TEIKSMA PAR KURSAS DIZMEZU - Arturs Henins

Annotation

Arturs Heniņš TEIKSMA PAR KURSAS DIŽMEŽU SENATNES SPOGULIS 2. GODAL VĒSTURISKO ROMĀNU KONKURSĀ "SENATNES SPOGULIS Vēsturisks romāns Kas tā zeme? tā zeme? Kad tā zeme? Zeme starp Skrundu un Zemgali. Šī laika grāmata ierakstīta dižākajos Kursas svētozolu gadu gredzenos. Tiem caurstrāvojusies, zemes dzīļu sula katru jaunu pavasari rieš lapas, kas pa laikam iešalcas brīnišķās balsīs. Tās savās šņākās mums čukst gadsimtiem ilgus, aizmūžīgus stāstus un gaida, ka radīsies kāds, kas, klusumā saklausījies, varēs tos pakaļ izrunāt. Balsienu pa balsienam, vārdu pa vārdam, no sirds sirdī, no atmiņas atmiņā, no paaudzes paaudzē vērpjas šis vēstījums līdz pat šai baltai dieniņai. ANNELE Arturs Heniņš Teiksma par Kursas Dižmežu Vēsturisks romāns ANNELE Redaktore Iluta Moldane-Grciškane Mākslinieks Gunārs Krollis Korektore Vija Kaņepe Apgāds "Annele" pateicas uzņēmējam mecenātam Jānim Blaževičam par ierosmi un atbalstu vēsturisko romānu konkursa "Senatnes spogulis" rīkošanā un A/S "Latvijas valsts meži" par atbalstu šīs grāmatas veidošanā.

Iespiesta tipogrāfijā A/S "Spindulys" © A. Heniņš, 2005 © G. Krollis, 2005 © "Annele", 2006 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Arturs Heniņš TEIKSMA PAR KURSAS DIŽMEŽU Kas tā zeme?

Kur tā zeme?

Kad tā zeme?

Zeme starp Skrundu un Zemgali. Šī laika grāmata ierakstīta dižākajos Kursas svētozolu gadu gredzenos. Tiem caurstrāvojusies, zemes dzīļu sula katru jaunu pavasari rieš lapas, kas pa laikam iešalcas brīnišķās balsīs. Tās savās šņākās mums čukst gadsimtiem ilgus, aizmūžīgus stāstus un gaida, ka radīsies kāds, kas, klusumā saklausījies, varēs tos pakaļ izrunāt. Balsienu pa balsienam, vārdu pa vārdam, no sirds sirdī, no atmiņas atmiņā, no paaudzes paaudzē vērpjas šis vēstījums līdz pat šai baltai dieniņai.

Vecumvecajos, grūti atminamajos laikos, kad Kursas biezie meži vēl stāvējuši kā iesēti savā pirmatnējā krāšņumā, viss apgabals, kur tagad tek Venta, bijis lielo mežu un purvu dēļ pavisam nepazīstams. Neviens nemaz nav zinājis īstos vārdus tām tērcēm, kas tur urdzu- ļojušas, tiem ezeriem, kas tur kā zemes acis spoži raudzījušās debesu jomā, mežiem, kur neviens kursis nebija kāju spēris, kalnu korēm, kur viņš vēl nebija uzkāpis, un purvu slīkšņām, kam nebija pāri bri​dis.

Daudz kuršu tajos laikos dzīvojuši netālu no Dižjūras krasta pie Piemares ezera, kur viņi bija uzcirtuši dikti smuku un varenu pili, augstāku par visām mežu galotnēm un grodāku par vikingu vairogu dzelzi, ar zemes vaļņiem un palisādu žogiem, un resnu guļbaļķu aizsargsienām, nesakacējamām terasēm un galerām, augstiem torņiem, no kuriem ar redzīgām acīm varējis pārskatīt Dižjūras un Dižmeža tālumus.

Vārtiem priekšā bija kaut zemāka, tik tikko aiz savas baļķu aiz- sargsētas pamanāma, bet krietni plašāka priekšpils apmetne, kurā mājoja vislielākais kuršu Ezerpils vairākums. Te pa vidu viņu klaigām zviedza zirgi, māva govis, blēja aitas, kladzināja vistas, kūpēja pavarda dūmi, tekalēja visāda auguma bērneļi. Te jaunie mācījās darbus darīt, kādi vien kurā gadalaikā nāca priekšā - sēsties laivā un airēties ezerā un Dižjūrā zivis zvejot, ņemt stopu un bultu maku un iet mežā zvērus medīt, kāpt bišu kokos, līst līdumus, cirst mājas, jumt jumtus, sēt un pļaut, kult un malt, dīrāt un ģērēt ādas, jāt zirgus un slaukt govis,

grebt karotes un pīt vīzes, cirpt aitas un kaut cūkas, griezt gaļu un šūt drēbes.

Kuršu dievs Pērkons, tāpat kā lācis, gulēja ziemas miegu. Tanī pavasari viņš vēl nebija paguvis ar kuršiem sasveicināties. Ezerpilnieki, mākoņos raudzīdamies, gaidīt gaidīja viņa svētību saviem sējumiem un ganīklām. Pēc ražena pērkona lietus visi augi allaž atspirga un sāka labāk augt. Taču kurši sagaidīja, ka naktī kāds burvis bija pārbūris Dižjūras bangas par sumpurņu laivām. Caur biezu rīta miglu Ezerpils krastam kā rēgi pieairējās viņu liellaiva ar sarkanzeltītu buru un brūnu baltspārnu pūķi priekšgala ķīlī.

Ezerpilnieki vēl nebija attapušies no šī lielā brīna, kad, miglai klīstot, ieraudzīja, ka visa Dižjūra un Piemares ezers bija pieairējies pilns ar lielām un mazām vikingu karakalpu laivām. Tie kāpa krastā. Šķēpus uz priekšu izstiepuši un ar vairogiem sevi aizseguši, viņi nāca uz pili.

Itin drīz tapa skaidrs, ka tie nebija šurpu laivojuši runāties, ciemo​ties, ar mantām mīties, bet laupīt un galināt. Kad ezerpilnieki ļaun​darus priekšpils vārtiem klāt nelaida, šie tūdaļ ņēmās durties un kauties.

Izdzirduši pils divu roku garās tāšu taures briesmu pūtienu, vecā Sirmbārža dēli Melnbārdis, Rudbārdis un Devaldis, kas no puikas gadiem bija iekāpuši puiša gados, aizmeža iegoznī bija irdinājuši augsni miežu druvā, tūdaļ lēca zirgos un auļoja mājup. Bet bija jau par vēlu. Pie priekšpils vārtiem ezerpilniekiem jau gāja vaļā lielas kaujas ar svešnieku pūļiem uz postu. Asinis lija kā lietus. Vārtu aizstāvji no augšas pārsedzes tilta raidīja loka bultas uzbrucēju miesās. Trinkšķēja vien, kad tās, kadiķa lokā ar vērša dzīslām iestriegotas, ar savām naglas galvām, vīra spēka pilnas, caursita sumpurņu ādas un iestrēga viņu ribās. Smagi akmeņi kā gliemežvākus šķaidīja uzbrucēju paurus. No podiem uz viņiem lija ugunskarsts piķis. Pie priekšpils aizsargžoga gulēja zobenu kauti bāleliņi un vandāļi. Ezerpilnieku zeme dzēra viņu asintiņu.

Tiem kuršiem, kas bija ārpus žoga, nebija lemta laime uzvarēt. Pret katra ezerpilnieka krūtīm tēmēja vismaz trīs ļaundaru šķēpu smailes. Kas te bija noticis, ar prātu nebija aptverams. Aplamākais bija tas, ka vecā Sirmbārža dēli piejāja bez lazdukātu šķēpiem, zobeniem un vairogiem. Ko tas tagad līdzēja, ja tie stāvēja pa grābienam priekšpils mājokļa priekšā.

Melnbārdis teicās, ka, ja ne citādi, tad viņš pakāpsies uz sava zirga, pēc tiem rāpsies pāri palisādu spicumiem. Bet augšā starp žoga vaļņa stopniekiem viņi pamanīja savu Sirmbārdi. Kas tad vecītim ieročus ko neatnest un nenomest. Būtu bijis tik vaļas pagaidīt. Tomēr, ja tik lielās bēdās nezaudē galvu, netrūkst padoma. Visapkārt kāvās laukā starp salauztajiem šķēpiem bija arī kāds noderīgs nāves rīks.

Vajadzēja tik to izņemt no krituša kurša rokām. Grūtāk vien bija dabūt varoņa ķetnu ārā no divām vairoga ļekām.

Pa to laiku gar aizsargsienu tuvāk slāja kārtējā sumpurņu varza, ko no augšas dzēla ezerpilnieku sirmo stopnieku naglainās kadiķu bultas. Kuršu rokas meitas nebija nogulējušas vis un sirds kūsāja niknuma pārpilna. Melnbārdis ar Devaldi svešniekus neizbijās. Cerēdami uz vaļņa stopnieku, akmeņu sviedēju un šķēpraižu atbalstu, brāļi kā iemieti nostājās varmāku ceļā ar sviedienam paceltiem šķēpiem un pa tvērienam zemē iedurtiem zobeniem.

Vien Rudbārdis tobrīd atradās tālāk no brāļiem, bet tuvu ļaundaru ņūklim. Viņam jau no laika gala bija varen stipri kauli un ļoti attapīga galva. Rudbārdis neattapa neko citu kā iegulties kritušo spailes asins- peļķē, izlikties par beigtu un palaist vandāļus garām. Tad Rudbārdis slējās kājās un, tīksminādamies par ļauno svešnieku vairogu neaizsargātajām mugurām, kaujai gatavs, soli solī sekoja viņiem.

Vieglai uzvarai gatavie sumpurņi nenojauta, ka viņiem aizmugurē piepeši bija uzradies kursis, kurš ar vienu zobena vēzienu pļāva pa diviem sprandiem un sagāza vienā spailē visu deviņgalvaino mošķu baru. Viņi nepaguva ne atskatīties, kad jau bija beigti.

Tas tik bija cīniņš! Zeme dimdēja, zobeni dzirkstīja, sumpurņu galvas, no rumpjiem krizdamas, žļakstēt žļakstēja.

Taču pakrituši pa savai vīzei bija ari Rudbārža brāļi Melnbārdis un Devaldis. Rudbārdis nu steigtin steidzās izvilkt sumpurņa šķēpa galu no Devalda labās rokas paduses. Pats savās mutes svaigajās

asintiņās gulēja arī Melnbārdis. Sirotāju kara cirvis bija sadragājis viņa vairogu, un trieciens ķēris krūtis.

Rudbārdis steidzās pacelt brāļa ļengano augumu un aiznest tālāk no kara lauka un noguldīt tuvējās mežaudzes ieplakā. Tad Rudbārdis ātri skrēja atpakaļa glābt Devaldi. Aiz kreisās rokas viņu varēja uzvelt pikpaunā un skubīgi pazust skuju aizsegā.

Bet priekšpili pa to laiku apsēda arvien jauni un jauni Dižjūras laupītāju bari. Ar varu viņi pa vienīgajiem priekšpils vārtiem nekādi iekšā netika. Tur viņi gārdza, kuršu nagloto bultu sakosti, un dega, karsta piķa aplieti.

Tad parādījās viņu ugunsbultu laidēji līdz ar degošu piķa podu nesējiem. Tagad uz kuršiem lidoja dzīvas uguns lāpas. Aizsargsienas palisādu baļķiem degošā piķī mērcētās strēles diez ko kaitēt nespēja.

Nepielipušas tās atkrita un vāļājās vaļņa piekājē. Tikai tās, kuras sumpurņi uzlaida augstu gaisā pāri aizsaigsienai, pastrādāja savu mošķa melno darbu. Iekritušas kuršu mitekļu niedru jumtos, tās aizdedzināja priekšpils būves. Tur bija kam degt baltiem dūmiem. Par laimi, zirgu stadulas, govju steliņģi un citas nojumes ganību un tīrumu darbu laikā, kā arī pavardu statiņi bija gluži pustukši. Ļaudis pašuzupurēšanās neglāba. Viņi no priekšpils, kas bija neieņemama, samuka pilsētā. Bet drīz vien uguns piespruka ari pašas pils torņiem. Tur viņi Rudbārža acu priekšā dega neuzvarēti.

Tik milzu sārts vēl kuršu piekrastē nebija dedzis. Viņi paši jau savu ugunsdievu nebijās. Uz dižā ugunssārta fona, gaišos sveķu koku dūmos tītas, uz vaļņa līdz pēdējai oglei rēgojās kuršu kaujinieku ēnas.

Dižjūras sumpurņiem vien nācās noraudzīties, kā viņu apsēstajā pilī kuršu vīri un sievas līdz ar savu bērnu gariem un mantām, baltos dūmos tinusies, pacēlās debesīs, un pašiem no lielās svelmes, aizsedzot galvas ar vairogiem, mukt līdz savām laivām. No viņu melnā desmittūkstošā pie Ezerpils vārtiem un aizsargsienas kādi trīs tūkstoši bija palikuši, zobenu sacirsti, šķēpu un bultu caurdurti, ugunskarsta piķa sadedzināti.

Vien Rudbārdim trūka saprašanas, kā palīdzēt saviem brāļiem, kuri gulēja bez pakustēšanās un žēli kunkstēja. Viņš aizskrēja līdz druvas malai, kur vēl šodien bija zemi irdinājis, un pievāca savas maizes tarbas un putras podus. Rudbārdi pamanījis, iebubinājās zirgs. Viņa kumeļš, izbijies no ārprātīgu sumpurņu izdarībām, bija rīkojies pēc savas sajēgas un pats atradis patvērumu mežaudzē. Te Rudbārdis uzgāja arī kādu šausmu pārņemtu, asarās mirkstošu meitieti, pelniem un oglēm nosmulētā, ar jostu savilktā apmetnī. Tā bija priekšpils Oce, krietna mātes meita, kas, mežā čiekurus lasīdama, bija palikusi ārpus sētas un tagad bija apaļa bārene un nezināja, kur likties.

Rudbārdim satikšanās ar Oci dikti patika. Pilī sadegusi Oces māte bija izdaudzināta zāļu sieva. Viņš cerēja, ka tad jau ari meita zi​nās, kā dziedināt brāļu brūces.

— Nedomāju vis, ka māte mani velti būtu lolojusi, — meitietis atzinās. Oces māte bija no savas vecmammas samācījusies visu to, ko viņa atkal bija samācījusies no savas vecās mātes.

Rudbārdis aicināja Oci iet viņam līdz. Meitene labprātu piekrita, jo nu bija pie kā patverties. Taču Rudbārdim bija jāpaklausa viss, ko Oce lika.

Pirmās zāles, kas krita brāļu brūcēs, bija Oces gaužas asaras. Viņa ar glaudīšanu mīļoja viņu karstās galvas, nedzirdamus vārdus murminādama, viedēja Melnbārža krūtis, kam ārējas vainas neredzēja, bet asinis pa muti ritēja vienā laidā.

Devalda plecu, padusi un sānu sumpurņa šķēps bija nežēlīgi saplosījis lupatu lēveros un pārvērtis vienā asins receklī. Viņš tik tikko pavēra apmiglotu acu šauru šķirbiņu, bet vaidu vietā tikai drusku pakunkstēja. Oce pacietīgi sāka ieskāt Devalda matus, lai vājinieks labāk varētu iemigt.

Aplam iztvīkusi, Rudbārdis ar Oci pa kārtai lika putras podu slīpi pie mutes un iztempa to sausu.

Oce tūliņ lika Rudbārdim ar podu tecēt pēc skaidra avota ūdens, no akmeņiem kraut pavardu un pils pelnos sameklēt kramus uguns šķilšanai. Viņa vārīja kaut kādas brūču zāles.

Stiprajam Rudbārdim pašam pietrūka dūšas paraudzīties Devalda paduses dziļajās brūcēs, kur ņirboja aprepušu asiņu dzīvas saplēstas cīpslas un muskuļu paliekas. Bet Oce no saviem zāļu traukiem bez mitas tos pacietīgi skaloja un priecājās par katru jaunu apdzijušu rētaudu lāsumiņu.

Dižjūras sumpurņi tomēr Ezerpils krastu nepameta. Ezermalā viņi vēl kādu dienu un nakti bļaustin bļaustījās, līdz izšķīrās nevis par prombraukšanu ar tukšām laivām, bet par jaunu karagājienu. Viņu kolonna kā melna čūska sāka locīties prom gar Piemares ezera krastu taisni acīs dienas vidus saulei.

Kur tad citur šie ies, ja ne uz Apūli!

Kādu reizi, atnācis pie savējiem, Rudbārdis stāstīja, ka saticis citus ezerpilnieku jaunekļus, ar kuriem ilgi sprieduši, vai tik kādu nakti ncuzbrukt laivu sargiem un tām visām nepielaist uguni. Pārlikuši gan šā, gan tā. Tam uzvaras labumam nāktu līdzi ari savs sliktums. Neatraduši savas laivas un nevarēdami aizbraukt, šie jūras karakalpi paliktu Kursas krastā laupīt un slepkavot. Tādu sērgu Kursā nevarēja atstāt.

Ja ezerpilniekiem būtu spēka viņu pīšļus satriekt zemē, tad cita lieta.

Dižjūras sirotāji nozuda no vēri paglābušamies ezerpilnieku acīm pilnas desmit dienas. It kā būtu Apūlē galu dabūjuši. Bet, kad viņi parādījās, Ezerpils nodeguļu kalnu vairs nepārstaigāja. Sakāpa savās laivās, un jūras tālumi viņus aprija.

Pa to laiku pilskalna un priekšpils sarkanās ogles nomelnoja. Tur atdzisa ezerpilnieku pelni.

Sumpurnieku piķa uguns nebija šķirojusi ne lielus, ne mazus, ne vecus, ne jaunus, ne dēliešus, ne meitiešus.

Pilskalns nu bija pārtapis par šejieniešu, brāļu un draugu, asinsradu, pastarīšu, pupa bērnu, sirmgalvju, knīpu un spēkavīru ugunskapu.

Rudbārdis ik rītu, atžirdzis no miega, devās pārstaigāt agrāko kaujas lauku visapkārt pilij un priekšpilij. Bija jāpaceļ kritušie kurši un ar visiem viņu vairogiem un zobeniem jānes uz ziedokļa vietu.

Tikai sumpurņu miroņi apžēloti netika. Pēc tiesas un taisnības tos visus būtu vajadzējis noslīcināt raganu akačos. Tik tam viņiem netikās savus spēkus tērēt. Vieglāk tos bija aiz kājām savilkt lāču grāvī un no abām pusēm apbērt ar zemi, lai pūst un nesmird.

Visbeidzot Ezerpils kurši vaigu vaigā bija atpazinuši sumpurņus no savu vccomāšu tumšo vakaru teiksmām. Viņu acupriekšā bija atdzīvojušies un dabūjuši galu īsteni briesmoņi. Kuršu prātos pavisam citās ugunīs tagad dega Pērkona senais un nebeidzamais cīkstiņš ar Dižjūras necilvēkiem, kuri viņu dieva katru ritu aizkurināto un debesīs uzmesto sauli vakaros novilka zemē un apdzēsa savā ūdens pamalē.

Rudbārdis uz pilskalnu aizgāja kā lēmēts, raudzījās sadeguļos, lai tie ar mēmo klusumu dotu kādu gudru padomu. Un iedeva arī. Viņš atskārta, ka tomēr daudzko sumpurņu uguns, šķēpi un zobeni kuršiem nebija jaudājuši nolaupīt. Sava mitekļa padegās Rudbārdis atrada akmens un dzelzs cirvju asmeņus, lielus un mazus pavarda podus, nazi, izkapti, šķēpa smaili, veseri. Dižjūras piekrastes kuršiem bija palicis Dižmežs un māka cirst mājas. Ganībās ezerpilniekiem bija palikušas govis, kas nāca dalīties ar savu pienu, zirgi ar nenogurdināmo spēku, plēsumi un līdumi ar savu auglību, meži ar saviem bišu kokiem, ogām, sēnēm. Melnā bēda kuršiem nebija atņēmusi go​da prātu, spītību, krietnumu, gara šķīstumu.

Dienā nostrādājies, Rudbārdis vakarā ilgi sēdēja uz priedes saknēm, pret grubuļaino stumbru muguru atspiedis. Ar sakniebtām lūpām viņš raudzījās vēlā rieta saulē. Rudbārža prāts bija dikti tramīgs. Viņš izdomājās tā un izdomājās šā. Ar pirkstiem viņš satraukti berzēja pieri. Murgs bija īstens.

Atnācis atpakaļ, Rudbārdis ilgi sadudinājās ar Devaldi. Sumpurņa šķēpa sāpes viņam saprātu nebija laupījušas.

Tā viņi te visus mūžus bija dzīvojuši starp Dižjūru vienā pusē un Dižmežu otrā pusē, starp saules lēktu un rietu, starp mednieku un zvejnieku likteņiem, starp meža zvēriem un sumpurņiem. Notikušais bija sajaucis dzīvošanas ierastos, drošos pamatus. Melnā bēda bija samudžinājusi doma^-Vai Kursā mežu trūka, ka viņiem bija jāmīt tur, kur bija pa ērtam ķērienam jūras sumpurņiem? Neviens jau līdz šim nebija izdibinājis, cik dziļš ir Kursas mežs. Sī vilku un lāču valstība nebija tik ļauna kā pa jūras viļņiem peldošā. Zvēriem nebija uguns. Viņiem nebija ļaunuma. Rudbārdis lāci bija nomedījis.Tālab no tiem viņš nebijās. Bet pār Ezerpili allaž stāvēs pacelts sumpurņu kara cirvis.

Rudbārdis visu mūžu bija raudzījies, kā Dižmežs ik rītu sauli aizkūra, bet Dižjūra to ik vakarus apdzēsa. Lielajā izšķiršanās brīdī šis vērojums noteica viņa izvēli par labu Dižmežam.

Abus brāļus piepeši iztrūcināja šaušelīgs Oces bļāviens. Laikam sapņos atkal viņai bija dzinies pakaļ kāds sumpurnis. Ja tiešamībā viņu, meža stirnu, tas, kara cirvjiem un bultu makiem apkāries, ļaundaris nebija panācis, tad sapnī tam allaž tas bija izdevies.

— Rudbārdi, kur tu esi?

Rudbārdis aizgāja raudzīt. Ak, tu manu sūru dieniņu! Melnbārdis vairs neelpoja.

Oce nebija vis gulējusi, bet kopusi Melnbārdi un pēkšņi apjautuši, ka viņš jau miris.

Patiešām, Melnbārdim no mutes vairs asinis nesūcās, krūtis necilājās un sirds nepukstēja. Atlika vien pārlaist pār vaigiem gaužu asaru. Rudbārdis paņēma uz savām stiprajām lāča rokām brāļa daudzcietušās miesas un nesa viņu guldīt pilskalna pelnos, kas bija pārtapis par ezerpilnieku svētvietu, lai ugunskaps viņu paceltu augšup pie Pērkona.

— Vai akls! Ir gan stiprs tas Rudbārdis! — nobrīnījās Oce. Kaut arī Oce reižu reizēm dienā Devalda brūces laistīja ar savām tējām, tās dzija gaužām lēnītēm. Devalda plecs bija un palika gaudens, roka ļengana. Viņš bija kļuvis par vienroci. Lai slimā roka nekūļātos un netraucētu dzīšanu, Oce ar sava krekla priekšauta stērbelēm to piesaitēja klāt pie sāna. Ar skaidru prātu Devaldim bija jāapzinās, ka savā dzīvē viņš vairs nebūs strādātājs. Bez rokas Devaldis nejaudāja ne cirvi cilāt, ne bišu kāpt, ne ūdeni pienest. Bez Rudbārža apgādības un Oces piepalīdzības viņš nebija dzīvotājs.

Taču Rudbārdim ne prātā nenāca, ka Devaldis būtu viņam kāda grūti nesama nasta. Viņš bez vārda runas dalīja brāļa nelaimi uz pusēm. Rudbārdis godāja Devalda redzīgās acis un gudro galvu. Lai tikai brālis sēž, ar veselo roku biksta pavarda uguni un pa laikam pa​saka kādu viedu padomu.

Tik Rudbārdis šad tad ar greizu aci noraudzījās uz Oci, ar cik maigām rokām un mīļiem vārdiem viņa aprūpēja Devaldi. Un brāļa acis uz meitieti staroja pretī ne tikai pateicībā vien.

Tad, kad Ezerpils pelnus, kauju vietas un Kursas mežus pārstaigāja Pērkons ar raženu pavasara lietus gāzmu, pacietīgā Oce vairs neizturēja: — Kad tu slicsi būdu? — viņa ar stingru balsi noprasīja Rudbārdim.Ocei bija žēl noraudzīties, kā lietavas mērcēja nevarīgo Deval​di. — Cik ilgi priedes pavēnī dzīvosim?

— Mums te mitekli nevajag, — Rudbārdis strupi atteica.

— Kāpēc? — nelikās mierā Oce. — Tāpēc, ka šis Kursas krasts tagad ir pilns asins, uguns un nāves garšas. Mēs dosimies prom.

Tādus vārdus teikdams, Rudbārdis tikai ar mokām savaldījās, lai Oce nemanītu viņa bēdīgo vaigu.

Viņš nespēja dzīvot tādā vietā, kur visu laiku acu priekšā kā dzīvi pa krūmiem un norām vēl joprojām klīda pārlieku daudz savējo veļu, kur viņam ausīs no visām pusēm bruka virsū uguns liesmu sprakšķi, degošo lopu bļāvieni, zviedzieni un gaudas, vaigus dedzināja spīvs karstums.

— Kurp mēs iesim?

— Tur, — Rudbārdis norādīja uz rītiem. Viņš bija izšķīries par klaiņošanu.

— Kālab mums jāiet prom no Ezerpils piemeža? - tādu valodu izdzirdusi, Oce tīri saplaka. Viņai tāda projām iešana viesa bailes.

Lai pārliecinātu Oci, Rudbārdis dabūja viņai izstāstīt kādu senu stāstu par to, ka kopš vecveciem laikiem Pērkons visiem kalniem, ezeriem, upēm un arī kuršiem ir nolicis laiku, cik ilgi tiem kurā vietā bijis jāpaliek. Kad noteiktais laiks beidzies, tad tiem bijis jāiet citur. Kalni pamazām saplaka. Vējš no tiem pamazām aiznesa smiltis, un tā radās līdzenums jeb uzkalniņš citā vietā. Upes vai nu izsīka, vai ņēma citu virzienu, un tā no tās vietas aizgāja. Ezeriem gan gāja grūtāk. Tie savā noteiktā laikā nevarēja pamazām pakāpeniski pārvie​toties kā kalni un upes. Tie tad pacēlās gaisā un krākdami šņākdami laidās pa gaisu projām, līdz kāds no kuršiem izsauca kādu tam patīkamu vārdu, un tad ezers laidās zemē un paturēja viņam iesaukto vārdu. Pērkonam gauži nepatika arī tas, ka kurši ilgi dedzināja savus līdumus vienā un tajā pašā nogabalā. Tālaļ) kuršiem un viņu lopiem bija kājas, ar kurām aiziet uz citurieni un savu noteikto laiku padzīvot tur.

Ja vien vērīgāk ielūkojās Rudbārdī, tad gaiši varēja redzēt, ka viņš bija tik domīgs kā stārķis rudenī.

Vadīja dienas ar gājputna ban- gainu nemieru krūtīs.

Cik jaušams, tā bija lipena kaite. Pie Rudbārža nāca sērst dažs labs Ezerpils bārabērns, kas grasījās viņam doties līdzi kaut vai līdz zemes vai jūras pamalei, līdz pašam pasaules galam.

Klusībā pie sevis Rudbārdis gaiši redzēja, ka nekādi lāču mednieki tie vis nebija, nekāda kara draudze no tiem iznākt nevarēja. Bet nebija prātīgi viņus atraidīt. Ja labi visu pārlika ar Devaldi, viņam tur nezināmajā mūža mežā varēja būt noderīgs i cūkgans, i riekstu lasītājs, i uguns pieskatītājs. Uz katru ēst gribošu muti viņiem bija divas darīt varošas rokas.

Jo ilgāk viņi vīkšķījās, jo līdzgājēju pulciņš kļuva kuplāks. Sērdieņiem šķita, ka ar Rudbārdi viņi nekādās briesmās nepazudīs.

Cik labi, ka Ezerpils briesmu dienā palika neiesēts auzu maiss! To tagad viņi nesīs līdzi uz saviem nākamajiem līdumiem.

Lauces tīruma malā atradās ādas maiss, kurā Rudbārdis tagad lika savas nākamās dzīves dārglietas — cirvi, izkapti, nazi, šķēpu un bultu uzgaļus. Tur, kur viņi piemetīsies, būs uzauguši ari pienācīgi kāti.

Bet cirvis ar kātu mežā ir jau puse no ziemas mitekļa un šķēpa uzgalis ar kātu — nomedīts lācis.

Tikai šim maisam nevarēja aizsiet galu, kamēr tajā nebija ielikts ugunsakmens. Pavarda sarkanu ogli maisā neiebāzīsi. Degošai pavarda pagalei bija pārlieku īss mūžs. Bet bez savas uguns burvestības viņi tajos Dižmežos doties nedrīkstēja. Bez uguns viņi bija vāji. Tikai tajā dzīvoja zibens spēks un varenība, visas saules krāsas. Uguns kuršus dzēla un šķīstīja, sildīja un apspīdēja. No purva rāvas tā uzbūra viņiem zobenu dzelzi, māla javas traukus. Uguns glaudītu koku neņēma puvekļi. Pavardam tā deva pievilkšanas spēka maģiju. Ugunskurs viņiem bija pulcēšanās zīme. Uguns bija tā, kas mirušos kuršus līdz ar viņu ietērpu, darba un kaujas rīkiem cēla pie Pērkona debešos. Bez uguns kursis nemācēja dzīvot.

Kaut viņiem būtu ugunsakmens, ar ko iešķilt ozola praulā dzirk​steli, uguns būtu vai cik!

Ezerpilnieku liktenim uzticīgie jauno laivu un mājokļu cirtēji labsirdīgi piedāvājās dalīties ar Rudbārdi kvēlojošās oglēs un degošās lāpās, bet vienīgo ugunsakmeni no rokām ārā nelaida. Dzirksteļu šķiļamais krams tikpat vajadzīgs bija ari palicējiem. Bet iegūt to ar viltu vai varu bija godavīra necienīgi.

Līdzgājēji nesa Rudbārdim šurp visvisādus no pils nodeguļiem un pelniem izrušinātus akmeņus. Bet sit un pūt, cik gribi, dzirksteles kā nešķīlās, tā nešķīlās.

No tā Rudbārdim bija dūša tāda pavisam savītusi.

Te pienāk Oce un saka: viņa brikšņos ar tējām zāļojot kādu pusaugu puiku, ko mocot nost nelāga karstumguļa. Viņš esot aplam sasaldējies, veselu nakti mirkdams Piemares ezera aukstajos pavasara ūdeņos, zagdams sumpurņu laivu ar ādas mantu maisu.

Re, tajās deviņās dienās, kamēr sumpurņi bijuši prom Apūlē un lielie puiši tikai prātojuši vai dedzināt svešinieku laivas vai nē, tikmēr pusaugu puikas sadomājuši savu karu. Kauju laukā sameklētās bultas un lokus viņi kādu nakti pamēģināja tiešamībā. Kamēr divi ar bultu laišanu baidījuši sumpurņu laivu sargus, tikmēr Oces zināmais puika ielīdis pērnajā salmu kūlī un kā īsta vēja pūsts pārvēlies pāri pļavai līdz pašiem ezera ūdeņiem. Tur viņam izdevies pārgriezt kādas laivas saites un to ar visu mantu maisu klusītiņām ievilkt Ālandes upes bie​zajos krūmos.

Kverpis bija noslimojies gurdens un bāls. Balstiņa vārga. Solis ļodzīgs.

Ocei zeņķis padevās uz vārda. Viņš ļāvās, lai Rudbārdis ņem šo plecos un iet, kur ar roku rāda.

Patiešām, viņi visi trīs tagad aizgāja uz Ālandes krūmiem un raisīja vaļā sumpurņu ādas maisu. Un ak, tu manu dieniņ! Viņi tur atrada vikingu ugunsvāceles, kas šķīla dzirksteles un viegli aizdedzināja ķērpju salmus.

Nu bija īstu vīru valoda.

Par uguns vāceli Rudbārdis apsolīja puikam dot zirgu un pieņemt savā saimē.

Kā solīts, tā darīts. Vien atpakaļ atnākot, Rudbārdis, pieri saraucis, ilgi runājas ar Devaldi. .

— Vai kurši drīkst dedzināt sumpurņu uguni?

Un Devaldis izdomājies šā un tā, pēdīgi pasacīja: — Drīkst, jo tā uguns ir šķīstījusies caur nozagšanu.

Nu visi ceļas kājās un liek plecos savas krāmu kules. Pār vienu plecu pie viena sāna. Pār otru plecu pie otra sāna. Tad Rudbārdis uzceļ zirga mugurā Devaldi, sava zirga mugurā tagad par Gunvaldi iesaukto puiku. Tad vēl pār Devalža zirga muguru pārvēla kopā sasietus ādas mantu un neiesēto graudu maisus.

Rudbārdis gribēja trešajā zirgā celt Oci, bet viņa ne par ko. Tad jau labāk kādu noderīgu lietu. Oce bija sagādājusi vicu triju govju un teļa, piecu aitu un septiņu sivēnu gaiņāšanai. Šis ganāmpulks bija rudbāržnieku liela bagātība. Pieradināts lops ar savu gaļu, ādu, vilnu un pienu bija allaž pa rokai iepretim tramīgajiem meža zvēriem. Gaidot uz veiksmi medībās, reizēm nācās pat badā pamērdēties. Šādā ziņā stirna un teļš, meža cūka un ganām​pulka cūka nebija samērojami.

Tad, kad viņi kā gliemeži bija savu pa pils pelniem salasīto iedzīvi sakrāvuši uz muguras, visi vēl brīdi pastāvēja un paskatījās, kā apdzisa viņu pavarda ogles. Rudbārdis pagriezās uz Dižmeža pusi un spēra pirmo soli, teicās ejam ciemos pie tā vilkiem, lāčiem, stirnām un briežiem.

Karavāna sakustējās. Aiz zirgiem gāja Oces ganāmpulks un aiz tā visi, kas gribēja iet viņiem līdzi nezināmajā klaiņotāju dzīvē. Rudbārdis gāja taisni iekšā Dižmežā, neraudzīdams ne pēc cilvēku, ne zvēru iemītām takām.

Kas to lai zina, vai kāda no tām meitenēm, kas palika Ezerpilī pie jauno laivu un māju cirtējiem un noraudzījās pakaļ Rudbārža saimes nozušanā, kādreiz, kļuvušas par vecmāmiņām, pie skalu uguns ziemas vakaros vērpdamas dziju, stāstīs arī savu stāstu par Rudbārdi, kas gājis pasaulē laimi meklēt nevis divkājainu cilvēku, bet četrkājainu meža zvēru valstībā.

Drīz vien viņi ezerpilnieku skatienam izčabēja sila nīkulīgo prie- dīšu un pareto kadiķu mežainē. Tik zirgu un govju nagi stiga vārajā izkaltušajā ķērpju, viršu, grīšļu, smilgu zemsedzē un ievilka sev nopakaļ savandītu gaišu smilšu tacīti.

Jo tālāk viņi gāja, jo priedes kļuva dižākas, zeme tvirtāka, sūna biezāka. Ar katru soli brīnumi lielāki. Priežaudzē parādījās pa kādai eglei ar pavisam citādākas nokrāsas skujām, zariem un čiekuriem.

Pa kādam bērzam ar baltu tāšu mizu, kam skuju vietā pumpuri riesa zaļas lapas. Savvaļā mežiem bija apsējusies pilna Kursa.

Mežā Ocei visgrūtāk bija valdāmas cūkas. Ar tām negāja nekādā jēgā. Cūkas nebija piedabūjamas godīgi sekot karavānai kā aitas. Tām bija niķis paiet, paiet soli un tad iegrūst degunu zemē un rakties.

Cūkas plānprātīgi jūsmoja par mežā saķeramajiem sakņu gardumiem.

Tomēr Dižmežs rudbāržniekus tik lēti vis pretī neņēma. Viņiem ceļā sadrūzmējās koku stumbri un lazdu krūmu puduri. Dažviet tik cieši, ka negāja cauri viņu maisiem apkrautie zirgi un resnās govis. Viņi lavierēja starp kokiem un apgāja slīkšņas. Viņiem koda odi un dunduri, mocīja slāpes un izsalkums, bet nebija avotu, kuros pasmelt ūdeni, un vietas, kur apsēsties un atpūsties, atraisīt pavalga maisu. Koku zari plēsa viņu apģērbu un grasījās izdurt acis.

Bet viņi tik gāja un gāja. Te pēcnākamās dienas pievakarē zeme zem viņu kājām pamazām sāka bangoties. Iepretim sīciņajām un ātri plokošajām jūras bangām zemes bangas bija sastīvējušās par dižiem pakalniem un slaikām ielejām. Grūti gan gāja. Sviedri lija, bet ko darīt. Jākāpj vien augšup un tad atkal jākūņojas lejup.

Pa laikam te bija kādi ieplaku ezeriņi, ar kuriem zeme ar dzidri zilām ūdens acīm raudzījās debesis.

Viņi nodzērās, paēda, atpūtināja kājas un gāja tikai tālāk. Tālāko ceļu norādīja Devaldis. No priežu mežiem egļu mežos, no egļu mežiem ozolu mežos, no ozolu meža bērzu mežā, no bērzu meža liepu mežā, no liepu meža iekšā apšu stumbros.

Te kādu dienu viņiem nāsīs vējš iepūta aplam nejauku smaku. Viņi drusku paskurinājās un gāja tik tālāk. Bet tad ieraudzīja, ka viss mežs piekūpis pilns ar melniem dūmiem, skaidri un gaiši sajēdza, ka labi vairs nav. Apstājās. Kas būs, kas nebūs?

— Muksim! — iekliedzās Oce. — Tas ir raganu ķēķis!

Tomēr Rudbārdis ar raganām nebija tik viegli nobaidāms. Nekā darīt. Viņš iedeva Devalda zirga pavadu paturēt Ocei, pats atraisīja mantu maisu, sameklēja zobenu, vāli, tāšu tauri un devās dūmos padomu meklēt.

Rudbārdis iecērta apsē nazi un teica: — Gaidiet! Bet, ja padzirdiet mani tāšu tauri pūšam, steidzieties palīgā!

Tik nebēdīgs gan Rudbārdis nemaz nebija. Viņš gāja raganu ķēķa dūmos lēnītiņām, apkārt vērīgi skatīdamies, un aiz koku stumbric^n slapstīdamies. Bet, kad pazuda, iekrita kā akā. Ne ziņas vairs, ne miņas. Ne zobenu šķinda, ne kāvu klaigas, ne zvēru māvieni, ne tāšu taures aura. Tik biezi dūmi un nejauka smaka.

Tikai palicēji, nekā nevarēdami un nevarēdami Rudbārdi sagaidīt, arvien vairāk sāka bēdāties, ka ar viņu būs noticis kas ļauns. Gunvaldim būtu liela dūša iet raudzīt, kas noticis ar Rudbārdi, vien miesas vēl vājas.Tik Devaldis teica, ka jāpaciešas.

Bet pa to laiku Rudbārdis, izgājis cauri dūmiem, nonācis meža malā, kur priekšā paliels laukums ar celmiem vien, kur kūp un smird apaļas, spicas velēnu būdas bez durvīm un logiem.

Rudbārdis lēnām iet vien tālāk un ierauga pagalam nosvīdušu vīru, kas krauj spicā kaudzē izlauztus celmus un malkas klučus. Rudbārdis noskatās, noskatās, iesprauž zobenu zemē, noliek vairogu malā un iet klāt prasīt, ko viņš te dara.

Vīrs, kas tuvienē izskatījās drusku pēc velna, ar baltām acīm noskatījās uz pienācēju un skaidri kursiski noprasīja, kādu ļaužu viņš esot, kurp ejot un ko šajā mežā meklējot.

Rudbārdis ar tīru sirdi izstāstīja vīram par jūras sumpurņu briesmām, kuri esot draudējuši Kursā atstāt tikai ūdeni, zemi un akmeņus, ka kurši ar tiem tik nikni kāvušies, ka asinis vīzēs smēlušās, ka tie nodedzinājuši Ezerpili ar visiem kuršiem un tie, kas palikuši dzīvi, tagad raugot atrast vietu, kur dzīvot tālāk.

— Vai, vai, vai! - vīrs, Rudbārdi klausoties, vaimanāja. Viņš jau ari reiz pats esot atnācis no turienes Ezerpils kuršiem šeiten darvu tecināt un Kalves zobenu Kalējam ogles dedzināt. Viņš te, mežos dzīvodams, nemaz neesot zinājis, ka tā esot bijusi Ezerpils, kas de​gusi ar tik augstu debesu blāzmu.

Rudbārdis Darvdeģim pastāstīja, cik laba esot bijusi viņa darva, kad no aizsargsienas augšas ezerpilnieki to vārošu lējuši sumpurņiem uz galvas.

Darvdeģis ar labu prātu izstāsta un parāda, kā tās lietas te darās. Kad tā spicā kluču kaudze ir sakrauta, tad to cieši cieši nosedz ar velēnām un malku iekšā aizkurina. Liesma nosmokot, bet uguns savu darbu padarot. No celmiem un klučiem iztekot darva, bet tie paši bez degšanas pārtop par melnām oglēm.

Rudbārdis, tādas lietas dzirdot, paplēš tik muti un brīnās.

Darvdeģis gan vaimanā, kur viņš tās piecdesmit mucas ar darvu tagad likšot, ja Ezerpils nodegusi un kurši apkauti. Rudbārdis viņu mierina, ka tik laba manta vienmēr kuršiem būšot noderīga pie laivu taisīšanas, sumpurņu apliešanas un līgo nakts pūdeļu dedzināšanas.

Tad Darvdeģis noprasa Rudbārdim, vai viņš, tāds gruntīgs puiša cilvēks, negribot nākt pie tik grūta darba palīgos. Taču Rudbārdis, ilgi nedomādams, atbild, ka viņam šis mežs neesot pietiekami labs, kur līdumu līst, govis un aitas ganīt, ka viņam esot jāiet vēl daudz daudz tālāk, tikai labi nezinot, uz kuru pusi.

Lai Darvdeģis pasakot, kas šajos mežos priekšā būs redzams.

Lai palīdzot Darvdeģim celma sakārni ar visām resnajām saknēm no zemes izlauzt, tad pateikšot.

Kā šie par abiem ar diviem bomjiem liekas celmam klāt, tā tas ārā gan.

Darvdeģis tur vārdu. Kā izpalīdzīgam kursim viņš izstāsta, ka no viņa būdas Dižmeža dziļumā esot tikai viena pati iemīta taka, pa kuru Kalves Kalējs jājot pēc ogļu maisiem. Ja iešot taisni vien pa to, nekur nenogiežoties, tad pēc kādām dienām nonākšot pie kuršu zobenu un enkuru kalēja.

Nu tagad Rudbārdim nāk gaismā, ka viņi, meža biežņai cauri lauzdamies, velti spēkus šķieduši, ka zinātāji pie Darvdedža nākuši un gājuši pa ērtu, iemītu, bet slepus tacīti.

Ka tevi Jupis rāvis muļķa neprašu!

Patencinājis Darvdedzim par ceļa parādīšanu, Rudbārdis iet atpakaļ pie savas saimes un pastāsta, ko jaunu uzzinājis.

Tagad prieki bez gala.

Pa iemītu celīti pavisam cita iešana. Kur tā ved, tur tik iet un iet. Tā rāda ceļu, pašķir koku stumbrus, krūmus un papardes.

Bet te, kur gadījies, kur nē, viņiem pa pēdām no Ezerpils pakaļ atnācis suns, kas aiz liela prieka nu lēkāja, smilkstēja un laizījās.

Vien šī atkalsatikšanās ar suni viesa Rudbārdī bažas. Gluži tāpat kāds cits suns varēja atvest pa viņu pēdām šurp sumpurņus.

Te pa visu mežu noskan Oces uzbrēciens, lai visi apstājas, paliekot klusu un paklausoties, ka kaut kur tuvienē kāds liels milzis, viņu nākšanu pamanījis, knakšķina zobus.

Nu visi aiztur elpu un klausās. Nav brīv ne zirgiem zviegt, ne govīm maut, ne aitām blēt, ne cūkām urkšķināt.

— Vai dzirdat? — Oce nemierīga jautātāja.

— Jā, dzirdam gan, — apstiprina Devaldis.

Patiešām mežā kaut kas klikšķināja.

— Tā kā dzenis kaltu koku, — min Gunvaldis.

— Tad tam jābūt tik lielam putnam kā gulbis.

— Tā sīvā kautiņā šķind zobeni un kara cirvji, — saka Devaldis.

Pirmajā brīdī dūšas slābas. Kas būs, kas nebūs?

Devaldis ar Rudbārdi skatās viens uz otru samulsušām acīm. Tad abi iesmejas. Teju teju viņu takas galā būs Kalve, kur ezerpil- niekiem kaļ zobenus un enkurus.

Drīz vien koki un krūmi patiešām pašķīrās. Iznākuši laucē, viņi ieraudzīja augstu, blīvu smailu mietu žogu, aiz kura kūpēja dūmi un klaudzēja āmurs. Devaldis, zirga mugurā sēdēdams, redzēja, ka žoga ielokā bija vairākas krietnas četru pakšu mājas. Dižmežā viņi bija uzgājuši kuršu sētu.

Kamēr ceļotāju karavāna palika, mīņājoties pie žoga ieejas, Rud​bārdis gāja iekšā raudzīt, kas un kā.

Rudbārdi nikni aprēja suns un grasījās atņirgtos zobus iecirst kājās. Tikai tas nebija sumpurnis, kam bija jācērt ar zobenu. Tam pietika, ja pieliecās un pacēla zālē nomestu žagaru.

Kauču māju priekšā kūpēja ari pa kādam pavardam, katra cita dzīva radība no Rudbārža acīm bija pamukusi. Viņš gāja tur, kur klaudzēja kalvja āmurs, tomēr jauta, ka no visiem pakšķiem un šķirbām viņu pavadīja piesardzīgas, bet ziņkāras acis.

Aiz apmetnes Rudbārdis izgāja diezgan paplašā norā, kurā starp zālē ieaugušām dažnedažādām melnu ogļu, brūnām nosēdu un čuguna izdedžu stirpām kūpēja no akmeņiem un māliem sacietinātas mucas.

Aizvēja nojumē Kalējs, kam liela slīpa piere, smalks putna deguns un pelēkas piemiegtas acis, ar kāju pumpēja ēzes ādas maisu, kas nikni šņāca, bet pats Kalējs līdzi elsa un stenēja. Lielās knaiblēs viņš grozīja ugunssarkanu dzelzs rungu un, zilas, zaļas un sarkanas dzirksteles birdinādams, ar smagu veseri uz celmā iedzītas ķīļa laktas to dau​zīja.

Ieraugot svešinieku, Kalējs galvu nepazaudēja. Dzelzs bija jākaļ, kamēr tā karsta. Viņš, pašķielēdams ar baltu aci, pēc ādām pazina pienākušo kursi. Ezerpilnieki allaž bija jājuši šurp mainīt savus cepešus, maizes klaipus, siera riteņus un žāvētas zivis pret Kalēja kaltiem darba un medību rīkiem, zobeniem un enkuriem.

Kad kaļamais vairs nepadevās, kalvis nolika malā veseri, iegrūda puskalto dzelzi sarkanu ogļu ēzē, noslaucīja sviedrus un atņēma pie​nācēja sveicinājumu.

— No kurienes nākdams? Uz kurieni iedams? — Kalējs interesē​jās. — Kādu ļaužu?

— Ezerpils Sirmbārža dēls.

— Kā klājas večukam?

— Krietnais tēvs Sirmbārdis jau veļu valsti, — atbildēja Rudbārdis. — Krita cīniņā uz Ezerpils

vaļņa, kaujoties ar Dižjūras sumpur​ņiem.

Arī Kalējs nemaz nezināja, kādas briesmas pa šo laiku bija notikušas Ezerpilī. Viņa divi palīgi, ko viņš turp raidījis ar darbarīku maisiem, vēl līdz šai dienai nebija atgriezušies. Nu Rudbārdim par visām redzētām šausmām nācās sīki un smalki izstāstīt.

No tā Kalējs skaidri atskārta, ka notikumi Ezerpilī bija samaitājuši ari viņa dzīvi. Liela varbūtība bija tā, ka abi viņa mācekļi būs iekūlušies tajos uguņos un nelabu galu ņēmuši. Tā kā liels pulks viņa kalumu lietotāji, Ezerpils kurši, tagad bija nokauti un sadeguši, nebūs vairs tādu, kas pienes viņam maizi, gaļu un medu. Pienāksies vien pašam iet mežā stirnas medīt un bišu kokos kāpt.

Taču Rudbārdis Kalēju uzmundrināja arto, ka dzīvi palikušajiem un mežos aizklīdušajiem Ezerpils kuršiem liela tiesa visādu darba un medību riku gājuši pazušanā caur sadegšanu un salūšanu. Tos tagad vajadzēšot kalt no jauna. Arī pašam Rudbārdim bija pilns maiss ar degušiem, no oglēm un pelniem izkašātiem daiktiem.

Kalējs ar mīļu prātu bija gatavs tos atjaunināt, pārkausēt, uzasināt. Vien Rudbārdis kaunējās aiz to, ka viņam kā bēguļotājam nebija Kalējam ko pretī dot. Sumpurnis var vēl kaut ko nepaņemt, bet ugunsgrēks paņem visu. Tomēr Kalējs teicās, ka viņam esot diezgan ar Rudbārža abu roku spēku pie dzelžu paturēšanas, kausēšanas un purva dubļu rakšanas.

Vien atkal Rudbārdim nācās atzīties, ka viņam aiz žoga esot saime ar lopiem, kurā vairāk slimu un gaudenu ēdāju, nekā krietnu dar​ba darītāju.

Tomēr Kalējam bija savs padoms prātā. Lai tik Rudbārdis nākot pie viņa darbā nieka dzelzs gabalus pasildīt un pagrozīt, tad šis ierādīšot viņa saimei iekšpus žoga vietu i būdai, i pavardam. Būšot labs amats rokā. Varēšot no agra rīta līdz vēlam vakaram ar veseri dzelzi skandināt. Maizes netrūkšot. Par viena divrocīga zobena nokalšanu varot dabūt pretī krietnu kuli ar maizes graudiem. Varēšot uzcirst savai saimei gruntīgu māju pat ar divām istabām un dzīvot, cepuri kuldams. Palikšot iztikšana i gaudenajam brālim, i dūšīgajam sievišķim, i pārējiem.

Rudbārdis nu domā un domā, ko darīt. Palikt Kalvē, vai iet vēl dziļāk Dižmežā. Līdzko to Rudbārdis savējiem pasaka, tā visi sakās no iešanas pa mežu tik aplam piekusuši, ka vai tūliņ krist gar zemi un raisīt vaļā ēdienu maisu. Tā nu Rudbārdim vairs citas izvēles neatliek, kā iet vien Kalēja kalpībā un vest savu saimi Kalves iežogā.

Bet drīz vien klāt Kalējs un ar stingru balsi Rudbārdim saka, lai viņš nesot šurp savu rīku maisu, sienot vaļā un parādot, kas šim tur esot.

Kā Kalējs liek, tā Rudbārdis dara.

Tā nu Kalējs ņem cilāt no Ezerpils nodeguļiem izkašātos un bez kātiem palikušos cirvjus, izkaptis>nažus, īlenus, dzirkles, kapļus un pār mēru viebjas: — Kur tu ar šitādiem liksies? Tie tev ātri vien atkodīsies un drīz vien salūzīs. Es tev ņemšu tos pārkait par jauniem, asiem un derīgiem.

Par to Rudbārdim tīri priecīgs prāts. Tik viņš nezina, kā par to Kalējam atdarīt. Toties Kalējs zina, ko no Rudbārža prasīt.

— Tev būs jāņem vismaz četri tukši ādas maisi, jākāpj zirgam mugurā un jāauļo uz Ezerpili, un tur jāsalasa visi sumpurņu salauztie zobeni, kara cirvji, vairogu dzelži, bruņu gabali un citādi lūžņi un jāatved šurp. Tiem neģēļiem ir labāka dzelzs. Viņi tikai to nemāk norūdīt. Tu redzēsi, ka kuršiem būs visstiprākie un asākie zobeni!

Nekā darīt. Jāklausa vien, ko Kalējs liek. Rudbārdis kāpj mantu zirgā un jāj prom. Tagad viņš zina iemīto taku līdz Darvdeģim. Un ari tālāk viņam vairs nav neziņā jāblandās pa biežņu, jo līdz pašai Ezerpilij veda agrāknezināmā stidziņa.

Bet pa to laiku Gunvaldim kāsulis paliek mīkstāks, sviedri arīdzan tik dikti netek, ka viņš kļūst Ocei par galveno pavarda kūrēju, čiekuru un zaru lasītāju.

Devaldis gan vēl pa brīdim sāpēs pakunkst, kad Oce tējas laistī​dama, pakustina viņa ļengano roku.

Tik pati Oce gan pa naktīm vēl neganti kliedza, ka sumpurnis viņai dzenoties pakaļ. Viņa, ērmotus sapņus redzēdama, pa miegam tīšām plūkāja matus un mētājās ar rokām. Pamostoties Oce teica, ka esot skaidri dzirdējusi, kā zobeni šķindējuši, uguns sprakšķējusi, uzbrucēji aurojuši, sievas kliegušas un mirēji vaidējuši.

Tā, dienas vadīdami vienā iežogā kopā ar kalveniekiem, rud- bāržnieki sapazīstas tiktāl, ka lietus laikā var paglābties zem viņu jumta.

Un raugi! Piektajā dienā arī Rudbārdis ar visiem četriem dzelžu maisiem klāt.

Nu Kalējs aplam priecīgs. Tikai viņam nav ar to diezgan. Saka, ja vēl esot palicis, lai mudīgi jājot atpakaļ.

Rudbārdis tā arī dara. Atsveicinās tik no Devalda un Oces un jāj atkal prom.

Tik nu viņš atjāj vēl ar diviem zirgiem, diviem kuršiem un astoņiem dzelžu maisiem.

Nu Kalēja priekiem nav gala — par dzelžiem, ne par abiem kuršiem, ko varēs likt pie darba. Tikai sliktums tas, ka sumpurņu dzelži Ezerpilī nav ne nieka vairs palikuši. Toties ogļu maisi no Darv- deģa bija jāgādā šurp vai cik. Aiz ko ne savi un vēl jo vairāk sumpurņu lūžņi pavardu aizkuru svilumam nepavisam nepadevās. Tiem vajadzēja īsteni svelošas Darvdeģa ogles.

Tālab otrā rītā, mazā gaismiņā, kamēr jaunatvestie kurši Iļģis un Didzis ar tukšiem maisiem jāja pēc oglēm, Kalējs Rudbārdim deva dzelzs stangu, koka lāpstu un no kārklu klūgām pītus paprāvus grozus un aicināja iet līdzi lejā pa nokalni uz netālo purva malas dumbru.

Kas to būtu domājis, ka, lai tiktu pie kaļamas dzelzs pikas, bija tik aplam daudz jānoņemas pa purva dubļiem. Viņi ar lāpstām raka šo skrīni un nesa ārā sausā vietā. Kamēr saule un vējš to kaltēja, viņi gāja uz kādu izrakņātu pļavas vietu, kur zem brangas velēnas purva rāva bija nosēdusies tik biezā kārtā un tiktāl sacietējusi, ka to paceļamos gabalos nācās cirst ar stangām. Šos kukuržņus viņi lika grozos, tad smagās nastas iekāra nēšu kāšos, cēla plecos un stiepa uz strautu skalot. No katras melnbrūnā ieža pikas vajadzēja izmazgāt ārā pēdējo māla duļķi un smilšu graudiņu.

Kamēr vieni kukuržņi strauta malā vējā apžuva, abi vīri nesa šurp un skaloja citus. Un tā vienu dienu, otru dienu ari.

Trešajā dienā, kad vajadzēja parādīties Iļģim un Didzim ar ogļu maisiem, Kalējs ar Rudbārdi grozos nesa rūdas kunkuļus īpašiem dzelzs kausēšanas pavardiem, kas atradās pie nokalnes. Kalējs gatavojās uz lielām dzelzs un uguns burvestībām. Kamēr Rudbārdis nesa šurp rūdas grozus, Kalējs mīcīja mālus un ar tiem piepravīja izdegušās krāsnis, kas izskatījās pēc brangi resniem pavarda katliem ar varen biezām mūra malām. Visi noņēmās vaiga sviedros. Pat Iļģim un Didzim reižu reizēm nācās jāt pēc oglēm.

Krāsns iekuršanai Kalējs gatavojās kā lielām lāča medībām. Pa rokai nolika ogļu bakstāmo dzelzs karoti ar tik garu kātu kā kuršu zobens, laužņus un iekurus. Kas to būtu domājis, ka dzelzi var kāst un tecināt kā bišu vasku?

Pirmais kūrums bija tikai ar oglēm. Tad, kad krāsns izdega tukšā, lielajā svelmē viņi gāza iekšā ogles juku jukām ar rūdas kukuržņiem. Un tad sākās lielā kurināšana. Kalējs pazina visas uguns krāsas.

Kad īstā bija nokurējusies, krāsni varēja atdzesēt.

Kalējs, gribēdams pabaidīt savus mācekļus ar dzīvas raganas izdarībām, atnesa no strauta ūdens podu un uzlēja ceplim. Ak, kas par briesmīgu šņācienu un tvaiku mākoni! Rudbārdis palika stāvot, kā zemē iemiets, vien pielika acīm priekšā elkoni. Bet lļģis ar Didzi pārbīlī joza prom, lai paslēptos apmetnes mājās. Viņi atpakaļ vairs nerādījās un tālab neredzēja Kalēja izdarišanos ar sakušņiem.

Kad viņš ar stangu izlauza virsējos sārņus, varēja redzēt, ka krāsns dibenā bija nosēdies un sacietējis sudrabains kukurznis. Kalējs to sauca par kici. Tā bija tik dārga manta, ka, lai to dabūtu no cepļa ārā, Kalēja stanga pat pašu krāsni nežēloja. V Lai šis sakausums taptu par dzelzi, Kalējs to ņēmās uz blakus akmeņa ar veseri ilgi un dikti dauzīt, līdz no tā pāri palika mazs, bet īstās dzelzs pikucis. Čiks!

Rudbārdim bija žēl noskatīties, kā no tiem lielajiem ogļu maisiem un rūdas groziem galu galā bija

iznācis viens nieka saujā paņemams pikucis. Bet Kalējs nežēlojās par lielo darbu un priecājās, ka no tā iznākšot smuks naža asmens.

Ne te tuvienē bija raganas, ne burvji, ne citi kādi mošķi, vien Pērkontēva dāvāta guns, no Dabasmātes ņemti izkaltēti purva dubļi un paša Kalēja lietpratība.

Nebūtu lļģis ar Didzi bijuši tik bailīgi un aizmukuši mežā, būtu tovakar redzējuši, kādas lietas prata darināt Kalējs. Viņa smēdes nojumē tās bija saliktas rindā uz garas lāvas.

Rudbārdis pacilāja zobenus.

— Sumpurņiem ir par sprīdi garāki, — viņš noteica.

— Toties divtik smagi, — piebilda Kalējs.

Nu viņi abi pārsprieda, ka katram zobenam tik tiešām bija savs labums un sliktums. Viss bija atkarīgs no stipra vīra, kas to vicināja. Smagu zobenu cilājot, karotājs bija tūļīgs, ātri aizelsās, un tad asmeņa garums savu pārākumu pazaudēja. Ne jau sumpurņa zobena garums uzveica Ezerpils kuršus.

Kalējs rādīja Rudbārdim, ka uz asmeņa abās pusēs bija izdzītas gareniskas rievas tikai tālab, lai zobens būtu kaut nedaudz vieglāks. Lai Kalēja zobeni būtu izturīgāki, viņš asmeņus kausēja kopā no divu triju slāņu metāla salikuma.

Kalēja zobens bija ne tikvien ass un stiprs, tas bija ari izskatīgs ar izrotātu roktura šķērso atbalstu un piekaltu bronzas pogu pašā galā.

Cirvjus Kalējs bija darinājis no paša kausētas purva rūdas dzelzs. Vien lai tas būtu krietni stingrāks, tam bija metinājis klāt trīs cietākus dzelzs gabalus un atlaidinājis. Rudbārdis sāka apjaust dzelzs cirvja radīšanas brīnumu no purva rūdas līdz Kalēja laktai.

Kalēja kalto veseri varēja lietot gan ar apakšas plato pietu, gan ar augšas smailo un garo degunu, ja radās vajadzība uzsist kādām mazākām vai dziļākām lietiņām.

— Kas tev visu to samācīja? — ieprasījās Rudbārdis.

— Tēvs, — stāstīja Kalējs. — Viņš man novēlēja: mācies, dēls, amatu, kura dēļ tevi godās karaļi! Šajos laikos bez dzelzs rīkiem neviens vairs nevar iztikt. Ne karavīrs, ne mednieks, ne mājokļu cirtējs, ne ādu dīrātājs, ne gaļas griezējs, ne labības pļāvējs. Bez dzelzs rīkiem vairs kurši nemāk dzīvot.

Pēc tam Kalējs piebilda: — Tiesa, šo to es pats ari esmu piedomājis klāt.

Dzelzs laiki. Kalējs ticēja savu izkalumu lietderībai. Nāks laiks, nāks padoms, un viņš sagudros vēl kādu rīku. Tās knaibles, ar kurām viņš stingri saturēja sarkani nokaitētus kaļamos dzelžus, Kalējs bija taisījis pats.

Vēl apbrīnojamāka bija viņa darinātā skrunda. Ar kustīgu dzelzs tapiņu viņš bija sakalis kopā divus nažu asmeņus. Vajadzēja tik šo skrundu ņemt rokā aiz kātu galiem un pakustināt tā, lai abi naži viens otram pretim griežas, tad varēja cirpt aitu vilnu, griezt gabalos vai sloksnēs ādas, šķērēt zāli, dzirklēt sīkākus krūmus. Ar Kalēja skrundu varēja nogriezt pat paša bārdas un matu pinkas.

Rudbārdim bija ko nenobrīnīties. Kalējs bija liels brīnumdaris, pārlieku labsirdīgs burvis. Kalējam dikti patika, ka Rudbārdis visvisādiem vārdiem cildināja viņa lietpratību. Tālab Kalējs veda Rudbārdi uz savu būdu, kur turēja īpašas lietiņas, kas neiederējās uz raupjā smēdes lāvas dēļa. Tik neaptēsts Rudbārdis nebija, lai neatskārstu, ka Kalējs viņa priekšā gribēja padižoties ar paša darinātām sievišķu rotas lietām.

Kas vien te nebija! īsti brīnumu brīnumi, ko Kalējs ar savām lielajām, stiprajām rokām, resnajiem pirkstiem bija spējis pataisīt. Bet tas jau nebija tik daudz roku un pirkstu, cik redzīgu acu un daiļumu izjūtošu acu un prāta darbs, atpūtinot smēdē sasvīdušās miesas. Visas šīs rotas Kalējs bija darinājis nevis no melna, bet zeltaini brūna metāla.

Kalējs gluži kā kaņepu virvi bija no bronzas stieņa savijis un saliecis apaļu kakla gredzenu. Lai rota būtu vēl krāšņāka, viņš abus stieņa galus bija paplašinājis tā, ka tie izskatījās gluži pēc mazām taurītēm.

Vienas rokassprādzes gludajā virsmā viņš bija rakstā saraibinājis, iegravējis un iesitis visvisādas

zvaigznītes, aplīšus, līkumiņus. Otru viņš bija darinājis no ieapaļas stieples, to sagriezdams sešos spirālgredzenos.

Lai iepatiktos sieviešiem, ko tik vien Kalējs nebija sameisterojis! No sacirstu stieplīšu gabaliņiem Kalējs bija savijis, sagriezis un izrotājis visādus pirkstos maucamus gredzentiņus.

Rudbārdis paņēma rokā tuvāk aplūkot gandrīz sprīdi garu spiču naglu, kam zem īstās galvas zemāk bija vāl otra galva. Bet tavu brīnumu! Otrās galvas osiņā ieķērusies līdzi vflkās visādīgu riņķīšu un stienīšu važiņa, kas pa vidu sadalījās vēl tris starās, kas apakšā nobeidzās ar trīsžuburu piekariņiem ar ripiņām galos.

— Kas tās nēsās? — izbrīnītais Rudbārdis interesējās. — Bija domāta paša ķēniņa daiļavai, — sacīja Kalējs. Bet tad, pēc brīža nopūzdamies, piebilda: — Bet re, kā ezerpilnieks nepaguva atjāt tai pakaļ! Būtu vajadzējis tām lietiņām aiziet līdzi pie Pērkona. Taču palika pie manis.

Kalēja būdā bija palikušas arī ķēniņmeitu apaļās, četrstūrigās un krustveidīgās kreklu un villaiņu saspraužamās saktas. Tās Kalējs bija izklapējis tik plānas kā liepas lapa. Un tad ar kaltiem iedauzījis rakstā slīpas, taisnas un sakrustotas strīpiņas. Skaisti gan! Šajā rindā bija rota, ko Kalējs bija darinājis stopa paskatā. Stops kas stops. Ar loku, stiegru un uzvilktu bultu. Vien rota tik maziņa kā plaukstā paņemama. Tajā kopā turējās loks, stiegra un bulta, kas šajā saktā kalpoja par piespraužamo adatu. Tā bija sakta, ar ko dižiem vīriem uz krūtīm saspraust plecu apmetņus.

Rudbārža brīnumam nebija mēra. No sirds priecīgs par viņa uzslavām bija ari pats Kalējs. Savā tīksmē viņš nebija skops un uzdāvināja Rudbārdim koka kātā iedzītu mazu, gliemezi sagrieztu naža asmeni.

— Kas tas tāds? - ieplēta acis Rudbārdis.

— Koka karošu grebjamais.

Rudbārdis samulsis kautrējās tādu balvu ņemt.

— Ņem droši! — viņu uzmundrināja Kalējs. — Būšu priecīgs, ja tavējie izgrebs kādu karoti ari man.

Rudbārdis priecājās ne vien par Kalēja šķiņķību. Viņam bija iepaticies Kalēja amats. Kas nekaitētu, ja arī pie viņa nāktu kurši ar ēdamā groziem un prasītu nokalt kādu nebūt rīku. Un Rudbārdis to mācētu.

Pēdīgi viņš Ocei varēs stingri pateikt, ka izšķīries palikt Kalves apmetnē un tūlīt sāks cirst te savai saimei krietnu ziemas mitekli.

Kaut ari Oce dienā runāja vienu, nakti pavisam kaut ko citu. Nakti sasapņojusies viņa nelabā balsī kliedza: "Muksim!" — bet dienā plijās virsū Rudbārdim, lai beidzot cērtot kārtīgu četrpakšķu māju. Cik ilgi viņi tādā zaru pajumtē nīks?

Rudbārža pārnestais nieks nākamajās dienās atžirdzināja visu viņa vārgulīgo saimi. Tagad Devaldim ar Gunvaldi bija ar ko noņemties. Gunvaldim bija rokas, Devaldim galva, un pa abiem kopā viens karošu grebējs iznāca. Pārējie pa meža cirtumu meklēja liepas, bērza vai kļavas šķilas.

Drīz vien Gunvaldis ar Devaldi pārliecinājās, ka ar pacietību, vingrām rokām un atvedīgām galvām vispapriekšu no pagales bira ārā kausa dobuma skaidas, tad ass nazis atšķēpelēja nost visu kausam un kātam nepiedienīgo, un karote bija gatava. Vēl tikai Rudbārdis pamācīja, ka kātu gluži kā saktas vajadzētu parotāt ar kādām iegrieztām svītriņām, zvaigznītēm vai krustiņu rakstiem.

Pēc tam kad Gunvaldis bija iemanījies grebt karotes, viņš ar to pašu daiktu sāka griezt i lielākus smeļamos kausus, i cibas, i kubuliņus.

Bet cik ilgi viņi tā laimīgi dzīvos? Rudbārža četrpakšu mājas būvbaļķis aiz apmetnes žoga mežā palika nenocirsts. Un notika tas tā, ka kādu vakaru, nostrādājies brinum melns, Rudbārdis atnāca uz savu nojumi un ieraudzīja, ka Ocei ap kaklu un rokām bija Kalēja rotas un krekls sasprausts ar viņa saktu. Oce grozījās ap pavardu lepna kā princese. Rudbārdim tas bija uguns pakulās. Viņš bija dabūjis kā ar veseri pa pieri. Ja Kalējs aizvilinās Oci uz savu mitekli, ko tad iesāks viņi ar Devaldi?

Tas bija skaidrāks par skaidru. Kalējam vajadzēja dēlu, kam reiz dienās savu lietpratību un kalvi novēlēt. Tālab Kalējs bija nolūkojis Oci, kas viņam to dēlu pagādātu.

— Tā tās lietas nevar iet! — sprieda Rudbārdis, ar greizu aci šķielēdams uz Oci, kas par tiem Kalēja grabuļiem bija pārmēru līksma.

— Pie laika jātaisās prom, iekams viņi nav paguvuši ar Kalēju sanaidoties, - prātoja Rudbārdis.

Kursim kurša niķi.

Viņš izlikās, ka nemaz neredz, kā Oce allaž priecīga sasmaidās ar Kalēju. Viņš nosēdās pie Devalda aprunāties pavisam par citiem rēķiniem. Rudbārdis brālim teica, ka viņi vēl esot par maz tālu gājuši mežā. Ja atpeld vēl kādi sumpurņi un ar zirgiem tiek Kalves takās, tad pa piecām dienām viņi ir klāt. Re, kā viņi līdz Apūlei aizgāja! Tālab Rudbārdim Kalve ilgai dzīvošanai nebija gana laba. Viņaprāt, daiļāka dzīvošana tomēr būšot bez sumpurņu briesmām un viņu ļau​numa.

Bet Devaldim ir citāds prāts: — Ja Dižjūrai kaut kur ir otra mala ar sumpurņu krastu, vai arī Kursas Dižmežam nevar būt otra pamale, kur arīdzan mīt kādi nebūt vilkači, lāčači vai citādi necilvēki? Protams, tāpat kā jūrai var pārzēģēlēt pāri, ari mežam var iziet cauri. Vien kādi brīnumi mūs var pārsteigt tur tajā otrajā malā, es neņemos spriest.

Par savu nodomu Rudbārdis Kalējam ilgi nekā neteica. Kalējs, neko ļaunu nejauzdams, cītīgi ņēmās pārkait, asināt un savest kārtībā Rudbārža visdažādākos darba un medību rīkus. Viņš kala un kala, ka visai apmetnei līdz meža žogam aizdžinkst ausis. Smēdē katru dienu liec un cērt, lauž un skrūvē, urbj un drillē.

Kuru gabalu Kalējs nokaļ, to iesviež stūri, līdz smēdes stūris līdz augšai pilns un Rudbārdis var tos bāzt savā maisā. Tā nu ticis savā zaru nojumē kā bijis, kā nebijis Rudbārdis allaž vīkšķās ap saviem mantu maisiem.

Tāpēc, ka ar darbarīku kātiem bija pilns viss mežs. Rudbārdis savos maisos krāja tikai dzelzs asmeņus. Galvenais tur bija cirvis ar četru pirkstu platu asmeni. Vieglākiem koka darbiem allaž varēja noderēt platasmens cirvis, kalts, ķīlis un īlens, zemes darbiem kaplis un izkapts, medībām un kautiņiem ar vilkačiem loka bultu smailes un šķēpu uzgaļi.

Rudbārdis, ar Kalēju pie vienas laktas un ēzes darbodamies, vienādi vien it kā neviļus allaž runas pagrieza par Kursas Dižmeža takām un apmetnēm. Tādējādi Rudbārdim kļuva skaidrs, ka no Kalves uz rīta saules pusi nevienas kuršu iestaigātas takas nebija. No tā, cik stingri Rudbārdim nočirkstēja zobi, bija jaušama viņa apņēmība ar saviem ziigiem tās takas iemīt.

Rudbārdis tagad zobodams Oci par princesi vien sauca. Par ko marga mulsa līdz kaunīgam piesarkumam, tomēr rotas nost neņēma.

Rudbārdim bija stingrs vārds, pie kā viņš cieti turējās. Ko viņš teica, tā ari notika. Nelīdzēja ne Kalēja ierunas, ne Oces slēpa asara. Vai Kalējam nepietika, ka Rudbārdis viņam savā vietā atstāja Iļģi un Didzi? Nodomātajā dienā viņš katram savam rudbāržniekam sadalīja nesamos pa spēkam, lika pār abiem pleciem krustā kuļu saites, zirgiem mugurā atsvarā sasietus maisus, pat Devalda veselo roku iebāza vairoga siksnās, lai nes, un ar visu savu lopu pulku devās pa apmetnes žoga spraugu ārā taisni mežā, kur egles sadevušās ciešā ielokā kopā ar zaru rokām, lai nevienu iekšā nelaistu. Taču Rudbārdis ar drošu gaitu un stingru roku pašķīra mežmalas biežņas zarus un ieveda savu saimi slaidu, taisnu, atzarojušos egļu stumbru vērī. Viņš gāja pa priekšu, tekas meklēdams. Šķita, ka priekšā bija blīva palisādu siena. Bet ejot priekšā tā pavērās, izlaida pa savām spraugām cauri gājējus un aizmugurē atkal aizvērās. Zem kājām čaukstēja nobiras un pērnās zemsedzes paliekas. Skuju vainagi kaut kur ļoti augstu gaisā paši alkatīgi dzēra saules spožumu, bet mūžīgās ēnas iznīcībai bija pametuši pamežu, zaķu skābenes, melleņu mētras, meža zemenes, kosu un papardes. Visapkārt pa zemes virsu ložņāja vien egļu saknes, un kājniekiem bija stipri jāpiesargājas, lai aiz tām neaizķertos un nepakristu. Ocei tās izskatījās pēc īstām dzīslainām raganas rokām un simtpirkstu nagiem, kas cieši bija iekrampējušies irdnē.

Tomēr rudbāržniekiem priecāties par veiksmīgo iešanu bija krietni par agru. I zeme zem kājām

sakrunkojās, i lazdu, krūkļu, alkšņu smalces priekšā aizauga, i strauti, ezeri un purvāji ceļā stājās. Kursa nemaz nebija tik līdzena kā Dižjūras un Piemares ezera krasti un mežs viengabalīgs pār vienu kārti metams. Tad egļu audzē ielauzās bērzi un sajauca skuju vēra paaudžu paaudzēs iedibināto pameža un zemsedzes saderību. Tagad gājējiem pa kājām pinās lapoti zari, mētras, kosa, papardes. Kas, nieks, bija dzeltensmilšu kāpas iepretim Dižmeža pakalnu virtenēm, kur Pērkonam uzkāpt un visu Kursu uz abām pusēm pārraudzīt. Par to smukumu varēja priecāties, ja tajos nebija augšā jākāpj ne pa slīpām, ne stāvām malām un ar varu jālaužas cauri koku un krūmu biezokņiem.

Gaita uz iedomāto Laimes zemi bija aplam sūra.

Lai ari cik grūti bija lauzties uz priekšu, Rudbārdim šie Kursas kalni un biezokņi gauži patika.

— Te gan sumpurņi paši bez cīņas kaklus aplauztu, — viņš sprieda. — Te ne zobenu atvēzēt, ka tas neaizķer kādu aizmugures koku. Un ar taisni turētu vairogu priekšā arīdzan nevienai koku spraugai cauri netikt. Bet, līdzko pagriez šķībi, tā tev sāni pliki. Šķēpam te ari nevarēja būt nekāda lidojuma. Visur priekšā koki.

— Ja Pērkons pārziemotu dziļi zemē, tad varētu nodomāt, ka viņš Kursā tik augstus kalnus sastūmis, — prātoja Oce. — Bet tam kurmim, kas šos sarakumus taisījis, vajadzētu būt vismaz tik lielam kā lācim.

Mežs bija vienādi pārņēmis i kalnus, i lejas. Vienīgi ūdens pilnajās ieplakās koki nebija auguši.

Taču savukārt tiem bija ar lielu līkumu apkārt jālaužas.

— Kā tas tā, ka vienas ielejas ar ūdeni pilnas kā bļodas, bet citas tukšas? — nevarēja saprast Oce. — Tās sausās lejas būs milži izdzēruši, — smīnēdams piebilda Devaldis.

It kā rudbāržnieki būtu gana gājuši. Varētu apstāties. Bet pats Rudbārdis bija tā ieskrējies gluži kā no kalna ripot sācis baļķis, kam nevarēja atrast celmu, kur ieķerties. Kur tu šajos biezokņos atradīsi vietu, kur piesēst, nemaz nerunājot par sausām smilgām, kur izstiepties un spēkus atgūt. Visapkārt viens vienīgs biezoknis, apejami ezeriņi un pārbrienamas upītes. Cik ilgi viņu māja būs mežs, jumts — plašā debess un pagalvis — velēnu skumšķis zem kājām?

Zvēru pēdas veda apkārt krūmainai kraujai, nelielam kārklā- jam un iznāca uz takas, kas gāja iekšā tieši vētras sagāztajā egļu bie​zoknī.

Pie egļu ņudzekļa varēja tikt pāri mežainam pakalnam. Pa vienu pusi bija tā kā cerības tikt cauri eglājam. Tuvāk kalngalam kritušu koku vairāk un iešana grūtāka. Pirms vairākiem rudeņiem viesulis bija izgāzis kokus ar visām saknēm, kas slējās gaisā. Sakņu un zaru mudžeklis bija tāds, ka tam pāri tikt, kāpjot no viena stumbra uz otru, nevarēja. Viena zvēru taka pār kalnu veda mežā, otra ap koku ņudzekli dziļāk biezoknī. Ej nu izdomā, kura veiksmīgāka. Kā vienā, tā otrā sausie apakšas zari plēsa drēbes.

Te kādas dienas vidū viņiem uznāca aplam liela tumsa. Pacēluši acis pret koku galiem, gājēji ieraudzīja, ka visas debesis bija pārņēmis zili melns ūdens mākonis, pār koku galotnēm nāca vējš ar lielu spēku, koki sāka šņākt un mežs krākt. Debesu ūdeņi nāca tuvāk un tuvāk.

— Re, kā ezers lido! — izbijusies kliedza Oce. — Tālab stāvi klusu! - viņu aprāja Rudbārdis. - Pieminēsi kādu ezeram patīkamu vārdu, un tas gāzīsies zemē — mums virsū. Bet, palikdams bez vārda, ezers aizlaidīsies pa gaisu uz citu vietu.

Vien bija jau par vēlu. Pērkons rībinājās, ka viss gaiss notrīcēja un ar zibeni pārspēra pušu melno mākoni. Virsū sāka gāzties ūdens šaltis, ka acu priekšā viss mežs balts. Neviens nevarēja redzēt pat piecus soļus no sevis. Virs viņiem plosījās trakoti liels negaiss. Viņus šaustīja lietus sīpas, un visapkārt zvidzēja zibens šautras. Ezers, pie vārda neticis, tik šņāca, krāca, dusmojās un bez jēgas lēja mežā ūdeni.

Tik vien trūka kā zivīm zemē krist.

Sarāvusies un drebēdama Oce gaidīja noslīkšanu bezvārda ezerā. Labi, ka pārējie cieta klusu un nevienu vārdiņu nebilda. Odeņi, pārlijuši pār rudbāržnieku galvām, miesām un lopiem, mērkā apliedami un skalodami Kursas mežu, tomēr nekrājās vis peļķēs pie viņu kājām, bet tecēja kaut kur prom uz gravām.

Sagaidījuši uzspīdam sauli, noskurinājuši slapjumu, rudbāržnieki nopriecājās, ka lidojošais ezers nemaz nav bijis tik ļauns.

No visa piedzīvotā Devaldim bija viens vienīgs atzinums, ka īstenā apmešanās vieta viņiem bija jārauga kaut kur uzkalnā, nevis palejā, kur krājas ūdens.

Kādas dienas pievakarē, kad Rudbārdi un Oci no grūtas iešanas bija jau pārņēmis gurdenums, zirgi un govis izsalkuši arvien biežāk nolieca galvas, lai noplūktu pa gārsenu vai vīgriežu kumšķim, paraugoties uz priekšu cauri egļu stumbriem, viņi ieraudzīja gaismu. Tā satrauca, jo solīja meža malu. Tik tiešām — ar katru soli koku ēnas baloja, gaisma kļuva spožāka. Viņi iznāca saulē.

Bet mežs nebija nekur pazudis. Tas bija tikai iegrimis dziļi zemē. Dižās egles lejā stāvēja ar sirmām ķērpju bārdām. Šķita, ka bija jāpastiepj tikai roka un varēs saņemt saujā zeltainus egļu galotņu čiekurus.

Viņi bija iznākuši augsta kalna kraujas nogāzes malā, no kuras priekšā pavērās bezgala tālu pārskatāma zila mežu galotnīšu jūra. Neviens no viņiem tādu jūru vēl nekad nebija redzējis. Aizlikuši virs acīm plaukstu, viņi skatījās tālumā. Viņu skatieni kā putni lidoja līdz pašai pamalei. Kas par mežiem!

Mūžamežs pamazām slīga lejup uz muldas ieplakas gultni un tad tikpat rāmi cēlās augšup līdz pašai debess malai. Debesis bija tik gaišas un pasaule tik plaša. Sastingusi mežu valstība viņus savaņģoja. Viņi tajā raudzījās un ilgi cieta klusu. Plašās Dižmcža tāļu tāles priekšā viņi sāka šaubīties par savu spēku.

Pirmais ierunājās Devaldis: — Brāl! Vai tu patiešām domā mūs tam mežam cauri izvest?

Visu skatieni pavērās uz Rudbārdi.

Viņš klusēja.

— Es nekur tālāk neiešu, — teica Oce un iesēdās mētrās.

Laikam ari Rudbārdim tā šķita, jo par šādu izrunāšanos viņš Oci nemaz neaprāja.

Gibēdami vai negribēdami, viņi tik un tā taisni uz priekšu nekur nevarēja tikt. Kalna pakājē bija izplēties slapjš, grūti caurejams purvājs. Muklājs ar mazām priedītēm un kropliem bērziņiem.

Devalža baltais zirgs sāka kāri plūkt zāli.

Pavēries apkārt, Rudbārdis ieraudzīja zibens saspertu egli. Tas nozīmēja, ka Pērkontēvs ar savu uguns šķēpu viņiem bija savlaikus skaidri un gaiši parādījis: "Šeit ir jūsu vieta!"

Ko, niekus, vairs tālāk par mežu blandīties, nodomāja Rudbārdis un sāka raisīt zirgiem nost mantu maisus, vēlēja Gunvaldim raudzīt kuramos un šķilt uguni.

Pa to laiku Ocei iekoda bite. Devaldis teicās, ka ari tā esot laba zīme, jo bites kodums sūrstēja pēc medus.

Bišu kokus meklēdams, vēl tanī pašā vakarā Devaldis uzgāja kalna sānos dziļu gravu, pa kuru tecēja skaidra ūdens tērce. Tā remdēja viņa slāpes ar gardu ūdeni un spirdzināja sakarsušās miesas. Pēc tam tur atdzerties steidzās visi pārējie. Turp veda dzirdīt zirgus, govis un citus lopiņus.

Te nu beidzot bija vieta, kas visiem pa prātam.

Nākamais rīts viņiem visiem bija daudz tīkamāks nekā gurdenais vakars. Guļa sūnās bija tik maiga kā pašos debesu mākoņos. Izgulējušies tik saldi kā reti kad, viņi bija pamodušies zeltītas gaismas un pērļainas rasas kalnā. No Dižmeža tālās debesu pamales līda ārā spoža saule. Tad, redz, no kurienes kuršiem atnāk rīti!

Dižmeža uzmācīgo aizgādnību un stipro pavēni Rudbārdis jau sajuta kā cālis olas čaumalu, no kuras bija jāizšķiļas saulē, vējā un plašumā. Viņš jutās tik stiprs, lai uzdrošinātos atstumt šo vareno skuju sienu gabalu tālāk. Tālab viņš te bija atnācis ar cirvi un uguni.

Oce redz, ka Rudbārdis liek cirvim kātu.

— Cirtīsi pili?

— Jā. Ja vien tu apsolies tur nākt par ciltsmāti?

Oce pašķobīja kamiešus un pamirkšķināja acis: — Kālab ne!

— Tad norunāts.

— Jā.

To izdzirdis, Rudbārdis ceļas kājās, norauga tuvējo egli no saknēm līdz pašai galotnei un ar mežonīgu spēku sāk to cirst, ka Ocei jāpaiet gabalu tālāk, lai netrāpītu skaidas. Ar katru atvēzienu un cirtienu Rudbārža asmens izkož no egles stumbra prāvāku skaidas gabalu.

Tad Rudbārdis atlēca no stumbra un paraudzījās debesis, kur no savas mūžsenās stāvvietas izkustējās galotne. Tā, lēnītēm atvadoties, slīdēja cauri meža smailēm, līdz, pamazām ieskrejoties, atdeva sevi stumbra smaguma un zemes pievilkšanas spēka nežēlīgajai varai. Egle krita, mežonīgi aplauzdama savu un citu koku zarus. Cauri šai šņākoņai, krākoņai un brīkšķiem egle nogāzās, smagi sadrebinādama visu kalnu. Lopi satrūkās, ļaudis nopriecājās.

Rudbārdis vien žēli atskatījās uz vienroci Devaldi, vārgo Gunvaldi un Oces trim ganu meitenēm — Irbi, Egli un Zīli, drusku nopūtās, ievilka dziļu elpu un ņēmās cirst nākamo egli. Un tā līdz pašam saulrietam gar zemi gulēja tik egles, cik trim rokām pirkstu. Un ari laukumiņš top ieraugāms iedomātai mājvietai.

Bet, pirms līst maisādu migā zem egles uz naktsguļu, Rudbārdis ar Devaldi, atsēdušies uz nocirsto koka stumbriem, augstās nokalnes malā ilgi runājās.

Vien Rudbārdim dūša bija tāda savītusi.

— Tā mums nekas naiznāks, — viņš saka. — Kamēr es cērtu māju, līdums paliek nelīsts. Mājas būvē ar divām rokām vien nepietiek. Tev, brāl, būs jākāpj zirgā un jājāj pa Kursu mums palīgus raudzīt!

Devaldis Rudbārža rūpēstus it labi apjauta. Tāpēc pretī nebilda: — Kas jādara, jādara. Tikai dod man līdzi par biedru Gun- valdi.Tādā ceļā tomēr diviem labāk.

No pavārgā puikas Rudbāržkalnā labuma bija pamaz. Žēl vien, ka Rudbārdis te palika ar vienu zirgu.

Bet viņš raudzīs to laiciņu pieciest.

Rudbārdis cerēja, ka pie reizes Devaldis atradīs tacītes arī uz citām kuršu sētām.

— Grūtāk jums būs tikt līdz Kalvei, — prātoja Rudbārdis. — Raugiet, kamēr mūsu pašu pēdas nav aizbirušas. Tālāk no Kalves līdz Ezerpilij tacīte jau krietni iestaigāta.

Sacīts, darīts. Otrā rītā, saulei lecot, Devaldis ar Gunvaldi abi liek krusta kules plecos, kāpj kumeļiem mugurā un aizjāj prom pasaulē, pēc palīgiem klaušināties.

Rudbārdim dūšas diezgan. Tur nav ne bēdas. Ko viņš nevar ar spēku, to izdara ar prātu, bomi un apakšā paliekamu klučeli. Tā viņš no zemes izsvīrē un aizveļ vietā nākamās mājas pavarda akmeņus, kas tur tagad stāv kā dzimuši. Ja vien apdarinātajiem un trijās daļās sacirstajiem egļu stumbriem kaut cik piepalīdz vēl ar bomi, tie veļas paši, ka Ocei nenobrinīties.

Vien pie palikušo celmu dedzināšanas būvvietā un nākamajā sētsvidū Rudbārdis laiž Oci. Viņa savelk tiem virsū nocirsto zaru kaudzi un skujas un tad atskrien no pavarda ar sarkani kaistošu pagali, lai deg. Vēl Ocei ar seģeni bija jāiet mežā plūkt sūnas, ar ko vēlāk būs jāaizdrīvē baļķu spraugas.

Kādu citu mājokli lai Rudbārdis slietu, jo pats vislabāk atcerējās to, kurā ar tēvu un brāļiem bija mitis Ezerpils priekšpilī un kas bija cirsts pēc sentēvu paņēmiena ar stāvu palisādes baļķu sienām. Tālab viņš izkārpīja šauru, dziļu grāvi, kurā pēc tam vēla iekšā un vienu pie otra cēla stāvus vienādi sagarinātos baļķēnus. Ar akmeņiem un zemes piemīšanu iestingrināta izauga mājas pirmā siena, gan vēl stipri šķirbaina. Bet tas bija labojams trūkums. Divu baļķēnu šķirbainajās iedobēs Rudbārdis iedzina kārtiņas.

Kad Oce aiz tām no apakšas līdz pašai augšai sabāza lejas purva grīšļus un aizpina ar zariem, ne vairs kas cauri spīdēja, ne pūta.

Dzīvojot mežu biezoknī, koki mājas būvei visapkārt auga diezgan. Tikai ar cirvi plecā Rudbārdis dabūja izstaigāt mežu mežus, meklējot divus divstumbru žākļus palielā augstumā jumta kores vērbaļķa iestiprināšanai. Tie tik viegli rokā nedevās. Bet, kad viņš atrada un nocirta, nevarēja kustināt. Ko nu?

Ja spēks par vāju, jādara ar prātu. Ja stakles baļķi apdarina turpat, kur kritis, tas paliek uz pusi vieglāks. Ja atved palīgā zirgu, iesien baļķi virvēs pie tā krūtīm un vēl zem baļķa kā rullīšus paliek mietus, tad drīz vien stakle ir savā vietā.

Re, kā kursis top par īstu milzi, ja ņem palīgā sviru, stuti, striķi, rullīti, zirgu!

Arī to pašu jumta kores vērbaļķi Rudbārdis ieliek staklēs kā gruntīgs milzis. Vispapriekšu drusciņ paceļ vienu galu un paliek apakšā klucīti. Tad ar plecu paceļ augstāk un pieliek stuti. Pēc tam saņem dūšu, iepūš vaigos un to paceļ augstāk un iegulda staklē. Un ar otru galu tāpat. Lai tik Oce nemaisās pa kājām un balsī nevaimanā. Tad sasiet vērbaļķi un stakli kopā ar lūku sloksnēm, kārklu un vītolu vicām tīrais nieks.

Kā pakāpties augšā uz vērbaļķa? Mežā jānolūko tik groda eglīte ar izturīgiem zariem. Ar cirvi pats stumbrs jānotēš pliks, vien zariem jāatstāj strupiķi, pa kuriem var pakāpties.

Tad, kad vērbaļķis vairs nekustas, tad jau no tā uz abām pusēm var siet klāt jumta kārtis. Bet iekšā vēl gulēt nevar, jo lietus tek virsū.

Kādas dienas paiet, kamēr Rudbārdis savāc pa cirsmu žagarus un zarus, ar ko pārklāt spāru kārtis.

Tiem pa virsu garu zāļu stiebrus, ezera meldrus un nolobītas koku mizas.

Tagad nu varētu iekšā nest guļamās cisas, gaļas podus un citas mantas, ja vien nebūtu jāpiesargājas no Pērkontēva vaļā pasprukušajiem negantajiem vējiem, kuri tādas jumta skaidas reizēm mēdza aiznest pa gaisu.

Bet pret tiem kuršiem bija sens paņēmiens. Vajadzēja jumta segumam šķērseniski piesiet stingras kārtis un uz tām vēl uzvelt pace​ļamus akmeņus, lai vēji tās neaizpūš pa gaisu.

Oce, rokas saņēmusi, plati smaidīja. Nu beidzot princesei bija arī sava pils.

— Kalējam tomēr bija pavisam citādāka māja, — viņa prātuļoja.

To Rudbārdis nemaz necentās noliegt. Viņa būve bija ar palisādu sienām, bet Kalējam no guļbaļķiem, ko vienu virs otra stūros saturēja kopā zemē iedzītas un ar valgiem sasietas kārtiņas. Rudbārdis tomēr bija pārliecināts, ka viņa cirstais miteklis varēs pārlaist lielākas aukas un tam būs garāks mūžs. Varēs dzīvot kā zem putna spārna. Mājas otrā pusē zem tā paša jumta pagarinājuma būs nojume lopiem. Tādējādi rudbāržnieki ar saviem lopiņiem varēs dzīvot tuvā draudzībā.

Veiksmes priekos viņi, vakara krēslā pa zaru pītām duravām ieiedami un uz cisām nakts melnumu pārlaizdami, no rīta agri atkal āra darbus uzsākdami, ilgi nepamanīja, ka Rudbārdim bija piemirsies miteklim ietaisīt kādus nebūt gaismas caurumus. Ne pa vienu šķirbu vējš iekšā nepūta, bet ari gaisma neiespīdēja. Mājai nebija logu. Naktī jau to nemanīja, bet dienā tur iekšā sēdēt nevajadzēja.

Tomēr šo trūkumu labot Rudbārdis neuzdrošinājās. Viņš baidījās, no visa spēka gatavas mājas baļķos cērtot lodziņu, stipri satricināt būvi ar visu jumtu. Labāk būtu pieciest gaismas trūkumu nekā ļodzīgu māju.

— Ko tu cirtīsi nākamo? — interesējās Oce. — Lejā pie tērces pirti, — bez apdomāšanās pavisam noteikti atbildēja Rudbārdis. Viņš gaidīja, ka tur Oce viņam dāvās dēlu.

Vēl pa to starpu Rudbārdim atgadījās cīniņš ar lāci. Šis pavisam klusītiņām bija gribējis pielavīties Rudbārža zirgam un to saplosīt. Zirgs tā pārbijies un satrakojies, ka ar abām pakaļkājām bija iespēris lācim tieši pa purnu. Pa to mazo brīsniņu, kamēr lācis sagumis kūņojies, pieskrējis Rudbārdis, kam cirvis un šķēps allaž bija nolikts pa grābienam, paguvis meža spēkoni piebeigt pavisam. Cik tur trūka, ka lācis būtu pēdējo zirgu saplosījis! Bet nu, nomedītajam lācim uzmetot cilpu, kumeļš varēja to atvilkt sētsvidū.

Tagad rudbāržniekiem bija gan lāčāda, gan gaļas blāķis, ko ilgu laiku noēsties bez bēdas. Tik nu Rudbārdim uz pavarda akmens nācās uztrlt krietni asu nazi.

Drīz vien Oce uzstāja, lai Rudbārdis savā mantu maisā meklē skrundas. Aitas bija brangi noaugušas ar vilnu, un Oce kopā ar ganu meitenēm tās varēja nocirpt.

Pēc tam Oce no vilnas kaudzes kumšķiem vilka ārā un virpināja dziju, ko tina uz lielākas skaidas, jo Rudbārdis nemācēja viņai pataisīt vārpstiņu, kādas bija gandrīz visām Ezerpils sievām.

Oce no tiesas domāja, ka Rudbārdis ar zobenu, šķēpu un cirvi klejoja pa apkārtnes mežiem, zvēriem pēdas dzīdams. Bet īstenībā viņš meklēja vietu līdumam. Rudbārdim dikti kārojās maizes, ko allaž pie

gaļas piekost. Kā acuraugu viņš sēklai glabāja un no Oces slēpa maišeli ar labības graudiem, ko nedrīkstēja apēst. Vajadzēja krietni paciesties, jo no katra uzrušinātā zemē iebārstīta grauda izauga divdesmit.

Gaidot uz Pērkonu, ka tas ar saviem zibeņiem aizkurs un nolīdis Rudbārdim līdumu, varēja viss mūžs bez maizes paiet. Tas nu bija jāatzīst vaļsirdīgi, ka Pērkonam par kuršu druvām bija maza daļa. Rudbārdis gāja cīnīties ar mežu pats. Viņš cauru gadu samocījās, līdumā celmus lauzdams.

Tāds vienlaidus mūžamežs nebija labvēlīgs ne priekš kurša, ne zvēra. Visiem meža iemītniekiem patika lauces, noras un mežmalas.

Iegājis mežā, Rudbārdis sāka līst kokus, lielus un mazus, visus pēc kārtas. Mazākos krāva čupās, lielākos stumbrus atzaroja un sagari- nāja gabalos, lai varētu ievaļāt, savākt kopā, pārvilkt sētā un izmantot māju ciršanai. Rudbārdis nošķīra, kas baļķis - baļķis, kas malka - malka, kas žagars — žagars.

Arī visus celmus izlauza, zemi uzplēsa. Sīko pamežu, krūmus, atvases un zarus Rudbārdis izkliedēja vienmērīgi pa visu līdumu. Rupjākos žuburus viņš savilka grēdās. Iekura vietai viņš bija krustīm sacirtis četras egles, kas ar saviem skuju vainagiem bija sakritušas vienā kaudzē.

Un tad tas viss uz ilgu laiku bija jāpamet saules un vēja žāvēšanai.

Līduma dedzināšanā vajadzēja drošu dūšu. Rudbārža pārgalvība varēja sadusmot Pērkonu, ka viņš tajā laikā uzsūta ziemeļvēju, kas uguni pa mežu aiznes uz pašu mājokļu pusi. Viņš zināja, ka mežā iesprukusi uguns nebija savaldāma. Uguns dzirkstelītei bija spēks paņemt visu Dižmežu no Kursas vienas malas līdz otrai.

Pazemīgi ceļos nometies un debesu mākoņos raudzīdamies, Rudbārdis lūgtin lūdzās Peronam dienvidu vēju.

To sagaidījis, Rudbārdis sētas pavarda ugunīs dedzināja savu šķilu. Kad tās gals bija krietni iekvēlojies sarkanās oglēs, viņš ar šo kūpošo un dzirksteļojošo lāpu jāja uz meža iekuru vietu.

Egļu galotņu kaudze gaužām negribīgi ņēma pretī ar Rudbārža elpu iekveldinātās un iekšā iepūstās dzirksteles. Tām tika ar līdumnieku parotaļāties. Tās deva viņam laiku vēl apdomāties. Dzirkstele pati par sevi bija vāja un dziestoša. Bet Rudbārdis nebija ne sabaidāms, ne apstādināms.

Dižmežu nodeva uguns stihijai nieka sūnu kumšķis.Tajā uzplauka sīka, bet badīga liesmiņa, kas rija ne tikai sūnas, bet ari skujas, tad zarus, un galotņu kaudze jau dega. Tikai uguns nepakļāvās Rudbārža gribai. No līduma klājiena tās ugunsputns uzlaidās dzīvo koku vainagos, un tas no Rudbārža pārgāja Pērkona ziņā. Ugunsputns lēkāja no viena vainaga uz otru. Pa gaisu lidoja dzirksteles un degošas skujas.

Uguns plandījās, rūca, krāca. Sarkanā un dzeltenā svelme pļāva mežu ar uguns zobenu. Mežs dega gluži kā Ezerpils līdz pašām debesīm. Svelots karstums sitās sejā. Rijīgā uguns liesma ēda kokus, grauza zāli, izlaizīja sūnu.Tas dega dienu, dega nakti un ari nākamo dienu. Gan apsīka, gan uzbangoja, bet dega, baltas, karstas plēnes mētājot.

Rudbārdis visu laiku kvēpinājās līduma dūmos, jo bijās doties uz sava pagalma pusi, lai tik šim dižsārtam neparādītu ceļu uz Rudbārž- kalna iedzīvi. Viņš staigāja pa kūpošo klajumu un ar savām zaru dak​šām vienmērīgi līdzināja pelnus. Līdumā izdega velēna ar visām zāļu un koku saknēm.

Pēc uguns augsne bija irdena un tajā sēklu varēja iekaisīt, kamēr augsne vēl silta. Pēc tam kad jaunajai druvai krustu šķērsu pāri pārstaigāja un graudus ierušināja ar spurainu, zarainu eglīti, varēja gaidīt, ka nākamajā vasarā labība augs brangi, ka tik nu.

Pirmā vasara Rudbāržkalnā bija galā. Kāda mierīga, spoža pilnmēness nakts uz atvadām visu Rudbāržkalnu ietina sarmā. Kad sāka iesilt saule, egļu skujas un zāle izšķērdīgi piebira pilnas ar gaismas starojumā mirguļojošiem rasas pilieniem.

Pirmā rudens salna vedināja Rudbārža domas, ka vajadzēs pavarda akmeņus salikt ari mājā tā, lai vēsās naktīs no sīkām skaidām uz tiem varētu kurināt rūķi. Dienu no dienas uzmācās skumjas, ka vasara bija pagājusi, bet no Devalža nebija ne ziņas, ne miņas. Viņiem sen jau vajadzēja būt atpakaļ. Nemaz negribējās domāt, ka Rudbārdim ar Oci būs jādzīvo tālāk bez viņa.

— Tev gan nevajadzēja Devaldi un Gunvaldi raidīt prom, — Oce, gari nopūzdamās pārmeta Rudbārdim. — Aizsūtīji briesmās.

— Varbūt patiešām tā bija kļūme, — pie sevis pārlika Rudbār​dis. — Kaut arī no viņiem darbos bija maz labuma, tomēr bija patīka​māk, ja reizēm ar kādu varēja prātīgi parunāt.

Dižmežs bija pilns briesmu pat stipriem, ar zobenu bruņotiem vīriem. Viņus ar visiem zirgiem varēja saplosīt vilkači vai lāčači. Kas Devaldis ar kreiso roku par pretī stājēju! Lielajos biezokņos viņi varēja pazaudēt taku un apmaldīties.

— Ja raganas viņus ir pārbūrušas par akmeņiem, tad viņi nemaz atpakaļ netiek, — sprieda Oce un lēja gaužas asaras. — Pēdas pa šo laiku būs izdzisušas. Ja mēs ietu viņus meklēt, mēs jau nemaz nezinātu, kuri akmeņi ir viņi, kuri kādi citi noburti kurši.

Te kādu dienu, kad Rudbārdis bija nogājis lejā uz tērci pēc ūdens un Oce ar ganu meitenēm slauca govis, pēkšņi mežonīgi nikni bija sācis riet suns. Viņš rēja bieži. Rudbārdis ieklausījās. Ar katru meža lopu suns sarunājās savādāk. Katram meža zvēram viņam bija savādāka reja. Zaķis un lapsa šoreiz nebija.

Briedis ari nē. Ja draudētu lāča vai vilka apciemojums, tad rējienam pa vidu sprauktos žēli smilkstieni.

Atstājis nokalnē ūdens podus, Rudbārdis pa kaklu pa galvu skrēja ķert šķēpu, kad ieraudzīja virs vasarā saaugušajiem mežmales krūmiem baltu zirga galvu un baltu jātnieku bez šķēpa un vairoga. Lielā pārsteiguma gaidās Rudbārdis palika stāvot kā iemiets. Baltajam jātniekam sekoja jātnieku un kājāmgājēju bariņš.

Rudbārdim notirpa mugura. Vai tiešām Pērkons būtu sadusmojies par viņa izdedzināto mežu un uzsūtījis Rudbāržkalnam sirotājus?

Suns drīz pārstāja riet un sāka luncināt asti. Viņš bija pazinis balto zirgu un jātnieku, kura brūces bija laizījis. Bija atgriezies Oces apraudātais Devaldis. Nosirmojis balts kā pats krivu krīvs.

Tad ta brangi! Nu varēja no prieka uz augšu lēkt. Devaldis un Gunvaldis varēja priecāties, ka prāvais izdegums viņus nebija aizvedis neceļos, Rudbārdis ar Oci, ka raganu noburtie tuvinieki sveiki un veseli pārnākuši.

Rudbārdis nu sēdināja atnācējus uz pāršķelta egles stumbra sola, cienāja ar lāča gaļu un Oces tējām.

Devaldim bija garš stāsts par to, kur tik ilgi bijuši, ko piedzīvojuši un ko paveikuši. Abi ar Gunvaldi viņi bijuši mācībā pie Ezerpils krivu krīviem. Teica, ka redzējuši, kā kurši no mežiem jau iznākuši un sākuši pravīt pilskalnu.

Pēc tam viņi abi aizjājuši līdz Apūlei, kura sumpurņu briesmas gan bija piedzīvojuši, taču palikuši neapkauti un nenodedzināti. Tālab tur varējuši sarunāt pulciņu kuršu, kas bijuši ar mieru ar visiem zirgiem un dreļļiem jāt līdzi uz Rudbāržkalnu.

Vislielākais prieks Rudbārdim bija par skaļmuti Valdeķi, kas labi pieprotot koka darbus un kam līdzi bija maiss ar tādiem darbarīkiem, kādus viņš nebija ne acīs redzējis. Tas bija slīmests, ar ko varēja nogludināt līdzenu gareniski pārplēstu baļķi, ka ne skabarga ārā nenāca. Tas bija urbis, ko, apkārt griežot, jebkurā kokā varēja izgrebt apaļu un dziļu caurumu. Tic bija kalti ar asiem, taisniem un slīpiem galiem. Ja pa otru galu tam sita ar veseri, tad asais gals līda kokā, kā vien gribējās, un meta ārā sīkas skaidas.

Druģis bija mednieks, kas pār vienu plecu bija iemaucies šaujamajā lokā, pār otru krustā pie otra sāna turēja maksti ar bultu kuli. Bez tam viņam bija maiss ar zvēru ķeramām cilpām un lāpstu vilku bedru rakšanai. Vīrs ar tādu amatu Rudbārdim bija brīnum pa prātam.

Bet Rudbārdis vēl nepaguva līdz galam nopriecāties par mednieku, kas tagad piepulcinājies viņa saimei, kad krita kaunā pie Valdeķa par savu māju, ko cērtot bija ziedojis tik aplam daudz spēka un saprašanas.

— Kas tā par māju? — Valdeķis gāja apkārt tai un skaļi brīnījās. — Pēc cirtuma spriežot, jauna.

Palisādes sienas tik mans vectēvs teicās cirtis. Tas nekur neder! Un vēl ar neapdedzinātiem galiem ze​mē? Tie ātri vien satrunēs, un māja sagāzīsies.

Rudbārdis klausījās, skaitās un gribēja lielajam gudriniekam jau​tāt: "Kur tu biji agrāk?"

— Un kas tās par durvīm? — Valdeķis vīzdegunīgi pacilāja Rudbārža mitekļa ieejai priekšā aizklāto lāčādu.

— Tagad Kursā sen vairs tādas mājas netaisa, — Valdeķis viszinīgi stāstīja.

— Kādas tad taisa?

— Ar četrpakšu krustos saliktu guļbaļķu vainagiem. Tādas vēl neviens viesulis nav sakustinājis.

Stāvēs divu vectēvu mūžus.

— Tad jau nu tagad varēsi ar saviem abiem dreļļiem te visu kalnu ar tādām mājām sacirst. — Rudbārdis tvīka apklusināt gudrinieku, biedējot viņu ar daudziem darbiem. Ziema nebija aiz kalniem, bet bezpajumtnieku Rudbāržkalnā tagad bija saradies vesels pulks.

Rudbārdis paveda Valdeķi parādīt, kur ar papēdi iemina nākamā mājokļa pakšķu vietas, un noteica: — Pirmo tu man ar skubu uzcirtīsi gruntīgu māju ar trim istabām un pagrabu!

Negaidīti Devaldis Rudbāržkalnā bija atvedis pavisam citu rosību.

— Taisiet, meitas, garas cisas, nu būs daudz gulētāju! — skubināja Rudbārdis.

Patiešām, ja visu Rudbārža būdas klonu noklāja ar zāļu cisām, visai jaunajai saimei, lai sagulētu, vajadzēja saspiesties vienam pie ot​ra kā līduma baļķu klājienam.

Saime un saimniecība nu bija krietni izplētusies. Daudz roku, daudz mutu. Lai nu tagad Rudbārdis ar Oci tik spēj katram savu darbu ierādīt un podā gaļu savārīt. Oce veda meitiešus mežā ogas un sēnes lasīt, Rudbārdis — uz izdegumu zemi rušināt. Vien pietrūka dzelzs kapļu, ko vajadzēja aizstāt ar nocirstiem koka žebērkļiem.

Ierādījis darbus zemes rušinātājiem izdegā, Rudbārdis nāca atpakaļ uz sētu. Lai ātrāk uzcirstu jauno māju, viņš gribēja Valdeķim palīdzēt. Bet Valdeķis ar saviem dreļļiem bija tik labi sastrādājušies, ka darbojās bez sarunāšanās. Viens drellis raka pagrabu, otrs, ar vālēm dzīdams dzelzs un koka ķīļus, plēsa visā garumā baļķi sloksnēs. Tie būšot dēļi, ko pēc tam nogludināšot ar tādu nazi, ko Valdeķis sauca par slīmestu. Rudbārdim nācās pakāpties vien tālāk, lai nemaisītos būvniekiem pa kājām. Bet arī tā noskatīšanās Valdeķim nepatika. Vispēdīgi viņš nodarbi atrada arī Rudbārdim. Viņam vajadzēja iet un savlaikus savā valstībā sameklēt vietu, kur atrodas tīri māli. Kad pienāks reize istabas pavarda akmeņus kopā saķepēt, vajadzēs māldobi, kur javu samīcīt.

Nākamajā dienā Rudbāržkalnā priekiem nebija gala par jaunās mājas būves Valdeķa pirmo stiķi. No četriem baļķiem, kas stūros stingri iegūla viens otra iecirstā risē, viņam iznāca īsti stingrs četrkantīgs vainags. Lai tam varētu stingri likt virsū vēl tādu pašu baļķu kroni, Valdeķis ar cirvi apakšējam notēsa visus augšpuses grubuļus, virspu​sējam savuties apakšpuses knubučus.

Vien dikti saskaitās Rudbārdis, ieraudzījis, ka Valdeķis ar saviem dreļļiem izlīdzas ar vienu pašu cirvi, to ik pa brīdim viens otram pa gaisu pasviezdami. Tā jau viņi to māju līdz sniegiem neuzcirtīs.

Valdeķis atrunājās, ka cirvji viņam esot bijuši vairāki. Taču no lielas ciršanas sasprāguši.

Rudbārdim par to izdarība aša. Lai tik Valdeķis dodot viņam rokās visus salūzušos cirvjus.

Rudbārdis tūdaļ raidīs jātnieku uz Kalvi, lai Kalējs tos pārkaļ un norūda. Bet, iekams jātnieks atgriezīsies, Rudbārdis Valdeķim aizdodot gan savu šauro, gan plato cirvi.

Tūdaļ bija redzams, ka guļbaļķu vainagi cits uz cita sāka gulties ar citu straujumu.

Rau! Piektā vainaga baļķa vidū Valdeķis arīdzan cērt dziļu risi līdz pusserdei. Kas tas par triku? Ja vēl tādu pašu risi iecirtīs pretī sestajā baļķu vainagā, būs pavisam īsta logaila, pa kuru gaismai iet iekšā un pavarda dūmiem nākt laukā vai ari iekšā dzīvotājam ārā paskatīties. Citā laikā varēja priekšā aizlikt izkaltēta caurspīdīga cūkas pūšļa gabalu.

Rudbārdis ar greizu aci vien nolūkojās, cik izveicīgi viņi sasēja māju ar desmit baļķu vainagiem jumta augstumā.

Pret vakaru izdeguma malā Rudbārdis satiek Druģi.

— Kas un kā?

— Mežā var visādas gudrības samācīties, — saka mednieks. Esot izstaigājies krietni. Pārbridis

upīti, uzkāpis eglājā, no eglāja iegājis priedājā, no priedāja tādā birzī, kur debeszili bērzi. Druģis nemaz neesot manījis laiku aiztekam. Drīz apķēries. Paga. Paga. Nu jāiet mājās. Citādi var vakars uzbrukt.

Rudbāržkalna mežos visādu zvēru esoļt aplam daudz. Druģis redzējis lāča izpostītus rūsgano skudru pūžņus, caunu sūdus, mežacūku izvārtītu dubļu plančkas un noberztus kokuf;, vilku apēstu aļņa kaulus.

Visapkārt kadiķi ar stirnu un staltbriežu apkostiem dzinumiem.

— Tad ta brangi!

Jā. Druģis esot salicis mežā krietni dfludz cilpas.

— Tas labi! — priecājas Rudbārdis. - Nomedījumi vajadzīgi ne vien pašiem, bet tie jānes arī uz Kalvi Kalējam par cirvju pārkalšanu.

Druģis bija sveļš vīrs. Diendienā pa mežu klaiņojot, viņu bija pārņēmuši savdabi stiķi un niķi.

Druģis bija kļuvis par meža iemītnieku, vien ar cilvēka vājo redzi, dzirdi un ožu. Tļālab kaismīgajā cīkstiņā ar zvēriem viņš aizbildināja savu prāta pārrakumu pār tiem. Zvēri iztālēm pazina viņa soļus un dvaku, bet nepazira viņa cilpas un slazdus, bultu un šķēpu kropļojošos un nāvējošos dzēlumus. Zvērs bija viņa cienīgs pretinieks. Tā bija sevišķa spēkošaiās ar vilkačiem. Tikai tas varēja radīt dūšu, satricināja viņa miesu un g iru, pamodināja dzinējsuņa kaisli.

Ja viņa mestā šķēpa savainotā meža :ūka guļot ar pieglauztām ausīm, saceltiem sariem un mirkšķināja a;is, tad tā esot vispārliecinošākā liecība, ka viņa medniekam ir ļoti 1 >īstama. Loka bultas smagi trāpīta lapsa ar gaisā stāvus uzsistu asti vēl aši skrienot uz alu. Ja bulta ķer zaķi, tas apmet kūleni.

Lai viņu uz\eiktu, ar šķēpu jāsitot zem ausīm.

Druģim patika medību kaislē uzveikt dabā izmanīgāko meža zvēru, bet viņš ne acu galā neieraudzīja mājlopus, kas bija pazaudējuši vispēdējo dzīvnieka iedabu. Mājlopi pazemīgi draudzējās ar savu slepkavnieku. Ko lika, to darīja.

Kur dzina, tur gāja. Ko deva, to apēda. Blēja, māva un zviedza, lai cilvēks pienes viņam klāt barību. Ar to pašu medību dunci, ar ko Druģis bija piebeidzis ne vienu vien bultas vai šķēpa ievainotu zvēru, viņš nespēja nokaut gļetu mājlopu.

Druģis necienīja ne zirgu, ne suni. Zirga mugurā sēdot, nebija nekādas medības. Skriešanā tas nevarēja panākt ne stirnu, ne briedi. Tas neprata klusi iet.

Suns gan esot pagalam iztapīgs cilvēka dienderis, bet derdzoties kā visīstākais savu četrkājaino brālēnu nodevējs.

Vien Devaldis apkārt pa mežu klīda aplam grūtsirdīgs, savu vienroča nespēku apbēdājot. Oces lielā iejūtība, kopjot brūces, bija aplam savaldzinājusi viņa sirdi. Bet, tagad atgriežoties, Devaldis redzēja, ka Oce savā klēpī jau audzēja Rudbārža bērnu. Viņš bija krietni vien nokavējies. Bet vai saprātīgs vīrs drīkstēja zūdīties par notikušo? Gaudenis ar stipro brāli tak nevarēja līdzināties. Devaldim ar prātu vajadzēja saprast, ka Ocei mīļāks būs tāds vīrišķis, kas viņu skaus ar abām rokām.

Arī Devaldim nebija tukšas dienas. Vakaros viņš atgriezās kā bite stropā. Devaldis patiešām mežā bija atradis koku, kur dzilnas izkaltā dobumā bija iemājojušas bites. Viņš bija izstaigājis ielejas tērces krastus uz augšu un leju un nebija atradis, ne kur tā sākas, ne kur tā beidzas. Tālab Devaldim bija nācis prātā to saukt par Garūdeni. Tālu lejā viņš bija uzgājis ozolu birztalu, kurā nu lūdza Rudbārdi uzcelt viņam mājokli.

Rudbārdis bez Devalda padoma jutās vājš, tāpat kā Devaldis bez Rudbārža spēka. Kad vakara sarunās Devaldis žēlojās par savu vājinieka likteni, Rudbārdis viņu drošināja, ka ar visu to, ko viņš brāļa labā bija jau izdarījis, viņš pārpārēm bija nopelnījis sev mūža maizi un pajumti.

— Tevi jau rudbāržnieki godā par Krīvu, — bilda Rudbārdis. — Kur ta nu vēl lielāks gods!

— Tie ir tie, kas zina, ka es biju mācībā pie Ezerpils krīviem.

Vien Rudbārdis Devaldi žēli palūdza mājas būvi mazdrusciņ pieciest, iekams Valdeķis Garūdenes malā uzcērt pirtiņu.

Ko tur bilst, ja tāds bija arī likteņa lēmums.

Augas dienas Rudbārdis neaptveramajos līdumos spēkojās ar pāri palikušajiem nodeguļu celmiem.

Viņš raka, cirta, lauza un līdzināja irdni priekšdienu druvām. Šādā reizē gadījās iznākt izdeguma malā Devaldim. Viņš, laiku noraudzījies Rudbārža pūliņos, pienāca līdzklāt brālim.

— Nu, mans Krīvu Kriv, ko labu pateiksi? — līdumnieks jautāja.

Tik tiešām, Devaldis bija nācis Rudbārdi ne vien tik ar vārdu uzmundrināt, sagādāt atelsas bridi, bet pateikt to, kas bija iešāvies prātā.

— Nāk rudens, — Devaldis teica.

— Jā, — apstiprināja Rudbārdis.

— Būs mežonīgas aukas.

— Katrā ziņā.

— Tām derētu uzmaukt apaušus, lai pastrādā tavā labā.

Rudbārdis vien pasmīnēja kā par Oces brīnumstāstu.

— Ja tu tagad lielajām eglēm aizcirstu saknes, — teica Devaldis, — tad vētra tās gāzdama izraus no zemes ar visiem celmiem.

Re,kā! Egle nebija priede, kas bija ieķērusies zemē ar garu mietsakni. Eglei saknes lodāja vien pa zemes virspusi.

Devaldis patiešām velti pie Rudbārža saimes pavarda nesēdēja.

— Es tev esmu nocirtis krivūli, — teica Rudbārdis. — Vakarā es būtu nesis uz sētu. Bet re, kā satikāmies agrāk.

Tas bija no kadiķa cirsts krīva spieķis ar līku saknes galu rokturi.

Klusēdams Devaldis noslīga Rudbārža priekšā uz ceļiem un sirsnīgi pateicās par Krīva amata riku un brāļa svētību.

Ozolu svētbirzē Garūdenes malā vien vēl nebija paša Krīva mitekļa. Valdeķa vīru cirvji vēl nebija beiguši klaudzēt pašā Rudbāržkal​nā.

Tālab Rudbārdis pievakarēs allaž centās savlaikus atgriezties no līdumu līšanas, lai vēl pie dienas gaismas aplūkotu valdeķnieku darbu un paredzēt, kad jaunajā mājā varēs nest iekšā cisas.

Vienīgo ieeju pagarās mājas pagalma pusē Valdeķis bija ietaisījis nevis gala sienas vidū, bet pašā kreisajā malā. Tas ne tikai tālab, ka priekšnamiņā pa labi vienkopus palika vairāk vietas, kur uz sienā iedzītām tapām pakārt apģērba gabalus, uz striķos iekārtiem plauktiem salikt ēdamlietas vai tāpat uz klona vakaros nolikt darbarīkus, medību ieročus un citas lietas.

Prāvais mājoklis jau bija tikpat kā apdzīvojams, vēl tikai viri drīvēja ciet guļbaļķu šķirbiņas ar sūnām, zālēm un viršiem. Prāvākas spraugas, kas bija palikušas pakšķu salaidumos, dreļļi smērēja ciet ar liesinātiem māliem un govju mēsliem.

Savu lietpratību Valdeķis bija parādījis, no iztēstiem un gludi noslīmestotiem dēļiem saamatodams krietnas virināmas durvis. Tas vairs nebija nekāds no krūmu viciņām pīts vai zvērādu aizklājs. Viņš kopā satapotai triju dēļu blatei bija vienos sānos ar nenocirstiem zariem klāt piestiprinājis par durvīm nedaudz garāku kārti, kas uz akmens balstīdamās, apakšas un augšas šķērsbaļķu iedobēs turēdamās, virinājās vaļā un ciet. Un, lai vējš nevarētu ar tām izrīkoties pēc savas patikas, koka ļekās šurpu turpu staigāja aizšaujama bulta.

Tanī vakarā, kad Rudbārdis noteica, kurā istabā kurš gulēs, prieku par jauno māju nomāca nejaukas bažas. Mednieka Druģa cisas amatvīru istabā palika tukšas. Rudbārdis savu lāčādu sev un Ocei ievilka uz cisām pašā tālākajā dibenistabā, kur neviens cits cauri nestaigāja un kas ziemas saltumā solījās būt pati siltākā un no durvju vējiem vispasargātākā telpa. Šī goda vieta pagaidām, kamēr Garūdenes ozolu birzī uzcirtis savu atsevišķu māju, pienācās arī Krīvam ar Gunvaldi. Visi pārējie tagad varēja vaļīgāk izplesties paša Rudbārža cirstajā pa- lisādu mājā.

Nu stingrā pavēņa laimībā rudbāržniekus vairs netrūcināja rudens aukas, ziemas sals un sniegputeņi.

Bija kur patverties no lietavām, vēja un aukstuma.

Bet bēdas par mednieku Druģi nenorima ne jaunajā, ne vecajā mājā.

Kā šo baltu dienu reizēm gadās, mednieks Druģis, kurš biezokņos zināja beidzamo lazdu, kā no rīta ieiet mežā, tā vakarā ārā neiznāk ne lūdzams. Paiet vēl otra diena. Paiet ari trešā. Bet Druģa kā nav, tā nav. Nu vakaros Rudbāržkalnā lielu lielās runāšanas par to, kas varētu būt ar Druģi atgadījies. Tāds brašs vīrs bija. Teicās, ka ar loka bultu spējot lidojošam putnam trāpīt un skriešanā esot tik nasks, ka varot panākt briedi un nogāzt ar savu atskabargaino šķēpu bez citu piepalīdzības. Katru dienu viņš nāca mājā ar pār plecu pārliktu zaķi, lapsu vai stirnu. Varēja it visi nu ēst, cik gribas, nemaz neknapinoties. Ar tādu mednieku rudbāržnieki varēja piedzīvot ziedu laikus, celties visas Kursas godā un teikšanā. Druģis bija jau paguvis izlielīties, ka viņam esot tīrais nieks vasarā dažu labu nakti pavadīt zem klajas debess, gulēt niedru vai zaru būdā un pārtikt no tā, kam trāpījis. Vienā pašā dienā viņš spējot noiet lielus gabalus pa slideniem kalniem un staigniem purviem. Druģis nebīstoties ne lietu, ne sauli ne ziemā, ne vasarā. Un šīs patikas viņam pietikšot līdz pašam mūža galam. Bet šķita, ka tā būs bijusi vien tukša lielība.

Oce jau sāka diktā balsī vaimanāt, ko nu likšot gaļas podā. Nākšoties mežacūku vietā apkaut nepieaugušos pašu sētas sivēnus.

Ko tu ar tādu pārdrošnieku zini?

Būtu tā kā jālaiž suns pa Druģa pēdām un jāiet meklēt. Vai nav pats savās cilpās sapinies? Vai nav vilku bedrēs iekritis? Vai nav nikna lāča nagos trāpījies? Bet kur tu lielā meža čiekuru atradīsi. Neviens cits jau nezināja viņa takas.Tālab nezināja, uz kuru pusi iet viņu meklēt.

Kamēr visi tā dikti bēdājās, Gunvaldis, acis piemiedzis, sāka cītīgi skatīties uz meža pusi, kur kaut kas tā kā kūņojas, tā kā klāņojas. Nu arī citi redzēja, ka tas nav nekāds zvērs, bet īsts cilvēks.

Ak, tavu prieku! Tas taču Druģis, aplam nogājies, sakrities un vārgs. Tik tikko pats savus kaulus nesa.

— Dzert un ēst! — Druģis gurdi lūdza un apsēdās uz sētsvidus baļķa.

Oces izrīkotas, nu ganu meitenes skraidīja, nesa un deva. Visi, apstājuši pārnācēju, skatījās, cik viņš alkatīgi izdzēra medus dzēriena podu, kāriem kampieniem ēda uz uguns cepto zaķa stilbu un gaidīja, ko tad nu viņš aizgrābjošu pastāstīs.

Oce skubināt skubināja, lai tik nekaunoties un ēdot pilnu launagu. Bet redzams bija, ka bez visas skubināšanas viņš tik un tā visu noēdīs. Un noēda arī.

Pēc trim mokpilnām dienām Druģim nemaz nebija tik viegli atgūties.

Mednieks sadzēries un pieēdies tiktāl, ka vairs nespēja iedabūt mutē vairs ne kumosiņu, dziļi nopūtās, ievilka elpu un teica: — Es tur, — viņš pacēla roku ne īsti uz rītiem, ne īsti uz dienas vidiem, — ilgi spraucoties cauri pašiem biezākajiem brukslājiem, piepeši lielajā gāršā uzgāju pusaizmigušu ezeru.

Neticēdams pats savām acīm, viņš apsēdies un krietnu laiku raudzījies šajā zemes puspievērtajā redzoklī. Patiešām, pilns ar ūdeni līdz malām kā bļoda.

Rudbāržniekiem, kas līdz šim bija staigājuši pa sausajiem Rud- bāržkalna mežiem, izcirtumiem un izdegumiem un Garūdenes krastiem un vairījušies dūksnaino ielejas purvāju, bija lielu lielie brīnumi, jo nemaz nezināja, kas bija slēpies ieplakas gāršā.

— Tad re, kur ezers nolaidies! — pirmā attapa Oce. — Mums šurpu nākot, tas laidās pāri un bezmaz gribēja mūs noslīcināt. Labi, ka nepiesaucām tā vārdu.

Nu bija liela domāšana, ko iesākt ar ezeru, jo viņiem nebija ne laivas, ne zvejot mācētāju.

— Vai tu, Druģi, zini ari, kā to ezeru sauc?

— Nezinu gan.

— Tad gan slikti. — Oce noteica. — Ja ezeram neesot nekāda vārda, tad tas nevarot palikt ilgi uz vietas. Būdams bez vārda, tas trešajā dienā celsies augšā un aizlaidīsies ar visām zivīm pa gaisu uz citu vietu.

— Tā gan būtu liela zūdība, — sprieda citi rudbāržnieki.

— Tālab ar vārdu vajag pasteigties.

— Oce! Nu saki ko!

— Kālab tad es?

— Ace! Patiešām labs vārds, — bilda Gunvaldis. — Ezerus jau visus var saukt par zemes acīm.

Tik Oce labi nesadzirdējusi, ka runa bija par acīm, nevis par viņu, sadusmojās un nolamājās: — Stulbais!

Bet citi visi nodomāja, ka tā tagad sauks jaunatrasto ezeru.

Jukas bija brangas. Strīdiņā ezeram nekāds labāks vārds neiznāca kā Stulbacis. Labi, ka tas bija par tālu, lai to sadzirdētu un sadusmotos. Atlika vien kādas dienas pagaidīt. Ja ezeram tāds vārds nepatiks, tas aizlaidīsies kā nebijis.

Jezga apklusa, kad Druģis sāka atcerēties, kā viņam pa šīm dienām gājis.

Torit Druģis bija dzinies pakaļ stirnai, ko nekādi nevarējis pievarēt. Klajākā vietā stirna bija par atstatu, biezoknī aiz kokiem. Tā viņš nonācis pavisam jaunās medību vietās Rudbāržkalna lejas pusē. Visa ieleja esot bijusi ietinusies rudens rīta miglā. Viņš iedams gaidījis tās izklīšanu. Taču, kad uzlēcošā saule izsviedusi cauri mākoņiem savus spožos zelta šķēpus, viņš pavisam sastulbis. Odens lāsumi tumšās ielejas muklājā iedzirkstījušies kā spoži dzintara gabaliņi. Druģis, šo spīdumu savalgots, sukājis tik iet gar slīkšņas malu tālāk uz dienvidrītiem. Un saule viņa priekšā iezaigojusi arvien lielākus un mazākus lāsmeņus. Vietām piekraste tik līgojusies vien. Dažviet lielajā sūnā kājas grimušas pat līdz ceļgaliem. Bet ko darīt? Jāejot vien tālāk. Tā sagājis pa rindai kādus piecus purvezeriņus, līdz no kāda krasta paugura priedēm pavēries skats uz īsto plašo mežezeru.

Nu Druģis bijis lielas izvēles priekšā, vai tik iet uz priekšu vai nākt atpakaļ. Bet kā tu griezīsies atpakaļ, neredzējis ezeram otru malu? Ko teiksi rudbāržniekiem? Mednieki ir ārdēti vīri. Kauns bijis padoties.

Ahā! Druģis nodomājis. Raudzīšu tam ezeram apiet apkārt un pa otru malu mājās pārnākt. Bet kur tu dieniņ! Viņš nemaz nepamanījis, kā laiks aiztecējis. Un uz reizi viņš it kā apķēries. Paga, paga. Nu jāiet mājās. Citādi var viņam vakars uzbrukt. Bet ceļā pagadījies ozols ar lielu dobumu, kur ielīst. Tur šim uznācis tik salds miegs, tik salds, ka nekur šauties.

Bet otrajā rītā atkal citas klapatas, jo pirmajā dienā viņš bija apēdis visu Ildzi paņemto ēdmaņu. Cik tālu neēdis iesi? Tur nav vairāk ko ēst, kā zaļas sēnes, zaļas ogas, un neviena cilvēka, ar ko parunāt.

Badmiris grauzis tās pašas zaļās sēnes un zaļās ogas, bet tik un tā paēdis nav bijis. Kājas viņam pinušās zālēs un sausos zaros. Bet viņš tik iet un iet. Bet prātā tik ēšana. Cik ilgi neēdis iesi? Jau nodomājis, ka būšot vien jānomirstot mežā neēdušam.

Pēc garas iešanas Druģim pienākusi ari otrā nakts. Neko darīt. Ielīdis nosnausties kādas nokritušas egles galotnes žagaru čupā.

Kaut arī Druģis bijis tik briesmīgi nokusis, ka tīri vai dzīvība kāpusi pa muti laukā, reižu reizēm tomēr sasparojies un līdz Rudbārž- kalniem ticis.

Bet Rudbārdis, visu to noklausījies, saka, lai Druģis tagad kādas dienas vien labi saēdoties un paguļot un tad aizvedot arī viņu to Diž​meža Stulbaci parādīt.

Kas nu zina, kas, to sakot Rudbārdim bija padomā? Vai viņš aizsapņojās par ezeru un lieliem ūdeņiem? Vai viņš atcerējās Piemares un Dižjūras zivju garšu? Zivis tak vieglāk līda tīklā, nekā zvēri cilpās.

Tā nu drīz uzausa rīts, kad Rudbārdis aicināja Druģi kāpt zirgam mugurā. Viņš gan ilgi vilcinājās to darīt ne tālab vien, ka bija radis iet tikai kājām. Zirgs medniekam allaž bijis tikai liels traucēklis. Zirgs nemācēja klusu iet. Viņa smagie soļi tik aizbaidīja zvērus. Un tam pašam bija bail no meža lielajiem kustoņiem. Vien šī Druģim bija ceļa rādīšanas reize, un pašam vajadzēja prast noturēties zirga kustīgajā mugurā.

Savā baltajā zirgā kāpa arī Devaldis. Un tad nu visi trīs jātnieki devās lejup pa ūdensnēšu tacīti uz Garūdeni, kur jau dūšīgi klaudzēja pirts būvnieku cirvji. Nenokāpuši no zirgiem, jātnieki paraudzījās, kā sviežas darbi, un pagriezās pa straumei lejup pa tērces malu.

Tā bija tā pati celīte, ko pārtiešām bija ieminis Devalda baltais kumeļš uz Krīva ozolāju. Jājot pa krastu, Garūdenei jau neviens nespēja līdzi izlēkāt. Vienā pašā pauguru iežmaugā divas reizes mezdamās uz vienu pusi un reizi atpakaļ, tā bija ceļinieku priekšā radījusi sešus krastus.

Ozolu birzs bija vieta, ko sev par mājvietu bija iecerējis Devaldis. Kaut atstatu no Rudbāržkalna, ozolaine bija tīkama. Devaldis, savas birztalas savaldzināts, nekad tālāk nebija jājis, tālab palicis nezinām, ka tik aiz dažiem priežu pauguriem viļņo prāvs mežezers. To ieraugot, Rudbārdim sirds priekā salēcās. Tā bija sākusi bangoties līdzi ezera plašuma vilnīšu ņirbai. Rudbārža mežu valstībā bija nolaidies ezers ar visu savu ūdens un zivju bagātību. Tā ūdens klaids bija tikpat grūti pārskatāms kā Piemares ezeram Ezerpilī. Tas varen pacēla Rudbārža dūšu.

Viņi izjādelēja un aplūkoja tālus un tuvus ezera krastus.

Taču šis Druģa Stulbacis rudbāržniekiem tik viegli vis rokās nedevās. Jo vairāk viņi tajā skatījās, jo noslēpumaināks un neizprotamāks tas kļuva. Tas nebija tāds kā citi ezeri — apaļi un no vienas malas līdz otrai pārskatāmi. Ar neaptveramiem krastiem tas bija izplēties pa visu Rudbāržkalna ieplaku rietu pusē līdz priedēm apaugušiem smilšu kalniem saullēkta pusē. Ezera dienasvidus mala pazuda ezera aizauguma lēnē. Tas kā daudzkāju zirneklis ar savām ūdens atzarēm bija pieložņājis lielus meža gabalus un apņēmis sīkiem bērziņiem un priedītēm, kā arī pat lieliem kokiem apaugušas salas.

Tas bija ezers ar vienu pašu stingru krastu un skaidri dzidru ūdeni Rudbāržkalnam vistālākajā rītausmas pusē.

Stulbacis nebija tik jauns, lai paceltos gaisā un aizlaistos. Tas gatavojās aizmigt un no trim pusēm miedza savu lielo aci ciet uz mūžīgu snaudu. Tā vakaru mala Rudbāržkalna pusē duļķojās, aizauga ar stiebriem un garām smilgām un pārpurvojās, ka krasti ejot līgojās vien. Cik tālu pa tādiem iesi? Gan jau kāds akacis tādu lempi aprīs. Tā kā par savu vārdu Stulbacim nebija iemesla skaisties.

Bet ezera rītu daļa joprojām bija spirgta un dzidra ar stingru priežu pauguru krastu. No visām vietām Rudbārdim vislabāk patika mežainais kalna pauris, kas kā pussala dziļi ietiecās ūdens klaidā. Ja tajā uzceltu māju, varētu būt jauka dzīvošana. Tur kuršu mieru nespētu pārsteigt nekādas briesmas. Visriņķī vieni ūdeņi un staigni purvi.

Rudbārdis jāja atpakaļ, pilns jaunu rūpju. Nieks būtu likt Valdeķim Stulbača pussalā uzcirst zvejniekiem māju un izgrebt laivu, grū​tāk būs dabūt pašus zvejniekus ar zvejas rīkiem.

Pēc kādas briežaukas vakara un nakts Rudbārdis gāja ziņkārot aizcirsto egļu vēri. Nakts vējpūta patiesi bija stingri ieķērusies egļu skuju burās un ar tām tikām spēkojusies, līdz izkustinājusi no vietas un nogāzusi gar zemi. Bet krizdamas tās bija rāvušas ārā no zemes savu spokaino sakņu sakarņus, kas tagad kā pieveikti ķēmīgi raganu nagi spurojās gaisā.

Rudbārža krūtīs kā jauns suns draiskojās prieks. Viņš atcerējās brāli. Rudbārdis jutās kā pasaku milzis, kam pa spēkam bijusi šī varenā vējgāze. Tagad tik atlika vien saņemt vēja velti, nošķibīt zarus, sagarināt stumbrus, aizvilkt prom sakņu sakārņus un uzirdināt gludu, līdzenu zemi.

Celīte, kas no Rudbāržkalna veda lejā uz pirti, bija iestaigāta, un zāle tur vairs neauga jau sen. Tas bija parastais ūdens nešanas ceļš. Jau krietni pirms pirts apjumšanas celītes malā pa gabalam tika atvelti daži akmeņi, kur lielākiem vai mazākiem vājiniekiem piesēdēt, vai atstāti koki ar stingriem stumbriem, kur piekusušajiem atspiesties.

Uz aukstajiem pirtsceļa akmeņiem Rudbārdis neļāva sēdēt vien Ocei, kura bija gaidībās. Bet pie kokiem viņa drīkstēja atspiesties, cik tīk.

Tas, ka kāds kursis bija pirti dzimis, vēl nenozīmēja, ka viņš labi prata pirti kurināt. Šim amatam tika izraudzīts Gunvaldis. Viņš tagad būs pirts pavarda galvenais kurinātājs un akmeņu karsētājs. Rudbāržnieki tad bija droši, ka viņš nekad nekurinās pirti ar tukšiem solījumiem vai bez apdoma. Gunvaldis

savlaikus bija pienesis resnus zarus un klucēnus, kas pirts cirtējiem bija pāri palikuši.

Tā tik bija lepna māja, kur ar siltu ūdeni varēja laistīties uz nebēdu, jo tas, pats no sevis kūpēdams, pa grīdas dēļu šķirbām aiztecēja prom pa Garūdenes krastu. Rudbāržnieki pēc grūtiem dienas darbiem nu siltā pirtī varēja nomazgāt uz sviedrainās miesas sakrājušos putekļus, apslacīt sevi no galvas līdz kājām un uz lāvas garaiņos labi izsautēties. Paperas, paperas, pamazgā galvu aukstā ūdens ķipī un peras tik tālāk, vai galu ņemdami, līdz ārā debess jau sen pilna ar zvaigznēm. Bet pēc tam kas miesām par putna vieglumu pēc nopēršanās sakarsēto akmeņu karstajos tvaikos!

Oce kopš Ezerpils laikiem zināja, ka pirts slieksnis bija jāpārkāpj ar lielu bijību. Pirts bija godbijīgāka vieta nekā Krīva svētbirze. Birzī varēja pie uguns pieiet ar visu, kas mugurā, bet pirtī bija jāiet galīgi plikam. Pirts nebija tā vieta, kur drīkstēja aplam smiet, pārlieku pļāpāt, knakstīties vai citādi vaļoties. Tie bija ciemi pie Māras un Laimas. Tālab visiem pirtī gājējiem pirms ārā nākšanas bija jānomazgā lāva, lai būtu laba vieta, kur Mārai un Laimai uzsēsties.

Miesiskā labpatikā ar sārtiem, kūpošiem ģīmjiem rudbāržnieki kāpa kalnup un miteklī palīda zem savām guļamajām ādām.

Pirts bija uzcirsta, izkurināta, tomēr nopēršanās tajā Rudbārdim sirdsmieru nedeva. Viņš savā mūžā bija saklausījies visai daudz dažādu baismu stāstu par radību šausmām. Jo vairāk tūka Oces viduklis, jo nemierīgāks viņš kļuva. Ocei trūka jelkādu radību piedzīvojumi. Viņa atzinās, ka tādās reizēs nav pat klāt gadījusies. Aizies postā pati ar vi​su pirmdzimto. Tad jau ari pārējiem te vairs nekādas dzīves nebūs.

Un notika tā, ka kādā miglainā rītā Rudbārdis izveda no nojumes savu kumeļu un pavadā vēl otru zirgu, uzkāra kaklā sev krusta kules, paņēma šķēpu, loku, bultas, piebridēja visiem klausīt krīvu Devaldi un aizjāja prom mežā tik ātri kā vēja aizpūsta lapa.

Rudens pamazām vien pieradināja rudbāržniekus pie aukstuma, īsām dienām un garām naktīm.

Nodarbe Rudbāržkalnā manāmi pārmainījās. Palēnām pārstāja kūpēt sētas kāršu slietņa pavards. Oce visas ēstvārīšanas pārcēla uz lielo māju, kur vidusistabas vidū kurējās ar māliem kopā salipinātais akmeņu krāvuma pavards, un, kāsī iekārts, virs uguns karājās katls. No slietņa uz istabu vīri pārnesa dzeramā ūdens trauku, ar cisām aizbāza lodziņu. Oces lopiņiem lielās mājas galā Valdeķis ar saviem dreļļiem sameistaroja triju sienu nojumi. Savuties Oce, grauzdēdama vilka un lāča kaulus, apkvēpināja mājlopus. Tādi apkvēpināti zirgi vilka smaku pazina un par tiem nebēdāja. Līdzko parādījās kāds vilks un grasījās kādu mazu kumeliņu noplēst, zirgi nikni metās virsū ar kājām un zobiem. Reiz tādi zirgi bija sastājušies kopā un ieņēmuši kumeliņu vidū. Visiem galvas bijušas kopā, bet pakaļas uz āru. Līdzko vilks nācis tuvāk, tā šie ar pakaļkājām zvetējuši šim, ko nagi nes. Un tikmēr zvetējuši, kamēr vilku nospēruši.

Otrā rītā tik ļaudis redz, kas naktī noticis. Zeme visapkārt izspārdīta, un vilks guļ, asti atšāvis.

Ko citu darīt kursim pa to laiku, kamēr Pērkons pēc vasaras lie​lajiem darbiem atgūstas? Viņam, tāpat kā lācim, vajadzēja pagulēt. Bet, kad Pērkons nogrieza savu vaigu no kuršiem, tad bija klāt sals un sniegs.

Rudbāržnieki bija sagatavojušies pārlaist ziemu ne par mata tiesu sliktāk kā savlaik Ezerpils priekšpilī.

Diezgan bija gulēts uz auksta klona cisām. Valdeķis ar saviem dreļļiem nesa ārā no meža sašķēpelētus dēļus, lai abās istabās uz bluķiem visapkārt gar sienām pataisītu guļamas lāvas. Namā sanesa ari pa kādam sēžamam klucītim. Lai, kur pagadās, nemētātos podi, karotes, naži, sienas guļbaļķu spraugās iedzina garas tapas, uz kurām, pārliekot pāri gludu aptēstu dēli, iznāca plaukts, uz kura visu to salikt. Citu plauktu dēļus iekāra striķos jumta vērbaļķos. Vienīgi no stāvbluķa grebtā graudu beržamā piesta bija par lielu un smagu, lai to celtu uz kāda plaukta. Bet, lai diendienā tā nemaisītos pa kājām, tai atrada vietu aizdurvē. Oces vēlmes bija nepieticīgas. Pēc piestas izgrebšanas un stampas izdrāšanas viņa prasīja Valdeķa vīriem dziļas un seklas koka bļodas un šķīvjus, siles un abras.

Tik daudz viņa zināja, ka, ja greba stāvbluķi, iznāca vai nu piesta, vai bļoda, ja guļbaļķi, tad sile, abra vai pat laiva.

Koka podi nebija sliktāki par māla podiem, vien atšķirība, ka māla trauki nedega ugunī, bet koka

dega.

Vajadzēja vien kādam no Valdeķa dreļļiem parādīt, ka viņš prot no bērza tāss pataisīt smukus, apaļus bunduliņus un vācelītes, kad Oce tikmēr nelikās mierā, kamēr netika ar tām piekrauta pilna viena jumta plaukta rinda.

Par spīti aukstajam laikam, mazā gaismiņā ik ritu medībās devās Druģis. Viņš ar pārnestajiem zvēriem bija un palika visas saimes pabarotājs. Kad agrā krēslas stundā viņš atnāca, tad ilgi rokas un kā​jas sildīja pie pavarda liesmām.

Istabas siltumam tikai bija tāda liela vaina, ka tas nāca līdz ar kodīgiem dūmiem un kopā ar tiem kūpēja prom ārā pa lāčādas aizklātām durvīm un jumta čukura pažobeles dūmu lūciņu. Taču, lai Pērkons sasper, kā tādus dūmus vienus pašus, atšķirtus no siltuma, sabāzt maisā un iznest ārā no mitekļa, kurši vēl nebija izdomājuši. Tālab pavardu vajadzēja sakurināt daudz karstāku, lai no ogļu un sakarsēto akmeņu siltuma kāda tiesa, neizkūpējusi gaisā, paliktu arī istabā.

Tomēr tad, kad bija jāizšķiras starp lauka dzidro aukstumu vai mājas acīm un nāsīm cērtošo dūmu siltumu, tīkamāks bija kulda ogļu tuvums.

Gunvaldis plēsa garus skalus, kam vienu galu aizdedzināja, otru iebāza turēties šķirbā un tās liesmas gaismai apkārt sasēdušies darītu visādus sīkus istabas darbus. Meitieši vērpa un tina uz vārpstiņām vilnas dziju. Dūšīgākās vērpējas savērpa tik smalkas dzijas kā zirnekļa tīkla pavedieni. Tos ar raušanu nevarēja pārraut. Bet, kad rāva, pavediens grieza pirkstos. No tiem viņas pēc tam adīja rakstainas zeķes. Vīrišķi greba karotes, drāza virbus un stopiem bultas, vija saites un virves, šuja zirglietas un pastalas. Cits caur citu dižājās ar šaušelīgiem briesmu stāstiem par sumpurņiem, vilkačiem, lāčačiem, raganām un visādiem citādiem sadomātiem norādījumiem, apsmēja sliņķus, ku​riem, saulē guļot, mute pielīda pilna ar mušām.

Neviens nejaudāja aizrunāt Oci. Viņa zināja raganas, kas cilvēkus nobūra par akmeņiem, par vilkačiem, kas ēda cilvēkus.

Reizēm vīri iekarsa strīdiņā par to, vai sumpurņiem ir viena vai trīs galvas.

— No tālienes jau tā tikai izskatās, ka šiem ir daudz galvu, — Druģis teica. — Bet, kad pienāk tuvāk, tad var gaiši pārliecināties, ka katrai galvai ir savs rumpis. Es Apūlē pats ar savām acīm redzēju.

Lai Pērkons mani sasper, ja esmu alojies!

— Bet kā blīgznai un kadiķim var būt vairākas galotnes, — arī Valdeķis gribēja zināt taisnību. — Kālab sumpurnim nevar būt vairākas galvas?

— Es gan savā mūžā mežā nevienu zvēru neesmu redzējis ar trim galvām, — pastāvēja pie sava Druģis.

— Bet ģīmju vietā viņiem esot purni kā suņiem vai āžiem?

— Tas tik tā no tālienes, — savs atzinums bija ari Gunvaldim. — Kad mēs Ezerpilī beigtos sumpurņus vilkām uz vilkabedri, tie viņu ragi nokrita kopā ar cepurēm. Un tad atsedzās tādas pašas galvas kā īstiem cilvēkiem.

— Bet es skaidri zinu, ka Sumpurnijā dzīvojot arī tādi cilvēki, kam esot tikai viena paša acs, viena paša auss, viena paša roka un viena paša kāja. Vieni viņi paskriet nekur nevarot, bet, kad šie cilvēki saķeroties divatā, tad viņi varot skriet tik ātri kā vējš. Viņi runājot gan kā cilvēki, gan rejot kā suņi, gan maujot citādās dzīvnieku balsīs.

Saklausījušies briesmīgus rēgu stāstus, stāstītāji paši tā sabijās, ka nedrīkstēja vairs iet ārā uz nojumi apraudzīt lopus un steidzās katrs ar savu taisnību ašāk palīst zem guļamajām ādām.

Lai saltajās naktīs nepaliktu auksti, uz krāsns virsmas sakurināja mazu ugunskuriņu, ko sauca par rūķi. Tikai tas prasīja, lai ik pa laikam kāds pa kārtai tam uzliktu skalus, skaidas un smalku malciņu, kas labi degtu un mazāk dūmotu.

Bet skat! Nepienāca ne pavasaris, kad pa atkušņa šķīdoni atjāja pats saimnieks, ne vairs ar diviem, bet trim zirgiem. Otrajā zirgā katrā ziņā bija kāda drēbēs un ādās satuntuļota ciemaļa, jo sēdēja nevis ar žāklī ieplestām kājām katrā pusē, bet šķērseniski ar abiem kātiem blakus. Rudbārdis noceldams viņu no

zirga teica, ka atvedis Dēklu. Kauču pēc garā jājiena viņa lēti nevarēja nostāvēt un pastaigāt, nolobot kā sīpolu virsapģērbu, atsedzās tīri sprauna veča ar sakumpušu muguru, atkarenu žokli un garu raganas degunu. Valdeķis teicās to apūlnieci atpazīstam. Trešais jātnieks bija zvejnieks Stunģis.

Uzņemot jaunos rudbāržniekus, vakaros pie skala gaismiņas nācās vairāk saspiesties, jo Stunģis cītīgi vien sāka pīt tīklus un no kārklu viciņām taisīt murdus.

Pa to laiku Rudbāržkalnā modās pavasaris, kusa sniegs, tecēja urgas, pārplūda Garūdene. Tās straujie duļķainie ūdeņi sāka skaloties gar pirts slieksni. Raugoties augstajās debesīs, rudbāržniekiem reiba galva, no spožās saules žilba un asaroja acis. Kur istabas pavarda akmeņiem vairs sacensties ar saules siltumu, skalu ugunsmēlei ar saules gaismu, mitekļa dūmiem un kvēpiem ar spirgto āra elsu!

Pavasara skurbumā modās tārpi un citi mazi un lieli kustonīši. No bērzu nogriezto zaru galiem pilēja sula.

Kaut kāda sula bija sākusi strāvot ari pa rudbāržnieku augumiem.

Apžuva Rudbāržkalns. Garūdene atgāja atpakaļ krastos. Pagalmā sāka kūpēt pavarda slietnis.

Rudbārdis apsēja līdumu. Pērkons šurpu turpu, krustu šķērsu pārstaigāja Kursas Dižmežu, ielūkojās Rudbāržkalna laucē, savā valodā apjautājās vai rudbāržniekiem gana uguns un ūdens, pamodināja vardes un aizrībināja tālāk.

Dēkla uzstāja pēc pilnas vaļas rīkoties, un Rudbārdis viņai to neliedza. Dēklai bija vara aizņemt pirti, ka pārējie tur pērties vairs netika. Lai netraucētu Ocei satīties un rāmi pērties Laimas pirtiņā, Dēkla jau laikus noliedza vīrišķiem uz to pusi rādīties. Tālab Valdeķim, ejot cirst Krīva māju, bija jāiestaigā cita tacīte.

Dēkla uzstāja, lai jaunās meitas izravē tacīti uz pirti, jo vecās, laikam viņa domāja sevi, savu tiesu esot savā dzīvē jau izravējušās. Viņa biedēja, ka Māra ar Laimu skaisies, ja atradīs pirts taku aizzēlušu un pirti neslaucītu, bez tīra ūdens. Lai Laima un Māra nepakristu, Ocei palīgos steigdamās, takai jābūtot tīrai.

Un arī Rudbārdim nācās gādāt, lai Ocei, šo Laimas ceļu staigājot, kājas neslīdētu.

Un, ja jaunās meitas Irbe, Egle un Zīle vēlējās, lai Laima viņas tālākajā dzivē pušķo ar dēliem un meitām, viņām vajadzēja pušķot pirts jumtu ar meijām un puķēm.

Visgrūtāk tagad klājās pašai Ocei. Dēkla viņai neļāva staigāt pliku galvu, basām kājām, sēdēt uz akmeņiem. Lai bērns būtu smuks, viņai bija jāraugās uz daiļiem cilvēkiem. Viņa nedrīkstēja ņemties ap Devalda gaudeno plecu. Lai bērnam nebūtu plats ģīmis, Oce nedrīkstēja skatīties uz pilnmēnesi. Ocei aizliedza priekšautā nēsāt smagas lietas. Viņa nedrīkstēja kāpt pāri asumiem un staigāt pa nešķīstām vietām. Vēl Dēkla piebridēja viņai neņemt mutē ļaunus vārdus, darīt sliktus darbus, nemelot, nezagt, aiztikt svešas mantas.

Oce, bažīdamās, vai sveika iznāks ārā no Laimas pirtiņas vai ne, vai Laima steigsies viņai palīgā, kājas noāvusi, kamēr Nelaime vēl tikai kājas auj, viņa, Dēklas samācīta, matus izlaidusi, vienā krekliņā nesa un meta pirtij ziedam noaustu prievīti, noadītas zeķes un cimdus.

Lai netraucētu Ocei satīties un rāmi pērties Laimas pirtiņā, Dēklas uzraudzīta, viņa vairs gulēja tikai uz pirts dēļu cisām pārklāta palaga un gaidīja savu satīšanās laiku. Reizēm Dēkla lika Ocei pa plānu pastaigāt, reizēm vājinieci sēdināja siltā ūdens baļļā.

Kad pienāca īstā satīšanās reize, Dēkla ar lakatu stingri nosēja Oces galvu, lai tajā neiemestos sāpes. Lai bērns būtu klusīgs, Dēkla Occi neļāva kliegt. Viņa sapina Ocei matu galus un deva kost savā bizē.

Tikai tad, kad puika, iznācis pasaulē, brēca, bija apkopts un satīts, ar garu dvieli stingri nosiets Oces saplakušais vēders, lai viņa nepaliktu resna, Dēkla atļāva ganu meitenei Zīlei uzskriet augšā un pateikt Rudbārdim, ka viņam atskrējis dēls.

Tad nu Rudbārdis lepns kā stārķis, bārdā smīnēdams, prātīgi kāpa lejā uz pirti lūkot savu pirmdzimto, kas, pēc Oces vārdiem, esot izspļauts Rudbārdis. Bet citiem rudbāržniekiem bija vēl ilgi jāpaciešas.

Oce gulēdama zīdīja pādi un valkāja dvieļu apsēju, līdz sabrauca sešās. Kas nu par sabraukšanu.

Dēkla pasauca lejā uz pirti lopu meitenes Irbi, Egli, Zīli un lika darīt, ko liek. Vispapriekšu viņas caur un cauri izbraucīja nedēļnieces augumu, nomazgāja un apvilka kreklu. Ocei neļāva neko darīt, lai nesacilātu rokas. Pādei ar slotu izpēra sarus, tīri nomazgāja lāvu un tur atstāja Laimai ziedu.

Aiz sešāsām nāca pirtāžas.

Tad nu pirti kurināja pati Dēkla, rūpīgi pārlūkodama, vai pietiekami cieši ir aizbāzts lodziņš un vai nav palikusi kāda šķirbiņa, pa kuru varētu iepūst vējiņš. Viņa izskaitīja visas malkas pagales pa pāriem.

Tad gāja pēc ozola pagales un pīlādža zara pret ļaunumu.

Pādes mazgājamo ūdeni zināja smelt tikai pati Dēkla Garūdenē ar podu pret straumi, lai trauks ar reizi būtu pilns. Un tomēr viņa rūpīgi pārlūkoja iesmelto ūdeni, vai nav iekšā gadījies kāds duļķis vai gruzis. Bet nesa viņa podu sevišķi uzmanīgi, lai tik kāda lāsīte nenopil zemē. Kamēr ūdens sila, Dēkla tajā meta visādas zālītes un vēl ko citu.

Kaut kādus vārdus skaitīdama, Dēkla vispapriekšu lēja ūdeni uz pādes galviņas un tikai tad citur.

Ari pādes peramo slotu Dēkla bija īpaši sējusi no viena un tā paša bērza zariem, kam klāt bija pielikts pa ozola un pīlādža žuburitim, kas pārsiets ar vilnas dzīparu.

Lai nepiemestos ļaunums, šo ūdeni, kurā pāde bija mazgāta, nedrīkstēja liet ārā vakarā un kur pagadās. Bija jāgaida rīts, kad to pati Dēkla nesa augšā uz lopu nojumi izliet pie zirgu kājām. Savukārt pirtsslotu viņa atraisīja un nesa izmētāt pie aitām.

Pārējie pādi dabūja redzēt tikai tad, kad to nesa augšā dīdīt un dancināt pa rudbāržnieku rokām un dot bezvārdīša pādei — brangam kursim piedienīgu vārdu. Jo tik ar krietnu vārdu varēja izaugt krietns vīrs. Vīrs un vārds jau nebija šķirami. Pa rokām šūpinot bezvārdīti, katrs atcerējās kādu brašu vīru, par kādu vēlējās izaugam Rudbārža dēlu.

Gan Rudbārdis, gan Oce svērās uz to, lai dēliņš būtu tik varonīgs, gudrs un dižens kā viņa tēvabrālis Devaldis. Tā tas ari būtu noticis, ja vien nebūtu gauži sākusi brēkt pati pāde. Brēca un brēca, un ne ar kādu šūpināšanu apklusināt. Visi paliek tādi nošļukuši. Svētku prieks pagalam. Mežacūka uz lazdas iesma cepta gluži velti.

— Tā tā lieta nevar iet! — par visu to saskaitās Dēkla. — Kā lai citādi pāde pasaka, ka viņam iedotais vārds nepatīk? Tālab jāpārsauc un jādod tāds vārds, kas viņam tīk.

Neko darīt. Devaldis pats saprata, ka nebūtu labi savai mūža nelaimei pakļaut arī brāļadēlu. Kā to agrāk nebija attapuši? Ja Devaldim kā vārda devējam bija tas jānosauc, tad viņš minēja sava bērnības drauga Imuļa vārdu.

— Jā. Imulis.

Un patiešām! Dīdīties pa rudbāržnieku rokām ar Imuļa vārdu pādei patika. Viņš visiem par prieku apklusa.

Nu Imulis bija kļuvis par īstu rudbāržnieku pats ar savu vārdu kā visi. Vien Dēkla zināja, cik tā dzīvībiņa vēl šobrīd vāra. Kā tik tikko izšķilta dzirkstelīte, ko jelkāda izklaidīga vēja dvesma jaudāja nopūst.

Ar Oces satīšanos vēl nekas nebija galā. Dēkla, apzinoties savu sūtību, šajā sētas omulībā neizlaida pavadu no rokām. Viņa zināja, kādas nedienas draud, kad mātēs iekļuvusi meita alkst atvēsināt savus pilnos karstos pupus, noaut kājas un noraisīt galvas lakatu. Pārējie nemaz nejauta, ko Dēkla, blakus piesēdusies, allaž bubināja Oces ausī. Imulis zīda Oces labās un sliktās domas, smieklus un dusmas.

Dēkla bija liegusi Ocei iet tālāk no mājas mežā ogās un sēnēs, lai piens pa to laiku neaizgulētos. Viņa nedrīkstēja zīdīt mazajam ķēniņdēlam vecu pienu. To pienācās pašai bez žēlastības noslaukt. Dēkla prasīja, lai Oce šajā laikā būtu lādzīga ar savu saimi, lai viņa nekristu ļaužu valodās un neuzzīdītu Imulim nemierīgumu.

Kuslais cilvēkbērns vēl visu vasaru turpināja sarunāties ar Oci savā patīk-nepatīk valodā, labpatikā klusēt vai nepatikā brēkt. Šinī pavasarī, līdzko noskrēja Garūdenes duļķainie ūdeņi un uz svētbirzes krastu upītei pāri varēja

pāriet pa pārgāztu baļķi, Valdeķis ar saviem dreļļiem devās tur amatot Krīva namiņu.

Kā cērtams mājoklis godājamam vientuļniekam, Valdeķis nebija pamācāms. Tikai tad, kad meistars bija izdibinājis, kurā pusē lec saule un kurā tā riet, kur debešos ir dienas un nakts vidus, murminot kaut ko par četriem vējiem, viņš iedzina zemē pirmo mietu. No tā ar mērriksti atlicis uz vienu pusi tris izplestu roku garumus, uz otru tikpat, līdz pēdīgi pats no atstatuma varēja nopriecāties, cik Krīva namiņam būs iznākušas vienādi pareizas visas malas un vienas pļaukas stūri. Tikai pārliecinājies, ka katra mājas siena īsteni rādīs savu pareizo debess pusi, Valdeķis laida klāt dreļļus pie velēnu nollšanas un zemes rakšanas.

Labi, ka netrāpījās klāt Rudbārdis, jo Valdeķis nebūtu mācējis viņam paskaidrot, kālab Krīva māja pa pāris pēdām jāierok dziļāk zemē. Valdeķis bija redzējis, ka tā dara, tālab nodomājis, ka tā vajag.

Tālab, ka Valdeķis nevienā kuršu svētbirzī ne pie Ezerpils, ne Apūles nebija redzējis pēc jaunā paraduma cirstās četrpakšķu būves, drošs paliek drošs, viņš atgriezās pie veclaicīgā paņēmiena, kur sienu guļbaļķis viens uz otra turējās starp zemē ieraktiem stabiem.

Cērtot namiņu ar šādu paņēmienu, bija no liela svara, lai sienu palisāžu baļķi stāvētu nemērā taisni un stingri. Dreļļi bija it bardzīgi nobrīdināti, ka tad, ja, kādu guļbaļķi guldot, to spraugā tīri neviļus gadīsies kādu stūra vai vidus stabu izkustināt no vietas, siena vairs nebūs glābjama. Vajadzēs visu noārdīt un sākt visu no gala.

Lielākas klapatas kā citur te bija arguļkokiem, kas tuvienē neauga. Lai tie nebūtu jānes no meža dziļākā tāluma uz pleciem, tos cirta uz Garūdenes krasta un pa straumi piepeldināja klāt.

Lai cik manīgs un atvedīgs bija Valdeķis, no visām pusēm četrkantīgi spiču jumtu viņš vēl nebija jumis. Nācās gudriniekam krietni vien galvu palauzīt. Beidzot viņš izšķīrās, ka cirtīs tos pašus četru pakšķu vainagus vienu par otru drusku mazāku, līdz tie visi augšā saies kopā vienā spicē. Tad, kad tos pārsegs ar garām stāvus kārtīm, neviens vairs nevarēs pateikt, ka amatnieks nav mācējis cirst četrkanšu jumtu.

Krīva namiņš no ārpuses izskatījās, kā nākas. Ari iekšā viss bija, kā vajag, ar lāviņu, solu, koka traukiem un svečturu.

Tā kā Krīvs palika ēdot pie Oces katla, tad kādam no Rudbāržkalna nācās ik dienas aizstaigāt līdz svētbirzij un, ja Krīvs tur negadījās, atstāt ēdamo podiņu iekšā uz soliņa. Šajā pat vasarā Rudbāržkalna pagalmā pats sev atsevišķu četrpakšķu māju uzcirta arī Valdeķis un par sievu apņēma ganumeitu Irbi.

Uz Egli acis meta mednieks Druģis. Bet tālab, ka viņam nebija mājas, meitu aizveda zvejnieks Stunģis uz savu Stulbača pussalas mājokli zivis vārīt un tīklus lāpīt. Bet Zīle, kur bijusi, kur ne, allaž apsēdās līdzās Gunvaldim, kurš izrādījās visai atjautīgs kokos kāpējs pie medus pilnajām bišu dorēm. Ap caurajām apsēm zumēja bišu spieti. Un Gunvaldis sakāpa pa pieci podi medus.

Gunvaldis savu kāpekli bija darinājis no izmeklētas slaikas un žuburainas egles, kam, apcērtot zarus, abās pusēs atstāja tik lielus stumburus, lai uz tiem varētu kājas uzlikt un rāpties augšā.

Tik Gunvaldim ar šādām kāpnēm nebija gana. Viņš atcerējās Ezerpils draveniekus, kam bija īpašs striķu, dēlīšu un vadžu dzeinis, kurā, uz striķos iesieta galdiņa sēdot, viņi it lepni uzvilkās augšā kokā, atsējās un, nemaz nepieturoties, ar abām rokām varēja brīvi dar​boties ar bitēm.

Gunvaldim bija liels kārdinājums pēc atjaudas pakaļtaisīt tādu dzeini. Tam vajadzēja garu sīkstu striķi no zemes līdz bišu dorei un atpakaļ vēl tā, lai gabals pāri paliek. Vislielākās klapatas bija mežā uziet kroplīgus kadiķus, no kuriem izcirst visādus žākļus un kāšus, gan tādus, kuros, kokā augšā velkoties, striķis viegli cauri tecētu, gan tādus, kuros varētu aizķerties un stingri atsaitēties. Iekams Gunvaldis šos žuburus un ķeburus mizoja, žāvēja un apdarināja,visa viņa tuviene smaržoja pēc kadiķiem.

Tad, kad dzeinis bija iemēģināts, Gunvaldis vilkās augšā ne tikai pēc medus un vaska. Nu viņš kāpa grebt jeb dēt tur jaunas dores, kur bišu spietiem iemesties. Gunvaldis mēdza nocirst arī bišukoku galotnes, lai tās, viņaprāt, netraucētu bitēm.

Krīvs Gunvaldi samācīja aizlikt bišu dobumiem priekšā dēlīšus vai plauktiņus, vienalga, kā sauca

šīs durtiņas, pa kuru caurumiņiem dorē tika iekšā bites.

Lai dori pasargātu no vēja, lietus un sniega, bija labi, ja pie to durtiņām saitē pakāra no apaļa koka iztēstu vainu. Tas ar savu svaru sargāja dores durvis. Pat bišu kokā uzrāpies lācis nemācēja ar to tikt galā.

Valns visu laiku dauzīja kārumnieka purnu un galvu un traucēja ielauzties dorē.

Kopš Gunvaldis bija kļuvis par bišu kāpēju, sadraudzējies ar medus putniņiem un darbojās ar bišu kanniņām, viņš nesa mājā podus ar medu, rudbāržniekiem bija ar ko laizīties un saldu dzērienu iemaisīt.

Saime nesmādēja medus dzērienu arī tad, kad tas, kādā podā piemirsies, bija pavisam sarūgtējies. Arī tāda dzira iegaršojās, jo to baudot allaž kļuva sirdī līksmi.

Kad Gunvaldis dravēja medu, Rudbāržkalnā bija bišu godi.

Kožļājot medus pilnos vaska pikučus, tukšo pārpalikumu nevienam nebija brīv ne apēst, ne spļaut zemē. Tas bija jāsavāc īpašā podiņā, kuru tad Gunvaldis karsēja un sakausēja dzeltenā smaržīgā rituli.

Tas vēl tīrais nieks. Gunvaldis vai nu pats izdomāja, vai to atcerējās no mazotnē redzētā, ka vaska podiņā iekausēta saites dakts dega ilgāk un gaišāk par jelkādiem skaliem un bez nekādiem kvēpiem.

Atradis karoti, kam nolūzis kāts, Gunvaldis pielēja tā dobumu ar vasku, iemērca valdziņu un vakarā istabā parādīja, cik lampiņa spoži deg.

Visiem bija lieli prieki, bet Rudbārdis dusmojās: — Tā tā lieta nevar iet! Vasku šitā nedrīkst izniekot, jo tam ir lielāka vērtē. Ar to Kalvē var iemainīt kādu dzelzs riku, pie Darvdeģa darvas podu, Ezerpilī vai Apūlē kādu stāvos austu drēbes gabalu.

Rudbārdis gan vēlēja Gunvaldim izliet priekš Krīva trīs lielākas vaska sveču lampiņas. Bet pašiem vakaros vajadzēja turpināt sēdēt pie skalu uguns.

Nekā darīt. Tagad Gunvaldim nācās citus vaska rituļus atdot Rudbārdim, kurš tos paglabāja zem grīdas mājas pagrabā.

Reiz Gunvaldis atjāja no savām tālajām dravām aplam uzbudināts. Neatradis sētā Rudbārdi, viņš tūdaļ auļoja lejā uz Garūdeni un tālāk uz Svētbirzi pie Krīva. Gunvaldis sava Bišupriediena pakalnes lazdu puduros bija atradis tik lielu akmeni kā māja.

Kādreiz Ezerpils laikos Krīvs par tādu akmeni bija dzirdējis tikai runājam. Tā kā viņš to pats ar savām acīm nebija redzējis, tamdēļ nodomājis, ka tie ir vecenīšu ar pušķiem izpļāpāti brīnu pilni rēgu stāsti.

Rudbārdis, par to padzirdējis, tūdaļ uz karstām pēdām prasīja Gunvaldim jāt un viņam ar Krīvu to parādīt.

Visi trīs kā vēja pūsti aizauļoja lielo brīnumu skatīties.

Patiešām! To ieraugot, vīri palika bez valodas. Tas tik bija dižakmens! Nokalnes lazdienā gulēja milzenis, kam jātnieki tik tikko varēja pāri redzēt. Divu vīru augstumā un pusotru platumā. Pie tāda piestājoties, visbravūrīgākais vīrs jutās mazs un niecīgs. Blakus tādam akmenim pazuda jelkāda saprašana. Vai tāds milzenis no kalna bija izlīdis? Vai nebija paguvis kalnā ielīst? Vai tam kā kokam bija saknes un tas turpināja augt lielāks? Varbūt to kāds bija uzvēlis virsū apakšzemes valstības ieejai? Kas tādu olu ar akmens čaumalu varēja izdēt? Kāds milzis no tās izperināsies? Cii liels būs gailis, ja cālis var izšķilties tik liels kā sumbrs?

Dižakmens snauda pats savā nodabā ar vislielāko vienaldzību par visu to, kas notika apkaimē.

Krīvs, ieraugot Rudbārža pacelto šķēpu, kliedza, bet apstādināt cirtienu nespēja. Rudbārža pīķa smaile saliecās kā āķis un samaitāto ieroci varēja iztaisnot tikai uz kalēja laktas. Dižakmenim ne uguns, ne vējš, ne ūdens vai kas cits nekā nevarēja padarīt. Tas atļāva sevi tikai saulei pasildīt un cilvēkbērnam paglaudīt.

Vaļsirdīgi sakot, viņi katrs pie sevis klusībā domāja, ka tādam dižakmenim pat Pērkons nevarēja ne nieka padarīt, tikai rudbāržnieki bijās tādus Pērkonu noniecinošus vārdus skaļi mutē ņemt.

Kursis mācēja lauzties ar visresnākajiem ozoliem, apieties ar lieliem ūdeņiem, rīkoties ar uguni, pasargāties no vētrām un sala, bet pavelt tādu milzeni trūka saprašana.

— Te būtu labi rīkot godus, — skaļi domāja Krīvs. — Tagad mums būs savs upurakmens.

Tikai žēl, ka dižakmens bija patālu no Rudbāržkalna un Garū- dens Svētbirzes. Tam bija pašam sava izraudzīta vieta, un citas tas nepieņēma.

— Ja dižakmeni nevar dabūt uz Rudbāržkalnu, — sprieda Gunvaldis, — tad jauna Rudbārža sēta būtu jāuzcērt pie dižakmeņa.

No visām runām Rudbārdim bija tikai viens atzinums. Te Gunvaldim jāuzcērt tālas dravas bišu māja, ko, ejot tālās medībās, varētu izmantot arī mednieks Druģis.

Tā Gunvaldis ar Druģi būs tie, kas uz dižakmeni iestaigās rud​bāržnieku taku.

Kādu dienu Dēkla acis vien ieplēta, ieraudzījusi, ka Oce, kamēr viņa šiverējās ap pavardu, bija ielikusi mazo Imulīti pagulēties maizes abrā. Dēkla stāvēja bez padoma, jo pati neko tādu nebija redzējusi un nezināja, vai tā drīkst vai ne, vai tas ir labi vai slikti. Tikmēr Oce par savu nevilšo atradumu priecājās.

Mazais, grozoties uz guļamlāvas, varēja it viegli nokrist uz klona, bet no abras viņš nekādi izkrist nevarēja.

Citu dienu, to redzēdams, Rudbārdis aizdomājās vēl tālāk. Kā būtu, ja Imuļa abriņu uzliktu uz diviem apaļiskiem mietiem. Patiešām! Kad veltenīši apakšā pa glumu klonu ripinājās, Imulīša guļvietiņu bija it viegli šurpu turpu pakustināt, un viņš tūdaļ pārstāja brēkt un saldi aizmiga.

Tomēr ar savu izdomājumu ilgi vīzdeguņoties Rudbārdis nemaz nedabūja. Valdeķis savā bārdā tikmēr smīnēja, kamēr pārnesa no meža četrus brangus koka ripuļus, kas bija atcirsti no apaļa priedes stumbra. Tās nu viņš, kājstarpā iespraudis, slīmestoja un gludināja no abām pusēm, līdz iznāca gaužām smukas ripas. Ja to Valdeķis pacēla rokā virs sava pleca un meta, tad rats, riņķi griezdamies, aplam aši pats skrēja pa pirts taciti lejup, lidz, pazaudējis spēku, apstājās un apgāzās.

Nejau Valdeķis pirmais bija izgudrojis šo riteni. Jau sen apļojošas kustības burvestību kuršiem priekšā bija parādījuši mežu apaļie koku stumbri pakalnu stāvajās nogāzes. Ja cilvēks nav galīgs nejēga, tad viņš redz, ka smags baļķis, ko nevar ne pacelt, ne panest, pats riņķo pa kalnu uz leju ar savu spēku.

Baļķis, kas nav pavelkams, ir paveļams.

Savām ripām Valdeķis ar svārpstu pašā vidū ieurba caurumus. Tad viņš apdarināja divas no meža pārnestas kadiķu kārtiņas, kuru galus iestīvēja ripu caurumos. Nu iznāca divi tādu ripu sadari, kas vairs apkārt tik lēti negāzās.

Vispēdīgi Valdeķis ķērās pie Imuļa guļabras. Saimniekdēlam nācās drusku paciesties, kamēr Valdeķis uz viņa koka muldas dibena iegreba divas šķērseniskas rievas, kurās ieguldīt abas riteņu asis.

Nu, kad abru atgāza atkal atpakaļ un tā nostājās uz visām četrām ripām, un tās dibens pie zemes vairs nepieskārās, rudbāržniekiem bija ko ne nobrīnīt ies.

Bet, kad Valdeķis to pastūma un abra, visām četrām ripām apkārt veļoties un riņķī griežoties, aizbrauca pa celīti no namdurvīm līdz pavarda slietnim, pārsteigumiem nebija gala.

Atstūmis savus ratus atpakaļ, Valdeķis aicināja Oci tajos pavizināt pirmdzimto.

— Nē! — brēca Oce. — Es savu bērnu tādā samaitātā gultā iekšā nelikšu!

Arī Dēkla lūrēja uz Valdeķi ar tādām acīm, kā pesteli ieraudzījusi.

Ko nu darīt? Visi apjukuši bez padoma stāvēja un tikai skatījās te uz Oci un Dēklu, te uz Valdeķi un viņa ratiem.

Ocei bija uz mēles Valdeķim pieprasīt, lai viņš samaitātās abras vietā steigšus izgrebj citu, bet bijās tādam burvim vēl ko lūgt.

Attapās vien pats Rudbārdis, kurš tūdaļ lēca mugurā savam kumeļam un jāja pa celīti lejā pie Krīva.

Palikušie vien ar platām acīm raudzījās uz riteņotajiem vāģiem, bet neviens pirkstu klāt nedūra.

Krīvs nu uzjāja Rudbāržkalnā savā baltajā zirgā ar visu krivūli veselajā rokā.

Viņa gaišo smaidu slēpa kuplā sirmā bārda, bet, ieraugot Valdeķa ratus, acis priecīgi staroja. Krivs svinīgi apgāja tiem apkārt. Tad pieliecās un ar spirgto roku aptaustīja riteņus, šurpu turpu pastumdīja.

Patiešām visi riteņi griezās un kā uz rokām nesa abru. Viņš ielika vāģos savu krivūli un aizstūma tos pāri

pagalmam līdz pašam pavarda slietnim.

Par ratu labumu Krivs bija tik pašpārliecināts, ka to likteņa lemšanā iesaistīt balto zirgu nebija nekāda vajadzība. Viņš pieliecies aizstūma vāģus atpakaļ līdz namdurvīm, izslējās taisni un, rādīdams ar krivūli uz tiem, svinīgi teica: — Oce, savu pirmdzimto tu tur vari likt droši!

Pat Dēklas stingrība sašļuka.

Oce ieguldīja vāģos Imuli un stūma. Mazulim brauciens patika.

Tikai Dēkla bija šausmās: — Kas tagad notiks ar šo pupa bērnu, ko bez kādas vārdu murmināšanas, pušķošanas, tēju slacīšanas vizinās un ucinās pa ratiem? Šādam notikumam večas prāts bija par īsu. Nezinot, ko tādā reizē ķert, ko grābt, Dēkla tīri vai saprašanu varēja pazaudēt.

Krivs piegājis pie Valdeķa, ar krivūli piebakstīja viņam krūtīs: — Būtu gan brangi, ja tu iemanītos uztaisīt tik lielus vāģus, kuros pašiem iesēsties. Un vēl zirgu priekšā piesiet, lai velk.

Tik tiešām! Zirgs, šis nenogurdināmais un nepiekausējamais kuršu sētas spēkonis, varēja ne tikai uz muguras nest viņu smagos maisus, bet it labi pa zemi pavilkt striķos iesietus baļķus un akmeņus, kam pašu dūša bija par slābu.

— Kālab ne! — Valdeķis šodien savā garā bija varen liels. — Tikai parādi man Dižmežā tik resnu koka stumbru kā tavas svētbirzes ozo​lam!

Pat mednieks Druģis tādu koku neatcerējās redzējis. Doma par lielratu ciršanu pamazām vien saguba.

— Vai tu pats savu baltiņu tādiem vāģiem priekšā siesi?— šaubījās Rudbārdis. — Un vai viņš tevi tādos ratos pa Rudbāržkalna tacīti augšā uzvilks?

— Tiesa kas tiesa, tādiem ratiem vajag stingri iemīdītu platu taku, — prātoja Valdeķis.

— Tak graudu maisu pavasarī uz līdumu pār pleciem nebūtu jānes, — bilda Krīvs. — Ieliktu ratos un aizstumtu.

Imuļa stumdāmā gultabra uz riteņiem rosināja vīrus prātuļot. Krivs pat, vaļējām acīm sapņaini uz meža galos rietošo sauli raudzīdamies, ieprātojās, ka vienkoča laiva uz prāviem riteņiem pa meža gatvi brauc uz Stulbaci pie Stuņģa pēc zivīm. Nebūtu tās maisos pār muguru šurp jāstiepj.

Par Valdeķa taisītiem ratiem līksmu prātu remdēdams, Rudbārdis viņam bilda: — Ar šiem vāģiem tu esi no Imuļa mūža maizi nopelnījis!

— Ko nu par tik tāliem laikiem galvu lauzīt! — atrunājās Valdeķis.

Riteņi griezās, un rati rībēja, gluži kā pakaļdzenoties pamales pērkonam.

Valdeķa rati savu iespaidu rudbāržnieku prātos tomēr bija atstājuši. Arī Rudbārdim, jādelējot pa apkārtējiem mežiem jaunas līdumu vietas raugot, tie no galvas neizgāja. Viņu arvien vairāk apsēda domas par Valdeķa laivas riteņiem, ko pa zemi uz priekšu vilka zirgs.

Rudbāržkalna pagalma sētā pavisam bija treiji vārti. Pa vieniem ārā gāja celīte lejā uz pirtiņu. Paši lielākie rieta pusē allaž stāvēja aizlikti ciet, jo aiz tiem bija Dižmežs un ārpasaule, Kalve un Apūle.

Visvairāk virinātie bija tie, kas cauri nogāzes mežam veda uz Garūdeni, svētbirzi un Stulbača zvejniekmāju. Tā bija rudbāržnieku visvairāk jātā un staigātā taka. Vien šoreiz Rudbārdis uz to raudzījās ar pavisam citām acīm. Te zirgu un ļaužu pēdas gan šķīrās, gan sagāja kopā, allaž meklēdamas klajāku, taisnāku un sausāku pamatu zem kājām.

Valdeķim uzcirst četrriteņu ratus arī lielcilvēkiem bija tīrais nieks. Tā bija prāvāka vienkoča laiva, kuru, riteņiem griežoties, varēja stumdīt pa līdzenu sausu zemi. Tos varēja šurpu turpu grūstīt tukšus. Vien kad tajos iecēla kādu smagāku maisu, akmeni vai klucēnu, asis čīkstēja un riteņi striga irdenā zemē.

Valdeķis pat bija izdomājis, ar kādiem valgiem ratus piesiet zirga plečiem, lai tie nebūtu pašiem

jāvelk vai jāstumj. Visi rudbāržnieki nu sastāja apkārt — nenoskatīties un nenobrīnīties, cik tas labi Valdeķim bija iznācis, ka nemaz izteikt. Vien pašiem tādos iesēsties un pavizināties kā maziem bērniem bija kauns.

Vien kad rudbāržnieki sāka ar Valdeķa ratiem vairāk stumdītics, izrādījās, ka tie nav bez saviem niķiem. Riteņiem patika griezties, tik ripojot pa līdzenu un cietu zemi. Ļaužu iestaigātas taciņas tiem bija par šauru. Ja vienas puses riteņi gāja labi, tad otras puses lēkāja pa saknēm un ciņiem. Zirgu jājamceļi ratiem bija par grubuļainiem, bet nostaigātais pagalms par mazu. Ko nu tādu tik daudz no vienas malas uz otru vadās?

Kas tev tik klīrīgai ierīcei ies ņemties ar izbraucamu stigu ciršanu, sakņu raušanu un celītes līdzināšanu? Ej nu piņķerēties ar tādiem niekiem, ja darbu līdumā, sētā un mežā bez visa tā vairāk, nekā spēja padarīt. Tālab Rudbārdim sašļuka dūša, jo viņš neredzēja tacītes, pa kurām varētu braukalēt Valdeķa riteņu laiva. Tālab tā, nostumta kūts nojumes pažobelē, drīz vien ieauga kūlā.

Svētbirzī Rudbārdis atrada Krīvu, namiņa priekšā sēdot uz bluķa, aplam noraudājušos, ar asarām pilnu bārdu.

Rudbārdis pārpārēm satraucās, — kas slikts būtu varējis notikt brālim?

Bet Krīvs nemaz nebija raudājis. Viņa acis asaroja no skatīšanās saulē, jo tā nemīlēja, ka tai acīs raugās. Krīvs katrā ziņā bija gribējis izdibināt, vai saule, iedama savu debesu ceļu, griežas kā ritenis.

Vien tajā bezmēra spožumā esot grūti bijis sajēgt, ripo vai ne.

— Re, kā ir tad, kad Pērkons savus zibeņus satin vienā kamolā! — teica Krīvs un ar veselo roku rādīja tieši uz sauli.

— Kā Oce vilnas dziju? — brīna pilns pārjautāja Rudbārdis.

— Jā, jā, — apstiprināja Krīvs. — Pērkonam reizēm gadās, ka kāds viņam nepaklausīgs zibens ari, Kursas Dižmežā palaists, sapinas muskulī.

Tas Rudbārdi pārliecināja, jo arī viņš atcerējās kādu lodes zibeni, kas reiz bija skraidījis pa kādu Ezerpils torni.

Tomēr Valdeķim niekoties ar riteņiem vairāk nemaz nebija vaļas. Kaut krietnas mājas Rudbāržkalnā bija uzcirstas diezgan, viņam miera kā nebija, tā nebija. Pa kuru laiku lai mežā meklē riteņu kokus, ja Oce viņam pieprasīja uzcirst vadmalas aužamos stāvus? Rudbārdim vajadzēja tādu žebērkli, ko, velkot pa līduma pelniem, uzrušinājās augsne.

Rudbāržniekiem Rudbāržkalnā tik ātri vieglas dienas vis nepienāca. Rūpju un darba viņiem pietika gan rudenī, ziemā, gan tad, kad atnāca jauns pavasaris un vasara.

Rudbārdim ar līdumiem bija tā, ka labība tajos visbrangāk auga tikai pirmajā vasarā. Otrajā arī vēl nekas. Bet pēc tam ne vairs salmi tik gari, ne vārpas tik pilnas, ne graudi tik brangi. Turpretī tie paši, iekaisīti jaunplēstā līdumā, rudenī sējējam sagādāja lielāku prieku. Rudbārdis vienu pēc otra pameta vecos līdumus, kur labība vairs nepadevās. Kādu vasaru vēl labums bija tāds, ka tur sadīgušajā zālē varēja mājlopus paganīt un sienu papļaut. Bet vēji itin drīz izkaisīja egļu čiekuru sēklas, ka tur, kur Rudbārdis vēl nesen bija nolīdis kādu aiz vecuma nokaltušu puduru, pēc piecām vasarām tā vietā jau kuploja vēl biezāka jauna ataudzē, ka nevarēja ne ielīst grābeklim kātu nocirst. Mežs līdumniekiem nepadevās, mācās virsū, tīkoja viņus aizēnot un nož miegt.

Pusi savas dzīves Rudbāržkalnā Oce nostaigāja uz grūtām kājām, otru pusi — zīdīdama jaundzimušos Rudbārža dēlus un meitas. Vienas satīšanās sāpes palika pirtiņā, kur bijušas, aizmirsās, kad nāca virsū citas. Pēc Imuļa pasaulē nāca Ieris, pēc Iera Bieča, pēc Biečas Buniķis, pēc Buniķa Čapa, Daiva un Bate, tad atkal dēli Jorens un Jānis, pa starpām Veneda un atkal Veisiķis.

Vieni dēli jau gāja līdzi Rudbārdim ārā pa līduma vārtiem darit lielo darbu sīkākos darāmos, kad citi tecēja pa tacīti lejup uz Garūdeņa svētbirzi Krīva gudrības pieņemties. Krīvs viņiem stāstīja par meža kokiem un zvēriem, par cietiem akmeņiem un līstošiem ūdeņiem, par siltām vasarām un aukstām ziemām, gaišām dienām un tumšām naktīm, par debesu Pērkontēvu, viņa negaisiem, zibeņiem un vara​vīksnēm.

Reiz Krivs rādija bērniem sprīdi garu, nomizotu vītola zara sprungulīti.

— Vai gribat zināt, kā šim sprungulītim atšķirt tievgali no resgaļa?

— Kā lai atšķir, ja abi gali vienādā resnumā?

— Re če nu! - Krīvs iemeta Garūdenē. — Raugiet!

Sprungulītis ūdeni pagrozījās, pagrozījās, līdz nostāja ar savu smagāko galu pa straumei. Un tā visa gudrība!

Krivs samācīja bērniem skaitīt rokām pirkstiņus. Izrādījās, ka katram pirkstiņam bija savs vārds.

Pirmais, otrais, trešais, ceturtais un piektais. Tālab, ka katram bērnam pa abām rokām bija desmit pirkstiņi, skaitīšana līdz desmit padevās tīri labi. Desmit bija visu skaitļu skaitlis, kuram pāri nevarēja pārskaitīt. Tad nāca visi skaitļi atkal no gala. Un, ja katrs mācēja izskaitīt pats savus pirkstiņus, tad tie paši skaitļu vārdi it viegli pielipa skaitāmiem kokiem, mājām, karotēm, bērniem.

— Kas ir viens? — pārjautāja Krīvs.

— Viens nav nekas, — atbildēja kāds mazais.

— Kā tad tā? — smaidīja Krivs. — Vai tad deguns nav viens? Vai tad tev mute nav viena? Vai viens nav šķēps? Vai viena nav bulta?

— Ir gan.

— Un kas ir divi?

— Divas ir acis pierē. Divas ir ausis.

— Kas ir trīs?

— Trīs ir Rudbāržsētas vārti.

— Kas ir četri?

— Četri pupi govei. Četras kājas zirgam.

— Kas ir pieci?

— Pieci pirksti rokai.

— Kas ir seši?

— Seši akmeņi pirts celītes malā.

— Kas ir septiņi?

— Septiņas mājas Rudbāržkalna sētā.

— Kas ir astoņi?

— Astoņi Garūdenes līkumi.

— Kas ir deviņi?

— Uz deviņi mums nekas nav runāts.

— Katrai mājai ir deviņi baļķu vainagi. — Bet kas ir desmit?

Bērni klusēja un gaidīja, ko pateiks Krīvs.

Viņš gaisā parādīja savas veselās rokas pirkstus: — Vienpieci.

Tad Krīvs nolaida un pa jaunam pacēla savu roku: — Divpieci. Un man jau visi desmit.

Bērni pēc šādām mācībām prata gan stabules maukt, gan priežu mizu bluķlaiviņas pa Garūdeni peldināt, pazīt kokus, sēklas, puķes un lopus.

Lejas pirtiņa nekad tukša nestāvēja. Tur dzima Irbes un Valdeķa, Zīles un Gunvalda puikas un meitenes, ka ne saskaitīt. Cits par citu lielāks un mazāks, skaļāks un delverīgāks.

Visi tā vien domāja, ka Rudbāržkalnos pa visu lielo Dižmežu ir tā laimīgākā dzīvošana. Viņiem bija viss, ko vien varēja vēlēties. Ne te bija jābīstas no sumpurņiem, ne lāčačiem. Ja arī kāds mežazvērs pamanīja, ka Rudbāržkalnos no zaru būdas ziemā vieglāk paņemams, aiznesams un notiesājams kāds gardāks mājlops, tad tas ātri vien aizmirsās.

Krīvs teica, ka Kursa griežoties gluži kā lielā vasaras, rudens, ziemas un pavasara ritenī. Lai arī cik

reizes šis laika ritenis bija pa riņķi apgriezies, katru reizi, kad Imulis aiznesa no kalna Krīvam grozā medu, sieru, maizi un gaļu, viņš sūtīja Ocei savā birzī saplūktas puķītes. Oce, tās saņemdama, allaž gaiši pasmaidīja, dziļi nopūtās un nolika savu zāļu tēju plauktā.

Rudbāržkalnā pirmais klibs palika Valdeķis, kuru saskādēja neviļus no rokām pasprucis paša trīts cirvis. Dēklai ar Oci nācās krietni vien noņemties, līdz brūce laimīgi tomēr aizdarījās un Valdeķis varēja sākt klibot. Bet bija ari tā, ka raudi, cik gribi, kāda sētas sieva no nelaimes vaļā netika. Cik bērnu piedzimuši, tik nomiruši. Kādam pārim atkal saskrēja tik daudz bērnu, ka, pastarīša pādi dancinot, pa visu Rudbāržkalnu vairs nevarēja krustvārdu dabūt. Visi vārdi jau bija citiem bērniem sadoti.

Dēkla bija tik veca, ka viņa uz savu Apūli nevarēja ne aiziet, ne aizjāt, kaut būtu dikti gribējusi.

Dēklai nāca virsū mirstamais laiks, kad mierīgi dzīvot un no grūtiem darbiem atpūsties. Nāve jau darīja pēc taisnības vienādi kā sētas, tā ārpussētas kuršiem. Dēkla bija gluži izkaltusi un švaka. Tajā reizē, ar žņaudzējiem uz nāves gultas cīnoties, Rudbāržkalnā vecīte izdzisa. Viņas miesas sadedzināja Pērkona uguns sārtā Krīva svētbirzes ieapaļajā akmens krāvumā. Viņas zintis rudbāržniekiem zudumā vis negāja un līdz ar liepu zaru dūmiem mēmos mākoņos nepacēlās. Tās visas bija paguvusi samācīties Oce. Tagad visi tie, kas bija saķēruši kādu ligu, kāsēja un rīstījās, ka ne atņemties, kam bija piemeties kašķis kā mūžīgs bruģis, ka bail bija virsū skatīties, meklēja Oci. Un ko domājies? Tāds, kas no kāsa ne parunāt nevarēja, pēc Oces tējām uz pēdām tapa vesels. Cita aplam greizam vēderam makten palīdzēja viņas pļūtiena dziedeklis.

Kaut nu vien Rudbāržkalna jaunaudze tajās Oces pamācībās klausītos! Kad mežā bērziem riesās pumpuri un iekšējs spars un līksmība pārplūda pār malām un kāpa pa muti laukā, viņi visi barā diedza pa vārtiem ārā jārēties uz auru kalna. Tā jau nebija nekāda īsta saimes sēta, kurai nebija sava auru kalniņa.

Bez tā jau dzīve būtu tikpat no​žēlojama kā dzīve bez savas pirts.

Lielas gaviles visiem sagādāja jaunie kājavi. Pērnās pastalas ziemā bija novalkātas. Kājas jauniešiem bija brangi izaugušas. Tālab, lai viņus varētu likt pie krietna darba, Rudbārdis bija daudzas teļādas sagraizījis pastalās. Šādai viengabala ādai gar aukšējo malu viņš taisnā rindā bija sadūris garenus caurumiņus, caur kuriem izvēra garu siksniņu. Tad, kad to stingri savilka, no ādas izlocījās garens kājavs ar dziļāku purngalu un šauru papēdi. Šāds pavasara vakars bija vispiemērotākā reize pašai pirmajai jauno pastalu apaušanai. Un, lai tās labāk ievalkātos, kājās apāva slapjas. Bet meitiešiem pats galvenais lepošanās iemesls bija krāsainās pastalauklas, ar kurām viņas krustu šķērsu tās piešņorēja kājai virs vilnas zeķēm.

Meitas bija uzgājušas, ka tos sakāmvārdus un teicienus, ko dikti patika reižu reizēm atkārtot, ja skaļā balsī pastiepa un palocīja, tad padevās it jauka dziedāšana kā putniņiem. Tad nu auru kalnā varēja izkliegties un izspiegties no visa spēka reizē ar iešanu, skriešanu un diešanu.

Imuļa māsa Bieča, no kalna raugoties mežu tālē, sāka skaļi savu balsi locīt: Mežu gali, meļu gali, Citi īsi, citi gari! Kas man dos vara skrundas Mežu galus līdzināt?

Tas jau izklausījās pēc vēlmes cirpt mežu galus kā aitu vilnu. Puiši, tādas muļķības par pilnu neņemdami, sāka spēkoties balsīm ar bezvārdu aurošanu. Tad nu gan bija ļembasts līdz aizsmakumam!

Buniķim bija lēta galva un manīgas rokas stabulīšu atlecināšanā. Reizēm viņam padevās tik garas stabulītes, kas skanēja brīnumjauki uz divpadsmit balsīm. Viņam pat pašam nāca virsū brīnumi, kā tāda stabule varēja padoties. Līdzko bļauru kalnā viņš sāka pūst, tā jandāliņš uz reizi gāja vaļā. Buniķis stabulēja bez apstājas, ka vai plīst, un visi pārējie lēkāja un dancoja kā traki.

Bija arī gauži jauki, sadodoties rokās, paiet rotaļās kā dzērvītēs, kur vajadzēja gan ātri griezties, gan izvicināties ar rokām. Pēc brīža, kad visi trakuļi bija pārtrakojušies un dzērvēs iešana apnikusi, sāka iet apaļajā mēnesī. Tad bija jāmeklē mežā noglabāta cepure un izšauta loka bulta. Tas negantākais bija Imulis, kas izdomāja rotaļu ar meitu pupu apraudzīšanu. Tad nu gan gāja vaļā bēgšana un ķeršana pa visu kalnu, kas beidzās ar meitu mājās pārmukšanu.

Bet tur priekšā tikko no zirga nokāpis Rudbārdis līdz ar vienu svešnieku.

— Kas jums te par līksmību?

Kalvē saklausījies, ka Mēdzē esot labības pa pilnam, Rudbārdis bija jājis uz turieni prom un jautājis: — Vai nevari maizi dot?

— Tad tev jādod kāda meita par sievu, — tā atbildējis mēdzenieks.

— Jauna gan vēl esot, — atbildējis Rudbārdis, lai jājot līdzi paska​tīties.

Tad nu šī bija tā reize, kad mēdzenieks atjājis Rudbāržkalnā sievas lūkoties.

Noskatījies Bieču, mēdzenieks meitiņu atzina par tik skaistu un tiklu, kādu otru uz pasaules neatrast.

Taču esot jāļaujot kokiem vēl divreiz salapot, kad viņš atjāšot pēc viņas. Lai vēl paaugoties saimes mātes godam.

Imuļa brālis Ieris, savādnieks, kam tā ķircināšanās ar aptaustāmām merģelēm neko pie sirds negāja, allaž uz auru kalnu gāja viens klausīties Stulbača ūdensmeitas dziedāšanu. Lejā, Rudbāržkalna pakājē, Stulbacis, pārdzēries pavasara ūdeņus, bija izgājis no krastiem, un tā klaids mierīgos vakaros bija kļuvis par atskanīgu kokli, kas neiedomājami tālu šurpu turpu nēsāja visādas krastu balsis un atbalsis.

Kad norima Rudbāržkalna jauniešu čalas, ūdens šļaksti un meža šalkas, ezera tālums patiešām tik tikko sadzirdami iedziedājās: Kas, birzī te, tev uzsedza Tādu zaļu villaini ti?

Ieris sasprindzis bijās pazaudēt saklausītu pavedienu un gauži nopriecājās, kad sadzirdēja vēl: Man uzsedza silta saule, Pavasara lietutiņš. > Kad Ieris noveda Imuli auru kalna piekājē paklausīties ūdens meitas balsi, brālis tik nosmēja. Oce saviem dēliem bija sastāstījusi daudz nez kādas pasakas par raganu savaņģotām jaunavām un raganām, kas, runājot meiteņu balsīs, mācēja puišiem jelkādu saprašanu atņemt. Imulis neieteica brālim tās balsis klausīties, jo tas varot slikti beigties ar viņa ievilināšanu un pazudināšanu Stulbača akačos un dumbrājos.

Brāļa padomu Ieris uzņēma ar klusuciešanu, jo saprata, ka viņš nekāds sabiedrotais viņam nebūs.

Bet galvu Ieris bija jau pazaudējis. Viņš visu vakaru varēja nosēdēt Stulbača malā, lai tik ik pa laikam ausīs saklausītu kādu dzidru balsti- ņu: Dzied putniņi, dzied bitītes, Dzied meitiņas, zeltenītes.

Neviens Rudbāržkalnā pat nenojauta, ar kādām slepus domām apkārt staigā Ieris, pār plecu cirvi pārlicis. Dienām ilgi viņš nozuda, bez citu vērības nogāza brangu egli un cirta sev bluķalaivu. Ieris cirta un ausījās, ausījās un cirta. Viņš steidzās, jo zināja, ka pavasaris nav mūžīgs. Drīz izbalos debesis, noziedēs puķes, saplaks Stulbača ūdens, apklusīs putnu un ūdensmeitas dziesmas.

Stumdams savu vienkoci uzplūdušā purva dūkstīs, Ieris ticēja savam spēkam, savai laivai un līdzi paņemtajam zobenam.

Ieri nenobaidīja aizaugušā ezera krasts. Nesdams, vilkdams un stumdams savu vienkoci, viņš tiešamībā iepazina valstību, kādā dzīvoja raganas un mošķi. Neviens prāta vīrs nekad nebūtu galu meklējis brikšņos, cauri satrunējušu, apsūnojušu, sakritušu koku skrīnam, kur katru sprīdi uz priekšu nācās cirst ar zobenu.

Ieris tomēr izrādījās stiprāks par aizaugušas ezermalas nelaimi. Viņa bluķalaiva izspraucās cauri meldriem apaugušajiem krastiem un ieīras skaidra ūdens klajuma, kur peldēja tik meža pīles. Te varēja laiku atpūsties, gulēt laivā, skatīties debesīs un tik klausīties: Skan mežiņi rītā agri, Skanēj sebu vakarā.

Ezera klaidā Ierim zobens vairs nepalīdzēja. Tik ūdenim bija savas burvestības, kuras varēja pievārēt vien ar pacietīgu airēšanos. Meža krasts ar ūdensmeitas mājiņu negribēja tuvoties. Odens tukšājs

Ierim atņēma atstatuma sajūtu. Viņš nezināja, vai ar abām plaukstām airējot ūdeņus, laiva kustas uz priekšu vai stāv uz vietas.

Ezers bija tik rāms, ka laiva ne drusku nešūpojās. Skaidrajā ūdenī varēja labi redzēt, kā tur rotājās un meņģējās zivis. Ieris jauko dziedāšanu tik klausījās un klausījās un nevarēja saprast, vai tā nāk no zivīm ūdens apakšā vai lido gaisā. Ik pa brītiņam skaņa nāca tuvāk un vārdi tapa saprotamāki: Balta puķe, zaļa niedre Virs ūdens līgojās. Ne tā grima dibenā. Ne sit vilni maliņā. y Ūdensmeitas dziesma, Iera laivas izbijusies, apklusa.

Ezers Ierim sapni bija iedevis, ezers viņam to ari atņēma. Ieri krastā sagaidīja bārdains vīrs, kas, izrādījās, bija Stunģis. Viņu Rudbāržkalnā daudzināja kā pārlieku gudru zvejnieku, kas mācēja savos tīklos dabūt visādas līdakas, ķīšus, kādas šķirnes tik gribēja un kādas tik ezerā mita. Reizēm viņš pat deva ziņu uz Rudbāržkalnu, ka ar savu klibo ķēvi vienā klūgu grozā, vienā nesienā to blāķi nemaz nevar mājās pārnest. Stunģis esot tik pārticis no zivīm, ka to, ko vienā dienā izzvejojot, to tik otrā dienā ēdot. Taču tajās zivju aumaļās šiem bijis ari savs trūkums. Tikai tās zivis vien, zivis vien un ne kripatiņa maizes.

Bet tiešamībā izrādījās, ka viņa veiksmēm lielība bija steigusies pa priekšu. Aiz ko zvejnieks tanī dienā bija izvilcis tukšus tīklus, viņš bija aplam pikts.

— Ko tu baidi un trenkā zivis? — teica Stunģis, atpazinis Rud​bārža dēlu.

— Kāds vējš tevi te atpūta? — ieplestām acīm viņā raudzījās bārdainais zvejnieks.

Ieris atskatījās, bet nekāds vējš viņam mugurā nepūta.

— Ezerā nav ne dzīvas dvašas, — Ieris apliecināja. — Pats atīros.

Vienkoce iestūmās seklumā. Ieris iekāpa ūdenī un izbrida malā.

— Ko tu meklē manā ezerā?— Puisim noprasīja Stunģis.

Ierim atlika vien kaunīgi atzīties, ka ausīs esot ieskanējusies kāda daiļa ūdensmeitas balss, tik daiļa, ka vai sirds esot gurusi, un tā pa visu varu esot viņu pārvilinājusi pāri otrā pusē ezeram.

— Ahā! — Stunģis atskārta gan, kāds niķis bija leri pārņēmis.

— Ja nāksi derēties par puisi, tīklus vilkt un murdus izcelt, kazi, izzvejosim arī kādu nekādu nāru, — nolūkojis leri, bārdā smīnēja Stunģis. — Es viens nevaru visam Rudbāržkalnam zivis piezvejot. Šodien lai. Kā izvilcis tīklu malā, tas bijis pagalam tukšs. Nu Stunģis izmetis tīklu pa otram lāgam.

Kā nu to vilcis atkal malā, tā tīklā vieni akmeņi, māla klunči un kurkuļi, bet zivis nevienas. Zvejnieks izmetis tīklu arī pa trešam lāgam. Un atkal tas pilns ar ūdenszālēm, ka nevarējis vien to lēti tīru dabūt. Tā viņš jau vairākas dienas nav izvilcis ne asakas. Bads jau rēgojoties no visiem pakšķiem. Neesot ar ko ciemiņu pacienāt.

Par laivinieku StulbacI Stunģis bija ļoti pārsteigts, jo Ieris, izkāpdams Stunģa krastā, bija sašķobījis zvejasvīra gudrību. Zvejnieks bija uzskatījis, ka ezers ar saviem gandrīz visapkārt aizaugušajiem, nepieejamajiem vakarpuses krastiem sargājot sevi no svešiniekiem un slīcināties gribošiem cilvēkiem. Ar ezeriem bija tā. Līdzko tajā kāds noslīkst, tā tas drīz vien iznīkst.

Stunģis zināja Ierim pastāstīt, ka ezerā nez no cik seniem, agrākiem laikiem guļot vecas siekstas.

Mīkstās dūņas un lielas lēpju un mieturišu saknes neļaujot nemaz labi redzēt ezera dibenu. Vietām pat liekoties, ka tas pavisam pazudis. No laivas varot laist ūdenī garu kārti, sak, nupat rokas sajutīs cietu zemi. Bet nekā! Paceļoties vien vieglas dūņas un aizsedzot iedomāto dibenu, bet kārts tik slīdot un slidot dūņās vienmēr dziļāk. Laivā sēdot, bieži redzamas lielas līdakas aizlokamies no vienas siekstas uz otru, bet reti kāda no šim līdakām pati ies murdā. Tās nīkulīgās, kas pašas laižas noķerties, nemaz neesot gardas. Ar tīkla zivīm esot pavisam cita lieta.

Kamēr Stunģis stāstīja, tikmēr Ieris apkārt vien skatījās. Viņa sa- valdzinātāja — ūdensmeita tomēr dzīvoja Stunģa mājā. Apklususi un pamukusi, viņa, kam bija gaiši, gari, nesapīti mati, tagad uz tēvu un svešinieku bailīgi lūrēja no pakšķa ar valdzinošām zilactiņām, kurās atspīdēja dzidra debess un spīguļoja

saule, ko ne vārdos izteikt, ne aizmirst. Tā bija Egles un Stunģa meita Dote, kas lāpīja tīklus, uzraudzīja mazākos bērnus un, reizēm izgājusi savā auru kalniņā, arī padziedāja.

No lielas zvejošanas Stunģim bija palikuši līki pirksti, uztraukumā viņš drusku šņāca un oda pēc zivīm. Bet viņa gudrā, saticīgā sieva Egle tādus niekus neņēma pie sirds. Stunģim bija pieci seši murdi, divi trīs tīkli, pāris zivju duramo žebērkļu, bluķalaiva un veca ķēve, ar kuru zivju grozus uz Rudbāržkalnu aiznest. Šajās tukšajās dienās Stunģis tomēr dūšu nebija pazaudējis. Viņš jau bija paguvis ieņemt prātā nodomu: iemest tīklus ezerā vēlvienreiz uz Iera laimi. Neesot ko gaidīt, kamēr ezers izkaltis un zivis varēs salasīt sausumā.

Ko Stunģis lika, to Ieris darīja. Apkrāvušies ar tukšiem tīkliem, viņi brida pie laivām. Ar sausām biksēm pie zivtiņām netikt. Zivis pašas laivā nelēca. Kāda Ierim laiva, tāds viņš laivinieks.

Stunģim ezerā pie iedzītiem gariem mietiem vajadzēja piesiet klāt kārklu klūgu murdus un starp tiem jāizstiepj tīkli, kam viena mala ar vieglām priežu mizām peldēja ūdenim pa virsu, bet otra ar klāt piesietiem akmeņiem grima dibenā.

Ieris, kā gados jauns, palīdzēja Stunģim, ko spēja un prata, bet visvairāk viņš šķielēja uz krāšņajām ezera puķēm un runāja par zivīm ar sarkanām acīm un dzeltainām spurām.

To padarījuši, viņi stūmās malā kādu mazu nieku tālāk no krasta. Pagulēs un pagaidīs otru ritu. Cik nu tā vasaras nakts ir gara!

Tā nu bija iznācis, ka Ieris, pārirdamics pāri ezeram, bija neviļus samaisījis tā ūdeņus un viņas malas zivis atgaiņājis šurp uz Stunģa tīkliem.

Kad izcēla tīklus - rau! Tur zivis spārdījās vien. Iznāca pa zivij uz kārā, izsalkušā zoba gan Eglei, gan Dotei, pašiem zvejniekiem, bērneļiem un tad vēl palika pāri, ko uz klūdziņas savērt priekš Rud​bāržkalna ļaužiem.

Tik mīkstas un taukas zivis Stunģis sen nebija redzējis. Atlika vien izžaut tīklus uz nākamās dienas laimi.

Un otrā rītā tāpat.

Tomēr, lai izvilktās zivis, tāpat kā atnākušais ciemiņš, trešajā dienā nesāktu sasmirdēt, Ieris pratās ņemt kājas pār pleciem un raudzīties uz Rudbāržkalna pusi.

Arī atpakaļceļam bluķa laiva Ierim būtu lieti noderējusi. Tik viņam pietrūka tās otra krasta dūšas un nebija tās noslēpumainās ūdensmeitas balss burvestības, kas pārvilinātu pāri tik lielam ezeram. Tālab savu laivu viņš pameta Stunģim, lai Dote vizinās.

Uz Rudbāržkalnu Ieris gāja kājām, zobenu ar zivju maisu pār plecu pārlicis. Bet viņš vēl nebija paguvis apiet pussalas līci, kad atkal viņa ausis ieskanējās mulsinoši vārdi: Bij tev luste klausīties, Kad merģeles gavilēja.

Ieris atskatījās, paurbināja abas ausis un ar sparīgu soli devās tālāk.

Kad merģeles gavilēja, Tricēj tavis ūdentiņis. Tricēj tavis ūdentiņis, Kustēj tavas niedrutiņas.

Niedras šņāca, vēji pūta, Ūdentiņš līgojās, Ūdentiņš līgojās, Barga vēja izdzenāts.

Tikai tas nebija viss. Dote nāca naktīs pie lera sapņos rādīties.

Rudbāržkalns bija kā skaista lāma egļu un priežu mežu vidū, kā neaizlāpīts caurums zaļā svārkā, par ko laiku pa laikam, izbāzis ragus no egļu zariem, brīnījās kāds briedis.

Rudbāržniekiem, nav ko liegt, klājās arvien labāk un labāk. Viņu bišu stropi pildījās ar medu, lopi vairojās, medībās veicās, zivis ķērās. Tie viņu prieki un bēdas jau pa lielākai daļai balstījās uz labāku vai sliktāku paēšanu un labāku vai sliktāku apģērbšanos. Un kas tad vairs cits palika pāri ko gribēt? Vien gruntīgāks miteklis, kam vēji ne​vilka cauri un varēja pasargāties no lietiem vasarā un no saliem zie​mā.

Bet cik ilgi rudbāržnieki tā iztikuši un laimīgi dzīvos? Pienāk ari laiki, kad simts baltu mūža dienu pazudina viena melna.

Tikai pie visa vainīga bija Oce un viņas tā rīta nelādzīgā oma. Oce, kura ik vakaru pavarda slietņa

uguni mēdza rūpīgi ierušināt pelnos, lai tā līdz ritam neizplēnētu un to ar dvašu varētu uzpūst par jaunas dienas liesmu. Bet vajadzēja kādam nakts mošķim sakaitināt Oci tik stipri, ka, iespraukusies slietnī, viņa pavarda uguns pagales sāka spārdīt ar kājām. Tikai tad viņa apķērās un iekoda zobos galvas lakata stūri, jo gaiši zinaja, ka ugunij ar kaju spert nedrikst. Bet ko tu vairs padarītam padarīsi? Pavards to neaizmirsa.

Pagaidīja tikai krietnu vēju.

Nāca diena ar pašu karstāko siena kasīšanas laiku. Dienvidus jau bija pāri. Laiks bija iet uz tālo pļavu. Bet debesis bija tādas savādas kā uz lietu, kā uz lielu vēju. Rudbāržnieki ilgi netika gudri, iet vai neiet.

Pamalē izdzirdis Pērkonu noducinām, kāds vēl noteicis: — Tur manam tēvam būs sūdu talka. Ielauzīs vēl debesīm griestus.

Galu galā nosprieduši — ies ari. Gājuši, gājuši. Te atskatījušies un ieraudzījuši tādus jokainus stāvus mākoņus, kas no Rudbāržkalna pagalma cēlušies slīpi debesīs. Visi pagriezušies atpakaļ un palikuši kā lēmēti. Vien Oce, nelabu jauzdama, apmetusies apkārt, nosviedusi siena kasīkli, dzeramo podu un ārprāta steigā, meža zvēra ātrumā diebusi atpakaļ uz māju.

Kad viņa atskrējusi, pagalma pavarda slietnis bija jau nodedzis un negants vējš tā ugunis jau iepūtis nama izkaltušajā lubu jumtā. Māja dega brakšķēdama pilnās liesmās. Neko nerēķinādama par biezajiem dūmiem, plandošajiemm uguņiem un mežonīgo karstumu, viņa skrējusi iekšā tieši degošajā mājā. Visi pārējie, kas Ocei skrēja pakaļ, redzēja, kā viņa, dūmos apreibusi, vērsmē sakņupusi, izstreipuļojusi ārā pa durvim, pie krūtīm piespiedusi šopavasar piedzimušo Veisiķi. Oce tik joņoja un joņoja bezmaņā, nejauzdama, vai skrien lejā uz pirts vai Krīva birzes pusi.

Atskrējušos rudbāržniekus jau pa gabalu apstādināja sveloņa. Viņi sastinga, šausmu pārņemti. Nu viss deg, ka brikšķ vien. Ko tu tik milzīgam sārtam vairs padarīsi? Ugunij nekad nav malkas diezgan.

Liesmu pūķis rūkdams un krākdams rija viņu iedzīvi. Apjukums nozaga prātu. Šī nestunda to pazudināja.

Viņu acu priekšā noziedēja Rudbāržkalna krāšņums.Viņu priekšdienas apbira ar pelniem, ko niknā versme cēla mākoņos un izkaisīja pa visu debess jumu. Vēja pūta dūmu vālus vēla uz Stulbača mežiem.

Kad rudbāržniekiem atnāca skaidrs prāts, tad atlika vien atskārst, ka nevajadzējis gan tās mājas vienu pie otras tik tuvu cirst. Tagad, re, kā deg viena, tā visas citas līdzi. Pirmceltais Rudbārža bezlogu namiņš un Valdeķa māja, nespēdama pakustēties, gaidīja, kā baļķi nomelnoja, sāka kūpēt un degt. Kālab liesmas bija tik niknas un nežēlīgas? Žēluma gals. Kur skaties, kur neskaties, visur vieni pelni un ogles. Žēl pazaudētās pajumtes. Žēl iedzīves. Žēl izlieto sviedru. Tavu postu! Kur nu lai paliek?

Rudbārdis bēdājās pārlieku, ilgi sēdēja kraujas malā, galvu rokām saķēris, un domāja grūtas domas.

Ja tagad nevar atrast gudru padomu, tad gals klāt. Šajā brīdī Rudbārdis nekā nevarēja atskārst, kālab Pērkons viņu bija tik bargi nosodījis. Ko viņš bija noziedzies? Kādu Pērkona gribu pārkāpis? Varbūt Pērkona audzētos mežus par daudz nolīdis?

Neziņa saimniekā viesa bailes. Kā lai izdabā Pērkonam? Varbūt Pērkons viņam bija devis zīmi pamest Rudbāržkalnu? Vai šī uguns viņu nebija pagrūdusi no kalna lejā? Ugunsnelaimes dūmus vējš visu laiku bija nesis tikai uz Stulbača pusi.

Krīvs baltajā zirgā atjāja Rudbāržkalnā kā saukts. Šī nebija tā vieta, kur būtu jāapraujas teiksmai par Kursas Dižmežu.

Krīvs mācīja Rudbārdim paslēpt lielo bēdu zem akmens. Tikai grūti bija atrast tik lielu laukakmeni.

— Te, kur tu uzcirti apmetni, Pērkons laikam būs gribējis līdu​mu, — prātoja Krīvs.

Tik pliks un nabags Rudbārdis nemaz nebija ari kā pēc lielā Ezerpils ugunsgrēka. Lejā pie Garūdenes viņam bija vēl pirtiņa un Krīva namiņš, Stulbača pussalā Stunģa mājas.

Dziļi nopūties, Rudbārdis cēlās kājās, iztaisnoja plecus un abi ar Krīvu gāja karsto ogļu pilnajā pagalmā runāties ar savu bēdu piemeklēto saimi, kā dzīvot tālāk.

Krīvs savā namiņā pieņēma Gunvalža saimi, lejas pirtiņa palika Valdeķim, bet vistālāk no

Rudbāržkalna pelniem gribēja aizbēgt pats Rudbārdis. Viņš apjāja mežu mežus, bet īsti labu jaunas sētas vietu neatrada. Rudbārdis saviem bērniem pagaidu pajumti, kamēr Valdeķis uzcirtīs gruntīgu māju, izraudzīsies pie zvejnieka Stunģa Stulbača pussalā.

Prāti nomierinājās. Stulbača pussalā klaudzēja Valdeķa vīru cirvji. Tik Oce reizēm naktīs kliedza, lai nesperot ar kāju ugunij.

Pagaidu apmešanās pie Krīva izšķīra Gunvalža vecākā dēla Dobja likteni. Viņš pārstāja iet tēva pēdās, nekļuva par dravenieku, bišu kokos kāpēju, bet pie Krīva par svētbirzs uguns sargu Vaideloti.

Rudbārdis jādelēja apkārt pa ieleju, jaunajai vietai tuvākus līduma gabalus raudzīdams. Viņš bija apjājis tuvus un tālus mežus, bet nekā laba nebija atradis. Te kādu dienu aiz pāris pauguriem viņam priekšā caur koku stumbriem parādījās tukšas debesis. Aiz krūmiem pavērās klajums. Izjājis mežmalā, Rudbārdis apmulsa. Priekšā bija jauns ūdens klaids. Vai vēl viens bezvārda mežezers? Tīrajā ūdenī spoguļojās debesis. Ūdens bija garāks, nekā platāks. Rudbārdis pajāja uz priekšu gar krastu. Ezers tikai stiepās garumā, jāj, cik tālu vien gribi. Tam viņš nevarēja sameklēt galu. Rudbārdis ūdenī iemeta priedes mizu. Tā tur nepalika, bet sāka pamazām vien peldēt prom. Tā rādīja, ka šim garajam, slinki līkumotajam ezeram bija straume. Rudbārdim sirds sāka lēkāt.

— Tik mums ūdeņi, tik sausa zeme, — prātoja Rudbārdis. — Jāj, kur gribi, visur tiksi pāri. Bet te piepeši priekšā dziļa un plata straume, kas nevienu jātnieku tālāk nelaida.

Rudbārdis bija Kursas Dižmežā uzgājis varenu upi. Tā iznāca no viena līkuma un nozuda nākamajā.

Tādu Dižupi viņš savā mūžā vēl nebija redzējis.

Liktenis Rudbārdim bija noskaudis māju un iedzīvi Rudbāržkalnā, bet uzdāvājis lielu upi, tik lielu un varenu, ka pietrūka saprašanas, kā to saņemt, ko ar to darit.

Kā lēmēts gari noraudzījies savā Dižupē, Rudbārdis ar jauno zi​ņu auļoja pie Kriva.

Tagad viņi atjāja raudzīt to abi. Rudbārdis tik tiešām upi nebija sapņos redzējis. Viņu priekšā bija plata vilnīšu ņirba. Odens dziļš un noslēpumains. Plūdums lēnīgi līkumots. Abi krasti stingri kārklu krūmos ietinušies. Upe šķita bez viltus ar gluži lādzīgu mežainu pretējo krastu.

Brīnums neļāva domām atgūties. Viņi abi neapnikuši raudzījās savas Dižupes rāmajā plūdumā, kas skurbināja galvas. Brāļi jauta, ka liktenis ar kuršiem rotājas.

Ko tas viss nozīmēja?

Vai kurši jau būtu paguvuši iziet cauri Kursas Dižmežam, sasnieguši tam otru malu, un te Pērkons viņiem bija licis apstāties, vi​ņu gaitai aizvilkdams priekšā platu un dziļu ūdensšķērsli?

Krīvs nemaz nešaubījās, ka līdz Dižupes krastam Pērkons tomēr bija kuršus atvedis un uzdāvājis viņiem to.

Viņi jāja un jāja, kur Dižupes krasts veda, un nonāca pie mazas upītes, kas šeit savus ūdeņus atdeva lielajai. Brāļi būtu jājuši tai pāri, ja vien Kriva baltais zirgs, padzēries mazupītes ūdeni, nebūtu pagriezies sāņus un sācis iet tālāk pa tās malu. Un tavu brīnumu! Viņi nonāca Kriva svētbirzē. Tā, kas savus ūdeņus atdeva Dižupci, bija viņu pašu Garūdene.

Satecinādams kopā šos ūdeņus, Pērkons kuršiem bija devis gaišu zīmi, ka tā ir viņiem atvēlētā zeme un mežs.

Krivs visnotaļ svētīja Rudbārža domu jauno līdumu līst starp Dižupes un Garūdenes krastiem.

Rudbārdis ar Krīvu ļāvās zirgu patvaļīgajam klejojumam, kas viņus atnesa atpakaļ uz augstā Dižupes kalna.

— Rudbārdi! — Krīvs augstu pacēla savu krivūli. — Es te redzu lielu, skaistu, varenu pili. Vai tu tagad atskārsti Pērkona lēmumu? Viņš gribēja, lai tu atnāc šeit, uzcel pili un topi par šī nogabala ķēniņu. Šī Dižupe tev ir pasniegusi pretī roku. Vai neredzi, ka tavs krasts ir daudz augstāks par viņējo?

— Kur nu tik lepni! — brālis atrunājās.

Krīvam Dižupe patika. Tajā nepeldēja nekādas skaidas, duļķes, baļķi, laivu paliekas, nekas tāds, kas cilvēkiem būtu ūdenī iekritis ne​tīšām vai iemests tīšām.

Rudbārdis ar lielām acīm raudzījās Krīvā, klausījās viņa nomoda sapņojumos un pats sirdī sāka ielīksmoties par krietnu vietu jaunai saimes sētai, mājām sev un saviem dēliem un visiem citiem, kas te bija ap viņu, — stipriem un gudriem, spēka vīriem un darbu pratējiem.

Rudbārdis padomā, padomā. Tikai lai Krivs ir tik labs un parādot, kurā vietā lai viņš to prāvo ligzdu vij.

Runāts, darīts. Šie nu palaiž zirgus savā nodabā un izjāj visu Dižupes augstā krasta līkumu, kur trīs pauguri kā saktas acis pa rindai salikti. Uzjāj vienā korē, baltais zirgs tik kārpās un speras kā traks. Uzjāj otrajā, baltais zirgs izgāž veselu klēpi zirgābolu. Kur nu tādā kalnā saimes sētu cirtis? Jāj tik tālāk uz citu kalnu. Un te zirgs ņemas dūšīgi zāli plūkt. Tad nu brāļi nospriež, ka tā būs visīstenākā vieta.

Tavu gudru zirgu! Kursiski nemāk pateikt ne vārda, bet parāda ciršanai vispienācīgāko vietu. Tā ir Dižupes lielā līkloča pašā vidū, kur lejā ūdeņi visdziļākie un tumšākie. Šai dzelmei pāri netiks ne vilkacis, ne lāčacis.

— Un, ja te vēl uzcērt vareni augstu torni, — Krivs bija iesilis nākamības iedomās. — Un, ja tajā uzkāpj taurētājs, tad viņš kā savu plaukstu uz katru pusi varēs pārredzēt divus Dižupes līkumus un plašus novadus. Tavai sētai nepamanīti nevarēs klāt piepeldēt ne liela, ne maza laiva.

Rudbārdis apskatās, ka Krīvam taisnība.

— Paraugies visapkārt! — Krīvs vēl nevar beigt jūsmināties. — Tik brangs priežu mežs. Tavai sētai baļķu, cik vajag, un tavai druvai zemes vēl pāri paliek.

— Labs ir! - Rudbāris cieši jo cieši apskāva brāli. — Lai notiek! Cels ar' to saimes sētu!

Rudbārdis aizjājis uz Stulbača pussalu, kur Valdeķis viņam cērt jauno māju, lietpratīgajam būvētājam saka: — Tev šai mājai būs jāmet miers!

— Kāpēc tā? — brīnās Valdeķis, raudzīdamies uz būvi, kam dreļļi jau velk augšā spāres.

—Tāpēc, ka es tagad gribu kopā ar visu savu saimi dzīvot Dižupes kalnā.

— Tad mūs visus sagaida ilgi, grūti darbi.

Nākamie, kurus Rudbārdis veda uz savas Dižupes krastu, bija Valdeķis ar Stunģi.

— Raugiet, kurši, Pērkona ziedu! — lepns un līksms rādīja savu atklājumu Rudbārdis.

Bet acis iespīdējās vien Valdeķim. Viņam stingrs kalns, kas no augšas valdīja pār plašo upi un otru krastu, bija gauži pa prātam. Kad cilvēks pakāpjas kalnā vai uzrāpjas kokā un zem kājām redz plašu apkārtni, viņam allaž uzlabojas oma, krūtīs uzbangojas spars un galvā saskrien visvisādas žirgtas domas.

— Valdeķi, te tev būs jāuzcērt pils!

Tikai Stunģis mulsa un klusēja. Viņu biedēja svešie ūdens dziļumi, māca neziņa par to, cik lieli un stipri zvēri tos varēja apdzīvot. Pēc Stunģa saprašanas, tie nebija cilvēkam atvēlēti ūdeņi.

Tomēr Rudbārža māja Stulbača krastā bija jāpabeidz, lai saimnieks ar savu dzimtu varētu gaidīt tās simts vasaras, kamēr Valdeķis ar sa​viem pēcnācējiem uzcērt to diženo, uzdomāto sētu.

Dižupes plašumi priecēja Rudbārža sirdi, bet biedēja prātu. Tajos, tāpat kā Dižjūrā, varēja nezin no kurienes parādīties svešas laivas ar sirotājiem. Ko tad?

Tālab kādu dienu Rudbārdis pasauca savus dēlus Imuli, leri un Buniķi, kas jau bija iekāpuši lielu puišu gados un turēja līdzi tēvam, līdumos laužot celmus, veda viņus pāri trim meža pauguriem rādīt Dižupi.

Meža bērni, kuri bija auguši Garūdenes krastā un nebija redzējuši jūru, vien Stulbača rāmo klajumu un vēra strautus, tēva uzvesti Dižupes augstajā krastā, raudzījās visapkārt kā brīnumā.

— Ta ta brangi!

Prāts mulsa, jo nevarēja aptvert, kur Kursas Dižmežs bija ņēmis tik milzum daudz visu laiku bez mitas plūstoša ūdens? Skaties kaut visu vasaru.

Tad Rudbārdis veda savus dēlus lejup pa krastu līdz pašai ūdens malai sasveicināties ar to, pamērcēt pirkstus, apslapināt galvu, pagaršot saujā smeltu lāsi.

Pēc tam Rudbārdis aicināja savus pirmdzimtos sameklēt pa olim un no visa spēka pārsviest tos pāri otrā krastā. Tik tiešām, Dižupe Imuļa acis sarāvās šaurāka, un viņš pats jutās varenāks, līdzko viņa sviestais zvirgzds nočabēja otrā krasta krūmos.

Tad svieda Ieris. Bet viņa olis noplunkšķēja piekrastē, izvirmo- dams vilnīšu apļus. Bet viņš nepadevās. Ieris meklēja citus oļus un tikmēr meta, kamēr tas upes platumu pārlidoja.

Savu ņiprumu pie Dižupes apliecināja ari Buniķis. Mazāks un jaunāks, bet leri pārspēja ar pirmo metienu.

Kad atkal viņi bija uzkāpuši krasta kalnā un nostājušies kraujas malā, Rudbārdis teica: — Tikai mums ir divas lielas miklas. Mēs nezinām, no kurienes un uz kurieni šī Dižupe dodas.

Rudbārdis, uzlicis savu cieto roku uz Imuļa pleca, sacīja: — Tu nu esi izaudzis. Un spēka tev kaulos diezgan. Esi palicis nepiekāpīgs un iespitigs. Mūsu mājā tev jau par knapu. Nekas tev vairs nav labs. Griesti zemi, logi tumši. Pie visām palodām tu nodauzi pieri.

Reiz jau visiem pienāk laiks aiziet svešumā pasauli redzēt. Kā visstiprākajam manam dēlam tev nāksies sapulcināt vienaudžu draudzi, izcirst bluķalaivas, uztrit zobenus un irties lūkot šis straumes sākumu.

Tad Rudbārdis pagriezās pret leri, uzlika viņam roku uz pleca un teica: — Bet tev, dēls leri, vajadzēs sapulcināt savu vienaudžu draudzi, izcirst bluķalaivas, uztrit zobenus un irties raudzīt, uz kurieni šī straume tek.

— Un man? — nepacietīgi iejautājās Buniķis.

— Tev vēl jāpaaugas, — sacīja Rudbārdis, jo negribēja viņam to ļaut. — Bet tad, kad tu būsi izaudzis un kļuvis tikpat stiprs kā tavi vecākie brāļi, tev, Buniķi, nāksies irties pāri Dižupei uz otrā krasta biezo mežu lūkot, kādi koki tur aug un kādi zvēri tur dzīvo.

Re, kā pa to laiku Stulbača pirtiņā bija satīstījusies Oce! Rudbārdim bija piedzimis vēl viens dēls.

Bet tavu nelaimi! Ar lielu uguns- zīmi pa visu pieri plaukstas lielumā. Nodegušais Rudbāržkalns neļāva viņa dzimtai sevi aizmirst. Veisiķi Oce izglāba, bet Goģis tajā reizē guva visu mūžu uz pieres nēsājamu dzimumzīmi. Tomēr Ocei par piedzimušo puiku bija tāds prieks, tāds prieks, ka nekur likties. Vecuma galā tā bija liela manta. Tālab viņa šūpuļa galā vien stāvēja. Kur bijusi, kur ne, atkal tik pie šūpuļa.

Pirmais Dižupes ceļojumam ar saviem trim draugiem saposās Imulis. Viņš nākamā saimes kalna ozolā iecirta nazi, pagrieza krūtis pret vēju, kāri ievilka plašās pasaules elpu, gāja lejā un trīs laivās devās pret straumi upes sākumu meklēt.

Tad savu nazi pilskalna ozolā iecirta Ieris, ar diviem draugiem divās laivās ielaidās straumē un drīz vien nozuda upes līkumā. Viena laiva palika Dižupes brikšņos, jo leri pievīla un no brauciena atkrita Gunvalda dēls Ogels. Viņš pa to laiku bija salīdzis pie Krīva par Vaideloti. Ogelam tagad vienā gabalā bija jāgādā, lai svētbirzī allaž kurētos uguns, kas bija reiz atnesta no Ezerpils. Tā nedrīkstēja atdegties ne dienu, ne nakti.

Bet Buniķis, bluķalaivu redzot, nevarēja vien nociesties, kamēr izaugs lielāks un taps stiprāks. Tēvs tak pats redzēja, ka viņš savu oli spēja pārsviest Dižupes straumei ar pirmo reizi. Ja jau lielie Buniķim nevēlēja draudzi un laivu, viņš darīja to, ko lika priekšā paša prāts un saprašana.

Trešajā vai kādā citā vēlākā dienā, nevienam ne vārdiņa nebilzdams, Buniķis pilskalna ozolā iecirta ari savu nazi un iestūma ūdenī krūmos palikušo laivu un spara pilns ar kārti stūmās Dižupei pāri. Pēdējais aizbrauca, pirmais atgriezīsies.

Sagadījās vien tā, ka tanī dienā krasta kalnu mēroja un prātoja, kas te rokams un kā saimes sēta cērtama, klibais Valdeķis. Tādā reizē viņš ieraudzīja, ka Dižupē ir iepeldējusi laiva un tajā, uz ceļiem nometies, ar kārti stumjas Rudbārža dēls Buniķis. Pārgalvīgo puiku atsaukt atpakaļ bija jau par vēlu.

Jauneklis, cīnīdamies ar straumi, pūlējās aizirties uz otra krasta krūmāju, kur padzeršanās taku pie ūdens bija ieminuši meža zvēri.

Atguvis valodu, Valdeķis sauca: — Ko tu dari?

Pieķerts nedarbā, Buniķis satrūkās, bluķalaiva salīgojās un tik tikko nepiesmēlās ar ūdeni.

— Man Rudbārdis ir vēlējis aplūkot šī krasta mežu, — nadzīgais puika aizkusis atkliedza.

Izkāpis krastā un pavilcis laivas galu sausumā, Buniķis par savu veiksmi pavicināja Valdeķim ar roku. Nemiers par Rudbārža dēlu neļāva Valdeķim pamest krasta kalnu.

Nelaime atnāca no citas puses. Otra krasta brikšņos Buniķim kājā indes zobus iecirta odze. Valdeķis, izdzirdis puikas asinis stindzi​nošu iebļāvienu, sauca: — Kas tev notika?

— Mani sadzēla čūska.

— Tūlīt kāp laivā un stumies atpakaļ!

— Dikti sāp. Pagaidīšu, kamēr pāriet.

Bet Buniķa kāja arvien vairāk zilēja, sapampums kāpa augšā uz cisku, zuda spēki un saprašana tāpat.

Buniķim negāja vairs labi.

Izmisumā krita arī Valdeķis, jo nezināja, kā puikam palīdzēt. Viņš, tāpat kā visi meža cilvēki, nebija no zvēriem ieskatījies, ka dzi​ļā ūdenī var peldēt ari bez negrimstošas laivas.

Arī pats Buniķis, apjauzdams, ka labi nebūs, sāka raudzīties pēc laivas.

Puiku sāka vārdzināt slikta dūša, vēdersāpes, auksti sviedri, vājums. Sāpes ciezdams, viņš aizgrābstījās līdz ūdens malai. Raudzīdams pēc laivas malas, viņš to apgāza, pats iekrita ūdenī un nogrima. Valdeķis no otra krasta pats ar savām acīm redzēja, kā laiva ar dibenu uz augšu pamazām iegriežas straumē un tik peld tālāk un tālāk. Bet no puikas ne ziņas, ne miņas.

Netikdams gudrs, ko īsti darīt, Valdeķis, izplūdis asarās, kliboja prom uz Stulbača sētu un Rudbārdim jau pa gabalu kliedza: — Es nesu tev sliktas ziņas, saimniek!

— Tu gaužām alojies, Valdeķi! — Rudbārdis nīgrajās, raudzīdamies amatnieka šausmu pārņemtajā, asarainajā ģīmī.

— Nē-ē! Nē-ē! — Valdeķis vaimanāja. — Tavs dēls iekrita Dižupē un pazuda tajā uz neatgriešanos.

— Kāds dēls? - vēl brīnījās Rudbārdis.

— Buniķis!

— Tu runā smagus vārdus.

Tagad gan Rudbārdis sastinga šaušalās. Un Valdeķis dabūja viņam sīki un smalki izstāstīt, ko visu redzējis. Ari to, ka Buniķis esot teicis, ka Rudbārdis viņam vēlējis to krasta mežu apskatīt.

Rudbārdis nokāra galvu, jo nevarēja noliegt šo patiesības pusi, kaut arī tā bez otras puses nebija taisnīga.

Lielo bēdu ziņu Oce neuzņēma tik savaldīgi kā Rudbārdis. Viņas izmisums aizdegās gluži kā kadiķa zars: — Tu, Rudbārdi, pazudināji visus trīs mūsu vecākos dēlus! — taisni nebalsā vaimanāja Oce, bet Rudbārdim pietrūka spēka viņu apsaukt.

— Tava Dižupe aprija Buniķi. Tā ir upe, kurā slīkst dēli. Vai tu nesaproti, ka tā ir zīme, ka Pērkons kuršus pāri Dižupei nelaiž? Tā ir skrunda, kas tev beidzot nogriezusi ceļu un apstādinājusi.

Ar bēdu ziņu pēc remdinājuma Rudbārdis aizauļoja pie Krīva. Tad viņi abi atjāja uz krasta kalnu, kur bija sapulcējušies visi Stulbača ļaudis, kam Valdeķis stāstīja un rādīja, kā tas viss noticis.

Tad ierunājās Krīvs, kurš visu laiku bija drūmi klusējis: — Ocei taisnība. Pērkonam tā zeme aiz Dižupes vēl nav gatava. Tālab viņš negrib, ka kurši tur savu kāju sper. Tie meži sargā saullēkta noslēpumu. Pērkons negrib, ka kurši redz, kādā vīzē viņš savus zibeņus kamolā tin.

No šī brīža Oce Rudbārža Dižupi citādi vairs nesauca kā par Skrundu. Un tas šķita piedienīgāks upes vārds arī pārējiem rudbāržniekiem. Bet saviem mazajiem dēliem Jorēnam, Jānim un Vesiķim viņa sāka stāstīt briesmu stāstus par dievu noburto Aizskrundas zemi, kur mājo visnegantākie vilkači un lāčači,

raganas un pūķi, mošķi un spoki, lai viņiem nekad mūžu mūžos nerastos vēlme izkāpt Skrundas otrā krastā.

Pa to laiku Ieris ar saviem puišiem tik laivoja un laivoja pa Skrundas straumi, uz abām pusēm mežainos krastus lūkodami un zvērus no upes ūdens dzeršanas iztraucēdami. Viņi katru dienu upē atrada pa salai. Tā viņi airējās un stūmās vienu dienu, otru, trešu cauri dažādiem apgabaliem, skatīdami visādus krastus un dažādus mežus. Viņi bija izkāpuši jau devītajā salā, kad pamanīja pa upi peldam beigtu vīru.

Nu viņi sāka prātot, — kas tas varētu būt? Kursis vai svešinieks? Aha! Tad jau te vajadzētu būt ari kādai sētai vai būdai ar medniekiem vai draveniekiem? Tālab, pieairējušies tuvāk klāt slīkonim, Ieris sāka raudzīties, ka tam ap vidu pārsieta pazīstama raksta josta, gluži kā Oces austa. Skatās, skatās. Tas tak nevar būt! Bet tomēr ir. Apveļot slīkoni uz muguras, visi skaidri un gaiši redz, ka tas nav neviens cits kā Iera brālis Buniķis.

Ko nu tālāk laivos! Jāapdomājas, ko tālāk iesāks? Bet, kamēr viņi tā prāto, Ieris paraugās atpakaļ un redz, ka tālu tālu gar krasta krūmiem vilnīši zvalsta arī kādu laivu ar dibenu uz augšu. Tīri laba laiva. Nu viņi pazīst arī paši savu trešo laivu, kas palika krastmalā.

Tā nu ierenieki izlēja no laivas ūdeni, ieguldīja tajā Buniķa miesas un airējās atpakaļ uz Stulbača krastu.

Tā Buniķis nepazuda no pasaules bez vēsts.

Krīva svētbirzī atkal dega lielais sārts, kurā līdzi ar dūmiem debešos pie Pērkona aizgāja Buniķa miesa un gars.

Ari Imulis ar saviem vienaudžiem trīs laivās tik airējas un airējas, līkums aiz līkuma, bet upei gala kā nav, tā nav. Uz abām pusēm tikai meži vien. Tur krastā nav vairāk ko ēst kā zaļas sēnes, zaļas ogas un rieksti un nav neviena cilvēka, ar ko parunāt. Nabadziņi grauž tās pašas zaļās sēnes un sāk sēroties pēc tēva un mīļās pajumtes pie Stul​bača ūdeņiem.

Kamēr imuļnieki panīkuši un atslābuši vēl joprojām stumjas uz priekšu pret straumi, viņus no abām pusēm apstāj aplam augstas, savā mūžā nekad neredzētas klinšu sienas, kam tālumā nemaz gals nav paredzams.

Kas nu būs, kas nebūs?

Jo vairāk imuļnieki skatījās uz klintskalniem, jo bailīgāki palika. Viņus Dižupe bija ievilinājusi kāda milža rīklē. No abām pusēm viņiem draudēja klinšu žokļi ar riebīgi izdrupušiem, grubuļainiem zobiem divu triju priežu augstumā.

— Re, ka te kāds milzis aplam gribējis šo upi no abām pusēm saspiest ciet! — saka Imulis, vērodams tālu izkārušos akmenāju sienas. — Tomēr viņam pirmajā paņēmienā tas nav līdz galam padevies.

Nu puišiem liela domāšana, irties tālāk vai apstāties.

Tomēr visi trīs, salikuši prātus kopā, nospriež tajā slazdā tomēr iekšā nelīst. Droši vien tas milzis to vien gaida, lai viņi iepeld šai spraugā, tad varētu tos klinšu bluķus sastumt kopā. Upe būtu ciet, un viņi atpakaļ nemūžam netiktu. Ko viņi tos tukšos mežus lūkos! Tik un tā Dižupei nekāda gala. Ko niekus vairs pa pasauli tālāk blandīsies. Nav vērts šķiest spēkus. Viņi palaidīs savas laivas ūdenī, lai straume nes atpakaļ.

Rudbārdis, ieraudzījis lmuli sveiku un veselu kāpjam augšā pa Skrundas pils kalnu, nemaz nezināja no lieliem priekiem ko darīt. Ziņa par Skrundas, Garūdenes un Stulbača krastu izplatās ātri. Rudbāržnieki nu pa galvu pa kaklu jož uz Skrundas kalnu klausīties, ko Imulis labu pastāstīs, lmuli cieši apskauj brālis Ieris. Rudbārdis ar Oci raud prieka asaras, un visi ir dikti pārbrīnījušies, ka viņš pārticis mājās.

Oce, lmuli ieraudzīdama, diktā balsī priecājās: — Ai, dēls! Labi, ka pārnāci! Tu jau, pa pasauli klaidīdamies, vai pavisam būtu panīcis. Redzi, kā tu esi noplīsis, izpūris. Nāc, paskatīšu galvu! Tev jau utu arī netrūkst. Ak, tu vaimanas! Tik daudz zvērīšu, ka skaidri jāraud un uz pirti jāved.

Imulis jau nez uz kādu lielu piedzīvojumu stāstīšanu nebija taisījies, bet, ja ļaudis tik skubīgi uzstāja,

ko tu padarīsi. Atlika vien viņam kāpt Skrundas kalnā un izklāstīt pieredzēto no viena gala līdz otram.

Imulis, gudrinieks, pacēla acis un redzēja, ka ar taisnību vien galā netiks, pārlaida skatienu ļaudīm un kā atzīdamies teica, ka viņi turp esot laivojuši deviņas dienas un pavisam izbraukuši septiņpadsmit Dižupes līkumus. Visapkārt esot vieni vienīgi diži Kursas meži. Taču desmitajā dienā viņu priekšā pavērusies aplam neparasta Milža valstība. Varējis redzēt, ka viņš visstiprākos kokus bija rāvis no zemes laukā ar visām saknēm. Tur, kur Milzis ar savu brāli reiz bija spēkojušies un vilkušies ar eglēm, bija palikušas lielas, ar ūdeni pilnas bedres. Bet tur, kur atspērušies ar kājām, tur Dižupes malā sastūmuši lielu kalnu, kas jau bija paguvis apaugt ar sūnu. Esot gaiši redzams, ka Dižupe esot Milža upe. Tālab tā esot tik liela un plata. Dižupe tekot ārā no Milža klinšu slūžām. Aiz tām spārdoties un netiekot pāri tik liela zivs, ka bēdas. Spuras vien tai stāvot gaisā kā vesels mežs, bet astes galu nemaz nevarot saredzēt.

Līdzko Milzis atmostoties no miega un Dižupē padzeroties, tā uzreiz ūdens nokrītoties.

Priedes Milža valstībā augot tādas pašas kā pie mums, bet krasta akmeņi tik lieli kā desmit Skrundas kalni, kopā ņemot, i garumā, i augstumā.

Vienīgi žēl, ka imulniekiem neesot iznācis ar Milzi aprunāties, jo pēc lielajiem darbiem viņš esot bijis aplam noguris un piesaulītē aizmidzis. Bet tā gulēšana viņam esot līdz vēlam rudenim, kamēr nesāk piesalt.

— Re, ja tādu Milzi dabūtu pie saimes sētas ciršanas, — tik nosūrstījās Valdeķis. - Tā būtu gatava vienā vasarā.

— Labāk nē! — iebilda Imulis. — Milzis mums izdzers visu Dižupi un apēdīs visus zvērus. No medībām viņš nākot mājās ar pieciem briežiem uz muguras un katrā padusē pa trim stirnām. Katlā viņš lie​kot uz reizi veselu briedi. Bet, ja neesot vesels briedis, tad trīs stirnas.

Imulis ar savu stāstu kaunā vis nepalika, vienīgi viņa biedri stāvēja malā, acis kaunīgi kā samelojušies nolaiduši. Bet rudbāržnieki izbrīnē​jās vien par jauno cilvēku gudro valodu un drošsirdību.

Bet, ja kāds Imuļa vārdam negribēja noticēt, varēja paskatīties uz Milža dižupi Skrundu, un visas šaubas izplēnēja kā nebijušas. Tā patiešām bija Milža upe.

Un tad, kad reiz pie Stulbača bija iznācis padzerties vareni spalvots meža milzenis ar uzkumpiem pleciem un sirmām spalvu lēkšķēm, kas zem vēdera lēni kustējās, sumbrs, rudbāržnieki gaiši zināja, no kāda ganāmpulka tas bija noklīdis.

Nu uz laiku laikiem pa visu novadu Imulis bija un palika tas izdaudzinātākais Rudbārža dēls, īstens varonis. Kopš šī laika Skrundas dižupei bija gan Imuļa augšteces, gan Iera lejteces gals.

Retajās atjāšanas reizēs Rudbārdis tomēr bija piekāpies, ka uz Stulbača pussalas esot brīnum jauka dzīvošna. Tagad, kad tur bija apmeties pats Rudbārdis, zvejas vīrs Stunģis viņam atzinās, ka ezers tomēr esot gaužām nelabs. Katru gadu tur viņam noslīkstot vai nu zirgs, vai govs. Pavasaros, kad no mežiem kūstot ārā ziemas sniegs, ezera ūdens paceļoties līdz pat mājas slieksnim. Ūdeņi nekur prom netekot.

Stāvot, kamēr paši izsustot. Stunģis domājot, ka tas esot tālab, ka Stulbača dienvidu malai esot priekšā aizaugusi lēna. Tālab liekais ūdens nekur nevarot aiztecēt.

Stunģis stāstīja arī, ka vienā vietā ezers esot tik dziļš, ka kalnu varētu ievelt un tad vēl dziļums nebūtu pilns. Reiz viņš no bluķalaivas ar garu kārti gribējis dibenu atrast. Bet nekā. Tur varot salaist iekšā piesietus pie akmeņa divpadsmit dzijas gabalu, tik un tā dibenu nesasniedzot.

Nu rudbāržnieki domājuši, domājuši, līdz sadomājuši atkašāt vaļā aizaugušo lēnu, lai veltīgais ūdens pa šo grāvi aiztecētu prom uz Skrundas līkumu. Sūnas un sīkas priedītes vien tur augās. Grāvrači turpat purva malā pārlaiduši arī naktis. Bet reižu reizēm šie pa pusnaktīm dzirdējuši, it kā purvā kāds pa brīžiem vaid, pa brīžiem tā kā žēlabainā balsi raud. Dienu nekas nav dzirdams. Gājuši skatīt, bet ko tu redzēsi, ja nekā nav. Tā ari palicis spoks neatrasts. Grāvrači tik vaiga sviedros rakuši mežainā paugura spraugu un priecājušies, ka Stulbacī ūdens krītas un tajā tagad Stunģis ar tīkliem, murdiem un žebērkļiem var iebrist krietni dziļāk.

Te kādu dienu grāvrači pēkšņi satrūkās, jo no dūkstīm izcēla dienas gaismā satrunējušus vairogus,

šķēpus un kādus nekādus divkājainu radījumu galvaskausus un kaulus. Nu bija visiem ko galvas lauzīt, — no kurienes tur tādi radušies? Kas tie tādi ir bijuši, kas te galu ņēmuši? Vai kādi kurši teit senāk pirms rudbāržniekiem atnākuši? Tikai tie vairogi un šķēpi pēc kuršu lietām nemaz neizskatījās. Gribot negribot bija vien jāsaprot, ka tie būs bijuši kādi sveši Kursas mežu sirotāji. Bet šāda atziņa nāca līdzi ar dziļu nemieru. Tā bija zīme, ka aiz Sūnukalna, kur rudbāržnieki iegrieza savu Stulbača grāvi Skrundas likumā, dzīvoja ne tikai Imuļa Milzis, bet reizēm klejoja ari kādi nekādi vilkači un sumpurņi. Kursas mežs viņu acīs pēkšņi bija pazaudējis drošību. Rudbāržniekiem, dzīvojot Stulbacī un cērtot jauno saimes sētu, tagad vajadzēja allaž pa grābienam turēt šķēpus vai zobenus.

Tā kā Imulis bija varen brangi ticis galā ar Skrundas augšgala un Milžu slūžu atrašanu, Rudbārdis steigšus lika Imulim ar leri barot kumeļus un auļot uz Kalvi ne tikai pēc ieročiem, bet ari saimes sētas būvei trūkstošiem platasmeņa un šaurasmeņa cirvjiem, slīmestiem, ķīļiem, nažiem un citiem rīkiem.

Tomēr prieki par izrakto Stulbača Skrundas grāvi bija tikai līdz nākamā pavasara paliem. Ka tevi deviņi vilki! Skrundas ūdens izrādījās daudz stiprāks par Stulbača ūdeni. Dižupe, ietikusi rudbāržnieku izraktajā grāvī, Stulbaci izpleta un aizstūma gandrīz līdz pašam Rud- bāržkalnam un teju teju noslīcināja Rudbārža jauno māju tik jaukajā pussalas nogāzē, bet atplūdos uz Skrundu aiznesa dažu labu Stuņģa noslīkušu mājlopu.

Tagad nu visiem prātā bija viena rūpe, kā savaldīt Skrundu. Gribot negribot visiem tiem, kas būvēja jauno saimes sētu, vajadzēja pamest darbus un steigšus kopīgiem spēkiem grāvi no abām pusēm aizbērt ciet. Viņi nu raka, raka cauras dienas, vienu nakti un otrā dienā vēl līdz pusdienai, līdz grāvi pēdīgi piebēra pilnu.

Kā no visa tā bija gaiši redzams, ne ar izraktu grāvi, ne ar piebērtu grāvi Stulbača pussalas paugurs rudbāržniekiem nekādu ilgu un jauku dzīvošanu tur nesolīja. Kamdēļ ilgi bēdāties par Stulbača pavasara untumiem, tad jau labāk viņiem bija norakt ar lāpstām, maisiem un smilšu groziem plakanas Skrundas kalna zemes, cirst būves kokus, velt akmeņus un uz vārda paklausīt vecajam klibajam Valdeķim, jo tikai viņš vien vislabāk zināja, kā tās mājas cērtamas, kur katrs zemes grozs berams un kur katrs baļķis liekams.

Tagad pienāca tādi laiki, kad neviens pats rudbāržnieks, lai arī kas viņš nebūtu, liels vai mazs, vecs vai jauns, puika vai meitene, ne pa kam nedrīkstēja dīki pa tukšo apkārt blenzt un bez darba riņķī maisīties. Tādi sliņķi, ko noķēra, dabūja krietnas sukas.

Uz šķība, grubuļaina krasta kalna nekāda piedienīga apmetne nevarēja iznākt. Jaunās saimes sētas māju ciršana paģērēja sev platu, līdzenu pamatu. Tālab te it visas bedres, grambas, iežmiegi, dobuļi bija jāpieber pilni un jānogludina ar klāt pienestu zemi.

Ja mežā sīkās skudriņas varēja sanest lielus, augstus pūžņus, kālab tad rudbāržnieki pa visiem nevarēja sev izveidot tik brangu krasta kori, kādu vien vajag.

Tālab tagad te neviena roka nebija ne par jaunu, ne vecu. Katrs savā maisā, vācelē, cepurē, grozā grāba tik, cik varēja iegrābt un tad gluži kā skudras rindiņā pa iemītu celīti čāpoja uz kalnu. Pilnām nešļavām turp, tukšām atpakaļ. Pa laikam tik sievas pazīdīja savus pupa bērnus, nolika tos vēkšķam krūma malā kādas pusauga meitenes uzraudzībā un stājās atkal zemes skudru rindā.

Ar zemes saujām un klēpjiem pamazām vien aizpildījās Skrundas kalna grambas, bet tam abos galos radās dūņezeri, kas lielos lietos satecēja pilni ar ūdeni.

Viss kalns bija nodalījies tā, ka dienvidu galā cirta Rudbārža un viņa vecāko dēlu mājas. Savuties ziemeļu galā bija paredzētas Valdeķa, Gunvalda un citu amatnieku mājas, zirgu un govju apšķūņi.

Skrundas kalnā cirvji klaudzēja bez atelpas no mazas gaismiņas līdz lielai krēslai. Visi gaidīja brangas mājas un stingrus jumtus. Bērni dzima vairāk un auga ātrāk, nekā Valdeķis ar saviem cirtējiem jaudāja uzsliet viņiem mājas. Pa to starpu gadījās ari tādas saimes, kas nekā nekuplojās. Cik bērnu piedzima, tik arī tūlīt nomira. Citās saimēs atkal dzima meitas vien, meitas vien, bet neviena dēla. Allaž jau kādam bija par ko skumt un žēloties uz Dēklu, kas bija apšķīrusi vien dēlus un meitas nemaz. Bet,

vispāri skatot, Skrundas pilī visāda auguma bērnu bija bez skaita. Ne tā kā daudz vēlākos laikos, kad gandrīz visiem tēviem bija tikai trīs dēli un mātēm tikai divas meitas. Tālab arī tā iznāca, ka no dēliem divi bijuši gudri, bet trešais allaž muļķis, kurš bijis visiem par daudz paklausīgs. Un mātēm pameitas bijušas vienādi daiļas un mudīgas, bet īstās meitas laiskas un nejaukas.

Brangais Skrundas kalns ar laiku solīja krietnu pajumti visiem bez mājām palikušajiem rudbāržniekiem.

Apklusa cirvji vien tad, kad kalnā uzjāja trīs jātnieki ar smagiem ādas maisiem. Rudbārdis priecīgs steidza pretim sagaidīt dēlus, bet nelaikā apstājās, jo Imuļa klēpī ieraudzīja sēžam meitieti. Imulis Kalvē bija noskatījis Kalēja meitu Branci, un nu Rudbārdim gribot negribot atlika vien padoties liktenim un pie laika Valdeķim ierādīt vietu, kur jauniķiem cērtams perēklis.

Ko tur liegties, Rudbārža acis gaišāk iespīdējās, ieraugot Brances pūru. Zirgu maisos bija liela bagātība cirvju, šķēpu un bultu galu, spēj tik visiem salikt kātus un iemēģināt roku. Katrs jauns cirvis krietna vīra rokās līdz lapkritim solīja māju.

Trešais jātnieks bija savai māsai panāksniekos atjājis Kalējdēls.

Rudbārdim viņš stāstīja, ka Kalvē neesot varējis iemācīties tēva amatu. Kad viņš dzelzi iebāžot ugunī, tad pats allaž iegrimstot tik dziļās domās, ka dzelzs par daudz sadegot un pēc tam kaļot sašķīstot.

Vai pie Skrundas lietpratējiem viņš nevarot iemācīties tādu amatu, kuru strādājot, nekas neesot ilgi jāgaida.

Kā ne! Lai nākot mācībā pie Valdeķa četrpakšķu būves cirst gan pilskalna plakumā, gan slīpuma malā.

Tad ta brangi! Un Kalējdēls izvilka no sava maisa platasmeņu un šaurasmeņu cirvjus, kādus tik vajag, un gāja pie Valdeķa klausīties un skatīties, ko viņš rāda un māca.

Taču viņi nepaguva kā nākas pabeigt Rudbārža māju, kad piere​dzēja nebaltu dienu.

Tā bija parasts, ka rudbāržnieku govis un teļi pa mežu un dižupes malu cauras dienas ganījās pašas bez kādiem ganiem. Rītos tās palaida ārā no priekšpils nojumēm, lai iet un ēd, kas labāk garšo. Kaut pret vakaru uz piena slaukšanas laiku, kad bija jāvirzās uz māju pusi, viņas allaž zināja pašas. Tomēr, lai tās ašāk savāktos un pārnāktu mājās, pretim viņām izgāja Rudbārža lielākie pusaugu dēli Jorēns un Jānis.

Bet šajā novakarē viņi visas maliņas izklejojuši, lāgu lāgiem izstaigājuši tuvus un tālus mežus, nevienu govi nevarēja uziet. Meklēja, meklēja pa visām vietām, bet nevienas govs kā nav, tā nav. Viņi skraidīja drīz uz priekšu, drīz atpakaļ. Kas tad nu? Puikas nodomāja, vai tik govis nebūs izgājušas no meža laukā padzerties dižupē.

Krietni pamaldījušies pa mežu, viņi sāka ostīties. Ostījās un ostījās, līdz saostījās, ka no vienas puses nāk varen jauka smaka un tā vien liekas, ka tur trakoti gards cepetis cepoties, ka tīri vai siekalas mutē skrien. Tā, uz to pusi iedami, viņi piepeši uzgāja vienu govi nodurtu guļam lielā asins peļķē. Kāds nelabais ko tādu būtu padarījis? Tomēr tas vēl bija nieks. Tāpat nodurtu viņi atrada ari vēl otru govi.

Puikām pa visiem kauliem pārgāja drebuļi, ciskas sāka drebēt kā apses lapas. Krastmalā viņi ieraudzīja brangu baru svešu vīru, kas tur ņēmās ar uguns kurināšanu un vēl citas nokautas govs ādas dīrāšanu un gaļas griešanu un cepšanu. Viņi bija apslānījuši visu ganāmpulku.

Tagad vairs nebija labi. Nu gan vajadzēja abiem, ko kājas nes, kaut bez elpas skriet, kurš pirmais uz pilskalnu, un pateikt, kas par briesmām notikušas dižupes malā.

Tāda ziņa bija gluži kā zibens no skaidrām debesīm un krietni sabaidīja rudbāržniekus. Ko ķert? Ko grābt? Kur skriet? Visi nu ar baiļām acīm skatījās uz Rudbārdi. Kas nu būs?

Rudbārdis gan dusmīgi paskatījās uz lmuli. Sak, ko bija vērts raidīt viņu lūkot, no kurienes Skrunda tek, ja nav pamanījis šitādus ļaundarus?

Bet ko nu tik vārīgā brīdī dēlu rāt?

Ar sirotājiem var kauties, ar dieviem ne.

Rudbārdis liek visiem paņemt rokās šķēpus, cirvjus, rungas, vāles un iet viņam pakaļ uz karu šiem

neģēļiem kukaiņu valstībā rūmes ierādīt. Tur tādiem bendesmaisiem būs saldāka gulēšana nekā kuršu sētās. Vilkaču ugunskura dūmu grīste Skrundas līcī bija pamanāma jau iztālēm. Bet kā nu tā visi ies vienā lielā barā, lai vilkači jau pa ga​balu viņus redz?

Bija gaiši redzams, ka svešniekiem klāsies nelabi. Rudbārdis ar lmuli norunāja savu karaspēku dalīt uz pusēm. Pa vienu ceļu tikai viņi var aizbēgt, bet arī tur tos tagad nelaime raus. Tēvs ar dažiem sīkstiem rudbāržniekiem ies stāvus taisni pa krastu, bet dēls ar visiem pārējiem un ar lielo, garo, aso zobenu dosies apkārt pa mežu un pēc tam četrrāpus pielīdīs šiem klāt no mugurpuses.

Runāts, darīts.

Ejot tuvāk laupītāju ugunskuram, kurā viņi cepa nokautās govs gaļu, Rudbārdim pašam sirds drebēt drebēja. Ka viņam neiziet tikpat slikti kā viņa brāļiem Ezerpilī?

Pa to laiku vilkaču bars jau bija paguvis nokaut rudbāržnieku ganāmpulka visas govis un teļus un tā atstāt viņus uz ilgu laiku galīgi tukšā bez piena, krējuma un biezpiena. Bet sumpurņi pie kāras nokauto govju gaļas rīšanas nemaz netika.

Vilkači, pamanījuši trīs kuršus pa krastu nākam, tūdaļ lēca kājās, ķēra šķēpus un vairogus. Bet, ja labāk paskatās, tādi žēli izdiņģuši, apskrandušās ādās tērpti vīriņi ar sarūsējušiem šķēpiem izdēdējušās rokās. Bet dūša šiem tik liela kā nez kādiem aizjūras sumpurņiem. Auro pavisam ķēmiski, ka grūti kaut ko saprast.

Kā tie spļaudījās un savā valodā gānījās!

Sirotāji apsūdzēja Rudbārdi, ka kaut kādi kuršu knauķi ganot lopus viņu zemē, dzerot un mazgājoties viņu upes ūdeņos. Tālab par sodu viņus pārmācīšot. Mežs esot liels diezgan. Rudbārdis varot iet uz citu apgabalu.

Bet Rudbārdis pretī: — Ko jūs, tādi ērmi, esat nākuši mūsu nogabalu piebļaut un • lopus nokaut!

Sirotāji, paņēmuši šķēpus, tik cītīgi skatījās uz Rudbādi un viņa pavadoņiem un ar acīm gribēja viņus caurdurt. Šie nemaz nepamanīja, ka no mugurpuses viņiem klusu bija piemānījusies klāt Imuļa kara draudze. Arī pats Rudbārdis izlikās tik nekaunīgs un izaicinošs, lai svešinieki no viņa ne mirkli nenolaistu acis.

Imulis pavisam bija aizmirsis, cik viņam bija grūts, ar abām rokām turams zobens.

Tad nu Imuļa kāvās un cirvji gāja pa gaisu. Izcēlās briesmīgs karš. Imulis, virs galvas ievicinājis savu smago zobenu, cirta uz vienu pusi, tad uz otru un tad nolaida pa bara vidus kakliem. Zeme dimdēja, kauli brakšķēja. Daudzi svešinieki no imuļnieku krustiskajiem cirtieniem nepaguva ne atskatīties, ne žigli pagriezties, kad jau bija beigti. Pārsteigtie sirotāji neattapa, kam pa īstam iesist vai iedurt. Kaušanās gāja vaļā sīva jo sīva. Citi imuļnieki tagad pieskrēja palīgā un nu gāja vaļā ļirum ļerum. Kur imuļnieki cirta, tur šķīda un lēveņos sabira galvas un kājas. Kāvās, ka čīkst vien, kamēr cits pa citu asiņaini, nokusuši bez sajēgas atkrita augšpēdu. Tos svešiniekus, kas vēl pusmaņā kūņojās zālē, rudbāržnieki ievēla upē, lai smagās bruņas velk dibenā un pašiem nav rokas jāsmērē ar slepkavu darbiem. Šiem lūza šķēpi un sajuka vairogi. Ja ne citādi, tad rudbāržnieki saķēra sirotājus ap vidu, pacēla gaisā un nosvieda zemē, ka noņerkstēja vien. Tie svešinieki, kam cīnoties slīdēja kāja un kas paši iekrita Skrundas ūdenī, nebija vairs nopietni pretinieki. Kā pavārgušus siseņus tos būtu derējis ar īkšķi nospiest. Ūdeni rīdami, burbuļus pūzdami, tie ķepurojās, cik spēka, par savu kailo dzīvību. Bet rudbāržnieki, sviedrus un asiņus slaucīdami, domāja, vai vilkt tos no ūdens laukā vai ne. Izvilks un būs vien lielākas klapatas. Bet šie, kā dadži pieķērušies, krastmalas kārklu krūmos žēli brēca un nepavisam negibēja laisties dibenā.

Rudbārdis, kaujā uzvarējis, ne tikai smaida, bet gremžas ziņkārē, no kādas alas tādi uzpūtīgi vilkači būtu izlīduši un govis nokāvuši. Jāvelk bija vien laukā. No beigta jau neko nedabūsi zināt. Ar zara kāsi aiz čupras no ūdens izvilktus, rāmus un slapjus svešiniekus var kārtīgi apskatīt, vai tiem neaug ragi kā govīm, aste kā vilkiem. Kājas un rokas gluži tādas kā kuršiem. Tik ērmīgi runā, ka neko nevar saprast. Kuru

svešinieku rudbāržnieki no Skrundas izvelk, tam kā zirgam ganībās sapin kājas, lai nevar nekur ātri un tālu aizmukt un sasien uz muguras rokas, lai nevar atraisit kāju pinekļus.

Visi pieci gūstekņi nu redz, ka jāklausa vien būs un jātipina tur, kur ved.

Bet rudbāržnieki nāk mājās no kara lielīdamies: — Kā liku vienam pa ļepu, tas gar zemi. Kā liku otram pa ļepu, tas gar zemi. Liku trešajam, tas tāpat gar zemi.

Rudbārdim trūka padoma, ko darīt ar gūstekņiem: — Lai nu izdarīts, kas izdarīts, bet kur mēs viņus liksim? Līdzko viņus palaidīs vaļā, tā aizmuks un atvedīs šurp tādu sirotāju pulku kā melna debess. Ko tad viņi iesāks?

Rudbārdi baidīja Ezerpils liktenis. Tālab visa prāvā uzvarētāju kara draudze veda gūstekņus pie Krīva.

Padzirduši par karu, rudbāržnieki bija sanākuši lielā drūzmā atstatu noskatīties, kā viņu vīriem gājis un kas tālāk notiks.

Oce, kas ar mazo Goģi uz rokas bija atnākusi paskatīties uzvaras gājienu, kliedza, ka vai kurlam jāpaliek: — Vilkači paliek vilkači! Re! Vai tad tā kāds cilvēks iet?

Sapītie gūstekņi karā cietušām stīvām kājām un gūžām vilkās klibodami kā nu kurš, vispirms paceļot vienu kāju, pēc tam otru sāpīgo ātri pievilkdami klāt.

Tik dāsnu ziedokli Pērkona upuru sārtam rudbāržnieki nekad vēl nebija gatavojuši. Paraugoties Krīva ģīmī, likās, ka viņam atkal bija sācis smelgt gaudenais plecs.

Nekādi labas gribas sūtņi sagūstītie svešnieki vis nebija. No tādiem varēja sagaidīt visvisādas briesmas. Sabijušies, bet melo kā melojuši. Kaut viņi izčabētu!

Krivs ilgi klaušināja gūstekņus, jo mutēs viņiem nebija kuršu mēles. Svešnieki nebija diezko atjautīgi zīmju tulki, tālab pirkstu, roku un lietu valodā sarunas vedās gausi. Kad par tulku atveda vienu Valdeķa drelli, tad noskaidroja, ka viņi savus mežus saucot par že- maitiju un dižupe Skrunda viņiem bija Venta.

Kuršiem par tādām lietām nebija ne jausmas. Noskaidrojās, ka kurši šajā mežu valstībā nebija vieni. Kaut kur mežu biezokņos mita žemaišu saimes, viņu kara draudzes, mājas un valdnieki. Tikai tas esot aiz trejdeviņiem kalniem, kur Venta locoties kā tāds sīks, kājām samināms tārpiņš.

Tā vien rādījās, ka tas žemaišu mežs bija aplam tālu.

Tādiem saķertiem un sapītiem vilkačiem vai žemaišiem, lai kas viņi ari būtu, no neģēlības vairs ne miņas. Šķielēdami uz upuru sārta zilajām liesmām, kurās viņu miesām būtu jācepas, viņi smilkstēja kā bedrē iekrituši vilki un žēli lūdzās, lai palaižot šos dzīvus.

Nelabi vienādi un nelabi otrādi. Visi uz Krīvu vien gaidīja, — kas notiks? Kas nebūtu kaitējis, ja viņus būtu vilki apēduši vai Skrunda noslīcinājusi!

Te pār Krīvu nāca apskaidrība. Viņš izslējās kājās savā baltajā apmetnī, no kura jostas nokarājās lērums vēršastu, augstu pacēla krivūli un lika Gunvalža vecākajam dēlam atvest šurp svētbirzes balto zirgu. Pareģojums tāds. Ja vestais zirgs pār Rudbārža krivūli kāps ar labo kāju pa priekšu, tad rudbāržniekiem gūstekņi būs jāpieņem par dreļļiem, ja ar kreiso kāju, tad sārtā jāziedo Pērkonam.

Rudbārdis ar lmuli turēja krivūli, un Krīvs, pie krēpēm turēdams, veda tam pāri balto zirgu. Tas paklausīgi gāja līdzi Krīvam, galvu klanīdams un ne uz ko īpaši neskatīdamies, un pārkāpa krivūli kā jebkuru meža kritalu. Visi klātesošie, acis plaši iepletuši, redzēja, ka Krīva baltais zirgs gūstekņiem vēlēja dreļļu smago likteni.

Pirmais par šo nolemtību nopriecājās Valdeķis, jo viņam pie Skrundas saimes sētas ciršanas vajadzēja vīru bez skaita.

Rudbārdis tūdaļ Valdeķi nobrīdēja, ka dreļļi liekami pie smago baļķu velšanas un nešanas. Tiem nav brīv dot rokās cirvjus, un tie visu laiku jāuzrauga un, lai neaizmuktu, jātur sapīti. Ja viņi godīgi kalpos, dabūs ēst un paliks dzīvi, ja blēdīsies un muks, vajadzēs noslīcināt vai upurēt Pērkonam.

Tikai Oce, saskatījusies šos lietuvēnus, naktī atkal nelabi brēca. Tie viņu mocīja nost. Nepietika, ka lietuvēni smagi uzgūlās Oces kājām. Viņi vēlās virsū uz krūtīm. Oce, sviedros plūsdama, nespēja ne roku un kāju pakustināt, ne vārdu parunāt, ne elpu ievilkt. Oce, rītā attapusies, stāstīja, ka šiem lietuvēniem bijušas žemaišu galvas, sarkanas acis un ragi, garas kuplas astes un tie tik smagi, ka pat māju zirgs tos nav spējis pavilkt nostāk. Izrādās, žemaišu lietuvēni šajā pat nakti esot jājuši priekšpils nojumē ari lopiņus, jo no rīta zirgi bijuši slapji kā izpeldināti un govis kā apsarmojušas.

Otrā rītā, sazīdies Oces pienu, arī Goģis visu dienu brēca kā traks.

Tālab dienā Oce rīkoja lielu lietuvēnu baidīšanu. Imulim Stulbača mājas durvīs bija jāstāv ar tukšu maisu, bet pārējie, sizdami klabatas un kliegdami, ar lielu troksni dzina nokauto nakts lietuvēnu garus prom.

Vēlāk Imulis no Oces dabūja pa galvu ar slapju dvieli, jo vakarā bija sācis ar svilpošanu saukt šurp lietuvēnus. Ar to pašu dvieli pa galvu dabūja arī Ieris, jo krimta gaļas gabalu, atlaidies uz guļamlāvas.

Bet Oce gulēt gāja tikai tad, kad bija sameklējusi asu nazi un palikusi pagalvī.

Lietuvēni, kas savaņģoti nevarēja ne savus kaulus panest, kuršu maizē atkopušies, varēja pat līduma baļķus pavilkt.

Līdz ar šo svešnieku parādīšanos pie Skrundas Rudbārdim pazuda sirdsmiers. No lieliem kreņķiem viņš pat nevarēja naktis lāga gulēt. Kursas Dižmežs vairs nesargāja viņa ganāmpulkus, līdumus, mājas un ļaudis. Svešnieku atnākšana deva gauži nelāgu zīmi. Rudbārdis domāja dienām un naktīm, jāja runāties ar Krīvu.

— Vai es neteicu, ka tev Skrundas kalnā jācērt nocietināta pils?

— Teici gan, — atzina Rudbārdis.

Drošai dzīvošanai Skrundas kalnā nepietika ar saimes sētu vien.

— Cirtīs ar' to pili! — Rudbārdis jāja uz kalnu pie Valdeķa.

— Vai traks, saimniek! — iepleta acis Valdeķis, pārsteigts vērdamies Rudbārdī, kālab viņš kļuvis nepiepildāms. — Es neesmu burvis, kas tādas pilis pa vienu nakti dabū gatavas. Tam mans un tavs mūžs būs par īsu. Vai es spēšu to uzcirst un tu to sagaidīt?

Bet Rudbārdis nemaz neizrādīja, ka būtu pārsteidzies vai apjucis.

— Kas tas par teicamo? Ja nepiedzīvosim mēs, piedzīvos mūsu dēli. Cērt, lai stāv uz bērnu bērniem!

Tāda runa bija tuvāka tiešamībai.

— Tu, Valdeķi, pamācies no mazajām rūsganajām skudriņām, kā vajag savu pili cirst. — Rudbārdis tēvišķi uzbilda meisteram. — Katru, lāča izvandītu, skudru pūzni mazās skudriņas līdz rudenim dabū gatavu. Tu paraugies, ar kādu neatlaidību viņas to dara! Katru dienu no rīta līdz vakaram viņas nes uz savu pūzni skuju pa skujai, gruzi pa gruzītim, it visu, ko vien var šajā zemē atrast lai atjaunotu sagrautās un aizbērtās ejas, sijas un spraišļus. Ar kādu spītību tās strādā, aizvāc prom samītās, kritušās un ievainotās darba māsas.

Pēc tādām runām Valdeķim atlika vien smagi nopūsties, ja vien Rudbārdim būtu bijis tik daudz kuršu ar kukainīšu darba spējām, spēku un zināšanām.

Ar rokām rādīdamies, Rudbārdis ar Valdeķi krustu šķērsu apstaigāja Skrundas kalnu, pārlikdami, ko darīt tālāk un kā te sētu par pili pārtaisīt? Saimes mājokļi, bīstoties pieredzētās ugunsnelaimes, nu bija izretināti pa visu krasta kalnu. Abiem bija liela galvas grozīšana, kā uz apaļiska kalna četru kanšu pils sētu uzcirst. Tikai tad, ja viņi ie​sāks, kā vajag, varēs arī pabeigt, kā vajag.

Tā viņi abi staigāja un gudroja, gudroja un staigāja, līdz izgudroja, ka tajā kalna pusē, kurā bija Rudbārža māja, viņi raks apkārt tos pils dziļos grāvjus, sanesīs stāvus zemes vaļņus, apvilks apkārt trīskāršus spicus palisādes žogus un slies gaisos brangus tālredzēšanas torņus.

Cieši blakus šai mazajai pilij būs lielās priekšpils iežogs ar visiem pārējiem ļaužu un lopu mitekļiem.

Valdeķim visi mēri allaž sajūdzās kopā tikai taisnos stūros. Taisnstūra pakšķis, tāpat kā no koka stumbra nocirsts ritenis, kuršiem no jauna nebija jāizgudro. Tas kopš tēvu tēvu laikiem bija un palika stingrākais un uzticamākais, pašu mūžā pārbaudītais, divu koku sadars. Katrs namdaris zināja, ka tikai taisnstūru pakšķim piemīt kopā turēšanās burvestība, kas zuda, stūri paplēšot vai saspiežot. Tikai tālab uz taisnstūru pakšķu drošiem vainagiem varēja balstīties katra kurša paspārne.

Pēc šī rēķina Skrundas pils sētai vajadzēja iznākt ar četriem augstiem torņiem stūros un ar diviem abās pusēs vārtiem. Ar vienu galotni uz Imuļa augšteces, ar otru uz Ieru lejteces pusi. Pārējie divi uz Stulbača un Garūdenes pusi.

Tikai Rudbārdis Valdeķim ilgi strīdējās pretī, ka pils sēta būtu gluži labi iztikusi ar diviem torņiem Skrundas krastā. Tā mugurpuses torņu ciršana uz Stulbača un Garūdenes pusi, viņaprāt, bija gluži lieka spēku un laika tērēšana.

Kālab? Kālab? - tā Rudbārdis.

— Tālab, tālab, ka nevienu māju nevar uzcirst ar diviem pak- šķiem, — tā Valdeķis, jo viņam tā pils ar diviem pakšķiem pat domās kopā neturējās.

Visgrūtāk abiem vedās ar vārtu vietas atrašanu un izskata izdomāšanu. Kad viņi nesapratās ne parastā, ne roku valodā, Valdeķis ņēma palīgā melnu pavarda ogli, ar kuru varēja uz nomizota baļķa baltā sāna savilkt krustu šķērsu strīpas ar tajās jaušamu vārtu izskatu. Tas tāpēc, ka vārti bija jāpielāgo daudzām vajadzībām. Vārtiem bija jākalpo par vieglu un ērtu ieeju pašiem, bet par slazdiem ļauniem svešiniekiem, kuri var mākties virsū kā melns negaisa mākonis.

Senā Ezerpils mācība bija tāda, ka pils kalnam un žogiem šī melnā, naidīgā masa bija jāizšķaida šļakatās un jānovājina tās kopu spēks. Tai bija jāpiespiež meklēt šķību, slidenu taciņu, uz vārtiem ejot gar draudīgu un augstu aizsargsienu, no kuras tiem virsū bira akmeņi, bultas un šķēpi, uz galvas lija verdošs ūdens un burbuļojoša darva. Pils un priekšpils sētas bija jācērt tā, lai uzbrucējiem vienmēr būtu jāmīcās pa slapjiem grāvjiem un rāpus jārāpjas augšā pa stāvām nogāzēm.

Kalns allaž palīdzēja tam, kas bija pakāpies augstāk. Viņa bultām un šķēpiem bija lielāks spēks nekā tām, ko raidīja augšup. Smagāks akmens bija tas, kas krita lejā, nevis tas, ko svieda augšā. Bet verdošu ūdeni un darvu nemaz nevarēja uz augšu paliet. Kuršus te bija jāsarga augstam baļķu aizžogam, bet svešiniekiem bija jāpadodas nokaušanai cietsirdīgā klajumā.

Valdeķa un Rudbārža vārtu gudrība bija tā, ka pie tiem svešnieki varēs pienākt tikai pa šauru spraugu starp pils un priekšpils aiz- sargsicnām, izretojušies plānā rindiņā. Un tie, kam būs laimējies tikt līdz pašiem vārtiem, nolādēs savu veiksmi, jo būs iekļuvuši īstā vilku bedrē, no kuras ārā dzīvi netiks.

Valdeķis ar Rudbārdi sprieda ilgi un dažādi: — Celsim to pils sētu uz gariem resniem baļķiem, smagu akmeņu pamūriem kā vissenākajos laikos!

Valdeķim bija ilgi jāklīst pa apkārtnes mežiem, īpašus slaidus un stiprus kokus izraugot, ar ko augstus pils sētas torņus sliet.

Valdeķis gaužām pūlējās izdarīt visu Rudbārdim pa prātam, cik labi vien prazdams, un klusu priecājās par savu gudro galvu. Pili vajadzēja uzcirst tā, lai augstās sienas un vaļņi apskautu un sargātu sai​mes sētas mājas kā putna spārni ligzdu.

Apsprauzdams krasta kalnu ar mēra maikstīm un dzenot zemē pils sētas pakšķu iezīmēšanas mietiņus, Valdeķis saprata, ka viņam stāvēja priekšā liela noņemšanās līdz krietnam vecumam vai pat līdz pašam mūža galam. Ja vien negadīsies saslimt ar vājumu.

Pils sēta slējās ne tik daudz ar vecā Valdeķa un Rudbārža spēku, cik gudrību.

Bet Skrundas kalnā rudbāržnieki cirta un tēsa, ka skanēja vien. Cirta uz goda, kaut, pils kārtās iedami, ļaudis izkapti un grābekli rokās paņēma retāk. Ap pili vien viņiem pietika pārgalvīga darba, ka dažā labā tīrumā vagas palika neizdzītas.

Skrundas saimes sētu par pils sētu iesauca agrāk, nekā tur kaut kas no pils nocietinātiem žogiem parādījās. Pēc visas tiesas un taisnības, iekams saimes sētas ēkām nebija apkārt apvilkta krietni augsta

sarg- siena, uzcelti vārti un torņi, tā nekāda pils vēl nebija.

Valdeķis bija noskatījis, ka visslaidākās torņa priedes auga Skrundas krasta lera pusē, gan patālāk no krasta, gan patālāk no pilskalna. Bet priedes tādas, ka ne galotnes saskatīt. Tikai ne tik viegli mājās dabūt. Vispapriekšu tās bija labi jāapdarina turpat cirsmā. Tad tās vēla uz apaļiem mietu veltnīšiem, meta ap stumbru striķa cilpu, kam otru galu sēja diviem vēršiem pie ragiem un ar vicu skubināja lopus aizvilkt tos līdz dižūdens krastam.

Ar ūdenī ieveltiem garajiem un nepaceļamajiem torņbaļķiem notika lieli brīnumi. Lai cik smagi tic bija, tic nemaz negrima dibenā un peldēja pa ūdens virsu kā īstas negrebtas laivas.

Pa ūdeni tā vilkšana striķa galā gāja krietni vieglāk un ašāk, kaut ari tālums bija nemērā lielāks.

Dižbaļķi Skrundas lielajos ūdeņos peldēja tikpat viegli kā mazie tievie pusbaļķīši Garūdenē. Aiz striķa cilpas pat zirgs, aiz krēpēm vests, to jaudāja līdz vakaram pie pilskalna aizvilkt.

Garbaļķu vilkšana bija vispiedienīgākais dreļļu darbs, jo, mīcoties un ņemoties pa dižupes krastu, varēja it viegli iekrist ūdenī un, nepiepalīdzot laukā izrāpties, varēja noslīkt. Neko darīt, ja vien viņi gribēja ēst pilnu vēderu, viens baļķis no cirsmas pa zemi un ūdeni šurp bija jāatvelk.

Tā kādu dienu, ziņkāres dzīts, Rudbārdis ar naigām kājām, pa krūmiem slapstīdamies, gāja raudzīties, cik čakli dreļļi tos kokus velk.

Bet tavu brīnumu! Rudbārdim pat mugura notirpa. Dreļļi, iekrituši Skrundā, nemaz negrima un neslīka, bet peldēja pa ūdens virsu kā paši baļķi. Viņi paveņķējās tik ar rokām un paspārdījās ar kājām kā vardes un ar galvu virs ūdens aizpeldinājās uz lieliem Skrundas vidus dziļumiem, kur ne kājām, ne rokām lielupes dibenu nevar aizsniegt, un tikpat sveiki un veseli atpeldēja atpakaļ pie velkamā baļķa.

Tagad nu tik Rudbārdis īsti redz, kādus vilkačus viņi ir savaņģojuši! Tikuši ūdenī, viņi tūdaļ pārbūrās par vardēm, bebriem vai zosīm. Nevarēja būt, ka viņi būtu noslēpuši, ka šiem nav pieaugušas ne zivs astes, ne pīles pleznas!

Pirmajā karstuma mirklī Rudbārdim likās, ka ar skubu jāgrābj zobens un visiem vilkačiem jānocērt galvas, kamēr no šiem nav pieredzētas kādas nekādas burvestības.

Otrajā mirklī, nieku atdziestoties, viņš sāka domāt: „Paga! Paga! Jānogaida, kamēr viņi savels pilskalnā visus torņa baļķus."

Trešajā brīdī, kad Rudbārdis bija noslaucījis sviedrus, galvu atvēsinājis un svelme noskrējusi, viņš atzina, ka tik karstu putru vis nevar strēbt. Vēl krūmos jāpasēž un jāpavēro, kā tās lietas ar burvestībā pieķertiem dreļļiem notiek? Kur viņi iet līst cauri vilkaču siekstai? Vai tad, kad dreļļi no otra gala atlien pa to atpakaļ, viņi atkal pārtop par īsteniem cilvēkiem, jebšu tomēr ir un paliek vilkači?

Krivs piekrita Rudbārdim, jo neticēja, ka viņa baltais zirgs, toreiz likteni lemdams, būtu kājas sajaucis.

Valdeķis šo Rudbārža noslēpumu nespēja ilgi pie sevis paturēt. Nogājis lejā Skrundas malā, viņš skaidri un gaiši noprasīja pirmajam drellim, lai parādot, kur viņiem esot tās zivs astes vai pīles pleznas, ar kurām varot ūdens dziļumos pa virsu pāri pārpeldēt!

— Rādi ar labu! — Valdeķis nīgri uzstāja.

Tā viņam maza lieta. Šis rāda arī, ka pie dibena viņam nav ne zivs aste, ne kāju vietā pleznas.

— Tad ta brīnumi! — Valdeķis paliek ar vaļā muti.

Bet par meistera brīnumiem drellim tik jāparausta pleci: — Zirgam arī nav ne zivs aste, ne kājām pleznas, bet, ticis ūdenī, peld kā bebris ar galvu ārā.

— Saki taisnību! Es tādām blēņām neticu!

— Tas jau nav jātic. To var ar acīm apskatīt.

— Bet, ja zirgs noslīks, galva tev nost.

Drellis par tādiem Valdeķa draudiem nemaz nesabīstas.

— Labāk parādi, kā peldi pats!

Ko Valdeķis liek, to drellis dara. Novelk drēbes, kā varde ielaižas Skrundā, izpeld krietnu līkumu pa

dziļūdens vietu un rāpjas ārā.

— Vai tu kā putns pa gaisiem nemāki lidot? — Valdeķis drelli tincina tālāk.

— Nemāku.

— Bet vai citi māk?

— Lidot gan viņi nemāk.

— Tad tu pasaki man, — kālab vieni ūdenī grimst, aizrijas beigti un noslīkst, bet tu negrimsti un izkāp no ūdens sveiks un vesels?

Drellis ar lielām acīm raudzījās uz Valdeķi, jo nekā nevarēja saprast, no kurienes te lielas upes malā radies tāds meža cilvēks, kurš nemāk peldēt.

— Drusku iemanīties vajag gan, — drellis atzina. - Tur visa tā lielā gudrība.

Vēlāk, kad visu to no Valdeķa mutes Rudbārdis bija noklausījās, viņa prāts atkal kļuva nemierīgs: — Tā nav nekāda lieta, ka mūsējie, izkrītot no laivas, tūlīt noslīkst, bet dreļļi peld pa virsu kā baļķi.

Būs vien jāraida kāds drellis uz Stulbaci, lai ierāda Stunģim peldēšanu!

Domāts, darīts.

Labi, ka Oce neredzēja, kādas dullības tiem vīriem bija prātā.

Par to, ka kaut kas neparasti valdzinošs notika pie Stulbača zvejniekmājas, bija padzirduši arī pilskalna pusaugu puikas. Viņi tādā laikā pie kalna vaļņa zemes darbiem nebija noturami ne ar labu, ne ļaunu. Sākumā viņi kā piesardzīgi krūmu lūriķi noskatījās, kā drellis ņēmās pa ūdeni ar Stunģi. Tad, kļuvuši drošāki, piegāja tuvāk un pamēģināja paši paplunčāties. Un notika tā, ka pa to laiku, kamēr Stunģis, sarijies ūdeni, grima, sprauslāja un aplam veņķēdamies šļakstījās, puikas Jorēns un Jānis peldēja kā vardes, ar rokām un kājām gultnei nepieskaroties.

Būtu bijis vien, kas parāda, kā līdzi putniem pa gaisu laisties!

Rudbārdis, atjājis skatīties, pa ūdensmalu staigāja lepns, it kā viņš pats, bet ne viņa dēli Jorēns un Jānis, būtu apguvis peldēšanas burvestības.

Bez miņas nepazuda ari dreļļa apgalvojums, ka ūdenī bez spurām, astes un pleznām var peldēt ne tikai cilvēki, bet ari zirgi. Dulluma pietika Imulim. Tomēr ne ar savu zirgu, bet dreļļu. Ja nu noslīkst, lai slīkst viņu pašu darbināmais zirgs. Ar savu bluķalaivu aizstūmies līdz baļķu vilcējiem, Imulis paņēma zirga pavadu un vilka to Skrundā. Un pirmais pārsteigums bija tāds, ka zirgs nemaz ūdeni nevairījās.

Brida tik iekšā tur, kur laivinieks viņu vilka, kamēr kājas vien balstījās uz gultni. Bet, kad ūdens zirgu pacēla, viņš, galvu izslējis, peldēja līdzi Imuļa laivai.

Drellis nebija melojis. Viņi zināja par Skrundas ūdeņiem daudz vairāk nekā Rudbārža kurši.

Zināšanu trūkums iedomātu svešinieku priekšā bija skrundenieku vājums. Ja viņi grib te būt valdnieki un saimnieki, rudbāržniekiem jāpiesūcas Dižupei kā ūdens tārpiem, dēlēm, jāzina, kur tā dziļa, kur tā sekla, kā tajā laivot, kā peldēt, lai justos kā bebri, kā ūdri.

Rudbārža saimnieka sirdsmiers bija sūri remdējams. Bija grūti ticams, vai maz varēja kādreiz pienākt tādas dienas, kad Rudbārdis apsēdīsies uz savas pils vaļņa, tikai skatīsies, priecāsies un nemaz ne- piemiegs rūpju pilnās acis.

Rudbārdis, dienām un naktīm izdomājies, pienāca pie atzinuma, ka jāsauc viņa lielcilvēka kārtā pieaugušie dēli Imulis un Ieris uz svētbirzi Krīva priekšā. Aiz ko Skrundas meži pa labās rokas pusei uz dienas vidiem un pa kreisās rokas pusei uz nakts vidiem stāvēja vaļā, abiem dēliem ar savām draudzēm bija jāiet šos vārtus aiztaisīt ciet. Desmit dienu gājiena tālumā viņiem būs jāizrok grāvis, jāsamet kalns, jāuzslien žogi un jāuzcērt cietoksnis, kam nekādi vilkači un lāčači garām netiek.

Neko darīt. Ko Rudbārdis lika, tas Imulim un Ierim bija jādara. Vien Krīvs vēlēja abiem dēliem paša Pērkontēva aprūcinātu, apzibe- ņotu, lietus gāzmas iemērcētu svētību. Bet to nācās ar krietnu pacietību pagaidīt.

Pa to laiku Imulis ar leri bija nodoti vislielākajā mācībā pie Valdeķa pils ciršanā. Lai sajēdz, kālab pilij vajag kalnu. Tālab, ka kalnā tu esi neuzvarams. Tālab, ka kalnu aizstāvēt tev nāk palīgā visi labie

gari. Zemes mātes pievilkšanas spēks allaž palīdz tiem, kas pakāpušies augstāk. Viņu bultām un šķēpiem ir dubults spēks. Uz augšu šķēpi lido vājāk, nekā no augšas uz leju. Ari verdošs ūdens un piķis lija tikai uz leju un nekad uz augšu. Tālab viss jātaisa tā, lai naidnieks pat nesapņo tikt augšā. Un, ja vēl uz kalna gala uzcērt augstu torni, tad no augšas var redzēt pāri trejdeviņiem mežiem un matīt, vai kaut kur augšup nekūp kādu svešinieku ugunskura dūmi.

Imulim un Ierim pašiem bija jāredz, cik kārtām pilij apkārt žogi velkami, ka vārti taisāmi kā ieeja savējiem, bet slazdi svešniekiem.

Tā savā nodabā iegrimušie pils cirtēji kādu dienu spēji satrūkās. Ilgi gaiditie negaisa mākoņi virs Stulbača bija sastājušies pavisam pēkšņi. To redzot, nu visi pameta iesāktos darbus pusdarītus, noslaucīja sviedrus un lēca zirgos. Kam bija zirgs, tas jāja. Kam zirga nebija, tas devās uz Krīva sapulci svētbirzē kājām vai tāpat skriešus. Tā vien likās, ja kas nebūtu varējis ne jāšus, ne kājām tikt, tas būtu aizrāpojis četrrāpus. Vīrišķi un sievišķi, lieli un mazi, veci un jauni no Skrundas pilsbūvēm, Rudbāržkalna un Stulbača malas, līdumiem un ganībām gribēja būt klāt, lai būtu kā būdams, un redzēt, kā Imulis un Ieris tiks celti pilskunga godā.

Tie, kas bija tuvāk, un tie, kas bija zirgos, šo īpašo mirkli paspēja. Šoreiz mierā bija atstāts ieloka akmens krāvums ap dižozola saknēm. Krīvs lmuli un leri bija izvedis ārā no lapotnes paēnas, nostādījis viņus zem klajas debess un appušķojis skaustus ar ozola zaru žuburu.

Viņu pleciem bija uzsegti jauni virsaišu apmetņi, kas virs krūtīm bija sasprausti ar stopsaktu.

Abi brāļi stāvēja stingri, gluži kā ar zemē iedurtām kājām, rokās turot savus šķēpus un vairogus.

Iepretim viņiem bija nostājies Krīvs ar Rudbārdi un, acis pacēluši uz zilimelno padebesi, gaidīja Pērkona lietus svētību, viņa visaugstākās gribas apzibeņotu un apdārdinātu likteni.

Pērkons nenogrieza savu vaigu no viņiem. Padebešus drebinādams un zelta pātagas vicinādams, mākonis plētās plašumā un cēlās augstu​mā.

Pirmās lielās siltās lāses veldzēja Imuļa un Iera karstās pieres. Viņi, galvas atgāzuši, smaidīja un dzēra tās. Viņi izstiepa rokas un ļāvās stāvā ūdens aumaļām, kas gāzās pār viņiem. Krīvs, Rudbārdis un visi rudbāržnieki lietus gāzes nebijās un neslēpās. Ūdens strūklas kapāja viņu pieres, tecēja pa vaigiem, mērcēja apģērbus, līda aiz apkaklēm un tecēja lejup pa mugurkaula renēm.

Pērkons neskopojās ar savu mantu. Viņš rudbāržniekiem gāza ūdeni virsū izšķērdīgi, kā ar ķipjiem.Tā bija Pērkona zibeņu kurināta vēsa ūdeņa pirts, kurā šķīstījās un spirdzinājās rudbāržnieku dūša.

Cauri lietus gāzmas šalkai skanēja Kriva balss: — Iegaumējiet, ka īstam saimniekam piedienas stingrība bez dusmām, neatlaidība bez strīda.

Imulis un Ieris, to noklausījušies, skaļā balsī atkārtoja: — Stingrība bez dusmām, neatlaidība bez strīda.

— Ne tik daudz lūgt, cik dot, — teica Krīvs, un jaunekļi, apliecinādami to, ka ir dzirdējuši un sapratuši, atkārtoja: — Ne tik daudz lūgt, cik dot.

Tad Krivs teica nākamo vērā liekamo pamācību: — Ne tik daudz pulgo, cik slavē!

Tūdaļ divas spirgtas balsis to apstiprināja.

— Nesmejies par veco, ja esi jauns, — rituāls turpinājās.

— Un par nabago, ja esi bagāts!

— Un par klibo, ja esi vesels!

— Un par aklo, ja esi redzīgs!

— Un par vārgo, ja esi vesels!

— Un par vientiesi, ja esi atjautīgs!

— Un par muļķi, ja esi gudrs!

— Esi dedzīgs cīņā un maigs draudzībā!

— Esi augstsirdīgs pret vājiem un nelokāms pret stiprajiem!

— Klausies mežu un raugies zvaigznēs!

Brangais Pērkona lietus visus izmērcēja gluži caurspīdīgus, kreklus un bikses pielipināja miesām tā, ka visi izskatījās kā pliki. Pērkons pārbaudīja viņu ausu dzirdīgumu, zibens — acu redzīgumu.

Ar savu spēku pabangojis rudbāržniekus, imuļnieku un ierinieku draudzes, Pērkons aizrībināja tālāk pāri Stulbača klajumam un aizvilka sev līdzi krietni patukšējušos un pabalējušos lietus mākoņus.

Pērkons savu bija padarījis. Tas viņus vairs neturēja. Vien paši vēl nesteidzās notraukt Pērkona slacināto daudzsološo šķīstumu. Tagad tas bija jātaupa. To no miesām pažāvēt varēja tikai rēns saules siltums un mīksta vēja pūtas. Viņi sakustējās vien tad, kad Krivs pateicās Pērkonam, augsti paceldams krivūli.

Atspīdēja saule, uzpūta vējš, un kuršus atkal sauca dienas gaitas.

Jaunie virsaiši ar savām draudzēm, zirgiem, laivām un mantu maisiem gatavojās katrs savā ceļā.

Kaut arī smidzināja sīks lietutiņš, abas jaunās kara draudzes posās ceļā. Tanī rītā visi rudbāržnieki, lieli un mazi, veci un jauni bija sanākuši pils vārtu celiņa galā pie Skrundas krasta atstatu nolūkoties, kas notiks. Te pie mietiem bija piesietas četras bluķalaivas. Tās pašas, ar kurām Imulis un Ieris reiz Dižupes galu meklējumos jau bija laivojuši. Tagad tās krāva pilnas ar smagākajiem rīkiem, kas negāja mantu maisos. Šoreiz tās ceļavīri bija domājuši izmantot kā ūdens vāģus, ko vilks līdzi aiz striķa.

Pie ūdens malas Imulis un Ieris noveda arī pa diviem zirgiem. Ne lai peldinātu, bet apkrautu ar mantu maisiem un vestu līdzi. Abām jaunajām kara draudzēm bija nodomāts doties prom pa pašu krasta malu, reizē vedot zirgus un velkot laivas. Šajās krasta drūzmas jukās ne tik lēti bija atšķirt, kuri bija projām gājēji, kuri pavadītāji, kuri imuļnieki, kuri ierenieki.

Gunvaldis bija atnesis aizbraucējiem medus dozes. Sastapis Oci ar mazo Goģi uz rokas, viņš lielmāti uzrunāja: — Vai atceries, kad mēs aizgājām no Ezerpils?

Bet Oce nemaz negribēja pasmaidīt.

— Kad bišu dore ir pārpilna jaunām bitēm, tās allaž spieto prom, — Gunvaldis ar savu līdzību pūlējās tēvišķi remdināt Oces šķiršanās žē​las. Ļaužu drūzmā Oces bargais ģīmis meklēja pa laikam lmuli, pa laikam viņa Branci. Oce bija stingri noliegusi Imulim ņemt līdzi Branci, bet nēsāja sevī bažas, ka tie trakgalvji var viņu pa kluso piekrāpt. Ko tad? Oce neļaus tiem dullajiem nobendēt viņas pirmo mazbērnu. Tālab Oce nebija pielūdzama. Brancei bija jāsatīstās viņas ziņā turpat Stulbača pirtiņā.

Tālab Brancei tagad nebija brīv staigāt pa slīpo tacīšu piekrasti. Ja skatīties, tad tikai no stingrās un taisnās aizsargvaļņa malas. Brancei tas šķita dikti netaisni, tālab, ka turpat pie Iera zirgiem grozījās viņa ūdens nāra, viņa izraudzītā ciltsmāte, zvejniekmeita Dote. Bet gan jau šī jaunuve pagūs piedzīvot ari tādas pat dienas.

Abi brāļi nonāca upmalā apģērbušies un sajozušies kā karavīri. Viņi tādi bija te kopā ar līdzaudžiem, vienas krastmalas un viena kalna bērniem, kas bija gatavi iet līdzi Imulim un Ierim līdz pašam pasaules galam, bija pilni dūšas cirsties ar zobeniem, lai ari kādi vilkači nāktu preti. Bet tagad jau nepateiksi, kad viņi būs karavīri, kad pils cirtēji. Visi viņi būs arī grāvju racēji, līdumu līdēji, mednieki un zvej​nieki.

Arī Rudbārdim šķita, ka nostiprināties un iedzīvoties aiziet paši stiprākie un gudrākie.

Valdeķis pa gabalu līdz ar smējienu uzsauca Imulim, lai no viņa pasveicinot dižo slūžu Milzi.

Oce, izvadīdama briesmu pilnajā pasaulē savus pirmos bērnus, no katras acs uz katra dēla pleca uzpilināja pa trim gaužām asarām.

Drūzma līdz ar upi un krastu pašķīrās uz abām pusēm.

Grūti bija teikt, kam bija skumjāk ap sirdi, — aizgājējiem vai palicējiem?

Rudbāržnieku suns pavadīja imuļnickus līdz Skrundas līkumam, tad apsēdās, laiku noskatījās pakaļ aizgājējiem un nāca atpakaļ.

Tikai tad, kad abas karadraudzes bija uz abām pusēm zudušas skatienam, rudbāržnieki tik aptvēra, cik ļaudīm žēls un patukšs bija palicis pilskalns. Viņiem sirdīs un kalnā tagad ilgi pietrūks pašu brašāko cirvja vīru.

Lai pilskalna Rudbārža gals atdzīvotos pilnā spēkā un līdz tautās iešanai pieaugtu viņa trīs meitas Čiepa, Daiva un Bate, pacietīgi nāksies vēl pagaidīt vairākus gadus. Līdz Jorēna un Jaņa spēkam un gudrībai būs jāilgojas daudzi gadi. Bet par klēpja bērnu Venedas, Veisiķa un Goģa nākšanu lielcilvēku strīpā bija par agru pat domāt.

Kamēr Imulis ar savu karadraudzi kaut kur pie klinšukalniem dzīvoja zaru būdā, cirta pils žogus un slēja mājokli, pirmajā Skrundas krasta pirtiņā satīstījās viņa Brance. Te, Oces aprūpēts, nāca pasaulē viņas pašas mazdēls Liepiņš. Šo pādi rudbāržnieki dabūja izdancināt bez paša tēva līdzdalības, jo nezināja, kādā vīzē viņam šo prieka ziņu padot.

Tā kā Oces Goģis jau skrēja kājām un savā abrasvāģu šūpulī nebija noturams, tas tika lielā brāļa kuslajam dēlam. Kaut ari viņu ar Goģi zīdīja katru sava māte, Liepiņš auga kopā ar paša Rudbārža mazbērnu pulciņu, reizē ar Skrundas pils aizsargsienām un tor​ņiem.

Taču pirmo pirtiņu lejā pie priekšpils sētas nopostīja un aiznesa prom nākamā pavasara mežonīgās palu straumes ledus blāķi, jo tā bija uzcirsta par tuvu labi neiepazītās upes ūdens malai.

— Simts baltajām dienām ir jāgādā par to, lai nepienāktu viena melna, — atgādināja Rudbārdim Krivs. — Lai tajā nebaltajā nelītu kuršu asinis, tajās baltajās bija jālej sviedri.

Ar to bija jāsaprot, ka Skrundas pils bija jācērt tā, lai to ne ar uguni, ne zobenu nevarētu noslaucīt sumpurņu varza, lai cik blīva un bezmēriga tā virsū gāztos. Šīm sienām bija jābūt stiprākām, gudrākām un viltīgākām par svešnieku uguni un šķēpu. Tie nevarēja būt viegli uzslienami vienas kārtas palisādu stabu vai guļbaļķu žogi, kas allaž mēdza saimes sētu pasargāt no lāčiem un vilkiem. Tikai tas viss ne nieka neatkarājās no Valdeķa vīru kalnā uzcirstajām mājelēm, bet gan no nogāzes stāvuma, aizsargžoga varenības un vispārsteidzošākajiem, neatminamajiem ieejas vārtu knifiem. Pils jau nebija stipra māja, bet aizsargbūves visapkārt pils pagalmam.

Rudbārdis ar Krīvu bija garu mūžu dzīvojuši, visvisādas briesmas pieredzējuši, tālab ne uz kādiem nieka darbiem negāja. Uzklausot saimnieka negausīgās prasības, Valdeķis tik kunkstēja un vaidēja vien.

Cik grūtu sienu vien varēja izdomāt, tik viņi ar Krīvu ari izdomāja. Saimnieki zemē nemeta ne Valdeķa četrpakšķu gudrību, ne citus ko​ku un baļķu vainagu kopā saturēšanas noslēpumus.

Visapkārt kalna stāvās kraujas malai cieši blakus, citu pie citas bija jācērt šauras bezlogu un bezdurvju četrpakšķu mājeles, gluži tādas kā akas virszemes grodi. Un tad šie tukšie kambari bija jāpiemet pilni ar akmeņiem un jāpieber ar smiltīm.

Tikpat ugunsdroša varēja būt arī siena, ko krustīm šķērsām krāva no apaļbaļķēnu kārtām, kuru starpas un tukšumus tāpat piebēra pilnas ar uguni slāpējošām smiltīm. Pa tādām sienām nespētu uzrāpties pat visviltīgākais svešinieks, un tās stāvētu stingri visu sveķa koka mūžu, kas tomēr būtu krietni ilgāks par pašu kuršu dzīves sprīdi.

Tā grūtā darba Skrundas kalnā pietika gan cirvju vīriem, gan smilšu sievām un pusaudžiem. Bet, kad pagura spēki pašam Rudbārdim, vajadzēja tik atcerēties degošo Ezerpili, kad iespītība atkal sadūšojās.

Vēl jau kādas vasaras Rudbārdis noturējās spirgts un vesels.

Kad vienā gabalā aizsargsiena no pagalma puses nāca jau krietni pāri galvai, gadījās tā, ka no augšas paspruka vaļā gropēs un zaru kāšos pietiekami nenostiprināts baļķēns. Tas zemē nogāza drelli, kurš tik tikko kaklu nenolauza, un, kūleņodams un abus galus augsti pa gaisu mētādams, trāpīja pa galvu kādam no kalna ziņkārīgā bara bērniem. Šī liksta maksāja daudz rūgtu asaru. Nekādas Oces zāles un gudrības meitēnam atdot dzīvību vairs nejaudāja. Bērniņš bija pagalam.

Savuties drīz pēc tam nāves briesmās nonāca Stunģis. Viņam Stulbacī aiz kādas zemūdens siekstas bija aizķēries tīkls. To stipri vilkdams un plēsdams, viņš neviļus apgāza laivu un pats iekrita dziļā ūdenī.

Labi, ka Stunģis laikus bija palaidis vaļā tīklu un paguvis pieķerties laivai un tā ar pēdējiem spēkiem ieplunčājies seklumā.

Te kādu dienu uz pili atnāca pagalam saplacis svētbirzs vaidelotis Gotis. Viņam rokās bija Krīva krivūlis, un tas liecināja, ka tādā reizē viņa vārdiem nāca līdzi paša Krīva teikšana. Vaidelotis aicināja pilsļaužus uz svētbirzs ziedokļa sārtu, kurā vajadzēja atdot Pērkonam Gunvalža miesas.

Gotis pastāstīja, ka kādu vakaru no meža nebija pārnācis Gunvaldis. Viņš nebija atnācis ari citas dienas, citus vakarus. Viņa mājasmāte Zīle zināja teikt, ka tas vis nebija medus ņemšanas laiks. Gunvaldis esot gājis mežā kokos dēt jaunas dores, pavairot bišu kokus. Viņš kā lācis ar dzeini rāpās kokos un kā dzenis tajos dūšīgi kala dobumus.

Apsēsts ar doru dēšanu, Gunvaldis nebija pamanījis, ka dzeiņa vārna bija pārrivējusi gaužām slābu to valgu, kurā turējās viņa sēdeklis. Viss rādīja, ka, atplīstot kādam koka zaram, bija gājis pušu arī striķis.

Otra nelaime, ka Gunvaldis nebija mācējis krist. Viņš bija atmuguriski gāzies ar galvu pa priekšu uz koka saknēm tik nelaimīgi, ka bija palicis guļot bez dzīvības. Tā viņš tur bija nogulējis trīs dienas un trīs naktis. Beigts kas beigts, bez kādas kustības.

Nu visi gāja uz mežu skatīties un brīnīties, kur un kā tā nelaime notikusi. Nu nelaiķim Gunvaldim izteica visvisādas gudrības un pa​domus, tik dzīvību neviens neprata viņam atdot.

Ak, cik sūru likteni tagad piedzīvoja Zīle un viņas bērni! Zīle ieņēma prātā tik lielas žēlabas, ka beidzot sasirga un palika kurla. Bet ko var darīt, ja tā notika?

Rudbārža saimes mājām dienu no dienas arvien ciešākā aizsarg- vaļņa gredzenā savilkās žogs, kas nepavisam nepatika Ocei. Tikai to nācās pieņemt kā paša likteņa nolemtu. Ja vēl nesen varēja no mājas iet, uz kuru pusi tīkas, tad tagad, lai paskatītos vien pāri uz Skrundas ūdeņiem, vajadzēja rausties augšā uz vaļņa. Ja uz Stulbača un Garūdenes takām no Skrundas kalna varēja noiet pa vistaisnākajām ce- lītēm, tad nu visām tām priekšā aizcirta un uzbēra prāvu, augstu nožogojumu. Tādēļ it visas staigāšanas ārpus pilskalna varēja notikt, vienīgi metot lielu līkumu pa vietu, kur bija nodomāts cirst varenus cietokšņa vārtus ar vairāku stāvu torņiem katrā pusē. Arī kalna pagalms krietni saruka.

Aizsargsiena nežēlīgi atšķīra Rudbārža dzimtu gan no visiem pārējiem priekšpils ļaužiem, gan pašu lopiņiem, to ganībām un ziemas nojumēm. Pat paša Rudbārža zirgs vairs negānījās pa rokai turpat pie mājas stūra, bet aiz žoga.

Patiesībā pils bija tās vārti. Tiem bija jātop tur, kur pils sienu krāvēji un smilšu bērēji augšā, aizsargvaļņa četrstūru gredzenā, bija atstājuši kādu četrus soļus platu vagu. Vārtus cirta ilgāk, un ap tiem vīri noņēmās daudz grūtāk nekā ar visām iekšas pagalma mājām kopā. Un tā pašiem pils ļaužiem bija visnetīkamākā. To ciršana traucēja viņu dzīvi vairākas vasaras, jo tad, kad tur darbojās amatnieki, lēti nevarēja tikt ne iekšā, ne ārā. Reizēm ar lielu lūgšanos, ejot zālēs, tas izdevās vien pašai Ocei. Bet ne citas sievas, ne bērni nedrikstēja vārtiem rādīties ne tuvu. Paspruks vaļā vēl kāds baļķis — un kuru tad tas nositīs?

Vārti bija aplam biezi visa aizsargvaļņa resnumā. Tie sākās pie ieejas ārējā palisādu žoga un grāvja tilta. Īstenībā tā bija eja cauri aizsargsienas valnim, ko no abām pusēm nostiprināja ar ieslīpu palisādu sienu.

Visus koka gabalus, kas pilsvaļņa cirtējiem vien palika pāri, jo bija vai nu par garu, vai īsu, resnu vai tievu, viņi sameta nekārtīgā garā kaudzē visapkārt vaļņa pamatiem. Jo grēda bija juceklīgāka, jo tai bija grūtāk pārrāpties pāri. Bet pats ar velēnu apvilcies zemes valnis nepiedāvāja nekādu miermīlību. No tā kā eža adatas spraucās ārā nosmailinātu mietu un baļķu gali. Ne tajos ar rokām pieķerties, ne ar kājām atsperties. Vienas papildu grūtības uzrāpties tīkotājiem.

Drīz vien šai pils ieejas vagai pa augšu pārgūlās pāri garu koku stumbru klāsts. Nu tramīgākiem ļautiņiem jau tajos rādījās kāda nezvēra bezzobu rīkle, kurā varēja ieiet ar bailīgu sirdi, bet drošu dūšu,

nemaz nepieliecot galvu. Tie, kas staigāja pa aizsargvalni, tagad varēja bez briesmām pāriet pāri vārtu ejai pa augšu. Bet, ja pa vārtiem nāktu iekšā ļauni svešnieki, tad no šejienes viņiem varētu uz galvas sviest akmeņus un klučus, virsū liet vārošu ūdeni un plūkošu darvu, bet pašus vārtu aizstāvjus te sargātu guļbaļķu siena brangu vīru krūšu augstumā.

Bet tā abās pusēs vārtu mutei augstu gaisos kā vērša ragus slēja resnus, četrpakšķu sargtorņus. Tiem bija jāturas uz slaikiem, bieza meža pilna garuma bezzaru stumbriem. Bet, cik viegli tos bija mežā nocirst un pa Skrundas dižupi šurpu atpludināt, tik smagi tos bija uzvilkt pilskalnā un vēl jo grūtāk nogāzes slīpumā piecelt stāvus gaisā un ar akmeņiem nostiprināt tā, lai tie turētos tik pamatīgi, gluži kā būtu tur ar visām mietsaknēm ieauguši.

Pirmajā paņēmienā vīriem no tā nekas neiznāca. Tik saraustījās un ar vēdergraizēm dabūja guļamlāvās novārtīties vairākas dienas.

Bet mierā vīri nelikās. Atžilbuši viņi vija resnus striķus un prātoja, kā tos garos baļķus tomēr stāvus piecelt. Raka dziļākas pamatu bedres, meklēja lielākus balsta akmeņus, dzina nogāzes slīpumā aiztures mietus. Tad viņi garā valgā iesieto baļķa augšas galu iejūdza vēršu ragos, lai, mežonīgu bļāvienu pavadītu, lejas galu ieslidinātu bedrē un ar vēršu spēku pieceltu stāvus. Resnie striķi stiepās, stiepās, iestiepti nostrinkšķēja, tomēr nepārtrūka.

Kad citi īsāki stabiņi sāka balstīt torņa pirmā stāva grīdas dziedrus, darbi sāka vesties raitāk.

Sargtorni uzcelt bija tas pats, kas vienu virs otras uzcirst četrpakšķu mājas. Vien ar to atšķirību, ka katrā stāvā vajadzēja atstāt tukšus trīs, četrus vainagus. Pirmajā stāvā šī vaļējā galera bija pārlieku vajadzīga vārtu aizstāvēšanai no augšas un iebrucēju apkarošanai, otrajā — parocīgākai apkārtnes aplūkošanai.

Torņa jumts, kaut arī augstu gaisā, garo stabu galos gandrīz ne ar ko neatšķīrās no pagalma māju jumtiem. Tāpat pasargāja ļaudis no lietiem un sniegiem, reizēm arī no stipras saules.

Kopš šī laika pils iežogojumā palikušie pusaudži un bērni apskauda priekšpils vienaudžus, jo tie vēl daudzas vasaras varēja baudīt Skrundas ūdeņus, āres un mežu brīvību. Tie nebija vairs Rudbāržkalna sētas treji vārti uz visām debess pusēm, ko paši saviem spēkiem varēja atcelt vaļā un aizcelt ciet.

Tikai tagad Oce atskārta, ka valnis un žogs viņai bija gauži pa prātam.

Kad bērni draiskojās pils pagalmā, tad Ocei prāts bija mierīgs, ka ar mazajiem nekas ļauns nenotiks, kas būtu varējis atgadīties Skrundas ūdeņos, priežu mizu bluķlaiviņas peldinot un mežā stabulīšu atlecināmos zarus meklējot. Te viņi bija sasaucami, nobrīdējami un noperami.

Pa zāli rāpojošo mazbērnu apvaldīšanai un drīzākai staigāt uzsākšanai vecais Valdeķis bija izdomājis īpašu zemu četrkāju galdiņu ar cauru vidu, kur ielika bērnu, lai viņš mācās turēties kājās.

Nomests tāds soliņš nekad nevāļājās. Tas gāja no paaudzes uz paaudzi, no saimes uz saimi.

Par lielo māsu palikusī Oces meita Čapa, kamēr par viņu pašu sāks ziņkāroties brūtgāni un pašai saskriet bērni, tika atstāta pils sētā par mazo bērnu Venedas, Veisiķa, Goģa un Brances puikas Liepiņa pieskatītāju.

Visi bērni kā jau bērni. Vien ar Goģi bija klapatas. Bet pie tā visa bija pati Oce vien vainīga. Goģi, kā jau pastarīti, viņa allaž žēlojusi, lutinājusi un pasaudzējusi. Vienīgo no divpadsmit bērniem viņa vairākas vasaras ar savu pienu zīdinājusi. Kas tik tas gardākais kumoss, biezāka putra vai taukāka gaļa, to pati vairs neēda, bet deva Goģim. Lai citiem bērniem kā būdams.

Goģa priekšā Oce jutās vainīga par viņa lielo ugunszīmi uz pieres, ko gan viņš pats nemaz neredzēja un kuras nejaucības dēļ citi bērni no viņa trūkās. Tālab Oces sirds pret viņu allaž bija daudz žēlīgāka.

Kaut maziņš puišelis, viņš acīm redzami ātri auga un viņam bija brinum lēta galva uz visādu gudrību samācīšanos.

Uz visiem sētas bērniem bija viens pats apaļš kā bumba piepūsts cūkas pūslis, kam iekšā smuki grabēja vairāki zirņi. Bet citi bērni allaž pie tā tika tikai tad, kad Goģis bija gana ar to rotaļājies un tas viņam bija apnicis.

Sētā dauzoties, Goģis nemaz nebijās lielākos bērnus. Kurš viņam kaut ko sabļāva virsū, to tūliņ

sagrāba ciet un nosvieda pa kārtai vien gar zemi, ka šie vēl ilgi pinkšķēja.

Goģim iekšā un ārā staigāšanā no pils sētas lielāku prieku sagādāja delverība rāpties pāri sprunguļu juceklim, vaļņa nogāzei un aizsargsienas guļbaļķu žogam, nevis paklausīga iešana pa pils trejiem vārtiem.

Tā tas gāja, kamēr vien būvnieki visas šīs vietas neaiztaisīja ciet. Bet arī tad vēl kādu laiku, ieskrienoties, atsperoties un atspiežoties uz šķēpa kāta, varēja pārlēkt pāri mazam žogam.

Reiz Oce, izdzirdusi šādu bērnu lērumu, Goģi ar negodu iedzina istabā.

Mudīgākie sētas bērni kāpelēja pa aizsargvaļņa trepēm, skraidīja visapkārt pils žogam pa vaļņa ceļu, kāpa augšā vārtu torņos. Bet liela prieka no tā nebija, jo gan aizsargvaļņa guļbaļķu žogs, gan skatu torņu galeru guļbaļķu sienas bija uzcirstas tik augstas, ka bērni tām pāri nevarēja redzēt.

Sētas bērniem neaizsniedzams vilinājums bija dižupes ūdeņi. Tikai nevienam iet ārā pa vārtiem lejā pie upes Oce neatļāva. Ja Goģis būtu bijis paklausīgs bērns, viņš peldēt nekad nebūtu iemācījies.

Te kādu dienu, kad laiks bija jauks un Skrunda lejā tik rāma un gluda, it kā būtu pavisam pārstājusi uz priekšu no Imuļa gala uz lera galu tecēt, savā ūdenī rādīja zilas debesis uz mata ar tādiem pat baltiem mākoņiem kā tiem, kas gaisā.

Dzirdīgākie priekšpils vārtu cirtēji sāka ieklausīties, ka kaut kur netālu kādi vīri it kā runājās, it kā strīdējās. Uzkāpuši augšā uz vārtu torņa otrās galeras un apskatījušies uz visām pusēm, viņi ieraudzīja, ka Skrundas Imuļa gala līkumā bija iepeldējušas divas bluķulaivas, kas lēnām vien nāca arvien tuvāk, kamēr bija jau tik tuvu, ka varēja sadzirdēt, ka runā tīri kursiski. Ko nu runā? Strīdās uz postu.

Visi, kas bija saskrējuši augšā uz pils vaļņa un sargtorņu galerām, skatījās un gaidīja, kas te īsti juks.

Abas vienkoces pieairējās pie pils laivu mietiem. Abi vīri, piesējuši tās, brīnīdamies par uzcirstajiem pils torņiem, pa guļmietu tacīti nāca augšup.

— Tas ir Imulis! - pazinis savu vecāko dēlu, pa visām pils galerām noauroja Rudbārdis un ar savām stivajām kājām, cik aši spēdams, traucās atbraucējiem pretim.

Un tas otrais tak bija Kalējdēls, kas pie Valdeķa bija būves mācībā un kuru Imulis paņēma līdzi savā kara draudzē.

Nu jo lieli prieki bija pa visu pili un priekšpili, ka |audis, pametuši savus darbus, steidzās apskatīt atbraucējus. Taču Rudbārdis, neraugoties uz priekšpilnieku lielo ziņkārību, veda lmuli un Kalējdēlu tik cauri pils ieejas visiem trim vārtiem uz savu sētu, kur nepiederīgajiem bez kādas vajadzības nebija ļauts klenderēt.

Pat Rudbārdis pacietās un pagaidīja, kamēr Kalējmeita Brance parāda Imulim pa šo laiku piedzimušo dēlu Liepiņu un ļāva tēvam viņu drusku pa rokām padancināt.

Viss tagad bija tik jauki, kaut ari atbraucējiem bija atnākusi līdzi viena nepatikšana. Imulis nevarēja Branci ar dēliņu ņemt sev līdzi uz Imuļpuses mežiem. Tur tajā tālajā Sūnukalnā viņiem nebija stingri un silti mājokļi. Arī ēdamais tāds, kāds kuro reizi pagadījās. Zem egles dzīvojot, tāda kusla un mīļa dzīvībiņa varēja nonīkt. Tad jau daudz labāk un drošāk bija paciesties un padzīvot Skrundas pils mitekļos.

Otri prieki Brancei bija par to, ka sveiks un vesels no briesmu pilnās neziņas bija atlaivojis šurp brālis.

Kamēr Kalējdēls aizgāja uz priekšpili runāties un gudrību smelties pie Valdeķa, tikmēr Rudbārdis izrādīja Imulim Skrundas pils aizsarg- vaļņus, sienas un visu torņu galeras.

Atspiedušies uz tālredzes torņa virsējās galeras augšējā vainaga guļbaļķa, viņi kā aizsapņojušies raudzījās mežu tālumā. Dižupes Skrundas augšējais aizloks vien imulniekiem vairs nebija nekāda noslēpumaina valstība. Tai viņi bija stūmušies cauri gan ar savām bluķa- laivām pa Skrundas ūdeņiem, gan krasta brikšņiem ar savu kumeļu karavānu. Tajos gabalos, kādus imuļnieki bija izgājuši, viņi tomēr nekādas žemaišnieku pēdas nebija manījuši. Ne tur dižupe nēsāja kādas nekādas peldošas cirstu un apdarinātu koku paliekas, ne mežos cirvju vai šķēpu skrambas. Imulim tā vien liekoties, ka žemaišniekiem ieklīšana šajos kursas mežos esot bijusi tīri nevilša.

— Tu man nemēģini iestāstīt, ka tev tur viss jau pagalam apnicis, — Rudbārdis itin skarbi pārtrauca lmuli. — Un ka tev tur cirst pili nav nekādas vajadzības un tev labprāt patiktos pagozēties pa Skrundas pili, pameņģēties ar Branci.

Imulis apklusa, jo tik bargas tēva aizdomas nebija pelnījis. Bet tas allaž cēlās 110 tā, ka Rudbārdis nekad nebija radis nevienu pacietīgi uzklausīt līdz galam. Cik mūžus viņam vajadzētu nodzīvot, lai apjēgtu savu šo nelāgo kraupi? Pavards jau vienmēr apdziest, kad tam uzlej ūdeni.

Nu viņi tikai klusēja un ilgi skatījās pāri redzes torņa malām uz mežiem, ūdeņiem, pili un priekšpili.

— Kālab neatjāji šurp zirgā? — Rudbārdis aplietās oglēs iepūta ziņkārības dzirksteles. Viņš pats nekad laivā nebija kāpis un airus rokās ņēmis, tālab nevarēja saprast, kāpēc dēls nebija jājis ar zirgu.

Tāpēc Imulim nu nācās ilgi un dikti klāstīt Rudbārdim, kālab, viņaprāt, upes laivas ceļš ir daudz labāks par krasta zirgu ceļu. Atšķirība esot liela. Krasta mežs esot aplam kalnains. Kā no viena kalna lejā, tā nākamajā atkal esot jākāpj augšā. Vieni brikšņi. Nemaz nevarot kumeļus palaist rikšiem vai auļiem.

KurpretI laivu ūdens straume nesot pati. Un, kaut ari uz otru pusi esot jāairējoties pret plūsmu un esot jāizbraucot visi upes līkumi, tomēr uz priekšu tiekot straujāk nekā ar zirgiem. To viņi esot pārliecinājušies pagājušajā reizē, kad prom gājuši gan ar laivām, gan zirgiem. Tālab, kamēr vien nebūs cauri krasta mežam iemīta daudz taisnāka taka, pa kuru varēs auļot zirgā, nebaidoties nomaldīties, nākšoties vien pieturēties pie laivu ūdens ceļa.

Imulim bija ko padomāt, vai maz Rudbārdim stāstīt pilnu patiesību par to, kā viņiem tur gājis ar pils vietas izraudzīšanu. Sakliegs atkal, ka nezin, kas aplam izdarīts. Tomēr pamazām vien tik un tā vispēdīgi tā īstā taisnība gaismā vien iznāk.

Tas ir stāsts par trim pilīm, ko viņi tur būtu uzcēluši, bet galu galā nav vēl nevienas.

Pašā sākumā viņi bija piestājuši pie Sūnukalna.

— Paga! - Imulis domājis. — Jārauga, kas tad tas par kalnu?

Piesējuši laivas, uzkāpuši augšā, apsēdušies. Vai, cik jauki!

Ilgi nevarējuši vien nopriecāties, cik tas augsts kalns, kādu nekur tuvienē nemaz nav. Divu priežu augstumā. Un, ja vēl uzkāpjot tur augošas priedes galotnē, tad naktī varot redzēt Skrundas pils ugunsku​rus. No tā krasta kraujas var redzēt tālākus dižupes līkumus uz abām pusēm nekā no Skrundas pils.

Ari sargvieta tā būtu labu labā. No tās nevienu nemanītu nelaistu garām, kas laivo pa dižupi vai jāj pa zemi uz Stulbača lēni.

Bet, līdzko Kalējdēls sācis cirst pili, tā drīz apjautuši, ka šī vieta neesot viņiem atvēlēta. Kuru bedri rok, tā aizbirst. Kuru palisādu sienu uzslien, tā apgāžas. Un, ja vēl nocirtīs priedes, kas uz tā aug, un izlauzīs celmus, kas tur ieķērusies, vējš šo vieglo smiltiņu kalnu aizpūtis pa gaisu kā nieku.

Mocījušies, mocījušies, prātojuši šā, prātojuši tā, līdz beidzot iedomājušies doties jaunos vietraugos.

Tad Imuļa karadraudze ar visām laivām un zirgiem devusies uz Milžu slūžu augstajiem klinšu kalniem. Klinšu krasti tik augsti, ka galva reibst. Pa tiem augšā neuzrāpsies neviens sumpurnis, ne vilkacis. Bet kā uz tik cietas klints kaut ko uzcirst? Nevar ne mietu iesist, ne balstu ierakt. Un kā uz tādas klints pašam dzīvot? Ne nokāpt, ne uzkāpt. Bet tumsā un ziemā? Ja neviļus paslīd kāja, tad, krītot lejā, beigts kā likts. Un ja bērni nositas? Un ja zirgi nositas? Un ja nu vēl ari pašiem kas atgadās?

Tālab Imulis esot izšķīries savu īsto pili cirst drusku atstatu no Milžu klinšu krastiem uz savrupa, dižpriedes augsta, jauktu meža apauguša pakalna slapjas pļavas viducī.

Imuļa aprēķins esot tāds, ka nevienam svešnieku baram, kas klejotu pa Skrundas krastu, nepamanītam un ncsakautam garām ne​paiet.

Tā kā tagad, kad Rudbārdis ar lmuli prātīgi aprunājas, tad vairs viņam neko bilst, ne urkšķēt.

Atpakaļ laivošana Imulim aizķērās Kalējdēla labad. Atlaivojis šurp, viņš bija sācis pamazām vien ķircināties ar Imuļa māsu Čapu. Kur bijis, kur ne Kalējdēls allaž atradis aizbildinājumu runāties ar Čapu.

Cik ilgi lūkosies dzeltenos matos un zilās acīs? Līdzko Kalējdēls aiztiek Čapu aiz pleca, tā šī tūliņ liecas

tik atpakaļ. Kalējdēls nu Čapā tik aplam ieskatījies, ka grib viņu par sievu dabūt līdzi, lai tur vai gals klāt. Čapai to tik vajadzēja. Lielā klēpī sēdētāja un līdzi braucēja. Vienīgā atruna, vai tēvs laidīs. Lai raugot runāt pats.

Kalējdēls runā ari. Bet Rudbārdis nē un nē. Čapa nu raud cauru dienu un visu nakti, ka nevar nekā nomierināt.

Ko nu? Laidīs ari. Tikai ar vienu nosacījumu. Lai Imulis tur uzceļ krietnu pili, tad lai brauc abas ar Branci. Agrāk nē. Pa to laiku Čapai jāiemācās Oces stāvos audeklu aust, adīkli adīt, ganos iet un putru vārīt. Čapai nu ne raudāt, ne neraudāt, ne priecāties, ne nepriecāties. Bet jāpaciešas krietni.

Piedabūt allaž darbos pārlieku aizņemto Ocesmāti pie dažnedažādu brīnišķīgu, sirdi stindzinošu, pamācošu, aizrautīgu notikumu stāstīšanas rudbāržnieku vēl mazajiem bērniem bija īpaši jāizpelnās ar čaklumu un paklausību. Savā vaļā pa pils pagalmu ņemoties, bērni allaž dauzoties apgāza krāģus, izplēsa gultas un piegružoja istabas. Kad tas beidzot bija noticis un Oce bija piedabūta pie rēgu stāstīšanas, viņi visi bez knakstīšanās kā putnēni, klusu un mierīgi saspiedušies rindiņā uz guļamlāvas, spožām actiņam un pavērtām mutītēm raudzījās Oces roku vēzienos, pirkstu valodā un balss izteiksmē. Arī pati Oce labi apzinājās savu šī brīža burvestību, — ietekmēt bērnu priekšstatus par pasauli un zināšanas par apkārtējām briesmām, kurām viņi tagad ar savām sirsniņām spraucās cauri.

Tā viņi, uzmanīgi klausoties, uzzināja, ka kopš vecumveciem laikiem šajā mežu apgabalā dzīvojušas divējas tautas. Labie ļaudis dzīvojuši Skrundas šajā krastā un sumpurņi tajā otrajā. Sumpurņi ar lieliem deguniem un uz atpakaļu slīpām pierēm reiz agrākos laikos bija ar lielām laivām pārpeldējuši pāri Dižjūrai un pēc liela kara ar kuršiem paslēpušies Kursas mežos. Citu viņi nekā nedarīja, kā zaga cilvēkus, cepa viņus un gardi ēda nost.

Sumpurņiem allaž esot bijusi liela kāre uz labo ļaužu bērniem. Tālab viņi tos ķēra, pārveda pāri Skrundai, tur labi uzbaroja ar riekstu kodoliem un saldu pienu un pēc tam krāsnī izcepa, bet viņu dvēseles saulē izkaltēja.

Cieši noraudzījusies uz Goģi, Oce teica, ka reiz sumpurņi esot noķēruši kādu labo ļaužu puiku, aizveduši uz savām mājām tālu aiz Skrundas. Tur sumpurņi puiku turējuši kā cūciņu augstā aizgaldā un labi barojuši. Paši viņi vakaros dancojuši. Viena kāja pēc mieta, otra pēc slotas. Arī ēst ēduši. Pankoku vietā ēduši cilvēku vīzes un pastalas. Desu vietā nosistās čūskas un zirgu pinekļus. Odens vietā esot dzēruši asinis.

Kad krāsns bija trīs dienas kurējusies un sumpurņi taisījās uz iešanu laupīt, viņi savai vecenei piekodinājuši, lai vakarā gaidot mājās ar gardu cepeti. Tā nu bija pienākusi reize labo ļaužu puikas cepšanai.

Sumpurņu vecene izveda labo ļaužu puiku no aizgalda sakurinātās krāsns mutes priekšā un pavēlēja: — Gulies uz lizes!

Labo ļaužu puika uzgūlās, bet šķērseniski. Tas sumpurņu vecenei gauži nepatika.

— Guli labāki! — viņa lika.

— Parādi, kā jāguļ! — puika labu brīsniņu tiepās. — Mana mamma to nekad nav mācījusi.

— Jā, jā! — vecene atbildējusi. — Bet tad skaties uzmanīgi ar acīm! Šī nu arī parāda, kā jāgulstas.

Bet pa to mazo brīsniņu puika sagrābj lizi, ar visu veceni krāsnī iekšā un dzelzs plāti priekšā, lai cepjas pati.

Tagad tik puikam ar vieglām kājām steidzīgi mukt, kamēr nav no laupīšanas pārnākuši sumpurņi.

Puika nu vecenes gultā iegāzis piestu un pārsedzis to ar deķi, lai sumpurņi domā, ka vecene guļ. Tad labo ļaužu puika ačgārniski apāvis kājas. Purnu papēdī un papēdi pirkstu galā, lai sumpurņi domā, ka viņš skrējis uz otru pusi. Bez tam puika izbārstījis pelnus, lai sumpurņi nevarētu labi saost viņa pēdas.

Tik tālu viss labi.

Sumpurņi pa to laiku mežā tikai laizās vien, nevarēdami vakaru sagaidīt, jo labi zina, ka mājā māte cep gardu cepeti.

Tas varēja būt jau labā pievakarē, kad sumpurņi pārnāk mājā.

— Ā! Māte vēl guļ dienasvidu, - šie nodomājuši, ieraugot apsegto piestu.

Nekas. Sumpurņi arī paši varot izraut cepeti no krāsns. Ko velti veču modināt. Labi. Izrauj cepeti un ēd nost, nagus sūkādami. Ēd, ēd. Rumpis jau apēsts. Vēl tikai paliek rokas pirksti skrubi​nāmi.

Kas tas?

— Vai, stulbie, neredzat? Tas jau mātes gredzens cepeša pirkstā!

— Ej, trakais, ej! Kas tad tā par māti, kas tur gultā guļ?

Vienā lēcienā sumpurņi no galda nost. Aplam sadusmojušies par labo ļaužu puikas izmukšanu, viņi izskrej laukā bēgļa pēdas meklēt. Kamēr pakaļdzinēji pa tām iet uz nepareizu pusi, tikmēr bēglis jau tālu aizskrējis. Ar lielām mokām tās saoduši, viņi kā vējš nu dzenas pēdu pa pēdai puikam pakaļ.

Bet pa to laiku labo ļaužu puika nonācis pie platās Skrundas upes, pār kuru viņš pāri nevarēja tikt.

Nabadziņš jau domāja, ka sumpurņu nagiem vairs neizbēgt, jo bija ļoti piekusis. Ķērāji jau trešo reizi bija gluži tuvu.

Tomēr, visus spēkus saņēmis, labo ļaužu puika uzrāpās kokā, kas bija uzaudzis pašā dižupes malā un kura kuplie zari bija pārkārušies no krasta pār ūdeni.

Pa puikas pēdām pakaļ dzīdamies, sumpurņi nonāca līdz Skrundas malai, kur pēdas pazuda. Ko nu?

Viņi skraidīja, skraidīja pa dižupes malu, bet nekā. Sumpurņi jau sāka prātot, vai nebūtu laiks atpakaļ uz mājām griezties? Bet te viņi ieraudzīja labo ļaužu puikas ģīmi ūdenī.

— Re, kur viņš ir paslēpies! Tas pats ķeramais jau ir!

Tā kā ļauno darbu dēļ Pērkons sumpurņus bija nosodījis ar vilka kumbra kaulu, viņi nespēja uz augšu paskatīties un bija pārliecināti, ka labo ļaužu puika ir paslēpies dižupes Skrundas ūdenī.

Tā kā saule jau bija labā gabalā un upe mierīga, koka atspīdums skaidrajā ūdenī bija labi saskatāms.

Sumpurņi, lai sagrābtu labo ļaužu puiku, klupa klāt ūdenim un ņēmās lakt, kaut ari upe būtu jāizlok sausa.

Laka, laka. Vēl šie laks. Laka, laka. Nu jau šiem vēderi lieli, bet laka vēl bez sāta, līdz visi pārplīsa.

Tagad labo ļaužu puika droši nokāpa no koka zemē, ciešāk aplūkoja nosprāgušos sumpurņus, iznāca krastmalā, lai viņu varētu labāk ieraudzīt Rudbārdis un ar bluķalaivu pārvest atpakaļ mājās.

Bērni noklausījās Oces stāstu vērīgi līdz pēdējam vārdam. Viņa palika pārliecināta, ka, izstāstījusi tādu rēgu, draiskulīgo Goģi būs pietiekami nobaidījusi, lai viņš pārstātu blenzt uz Skrundas otru krastu.

Bet Goģis savukārt, to visu noklausījies, jutās kā pats labo ļaužu puika, kas ar savu atvedību bija pats saviem spēkiem izglābies no sumpurņu gūsta. Bet to atspulgu, kas piemānīja sumpurņus, bērni ziņkāri gāja uz upes ūdens smeļamās un laivu piesienamās laipas skatīties paši. Tas patiešām bija lielu lielais brīnums, ka no ūdens pretī raudzījās tādās pašās drēbēs ģērbti bērni, kādas bija mugurā pašiem. Viņi tik tie​šām ūdenī izskatījās tādi, kādi stāvēja uz laipas. Bet, ka tas esi tu, katram pašam bija jānotic citiem. Ūdens atspulga brīnums piešķīra vislielāko ticamību ari visam Oces stāstījumam.

Ocei visi ļaunie cilvēki dzīvoja purvos aiz Skrundas. Tur tik lielās mājiņās kā cilvēku pirtis, paaugstu kā uz gaiļa kājas, mita raganas, kas vienus labos ļaudis paglaudot pārbūra par akmeņiem, citiem ar sarkanu dzelzi izdedzināja acis, piesēja pie koka, lai zvēri un putni viņus apēd. Mežā, kur ragana paskatījusies, vairs nav augušas ne sēnes, ne ogas. Raganas pa gaisu lidoja, uzsēdušās uz slotām. Tās viņas darināja no salasītiem cilvēku matiem, zirgu sariem, purva zālēm un pārsēja ar desām un dzīslām.

Raganām varot būt meitas ar vienu, divām vai trim acīm. Tie daudzie akmeņi, ar kuriem pilns tas aizupes mežs, visi esot raganu noburti cilvēki.

Raganas tur jaucot cilvēkiem pēdas un allaž pūloties viņus ievilināt kādā purva bezdibenī. Raganas

šos bezdibeņus esot pārsegušas ar mīkstu lāča sūnu, ka cilvēkbērni, kas to nezinot, nekā nevarot iedomāties, cik tā vārīga. Pietiek vien uz to uzspert kāju, ka cilvēks iekrīt briesmīgā bezdibeni.

Kādu citu reizi Oce biedēja savus nerātnos bērneļus ar lielām, garām un resnām kā desas čūskām, kas Aizskrundas mežos dzīvojot, ka biezs. Turienes zvēri, lāči, brieži, vilki esot šīs čūskas nolīguši, lai tās sargātu viņu meža takas tā, lai pa tām neklīstu neviens cilvēkbērns.

Kad lielā čūska pamana kādu briedi pa zvēru taku nākam, tā izliecoties lielā likumā, iztaisot tādus kā vārtus, pa kuriem briedis var visā augumā, galvu nepieliecot, iziet cauri. Čūska luncinot vien asti un metot ar galvu, lai tik iet.

Bet, līdzko pa šī brieža pēdām gribot iet kāds labo ļaužu krasta puika, tā čūskas vārti sākot spiesties ciet. Tomēr, ja puika neko neiztaisa un tik iet, domājot, ka gan jau kaut kā cauri izspruks, čūska izšaujot garu mēli, šņācot sažņaudzoties tā, ka tādu puiku nospiež pavisam. Un čūskas sargātos vārtos zemē guļot dikti daudz, daudz visādu nospiestu cilvēku kā liels baļķu līdums.

Oce bieži stāstīja bērniem, ka Aizskrundas mežos un purvos dzīvojot arī pūķi, kam ir melnas asinis un kas vemjot briesmīgas ugunis, no kā zvēriem karstumā spalva apsvilst. Pēc tam viņi skrejot uz Skrundu negausīgi dzert, kamēr uzpumpējas tik resni, ka tik tikko spējot pakustēties, kamēr pusdzīvi nokrītot gar zemi otras krastmalas krūmos. Pamodušies un izmīzušies viņi allaž lūrējot uz šo krastu, vai neklimst apkārt kāds puika, ko varētu nozagt.

Viņpuses pūķi varot ar savu dvašu vien katru cilvēkbērnu pieraut klāt un norit. Viena roka viņiem esot ugunskarsta, otra Iedusauksta.

Viņa krasta krūmos dzīvojot arī Nāve. ŠI spīgana tur klīstot apkārt errodamies, cik Skrundas krastā esot saradušies pārāk daudz ļaužu, kas tagad tur dzīvošot mūžu mūžos un nekā nevarēšot nomirt. Drīz vien viņi aiz liela vecuma nespēcības, nosirmojuši un sakumpuši, apnikuši dzīvot, sāks kurnēt un brēkt pēc nāves. Ar tukšām rokām tos nomaitāt esot gauži grūti. Tālab viņai esot lika izkapts, ar kuru tā pļaujot katru, kam vien pietiek klāt, vai viņš vecs vai jauns, liels vai mazs, zvejnieks vai dravenieks, Goģa brālis Buniķis vai priekšpils meitiņa.

Likās ērmoti, kur gan Oce allaž par visu ņem tik daudz arvien jaunu nostāstu.

Nepagāja ne trīs dienas, kad pils pagalmā notika īsteni raganu darbi.

Blēņdaris Goģis, paaicinājis palīgos savu labāko draugu Liepiņu, pie sētas pavarda slietņa malkas kaudzes izraudzījuši panesamu klučeli, pa abiem uzstiepa to pa trepēm augšā uz valni un pieslēja pie aizsargsienas. Goģis domāja, ka, pakāpjoties uz tā, varēs labi paskatīties pāri pils nožogojumam. Bet tik gludi tas vis negāja. Lai redzētu pāri guļbaļķu aizsargsienai, Goģim bija vēl krietni jāpaaugas. Tikai viņš bija par nepacietīgu, lai gaidītu nākamo vasaru. Šovasar vajadzēja vēl palēkties, ieķerties un pievilkties.

Tikai Goģa spars bija par lielu. Viņš pazaudēja līdzsvaru un pārvēlās pāri sienai.

Redzot gaisā novējojamies Goģa basās kājas, Liepiņām bija skaidrs, ka viņa draugu tur parāvusi ragana. Liepiņš muka, ko kājas nes, it kā ari viņam tā pakaļ dzītos un, istabā ieskrējis, palīda zem guļamlāvas.

Bet Goģs, pārkritis pāri aizsargsienai, turpināja kūleņot lejup pa stāvo pilskalna nogāzi, līdz atdūrās krustu šķērsu nekārtīgi samētātai koka gabalu grēdai. Aiz tās priekšā bija vēl viens spiču palisādu mietu žogs, krietni augstāks par to, kam viņš bija pāri pārvēlies. Viņš bija kā lielā apcirknī iekritis.

Atžilbis Goģis gribēja pakāpties uz koku čūksli. Bet tas bija tāda pat viltus pilns. Baļķēni svērās, šķobījās, gruva. Goģim iespieda kāju, un viņš krita. Puika nu cīkstījās ar mietu blāķi kā ar daudzroku mošķi, kas nu jau turēja ciet arī viņa roku. Goģis saprata, ka iekritis spīlēs un gals klāt. Viņš cietās.

Sāpēja sadauzītais celis. Skatījās apkārt, cik varēja paskatīties. Nu puikam kļuva gaužām skābi ap dūšu.

Domā, do​mā, bet ne nieka nevar sadomāt.

Ak, tu manu sūro dieniņ! Bez krietna apķēriena nekas nesanāks.

Pēc ilgākas stomības Goģis saņēma dūšu. Vispapriekšu viņš raudzīja no baļķēna spraugas izvilkt plaukstu. Gauži gan sāpēja, āda nobrāzās, bet padevās un ārā iznāca.

Nu Goģis ar abām rokām varēja pakustināt mietu. Tas jau bija gluži kā šķēps, ko iegrūst spraugā, kas turēja kāju. Kad ar mietu šķir​bu palauza, tā paplētās un palaida vaļā kāju.

Goģa prieki tomēr bija īsi. Viņa priekšā bija augstā spico palisādu mietu sēta. Lai arī cik lielu mietu kaudzi tās priekšā viņš sakrautu, tās spicumi tik un tā neļautu viņam pāri pārvelties kā augšā guļbaļķu nožogojumam. Tālab Goģis raudzīja rast glābiņu, rāpjoties augšā pa pilskalna nogāzi.

Goģis labi zināja, ka no lielcilvēkiem tur tik un tā neviena nebūs. Visi viņi bija prom priekšpils žoga darbos. Bet, tomēr uzrāpies pie aizsargsienas, viņš skaidri un gaiši dzirdēja, ka aiz sētas sarunājās viņa lielie brāļi Jorēns un Jānis. Varētu viņus pasaukt palīgā?

To tik ne! Goģim būs liels kauns, kad viņi šo apsmies: — Muļķi, kur tu kāpi? Re, kā izgāja!

Goģis iegūlās tajā garajā zālē, kas ap kalnu dikti liela auga.

Lielcilvēki jau nebija labāki. No tiem varēja dabūt sukas.

Vai nu tā būs, ka kāds gudrs padoms neradīsies?

Kad dienas vidū Oce pārsteidzās mājās slietņa pavardu uzbikstlt, gaļas zupas katlu uz bluķa uzlikt un bērniem karotes izdalīt, lai pa kārtai smeļ un ēd, visi sētsvidus knēveļi vienā mutē čivināja: — Goģi ragana nozaga! Goģi ragana nozaga!

Kad Oce šajā ņigu ņegā sāka ieklausīties, viņa saprata, ka bērni pils pagalmā ir spēlējuši paslēpes un viņi Goģi nav atraduši. Bet tad, kad Goģa karote palika nepaņemta, viņa gāja puiku meklēt pati. Meklē, meklē. Bet Goģis nekur dabūjams, nekur sadzenams. Viņa apskatīja visus istabas kaktus, palāves, pieliekamos, apsteidza visriņķī aizsargvalnim, uzkāpa abos vārtu sargtorņos. Izmeklējās pa malu malām, bet nekur atrast. Viņa izprašņāja vārtu sargu, kurš gan visu laiku vārtos nebija nīcis, bet piepalīdzējis priekšpils vārtu cirtējiem. Nē. Neviens puika pa vārtiem ārā nebija iznācis. Tad Oce sāka tincināt bērnus.

Kurš Goģi pēdējo reizi redzējis? Kad Oce piesolīja visus pēc kārtas ar bērzu žagariem pa plikiem dibeniem nopērt, bērni nosūdzēja vismazāko Liepiņu, ka viņš esot redzējis, kā ragana Goģi nozog. Kājas vien pa gaisu novicinājušās.

Oce, aplam sapiktojusies, sagrāba mazo Liepiņu stingri aiz rokas, dikti sapurināja un kliedza, lai rādot, kur tas viss noticis.

Ar visām miesām purēdams un gaužas asaras liedams, Liepiņš veda Oci augšā pa vaļņa kāpnēm pie aizsargsienas, kur vēl stāvēja pieslieta malkas šķila.

— Te Goģi nozaga ragana!

Oce, pārkārusies sienai, aplūkoja pilskalna zālēs ieaugušo nogāzi, bet nekādas raganas pēdas tur nesaskatīja.

— Tu melo! — viņa uzkliedza Liepiņām. — Par melošanu tu va​karā dabūsi krietnas sukas.

— Ai, ai, mīļā! — pa pils vārtiem pabāzusi galvu, kāda priekšpils sieva apsauca Oci. — Tev laikam gan ir kāds dikti nepaklausīgs bērns, ja tas liek savai mātei tik neganti rāties?

Nu Oce pati sāka raudāt žēlas asaras, jo domāja, ka citādi tas nevarot būt, ka Goģis ir nepamanīts izlavījies ārā pa pils vārtiem un ar galvu pa priekšu iekritis Skrundā.

Visi ļaudis tika izsūtīti uz meklēšanu.

Ar lielām vaimanām bez Goģa pilī satumsa vakars. Pārjāja Rud​bārdis. Bija jau krietni tumšs.

Ari Rudbārdis nezināja nekā prātīgāka kā iemērkt darvas katlā koka dūli, pavardā aizdedzināt un ar tādu lāpu staigāt visapkārt pils valnim un mežonīgā balsī saukt pēc Goģa. Ja viņš būs noslīcis, nedzirdēs, bet ja kaut kur krūmos pakritis, tad varbūt atsauksies.

Kad Rudbārdis tā bija kādu laiku izsaucies, no tumsas izkūņojās aplam samiegojies Goģis.

Kā nu lai puiku augšā dabū? Sniedzas ar rokām, bet par īsu, lai kopā sasniegtos. Laiž lejā lūku.

Goģis tajā ieķeras. Bet tavu nelaimi! Plaukstas slīd, un Goģis atkrīt atpakaļ. Ko nu lai dara? Domā, domā.

Beidzot izdomā, ka no priekšpils mājām jātnes nelaiķa Gunvalda dzeiņa krēsls. Domāts, darīts. Rudbārdis nolaiž striķī pa sienu lejā dzeiņa dēlīti. Tajā iesēstas Goģis, un Rudbārdis ar stiprām rokām uzvelk augšā

savu nerātno dēlu.

Lai ari no tiem lieliem priekiem, ka Goģis bija sveiks un vesels, izrauts no raganu nagiem, atkal mājās, Rudbārdim tovakar nepavisam nenesās prāts uz Goģa pēršanu, tomēr pie mājas durvīm baļķu spraugā iespraustais bērza žagars ilgi dīkā nevarēja stāvēt.

— Ja tevi bez pēriena atstāšu, tad jau citā reizē atkal kāpsi pār žogu, kad vārti vaļā, — sprieda Rudbārdis. — Žagars kaulu nemaitā. Pēriens jaunam par mācību, vīram par veselību.

Goģis tomēr dabūja sukas, kā nākas.

Nenobirdinādams ne asaras, viņš pēc tam, tēvam acīs skatīdamies, noprasīja: — Vai tad, kad tu būsi vecs un es liels, es tevi tāpat varēšu no​pērt? Šķita, ka Rudbārdi nākamībā gaida pēriens.

— Es savus pērienus esmu jau dabūjis, — atrunājās Rudbārdis. - Tev tie būs jāpietaupa saviem nerātneļiem.

Tomēr prāti pilī tik drīz nenorima.

— Tā tas tālāk vairs nevar iet, — visu nakti buldurēja pie Rudbārža auss Oce. — Jāsauc vien uz pili Krīvs, kas bērniem labas mācības sa​mācītu.

Tā arī notika. Tagad katru dienu uz pili jāja Krivs. Viņa baltais zirgs sapīts ganījās piepils pļavās, bet viņš pats, pils pagalmā atsēdies uz bluķa, lieliem un maziem bērniem uz aizsargvaļņa trepēm pūlējās viņu nerātnību pilnās galvas piepildīt ar gudrībām. Kā maza sēkla par lielu koku izaug. Ka ne no katra koka var svilpes griezt. Ka vērsis jābīstas no priekšas, zirgs no pakaļas. Ka netīru sniegu nekad nevar baltu izmazgāt. Ka uguns nav nekāda puķe, ar ko var rotāties. Tas, kas piedzimis par vilku, par lapsu nekad nepaliek.

Kriva stāsti mijās ar mīklu minēšanu.

— Kas ir saldāks par medu?

— Miegs. — Bērni to jau zināja.

— Vai ir tāds, kas guļ bez miega?

— Jā. Akmens guļ bez miega.

— Kas ir mīkstāks par spilvenu?

— Mātes klēpis.

— Bet kas tecēja bez kājām?

— Ūdentiņš.

— Kas skrien ātrāk par vēju?

— Imuļa zirgs.

— Kālab tev viena roka? - ziņkārajās bērni.

— To otru man sumpurņi nokoda, — atbildēja Krīvs.

Krīva galvenais stāsts bija par Pērkontēva divējiem zibeņiem. Vienus viņš ielika tumšo mākoņu liellaivās un palaida brīvē, lai sper, kur iepatīkas. Bet citus zibeņus Pērkons satina saules kamolos un ik ritu palaida, lai ripo pa debesīm, apspīd un silda ļaudis, mežus, zvērus, lopus un ūdeņus. Bet tur tālu vēl aiz Rudbāržkalnicm un Kalves mežiem esot liela jūra, kurā dzīvojot ļauni sumpurņi, kas katru Pērkona zibeņu sauli vienmēr noraujot no debesīm lejā un noslīcinot savā jūrā, ka nočūkst vien, kamēr tā pavisam apdziest un paliek galīgi tumšs.

Bērni labi zināja, kas ir sumpurņi, bet nekā nespēja aptvert, kas tā jūra tāda ir. Bet īstenībā tas bija tāds aplam jocīgs līdzens apgabals, kas viss bija tikai no zila ūdens bez neviena koka, kalna un mājas. Par jūru šiem meža bērniem varēja stāstīt tikai rēgas. Krīvs klāstīja, ka tas esot tik liels ūdens, it kā garā rindā viens pie otra būtu sastājušies desmit Stulbači un aiz tiem vēl desmit, un vēl desmit. Bet no tiem desmit Stulbačiem bērnu acīs nekāda jūra vis neparādījās. Arī dižupes Skrundas otru krastu varēja stumt prom tik tālu, cik vien tīk, tajā tukšajā vietā jūra neuzbūrās.

Ja jūra bija tikai iedomu rēgs, tad saule, kas ik rītu līda ārā no Aizskrundas mežu galotnītēm, bija

pavisam īstena.

Kad uznāca no vietas daudz lietainu dienu un nekā nevarēja pateikt, kur kuro brīdi debesīs bija paslēpusies saule, Krīvs uzveda bērnus redzes torņa augšas galerā zem jumta un stāstīja rēgu par bezbailīgu puiku, kurš bija apņēmies jāt saulei atprasīt, kādēļ viņa septiņas dienas nespīdot. Šis puisis esot izjājis no priekšpils zirgu nojumes un aicinājis jāt viņam līdzi savus brāļus. Bet šie tik atcirtusi: — Tu esi galīgs aplamnieks! Prāta tev ne tik, cik melns aiz naga. Tik tikko no kādas nelaimes ar veselu ādu izķepurojies, bet tu mūs atkal jau labini iekšā citās nepatikšanās. Ja tev savas dzīvības nav žēl, jāj vesels. Mēs griezīsimies atpakaļ.

Bet bezbailīgais puisis neatsaka brāļiem neko. Atmet tik ar roku un aizjāj.

Drošsirdis bija apņēmies jāt tieši pa saulei, kaut gan lietus dienās to nevarēja saredzēt. Bez tam vēl sacēlās auka un uzbruka negaiss, ka ne miņas, kā jāt pa saulei un kā pretī saulei. Uz kurieni drošsirdi auka trieca, tur jāja. Otrai dienai austot, auka gan nostājās, bet debess palika tāda pati melni pelēka kā bijusi un sauli nekur manīt. Un, jo tālāk drošsirdis jāja, jo apmaldījās vēl vairāk. Laiks palika arvien saltāks, bet ūdens arvien karstāks. Pēdīgi viņš nonāca tur, kur ūdens pavisam vārošs un kur saules nemaz vairs nav.

Debesis tādas rudi sarkanas un zaļganas, bet jūra kā nošķiebušies biezputra un salas tajā kā balti piena kunkuļi. Nu bezbailis vairs nezinājis ne rīta, ne vakara. Tā bija pavisam jocīga zeme. Ūdens nebija ne upēs, ne avotos. Bet dzert gribējās. Tad ar nazi viņš iegriezis veca koka stumbrā un no turienes ārā sūkusies laizāma sula.

Tā bezbailis nojājis trešo dienu. Nekā.

Bet ceturtajā dienā iejājis pašas saules pagalmā, kur saticis saules māti. Viņa apsēdinājusi drošsirdīgo puisi zelta krēslā, apsegusi ar lāč​ādu un vaicājusi: — Nu, gudro puisi? Ko pateiksi atjādams?

— Ai, saules māt! Jāju apvaicāties, kādēļ saule septiņas dienas nav spīdējusi?

— Taisnība. Mazliet par ilgu tas ir gan. Bet ko darīt? Septiņas dienas sumpurņu jūra saburbuļojusi tik daudz pelēku mākoņu, kā lai tiem cauri izspīd.

Tā drosmīgais puisis, šīs lietas izklaušinājies, lēcis zirgam mugurā un jājis mājā.

Tās tik tiešām nebija rēgas vienam elpu aizturošam brīdim, kas pa vienu ausi gāja iekšā, satrauca sirdi un tūdaļ pa otru izkūpēja gaisā. Šie stāsti gāja iekšā pa abām ausīm un tajā pat galvā tika sakošļāti, noriti un sagremoti. Vai jābrīnās, ka pēc šādas barības Goģis mēdza uz sauli vien blenzt. Kā viņa brauca cauri mākoņiem? Kuros mežos viņa iespīdējās? Kuros apdzisa?

Kad Krivs Goģim pavaicāja, kāpēc viņš tādās dziļās domās esot iekritis, tad puika atteica: — Tāpat pats par sevi.

Bet tā nebija taisnība. Goģis domāja, kā tikt Aizskrundas mežos un pats ar savām acīm apskatīties, kā Pērkons no zibeņiem saules kamolus tin.

Kamēr citi bērni vien izbrīnījušies skatījās un kautrīgi klusēja, tikmēr Goģim bija dūša Krīvam skaidri un gaiši noprasīt: — Vai uz turieni, kur Pērkons no zibeņiem saules kamolus tin, var aiziet arī ar kājām?

— Nē, draudziņ! — Krivs, nolicis sāņus krivūli, ar veselo roku noglaudīja Goģa galvu. — Tas ir dikti, dikti tālu. Tad ir jāaiziet līdz tai vietai, kur meži ar debesīm saiet kopā. Ja tu tagad izietu, tad var​būt tad, kad tu būtu tik vecs kā es, līdz turienei tiktu.

Goģis ar prātu gan saprata Krīva teikto, bet ar sirdi nekādi. Viņš jau sen bija apjautis, ka ir gudrāks un stiprāks par visiem citiem sētas bērniem un tālab uz viņu neattiecas tas, kas zīmējās uz visiem pārējiem.

— Bet kā tas gudrais, drošsirdīgais puisis varēja četrās dienās līdz saules mātes pagalmam aizjāt?

— Viņam bija brangs zirgs, — Krīvs atrunājās. - Bet tādu zirgu Kursā vairs šajos laikos nav.

— Žēl gan.

— Jā, žēl, — Goģim piekrita Krivs. — Bet tālums nav vienīgais neuzveicamais šķērslis. Pērkons negrib, ka kurši tur kāju spertu. Tālab viņš kuršiem priekšā aizvilcis Skrundu, kurai pāri brist viņiem nav vēlēts. Tā zeme Pērkonam vēl nav gatava. Tur ir vieni akači, purvi un slīkšņas. Lai kurši nemaisītos

Pērkonam pa kājām un netraucētu darbus, viņš licis Skrundas otru krastu stingri apsargāt visādiem mošķiem, raganām un pūķiem. Tavs lielais brālis Buniķis šim Pērkona aizliegumam nepaklausīja. Viņš slepus, kad citi viņu neredz, laivā pārirās pāri Skrundai. Bet otrā krastā viņu tūliņ sakoda pūķis un iemeta atpakaļ dižupē. Buniķa beigtās miesas peldēja pa straumi prom. Tās savā laivā atpakaļ uz svētbirzes ugunskapu atveda Ieris.

— Ak tā tā lieta?

Tā, ka šī pasaule nemaz nebija tik laba un skaista, kāda tā izskatījās, no pilskalna redzes torņa raugoties.

— Kādi ir raganu sūdi? — reiz Goģis pārsteidza Krīvu ar skaidru un gaišu jautājumu.

Kamēr Krivs mulsa un gudroja, ko atbildēt, Goģis turpināja: — Vai tādi kā govij? Vai tādi kā zirgam? Vai tādi kā aitai?

— Kam tev tas jāzina?

— Kā? Kāpēc jāzina? - Goģis par tādu lielcilvēku nesaprašanu bija tīri izbrīnīts. — Lai zinātu, kurā mežā dzīvo raganas, kurā nē.

Bija gaiši jaušams, ka jaunais cilvēks jau kaut ko zināja no med​nieka Druģa meža mācībām.

— Man liekas, ka tādi kā cilvēkam, — Krīvs atrada atbildi.

Goģim šķita, ka, guvis tādu mācību, viņš nekad raganu nagos nenonāks.

Goģis žēli jo žēli noraudzījās uz putniem, kas bez kādiem aizliegumiem draiski laidelējās te pa viena, te pa otra krasta debesīm. Tas putna prāts Goģim nekā nelika mieru.

Kas jau nu ir, tas ir. Rudbārža vidējie dēli Jorēns un Jānis un mazākie Veisiķis un Goģis auga par staltiem jaunekļiem, lieliem miesas spēkos un drošām sirdīm. Brūtgānu laiks nāca virsū arī Daivai un Bātei. Jaunākā māsa Bāte vaigā tik daiļa un augumā tik slaika, ka patiesi prieks redzēt. Bet kā tas allaž pa laikam mēdz būt, daiļam daiļa nelaime. Bāte bija par daudz dusmīga. Pat Oce neprata saklaušināt padomu, kas te līdzams. Domāja, ka tad, kad nāks puišu laiks, gan jau dusmīgais prāts šai pāries. Bet nekā! Reiz bija pat tāds atgadījums, ka, saņēmis dūšu, gāja ar Bāti amizēties priekšpils sargs Airitis. Bet, ak tu pasaulīt! Šis vai nu stiprāk šo saspiedis vai vairāk paplēsis, ka Bāte pagrābusi kādu bistekli un metusies iegātnim virsū. Airitis spērienu dabūjis, nokritis četrrāpus un kā šunelis pār slieksni atpakaļ pārrāpies.

Un zināms, ka pie jauniem sievišķiem tā nu vienreiz ir. Kurai ar augumu palaimējas, tai tūliņ ar precību citādi atšķiras. Jaunākajai māsai Bātei, neraugoties uz dusmību, tomēr nāca precinieks uz precinieka, bet vecākai ne rādīties nerādās.Tālabad Daiva zobus vien griež, kā tik Bātei saskaust, lai precinieki rimtu. Bet Rudbārdis solījās meitas dot tikai tādam, kas atvedīs uz Skrundas priekšpils lopu nojumi vismaz trīs govis. Šādiem tādiem jau nevarēja meitas dot. Kopš tiem laikiem, kad žemaišu lietuvēni nokāva visas viņu govis, rudbāržnieki nebija ne pienu dzēruši, ne biezpienu ēduši.

Oces dēliem vedās brinum ātri augt lieliem. Viņi mācījās visādus amatus, darīties ar cirvi un šķēpu, tīkliem un žebērkļiem, pa jokam cirtās ar koka zobeniem, ka klaudzēja vien, tikai pastarītis Goģis negribēja no amatiem neko dzirdēt.

— Kad es nevaru izmācīties par ķēniņu, tad es labāk eju ganīt aitas, — Goģis skaidri un gaiši pateica Ocei, un māte vien bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

— Vai nebūtu Goģis jāsūta mācībā pie Devalža par dravenieku? — reiz Rudbārdim ieminējās Oce. — Vai traks! Viņš tās medus kāres izēdis jau mežā, nekā mājās nepārnesis, — nosmēja Rudbārdis.

— Kas laidis lāci par bitenieku!

Tas jau bija visiem zināms, ka Goģis no mazām dienām bija aplam kārs uz medu. No viņa bija jāsargā visi medus podi. Ja Goģis slepus tika kādam klāt, nekas lieks vairs pāri nepalika.

Oce pie reizes par to gauži žēlojās Rudbārdim. Kas ar to puiku būs, kas nebūs. Goģis ar sešpadsmit vasarām tikpat dūšīgs kā citi ar visām divdesmit. Goģis jau tagad pils darbiem par stipru. Vajadzēja vien

pateikt, lai salauž slotām zarus, ka nedabū ne apskatīties: liela zaru čupa jau pie pirts un slaukamo slotu zaru kaudze pie pils vārtiem. Tik tā ģīmja sarkanā plankuma dēļ neviena meita diez vai gribēs pie viņa par saimes māti iet.

Rudbārdis domāja, ka Pērkons Goģim ir lēmis karavīra mūžu. Viņš būs jāmāca par karakalpu, kas pili un apgabalu no sumpurņiem aizsargā. Goģa ģīmi ieraugot vien, katrs ienaidnieks sabīsies kā no briesmīga pūķa. Goģis bija dikti drošs dēls. Viņš arvien gāja darīt tādus darbus, ko citi nevarēja.

Visvairāk, ja kāds darbs bija pa nakti darāms, kad citi baidījās.

— Man prieks ne vien par Goģi, — reiz atzinās Ocei Rudbārdis. — Es priecājos ari par tevi, kas mācējusi tik brašu dēlu izaudzināt.

Kādu nakti, kad ārā plosījās stipra vētra un bija tik tumšs, tik tumšs, ka tumšāks vairs nevarēja būt.

Rudbārdis bažījās, vai tik laivas lejā pie laipas ir krietni piesietas. Kādam būtu jāiet paskatīties. Kurš būs tas, kas ies? Goģis, to padzirdis, tūdaļ mudīgs gājējs. Aiziet, pārsien un atnāk atpakaļ it kā nekas nebūtu bijis.

— Vai tas ir tik labi, ka Goģim ne no kā nav bail? - bažījās Oce. - Ne no spokiem, ne no tumsas, ne no zvēriem.

Rudbārdis ilgi prātoja, līdz ierunājās: — Tiesa. Tiesa. Bezbailīgam cilvēkam dikti liels sliktums ir tas, ka viņš nekad ne no kā ncpiesargājas. Un tā var būt viņa nelaime.

— Vai tas nav posts? — reiz ierunājās klibais Valdeķis. — Tavu dēlu pats jods nevar paraut!

Tālab abi veči ņēmās gudrot, kā Goģi sabaidīt. Viņi norunāja tā, ka kādā dikti tumšā vakarā Oce raidīs Goģi uz pils vārtu torni pēc sēdamā bluķīša. Bet iepriekš tur jau būs aizgājis un paslēpies Rud​bārdis. Kā Goģis kāps pa trepēm augšā, tā spoks plivināsies priekšā ar melnām lupatām.

Bet Goģis viņam saka: — Laid garām!

Vien spoks to neliekas dzirdējis, tikai plātās.

— Laidīsi garām vai nē? — Goģis jau saskaišas. Bet spoks tikai plātās.

Tad nu Goģis saķer spoku un pagrūž to pa trepēm zemē, kur viņš, tīšu prātu palaidies vaļā, tenteru tenteriem nokrīt. Laime vēl, ka tik dikti nesasitas, ka var piecelties. Bet Goģis, augšējā galcrā paņēmis klučeli, kāpj lejā svilpodams.

Nu spoks īstā Rudbārža balsī sācis lūgties, lai šo paceļot un aiznesot uz māju. Tā, istabā pie skalu gaismas apskatot spoku, atklājas, ka tas nav nekas cits kā pats Rudbārdis.

Bet Oce nu Goģim virsū: — Maitas gabals! Kālab tu nebaidījies un nemuki? Tā tu vēl varēji savu tēvu nosist!

Tad, kad šis pils torņa notikums jau bija piemirsies, Rudbārdis pēc ilgas kaulu dziedēšanas jau bija sācis klibot apkārt, Oce nodomāja: — Paga! Gan es tev iedošu bailes! Piesargies tu man!

Ja Rudbārdis nemācēja Goģi nobaidīt, tad Brance pratīs. Kādu vakaru Oce saka Brancei, lai uzmet uz pleciem baltu palagu, noejot lejā pie Skrundas ūdens laipas un gaida Goģi uz baidīšanu.

Bet augšā Oce sten un pūš: — Vai, cik traki gribas dzert! Mute galīgi izslāpusi. Paņem, dēls, tukšo ūdens podu un aizej iesmel!

Kas Goģim! Paņem podu un iet. Bet tur priekšā balts ķēms, kas nelabi rūc un nelaiž viņu garām.

— Kas tu tāds esi? — noprasa Goģis, bet ķēms tikai rūc un ga​rām nelaiž.

— Palaid mani iesmelt ūdeni! — Goģis grib sarunāt ar ķēmu pa labam, bet tas nepagalam nepiekāpjas.

— Laid, es tev saku!

Bet ķēms it kā neko nebūtu dzirdējis.

Tad nu Goģim pacietība galā amizēties ar ķēmu. Kur tu nu grābsi sērmukša koku, ar ko sist spokam?

Viņš kā sviež ķēmam ar podu, tā ķēms gar zemi un pods druskās.

Tad ta ķeza! Goģim jāiet pie Oces sūdzēties par to, kā izgājis.

— Māt! Krūze pagalam. Tur pie laipas stāvēja viens balts ķēms, kas nelaida smelt ūdeni. Kā sviedu tam ar krūzi, tā krūze pagalam un ķēms gar zemi.

— Vai, vai! — sāka vaimanāt Oce nevis pa saplēsto krūzi, bet par ķēmu, kas pakritis. — Tu būsi vēl kādu cilvēku nositis?

Tikai baltais ķēms tonakt pils pagalmā ievilkās pats ar saviem spēkiem.

Bet ar to Goģa baidišana nebeidzās. Trešā dienā pēc šī lēruma nāca vēl viens lērums.

Kādā vakarā lielās māsas Čapa, Daiva un Bāte, uznākušas augšā pilī no pēršanās, tik atceras, ka pirtī uz lāvas aizmirsušas ķipīti. Bet laukā tik tumšs, ka acis var izbadīt. Ko nu lai dara? Māsām dikti lielas bailes tik lielā tumsā pēc ķipīša iet. Šo gaušanos padzirdis, Goģis mudīgs gājējs: — Kas par niekiem! Vai gribat redzēt, ka es viens pats to ķipīti uznesīšu?

Goģis svilpodams iziet caur pils vārtiem pa mietu celiņu lejā uz darvas melno Skrundu un tad pa tacīti pa krastmalu uz pirtiņu.

Bet, līdzko Goģis pavēris pirts durtiņas un tumsā sācis grābstīt pēc ķipīša, tā viņu saķērusi kāda plika meita, aptinusi viņam ap kaklu savus matus un sākusi žņaugt nost.

Goģis patiešām aplam apjucis nemācējis pretoties plikajai raganai, kura tik smējusies gardus meitenes smieklus un tik viņu žņaugusi.

— Kas tu tāda esi? — Goģis tagad pūlējies noskaidrot, ka atkal ncpagalina kādu radinieku spoku.

— Vai nepazīsti?

Tādos tik slapjos sieviešu miesas mīkstumos Goģa deguns nekad nebija smacēts.

— Tu esi ragana!

— Nē-ē! — žņaudzēja tikai smējās.

Bet tad, kad Goģis apķēra ar abām rokām pašu žņaudzēju un it krietni piespieda savām krūtīm, sievišķa spēki bez elpas ļengani atslāba. Nu žņaudzēja bija jāpalaiž vaļīgāk, lai nenospiestu pavisam.

Goģis uz brīdi palaida savu raganu, pirts tumsā viņu pazaudēja un vairs neatrada. Noklabēja tik durvis.

Tai vajadzēja būt kādai no priekšpils meitām, kas kopš šī vakara ar gari izlaistiem matiem vairs apkārt nestaigāja. Šī melnā tumsa Goģim uzdeva tikpat grūti minamu noslēpumu kā saules mīkla. Kam bija tic mati, kas viņu žņaudza? Par tiem do​mājot, viņam allaž reiba galva, sila augums un aizsvilās prāts.

Goģis nebija tāds kā citi pils jaunekļi nejau tālab vien, ka viņam uz pieres bija lielais, pirtī nenomazgājamais ugunssarkanais pleķis.

Kad Brance sagatavoja Krīvam ēdamlietu kuli, viņai aiznesēju nebija tālu jāmeklē. Allaž veiklais un izdarīgais Goģis bija priecīgs nesējs un viņa draugs Liepiņš tikpat sparīgs līdzgājējs. Goģim pie sirmā Krīva dikti patika.

— Paldies, bērni! Paldies, - Krīvs bija ļoti iepriecināts par jauniešu nesumu. — Nemaz nezinu, kā jums pateikties?

Bet Goģis zināja, kā.

— Lūdzu, vai es nevarētu no tevis dabūt kādu maziņo svecīti?

Krīvam priekš mīļā brāļadēla nekā nebija žēl: — Man nav vaļas. Paņem tur no cibiņas pats!

Bet Goģis, ticis pie Krīva cibiņas, pagrāba veselu sauju svecīšu un tūdaļ ieslidināja tās savā bikšu kulē.

Vien puiši atvadījušies no Krīva negāja vis godīgi pa celīti atpakaļ uz pili, bet bradāja pa Garūdeni, no pacerēm vilka ārā melnus vēžus un bāza savā tukšajā ēdamlietu maisā.

Neviens jau nemaz nevarēja uzminēt, kādi lieli joki no tā visa sanāks.

Kad pilī satumsa dziļi melna nakts, Goģis ar Liepiņu ar vēžu kuli aizlavījās uz sētas pavarda slietni, kur vēl gailēja sarkanas ogles.

Goģis aizdedzināja pa svecītei, vēža kaula kažociņam uzpilināja pa vaska lāsei un pielipināja tai gaismekli. Kad tas bija izdarīts, viņš šādu rāpojošu svečturi palaida no slietņa pils sētā.

Kas tas bija par skatu, kad pa pils sētu sāka šurpu turpu rāpot degošas svecītes!

Pirmie līdz stingumam pārbijās pils sargi uz vaļņa un torņa galerām. Tādu spoku uzbrukumu pilij viņi vēl nekad nebija piedzīvojuši.

Līdzko viņi attapās, sāka dikti klaudzēt trauksmes klabatas un celt kājās no pirmā nomiedža augšā pils ļaudis.

Tik rāpojošās svecītes par satraukumu nelikās ne zinis, rāpoja kā rāpojušas.

No mājokļiem līda ārā ar vairogiem bruņojušies karakalpi, ķēra šķēpus un gāja pie tukšā pavarda aizdedzināt darvas lāpas.

Ja pilī būtu ielavījušies kādi nekādi lietuvēni vai vilkači, vīri zinātu, ko darīt. Bet tagad uz gaismas spociņicm atlika vien izbīlī skatīties. Ko tu tādai burvestībai padarīsi ar zobenu, bultu un šķēpu?

Jo no mājām iznāk ārā vairāk cilvēku, jo lielāks apjumums un padoma nekāda. Uz notiekošo katrs no sava mājas pakšķa lūrēja arīdzan Goģis ar Liepiņu.

Tumsā melnie vēži nemaz nebija redzami, tālab likās, ka kustas uz priekšu tikai liesmiņas sveču galos.

Sasprindzinājums ievilkās. Vai Skrundas pilssargos un karadraudzē būtu pietrūcis drošu vīru?

Pirmais uz sētsvidu tomēr gāja Jānis, ar zobenu rokā un vairogu sev priekšā turot. No tumsas viņu kāds pamācīja: — Bet tu nebēdā neko! Neskaties nemaz atpakaļ! Ej droši klāt! Kas tādos brīžos sabīstas, tam allaž klājas greizi. Tikai drošiem iet labi.

Visi pilenieki ar aizturētu elpu raudzījās, kas nu tur juks.

Jānis, uzmanīgi likdams pēdu pa pēdai, tuvojās tuvākajai svecītei, saspringti raudzīdamies liesmiņā, gatavs jebkurā mirklī mesties vis​niknākajā kaujā.

Vispapriekšu Jānis pielieca muguru. Tad, vairogu nolicis priekšā, viņš nometās ceļos uz zemes.

Tagad laikam viņš jau redzēja savu pretinieku. Cieši uz to paskatījies, Jānis nometa sāņus vairogu un zobenu un ar roku sniedzās pēc svecītes. Paņēmis to rokās, viņš piecēlās kā​jās un nesa rādīt Rudbārdim.

Pa to laiku kamēr pilsļaudis sasprindzināti gaidīja kauju ar mald- uguntiņām, ar lielu liesmu iešvirkstējās žagaru kaudze pie pavarda slietņa. Kāds vēzis tur bija ielīdis, sev glābiņu meklēdams.

Vecie rudbāržnieki labi zināja, kas notiks, ja turpat blakus aiz​degsies pavarda slietnis. Šo uguni bezbailīgi skrēja dzēst Goģis ar Liepiņu. Labi, ka slietnī vēl gadījās pilni daži ūdens podi.

To, ka viņi ugunij uzlējuši ari dzeršanai noliktu skābputras podu, varēja pamanīt vien pie rita dienas gaismas.

— Kas tiem vēžiem bija noticis? — vēl ilgi nevarēja pārbrīnīties pilenieki.

— Vēži nākot krastā uz sliktu laiku un lielu vētru, — zināja teikt Oce. — Vēži no Skrundas būs rāpojuši augšā pilī sev kādus svētkus svinēt? — prātoja Brance.

— Bet kā viņi pa vārtu apakšu varēja ar visām svecēm cauri izlīst? — nevarēja saprast citi.

Lai ari kā tas būtu bijis, visus negantniekus nākamajā dienā tik un tā izvārīja un galvenais varonis Jānis noēda ar gardu muti.

Tikai tad, kad valodas par vēžu uzbrukumu un mēģinājumu nodedzināt Skrundas pili aizgāja līdz Krīvam, viņš nu gan skaidri zināja, no kādas cibiņas vēži bija dabūjuši tās svecītes. Bet tad jau Goģa nopēršana bija nokavēta.

Goģis pēc dažām vasarām pieauga par tik lielu stiprinieku, ka visi pils darbi, pat visgrūtākie, viņam

bija tīri nekas. Sviedrus uz pieres kā citiem cilvēkiem viņš vēl nebija dabūjis redzēt. Viņam bieži iekrita prātā doma, kaut jel kādreiz pagadītos rokās kāds vērtīgāks darbs, mazākais tāds, kur dabūtu vismaz sviedrus noslaucīt.

Kad tā, tad tā. Tālab Rudbārdis uzdāvināja savam nevaldāmajam pastarītim jaunu, strauju kumeļu.

— Še kumeļš no manas kara ķēves! Audzini to sev par krietnu jājamo zirgu!

Taču Goģis par to diez ko nepriecājās. Viņam labāk būtu paticis, ja viņam uzdāvinātu bluķalaivu, ar kuru pa Skrundas dziļūdeņiem pairties gan uz Imuļu, gan Ieru pusi.

Bet kas tas bija par kumeļu! Viscaur sudraba lāsēm un uguns, kas uguns. Lai sirsnīgāk iedraudzētos ar jaunzirgu, Goģis viņu gluži kā cilvēkbērnu uzrunāja savā vārdā. Viņš viņu iesauca par Riksi. Goģis kopa savu zirgu, kā tik varēdams. Pēc vaktskārtām viņš vispirms gāja parunāties ar savu kumeļu un tikai tad tālāk uz istabu. Goģis glaudīja savu Riksi un deva barību, cik varēdams, lai citiem kā citiem. Kumeļš izrādījās Goģa delverības vērts. Visi pils vīri nāca Goģim palīgā pieradināt nevaldāmo Riksi pie liepu lūku iemauktiem un sedliem, iejāt, lai viņš pierastu pie jātnieka un pārstātu trakot. Bet velti. Kāds Riksis bija, tāds palika.

Grūti bija teikt, vai tā bija laimīga vai nelaimīga diena, kad Goģim palecoties izdevās savam Riksim uzklupt mugurā. Goģis tik tikko noturējās zirgā, kad kumeļš strauji sacirtās sāņus, pats savu ceļu ņemdams, ka jātnieks nedabūja pilsļaudīm ne labas dienas atdot. Jaunais zirgs joņoja vēja ātrumā, ka putekļi vien griezās. Beidzot Goģim nācās izsvīst visus spēkus, lai noturētos Rikša kuplajās krēpēs. Bet zirgs tik skrēja bez apstājas ilgu laiku pa purviem, pa mežiem, svešiem apgabaliem, kur Goģis savu mūžu vēl nebija kāju spēris. Vien kumeļš kā trakodams skrēja, līdz biezā mežā ar savu zirga prātu saprata, ka krūmu biežņai cauri netiks un tūdaļ starp diviem tuviem kokiem iesprūdis kā spīlēs. Tālab apstājās.

Tiktāl labi. Bet ko iesākt tālāk? Goģis, pēkšņi nokļuvis svešā pusē, nezin vairs ne rītu, ne vakaru.

Nekā saprast, uz kuru pusi jāt, uz kuru nejāt. Goģis jau sāk pukoties, ka kumeļš būšot viņu vai tīri vilku rīklē ierāvis.

Kamēr Goģis apdomājās. Riksis bez kādas vainas apziņas ganījās meža leknajā zālē.

Goģis apkampa Rikša kaklu. Lai arī lops, bet savs drošums bija arī no viņa tuvuma. Goģis noglaudīja Rikša purnu, ieskatījās viņa lielajās, skumjajās acīs un lūdza: — Riksi! Ved mani mājās!

Zirgs nosprauslojās.

Vai tas nozīmēja: "Kāp mugurā!" Goģim šķita, ka tā. Patiešām! Riksis, sajutis jātnieku, vairs netrakoja.

Goģis palaida pavadu vaļā itin ļenganu, lai Riksis iet, kur tīk. Goģim atlika vien nobrīnīties, cik labi zirgs atcerējās pēdas. Viņu neaizvilināja neceļus tīri ērtas meža zvēru iemītās takas. Vien pacirta galvu uz augšu un apstājās, ieraudzījis krūmu ielokā ganāmies trīs sumbrus. Taču, Goģa uzmundrināts no lielajiem zāles ēdājiem nebīties, devās tik tālāk un pa sev vien zināmām iestaigātām stidziņām viņu mierīgi aiznesa uz pili.

Kopš šās dienas Goģis ar savu Riksi kļuva lielu lielie draugi. Goģis par viņu priecājās un, kad vien bija brīvs brītiņš, allaž aiztecēja uz staļļa nojumi, viņu glāstīja un izstāstīja savus vislielākos noslēpumus, iemīļoja viņa tīkamo sviedru smārdu, veldzējās lopa ikdienišķajā rāmumā. Ja kādam varēja uzticēties, kas savu draugu nekad nenodos un neatstās nelaimē, tad tas bija viņa Riksis.

Kumeļš, saklausījies visus noslēpumus, zināja, ka Goģis sapņo reiz ar viņu aizjāt tur, kur Pērkons pa naktīm savus bumbveida saules zibeņus tin.

Bez Rikša Rudbārdis Goģim deva vēl garu šķēpu un smagu vairogu, lai viņš diendienā staigātu pa valni apkārt pilij, kāpelētu pa torņa galerām, modrām acīm raudzītos visapkārt, sargātu pili un mācītos par krietnu karakalpu. Tāds amats Goģim sākumā bija gauži pa prātam, jo, to darot, viņš cauras dienas varēja no augšas lūkoties pāri baismā Skrundas raganu krasta krūmos un kokos, meklēt tajos glūnīgās pūķu acis. Ja ticētu raganām, varētu nodomāt, ka kāda no tām Goģa skatienu tai pusei bija piebūrusi. Viņu

tīksmināja tāluma skatiens. Tur zilgoja priežu mežs, kas satikās ar debesīm. No turienes nāca rīta ausma un izkāpa saule. Citreiz ar apvārsni satikās, tīras gaiši zilas vai mākoņiem pilnas debesis. Citrit no turienes kāpa augšā tumši negaisa mākoņi, kuros Pērkons vicināja savas spožās pātagas. Reizēm tālums pazuda miglā.

Goģis būs stiprāks un gudrāks par savu brāli Buniķi.

Tas, kas nekad nav bijis mazs un nav kādreiz varējis redzēt pāri aizsargvaļņa aizsargsienai, noteikti neizjutīs to lielo prieku, kas pārņem paaugušos puisiešus, kam siena un torņa galeras nu bija palikušas līdz padusēm.

Par visu vairāk Goģa skatiens bija pievalgots Skrundas otram krastam. Lai citi saka, ko grib, Goģim tas nebija tik baiss kā agrāk.

Tās dzeltenās acis nekur nelūrēja, galvas un astes nerēgojās, neviens upes ūdeni lakt nenāca.

Ari Goģim, tāpat kā visiem pils un priekšpils vīrišķiem, bija savas kārtas jāatklausa, stāvot uz aizsargvaļņa vai vārtu torņa galerās. Savu laiku tas Goģim bija brīnum pa prātam, bez darba vienos labumos izmieloties. Bet ar laiku sāka apnikt tādas sarga slinkuma dienas. Bez darba viņš nevarēja izciest.

Ar nepacietību jaunais pilssargs Goģis gaidīja atjājam Krīvu. Viņa sirds bija pilna minējumu, neskaidrību, šaubu.

Tajā gaišajā dienā, kad Goģis ieraudzīja Kriva balto zirgu priekšpils nojumē, viņa skatiens medīt medīja pašu jātnieku. Krivs bija atjājis runāties ar Rudbārdi. Bet pa pils vārtiem viņš vairs brīvi ārā netika. Krīvam ceļā bija Goģis ar savām ziņkārē degošajām acīm.

— Saki, Kriv, patiesību! Es skatos uz to krastu aiz Skrundas dienām un naktīm. Es esmu visas acis izskatījis, un man liekas, ka tā zeme Pērkonam ir jau gatava. Tā ir Jaunā Kursa. Vai viņš tur drīz laidīs iekšā kuršus?

— Kāpēc, dēls, tev tā liekas?

— Tāpēc, ka visas raganas un pūķus Pērkons no turienes ir jau aizvācis prom.

To padzirdis, Krivs ilgi kāsēja. Tāds kāss, ka ne parunāt. Krīvs tik kāsē un rīstās, ka nemaz atņemties. Var būt, ka pa kāsēšanas laiku Goģis būs aizmirsis, ko prasījis un atstāsies?

— Nē, nē! - vispēdīgi saka. — Nevajag pārsteigties! Kad tas tā būs, Pērkons mums dos kaut kādas zīmes.

Ak, šie sirmie, bārdainie, kūtrie veči! Kā viņi spēja samaitāt vislabāko noskaņojumu, apdzēst uguntiņas visspožākajās acīs!

Krivs, nopriecājies par brašo Goģi, čāpoja raudzīt savu zirgu.

Pērkons bija visai apsviedīgs tādā ziņā, ka viņš sauli Aizskrundas mežos satina jau tad, kad kurši vēl gulēja saldā miegā. Kad viņi pamodās un ar saliektu īkšķi izberzēja acis, saule allaž bija jau lielā gabalā virs Skrundas Imuļa līkuma.

Goģis cerēja, ka saules lēkta noslēpumu viņš redzēs tad, kad aizies pils naktssargos. Vakaros, kad visi pilenieki bija atnākuši un nepilnieki aizgājuši, Goģis ieejas gaņģa visiem trim vārtiem aizlika priekšā resnus bomjus, bet pats pa zaru trepēm rāpās tornī uz augšējās galeras skatīties un klausīties nakti. Kā pa debesim klīda pārģērbušies nakts spoki. Cik nejauki brēca pūces. Kā lejā Skrundas tumšajos ūdeņos šūpojās mēness atspulgs un pils torņu svārstīgās ēnas. Kā ārā atstātā krūzē pūta vējš un tā svelpa. Bet tad, kad Goģis aiz gara laika sāka skaitīt zvaigznes, viņam uznāca gards miegs. Goģis kaujas un kaujas ar miegu, kamēr pusnakti vairs nevar paciest, cik saldi acis lipinās ciet. Un pietika Goģim tikai uz mazu mazu brīsniņu pievērt plakstus, kā visa nakts jau pagājusi, visapkārt lielā gaisma un saule dižā gabalā.

Vai stulbs! Ko nu? Bija jāgaida atkal kādas citas nakts mellums.

Tā ik vakaru Goģis, aizbultējis pils vārtus, brašs un apņēmīgs kāpa augšā torņa galerās. Bet allaž apnika nakts vienmuļība, kas dikti stiepās garumā. Nakts bija par garu, lai neuzmestos garlaicība un neuzkristu ciets miegs. Goģis jau vienu reizi izberž acis, jau otru reizi, bet miegs kā nāk, tā nāk. Taču,

līdzko viņš apsēdās, tā miegs bija klāt kā likts un gauži klusais saullēkts pagalam. Un kā tu modīsies augšā, ja sapnī tik jauki nezināma priekšpils meita ap kaklu tin savus matus. Būtu bijis vismaz kāds, kas nāktu viņu pabaidīt un aizdzīt miegu. Bet tagad jau visiem bija pašiem aplam bail, ka Goģis baidītāju pašu nenomet zemē pa zaru kāpsli.

Kā tik vien Goģis nenomocās, lai nenogulētu saullēktu. Reiz viņš paņem līdzi pilnas ķešas ar zirņiem. Līdzko sāk nākt miegs, tā pa vienam zirnītim viņš meta mutē un ēda. Kamēr Goģis ēda zirņus, miegs viņam nebija nemaz prātā. Bet nakts nemaz nebija cauri, kad zirņi izbeidzās un miegs tik saldi lipināja acis ciet, ka berz ar īkšķiem, cik gribi, miegs klāt, un viņš saguļ līdz lielai gaismai.

Zirņi noēsti par tīru velti. Ko nu? Citu vakaru viņš aizber aiz krekla pāris saujas skudru. Knosoties nakts uz priekšu iet tīri jautri. Kamēr skudras rāpoja pa degunu, ausīm, acīm un muti, Goģim miegs nenāca ne saukts. Uz rīta pusi, kad nogurušas kā skudras, tā novārdzis Goģis, miegs tik un tā klāt, ka ne atkauties.

Atkal saule jau brokastā un ar saplakušu dūšu jāvelkas mājās.

Bet te vienā tumšā naktī, kad līdz ar mākoņiem pa debesim prom bija aizpeldējis raganu un spoku laiks, Goģis, pa miegam staipīdamies, ar kāju aizķēra savu pie staba pieslieto šķēpu. Tas paslīdēja, krita un izkustināja no vietas vairogu, kas, paripojis uz grīdas lūkas pusi, tajā pazuda. Lērums bija tik aplam dikts, ka lielais miegamice bija augšā kā likts.

Pavēris un izberzējis acis, Goģis ieraudzīja, ka virs tumšajiem Aizskrundas mežiem bija krietni pabalojusi debess mala. Nu tik būs! Redzēs, kas tagad juks?

Debess tapa arvien bālāka, bet saule nerādījās. Tātad Pērkons sauli pa tumsu gaisā nemaz nelaida.

Viņš gaidīja, kamēr debesis kļūst pavisam gaišas, no Skrundas ūdeņiem un pils pazuda tumsa.

Re! Tajā vietā, kur tālā apvāršņa malā iekrāsojās sārts padebesis, iešķīlās žilbinoša svītriņa. Tā pamazām vien stiepās garumā, brieda resnumā un dzīvā ugunī sadedzināja tālā meža robainās galotnītes.

Tikai mirklis, un debesu pamalē tikko dzimušais saules stars jau bija atauļojis līdz pils torņa jumtam un apdzeltenojis tā klājumu.

Pa to laiku kā spožas svītriņas izdedzinātajā caurumā ārā spraucās saules augšējā mala. Tad Goģa acupriekšā tā izlīda līdz pusei. Tad pacēlās vēl augstāk. Vēl augstāk. Un skat! Tā vairs neturējās pie meža pamales, bet jau bija lēnām iepeldējusi debesīs.

Saules staru dzeltenīgais spīdums, kas bija aizķēries torņa jumtā, tagad pa stabiem lēnām rāpās lejup, līdz iespīdēja Goģa acīs.

Tagad Goģis zināja to vietu Aizskrundas mežos, kur Pērkons klusītiņām vien tina kamolā savus zibeņus un palaida Kursas lielajās debesīs. Nu Goģis beidzot apjēdza, kurp viņam bija jāiet un kur jā​nokļūst.

Kopš tā rīta saullēkta apsēstais Goģis katru dienu vismaz reizi mēģināja atrast brīdi, kad pa egles zaru kāpekli uzrāpties augšā vārtu torņa otrajā galerā un pārliecināties, vai tik tajā pamalē nav kaut kas paguvis sašķobīties vai sadegt. Zibeņi paliek zibeņi, kaut ari kamolā satīti. Kaut saule jau bija pacēlusies augstu un klejoja pa citām debess pusēm virs Stulbača vai Rudbāržkalna mežiem, Goģa acs nedrīkstēja šo vietu pazaudēt. Viņa skatienam bija jābūt tai stopa bultai, kam allaž tā maģiskā vieta bija jāatrod un jātrāpa.

Kad acis žilbināja tikko virs mežu apvāršņa uzlēkusi saule, Kursas tālā mala bija nokrāsojusies visa vienā zili melnā krāsā. Tomēr Goģis bija pamanījis, ka dienā visas mežu krāsas pārkrāsojās. Kad mierīgos vakaros saule spīdēja no Rudbāržkalna puses, varēja saskaitīt Aizskrundas krastā visus trejdeviņus mežus. Katram tam bija pašam sava nokrāsa no gaiši zaļas līdz tumši zilai. Tur lūkojoties, Goģim kļuva skaidrs, ka, lai tiktu līdz Kursas rīta malai, bija jāiziet cauri visiem šiem trejdeviņiem mežiem. Vesela diena, ko iet. Ja agri no rita iziet, nakti Goģis varētu pārlaist Kursas otrā malā. Nākamajā rītā viņš labi varētu noskatīties, kā Pērkons satin sauli, un tad vēl paliktu pāri vesela diena, pa kuru pārnākt mājās.

Ja gadījumā kāds cits pilssargs Goģim uzprasīja, kur viņš tā skatoties un par ko tik dikti domājot,

viņš atrunājās: — Tik tāpat, šo to.

— Tava galva no siltuma ir palikusi pavisam dulla, — reiz viņam teica Liepiņš. - Tu citu neko vairs nezini kā bēdāties par niekiem.

Kādas tad īstenībā bija viņa domas? Tas bija tāls skatiens, kas no pilstorņa augšas galeras ar putna spārniem lidoja pāri Skrundai uz to mežu pamali, kur Pērkons tina saules kamolus.

Bet kādas slepas zibens bumbas Pērkons tina Goģa krūtis, nevienam nebija izstāstāms. Taču ik reizes Goģis no torņa nokāpa lejā smaidīgāks, sparīgāks, apcerīgāks.

Reiz kādā tik karstā vasaras dienā, ka nemaz izteikt, Pērkons bija visapkārt Skrundas pilij klusītēm vien savilcis zilummclnus negaisa mākoņus. Bet skrundenieki, galvas uz augšu nepacēluši, pamanīja tos tikai tad, kad debesīs nogranda briesmīgs troksnis, gluži kā sabruktu milzīga baļķu grēda. Tāda katru varēja nospiest kā nieku. Bet debesīs tik zibeņi šaudījās un pērkoņi rūca arvien klātāk un klātāk. Tad Pērkons palaida pāri Skrundas pilij lielu lielo lietus gāzmu, kas, šņākdama un šalkdama, pielēja ar ūdeni pilnas visas peļķes.

Paglābies aizsargvaļņa nojumē, Goģis gaidīja, kamēr bargais laiks pāries un ūdeņi noskries. Goģis tīksmi mērcēja plaukstas pažobeles šļakstes strūklās.

Tad Goģis ieraudzīja virs Aizskrundas mežiem debesīs daudzkrāsainu milzu varavīksnes loku, kam viena kāja bija atspērusies Stul​bača mežā, otra tieši tur, kur rītos lēca saule.

Re, kā milzīgā prievīte bija sasējusi abus Skrundas krastus!

— Raugiet Pērkona zīmi! - Goģis kliedza no visa spēka un rāpās vārtu torņa augšas galerā. — Re, kur Pērkons savu jostu pārvilcis no mūsu krasta uz viņu krastu!

— Sanāciet! Skatieties Pērkona zīmi! - auroja Goģis un, tornī ticis pie trauksmes klabatām, sāka trokšņot.

Visi nu atstāja pusdarītus darbus, izbijušies skrēja kā uz karu pēc šķēpiem un vairogiem, stiepa uz pavardiem vārīt piķa podus, uztrauktie priekšpilnieki meklēja glābiņu pilī.

— Raugiet Pērkona zīmi!

Sava mājokļa durvīs parādījās vecā Rudbārža galva. Viņa šķēpu nesa Veneda, vairogu Veisiķis.

Goģis kāpa lejā un steidzās tēvam pretim, jo Rudbārdis, kur tas laiks, vairs augšas galerā nemēģināja kāpt. Bet uz pils aizsargvaļņa viņš augšā tikt gribēja.

Tur viņi satikās.

Rudbārdis atviegloti nopūtās, kad noskaidroja, ka Goģis nav trauksmi sacēlis, svešiniekus pamanot.

— Raugies, tēv! — Goģis jūsmīgi rādija uz varavīksni. — Pērkons atļauj kuršiem pāriet Skrundu!

Tā zeme Pērkonam tagad ir gatava!

Rudbārža vājredzīgās acis varavīksnē skatījās apātiski. Ne tā pirmā, ne pēdējā. Pāriet dižupi viņam nebija spēka.

— Varavīksne rāda ceļu uz Jauno Kursu! - kliedza Goģis.

Tēvišķi uzlicis roku uz Goģa pleca, Rudbārdis pailgi klusēja.

Viņam negribējās skumdināt savu spara pilno pastarīti.

— Tik karsti ne! — Rudbārdis atrada izeju. — Iesim pie Krīva!

Goģim tas šķita cerīgi. Krivs jau nestāstīs rēgas par raganu sūdiem, bet vedīs ārā balto zirgu un liks viņam kāpt pāri šķēpam.

Taču skrundenieku gājienu pie Krīva iztraucēja kāds cits noti​kums.

Tanī rītā, kad saule vēl tā īsti nebija pagriezusies uz Imuļu pusi, no upes līkuma savvaļīgi ārā izpeldēja kāda bluķalaiva. Ne to kāds airēja, ne stūma. Kur to straume nesa, tur tā virzījās. Nu Goģis mu​dīgi kāpa lejā, steidzīgi vēra vaļā visus trīs vārtus un skrēja pa mietu tacīti uz upes laivu vietu.

Skrundas plūsma laivu pa otru malu būtu aiznesusi garām pilskalnam, ja vien Goģis, izmeties pliks, nebūtu tai pabridis un papeldējis pretī un pievilcis pie laipas mieta. Laivā gulēja ne dzīvs, ne miris

asiņains vīrs. Goģis viņu pazina. Tas bija Imulis.

Goģis nu pa zaru kāpnēm steigšus rāpās augšā līdz otrajai galerai un ko jaudāja sita trauksmes klabatas un pulcēja ļaudis.

Imulis laivā gulēja gauži vārgs. No briesmīgās cīņas viņam visi kauli likās kā salauzti. Ja kāds Imulim varēja palīdzēt, tad tās bija Oces un Brances zāļu tējas, paijas un vārdi.

Jorēns un Jānis nonesa krastmalā šķēpus un plēsa klūgas, lai no tām sapītu brālim nestāvās, ar kurām viņu saudzīgi aiznest uz pirti un pēc tam noguldīt Brances mājoklī uz lāvas.

Rudbārdis, pārliecinājies, ka Imulis bija guvis nevis zvēra zobu, bet kara cirvju ievainojumus, lika tornī klabināt trauksmi un pulci​nāt pilī visus savus medniekus, līdumu līdējus, zirgu ganus, dravnie​kus.

Rudbārdis pasludināja sirotāju draudus. Katrs vīrs, kas vien spēja cilāt šķēpu un vairogu, bruņojās un kāpa augšā uz pils aizsargvaļņa. Sargi no Imuļa līča un Stulbača meža nedrīkstēja nolaist acis ne die​nu, ne nakti.

No kaujas ievainojumu murgiem Imulis atguvās uz pazīstamas guļamlāvas pats savā māja, ko Skrundas pils sētā uzcirta tūdaļ pēc tam, kad viņš no Kalves atveda savu Branci. Bet tāpēc, ka Rudbārdis savam vecākajam dēlam bija lēmis karavīra likteni, šī māja bija pārtapusi tikai par viņa paciemošanās vietu pie savas saimes. Visus šos pusotrus desmitus gadus allaž bija gadījies tā, ka Imulis bija vairījies vest Branci ar maziem bērniem līdzi uz sirotāju apdraudētu, pārlieki skarbu karadraudzes apmetni Stulbača lēnī. Mūžīgi Brance bija ar mazu pupa bērnu uz rokas vai staigāja jauna mazuļa gaidās. Un labi vien bija. Rudbārža pils mierā un drošībā Imulim bija sakuplojusi septiņu bērnu saime. Tagad viņi visi ar žēliem skatieniem bija apstājuši tēva guļamlāvu. Tajās reizēs, kad Imulis bija atjājis apspriesties pie Rudbārža, savā mājā viņu vienmēr bija izbrīnījusi bērnu straujā izaug- šana. Pirmdzimtais Liepiņš vairs nebija nekāds nieka puika. Viņš bija tik liels, ka jau mācījās bultas laist, nēsāja šķēpu un gāja pils sargos.

Liepiņš jau varēja būt Imulim krietns palīgs. Viņš jau bija paguvis iedzīvoties Skrundas pils ļaužos un nešķirami sadraudzēties ar Imuļa pašu jaunāko brāli Goģi. Digne ari jau bija liela meita. Skaties tik, ka drīz ap viņu nesāk knakstīties jaunekļi. Pie Imuļa gultas stāvēja, jau krietni paaugušies, blēņu pilni pusaudži Vilpors ar Perboni. Un tad vēl pulciņā saspiedušies mazie bērni Alda, Daners ar zīdainīti un rāpulīti Austru.

Pār Imuļa vaigiem pārtecēja asaras. Tās bija aizkustinoša prieka asaras par Skrundas pils drošībā izglābušos saimi. Cik tur trūka, ka tādas vairs nebūtu! Vajadzēja tik pasteigties ar saimes pārcelšanos.

Lietuvēnu sirotāju šķēpi un zobeni netaupīja nekādu dzīvu radību. Gluži tāpat kā sirotāju šķēps tur bija caurdūris Brances brāli un māsas Dotēs brūtgānu drosmīgo Kalējdēlu.

Imulis sāka runāt tikai pēc vairākām dienām. No briesmīgās cīņas viņam joprojām likās, ka visi kauli esot kā salauzti. Lai cik vārgs un nespēcīgs bija Rudbārdis, viņš, pasaucis savus stipros dēlus Jorģēnu un Jani, gāja pie Imuļa uz vīru runām.

Imuļa kara draudzei bija uzbrukuši lietuvēnu žemaišu sirotāji, kuri bija atjājuši pa Skrundas kuršu puses krastu. Sadūrušies ne pie pils, bet mežā. Karš esot gājis vaļā uz postu. Kā sakampušies, tā kauli vien krikšķējuši. Nu tik skaldījuši galvas vienu pēc otras kā malku. Svešniekiem galvas pa gaisu vien mētājušās. Tajā kaujas brīdī Imulis nemaz nebija jutis, cik pārlieku smags bija viņa ar abām rokām turamais zobens. Viņš ar to skaldīja, ka vai uguns šķīst. Tā ar trim cirtieniem pa labo pusi, pa kreiso pusi un vidu Imulis bija kauju uzvarējis. Vien tad viņš esot pakritis. Sirotāja kara cirvis kā par nelaimi bija ķēris Imuļa cisku. Kara laukā cita vainas sasienamā nevarēdams saraudzīt, izlīdzējies ar to pašu kakla sviedrautu, ka varējis karu pabeigt kā pēdējais. Rokas pušums bija turpinājis asiņot.

Sirotāji imuļniekus bija apkāvuši, bet neviens no viņiem pašiem sveiks vaļā nebija pasprucis. Imuļa cietoksnis bija palicis nenodedzināts, bet tukšs.

Ar zirgu jau Imulis dzīvs nebūtu atjājis. Bet, re, laiva pati atšūpoja karotāju pie tēva mājās.

Imuļa kara draudze bija paglābusi Rudbārža pilsnovadu no lielām briesmām. Nebūtu tā bijusi tur priekšā, sirotāju varza būtu pārsteigusi skrundi niekus.

Tas, ka sirotāji līdz šejienei neatnāca ne nākamajās dienās, ne arī pēc trejdeviņām dienām, apliecināja tikai to, ka Imuļa vīri Stulbača lēni bija nosargājuši.

Nu Rudbārdim steidzīgi vajadzēja pulcināt un apbruņot Imulim jaunu kara draudzi, kam doties ieņemt viņa pils nocietinājumus. Skrundas pils mieru un drošību visvairāk sargāja Imuļi. Tālab skrun- denieki imuļniekiem nedrīkstēja žēlot ne vīrus, ne zirgus, ne laivas, ne šķēpus, ne zobenus.

Rudbārdis sauca pie Imuļa guļlāvas Jorēnu un Jani. Abi bija izauguši un staltojās vecā Rudbārža priekšā par lielāko acu un siržu prieku. Kas cits, ja ne viņi būs spēka un gudrības pilni nākamie karadraudžu virsaiši. Jorēns I mūļos, Jānis — Skrundā.

Tas bija skaidrs, ka Imuļos vajadzēja turēt lielāku kara draudzi nekā Skrundas pilī.

Kamēr Imulis atguva spēkus, Rudbārdis pie viņa lāvas nosēdēja dienām ilgi. Viņi sprieda, kā briesmu brīžos sazināties abām kara draudzēm un viena otrai palīdzēt. Imulim gar ausīm nebija gājusi reiz bērnībā no Oces dzirdēta rēga par to, kā gani savus lopus bija sargājuši no vilkačiem. Līdzko viens ieraudzījis vilkaci ar dzeltenām acīm, tā uzreiz saziņģējies ar kaimiņu ganu. Kaimiņu gans atkal tālāk un tālāk, kamēr tā briesmu ziņa izgājusi cauri visai valstij. Tad vilkacim todien ar lopu zagšanu gājis plāni, jo visi gani nu dikti uzmanījušies. Tālab apdraudētajos Imuļos vajadzētu turēt īpašu ziņnesi, kas tūdaļ auļotu šurp un celtu kājās Skrundas pils kara draudzi. Tā izietu pretī ienaidniekam, noslēptos mežā un uzbruktu tam no slēpņa.

— Bet, ja Sūnu kalna visaugstākajā egles galotnē uzvilktu darvas mucu, — sprieda Imulis, — ziņnesis to aiz klūgu un skuju pīta striķa no apakšas aizdedzinātu, tad šis briesmu pūdeles uguns un dūmi Skrundas pils tornī būtu saredzami krietni agrāk, nekā līdz tai atauļos ziņnesis pats. Šādai uguns zīmei bija jāapsteidz jātnieks kā nieks.

Imulis gribēja, lai viņa jaunajai karadraudzei dotos līdzi arī Jorēns. Brālis pēc tam varētu ar savu okšķeru draudzi un darvas mucu doties gabalu uz priekšu, lai varētu ar dūmiem un uguni savlaikus brīdināt imuļniekus par svešnieku parādīšanos.

Vārgajam Imulim galva tomēr strādāja.

Rudbārdis bija meža cilvēks. Ar laivām viņš nekad pats nebija braucis un nesaprata šo Imuļa aizraušanos. Zvēru takām bija pilni meži. Vienīgi kuršiem trūka sava taisna meža taka uz Imuļiem, pa kuru varētu šurpu turpu ziņnesis auļot pilnos auļos, nemaz nebīstoties apmaldīties.

Kas tā par jādelēšanu no vienas skrajākas vietas uz otru!

Prāto, kā gribi. Tas viss prasīt prasījās pēc branga karagājiena cauri Stulbača un Sūnukalna mežiem nevis ar kaujas zobeniem, bet līdumnieku cirvjiem — tā, lai paliktu teka, no kuras ziņnesis nevarētu noklīst sāņus pat nakts melnumā.

Iekams sapulcināja un apbruņoja jaunu Imuļa kara draudzi, Rudbārdis uz turieni steidzīgi raidīja prom Skrundas pilssaigu pagaidu kopu, kas tur ieņems nocietinājumus, sadedzinās kritušos, apraks beigtos lietuvēnus, ko neapraktus nedrīkstēja atstāt, salasīs visus dzelzs lūžņus, ko vest uz Kalvi zobenu, šķēpu un bultu uzgaļu kalšanai. Pils amatnieki steidza cirst jaunas laivas, zirgu kopēji iejāt paaugušos kumeļus.

Rudbārdis bija par vecu un vārgu, lai aizjātu aplūkot Imuļa pili. Tālab viņš uzmanīgi ieklausījās, kā to krustu šķērsu apstāstīja Imulis.

Tas bija savrups, ne visai augsts paugurs Skrundas dižupes krietni slapjajā palienā, bet tomēr tik liels, ka varēja uz tā pili uzcirst. Kalna viena sānu mala tam bijusi diezgan stāva, bet abu galu nolaidenās nogāzes karadraudzei nācies norakt stāvākas. Bet malu, kas pamazām pāriet līdzenumā, viņi pārdalīja, izrokot dziļu grāvi. Visapkārt pilskalnam vēl uzmetuši augstu aizsargvalni un izrakuši pāris grāvju gredzenus. Pilskalnam visriņķī tagad ir nolīsts līdums un pļava, kurai cauri tek maza upīte. Krūmi, bērzi un vītoli uz pilskalna augot kā traki.

Pils sēta esot kādus astoņus desmitus soļu garumā un kādus sešus desmitus soļu platumā. Kalējdēls esot paguvis uzcelt brangus divus četrpakšķu mitekļus.

Imulis tur dzīvojot kā karavīrs. Guļot uz cietas lāvas un ēd tikai ugunskurā uz iesma cepinātus

medījumus. Bez līdumniekiem, lopkopjiem, draveniekiem un amatniekiem Imuļos nekāda jaukā dzīve vis neesot.

Kamēr Imulis augšā pilī veseļojās, tikmēr Goģim tas bija labs gadījums šurpu turpu pabraukāties pa Skrundu ar vecākā brāļa bluķalaivu. Vajadzēja labi iemanīties. Kā laivai likt slīdēt uz priekšu? Kā atpakaļ? Kā apstāties un griezties uz riņķi? Goģim gribējās izdibināt, kā laiva klausīja straumē, kā mierīgā ūdenī. Viņš mācījās ātras un lē​nas laivošanas paņēmienus.

Pils ļauži bija jau apraduši ar skatu, ka Skrundā bieži vizinājās Goģis. Te viņš pazuda aiz Imuļa gala līča, te atkal parādījās.

Ko tu padarīsi jauneklim, kam droša dūša un liela galva, kam domas allaž kāpa pa malām pāri un kā putni lidinājās gaisā?

Tā kā Goģa galvenā kārdinātāja bija un palika rītausmas mežmala, viņš sadomāja kādu niķi. Goģis apņēmās Jaunkursas mežu izokšķerēt, lai vai kādas briesmas pretim stātos. Viņš ilgojās pēc piedzīvojumiem.

Goģis apņēmās kādu dienu tos pameklēt.

Ja no pils torņa augšas galeras acīm samēroja Rudbāržkalna mežu vienā pusē un rīta saules mežu otrā pusē, tad rēķini bija visai līdzīgi. Tas bija vienas dienas gājums turp. Tur nāksies pārlaist nakts melnumu. No rīta varēs vislielākajā klātienē noskatīt, kā Pērkons ņemas ar saules palaišanu. Kad tas būs izdarīts, atliks vēl laika līdz vakaram pārnākt mājās.

Tā arī sākās Goģa piedzīvojums.

Rīta agrumā viņš iekāpa laivā un airējās prom pret straumi uz Imuļu pusi. Dižupes līkums Goģa laivu pagrieza uz rītiem un paslēpa pilsļaužu skatieniem. Drīz vien nākamais līcis viņa laivu grasījās pagriezt uz dienvidiem, bet Goģis tam nepadevās. Viņš piestūma savu vienkoci palu straumes ledus blāķu izgrauztajam Jaunkursas krastam. Laiciņu pavilcinājies un pārliecinājies, ka neviena cilvēka acs Goģi neredz, viņš rīkojās pārliecinoši. Lai citi, ko citi, bet Pērkona varavīksne tieši Goģi bija aicinājusi iet pa šo zemi. Un citādāk dzīvot viņš nevarēja.

Goģis uzkāpis uz viņam pavērtās Jaunkursas krasta velēnas, modrīgi pavērās visapkārt, vai tik šī zeme neslēpj kādu viltību. Bet te auga tādi paši kārkli kā Skrundas otrā krastā. Zeme tā pati. Saule tā pati.

Vējiem un lietiem, sausumam un karstumam nekāda atšķirība. Visapkārt saaugušas tādas pat nātres un vībotnes. Tik starpība, ka tas krasts bija brangi nobradāts, bet šis varen pieaudzis.

Goģis izslējies visā augumā, noskatīja savu virzienu un devās turp. Zāle liecās, krūmi šķīrās, un Goģis, liels un stiprs, gāja meklēt Pērkona zibens bumbu kalvi.

Goģim pašāvās garām Skrundas zilganās spāres, atgādinādamas, ka viņš vēl nekur tālu no tās ūdeņiem nav ticis.

Kā īsta ragana, visa zilās skrandās, stāvēja zibens sasperta egle. Goģim tas nekas. Ne nodreb, ne bīstas. Un ko tur bīties?

Līdz ar rīta miglu gaisa rēgu stāsti, kas bija dzirdēti par šo krastu.

Izlauzies cauri biezai lazdu smalcei, Goģis iegāja slaida priežu mežā, kas stāvēja priekšā kā milzu palisādu žogs. Atliecot kaklu, Goģis paskatījās, cik garas šis priedes, un viņam izskatījās, ka tās ir izaugušas līdz pašām debesīm un kā milži virs galvas tur mākoņus. Vienmuļajam un garlaicīgajam silam nebija ne gala, ne malas. Priede pie priedes, stumbrs aiz stumbra, bez nekādas krūmu smalces un ciņiem.

Kā tas iznāca? Meža otru malu varēja redzēt tikai no pils torņa augšas galeras. Ieejot mežā, šī mala pazuda.

Goģis tik sukā iet un iet. Viņš nebija diezcik tālu ticis, kad priekšā savilkās mežu čūkšļi, kam cauri netikt kā zivju tīklam. Tādā murdā nevarēja līst. Bet, kad Goģis atkāpās un pagājās ar līkumu, tā pazaudēja ritu un vakaru. Būtu vismaz saule palīdzējusi! Bet tā, koku galotnēs slēpdamās, visu laiku Goģim aiz muguras vien līda. Debesis pārvilkās ar bālganu miglu. Kaut saules vairs neredzēja, tomēr bija gaišs kā dienas laikā. Visapkārt tik klusi un mierīgi.

Bet, līdzko Goģis sāka domāt, vai pa slapjo pļavu, kas apaugusi ar leknu zāli, viņš patiešām slampā pareizi, kad piepeši velēna sāka līgoties un grimt. Viņa priekšā parādījās prāvs purva muklains klajums, ka nemaz cauri izbrist. Tavu ķibeli! Kur kāju sper, tur stricg bez gala, ka netikt ne no vietas. Lēne bija kā milzīgs, zaļš, dzīvs deķis, kas pārsegts ūdenim. Priekšā bija purvs ar baismām bezdibeņu akām, vietu vietām apaudzis ar sīkām priedītēm un garu sūnu, kura līgojās virs ūdens. Ar tumšajiem šī deķa caurumiem nedrīkstēja jokoties. Tā bija burvestīga staigāšana pa ūdens virsmu. Goģis uzveica bailes un mēģināja kaut drusciņ pašūpoties uz tādas segas virs melnā, nezināmā bezdibeņa. Bet, jo tuvāk viņš gāja ūdenim, jo paklājs kļuva gaisīgāks un līganāks.

Atpakaļ tikt un purvu apiet ar lielu līkumu varēja gan, bet kā tad, apkārt apgājis, viņš varēs zināt, kur pareizi doties uz priekšu. Goģis ieskatījās, vai šajā purva pusē nebūtu kāds zīmīgs koks, no kura otrā pusē varētu atrast pareizo virzienu, kurp tālāk iet?

Bet neviens tāds koks te nebija atrodams. Vai maz drīkstēja par zīmi šajā pusē iedurt zemē savu šķēpu? Ko viņš vēlāk iesāks mežā bez šķēpa? Vajadzēja paraudzīties apkārt un izdomāt ko citu.

Novakara saule uzbūra sirdij rūgtu skumību. Pa to laiku mežā palika itin tumšs.

— Re! — nodomāja Goģis. — Pāries lietus, varbūt kāds labs pa​doms gadīsies?

Bet tumsu nenesa vis lietus mākonis. Goģim bruka virsū sebs vakars. Ko nu?

Kamēr Goģis meklēja padomu, tikmēr viņš ieraudzīja kaut ko spīdam. Tīri kā vilka acis. Skatās un skatās! Patiešām! Kādu gabaliņu virs zemes smuki dega dzelteni violeta liesmiņa. Tad ta brīnumi! Goģis gāja droši klāt paraudzīt, vai īsta liesma, vai viņam tikai acīs rādās? Bet spīdums, kur palika, kur nē, pazuda. Goģis atmeta ar roku un gāja tik tālāk. Gabaliņu pagājis, viņš tomēr paskatījās atpakaļ. Un liesma dega atkal. Tā nu gan to nevarēja atstāt. Gāja atpakaļ. Pa gabalu meta ar cepuri. Piegāja klāt. Pacēla cepuri. Nespīd atkal. Sadusmojies par tādu āzēšanu, Goģis noņēmās iet taisni prom. Bet, gabalu nogājis, viņš paskatījās atpakaļ. Un joki, kur joki! Liesma plīvoja atkal, taču citā vietā. Bet vajag Goģim tikai pagriezties un paspert pirmo soli, kad uguntiņa nodzisa. Ak, tu manu dieniņ! Nekā vairs nav. Tā uguntiņa atkal iekūrās citā vietā. Tādai uguntiņai var skriet pakaļ ātrāk vai lēnāk, tik un tā viņa nodziest. Liesmiņas neļāvās noķerties ne ar labu, ne ļaunu. Tā bija skraidīšana pa mežu bez kādas saprašanas. Maldugunis viņu vilināja dziļāk aizvien lielākos dumbros.

Goģis varēja pat neskriet pakaļ un, aiz koka paslēpies, skatīties, vienalga, tā ilgi neplīvoja. Apdzisa pati no sevis, ka ne noskaitīt līdz piecpadsmit. Kad pielika plaukstu tai vietai, kur pirms brīža bija plīvojusi uguntiņa, tā bija ne silta, ne auksta. Maldugunis rotaļājās savā starpā un turpināja Goģi iznerrot visu nakti.

Briesmas ciezdams, Goģis bija tik dikti piekusis, ka uz vietas varētu krist no kājām.

Lai Goģim būtu drošāka dūša un mazinātos bailes, viņš, pats sevi mierinādms, lielīgi ar šķēpu dauzīja pa koku stumbriem un taisīja lielu troksni. Goģis gribēja bramanīgi pilnā kaklā nokliegties, skaļi dziedāt un svilpot, lai būtu drošāk ap sirdi, bet balss nenāca no mutes ārā, lai ar cik lielu sparu viņš rāva elpu uz iekšu un pūta uz āru. Tam atbildēja vien smagais vējš, locīdams koku zarus.

Vai nu pirmo reizi pieredzēts, ka paša acis mānās? Bet neko nevarēja darīt. Jo krēslaināks palika, jo dzirdamāk sitās sirds, un koku zaros biežāk rādījās dažādi mošķi. Bet, kad tiem piegāja tuvāk un labāk apskatījās, priede kas priede, ne vairs rokas ar gariem nagiem, ne matu šķipsnas zem lakata.

Palika arvien tumšāks un tuvojās nakts. Neko darit, Goģim steigšus vajadzēja meklēt naktsmājas.

Viņš uzrāpās augstā kokā un paraudzījās apkārt, vai nav kādā pusē saredzami Skrundas pils pavarda gaišie dūmi. Bet kā nekā, tā nekā. Skaties, uz kuru pusi gribi. Mežam ne gala, ne malas. Tāpat galotnes zaru žāklis, kaut stingrs, nebija tā pareizā vieta, pie kuras pieķeroties pārciest visu nakti. Nācās vien četrrāpus līst zem kādas egles kupliem zariem un iztraucēt kādus zvēriņus, kuri sabijušies ātri aizmuka prom tumsā.

Goģis pakāra maizes kuli nokaltušā zarā, apsēdās mīkstās sūnās, atspieda muguru pret egles stumbru, aizlika sev priekšā vairogu, paņēma padusē šķēpu ar spico galu uz priekšu un tā apņēmās sēdēt līdz rīta

gaismai. Bet kas to deva? Mežā iespīdēja mēness gaisma, taču tā ne sildīja, ne ceļu rādīja. Goģim tik salds miegs, tik salds miegs klāt, ka ne atkauties. Acis pašas aizkrita ciet. Būdams piekusis, viņš drīz vien cieši iemiga un krāca, ka viss mežs trīsēja. Mīkstajās sūnās bija branga guļa.

Kad Pērkona zibens smēdes meklētājs pavēra acis, bija jau ataususi gaiša diena. Ciskas bija nospiedusi vairoga mala. Bet galvā viņam vairs nebija cepures. Goģis paglaudīja matus, apskatījās visapkārt, cepure nebija ne tuvumā, ne tālumā. Kas to būtu varējis paņemt? Vai kāds putns vai zvērs? Vien kālab putnam vai zvēram vajadzīga cilvēka cepure? Migas vai ligzdas mīkstināšanai? Bet ja nu ar Goģi pa nakti māžojusies kāda Pērkona nenosperta ragana vai pūķis? Ko tad? Jo vairāk viņš prātoja, jo lielāks drebulis tricināja visu miesu.

Goģa plecu kulē, ko vakar kokā uzkāra, bija ēdamais. Pēc tik lielas iešanas Goģim ēstgriba kā traka.

Viņš ēd gaļu bez maizes. Tik priekš otras dienas neko paēst nevar. Kule tukša. Ko nu līdz gudrība: ejot prom uz dienu, maizi ņemt līdzi uz nedēļu.

Goģis, kaklu atliecis, raudzījās koku galotnēs un meklēja sauli. Diena bija apmākusies. Saules nemaz neredzēja. Kā lai tagad zina, kur rīts, kur vakars? Uz kuru pusi lai iet? Viņam bija nojukušas pēdas.

Bravūrīgā dūša šorīt Goģim nepalīdzēja. Prāts bija par īsu. Visapkārt akls mežs. Viņš raudzījās visriņķī, uz kuru pusi iet. Zvēru iemīta tacīte ieveda vēl dziļākā mežā un izbeidzās.

Kāpēc mīļā saule tik grūtsirdīgā dienā Goģi bija atstājusi bez padoma? Viņam galva bija pavisam sajukusi, gribējās dikti raudāt.

Goģis paraudāja, paraudāja. Satraukums norima, sirdij kļuva vieglāk. Laikam pati saule nemaz negribēja, ka Goģis laužas cauri Jaunkursas mežu biezokņiem uz Pērkona bumbu zibeņu smēdi. Uz kuru pusi lai tagad griež? Mežs visur vienāds. Ar vēju arī nekā nevarēja gudrs tikt. Tikko pūta taisni ģīmī. Tad likās pūšam no sāniem, bet brītiņu vēlāk jau vēsmoja mugurā. Šķita, saule Goģim deva zīmi, ka jāgriežas atpakaļ.

Gauži grūti Goģim bija izšķirties par atpakaļiešanu. Bet tik dulls viņš nebija, lai nesaprastu, ka tā bija vienigā iespēja nenonākt meža biezokņu vaņģībā un palikt dzīvam.

Tikai šī atskārsme Goģim nepalīdzēja, jo viņš šobrīd nespēja apjēgt, uz kuru pusi iet, lai tiktu uz priekšu, un uz kuru, lai atpakaļ. Kājām jau vienalga. Kur liek, tur iet. Nekā darit. Nav labi ne šā, ne tā. Ja Goģis par ko varēja izšķirties, tad tikai par to, vai sēdēt uz vie​tas vai iet prom.

Kā sēdēšanai, tā iešanai bija katrai savi lieli sliktumi. Tā nosēdēt viņš varēja daudzas dienas un naktis, bet gudrāks nekļūtu. Arī ejot viņš varēja iekulties vēl dziļākos purvos un mežos, bet, ja vērīgi lūkojas apkārtnē, varēja arī kaut ko atrast.

— Paga, paga! — prātoja Goģis. — Jārauga vēl kaut kur pamaldīties! Kas zina? Varbūt palaimējas kādas labas zīmes atrast.

Goģis sasparojās, cēlās kājās un gāja taisni, lai būtu, kas būdams. To pareizo iešanu viņš tik un tā nezināja. Goģim priekšā bija grūta diena bez Pērkona un saules labvēlības.

Goģis iet un iet, bez kādas apstājas, bet mežs kā bijis, tā mežs paliek.

Goģis nemaz pats nezina, cik ilgi viņš gājis, kad ierauga koku smalces biežņā nolauztus zarus. Ta ta brīnumi! Kāds zvērs to būtu izdarījis?

Nu Goģis vērīgi uz visām pusēm skatās. Un ko viņš ierauga? Apautu kāju pēdas! Zvēri tak ar apautām kājām nestaigā! No tā varēja domāt, ka bez Goģa mežā bija vēl kāds. Nu Goģim notirpa kājas un apreiba galva. Ja tas bija kāds Goģa likteņa biedrs, tad par to varētu vien priecāties, bet ja tās bija raganas vai pūķa pēdas, tad stāvēja priekšā itin barga sastapšanās. Gatavs visnegaidītākajiem pārsteigumiem, Goģis pa krūmu smalci lauzās tālāk. Un ko viņš ieraudzīja? Zaros ieķērusies, karājās Goģa paša cepure, kuras nošļukšanu viņš vakar iešanas karstumā nebija pamanījis.

Ak, tu manu sūro dieniņu!

Nu tik atklājās, ka Goģis, mežā pa riņķi vien maldoties, bija uzgājis pats savas pēdas. Jaunkursas mežs izrādījās daudz daudz viltīgāks par Goģa saprašanu. Vai patiešām šis mūžamežs bija sazvērējies

viņu vairs malā nelaist? Un te vēl kā redeles saulē izbalējušas saplosīta brieža ribas. Vai šis mežs Goģi būtu savaņģojis par barību saviem zvēriem un putniem? Taču mirt Goģim nebija ne prātā. Un pilī neviens pats nezinās, kur viņš pazudis un kas ar viņu noticis?

Tīri žēl bija redzēt sprauno Goģi tagad tik aplam noskumušu, bālu, bez kāda padoma. Lai nešķiestu spēkus, Goģis atsēdās pie kāda koka un mierīgi atcerējāss visus tos dzirdētos rēgu stāstus, kā bija rīkojušies gājēji, lai mežā neapmaldītos. Vieni bija šķetinājuši diega kamoliņu. Otri pa pēdām bija kaisījuši zirņus. Ja Goģis to būtu darījis, tad tagad viņam būtu vien jāpagaida, kamēr zirņi uzdīgst. Un raugot to izdzītās pirmās lapiņas, viegli saskatīt atpakaļtaku.

Goģim vajadzēja lauzīt galvu, kā tikt ārā no meža, kurā pats bija iegājis un, kur par nelaimi, pats bija apmaldījies. Kur iesi? Debess augsta, zeme cieta.

Ko Goģis bija darījis nepareizi?

Visvairāk Goģis nožēloja, ka nebija uzticējies savam kumeļam. Draugam, kas pa visiem mežu biezokņiem allaž zināja pareizos atpakaļceļus. Bet Goģis ar žēlu sirdi bija gribējis pasargāt savu kumeļu no izmisīgas stigšanas piekrastes dūkstīs un saspringtas ķepurošanās, pārpeldot Skrundas dziļūdeņus.

Priežu galos saule nebija sazīmējama. Debess bija biezi nomā- kusies. Goģa dūša tāpat. Viņš vairs nezināja, vai tikai labi pāri pusdienai, vai nez tuvu novakaram. Tādā pelēkā krēslā tikpat kā maiss uz galvas uzmaukts.

Deguns un acis sajuta, ka bija sācis sijāt sīks, neredzams lietutiņš. Pamazām vien tā lāses kļuva lielākas. Lija apnicīgs lietus, īsti piedienīgs piekusuša ceļinieka grūtsirdīgām pārdomām, ka neredzēt viņam vairs Pērkona zibeņu smēdi. Un cik garas lietus dienas viņam būs jāgaida saule, lai nojaustu, kur rīts, kur vakars.

Tā sēdot un domājot, Goģis atcerējās Krīva stāstus, ka tajā pusē, kur saule, kokiem esot allaž kuplākas galotnes. Bet ēnas pusē stumbriem mēdzot uzmesties sūna. To prieku! Goģim bija vesels mūža mežs ar galotnēm un stumbriem, ko, cītīgi vērojot, varēja pie debess pušu skaidrības nonākt.

Tagad Goģis vismaz atrada trīs ļaunas un vienu cerīgu pusi. Tā viņu pacēla kājās. Viņš vienu dienu bija gājis uz vienu pusi, otru uz otru pusi, tagad iznāca, ka bija jāiet vēl pavisam uz trešo pusi. Kas būs, būs. Ies viņš pa to uz laimi mežam cauri. Šis virziens Goģi izvadītu viscauri meža biezokņiem, domājams, uz Skrundu.

Tomēr, lai cik cerīgs šķita Goģa ieturētais virziens, tas līdz pat vēlam vakaram viņu no meža ārā neizlaida. Nekur uz priekšu viņš netika. Lielajam mežam nebija gala. Pa laikam drusciņ atpūties, viņš lieliem soļiem gāja tālāk, uz koku galotnēm raudzīdamies. Te nejauši viņa vaigu noglaudīja kāda auksta roka. Bet tās bija tikai lagzdu pudura slapjās lapas. Goģim pa pēdām bruka virsū apnicīga lietus debess un melna tumsa, ka neko apkārt nevarēja saskatīt.

Zem lielas egles zariem sataustījis mīkstu un sausu sūnas gultu, piekusušais Goģis palīda pārgulēt nākamo nakti.

Tā bija aplam jauka nakts, itin klusa, ka neko dzirdēt, ne redzēt. Goģis sapnī atkal staigāja pa Skrundas pils sētu, šāva bultas un rāpās augšā vārtu torņu galerā paraudzīties uz dižupes ūdeņiem, kur peld prom Imuļa jaunās karadraudzes laivas.

Gaismiņā pamodies un acis izberzējis, Goģis redzēja, ka nekur nav aizgājis un sēd vien turpat mežā.

Vai tas nav traki? Viņš apēda visu, kas bija atlicis plecu kulē, slējās kājās, pētīja koku galotnes un zīlēja ejamo virzienu. Goģim ienāca prātā kāds padoms: ja gribi iet un nezini īsti, uz kuru pusi būtu jāiet, tad apgriezies apkārt uz papēža. Un, kur rāda deguns, uz to pusi tad ej. Tikai šķēps un vairogs pa klaiņošanas laiku bija kļuvis aplam smags, ka grūti panest. Goģis iebāza šķēpu vairoga iekšpuses ādas lencēs un lika pār plecu uz mu​guras. Taču mazdrusciņ vieglāk.

Nekāda diža dūša Goģim vairs nebija. Un kas trakākais? Ēst arī vairs nav nekā. Ko nu? Pa visu dienu nebija ne kripatiņas, ko mutē ņemt un badu atkaut. Goģis nosolījās vilkt dzīvību, kā vien varēdams, un tikai nenoskumt. Labi, ka piekalnītē pagadījās mētras, kas bija piebērtas pilnas ar sarkanām brūklenēm.

Jāēd vien ogas, lai varētu tālāk iet. Tās viņš apēda kā izbadojies lācis skudru pūzni. Bet sārtās ogas vēderu nepiepilda, derēja arī kas stingrāks.

Goģis gāja un gāja, bet no šī meža ārā netika. Kājas arī vairs tālāk nescsa. Arvien biežāk gribējās apsēsties un atpūsties.

Taču sava laime arī nelaimē. Tā vienā reizē, kad, apspiedies pie koka, Goģis raudzījās tālumā un bēdājās, kā atrast ceļu uz mājām, viņš starp koku zariem ieraudzīja pils torņa jumtu. Ieraudzīja un brīnījās.

Ne acīm ticēt! Viņš laikam atkal bija piemidzis? Bet varbūt tādi rēgi rādījās tik pārlieku nokusušiem un izsalkušiem ļaudīm, kam bads bija sācis spiest acis no pieres laukā?

Goģis skatījās un skatījās. Vai pirmo reizi acis mānās? Viņš baidījās pamosties no šī sapņa un atskārst, ka tornis ir izgaisis. Spēka arī bija atlicis gaužām maz.

Goģis skatījās un skatījās. Meža galotnes šūpojās vējā, bet pils tornis stāvēja kā stāvējis. Tas tomēr bija īsts. Ko nu vairs gaidīt!

Izrādās, ka Jaunkursas lielie, slapjie purvi viņam nebija ļāvuši pārāk tālu aizmaldīties.

Priecīgs Goģis gāja tik uz priekšu, kamēr sagāja to Skrundas līci, kur krūmos gulēja viņa bluķalaiva.

Tā, savu laivinieku gaidīdama, bija kļuvusi pārlieku smaga, ka ne pavelt, ne pastumt. Taču Skrundas ūdeņi to paņēma mīlīgi jo mīlīgi. Strauji tuvojā vakars.

Bija jau pavisam tumšs, kad Skrundas pils saīgi Imuļa līcī pamanīja laivu un atpazina Rudbārža pazudušo pastarīti. Pils ļaudis jau gulēja, un visi trīs vārti bija aizbultēti.

— Tas esmu es! — no lejas sauca vārga, bet priecīga balss.

Liepiņš nu steidzās dubļaino un smiltīm aplipušo Goģi ielaist pa pils vārtiem.

— Kur tu biji pazudis?

Goģis šo to noņurdēja, bet patiesību nestāstīja. Viņam bija kauns, ka tukšā pārnācis mājās: — Vai tad nu visas bēdas var katrreiz izteikt, — atrunājās Go​ģis. — Kas noticis, noticis.

— Tu jau arvien savas bēdas esi tomēr man izteicis, — pārmeta Liepiņš. - Kādēļ tagad liedzies?

— Lai, lai! Pateikšu citā reizē!

Goģis, pašā laikā pamanījis kādu podu, tūdaļ to ņēma rokās, paskalināja kā skābputru, slīpi lika pie lūpām un piecos sešos kluncienos dzēra, četru dienu slāpes remdēdams, ka nebija ko apska​tīties.

— Nedzer! Lej laukā! — kliedza Liepiņš.

— Ģifts tak tur nebija?

— Nē! Es tik biju piemirsis izliet to ūdeni, kurā es kājas nomazgāju.

Bet Goģis, nolicis podu, tik ar delnu noslaucīja muti.

Visi bija nodomājuši, ka Goģis kopā ar citiem pils sargiem bija aizgājis uz Imuļiem, tālab nemaz nebija satraukušies un viņu meklējuši.

Ko darīt, ja tik vēlu mājās pārnācis.

— Par ļaunu nenāktu, ja būtu ari ko uzkost, — Goģis pažēlojās.

Bet Liepiņš slietnī sameklēja vien šļanku, šķīstu, atdzisušu putru, kas no pusdienas esot pāri palikusi. Goģim bija jāēd vien tas, kas pāri palicis. Izbadējies jau nesmādēja aukstu ēdienu, bet mielojās uz nebēdu.

Arī pirts bija atdzisusi. Silto ūdeni nācās sanest no pils pavarda slietņa.

Savāds un nerunīgs Goģis staigāja pa pili vēl vairākas dienas. Vieglāk viņam bija atgūt spirgtumu, grūtāk sakārtot izirušās domas. Varēja tak apmierināties, ka viņš nebija noslīcis purvos un pakritis mežos.

Tomēr Goģi mocīja kauns, ka bija atgriezies bešā.

Reiz Goģis atkal rāpās augšā vārtu torņa galerā, lai izdibinātu pats savus uztīkotos maldu ceļus Jaunkursas mežos. Bet tie slēpa viņa pēdas gluži tāpat kā Stulbača ūdens, kad tur kāds iebrida.

Kaut sūru mācību dabūjis, Goģis tomēr mierā nelikās. Pietika viņam tik paraudzities uz Pērkona smēdes zemes malu, kad viņa gars atlēca atpakaļ kā vaļā palaists noliektas lazdas zars.

Puisim, sēžot torņa galerā, raisījās domas. Goģis vaļējām acīm sapņoja par ziemu, kad Skrundas ūdeņi pārsals ar biezu Iedus kārtu un tai pāri viņš varēs pārjāt ar zirgu. Goģis sapņoja par Jaunkursas mežu, kurā visiem bērziem, apsēm, alkšņiem, lazdām un kārkliem būs nobirušas lapas un tiem varēs tāli jo tāli cauri redzēt, kad aizsalušie purvi nebūs apkārt jāapjāj, bet tiem varēs doties pārtiešām. Tur, kur Goģis nespēja aiziet trijās vasaras garajās dienās, viņš aizjās zirgā vienā pašā ziemas īsajā dienā.

Domās iegrimis, Goģis nemanīja, ka augšā bija uzrāpies Liepiņš. Viņš uzgūlās galeras malai cieši blakus un pūlējās ieraudzīt tieši to pašu, ko Goģis. Vai tad nu reiz nepienāks tā reize, par ko Goģis bija solījis viņam pastāstīt?

— Kas tur tāds ir? — nenocietās Liepiņš.

— Tur ir Jaunkursas meža otra mala, — teica Goģis. — Tur atrodas tā Pērkona smēde, kurā viņš ik rītu satin zibeņu bumbas un pa​laiž, lai lido debešos.

Liepiņš to klausījās kā lielu brīnumu ar vaļā pavērtu muti, bet Goģis atskārta, ka cilvēks bez drauga ir kā labā roka bez kreisās. Putns ar vienu spārnu nelidos.

— Viss būtu labi, ja tik tu nebūtu tādām lietām par vieglu, — Goģis teica.

— Kāpēc?

Un tad Goģis viņam skaidri un gaiši noprasīja: — Vai tu man jātu līdzi paskatīties, kā Pērkons tās lietas dara?

To dzirdot, Liepiņām tīri vai elpa aizrāvās. Viņš bija zaudējis valodu un ilgi nespēja pateikt savu "jā".

— Bet, kurš tajā krastā izkāpj, tas dzīvs vairs atpakaļ neatnāk, - šaubījās Liepiņš.

— Bet, redz, ka es atnācu!

Pazīdams Goģi, Liepiņš bija gatavs doties viņam līdzi ne tikai uz pasaules malu vien, bet ari uz vienalga kādu raganu pekli.

— Vai tiešām? — nespēja piedāvājumam noticēt Liepiņš.

— Tikai tad tev nav brīv nevienam ne pušplēstu vārdiņu bilst, — piebrīdināja Goģis. — Tad viss izjuks.

— Vai tu domā visu pasauli apstaigāt?

— Tad jau redzēs!

No šī brīža Goģim ar Liepiņu jādzīvo pilī līdz ziemai, paturot savu norunu noslēpumā.

Taču ziema Goģa iecerētajam Jaunkursas mežu jājienam bija vēl krietni tālu. Bet Skrundas pilskalns šobrīd mudžēja kā skudru pūznis. Imuļa jaunā kara draudze sparīgi vien gatavojās doties prom uz Stulbača lēni.

Tas jau bija pierasts, ka allaž visur klāt jābūt ziņkārīgajam Goģim. Bez viņa klātbūtnes nevarēja ne maisu pielikt, ne laivu ūdenī ielaist, ne zirgu apseglot, ne virsaišiem darbus sadalīt.

— Brāli, lmuli! — reiz dižmanīgi ierunājās Goģis. — Laid arī tu mani reiz pasaulē spēkus izmēģināt! Ko tā karadraudze bez manis iesāks? Bez manis jums tur nekas labs nesanāks.

— Ko tu tur darīsi? — pasmīnēja pretī Imulis.

— Pazudīsi vēl vai noslīksi? — nenopietni piebilda Jānis.

— Es tik un tā pazudīšu vai noslīkšu, — spurojās pretī Goģis. - Ņemsiet mani līdz vai nē?

— Kur tu, tāds nieks, esi derīgs? — pat Jorēns Goģi neņēma nopietni. - Tu jau nevari lielo zobenu pacelt. Kur nu vēl to virs galvas apkārt pagriezt.

Tādu izaicinājumu tikai Goģim vajadzēja. Viņš tūdaļ aizskrēja uz tēva māju un atgriezās ar Rudbārža divroku zobenu, kura spicais gals pa zemi vilkās.

— Skatieties! — nokliedza Goģis, un, abās rokās satvēris lielo zobenu, viņš, kā vilciņš iegriezies, sāka riņķot, arvien augstāk celdams smago ieroci, ka skatītāji pamuka prāvu gabalu nostāk.

— Nu? — izaicinoši Goģis raudzījās vecākajos brāļos.

— Dūšīgs esi gan, — atzina Imulis.

— Bet vai ņemsi līdz?

— Prasi Jorēnam!

Tagad par pastarīti lielākie noteicēji bija vecākie brāļi, nevis vārgais Rudbārdis un tikpat gurdenā Oce. — Te, pa pili vien dzīvojot, no tevis tāds mīkstčaulis vien izaugs, — diktā balsī sprieda Jorēns. — Vai laiva tev būs?

— Nezinu.

— Ja nebūs, tad tev nāksies ar kājām nākt līdzi zirdziniekiem gar krastu, — noteica Jorēns.

— Bet man ir pašam savs zirgs! — atgādināja brāļiem Goģis.

Pastarītis bija uzvarējis.

Bet tas vēl nebija viss.

— Un Liepiņš? — skaļā balsī attapās Goģis. — Viņš tak nepaliks pie Brances, bet ies līdzi tēvam?

Imulis tagad skaidri redzēja, ka viņa vecākais dēls bija izaudzis liels. Ko darīt? Kā tēvs drīkstēja liegt dēlam iet viņa pēdās, kaut tās gāja pa briesmu pilnu, bīstamu taku?

Ar Liepiņa uzņemšanu karadraudzē bija piņķerīgāk. Viņam bija spirgti vecāki. Brancei nebija viegli dēlu laist prom karā. Bet Imulis bija piedzīvojis īstas kaujas. Un nevienā no tām viņš nebūtu gribējis redzēt savu Liepiņu.

Ja jau Goģis gāja, kāpēc tad mājā bija jāpaliek Liepiņām? Ies arī viņš.

Iegūt laivas abiem jaunkareivjiem bija gauži lēti. Kurš amatnieks, kas cirta Imuļa kara draudzes laivas, drīkstēja atteikt Rudbārža dēlam pakalpojumu, ko viņš tik dikti vēlējās? No viena paša oša varēja izcirst vai piecas laivas.

Tanī rītā lieli un mazi, jauni un veci Skrundas pils ļaudis bija kājās jau no paša saullēkta. Viņus pamodināja ziņkāre par lielo notikumu. Ceļā uz Imūļiem devās jaunā karadraudze. Te mudžēja aizbraucēji un pavadītāji. No skata bija grūti izšķirt, kuri no viņiem bija bēdīgāki. Aizbraucējus gremza priekšdienu briesmas un neziņa. Pakaļpalicēju sirdīs žēlas viesās no tā, ka viņi neredzēs daudz aprunātās dižupes klinšu krastus, Milžu slūžas un Imuļa gaisa pili. Kādi te atcerējās to laiku pirms daudzām, varbūt pat visām piecpadsmit vasarām, kad Imulis ar gluži līdzīgu karadraudzi jau to pašu taku ar laivām un zirgiem mina. Arī šoreiz tā varēja būt gluži tāda pati posta gaita, kaut aizbraucējiem šķita, ka viņi būs stiprāki un gudrāki par jebkādu dienvidus mūža meža lietuvēnu baru.

Rudbārža pleci, galva un cepure virs pils aizsargvaļņa žoga bija tīri iezīmiga. Uz visu notiekošo pie Dižupes viņš noraudzījās, sava izraudzītā pēcteča Jana balstīts. Vecais ciltstēvs, šķiet, apjauta tikai to, ko viņam skaļā balsī tuvu pie auss atstāstīja un paskaidroja dēls.

Taču Brancei Oci nebija izdevies dabūt pat tik tālu, kaut viņai prom, varbūt pat uz neredzēšanos, devās trīs dēli, vecākais Imulis, jaunākais Goģis un viens no vidējiem Jorēns. Oce vairs īsti neapjēdza šo pasauli. Acis viņai vairs gaiši nerādīja, bet mēle aplamības vien ru​nāja.

Tā, kas tur šajā rītā devās prom, bija Skrundas dzīvā miesa. Pilskalna mājokļi kļuva krietni tukšāki, darba roku palika krietni mazāk.

Dižupe iepeldēja savs desmits laivu, un tikpat daudz ar maisiem apkrautu zirgu gāja līdzi pa krastu.

Kādā laivā aizbraucēji vilka līdzi trīs darvas mucas.

Pūkbārdis Goģis nebija vidus laivu airētājs. Iegulies airos, viņš ar Liepiņu izrāvās kavalkādes priekšgalā. Šie jau gabalā. Bet tad, Imuļa apsauktiem, viņiem bija jāpalaiž visus citus garām un jāpaliek pēdējiem.

Kādu gabalu Goģis ar Liepiņu airējās līdzi karadraudzei iepakaļis.

Pametusi Skrundas priekšpils cilpu, Dižupe iztaisnojās un kā kuršu saktas adata, saulē žilbinoši spoža un mazliet klāņīga, veda valdzinošā tālumā. Plata un dziļa straume grieza pušu Kursas Dižmežu.

Vienā pusē bija tās vecais vilkaču un lietuvēnu krasts, otrā — izbijušā, daudz aprunātā raganu un pūķu

valstība. Šī varenās Kursas saktas adata atdalīja apdzīvoto, laimīgo Veckursu no draudu pilnās Jaunkursas.

— Licpiņ! Vai tu redzēji, kas tur bija? — Goģis sazvērnieciski uzrunāja draugu, rādīdams uz Jaukursas krasta krūmiem.

— Kam tur bija jābūt? — Liepiņām šķita, ka Goģis bija pamanījis vismaz raganu.

— Upe! — Vai akls! Tev ir gan acs!

— Tai mēs nevaram garām pabraukt! — Goģim tūliņ doma rokā. - Paslēpsimies šajos biezumos!

Iegriezīsim paskatīt!

Ja pašķīra krastmalas krūmu puduri, tad šajā ūdens ielokā varēja pat iestumties ar laivu. Bet ielociņš nebeidzās. Tas veda arvien dziļāk Jaunkursas krastā. Tā bija upe. Varētu teikt, gandrīz tāda kā Garūdene.

— Ta ta brīnumi!

Atradums sajūsmināja Goģi. Viņš tik tagad sāka aptvert, ka bija atradis to dzijas kamolu, kas neļautu apmaldīties, ejot cauri Jaunkursas mežiem. Tā upīte tek šurp no otras zemes malas. Pie šis vicītes turoties, tak varēja droši iziet cauri visai Jaunkursai līdz pašai Pērkona zibeņu smēdei. Pa to, iroties ar laivu, nevar nomaldīties. Cauri lielmežam upīte savu ceļu zina.

Cik tur trūka, ka viņi būtu tai pabraukuši garām! Citam, ar nevērīgāku aci, tā nemaz rokās nedevās, jo izskatījās tikai pēc kāda palu laikā izskalota un iebrukuša iclociņa dižupes Skrundas krastā. Kārklu krūmi bija tik aplam sakuplojuši, ka zari no abiem krastiem augšā virs galvām gandrīz saskārās kopā.

Goģim bija pašam sava galva.

— Paga! Lai viņi brauc! Imuļi mums nekur nepazudis! — viņš, drošs par savu nemaldību, paziņoja Liepiņām. — Gan viņus panāksim! Bet mēs vispapriekšu aizlaivosim līdz Pērkona smēdei.

Ko tu dullam padarīsi? Padod tik viņam vaļu!

Draugs bez apdoma Goģim piekrita.

Goģis tūdaļ ar savu laivu izrāvās priekšā.

Par Klūgu noniecinātajā upītē viss bija citādāk nekā dižupes Skrundas plašajos un dziļajos ūdeņos.

Kad Goģa airis arvien biežāk sāka ķerties pakrastes biezajos krūmos, viņš, to iegremdēdams, sa​taustīja ne tik dziļo upītes gultni. Lietderīgāk bija no laivas malas atšņorēt stumšanās kārti un tur piesiet airi. Šis sāņu brauciens jaunekļiem vieglas atklāsmes nesolīja. Kārklu krūmu asās zaru rīkstes nebija tās sliktākās. Grūtāk bija tikt galā ar veciem, satrunējušiem kokiem, kas bija pārkrituši šķērsām pāri upei, zemūdens akmeņiem, kam uzgrūdās viņu laivas. Ari tie nebūtu nekādi nopietni šķēršļi liela valdzinājuma cilvēkiem, laužoties cauri pirmatnīgām brukstalām. Bet te pēkšņi viņu uzticamo Klūgu, kurai pieķērušies, abi rāpās uz priekšu, kāda augsta zemesraga ķīlis pāršķīra divās starās. Nu abiem laiviniekiem bija ko gudrot, kura no tām bija īstā upe? Vai katram stumties uz priekšu pa savu atzaru? Vai tomēr iet abiem pa vienu? Bet tad - pa kuru?

Tomēr drošāk un gudrāk bija abiem palikt kopā. Goģis negribēja vienatnē vēlreiz piedzīvot izmisīgos brīžus Jaunkursas mežā. Arī Liepiņām nepatika nošķirties vienam.

Labi! Viņi nešķirsies. Bet pa kuru upi viņi dosies tālāk? Abas bija vienu vērtas.

Kā laivinieki mācēja, tā viņi lozēja. Liepiņām bija jānostājas ar muguru pret ūdens šķirtni un jāaizmiedz acis. Tad Goģis viņam noprasīja: — Vai kulsimies tālāk par šo upi vai šo?

— Pa šo, — Liepiņš nolēma, tad viņš atvēra acis un atgriezās. Goģis rādīja uz upīti, kas plūda ārā no labās puses gravas.

— Šai nāksies pagaidīt! — Goģis norādīja uz blakus upi.

— Lai gaida! — piekrita Liepiņš.

Viņi, kā tas bija noskatīts un pieņemts, iecirta savus nažus zemesraga koka stumbrā, sēdās laivās un iegrieza to purngalus izvēlētajā straumē.

Žirgti pretī tecēja šī kārklos ieaugusi Klūga un aicināt aicināja jaunos cilvēkus uz nerimtīgu spēkošanos. Bet visu izšķīra laivinieku spars. Vienkoču purni šķīra pretstraumi un devās iekšā garajā, zaļajā alā, ko no abiem krastiem virs upes sariesa sakļāvušās koku lapotnes. Šai Klūgai nācās uzticēties. Kaut arī tā strauji sacirtās sāņus un krietnu laiku viegli tirinājās pretim debesīs augstai pusdienlaika saulei, nebija nekādu cerību tikt līdz tai un aizkacēt.

Bet Klūga bija viltīga upīte. Pēc krietna laika tā asā, straujā līkumā pameta zaļo alu, sacirtās pa kreisi un nu līkumoja uz neizdibinā​majiem Jaunkursas dziļumiem, tieši uz zibeņu smēdi.

Klūga bija pāršķēlusi pušu kalnu. Izskalotie krasti kreisajā pusē palika arvien stāvāki un augstāki.

Vietām pat četru piecu vīru augstumā. Stāvajā krasta kraujas malā ar galotni uz leju karājās ne viens vien koks.

Liepiņš redzēja, ka Goģim, uz augsto krauju raugoties, jau lūpās parādījās smīns.

Krietni augstāks bija krasts, pie kura glaudās straume un ar kuru pavasaros bija spēkojušies ledus blāķi.Tie nebija ļāvuši nogāzē iesakņoties kokiem un ieaugt dziļā zālē. Kraujas atsegumā Goģis ieraudzīja laika zoba apgrauztos plienakmeņus un kliedza: — Tu zini, kas tas ir? Tās ir Pērkona smēdes izdegušās ogles.

— Patiešām! — piekrita Liepiņš. - Tādas gaišas un grubuļainas. Pēc parastām malkas oglēm vis neizskatās.

Goģim aiz sajūsmas sirds kāpa pa muti laukā. Viņi bija pie- laivojuši klāt jūsmas vērtam atradumam.

Goģis rāvās krastā.

Daudz nebēdādams par to, kā Liepiņš tiks galā ar abu laivu pieskatīšanu, Goģis tūdaļ pakāpās vērīgāk pataustīt Pērkona smēdes izdedžus. Tie bija īsti. Cieti, drupeni un pusdienas saulgozī silti.

No priekiem Goģis visādīgi ālējās. Klaigāja kā pavasari auru kalnā, mētājās ar nogāzes cietajiem kukuržņiem. Tie plunkšķēja upītē un, augšup mesti, lēkāja no krasta lejup.

Vienā paņēmienā Goģis četrrāpus bija augšā ogļu kalnā un šurpu turpu pa malu pastaigājās kā liels varonis, kas pieveicis deviņgalvu pūķi.

Padevis pretī roku, Goģis uzvilka augša Liepiņu. Te Jaunkursas mežu varēja redzēt gandrīz tikpat labi kā no Skrundas pils izredzes galeras. Stāvā upes krasta augša viņiem rādīja Jaunkursas lieko daļu.

Pareizā, lēzenā saullēkta puse bija aizaugusi ciet ar augstu, biezu mežu.

Tikai to laiku, kad Pērkons šajā kalnā pa rītiem bija tinis saules kamolus, Goģis ar Liepiņu bija krietni nokavējuši. Pērkona smēdes ogļu kalnu jau sen sedza bieza velēnu kārta, un tai virsū bija paspējušas uzaugt staltas priedes. Nekādu saspertu koku, ne kādas citas zibens pēdas viņi te uziet nespēja.

Goģis nebija tas, kurš palaistos apjukumam.

— Jāuzrāpjas kokā! — viņam dūšas pietika.

Ar tām augstajām priedēm bija visādi. Tām, kas auga dziļāk mežā, visi zari līdz galotnei bija nokaltuši un nokrituši. Cerības riesa kraujmalas priedes ar kupliem, zarainiem stumbriem. Līdz pirmajam zaram Liepiņš Goģi pacēla un pastūma, tālāk viņš lauzās pats. Kā būtu derējis ass cirvis! Tik nebija, kur to ņemt. Vajadzēja izlīdzēties ar zobenu. Taču priedes cietie zari rāva robus pašā asmenī.

Augšā ticis, Goģis nostājās uz pēdējā stingrā galotnes zara, ar vienu roku viņš turējās pie stumbra un ar otru, brīvo, atkapāja tās skujas, kas aizsedza viņam redzējumu. Goģis skatījās meža kokiem pāri. Vai tad nesaskatīs kur tālumā rīta uguns zīmes?

Vēroja, vēroja, bet nekā. Kādi meža gali rītu pusē, tādi vakaros.

— Ko tu tur redzi? — nepacietīgi apakšā dīdījās Liepiņš.

Tas, ko redzēja Goģis, nebija ar vienu vārdu pasakāms, tālab viņš tikai pajokoja: — Tevi es redzu itin brangi.

Uz kuru pusi Goģis pavērās, visur priekšā bija viens vienīgs Jaunkursas mežs, kas, pamazām paceldamies augšup, uz apvāršņa malu krāsojās daudzos zaļi zilos toņos. Visu citu mežaine glabāja lielā noslēpumā. Goģa acis nekā nevarēja atrast spraugu, pa kuru plūda dižupe Skrunda, kur tecēja Klūga, kur

palika Gaidupe, kur Pērkons bija satinis un palaidis šodien acīs spīdošo sauli.

Goģis izstāvējās koka galotnē visu cēlienu. Līdz saullēktam tak nenostāvēs? Raudzīs līst zemē. Nu viņš lien, nu rāpjas, nu mocās un cīnās, kamēr tiek lejā saskrambātām rokām, asiņainiem ceļgaliem un sadriskātām drēbēm.

Goģis, pa zariem kāpelēdams, šo to jau bija padomājis. Šajā ogļu kalnā viņi abi ar Liepiņu pārlaidīs nakti. Rītam austot, Goģis atkal uzrāpsies šīs pašas priedes galotnē un mežu apvārsnī noskatīsies vietu, pa kuru ārā lien saule.

— Ja es būtu toreiz sācis iet no šī kalna, es varbūt būtu turp aiz​gājis, — viņš atzina.

Bet saule vēl bija augstu. Diena liela. Nākamā ritausma tālu. Garlaiks nebija Goģa dabā. Un ja vēl pie rokas tik uzticams valgs kā Klūga! Kaut upes augstais krasts īsti neveda uz to pusi, kuru abi bija nolūkojuši, tomēr ziņkāre jaunekļu soļus pagrieza turp.

— Mani tomēr māc baiļums. Neiesim!

— Tas būs tik tīkami. Iesim!

Upe bija līdzās. Tādēļ klaiņotāji varēja atļauties arī kādu dziļāku līkumu pa mežāju.

Viņi gāja un gāja. Bezbēdīgi un ziņkāri apkārt vērdamies. Tad iedomājās pārliecināties, vai nav no Klūgas pārāk tālu aizklīduši. Upe vairs nebija redzama. Goģis atkal apmaldījies liela meža vidū.

Taču tagad viņš bija gudrāks. Paši pa savām pēdām nāca atpakaļ un Klūgu atrada. Tā tikai ar strauju likumu bija pagriezusies uz dienvidiem un ļāvusi abiem klejotājiem aiziet taisni iekšā, meža bezgala biezokņos.

Tikai tālāk dodoties pa augsto krasta krauju, kas pamazām vien plaka, Klūga vispēdīgi gājējus noveda purvmalā.

Klūga bija purva upīte, kas barojās no sīkām muklāja urgām. Tālāk purvs viņus nekur nelaida.

Vajadzēja atgriezties ogļu kalnā.

Otrā rītā, domāts darīts, Goģis tik tiešām priedes galotnē sagaidīja pirmo rīta saules zibsni. Savuties Liepiņām ar zobenu koku stumbros un sūnās bija jāievelk Goģa norādītais virziens.

Pēc tam viņi pa abiem stiepa šajā kalnā Klūgas sekles akmeņus un kā krelles salika rindā, kas rādija Pērkona smēdes virzienu.

Veļot akmeņus, Goģis Liepiņām pateica tikai vienu teicienu: — Ja es būšu karalis, es savu pili cirtīšu šitādā kalnā.

Ar zobenu pili neuzcirst. Vajadzēs tikai aizlaivot pēc asa cirvja.

Ja Goģi vēl nemocītu mežā apmaldīšanās bailes, droši vien viņi abi ar Liepiņu dotos uz Pērkona rīta smēdi. Līdz vakaram jau būtu tur. Nākamajā rītā, gaismiņai austot, viņi abi piepalīdzētu Pērkonam saules kamola tītavas pagriezt. Tagad to nāksies atlikt uz citu reizi, kad viņu pašu galvās būs vairāk padoma, laivās vairāk maisu ar ēdamlietām un guļamādām.

Viena šī rīta gudrība bija klāt nākusi. Ja viņi nebūtu iegriezušies Klūgā, daudz kas būtu palicis nezināms. Tas padoms, kā tikt cauri Jaunkursas mežam, pats no sevis galvā neradīsies. To vajadzēja ziņkāri meklēt. Tās bija labas gudrības, kas Goģim ienāca prātā, uzkāpjot Ogļu kalnā un uzrāpjoties priedes galotnē.

Vietu iezīmējuši, Goģis un Liepiņš sēdās laivās un ļāvās, lai Klū​gas žirgtie ūdeņi viņus nes atpakaļ.

Pie zemesraga ķīļa viņus pacietīgi gaidīja ne vien kokā iedurtie naži, bet vēl viena upīte. Gaidupe.

Goģis uz Dižupes plašajiem ūdeņiem nesteidzās. Viņš gausi izvilka laivas galu krasta sausumā un gaidīja, ka Liepiņš savu dižkarēvi tāpat atdarinās. Vajadzēja tak noslaucīt sviedrus, notiesāt kādu gaļas kumosu un ar vēsu galvu pārlikt, ko viņi, kuļoties pa Klūgu, bija zaudējuši un ko — ieguvuši.

Goģis nemaz nesirdījās par izšķiestiem spēkiem. Viņš šoreiz nebija atgriezies tik iztukšots un samulsis kā tad, kad bija lauzies cauri mežam bez vaļā atritināta ūdens dzīpara pavediena.

— Mūs tur gaida! — Goģis apņēmīgi Liepiņām parādīja pieteku, ko paši bija nosaukuši par Gaidupi.

— Gaida gan. Viens vienīgs liels, liels purvājs vai augsts, augsts un tukšs ogļu kalns, — piebilda Liepiņš.

Goģis izlikās, ka šo Liepiņa grūtsirdību nebija pamanījis.

— Tu paraugi šīs Gaidupes ūdeni! — ieaurojās Goģis. — Tajā ir siltāks ūdens nekā Klūgā.

Liepiņš gan mērca plaukstas vienā un otrā ūdens straumē, bet nekādu siltuma vai vēsuma atšķirību neapjauta. Goģim tikai licies, ka Gaidupē ir siltāks ūdens nekā Klūgā. Tālab viņš piefantazēja klāt, ka tā tek šurp no Pērkona rītausmas smēdes, kur tās ūdeņi dzesē zi​bens kamolu tīšanas spoles.

— Tevi ir nobūrusi kāda Jaunkursas mežu ragana! — skaidri un gaiši Goģim pateica Liepiņš.

— Tā nav ragana.

— Kas tad?

— Saules kamola noslēpums, — atzinās Goģis. Tā patiešām bija burvestība, kam viņš nespēja pretoties.

Tik tiešām, Goģim nebija spēka pagriezt muguru Gaidupei. Tā nebija uz citu reizi atliekama darīšana. Neatšķetinājis šo noslēpumu, viņš nevarēs naktīs gulēt, nevarēs ne par ko citu domāt, būs jāvada dienas vienās nožēlās.

Un Goģa sirdsmiera dēļ drīz vien abas laivas iestūmās Klūgas dvīņu māsas Gaidupes ūdeņos.

Abi jaunekļi īrās un stūmās, kamēr vien laivas peldēja. Pirmie krasta krūmos sāka ķerties airi. Tad viņi pārgāja uz stumšanos ar kārtīm. Ari Gaidupe iegāja purvā. Taču šī straume bija tik žirgta, ka izveda cauri purvam uz cietiem krastiem un sausu zemi. Gaidupe šķita garāka un brangāka par Klūgu. Gaidupi ieskāva cits mežs, citi krasti. Tā tecēja šurp no rītiem. No īstiem rītiem.

Gaidupe solījās būt īstā, jo tā patecējusi garām vienam purvam, patecēja garām arī otram un trešajam. Izlocījusies cauri ari vēl citam purvam, upe kļuva šaurāka un seklāka.Tik straujos upītes līkločos, akmeņos un sakritušajos kokos laiva palika par smagu, garu un platu. Kad to dibeni sāka strīķēties sērēs, vajadzēja kāpt pašiem upē un laivas stumt. Tās pamazām kļuva par grūžamu un velkamu nastu.

Puiši nolēma, ka pametīs laivas un pa upi tālāk bridīs kājām.

Viņi uzlika kaklā krustakules ar ēdamlietām un bultām, iemauca plecu stopa lokā, apjoza zobenus un, turēdamies pie laivu stumjamajām kārtīm, iekāpa ūdenī.

Laivas viņi izvilka sēres krūmmalā un apgāza uz mutes. Tagad tās atgādināja vien palu straumes pamestus bluķus.

Pēc laivu stumšanas mokām bradāšana pa seklu braslu šķita tīri uzmundrinoša.

Taču aiz čalojoša un ņirboša akmeņtača atkal nāca mierīgs dziļums, kurā kājas grima līdz šekumam.

Pa tādu ūdeni viņi būtu varējuši tīri labi irties laivās. Nu ar līdzi paņemtām kārtīm viņi bakstīja ūdens dziļi, taustīja gultnes cietumu un pārliecinājās par speramo soļu drošību. Tik un tā viņu kājas sapina garas ūdenszāles un ļodzīja dibena akmeņi. Katrs solis bija citādāks. Upei pārkritušie koku stumbri bija par augstu, lai tiem pārkāptu pāri, un par zemu, lai tiem pa apakšu izlīstu cauri. Paspēruši pāris soļus pa krasta vībotņu un nātru čūkslāju, viņi atgriezās upē.

Tas nebija viegls gājiens.

Krasti glabāja atmiņas par pavasaru palu stiprajām straumēm un ledus gabaliem, kas bija ārdījuši pakrasti, ar visām saknēm gāzuši ārā kokus un krūmus, ka tagad tie izkaltuši gulēja sērē kā sausu žagaru kaudze.

Upes krastā stāvēja briežu māte ar briedēniem, novēroja neredzētos ūdens putnus, kas ar divām kājām brida pa viņu ūdeni, bet kam lidošanai bija pavisam nederīgi spārni. Tikai piesardzības dēļ brieži no tādiem ērmiem pamuka tālāk.

Kamēr vien Gaidupe līkločoja pretī, bridēju apņēmība nešķobījās. Viņi gaidīja īsto kalnu un krasta krauju. Bet bija tikai citi likumi, krū​mi un sūneklis.

Gaidupe pamazām vien pārstāja būt par upi. Tā ieskrēja purvā. Upes vairs nebija. Tā sazarojās

neskaitāmās tērcēs, kas plūda ārā no nepārskatāma drūma, nemīlīga muklāja ar sīkām priedītēm, kroplīgiem bērziņiem. Gaidupe sarāvās par strautu, kļuva par nieka urgu, kas abus bridējus ieveda visīstākajā purveklī. Modri apkārt raugoties, Goģis pamanīja, ka netālu sūnās parādījusies neliela ūdens plūsma. Bet ne gara. Tik niecīga nevarēja būt upe. Tātad te bija tā vieta, kur viss sākās un viss ari beidzās. Ta ta piķis! Purvs tālāk šķērsām pāri nevienu nelaida. Jaunkursas otram krastam atkal priekšā bija aizstājies nepārejams staignājs, kurā ne brist, ne peldēt, ne stumties ar vienkoci. Tā bija kaut kāda draisku putnu valstība.

Atkal tukšā! īstā zemes mala Goģim nedevās rokās. Neveiksme žņaudza krūtis. Viņiem bija jābrien atpakaļ. Un jāpasteidzas, lai vakars viņus nepārsteigtu muklājā, kur trūka sausas vietiņas naktsguļai.

Vakara krēslā viņi nonāca pie savām laivām. Un tās šajā naktī šķita visdrošākā mājvieta un vismīkstākā gulta.

Nākamajā rītā viņiem atkal laivas bija jāvelk pāri sēkļiem un jālien cauri nokritušiem krasta kokiem.

Tikai tagad laivas bija kļuvušas daudz smagākas. Tajās gulēja viņu vakardien piedzīvotā vilšanās.

Gaidupe kļuva dziļāka, straume žirgtāka, ūdens turēja viņu svaru un bez piepūles šūpoja, nesdams uz Klūgas sateces ķīli.

Klusēja Goģis. Klusēja Liepiņš. Bet tas nenozīmēja, ka viņiem klusētu domas. Abi pārdomāja, ko šajās dienās bija pieredzējuši un atraduši.

Liepiņām šķita, ka viņš ir atmodies no traki interesantu piedzīvojumu rēgas pa ūdeņiem, kalniem, mežiem un purviem un visu šo notikumu turējis par sapni. Viņš redzējis to, par ko citiem Skrundas kuršiem nebija ne jausmas.

Goģis bija nācis pie atziņas, ka vienā paņēmienā cauri Jaunkursas mežiem tik viegli vis netikt. Tie nebija tik mazi, kā izskatījās no Skrundas pils torņu galerām. Viņš priecājās par atrastajām upītēm. Lai ari kā tās līkumoja uz purviem, tās bija uzticamas taku rādītājas.

Goģis tagad gaidīs ziemas stingumu, kas ar krietnu ledu pārklās Jaunkursas purvus. Viņš klusībā loloja prieku par sava kumeļa spēku un prātu izturēt un neapmaldīties.

Pusguļus, pussēdus ielaidušies laivās, Goģis ar Liepiņu labpatikā varēja ļauties Klūgas un Gaidupes kopūdeņu plūsmai, lai tā nes uz dižupi. Tās bija viņiem devušas piedzīvojumus un māku brist, kāpt, lauzties.

Abas laivas, kas nozuda dižupes Skrundas Jaunkursas krasta krūmos, trešajā dienā atkal no tiem izpeldēja. No ganāmpulka noklīdušās avis, sava sānsoļa pārņemtas, tik šajos ūdeņos pa īstam atskārta, kas un kā.

Imuļa karadraudzes aizpeldējušo laivu pēdas upe neglabāja. Saules piespīdināto Skrundas ūdeņu tālumos vajadzēja irties uz savu galvu. Pēc Klūgas un Gaidupes šaurības viņiem labpatikās ar to pacīkstīties.

Lielai upei nāca lieli līkumi, gandrīz tādi paši kā iepretim Skrundas pilij. Aiz tiem kāds straumes ieloks pagrieza ūdeņus laivotājiem ar pēcpusdienas saules vizuļiem tieši acīs. Bet ne mūžīgi. Pa Veckursas krastu viņiem pieblisinājās klāt varen dižena kalna ēna.

Bet, līdzko Goģim ar Liepiņu acis labāk sāka rādīt, brīnumi priekšā lielu lielie. Kas tam kalnam mežu nolīdis? Jāstāj laivas malā un jākāpj augšā lūkot.

Uzkāpj, skatās. Koki cirsti, zeme izrakņāta, uguns degusi. Tā kā vilkači būtu jārējušies? Tā kā imuļnieki ar lietuvēniem būtu sprandiem kopā likušies un zobeniem vicinājušies? Bet nokautie vai nu zemē ierakti, vai sadedzināti? Kas noticis ar Imuļa karadraudzi? Vai atkal lietuvēni apkāvuši? Palikusi vien no Skrundas pils atvestā darvas muca.

Goģis ar Liepiņu nepagūst ne krietni nobaidīties, kad, visapkārt vērdamies, aiz slaika Dižupes krasta loka viņi ierauga pavisam īstu baļķu pili. Tā nemaz nebija cirsta uz augsta un krauja Dižupes krasta kalna.

Imuļa pils pat acīs nekrita.

Kad Goģis ar Liepiņu lūkoja, kur varētu piestādināt laivas, viņus jau krastā bija pamanījis un pazinis

Imuļa sardzes vīrs.

Sargi bija ļoti priecīgi, ka ar pazudušajiem nekas ļauns nav noticis un viņi sveiki un veseli varēja kāpt krastā.

No laivu krasta uz pili veda krietni iestaigāta taka, pa kuru ne​varēja noklīst sāņus.

Imuļa pils bija cirsta godprātīgi, taču pieticīgi, bez priekšpils, govju un aitu nojumēm.Tik ar trim ļaužu mitekļiem pils sētā. Kā jau karadraudzei bez sievām, večiem un bērniem.

Ienākot pils sētā, Goģis un Liepiņš satikās ar lmuli un Jorēnu, it kā būtu iepriekš norunājuši.

— Dzīvi? — Imulim vai prieka asaras izsprāga.

— Jā, — pretī smēja Goģis.

— Veseli?

— Jā.

— Lielā ķibelē bijāt? — interesējās Imulis. — Briesmās ietikāt?

— Kas nu, nieks, par ķibeli! — smejot Goģis atsvieda ar roku. — Nekāda.

Goģa un Liepiņa priecīgajam atkalrcdzes smaidam vairs Imulis un Jorēns atbildēja ar niknu skatienu.

— Kur tad jūs bijāt? - Imulis norūca Pērkona balsī.

Goģis bija sprukās. Slikti bija tas, ka Goģim prātā nebija neviena laba padoma izstāstīt notikušo tādiem vārdiem, lai par to lielie brāļi nesaskaistos. Viņš saprata, ka tik dusmīgam Imulim nedrīkst ne vārdiņu bilst, ka viņi visas šīs dienas vandījušies pa svešo un briesmu pilno Jaunkursas zemi.

— Mēs… — Goģis stomījās, — tur vienā vietā piestājām malā un uzkāpām kalnā.

Tādi vārdi lmuli dikti sakaitināja, jo abiem brāļiem trīs dienas sirds trīcējusi.

— Dižupē jūsu laivas nebija, — dārdēja Imulis.

Tad nu iznāca, ka Imulis bija raidijis savus karakalpus pa dižupi viņus meklēt. Ak, tu manu dieniņu, cik brāļi bija dusmigi! Viņu dusmas tagad gāja pa malām pāri, un tas liecināja, ka šajās trijās dienās satraukums te bijis dikti liels.

Viena doma bijusi tāda, ka laikam nepieredzējušie jaunekļi būs iekrituši ūdeni un noslīkuši. Tās bluķa laivas mēdza dikti viegli apvel- ties. Baļķis paliek baļķis, izgrebts vai pilns.

Arī kādi nebūt meža zvēri viņus varējuši saplosīt un apēst.

Tad bijusi arī tāda doma, ka viņiem varbūt uzbrukuši kādi lietuvēni un pa mežu aizveduši prom dreļļos. Tālab visa Imuļa karadraudze dzīvojusi satraukumā, ka tuvumā klīstot ienaidnieki. Mežos var pie​meklēt visādas nelaimes.

Imulis nospļāvās, niknu skatienu uzmetis, uzbļāva: — Diedelnieki!

Viņš sāka saukāt jaunekļus visvisādos nelabos vārdos. Niekalbji. Tukšpauri. Bēgļi. Sūdi. Plukatas.

Paklideņi. Bezgoži. Nobiras.

Imulis no dusmām vai plīst un rājas, ka bail.

Tādu kliegšanu padzirdot, sētā sanāk, no brīnumiem mutes atplē- tuši, vai visi pils karakalpi, ka Goģim ar Liepiņu aiz kauna vai stāvus zemē jāielien. Labāk būtu ņēmuši kādu koku un situši.

Bet Jorēns tik irgojas: — Vajadzēs viņus piesiet pie koka, lai atkal kur neaizmūk!

— Mums te viņus tādus nemaz nevajag, — sprieda Imulis. — Kam derīgs karakalps, uz ko nevar paļauties?

— Tā kā jūs te vairs kāju nespertu! - dusmojās Jorēns. — Lai tik kāpj laivās un airējas mudīgi atpakaļ!

— Ko ar tādiem patvaļniekiem lai dara?

— Klaidoņa dvēseles.

— Lai pie mātēm vēl paaugas, kamēr vīra prāts gadās.

— Lai vaigu pūkas vietā uzaudzē krietnu bārdu!

— Lai tik nemaisās vairs pa kājām!

Un tādi esot vecākie brāļi! Tāda pārestība koda sirdī un maitāja dūšu. Bija velti gaidīt, ka Imulim dusmas noslāps un, dūšīgi izbāries, viņš piedos paša jaunākajam brālim un vecākajam dēlam. Bet Imulis pat vakara tiesu neēda. Uz viņa sirds mīkstumu otrajā rītā nebija ko cerēt.

Ar grūtu prātu Goģim un Liepiņām nācās stumt savas laivas dižupes ūdenī, lai straume nes mājup.

Bet ej nu sazini, kā būtu bijis labāk?

Skrundas pils krastā abi padzītie kaujinieki izkāpa aplam drūmi un slinki. Nu bija jākāpj augšā un paklausīgi jāpiesakās Jānim, ka viņi ir atgriezušies un paliks pavisam, vaļsirdīgi jāizstāsta, kā tas tur bija.

Jānis par abu jaunekļu dēkām neko lielu neiztaisīja. Atgadīties varot visādi. Bet Jānis bez darba viņus neatstāja. Visu vasaru neesot nekādu ziņu no Iera kara draudzes. Jo Jānis vairāk par to iedomājoties, jo nelāgāk paliekot. Ja nu arī viņi visi ir apkauti un nav kam ziņu padot? Kas par brīnumu, ja pa Veckursas krastu klejo kādi nekādi lietuvēni.

Goģis ar Liepiņu priecīgi laivotāji, kaut, ņemot vērā lielo neziņu, tur visādi varot klāties.

Tajā rītausmā, kad pie pils laipas abas okšķeru laivas laida ūdenī, Jānis novēlēja aizbraucējiem meža zvēru izmanību. Šaubīgākās vietas vispapriekšu krietni nolūkot jau pa gabalu un klāt pielavīties zagšus. Lai liekot aiz auss, ka Skrundas karadraudzei vajadzīgas tikai žiglas ziņas. Un tās Goģis ar Liepiņu šurpu neatnesīs, ja viņus tur nokaus vai aizvedīs dreļļos.

Goģis tik sapņaini raudzījās saules lēktā, ka Jānim radās pat bažas, vai jauneklis viņa pamācībās ieklausās. Jānis sapurināja Goģa plecus un visu pa otram lāgam atkārtoja.

Tagad, braucot okšķeros, Goģis ar Liepiņu tika pie pašiem brangākajiem airiem ar visplatākajiem galiem. Ja tādus iemērca ūdenī, uzreiz varēja just, kā ieskrienas laiva. Ne tā, kā viņreiz veņķējoties ar šaurām mentītēm iepakaļ Imuļa kara draudzes laivu verģelei.

Abi aizlaivotāji vēl nepaguva kā ēnas pazust dižupes Iera līkumā un pirmo reizi atpakaļ paskatīties, kad piepeši Goģis savu bluķalaivu sagrieza šķērseniski straumei un irās iekšā tieši otrā krasta kārklos.

— Vai tu redzi? — kliedza Goģis.

Apmātais Goģis Jaunkursas krasta krūmu biežņā atkal bija atradis upi. Ne jau tādu nieku kā Klūga un Gaidupe, tīri dziļu un brangu.

— Bet vai tu pats redzi? — Liepiņš rādīja atpakaļ uz Skrundas pils torņu galerām, kuras bija pilnas ļaužu, kas viņiem ar rokām māja atvadu sveicienus.

— Es tev tur līdzi nekulšos! — Liepiņš stingri noteica Goģim, jo negribēja vēlreiz piedzīvot uz sava skausta tik gauži nelādzīgus brīžus kā Imuļos.

— Tik prāva upe tek no lielākas tālienes nekā Klūga vai Gaidu​pe, — prātoja Goģis.

— Jā. No daudz lielākiem un dziļākiem purviem, — piebilda Liepiņš, kam tagad bija arī sava piedzīvojumu pieredze.

— Nē, — Goģis nepiekrita. — ŠI ir pavisam cita upe. Un tā nāk šurp tieši no Pērkona smēdes.

— Tādas upītes ir dikti līkumainas, ka nevar saprast, no kurienes un uz kurieni tās tek. — Liepiņš apšaubīja ari šo Goģa jaunatrastās upes atšķirību. — Atkal tukšā būs jākulstās atpakaļ.

— Var redzēt, ka tu neesi nekāds Rudbārža, bet Imuļa dēls, — Goģis noņurdēja.

— Tik un tā tev līdzi neklimtīšu.

— Sarunāšu priekšpils delverus!

Liepiņš vējoja tik roku. Bet tās bija sveikas tālajiem pils galeras ļaudīm.

Pa to laiku Goģis savu laivu iestūma jaunās upes krūmos, aiz zariem pievilkās krastam, piecēlās kājās un iecirta nazi līkajā alksnī.

— Tevi es vairs nepazaudēšu! — Goģis sev solījās. — Mana cerība! Mana lielā cerība! Mana vislielākā cerība! Mana lielcere!

Pilsļaudīm galerās laikam šķita, ka aizbraucējiem saminstināšanās notikusi, lai viņi, vēl nenozūdot aiz krasta kūkuma, ērtāk varētu atsvei- kas pamāt.

— Uz saredzēšanos, Lielcere! — Goģis iesaucās tā, lai Liepiņš ari dzirdētu.

Tad abu laivu priekšas ķīļi pagriezās pa straumei, ko ar acīm nemaz nevarēja pamanīt. Kas nekaitēja pēc patikas izairēties pa platiem ūdeņiem, vienai laivai otru netraucējot. Abi laivas smailie gali stūma uz priekšu vilnīšu ķīļus, kas tur peldēja kā dzērvju kāši debesīs.

Slinki līkumotā Skrunda kā milzu dzirkles grieza pušu Kursas neaptveramo dižmežu, sadalīdama to vecajā un jaunajā malā. Aiz Skrundas pils līdz Garūdenes ietekai šī atšķirība bija ar acīm pamanāma. Te kreisā krasta mežu skrundenieki bija reiz nolīduši un plēsumā vairākas vasaras audzējuši maizes labību.

Goģis skaitīja Skrundas līkumus. Katru dižupes pagriezienu pa kreisi viņš atzīmēja ar zobena ievilktu strīpiņu uz laivas kreisās malas, labo uz labās malas. Liepiņš uz savas laivas skaitīja salas. Tām viņi garām neairējās. Izkāpa, izstaigāja, apskatīja. Atvasaras mazūdens laikā tās bija viena aiz otras.

Laivotājiem tās varēja būt vislabākās atelsas vietas, kur neviens zvērs nevarēja viņus iztraucēt.

Iesakņoties kokiem uz tām nebija ļāvuši pavasara pali un ledi, bet uz dažām krūmi bija sakuplojuši it biezi. Pa ceļam bija ari pilnīgi plikas smilšu salas, kas no ūdens bija izlīdušas pavisam nesen. īpaši rūpīgi laivotāji vēroja kreiso Veckursas krastu, jo tajā vajadzēja būt Iera pilij.

Aiz kāda labās puses likuma un divām vienas aiz otras sekojošām salām straumes vidū atkal iztālis parādijās augsta krasta krauja.

Ja Goģis nebūtu apmāts ar labā krasta upēm un upītēm, diez vai abi laivotāji būtu piestājuši labā krasta kraujai, kas slējās triju vīru augstumā, caur kuru sev izteku uz Dižupi bija izskalojusi kāda maza upīte. Arī par šo upi Goģim katrā ziņā vajadzēja koka stumbrā atstāt zīmi.

Tad viņi caur upītes izgrauzto gravu tās krasta ielokā ieraudzīja pili. īstu baļķu pili, ar guļbaļķu un palisādu žogiem un četrpakšķu mājokļiem iekšā.

Goģis apjuka. Ta ta brīnumi! Tā nevarēja būt Iera pils, jo tā bija Jaunkursas krastā. Šķita, ka Kursa apgāzusies otrādi. Pa kuru laiku dižupe Skrunda varēja samainīties krastiem? Jebšu viņu laivas kāda sala bija pagriezusi atpakaļ un viņi, tālāk airēdamies, bija uzgājuši pili, kuru nebija agrāk pamanījuši?

Krūmos paslēpušies, Goģis un Liepiņš iztālēm ilgi vēroja pili, ausījās trokšņus, līdz viņiem klāt pieskrēja suns. Rejas pamodināja pils ļaudis. Šurpu nāca sargi, bruņoti ar vairogiem un šķēpiem. Jo tuvāk viņi nāca, jo piesardzīgāk uz svešiniekiem skatījās.

— Kādu ļaužu? — dūšīgākais sargs noprasīja labi saprotamā kuršu valodā.

— Skrundas ļaužu.

— Ko meklējat?

— leri.

— Kas tu tāds esi?

— Iera brālis Goģis.

Tagad tika laista skaļa ziņa uz pili.

Atbraucējus apskatīt nāca ari pats Ieris, nesdams rokās vairogu un šķēpu.

Pazinis Goģi un Liepiņu, Ieris nolika šķēpu un vairogu un nāca klāt apskaut ies.

— Nu kā labi vedas?

Pa visiem šiem ilgajiem laikiem Goģis un Liepiņš bija Ierās pirmie un vienīgie ciemiņi. Te kāju nebija spēris ne labs, ne ļauns cilvēkbērns. Viņi te dzīvoja vieni starp zvēriem un zivīm, mežiem un ūdeņiem. Dažs labs Iera karakalps gan reizēm aizlaivo uz Skrundas priekšpili nozagt un atvest šurp uz dzīvošanu kādu spraunu meitieti. Citur jau pie tādām klāt netikt.

Retos viesus Ieris ieveda pilī, vēlēja savai Dotei likt galdā cienastu.

Cik labi, ka Goģis ar Liepiņu okšķeru braucienā bija atradis Iera karadraudzi sveiku un veselu, dzīvojot vienā meža mierā, medījot un zvejojot.

— Kālab nedevāt ziņu? — jautāja Goģis. — Redz, cik slikti izgāja Imuļa karadraudzei, viņus apkāva žemaišu lietuvēni!

— Mums nebija vajadzība pēc Skrundas pils, — atzinās Ieris. Viņi esot bijuši par slinku, lai kāda

nebūt salūzuša kapļa dēļ triektos pret straumi uz Skrundas pili.

Pēc krietnas paciemošanās un parunāšanās Ieris veda Goģi un Liepiņu izrādīt savu pili, sētu un aizsargvalni, līdumus un upju krastus.

Iera pils stāvēja uz krietni augsta zemesraga, ap kuru dažus simtus soļus pirms ietekas Skrundā upīte bija apmetuši līkumainu cilpu. Gogi visvairāk pārsteidza tas, ka tad, kad pirms pusotrām desmit vasarām Ieris ar savu karadraudzi bija raudzījis pilij vietu, viņš nebija neko ņēmis vērā, ka no dižupes krastiem kāds būtu bijis labāks, kāds sliktāks, ka Skrunda ar dzirklēm būtu nogriezusi Kursai malu un ka Pērkons kuršus nelaida tai pāri. Oce jau allaž savās rēgās sarunāja visvisādus brīnumus. Ieris ar karadraudzi jau toreiz bija izkāpis Jaunkursas krastā un sācis te iedzīvoties. Viņam jau sen Skrundas dižupes straume nevis atšķīra un norobežoja, bet savienoja Veckursas un Jaunkursas mežus.

Iera amatnieki bija ieskatījuši un pakaļ taisījuši cietoksni Skrundas pils niķi, ar garenisku četrpakšu aizsargžogu, dubultiem vārtiem, ar pāri staigājamu laipu un četrbaļķu torni ar divām redzes galerām.

Ieris ar smaidu atcerējās, kā viņi pa visiem šo kalnu sabēruši un līdzinājuši. Kā akmeņus nesuši un baļķus vēluši, un grūti strādājuši. Ar cirvjiem cirtuši, ar stangām lauzuši un ar šķipelēm atsvieduši gabalus nost. Zemi viņi nesuši lielos, no koku saknēm pītos grozos, ādas maisos, kulītēs, pat cepurēs, sauju pa saujai no kalna pakājes. Lejā palikusi tāda ieplaka, kas pavasaros allaž pietekot pilna ar ūdeni.

Bet augšā, re, kādus vaļņus sabēruši! Tā nu varējuši visapkārt virszemes vaļņa nocietinājumu guļbaļķu aizsargsienas likt uz akmens pamatiem, spējuši krietnu aizsargsienu visapkārt kalnam dabūt, ka nu neviens tam pāri netiks. Akmeņu nešana gājusi veicīgāk, kad karakalpi sastājušies strēķī un tos no rokas rokās padevuši, kamēr tie tikuši augšā. Baļķus vilkuši kalnā ar savītiem lūku striķiem. Lielos akmeņus vēluši ar velšanu.

Lai labāk izrādītu pili, Ieris veda Goģi un Liepiņu uz torņa redzes galerām. Kad uz augšējās nostājās trīs vīri, bija krietni vienam pie otra jāpiespiežas. Toties varēja redzēt pili uz iekšpusi un ārpusi.

— Re, pils sētsvidus kā īsta bišu dore! — rādija Ieris saviem tuviniekiem. — Katrā mājokli pa kūniņai.

Astoņdesmit soļus garajam un uz pusi šaurākajam pils sētas plakumam visā rīta malā bija mitekļu jumts pie jumta.

Paveroties visapkārt, varēja redzēt, ka pils zemes ragu no trim pusēm apllkumoja žirgta upīte. Tā pati, kas Goģi ar Liepiņu bija atvedusi pie Iera pils. Uz vienu pusi atklājās Dižupes abi krasti krietnu gabalu uz augšu un leju, uz otru pusi — aplam lokanā Iera upīte caur veciem un jauniem līdumiem, norām un laucēm vilināja iekšā tieši rītpuses mežos.

Goģim ceļā bija stājies vēl viens neuzveicams kārdinātājs.

— Šī ir gara upe? - Goģis Ierim noprasīja.

— Gara gan, — atbildēja Ieris. — Vismaz divas reizes garāka nekā Dižupe no Ierām līdz Skrundas pilij.

— No kurienes tā tek? — Goģis nepārstāja jautāt.

— Tā tek šurp no patāla, milziga purva, kam ne pāri pārbrist, ne apkārt apiet.

Atkal upes galā bija liels nepārejams purvs. Ej ar kājām, priekšā purvs. Brien pa kādu upi gribi, visām priekšā purvi.

— Kā tu to tik labi zini? - Goģis vēl cerēja, ka tā nav patiesība.

— Mans krietnais karakalps Ponaksis pats tur bija aizgājis un apskatījis.

Kaut arī šī ticamā ziņa atbrīvoja Goģi no lielām upes izokšķerē- šanas mokām, tomēr tā nebija priecīga vēsts. Goģim jau šķita, ka viņa Lielceres laiva apgāžas. Cauri visiem Jaunkursas mežiem bija izpletušies vieni vienīgi bezgalīgi purvi, kas nevienu kursi nelaida pāri uz saules rītausmas malu. Tas viss Goģim nežēlīgi aptumšoja ari Lielceres sapņojumus. Kāpēc tā varētu būt īstena Jaunkursas rīta malas upe, ja visas citas tādas nebija? Vai tagad tai bija maz vērts meklēt otru galu?

Bet vajadzēja vien Goģim atcerēties varavīksni, kurai viena kāja bija iebrista Pērkona smēdes

mežos un otra Skrundas pilsnovadā, un viņa iespītība atgriezās.

Ierim par savu pilsnovadu bija daudz ko stāstīt un rādīt. Viņa dores bites dzīvojās tuvu un tālu pa plašiem nogabaliem, kam te nebija ne sākuma, ne gala. Ierinicku vīzes un pastalas bija ieminušas pēdas pa plašu apvidu. Viņu cirvju skaidas bija lēkušas trejdeviņos mežos. Iera zvejnieki meta tiklus uz priekšu vēl aiz trim dižupes salām, diviem līkumiem un vienas taisnas ūdens tāles. Te visapkārt mežos bija Iera lauces, noras, stigas.

Ieris te bija izrīkojies pats uz savu galvu, it kā viņš mazotnē nekad nebūtu klausījies Oces rēgas par kuršiem aizliegto un mošķiem pārpilno Dižupes rīta krastu. Ierenieki visapkārt bija izokšķerējuši plašu nogabalu. No visa redzētā un dzirdētā Goģis jauta, ka šis brālis varētu būt labs viņa vēlmju sapratējs.

Varbūt tāpēc, ka Iera pils ļaudis nebija piedzīvojuši ļaundaru varmācības, viņi varēja atļauties dzīvot mīlīgā laimībā.

Aiz muguras lejā Ponakstes likumā kūpēja pirts. Tur ciemiņu labsajūtai karsa akmeņi un sila ūdeņi.

Bet Ieris veda viņus turp tīkamā pastaigā nevis pa īsāko tacīti taisni no vārtiem, bet visapkārt pilij pa Ponakstes krastu. Upīte te bija salīkumojusi kā saskrudzējies dzīpars. Tā tomēr nebija Goģa upe. Viņa ūdenī iemestā priedes miza slaiki pagriezās un peldēja nevis uz rītiem, bet vakariem.

Pēc pēršanās pirtī Ieris ar radiniekiem krietnu laiku sakarsuši pasēdēja uz baļķa pie pirts sienas.

Labpatikā tvīka Goģa miesa, lielā brāļa lādzīgumā veldzējās oma un vaļsirdībā atvērās sirds. Viņš atklāja Ierim savu lielo apņemšanos nokļūt līdz Jaunkursas otrajai malai un apskatīties, kā tur Pērkons no zibeņiem saules kamolus tin. Goģis brālim izstāstīja visu, kā noticis. Kā viņš viens mežā apmaldījies, kā abi ar Liepiņu pa Klūgu un Gaidupi kūlušies, kā Imuļos lamāti un padzīti, ka diez vai no Lielceres arīdzan kāds labs gals sanākšot, jo visa Jaunkursa esot viens vienīgs purvs.

Parastam cilvēkam vajadzētu likties mierā. Tikai Goģis nebija tāds kā citi. Viņš bija uguns apzīmēts.

Un šī liesma uz viņa pieres sirdī nebija apdzēšama. Tamdēļ priekš Goģa Jaunkursas mežos un purvos vēl burzguļoja Lielcere. Ja tās tur nebūtu, viņam, nīkstot uz Skrundas pils torņa galerām, būtu jānosmok garlaicībā.

— Vai tev labasdienas tēva pili apnikušas? — Goģi pārjautāja Ieris. — Pielūko, ka ar neapdomību vari kādā akacī galu dabūt.

Satumsa vakars, nozvaigžņojās debesis. Aizrautīgajiem tērzētājiem sānus sāka glaudīt dzedrs aukstums. Nāca virsū auksta rudens nakts ar pirmo rudens salnu. Nācās vien visiem trim meklēt siltāku, kaut dūmotu pavēni pils mājokļos, zem ādām un segām. Tomēr par visu vairāk viņus sildīja aizrautīgās runas.

Lai uzmundrinātu mazo brālīti, Ieris izstāstīja kādu stāstu ar va- ren laimīgām beigām. Ieris atcerējās, kā viņš reiz, meitenes dziesmas savaldzināts, Rudbāržkalnos cirtis laivu un pa Stulbača dūkstīm un ūdens plašumiem airējies viņu meklēt. Un otrā malā atradis zveijnieka meitu Doti. To pašu, kas tagad saimnieko pa Iera pili un ir viņa bēr​nu māte.

— Tu redzēsi, ka arī tavs Lielceres alksnī iecirstais duncis ne- sarūsēs! — Ieris nobeidza stāstu.

Vēl Goģa vaigos nebija izdzisis sājais smaids, kad Ieris turpināja: — Es tev varu dot līdzi divas laivas un divus karakalpus. To pašu Ponaksi, kas prata izokšķerēt līdz pašam purvam mūsu upīti.

Goģis sapriecājās tā, ka naktī nemaz nevarēja aizmigt. Viņš jau sāka gaidīt nākamo vasaru.

Drosmīgam, ziņkārīgam puisim tas nebūs grūti.

Taču drīz vien pēc tam, kad miegs pieveica Goģa uzbudinājumu, viņu jau modināja Ieris. Viņš veda brāli un brāļa dēlu ārā uz galeru rādīt saullēktu.

Rītausmā pirkstos koda dzestrs aukstums. Baltās sarmas pārklātajā pils sētas zālītē čaukstēja gājēju soļi, atstājot silto pastalu pēdas. Paraugot salnas sastindzināto zālīti, saujā palika auksts un slapjš sniegs.

Arī šajā rītā Pērkons bija satinis zibeņu kamolu spožās, sarkani dzeltenās krāsās un laida to debesīs tiešām virs tiem mežiem, no kuriem uz Dižupi līkumoja Lielcere.

Goģis šorīt salnas dzestrumu nemaz nejuta.

Tikai Ieris silti ieteica, lai Goģis paciešas līdz nākamajai vasarai. Nāca virsū rudens, kas tādam okšķeru gājienam būtu liels un lieks traucēklis. Pa ziemu jau Lielcere nekur nepamukšot. Vien pašiem gudrāks padoms klāt pienāks. Kā ar leri norunāts par divām laivām un diviem karakalpiem, tā palicis.

Nieka salnas dēļ Goģim ar Liepiņu nācās pagaidīt, kamēr saule iesilda dienu un tikai tad iestumt laivas ūdenī atpakaļbraucicnam. Ierim par rudeni bija taisnība. Dižupes vasaras siltais ūdens jau garoja rudenīgā rīta dzestrumā. Par drīzu rudens lapkriti, lietiem, dubļiem, drēgnumu un vējiem debešos klaigāja zosis. To kāsis lidoja pāri no Jaunkursas viņas malas ūdeņiem. Goģis tīksminājās par putniem, ko neaiztur dižpurvu akači un dūkstis. Tie lidoja, kur gribēja. Apnika raudzīties šejienes vasaras zibeņu kamolos, tā zosu bars cēlās spārnos un laidās prom. Bet tāds zosu paņēmiens, ka tālos ceļos jāturas kopā un jālido kāšos, bija pamācošs. Viens kāsis nepaspēja piekust un izjukt, kā cits jau bija tā vietā.

Goģis ar Liepiņu nu varēja irties mājup ar priecīgu prātu un labām ziņām, ka Ierās visi sveiki un veseli, bet arī lielu cerību pilni.

Abi atlaivotāji vispapriekšu kāpa augšā uz Jaņa mitekli pastāstīt, kā gājis. Pie Rudbārža viņi iegāja paciemoties goda pēc. Lielas jēgas ar viņu runāties vairs nebija. Rudbārža aizmāršība bija tik aplam liela, ka viņš vairs neatšķīra Imuļus no Ierām, Jani no Jorēna, neatcerējās, kurš bija viņa bērns, kurš Imuļa. Jānis pie Rudbārža guļvietas bija pielicis sēdēt Veisiķi, kas palīdzēja pagrozīties, padzerties un pagriezt pareizi tēva aplamās runas.

Blakus istabā Brancei negāja vieglāk ar Oci. Ari viņa pa visu savu garo mūžu bija sastrādājusi visādus nelabumus. Oce ar resnām gūžām, platām kājām līki gāja. No vērpjamo pavedienu slapināšanas viņai bija izstiepusies liela apakšlūpa, no vilnas putekšņiem palicis liels deguns, no lielas sēdēšanas liela pakaļa, no lielas zīdīšanas tik lieli pupi kā maizes kukuļi, resni, līki pirksti no dzijas spaidīšanas. Kādu rudeni, bez miņas sarīdamās riekstus, arī zobi viņai bija pagalam. Gan nodiluši, gan izlūzuši. Tagad gribēja vien gardumus un mīkstumus ēst.

— Nāc šurpmāki! — viņa allaž nelabi bļāva. — Es nevaru tik tālu redzēt.

Reiz kādu dienu Oce bija abas zeķes apāvusi vienā kājā un otru zeķi, aplam dusmodamās, visu dienu velti nomeklējusies pa malām.

Goģim pacietība nebija raksturīga īpašība, viņu urdīt urdīja laivošanas kāre.

Kad vien Goģis bija brīvs no karakalpa sardzes kārtām pils torņa galerās, kamēr ūdeņi vēl bija raiti, viņš sēdās laivā, lai šurpu turpu padraiskotos pa Dižupes līčiem. Bet kā tu laivosies pa ūdeņiem, ja turpat gandrīz acu priekšā laiku stāvēja Jaunkursas krasts ar Lielceres muti, kas bija aizaugusi gandrīz ciet ar dienvidus saulgoža kuplajiem krasta krūmiem.

Goģis jau neko. Tikai izlauzās tiem cauri, lai kādu nieku patīksmi- nātos ar savas Lielceres ūdeņiem un krastiem un savlaikus tiktu atpakaļ pilī.

Lielcere nebija tāda kā Klūga, Gaidupe vai Ponakste. Tās žirgtā straume nāca šurp starp augstiem, stāviem krastiem. Tā bija neganti līkumota upe, pilna ar it prāviem, cilvēku spēkiem necilājamiem zemūdens un virsūdens akmeņiem kā lāčiem, kā mežacūkām.

Neviļus tādam uzgrūžoties, Goģa vienkoce stipri salēcās un nodrebēja. Pēc trieciena Goģa vienkoces purnā bija pavērusies šķirba. Viņa laiva bija dabūjusi sūci.

Goģis, attapis briesmas, žigli airējās atpakaļ, grieza laivu apkārt un, ko jaudāja, steidza glābties dižupes Veckursas krastā.

Aukstajā ūdenī samircis, Goģis izlēca malā un vilka sasprāgušo laivu uz krastu.

No šī dižupes krasta Goģis varēja uz pili aiziet vismaz ar kājām.

Turpmāk Goģis katru mīļu bridi sēja savam kumeļam Riksim mugurā liepu lūku seglus. Līdzko viņš uzsēdās zirgam mugurā un nosauca "nū", tas allaž kā spārnos pacēlās. Lēkšiem kā vējš Riksis nesās prom uz auru kalnu. Tad pa to lejā uz Alkšņu līci un apstājās iepretim Lielceres ūdens mutei. Pēc sava apceru laika Goģis ar Riksi izjādelējās pa Garūdeņa pamestajiem, noliesējušajiem līdumiem.

Līdz šim no Skrundas pils vārtiem labi iemīta bija taka uz Krīva svētbirzi, tālāk uz Rudbāržkalniem un Kalvi un otra uz Stulbaci un Imuļiem. Šajā vēlajā rudenī Goģis ar Riksi iemina trešo — uz Lielceres muti.

Tā kā pilī nebija tādu gudrinieku, ar kuriem runājoties kāds padoms rastos, Goģis auļoja uz Svētbirzi. Savukārt vecais Krīvs rādījās iepriecināts, ieraugot Rudbārža pastarīti Goģi.

— Kas spiež tavu sirdi, dēliņ? — interesējās Krīvs, vēlējis Goģim apsēsties viņam blakus. — Kā pa jūsu sētu dzīvo Oce? Tas spiedējs neļāva Goģim ar Krīvu aušīgi mēļoties. Jauneklis, brītiņu nopietni paklusējis, Kriva iztincināts, tomēr vaļsirdīgi no gala izstāstīja visu, kas šovasar atgadījies.

— Kā tas tā? Pērkons pils kuršiem skaidri un gaiši parādīja varavīksni un atļāva pāriet Skrundu, bet tiešamība ir tāda, ka pēc gabala Jaunkursas mežā viņš atkal priekšā ir aizlicis purvus ar akas acīm un bezdibeņiem.

— Ko tu nesaproti? — Krivs prasīja un atbildēja. — Tas ir skaidrāks par skaidru. Līdz purviem kurši drīkst iet, tālāk ne. Tā ir jaunā Kursas robeža, kas ir pārcēlusies no Skrundas krastiem uz meža purviem.

Bet vai nevar būt tā, ka Klūgai, Gaidupei, Ponakstei un pils priekšas mežam bija katram savs purvs un starp tiem ir kāda sprauga priekš kuršiem atstāta?

— Tas gan nav ne ar kādu prātošanu pasakāms, — atzina Krivs. — Tur ir jāaiziet un jāapskatās, vai tas ir viens liels milzu purvs vai vairāki mazāki?

Krivs pieļāva lielu varbūtību, ka tas purvs ritpuses mežos var būt tikpat plašs kā Dižjūra vakaru pusē, ko viņš pats ar savām acīm reižu reizēm jaunībā esot redzējis.

— Tas ir labi, dēls, ka tur priekšā ir lieli purvi!

— Kāpēc labi?

— Tāpēc, ka šie purvi pasargā Kursu no svešniekiem.

— Kas tad ir purvs? Tas ir ar zālēm un sūnām aizaudzis ūdens. Ja kāds vēl nav pavisam aizaudzis, tad jāpagaida, kamēr aizaugs.

— Cik ilgi jāgaida?

— Ilgi. Kamēr piedzims un novecos tavi mazmazbērni. Bet viņi, tici man, reiz tiks pāri tiem Jaunkursas purviem un vaigu vaigā skatis un varēs pastāstīt, kā tur notiek tā zibeņu kamolu tīšana!

Tātad uz purva aizaugšanu Goģis pats nekādas lielceres nevarēja likt. Viņam atlika vienīgi cerības uz zemes spraugām purvu kaklos. Citādi Goģis paliks vecs, Pērkona rīta smēdi neredzējis.

Jā. Kaut ari Dižjūra bija tik liela, tai tomēr sumpurņi bija jaudājuši pārlaivot pāri uz Kursas krastu.

Tāpat Rudbārdis ar saviem ļaudīm spēja izjāt cauri Kursas Dižmežam līdz pat Skrundai. Tikai neviens nezināja, kā tikt pāri Jaunkursas Dižpurvam. Ne tur derēja laiva, ne zirgs. Bet tik lieli putni, ar kuriem varētu purvam pāri pārlaisties, Kursā nebija uzauguši. Arī Dižpurvam, tāpat kā Dižjūrai, nevarēja pa malu apkārt apiet.

Klusēja vecais, un klusēja jaunais.

Ko Goģis varēja pastāstīt Krīvam par Oci? Uz šī rudens pusi Ocei bija sākuši sāpēt un vilkties kopā locekļi, viņai bija jācieš nepanesamas mokas.

— Man iekšas jau sāk ap kājām tīties, — viņa bija kunkstējusi un jautusi, ka laikam būšot jāmirst nost.

Krīvs ari jau sāka prātot par mūžību. Viņš nekā nevarēja saprast to, ka kāds varētu dzīvot arī mūžīgi.

Viens pats gads jau esot aplam garš laiks, bet, kad cilvēks nodzīvojot sešdesmit vai septiņdesmit gadus, tad jau tas ir pietiekami.

Oce neizturēja pirmās rudens aukas. Kādu dienu briesmīgs viesulis sāka locīt kokus un lauzt priedes kā kaņepes, sacēlās brangs negaiss, un palika tik tumšs, ka vai acī jādur. Viesulis griezās, koki lūza, zari

brikšķēja, Dižupe krāca, un Oce neatlabējusi tobrīd aizgāja veļos. Ļenganie plakstiņi nošļuka pār nogurušajām acīm.

Tiklīdz mirēja pārstāja elpot, Brance lielās bēdas steidza iznēsāt pils un priekšpils ļaudīm.

Klapatu nu bija daudz.

Jānis ar citiem vīru cilvēkiem gāja pēc Goģa caurās laivas. Ja par laivu tā vairs nederēja, tad šķirsts bija labu labais. Viņi nesa laivu augšā uz pili.

Brances labi saģērbtu, ar senām saktām apspraudītu un rotām apkarinātu, Oci iecēla veļu laivā.

Gājiens šajā reizē līdz upuru Dižakmenim bija gana grūts, nešļava smaga, un pavadītāju pulks kupls.

Tūdaļ aiz šķirsta nesa Rudbārdi, kas sēdēja uz šķēpa, nesējus ap kaklu apkampis.

Noliektu galvu Goģis gāja aiz Oces šķirsta un atcerējās mātes rēgas, par akmeņiem raganu pārburtos cilvēkus, ar kuriem, pats pārliecinājās, bija pilna Lielcere. Tik daudz un tik lielus akmeņus Goģis citās upēs nebija redzējis. Vai tie nebija raganu apburti laivotāji? Re, kā zemūdens akmens bija bildējis Goģi būt Lielceres akmeņos vērīgam! Kad tur viņš sastapsies ar pašām raganām, būs par vēlu. Tad viņš varēs mūžu mūžos mirkt par akmeni.

Uz ziedokļa uzliktajā šķirstā Krīvs ar paklausīgo roku mīļi glaudīja Oces pieri, vaigus, drēbes, delnas. No viņa blāvajām acīm pāri krunkainajiem vaigiem lielajā, baltajā bārdā tecēja gaužas asaras.

Tik un tā neviens jau nebūtu varējis atminēt, kālab šoreiz Krīvs raudāja.

Krīva vaideloši apkrāva ziedokli visriņķī ar liepu klučiem. Kad tiem pielaida uguni, Krīvs pacēla krivūli, vēlēdams liesmām un dūmiem celties stāvus debesīs.

Pils ļaudis, lielā riņķī apstājušies ap ziedokli, klusēdami skatījās, kā liesmas šķirstu ar Oces miesām nesa taisni debesīs. Uguns Oci pārvērta sarkanās oglēs, kas nomelnoja un sabirza svelošos pelnos. Krīva ziņā palika vien karstajos pelnos Oces pakusušās rotas, kuras viņš zināja zemē paglabāt.

Viena vasara atkal bija pagalam. Vēls rudens bija skumjš un drūmu domu pilns laiks. Lietavas iedzina pils ļaudis nojumēs, salnas piespieda virs linu un vilnas ģērbiem apvilkt zvēru un lopādu valku.

Aukstums koda ausīs un degunā. Dažs labs jau galvā mauca jērenīcu ar nolokāmām ausīm. Šķita, ka istabu vairāk piesildīja ļaudis, cits pie cita sānus kopā saspieduši, nekā telpas remdenums viņu miesas.

Aukstums lauzās iekšā mājokļos pa durvīm un logiem. Nosalušiem pirkstiem skala uguns gaismā no aitas vilnas kodaļas bija grūti iztecināt smalku dziju. Acis bija jāpieradina pie istabas pavarda dūmiem, no kā tās sarka un asaroja. Tas bija ziemas lielā klusuma un atdusas laiks.

Jaunkursas mežu galus plosīja vēji, Skrundas ūdeņus kapāja smagas un aukstas lietus lāses, bet uz Veckursas krasta, Ieru puses līkumā iepretim Lielceres mutei, kāds spēkavīrs, nākamā pavasara gaidu pārņemts, no prāva oša stumbra cirta sev jaunu bluķalaivu. Tā bija liela gadalaiku griežu gudrība, jo allaž atvēlēja kādu laika sprīdi nākamajām dabas pārmaiņām pienācīgi saposties.

Kad ļaudīm sen bija apnikuši slapjdraņķi, dubļi un vēji, kādu nakti plikajai zemei uzkrita sals.

Aukstā un skopā saule vairs nesildīja, bet tikai saldēja. Saltajās naktīs Dižupe sāka tīties biezos miglas vālos. Aukstums savilka čokurā zirnekļus. Vēji saplosīja viņu tīklus. Kad kokiem nodzeltēja un nobira lapas, varēja labāk redzēt, kā pa kailajiem zariem skraidīja vāveres.

Ziemas kažoku Dižupe apvilka gausi. Katra salta nakts rāmajiem Skrundas krastiem dāvāja pa trauslai ledus malaiņai. Jo dienas vairāk pieauga nosalas, kas nemitīgi pieņēmās biezumā un stiprumā. Bet pa vaļā palikušo, tumšo ūdens gatvi vēl ilgi trinās un berzās garām vižņi, ne īsti ledi, ne sniegi. Taču nosalas pamazām vien upes vidū sagāja kopā, kaut trauslā, tomēr gludā ledū.

Vispapriekšu aizsala Dižupes mierīgie dziļumi pilskalna pakājē, pie laivu steķiem un ūdens smeļamās laipas. Ilgi salam pretī stīvējās krācīte gabaliņu tālāk uz Imuļu pusi.

Goģis šajās pliksala vērsmes rītos bija izpalīdzīgs ūdens sanesējs un trauku piepildītājs. Viņam pašam no tā visa tika āliņģa laušana un ledus biezuma lūkošana. Goģis gaidīja dienu, kad viņš ar kumeļu varēs iemīt taku pāri Dižupei uz Lielceres izturīgajiem lediem.

Pēc pirmajām pliksala naktīm nemaz nevarēja skaidri zināt, kurā vietā upe ir aizsalusi pa īstam un

iztur cilvēku ar visu zirgu, kurā tikai pussalusi ar plāniņu, slābu ledu. Upē palika dūksnas vietas, kas ziemu lāgā neaizsala. Kā lai glābjas, ja tur iekrīt ar zirgu?

Taču Dižupe Goģi ne par ko negribēja laist pāri. Tā steidzās pārsalt vēl rudens lielo ūdeņu laikā. Bet zem tā ūdeņi drīz noskrēja, līmenis kritās un vēl plānais ledus iegāzās šajā tukšumā. Nu Dižupei nācās salt ciet pa otram lāgam. Bet uz tās nevarēja vēl kāju spert, kad vienu nakti visā apkārtnē nobira paplāns sniedziņš, kas apklāja zemi baltu.

Atšķirībā no lietus, kas vienalga, vai sijāja vai stāvgāzēm nāca lejā, grabinādams jumtus, čāpstinādams lapas un šņācinādams ūdeņus, sniegs vislielākajā klusumā pa nakti sadara tādas briesmas, ka nevar vairs no rīta mitekļiem durvis atstumt, līdz vārtiem aizbrist un ūdens āliņģi atrast. Un snieg pamazītēm, lielām pārslām deviņas dienas bez mitas, spēj tik visas takas katru dienu pa diviem lāgiem atrakt. Pils pagalms kā ar miltiem piebērts apcirknis. Vagas uz vārtiem un durvīm palika vēl jo dziļākas, aiz ko, rokot sniegu un to metot uz abām pusēm, tur izauga arvien prāvāki vaļņi. Sildies ar sniega vagu rakšanu, cik tīk, otrajā rītā visas takas atkal ar sniegu līdz augšai pilnas.

Un, ja vēl ar šo mīksto, balto sniegu padraiskojas vējš un to pabārsta pēc sava prāta, tad pilij no kupenām paliek ārā vien abi vārtu torņi un vietvietām palisādu stabu spicumi. Kad sagriezās sniegputenis, nevarēja vairs izšķirt, kur kalns, kur leja. Sniegā pazuda Dižupes krastmalas kārkli un Lielceres līkloču gultnes kraujas. Smuks jau bija tāds balts, gluds, saulē mirdzošs līdzenums ar piebērtām grambām un kruvešiem. Bet, pa tādiem sniegiem brienot, cilvēks kusa no kājām nost. Tik dziļā sniegā bija jāmetas peldus. Riksis gan juta svešā nogabalā, kur zem kājām cietāks pamats, kur sniega pilns bezdibenis, tikai viņš nekā neizprata jātnieka vēlmes. Bet zirgs jau arī nebija nekāda cauna, kas varēja staigāt pa cietu un gludu sērsnu, ka pēdas nepalika. Ieradis cilvēka gudrībai uzticēties, viņš klupienu bedrē uzņēma kā neatvairāmu likteņa pirkstu.

Tik dziļos sniegos nebija ko domāt tikt prom uz Ierām un Imuļiem ne ar laivu, ne Riksi. Par laimi, nebija jāpiesargājas, ka varētu ļaudis pēkšņi izbaidīt kādi nekādi sirenieki, lietuvēni, žemaiši vai sumpurņi ar ļauniem darbiem.

Ziema ziemu mācīja. Kurā miteklī šis padoms netika likts aiz auss, tiem bija grūti sagaidīt pavasari.

Pērnā ziema mācīja, cik grēdu malkas nokurināt, cik gaļu un graudus apēst, cik skalu buntes sadedzināt, cik ādas novalkāt, cik siena apēd zirgs, cik govs.

Tādu ziemu Goģis gan nebija gaidījis. Tai nelāgo untumu bija vairāk nekā labumu. Ko līdzēja sals, kas aizsaldēja nepārejamos ūdeņus, bet atstāja vaļā purvus? Un kur lai jātnieks sala sprēgoņā ņem tik siltas ādas, lai pats nesagalētos? Ko līdzēja sniegs, kurā palika atpakaļ nākšanas pēdas, ja tas bija zirgam līdz pavēderei un nekur tālu nevarēja aizjāt. Līdzko tu paspēri stingrāku soli sānis, tā līdz padusēm sniegā iekšā. Tik dziļas kupenas mežmalēs un upmalēs daudzas ziemas nebija redzētas. Ko līdzēja pievakares atkušņa lietus, kas brangi saplacināja kupenas, ka pēc tam rīta puses sals sakala tādā sērsnā, ko varēja kaut ar cirvi cirst. Pa tādu jājot okšķeros, drīz vien Rikša kājas bija vienās asinīs. Ari pati saule sajauca Goģa nodomus. Tā vairs rītos netīstījās Goģa agrāk iezīmētajos mežos. Kam tagad ķert saules tītavas Lielceres otrajā galā, ja tās griezās kaut kur aiz Klūgas un Gaidupes purviem?

Tomēr bija arī tādas Pērkona burvestības, kuras lūkot nevajadzēja braukt uz otru pasaules malu.

Turpat pils priekšā sals par ledu bija nobūris ūdeni. Arī sniega pārslas īstenībā nebija nekas cits kā noburtas ūdens piles. Un tā, burvestības sastindzināti, viņi ilgi un mierīgi gulēja gluži kā kādi laukakmeņi.

Pirmie no burvestības atbrīvojās sniega ūdeņi. Izlīduši no sētas kupenu apakšas, tie urdza uz izrakto taku vagām, pa tām uz pils vārtiem un lejup uz Dižupi modināt paceres sniegus.

Dienu no dienas mērķa virs ledus pletās platumā, līdz kādā pievakarē turpat pie pils nosprakšķēja Pērkona grāviens. Kad virs aizsargsienas galvas pabāza skrundenieki, pāri Dižupes ledum bija pārskrējusi melna zibens šautra. Pēc brīža skrundenieku acu priekšā melnais zibens ledu spēra pa otram lāgam un pārplēsa Skrundas ledus vāku krusteniski. Atkušņa ūdeņu paceltais ledus blāķis vēl turējās, ieķēries upes krastos. Tas bija tik liels un varens kā visa Dižupe. Uz kuru pusi to straume pakustināja, tur

tas atdūrās. Bet zibens šautras ūdeni plēta melnā platumā. Jo vairāk pretī turējās ledus valstība, jo niknāk tajā sprēgāja tumšās strēles. Gludā klājiena salūzušie blāķi sāka grūstīties. Lielākie mazākos stūma krastā, sēdās virsū un spieda zem ūdens, līdz straume tos visus pakļāva savā ziņā. Dižupe Skrunda ar varenu spēku visā platumā un nebeidzamā plūsmā nesa ledus lērumu no Imuļiem uz Ierām. Peldēja prom ziema.

Varenās ledus kustības aizgrābti, skrundenieki raudzījās tajā kā parādībā. Viņi pat noticēja savu acu mānam, ka nestāv vis pils galerās, bet uz milzu kuģa, ko galvu reibinoši ātri nesa uz priekšu plaša ledus gabalu jūra.

Goģis, raudzīdamies pavasara vakara pelēkajā brīnumā, tomēr nebija piemirsis krāsaino Lielceres brīnumu: — Palaistu tik mūs tie purvi līdz Jaunkursas malai! — Goģis teica Liepiņām, kuram viņš pašķīra vietu pie galeras malas.

Naktī Dižupe strauji izkāpa no parastajiem krastiem, pacēlās līdz pilskalna piekājei un steigšus vien traucās uz priekšu, nesdama pilnu gultni ar ledus blāķiem. Otrajā dienā palu ūdeņi pārpludināja vēl pils priekšas līci un Lielceres grīvas priekšas alkšņus. Ledi gan rādīja, ka, garu ceļu peldēdami, tie bija pavisam sadrupuši. Un ar šīm pašām drupatām tikai puse upes. Tos straume nesa no viena līča ārējā ieloka uz otru. Trešajā dienā ledus vairs nāca tikai pa laikiem.

Vēl Skrunda bija līdz malām pārpilna duļķaino palu ūdeņu, kad Goģis jau Rikša mugurā jāja uz Auru kalnu lūkot Lielceres palu manieres. Tieci nu gudrs? Pa Skrundu vairs ledus gabali nepeldēja, bet no Lielceres mutes vēl joprojām nāca ārā kā no pilnības raga. Vienu dienu, otru, trešu, ceturtu… Tas apliecināja tikai vienu — Liel​cere nebija parasta Skrundas pieteka.

Kāpēc Lielcerē ledus gāja divas reizes ilgāk nekā Dižupē? Tāpēc, ka tā nebija izlaivojama dažās dienās.

Tomēr ziema bija par īsu, lai Goģis saņemtu dūšu izrunāties ar Jani, kas, kā visas zīmes rādīja, jau ir un būs Skrundas pilī tas galvenais noteicējs, stopsaktas valkātājs. Seniem ļaudīm un veciem ozoliem gan bija garš mūžs. Tomēr Rudbārdis, kur tas laiks, bija iekritis lielā slimībā. Viņa kājām nebija turiena, dikti vaidēja un sūdzējās, ka krūtīs kaut kas veļoties un kustoties, miesas briesmīgi sāpot un karstot, it kā sviltu ugunīs. Viņš jau izteicās: — Kad es miršu, tad Jānim būs jānāk manās pēdās.

— Paliec manā vietā par ķēniņu! — Rudbārdis teica. — Jo tu esi gudrs un es esmu vecs. Valdi tagad Skrundā tu!

Ko tas līdz, ja Goģis bija stiprs un drošs, ja trūkās no brāļu ņirgām un dusmām. Dažādi gan bija Goģim tie lielie brāļi. Gan tādi kā Imulis un Jorēns, gan tāds kā Ieris, gan arī tāds kā Vcisiķis, kurš par varītēm gribēja Goģim Lielceres okšķeros laivot līdzi.

Goģis jau ilgi meklēja iemeslu grozīties Jaņa tuvumā, meklēt ar viņu labvēlīgu parunāšanās brīsniņu.

— Drīz tu būsi īstens pilskungs? — Goģis atrada izdevību uzrunāt Jani.

Brālis neatbildēja, tik noraustīja plecus un nošķobīja ģīmi.

— Vai tas būs tavs pilsnovads? — Goģis gāja tālāk, ziņkārodamics rādot brālim Aizskrundas mežus.

— Tam jau Skrundas dzirkles priekšā, — atteica Jānis. — Tāds novads uz laivām nevar turēties.

Laivā tu neatvedīsi nomedītu lāci vai briedi.

— Vai ari tu domā, ka to novadu Pērkons priekš kuršiem vēl nav atvēlējis? — noprasa atkal Goģis.

— Kas to lai zina?

— Bet Ieris zina, — tā Goģis. — Viņš savu pili ir uzcirtis nevis šajā, bet tajā krastā. Un Iera pilsnovads ir tur.

Tas Jānim bija nedzirdēts jaunums.

— Vai tu, brāli, zini ar, no tiem krasta krūmiem Skrundā ietek paprāva upīte? — Goģim runājamais bija gājis vaļā.

— Ej nu? — brīnījās Jānis.

— Kas tu būsi par pilskungu, ja nezini, ka gandrīz tavas pils priekšā attek šurp branga upe? — Goģim nu bija iemesls pavīpsnāt arī par vecāku brāli. - Aizjāsim palūkot!

Jānis jāt negribēja. Ticēja Goģim uz vārda.

— Ko tu teiktu, ja es pēc tam, kad noskries duļķainie ūdeņi, laivotu to paokšķerēt? — Goģis brālim izteica savu bēdu.

Jaņaprāt, tā nebija slikta doma.

Tad nu Goģim bija uzsmaidījusi īstā reize, kad brālim vaļsirdīgi izstāstīt par kopā ar leri vērptajiem nodomiem paokšķerēt Lielceri.

Tagad raibajās dienās, kad joņiem spīdēja saule un joņiem lija lietus, Goģis redzēja tikai saules starus, kas lauzās uz zemi cauri augstajiem un vieglajiem pavasara mākoņiem.

Kad tērcēs sāka ziedēt purenes, arumos cukpienenes un visa Skrunda smaržoja pēc pavasara, Goģis aicināja Liepiņu un Veisiķi viņam iet Ildzi uz lielajiem bērziem. Viņi bija pirmie, kas krastmalā sāka meklēt svilpes kokus, grieza zarus, atlecināja mizu, izlobīja un nomauca stabulīti un pūta tik pārgalvīgi, ka skaņas pils jaunos cilvēkus vedināja diet iepretim Lielcerei uz krasta kalnu, kas četros vējos bija nožuvis pavisam sauss un prasīt prasījās pēc skaļiem, pārgalvīgiem aurotājiem. Tur klaigām bija tāla skaņa un laba atbalss Dižupes otrajā krastā.

Pirmajiem auriem tur bija gaiļu rīta dziesmas vara. Ko šie bļāva, zināja tikai viņi paši.

Liel-ce-re !

Citi, kas to padzirduši, steidza viņiem piebiedroties. Ko nozīmēja Lielcere, to gan šie nezināja.

Mazās meitenes traucās turp skriešus. Lielākās savu pavasara jausmas prieku kautri slēpa ar lēnīgāku iešanu un savu dziesmu dungošanu, bet tik vareni, ka tīri vai sirds kusa. Tik skaņi un daiļi!

Kad auru kalnā uzkāpa vairāk lielās meitas un puišu, gāja vaļā skaļāka bļaustīšanās un straujāka rotaļāšanās. Gluži kā jaunie skrun​denieki būtu noskatījušies mežā briežu aurus.

Tur aiz grāvīša gozējās, tērzēja un smējās piecas daiļas meitas. Kur gadījies, kur ne, viens puisis pārlēca pār grāvīti un vienu meitu nobučoja. Nobučotā nu smējās pilnā kaklā un stāstīja citām, ka viens viņu bučojis, tikai viņa nemaz nav pamanījusi, kas tas īsti ir bijis. Pārējās nu smējās līdzi, sacīdamas: — Citā reizē tu nelaid bučotāju vairs vaļā! Noķer aiz matiem un velc tik sev klāt!

Kādas tik skaņas varēja dabūt ārā no tiem pašiem pils sargu stopiem! Lokā iestriegotā vērša dzīsla, ar pirkstiem paraustīta, trīsuļoja itin skaņi. Un ja vēl starp dzīslu un loku iebāza piepūstu izžāvētu cūkas pūsli, tad tā drebēja citā dobjākā balsī. Pavisam atšķirīga skaņa gāja gaisā, kad viena stopa stiegru šķērsām brucināja pa otra stopa stiegru. Kad tos čīgāja ātri, tad visiem radās līksmība, ja lēni, tad likās, ka pat koki raud un no debesīm birst asaras.

Skrundenieki bija samācījušies pataisīt arī visādas citādas pūšamas stabulītes. Ja āža tukša raga tievgali ielika putna spalvu un sānos izrubināja četrus caurumiņus, tad dūdrags dziedāja tik daiļi, jauki un mīlīgi, ka pūtējam pašam liels briniens nāca, citi palika klusu un tik klausījās. Tā aizmirsās grūtu dienu darbi un nejuta vairs nekādu gurdenumu kaulos. Kad tas dūdoja, tad sirds no maigām skaņām kustin kusa, un visi sāka lēkāt līdzi, apkampties un diet. Dažs nelēca vis riņķī, bet pamīšus uz vienas kājas, tad otras.

Tik traki lecot, dažam labam noreiba galva un elsdams pūsdams nokrita gar zemi. Šķita, ka līdz ar ļaudīm līksmoja gan zirgi pļavā, gan krūmi upmalā.

Te nu puiši meitu priekšā visvisādos veidos spēja izrādīt, cik kurš stiprs un izveicīgs. Kurš var skaļāk nosvilpties? Kurš var vistālāk Dižupē krasta akmentiņu iemest? Saķeroties sprandos, varēja parādīt, kurš kuru jaudāja nogāzt gar zemi. Lai Liepiņš pierādītu, ka taisnību runājis, viņam visu acu priekšā bija jāpaceļ tas pats akmens, ko bija teicies kā nieku cēlis. Vilkšanās krampī saliektos pirkstos bija vien mazu bērnu rotaļa iepretim tam, kas nāca pēcāk lejā pie mārka. Priekšpils jaunais pilssargs Airitis atnāca, plecu iebāzis saritinātā nātru striķa ripulī. Tas bija spēlei, ko sauca par pupu zemes aršanu.

Katrā striķa galā vajadzēja iejūgt savu stiprinieku, kam caur kājstarpi izvilka un sprandam apmeta cilpu,

lai tā, četrrāpus pa zemi kārpīdamies, atmuguriski ievilktu sa​vu līdzcensoni ūdens mārkā.

Goģi pierunāt iejūgties vienā galā bija it viegli. Tikai viņam nebija pāra ne no brīvas gribas, ne ar lozēšanu. Šajā spēlē vienam no abiem bija jākrīt apsmieklā. Bet, ja otrā galā bija Goģis, tad zaudētājs bija zināms jau pirms sacensībām. Goģis savu lielo spēku azotē nēsāja.

Ja Goģis ar labu prātu atstājās, tad sev pretiniekus raudzīja pats Airitis. Tagad jau neviens iepriekš nezināja, kas tur juks. Kamēr Veisiķis taisījās, tikmēr jau cilpu sprandam uzmeta Liepiņš.

Pēc svilpiena katrs nu rāvās uz priekšu, ko māk un spēj, kā vēži atmuguriski ar kājām un rokām atsperdamies, zemi kārpīdami un smiltis pa gaisu svaidīdami. No jocīgā skata citiem bija tik jautri, ka smēja un kliedza vien,kā Liepiņš velk Airīti uz mārku.

Bet, kad jau Airītim kājas sāka mērkties ūdenī, tad jau nekāda turēšanās nebija vairs iespējama. Kas to būtu domājis, ka Liepiņām sprandā tāds spēks. Bet Airitis, par zaudējumu neko nebēdādams, ar visām slapjajām drēbēm griezās un lēkāja līdzi citās rotaļās.

Iesākumā prieks radās tik no sadošanās rokās un riņķī iešanas uz vienu un otru pusi. Kad nu tas bija par lēnu, tad, saāķējušies elkoņos, puiši grieza riņķī meitas tik sparīgi, ka kājas un rinduki lidoja pa gaisu.

No tādas trakas griešanās Goģim acis iesitās gari mati.

Kad, uz vienu pusi vērpjoties, ar noreibušo meiču bija jāmainās elkoņiem, Goģis garmati apskāva, lai varētu pa īstam ieskatīties košajās acīs. Lielā smukuma aizgrābts, Goģis pavisam apstulbst, ka nevar vairs izteikt ne vārda. Cilvēks jau allaž tāds var samesties, vien daiļu meitu ieraudzījis.

— Tagad es tevi žņaugšu! — Goģis attapies smēja.

Meita Goģa atdarīšanas draudus saprata. Tātad viņš bija noķēris īsto žņaudzēju. Tā bija priekšpils Briģe, kurai līdz šim, acis neuzmezdams, Goģis bija lepni gājis garām.

Tāds šķelmīgs pretskatiens Goģi varēja padarīt traku. Stipri saspiestā Briģe gāzās līdz ar Goģi.

Galojoties un plosoties, Goģis sauca meitu par raganu, draudēja vairs nekad vaļā nelaist.

Lustēšanās pārņemti, viņi meņģējās pārāk tuvu kalna krantij un drīz vien pārsteigti atskārta, ka kūleņoja lejā pa stāvo nogāzi. No peldes Dižupes ūdenī viņus paglāba nieka pakāje.

— Ko tu izdarīji, ragana?

— Tu jau mani nogrūdi!

Kūlenis viņus bija atšķīris no kalnaugšas skaļās un pārgalvīgās jezgas.

— Žēl gan, ka neesmu ragana!

— Kāpēc?

— Tad es tev mācētu no pieres noņemt ugunszīmi.

To dzirdot, Goģim vai asara sariesās.

Kāpt auru kalnā viņiem vairs negribējās. Šie viens otram dikti patika. Pa ūdens malu viņi gāja uz pili, un Goģis Briģei stāstīja, ka viņš drīz vien laivos prom pa Lielceri lūkot, kā tur no rītiem Pērkons saules kamolus tin.

Bet, kad nācās katram iet uz savu vārtu pusi, Goģis ar grūtu sirdi tik knapi knapi spēja apgriezties apkārt. Viņš atcerējās, ka bikšu kulē bija no vītola zara nomaukta svilpīte. Viņš to izņēma, iepūta, vai nav sakaltusi, un, kad Briģe atskatījās, gāja viņai to iedot. Briģe pamēģināja tajā iepūst, bet skanēja tik žēli, ka vai jāraud.

Upju ūdeņi skaidrojās, Goģis posās. Viņš raidīja Liepiņu, kā zinātāju, un Vesiķi, kā savu spēku mēģinātāju, uz Ierām atgādināt brālim par pērno norunu un noskaidrot, kad viņa cilvēki būs klāt uz okšķeriem.

Tikmēr Goģis cilāja un pārcilāja mantu maisu. Tajā bija salikti divi cirvji, ar plato un šauro asmeni.

Tajā bija brangs dzīparu kamols atpakaļgaitas iezīmēšanai. Kramakmeņi uguns kuršanai. Bultu un šķēpu uzgaļi.

Kādu dienu Goģis aizgāja arī uz Stulbača pussalu runāties ar Stunģi. Gandrīz visu mūžu nodzīvodams ezera malā, zvejnieks varēja skaidri un gaiši pateikt — šī vasara būs silta vai auksta, sausa vai lietaina,

auglīga vai skopa. No tā atkarīgs slapjums purvos un ūdens augstums upēs. Laižoties tādā neziņas pilnā, garā laivojumā, labi bija zināt, kādas ādas ņemt līdzi gan slapjumam, gan aukstumam, vai ēdamlietu maisos bāzt vairāk maizi un sieru, vai gaļu un medus vāceles.

Pateikt vasaras laiku uz priekšu Stunģim bija nieka lieta. No katras debess puses vējš atpūšot savu laiku. Vajagot tikai paskatīties Stulbacī, kur vējš sastādinājis kūstošo ledu. Ja ledus ezerā kusa Rudbāržkalna pusē, tad vasara solījās būt slapja, zāļaina un neauglīga. Ja Garūdens pusē, tad auglīga. Ja Lēnes pusē, tad auksta, ari slapja. Ja ledus kusa viducī, vasara bija gaidāma sausa un karsta. Ar labības sēšanu vajadzēja uzmanīties. Seklie sējumi varēja izdegt. Uz lietu un negaisu ūdens ezerā kļuva gluži duļķains un brūns, uz skaidru un sausu laiku — tīrs, mierīgs un caurspīdīgs. Tālab skrundenieki allaž labi zināja siena laiku un viņiem siens nekad neaizlija. Bet okšķernieki zināja, ka jāsteidzas, jo Lielcerē ūdens varēja noskriet, un tad viņi paliktu seklā upē.

Otrās dienas vakarā Liepiņš ar Veisiķi bija atpakaļ. Kā viņi bija norunājuši, tā arī bija. Liepiņš bija atvedis Goģim pie jostas piesienamu auklu ar deviņiem mezgliem. Tas nozīmēja, ja katru rītu viņš nogriezīs nost pa vienam mezglam, tad devītajā rītā būs tā diena, kad ierenieki, Ponackis un Ķeberis, ar divām laivām būs klāt.

Runāts, darīts. Devītās dienas pievakarē pie Skrundas pils laipām piestāja divu dūšīgu Ieru vīru laivas. Izskatījās, it kā ierenieki būtu ciemos atlaivojuši un nu ar Jani, Goģi, Liepiņu un Veisiķi pilstorņa augšas galerā viesojās līdz vēlai tumsai.

Tomēr no viņu nodoma otrā rīta agrumā, kamēr visi citi vēl guļ, pa kluso aizlaivot okšķeros, nekas neiznāca. Tikpat klusītiņām bez kādas klabekļu klabačošanas bija sacēlušies augšā ari visi pils un priekšpils ļauži. Ar ziņkārīgajiem skrundiniekiem bija pilnas it visas pils galeras, kā uz nez kādu lielu karadraudzes izvadīšanu karā. Laivās kāpējiem neizdevās iestāstīt pils sievām, ka viņi dosies tik palūkot jaunas zivju vietas un pazvejot. Lai šie nu negvelžot tukšus niekus, tā sievas viņus aprāja. Viņas tak labāk zināja, ka šie laivošot pa kādu upīti līdz Jaunkursas otrajai malai noskatīties, kā Pērkons no zibeņiem rītos saules kamolus tin. Tālab arī visi skrundenieki bija sanākuši, lai ari priekš sevim gūtu kādu piemiņu no šī dižā notikuma.

Ka tevi jupis! Tu, cilvēks, nevari ne klusu nobezdēties, kad par to jau zina visa pils.

Re, kā bija! Goģis par okšķerēšanu palielījās priekšpils garmatainajai Briģei. Meita nevarēja ilgi nociesties, nepateikuši to mātei. Savuties mātei naktī bija dikti iepaticies pateikt tēvam ko tādu, ko allaž lielais gudrinieks nemaz nezināja. Otrā rītā pie sētas pavarda jaunumu apsprieda jau trīs priekšpils sievas. Un ziņa kā uguns liesma dega tālāk. No priekšpils sargi to aiznesa pils sargiem. Un tagad nu visi bija iedegušies ziņkārē, kas rītā lejā pie laipām notiks. Goģis braukšot tukšu vēju ķert.

Goģis, iesēdies laivā un paņēmis airi, pameta acis uz pavadītāju galvām, virs aizsargžoga malas ieraudzīja sev tīkamo garmati. Briģe tur augšā bija pati runīgākā. Kas lai zina, ko viņa tur citām meitām stāstīja. Bet tas, ka viņa ar pirkstu rādīja, kurš no aizbraucējiem ir Goģis, bija skaidri redzams. Puisim dikti patika, ka Briģe roku vēcināja, raudzīdamās tieši uz viņu, un skaļā balsī dziedāja: Tālu, tālu tā zemīte, Kur saulīte nakti guļ.

Pavadītājiem gan nekāda ilga skatīšanās neiznāca. Aizbraucēji, drusku pavicinājušies ar airiem pa Dižupi, piepeši pazuda Jaunkursas krasta krūmos. Bet skrundeniekiem izklīst nemaz negribējās. Viņi palika kādu laiku stāvam, labās domās iegrimuši.

Lai nu viņi brauc, cik tālu vien tik!

Kaut Lielcere bija krietni platāka par visām citām Skrundas pietekām, laivot varēja tikai rindā viens aiz otra. Pirmā tur peldēja Goģa laiva, jo viņš pērnruden kādu nieku te bija jau plunčājies un dabūjis lielu mācību, uz zemūdens akmeņa satriekdams laivu.

Aiz viņa laivoja Ponaksis, Ieru mednieks un purvu bridējs. Līdzi šajā braucienā viņš bija ņēmis savu labāko mācekli, bultu maku, stopu un nomedīto zvēru nesēju Ķebcri.

Ceturto ķīļvilni pretī Lielceres straumei vēla Liepiņš, kurš vairs negribēja atcerēties pērnos vājuma

brīžus pie šis upes grīvas.

Veisiķim, tik par pusotru vasaru vecākam Goģa brālim, kurš savas mierīgās dabas dēļ allaž citus laida pa priekšu, gan trīcēja rokās airi. Viņš, nopakaļ laivodams, skaitīja upes lielos akmeņus. Ja tie visi bija raganu apburti cilvēki, tad te reiz bija peldējis liels karaspēks. Varbūt katrs no viņiem reiz pirms daudziem mūžiem būs alcis redzēt kuršu saules ēzi. Ja Oces mātei būs bijusi taisnība, tad arī viņi, pieci puiši, te paliks uz mūžu mūžiem par akmeņiem.

Aiz pirmā līkuma, kurā upe ar strauju lēcienu metās pa kreisi un kur ūdenī zvilnēja tas akmens, kas pērnruden bija sadauzījis Goģa laivu, beidzās viņa priekšbraucēja līdzšinējā lepnība.

Laivotāji ar lielām brīna acīm raudzījās uz abiem krastiem, kas ar katru upes līkumu palika arvien dižāki un stāvāki. Tādu upi neviens no viņiem vēl nebija redzējis.

Vīrs ar baiļu dūšu te varēja satrūkties katru mīļu brīdi. Iedomājies tik, ka tā nav vis upe, bet lokana čūska, kas tevi rij nost ar visām laivām, un gals klāt. Lielcere netecēja vis starp diviem mežainiem kalniem. Upe tecēja cauri vienam pašam kalnam pa tajā dziļi gremstu vagu, un tās krasti ar katru airu vēzienu cēlās augstāk un kļuva kraujāki. Lielcere viņus vilināja milzu alā, ko bija te izdzinis kāds teiksmains simtkāju kurmis, bet pašā augšā, saliekdams kopā alkšņu lapotnes, bija to pat no saules paslēpis.

Bet te pēkšņi laivas peld pāri dzelmei, kam dibenu nevar sataustīt ar airi.

— Padod savu irkli! — Goģis paprasa Liepiņām.

— Ko tu darīsi ar manu airi?

— Sasiešu abus vienu otram galā un raudzīšu dibenu.

Bet nekā. Upe pilna pārsteigumu. Šajā vietā pat ar diviem airiem līdz gultnei Goģis netika.

Lielcerei bija sava iespītība. Tā neparko negribēja nevienu gabalu tecēt taisni. Upes gultne mētājās no viena līkuma otrā tā, ka Liepiņām, skaitot līčus uz laivas malas, draudēja pietrūkt vietas, kur robiņus ieskrāpēt.

— Tā upe mūs vazā aiz deguna! — divdesmitceturtajā līkumā, kurā Lielcere atkal lēca strauji pa kreisi kaut kur prom, noaurējās Ponaksis. — Mēs laivojam, laivojam, bet nekur tālu netiekam.

Visas laivas nu piestāja malā, un Ponaksis lika Ķerberim uzrāpties augstajā kraujā un visu kārtīgi apskatīt no augšas.

— Tā upe ir apburta! — atgriezies paziņoja Ķerberis.

Pēc ilgas airēšanas viņi esot turpat, kur pirmīt, vien kādus nieka pārdesmit soļus uz priekšu.

Brīnumi bija tik lieli, ka katram tos gribējās apskatīties pašam ar savām acīm. Uzrāpušies augstajā krastā uz šaura zemes iežmauga, viņi pagāja gabaliņu uz priekšu un ieraudzīja starp kokiem to pašu upi, pa kuru bija laivojuši pirms krietna laika. Te viņi jutās kā uz divu upju krasta. Viena no tām tecēja šurpu, otra turpu. Upe, izmetusi prāvu cilpu, kādu gabalu tecēja pati sev pretim.

Tomēr, lai arī cik niķu pilna bija Lielcere, tās cilpas bija uzticamākas nekā maldpilnais mežvidus.

Lielceres biežie un straujie līkumi jauca galvu. Te upe sacirtās uz ziemeļiem. Viņi airējās uz ziemeļiem un lapotnēm aizsegtajās debesīs lūdzās Pērkonu neievest viņus purvā. Un tik tiešām, Pērkons šo piecu kuršu lūgšanu uzklausīja un pagrieza Lielceres līkumus atkal uz dienvidiem. Priekšā atkal upes gabaliņš līdz nākamajam līkumam. Bet tur augstais upes krasts pašķīrās un pavēra laivām ce|u līdz nākamajam līkumam, taču aizsedza atpakaļceļu.

Pie Lielceres līkumiem viņi vēl varētu pierast, bet ko iesākt tad, ja piecdesmitajā pagriezienā priekšā aizstājās augsta krasta piere piecu vīru augstumā? Tai gar katru pusi tecēja sava upe. Kura bija īstā? Pa kuru nu irties?

Goģis izstāstīja Ponaksim, ka reiz viņiem ar Liepiņu esot bijis gluži līdzīgs gadījums, kad viņi okšķerējuši Klūgu un Gaidupi.

— Šis padoms mums neder! — strupi iebilda Ponaksis.

Viņš pēc padoma īrās viens pats. Ponaksis pabraukājās pa vienu sāņupi, tad pa otru un atgriezās pie

pārējiem okšķeriem jau ar gatavu ieteikumu.

— Tās upes nebūt nav gluži vienādas, — atzina Ponaksis. — Kreisās rokas upe ir lielāka, dziļāka un platāka. Tā labās rokas upe izskatās pēc lielās pietekas. Kreisā upe ir īstā Lielcere. Tā ir vairāk sološa. Pa to mēs aizlaivosim tālāk.

Kad tā, tad tā.

Okšķeri nu varētu sēsties laivās, bet kur tu spruksi, ja ar skubu virsū bruka dikti melns vakars.

Izvilkuši laivas sēklī, nogurušie skrundenieki iešķīla uguni un apmetās pie tās sildīties. Cepa gaļu, ka oda vien. Paklāja lakatiņu, lai maizīte nesavārtās, un sametās kopā paēst. Tad apgūlās vienā līdumā saldā miegā.

Kamēr citi guļ galvas apseguši un krāc vien, Goģis, gaidīdams, kamēr miegs gadīsies, pa acu šķirbiņu redz, ka Ponaksis tā nemierīgi grozās, gluži kā gulēt negribēdams. Goģis nu ziņkārības dzīts skatās, kas nu notiks.

Ponaksis pieceļas kājās, aiziet pie savas laivas. Izrādās, ka viņam tur ir zivju duramais žebērklis un sveķainas malkas pagales.

Kamēr ugunskura oglēs Ponaksis pūlas aizdedzināt pagales galu, cikām kājās arī Goģis. Ko šis darīšot? Kā? Ko? Zivis ķeršot. Lai šis nākot palīgā pie degošās pagales turēšanas. Kas Goģim! Ies arī.

Nu abi kāpj laivā un stumjas upē. Degošā pagale rāda gaismu ne tikai gaisos augšā pa krastu, bet arī cauri ūdenim. Tur tagad līdz pašam upes dibenam var redzēt, kur brangas zivis guļ.

Goģis tur tik dūli, un Ponaksis tik dur. Kā dur, tā zivs ar baltu vēderu pa gaisu. Kā dur, tā zivs. Ir gan tam Ponaksim labs zivju duršanas paņēmiens! Tik vieglu zivju ķeršanu Goģis vēl nebija piedzīvojis. īsā brītiņā laivas gals pilns ar zivīm, ka prieks. Okšķeri nu varēs cept un ēst pilnu vēderu rīt visu dienu un vēl parit uzēdām noderēs.

Otrā rītā viņi visi sēdās laivās un īrās pa kreiso upi, kaut arī izskatījās, ka tās abas tek šurp no vienas malas, tikai katra kalnam pa savu pusi.

Lielcere tomēr taisnāka nepalika.

Tas pats augstais labās rokas krasts, kas tikko pirms diviem līkumiem bija izšķīris divas upes, tagad, nomezdams stāvās kraujas velēnas, atsedza drupenu akmens sienu.

— Liepiņ, vai tu pazīsti? - pāri visai laivu rindai Goģis kliedza savam mugurējam ceļabiedram, rādīdams uz plienakmens pārkaru sienu, kam Lielceres ledi bija pakājē izgrauzuši lielus robus. Ar pelēcīgiem ķērpjiem apaugušie ieži izskatījās sirmi un veci, dažviet ļaudami kādā spraugā pieturēties paparžu ceram.

— Jā-ā! — tāpat kliedz pretī Liepiņš. — Pērkontēva smēdes izdedžu kaudze!

Tas nu bija atradums, kam okšķeri nevarēja pabraukt garām.

Goģis katrā ziņā gribēja atrast vietu, pa kuru uzrāpties pašā augšā. Aiz viņa turp rausās visi pārējie.

Tikai lielo brīnumu slēpa gan biezas velēnas, gan skuju koku mežs. Lielcere līkumoja pa dziļu leju, kuru no abām pusēm iežogoja krauji krasti.

Aina uz Lielceres ūdeņiem un zemo pretējā krasta līci no kraujas bailīgās malas dzegas bija daudz lieliskāka nekā no pils torņa augšējās galeras.

Goģis domās pūlējās sadiegt kopā pērn redzēto Klūgas un Gaidupes stāvkrastu ar šo Lielceres krauju.

— Tās varēja būt vienas un tās pašas izdedžu kaudzes abas ma​las, — prātoja Goģis un, atgriezies uz krastmalas meža pusi, teica: — Tur vajadzētu būt Klūgai un Gaidupci!

Tik vien trūka kā Goģim rāpties priedes galotnē un savām acīm to pusi palūkot.

— Ja mums tagad ir jātiek tur? — Ponaksis saskaitās par Goģa pēkšņajām blakusjūsmām. — Tad mēs laivojam pa nepareizu upi. Mums jābrauc atpakaļ un jānogriežas mazajā sāņupītē pa labajai ro​kai!

Nē. Citas izvēles Goģim prātā nemaz nebija nākušas. Tā krastā rāpšanās bija iznākusi kā tāds

neprātīgs sāņulēciens.

Paši Lielceres līkumi nebija pret okšķeriem ļauni, taču tik viegli nepadevās. Aiz kāda līča straume bija upi aizkrāvusi ar īstu raganu sprostu. Pavasarī upes lielie akmeņi sadambēja ledu, vasarā aizturēja ūdenī peldošus krasta praulus, žagarus, bebru grauztus baļķēnus, siekstas.

Tāda sprudze okšķerus piespieda apstāties un apdomāties. Vis- vieglās domas bija griezt laivu purnus atpakaļ un ļauties straumei. Bet tāds padoms ilgi viņu omu nemaitāja.

Paši viņi būtu varējuši pa stāvkrasta džungļiem uzrāpties un apiet to pa augšu. Bet ko darīt ar piecām laivām, kas bija piekrautas ar vajadzīgiem maisiem, rīkiem, ieročiem? Laiva bija viegla tikai ūdenī. Ja vēl padomāja, ka viņiem reiz būs jātiek arī atpakaļ, tad priekšā stā​vēja dubultas mokas.

Tomēr visprātīgāk bija ņemt rokās abus cirvjus un stāties pie sprosta ārdīšanas. Vienīgi tas prasīja aplam daudz laika un spēka. Grūti gan gāja. Sviedri pilēja. Bet ko citu darit? Nācās noģērbties, brist ūdenī un cīnīties ar šo raganas midzeni. Kaut ar straumes spēku tas bija stumts un krauts, bet ar prātu to vajadzēja atpiņķerēt. Kura sieksta padevās, to viņi pastūma malā, kura, piespiesta vai ieķērusies, turējās pretī, to sacirta gabalos.

Daži baļķēni un sakārņi, tikuši vaļā no sprosta skavām, patvaļīgi aizpeldēja pa straumi, lai ieķertos kaut kur citur. Bet pārējie, atgriezti prom, pacelti nost vai izvilkti krastā, atbrivoja laivu taku uz priekšu.

Okšķeri devās tālāk ar baudāmu laivošanas prieku veselus divus līkumus, līdz viņus tur apstādināja jauns krustu šķērsu sakritušu, trūdošu koku raganu čūkslis.

— Tā nav Lielcere, bet Bezcere, — dusmojās Veisiķis. — Kur mēs tiksim, ja katrā līkumā mums būs jācīkstās ar raganu slotām?

Tik Veisiķim Goģis un Ponaksis padomu neprasīja.

Tagad viņi jau bija gudrāki. Velti nešķieda laiku ar galvas lauzīšanu. Ģērba nost drēbes, ķēra cirvjus un brida ūdenī lauzties ar upes aizsprostu. Ja esi vājš, tad tev Lielcerē nebija ko darit. Tur gaužām garas ūdenszāles pina kājas, nelīdzenās gultnes akmeņi sāpīgi lauzīja pēdas. Goģis, kurš kā milzis lauza, stūma un vēla pūstošos sakrišņus, bija kā saērcinājies suns, kurš uzgājis apšu alas caurumu. Kursā otras tādas upes nebija.

Kamēr viņi akmeņos saķērušos raganu slotu zarus uzveica, satumsa vakars. Nācās vien raudzīt krastā pēc migas, kur pārlaist nakti.

Verot acis ciet un pārrunājot dienas piedzīvojumus, okšķernieki tomēr atskārta, ka labāk bija laivot pa ūdeņiem pilnu upi stingros krastos nekā mīcīties pa purvu slīkšņām.

Katrs saullēkts priecināja okšķeru sirdis, jo skaidri un gaiši rādīja, ka Lielcere līkumo uz pareizo pusi. Katru rītu, ievilkuši dziju elpu, viņi sēdās savās vienkocēs un īrās tālāk. Pat trešajā un ceturtajā dienā Lielcere nemaz nelika okšķeriem manīt, ka tai būtu ūdeņu mazāk vai krasti šaurāki. Laivojums stiepās garumā. Lielcerei bija pazudis otrs gals.

Melna upe, iznākdama no tumšu krastu pacerēm, kļuva saules staros vizuļojoši spoža. Gar malu kā baltas sniega pikas peldēja ūdens putas. Vai gultnē bija akmeņi vai ne, straume allaž čaloja, drebināja ūdenszāles un rotājās ar sīksīku zivtiņu bariem. Ūdens burbuļoja, bet duļķu nebija.

Re, cik gudrs vītols! Ar palu ūdeņu izskalotām saknēm tas kritis pāri straumei, bet palicis pusgāzies un tagad savu galotni paliecis tik stāvus uz augšu, ka laivotāji tam var pabraukt garām, galvas nepieliekdami. Turpat pāris soļu tālāk egle kā gāzusies, tā pāri visai straumei, ka atkal cirvim darbs. Ūdens braucēji sabrauca astoņas dienas un astoņas naktis.

Nākamajā rītā Goģis jostas dzīparā iesēja devīto mezglu, un Liepiņš paziņoja, ka šī būšot tā diena, kad viņi izlaivošot Lielceres divsimto līkumu.

Vietām kairinoši smaržoja ūdensmētras, ar kurām bija ieaugusi pilna upe, un vīriem vajadzēja stumties cauri tām ar visu spēku.

Reibinoša madaru smarža okšķerus ieveda medus valstībā. Visā augstā krasta saulgozī zumēja bites, kas neaicinātu svešnieku parādīšanos savās tekās ņēma ļaunā. Saniknojušās par Goģa cepures sviedru

dvaku, tās, trīs reizes to apriņķojušas, klupa viņam cekulā un sīvi koda. Plikumā ari trāpīja.

— Ak, tavu brīnumu! — Goģis apkārt grozījās. — Vai tad tik vien kodēju pasaulē kā bites?

Kamēr Goģis pakasa sūrstošos sadzēlumus, tikmēr viņa laiva apstājas šķērsām upei, ka citiem garām netikt. Bet priekšbraucējs ne​maz uz tālāku iršanos negrasās.

— Paga! Paga! — sāk prātot Goģis. - Varbūt tie medus putniņi nemaz negrib, lai mēs laižam garām? Cik tad tā vienā paņēmienā elsīsim un pūtīsim? Elpa ari pa laikam jāatņem!

Ko tu Goģim padarīsi? Jākāpj vien krastā raudzīt, kas tur pa īstam augšā darās.

Kāpj, kāpj. Tīri branga, kupliem ozoliem, liepām un lagzdām apaugusi nokalne. Bet ozoli tajos augumos, kad bites dobumos var sev viegli dores atrast. Muškuļo vien.

Okšķeri kāpj vēl, bet nogāzei augšā kokos galu neredz. Jākāpj vēl. Kāpj ari. Un re! Kas nu par brinumu?

Vai traks! Uz visām pusēm paskatoties, tīri vai sirds ietrīsējās. No šejienes visi prāti lidoja ar putna spārniem. Caur koku stumbru spraugām priekšā vīdēja tāls saullēkta mežs. Bet, ja pagriezās atpakaļ, tad tā vien rēgojās, ka pāri mežu galiem varēs Kursas saulrieta mežos pat Skrundas torņus saskatīt. No šī kalna sauli varēja redzēt augu dienu no rīta ausmas līdz vakara blāzmai.

— Cik jauki būtu teitan mist! — nu ari Liepiņš sāka priecīgu ģīmi rādīt.

Ozolu birztala kalna korē nav beigusies, kad nogāze sasveras un šļūk arvien lejāk un lejāk, līdz atduras pavisam smukos, spīdīgos ūdeņos. Ta ta brangi! Ezeriņam visi krasti kā bļodai saskatāmi ar vienu pašu acu uzmetienu. Nemaz nav galva jāgroza.

Kad goģenieki nogāja pa Bišu kalnu otrā pusē ezeriņu apskatīt, viņi redzēja, ka tam bez laivas gan nevarēja tikt garām. Ari apkārt apiet ar sausām kājām nevarēja tālab, ka tam vienā galā ieplūda un no otra gala izplūda kāda nekāda upīte.

Goģim šajā kalnā tā patīk, tā patīk, ka nekur likties. Viņš tik staigā pa kalna augšu, glauda ozolus un tik skatās gaisos. Cik ozols, tik dobums ar bišu dori.

— Lāči tik un tā visu izēdis, — greizsirdīgi gremžas Goģis. — Re, ka vajadzēja paņemt līdzi Jatili, kas uzvelk augšā lāču valnus!

Jā. Tādā mežā tu malku nekad necirtīsi.

Goģis atsēdās uz ozola saknēm, muguru pret stumbru atspiedis, elpoja medus smaržas un priecājās, cik smuki lejā Lielceres līkumā izskatījās okšķernieku laivas, bet zūdījās, ka ap medu mēdza laizīties ari āpši, lapsas, žurkas, Sērmūkši. Tāpat ari bišu dorēm apkārt riņķo bezdelīgas, gandri, cielavas, dzeņi un zīlītes, tad rāpo visādas vasku kodes un bišu utis. Medus smarža tik aplam kārdina Goģi, ka nekur glābties.

— Padod kamiesi! — uzlēcis kājās, Goģis pie ozola norīkoja Liepiņu. Viņam uz pleciem jāraušas Veisiķim. Tā sprands uz spranda, un augšā Goģis jau varēja aizkacēt zaru, ko apķert un pievilkties.

Nekādas lielas redzes baudas visaugstākie ozola zari Goģim vis nesniedza. Uz kuru pusi skaties, visur priekšā zaru galos kupli sazēlusi lapotne.

Ticis pie bišu dores, Goģis nebija skops. Bites dzēla rokas, taču viņš pasvieda lejas ķērājiem pa medus pilnam vaska pikucim. Tāpēc palaizīt ies dabūja visa viņa draudze.

Tikai lejā upes līkloči vilināja viņus doties tālāk.

Kaut ari Lielcere bija stipri sarukusi platumā un ar airi vairs nevarēja tik vaļi vicināties kā iepriekš, neaizķerot viena vai otra krasta paceri vai alksni, tomēr pati upe žirgtumu nebija zaudējusi. Pietika vien airēšanas rakstā izlaist kādus pāris vēzienus, kad straume jau sāka laivu stumt atpakaļ.

Priekšnojautas tomēr biedēja, ka laivošana pa Lielceri diez cik tālu vairs nepadosies. Ko tad viņi iesāks lielās neziņas priekšā?

Upes lokā ieairējies priekšbraucējs Goģis ar īkšķiem izberzēja acis. Priekšas spraugā starp krasta kārklu krūmiem kaut kas aplam spoži žilbinājās. Tuvāk stumjoties, okšķeri arvien labāk saskatīja, ka tai mirgai nebija krastu. Visu to redzēdams, Goģis atpleš muti un nevar gudrs tikt. Sirds satraucās. Vēl

mirklis! Vai tiešām viņi būs iz- laivojuši cauri Jaunkursas mežam?

Pazuda Lielceres krasta krūmi. Saule nežēlīgi žilbināja acis. Galva Goģim nereiba, bet saprast nekā nevarēja.

Okšķeru laivas viena aiz otras izslīdēja pēkšņajā lielūdens plašumā, kas bija rāms kā vasaras diena.

Laivotāji, aplam apjukuši, acis zem plaukstām no žilbuma slēpdami, valodu zaudējuši, raudzījās apkārt un brīnījās, kas noticis.

Pirmais, atžilbis no atraduma, nejauki skaļi pilnā balsī iesmējās Ponaksis. Tie nebija uzvaras smiekli.

— Re, kā Lielcere, sapinusi savos līkumos, mūs atveda atpakaļ uz dižupi Skrundu!

Visi, izbrīnā apkārt raudzīdamies, saprata, ka Ponaksim taisnība. Viņu laivas bija izbraukušas Dižupē. Vai kādu nakti viņiem guļot būtu sajukušas debess puses? Vai viņi pēc tam būtu sākuši irties nevis uz priekšu, bet atpakaļ? Tad skaidrāks par skaidru, viņi būtu izbraukuši Dižupē tajā vietā, kur iebraukuši un no kuras it labi varēja saredzēt Skrundas pili. Bet te viņi nepazina ne šo, ne pretējo krastu.

Skrundas pils te vienkārši nebija. Šķita, ka Lielcere ar lielu, slaidu loku pa deviņām dienām būs atvedusi atpakaļ pie dižupes Skrundas, vien pavisam citā vietā.

Ko nu iesākt?

— Jālaivo meklēt Skrundas pili! — ieteica Veisiķis.

Patiešām! Tik uz kuru pusi?

Pateikt, uz kuru pusi pūš vējš, bija nieka lieta. Bet nojaust, uz kuru pusi plūst ūdens, nebija pasakāms ne ar skatīšanos, ne roku mērcēšanu, ne zariņu mešanu ūdenī. Vajadzēja pagriezties uz labu laimi. Kas būs, būs? Okšķeri pagrieza laivu purnus uz kreisās rokas pusi, jo tad saule tik neganti nežilbināja acis, un airējās tālāk pa lielajiem ūdeņiem uz priekšu.

Vienmuļos un augstos, kokiem un krūmiem apaugušos krastus vērodami, okšķernieki bija nolaivojuši līdz vēlai pēcpusdienai, kad pirmais Dižupes līkums viņus strauji pagrieza pa kreisi.

Bet te drīz notika kaut kas satraucoši negaidīts. Dižupei pēkšņi priekšā bija aizstājies kalns. Un, kaut ari tā pakāje bija stipri muklaina, upe izbeidzās.

— Re, kā tai upei ciet aizburts gals! — atzina Veisiķis.

Apburts vai neaizburts, bet Dižupe tālāk netecēja.

Gudrošana nu priekšā lielu lielā. Vai viņi patiešām būtu atraduši Skrundai otru nezināmo galu, kas, šķiet, tagad varētu būt kaut kur tālu aiz Ierām?

Okšķeriem nu Skrundas pils meklējumos vajadzēja laivot uz otru pusi.

Domāts, darīts. Viņi grieza laivas apkārt un īrās atpakaļ. īrās, īrās, kas lielupes plašajos ūdeņos pēc Lielceres šķēršļiem šķita itin kā izprieca, ja vien no visām pusēm nemāktos virsū vakars. Un te atkal negaidīti priekšā divu prāvu upju ķīlis, bet laiks galvas lauzīšanai, pa kuru laivot, krietni par īsu. Nācās vien rausties krastā.

Zemes ķīlis starp abām upēm bija krietni vien apaudzis ar ozoliem. Paretam manīja ari kādus liepu, apšu un bērzu pudurišus. Krastmalas garais grīslis izaudzis tik brangs, ka sniedzās līdz pat vīru krūtīm.

Zirgskābenes, sakuplojušas kā egles, sniedzās viņiem līdz pazodei, vīgriezes bija izaugušas pāri galvai.

Kājās pinās asi kazenāji, kaņepes, nātres un miekšķi. Pļavu dadži bija tikko pavēruši savus violetos ziedus. Te pat zvēri nebija takas iestaigājuši. Šonakt Goģis gan apguļas, bet nevar lēti aizmigt. Dienā piedzīvots tik daudz brīnumu, kas bangoja prātu, ka miegs nav prātā. Sirds žņaudzās priekā, jo viņa iedoma par Lielceri bijusi īsta, kaut arī šajā naktī vēl nemaz nebija skaidrs, vai atrastā dižupe ar aizburto galu būs kaut cik labāka par Jaunkursas lielajiem purvu akačiem. Tomēr okšķernieki pārliecinājās, ka Lielcere bija upe, uz kuras stingrajiem krastiem varēja paļauties visā tās garumā. Lielcere viņiem bija parādījusi taku uz tādu nogabalu, kurā uz katru soli gadījās kāds brīnums.

Otrā rītā okšķeru laivoja tālāk pa abām upēm. Skrundeniekiem no tiesas bija priekšā atkal jauni brīnumi. Upes kā izšķīrušās, tā pēc gabala atkal sagāja kopā, it kā nekas nebūtu bijis. Izrādījās, ka viņi bija pārnakšņojuši uz salas un jaunajā dienā varēja droši laivot tālāk un meklēt šīs dižupes krastos Ieru, Skrundas un Imuļu pilis.

Taču, lai ari cik tālu pa savu dižupi okšķeri laivu ūdens viļņu ķīļus dzina, neviena pils tās kraujajos krastos tā arī neparādījās. Vien tad, kad saule debesīs rādīja dienas vidu, viņu laivas pieairējās pie dižupes otra, ciet aizburta, gala.

Tagad nu lielajiem gudriniekiem vajadzēja atskārst pašu neganto alošanos. Tā nebija nekāda īstā vai neīstā dižupe Skrunda. Lielcere viņus godīgi bija atvedusi līdz brinumpilnam ezeram, kas tikai izskatījās pēc upes.

Dīvs tas bija arī tāpēc, ka ne no viena krasta tas negrasījās pieaugt ar zālēm, ne pārklāties ar sūnu segu. Re, ka Jaunkursas Dižmežā bija arī kāds neaizaugošs ezers! Kad okšķeri ar nocirstu kārti nevarēja ezeram sabakstīt cietu dibenu, Goģis sēja sava dzīparu kamola galā akmeni un laida to dzelmē. Bet tavu brīnumu! Kamols izritinājās, nesakacējis dibenu. Ezers bija garš kā upe un dziļš kā bezdibenis. Viņi peldēja virs bezdibeņa.

Okšķeru prāti sastinga. Virs tādas dzelmes pat laivas nešķita vairs drošas. Priekš nemērīga dziļuma piecas laivas tikai nieks. Veisiķis, kurš, laivā pusguļus atlaidies, ūdenī vēsināja rokas, tūdaļ tās ievilka laivā.

— Kas par brīnumu, ja šie ir Pērkoņa bezdibeņi! - prātoja Goģis.

Tā šķita prātīga doma. Tālab, lai okšķeri nepītos Pērkonam pa kājām, bija steigšus jāpavācas prom. Varbūt Pērkonam tos bezdibeņus priekš rītdienas saules vajag vēl šovakar? Tālab viņiem visdrošākā vieta šķita Lielceres izteka. Pa to viņi bija iepeldējuši, pa to varēs ari izpeldēt. Starp krastu kalniem viņi varēs arī paslēpties un labi noskatīties tās zibeņu kamolu tīšanas un palaišanas lietas.

Tikai tagad, visapkārt raudzīdamies, okšķeri apjauta vēl vienu nejaucību, ko ar viņiem bija pakaitējies ezers. Visā garajā, daudzmaz taisnajā, krūmiem apaugušajā rieta piekrastē no vienas debesu pamales līdz otrai viņiem bija pazudusi mīļās, labās Lielceres mute. Ūdens laivu pēdas neglabāja. Tagad raugies uz kuru pusi gribi, no cauruma vairs ne pēdas. Kam vakar, piedzīvojot lielos brīnumus, varēja ienākt prātā atstāt pie Lielceres mutes no tālienes ieraugāmu zīmi? Kas tajos priekos attapa pamest acis atpakaļ un ievērot, kurā krasta krūmu caurumā viņiem nāksies atpakaļ līst?

— Mēs esam murdā! — skaidri un gaiši ceļabiedriem atzina Po​naksis.

Kas ir murds, to zināja visi okšķernieki. Taču pat tādā brīdī bai​ļoties nedrīkstēja.

Lai nebūtu viņiem visu laiku jāskatās melnajos bezdibeņu ūdeņos, Goģis ieteica patverties vakarnakts guļas vietā, ozolsalas koku biezokņos ēnas pusē. Ari ezera dziļums šajā spraugā bija pat ar kārti izmērāms.

Sameklēja žagarus, iekūra uguni, sildījās un žāvējās.

Tāda muļļāšanās Ponaksim negāja pie dūšas. Viņš skaidri un gaiši noprasīja Goģim: — Vai mēs meklēsim Lielceri? Vai laivosim atpakaļ uz Skrundu? Jebšu dosimies tālāk? Ja tālāk, tad kurp?

Kā lai Goģis to zina?

— Atļauj man vismaz padomāt līdz ritam, — atrunājās Goģis, kaut pats nemaz necerēja, ka rīts varētu atnākt ar lielāku gudrību. Murds paliek murds.

Piekusuši, okšķeri tūliņ pat likās gar zemi un drīz vien aizmiga saldā miegā, nemaz nemanīdami, kur un kā izdziest vakara blāzma. Visi nu gulēja krākdami, krietnu ragu raudami.

Kamēr citi bez atmiņas miegu gulēja, tikmēr Goģis pavēlās nostāk un cēlās kājup.

Pārliecinājies, ka arī ezera bezdibeņi guļ dziļā nakts miegā un tajos nekas nenotiek, Goģis klusītēm sēdās laivā un pārirās tiem pāri uz pretējo krasta kalnu.

No tā kores mēness gaišajā naktī, gluži kā no pils galeras, varēja pārskatīt tālāku apkārtni. Un, ja vēl pakāpās kāda koka zaros, tad izredze bija jo lielāka gan atpakaļ uz Kursas pusi, gan pāri ezeram uz tālajiem mežiem.

Ausa diena. Cik reibinoši noslēpumains bija šis bridis no pirmās gaismas svīduma līdz pašam saules lēktam! Goģis pacietīgi gaidīja, kur un kā satīsies šī rīta saules kamols.

Viņš pirmo saules zibsni pamanīja, bet tas bija aiz pašas tālākās meža malas. Goģis skatījās lielā nesaprašanā. Saule izlīda no trejdeviņu mežu tālas pamales un cēlās arvien augstāk. Zemes malas saullēkts pa šo laiku bija kāpies tik veicīgi atpakaļ, ka kuršu okšķeri to nekā nebija iespējuši panākt.

Veselas deviņas dienas viņi bija lauzušies uz priekšu pa Lielceri, bet nebija tikuši tuvāk saules lēktam ne par naga melnumiņu. Cik tālu no viņa saule lēca Skrundā, tik tālu tā lēca ari no Lielceres ezera krasta. Pēc Goģa rēķina, līdz turienei putnam bez apstājas būtu jālaižas vismaz vēl deviņas dienas un deviņas naktis.

Goģis norāpās no koka, kalna korē atsēdās plikā sūnā un kā lēmēts ilgi raudzījās tāltālē uz sārto saules kamolu, kurš nebija iesvilies ne spožumā, ne karstumā. Ši rīta saule gribēja atvērt Goģim acis. Tā raudzīja viņu pamodināt no ilga, skaista, bet nepiepildāma sapņa. Šķita, ka vienā mirkli līdz pamatiem būtu nodegusi vesela pils. Līdz saules tītavai bija jālaužas cauri biezokņiem tikpat lieli tālumi, cik bija palikuši aiz muguras. Viņi bija vien pusceļā.

Par to domājot, Goģim vai jēla sirds palika. Lielceres ezers bija pārgāzies okšķeru tālākajam laivu ceļam kā milzu baļķis, ko viņi ar cirvjiem nejaudāja pārcirst. Tā vien likās, ka ezers kuršiem uz ilgiem laikiem būs kā otrā Skrunda. Velta cerība. Liela bezcerība.

Ar tik slābu dūšu Goģim pat lēti negribējās irties atpakaļ uz ozolsalu.

Ja Goģis nebija pārlieku dulls, tad viņam vajadzēja apjēgt, ka saules kamola tlšanos viņš tā ari var nekad neredzēt.

Okšķernieki, ieraudzījuši pa nakti pazudušo Goģi brienam šurp pa salas garo grislu, nodomā, ka nu viņš, dūšu pazaudējis, tagad atmetis ar roku un noteiks: "Brauksim mājās!" Viņi tak var lepni atgriezties un skaļā balsi visiem skrundeniekiem stāstīt, ka izbraukuši cauri visai Jaunkursai, ka Lielcere ir laivojama upe no viena gala līdz otram, ka viņi uzgājuši brangu ezerupi, gluži kā Skrundu.

Vai viņi būtu atraduši Kursas otru malu?

Tiem, kam nav bailes, var laivot šurp cirst pili un laimīgi tajā dzīvot līdz pašam mūža galam.

Bet ko Goģis? Viņš, pablenzis uz viru puduri, it bargā balsī nosaka: — Nav ko gulšņāt zem ozoliem un gaidīt, kamēr zibens mūs sasper! Jābrauc okšķeros! Diviem gar vienu ezerupes rieta krastu meklēt Lielceri, otriem diviem gar ausmas krastu! Kamēr neviena laivu teka nav atrasta, mēs nekur prom netiekam. Vakarā atgriežamies zem salas ozoliem pastāstīt, kā kuram gājis!

Tas, ka Ponaksis ar savu Ķerberi izraugās rieta krastu, vien liecina, ka abiem iereniekiem sirds sliecās uz māju pusi. Visiem trim skrundeniekiem atliek vien pamēģināt laimi ausmas krasta biezajos krūmos.

Pasmaidījuši pardullajiem skrundeniekiem, Ponakša un Ķerbera laivas apmet loku ozolsalai un ieplunčojas ezera lielajos ūdeņos.

Goģis ar Liepiņu un Veisiķi sāk okšķerus turpat pretim ozolsalai. Tur tik tiešām neliels strautiņš burzguļo. Goģim tūliņ liela dūša, jākāpj krastā to apskatīt. Ja viņš negrib to nieku pazaudēt, jālien rīta slapjajā zālē un rasas pilnajos krūmos. Bet strautiņš pa brikšņiem vien līkumo. Goģis, atzinis, ka no tāda tik un tā lielas jēgas nav, lien ārā no krūmiem, līdz gurniem aukstu rasas lāšu saslapināts.

Pēc gabaliņa vēl viens tāds pats nieks, ka nav jēga kāpt krastā skatīties.

Tad visas trīs skrundenieku laivas pa ūdens šaurumu, kas atdala salu no krasta, izairējas ārā lielajā ezerā. Sīkrobainais krasts viņus pagrieza pretī spožai saulei un tikpat spožiem ezera ūdeņiem. No salas puses laivojot, krasts bija pilns ar stiķiem. Tam varēja it viegli aizairēties garām, nemaz nepamanot, ka no kāda līkuma sāna ezerā ietecēja prāva, Klūgas vērta upīte. To varēja ieraudzīt tikai tad, kad, pairoties garām, paraudzījās atpakaļ. Bet kas tev, sēžot laivā, galvu mežģīs atmuguriski? Tad jau bija jāpagriežas

šķērsām ar visu laivu.

Bet ziņkāre dīdīja Goģi neviļus paraudzīties uz Veisiķi un ieraudzīt ezera ieteku. Laivas mazupītē iepeldēja itin brīvi. Pretstraume vilinoši līkumoja uz rītiem. No tāda nieka jau neko lielu gaidīt nevarēja.

Gan jau ievedīs kādos purva akačos. Taču paziņkāroties patika. Ja turies pie upes, nekad neapmaldīsies vissvešākajos mūžamežos, kaut ari tā sāka locīties cauri acīm pārskatāmai, zālainai līkšņai. Te nu okšķeri varēja gaiši apskatīties, ka senākos laikos Lielceres ezerā rindā ir stāvējušas divas salas, bet pa visu garo laiku Mazupīte bijusi tik darbīga smilšu sanesēja, ka ūdens spraugu ezerā aizsērējusi ciet un tagad uz otro salu var aiziet kājām.

Okšķeriem šķita, ka jau krietni tālu ir aizairējušies, bet, kad pacēlās kājās un uzkāpa krastā, tad izrādījās, ka viņi bija apmetuši vien nieka līkumu krasta ragam. No krasta vietas, kas bija pieaugusi ar nātrēm, tālumā varēja saskatīt ezera līci un salas ozolāju.

Lielākie brīnumi okšķeriem nāca drīz pēc tam. Viņi ieraudzīja, ka uz vienas sēres gulēja brangs, apaļš bluķis. Ja labi uz to paskatījās, tad gaiši varēja redzēt, ka abi gali tam nebija vis vētras lauzti, bet ar cirvi rūpīgi apdarināti. Kad brāļi šo bluķi pavēla apkārt, atklājās vēl lielāki brīnumi. Tā bija vienkoka laiva. Tai abi gali bija aplam sasprēgājuši un uz pusēm pārvērušies. Ar tādu tu, cilvēks, nekur nevarēji tikt. Uz tās dibena varēja vien pasēdēt un brīnīties, kā tāda laiva te gadījusies, kas to cirtis un kur pats cirtējs palicis. Kas viņš tāds bija? Sumpurnis vai vilkatis? Varbūt tāds vēl tagad sēdēja biezoknī un tikai to vien gaidīja, lai viņa mežā kāds godīgs cilvēks parādītos.

Maza upīte, bet, re, kādus brinumus sagādā!

Veisiķis jau raisīja nost no laivas malas šķēpu un mauca roku vairoga ļekās. Arī cirvis bija jāņem pa ķērienam.

Tomēr drīz vien viņiem bailīgās domas pārgāja un gatavošanās uz lielu karu šķita tukša. Ar vienu laivu varēja atirties tikai viens cilvēks. Varbūt divi. Bet ne vairāk. Ar saplīsušu laivu viņš pa upi atpakaļ netika. Ja šis mežainis nebija aizgājis prom kājām, tad viņš tepat kaut kur klīda. Trijiem jau no viena nebija jābaidās.

Dziļāk mežā okšķeri atrada cilvēku pamestu skuju būdu un atdzisušu ugunskura ogļu vietu tās priekšā.

Viņi gāja un skatījās, ko citi cilvēki te bija darījuši, bet atrada tikai nobeigušos lāci, kam bija rīklē dziļi iegrūsts šķēps. Beigtā lāča galva jau pilna ar skudrām. Lācim gan deviņvīru spēks, bet maz gudrības. Tāds duramriks varēja piederēt tikai cilvēkam, un tikai veikls cilvēks to varēja ietrāpīt lāča rīklē. Pa šo Lielceres ezera krasta mežu medīja kādi kuršiem nezināmi ļaudis.

Ko tu no beigta lāča citu izdabūsi kā ādu un gaļu? Beigtā lāča atradējiem nebija divu domu. Ķērās pie plānajiem, asajiem nažiem un žēlojās, ka nevar lācim divas ādas novilkt.

Kamēr Goģis ar Veisiķi dīrāja lāci, Liepiņš atrada aplam smirdošu žagaru kaudzi. Zem tās gulēja zvēru saplosīts cilvēks. Tas laikam bija bijis mednieks, ko citi nebija varējuši sadedzināt.

Liepiņš aizgāja un pastāstīja to abiem lāča dīrātājiem, kuri, novilkuši ādu, pasvieda to uz kārklu krūma, lai žūst. Nu viņam bija jāiet uz laivām pakaļ uguns šķiļamajiem rīkiem. Bet te piepeši Liepiņš satrūkās no pēkšņas zaru sakustēšanās, it kā no egles apakšas ārā izlēktu stirna. Vien tā nebija stirna. Tā bija ar plīvojošiem matiem un brunčiem ragana, kas muka prom dziļāk mežā, ko kājas nes.

— Paga, paga, putniņ! Nu tu esi man rokā!

Liepiņām noķert raganu bija nieka lieta. Viņai kājas aizķērās aiz egles saknēm, un spīgana pakrita plaudeniski sūnās visā augumā. Viņa nepaguva uzlēkt kājās, kad Liepiņš bija klāt un ar abām rokām sagrāba tā, ka gūstekne nevarēja ne rokas pakustināt, ne jostas duncīti izvilkt.

Ta ta jauni brīnumi! Liepiņš bija noķēris pavisam vārgu, raudošu, bailīgu un aplam izsalkušu mežameitu, vienā kreklā, tik viduklim piešņorēts priekšauts un pakaļauts. Vai viņa brēca vai ne, spirinājās vai ne, Liepiņš viņu vaļā nelaida.

— Kas tu tāda esi?

Noķertajam meitietim Liepiņš varēja prasīt ko vien grib, viņa nekā neatbildēja.

Izdzirduši mežā klaigas, atnāca šurp paraudzīties, kas te notiek, arī Veisiķis ar Goģi.

Bet mežinieccs savaldīšanai Liepiņām palīgus nevajadzēja.

— Tā jau ragana! — Veisiķis klāt nenāca. — Jāsien pie koka!

— Turi, kamēr es aiziešu uz laivu pēc saites!

— Atnes labāk kādu siera ņuku! — pārlaboja Veisiķi Liepiņš, jo viņam saķertā nemaz tik stingri rokās nebija jātur.

Tomēr Goģis piesardzīgi nāca gūsteknei tuvāk. Ko var no tādiem meža radījumiem sagaidīt?

Mednieku saplosījusi? Lāci piebeigusi? Goģis nopriecājās, ka beidzot dabūs redzēt īstu raganu. Bet vai noķertā bija īsta, par to viņš sāka šaubīties. Vai viņai bija gari nagi? Vai viņai bija nesukāti mati? Vai viņai bija nemazgāta mute? Vai viņai bija netīras noskrandušas drēbes? Bet galvenais, vai viņa spēja godīgiem cilvēkiem acīs skatīties?

Ieraugot tuvumā Goģi, mežiniece skaļi iebļāvās un grieza savas acis Liepiņa azotē.

— Ej, prom! Viņai no tevis bail!

Goģis atkāpās un pārvilka pār pieri cepures malu, lai noslēptu ugunszīmi.

Veisiķa atnesto siera gabalu un medus vāceli gūstekne iztukšoja ar kāru muti. No tā varēja redzēt, ka viņa mežā ilgu laiku bijusi lielā badā. Ja nebūtu patrāpījušās skrundenieku laivas, tad viņu it viegli būtu piemeklējis mednieka liktenis vai nobeidzis izsalkums.

Liepiņš jau gaiši redzēja, ka gūstekne pēc paēšanas nemaz vairs netaisījās nekur prom mukt un nebija ne ar stiprām rokām jātur, ne ar valgu pie koka jāsien.

Vien ar runāšanu viņiem nekā nepadevās. Viņai mutē bija pavisam cita mēle. Ar tādu nekā nevarēja ne saprasties, ne izdibināt, kas viņi tādi bija un no kuras puses mežā ieklīduši.

Varēja vien izdomāt, ka viņi laivā bija atpeldējuši pa šo pašu upīti, tikai no citas puses. Varēja noprast, ka mednieks bijis meitietim tuvinieks. Kad Veisiķis iešķīla uguni mednieka žagaru kaudzei, viņa sāka atkal plosīties. Sievišķis gribēja apdzēst liesmas un saārdīt žagaru kaudzi. Vīri nesaprata viņas teikto, ka mirušos nevis jādedzina, bet jāaprok zemē. Savukārt mežameita nesaprata kuršu teikto, ka viņi zemē aprok tikai ļaundarus.

Kad zaru kaudzē paslēptā mednieka miesas no uguns vairs nebija pasargājamas, viņa, rokām galvu saķērusi, ar izmisīgu skatienu norau​dzījās sārtā, līdz tas izkurējās un nelaiķi aiznesa debesīs pie Pērkona.

— Ņem tu lāčādu, — Liepiņš kā pamodies noteica Goģim. — Es vedīšu līdzi meitu.

— Raganu? — Goģis vēl joprojām jutās aizskarts par viņa pirmītējo kliedzienu.

— Laikam žemaiti?

— Vēl trakāk!

— Bet smuka, ka bail!

Kaut okšķeri pat dikti gribētu, viņiem te nemaz nebija kur un kam šo mežameitu atstāt. Paņemot svešnieci līdzi uz Skrundu, viņi varēs Jānim ne ar plikiem vārdiem, bet arī brangu meitu parādīt, ka pa Lielceri ir izlaivojuši cauri visai Jaunkursai un atveduši mājās īstenu svešnieci.

Pēc tam mežameita ar labu prātu gāja skrundeniekiem līdzi uz laivām. Tie nu bija kļuvuši par cilvēkiem, kas bija devuši viņai paēst un no kuru ļaunuma viņa bija pārstājusi bīties. Tomēr vairāk viņa turējās pie Liepiņa un kāpa tikai Liepiņa laivā.

No jauna mežameita sāka plosīties, kad skrundenieku laivas pagriezās nevis uz meža, bet ezera pusi. Šķita, ka tikai tur bija viņas mājas. Laikam meitietis bija iedomājies, ka svešinieki viņu vizinās uz sentēvu pili. Taču, vienkocē sēžot, ampelēties nedrīkstēja. Tās visas ūdenī bija aplam zvalstīgas. Tālab grozoties, ar rokām plātoties un laivas malu aiztiekot, upē varēja iegāzties abi, arī airētājs. Viņa padevās liktenim.

Pēc maza laiciņa izpeldot ezerā, Liepiņa laivenicce, nobijusies no ūdens lielā plašuma, savā valodā noelsās: — Dīķis.

Viņai bija bailes, kad laiva lielajā ūdenī drusku sagrīļojās:

— Iņņi vicināt.

Viņa ar abām rokām ieķērās laivas malās un tās dibenā sēdēja dikti mierīgi un klusi.

No Ponakša un Ķerbera svešniecei bailes nebija. Viņi Lielceres muti bija atraduši kā nieku un tagad nerimās skaisties uz Goģi, ka tas viņus šorīt aizraidījis tik stulbā laivojumā, kā sunim pašam savu asti ķert, bet pats priekš sevis un savējiem izraudzījies ziņkāres pilnus krastus. Goģis savuties atkal strīdējās pretim, ka no rīta neviens no viņiem nav neko zinājis. Bet dusmas jau negribēja tik un tā pāriet.

Tā kā pazudušais upes gals nu bija atrasts, tūdaļ varēja kāpt laivās un peldēt mājās. Bet, tā kā mācās virsū tumšs vakars, visi izšķīrās, ka labāk būšot, ja braucienu sāks ar svaigiem spēkiem rīta agrumā.

Tikai kas nu tagad pateiks, kā bija labāk.

Salā palika daudz laika ne tikai pagulēt un pavaļoties zem ozoliem. Ķerberis grasījās klāt paknakstīties ar Liepiņa svešnieci.

— Neķeries klāt!

— Kālab?

— Viņa ir ragana, — teica Liepiņš, bet bija pārliecināts, ka mānās.

— Kālab tu raganas mājās ved? Vai Kursā raganu trūkst?

Tā nu abi sirdīgi saķērās sprandos. Grūti jau bija teikt, kurš no viņiem būtu izrādījies stiprāks. Bet, tā kā Ķerbera veiksmēm no mugurpuses šķielēja tikai viens līdzjutējs un uz Liepiņa spēkiem raudzījās divi, tad dūšīgāks tomēr izrādījās skrundenieks. Tā nu Ķerberis tagad zināja, ka mežameita ir neaizskarama.

Taču vakara parastais aplis pie ugunskura nekā nenoturējās. Katrs paņēma savu uz iesma čurkstināto gaļasgabalu un pagāja divu triju kāršu tiesu prom apēst to nostāk no citiem. Izskatījās, ka ilgā okšķerēšana bija aplam nogurdinājusi laiveniekus, ka viņi apklusuši nevarēja sagaidīt rītu, kad kāpt laivās. Visi izlaidās garšļaukus un pūtās slimāk par kalēja plēšām.

Rīts nebija labāks. Nenorunājuši, kādā rindā braukt, Ponaksis jau stūmās ezerā. Protams, viņam bija jārāda virziens uz atrasto Lielceres muti, bet to jau varēja darīt, ari pa brītiņam atskatoties un pagaidot pārējos. Lai arī cik skubīgi visi steidzās, Goģis tomēr ar cirvi apstaigāja salas ozolus un katrā iegreba pa kuršu piederības krustam.

Liepiņām, kam tagad bija vissmagākā laiva, neviens līdzi nejuta. Sākumā viņa mežameita laivā sēdēja mierīgi, jo atkal cerēja, ka laivas pagriezīsies uz viņas māju pusi. Bet, līdzko pārliecinājās, ka laivas bija iegriezušās svešā upē, palika nemierīga.

Vien ko tas nemiers deva, ja ar savu aizstāvi nekā nevarēja sarunāt. Liepiņš viņu uzrunāja par Mežameitu un Saulesmeitu, Raganu, Ragaci, Ragasti, Ragatu un Ragni, reižu reizēm apliecināja, ka viņam viņa dikti patīkot. Vien saki, ko gribi, daiļavai tas viss bija kā pīlei ūdens.

Lielcere atpakaļceļā bija gluži citāda. Laivas mājup nesa pati straume. Ar airiem vien vajadzēja laivu pagrozīt, lai tā neieskrietu upes pacerēs. Pa trejdeviņām dienām pavasara ūdens lielums bija jau noskrējis. Braslu akmeņi, kuriem agrāk laiva bija brīvi peldējusi pāri, tagad aiz tiem strīķējās vai aizķērās pavisam. Kaut agrāk saārdītie raganu sprosti tagad laida ērti garām, tomēr laivas no sēkļa bija jānovelk biežāk. Tāpēc, ka Liepiņa laiva ķērās tajās sērēs, kam citas peldēja pāri, viņa kocene dažkārt atpalika pa četriem pieciem līkumiem. Bet tik un tā visi pa vienu un to pašu ūdens taku gāja.

Kad Liepiņām bija apnicis raudzīties savas daiļavas pakausī, viņš sāka airus celt tik augsti, ka ūdens no tiem pilēja viņai uz galvas. Pamanījusi, ka airētājs tikai ķircinās, daiļava cirta atpakaļ ar nolauztu kārkla zaru tik sparīgi, ka laiva sašūpojās un brangs ūdens vilnis pārvēlās pār malu. Priekš slapjām sēdvietām pietika. Nu abiem vairs smiekli nenāca. Apmulsa abi, bet pirmajā sērē, kad atžilba un sakārtojās, aiz- ezera daiļava Liepiņām mugurpusi vairs neuzticēja. Sēdēja aci pret aci.

— Tev ir košas acis! — Liepiņš varēja skandināt, cik tīk, visas vārdu rotas slīka ūdenī.

Vien sēdot atmuguriski, daiļavu apdraudēja cita liksta. Viņa neredzēja krasta zarus, no kuriem bija jāpiesargājas.

Tālab pirmais kursiskais vārds, ko mežameitas auss atšķīra un saprata, bija Liepiņa klaiga: — Pieliecies!

Mēmi viņi nebija, bet ar to mēli, kas mutē, saprasties varēja kā cūka ar zosi. Daudz lietderīgākas bija rokas un pirksti, ar ko varēja to, ko vajag, vismaz parādīt.

— Es — tu, laiva, ūdens, airis, krasts, koks.

Kad mežameita saprata, ka airētāju sauc par Liepiņu, viņa atzinās, ka ir Naula.

Liepiņš rādīja uz upi un teica: "Lielcere". Naula atkārtoja: "Ciecere".

Kokus Naula sauca par grukiem, zemi par žļizli.

— Vimpu vampu, tas man viens, — Liepiņš parādīja Naulai vienu pirkstu. Pēc tam divus: — Vimpu vampu, tas man divi.

Un tā līdz visiem desmit.

Naula, sapratusi, ka viņai māca skaitļus, noskaitīja tos pa savam: — Vīniņ, otiņ, taidiņ, vaidiņ, iciņ, kaciņ, lūber, lāber, gulder, ķeks.

Visas laivas sastājās kopā tikai vakarā, kad tās vilka krastā, kūra uguni un uz iesmiem sadūra gaļu.

Dienā katrs ēda no sava maisa. Un Liepiņām tas bija palicis vistukšākais. Tālab Ķerberis pamācīja Liepiņām medīt zvērus un zvejot zivis. Bet pa kuru laiku tad viņš lai airē un kad tiks mājās, ja viņš jau tā netika līdzi citiem.

Tāpēc, ka Lielcere uz māju pusi laivas nesa vieglāk, Goģis pārdalīja stirnas stilbu no sava maisa.

Pie ugunskura Liepiņš ar samācītiem Naulas vārdiem diez ko dižoties nevarēja. Katrs viņi domāja savu domu, kas vārdu nesaprašanas dēļ bija pavisam atšķirīgas. Liepiņš vēl aizvien nevarēja saprast, kas tie ir par mežiem, kur viņas saime bija dzīvojusi, un vai tas ir liels vai mazs novads.

Cik dienās Lielcere savus okšķerus atnesa atpakaļ, neviens vairs skaidri un gaiši pateikt nevarēja.

Goģis bija vaļā palaidis mezglu siešanu jostas dzīparā, bet galvā viena diena bija sajukusi ar otru.

Ponakša laiva no Lielceres iepeldēja Dižupē kā uz sacensību, kurš pirmais saņems dedzīgākos sagaidītāju suminājumus. Tomēr viņa laiva lielajos ūdeņos apstājās. Skrundas pilī viņa laivu neviens nebija pamanījis. Tūdaļ viena pēc otras Dižupē izpeldēja ari citas laivas, bet ari to parādīšanās pils galerās nekādu rosību neradīja. Kalnā pils un priekšpils stāvēja kā pamirusi. Trauksmes klabatas klusēja.

Atbrauku​šajiem gara acīs vēl stāvēja dikti sirsnīgā izvadīšana. Kas te bija noticis?

— Gluži kā apburta, — prātoja Veisiķis.

Tik pēc Naulas ieplestām acīm Liepiņš varēja spriest, cik mazāka varēja būt tā pils, ko viņa bija redzējusi savos mežos.

Sastinguma pārsteigtie okšķeri brīna pilni pietuvojās laivu staklei, it kā bīdamies, ka nav pamanījuši tādu apburtas pils viltību, kurā tūdaļ iekritīs. Piestātnē bija tik daudz svešu laivu, ka viņiem bija grūti atrast vietu, kur piesiet savējās.

— Re, kur mūsu Iera laiva! — Ponaksis rādīja Ķerberim. No tā varēja pat nodomāt, ka pats Ieris būtu īries šurp viņus sagaidīt.

Kad Goģis picgrabināja pie aizšautajiem pils vārtiem, viņu no augšas galeras uzrunāja sargs.

Pils patiešām bija tukša. Pa to garo laiku, kamēr okšķeri bija lai- vojuši pa Lielceri, Skrundas pili savas zemes gaitas bija beidzis vadīt dižais Rudbārdis. Viņš jau sen bija palicis tik žēls, vājš večuks ar baltu, šķetru bārdu un izdiņģušām, kaulainām rokām, ka vai mirt gribējis. Rudbārdis iekritis tik lielā slimībā, ka nekur skriet. Slimība vārguli saņēmusi tik stipri, ka pats paredzējis mūža galu klāt esam.

Vēdera sāpēs viņš dedzis kā ugunī. Brance gan braucījusi un likusi klāt skriemeļu podiņu, bet kā labāk nav palicis, tā nav palicis. Bez visa tā vispēdīgi Rudbārdim sākusi sāpēt kāja. Brēcis un vaidējis tā, ka nemaz jēgas. Rudbārdis redzēja jau savu nāvi tuvu klātu esam, viņš nemācēja vairs pat padomus izdalīt.

Pa guļu vārtīdamies, staipīdamies, pret rītu nokrācis savu pēdējo krācienu un izdzisis. Rudbārdis esot bijis saraukts tik līks un greizs, gluži kā sakārnis. Un tagad visi pilsļauži bija prom pie lielā upurakmeņa viņu bēdīt.

Ko nu?

— Dod zirgus!

Uz svētbirzi okšķeriem bija jāsteidzas kājām, jo ari visi zirgi bija prom.

Jau iztālēm pēc dūmiem debesīs varēja redzēt, ka uz dižā upurakmeņa Rudbārža ozolbluķu sārts jau kurējās. Pilsļauži to bija ielenkuši plašā ielokā un sastingušiem skatieniem raudzījās uguns burvestībā, kā sprakšķīgas liesmas līdz ar ozolkoka bluķiem ēda Rudbārda miesas, pārvērta tās dūmos un cēla pie Pērkona debešos.

Goģis ar Veisiķi, izspraukušies cauri ļaužu biežņai, nostājās blakus vecākajiem brāļiem Rudbārža dēlu un meitu rindā. Okšķeriem tikai neviļus bija palaimējies noķert atvadu pēdējo brīsniņu. Tuvāk sava vectēva pīšļiem spraucās Liepiņš. Un viņam līdzi kā pieradināts šunelis ari Naula. Ļaudis, piedzīvotā brīnuma pārsteigti, goddevīgi atelpoja. Maz bija palikuši to, kas ticēja, ka pēc tik ilga laika vēl kāds okšķeris pie dzīvības. Cik ilgi varēja viņus gaidīt?

Aploces vidū ar plecos uzmestu apmetni, kas bija virs krūtīm sasprausts ar stopsaktu, ļaužu priekšā Rudbārža zirgu pie iemauktiem turēja Jānis. Tātad pils brīvo vīru sapulce bija jau notikusi un Skrundas pils saimnieks izraudzīts.

Dega sārts. Uz ozola bluķa sēdēja vienigi Krīvs ar krivūli rokās. Arī viņš jau bija lielā vecumā un kļuvis diezgan švaks. Šķita, ka viņš brāļa vietā labprāt būtu tur dedzis pats. Vien žēl, ka Rudbārdis nepaguva piedzīvot to prieka brīdi, saņemot vēsti, ka viņa dēli un mazdēls aizlaivojuši līdz pašai Kursas otrai malai un pārveduši mājās zemes otra gala svešnieci.

Sārtam plokot, sērotāji kļuva arvien nepacietīgāki. Vienā dienā notikums uz notikuma. Līdzās piepeši bija radušies cilvēki, kas redzējuši pašu Pērkona saules tītavu. Okšķeru piedzīvojumi vis nebija atpakaļ pa taku uz pili ejami stāsti. Tos alka dzirdēt jauns un vecs, mazs un liels.

— Ceļu atradām, — sveicinoties ar Jani, paziņoja Goģis. — Saules meitu atvedām.

Lai Rudbārdis visus brīnumstāstus sadzirdētu, pilsļauži okšķerus apstāja turpat pie upuru dižakmeņa ar tēva miesu karstajiem pelniem.

Rudbārža pastaris Goģis jau dūšīgs bijis vienmēr. Arī šoreiz, kad jāstājas ļaužu pulka priekšā un skaļā balsī jārunā. Laivojiens tak bija brīnum vedies. Savu mūžu Goģis nebija tik daudz sapņojis, kā tagad piedzīvojis.

Kad Goģis sāka stāstīt, tā visi noskumušie bērinieku ģīmji palika arvien smaidīgāki.

— Vai jūs domājat, ka Jaunkursas krasts jelkad okšķerus būtu gaidījis un cauri laidis? Nekā nebija.

Ja jums nepietiek ar manu teikšanu, prasiet Ieru Ponaksim un Skrundas Liepiņām.

Goģis nu stāstīja skrundeniekiem, ka Jaunkursa bija viens nepārskatāms, akačiem pilns dižpurvs, ko ne ar kājām pārbrist, ne ar kumeļu pārjāt. Pa seklām, šaurām upītēm ar laivu tālu nevar tikt. Tās visas katru bridēju iemānīja purva dūkstīs. Visas tās bija kā zivju murdi, no kuriem ārā nemaz nevarēja tikt.

Apmaldīties un pazust tur bija aplam viegli.

— Un ko jūs domājat? — Goģis turpināja. — Visā šajā Jaunkursas mežu un purvu jūrā Pērkons kuršiem bija paslēpis vienu pašu laivtaku. Skrundas okšķeri to uzgāja un aizlaivoja prom līdz pašam mežu un zemes galam. Sauciet, kā gribat. Viss viens, vai par Mežgali vai Zem​gali.

Par Goģa teikto nu bija lepni visi.

Tagad Goģis ņēmās stāstīt, ka arī Lielcere nemaz neesot bijusi viņiem tik vēlīga. Upe kā upe. Ne īsti Skrunda, ne īsti Garūdene. Ar laivu izbraucama no viena gala līdz otram. Aplam līkumaina. Upe esot pilna lielu akmeņu. Varbūt kādreiz apburtu braukt gribētāju? Viņiem esot bijis jācērtas ar pāri pārkritušiem kokiem un raganu sprostiem no vienas vietas. Straume laivas rāvusi atpakaļ, mānījusi sāņus prom pa visādām attekām un pietekām. Ja būtu okšķeri aizmānīti tur, nebūtu vairs ne Skrundu, ne brāļus redzējuši, ne bērēs tikuši. Tomēr deviņās dienās Skrundas okšķeri bijuši galā. Tur tai šķērsām priekšā esot aizgūlusies varcn branga bezdibeņu dižupe, vēl vienas dzirkles, kas pārgriezušas zemi, vēl viena Skrunda. Bet šie lielie pār​drošnieki nemaz nav ticējuši, ka ezeram nav dibena.

Nebaidoties, ka viņu laivas bezdibeņi varētu ieraut dzelmēs, okšķeri droši tik īrušies iekšā un atraduši, ka atšķirībā no tekošās dižupes Skrundas, šai, stāvošajai Skrundai, abi gali esot aizburti ciet ar kalniem.

— Ko tu neteiksi?

— Tad tik ar gudru padomu un drošu dūšu uz priekšu!

— Vai Pērkona zibeņu smēdē ietikāt? — kāds nepacietīgais kliedza aizmugurē.

Goģis brīdi samulsa. Bet izlikties, ka nav dzirdējis, nevarēja. Viņš brīdi vien pārlika, vai atzīties, ka saullēkts no Zemgaļu krasta tikpat tāls kā no Skrundas pils galeras, vai palaist ļaudīs kādu baisu rēgu.

— Man vēl tagad spoži bumbuļi pa acīm lēkā, — sacīja Goģis, pašķielējis uz ceļabiedriem. — Zibeņi vien gar acīm nošķīda. Tu no spēriena nevari nemaz attapties, kad saule bija jau satinusies un spožā uguns bumba jau lidoja. Ne tur ko apjēgt, ne redzēt. Acis vien asaro. Tas saullēkts nav priekš tuvas skatīšanās un saprašanas.

Skrundenieki Goģim noticēja uz vārda, jo zināja, ka, skatoties saulē, patiešām aplam asaro acis.

— Lielais varoni! — kāds no bara kliedza. — Ņem manu jaunāko meitu sev par savas saimes māti!

Labākas algas man priekš tevis vairs nav.

Tad kāda cita klaiga jautāja: — Vai Saules meita ir cilvēka vai Pērkona bērns?

Tagad gan Goģis apjuka. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēka bērns, bet vai to skrundeniekiem drikstēja atzit. To, ka atvestais, pēc Saules skaistais sievišķis Pērkonam tuvu dzīvojis, var apliecināt visi trīs jaunākie Rudbārža dēli. Bet, kā bija īstenībā, droši vien pateiks pati daiļava. Tikai bija liela zūdība. Ar viņas mēli skrundenieki nekā nemācēja saprasties.

— Tā ir nieka lieta! — deva padomu kāds gudrinieks. — Jāatved tik šurp kāds vecais žemaišu drellis, kas agrāk mācēja runāt tikai svešnieciski, bet tagad runā ar viņu kuršu mēlē, ko vien gribi. Tālab šim jāpasaka kursiski tas, ko grib prasīt svešniecei. Lai viņš tad izrunā svešā mēlē to, ko meitai prasa, un pēc tam kursiski pasaka to, ko viņa uz to ir atbildējusi.

Sacīts, darīts. Žemaišu drellis deva viņai labdienu, bet šī nemaz nesaprata, ko viņai saka.

Tā no lielās vēlmes dzirdēt saules meitas stāstus, nekas nesanāca. Daiļava ne nieka nesaprata, ko žemaišu drellis ar viņu runājās. Nu bija nelabi. Tā esot vēl kāda cita mēle, ko ari žemaiši nesaprata.

Ko nu?

Izmēģinājās tā un šitā. Bet nekā.

Cits nekas neatlika kā mest lielo ziņkārību pie malas un kādus laikus pacietīgi pagaidīt, kamēr ar Nauli būs ieprātojies saprasties Liepiņš. Un tad jau tās Zemgales saules lietas nekur nespruks.

No runām neko nesaprazdama, par Saules meitu sauktā svešniece ar baiļām acīm raudzījās visapkārt, kur bija nokļuvusi. Viņa bija atvesta pie cilvēkiem, kas tik tikko bija sārtā sadedzinājuši kādu savu piederīgo. Gluži tāpat kā okšķernieki Zemgales mežā bija izdarījušies ar viņas mīļo, lāča saplosīto mednieku. Nauli biedēja šie ugunscilvēki, bet viņa saprata, ka aizmukt no šejienes pati nepratīs. Naule kā dadzis bija pieķērusies Liepiņām un no viņa neatstājās ne pēdu.

Lai pie Dižakmens notika, kas notikdams, ļaudis runāja, ko runādami, Brance, savu pirmdzimto Liepiņu okšķernieku rindā vērodama, skaidri un gaiši redzēja, ka svešzemju meita pielipusi viņas dēlam kā saderēta. Tas Brancei bija kā zibens pātaga pa pleciem.

Viņa bija piedzīvojusi dienu, kad Liepiņš bija pārvedis viņai jauņuvi, ceturto, jau pieaugušu meitu.

Meitēns izskatījās pēc mežā nomaldījušās bārenes. Viņas košums bija viņas skaistie mati, kas divās bizēs nokarājās pār pleciem. Drēbes gan viņai bija vecas. Nātnu kreklā, tik ar priekšā un pakaļā apsietām prošovām, basām kājām, bez kādām rotām.

Toreiz, kad Imulis viņu pašu zirgā no Kalves kalējsētas atveda uz Skrundu, Brancei tik ļoti gribējās, lai Oce, uzņemdama savā saimē, viņu būtu apkampusi. Tālab viņa piegāja svešajai, trīsošajai meža

meitai, viņu apņēma un pēc tam uzklāja pleciem savu lakatu.

Neko vairāk nesagaidījis, skrundenieku pūlis pagriezās mājup pāri Rudbāržkalnam, Kad gājiens nonāca pie Garūdenes, Goģi no iztaujātāju bara ārā vilkšus izvilka Vaidelotis. Sava dūšīgā brāļa dēla galvai svētīgu roku vēlējās uzlikt pats sirmais Krīvs. Tikpat mīlīgi Vaidelotis aicināja Krīva mājā visus pārējos Rudbārždēlus. Krīva sirds bija pilna, un sveču gaismā viņam gribējās parunāties gan ar sirmbāržiem lmuli un leri, gan melnbāržiem Jani un Jorēnu, kuriem Krīvs nu bija palicis sentēvu padoma vietā. Okšķernieku vēsts bija uzjundījusi prātus. Rudbārža un Oces dēlu takas bija izgājušas cauri tāliem mežiem un aizvedušas līdz zemes galam. Krīvs lielīja Rudbārža dēlus. Imuļa un Iera karadraudzes bija Kursu krietni paplētušas gar Dižupi uz augšu un leju. Tagad brašie Goģa okšķeri bija tālu aizlaivojuši līdz nepazīstamai meža malai un iecirtuši Kursas zīmes Zemes gala ezera kokos.

Krivs teica, ka Kursā mežu ir vienmēr bijuši gana. Piļu dēļ viņiem savā starpā nekad mūžā nebūs jācīkstas. Krivs deva padomu viņiem slēpt un kā acuraugu sargāt atrasto taku no svešniekiem un cirst savas jaunās pilis Lielceres krastos, kā to būtu vēlējis Rudbārdis.

Tomēr Jānis nesteidzās kāpt Rudbārža zirga seglos. Uz pili viņš veda zirgu pie rokas, turēdams aiz iemauktiem. Tāpat Jānis kavējās pārcelties uz Rudbārža mājokļiem. Tālab bija cienījama vieta, kur pirms naktsguļas vēl patērzēt par tām lielajām pārvērtībām, kas stāvēja priekšā pēc Rudbārža nomiršanas un okšķeru pārlaivošanas.

Imulis atzinās, ka pēc pēdējā kara ar žemaišiem viņa miesas un gara spēki nekā vairs neatlabojoties un viņš esot kļuvis par vārgu, kopjamu vecīti. Bet allaž visu laiku tā esot iznācis, ka negribējies vest Branci ar maziem bērniem sev līdzi uz ļaundaru apdraudēto cietoksni. Viņa dēli Liepiņš, Vilpors, Perborns un Daners augot bez tēva padoma un rīkstes.

— Vien ievēro, ka Brance nav tikai tavu bērnu māte vien, — iebilda Jānis. — Bet ari mūsu pils zāļu sieva Dēkla.

No tā izrietēja, ka lielāks labums būs visiem, ja Imulis atnāks atpakaļ uz Skrundas pili, nevis Brance ar bērniem pārcelsies uz Imuļiem.

Bez visa tā Jorens jau bija paguvis iejusties par Imuļu karadraudzes virsaiti, un tālab tā puse vājāka nepaliks.

Vien Rudbārždēli saskatījās, kaut ko citu prātā turēdami. Kā imuļnieki varēs visi tajā mājelē sažmiegties? Pirmdzimtais tak no okšķeriem tagad pārvedis sievu. Liepiņām nu pa šo vasaru gribot negribot sev māja jāuzcērt. Lai tik Jānis pils sētā ierāda vietu.

— Man arī vajag pilī pašam savu mājvietu! — lielos brāļus pārsteidza Goģis.

— Kālab tev, mežu okšķerim, pilī vajadzīga māja? — brīnījās Jorēns.

— Man ir zirgs un laiva, — neatlaidās Goģis. — Man vajadzīga arī māja.

— Vai tev pilī pie brāļiem kādreiz pajumte trūkusi?

— Nē. Man vajadzīga īsta māja.

— Tad jau arī tev būs krūmos paslēpta kāda zemes galēs mei​ta? — smīkņāja Jānis.

— Kamēr tu pa upēm un mežiem bradāsi, māja tik un tā stāvēs tukša, — vai vecie brāļi tev ies jaunāko klausīties.

— Tādi esot brāļi?

No tādām runām Goģim tik prāts sasirdījās. Viņš, galda galā nosēdies, nebaudīja gandrīz ne kumosa.

Tad aši piecēlās un izgāja ārā nakts tumsā, kur vēji debešos pāri pils sētai pūta melnus mākoņus. Bet brāļi turpināja sapļāpāt vēl labu laiku, lāvās atlaidušies, līdz pus​naktij, kamēr beidza degt svece.

Goģis kāpa uz aizsargvaļņa, aiz kura lejā, tāpat kā viņš, miegu negulēja Dižupe. Vakara blāzma jau bija izdzisusi. Viss klusu. Tikai vardes kurkšķēja. Viņš aizstaigāja līdz pils vārtiem, kur nīka naktssargi.

Vienu šo puisi par Airīti, Aisīti Skrundas priekšpils kurši bija iesaukuši dēļ viņa allaž ņirdzīgā grīna vaigos un zobiem vaļā stāvošajā mutē. Otrs pilssargs savu vārdu Bendele, Bendzele bija dabūjis, māco​ties mājbūvnieka amatu, kurā viņam vislabāk bija padevusies jumta spāru saišķu savalgošana.

— Kālab tu bēdājies un nakts laikā neej gulēt? — Goģim jautāja Airitis. — Kālab tu pēc tik ilgiem un grūtiem kariem nemaz neatdu- sies?

Abi naktssargi bija priecīgi, ka satikuši pašu visizdaudzinātāko okšķeri aci pret aci. Pilī par atbraucējiem bija vislielāko valodu laiks. Goga okšķernieki esot ar šķēpiem, cirvjiem un zobeniem uzvarējuši it visus Jaunkursas mežu mošķus. Visa Kursa tagad esot brīva no raganām un burvjiem, vilkačiem, sumpurņiem un lietuvēniem. Un tagad šajos nakts mirkļos abiem sargiem bija reta parocība par visu to iztincināt pašu Goģi. Vai mošķi staigā pašu ādās vai drēbēs? Vai viņi dzīvo pa vienam vai baros?

Vai mīt alās vai būdās? Vai viņiem ir asi un smagi zobeni? Vai viņi kož un rej? Vai māk uguni kurināt?

Ari okšķeri bija aizlielījušies tik tālu, ka sāka pīties paši savos melos, nezināja vairs, kas īstenība, kas piedomā. Nu Goģim būtu īstais laiks varen dižoties un klāstīt visādus niekus, bet viņš tik šķobījās, atrunājās un stāstīja aušības par purviem un meža zvēriem, jo no visa tā pašam dūša palika arvien pliekanāka. Viņš skaidri zināja: kas reiz melojis, tam otrreiz neviens vairs neticēs.

Atstājis puišus, Goģis kāpa vārtu torņa augšas galerā, cerēdams, kā allaž, tur gūt pacilājošas domas.

Tikai šoreiz viņam šķita, ka laiva ir uztriekusies Lielceres lielajiem akmeņiem, pāršķēlusies grimst, bet pats, no tās izkritis, nezina, uz kuru pusi peldēt. Goģim trūka saprašanas, kas ar viņu noticis. Vai Goģis bija atmodies no miega un būtu visu piedzīvoto par sapni turējis? Piepildīts sapnis vairs nebija sapnis.

Lielcere bija pārstājusi būt par Lielceri. Tā bija pārstājusi vilināt. Pērkons saules zibeņu kamolus vairs netina Kursas malā. Rītausmas noslēpums bija pametis Kursu. Tas bija aizgājis zemgaļos. Tam bija priekšā aizstājusies Naules un viņas mednieka Zemgale. Pēc saules nu bija jāiet zemgaļos.

Kā allaž nakts padebeši sāka balot virs Jaunkursas mežiem. Izklīda nakts spoki. Ausa rīts. Goģis gaidīja sauli. Ko tā šorīt viņam pateiks?

Vispirms virs mežu galiem tā pacēla savu spožo zelta cepuri, caur mežājiem paspīdināja svārkus, līdz gaisā bija.

Goģim bija jāatzīst, ka saules lēkta spožumā un krāsās, svinīgajā un klusajā rāmumā nekas nebija mainījies. Kāds tas bija senāk, tāds tagad. Kāds tas izskatījās, no Skrundas pils torņa augšas galeras raugoties, tāds no Lielceres ezera augstā krasta. Saules lēkta brīnumam Goģis nebija ticis ne par nieku tuvāk. Tas nebija kļuvis saprotamāks.

Vien to un šo saullēktu starpā bija deviņas laivu dienas. Goģis bija kļuvis par deviņu dienu tiesu gudrāks. Tagad viņa prāts spēja kā putns aizlidot līdz Zemgales robeždzirklēm.

Tikai žēl, ka ar šī rīta padomu Goģis tālāk nekur netika. Viņa laivai trūka jaunas upes. Vajadzēja vien kāpt lejā un iet pie brāļiem.

Bet varbūt ļauties, lai prātu savaldzina priekšpili smukā prievītē sapīti, gari mati?

— Goģi, kur tu esi pazudis? — no Rudbārža mājas bija iznācis Veisiķis un sētā meklēja jaunāko brāli. Goģis laikus nebija atnācis brokastīs.

Bija lietas, ko bez Goģa brāļi nevarēja izrunāt. Kas to būtu agrāk padomājis, ka tepat pils acu priekšā krasta krūmos tik ilgu laiku bijusi ieslēpta jo vērta upe? Taču šiem skrundenieku lielajiem priekiem par okšķeru aizkļūšanu līdz pašai Kursas malai un nākamajām dižūdeņu dzirklēm bija klāt ari krietna rūpju daļa. Lielcere bija vaļā uz svešu novadu. Pa to pašu kuršu ūdenstaku Skrundu varēja pārsteigt sirotāji. Tālab brāļu lēmums bija vienprātīgs, ka tieši Goģim jāsapulcina karadraudze, kas šo taku uzraudzītu.

— Tu gribi, lai mūsu karadraudzes to tavu upi sargā? — noprasīja Jorēns.

— Ja tu uzcirtīsi pili uz tā bezdibeņa ezera krasta, — sprieda Ieris, — būs labums tev pašam un Skrundas pilij.

— Lai tad notiek tā, kā sakāt!

Tikai to cieši norunājuši, tālākie Rudbārža bēru viesi Jorēns un Ieris mierīgu prātu varēja doties uz savām laivām un irties mājup.

Kas jādara, jādara.

Goģis, visu pārdomājis un atcerējies Bišu kalnu, no kura koku zariem varēja redzēt tālu pāri bezdibeņa ezeram, nogāja pie Lie​piņa.

— Nu, ka bus?

Liepiņš minstinājās. Viņam tagad esot cits aprēķins. Ja viņš aiz- laivošot prom okšķeros, diez vai pie savas mājas šovasar tikšot. Bez tam — kā lai viņš tik mīļu meitu kā bāreni pametot svešos ļaudīs?

Kad Goģis skaidri redzēja, ka no Liepiņa izpalīga nebūs, viņš pa taisnu taku tūdaļ gāja pie Veisiķa.

Kas tev, cilvēkam, mieru dos?

Arī Veisiķis, nomiegojies un sašļucis, tūdaļ uz karstām pēdām jau otrā rītā pēc okšķeriem nekādus jaunus amatus negribēja uzņemties. Neesot vēl paguvis atgūties no tiem iepriekšējiem okšķeru jauku​miem.

Goģis saskaitās. Ja tā, tad tā. Lai tik vēlāk nežēlojas, ka ne pie kādiem amatiem neesot ticis.

Tad Goģis noiet pie pilssarga Airīša.

— Taisies man līdz!

— Kālab ne, ja tik iespēšu vien.

Arī Bendelis turpat pie vārtiem neliekas divas reizes teikties. Šis tūliņ gājējs.

Goģis nu tas darītājs. Šie tik biedros staigā līdzi.

Viņi iet pie Jaņa un prasa, lai cērtot jaunajai karadraudzei daudz vieglu laivu, trejdeviņām dienām gādājot daudz maizes un dzērienus.

Kas jādod, jādod. Aizliegties Goģim ari neko nevar. Tomēr Jānis dikti sūkstās: — Kur nu tukšā laikā gaļas ņemšot?

Jānis savuties māca, lai Goģis karadraudzei izrauga vairāk mednieku un zvejnieku, kas paši prot ēdamlietas sagādāt. Vien lai neaiz​mirst paņemt līdzi ugunsakmeņus.

Karā iet tik daudz gribētāju, ka puišiem jāstājas garā rindā, bet Goģim trīs dienas ko izmeklēties.

Kas nekaišot vienu cēlienu no sirds pa īstam izkauties, lai visu mūžu varētu dzīvot, cepuri kuldams.

Piņķerīga bija jaunu laivu ciršana. Derīgi koki bija jāmeklē arvien dziļākos mežos. Tādi oši, no kuriem piecas laivas iznāca, bija dikti tālu jāmeklē. Cirtējiem nācās iet tālāk un nesējiem grūtāk stiept līdz ūdenim. Tālab, lai piecirstu gana laivas visai karadraudzei, pagāja krietna tiesa karstas vasaras.

Veco brāļu lemtais liktenis Goģa nemierīgajam garam nebija nemaz tik smādējams. Rudbārža pastaris jau gara acīs skaidri un gaiši redzēja savu Medus pili uz bezdibeņu ezera bišu krastakalna, pa kuru ārā iztecēja Lielcere. Ja pils, tad pils, ne par naga melnumu sliktāka kā Ierās un Imūļos.

Viegli teikt: "Sapulcē karadraudzi un dodies cirst pili!" Ari Jānis labi saprata, ka ar plikām rokām nekāda pils nav uzcērtama. Cirvji, bultu un šķēpu gali pa pils žogmalēm nav salasāmi. Un arī tad tie bija rūsas saēsti, atliekušies, saplaisājuši. Kad šos rīkus sāka lasīt kopā, tad tik īsti bija redzams, ka priekš jaunas pils ciršanas Skrundas pilī par maz lielu cirvju un priekš karadraudzes par maz zobenu un šķēpu.

Pats Jānis, vēl nebūdams nez kāds noteicējs, jau sen zūdījās, ka Skrundas priekšpilī vajadzīga pašiem sava kalēja smēde, kur tādus daiktus kalt. Bet Rudbārdis bija krietni vecs un ar tādām klapatām vairs negribēja noņemties.

Ko nu lai dara? Gribot negribot cits nekas neatlika kā jāt prom uz Kalvi žēli lūgt Kalēju, lai amata rīkus nokaļ.

Bet kas jās? Jānis pats tikai zina taku. Viņam jābūt vienam. Liepiņām, lai arī kā viņš tielējās, gribot negribot bija jājāj uz Kalvi atrādīties Kalējam, cik liels un dūšīgs bija paaudzies. Viņš tak no tiesas bija īstens paša vecā Kalēja mazdēls, Skrundā Imuļa atvestās Kalējmeitas Brances dēls. Tas iežēlinātu kalvenieku sirdis. Trešais būs pats Goģis, kura karadraudzei tie daudzie rīki būs vajadzīgi.

Vien šoreiz turp bez krietniem ciema kukuļiem, medus podiem, vaska rituļiem, zvērādām, audumu baķiem nevarēja rādīties.

Kalēja meita Brance, Liepiņa māte, skrundeniekos dzīvodama, bija samācījusies uz aužamajiem

stāviem dikti smukus un siltus deķus aust. Lai Kalējam būtu labāks prāts, deva aizvest tēvam pašu krāšņāko segu.

Pa ilgajiem laivošanas laikiem Goģis pļavās bija zirgu baros pazaudējis savu kumeļu Riksi. Kā lai to atrod, ja visi pils zirgi spalvā bija vienādi.

Goģis staigāja apkārt žēlās, ka tik nevērīgi bija pametis draugu zirgu pulkā. Bet Riksis Goģim šo paviršību piedeva. Viņam skaļāk ierunājoties, tas tūdaļ devās pazīstams, iebubinājās, pacēla galvu un iezviedzās. Riksis nāca Goģim klāt. Viņam sirds gauži iežēlojās.

Visi trīs skrundenieki, pārlikuši zirgiem krusta maisus, aizjāja pa Garūdenes taku, ka nodimdēja vien. Tad pāri Rudbāržkalnam klapada, klapada prom uz Kalvi.

Lielajiem laivotājiem, Goģim un Liepiņām, tas bija tālākais jājiens ar zirgiem. Goģis, kuru līdz šim dziļākos okšķeros bija vedušas vien laivas, pārliecinājās, cik ātri var tikt uz priekšu zirgā. Cik tas brangi, ja līdz Kalvei varēja aizauļot vienā pašā dienā. Ja vienmēr priekšā bija labi saskatāma jājamtaka, tad nebija nekur jāapstājas un ilgi jāmeklē padoms, pa kuru skrajāko vietu tikt kalnā, uz kuru pusi nojāt lejā.

Ja ir taka, tad pat visbiežākajos mežos nevarēja apmaldīties.

Pats Kalves Kalējs bija nodzīvojis itin godīgu un garu mūžu, kamēr palicis vecs, neredzīgs un kurls.

Aplam lieli bija vārgā vecīša prieki, aptaustot brango mazdēlu, atceroties Oci. Skrundenieki vis tik ātri mājās netika. Kalējdēls viņus pielika pie visiem smēdes darbiem, kamēr vajadzīgos kara un darba rīkus nokala. Viņi paši ar savām rokām dabūja izbaudīt kalēja smago amatu un ar acīm redzēt, kā no rūdas pikām iztecina dzelzi un izkaļ tīri smuku cirvi vai šķēpa galu. Kalējdēla māceklis Kliņģis cilāja smago veseri tikpat braši kā pats meistars, un viņam no ēzē sakusušajiem lūžņiem iznāca spožs, divpusīgs zobens ar visu rokturi.

Kliņģis ēzē ielika prāvu dzelzs gabalu, sabēra virsū kaudzi ogļu un teica Goģim: — Pūt nu!

Goģis pūš plēšas, kamēr dzelzs balta.

Kliņģis ar stangām noliek dzelzi uz laktas un saka: — Sit nu!

Goģis ar lielo veseri dod tā, ka dzirksteles vien šķīst. Sit, sit. Dzelzs jau paliek plakana, bet Kliņģis neko. Lai tik Goģis sit, kamēr dzelzs nav atdzisusi. Beidzot dzelzs melna. Neko darīt. Jāliek atkal ēzē, jāuzber kaudze ogļu un jāpūš.

Goģis pūš, kamēr dzelzs atkal balta un var kalt.

Kas par prieku, kad smēdes stūri var iemest tīri smuku cirvi.

Tā pagāja ciemošanās un darbošanās reize. Skrundenieki nu varēja jāt mājās ar pilniem maisiem.

Lai cirstu pili, vienalga, vai tas būtu Jaunajā vai Vecajā Kursā, bija jāņem līdzi tik platasmeņa un šaurasmeņa cirvji. Visu pārējo varēja atrast tajā pašā pils vietā.

Tik branga karadraudze no Skrundas pils vēl nekad prom nebija devusies. Taču priekšā bija tāls laivojiens un grūta pils ciršana.

Tomēr, iegriežoties Lielcerē, Goģim upi bija grūti pazīt. Viņš atrada visu citādāku, nekā bija iedomājies. Tajā bija vairāk akmeņu un mazāk ūdeņu nekā pavasara okšķeru laikā. Bija gadījies, ka šajā karstajā vasarā viss iztvīcis. Akas tukšas, peļķes sausas un upes seklas. Līdz piecdesmitajam līkumam viņi vēl kaut kā uz priekšu tika, bet tālāk vairs nekur. Ciet cere. Par Lielceri Goģis šo upi nevarēja saukt.

Priekšā bija tas pats augstais zemesrags, pie kura pavasari bija apstājušies arī okšķeri un ilgi gudrojuši, pa kuru upi tālāk irties. Bendelim, kā jau mājbūvniekam, tāds stūris izskatījās gluži pēc pakšķa.

No tā nu arī līdzšinējā Jaunkursas purvu bezvārdu upīte kļuva par Paksīti.

Goģa karakalpi izvilka laivas malā un izlaidās garajā zālē, it kā padoms varētu rasties vien tad, kad izlaidās garšļaukus, rokas aizlika aiz pakauša un raudzījās mākoņos. Krūmos izkārtas žuva laivas, pāri sabristās bikses.

Tai dienā tik un tā nekas gudrs nesanāca. Kādu laiku izprātojušies, meta domāšanu pie malas.

Tā tas gāja līdz pusvakarei, kad goģeniekiem sāka gribēties ēst.

Saraudzījuši jau sausus žagarus un grasījušies zivju cepšanai iešķilt uguni. Bet tavu ķezu! Airītis vairs nevarēja atrast uguns lietas. Tās nebija ne laivā, ne bikšu kulēs.

Ko nu?

Airītis atradis Bendeli, gribēja ar viņu iztiesāties, jo bija tajā pār​liecībā, ka viņš tās paņēmis.

Tāda pārestība Bendelim koda sirdī. Abi skatījās viens uz otru nelabām acīm, līdz palika vaigā nikni un iekrita strīdiņā.

— Kā tu tā vari mclsties?

— Tu pats esi prātu putrā apēdis!

— Ko nu muldi!

— Ej, ej, niekalbi!

Viens gribēja taisnību, un otrs gribēja taisnību, bet kur tu tādu ņemsi, ja katrs pastāvēja cieti pie sava vārda.

Bendelis aiz dusmām vai plīsa, ka tik spēja nospļauties un iesauk​ties: — Maitas kauls!

Kā viņi spļāvās, kā gānījās, bet viss velti.

— Tu esi utu lācis!

— Tu — utu miza!

— Ko nu grabi kā kaltēts pūslis!

— Ņerga!

— Nemurkšķi!

— Kaut tu izčabētu!

Abi rājās, ka bail.

Goģis gan laiku pa laikam lielos stridiniekus apsauc: — Dzīvosim kā ļaudīm pienākas!

Bet kas tev deva! Kādu bridi šie ciešas, ciešas un tad atkal iet vaļā, ka citi ne gulēt nevar.

— Kas nu? Kas nu? — skaišas Goģis. — Pat nakts vidū nevarēs muti valdīt?

Nakts kā sliktos sapņos. Tas varēja būt tā īsi priekš gaismas. Goģis dzird. Atkal šie ķildojas. Ak, vaimanas! Ka tevi jupis! Ko tad šie dala?

Tomēr otrā rītā Goģis pamostas un jauns padoms prātā. Tā kā Ciecere mazūdens laikā tālāk uz priekšu laivotājus nelaiž, tad nebija lielas jēgas skrundeniekiem triekties līdz bezdibenim. Viņiem pils būtu jācērt turpat augšā uz zemesraga pakša starp abām upēm. Kur vēl labākas upes sardzes galeras! Katrs laivotājs, bridējs vai zivju ķērājs no augšas saskatāms kā nieka kukainītis plaukstā.

— Ko jūs visu nakti varējāt buldurēties? — uz Airīti un Bendeli skaišas Goģis.

— Tas jau vien tāds mazs tracītis, — atsmej tik Airitis.

Zemesragu varētu ātrāk apgāzt nekā piespiest šos abus izlīgt. Ķildas un strīdi tak allaž ceļas kādas vainas dēļ, pie kuras neviens negrib būt vainīgs. Bet, ja nu vainīgais pats atzīstas, ka vainīgs un ar labu prātu uzņemas sodu, tad ko tur vēl vairāk ķildoties.

Bet viņi nav vēl paguvuši uzkāpt zemesragā, kad caur kokiem upes lejā iespīdēja spoža saulīte tieši goģeniekiem acīs un upē varēja saredzēt katru nieka akmentiņu, katru zālīti un zivtiņu. Goģis ieraudzīja, ka pazudušais uguns akmens gulēja ūdenī. Vakar neviens nebija pamanījis, ka, izžaujot bikses, tas no bikšu kules bija iekritis upē.

— Re, vai bija vērts sacelt tik lielu traci? — par strīdniekiem smīkņā Goģis. — Vai tas nav posts — ne par šo, ne par to saķildoties un karu sākt.

Labi, ka Airitis ar Bendeli, rāpdamies augstajā zemesragā līdzi Goģim pils vietu raudzīt, vismaz muti turēja. Vieta pilij tur bija izredzēta. Ar vieniem sāniem pils neļautu savējiem iegriezties Paksītē un iemaldīties purvos. Ar otriem sāniem tā četru vīru augstumā varētu Lielcerē it viegli apstādināt svešnieku

laivas. Pils te būtu lieti noderīga ari tiem skrundeniekiem, kas pavasaru un rudeņu ūdeņos irtos tālāk uz Kuršmalu. Pirms tālāk došanās viņi varētu te patīkamāk atdusēties nekā zem krasta krūmiem, ieturēties un pārnakšņot. Tikai Goģi māca nedrošība, vai tāda pusbrauciena pils būs pa prātam Skrundas Jānim.

Pielicis savu karadraudzi pie krietna darba, Goģis laivā steidzās uz Skrundu runāties ar brāļiem par to, kā iedomātais viņiem sajucis.

Goģis, kā no laivas ārā, tā pusskriešiem pa mietu tacīti uz pili augšā un pie Jaņa klāt.

Brālis satrūkstas. Kas noticis?

Tā un tā.

Skrundas pili Rudbārža ielikts noteicējs gan bija Jānis, taču viņš gribēja, lai Goģa stāstu noklausās arī karā samocītais nespējnieks, vecākais brālis Imulis.

Goģis izstāsta visu tik smalki, ka brāļiem šķiet, ka paši tur klāt bijuši. Tas jau nekas, ka tik vien tās nelaimes. Goģis esot labi darījis, ka nav ar visu karadraudzi griezies atpakaļ. Gan jau arī citās vasarās ar ūdeni būšot tas pats negals. Tālab tāda pils upes vidustecē būšot noderīga. Vai tad pašu laivotāji zem plikas debess gulēšot.

Goģis apstaigā pili, sētu, aiziet uz priekšpili palūkot, ko meitas dara, parunāties ar kumeļu, kā viņam klājas. Goģis par visu vairāk kaunējās satikt priekšpils Briģi. Vēl nebija valodas pili un priekšpili apgājušas, ka Goģis bez karadraudzes atgriezies viens. Nebija rasts, ka Goģis būtu kā bēglis atpakaļ pārradies. Par laimi, meitas visas bija mežā ogas un sēnes lasīt. Pirms iet lejā uz laivu, Goģis gribēja satikt Liepiņu. Vai nav pārdomājis un nelaivos viņam līdzi?

Bet kur nu! Ja Liepiņš pa naktīm bija nostāvējies pils vaktīs, tad Jānis pa dienām viņam atļāva sviedriem vaigā rauties pie mājas taisīšanas. Tā neesot nemaz tik viegla lieta. Kūstot no kājām nost.

Liepiņš jau esot sācis ar pakšķu akmeņu meklēšanu. Tikai tad apjautis, ka tuvumā tādi jau sen aplasīti.

— Kur nu vasaras laikā tādus akmeņus no tālienes lai pienes? — sūrkstījās Liepiņš. Lai neņemot ļaunā! No lielas stiepšanas šim jau esot vidus sagriezies.

— Paga! — Goģim iešaujas prātā padoms. - Re, ka ar smukiem akmeņiem ir pilna visa Ciecere!

Cel no ūdens ārā, vel laivā un ved šurp!

Taču Liepiņām sviedri tek, ne tikai akmeņus veļot un baļķus stiepjot. Tie līst arī, katram savā mēlē ar Nauli sadudinoties. Citi, kuri pielīda pie durvīm klausīties, par ko tad šie sačukstas, tik un tā ne nieka nesaprata, vai viņi runāja kursiski vai zemgaliski.

— Kā lai tiec gudrs, ko Naule saka, ja zemgalniekiem visi vārdi bija pavisam citādāki nekā kuršiem? — sūdzējās Liepiņš. — Kas kuršiem ir puķe, tas zemgaļiem rouze. Kas kuršiem murds, tas zemgaļiem venteris. Kas kuršiem vēders, tas zemgaļiem puncis. Kas kuršiem riņķis, tas zemgaļiem rundālis. Un tā vien. Viņai visām lietām un darbībām bija pavisam citi nosaukumi. Zemgalieši nesakot vis nazis, bet ģelzis, nevis strīdēties, bet ķīvēties, nevis pumpurs, bet punka. Tieci nu gudrs! Zemgalē krāģi saucot par soliņu, ķoci par grozu, kūti par laidaru, purvu par tīreli, upi par straumi, pļavu par liekņu, ezeru par dīķi, zemi par mālu, medu par saldu, sitienu par dunku, griļošanos par vicināšanos. Un tā vien.

Tā iznāca, ka tos vārdus, ko Naule zināja kursiski, Liepiņš jau zināja zemgaliski.

— Paga! Paga! — priecīgs iesaucās Goģis. — Tad jau tu drīz vien mācēsi sarunāties ar īstiem zemgalniekiem?

Re, kādus jaunumus uzzināja Goģis! Viņš devās uz laivu un laivoja prom pie karadraudzes.

Goģa laiva aizpeldēja. Bet vai viņam viegli gāja? No karadraudzes vairs ne vēsts. Goģis, uzkāpis Paksītes zemesragā, to vairs neatrada. Viņš izstaigāja kalnu tā un šitā. Goģis iet vienā iešanā, bet karadraudzi kā neatrod, tā neatrod. Bet tā tak nebija mazs uguns akmenītis, kas varēja iekrist upē.

Izrādījās, ka šie nevienu koku nebija nocirtuši, nevienu paksi sasējuši, nevienu mietu zemē iedzinuši. Ja būtu mežā iemukuši, būtu Ciecerē laivas palikušas. Ja būtu kaujā krituši, būtu miroņi pāri palikuši. Vai viņa karavīri ar laivām būtu par akmeņiem pārburti? Nelabi bija vienādi, nelabi otrādi.

Tagad tu esi ķibelē!

No augšas Goģis ieraudzīja tukšās laivas, ievilktas Paksltes krūmos. Tātad mežā iemukuši. Bet varbūt savaņģoti un dreļļos aizvesti?

Tas nu šai dienai. Kur skriesi? Ko meklēsi, ja vakars klāt? Ko pa nakts tumsu atradīsi?

Labi. No rīta Goģis kāpa lejā, brida pie laivām un raudzīja atrast, kur ved garajā zālē iebradātas pēdas. Viss Paksītes krasts bija pieaudzis ar vīgriezēm, vībotnēm, dadžiem un nātrēm, kas dzeldināja pat vaigus un ausis. Kur šie gājuši, tur zāle nomīdīta un zari aplauzti.

Pēc krietna bridiena Goģis atrada savus karadraudzes vīrus kādā uzkalnā, pēc savas saprašanas cērtot sargpili, rokot vaļņus un stāvinot nogāzi.

Kas noticis?

Notikums nebija ne tik šaušelīgs, cik dumjš. Goģis nebija varējis iedomāties, ka Airitis ar Bendeli nemācēs satikt.

Kādu cēlienu labi padzīvojušiem, viņiem tajā zemes ragā viss apnicis. Airītim un Bendelim dusmas nebija pārgājušas. Viņi nevarējuši viens otru ieraudzīt ne acu galā. Un ņēmušies atkal ķildoties, lamāties, plūkties, žēloties, ka te trūkstot šis un tas, ka esot domājuši, ka te būšot daudz labāka dzīvošana. Nebijis, kas viņus apsauc. Dikti nesaticīgi, ēdušies bez mitas par to, kurš te esot tas stiprākais un gudrākais.

Grūstījušies un lamājušies ne vien paši, bet maisījuši savā strīdā iekšā ari citus. Labāk lai šie nesarunājas nekā apsaukājas. Tādi tev vienu sargpili neuzcirtls un vienā sētā nesadzīvos.

Tālab Bendelis ar saviem draugiem atradis par gudrāku pamest airišniekus un sameklēt klusu, slēpu vietiņu pašu sargpilij.

— Bet kur tad ir airišnieki? — noprasīja Goģis.

— Viņi palika Paksltes zemesragā.

— Tur viņu nav.

Tad Bendelis sāka skaļi smieties: — Aizmukuši! No kauna, ka paši neko nemācēs uzcirst!

Cik tur taisnības, Goģis nezināja. Viņam sirdi gremza karadraudzes nesaticība. Ar tādiem viriem viņam nekādi saldi rītausmas sapņi Medus pili nerādīsies. Uz turieni Goģis viņus līdzi neņems.

Goģis, pārbridis Paksīti, gāja meklēt airišniekus. Viņš uzkāpa eglājā, tad nokāpa priedājā, no priedāja iegāja tādā bērzu birzī, kur stumbri bijā ietinušies debeszilās tāsīs.

Drīz uz augšu un drīz uz leju kāpdams, cauri biezokņiem spraukdamies, viņš nonāca dūkstīs, pa kurām, soli sperot, velēna skrapstēja gluži kā ziemā pa sērsnu ejot. Gatavie joki!

Goģis notupās un ar zobena galu kašāja velēnu. Un tavu brīnumu! Tā skrapstētāja bija brūna rūda.

Gluži tāda pati kā Kalvē, no kuras Kliņģis tecināja ārā īstu dzelzi.

Goģis piegrāba pilnu bikšu kuli ar rūdu, ar zobenu iecirta kokos atrašanas zīmes un pa mežu mežiem, pa cērpu cērpiem gāja tālāk, priecādamies par atradumu. Ja vien Goģi acis un prāts nebūs apmānījis, viņš nebūs pārskatījies un pārdomājies, tad te būs jāved šurp kalējs un jācērt pašiem smēde.

Goģis ielīksmots sukā naigiem soļiem tālāk. Zari viņa takā lūza krakšķēdami.

Pēc kāda cēliena viņš nonāca līdz Cieceres stāvkrastam kādus trīsdesmit līkumus tālāk vēl aiz Paksītes pakšķa. Viņš gāja un ieklausījās. Pagāja, pagāja un klausījās atkal.

Par laimi, Kursas mūžamežs starp Skrundu un Zemgali tik kluss vis nebija. Tie nebija briežu auri, lāču rēcieni un vilku gaudas. Tās bija cilvēku klaigas un ņirgas. Pārbridis Cieceri, Goģis tām lavījās tuvāk un tuvāk. Viņš pielieca vienu krūmu, pašķīra otru krūmu, līdz no egles zaru slēpņa varēja noraudzīties paša karadraudznieku savdabās izdarībās. Šie klaigāja tā, ka kurlam jāpaliek. Redz, kādi ērmi ērmojas! Slinkuma nelaime bija tā, ka bija jāguļ un jāslamstās un nekas netika darīt. Paslēpies Goģis nolūrēja, kas ar šiem notiks, kas nenotiks. Tā visgaišāk varēja redzēt, kurš taisns un godīgs, kurš blēdīgs un ļauns.

Jo vairāk Goģis viņos skatījās, jo vairāk pārliecinājās, ka Airītis no viņa karadraudzes bija te savācis vien sliņķus un bezgožus, kas to vien zināja kā ālēties, durt zivis un rīt Skrundas maisu labumus un

turpat ķēzīties. Strādāt nevīžoja ne lūdzami. Ja tādiem nestāvēs klāt, citādi nekas nebūs. Airītis pats īsts bļauris kāds bijis, tāds bija. Dikti slinks un turklāt vēl drusku arī padumjš. Neko cirst iesākuši kā vajag, neko līdzināt. Tad jau arī nepabeigs, kā vajag. Goģim sirds kļuva smaga. Ar tādiem nieki vien būs. Goda nemaz vairs neprot.

Tad nu šajā aitu barā sausās dusmās kā izbadējies vilks ielēca Goģis. Ieraudzījuši viņu, karadraudznieki palika bāli bez padoma. Pārsteigums bija tāds, ka tie, kam rokā bija kumoss, nepaspēja to mutē iebāzt. Bet, kam tas jau bija mutē, nepaspēja norīt. Tie, kas ķēzījās, nepaguva piecelties un bikses uzvilkt.

— Kāpēc pamētāt Pakšķa ķīli? — Goģis bargi jautāja Airītim.

— Redzi, Goģi! — Airitis gausi piecēlās kājās, savieba muti greizā smīnā, tad vēl trīs reizes nošņauca degunu. — Tas rags sargpilij bija par augstu un stāvu.

— Ko ar tādu muļķi lai iesāk? — prātoja Goģis.

— Ja no augšas krīt zemē cilvēks, sprands pagalam, — turpināja Airitis. — Ja nokrīt cirvis, paiet vesels cēliens, kamēr dabū rokā un uznes augšā. Kā tur lai ziigu uzjāj?

Goģim sapīka vaigs, ka viņš vajadzīgajā brīdī bija kā aizgrūsts. Goģis mulsa, jo nespēja tik drīz apdomāt, ko lai ar tādu ķēmu iesākt. Vai ar tādu nav posts? Jāpadzcn, lai iet, kur grib! Lai tik daudz neālējas! Lai iet ar godu!

Goģis prāto šā, prāto tā, līdz beidzot uzbrēca: — Un šitā tev tā īstā vieta, kur ēst un dirst?

— Nemaz nebļausties! — Airitis kliedza pretim. - Tu jau arī pats nekad tik paklausīgs neesi bijis.

Tas nu Goģim bija par daudz. Viņš iesprauda zobenu zemē, pieskrēja pie Airīša un pagrāba aiz bārdas, ka tas pat nedabūja ne paķepuroties pretī. Saķērušies sprandos, Goģis nosvieda Airīti sūnās, samīcīja kā nākas un tad pasvieda pa kalnu lejā. Airīša kūlenis beidzās Ciecerē.

— Kurš nākamais? - Goģis noprasīja.

Pārējiem pietika no redzētā. Viltnieki saplaka. Pat Goģim palika žēl dumjā nelaimes putna, kas kā slapja vista tagad līda ārā no ūdens un bijās rāpties kalnā.

Vien nelaime bija tā, ka cīkstoties Goģim bija izbārstījusies bikšu kules rūda, ko tagad, tāpat kā izlietu ūdeni, nevarēja vairs atpakaļ sa​ņemt.

Tagad Goģis bija situācijas noteicējs.

— Nu, tā! Airīti, ja tu negribi vēl vienu kāvienu, tad mudīgi kāp augšā un klausies, ko tev teikšu!

Goģis gaidīja, kamēr Ciecerē izmirkušais Airitis, kā uts uz pirti kājas smagi vilkdams, uzkāps kalnā.

Citkārt Goģis būtu airišniekus uz karstām pēdām raidījis atpakaļ uz Paksītes pakšķi, bet tagad, kad viņam galvā bija ne vien sargpils, bet smēde, viņam prāts mainījās. No šī Cieceres līkuma laivās uz Skrundu būs jāved jaunkalti zobeni un cirvji.

— Nu, drelli?

Airitis izbijās šī Goģa bargā vārda, kādā Kursā sauca gūstekņus un noziegušos gājējus.

— Tavi ļaudis maisus izēduši, bet ne nieka nav padarījuši!

— Es to skādi atkalpošu.

— Kā lai es tam noticu, ja esi kārs uz visādiem nedarbiem? — Goģis atteica. — Ko tu vari solīt, ja goda vārdu esi pazaudējis? Tu ne​esi no tiem, kas bez darba var izciesties.

Airītis ilgi Goģim pretim nebilda ne pušplēsta vārdiņa. Kādu sodu viņš lems, tādam būs jāpakļaujas.

— Tev, Airīti, derētu ar kaunu laivot atpakaļ uz Skrundu un tur strādāt sūros dreļļu darbus! — bargi nosacīja Goģis.

Tad negoda Airītim būtu vairāk nekā grūtuma. Taču Goģis tik žēlīgs vis nebija. Te viss būs otrādi.

— Salīgsim tā! — Goģis noteica. — Tev ar savu drūzmu te būs trejdeviņās dienās jāuzcērt branga priekšpils māja, kurā nākamajā ziemā varētu gulēt iekšā goda cilvēki!

Tas nozīmēja liet sviedrus un dzīvot mežā ar pustukšu vēderu.

— Saņemieties spēkos, jo citādi jums var prasti klāties!

Nekā darīt. Tikpat nelabi kā šā, kā tā.

— Tas ir pareizi! Tas ir kā likts! — Airīša pusdraudzītes pieci ka- renieki visi vienā mutē nu katrs ņēmās lielīt Goģi, domādami, ka sveikā tikuši cauri.

— Šim mežam turpmāk būs manas acis un ausis, — Goģis viņus bridēja. — Es vēl nezinu, vai tas būs zvērs vai putns, vai mans krietns karakalps, kas te pielīdīs klāt un glūnēs, kā jūs te ņematies un uzvedaties.

To pateicis, Goģis airīšniekiem paprasīja tukšu maisu un ierādīja cērtamās mājas pakšķus.

Nopriecājušies, ka nevienu no viņiem Goģis maisā neiebāza, noskatījās, kā viņš nokāpa no kalna, pārbrida Cieceri, uzkāpa otrā krastā un pazuda mežā.

Rūsas pļavā Goģis ar zobena galu izrubināja lielu gabalu rūdas proves un ar abām riekšavām piebēra pusmaisu. Tas nu bija lielais dārgums, ar ko tagad pa kaklu pa galvu vajadzēja steigt uz Kalvi.

Garām krietni sakuplojušajiem meldru un kalmju puduriem Ciccere laivas allaž uz Skrundu nesa pati, viegli un aši. Airu spēku laiva prasīja pagriezienos, uz vienu un otru pusi līkumojot cauri nebeidzamajām upes cilpām vai vairoties no pārlīkuša bērza lapu vēsās pirts slotas paijas. Kad laivas dibens nočirkstēja, tā apstājās, un Goģis, pamērcis pirkstus ūdenī, varēja sataustīt sēres smiltis, viņš kāpa ūdenī to pastumt.

Gar Goģa kājām burzguļoja vēss, dzīvs ūdens. Kad laiva bez laivotāja kļuva vieglāka, tā pati pārslīdēja pāri sēklei. Jo vairāk Goģim mācās virsū tumsa, jo paļāvīgāk viņš iegūlās laivā, ļaudamies ūdens gudrajam tecējumam.

Reizē ar rītausmu Goģa vienkoce piestāja Skrundas pils laipām. Naktssargi, redzot Goģi ar maisu uz muguras, steidza atdarīt vārtus.

Jānis izsteidzās ārā un bāza rokas Goģa maisā, cēla gaismā, berza un drupināja Goģa vedumu.

Nebija divu domu. Viņam ar maisu steigšus bija jāauļo uz Kalvi.

Tur atklājās, ka Cieceres krasta zālainē bija branga, ar dzelzi pilna rūda. Tagad vien vajadzēja vīru, kas prata to skalot, dedzināt ceplī un kalt kricu.

Labi, ka Goģis ar Kliņģi bija iedraudzējušies jau agrāk. Kliņģis nebija karstas putras strēbējs, kaut Goģa vilinājums tikt pašam pie saviem cepļiem un smēdes bija aplam pievilcīgs.

Bet viena klapata allaž vilka sev līdzi daudzas citas. Bija gaiši zināms, ka neviena smēde nevarēja iztikt bez savām kokoglēm. Lai tiktu pie tādām, vajadzēja darvdeģi, kas tās pieprastu dedzināt.

Atpakaļ uz Skrundu Goģis jāja sparīgi, kaut gan ar tukšu maisu, bet domām pārpilnu galvu. Viņš tīkoja Bcndelim pie Paksītes atņemt kādu karenieku, ko raidīt darvdeģa mācībā. Bet visvairāk galvu vajadzēja lauzīt priekš nākampavasara Medus pils Bišu kalnā. Kad Ciecere būs vaļā visā garumā, tur vajadzēs doties tik ar jaunsapulcinātu karadraudzi.

Pa to laiku Skrundas pils sievas par Nauli gan gvelza, ka no tām tāluma ņemtajām, smukajām sievām nekāds labs gals neesot sagaidāms. Vien Liepiņām labums bija tāds, ka Naule, atvesta svešumā, bija pavisam aizmirsusi, ka bija smuka un tālab varētu atļauties būt nevīžīga, slinka un izvēlīga.

Jo ilgāk Naule Skrundas pilī mita, jo vairāk bija jaušams, ka viņa nēsā bērnu. Liepiņš savos priekos nemaz nezināja, ko darīt. Viņš bija tik laimīgs, ka pat ne miegs dienasvidos nenāca. Liepiņš domāja, ka tas būs viņa bērns, bet patiesībā tas bija īsts zemgalnieks no lāča saplēstā mednieka.

Kad varēja sākt kaut ko no Naules sacītā saprast, Liepiņš savu Nauli izvaicāja jo smalki, kur un kā agrāk šai gājis. Viņa pastāstīja, ka esot dzīvojusi Dobes pilī lielos mežos uz augsta kalna, kam gar trim pusēm tecējušas upītes. Bet tā neesot bijusi vienīgā zemgalnieku pils. Naule zināja, ka dobenieki bieži vien esot jājuši uz kādām divām citām netālajām pilīm.

To visu atceroties, Naule bieži lēja gaužas asaras.

— Ak, žēlas! Sāks atkal pinkšķēt! Indzi? — Liepiņš paglaudīja meitieti.— Neraudi vis! Bērniņam daudz nevajag. Noskatīsies un raudās līdzi.

— Kā neraudāšu? Man mīluli lācis saplēsa.

Liepiņš tik ņēmās ieskāt Naules galvu, lai viņai labāks miegs nāktu.

— Lai paraud, ja tā viņai labāk, — Liepiņš sevi mierināja. - Gan vakarā smiesies.

Mednieks viņai esot dikti paticis. Esot bijis jauns, brašs puisis. Viņi esot saderējušies. Viss bijis tā, ka labāki nemaz nevarējis būt, un brangai dzīvošanai nav varējuši ne mazākās vainas atrast. Savā lielajā patikā meita esot kāpusi mednieka laivā un vizinājusies līdzi paskatīties, kā viņas mīlulis meža zvērus medī. Viņa esot ķērusi un pienesusi klāt medniekam pa tukšo garām aizskrējušās loka bultas.

Bet tad viena pēc otras piemeklējušas nelaimes. Saplīsusi laiva. Uzbrucis lācis. Saplēsts mednieks.

Naule palikusi viena mežā. Ēdusi zaķuskābenes un zaļas ogas, sakaltušas papardes, sūnu, skostas, lobījusi un bāzusi mutē gobu mizas. Viņa nav mācējusi citādi apbērēt savu Auksi, kā vien viņam uzvilkt virsū mednieka būdas skujas. Bet, kad okšķernieki pielaiduši uguni, viņa kritusi izmisumā. Cik tur trūcis, ka Naule arī pati būtu iemetusies šo uguns cilvēku ugunskapā!

Skrundā Naulei bija sajukuši rīti un vakari, Dižupes krasti ar Cieceres ezera krastiem. Viņa ne nieka vairs nezināja, no kuras puses, pa kādām ūdens straumēm okšķeru laivas bija atpeldējušas. Naule uzstāja, lai Liepiņš tās tagad parāda. Bet tāpēc, ka viņš negribēja, ka Naule to zina, tikai atrunājās: — Pats nezinu! Prasi Goģim!

Ja arī Goģis tobrīd būtu pilī gadījies, Naule viņam tik un tā baidītos tuvoties. Viņasprāt, vīrišķis ar tādu pieri varēja būt kāds ne​kāds lietuvēns.

Kas to būtu domājis, ka dienas šajā vasarā skries kā ar spārniem?

Liepiņš pacietīgi vilka baļķus, slēja spāres, juma jumtu. Līdzko istaba bija gatava un varēja gulēt iekšā, tā Naulei tīstības klāt. Viņa nedabūja ne jaunās mājas pirmo sapni nosapņot. Skrundas pils pirtiņā atskrēja varen dūšīgs puika.

— Laikam jaunā māte būs pārlieku ilgi pilnā mēnesī raudzījušies, ka pādei tik apaļš ģīmītis gadījies, — dziļdomīgi spriedelēja skrundenie- ces. — Ne uz to pusi kā Liepiņām.

Pādes dancināšanas reizē jaunais skrundenieks ar lielu brēkšanu atraidīja Butila un Stentila vārdus, bet, Naulei par gauži lielu prieku, klusēdams pieņēma Aukša vārdu, tādi sevi atzīdams par īstenu zemgalnieku.

Naule savu dēliņu ļoti mīlēja. Viņa mīlulīti rūpīgi kopa. Apņēmās pati viņu ēdināt, pati guldināt.

Citus pat tuvumā klāt nelaida. Citiem neļāva Auksīti rokās paņemt.

— Tu runā skaidri kā jau vīrišķis, kas no bērniem nekā nesaprot, — Naule bāra Liepiņu. — Ja tik mazs bērns izkritīs, viņš dikti sasitīsies.

Ko tu Naulei padarīsi? Viņa ar Auksīti runājās vien zemgaliski un pa retam, Liepiņām par prieku, kādu vārdu izmeta arī kursiski. Naule arī Liepiņu sauca mīļi par Ciepiņu. Skrundenieki domāja, ka tas ir tas pats Liepiņš, tikai zemgaliski.

Tā nu puisēns auga kā rutks, ar divām mēlēm mutē. Vienā runājās ar māti, otrā ar tēvu un sētas bērniem.

Tā pagāja dažs labs gads pakaļ gadam. Bērni auga lielāki, puiši kļuva stiprāki, meitas smukākas.

Gluži kā kādreiz viņu dzīvības devēji uz šīm pašām pils vaļņa trepēm, atpūsdamies no lielas skriešanas, kā zvirbuļi sasēdušies, ar aizturētu elpu klausījās Oces briesmu rēgas par Jaunkursas krasta raganām un burvjiem, tagad domās dzīvoja Naules mīļo sapņu valstībā. Viņa aizkustināja mazās sirsniņas doties sapņu tālumos, precēt ķēniņu meitas un dzīvot brīnišķās pilīs.

Naule stāstīja par ceļiniekiem, kas jāja meklēt koku, kura zaros lēca saule. Viņi gan atrada mūžīgu vasaru, bet neatrada saules koku. Saule un mēness lēca un rietēja, bet ceļinieki bija tikpat tālu no saules koka kā bijuši. Jauni viņi aizjāja, veci pārjāja.

Kad viens stāsts beidzās, cits iesākās.

— Tālu tālu rītos, tur, kur zeme un debess saiet kopā, atrodas Zemgaļu ķēniņa pils. Ķēniņam ir trīs meitas, kas ik rītus agri ceļas mazgāt baltus palagus, ar ko Zemgaļu tēvam gultas klāt. Vāle, ar ko palagus velē, ir no tīra dimanta. Vālēm tāds spēks, ka drēbes, kas ar tām velētas, uztur valkātāju spirgtu un veselu

mūžīgi mūžam. Kad darbu beidz, tad Zemgaļu meitas aizliek vāles aiz padebešiem, kas tur tik zemu, ka ar roku var aizsniegt. Velējot vāles izstaro tik gaišu blāzmu, ka nakts paliek tik gaiša kā diena. Un, kad pie mums gar zemgaļu debesīm redzama gaiša blāzma, kas šaudās gar debesīm šurpu turpu, tad mēs zinām, ka Zemgaļu meitas pie velēknes velē palagus ar dimanta vālēm. Ja gribi redzēt, atrast savu līgaviņu, tad steidzies atnest vienu no Zemgaļu meitu dimanta vālēm, teikšu tad jums visu, ko vien vēlaties, — nobeidza Naule savu stāstu.

Citā reizē, kad pils bērni uzplijās Naulei, lai atkal pastāsta par Zemgaļu meitu dimanta vālēm, viņa turpināja šo stāstu. Pēc vienas Zemgaļtēva meitas pakaļ bija atbraucis stalts laivinieks. Svešnieks meitu pārvedis pāri platam, dziļam, sudrabainam dīķim uz pavisam citu ķēniņzemi. Laivinieks devis meitai ēst, cik sirds nes, un medūdeni dzert, cik gribas. Pēc tam laivu nesusi uz priekšu līkumaina straume. Meita varējusi piepalīdzēt airēšanā ar plaukstām, stumjot ūdeni. Laiva nopeldējusi vienu dienu, zemgaļu meita pieliekusi vienu pirkstu. Kad laiva nopeldējusi otru dienu, meita pieliekusi otru pirkstu. Tad, kad meita bija pieliekusi piekto pirkstu, laiva iepeldējusi dziļā, platā dižupē, kas tecējusi neapnīkstoši kā laiks, kurš aiznes dienas, vasaras, rudeņus, ziemas un pavasarus, tālu izklādama savus mirdzošos ūdeņus. Augšā uz krasta stāvējusi stalta pils. Bet lejā, ūdens dzelmes spožumā, gulējis tās atspīdums augšpēdu ar kājām gaisā - kā citā pasaulē. Apgāzta pils apgāztās debesīs. Vien atspulgu pils izjukusi sīkos vilnīšos, kad tai cauri izbraukusi svešnieka laiva un piestājusies pie krasta pils laipas.

Zemgaļmeita ar laivinieku būtu varējusi laimīgi dzīvot ilgu mūžu, ja vien Zemgaļtēva pilī viņai nebūtu palikušas dimanta vāles, ar ko izmazgātos palagus velēt.

Zemgaļmeita, svešā malā nonākusi, gauži lūgusies laivinieku, lai aizbrauc pakaļ viņas dimanta vālēm. Bet pa to laiku lielajos mežos bija pazudusi tā līkumainā straume, kas varētu parādīt ceļu uz Zem​gaļtēva pili.

Naule, šo pasaku stāstot, ielūkojās bērnu līdzjūtīgajās un apņēmīgajās acīs. Skrundas pilī auga daudz laivinieku, kas reiz aizbrauks pēc dimanta vālēm.

Ne jau no zila gaisa radās rēga par Goģa Medus pili, par to, cik sūri viņam gāja ar pils cirtēju draudzes sapulcināšanu. Ja vien Naules klausītāji būtu bijuši kaut mazdrusciņ lielāki, tad Goģim karadraudz- nieku netrūktu.

Naule stāstīja, ka sensenos laikos dzīvojis tāds vīrs ar ugunszīmi pierē, kas bija sadomājis uzcelt tādu pili, kādas vēl nekur pasaulē neesot. Pilī vajadzēja būt tik daudz istabu kā bišu šūniņos actiņu.

Viņš izlaida ziņas pa visām pasaules malām, bet nevarēja atrast tādu meisteru, kas šo darbu uzņemtos. Daudzi gan sajāja pārrunāt, tikai neviens negribēja sākt pili cirst. Bet, kad sāka cirst, tad cits pēc cita aizgāja, jo darbs bija grūts.

Nekur nevarēja saklaušināt tādu amatnieku.

Tad vienu nakti atskanējis tik liels troksnis, it kā baļķi pa kalnu ripotu. Pa nakti kāds bija saripinājis tik daudz baļķu, ka tiem dienā nevarējis pāri pārredzēt. Tik pa dienu atkal viss bijis klusu.

Bet patiesībā? Ak, tavas klapatas! Pierunāt vienu puisi stāties Goģa karadraudzē gluži tādas pašas mokas, kā no velēnām ar visām saknēm izraut koku un iestādīt to citā zemē. Bet Goģim vajadzēja pārstādīt krietnu puduri.

Katra tāda karadraudzes pulcināšana izjauca pils ierasto dzīvi. Tā aizveda prom brangākos puišus, labākos amatniekus, patukšoja ēdamlietu klētis, paņēma līdzi daudz dzelzs darbarīku un ieroču.

Tā bija līdzīga bišu izspietošanai. Ļaudis atcerējās, ka pa diviem lāgiem tāds karadraudzes spiets bija aizlidojis uz Imūļiem, tad uz Ierām, uz Airītēm un Bendeļiem. Un tagad nu jauns spiets pilī zumēt zumēja lidojumam uz Goģa Bišukalnu.

Visstūrgalvīgākais nācējs Goģa jaunajā karadraudzē bija Liepiņš — Ciepiņš. Ej nu izrauj tādu no jauncirsta mājokļa, atrauj no daiļa sievišķa, no dūšīga pēcnācēja.

Kamēr Ciepiņš tiepās, tikmēr Goģis runājās ar Nauli. Viņš izstāstīja, ka šī karadraudzē došoties uz pašu Kursas malu cirst izdaudzināto Medus pili tur, kur aiz ezera labi varot redzēt Zemgales mežus. Goģis

Naulei solīja, ka pēc tam, kad kokiem pa diviem lāgiem būs saplaukušas lapas, pils būs gatava un viņu pa to pašu līkumaino Cieccri varēs vest atpakaļ līdz pašam bezdibeņu Cieceres dīķim.

Naule, to dzirdot, no prieka raudāja slimāk par bērnu.

Ciepiņam bija jāpiekāpjas.

Goģim padomā bija ne tik daudz Ciepiņš, cik Naule, kurai mutē bija divas mēles. Tajā tālajā Kursas malā, zemes galā, Goģa mednieki it neviļus varēja sastapties ar otra ezerkrasta svešiniekiem mežos, ar zvejniekiem, laivojot Cieceres ūdeņos.

Lai gan Ciepiņš, diendienā klausoties Naules un Auksiķa runā- šanos, bija savu ausi pie zemgaļu vārdiem pieradinājis un saprata, ko tie nozīmēja kursiski, tik atvedīgs vāvuļotājs vis nebija. Ar pirkstiem rādoties, nevienu ķildinieku izšķirt nevarēja un nevienus svešiniekus sabrāļot.

Aiz Ciepiņa laivu rindā stāvēja dravenieks Jatila ar saviem bišu kāpjamiem dzeiņiem, māla podiem un koka karotēm. Goģis par labu atzina un savā pulkā ņēma drošus, gudrus, izmanīgus un saticīgus vīrus, kas mācēja darbus darīt. Vai nu pils mājokļus cirst, aizsargvaļņu palisādu žogus sliet, mežā zvēriem cilpas likt vai no klūgām zivju murdus pīt. Kursis visdziļākajā dižmežā nevarēja pazust, ja viņš tajā devās ar cirvi, bultu maku, cilpām, dzeiņiem un ugunsakmeņiem. Vienalga, kur vien viņš apstātos, it visur Kursa bija pilna pilsbūvju baļķiem un pamatakmeņiem, vaļņu zemes un grāvju ūdens, līdumu zemes, zvēru gaļas un ādām, medus dorēm, ogām un sēnēm.

Te kādā lietainā dienā Rudbāržkalna taka uz Skrundas pili bija atvedusi aplam nokusušu svešinieku ar nemērā smagu maisu plecos, ko viņš brinum salicis nesa. Pie vārtiem nolicis nešļavu, viņš atelsās un, līdzko varēja parunāt, taujāja pēc Goģa.

Tas bija Kalves Kliņģis. Sakārojies pats pēc savas smēdes, viņš bija atnācis šurp ar visu laktu un dižāmuru. Esot kalējs. Kalšot visu, ko vien vajag. Lai tik Goģis parādot dzelzs pļavas un dodot ogles, par citu viņš zināšot pats. Tas Goģim tīrais nieks. Sagādā visu, kas vajadzīgs. Prasa, vai nevajadzēšot arī kādu palīgu. Nē, palīga nevajagot. Viņš kaļot viens pats.

Goģa priekiem nebija gana. Viņš bija gatavs tūlit Kliņģi sēdināt laivā un vest prom uz Airīšu rūsas pļavām, ierādīt smēdes vietu. Taču steigu aprāva klapata. Kā Airītēs, tā Bendeļos trūka ogļdeģu. Ko nu darīt?

— Kad tu man tāds tik labs esi, tad es tev došu zirgu, lai tu varētu ogļdeģi sameklēt Veckursas mežos, - teica Goģis.

Savuties Kliņģis domāja, ka kalves ogļu dedzināšanu viņš it labi varētu ierādīt arī kādam izdarīgākam skrundeniekam. Bet, Goģaprāt, Bendeļa pusdraudzes apmetnē Kliņģis varēšot atrast ne vienu vien lietpratīgu vīru.

Domāts, darīts. Kamēr Goģim pietika noņemšanās ar pils jauno spietu, viņš aizdeva Kliņģim savu vienkoci un ceļa rādītāju Veisiķi, kas laivu atvedīs atpakaļ.

Ugunsvīru ar ugunsakmeni Goģis sarunāja aizņemties, garām laivojot no Kliņģa Airītēs. Kurināt iedegtu pavardu prata katra sētas sieva. Bet, lai dabūtu ārā liesmu no ugunsakmeņa dzirkstīm, vajadzēja reti pacietīgu laimes lutekli, kādu Kursā nemaz nebija tik daudz.

Tā darbojoties, pienāca pavasaris, kad līdz malām pilnā Ciecere Goģa draudzes laivas aizlaida līdz pašam augstākajam krasta kalnam, kur bišu mākoņi rakās iekšā ugunīgo kazrožu ziedu sārtos, kas bija sakuplojuši ap stalti augošajiem, kā arī sakritušajiem, pussatrunē- jušajiem koku stumbriem. Šī bija tā vieta, kurai skrundenieku laivu karavāna nevarēja papeldēt garām. Tās bija tās pašas bites, kas reiz, okšķeros braucot, te bija sadzēlušas lielo medus kārumnieku Goģi. Tagad viņš kāpa krastā ar tām sadraudzēties. Bišu krasts kļuva par bišu kalnu, kas priekšā bija aizgūlies kā milzīgs, medu pārēdies lācis.

Goģis pa stāvo nogāzi gluži kā jumts veda savu spietu augšā korē raudzīt dores vietu.

Visapkārt tādi ūdeņi pilsmieram bija gauži noderīgi. Vienīgi tie ierobežoja pils būvkoku daudzumu. Šajā krasta koku cik bija, tik bija. Bet arī tā nebija liela bēda. Koku stumbri labi peldēja, un tad, kad tie sāks trūkt, tos varēs, iesietus striķī, atvilkt šurp gar saldā ezera krastu.

Goģis pa kalna kori staigāja tā un šitā, soļus skaitīdams, un dusmojās, ja kāds ar pļāpām viņa skaitļus samudžināja.

Jaunajai pilij tāda lāča mugura bija par lielu. Bet Goģis nekādu padomu neprasīja ne Ciepiņam, ne Veisiķim. Saullēkti viņu bija līdz Zemgales krastam atvilinājuši, saullēktu galā viņš izraudzījās vietu savai pilij. Simts soļu garumā, trīsdesmit soļu platumā.

— Rausim katrs vaļā, ko māk! — aicināja Goģis un izstāstīja, kas darāms. Vispapriekšu no dienvidu gala zemgaļu pusē bija no resniem, gariem baļķiem jāsāk cirst apkārt pils aizsargsētas žogs. Tos, kam cirvis tik labi neklausīja, deva rokās liekšķeres un lika ar diviem dziļiem grāvjiem pārrakt kalnu pils sētas Kursas pusē.

Pils te bija jācērt pēc Goģa prāta. Cirtēji nedrīkstēja darīt pāri nevienam bišu kokam, lai arī cik neriktlgā vietā tas būtu ieaudzis. Pašiem savu iecerēto mitekļu pakšķu akmeņi bija jāpaveļ nostāk, lai tik bitēm būtu lāgi.

— Kas te īsti būs? — burkšķēja cirvju cilātāji. — Pils sēta vai bišu dārzs?

— Kas tās par runām! — to dzirdot, Goģis brlnum smagi nopūtās, nospļāvās un tad uzbļāva. - Bites ir godājamas šī pilsnovada pavalstnieces. Viņas strādā bez diendusām un sanes vairāk medu nekā pašas spēj apēst. Bišu ganības visgaišāk parāda visas mūsu valsts apmalas.

Bišu kalna vecajos ozolos bija daudz dobumi, tālab viņām tie šķita mīļāki par citiem kokiem. Bitēm gauži patika šī kalna piesaulīte un aizvējš. Bet Goģim tikpat dikti patika medus putniņu un dobjās dores dziesmas.

Tālab, ka kalnā bija vairāk bišu doru nekā pils sētā kuršu mitekļu, Goģis to citādi nesauca kā vien par Medus pili, un pārējiem vajadzēja viņam padoties.

Tagad nevienam nebija vairs vaļas. Visas rokas bija grūta darba pilnas. Cirta un tēsa, lai skan.

Liclvāliem un mazvālicm. Tāds troksnis, ka bail. Tēsa un tēsa. Tēsa nosvīduši, pa laikam kreklu novilkdami un kādu uti starp īkšķu nagiem nospiezdami.

Kliņģa Ugunsvīrs gan lielījās, ka iekurināt pils pavardu esot tīrais nieks. Tā viņš domājot tālab, ka kādas pāris reizes tas viņam esot arī izdevies. Bet Bišu kalnā Ugunsvīrs klinkšķinājās augas dienas, taču ar dzelzs āmuru izdauzīt no ugunsakmeņa tādu dzirkstelīti, kas gribētu iedegties par liesmu, neizdevās. Tās lēca ārā vājas ar mirkļa mūžu. Tās dzirkstis bija kā mazītiņi zibenīši, kas lēkāja katra pēc savas saprašanas. Ugunsvīrs cerēja, ka kāda no trejdeviņām dzirkstīm sāks gruzdēt viņa aizvēja bedrītē, kas visapkārt bija izlikta ar viegli uzliesmojošiem prauliem, nokaltušu kadiķu skujām, sūnām, tāsīm. Katram nieka gruzdumam Ugunsvīrs krita klāt pats ar savas mutes dvašu. Viņš cerēja, ka no viņa elpas iesvilsies liesma, bet saruka vien plēnes.

Kad nu visbeidzot vienā jaukā brīdī gadījās, ka dzirksteles pum- puriņš pēkšņi uzplauka, liesma piešāvās tāsīm un skujām, tad Ugunsvīrs sakūra tādu sārtu, lai redz it visi grāvju racēji un pils sētas vilcēji. Pilskalnam tas solīja pavisam citus laikus, ceptas zivis un ceptu gaļu, siltumu aukstumā un gaismu tumsībā.

Tagad Ugunsvīrs atzinās, ka tā esot viņa trešā uzšķiltā uguns.

Lai uzcirstu jauku pili, vīriem nemaz nebija tik daudz koku pie rokas. Baļķu stūmējiem un ritinātājiem bija dikti žēl Skrundā palikušo vēršu un zirgu, ko it labi būtu varējuši siet pie stumbru augšā vilkšanas. Ko līdzēja tāda tukša žēlošanās, ja pa visiem divsimts Cieceres līkumiem laivā tos ne ar kādu saprašanu tik un tā šurp nevarēja dabūt.

Vienīgais Skrundas lops, kas bija laivā atvizinājies līdzi Veisiķim, bija viņa suns Vaukšķis, kam te bija pilssarga amats. Suns no tiesas, būdams saimniekam blakus, bija tik laimīgs, tik laimīgs, ka skraidīja pa kalnu, asti līksmi luncinādams un meža zvērus apriedams katru savā mēlē. Ari citiem skrundeniekiem bija tāds labums, ka varēja dot sunim sāpošu roku vai citu locekli laizīt. Suns pilskalnu sargāja pa dienu, tālab cilvēku vaktis Goģis lika vien pa naktīm.

Sviedri pārpārēm lija arī abu grāvju racējiem. Izrādījās, ka zem sūnām un velēnām, lai arī cik dziļi

raka, bija viens vienīgs zvirgzdu kalns. Cik tālu tu ar liekšķeri tādus akmenteļus aizmetīsi? Kamēr vien riku un ēdamlietu maisi tukšojās, sakņu grozi pinās, vajadzēja izlāpīties ar cepurēm un apmetņu stūriem, kur tos sabērt un nest.

Goģis bija ieņēmis galvā ieskatu, ka pils tikai tad bija īstena pils, ja tai bija kārtīgs izredzes tornis.

Daudzi viņu tiecās atrunāt no tik grūta darba. Tās esot gana veltas mokas. Visapkārt vieni biezi meži vien esot, un tik un tā neko nevarot redzēt.

— Lai! — Goģis teica un palika pie sava. Viņš jau kopš mazotnes bija apsēsts ar kokos kāpšanu un vērīgu apkārt skatīšanos. Goģim neviens kalns, neviena pils sēta un mājoklis nespēja dot to, ko vēju caurpūsta un lietus mērcēta redzes galera. Līdzko Goģis uzkāpa tādā tornī, tūdaļ juta, ka viņam klāt pieauga putna spārni. Viņš labi zināja, ka, skatoties pāri mežu galiem, allaž iešāvās galvā kāds brangs padoms. Bitenieks Jatilis Goģim piedāvāja pat savu kokos kāpjamo dzeini.

Nebija vēl cirvja vīri atraduši pietiekami slaidus redzes torņa kokus, kad Goģis bija paspējis izgudrot lāga padomu — galeras iecirst kalna korē augošas dižas četržuburu liepas galotnē. Tā bija garāka par jelkādu gaisā izslietu, nocirstu stumbru un ar visām saknēm zemē turējās stingrāk par jebkuru zemē ieraktu baļķi. Tas nekas, ka tornis varēja izskatīties pēc raganu mitekļa uz vienas kājas.

Liepai no apakšas pietapoja zarainu egles stumbra kāpekli. Augšā starp resnajiem žubura atzariem iestīvēja šķērsus baļķēnus, uz kuriem pēc tam klāja virsū tēstu planku grīdu, pieklūgoja galeras lcnterus.

Līdzko tur varēja stingri nostāties, Goģis rāpās augšup ar tādu skubu, it kā nekad vēl nebūtu mežu galus redzējis.

— Kaut vai uz sauli paskatīties, — viņš atrunājās.

Goģim bija jāzina, kur viņa pilī saule lēca un kur norietēja, un jāizdibina, kāpēc saule pa dienu ir te, bet pa nakti atkal nav?

Ne Ciepiņam, ne Veisiķim nepatika, ka Goģis tur pa augšu gozējas. Jo allaž viņš nokāpa atpakaļ sadomājies, pilns ar nez kādiem padomiem, kādus viņa draudzei pietrūka spēka un saprašanas izdarīt.

Nu, re, kā ! Šajā reizē Goģim, augšā kāpjot, bija iedziedājušās ausis. Dažreiz tā ir. Viņš bija dzirdējis zviedzam savu Riksi. Tā jau nu bija galīgi aplama sadzirdēšana, jo Riksis ganījās Skrundas pļavās aiz tāltāliem divsimts Cieceres līkumiem.

Goģim tik gauži bija iežēlojies Riksis, ka viņš nekāpa zemē līdz pašam vakaram un no augšas noskatījās, kā izdziest vakara saule.

Bet, kad Goģis nokāpa un piesēdās pie pavarda uguns bedres, viņa kareniekiem bija ko klausīties.

Ja kursim neesot takas atpakaļ uz savām mājām un Ciecere izžūst tik sausa, ka nenes vairs laivas ne šurpu, ne turpu, tad tas esot gluži tāpat, it kā viņš būtu apmaldījies lielā, biezā mežā. Tad viņi var skumt, izsamist un velti liet gaužas asaras.

Tur nu draudzei bija jāpiekrīt.

— Kas nu juks? - brīnījās karenieki, platām acīm Goģī raudzīdamies. Par ko viņš te gaužas, savu karadraudzi uz zemes galu at​vedis?

— Vai tev, Goģi, vairs Ciecere nepatīk? — pārsteigts bija Veisiķis.

— Kas tās par runām! — Goģis neļāva brālim noniecināt Cieceri. Viņš vēlēja Ugunsvīram sakurt gaišāku sārtu, lai pārējie karenieki labāk varētu redzēt to, ko gudrinieks viņiem parādīs.

Kamēr uguns iedegās, Goģis ar kāju pēdām ņēmās nolīdzināt lidz plikiem zvirgzdiem nobradāto pils pagalma laukumiņu pie pavarda. Tad viņš ar sprunguļa galu tam no viena gala līdz otram ievilka cauri lokanai, čūskai līdzīgu vadziņu.

— Raugiet! — Goģis paskaidroja. — Tāda izskatās mūsu Ciecere, ja uz to skatās no pils torņa augšas galeras.

Lai skatītāji dzīvāk varētu iedomāties līkumaino vadziņu par Cieceri, Goģis pa to pastūma priežu mizas krikumu.

— Re, kā mūsu laivas tur peldēja!

Tas nu tā.

— Ciecere mums ir parādījusi ne vien ūdens laivu taku, bet ari augstus, stingrus krasta kalnus, — Goģis turpināja.

Un ko Goģis darīja? Viņš ar to pašu sprunguļa galu gar iedomātās Cieceres līkumu galiem vienā pusē novilka diezgan taisnu strīpu.

Tas dullais Goģis laikam bija iedomājies aplam likumaino Cieceri izstiept taisnu kā medību loka cīpslu?

— Re! — Goģis līksmi izsaucās. — Tā būs mūsu zirgu taka! No viena Cieceres līča līdz otram un trešajam. Un tā līdz pašai Skrundai. Kas taisnāk iet, tas ātrāk tiek.

Karenieki neskatījās tik daudz Goģa vilktajās strīpiņās un ugunskura sarkanajās oglēs, cik melno debesu mirgojošajās zvaigznēs.

— Tā taka būtu trīs reizes īsāka un ātrāka, — priecājās arī Veisiķis. — Mēs tiktu pie zirgiem, sievišķiem un bērniem.

Tādas takas jau nebija nekas neparasts. Pat zvēri bez bēdām cauri meža biezokņiem tekalē pa iestaigātām takām. Arī skrundenieki bija iestaigājuši un iejādelējuši savas takas pāri Rudbāržkalnam uz Kalvi. Vienā pašā dienā pa to varēja aizauļot pēc zobeniem un cirvjiem. Arī uz Imuļiem veda taka. Tagad tāda bija jāizlauž, jāizcērt un jāiemin līdz Skrundai.

Tā bija ar cirvi ejama taka.

Medus pili ar Skrundas pili vajadzēja sasiet kopā ar diviem valgiem.

— Vien kas cirtīs pili, ja viņi aizies takas raugos? — prātoja Veisiķis. — Vai pils žogs un vārti varētu palikt puscirsti?

— Tā jau ir, — piekrita arī Goģis. — Kod, kurā pirkstā gribi. Sāp vienā, un sāp otrā. Ģoģim tik aplam žēl bija iedomātās takas, ka viņš bija ar mieru paciesties ar pilskalna žoga pabeigšanu un vārtu ciršanu. Lai darbs ietu vaļā, viņš rītā pie saules gaismas sadalīs savu draudzi uz pusēm, lai tad cirvji klaudz pa visu Cieceres krastu.

Tikai otrā rītā Goģis pamodās ar citādāku prātu.

— Tu, Veisiķi, kāp laivā un laidies uz Skrundu! — viņš teica. — Tur tev būs krietni zirgi. Tur tev būs viri. Tur tev būs cirvji. Vai nav vienalga, no kura gala to taku šķir?

Ka tā, tad tā.

— Nemaz nebēdā! — teica Veisiķis. — Man tāds amats brlnum pa prātam.

Viņš to pašu reizi sēdās laivā un laidās, lai straume viņu nes uz Skrundu.

Veisiķa takas cirtēji, kaut pamazām, uz priekšu tomēr virzījās. Viņi pacietīgi zirgu mugurās izjādelēja un izbradāja Cieceres līkumus. No viena līča krasta kalna viņi okšķerēja nākamā līča krasta ieloci un raudzīja noskatīt takas virzienu. Tad ierunājās cirvji, kas uz abām pusēm šķīra kokus un krūmus.

Mežam cauri no Skrundas uz Medus pili tiecās, kaut celmaina un sakārņaina, tomēr izjājama vaga.

Bet no tā, ka Veisiķis ar savu salasīto draudzi sāka cirst taku no Skrundas gala, tā atnāca līdz Medus pilij pa Cieceres kreiso krastu. Būtu viņš sācis cirst no Bišu kalna puses, zirgu taka būtu uz Skrundu aizgājusi pa labās rokas krastu, ja stāv pa straumei.

Goģenieki Medus pilī jau tikai paši zināja savas mokas. Viņi zināja, cik neievaļājami bija aizezera stumbri, cik smagi bija mitekļu pamatakmeņi, cik sūri koda bites. Tālab, kad Veisiķis ar cirvi Medus pilī neparādījās ne tajā rudenī, ne arī nākamajā, varēja nodomāt, ka viņiem takas ciršana diezko negāja uz priekšu. Tā jau arī bija. Jo viņi taisnāku taku gribējuši, jo stiga pa biezākiem mežiem bija cauri jācērt.

Bet cik tad nu ilgi tā, saulē sildoties un bišu vaska medu sūkājot, goģenieki mierīgi pili cirtīs, grāvjus raks un taku lauzīs? Reiz pār Bišu kalnu svilpodams un griezdamies pāri pārgāja liels viesulis, kas gandrīz vai visus kadiķus no zemes izrāvā ārā. Sacēlās pa gaisu tādi putekļi, ka nekur paslēpties. Koki locījās kā nieka niedres. Tūliņ sāka rībēt pērkons, ka visi meži nodrebēja. Tūdaļ krusteniski nozibsnīja arī zibens.

Uznāca tik traks lietus, ka vairākas dienas lija, ka plīkšķēja vien. Un tagad tik īsteni viņi redzēja, cik stingri stāvēja tas viss, kas sausā laikā bija uzsliets. Palisādu stabi šķobījās un grāvju malas bruka. Bet Goģis nedrīkstēja par ļaunu ņemt, ja ari kur darbi nesektos pa prātam.

Ciecerē satecēja tik daudz ūdens, ka tās laivas, kas stingri stāvēja sērēs, straume bija izkustinājusi un sākusi skalot uz leju, ka ar steigu bija jāķer rokā, lai tās vienas pašas tukšas neaizpeld uz Skrundu.

— Šīs bēdas vēl nebija tik lielas bēdas, — pie sevis domāja Goģis. — Ja tik vien neatgadītos vēl lielākas.

Tā ari notika. Viņi nebija vēl pa īstam paguvuši nostiprināt lietus ūdeņu izskalotos stabus un grāvju malas, kad atskārta, ka ūdens bija nodzēsis viņu pavardu un uguns akmeni paši aiz nevērības bija kaut kur ieminuši dubļos.

— Nu, ko nu?

Lielāku postu nemaz nevarēja pieredzēt. Ko ar vienu roku pamet, ar septiņām jāmeklē. Apdzisusi uguns bija gluži tas pats, kas nomiris cilvēks. Tiklīdz vakarā saule norietēja un palika tumšs, pilskalnā nevarēja vairs neko redzēt, nedz arī bija kur sasildīties. Ko līdzēja zvejot zivis vai nomedīt kādu cilpā sapinušos zvēru, ja tas tāds pats necepts jāēd. Tad jau labāk bija palikt neēdušam nekā tiesāt tādu jēlu, sīkstu un aplam negaršīgu ēdamo, no kā vidus sagriežas.

Ko darīt, ko nedarīt? Dažreiz badā kurši pat pinekļus kožļājuši.

Tā jau kādreiz klājas, kad nebēdnīgi palaižas un neko nerēķina. Kam nu vainu dot? Kam citam, ja ne Ugunsvīram par palaidnīgu uguns glabāšanu. Tā allaž notiekas caur liderīgu dzīvi ar cilvēkiem, kas nevīžo savas lietas vietā nolikt, bet nosviež, kur pagadās. Kur tāds nekārtībnieks parādās, tur viņam vienmēr savi daikti ilgi jāmeklē. Būtu viņš uguns lietas iešuvis kulītē aiz svārku oderes, tagad nebūtu nekādu bēdu.

Lai saka nu viens gudrinieks, kur lai viņi tagad sadabū uguni.

— Re, kā tagad būtu derējis kāds pūķis, kam rīklē uguns vai cik! — kāds tumsā prātoja.

Ugunsvīram kā lielākajam grēkāzim, kurš nebija mācējis uguni pasargāt, ne ugunsakmeni saglabāt, kamēr vēl pa Cieceri mutuļoja lieli ūdeņi, bija mudīgi jālaivo vismaz līdz Kliņģa smēdei un jāatved degošs dūlis.

Tik Ugunsvīrs kā iesēdās laivā, tā pazuda.

— Tā uguns tik un tā bija par vecu, — goģeniekus mierinādams, tumsā midzeņa cisās gulēdams, sprieda Jatilis. — Tā tik un tā nemaz nežāvēja un nesildīja.

— Kur mēs labāku ņemsim?

— Vai lai uguns būtu stipra, tā citādi jākurina?

— Mūsu Ugunsvīrs bija nejēga. Nemācēja ogles pelnos ierušināt un sausās pagalēs dzirkstis gruzdināt.

Ko nu tāda runāšana vairs līdzēja. Trūka dūšas pat pils žogu tālāk cirst.

Goģis dienas un naktis staigāja apkārt, kā galvā vainīgs murminā​dams: — Būtu bijusi Cieceres taka! Būtu man bijis Riksis! Vienā pašā dienā ar degošu dūli atjātu!

Tie bija nieki, ka nakts neesot kuršu draugs. Tad, kad Medus pils bija trejdeviņas dienas bez uguns nīkusi, Goģis uzkāpa izredzes torņa galotnē un kā malduguntiņu ieraudzīja aizezera mežā plandāmies tievu dūmu strūkliņu.

Goģa sirds aplam satraucās. Tas bija mežs zemgaļu pusē aiz Cieceres ezera. Goģis atcerējās, ka tas bija tas pats mežs, kurā viņi, okšķeros braukdami, bija atraduši Nauli. Vienīgais, ko Goģis tagad viskarstāk vēlējās, kaut Medus pilī tagad dzīvotu Naule ar savu zemgaļu mēli!

Visi staigā noskumuši. Ari Goģis tāds izliekas, tomēr prātā viņam kas cits. Zemgaļu uguns bija daudz tuvāk nekā Kliņģu uguns. Ko nu vairs gaidīt? Tik Goģis pats sēsties laivā nesteidzās.

— Ko te smiltis mīņāt? Ciepiņ, tev jālaivo uz zemgaļiem pēc uguns!

— Vai tu manus abus bērnus žēlosi un lielus audzināsi? — arī draugs atrunājās.

Tā kā bez uguns Medus pilī nekādas dzīvošanas tik un tā nebija, Goģis sasparojās pats laivot uz zemgaļiem.

— Ja tu viens bīsties, dosimies abi!

Tas nu tajā naktī.

Galvas lauzīšana Medus pilī nu bija lielu lielā. Vai ar labu, vai ar ļaunu? Varētu tā: naktī pielavīties zemgaļu pavardam, klusītiņām noskatīties, kas un kā. Līdzko zemgaļi aizmieg, tā nosirot gruzdošu pagali un mukt, ko kājas nes.

— Nē! — Goģis pats tādam rēķinam nepiekrita. Cik tu tālu ar degošu pagali tumsā aizskriesi?

Zemgaļi tak redzēs, kur tu mūc, un skries pakaļ.

Tomēr sirds teica priekšā, ka uguni viņi dabūs vieglāk ar labu nekā ar ļaunu. Vajadzēja zemgaļiem aizvest vaska rituli, medus podu un briežādu. Vajadzēja mīlīgi parunāties.

Cita padoma viņiem trūka.

Bet kur tu zemgaļos spruksi, ja viņi runā ar pavisam citādākiem vārdiem nekā goģenieki. Goģis gan domāja, ka Ciepiņš tos vārdus zin un viņš varētu Naules radiniekiem tos pateikt.

Nu Ciepiņš bija nagos pavisam. Viņš gan atcerējās, ka Naule sklandu sauca par kārti, dupsi par dibenu, rīkli par gerkli un gūžu par kekli. Bet tie pārējie vārdi vairs nekādi nenāca prātā.

Taču, neraugoties uz tādu Ciepiņa minstināšanos, citrit divas Medus pils kuršu laivas aizbrauca pēc uguns. Vienā sēdēja Goģis, otrā — Ciepiņš. Atrast upi aiz Cieceres ezera viņi mācēja. Tikai vajadzēja uzmanīties, lai, satiekoties ar zemgaļiem, kaut ko neizdarītu nepareizi, lai viņi nesāktu kauties vai nepaņemtu abus dreļļos.

Tā nu viņi abi stumjas un stumjas pa mazo upīti, līdz ierauga kalnu ar pils žogu. Tagad nu viņi piesardzīgi kāpa krastā un gāja raudzīt, kas juks.

Zemgaļu karakalps nevarēja vien nobrīnīties, no kurienes te viņa krastā tādi atnākuši. Lai nesabaidītu zemgalieti, Goģis viņam iedod savu zobenu. Un kas par brīnumu? Zemgalietis savu zobenu atdod Goģim.

Iznāk tāda mīšanās zobeniem. Skaidri redzams, ka goda vīrs, godā dzimis un godā audzis, prot otram godu dot.

Tad nu laiks Ciepiņam dāvāties ar atvestajiem cienastiem un ar savu mēli sveicināties un labināties.

Zemgalietis gan ziņkāri ostīja vasku, gan garšoja medu un lūkoja ādu.

Jo ilgāk Ciepiņš runājās, jo vairāk zemgaļu sanāca un viņus apstāja visapkārt riņķī, ka nekur sprukt.

Viņi laikam domāja, ka kurši bija ieradušies mainīties ar kādām nekādām mantām.

Cik Goģis varēja spriest, zemgaļi bija labi cilvēki, jo badā nedzīvoja un to, kas pašiem nebija, ar ļaunu atņemt citiem negrasījās. Laikam ari dreļļus viņiem nevajadzēja.

Zemgaļi aplam gribēja zināt, no kurienes viņiem tik pēkšņi uzradušies tādi sveši kaimiņi.

Ciepiņš gan ar roku rādīja, no kurienes viņi atlaivojuši, bet tas bija tas pats kas rādīt saules rietu.

Vien Ciepiņš, ka tevi deviņi vilki, nekā nevarēja atcerēties zemgaļnieku uguns vārdu. Kā lai ar pirkstu to parāda, ja tuvumā nevienu pavardu neredzēja.

Pa to laiku kāds bija iegājis pa vārtiem pils sētā un par piedzīvojumu palaidis ziņu pašam saimniekam. Zemgaļu pūlis pašķīrās, kad klāt pienāca kāds stiprs, liela auguma vīrs garu bārdu, stāvu de​gunu, kuplām uzacīm, smagu zobenu pie sāna.

Nu visi viņa pavalstnieki ar skubu centās cits caur citu pastāstīt par svešniekiem to, ko bija paši sapratuši, rādīt viņam vaska rituli, medus podu un ādu.

No dzirdētā dižais zemgalis dusmīgāks nepalika. Viņš bija tikpat ziņkārīgs kā visi citi vīri.

Kad Ciepiņš pieminēja Aukša un Naules vārdus, burzma apklusa. Skaidrs, ka atcerējās viņējos.

Kaut Ciepiņš stāstīja vienu, viņi saprata otru. Dobes pils zemgaļi priecājās par labo ziņu, ka viņu pazudušais Auksis un Naule neesot vis aizgājuši veļos, bet sveiki un veseli dzīvojot kuršu mežos dīķa ot​rajā krastā. Ej nu tu sīki un smalki izstāsti patiesību, ja labi nemāki zemgaliski!

Dižais zemgalis tagad ņēma abus svešniekus aiz elkoņa, veda pa vārtiem pils sētā un sēdināja uz goda baļķa pavarda priekšā. Ciemiņiem tagad veda rādīt gauži priecīgus Aukša un Naules tuviniekus, ka stostī- gajam Ciepiņam atlika vien klanīt galvu.

Ciepiņš un Goģis cienājās ar zemgaļu gardiem cepešiem un dzirkstīgajiem dzērieniem un kā apburti raudzījās ugunskura garajās malkas pagalēs.

Dobenieki nebija skopi. Ciepiņš vienu uguns pagali lūdza, viņi divas deva, Ciepiņam un Goģim katram savu.

Līdz laivām abus kuršus pavadīja pats dižais zemgalis un viņa pils ziņkārīgie. Viņi paši nebija tik kaismīgi laivbraucēji kā kurši, tāpēc jo lieli apbrīnotāji, kā tādas laivas ar gruzdošiem kūpekļiem nozuda upītes līkumos.

Goģis pāri Cieceres ezeram airējās varen lepns, jo viņa padoms bija izrādījies pats pareizākais — braukt pēc uguns pie zemgaļiem. Tai uguns nelaimei bija līdzi nākuši pat vairāki labumi. Medpilnieki tagad droši zināja, ka aiz ezera viņiem dzīvo lāga kaimiņi.

Tajā vakarā uguns priekiem Medus pilī nebija gana. Trejdeviņas dienas pie jēlas gaļas un zivīm nīkuši, paši nebija vairs ne cirtēji, ne nesēji.

— Tad jau laikam arī sievas zemgaļos būs vieglāk dabūjamas nekā Skrundā, — pa visu Medus kalnu nosmēja Jatilis.

— Nemaz nesmejies! — viņu apsauca Goģis. — Tu vari būt pats pirmais, kas no Dobes sievu atved.

Kad vakaros vienas pils pavardā iedegās prāvākas malkas šķilas, tad otrā to pēc dūmu biezuma it labi varēja zināt. Vien Medus pils lielībnieki gvelza, ka viņi varot pēc ožas pateikt, ko dižais zemgalis tiesājot vakarā.

Tas bija rudens pusē, medus vasaras nogalē ap bišu godu laiku, kad dravenieks Jatilis dzeiņos vien karājās. Medpilnieki, sēdēdami pie pavarda uguns, izdzirda ausīs tādu dipada dapata, dipada dapada rakstu. No tā pat saltas tirpas pār muguru pārgāja.

Kas nu? Ieklausās vēl. Jā. Dipada dapada, dipada dapata. Vai patiešām? Vai pašu ausis tikai mānās?

Viņi vēl nepaguva sabities, kad, kur gadījies, kur nē, ieraudzīja lejā Ciecerei pāri brienot jātnieku.

Pie Medus pils vārtiem bija piejājis neviens cits kā sendienas mežos pazudušais, pārtiešās zirgu takas cirtējs Veisiķis. Gluži kā jaunu laiku vēstnesis.

— Tik brangu pili es savu mūžu pat sapņos vēl neesmu redzējis, — viņš teica, no zirga nokāpdams.

— Kur Goģis tādu pili ņēmis, kur neņēmis?

Savutics medpilnieki steidza skatīt pirmo zirgu, kas bija atjājis uz Bišu kalnu. Veisiķis bija atjājis pagalam novārdzis, jo karstā saule to bija svilināt svilinājusi. Viņš nebija dienām ne gaļas kumosu, ne ūdens pilīti baudījis. Viņi steidzīgi pienesa aplam izslāpušajam Veisiķim ūdens podu, ko viņš, slīpi pie mutes pielicis, piecos sešos kluncienos kāri izdzēra līdz pēdējai pilītei, ka nebija ko apskatīties.

— Kāds tu gurdens? — jautāja Goģis.

— Grūti gan gāja, — teica Veisiķis. - Sviedri pilēja vienā pilēšanā. Bet ko darīt?

Satikšanās priekiem nebija gana.

Veisiķim, kas, taku cērtot, bija nostrādājies brīnum melns, Goģis ar Cicpiņu lejā pie pils ezeriņa nu kurināja karstu pirti ar dikti mīlīgu garu, sēja slotu no lokaniem bērza zariem un uz krāsns akmeņiem tos sutināja mīkstus kā vilnu, sataisīja siltu ūdeni un tad tā pērās, tā pērās, ka vai galu ņemdami. Aiz satikšanās priekiem draiskojās un mundruma labad pašļakstījās ar aukstu ūdeni. Nav jau tā nekāda nelaime, ja kāds šļāciens uzspāgst uz karstas miesas.

Veisiķis stāstīja, ka viņa draudze cirtuši taku, cik lāgi vien mācējuši. Briduši rasā un mirkuši lietū.

Bet kas tiesa, tas tiesa. Veisiķim bija pagalam apnicis visu laiku mist vienos meža biezokņos. Līdzko tu izcērties kādam cauri, allaž tev priekšā atkal kāds cits. Un tā vien, kamēr Cieceres otrā krasta kalnā pavēdījusies Goģa Medus pils. Nu varēja jau atzīt, ka, turēdamies pie Cieceres līkumiem, Veisiķis

Jaun​kursas mošķu purvus bija pievarējis.

Skrundas takas gals jau bija pienācis tik tuvu, ka ieklausoties jau varēja dzirdēt Vcisiķa draudzes cirvju klaudzienus.

Otrā rītā, lai raitāk šķiltos valodas, abi brāļi ar Cicpiņu rāpās augšā pilstorņa galerā uz sauli un mežu galiem paskatīties.

— Re, kā ir! — sprieda brāļi. — Kurš nāk Kursā sirot, tas ir že- maitis. Kurš mijas ar zobeniem, tas zemgalis. Ar kuriem nevarēja saprasties, tas žemaitis, ar kuriem varēja — tas zemgalis.

Goģim smeldza sirds pēc Rikša un priekšpils Briģes, Ciepi- ņam — pēc Naules un abiem puikām Aukša un Mundra.

Pēc Veisiķa rēķina no Medus pils līdz Skrundai tagad pa meža taku vienā dienā varēja aizaujot.

Vien medpilnieki, redzēdami augšā pils izredzes tornī Goģi ar brāli un brāļadēlu ilgi jo ilgi pār mežiem sapņaini raugoties, ar rokām plātoties un diktā balsī runājoties, gaidīja vien, kas tad nu atkal juks.

Ar lielām runām viņi, saulei rietot, nokāpa no torņa, līdz tumsai nosēdēja uz pavarda baļķa un nespēja apklust, ielīduši Goģa mitekļa naktsmigā.

Un juka arī!

Ciepiņš raudzīja laivu, lai laistos Cieceres ūdeņos un peldētu uz Skrundu. Bet Goģim bija jauni niķi galvā. Viņš pa varēm kāroja apskatīt Veisiķa taisno meža taku un aplam žēli raudzījās uz brāļa zirgu. Tik Veisiķis Goģim solīja to zirgu, kas viņam bija pie takas līdējiem kalnā viņpus Ciecerei. Toties Veisiķa zirgam nu varēja krusteniski pārlikt vairākus ēdamlietu maisus meža darbu darītājiem, kam jau nāca virsū pliekana dūša un maizes un gaļas nebija vairs ne kumosa.

Veisiķis ar Goģi nu ņēma zirgu aiz apaušiem un gāja lejā uz Cieceres krūmiem, kur, uz mutes apgāztas, gulēja pils bluķu laivas.

Te viņi apstājās ilgāk, nekā vajadzīgs. Varēja jau ar visiem maisiem mudīgi kāpt laivās, zirgu siet pavadā, pārstumties uz otru krastu un naski sukāt tālāk. Bet abi stāvēja, kā nez kādu padomu gaidīdami. Šī bija tā vieta, līdz kurai vajadzēja atnākt Veisiķa Skrundas takas galam. Goģis ar Veisiķi nu abi lauzīja galvas, kā sasiet vienā mezglā ūdens laivu taku ar krasta zirgu taku, kas viena ar otru nekādīgi kopā nesaderējās. Šeit upe kā ar nazi pārgrieza zirgu taku tā, ka ar sausām kājām pa pils vārtiem iekšā netikt. Bet ja, izdabājot zirgu takai, Ciecerei pārgāztu kādus slaidus koku stumbrus, tad kā ar nazi pārgrieztu pušu ūdens laivu taku. Šīs abas takas sasiet vienā mezglā viņi nekā nemācēja. Kamēr viņiem neiešausies kāds labāks padoms prātā, abiem šiem taku galiem bija jāpaliek vaļā. Nāksies vien izlīdzēties ar laivām.

Tikuši otrā krastā, Goģis ar Veisiķi ņēma kājas pār pleciem un, vezdami zirgu, bez apstājas devās turp, kur aizgūtnēm kā dzeņi kala cirvji un ik pa laikam kalnu satricināja krītoši koki.

Tur cirtēji tika pie ēdamlietu maisiem un Goģis pie zirga.

— Kaut ejot pa taku, šis mežs ar cilvēka kājām nebija tik viegli cauri izstaigājams. Zirgiem raitāks solis. Tu redzēsi, ka šī saule vēl nebūs norietējusi, kad mēs ar zirgiem jau būsim Skrundā! — Goģim teica Veisiķis, pēc klejotāju ieraduma runādami dažādas lietas.

Abi kumeļiem mugurā un nu tik jāt un jāt, ka visa zeme vien dimd. Diezin cik reizes jāta, taka Veisiķim pavisam pazīstama. Viņi jāj dziedādami, visiem mežiem cauri taisni no Cieceres viena līča līdz nākamajam. Goģis traki laimīgs. Viņš iemeta upē vaska pikuci par ziedu, ka tā bija parādījusi kuršiem taku līdz pašam Zemesgalam.

Aiz priekiem Goģis tik nepamana kādu satrunējušu baļķa galu, aiz kura aizmetas kāja, un viņš pakrīt.

Bet Veisiķis tūdaļ baļķim ar cirvi klāt un noskalda nost, lai citiem nebūtu jākrīt.

Pa tādu taku tagad var auļot zibeņa ātrumā, ka zeme vien put. Gar acīm tikai vienas skujas, un virs galvas kā varavīksne pār visu Jaunkursu gaiša debess strēle cauri visam mežam.

Zirgi aši, Goģis ar Veisiķi priecīgi. Ko vēl labāk?

Bet nepaiet ne krietns cēliens, kad Goģis paliek domīgs. Tik domīgs, ka nemaz parunāt.

Veisiķis nu prasa brālim, — kamdēļ viņš bēdīgs? Taka izdevusies labu labā. Te pat apmaldīties nevarēja.

— Bet vai tās nav atkal bēdas, — sāk ierunāties Goģis. — Pa tik labi izcirstu taku varēs jāt dziedādami kā savējie, tā svešnieki?

Patiešām. Šī taka bija cik taisna, tik vientiesīga. Tā bija vienlīdz laba gan pašiem, gan svešniekiem.

— Ak, tā tā lieta?

Zirgi tālus gabalus noiet savā nodabā. Bet kas tev ar bēdīgām domām galvā vairs mierīgu prātu dos?

Goģis domā uz priekšu, domā atpakaļ, rauga atcerēties, kā bija tad, kad pats trīs dienas netika no purva laukā.

Kā takai iemācīt tādu gudrību, lai tā prastu atšķirt savējo jātnieku no sveša jātnieka?

Zirgi tik iet un iet, bet jātnieki tikai domā un domā.

— Ačē, deviņi! — Goģim ir apnicis domāt. — Mūsu taisnajai takai vajag iemīt ari šķērsas nelabas pēdas, kas svešu nedraugu, kurš bez mūsu ziņas pa to staigā, aizvestu tieši kāda purva akacī.

Veisiķis par tādu padomu acis vien blisina.

— Tajās māņu takās, kaut sausās un cietās, — prātoja tālāk Goģis, - vajadzētu izrakt lielas bedres, lai tas, kurš jāj, tas iekrīt iekšā. Kurš jāj, tas iekšā.

Goģa padoms Veisiķim vieglas dienas tik drīz vis nesolīja. Bet ko citu lai dara? Lai prieka vietā kuršiem neuzkristu bēdas, tādas krustu šķērsu maldu takas tomēr bija jāpašķir.

Atskārtuši tādu atziņu, Goģis ar Veisiķi varēja atkal zirgus laist pilnos rikšos, ka lai put.

— Ahā! - iesaucās Veisiķis. — Vienu sānu stidziņu es tev tūlīt parādīšu. Tā gan nebūs nekāda svešnieku ķeramā tacīte. Tā aizvedīs vien Cieceres ielokā uz Kliņģa kalvi.

Takas raugiem laika bija gana pa meža stidzltēm iejāt un palūkot, kā vedas Skrundas kalējam Kliņģim un darvdeģim Bendelim.

Tur ēze dūšīgi šņāc, lakta dzied un pats kalējs līdzi elsā, sten, un dzirkstis un liesmas gan zilas, gan zaļas, gan sarkanas šaudās kā ugunīgas mēles. Te tiek liekts, kalts, cirsts, lauzts, skrūvēts, urbts, drillēts, ka skan vien.

Kliņģis tik grozīja sakarsēto dzelzi, sita ar veseri tikmēr, kamēr iznāca nazis, ka prieks paskatīties.

Viņam stūrī gulēja gan izkaptis, kapļi, cirvji un visādi citādi griežamie. Kliņģis bija labs kalējs, un Goģis neko lielu nebēdāja, ka viņš nemācēja izkalt stopsaktas zemju ķēniņiem.

Nepienāca ne vakars, kad Goģis ar Veisiķi, pa taku kā ar putna spārniem auļodami, ieraudzīja priekšā otrā krasta kalnā staltu, daiļu Skrundas pili. Abi tik lepni, ka smejas vien.

Nu viņi gaiši zināja, ka bija gudrāki par līkumaino Cieceri, jo prata iet taisni.

Nu viņi bija gudrāki par purvaino mūžamežu, jo prata to pašķirt, kā pašiem tīk.

Viņi tagad bija gudrāki par laiku, jo mācēja vienā zirga dienā apsteigt deviņas laivu dienas.

Nu viņi vēl gribēja būt gudrāki arī par nelūgtiem svešniekiem.

Pa šo taku no Skrundas uz zemgaļiem nu varēs doties ne tikai Bandavas, bet arīdzan Piemares, Duvzares, Ceklcs un Pilsāta zemes kurši.

Tomēr Veisiķa taka Dižupes krasta krūmos atdūrās kā pret mietu. Ko tas līdzēja, ja Skrundas pili varēja kā ar roku paglaudīt, ja tai ar sausām kājām lēti klāt netika. Viņi klausījās, kā sarunājās pils ļauži.

Viņi diktā balsī varēja sarunāties ar pilssargiem. Tikai tā nebija nekāda lieta, ja atjājējiem tik ilgi bija jāgaida, kamēr kāds pils sargs ar laivu atstumsies pretī Goģim, tad Veisiķim un pēc tam pārpeldinās pāri Dižupei abus zirgus.

Kamēr atpeldēja Ciepiņa laiva, Goģis jau visu Skrundas pili bija sacēlis kājās. Pa visiem pils kaktiem tagad runāja, ka Goģis atjājis pa​kaļ divmēļu Naulei.

Viņai nebija nemaz trīs dienas jāapdomājas. Ciepiņa laivu gaidīdama, Naule no pils aizsargvaļņa cauras dienas uz Cieceres muti vien skatījās.

Ciepiņš, no laivas izkāpis, Naulei tik stāstīja, kas tur Goģim esot par varenu pili, lai nākot tur dzīvot.

Ko šī? Ilgi vien domā, vai tie nu ir tukši nieki, vai īsta patiesība?

Bet, kad arī Goģis ar Veisiķi to apliecina, tad viņa ies arī. Tikai bez abiem dēliņiem viņa neļausies sevi nevienā zirgā celt. Bet puikiņas nebija nevienā zirga krusta maisā sabāžami. Un abi arī vienā jātnieces klēpī nebija paņemami. Auksim vajadzēja savu zirgu un īpašu klēpi.

Goģis pa Skrundas pili dzīvoja aplam nevaļīgs. Viņš te ņēmās tā, it kā būtu pavisam piemirsis, ka nesenā pavasarī dāvināja priekšpils garmatainajai Briģei no vītola zara atlecinātu svilpīti. Te viņš mīļojās un jādelējās ar savu Riksi, atraisīja kumeļu, kad viņš bija satinies saitē. Goģis apmainīja Riksim cieto lūku pavadu ar mīksto kaņepāju pavadu. Te pilstorņa galerā viņš ilgi runājās ar Jani un Veisiķi, kā brāļiem turpmāk dzīvot un saprasties.

Tik Goģim kaut kā nepagadījās pavērt priekšpils vārtus un ar šķelmīgu aci ielūkoties sētā. It kā viņi ar Briģi nekad nebūtu jārējušies un tīkami mēļojušies.

Tā pagāja viena diena aiz otras. Katra novakara saule Briģes sirdij uzbūra rūgtu skumību. Viņa staigāja lēnām, noliektu galvu. Vai patiešām Goģim, pa tālajiem mežiem dzīvojot, būtu cits prāts gadījies?

Bet tikmēr Goģim ar brāļiem vajadzēja tikt skaidrībā, vai Veisiķa meža takai bija jānobeidzas jau Dižupes viņas malas krūmos vai jāpienāk līdzklāt pie šī krasta pils laivu laipas?

Pirmā doma brāļiem bija tāda, ka viņmalā tagad vajadzētu uzcirst steķi ar laipu, pie kuras pa rokai turēt īpašu laivu. Tiklīdz te piestātu jātnieks ar nokaltu rīku maisiem no Kliņģiem vai Veisiķa ziņu nesējs no Medus pils, viņš bez kādas ilgas minstināšanās varētu sēsties laivā un irties šurp.

Otra bēda bija — kā ar sausām kājām dabūt pāri Dižupei sievišķus un klēpja bērnus? Ko darit ar tiem peldošajiem liellopiem un nepeldošajiem sīklopiem, kas priekš laivas par nemierīgu un priekš pel​dēšanas par muļķu?

Bluķulaivām pavisam nepatika nesavaldīgi, pārbijušies un spiedzīgi iekšākāpēji. Jo bailīgāk kāds tajā ietupās, jo grīļīgākas tās palika. Kā neiejāti zirgi tās meta savus jātniekus nost. Dižupes rudens drēgnuma pilnajos dziļūdeņos laivas bija tikpat vaļšķīgas un grīļīgas kā brīvi peldoši baļķēni.

Mēģinājumos ar laivu kopā siešanu brāļiem nekas jēdzīgs neiznāca. Ne pie pils bija tik daudz laivu, ne tās tik brangi kopā turējās. Ar baļ- ķēniem bija pavisam cita lieta. Kaut arī Kursā koki vēl nebija iemanījušies augt tik gari, lai to stumbri sniegtos no vienas krastmalas līdz otrai, tomēr tā jau bija laipa līdz brangam upes vidum. Ja vēl tādam stumbenim ar lūku vītām virvēm stingri saklūgoja galā vēl tādu pašu peldošu milzeni, tad lielais niķis ūdenī valstīties bija pārgājis kā vienam, tā otram, un izveicīgs vīrs jau jaudāja pāriet uz otru krastu ar sausām kājām. Ja nu vēl blakus tiem visā upes platumā piesēja vēl kādus baļķus, tad tā jau bija īsta šurpu turpu droši staigājama laipa. Bet trīs cieši kopā sasieti stumbri jau bija visīstākā peldošā taka, pa kuru varēja uzmanīgi pamēģināt pārvest pāri ne tikai zirgu, bet arī govi.

Pa to laiku augšā pilī gājputnu nemiers pieņēmās vien spēkā.

Pa pils takām dūšīgi vien skraidīja Auksis, kājstarpā iežmiedzis maiksti, ko bija uzdomājis par savu zirgu.

— Nū! — viņš mudināja rotaļu kumeļu.

— Auksi! Uz kurieni tu jāsi? — no zālēm nākdama, viņam uz​sauca priekšpils Briģe.

— Uz Zemgali! — atbildēja knēvelis. — Tā ir dikti tāļa zeme.

— Ko tu tur darīsi?

— Tur mēs varēsim pēc sava prāta brīnum labi izstrādāties, izēsties un izdzīvoties, — lepni atteica Auksis.

Aha! Tagad Briģe droši zināja, ka itin drīz notiks lielais jājiens prom uz Goģa pili.

— Ņem mani līdzi!

— Tu nemāki jāt!

— Iemācīšos.

— Tā ir vīrišķu mācēšana.

— Nav vis! Vai es sliktāka par Nauli?

— Ar lindrakiem nav nekāda jāšana.

— Bet es sēdēšu sāniski.

— Vai tev zirgs ir?

Nē. Zirga gan Briģei nebija. Nekāda, ne veca, ne kliba. Toties, pēc viņas rēķina, Goģim bija divi zirgi. Tas, ar ko viņš šurp atjāja, un vēl Riksis.

Briģe satrūkās. Nu tik bija jāsteidz pasaules gājējiem līdzi! Nekā vairs glābties. Briģe nu varen nemierīga. Tūļāties nedrīkstēja. Bet kā satikt nevaļīgo Goģi, viņai trūka padoma.

Līdz vakaram viņai nekas cits prātā neiešāvās kā vien pirtī gari mazgāties. Siltā un mīlīgā pirtī Briģe mazgājas un peras vienu lāgu, otru lāgu. Neviens jau nevarēja pateikt, cik ilgi tādi gari mati bija jāmazgā.

Noperas vieni juku jukām ar maziem bērniem, noperas citi ar veciem un slimiem, kas paši vairs nemāk ne lāga nomazgāties, ne saģērbties, bet Briģe krēslainā lāvas stūrītī tik plunčājas un ausās vien.

Nāk iekšā priekšpils sievas un vīri, stāsta, ka laukā jau esot uzlēcis mēnesis, kas spīdot tik gaiši kā dienā.

Bet kāda lāvas sieva par to tik smejas: — Kas nu tā par spīdēšanu! Mana pakaļa jau daudz labāk spīd.

Te valodas šķiltiņ šķiļas.

— Vadzi! Tas pasaules klaidonis un saules ķērājs Goģis arīdzan ir pārradies un sācis pa pili apkārt staigāt.

— Sazin, kur tad šim tās īstās mājas atrodas?

— Viņam tak zemes tālajā galā esot pašam uzcirsta pils, kur no kokiem medus pats mutē tekot. Un visi logi ar lāčādām aizklāti.

— Cik tur laba izdzīve!

— Jājājot vien tik pretī uz to pusi, kur saule lec.

— Tāds jau allaž vējiem pa priekšu skrien.

— Un meži tur esot pilni ar žiperigām raganām.

— Nav vis!

— Ir gan tā!

— Nerunā niekus!

— Diez vai kādu skrundenieci šis līdzi vedīs?

— Viņam jau tāda cieta un nelokāma daba.

Vien šo pašu reizi notiekas tā, ka pirtī aptrūkst aukstais ūdens un ar ķipi uz upi nu raida Briģi. Neko darit. Nabadzīte, ar pirtsslotu aizsegusies, iet ari. Bet, verot durvis, viņa saskrienas ar nevienu citu kā pliku Goģi. Kas viņam! Ja Briģe apsola Goģim nopērt muguru, ūdeni viņš atnes ar mīļu prātu.

Goģis ienāk ar pilnu ķipi un krēslā sameklē savu muguras mazgātāju. Viņam nu tik tīksmi, ka gals klāt. Pirtī gars, nemaz saprast, cik mīlīgs. Un bērza lapu zaru pēriens šķīstīgi valdzinošs.

— Tev patīk? — Briģe prašņā.

— Kā tad ne. Patīk gan.

Goģis vairs nav nekāds drašķis, kas ies ar Briģcs pirtsslotu meņģēties. Guļ kā aizmidzis, lai tik šo per vien.

Briģe vairs nenociešas un noprasa, par ko viņš tā visu laiku tik censīgi domājot. Tikai šis tik lēti nemaz negrib atzīties. Viņš domājot tik tāpat vien, šo to. Ko tu tādam ar mīkstu lapu slotu padarīsi?

— Tad es tevi ar neīsto slotu peru? — bilst Briģe. — Kadiķa saišķis man negadījās pa rokai.

Tikai pēc tādas valodas Goģim mēle atraisās: — Man tas klusumā tev pie auss pasakāms.

Kad tā, tad tā. Briģe gaidīt gaida, kad abi, baltus nātru kaulu kreklus apvilkuši, vieni paši nosēdīsies pirtspriekšas nojumē uz baļķa garos matus pasausināt. Briģe, pašķīrusi matus, tik griež savu pliko ausi tuvāk Goģim, lai šis saka savu kluso teicamo. Bet viņš tik skatās mēnesi, cieš klusu un lūko piedienīgākos

vārdus par zirgiem, par pi​līm, par raganām un ķēniņienēm atrast.

— Tu man esi piesēdējis matus! — Briģe neļauj Goģim nodabā gari klusēt.

Re, kāds lempis tas Goģis!

— Klau! — Goģis beidzot vērīgi paraudzījās Briģes ģīmī. — Vai tu man jāsi līdzi uz zemes galu?

Briģe šo aicinājumu bija ilgi gaidījusi. Bet, kad to izdzirdēja, nobijās. Tagad ieilgusi Briģes klusuciešana satrauca Goģi.

— Es tev pagādāju zirgu, — viņš teica.

Re, kā Goģis vispapriekšu bija meklējis zirgu un tikai tad uzrunāja Briģi!

— Vai tev tajā tālajā zemes galā valšķīgu raganu trūkst?

— Trūkst gan, — atzinās Goģis.

— Kā lai es zinu, ka tā ir īsta patiesība, nevis tīrie nieki?

— Paprasi Naulei!

Ko nu Briģe tā uz reizi skries uz pili Naulei prasīt. Notic tāpat Goģim uz vārda. Viņa paliek pie savas apņemšanās.

Ja tā, tad Goģim tūliņ prāts priecīgāks. Ko tad vēl vairāk? Viņš saka, ka Briģei tagad nāksies kādu ritu jāt viņam līdzi pa Veisiķa meža taku taisni pretī saulei līdz pašai Medus pilij un tur palikt par viņa ķēniņieni.

— Tu drīz jāsi prom?

— Jā gan.

— Tad tas būs varens jājiens!

Aiz tā, ka zirgus tomēr nekā nevarēja iemācīt staigāt pa peldošu baļķu taku, Veisiķis tos aiz pavadas pārpeldināja pāri Dižupei jau iepriekšējā vakarā, sapina, palaida zālē, lai ēd un pūšas, bet pats tur pie viņiem palika pa nakti pieguļā.

Re, kā bija! Skrundas pilī jau nekad nevarēja palikt par biezu. Līdzko jaunekļi paaugās, tā āva kājas, segloja zirgus un devās klaidīties plašajā pasaulē.

Tā notika ari šajā reizē.

Saulei lecot, Skrundas ķēniņš Jānis, sasprauzdams Goģa apmetni ar stopsaktu un atsveikas sakot, novēlēja abiem ar Briģi jo mīlīgu un saderīgu dzīvošanu, atgādināja, ka, krietnus darbus darot, labu dienu allaž gadoties vairāk nekā nelabu.

Pa pils vārtiem uz savu izdošanos izgāja Ciepiņš ar mazo Ausiķi pie rokas. Aiz viņiem gāja Naule ar Mundri klēpī. Tad Goģis ar Bri- ģi. Viņiem sekoja iedzīves maisu nesēji.

Ceļiniekus otrā krastā ar zirgiem sagaidīja Veisiķis.

Tur Ciepiņš zirgā sēdināja Nauli.

Naulei Ciepiņš klēpī pasniedza Mundri.

Savā jātnieka klēpī viņš ņēma Auksi.

— Protu, protu! - zirgā lepni iesēdusies, teica arī Briģe, uzmun​drinot kā sevi, tā Goģi.

Vārīgi jātnieki, smagi mantu maisi. Karavāna gāja pamazām un uzņēma taku, kur suns pa priekšu tecēja. Un tomēr, lai arī cik lēns šoreiz bija zirgu solis, viņi visi cerēja šīs pašas dienas saulrietu skatīt no Bišu kalna Medus pilī.

Neviens jau tolaik nejaudāja noskārst, kas ar Kursas Dižmeža kuršiem notiks vēlāk, kad tos pārstaigās gadsimts pakaļ gadsimtam. Tomēr, lai būtu kā būdams, viņiem līdz šai baltai dienai nācās dzīvot visos trīsdesmit trīs augumos vien tālāk — kā paši māk.

SENATNES SPOGULIS Apgādā "Annele" iznākušas vēsturisko romānu virknē "Senatnes spogulis" šādas grāmatas: Jānis Mauliņš "VILKAČU SILA LĪDUMNIEKS",

2005 Ārijs Geikins "KAUPO", 2005 Arturs Heniņš "TEIKSMA PAR KURSAS DIŽMEŽU" 2006