Triumfa arka - Erihs Marija Remarks

Ērihs Marija Remarks

Triumfa arka No vācu valodas tulkojusi Erika Lūse

R朝ga, Liesma, 1983

I Nākdama šķērsām pāri tiltam, sieviete tuvojās Ravikam. Viņa nāca ātri, bet dīvaini ļodzīgiem soļiem. Raviks pamanīja sievieti tikai tad, kad viņa jau bija turpat līdzās. Viņš ieraudzīja bālu seju ar augstiem vaigu kauliem un tālu vienu no otras stāvošām acīm. Seja bija sastingusi, līdzīga maskai, laternu gaismā tā likās saplakusi, bet acis tik stiklaini tukšas, ka Raviks ieskatījās viņā uzmanīgāk. Sieviete pagāja Ravikam tik tuvu garām, ka gandrīz vai pieskārās viņam. Raviks pastiepa roku un satvēra viņu aiz elkoņa. Tobrīd viņa sasvārstījās un, ja Raviks neatbalstītu, būtu nokritusi. Viņš turēja tās roku cieši satvertu. - Kurp jūs ejat? – brīdi pagaidījis, viņš jautāja. Sieviete stingi vērās viņā. - Laidiet mani vaļā, - viņa čukstēja. Raviks neatbildēja. Viņš joprojām stingri turēja tās roku. - Laidiet mani vaļā! Ko tas nozīmē? – sieviete runāja tikko pavērtām lūpām. Ravikam likās – sieviete viņu nemaz neredz. Viņa raudzījās tam cauri, kaut kur nakts tukšumā. Bija kāds šķērslis, kas viņu kavēja, un šim šķērslim viņa sacīja: - Laidiet mani vaļā! Ka viņa nav ielas staigule, to Raviks bija nopratis tūlīt. Nebija arī piedzērusies. Viņš atlaida rokas tvērienu vaļīgāk. Tagad viņa būtu varējusi viegli atbrīvoties, taču pat nemanīja to. Raviks brīdi pagaidīja. - Sakiet nu tiešām: kurp jūs ejat – naktī, viena, šai laikā Parīzē? – viņš mierīgi jautāja vēlreiz un palaida viņas roku. Sieviete klusēja. Bet nekustējās no vietas. Likās, it kā, reiz aizkavēta, vairs nespēj paspert ne soli. Raviks atbalstījās pret tilta margām. Viņš sajuta zem plaukstām miklo, poraino akmeni. - Turp varbūt? – viņš pameta ar galvu atmuguriski lejup, kur pelēcīgi gaistošajā spozmē nemierpilnā Sēna sitās pret Almas tilta ēnu. Sieviete neatbildēja. - Par agru, - sacīja Raviks. – Par agru – un pārāk auksts novembrī. Viņš izvilka paciņu cigarešu un meklēja kabatās sērkociņus. Šaurajā kartona kārbiņā bija atlikuši tikai divi, viņš pieliecās, lai pasargātu ar plaukstām liesmiņu no vieglā upes vēja. - Iedodiet man arī cigareti, - neskanīgā balsī sacīja sieviete. Raviks izslējās un parādīja paciņu. - Alžīrijas. Melna tabaka ārzemnieku leģionam. Droši vien būs pārāk stipra jums. Citu man nav līdz. Sieviete pakratīja galvu un paņēma vienu cigareti. Raviks paturēja degošu sērkociņu. Viņa smēķēja alkatīgi, dziļi ievilkdama dūmus. Raviks pārmeta sērkociņu pāri margām. Kā maza, krītoša zvaigznīte tas šāvās cauri tumsai un izdzisa, tikai sasniedzis ūdeni. Pa tiltu lēni tuvojās taksometrs. Šoferis pieturēja. Viņš paraudzījās šurp un, brīdi nogaidījis, aizbrauca tālāk pa miklo, melni spīguļojošo Georga Piektā avēniju. Pēkšņi Raviks juta, ka ir noguris. Dienā viņš bija smagi strādājis un pārnācis nebija varējis aizmigt. Tāpēc vēl izgājis laukā, lai kaut ko iedzertu. Bet patlaban vēlās nakts miklajā vēsumā nogurums uzkrita kā maiss uz galvas. Viņš paskatījās uz sievieti. Kāpēc īsti viņš bija to aizturējis? Kaut kas ar šo sievieti nav kārtībā, tas ir skaidrs. Bet kāda viņam daļa? Vai nu mazums redzēts sieviešu, kurām kaut kas atgadījies – it īpaši naktī, it īpaši Parīzē, un tagad viņam bija vienalga, viņš tikai gribēja vēl kādu stundu pagulēt.

- Ejiet mājās, - viņš teica. – Kas jums te ap šādu laiku ko meklēt uz ielas? Varat vēl iedzīvoties nepatikšanās. Viņš uzsita mēteļa apkakli un dzīrās iet. Sieviete palūkojās viņā, it kā nebūtu sapratusi. - Mājās? – viņa atkārtoja. Raviks paraustīja plecus. - Mājās, savā dzīvoklī, hotelī, sauciet to, kā gribat. Kaut kur. Jūs taču negribēsiet, lai jūs notver policija? - Hotelī! Mans dievs! – sacīja sieviete. Raviks palika stāvam. Jau atkal kāds, kurš nezina, kurp iet, viņš nodomāja. To vajadzēja paredzēt. Allaž viens un tas pats. Naktīs viņi nezina, kur likties, un nākošajā rītā pazūd, vēl iekams pagūsti pamosties. Tad viņi zina, kur iet. Mūžīgais, lētais izmisums, kas rodas līdz ar tumsu un pazūd līdz ar tumsu. Viņš aizmeta cigareti. It kā pats to nebūtu vēl diezgan pieredzējis. - Nāciet, iesim kaut kur iedzert malciņu degvīna, - viņš teica. Tas bija pats vienkāršākais. Viņš samaksās un ies, un tad lai viņa pati par sevi parūpējas. Sieviete nedroši sakustējās un paklupa. Raviks satvēra viņu pie rokas. - Nogurusi? – viņš jautāja. - Nezinu. Laikam. - Tik nogurusi, ka nevarat gulēt? Viņa pamāja. - Tā gadās. Nāciet tik. Es jūs pieturēšu. Viņi devās augšup pa Marso avēniju. Raviks juta, ka sieviete pret viņu atbalstījās. Atbalstījās tā, it kā grasītos krist. Viņi šķērsoja Serbijas Pjēra Pirmā avēniju. Aiz Šaijo ielas krustojuma tālumā uz lietainā debesu fona tumšs un neskaidrs iznira Triumfa arkas milzeņa apveids. Raviks norādīja uz kādu apgaismotu, šauru ieeju pagrabiņā. - Te... kaut kas jau būs vēl dabūjams. Tas bija šoferu krodziņš. Pie galdiņiem daži taksometru šoferi un dažas prostitūtas. Šoferi spēlēja kārtis. Prostitūtas dzēra absintu. Viņas pameta uz sievieti vērtējošu mirkli. Tad vienaldzīgi novērsās. Vecākā skaļi nožāvājās; otra ņēmās apātiski krāšļoties. Telpas dziļumā pikolo ar sakaitinātas žurkas izskatu kaisīja uz flīzēm zāģu skaidas un uzslaucīja grīdu. Raviks ar sievieti apsēdās līdzās durvīm. Tā bija ērtāk; tad varēja ātrāk pazust. Mēteli viņš nenovilka. - Ko jūs dzersiet? – viņš jautāja. - Nezinu. Kaut ko. - Divus kalvadosus, - Raviks teica viesmīlim, kam mugurā bija veste un krekls ar uzrotītām piedurknēm. – Un paciņu „Chesterfield” cigarešu. - Nav mums, tikai franču. - Labi. Tad paciņu „Laurens” zaļās. - Zaļās arī mums nav. Tikai zilās. Raviks aplūkoja viesmīļa apakšdelmu, kur bija uztetovēta kaila sieviete, kas soļoja pa mākoņiem. Viesmīlis uztvēra Ravika skatienu un, sažņaudzis dūri, sasprindzināja rokas muskuļus. Sieviete piedauzīgi grozīja vēderu. - Nu tad zilās, - sacīja Raviks. Viesmīlis smīkņāja. - Varbūt atradīsies vēl kāda paciņa zaļo. – Un aizšļūkāja, vilkdams kājas. Raviks raudzījās viņam nopakaļ. - Sarkanas tupeles un vēderdejotāja! – viņš teica. – Laikam dienējis turku flotē. Sieviete nolika rokas uz galda. Nolika tā, it kā negribētu nekad vairs tās celt nost. Rokas bija koptas, bet tas neko neizteica. Un pārāk koptas jau nebija. Raviks redzēja, ka labās rokas vidējam pirkstam nags aizlūzis un, jādomā, noplēsts, nevis novīlēts. Laka vietām

atlekusi. Viesmīlis atnesa glāzītes un paciņu cigarešu. - „Laurens” zaļās. Vienu vēl atradu. - Tā jau domāju. Vai esat dienējis flotē? - Nē. Cirkā. - Vēl labāk. – Raviks pasniedza sievietei pāri galdam glāzīti. – Izdzeriet. Pats labākais ap šo laiku. Vai varbūt gribat kafiju? - Nē. - Izdzeriet uzreiz. Sieviete pamāja un izdzēra glāzīti tukšu. Raviks viņu vēroja. Izdzisusi, bāla, gandrīz bez jebkādas izteiksmes sejā. Pilnīgas, bet blāvas lūpas, to kontūras pagaisušas, un tikai mati – spoži, dabiski gaiši – bija ļoti skaisti. Galvā viņai bija berete un zem lietusmēteļa angļu kostīms. Kostīmu bija šuvis labs drēbnieks, taču gredzena zaļais akmens pārāk liels, lai būtu īsts. - Vai gribat vēl vienu? – jautāja Raviks. Sieviete pamāja. Viņš paaicināja viesmīli. - Vēl divus kalvadosus. Tikai lielākas glāzītes. - Lielākas glāzītes? Arī vairāk ieliet? - Jā. - Tātad divus dubultus kalvadosus. - Uzminējāt. Raviks nolēma savu glāzi ātri izdzert un tad iet. Viņš garlaikojās un bija ļoti noguris. Visumā viņam netrūka pacietības neparedzētos dzīves atgadījumos, aiz muguras bija četrdesmit gadu nemierīgas, svaidīgas dzīves. Situācijas – līdzīgas šai – bija pārāk labi pazīstamas. Kopš dažiem gadiem viņš dzīvoja Parīzē un naktīs, nevarēdams lāgā gulēt, klaiņoja pa ielām, tad gadījās daudz ko redzēt. Viesmīlis atnesa glāzītes. Raviks piesardzīgi nolika sievietei uz galda asi un aromātiski smaržojošo ābolu degvīnu. - Izdzeriet vēl to. Daudz jau nelīdz, bet vismaz sasilda. Un, lai arī kas jums būtu, neņemiet pārāk tuvu pie sirds. Maz ir tāda, kas būtu tā vērts, lai ilgi pārdzīvotu. Sieviete viņu uzlūkoja. Viņa nedzēra. - Tā tas ir, - teica Raviks. – It īpaši naktī. Nakts visu sarežģī. Sieviete joprojām nenolaida no viņa acis. - Jums nevajag mani mierināt, - viņa beidzot teica. - Vēl jo labāk. Raviks meklēja ar acīm viesmīli. Nu viņam pietika. Šo tipu viņš pazina. Laikam jau krieviete, viņš nodomāja. Tikko kur iesēdusies, vēl ne lāgā apsildījusies, jau sāk ar pamācībām. - Vai esat krieviete? – viņš jautāja. - Nē. Raviks samaksāja un piecēlās, lai atvadītos. To pašu brīdi piecēlās arī sieviete. Viņa to darīja klusēdama, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Raviks šaubīgi uz viņu paskatījās. Labi, viņš nodomāja, atvadīties var arī laukā. Bija sācies lietus. Raviks palika pie durvīm stāvam. - Uz kuru pusi jums? Viņš bija nolēmis doties pretējā virzienā. - Es nezinu. Kaut kur. - Kur tad jūs dzīvojat? Sieviete sarosījās. - Turp es nevaru! Nē! To es nevaru! Nevaru! Pēkšņi viņas acīs pavīdēja mežonīgas bailes. Sastrīdējusies, nodomāja Raviks. Bijis tracis –

un izskrējusi uz ielas. Rīt ap pusdienas laiku visu pārdomās un atgriezīsies. - Vai jums nav kāds, pie kā varētu aiziet? Kāda paziņa? Krodziņā varat piezvanīt. - Nē. Nav neviena. - Kaut kur jau vajadzēs doties. Vai jums nav naudas hotelim? - Ir. - Tad ejiet uz hoteli. Te, visgarām šķērsielās, ir vairāki. Sieviete neatbildēja. - Nu kaut kur jums ir jātiek, - Raviks sacīja, zaudēdams pacietību. – Nevarat taču palikt lietū uz ielas. Sieviete savilka lietusmēteli ciešāk. - Jums taisnība, - viņa teica, it kā beidzot par kaut ko izšķīrusies. – Jums ir pilnīgi taisnība. Paldies. Nerūpējieties vairs par mani. Gan jau kaut kur... Paldies. – Viņa saņēma mēteļa apkakli. – Paldies par visu. Viņa pacēla uz Raviku sāpju pilnās acis, veltīgi pūlēdamās pasmaidīt, tad, vairs nevilcinādamās, nedzirdamiem soļiem cauri miglai un lietum devās prom. Raviks kādu brīdi palika nekustīgi stāvam. - Sasodīts! – viņš apmulsis svārstīdamies norūca. Raviks nezināja, kas tas ir un kā tas gadījies – izmisīgais smaids, skatiens, tukšā iela vai arī nakts -, zināja vienīgi, ka sievieti, kas tur miglā pēkšņi izskatījās kā apmaldījies bērns, nepametīs vienu. Raviks sekoja viņai. - Iesim, - viņš aprauti noteica. – Gan jau kaut ko jums sameklēsim. Viņi sasniedza Zvaigznes laukumu. Varens un bezgalīgs tas pletās acu priekšā mirgojošā, pelēcīgā dūmakā. Migla bija sabiezējusi, un ielas, kas visapkārt no laukuma atzarojās, vairs nebija saskatāmas. Bija palicis vienīgi plašais laukums ar izklaidu blāvajiem laternu spīdekļiem un Triumfa arkas akmens loku, kura milzīgais apveids, pagaisdams miglā, it kā balstīja grūtsirdīgās debesis un sargājot nosedza vientuļo, bālo liesmu uz nezināmā kareivja kapa, kas nakts tumsā un pamestībā, likās, bija pēdējais cilvēces kaps. Viņi gāja šķērsām pāri visam laukumam. Raviks gāja ātri. Bija pārāk noguris, lai domātu. Dzirdēja sev līdzās sievietes nedrošos, mīkstos soļus, viņa sekoja klusēdama, galvu noliekusi, rokas dziļi mēteļa kabatās sabāzusi, - maza svešas dzīves liesmiņa, un pēkšņi laukuma naksnīgajā vientulībā – lai arī Raviks neko par viņu nezināja, kādu brīdi tieši tāpēc, - viņa likās tam neparasti radniecīga. Viņa bija tam sveša, tāpat kā viņš pats visur jutās svešs, un tas brīnumaini tuvināja, vairāk nekā daudzi vārdi un laika postīgais paradums. Raviks dzīvoja nelielā hotelī aiz Terna laukuma, kādā Vagrama avēnijas šķērsieliņā. Tā bija stipri paplukusi ēka, jauna bija vienīgi izkārtne pie ieejas – Hotelis „International”. Viņš piezvanīja. - Vai ir kāda brīva istaba? – viņš jautāja puisim, kas atvēra durvis. Tas iepleta miega pilnās acis. - Portjē patlaban nav, - viņš beidzot izdabūja pār lūpām. - To es pats redzu. Es jautāju, vai vēl ir kāda brīva istaba? Puisis neizpratnē paraustīja plecus. Viņš redzēja, ka Ravikam bija līdz sieviete, bet nesaprata, kāpēc būtu vajadzīga vēl viena istaba. Pēc pieredzes viņš zināja, ka tādos gadījumos lieku istabu nemēdz prasīt. - Madame guļ. Ja es viņu pamodināšu, viņa izmetīs mani laukā, - viņš teica un paberzēja kāju pret kāju. - Labi. Tad vajadzēs pašiem paskatīties. Raviks iedeva puisim dzeramnaudu, paņēma savu atslēgu un sievietei pa priekšu devās pa kāpnēm augšā. Iekams atslēdza savu istabu, viņš aplūkoja durvis līdzās. Durvju priekšā kurpes nebija izliktas. Viņš divas reizes pieklauvēja. Neviens neatbildēja. Uzmanīgi nospieda kliņķi. Durvis bija aizslēgtas. - Vakar tai ūķī neviena nebija, - viņš nomurmināja. – Pamēģināsim no otras puses.

Saimniece aizslēgusi, laikam baidīdamās, ka blaktis varētu aizbēgt. Raviks atslēdza savas istabas durvis. - Apsēdieties brītiņu, - viņš norādīja uz sarkanu dīvānu. – Būšu tūlīt atpakaļ. Viņš atvēra stiklotās durvis uz šauru balkonu, pārrāpās pāri dzelzs režģim starp balkoniem un pamēģināja tur atvērt durvis. Arī tās bija slēgtas. Neko nepanācis, viņš atgriezās. - Nekas nelīdz. Nevaru jums sadabūt istabu. Sieviete sēdēja dīvāna stūrī. - Vai drīkstu vēl kādu brīdi te pasēdēt? Raviks pavērās viņā uzmanīgi. Seja aiz noguruma bija sakritusies. Radās iespaids, ka viņai nav vairs spēka piecelties. - Varat palikt te, - viņš teica. - Tikai mazu brītiņu... - Liecieties gulēt. Tas ir pats vienkāršākais. Šķita, ka sieviete viņā neklausījās. Viņa lēnām, gandrīz automātiski pašūpoja galvu. - Jums vajadzēja mani pamest uz ielas. Tagad... man liekas, es vairs nevarēšu... - Man arī tā liekas. Palieciet te un guliet. Tas būs pats prātīgākais. Rītu tad redzēsim, ko darīt. Sieviete paskatījās uz viņu. - Man negribētos... - Ak dievs, - Raviks iebilda. – Jūs mani nudien netraucējat. Nav jau pirmā reize, kad šeit kāds paliek pa nakti, tāpēc ka nezina, kur likties. Šai hotelī dzīvo bēgļi. Kaut kas tamlīdzīgs te atgadās vai katru dienu. Liecieties gultā. Es gulēšu uz dīvāna. Esmu pieradis. - Nē, nē... pasēdēšu te. Ja vien drīkstu pasēdēt, tad jau pietiek. - Labi, kā gribat. Raviks novilka mēteli un uzkāra. Tad paņēma segu un vienu spilvenu no savas gultas un piebīdīja pie dīvāna krēslu. Atnesa no vannas istabas frotē halātu un pārmeta pār krēslu. - Tā, - viņš teica, - to es jums varu iedot. Ja gribat, varat dabūt arī pidžamu. Tur kumodes atvilktnē dažas ir. Es vairāk nelikšos par jums zinis. Varat tagad izmantot vannas istabu. Man vēl šis tas darāms. Sieviete pašūpoja galvu. Raviks palika stāvam līdzās. - Mēteli vajadzēs novilkt, - viņš teica. – Pamatīgi saslapis. Bereti arī dodiet šurp. Viņa iedeva mēteli un bereti. Viņš nolika spilvenu dīvāna stūrī. - Tas būs galvai. Krēsls lai paliek te, citādi pa miegam nokritīsiet. – Raviks piestūma krēslu pie dīvāna cieši klāt. – Un tagad vēl kurpes. Protams, izmirkušas cauri. Īsti piemērotas, lai saaukstētos. – Viņš noāva sievietei kurpes, sameklēja atvilktnē īsu vilnas zeķu pāri un uzmauca kājās. – Tā, nu kaut cik tā kā būtu. Kritiskos brīžos vajag drusku gādāt par komfortu. Vecs zaldātu likums. - Paldies, - teica sieviete. – Paldies. Raviks iegāja vannas istabā un atgrieza krānus. Ūdens šļācās izlietnē. Viņš atraisīja kaklasaiti un izklaidīgi pavērās spogulī. Pētošas, dziļi dobumos ēnu apņemtas acis, šaura seja, ja nebijis šo acu, tā izskatītos līdz nāvei nogurusi, maigs lūpu iezīmējums, pretrunā ar grumbām, kas vilkās no deguna līdz mutes kaktiņiem, un virs labās acs – robaina, gara rēta, kas izzuda matos. Viņa pārdomās ielauzās telefona zvans. - Sasodīts! – Uz brīdi viņš bija visu aizmirsis. Reizēm gadījās tādi mirkļi, kad viss pagaisa no apziņas. Un tur līdzās taču bija tā sieviete. - Es nāku! – viņš uzsauca. – Vai izbijāties? Viņš nocēla klausuli. - Kā?... Jā. Labi... jā... Protams, jā... gan jau... jā. Kur? Labi, būšu tūlīt. Karstu kafiju,

stipru kafiju... jā... Viņš piesardzīgi nolika klausuli un mirkli palika domīgi sēžam uz dīvāna atzveltnes. - Man jāiet, - viņš teica. – Steidzīgi. Sieviete tūlīt piecēlās. Mazliet sagrīļojās un atbalstījās pret krēslu. - Nē, nē... – Raviku aizkustināja tik padevīga paklausība. – Jūs varat palikt. Guliet. Man jāiet, būšu prom kādu stundu, divas, nezinu, cik ilgi. Palieciet vien te. – Viņš uzvilka mēteli. Pazibēja kāda doma, bet tūlīt pagaisa. Sieviete nezags. Nav tāda tipa. Tādas viņš pazina pārāk labi. Nebija jau arī daudz ko zagt. Viņš bija jau pie durvīm, kad sieviete jautāja: - Vai varu iet līdz? - Nē, izslēgts. Palieciet te. Lietojiet, kas jums vēl vajadzīgs. Arī gultu, ja gribat. Konjaks ir skapī. Guliet... Viņš pagriezās. - Atstājiet uguni degam, - negaidot un ātri izmeta sieviete. Raviks palaida kliņķi vaļā. - Baidāties? – viņš jautāja. Viņa pamāja. Viņš norādīja uz atslēgu. - Aizslēdziet durvis aiz manis, atslēgu izņemiet. Lejā ir otra atslēga, es atslēgšu ar to. Viņa pašūpoja galvu. - Nē, ne jau tāpēc. Lūdzu, atstājiet uguni degam. - Ak tā! – Raviks pētoši uz viņu paraudzījās. – Es tikpat nebūtu nodzēsis. Lai deg. To es zinu. Pats esmu kaut ko tādu piedzīvojis. Akāciju ielas stūrī gadījās taksometrs. - Loristona ielā četrpadsmit. Ātri! Šoferis apgrieza mašīnu un sāka braukt pa Karno avēniju. Pie Grandarmē avēnijas krustojuma no labās puses izšāvās maza divvietīga mašīna. Sadursme būtu neizbēgama, ja iela nebijusi slapja un slidena. Bremzējot mazā mašīna aizslīdēja līdz ielas vidum – tieši gar taksometra radiatoru. Vieglā automašīna griezās kā karuselis. Tas bija mazs reno, kurā pie stūres sēdēja vīrietis ar brillēm uz acīm un melnu katliņu galvā. Pie katra pagrieziena pavīdēja viņa bālā, sašutusī seja. Tad mašīna mitējās griezties un metās Triumfa arkas virzienā, kas ielas galā pacēlās kā pašas elles milzu vārti; reno bija līdzīgs mazam, zaļam kukainim, no kura izspraukusies bāla dūre draudēja naksnīgajām debesīm. Taksometra šoferis atskatījās. - Vai esat kaut ko tādu redzējis? - Jā, - atbildēja Raviks. - Uzmaucis galvā katliņu. Kur tādam nakts laikā jādrāžas? - Viņam bija taisnība. Viņš brauca pa galveno ielu. Kāpēc jūs lamājaties? - Protams, viņam taisnība. Tāpēc jau es lamājos. - Ko tad jūs darītu, ja viņam nebūtu taisnība? - Arī lamātos. - Jūs, liekas, protat dzīvē iekārtoties. - Tad es lamātos savādāk, - paskaidroja šoferis, iegriezdamies Foša avēnijā. – Ar lielāku pārliecību, saprotat? - Nē. Samaziniet krustojumos ātrumu. - To jau es tikpat būtu darījis. Nejēdzīga ķēpa uz ielām. Bet kāpēc jūs jautājat, ja tikpat neklausāties, ko saku? - Tāpēc, ka esmu noguris, - Raviks nepacietīgi atbildēja. – Tāpēc, ka ir nakts. Un kaut vai tāpēc, ka esam nezināma vēja trenkātas dzirkstītes. Brauciet ātrāk. - Tas ir kaut kas cits, - šoferis, parādīdams cieņu, pieskārās ar pirkstiem pie cepures. – To es saprotu.

- Paklausieties, - ieminējās Raviks, kam bija radušās aizdomas. – Vai jūs esat krievs? - Nē, bet, gaidot uz braucējiem, daudz ko lasu. Ar krieviem man šodien nelaimējas, nodomāja Raviks. Viņš atslēja galvu atpakaļ. Kafiju vajadzētu. Ļoti karstu, melnu kafiju. Cerams, ka būs pietiekami. Rokām jābūt sasodīti mierīgām. Ja citādi nevarēs, lai Vēbers izdara man injekciju. Bet varēs. Viņš pagrieza lejup loga stiklu un lēnām un dziļi ieelpoja miklo gaisu.

II Mazajā operāciju telpā bija gaišs kā dienā. Tā izskatījās pēc higiēniskas kautuves. Spaiņi ar asiņainu vati, izsvaidītas saites un tamponi, sarkanais viscaur kliedzoši nomāca baltā virskundzību. Vēbers sēdēja priekštelpā pie lakota tērauda galdiņa un kaut ko atzīmēja, māsa vārīja instrumentus; ūdens burbuļoja, elektriskā gaisma šņākuļoja, un tikai ķermenis uz galda gulēja neatkarīgs ne no kā – tam gar visu to vairs nebija nekādas daļas. Raviks ļāva šķidrajām ziepēm tecēt uz rokām un sāka mazgāties. Viņš mazgājās ar piktu neatlaidību, it kā gribētu noberzt ādu nost. - Elles ratā! – viņš murmināja. – Sasodīta velna būšana! Operāciju māsa pavērās viņā ar neslēptu pretīgumu. Vēbers pacēla galvu. - Neliecieties zinis, Eiženij! Visi ķirurgi lādas. It īpaši – ja kaut kas izgājis greizi. Jums būtu laiks pie tā pierast. Māsa iemeta sauju instrumentu verdošajā ūdenī. - Profesors Perjē nekad nelamājās, - viņa aizvainoti paskaidroja. – Un tomēr izglāba daudz cilvēku. - Profesors Perjē bija speciālists smadzeņu operācijās. Virtuoza smalkmehānika, Eiženij. Mēs uzšķēržam vēderus. Tas ir kaut kas cits. – Vēbers aizsita ciet savu ierakstu burtnīcu un piecēlās. – Jūs esat labi strādājis, Ravik. Taču nav mūsu spēkos labot nejēgu aplamības. - Un tomēr... dažreiz ir. Raviks nosusināja rokas un aizdedzināja cigareti. Māsa ar klusu nosodījumu atvēra logu. - Bravo, Eiženij, - uzslavēja Vēbers. – Vienmēr, kā paredz priekšraksts. - Man dzīvē ir savi pienākumi. Es negribu uzlidot gaisā. Te ir spirts un ēteris. - Jauki, Eiženij. Un nomierinoši. - Dažiem tādu pienākumu nav. Un negrib tos. - Tas ir jums adresēts, Ravik! – Vēbers smējās. – Labāk pazudīsim pie laika. Eiženija no rītiem ir ļoti agresīva. Te tikpat vairs nav ko darīt. Raviks paskatījās visapkārt. Atskatījās uz māsu, kurai bija savi pienākumi. Viņa nenovērsdamās raudzījās pretī. Brilles niķeļa rāmjos piešķīra viņas tukšajai sejai neaizskaramības izteiksmi. Viņa bija tāds pats cilvēks kā viņš, bet svešāks par jebkuru koku. - Atvainojiet, - viņš teica. – Jums ir taisnība. Uz baltā galda gulēja tas, kas vēl pirms dažām stundām bija cerība, elpa, sāpes un trīsuļojoša dzīvība. Tagad bija vienīgi bezjēdzīga cilvēka čaula, un cilvēks automāts, saukts māsa Eiženija, kura lepojās, ka nekad nav savā mūžā kļūdījusies, apklāja to un aizripināja prom. Tādas pārdzīvo visus, domāja Raviks, gaisma nemīl šādas kokainas dvēseles, tāpēc aizmirst tās un ļauj tām ilgi dzīvot. - Uz redzēšanos, Eiženij, - sacīja Vēbers. – Vēlu jums šodien labi izgulēties!

- Uz redzēšanos, doktor Vēber. Paldies, doktora kungs. - Uz redzēšanos, - sacīja Raviks. – Atvainojiet manu lamāšanos. - Sveiki, - Eiženija ledainā balsī atņēma. Vēbers pasmīkņāja. - Raksturs kā no čuguna! Laukā svīda pelēks rīts. Ielās rībināja atkritumu aizvācējas mašīnas. Vēbers pacēla apkakli. - Pretīgs laiks! Vai aizvest jūs, Ravik? - Nē, paldies. Es paiešos kājām. - Šādā laikā? Varu jūs pievest klāt. Mums gandrīz pa ceļam. Raviks pakratīja galvu. - Paldies, Vēber. Vēbers pētoši paraudzījās uz viņu. - Savādi, ka jūs joprojām satraucaties, ja kādam gadās palikt guļam zem naža. Nu jau piecpadsmit gadus neizlaižat skalpeli no rokas, viss ir zināms. - Jā, es zinu. Un arī neuztraucos. Vēbers stāvēja Ravikam pretī plats un drukns. Lielā, apaļā seja staroja kā normāņu ābols. Melnajās, īsi apgrieztajās ūsās spīguļoja lietus lāses. Ietves malā tāpat spīguļoja buiks. Vēbers iesēdīsies tanī un omulīgi aizbrauks uz savu rozā leļļu mājiņu priekšpilsētā ar šķīsti spodro sieviņu tanī un diviem šķīsti spodriem bērniņiem – šķīsti spodrajā ikdienā. Vai viņš spēj kaut ko saprast no elpu aizraujošā sasprindzinājuma, kad pieliek nazi pirmajam griezumam, kad vieglajam spiedienam seko šaura, sarkana asins svītra, kad ar adatām un skavām miesa paveras kā daudzkārtains priekškars, kad atklājas orgāni, kas nekad nav redzējuši gaismu, kad līdzīgi medniekam džungļos ej pa pēdām un pēkšņi – sairušos audos, izaugumos, mezglos, plīsumos – atrodies aci pret aci ar lielo plēsoņu nāvi -, un uzsāc cīņu, kurā neesi ne ar ko citu apbruņots kā vien ar plānu asmeni, adatu un nešaubīgi drošu roku... vai viņš spētu saprast, kā tas ir, kad pēkšņi cauri sasprindzinājumam, kas sasniedzis žilbinoši balto, pašu augstāko koncentrācijas pakāpi, asinīs iekrīt tumša ēna, majestātisks izsmiekls, kas nazi padara trulu, adatu trauslu un roku smagu... un kad šis neredzamais, noslēpumainais, pulsējošais – dzīvība – pēkšņi izslīd no nevarīgajām rokām, sabrūk, spokaina, melna virpuļa aizrauts, kad to nav iespējams ne panākt, ne savaldīt, kad seja, kas nupat vēl elpoja, kam bija savs „es”, kam bija vārds, pārvēršas par bezvārda stingu masku... kāda bezjēdzīga, dumpīga nevarība... vai viņš spētu to saprast... un ko te iespējams skaidrot? Raviks aizsmēķēja cigareti. - Divdesmit vienu gadu veca, - viņš teica. Vēbers notrausa ar mutautiņu spožās lāses no ūsām. - Jūs lieliski pastrādājāt. Es tā nespētu. Nav jūsu varā glābt to, ko sagandējis kāds nemākulis. Kur mēs nonāktu, ja domātu citādi? - Jā, - Raviks piebalsoja, - kur mēs nonāktu? Vēbers iebāza mutautiņu kabatā. - Pēc visa, ko jums nācies izciest, jums vajadzētu būt sasodīti norūdītam. Raviks paskatījās uz viņu ar tikko jaušamu ironiju. - Norūdīties nevar nekad. Var vienīgi pie daudz kā pierast. - To es arī domāju. - Jā, bet ir arī kas tāds, pie kā pierast nevar nekad. Tas ir sarežģīti. Pieņemsim, ka tā bija kafija. Iespējams, ka tiešām tā bija kafija, kas mani padarīja tik mundru. Un mēs noturam to par uztraukumu. - Kafija bija laba, vai ne? - Ļoti. - Kafiju jau nu es protu vārīt. Man bija tāda nojauta, ka jums tā noderēs, tāpēc vārīju pats. Kaut kas cits nekā melnā susla, ko parasti brūvē Eiženija, vai ne?

- Nav ko salīdzināt. Kafijas pagatavošanā jūs esat meistars. Vēbers iesēdās mašīnā. Iedarbināja motoru un izliecās pa logu. - Varbūt tomēr aizraut jūs labi aši? Jums jābūt pagalam nogurušam. Tāds kā ronis, Raviks izklaidīgi nodomāja. Līdzīgs veselīgam ronim. Kāpēc tā? Kam tas lien man galvā? Kam mūždien šāda dubulta domāšana? - Es neesmu noguris, - viņš teica. – Kafija mani uzmundrināja. Izgulieties, kā nākas, Vēber. Vēbers sāka smieties. Zem melnajām ūsām pazibēja zobi. - Es neiešu vairs gulēt. Pastrādāšu dārzā. Stādīšu tulpes un narcises. Tulpes un narcises, nodomāja Raviks. Precīzi nomērītās dobēs ar kārtīgi grantētiem celiņiem pa vidu. Tulpes un narcises – oranžā un zeltītā pavasara brāzma. - Uz redzēšanos, Vēber, - viņš teica. – Jūs taču parūpēsities par visu pārējo? - Protams. Es jums vakarā vēl piezvanīšu. Honorārs diemžēl būs niecīgs. Nav runas vērts. Meitene bija trūcīga un, cik noprotams, bez piederīgiem. Gan jau redzēsim. Raviks noraidoši atmeta ar roku. - Viņa iedevusi Eiženijai simt franku. Šķiet, ka tas ir viss, kas viņai bijis. Tātad jums būtu divdesmit pieci. - Labi, labi, - Raviks nepacietīgi attrauca. – Uz redzēšanos, Vēber. - Uz redzēšanos. Līdz rītam pulksten astoņos. Raviks sāka lēnām iet pa Loristona ielu. Bijusi vasara, viņš apsēstos kaut kur Buloņas mežā uz kāda rīta saules apspīdēta sola, neko nedomādams, raudzītos ūdenī, raudzītos uz zaļo mežu, līdz sasprindzinājums atslābtu. Pēc tam aizbrauktu uz hoteli un liktos gulēt. Viņš iegriezās Buasjēra ielas stūrī kādā bistro. Pie letes stāvēja daži strādnieki un smago mašīnu šoferi. Viņi dzēra karstu, melnu kafiju, mērcēdami tanī veģus. Raviks kādu brīdi viņus vēroja. Tā bija droša, vienkārša dzīve, ar stingru roku saturama eksistence, kas prasa spēku atdevi, darbs un nogurums vakarā, ēdiens, sieviete un smags miegs bez sapņiem. - Vienu ķiršu, - viņš teica. Mirušai meitenei ap labo kāju bija šaura, lēta, apzeltīta važiņa – viens no tiem spīguļiem, uz kuriem kāra jaunība ar savu sentimentalitāti un bezgaumību. Važiņa ar mazu plāksnīti, uz kuras iegravēts: „Toujours Charles,1” – salodēta ap potīti, tāpēc nav noņemama, važiņa, kas stāsta par svētdienām mežos, Sēnas krastā, stāsta par iemīlēšanos un jaunības apmātību, par mazu juveliera bodīti kaut kur pie Neijī, par septembra naktīm jumtistabiņā... un tad pēkšņi apjukums, gaidas, bailes – toujours Charles, kurš pagaisa bez miņas... draudzene, kas zināja pateikt adresi... vecmāte kaut kur... ar vaskadrānu apklāts galds, plosošas sāpes un asinis, asinis... večas apjukusī seja... rokas, kas steigšus bīda taksometrā – lai ātrāk tiktu vaļā... mokpilnas dienas, nolienot vientulības slēptuvē... un beidzot ātrās palīdzības mašīna, hospitālis, pēdējie, saņurcītie simt franki karstajā, sasvīdušajā saujā – un tad... par vēlu. Radio sāka smilkstēt. Tango, kam nazāla balss dziedāja līdz muļķīgus pantiņus. Raviks notvēra sevi pie domām, ka vēlreiz izseko visai operācijas gaitai. Viņš pārbaudīja katru

1

Mūžam tavs Šarls (fr.).

rokas kustību. Pāris stundu agrāk varbūt vēl kāda iespēja būtu bijusi. Vēbers bija licis zvanīt. Hotelī viņš nebija. Meitenei vajadzēja nomirt tāpēc, ka viņš pārāk ilgi bija kavējies uz Almas tilta. Vēbers pats šāda veida operācijas nespēja izdarīt. Mirkļa neprāts. Kāja ar zelta važiņu ļengani pavērsta uz iekšpusi.

„Spīd mēness, manā laivā nāc...” spiedza falsetā tenors. Raviks samaksāja un izgāja laukā. Uz ielas viņš apturēja taksometru. - Uz „Ozīrisu”. „Ozīriss” bija liels, solīds publisks nams ar milzīgu bāru ēģiptiešu stilā. - Mēs slēdzam, - sacīja portjē. – Neviena vairs nav. - Neviena? - Tikai madame Rolande. Dāmas jau visas ir prom. - Labi. Portjē īgni minstījās ar galošās ieautajām kājām pa trotuāru. - Nelaidiet taksometru prom, vēlāk tik ātri citu nedabūsiet. Te ir slēgts. - To jūs jau teicāt. Gan jau sameklēšu taksi. Raviks iebāza portjē krūšu kabatā paciņu cigarešu un pa šaurajām durvīm garām garderobei iegāja lielajā zālē. Bārā neviena nebija: viss atgādināja parastu ainu pēc vētrainas nakts uzdzīves – izlaistīta vīna paltis, vairāki apgāzti krēsli, cigarešu gali uz grīdas un tabakas, salkana parfīma un sviedru smaka. - Rolande, - Raviks sacīja. Viņa stāvēja pie galda, uz kura bija sakrauta sārtena zīda veļas kaudze. - Ravik, - viņa teica, nemaz nejuzdamās pārsteigta. – Vēls. Ko tu gribi? Meiteni vai iedzert? Vai arī abus? - Vodku. Poļu. Rolande atnesa pudeli un glāzi. - Ielej sev pats. Man vēl jāsašķiro un jāsaraksta veļa. Veļas mazgātavas mašīna tūlīt būs klāt. Ja neatzīmē, tā banda kā žagatu bars aizstiepj visu sev. Šoferi, saproti? Dāvanas savām meičām. Raviks pamāja. - Ieslēdz mūziku, Rolande. Skaļi. - Labi. Rolande ieslēdza radio. Iedārdējās timpāni, sitamie instrumenti – mūzika, kā vētras rauta, iebrāzās augstajā, tukšajā zālē. - Vai nav pārāk skaļi, Ravik? - Nē. Pārāk skaļi? Kas varēja būt pārāk skaļš? Vienīgi klusums. Klusums, kurā sairsti gabalu gabalos kā bezgaisa telpā. - Darīts, - sacīja Rolande un piegāja pie Ravika galdiņa. Viņai bija vingrs augums, skaidra seja un rāmas, melnas acis. Melnā, puritāniskā kleita liecināja, ka viņa ir uzraudze, un krasi atšķīra no gandrīz kailajām netiklēm. - Iedzersim, Rolande. - Labi. Raviks atnesa no bāra glāzi un ielēja. Rolande pieturēja pudeli, kad glāze bija pusē. - Pietiek. Es vairāk nedzeršu. - Tādas pustukšas glāzes ir pretīgas. Lai paliek, ko nevari izdzert. - Kāpēc? Tā būtu izšķērdība. Raviks paskatījās uz viņu. Paļāvīga, saprātīga seja, viņš pasmaidīja. - Izšķērdība! Mūžsenais franču bieds. Kāpēc taupīt? Tevi arī neviens netaupa. - Tā te ir komercija. Tas ir kaut kas cits.

Raviks sāka smieties. - Iedzersim uz to! Kas būtu pasaule bez komercijas morāles! Bars noziedznieku, ideālistu un slinkuma lāpītāju. - Tev vajadzīga meitene, - sacīja Rolande. – Varu piezvanīt Kikī. Ļoti laba. Divdesmit vienu gadu veca. - Tā. Pat divdesmit vienu gadu veca. Tas man vairs neder. – Raviks no jauna piepildīja savu glāzīti. – Par ko tu domā, Rolande, iekams vakarā aizmiedz? - Lielākoties neko. Pārāk nogurstu. - Un kad neesi pārāk nogurusi? - Par Tūru. - Kāpēc? - Tur vienai no manām tantēm ir māja ar veikalu. Esmu izrakstījusi divus hipotēkas aizņēmumus uz to. Pēc viņas nāves – viņai ir septiņdesmit seši gadi – māja paliks man. Tad es veikalu pārvērtīšu par kafejnīcu. Gaišas sienas ar puķu rakstu, trīs vīru kapela – klavieres, vijole, čells, telpas dziļumā bārs. Mazs un mājīgs. Māja atrodas labā kvartālā. Domāju, ka ar deviņiem tūkstošiem piecsimt frankiem to iekārtošu – pat ar visiem aizkariem un lampām. Tad vēl sākumam gribas paturēt rezervē piectūkstoš franku. Nu un, protams, īre no augšstāvu dzīvokļiem. Par to es domāju. - Vai tu esi Tūrā dzimusi? - Jā, bet neviens nezina, kur esmu pēc tam bijusi. Un, ja ar veikalu paveiksies, neviens arī neliksies par to zinis. Nauda aizsedz visu. - Visu ne, bet daudz ko. – Raviks sajuta acīm uzgulstamies smagumu, tāpēc vārdi raisījās gausināti. – Man, liekas, pietiks, - viņš teica un izvilka no kabatas pāris naudas zīmju. – Vai Tūrā tu apprecēsies, Rolande? - Ne jau tūlīt. Pēc dažiem gadiem. Man tur ir draugs. - Vai tu reizēm turp aizbrauc arī? - Reti. Viņš man laiku pa laikam atraksta. Protams, uz citu adresi. Viņš ir precējies, bet viņa sieva atrodas slimnīcā. Tuberkuloze. Ārsti domā, ka vēl gadu vai divus. Tad viņš būs brīvs. Raviks piecēlās. - Lai dievs tevi svētī, Rolande. Tev ir saprātīgs domāšanas veids. Viņa paļāvīgi pasmaidīja. Piekrita, ka viņam ir taisnība. Skaidrajā, svaigajā sejā nebija ne miņas no noguruma. Šķita, ka viņa nupat kā piecēlusies. Rolande zināja savu mērķi. Dzīvei nebija nekādu noslēpumu no viņas. Laukā jau bija gaiša diena. Lietus vairs nelija. Kā mazi bruņutorņi ielu stūros stāvēja pisuāri. Portjē bija pazudis, nakts pagaisusi, sākusies diena, steidzīgi ļaužu bari plūda uz metro ieejām – kā uz apakšzemes alām, kurās metās pa galvu pa kaklu, lai sevi upurētu drūmajai dievībai.

Sieviete spēji paslējās uz dīvāna. Viņa nekliedza – tikai, viegli, apslāpēti iesaukdamās, paslējās, atbalstījās uz elkoņiem un saspringa. - Mierīgi, mierīgi, - sacīja Raviks. – Tas esmu es. Tas pats, kurš pirms pāris stundām jūs atgādāja šurp. Sieviete uzelpoja. Raviks viņu redzēja tikai neskaidri; elektriskā spuldze pārmijus ar rīta gaismu, kas spraucās iekšā pa logu, piepildīja istabu ar dzeltenīgi blāvu, slimīgu krēslību. - Domāju, ka tagad var arī nodzēst, - viņš teica un pagrieza slēdzi. Raviks atkal sajuta skurbuma slāpēto pulsējumu galvā.

- Vai gribat brokastis? – viņš jautāja. Raviks bija sievieti aizmirsis un, paņemot atslēgu, nolēmis, ka viņa būs jau aizgājusi. Viņš būtu priecīgs tikt no viņas vaļā. Viņš bija daudz dzēris, apziņas robežas atkāpušās, laika šķindošās važas izirušas, un mācās virsū spēcīgas un neatvairāmas atmiņas par sapni. Gribējās palikt vienam. - Vai dzersiet kafiju? – viņš jautāja. – Tas ir vienīgais, ko te var baudīt. Sieviete noraidoši pašūpoja galvu. Viņš paskatījās vērīgāk. - Vai kaut kas noticis? Vai te kāds bijis? - Nē. - Kaut kam taču ir jābūt? Ko jūs blenžat uz mani kā uz parādību? Sievietes lūpas sakustējās. - Smaka, - viņa izmocīja. - Smaka? – Raviks neizpratnē atkārtoja. – Šņabis neož, brendijs arī ne. Un cigaretes jūs jau pati arī smēķējat. Kas te ko baidīties? - Ne, tas ne... - Kas tad, debess augstā? - Tā ir tā pati... tā pati smaka... - Pasaulīt, tas būs ēteris, - sacīja Raviks, pēkšņi aptverdams. – Ēteris? Viņa pamāja. - Vai esat kādreiz operēta? - Nē... tas... Raviks vairs neklausījās. Viņš atvēra logu. - Tūlīt izvēdināsies. Izsmēķējiet tikmēr cigareti. Raviks iegāja vannas istabā un atgrieza krānus. Spogulī viņš ieraudzīja savu seju. Pirms dažām stundām viņš jau bija šādi stāvējis. Pa šo laiku bija nomiris cilvēks. Kas tur sevišķs. Katru acumirkli mirst tūkstošiem cilvēku. Par to liecina statistika. Kas tur sevišķs. Bet tam vienam, tam, kurš mira, tas bija viss un svarīgāk nekā visa pasaule, kas turpināja griezties. Viņš apsēdās uz vannas malas un novilka kurpes. Allaž tas pats. Lietas un to mēmā vara. Trivialitāte, paraduma bezjēdzība malduguntiņu mirgojumā. Sirds ziedošais krasts pie mīlestības ūdeņiem... Bet, lai arī kas tu būtu – dzejnieks, ģēnijs vai idiots -, pēc katrām pāris stundām tev jānolaižas no saviem debesu augstumiem, lai urinētu. No tā nevar izbēgt! Dabas ironija. Romantikas varavīksne pār dziedzeru refleksiem un gremošanas trakta urdēšanu. Tas pats, ko dievi radījuši jūsmu strāvojumiem, sātaniskā bezjēdzībā vienlaikus kalpo atkritumvielu izvadīšanai. Raviks iesvieda kurpes kaktā. Pretīgs paradums izģērbties! Pat no tā nav iespējams izvairīties. To var saprast tikai tāds, kurš dzīvo viens. Sasodīta pakļaušanās, kas pamazām sagrauj prāta skaidrību. Ne vienreiz vien viņš jau bija gulējis ar visām drēbēm, lai izbēgtu no pakļaušanās, bet tā bija tikai novilcināšana. Izbēgt nebija iespējams. Raviks atgrieza dušu. Vēsais ūdens plūsmoja pāri ādai. Viņš dziļi atvilka elpu un nosusinājās. Mierinājums, ko sniedz ikdienas sīkumi. Ūdens, elpa, pievakares lietus. Tikai tas, kurš ir vientuļš, zina arī to. Pateicīgā āda. Vieglās, pa tumšajiem vadiem strauji ritošās asinis. Atgulties pļavā. Bērzi. Balti vasaras mākoņi. Jaunības debesis. Kur palikusi sirds trauksmainība? To iznīcinājusi esības drūmā trauksmainība. - Viņš atgriezās istabā. Sieviete sēdēja, ierāvusies dīvāna stūrī, apņēmusi segu sev augstu visapkārt. - Auksti? – viņš jautāja. Viņa papurināja galvu. - Baidāties? Viņa pamāja. - No manis? - Nē. - No āra?

- Jā. Raviks aizvēra logu. - Paldies, - viņa teica. Viņš paskatījās uz viņas pakausi. Pleciem. Kaut kas tāds, kas elpoja. Mazliet svešas dzīvības... taču dzīvības. Siltuma. Nevis sastindzis ķermenis. Ko tad cilvēks varēja citu sev dot kā vien mazliet siltuma? Un kas ir vairāk par to? Sieviete sakustējās. Viņa trīsēja. Palūkojās uz Raviku. Viņš juta atplūda vilni. Tuvojās dziļš bezsvara vēsums. Saspringums izzuda. Pavērās tāle. Šķita, ka viņš būtu atgriezies no svešas planētas, kur pavadījis nakti. Pēkšņi viss kļuva vienkāršs – rīts, sieviete... Neko vairs nevajadzēja domāt. - Nāc, - viņš teica. Viņa iepleta acis. - Nāc, - viņš nepacietīgi atkārtoja.

III Raviks pamodās. Bija radusies sajūta, ka tiek novērots. Sieviete bija apģērbusies un sēdēja uz dīvāna. Tomēr neskatījās uz viņu, bet raudzījās laukā pa logu. Raviks bija domājis, ka viņa jau sen būs prom. Nepatīkami, ka viņa joprojām tepat. No rītiem viņš necieta cilvēkus sev tuvumā. Viņš apsvēra, vai nemēģināt aizmigt no jauna, bet tikpat viņa traucētu, jo varētu viņu novērot. Viņš nolēma ātri no viņas atbrīvoties. Ja viņa gaida naudu, tad tas ir gaužām vienkārši. Un vispār nav nekā sarežģīta. Viņš paslējās gultā sēdus. - Vai jūs jau sen esat augšā? Sieviete satrūkās un atskatījās. - Es nevarēju vairs gulēt. Man žēl, ja esmu jūs pamodinājusi. - Jūs mani nepamodinājāt. Viņa piecēlās. - Es gribēju iet. Pati nezinu, kāpēc paliku vēl sēžam. - Pagaidiet. Es tūlīt apģērbšos. Jums jāpaēd brokastis. Hoteļa izslavētā kafija. Tik daudz mums vēl laika būs. Raviks piecēlās un piespieda zvana pogu. Tad iegāja vannas istabā. Viņš redzēja, ka sieviete ir te ienākusi, bet viss bija rūpīgi sakārtots, pat lietotie frotē dvieļi. Zobus mazgādams, viņš dzirdēja, ka apkalpotāja ienesa brokastis. Viņš pasteidzās ātrāk beigt. - Vai jums bija nepatīkami? – viņš jautāja, iznākdams no vannas istabas. - Kas? - Ka apteksne jūs redzēja. Es par to nepadomāju. - Nē. Viņa arī nemaz nebrīnījās. Sieviete paraudzījās uz paplāti. Brokastis bija diviem, kaut arī Raviks nebija nekā teicis. - Protams, nebrīnījās. Tāpēc jau esam Parīzē. Te būs kafija. Vai jums nesāp galva? - Nē. - Labi. Man gan drusku sāp. Bet tas drīz pāries. Te ir veģi. - Es nevaru ēst. - Varat, varat. Jums tikai tā liekas, it kā nevarētu. Pamēģiniet. Viņa paņēma veģi. Un nolika atpakaļ. - Tiešām nevaru. - Tad izdzeriet kafiju un izsmēķējiet vienu cigareti. Zaldātu brokastis. - Jā.

Raviks ēda. - Vai jums vēl arvien negribas ēst? – viņš pēc brīža jautāja. - Nē. Sieviete nospieda cigareti. - Man liekas... – viņa ieminējās un apklusa. - Kas jums liekas? – Raviks vienaldzīgi jautāja. - Man vajadzēs iet. - Vai ceļu zināt? Jūs esat te tuvu pie Vagrama avēnijas. - Nē. - Kur jūs dzīvojat? - Hotelī „Verdena”. - Tas tepat vien ir. Es jums laukā parādīšu. Tikpat man jāpavada jūs garām portjē. - Jā... bet tas nav... Viņa atkal apklusa. Nauda, nodomāja Raviks. Kā vienmēr nauda. - Es varu jums labprāt izlīdzēt, ja jums radušās grūtības. Viņš sameklēja kabatas portfeli. - Nevajag! Ko tas nozīmē? – sieviete skarbi noskaldīja. - Ir jau labi. Raviks noglabāja kabatas portfeli. - Atvainojiet... – Viņa piecēlās. – Jūs bijāt... man jums jāpateicas... tā būtu... šī nakts... es viena pati nezinātu... Raviks atgādājās, kas bija noticis. Viņam liktos smieklīgi, ja viņa notikušajam piešķirtu kādu nozīmi. Bet, ka viņa pateicās, to viņš nebija gaidījis, un tas bija vēl nepatīkamāk. - Es tiešām nezinātu... – sacīja sieviete. Viņa joprojām stāvēja svārstīdamās. „Kāpēc viņa neiet?” viņš domāja. - Bet tagad jūs zināt... – viņš sacīja, lai kaut ko teiktu. - Nē. – Viņa pavērās viņam sejā. – Vēl arvien nezinu. Zinu tikai, ka jādara kaut kas. Zinu, ka aizbēgt nevaru. - Tas jau ir daudz. – Raviks paņēma savu mēteli. – Es tagad pavadīšu jūs lejup. - Nevajag. Sakiet tikai... – viņa aprāvās, meklēdama vārdus. – Varbūt jūs zināt... kas jādara... ja... - Ja kas? – Raviks pēc brīža jautāja. - Ja kāds ir miris! – sieviete iekliedzās un pēkšņi sabruka. Viņa raudāja. Viņa neelsoja, tikai raudāja, gandrīz bez skaņas. Raviks pagaidīja, kamēr viņa drusku aprima. - Vai jums kāds ir miris? Viņa pamāja. - Vakar vakarā? Viņa atkal pamāja. - Vai jūs viņu nogalinājāt? Sieviete iepleta acis. - Kas? Ko jūs runājat? - Vai jūs to izdarījāt? Ja jūs man jautājat, ko lai dara, tad jums man jāpasaka. - Viņš nomira! – sieviete iesaucās. – Pēkšņi... Viņa aizklāja seju ar plaukstām. - Viņš slimoja? – jautāja Raviks. - Jā... -

Vai ārsts bija? Jā... bet viņš negribēja uz slimnīcu... Vai vakar ārsts bija? Nē. Pirms trim dienām. Viņš to... viņš izlamāja ārstu un negribēja, lai tas nāk. Un pēc tam neviena cita nebija?

- Mēs nevienu citu nezinājām. Mēs esam tikai trīs nedēļas te. Šo bija sameklējis viesmīlis... un viņš to vairs negribēja... viņš teica... domāja, ka pats tiks labāk galā... - Kas viņam bija? - Es nezinu. Ārsts teica, ka plaušu karsonis... bet viņš neticēja... teica, ka visi ārsti esot krāpnieki... un vakar arī jutās labāk. Tad pēkšņi... - Kāpēc jūs viņu nenogādājāt slimnīcā? - Viņš negribēja... teica... viņš... es krāpšot, ja viņš būšot prom... viņš... jūs viņu nepazīstat... neko nevarēja darīt. - Vai viņš joprojām ir hotelī? - Jā. - Vai jūs pateicāt hoteļa īpašniekam, kas noticis? - Nē. Kad viņš pēkšņi apklusa... un viss bija tik kluss... un viņa acis... tad es vairs nespēju un aizbēgu. Raviks atcerējās nakti. Uz brīdi viņš samulsa. Bet tas bija noticis, un notikušais bija tikpat vienaldzīgs viņam kā sievietei. It īpaši sievietei. Šai naktī viņai bija viss vienaldzīgs bijis, svarīgs tikai viens – izturēt. Dzīve ir kaut kas vairāk nekā sentimentāli apsvērumi. Lavins, dabūjis zināt, ka viņa sieva mirusi, pavadījis nakti publiskajā namā. Prostitūtas bija viņu paglābušas, priesteru sabiedrībā viņš būtu aizgājis bojā. To var saprast vai arī nesaprast. Te nebija ko skaidrot. Toties nu bija radies pienākums. Viņš paņēma mēteli. - Nāciet! Es iešu jums līdzi. Vai mirušais bija jūsu vīrs? - Nē. Hoteļa „Verdena” patrons bija resnītis bez neviena mata uz galvas, toties viņam bija melnas, krāsotas ūsas un biezas, melnas uzacis. Viņš stāvēja vestibilā, aiz viņa – viesmīlis, istabene un kasiere ar plakanām krūtīm. Nebija šaubu, ka viņam viss zināms. Ieraudzījis sievieti nākam, viņš tūlīt sāka ārdīties. Viņa seja tumši pietvīka, viņš plātīja tuklās, mazās rokas un izvirda niknumu, sašutumu un, kā Raviks nomanīja, arī atvieglojumu. Šai vārdu birumā izdzirdējis „policija”, „ārzemnieki”, „aizdomīgas personas” un „cietums”, Raviks viņu pārtrauca. - Vai jūs esat provansietis? – viņš mierīgi pajautāja. Saimnieks aprāvās. - Nē. Un tad? – viņš apstulbis jautāja. - Nekas, - atbildēja Raviks. – Gribēju jūs tikai pārtraukt. Vislabāk tas izdodas, pajautājot kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu. Citādi jūs būtu vēl kādu stundu runājis. - Msjē! Kas jūs esat? Ko jums vajag? - Tas ir pirmais saprātīgais teikums no visa, ko sarunājāt. Saimnieks bija attapies. - Kas jūs esat? – viņš jautāja piesardzīgāk, uzmanīdamies, lai nekādā gadījumā neaizvainotu kādu ietekmīgu personu. - Ārsts. Saimnieks saprata, ka nekādas briesmas nedraud. - Mums te nekāds ārsts vairs nav vajadzīgs, - viņš no jauna aizsvilās. – Mums vajadzīga policija. Viņš cieši urbās ar acīm Ravikā un sievietē, gaidīdams bailes, protestu, lūgšanos. - Prātīga doma. Kāpēc policijas te vēl nav? Jūs jau kopš vairākām stundām zināt, ka cilvēks ir miris. Patrons neatbildēja. Viņš joprojām nikni blenza uz Raviku. - Es jums pateikšu, kāpēc, - Raviks paspēra soli tuvāk. – Tāpēc, ka jūs baidāties no skandāla sava hoteļa dēļ. Ir daudz cilvēku, kas no tā aizmuks, tiklīdz izdzirdēs par šādu gadījumu. Tomēr policija būs – tāds ir likums. Jūsu rokās ir izdarīt visu neuzkrītoši. Par to jums arī galva nesāpēja. Jūs baidījāties, ka piederīgie aizbēguši un jums vienam būs jātiek

ar visu galā. Veltīgs uztraukums. Turklāt baidījāties, ka rēķins paliks nesamaksāts. Tiks samaksāts. Un tagad es gribētu redzēt mirušo. Pēc tam parūpēšos par visu pārējo. Raviks pagāja saimniekam garām. - Kāds ir istabas numurs? – viņš jautāja sievietei. - Četrpadsmit. - Jums nav jānāk līdzi. Izdarīšu visu pats. - Nē. Es negribētu te palikt. - Būtu labāk, ja jūs neko vairs neredzētu. - Nē. Negribu te palikt. - Labi. Kā gribat. Istaba bija zema, ar logiem uz ielu. Pie durvīm drūzmējās istabenes, apkalpotāji un viesmīļi. Raviks pastūma visus sānis. Istabā bija divas gultas: gultā pie sienas gulēja mirušais. Dzeltens un nekustīgs, ar melniem, sprogainiem matiem, sarkanā zīda pidžamā – viņš gulēja kā baznīcas svēto vaska tēls. Rokas bija saņemtas uz krūtīm. Līdzās uz naktsgaldiņa atradās maza, lēta koka madonna, uz sejas tai bija lūpu krāsas pēdas. Raviks pacēla figūriņu un izlasīja mugurpusē: „Made in Germany”. Raviks ielūkojās mirušajam sejā: lūpas nebija krāsotas, pēc tāda viņš arī neizskatījās. Acis pusē atvērtas, viena vairāk par otru – tas piešķīra sejai pilnīgas vienaldzības izteiksmi, it kā tā būtu sastingusi apnicīgā garlaicībā. Raviks noliecās pār viņu. Iepazinies ar pudelītēm uz galdiņa pie gultas, viņš ņēmās apskatīt līķi. Nekādu varmācības pēdu. Viņš iztaisnojās. - Kā sauca ārstu, kas te bija? – viņš jautāja sievietei. – Vai zināt viņa vārdu? - Nē. Viņš paskatījās uz sievieti. Viņa bija ļoti bāla. - Apsēdieties tur. Tālāk, kaktā uz krēsla. Un palieciet tur sēžam. Vai viesmīlis, kurš ataicināja ārstu, ir te? Viņš paraudzījās uz sejām durvīs. Visās bija tā pati šausmu un alkatības izteiksme. - Šo stāvu apkalpo Fransuā, - sacīja apkalpotāja, turēdama slotu pastieptu kā šķēpu. - Kur ir Fransuā? Uz priekšu izspraucās kāds viesmīlis. - Kā sauca ārstu, kurš te bija? - Bonnē. Šarls Bonnē. - Jums ir viņa telefona numurs? Viesmīlis sameklēja. - Pasī 2743. - Labi. – Raviks pamanīja iznirstam saimnieka seju. – Aizvērsim nu tagad durvis. Vai varbūt gribat, lai arī no ielas šurp saskrien ļaudis? - Nē! Ārā! Visi ārā! Ko jūs vispār te stāvat un zogat laiku, par kuru man jāmaksā? Saimnieks izdzina kalpotājus un aizvēra durvis. Raviks nocēla telefona klausuli. Viņš piezvanīja Vēberam un brīdi aprunājās ar to. Tad uzgrieza viesmīļa iedoto telefona numuru. Bonnē bija savā kabinetā. Viņš apstiprināja sievietes teikto. - Tas cilvēks ir miris, - sacīja Raviks. – Vai jūs neatbrauktu, lai izrakstītu miršanas apliecību? - Tas cilvēks izmeta mani laukā. Visaizvainojošākā veidā. - Tagad viņš jūs vairs neaizvainos. - Viņš nesamaksāja man pienākošos honorāru. Toties nolamāja par rijīgu nejēgu. -

Vai jūs neatnāktu, lai saņemtu honorāru? Varu aizsūtīt pēc tā. Būtu labāk, ja jūs atnāktu pats. Citādi savu naudu nesaņemsiet nekad. Labi, - atteica Bonnē, brīdi pavilcinājies. – Bet es neparakstīšu neko, iekams nesaņemšu

visu, kas man pienākas. Trīssimt franku. - Labi. Trīssimt franku. Jūs tos saņemsiet. Raviks nolika klausuli. - Nožēloju, ka jums vajadzēja to visu dzirdēt, - viņš sacīja sievietei. – Bet citādi nebija iespējams. Tas cilvēks ir mums nepieciešams. Sieviete sameklēja somiņā naudas zīmes. - Tas nekas, - viņa teica. – Esmu pie tā pieradusi. Te būs nauda. - Nesteidzieties. Viņš tūlīt atnāks. Tad varēsim viņam iedot. - Vai jūs pats nevarat izrakstīt miršanas apliecību? – sieviete jautāja. - Nē. Tam ir nepieciešams franču ārsts. Vislabāk tas, kurš viņu ārstējis. Kad Bonnē, prom ejot, bija aizvēris aiz sevis durvis, istabā pēkšņi iegūla klusums. Daudz dziļāks nekā tad, kad aiziet tikai viens vienīgs cilvēks. Automašīnu troksnis uz ielas apslāpa, it kā atdurtos pret blīva gaisa mūri, kam tikai ar grūtībām laužas cauri. Bija pagājusi turpat stunda saspringtas rosības, un tikai tagad mirušā klātiene lika sevi manīt. Viņa varenā klusēšana piepildīja hoteļa trūcīgo istabu, un nebija svarīgi, ka viņam mugurā spoža, sarkana zīda pidžama, - viņš valdīja, kā valdītu miris klauns, - svarīgi, ka viņš vairs nekustējās. Viss dzīvais kustas, un tas, kas kustas, var būt spēcīgs, var būt pievilcīgs vai arī smieklīgs, bet nevar gūt to cildeno majestātiskumu, ar kuru apveltīts sastingušais, kurš nemūžam vairs nespēs pakustēties, spēs vēl tikai sabrukt. Tikai tam, kurš sasniedzis piepildījumu, piemīt neaizskarams cildenums – bet cilvēks vienīgi nāvē gūst piepildījumu – un tikai uz īsu laiku. - Jūs nebijāt precējušies? – jautāja Raviks. - Nē. Kāpēc jūs jautājat? - Likums. Mantojums. Policija skaidros, kas piederējis viņam, kas jums. To, kas jums, paturēsiet. Kas viņam – policija konfiscēs. Piederīgajiem, ja tādi pieteiksies. Vai viņam bija radi? - Francijā nav. - Jūs dzīvojāt ar viņu? Sieviete neatbildēja. - Vai ilgi? - Divus gadus. Raviks paskatījās visapkārt. - Koferu jums nav? - Ir gan... viņi bija te... tur, pie tās sienas. Vēl vakar vakarā bija. - Aha, saimnieks. Raviks atvēra durvis. Apkopēja ar slotu rokā atsprāga atpakaļ. - Tantiņ, - viņš teica, - jūs esat savam vecumam pārāk ziņkārīga. Pasauciet saimnieku. Apkopēja grasījās kaut ko iebilst. - Jums taisnība, - Raviks pārtrauca. – Jūsu vecumā atliek vēl vienīgi ziņkāre. Pasauciet tomēr saimnieku. Veča kaut ko nomurmināja un, stumdama slotu sev pa priekšu, pazuda. - Man ļoti žēl, - teica Raviks, - bet nekā nevar darīt. Izskatās brutāli, bet labāk nokārtot tūlīt. Tas ir vienkāršāk, ja arī patlaban jūs to nespējat saprast. - Es saprotu, - sacīja sieviete. Raviks paskatījās uz viņu. - Saprotat? - Jā. Saimnieks ienāca, turēdams rokā papīra lapiņu. Ienāca nepieklauvējis. - Kur ir koferi? – jautāja Raviks. - Vispirms rēķins. Te. Pirmāk jāsamaksā rēķins. - Vispirms koferi. Neviens līdz šim nav atteicies rēķinu samaksāt. Istaba joprojām ir

aizņemta. Nākošreiz, kad jūs nāksiet, pieklauvējiet. Dodiet šurp rēķinu un lieciet atnest koferus. Saimnieks skatījās baltām acīm. - Jūs savu naudu saņemsiet, - Raviks sacīja. Patrons izgāja, aizcirzdams durvis. - Vai koferos ir nauda? – Raviks jautāja sievietei. - Es... nē, man liekas, nav. - Vai jūs zināt, kur tā ir? Viņa uzvalkā? Vai vispār tās nebija? - Nauda viņam bija kabatas portfelī. - Kur tas ir? - Zem... – sieviete minstinājās. – Lielākoties viņš to glabāja zem spilvena. Raviks piecēlās. Viņš piesardzīgi pacēla spilvenu kopā ar nelaiķa galvu un izvilka no spilvena apakšas melnu ādas kabatas portfeli. Pasniedza to sievietei. - Izņemiet naudu un visu, kas jums ir svarīgs. Aši. Tagad nav laika sentimentalitātei. Jums jādzīvo. Kam citādi nauda der? Vai lai policijā sapelē? Kādu brīdi viņš raudzījās laukā pa logu. Smagās mašīnas šoferis lamāja uz ielas vedēju, kurš divjūga ratos veda dārzājus. Viņš lamāja pilnā pārliecībā par savu pārākumu, ko viņam iedvesa mašīnas spēcīgais motors. Raviks pagriezās atpakaļ. - Gatavs? - Jā. - Dodiet man kabatas portfeli atpakaļ. Viņš pabāza to atpakaļ zem spilvena. Un juta, ka tas ir plānāks nekā iepriekš. - Ielieciet visu savā somiņā, - viņš teica. Viņa paklausīja. Raviks paņēma rēķinu un izskatīja to. - Vai esat te jau kādu rēķinu apmaksājuši? - Es nezinu. Man liekas gan. - Tas ir rēķins par divām nedēļām. Samaksājis... – Raviks brīdi vilcinājās. Likās savādi saukt nelaiķi par Račinska kungu. - Vai rēķini tika vienmēr laikā samaksāti? - Jā, vienmēr. Viņš bieži mēdza teikt, ka... viņa stāvoklī esot svarīgi precīzi maksāt to, kas jāmaksā. - Tad nu gan nelietis saimnieks! Vai nezināt, kur varētu būt pēdējais rēķins? Pie durvīm klauvēja. Raviks neviļus pasmaidīja. Kalpotājs ienesa koferus. Viņam sekoja saimnieks. - Vai tie ir visi? – Raviks jautāja sievietei. - Jā. - Protams, visi, - noburkšķēja saimnieks. – Ko tad jūs domājāt? Raviks paņēma mazu čemodānu. - Vai jums ir atslēga no tā? Kur varētu būt atslēgas? - Skapī. Viņa uzvalkā. Raviks atvēra skapi. Tas bija tukšs. - Nu? – viņš jautāja saimniekam. Saimnieks pagriezās pret kalpotāju. - Nu? – viņš nošņācās. - Uzvalku es iznesu, - stomījās kalpotājs. - Kāpēc? - Iztīrīt. - Tas jau nu laikam vairs nebūs vajadzīgs, - sacīja Raviks. - Nes tūlīt šurp, sasodītā zagļa dvēsele! – uzbrēca saimnieks. Kalpotājs, piemiedzis acis, pameta uz viņu šķelmīgu mirkli un izgāja. Tūlīt arī atgriezās ar uzvalku. Raviks papurināja svārkus, pēc tam bikses. Biksēs kaut kas nošķindēja. Raviks

mirkli vilcinājās. Nelādzīgi bāzt roku miruša cilvēka biksēs. It kā reizē ar viņu būtu miris arī uzvalks. Muļķīga iedoma. Uzvalks paliek uzvalks. Viņš izņēma atslēgu un atslēdza koferi. Pašā augšā atradās buraudekla mape. - Vai šinī? – Raviks jautāja sievietei. Viņa pamāja. Rēķinu Raviks atrada tūlīt. Tas bija apmaksāts. Raviks to parādīja saimniekam. - Jūs esat pierēķinājis lieku nedēļu. - Tā? – attrauca patrons. – Un nepatikšanas? Visa tā nejēdzība? Uztraukums? Tas nav nekas? Ka žults liek atkal sevi manīt, vai tas ir pieskaitīts? Jūs jau pats teicāt, ka hoteļa viesi aizbēgs! Zaudējumi ir daudz lielāki. Un gulta? Istaba, ko vajag dezinficēt? Sagandētās gultas drānas? - Gultas drānas ir rēķinā. Bez tam jūs esat aprēķinājis divdesmit piecus frankus par vakariņām, ko viņš vēl vakar vakarā esot ēdis. Vai jūs ēdāt kaut ko vakar vakarā? – viņš jautāja sievietei. - Nē. Bet vai es nevarētu labāk samaksāt? Tas ir... gribētos ātri visu nokārtot. Ātri nokārtot, nodomāja Raviks. Zinām to. Un tad – klusums un mirušais. Klusuma apdullinošie triecieni. Labāk jau tā – kaut arī pretīgi. Viņš paņēma no galda zīmuli un rēķināja. Tad pasniedza saimniekam rēķinu atpakaļ. - Esat ar mieru? Patrons pameta mirkli uz kopējo summu. - Vai jūs uzskatāt mani par jukušu? - Vai esat ar mieru? – Raviks jautāja vēlreiz. - Kas jūs vispār esat? Ko jūs te jaucaties? - Esmu brālis, - sacīja Raviks. – Vai esat ar mieru? - Pieskaitiet desmit procentus apkalpošanai un nodokļus. Citādi ne. - Labi. – Raviks pieskaitīja vajadzīgo skaitli. – Jums jāmaksā divi simti deviņdesmit divi franki, - viņš sacīja sievietei. Viņa izņēma no somiņas trīs simt franku zīmes un sniedza saimniekam, kurš tās paņēma un dzīrās iet. - Pulksten sešos istabai jābūt atbrīvotai. Citādi vajadzēs maksāt vēl par vienu dienu. - Astoņus frankus atpakaļ, - sacīja Raviks. - Un portjē? - Mēs paši samaksāsim. Dzeramnaudas arī. Saimnieks īgņodamies noskaitīja uz galda astoņus frankus. - Sales étrangers2, - viņš norūca un izgāja no istabas. Dažu franču hoteļu īpašnieku lepnums izpaužas, nicinot ārzemniekus, no kuriem viņi pārtiek. Raviks pamanīja kalpotāju, kas kavējās vēl pie durvīm, viņa sejā bija rakstīts, ka viņš gaida dzeramnaudu. - Te jums... Kalpotājs vispirms aplūkoja naudu. - Pateicos, msjē, - viņš palocījās un aizgāja. - Tagad vēl atnāks policija, un tad viņu varēs aizvest, - sacīja Raviks un paskatījās uz sievieti. Viņa klusi sēdēja kaktā starp koferiem, istabā pamazām iezagās krēsla. - Kad cilvēks ir miris, tas kļūst ļoti nozīmīgs, kamēr dzīvs, tikmēr nevienam nav gar to daļas. Viņš vēlreiz palūkojās uz sievieti. - Vai negribat nokāpt lejā? Tur jābūt uzgaidāmai telpai. 2

Badīgie ārzemnieki (fr.).

Viņa noraidoši papurināja galvu. - Es varu noiet jums līdzi. Šurp atnāks kāds draugs un nokārtos visu ar policiju. Doktors Vēbers. Mēs varam viņu apakšā sagaidīt. - Nē. Es gribētu te palikt. - Jūs nekā nevarat darīt. Kāpēc gribat te palikt? - Es nezinu. Viņš... vairs ilgi te nebūs. Un es esmu bieži... viņš nebija ar mani laimīgs. Esmu bieži bijusi prom. Tagad gribu te palikt. Viņa to pateica vienkārši, bez mazākās sentimentalitātes. - Viņam tagad viss vienalga, - sacīja Raviks. - Ne jau tāpēc... - Labi. Tad iedzeriet kaut ko. Jums tas ir nepieciešami. Raviks negaidīja atbildi. Nospieda zvanu. Viesmīlis uzradās pārsteidzoši ātri. - Atnesiet divus dubultkonjakus. - Šurp? - Jā. Kur tad? - Labi, msjē. Viesmīlis atnesa divas glāzes un pudeli „courvoisier”. Viņš bailīgi pašķielēja uz kaktu, kur krēslā baltoja gulta. - Vai iededzināt gaismu? – viņš jautāja. - Nē. Bet pudeli varat atstāt te. Viesmīlis nolika paplāti uz galda un, vēlreiz pametis mirkli uz gultas pusi, skriešus izskrēja no istabas. Raviks paņēma pudeli un pielēja glāzes pilnas. - Izdzeriet. Tas darīs labu. Viņš bija domājis, ka vajadzēs sievieti pierunāt. Taču viņa izdzēra nevilcinādamās. - Vai koferos, kas nepieder jums, ir kaut kas svarīgs? - Nē. - Kaut kas, ko jūs gribētu paturēt. Kas jums būtu noderīgs? Vai negribat paskatīties? - Nē. Tur nekā nav. Es zinu. - Arī mazajā koferī ne? - Varbūt. Es nezinu, kas viņam tur bija. Raviks paņēma koferi, nolika uz galda pie loga un atvēra. Dažas pudeles, mazliet veļas, pāris piezīmju grāmatiņu, kārba ar akvareļu krāsām, dažas otas, grāmatas; buraudekla mapes sānkabatā, ietītas zīdpapīrā, divas naudas zīmes. Viņš aplūkoja tās pret gaismu. - Te ir simt dolāru, - viņš teica. – Paņemiet. Varēsiet ar tiem kādu laiku iztikt. Koferi noliksim pie jūsu mantām. Tikpat labi tas varēja piederēt arī jums. - Paldies, - sacīja sieviete. - Iespējams, ka jums tas viss patlaban liekas pretīgi. Bet ir nepieciešami. Tas ir svarīgi jums. Tomēr palīdzēs kādu laika sprīdi. - Es nedomāju, ka tas ir pretīgi. Tikai nespēju izdarīt pati. Raviks piepildīja glāzītes. - Izdzeriet vēl to. Viņa lēnām izdzēra. - Vai jūtaties labāk? – viņš jautāja. Viņa paskatījās uz Raviku. - Ne labāk un ne sliktāk. Nekādi. Sieviete istabas krēslā bija tikai neskaidri saskatāma. Reizēm pāri viņas sejai un rokām pārslīdēja sarkans gaismas reklāmas stars. - Es nespēju neko domāt, - viņa teica, - kamēr viņš ir te. Abi atbraukušie sanitāri atmeta segu un piestūma nestuves blakus gultai. Tad pārcēla līķi

uz tām. Viņi darbojās veikli un lietišķi. Raviks nostājās līdzās sievietei, ja gadījumā viņa paģībtu. Iekams sanitāri līķi apklāja, Raviks pieliecās un paņēma no naktsgaldiņa koka madonnu. - Man liekas, tā ir jūsu, - viņš teica. – Vai negribat paturēt? - Nē. Viņš sniedza tai madonnu. Viņa neņēma. Raviks atvēra mazo koferi un ielika figūriņu tur. Sanitāri apklāja līķi ar segu. Tad pacēla nestuves. Durvis bija šauras, arī gaitenis nebija plats. Viņi mēģināja izspraukties, bet tas nebija iespējams. Nestuves iesprūda. - Vajadzēs viņu nocelt, - ieminējās vecākais sanitārs, - ar nestuvēm netiksim cauri. Viņš uzlūkoja Raviku. - Nāciet, - Raviks aicināja sievieti. – Pagaidīsim apakšā. Sieviete pašūpoja galvu. - Labi, - Raviks teica sanitāriem, - dariet, kas nepieciešams. Sanitāri pacēla ķermeni aiz pleciem un kājām un nolika uz grīdas. Raviks grasījās kaut ko teikt. Viņš uzlūkoja sievieti. Viņa stāvēja nekustīgi. Raviks klusēja. Sanitāri izcēla nestuves gaitenī. Tad atgriezās krēslainajā istabā un iznesa līķi blāvi apgaismotajā gaitenī. Raviks viņiem sekoja. Lai nokāptu lejā pa kāpnēm, vajadzēja līķi pacelt ļoti augstu. Nesēju sejas tumši piesarka un nosvīda, mirušais smagnēji pacēlās virs viņu galvām. Raviks raudzījās viņiem nopakaļ, līdz tie bija nogājuši lejā. Tad atgriezās istabā. Sieviete stāvēja pie loga un skatījās laukā. Uz ielas mašīna. Sanitāri iestūma tanī nestuves, kā maiznieks mēdz iešaut krāsnī maizi. Tad abi ierausās sēdekļos – un motors iekaucās kā no zemes izlauzies kliedziens, mašīna asā pagriezienā pašāvās aiz stūra. Sieviete novērsās no loga. - Būtu aizgājusi ātrāk, - sacīja Raviks. – Kāpēc vajadzēja noskatīties līdz beigām? - Es nevarēju. Nevarēju no viņa aiziet. Vai nespējat to saprast? - Jā. Nāciet. Iedzeriet vēl glāzīti. - Nē. Ierodoties policijai un sanitāriem, Vēbers bija ieslēdzis gaismu. Tagad, kad līķa te vairs nebija, telpa izskatījās lielāka. Lielāka un nedzīva, it kā līķis būtu prom, bet nāve palikusi. - Vai paliksiet te, hotelī? Taču nē? - Nē. - Vai jums ir te paziņas? - Nē. Neviena. - Vai jums ir padomā kāds cits hotelis? - Nē. - Tepat netālu ir mazs hotelis, līdzīgs šim. Tīrs un kārtīgs. Tur, hotelī „Milāna”, jūs varētu iekārtoties. - Vai es nevarētu tanī hotelī, kur... jūsu hotelī? - „International”? - Jā. Es... redziet... to es jau mazliet zinu... Tomēr labāk nekā pilnīgi nezināmā. - „International” nav piemērots hotelis sievietēm, - sacīja Raviks. Tā tikai vēl trūka, viņš nodomāja. Tanī pašā hotelī. Neesmu slimnieku kopējs. Un tad... varbūt viņa domā, ka man ir zināmi pienākumi? Gadās arī tā. - Nevaru jums to ieteikt, - viņš pateica skarbāk, nekā būtu gribējis. – Hotelis ir pastāvīgi pārpildīts. Bēgļi. Labāk ejiet uz hoteli „Milāna”. Ja jums tur nepatiks, varat katrā laikā to pamest. Sieviete paskatījās uz viņu. Ravikam radās sajūta, ka viņa zina, ko viņš domā, un viņam sametās kauns. Tomēr labāk brīdi izjust kaunu, toties vēlāk baudīt mieru. - Labi, - teica sieviete. – Jums ir taisnība. Raviks lika nonest koferus lejā taksometrā. Hotelis „Milāna” bija tikai dažu minūšu

attālumā. Viņš noīrēja istabu un uzgāja tur sievietei līdzi. Tā bija telpa otrajā stāvā, ar rožu vītnēm uz tapetēm, ar gultu, skapi, galdu un diviem krēsliem. - Vai iztiksiet? - Jā, ļoti labi. Raviks aplūkoja tapetes. Tās bija atbaidošas. - Lai vai kā, liekas, te ir gaišs, - viņš teica. – Gaišs un tīrs. - Jā. Tika ienesti koferi. - Tā, nu jums ir viss. - Jā. Paldies. Liels paldies. Sieviete sēdēja gultā. Viņas seja bija ļoti bāla, izplūdusi. - Jums vajadzētu gulēt. Vai varēsiet aizmigt? - Es pamēģināšu. Raviks izvilka no kabatas alumīnija stobriņu un izkratīja no tā pāris tablešu. - Te būs gulēšanai. Uzdzeriet glāzi ūdens. Vai iedzersiet tūlīt? - Nē, vēlāk. - Labi. Es tagad iešu. Tuvākajā laikā ielūkošos pie jums. Pamēģiniet pēc iespējas ātrāk aizmigt. Te būs apbedīšanas biroja adrese – visādam gadījumam. Neejiet turp. Padomājiet par sevi. Es ieskriešu pie jums. Raviks brīdi vilcinājās. - Kā jūs sauc? – viņš jautāja. - Madū. Žoanna Madū. - Žoanna Madū. Labi. Es atcerēšos. – Viņš zināja, ka neatcerēsies un šurp nenāks. Un tāpēc, ka to zināja, centās saglabāt šķietamību. - Es tomēr labāk pierakstīšu, - viņš teica un izvilka no kabatas recepšu blociņu. – Te – vai jūs neuzrakstītu pati? Tā būs vienkāršāk. Viņa paņēma blociņu un uzrakstīja savu vārdu. Viņš izlasīja, izrāva lapiņu un iebāza mēteļa kabatā. - Liecieties tūlīt gultā, - viņš teica. – Rīt viss izskatīsies savādāk. Izklausās muļķīgi un novazāti, bet tā tas ir. Vienīgais, kas jums tagad nepieciešams, ir miegs un laiks. Zināms laika sprīdis, kas jāpārvar. Vai jūs to zināt? - Jā, es to zinu. - Iedzeriet tabletes un guliet. - Jā. Paldies par visu... es nezinu, ko es būtu darījusi bez jums. Nudien nezinu. Viņa sniedza roku. Tā bija vēsa, bet rokas spiediens ciešs. Labi, viņš nodomāja. Kaut kas no apņēmības jau manāms. Raviks izgāja uz ielas. Viņš ieelpoja miklo, maigo vēju. Automašīnas, gājēji, jau dažas staigules ielu stūros, alus pārdotavas, bistro, tabakas, aperitīva un benzīna smaka – grīļīga, trauksmaina dzīve. Viņš paraudzījās augšup uz namiem. Vairāki apgaismoti logi. Aiz viena no tiem tagad sēdēja sieviete un nenovērsdamās raudzījās tukšumā. Viņš izvilka no kabatas lapiņu ar uzrakstīto vārdu, saplēsa un aizmeta. Aizmirst. Kāds vārds! Pilns šausmu, mierinājuma un maldu! Kurš gan spētu dzīvot, ja nevarētu aizmirst? Bet kurš spēj visu aizmirst? Atmiņu sārņi, kas plosa sirdi. Tikai tad, ja nebija vairs nekā, kam dzīvot, varēja justies brīvs. Viņš devās uz Zvaigznes laukumu. Te pulcējās liels ļaužu bars. Aiz Triumfa arkas stāvēja prožektori. Tie apgaismoja Nezināmā kareivja kapu. Virs tā vējā plīvoja milzīgs, zilibalts karogs. Bija tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitā gada pamiera divdesmitā gadadiena. Debesis bija apmākušās, un prožektoru stari meta uz garām slīdošajiem mākoņiem karoga ēnu – blāvu, neskaidru un skrandainu. Izskatījās, it kā tur pamazām biezējošā tumsā grimst saplosīts karogs. Kaut kur kara orķestris spēlēja himnu – vārgas, metāliskas skaņas. Neviens nedziedāja. Pūlis stāvēja klusēdams. - Pamiers, - sacīja sieviete līdzās Ravikam. – Mans vīrs krita pēdējā karā. Tagad kārta manam dēlam. Pamiers. Kas zina, kas vēl būs...

IV Temperatūras lapa virs gultas bija tukša, neaprakstīta. Uz tās bija vienīgi vārds, uzvārds. Lisjēna Martinē. Bitšomonā, Klavela ielā. Pelēka meitenes seja uz spilvena. Iepriekšējā vakarā viņa bija operēta. Raviks uzmanīgi izklausīja sirdi. Tad izslējās. - Labāk, - viņš teica. – Asins pārliešana paveikusi mazu brīnumu. Ja viņa izturēs līdz rītam, tad jau ir cerība. - Labi! – atzina Vēbers. – Apsveicu. Izskatījās bēdīgi. Pulss simt četrdesmit un asinsspiediens astoņdesmit; kofeīns, kordiamīns... cik tur vairs trūka. Raviks paraudzīja plecus. - Kas te ko apsveikt. Viņa ieradās ātrāk nekā tā otrā. Tā ar zelta važiņu ap kāju. Tas ir viss. Viņš apsedza meiteni. - Otrais gadījums vienas nedēļas laikā. Ja tā turpināsies, jūsu klīnika pārvērtīsies par glābiņu neveiksmīgiem abortiem Bitšomonā. Iepriekšējā taču arī bija no turienes? Vēbers pamāja. - Jā, arī no Klavela ielas. Laikam bija pazīstamas un griezušās pie tās pašas vecmātes. Pat atnāca tāpat kā iepriekšējā – ap to pašu laiku – vakarā. Labi, ka man izdevās jūs vēl notvert hotelī. Domāju, ka būsiet jau prom. Raviks paskatījās uz viņu. - Dzīvojot hotelī, Vēber, vakaros lielākoties gribas būt laukā. Hoteļa istabā novembrī nav nekā iepriecinoša. - To es varu iedomāties. Bet kāpēc tad jūs īstenībā dzīvojat pastāvīgi hotelī? - Ērti un bezpersoniski. Cilvēks ir viens – un tomēr nav viens. - Vai jums tas patīk? - Jā. - To jau var panākt arī citādā veidā. Ja jūs noīrētu nelielu apartamentu, iegūtu to pašu. - Iespējams. Raviks noliecās pār meiteni. - Vai jūs, Eiženij, arī tā domājat? – jautāja Vēbers. Operācijas māsa pacēla acis. - Msjē Raviks nekad to nedarīs, - viņa vēsi atteica. - Doktors Raviks, Eiženij, - Vēbers izlaboja. – Viņš bija Vācijā lielas slimnīcas galvenais ķirurgs. Daudz atbildīgākā darbā nekā es. - Pie mums... – māsa uzsāka, sakārtodama brilles. Vēbers steigšus atmāja. - Labi, labi! To visu mēs zinām. Pie mums valsts neatzīst ārzemju diplomus. Nejēdzība! Bet kāpēc jūs tik noteikti apgalvojat, ka viņš neīrēs sev dzīvokli? - Msjē Raviks ir pazudis cilvēks, viņš nekad nenodibinās savu mājokli. - Ko? – Vēbers bija sašutis. – Ko jūs runājat? - Msjē Ravikam nav vairs nekā svēta. Tāds ir tas iemesls. - Bravo, - atskanēja Ravika balss no meitenes gultas puses. - Kur tas dzirdēts! – Vēbers platām acīm raudzījās uz Eiženiju. - Pajautājiet viņam pašam, doktor Vēber. Raviks atlieca muguru, piecēlās. - Jūs trāpījāt mērķī, Eiženij. Bet, ja cilvēkam nekas vairs nav svēts, tad viss kļūst

cilvēciskākā veidā atkal svēts. Un šāds cilvēks sāk cienīt to dzīvības dzirkstīti, kas pulsē pat sliekā un liek tai laiku pa laikam izlīst gaismā. Tas nav teikts salīdzinājuma pēc. - Jūs nespējat mani aizvainot. Jums nav nekā no ticības. – Eiženija, enerģiski nobraucīdama, sakārtoja balto virsvalku uz krūtīm. – Man, paldies dievam, ir mana ticība. Raviks paņēma mēteli. - Ticība viegli noved pie fanātisma. Tāpēc jau reliģijas vārdā izliets tik daudz asiņu. – Viņš atklāti smīkņāja. – Tolerance ir tuvos rados ar šaubām, Eiženij. Vai tad jūs ar visu savu ticību neesat pret mani daudz agresīvāka nekā es – bezcerīgi ticībai zudušais – pret jums? Vēbers sāka smieties. - Redziet nu, Eiženij! Labāk nesakiet neko. Būs tikai vēl trakāk! - Mana sievietes cieņa... - Labi! – Vēbers pārtrauca. – Lai tā paliek ar jums. Tā vienmēr noder. Man tagad jāiet. Vēl ir pieņemamā šis tas kārtojams. Ravik, iesim! Uz redzēšanos, Eiženij. - Uz redzēšanos, doktor Vēber. - Uz redzēšanos, māsa Eiženij, - atvadījās Raviks. - Uz redzēšanos, - izmocīja Eiženija tikai pēc tam, kad Vēbers uz viņu atskatījās. Vēbera pieņemamā istaba bija bāztin piebāzta ar ampīra stila mēbelēm – baltām, zeltītām un trauslām. Virs rakstāmgalda karājās viņa mājas un dārza fotogrāfijas. Pie garākās sienas stāvēja plats, moderns dīvāns. Ja gadījās naktī palikt klīnikā, tad Vēbers te gulēja. Klīnika piederēja viņam. - Ko jūs dzersiet, Ravik? Konjaku vai „dubonnet”? - Kafiju, ja jums ir. - Protams. Vēbers nolika uz rakstāmgalda elektrisko kafijas kannu un pievienoja kontaktam. Tad pievērsās Ravikam. - Vai jūs nevarētu šodien pēcpusdienā mani aizvietot „Ozīrisā”? - Labi. - Vai tas jūs neapgrūtinās? - Nemaz ar ne. Man nekas nav padomā. - Jauki. Tad man nevajadzēs vēl otrreiz braukt šurp. Varēšu pa dārzu paņemties. Es būtu lūdzis Fošonu, bet viņš ir atvaļinājumā. - Nieki, - sacīja Raviks. – Esmu jau neskaitāmas reizes to darījis. - Tā jau ir. Un tomēr... - Mūsu dienās tāda „un tomēr” vairs nav. Vismaz man ne. - Jā. Kur vēl nejēdzīgāk, ja cilvēks ar jūsu zināšanām nedrīkst strādāt atklāti, jāoperē slepus. - Ak, Vēber! Nav jau nekas jauns. Tā klājas visiem ārstiem, kas aizbēguši no Vācijas. - Un tomēr! Vai tas nav smieklīgi! Jūs taisāt Dirāna vietā vissmagākās operācijas, un viņš ievāc slavu. - Tomēr labāk, nekā ja viņš operētu. Vēbers iesmējās. - Lai nu kam, man vajadzētu klusēt. Jūs operējat arī manā vietā. Galu galā es jau esmu galvenokārt ginekologs, nevis speciālists ķirurģijā. Kafija sāka vārīties. Vēbers izslēdza kafijas aparātu. Viņš sameklēja skapī tases un salēja tanīs kafiju. - Vienu gan es nespēju saprast, Ravik, - viņš teica. – Patiešām – kāpēc jūs joprojām dzīvojat tai būcenī, tai „International”? Vai jūs nevarētu noīrēt vienu no jaunajiem dzīvokļiem Buloņas meža tuvumā? Nepieciešamās mēbeles jūs varat visur lēti nopirkt. Tad jums vismaz kaut kas būtu.

- Jā, - atbildēja Raviks. – Tad man vismaz kaut kas būtu. - Nu redzat, kāpēc tad jūs to nedarāt? Raviks iedzēra malku kafijas. Tā bija rūgta un ļoti stipra. - Vēber, - viņš teica. – Jūs esat izcils piemērs mūslaiku slimībai: ērts domāšanas veids. Vienā un tai pašā elpas vilcienā jūs nožēlojat, ka man jāstrādā nelegāli, un turpat jautājat, kāpēc es neīrēju dzīvokli. - Kāds tiem abiem sakars? Raviks nepacietīgi iesmējās. - Īrējot apartamentu, man jāreģistrējas policijā. Tam man nepieciešama pase un vīza. - Pareizi. Tas man neienāca prātā. Un hotelī? - Tur arī. Taču, par laimi, Parīzē ir daži hoteļi, kur pārāk nopietni neuzstājas, lai reģistrētos, - Raviks ielēja kafijā mazliet konjaka. – Viens no tiem ir „International”. Tāpēc es tur dzīvoju. Kā saimniece tiek galā, nezinu. Laikam viņai ir nepieciešamie sakari. Vai nu policija tiešām neko nezina, vai arī tai tiek smērēts. Lai vai kā – dzīvoju tur jau labi sen, un neviens mani netraucē. Vēbers atslējās pret krēsla atzveltni. - Ravik, - viņš teica, - es to nezināju. Domāju, ka vienīgi nedrīkstat šeit strādāt. Tad nu gan sasodīti neganta situācija. - Salīdzinājumā ar vācu koncentrācijas nometni tā ir paradīze. - Un policija? Ja tā tomēr reiz uzklūp? - Ja notvers, tad uz dažām nedēļām ietupinās un izraidīs pāri robežai. Lielākoties uz Šveici. Ja nogrābj otrreiz, tad uz pusgadu cietumā. - Kā? - Uz pusgadu, - Raviks atkārtoja. Vēbers iepleta acis. - Tas taču nevar būt. Tas ir necilvēciski! - Es arī tā domāju, kamēr neizbaudīju uz savas ādas. - Kā – izbaudījāt? Vai tad jums tā ir gadījies? - Ne vienreiz vien. Trīs reizes. Tāpat kā simtiem citu. Sākumā, kad vēl neko par visu to nezināju un paļāvos uz tā saucamo humanitāti. Vēl pirms braukšanas uz Spāniju, kur man nebija vajadzīga pase un kur es otrreiz saņēmu praktisku humanitātes mācību. To man pasniedza vācu un itāliešu lidotāji. Vēlāk, kad atgriezos šurp, es jau biju lietas kursā. Vēbers piecēlās. - Dieva dēļ... – viņš apsvēra, - tad jūs esat ne par šo, ne par to nosēdējis vairāk nekā gadu cietumā. - Tik ilgi ne. Tikai divus mēnešus. - Kā tā? Jūs teicāt, ka atkārtotā gadījumā iesēdina uz sešiem mēnešiem? Raviks pasmaidīja. - Ja cilvēkam ir pieredze, tad atkārtota gadījuma nav. Izsūta ar vienu uzvārdu, bet atgriežas ar citu. Robeža pēc iespējas jāpāriet citā vietā. Tā var izvairīties no otrreizējas apcietināšanas. Dokumentu mums nav, tāpēc pierādīt var tikai tad, ja kāds atceras seju. Tas atgadās ļoti reti. Raviks – tas ir jau mans trešais uzvārds. Nu jau gandrīz divus gadus. Nekas kopš tā laika nav atgadījies. Šķiet, ka vārds man atnesis laimi. Ar katru dienu tas man iepatīkas vairāk. Savu īsto vārdu esmu jau tikpat kā aizmirsis. Vēbers šūpoja galvu. - Un tas viss tikai tāpēc, ka neesat nacists. - Protams. Nacistiem ir pirmšķirīgi dokumenti. Un vīzas pēc vēlēšanās. - Jā, neko teikt, jauka pasaulīte, kurā mēs dzīvojam! Un valdība neliekas ne zinis. - Valdībai ir vairāki miljoni bezdarbnieku, par kuriem jārūpējas vispirms. Turklāt šāds stāvoklis nav tikai Francijā vien. Visur tas pats. – Raviks piecēlās. – Visu labu, Vēber. Pēc divām stundām es atkal paskatīšos, kā klājas meitenei. Arī naktī vēlreiz. Vēbers panācās viņam līdzi pie durvīm. - Paklausieties, Ravik, - viņš teica. – Atbrauciet kādu vakaru pie mums ārpus pilsētas.

Paēdīsim vakariņas. - Noteikti. – Raviks zināja, ka neaizbrauks. – Tuvākajā laikā. Visu labu, Vēber. - Visu labu, Ravik. Atbrauciet gan. Raviks iegāja tuvākajā bistro. Apsēdās pie loga, lai varētu redzēt ielu. Viņam tā patika – sēdēt, neko nedomājot, un raudzīties laukā uz garāmgājējiem. Parīze bija tā pilsēta, kur, neko nedarot, varēja lieliski pavadīt laiku. Viesmīlis noslaucīja galdu un gaidīja. - Glāzīti perno, - sacīja Raviks. - Ar ūdeni, msjē? - Nē, pagaidiet! – Raviks pārdomāja. – Nevajag perno. Bija kaut kas, ko vajadzēja noskalot. Tāds kā rūgtums mutē. Un tam ar saldeno anīsa suslu būtu par maz. - Kalvadosu, - viņš teica viesmīlim. – Divkāršo. - Labi, msjē. Tas bija Vēbera ielūgums. Ar līdzjūtības piegaršu. Kādam dot iespēju reiz pavadīt vakaru ģimenes lokā. Franči tikai reti aicina draugus savās mājās, viņi tādas tikšanās labāk iekārto restorānos. Viņš nebija vēl nekad pie Vēbera bijis. Aicinājums bija labi domāts, taču grūti paciešams. No apvainojumiem var aizsargāties, no līdzjūtības nav iespējams. Viņš pamalkoja ābolu degvīnu. Vai vajadzēja Vēberam skaidrot iemeslu, kāpēc dzīvo hotelī „International”? Tas bija lieki. Vēbers zina, kas viņam jāzina. Zina, ka Raviks nedrīkst operēt, un ar to diezgan. Ja Vēbers tomēr ar viņu strādāja – tā bija viņa darīšana. Viņš tādā veidā nopelnīja un varēja uzņemties operācijas, kādas pats taisīt neuzdrīkstējās. Nevienam par to nav ne jausmas, zina vienīgi viņš un operācijas māsa – bet tā nebildīs ne vārda. Ar Dirānu bija tas pats. Tikai ceremoniālāk. Pirms operācijas viņš kavējās pie pacienta, līdz tas pēc narkozes aizmiga. Tikai tad pienāca Raviks, lai operētu, kam Dirāns bija pārāk vecs un nespējīgs. Kad vēlāk pacients pamodās, Dirāns atkal stāvēja pie viņa gultas ar lepnu veiksmīga ķirurga izteiksmi sejā. Raviks redzēja pacientu tikai apsegtu, viņam bija atsegta vienīgi šaura, no joda brūngana ķermeņa daļa, kas bija atklāta operācijai. Bieži viņš pat nezināja, kas ir šis cilvēks, ko viņš operē. Dirāns darīja viņam zināmu diagnozi, un viņš grieza. Un saņēma mazāk nekā desmito daļu no tā, ko Dirāns pats iekasēja par operāciju. Ravikam nebija iebildumu. Lai vai kā, tomēr labāk nekā neoperēt nemaz. Darbam ar Vēberu bija biedriskāks raksturs. Vēbers maksāja ceturto daļu. Tas bija korekti. Raviks pavērās logā. Un vēl? Nekas liels vairs nebija atlicis. Viņš dzīvoja, un ar to bija diezgan. Laikā, kad viss draudīgi zvalstījās, nebija nekādas patikas kaut ko celt, kas tikpat pēc brīža sabruktu. Labāk peldēt pa straumi nekā izšķērdēt spēkus, kas ir vienīgie, ko nav iespējams atjaunot. Izturēt – tas ir viss, līdz kaut kur atkal būs saskatāms mērķis. Jo mazāk spēka tam patērē, jo labāk, vēlāk tas noderēs. Brūkošā gadsimtā ar skudras neatlaidību atkal un atkal tiekties pēc solīdas eksistences – Raviks zināja, cik daudz cilvēku šai ceļā bija cietuši neveiksmi. Tas bija reizē aizkustinoši, varonīgi, smieklīgi... un bezjēdzīgi. Tas sagrāva spēkus. Nav iespējams noturēt lavīnu, kad tā gāžas lejup, kurš to mēģina, tiek aizrauts līdzi. Labāk jau nogaidīt un tad rakt laukā apbērtos. Garos pārgājienos nevajag apkrauties ar smagām nastām. Arī bēgot... Raviks pavērās pulkstenī. Bija laiks paraudzīties, kā jūtas Lisjēna Martinē. Un pēc tam arī jādodas uz „Ozīrisu”. „Ozīrisā” netikles jau gaidīja. Viņas gan regulāri pārbaudīja oficiāls dienesta ārsts, taču iestādes īpašniecei ar to nepietika. Viņa nevarēja atļauties, lai kāds viņas uzņēmumā inficētos, tāpēc viņa bija vienojusies ar Vēberu, ka meičas tiks katru ceturtdienu vēlreiz neoficiāli pārbaudītas. Reizēm te Vēberu aizstāja Raviks. Īpašniece bija šim nolūkam iekārtojusi pirmajā stāvā īpašu telpu. Viņa ļoti lepojās, ka nu jau vairāk nekā gadu neviens no klientiem nav viņas uzņēmumā kaut ko nelāgu saķēris,

toties, par spīti visai piesardzībai, septiņpadsmit klienti bija ievazājuši veneriskās slimības. Rolande, uzraudze, atnesa Ravikam pudeli brendija un glāzi. - Man liekas, vai Martai nav kaut kas, - viņa teica. - Labi, es viņu rūpīgi izmeklēšu. - Es viņai jau vakar neļāvu vairs strādāt. Viņa, protams, to noliedz. Bet viņas veļa... - Labi, Rolande. Cita pēc citas meičas, izģērbušās kreklos, nāca pārbaudīties. Raviks pazina gandrīz visas, tikai divas bija ieradušās no jauna. - Mani jums, dakter, nav ko izmeklēt, - sacīja sarkanmatainā gaskoniete Leonī. - Kāpēc ne? - Man visu nedēļu nav bijis klientu. - Ko tad par to saka madame? - Neko. Es uztaisīju krietno tēriņu ar šampanieti. Katru vakaru septiņas pudeles. Trīs veikalnieki no Tulūzas. Precēti. Grasījās visi trīs, bet cits no cita kaunējās. Katrs raustījās, ja pazudīs ar mani, tad pārējie mājās vārstīs mutes. Tāpēc žūpoja; ikviens domāja, ka paliks beigās pats skaidrā. – Leonī, slinki kasīdamās, smējās. – Tas, kurš palika, tad vairs nespēja piecelties. - Labi. Man tomēr vajadzēs tevi izmeklēt. - Labs ir. Vai jums ir kāda cigarete, dakter? - Jā, še. Raviks paņēma uztriepi un iekrāsoja. Tad pabīdīja stikliņu zem mikroskopa. - Vai zināt, ko es nespēju saprast? – sacīja Leonī, vērodama Raviku. - Ko tad? - Ka, pēc tam kad esat šiten noņēmies, jums vēl ir patika gulēt ar sievieti. - To es arī nesaprotu. Ar tevi viss kārtībā. Kam tagad rinda? - Martai. Marta bija bāla, šmauga gaišmate. Viņai bija sejiņa kā Botičelli eņģelim, bet runāja viņa Blondela ielas žargonā. - Man nekas nekait, dakter. - Tad jau labi. Paskatīsimies. - Nudien man nekas nekait. - Vēl jo labāk. Pēkšņi istabā bija uzradusies Rolande. Viņa uzlūkoja Martu. Meiča vairs neko neiebilda. Tikai satraukta vēroja Raviku. Viņš izmeklēja rūpīgi. - Ka es saku, nav nekā, dakter! Jūs tak zināt, cik es esmu piesardzīga. Raviks neatbildēja. Meiča nerimās – saminstinājās un runāja atkal. Raviks paņēma uztriepi un pārbaudīja to. - Tu esi saslimusi, Marta, - viņš teica. - Ko? – Ar vienu pašu lēcienu viņa bija kājās. – Nevar būt taisnība! - Ir taisnība. Viņa brīdi lūkojās Ravikā, tad pēkšņi kā lavīna izlauzās lāsti un lamas. - Šitais cūka! Elles prauls! Es jau tūlīt šim negribēju ticēt, tādam glumam piena ģīmim! Esot students, ko neteiksi, tad jau vajadzētu zināt, ja ir medicīnas students, maitas purns! - Kāpēc tu nepiesargājies? - Es jau piesargājos, bet viss gāja tik ātri, un šis teica, ka students... Raviks pamāja. Zināma lieta. Medicīnas students, kurš dabūjis triperi un pats sevi ārstējis. Pēc divām nedēļām nepārbaudīdamies uzskatījis sevi par veselu. - Dakter, cik ilgi tas vilksies? - Pusotra mēneša, - Raviks zināja, ka tas prasīs ilgāku laiku.

- Pusotra mēneša? Pusotra mēneša bez peļņas. Slimnīcā? Vai vajag slimnīcā? - Redzēsim. Varbūt vēlāk varēsim tevi ārstēt mājās... ja tu apsoli... - Es apsolu visu! Tikai ne slimnīcā! - Sākumā slimnīcā. Citādi nevar. Meiča nenolaida acu no Ravika. No slimnīcas baidījās visas staigules. Tur uzraudzība bija ļoti barga. Citādi arī nebija iespējams. Palikušas mājās, par spīti visiem solījumiem, pēc dažām dienām viņas slepus tomēr ies meklēt vīriešus, lai kaut ko nopelnītu, un tos inficēs. - Madame samaksās izdevumus, - sacīja Raviks. - Un es! Es! Pusotra mēneša bez peļņas. Un tieši nupat nopirku uz nomaksu sudrablapsu. Iemaksas nebūs, un viss izputēs! Viņa raudāja. - Nāc, Marta, - sacīja Rolande. - Jūs mani atpakaļ neņemsiet! Es zinu! – Marta iešņukstējās skaļāk. – Jūs mani pēc tam atpakaļ neņemsiet! To jūs nekad nedarāt. Tad man jāiet uz ielas. Un tas viss tā glumā cūkcepures dēļ... - Mēs ņemsim tevi atpakaļ. Tu nes peļņu. Kundes tevi grib. - Tiešām? – Marta pacēla acis. - Protams. Un tagad nāc. Marta izgāja kopā ar Rolandi. Raviks noraudzījās viņai nopakaļ. Atpakaļ viņa neatnāks. Madame bija pārāk piesardzīga. Nākošais ceļa posms meičai būs varbūt lētie bordeļi Blondela ielā. Tad iela. Tad kokaīns. Slimnīca, puķu vai cigarešu pārdošana. Vai arī, ja viņai laimēsies, uzradīsies kāds Luī, kāds suteners, kurš viņu kaustīs, izmantos un vēlāk izmetīs laukā. Hoteļa „International” ēdamzāle atradās pagrabā. Tāpēc hoteļa iedzīvotāji bija to iesaukuši par „katakombām”. Dienā nedaudz blāvas gaismas te iespīdēja pa dažām biezām piena stikla rūtīm, kas to atdalīja no pagalma, ziemā to vajadzēja cauru dienu apgaismot. Telpa vienlaikus bija smēķējamā istaba, viesistaba, halle, apspriežu telpa un glābiņš emigrantiem, kam nav dokumentu, jo policijas kontroles reizēs no šejienes bija iespējams tikt pagalmā, tur kādā no garāžām un no turienes savukārt ielā pāri pretī. Raviks sēdēja kopā ar naktsbāra „Šeherezade” portjē Borisu Morozovu kādā „katakombu” nostūrī, ko saimniece dēvēja par palmu zāli; te visai nožēlojama palma vilka savu dzīvību majolikas toverī uz galdiņa ar tievām kājām. Morozovs atbrauca uz Parīzi, kad viņam bija piecpadsmit gadu. Viņš te apmetās pirmā pasaules kara laikā un bija viens no nedaudzajiem krievu tautības emigrantiem, kas neuzdevās par gvardes virsnieku un nemēdza tērgāt par savu aristokrātisko izcelšanos. Viņi spēlēja šahu. „Katakombas” bija tukšas, tikai pie viena galdiņa sēdēja daži cilvēki, viņi dzēra, skaļi sarunājās un ik pa brīdim uzsauca tostus. Morozovs īgni atskatījās. - Vai tu vari man paskaidrot, Ravik, kāpēc tieši šodien te ir tāds jandāliņš? Kāpēc šie emigranti neiet gulēt? Raviks smējās. - Kas man daļas gar tiem. Tā ir hoteļa fašistiskā sekcija. - Spānija? Tu jau arī tur biji? - Biju, tikai pretējā pusē. Turklāt vēl kā ārsts. Tie ir spāniešu monarhisti, fašisma pielūdzēji. Šīs sabiedrības paliekas; visi pārējie jau sen atgriezušies. Šie vēl nekādi nevarēja izšķirties, ko darīt. Franko viņiem nebija pietiekami smalks. Pret moriem, kas spāniešus slepkavoja, viņiem, protams, iebildumu nebija. Morozovs salika savas šaha figūras. - Laikam jau svin Gernikas iedzīvotāju izkaušanu. Vai arī itāliešu un vāciešu ložmetēju

uzvaru pār spāniešu kalnračiem un zemniekiem. Nekad nav gadījies šos zeļļus te redzēt. - Viņi te uzturas jau gadiem ilgi. Tu viņus neredzi tāpēc, ka nemēdz te ēst. - Vai tu ēd te? - Nē. Morozovs pasmīnēja. - Labi, - viņš teica, - noklusēsim manu nākošo jautājumu un tavu atbildi, kas droši vien būtu aizvainojoša. Manis pēc viņi varētu būt te kaut vai dzimuši. Ja vien uzvestos klusāk. Te... labais, vecais dāmas gambīts. Raviks izdarīja gājienu ar pretī stāvošo bandinieku. Pirmie gājieni paveicās aši. Tad Morozovs sāka nopietni apsvērt. - Ir tāds Aļehina variants... Viens no spāniešiem nāca pie viņiem. Viņam bija tuvu stāvošas acis. Viņš apstājās pie galdiņa. Morozovs viņu īgni uzlūkoja. Spānietis īsti droši uz kājām neturējās. - Mani kungi, - viņš pieklājīgi sacīja. – Pulkvedis Gomess lūdz jūs izdzert kopā ar viņu glāzi vīna. - Mans kungs, - Morozovs tikpat pieklājīgi atbildēja. – Mēs patlaban spēlējam šaha partiju Parīzes septiņpadsmitā apgabala čempionātā. Daudzkārt pateicamies, bet piebiedroties jums nevarēsim. Spānieša sejā nepakustējās ne vaibsts. Viņš vērsās pie Ravika tik ceremoniāli, it kā atrastos Filipa Otrā galmā. - Pirms kāda laika jūs parādījāt pulkvedim Gomesam zināmu laipnību. Tāpēc viņš labprāt vēlētos pirms aizceļošanas izdzert kopā ar jums glāzi vīna. - Mans partneris, - Raviks atbildēja tikpat formāli, - jau paskaidroja, ka mums nepieciešams šo partiju pabeigt. Nododiet manu pateicību pulkvedim Gomesam. Man ļoti žēl. Spānietis palocījās un devās atpakaļ. Morozovs pasmīnēja. - Tieši tāpat kā pirmajos gados krievi. Turējās pie saviem tituliem un manierēm kā pie glābšanas riņķiem. Kādu laipnību tu esi parādījis tam hotentotam? - Es viņam reiz parakstīju caurejas līdzekli. Latīņu tautas lielu uzmanību pievērš pareizai kuņģa darbībai. - Nav slikti. – Morozovs pamirkšķināja. – Vecum veca demokrātijas vājība. Fašists līdzīgā situācijā būtu demokrātam iedevis arsēniku. Spānietis nāca atpakaļ. - Esmu virsleitnants Navarro, - viņš paskaidroja pavairāk iedzēruša cilvēka smagā nopietnībā, kas pats to neapzinās. – Pulkveža Gomesa adjutants. Pulkvedis šonakt pamet Parīzi. Viņš dodas uz Spāniju, lai piebiedrotos ģenerālisimusa Franko slavas vainagotajai armijai. Tāpēc viņš vēlētos izdzert kopā ar jums glāzi vīna par godu Spānijas brīvībai un Spānijas armijai. - Virsleitnant Navarro, - Raviks atteica. – Es neesmu spānietis. - Mēs to zinām, jūs esat vācietis. – Navarro sejā pavīdēja sazvērnieciska smaida ēna. – Tieši ar to izskaidrojama pulkveža Gomesa vēlēšanās. Vācija un Spānija ir draugi. Raviks pavērās Morozovā. Tad nu gan ir situācijas ironija! Vaibsti ap Morozova muti noraustījās. - Virsleitnant Navarro, - viņš teica. – Nožēloju, bet nevaru doktoru Raviku atbrīvot, mums šī partija jāpabeidz. Spēles rezultāti vēl šonakt pat jātelegrafē uz Ņujorku un Kalkutu. - Cienījamais, - Navarro vēsi atbildēja, - mēs zinājām, ka jūs atteiksieties, Krievija ir Spānijas ienaidnieks. Ielūgums attiecas tikai uz doktoru Raviku. Mums vajadzēja aicināt arī jūs, jo esat kopā ar viņu. Morozovs uzsēdināja zirdziņu, ko bija vinnējis, uz savas lielās, plakanās plaukstas un uzlūkoja Raviku.

- Vai tev neliekas, ka šī ākstīšanās būtu jāizbeidz? - Protams, - Raviks pagriezās pret spānieti. – Man šķiet, jaunais cilvēk, pats vienkāršākais būs, ja iesiet atpakaļ. Jūs nepamatoti apvainojat pulkvedi Morozovu, kurš ir padomju ienaidnieks. Atbildi nenogaidījis, viņš pārliecās pār šaha dēlīti. Navarro kādu brīdi palika neziņā stāvam, tad devās prom. - Viņš ir pilnā un turklāt kā vairums latīnistu bez humora izjūtas, - sacīja Raviks. – Bet tas nedrīkst būt par iemeslu, lai arī mums cita nav. Tāpēc es tevi nupat iecēlu pulkveža kārtā. Cik man zināms, tu biji tikai nožēlojams pulkvežleitnants. Nevarēju taču pieļaut, lai tev nebūtu vienāda militārā pakāpe ar šo Gomesu. - Nepļāpā, zēniņ! Ar visiem šiem kavēkļiem esmu izjaucis Aļehina variantu. Šis laidnis, liekas, būs zaudēts. – Morozovs pacēla galvu. – Dieviņ, tur jau atkal viens nāk! Kāds cits adjutants. Ir nu gan ļautiņi! - Tas ir pulkvedis Gomess pats. – Raviks ērti atslējās krēslā. – Notiks diskusija starp diviem pulkvežiem. - Tā, brālīt, būs īsa. Pulkvedis bija vēl ceremoniālāks par Navarro. Viņš atvainojās Morozovam par sava adjutanta aplamību. Atvainošanās tika pieņemta. Tagad, kad pārpratums bija noskaidrots, Gomess apbrīnojami ceremoniāli uzaicināja par samierināšanās zīmi kopīgi izdzert glāzi vīna uz Franko veselību. Šoreiz noraidījumu izteica Raviks. - Bet kā vācu sabiedrotais... – Pulkvedis bija nepārprotami apjucis. - Pulkvedi Gomes, - sacīja Raviks, pamazām zaudēdams pacietību, - lai nu situācija paliek, kāda ir. Dzeriet, uz kā veselību gribat, es spēlēju šahu. Pulkvedis mēģināja teikto apsvērt. - Tātad jūs esat... - Konstatējums nav nepieciešams, - Morozovs viņu pārtrauca. – Izraisīs tikai nevajadzīgu strīdu. Gomess apjuka arvien vairāk. - Bet jums, baltgvardam un cara virsniekam, vajadzētu būt... - Mums neko nevajadzētu. Mēs esam no apgrozības izgājuši. Mums ir dažādi uzskati, un tomēr necenšamies cits citam lauzt sprandu. Pār Gomesu, liekas, beidzot nāca apgaismība. Viņš iztaisnojās. - Skaidrs, - viņš griezīgi noteica. – Mīkstmiesīga, demokrātiska... - Cienītais, - Morozovs pēkšņi draudīgi pārtrauca. – Pazūdiet! Jau sen jums bija laiks pazust, Spānijā! Karot! Bet tur jūsu vietā karo vācieši un itālieši. Sveiki! Viņš piecēlās kājās. Gomess, cieši lūkodamies Morozovā, vienu soli atkāpās. Tad krasi apsviedās un devās pie sava galdiņa. Morozovs no jauna apsēdās. Viņš nopūtās un ar zvanu paaicināja oficianti. - Klarisa, atnesiet mums divus divkāršus kalvadosus! Klarisa pamāja un aizgāja. - Braši ieroču žvadzinātāji, - Raviks smējās. – Primitīva domāšana un komplicēta goda izpratne. Dzērumā tas rada sarežģījumus. - To var redzēt... Tur jau nāk nākošais. Vesela procesija. Kas tas šoreiz būtu? Vai ne pats Franko? Tas bija Navarro. Viņš apstājās divu soļu attālumā un vērsās pie Morozova: - Pulkvedis Gomess nožēlo, ka nevar jūs izaicināt. Viņš šonakt brauc prom no Parīzes. Turklāt viņa misija ir pārāk svarīga, lai riskētu ar nepatikšanām policijā. – Viņš pagriezās pret Raviku. – Pulkvedis Gomess ir jums vēl parādā honorāru par konsultāciju. Viņš uzmeta sagumzītu piecu franku naudas zīmi uz galda un grasījās iet. - Acumirklīti, - sacīja Morozovs. Klarisa tieši tobrīd stāvēja līdzās ar paplāti. Viņš paņēma glāzīti ar kalvadosu, apskatīja, pašūpoja galvu un nolika atpakaļ. Tad paņēma no paplātes vienu no glāzēm ar ūdeni un iešļāca Navarro sejā.

- Lai jūs atskurbtu, - viņš mierīgi paskaidroja. – Turpmāk iegaumējiet, ka naudu nemet. Un tagad pazūdiet, jūs viduslaiku idiot! Navarro nespēja attapties, viņš slaucīja seju. Tuvojās pārējie spānieši. Viņi bija četri. Morozovs lēni piecēlās. Viņš bija vismaz galvas tiesu garāks par spāniešiem. Raviks sēdēja, kā sēdējis. Viņš paskatījās uz Gomesu. - Nekļūstiet smieklīgs, - viņš teica. – Jūs neviens neesat skaidrā. Jums nav ne mazāko izredžu. Vēl mirklis – un no jums paliks te tikai slapjums. Pat ja jūs būtu skaidrā, jums nav uz ko cerēt. Viņš pielēca kājās, satvēra Navarro pie elkoņiem, pacēla, pagrieza apkārt un nolika tik tuvu Gomesam, ka tam vajadzēja pakāpties sānis. - Un tagad lieciet mūs mierā. Mēs neaicinājām jūs uzbāzties mums. – Tad paņēma piecu franku naudas zīmi no galda un uzlika uz paplātes. – Tas ir jums, Klarisa. No šiem kungiem. - Pirmā reize, kad es no viņiem kaut ko saņemu, - sacīja Klarisa. – Paldies. Gomess kaut ko pateica spāniski. Visi pieci kā pēc komandas pagriezās un devās atpakaļ pie sava galdiņa. - Žēl, - ierunājās Morozovs, - es būtu labprāt šos zeļļus apstrādājis. Diemžēl tevis dēļ, nelegālais atradeni, tas nav iespējams. Vai tev nav dažreiz žēl, ka no tā jāatsakās? - Šo dēļ ne. Ir citi, kam gribētu tikt klāt. No galda kaktā bija dzirdami daži izkliegti spāniešu vārdi. Visi pieci pielēca kājās, atskanēja trīskārtējs „Vivat!”. Sparīgi uz galda noliktās glāzes notinkšķēja, un visi kareivīgi pameta telpas. - Gandrīz iešļācu viņam sejā labo kalvadosu. – Morozovs paņēma un izdzēra glāzi. – Un šitādi tagad valda Eiropā! Vai mēs arī bijām kādreiz tādi stulbeņi? - Jā, - sacīja Raviks. Viņi bija spēlējuši kādu stundu. Tad Morozovs pacēla acis no dēļa. - Tur nāk Šarls, - viņš teica. – Liekas, viņam no tevis kaut kas vajadzīgs. Raviks paskatījās. Šurp nāca jaunais portjē. Rokā viņam bija maza paciņa. - To lika nodot jums. - Man? Raviks aplūkoja sainīti. Tas bija mazs, ievīstīts baltā zīdpapīrā un apsaitēts. Nekāda uzraksta. - Man nekas nav gaidāms. Droši vien kļūdīšanās. Kas to atnesa? - Kāda sieviete... dāma... – saminstinājās puisis. - Sieviete vai dāma? – jautāja Morozovs. - Tā... kaut kas pa vidam. Morozovs pasmīkņāja. - Diezgan attapīgi. - Te nav nekas rakstīts. Vai viņa teica, ka man? - Ne gluži. Jūsu vārdu neminēja. Teica, lai nodod tam ārstam, kas te dzīvo. Un – jūs jau pazīstat to dāmu. - Vai viņa to teica? - Nē, - puisis izmeta. – Bet viņa toreiz naktī atnāca kopā ar jums. - Kopā ar mani šad un tad ierodas dāmas, Šarl. Bet tev vajadzētu zināt, ka diskrēcija ir katra hoteļa ierēdņa cildenākā īpašība. Netaktiskums piedienīgs vienīgi aristokrātijas kavalieriem. - Taisi paciņu vaļā, - skubināja Morozovs. – Pat ja tā nav tev domāta. Mūsu nožēlojamā dzīvītē esam arī daudz ko nelādzīgāku dabūjuši gatavu. Raviks smiedamies raisīja paciņu vaļā. Iztina mazu priekšmetu. Tā bija koka madonna, tās sievietes istabā... viņš centās atcerēties... kā viņu sauca? Madlēna... Mad... aizmirsis. Tamlīdzīgs vārds bija. Viņš palūkojās zīdpapīrā. Nekādas zīmītes.

- Labi, - viņš teica puisim. – Viss kārtībā. Viņš nolika madonnu uz galda. Šaha figūriņu vidū tā izskatījās neparasti svešāda. - Vai krieviete? – jautāja Morozovs. - Nē. Sākumā es arī tā nodomāju. Raviks ievēroja, ka lūpu krāsojuma pēdas bija nomazgātas. - Ko lai es ar to iesāku? - Noliec kaut kur. Visu iespējams kaut kur nolikt. Visam kam pasaulē pietiek vietas. Tikai ne cilvēkiem. - Viņi būs to cilvēku apbedījuši. - Tā ir tā sieviete? - Jā. - Vai esi par viņu kādreiz painteresējies? - Nē. - Savādi gan, - sacīja Morozovs, - mums vienmēr šķiet, ka esam cilvēkam kaut cik palīdzējuši, un vairs neliekamies ne zinis tad, kad tam klājas visgrūtāk. - Es neesmu nekāda labdarības iestāde, Boris. Gadījies redzēt daudz ko ļaunāku, un neesmu ne pirkstu pakustinājis. Kāpēc lai tagad viņai būtu grūtāk? - Tāpēc, ka tagad viņa patiesi ir pamesta viena. Līdz šim bija allaž tas vīrietis līdzās, arī miris. Viņš bija uz zemes. Tagad zem zemes... prom, nav vairs. Tas te, - Morozovs norādīja uz madonnu, - nav pateicība. Tas ir sauciens pēc palīdzības. - Esmu ar viņu gulējis, - sacīja Raviks, - nezinādams, kas viņai atgadījies. Gribu to aizmirst. - Nieki! Tas ir pats nenozīmīgākais, kas vien var būt, ja nav mīlestības. Kāda mana paziņa reiz teica, ka vieglāk esot ar vīrieti pārgulēt nekā uzrunāt viņu vārdā. – Morozovs paliecās uz priekšu. Viņa lielajā, plikajā galvvidū atspoguļojās gaisma. – Es tev kaut ko teikšu, Ravik, mums jābūt lādzīgiem, ja vien varam un kamēr varam, jo mums veicami vēl daži tā saucamie noziegumi. Vismaz man. Un laikam jau tev arī. - Jā. Morozovs aplika roku toverim ar nožēlojamo palmu. Tā viegli sašūpojās. - Dzīvot – nozīmē dzīvot no citiem. Mēs visi pārtiekam cits no cita. Tāds neliels labestības siltumiņš šad tad... no tā nevajag vairīties. Tas piešķir spēku, ja klājas grūti. - Labi. Rīt aiziešu pie viņas. - Jauki, - sacīja Morozovs. – Tā es arī domāju. Un tagad pietiks gari runāt. Kam ir baltie?

V Hoteļa saimnieks Raviku pazina tūlīt. - Dāma ir savā istabā, - viņš teica. - Vai nevarat mani pieteikt pa telefonu? - Istabā nav telefona. Jūs varat mierīgi uzkāpt augšā. - Kāds ir istabas numurs? - Divdesmit septiņi. - Man izslīdējis no atmiņas viņas vārds. Kā viņu īsti sauca? Saimnieks nemaz nelikās pārsteigts. - Madū... Žoanna Madū, - viņš piebilda. – Nedomāju, ka tas ir viņas īstais vārds. Laikam mākslinieces pseidonīms. - Kā tā – mākslinieces? - Pierakstījās kā aktrise. Izklausās tā, vai ne?

- Nezinu vis. Es pazinu kādu aktieri, kurš sevi dēvēja par Gustavu Šmitu. Patiesībā viņa vārds bija grāfs Aleksandrs Maria fon Cambona. Gustavs Šmits bija viņa pseidonīms. Nemaz tā neizklausās, vai ne? Saimnieks tomēr nepiekāpās. - Mūsdienās daudz kas notiek, - viņš paskaidroja. - Nemaz jau tik daudz nenotiek. Papētiet vēsturi, un jūs redzēsiet, ka mēs dzīvojam samērā mierīgā laikposmā. - Paldies, man pietiek ar to pašu. - Man arī. Bet jārod mierinājums, kur vien iespējams. Jūs teicāt divdesmit septītais numurs? - Jā, msjē. Raviks pieklauvēja. Neviens neatbildēja. Pieklauvēja vēlreiz un izdzirda neskaidru balsi. Atvēris durvis, viņš ieraudzīja sievieti. Viņa sēdēja gultā pie sienas un lēnām pacēla uz viņu acis. Viņa bija apģērbusies, mugurā tas pats zilais angļu kostīms, kurā Raviks viņu redzēja pirmajā reizē. Viņa neizskatītos tik vientuļa, ja gulšņātu nesakopusies kaut vai rītakleitā. Bet šādi, apģērbusies nekam un nevienam, aiz paraduma, kuram tagad vairs nebija nekādas nozīmes, viņā bija kaut kas tāds, no kā Ravikam sažņaudzās sirds. To viņš zināja – bija redzējis simtiem cilvēku tā sēžam, emigrantus, izmestus vissvešākā svešatnē. Niecīga nezināmas esības saliņa – tā viņi sēdēja un nezināja, kas būs tālāk, vienīgi pieraduma spēks vēl uzturēja viņos dzīvību. Raviks aizvēra aiz sevis durvis. - Ceru, ka neiztraucēju, - viņš teica un tūlīt aptvēra savu vārdu bezjēdzību. Kas būtu varējis šo sievieti traucēt. Nebija vairs nekā, kas varētu viņu traucēt. Viņš nolika platmali uz krēsla. - Vai izdevās visu nokārtot? – viņš jautāja. - Jā. Nekā īpaša nebija. - Nekādu grūtību? - Nē. Raviks apsēdās vienīgajā atzveltnes krēslā, kas bija istabā. Atsperes nokrakšķēja, un viņš juta, ka viena ir salūzusi. - Vai jūs grasījāties kaut kur iet? – viņš jautāja. - Jā. Ne jau tagad... vēlāk... nekur īpaši... Tāpat vien. Ko lai citu dara? - Neko. Sākumā tā arī vajag. Vai jūs Parīzē nevienu nepazīstat? - Nē. - Nevienu? Sieviete gurdeni pacēla galvu. - Nevienu... tikai jūs, hoteļa saimnieku, oficiantu un istabeni. – Viņa skumji pasmaidīja. – Daudz tas nav, vai ne? - Nē. Un vai... – Raviks mēģināja atcerēties mirušā cilvēka vārdu. Viņš bija to aizmirsis. - Nē, - sieviete sacīja. – Račinskim te nebija paziņu, vai arī es netiku tos nekad redzējusi. Viņš saslima, tiklīdz mēs atbraucām šurp. Raviks nebija domājis te uzkavēties. Tagad, redzot sievieti šādi sēžam, viņš grozīja savu nodomu. - Vai esat vakariņas jau paēdusi? - Nē. Es arī neesmu izsalkusi. - Vai esat šodien vispār kaut ko ēdusi? - Jā. Pusdienas laikā. Pa dienu viss ir vienkāršāk. Vakaros... Raviks paskatījās visapkārt. Mazajā, tukšajā istabā dvesmoja bezcerība, novembra

rudenīgums. - Ir pēdējais laiks jums no šejienes tikt laukā, - viņš teica. – Nāciet. Iesim paēst. Viņš sagaidīja iebildumus. Viņa izskatījās tik vienaldzīga, apātiska, it kā nebūtu spējīga ne uz ko vairs saņemties. Taču viņa piecēlās nekavējoties un sniedzās pēc lietusmēteļa. - Ar to nepietiek, - viņš teica. – Mētelis ir pārāk plāns. Vai jums nav siltāks? Ārā ir auksts. - Pirmīt lija... - Arī tagad vēl līst. Bet ir auksts. Vai nevarat pavilkt kaut ko apakšā? Kādu citu mēteli vai vismaz svīteri? - Svīteris man ir. Viņa piegāja pie lielākā kofera. Raviks ievēroja, ka viņa nebija no tā gandrīz neko ņēmusi laukā. Viņa sameklēja melnu svīteri, noģērba kostīmjaku un uzvilka svīteri. Viņai bija taisni, skaisti pleci. Pēc tam paņēma bereti, apģērba kostīmjaku un mēteli. - Vai tā būs labāk? - Daudz labāk. Viņi gāja pa kāpnēm lejā. Saimnieka tur vairs nebija. Pie atslēgu dēļa sēdēja portjē. Viņš šķiroja vēstules un smakoja pēc ķiplokiem. Līdzās bija nekustīgi iekārtojies plankumains kaķis un vēroja viņa darbu. - Vai jums vēl arvien šķiet, ka nevarēsiet neko ieēst? – Raviks jautāja uz ielas. - Nezinu. Varbūt mazliet. Raviks pamāja taksometram. - Labi. Tad brauksim uz „Belle Aurore”. Tur var ātri paēst.

„Belle Aurore” tik vēlā stundā nebija pārāk daudz apmeklētāju. Viņi apsēdās pie galdiņa šaurajā augštelpā ar zemiem griestiem. Bez viņiem tur bija vēl tikai viens pāris, kas sēdēja pie loga un ēda sieru, un kalsns vīrietis, kuram priekšā uz galda pacēlās vesels kalns austeru. Pienāca viesmīlis un, kritiski nopētījis rūtaino galdautu, nolēma to nomainīt. - Divas glāzītes degvīna, - Raviks pasūtīja. – Aukstu. – Un pievērsās sievietei: - Mazliet iedzersim un nogaršosim uzkodas. Domāju, ka tas jums noderēs. Šis restorāns ir slavens ar saviem Hors d’Oeuvres3. Nekā cita te arī nav. Vismaz pēc tam vairs ne pie kā cita neiznāk ķerties. Uzkožamo te ir dučiem – karsto un auksto – un visi ļoti garšīgi, pamēģināsim. Viesmīlis atnesa degvīnu un paņēma rokā bloknotu. - Karafi Vin rosé4, - sacīja Raviks. – Vai jums ir Anjou? - Anjou vaļējs, sārtais, lūdzu, msjē. - Labi. Lielu karafi ledū. Un uzkodas. Viesmīlis aizgāja. Durvīs viņš gandrīz sadūrās ar sievieti sarkanā cepurē ar spalvu, sieviete skriešus steidzās pa kāpnēm augšup. Viņa pastūma viesmīli sānis un piegāja pie kalsnā vīrieša, kurš ēda austeres. - Albēr, - viņa sacīja. – Tu cūka... - Tss, - klusināja Albērs, skatīdamies visapkārt. - Nekādu tss! Sieviete nolika slapjo lietussargu šķērsām pāri galdam un apņēmīgi apsēdās. Albēru tas, liekas, nepārsteidza. 3 4

Uzkožamie (fr.). Sārtais vīns (fr.).

- Cherie5... – viņš sāka čukstēt. Raviks pasmaidīja un pacēla glāzīti. - Izdzersim to ar reizi tukšu. Veseli! - Veseli! – atsaucās Žoanna Madū un dzēra. Mazos ratiņos atripināja uzkožamos. - Ko jūs ēdīsiet? – Raviks uzlūkoja Žoannu. – Man liekas – pats vienkāršākais, ja uzliksim no visa pa druskai. Viņš piekrāva un pasniedza pilnu šķīvi. - Nav nekāda nelaime, ja jums negaršos. Vēl piebrauks pāris ratiņu. Tas ir tikai sākums. Raviks piepildīja arī sev šķīvi un sāka ēst, nelikdamies vairs par viņu zinis. Pēkšņi viņš manīja, ka arī viņa ēd. Viņš notīrīja nelielu langustu un sniedza viņai. - Pagaršojiet. Labāks nekā omāri. Un tagad Paté Maison6. Ar baltmaizes garoziņu... Nu, lūk, gluži labs... Un tagad mazliet vīna. Viegla, skāba un vēsa. - Jūs pārāk nopūlaties ar mani, - sacīja Žoanna. - Jā, kā zāles uzraugs, - Raviks smējās. - Nē, bet sagādājat sev pūles manis dēļ. - Man lāgā nepatīk ēst vienatnē. Tas ir viss. Tāpat kā jums. - Es neesmu necik laba partnere. - Nesakiet vis. Pie maltītes laba. Pie maltītes pirmšķirīga partnere. Es neciešu pļāpīgus cilvēkus. Un tādus, kas pārāk skaļi runā. Viņš paskatījās uz Albēra pusi. Sarkanā cepure ar spalvu, ritmiski klaudzinādama ar lietussargu pa galdu, šimbrīžam labi sadzirdami skaidroja viņam, kāpēc viņš esot tāds cūka. Albērs pacietīgi klausījās, un nelikās, ka šie runas plūdi viņu pārāk ietekmētu. Žoanna Madū tikko manāmi pasmaidīja. - To es neprotu. - Brauc jau arī nākošie ratiņi ar mielastu. Vai ķersimies tūlīt klāt, jeb vai varbūt gribat iepriekš izsmēķēt cigareti? - Labāk iepriekš vienu cigareti. - Labi. Man šodien ir citas, ne tās ar melno tabaku. Raviks pasniedza uguni. Viņa atslējās pret krēsla atzveltni un dziļi ievilka dūmu. Tad atklāti paskatījās Ravikam acīs. - Cik labi tā sēdēt, - viņa teica, un Ravikam vienu brīdi šķita, ka viņa ir gatava izplūst asarās. Kafiju viņi dzēra „Kolizejā”. Lielā telpa ar skatu uz Elizejas laukiem bija ļaužu pilna, bet viņi atrada brīvu galdiņu lejā bārā, kur sienu augšdaļa bija no stikla, aiz kura bija redzami papagaiļi un kakadu, kā arī raibi, tropiski putni, kas lidinājās šurp un turp. - Vai esat jau pārlikusi, ko darīsiet turpmāk? – jautāja Raviks. - Nē, vēl ne. - Vai jums, šurp braucot, bija kāds noteikts nodoms? Viņa brīdi vilcinājās. - Nē, nekā īpaša. - Es nejautāju aiz ziņkāres. - To es zinu. Jūs domājat, ka man vajadzētu kaut ko darīt. Es to arī gribu. Es daudzinu to sev katru dienu. Bet tad... - Hoteļa saimnieks teica, ka jūs esot aktrise. Es viņam nejautāju. Viņš to pateica, kad es 5 6

Dārgā (fr.). Pastētes šķirne (fr.).

jautāju pēc jūsu uzvārda. - Vai jūs bijāt to aizmirsis? Raviks paskatījās uz viņu. Viņa rāmi raudzījās pretī. - Nē, - viņš teica. – Biju aizmirsis zīmīti koferī un nevarēju vairs atcerēties. - Vai tagad zināt? - Jā. Žoanna Madū. - Es neesmu nekāda izcila aktrise, - viņa paskaidroja. – Man bijušas tikai mazas lomas. Un pēdējā laikā vispār nekā. Un nepārvaldu arī šim nolūkam pietiekami labi franču valodu. - Kāda tad ir jūsu valoda? - Itāliešu. Tur esmu uzaugusi. Mazliet zinu arī angļu un rumāņu valodu. Mans tēvs bija rumānis. Viņš ir miris. Mana māte ir angliete, viņa joprojām dzīvo Itālijā, es nezinu, kur. Raviks lāgā neklausījās. Viņam bija garlaicīgi, un viņš nezināja, par ko vēl lai runā. - Vai esat vēl ar kaut ko nodarbojusies? – viņš jautāja jautāšanas pēc. – Bez tām mazajām lomām, kuras tēlojāt? - Ar to, kas tur piederas. Mazliet dejoju, dziedāju. Viņš paskatījās neticīgi. Tāda viņa neizskatījās. Viņā bija kaut kas miglains, pelēcīgs, nekā saistoša. Viņa pat neizskatījās pēc aktrises, lai gan tas ir plašs jēdziens. - To jau jūs varētu vieglāk te pamēģināt, - viņš teica. – Tam nav nepieciešams labi zināt franču valodu. - Nē, bet vispirms kaut kas jāatrod. Un tas ir sarežģīti, ja nav pazīšanās. „Morozovs!” Ravikam pēkšņi iešāvās prātā. „Šeherezade”. Protams. Morozovam vajadzēja kaut ko zināt par tādām lietām. To iedomājoties, Raviks atdzīvojās. Morozovs bija tas, kuram jāpateicas par šo apnicīgo vakaru. Tagad viņš piespēlēs šo sievieti tālāk viņam, un lai tad Boriss parāda, ko spēj. - Vai jūs krieviski protat? – viņš jautāja. - Mazliet. Dažas dziesmiņas. Čigānu dziesmas. Tās ir līdzīgas rumāņu dziesmām. Un kas tad ir? - Es pazīstu kādu, kam par visu to ir zināma sajēga. Varbūt viņš varēs jums palīdzēt. Es iedošu viņa adresi. - Baidos, ka tam nebūs nozīmes. Aģenti ir visiem vienādi. Ieteikumi tur maz ko līdz. Raviks nojauta, ka Žoanna nopratusi viņa nodomu šādā veidā tikt no viņas vaļā. Un, tā kā nopratusi bija pareizi, viņš ņēmās iebilst. - Cilvēks, par kuru es runāju, nav nekāds aģents. Viņš ir portjē „Šeherezadē”. Tas ir krievu naktsklubs Monmartrā. - Portjē? – Žoanna Madū pacēla galvu. – Tas ir kaut kas cits. Portjē zina vairāk par aģentiem. Tur var kaut kas iznākt. Vai jūs viņu labi pazīstat? - Jā. Raviks jutās pārsteigts, pēkšņi viņas valoda vērtās īsti lietišķa. Veicīgi gan tas viņai padodas, viņš nodomāja. - Mēs esam draugi. Tas ir Boriss Morozovs, - viņš teica. – Nu jau desmit gadus viņš strādā „Šeherezadē”. Tur viņiem pastāvīgi ir diezgan plaša programma. Repertuārs bieži mainās. Morozovam ir ar menedžeru labas attiecības. Ja „Šeherezadē” nekas neiznāks, tad viņam droši vien būs kaut kas cits padomā. Vai pamēģināsiet? - Jā. Kad? - Vislabāk tā ap deviņiem vakarā. Ap šo laiku vēl nekāda darba nav – un viņš varēs ar jums parunāt. Es viņam visu pateikšu. Iedomādamies Morozova seju, Raviks jau iepriekš priecājās, pēkšņi viņa garastāvoklis uzlabojās. Nelielā atbildības sajūta, no kuras viņš vēl nebija atbrīvojies, pazuda. Viņš bija darījis, ko varējis, lai nu pati rīkojas. - Vai esat nogurusi? – viņš jautāja. Žoanna Madū paskatījās viņam tieši acīs.

- Es neesmu nogurusi. Bet zinu, ka nav lielas patikas te sēdēt ar mani. Jūs jūtat man līdz, un esmu jums par to pateicīga. Jūs mani izvilkāt no istabas un runājāt ar mani. Tas bija daudz, jo dienām ilgi nebiju ne ar vienu tikpat kā vārdu pārmijusi. Tagad es iešu. Jūs esat manis labā darījis vairāk nekā pietiekami. Visu laiku. Nezinu, kas citādi būtu ar mani noticis! Ak tu mūžs, nodomāja Raviks, tagad viņa sāks vēl šito meldiņu! Sapīcis viņš novērsās pret stikla sienu. Tur kāds balodis mēģināja izvarot kakadu. Kakadu bija tā nomākusi garlaicība, ka tas pat nenopurināja balodi, tikai, ignorēdams to, turpināja knābāt graudus. - Tā nebija līdzjūtība, - sacīja Raviks. - Kas tad? Balodis atteicās no sava mēģinājuma. Nolēca no kakadu platās muguras un ņēmās bužināt spalviņas. Kakadu vienaldzīgi savicināja asti un atvieglojās. - Tagad iedzersim veco, labo armanjaku, - sacīja Raviks. – Tā būs pati labākā atbilde. Ticiet man, neesmu nekāds īpašs labdaris. Daudzus vakarus nomētājos viens, kur pagadās. Kā jums liekas, vai tas ir interesanti? - Nē, bet es esmu slikta partnere, un tas ir vēl ļaunāk. - Esmu atradinājies meklēt sev partnerus. Te būs jūsu armanjaks. Servus! - Servus! Raviks nolika savu glāzīti. - Tā, un tagad laidīsimies no šī zvērudārza prom. Jūs taču negribēsiet jau atpakaļ uz hoteli? Žoanna Madū pakratīja galvu. - Labi. Tad dosimies tālāk. Uz „Šeherezadi”. Tur iedzersim. Tas mums abiem, liekas, ir nepieciešams, un jūs pie reizes redzēsiet, kas tur notiek. Bija ap pulksten trijiem naktī. Viņi stāvēja pie hoteļa „Milāna”. - Vai esat pietiekami dzērusi? – jautāja Raviks. Žoanna vilcinājās. - Tur, „Šeherezadē”, man šķita, ka pietiekami. Bet tagad, kad es redzu šīs durvis... nav pietiekami. - Te var līdzēt. Varbūt te hotelī vēl būs kas dabūjams. Ja nē, aiziesim uz tuvējo krodziņu un nopirksim kādu pudeli. Iesim. Viņa paskatījās uz Raviku. Tad uz durvīm. - Labi, - viņa apņēmīgi noteica. Bet palika stāvam. – Iet augšā... tukšajā istabā... - Es jūs pavadīšu, un paķersim līdz pudeli. Portjē pamodās. - Vai jums atradīsies vēl kaut kas, ko iedzert? – jautāja Raviks. - Kokteili ar šampanieti? – portjē nekavējoties lietišķi apvaicājās, pārvarēdams žāvas. - Paldies. Kaut ko stiprāku. Konjaku, vai. Vienu pudeli. - „Courvoisier”, „Martell”, „Hennessy”, „Biscuit Dubouché”? - „Courvoisier”. - Klausos, msjē. Atkorķēšu pudeli un uznesīšu istabā. Viņi uzgāja pa kāpnēm augšā. - Vai atslēga jums ir? – jautāja Raviks. - Istaba nav aizslēgta. - Ja atstājat neaizslēgtu, jums var nozagt naudu un dokumentus. - To var arī tad, ja durvis aizslēgtu. - Tiesa... ar šādiem slēdžiem. Un tomēr tad nav gluži tik vienkārši. - Iespējams. Bet man nepatīk, atgriežoties vienai, meklēt atslēgu, vērt durvis, lai ieietu tukšā istabā... tikpat kā slēgt vaļā kapu. Pietiek jau tāpat iet iekšā... kur nekas negaida kā

vien daži koferi. - Nekur nekas cilvēku negaida, - sacīja Raviks. – Viss pašam jānes līdz. - Var jau būt. Bet tad vēl ir kaut žēlsirdīga ilūzija. Te nav nekā... Žoanna Madū nometa mēteli un bereti gultā un palūkojās uz Raviku. Viņas gaišās, lielās acis bālajā sejā bija kā sastingušas izmisīgā nīgrumā. Brīdi viņa palika nekustīgi stāvam. Tad, sabāzusi rokas jakas kabatās, sāka staigāt mazajā telpā šurp un turp, viņa spēra platus soļus, atsperīgi un veikli pagriezienos apsviezdamās. Raviks viņu uzmanīgi vēroja: pēkšņi Žoannā bija uzvirmojusi enerģija un aizrautīga graciozitāte, istaba likās sarāvusies pārāk šaura. Pie durvīm klauvēja. Portjē ienesa konjaku. - Vai kungi nevēlas kaut ko iekost? Auksta vista. Sendviči... - Tā, draudziņ, būtu laika izšķērdēšana. – Raviks samaksāja un izvadīja viņu laukā. Tad ielēja divās glāzītēs. – Tā. Prasti un barbariski... bet sarežģītās situācijās primitīvais ir pats labākais. Smalkmanība der mierīgam laikam. Izdzeriet. - Un tad? - Tad vēl vienu. - Esmu to izmēģinājusi. Nelīdz. Reibums noder vienatnē. - Vajag tikai apreibt, kā nākas. Tad tā lieta iet. Raviks apsēdās uz šauras, ļodzīgas kušetes, kas stāvēja pie sienas iešķērsām pretī gultai. Iepriekš viņš to nebija redzējis. - Vai tā bija te jau tad, kad jūs ienācāt? – viņš jautāja. Viņa noliedzoši pakratīja galvu. - Es liku to ienest. Negribēju gultā gulēt. Man tas likās bezjēdzīgi. Gulta, izģērbšanās un tamlīdzīgi. Kāpēc? No rīta un dienā vēl kaut kā. Bet naktī... - Jums ar kaut ko jānodarbojas. – Raviks aizkūpināja cigareti. – Žēl, ka mēs nesastapām Morozovu. Es nezināju, ka šodien viņam ir brīvdiena. Aizejiet rītvakar. Ap pulksten deviņiem. Gan jau viņš jums kaut ko sameklēs. Kaut vai darbu virtuvē. Tad jūs būsiet nodarbināta pa naktīm. Un to jau jūs gribat? - Jā. Žoanna mitējās staigāt pa istabu. Izdzēra savu konjaka glāzīti un apsēdās gultā. - Es katru nakti klaiņoju pa ielām. Kamēr eju, tikmēr it kā jūtos vieglāk. Bet, tiklīdz apsēžos, griesti gāžas virsū uz galvas... - Vai jums šo pastaigu laikā nekad nekas nav atgadījies? Nekas netika nozagts? - Nē. Laikam jau neizskatos pēc tādas, kam būtu daudz ko zagt. – Viņa sniedza Ravikam tukšo glāzīti. – Un viss pārējais? Man bieži ļoti gribējās, lai vismaz kāds ar mani parunā! Lai nebūtu tikai tukšums vien, lai nebūtu tikai soļošana! Lai vismaz tevī paraudzītos acis, acis, nevis akmeņi! Lai nebūtu jāmētājas apkārt kā dieva nepieņemtai. Kā nokļuvušai uz svešas planētas! – Viņa atmeta atpakaļ matus un paņēma pilno glāzi, ko Raviks sniedza. – Nezinu, kāpēc es par to runāju. Nemaz to negribu. Varbūt tāpēc, ka visu šo laiku biju mēma. Varbūt tāpēc, ka šovakar pirmo reizi... – Viņa aprāvās. – Neklausieties manī... - Es dzeru, - Raviks sacīja. – Runājiet, ko gribat. Ir nakts. Neviens jūs nedzird. Es klausos pats sevī. Rītu jau viss būs aizmirsts. Viņš atslējās pret kušetes atzveltni. Kaut kur namā šņākuļoja ūdensvads. Knakstēja apkures caurules, un pie logu rūtīm joprojām mīkstiem pirkstiem klaudzināja lietus. - Un, kad atgriežos, izdzēšu gaismu... tumsa uzkrīt kā hloroforma piesūcināts vates būkšķis... tad no jauna jāuzgriež gaisma, un, acis nenovēršot, skatos, skatos tukšumā... Esmu jau, liekas, pilnā, Raviks nodomāja. Šodien ātrāk nekā parasti. Vai arī tā būtu krēsla? Varbūt abi? Tā nav vairs tā pati nenozīmīgā, bālasinīgā sieviete. Tā ir kaut kas cits. Pēkšņi uzradušās acis. Pēkšņi radusies seja. Mani kaut kas uzlūko... Jādomā, ka tās ir ēnas... tā ir rēnā versme manā galvā, kas tās apstaro. Pirmais skurbuma atspulgs. Raviks neklausījās, ko runāja Žoanna Madū. Viņam tas viss bija zināms, un vairāk viņš negribēja zināt. Vientulība – mūžsenais dzīves refrēns. Tā nav ne ļaunāka, ne labāka par ko citu. Pārāk daudz par to tiek runāts. Cilvēks ir vientuļš vienmēr un nekad. Pēkšņi kaut

kur mijkrēslī iedziedājās vijole. Kāds dārzs Budapeštas pakalnos. Kastaņu rūgtenā smarža. Vējš. Un kā uz pleca uzmetušās jaunas pūces – sapņi ar acīm, kas krēslā staroja gaišāk. Nakts, kas nekad nevērtās naktī. Tā stunda, kad visas sievietes ir skaistas. Vakars ar platajiem, brūnajiem tauriņa spārniem. Raviks pacēla acis. - Paldies, - teica Žoanna Madū. - Par ko? - Ka jūs ļāvāt man runāt neklausoties. Tas bija labi. Man nepieciešams. Raviks pamāja. Viņš redzēja, ka viņas glāzīte bija atkal tukša. - Labi, - viņš teica. – Es atstāšu jums pudeli. Viņš piecēlās. Istaba. Sieviete. Vairāk nekas. Bāla seja, kurā nekas vairs nestaroja. - Jūs iesiet? – jautāja Žoanna. Viņa paskatījās visapkārt, it kā istabā kāds slēptos. - Te būs Morozova adrese. Viņa vārds, lai jūs neaizmirstu. Rītvakar deviņos. – Raviks to uzrakstīja uz recepšu blankas, tad izplēsa no bloknota un uzlika uz kofera. Žoanna bija piecēlusies. Viņa paķēra savu mēteli un bereti. Raviks paskatījās. - Jums nevajag mani pavadīt. - Es arī negrasos to darīt. Negribu tikai te palikt. Tagad ne. Gribu vēl mazliet paklejot. - Jums vēlāk tikpat vajadzēs atgriezties. Vēlreiz tas pats. Kāpēc negribat palikt tepat? Tagad jau tas ir pārvarēts. - Drīz ausīs gaisma. Kad es atgriezīšos, būs jau rīts. Tad viss ir vienkāršāk. Raviks piegāja pie loga. Joprojām lija. Laternu slapjās un pelēkās gaismas šķipsnas šaudījās vējā. - Vai zināt, - viņš teica. – Izdzersim vēl pa malkam, un liecieties gulēt. Nav īstais laiks pastaigām. Viņš paņēma pudeli. Pēkšņi Žoanna bija viņam cieši līdzās. - Nepamet mani te, - viņa, spēji elpodama, steigšus un uzstājīgi izdvesa. – Nepamet mani te vienu... tikai ne šodien; es nezinu, kas tas ir, bet tikai ne šodien! Rīt es sadūšošos, bet šodien es nespēju, esmu satriekta, salauzta, man ļodzās kājas un nav vairs spēka... Jums nevajadzēja mani šodien vilkt no šejienes laukā, tieši šodien ne... Nu es vairs nespēju palikt viena. Raviks piesardzīgi nolika pudeli uz galda un atbrīvoja savu roku. - Bērns, - viņš teica. – Ar laiku mums visiem pie tā jāpierod. – Viņš palūkojās uz kušeti. – Varu arī te gulēt. Nav jēgas vēl kaut kur iet. Man ir nepieciešamas dažas stundas miega. Pulksten deviņos no rīta man jāoperē. Varu tikpat labi te gulēt kā savā istabā. Nebūs man pirmā naktssardze. Vai ar to būs līdzēts? Viņa pamāja, bet joprojām neatgāja no viņa nost. - Pulksten pusastoņos man jātiek prom. Sasodīti agri. Vēl pamodināšu jūs. - Tas nekas. Es piecelšos un pagatavošu jums brokastis, visu... - Neko jūs nedarīsiet. Paēdīšu brokastis tuvākajā kafejnīcā kā jebkurš saprātīgs strādnieks; kafiju ar rumu un maizītēm. Visu pārējo pagūšu klīnikā. Nebūtu par ļaunu palūgt Eiženijai sagatavot vannu. Labi, paliksim te. Divas novembrī nomaldījušās dvēseles. Liecieties gultā. Ja vēlaties, varu tikmēr noiet lejā pie vecā portjē. - Nevajag, - sacīja Žoanna. - Es neaizbēgšu. Turklāt mums vēl šis tas vajadzīgs, spilveni, sega un tamlīdzīgi. - Es varu piezvanīt. - To es arī varu. – Raviks sniedzās pēc zvana. – Labāk, ja to dara vīrieša cilvēks. Portjē bija ātri klāt. Rokā viņam bija vēl viena konjaka pudele. - Jūs pārvērtējat mūsu spējas, - sacīja Raviks. – Sirsnīgi pateicamies. Mēs esam pēckara paaudze. Mums vajadzētu segu, spilvenu un pāris palagu. Man te jāpārguļ. Ārā pārāk stipri līst un ir pārāk auksts. Tikai aizvakar piecēlos no smaga plaušu karsoņa. Vai varat to izdarīt? - Protams, msjē. Man pašam tas ienāca prātā. - Labi, - Raviks aizsmēķēja cigareti. – Es iziešu gaitenī. Apskatīšu kurpes durvju priekšā.

Manis iemīļotais sporta veids. Es neaizbēgšu, - viņš teica, notvēris Žoannas skatienu. – Neesmu Jāzeps no Ēģiptes. Nepametīšu savu mēteli likteņa varā. Portjē nāca pa gaiteni ar gultas veļu. Ieraudzījis durvju priekšā Raviku, viņš palika stāvam. Tad viņa seja noskaidrojās. - Tā bieži neatgadās, - viņš teica. - Es to arī bieži nedaru. Tikai dzimšanas dienās un Ziemsvētkos. Dodiet šurp to visu. Es ejot ienesīšu. Kas tad tas? - Termofors. Jūsu plaušu karsoņa dēļ. - Lieliski. Tikai es sildu savas plaušas ar konjaku. – Raviks izvilka no kabatas dažas naudas zīmes. - Jums, msjē, protams, nav pidžamas. Varu aizdot. - Paldies, draudziņ, - Raviks paskatījās uz veco vīru.- Tā man droši vien būs par mazu. - Gluži otrādi, būs tieši laikā. Tā ir gluži jauna. Atklāšu jums noslēpumu – to man reiz uzdāvināja kāds amerikānis. Tam savukārt to uzdāvinājusi kāda dāma. Es tādu nevalkāju. Man labāk patīk naktskrekli. Šī ir pavisam jauna, msjē. - Labi, uznesiet. Varam jau paskatīties. Raviks gaidīja gaitenī. Durvju priekšā stāvēja trīs pāri kurpju. Viens pāris zābaku ar izstaipītām gumijas iešuvēm. Aiz šīm durvīm bija dzirdama šņākuļojoša krākšana. No pārējiem apaviem viens pāris bija brūnas vīriešu kurpes un otrs pāris sieviešu augstpapēžu pogājamas laka kurpes. Kaut arī atradās līdzās, pie vienām un tām pašām durvīm, tās likās neizskaidrojami vientuļas. Portjē atnesa pidžamu. Tā bija kaut kas pasakains. Zils mākslīgais zīds ar zelta zvaigznēm. Raviks kādu brīdi gluži mēms to aplūkoja. Viņš saprata amerikāni. - Lieliska, vai ne? – portjē lepni jautāja. Pidžama bija jauna. Tā pat atradās vēl „Magazin du Louvre” kārbā, kurā bijusi iesaiņota. - Žēl, - sacīja Raviks. – Es labprāt gribētu redzēt dāmu, kas to bija izvēlējusies. - Jūs varat pidžamu šai naktij dabūt. Jums nav nemaz tā jāpērk, msjē. - Cik maksā īrēšana? - Pēc jūsu ieskatiem. - Jūs neesat francūzis? - Esmu gan. No Sennazēras. - Tad jūs ir samaitājusi saskare ar amerikāņiem. Turklāt – par šo pidžamu nekāda maksa nav par lielu. - Priecājos, ka jums tā patīk. Ar labu nakti, msjē. Rīt es to atprasīšu dāmai. - Es pats jums rīt no rīta to nodošu. Pamodiniet mani pusastoņos. Pieklauvējiet pavisam klusu. Es dzirdēšu... Arlabunakti. - Paskatieties uz šo te, - Raviks parādīja pidžamu Žoannai Madū. – Ziemsvētku vecīša kostīms. Šis portjē ir īsts burvis. Es to pat uzģērbšu. Jābūt ne vien drosmei izskatīties smieklīgam, bet tas jādara arī dabiski. Raviks sagatavoja sev guļvietu uz kušetes. Viņam bija vienalga, kur gulēt – savā hotelī vai šeit. Gaitenī viņš bija atklājis pieņemamu vannas istabu un no portjē dabūjis jaunu zobu suku. Visam pārējam nebija nozīmes. Žoanna bija kaut kas līdzīgs pacientei. Viņš ielēja tējas glāzē konjaku un kopā ar vienu no mazajām glāzītēm, kuras bija atnesis portjē, nolika līdzās gultai. - Man liekas, ar to jums būs diezgan, - viņš paskaidroja. – Tā būs vienkāršāk. Tad man nevajadzēs celties un papildināt. Pudeli un otru glāzīti paņemšu pie sevis. - Mazā glāzīte nav vajadzīga. Varu dzert no visas. - Jo labāk. Raviks iekārtojās uz kušetes. Viņam patika, ka sieviete nelikās vairs zinis, vai viņam ir ērti.

Viņa bija sasniegusi, ko vēlējās, un, paldies dievam, tagad necentās paust mājasmātes rūpes. Viņš ielēja sev pilnu glāzīti un pudeli nolika uz grīdas. - Veseli! - Veseli! Un paldies! - Viss kārtībā. Man tikpat nebija lielas patikas iet lietū. - Vai vēl līst? - Jā. Klusumu drebināja apslāpētā klauvēšana no āra, it kā istabā lauztos kaut kas pelēks, izmisīgs, bezformīgs, kaut kas skumjāks par pašām skumjām... kādas tālas, nezināmas atmiņas, milzīgs vilnis uzplūdis grasījās atgūt un sagrābt to, ko kādreiz izmetis un aizmirsis uz salas – mazliet cilvēcības, gaismas un domu. - Laba nakts iedzeršanai. - Jā... un slikta vienatnei. Raviks brīdi klusēja. - Ar to mums visiem vajadzēja samierināties, - viņš tad sacīja. – Tas, kas mūs agrāk vienoja, tagad ir izpostīts. Mēs esam tagad izbiruši kur kurais kā krelles, kam pavediens pārrauts. Nekas nav vairs stabils. – Viņš no jauna ielēja savā glāzītē. – Biju zēns, kad man gadījās reiz nakti pārlaist pļavā. Bija vasara, debesis skaidras, skaidras. Pirms aizmigšanas es skatījos uz Orionu virs mežiem pie apvāršņa. Tad, nakts vidū pamodies, pēkšņi ieraudzīju Orionu augstu tieši virs manis. Tas palicis man atmiņā uz visu mūžu. Biju skolā mācījies, ka zeme ir planēta, kas griežas ap savu asi, bet uztvēru to, kā daudz ko uztver no grāmatām, domās pie tā ilgi nekavējoties. Tagad pirmo reizi pieredzēju, ka tas tiešām tā ir. Un jutu, ka planēta nedzirdami lido pa neaptverami bezgalīgo telpu. Sajutu to tik spēcīgi, ka man gribējās pieturēties, lai netiktu aizlidināts nost. Laikam tas notika tāpēc, ka, pamostoties no dziļa miega, mani uz mirkli bija pametusi gan atmiņa, gan paradums un es vēros plašajās, sašķiebušajās debesīs. Pēkšņi zeme pārstāja man būt paļāvīgs pamats... kopš tā laika nav arī vairs tāda bijusi. Viņš izdzēra savu glāzi. - Tas šo to sarežģī, bet daudz ko arī atvieglo. – Viņš paskatījās uz Žoannas Madū pusi. – Nezinu, cik tālu esat tikusi. Ja esat nogurusi, neatbildiet. - Vēl neguļu. Drīz aizmigšu. Kaut kas vēl manī ir nomodā. Nomodā un salst. Raviks nolika pudeli līdzās, uz grīdas. Istabas siltums pamazām sūcās viņā kā nomācošs nogurums. Pletās ēnas. Spārnu vēdas. Sveša istaba. Nakts... un laukā tikpat kā tāla bungu rīboņa, monotona lietus klaudzoņa... haosa malā pajumte ar nedaudz gaismas, neliela, nenozīmīga uguntiņa tuksnesī... seja, kurai stāsti un runā... - Vai jūs arī esat kaut ko tamlīdzīgu kādreiz izjutusi? – viņš jautāja. Viņa brīdi klusēja. – Jā. Tikai ne tā. Savādāk. Kad es dienām ilgi ne ar vienu nebiju pārmijusi ne vārda un naktīs klaiņoju, bet visapkārt bija cilvēki, kam kaut kur bija paliekama vieta, kas kaut kur steidzās, kam kaut kur bija mājas. Tikai ne man. Tad viss pamazām metās nereāls, it kā es būtu noslīkusi un zem ūdens klaiņoju pa svešu pilsētu... Laukā kāds nāca augšā pa kāpnēm. Noskrapstēja atslēga, aizcirtās kādas durvis. Tūlīt pēc tam nošalca caurulēs ūdens. - Kāpēc jūs paliekat Parīzē, ja te nevienu nepazīstat? – jautāja Raviks. Viņu sāka mākt

miegs. - Nezinu. Kur lai es liekos? - Vai jums nav kur atgriezties? - Nē. Nevar arī nekur atgriezties. Vējš ietrieca lietus šalti logā. - Kāpēc jūs atbraucāt uz Parīzi? – Raviks jautāja. Žoanna Madū neatbildēja. Viņš jau nodomāja, ka viņa ir aizmigusi. - Mēs atbraucām ar Račinski uz Parīzi tāpēc, ka gribējām šķirties, - viņa beidzot pateica. Raviku atbilde nepārsteidza. Reizēm nekas nepārsteidz. Cilvēks, kurš nupat bija atgriezies istabā pāri pretī, sāka vemt. Cauri durvīm bija dzirdama viņa apslāpētā stenēšana. - Kāpēc tad jūs bijāt tik satriekta? – Raviks jautāja. - Tāpēc, ka viņš bija miris! Miris! Pēkšņi viņa vairs nav! Nekas nav atgriežams! Miris! Nekad nekas vairs nav darāms!... Vai jūs to nevarat saprast? – Žoanna bija līdz pusei gultā paslējusies un cieši vērās Ravikā. Tāpēc, ka viņš aizgāja, iekams tu paguvi to izdarīt. Tāpēc, ka viņš tevi pameta vienu, iekams tu biji tam sagatavojusies. - Man... man vajadzēja citādi izturēties... es biju... - Nedomājiet par to. Nožēla ir pats bezjēdzīgākais, kas vien var būt. Nekas nav atgriežams. Nekas nav par labu vēršams. Citādi mēs visi būtu svētum svēti. Dzīvei nav bijis nodoma mūs padarīt pilnīgus. Ja kāds ir pilnīgs, tam vieta muzejā. Žoanna Madū neatbildēja. Raviks redzēja, ka viņa iedzēra malciņu un atgūlās atpakaļ spilvenos. Bija vēl kaut kas... taču viņš jutās pārāk noguris, lai par to domātu. Bija arī vienalga. Viņam gribējās gulēt. Rītu vajadzēs operēt. Te gar visu to viņam nebija vairs nekādas daļas. Viņš nolika tukšo glāzi uz grīdas līdzās pudelei. Savādi gan, kur tikai reizēm gadās piestāt, viņš nodomāja.

VI Kad ienāca Raviks, Lisjēna Martinē sēdēja pie loga. - Kāda ir sajūta, - viņš jautāja, - tā, pirmo reizi tiekot laukā no gultas? Meitene paskatījās uz viņu, tad pavērsa acis pa logu uz pelēko pievakari un no jauna uz viņu. - Nelādzīgs laiks, - viņš teica. - Nē, - viņa iebilda. – Man labs diezgan. - Kāpēc? - Tāpēc, ka man nevajag iet laukā. Viņa sēdēja saritinājusies krēslā, apņēmusi ap pleciem lētu kokvilnas kimono – izdēdējis, neizskatīgs cilvēkbērns ar nelādzīgiem zobiem, bet Ravikam viņa šobrīd šķita skaistāka par Trojas Helēnu, gabaliņš dzīvības, ko viņš bija izglābis ar savām rokām. Nebija jau tiesību pārāk lepoties – kādu citu īsi pirms tam viņš bija zaudējis. Iespējams, ka nākošo zaudēs atkal, galu galā zaudē viņas visas un sevi arī. Bet šī vēl šimbrīžam bija glābta.

- Maz prieka šādā laikā iznēsāt cepures. - Vai jūs iznēsājat cepures? - Jā. Es strādāju pie Lanvēras kundzes. Veikalā pie Matiņona avēnijas. Strādājām līdz pulksten pieciem. Pēc tam man vajadzēja nest pasūtītājām kartona kārbās cepures. Patlaban ir pusē seši. Nupat es skraidītu ar cepurēm. – Viņa paskatījās logā. – Žēl, ka nelīst stiprāk. Vakar bija labāk. Lietus gāza kā no spaiņiem. Tagad kādam citam jāskraida. Raviks apsēdās viņai pretī uz palodzes. Savādi, viņš domāja. Vienmēr gaidām, ka cilvēkiem jābūt neprātīgi priecīgiem, ja izglābušies no nāves. Bet tie gandrīz nekad nav. Arī Lisjēna nav. Noticis mazs brīnums, bet viss, kas šai ziņā viņu interesē, ir tas, ka nav jāiet laukā lietū. - Kā tas gadījās, Lisjēn, ka jūs nokļuvāt tieši šajā klīnikā? – viņš jautāja. Viņa piesardzīgi pavērās Ravikā. - Kāds man par to pastāstīja. - Kas? - Kāda paziņa. - Kā viņu sauc? Meitene saminstinājās. - Paziņa, kura arī te bija. Es viņu šurp atvedu, līdz pašām durvīm, tāpēc arī zināju adresi. - Kad tas bija? - Nedēļu pirms tam, kā es atnācu. - Vai tā, kas operācijas laikā nomira? - Jā. - Un jūs tomēr nācāt šurp? - Jā, - Lisjēna vienaldzīgi atbildēja, - kāpēc tad ne? Raviks neteica to, ko gribēja teikt. Viņš uzlūkoja mazo, salto sejiņu, kas bijusi kādreiz maiga un ko dzīve tik spēji nocietinājusi. - Vai pirms tam jūs bijāt arī pie tās pašas vecmātes? – viņš jautāja. Lisjēna klusēja. - Vai pie tā paša ārsta? Jūs varat man mierīgi pateikt. Es jau nezinu, kas viņi ir. - Pirmā tur aizgāja Marī. Nedēļu pirms manis. Desmit dienas pirms manis. - Un jūs gājāt pēc tam, kaut arī zinājāt, kas ar Marī noticis? Lisjēna paraustīja plecus. - Ko es būtu darījusi? Man vajadzēja riskēt. Nevienu citu nezināju. Bērns... ko es būtu iesākusi ar bērnu? Viņa raudzījās laukā pa logu. Pāri pretī uz balkona stāvēja vīrietis ar bikšturiem, virs galvas viņš bija izpletis lietussargu. - Cik ilgi man te vēl jāpaliek, dakter? - Apmēram divas nedēļas. - Vēl divas nedēļas? - Tas jau nav ilgi. Kas tad ir? - Tas prasa naudu un atkal naudu... - Varbūt varēsim izrakstīt dažas dienas agrāk. - Vai jūs domājat, ka varēšu nomaksāt rēķinu? Man nepietiks naudas. Tik dārgi, katru dienu trīsdesmit franku. - Kas jums to teica? - Māsa. - Kura? Protams, Eiženija... - Jā. Viņa teica, ka par operāciju un pārsējiem jāmaksā vēl atsevišķi. Vai tas ir ļoti dārgi? - Par operāciju esat jau samaksājusi. - Māsa teica, ka ar to nav vēl ne tuvu samaksāts. - To māsa tik precīzi vis nezina, Lisjēn. Labāk pavaicājiet pie gadījuma doktoram Vēberam.

- Man gribētos to drīzāk dabūt zināt. - Kāpēc? - Tad es varu labāk aprēķināt, cik man ilgi vajadzēs atstrādāt. – Lisjēna paskatījās uz savām rokām. Smalkie pirksti bija adatu sadurstīti. – Man arī jāmaksā vēl viena mēneša īre par istabu, - viņa teica. – Kad es atnācu šurp, bija tieši trīspadsmitais. Piecpadsmitajā vajadzēja saimniecei uzteikt. Tagad man vēl jāsamaksā par to mēnesi. Par neko. - Vai jums nav neviena, kas varētu jums palīdzēt? Lisjēna pacēla acis. Viņas seja pēkšņi novecoja par gadiem desmit. - To jau jūs pats saprotat, dakter! Viņš tikai pukojās. Neesot zinājis, ka es esot tik stulba. Citādi nebūtu nekad ar mani ielaidies. Raviks pamāja. Tas viņu nepārsteidza. - Lisjēn, - viņš teica, - mēs varētu pamēģināt kaut ko dabūt no tās sievietes, kas taisīja abortu. Vainīga ir viņa. Jums tikai jāpasaka mums viņas vārds. Meitene spēji sarosījās. Visa viņas būtība pauda noraidījumu. - Policija? Nu nē, tad es pati iekritīšu. - Bez policijas. Mēs tikai piedraudēsim. Viņa iesmējās. - No tās ar draudiem vien neko nepanāks. Tā ir no dzelzs. Trīssimt franku man vajadzēja samaksāt. Un par to... – viņa saglauda kimono. – Dažiem cilvēkiem nav laimes, - viņa rāmi noteica, it kā nerunātu par sevi, bet par kādu citu. - Tā vis nav, - Raviks iebilda. – Jums ir pamatīgi laimējies. Viņš sastapa Eiženiju operāciju zālē. Viņa uzcītīgi spodrināja niķelētos instrumentus. Tā bija viena no viņas iemīļotākajām nodarbībām. Viņa bija tik ļoti iegrimusi šajā nodarbībā, ka nedzirdēja Raviku ienākam. - Eiženij, - viņš teica. Viņa spēji apsviedās. - Ak jūs! Jums arī mūždien vajag baidīt! - Nezināju, ka esmu tik izcila personība. Bet jums gan nevajadzētu biedēt pacientus ar runām par honorāriem un maksu. Eiženija izslējās ar rīklupatu rokā. - Netikle jau paguvusi jums izklačot... - Eiženij, - Raviks sacīja. – Sieviešu vidū, kas nekad nav gulējušas ar vīrieti, ir daudz vairāk netikļu nekā to vidū, kam tas kļuvis par sūru maizes pelnīšanas veidu. Nemaz jau nerunājot par precētiem sievišķiem. Turklāt meitene nav klačojusi. Jūs tikai sabojājāt viņai dienu, tas ir viss. - Liela muiža! Tad nu gan smalkmanība ar šās dzīvesveidu!... Ak tu staigājošais morāles katķisms, domāja Raviks. Pretīga svētulības liekule... ko tu zini par mazās cepuru taisītājas pamestību, kura drosmīgi devusies pie tās pašas vecmātes, kas iedzina postā viņas draudzeni, uz to pašu klīniku, kur draudzene nomirusi, un vienīgais, kas pēc visa tā viņai sakāms, ir – „Kas man atlika cits, ko darīt?” un „Kā lai par visu samaksāju?...” - Jums vajadzētu apprecēties, Eiženij, - viņš teica. – Ar atraitni, kam ir bērni. Vai arī ar apbedīšanas biroja īpašnieku. - Ravika kungs, - māsa cienīgi atbildēja. – Vai jūs nebūtu tik laipns un nejauktos manā privātajā dzīvē? Citādi būšu spiesta žēloties direktoram Vēbera kungam. - To jau jūs tāpat augu dienu darāt. – Raviks ar prieku ievēroja uz viņas vaigu kauliem sarkanus plankumus. – Eiženij, kāpēc dievticīgi cilvēki tik reti spēj būt lojāli? Pats labākais raksturs ir ciniķiem, visneciešamākie ir ideālisti. Vai tas neliek jums šo to pārdomāt? - Paldies dievam, nē. - Tā jau es domāju. Es tagad došos pie grēciniecēm. Uz „Ozīrisu”. Gadījumā, ja ievajagos doktoram Vēberam.

- Neticu, ka jūs varētu būt noderīgs doktoram Vēberam. - Šķīstība vēl nepiešķir gaišredzību. Var gadīties, ka esmu viņam noderīgs. Būšu tur aptuveni līdz pieciem. Pēc tam iešu uz savu hoteli. - Neko teikt, hotelis, žīdu bodīte! Raviks pagriezās. - Eiženij, ne visi bēgļi ir žīdi. Pat ne visi žīdi ir žīdi. Un viens otrs tāds ir, par kuru to nevarētu ne iedomāties. Es pat pazinu vienu žīdu nēģeri. Bija gaužām vientuļš cilvēks. Viņa vienīgais prieks bija – ķīniešu ēdieni. Tā mēdz būt šai pasaulē. Māsa neko neatbildēja. Viņa spodrināja niķeļa paplāti, kas jau bija pietiekami spodra. Raviks sēdēja kādā bistro Buasjēra ielā un raudzījās laukā pa lietus aizmiglotajām rūtīm, kad pēkšņi pamanīja tur ejam šo cilvēku. Tas bija tikpat kā iebelzts pa vēderu. Pirmajā brīdī viņš sajuta tikai šoku, vēl neaptverdams, kas noticis, - taču tūlīt arī pastūma galdiņu sānis, pielēca kājās un, neko nevērodams, spraucās cauri pilnajai telpai uz durvīm. Kāds viņu aiz rokas aizturēja. Viņš pagriezās. - Kas ir? – viņš neizpratnē jautāja. – Kas ir? Tas bija viesmīlis. - Jūs neesat, msjē, samaksājis. - Ko?... Ak tā... es atgriezīšos... – Viņš izrāva roku. Viesmīlis piesarka. - Tā šeit nav parasts!... Jūs... Raviks paķēra no kabatas kādu naudas zīmi, pameta viesmīlim un parāva vaļā durvis. Viņš aizspraucās garām ļaužu pūlītim un metās gar stūri pa labi uz Buasjēra ielu. Kāds aizmugurē nolamājās. Raviks attapās, mitējās skriet un sāka iet tā, lai nepievērstu sev uzmanību. Tas nav iespējams, viņš domāja, nemūžam nav iespējams, esmu jucis, tas nevar būt! Seja, šī seja!... Līdzība, sasodīta, neģēlīga līdzība, smadzeņu izspēlēts murgains joks... tā nevar būt Parīzē, šī seja, tā ir Vācijā, Berlīnē, loga rūts bija aizlijusi, nevarēja skaidri saskatīt, esmu maldījies, protams, maldījies... Viņš steigšus soļoja tālāk, spraucās cauri pūlim, kas plūda no kinozāles, ielūkojās sejā katram vīrietim, kas gāja garām, vērīgi ieskatījās zem platmalēm, sastapās ar piktiem, izbrīnītiem skatieniem... tālāk, tālāk... citas sejas, citas platmales, pelēkas, melnas, zilas, apsteidza tās, atskatījās, blenza... Klēbera avēnijas krustojumā viņš palika stāvot. Sieviete... sieviete ar pūdeli, viņš pēkšņi atcerējās. Vīrietis bija gājis tūlīt aiz viņas. Sievietei ar pūdeli viņš jau sen bija pagājis garām. Raviks aši pagriezās atpakaļ. Vēl iztālēm pamanījis sievieti ar suni, viņš palika stāvam ietves malā. Sažņaudzis kabatās dūres, viņš cieši ielūkojās katrā nācējā. Pūdelis palika stāvam pie laternas staba, apostīja to un neiedomājami gausi pacēla pakaļkāju. Tad cītīgi nokasīja bruģi un skrēja tālāk. Raviks pēkšņi juta, ka viņam nosvīdis pakausis. Viņš pagaidīja vēl brīdi – seja neparādījās. Raviks aplūkoja stāvvietā automašīnas. Neviens tanīs nesēdēja. Viņš atgriezās Klēbera avēnijā un iegāja metro. Skriešus noskrēja pa kāpnēm, paņēma biļeti un devās pa peronu uz priekšu. Ļaužu bija samērā daudz. Vēl viņš nebija ticis līdz galam, kad ieripoja vilciens, pieturēja un tad pazuda tunelī. Perons bija tukšs. Gausiem soļiem Raviks devās atpakaļ uz bistro. Apsēdās pie galda, pie kura bija sēdējis.

Uz tā vēl atradās glāze ar pusē izdzertu kalvadosu. Šķita savādi, ka tā vēl joprojām bija tepat... Pienāca viesmīlis. - Atvainojiet, msjē. Es nezināju... - Ir jau labi, - sacīja Raviks. – Atnesiet man citu glāzi kalvadosa. - Citu? – Viesmīlis paskatījās uz pusizdzerto glāzi. – Vai negribat vispirms izdzert šo? - Nē. Atnesiet citu. Viesmīlis paņēma glāzi un apostīja. - Nav labs? - Gan jau ir. Gribu tikai citu. - Labi, msjē. Esmu pārskatījies, domāja Raviks. Lietū slapjā loga rūts daļēji nosvīdusi, kur te varēja kaut ko saskatīt? Viņš raudzījās laukā. Viņš nenovērsdamies raudzījās laukā, gluži kā mednieks gaidē, vēroja katru cilvēku, kurš gāja garām... tai pašā laikā pelēkām, asām ēnām gar acīm slīdēja filmas kadri, atmiņu driskas... Berlīne. Tūkstoš deviņsimt trīsdesmit ceturtā gada vasaras vakars; gestapo ēka; asinis; istaba, kailas sienas bez logiem; atsegto elektrisko spuldžu spilgtā gaisma; sarkani notriepts galds ar piesprādzējamām siksnām; naksnīgas skaidrības satrauktās smadzenes, desmitiem reižu izrautas no bezsamaņas, pa pusei noslāpētas, gremdējot galvu spainī ar ūdeni; nieres tik ļoti atdauzītas, ka vairs nejuta sāpju; pārvērstā, izmisuma pārņemtā Sibillas seja; vairāki bendes formas tērpos, kas viņu turēja... un kāda balss un smaidoša seja, kas laipni skaidroja, kas notiks ar sievieti, ja viņa neatzīsies... Sibilla, kas trīs dienas vēlāk it kā esot atrasta pakārusies... Viesmīlis pienāca un nolika uz galda glāzi. - Šī ir cita šķirne, msjē. Didjē, no Kānas. Vecāka gadu gājuma. - Labi, labi. Paldies. Raviks izdzēra glāzīti. Sameklēja kabatā cigarešu paciņu, izņēma vienu un aizkūpināja. Rokas joprojām drebēja. Nometis sērkociņu zemē, viņš pasūtīja vēl glāzīti kalvadosa. Seja, šī smaidošā seja, ko viņš domāja nupat atkal ieraudzījis... tam vajadzēja būt pārpratumam! Nevar būt, ka Hāke atrastos Parīzē. Nevar būt! Viņš nopurināja no sevis atmiņas. Nebija nozīmes sevi tirdīt, kamēr neko nav iespējams iesākt. Pienāks laiks, kad tur viss sabruks un varēs atgriezties. Tikmēr... Paaicinājis viesmīli, viņš samaksāja, bet, izgājis uz ielas, neviļus vēroja katru garāmgājēju. Raviks sēdēja kopā ar Morozovu „katakombās”. - Tu domā, ka tas nebija viņš? – Morozovs jautāja. - Nē, bet izskatījās gan. Sasodīti līdzīgs. Varbūt nevaru arī vairs paļauties uz atmiņu. - Slikti, ka tu sēdēji bistro. - Jā. Morozovs brīdi paklusēja. - Nejēdzīgi satrauc, ko? – viņš tad jautāja. - Nē. Kāpēc? - Tāpēc, ka skaidri nezina. - Es zinu. Morozovs neatbildēja. - Rēgi, - sacīja Raviks. – Biju iedomājies, ka tas ir pārvarēts... - No tā nekad netiek vaļā. Arī man tā bija. It īpaši sākumā. Pirmajos piecos sešos gados. Vēl man jātiek pie trijiem Krievijā. Bija septiņi. Četri ir miruši. Divus nošāva pašu ļaudis.

Gaidu jau vairāk nekā divdesmit gadu. Kopš tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada. Vienam no tiem trim, kas vēl dzīvi, ir ap septiņdesmit. Abiem pārējiem ir ap četrdesmit piecdesmit. Tos, jādomā, es vēl dabūšu rokā. Tēva dēļ. Raviks paraudzījās uz Borisu. Lielajam stipriniekam tomēr bija vairāk nekā sešdesmit. - Tu dabūsi viņus rokā, - viņš teica. - Jā, - Morozovs pavēra un saspieda dūrēs savas lielās plaukstas. – To es gaidu. Dzīvoju tāpēc piesardzīgāk. Nedzeru vairs tik bieži. Varbūt vēl paies ilgāks laiks. Tad man jābūt stipram. Negribu ne šaut, ne durt. - Es arī ne. Viņi sēdēja kādu brīdi klusēdami. - Vai neuzspēlēsim vienu šaha partiju? – piedāvāja Morozovs. - Jā, bet es neredzu nevienu brīvu šaha galdiņu. - Profesors tur pāri jau beidz. Spēlējis ar Levi. Kā vienmēr vinnējis. Raviks aizgāja pēc šaha galdiņa un figūrām. - Jūs ilgi spēlējāt, profesor, visu pēcpusdienu. Vecais vīrs pamāja. - Tas izkliedē domas. Šahs ir noderīgāks par kāršu spēli. Kāršu spēlei ir gadījuma raksturs. Tā pietiekami neizkliedē domas. Šahs ir pasaule par sevi. Kamēr spēlē, tā otrā pasaule, tur, ārā, atkāpjas. – Profesors pacēla savas iekaisušās acis. – Ārpasaule nav tik pilnvērtīga. Levi, viņa partneris, pēkšņi sāka par kaut ko gausties. Tad apklusa, izbijies paraudzījās visapkārt un sekoja profesoram. Viņi izspēlēja divas partijas. Tad Morozovs piecēlās. - Jāiet. Jāver durvis cilvēces ziedam. Kāpēc tu nekad vairs neiegriezies pie mums? - Nezinu. Tā sagadījies. - Un kā ir rītvakar? - Rītvakar es nevaru. Iešu vakariņās. Pie „Maksima”. Morozovs smīkņāja. - Neko teikt, kā nelegāls bēglis tu diezgan nekaunīgi klimsti pa elegantajiem Parīzes restorāniem. - Tā ir vienīgā vieta, Boris, kur var justies pilnīgā drošībā. Ja izturēsies kā bēglis, nepagūsi ne iepīkstēties un būsi jau viņu nagos. Tas jau nu tev, nansena pases īpašniekam, būtu jāzina. - Tiesa gan. Ar ko tad tu ej? Vai protekcijas labad ar vācu sūtni? - Ar Keitu Hegstremu. Morozovs klusītēm iesvilpās. - Keita Hegstrema. Vai tad viņa ir atgriezusies? - Ieradīsies rīt no rīta. No Vīnes. - Labi. Tad jau es tevi vēlāk tomēr sastapšu pie mums. - Var gadīties arī, ka ne. Morozovs atmeta ar roku. - Izslēgts! Kad Keita Hegstrema ir Parīzē, viņas galvenā mītne ir „Šeherezade”. - Šoreiz tā nebūs. Viņa brauc šurp uz klīniku. Tuvākajā laikā tiks operēta. - Tad vēl jo drīzāk atnāks. Tu sieviešu prātos nekā nejēdz. – Morozovs samiedza acis. – Varbūt negribi, ka viņa nāk? - Kāpēc tad ne? - Nupat iešāvās prātā, ka neesi pie mums bijis, kopš atsūtīji to sievieti – Žoannu Madū. Nedomāju, ka tā būtu tikai sagadīšanās. - Nieki. Nezināju pat, ka viņa vēl ir pie jums. Vai varējāt viņu izmantot? - Jā. Sākumā dziedāja korī. Tagad izpilda nelielu solo numuru. Divas trīs dziesmiņas. - Vai ir kaut cik apradusi? - Protams. Kāpēc lai nebūtu? - Viņa bija pagalam izmisusi. Nabaga cālis.

- Kā tu teici? - Es teicu – nabaga cālis. Morozovs pasmaidīja. - Ravik, - viņš tēvišķīgi iebilda, un viņa sejā pēkšņi atainojās stepju plašums, tāles, pļavas un mūžsena pieredze. – Nerunā muļķības. Tas sievišķis ir pamatīga maita. - Kas? – Raviks jautāja. - Maita. Nevis padauza, bet maita. Ja tu būtu krievu tautības cilvēks, tad saprastu. Raviks smējās. - Tad viņa ir pamatīgi pārvērtusies. Servus, Boris! Dievs lai tevi svētī.

VII - Kad man jābūt klīnikā, Ravik? – jautāja Keita Hegstrema. - Kad gribat. Rīt, parīt, vienalga, kad. Dienu agrāk, dienu vēlāk, tam nav nozīmes. Zēniski slaida, pašpārliecināta, skaista un ne vairs pārāk jauna, viņa stāvēja Ravikam iepretī. Raviks bija pirms diviem gadiem viņai operējis aklo zarnu. Tā bija Parīzē viņa pirmā operācija. Un atnesusi viņam veiksmi. Kopš tā laika viņam bija darbs un nekādu sarežģījumu ar policiju. Keita Hegstrema bija viņam tāds kā talismans. - Šoreiz es baidos, - viņa teica. – Nezinu, kāpēc, bet baidos. - Nav iemesla. Parasta operācija. Viņa piegāja pie loga un raudzījās laukā. Tur bija redzams hoteļa „Lancaster” pagalms. Milzīgs, vecs kastaņkoks pleta savas vecīgās zaru rokas pretī slapjajām debesīm. - Lietus, - viņa teica. – Es izbraucu no Vīnes – un lija. Pamodos Cīrihē – un lija. Un tagad šeit... – Viņa pabīdīja aizkarus atpakaļ. – Nesaprotu, kas ar mani notiek. Liekas, sāku novecot. - Tā vienmēr liekas, ja tas neatbilst patiesībai. - Nebūtu iemesla šādam noskaņojumam. Pirms divām nedēļām izšķīra manu laulību. Vajadzētu priecāties. Bet jūtos nogurusi. Viss atkārtojas, Ravik. Kāpēc? - Nekas neatkārtojas. Mēs atkārtojamies, tas ir viss. Viņa pasmaidīja un apsēdās uz dīvāna, kas atradās līdzās mākslīgam kamīnam. - Labi, ka esmu atkal te, - viņa teica. – Vīne pārvērtusies par kazarmu. Skumji. Vācieši pilsētu saminuši. Reizē ar tiem arī austrieši. Arī austrieši, Ravik. Man likās pretdabisks kaut kas tāds kā austriešu nacists. Bet es tos redzēju. - Nav nekāds brīnums. Vara ir pati lipīgāka slimība pasaulē. - Jā, un visvairāk kropļojošā. Tāpēc jau esmu šķīrusies. Šarmantais dīkdienis, ar kuru pirms diviem gadiem apprecējos, pēkšņi pārvērtās rēcošā šturmfīrerā, kurš vecajam profesoram Bernšteinam lika mazgāt ielas, bet pats stāvēja līdzās un smējās. Tam pašam Bernšteinam, kurš pirms gada viņam izārstēja nieru iekaisumu. Un viss tikai tāpēc, ka honorārs it kā bijis pārāk liels. – Keita sarauca lūpas. – Honorārs, ko samaksāju es, nevis viņš. - Priecājieties, ka esat tikusi no viņas vaļā. - Viņš pieprasīja divsimt piecdesmit tūkstoš šiliņu par šķiršanos. - Lēti, - sacīja Raviks. – Viss, ko iespējams nokārtot ar naudas palīdzību, ir lēti panākts. - Viņš nedabūja neko. – Keita pacēla šauro, smalko, kā ziloņkaulā griezto seju. – Es pateicu visu, ko domāju par viņu, viņa partiju un viņa fīreru – un ka turpmāk darīšu to atklāti. Viņš draudēja ar gestapo un koncentrācijas nometni. Es viņu izsmēju. Teicu, ka joprojām esmu amerikāniete un atrodos sūtniecības aizsardzībā. Man nekas nenotiks, bet

viņam gan, jo ir mans vīrs. – Viņa smējās. – To viņš nebija iedomājies. Un tad vairs nelika man nekādus šķēršļus ceļā. Sūtniecība, aizsardzība, protekcija, domāja Raviks. Tas bija tikpat kā no citas planētas. - Es brīnos, ka Bernšteins vēl drīkst praktizēt, - viņš teica. - Vairs nedrīkst. Viņš mani slepus izmeklēja pēc pirmās asiņošanas. Dieva laime, ka man nevar būt bērni. Nacista bērns... – Viņa noskurinājās. Raviks piecēlās. - Man tagad jāiet. Pēcpusdienā Vēbers jūs vēlreiz izmeklēs. Tikai skata pēc. - Es zinu. Un tomēr... man šoreiz bail. - Vai dzirdat, Keit... nav taču pirmā reize... Vienkāršāk nekā aklās zarnas operācija, ko jums izdarīju pirms diviem gadiem. – Raviks saudzīgi apņēma viņu ap pleciem. – Jūs bijāt pirmā paciente, ko es operēju, kad ierados Parīzē. Tas ir tikpat kā pirmā mīlestība. Gan jau būšu uzmanīgs. Turklāt jūs esat mans talismans. Atnesāt man laimi. Tas jums jādara arī turpmāk. - Jā, - viņa teica un uzlūkoja Raviku. - Labi. Uz redzēšanos, Keit. Pulksten astoņos vakarā atnākšu jums pakaļ. - Uz redzēšanos, Ravik. Iešu tagad pie Menbošē nopirkt sev vakarkleitu. Jātiek vaļā no šī paguruma. Un no sajūtas, ka sēžu zirnekļa tīklā. Jā, Vīne, - viņa rūgti pasmaidīja, - sapņu pilsēta... Raviks nobrauca ar liftu lejā un cauri hallei devās garām bāram. Hallē šur tur sēdēja daži amerikāņi. Vidū uz kāda galda greznojās bagātīgs sarkanu gladiolu pušķis. Pelēcīgajā izklaidu gaismā tām bija sarecējušu asiņu krāsa, un, tikai pieejot tuvāk, viņš redzēja, ka puķes ir pavisam svaigas. Tā bija āra gaisma, kas tās pārvērta. Hoteļa „International” otrajā stāvā bija liela rosība. Daudzu istabu durvis stāvēja vaļā, istabene un apkalpotājs skraidīja šurp un turp, bet saimniece, stāvēdama gaitenī, visu diriģēja. Raviks nāca augšā pa kāpnēm. - Kas te notiek? – viņš vaicāja. Saimniece, spēcīga auguma sieviete ar varenām krūtīm, mazu, melnsprogainu galvu, teica: - Spānieši taču aizbraukuši! - To es zinu. Bet kāpēc vēl tik vēlu jāuzkopj istabas? - No rīta agri tās būs vajadzīgas. - Vai jauni vācu emigranti? - Nē, spāniešu. - Spāniešu? – pārjautāja Raviks, kurš acumirklī neaptvēra, par ko viņa runā. – Kā tad tā, tie taču nupat kā aizbrauca? Saimniece paskatījās viņā ar savām melnajām, spulgajām acīm un pasmaidīja. Šai smaidā izpaudās vienkārša dzīves izpratne un neviltota ironija. - Toties citi atgriežas, - viņa atbildēja. - Kādi citi? - Tie, no pretējās puses, protams. Tā tas vienmēr notiek. – Viņa uzsauca kaut ko meitenei, kas uzkopa istabu. – Mūsu hotelis ir vecs, - un ar zināmu lepnumu piebilda: Un viesi labprāt tanī atgriežas. Jau gaida uz savām agrākajām istabām. - Jau gaida? – Raviks bija pārsteigts. – Kas gaida? - Kungi no pretējās puses. Lielākā tiesa te jau reiz bijuši. Daudzi, protams, pa šo laiku ir nogalināti. Bet pārējie Biaricā un Senžandelizā gaidīja, kamēr te atbrīvosies istabas. - Vai tad viņi ir jau te bijuši? - Bet msjē Ravik! – Saimniece bija pāsteigta, ka viņam tas nav zināms. – Tai laikā, kad

Primo de Rivera bija diktators Spānijā. Toreiz viņam vajadzēja bēgt un tāpēc dzīvoja te. Kad Spānija kļuva republikāniska, viņi atgriezās mājās, bet šurp atnāca monarhisti un fašisti. Tagad vēl atlikušie lasās prom, bet republikāņi ierodas no jauna. Tie, kuri vēl dzīvi. - Pareizi. Tas man neienāca prātā. Saimniece ielūkojās vienā no istabām. Virs gultas karājās bijušā karaļa Alfonsa krāsaina litogrāfija. - Žanna, ņem to nost! – viņa uzsauca apkopējai. Meitene atnesa portretu. - Te. Noliec to šeit. Saimniece pieslēja portretu pie sienas un devās tālāk. Nākošajā istabā karājās ģenerāļa Franko portrets. - Šito arī. Noliec līdzās pirmajam. - Nez kāpēc spānieši nepaņēma savas litogrāfijas līdz? – jautāja Raviks. - Reti kad emigranti, atgriezdamies dzimtenē, ņem līdz portretus, - paskaidroja saimniece. – Svešumā tie noder kā mierinājums, mājās braucot, vairs nav vajadzīgi. Rāmji vadāšanai arī pārāk neparocīgi, un stiklus var viegli sasist. Portretus gandrīz vienmēr pamet hoteļos. Viņa pieslēja līdzās iepriekšējiem pie sienas gaitenī vēl divus tuklu ģenerālisimusu portretus, vēl vienu Alfonsa un vienu, apmēros mazāku, Kieipo de Liano. - Svētbildes lai paliek, - viņa nolēma, pamanīdama koši krāsainu madonnu. – Svētie ir neitrāli. - Ne vienmēr, - sprieda Raviks. - Grūtā brīdī dievam vienmēr vēl ir kāda iespēja. Esmu šeit ne vienreiz vien redzējusi dažu labu ateistu lūdzam dievu. – Saimniece ar enerģisku kustību pabīdīja savu kreiso krūti. – Vai tad jums nav gadījies meklēt glābiņu lūgšanā, kad ūdens smēlies mutē? - Protams, bet es neesmu nekāds ateists. Esmu tikai mazticīgs. Pa kāpnēm augšup nāca sētnieks. Viņš bija apkrāvies ar veselu kaudzi portretu. - Vai grasāties mainīt dekorācijas? – jautāja Raviks. - Protams. Hoteļa darbā nepieciešams daudz takta. Tas piešķir namam īsti labu slavu. Jo sevišķi, ja ir darīšana ar tāda veida klientiem kā mūsējie, kas, jāteic, šādos jautājumos ir ļoti delikāti. Nevar taču prasīt, lai kādam būtu prieks par istabu, kurā viņa nāvīgākais ienaidnieks, košās krāsās uzmālēts, bieži arī ievietots zelta rāmī, lepni noraugās no augšas. Vai man nav taisnība? - Simtprocentīgi. Saimniece pievērsās sētniekam: - Adolf, noliec portretus te. Nē, labāk tur, pie sienas, gaismā, līdzās, lai būtu labāk redzami. Adolfs kaut ko noburkšķēja un noliecās, lai sagatavotu izstādi. - Un ko jūs tagad kārsiet istabās? – Raviks ieinteresēts vaicāja. – Briežus, Vezuva izvirdumu ainavas un tamlīdzīgi? - Tikai tad, ja pietrūks portretu. Citādi iedošu atpakaļ vecos portretus. - Kādus vecos? - Agrākos. Tos, kurus kungi atstāja te, kad nāca pie varas un atgriezās dzimtenē. Te tie ir. Viņa norādīja uz gaiteņa kreiso sienu. Sētnieks tikmēr bija jau tur vienā rindā nostādījis uznestos portretus – pretī tiem, kas bija izvākti no istabām. Divi Marksa portreti, trīs Ļeņina, no kuriem viens līdz pusei aizlīmēts ar papīru, daži mazāki, melnā iespiedumā, ierāmēti Negrina un citu republikāniskās Spānijas vadītāju portreti, arī viens Trocka portrets. Tie bija neuzkrītoši attēli, neviens krāsās tik spilgts, ordeņos un emblēmās mirguļojošs kā visa šī greznā alfonsu, franko un primo de riveru rinda pāri pretī – gaiteņa labajā pusē. Divas pasaules uzskatu rindas klusēdamas raudzījās vāji apgaismotajā gaitenī viena otrā, bet abu rindu vidū bija nostājusies francūziete, hoteļa saimniece, apveltīta ar

taktu, pieredzi un savai tautībai raksturīgo ironisko gudrību. - Kad kungi aizbrauca, - viņa teica, - es to visu saglabāju. Valdības mūsdienās ilgi nenoturas. Jūs redzat, ka man bija taisnība, - tagad lieti noder. Mūsu iestādē nepieciešama spēja raudzīties nākotnē. Viņa norādīja, kā portretus izvietot. Trocki aizsūtīja atpakaļ pagrabā, tas viņai nelikās necik drošs. Raviks aplūkoja pusē aizlīmēto Ļeņina attēlu. Pakasījis mazliet papīru nost, ieraudzīja smaidošu Trocki. Laikam reprodukciju bija nosedzis kāds Staļina piekritējs. - Te, - sacīja Raviks. – Vēl viens nomaskēts Trockis. No vecajiem, labajiem laikiem. Saimniece pagrozīja attēlu. - To var izmest. Nav nekādas vērtības. Viena tā puse nemitīgi aizvaino otru. – Viņa pasniedza reprodukciju sētniekam. – Rāmi saglabā, Adolf. Tas ir no laba ozola. - Ko jūs darīsiet ar pārējiem? – jautāja Raviks. – Ar alfonsiem un franko? - Tos pagrabā. Nekad nevar zināt, vai atkal kādreiz nenoderēs. - Jums, liekas, ir brīnumains pagrabs. Īslaicīgs mauzolejs. Vai tur ir vēl kādi portreti? - O, protams! Mums ir krievu – daži vienkāršāki Ļeņina portreti papes rāmjos katram gadījumam... un tad vēl pēdējā cara portreti. Tos atstāja krievu emigranti, kas nomira manā hotelī. Viens lielisks oriģināls – eļļas glezna smagnējā zelta rāmī, to pameta kāds msjē, kurš izdarīja pašnāvību. Ir vēl itālieši. Divi Garibaldi, trīs karaļi un viens mazliet iebojāts Musolīni uz avīžu papīra – no tiem laikiem, kad viņš vēl bija sociālists un dzīvoja Cīrihē. Tam, protams, ir vērtība vienīgi kā retam priekšmetam. Neviens negrib kārt pie sienas! - Vai jums vācieši arī ir? - Vēl daži Marksi, to visvairāk; viens Lasals, viens Bēbels... Grupas uzņēmums ar Ebertu, Šeidemanu, Noski un daudziem citiem. Noske notriepts ar tinti. Man teica, ka viņš kļuvis nacists. - Pareizi. Varat viņu pakārt kopā ar sociālistisko Musolīni. No Vācijas otras puses jums nav neviena? - Kā nu ne! Mums ir viens Hindenburgs, viens ķeizars Vilhelms, viens Bismarks... un, saimniece pasmaidīja, - pat Hitlers lietusmētelī... Mums ir diezgan labs komplekts. - Kā? – Raviks jutās pārsteigts. – Hitlers? No kurienes tad tas pie jums gadījies? - To te atstāja kāds homoseksuālists. Viņa vārds bija Puci. Ieradās te tūkstoš deviņsimt trīsdesmit ceturtajā gadā, kad tika nogalināts Rems un tie pārējie. Bija nobijies un nemitīgi lūdza dievu. Vēlāk viņu aizveda sev līdz kāds bagāts argentīnietis. Vai gribat paskatīties uz Hitleru? Viņš ir pagrabā. - Tagad ne. Labāk skatīšu tad, kad visas istabas hotelī būs izrotātas ar tamlīdzīgas šķiras portretiem. Saimniece viņā cieši palūkojās. - Ak tā! Jūs gribat teikt, kad nacisti te ieradīsies kā emigranti?

„Šeherezades” durvju priekšā stāvēja Boriss Morozovs savā zelta tresēm izrotātajā livrejā; viņš atvēra taksometra durtiņas. No mašīnas izkāpa Raviks. Morozovs pavīpsnāja. - Es domāju, ka tu negribi vairs šurp nākt? - Negribēju jau arī. - Es viņu piespiedu, Boris. – Keita Hegstrema apskāva Morozovu. – Paldies dievam, ka esmu atkal atpakaļ pie jums! - Jums, Katja, ir krievu dvēsele. Dievs vien zin, kāpēc jums bijis lemts piedzimt Bostonā. Nāc, Ravik. – Morozovs atgrūda vaļējās durvis. – Cilvēks ir varens savos nodomos un nevarīgs tos piepildīt. Tas ir viņa posts un viņa valdzinājums. „Šeherezade” bija iekārtota kā austrumtautu apmetne. Viesmīļi – krievi, tērpušies sarkanos čerkesu apģērbos. Orķestra sastāvā krievu un rumāņu čigāni. Apmeklētāju bija daudz, viņi sēdēja pie maziem galdiņiem uz dīvāna, kas aizņēma sienu visā garumā. Telpā valdīja krēsla.

- Ko jūs dzersiet, Keit? – jautāja Raviks. - Vodku. Un lai spēlē čigāni. Man jau līdz kaklam to „Vīnes meža stāstu” parādes marša ritmā. – Viņa nometa kurpes un uzrausās ar kājām uz dīvāna. – Neesmu vairs nogurusi, Ravik, - viņa teica. – Dažas stundas Parīzē – un jau esmu pārvērtusies, un tomēr vēl arvien jūtos tā, it kā būtu tikusi laukā no koncentrācijas nometnes. Vai varat to saprast? Raviks uzlūkoja viņu. - Apmēram... jā. Viesmīlis atnesa mazu karafi ar vodku un glāzītes. Raviks piepildīja glāzītes un vienu pasniedza Keitai. Viņa to aši – kā izslāpusi – izdzēra, nolika un paskatījās visapkārt. - Tāda kā naftalīna piebārstīta ala, - viņa pasmaidīja. – Bet naktīs tā pārvēršas par brīnumainu patvērumu, kur nodoties sapņiem. Viņa atliecās pret atzveltni. Apslāpētā spuldze, kas slēpās zem galdiņa plates, izgaismoja viņas seju. - Ravik, kāpēc naktīs viss kļūst krāsaināks? Nekas neliekas nesasniedzams, šķiet, it kā viss būtu iespējams, un to, kas nav pieejams, aizpilda ar sapņiem. Kāpēc tā? Viņš pasmaidīja. - Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nespētu samierināties ar īstenību. Muzikanti orķestrī sāka uzskaņot instrumentus. Uzspurdza dažas kvintas un dažas vijoles pasāžas. - Jūs neizskatāties pēc tāda, kurš sevi maldina ar sapņošanu, - sacīja Keita. - Var jau sevi maldināt arī ar patiesību. Tas ir vēl bīstamāks sapnis. Orķestris sāka spēlēt. Sākumā bija dzirdama tikai cimbala. Mīkstie zamša veserīši klusi, gandrīz nedzirdami paķēra no krēslības melodiju, pameta augstu maigajā glisando un tad vilcinoties nodeva tālāk vijolēm. Pāri dejas laukumam slīdošiem soļiem pie viņu galdiņa pienāca čigāns. Viņš stāvēja smaidīdams, piespiedis vijoli pie pleca; nekaunīgas acis, alkatīgi vienaldzīga sejas izteiksme. Ja nebijusi vijole, viņu varētu noturēt par lopu uzpircēju, ar vijoli rokā viņš bija bezgalplašo stepju, tāltālo vakaru, neaizsniedzamo apvāršņu sūtnis – visa tā, kā nekad nav bijis. Keita izjuta melodiju uz savas ādas kā avota ūdeni aprīlī. Viņa bija pārpilna atbalsu, taču nebija neviena, kas viņu aicinot sauktu. Gaistošu balsu murdoņa, nenoteiktu atmiņu virmošana, reizēm tās pazibsnīja kā laistīgs brokāts, taču aizvirpuļoja, un nebija neviena, kas aicinātu. Neviena, kas aicinātu. Čigāns palocījās. Raviks zem galda pabāza viņam rokā naudas zīmi. Keita dīvāna stūrī sakustējās. - Vai esat kādreiz bijis laimīgs, Ravik? - Bieži. - Es nedomāju tā. Es domāju – pa īstam laimīgs. Neprātīgi, līdz samaņas zudumam, līdz sirds, līdz dvēseles dziļumiem. Raviks skatījās satrauktajā, šaurajā sejā sievietei, kas pazina tikai pašu nenoturīgāko laimes skaidrojumu – mīlestību un nekādu citu. - Bieži, Keit, - viņš teica, turēdams prātā kaut ko gluži citu un apzinādamies, ka arī tā nav bijusi laime. - Jūs negribat mani saprast. Vai arī negribat par to runāt. Kas tur dzied orķestra pavadībā? - Nezinu. Sen neesmu te bijis. - No šejienes nav iespējams sievieti redzēt. Pie čigāniem viņas nav. Laikam sēž pie kāda galdiņa. - Tad, jādomā, dzied kāda no apmeklētājām. Tas te bieži gadās. - Neparasta balss, - sacīja Keita. – Skumja un reizē neiecietīga. - Tādas ir dziesmas. - Vai arī es esmu tāda... Vai jūs saprotat vārdus? - „Ja vas ļubil...” – „Es mīlēju jūs”. Romance ar Puškina vārdiem.

- Vai jūs protat krieviski? - Tikai tik daudz, cik Morozovs man iemācīja. Lielākoties lamu vārdus. Šai ziņā krievu valoda ir neatsverama. - Jūs par sevi labprāt nerunājat, vai ne? - Es pat domāt labprāt nemēdzu par sevi. Keita brīdi sēdēja klusēdama. - Reizēm man šķiet, ka agrākā dzīve ir pagājusi, - viņa tad ierunājās. – Bezrūpība, cerības – viss pagātnē. - Tā nekad nepaies, Keit. – Raviks smaidīja. – Dzīve ir pārāk nopietns pasākums, lai paietu, iekams mēs pārstājam elpot. Viņa neklausījās. - Mani bieži moka bailes, - viņa teica. – Pēkšņas, neizprotamas bailes. It kā, tiklīdz iziesim no šejienes laukā, tā pasaule tur varētu būt sagruvusi. Vai pazīstat tādu sajūtu? - Jā, Keit. To pazīst ikviens. Kopš divdesmit gadiem tā ir Eiropas slimība. Viņa klusējam ieklausīdamās dziedāšanā. - Tas nav vairs krievu valodā. - Nē. Itāliešu. „Santa Lučia”. Prožektora stars pārslīdēja no vijolnieka uz kādu galdiņu pie orķestra. Raviks ieraudzīja sievieti, kura dziedāja. Tā bija Žoanna Madū. Viņa sēdēja viena pati pie galdiņa, atbalstījusies ar vienu roku, domās nogrimusi, un raudzījās tā, it kā te neviena nebūtu. Spilgtajā gaismā viņas seja bija ļoti bāla. Tanī nebija vairs nekā no Ravikam zināmā sekluma, bezpersonības. Negaidot to apstaroja satraucošs, postīgs skaistums, un viņš atcerējās, ka reiz tāds bija paslīdējis gar acīm – naktī, viņas istabā -, bet toreiz viņš nodomāja, ka tas bijis mānīgs redzējums skurbumā, kas tūlīt arī izdzisa, pagaisa. Tagad tā pati seja kā toreiz un vēl skaistāka. - Kas noticis, Ravik? – jautāja Keita. Viņš pagriezās. - Nekas. Pazīstama melodija. Sentimentāla neapolitāniešu dziesmiņa. - Atmiņas? - Nē. Man nav nekādu atmiņu. Viņš pateica to skarbāk nekā gribēja. Keita paskatījās viņā. - Reizēm man tiešām gribētos zināt, kas ar jums, Ravik, notiek. Viņš nevērīgi atmeta ar roku. - Tas pats, kas ar jebkuru citu. Pasaule mūsdienās ir pilna avantūristu pret savu gribu. Tie sastopami jebkurā bēgļu hotelī. Un katram ir savs dzīvesstāsts, kas būtu vesela sensācija, viela Aleksandram Dimā vai Viktoram Igo; tagad, tiklīdz sāc stāstīt, jau visi žāvājas. Iedzeriet vēl, Keit. Mūsdienās nepieredzēts piedzīvojums ir skaidra, mierīga dzīve. Orķestris tagad spēlēja blūzu. Dejas mūzika skanēja neciešami. Pāris viesu sāka dejot. Žoanna Madū piecēlās un devās uz izeju. Gāja tā, it kā restorāns būtu tukšs. Raviks pēkšņi atcerējās, ko Morozovs bija par viņu teicis. Viņa pagāja diezgan tuvu garām viņu galdiņam. Ravikam šķita, ka Žoanna Madū būtu viņu redzējusi, taču viņas skatiens paslīdēja vienaldzīgi pāri – un viņa izgāja no zāles. - Vai jūs pazīstat šo sievieti? – jautāja Keita, kas bija viņu novērojusi. - Nē.

VIII - Vai redzat, Vēber? – jautāja Raviks. – Šeit... šeit... Un šeit... Vēbers noliecās pār atsegto brūci.

- Jā... - Mazie mezgliņi šeit... Un tur... Tas nav nekāds veidojums, nedz arī saaugumi... - Nē... Raviks atlieca muguru. - Vēzis, - viņš teica. – Skaidrs, neapšaubāms vēzis. Visnejēdzīgākā operācija, ar kādu man sen nav gadījies sadurties. Ar spoguli nekas nav saskatāms, izmeklējot iegurni, var manīt tikai vieglu jutīgumu, vienā pusē nelielu iekaisumu, var būt cista vai mioma, nekas nopietns, bet no apakšas neko nevarējām izdarīt, bija jāgriež, un pēkšņi atklājām vēzi. Vēbers paskatījās uz viņu. - Ko jūs domājat darīt? - Mēs varam paņemt biopsiju un noteikt mikroskopisko ainu. Vai Buasons ir vēl laboratorijā? - Protams. Vēbers uzdeva māsai anestēzistei piezvanīt uz laboratoriju. Viņa steigšus pazuda, nedzirdami iedama kurpēs ar gumijas zolēm. - Mums nepieciešams paplašināt griezuma laukumu. Jāizdara dzemdes ekstirpācija, sacīja Raviks. – Nekam citam nav nozīmes. Pats nejēdzīgākais, ka viņa nezina. Kāds pulss? – viņš jautāja anestēzijas māsai. - Vienmērīgs. Deviņdesmit. - Asinsspiediens? - Simt divdesmit. - Labi. Raviks paraudzījās uz Keitu. Viņa gulēja uz operācijas galda Trendelenburga pozīcijā, ar galvu uz leju. - Viņai būtu vajadzējis to iepriekš zināt. Būtu jādod piekrišana. Nedrīkstam graizīt bez žēlastības... Vai arī... kā jūs domājat? - Likumīgi tas nav. Bet esam jau tikpat iesākuši. - Vajadzēja sākt. Tīrīšana no apakšas nebija iespējama. Tagad radusies cita veida operācija. Izņemt dzemdi ir kaut kas cits nekā izdarīt abortu. - Man liekas, viņa jums uzticas, Ravik. - Nezinu. Varbūt. Bet vai viņa piekristu?... – Viņš pastumdīja ar elkoni gumijas priekšautu, kas bija apsiets virs baltā virsvalka. – Un tomēr... jāmēģina vispirms iet tālāk. Tad vēl varēsim izšķirties, vai nepieciešama dzemdes ekstirpācija. Eiženij, skalpeli! Viņš pagarināja griezienu līdz nabai un saķēra spailēs mazākos asinsvadus, lielākos nosēja ar dubultmezglu, paņēma citu skalpeli un pārgrieza dzeltenīgo fasciju. Atdalījis muskuļus zem tās ar skalpeļa muguriņu, viņš piepacēla vēdera plēvi, atvēra un saķēra spailēs. - Brūču pletēju! Jaunākā operāciju māsa to jau turēja gatavībā. Viņa pasniedza važiņu ar atsvaru un piestiprināja pūšļa turētājam. - Salvetes! Ar mitrajām, siltajām salvetēm viņš norobežoja vēdera dobumu un piesardzīgi pielika tampona turētāju. - Paskatieties te, Vēber... un te... platā saite. Blīva, cieta masa. Neiespējami uzlikt kohera spaili. Jau pārāk plašs laukums. Vēbers uzmanīgi aplūkoja vietu, uz kuru viņam norādīja Raviks. – Šīs artērijas mēs nevaram vairs nospiest. Trauslas. Te ir jau metastāzes. Bezcerīgi... Viņš piesardzīgi atdalīja no audiem nelielu gabaliņu. - Vai Buasons ir laboratorijā? - Jā, - atbildēja anestēziste. – Viņš jau gaida. - Labi. Aizsūtiet viņam. Pagaidīsim atbildi. Ilgāk par desmit minūtēm nebūs. - Pasakiet, lai paziņo pa telefonu, - piebilda Vēbers. – Tūlīt pat. Operāciju pārtrauksim. Raviks atliecās taisni. - Kāds ir pulss?

- Deviņdesmit pieci. - Asinsspiediens? - Simt piecpadsmit. - Labi. Domāju, Vēber, mums nav ko gudrot, vai drīkstam operēt bez pacientes piekrišanas. Te nekas vairs nav līdzams. Vēbers pamāja. - Aizšūt, - teica Raviks, - izņemt augli, tas ir viss. Aizšūt un neko neteikt. Viņš brīdi stāvēja un raudzījās uz atvērto vēdera dobumu, apliktu ar baltajām drāniņām. Žilbinošā gaisma vērta tās vēl baltākas – kā tikko uzkritušu sniegu, kurā rēgojās brūces sarkanais krāteris. Keita Hegstrema, trīsdesmit četrus gadus veca, kaprīza, trausla, saulē iedegušu, trenētu augumu, dzīvotalku pārpilna – nolemta nāvei ar nemanāmu tvērienu, kas saārdījis viņas organisma šūnas. Viņš no jauna noliecās pār operācijas galdu. - Mums jau vēl vajaga... Bērns. Šinī sairušajā ķermenī akli, taustoties spraucās uz gaismu topoša dzīvība. Nolemta iznīcībai reizē ar to. Vēl alkatīgi tveroša, meklējoša neapjaustā dziņā augt, kaut kas, kas būtu varējis rotaļāties dārzos, būtu varējis kaut kas kļūt – inženieris, priesteris, karavīrs, slepkava, cilvēks... Kaut kas, kam būtu lemts dzīvot, ciest, līksmot, graut... Instruments, uzmanīgi virzīdamies gar neredzamo sienu, sastapa pretestību, saudzīgi salauza, izvilka... Viss galā. Viss galā ar neapzināto riņķošanu, galā ar dzīvību neguvušo elpu, gavilēm, žēlabām, augšanu, tapšanu. Vairāk nekas – tikai gabaliņš nedzīvas, bālas miesas un drusku sarecējušu asiņu. - Vai atbilde no Buasona ir? - Vēl nav. Kuru katru brīdi būs. - Varam vēl mazliet gaidīt. Raviks pakāpās soli atpakaļ no galda. - Pulss? Viņš ieraudzīja aiz aizsega Keitas acis. Viņa raudzījās Ravikā – nevis sastingušu skatienu, bet tā, it kā visu redzētu un zinātu. Uz brīdi viņam šķita, ka viņa ir pamodusies. Viņš paspēra soli un apstājās. Neiespējami! Sagadīšanās... Gaismas atspīdums. - Pulss? - Simt. Asinsspiediens simt divpadsmit. Krīt. - Ir laiks! – sacīja Raviks. – Buasonam vajadzētu ziņot. Lejā apslāpēti iezvanījās telefons. Vēbers paskatījās uz durvīm. Raviks nepakustējās. Viņš gaidīja. Dzirdēja paveram durvis. Ienāca māsa. - Jā, - noteica Vēbers. – Vēzis. Raviks pamāja un no jauna ķērās pie darba. Noņēma spailes. Izcēla brūču pletēju, dvieļus. Viņam līdzās Eiženija skaitīja instrumentus. Viņš sāka šūt. Veikli, metodiski, precīzi, pilnīgi koncentrējies, neko citu nedomādams. Kaps vērās ciet, audi gūlās cits pie cita – līdz pēdējiem, ārējiem; viņš uzlika skaviņas un izslējās. - Viss. Eiženija, uzspiedusi ar kāju uz pedāļa, izlīdzināja galdu atkal horizontālā stāvoklī un apsedza Keitu. „Šeherezade”, domāja Raviks, aizvakar... Kleita, pirkta pie Menbošē... vai esat bijis laimīgs... bieži... man bail... parasts gadījums... spēlē čigāni... Viņš paskatījās pulkstenī virs durvīm. Divpadsmit. Pusdienas laiks. Tur, ārā, veras kantoru un fabriku durvis, veselīgu ļaužu straume plūst laukā. Abas māsas stūma plakanos ratiņus laukā no operāciju zāles. Raviks norāva no rokām gumijas cimdus, iegāja mazgājamā telpā un sāka mazgāties. - Cigarete! – sacīja Vēbers, kurš mazgājās līdzās pie otras izlietnes. – Jūs apdedzināsiet lūpas. - Jā, paldies... Kurš nu viņai to pateiks, Vēber? - Jūs, - atbilde sekoja nekavējoties.

- Vajadzēs paskaidrot, kāpēc esam operējuši. Viņa domāja, ka viss notiks parastā veidā. Mēs nevaram viņai teikt patiesību. - Gan jau jums kaut kas ienāks prātā, - Vēbers nešaubīgi noteica. - Jums tā liekas? - Protams. Jums ir laiks līdz vakaram. - Un jums? - Man viņa neticētu. Viņa zina, ka jūs viņu operējāt, un gribēs visu uzzināt no jums. Ja ietu es, viņai rastos aizdomas. -

Tā ir gan. Nesaprotu, kā tas varēja tik īsā laikā attīstīties. Varēja. Kaut es zinātu, ko lai saku. Gan jau, Ravik, jums kaut kas ienāks prātā. Varētu būt cista vai mioma. Jā, - Raviks sacīja. – Cista vai mioma.

Naktī viņš vēlreiz iegāja klīnikā. Keita gulēja. Vakarā viņa bija pamodusies, vēmusi, apmēram stundu nemierīgi gulējusi un tad atkal iemigusi. - Vai viņa kaut ko jautāja? - Nē, - atbildēja sārtvaidze māsa. – Viņa nebija vēl atguvusies un neko nejautāja. - Domāju, ka viņa gulēs līdz rītam. Ja pamodīsies un jautās, sakiet, ka viss noritējis labi. Lai paguļ vēl. Iedodiet, ja vajadzīgs, miega zāles. Ja viņa kļūst nemierīga, pasauciet doktoru Vēberu vai mani. Hotelī zinās, kur būšu atrodams. Viņš stāvēja uz ielas kā cilvēks, kam izdevies vēlreiz bēgot izglābties. Vēl dažas stundas – un tad vajadzēs melot, raugoties uzticības pilnajā sejā. Nakts pēkšņi likās silta un mirgojoša. Dzīves pelēcīgo spitālību atkal reiz nosegs pāris žēlsirdīgi piešķirtu stundu, kas aizspurgs līdzīgi baložiem. Arī šīs stundas ir meli – nekas netiek dāvāts, tā ir vienīgi pavilcināšana, bet kas nav pavilcināšana? Vai viss pasaulē nav pavilcināšana, žēlsirdīga pavilcināšana, raibs karogs, kas aizklāj tālos, drūmos, nepielūdzami tuvojošos vārtus? Raviks iegāja kādā bistro un apsēdās pie marmora galdiņa loga tuvumā. Telpā bija piedūmots un trokšņaini. Pienāca viesmīlis. - Glāzīti „Dubonnet” un cigaretes „Colonial”. Viņš atplēsa paciņu un aizkūpināja melnas tabakas cigareti. Līdzās vairāki franči sprieda par savu pērkamo valdību un Minhenes vienošanos. Raviks lāgā neklausījās. Visiem zināms, ka pasaule apātiski veļas pretī jaunam karam. Neviens neiebilda... novilcināt, vēl vienu gadu novilcināt – tas bija viss, kā dēļ saņēmās, lai par to cīnītos. Arī te – pavilcināt, tāpat kā visur... Viņš izdzēra savu glāzīti „Dubonnet”. Aperitīva šķebīgi saldenā smarža izraisīja mutē netīkamu atvadējuma garšu. Kāpēc viņš bija to pasūtījis? Viņš pamāja viesmīlim: - Glāzīti konjaka. Raviks raudzījās laukā pa logu un centās aizdzīt drūmās domas. Ja nevar neko darīt, tad nevajag sevi novest līdz ārprātam. Viņš atcerējās, kad bija šo mācību apguvis. Vienu no sava mūža lielajām mācībām... Tas bija 1916. gada augustā netālu no Ipras. Iepriekšējā dienā rota bija atgriezusies no frontes līnijas. Pirmo reizi, kopš viņi atradās karalaukā, viņiem gadījās uzturēties tik mierīgā sektorā. Nekādu notikumu. Tagad viņi bija sagūluši siltajā augusta saulē ap nelielu ugunskuru un cepa laukā saraktos kartupeļus. Un mirkli vēlāk no visa tā nekas vairs nebija palicis pāri. Pēkšņs artilērijas uzbrukums – granāta trāpījusi tieši ugunskurā... Kad

viņš dzīvs un neskarts atguvās, tad ieraudzīja divus savus biedrus mirušus... Un drusku tālāk savu draugu Paulu Mesmani, kuru pazina kopš bērnu dienām, ar kuru kopā bija rotaļājies, gājis skolā, ar kuru bija nešķirams. Pauls gulēja ar uzšķērstu vēderu, no tā vēlās laukā zarnas... Uzlikuši Paulu uz teltenes, viņi nesa to uz kara lazareti pa īsāko ceļu, augšup slīpajā pakalnā, cauri labības laukam. Nesa četratā, katrs turēdams vienu brūnās teltenes stūri; Mesmanis gulēja vaļā muti, neprātīgi ieplestām acīm, rokas iespiedis baltajās, treknajās, asiņainajās zarnās. Viņš nomira divas stundas vēlāk. Vienu no šīm divām stundām viņš kliedza. Raviks atcerējās, kā viņi atgriezās. Viņš bija truli, pagalam satriekts, sēdējis barakā. Tā bija pirmā reize, kad viņam gadījās kaut ko tādu redzēt. Te viņu atrada daļas komandieris Katčinskis, pirms kara bijis kurpnieks. - Nāc, - sacīja Katčinskis. – Bavāriešu kantīnē šodien ir alus un šņabis. Arī desa. Viņš bija kā negudrs blenzis uz Katčinski. Šāda brutalitāte likās neizprotama. Katčinskis, brīdi pavērojis viņu, teica: - Tu nāksi līdzi. Ja ne citādi – ar pātagu aizdzīšu. Šodien pierīsies, pietempsies un aiziesi uz bardaku. Viņš nebija atbildējis. Katčinskis bija apsēdies līdzās. - Zinu, kas ar tevi notiek. Zinu arī, ko tu tagad par mani domā. Bet es esmu te divus gadus, un tu – divas nedēļas. Paklausies! Vai mēs varam vēl kaut kā līdzēt Mesmanim? Nē. Tu taču zini, ka mēs darītu visu, ja būtu kaut mazākā cerība viņu izglābt. Viņš bija pacēlis acis uz Katčinski. Jā, to viņš zināja. Zināja, ka Katčinskis tā darītu. - Tā. Viņš ir miris. Mēs vairs neko nespējam darīt. Bet pēc divām dienām mums no jauna jābūt uz strīpas, priekšējās pozīcijās. Šoreiz tur ies karstāk. Ja tu tagad te tupēsi un domāsi par Mesmani – netiksi vairs no šīs domas vaļā. Saplosīsi nervus, nonāksi līdz apmātībai. Pietiekami varbūt, lai nākošajā apšaudē aizkavētos par pussekundi. Tad stiepsim tevi uz aizmuguri tāpat kā Mesmani. Kam ar to būtu līdzēts? Mesmanim? Nē. Kādam citam? Nē. Tevi tas nogāzīs gar zemi, tas ir viss. Vai saproti? - Jā, bet es nevaru... - Nemuldi, vari! Citi arī varējuši. Neesi pirmais. Pēc šīs nakts viņam bija kļuvis vieglāk. Viņš bija devies līdzi, bija iegaumējis doto mācību... Palīdzi, ja vari... Dari visu, kas tavos spēkos, bet, ja neko darīt vairs nevari, - aizmirsti! Novērsies! Saturies! Līdzcietība der mierīgam laikam. Nevis tad, ja runa ir par dzīvību un nāvi. Apglabā mirušos un iekodies dzīvē! Tā tev vēl noderēs. Sēras sērām, īstenība īstenībai. Sēras nav mazākas, ja tomēr raugās patiesībai acīs un to atzīst. Tikai tā var izdzīvot. Raviks izdzēra konjaku. Francūzis pie blakusgaldiņa joprojām tērgāja par savu valdību. Par Francijas nespēcību. Par Angliju. Par Itāliju. Par Čemberlenu... Vārdi, vārdi. Vienīgie, kas rīkojās, bija citi. Viņi nebija spēcīgāki, tikai apņēmīgāki. Viņi nebija drosmīgāki, tikai zināja, ka citi nekaros. Vilcināšanās... bet ko tā deva? Lai bruņotos, lai panāktu nokavēto, lai saņemtos? Nekā nebija, rāmi noskatījās, kā citi bruņojas... un gaidīja, bezdarbībā cerot uz jaunu novilcināšanu. Stāsts par valzirgiem: simtiem guļ krastmalā, viņu vidū mednieks, kurš ar rungu sit nost citu pēc cita. Kopīgi tie varētu galinātāju viegli pieveikt – bet tie gulēja, redzēja viņu nākam, slepkavojam un nekustējās no vietas; mednieks jau pašreiz galināja nost tikai kaimiņus – citu pēc cita. Stāsts par Eiropas valzirgiem. Civilizācijas noriets. Gurdens, bezveida dievu mijkrēslis. Cilvēku tiesību izbalējušie karogi. Vesela kontinenta izpārdošana. Jaušamie grēku plūdi. Sīkmanīga tirgošanās. Izsenais posta dancis uz vulkāna malas. Tautas atkal reiz palēnām dzenamas uz kautuvi. Gan jau blusas paglābsies, kad avs tiks upurēta. Kā vienmēr. Raviks nospieda pelnu traukā cigareti un paskatījās visapkārt. Kam tas viss? Vai iepriekšējais vakars nebija kā rāma dūja bijis, kā maiga, pelēka dūja? Apglabā mirušos un

iekodies dzīvē. Laiks ir īss. Izturēt – tas ir galvenais. Pienāks brīdis, un tu būsi vajadzīgs. Šim brīdim jācenšas sevi saglabāt un turēties gatavībā. Raviks paaicināja viesmīli un samaksāja. Kad Raviks iegāja „Šeherezadē”, tur bija tumšs. Spēlēja čigāni, un tikai prožektora spilgtais stars pilnām apgaismoja līdzās orķestrim galdiņu, pie kura sēdēja Žoanna Madū. Raviks apstājās pie ieejas. Pienāca viesmīlis un sakārtoja viņam galdiņu. Taču Raviks, raudzīdamies uz Žoannu, palika stāvam. - Vai vodku? – jautāja viesmīlis. - Jā. Karafīti. Raviks apsēdās. Ielēja sev glāzīti degvīna un ātri izdzēra. Gribēja atbrīvoties no tā, par ko bija visu laiku domājis. Pagātnes grimase un nāves grimase – granātu saplosīts un vēža saēsts vēders. Viņš ievēroja, ka sēž pie tā paša galdiņa, pie kura pirms divām dienām bija sēdējis kopā ar Keitu Hegstremu. Līdzās atbrīvojās cits galdiņš. Viņš nepārsēdās. Bija vienalga, vai sēdēt pie šī galdiņa vai cita, - Keitai Hegstremai ar to nebūtu līdzēts. Kā reiz bija teicis Vēbers? Kāpēc jāuztraucas, ja gadījums ir bezcerīgs? Jādara viss iespējamais, tad jādodas mājās. Kur citādi lai glābjas? Jā, kur lai glābjas? Viņš klausījās Žoannas Madū balsī, kas atskanēja no orķestra. Keitai bija taisnība – šī balss satrauca. Viņš satvēra karafi ar dzidri skaidro degvīnu. Viens no tiem brīžiem, kad krāsas pajūk un pelēka ēna apņem dzīvi nevarīgām rokām. Mistiski atplūdi. Neskanīga cezūra starp diviem elpas vilcieniem. Laika ilkņi, kas pamazām sagrauž sirdi. Santa Lučia Luntana – dziedāja balss līdzās orķestrim. Balss plūda kā jūras viļņi – no cita, aizmirsta krasta, kur kaut kas ziedēja. - Kā viņa jums patīk? - Kas? Raviks piecēlās. Līdzās stāvēja pārvaldnieks. Viņš pamāja uz Žoannas Madū pusi. - Labi. Ļoti labi. - Nav jau nekāda sensācija. Bet pastarpām ar citiem numuriem var iztikt. Pārvaldnieks aizslīdēja tālāk. Žilbinošajā gaismā uz brīdi parādījās viņa melnā ķīļbārda. Tad viņš pagaisa tumsā. Raviks raudzījās viņam nopakaļ un no jauna satvēra savu glāzi. Prožektors nodzisa. Orķestris sāka spēlēt tango. Uzpeldēja no apakšas apgaismotās galdiņu virsas un virs tām neskaidri saskatāmās sejas. Žoanna Madū piecēlās un sāka spraukties starp galdiņiem. Vairākas reizes apstājās, jo pāri devās dejot. Raviks paraudzījās uz Žoannu, un viņa pavērās pretī. Seja nepauda pārsteigumu. Žoanna devās tieši pie viņa. Raviks piecēlās un pabīdīja galdiņu sānis. Piesteidzās kāds no viesmīļiem, lai palīdzētu. - Pateicos, - viņš sacīja, - ar to es tikšu pats galā. Mums vajadzīga tikai viena glāzīte. Viņš pabīdīja galdiņu atkal vietā un ielēja glāzītē, ko viesmīlis bija atnesis. - Tā ir vodka, - viņš teica. – Nezinu, vai jūs to dzersiet. - Jā. Mēs jau reiz to dzērām. „Belle Aurore”. - Pareizi. Mēs esam arī šeit jau reiz bijuši, nodomāja Raviks. Pirms mūžības. Pirms trim nedēļām. Toreiz tu te sēdēji sarāvusies savā lietusmētelī, mazs nelaimes kamoliņš, krēslībā dziestoša dzīvīte. Tagad... - Servus! – viņš teica. Viņas seja noskaidrojās. Viņa nepasmaidīja, tikai skatiens kļuva gaišāks. - To es sen neesmu dzirdējusi. „Servus”! Viņš izdzēra savu glāzīti un uzlūkoja Žoannu. Augstās uzacis, acis, tālu viena no otras, mute – viss, kas agrāk bija blāvs, nošķirts, bez kādas saistības, pēkšņi apvienojies gaišā, noslēpumainā sejā, sejā, kuras noslēpums bija tās atklātība. Tā neslēpa neko un tāpēc neko neatklāja. Kā es nebiju to ievērojis agrāk? – viņš nodomāja. Bet varbūt agrāk tanī

bez apjukuma un bailēm arī nekā cita nebija. - Vai jums ir cigaretes? – Žoanna jautāja. - Tikai Alžīras. Tās ar stipro, melno tabaku. Raviks dzīrās pasaukt viesmīli. - Tik pārāk stipras nemaz nav, - viņa teica. – Esat jau reiz man vienu iedevis. Uz Almas tilta. - Tā ir gan. Tā ir, un tā nav, viņš domāja. Toreiz tas bija nomocīts, blāvs sievišķis, nevis tu; bija vēl kaut kas cits mūsu starpā noticis... un pēkšņi nekas no tā visa nav patiesība. - Es jau biju te reiz, - viņš teica. – Aizvakar. - Zinu. Es jūs redzēju. Žoanna nejautāja par Keitu Hegstremu. Viņa sēdēja kaktiņā rāmi un brīvi un smēķēja, un likās pilnīgi nodevusies smēķēšanai. Tad viņa dzēra, lēnām un mierīgi, un likās šobrīd pilnīgi nodevusies tam, ka dzēra. Šķita, ka visā, ko dara, lai arī tas būtu kaut kas pavisam nenozīmīgs, viņa nonāk galējībās. Arī toreiz viņa bija izmisusi līdz nāvei, domāja Raviks, bet tagad no tā vairs nav palicis ne miņas. Viņai pēkšņi piemita siltums un droša, pašsaprotama pārliecība. Viņš nezināja, vai tas bija tāpēc, ka šobrīd viņas dzīvi nekas nesatrauca, viņš tikai juta, ka viņa lūkojas starojošām acīm. Karafīte bija tukša. - Vai dzersim vēl to pašu? – Raviks jautāja. - Kas tas bija, ar ko jūs mani toreiz pacienājāt? - Kad? Te? Toreiz, man liekas, mēs diezgan daudz juku jukām nogaršojām. - Nē. Ne šeit. Pirmajā vakarā. Raviks mēģināja atcerēties. - Nezinu vairs. Vai nebija konjaks? - Nē. Izskatījās kā konjaks, bet bija kaut kas cits. Mēģināju to dabūt, bet neatradu. - Kāpēc? Vai bija tik labs? - Ne jau tāpēc. Tas bija pats siltākais, ko savā mūžā esmu dzērusi. - Kur mēs to dzērām? - Kādā mazā bistro Triumfa arkas tuvumā. Vajadzēja pa dažiem pakāpieniem nokāpt lejā. Tur sēdēja šoferi un dažas meičas. Viesmīlim bija uz rokas uztetovēta sieviete. - Ā, atceros! Tas būs bijis kalvadoss. Normandijas ābolu degvīns. Vai esat to pamēģinājusi? - Šķiet, ka ne. Raviks pamāja viesmīlim. - Vai jums ir kalvadoss? - Nē. Diemžēl nav. Netiek pieprasīts. - Pārāk eleganta publika tam. Tātad būs bijis kalvadoss. Žēl, ka nevaram to noskaidrot. Pats vienkāršākais būtu vēlreiz aiziet uz to krodziņu. Bet to jau mēs patlaban nevaram. - Kāpēc ne? - Vai jums nav te jāpaliek? - Nē. Esmu galā. - Labi. Tad iesim? - Iesim.

Raviks bez pūlēm atrada krodziņu. Tas bija samērā tukšs. Viesmīlis ar tetovēto sievieti uz rokas uzmeta abiem īsu mirkli, šļūkādams iznāca no aizletes un noslaucīja viņu galdiņa virsu. - Progress, - sacīja Raviks. – Toreiz viņš to nedarīja. - Ne pie šī galdiņa, - atteica Žoanna. – Pie tā tur. Raviks smaidīja.

- Jūs esat māņticīga? - Reizēm. Viesmīlis stāvēja līdzās. - Pareizi, - viņš teica un padancināja tetovējumu. – Toreiz jūs arī te sēdējāt. - Vai jūs to vēl atceraties? - Precīzi. - Jums vajadzētu būt ģenerālim, - sacīja Raviks. – Ar tādu atmiņu. - Es nekad neko neaizmirstu. - Tādā gadījumā jābrīnās, ka esat vēl dzīvs. Bet vai atceraties vēl, ko mēs toreiz dzērām? - Kalvadosu, - viesmīlis nešaubīdamies atbildēja. - Labi. Tad dzersim to atkal. – Raviks pievērsās Žoannai. – Cik reizēm vienkārši risinās problēmas! Tagad palūkosimies, vai garšos arī vēl tāpat. Viesmīlis atnesa glāzītes. - Divkāršus. Toreiz jūs pasūtījāt divkāršus kalvadosus. - Jūs, cienījamais, pamazām sākat man iedvest bailes. Vai pateiksiet varbūt arī, kā mēs bijām ģērbušies? - Lietusmētelis. Dāmai bija galvā berete. - Žēl, ka jūs te nīkstat. Jums vajadzētu būt varietē. - Es taču biju, - viesmīlis izbrīnījies atbildēja. – Cirkā. Es jau jums stāstīju. Vai tad jūs esat aizmirsis? - Jā, ar kaunu jāatzīstas, aizmirsu gan. - Msjē ātri aizmirst, - Žoanna sacīja viesmīlim. – Viņš ir meistars uz aizmiršanu. Tāpat kā jūs esat meistars uz atcerēšanos. Raviks pacēla acis. Žoanna paskatījās uz viņu. Viņš smaidīja. - Varbūt tomēr ne, - Raviks sacīja. – Un tagad pagaršosim kalvadosu... Servus! - Servus! Viesmīlis palika stāvam. - Tas, ko aizmirst, tā vēlāk dzīvē pietrūkst, msjē, - viņš paskaidroja. Temats viņam vēl nebija izsmelts. - Pareizi. Un tas, ko neaizmirst, pārvērš dzīvi ellē. - Man ne. Tā taču ir pagātne. Kā var pagātne pārvērst dzīvi ellē? Raviks paskatījās uz viņu. - Tieši tāpēc, draugs. Jūs jau esat ne vien mākslinieks, bet arī laimes luteklis. Vai tas ir tas pats kalvadoss? – viņš jautāja Žoannai. - Labāks. Raviks uzlūkoja Žoannu. Skurbinošs siltums sakāpa līdz pierei. Viņš saprata, ko viņa domā, bet viņas atklātība atbruņoja. Šķita, ka viņai nemaz nerūpēja, kādu iespaidu teiktais atstās. Nožēlojamā krodziņā viņa sēdēja kā savās mājās. Kailo, elektrisko spuldžu gaisma bija nežēlīga. Šai gaismā divas ielasmeitas, kas sēdēja pāris galdiņu tālāk, izskatījās kā večiņas. Žoannai šī gaisma nekaitēja. Viss, kas bija naktskluba krēslībā bijis, izturēja pārbaudi arī te. Drosmīgā, skaidrā seja, kas nevaicāja, kas tikai bija un nogaidīja... neaprakstīta seja, viņš domāja; seja, kuras izteiksmi spēj pārveidot jebkura vēja pūsma. Raugoties tanī, var ļaut vaļu fantāzijai. Skaists, tukšs mājoklis, kas gaida gleznas un paklājus. Visdažādāko iespēju mājoklis – tas var kļūt par pili vai arī bordeli. Viss ir tā rokās, kurš to iekārtos. Cik aprobežotas salīdzinājumā liekas pārsātinātās, kā sastingušā maskā slēptās sejas... Viņš pamanīja, ka Žoannas glāzīte ir tukša. - To es saprotu, - viņš teica. – Kā nekā divkāršs kalvadoss. Vai vēl vienu? - Jā. Ja jums ir laiks. Kāpēc lai man nebūtu laika? – viņš domāja. Tad attapās, ka pēdējā reizē Žoanna bija viņu redzējusi kopā ar Keitu Hegstremu. Viņš paskatījās Žoannai sejā. Tajā nekas nebija

lasāms. - Man ir laiks, - viņš teica. – Rīt deviņos operācija, tas ir viss. - Vai varat operēt, ja paliekat tik vēlu augšā? - Jā. Tam nav ar to nekāda sakara. Paradums. Katru dienu jau arī neoperēju. Viesmīlis no jauna piepildīja glāzītes. Reizē ar pudeli viņš atnesa paciņu cigarešu un nolika uz galda. Tās bija „Laurens”, zaļās. - Tās jūs smēķējāt arī pagājušā reizē, vai ne? – viņš triumfējoši jautāja Ravikam. - Ne mazākās jausmas. Jūs zināt labāk... Bet es ticu uz vārda. - Tā ir, - sacīja Žoanna Madū. – Cigaretes bija zaļās „Laurens”. - Redziet! Dāmai ir labāka atmiņa nekā jums, msjē. - To vēl nevar zināt. Lai vai kā, cigaretes mums noderēs. Raviks atvēra paciņu un piedāvāja viņai. - Vai jūs dzīvojat vēl tai pašā hotelī? – viņš jautāja. - Jā. Tikai pārgāju lielākā istabā. Ienāca vairāki šoferi. Viņi apsēdās pie blakusgaldiņa un uzsāka skaļu sarunu. - Vai iesim? – Raviks jautāja. Viņa pamāja. Viņš paaicināja viesmīli un samaksāja. - Vai jums tomēr nav jāatgriežas „Šeherezadē”? - Nē. Viņš paņēma Žoannas mēteli. Viņa to neuzvilka, tikai uzmeta uz pleciem. Tā bija lēta ūdele, iespējams pat, ka imitācija, bet viņai mugurā neizskatījās lēti. Lēts ir tikai tas, ko valkā bez pārliecības, ka tas ir piemērots apģērba gabals, domāja Raviks. Viņam bija gadījies redzēt lētus karaliskos sabuļus. - Nu tad aizgādāsim jūs tagad uz hoteli, - viņš teica, kad viņi, lietum viegli rasinot, stāvēja ārā pie ieejas. Žoanna lēnām pagriezās pret Raviku. - Vai tad mēs neiesim pie tevis? Atmetusi galvu, viņa vērās augšup Ravikā; seja tuvu viņa sejai. Gaisma no luktura durvju priekšā to pilnām atsedza. Matos mirguļoja lietus sasijātās mikluma pērlītes. - Pie manis, - viņš atbildēja. Piebrauca taksometrs. Šoferis brīdi pagaidīja. Tad, noklakšķinājis ar mēli, čīkstoši ieslēdza ātrumu un aizbrauca. - Es tevi gaidīju. Vai tu to zināji? – viņa jautāja. - Nē. Viņas acis, atspoguļodamas ielas laternu gaismu, staroja. Skatiens tanīs iegrima dziļdziļi. - Es tikai šodien tevi pamanīju, - viņš teica. – Agrāk tu nebiji tāda. - Jā, nebiju. - Agrāk nekā tāda nebija. - Nē. Esmu to aizmirsusi. Viņš juta viņas elpas vieglos uzplūdus un atplūdus. Neredzama dvesma trīsuļoja viņam pretī, maiga, tikko manāma, atdevīga, pārpilna uzticības, - sveša sirds svešā naktī. Pēkšņi Raviks sajuta, ka dzīslās rit asinis. Tās strāvoja vēl un vēl, un kaut kas vairāk – pati dzīve, tūkstoškārt lādētā un slavētā, zaudētā un no jauna atgūtā... Vēl pirms stundas – kaila, izdegusi zeme, vakardienas pārmāktā bezcerība... Un tagad atkal trauksmains strāvojums tuvina noslēpumainajam brīdim, kuram neticēja vairs nemūžam... Viņš bija atkal pirmais cilvēks jūras krastā, un no ūdens dzīlēm kaut kas cēlās augšup, gaišs un spožs, jautājums un atbilde saplūduši vienkop... atkal un atkal, tad sākās vētra... - Turi mani, - sacīja Žoanna. Viņš skatījās lejup Žoannas sejā un apskāva viņu. Viņas pleci slīga viņam pretī kā ostā ienācis kuģis. - Vai turēt tevi? – viņš jautāja. - Jā.

Viņas delnas bija cieši piespiestas pie viņa krūtīm. - Gan es tevi turēšu. - Jā. Vēl viens taksometrs spalgi nobremzēja ietves malā. Šoferis nenovērsdamies skatījās uz viņiem. Uz pleca viņam sēdēja mazs sunītis adītā vestē. - Brauksim? – sēcoši atskanēja no garo, linu balto ūsu apakšas. - Redzi, - sacīja Raviks. – Tam nav ne jausmas. Nemana, ka mūs ir kaut kas sagrābis. Viņš redz mūs un neredz, ka mēs esam pārvērtušies. Cilvēks var pārtapt par erceņģeli, nerru vai noziedznieku, neviens to pat nepamanīs. Bet, ja, teiksim, notrūks poga, - to ievēros visi. Vai tas nav traki? - Nav vis traki. Tas ir labi. Mēs varam palikt, kas esam. Raviks paskatījās uz viņu. Mēs! – viņš domāja. Kāds vārds! Pats noslēpumainākais vārds pasaulē. - Vai brauksim? – pacietīgi, tikai skaļāk sēca šoferis un aizkūpināja cigareti. - Nāc, brauksim, - teica Raviks. – No šī mēs vaļā netiksim. Viņam ir pieredze. - Nevajag. Iesim kājām. - Sāk līt. - Tas nav lietus. Migla. Es negribu taksi. Gribu iet tev līdzās. - Labi. Bet tad man vismaz jāieskaidro, ka tikmēr te kaut kas noticis. Raviks piegāja pie šofera un kaut ko pateica. Tas atplauka brīnum jaukā smaidā, sveicināja Žoannu ar galantu rokas mājienu, kā to prot vienīgi francūzis, un aizbrauca. - Kā tu viņam to izskaidroji? – Žoanna jautāja, kad Raviks atgriezās. - Ar naudas palīdzību. Pats vienkāršākais. Nakts strādnieki ir ciniski. Saprata tūlīt. Izturējās labvēlīgi, ar nelielu laipna nicinājuma devu. Viņa smaidīdama piekļāvās Ravikam. Viņš juta, kā, sirdi apņemdama, atplauka silta, maiga, neaptverama nojausma, it kā neskaitāmas rokas vilktin vilktu prom, lejup... Un pēkšņi vairs nebija paciešams šādi stāvēt līdzās, kājās, mazā laukumiņā, smieklīgi taisni, cenšoties noturēt līdzsvaru... ja varēja aizmirsties, noslīgt zemē, apklusināt elsojošo neprātu, paklausīt gadu tūkstošiem senam dabas aicinājumam, kad vēl nebija nekā – ne prāta apsvēruma, ne moku un šaubu, tikai asiņu laimes dziesma... - Nāc, - viņš teica. Viņi gāja, lietum rasinot, pa tukšu, pelēku ielu, un negaidot, kad bija nonākuši ielas galā, acu priekšā atkal pavērās varens bezrobežu laukums, bet augstu, tumsā gaistot, rasinošajā sidrabā slējās Triumfa arkas smagnējais, pelēkais masīvs.

IX Raviks atgriezās hotelī. No rīta, kad viņš gāja prom, Žoanna vēl gulēja. Viņš bija domājis pārnākt pēc stundas, bet bija pagājušas trīs stundas. - Hallo, dakter, - kāpjot trešajā stāvā, viņu kāds uzrunāja. Raviks paskatījās uz svešo. Bāla seja, melnu matu biezoknis, brilles. Šo cilvēku viņš nepazina. - Atvaress, - sacīja svešais. – Haims Alvaress. Neatceraties? Raviks pakratīja galvu. Vīrietis pieliecās un uzrotīja bikšu staru. Pa visu lielu līdz ceļgalam stiepās gara rēta. - Tagad atceraties? - Vai es to operēju? Vīrietis pamāja.

- Uz virtuves galda, turpat aiz frontes līnijas. Aranhuesas provizoriskā lazaretē. Maza, balta villa mandeļu birzī. Tagad atceraties? Pēkšņi Raviks sajuta mandeļziedu rūgteno smaržu. Šķita, ka saldenā trunējuma dvesma, jaukdamās ar vēl saldenāku asins trunējuma dvaku, plūstu pa tumšajām kāpnēm augšup. - Jā, - viņš teica. – Atceros. Mēnessgaismas pielijušā terasē rindās cits pie cita gulēja ievainotie. Pēc pāris vācu un itāliešu lidmašīnu uzlidojuma. Bumbu šķembu saplosīti bērni, sievietes, zemnieki. Bērns bez sejas; grūtniece līdz krūtīm uzšķērstu vēderu; kāds vecs vīrs apjucis turēja rokā otrai rokai norautos pirkstus, cerēdams, ka tos varēs atkal piešūt. Tam visam pāri klājās sūrais nakts aromāts un lejup krītošā skaidrā rasa. - Vai kāja ir atkal kārtībā? – jautāja Raviks. - Gandrīz. Nevaru pilnīgi saliekt. – Vīrietis pasmaidīja. – Bija laba diezgan, lai tiktu pāri Pirenejiem. Gonsaless ir beigts. Raviks nezināja vairs, kas ir Gonsaless. Bet viņš tagad atcerējās jauno studentu, kurš bija viņam palīdzējis darbā. - Vai nezināt, kas ir ar Manolo? - Tika saņemts gūstā. Nošauts. - Un Serna – brigādes komandieris? - Kritis. Pie Madrides. Vīrietis atkal savilka seju stingā smaidā, kas mēdza uzrasties pēkšņi, nepauzdams nekādas emocijas. - Mura un Lapena krita gūstā. Nošauti. Raviks nespēja vairs atcerēties, kas ir Mura un Lapena. Viņš bija Spānijā sešus mēnešus bijis, pameta to, kad fronte tika pārrauta un lazarete likvidēta. - Karnero, Orta un Goldšteins atrodas koncentrācijas nometnē Francijā. Blackis arī drošībā. Paslēpts pierobežas joslā. Raviks atcerējās tikai Goldšteinu. Pārāk daudz bija toreiz apkārt cilvēku. - Vai jūs dzīvojat tagad te, hotelī? – viņš jautāja. - Jā. Aizvakar iebraucām. Tur. – Viņš norādīja uz istabām trešajā stāvā. – Mūs ilgi noturēja robežpunkta nometnē. Beigu beigās izlaida. Mums vēl bija nauda... – Viņš atkal pasmaidīja. – Šeit gultas. Īstas gultas. Labs hotelis. Pat mūsu vadoņu portreti pie sienām. - Jā, - Raviks atteica bez ironijas. – Tai jābūt patīkamai sajūtai pēc visa, kas tur bija. Viņš atvadījās no Alvaresa un iegāja savā istabā. Istaba bija uzkopta un tukša. Žoanna aizgājusi. Viņš paskatījās visapkārt – nekas nebija atstāts, viņš neko arī negaidīja. Raviks nospieda zvanu. Pēc brīža ienāca istabene. - Dāma aizgāja, - viņa pateica, vēl iekams viņš bija paguvis jautāt. - To es pats redzu. Kā jūs zināt, ka te kāds bijis? - Ak, msjē Ravik, - sacīja istabene, neko vairāk nepiebilzdama, bet ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu smagi aizvainota. - Vai viņa pabrokastoja? - Nē. Es viņu neredzēju. Citādi būtu par to parūpējusies. Es taču atceros no iepriekšējās reizes. Raviks paskatījās uz istabeni. Piebilde viņam nepatika. Viņš iebāza dažus frankus viņas priekšauta kabatā. - Labi, - viņš teica. – Nākošreiz dariet tāpat. Brokastis nesiet tikai tad, ja būšu jums to piekodinājis darīt. Un nenāciet kopt istabu, iekams neesat pārliecinājusies, ka tā ir tukša. Istabene saprotoši pasmaidīja. - Protams, msjē Ravik. Raviks, nepatīkami aizskarts, raudzījās viņai nopakaļ. Viņš zināja, ko istabene domā.

Žoanna ir precējusies un negrib, ka viņu te redz. Agrāk viņš būtu par to pasmējies. Tagad viņam tas nepatika. Kāda tam nozīme, viņš nodomāja, paraustīdams plecus, un piegāja pie loga. Hoteļi paliek hoteļi. Tur nekas nav grozāms. Viņš atvēra logu. Pāri namiem pletās mākoņains dienas vidus. Jumtu notekās čivināja zvirbuļi. Stāvu zemāk strīdējās divas balsis. Jādomā, ka tie bija Goldbergi. Vīrs, labības lieltirgotājs Breslavā, bija divdesmit gadus vecāks par sievu. Sievai bija tuvas attiecības ar emigrantu Vīzenhofu. Viņa bija pārliecināta, ka neviens to nezina. Vienīgais, kurš to nezināja, bija Goldbergs. Raviks aizvēra logu. Viņš bija no rīta operējis žultspūsli. Anonīms žultspūslis Dirāna labā. Gabals nepazīstama vīrieša vēdera, ko bija uzšķērdis Dirāna vietā. Honorārs – divi simti franku. Pēc tam bija iegriezies pie Keitas Hegstremas. Viņai bija paaugstināta temperatūra. Stipri paaugstināta. Viņš bija palicis pie Keitas vienu stundu. Viņa gulēja nemierīgi. Nekas ārkārtējs. Taču labāk, ja tā nebūtu bijis. Viņš stāvēja nekustīgi pie loga. Dīvainā tukšuma pēcsajūta. Gulta, kas neko vairs neizteic. Šodiena, kas nežēlīgi saplosa vakardienu kā šakālis antilopes miesu. Mīlas nakts meži, uzradušies tumsā kā brīnumaina burvība, jau atkal neaizsniedzami tāli – vēl tikai mirāža virs laika tuksneša... Viņš novērsās no loga. Uz galda atradās Lisjēnas Martinē adrese. Viņa bija nesen no klīnikas izrakstīta, nebija likusies mierā un aizgājusi. Pirms divām dienām viņš bija pie Lisjēnas bijis. Nekādas vajadzības otrreizējam apmeklējumam it kā nebūtu, taču tobrīd ko darīt nebija, un Raviks nolēma viņu apmeklēt. Nams, kurā dzīvoja Lisjēna, atradās Klavela ielā. Pirmajā stāvā bija skārnis, kur varena auguma sieviete prasmīgi cirta un pārdeva gaļu. Sieviete ģērbusies sērās, jo viņas vīrs bija pirms divām nedēļām miris. Tagad veikalu vadīja atraitne kopā ar vienu no pārdevējiem. Garām ejot, Raviks pameta uz sievieti acis. Jādomā, ka viņa grasījās iet ciemos – galvā viņai bija cepure ar garu, melnu krepa plīvuru, un, parādīdama labvēlību kādai paziņai, viņa vēl uz ātru roku cirta cūkas kāju. Sēru plīvurs plandījās pāri vaļā pavērtajam cūkas liemenim; spožais cirvis ar troksni atskaldīja šķiņķi. - Ar vienu cirtienu, - atraitne apmierināta noteica un uzmeta gaļas gabalu uz svariem. Lisjēna dzīvoja pašā augšā mazā jumtistabiņā. Viņa nebija viena. Krēslā, izlaidīgi atgāzies, sēdēja gadus divdesmit piecus vecs puisis. Galvā viņam bija velosipēdista cepurīte, viņš smēķēja paša uztītu cigareti, kas runājot palika pielipusi pie apakšlūpas. Ravikam ienākot, viņš sēdēja kā sēdējis. Lisjēna gulēja gultā. Viņa bija samulsusi un piesarka. - Dakter?... Nezināju, ka jūs šodien būsiet. – Viņa pavērās uz puiša pusi. – Tas ir... - Kāds, - puisis viņu rupji pārtrauca. – Nav vajadzības ar vārdiem svaidīties. – Viņš atslējās pret krēsla atzveltni. – Tā, tātad jūs esat tas pats dakteris? - Kā jūtaties, Lisjēn? – jautāja Raviks, nelikdamies par viņu zinis. – Prātīgi, ka esat vēl palikusi gultā. - Sen varētu slieties kājās, – iestarpināja puisis. – Nekas vairs nekait. Ja nestrādā, tad naudiņa aizplūst kā pa reni. Raviks pagriezās pret viņu. - Izejiet laukā, - viņš teica. - Ko? - Laukā. Aiz durvīm. Es izmeklēšu Lisjēnu. Puisis sāka skaļi smieties. - Varat arī tāpat. Neesam tik smalki. Kāpēc izmeklēt? Vēl tikai aizvakar bijāt te. Tātad atkal viena maksāšana pa virsu, ko? - Paklausieties, - Raviks mierīgi sacīja. – Jūs neizskatāties pēc tāda, kas maksātu. Un, vai

vispār jāmaksā, ir cita runāšana. Un tagad pazūdiet. Puisis ņirgdams iepleta violetās zeķēs un smailās laka kurpēs ieautās kājas. - Lūdzu, Bobo, - Lisjēna sacīja. – Tas ilgs tikai īsu brīdi. Bobo nepievērsa viņai nekādu uzmanību. Viņš cieši vēroja Raviku. - Labi vien ir, ka esat šeit, - viņš teica. – Tad es jums tūlīt izlikšu visu pa pirmo. Ja iedomājaties, kundziņ, ka varat uzcept rēķinu par klīniku, operāciju un tamlīdzīgi – nekā nebija! Mēs neprasījām viņu ievietot klīnikā, un par operāciju nebija ne miņas, tātad noslaukiet degunu – lielā peļņa vējā! Pasakiet paldies, ka neprasām atlīdzību par nodarītiem zaudējumiem! Par operāciju bez atļaujas! – Viņš atieza rindu bojātu zobu. – Nu, dabūjāt, ko? Tā gan, Bobo nav uz mušpapīra paķerams, tik viegli ap stūri vis neapvedīsiet. Puisis jutās varen apmierināts ar sevi. Viņam šķita, ka ir spīdoši izlocījies. Lisjēna bija nobālusi. Viņa bailīgi vērsa skatienu no Bobo uz Raviku. - Skaidrs? – Bobo triumfējoši jautāja. - Vai tas ir viņš? – Raviks jautāja Lisjēnai. Viņa neatbildēja. - Tātad viņš, - Raviks atkārtoja, vērodams Bobo. Kalsns, garš lempis ar mākslīga zīda šalli ap kārno kaklu, kam ādamābols cilājās augšup, lejup. Nošļukuši pleci, pārāk garš deguns, deģenerāta zods – pats īstākais priekšpilsētas sutenera tips. - Ko nozīmē „viņš”? – izaicinoši jautāja Bobo. - Man liekas, esmu jums pietiekami skaidri pateicis, lai ejat ārā. Man jāizmeklē Lisjēna. - Merde7, - nolamājās Bobo. Raviks lēnām piegāja klāt. Viņam pietika. Puisis pielēca kājās, vairīdamies atkāpās, un pēkšņi viņa rokās uzradās apmēram metru gara tieva aukla. Raviks saprata viņa nodomu: tiklīdz viņš tuvosies, puisis palēks sānis, tad aši aizmugurē un, pārmetis virvi Ravikam pāri galvai, sāks žņaugt. Lietīgs paņēmiens, ja pretinieks to nezina vai arī mēģina boksēties. - Bobo! – iesaucās Lisjēna. – Bobo, nevajag! - Smurguli! – sacīja Raviks. – Nožēlojams, vecs triks. Neko labāku nespēji izdomāt? – Viņš smējās. Bobo uz mirkli apjuka. Acis nemierīgi šaudījās. Ar pēkšņu rāvienu Raviks ar abām rokām pārvilka viņa neaizpogāto žaketi pāri pleciem līdz elkoņiem, tā ka viņš nespēja vairs pacelt rokas. - Šo te tu laikam nezināji vis, - sacīja Raviks, atgrūzdams durvis un bez saudzības izstumdams to ārā. – Ja tev patīk kauties, ej zaldātos! Bet neuzmācies pieaugušiem, lielībniek, apašs man atradies! Raviks aizslēdza durvis. - Tā, Lisjēn, tagad apskatīšu jūs. Viņa trīsēja. - Mierīgi, mierīgi, viss jau garām. Viņš noņēma padilušo kokvilnas pārklāju un nolika uz krēsla. Tad atcēla zaļo segu. - Pidžamā? Kāpēc tā? Tā taču ir neērta. Jums vajag vēl daudz kustēties, Lisjēn. Viņa brīdi klusēja. - Es tikai šodien to uzvilku, - viņa tad pateica. - Vai jums nav vairs naktskreklu? Es varu dažus atsūtīt no klīnikas. - Nē, ne tāpēc. Es to uzvilku, jo zināju... – Viņa paskatījās uz durvīm un sāka čukstēt: - Ka viņš atnāks. Viņš apgalvo, ka es neesmu vairs slima. Negrib vairs gaidīt! 7

Mēsls (fr.).

- Ak tā? Žēl, ka es to agrāk nezināju. – Raviks pameta niknu mirkli uz durvju pusi. – Pagaidīs! Lisjēnai kā visām anēmiskām sievietēm bija maiga, balta āda, zem kuras redzamas zilas dzīslas. Skaists augums, šauriem kauliem, viņa bija slaika, bet ne vāja. Viena no daudzajām, domāja Raviks, kad jābrīnās kāpēc daba pūlējusies tās veidot tik pievilcīgas, ja zināms, ka pārmērīgs darbs, nepareizs, neveselīgs dzīvesveids gandrīz visas pārvērtīs par bezveidīgām būtnēm. - Jums vajadzēs vēl nedēļu lielāko tiesu gultā pavadīt, Lisjēn. Varat piecelties un tepat pa istabu paieties. Bet esiet piesardzīga, neceliet neko smagu un tuvākajā laikā nekāpiet pa trepēm. Vai jums ir kāds, kas jūs pieskata, - izņemot šo Bobo? - Dzīvokļa saimniece. Bet viņa jau arī rūc. - Un cita neviena nav? - Nē. Senāk bija Marī. Viņa nomira. Raviks aplūkoja trūcīgo, bet apkopto istabu. Uz palodzes stāvēja dažas fuksijas. - Un Bobo? Tātad, tiklīdz viss pagājis, tā viņš atkal ir klāt? Lisjēna neatbildēja. - Kāpēc jūs nemetat viņu laukā? - Viņš nav tik slikts, dakter. Tikai neapvaldīts... Raviks paskatījās uz viņu. Mīlestība, viņš domāja. Arī tā ir mīlestība. Mūžsenais brīnums. Tas ne vien izpleš sapņu varavīksni pār īstenības pelēkajām debesīm, bet spēj piešķirt romantisma oreolu pat atkritumu bedrei... Brīnums un bezprāta ņirgāšanās. Pēkšņi viņu pārņēma savāda sajūta, it kā netieši arī viņš būtu vainojams šai skumjajā notikumā. - Labi, Lisjēn. Neņemiet to visu pie sirds. Pats galvenais – atgūt veselību. Viņa atviegloti pamāja. - Un par naudu, - viņa samulsusi steigšus izmeta, - tā nav taisnība. To viņš tikai tāpat vien. Es visu samaksāšu. Visu. Pa daļām. Kad es atkal varēšu sākt strādāt? - Apmēram pēc nedēļām divām, ja būsiet prātīga. Un nekādus Bobo! Absolūti neko, Lisjēn. Citādi jūs varat nomirt, vai sapratāt? - Jā, - viņa atbildēja bez pārliecības. Raviks pārvilka segu pār trauslo augumu. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka Lisjēna raud. - Vai ātrāk nevar? – viņa jautāja. – Es taču varu sēdus strādāt. Man vajag... - Varbūt. Redzēsim. Viss atkarīgs no tā, kā jūs uzvedīsieties. Pasakiet man, kā sauc to vecmāti, Lisjēn, kas jums taisīja abortu. Viņš ieraudzīja viņas acīs izbailes. - Es neiešu uz policiju, - viņš teica. – Noteikti ne. Gribu tikai pamēģināt atdabūt naudu, ko jūs viņai samaksājāt. Tad jūs varēsiet būt mierīgāka. Cik tur bija? - Trīssimt franku. Nekad jūs to no viņas nedabūsiet. - Pamēģināšu. Kā viņu sauc un kur dzīvo? Jums viņa, Lisjēn, nekad vairs nebūs vajadzīga. Bērnu jums vairs nebūs. Un viņa neko ļaunu jums nevar nodarīt. Meitene vilcinājās. - Tur, atvilktnē. – Viņa beidzot norādīja. – Pa labi atvilktnē. - Šī te lapiņa? - Jā. - Labi. Es kādu dienu turp aiziešu. Nebaidieties. – Raviks uzvilka mēteli. – Kas noticis? – viņš jautāja. – Kāpēc gribat celties? - Bobo... Jūs viņu nepazīstat. Viņš pasmaidīja. - Domāju, ka pazīstu vēl labākus. Palieciet vien mierīgi gultā. Pēc tā, ko es redzēju, mums nav ko baidīties. Uz redzēšanos, Lisjēn. Es drīz pienākšu atkal. Raviks pagrieza atslēgu, reizē nospieda rokturi un aši atgrūda durvis. Priekšnamā neviena nebija. Tā viņš arī bija domājis. Bobo tipa cilvēkus viņš pazina. Lejā, skārnī, tagad bija palicis tikai pārdevējs, cilvēks ar dzeltenu seju, ne tuvu tik izdarīgs kā saimniece. Viņš gurdeni cilāja cirvi. Kopš saimnieka nāves viņš esot manāmi sašļucis.

Apprecēt saimnieci viņam tikpat kā neesot nekādu izredžu. Raviks, sēžot pretī bistro, dzirdēja tā kādu slotu sējēju skaļā balsī tērgājam. Arī to, ka saimniece viņu tāpat laikus aizvedīšot uz kapsētu. Palīgs esot manāmi zaudējis spēkus. Turpretī atraitne krāšņi uzplaukusi. Raviks izdzēra glāzīti zustreņu liķiera un samaksāja. Viņš bija cerējis šinī bistro satikt Lisjēnas Bobo, bet tā tur nebija. Žoanna Madū iznāca no „Šeherezades”. Viņa atvēra taksometra durtiņas, tur gaidīja Raviks. - Brauksim, - viņa teica. – Prom no šejienes. Brauksim pie tevis. - Vai kaut kas noticis? - Nē. Nekas. Man pietiek tās naktsklubu dzīves. - Vienu mirklīti. – Raviks paaicināja puķu pārdevēju, kas stāvēja pie ieejas. - Māmiņ, - viņš teica. – Dod man visas savas rozes. Cik tās maksā? Tikai netrako. - Sešdesmit franku. Jums. Tāpēc ka jūs man iedevāt recepti reimatismam. - Vai līdzēja? - Nē. Kur tad var līdzēt, ja visu nakti stāvu tādā mitrumā. - Jūs esat pats saprātīgākais pacients, ar kādu man savā mūžā gadījies sastapties. Viņš paņēma rozes. - Lai šī ir mana atvainošanās, ka tev šorīt vajadzēja pamosties vienai un palikt bez brokastīm, - viņš teica Žoannai un nokrāva rozes mašīnā uz grīdas. – Vai gribi vēl ko iedzert? - Nē. Brauksim pie tevis. Noliec puķes te, uz sēdekļa, taču ne uz grīdas. - Tām arī tur nav slikti. Puķes ir jāmīl, bet nevajag ar tām pārāk noņemties. Viņa spēji pagriezās pret Raviku. - Tu gribi teikt, ka nevajag izlutināt to, ko mīl? - Nē. Es gribu teikt, ka skaistumu nevajag dramatizēt. Turklāt pašreiz ir labāk, ja starp mums neatrodas nekādas puķes. Žoanna vienu brīdi pavērās viņā ar šaubām. Tad viņas seja noskaidrojās. - Vai zini, ko es šodien darīju! Es dzīvoju. Atkal dzīvoju. Elpoju. Atkal elpoju. Es jutu zemi zem kājām. Atkal jutu. Pirmo reizi. Man atkal ir rokas. Un acis, un lūpas... Šaurajā ielā šoferis manevrēja starp citām mašīnām. Tad spēji izrāvās uz priekšu. Žoanna uzgrūdās Ravikam. Brīdi viņš turēja to apskautu. Kamēr Žoanna, savu domu un jūtu pārņemta, sēdēja un runāja, no viņas tikpat kā silts vējš plūsmoja, kausēdams Ravika dienai uzsalušo ledus garoziņu, kusa savādais, noraidošais vēsums. - Visu dienu dzirdēju visapkārt neskaitāmu strautu čalošanu, ūdens šļācās pāri pakausim, sitās pret krūtīm tā, it kā man tūlīt pat jāsāk zaļot, plauks lapas un ziedi... tas mani turēja un turēja savā varā un nelaida vairs vaļā... un te nu es esmu... Un tu... Raviks viņu uzlūkoja. Viņa sēdēja uz netīrā ādas sēdekļa, paliekusies uz priekšu, un viņas pleci baltoja melnajā vakartērpā. Atklāta, droša un nekautrēdamās teica visu, ko juta, līdzās viņai Raviks sev likās nožēlojams un nejūtīgs. Es operēju, viņš domāja. Biju tevi aizmirsis. Biju pie Lisjēnas. Biju ieniris pagātnē. Bez tevis. Tad, iestājoties vakaram, pamazām atgriezās siltums. Es nebiju ar tevi. Domāju par Keitu Hegstremu. - Žoanna, - viņš teica, apņemdams ar plaukstām viņas uz sēdekļa atbalstītās rokas, - mēs nevaram tūlīt pat braukt pie manis. Man vēlreiz jāiegriežas klīnikā. Tikai uz dažām minūtēm. - Paskatīties to sievieti, kuru operēji? - Ne to, kuru šorīt. Kādu citu. Varbūt pagaidīsi mani kaut kur? - Vai tev tūlīt jāiet? - Tā būs labāk. Negribētu, lai man vēlāk zvana.

- Es varu gaidīt tavā istabā. Vai pagūsi mani aizvest līdz savam hotelim? - Jā. - Tad brauksim. Tu būsi vēlāk. Varu gaidīt. - Labi. Raviks pateica šoferim adresi. Viņš atslējās un, atliecis galvu, juta atzveltnes malu spiežam pakausi. Plaukstas joprojām apņēma Žoannas pirkstus. Raviks nojauta, ka viņa gaida, lai viņš kaut ko saka. Kaut ko par viņu un sevi. Bet viņš nespēja. Viņa jau bija pateikusi pārāk daudz. Vairāk, nekā vajadzīgs. Mašīna apstājās. - Brauc vien, - teica Žoanna, - gan es tikšu te galā. Man nav bailes. Iedod tikai atslēgu. - Atslēga ir pie portjē. - Tad es paņemšu. Jāpierod pie tā. – Viņa savāca puķes no grīdas. – Pie vīrieša, kurš mani pamet, kad esmu aizmigusi, un atgriežas, kad netiek gaidīts... būs pie daudz kā jāpierod... Tad jau labāk sākt tūlīt. - Es pavadīšu tevi augšā. Nevajag pārspīlēt. Tāpat jau nelāgi, ka tūlīt pat jāpamet tevi vienu. Viņa smējās. Un izskatījās ļoti jauna. - Pagaidiet, lūdzu, mazliet, - Raviks teica šoferim. Šoferis piemiedza aci. - Arī ilgāk. - Iedod man atslēgu, - Žoanna palūdza, ejot pa kāpnēm augšā. - Kāpēc? - Iedod. – Žoanna atvēra durvis, bet palika stāvam uz sliekšņa. – Brīnišķīgi! – viņa teica krēslainai istabai, kur aiz loga mākoņos peldēja kails mēness. - Brīnišķīgi? Šai suņu būdā? - Jā, brīnišķīgi! Viss ir brīnišķīgi. - Iespējams, ka patlaban, kad ir tumšs. Bet... – Raviks sniedzās pie slēdža. - Nevajag. Es pati. Tagad ej. Bet mēģini atgriezties ātrāk par rītdienas pēcpusdienu. Žoanna stāvēja atvērtajās durvīs tumsā. Sidrabotā gaisma logā apstaroja no aizmugures viņas plecus un galvu. Viņa bija netverama, satraucoša un noslēpumaina. Mētelis noslīdējis un kā melns putu mākonītis gulēja pie kājām. Viņa nekustīgi pieslējās pie durvju stenderes, un tikai viena viņas roka tvēra garu gaismas strēli, kas bija iespraukusies no gaiteņa. - Ej un nāc atpakaļ, - viņa teica un aizvēra durvis. Temperatūra Kleitai Hegstremai bija pazeminājusies. - Vai bija pamodusies? – Raviks jautāja miegainajai māsai. - Jā. Vienpadsmitos. Gribēja jūs redzēt. Es pateicu visu tā, kā jūs man likāt. - Vai par pārsējiem viņa neko nejautāja? - Jautāja. Es teicu, ka jums vajadzēja griezt. Viegla operācija. Ka rītu jūs viņai to paskaidrosiet. - Tas bija viss? - Jā. Viņa teica, ja esat to uzskatījis par nepieciešamu, tad viss esot kārtībā. Lūdza jums nodot sveicienu, ja gadījumā vēlreiz ienākšot šonakt, un pateikt, ka pilnīgi jums uzticoties. - Tā... Raviks palika brīdi stāvam un raugāmies uz māsas melnajiem, celiņā pāršķirtajiem matiem. - Cik jums gadu? – viņš jautāja. Viņa pārsteigta pacēla galvu.

- Divdesmit trīs. - Divdesmit trīs... Un cik ilgi strādājat par māsu? - Kopš divarpus gadiem. Janvārī būs tieši divarpus gadu. - Vai mīlat savu darbu? Meitenes apaļā, ābolam līdzīgā seja atplauka smaidā. - Man tas patīk, - viņa kļuva runātīga. – Protams, gadās nomācoši slimnieki, bet vairums ir ļoti simpātiski. Madame Brisso vakar man iedāvināja tikpat kā jaunu, skaistu zīda kleitu. Pagājušā nedēļā madame Lernē man iedeva laka kurpes. Atceraties? Tā, kura pēc tam nomira mājās. – Māsa atkal pasmaidīja. – Man gandrīz nekas no apģērba nav jāpērk. Gandrīz vienmēr kaut ko dabūju. Ja gadās kas tāds, ko nevaru izmantot, apmainu pie draudzenes – viņai ir veikals. Tāpēc man klājas ļoti labi. Madame Hegstrema tāpat ir ļoti devīga. Viņa dod naudu. Pēdējā reizē iedeva simt franku. Par divdesmit dienām vien. Cik ilgi, dakter, viņa šoreiz pie mums gulēs? - Ilgāk. Vairākas nedēļas. Māsa izskatījās gaužām apmierināta. Aiz skaidrās, gludās pieres domas steigšus apsvēra, cik no tā būs iegūts. Raviks vēlreiz noliecās pār Keitu Hegstremu. Viņa rāmi elpoja. Tikko jaušamā brūces dvaka jaucās ar viņas matu rūgteno smaržu. Pēkšņi viņam šķita, ka stāvoklis nav vairs paciešams. Keita uzticas viņam. Paļaujas uz viņu. Uzticas. Šaurais, sagraizītais vēders, kurā iezadzies plēsoņa. Aizšūts, bez iespējas kaut ko līdzēt. Uzticas... - Arlabunakti, māsa, - viņš atvadījās. - Arlabunakti, dakter. Apaļīgā māsa apsēdās atzveltnī istabas kaktā. Viņa aizsedza gaismu pret gultu, apņēma ap kājām segu un atvēra žurnālu – vienu no lētajām burtnīcām ar detektīvu stāstiem un filmu zvaigžņu fotogrāfijām. Viņa iekārtojās ērtāk un sāka lasīt. Līdzās uz galdiņa viņai bija pavērta turziņa ar šokolādes plācenīšiem. Prom iedams, Raviks vēl pamanīja, ka viņa neskatīdamās vienu izņēma. Reizēm nav saprotams pats vienkāršākais – ka vienā telpā ir divi cilvēki, viens no tiem uz nāvi slims, bet otram gar to nav nekādas daļas. Viņš aizvēra durvis. Bet vai ar mani nenotiek tas pats? Vai no šīs istabas es neeju citā, kurā... Istabā bija tumšs. Durvis uz vannas istabu pavērtas. Tur dega gaisma. Raviks vilcinājās. Viņš nezināja, vai Žoanna joprojām ir vannas istabā. Tad izdzirda viņu elpojam. Nekā neteikdams, viņš izgāja cauri istabai uz vannas istabu. Zināja, ka viņa ir te un neguļ, bet arī viņa nebilda ne vārda. Istabu pēkšņi piepildīja klusēšana un saspringtas gaidas... kā virpulis, kas neskanīgi aicināja... Nezināms bezdibenis viņpus apziņas, no kura uzpeld galvu reibinošs sarkana skurbuma mākonis. Raviks aizvēra vannas istabas durvis. Balto spuldžu spilgtajā gaismā viss atkal kļuva pierasts un pazīstams. Viņš atgrieza dušas krānus. Šī bija vienīgā duša visā hotelī. Raviks bija to pats licis ierīkot un pats samaksājis. Viņš zināja, ka tad, kad viņa nav mājās, hoteļa īpašniece to demonstrē saviem franču radiem un draugiem kā ievērības cienīgu iekārtu. Siltais ūdens plūsmoja pāri augumam. Istabā, līdzās – Žoanna Madū, viņa gaida... Viņas āda ir gluda, mati kā varens vilnis pārplūdina spilvenu, un acis staro arī tad, kad istabā ir gandrīz tumšs, it kā tās pašas uztvertu un atspoguļotu ziemīgo zvaigžņu skopo gaismu. Viņa tur guļ, vingra, mainīga un satraucoša, no tās sievietes, kura bija vēl stundu atpakaļ, nav vairs nekas pāri palicis. Viņā ir viss, ko vien bez mīlestības var sniegt šarms un valdzinājums... un tomēr negaidot viņš sajuta kaut ko līdzīgu nepatikai reizē ar spēju un pēkšņu līksmi. Viņš neviļus atskatījās: ja vannas istabai būtu vēl otra izeja, var gadīties, ka viņš apģērbtos un aizietu – lai iedzertu. Raviks noslaucījās un vēl kādu brīdi pastāvēja neziņā. Savādi, kas viņam bija pieskāries no Nekurienes. Kāda ēna... Nekas... Iespējams tāpēc, ka viņš bija pie Keitas Hegstremas bijis. Vai to vārdu dēļ, ko Žoanna bija teikusi taksometrā. Pārāk ātri, pārāk viegli. Vai varbūt tikai tāpēc, ka gaida viņu, nevis viņš gaida? Viņš sarauca seju un atvēra durvis. - Ravik, - atskanēja Žoannas balss tumsā, - kalvadoss ir uz galda pie loga.

Viņš palika stāvam. Tagad saprata, ka saspringti kaut ko gaidījis. Daudz kas no tā, ko viņa varētu teikt, nebūtu bijis paciešams. Šie bija īstie vārdi. Sasprindzinājums izzuda rāmā, mierīgā drošībā. - Vai tu atradi pudeli? – viņš jautāja. - Tas nebija grūti. Tepat jau stāvēja. Bet es to attaisīju. Korķu viļķi atradu kaut kur zem tavām lietām. Ielej man vēl vienu lāsīti. Viņš ielēja divās glāzītēs un vienu pasniedza Žoannai. - Te... Bija labi izjust ābolu dzidro aromātu. Bija labi, ka Žoanna atradusi īstos vārdus. Viņa atlieca galvu un dzēra. Mati viņai krita uz pleciem, un šķita, ka šobrīd viņai nekā cita uz pasaules nav kā vienīgi baudāmais kalvadoss. Raviks jau agrāk bija ievērojis – viņa pilnām atdevās tam, ko tobrīd darīja. Viņam pazibēja nenoteikta nojausma, ka šai īpašībā slēpjas ne vien sava tiesa pievilcības, bet arī tādas kā briesmas. Ja viņa dzēra, tad nebija nekā cita kā baudāmais malks, ja mīlēja – nekā cita kā mīlestība, ja bija izmisusi – nekā cita kā vienīgi izmisums, un ja aizmirsa – nekā cita kā aizmirstība. Žoanna nolika glāzīti un negaidot iesmējās. - Ravik, - viņa ierunājās. – Es zinu, ko tu domāji. - Tiešām? - Jā. Tu pirmīt juties jau pa pusei apprecējies. Arī es. Nekāda īpaša prieka nav tikt pamestai durvju priekšā. Turklāt vēl ar rozēm rokās. Paldies dievam, ka atradās kalvadoss. Neesi tik taupīgs. Raviks ielēja. - Tu esi brīnumains sievišķis. Un tev taisnība. Kad biju vannas istabā, nezin kāpēc domās nevarēju tevi lāgā ciest. Tagad tu esi lieliska. Servus! - Servus! Raviks izdzēra savu glāzīti. - Šī ir otrā nakts, - viņš teica. – Tā ir bīstama. Nezināmā pievilcības vairs nav, un uzticības pievilcības vēl nav. Mēs to pārvarēsim. Žoanna nolika glāzīti uz galda. - Tev, liekas, šai ziņā ir viss skaidrāks par skaidru. - Es nekā nezinu. Tikai runāju. Nekad neko nevar zināt. Viss katrreiz ir citādi. Arī tagad. Otra nakts nemēdz būt. Vienmēr tikai pirmā. Otra nozīmētu beigas. - Paldies dievam! Kur mēs citādi nonāktu. Noslīktu tādā kā aritmētikā. Un tagad nāc. Es negribu vēl gulēt. Es gribu kopā ar tevi iedzert. Zvaigznes tur augšā tādā augstumā ir kailas. Cik ātri sāk salt, ja cilvēks paliek viens! Arī karstā laikā. Divatā nekad. - Divatā iespējams pat nosalt. - Mums tas nedraud. - Protams, ne, - teica Raviks, un tumsā viņa nemanīja ēnu, kas pārslīdēja viņam pār seju. – Mums tas nedraud.

X - Ravik, kas ar mani bija? – jautāja Keita Hegstrema. Viņa gulēja mazliet pacelta augšup ar diviem spilveniem pagalvī. Istabā juta parfīma smaržu. Loga augšdaļa bija pavērta. Skaidrais, nedaudz salīgais gaiss ieplūzdams sajaucās ar istabas siltumu, un šķita, ka nebūtu vis janvāris, bet jau aprīlis. - Jums, Keit, bija sacēlusies temperatūra. Noturējās vairākas dienas. Un tad jūs gulējāt,

gulējāt turpat divdesmit četras stundas. Tagad temperatūra ir normāla un viss kārtībā. Kā jūtaties? - Esmu nogurusi. Vēl arvien. Bet savādāk nekā iepriekš. Ne tik krampjaini. Un tikpat kā nejūtu sāpju. - Sāpes vēl būs. Ne pārāk stipras, un mēs parūpēsimies, lai būtu paciešamas. Protams, tā kā tagad jau nepaliks. To jūs pati zināt... Viņa pamāja. - Jūs mani griezāt, Ravik? - Jā, Keit. - Tas bija nepieciešami? - Jā. Raviks nogaidīja. Bija labāk ļaut viņai jautāt. - Cik ilgi man vajadzēs te gulēt? - Pāris nedēļu. Viņa brīdi paklusēja. - Domāju, ka tas man nāks par labu. Man nepieciešams miers. Biju pārāk nomocījusies. Tagad to jūtu. Biju nogurusi. Negribēju to atzīt. Vai tam ir kāds sakars ar to pašu? - Protams, protams. - Arī tas, ka es šad tad asiņoju? Nelaikā? - Arī tas, Keit. - Tad labi vien ir, ka man tagad nav nekur jāsteidzas. Varbūt tas bija nepieciešami. Ja tagad vajadzētu celties augšā un no jauna visā mesties iekšā... Man liekas, es to nevarētu. - Nav arī vajadzīgs. Aizmirstiet to. Domājiet tikai par visikdienišķāko. Par brokastīm, piemēram. - Labi. – Viņa vārgi pasmaidīja. – Tad pasniedziet man spoguli. Viņš paņēma no naktsskapīša spoguli un pasniedza. Viņa uzmanīgi sevi aplūkoja. - Ravik, vai tās puķes, tur, jūs atsūtījāt? - Nē, klīnika. Viņa nolika spoguli gultā. - Klīnikas nemēdz saviem pacientiem janvārī pasniegt ceriņus. Klīnikas pasniedz asteres vai ko tamlīdzīgu. Klīnikas arī nezina, ka no visiem ziediem visvairāk mīlu ceriņus. - Šeit viss zināms. Šeit jūs esat, Keit, paciente veterāne. – Raviks piecēlās. – Tagad man jāiet. Ap pulksten sešiem es vēlreiz ienākšu paskatīties. - Ravik... - Jā?... Viņš pagriezās atpakaļ. Tagad būs, viņš nodomāja. Tagad viņa jautās. Keita pastiepa roku. - Paldies! Paldies par puķēm. Un paldies, ka par mani rūpējaties. Es jūtos vienmēr kā drošā patvērumā pie jums. - Labi, Keit, labi. Kas tur nu bija ko rūpēties. Un tagad, ja varat, paguliet vēl. Ja jutīsiet sāpes, piezvaniet, lai atnāk māsa. Es nolikšu jums kādu līdzekli. Pēcpusdienā būšu atkal klāt. - Vēber, kur ir konjaks? - Vai bija tik traki? Te ir pudele. Eiženij, pasniedziet glāzi. Eiženija negribīgi sameklēja glāzīti. - Tas jau ir uzpirkstenis, - protestēja Vēbers. – Dodiet pieklājīgu glāzi. Pagaidiet, ka jums nenokrīt rokas. Es pats. - Msjē doktor Vēber, - Eiženija apvainojās. – Vienmēr, tiklīdz ienāk msjē Raviks, tā jūs... - Labi, labi, - pārtrauca viņu Vēbers un ielēja glāzē konjaku. – Dzeriet, Ravik. Ko viņa domā?

- Nemaz nejautā. Tic uz vārda. Vēbers triumfējoši paskatījās. - Redziet! Es jau tūlīt teicu. Raviks izdzēra glāzi tukšu. - Vēber, vai jums ir gadījies, ka pacients pateicas, bet neesat viņam neko varējis palīdzēt? - Ne vienreiz vien. - Un jums visu noticēja? - Protams. - Un kāda jums bija sajūta? - Jutos atvieglots, - Vēbers bija neizpratnē. – Ļoti atvieglots. - Es jūtos kā uz nāvi notiesāts. Kā pēdīgais krāpnieks. Vēbers smējās. Viņš nolika pudeli atkal nost. - Kā uz nāvi notiesāts... – atkārtoja Raviks. - Pirmā reize, kad atklāju jūsos kādu cilvēcisku stīgu, - sacīja Eiženija. – Protams, ja neņem vērā jūsu runas veidu. - Jūs neesat nekāda atklājēja, Eiženij, jūs esat klīnikas māsa un bieži to aizmirstat, Vēbers pārtrauca viņu. – Tātad viss kārtībā, Ravik? - Pagaidām – jā. - Labi. Šorīt viņa bija pateikusi māsai, ka pēc iznākšanas no klīnikas braukšot uz Itāliju. Tad mēs būsim tikuši sveikā cauri. – Vēbers saberzēja rokas. – Lai tad ārsti tur noņemas. Man nav nekādas patikas, ka te kāds mirtu. Allaž kaitē labajai slavai. Raviks zvanīja pie tās vecmātes dzīvokļa durvīm, kura bija Lisjēnai „izpalīdzējusi”. Pēc ilgas gaidīšanas durvis atvēra melnīgsnējs vīrietis. Ieraudzījis Raviku, viņš pieturēja durvis. - Ko jums vajag? – viņš noburkšķēja. - Man jāparunā ar madame Bušē. - Viņai nav laika. - Tas nekas. Es pagaidīšu. Vīrietis grasījās durvis aizvērt. - Ja nedrīkstu gaidīt, tad atgriezīšos pēc ceturtdaļstundas, - sacīja Raviks. – Bet ne jau viens. Ar kādu, kam viņa jebkuros apstākļos būs runājama. Melnīgsnējais nenovērsa no viņa acu. - Ko tas nozīmē? Ko jums vajag? - Es jau jums teicu. Gribu satikt madame Bušē. Vīrietis klusēja. - Pagaidiet, - viņš noteica un aizcirta durvis. Raviks aplūkoja nobružātās, brūnās durvis ar skārda vēstuļu kastīti un apaļo, emaljēto plāksnīti ar uzvārdu. Cik daudz bēdu un baiļu pa šīm durvīm staigājušas! Tikai dažu nesaprātīgu likumu dēļ sievietes bija spiestas griezties nevis pie ārstiem, bet nejēgām. It kā tāpēc būtu kāds bērns vairāk pasaulē nācis. Ja sieviete negribēja, atrada ceļu, kā no tā tikt vaļā, vai nu tāds likums bija vai nebija. Vienīgā starpība, ka tūkstošiem sieviešu posta savu veselību. Durvis atkal atvērās. - Vai jūs no policijas? – jautāja melnīgsnējais. - Bijis es no policijas, tad te vairs negaidītu. - Nāciet iekšā. Vīrietis veda Raviku cauri tumšam gaitenim mēbelēm pieblīvētā telpā. Plīša dīvāns, vairāki apzeltīti krēsli, neīsts Obisonas paklājs, riekstkoka greznuma skapīši, pie sienām pastorāli estampi. Loga priekšā uz metāla statņa būrītis ar kanārijputniņu. Visur, kur vien varēja, bija izvietots porcelāns un statuetes. Parādījās madame Bušē. Neiedomājami tukls sievišķis, ģērbies plandošā kimono, kas

nelikās vairs īsti tīrs. Sieviete – monstrs, bet seja gluda un būtu pat piemīlīga, ja acis tik satraukti neslīdētu visapkārt. - Msjē? – viņa lietišķi jautāja un palika stāvam. Raviks piecēlās. - Es nāku no Lisjēnas Martinē. Jūs viņai iztaisījāt abortu. - Blēņas! – sieviete nekavējoties vienā mierā attrauca. – Es nepazīstu nekādu Lisjēnu Martinē un abortus netaisu. Jūs esat vai nu pārskatījies, vai arī ticis maldināts. Šķita, ka viņa uzskata sarunu par izbeigtu un dziras iet no istabas laukā. Bet negāja. Raviks gaidīja. Viņa pagriezās. - Vai vēl kas? - Aborts nebija izdevies. Meiča smagi asiņoja un tikko nenomira. Vajadzēja operēt. Es viņu operēju. - Meli! – pēkšņi iešņācās Bušē. – Meli! Nešķīstenes gatavās! Pašas ķēpājas un tad grib citus iegāzt. Bet gan es viņai iegrozīšu smadzenes pareizā virzienā. Šitādas nešķīstenes! Mans advokāts to nokārtos. Mani visi pazīst, es maksāju nodokļus un gribu redzēt, vai tāds nieka bestijas gabals, tāda apkārtstaigule... Raviks savaldzināts skatījās viņā. Ar visu šo vārdu izvirdumu viņas sejas izteiksme nemainījās. Tā palika, kā bijusi, gluda un piemīlīga, tikai mute savilkusies spļāva kā ložmetējs. - Meiča neprasa daudz, - viņš pārtrauca sievieti. – Tikai naudu, ko jums samaksājusi. Bušē skaļi iesmējās. - Naudu? Ko samaksājusi? Kad tad es būtu no šās ko saņēmusi? Vai viņai ir kvīts? - Protams, nav. Vai tad jūs izsniedzat kvītis? - Savu mūžu neesmu viņu redzējusi! Kas viņai ticēs? - Ticēs. Ir liecinieki. Viņu operēja doktora Vēbera klīnikā. Izmeklēšana deva skaidru ainu. Ir sastādīts protokols. - Stādiet kauč tūkstoš protokolu! Kur stāv rakstīts, ka es esmu viņai pieskārusies? Klīnika! Dakteris Vēbers! Tur jau kaķiem jāsmejas! Šitāds krupis tik smalkā klīnikā! Vai jums darba trūkst? - Darba ir pietiekami. Paklausieties. Meitene jums samaksājusi trīssimt franku. Viņa var jūs iesūdzēt, pieprasīt zaudējumu atlīdzību... Atvērās durvis. Ienāca melnīgsnējais. - Vai kaut kas atgadījies, Adel? - Nē. Zaudējumu atlīdzība! Ja viņa sūdzēs, pati tiks notiesāta. Pati pirmā, tas kā likts, jo pati atzīs, ka taisījusi abortu. Ka es to darījusi, vēl vajadzēs pierādīt. To viņa nevar. Melnīgsnējais kaut ko norūca. - Liecies mierā, Rožē, - sacīja madame Bušē. – Pazūdi! - Brinjē atnācis. - Labi. Saki, lai pagaida. Tu taču zini... Vīrietis pamāja un pazuda. Reizē ar viņu pagaisa spēcīga konjaka smarža. Raviks paošņāja. - Nostāvējies konjaks, - viņš teica. – Vismaz savus trīsdesmit četrdesmit gadus vecs. Laimīgs tas cilvēks, kurš tādu jau dienā dzer. Madame Bušē brīdi pārsteigta nenolaida acu no viņa. Tad lēnām noteica: - Tā ir. Vai gribat glāzīti? - Kāpēc ne? Par spīti saviem varenajiem apmēriem, viņa pārsteidzoši ātri un nedzirdami atradās pie durvīm. - Rožē! Parādījās melnīgsnējais. - Tu jau atkal laki dārgo konjaku! Nemelo, es saožu! Atnes pudeli! Nerunā gari, nes šurp! Rožē atnesa pudeli. - Es ielēju Brinjē, viņš piespieda arī mani iedzert.

Bušē neatbildēja. Aizvēra durvis un no riekstkoka skapīša izņēma slīpēta stikla glāzīti, tanī bija iegravēta sievietes galva. Raviks palūkojās uz to ar pretīgumu. Bušē ielēja un nolika glāzi uz galdauta, kas bija izrakstīts ar pāviem. - Man šķiet, ka jūs, msjē, esat prātīgs cilvēks. – Lai vai kā, savu tiesu cieņas šī sieviete bija pelnījusi. Viņa nebija dzelžaina, kā Lisjēna stāstīja, daudz ļaunāk – viņa bija no gumijas. Dzelzi var salauzt, gumiju nesalauzīsi. Viņas iebildumi bija pamatoti. - Jūsu operācija bija neveiksmīga, - viņš teica. – Tai bija nelāgas sekas. Ar to vien pietiktu iemesla, lai jūs atdotu atpakaļ naudu. - Vai jūs maksājat atpakaļ naudu, ja pacients nomirst? - Nē. Bet reizēm mēs neņemam naudu par operāciju. Piemēram, no Lisjēnas. Bušē uzlūkoja Raviku. - Nu ko tad vēl! Kāpēc viņa taisa traci? Var tikai priecāties! Raviks pacēla glāzi. - Madame, - viņš teica. – Visu cieņu. Jūs neesat pievārama. Sieviete lēnām nolika pudeli uz galda. - Msjē, daudzi jau mēģinājuši to darīt. Bet jūs, šķiet, esat saprātīgāks. Vai tad jūs domājat, ka mans veikals ir viens vienīgs prieks vai arī diezin ko ienes? No tiem trīssimt frankiem turpat viens simtnieks tiek policijai. Vai tad citādi es varētu strādāt? Tur jau atkal viens sēž, atnācis pēc naudas. Visiem jāsmērē vienā smērēšanā. Citādi nekā. Es to saku jums vienam, tā teikt, starp mums, bet, ja jūs iedomātos to izmantot, es visu noliegtu pa tīro – un policija netiktu ne pie kāda gala. Varat man ticēt. - Es ticu. Bušē pameta uz viņu ašu mirkli. Pārliecinājusies, ka viņš nejoko, viņa pacēla krēslu un apsēdās. Pacēla kā spalviņu. Taukajā miesā, liekas, slēpās neparasts spēks. Viņa vēlreiz pielēja viņa glāzi pilnu ar piekukuļošanai paredzēto konjaku. - Trīssimt franku... pirmajā brīdī liekas vesels lērums naudas – bet ne jau tikai policija, pārējie izdevumi prasa vēl vairāk. Īres maksa šeit, protams, lielāka nekā citur, veļa, instrumenti man divkārt dārgāki nekā ārstiem, starpniecības, kukuļošanas naudas... jāiztiek ar visiem, dzērieni, dāvanas uz Jaungadu un dzimšanas dienām ierēdņiem un viņu sievām – un kas tik vēl ne, msjē! Reizēm nekas nepaliek pāri. - Pret to nav ko iebilst. - Pret ko tad būtu? - Ka notiek tā kā ar Lisjēnu. - Un ārstiem vienmēr viss iziet gludi? – aši iejautājās Bušē. - Nemaz ne tik bieži. - Msjē! – Viņa izslējās. – Es izturos godīgi. Katru, kas atnāk, es brīdinu, ka var iziet greizi. Un neviena neiet prom. Lūgšus lūdzas palīdzēt. Vaimanā, izmisumā draud ar pašnāvību, ja nepalīdzēšot. Kādi tik skati šeit nav redzēti! Uz paklāja vārtījās, lūgdamas apžēloties! Vai redzat riekstkoka skapīti, tur stūrī pulējums nodauzīts? To savā izmisumā pastrādāja kāda visai turīga dāma. Es viņai palīdzēju. Gribat ko citu redzēt? Virtuvē man stāv desmit mārciņas plūmju marmelādes, ko viņa atsūtīja vakar. Aiz tīras pateicības, lai gan bija jau samaksājusi. Es jums teikšu, msjē, - Bušē balss skanēja pārliecinoši, - varat mani saukāt par eņģelīšu taisītāju... citi mani godā par labdari. Viņa piecēlās. Kimono krita majestātiskās krokās. Kanārijputniņš kā pēc komandas sāka dziedāt. Piecēlās arī Raviks. Viņš prata novērtēt melodramatismu, bet zināja arī, ka Bušē nepārspīlē. - Labi, - viņš teica. – Es tagad iešu. Lisjēnai jūs jau nu nekāda labdare nebijāt. - Jums vajadzēja viņu redzēt iepriekš! Ko tad šai vēl vajag? Vesela, bērna nav, tas taču ir viss, ko viņa gribēja. Un par klīniku nav jāmaksā. - Viņai nekad vairs nebūs bērnu. Bušē uz brīdi apjuka, bet tad nesatricināmā mierā pateica:

- Jo labāk. Īsta svētlaimība tādai padauzai. Raviks saprata, ka te nekas nav panākams. - Au revoir, madame Bušē, - viņš teica. – Bija interesanti ar jums parunāt. Viņa pienāca cieši klāt. Raviks būtu labprāt izvairījies sniegt roku. Taču viņai tas nebija ne prātā. Viņa paļāvīgi pieklusināja balsi. - Jūs, msjē, esat prātīgs cilvēks. Prātīgāks nekā lielākā tiesa ārstu. Žēl, ka jūs... – viņa aprāvās un uzmundrinoši viņu uzlūkoja. – Reizēm, zināmos gadījumos... saprātīgs ārsts varētu būt ļoti noderīgs... Raviks neko neiebilda. Viņš gribēja dzirdēt, kas sekos. - Tas jums neko nekaitētu, - Bušē piebilda. – Tieši speciālos gadījumos. – Viņa vēroja to līdzīgi kaķim, kurš izliekas mīlam putnus. – Reizēm gadās labi situētas klientes... Maksa, protams, tikai uz priekšu, un... par policiju mēs esam droši, pilnīgi droši... domāju, ka daži simti franku blakuspeļņas jums neko nekaitētu... – Viņa paplāja Ravikam pa plecu. – Vīrietim ar tādu ārieni... Plati smaidīdama, viņa no jauna satvēra pudeli. - Nu, ko jūs teiksiet? - Pateicos, - Raviks atbīdīja pudeli. – Vairs ne. Es nedrīkstu daudz dzert. To pateikt nācās grūti, jo konjaks bija lielisks. Pudelei nebija etiķetes, tā droši vien bija no pirmklasīga kāda personiskā pagraba. - Par pārējo padomāšu. Drīzumā atnākšu atkal. Labprāt apskatītu jūsu instrumentus. Varbūt varu jums dot kādu padomu. - Savus instrumentus parādīšu, kad otrreiz atnāksiet. Jūs parādīsiet man savus dokumentus. Uzticība pret uzticību. - Jūs jau man parādījāt zināmu uzticību. - Ne druskas arī ne, - smaidīja Bušē. – Es jums tikai izteicu priekšlikumu, ko jebkurā laikā varu noliegt. Jūs neesat francūzis, to var dzirdēt, lai gan labi runājat. Pēc francūža neizskatāties. Droši vien esat emigrants. – Smaids papletās vēl platāks, un viņa uzlūkoja Raviku saltām acīm. – Jums neticētu un labākā gadījumā pieprasītu franču diplomu, kura jums nav. Priekšnamā sēž policijas ierēdnis. Ja gribat, varat tūlīt mani uzdot. Jūs to nedarīsiet. Bet par manu priekšlikumu ir vērts padomāt. Savu vārdu un adresi jūs jau man nedotu, vai ne? - Nē, - sacīja Raviks, juzdamies uzvarēts. - Tā jau es domāju. – Tagad Bušē tiešām bija līdzīga milzīga apmēra pārbarotam kaķim. – Au revoir, msjē. Apsveriet manu piedāvājumu. Esmu jau sen par to domājusi, ka vajadzētu iesaistīt darbā ārstu emigrantu. Raviks pasmaidīja. Viņš saprata, kāpēc. Ārsts emigrants būtu pilnīgi viņas nagos. Ja kaut kas atgadītos, viņš būtu vainojams. - Es padomāšu, - viņš teica. – Au revoir, madame. Raviks devās uz priekšu pa tumšu gaiteni. Aiz vienām no durvīm bija dzirdami vaidi. Viņš saprata, ka istabas bija iekārtotas ar gultām. Sievietes, iekams aizvilkās mājās, palika tur dažas stundas paguļam. Priekšnamā sēdēja slaiks vīrietis ar īsi apgrieztām ūsām un olīvkrāsas sejas ādu. Viņš vērīgi noskatīja Raviku. Viņam līdzās sēdēja Rožē. Tam bija otra vecā konjaka pudele uz galda. Ieraudzījis Raviku, viņš neviļus dzīrās to paslēpt. Tad ņirdzīgi iesmējās un nolaida roku. - Bon soir, dakter, - Rožē teica, atiezdams bojātus zobus. Viņš, jādomā, bija aiz durvīm klausījies. - Bon soir, Rožē, - Raviks nolēma, ka šai gadījumā vietā ir familiaritāte. Pusstundas laikā nesatricināmais sievišķis bija pārvērtis viņu no atklāta ienaidnieka gandrīz vai par līdzdalībnieku. Pēc visa tā Raviks izjuta kā atpestīšanu tik vienkārši atvadīties no Rožē, kurā negaidot bija atklājies kaut kas pārsteidzoši cilvēcisks. Lejā kāpnēs viņam nāca pretī divas meitenes. Viņas, lasīdamas uzvārdus, gāja no durvīm uz durvīm.

- Lūdzu, msjē, - viena apņēmīgi vērsās pie Ravika. – Vai šai mājā dzīvo madame Bušē? Raviks vilcinājās. Bet vai tad bija kāda nozīme viņas atrunāt? Tas neko nelīdzētu. Viņas tikpat ietu. Viņam arī nebūtu nekā, ko piedāvāt vietā. - Ceturtajā stāvā. Pie durvīm plāksnīte. Pulksteņa luminiscējošā ciparnīca spīdēja kā sīkniecīga apslēpta zvaigznīte tumsā. Pulkstenis pieci no rīta. Žoannai vajadzēja atnākt trijos. Iespējams, ka viņa vēl atnāks. Iespējams arī, ka bijusi pārāk nogurusi un tūlīt devusies uz hoteli. Raviks atgūlās no jauna. Taču iemigt nevarēja. Viņš ilgi skatījās griestos, kur, vienmērīgos starplaikos atspīdot ieslīpi no jumta, slīdēja gaismas reklāmas sarkanā lente. Viņš jutās iztukšots un nesaprata, kāpēc. Šķita, ka ķermeņa siltums lēnām slīd cauri ādai prom, ka asinis meklē atbalstu un, to neatradušas, ritēdamas rit kādā trauslā neziņā. Viņš sakrustoja rokas zem galvas un gulēja nekustēdamies. Tagad viņš zināja, ka gaida. Un zināja, ka ne vien apziņa, arī rokas, arī nervi un neparasts, svešāds maigums viņā gaidīja Žoannu Madū. Viņš piecēlās, apģērba rītasvārkus un apsēdās pie loga. Viņš izjuta uz ādas mīkstās vilnas siltumu. Tie bija veci rītasvārki, ilgus gadus viņš tos visur vadāja sev līdzi. Tajos bija gulējis slapstīšanās laikā, sildījies Spānijas saltajās naktīs, kad līdz nāvei noguris atgriezās barakā no lazaretes. Divpadsmit gadus vecā Huana ar astoņdesmit gadus veca cilvēka acīm, apsegta ar šiem rītasvārkiem, bija nomirusi kādā bumbu sagrautā hotelī Madridē. Viņai bija tikai viena vēlēšanās – kādreiz apģērbt tādas pašas mīkstas vilnas kleitu un aizmirst, kā tika izvarota māte un līdz nāvei ar kājām sabradāts tēvs. Viņš paskatījās visapkārt. Istaba, koferi, pāris priekšmetu, dažas vairakkārt pārlasītas grāmatas – vīrieša cilvēkam nevajag daudz dzīvē nepieciešamā. Ja dzīve ir tik nemierīga, tad labāk nepierast pie daudzām mantām. Atkal un atkal tās vajadzēja vai nu pamest, vai arī tās tika atņemtas. Katru brīdi jābūt gatavam doties tālāk. Tāpēc arī viņš bija dzīvojis viens. Ja cilvēks pastāvīgi ir ceļajūtīs, tad viņam nekas nedrīkst piederēt, kas varētu kavēt, kas varētu sāpināt sirdi. Kāda nenozīmīga dēka, bet nekas vairāk. Viņš paskatījās uz gultu. Sajauktie linu palagi. Nav jau nekas, ka jāgaida. Viņam bija bieži gadījies gaidīt sievietes, bet nojauta, ka tā bijusi citāda gaidīšana – vienkārša, skaidra un brutāla. Dažreiz arī ar apslēptu maigumu, kas piešķīra iekārei romantisma noskaņu... bet sen vairs nebija gaidījis tā, kā gaidīja šodien. Kaut kas bija viņā iezadzies, kam nebija pievērsis uzmanību. Vai atkal sakustējies? Atkal sevi atgādina? Cik sen tas bija? Vai atkal jau kaut kas aicina no pagātnes zilajām dzīlēm; vai nav jaušama vēja pūsma no pļavām ar piparmētru dvesmu, no apvāršņa ar papeļu rindām, aprīļa mežu smarža? Viņš to negribēja vairs. Negribēja sev. Negribēja apmātības. Viņš bija ceļajūtīs. Raviks piecēlās un sāka ģērbties. Jāpaliek neatkarīgam. Viss sākas ar nelielu atkarību. Nepievērs uzmanību – un pēkšņi atrodies paradumu tīklā. Paradumi, kam ir daudz apzīmējumu. Mīlestība ir viens no tiem. Nevajadzētu ne pie kā pierast. Arī pie kāda auguma ne. Viņš nenoslēdza durvis. Ja Žoanna atnāks, viņa to nesastaps. Ja gribēs – pagaidīs. Viņš brīdi apsvēra, vai neatstāt kādu zīmīti. Bet melot negribējās un teikt, kurp iet, - arī ne. Raviks atgriezās ap astoņiem no rīta. Paklaiņojis saltajā rīta agrumā pa ielām, kas vēl apgaismotas lukturiem, viņš juta, ka sprieguma sajūta zudusi, galva skaidra. Bet, pienākot pie hoteļa, atkal juta sasprindzinājumu. Žoannas nebija. Raviks atskārta, ka neko citu arī nav gaidījis. Taču istaba likās tukšāka nekā parasti. Viņš paraudzījās visapkārt, vai nav palikušas kādas pēdas, kas pierādītu, ka viņa bijusi. Nekā nemanīja. Raviks piezvanīja apkalpotājai. Pēc brīža viņa ienāca.

- Es gribētu brokastis, - viņš teica. Viņa uzlūkoja Raviku, bet nekā neteica. Viņš arī negribēja neko jautāt. - Kafiju un radziņus, Eva. - Tūlīt, msjē Ravik. Viņš paskatījās uz gultu. Grūti iedomāties, ka, gadījumā ja Žoanna būtu bijusi, viņa atgultos sajauktā, tukšā gultā. Savādi, cik nedzīvs kļuva viss, kam nepieskārās vairs cilvēka augums un kas zaudēja tā siltumu, - gulta, veļa, pat vanna. Zaudējušas pieskāriena siltumu, lietas kļuva pretīgas. Raviks aizkūpināja cigareti. Žoanna varētu domāt, ka viņš izsaukts pie pacienta. Bet tad viņš būtu varējis atstāt zīmīti. Pēkšņi viņam šķita, ka rīkojies idiotiski. Bija gribējis saglabāt neatkarību, bet uzvedies netaktiski. Netaktiski un muļķīgi kā astoņpadsmit gadus vecs puika, kurš tiecas pats sev nezin ko pierādīt. Tādā uzvedībā bija vairāk atkarības nekā tad, ja viņš būtu palicis un gaidījis. Apkopēja atnesa brokastis. - Vai man nomainīt gultas veļu? – viņa jautāja. - Kāpēc tagad? - Ja gribēsiet vēl pagulēt. Svaigi uzklātā labāk nāk miegs. Viņa vienaldzīgi paskatījās uz Raviku. - Vai pie manis bija kāds atnācis? – viņš jautāja. - Es nezinu. Es atnācu tikai septiņos. - Eva, kāda ir sajūta, ja katru rītu jāklāj desmitiem svešu ļaužu gultu? – jautāja Raviks. - Tas nekas, msjē Ravik. Ja vien kungi negribētu vēl ko vairāk. Bet vienmēr gadās tādi, kam ar to nepietiek. Un Parīzes bordeļi taču nav dārgi. - No rīta, Eva, turp nevar iet. Un rītos daži jūtas sevišķi moži. - Jā, it īpaši veči. – Viņa paraustīja plecus. – Ja nepiekritīsi, zaudēsi dzeramnaudu, tas ir viss. Citi vēl ņemas apsūdzēt, sagudrodami visādus iemeslus, - gan istaba neesot uzkopta, vai arī es esot bijusi rupja. Tas viss tikai aiz dusmām. Tur nekā nevar līdzēt. Tāda ir dzīve. Raviks izvilka no kabatas naudas zīmi. - Vai zināt, Eva, padarīsim šodien dzīvi mazliet vienkāršāku. Nopērciet sev par to cepuri. Vai arī vilnas jaku. Evas acis atdzīvojās. - Paldies, msjē Ravik. Diena sākas labi. Vai tad man vēlāk nomainīt gultas veļu? - Labi. Eva paskatījās uz viņu. - Bet tā dāma ir ļoti interesanta, - viņa teica. – Tā, kura pie jums nāk. - Vēl viens vārds, un es atņemšu jums naudu. – Raviks pastūma Evu uz durvju pusi. – Vecie erotiķi jau gaida jūs. Nelieciet viņiem vilties. Raviks apsēdās pie galda un sāka ēst. Brokastis diezin kā negaršoja. Viņš piecēlās kājās un turpināja ēst stāvot. Tā garšoja labāk. Virs jumtiem uzpeldēja sarkana saule. Hotelis modās. Vecais Goldbergs stāvu zemāk uzsāka savu parasto rīta koncertu. Viņš klepoja un krekšķēja, it kā viņam būtu kādas sešas plaušas. Emigrants Vīzenhofs, svilpodams parādes maršu, atvēra logu. Stāvu augstāk šļakstēja ūdens. Cirtās durvis. Tikai pie spāniešiem viss bija kluss. Raviks izstaipījās. Nakts pagājusi. Tumsas ļaunprātība pagaisusi. Viņš nolēma dažas dienas pavadīt vienatnē. Uz ielas avīžu zēni izkliedza rīta ziņas. – Saudursmes pie Čehoslovakijas robežas. Vācu karaspēks pie Sudetijas. Minhenes vienošanās apdraudēta.

XI

Zēns nekliedza. Plaši ieplestām acīm vērās ārstos. Viņš bija vēl tik izbiedēts, ka sāpes nejuta. Raviks pameta mirkli uz sadragāto kāju. - Cik viņam gadu? – Raviks jautāja mātei. - Ko jūs teicāt? – Sieviete nesaprata. - Cik viņam gadu? Sieviete ar lakatiņu galvā kustināja lūpas. - Kāja! – viņa izdvesa. – Kāja! Tā bija kravas mašīna... Raviks izklausīja zēna sirdi. - Vai viņš agrāk ir slimojis? - Kāja! – sacīja sieviete. – Tā taču ir viņa kāja! Raviks izslējās. Zēna sirds sita paātrināti kā putna sirds, bet nekas draudošs nebija saklausāms. Narkozes laikā vajadzēs puišeli novērot, viņš izskatās novārdzis un rahītisks, nolēma Raviks. Kavēties nedrīkstēja. Sašķaidītā kāja būs pilna ielas dubļu. - Vai kāju noņems? – zēns jautāja. - Nē, - atbildēja Raviks, zinādams, ka jānoņem būs. - Labāk jau ņemiet nost, nekā tā paliek stīva. Raviks uzmanīgi ieskatījās vecišķi gudrajā sejā. Nekādu sāpju pazīmju tanī vēl nemanīja. - Tad jau redzēs, - viņš teica. – Tagad mums vajadzēs tevi iemidzināt. Tas ir ļoti vienkārši. Tev nav jābaidās. Esi pavisam mierīgs. - Acumirkli, msjē. Mašīnas numurs FO-2019. Lūdzu, uzrakstiet to mātei. - Ko? Ko tu teici, Žanno? – māte satrūkās. - Es ievēroju numuru. Mašīnas numuru. FO-2019. Redzēju pavisam tuvu. Dega sarkanā gaisma. Šoferis vainīgs. – Zēnam sāka pietrūkt elpas. – Apdrošināšanai jāmaksā. Numurs... - Es pierakstīju, - sacīja Raviks. – Neuztraucies. Es visu pierakstīju. – Viņš pamāja Eiženijai sākt ar narkozi. - Lai māte aiziet uz policiju... Apdrošināšanas sabiedrībai jāmaksā... – Pēkšņi zēna sejā parādījās tik lielas sviedru lāses, it kā būtu uzlijis lietus. – Ja jūs kāju noņemsiet, tā maksās vairāk... nekā... paliks stīva... Acis iegrima zili melnos apļos, kas uzradās ādā kā netīras lāmas. Zēns vaidēja un centās vēl ātri kaut ko pateikt: - Māte... nesaprot... Jūs... palīdzēt... Vairāk viņš nespēja. Viņš sāka brēkt, dobji, apslāpēti, it kā viņā sēdētu kāds dzīvnieks, ko moka nost. - Kas notiek pasaulē, Ravik? – jautāja Keita Hegstrema. - Kāpēc jums tas jāzina, Keit? Domājiet labāk par kaut ko priecīgāku. - Man ir tāda sajūta, ka esmu šeit jau daudzas garas nedēļas. Viss pārējais ir tāls, kā nogrimis nebūtībā. - Lai arī mierīgi paliek kādu laiku nogrimis. - Nespēju. Baidos, ka citādi šī istaba būs pēdējais šķirsts un lejā jau ceļas līdz logiem grēku plūdi. Kas tur, laukā, notiek, Ravik? - Nekas jauns, Keit. Pasaule cītīgi turpina gatavoties pašnāvībai un tai pašā laikā par vari sevi maldina. - Vai karš? - Ka būs karš, to zina visi. Tikai nezina, kad. Visi gaida uz brīnumu. – Raviks pasmaidīja. – Nekad vēl Francijā un Anglijā nav redzēti tik daudzi kā patlaban valstsvīri, kas tic brīnumiem. Un nekad tik maz kā Vācijā. Keita apklusa. - Vai tas būtu iespējams? – viņa pēc brīža jautāja. - Jā... mēs nespējam ticēt, ka pienāks tāda diena un karš sāksies. Tieši tāpēc, ka uzskatām to par neiespējamu, neko nedarām pašaizsardzībai. Vai jums sāp, Keit?

- Ne tik ļoti, ka nevarētu izturēt. – Viņa sakārtoja spilvenu zem galvas. – Ravik, man gribētos tikt projām no visa tā. - Jā... – viņš atbildēja ne visai pārliecinoši. – Kam gan to negribētos? - Ja tikšu no šejienes laukā, došos uz Itāliju, uz Fiezoli. Tur man ir klusa, veca māja ar dārzu. Gribētu tur kādu laiku padzīvot. Itālijā vēl būs vēss. Bāla, tīkama saule. Ap pusdienas laiku uz mājas dienvidu sienas uzrodas pirmās ķirzakas. Vakaros dzirdamas Florences zvanu skaņas. Bet naktīs aiz cipresēm redzami mēness un zvaigznes. Mājā ir grāmatas un liels akmens kamīns. Iespējams pie uguntiņas sēdēt. Dzelzs statīvos novietotas glāzes. Tā tiek karsēts sarkanvīns. Neviena cilvēka. Tikai vecs laulāts pāris, kas rūpējas par kārtību mājā. Viņa paskatījās uz Raviku. - Jauki, - viņš teica. – Miers, kamīns, grāmatas, klusums... Agrāk to mēdza uzskatīt par mietpilsonību. Šodien tas ir sapnis par zudušu paradīzi. Viņa pamāja. - Palikšu kādu laiku tur. Dažas nedēļas. Var arī būt, ka dažus mēnešus. Nezinu. Gribu nomierināties. Bet tad atgriezīšos Parīzē un pēc tam atpakaļ uz Ameriku. Raviks dzirdēja, kā gaitenī nesa gar durvīm paplāti ar vakariņām. Iešķindējās trauki. - Tā ir laba doma, Keit. - Vai man vēl varēs būt bērns, Ravik? – pavilcinājusies viņa jautāja. - Vajadzēs pagaidīt. Vispirms jāatgūst, kā nākas, spēki. - Tā es nedomāju. Vai vispār kādreiz varēs? Pēc tādas operācijas... Vai nav... - Nē, - sacīja Raviks. – Mēs neko neesam izgriezuši. Keita dziļi atvilka elpu. - To es gribēju zināt. - Bet vēl paies ilgs laiks, Keit. Visam jūsu organismam jāatjaunojas. - Nav svarīgi, cik ilgs laiks vajadzīgs. – Viņa atmeta matus no pieres. Gredzena akmens uz viņas pirksta iemirgojās istabas krēslībā. – Vai nav smieklīgi, ka es to jautāju? Tieši tagad... - Nemaz ar ne. Šādus jautājumus uzdod bieži. Biežāk, nekā varētu domāt. - Man te pēkšņi viss apnicis līdz kaklam. Gribu atgriezties mājās, apprecēties – pa īstam, vecmodīgi, gribu bērnus, mieru, slavēt dievu un priecāties par dzīvi. Raviks raudzījās laukā pa logu. Pār namu jumtiem tumši sārtojās rieta saules atblāzma. Reklāmu ugunis tanī nogrima kā blāvas ēnas. - Jums tas laikam liekas smieklīgi, pēc visa, ko jūs par mani zināt, - viņam aiz muguras ierunājās Keita. - Nē, nemaz ar ne. Nemaz ne, Keit. Žoanna Madū atnāca pulksten četros no rīta. Raviks pamodās, izdzirdis paveram durvis. Viņš bija gulējis, nebija gaidījis viņu. Viņš redzēja Žoannu spraucamies pa durvīm ar milzīgu krizantēmu pušķi rokā. Raviks neredzēja viņas seju. Redzēja tikai viņas augumu, lielos, gaišos ziedus. - Kas tad tas? – viņš jautāja. – Vesels krizantēmu mežs. Dievs debesīs, ko tas lai nozīmē? Žoanna, tikusi iekšā pa durvīm, ar rāvienu iemeta puķes gultā. Ziedi bija mikli un vēsi, lapas izdvakoja rudeni un zemi. - Dāvana, - viņa teica. – Kopš tevi pazīstu, sāku saņemt dāvanas. - Vāc nost. Es vēl neesmu miris. Gulēt zem puķēm, turklāt vēl krizantēmām... Hoteļa labā, vecā gulta izskatās gluži kā zārks.

- Nē! – Žoanna ar rāvienu notrauca puķes uz grīdas. – Tā nerunā! Nekad! Raviks paskatījās uz viņu. Ravikam bija izgaisuši no prāta apstākļi, kādos viņi bija iepazinušies. - Aizmirsti to! – viņš teica. – Es negribēju neko ļaunu! - Nekad tā nerunā. Arī pa jokam ne. Apsoli man. Viņai trīsēja lūpas. - Bet Žoan... Vai tas tiešām tevi tā biedē? - Jā. Vairāk nekā biedē. Es pati nezinu, kas ar mani ir. Raviks piecēlās. - Nekad vairs tā nejokošos. Vai tas tevi apmierina? Viņa pamāja, piespiedusies Ravikam pie pleca. - Nezinu, kas tas ir. Nespēju to paciest. It kā no tumsas kāda roka sniegtos pēc manis. Tādas bailes... neprātīgas bailes, šķiet, ka man kaut kas uzglūn. – Viņa piekļāvās vēl ciešāk. – Pasargā mani no tā. Raviks viņu apskāva. - Jā... Es tevi pasargāšu. Viņa atkal pamāja. - Tu taču to vari... - Jā, - viņš sacīja skumjas ironijas pilnā balsī, domādams par Keitu Hegstremu. – Varu, protams, es to varu... Viņa sarosījās. - Es vakar biju atnākusi... Raviks nepakustējās. - Tu biji? - Jā. Viņš klusēja. Kā viss pagaisa! Cik puiciski viņš bija uzvedies! Gaidīt vai negaidīt – kam tas viss? Muļķīga spēle ar cilvēku, kurš pat nedomā spēlē piedalīties. - Tevis nebija... - Nē. - Es zinu, man nevajag jautāt, kur tu biji... - Nevajag. Žoanna atbrīvojās. - Es gribētu vannu, - viņa sacīja savādākā balss noskaņā. – Esmu nosalusi. Vai var? Nepamodināšu visu hoteli? Raviks pasmaidīja. - Ja esi kaut ko nodomājusi darīt, tad nejautā par sekām. Citādi nedarīsi nekad. Viņa paskatījās uz Raviku. - Sīkumos var arī pajautāt. Svarīgos gadījumos nekad. - Arī pareizi. Žoanna iegāja vannas istabā. Raviks apsēdās pie loga un aizsmēķēja cigareti. Augstu virs jumtiem pletās pilsētas sārtā atblāzma, kurā nedzirdami virpuļoja sniegs. Kāds taksometrs taurēdams aizbrauca garām. Uz grīdas blāvi mirguļoja krizantēmas. Uz dīvāna gulēja kāda avīze. Viņš bija to vakar atnesis... Kaujas uz Čehoslovakijas robežas. Kaujas Ķīnā, ultimāts, gāzta valdība. Raviks paņēma avīzi un pabāza zem puķēm. Žoanna iznāca no vannas istabas. Sasilusi viņa notupās uz grīdas starp puķēm viņam līdzās. - Kur tu biji pagājušajā naktī? – viņa jautāja. Viņš pasniedza Žoannai cigareti. - Tu to tiešām gribi zināt?

- Jā. - Biju te, - pavilcinājies viņš teica, - un gaidīju tevi. Nolēmu, ka tu vairs nenāksi, un gāju laukā. Žoanna klusēja. Tumsā viņas cigaretes uguntiņa te uzspīdēja, te apdzisa. - Tas ir viss, - teica Raviks. - Vai tu gāji iedzert? - Jā... Žoanna pagriezās pret viņu. - Ravik, - viņa teica, - vai tu tiešām aizgāji tāpēc, ka mani nesagaidīji? - Jā. Viņa uzlika rokas Ravikam uz ceļiem. Cauri rītasvārkiem viņš sajuta plaukstu siltumu. Tas bija viņas siltums un rītasvārku siltums, ko pazina labāk par daudziem sava mūža gadiem, un pēkšņi viņam šķita, ka abi ir savā starpā saistīti un ka Žoanna ir atgriezusies kaut kur no viņa dzīves. - Ravik, es taču nācu pie tevis katru vakaru. Tev vajadzēja zināt, ka es arī vakar būtu atnākusi. Varbūt tu aizgāji tāpēc, ka negribēji mani sastapt? - Nē. - Vari man mierīgu prātu pateikt, ja negribi mani redzēt. - Es tev pateiktu. - Tā nebija? - Nē, tiešām tā nebija. - Tad es esmu laimīga. Raviks viņu uzlūkoja. - Ko tu teici? - Esmu laimīga, - viņa atkārtoja. Viņš brīdi klusēja. - Vai tu arī saproti, ko tu teici? – viņš beidzot jautāja. - Jā. Nespodrā gaisma no ielas atspoguļojās viņas acīs. - Ar tādiem vārdiem nemēdz svaidīties, Žoan. - Es arī nesvaidos. - Laime, - teica Raviks. – Kur tā sākas un kur beidzas? Viņa kāja atdūrās pret krizantēmām. Laime, viņš domāja. Jaunības zilie apvāršņi. Dzīves zeltspodrā harmonija. Laime! Dievs, kur tas viss palicis? - Tas sākas ar tevi un beidzas ar tevi, - sacīja Žoanna. – Tik vienkārši. Raviks neko neatbildēja. Ko viņa tur runā, viņš nodomāja. - Tu vēl varbūt pateiksi, ka mani mīli? - Es tevi mīlu. Raviks sakustējās. - Tu taču mani tikpat kā nepazīsti. - Kāds tam sakars ar mīlestību? - Liels. Mīlēt – tā ir vēlēšanās ar kādu kopā sagaidīt vecumdienas. - To es nezinu. Ir kāds, bez kura nav iespējams dzīvot, - to es zinu. - Kur kalvadoss? - Uz galda. Necelies. Es atnesīšu. Viņa atnesa pudeli, glāzi un nolika uz grīdas starp puķēm. - Es zinu, ka tu mani nemīli, - viņa teica. - Tad tu zini vairāk nekā es. Viņa spēji pacēla acis uz Raviku. - Tu mani mīlēsi. - Labi. Uz to iedzersim. - Pagaidi.

Viņa piepildīja glāzīti un izdzēra. Tad pielēja no jauna un pasniedza viņam. Raviks paņēma un brīdi paturēja rokā. Tas viss nav taisnība, viņš domāja. Pusē sapnis vīstošajā naktī. Tumsā izteikti vārdi – vai tie var būt patiesi? Īstajiem vārdiem nepieciešama spoža gaisma. - No kurienes tu to visu zini? - Tāpēc, ka es tevi mīlu. Kā viņa apietas ar šo vārdu, domāja Raviks. Daudz neprātodama, kā ar tukšu trauku. Piepilda ar kaut ko un sauc to par mīlestību. Kas tikai tur nav iekšā liets! Bailes no vientulības, sava „es” izcelšana, pašapziņas kāpināšana, miglaina īstenības skatīšana fantāzijas spogulī! Bet kurš pateiks, kā tas ir patiesībā? Vai tas, ko es pateicu par vecumdienām divatā, nav pati lielākā aplamība? Vai viņa ar savu neapdomību nav tuvāk patiesībai? Un kāpēc es te sēžu ziemas naktī, laikposmā starp diviem kariem, un kā skolmeistars skaldu vārdus? Kāpēc pretojos, nevis metos, lai arī neticēdams, ar galvu iekšā? - Kāpēc tu pretojies? – jautāja Žoanna. - Ko tu teici? - Kāpēc tu pretojies? – viņa atkārtoja. - Es nepretojos... kam lai es pretotos? - Nezinu. Kaut kas tevī ir cieši noslēgts, neko un nevienu tu nelaid tur klāt. - Nāc, - sacīja Raviks. – Iedod man vēl iedzert. - Esmu laimīga un gribētu, lai arī tu būtu laimīgs. Esmu bezgala laimīga. Pamostos ar domām par tevi un aizmiegu ar domām par tevi. Nekā cita man nav. Kad es domāju par mums, man galva skan kā sidraba zvans un reizēm dzirdu vijoli... Ielas ir mūsu pilnas kā ar mūziku... Dažreiz šinī mūzikā ielaužas cilvēku balsis un acu priekšā aizslīd ainas kā no filmas, taču mūzika paliek... Tā skan bez mitas... Vēl pirms dažām nedēļām tu biji nelaimīga, domāja Raviks, un mani pat nepazini. Viegli gan tev tā laime dodas rokās! Viņš izdzēra kalvadosa glāzi. - Vai tu bieži esi bijusi laimīga? – viņš jautāja. - Nē, bieži ne. - Taču reizēm. - Kad tavā galvā pēdējo reizi skanēja sidraba zvans? - Kāpēc tu to jautā? - Tāpat vien. Lai kaut ko jautātu. - Esmu aizmirsusi. Un negribu arī atcerēties. Tas bija savādāk. - Tas vienmēr ir savādāk. Žoanna uzsmaidīja viņam. Viņas seja bija gaiša un atklāta kā puķe ar nedaudzām ziedlapiņām, kas neko neslēpj. - Pirms diviem gadiem, - viņa teica. – Milānā... neturpinājās ilgi... - Vai tu toreiz biji viena? - Nē. Es jau biju ar kādu citu. Viņš bija ļoti nelaimīgs, greizsirdīgs un nespēja to saprast. - Protams, nespēja saprast. - Tu saprastu. Viņš rīkoja drausmīgas scēnas. – Viņa iekārtojās ērtāk, pavilka spilvenu no dīvāna un pabāza sev aiz muguras. Tad atbalstījās pret dīvānu. – Viņš lamājās. Es esot ielas staigule, nodevēja, nepateicīga. Tā nebija taisnība. Es biju viņam uzticīga, kamēr mīlēju. Viņš nesaprata, ka vairs viņu nemīlu. - To nekad neviens nesaprot. - Tu saprastu. Bet es jau tevi mīlēšu vienmēr. Tu esi citāds, un mums ar tevi viss ir citādi. Viņš gribēja mani nogalināt. – Viņa iesmējās. – Pastāvīgi viņi grib galināt nost. Pēc dažiem mēnešiem tas otrais gribēja mani nogalināt. Viņi nekad savus draudus neizpilda. Tu nekad negribēsi mani nogalināt. - Ja nu, tad ar kalvadosu, - sacīja Raviks. – Pasniedz pudeli. Paldies dievam, beidzot sākam runāt cilvēciski. Pirms pāris minūtēm biju krietni vien nobijies.

- Tāpēc, ka tevi mīlu? - Nevajag atkal sākt no gala. Tas ir tikpat kā pastaiga krinolīna svārkos un parūku galvā. Mēs esam kopā – uz ilgāku vai īsāku laiku – kas to lai zina? Mēs esam kopā, un ar to pietiek. Kam mums visādas ceremonijas? - „Uz ilgāku vai īsāku laiku...” – man tas nepatīk. Bet tie ir tikai vārdi. Tu mani nepametīsi. Arī tie ir tikai vārdi, pats zini. - Protams. Vai tevi ir pametis kāds, ko tu mīlēji? - Jā. – Viņa paskatījās uz Raviku. – Kāds jau vienmēr pamet otru. Reizēm tas otrais aizsteidzas priekšā. - Un ko tu darīji? - Visu! – Žoanna paņēma Ravika glāzi un izdzēra atlikumu. – Visu! Bet tas neko nelīdzēja. Es biju bezgala nelaimīga. - Un ilgi? - Vienu nedēļu. - Ne pārāk ilgi. - Tā ir vesela mūžība, ja patiesi esi nelaimīgs. Es biju ar visu, kas man ir, tik nelaimīga, ka pēc nedēļas biju galīgi izsmelta. Mani mati bija nelaimīgi, mana āda, mana gulta, pat mans apģērbs. Biju viena nelaimes čupiņa, nekas cits man pasaulē vairs neeksistēja. Un, ja nekas cits vairs neeksistē, tad nelaime pārstāj būt nelaime – jo nav nekā, ar ko varētu to salīdzināt. Tad paliek viens vienīgs tukšums. Cilvēks ir galīgi izsmelts. Un tad tas ir garām. Pamazām sāk atgriezties dzīve. Žoanna noskūpstīja viņam roku. Viņš sajuta maigās, saudzīgās lūpas. - Ko tu domā? – viņa jautāja. - Neko īpašu. Piemēram, ka tu savā būtībā esi tik pirmatnēji nevainīga kā ieradusies no tālas zvaigznes. Samaitāta caur un caur un tomēr nemaz. Pati bīstamākā parādība, kāda vien iespējama. Pasniedz man glāzīti. Es gribu uzdzert uz sava drauga Morozova – cilvēka sirds pazinēja – veselību. - Man Morozovs nepatīk. Vai nevaram uzdzert kaut kam citam? - Protams, viņš tev nepatīk. Viņam ir vērīga acs. Dzersim uz tavu veselību. - Manu? - Jā, tavu. - Es neesmu bīstama, - sacīja Žoanna. – Man pašai jābīstas, bet es neesmu bīstama. - Tas ir saprotams, tu nevari citādi domāt. Tevi nekad nekas neapdraudēs. Servus! - Servus. Bet tu mani nesaproti. - Kurš tad kuru saprot? Tāpēc jau visi pasaules pārpratumi. Pasniedz pudeli. - Tu dzer tik daudz. Kāpēc tik daudz jādzer? - Žoanna, - sacīja Raviks. – Pienāks diena, kad tu teiksi: „Pārāk daudz.” „Tu pārāk daudz dzer,” tu teiksi pārliecībā, ka vēli man tikai labu. Patiesībā gribēsi tikai nogriezt ceļu uz apvidu, kas tev nav pieejams. Servus! Mēs šodien svinam svētkus. Esam slavējami izbēguši patētikas briesmām, kas gluži kā draudošs mākonis bija satūcis virs mūsu galvām. Nogalējām ar to pašu patētiku. Servus! Raviks juta, kā Žoanna sarāvās. Paslējusies viņa atbalstījās ar plaukstām pret grīdu un skatījās viņā. Acis plaši ieplestas, peldmētelis noslīdējis no pleciem, mati atmesti atpakaļ – tumsā viņai bija līdzība ar jaunu, gaišu lauvu. - Es zinu, - viņa mierīgi noteica. – Tu smejies par mani. Zinu, un man ir vienalga. Es jūtu, ka dzīvoju: jūtu ar visu savu būtību... es elpoju savādāk, mans miegs ir savādāks, mani soļi nav vairs bez jēgas, un manas plaukstas nav vairs tukšas, un man ir gluži vienalga, ko tu par to domā un ko tu par to saki... es ļaujos spārniem, kas ceļ mani lidojumam, un ļauju vaļu kājām, metos ar galvu bez apdoma pretī... un esmu laimīga un nesargos, un nebaidos to teikt – arī tad, ja tu smiesies un zobosies...

Raviks brīdi klusēja. - Es nezobojos par tevi, - viņš sacīja. – Es zobojos par sevi, Žoan... Viņa pieglaudās pie Ravika. - Kāpēc? Tevī ir kaut kas, kas pretojas. Kāpēc? - Tur nav nekā tāda, kas pretotos. Esmu tikai gausāks par tevi. Viņa papurināja galvu. - Nav tikai tas. Daļa tevis grib palikt vienatnē. Es to jūtu. Jūtu kā nepārvaramu barjeru. - Tā nav barjera, tie ir tikai piecpadsmit mūža gadi, kuru man ir vairāk nekā tev. Ne jau visiem paša dzīve ir kā māja, kas viņam pieder un ko viņš var arvien vairāk bagātināt ar atmiņu interjeru. Dažs labs pavada savu dzīvi hoteļos, neskaitāmos hoteļos. Gadi klaudzēdami aizcērtas aiz muguras kā hoteļa durvis... Un vienīgais, kas paliek, ir mazliet drosmes, nekādas nožēlas. Žoanna labu laiku neko neatbildēja. Raviks nezināja, vai viņa ir klausījusies. Viņa raudzījās laukā pa logu un juta, kā rāmi dzīslās plūst kalvadosa mierinošais zalgojums. Pulsa sitieni bija sakusuši ar visu aptverošo klusumu, kurā noslāpa bez rimas tikšķošā laika ložmetēju kārtas. Virs jumtiem rēgojās izplūdis, sarkans mēness – līdzīgs pusē mākoņos iegrimušam mošejas kupolam, mošeja palēnām cēlās augšā, bet zeme grima sniegputenī. - Es zinu, - ieminējās Žoanna, atbalstījusies ar rokām viņam uz ceļgaliem un paslēpusi zodu plaukstās, - muļķīgi tev stāstīt par sevi visu pagājušo. Es varētu klusēt, varētu melot, bet negribu. Kāpēc lai nepastāstu visu, kas manā dzīvē bijis, bez izskaistinājuma, drīzāk atkailinātāk, jo tagad tas viss man ir tikai smieklīgs, pašai nesaprotams, un tu vari, ja gribi, smieties par to un arī par mani... Raviks raudzījās uz Žoannu. Viņas ceļgali spieda lielos, baltos ziedu čemurus pret laikrakstu, ko viņš bija pabāzis zem krizantēmām. Savāda nakts, viņš domāja. Kaut kur patlaban šauj, cilvēki tiek vajāti, ieslodzīti, spīdzināti, galināti, tiek pīšļos samīta daļa mierīgās pasaules, un te nu tu esi, zini to un esi bezpalīdzīgs, bet gaišajos bistro mutuļo dzīve, nevienam nav ne gar ko daļas... cilvēki vienā mierā iet gulēt, bet es sēžu te – līdzās sievietei, starp bālām krizantēmām un pudeli kalvadosa... paplaiksnī mīlestības rēgs, trīsošs, svešatnīgs un skumjš, arī vientuļš, padzīts no pagātnes bezrūpīgajiem dārziem... Arī tā, arī mīlestība, tramīga, mežonīga un skubīga, kā pasludināta ārpus likuma... - Žoan, - viņš uzsāka lēnām, gribēdams pateikt gluži ko citu, bet pateica: - Cik labi, ka tu esi. Viņa pacēla acis. Raviks saņēma viņas rokas savās plaukstās. - Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Vairāk nekā tūkstoš vārdu... Viņa pamāja. Pēkšņi viņai acis pieplūda pilnas asarām. - Neko tas nenozīmē, - viņa atbildēja. – Es to zinu. - Tā nav taisnība, - iebilda Raviks, zinādams, ka tā ir taisnība. - Nē. Neko nenozīmē. Tev mani jāmīl, mīļotais, tas ir viss. Raviks klusēja. - Tev mani jāmīl, - viņa atkārtoja. – Citādi esmu pazudusi. Pazudusi, viņš domāja. Cik viegli viņa to pasaka! Kas no tiesas ir pazudis, tas klusē.

XII - Vai jūs kāju noņēmāt? – jautāja Žanno. Viņa šaurā seja bija bāla, tik bālgana kā novecojis nama mūris. Vasaras raibumi uz

vaigiem tik koši, it kā nemaz nebūtu tur piederīgi un tikai uzsmidzināti ar krāsu. Kājas stumbenis atradās zem stiepļu karkasa, kam bija pārklāta sega. - Vai tev sāp? – jautāja Raviks. - Jā. Kāja. Kāja ļoti sāp. Es jautāju māsai. Bet vecā ragana man neko nesaka. - Tava kāja ir noņemta, - sacīja Raviks. - Virs ceļgala vai zem ceļgala? - Desmit centimetru virs. Ceļgals bija sašķaidīts, to nevarēja vairs glābt. - Saprotu, - atbildēja Žanno. – Tātad apdrošināšanas nauda būs par procentiem desmit lielāka. Ļoti labi. Mākslīga kāja paliek mākslīga kāja, vai nu virs, vai zem ceļgala. Bet piecpadsmit procenti jau ir kaut kas, ko ik mēnesi var iebāzt kabatā. – Viņš iegrima domās. – Mātei labāk pagaidām neko nesakiet. Redzēt jau viņa tikpat neko neredzēs caur šo papagaiļu būri virs stumbeņa. - Mēs viņai neko neteiksim, Žanno. - Apdrošināšanai vajag man maksāt mūža pensiju, vai ne? - Domāju gan. Zēna bālā seja saviebās. - Šiem būs pamatīgs pārsteigums. Man ir trīspadsmit gadu. Nāksies ilgi maksāt. Vai jums ir jau zināms, kura apdrošināšanas nodaļa tā ir? - Vēl ne. Bet mums ir automašīnas numurs. Tu biji to ievērojis. Policija jau te bija. Gribēja tevi nopratināt, bet tu vēl no rīta gulēji. Vakarā atnāks atkal. Žanno iegrima domās. - Liecinieki, - viņš teica. – Svarīgi, lai būtu liecinieki. Vai mums ir kādi? - Man šķiet, ka tavai mātei ir divas adreses. Viņai bija rokā zīmīte. Zēns satraucās. - Viņa to pazaudēs, ja nav jau pazaudējusi. Paši saprotat, kādi ir veci cilvēki. Kur viņa ir tagad? - Māte sēdēja pie tavas gultas visu nakti un rītu. Tad mums izdevās viņu aizsūtīt mājās. Viņa drīz atgriezīsies. - Jācer, ka nebūs vēl to papīrīti pazaudējusi. Policija... – Žanno vārgi atmeta ar noliesējušo roku. – Blēži, - viņš nomurmināja. – Visi blēži. Ar apdrošināšanu visi uz vienu roku. Bet ja ir labi liecinieki... Kad māte atnāks? - Drīz. Neuztraucies, viss nokārtosies. Žanno mute kustējās, it kā viņš košļātu kaut ko. - Dažreiz viņi izmaksā naudu arī visu uzreiz. Kā atkāpšanos. Pensijas vietā. Mēs varētu tad uzsākt kādu veikalu. Māte un es. - Tagad atpūties, - sacīja Raviks. – Vēl pagūsi par visu padomāt. Zēns pakratīja galvu. - Pagūsi, pagūsi, - noteica Raviks. – Tev jābūt skaidrai galvai, kad atnāks policija. - Jā, pareizi. Kas man jādara? - Jāguļ. - Bet tad... - Gan jau tevi pamodinās. - Sarkanā gaisma... Noteikti bija sarkanā gaisma... - Noteikti. Un tagad pamēģini mazliet pagulēt. Te ir zvans, ja tev kaut kā ievajagas. - Dakter... Raviks pagriezās atpakaļ. - Ja viss izdosies... – Žanno gulēja savos spilvenos, un kaut kas līdzīgs smaidam pavīdēja viņa vecišķi gudrajā, krampjaini savilktajā sejā. – Dažreiz cilvēkam tomēr palaimējas, vai ne? Vakars bija drēgns un silts. Sapluinīti mākoņi zemu peldēja virs pilsētas. Restorāna „Fouquet’s” priekšā bija novietotas apaļas koksa krāsniņas. Tām apkārt daži galdiņi un

krēsli. Pie viena no tiem sēdēja Morozovs. Viņš pamāja Ravikam. - Sēdies, iedzersim! Raviks apsēdās pie viņa galdiņa. - Mēs pārāk daudz laika pavadām istabās, - sprieda Morozovs. – Vai tev tā neliekas? - Tu jau nu ne. Tu pastāvīgi stāvi uz ielas „Šeherezades” durvju priekšā. - Liecies nu mierā, zēniņ, ar savu nožēlojamo loģiku. Vakaros es esmu tādas kā „Šeherezades” durvis uz divām kājām, bet nevis cilvēks brīvā dabā. Es saku – mēs pārāk daudz laika pavadām istabās. Pārāk daudz domājam istabās. Pārāk daudz dzīvojam istabās. Ļaujamies izmisumam istabās. Vai brīvā dabā iespējams izmisums? - Un kā vēl! – sacīja Raviks. - Tikai tāpēc, ka mēs esam pārāk pieraduši dzīvot istabās. Dabā izmisums negrauž. Un, ja arī, tad atbilstošāk dabai nekā savrupējā dzīvoklī ar vannas istabu un virtuvi. Pat ar plašāku vērienu. Nerunā pretī! Pretīrunāšana liecina par Rietumiem raksturīgu gara aprobežotību. Vai man nav taisnība? Šodien ir mans brīvais vakars un es gribu baudīt dzīvi. Jāteic, ka mēs dzeram arī pārāk daudz istabās. - Un urinējam arī pārāk daudz istabās. - Vācies pie velna ar savu ironiju. Esības fakti ir vienkārši un triviāli. Tikai mūsu fantāzija tos atdzīvina. Tā pārvērš faktu kailos stabus par sapņu karogmastiem. Vai man nav taisnība? - Nē. - Protams, nav. Nemaz pēc tā arī netiecos. - Skaidrs, ka tev ir taisnība. - Lai nu paliek, draugs! Mēs arī guļam pārāk daudz istabās. Pārvēršamies par mēbelēm. Mūra nami sadragājuši mums mugurkaulu. Mēs esam klejojoši dīvāni, tualetes galdi, seifi, īres līgumi, algas saņēmēji, kastroļi un klozetpodi. - Pareizi. Klejojošas partiju programmas, munīciju fabrikas, neredzīgo patversmes un vājprātīgo nami. - Nepārtrauc vienā laidā. Dzer, klusē un dzīvo, tu, slepkava ar skalpeli rokā. Paskaties, kādi mēs esam kļuvuši! Cik man zināms, tad tikai senajiem grieķiem bija vīna un līksmības dievi – Bakhs un Dionīss. Mums toties ir Freids, mazvērtības kompleksi un psihoanalīzes – bailes no skaļiem vārdiem mīlestībā un pārāk skaļi politikā. Nožēlojama suga, vai ne? – Morozovs pamirkšķināja Ravikam. - Vecais, brašais ciniķis sapņotājs, - Raviks sacīja. Morozovs pasmīkņāja. - Bēdulīgais romantiķis bez jebkādām ilūzijām, īsajā dzīves laikā saukts Raviks. - Ļoti īsajā dzīves laikā. Kas attiecas uz vārdiem, tad šis ir jau mans trešais mūžs. Vai tas ir poļu degvīns? - Latviešu. No Rīgas. Pats labākais. Ielej... un tad pasēdēsim vienā mierā, papriecāsimies par pasaules skaistāko ielu, lai slavēts piemīlīgais vakars, un, daudz negudrodami, spļausim izmisumam tieši acīs. Ogļu krāsniņās sprakstēja uguns. Ietves malā nostājās vīrs ar vijoli un sāka spēlēt „Auprès de ma blonde8”. Garāmgājēji viņam piegrūdās, vijoles lociņš skrāpēja, raustīja stīgas, bet cilvēks spēlēja, it kā visapkārt neviena nebūtu. Skaņas raisījās aprauti un neskanīgi. Šķita, ka vijolei salst. Starp galdiņiem laipoja divi marokāņi un piedāvāja pirkšanai spilgta, mākslīga zīda paklājus. 8

„Ar savu gaišmati” (fr.).

Garām steidzās avīžu zēni ar pēdējiem vakara laikrakstiem. Morozovs nopirka „Paris Soir” un „Intransigeant”. Viņš pārlaida acis pār virsrakstiem un tad pabīdīja laikrakstu sānis. - Naudas viltotāji, - viņš norūca. – Vai esi ievērojis, ka mēs dzīvojam naudas viltotāju laikmetā? - Nē. Man šķita, ka mēs dzīvojam konservu laikmetā. - Konservu? Kā tā? Raviks norādīja uz laikrakstiem. - Mums nav vajadzības domāt. Viss ir jau iepriekš izdomāts, sakošļāts, izjusts. Konservi. Tikai jāver vaļā. Trīs reizes dienā tiek piegādāti mājās. Nekas nav vairs pašiem jāaudzē, jākopj, jāvāra uz jautājumu, šaubu un ilgu uguns. Konservi. – Viņš pasmīnēja. – Mūsu dzīve nav viegla, Boris. Tikai lēta. - Mēs dzīvojam kā naudas viltotāji. – Morozovs augstu pacēla laikrakstus. – Paskaties! Viņi ceļ ieroču fabrikas tāpēc, ka vēlas mieru; koncentrācijas nometnes ir tāpēc, ka viņi mīl patiesību; taisnīguma aizsegā plosās politiķu neiecietība; politiskie gangsteri esot cilvēces labdari; un brīvības vārds kļuvis par lozungu varas tīkotājiem. Viltota nauda! Viltota garīgā nauda! Melīga propaganda. Virtuves makiavellisms. Ideālisms padibeņu rokās. Būtu kaut drusku godīgi... – Viņš saburzīja laikrakstus un aizmeta. - Mēs arī pārāk daudz laikrakstus lasām istabās, - sacīja Raviks. Morozovs smējās. - Protams! Brīvā dabā tie vajadzīgi tikai, lai iekurtu... Viņš nepabeidza. Ravika vairs līdzās nebija. Pielēcis kājās, viņš iespraucās pūlī kafejnīcas priekšā, virzienā uz Georga Piektā avēniju. Morozovs tikai mirkli palika pārsteigumā sēžot. Tad izrāva naudu no kabatas, uzmeta uz viena no porcelāna paliktņiem un sekoja Ravikam. Viņš nesaprata, kas noticis, bet sekoja, lai gadījumā, ja būtu nepieciešams, varētu palīdzēt. Policija nebija redzama. Nebija manāms arī civildetektīvs, kas Ravikam sekotu. Trotuārs bija ļaužu pārpilns. Tas ir labi, nodomāja Morozovs, ja policists ir Raviku pazinis, tad viņam izdosies vieglāk pazust. Raviku viņš ieraudzīja tikai tad, kad bija ticis uz Georga Piektā avēnijas. Tobrīd luksoforā mainījās gaisma un krustojumā sablīvējušās mašīnas šāvās uz priekšu. Raviks tomēr mēģināja par vari tikt pāri. Kāds taksometrs gandrīz nogāza viņu no kājām. Šoferis lādējās kā negudrs. Pieskrējis no mugurpuses, Morozovs satvēra Raviku aiz rokas un parāva atpakaļ. - Vai tu esi jucis, vai? – viņš kliedza. – Dzīvot apnicis? Kas noticis? Raviks neatbildēja. Viņš saspringti skatījās pāri ielai. Mašīna pie mašīnas četrās rindās aizsprostoja ceļu. Nekādas iespējas izspraukties cauri. Raviks stāvēja pašā ietves malā, padevies uz priekšu, un nenovērsdamies skatījās... Morozovs paraustīja viņu. - Kas noticis? Policija? - Nē. Raviks noņēmies skatījās uz garāmslīdošajām mašīnām. - Kas tad? Kas noticis, Ravik? - Hāke... - Ko-o? – Morozova acis samiedzās. – Kā viņš izskatās? Runā! - Pelēks mētelis... No Elizejas lauku vidus atskanēja spalgs satiksmes regulētāja policista svilpiens. Raviks

metās uz priekšu gar pēdējām mašīnām. Tumši pelēks mētelis... tas bija viss, ko viņš zināja. Viņš šķērsoja Georga Piektā avēniju un Basano ielu. Pēkšņi bija uzradušies desmitiem pelēku mēteļu. Raviks lādēdamies spraucās, cik vien ātri varēdams, uz priekšu. Pie Galileja ielas satiksme bija slēgta. Viņš to steigšus šķērsoja un nekautrīgi spiedās cauri ļaužu pūlim uz priekšu – gar Elizejas laukiem. Beidzot viņš nonāca pie Presburgas ielas, skriešus pārmetās pāri krustojumam un pēkšņi palika stāvam: viņš atradās pie Zvaigznes laukuma, milzīga, mulsinoša, mašīnu un cilvēku pārpilna laukuma ar neskaitāmām ielu iztekām uz visām pusēm. Viss! Te bija velti meklēt. Raviks lēnām pagriezās atpakaļ, uzmanīgi vēl arvien vērodams garāmgājēju sejas, taču satraukums bija rimies. Viņš jutās kā iztukšots. Un atkal kļūdīšanās – vai arī Hāke būtu otrreiz viņam izsprucis? Vai iespējams divreiz maldīties? Vai iespējams divreiz pazust no zemes virsas? Tur bija vēl sānielas. Hāke varēja iegriezties vienā no tām. Raviks izsekoja ar acīm Presburgas ielu. Mašīnas, mašīnas, cilvēki, cilvēki. Vakara visdzīvākā stunda. Nebija nekādas nozīmes meklēšanu turpināt. Atkal par vēlu... - Nekā? – pretī nākdams, jautāja Morozovs. Raviks pakratīja galvu. - Man laikam atkal rādās. - Vai tu viņu pazini? - Nupat vēl biju par to pārliecināts. Tagad... tagad es vispār vairs nekā nesaprotu. Morozovs ieskatījās Ravikam acīs. - Ir daudz cits citam līdzīgu cilvēku. - Jā, bet dažas sejas nevar aizmirst nekad. Raviks apstājās. - Ko tu esi nodomājis darīt? – jautāja Morozovs. - Es nezinu. Ko tad lai es daru? Morozovs blenza uz ļaužu pūli. - Sasodīta neveiksme! Tieši ap šo laiku. Darbadienas beigas. Ielas bāztin piebāztas... - Jā. - Un te vēl tāds apgaismojums! Krēsla... Vai tu viņu skaidri saskatīji? Raviks neatbildēja. Morozovs saņēma viņu aiz rokas. - Paklausies, - viņš teica. – Tālāk te dzīties pa ielām un šķērsielām nav nekādas jēgas. Būsi vienā ielā, tev tūdaļ liksies, ka viņš ir nākošajā. Nekādu izredžu. Iesim atpakaļ uz restorānu. Tā būs pareizāk. No turienes varēsi novērot labāk, nekā apkārt skraidot. Ja viņš nāktu atpakaļ, tu viņu katrā ziņā ieraudzītu. Viņi apsēdās pie malējā galdiņa, no kurienes bija viss labi saskatāms. Sēdēja ilgi, klusēdami. - Ko tu domā darīt, ja satiksi viņu? – Morozovs beidzot jautāja. – Esi to apsvēris? Raviks pakratīja galvu. - Padomā par to. Labāk, ja tu jau zini iepriekš. Citādi pārsteigsies un pastrādāsi muļķības. It īpaši tavā stāvoklī tas nemaz nebūtu vēlams. Tu taču negribēsi tikt cietumā uz vairākiem gadiem. Raviks klusēdams pacēla acis uz Morozovu. - Man arī būtu vienalga, kas ar mani notiek, - sacīja Morozovs. – Ar mani. Bet man nav vienalga, kas notiek ar tevi. Ko tu būtu darījis, ja tas tagad būtu bijis viņš un tu viņu notvertu tur, tai ielas stūrī? - Es nezinu, Boris. Es tiešām nezinu. - Tev ieroča klāt nav? - Nē. - Ja tu pa galvu pa kaklu viņam mestos virsū, to pašu brīdi jūs izšķirtu. Tu tagad atrastos policijā, un viņam būtu tikai pāris zilumu, to tu laikam apzinies? - Jā.

Raviks nenolaida acu no ielas. - Labākā variantā tu būtu varējis viņu ielu krustojumā pagrūst zem kādas mašīnas. Bet arī tas nav nekas drošs. Viņš varbūt tiktu cauri ar dažām skrambām. - Es viņu negrūdīšu zem mašīnas. – Raviks nenolaida acu no ielas. - Zinu. Es arī to nedarīšu. Morozovs brīdi klusēja. - Ravik, - viņš tad teica. – Ja tas tiešām bija Hāke un ja tu viņu sastapsi, tad tev nešaubīgi jāzina, ko darīt, skaidrs, vai ne? Otras tādas izdevības nebūs. - Jā, to es zinu. Raviks joprojām nenolaida acu no ielas. - Ja tu viņu ieraudzīsi, seko viņam. Neko citu. Seko. Dabū zināt, kur viņš dzīvo. Vairāk neko. Visu pārējo varēsi vēlāk apsvērt. Nesteidzies. Nepastrādā kādu muļķību, vai dzirdi? - Jā, - Raviks izklaidīgi atteica, joprojām nenovērsdams acu no ielas. Pie galda pienāca mandeļu pārdevējs. Tam sekoja zēns ar uzvelkamām pelītēm. Tās lēkāja uz galdiņa marmora virsas un skraidīja augšup pa viņa piedurkni. Ieradās otrreiz vijolnieks. Tagad viņam bija galvā platmale un viņš spēlēja „Parlez moi d’amour9”. Kāda veca sieviete ar sifilitiķes degunu piedāvāja vijolītes. Morozovs paskatījās pulkstenī. - Astoņi, - viņš teica. – Nav nozīmes ilgāk gaidīt, Ravik. Mēs sēžam te jau vairāk nekā divas stundas. Ap šo laiku tas vairs atpakaļ nenāks. Šobrīd visa Francija ēd vakariņas. - Ej vien, Boris. Vispār kāpēc tev būtu te kopā ar mani jākvern? - Tam nav nozīmes. Mēs varam te sēdēt, cik vien ilgi gribam. Bet es negribu, ka tu zaudē sajēgu. Nav nekādas nozīmes stundām ilgi te palikt. Iespēja viņu satikt ir visur vienāda. Gluži otrādi – pat vēl lielāka jebkurā restorānā, naktsklubā, jebkurā bordelī. - Es to zinu, Boris. Morozovs uzlika savu lielo, spalvaino roku Ravikam uz pleca. - Paklausies, Ravik, - viņš teica. – Ja tev būs lemts viņu satikt, tu viņu satiksi, ja ne – varēsi gaidīt gadiem ilgi. Vai saprati, ko es domāju? Turi acis vaļā! Visur un vienmēr! Un esi gatavs uz visu. Bet citādi dzīvo tā, it kā tu būtu maldījies. Laikam tā arī ir. Tas ir vienīgais, ko tu vari darīt. Citādi tu sevi sabeigsi. Esmu to jau pieredzējis. Apmēram pirms gadiem divdesmit. Katru mīļo brīdi man šķita, ka redzu sava tēva slepkavu. Sasodītas halucinācijas. – Viņš izdzēra glāzi. – Un tagad nāc. Iesim kaut kur paēst. - Ej, Boris. Es aiziešu vēlāk. - Vai tu paliksi te sēžam? - Vēl tikai kādu brīdi. Tad iešu uz hoteli. Tur vēl šis tas jānokārto. Morozovs zināja, kas Ravikam hotelī meklējams. Bet zināja arī, ka neko nespēj darīt. Ravikam pašam vajadzēja tikt ar to galā. - Labi, - viņš teica. – Es būšu „Mère Marie”. Un vēlāk aiziešu uz „Bubļički”. Piezvani vai atnāc. – Viņa kušķainās uzacis saslējās. – Un velti neriskē. Ar nevajadzīgu varonību neko nepanāksi. Tāpat kā ar stulbu idiotismu. Šauj tikai tad, ja skaidri zini, ka vari pazust. Nav nekāda bērnu spēlīte vai gangsteru filma. - To es zinu, Boris, esi bez rūpēm.

9

„Stāsti man par mīlu” (fr.)

Raviks iegriezās hotelī „International” un no turienes tūlīt devās atpakaļ. Iedams garām hotelim „Milāna”, viņš paskatījās pulkstenī. Bija pusē deviņi. Žoanna varēja vēl būt mājās. Viņa atvēra durvis. - Ravik! – viņa bija pārsteigta. – Tu atnāci šurp? - Jā... - Vai tu arī zini, ka neesi nekad te bijis? Kopš tā vakara. Viņš izklaidīgi pasmaidīja. - Tā ir, Žoanna. Mēs dzīvojam neparastu dzīvi. - Jā. Kā kurmji vai sikspārņi. Vai pūces. Satiekamies tikai tumsā. Viņa staigāja pa istabu šurp un turp gariem, mīkstiem soļiem. Mugurā viņai bija tumši zils vīrišķīga piegriezuma halāts, cieši apjozts ap gurniem. Uz gultas gulēja melnā vakarkleita, ko viņa valkāja „Šeherezadē”. Viņa likās ļoti skaista un bezgala tāla. - Vai tev nav jāiet, Žoan? - Vēl ne. Tikai pēc pusstundas. Šis ir pats jaukākais laika sprīdis, šī stunda pirms promiešanas. Paskaties, kas man tikai viss ir. Kafija un laiks bez sava gala. Un tagad pat tu esi te. Man ir arī kalvadoss. Žoanna atnesa pudeli. Viņš paņēma to un neattaisījis nolika uz galda. Tad saudzīgi saņēma viņas rokas. - Žoan, - viņš teica. Uguntiņa viņas acīs apdzisa. Viņa piestājās cieši klāt. - Saki, tikai nekavējoties – kas tev ir?... - Man? Kas lai man būtu? - Kaut kas ir. Kad tu esi tāds, tad vienmēr kaut kas ir. Vai tu tāpēc atnāci? Viņš juta, ka viņas rokas tiecas prom. Viņa stāvēja nekustīgi. Nekustējās arī rokas. Bet šķita, ka tanīs kaut kas aizslīd aizvien tālāk. - Žoan, šovakar nenāc... Ne šovakar, ne rīt... un vēl dažas dienas... - Vai tev jābūt klīnikā? - Nē. Kaut kas cits. Es nevaru tev neko pateikt. Bet tam nav nekāda sakara ar mums abiem. Brīdi viņa stāvēja klusēdama. - Labi, - viņa tad pateica. - Tu mani saprati? - Nē. Bet, ja tu tā saki, tad pareizi būs. - Tu nedusmojies? Žoanna paskatījās uz viņu. - Dievs augstais, Ravik, - viņa teica. – Kā es varētu jebkad uz tevi dusmoties? Viņš pacēla acis. Viņam šķita, ka sirdij būtu cieši uzgūlusi kāda roka. Žoanna bija to pateikusi bez īpaša nodoma, bet ne ar ko citu nebūtu varējusi viņu tā saviļņot. Viņš nepievērsa daudz uzmanības tam, ko viņa naktīs čukstēja un murmināja; tiklīdz aiz loga svīda rīts, tas bija aizmirsts. Viņš zināja, ka to stundu aizrautība, kad viņa atradās līdzās, bija tikpat labi arī viņas pašas aizrautība, skurbums, spožs mirkļa uzliesmojums, bet nekad ne vairāk. Tagad pirmo reizi – kā lidotājs, kurš spraugā starp starojošiem mākoņiem, kur gaisma mijas ar ēnu, pēkšņi pamana zemi – zaļu, brūnu un spožu, - viņš ieraudzīja vairāk. Ieraudzīja aiz mirkļu aizrautības paļāvību, aiz jūtu skurbuma, aiz vārdu zvārguļiem – uzticību. Raviks bija sagaidījis aizdomas, jautājumus un neizpratni – tikai ne to. Tā tas mēdz būt, ka sīkumos rodas atklāsme, nekad ne lielos notikumos. Lielajos ir pārāk daudz dramatisma un kārdinājuma samelot. Telpa. Telpa hotelī. Čemodāni, gulta, gaisma, aiz loga nakts un pagātnes melnais tuksnesīgums... Un šeit – gaiša seja ar pelēkām acīm un augstiem uzacu lokiem, pārdrošais matu vilnis – dzīve, lokanā dzīve paļāvīgi tiecas pie viņa kā oleandra krūms... tiecas pretī gaismai... te tā ir, tepat, gaida, klusē un sauc: „Ņem mani! Turi mani!” Vai viņš nebija reiz, pirms kāda laika, teicis: „Es tevi turēšu.” Raviks piecēlās.

- Arlabunakti, Žoan. - Arlabunakti, Ravik. Viņš sēdēja kafejnīcas „Fouquet’s” priekšā. Pie tā paša galdiņa. Sēdēja stundu pēc stundas, ieracies pagātnes tumsā, kurā dega viena vienīga vāja gaisma – cerība uz atriebību. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit trešajā gadā viņu apcietināja. Viņam bija divi draugi, kurus meklēja gestapo un kurus viņš divas nedēļas bija slēpis pie sevis un tad palīdzējis bēgt. Tūkstoš deviņi simti septiņpadsmitajā gadā viens no viņiem bija Flandrijā pie Bikshotes Ravikam izglābis dzīvību un ložmetējuguns aizsegā atvilcis no neitrālās joslas, kur viņš, lēnām noasiņodams, bija palicis guļam. Otrs bija ebreju rakstnieks, kuru Raviks pazina daudzus gadus. Raviku aizveda uz pratināšanu, gribēja zināt, kādā virzienā abi aizbēguši, kādi tiem bijuši dokumenti un kurš ceļā palīdzēs. Pratinājis bija Hāke. Atguvies no pirmās nesamaņas, viņš bija mēģinājis Hāki ar viņam izrauto pistoli nošaut vai nosist. Un iegāzās dārdošā, sarkanā tumsā. Tas bija neprātīgs mēģinājums pretoties četriem apbruņotiem, spēcīgiem vīriem. Trīs dienas, nemitīgi zaudējot samaņu, lēnām mostoties, mokošās sāpēs atkal un atkal iznira Hākes salti ņirdzīgā seja. Trīs dienas tie paši jautājumi – trīs dienas tas pats augums, sasists, gandrīz nespējīgs vairs ciest. Un tad trešās dienas pievakarē atveda Sibillu. Viņa nekā nezināja. Viņai parādīja Raviku, lai piespiestu runāt. Sibilla bija izlutināts, skaists radījums, pieradusi pie rotaļīgas, vieglas dzīves. Raviks sagaidīja, ka viņa kliegs, sabruks. Viņa nebija sabrukusi. Bija metusies virsū bendēm, bija sviedusi tiem sejā liktenīgus vārdus. Liktenīgus sev – viņa to zināja. Hāke nebija vairs smīkņājis. Bija pratināšanu pārtraucis. Nākošajā dienā viņš bija paskaidrojis Ravikam, kas notikšot ar Sibillu sieviešu koncentrācijas nometnē, ja Raviks neatzīšoties. Raviks nebija atbildējis. Tad Hāke bija paskaidrojis, kas ar Sibillu notikšot vēl pirms aizsūtīšanas uz koncentrācijas nometni. Raviks nebija atzinies – viņam nebija par ko atzīties. Bija mēģinājis Hāki pārliecināt, ka Sibilla nav varējusi kaut ko zināt. Bija teicis, ka pazīst šo meiteni tikai pavirši. Ka viņai Ravika dzīvē bijusi mazākā nozīme nekā skaistam attēlam, ka nekad nebūtu viņai kaut ko uzticējis. Tas viss bija skaidra patiesība. Hāke smīkņāja. Trīs dienas vēlāk meitene bija mirusi. Sieviešu koncentrācijas nometnē pakārusies. Dienu vēlāk atveda vienu no bēgļiem. Tas bija ebreju rakstnieks. Raviks vairs viņu nepazina, arī pēc balss ne. Hāke pratināja vēl vienu nedēļu – un rakstnieks bija miris. Raviks tagad pats tika nosūtīts uz koncentrācijas nometni... Tad hospitālis... Bēgšana no hospitāļa... Virs Triumfa arkas atkal bija pacēlies sidrabains mēness. Lukturi gar Elizejas laukiem šūpojās vējā. Spilgtā gaisma atspoguļojās glāzēs uz galda. Viss nereāls: šīs glāzes, šis mēness, šī iela, šī nakts un šī stunda, kas mani apvēdī – svešāda un reizē radnieciski tuva, it kā būtu jau reiz bijusi kādā citā dzīvē, uz kādas citas planētas... nereālas atmiņas no pagājušiem, nogrimušiem gadiem, dzīviem un reizē mirušiem, atmiņas, kas vēl tikai fosforescējas manās smadzenēs un pārakmeņojušās vārdos... nereāli arī tas, ka manu dzīslu tumsā nerimtīgi pulsē un plūst četri litri 36,7° silta, pēc garšas mazliet sāļa noslēpuma – asinis, pieplūstošas pie nervu mezgliem, neredzama noliktava nekurienē, ko sauc par atmiņu, no kuras uzvirmo zvaigzne pēc zvaigznes, gads pēc gada – reizēm gaišs, reizēm asiņains kā Marss virs Beri ielas un citreiz blāvi atšķirīgs, vienos plankumos... atmiņu debesis, zem kurām juceklīgi rosās nemierpilnā tagadne. Zaļā atriebes uguns. Pilsēta rāmi peld, iegrimusi vēlā mēnessgaismā un automašīnu

rūkoņā. Garu garās namu rindas stiepjas tālumā, logu rindas, un aiz tām cits pie cita saiņu saiņiem cilvēku likteņi... Miljonu cilvēku sirdspuksti, nerimtīgi sirdspuksti kā varenu motoru elsas, lēnām, palēnām kustoties uz priekšu pa dzīves ceļu, ar katru pukstu milimetru pēc milimetra tuvāk nāvei. Raviks piecēlās. Elizejas laukos gājējus tikpat kā neredzēja. Šur tur gar ielu stūriem ložņāja staigules. Raviks gāja lejup gar Pjēra Šardona, Marbē, Mariņana ielām līdz Apaļajam laukumam un tad atpakaļ uz Triumfa arku. Viņš pārkāpa pāri ķēžu norobežojumam un atradās pie Nezināmā karavīra kapa. Tumsā plīvoja mazā, zilā liesmiņa. Līdzās gulēja vīstošs vainags. Raviks šķērsoja Zvaigznes laukumu un atkal iegāja bistro, kur viņam pirmo reizi bija licies, ka redz Hāki. Pāris šoferu sēdēja pie galdiņiem. Raviks apsēdās pie loga, kur bija toreiz sēdējis, un pasūtīja tasīti kafijas. Iela aiz loga bija tukša. Šoferi sarunājās par Hitleru. Viņi zobojās par to un paredzēja viņam drīzu galu, ja vien viņš uzdrīkstēšoties tuvoties Mažino līnijai. Raviks neatņemdamies raudzījās laukā uz ielu. Ko es te kvernu? – viņš domāja. Tikpat labi varēju sēdēt jebkur Parīzē. Viņš paskatījās pulkstenī. Drīz būs trīs. Pārāk vēls. Hāke – ja tas bija viņš – ap šo laiku vairs neskraidīs pa ielām. Laukā grozījās kāda prostitūta. Pavērās logā un aizšļūkāja tālāk. Ja viņa atgriezīsies – es iešu prom, viņš nodomāja. Prostitūta atgriezās. Viņš necēlās. Ja viņa vēlreiz atgriezīsies, tad Hākes Parīzē nav un es noteikti iešu, viņš apņēmās. Prostitūta atgriezās. Pamāja viņam ar galvu un pagāja garām. Viņš palika sēžam. Viņa atgriezās vēlreiz. Viņš negāja prom. Viesmīlis sāka kraut krēslus uz galdiem. Šoferi samaksāja un aizgāja. Viesmīlis nodzēsa gaismu virs letes. Telpa ienira miglainā krēslībā. Raviks paskatījās visapkārt. - Maksāt, - viņš teica. Laukā vējš bija pieņēmies un kļuvis aukstāks. Mākoņi, pacēlušies augstāk, peldēja straujāk. Raviks, iedams garām Žoannas hotelim, palika stāvam. Visi logi bija tumši, tikai vienā aiz aizkariem spīdēja lampa. Tā bija Žoannas istaba. Raviks zināja, ka viņa necieta vērt durvis uz tumšu istabu. Viņa bija atstājusi uguni degam, jo šodien nenāks pie viņa. Viņš paraudzījās vēlreiz augšup un pēkšņi nespēja pats sevi saprast. Kāpēc nebija gribējis viņu satikt? Atmiņas par Sibillu bija sen izsīkušas, palikušas tikai atmiņas par viņas nāvi. Un Hākes parādīšanās? Kāds tam sakars ar Žoannu? Un pat ar mani pašu? Kāds muļķis esmu, dzīdamies pakaļ maldiem, samudžinātu, melnu atmiņu ēnai, pakļāvos kādai drūmai, instinktīvai prasībai... atkal urķēties mirušo gadu izdedžos, uzvandītos aiz nejaušības, sasodītas līdzības dēļ, lai tagad uzplēstu gabalu satrunējušas pagātnes, tikko sadzijušu brūci un pakļautu briesmām visu, ko biju sevī nostiprinājis, un vienīgo, patiesi uzticīgo cilvēku. Kāds sakars vienam ar otru? Vai tad es pats nebiju sevi par to pārliecinājis? Kā es būtu savādāk paglābies? Un kas ar mani būtu noticis? Raviks juta, kā izzūd svina smagums locekļos. Viņš dziļi uzelpoja. Vējš rāvieniem lauzās ielās. Raviks atkal pavērās apgaismotajā logā. Tur bija kāds, kura dzīvē viņam bija nozīmīga vieta, kāds, kam seja atplauka, viņu ieraugot, - un to viņš bija grasījies upurēt murgpilnai ilūzijai, apmātībai, augstprātīgi noraidot visu, šaubīgā cerībā uz atriebību... Ko tad viņš gribēja? Kāpēc pretojās? Sacēlās? Dzīve sevi piedāvāja, un viņš to noraidīja. Nevis tāpēc, ka piedāvāja maz, - tāpēc, ka piedāvāja pārāk daudz. Vai pagātnes asiņainajam negaisam vajadzēja pārlaisties viņam pāri, lai to atzītu? Viņš nodrebinājās. Sirds, viņš domāja. Sirds! Kā atveras sirds! Cik trauksmaini dauzās! Logs, vientuļi gaišs logs naktī, atspīdums no citas dzīves, kas bija nevaldāmi metusies viņam pretī, atklāti, paļāvīgi, līdz arī viņa sirds atvērusies. Iekāres liesma, maiguma malduguntiņas, asiņu gaišā, mirklīgā plaiksnīšanās... tas viss bija zināms, sen pazīstams, zināms tik labi, ka apziņu nekad vairs nespēs pārplūdināt mīlestības zeltītais mulsums... un tagad nu pēkšņi viņš stāv naktī otršķirīga hoteļa priekšā, un liekas... ceļas dūmi no asfalta – kā no zemes

viņas puses, no zilajām kokosa salām vēsmo tropiskā pavasara siltums, sūcas cauri okeāniem, koraļļu biežņai, lavai un tumsai un negaidot lauztin ielaužas šeit, Parīzē, nožēlojamā Ponselē ielā, ar muskusa un mimozu smaržu, naktī, kas pārpilna pagātnes un atriebības, neapturami, valdonīgi nesot līdz jūtu noslēpumainu atpestīšanu...

„Šeherezade” bija ļaužu pilna. Žoanna sēdēja pie galdiņa kopā ar vairākiem cilvēkiem. Viņa tūlīt pamanīja Raviku. Viņš palika stāvam pie durvīm. Zāle grima dūmos un mūzikā. Pateikusi kaut ko kaimiņiem pie galda, Žoanna piesteidzās pie viņa. - Ravik... - Vai tev te vēl kas darāms? - Un tad? - Iesim prom. - Tu taču teici... - Ar to viss galā. Tev vēl ir kas darāms? - Nē. Man tikai tiem pie galdiņa jāpasaka, ka es aizeju. - Nekavējies ilgi... Gaidu tevi taksometrā pie durvīm. - Jā. – Viņa apstājās. – Ravik... Viņš paskatījās uz Žoannu. - Vai tu manis dēļ atgriezies? Raviks brīdi vilcinājās. - Jā, - viņš klusi atbildēja, raudzīdamies viņas satrauktajā sejā, kas sniedzās viņam pretī. – Jā, Žoan. Tevis dēļ. Tikai tevis dēļ! Viņa spēji pagriezās. - Iesim, - viņa teica. – Iesim prom! Kāda mums daļa gar tiem cilvēkiem. Viņi brauca pa Lježa ielu. - Kas bija noticis, Ravik? - Nekas... - Es baidījos. - Aizmirsti. Nekā nebija. Žoanna paskatījās uz viņu. - Es domāju, ka tu nekad vairs neatgriezīsies. Viņš noliecās un juta, kā viņa dreb. - Žoan, nedomā un nejautā neko. Vai redzi gaišos ielas lukturus un raibās gaismas reklāmas tur, laukā? Mēs dzīvojam mirstošā laikmetā, un šī pilsēta ir dzīvības pārpilna. Mēs esam atrauti no visa, mums palikušas tikai mūsu sirdis. Es biju tālā mēnesszemē un esmu atkal atgriezies... un tu esi te, un tu esi – dzīvība. Nejautā vairs neko. Tavos matos ir vairāk noslēpumu nekā tūkstoš jautājumos. Mūs gaida nakts, dažas stundas, vesela mūžība... līdz aiz loga sāks dārdēt rīts. Mīlestība – tas ir viss! Tas ir brīnums un reizē pats dabiskākais, kas vien var būt. To es sajutu, kad nakts izzuda ziedpilnā krūmā un vējš nesa zemeņu smaržu... bez mīlestības cilvēks ir kā mironis atvaļinājumā, nekā cita kā vien daži dati un neko neizsakošs vārds, kāda jēga, tikpat labi var arī nomirt... Luktura gaisma ielidoja pa taksometra logu kā bākas grozāmais starmetis kuģa kabīnes tumsā. Žoannas acis tālajā sejā bija pārmaiņus dzidras un atkal melnum melnas. - Mēs nemirstam, - viņa čukstēja, Ravika apskauta. - Nē. Mēs ne. Mirst laiks. Sasodītais laiks. Tas mirst nepārtraukti. Mēs dzīvojam. Dzīvojam pastāvīgi. Kad tu pamosties, ir pavasaris, un, kad aizmiedz, ir rudens, un tiem pa vidu tūkstošiem reižu ziema un vasara, un, ja mēs mīlam viens otru, mēs esam mūžīgi un nemirstīgi kā sirdspuksti, kā lietus un vējš – un tas ir daudz. Mēs iegūstam dienas, mana sirdsmīļotā, un zaudējam gadus, bet kuram gar to daļas, kuru tas satrauc? Prieka mirklis

ir dzīve. Tas ir vistuvāk mūžībai, tavas acis staro, zvaigžņu putekļu straumīte plūst cauri bezgalībai, dievi nosirmo, bet tavas lūpas ir jaunas, mūs apņem noslēpums – Tu un Es, Aicinājums un Atbilde, tie atplūst no vakaru krēslības, no visu mīlētāju gavilēm, sensenas pagātnes zeltkaislību atbalss... tāltālais ceļš no amēbas līdz Rūtai un Esterei, un Helēnai, un Aspazijai, līdz zilgajām madonnām ceļmalu kapelās, no reptiļiem un dzīvniekiem pie tevis un manis... Cieši piespiedusies Ravikam, viņa nekustējās, bāla, atdevīgi aizmirsusies, it kā būtu citā pasaulē... un viņš, noliecies pār Žoannu, runāja un runāja... un sākumā viņam likās, it kā pār plecu kāds lūkotos – kāda ēna – un, miglaini smaidot, nedzirdami runātu līdz, un viņš liecās tuvāk un juta, kā viņa tiecas pretī... ēna vēl mirkli kavējās un tad pazuda.

XIII - Tāds skandāls! – sacīja sieviete ar smaragdiem, sēdēdama iepretī Keitai Hegstremai. – Satriecošs skandāls! Visa Parīze smejas. Vai tu varēji iedomāties, ka Luī ir homoseksuālists? Droši, ka ne. Neviens to nevarēja iedomāties; viņš prata to lieliski noslēpt. Lina de Niuburga oficiāli bija viņa mīļākā... un tagad iedomājies tikai – pirms nedēļas viņš atgriežas no Romas, trīs dienas agrāk, nekā bija teicis, un vakarā iet uz dzīvokli pie šā Nikija, domādams to pārsteigt, - un kā tu domā, ko viņš tur sastop? - Savu sievu, - sacīja Raviks. Sieviete ar smaragdiem palūkojās uz viņu. Viņa pēkšņi izskatījās tā, it kā nupat būtu dabūjusi zināt, ka vīrs bankrotējis. - Jums šis notikums jau zināms? – viņa jautāja. - Nē. Bet citādi jau nevarēja būt. - Es nesaprotu, - viņa bija samulsusi. – Tas taču nebija iedomājams. Keita pasmaidīja. - Deizij, doktoram Ravikam ir sava teorija. Viņš to sauc par gadījumu sistemātiku. Pēc šādas teorijas neiedomājamais gandrīz vienmēr ir pats loģiskākais. - Cik interesanti! – Deizija pieklājīgi pasmaidīja, bet nemaz nešķita, ka viņu tas interesētu. – Neviens nebūtu neko dabūjis zināt, ja Luī nesarīkotu negantu traci... Viņš bija kā bez prāta. Tagad pārgāja dzīvot uz hoteli „Crillon”. Grasās šķirties. Visi gaida, kādu iemeslu viņš uzdos. – Viņa atslējās pret krēsla atzveltni, nepacietīgi gaidīdama atbildi: - Nu, ko tu teiksi? Keita Hegstrema pameta mirkli uz Raviku. Viņš aplūkoja orhidejas zariņu, kas atradās uz galda starp cepuru kārbām un groziņu ar vīnogām un persikiem, - tauriņiem līdzīgi balti ziedi, izraibināti sarkanām, nekautri atklātām sirsniņām. - Neaptverami, Deizij, - viņa teica. – Patiesi neaptverami! Deizija izbaudīja radīto efektu. - To taču jūs gan nebūsiet iepriekš paredzējis? – viņa jautāja Ravikam. Raviks rūpīgi sprauda orhidejas zaru atpakaļ šaurajā kristāla vāzē. - Nē, to gan ne. Deizija apmierināti pamāja, savāca savus cimdus, pūdernīcu, somiņu. - Jāskrien. Luīzei plecos ir kokteiļa vakars. Būs viņas ministrs. Kas tur tikai netiek tērgāts! – Viņa piecēlās. – Starp citu, Fērijs un Marta jau atkal izšķīrušies. Viņa aizsūtījusi tam atpakaļ dārglietas. Nu jau trešo reizi. Tas joprojām atstāj uz Fēriju iespaidu. Lētticīgā avs. Domā, ka mīl viņu pašu. Viņš atdos visu atpakaļ un aiz pateicības vēl ko labu piedevām.

Kā vienmēr. Viņš jau nezina, ka viņa pie Ostertaga jau izvēlējusies sev kaut ko. Viņš tur pastāvīgi pērk. Rubīna piespraudi – četrstūrainus, lielus akmeņus, vistīrākās baložu asinis. Jā, Martai galviņa strādā. Viņa noskūpstīja Keitu. - Uz redzi, mīļumiņ! Nu tu vismaz zini kaut ko no tā, kas notiek pasaulē. Vai tu vēl tik drīz netiksi no šejienes laukā? – Deizija paskatījās uz Raviku. Viņš uztvēra Keitas skatienu. - Pagaidām vēl ne, - viņš teica. – Diemžēl vēl ne. Viņš pasniedza Deizijai kažoku. Tas bija tumšu ūdeļu, bez apkakles. Tāds būtu noderējis Žoannai, viņš nodomāja. - Atnāciet taču kādreiz kopā ar Keitu uz tasīti tējas, - aicināja Deizija. – Trešdienās parasti ir tikai pāris cilvēku, varam netraucēti patērzēt. Mani ļoti interesē ķirurģija. - Labprāt aiziešu. Raviks, aizvēris aiz viņas durvis, atgriezās. - Skaisti smaragdi, - viņš teica. Keita sāka smieties. - Tā es vadīju senāk savas dienas, Ravik, vai varat to saprast? - Jā. Kāpēc ne? Lieliski, ja iespējams tā dzīvot. Pasargā no daudz kā. - Es to vairs nespēju saprast. Viņa piecēlās un, piesardzīgi sperdama soļus, piegāja pie gultas. Raviks vēroja viņu. - Nav svarīgi, Keit, kur dzīvot. Vai nu vairāk, vai mazāk ērtību – tas nav galvenais. Svarīgi ir tikai, kā mēs savu dzīvi veidojam. Un arī tas ne vienmēr. Keita ierausās ar visām kājām gultā. Viņai bija skaistas, garas kājas. - Nekas nav svarīgi, - viņa teica, - ja pāris nedēļu nogulēts gultā un tad atkal var staigāt. - Jums nav jāpaliek vairs te, ja negribat palikt. Varat braukt uz „Lancaster”, paņemiet tikai līdzi kopēju. Keita pakratīja galvu. - Palikšu te, līdz varēšu doties ceļojumā. Te esmu pasargāta no visvisādām deizijām. - Metiet viņas laukā! Nekas tā nenogurdina kā pļāpāšana. Viņa piesardzīgi izstiepās gultā gareniski. - Vai varat iedomāties, ka šī Deizija, par spīti savai baumošanai, ir priekšzīmīga māte? Viņa prot izcili labi audzināt abus savus bērnus. - Gadās arī tā, - Raviks vienaldzīgi piekrita. Keita uzvilka sev virsū segu. - Klīnika ir tikpat kā klosteris, - viņa teica. – Te iemācās cienīt pašu vienkāršāko. No jauna saprast, kā tas ir – iet, elpot, redzēt. - Jā. Laimes ap mums papilnam. Jāprot tikai satvert. Viņa izbrīnījusies pacēla acis. - Es runāju nopietni, Ravik. - Es arī, Keit. Tikai pats ikdienišķākais neliek vilties. Pēc laimes jātiecas zemāk par zemu. Žanno gulēja gultā ar veselu klājienu brošūru virs segas. - Kāpēc tu neiededzini gaismu? – jautāja Raviks. - Es vēl varu redzēt. Man ir labas acis. Brošūrās bija apraksti par kāju protēzēm. Žanno bija tās iegādājies visos iespējamos ceļos. Pēdējās bija viņam atnesusi māte. Zēns parādīja Ravikam kādu sevišķi krāsainu prospektu. Raviks ieslēdza gaismu. - Šī ir pati dārgākā, - sacīja Žanno.

- Bet ne pati labākā, - iebilda Raviks. - Toties pati dārgākā. Es pateikšu apdrošināšanai, ka man ir vajadzīga tā. Protams, man tā nemaz nav vajadzīga. Lai tikai apdrošināšana to samaksā. Es gribu koka stumbeni un naudu. - Apdrošināšanai ir savi uzticības ārsti, kas visu kontrolē, Žanno. Zēns paslējās gultā. - Vai jūs domājat, ka viņi man nesamaksās par protēzi? - Samaksās. Iespējams, ka ne par pašu dārgāko. Taču naudu tev nedos; viņi gādās, lai tu patiesi saņemtu protēzi. - Tad es to paņemšu un tūlīt pat pārdošu atpakaļ. Ar to, protams, zaudēšu. Kā jums liekas, vai divdesmit procentu zaudējuma ir pietiekami? Sākumā piedāvāšu ar desmit procentiem. Varbūt būs iespējams ar tirgotāju aprunāties iepriekš? Kāda daļa apdrošināšanai, vai es ņemu vai neņemu to kāju? Samaksāt tai vajadzēs, gar visu pārējo tai taču nav daļas... vai ne? - Protams. Pamēģināt jau tu vari. - Tas jau būtu kaut kas. Mēs varētu par šo naudu iegādāties leti un citu nepieciešamo mazam piena veikalam. – Žanno šķelmīgi pasmaidīja. – Tāda kāja ar šarnīru un visu pārējo, paldies dievam, maksā labu naudiņu. Smalks darbs. Tas ir ko vērts. - Vai no apdrošināšanas sabiedrības ir jau kāds te bijis? - Nē. Par kāju un atkāpšanos vēl nav bijuši. Tikai par operāciju un klīniku. Vai vajadzētu paņemt advokātu? Kā jums liekas?... Dega sarkanā gaisma! Tas ir noteikti. Policija... Ienāca māsa ar vakariņām. Viņa nolika visu uz galdiņa – blakus gultai. Viņš neteica nekā, līdz viņa nebija aizgājusi. - Ēst te gan dod daudz, - zēns sacīja. – Tik labi man vēl nekad nav bijis. Nespēju pat viens visu apēst. Māte atnāk un apēd atlikumu. Pietiek mums abiem. Tā viņa ietaupa. Tāpat jau istaba te maksā bargu naudu. - To samaksās apdrošināšana. Ir gluži vienalga, kur tu guli. Zēna pelēcīgajai sejai pārlidoja gaišs atspulgs. - Es runāju ar doktoru Vēberu. Viņš dos man desmit procentus. Rēķinu par izdevumiem viņš nosūtīs apdrošināšanai. Tā samaksās, bet man viņš iedos desmit procentus skaidrā. - Tu esi prātīgs puisis, Žanno. - Ja esi nabags, tad jābūt prātīgam! - Tā ir gan. Vai tev ir sāpes? - Kājā, kuras man nav. - Tie ir nervi, kas vēl palikuši. - Es zinu. Un tomēr jocīgi. Sāp kaut kas, kā nemaz vairs nav. Varbūt tā ir manas kājas dvēsele? – Žanno pasmīnēja. Viņš bija pajokojis. Tad noņēma ēdieniem pārliktos šķīvjus. – Zupa, vista, dārzāji, pudiņš. Tas ir tieši mātei. Viņai ļoti garšo vista. Mājās mēs to reti redzam. – Viņš iegūlās ērtāk. – Reizēm es naktīs pamostos un iedomājos. Ka vajadzēs par visu pašiem samaksāt. Kā jau naktīs, tā pamostoties, pirmajā brīdī mēdz satraukties. Tad attopos, ka guļu te kā smalku ļaužu dēls un ka man ir tiesības prasīt visu, ko vēlos, ka varu zvanīt māsām un viņām jānāk, un maksās par visu citi ļaudis. Lieliski, vai ne? - Jā, - sacīja Raviks. – Lieliski... Viņš sēdēja „Ozīrisā”, ārsta istabā. - Vai ir vēl kāda? – viņš jautāja. - Jā, - atbildēja Leonī. – Ivonna. Viņa ir pēdējā. - Lai nāk šurp. Tu esi vesela, Leonī. Ivonna bija divdesmit piecus gadus veca tumīga gaišmate ar platu degunu un prostitūtām raksturīgām īsām un resnām kājām un rokām. Pašapmierināti šūpodamās, viņa ielīgoja

istabā un parāva augšup savas zīda skarmalas. - Turp, - norādīja Raviks. - Vai tāpat nevar? – jautāja Ivonna. - Kāpēc? Par atbildi viņa klusēdama pagriezās un parādīja savu vareno pēcpusi. Tā bija vienos zilos asins izplūdumos. Jādomā, ka dabūjusi pamatīgu pērienu. - Ceru, ka klients būs tev labi samaksājis par to, - sacīja Raviks. – Tas nav nekāds joks. Ivonna pakratīja galvu. - Ne santīma, dakter. Tas nebija klients. - Tātad tev pašai tas sagādā prieku. Nezināju, ka tas tev patīk. Ivonna atkal pakratīja galvu, viņas sejā parādījās apmierināts, noslēpumains smaids. Situācija bija viņai pa prātam. Viņa jutās nozīmīga. - Es neesmu nekāda mazohiste, - viņa teica, lepodamās, ka zina šādu vārdu. - Kas tad? Skandāls? Ivonna brīdi paklusēja. - Mīlestība, - viņa tad novilka un tīksmi pagrozīja plecus. - Greizsirdība? - Jā, - Ivonna staroja. - Vai ļoti sāp? - Kaut kas tāds nesāp. Viņa uzmanīgi atgūlās. - Vai zināt, dakter, ka madame Rolande negribēja sākumā ļaut man strādāt? „Tikai vienu stundu,” es teicu. „Pamēģināsim kaut tikai vienu stundu! Tad jau manīsiet!” Un tagad man ar sazilināto dibenu ir varen lielāki panākumi nekā jebkad. - Kāpēc tā? - Nezinu. Ir tādi tēvaiņi, kas tā dēļ dulli metas. Tas viņus satrauc. Pēdējās dienās nopelnīju par divsimt piecdesmit frankiem vairāk. Cik ilgi zilumi būs vēl redzami? - Vismaz nedēļas divas trīs. Ivonna paklakšķināja ar mēli. - Ja tā turpināsies, varēšu tikt pie kažoka. Lapsa – brangi nokrāsotas kaķu ādas. - Ja ar to nepietiks, tavs draugs taču varēs izlīdzēt – atkal iekaustīt. - To viņš nemūžam nedarīs, - Ivonna attrauca. – Nav no tādiem. Nav nekāds maita aprēķinātājs, vai zināt. Dara to tikai aiz jūsmības. Kad viņam uznāk. Kaut vai uz ceļiem mestos – neparko nedarīs. - Raksturs! – Raviks noteica. – Tu esi vesela, Ivonna. Viņa piecēlās. - Tad tik jāšancē. Lejā jau mani gaida večuks ar sirmu bārdu. Es šim parādīju zilumus. Kā prātā salauzies. Mājās nedrīkst ne vārdiņa bilst. Domāt, par to vien sapņo kā savu veco samizot. – Viņa dzidri un skanīgi iesmējās. – Dakter, vai ļaudis nav jocīgi? Pašapmierināti šūpodamās, viņa izlīgoja no istabas. Raviks nomazgāja rokas. Tad nolika lietotos instrumentus un piegāja pie loga. Namus apņēma sidraboti pelēcīga krēslība. Kailie koki kā melnas miroņu rokas snaikstījās laukā no asfalta. Aizbērtos ierakumos dažreiz bija gadījies redzēt šādas rokas. Raviks attaisīja logu un paskatījās ārā. Starp dienu un nakti svārstīgā nerealitātes stunda. Mīlestības stunda mazajos hoteļos – precētiem, kas vakaros cienīgi ieņem ģimenes galvas vietu. Stunda, kurā itālietes Lombardijas līdzenumā jau sāk daudzināt felicissima notte 10 . Izmisuma un sapņu stunda. 10

Brīnumainākā nakts (itāl.).

Raviks aizvēra logu. Šķita, ka istaba pēkšņi satumsa. Bija ielidojušas ēnas, ierāvušās kaktos un nedzirdami sarunājās. Konjaka pudele, ko bija ienesusi Rolande, spīguļoja uz galda kā slīpēts topāzs. Brīdi pastāvējis, Raviks nokāpa lejā. Lielā telpa bija gaiši apgaismota, spēlēja pianola. Meičas rozā zīda kreklos sēdēja divās rindās uz popētiem apaļiem sēdekļiem. Visām bija atsegtas krūtis. Klientiem vajadzēja preci redzēt. Kāds pusducis to jau bija klāt. Lielākoties vidēja vecuma sīkpilsoņi. Tie bija piesardzīgi lietpratēji, kas zināja, kad notiek ārsta apskate, un nāca šai laikā, lai būtu pilnīgi droši pasargāti no saslimšanas. Ivonna bija līdzās savam večukam, kam uz galda atradās pudele „Dubonnet”. Viņa stāvēja, uzlikusi kāju uz krēsla, un dzēra šampanieti. Viņa saņēma desmit procentus no katras pudeles. Vecais bija par traku aizrāvies, ja tik izšķērdīgi uzstājās. Šampanieti mēdza pasūtīt tikai ārzemnieki. Ivonna to labi apzinājās. Viņai bija zvēru dresētājas nevērīgā stāja. - Vai beidzi, Ravik? – jautāja Rolande, stāvēdama pie durvīm. - Jā. Viss kārtībā. - Vai gribi ko iedzert? - Nē, Rolande. Iešu uz hoteli. Līdz šim strādāju. Viss, kas man vajadzīgs, ir – karsta vanna un tīra veļa. Viņš devās garām bāram un garderobei uz izeju. Durvju priekšā viņu saņēma vakars ar violetām acīm. Vientuļi un steidzīgi zilajās debesīs aizdūca lidmašīna. Kāda kaila koka pašā augstākajā zarā vidžināja mazs, melns putna bērns. Sieviete, kuru grauž vēzis kā bezacu plēsoņa, mazs kroplītis, kas skaita naudas ieguvumu... prostitūta ar savu ienesīgo pēcpusi, pirmais strazds kailajos zaros... viss slīd un slīd garām, tā visa neskarts, viņš tagad lēnām iet pa mijkrēsli, kas smaržo pēc atpūtas, pie kādas sievietes. - Vai gribi vēl kalvadosu? Žoanna pamāja. - Jā, vēl mazliet. Raviks pieaicināja zāles uzraugu. - Vai jums ir vēl vecāks kalvadoss par šo? - Un šis nav labs? - Ir labs. Bet varbūt jums atradīsies pagrabā vēl kāds. - Paskatīšos. Oficiants piegāja pie kases, kur kopā ar kaķi snauda saimniece, tad pazuda aiz matēta stikla durvīm, kur patrons noņēmās ar rēķiniem. Pēc brīža viņš atgriezās ar nopietnu, saspringtu sejas izteiksmi un, uz Raviku nepaskatīdamies, devās pa kāpnēm lejā uz pagrabu. - Šķiet, ka tā lieta iet. Oficiants atgriezās ar pudeli, ko nesa tik saudzīgi kā zīdaini. Netīra pudele – nevis tūristiem gleznaini putekļos novārtīta, bet gluži vienkārši ļoti netīra pudele, kas ilgus gadus gulējusi pagrabā. Viņš to piesardzīgi attaisīja, paostīja korķi un atnesa divas palielas glāzītes. - Lūdzu, msjē, - viņš aicināja Raviku, ieliedams mazu lāsīti. Paņēmis glāzi, Raviks ieelpoja dzēriena aromātu. Tad pagaršoja, atliecās krēslā atpakaļ un pamāja. Viesmīlis svinīgi pamāja pretī un tad piepildīja abas glāzes līdz vienai trešdaļai. - Pamalko šo, - Raviks sacīja Žoannai. Norijusi malciņu, viņa nolika glāzi uz galda. Viesmīlis nenolaida no viņas acu. Viņa pārsteigta palūkojās uz Raviku. - Kaut ko tādu es savu mūžu neesmu dzērusi, - viņa teica, vēlreiz pamalkojusi dzērienu. – Tas nav jādzer, tas ir jāieelpo. - Tā tas ir, madame, - visai apmierināts, paskaidroja oficiants. – Jūs to smalki uztvērāt.

- Ravik, - sacīja Žoanna. – Tev draud briesmas. Pēc šī kalvadosa es vairs nevarēšu dzert nevienu citu. - Nekas, gan varēsi vēl arī citus dzert. - Bet pastāvīgi sapņošu par šo. - Labi. Tā tu ar kalvadosa romantismu pārvērtīsies par romantiķi. - Bet nekad man vairs nepatiks kāds cits. - Gluži otrādi, tas garšos tev pat labāk, nekā patiesībā ir. Tas kļūs par kalvadosu ar ilgām pēc kāda cita kalvadosa. Un piešķirs tam savu īpatnību. Žoanna sāka smieties. - Kādas muļķības! Tu pats to labi zini. - Protams, muļķības. Bet visa mūsu dzīve ir pārpilna muļķību. Mēs nevaram iztikt ar faktu cietām garozām. Kas tad notiktu ar mīlestību? - Kāds tam sakars ar mīlestību? - Pat ļoti liels sakars. Te atklājas pēctecība. Citādi mēs tikai reizi mūžā mīlētu un vēlāk noraidītu visu. Bet šādi tas ilgu mazumiņš pēc tā, kuru mēs pametam vai kurš pamet mūs, kļūst par oreolu tam, kas ierodas vēlāk. Pēc zaudējuma jaunais iegūst zināmu romantisku apskaidrību. Sensens, svēts pašapmāns. - Man liekas pretīgi, ka tu tā runā. - Man arī. - Tā nedari. Pat joka pēc ne. Tu pārvērt brīnumu par triku. Raviks neko neatbildēja. - Un skan tā, it kā tev būtu jau apnicis un tu gudrotu, kā tikt no manis vaļā. Raviks uzlūkoja Žoannu ar apslēptu maigumu. - Par to tev nav galva jālauza, Žoan. Ja pienāks laiks, tad mani pametīsi tu. Ne jau es tevi. Tas ir droši. Žoanna spēji nolika glāzi uz galda. - Kas tā par māžošanos! Es tevi nekad nepametīšu. Ko tu pūlies man atkal iestāstīt? Acis, nodomāja Raviks. It kā tanīs zibsnītu. Maigi, sārteni zibšņi, uzradušies sveču liesmu haosā. - Žoan, es neko negribu tev iegalvot. Tikai gribētu tev pastāstīt pasaku par vilni un klinti. Tas ir sens stāsts. Vecāks par mums. Klausies. Bija kādreiz vilnis, kurš mīlēja klinti kaut kur jūrā, teiksim, Kapri līcī. Vilnis čalodams neskopojās ar putu glāstiem, skūpstīja to dienu un nakti, apskaudams savām baltajām rokām. Vilnis, asaras liedams, nopūzdamies lūgšus lūdzās, lai nāk pie viņa, mīlēja klinti, jūsmoja un mīlot nemanot skaldīja, skaloja nost, un kādu dienu, jau pilnīgi atskalota, klints padevās un ieslīga viļņa skavās. Raviks iedzēra malciņu kalvadosa. - Nu un tad? – jautāja Žoanna. - Un pēkšņi nebija vairs klints, ko skalot, ko mīlēt, par ko skumt. Bija vairs tikai jūras dibenā vilnī iegrimis akmens bluķis. Vilnis jutās vīlies un piekrāpts un meklēja sev citu klinti. - Nu un? – Žoanna aizdomu pilna paskatījās uz viņu. – Ko tas lai nozīmē? Klintij vajadzēja palikt klintij? - Viļņi tā vienmēr saka. Viss kustīgais ir stiprāks par nekustīgo. Ūdens ir stiprāks par klinti. Žoanna nepacietīgi sakustējās. - Kāds tam visam sakars ar mums? Pasaka, kurai nav nekādas nozīmes. Vai arī tu kārtējo reizi smejies par mani. Ja kādreiz tiktāl nonāks, tad tu mani pametīsi, tas ir viss, ko es noteikti zinu. - Tas būs tavs pēdējais apgalvojums, kad tu iesi no manis prom, - Raviks smējās. – Teiksi, ka es esmu aizgājis. Un pratīsi savu apgalvojumu nopamatot... un ticēsi tam... un tev būs

taisnība pašas vecākās pasaules tiesas priekšā – dabas priekšā. Raviks pamāja viesmīlim. - Vai varētu šo pudeli kalvadosa nopirkt? - Jūs gribat to paņemt līdzi? - Precīzi tā. - Msjē, tas ir pret mūsu noteikumiem. Mēs nepārdodam iznešanai. - Pajautājiet patronam. Viesmīlis atgriezās ar laikrakstu. Tas bija „Paris Soir”. – Saimnieks izņēmuma kārtā atļāva, - viņš paskaidroja, uzspieda pudelei korķi un ietina laikrakstā, iepriekš izņēmis sporta pielikumu, to salocīja un iebāza kabatā. - Te, msjē. Turiet tumsā un vēsumā. Tas ir no mūsu patrona vectēva muižas. - Lieliski. Raviks samaksāja un, paņēmis pudeli, to apskatīja. - Nāc mums līdzi, saulesstar, tu, kas Normandijas vēju appūstā, vecā augļu dārzā ilgā, tveicīgā vasarā un zilgā rudenī nenoguris glāstīt glāstīji ābolus, nāc mums līdz. Tu esi mums vajadzīgs. Kaut kur pasaules telpā plosās vētra... Viņi izgāja uz ielas. Bija sācis līt. Žoanna palika stāvam. - Ravik! Vai tu mani mīli? - Jā, Žoan. Vairāk, nekā tu domā. Viņa pieglaudās pie viņa. - Reizēm tā neliekas. - Gluži otrādi. Vai tad es tev kaut ko tādu stāstītu? - Man labāk patiktu klausīties kaut ko citu. Viņš skatījās lietū un smaidīja. - Žoan, mīlestība nav gluds ezeriņš, kurā var pastāvīgi spoguļoties. Tai ir paisumi un bēgumi. Ir kuģu vraki, astoņkāji un vētras, dārgumu dārgumi un pērles. Bet pērles guļ dziļi. - Es nezinu nekā no visa tā. Mīlestība – ir būt kopā. Vienmēr. Vienmēr, viņš nodomāja. Sena bērnu pasaciņa. Pat mirklis nav noturams! Žoanna aizpogāja mēteli. - Gribētos, kaut būtu vasara, - viņa teica. – Nekad vēl neesmu tik ļoti pēc tās ilgojusies kā šai gadā. Viņa izņēma no skapja melno vakarkleitu un nometa uz gultas. - Kā es to reizēm neieredzu! Šo mūžam melno tērpu! Mūžam to pašu „Šeherezadi”! Vienmēr viens un tas pats!... Viens un tas pats! Raviks paskatījās, bet neteica nekā. - Vai tu to nesaproti? – viņa jautāja. - O, saprotu... - Kāpēc tu neņem mani no turienes prom, mīļotais? - Uz kurieni? - Kaut kur! Vienalga, kur! Raviks iztina atnesto kalvadosa pudeli un izvilka korķi. Tad sameklēja glāzīti un pielēja pilnu. - Paņem, - viņš aicināja. – Izdzer. Viņa pakratīja galvu. - Tas nelīdz. Reizēm dzeru un nepalīdz. Reizēm nekas nepalīdz. Man negribas šovakar iet turp – pie tiem idiotiem. - Paliec. - Un tad?

- Piezvani, ka esi saslimusi. - Rīt tikpat vajadzēs iet, un tad būs vēl ļaunāk. - Vari paslimot vairākas dienas. - Tādēļ jau nekas nemainīsies. – Viņa ieskatījās Ravikam acīs. – Kas tas ir? Kas ar mani notiek, mīļotais?... Vai tāpēc, ka lietus? Vai tāpēc, ka šī miklā tumsība? Reizēm liekas, it kā es gulētu zārkā. Pelēcīgās pēcpusdienas, kurās iestieg un netiek laukā. Pirmīt man tas bija aizmirsies, es biju laimīga ar tevi mazajā restorānā... Kāpēc tev vajadzēja runāt par šķiršanos, aiziešanu? Negribu neko par to zināt, negribu neko dzirdēt! Tas uzdzen skumjas, acu priekšā uzrodas ainas, kuras negribu skatīt, lai mani nesagrābtu nemiers... Es zinu, tu nemaz tā nedomā, bet tas mani sāpīgi skar. Sāpīgi, un tad vēl lietus un tumsa. Tu to nezini. Tu esi stiprs. - Stiprs? – Raviks pārjautāja. - Jā. - Kā tu to zini? - Tu nepazīsti baiļu. - Es vairs nepazīstu baiļu. Tas nav viens un tas pats, Žoan. Žoanna neklausījās. Viņa staigāja šurp un turp saviem garajiem soļiem, kam telpa likās pārāk maza. Tā viņa parasti iet, domāja Raviks, it kā dotos pretī vējam. - Es gribētu prom no visa tā, - viņa sacīja. – Prom no šī hoteļa, no šī naktskluba un lipīgajiem skatieniem, prom! – Viņa apstājās. – Ravik, vai tad mums tā jādzīvo, kā mēs dzīvojam? Vai mēs nevaram dzīvot kā citi cilvēki, kas mīl viens otru? Būt kopā, lai pašiem būtu kaut kas savs, vakari, drošība, nevis šie koferi, tukšās dienas un šī hoteļa istaba, kurā jūties svešs... Ravika seja bija neizdibināma. Te nu tas ir, viņš nodomāja. Šādu sarunu viņš bija gaidījis. - Žoan, vai tu tiešām domā, ka šāda dzīve domāta mums? - Kāpēc ne? Citiem tas ir! Mājīgums, būt kopā, dzīvoklis, un, kad aizver durvis... viss nemiers zudis un nesūcas cauri sienām kā te. - Tu tiešām tā gribētu? – Raviks atkārtoja. - Jā. - Mazs, skaists dzīvoklītis ar mazu, skaistu mietpilsonisku laimīti. Mazu, skaistu drošību vulkāna malā. Vai tiešām tev to gribas? - Var jau arī citādi pateikt, - viņa skumji atbildēja. – Ne tik nicinoši. Ja kādu mīl, tad rodas citi vārdi. - Vārdiem nav nozīmes, Žoan. Vai tad tu tiešām tā gribētu? Mēs abi neesam tādai dzīvei piemēroti. Viņa palika stāvam. - Es esmu. Raviks pasmaidīja. Šai smaidā bija maigums, ironija un skumju ēna. - Nē, Žoan, arī tu ne. Tu vēl mazāk. Bet tas nav vienīgais iemesls. Ir vēl kāds cits. - Jā, - viņa atteica ar rūgtumu. – Es zinu. - Nē, Žoan. Tu nezini. Bet es tev pateikšu. Tā būs labāk. Lai tu nedomātu to, ko patlaban domā. Viņa joprojām stāvēja nekustēdamās. - Pāris vārdos tiksim ar to galā, - viņš sacīja. – Un vēlāk neprašņā man vairs neko. Viņa neatbildēja. Viņas sejā nekas nebija lasāms. Pēkšņi tā pati tukšā seja, kas jau kādreiz bija. Raviks saņēma viņas rokas savējās. - Es dzīvoju Francijā nelegāli, - viņš teica. – Man nav dokumentu. Tas ir īstais iemesls. Tāpēc nevarēšu nekad noīrēt dzīvokli. Nevarēšu nekad apprecēties, ja kādu iemīlēšu. Tam nepieciešamas apliecības un vīzas. To man nav. Man nav pat tiesību strādāt. Daru to slepeni. Nekad nevarēšu dzīvot savādāk kā patlaban. Viņa raudzījās Ravikā plaši ieplestām acīm. - Vai tā ir taisnība? Viņš paraustīja plecus.

- Tūkstošiem cilvēku tā dzīvo. Tu droši vien arī to zini. To mūsdienās zina visi. Esmu viens no daudziem. – Viņš smaidīdams palaida viņas rokas vaļā. – Cilvēks bez nākotnes, kā saka Morozovs. - Jā... bet... - Man pat ir vēl izcili labi. Es strādāju, es dzīvoju, man esi tu... kāda nozīme tad ir dažām neērtībām? - Un policija? - Policija pārāk daudz par to neinteresējas. Ja tā mani nejauši notvertu, tad izraidītu, tas ir viss. Bet tas tikpat kā nav iespējams. Un tagad ej un piezvani uz savu naktsklubu, ka nebūsi. Paturēsim šo vakaru sev. Visu vakaru. Pasaki, ka esi saslimusi. Ja būs vajadzīga izziņa, dabūšu no Vēbera. Viņa nekustējās no vietas. - Izraidītu, - viņa atkārtoja, it kā tikai pamazām sāktu saprast. – Izraidītu... Izraidītu no Francijas... Un tad tu būsi prom? - Tikai uz īsu laiku. Šķita, ka viņa nedzird to. - Būsi prom, prom! Un ko lai es tad daru? Raviks pasmaidīja. - Jā, - viņš teica. – Tiešām, ko tad lai tu dari? Atbalstījusi rokas, viņa sēdēja kā sastingusi. - Žoan, - Raviks sacīja. – Esmu jau divus gadus Parīzē, un man nekas nav gadījies. Viņas seja palika nemainīga. - Un ja nu tomēr gadās? - Tad es drīz būšu atkal atpakaļ. Pēc vienas, divām nedēļām. Tikpat kā ceļojumā, nekas vairāk. Un tagad piezvani uz „Šeherezadi”. Viņa vilcinādamās piecēlās. - Ko lai saku? - Ka tev ir bronhīts. Mēģini runāt aizsmakušā balsī. Viņa aizgāja līdz telefonam. Tad aši atgriezās. - Ravik... Viņš piesardzīgi atstūma viņu. - Pietiek, - viņš teica. – Viss ir aizmirsts. Tas ir pat svētīgi. Tas pasargās mūs no jūtu notrulināšanās, no atkārtošanās. Mūsu mīlestība paliks skaidra kā liesma... nevis plīts kāpostu sildīšanai ģimenes pusdienām. Ej tagad un piezvani. Viņa pacēla klausuli. Raviks vēroja, kā Žoanna runāja. Sākumā viņa nedomāja, ko saka, un nemitīgi raudzījās uz Ravika pusi, it kā nupat viņam draudētu arests. Bet tad pamazām diezgan viegli un pašsaprotami iejutās savos melos. Pat piemeloja vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Seja atdzīvojās un atspoguļoja attēlotās sāpes krūtīs. Balss metās gurdena, aizsmaka arvien vairāk, un beigās pat uznāca klepus. Uz Raviku viņa vairs neskatījās, skatījās kaut kur viņam garām, pilnīgi atdevusies savai lomai. Viņš klusēdams vēroja, tad iedzēra krietnu malku kalvadosa. Nekādu kompleksu, viņš nodomāja. Spogulis, kas brīnumaini atspoguļo, bet neko nepatur. Žoanna nolika klausuli un atglauda matus. - Viņi visam noticēja. - Tu nospēlēji pirmšķirīgi. - Viņi teica, lai paliekot gultā un, ja rīt nepāriešot, lai nekādā gadījumā neceļoties. - Redzi nu. Tad viss nokārtots arī rītdienai. - Jā, - viņa drūmi novilka. – Nokārtots... Tad pienāca pie Ravika. - Tu mani sabiedēji, Ravik. Saki, ka tā nav taisnība! Tu bieži tāpat vien runā. Saki, ka tā nav taisnība! Nav tā, kā tu teici. - Tā nav taisnība. Viņa atslēja galvu pie viņa pleca.

- Tā nevar būt taisnība. Es negribu atkal palikt viena. Tev jāpaliek pie manis. Es neesmu nekas, ja esmu viena. Es neesmu nekas bez tevis, Ravik. - Žoan, - viņš teica, raudzīdamies lejup uz viņu. – Reizēm tu esi tāda kā durvju sarga meita, reizēm kā no meža iznākusi Diāna. Un reizēm – kā abas kopā. Viņa palika nekustīgi pieglaudusies pie viņa pleca. - Kas es esmu tagad? Viņš pasmaidīja. – Diāna ar sidraba loku. Neievainojama un nāvējoša. - Tev vajadzētu man to biežāk teikt. Raviks klusēja. Viņa nebija sapratusi, ko viņš bija domājis. Tas nebija arī svarīgi. Viņa pieņēma, kas viņai derēja un kā derēja, par citu neraizēdamās. Bet vai tieši tas nevaldzināja Raviku? Kuru tad saistītu cilvēks, kas būtu līdzīgs pašam? Kam vajadzīga morāle mīlestībā? Tā bija vārgo izgudrojums. Neveiksminieku žēlabas. - Ko tu domā? – viņa jautāja. - Neko. - Neko? - Kaut ko jau nu domāju. Aizbrauksim, Žoan, uz dažām dienām kaut kur. Tur, kur ir saule. Uz Kannām vai Antibu. Pie velna visu piesardzību! Pie velna sapņošanu par trīsistabu dzīvokli un maitu putnu brēcienus pēc omulības! Tas nav mums domāts. Vai naktīs, kad, mēness apspīdēta, visa pasaule tvīkdama, vasarīgi izslāpusi, guļ, tev nešķiet, ka tu esi pati Budapešta, ziedošo kastaņaleju smarža? Tev taisnība! Jātiek laukā no tumsības, aukstuma un lietus! Kaut vai uz dažām dienām. Viņa spēji atliecās un paskatījās uz viņu. - Tu nejoko? - Nē. - Bet... policija... - Pie velna policiju! Tur nav bīstamāk nekā te. Tūristu novietnes netiek tik stingri kontrolētas. It īpaši jau nu ne greznākie hoteļi. Vai tu nekad tur neesi bijusi? - Nē. Nekad. Esmu bijusi tikai Itālijā un Adrijas piekrastē. Kad brauksim? - Pēc divām trim nedēļām. Tad ir pats labākais laiks. - Vai tad mums ir nauda? - Ir mazliet. Pēc divām nedēļām būs pietiekami. - Mēs varam apmesties kādā mazā pansionātā. - Tu neiederies nekādā mazā pansionātā. Tu iederies tādā būcenī, kāds šis te, vai pirmklasīgā hotelī. Mēs dzīvosim Antibā Kaphotelī. Šāda veida hoteļi ir pilnīgi droši, un tur neviens neprasa dokumentus. Tuvākajā laikā man paredzēts uzšķērst vēderu kādai ievērojamai personai, nez kādam augstu stāvošam ierēdnim, tas tad parūpēsies, lai mums būtu iztrūkstošā nauda. Žoanna aši piecēlās. Viņas seja staroja. - Ielej man vēl kalvadosu, - viņa teica. – Tas tiešām, liekas, ir sapņu kalvadoss... Viņa piegāja pie gultas un paņēma savu vakarkleitu. - Mans dievs, un man ir tikai šīs divas melnās skrandas! - Varbūt varēsim arī te kaut ko līdzēt. Divu nedēļu laikā var daudz kas notikt. Aklā zarna labākā sabiedrībā vai arī komplicēts lūzums kādam miljonāram...

XIV Andrē Dirāna labākās jūtas bija aizskartas. - Ar jums nav iespējams vairs strādāt, - viņš paziņoja. Raviks paraustīja plecus. Vēbers bija viņam pateicis, ka Dirāns saņems par operāciju

desmittūkstoš franku. Ja nesarunās iepriekš, tad Dirāns viņam atsūtīs divsimt frankus. Tā viņš bija izrīkojies arī iepriekšējā reizē. - Pusstundu pirms operācijas. Nekad nebūtu no jums to sagaidījis, dakter Ravik. - Es arī ne. - Jūs zināt, ka allaž varat paļauties uz manu augstsirdību. Nesaprotu, kāpēc esat tagad tik veikalniecisks kļuvis. Man ir nepatīkami brīdī, kad pacients zina, ka viņa dzīvība ir mūsu rokās, spriest par naudu. - Kas te nepatīkams? Dirāns kādu brīdi viņā lūkojās. Vecišķā seja ar sirmo ķīļbārdu pauda cieņu un sašutumu. Viņš pielika roku pie savām zelta brillēm. - Kā tad jūs bijāt domājis? – viņš negribīgi jautāja. - Divtūkstoš franku. - Ko? – Dirāns izskatījās tā, it kā būtu nošauts, bet vēl nespēj tam ticēt. – Smieklīgi! – viņš tad aprauti izmeta. - Labi, - sacīja Raviks. – Jums nebūs grūti vēl dabūt kādu citu. Piemēram, Bino – izcils ķirurgs. Raviks paķēra mēteli. Dirāns apjucis blenza uz viņu. Viņa cieņas pārpilnā seja atspoguļoja domu drudžainu darbošanos. - Pagaidiet! – viņš sacīja, kad Raviks sniedzās pēc cepures. – Jūs taču nevarat mani šādā situācijā pamest! Kāpēc jūs man to nepateicāt vakar? - Vakar jūs bijāt uz laukiem, nevarēju jūs sastapt. - Divtūkstoš franku! Vai jūs zināt, ka tik daudz es pat neprasīšu? Pacients ir mans draugs, varu tikai aprēķināt savus izdevumus. Andrē Dirāns izskatījās kā no bilžu grāmatām izkāpis mīļais dieviņš. Viņš bija septiņdesmit gadus vecs, samērā labs diagnosts, bet vājš ķirurgs. Par savu spožo praksi viņš varēja galvenokārt būt pateicīgs savam agrākajam asistentam Bino, kuram pirms diviem gadiem bija beidzot izdevies tikt pie patstāvīga darba. Kopš tā laika Dirāns sarežģītām operācijām izmantoja Raviku. Ravika operāciju griezumi bija minimāli īsi, un rētas vēlāk tikpat kā nebija manāmas. Dirāns bija labs bordo vīna pazinējs – gaidīts viesis augstākajā sabiedrībā, un arī viņa pacienti lielāko tiesu bija šo aprindu ļaudis. - Būtu es to zinājis... – viņš murmināja. Viņš to zināja vienmēr. Tāpēc jau pirms katras smagākas operācijas pazuda uz vairākām dienām savā lauku mājā. Tā izvairīdamies pirms operācijas runāt par honorāru. Vēlāk viss ritēja vienkārši, varēja pasolīt kaut ko nākošajai reizei... Un nākošajā reizē atkārtojās tas pats. Šoreiz, Dirānam par pārsteigumu, Raviks nebija vis ieradies uz pašu operācijas sākumu, bet pusstundu agrāk, notverdams Dirānu, vēl iekams slimnieks nebija iemidzināts. Tāpēc to nevarēja izmantot par ieganstu sarunas pārtraukšanai. Durvīs pabāza galvu māsa. - Vai var sākt ar narkozi, profesora kungs? Dirāns paskatījās uz viņu, tad uz Raviku, viņa skatienā bija lūgums pēc cilvēcības. Raviks atbildes skatiens bija cilvēcisks, bet stingrs. - Kā jūs domājat, dakter Ravika kungs? – jautāja Dirāns. - Jālemj jums, profesor. - Vienu mirklīti, māsiņ. Mēs neesam vēl gluži skaidrībā par operācijas gaitu. Māsa no durvju spraugas pazuda. Dirāns pagriezās pret Raviku. - Ko tagad? – viņa pārmetoši jautāja. Raviks sabāza rokas kabatās. - Atlieciet operāciju uz rītdienu... vai arī uz vienu stundu. Izsauciet Bino. Bino divdesmit gadu laikā bija gandrīz visas operācijas izdarījis Dirāna vietā, bet pats nebija neko sasniedzis, jo Dirāns viņam sistemātiski liedza izdevību darboties patstāvīgi, nemitīgi apgalvodams, ka Bino ir visas dotības strādāt par palīgu. Bino neieredzēja Dirānu un pieprasītu vismaz piectūkstoš franku, to Raviks zināja. Zināja arī Dirāns. - Dakter Ravik, - ieminējās Dirāns. – Nevajadzētu pazemot mūsu profesiju veikalnieciskos

darījumos. - Gluži manas domas. - Kāpēc jūs neļaujat šo jautājumu izlemt man? Līdz šim taču vienmēr bijāt apmierināts? - Nekad. - Kāpēc tad jūs man nekad to neteicāt? - Tāpēc, ka tam nebūtu bijusi liela nozīme. Turklāt tas mani pārāk neinteresēja. Šoreiz tas mani interesē. Man vajadzīga nauda. Māsa atgriezās. - Slimnieks ir nemierīgs, profesor. Dirāns ieurbās ar acīm Ravikā. Raviks atbildēja ar to pašu. Grūti izraut naudu francūzim, domāja Raviks. Grūtāk nekā ebrejam. Ebrejs domā par darījumu, francūzis tikai par naudu, no kuras viņam jāšķiras. - Acumirkli, māsiņ, - sacīja Dirāns. – Pārbaudiet pulsu, asinsspiedienu un temperatūru. - Ir jau izdarīts. - Tad ķerieties pie narkozes. Māsa aizgāja. - Nu labi, - sacīja Dirāns apņēmīgi. – Es jums došu tūkstoti. - Divus tūkstošus, - pārlaboja Raviks. Dirāns nepiekrita. Viņš pārvilka ar roku pār savu balto ķīļbārdiņu. - Paklausieties, Ravik, - viņš beidzot iejūtīgā balsī sacīja. – Kā emigrants, kurš nedrīkst praktizēt... - Nedrīkstētu arī pie jums operēt, - Raviks mierīgi iebilda. Vēl viņš gaidīja tradicionālo aizrādījumu, ka jābūt pateicīgam zemei, kura tevi pacieš. Taču Dirāns atteicās no tā. Viņš saprata, ka tikpat neko nepanāks un laiks negaida. - Divi tūkstoši... – viņš izgrūda ar tādu rūgtumu, it kā vārds būtu banknote, kas izlidinās pa muti laukā. – Vajadzēs maksāt no paša kabatas. Un es biju pārliecināts, ka jūs nebūsiet aizmirsis, ko esmu jūsu labā darījis. Dirāns gaidīja. Savādi gan, domāja Raviks, ka asinssūcēji tik labprāt lasa morāli. Vecais skopulis ar Goda Leģiona lentīti pogcaurumā vis nekaunas, bet pārmet man, ka es viņu izmantoju. Turklāt vēl pārliecināts, ka taisnība ir viņam. - Tātad divi tūkstoši, - Dirāns beidzot sacīja. – Divi tūkstoši, - viņš atkārtoja. Šķita, ka viņš teiktu: „Beigas! Ardievu, dzimtene un zilais debesjums, zaļie sparģeļi, maigās irbītes, vecais, labais vīns. Cauri!” – Vai varam tagad sākt? Pacientam bija brangs vēders un tievas kājas un rokas. Gadījuma pēc Raviks zināja, kas viņš ir. Tas bija Levāls, kura pārziņā bija emigrantu lietas. Vēbers to bija pastāstījis kā sevišķi interesantu joku. Levāla vārds bija zināms katram „International” hoteļa emigrantam. Raviks veikli izdarīja pirmo griezienu. Āda pavērās kā grāmata. Viņš to nostiprināja ar spailēm un apskatīja uz āru izvelbušos dzeltenīgos taukus. - Pataisīsim viņu par dažām mārciņām vieglāku – tā būs bezmaksas piedeva. Vēlāk viņš tās rīšus atgūs, - Raviks sacīja Dirānam. Dirāns neatbildēja. Raviks atdalīja tauku kārtu, lai tiktu pie muskuļiem. Te nu viņš guļ, bēgļu dievs un pavēlnieks, viņš domāja. Cilvēks, kura rokās ir simtiem likteņu, šajās maigajās, baltajās rociņās, kas te guļ bez dzīvības. Cilvēks, kas bija izraidījis veco profesoru Meijeru, kuram nebija vairs spēka vēlreiz uzsākt savu ērkšķu ceļu un kurš dienu pirms izraidīšanas bija klusiņām pakāries skapī – hotelī „International”. Skapī tāpēc, ka nekur citur nebija atrodams āķis. Viņš to varēja, jo badojoties bija tik ļoti novājējis, ka drēbēm domātais āķis izturēja viņa svaru. Nekā daudz vairāk jau ar nebija kā sainītis

drēbju un nedaudz nožmiegtas dzīvības tanī – viss, ko kalpone no rīta ieraudzīja. Būtu šim te taukvēderam kaut drusku līdzjūtības bijis, profesors Meijers dzīvotu. - Spailes, - sacīja Raviks. – Tamponus. Viņš turpināja operēt. Ķirurģiskā naža precizitāte. Precīza griezuma profesionālā atklāsme. Vēdera dobums. Zarnu tārpveida gredzeni. Tam, kurš te gulēja ar uzšķērstu vēderu, arī bija savi morāles principi. Kā tad, cilvēciski viņam bija Meijera pat žēl, bet bija arī tas, ko viņš sauca par savu nacionālo pienākumu. Vienmēr jau atradīsies iegansts, aiz kura paslēpties; kāds priekšnieks, kam savukārt ir priekšnieks; norādījumi, rīkojumi, pienākumi, pavēles – un beidzot daudzgalvainais monstrs Morāle. Nepieciešamība, nepielūdzamā īstenība, atbildība un kā vēl to visu sauc... Vienmēr jau atradīsies iegansts, ar kura palīdzību apiet vienkāršos cilvēcības likumus. Te nu bija žultspūslis, satrunējis, slims. To bija panākušas simtiem porciju filē Rossini, plunči à la mode de Caën, slokas krējuma mērcē kopā ar īdzīgu garastāvokli un dažiem litriem laba bordo. Profesoram Meijeram šādu rūpju nebija. Ja tagad izdarītu neveiksmīgu griezienu, pārāk platu, pārāk dziļu... Vai tad pēc nedēļas istabā, kur ož pēc pelējuma, dokumentu mapēm un kodēm, kur bailēs trīsoši emigranti gaida spriedumu par dzīvību vai nāvi, sēdēs iejūtīgāks cilvēks? Labāks... varbūt arī sliktāks. Šis bez samaņas uz galda zem spilgtās gaismas guļošais sešdesmit gadus vecais vīrs neapšaubāmi uzskatīja sevi par humānu. Viņš droši vien bija gādīgs tēvs, laipnīgs vīrs... bet, tikko pārkāpis pār sava darba kabineta slieksni, pārvērtās par tirānu, kurš slēpās aiz vārdiem: „Mēs taču nevaram...” – vai arī: „Kur mēs nonāksim, ja...” Francija neaizietu bojā, ja Meijers joprojām ēstu ik dienas savu pieticīgo maltīti... ja atraitne Rozentāle būtu drīkstējusi joprojām vienā no „International” kalpotāju istabiņām gaidīt savu nomocīto dēlu... ja plaušu slimnieks baltveļas tirgotājs Štalmanis nebūtu nosēdējis pusgadu cietumā par nelegālu robežas pāriešanu un iznācis tikai, lai nomirtu, iekams no jauna tiktu izsūtīts... Kārtībā. Griezums pareizs. Ne par dziļu, ne par platu. Ketguts. Ligatūra. Žultspūslis. Raviks parādīja to Dirānam. Spilgtajā gaismā tas taukaini spīdēja. Viņš iemeta to spainī. Tālāk. Kāpēc Francijā taisa reverdena šuves? Nost spailes! Viduvēja ierēdņa, ar caurmēra algu trīsdesmit četrdesmit tūkstošu franku gadā, brangais vēders. Kā viņš varēja samaksāt desmit tūkstošus par operāciju? Kur viņš dabū pārējo? Kādreiz arī šis vēderiņš ir cēlis smilšu pilis. Laba šuve. Dūriens pie dūriena. Divi tūkstoši franku joprojām atspoguļojās Dirāna sejā, lai arī ķīļbārdiņa nav vairs redzama. Tas lasāms acīs. Katra acs tūkstoš franku. Mīlestība sagandē raksturu. Vai es citādi būtu šo rantjē piespiedis pie sienas un satricinājis viņa ticību dievišķīgajai pasaules kārtībai ekspluatācijā? Rīt viņš saldeni pieglaimīgi sēdēs pie taukvēderiņa gultas un klausīsies pateicības dziesmā par padarīto darbu... Uzmanību, vēl viena spaile!... Taukvēders – tā ir viena nedēļa Žoannai un man Antibā. Viena nedēļa gaismas šī laika smacīgajā pelnu lietū. Gabaliņš debesu zilgmes pirms negaisa... Tagad zemāda. Izmeklēti smalki par divtūkstoš frankiem. Būtu vajadzējis atmiņai par Meijeru iešūt šķēres. Sīcošā, baltā gaisma. Kāpēc domas tā jaucas cita caur citu? Laikraksti, radio. Meļu un gļēvuļu vāvuļošana. Dezorientējošu vārdu lavīna. Apjukušās smadzenes. Paļāvīgas jebkuriem demagoģiskiem mēsliem. Nespējīgas vairs sagremot cieto atziņas maizi. Bezzobu smadzenes. Bezjēdzība. Tā, tas nu arī būtu padarīts. Vēl tikai ļenganā āda. Pēc dažām nedēļām viņš jau atkal varēs raidīt no Francijas laukā bailēs trīsošus bēgļus. Varbūt bez žultspūšļa viņš kļūs labsirdīgāks? Ja vien nenomirs. Šādi mirst astoņdesmit gadu vecumā, godāti, pārpilni pašcieņas, lepnu mazbērnu vidū... Gatavs. Aizvākt! Raviks novilka cimdus un noņēma masku. Dižais ierēdnis izslīdēja uz nedzirdamiem riteņiem no operāciju zāles. Raviks pavadīja viņu ar skatienu. Ja tu zinātu, Levāl, viņš domāja, ka tavs gauži legālais žultspūslis apveltīs mani, nelegālo bēgli, ar dažām gaužām nelegālām dienām Rivjērā! Viņš sāka mazgāties. Līdzās lēnām un metodiski mazgāja rokas Dirāns. Veca vīra, kam ir augsts asinsspiediens, rokas. Rūpīgi berzēdams pirkstus, viņš ritmā lēnām, kā maldams graudus, kustināja apakšžokli. Tiklīdz pārstāja berzēt pirkstus, tā pārstāja arī gremot. Kolīdz sāka, tā atsāka arī gremot. Šoreiz viņš mazgājās sevišķi rūpīgi un lēni. Grib vēl kādu

brīdi paildzināt šķiršanos no tiem divtūkstoš frankiem, domāja Raviks. - Ko jūs vēl gaidāt? – pēc kāda laiciņa jautāja Dirāns. - Čeku. - Es jums naudu aizsūtīšu, kad pacients samaksās. Tas būs pēc dažām nedēļām, kad viņu izrakstīs no klīnikas. Dirāns ņēmās susināt rokas. Tad, paķēris odekolona pudeli, ielēja saujā un saberzēja plaukstas. - Tik daudz jūs taču man uzticaties, vai ne? – viņš jautāja. Nelietis, domāja Raviks. Grib mani vēl kaut drusku pazemot. - Jūs taču teicāt, ka pacients ir jūsu draugs un maksās tikai par izdevumiem. - Jā... – nenoteikti atbildēja Dirāns. - Nu... liekie izdevumi ir daži franki par materiālu un samaksa māsām. Klīnika pieder jums. Ja parēķināsiet simt franku par visu, varat tos atvilkt un man vēlāk atdot. - Neparedzētie izdevumi, dakter Ravik, diemžēl ir ievērojami lielāki, nekā es biju domājis, paskaidroja Dirāns izsliedamies. – Tie jūsu divi tūkstoši franku tāpat ir tur ieskaitīti. Tāpēc man tie jānorēķina pacientam. – Viņš paošņāja savas smaržojošās rokas. – Jūs saprotat... Viņš smaidīja. Dzeltenie zobi bija spilgtā kontrastā ar sniegbalto bārdu. It kā sniegā būtu kāds iečurājis, nodomāja Raviks. Lai vai kā, maksāt viņš maksās. Vēbers uz šā rēķina man naudu iedos. Vecais kazbuks nesagaidīs, ka es viņam arī to vēl lūgšu. - Labi, - viņš teica. – Ja tas jums sagādā grūtības, tad atsūtiet man vēlāk. - Tas man nesagādā grūtības. Kaut arī jūsu prasība bija negaidīta un pārsteidzoša. Tas ir kārtības labad. - Labi, lai būtu kārtības labad, tas ir tas pats. - Ne tuvu nav tas pats. - Rezultāts ir tas pats, - sacīja Raviks. – Un tagad atvainojiet mani. Gribētos iedzert kādu malciņu degvīna. Sveiki. - Sveiki, - Dirāns apjucis atņēma. Keita Hegstrema smaidīja. - Kāpēc jūs nevarētu man braukt līdzi, Ravik? Slaika, gara auguma, viņa mierīgi stāvēja, sabāzusi rokas mēteļa kabatās. - Fjezolā tagad jau laikam zied zeltpulkstenīši. Dzeltenīga liesma gar visu dārza žogu. Kamīns, grāmatas, miers. Laukā pa ielas bruģi nodārdināja kravas mašīna. Klīnikas mazajā pieņemšanas istabā notrinkšķēja ierāmēto fotogrāfiju stikli. Tie bija Šartras katedrāles uzņēmumi. - Nakts klusums. Tāltālu no visa... – sacīja Keita. – Vai jums tas nepatiktu? - Patiktu. Bet diezin vai es to izturētu. - Kāpēc ne? - Klusums ir tad labs, ja pašā ir klusums. - Manī nav klusuma. - Jūs zināt, ko gribat. Tas ir gandrīz tas pats. - Vai jūs to nezināt? - Es neko negribu. Keita bez steigas pogāja ciet mēteli. - Kas tas ir, Ravik? Laime vai izmisums? Viņš nepacietīgi smaidīja. - Laikam jau kā viens, tā otrs, tāpat kā vienmēr. Par to nevajag daudz prātot. - Ko tad lai dara? - Priecāties. - Tam nav vajadzīgs neviens cits, - viņa to uzlūkoja. - Nē, tam vienmēr vajadzīgs vēl kāds.

Viņš apklusa. Ko es te melšu, viņš domāja. Atvadu tērgāšana. Šķiršanās mulsums, miermīlīgu pamācību birums. - Es nerunāju par to mazo laimi, ko jūs kādreiz pieminējāt, - viņš teica. – Tāda uzzied visur – kā vijolītes ap krāsmatām. Tas, kurš neko negaida, arī neviļas, lūk, noderīgs dzīves pamats. Tad viss, kas pēc tam sekos, jau būs kaut kas vairāk. - Nekā tamlīdzīga, - iebilda Keita. – Tā tikai liekas tad, ja slims guļ gultā un domas lēnām rosās. Bet, tiklīdz var celties kājās, tas pazūd. Gribam ko vairāk. Viņas seju apgaismoja slīps gaismas stars, kas šķērsām ielauzās pa logu. Acis palika ēnā, tikai mute uz pārējā fona vientuļi ziedēja. - Vai jums Florencē ir zināms kāds ārsts? – jautāja Raviks. - Nē. Vai tad man vajadzīgs ārsts? - Vienmēr var noderēt. Var kāds nieks atgadīties. Man būtu mierīgāks prāts, ja es zinātu, ka jums tur ir ārsts. - Es jūtos ļoti labi. Un, ja kas atgadītos, es jau varu atgriezties Parīzē. - Protams. Tikai piesardzības labad. Florencē ir labs ārsts profesors Fiola. Vai atcerēsities? Fiola. - Aizmirsīšu. Nav taču svarīgi, Ravik. - Es viņam aizrakstīšu. Viņš parūpēsies par jums. - Kāpēc? Man jau nekas nekait. - Profesionāla piesardzība, Keit. Nekas vairāk. Es viņam aizrakstīšu, lai piezvana jums. - Kā gribat. – Viņa paņēma rokassomiņu. – Visu labu, Ravik! Es eju. Varbūt no Florences došos tieši uz Kannām un no turienes ar „Conte di Savoya” uz Ņujorku. Ja jums gadīsies ierasties Amerikā, tad ieraudzīsiet lauku mājā sievieti ar vīru un bērniem, zirgiem un suņiem. Keitu Hegstremu, kuru jūs pazināt, pametu te. Viņas mazais kaps ir „Šeherezadē”. Būsiet tur, iedzerot malciņu, pieminiet šad tad mani. - Labi. Ar vodku? - Jā. Ar vodku. Viņa svārstīdamās stāvēja istabas krēslībā. Gaismas stars tagad krita uz vienu no Šartras katedrāles fotogrāfijām viņai aiz muguras. Galvenais altāris un krusts. - Savādi, - viņa teica. – Man vajadzētu priecāties... bet es neesmu priecīga... - Tā tas ir pie katras šķiršanās, Keit. Pat šķiroties no izmisuma. Viņa stāvēja vilcinādamās, rimtas dzīvotgribas apdvesta, apņēmīga un mazliet noskumusi. - Pats vienkāršākais šķiroties ir – aiziet, - sacīja Raviks. – Nāciet, es jūs pavadīšu. - Labi. Gaiss bija rēns un mikls. Kā kvēloša dzelzs debesis bija zemu iegūlušās starp jumtiem. - Es dabūšu jums taksometru, Keit. - Nevajag. Es aiziešu līdz stūrim. Tur dabūšu. Šī ir gandrīz vai pirmā reize, kad esmu atkal ārā. - Kā jūtaties? - Kā vīnu iedzērusi. - Varbūt man tomēr sameklēt taksi? - Nē. Es gribu paieties kājām. Viņa paskatījās uz slapjo ielu un iesmējās. - Kādā apziņas nostūrītī vēl arvien slēpjas kāds baiļu mazumiņš. Vai tā tam jābūt? - Jā. Tā tam jābūt. - Ardievu, Ravik. - Ardievu, Keit. Viņa brītiņu vēl palika stāvam, it kā gribētu ko teikt. Tad slaika, vēl šmauga, uzmanīgi sperot soļus, kāpa lejā pa kāpnēm un devās prom pa ielu – pretī mēļajam vakaram un savai bojāejai. Viņa vairs neatskatījās.

Raviks atgriezās klīnikā. Ejot garām istabai, kurā bija gulējusi Keita, viņš izdzirda mūziku. Izbrīnījies palika stāvam. Viņš zināja, ka cita slimnieka tur vēl nebija. Piesardzīgi pavēris durvis, viņš ieraudzīja māsu, kas bija nometusies uz ceļiem pie radiolas. Pamanījusi Raviku, viņa sarāvās un pielēca kājās. Bija uzlikta veca plate: „La dernier valse11”. Meitene noraustīja kleitu. - Atskaņotāju man uzdāvināja mis Hegstrema, - viņa teica. – Amerikāņu aparāts. Šeit tāds nav dabūjams. Parīzē velti meklēt. Šeit tas ir vienīgais. Es viņu uz ātru roku izmēģināju. Spēlē automātiski piecas plates. – Viņa staroja aiz lepnības. – Vismaz trīstūkstoš franku vērts. Un visas šīs plates vēl klāt. Pavisam piecdesmit sešas. Un vēl radio arī turpat klāt. Tā tik ir laime! Laime, domāja Raviks. Jau atkal. Šeit tā bija radiolas izskatā. Viņš stāvēja un klausījās. Kā balodis pār orķestri lidinājās vijole, žēlabaini un sentimentāli. Tas bija viens no tiem gaudugabaliem, kas reizēm vairāk ķeras pie sirds nekā visas Šopēna noktirnes. Raviks palūkojās visapkārt. Gultas drānas noņemtas, matracis sacelts stāvus. Palagi samesti kaudzē blakus durvīm. Logi atvērti. Vakars, ironiski smīnēdams, lūkojās iekšā. Gaistošas smaržas un salona valša beigu akordi, - viss, kas palicis no Keitas Hegstremas. - Es nevaru visu reizē aiznest, - sacīja māsa. – Pārāk smagi. Aiznesīšu vispirms aparātu un tad pa divām reizēm plates. Varbūt arī pa trim reizēm. Brīnišķīgi. Ar to varētu atvērt kafejnīcu. - Laba doma, - sacīja Raviks. – Esiet uzmanīga, nesasitiet kaut ko.

XV Raviks pamodās ar grūtībām. Viņš vēl lidinājās visai neparastā sapņa un īstenības mijkrēslī... sapnis, gan bālāks un saraustītāks, bet vēl nebija izgaisis... Un tai pašā laikā viņš apzinājās, ka sapņo. Viņš bija Švarcvaldē, mazā dzelzceļa stacijā netālu no robežas. Tepat kaut kur šalkoja ūdenskritums. No kalniem vējoja egļu skuju smarža. Bija vasara, ieleja sveķu un pļavu smaržas pārpilna. Rieta saulē dzelzceļa sliedes laistījās sarkanīgas, it kā pa tām būtu aizjoņojis vilciens, pamezdams asiņainas pēdas. Kāpēc es esmu te? – domāja Raviks. Kas man te meklējams, Vācijā? Es taču esmu Francijā. Esmu Parīzē... Viņš ieslīdēja mīkstā, vizuļojošā vilnī, kas viņu iegremdēja dziļākā miegā. Parīze... te jau tā izplūda, pagaisa miglā, pazuda... Viņš nebija Parīzē. Viņš bija Vācijā. Kāpēc gan viņš bija atkal te atgriezies? Raviks pagājās gar mazo dzelzceļa staciju. Pie laikrakstu kioska stāvēja dzelzceļnieks, cilvēks vidējos gados, tuklu seju un ļoti gaišām uzacīm, viņš lasīja „Völkischer 11

„Pēdējais valsis” (fr.).

Beobachter”. - Kad pienāks vilciens? – jautāja Raviks. Dzelzceļnieks gausi pacēla acis no laikraksta. - Uz kurieni tad jūs gribat? Raviku pēkšņi apsvilināja karsts izbaiļu vilnis. Kur viņš bija? Kā sauca šo vietu? Kā – staciju? Vai teikt, ka uz Freiburgu? Sasodīts, kāpēc viņš nezināja, kur atrodas? Viņš pārlaida acis pār stacijas ēku. Nekur nekādas izkārtnes. Neviena nosaukuma. Viņš pasmaidīja. - Es esmu atvaļinājumā. - Uz kurieni tad jūs gribat? - Es tāpat vien braukāju. Te izkāpu uz labu laimi. Paskatījos pa logu – iepatikās. Tagad vairs nepatīk. Nevaru ciest ūdenskritumus. Gribu braukt tālāk. - Uz kurieni tad jūs gribat? Jums taču jāzina, uz kurieni gribat braukt? - Man parīt jābūt Freiburgā. Līdz tam man ir laika diezgan. Man patīk šādi braukāt, bez noteikta mērķa. - Šī līnija neved uz Freiburgu, - sacīja dzelzceļnieks, skatīdamies uz Raviku. Ko es te melšu? – domāja Raviks. Kāpēc vispār jautāju. Kāpēc vienkārši negaidu? Kā esmu te nokļuvis? - Es zinu, - viņš teica. – Man vēl ir pietiekami laika. Vai te kaut kur varētu dabūt ķiršu degvīnu? Īstu Švarcvaldes ķiršu degvīnu? - Tur, stacijas bufetē, - sacīja dzelzceļnieks, joprojām cieši viņā raudzīdamies. Raviks sāka lēnām iet pa peronu. Viņa soļi dobji atbalsojās uz asfalta zem stacijas nojumes. Pirmās un otrās klases uzgaidāmā telpā sēdēja divi vīrieši. Viņš juta to skatienus atduramies mugurā. Zem nojumes lidinājās dažas bezdelīgas. Viņš izlikās tās vērojam, bet ar acs kaktiņu pašķielēja uz dzelzceļnieku. Tas salocīja laikrakstu un sekoja Ravikam. Raviks iegāja bufetē. Te oda pēc alus, neviena nebija. Raviks izgāja atkal laukā. Tur stāvēja dzelzceļnieks. Redzēdams iznākam Raviku, viņš iegāja uzgaidāmā telpā. Raviks pielika soli. Viņš pēkšņi saprata, ka radījis aizdomas. Pie ēkas stūra viņš aši atskatījās. Uz perona neviena nebija. Viņš steigšus izslīdēja starp bagāžas nodaļu un tukšo bagāžas kasi. Pieliecies aizgāja garām bagāžas galdam, uz kura stāvēja dažas piena kannas, un rāpus aizlavījās zem loga, aiz kura bija dzirdami telegrāfa tikšķi, līdz atradās stacijas ēkas pretējā pusē. Piesardzīgi atskatījās. Tad steigšus pārkāpa pāri sliedēm un skriešus metās pāri ziedošai pļavai uz egļu mežu. Skrienot pāri pļavai, gaisā uzlidoja cūkpieņu pūkainās pogaļas. Ticis līdz mežmalai, viņš ieraudzīja dzelzceļnieku un abus vīriešus stāvam uz perona. Dzelzceļnieks norādīja uz viņu, un abi vīrieši metās skriet. Raviks apsviedās atpakaļ un spraucās cauri eglājam. Koku adatainie zari sitās sejā. Viņš apmeta lielu līkumu un palika klusu stāvam, lai sevi nenodotu. Raviks dzirdēja, kā vīri spraucās cauri eglēm un skrēja tālāk. Ik brīdi ieklausījās, vai nedzird sekotājus. Reizēm nedzirdēja neko, tad saspringa gaidās. Kad no jauna atskanēja sprakšķi, viņš rausās tālāk, tagad rāpus, lai troksnis būtu mazāks. Klausoties viņš aizturēja elpu un sažņaudza rokas dūrēs. Viņu sagrāba stindzinoša vēlēšanās pielēkt kājās un brāztin brāzties uz priekšu... bet tad viņš sevi atklātu. Viņš drīkstēja kustēties tikai tad, kad arī sekotāji to darīja. Viņš gulēja biezoknī starp zilajām vizbulītēm. Hepatica triloba, viņš domāja. Hepatica triloba, zilā vizbulīte. Mežam, likās, nav gala. Tagad zari brakšķēja malu malās. Raviks juta sviedrus plūstam pa visām porām, šķita, ka viņa augums būtu lietus mākonis. Un tad pēkšņi kājas ceļgalos saļodzījās, it kā locekļi būtu atmiekšķējušies. Mēģināja piecelties, bet saguma. Zeme bija kā muklājs. Viņš paskatījās zem kājām. Zeme bija cieta. Vainīgas bija kājas. Tās bija kā no vates. Tagad viņš jau skaidrāk sadzirdēja sekotājus. Tie nāca tieši virsū. Viņš parāvās augšup, bet vatainie ceļgali saļima. Viņš raustīja kājas, sasprindzinājis spēkus, vilkās uz priekšu un arvien skaļāk, skaļāk sev aiz muguras dzirdēja tuvojamies soļu sprakšķus; te negaidot zaru starpā atspīdēja zilas debesis, acu priekšā pavērās klajums, viņš saprata, ka būs pazudis, ja nespēs tūlīt pat tikt turp, viņš raustīja, stumdīja kājas, bet, pagriezies atpakaļ, ieraudzīja ņirdzīgi smejošu seju, Hākes seju... Raviks grima un grima arvien dziļāk, nevarīgs, bezpalīdzīgs, smakdams ieķērās ar rokām slīgstošajās krūtīs,

vaidēja... Vai viņš vaidēja? Kur viņš bija? Raviks sajuta pie kakla savas rokas. Tās bija miklas. Kakls bija mikls. Krūtis bija miklas. Seja bija mikla. Viņš atvēra acis. Vēl joprojām neaptvēra, kur atrodas, egļu meža muklājā vai kur citur. Parīze viņam vēl nebija prātā. Balts mēness pie krusta virs nezināmas pasaules. Kā mokās miruša svētā nimbs aiz tumšā krusta rēgojās blāva gaisma. Balts, nedzīvs gaismas loks neskanīgi brēca svina palsajās debesīs. Pilnais mēness aiz loga krusta vienā no hoteļa „International” istabām Parīzē. Raviks paslējās gultā sēdus. Kas tad īsteni bija noticis? Vilciens ar asiņu pārpilniem vagoniem, asinīm lāsojot, drāžas vasaras naktī pa asiņainām sliedēm... simtiem reižu redzētais sapnis: atkal Vācijā, ielenkts, izsekots, asiņainā, slepkavības attaisnojošā režīma vajāts... cik bieži tā jau ir bijis! Raviks neatlaizdamies raudzījās mēnesī, kurš ar savu aizgūto gaismu izbalināja visas pasaules krāsas. Sapņi, pārpilni koncentrācijas nometņu šausmu, pārpilni nobendēto draugu sastingušo seju, dzīvu palikušo bezasaru, akmenī pārvērsto sāpju; sapņi, pārpilni šķiršanās moku un tādas vientulības, kas nav smeldzīgās žēlabās izkliedzama... Dienā vēl izdevās uzcelt barjeru, valni, kas aizsedza skatu uz pagājušo; mokoši garos gados šis valnis tika palēnām celts, vēlēšanās tika nomāktas ar cinismu, atmiņas bez žēlastības samīdītas un apraktas, aizmests viss, arī vārds, jūtas sacietēja kā cements. Un, ja tomēr reizēm nemanot pagātnes bālā seja valdzinoši, spokaini un aicinoši uzradās, tā tika līdz samaņas zudumam noslīcināta alkoholā. Tā bija dienā... Bet naktīs glābiņa nebija, disciplīnas bremzes atsakās klausīt, un domas pajūk, aiz apziņas horizonta viss atkal peld augšup, ceļas no kapiem, stindzinošie krampji atlaižas, iznirst ēnas, kūp asinis, rētas atveras, un melnais viesulis slaucīt noslauka visus nocietinājumus un barikādes! Aizmirst – tas ir viegli, kad pasauli izgaismo gribas prožektors, bet, kad tas dziest un kļūst dzirdama tārpu rosīšanās, kad pīšļos satriektā pasaule kā viļņu aprītā Vineta12 paceļas no jūras dzīlēm un ir atkal dzīva, - tad tas ir kaut kas pilnīgi cits. Tad atlika vienīgi piedzerties līdz svina smagam skurbumam. Vakaru pēc vakara, kas arī visu noslāpēja... naktis varēja pārvērst par dienām un dienas par naktīm... Dienā sapņi bija savādāki, ne tādā zudībā, pamestībā kā naktī. Naktīs viņš centās negulēt. Cik bieži viņš atgriezās hotelī tikai tad, kad ielās ložņādams svīda rīts! Vai arī gaidīja rītausmu „katakombās”, dzerdams ar katru, kurš bija ar mieru dzerot nosist ar viņu laiku, līdz tad no „Šeherezades” atgriezās Morozovs un abi dzēra, sēdēdami zem mākslīgajām palmām, kur bezlogu telpā tikai pēc pulksteņa varēja secināt, cik tālu pakāpusies laukā gaisma. Tā bija žūpošana zemūdens laivā... Protams,

12

Vineta – Baltijas jūrā Usedomas salā, kā stāsta teika, atradusies šāda pilsēta, ko aprijusi

vienkāršāk par vienkāršu šūpot galvu un aicināt uz saprātu. Sasodīts, tas nebija tik vienkārši! Dzīve ir un paliek dzīve, tā nav neko vērta un ir viss; no tās var atteikties, arī tas ir vienkārši. Bet vai līdz ar to nav jāatsakās no atriebības, jāatsakās no visa, kas ik dienas, ik stundas tiek izņirgāts, apspļaudīts, nicināts, ko, par spīti visam, sauc par ticību cilvēcībai un cilvēcību? Lai arī tukša dzīve, to nemēdz aizmest kā tukšu patronu! Tā vienmēr vēl var noderēt cīņai, kad pienāks laiks un tā stunda būs situsi. Ne aiz personiskiem iemesliem, pat ne atriebības dēļ, lai arī cik asinskāri pēc tās tiektos, ne aiz egoisma un arī ne aiz altruisma, ja arī būtu vairāk nekā nepieciešams kaut vai par sprīža tiesu palīdzēt šo pasauli pavilkt laukā no asiņu un dubļu paltīm, ne aiz kā cita beigu beigās, kā vien lai cīnītos, cīnītos un gaidītu iespēju cīnīties, kamēr vien vēl ir elpa krūtīs. Taču gaidīšana plosa sirdi, un iespējams, ka tā vispār ir bezcerīga, turklāt vēl slepenās bailes, ka tad, kad beidzot tā stunda sitīs, varētu atklāties, ka esi pārāk sabrucis, saplosīts, nebeidzamās gaidīšanas nogurdināts, pārmocīts, lai varētu iet kopsolī ar citiem! Vai tāpēc netiek samīdīts aizmirstībā viss, kas varētu plosīt nervus, netiek nežēlīgi un iedarbīgi iznīdēts ar sarkasmu, ironiju, pat ar savdabīgu sentimentalitātes devu, glābšanos citā cilvēkā, svešā „es”? Līdz tad tomēr atkal reiz miega varā, pagātnes rēgos, uzbrūk brutāla nevarība... Resnulis mēness palīda zem loga krusta. Nu tas nebija vairs svētā mocekļa nimbs... tas bija taucīgs, izlaidīgs okšķeris, kurš glūnēja svešos logos un gultās. Raviks tagad bija pilnīgi pamodies. Tas vēl bija samērā mierīgs sapnis bijis. Viņš pazina drausmīgākus murgus. Bet nu jau sen kopš viņam vispār nebija gadījies sapņot. Viņš mēģināja atcerēties... jā, kopš tā laika, kad viņš negulēja viens. Viņš pataustīja ar roku līdzās gultai. Pudeles tur nebija. Kopš tā laika tā nemēdza vairs tur stāvēt un atradās uz galda istabas kaktā. Raviks brīdi vilcinājās. Nebija nekādas vajadzības dzert. Viņš to zināja. Bet nebija arī nekādas vajadzības nedzert. Viņš piecēlās un basām kājām piegāja pie galda. Atrada glāzi, atkorķēja pudeli un dzēra. Tās bija vecā kalvadosa atliekas. Viņš paturēja glāzi pret logu. Mēness to pārvērta par opālu. Degvīns nedrīkst stāvēt gaismā, viņš domāja. Ne saules, ne mēness gaismā. Ievainotie karavīri, kas pilnmēness gaismā bija nogulējuši vienu nakti laukā, bija vārgāki nekā pēc citām naktīm. Raviks pašūpoja galvu un izdzēra glāzi. Tad ielēja atkal. Pagriezis galvu, viņš pamanīja, ka Žoannai bija acis vaļā un viņa skatījās šurp. Raviks sastinga. Viņš nebija pārliecināts, vai viņa ir nomodā un tiešām viņu redz. - Ravik, - Žoanna ierunājās. - Jā... Viņa sarāvās, it kā nupat pamostos. - Ravik, - viņa teica savādākā balss noskaņā, - ko tu tur dari? - Mazliet iedzeru. - Kāpēc... – Žoanna paslējās sēdus. – Kas noticis? – viņa samulsusi jautāja. – Vai kas atgadījies? - Nekas.

jūra.

Viņa atglauda matus. - Mans dievs, kā es nobijos! - Atvaino, es domāju, ka tu nepamodīsies. - Es pēkšņi ieraudzīju tevi tur... kaktā... tik svešādu... - Man žēl, Žoan. Man šķita, ka tu esi aizmigusi. - Es jutu, ka tevis nav vairs līdzās. Bija auksts. It kā vējš pūstu. Saltas izbailes. Un tad pēkšņi redzu tevi tur stāvam. Vai kaut kas noticis? - Nē, nekas. Nekas, Žoan. Es pamodos un gribēju mazliet iedzert. - Dod man ar kādu malciņu. Raviks piepildīja glāzi un piegāja pie gultas. - Tu tagad izskaties kā mazs bērns. Žoanna paņēma glāzi abām rokām un pielika pie lūpām. Viņa dzēra lēnām un raudzījās pāri glāzes malai uz viņu. - Kāpēc tu pamodies? - Nezinu. Laikam vainīgs būs mēness. - Es neciešu mēnesi. - Antibā tu cietīsi to. Viņa nolika glāzi. - Vai mēs tiešām brauksim? - Jā, brauksim. - Prom no šīs miglas un lietus? - Jā... prom no šīs sasodītās miglas un lietus. - Ielej man vēl. - Vai tu gulēt vairs negribi? - Nē. Žēl nogulētā laika. Guļot pārāk daudz no dzīves aiziet secen. Ielej vienu glāzīti. Vai tas ir tas pats – labais? Mēs taču gribējām to paņemt līdzi. - Līdzi neko nevajagot ņemt. Viņa uzlūkoja Raviku. - Nekad? - Nekad. Raviks piegāja pie loga un aizvilka logam priekšā aizkarus. Tie nesniedzās līdz galam. Mēnessgaisma krita pa spraugu kā gaismas šahtā un sadalīja istabu divās izkliedētas gaismas pusēs. - Kāpēc tu neliecies gultā? – jautāja Žoanna. Raviks stāvēja pie dīvāna otrpus mēnessšķirtnes. Viņš tikai neskaidri samanīja Žoannu sēžam gultā. Atpakaļ atmestie mati blāvi spīdēja. Viņa bija kaila. Starp abiem kā starp diviem tumšiem krastiem plūsmoja, nekur neaizplūzdama, laistīdamās pati sevī, saltā gaisma. Tā plūsmoja miega smaržas pārpilnā istabas četrstūrī; pārvarēdama garu garo ceļu cauri melnajam bezgaisa ēteram, lauztā, siltā saules gaisma, kas, atsizdamās pret tālu, mirušu planētu, maģiski pārvērsta svinaini saltā tecējumā, - strāvoja un strāvoja un tai pašā laikā palika nekustīga un istabu piepildīt nespēja. - Kāpēc tu nenāc? – jautāja Žoanna. Raviks gāja uz priekšu – cauri tumsai, tad gaismai un atkal tumsai, tie bija tikai daži soļi, bet viņam likās pārvarēts liels attālums. - Vai pudeli paņēmi? - Jā. - Pasniegt glāzi? Cik pulkstenis? Raviks paskatījās uz mazā pulksteņa fosforescējošo ciparnīcu. - Apmēram pieci. - Pieci. Varētu būt arī trīs. Vai septiņi. Naktī laiks apstājas. Iet tikai pulksteņi. - Jā. Un tomēr viss notiek naktī. Vai arī tāpēc. - Kas?

- Tas, kas dienā kļūst redzams. - Nebiedē mani. Tu domā – viss notiek jau iepriekš noteikts, bez pašu līdzdalības, guļot? - Jā. Žoanna paņēma viņam no rokām glāzi un dzēra. Viņa bija ļoti skaista, un viņš zināja, ka mīl. Viņai nebija statujas vai gleznas skaistums; viņai bija pļavas skaistums, kur pūsmo vējš. Tā bija dzīvība, kas viņā pulsēja, tā pati, kas, saduroties divām šūnām kādā klēpī, no Nekā bija noslēpumaini izveidojusi to tādu, kāda tā bija. Allaž tas pats neaptveramais noslēpums, ka sīkniecīgā sēkliņā jau ir viss koks, nekustīgs, mikroskopisks, bet jau ir, iepriekš noteikts, gan lapotne un augļi, gan visu aprīļa rītu ziedu gāzma – un tas pēc vienas mīlas nakts, kad radās seja, pleci un acis, tieši šīs acis un pleci, un kad tie jau bija – kaut kur izklaidus starp cilvēku miljoniem, kaut kur pasaulē, un tad kādā novembra naktī pie Almas tilta Parīzē viņi pienāca klāt... - Kāpēc naktī? – jautāja Žoanna. - Tāpēc, ka... – sacīja Raviks. – Nāc tuvāk, mīļotā, kas esi no jauna atgūta no miega dzīlēm, atgriezusies no miglotajām mēness pļavām... tāpēc, ka nakts un miegs ir nodevēji. Vai atceries, kā mēs šonakt aizmigām cieši viens pie otra, bijām tik tuvi, cik vien tuvi cilvēki spēj būt? Mūsu domas, mūsu sejas, mūsu āda, mūsu elpa saskardamās saplūda vienkop... un tad pamazām mūsu vidū sāka iespraukties miegs – pelēks, bezkrāsains, sākumā tikai daži lāsumi, tad vēl... kā spitālība tas nosēdās mūsu domās, iezīdās asinīs, piliens pēc piliena no neapziņas tumsas tas iesūcās mūsos – un tad pēkšņi mēs katrs palikām vienatnē, vientulībā klīdām kaut kur pa tumšiem kanāliem, pakļauti nezināmu spēku varai un bezveida draudiem. Kad pamodos, ieraudzīju tevi. Tu gulēji. Tu vēl joprojām biji tālu prom. Biji pilnīgi izslīdējusi no mana redzesloka. Nekā vairs nezināji par mani. Tu biji kaut kur, kurp es tev nespēju sekot. – Viņš noskūpstīja Žoannai roku. – Vai tad mīlestība var būt pilnīga, ja es katru nakti pat miegā tevi zaudēju? - Es gulēju tev cieši blakus. Tev līdzās. Tevis apskauta. - Tu biji kādā nezināmā zemē. Biji man līdzās, bet tai pašā laikā tik tālu prom, it kā atrastos uz Siriusa... Ja tevis dienā nav, tas nav nekas, es zinu par dienu visu. Bet kurš zina kaut ko par nakti? - Es biju pie tevis. - Tu nebiji pie manis. Tu tikai gulēji man līdzās. Kā lai to zina, kā cilvēks atgriezīsies no nezināmās zemes, kur nav apziņas kontroles? Pārvērtīsies un to neapzināsies. - Arī tu. - Jā, arī es, - sacīja Raviks. – Un tagad atdod man glāzi. Kamēr es te muldu, tu tikai dzer. Viņa pasniedza glāzi. - Labi, ka tu esi pamodies, Ravik. Lai svētīts mēness. Bez viņa mēs būtu gulējuši un nekā nezinātu viens par otru. Vai arī vienā no mums, kamēr bijām bezpalīdzīgi, būtu ieperinājies atšķirtības dīglis. Un tas būtu palēnām un nemanāmi audzis un audzis, līdz kādu dienu izlauztos uz āru... Viņa klusiņām iesmējās. Raviks paskatījās uz Žoannu. - Tu pati diez cik nopietni to vis nedomā? - Nē. Un tu? - Nē. Bet kaut kas jau tur ir. Tāpēc mēs neizturamies pret to nopietni. Te atklājas cilvēka cildenums. Viņa no jauna iesmējās. - Es nebaidos no tā. Es paļaujos uz miesu. Tā zina labāk, kas tai vajadzīgs, nekā gars – galvā naktī lien visādas trakulības. Raviks izdzēra savu glāzi. - Labi, - viņš teica. – Var arī tā. - Kā būtu, ja mēs šonakt vairs negulētu?

Raviks paturēja pudeli pret mēnessgaismas sidraboto šahtu. Pudelē vēl bija kāda trešdaļa. - Daudz vairs nav, - viņš teica. – Bet mēs varam pamēģināt. Viņš nolika pudeli uz galdiņa līdzās gultai. Tad pagriezās un uzlūkoja Žoannu. - Tu esi tik skaista kā visu vīrieša ilgu sapņu piepildījums un vēl viena, par kuru viņam nav bijis ne jausmas. - Labi, - Žoanna sacīja. – Modīsimies katru nakti, Ravik. Naktī tu esi savādāks nekā dienā. - Labāks? - Savādāks. Naktī tu esi pārsteidzošs. Ierodies vienmēr no kautkurienes, par ko nekas nav zināms. - Dienā ne? - Ne vienmēr. Dažreiz. - Jauka atzīšanās. Pirms pāris nedēļām tu man to nebūtu teikusi. - Nē. Toreiz es tevi arī tik labi nepazinu. Raviks ielūkojās viņai sejā. Tur nebija ne miņas no divkosības. Žoanna sacīja to, ko domāja, un viņai tas likās gluži dabiski. Ne viņai bija prātā Raviku aizvainot, ne arī pārsteigt ar kaut ko neparastu. - Tad nu gan ir labas izredzes, - viņš noteica. - Kāpēc? - Vēl pēc pāris nedēļām tu mani iepazīsi vēl labāk – un būšu jo mazāk pārsteidzošs. - Tāpat kā es, - Žoanna smējās. - Tu ne. - Kāpēc ne? - Piecdesmittūkstoš gadu cilvēka bioloģiskā attīstība runā par labu tev. Mīlestība padara sievieti gudrāku, turpretī vīrietis zaudē galvu. - Vai tu mani mīli? - Jā. - Tu pārāk reti to saki. Žoanna izstaipījās. Kā paēdusi kaķe, nodomāja Raviks. Paēdusi kaķe, kas droša, ka upuris nekur neizspruks. - Reizēm man gribas tevi izlingot pa logu, - viņš teica. - Kāpēc tu to nedari? Raviks paskatījās viņā. - Vai tu to varētu? – viņa jautāja. Raviks neatbildēja. Žoanna atlaidās atpakaļ spilvenos. - Iznīcināt – tāpēc ka mīl? Nogalināt – tāpēc ka ļoti mīl? Raviks sniedzās pēc pudeles. - Dievs debesīs, - viņš novaidējās. – Ar ko es esmu to izpelnījies? Pamosties naktī, lai kaut ko tādu noklausītos? - Vai tā nav taisnība? - Jā. Trešās šķiras dzejdariem un sievietēm, kam tas nedraud. - Un tiem, kas tā dara arī. - Lai tā būtu. - Vai tu to varētu? - Žoan, - Raviks sacīja. – Beidz melst. Es nederu šādai spēlītei. Esmu jau pārāk daudz cilvēku nogalinājis. Kā amatieris un profesionālis. Kā zaldāts un kā ārsts. Tas iedveš cilvēkam nicinājumu, vienaldzību un cieņu pret dzīvību. Ar slepkavošanu netiek daudz sasniegts. Tas, kurš ir daudz galinājis, negalinās vairs mīlestības dēļ. Tā padara nāvi smieklīgu un nenozīmīgu. Bet nāve nav nekad smieklīga un nenozīmīga. Sievietes tas neskar. Tā ir vīriešu daļa. – Viņš brīdi klusēja. – Ko mēs te runājam! – Viņš noliecās pār Žoannu. – Vai tad tu neesi mana laime – laime bez saknēm? Mana mākoņvieglā un prožektorspilgtā laime? Ļauj sevi skūpstīt. Nekad vēl dzīvība nav bijusi tik dārga kā šodien... kad tā ir tik nevērtīga.

XVI Gaisma. Nerimtīga gaisma. Kā baltu putu cirtojums tā ieslidinājās no apvāršņa, kur jūras tumšā zilgme saskaras ar debesu gaišāko zilgmi, atlidoja bez vēja pūsmiņas un vienlaikus ar dziļu elpu; uzliesmojums un reizē atstarojums... Sena, pirmatnīga laime – gaišam būt, zaigojošam, lidināties, ne svara, ne smaguma... Kā tā apņem viņas galvu, domāja Raviks. Kā bezkrāsains oreols! Tāle bez perspektīvas. Kā plūsmo pār viņas pleciem! Kanaānas zemes piens, staru austs zīds! Neviens nav kails šai gaismā. Āda to uztver un atstaro, tāpat kā tur laukā klints met atpakaļ jūras vilni. Gaismas putas, caurspīdīgs virpulis, gaišas dūmakas smalkum smalks ietērps. - Cik ilgi mēs te jau esam? – jautāja Žoanna. - Astoņas dienas. - Tikpat kā astoņus gadus, vai tev tā neliekas? - Nē, - sacīja Raviks. – Tikpat kā astoņas stundas. Astoņas stundas un trīstūkstoš gadu. Tur, kur tu tagad stāvi, pirms trīstūkstoš gadiem tieši tāpat stāvēja jauna etruskiete... Un tieši tāpat pūta vējš no Āfrikas un dzina pāri jūrai sev pa priekšu gaismu. Žoanna piemetās viņam līdzās uz klints. - Kad mums jāatgriežas Parīzē? - Tas noskaidrosies šovakar kazino. - Vai mēs esam vinnējuši? - Nepietiekami. - Tu spēlē tā, it kā būtu visu mūžu spēlējis. Varbūt tā ir? Es jau nekā par tevi nezinu. Kāpēc krupjē tevi apsveica tikpat kā bagātu munīcijas fabrikantu? - Viņš noturēja mani par kādu munīcijas fabrikantu. - Nav taisnība. Tu jau arī viņu atcerējies. - Tā bija pieklājīgāk. - Kad tu biji te pēdējo reizi? - Nezinu. Kaut kad pirms daudziem gadiem. Cik brūna tu jau esi iedegusi! Tev vajadzētu vienmēr būt brūnai. - Tad man te būtu pastāvīgi jādzīvo. - Vai tu gribētu? - Pastāvīgi gan ne. Bet es gribētu pastāvīgi tā dzīvot, kā es te dzīvoju. – Viņa atmeta matus atpakaļ pār pleciem. – Tev tas droši vien liekas ļoti vieglprātīgi, vai ne? - Nē, - Raviks atbildēja. Viņa smaidīdama pagriezās pret viņu. - Es zinu, mīļotais, ka tas ir vieglprātīgi, bet, debess augstā, mūsu sasodītajā dzīvē bijis pārāk maz vieglprātības! Karš, bads un apvērsums – tā visa mums bijis gana, netrūka arī revolūciju un inflāciju... bet ne druskas drošības sajūtas, bezrūpības, miera un brīva laika. Un tagad tu saki vēl, ka atkal draud karš. Mūsu vecākiem patiesi bijusi vieglāka dzīve nekā mums, Ravik. - Jā. - Mums ir tikai viena īsa dzīve, un tā zustin zūd... – Žoanna piespieda plaukstas pie siltās klints. – Es neesmu neko daudz vērta, Ravik. Man tas neko nenozīmē, ka dzīvojam vēsturiskā laikmetā. Gribu laimīga būt, lai dzīve nenomāktu tik mokoši un grūti. Vairāk neko. - Kurš tad to negribētu, Žoan? - Arī tu?

- Protams. Kāda zilgme, domāja Raviks, gandrīz bezkrāsaina zilgme pie apvāršņa, kur debesis nirst jūrā, un tad šis gaismas viesulis, kas apņēmis tāltālu visu jūras klaidu un debesjumu, arī šīs acis, kas te ir zilākas, nekā jebkad bijušas Parīzē. - Ļoti gribētu, kaut mēs to varētu, - sacīja Žoanna. - Tā jau mēs dzīvojam – patlaban. - Jā, patlaban, dažas dienas... bet pēc tam atkal atpakaļ Parīzē, naktsklubā, kur allaž viens un tas pats, apnicīgajā ikdienā, netīrajā hotelī... - Tu pārspīlē. Tavs hotelis nav netīrs. Mans gan ir diezgan netīrs, izņemot istabu, kurā es dzīvoju. Viņa atbalstījās uz rokām. Vējš plivināja viņas matus. - Morozovs apgalvo, ka tu esot apbrīnojams ārsts. Žēl, ka tev tā jādzīvo. Tu varētu daudz naudas pelnīt. Tieši strādādams par ķirurgu. Profesors Dirāns... - Ko tad tu par to zini? - Viņš reizēm atnāk uz „Šeherezadi”. Renē, galvenais viesmīlis, stāsta, ka bez desmittūkstoš frankiem tas ir pirkstu nepakustinot. - Renē ir labi informēts. - Un gadoties, ka viņš izdarot divas trīs operācijas vienā dienā. Viņam ir lieliska māja, pakards... Savādi gan, domāja Raviks. Seja nemainās. Tā ir pat valdzinošāka nekā iepriekš, lai gan viņa maļ šo sieviešu gadu tūkstošiem veco bezjēdzību. Ar perētājas instinktu sprediķodama par baņķieru ideāliem, viņa izskatās kā amazone ar zilzilām acīm. Un vai viņai nav taisnība? Vai tik krāšņam skaistumam nav vienmēr taisnība? Vai visas pasaules attaisnojums nepienākas viņai? Viļņa putās Raviks ieraudzīja tuvojamies laivu; viņš nepakustējās no vietas, viņš zināja, kāpēc tā tuvojas. - Tur ierodas tavi draugi, - viņš teica. - Kāpēc? – Žoanna bija laivu jau sen pamanījusi. - Kā tad mani draugi? – viņa jautāja. – Drīzāk tavi. Tu viņus pazini pirms manis. - Desmit minūtes agrāk. - Tomēr agrāk. Raviks smējās. - Lai nu tā būtu, Žoan. - Man nav jāiet. Pavisam vienkārši. Neiešu. - Protams. Raviks izstiepās visā garumā uz klints un aizvēra acis. Saule tūlīt pat apņēma viņu kā silta, zeltīta sega. Viņš zināja, kas sekos. - Nevarētu teikt, ka mēs būtu sevišķi pieklājīgi, - Žoanna pēc brīža ieminējās. - Iemīlējušies nekad tādi nav. - Tie abi ir mūsu dēļ atbraukuši. Lai paņemtu mūs līdzi. Ja mēs nebraucam, tu varētu vismaz nokāpt lejā un to viņiem pateikt. - Labi. – Raviks pavēra plakstiņus. – Kāpēc tik sarežģīti. Nokāp lejā tu, pasaki, ka man jāstrādā, un brauc līdz. Tāpat kā vakar. - Strādāt? Tas izklausās dīvaini. Kurš tad te strādā? Kāpēc tu nevarētu braukt līdzi? Tu esi abiem ļoti iepaticies. Jau vakar viņi jutās vīlušies, ka tu neatnāci. - Ak dievs! – Raviks atvēra acis pilnīgi. – Kāpēc sievietēm nepieciešamas tādas idiotiskas runas? Tev gribas vizināties, man laivas nav, dzīve ir īsa, mēs paliekam te tikai dažas dienas, kāpēc man jātēlo augstsirdība un jāpiespiež tevi darīt to, ko tu tikpat darīsi... Vai tikai tāpēc, lai tu labāk justos? - Tev nav mani jāpiespiež. Es varu to pati izdarīt. Žoanna paskatījās uz viņu. Acis bija tikpat starojošas un skaidras, tikai lūpas uz mirkli savilkās... netveramā sejas izteiksme pārlidoja tai tik ātri, ka Raviks varētu domāt, ka ir maldījies. Bet viņš zināja, ka nav maldījies.

Viļņi šļakstinādamies sitās pret klinti pie steķiem. Augstu uzšļāca ūdens, un vējš nesa šurp mirgojošas lāses. Raviks noskurinājās, sajuzdams aukstu pieskārienu. - Tas bija tavs vilnis, - sacīja Žoanna. – Tāpat kā tai pasakā, ko tu man stāstīji Parīzē. - Vai tu atceries to? - Jā. Bet tu neesi klints. Tu esi betona bluķis. Žoanna kāpa lejup uz laivu piestātni, un uz viņas skaistajiem pleciem bija nolaidies viss debesjums. Šķita, ka viņa aiznes debesis sev līdzi. Zināmā mērā tas viņai bija piedodams. Viņa sēdēs baltajā laivā, viņas mati plīvos vējā... un es, idiots, nebraucu līdzi, domāja Raviks. Taču šādai lomai es vēl nederu. Vēl manī sēž sen pagājušo laiku muļķīgā augstprātība, donkihotisms; un tomēr – kas tad vēl paliek? Ziedoši vīģes koki mēness naktīs, Senekas un Sokrata filozofija, Šūmaņa vijoļkoncerts un spēja agrāk nekā citiem paredzēt zaudējumu. Lejā bija dzirdama Žoannas balss. Tad dobji ierūcās motors. Raviks paslējās. Viņa droši vien sēdēs laivas pakaļgalā. Kaut kur jūrā ir sala un uz šīs salas klosteris. Reizēm no turienes bija sadzirdama gaiļu dziedāšana... cik sarkana spiežas saule cauri plakstiņiem! Bērnības glāsainās pļavas kā nosētas ar nepacietīgo asiņu gaidpilnajām puķēm. Jūras mūžsenā šūpļa dziesma. Vinetas zvanu skaņas. Pasakaina laime – neko nedomāt... Viņš ātri iemiga. Pēcpusdienā Raviks paņēma no garāžas mašīnu. Tas bija talbo, ko Morozovs bija uz sava vārda Ravikam Parīzē noīrējis. Šai mašīnā viņš bija atbraucis šurp ar Žoannu. Raviks brauca gar krastmalu. Diena bija ļoti skaidra, gandrīz vai žilbinoša. Viņš brauca pa vidējo Kornišas13 ceļu uz Nicu un Montekarlo un tad uz Vilfranši. Viņam patika vecā, mazā osta, viņš pasēdēja brīdi krastmalā, kāda bistro priekšā. Paklaiņoja pa Montekarlo kazino parku un pašnāvnieku kapsētu kalnos, augstu virs jūras. Sameklējis kādu kapu, palika ilgi pie tā stāvam un, domās nogrimis, smaidīja. Tad brauca pa vecās Nicas šaurajām ieliņām, šķērsoja laukumus ar pieminekļiem pilsētas jaunajā daļā, pēc tam devās atpakaļ uz Kannām un no turienes tālāk, kur sākās sarkanās klintis un kur zvejnieku ciemiem ir Bībelē aizgūti nosaukumi. Viņš aizmirsa Žoannu. Aizmirsa pats sevi... Viņš pilnībā atdevās dienas starojumam, saules, jūras un zemes trijskanim, kas piekrasti ietērpa ziedos, kamēr augstāk kalnu takas vēl sedza sniegs. Virs Francijas vilkās lietus mākoņi, pāri Eiropai brāzās vētra, bet šaurā jūras krastmala te, liekas, bija tālu no visa tā. Izskatījās, it kā šis zemes nostūris būtu aizmirsts, dzīvei šeit bija vēl gluži cits ritms. Aiz kalniem zeme jau slīga posta, ļaunu nojautu un briesmu pelēkajā miglā, šeit turpretī spīdēja saule, un tās jautrajos staros krājās mirstošās pasaules pēdējās putas. Neliels kožu un odu dancis ap pēdējo uguntiņu, dancis bez jebkādas nozīmes, kā jau odu riņķošana, tikpat neldzīga kā vieglā kafejnīcu mūzika... nevienam nevajadzīga, savu laiku nodzīvojusi pasaulīte, kā tauriņi oktobrī ar sala nojausmu mazajās sirdīs vēl dejo, tērgā, flirtē, mīl, krāpj, māžojas, iekams nav uzbrukusi viesuļvētra un izkapts nav sākusi pļaut... Raviks nogriezās uz Sanrafaelu. Mazais ostas četrstūris bija pilns ar buriniekiem un motorlaivām. Krastmalas kafejnīcu priekšā bija izlikti raibi saulessargi. Pie galdiņiem kavēja laiku brūni iedegušas sievietes. Cik ļoti tas viss pazīstams, domāja Raviks. Vieglais, 13

Izcili skaistās dabas dēļ slavens Nicas ceļš Vidusjūras krastā.

slīdošais dzīves skatījums – jautrie kārdinājumi, bezrūpība, rotaļa... cik ļoti tas viss pazīstams, lai arī tik sen izbijis. Kādreiz arī tā dzīvots, tādā tauriņdejā, dziļā pārliecībā, ka ar to pietiek. Mašīna straujā pagriezienā izšāvās uz šosejas un traucās pretī kvēlojošam saulrietam... Hotelī viņu gaidīja ziņa no Žoannas. Žoanna zvanījusi un pateikusi, ka uz vakariņām nebūšot. Raviks nokāpa restorānā „Eden Roc”. Te bija maz cilvēku. Vairums atradās Žiānlepenā vai Kannās. Raviks apsēdās pie galdiņa terasē, kas bija līdzīga kuģa klājam, uzcelta uz klints. Lejā putoja bangas. No saulrieta puses vēlās tumši sarkani un zaļganzili viļņi, tad izgaismojās zeltsarkani un oranži, satvēra uz savām slaikajām mugurām mijkrēsli un izšļāca to daudzkrāsainās putās pret klinti. Raviks palika ilgi sēžam uz terases. Viņš jutās dziļi vientuļš un iekšēji sala. Skaidru prātu, bez emocijām viņš apzinājās turpmāko. Zināja, ka vēl kādu laiku varētu to novērst – ir dažādi paņēmieni un šaha gājieni. Zināja tos un zināja arī, ka tos neizmantos. Viss bija aizgājis pārāk tālu. Dažādie gājieni bija noderīgi tikai sīkām intrigām; te atlika tikai viens – izturēt, godīgi izturēt, sevi nekrāpjot un neizlokoties. Raviks pacēla pret gaismu glāzi ar skaidro, vieglo Provansas vīnu. Vēsa nakts, jūras šalkoņas apņemta terase, debesis pārpilnas saules atvadu smaida un tālo zvaigžņu skanīgo zvanu... Un manī vēss starmetis, Raviks domāja, kurš izgaismo nākotnes mēmos mēnešus, aizslīd tiem pāri un pamet atkal tumsā, un es to apzinos, vēl nejuzdams sāpes, bet arī zinu, ka sāpes būs un mana dzīve ir atkal reiz kā šī glāze manā rokā – caurredzama, pilna sveša vīna, kurš nevar tanī palikt, jo citādi saskābs, - novadējušas baudkāres skābs etiķis. Nekas nepaliks. Šajā otra cilvēka dzīvē bija pārāk daudz sākotnēja, lai tas jau varētu palikt. Nevainīgi, ne ar ko nerēķinoties, kā stāds, kas tiecas pretī kārdinājumiem un vieglākas dzīves raibajai daudzveidībai. Tā vēlas nākotni, es varu piedāvāt tikai nedaudz apšaubāmas tagadnes. Vēl jau nekas nav noticis. Bet tam nav nozīmes. Parasti viss izšķiras daudz agrāk. Cilvēki to neapzinās un vienīgi dramatiskās beigas uzskata par izšķirošo stundu, kura jau sen, pirms mēnešiem, ir nedzirdami situsi. Raviks izdzēra savu glāzi. Vieglais vīns tagad garšoja savādāk nekā iepriekš. Viņš pielēja glāzi vēlreiz un izdzēra arī to. Vīns nu bija kā sākumā: gaišs un dzirkstošs. Viņš piecēlās un brauca uz Kannām, uz kazino. Raviks spēlēja mierīgi un ar mazām likmēm. Viņš joprojām iekšēji juta vēsumu un zināja: kamēr tas nezudīs – vinnēs. Viņš lika uz pēdējo duci, uz kvadrātu divdesmit septiņi un divdesmit septiņi atsevišķi. Stundas laikā viņš bija vinnējis trīstūkstoš franku. Viņš divkāršoja likmi uz kvadrātu un spēlēja vēl uz četrinieku. Raviks pamanīja ienākam Žoannu. Viņa bija pārģērbusies, liekas, atgriezusies hotelī, kolīdz viņš bija aizgājis. Žoanna bija kopā ar abiem vīriešiem, kas viņu aizveda motorlaivā. Viens bija, kā iepazīstoties teicis, beļģietis Leklerks un otrs amerikānis Nadžents. Žoanna izskatījās brīnumaini skaista. Viņai bija mugurā balta vakarkleita ar lielām, pelēkām puķēm.

To Raviks bija viņai nopircis dienu pirms došanās ceļā. Žoanna bija iekliegdamās metusies pie dāvanas. „No kurienes tev tik smalkas zināšanas vakara tualetēs? Tā ir daudz labāka par manējo.” Un vēlreiz pametusi mirkli uz dāvanu: „Arī dārgāka.” Putns, viņš nodomāja, vēl sēž uz maniem zariem, bet jau pleš spārnus lidojumam. Krupjē piebīdīja viņam vairākas spēļu markas. Kvadrāts bija vinnējis. Vinnestu viņš paņēma, bet iepriekšējo likmi atstāja. Žoanna aizgāja pie galdiem, kur tika spēlētas kārtis bakarā. Raviks nezināja, vai Žoanna ir viņu pamanījusi. Daži, kas spēlē nepiedalījās, noskatījās viņai nopakaļ. Viņa gāja kā parasti, it kā pret vieglu vēju turp, kur nekā nav. Žoanna pagrieza galvu un kaut ko pateica Nadžentam, tobrīd Raviks sajuta nepārvaramu vēlēšanos atstumt markas, atstumties no zaļā galda pašam, piecelties, satvert Žoannu, aši izspraukties cauri ļaužu pūlim – prom pa durvīm, prom uz kādu salu, varbūt uz to salu pie apvāršņa Antibas līcī, prom no visiem un visa, lai viņu atšķirtu un paturētu. Viņš atkal iesaistījās spēlē. Vinnēja septiņnieks. Salas neizolē. Sirds nemiers nebija ierobežojams; visātrāk zaudē to, ko turi rokās, nekad to, ko pats pamet. Bumbiņa lēnām ripoja. Divpadsmit. Viņš lika atkal. Paskatījies augšup, Raviks ielūkojās Žoannai tieši acīs. Viņa stāvēja otrpus galdam un skatījās uz viņu. Viņš pamāja un uzsmaidīja. Viņa raudzījās, acu nenovērsdama. Viņš norādīja uz ruleti un paraustīja plecus. Deviņpadsmit. Viņš pabīdīja savas likmes un pacēla acis no galda. Žoannas vairs nebija. Viņš piespieda sevi palikt sēžam. Tad paņēma cigareti no paciņas, kas atradās līdzās uz galda. Kalpotājs pasniedza uguni. Tas bija plikpaurains vīrs formas tērpā, ar vēderiņu. - Nav vairs šodien tie laiki, - viņš teica. - Tā gan, - Raviks atbildēja. Viņš šo cilvēku nepazina. - Cita lieta divdesmit devītajā gadā... - Jā... Raviks nezināja vairs, vai tiešām tūkstoš deviņsimt divdesmit devītajā gadā bijis Kannās vai arī šis cilvēks tāpat vien runāja. Bija izkritis četrinieks, ko viņš nemaz nepamanīja, tāpēc mēģināja vairāk koncentrēties. Taču pēkšņi viņam likās muļķīgi spēlēt ar pāris frankiem, lai varētu palikt dažas dienas ilgāk. Kam tas vajadzīgs? Kāpēc viņš bija vispār šurp braucis? Sasodīta mazdūšība, vairāk nekas. Jūtas ieēdas pamazām, nemanāmi, un to apjauš tikai tad, kad rodas vēlēšanās atbrīvoties, bet nav vairs spēka. Morozovam bija taisnība. Pats labākais, ja vēlies sievieti zaudēt, parādi viņai dzīvi, ko iespējams sagādāt tikai uz dažām dienām. Viņa centīsies to atgūt – bet ar kādu citu, kurš spēj viņai to nodrošināt pastāvīgi. Es pateikšu viņai, ka tas jāizbeidz, viņš domāja. Parīzē šķiršos, kamēr nav par vēlu. Raviks apsvēra, vai nepārsēsties pie kāda cita galda un neturpināt spēli. Bet pēkšņi vairs nebija nekādas vēlēšanās. Nekad nevajag sīkmanīgi darboties tur, kur kādreiz tas darīts vērienīgi. Viņš paskatījās visapkārt. Žoanna nekur nebija redzama. Viņš iegāja bārā un izdzēra glāzīti konjaka. Pēc tam devās uz mašīnu stāvvietu, lai paņemtu mašīnu un kādu stundiņu pabraukātos. Iedarbinājis motoru, viņš ieraudzīja nākam Žoannu. Raviks izkāpa. Viņa steigšus pienāca klāt. - Vai tu grasījies bez manis braukt prom? – viņa jautāja. - Es gribēju pabraukties pa kalniem un tad atgriezties. - Nemelo! Tu nolēmi vairs neatgriezties! Gribēji pamest mani te ar tiem idiotiem! - Žoan, - Raviks iebilda. – Tu taču nemēģināsi apgalvot, ka es esmu vainīgs, ja tu pavadi laiku ar šiem idiotiem. - Jā, esi gan! Es tikai aiz dusmām iekāpu pie viņiem laivā. Kāpēc tu nebiji hotelī, kad es atgriezos?

- Tu taču biji norunājusi ēst vakariņas ar saviem idiotiem. Viņa uz brīdi apjuka. - To es darīju tikai tāpēc, ka tevis nebija, kad es atgriezos. - Labi, Žoan, - sacīja Raviks. – Vairāk par to nerunāsim. Vai tev bija jautri? - Nē. Aizgūtnēm elpodama, satraukta, pikta viņa stāvēja maigās nakts zilgajā tumsā; matos rotājās mēness, drosmīgajā, bālajā sejā lūpas vīdēja tik tumšā sārtumā, ka likās turpat vai melnas. Bija tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītā gada februāris, un Parīzē sāksies nenovēršamais – palēnām, paslepen, ar visiem sīkiem meliem, pazemojumiem, tenkām; viņš gribēja Žoannu pamest, vēl iekam tas sākas, bet vēl viņi bija te – un bija atlikušas tikai dažas dienas. - Kurp tu domā braukt? – Žoanna jautāja. - Nekur. Tāpat vien pabraukties. - Es braukšu tev līdz. - Ko teiks tavi idioti? - Neko. Es jau atvadījos no viņiem. Pateicu, ka tu gaidi. - Nav slikti pateikts. Tu esi saprātīgs bērns. Pagaidi, es pārvilkšu mašīnai jumtu. - Atstāj vaļā. Mans mētelis ir pietiekami silts. Un brauksim lēnām. Garām visām tām kafejnīcām, kurās sēž ļaudis, kam nav cita pienākuma kā vien būt laimīgiem un nav nevienam jātaisnojas. Viņa ieslīdēja sēdeklī blakus Ravikam un noskūpstīja viņu. - Esmu pirmo reizi Rivjērā, Ravik, - viņa teica. – Esi man žēlīgs! Esmu pirmo reizi ar tevi patiesi kopā, un naktis nav vairs aukstas, un es esmu laimīga. Viņš izvadīja mašīnu no lielās braucēju burzmas garām hotelim „Carlton” un devās virzienā uz Žiānlepenu. - Pirmo reizi, - viņa atkārtoja. – Pirmo reizi, Ravik. Un es zinu visu, ko tu man varētu teikt, bet tas nav tas. Viņa piekļāvās un atbalstīja galvu viņam pie pleca. - Aizmirsti, kas šodien bija! Pat nedomā vairs par to! Vai tu ar zini, ka tu brīnum labi vadi mašīnu? Lieliski, kā tu nupat izmanevrēji. Tie idioti arī to teica. Viņi vakar redzēja, kā tev mašīna klausa. Tu iedves bailes. Tev nav pagātnes. Es neko par tevi nezinu. Man ir jau simtkārt vairāk zināms par šo idiotu dzīvi nekā par tavu. Kā tev liekas, vai te var kaut kur dabūt lāsīti kalvadosa? Pēc visiem šiem uztraukumiem šonakt būtu viens derējis. Ar tevi nav viegli. Mašīna joņoja pa ceļu kā zema lidojuma putns. - Vai par ātru? – jautāja Raviks. - Nē. Brauc ātrāk. Tā, lai justin justu, tikpat kā vēju, kas brāžas koku lapotnē. Lai svilpo nakts. Es esmu mīlestības gūstā. Mīlestība ļauj man ielūkoties sevī. Es tevi mīlu tik ļoti, ka mana sirds tiecas tev pretī kā sieviete, kuru kviešu laukā uzlūko mīļotais. Mana sirds ir gatava tūlīt pat nogulties zemē, pļavā. Aprimt un lidot. Sirds ir bez prāta. Tā mīl tevi, kad tu brauc ar mašīnu. Dari tā, lai mēs vairs nekad Parīzē neatgrieztos. Dari tā, lai mēs nozogam čemodānu ar dārglietām, lai aplaupām banku, paturam mašīnu un nekad vairs neatgriežamies. Raviks apturēja pie neliela bāra. Motora rūkoņa apklusa, un pēkšņa lielā tālumā bija dzirdama apslāpēta dziļa jūras elpa. - Nāc, - viņš teica. – Te būs dabūjams tavs kalvadoss. Cik daudz tu jau esi dzērusi? - Pārāk daudz. Tevis dēļ. Turklāt to idiotu pļāpāšana vairs nebija paciešama. - Kāpēc tad tu nenāci pie manis? - Es atnācu pie tevis. - Jā, tad, kad nodomāji, ka es aizeju. Vai esi kaut ko ēdusi? - Mazliet. Esmu izsalkusi... Vai tu vinnēji? - Jā.

- Tad dosimies uz pašu greznāko restorānu, ēdīsim kaviāru, dzersim šampanieti, būsim, kādi bija mūsu vecāki pirms visiem šiem kariem, - bezrūpīgi un sentimentāli, neiebiedēti, neapvaldīti, ar apšaubāmu gaumi, ar asarām, mēnesi, oleandriem, vijolēm, jūru un mīlestību! Man gribas ticēt, ka mums būs bērni, parks un māja, tev būs pase un nākotne un es esmu tevis dēļ atteikusies no spožas karjeras, un vēl pēc divdesmit gadiem mēs mīlam viens otru un esam greizsirdīgi, un tev es joprojām esmu skaista un nevaru aizmigt, ja kādu nakti tevis nav mājās... Žoannai pār vaigiem ritēja asaras. Viņa smaidīja. - Tas viss piederas tur klāt, mīļotais... pie sliktās gaumes. - Brauksim, - viņš teica. – Brauksim uz „Château Madrid”. Tas ir kalnos, tur ir krievu čigāni, un tev būs viss, ko tu vēlies. Bija agrs rīts. Jūra dziļi lejā snauda rāma un pelēka. Debesis bezkrāsainas, neviena mākoņa. Pie apvāršņa no ūdens pacēlās šaura sidraba svītra. Bija tik kluss, ka Žoanna un Raviks dzirdēja viens otra elpu. Viņi bija pēdējie viesi bijuši. Čigāni vēl pirms viņiem bija vecā fordā nobraukuši pa līkloču ceļu lejup no kalna. Viesmīļi aizbrauca ar sitroeniem. Pavārs aizbrauca pēc iepirkumiem 1929. gada sešvietīgā delaē. - Nu jau ir diena, - sacīja Raviks. - Kaut kur zemes otrā pusē vēl joprojām nakts. Kādreiz būs lidmašīnas, ar kurām to varēs panākt. Tās būs tik ātras kā zemes griešanās. Un, ja tu mani mīlēsi pulksten četros no rīta, tad izdarīsim tā, lai pastāvīgi būtu pulkstens četri, lidosim tikai laikam līdzi ap zemeslodi, un laiks apstāsies. Žoanna pieglaudās. - Es nekā nevaru darīt. Ir pārāk skaisti! Tik skaisti, ka sirds draud pārplīst! Smejies vien... - Tiešām ir skaisti, Žoan. Žoanna pacēla uz viņu acis. - Kur ir tā lidmašīna, par kuru tu runāji? Kamēr to atklās, mīļotais, mēs jau būsim veci. Un es negribu novecot. Un tu? - Gribu. - Tiešām? - Līdz pašam sirmam vecumam. - Kāpēc? - Gribu redzēt, kas ar šo planētu vēl notiks. - Es negribu novecot. - Tu nenovecosi. Dzīve neatstās tavā sejā nekādas pēdas, tikai vieglītēm pieskarsies, un tā kļūs vēl skaistāka. Cilvēks ir vecs tikai tad, ja nekā vairs nejūt. - Nē, kad vairs nemīl. Raviks neatbildēja. Pamest, viņš domāja. Tevi pamest! Kas man tur, Kannās, pirms pāris stundām bija apmājis prātu? Žoanna, viņa rokas apskauta, sakustējās. - Svētki beigušies, mēs iesim kopā mājās un pavadīsim nakti kopā. Cik tas viss ir jauki! Cik jauki, ja var dzīvot pilnskanīgu dzīvi, nevis tikai ar daļu no sevis. Ja sirds ir pilna līdz malām un klusē, jo nav vairs nekā, kam tur vēl būtu vietas. Nāc, brauksim mājās - mūsu patapinātā mājā, baltajā hotelī, kas izskatās pēc dārza mājiņas. Mašīna ripoja lejā pa kalna līkločiem gandrīz bez gāzes. Nemanot ausa rīts. Zeme smaržoja pēc rasas. Raviks izslēdza prožektorus. Pabraucot garām Kornišas ceļam, viņi sastapa ratus ar dārzeņiem un puķēm, kas devās uz Nicu. Vēlāk viņi panāca kavalēristu rotu. Cauri motora dūkoņai bija dzirdama zirgu pakavu klikstoņa. Spalga, gandrīz vai

mākslota skaņa uz šosejas. Jātnieku sejas burnusos bija melnīgsnējas. Raviks uzlūkoja Žoannu. Viņa pasmaidīja pretī. Viņa bija bāla, nogurusi un vēl trauslāka nekā parasti. Ravikam viņa savā liegajā gurdenumā likās skaistāka nekā jebkad agrāk, šai nereālajā mijkrēšļa klusajā rītā, no kura vakardiena bija aizslīdējusi tāltālu un kurā vēl nebija ne stunda apritējusi; brīnumainais rīts bezrūpīgi lidinājās virs zemes, nekā nezinot ne par laiku, ne bailēm vai šaubām... Skatam atklājās un lielā lokā tuvojās Antibas līcis. Svīda gaisma. Pār dienas zilgo ausmu dzelžainu ēnu meta četri karakuģi: trīs iznīcinātāji un viens kreiseris. Jādomā, bija ienākuši naktī. Drukni, draudīgi klusēdami, tie stāvēja uz rītausmas debesu fona. Raviks paskatījās uz Žoannu. Viņa bija uzlikusi galvu viņam uz pleca un aizmigusi.

XVII Raviks bija ceļā uz klīniku. Pagājusi nedēļa, kopš viņš atgriezies no Rivjēras. Pēkšņi viņš palika stāvam. Tas, ko viņš ieraudzīja, atgādināja bērnu rotaļāšanos. Jaunceltne spīguļoja saulē, it kā būtu salikta no modeļu kastes detaļām; sastatnēm kā mežģīnēm spīdēja cauri gaišās debesis un te... daļa sastatņu sašūpojās, noslīdējis baļķis ar cilvēka figūru lēnām apsviedās, izskatījās, ka kristu sērkociņš ar mušu uz tā. Baļķis krita un krita un likās krītam bezgala ilgi - stāvs atdalījās un kā maza lelle, izpletusi rokas, neveikli planēja gaisā. Šķita, ka visa pasaule uz brīdi sasalusi nāves klusumā. Nekādas kustības - ne vēja pūsmas, ne nopūtas, ne skaņas... tikai mazā figūra un masīvais baļķis krita un krita. Tad pēkšņi viss apvērsās troksnī un kustībā. Raviks juta, ka bija aizturējis elpu. Viņš skrēja. Cietušais gulēja uz bruģa. Pirms brīža iela bija gandrīz pilnīgi tukša. Tagad ļaužu pārpilna. Cilvēki plūda no visām pusēm, it kā būtu atskanējis trauksmes signāls. Raviks spraucās cauri. Viņš redzēja, ka divi strādnieki mēģināja nelaimīgo pacelt. - Necelt! Lai guļ! - viņš iesaucās. Cilvēki pašķīrās, dodami ceļu. Abi strādnieki turēja cietušo. - Lēnām laidiet zemē! Uzmanīgi! Lēnām! - Kas jūs esat? - jautāja viens no strādniekiem. - Ārsts? - Jā. - Labi. Strādnieki nolika nelaimīgo uz bruģa. Raviks nometās līdzās uz ceļiem un klausījās sirdi. Viņš piesardzīgi atpogāja sviedriem piemirkušo kreklu un aptaustīja ķermeni. Tad piecēlās. - Kas ir? - jautāja strādnieks, kurš jau iepriekš bija viņu uzrunājis. - Vai bezsamaņā? Raviks pakratīja galvu. - Kas tad? - Miris, - sacīja Raviks. - Miris? - Jā. - Bet... - neizpratnē nomurmināja strādnieks. - Mēs taču nupat vēl kopā ēdām pusdienas. - Vai tur ir ārsts? - atskanēja aiz cilvēku loka, kas bija viņus ielencis. - Kas noticis? - jautāja Raviks. - Vai tur ir ārsts? Ātrāk! - Kas noticis? - Sieviete... - Kāda sieviete?

- Viņu trāpīja baļķis!... Asiņo... Raviks aizspraucās turp. Uz smilšu kaudzes līdzās kaļķu bedrei gulēja maza auguma sieviete ar lielu, zilu priekšautu. Grumbainā seja bija ļoti bāla, un nekustīgās acis tanī izskatījās kā oglītes. No brūces zem kakla šļācās asinis kā no mazas strūklakas. Tās šļācās slīpā, pulsējošā strūklā sānis un likās dīvaini neatbilstošas un nesaderīgas ar sievietes izskatu. Zem galvas melnā palts ātri sūcās smiltīs. Raviks saspieda artēriju. Viņš izrāva no šaurās medikamentu somas, kas viņam pastāvīgi bija klāt, saites paciņu. - Paturiet! - viņš teica tam, kas stāvēja tuvāk. Četras rokas vienlaikus tvēra pēc somas. Tā iekrita smiltīs un atvērās. Viņš izķēra no tās šķēres, tamponu un atgrieza saišu paciņu. Sieviete nekā neteica. Nepakustējās pat acis. Katrs viņas auguma muskulis bija sasprindzis. - Viss kārtībā, māmiņ, - sacīja Raviks. - Viss kārtībā. Baļķis bija trāpījis plecu un kaklu. Plecs bija sašķaidīts, atslēgas kauls lauzts un locītava sadauzīta. Tā paliks nekustīga. - Tā nu būtu kreisā roka, - sacīja Raviks un sāka uzmanīgi taustīt pakausi. Āda bija ieplēsta, bet viss pārējais neskarts. Kāja izmežģīta; viņš iztaustīja potīti, pēdu. Pelēkas, bieži lāpītas, bet veselas zeķes ar melnu saitīti nostiprinātas zem ceļgala - cik bieži tas atkal un atkal nav skatīts! Melnas kurpes ar ielāpiem, saites ar divkāršu mezglu. - Vai kāds ir piezvanījis ātrajai palīdzībai? - viņš jautāja. Neviens neatbildēja. - Man liekas, policists, - pēc brīža kāds ieminējās. Raviks pacēla galvu. - Policists? Kur viņš ir? - Tur... pie tā otrā... Raviks piecēlās. - Nu, tad viss ir kārtībā. Viņš dzīrās iet. Tobrīd cauri pūlim spraucās policists. Jauns cilvēks ar bloknotu rokā. Viņš satraukti slapināja ar mēli īsu, norakstītu zīmuļa galu. - Acumirklīti, - policists teica un sāka rakstīt. - Te ir viss kārtībā, - sacīja Raviks. - Acumirklīti, msjē. - Es ļoti steidzos. Mani gaida neatliekams darbs. - Acumirklīti, msjē. Jūs esat ārsts? - Es nosēju artēriju, tas ir viss. Tagad jums tikai jāsagaida ātrā palīdzība. - Mazu brītiņu, msjē! Man jāpieraksta jūsu vārds. Ir svarīgi, lai jūs būtu liecinieks. Sieviete var nomirt. - Viņa nemirs. - To nevar zināt. Tad vēl ir jautājums par zaudējumu atlīdzību. - Vai jūs piezvanījāt ātrajai palīdzībai? - To dara mans kolēģis... Netraucējiet mani tagad, citādi aizkavēsimies vēl ilgāk. - Sieviete ir pa pusei beigta, un jūs gribat prom, - viens no strādniekiem pārmetoši sacīja Ravikam. - Viņa būtu mirusi, ja es te negadītos. - Nu tātad, - strādnieks bez redzamas loģikas piebilda. - Tad jums taču jāpaliek. Noknikšķēja fotoaparāta slēdzis. Kāds cilvēks, atbīdījis platmali, smaidīja. - Vai jūs vēlreiz nepieliektos, it kā nosptiprinātu saiti? - viņš jautāja Ravikam. - Nē. - Esmu no laikraksta, - sacīja fotogrāfs. - Uzņēmumu ievietosim ar adresi un tekstu, ka esat izglābis sievieti. Laba reklāma. Lūdzu, te... te labāka gaisma. - Ejiet pie velna! - sacīja Raviks. - Sieviete steigšus jānogādā slimnīcā. Apsējs nevar tā ilgi palikt. Gādājiet, lai ātrāk būtu klāt ātrā palīdzība.

- Visu pēc kārtas, msjē, - paskaidroja policists. - Man vispirms jātiek galā ar protokolu. - Vai mirušais tev jau pateica, kā viņu sauc? - iejaucās sarunā kāds pusaudzis. - Turi muti! - Policists nospļāvās viņam pie kājām. - Nofotogrāfējiet vēlreiz no šejienes, - kāds palūdza fotogrāfu. - Kāpēc? - Lai būtu redzams, ka sieviete atradās uz trotuāra norobežotās daļas. Iela bija slēgta. Paskatieties... - Viņš norādīja uz slīpu karti ar uzrakstu: “Uzmanību! Bīstami!” - Uzņemiet tā, lai to redz. Tas ir nepieciešami. Ne par kādu zaudējumu atlīdzību te nevar būt ne runas. - Es esmu fotokorespondents, - cilvēks platmalē noraidoši paskaidroja. - Fotogrāfēju tikai to, kas man liekas interesanti. - Bet tas taču ir interesanti! Kas tad var būt vēl interesantāks? Ar uzrakstu aizmugurē. - Uzraksts nav nekas interesants. Notikums ir interesants. - Tad ierakstiet to protokolā. - Vīrietis piebikstīja policistam pie pleca. - Kas jūs tāds esat? - tas īgni apvaicājās. - Esmu celtniecības firmas pārstāvis. - Labi, - noteica policists. - Palieciet arī jūs tepat... Kā jūs sauc? Tas taču jums jāzina! viņš jautāja sievietei. Sieviete sakustināja lūpas. Plakstiņi nodrebēja. Kā tauriņi, kā līdz nāvei noguruši, pelēki tauriņi, nodomāja Raviks, un to pašu brīdi: ak, es idiots! Jālūko tikt prom! - Sasodīts! - noteica policists. - Varbūt viņa sajukusi? Tad tik sāksies! Un trijos beidzas mans dienesta laiks. - Marsel... - ierunājās sieviete. - Kas? Ko jūs teicāt? Ko? - Policists atkal noliecās pie viņas. Sieviete klusēja. - Ko jūs teicāt? - Policists gaidīja. - Atkārtojiet! Atkārtojiet vēlreiz! Sieviete klusēja. - Jūs ar savu sasodīto vāvuļošanu, - policists metās uzbrukumā celtniecības firmas pārstāvim. - Kā lai te tiek pie protokola? Tobrīd atkal noklikšķēja fotoaparāta slēdzis. - Paldies, - teica fotogrāfs. - Ļoti dzīva aina. - Vai mūsu firmas zīme arī tiks kadrā? - jautāja celtniecības firmas pārstāvis, neklausīdamies policistā. - Es nekavējoties pasūtu pusduci. - Nē, - paskaidroja fotogrāfs. - Es neesmu sociālists. Maksājiet vien apdrošināšanu, jūs nožēlojamais miljonāru ķēdes suns. Kauca sirēna. Ātrā palīdzība. Nu ir īstais brīdis, nodomāja Raviks. Viņš piesardzīgi paspēra soli. Taču policists viņu aizturēja. - Jums vajadzēs nākt līdz uz iecirkni, msjē. Man ļoti žēl, bet visam jābūt protokolā. Tagad līdzās stāvēja otrs policists. Neko nevarēja darīt. Cerams, ka izkulšos, domāja Raviks un devās līdz. Policijas iecirkņa dežurējošais ierēdnis klusēdams bija noklausījies policista ziņojumu, kurš no jauna rakstīja protokolu. Tagad viņš pievērsās Ravikam: - Jūs neesat francūzis. Viņš nejautāja, viņš konstatēja. - Nē, - atbildēja Raviks. - Kas jūs esat? - Čehs. - Kā tad jūs varat te būt ārsts? Kā ārzemniekam jums nav te tiesību praktizēt, ja neesat pieņēmis pavalstniecību? Raviks pasmaidīja.

- Es te nepraktizēju. Esmu tūrists. Izklaidējos. - Vai jums ir pase līdz? - Vai nu to vajag, Fernan? - jautāja otrs ierēdnis. - Msjē palīdzēja sievietei, un mums ir viņa adrese. Ar to pietiek. Ir jau vēl citi liecinieki. - Intereses pēc. Vai jums pase ir līdzi? Vai arī personas apliecība? - Protams, nav, - atteica Raviks. - Kurš tad pastāvīgi nēsā sev līdzi pasi? - Kur tā ir? - Konsulātā. Pirms nedēļas nodevu. Jāpagarina. Raviks zināja – ja pateiks, ka pase ir hotelī, viņam dos līdzi policistu – un krāpšana tūlīt pat atklāsies. Turklāt aiz piesardzības viņš bija uzdevis citu hoteli. Ar konsulātu izredzes bija labākas. - Kurā konsulātā? – jautāja Fernans. - Čehu. Kur tad citur. - Mēs varam tur piezvanīt un apjautāties. – Fernans uzlūkoja Raviku. - Protams. Fernans brīdi vilcinājās. - Labi, - viņš tad teica. – Pajautāsim. Viņš piecēlās un iegāja blakus telpās. Otrs ierēdnis jutās apjucis. - Atvainojiet, msjē, - viņš teica Ravikam. – Tas, protams, ir pilnīgi lieki. Tūlīt noskaidrosies! Mēs esam jums ļoti pateicīgi par palīdzību. Noskaidrosies, domāja Raviks. Sameklēdams cigareti, viņš bez steigas pavērās visapkārt. Pie durvīm stāvēja žandarms. Tā bija sagadīšanās. Neviens līdz šim viņu nopietni neturēja aizdomās. Viņš varētu to pagrūst sānis... Bet te vēl bija celtniecības firmas pārstāvis un divi strādnieki. No šī nodoma viņš atteicās. Pārāk grūti būtu tikt laukā – parasti jau arī durvju priekšā stāvēja daži policisti. Fernans atgriezās. - Konsulātā nav pases ar jūsu vārdu. - Iespējams, - teica Raviks. - Kā tā „iespējams”? - Atsevišķs ierēdnis var arī visu nezināt tūlīt pie telefona. Kāds pusducis cilvēku tur noņemas ar šīm lietām. - Šis zināja noteikti. Raviks neatbildēja. - Jūs neesat nekāds čehs, - sacīja Fernans. - Paklausies, Fernan... – ieminējās otrs ierēdnis. - Jums nav čehu akcenta, - sacīja Fernans. - Var jau būt. - Jūs esat vācietis, - triumfējoši paziņoja Fernans. – Un jums nav pases. - Nē, - atteica Raviks. – Es esmu marokānis, un man ir visas pasaules jebkura franču pase. - Cienītais! – iebrēcās Fernans. – Ko jūs atļaujaties! Jūs apvainojat franču koloniālo impēriju. - Draņķīga būšana, - noteica strādnieks. Celtniecības firmas pārstāvis izskatījās tā, it kā grasītos salutēt. - Fernan, liecies nu mierā... - Jūs melojat! Jūs neesat čehs! Vai jums ir pase vai nav? Atbildiet! Žurka, kas sēž cilvēkā, domāja Raviks. Žurka, ko nekad nav iespējams noslīcināt. Kāda daļa šim idiotam, vai man ir vai nav pase? Bet žurka jau kaut ko saodusi un lien no alas laukā. - Atbildiet! – iebrēcās Fernans. Papīra gabaliņš! Visu izšķir tas. Bijusi man tāda papīra driska, šis pats pakalpiņš atvainotos un klanītos. Viņš atdotu godu, vienalga, vai būtu noslepkavota vesela ģimene vai arī

aplaupīta banka. Mūsdienās pats Jēzus Kristus bez pases nonāktu cietumā. Viņš gan tikpat nenodzīvotu līdz saviem trīsdesmit trim gadiem – tiktu nogalināts daudz agrāk. - Paliksiet te, kamēr noskaidrosies, - sacīja Fernans. – Es par to parūpēšos. - Lieliski, - atbildēja Raviks. Fernans izslāja laukā. Otrs ierēdnis pārcilāja savus papīrus. - Man ļoti žēl, msjē, - viņš pēc brīža ierunājās. – Šajos jautājumos viņš ir kā apsēsts. - Tas nekas. - Vai mēs varam iet? – jautāja viens no strādniekiem. - Jā. - Labi. – Viņš pievērsās Ravikam. – Pēc pasaules revolūcijas jums nebūs vairs vajadzīga nekāda pase. - Jums jāsaprot, msjē, - ierēdnis sacīja. – Fernana tēvs kritis pasaules karā. Tāpēc viņš tā ienīst vāciešus un tā izrīkojas. – Ierēdnis brīdi samulsis raudzījās uz Raviku. Liekas, viņš jau visu nojauta. – Man ļoti žēl, msjē. Būtu es viens... - Tas nekas, - Raviks paskatījās visapkārt. – Vai es drīkstu piezvanīt, iekams šis Fernans atgriežas? - Protams. Tur uz galda. Pasteidzieties. Raviks piezvanīja Morozovam. Viņš tam vācu valodā paskaidroja, kas atgadījies, un lūdza paziņot Vēberam. - Arī Žoannai? Raviks novilcinājās. - Nē. Vēl ne. Pasaki viņai, ka esmu aizturēts, bet pēc divām trim dienām viss būs kārtībā. Parūpējies par viņu. - Labi, - atteica Morozovs bez īpaša entuziasma. – Labi, Vocek. Raviks lika klausuli nost, kad ienāca Fernans. - Kā jūs patlaban runājāt? – viņš ņirdzīgi apjautājās. – Čehiski? - Esperanto, - atteica Raviks. Vēbers ieradās nākošajā rītā. - Kāda nejēdzība, - viņš teica, paskatīdamies visapkārt. - Francijā cietumi vēl ir savu uzdevumu augstumos, - atteica Raviks. – Nekādu humānistisku ideju. Lāga smirdošais astoņpadsmitais gadsimts. - Velna milti, - Vēbers viebās. – Ka tevi, vajadzēja jums arī tā iekrist. - Nevajag darīt labu. Tūlīt pat atriebjas. Vajadzēja ļaut, lai sieviete noasiņo. Mēs dzīvojam dzelzs laikmetā, Vēber. - Čuguna laikmetā. Vai tie zeļļi uzokšķerēja, ka jūs uzturaties Parīzē nelegāli? - Protams. - Adresi arī? - Protams, ne. Es taču nenodošu savu veco „International”. Saimniecei piespriestu sodu maksāt, jo pieturējusi nepiereģistrētus cilvēkus. Sekotu kratīšanas, un sagrābtu savus desmit bēgļus. Šoreiz uzdevu par savu uzturēšanās vietu hoteli „Lancaster”. Dārgs, smalks, mazs hotelis. Esmu tur jau kādreiz apmeties. - Un jūsu tagadējais vārds ir Voceks? - Vladimirs Voceks. – Raviks smīkņāja. – Nu jau mans ceturtais. - Velna būšana! Ko lai mēs darām, Ravik? - Neko lielu. Galvenais, lai šie neuzostītu, ka esmu jau vairakkārt te bijis. Citādi iedzīvošos sešos mēnešos cietumā. - Piķis laukā! - Jā, pasaule ar katru dienu kļūst humānāka. Dzīvo apdraudēti, saka Nīče. Emigranti tā

dzīvo negribot. - Un ja policija nedabūs zināt? - Tad iedos četrpadsmit dienas, tā es domāju. Un pēc tam izsūtīs. - Un tad? - Atkal atgriezīšos. - Kamēr jūs atkal nogrābs. - Tieši tā. Šai reizē bija pietiekami ilgs laiks. Divi gadi. Vesels cilvēka mūžs. - Kaut kas jāuzsāk. Tā vairs nevar turpināties. - Var jau gan. Ko tad jūs uzsāktu? Vēbers domāja. - Dirāns! – viņš pēkšņi iesaucās. – Protams! Dirāns zina veselu lērumu cilvēku, un viņam ir ietekme... – Viņš aprāvās. – Dievs debesīs, jūs taču pats operējāt pašu galveno bonzu! To ar žultspūsli! - Ne jau es... Dirāns... Vēbers iesmējās. - Es, protams, nevaru to vecajam teikt. Bet viņam būtu iespējams kaut ko panākt. Es viņam uzkāpšu uz varžacīm. - Jūs neko daudz nepanāksiet. Pēdējā reizē es no Dirāna izspiedu divtūkstoš franku. To šis tips tik viegli vis neaizmirsīs. - Aizmirsīs, - Vēbers miermīlīgi noteica. – Proti, nobīsies, ka jūs pastāstīsiet par viņa viltus operācijām. Jūs taču esat viņa vietā desmitiem reižu operējis. Turklāt jūs esat viņam nepieciešams! - Viņš viegli dabūs kādu citu. Bino vai kādu ķirurgu no bēgļiem. Tādu netrūkst. Vēbers nobraucīja ūsas. - Tikai ne ar tādām rokām kā jums... Lai vai kā, katrā ziņā pamēģināšu un šodien pat. Un šeit, vai varu kaut ko jūsu labā darīt? Kāds ir ēdiens? - Drausmīgs. Bet ir iespēja šo to palūgt, lai nopērk. - Cigaretes? - Pietiekami. To, kas man nepieciešams, jūs nevarat piegādāt – vannu. Raviks nodzīvoja cietumā divas nedēļas kopā ar ebreju instalatoru, ar pusebreju rakstnieku un kādu poli. Instalators skuma pēc Berlīnes, rakstnieks ienīda šo pilsētu, polim bija viss vienaldzīgs. Raviks gādāja cigaretes. Rakstnieks stāstīja ebreju anekdotes. Instalators bija izcils lietpratējs smakas novēršanā kamerā. Pēc divām nedēļām Ravikam atnāca pakaļ. Vispirms viņu aizveda pie kāda inspektora, kurš apjautājās, vai viņam esot nauda. - Jā. - Labi. Tad jūs varat paņemt taksometru. No cietuma viņš izgāja kopā ar policistu. Iela bija gaiša, saulaina. Cik patīkami atrasties atkal reiz laukā! Kāds vecs vīrs pie cietuma vārtiem tirgojās ar gaisa baloniem. Raviks izbrīnījās, vai tad viņš nav varējis atrast piemērotāku vietu. Policists pamāja taksometram. - Kurp mēs braucam? – jautāja Raviks. - Pie šefa. Raviks nezināja, par kādu šefu ir runa. Viņam arī bija vienalga, ja vien tas nebūtu kādas vācu koncentrācijas nometnes šefs. Patiesas šausmas šai pasaulē draudēja tad, ja pilnīgā bezpalīdzībā atrastos brutālā terora varā. Tā te bija tikai bērnu spēle. Taksometrā bija radio. Raviks ieslēdza. Ziņas par dārzeņu cenām tirgū, tad politikas jaunumi. Policists žāvājās. Raviks pagrieza staciju tālāk. Mūzika. Šlāgeri. Policists atdzīvojās. - Šarls Trenē, - viņš teica. – „Menilmontant”. Vienreizēji! Taksometrs pieturēja. Raviks samaksāja. Viņu ieveda uzgaidāmā telpā, kur, tāpat kā visās

pasaules uzgaidāmās telpās, oda pēc gaidīšanas, putekļiem un sviedriem. Viņš nosēdēja kādu pusstundu, lasīdams vecu „La Vie Parisienne” numuru, ko bija pametis kāds apmeklētājs. Kad divas nedēļas pavadītas bez grāmatām, tā likās gandrīz vai klasiska literatūra. Tad viņu veda pie šefa. Pagāja labs brīdis, iekams viņš pazina mazo, tuklo vīreli. Parasti operējot viņš nepievērsa uzmanību sejām. Tās viņam bija tikpat vienaldzīgas kā skaitļi. Viņu interesēja tikai slimā, operējamā vieta. Taču šo seju Raviks bija toreiz ziņkārīgi aplūkojis. Te nu viņš sēdēja – Levāls, bez žultspūšļa, vesels, no jauna uzaudzējis apaļu vēderiņu. Raviks jau bija paguvis aizmirst, ka Vēbers dzīrās izmantot Dirānu, un nedomāja, ka tiks aizvests pie paša Levāla. Levāls noskatīja Raviku no galvas līdz kājām. Darīja to nesteigdamies. - Jūs, protams, nesauc Voceks, - viņš beidzot norūca. - Nē. - Kā jūs sauc? - Neimanis. Raviks bija par to ar Vēberu vienojies. Tas savukārt bija pateicis Dirānam. Voceks likās pārāk ekscentriski. - Esat vācietis, vai? - Jā. - Bēglis? - Jā. - Nekad nevar zināt. Neizskatāties pēc tāda. - Ne jau visi bēgļi ir ebreji, - paskaidroja Raviks. - Kāpēc jūs melojāt? Neteicāt savu vārdu? Raviks paraustīja plecus. - Ko lai dara? Mēs cenšamies melot pēc iespējas mazāk. Reizēm tas ir nepieciešami, bet nekādu prieku mums nesagādā. Levāls aizsvilās. - Vai jūs domājat, ka mums sagādā prieku ar jums te noņemties? Pelēka, domāja Raviks. Balti pelēka galva, duļķaini zili maisiņi zem acīm, mute stāvēja pusvirus. Toreiz tu nerunāji, toreiz tu biji lēvenis ļumīgas miesas ar pūstošu žultspūsli tanī. - Kur jūs dzīvojat? Adrese arī samelota. - Dzīvoju, kur pagadās. Reizēm te, reizēm citur. - Cik ilgi? - Trīs nedēļas. Pirms trim nedēļām ierados no Šveices. Tur mani pārraidīja pāri robežai. Jūs jau zināt, ka mums, bez dokumentiem, nekur nav tiesību dzīvot... un ka lielākā daļa no mums vēl nespēj izšķirties par pašnāvību. Tas ir par iemeslu tam, ka mēs jums sagādājam rūpes. - Vajadzēja palikt Vācijā, - norūca Levāls. – Nemaz tik traki tur nav. Daudz ko pārspīlē. Būtu kādu nieku griezis citādi, domāja Raviks, un tevis te nebūtu, lai gvelztu niekus. Tārpi būtu bez dokumentiem pārgājuši tavu robežu... vai arī tu būtu sauja pelnu bezgaumīgā urnā. - Kur jūs te dzīvojāt? – jautāja Levāls. To tu gan gribētu zināt, domāja Raviks, lai noķertu vēl citus. - Dārgos hoteļos. Ar dažādiem vārdiem. Vienmēr tikai dažas dienas. - Nav taisnība! - Kāpēc jūs jautājat, ja zināt labāk? – Ravikam saruna sāka pamazām apnikt. Levāls uzplāja ar plaukstu pa galdu. - Neesiet nekaunīgs! – Un to pašu brīdi aplūkoja plaukstu. - Jūs trāpījāt pa šķērēm, - sacīja Raviks. Levāls paslēpa roku kabatā. - Vai jums neliekas, ka esat diezgan bezkaunīgs? – viņš negaidot jautāja mierīgā balsī, kā

cilvēks, kurš var atļauties būt savaldīgs, jo sarunu biedrs atrodas pilnīgi viņa varā. - Bezkaunīgs? – Raviks paskatījās uz viņu izbrīnījies. – Jūs to saucat par bezkaunību? Mēs taču neesam te ne skolā, ne grēkus nožēlojošu noziedznieku patversmē! Esmu spiests aizstāvēties – un jūs gribat, lai es justos kā blēdis, kurš lūdzas, lai mīkstina sodu? Tikai tāpēc, ka es neesmu nacists un līdz ar to man nav dokumentu? Mēs joprojām neuzskatām sevi par noziedzniekiem, kaut arī esam iepazinuši visāda veida cietumus, policiju, dažādus pazemojumus, mēs gribam izdzīvot, vienīgi tas vēl dod mums spēku izturēt, vai jūs to nesaprotat? Tam nav nekāda sakara ar bezkaunību. Levāls uz to neatbildēja. - Vai esat te praktizējis? - Nē. Rētai tagad jābūt mazai, domāja Raviks. Es toreiz labi sašuvu. Bija pamatīgi ko noņemties ar biezo tauku blāķi. Pa šo laiku viņš jau atkal paguvis sarīties, uzaudzēt taukumu. Rijis un dzēris. - Te slēpjas pašas lielākās briesmas Francijai, - skaidroja Levāls. – Bez eksāmeniem, bez kontroles jūs te klimstat apkārt! Dievs zin cik ilgi jau! Nedomājiet, ka esmu jums noticējis par tām trim nedēļām. Kas lai zina, kur esat paguvis savus pirkstus bāzt, kādās mahinācijās esat iejaukts! Tavā putrastauķī ar cietajām artērijām, biezajām aknām un uzrūgušo žulti, domāja Raviks. Un, ja nebūtu savus pirkstus bāzis, tad tavs draugs Dirāns būtu tevi humāni un idiotiski nogalinājis un ar to ieguvis vēl lielāku slavu kā ķirurgs un paaugstinātu savus honorārus. - Jā, lielākās briesmas, - atkārtoja Levāls. – Jums aizliegts praktizēt. Un jūs ķeraties pie visa, kas tikai gadās pa rokai, tas taču ir skaidrs. Esmu par to runājis ar vienu no mūsu ievērojamākām autoritātēm, un viņš ir pilnīgi tādās pašās domās. Ja jums ir kāda nojausma par medicīnas zinātni, tad viņa vārds jums nevarētu būt svešs... Nē, domāja Raviks. Tas nevar būt. Viņš nenosauks Dirāna vārdu. Dzīve tā nemēdz jokot. - Profesors Dirāns, - cienīgi paziņoja Levāls. – Viņš man to izskaidroja. Sanitāri, studenti puskoka lēcēji, masieri, asistenti uzdodas te par nez kādām Vācijas slavenībām. Kas var tos izkontrolēt? Nepieļaujamas ķirurģiskas iejaukšanās, slepeni aborti, kopēji darījumi ar vecmātēm, brāķdarbi... kas ellē tik tur viss nenotiek! Nekas nav pietiekami bargs, lai to apkarotu! Dirāns, domāja Raviks. Tā ir atriebība par tiem divtūkstoš frankiem. Kurš gan tagad izdara viņa operācijas? Laikam jau Bino. Droši vien atkal salabuši. Viņš attapās, ka nebija vairs klausījies. Tikai kad atskanēja Vēbera vārds, viņš atkal kļuva uzmanīgs. - Kāds doktors Vēbers aizrunājis par jums. Vai pazīstat viņu? - Pavirši. - Viņš bija te. – Brīdi Levāls izvalbītām acīm stingi raudzījās gaisā. Tad braši nošķaudījās, sadabūja mutautu, kārtīgi izšņaucās, ieskatījās mutautā, salocīja to un iebāza kabatā. – Neko nevaru jūsu labā darīt. Mums jābūt striktiem. Jūs tiksiet izraidīts. - To es zinu. - Vai esat jau bijis Francijā? - Nē. - Ja atgriezīsieties – tiksiet iesēdināts uz sešiem mēnešiem. Vai jums tas ir zināms? - Jā. - Gādāšu, lai jūs tiktu, cik vien ātri iespējams, izraidīts. Tas ir viss, ko varu jūsu labā darīt. Vai jums ir nauda?

- Jā. - Labi. Tad jums jāsamaksā ceļš arī par policistu, kas pavadīs līdz robežai. – Viņš pamāja. – Varat iet. - Vai mums jāatgriežas noteiktā laikā? – Raviks jautāja policistam, kurš veda viņu atpakaļ. - Neteiksim. Skatoties pēc apstākļiem. Un kas ir? - Gribētu izdzert glāzīti aperitīva. Policists noskatījās viņā. - Es neaizbēgšu, - sacīja Raviks, izņēma divdesmit franku naudas zīmi un paturēja rokā. - Lai notiek. Pāris minūtēm nav nozīmes. Taksometrs pieturēja pie tuvākā bistro. Laukā jau bija nolikti daži galdiņi. Bija vēss, lai gan spīdēja saule. - Ko jūs dzersiet? – jautāja Raviks. - Amèr Picon. Neko citu šai laikā. - Man vienu lielāku glāzīti konjaka. Bez ūdens. Raviks mierīgi sēdēja un ar baudu elpoja. Gaiss – cik tas ir daudz! Koku zariem uz trotuāra bija spoži, brūni pumpuri. Vēsmoja svaigas maizes un jauna vīna smarža. Viesmīlis atnesa glāzītes. - Kur te ir telefons? – pajautāja Raviks. - Iekšā, pa labi, līdzās tualetei. - Bet... – ieminējās policists. Raviks iebāza viņam saujā divdesmit franku naudas zīmi. - Jūs varat saprast, kam jāzvana. Es nepazudīšu. Varat nākt man līdz. Nāciet. Policists daudz negudroja. - Labi, - viņš teica pieceldamies. – Cilvēks beigu beigās ir tikai cilvēks. - Žoan... - Ravik! Mans dievs! Kur tu esi? Vai viņi tevi izlaida? Pasaki – kur tu esi?... - Kādā bistro... - Nejoko. Saki taisnību, kur tu esi. - Esmu kādā bistro. - Kur? Vai tu neesi vairs cietumā? Kur tu visu laiku biji? Tavs Morozovs... - Viņš tev pateica visu, kā bija. - Viņš man pat nepateica, kur viņi tevi nogādājuši. Es būtu tūlīt pat... - Tāpēc jau viņš tev neteica, Žoan. Labāk tā. - Kāpēc tu zvani no bistro? Kāpēc nebrauc šurp? - Es nevaru aizbraukt. Man ir tikai dažas minūtes laika. Izdevās pierunāt policistu te uz brīdi apstāties. Žoan, tuvāko dienu laikā mani nogādās līdz Šveices robežai un... – Raviks paskatījās caur telefona būdas stiklu: policists, atbalstījies pret leti, sarunājās ar kādu, es tūlīt atgriezīšos no turienes. – Viņš nogaidīja. – Žoan... - Es braucu. Braucu tūlīt. Kur tu esi? - Tu nepagūsi. Esmu pusstundas braucienā no tevis. Man ir tikai dažas minūtes palikušas. - Aizkavē policistu! Iedod naudu! Es aizvedīšu naudu! - Žoan, nevajag... Tā ir vienkāršāk. Tā ir labāk. Viņš dzirdēja viņas elpu. - Tu negribi mani redzēt? Tas nebija izturams. Nevajadzēja zvanīt, viņš domāja. Kā lai kaut ko paskaidro, ja nav

iespējams ieskatīties otram acīs. - Man nav citas vēlēšanās kā vien tevi redzēt, Žoan. - Tad brauc šurp! Lai tas cilvēks brauc līdz! - Tas nav iespējams. Man jābeidz. Pasaki vēl labi ātri, ko tu tagad dari. - Kā? Ko tu gribi zināt? - Kas tev mugurā? Kur tu esi? - Savā istabā. Gultā. Pārnācu vēlu naktī. Varu vienā mirklī apģērbties un būt klāt. Vēlu, vakarnakt. Protams! Viss rit savu gaitu arī tad, ja sēž cietumā. Tas aizmirstas. Gultā, nomiegojusies, matu mežs izklaidu pa spilvenu, uz krēsliem zeķes, veļa, vakarkleita – tas viss šūpojās acu priekšā... siltajā telefona būdā no elpas apsvīdusī rūts; kaut kur tāltālu policista galva, kas šai logā peldēja kā akvārijā... Raviks saņēmās. - Man jābeidz, Žoan. Viņš izdzirda viņas satraukto balsi: - Bet tas taču nav iespējams! Tu nevari tā vienkārši aiziet, un es neko nezinu, ne kur, ne kas... Izslējusies, aizstūmusi spilvenus, klausule rokā sažņaugta kā ierocis, kā ienaidnieks... Pleci, dziļās, satraukumā satumsušās acis... - Es jau nedodos karā. Man vienīgi jāaizbrauc uz Šveici. Būšu drīz atpakaļ. Iedomājies, ka esmu darījumu cilvēks un dodos pārdot Tautu Savienībai ložmetējus. - Kad tu atgriezīsies, viss atkal atkārtosies. Es nomiršu aiz bailēm. - Atkārto vēlreiz, ko tu beigās teici. - Tā ir taisnība! – Balsī bija jūtams niknums. – Es visu dabonu pēdējā zināt! Vēbers var pie tevis aiziet, es ne! Morozovam tu zvanīji, man ne! Un tagad tu aizej... - Dievs debesīs, - sacīja Raviks. – Nesāksim strīdēties, Žoan. - Es nestrīdos. Es tikai saku, kas ir. - Labi. Man tagad jābeidz. Uz redzēšanos, Žoan. - Ravik! – viņa iesaucās. – Ravik! - Jā... - Atgriezies! Brauc atpakaļ! Esmu pazudusi bez tevis! - Es atgriezīšos! - Jā... jā... - Uz redzēšanos, Žoan. Es drīz atgriezīšos. Raviks brīdi palika stāvam karstajā, sutīgajā telefona būdā. Tad pamanīja, ka joprojām tur rokā klausuli. Viņš atvēra durvis. Policists paskatījās. - Viss? – viņš labsirdīgi pasmaidīja. - Jā. Viņi izgāja laukā pie sava galdiņa. Raviks izdzēra konjaku. Nevajadzēja zvanīt, viņš domāja. Pirms tam es biju mierīgs. Tagad manī viss sagriezies. Vai tad nu nezināju, ka no telefona sarunas nekas labs nav gaidāms. Ne man, ne Žoannai. Viņš juta kārdinājumu atgriezties un vēlreiz piezvanīt, pateikt visu, ko īstenībā bija gribējis teikt. Paskaidrot, kāpēc nevarēja viņai rādīties. Negribēja, lai Žoanna redz viņu netīru, apcietinātu. Gan viņš tiks laukā – un viss būs kā agrāk. - Mums vajadzētu iet, - sacīja policists. - Jā... Raviks pamāja viesmīlim. - Dodiet man divas mazās pudeles konjaka, visus laikrakstus un duci paciņu „Caporal”. Un rēķinu. Viņš paskatījās uz policistu.

- Varēs tā? - Cilvēks ir cilvēks, - atteica policists. Viesmīlis atnesa pudeles un cigaretes. - Attaisiet pudeles, - Raviks palūdza, rūpīgi sadalīdams cigaretes pa kabatām. Viņš iespieda korķus pudelēs atpakaļ tā, lai varētu bez korķu viļķa attaisīt, un iebāza pudeles mēteļa iekškabatās. - To jūs veikli darāt, - atzinīgi noskatījās policists. - Pieradums diemžēl. Puikas gados nebūtu ticējis, ka vecumā vēl spēlēšu indiāņus. Polis un rakstnieks bija sajūsmā par konjaku. Instalators neko spirtotu nedzēra. Viņš dzēra tikai alu un apgalvoja, ka nekur tas nav tik labs kā Berlīnē. Raviks gulēja uz nāras un lasīja laikrakstus. Polis nelasīja, viņš franču valodu nezināja. Viņš smēķēja un jutās laimīgs. Naktī instalators sāka raudāt. Raviks bija nomodā. Viņš klausījās apslāpētos šņukstos un nekustīgi raudzījās mazajā lodziņā, kur gaismoja bālas debesis. Viņš nespēja aizmigt. Arī ne vēlāk, kad instalators bija apklusis. Pārāk labi dzīvots, viņš domāja. Pārāk daudz visa kā bijis, tad sāp, kad tā vairs nav.

XVIII Raviks patlaban nāca no dzelzceļa stacijas. Viņš bija noguris un netīrs. Trīspadsmit stundas pavadījis tveicīgā vagonā starp cilvēkiem, kas dvakoja pēc ķiplokiem, starp medniekiem ar suņiem, sievietēm ar groziem, kuros knosījās vistas un baloži. Un pirms tam vēl trīs mēneši pavadīti pie robežas... Nokrēslī kaut kas spīguļoja. Viņš pavērās turp. Spīguļoja tā, it kā visapkārt Apaļajam laukumam būtu novietotas spoguļpiramīdas, kas atspoguļotu pelēcīgo maija novakares gaismu. Viņš apstājās un ieskatījās vērīgāk. Jā, tās bija spoguļpiramīdas. Spokainā vienveidībā tās rindojās aiz tulpju dobēm. - Kas tad tas? – viņš jautāja dārzniekam, kurš tepat blakām pielīdzināja dobē uzirdināto zemi. - Spoguļi, - dārznieks atteica, galvu nepagriezis. - To es redzu. Bet pēdējo reizi, kad es te gāju, tādu te vēl nebija. - Cik sen? - Pirms trim mēnešiem. - Trīs mēneši! Tos te uzstādīja pēdējo divu nedēļu laikā Anglijas karalim par godu. Ieradīsies viesos. Tad varēs paspoguļot savu ģīmi. - Kaut kas atbaidošs, - sacīja Raviks. - Protams, - dārznieks vienā mierā piekrita. Raviks gāja tālāk. Trīs mēneši... trīs gadi... trīs dienas... Kas ir laiks? Nekas un viss. Kastaņas tagad zied, toreiz tām nebija vēl izplaukušas lapas. Vācija atkal reiz lauzusi līgumu un okupējusi visu Čehoslovakiju, Ženēvā emigrants Jozefs Blumentāls histērisku smieklu lēkmē nošāvies Tautu Savienības pils priekšā, Ravikam pašam kaut kur krūtīs lika vēl sevi manīt plaušu iekaisums, ko viņš bija izslimojis Belforā, saukdamies tur par

Ginteru... un nu viņš atkal bija te, vakars tik glāsmains kā sievietes krūts – tas viss tikpat kā nepārsteidza. To uzņēma, kā uzņemam daudz ko, rāmā apziņā par likteņa nenovēršamību, kas ir vienīgais bezpalīdzības ierocis. Debesis allaž ir un paliek tās pašas, tās pašas plešas pār slepkavību un naidu, uzupurēšanos un mīlestību, koki rāmā neziņā plaukst katru gadu no jauna, pelēkzilie novakari mainās, nāk un zūd, un tiem nav nekādas daļas ne par pasēm, ne nodevībām, izmisumu un cerību. Bija labi atkal būt Parīzē. Bija labi bez steigas, lēnām iet pa ielu sidrabpelēkajā gaismā un neko nedomāt; bija labi, ka ir šāds laika sprīdis, kad vēl var nedomāt, kad tālās skumjas rēni saplūst līdz robežai ar trauslo lieglaimi – apziņu, ka esi vēl dzīvs, saplūst kā pie apvāršņa, pie atgriešanās pirmās stundas, vēl iekams naži un bultas nav devušās uzbrukumā... šī savādā dabas izjūta, tās plašā elpa, kas tālu sniedzas un nāk no tāluma; šis plūsmojums gar sirdi, vēl bez jūtu atskārsmes, garām nespodrām faktu ugunīm, garām krustā sistajai pagātnei un nākotnes dzeloņiem, cezūra, klusuma lidojums, īsa atelpa dāvāta tev, kas viscaur dzīvei atvēries, noslēdzies sevī... vārgs mūžības pulss visā, kas ir zūdamība... Morozovs sēdēja „International” hoteļa „Palmu zālē”. Uz galda viņam bija karafe ar vīnu. - Sveiks, Boris, veco zēn, - sacīja Raviks. – Liekas, esmu atgriezies īstajā brīdī. Vai tas ir „Vouvray”? - Kā vienmēr. Šoreiz trīsdesmit ceturtā gada. Mazliet saldāks un biezāks. Labi, ka esi atgriezies. Trīs mēneši, vai ne? - Jā. Šoreiz ilgāk. Morozovs pašķindināja vecmodīgu galda zvaniņu. Tas skanēja kā ministranta zvans ciema baznīcā. „Katakombās” bija tikai elektriskā gaisma, elektrisko zvanu nebija. - Kā tagad tevi sauc? – jautāja Morozovs. - Vēl joprojām esmu Raviks. Policijā šis vārds netika lietots. Tur es biju Voceks, Neimanis, Ginters. Tāda iedoma. Negribēju no uzvārda Raviks atteikties. Iepaticies. - Vai viņi nav uzoduši, ka tu te dzīvo? - Protams, ne. - Skaidrs. Citādi būtu katrā ziņā izdarījuši kratīšanu. Tad jau tu vari atkal te apmesties. Tava istaba ir brīva. - Vai saimniece zina, kas noticis? - Nē, neviens. Es pateicu, ka tu esi aizbraucis uz Ruānu. Tavas mantas ir manā būcenī. Pienāca oficiante ar paplāti. - Klarisa, atnesiet Ravika kungam glāzi, - sacīja Morozovs. - Ak, msjē Ravik! – Meitene plati smaidīja. – Atkal atpakaļ? Jūs bijāt, msjē, vairāk nekā pusgadu prom. - Trīs mēnešus, Klarisa. - Vai tas var būt! Es domāju, ka pagājis pusgads. Viņa aizgāja. Tūlīt ieradās viesmīlis savā notaukotajā apģērbā, ar vīna glāzi rokā. Viņš nāca bez paplātes; viņš te strādāja jau pārāk ilgi un varēja tādu ērtību sev atļauties. Morozovs pēc viņa sejas noprata, kas sekos, un pasteidzās pirmais. - Labi, Žan, pasaki bez apdoma – cik ilgi msjē Raviks bija prom? Vai vari precīzi pateikt?

- Nu ko jūs, msjē Morozov! Protams, es to skaidri zinu! Nekļūdīšos ne par vienu dienu. Ir pagājušas precīzi... – viņš tīšuprāt pavilcinājās, pasmaidīja un teica: - Precīzi četrarpus nedēļas. - Pareizi, - teica Raviks, vēl iekams Morozovs paguva atbildēt. - Pareizi, - atkārtoja Morozovs. - Nu, protams, es nekad nekļūdos. Žans pazuda. - Es negribēju viņam sagādāt vilšanos, Boris. - Es arī ne. Gribēju tev tikai nodemonstrēt, cik nenozīmīgs ir laiks, kad tas pārvēršas pagātnē. Poručiku Beļski no Preobraženskas gvardes pulka redzēju pēdējo reizi tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitajā gadā Maskavā. Mēs bijām draugi. Viņš devās caur Somiju uz ziemeļiem. Mans ceļš gāja caur Mandžūriju uz Japānu. Kad mēs te astoņus gadus vēlāk satikāmies, man šķita, ka pēdējo reizi esam tikušies Harbinā tūkstoš deviņsimt deviņpadsmitajā gadā, bet viņš bija pārliecināts, ka tas bijis tūkstoš deviņsimt divdesmit pirmajā gadā Helsinkos. Divu gadu starpība... un dažu tūkstošu kilometru. – Morozovs ielēja glāzēs vīnu. – Kā redzi, tevi joprojām te pazīst. Vai nerodas sajūta, ka esi atgriezies dzimtenē? Raviks dzēra. Vīns bija viegls un vēss. - Man gadījās būt tuvu pie Vācijas robežas, - viņš teica. – Ļoti tuvu – pie Bāzeles. Viena šosejas puse bija šveiciešu, otra vāciešu. Es stāvēju šveiciešu pusē un ēdu ķiršus. Kauliņus varēja spļaut Vācijā. - Vai tur tev arī radās dzimtenes nojausma? - Nē. Nekad nebiju juties tik tālu no tās. Morozovs pasmīnēja. - Varu iedomāties. Kā tur bija? - Kā vienmēr. Kļūst arvien sarežģītāk, tas ir viss. Robežas tiek stingrāk apsargātas. Reiz mani nogrāba Šveicē un otrreiz Francijā. - Kāpēc nedevi par sevi nekādu ziņu? - Es nezināju, cik tālu policija te ir tikusi. Reizēm tiem uznāk darbošanās joņi. Labāk jau nevienu nepakļaut briesmām. Galu galā neviens mūsu alibi nav diezin cik pārliecinošs. Vecs karavīru likums: nogulties un nekustēties. Vai tu kaut ko citu gaidīji? - Es ne. Raviks uzlūkoja viņu. - Vēstules, - viņš tad teica. – Kas ir vēstules? No vēstulēm nekad nav nekāda labuma. - Nē. Raviks izņēma no kabatas cigarešu paciņu. - Savādi, kā viss pārvēršas, kamēr esi prom. - Neiedomājies neko, - Morozovs iebilda. - Es to arī nedaru. - Prom esot, viss liekas labi. Atgriežoties tas ir savādāk. Un tad viss atkal ieiet savās parastajās sliedēs. - Varbūt. Varbūt arī ne. - Tu izsakies diezgan noslēpumaini. Labi vien ir, ka tu šādi to saproti. Vai neuzspēlēsim kādu partiju šaha? Profesors ir miris. Bija man vienīgais spēles cienīgs pretinieks. Levi aizbrauca uz Brazīliju. Strādāt par viesmīli. Dzīvei mūsdienās ir sasodīti straujš temps. Nedrīkst ne pie kā pieradināties. - Nedrīkst gan. Morozovs vērīgi palūkojās uz Raviku. - Tā es nebiju domājis. - Es arī ne. Bet vai mēs nevarētu šo sasmakušo palmu kapliču pamest? Neesmu te trīs mēnešus bijis, un tomēr smaka tā pati – virtuves, putekļu un baiļu. Kad tev jāatgriežas?

- Šodien vispār vairs ne. Man ir brīvs vakars. - Kā tad, - Raviks pasmaidīja. – Izsmalcinātas sabiedrības vakars, senās Krievijas, lielo vīna kausu vakars. - Nāksi līdzi? - Nē, šodien ne. Esmu noguris. Pēdējās naktis tikpat kā neesmu gulējis. Ja arī gulēju, tad visai nemierīgi. Iziesim vēl uz kādu stundiņu un laukā kaut kur pasēdēsim. Sen neesmu to darījis.

- Vai atkal „Vouvray”? – jautāja Morozovs. Viņi sēdēja pie galdiņa kafejnīcas „Kolizejs” ārpusē? - Kāpēc? Vakars tikai sākas, draugs. Īstais laiks dzert vodku. - Tā ir. Un tomēr labāk „Vouvray”. Man ar to pietiek. - Kas tad tev? Vismaz konjaku? Raviks pakratīja galvu. - Atbraucot, draugs, pirmajā vakarā der pietempties, kā nākas, - apgalvoja Morozovs. – Kam vajadzīgs tāds heroisms – saprāta acīm blenzt pagātnes ēnu sērīgajās sejās. - Es neblenžu, Boris. Es piesardzīgi ļaujos priekam par dzīvi. Raviks noprata, ka Morozovs viņam netic. Taču necentās pārliecināt. Viņš sēdēja pie galdiņa trotuāra malā, rāmā mierā malkoja savu vīnu un vēroja vakarīgo gājēju pūli. Kamēr viņš bija prom no Parīzes, viss viņā likās skaidrs un apzināts. Tagad viss bija izplūdis, bālgani krāsains, tīkami garām slīdošs, tāda sajūta kā cilvēkam, kurš pārāk straujā solī nokāpis no kalna un visas skaņas ielejā dzird kā caur vati. - Vai pirms atnākšanas uz hoteli tu jau iegriezies kaut kur? - Nē. - Vēbers vairakkārt par tevi apjautājās. - Es viņam piezvanīšu. - Tu man lāgā nepatīc. Stāsti, kas tev atgadījies! - Nekas sevišķs. Robežu Ženēvā pārāk labi apsargāja. Mēģināju vispirms tur tikt pāri, tad Bāzelē. Arī nebija viegli. Beidzot tomēr tiku pāri. Saaukstējos. Lietus un sniegs, naktis zem klajas debess. Nekas nelīdzēja. Saķēru plaušu karsoni. Kāds ārsts Belforā ievietoja mani slimnīcā. Slepus iedabūja iekšā un pēc tam ārā. Tad vēl desmit dienas paturēja savās mājās. Jāaizsūta viņam nauda atpakaļ. - Vai pašreiz esi kārtībā? - Gandrīz vai. - Vai tāpēc nedzer degvīnu? Raviks pasmaidīja. - Kam tādas runas riņķī apkārt? Esmu mazliet noguris, vispirms atkal jāaprod ar visu. Tā tas tiešām ir. Savādi, cik ceļā daudz domu jaucās pa galvu. Un cik maz, kad esi atgriezies. Morozovs atmeta ar roku. - Ravik, - viņš tēvišķīgi iebildās. – Tu runā ar savu tētiņu Borisu, cilvēka sirds pazinēju. Neizlokies un jautā, lai tas būtu reiz nodarīts. - Labi. Kur ir Žoanna? - To es nezinu. Kopš vairākām nedēļām neko vairs par viņu nezinu. Neesmu arī viņu vairs redzējis. - Un pirms tam? - Pirms tam kādu laiku viņa apjautājās par tevi. Un tad pārstāja. - Vai viņa vairs nestrādā „Šeherezadē”? - Nē. Nu jau nedēļas piecas vairs pie mums nedzied. Tad vēl divas trīs reizes iegriezās, vēlāk vairs ne.

- Vai viņa nav vairs Parīzē? - Jādomā, ka nav. Vismaz tā liekas. Citādi jau būtu šad tad redzēta „Šeherezadē”. - Vai tev ir zināms, ko viņa patlaban dara? - Domāju, ka viņai ir kaut kas ar filmu. Vismaz tā viņa teikusi garderobistei. Pats saproti, kā tas ir. Kāds sasodīts iegansts. - Iegansts? - Jā, iegansts, - Morozovs īgni noteica. – Kas tad vēl, Ravik? Vai tu gaidīji ko citu? - Jā. Morozovs klusēja. - Gaidīt un zināt ir divas dažādas lietas, - sacīja Raviks. - Tikai sajēgu zaudējušiem romantiķiem. Iedzer kaut ko prātīgāku, nestreb to suslu. Vienu jēdzīgu kalvadosu... - Kalvadosu gan ne. Konjaku, ja tas tevi apmierina. Un manis pēc lai arī būtu kalvadoss. - Nu tad beidzot, - noteica Morozovs. Logi. Jumtu zilie silueti. Nobružātais sarkanais dīvāns. Gulta. Raviks zināja, ka tas viss būs jāpārdzīvo. Viņš sēdēja uz dīvāna un smēķēja. Morozovs bija ienesis viņa mantas un pateicis, kur būs atrodams, ja rastos pēc viņa vajadzība. Raviks nometa veco uzvalku. Bagātīgi saziepējies, ilgi un rūpīgi mazgājās karstā vannā. Berzēdams noberza no savas ādas visus trīs mēnešus. Uzvilka tīru veļu, citu uzvalku, noskuvās un, ja nebijis tik vēls, vēl labprāt aizietu uz turku pirti. Visu to darot, viņš bija labi juties. Un būtu vēl kaut ko darījis, jo tagad pēkšņi, sēžot pie loga, no visiem kaktiem ložņājot arvien tuvāk līda pie viņa tukšums. Raviks ielēja sev glāzi kalvadosa. Koferī zem drēbēm bija vēl atradusies pudele ar nedaudz dzēriena. Viņš atcerējās nakti, kad bija ar Žoannu to dzēris, taču tas viņu nesatrauca. Pārāk sen tas bija. Tikai ievēroja, ka tas bija vecais, labais kalvadoss. Lēnām pāri jumtiem cēlās mēness. Piesārņotais pagalms pāri pretī ēnu un mēness sidraba rotājumā pieņēma krāšņas pils izskatu. Mazliet fantāzijas – un jebkura atkritumu kaudze var pārvērsties sidraba zvārguļos. Logā uzvēdīja puķu smarža. Rūgtenā neļķu smarža naktī. Raviks pārliecās pāri palodzei un paraudzījās lejup. Stāvu zemāk uz palodzes atradās koka kaste ar puķēm. Tā piederēja emigrantam Vīzenhofam, ja viņš tur vēl dzīvoja. Reiz Raviks bija viņam izskalojis kuņģi. Pagājušā gada Ziemsvētkos. Pudele bija tukša. Viņš iemeta to pa roku galam gultā. Tur tā gulēja kā melns ziedu čemurs. Viņš piecēlās. Kāda jēga nenovērst acu no gultas? Ja nav sievietes, to vajag sameklēt. Parīzē tas bija vienkārši. Viņš gāja pa šaurajām ieliņām uz Zvaigznes laukuma pusi. No Elizejas laukiem pulsēja pretī naksnīgās pilsētas siltais dzīves ritms. Raviks pagriezās atpakaļ, gāja steigšus, tad arvien gausāk, līdz nonāca pie hoteļa „Milāna”. - Kā klājas? – viņš jautāja portjē. - Ā, msjē! – Portjē piecēlās kājās. – Msjē sen nav te bijis. - Jā, kāds laiciņš ir pagājis. Nebiju Parīzē. Portjē ar savām ašajām, mazajām acīm pētoši noraudzījās. - Madame te vairs nav. - Zinu. Jau sen vairs nav. Tas bija attapīgs portjē. Nevaicāts zināja, ko no viņa gaida. - Kopš viena mēneša nav, pirms mēneša aizgāja no mums. Raviks izņēma no paciņas cigareti. - Vai madame nav vairs Parīzē? – jautāja Portjē. - Viņa ir Kannās. - Kannās! – Portjē pārvilka ar plato plaukstu sev pār seju. – Jūs neticēsiet, msjē, ka pirms astoņpadsmit gadiem es biju portjē hotelī „Ruhl” Nicā! - Ticu.

- Kādi laiki toreiz! Dzeramnaudas! Pēckara jaukā dzīve! Kas tagad... Raviks bija attapīgs apmeklētājs. Saprata hoteļa personālu, tam nemaz nevajadzēja pārāk skaidri izteikties. Raviks izņēma piecu franku naudas zīmi un nolika uz galda. - Pateicos, msjē. Vēlu patīkami pavadīt laiku! Jūs izskatāties jaunāks, msjē! - Tā es arī jūtos. Arlabunakti. Raviks palika uz ielas stāvam. Kāpēc viņš bija iegājis hotelī? Vēl tikai trūka, lai aizietu uz „Šeherezadi” un tur pietemptos. Viņš raudzījās zvaigznēm piebirušajās debesīs. Vajadzētu priecāties, ka viss pavērsies šādi. Tika aiztaupīta nevienam nevajadzīgā garu garā izskaidrošanās. Viņš zināja, ka tā būs, zināja to arī Žoanna. Vismaz beigu cēlienā. Viņa bija izvēlējusies vienīgo pareizo ceļu. Nekādu izskaidrošanos. Izskaidrošanās ir vulgāra. Jūtām nav vajadzīga izskaidrošanās. Tikai darbība. Lai slava debesīm, ka Žoanna nav morāliste. Viņa radusi darboties. Cauri. Viss. Bez svārstīšanās un raustīšanās. Arī viņš bija darbojies. Ko tad viņš vēl te stāv? Jādomā, ka vainīgs gaiss. Gaiss, ko audis maijs un Parīzes vakars. Un, protams, nakts. Naktīs allaž viss ir savādāk nekā dienā. Viņš atgriezās hotelī. - Vai atļausiet man piezvanīt? - Protams, msjē. Diemžēl mums nav telefona būdas. Tikai šis te aparāts. - Ar to pietiek. Raviks paskatījās pulkstenī. Iespējams, ka Vēbers ir vēl klīnikā. Patlaban laiks pēdējai vakara apgaitai. - Vai tur būtu doktors Vēbers? – viņš jautāja māsai. Viņš nepazina tās balsi. Laikam nesen sākusi strādāt. - Doktors Vēbers nav runājams. - Vai viņš nav klīnikā? - Ir. Bet tagad nav runājams. - Paklausieties! Ejiet un pasakiet, ka viņam zvana Raviks! Ejiet tūlīt! Tas ir svarīgi. Es gaidīšu. - Labi, - māsa vilcinādamās noteica. – Es pateikšu, bet viņš tikpat nenāks. - Gan jau redzēsim. Pajautājiet. Neaizmirstiet – Raviks. Mirkli vēlāk Vēbers bija pie aparāta. - Ravik! Kur jūs esat? - Parīzē. Šodien atbraucu. Vai jūs operējat? - Jā. Pēc divdesmit minūtēm. Akūts apendicīts. Vai varam pēc tam satikties? - Varu tūlīt aiziet. - Lieliski. Gaidu jūs. - Te ir labs degvīns, - sacīja Vēbers. – Tur – laikraksti un medicīnas žurnāli. Iekārtojieties ērtāk. - Glāzīti degvīna, virsvalku un cimdus. Vēbers uzlūkoja Raviku. - Pats parastākais apendicīts. Nav jūsu cienīgs darbs. Kopā ar māsām aši tiksim galā. Droši vien esat pagalam noguris. - Vēber, esiet tik labs, ļaujiet man izdarīt šo operāciju. Neesmu noguris un jūtos lieliski. Vēbers sāka smieties. - Jums rokas niez ātrāk ķerties pie darba. Lai notiek pēc jūsu prāta. Varu jūs saprast. Raviks nomazgājās, viņam uzvilka halātu, cimdus. Operāciju zāle. Viņš dziļi ieelpoja pazīstamo ētera smārdu. Eiženija stāvēja galda galvgalī un sagatavoja visu narkozei. Otra māsa, ļoti skaista meitene, kārtoja instrumentus. - Labvakar, māsa Eiženij, - sveicināja Raviks. Viņa tikko neizmeta no rokām pilināmo stikliņu.

- Labvakar, doktor Ravik, - viņa atņēma. Vēbers pasmīnēja. Tā bija pirmā reize, kad viņa šādi uzrunāja Raviku. Raviks noliecās pār pacientu. Spēcīgā gaisma virs operāciju galda dega intensīvi balta. Tā norobežoja no sevis visu apkārtējo pasauli. Norobežoja visas blakusdomas. Lietišķa, salta, nežēlīga un labdabīga. Raviks satvēra skaistās māsas pasniegto skalpeli. Cauri plānajam cimdam bija tīkami sajust tērauda vēsumu. Remdinošs tērauda vēsums. Bija labi no grīļīgās neziņas atkal atgriezties pie skaidras noteiktības. Viņš izdarīja vajadzīgo griezumu. Šaurā, sarkanā svītrā asinis sekoja skalpelim. Viss pēkšņi bija nostājies savā vietā. Un pirmo reizi pēc atgriešanās viņš jutās atkal kā cilvēks. Nedzirdami zuzinošā gaisma. Mājās, viņš nodomāja. Beidzot!

XIX - Viņa ir še, - sacīja Morozovs. - Kas? Morozovs sakārtodams noraustīja savus formas svārkus. - Neizliecies, it kā nesaprastu. Nekaitini savu tēvoci Borisu tik klaji. Vai tad tu domā, ka es nezinu, kāpēc tu divu nedēļu laikā trīs reizes iegriezies „Šeherezadē”? Vienreiz ar zilacainu un melnmatainu brīnumu, bet divas reizes viens pats? Cilvēks pēc sava rakstura ir vārga radība, kur tad savādāk būtu rodams viņa šarms? - Ej pie velna, pļāpīgais durvju vērēj! Nepazemo mani tieši tad, kad man nepieciešama izturība. - Vai tad būtu labāk, ja es tev to neteiktu? - Protams. Pagājis sānis, Morozovs palaida garām divus amerikāņus. - Tad ej atpakaļ un nāc kādu citu vakaru. - Vai viņa ir viena? - Tev nu gan vajadzētu zināt, ka vienas pašas mēs nelaižam iekšā pat valdošā nama firstienes. Zigmundam Freidam tavs jautājums būtu paticis. - Ko tu zini par Zigmundu Freidu. Tu esi pillā, un es sūdzēšos tavam priekšniekam kapteinim Čečenidzem. - Puisīt, tai pulkā, kur es biju virsleitnants, kapteinis Čečenidze bija viens no leitnantiem. To viņš nav aizmirsis. Pamēģini sūdzēties. - Nu labi. Laid mani garām. - Ravik! – Morozovs uzlika savas smagās plaukstas viņam uz pleciem. – Neesi ēzelis! Ja jau citādi nevari, tad ej piezvani savam zilacainajam brīnumam un nāc kopā ar to. Pieņem veca, daudz pieredzējuša cilvēka padomu. Lēti un allaž iedarbīgi. - Nē, Boris, - Raviks paraudzījās viņā. – Tādiem stiķiem šai gadījumā nav nekādas nozīmes. Un es arī negribu tā. - Tad ej mājās, - sacīja Morozovs. - Tanī sapelējušā palmu zālē? Vai arī manā būcenī? Morozovs pameta Raviku un pagājās pa priekšu kādam pārītim, kurš meklēja taksometru. Raviks gaidīja viņu atgriežamies.

- Tu esi prātīgāks, nekā es domāju, - sacīja Morozovs. – Citādi jau būtu tur iekšā. Viņš atstūma pakausī zelttresoto formas cepuri, bet, iekams paguva vēl ko piebilst, „Šeherezades” durvīs parādījās iedzēris jauns cilvēks baltā smokingā. - Pulkveža kungs! Sacīkšu mašīnu! Morozovs pamāja nākošajam taksometram rindā un palīdzēja zvāļīgajam restorāna viesim tanī ierausties. - Jūs nesmejaties, - aizrādīja piedzērušais. – Es nosaucu jūs par pulkvedi, vai tas nav asprātīgi? - Ļoti asprātīgi. Sacīkšu mašīna – gandrīz vēl labāk. - Es vēl to apsvēru, - Morozovs atgriežoties sacīja. – Ej tik iekšā. Nospļaujies par visu. Es arī tā darītu. Kādreiz tam tikpat jānotiek; kāpēc tad ne tūlīt? Šā vai citādi – dari tam galu. Kad pārstājam aušoties, tad skaidrs, ka pienācis vecums. - Arī es visu apsvēru. Iegriezīšos kaut kur citur. Morozovs smīknēdams uzlūkoja Raviku. - Jauki, - viņš noteica. – Tad es tevi te atkal redzēšu pēc pusstundas. - Vai arī ne. - Tad pēc vienas stundas. Divas stundas vēlāk Raviks sēdēja „Zelta zvanā”. Lokāls vēl bija patukšs. Lejā pie bāra garās letes kā papagaiļi uz laktiņas bija sasēdušās un tērgāja staigules. Tepat, gaidīdami tūristus, slaistījās kokaīna tirgotāji. Augšstāvā bija apmetušies daži pāri, kas ēda sīpolu zupu. Iepretī Ravikam kaktā uz dīvāna sēdēja divas sievietes, sačukstējās un dzēra „Cherry Brandy”. Viena bija ģērbusies vīriešu piegriezuma kostīmā, ar kaklasaiti un ar monokli acī, otra – sarkanmataina, tukla sieviete dziļi dekoltētā mirguļojošā vakarkleitā. Kāds idiotisms, nodomāja Raviks. Kāpēc es neiegāju „Šeherezadē”? No kā es baidos? Kāpēc aizbēgu? Manas jūtas pieņēmušās spēkā, to es zinu. Šie trīs mēneši nav tās vis salauzuši, bet nostiprinājuši vēl vairāk. Nav jēgas sevi krāpt. Vienīgās, kas man bija palikušas, kad zagos pa nomaļu ieliņām, nemitīgi gaidot un slēpjoties nerimtīgā, svešu, apmākušos debesu vientulībā. Atšķirtībā tās apliecinājušas sevi tik pārliecinoši, kā to nebūtu spējusi panākt pati Žoanna, un tagad... Pēkšņs, apslāpēts kliedziens atsauca Raviku īstenībā. Viņa pārdomu laikā bija paguvušas ienākt dažas sievietes. Viena, līdzīga ļoti gaišai mulatei, ar pakausī atbīdītu puķotu cepuri, bija stipri iereibusi; pametusi sānis galda nazi, viņa bez steigas slāja lejup pa kāpnēm. Neviens viņu neaizkavēja. Augšup nāca viesmīlis. Kāda cita sieviete kāpņu augšgalā nostājās viņam ceļā. - Nekas nav noticis, - viņa sacīja. – Nekas nav noticis. Viesmīlis, paraustījis plecus, pagriezās atpakaļ. Raviks redzēja, ka sarkanmatainā, kas sēdēja kaktā, bija piecēlusies. Otra, kas bija aizkavējusi viesmīli, steigšus nokāpa pie bāra letes. Sarkanmatainā stāvēja nekustīgi, piespiedusi plaukstu pie kuplās krūts. Piesardzīgi atcēlusi divus pirkstus, viņa paskatījās lejup. Kleitā bija dažus centimetrus garš griezums un tanī vaļēja brūce. Nebija redzama āda, tikai zaļās, laistīgās drānas apņemtā vaļējā brūce. Sarkanmate raudzījās tanī, kā nespēdama ticēt savām acīm. Raviks neviļus sarosījās, bet tūlīt arī atslīga krēslā atpakaļ. Pietiek ar vienu izraidīšanu. Viņš redzēja, ka sieviete, kurai mugurā bija vīrišķīga piegriezuma kostīms, parāva sarkanmataino atpakaļ uz dīvāna. To pašu brīdi atgriezās tā, kas bija nokāpusi bārā, viņai bija rokā glāze ar degvīnu. Vīrišķīgi tērptā sieviete, uzraususies ar ceļgaliem uz dīvāna, aizspieda ievainotajai ar plaukstu muti un aši parāva nost no brūces tās roku. Otra iešļāca brūcē degvīnu. Primitīva dezinfekcija, nodomāja Raviks. Sarkanmatainā vaidēja un raustījās, taču otra viņu turēja cieši. Divas citas

sievietes aizsedza galdu pārējo apmeklētāju acīm. Viss noritēja neiedomājami ātri un veikli. Reti kāds ko nomanīja. Mirkli vēlāk, gluži kā pēc burvja mājiena, bārā sabruka vesels bars lesbiešu un homoseksuālistu. Viņi ielenca galdiņu telpas kaktā, pacēla sarkanmataino, atbalstīja viņu, citi smiedamies un pļāpādami tos nosedza, un visi pameta bāru, it kā nekas nebūtu noticis. Lielākā tiesa apmeklētāju tā arī neko nebija ievērojuši. - Vai nav veikli, ko? – kāds Ravikam aiz muguras noteica. Tas bija viesmīlis. Raviks pamāja. - Kas te notika? - Greizsirdība. Šitās netikles ir kā paša velna apsēstas. - Nesaprotu, kā visi tie pārējie tik ātri te gadījās? Gluži kā ar telepātijas palīdzību. - Uz to viņiem ir oža, msjē. - Droši vien kāda piezvanīja. Bet veicīgi gan tas notika. - Uz to viņiem ir oža. Turas vienkop kā salipuši. Nekad cits citu nenodos. Lai tikai nebūtu policijas – tas ir viss, kas viņiem vajadzīgs. Paši visu nokārto. Viesmīlis paņēma no galdiņa Ravika glāzi. - Vēl vienu? Kas tas bija? - Kalvadoss. - Labi. Vēl vienu kalvadosu. Viesmīlis aizslāja. Raviks pacēla acis un dažus galdiņus tālāk ieraudzīja sēžam Žoannu. Jādomā, ka viņa bija ienākusi, kamēr viņš sarunājās ar viesmīli. Viņa sēdēja kopā ar diviem vīriešiem. Viņi ieraudzīja viens otru vienlaikus. Viņas saulē iedegusī seja nobāla. Vienu mirkli viņa sēdēja nekustīgi, nenovērsdama no viņa acu. Tad spēji pastūma galdiņu sānis, piecēlās un nāca šurp pie Ravika. Nākot viņas seja pārvērtās. Tā skatienam pagaisa, un tikai acis palika, kā bijušas, stingas un dzidras kā kristāls. Ravikam tās likās vēl gaišākas nekā jebkad agrāk. Tās pauda niknuma piesātinātu spēku. - Tu esi atgriezies, - viņa klusi, tikpat kā neelpodama sacīja. Žoanna stāvēja viņam cieši līdzās. Vienu mirkli viņa sakustējās, kā grasīdamās Raviku apskaut. Tomēr nedarīja to. Nesniedza arī roku. - Tu esi atgriezies, - viņa atkārtoja. Raviks neatbildēja. - Kopš kura laika tu esi atgriezies? – viņa jautāja tikpat klusi kā iepriekš. - Kopš divām nedēļām. - Kopš divām... un es to ne... tu pat... - Neviens nezināja, kur tu esi. Ne tavā hotelī, ne „Šeherezadē”. - „Šeherezadē”... es taču... – viņa aprāvās. – Kāpēc tu man nekad nerakstīji? - Es nevarēju. - Tu melo. - Lai nu. Es negribēju. Es nezināju, vai atgriezīšos. - Tu atkal melo. Tas nav iemesls. - Tas ir iemesls. Es varēju atgriezties un varēju neatgriezties. Vai tu nesaproti? - Nē, bet es saprotu, ka tu jau divas nedēļas esi Parīzē un neesi gluži neko darījis, lai mani... - Žoan, - Raviks mierīgi sacīja. – Tavi pleci taču nav Parīzē brūni iedeguši. Viesmīlis ausīdamies slāja garām. Viņš pameta mirkli uz abiem. Viņa domas vēl saistīja iepriekš notikusī scēna. Kā nejauši viņš kopā ar šķīvi novāca no sarkanbaltrūtotā galdauta

nažus un dakšas. Raviks to pamanīja. - Viss kārtībā, - viņš nomierināja viesmīli. - Kas ir kārtībā? – jautāja Žoanna. - Nekas. Te pirmīt kaut kas notika. Žoanna iepleta acis. - Vai tu gaidi kādu sievieti? - Debess augstā, taču nē. Te notika scēna. Kāds asiņoja. Šai reizē es nelikos zinis. - Nelikies zinis? Pēkšņi viņa aptvēra. Sejas izteiksme pārvērtās. - Kāpēc esi te? Viņi tevi atkal apcietinās. Es tagad visu zinu. Nākošreiz tev piespriedīs pusgadu cietuma. Tev jātiek prom! Es nezināju, ka tu esi Parīzē! Domāju, ka tu nekad neatgriezīsies. Raviks neatbildēja. - Ka tu nekad neatgriezīsies, - viņa atkārtoja. Raviks uzlūkoja viņu. - Žoan... - Nē! Tas viss nav taisnība! Nekas nav taisnība! Nekas! - Žoan, - Raviks piesardzīgi ieminējās. – Ej atpakaļ pie sava galdiņa. Pēkšņi viņas acis kļuva miklas. - Ej atpakaļ pie sava galdiņa, - viņš atkārtoja. - Tu esi vainīgs! – viņai izlauzās. – Tu! Tikai tu! Viņa spēji apsviedās un devās atpakaļ. Raviks pastūma galdiņu sānis un apsēdās. Viņš pamanīja savu glāzīti, dzīrās to paņemt, bet neaiztika. Runājot ar Žoannu, viņš bija mierīgs. Tagad pēkšņi jutās satraukts. Savādi, viņš nodomāja. Zem ādas vibrēja krūšu muskuļi. Kāpēc tieši tie? Raviks pacēla glāzi un vēroja savu roku. Roka nedrebēja. Viņš dzēra, neskatīdamies uz Žoannu. - Paciņu cigarešu „Caporal”, - viņš uzsauca garām ejošam viesmīlim. Raviks aizsmēķēja un izdzēra glāzīti tukšu. Un atkal sajuta Žoannas skatienu. Ko viņa gaida? – viņš domāja. Ka es aiz bēdām viņas acu priekšā piedzeršos? Viņš pamāja viesmīlim un samaksāja rēķinu. Brīdī, kad viņš piecēlās, Žoanna sāka aizrautīgi kaut ko stāstīt vienam no saviem pavadoņiem. Viņa nepacēla acis, kad viņš gāja garām viņu galdiņam. Žoannas seja bija stinga un salta, bez kādas izteiksmes, bet viņa saspringti smaidīja. Raviks klaiņoja pa ielām un, nemaz par to nedomādams, atkal atradās pie „Šeherezades”. Morozova sejā atplauka smaids. - Laba stāja, zaldāt! Uzskatīju tevi jau gandrīz vai par zudušu. Bet tu atgriezies. Vienmēr ir prieks, ja pareģojumi piepildās. - Nepriecājies pārāk agri. - Arī tu. Tu esi nokavējis. - To es zinu. Es jau viņu satiku. - Ko? - „Zelta zvanā”. - Nu vai zini... – Morozovs bija pārsteigts. – Kādus jokus tikai mūsu mīļā dzīvīte neizspēlē. - Kad tu te atbrīvosies, Boris? - Pēc pāris minūtēm. Neviena vairs nav. Tikai jāpārģērbjas. Ienāc tikmēr iekšā. Iedzer kādu šņabi uz iestādes rēķina. - Nē. Es pagaidīšu tepat. Morozovs ieskatījās vērīgāk Ravikā. - Kā tu jūties? - Draņķīgi. - Vai tad tu cerēji uz ko citu?

- Jā, vienmēr cer uz ko citu. Ej un pārģērbies. Raviks atbalstījās pret mūri. Līdzās vecīgā puķu pārdevēja vāca kopā savas puķes. Viņa nepiedāvāja Ravikam tās pirkt. Kaut arī pašam tas likās muļķīgi, bet viņš būtu labprāt gribējis, lai viņa to dara. Tagad šķita – viņa nedomā, ka viņam noderētu puķes. Viņš pārlaida acis pār namiem ielā. Šur tur logos vēl dega gaisma. Lēnām garām aizslīdēja taksometri. Uz ko viņš bija cerējis, ko gaidījis? Viņš bija visu paredzējis. Nebija paredzējis, ka Žoanna pārņems iniciatīvu. Bet kāpēc gan ne? Bieži vien taisnību gūst tas, kurš uzbrūk pirmais. Laukā iznāca viesmīļi. Pa nakts laiku, tērpušies garās, sarkanās čerkeskās un garos zābakos, viņi bija kaukāzieši. Tagad – noguruši, parasti cilvēki. Skatam nepierastos ikdienas apģērbos viņi gurdeni vilkās mājup. Pēdējais iznāca Morozovs. -

Kurp iesim? – viņš jautāja. Esmu šodien jau paguvis visur būt. Tad iesim uz hoteli, paspēlēsim šahu. Ko? Šahu. Tādu spēli ar koka figūrām, kas vienlaikus izklaidē domas un liek koncentrēties. Labi, - Raviks piekrita. – Kāpēc ne?

Viņš pamodās un to pašu brīdi zināja, ka istabā ir Žoanna. Vēl bija tumšs, redzēt viņu nevarēja, bet viņš zināja, ka viņa ir te. Istaba bija citāda kļuvusi, logs citāds, gaiss citāds, un viņš pats bija cits. - Nemuļķojies! – viņš teica. – Iededz gaismu un panāc šurp. Viņa nepakustējās. Raviks pat nedzirdēja viņas elpu. - Žoan, nespēlēsim slēpšanos. - Nē, - viņa klusi atteica. - Tad panāc šurp. - Vai tu zināji, ka es nākšu? - Nē. - Durvis nebija aizslēgtas. - Tās gandrīz nekad nav aizslēgtas. Viņa brīdi klusēja. - Es domāju, ka tu vēl nebūsi pārnācis, - viņa beidzot sacīja. – Es tikai gribēju... es domāju... tu kaut kur sēdi un dzer. - Es arī domāju, ka tā būs. Bet bija savādāk, es spēlēju šahu. - Ko? - Šahu. Ar Morozovu. Apakšā, istabā, kas izskatās pēc akvārija bez ūdens. - Šahs! – Viņa panāca no sava kakta uz priekšu. – Šahs! Tas taču... kāds, kurš var spēlēt šahu, kad... - Es arī nebūtu ticējis, bet nekas. Pat spēlēju labi. Vienu partiju vinnēju. - Tu esi pats saltākais... tev nav sirds... - Žoan, nevajag rīkot scēnas. Man patīk labs teātris. Tikai ne šodien. - Es nerīkoju scēnas. Esmu dziļi nelaimīga. - Labi, lai tas paliek. Scēnas ir vietā, ja esam tikai mēreni nelaimīgi. Es pazinu kādu cilvēku, kurš no tā brīža, kā nomira viņa sieva, līdz viņas apbedīšanai ieslēdzās savā istabā un risināja šaha problēmas. Sprieda, ka viņam nav sirds, bet es zinu, ka viņš bija mīlējis sievu vairāk par visu pasaulē. Viņš tikai nespēja neko citu darīt. Nakti un dienu risināja šaha uzdevumus, lai aizmirstos.

Žoanna tagad stāvēja istabas vidū. - Vai tāpēc tu to darīji, Ravik? - Nē. Es jau tev teicu, tas bija cits cilvēks. Es gulēju, kad tu ienāci. - Jā, tu gulēji! Tu esi spējīgs gulēt! Raviks paslējās gultā sēdus. - Es pazinu arī kādu citu cilvēku, kurš bija zaudējis sievu. Viņš likās gultā un nogulēja divas diennaktis. Sievasmāte bija dziļi sašutusi. Viņa nespēja saprast, ka daudzkārt iespējams rīkoties gluži pretrunīgi un tai pašā laikā būt dziļi nelaimīgam. Savādi, kāda nelaimei izveidojusies etiķete! Būtu tu mani sastapusi līdz nesamaņai piedzērušos, viss būtu pieklājības normā. Tas, ka es spēlēju šahu un gulēju, nav vēl pierādījums manai brutalitātei un bezsirdībai. Vai tas nav saprotams? Pēkšņs brīkšķis un šķindoņa. Žoanna bija paķērusi kādu vāzi un triekusi pret grīdu. - Labi gan, - sacīja Raviks. – Ciest nevarēju šito ērmu. Uzmanies tikai, ka nesavaino kājas pret lauskām. Viņa pastūma lauskas ar kāju sānis. - Ravik, kāpēc tu tā runā? - Jā, kāpēc? Laikam iedrošinu pats sevi. Vai tev tā neliekas, Žoan? Viņa spēji ielūkojās viņam acīs. - Tā liekas. Bet ar tevi nekad nevar zināt, ko tu domā. Uzmanīgi sperdama soļus pa izbirušām lauskām, Žoanna pienāca un apsēdās gultā. Tagad, rītausmā, Raviks varēja skaidri saskatīt viņas seju. Viņš jutās pārsteigts, ka tanī nebija nekādu noguruma pazīmju. Tā bija jauna, skaidra un saspringta. Žoannai bija mugurā viegls mētelis, ko viņš vēl nebija redzējis, un cita kleita, ne tā, kas viņai bija mugurā „Zelta zvanā”. - Es domāju, ka tu nekad vairs neatgriezīsies, Ravik. - Iznāca palikt ilgāk, nekā domāju. Agrāk nevarēju atgriezties. - Kāpēc tu ne reizes neatrakstīji? - Kāda tam būtu nozīme? Žoanna novērsa skatienu. - Tomēr būtu labāk bijis. - Labāk būtu bijis, ja es nemaz nebūtu atgriezies. Bet man nav vairs citas valsts kā Francija, citas pilsētas kā Parīze. Šveice ir pārāk maza, visur citur – fašisti. - Bet te... policija... - Policijai te ir tikpat daudz vai tikpat maz izredžu mani notvert kā agrāk. Toreiz tā bija nelaimīga sagadīšanās. Nav jēgas par to vairs runāt. Viņš paķēra no galda blakus gultai cigarešu paciņu. Tas bija ērts vidēja izmēra galds ar grāmatām, cigaretēm un dažiem sīkumiem. Raviks necieta naktsskapīšus ar viltota marmora virsu, kādi parasti stāvēja pie gultām. - Iedod arī man cigareti, - sacīja Žoanna. - Vai gribi ko iedzert? - Jā. Necelies. Es pati dabūšu. Viņa atnesa pudeli un pielēja divas glāzītes. Pasniedza Ravikam vienu, paņēma otro un izdzēra. Dzerot viņai noslīdēja no pleciem mētelis. Gaismai austot, Raviks pazina kleitu, kas viņai bija mugurā. Tā bija kleita, ko viņš bija dāvājis, braucot uz Antibu. Kāpēc viņa bija to apģērbusi? Vienīgais apģērba gabals, ko viņš tai kādreiz bija pircis. Viņš nekad par to nedomāja. Un negribēja nekad par ko tamlīdzīgu domāt. - Kad es tevi ieraudzīju, Ravik, tik... pēkšņi... – viņa teica, - es nebiju spējīga neko domāt. Neko. Un, kad tu gāji prom... domāju, ka nekad vairs tevi neredzēšu. Sākumā ne. Sākumā gaidīju, ka tu atgriezīsies „Zelta zvanā”. Man šķita, ka tev vajag atgriezties. Kāpēc tu neatgriezies?

- Kāpēc man būtu jāatgriežas? - Es būtu aizgājusi ar tevi. Raviks zināja, ka tā nav taisnība. Taču nebija vēlēšanās par to domāt. Pēkšņi zuda vēlēšanās jebko pārdomāt. Viņš nebūtu ticējis, ka pietiek ar viņas atnākšanu. Viņš nezināja, kāpēc viņa atnākusi un kāds ir viņas nolūks, bet dīvainā kārtā viņš nomierinājās, un pēkšņi pietika ar to, ka viņa bija te. Kas tas ir? – viņš domāja. Vai jau? Zaudēju paškontroli, grimstu tumsā, un sākas iedomu, draudu vara, pulsē asinis. - Man šķita, ka tu gribi mani pamest, - sacīja Žoanna. – Un tu jau to arī gribēji! Saki taisnību! Raviks klusēja. Žoanna raudzījās viņā, gaidīdama atbildi. - Es to zināju! Es zināju! – viņa atkārtoja dziļā pārliecībā. - Ielej man vēl kalvadosu. - Vai tas ir kalvadoss? - Jā. Vai tu to nepamanīji? - Nē. Ar vienu roku turēdama pudeli un liedama, Žoanna ar otru atbalstījās pret viņa krūtīm. Spiediens krūtīs Ravikam aizcirta elpu. Viņa paņēma savu glāzīti un izdzēra. - Jā, tas ir kalvadoss. Un no jauna pavērās viņam sejā. - Labi, ka atnācu. Es to zināju. Labi, ka atnācu. Kļuva vēl gaišāks. Bija dzirdams, kā klusiņām iegrabinās logu slēģi. Cēlās rīta vējš. - Vai tad nav labi, ka es atnācu? – viņa jautāja. - Nezinu, Žoan. Viņa pieliecās pie Ravika. - Tu zini. Tev tas jāzina. Žoannas seja bija tik tuvu, ka viņas mati skāra Ravika plecus. Viņš vēroja. Cik labi zināms skats, svešāks par svešu un tuvāks par tuvu, allaž tas pats un vienmēr cits. Viņš redzēja, ka āda uz pieres lobās. Redzēja, ka viņa bija pavirši krāšļojusies, pie augšlūpas pielipušas krāsas drupatas – redzēja to visu sejā, kas bija tik tuvu virs paša sejas, ka aizsedza viņam visu pārējo pasauli, - redzēja to un zināja, ka vienīgi mīlētāja fantāzija spēj tai piešķirt tik daudz noslēpumaina; zināja, ka ir skaistākas sejas, gudrākas, skaidrākas, bet zināja arī, ka tikai šai sejai ir tāda vara pār viņu kā nevienai citai. Un šo varu tai piešķīris viņš pats. - Jā, - viņš sacīja. – Tas ir labi. Vai nu vienādi, vai otrādi. - Es to nebūtu pārdzīvojusi, Ravik. - Ko tad? - Ja tu nebūtu atgriezies. Pazudis uz visiem laikiem. - Tu taču teici, bijusi pārliecināta, ka es vairs neatgriezīšos? - Tas ir kaut kas cits. Ja tu dzīvotu kādā citā valstī, tas būtu savādāk. Mēs būtu tikai uz laiku šķirti. Es būtu varējusi kādreiz pie tevis aizbraukt. Vai arī dzīvotu pārliecībā, ka tas iespējams. Bet šeit, tai pašā pilsētā... vai tad tu nesaproti? - Saprotu. Viņa iztaisnojās un atglauda atpakaļ matus. - Tu nedrīksti mani pamest vienu. Tu esi par mani atbildīgs. - Vai tu esi viena? - Tu esi par mani atbildīgs, - viņa atkārtoja un pasmaidīja. Uz brīdi viņš iesvilās naidā – smaida dēļ un tā dēļ, ko viņa teica. - Nerunā muļķības, Žoan. - Esi gan. Kopš tās reizes. Bez tevis... - Lai tā būtu. Esmu arī atbildīgs par Čehoslovakijas okupāciju. Nu pietiks par to. Ir jau gaišs. Tev drīz jāiet. - Ko tu teici? – Viņa iepleta acis. – Tu negribi, lai es palieku te? - Nē.

- Tā... – viņa klusi un negaidot ļaunsirdīgi novilka. – Tad tā tas ir! Tu mani vairs nemīli! - Dievs debesīs, - Raviks novaidējās. – Arī tas vēl. Ar kādiem idiotiem tu esi pēdējos mēnešus laiku pavadījusi? - Tie nebija nekādi idioti. Kas tad man atlika? Sēdēt hoteļa istabā, blenzt tukšajās sienās un pamazām sajukt prātā? Raviks paslējās gultā augstāk. - Nevajag nekādu atzīšanos, - viņš teica. – Es to negribēju. Man bija tikai nodoms padarīt mūsu sarunas tematu mazliet saturīgāku. Viņa stingu skatienu raudzījās Ravikā. Žoannas lūpas bija sakniebtas, acis samiegtas. - Kāpēc tu mūždien piekasies? Citi mani nekritizē. Tev viss pārvēršas problēmā! - Tā ir. Raviks iedzēra malciņu un atslīga atpakaļ guļus. - Tā tas tiešām ir, - viņa teica. – Nekad nevar zināt, ko no tevis var sagaidīt. Tu piespied teikt kaut ko tādu, ko teikt negribas. Un tad uzbrūc un pārmet. Raviks dziļi ievilka elpu. Par ko viņš bija nupat domājis? Mīlestības, iztēles tumšā vara, cik ātri tas viss spēj mainīties! Un par to gādāja cilvēki paši, nemitīgi, neatlaidīgi. Paši uzcītīgi grauj savus sapņus. Bet ko lai dara? Patiesi, ko tur lai dara... skaistie, likteņa tramdītie, nemiera dzītie cilvēkbērni... Kaut kur dziļi zemē milzenis magnēts – un virspusē sīkraibie radījumi, pārliecināti, ka pašiem ir sava griba un paši ir sava likteņa noteicēji... Jā, ko tur lai dara? Vai viņš pats nebija tāds? Vēl neuzticības varā, vēl krampjaini slēpdamies piesardzībā un lētā sarkasmā, bet sirds dziļumos jau labi jauzdams, kam nenovēršami jānotiek. Žoanna bija ieraususies gultas kājgalī. Viņa bija līdzīga saniknotai, skaistai apteksnei un tai pašā laikā būtnei, kas nolaidusies no mēness un ir pilnīgā neizpratnē par to, kas šeit notiek. Rītausmā jau rotājās saule un apstaroja Žoannu. Pāri netīrajiem pagalmiem, nokvēpušajiem jumtiem logā uzdvesmoja jaunās dienas tāluma dzidrā elpa, nesdama mežu un dzīvības jausmu. - Žoan, kāpēc tu atnāci? - Kāpēc tu jautā? - Jā... kāpēc es jautāju... - Kāpēc tu mūždien jautā? Esmu te. Vai ar to nepietiek? - Jā, Žoan, tev ir taisnība. Ar to pietiek. Viņa pacēla galvu. - Beidzot! Bet vispirms tev, protams, jāsagandē viss prieks. Prieks! To viņa sauca par prieku! Daudzu melnum melnu propelleru ierauti gaisa virpulī, elpai aizraujoties, arvien no jauna alku varā... Prieks? Tur, laukā, aiz loga, tur bija prieka mirklis – rīta rasa, brīdis klusuma, iekams diena izlaiž savus asos nagus. Bet, pie velna, kam tas viss? Vai viņai nebija taisnība? Vai nebija taisnība, kā taisnība ir rasai, zvirbuļiem, vējam un asinīm? Kam tāda skaidrošana? Ko viņš gribēja izzināt? Viņa bija te – atlidojusi, neko nedomādama, kā raibs, krāsains taurenītis... un viņš te guļ un skaita plankumiņus, gaisīgās svītriņas uz spārniņiem, pēta mazliet pabālušo krāsu zaigu. Viņa ir atnākusi, un mani nu sagrābusi pārākuma apziņa tāpēc, ka viņa atnākusi, viņš domāja. Nebūtu viņa atnākusi, es te gulētu, prātotu un censtos sevi varonīgi krāpt, sirds dziļumos nevēlēdamies neko citu kā vien to, lai viņa būtu te. Viņš atmeta segu, izlēca no gultas un iekāpa rīta kurpēs. - Ko tu darīsi? – Žoanna pārsteigta jautāja. – Sviedīsi mani laukā? - Nē. Es tevi noskūpstīšu. Man vajadzēja to jau sen izdarīt. Žoan, es esmu idiots. Gvelzu muļķības. Tas ir brīnum jauki, ka tu esi te! Žoannas acis iemirdzējās. - Tev nav jāceļas kājās, lai mani skūpstītu, - viņa teica. Augstu aiz namiem rotājās saullēkts. Debesis virs tā bija blāvi zilas. Kā aizmiguši flamingi

tanīs peldēja daži mākoņi. - Paskaties, Žoan! Kāda diena! Vai atceries, kā lija? - Jā, mīļotais. Lija vienā laidā. Mūžam apmācies un lija. - Lija vēl tad, kad es braucu prom. Tu kriti vai izmisumā tai lietus gāzmā. Un tagad... - Jā, - Žoanna atkārtoja. – Un tagad... Viņa gulēja viņam cieši pieglaudusies. - Tagad netrūkst nekā, - viņš teica. – Ir pat savs dārzs. Zied neļķes emigranta Vīzenhofa loga priekšā. Un pagalmā – kastaņā putni. Raviks pamanīja, ka Žoanna raud. - Kāpēc tu man neko nejautā, Ravik? - Esmu jau pārāk daudz jautājis. Vai pirmīt tu pati tā neteici? - Tas ir kaut kas cits. - Man nav ko jautāt. - Un to, kas pa šo laiku bijis? - Nekas nav bijis. Viņa pašūpoja galvu. - Par ko tu mani turi, Žoan? – viņš sacīja. – Paskaties laukā pa logu. Viens vienīgs debesu sārtums, zeltījums un zilgums. Vai saule jautā, kāpēc vakar lijis lietus? Vai Ķīnā vai Spānijā plosās karš? Vai šai mirklī tūkstošiem cilvēku dzimst vai tūkstošiem cilvēku mirst? Saule ir uzlēkusi – un ar to pietiek. Un tu gribi, lai es jautāju? Tavi pleci šai gaismā ir kā no bronzas – un es lai tev jautāju? Tavas acis šai sārtajā atspīdumā ir līdzīgas grieķu jūrai, mēļas un vīnskurbīgas, - un es lai vaicāju par to, kas pagājis? Tu esi te – un es kā nejēga lai rokos pa pagātnes nokaltušajām lapām? Par ko tu mani turi, Žoan? Viņa nosusināja acis. - Sen nebiju to dzirdējusi. - Tad tu esi bijusi starp āmurgalvām. Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki. Žoanna gulēja, tik cieši viņu apskāvusi, it kā nekad vairs negribētu laist vaļā. Viņas miegs bija dziļš, un Raviks juta vieglo, vienmērīgo elpu uz savām krūtīm. Vēl kādu brīdi viņš gulēja vaļā acīm. Hotelis modās. Ūdensvadi šalkoja, durvis klaudzēja, lejā emigrants Vīzenhofs izklepoja savu pamošanos pa logu. Raviks sajuta pie savas rokas Žoannas plecus, juta viņas snaudošās ādas siltumu un, pagriežot galvu, redzēja viņas pakļāvīgo, apskaidroto seju, šķīstu kā pati nevainība. Dievināt vai pamest, viņš domāja. Skaļi vārdi. Kurš būtu spējīgs to izdarīt? Un kurš to arī gribētu?

XX Raviks atvēra acis. Žoannas līdzās nebija. Viņš dzirdēja vannas istabā šalcam ūdeni un piecēlās sēdus, to pašu brīdi arī jutās pilnīgi pamodies. Pēdējos mēnešos viņš bija to no jauna apguvis. Ja proti laikā pamosties, tad vēl ir izredzes glābties. Viņš paskatījās pulkstenī. Bija desmit no rīta. Žoannas vakarkleita kopā ar mēteli gulēja nomesti zemē. Brokāta kurpītes pie loga. Viena apvēlusies uz sāniem. - Žoan! – viņš uzsauca. – Ko tu nakts vidū esi sadomājusi līst zem dušas? Viņa atvēra durvis. - Atvaino, es negribēju tevi modināt. - Tam nav nozīmes. Es varu pastāvīgi gulēt. Bet kāpēc tu esi jau piecēlusies? Žoannai bija galvā peldcepurīte un no gaiši iedegušajiem pleciem pilēja ūdens. Viņa izskatījās kā amazone ar cieši pieguļošu ķiveri galvā.

- Es neesmu vairs nekāds naktsputns, Ravik. Nestrādāju vairs „Šeherezadē”. - To es zinu. - Kas tev pateica? - Morozovs. Žoanna pētoši pavērās viņā. - Morozovs... Vecais pļāpukule. Ko viņš tev vēl pastāstīja? - Neko. Vai ir vēl kas stāstāms? - Nekas, ko varētu naktskrodziņa portjē tērgāt. Tādi paši kā garderobju sievas. Profesionāli baumu izplatītāji. - Liec Morozovu mierā. Nakts portjē un ārsti ir profesionāli pesimisti. Viņi pārtiek no dzīves ēnas pusēm. Bet nebaumo. Viņu pienākums ir būt diskrētiem. - Dzīves ēnas puses, - sacīja Žoanna. – Kam tās vajadzīgas? - Nevienam. Bet lielākai tiesai iznāk ar to saskarties. Starp citu, Morozovs toreiz tev izgādāja darbu „Šeherezadē”. - Vai tāpēc man visu mūžu, uz ceļiem krītot, viņam jāpateicas? Es viņam vilšanos nesagādāju. Biju savas naudas vērta, citādi viņi nebūtu mani paturējuši. Turklāt viņš jau to darīja tevis, nevis manis dēļ. Raviks aizkūpināja cigareti. - Kas tev īstenībā ir pret viņu? - Nekas. Nevaru viņu ciest. Viņš allaž skatās tādām acīm. Es viņam neuzticētos. Arī tev nevajadzētu to darīt. - Ko tu teici? - Tev nevajadzētu viņam uzticēties. Vai tad tu nezini, ka Francijā visi portjē ir policijas okšķeri. - Un vēl kas? – Raviks mierīgi pajautāja. - Tu man, protams, netici. „Šeherezadē” to zināja visi. Kas zina, vai... - Žoan! – Raviks atmeta segu un piecēlās. – Nerunā aplamības! Kas ar tevi notiek? - Ar mani? Nekas. Nevaru viņu ciest, tas ir viss. Viņš tevi slikti ietekmē. Un tu esi mūždien ar viņu kopā. - Ak tā, - sacīja Raviks. – Tāpēc. Žoanna pēkšņi pasmaidīja. - Jā, tāpēc. Raviks nojauta, ka ne tāpēc vien tas bija. Tur bija vēl kaut kas cits. - Ko ēdīsi brokastīs? - Vai tu dusmojies? – viņa jautāja pretī. - Nē. Viņa iznāca no vannas istabas un apskāva viņa plecus. Cauri plānajai pidžamai viņš sajuta viņas miklo ādu. Sajuta viņas augumu un savu asiņu ritējumu. - Vai tu dusmojies tāpēc, ka es esmu greizsirdīga uz taviem draugiem? Viņš pakratīja galvu. Ķivere. Amazone. No okeāna izkāpusi Najāda, gludā āda vēl glabā ūdens un jaunības smaržu. - Laid mani, - Raviks teica. Viņa neko neatbildēja. Šī līnija no augstajiem vaigu kauliem līdz zodam. Mute. Pārāk smagie acu plaksti. Krūtis, kas spiedās pie viņa kailās ādas zem vaļējās pidžamas jakas. - Laid mani, vai... - Vai ko? – viņa jautāja. Atvērtā loga priekšā dūca bite. Raviks sekoja tai ar acīm. Laikam to bija pievilinājušas emigranta Vīzenhofa neļķes, un tagad tā meklēja vēl citus ziedus. Bite ielidoja un apmetās uz tumšās kalvadosa glāzītes, kas stāvēja uz palodzes. - Vai tev manis pietrūka? – jautāja Žoanna. - Jā.

- Ļoti? - Jā. Bite apmeta vairākus lokus ap glāzīti, tad aizdūca pa logu atpakaļ saulē pie emigranta Vīzenhofa neļķēm. - Es gribētu te palikt, - sacīja Žoanna, pieglaudusies pie viņa pleca. - Paliec. Gulēsim. Mēs tikpat kā neesam gulējuši. - Nevaru. Man jāiet. - Tu jau nevari tagad nekur savā vakarkleitā iet. - Man ir līdzi vēl cita kleita. - Kur? - Man bija zem mēteļa. Arī kurpes. Jābūt zem manām drēbēm. Man ir līdzi viss nepieciešamais. Žoanna neteica, kurp viņai jāiet. Arī ne, kāpēc. Un Raviks nejautāja. Bite uzradās no jauna. Tā vairs nelaidelējās bezmērķīgi apkārt. Tā laidās tieši pie glāzes un apsēdās uz tās malas. Liekas, bitei kalvadoss bija iegaršojies vai vismaz augļu cukurs. - Vai tu biji tik pārliecināta, ka te paliksi? - Jā, - Žoanna sacīja nepakustēdamās. Rolande atnesa paplāti ar pudelēm un glāzēm. - Tikai ne degvīnu, - sacīja Raviks. - Tu negribi vodku? Tā ir „zubrovka”. - Šodien ne. Labāk kafiju. Stipru kafiju. - Labi. Viņš novāca mikroskopu. Tad aizdedzināja cigareti un piegāja pie loga. Platānas jau bija ietērpušās košā, biezā lapotnē. Iepriekšējā reizē tās vēl bija kailas. Rolande atnesa kafiju. - Jums ir vairāk meiteņu nekā agrāk, - sacīja Raviks. - Divdesmit pienākušas klāt. - Vai tad veikals tā zeļ? Tagad jūnijā? Rolande piesēdās tuvāk. - Veikals tā zeļ, ka tīri vai jābrīnās. Cilvēki liekas prātu izkūkojuši. Jau pēcpusdienās iet vaļā. Nu, bet vakaros... - Varbūt laiks ietekmē. - Nē, laiks tas nav. Es jau zinu, kā citkārt ir maijā un jūnijā. Tāds kā trakums visus apsēdis. Tu neticēsi, kāda apgrozība ir bārā. Vai vari iedomāties, ka franči pasūta šampanieti? - Nē. - Ārzemnieki – nu labi, tāpēc jau viņi mums ir. Bet franči! Pat parīzieši! Šampanieti! Un maksā! Nedzer vis „Dubonnet”, alu vai konjaku, bet šampanieti. Tici vai ne. - Tikai tad, ja pats savām acīm redzēšu. Rolande ielēja viņam kafiju. - Un rosība, troksnis, - viņa turpināja, - ausis krīt ciet. Pats redzēsi, kad nokāpsi lejā. Jau ap šo laiku! Ne miņas vairs no tiem lietpratējiem, kas mēdza nogaidīt tavas vizītes. Vesels bars jau saskrējis! Kas tos cilvēkus, Ravik, trenc? Raviks paraustīja plecus. - Ir tāds stāsts par grimstošu okeāna tvaikoni. - Bet pie mums taču nekas negrimst, Ravik! Veikals plaukst un zeļ. Atvērās durvis. Ienāca divdesmit vienu gadu vecā Nineta, slaika kā zēns, īsās rozā zīda biksītēs. Viņai bija tik piemīlīga sejiņa kā eņģelim, viņa tika uzskatīta par vienu no labākajām iestādes meičām. Patlaban viņai rokās bija paplāte ar maizi, sviestu un divām burciņām marmelādes. - Madame dzirdēja, ka doktors dzerot kafiju, - viņa paskaidroja iečerkstējušā basa balsī. –

Un sūta šeit nogaršot marmelādi. Pašas gatavotu! – Nineta ņirdzīgi pasmīkņāja. Gaišo eņģeļa sejiņu negaidot nomainīja ķēmīga nekauņas grimase. Pastūmusi paplāti uz galda, viņa, grozīdamās dejas solī, izgāja no istabas. - Nu tu redzi, - Rolande nopūtās. – Nekaunīgi lec acīs! Zina, ka ir mums vajadzīgas. - Pareizi, - atteica Raviks. – Kad tad vēl viņas varētu sev to atļauties?... Ko nozīmē šī marmelāde? - Madame ar to lepojas. Pati gatavo. Savā savrupmājā – Rivjērā. Tiešām laba. Vai pagaršosi? - Ciest nevaru marmelādi. It īpaši miljonāres vārītu. Rolande atskrūvēja stikla vāciņu, izņēma dažas karotes marmelādes un ietriepa biezā papīrā, pielika klāt vēl gabalu sviesta un pāris šķēlīšu grauzdiņu, to visu cieši satina un pasniedza Ravikam. - Pēcāk izmet. Viņa vēlāk pārliecināsies, vai tu esi ēdis. Pēdējais, ar ko var lepoties paveca sieviete, kurai vairs nav nekādu ilūziju. Dari to pieklājības pēc. - Labi. – Raviks piecēlās un atvēra durvis. – Nekas, varens jandāliņš, - viņš teica, ieklausīdamies balsu murdoņā, mūzikā, smieklos un klaigāšanā, kas atskanēja no lejas. – Vai tie visi ir jau franči? - Nē, protams. Lielākoties ārzemnieki. - Amerikāņi? - Nē, pavisam neizprotami. Tie vairumā ir vācieši. Vēl nekad mums te nav bijis tik daudz vāciešu. - Tur nav nekā neizprotama. - Gandrīz visi runā labā franču valodā. Ne tuvu ne kā vācieši, kas te bija pirms pāris gadiem. - Tā jau es domāju. Vai te nemēdz iegriezties arī karavīri? Rekrūši un koloniju zaldāti? - To jau te nekad netrūkst. Raviks pamāja. - Un vācieši tērē daudz naudas, vai ne? Rolande smējās. - Kā tad. Pacienā katru, kam tik kāro iedzert. - Domāju, ka galvenokārt zaldātus. Un tai pašā laikā Vācijā noteikti valūtas ierobežojumi, robežas slēgtas. Izbraukt var tikai ar iestāžu atļauju. Vairāk par desmit markām nav tiesību līdzi ņemt. Savādi gan, kur rodas šie jautrības mīļotāji vācieši ar naudas žūkšņiem un franču valodas prasmi? Rolande paraustīja plecus. - Kas tad man... kamēr viņi maksā ar pareizu naudu... Raviks atgriezās mājās pēc pulksten astoņiem. - Vai man ir kāds zvanījis? – viņš jautāja portjē. - Nē. - Arī pēcpusdienā ne? - Nē. Visu dienu nē. - Vai kāds bijis te, jautājis pēc manis? Portjē pakratīja galvu. Raviks kāpa augšā. Otrajā stāvā bija dzirdams, kā strīdējās Goldbergu laulātais pāris. Trešajā brēca bērns. Tas bija Francijas pavalstnieks Lisjēns Zilbermanis. Gadu un divus mēnešus vecs. Saviem vecākiem – kafijas tirgotājiem Zigfrīdam Zilbermanim un viņa sievai Nellijai, dzimušai Levi no Frankfurtes pie Mainas, - tas bija svētuma iemiesojums un spekulācijas objekts. Bērns bija piedzimis Francijā, un tāpēc vecāki cerēja par diviem gadiem agrāk tikt pie franču pasēm. Lisjēns ar viengadīgajiem raksturīgu attapību bija tādējādi attīstījies par ģimenes tirānu. Ceturtajā stāvā dārdināja patafons. Tas piederēja

bēglim Volmeijeram, viņš bija sēdējis Orānienburgas koncentrācijas nometnē un patlaban atskaņoja vācu tautas dziesmas. Gaiteni apņēma kāpostu un krēslības smārds. Raviks iegāja istabā, lai palasītu. Reiz viņš bija nopircis dažus pasaules vēstures sējumus un tagad tos sameklēja. Nekā īpaši uzmundrinoša šai lasāmvielā nebija. Vienīgais, ko guva, bija dīvains, nomācošs gandarījums, ka nekas no visa tā, kas šobaltdien notiek, nav jauns. Viss bija neskaitāmas reizes atkārtojies. Meli, nodevības, slepkavības, Bartolomeja naktis, korupcija, dzenoties pēc varas, nebeidzamā karu virkne – cilvēces vēsture bija rakstīta ar asinīm un asarām, un starp tūkstošiem asiņu slacītu pagātnes pieminekļu tikai retais bija tāds, kuru apmirdzēja labestības sidrabotā gaisma. Demagogi, krāpnieki, tēvu un draugu slepkavas, varaskārie egoisti, fanātiskie pravieši, kas sludināja tuvāko mīlestību ar zobenu rokā; vienmēr bijis viens un tas pats, un vienmēr bijušas pacietīgas tautas, kas rīdītas cita pret citu un neprātīgi lējušas asinis valdnieku, reliģijas un vājprātīgo vārdā... tam nebija gala. Raviks nolika grāmatas. Pa atvērto logu no lejas atskanēja balsis. Viņš pazina – tie bija Vīzenhofs un Goldberga kundze. - Ne tagad, - sacīja Ruta Goldberga. – Viņš drīz atgriezīsies. Pēc vienas stundas. - Viena stunda ir viena stunda. - Var arī gadīties, ka pārnāk agrāk. - Uz kurieni viņš aizgāja? - Uz Amerikas sūtniecību. Tā viņš dara katru vakaru. Nostājas uz ielas un skatās uz ēku. Vairāk neko. Pēc tam nāk atpakaļ. Vīzenhofs kaut ko teica, ko Raviks nesaprata. - Protams, - ķildīgi attrauca Ruta Goldberga. – Kurš tad vēl nav prātu izkūkojis? Ka viņš ir vecs, to es pati zinu... Nevajag, - viņa pēc brīža ierunājās. – Nav nekādas vēlēšanās tagad. Nav noskaņojuma. Vīzenhofs kaut ko iebilda. - Kas tev nekait runāt, - viņa teica. – Nauda ir viņam. Man nav ne santīma. Un tu... Raviks piecēlās. Viņš skatījās uz tālruni un minstinājās. Pulkstenis jau rādīja desmito stundu. Kopš rīta, kā Žoanna bija aizgājusi, viņa nebija ne rādījusies, ne zvanījusi. Raviks nebija jautājis, vai viņa vakarā atnāks. Viņš bija pārliecināts, ka atnāks. Tagad šīs pārliecības vairs nebija. - Tev tas ir vienkārši! Kaut tikai papriecāties, vairāk neko, - sacīja Goldberga kundze. Raviks devās pie Morozova. Istaba bija aizslēgta. Viņš nokāpa lejā „katakombās”. - Ja man kāds zvanīs, es būšu lejā, - viņš brīdināja portjē. Morozovs spēlēja šahu ar kādu sarkanmatainu vīrieti. Zāles nostūros sēdēja dažas sievietes. Ar rūpju pilnu izteiksmi sejā viņas adīja vai arī lasīja. Raviks kādu brīdi sekoja šaha spēlei. Sarkanmatis spēlēja lieliski – darbojās ātri un aukstasinīgi, Morozovs bija zaudētājos. - Kur tas redzēts, ka mani apstrādā, ko? – viņš jautāja. Raviks paraustīja plecus. Sarkanmatis paskatījās uz viņu. - Tas ir Finkenšteina kungs, - sacīja Morozovs. – Nupat kā no Vācijas. Raviks pamāja. - Kā tur tagad izskatās? – viņš jautāja bez intereses, tikai lai kaut ko teiktu. Sarkanmatis klusēdams paraustīja plecus. Raviks arī neko negaidīja. Tā bija tikai pirmajos gados bijis – jautājumu birums, nepacietība, drudžaina klaušināšana, vai nav manāmas sabrukuma pazīmes. Tagad katram bija skaidrs, ka vienīgi karš spētu panākt reiha sagrāvi. Un ikvienam kaut cik saprātīgam cilvēkam tāpat bija skaidrs, ka valdībai, kas atrisina bezdarba problēmu, attīstot kara rūpniecību, ir tikai divas iespējas: karš vai iekšēja katastrofa. Tātad karš. - Mats, - bez īpaša entuziasma noteica Finkenšteins un piecēlās kājās. Viņš paskatījās uz Raviku. – Kas būtu jādara, lai varētu gulēt? Es te nespēju gulēt. Aizmiegu un tūlīt atkal mostos. - Vajag dzert, - Morozovs deva padomu. – Burgundieti, labi daudz burgundieša vai arī

alu. - Es nedzeru. Esmu stundām ilgi klaiņojis pa ielām, kamēr nogurstu līdz nāvei. Nelīdz. Nespēju aizmigt. - Es jums iedošu tabletes, - sacīja Raviks. – Uznāciet man līdzi augšā. - Nāc atpakaļ, Ravik! – Morozovs uzsauca nopakaļ. – Nepamet, draudziņ, mani te vienu! Dažas sievietes pagriezās uz viņu pusi. Tad atsāka savu darbošanos, adot vai lasot tik aizrautīgi, it kā ar to izšķirtos dzīvības vai nāves jautājums. Raviks kopā ar Finkenšteinu iegāja savā istabā. Kad viņš atvēra durvis, pa vaļā pamesto logu kā tumšs, dzestrs vilnis plūda pretī naksnīgais gaiss. Raviks dziļi ievilka elpu, iededza gaismu un aši pameta skatienu visapkārt istabā. Nebija neviena. Viņš iedeva Finkenšteinam dažas tabletes. - Paldies, - noteica Finkenšteins, viņa sejā nepakustējās ne vaibsts, un kā ēna izslīdēja laukā. Un pēkšņi Raviks saprata, ka velti gaida Žoannu. Apzinājās arī, ka to jau no rīta bija sapratis. Negribēja tikai sev atzīties. Viņš atskatījās, it kā izdzirdis aiz muguras kādu runājam. Un negaidot viss kļuva skaidrs. Viņa bija panākusi savu un tagad nesteidzās. Uz ko tad viņš bija cerējis? Ka viņa pametīs viņa dēļ visu? Ka atgriezīsies kā senāk? Kāda neldzība! Protams, tur bija kāds cits un ne tikai cits, bet arī cita dzīve, no kuras viņa negribēja atteikties! Raviks nokāpa atkal lejā. Sajūta bija nejēdzīga. - Vai man ir kāds zvanījis? – viņš jautāja. Portjē, kurš uz nakti bija nomainījis iepriekšējo, pakratīja tikai galvu, jo mute bija piebāzta ar ķiplokdesu. - Es gaidu zvanu. Būšu lejā. Viņš atgriezās pie Morozova. Abi izspēlēja vienu partiju šaha. Morozovs vinnēja un pašapmierināti paraudzījās visapkārt. Sievietes tikmēr bija nedzirdami nozudušas. Viņš pašķindināja zvaniņu. - Klaris! Vienu karafi sārtā. Tas Finkenšteins spēlē kā automāts, - Morozovs pukojās. – Apšķebinās dūša! Matemātiķis. Ciest nevaru pilnības. Nav nekā cilvēciska. – Viņš pavērās Ravikā. – Kāpēc tu šādā vakarā esi te? - Es gaidu zvanu. - Vai atkal jau grasies kādu nolaist no kātiem pēc visiem zinātnes likumiem? - Es vakar kādam izgriezu kuņģi. Morozovs piepildīja glāzes. - Te nu tu sēdi un dzer, bet tikmēr tavs upuris svaidās un murgo. Arī šai apstāklī ir kaut kas necilvēcisks. Būtu tev vismaz vēders sasāpējies, vai. - Tev taisnība, Boris. Tas jau ir šīs pasaules posts un nelaime, ka mēs nekad neapjaušam, ko esam izdarījuši. Bet kāpēc tu sāc savu reformu tieši ar ārstiem? Politiķi un ģenerāļi būtu tam vairāk piemēroti. Tad pasaulē valdītu miers. Morozovs atslējās pret krēsla atzveltni un uzlūkoja Raviku. - Ar ārstiem nevajadzētu būt personiski pazīstamiem, - viņš sprieda. – Zūd paļāvība. Ne vienreiz vien esam kopā ar tevi pietempušies – kā tad lai es tev ļautu sevi operēt? Kaut arī zinātu, ka tu esi labāks ķirurgs par kādu citu – es tomēr ietu pie tā otrā, kuru nepazīstu. Paļāvība nepazīstamajam ir dziļi iesakņojusies cilvēciska īpašība, veco zēn! Ārstiem vajadzētu dzīvot slimnīcās, un tos nekad nedrīkstētu laist laukā ļaudīs. Jūsu priekšteči – raganas un pūšļotāji – to apzinājās. Ja man vajadzētu gulties uz operācijas galda, tad gribētu ticēt pārcilvēciskajam. - Es tevi arī nemūžam neoperētu, Boris. - Kāpēc ne?

- Neviens ārsts nebūs ar mieru operēt savu brāli. - Es tikpat tev šādu iespēju nesagādāšu. Nomiršu miegā ar sirdstrieku. Cenšos darīt visu iespējamo, lai tas izdotos. – Morozovs smaidīdams uzlūkoja Raviku. Tad piecēlās. – Jāiet, jāver vaļā Monmartras kultūras centra durvis. Kāda īstenībā jēga cilvēka dzīvei? - Lai par to domātu. Vai ir vēl kādi jautājumi? - Jā. Un kāpēc tad, kad cilvēks ir visu apsvēris un kaut ko saprātīgu panācis, - tieši tad ņem un nomirst? - Daži cilvēki mirst arī, neko saprātīgu nepanākuši. - Neizlokies. Un nesāc spriedelēt par dvēseļu pārvietošanos. - Vispirms es tev gribētu kaut ko citu pajautāt. Lauvas galina antilopes, zirnekļi – mušas, lapsas – vistas... bet kura dzīvā radība vienīgā visā pasaulē nemitīgi apkaro pati sevi, cīnās un galina nost? - Bērnišķīgs jautājums. Radības kronis, protams, cilvēks, kurš atklājis tādus vārdus kā mīlestība, labestība un žēlsirdība. - Labi. Kura ir tā vienīgā būtne dabā, kas spēj izdarīt pašnāvību un dara to? - Atkal tas pats cilvēks, kurš atklājis mūžību, dievu un augšāmcelšanos. - Lieliski, - noteica Raviks. – Nu tu redzi, cik daudz pretrunu ir mūsos. Un tu gribi zināt, kāpēc mirstam? Morozovs izbrīnījies paraudzījās Ravikā. Tad iedzēra vēl krietnu malku. – Ak tu, sofist, tu izvairies no atbildes. Raviks neko neteica. Žoan, viņš smeldzīgi domāja. Ja viņa tagad ienāktu pa tām netīrajām, stiklotajām durvīm! - Visas nelaimes, Boris, sākās ar to, ka mēs iemācījāmies domāt. Būtu mēs apmierinājušies ar miesaskārību un rīšanas svētlaimi, nekas nenotiktu. Kāds izdara ar mums eksperimentus, taču pie rezultāta vēl nav ticis. Nav ko sūroties. Arī izmēģinājuma dzīvniekiem jābūt savam profesionālam lepnumam. - Tā saka kāvēji, bet ne vērši. Saka zinātnieki, bet ne jūrascūciņas. Saka ārsti, bet ne baltās pelītes. - Pareizi... Lai dzīvo likums, kas sniedz pietiekamu pamatojumu. Boris, iedzersim par skaistumu... mirkļa mūžīgo valdzinājumu. Vai tu zini, ko vēl tikai cilvēks vien spēj? Smieties un raudāt. - Un apreibināties. Ar degvīnu, vīnu, filozofiju un sieviešiem, cerību un izmisumu. Vai tu zini, kas viņam arī vienīgajam zināms? Ka viņam jāmirst. Pretindei ir dota fantāzija. Akmens ir reāls. Augs reāls. Arī dzīvnieks. Viņu esība ir saprātīga. Viņi nezina, ka būs jāmirst. Cilvēks to zina. Dvēsele, pacelies! Lido! Nebirdini asaras, legalizētais slepkava! Vai mēs nupat neesam nodziedājuši slavas dziesmu cilvēcībai? – Morozovs tik spēcīgi papurināja pelēko palmu, ka no tās uzvirmoja putekļi. – Ardievu, dienvidu un cerību brašais simbols, franču hoteļa saimniecības sapņu augs! Dzīvo sveiks arī tu, cilvēks bez dzimtenes, staipekņa augs bez atbalsta, nāves šmaucējs. Vari lepoties, ka esi romantiķis! Morozovs smīkņādams palūkojās uz Raviku. Raviks neatbildēja ar to pašu. Viņš skatījās uz durvīm. Tās bija atvērušās. Ienāca portjē. Tuvojās viņu galdiņam. Telefons, domāja Raviks. Beidzot! Tomēr! Viņš necēlās kājās. Gaidīja. Juta, ka saspringst rokas. - Jūsu cigaretes, msjē Morozov, - sacīja portjē. – Zēns nupat tās atnesa. - Paldies, - Morozovs iebāza kabatā kārbiņu ar krievu papirosiem. – Servus, Ravik! Vai vēlāk vēl tiksimies? - Iespējams. Servus, Boris!

Cilvēks ar izoperēto kuņģi nenovērsa acu no Ravika. Viņam bija nelabi, bet nebija nekā ko vemt. Kā cilvēkam, kam nav kāju, bet jūt sāpes pēdās. Viņš bija ļoti nemierīgs. Raviks izdarīja viņam injekciju. Pacientam nebija tikpat kā nekādu izredžu izdzīvot. Sirds bija novājināta un viena plauša pilna ar pārkaļķojumiem. Savos trīsdesmit piecos mūža gados viņš bija pārāk bieži slimojis. Gadiem ilgi mocījies ar kuņģa čūlu, pārcietis tuberkulozi, un tagad vēl vēzis. Slimības vēsturē bija redzams, ka viņš bija četrus gadus precējies, sieva nomirusi dzemdībās, trīs gadus vēlāk arī bērns – pēc saslimšanas ar tuberkulozi. Neviena piederīgā. Te nu viņš gulēja, nenovērsa acu no Ravika, negribēja mirt, bija pacietīgs, bija drosmīgs un nezināja, ka tiks barots caur fistulu, ka būs jāatsakās arī no tā mazumiņa prieka savā dzīvē, ko bija atļāvies, - no marinētu gurķīšu un vērša gaļas baudīšanas. Viņš gulēja nomocīts, sagraizīts, bet acis pauda, ka dzīvs viņā ir tas, ko sauc par dvēseli. Vari lepoties, ka esi romantiķis! Slavas dziesma cilvēcībai... Raviks pakāra atpakaļ vietā plāksnīti ar temperatūras un sirdsdarbības rādītājiem. Māsa piecēlās, gaidīdama norādījumus. Līdzās uz krēsla gulēja adīt aizsākts svīteris. Tanī bija iespraustas adāmadatas, un uz grīdas noslīdējis dzijas kamols. Smalkais pavediens, kas nokarājās no krēsla, bija kā tieva asins strūkliņa. Šķita, ka no svītera sūcas asinis. Te viņš guļ, domāja Raviks, un pat ar visu injekciju nakts viņam būs drausmīga – ar sāpēm, nekustību, elpas trūkumu un murgiem, bet es gaidu kādu sievieti, un man liekas – ja viņa neatnāks, tad nakts būs neciešama. Zinu, cik tas ir smieklīgi salīdzinājumā ar mirstošā cilvēka mokām, salīdzinājumā ar Gastona Perjē mokām blakusistabā, kam sašķaidīta roka, salīdzinājumā ar tūkstošiem citu cilvēku pārdzīvojumiem, salīdzinājumā ar visu to, kas šonakt notiks pasaules telpā, un tomēr man tas neko nelīdz. Nelīdz, nemierina, neko negroza, viss paliek, kā bijis. Kā Morozovs teica? „Būtu tev vismaz vēders sasāpējies, vai...” Jā, vai viņam nav taisnība? - Piezvaniet man, ja kaut kas atgadās, - Raviks teica māsai. Tā bija tā pati, kurai Keita Hegstrema bija iedāvinājusi atskaņotāju. - Slimnieks ir pilnīgi padevies, - viņa teica. - Kāds? – Raviks pārsteigts pārjautāja. - Pilnīgi padevies. Labs pacients. Raviks paskatījās visapkārt. Te nebija nekā tāda, ko māsa varētu gaidīt saņemam par dāvanu. Padevies... Tad nu gan izteicieni slimnieku kopējām gadās uz mēles! Nabaga puisis cīnās ar nāvi, raida kaujā visas savu asins ķermenīšu un nervu šūniņu armijas... viņš ne tuvu nebija padevies. Raviks devās atpakaļ uz hoteli. Durvīs sastapās ar Goldbergu. Tas bija vecs vīrs ar sirmu bārdu, pāri vestei stiepās masīva zelta pulksteņa ķēde. - Skaists vakars, - teica Goldbergs. - Jā, - Ravikam iekrita prātā viņa sieva Vīzenhofa istabā. – Vai negribat vēl mazliet pastaigāties? – viņš jautāja. - Es jau staigāju. Biju aizgājis līdz Konkordijas laukumam un atpakaļ. Līdz Konkordijas laukumam. Tur atradās Amerikas sūtniecība. Balta ēka zem zvaigžņotā

karoga, klusa un tukša, neaizsniedzamais Noasa šķirsts, kur iegūstama vīza. Goldbergs bija stāvējis tur, līdzās hotelim „Crillon” pretī sūtniecībai, un tik saspringti vēries uz ieejas durvīm un tumšajiem logiem kā uz Rembranta gleznu vai Kohinora briljantu. - Varbūt paiesimies vēl mazliet? Līdz Triumfa arkai? – aicināja Raviks un nodomāja: „Ja es tos divus augšā paglābšu, tad Žoanna būs manā istabā vai atnāks vēlāk.” Goldbergs pakratīja galvu. - Nē, iešu augšā. Sieva droši vien jau gaida. Biju ilgāk nekā divas stundas prom. Raviks paskatījās pulkstenī. Tūlīt būs pusviens. Tur nebija ko glābt. Goldberga sieva jau sen būs atgriezusies savā istabā. Viņš noraudzījās, kā Goldbergs gausi kāpa pa trepēm augšā. Tad piegāja pie portjē. - Vai man ir kāds zvanījis? - Nē. Istaba bija gaiši apgaismota. Viņš atcerējās, ka aizejot nebija elektrību izslēdzis. Balta papīra lapiņa žilbināja kā negaidot uzkritis sniegs. Viņš paņēma zīmīti, kuru aiziedams bija nolicis uz galda un kurā bija uzrakstījis, ka atgriezīsies pēc pusstundas, un saplēsa. Viņš pameklēja, vai nav kas ko iedzert. Nekā nebija. Raviks atkal nokāpa lejā. Arī portjē kalvadosa nebija. Bija tikai konjaks. Viņš paņēma pudeli „Hennessy” un pudeli „Vouvray”. Kādu brīdi parunāja ar portjē, kurš centās pierādīt, ka nākošajās divgadīgo zirgu skriešanās sacīkstēs Senklū pašas labākās izredzes esot Lulū Otrajai. Garām pagāja spānietis Alvaress. Raviks manīja, ka viņš mazliet pieklibo. Raviks paņēma laikrakstu un atgriezās savā istabā. Cik bezgala garš var būt tāds vakars. Zudis ir tas cilvēks, kurš mīlestībā netic brīnumiem, bija tūkstoš deviņsimt trīsdesmit trešajā gadā Berlīnē teicis advokāts Arensens. Trīs nedēļas vēlāk viņu iesēdināja koncentrācijas nometnē, jo viņa mīļotā bija viņu slepeni nodevusi. Raviks attaisīja „Vouvray” pudeli un paņēma no galda grāmatu. Pēc mirkļa viņš bija to nolicis nost un apsēdies pie loga. Viņš nenovērsa acis no telefona. Šis sasodītais, melnais aparāts. Žoannai piezvanīt nav iespējams. Nezināja viņas jauno telefona numuru. Nezināja pat, kur viņa dzīvo. Raviks nebija jautājis, un Žoanna nebija teikusi. Jādomā, ka tīšuprāt nebija teikusi. Tā viņai vēl joprojām bija ar ko aizbildināties. Raviks izdzēra glāzi vieglā vīna. Cik muļķīgi, viņš nodomāja. Es gaidu sievieti, kura šorīt pat vēl bija te. Nebiju viņu redzējis trīsarpus mēnešus un tik ļoti pēc viņas neilgojos kā tagad, kad vienu dienu neredzējušam man viņas pietrūkst. Būtu labāk bijis, ja es viņu nekad vairs nebūtu saticis. Biju jau ar tādu iespēju samierinājies. Tagad... Raviks piecēlās. Nē, tas arī nav tas. Neziņa – tā viņu moka. Šaubas – kas, jo tālāk, jo vairāk tirda. Viņš piegāja pie durvīm. Zināja, ka tās nav aizslēgtas, taču pārbaudīja vēlreiz. Ņēmās lasīt laikrakstu, bet rindiņas slēpās tādā kā miglas autā. Incidenti Polijā. Nenovēršamas sadursmes. Pretenzijas uz poļu koridoru. Anglijas un Francijas savienība ar Poliju. Arvien draudošākas kara briesmas. Raviks ļāva laikrakstam noslīdēt zemē un izdzēsa gaismu. Gulēja tumsā un gaidīja. Aizmigt nespēja. No jauna ieslēdza gaismu. „Hennessy” pudele stāvēja uz galda. Viņš netaisīja to vaļā. Piecēlās un apsēdās pie loga. Nakts bija vēsa, augstās debesis kā piebirušas zvaigznēm. Pagalmos brēca kaķi. Balkonā pāri pretī bija iznācis vīrietis apakšveļā un kasījās. Viņš skaļi nožāvājās un atgriezās savā apgaismotajā istabā. Raviks pameta acis uz gultu. Viņš zināja, ka gulēt nespēs. Arī lasīt nebija nozīmes. Nespēja pat lāgā atcerēties, ko nupat bija lasījis. Aiziet – tas būtu pats labākais. Bet kurp?

Tam nebija nekādas nozīmes. Viņš arī negribēja iet prom. Gribēja tikt pie skaidrības. Sasodīts – konjaka pudele bija rokā, viņš nolika to atpakaļ. Tad izņēma no somas pāris miega tablešu. Tās pašas, kuras bija iedevis arī rudmatainajam Finkenšteinam. Tas jau droši vien tagad guļ. Raviks norija tās. Apšaubāmi, vai pašam izdosies aizmigt. Paņēma vēl vienu. Gan jau pamodīsies, ja Žoanna atnāks. Viņa neatnāca. Arī nākošajā naktī ne.

XXI Eiženija pabāza galvu istabā, kur gulēja cilvēks ar izoperēto kuņģi. - Msjē Ravik, pie telefona. - Kas zvana? - Nezinu. Es nejautāju. Man pateica telefoniste. Raviks Žoannas balsi sākumā nepazina. Tā skanēja apslāpēti un kā no liela tāluma. - Žoan, - viņš teica. – Kur tu esi? Likās, it kā viņa būtu ārpus Parīzes. Viņš bija pat sagatavojies, ka Žoanna nosauks kādu kūrortu pie Rivjēras. Nekad vēl līdz šim viņa nebija zvanījusi uz klīniku. - Esmu savās mājās, - viņa paskaidroja. - Te, Parīzē? - Protams. Kur tad citur? - Vai esi saslimusi? - Nē. Kāpēc? - Tāpēc, ka zvani uz klīniku. - Es jau zvanīju uz hoteli. Tevis tur vairs nebija. Tāpēc zvanīju uz klīniku. - Vai kas noticis? - Nē. Kam tad būtu jānotiek? Gribēju zināt, kā tev klājas. Tagad viņas balss skanēja skaidrāk. Raviks sadabūja cigareti un kartonu ar sērkociņiem. Piespieda kartona augšdaļu ar elkoni pie galda un, nosplēsis sērkociņu, to uzrāva. - Te ir klīnika, Žoan, - viņš teica. – Pastāvīgi jādomā par nelaimes gadījumiem vai slimībām. - Es neesmu slima. Guļu gultā, bet slima neesmu. - Labi. Raviks stumdīja sērkociņus pa galda balto vaskadrānu šurp un turp. Gaidīja, kas tagad sekos. Gaidīja arī Žoanna. Raviks dzirdēja viņas elpu. Viņa gribēja, lai sarunu uzsāk viņš. Tas būtu izdevīgāk. - Žoan, - viņš teica. – Es nevaru ilgi palikt pie telefona. Esmu noņēmis slimniekam saiti, man jāiet atpakaļ. Viņa brīdi klusēja. - Kāpēc tu nedod nekādu ziņu par sevi? – viņa tagad jautāja. - Es tev nedodu nekādu ziņu tāpēc, ka man nav ne tava telefona numura, ne arī es zinu, kur tu dzīvo. - Bet to taču es tev pateicu. - Nē, Žoan. - Kā nu ne. Es tev pateicu. – Viņa tagad juta drošu pamatu zem kājām. – Noteikti. Es to zinu. Tu tikai atkal esi aizmirsis. - Labi. Esmu aizmirsis. Pasaki vēlreiz. Man te ir zīmulis.

Viņa pateica adresi un telefona numuru. - Esmu pārliecināta, ka es esmu tev pateikusi, Ravik. Pavisam noteikti. - Labi, Žoan. Man jāiet. Vai ēdīsim šodien vakariņas kopā? Viņa brīdi klusēja. - Kāpēc tu nevarētu mani reiz apciemot? – viņa tad jautāja. - Labi. Varu arī to. Šovakar. Pulksten astoņos? - Kāpēc ne tūlīt? - Tagad man ir darbs. - Cik ilgi? - Vēl apmēram vienu stundu. - Nāc pēc tam. Ak tā, vakars tev ir aizņemts, Raviks nodomāja. - Kāpēc ne vakarā? – viņš jautāja. - Ravik, reizēm tu nesaproti pašu vienkāršāko. Tāpēc, ka man ļoti gribētos, lai tu atnāc tagad. Negribu gaidīt līdz vakaram. Vai citādi es ap šo laiku zvanītu uz klīniku? - Labi. Aiziešu, tiklīdz būšu te beidzis. Raviks domīgi salocīja zīmīti un atgriezās pie slimnieka. Tas bija nams uz Paskāla ielas stūra. Žoanna dzīvoja augšstāvā. - Nāc iekšā, - viņa teica, atvērdama durvis. – Labi, ka atnāci! Viņai bija mugurā vienkāršs, melns, vīrišķīga piegriezuma halāts. Tā bija viena no tām rakstura īpašībām, kas Ravikam patika, - viņa nekad nevalkāja gaisīgas zīda vai tilla drānas. Žoanna bija bālāka nekā parasti un mazliet satraukta. - Nāc, - viņa atkārtoja. – Es tevi gaidīju. Tev taču jāredz, kā es dzīvoju. Žoanna gāja pa priekšu. Raviks pasmaidīja. Veikla gan. Jau iepriekš apklusina visus jautājumus. Viņš vēroja Žoannas skaistos, taisnos plecus. Gaisma krita viņas matos. Uz mirkli Ravikam šķita, ka neizsakāmi mīl viņu. Žoanna ieveda Raviku lielā, pusdienas saules pielijušā telpā, kas atgādināja mākslinieka studiju. Pa augsto, plato logu starp Rafaela un Prudona avēniju bija redzami dārzi. Labajā pusē pavērās skats līdz pat Portdelamiē. Tālāk zeltains un zaļš vīdēja gabaliņš Buloņas meža. Istaba bija iekārtota daļēji mūsdienīgā stilā. Liela tahta, pārāk koši zilā pārvalkā; daži krēsli, kas izskatījās ērtāki, nekā bija īstenībā; neparasti zemi galdiņi; gumijkoks, amerikāņu radiola, un kaktā viens no Žoannas čemodāniem. It kā nekā īpaša, bet Ravikam diez ko nepatika. Vai nu nevainojama gaume, vai pilnīga bezjēdzība – tāds ne šis, ne tas viņu neapmierināja. Un gumijkokus viņš ciest nevarēja. Raviks pamanīja, ka Žoanna viņu uzmanīgi vēro. Viņa nebija gluži droša, kā viņš visu šo uztvers, bet jutās pietiekami droša, lai riskētu. - Jauki, - viņš teica. – Jauki un ērti. Viņš pacēla radiolas vāku. Tas bija izcili labs aparāts ar plašu automātisku maiņu. Līdzās uz galda gulēja vesela kaudze plašu. Žoanna paņēma dažas un uzlika uz diska. - Vai tu zini, kā tas darbojas? - Nē. – Lai gan to labi zināja. Viņa ieslēdza. - Tas ir apbrīnojams. Var stundām ilgi spēlēt. Nav jāceļas, jāmaina plates un jāpārslēdz. Var mierīgi gulēt, klausīties un noskatīties, kā laukā tumst, un ļauties sapņiem. Radiola bija tiešām lieliska. Raviks pazina aparātu un zināja, ka tas maksā apmēram divdesmittūkstoš franku. Telpa pieplūda ar maigu, gaistošu mūziku – sentimentālām Parīzes dziesmiņām. „J’attendrai...14” 14

Es gaidīšu (fr.).

Žoanna stāvēja, paliekusies uz priekšu, un klausījās. - Vai tev patīk? – viņa jautāja. Raviks pamāja. Viņš neskatījās uz aparātu. Viņš skatījās uz Žoannu. Skatījās viņas jūsmīgajā sejā, redzēja, ka viņa pilnām atrodas mūzikas varā. Cik viņai tas bija viegli – un kā viņš bija viņu mīlējis šī viegluma dēļ, kas pašam nebija lemts! Beigas, viņš nodomāja, nejuzdams sāpju, kā cilvēks, kurš pamet saulaino Itāliju un atgriežas miglainos ziemeļos. Žoanna izslējās un pasmaidīja. - Nāc... tu neesi vēl redzējis guļamistabu. - Vai man tā jāredz? Viņa pameta uz Raviku pētošu mirkli. - Tu negribi redzēt? Kāpēc ne? - Jā, kāpēc ne? – viņš atteica. – Protams. Žoanna noglāstīja Ravikam seju un noskūpstīja, un viņš zināja, kāpēc viņa tā dara. - Iesim, - Žoanna teica un saņēma viņa roku. Guļamistabā bija franču mēbeļu iekārta. Liela apmēra Luī XVI stilā antīki atdarināta gulta; tamlīdzīgs izliektas formas tualetes galds, neīsta baroka spogulis; moderns Obisonas paklājs; sēdekļi, atzveltnes krēsli kā aizgūti no lētas standarta filmas. Visa tā vidū ļoti skaista, apgleznota sešpadsmitā gadsimta florenciešu lāde, kas vispār te neiederējās un atgādināja aristokrātisku princesi, kas iekļuvusi starp jaunbagātniekiem. Tā bija nevērīgi iestumta kaktā. Uz greznā vāka gulēja vijolītēm izpušķota cepure un pāris sidraba kurpju. Gulta nebija uzklāta. Raviks varēja redzēt, kur Žoanna gulējusi. Uz tualetes galda rindojās neskaitāmas smaržu pudelītes. Viens no sienas skapjiem bija atstāts vaļā. Tanī karājās daudz, daudz kleitu. Vairāk, nekā Žoannai bija agrāk. Žoanna nebija palaidusi Ravika roku vaļā. Viņa piekļāvās tam. - Vai tev patīk? - Jā. Tev labi piedienas. Viņa pamāja. Viņš sajuta viņas roku, krūtis un, neko nedomādams, pievilka Žoannu sev tuvāk. Viņa pakļāvās. Abu pleci saskārās. Viņas seja bija mierīga, tanī nemanīja vairs nekā no sākotnējā vieglā satraukuma. Tā bija pašpārliecināta, skaidra, un Ravikam likās – tanī bija nomanāms kaut kas vairāk par apslēptu apmierinājumu, tikko jaušama triumfa ēna. Savādi gan, viņš domāja, cik valdzinoša var būt sieviete arī nelietībā. Mani te grasās pataisīt par sava veida otrās šķiras žigolo, un naivā nekaunībā tiek pat izrādīts mājoklis, ko viņai iekārtojis mīļākais, un tieši tagad viņa izskatās kā pati Samotrakes Nīke. - Žēl, ka tev nekas tāds nevar būt, - viņa teica. – Savs dzīvoklis. Tanī var justies pavisam citādi. Savādāk nekā tanīs nožēlojamos hoteļu graustos. - Tev taisnība. Labi, ka es vēl dabūju šo te redzēt. Tagad nu, Žoan, es iešu... - Jau gribi iet? Nupat vēl tikai atnāci. - Es eju, Žoan, - Raviks saņēma viņas rokas. – Uz neatgriešanos. Tu dzīvo ar kādu citu. Un es nedalu ar citiem sievietes, kuras mīlu. Viņa raušus atbrīvoja savas rokas. - Ko? Ko tu tur runā? Es... kas tev to teicis? Kaut ko tādu! – Žoanna urbās ar acīm Ravikā. – Varu iedomāties! Protams, Morozovs, šis... - Kāpēc Morozovs! Nevienam nav man jāstāsta. Viss runā skaidru valodu. Žoannas seja pēkšņi niknumā nobāla. Viņa jau bija pārliecināta, ka savu panākusi, - un nu šāds pavērsiens. - Skaidrs! Tāpēc, ka man ir šis dzīvoklis un vairs nestrādāju „Šeherezadē”! Tad jau, protams, jābūt kādam, kurš mani uztur! Protams! Citādi nemaz nevar būt! - Es neesmu teicis, ka tevi kāds uztur. - Tas ir tas pats! Es jau saprotu! Vispirms tu mani ieskapēji tanī pretīgajā naktskluba

ūķī, tad pameti vienu, un, ja tad gadās ar kādu parunāties vai kāds par mani parūpējas, tad tūlīt es esmu draugaļa! Tādam portjē jau tikai netīras domas vien pa galvu maisās! Tas, ka pats var kaut kas būt, pats var strādāt un kaut ko sasniegt, protams, tāda dzeramnaudu ubagotāja prātam nav aptverams! Un tu, tieši tu un neviens cits man to pārmet! Kā tev nav kauna! Raviks apsviedās, satvēra viņu ap rokām, pacēla un pāri kājgalim iemeta gultā. - Tā! Un tagad pietiek gvelzt niekus! Žoanna bija tik pārsteigta, ka palika guļam. - Varbūt tu mani vēl piekausi arī? – viņa jautāja. - Nē, tikai gribu, lai tu beidz melst. - Nav jau ko brīnīties, - viņa klusi izdvesa. – Nav ko brīnīties. Viņa gulēja nekustīgi. Nobālusī seja bez izteiksmes, lūpas blāvas, un kā bez dzīvības stiklainas acis. Krūtis līdz pusei atsegtas, un viena kailā kāja nokarājās pāri gultas malai. - Es tev zvanu, - viņa ierunājās, - nekādu ļaunu domu, priecājos, gribu tevi redzēt... un tad kaut kas tāds! Kaut kas tāds! – viņa nievājoši atkārtoja. – Un es biju iedomājusies, ka tu esi citāds! Raviks stāvēja guļamistabas durvīs. Redzēja istabu ar tās iekārtojumu acu apmānīšanai, redzēja Žoannu gultā guļam un redzēja, cik labi tas viss kopā sader. Viņš īgņojās, ka bija kaut ko teicis. Vajadzēja aiziet neko neteikušam – un beigas. Bet tad viņa būtu atnākusi un notiktu tas pats. - Tu, - viņa atkārtoja. – No tevis es to negaidīju. Es domāju, ka tu esi citāds. Raviks neatbildēja. Viss bija tik banāls, ka grūti paciešams. Pēkšņi viņš nevarēja saprast, kā bija varējis veselas trīs dienas dzīvot pārliecībā, ka tad, ja viņa vairs neatgriezīsies, viņš zaudēs uz visiem laikiem miegu. Kāda viņam vēl gar to visu daļa? Viņš sadabūja cigareti un aizkūpināja. Mute bija sausa. No blakus istabas joprojām skanēja mūzika. Atkārtoti tika spēlēta sākuma plate „J’attendrai”. Raviks izgāja no guļamistabas un izslēdza radiolu. Kad viņš atgriezās, Žoanna joprojām gulēja tāpat. Šķita, ka viņa nebūtu pakustējusies. Taču halāts bija platāk pavēries nekā iepriekš. - Žoan, - viņš teica, - jo mazāk mēs par to runājam, jo labāk... - Ne jau es uzsāku. Šobrīd viņš būtu mīļu prātu metis viņai pa galvu ar smaržu pudelīti. - To es zinu, - viņš sacīja. – Uzsāku es un tagad beidzu. Viņš pagriezās un devās uz durvīm. Bet nebija vēl paguvis līdz tām aiziet, kad Žoanna jau bija klāt. Viņa aizcirta durvis un plati ieplestām rokām nostājās tām priekšā. - Tā! Tu tagad beidz! Tu beidz un ej! Tik vienkārši, ko? Bet man ir vēl kas sakāms! Man ir vēl daudz kas sakāms! Tu, tu pats mani redzēji „Zelta zvanā”, redzēji, ar ko es tur biju, un, kad naktī aizgāju pie tevis, tev bija viss vienalga, tu gulēji ar mani, un no rīta vēl arvien bija vienalga, un es tevi mīlēju, un tu biji brīnum jauks un neko negribēji zināt, un tāpēc es tevi mīlēju kā vēl nekad, es zināju, tev jābūt tādam un tikai tādam, es raudāju, kad tu gulēji, es tevi skūpstīju un biju laimīga, un gāju mājā, un tevi dievināju... un tagad! Nu tu nāc un pārmet man to, ko toreiz, kad gribēji ar mani gulēt, tik cēli, ar plašu žestu aiztrausi prom, tagad velc laukā, pārmet, stāvi te kā apvainots tikumības sargs un uzrīko

scēnu kā greizsirdīgs vīrs! Ko tad tu no manis gribi? Kādas tev uz to tiesības? - Nekādas, - sacīja Raviks. - Tā! Labi, ka vismaz to tu atzīsti. Kāpēc tad tu nāc šurp un met man to sejā? Kāpēc nedarīji to tad, kad es naktī pie tevis aizgāju? Protams, tad... - Žoan... – Raviks ierunājās. Viņa apklusa, strauji elpodama un nenovērsdama no viņa acu. - Žoan, naktī, kad tu pie manis atnāci, es noticēju, ka tu esi atgriezusies. Ar to pietika. Biju maldījies. Tu neesi atgriezusies. - Es neesmu pie tevis atpakaļ atgriezusies? Kurš tad? Vai tas bija kāds gars, kas pie tevis aizgāja? - Tu atnāci pie manis. Bet tu neesi atgriezusies. - Tas ir pāri manai saprašanai. Gribētu zināt, kāda tur starpība? - Tu to zini. Es toreiz nezināju. Tagad zinu. Tu dzīvo ar citu. - Tā, es dzīvoju ar citu. Atkal to pašu! Ja man ir daži draugi, tad es dzīvoju ar citu! Vai man vajadzētu augu dienu palikt ieslēgtai, ne ar vienu nerunāt, lai tikai ļaudis neteiktu, ka es dzīvoju ar kādu citu? - Žoan, neesi smieklīga. - Smieklīga? Kurš ir smieklīgs? Tu esi smieklīgs. - Lai tā būtu. Vai man ar varu dabūt tevi nost no durvīm? Viņa nekustējās. - Ja es ar kādu esmu bijusi tuva, kāda tev gar to daļa? Tu jau pats teici, ka negribi to zināt. - Tā ir. Es arī negribēju zināt. Es domāju, ka viss ir galā. Gar to, kas bijis, man nebija daļas. Tie bija maldi. Man vajadzēja saprast patiesību. Iespējams, ka es gribēju pats sevi krāpt. Vājums... bet tas neko negroza. - Kā tā negroza? Ja tu ieskati, ka tev nav taisnība... - Te nav runa par taisnību vai netaisnību. Tu ne vien biji ar kādu tuva, bet esi vēl tagad. Tu domā arī turpmāk palikt. To es toreiz nezināju. - Nemelo! – Žoanna pēkšņi viņu rāmi pārtrauca. – Tu to vienmēr zināji. Toreiz arī. Viņa raudzījās Ravikam cieši acīs. - Labi, - viņš piekrita. – Lai tā būtu, ka es zināju. Es toreiz negribēju zināt. Zināju un neticēju. Tu to nevari saprast. Sievietei tā negadās. Un tomēr nav par to runa. Negaidot viņas sejā uzvirmoja neprātīgas, izmisīgas bailes. - Es taču nevaru ne no šā, ne no tā izmest laukā cilvēku, kurš man nav neko ļaunu darījis, un tikai tāpēc, ka pēkšņi tu esi atkal uzradies! Vai tu to nesaproti? - Saprotu, - sacīja Raviks. Viņa stāvēja kā tāda kaktā iedzīta kaķe, kura grasās lēkt un kurai pēkšņi zūd atbalsts. - Saproti? – viņa pārsteigta pārprasīja. Sasprindzinājums no acīm izzuda. Pleci saguma. – Kāpēc tad tu mani moki, ja saproti? – viņa gurdeni piebilda. - Paej nost no durvīm. Raviks apsēdās vienā no krēsliem, kuri pēc skata bija ērtāki nekā īstenībā. Žoanna vilcinājās. - Paej nost. Es neaizbēgšu. Viņa lēnām piegāja pie tahtas un atkrita uz tās. Likās, it kā viņai vairs nebūtu spēka, taču Raviks redzēja, ka tā vis nav. - Iedod man kaut ko iedzert, - viņa palūdza. Viņš saprata, ka viņa tiecas iegūt laiku, bet kāda tam nozīme... - Kur ir pudeles? – viņš jautāja. - Tur, skapī. Raviks atvēra zemo skapi. Neskaitāmas pudeles. Lielākoties ar balto „Crême de Menthe”. Raviks pavērās uz tām ar pretīgumu un pabīdīja sānis. Kaktā viņš pamanīja puspudeli konjaka un pudeli kalvadosa. Kalvadosa pudele nebija atkorķēta. Raviks paņēma konjaku.

- Vai tu tagad dzer piparmētru degvīnu? – viņš pajautāja pāri plecam. - Nē. - Labi. Tad es tev ieliešu konjaku. - Tur ir kalvadoss. Attaisi kalvadosa pudeli. - Konjaks būs labs diezgan. - Attaisi kalvadosu. - Citreiz. - Es negribu konjaku. Es gribētu kalvadosu. Lūdzu, attaisi pudeli. Raviks vēlreiz ielūkojās skapī. Pa labi stāvēja baltā piparmētra tam otrajam un pa kreisi – kalvadoss viņam. Viss tik sievišķīgi rūpīgi, ka likās gandrīz vai aizkustinoši. Raviks paņēma kalvadosa pudeli un attaisīja. Kāpēc tad ne? Jaukais iemīļotā dzēriena simbols sentimentāli ievazāts muļķīgā atvadu scēnā... Paķēris divas glāzītes, viņš atgriezās pie galda. Žoanna vēroja, kamēr viņš lēja dzērienu. Aiz loga plestin pletās zeltaina pēcpusdiena. Bija gaisma, bija krāsas un gaišas debesis. Raviks paraudzījās pulkstenī. Mazliet pāri trijiem. Pārliecinājās sekunžu rādītājā, jo šķita, ka pulkstenis apstājies. Taču sekunžu rādītājs kā mazs zelta knābītis uzcirta sīkos graudiņus visgarām aplim. Tā tas bija – viņš atradās te tikai pusstundu. Piparmētru... viņš domāja. Ir nu gan gaume! Žoanna bija ar kājām uzraususies uz tahtas. - Ravik, - viņa ierunājās maigi, gurdeni un piesardzīgi. – Vai tas atkal ir viens no taviem trikiem, vai arī tu patiesi saproti? - Nav nekāda trija. Es saprotu. - Saproti? - Jā. - Es zināju. – Viņa uzsmaidīja Ravikam. – Es zināju, Ravik. - Kas tur ko nesaprast, viss ir vienkāršāk par vienkāršu. Viņa pamāja. - Man vajag drusku laika. Es nevaru tā uzreiz. Viņš nav man nekā ļauna darījis. Es taču nezināju, vai tu kādreiz atgriezīsies. Nevaru viņam tā pēkšņi pateikt. Raviks vienā rāvienā iztukšoja glāzi. - Kam šīs detaļas? - Tev tas jāzina. Tev tas jāsaprot. Ir tā... man vajadzīgs laiks, mazliet. Viņš... es nezinu, kas ar viņu notiks. Viņš mīl mani. Un esmu viņam vajadzīga. Tā nav viņa vaina. - Protams, ne. Nav ko steigties, Žoan, laika tev atliku likām. - Nē. Tikai mazliet. Tā uzreiz nevaru. – Viņa atslējās pret spilveniem. – Un šis te dzīvoklis, Ravik... nav tā, kā tu varbūt domā. Es pati pelnu. Vairāk nekā agrāk. Viņš man palīdzēja. Viņš ir aktieris. Man filmās ir mazas lomas. Tur viņš mani ieveda. - Tā tas bija sagaidāms. Viņa palaida šo piezīmi gar ausīm. - Man nav nekāda īpaša talanta, neko arī neiedomājos. Gribēju tikt vaļā no tiem naktsklubiem. Tur nav nekādu nākotnes izredžu. Te ir. Arī bez talanta. Gribu kļūt neatkarīga. Tev tas varētu likties smieklīgi... - Nē, - Raviks iebilda. – Tas ir saprātīgi. Viņa pavērās Ravikā. - Toreiz tu tāpēc biji atbraukusi uz Parīzi, vai ne? – jautāja Raviks. - Jā. Te nu tu sēdi, Raviks domāja, klusa, skumja cietēja, kurai dzīve un es esam nodarījuši pāri. Tagad tu esi mierīga, pirmā vētra pārdrāzusies; tu man piedosi un, ja es vēl nebūšu

aizgājis, pastāstīsi man pēdējo mēnešu notikumus visos sīkumos, ak tu, tērauda orhideja, pie kuras esmu atnācis, lai visu izbeigtu, un kura jau gandrīz panākusi, ka es atzīšu viņas taisnību. - Labi, Žoan, - viņš teica. – Tu jau esi tālu tikusi. Un tiksi vēl tālāk. Viņa paslējās uz augšu. - Tu tā domā? - Noteikti. - Ravik, tiešām? Viņš piecēlās. Vēl dažas minūtes – un viņš tiks ievilkts profesionālā sarunā par kino. Ar viņām nedrīkst ielaisties disputos. Parasti paliec zaudētājos. Loģika viņu rokās ir vasks. Jārīkojas. - Es nedomāju tavu karjeru. To labāk pajautā savam speciālistam. - Vai tu jau ej? – Žoanna jautāja. - Jāiet. - Kāpēc nevari vēl palikt? - Man jābūt klīnikā. Žoanna saņēma Ravika roku un paraudzījās viņam acīs. - Pirmīt pa telefonu tu teici, ka būsi brīvs, kad nāksi. Raviks apsvēra, vai teikt, ka vairs nenāks. Taču šodienai ir diezgan. Diezgan gan viņai, gan viņam. Lai vai kā, to viņa bija novērsusi – sarunu par šķiršanos. Tas notiks pats no sevis. - Paliec, Ravik, - Žoanna teica. - Es nevaru. Viņa piecēlās un cieši viņam pieglaudās. Arī tas vēl, viņš nodomāja. Vecs paņēmiens. Lēts, pārbaudīts. Viņa izmēģina visu. Bet kurš gan var prasīt, lai kaķis pārtiek no siena? Viņš atbrīvojās. - Man jāiet. Klīnikā mirst cilvēks. - Ārstiem vienmēr ir svarīgi iegansti, - uzlūkodama Raviku, viņa lēni noteica. - Tāpat kā sievietēm, Žoan. Mēs pārzinām nāvi un jūs – mīlestību. Tie ir pasaules balsti. Žoanna neko neatbildēja. - Mums, ārstiem, ir arī labi kuņģi, - Raviks turpināja. – Tie mums nepieciešami. Citādi mēs neizturētu. Ko tikai nenākas sagremot. Ardievu, Žoan! - Tu atnāksi, Ravik? - Nedomā par to. Ar laiku pati tiksi ar visu galā. Viņš ātri, neatskatīdamies devās uz durvīm. Viņa nesekoja. Taču Raviks juta viņas skatienu. Viņam šķita, ka zaudējis dzirdi – tāda sajūta, it kā soļotu zem ūdens.

XXII Kliedziens atskanēja pa Goldbergu logu. Raviks ieklausījās. Likās gluži neiedomājami, ka vecais Goldbergs būtu sievai ar kaut ko metis pa galvu vai arī viņu sitis. Vairāk arī nekas nebija dzirdams. Tikai skraidīšana, tad satrauktas balsis emigranta Vīzenhofa istabā un durvju klaudzoņa. Tūlīt arī pie Ravika durvīm klauvēja un istabā iedrāzās hoteļa saimniece. - Ātrāk, ātrāk, msjē Goldbergs... - Kas noticis? - Pakāries. Pie loga. Ātri... Raviks nometa grāmatu.

- Vai tur ir policija? - Protams, ne. Tad jau es jūs nesauktu! Sieva nupat kā viņu ieraudzījusi. Raviks skriešus kopā ar saimnieci metās pa kāpnēm lejā. - Vai virvi nogrieza? - Vēl ne. Viņu tur... Krēslainajā istabā pie loga ēnojās bariņš cilvēku. Ruta Goldberga, emigrants Vīzenhofs un vēl citi. Raviks ieslēdza gaismu. Vīzenhofs un Ruta Goldberga turēja veco Goldbergu kā lelli rokās, un vēl kāds nervoziem pirkstiem centās atraisīt kaklasaites mezglu no loga roktura. - Grieziet nost... - Mums nav naža!... – kliedza Ruta Goldberga. Raviks sameklēja somā šķēres un grieza. Tā bija bieza, smaga, gluda zīda kaklasaite, un pagāja kāds brīdis, iekams to izdevās pārgriezt. To darot, Goldberga seja bija tuvu Ravika sejai. Izvalbītās acis, pavērtā mute, plānā, pelēkā bārda, izkārusies mēle, tumši zaļā balti punktainā kaklasaite, kas dziļi iegriezusies krunkainajā, uzpūstajā kaklā... Ķermenis Vīzenhofa un Rutas Goldbergas rokās vieglītēm svārstījās, it kā viņš neskanīgi, atbaidoši stingi smaidot, šūpotos šurp un turp. Ruta Goldberga bija sasarkusi un pārplūdusi asarām, Vīzenhofs līdzās svīda zem ķermeņa nastas; tas bija smagāks, nekā jebkad dzīvam esot. Divi nosvīduši, izmisuši cilvēki – un virs tiem viņpasaulei smīnoša, svārstīga galva, kas, Ravikam pārgriežot kaklasaiti, atkrita pret Rutu Goldbergu tā, ka viņa iekliegdamās atsprāga atpakaļ, atlaida rokas, un ķermenis ar zvalstīgām rokām paslīdēja sānis un groteski klauniskā lēcienā likās viņai sekojam. Raviks uztvēra Goldbergu un ar Vīzenhofa palīdzību noguldīja uz grīdas. Viņš atraisīja kaklasaites mezglu un sāka izmeklēšanu. - ...uz kino, - vervelēja Ruta Goldberga, - aizsūtīja mani uz kino. „Rutiņ,” viņš teica, „tev nav nekādas izklaidēšanās, aizej taču reiz uz kino „Courcelles”, tur rāda „Karalieni Kristīni” ar Grētu Garbo, kāpēc nevarētu to paskatīties? Paņem biļeti labā vietā parterā vai ložā, pasēdi, būsi divas stundas prom no šī posta, tas jau ir kaut kas.” Mierīgi, laipni viņš to teica, paplikšķināja man pa vaigiem... „Un pēc tam apēd šokolādes un vaniļas saldējumu konditorejas priekšā pie Monso parka, dari to, Rutiņ, sagādā sev kādu prieciņu,” – tā viņš teica, un es gāju, un, kad pārnācu, tad... Raviks piecēlās. Ruta aprāvās. - Viņš būs to izdarījis, tiklīdz jūs aizgājāt, - Raviks teica. Viņa piespieda dūres pie mutes. - Vai viņš ir... - Pamēģināsim vēl kaut ko. Vispirms mākslīgo elpināšanu. Vai jūs protat to darīt? – Raviks jautāja Vīzenhofam. - Nē... neko pārāk... mazliet. - Skatieties. Raviks saņēma Goldberga rokas, atvilka atpakaļ līdz grīdai, tad piespieda pie krūtīm un atkal atpakaļ, no jauna pie krūtīm un atpakaļ... Goldberga kaklā iegārdzās gaiss. - Viņš ir dzīvs! – iekliedzās sieva. - Nē. Tie ir saspiestie elpvadi. Raviks vēl dažas reizes parādīja, kā jāizdara elpināšana. - Tā, tagad pamēģiniet jūs, - viņš sacīja Vīzenhofam. Vīzenhofs vilcinādamies nometās uz ceļiem pie Goldberga. - Sāciet, - Raviks nepacietīgi mudināja. – Paņemiet pie plaukstas locītavām vai labāk pie apakšdelmiem.

Vīzenhofs jau bija nosvīdis. - Stiprāk, - sacīja Raviks. – Spiediet visu gaisu no plaušām laukā. Viņš pievērsās saimniecei. Pa šo laiku istabā bija sanākuši cilvēki. Raviks pamāja saimniecei, un abi izgāja gaitenī. - Viņš ir miris. Tam, ko tur dara, nav vairs nozīmes. Tikai nepieciešamais rituāls, vairāk nekas. Būtu brīnums, ja tas vēl ko līdzētu. - Ko lai mēs darām? - Ko jau tādos gadījumos dara. - Glābšanas staciju? Ātro palīdzību? Tas nozīmē, ka pēc desmit minūtēm ieradīsies policija. - Policijai vajadzēs tikpat ziņot. Vai Goldbergiem bija dokumenti? - Jā. Pienācīgi. Pase un personības apliecība. - Un Vīzenhofam? - Uzturēšanās atļauja. Pagarināta vīza. - Labi. Tad viņiem viss kārtībā. Pasakiet abiem, lai nepiemin, ka esmu te bijis. Sieva, atnākusi mājās, ieraudzīja viņu, sāka kliegt. Vīzenhofs pārgrieza kaklasaiti un izmēģināja mākslīgo elpināšanu, kamēr ieradās ātrā palīdzība. Vai varat to izdarīt? Saimniece uzlūkoja viņu ar savām putna acīm. - Protams. Vienalga, palikšu klāt, kad ieradīsies policija. Uzmanīšu, kā nākas. - Labi. Abi atgriezās istabā. Vīzenhofs bija pārliecies pār Goldbergu un joprojām noņēmās ar atdzīvināšanu. Uz mirkli radās iespaids, ka abi vingro. Saimniece palika stāvam durvīs. - Medam un msjē, - viņa teica. – Man jāizsauc ātrā palīdzība. Feldšerim vai ārstam, kas ieradīsies, vajadzēs tūlīt pat paziņot policijai. Pusstundas laikā tā būs klāt. Tiem, kam nav dokumentu, būtu labāk, ja tūlīt savāktu savas mantiņas, vismaz tās, kas duras acīs, nonestu „katakombās” un paliktu tur. Iespējams, ka policija ielūkosies istabās vai meklēs lieciniekus. To pašu brīdi istaba bija tukša. Saimniece pamāja Ravikam, ka parunās ar Rutu Goldbergu un Vīzenhofu. Viņš paņēma savu somu un šķēres, kas gulēja blakus pārgrieztajai kaklasaitei. Uz kaklasaites bija redzama firmas zīme: „S. Förder, Berlin”. Šāda kaklasaite maksāja vismaz desmit markas. Tā bija vēl no Goldberga mūža labajām dienām. Raviks pazina šo firmu. Viņš pats bija tur iepircies. Viņš savāca savas mantas dažos koferos un ienesa Morozova istabā. Piesardzības labad. Droši vien policija neko nemeklēs. Bet labāk jau tā – atmiņas par Fernanu vēl pārāk dziļi koda kaulā. Viņš nokāpa lejā „katakombās”. Te ļaudis satraukti skraidīja šurp un turp. Tie bija emigranti bez dokumentiem. Tā sauktā „nelegālā brigāde”. Oficiante Klarisa un viesmīlis Žans palīdzēja novietot koferus „katakombu” pagrabveidīgā blakustelpā. Pašā zālē bija jau viss sagatavots vakariņām. Galdi klāti, salikti grozi ar maizi, un no virtuves puses jautās ceptu zivju smarža. - Laika diezgan, - mierināja Žans satrauktos emigrantus. – Policija pārāk nesteidzas. Emigranti nepaļāvās uz laimīgu gadījumu. Laime viņus nebija lutinājusi. Pa galvu pa kaklu steidzās ar savu mantības mazumiņu tikt pagrabā. To vidū arī spānietis Alvaress. Saimniece bija pa visu hoteli padevusi ziņu, ka ieradīsies policija. Alvaress, neizprotami, kāpēc, tā kā atvainodamies uzsmaidīja Ravikam. Mierīgi, bez steigas pie Ravika pienāca kalsns cilvēks. Tas bija filoloģijas un filozofijas doktors Ernsts Zeidenbaums. - Manevri, - viņš sacīja Ravikam. – Ģenerālmēģinājums. Vai jūs paliksiet „katakombās”? - Nē. Zeidenbaums, jau sešus gadus šī hoteļa iemītnieks, paraustīja plecus. - Es palikšu. Nav nekādas patikas laisties lapās. Nedomāju, ka notiks kas vairāk, sastādīs protokolu, un tas ir viss. Kāda kam daļa gar vecu, beigtu vācu ebreju? - Gar to ne. Bet gar dzīviem, nelegāliem bēgļiem gan.

Zeidenbaums sakārtoja pensneju. - Arī tas mani neskar. Vai zināt, ko es pēdējās kratīšanas laikā darīju? Kāds seržants toreiz nokāpa pat šurp lejā, „katakombās”. Tas bija pirms diviem gadiem. Es apģērbu vienu no Žana baltajām viesmīļa jakām un kopā ar viņu apkalpoju pie galdiem. Pasniedzu policijai degvīnu. - Laba ideja. Zeidenbaums pamāja. - Pienāk laiks, un apnīk arī pastāvīgi bēguļot. Viņš rāmā garā aizsnāja uz virtuvi pārliecināties, kas būs vakariņās. Raviks pa „katakombu” kalpotāju durvīm izgāja pagalmā. Gar kājām pašāvās kāds kaķis. Pa priekšu gāja citi bēgļi. Iznākuši uz ielas, visi steigšus izklīda katrs uz savu pusi. Alvaress gāja, mazliet klibodams. Varbūt to vēl varētu ar operāciju labot, Raviks izklaidīgi nodomāja. Sēžot Terna laukuma kafejnīcā, viņu pēkšņi sagrāba pārliecība, ka šonakt atnāks Žoanna. Raviks nevarēja pateikt, kāpēc, - tikai zināja, ka tā būs. Viņš samaksāja par vakariņām un lēnām devās atpakaļ uz viesnīcu. Bija silts, un šauro ieliņu hoteļos, kur izdod istabas uz stundām, lai arī bija vēl agrs, liesmoja sarkanas izkārtnes. Pa aizkaru spraugām bija manāmi apgaismotie logi. Bars matrožu sekoja dažām ielas staigulēm. Jauni un skaļi, sakarsuši no vīna un vasaras, visi pazuda kādā no hoteļiem. Kaut kur skanēja harmonikas. Tik pēkšņi kā gaismas raķete Ravika apziņā iešāvās savāda doma, atklājās, izkliedējās un raušus izrāva no tumsas brīnumainu parādību! Žoanna gaida viņu hotelī, lai pateiktu, ka visu pametusi, ka atgriežas... Maģiskā parādība draudēja viņu noslāpēt, ieraut atvarā... Viņš palika stāvam. Kas ar mani notiek? – viņš domāja. Ko es te stāvu, manas rokas tausta gaisu kā mīļu pakausi, kā zīdainu matu vilni? Par vēlu. Nekas nav atgriežams. Nekas neatgriežas. Tāpat kā nav atgriežams neviens nodzīvots mirklis. Viņš gāja tālāk – pāri pagalmam, uz ieeju „katakombās”. Ielūkojies pa durvīm, viņš ieraudzīja cilvēkus sēžam pie galdiņiem. To vidū arī Zeidenbaumu. Un nevis pārģērbušos par viesmīli. Briesmas, liekas, bija garām. Raviks iegāja hotelī. Morozovs bija savā istabā. - Es nupat dzīros iet, - viņš teica. – Ieraudzīju tavus čemodānus un nodomāju, ka tu būsi jau atkal prom uz Šveici. - Vai te ir viss kārtībā? - Jā. Policija vairs neatgriezīsies. Skaidrs gadījums. Pat līķi atdeva. Guļ augšā, patlaban tiek sakopts. - Jauki. Tad jau es varu atkal atgriezties savā būcenī. - Ir nu gan tas Zeidenbaums, - Morozovs smējās. – Viņš visu laiku bija klāt. Ar portfeli padusē, nezin kādiem dokumentiem, ar pensneju uz deguna. Uzstājās kā advokāts un apdrošināšanas firmas pārstāvis. Diezgan nekaunīgi izturējās pret policiju. Izglāba vecā Goldberga pasi. Apgalvoja, ka tā viņam nepieciešama: policijai esot tiesības tikai uz personas apliecību. Viss izgāja gludi. Vai viņam pašam ir kādi dokumenti? - Nekādu. - Vareni, - nopriecājās Morozovs, - Goldberga pase ir zelta vērta. Derīga vēl veselu gadu.

Kāds to var izmantot. Ne jau nu tieši Parīzē, ja nav tik nekaunīgs kā Zeidenbaums. Fotogrāfiju var viegli pārmainīt. Ja no jauna uzradušais Ārons Goldbergs izrādītos pārāk jauns, tad dzimšanas datu pārveidošanai var dabūt speciālistus – un nav nemaz dārgi. Dvēseļu pārceļošanas moderns paņēmiens – viena pase vairākām dvēselēm. - Tad Zeidenbaums tagad būs vārdā Goldbergs? - Nē. Zeidenbaums atteicās. Tas ir zem viņa goda. Viņš ir pagrīdes pasaules pilsoņu donkihots. Fatālistiski ziņkārīgs, kāds ir viņam lemtais liktenis, tāpēc negrib ar aizgūtu pasi tanī iejaukties. Un kā būtu, ja tu to izmantotu? Raviks pakratīja galvu. - Arī negribu. Esmu vienisprātis ar Zeidenbaumu. Paņēmis koferus, viņš uzkāpa augšā. Kāpņu laukumiņā, kur bija Goldbergu istaba, viņu panāca vecs ebrejs melnā kaftānā, apaudzis ar garu bārdu, ar Bībeles patriarha seju. Vecais vīrs soļoja nedzirdami kurpēs ar gumijas zolēm, tā vien šķita, ka tumša un bāla parādība lidinās krēslainajā gaitenī. Viņš atvēra Goldbergu istabas durvis. Uz mirkli gaitenī iekrita sārtena sveču gaisma, un Raviks izdzirda savādu, apslāpētu, mežonīgu un reizē melanholisku, monotonu vaimanāšanu. Raudātājas, Raviks nodomāja. Vai kaut kas tāds vēl mūsu dienās ir? Varbūt tā ir tikai Ruta Goldberga. Raviks atvēra savas istabas durvis un ieraudzīja pie loga sēžam Žoannu. Viņa pielēca kājās. - Beidzot! Kas noticis? Kāpēc ar koferiem? Vai atkal jādodas prom? Raviks nolika koferus līdzās gultai. - Nekas nav noticis. Tikai piesardzības labad. Nomira kāds cilvēks. Vajadzēja ierasties policijai. Nu jau viss ir garām. - Es zvanīju. Kāds bija pie aparāta un atbildēja man, ka tu te vairs nedzīvo. - Tā būs bijusi mūsu saimniece. Kā vienmēr – uzmanīga un gudra. - Es tūlīt pat skrēju šurp. Durvis nebija aizslēgtas – un istaba tukša. Tavu mantu nebija. Es domāju... Ravik!... – Viņas balss drebēja. Raviks pūlējās pasmaidīt. - Nu tu redzi, cik es esmu nepastāvīgs. Uz mani nevar paļauties. Pie durvīm klauvēja. Ienāca Morozovs ar dažām pudelēm. - Ravik, tu aizmirsi savu munīciju... Viņš redzēja tumsā stāvam Žoannu, bet izlikās, it kā nebūtu viņu pamanījis. Raviks šaubījās, vai Morozovs viņu vispār pazinis. Morozovs pasniedza pudeles un, pat neienācis istabā, atvadījās. Raviks nolika abas pudeles uz galda. Pa atvērto logu varēja dzirdēt to pašu balsi, kas bija atskanējusi gaitenī. Žēlabas par mirušo. Skaņas pieauga, apslāpa un uzvirmoja no jauna. Jādomā, ka siltajā naktī logs Goldbergu istabā stāvēja atvērts, tai pašā istabā ar sarkankoka mēbelēm, kur vecā Ārona sastingušās miesas sāka pamazām pārvērsties. - Ravik, - sacīja Žoanna. – Man ir skumji. Es nezinu, kāpēc. Jau no paša rīta. Ļauj man te palikt. Raviks neatbildēja tūlīt. Uz to viņš nebija sagatavojies. Bija gaidījis savādāk. Ne tik tieši. - Cik ilgi? – viņš jautāja. - Līdz rītam. - Tas nav pārāk ilgi. Viņa apsēdās gultā. - Vai nevaram to reiz aizmirst? - Nē, Žoan. - Es neko negribu. Tikai tev blakus aizmigt. Vai arī ļauj man uz dīvāna pārgulēt. - Nevarēs. Man arī vēl jāiet. Uz klīniku. - Tas nekas. Es gaidīšu. Esmu to jau bieži darījusi.

Viņš neatbildēja, jutās pārsteigts, ka ir tik mierīgs. Pazudis bija pietvīkums un satraukums, kas urdīja uz ielas. - Un uz klīniku tev nemaz nav jāiet, - Žoanna piebilda. Raviks klusēja. Zināja – ja pavadīs ar viņu nakti, tad ir pazudis. Tas bija tikpat kā parakstīt ne ar ko nesegtu vekseli. Viņa nāks atkal un atkal, atsaukdamās uz jau panākto, un katrreiz prasīs jaunu piekāpšanos, nekur neatkāpdamās pati, līdz viņš pilnīgi atradīsies viņas varā, un tad garlaikota pametīs viņu – paša nevarības, bezrakstura un alkatības upuri. Tas nemaz ar nav viņas nolūks; tas viņai nav ne prātā ienācis, bet notiks tieši tā. Liktos gaužām vienkārši: kāda nozīme vēl vienai naktij; taču katrreiz gāja zudumā kāda daļa no pretestības spējas un daļa no tā, ar ko nekad dzīvē nedrīkstētu spekulēt. Pārinodarījums garam – tā ar savdabīgām, piesardzīgām bailēm to apzīmēja katoļu katķisms un miglaini, pretrunā visai mācībai, piebilda, ka šāda apgrēcība netiks piedota ne šai, ne viņā saulē. - Tev taisnība, - sacīja Raviks. – Man nav jāiet uz klīniku. Bet es negribu, ka tu paliec te. Viņš gaidīja dusmu izvirdumu. Taču Žoanna tikai mierīgi apjautājās: - Kāpēc ne? Vai mēģināt viņai paskaidrot? Vai tas bija pat iespējams? - Tu vairs neiederies te, - viņš teica. - Es iederos te. - Nē. - Kāpēc ne? Raviks klusēja. Cik viņa veikla! – viņš nodomāja. Ar vienkāršiem jautājumiem piespiež viņu paskaidrot. Un tas, kurš paskaidro, taisnojas. - Tu to zini, - viņš teica. – Nejautā tik muļķīgi. - Tu negribi mani vairs? - Nē, - viņš atteica un pats pret savu gribu piebilda: - Ne šādi. Pa logu no Goldbergu istabas bija dzirdamas monotonās vaimanas. Sirdēsti par mirušo. Libānas ganu žēlabas vienā no Parīzes ieliņām. - Ravik, - ierunājās Žoanna. – Tev man jāpalīdz. - Pati labākā palīdzība ir, ja es tevi atstāju. Un arī tu mani. Viņa neklausījās. - Tev man jāpalīdz. Es varētu melot, bet negribu to vairs. Jā, man ir kāds, bet tas ir savādāk nekā ar tevi. Ja tas būtu tas pats, manis te nebūtu. Raviks paņēma cigareti. Pataustīja sauso papīru. Tad tā tas bija. Nu viņam bija skaidrs. Kā grieziens ar vēsu nazi, bez sāpēm. Skaidrība nekad nesāp. Tikai viss, kas ir pirms un pēc. - Tas nekad nav tas pats, - viņš sacīja. – Un vienmēr ir tas pats. Kādas ģeķības es te gvelžu, viņš sašuta. Laikrakstu paradoksus. Cik novazātas kļūst patiesības, tiklīdz tiek izteiktas skaļi. Žoanna izslējās. - Ravik, - viņa teica. – Tu taču zini, tā nav taisnība, ka mīlēt var tikai vienu cilvēku. Ir cilvēki, kas var tikai tā. Viņi ir laimīgi. Un ir tādi, kam viss iet juku jukām. Tu to zini. Raviks aizsmēķēja. Nepaskatījies viņš zināja, kāda Žoanna izskatās. Bāla, satumsušām acīm, rāmi koncentrēta, trausla, lūdzoša – un neuzvarama. Tāda viņa bija arī tai pēcpusdienā savā dzīvoklī – kā eņģelis patiesības vēstnesis, pārpilna ticības un spārnotas pārliecības, ar ieganstu mani glābt centās pamazām vien piesist pie krusta. - Jā, - viņš teica. – Tā ir viena no mūsu atrunām. - Tā nav atruna. Cilvēkus tas nedara laimīgus. Viņi tiek šādā likteņa pavērsienā ierauti un ir bezspēcīgi. Tas ir kaut kas drūms, mezglains, krampjains – kaut kas tāds, kam jātiek cauri. Aizbēgt nav iespējams. Tas seko pa pēdām. Un panāk. Lai kā tam pretotos, tas ir stiprāks. - Kāpēc tu par to prāto? Pakļaujies, ja tas ir stiprāks.

- Es jau tā daru. Zinu, ka nekas cits neatliek. Bet... – Viņas balss aprāvās. – Ravik, es negribu tevi zaudēt. Raviks klusēja. Viņš smēķēja un nejuta, ka smēķē. Tu negribi mani zaudēt, viņš domāja. Bet arī to otro ne. Te ir tas suns aprakts. Kā tu tā vari! Tāpēc man jātiek no tevis vaļā. Nav jau tas galvenais – tas tiktu ātri aizmirsts. Tev atrastos visi vajadzīgie attaisnojumi. Galvenais – ka tas tevi tik ļoti sagrābis savā varā, ka tu nespēj izrauties. Izrausies, bet tas atkārtosies no jauna. Atkal un atkal. Tas ir tev asinīs. Es arī agrāk tā varēju. Ar tevi tā nevaru. Tāpēc man jātiek no tevis vaļā. Vēl es to spēju. Nākošreiz... - Tev šķiet, ka mums ir kāda īpaša situācija, - viņš teica. – Patiesībā tā ir visparastākā no parastajām. Vīrs un mīļākais. - Nav taisnība! - Un tomēr ir. Šai situācijai ir daudz variāciju. Vienu no tām tu piedāvā man. - Kā tu vari tā runāt! – Viņa pielēca kājās. – Lai nu kas tu būtu, tikai ne tas, nekad neesi tas bijis un nekad tas nebūsi. Drīzāk viņš... – viņa aprāvās. – Nē, tā tas arī nav. Es neprotu paskaidrot. - Teiksim tā: drošība un dēka. Tas skan labāk. Un ir tas pats. Gribi paturēt vienu un otru nelaist vaļā. Žoanna pakratīja galvu. - Ravik, - viņa tumsā ierunājās balsī, kas aizskāra viņa sirdi. – To var izteikt ar labiem un ar ļauniem vārdiem. Tas neko nemaina. Es tevi mīlu un mīlēšu līdz mūža galam. To es zinu, tas man ir skaidrs. Tu esi mans horizonts, un visas manas domas saistās ar tevi. Lai notiek kas notikdams, viss atraisās tevī. Tā nav krāpšana. Tu neko nezaudē. Tāpēc jau es atkal un atkal esmu te, un tāpēc es nespēju neko nožēlot un nespēju justies vainīga. - Mīlestības dēļ cilvēks nav vainojams, Žoan. Kā tev kaut kas tāds varēja ienākt prātā? - Esmu daudz pārdomājusi. Ļoti daudz pārdomājusi, Ravik. Par sevi un tevi. Tu nekad neesi gribējis saņemt no manis visu. Iespējams, ka to tu pats neapzinies. Vienmēr bija kaut kas tāds, kas man nebija pieejams. Un es netiku tālāk. Bet gribēju! Cik ļoti gribēju! Jebkuru brīdi varēju sagaidīt, ka tu aiziesi no manis. Es nekad nejutos droša. Tevi izsūtīja policija, tev vajadzēja aizbraukt... bet tikpat labi varēja arī būt citādi... ka tu kādu dienu vairs neatnāc pats pēc savas vēlēšanās... tevis vairs nav, esi prom, kaut kur... Raviks centās tumsā saskatīt viņas seju. Kaut kas tanī, ko viņa teica, bija pareizs. - Tā tas bija vienmēr, - viņa turpināja. – Vienmēr. Un tad ieradās kāds, kurš gribēja būt ar mani, neko citu, pilnīgi un pastāvīgi, vienkārši, bez jebkādām komplikācijām. Es smējos, atteicos, viss likās tikai joks, nekas bīstams, viegls, katru brīdi atvairāms – un pēkšņi tas kļuva kaut kas vairāk, tapa nenovēršams, kas ierunājās arī manī, es vairījos, bet velti, tā nebija mana daļa, tā nebija visa mana būtība, kas pēc tā tiecās, tikai kāds sirds stūrītis, bet tas mani bīdīja – kā zemes nobrukumā, par kuru sākumā smejas, bet pēkšņi nav vairs nekā, pie kā pieturēties, un nav iespējams vairs pretoties... Bet es neesmu tur piederīga, Ravik. Esmu tava. Raviks izmeta cigareti pa logu. Tā izlidoja kā jāņtārpiņš lejup, pagalmā. - Kas noticis – noticis, Žoan. Mēs neko nevaram vairs grozīt. - Es neko negribu vairs grozīt. Tas pāries. Esmu tava. Kāpēc es nāku šurp? Kāpēc stāvu tavu durvju priekšā? Kāpēc gaidu tevi te un tu dzen mani prom, bet es nāku atkal? Es zinu, tu man netici un domā, ka man ir citi iemesli. Kādi iemesli varētu vēl būt? Ja tas pārējais man sniegtu piepildījumu, es nenāktu. Es būtu tevi aizmirsusi. Tā esot drošība, ko es pie tevis meklējot. Nav taisnība. Tā ir mīlestība.

Vārdi, nodomāja Raviks... Sīrupsaldi vārdi. Maigs, maldinošs balzams. Palīdzi, mīli, esam saderīgi, atgriezīšos – vārdi, sīrupsaldi vārdi. Nekas cits kā vienīgi vārdi. Cik daudz vārdu tiek veltīts vienkāršai, mežonīgai, nežēlīgai tieksmei pēc tuvības! Kāds krāšņs fantāzijas, melu, jūtu un pašapmāna varavīksnes loks plešas tam pāri! Te viņš stāvēja šai atvadu naktī, stāvēja tumsā mierīgs un ļāvās saldo vārdu lietutiņam, kas bija tikai un vienīgi šķiršanās, šķiršanās, šķiršanās... Ja par to runā, tad tas ir jau zudis. Mīlestības dievam ir asinīm notraipīta piere. Vārdiem nav nekādas jēgas. - Tev tagad jāiet, Žoan. Viņa piecēlās. - Es gribu te palikt. Ļauj man palikt. Tikai vienu nakti. Viņš pakratīja galvu. - Par ko tu mani turi? Es neesmu automāts. Viņa pieglaudās Ravikam. Viņš juta, ka viņa trīs. - Man vienalga. Ļauj man palikt. Viņš piesardzīgi pastūma Žoannu nost. - Tev nevajadzētu tieši ar mani sākt krāpt savu draugu. Viņam vēl diezgan būs ko ciest. - Es nevaru tagad viena iet mājās. - Tev nebūs ilgi jāpaliek vienai. - Būs gan. Esmu jau vairākas dienas viena. Viņš ir prom. Nav Parīzē. - Tā gan... – Raviks mierīgi atteica, viņā raudzīdamies. – Vismaz tu esi atklāta. Nekādu neskaidrību. - Neesmu tāpēc atnākusi. - Protams, ne. - Būtu varējusi arī neteikt. - Pareizi. - Ravik, es negribu iet viena mājās. - Tad es tevi pavadīšu. Viņa lēnām kādu soli atkāpās. - Tu mani vairs nemīli... – atskanēja klusi un gandrīz vai draudoši. - Vai tu atnāci, lai to noskaidrotu? - Jā... arī tāpēc... ne tikai... bet arī. - Mans dievs, Žoan, - Raviks nepacietīgi sacīja. – Tādā gadījumā tu esi nupat dzirdējusi pašu vaļsirdīgāko atzīšanos mīlestībā. Viņa klusēja. - Vai tad tu domā, ka es citādi daudz vilcinātos tevi te paturēt, vienalga, ar ko tu dzīvo? – viņš teica. Viņas sejā lēnām atplauka smaids. Pat ne īsti smaids, bet iekšējs starojums, it kā viņā būtu iedegusies gaisma, kas pamazām kāpa augstāk uz acīm. - Paldies, Ravik, - viņa teica un pēc brīža, piesardzīgi, joprojām viņā raudzīdamās: - Tu mani nepametīsi? - Kāpēc tu to jautā? - Tu gaidīsi? Tu mani nepametīsi? - Domāju, ka tas tev nebūtu bīstami. Pēc pieredzes ar tevi. - Paldies! Žoanna bija gluži pārvērtusies. Cik viņa ātri nomierinās, viņš nodomāja. Bet kāpēc lai tā nebūtu? Pārliecināta, ka sasniegusi, ko gribējusi, kaut arī nav te palikusi. Žoanna noskūpstīja Raviku. - Es zināju, ka tu būsi tāds, Ravik. Tev vajadzēja tādam būt. Nu es iešu. Nepavadi mani. Varu tagad iet viena.

Viņa bija pie durvīm. - Nenāc vairs, - viņš teica. – Un nelauzi galvu. Tu nepazudīsi. - Nē. Arlabunakti, Ravik. - Arlabunakti, Žoan. Raviks ieslēdza gaismu. „Tev vajadzēja tādam būt.” Viņš viegli nodrebēja. Visas viņas ir no māliem un zelta taisītas, viņš domāja. No meliem un satraukuma. No krāpšanas un nekaunīgas, klajas patiesības. Viņš apsēdās pie loga. No lejas joprojām atskanēja monotonās žēlabas. Sieviete, kas bija savu vīru krāpusi, nu viņu apraudāja, jo viņš ir miris. Bet var arī būt, ka tikai tāpēc, ka tā prasīja viņas reliģija. Raviks bija izbrīnījies, ka nejutās pārāk nelaimīgs.

XXIII - Tad nu esmu atkal atpakaļ, Ravik, - sacīja Keita Hegstrema. Viņa sēdēja savā istabā hotelī „Lancaster”. Bija kļuvusi vājāka. Šķita, ka miesa zem ādas būtu ar kādu smalku instrumentu izgrebta, tāpēc iegrimusi. Sejas vaibsti iezīmējās asāki, āda bija līdzīga trauslam zīdam, kas varētu pārplīst. - Domāju, ka esat vēl Florencē... vai Kannās... vai arī jau Amerikā, - sacīja Raviks. - Biju visu laiku Florencē. Līdz vairs nespēju izturēt. Vai atceraties, kā es centos jūs pierunāt, lai braucat man līdzi? Grāmatas, kamīns, klusi vakari, miers... Grāmatas bija... kamīna uguns arī... bet miers? Ravik, pat Asīzes Franciska pilsēta ir kļuvusi trokšņaina. Trokšņaina un nemierīga kā viss Itālijā. Tur, kur viņš putniem sludināja mīlestību, tagad maršē karotāju kolonnas, apreibinādamās plātībā, skaļos vārdos un dziļā naidā. - Bet tā tas bijis vienmēr, Keit. - Ne jau tā. Vēl pirms dažiem gadiem mans pārvaldnieks bija lāga laipns cilvēks velveta biksēs un lūku tupelēs. Tagad tas ir varonis garos zābakos, melnā kreklā, apkāries ar zelta dunčiem un uzstājas ar priekšlasījumiem – Vidusjūrai jākļūst itāliskai. Anglijai jātop iznīcinātai, un Nicai, Korsikai un Savojai jāatgriežas atpakaļ pie Itālijas. Ravik, šī labsirdīgā tauta, kas kopš mūžības nav uzvarējusi nevienā karā, pēc tam, kad tai deva iespēju uzvarēt Abesīnijā un Spānijā, sajukusi prātā. Mani draugi, pirms trim gadiem gluži prātīgi cilvēki, visā nopietnībā pārliecināti, ka trīs mēnešu laikā tiks galā ar Angliju. Visa valsts vārās kā raganu katlā. Kas notiek? Esmu aizbēgusi no Vīnes brūno kreklu brutalitātes, tagad pametu Itāliju melnkreklu neprāta dēļ... kaut kur esot zaļie, Amerikā, protams, sidraba... vai pasauli apsēdusi kreklu mānija?... - Tā liekas. Bet tas tā nepaliks. Vienotā krāsa būs sarkanā. - Sarkanā? - Jā, sarkana kā asinis. Keita Hegstrema paskatījās lejup pagalmā. Rietošās saules gaisma maiga un zaļa plūsmoja cauri kastaņas lapotnei. - Grūti ticēt, - viņa teica. – Divdesmit gadu laikā divi kari. Esam vēl pārguruši no pirmā. - Tikai uzvarētāji. Ne uzvarētie. Uzvara padara bezrūpīgu. - Jā, varbūt. Tad jau vairs daudz laika neatliek? - Baidos, ka tā tas ir. - Vai man laika vēl pietiks? - Kāpēc ne? – Raviks ieskatījās viņai acīs. Keita neizvairījās no šā skatiena. – Vai bijāt pie

profesora Fiolas? - Jā, vienu vai divas reizes. Viņš bija viens no nedaudziem, kuru nebija skāris melnais mēris. Raviks nekā neteica. Viņš nogaidīja. Keita paņēma no galda pērļu virknīti un slidināja pirkstos. Starp viņas slaidajiem, garajiem pirkstiem tā atgādināja greznu rožukroni. - Es esmu kā mūžīgais žīds, - viņa teica, - mieru meklējot. Taču liekas – esmu to uzsākusi nepiemērotā laikā. Tas nav nekur vairs rodams. Tikai vēl te... mazliet. Raviks skatījās uz pērlēm. Tās radušās, neizskatīgos, pelēkos moluskos iekļūstot svešķermenim, kādam smilšu graudiņam... Nejaušas novirzes dēļ dzimis tik maigi mirguļojošs skaistums. To vajadzētu ņemt vērā, viņš domāja. - Jūs grasījāties braukt uz Ameriku, Keit, - viņš teica. – Katram, kurš var pamest Eiropu, tas būtu jādara. Visam pārējam jau ir par vēlu. - Vai gribat tikt no manis vaļā? - Nē. Bet pēdējā reizē jūs teicāt, ka nokārtošot visu, kas kārtojams, un atgriezīšoties Amerikā. - Jā. Bet tagad es to vairs negribu. Patlaban ne. Gribu palikt vēl te. - Parīzē vasarā ir karsts un nepatīkami. Viņa nolika pērles sānis. - Ne jau tad, ja tā ir pēdējā vasara, Ravik. - Pēdējā? - Jā. Pēdējā, iekams es aizbraucu pavisam. Raviks klusēja. Kas viņai zināms? – viņš domāja. Ko viņai teicis Fiola? - Kas notiek „Šeherezadē”? – viņa jautāja. - Neesmu sen tur bijis. Morozovs stāsta, ka tur katru vakaru esot pilnum pilns. Tāpat kā visos citos naktsklubos. - Vasarā? - Jā, vasarā, kad parasti lielākā tiesa izpriecu namu ir slēgti. Vai tas jūs pārsteidz? - Nē. Katrs cenšas paķert no dzīves, ko vēl var, iekams pienāk beigas. - Jā, - Raviks piekrita. - Vai paņemsiet mani kādreiz līdzi uz turieni? - Protams, Keit. Vienmēr, kad tikai jūs vēlēsieties. Man šķita, ka jūs negribat vairs tur iet. - Arī es tā domāju. Bet tagad mani uzskati mainījušies. Arī es gribu vēl paņemt no dzīves visu, kas iespējams. Viņš atkal vērīgi viņā paskatījās. - Labi, Keit, kad vien nodomāsiet, esmu jūsu rīcībā. Viņš piecēlās. Keita pavadīja viņu līdz durvīm un palika atvērtajās durvīs stāvam; kalsna, ar tik trauslu, zīdainu ādu, ka likās, ja to aizskars, tā čaukstēs. Acis bija ļoti skaidras un lielākas nekā agrāk. Viņa sniedza roku. Tā bija karsta un sausa. - Kāpēc jūs nepateicāt, kas man vainas? – viņa apjautājās, kā mēdz starp citu iejautāties par laika apstākļiem. Viņš klusēdams raudzījās viņā. - Es būtu to izturējusi, - viņa piebilda ar ironiska smaida atblāzmu sejā, bet tanī nebija ne miņas no pārmetuma. – Uz redzēšanos, Ravik. Cilvēks ar izoperēto kuņģi bija miris. Trīs dienas nepārtraukti viņš bija vaidējis, un morfijs vairs neko daudz nespēja sāpes remdēt. Raviks un Vēbers zināja, ka viņam jāmirst. Viņi būtu varējuši cietējam šīs moku pilnās trīs dienas aiztaupīt. Viņi to nedarīja, jo ir reliģija, kas sludina mīlestību uz tuvāko un aizliedz viņu atbrīvot no mokām. Un ir likums, kas šo aizliegumu sargā. - Vai esat telegrafējis radiniekiem? – jautāja Raviks. - Viņam nav radinieku, - atbildēja Vēbers.

- Vai arī piederīgajiem? - Viņam nav neviena. - Neviena? - Neviena. Viņa dzīvokļa uzraudze bija te. Viņš nekad neesot saņēmis vēstules – tikai universālveikalu katalogus un brošūras par alkoholismu, tuberkulozi, veneriskajām slimībām un tamlīdzīgus rakstus. Neviens viņu nav apmeklējis. Par operāciju un klīniku viņš samaksāja mēnesi uz priekšu. Par divām liekām nedēļām klīnikā. Uzraudze apgalvo, viņš esot apsolījis atstāt visu, kas viņam piederot, jo tā esot viņu aprūpējusi. Naudu par tām divām nedēļām viņa par vari gribēja dabūt atpakaļ. Esot bijusi viņam kā māte. Jums vajadzēja šo māti redzēt. Esot viņa dēļ izdevusi naudu. Samaksājusi īri par dzīvokli. Es viņai paskaidroju, ka šeit viņš samaksājis uz priekšu, nebūtu saprotams, kāpēc viņš to nav darījis arī par dzīvokli. Bet vispār jau tā ir policijas darīšana. Tad viņa neskopojās ar lāstiem. - Nauda, - sacīja Raviks. – Cik attapīgu tā padara cilvēku. Vēbers pasmaidīja. - Jāpaziņo iestādēm. Tām būs par visu jāparūpējas. Arī par apbedīšanu. Raviks vēlreiz paskatījās uz cilvēku bez kuņģa un bez piederīgajiem. Viņa seja šai īsajā laika sprīdī pārvērtusies tā kā vēl nekad visā viņa trīsdesmit piecu gadu mūžā. Pēdējos krampjaini sastingušos elpas vilcienus vaibstos pamazām nomainīja nāves bargais vaigs. Pagaisa viss nejaušais, pēdējās cīņas pazīmes izzuda, un nemanot, klusi nāves moku izkropļotā parastā seja pārvērtās mūžības maskā. Vēl paies kāda stunda – un paliks tikai tā. Raviks izgāja no istabas. Gaitenī viņš satika māsu, kas dežurēja naktī. Viņa nupat kā bija atnākusi. - Slimnieks divpadsmitajā istabā ir miris, - viņš teica. – Tas notika pirms pusstundas. Jums nevajadzēs vairs naktīs sēdēt pie viņa gultas. – Un, ieskatījies viņai sejā, jautāja: - Vai viņš jums kaut ko atstāja? - Nē, - viņa pavilcinājusies atbildēja. – Tas bija gaužām neatsaucīgs msjē, un pēdējās dienās viņš tikpat kā nemaz nerunāja. - Jā, to viņš nedarīja gan. Māsa pavērās Ravikā ar sievišķīgi paļāvīgu skatienu. - Viņam bija brīnumskaista tualetes piederumu lādīte, no tīra sidraba. Īstenībā vīriešu cilvēkam pārāk smalka. Vairāk piedienētos dāmai. - Vai jūs viņam to teicāt? - Mums iznāca reiz runa par to. Otrdienas naktī; tad viņš bija mierīgāks. Bet viņš sacīja, ka sidrabs derot arī vīrietim. Un sukas esot īpaši labas. Tagad vairs tādas netaisot. Citādi viņš runāja maz. - Sidrabu tagad paņems valsts. Mirušajam nav piederīgo. Māsa saprotoši pamāja. - Žēl! Tas nomelnēs. Un sukas bojājas, ja nav vairs jaunas un netiek lietotas. Tās vajadzētu iepriekš izmazgāt. - Jā, žēl gan, - piebilda Raviks. – Būtu tās labāk tikušas jums. Tad vismaz kādam tas būtu sagādājis prieku. Māsa pateicīgi pasmaidīja. - Tas nekas. Es neko negaidīju. Mirēji reti kaut ko dāvina. Tikai tie, kas izveseļojas. Mirēji negrib ticēt, ka mirs. Tāpēc neko nedod. Daži nedod arī aiz ļaunuma. Jūs nevarat iedomāties, msjē dakter, cik nejauki var būt mirēji! Ko tie tikai reizēm nepasaka, iekams izlaiž garu!

Māsas bērnišķīgā seja ar sārtajiem vaigiem bija atklāta un skaidra. Viņu neskāra nekas no tā, kas notika visapkārt, ja tas neattiecās uz pašas mazo pasaulīti. Mirēji viņas acīs bija nepaklausīgi vai arī bezpalīdzīgi bērni. Tos vajadzēja aprūpēt, līdz tie nomira, un to vietā nāca citi, daži izveseļojās un bija pateicīgi, daži ne, un daži mira nost. Tā tas bija. Nekāda iemesla uztraukumam. Tad jau daudz svarīgāk zināt, vai izpārdošanā „Bonmarché” veikalā cenas pazeminātas par divdesmit pieciem procentiem... Un vai brālēns Žans precēs Annu Kutirjē... Ir jau arī svarīgāk, nodomāja Raviks. Mazais aplis, kas pasargā no pasaules haosa. Kas ar mums citādi notiktu!

Viņš sēdēja pie galdiņa kafejnīcas „Triomphe” priekšā. Nakts bija blāva un mākoņaina. Silts, un kaut kur debesīs nedzirdami zibsnīja. Dzīve uz ietves ritēja blīvāk un straujāk. Kāda sieviete gaiši zilā atlasa cepurē apsēdās līdzās Ravikam pie galdiņa. - Vai tu man izmaksāsi vermutu? – viņa jautāja. - Jā. Bet ej vien. Es gaidu kādu. - Mēs varam gaidīt kopā. - Labāk jau ne. Es gaidu sporta pils čempioni boksā. Sieviete pasmaidīja. Viņa bija tik biezā kārtā nokrāšļojusies, ka smaids bija pamanāms tikai lūpās. Viss pārējais līdzīgs baltai maskai. - Nāc man līdzi, - viņa aicināja. – Man ir jauks dzīvoklītis. Arī pašai nav nekādas vainas. Raviks pakratīja galvu. Viņš nolika uz galda piecus frankus. - Te. Ardievu. Visu labu. Sieviete paņēma naudas zīmi, salocīja un pabāza zem zeķtura. - Vai melnie? – viņa jautāja. - Nē. - Es protu melnos padzīt. Man ir ļoti jauka draudzenīte. Jauna, - viņa paklusējusi piebilda. – Krūtis kā Eifeļa tornis. - Citreiz. - Lai notiek. Sieviete piecēlās un apsēdās dažus galdiņus tālāk. Viņa vēl vienotru reizi atskatījās, tad nopirka sporta laikrakstu un ņēmās lasīt ziņas par sacīkstēm. Raviks nenovērsdamies raudzījās ļaužu mutulī, kas vienlaidu plūsmā slīdēja garām galdiņiem. Iekštelpā kapela spēlēja Vīnes valsi. Zibens uzliesmoja arvien spilgtāk. Pie blakus galdiņa koķetējot un trokšņojot kā papagaiļu bars sasēdās vairāki homoseksuālisti. Viņiem pēc pēdējās modes prasībām bija uzaudzēta vaigubārda, bet svārkiem pārāk plati pleci un pārāk iežņaugts viduklis. Kāda meitene palika stāvam pie Ravika galdiņa un uzlūkoja viņu. Seja likās redzēta, bet vai nu mazums cilvēku viņš pazina. Viņa izskatījās kā viena no kautrīgākajām staigulēm ar tām raksturīgo bezpalīdzību. - Vai jūs mani vairs nepazīstat? – viņa jautāja. - Protams, pazīstu, - atteica Raviks, lai gan viņam nebija ne jausmas, kas viņa ir. – Kā klājas? - Labi. Bet jūs mani tiešām vairs nepazīstat? - Es aizmirstu vārdus. Bet, protams, pēc sejas pazīstu. Mēs sen neesam tikušies. - Jūs toreiz pamatīgi nobaidījāt Bobo. – Viņa pasmaidīja. – Jūs man izglābāt dzīvību un tagad vairs nepazīstat. Bobo... Dzīvību izglābu. Vecmāte... Tagad Raviks atcerējās. - Jūs esat Lisjēna, - viņš teica. – Kā tad. Toreiz jūs bijāt slima, tagad vesela. Tāpēc tā. Tāpēc nevarēju jūs tūlīt pazīt.

- Tiešām! Jūs mani patiešām atceraties! – Lisjēna staroja. – Liels paldies par tiem simt frankiem, kurus jūs dabūjāt no vecmātes atpakaļ. - Tie... ak jā... – Cietis pie madame Bušē neveiksmi, Raviks bija aizsūtījis mazliet no savas naudas. – Diemžēl visu neizdevās atdabūt. - Labi, ka tā. Es ne uz ko vairs necerēju. - Lai nu tas paliek. Vai negribat ar mani iedzert, Lisjēn? Viņa pamāja un kautrīgi apsēdās līdzās. - Glāzīti činzano ar zelteri. - Kā klājas, Lisjēn? - Ļoti labi. - Vai vēl arvien ar Bobo? - Jā, protams. Bet tagad viņš ir pavisam cits, labāks. - Tas ir jauki. Nebija nekā daudz ko jautāt. Mazā šuvēja bija kļuvusi maza staigule. Šādam nolūkam Raviks bija viņu izārstējis. Bobo parūpējās par pārējo. No grūtniecības viņai nebija vairs jābaidās. Tātad vēl viens iemesls vairāk. Viņa vēl bija iesācēja; nelielā bērnišķības deva piešķīra valdzinājumu, kas saistīja vecāka gadagājuma lietpratējus, - porcelāna gabaliņš, kas vēl nebija daudzo roku nobružāts. Lisjēna dzēra maziem malciņiem kā putniņš, bet acis jau klaiņoja apkārt. Nekā iepriecinoša šī tikšanās nedeva. Bet nebija arī nekā liela, ko nožēlot. Mazs pavērsiens dzīvē, kas slīdēja lejup. - Vai esi apmierināta? – Raviks jautāja. Viņa pamāja. Raviks noprata, ka viņa tiešām ir apmierināta. Viņai šķita, ka viss ir, kā nākas. Nekas nav jādramatizē. - Vai jūs esat vienatnē? – viņa jautāja. - Jā, Lisjēn. - Šādā vakarā? - Jā. Lisjēna kautrīgi pavērās viņā un pasmaidīja. - Esmu brīva, - viņa teica. Kas ar mani notiek, domāja Raviks. Vai tiešām izskatos tik izbadējies, ka ikviena netikle gatava man pasniegt savu artavu no pērkamās mīlestības? - Tu pārāk tālu dzīvo, Lisjēn. Man nav tik daudz laika. - Pie manis mēs tikpat nevarētu braukt. Bobo nedrīkst to manīt. Raviks pētoši viņā paraudzījās. - Vai tad Bobo neko nezin? - Zin. Par citiem zin. Viņš jau mani uzmana. – Viņa pasmaidīja. – Viņš ir vēl tik puicisks. Baidās, ka es viņam neatdošu naudu. Un no jums es naudu neņemšu. - Vai tāpēc Bobo nedrīkst zināt? - Nē, ne jau tāpēc. Bet viņš būtu greizsirdīgs. Un tad viņš trako. - Vai viņš uz visiem ir greizsirdīgs? Lisjēna izbrīnījusies pacēla acis. - Nē taču. Pārējais ir tikai veikals. - Tātad viņš ir greizsirdīgs tad, ja tu neņem naudu? Lisjēna vilcinājās. Tad pamazām nosarka. - Ne jau tāpēc. Tikai tad, ja viņš domā, ka tur ir vēl kas cits... – viņa atkal sastomījās. – Ja man ir kādas jūtas... Viņa sēdēja nodurtām acīm. Raviks saņēma viņas roku, kas vientulīgi gulēja uz galda. - Lisjēn, - viņš teica. – Ļoti mīļi, ka tu mani atceries un gribēji ar mani iet. Tu esi jauka,

un es tevi paņemtu līdzi. Bet es nevaru gulēt ar sievieti, ko esmu operējis. Vai saproti? Viņa pacēla garās, tumšās skropstas un steigšus pamāja. - Jā. – Viņa piecēlās. – Tad es tagad iešu. - Ardievu, Lisjēn! Visu labu. Esi piesardzīga, nesaslimsti. - Jā. Raviks uzrakstīja dažus vārdus uz papīra lapiņas. - Dabū šo te, ja tev vēl nav. Labākais līdzeklis. Un neatdod visu naudu Bobo. Lisjēna pasmaidīja un pakratīja galvu. Tiklab viņa, kā arī Raviks zināja, ka viss paliks, kā bijis. Raviks sekoja Lisjēnai ar acīm, līdz viņa pazuda pūlī. Tad pamāja viesmīlim. Garām pagāja sieviete gaišzilajā cepurē. Viņa bija notikušo vērojusi. Viņa apvēdinājās ar salocītu laikrakstu un atieza platā smaidā mākslīgos zobus. - Vai nu tu esi impotents, draudziņ, vai kāda cita kaite tevi piemeklējusi, - viņa ejot laipni noteica. – Liels paldies, un lai tev labi klājas. Raviks ienirs siltajā naktī. Pāri jumtiem plaiksnīja rūsa. Gaiss bija nekustīgs. Ieeja Luvrā bija apgaismota. Durvis stāvēja atvērtas. Raviks iegāja muzejā. Tā bija viena no tām reizēm, kad muzejs bija atvērts līdz vēlam vakaram. Dažas zāles bija apgaismotas. Viņš izgāja cauri Senēģiptes nodaļai, kas izskatījās kā milzīgas izgaismotas kapenes. Te stāvēja vai sēdēja trīstūkstoš gadu pagājības akmens faraoni un nekustīgām granīta acīm noraudzījās uz apkārtklaiņojošiem studentiem, sievietēm vecmodīgās cepurēs un gados vecākiem, garlaikotiem vīriešiem. Smakoja pēc putekļiem, nedzīva gaisa un nemirstības. Sengrieķu nodaļā, nostājušās pie Milosas Venēras, sačukstējās vairākas meitenes, kam nebija ar šo dievieti ne mazākās līdzības. Raviks apstājās. Pēc ēģiptiešu granīta un zaļā sienīta grieķu marmors likās dekadentisks un mīksts. Glāsaini pilnmiesīgā Venēra atgādināja apmierinātu namamāti, kas dodas peldēties. Skaista bezdomu sieviete. Apollonu uzskatot, radās vēlēšanās viņam ieteikt vairāk vingrot. Grieķu statujas nomāca telpa. Ēģiptiešiem tas nekaitēja, tie bija kapenēm un tempļiem radīti. Grieķiem nepieciešama saule, gaiss un kolonnas, ko apstaro Atēnu zeltītā gaisma. Raviks devās tālāk. Pretī vēsi pavērās lielā galerija ar savām kāpnēm. Un pēkšņi augstu visam pāri – Samotrakes Nīke. Jau sen Raviks nebija viņu redzējis. Pēdējo reizi tas bija kādā pelēcīgā dienā bijis, marmors nelikās pievilcīgs, un netīkamajā ziemas gaismā uzvaras dieviete likās salīgi ierāvusies sevī. Tagad viņa stāvēja, augstu izslējusies pāri kāpnēm, uz marmora kuģa atlūzas, prožektoru apgaismojumā starodama, plati izplestiem spārniem; vējš plandošās drānas cieši piekļāvis augumam, kas, apņēmīgi padevies uz priekšu, grasās uzlidot... Un nebija šaubu, ka tepat aiz viņas šalc Salamīnas vīnsārtā jūra un debesis gaidu pilnas samtaini tumst. Viņa nekā nezināja par morāli. Viņa nekā nezināja par problēmām. Viņai bija svešs asiņu saceltais nemiers un vētras. Viņa zināja, kas ir uzvara un kas ir sakāve, un nešķiroja vienu no otras. Viņa nepavedināja, viņa lidoja. Viņa nevilināja, jo mita bezrūpībā. Viņā nebija nekā noslēpumaina, un tomēr viņa satrauca spēcīgāk nekā Venēra, kura nosedza savu kaunumu, tādējādi uz to norādīdama. Nīke bija putniem rada, kuģiem rada – vējiem, viļņiem, apvārsnim. Viņai nebija dzimtenes. Viņai nebija dzimtenes, domāja Raviks. Bet viņai tā arī nebija vajadzīga. Viņas mājas bija uz jebkura kuģa, kur netrūka drosmes un cīņas, pat arī sakāves, jo izmisumam tur nebija vietas. Nīke nebija tikai uzvaras dieviete vien – viņa bija arī pasaules klejotāju dieviete, emigrantu dieviete, ja vien tie nepadevās. Raviks paskatījās visapkārt. Galerijā neviena vairs nebija. Tiklab studenti, kā arī ļaudis ar bedekeriem bija aizgājuši mājās. Mājās... Tam, kuram nav sava patvēruma, vienīgā mājvieta ir uz īsu laiku kāda cita cilvēka satrauktā sirds. Vai tāpēc arī mīlestība, ja tā iezagās tāda dzimtenes atstumtā sirdī, tik pārmērīgi to satrauca un sagrāba savā varā, ka bez šīs mīlestības nekā cita vairs nebija? Vai tāpēc viņš bija centies no tās izvairīties? Un vai tā nebija viņam sekojusi, panākusi un notriekusi pie zemes? Uz svešatnes nedrošā ledus bija grūtāk piecelties kājās nekā uz dzimtās zemes. Kaut kas paplaiksnījās gar acīm. Kaut kas mazs, plīvojošs, balts. Taurenītis, kas laikam

ielidojis pa atvērtajām durvīm. Tas bija atlidojis kaut kur no Tilerijas siltajām rozēm, kur to varbūt no smaržu miega bija iztraucējis kāds mīlas pārītis, un tad, gaismas – nepazīstamo, neskaitāmo, biedējošo sauļu – apžilbināts, bija paglābies tumsas patvērumā, ko solīja lielās durvis, - un tagad taurenītis izmisīgi un drosmīgi lidinās visapkārt pa lielo telpu, kur tam lemts nomirt... tas pagurs, aizmigs uz kādas dzegas, palodzes vai uz pleca starojošai dievietei tur augšā... no rīta tas meklēs puķes un dzīvi, un ziedu gaišos putekšņus un tos neatradīs, un jau novārdzis atkal iemigs uz tūkstošgadīgā marmora, līdz maigo, uzticīgo kājiņu tvēriens atlaidīsies un taurenītis nokritīs – priekšlaicīgā rudens trausla lapiņa. Sentimentalitāte, domāja Raviks. Uzvaras dieviete un bēglis taurenītis. Lēta simbolika. Bet kas aizkustina vēl vairāk nekā lēti simboli, lētas jūtas, lēta sentimentalitāte? Kas tos padarījis tik lētus? To neapstrīdamā patiesība? Ja cilvēkam ķeras pie rīkles, tad snobisms pazūd kā nebijis. Taurenītis bija uzlidojis kupola pustumsā. Raviks izgāja laukā. Āra siltais gaiss apņēma kā remdena pelde. Viņš palika stāvam. Lētas jūtas! Vai viņš pats nebija pakļauts pašam lētākajam no lētā? Viņš vēroja plašo laukumu, kur slēpās gadsimtu ēnas, un pēkšņi sagrīļojās, it kā viņam būtu kāds iebelzis ar dūri pa galvu. Acu priekšā joprojām rēgojās baltā, spārnos pacēlusies Nīke, bet tālāk ēnā uzradās cita seja, lēta un reizē bezgala dārga seja, kurā viņa iztēle bija samudžinājusies kā indiešu plīvurs dzeloņiem pārbagātā rožu krūmā. Viņš rausta trauslo drānu, bet dzeloņi to nelaiž vaļā, cieši tur zīda un zelta pavedienus, kas tik ļoti savijušies ar tiem vienkop, ka acs vairs nespēj atšķirt, kur sākas ērkšķainie zari un kur beidzas mirguļojošais audums. Seja! Seja! Kurš tad jautā, vai tā ir lēta vai bezgala dārga? Vienreizēja vai neskaitāmas reizes sastaptā? To visu varētu jautāt iepriekš, bet, ja jau esi notverts, tad velti meklēt atbildi. Tevi notvērusi mīlestība, nevis cilvēks, kam gadījuma pēc piešķirts tās vārds. Kurš tad, fantāzijas uguņu apžilbināts, vēl spētu vērtēt un spriest? Mīlestība nepazīst nekādu vērtējuma mēru. Debesis bija nolaidušās zemāk. Nedzirdamie zibšņi laiku pa laikam naksnīgajā tumsā izgaismoja svina smagos padebešus. Negaisa slogs nemanāmi tūkstoš aklām acīm taustīja namus un jumtus. Raviks gāja pa Rivolī ielu. Velvju galerijās vitrīnas bija gaiši izgaismotas. Cilvēku straume virzījās tām garām. Automašīnas veidoja mirgojošu uguņu virteni. Te nu es eju, domāja Raviks, viens starp tūkstošiem, gar skatlogiem, pilniem ar niekiem un dārglietām, klimstu, rokas sabāzis kabatās, kā jebkurš pastaigāt izgājis pilsētnieks – un manī pulsē asinis, bet pelēkās un baltās, mīkstmiesīgās masas līkločos, ko sauc par smadzenēm, plosās neredzama kauja, kas īsteno vērš par neīstu un neīsto par īsteno. Man pieskaras rokas un augumi, es jūtu, ka mani dažbrīd vēro acis, dzirdu automašīnas, balsis, visīstenākās īstenības mutuļošanu, esmu tanī ierauts pats un tai pašā laikā vēl tālāk no visa nekā tālais mēness... Esmu uz kādas planētas, viņpus loģikas un neapstrīdamiem faktiem, kāda balss manī sauc vienu un to pašu vārdu, zinu, ka vārdam nav nozīmes, bet balss sauc tomēr, sauc dziļā klusumā, kurš bijis vienmēr un kurā izskanējuši daudzi saucieni, un no kurienes nekad nav saņemta atbilde, bet sauciens atskan vēl un vēl, mīlas nakts un nāves nakts sauciens, ekstāzes un zūdošas apziņas sauciens, džungļu un tuksnešu... es varu tūkstošiem atbilžu zināt, bet šī viena ir ārpus manis un nekad nav man sasniedzama. Mīlestība! Kas tik viss aiz šī vārda nemēdz slēpties! No visliegākām alkām pēc tuvības līdz vistrauksmainākajam gara saviļņojumam, no vienkāršākās vēlēšanās iegūt ģimeni līdz

satricinājumam pie nāves gultas, no neprātīgas miesaskārības līdz Jēkaba cīņai ar eņģeli. Te nu es eju, domāja Raviks, cilvēks, kam jau pāri par četrdesmit, mācīts un skolots, sakauts un atkal cēlies augšā, man ir pieredze un zināšanas, gadu filtrā izsijāts, norūdīts, kļuvis kritiskāks, kļuvis atturīgāks... Es mīlestību negribēju un neticēju, ka tā atnāks vēlreiz... un te nu tā ir, un nelīdz ne pieredze, ne zināšanas, tās padara to tikai vēl svelmaināku... un kas tad vēl labāk deg jūtu liesmās nekā sauss cinisms – smagajos gados tai uzkrātā kurināmā viela? Raviks gāja un gāja, nakts bija plaša un skanīga; viņš gāja, neko nevērodams un nezinādams, cik laika pagājis, tikai jutās nedaudz pārsteigts, kad no jauna atradās parkā aiz Rafaela avēnijas. Nams Paskāla ielā. Blāvie logi cits par citu augstāk, pašā augšā daži logi apgaismoti. Viņš sameklēja ar acīm Žoannas logu. Tas bija gaišs. Viņa ir mājās. Taču iespējams arī, ka nav mājās, tikai lampas deg. Viņa necieta atgriezties tumšās istabās. Tāpat kā viņš. Raviks pārgāja pāri ielai. Nama priekšā stāvēja dažas mašīnas. To vidū dzeltens rodsters, parasta mašīna pārtaisīta par sacīkšu vāģi. Tā varētu piederēt tam otrajam. Aktierim atbilstoša mašīna. Sarkanas ādas sēdekļi, panelis kā lidmašīnā, ar veselu lērumu nekam nevajadzīgu detaļu – protams, tai jābūt viņa mašīnai. Vai es būtu greizsirdīgs? – Raviks jutās pārsteigts. Greizsirdīgs uz nejaušu objektu, ko viņa sagrābusi savās rokās? Greizsirdīgs uz kaut ko, gar ko man nav nekādas daļas? Greizsirdīgs var būt uz mīlestību, kas no tevis novērsusies, bet ne uz to, kam tā pievērsusies. Viņš devās atpakaļ uz apstādījumiem. Tumsā jautās ziedu saldais aromāts kopā ar zemes un vēsīgās lapotnes smaržu. Smaržoja spēcīgi, kā pirms negaisa. Raviks apsēdās uz sola. Tas neesmu es, viņš domāja, šis vēlīnais mīļākais, kurš sēž uz sola mājas priekšā un vēro logu, kur dzīvo sieviete, kas viņu pametusi! Tas neesmu es, alkstošs pēc tuvības, spējīgs savas jūtas analizēt, bet nespējīgs tās apvaldīt! Tas neesmu es, šis nelga, kurš būtu gatavs atdot gadus no sava mūža, ja vien varētu pagriezt laiku atpakaļ un atgūt gaišmataino Neko, kas vēl nesen čukstēja man pie auss nezin kādas blēņas! Tas neesmu es, kurš... Velns lai parauj visas ierunas... šeit sēžu greizsirdīgs, sabrucis un nožēlojams un ar prieku tur tai mašīnai pielaistu uguni! Raviks sameklēja cigareti. Tikko manāma kvēle. Neredzami dūmi. Kā maza komēta aizlido sērkociņš. Kāpēc viņš neuzkāpj augšā pie Žoannas? Kas tur sevišķs? Vēl nav tik vēls. Gaisma logā deg. Gan jau prastu novērtēt situāciju. Kāpēc nepaņemt viņu līdzi? Tagad, kad viņš visu zināja? Paaicināt laukā, paņemt līdzi un nelaist nekad vairs prom. Viņš vērās tumsā. Ko tas līdzētu? Ko tas dotu? To otro viņš nespētu izmest no viņas dzīves. Neko un nevienu nav iespējams izmest no otra cilvēka sirds. Vai viņš nevarēja viņu paņemt, kad viņa bija atnākusi? Kāpēc viņš to nedarīja? Raviks aizmeta cigareti. Tāpēc, ka ar to nebija diezgan. Tā tas ir. Viņš gribēja vairāk. Ar to nebūtu diezgan pat tad, ja viņa atnāktu, pat tad, ja viņa atgrieztos un viss būtu aizmirsts, iegrimis pagājībā; nekad vairs nebūtu diezgan, dīvainā un drausmīgā kārtā nekad vairs nebūtu diezgan. Kaut kas bija pajucis, iztēles stars kādā brīdī vairs nespēja trāpīt spogulī, kurš to mēdza uztvert un vēl kvēlošāku atmest atpakaļ... Tagad tas bija aizslīdējis garām – aklā nebūtībā, un nekas nespēja to vairs atsviest, neviens spogulis, arī neskaitāmi spoguļi ne. Tie spēja vēl uztvert tikai kādu stara daļu, bet nekad vairs nespētu to atstarot; tas jau sen vientuļi klimst pa tukšajām mīlestības debesīm, kur izgaismo vienīgi bezveida miglu, pa debesīm, kur nekad vairs neuzrodas varavīksnes izrotātā mīļotās galva. Pārtrūcis

maģiskais loks, palicis žēlums, bet cerība pašķīdusi kā ziepju burbulis. No nama kāds iznāca. Vīrietis. Raviks sarosījās. Vēl iznāca sieviete. Abi smējās. Tie nebija viņi. Viena no mašīnām aizbrauca. Raviks aizsmēķēja no jauna. Vai varētu Žoannu noturēt, ja viņš būtu rīkojies savādāk? Ko tad vispār var noturēt? Tikai ilūziju. Bet vai ar ilūziju nav diezgan? Vai iespējams sasniegt ko vairāk? Ko mēs zinām par dzīves melno atvaru, kas mutuļo mūsu pārdzīvojumu dzīlēs, kur tās dobjo šalkoņu pārvērš dažādos priekšmetos; galds, lampa, dzimtene un tu, un mīlestība... Tur bija vienīgi nojausma un biedējošs mijkrēslis. Vai ar to nebūtu diezgan? Nebija diezgan. Diezgan ir tikai tad, ja ar to samierinās. Ja kristāls zem šaubu āmura ieplīsis, tad to var vienīgi lāpīt, vairāk neko. Lāpīt, melot, vērot lauzto gaismu, kas senāk balti žilbināja. Nekas neatgriežas. Nekas neveidojas no jauna. Nekas. Pat ja Žoanna atgrieztos – tā nebūtu vairs senākā. Salāpītais kristāls. Īstais brīdis palaists garām. Nekas nespēj to atpakaļ atgriezt. Raviku sagrāba asas, neciešamas sāpes. Sāpes plosīja sirdi. Dievs debesīs, viņš domāja, vai tad tiešām esmu spējīgs tā ciest. Ciest mīlestības dēļ. Es raugos pats uz sevi no malas, bet nekas nelīdz. Zinu, ja Žoanna būtu atkal ar mani, es viņu no jauna zaudētu, bet tas neapslāpē manas ilgas. Es izdaru sekciju savām jūtām tikpat kā morgā līķim uz galda, bet tās kļūst vēl tūkstoškārt dzīvākas. Zinu, ka pienāks laiks un viss pāries, bet ko tas man līdz! Raviks vērās neko neredzošām acīm augšā – Žoannas logā, juzdamies nejēdzīgi smieklīgs, bet arī tas nespēja neko grozīt. Pēkšņi pāri pilsētai nodārdināja bargs pērkons. Lapotnē sāka čabēt lietus. Raviks piecēlās. Iela dzirksteļoja melnā sidrabā. Lietus uzsāka savu dziesmu. Lielas lāses silti krita Ravikam sejā. Un pēkšņi viņš vairs nezināja, vai ir smieklīgs vai nožēlojams, cieš vai necieš... zināja tikai – ir dzīvs. Dzīvs! Dzīvoja, juta dzīvības varu, tā viņu sapurināja, un viņš nebija vairs vērotājs, nebija malā stāvētājs, neaptveramās izjūtas varenais strāvojums izšāvās pa dzīslām kā uguns versme domnas krāsnī, un bija gandrīz vienalga, vai justies laimīgam vai nelaimīgam, viņš dzīvo, pilnām apzinādamies, ka dzīvo, un ar to bija diezgan! Raviks stāvēja lietū, kas brāzās pār viņu kā debesu ložmetējuguns. Viņš stāvēja lietū un pats bija lietus un vētra, ūdens un zeme... apvāršņu zibeņi krustojās viņā, viņš bija daļa no dabas; nekam vairs nebija sava apzīmējuma, kas tos vērta vientuļus, viss bija vienots – mīlestība, ūdens brāzma, blāvā zibsnīšana virs namu jumtiem, zeme, kas, šķiet, bija izliekusies, nebija vairs nekādu robežu, un viņš tur bija piederīgs, laime un nelaime bija vairs tikai tukšas čaulas, kuras aizmetusi prom varenā vēlēšanās dzīvot un just, ka dzīvo. - Tu, tur augšā, - viņš vērsās pie apgaismotā loga, nemanīdams, ka smejas. – Tu, mazā liesmiņa, tu, fatamorgāna, seja, kas ieguvusi tik savādu varu pār mani uz šīs planētas, kur ir simtiem tūkstošu citu – labāku, skaistāku, gudrāku, labsirdīgāku, uzticamāku, saprātīgāku... Tu, ko liktenis man reiz naktī pagrūda ceļā, bezdomu, nejauši sastaptā, valdonīgā mīlestība, kas naktī palīda man zem ādas, tu, kura nezini par mani neko citu kā vien to, ka es tev nepakļāvos, un tāpēc, līdz es pārstāju pretoties, meties man pretī, un tad tev vajadzēja vairāk, esi sveicināta! Šeit es stāvu un biju pārliecināts, ka nekad vairs šādi nestāvēšu. Kreklam cauri sūcas lietus, un tas ir siltāks un vēsāks par tavām rokām un tavu ādu... Te es, nožēlojamais, stāvu, greizsirdības nagu plosīts, pēc tevis tiekdamies, tevi nicinādams, tevi apbrīnodams, tevi pielūgdams, jo tevis izšķiltā zibens šautra,

dievišķā uguns, kas kvēlo ikviena krūtīs, dzīvības dzirksts melnās liesmas trāpīja mani; te es stāvu, ne vairs kā līķis atvaļinājumā, ar sīka cinisma, sarkasma devu un mazliet drosmes, ne vairs vienaldzībā sastindzis, lai arī ciešot, bet atkal pakļauts dzīves vētrām, atpakaļ atdots tās nemākslotais varai! Lai slava tev, madonna ar svārstīgo sirdi, Nīke ar rumāņu akcentu! Sapnis un viltus, tumšas dievības saplēstais spogulis, lai pateicība tev, kas neko nenojauš! Nekad es tev to neatklāšu, jo tu, nežēlīgā, to pavērstu savā labā, bet tu man atdevi to, ko man nespēja dot ne Platons, ne krizantēmas, ne bēgšana, ne brīvība, nekāda poēzija, ne līdzcietība, ne izmisums, ne pacietīgākā cerību cerība, - tu mani atgriezi dzīvē – vienkāršā, stiprā, tiešā dzīvē, kas man šai laikā starp divām katastrofām šķita kā noziegums! Esi sveicināta! Lai tev pateicība! Man vajadzēja tevi zaudēt, lai to saprastu! Esi sveicināta! Lietus bija pārvērties sidrabaini spīguļojošā priekškarā. Krūmi sāka smaržot. No zemes cēlās spēcīga, pateicīga elpa. Kāds izmetās pa pretējā nama durvīm un uzrāva dzeltenajam rodsteram pārsegu. Tas bija tagad vienalga. Viss bija vienalga. Bija nakts, tā bārstīja lietu no zvaigznēm, mistiski apaugļodama akmens pilsētu ar tās alejām un dārziem, miljoniem ziedu krāšņi vērās pretī lietum, tas brāzās zaru izplestajās roku skavās un urbās zemē, lai tumsā slēgtu laulību ar miljoniem izslāpušo sakņu; lietus, nakts, daba, augšana – tie bija, nebēdādami par sagrāvi, nāvi, noziedzniekiem, viltus svētajiem, uzvaru vai sakāvi, tie bija tagad kā vienmēr, un šonakt viņš bija tiem piederīgs, atvērusies čaumala, mostošā dzīve, dzīve, dzīve, sveiktā un svētītā! Raviks steigšus devās pa ielām un apstādījumiem prom. Gāja neatskatīdamies, tālāk un tālāk, un Buloņas mežs sagaidīja viņu kā milzu dūcošs bišu strops, lietus bungāja pa koku lapotni, tā zvalstījās, lietum atbildēdama, un Ravikam šķita, ka viņš atkal ir jauns un pirmo reizi ietu pie sievietes.

XXIV - Ar ko varu pakalpot? – Ravikam jautāja viesmīlis. - Atnesiet man... - Jā?... Raviks neatbildēja. - Es nesapratu, msjē, - sacīja viesmīlis. - Kaut ko. Atnesiet man kaut ko. - Varbūt „Pernod”? - Jā... Raviks aizvēra acis. Tad lēnām atvēra. Cilvēks sēdēja, kā sēdējis. Šoreiz nekādas kļūdīšanās nav. Pie galdiņa blakus durvīm sēdēja Hāke. Viņš bija viens un ēda. Uz galda sidraba bļodā langusti, un spainītī ar ledu pudele šampanieša. Līdzās stāvēja viesmīlis un jauca zaļus salātus ar tomātiem. Raviks to visu redzēja tik skaidri, it kā tas acu priekšā reljefi iespiestos vaska platnē. Kad Hāke pastiepa roku, lai izņemtu no spainīša pudeli, Raviks ieraudzīja viņam uz pirksta zīmoggredzenu ar vapeni sarkanā akmenī. Raviks pazina šo gredzenu un balto, gaļīgo roku. Viņš bija to redzējis metodiskā neprāta virpulī, kad, sabrucis līdzās mocību galdam, tika no kādas bezsamaņas ierauts atpakaļ spilgtā gaismā, - Hāke, uzmanīgi atkāpies, lai pasargātu savu nevainojamo formas tērpu no ūdens, kas

tika izgāzts pār Raviku, - gaļīgā, pārāk baltā roka norādīja uz Raviku, rāmā balss skaidroja: „Tas bija tikai sākums. Gluži nekas. Vai tagad nosauksiet vārdus? Vai varbūt turpināt? Mums ir daudz dažādu iespēju. Kā redzu, jūsu nagi vēl ir veseli.” Hāke pacēla acis. Ieskatījās Ravikam tieši sejā. Ravikam bija jāsaņem visi spēki, lai paliktu sēžam. Paņēma savu „Pernod” glāzīti, pamalkoja un piespieda sevi lēnām novērst acis uz salātu bļodiņu, kā interesēdamies par salātu gatavošanu. Viņš nezināja, vai Hāke ir viņu pazinis. Juta, ka mugura vienā mirklī bija nosvīdusi slapja. Pēc brīža Raviks atkal pārlaida acis pār Hākes galdiņu. Viņš ēda langustu un raudzījās savā šķīvī. Gaisma atspoguļojās viņa kailajā galvvidū. Raviks paskatījās visapkārt. Restorāns bija ļaužu pilns. Ne domas kaut ko uzsākt. Ieroča viņam klāt nebija, un, ja mestos Hākem virsū, jau nākošajā mirklī desmitiem cilvēku Raviku satvertu. Un divas minūtes vēlāk ierastos policija. Neatlika nekas cits kā gaidīt un Hākem sekot. Izpētīt, kur viņš dzīvo. Raviks piespieda sevi aizsmēķēt cigareti un paskatīties uz Hākes pusi tikai tad, kad tā būs izsmēķēta. Lēnām, kā meklēdams kādu, viņš paskatījās visapkārt zālē. Hāke patlaban bija ticis galā ar langustu. Rokās viņam bija salvete, un viņš slaucīja lūpas. To viņš nedarīja ar vienu roku, slaucīja ar abām. Salveti turēja pastieptu un viegli pieskārās ar to pie lūpām, vispirms pie vienas, tad otras, kā sieviete, kura noņem lūpu krāsu. To darot, viņš nenovērsdamies raudzījās Ravikam acīs. Raviks pārslīdināja skatienu tālāk, juzdams, ka Hāke joprojām uz viņu raugās. Raviks pamāja viesmīlim un pasūtīja vēl vienu glāzīti „Pernod”. Kāds cits viesmīlis aizsedza skatienam Hākes galdiņu, novākdams langusta paliekas, tad piepildīja tukšo glāzi un atnesa siera plati. Hāke norādīja uz kūstošo brī, kas atradās uz salmu paliktnīša. Raviks aizsmēķēja no jauna. Pēc brīža, pametis iesānis mirkli, viņš noprata, ka Hāke viņu vēro. Tā vairs nebija sagadīšanās. Viņš juta muskuļus saspringstam. Ja Hāke ir viņu pazinis... Viņš aizturēja viesmīli, kurš tobrīd gāja garām. - Vai jūs neiznestu man „Pernod” ārā? Es gribētu apsēsties uz terases. Tur ir vēsāk. Viesmīlis saminstinājās. - Būtu ērtāk, ja jūs, msjē, te samaksātu. Terasi apkalpo cits viesmīlis. Es jums tad glāzi iznesīšu. Raviks pakratīja galvu un izņēma naudu. - Izdzeršu te un laukā pasūtīšu citu. Tad nebūs nekādu pārpratumu. - Kā vēlaties, msjē. Pateicos, msjē. Raviks bez steigas izdzēra glāzīti. Viņš bija pārliecināts, ka Hāke sarunu noklausījies. Viņš bija pārstājis ēst, kamēr Raviks runāja. Tagad turpināja ēšanu. Raviks vēl kādu brīdi palika mierīgi sēžam. Ja Hāke bija viņu pazinis, atlika tikai viena iespēja: izlikties, ka pats nav Hāki pazinis, lai paslepen viņu novērotu. Pēc kāda brīža Raviks piecēlās un pagausinātiem soļiem izgāja uz terases. Te gandrīz visi galdiņi bija aizņemti. Raviks palika stāvot, līdz atrada vietu, no kuras varēja paturēt acīs daļu no Hākes galda restorānā. Pašu Hāki redzēt nevarēja, bet redzētu, ja tas celtos, lai ietu prom. Raviks pasūtīja „Pernod” un tūlīt samaksāja. Gribēja būt sagatavots, lai nekavējoties varētu sekot. - Ravik... – kāds viņam līdzās ierunājās. Raviks sarāvās, kā saņēmis sitienu. Līdzās stāvēja Žoanna. Viņš skatījās ieplestām acīm. - Ravik... – viņa atkārtoja. – Vai tu mani vairs nepazīsti? - Jā, protams... Viņš nenolaida acis no Hākes galdiņa. Tur stāvēja viesmīlis, kas bija atnesis kafiju. Raviks uzelpoja. Vēl bija laiks. - Žoan, - viņš, sevi pārvarēdams, sacīja. – Kā tu te gadījies? - Savāds jautājums! Katrs cilvēks taču ik dienas ierodas restorānā „Fouquet’s”. - Vai tu esi viena?

- Jā. Raviks nupat attapās, ka viņa vēl stāv un pats sēž. Viņš piecēlās tā, lai Hākes galdu paturētu acīs. - Man te ir šis tas kārtojams, Žoan, - viņš ātri nobēra, neskatīdamies uz viņu. – Nevaru tev paskaidrot, kas, bet tu man nevari te līdzēt. Tev jāiet prom. - Es gaidīšu. – Žoanna apsēdās. – Gribu redzēt, kā tā sieviete izskatās. - Kāda sieviete? – Raviks nesaprata. - Sieviete, kuru tu gaidi. - Tā nav sieviete. - Kas tad? Raviks uzlūkoja Žoannu. - Tu mani nepazini, - viņa teica. – Grasies mani sūtīt prom, esi uztraukts – es zinu, ka tur kāds ir. Un es gribu redzēt, kurš tas ir. Piecas minūtes, domāja Raviks. Varbūt arī desmit vai piecpadsmit kafijai. Hāke vēl izsmēķēs cigareti. Droši, ka vienu. Ap to laiku jātiek vaļā no Žoannas. - Labi, - viņš piekrita. – Es tevi nevaru aizkavēt. Bet apsēdies kur citur. Viņa neatbildēja. Acis metās gaišākas, un sejas baibsti saspringa. - Es negaidu nekādu sievieti, - viņš pateica. – Un, ja arī gaidītu, velns lai parauj, kāda tev tur daļa? Pīdamās ar aktieri, nekļūsti smieklīga ar savu greizsirdību. Žoanna klusēja. Sekodama ar acīm Ravika skatiena virzienā, mēģināja izprast, kur viņš raugās. - Liecies mierā, - Raviks sacīja. - Vai viņa atnākusi ar citu vīrieti? Raviks pēkšņi apsēdās. Hāke bija dzirdējis, ka viņš grib apsēsties terasē. Būtu viņš Raviku pazinis, tad viņam rastos aizdomas, un tagad viņš vērotu, kur Raviks palicis. Tādā gadījumā bija vienkāršāk un dabiskāk sēdēt divatā ar dāmu. - Labi, - Raviks noteica. – Paliec. Tas, ko tu domā, ir muļķības. Pēc kāda laika es piecelšos un aiziešu. Tu panāksi man līdzi pie taksometra, bet aizbraukšu es viens pats. Esi ar mieru? - Kam tāda noslēpumainība? - Nav nekādas noslēpumainības. Tur ir kāds cilvēks, kuru es sen neesmu redzējis. Gribu zināt, kur viņš dzīvo. Tas ir viss. - Tā nav sieviete? - Nē. Tas ir vīrietis, un vairāk es tev neko nevaru pateikt. Pie galdiņa bija pienācis viesmīlis. - Ko tu dzersi? – jautāja Raviks. - Kalvadosu. - Glāzīti kalvadosa. Viesmīlis aizslāja. - Tu nedzersi? - Nē, es dzeru šo te. Žoanna viņu cieši nopētīja. - Tu nevari iedomāties, kā es tevi reizēm ienīstu. - Tā gadās... – Raviks pārlaida acis pār Hākes galdiņu. Stikls, viņš domāja. Trīsošs, plūstošs, mirguļojošs stikls. Iela, galdi, cilvēki – viss ieniris grīļīga stikla želejā. - Tu esi auksts, egoistisks... - Žoan, to mēs kādu citu reizi apspriedīsim. Viņa klusēja, kamēr viesmīlis nolika uz galda glāzi. Raviks tūlīt samaksāja. - Tu mani ievilki visā šai notikumā... – viņa tad izaicinoši izmeta. - Es zinu... Virs Hākes galdiņa, tverot cukuru, parādījās viņa baltā, gaļīgā roka. - Tu! Tikai tu! Nekad tu neesi mani mīlējis, tikai spēlējies kā kaķis ar peli, redzēji, ka es tevi mīlu, un nelikies par to ne zinis.

- Tā ir taisnība. - Ko tu teici? - Tā ir taisnība, - Raviks atkārtoja, neskatīdamies uz viņu. – Vēlāk tas bija savādāk. - Jā, vēlāk! Vēlāk! Tad viss gāja juku jukām. Tad bija par vēlu. Tu esi vainīgs. - Es zinu. - Nerunā tā ar mani! – Žoannas seja bija bāla un saniknota. – Tu pat neklausies, ko es saku. - Klausos! Viņš uzlūkoja tagad Žoannu. Runāt, kaut ko runāt, vienalga, ko. - Vai tu saplēsies ar savu aktieri? - Jā. - Tas pāries. Virs Hākes galdiņa pacēlās zili dūmi. Viesmīlis no jauna ielēja kafiju. Hāke, kā redzams, nesteidzās. - Es būtu varējusi tev to neteikt. Varēju pateikt, ka ienācu nejauši. Bet tā tas nav. Es tevi meklēju. Gribu prom no viņa. - To parasti grib. Tā jau tas piederas. - Man ir bailes no viņa. Viņš man draud. Grasās nošaut. - Kas? – Raviks pēkšņi attapās. – Ko tu teici? - Viņš draud mani nošaut. - Kurš draud? – Viņš nebija lāgā klausījies. Tas saprata. – Ak tā! Tu taču to neņem nopietni? - Viņš ir ļoti nevaldāms. - Nieki! Kas kaut ko tādu saka, nekad to nedarīs. Un aktieris jau nu ne tik. Ko es te runāju? – viņš domāja. Ko tas viss nozīmē? Kas man te meklējams? Kāda balss, kāda seja, šalkoņa ausīs... Kāda man gar to daļa? - Kāpēc tu man to visu stāsti? – viņš jautāja. - Gribu prom no viņa. Gribu atpakaļ pie tevis. Ja viņš paņems taksi, tad paies vismaz dažas sekundes, līdz man izdosies kādu apturēt, domāja Raviks. Kamēr tas sāks braukt, var gadīties, ka nokavēju. Raviks piecēlās. - Gaidi te. Būšu tūlīt atpakaļ. - Kur tu... Raviks neatbildēja. Ātri nokāpis no ietves, viņš apturēja taksometru. - Te būs desmit franku. Vai varat dažas minūtes mani pagaidīt? Man vēl restorānā kaut kas darāms. Šoferis paskatījās uz naudas zīmi. Tad uz Raviku. Raviks pamirkšķināja viņam. Šoferis pamirkšķināja pretī. Viņš lēnām pavēdināja ar naudas zīmi šurp un turp. - Tas ir atsevišķi, - Raviks paskaidroja. – Jūs jau saprotat, kāpēc... - Saprotu, - šoferis smīkņāja. – Labi, es te gaidīšu. - Nolieciet mašīnu tā, lai varētu uzreiz izbraukt. - Tiks izdarīts, šef. Raviks steigšus spraucās cauri cilvēku drūzmai atpakaļ. Un pēkšņi viņam aizrāvās elpa. Hāke stāvēja durvīs. Viņš nedzirdēja, ko saka Žoanna. - Pagaidi! – viņš uzsauca. – Pagaidi! Tūlīt! Vienu mirkli! - Nē! – Viņa piecēlās. – Tu vēl to nožēlosi! Viņa gandrīz vai šņukstēja. Raviks piespieda sevi pasmaidīt un saturēja viņas roku. Hāke stāvēja vēl turpat. - Apsēdies, - teica Raviks. – Vienu mirklīti! - Nē! Viņa raustīdama centās atbrīvot roku. Raviks palaida viņu vaļā. Viņš negribēja sev pievērst uzmanību. Spraukdamās starp galdiņiem, Žoanna ātri devās uz izeju, cieši gar

durvīm. Hāke raudzījās viņai nopakaļ. Tad lēnām pavērsās uz Ravika pusi un atkal virzienā, kur bija aizgājusi Žoanna. Raviks apsēdās. Deniņos pēkšņi sāka nevaldāmi pulsēt asinis. Viņš paņēma kabatas portfeli un izlikās tanī kaut ko meklējam. Tai pašā laikā vēroja, ka Hāke aizslāja starp galdiņiem. Raviks vienaldzīgi skatījās pretējā virzienā, zinādams, ka viņš tur drīz atkal parādīsies. Raviks gaidīja. Tas vilkās bezgala ilgi. Pēkšņi viņu sagrāba stindzinošas bailes: un ja nu Hāke pagriezies atpakaļ?! Viņš ātri atskatījās. Hākes tur vairs nebija. Acu priekšā viss sagriezās. - Vai atļausiet? – kāds līdzās jautāja. Raviks nedzirdēja. Viņš raudzījās uz durvīm. Hāke nebija iegājis restorānā. Pielēkt kājās, viņš domāja. Skriet pakaļ, mēģināt vēl notvert. Aizmugurē atkal atskanēja balss. Viņš pagriezās un sastinga. Hāke bija apgājis apkārt viņam aiz muguras un tagad stāvēja līdzās. Viņš norādīja uz krēslu, uz kura bija sēdējusi Žoanna. - Vai atļausiet? Nav neviena brīva galdiņa. Raviks pamāja. Viņš nespēja izteikt ne vārda. Asinis atplūda no galvas. Tās plūda, tecēja lejup zem krēsla un pameta augumu kā iztukšotu maisu. Raviks piespieda muguru cieši pie krēsla atzveltnes. Uz galda glāzīte. Bālganais šķidrums. Viņš pacēla to un dzēra. Glāzīte bija smaga. Viņš apskatīja to. Viņa rokā tā netrīsēja. Trīsas bija apslēptas dziļāk. Hāke pasūtīja „Fine Champagne”. Veco „Fine Champagne”. Viņš runāja franciski ar smagnēju vācu akcentu. Raviks pamāja avīžu zēnam. - „Paris Soir”. Zēns pašķielēja uz durvju pusi. Tur stāvēja vecā laikrakstu pārdevēja. Viņš nemanot pasniedza salocīto laikrakstu, paķēra naudu un tūlīt arī pazuda. Viņš ir mani pazinis, domāja Raviks. Kāpēc tad viņš būtu nācis? Uz to es nebiju sagatavojies. Tagad tikai atlika sēdēt un noskatīties, ko Hāke darīs, un attiecīgi rīkoties. Viņš atvēra laikrakstu, pārlaida acis pār virsrakstiem un nolika atpakaļ uz galda. Hāke paskatījās uz viņu. - Skaists vakars, - viņš teica vācu valodā. Raviks pamāja. Hāke pasmaidīja. - Vai man nav vērīga acs? - Tā liekas. - Es jūs ievēroju jau tur, iekšā. Raviks vienaldzīgi, piesardzīgi pamāja. Viņa nervi bija saspringti līdz pēdējam. Viņš nespēja uzminēt, kas Hākem padomā. Ka Raviks Francijā atrodas nelegāli, viņš nevarēja zināt. Nav izslēgts, ka gestapo arī par to ir informēts. Bet tam bija vēl laiks. - Es tūlīt jūs pazinu, - Hāke sacīja. Raviks uzlūkoja viņu. - Pēc rētas, - Hāke norādīja uz Ravika pieri. – Korporelis. Tātad jums jābūt vācietim. Vai arī esat Vācijā studējis. Hāke smējās. Raviks joprojām lūkojās viņā. Tas nebija iespējams! Pārāk bezjēdzīgi! Sasprindzinājumam pēkšņi atslābstot, viņš dziļi uzelpoja. Hākem nebija ne mazākās nojausmas, kas viņš ir. Rētu uz pieres viņš uzskatīja par iegūtu studentu duelī. Raviks smējās. Smējās abi. Lai pārstātu smieties, Ravikam vajadzēja, savelkot rokas dūrēs, iecirst nagus delnās. - Vai trāpīts? – jautāja Hāke draudzīgā lepnībā. - Precīzi. Rēta uz pieres. Hākem skatoties, gestapo pagrabā Ravikam pārsita galvu. Asinis plūda pār acīm un mutē. Bet Hāke, te sēdēdams, uzskata to par nevainīga studentu dueļa sekām un

lepojas ar savu asredzību. Viesmīlis atnesa Hākem konjaku. Hāke baudkāri to paostīja. - Lai nu kas, - viņš paskaidroja, - konjaks viņiem ir labs! Viss cits... – Viņš pamirkšķināja Ravikam. – Viss satrunējis. Pensionāru tautiņa. Nekas cits nerūp kā tikai drošība un mierīga dzīve. Nav mūsu cienīgi pretinieki. Ravikam šķita, ka nespēs bilst ne vārda. Ja sāks runāt, tad paķers savu glāzi, trieks pret galda malu un ar asajām lauskām iekraus Hākem pa acīm. Uzmanīgi, ar grūtībām viņš pacēla glāzīti, izdzēra un mierīgi nolika atpakaļ. - Kas tas ir? – Hāke jautāja. - „Pernod”. Absinta aizvietotājs. - Ā, absints. Tas, kas frančus padarot impotentus, vai ne ko? – Hāke smīnēja. – Atvainojiet! Tas nebija jums personiski domāts. - Absints ir aizliegts, - Raviks sacīja. – Šis te ir nevainīgs aizstājējs. Absints padarot sterilu, nevis impotentu. Tāpēc tas ir aizliegts. Šis te ir anīss. Garšo kā lakrica. Nekas, tā lieta iet, viņš nodomāja. Pat bez īpaša satraukuma. Atbildu viegli un tekoši. Dziļi iekšienē svilpdams, griežas melns mutulis – bet virspusē viss mierīgi. - Vai jūs dzīvojat Parīzē? – Hāke interesējās. - Jā. - Sen jau? - Pastāvīgi. - Saprotu, - Hāke sacīja. – Ārzemju vācietis. Vai te arī esat dzimis? Raviks pamāja. Hāke dzēra savu konjaku. - Daudzi no mūsu labākajiem ļaudīm arī dzimuši ārpus Vācijas. Fīrera vietnieks dzimis Ēģiptē. Rozenbergs – Krievijā. Darē nācis no Argentīnas. To dara pasaules uzskats, vai nav tā? - Tikai tas, - Raviks atbildēja. - Tā jau es domāju, - Hākes seja pauda apmierinātību. Tad viņš mazliet paliecās pāri galdam un, šķiet, sasita papēžus zem galda. – Starp citu... atļaujiet – fon Hāke. - Horns, - Raviks tikpat ceremoniāli atbildēja. Tas bija viens no viņa agrākajiem pseidonīmiem. - Fon Horns? – Hāke pārjautāja. - Jā. Hāke pamāja. Viņam radās jau lielāka uzticība. Bija sastapis savu aprindu cilvēku. - Jūs droši vien labi pazīstat Parīzi, vai ne tā? - Kaut cik. - Es, protams, nerunāju par muzejiem. – Hāke lietpratīgi pasmīnēja. - Es zinu, par ko jūs runājat. Āriskais pārcilvēks, liekas, gribētu jautri uzdzīvot, bet nezina, kurp doties, domāja Raviks. Ja varētu viņu iedabūt kādā nostūrī, nomaļā krogā, kādā nolaistā bordelī, viņš steigšus apsvēra. Tādā vietā, kur neviens netraucētu, nekavētu. - Te laikam ir dažādas iespējas, vai ne? – Hāke jautāja. - Vai jūs tikai nesen iebraucāt Parīzē? - Ik pēc divām nedēļām atbraucu uz divām trim dienām. Sava veida kontrole. Ļoti svarīgi. Pēdējā gadā esam te daudz ko panākuši. Darbojas lieliski. Nevaru par to runāt, bet... – Hāke smējās. – Te ir viss pērkams. Pērkami ļautiņi. Mums ir zināms tikpat kā viss, ko gribam zināt. Nekas tāpēc nav pašiem jāmeklē. Viss tiek pienests. Tēvijas nodevība kā sava veida patriotisms. Partiju sistēmas sekas. Katra partija nodod citas, arī tēviju, lai tikai paši varētu iedzīvoties. Tā ir mūsu priekšrocība. Mums te ir neskaitāmi domubiedri.

Ietekmīgākajās aprindās. – Viņš pacēla glāzīti, apskatīja, saprata, ka tā ir tukša, un nolika atpakaļ. – Viņi pat nebruņojas. Iedomājas, ka mēs neko nepieprasīsim, ja viņi nebūs bruņojušies. Ja jūs zinātu viņu lidmašīnu un tanku skaitu – jūs no smiekliem nomirtu par šiem pašnāvības kandidātiem. Raviks klausījās. Bija saspringti uzmanīgs, un tomēr visapkārt ap viņu viss peldēja – gluži kā sapnī īsi pirms pamošanās. Galdi, viesmīļi, pievakares rosība, garām slīdošo mašīnu rindas, mēness virs jumtiem, raibās gaismas reklāmas uz namu fasādēm... Un viņam pretī – runātīgais, daudzkārtējais slepkava, kurš sakropļojis viņa mūžu. Divas sievietes elegantos, pieguļošos kostīmos pagāja garām. Un uzsmaidīja Ravikam. Iveta un Marta no „Ozīrisa”. Viņām bija brīvdiena. - Cik šikas, velns parāvis! – nopriecājās Hāke. Kāda šķērsieliņa, domāja Raviks. Šaura, tukša ieliņa... ja varētu turp aizdabūt. Vai arī Buloņas mežā. - Šīs divas dāmas pārtiek no mīlestības, - viņš paskaidroja. Hāke raudzījās viņām nopakaļ. - Izskatās pievilcīgas. Jūs te esat šai ziņā labi informēts, vai ne tā? – Viņš pasūtīja otrreiz konjaku. – Vai atļausiet jūs pacienāt? - Paldies, es labāk palikšu pie šī paša. - Stāsta, ka Parīzē esot satriecoši iestādījumi. Ar uzvedumiem un tamlīdzīgi!... Hākes acis spīguļoja. Spīguļoja tāpat kā toreiz – pirms gadiem – gestapo pagraba saltajā gaismā. Es nedrīkstu par to domāt, apņēmās Raviks. Patlaban ne. - Vai jūs neesat nevienā no tādiem krodziņiem bijis? - Esmu dažos bijis. Protams, izziņas pēc. Paskatīties, cik tālu tauta var nolaisties. Bet īstajos laikam nav trāpījies būt. Man turklāt jābūt visai piesardzīgam. Varētu arī pārprast un izskaidrot aplam. Raviks pamāja. - No tā jums nav ko baidīties. Ir vietas, kurās neviens tūrists netiek iekšā. - Vai jums tās ir zināmas? - Un kā vēl! Pat ļoti labi. Hāke izdzēra otro glāzīti. Viņš kļuva atklātāks. Saspringtība, kāda viņam būtu Vācijā, zuda. Raviks noprata, ka viņam nav ne mazāko aizdomu. - Man bija padomā šodien mazliet izklaidēties, - viņš teica. - Tiešām? - Jā. Es to laiku pa laikam daru. Vajagot izzināt visu, kas vien ir izzināms. - Pareizi! Pilnīgi pareizi! Hāke kādu brīdi stīvu skatienu uzlūkoja Raviku. Piedzirdīt, domāja Raviks. Ja citādi nevar, jāpiedzirda un kaut kur jāaizstiepj. Hākes sejā pēkšņi pavisam cita izteiksme. Viņš nebija piedzēries, tikai apsvēra, kā rīkoties. - Žēl, - viņš beidzot teica. – Es būtu labprāt piedalījies. Raviks klusēja. Lai tikai Hākem nerastos nekādas aizdomas. - Man šonakt jādodas atpakaļ uz Berlīni. – Hāke paskatījās pulkstenī. – Pēc pusotras stundas. Raviks nepakustējās. Man jāiet līdzi, viņš domāja. Droši, ka viņš dzīvo kādā hotelī. Ne jau privātā dzīvoklī. Ieiet līdzi istabā un tur piebeigt. - Es te gaidu uz diviem paziņām, - sacīja Hāke. – Tūlīt tiem jābūt klāt. Mēs brauksim kopā. Mans čemodāns ir jau stacijā. Iesim no šejienes tūlīt uz vilcienu. Viss, domāja Raviks. Kāpēc man nav līdz revolvera? Kāpēc es kā tāds idiots pēdējā laikā biju pārliecināts, ka tā bijusi tomēr maldīšanās? Būtu uz ielas nošāvis un mēģinājis pa metro ieeju pazust. - Žēl, - Hāke atkārtoja. – Bet varbūt mēs varam to panākt nākošreiz. Pēc divām

nedēļām būšu atkal te. Raviks uzelpoja. - Labi. - Kur jūs dzīvojat? Es tad varētu jums piezvanīt. - „Velsas princī”. Tepat pāri ielai. – Hāke izvilka no kabatas piezīmju bloku un ierakstīja adresi. Raviks skatījās uz grezno, sarkano mīkstas ādas iesējumu. Šaurs zelta zīmulis. Nezin, kas tur rakstīts? – viņš prātoja. Jādomā, informācija, kas norāda ceļu uz nāvi un mocībām. Hāke iebāza piezīmju grāmatiņu kabatā. - Šarmanta sieviete, ar kuru jūs pirmīt runājāt, - viņš teica. Raviks sākumā neattapa, par ko ir runa. - Ak tā... jā, ļoti. - Vai kinoaktrise? - Kaut kas tamlīdzīgs. - Laba paziņa? - Tieši tā. Hāke, aizmirsies domās, vērās tālumā. - Tas šeit ir grūti... iepazīties ar kādu simpātisku dāmu. Pārāk maz laika, un nerodas īstās iespējas... - To var nokārtot, - Raviks apsolīja. - Tiešām? Jūs neesat ieinteresēts? - Par ko? Hāke samulsis iesmējās. - Piemēram, attiecībā uz to dāmu, ar kuru jūs runājāt. - Ne mazākā mērā. - Velns ar ārā, tas nebūtu slikti! Vai viņa ir francūziete? - Man liekas, itāliete. Un vēl dažu citu rasu piejaukums. Hāke smīkņāja. - Nav slikti. Mājās kaut kas tāds, protams, nav iespējams. Bet šeit esmu zināmā mērā inkognito. - Vai jūs? Hāke uz brīdi samulsa. Tad pasmaidīja. - Saprotu! Savējiem, protams, ne, bet citādi – stingrs inkognito. Starp citu, man iešāvās prātā... Vai jums nav kāda saskare ar bēgļiem? - Tikpat kā nekādas, - Raviks piesardzīgi atteica. - Žēl! Mēs būtu labprāt, zināmu... Jūs saprotat, informāciju... mēs pat maksājam... – Hāke pacēla roku. - ...protams, šai gadījumā par to nevar būt runas! Un tomēr, arī visniecīgākās ziņas... Raviks manīja, ka Hāke gaida atbildi. - Iespējams, - sacīja Raviks. – Nekad jau nevar zināt... Vienmēr var kaut kas atgadīties. Hāke pievirzījās tuvāk. - Tas, vai zināt, ir viens no maniem uzdevumiem, sakari no iekšienes uz ārieni. Reizēm grūti tikt klāt. Mums te ir uzticami cilvēki. – Viņš zīmīgi sarauca uzacis. – Mūsu starpā tas, protams, ir savādāk. Godalieta. Galu galā – dzimtene. - Pats par sevi saprotams. Hāke pacēla galvu. - Tur jau nāk mani paziņas. – Pēc tam kad bija saskaitījis kopsummu, viņš nolika dažas naudas zīmes uz porcelāna šķīvīša. – Ļoti ērti, ka cenas tepat uz šķīvjiem norādītas. To vajadzētu arī pie mums ieviest. – Viņš piecēlās un sniedza roku. – Uz redzēšanos, fon Horna kungs. Esmu ļoti priecīgs ar jums iepazīties. Pēc divām nedēļām es jums piezvanīšu. – Viņš smaidīja. – Protams, diskrēcija.

- Neapšaubāmi. Neaizmirstiet. - Es neko neaizmirstu. Nevienu seju, nevienu norunu. Nevaru sev to atļauties. Tāds amats. Raviks stāvēja viņam pretī. Bija tāda sajūta, ka vajadzētu ar roku izsist caurumu betona mūrī. Tad Raviks juta Hākes roku savējā. Tā bija neliela un pārsteidzoši mīksta. Raviks vēl brīdi neapņēmīgi palika stāvam un raugāmies Hākem nopakaļ. Tad apsēdās. Pēkšņi viņu sagrāba trīsas. Pēc kāda laika viņš samaksāja un devās laukā. Sekoja tai virzienā, kur bija aizgājis Hāke. Tad attapās, ka bija redzējis viņu kopā ar vēl diviem iekāpjam taksometrā. Nebūtu nekādas nozīmes viņam sekot. Hāke bija jau no viesnīcas izrakstījies. Ja ieraudzītu nejauši kaut kur Raviku vēlreiz, viņam varētu rasties aizdomas. Raviks pagriezās atpakaļ un devās uz savu hoteli. - Tu esi prātīgi darījis, - sprieda Morozovs. Viņi sēdēja kādas kafejnīcas priekšā pie Apaļā laukuma. Raviks nopētīja savu labo roku. Viņš bija to vairākkārt nomazgājis degvīnā. Un pats saprata, cik tas muļķīgi, tomēr citādi nespēja. Tagad āda uz rokas bija sausa kā pergaments. - Traks tu būtu bijis, ja kaut ko uzsāktu. Labi, ka tev nekas nebija līdzi. - Jā, - Raviks bez īstas pārliecības piekrita. Morozovs vērīgi paskatījās viņā. - Tu taču neesi tāds idiots, ka slepkavības vai slepkavības mēģinājuma dēļ gribi stāties tiesas priekšā? Raviks klusēja. - Ravik... – Morozovs uzplāja ar pudeli pa galdu. – Nefantazē! - Es to nedaru. Bet saproti, iedomājoties vien, ka esmu tādu izdevību palaidis garām, mani sāk kratīt drebuļi. Bijis divas stundas agrāk, es viņu varētu kaut kur ievilkt... vai kaut kā citādi... Morozovs ielēja divās glāzītēs. - Izdzer! Tā ir vodka. Gan viņš tiks tavos nagos. - Nevar zināt. - Tu viņu dabūsi rokā. Viņš ieradīsies. Šitie tipi atgriežas, tev bija labs āķis, uz kā viņš uzķērās. Vesels! Raviks izdzēra savu glāzi. - Es vēl varu pagūt uz Ziemeļu staciju. Paskatīties, vai viņš aizbrauc. - Kāpēc ne. Vari arī pamēģināt viņu tur nošaut. Nopelnīsi vismaz divdesmit gadus pārmācības namā. Vai tev vēl ir kāda tamlīdzīga ideja? - Jā. Es varētu novērot, vai viņš aizbrauc. - Trāpītos viņam acīs, un viss pasākums vējā. - Man vajadzēja pajautāt, kurā hotelī viņš apmetas. - Un padarītu viņu aizdomīgu. – Morozovs atkal pielēja glāzītes. – Klausies, Ravik! Es tevi saprotu, tu te sēdi un domā, ka viss, ko darīji, ir aplam darīts. Met tādas domas no galvas laukā! Ja gribi, sadauzi kaut ko lupatlēveros. Kaut ko lielu, ne pārāk dārgu. Manis pēc varētu to palmu dārzu „International” hotelī. - Nav jēgas. - Tad runā. Runā, stāsti, kamēr ģībiens uznāk. Izrunā visu no sevis laukā. Izrunājies mierīgi. Tu neesi krievs, citādi to saprastu. Raviks izslējās. - Boris, es zinu, žurkas vajag iznīcināt, nevis ielaisties ar tām kautiņā. Bet runāt es par to nevaru. Toties domāšu par to. Apsvēru, kā tas jādara. Es to preparēšu kā operācijā. Ciktāl kaut ko iespējams preparēt. Pieradīšu. Man ir divas nedēļas laika. Tas ir labi. Tas ir

sasodīti labi. Es pieradīšu saglabāt mieru. Tev taisnība, var kaut ko runājot iznīcināt, lai iegūtu mieru un spēju visu apsvērt. Var arī kaut ko domājot iznīcināt un panākt to pašu. Naidu. Aukstasinīgi domās iznīcinot, pievērst lietderīgam mērķim. Domās es tik bieži Hāki galināšu, ka tad, kad viņš atgriezīsies, tas būs pārvērties par paradumu. Tūkstošajā reizē cilvēks darbojas apdomīgāk nekā pirmajā reizē. Un tagad parunāsimies. Bet par kaut ko citu. Kaut vai par tām baltajām rozēm tur pāri pretī! Paskaties uz tām! Šai smacīgajā naktī tās ir līdzīgas sniegam. Līdzīgas putām nakts trauksmainajās bangās. Vai tagad esi apmierināts? - Nē, - sacīja Morozovs. - Labi. Paskaties uz šo vasaru. Tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītajā gadā. Tai ir sēra smaka. Rozes izskatās kā sniegs uz brāļu kapiem nākošajā ziemā. Mēs toties esam jautra sabiedrība, vai ne ko? Lai dzīvo neiejaukšanās gadsimts! Morālo jūtu pārakmeņošanās gadsimts! Daudzi tiek nogalināti šai naktī, Boris. Katrā naktī. Daudz nogalināto. Pilsētas deg, kaut kur vaid ebreji, mežos iet bojā čehi, ķīnieši deg, aplieti ar japāņu benzīnu, pa koncentrācijas nometnēm ložņā nāves soģis – vai tad mums jābūt sentimentāliem sievišķiem, kad jāiznīcina slepkava? Mēs viņu dabūsim un novāksim, kā pietiekami bieži mums bija jādara ar cilvēkiem bez kādas vainas, kas atšķīrās no mums tikai ar savādāku formas tērpu. - Labi, - noteica Morozovs. – Vai vismaz jau labāk. Vai tu esi kādreiz mācījies apieties ar nazi? Nazis dara savu bez trokšņa. - Liec mani šodien mierā! Vajag tomēr reiz izgulēties. Lai arī es izliekos tik mierīgs, velns viņu zin vai varēšu aizmigt. Vai saproti? - Jā. - Šai naktī es galināšu un galināšu. Divās nedēļās man jāpārvēršas par automātu. Svarīgi – tikt šim laikam pāri. Lai pienāktu tas laiks, kad pirmoreiz varēšu gulēt. Dzeršana nepalīdz. Miega līdzekļi arī ne. Man jāaizmieg aiz pārguruma. Tad otrā dienā viss ir kārtībā. Vai saproti? Morozovs labu laiku nekā neteica. - Dabū sievieti, - viņš tad ieminējās. - Ko tas līdz? - Tomēr. Gulēt ar sievieti vienmēr der. Piezvani Žoannai. Viņa atnāks. Žoanna. Patiesi. Viņa taču pirmīt bija restorānā. Kaut ko stāstīja. Viņš jau bija to aizmirsis. - Es neesmu krievs, - sacīja Raviks. – Vai ir vēl kādi priekšlikumi? Parasti. Tikai paši parastākie. - Dievs debesīs! Nesarežģī visu! Pats vienkāršākais, kā tikt no sievietes vaļā, - laiku pa laikam ar viņu pārgulēt. Neļaut vaļu iztēlei. Kāda vajadzība dabisku aktu dramatizēt? - Jā, - piekrita Raviks. – Kāda vajadzība? - Tad ļauj man piezvanīt. Es tev kaut ko atzvanīšu šurp. Ne velti esmu portjē. - Paliec te. Ir jau viss kārtībā. Labāk iedzersim un skatīsimies uz rozēm. Mirušo sejas mēnessnaktīs pēc ložmetējuguns mēdz būt tikpat baltas. Reiz to redzēju Spānijā. Debesis esot fašistu izgudrojums, toreiz teica metālstrādnieks Pablo Nonass. Viņam bija noņemta kāja. Bija gauži pikts uz mani, ka es nevarēju viņam otru iekonservēt spirtā. Jūtoties jau par vienu ceturtdaļu apglabāts. Nezināja, ka suņi kāju bija nozaguši un apēduši.

XXV

Vēbers ienāca pārsienamā telpā. Pamāja Ravikam. Viņi izgāja gaitenī. - Zvana Dirāns. Viņš gribētu, lai jūs tūlīt pat aizbrauktu uz turieni. Stāsta kaut ko par neparastu gadījumu un īpašiem apstākļiem. - Tas nozīmē, ka Dirāns ir neveiksmīgi operējis un grib tagad vainu uzgrūst man. Vai ne tā? - Nedomāju vis. Viņš ir uztraukts. Kā liekas, ir neziņā, ko darīt. Raviks pakratīja galvu. Vēbers klusēja. - Kā viņš vispār zina, ka esmu atgriezies? – Raviks jautāja. Vēbers paraustīja plecus. - Ne mazākās jausmas. Droši vien kāda māsa būs pateikusi. - Kāpēc viņš neaicina Bino? Bino ir ļoti zinošs ķirurgs. - To es viņam teicu. Viņš paskaidroja, ka šis esot sevišķi komplicēts gadījums. Jūsu specialitāte. - Blēņas. Parīzē ir lieliski ārsti jebkurā specialitātē. Kāpēc viņš nezvana Martelam? Vienam no labākajiem speciālistiem pasaulē? - Vai tad jūs to nesaprotat? - Protams. Negrib kolēģu priekšā izgāzties. Ar nelegālu ārstu bēgli tas ir savādāk. Tam jāpievalda mēle. Vēbers palūkojās uz Raviku. - Vai brauksiet? Kavēties nedrīkst. Raviks parāva vaļā sava virsvalka saitītes. - Protams, - viņš pikti izgrūda. – Ko lai es citu daru? Bet tikai tad, ja jūs braucat līdzi. - Labi. Brauksim ar manu mašīnu. Viņi nokāpa lejā. Vēbera mašīna spīguļoja saulē klīnikas priekšā. Abi iekāpa. - Es strādāšu tikai tad, ja jūs būsiet līdzās, - sacīja Raviks. – Kas zina, kā tas mūsu draugs vēl var iegāzt. - Neticu, ka viņam patlaban kaut kas tāds padomā. Viņi sāka braukt. - Esmu daudz ko redzējis, - Raviks sacīja. – Berlīnē pazinu kādu jaunu asistentu, viņam bija visas dotības kļūt par labu ķirurgu. Reiz viņa profesors operēja iereibis, iztaisīja nepareizu griezienu un, neko neteicis, ļāva asistentam operāciju turpināt, tas neko nepamanīja – pusstundu vēlāk profesors sacēla traci, uzgrūda jauneklim vainu par nepareizo griezienu. Slimnieks nomira operācijas laikā. Jauneklis nākošajā dienā. Pašnāvība. Profesors operēja un dzēra arī turpmāk. Marso avēnijā vajadzēja apstāties; pa Galileja ielu brauca kravas mašīnu kolonna. Saule, iespīdēdama pa logu, tveicēja. Vēbers nospieda panelī pogu. Mašīnas jumts lēnām atslīdēja atpakaļ. Viņš lepni paskatījās uz Raviku. - To man nesen iebūvēja. Elektrības vads. Vareni! Ko tik cilvēki visu neizgudro, vai ne? Pa atsegto jumtu ieplūda vējš. Raviks pamāja. - Jā, vareni. Pats jaunākais ir magnētiskās mīnas un torpēdas. Vakar kaut kur izlasīju. Ja tās pašaujas mērķim garām, tad izmet līkumu, līdz tomēr to sasniedz. Apbrīnojami konstruktīvi ļaudis mēs esam. Vēbers pavērsa pret viņu savu sārto seju. Tā staroja labsirdībā. - Ko jūs mūždien ar savu karu, Ravik! Tas no mums ir vēl tālāk nekā mēness. Visas runas par to ir tikai politikai izdevīgs līdzeklis, vairāk nekas, ticiet man! Slimnieces āda kā zilgans perlamutrs. Seja pelnu pelēka. Krāšņie mati virs tās operāciju zāles spilgto lampu gaismā liesmoja kā zelts. Liesmoja ap pelnu pelēko seju ar tādu spriegumu, ka likās gluži nepiedienīgi. Tā bija vienīgā dzīvības pazīme, kas dzirksteļojot

skaļi apliecināja dzīvību, kas no miesas, šķiet, jau bija šķīrusies un turējās vēl tikai pie matiem. Jaunā sieviete, kas gulēja uz operācijas galda, bija ļoti skaista. Slaika, gara, ar seju, kurai pat dziļas nesamaņas ēna nespēja nodarīt pāri, - sieviete, radīta greznībai un mīlestībai. Sieviete asiņoja maz. Pārāk maz. - Vai jūs atvērāt dzemdi? – Raviks jautāja Dirānam. - Jā. - Un tad? Dirāns neatbildēja. Raviks pacēla galvu. Dirāns raudzījās platām acīm pretī. - Labi, - nolēma Raviks. – Māsas mums patlaban nebūs vajadzīgas. Esam trīs ārsti, ar to pietiek. Dirāns pamāja. Māsas un asistents izgāja laukā. - Un tad? – Raviks atkārtoti jautāja, kad tie bija izgājuši. - To jau jūs pats redzat. - Nē, neredzu. Raviks redzēja, bet gribēja, lai Dirāns to pasaka, Vēberam dzirdot. Tā bija drošāk. - Grūtniecība trešajā mēnesī. Asiņošana. Vajadzēja izdarīt tīrīšanu. Acīmredzot ievainoti dziļākie audi. - Un tad? – Raviks vēl jautāja. Viņš raudzījās Dirānam tieši sejā. Tā bija sastingusi nevarīgās dusmās. Nu viņš mani ienīdīs līdz mūža galam, nodomāja Raviks. Jau tāpēc vien, ka Vēbers visu dzird. - Perforācija, - sacīja Dirāns. - Ar kireti? - Protams, - atteica Dirāns un piebilda: - Ar ko tad citu? Asiņošana bija pilnīgi apstājusies. Raviks klusēdams turpināja izmeklēšanu. Tad izslējās. - Jūs iztaisījāt perforāciju un to nepamanījāt. Turklāt pa atvērumu izvilkāt zarnas cilpu. Nesapratāt, kas noticis. Laikam noturējāt to par augļa apvalku. Sākāt kasīt. Ievainojāt. Vai tā ir? Dirāna piere pēkšņi nosvīda slapja. Bārda zem sejas maskas kustējās, it kā viņš kaut ko ar grūtībām košļātu. - Iespējams. - Cik ilgi operējāt? - Kopumā, kamēr jūs atnācāt, trīsceturtdaļstundas. - Iekšēja asiņošana. Ievainota tievā zarna. Jābaidās no iespējamiem sepses draudiem. Zarna jāšuj, dzemde jāņem ārā. Nekavējoties. - Kāpēc? – Dirāns jautāja. - To jūs pats zināt. Dirāna acis nemierīgi šaudījās. - Jā, zinu. Es neaicināju jūs tāpēc... - Tas ir viss, ko es jums varu pateikt. Pasauciet visus atpakaļ un turpiniet strādāt. Ieteicu pasteigties. Dirāna žokļi kustējās. - Esmu pārāk satraukts. Vai jūs neizdarītu operāciju manā vietā? - Nē. Kā jūs zināt, esmu Francijā nelegāli un man nav tiesību operēt. - Jūs... – Dirāns uzsāka un apklusa. Sanitāri, pusē apmācīti studenti, masieri, asistenti – tādi uzdodas par ievērojamiem vācu ārstiem... Raviks nebija aizmirsis, ko Dirāns bija sastāstījis Levālam. - Msjē Levāls man šo to noskaidroja šai ziņā, - viņš teica. – Pirms manas izraidīšanas. Viņš redzēja, ka Vēbers uzmanīgi klausās. Dirāns neko neatbildēja. - Doktors Vēbers var jūsu vietā operēt. - Jūs taču diezgan bieži esat manā vietā operējis. Ja honorārs... - Honorāram nav nozīmes. Es vairs neoperēju, kopš esmu atgriezies. It īpaši slimniekus, kas nav devuši atļauju šāda veida operācijai.

Dirāns neizpratnē skatījās uz Raviku. - Nevar taču pārtraukt narkozi, lai slimniecei to pajautātu. - Kāpēc ne. Var. Bet jūs riskējat ar sepsi. Dirāna seja bija nosvīdusi slapja. Vēbers uzlūkoja Raviku. Raviks viņam pamāja. - Vai uz jūsu māsām var paļauties? – Vēbers jautāja Dirānam. - Var. - Iztiksim bez asistenta, - Vēbers sacīja Ravikam. – Esam trīs ārsti un divas māsas. - Ravik... – Dirāns apklusa. - Jums vajadzēja paaicināt Bino, - Raviks paskaidroja. – Vai Malonu, vai Martelu. Visi ir pirmklasīgi ķirurgi. Dirāns neatbildēja. - Vai atzīsiet te, Vēberam dzirdot, ka esat izdarījis dzemdes perforāciju un ievainojis zarnu, uzskatot to par augļa apvalku? Pagāja kāds brīdis, iekams Dirāns aizsmacis izdvesa: - Jā. - Vai atzīsiet, ka lūdzat Vēberu kopā ar mani, gadījuma pēc klāt esošu asistentu, izdarīt histerektomiju, zarnas rezekciju un izveidot anastomozi? - Jā. - Vai uzņemsities pilnu atbildību par operāciju un tās iznākumu, kā arī par to, ka tā tiks izdarīta bez slimnieka ziņas un piekrišanas? - Jā! Nu, protams, taču! – novaidējās Dirāns. - Labi, tad aiciniet māsas. Asistents mums nav vajadzīgs. Paskaidrojiet viņam, ka esat Vēberam un man atļāvis asistēt šai īpaši komplicētajā gadījumā. Sena noruna vai kaut kas tamlīdzīgs. Narkozi varat tālāk pats pārņemt. Vai māsām jāmazgājas no jauna? - Nav vajadzīgs, uz viņām var paļauties. Nav nekam pieskārušās. - Jo labāk. Vēdera dobums bija atvērts. Raviks ar vislielāko uzmanību vilka zarnas cilpu no atvēruma dzemdē un gabalu pa gabalam ietina sterilās salvetēs, lai pasargātu no infekcijas, līdz ievainotā daļa bija laukā. Tad pilnīgi nosedza dzemdi ar salvetēm. - Ārpusdzemdes grūtniecība, - viņš nomurmināja, pavērsies pret Vēberu. – Paskatieties te... pa pusei dzemdē, pa pusei olvadā. Nevar pat neko daudz Dirānam pārmest. Gaužām rets gadījums. Un tomēr... - Kas ir? – jautāja Dirāns aiz aizslietņa operācijas galda galvgalī. – Ko jūs teicāt? - Neko. Raviks uzlika zarnu spailes un izdarīja rezekciju. Tad ātri noslēdza vaļējos galus un izveidoja anastomozi. Operācija viņu aizrāva. Viņš aizmirsa Dirānu. Viņš pārsēja olvadu, pievadošos asinsvadus un nogrieza olvada galu. Tad sāka atdalīt dzemdi. Kāpēc tik maz asiņo? Kāpēc neasiņo stiprāk nekā sirds? Tiek taču izgriezts pats dzīvības brīnums un spēja to sniegt tālāk? Skaistais cilvēkbērns, kas te gulēja, bija miris. Tas dzīvos tālāk, bet īstenībā bija miris. Beigts zars pie paaudžu koka. Ziedošs, bet jau zaudējis auglības noslēpumu. Mūžamežu cilvēkveidīgie milzu lielie pērtiķi izgājuši tūkstošiem paaudžu garu evolūcijas ceļu. Ēģiptieši uzbūvējuši tempļus, ziedu laikus piedzīvojusi Hellāda, mistiskais asinsrites ceļš vedis augstāk un augstāk, lai beidzot rastos šis te cilvēks, kas nu bija neauglīgs kā tukša vārpa, asinis neieplūdīs vairs tālāk ne dēlā, ne meitā. Gadu tūkstošu pārmantojamības ķēdi bija pārrāvusi Dirāna raupjā roka. Bet vai arī Dirānu nav veidojušas tūkstošiem paaudzes, vai arī viņa dēļ nav plaukušas un ziedējušas Hellāda un renesanse, lai rastos viņa nejēdzīgā ķīļbārdiņa? - Traks var palikt, - noteica Raviks. - Ko jūs teicāt? – jautāja Vēbers. - Tāpat vien... Raviks atliecās.

- Gatavs, viss. Viņš ieskatījās spožo matu apņemtajā, bālajā, piemīlīgajā sejā aiz anestēzijas loka. Ieskatījās spainī, kur gulēja asiņainais kluncis... Tad paskatījās uz Dirānu. - Gatavs, viss, - viņš atkārtoja. Dirāns beidza narkozi. Viņš nepacēla acis uz Raviku. Pagaidīja, kamēr māsas izveda ratiņus ar slimnieci. Tad, ne vārda nebildis, izgāja laukā. - Rīt viņš pieprasīs piectūkstoš frankus vairāk par operāciju, - Raviks sacīja Vēberam. – Un vēl pateiks, ka izglābis viņai dzīvību. - Nez vai. Patlaban tā vis neizskatās. - Viena diena ir pietiekami ilgs laiks. Un nožēla ātri pāriet. It īpaši – ja to var izdevīgi izmantot. Raviks mazgājās. Pa logu līdzās izlietnei viņš redzēja pretējā mājā uz palodzes ziedam ģerānijas. Līdzās puķēm sēdēja pelēks kaķis. Naktī pulksten vienos Raviks piezvanīja no „Šeherezades” uz Dirāna klīniku. Dežurējošā māsa pateica, ka slimniece guļot. Pirms divām stundām viņa esot kļuvusi nemierīga. Vēbers esot tur bijis un iedevis viņai vieglu sāpju remdinošu līdzekli. Liekoties, ka viss ir kārtībā. Raviks iznāca no telefona būdas. Degunā iecirtās asas smaržas. Kāda balinātiem, dzelteniem matiem sieviete lepni un izaicinoši iepeldēja tualetes istabā. Sievietei, kuru šodien operēja, mati bija dabiski gaiši. Iesarkani, spīguļojoši gaiši. Raviks aizkūpināja cigareti un iegāja atpakaļ „Šeherezadē”. Mūžam tas pats krievu koris dziedāja mūžam tās pašas „Melnās acis”. Dziedāja visās pasaules malās nu jau divdesmit gadus. Traģēdijai, kas ieilgusi divdesmit gadus, draud briesmas kļūt smieklīgai, domāja Raviks. Traģēdijai jābūt īsai. - Atvainojiet, - viņš teica Keitai Hegstremai. – Man vajadzēja piezvanīt. - Vai viss kārtībā? - Pagaidām jā. Kāpēc viņa jautā? – viņš samulsa. Viņai taču pašai nav viss kārtībā. - Vai jūs dabūjāt to, ko gribējāt? – Raviks norādīja uz karafi ar vodku. - Nē. - Nē? Keita pakratīja galvu. - Patlaban ir vasara. Vasarā nedrīkst tupēt naktsklubos. Vasarā vajag sēdēt uz terases. Kaut vai kāda panīkuša kociņa tuvumā, lai arī tam būtu apkārt dzelzs režģis. Viņš pacēla galvu un ielūkojās tieši acīs Žoannai. Jādomā, ka viņa bija atnākusi pa to laiku, kamēr viņš zvanīja pa telefonu. Iepriekš viņas nebija. Žoanna sēdēja kaktā pāri pretī. - Vai gribat kaut kur citur aiziet? – Raviks jautāja Keitai. Viņa pakratīja galvu. - Nē. Jūs varbūt? Pie kāda panīkuša kociņa? - Tur arī degvīni lielākoties ir bālasinīgi. Šim te nav nekādas vainas. Koris apklusa. Orķestris sāka spēlēt blūzu. Žoanna piecēlās un pārgāja uz dejas laukumiņu. Raviks nevarēja viņu skaidri saskatīt. Neredzēja arī, ar ko viņa bija atnākusi. Tikai kad blāvi zilais starmetis slīdēja pāri dejotājiem, viņa iznira gaismā un tūlīt atkal iegrima nokrēslī. - Vai jūs šodien operējāt? – jautāja Keita Hegstrema.

- Jā... - Nezin kā pēc paveiktas operācijas jūtas cilvēks vakarā, sēžot naktsklubā? Vai tā, kā atgriežoties no kaujas mierīgā pilsētā? Vai arī no slimības dzīvē? - Ne vienmēr. Reizēm jūties tikai iztukšots. Žoannas acis blāvajā gaismas starā izskatījās dzidras. Viņa lūkojās uz Raviku. Mana sirds ir mierīga, domāja Raviks. Kaut kas cits. Sitiens pa saules pinumu. Par to ir tūkstošiem dzejoļu sarakstīts. Un sitienu neesi devusi tu, sakarsušais, skaistais, dejojošais miesas gabaliņš, - tas rodas manu smadzeņu tumšajos nostūros... un, ja arī ir jūtamāks, kad tu slīdi tur tam gaismas staram cauri, tad tikai tāpēc, ka nejauši kāds kontakts smadzeņu rievās kļuvis vaļīgs. - Vai tā nav tā sieviete, kura te kādreiz dziedāja? - Tā pati. - Vai viņa te vairs nedzied? - Man liekas, nē. - Viņa ir skaista. - Tā? - Jā. Pat vairāk nekā skaista. Tā ir seja, kurā staro pati dzīvība. - Iespējams. Keita vēroja Raviku piemiegtām acīm. Viņa smaidīja. Smaids, kas varētu izplūst asarās. - Ielejiet man vēl glāzīti, un tad iesim, - viņa teica. Pieceļoties Raviks juta sev pievērstu Žoannas skatienu. Viņš paņēma Keitu zem rokas. Nepieciešams tas nebija, Keita mierīgi varēja iztikt bez citu palīdzības, bet Žoannai nenāktu par ļaunu to redzēt. - Vai jūs man neizdarītu kādu pakalpojumu? – jautāja Keita, kad viņi atradās viņas istabā hotelī. - Protams. Ja vien tas būs manos spēkos. - Vai jūs neatnāktu man līdzi uz Monforu balli? - Kas tas ir, Keit? Neko par to nezinu. Viņa iesēdās atzveltnes krēslā. Krēsls bija viņai pārāk liels. Viņa izskatījās tanī tik trausla kā porcelāna ķīniešu dejotājas figūriņa. Plakstiņi nosedza acis dziļāk nekā parasti. - Monforu balle ir Parīzes sabiedrībā pats ievērojamākais notikums vasaras sezonā, - viņa paskaidroja. – Tā notiks nākošajā piektdienā Luī Monfora savrupmājā un dārzā. Vai šis vārds jums neko neizsaka? - Neko. - Vai jūs nāktu man līdzi? - Kā tad es to varētu? - Es dabūšu jums ielūgumu. - Kāpēc, Keit? – Raviks neizpratnē jautāja. - Es gribētu aiziet. Nepatiktu iet vienai. - Vai tad jums vajadzētu iet vienai? - Vajadzētu. Nav nekādas vēlēšanās iet ar kādu no agrākajiem paziņām. Es to nespēju vairs izturēt. Vai varat to saprast? - Varu. - Tie ir paši skaistākie un pēdējie dārzu svētki Parīzē. Pēdējos četros gados neesmu izlaidusi nevienus. Vai jūs izdarītu man šādu pakalpojumu? Raviks saprata, kāpēc viņu aicina līdzi. Keita justos drošāk. Viņš nevarēja atteikt. - Labi, Keit, - viņš piekrita. – Tikai nevajag man sūtīt īpašu ielūgumu. Ja darīsiet zināmu, ka nākat ar kādu, domāju – ar to pietiks. Viņa pamāja.

- Protams. Paldies, Ravik. Es tūlīt piezvanīšu Sofī Monforai. Raviks piecēlās. - Piektdien es piebraukšu. Kas jums būs mugurā? Keita, galvu nepacēlusi, paskatījās viņā. Gludi sasukātajos matos krasi atstarojās gaisma. Ķirzakas galviņa, nodomāja Raviks. Bezmiesīgas pilnības trauslā, sausā un stingrā elegance, kas nekad nav sasniedzama ar veselību apveltītajam. - To nu man vajadzēja pateikt sākumā, - pavilcinājusies viņa atzinās. – Tie ir kostīmu svētki, Ravik. Dārza svētki Luī XIV galmā. - Debestiņ! – Raviks apsēdās no jauna. Keita sāka smieties – dabiski un gluži bērnišķīgi. - Te ir labs, vecs konjaks, - viņa teica. – Vai negribat? Raviks pakratīja galvu. - Ko tik cilvēki visu neizdomā! - Katru gadu notiek kaut kas tamlīdzīgs. - Tātad man vajadzētu... - Es par visu parūpēšos, - viņa steigšus pārtrauca. – Jums nav galva jālauza. Es pagādāšu kostīmu. Kaut ko vienkāršu. Jums nevajadzēs pat uzlaikot. Iedodiet man tikai savus izmērus. - Nē, man tomēr ir nepieciešams konjaks. Keita pabīdīja viņam tuvāk pudeli. - Tikai neatsakieties. Raviks izdzēra konjaku. Divpadsmit dienas, viņš domāja. Pavisam divpadsmit dienas, līdz Hāke atkal būs Parīzē. Divpadsmit dienas, kas jānosit. Divpadsmit dienas – viņa dzīvē nekā vairāk nebija, un tālāk par tām viņš nespēja domāt. Divpadsmit dienas – aiz tām rēgojas bezdibenis. Bija gluži vienalga, kā šo laiku pavadīt. Kostīmu svētki – kas varētu būt vēl groteskāks šajās divās plūstošajās nedēļās? - Labi, Keit. Raviks vēlreiz aizgāja uz Dirāna klīniku. Sieviete ar zeltrūsganajiem matiem gulēja. Uz pieres viņai bija izspiedušās lielas sviedru lāses. Seja bija sasarkusi, mute pavērta. - Vai temperatūra? – viņš jautāja māsai. - Trīsdesmit septiņi un astoņi. - Nekas. Viņš noliecās pār miklo seju. Slimnieces elpā nejuta vairs ēteri. Tā bija svaiga un aromātiska kā timiāns. Timiāns, viņš atcerējās. Kalnu pļava Švarcvaldē. Aizelsdamies, rāpus karstajā saulē, lejā kaut kur dzirdamas sekotāju balsis – un apdullinošā timiāna smarža. Savādi, ka viss aizmirstas, tikai smaržas ne. Timiāns... vēl pēc divdesmit gadiem šī smarža atsauks no atmiņas dzīlēm visu bēgšanas dienas ainu Švarcvaldē, it kā tas būtu vēl tikai vakar noticis. Kāpēc pēc divdesmit gadiem, viņš nodomāja, pēc divpadsmit dienām. Raviks devās pa siltajām pilsētas ielām uz hoteli. Pulkstenis bija aptuveni trīs. Viņš uzkāpa augšā. Istabā, durvju priekšā, gulēja balta aploksne. Raviks pacēla. Uz aploksnes rakstīts viņa vārds, bet nebija ne markas, ne zīmoga. Žoanna, viņš domāja un atvēra to. Izkrita čeks. No Dirāna. Raviks vienaldzīgi paskatījās uz ciparu. Tad paskatījās vēlreiz. Un nespēja ticēt. Tie nebija parastie divsimt franki. Tie bija divi tūkstoši. Laikam bija pamatīgi nobijies, viņš nodomāja. Divi tūkstoši franku Dirāns dod brīvprātīgi! Tas jau ir astotais pasaules brīnums!

Viņš ielika čeku kabatas portfelī un nolika kaudzīti grāmatu uz galda līdzās gultai. Pirms divām dienām viņš bija tās nopircis, lai būtu ko lasīt, ja nevarēs gulēt. Ar grāmatām bija savādi – tās ieguva arvien lielāku nozīmi viņa dzīvē. Tās nespēja aizvietot visu, tomēr sniedzās dziļāk, kur nekas cits vairs klāt netika. Raviks atcerējās, ka pirmajos gados svešatnē nebija grāmatām pieskāries, tās likās bālas salīdzinājumā ar īstenību. Tagad tās bija pārvērtušās par tādu kā aizsargvalni – ja arī aizsardzību nedeva, taču atbalstu gan. Nekādu lielu palīdzību, bet pasargāja no izmisuma laikā, kad viss draudēja nosmakt tumsā. Ar to jau pietika. Kādreiz bija radušās domas, kas šodien tiek izsmietas un noniecinātas, bet domas bija radušās, tās paliks, un ar to pietika. Vēl Raviks nebija paguvis atvērt grāmatu, kad iezvanījās telefons. Viņš necēla klausuli. Zvanīja ilgi. Pēc brīža, kad zvans apklusa, viņš pacēla klausuli un jautāja portjē, kas zvanījis. - Viņa nenosauca savu vārdu, - paskaidroja portjē. Raviks dzirdēja, ka viņš runājot ēda. - Tā bija sieviete? - Jā. - Vai viņa runāja ar akcentu? - To es nezinu. – Portjē joprojām kaut ko gremoja. Raviks piezvanīja uz Vēbera klīniku. No turienes neviens nebija zvanījis. Arī no Dirāna ne. Tad viņš lūdza savienot ar hoteli „Lancaster”. Telefoniste paskaidroja, ka no turienes neviens nav uz viņu numuru zvanījis. Tātad tā būs bijusi Žoanna. Laikam būs zvanījusi no „Šeherezades”. Pēc stundas telefons zvanīja atkal. Raviks nolika grāmatu sānis. Piecēlās un piegāja pie loga. Atbalstījās ar elkoņiem pret palodzi un gaidīja. Viegla vēja pūsma uzdvesa liliju smaržu. Emigrants Vīzenhofs bija noziedējušās neļķes sava loga priekšā nomainījis ar lilijām. Siltajās naktīs tagad istaba smaržoja kā kapliča vai klostera dārzs. Raviks nespēja saprast, vai Vīzenhofs to darīja, godinādams Goldberga piemiņu, vai arī tāpēc, ka lilijas labi padodas koka kastēs. Telefons klusēja. Šonakt es varbūt aizmigšu, viņš domāja un atkal likās gultā. Žoanna atnāca, kad viņš gulēja. Viņa tūlīt pat iededzināja griestu lampu un palika durvīs stāvam. Viņš atvēra acis. - Vai tu esi viens? – viņa jautāja. - Nē. Nodzēs gaismu un ej. Mirkli pakavējusies, viņa piegāja un atrāva vaļā vannas istabas durvis. - Meli, - viņa pasmaidīja. - Vācies pie velna! Esmu noguris. - Noguris? No kā? - Noguris. Ardievu. Viņa pienāca tuvāk. - Tu tikai nupat esi pārnācis. Es zvanīju ik pa desmit minūtēm. Žoanna paglūnēja uz Raviku. Viņš neaizrādīja, ka viņa melo. Pārģērbusies. Gulējusi ar savu mīļāko, aizsūtījusi to mājās un tagad atnākusi, lai mani pārsteigtu un pierādītu Keitai Hegstremai, kuru domāja te sastapt, kāds es esmu nelietīgs izvirtulis, pie kura sievieši naktīs iet un nāk un no kura vajag sargāties. Viņš neviļus pasmaidīja. Atjautīga akcija, kaut arī vērsta pret pašu, allaž izraisīja Ravika apbrīnu.

- Ko tu smejies? – Žoanna skarbi noprasīja. - Es smejos? Kāpēc lai es nesmietos? Izdzēs gaismu. Tu izskaties tanī atbaidoša. Un ej. Liekas, viņa pat to nedzirdēja. - Kas bija tā padauza, ar kuru tu biji kopā? Raviks paslējās sēdus. - Taisies, ka tiec, vai es tev ielaidīšu ar kaut ko pa galvu! - Ak tā... – viņa pētoši noraudzījās Ravikā. – Tad tā gan! Tik tālu jau! Raviks paķēra cigareti. - Neesi nu smieklīga. Tu dzīvo ar citu vīrieti un rīko te greizsirdības scēnas. Ej pie sava aktiera un liec mani mierā. - Tas ir pavisam kaut kas cits, - viņa sacīja. - Protams! - Protams, tas ir kaut kas cits! – Viņa aizsvilās. – Tu ļoti labi zini, ka tas ir kaut kas cits. Kaut kas tāds, kur es neko nespēju darīt. Es pati neesmu priecīga. Uznāca, es nezinu, kā... - Tas vienmēr uznāk nezin kā... Žoanna nenolaida no viņa acis. - Tu... tu vienmēr biji tik pārliecināts! Tik pārliecināts, ka prātu varēju zaudēt! Nekas nespēj tavu pašpārliecību satricināt! Es ienīstu tavu pārākumu! Cik bieži ienīdu! Man nepieciešama aizrautība! Man nepieciešams kāds, kurš zaudē manis dēļ galvu! Man nepieciešams kāds, kurš nespēj bez manis dzīvot! Tu spēj bez manis dzīvot! Vienmēr to spēji! Es neesmu tev vajadzīga. Auksts tu esi! Tukšs tu esi! Nekā tu nezini par mīlestību! Nekad tu neesi pa īstam bijis mans! Es meloju tev, teikdama, ka toreiz tā iznāca tāpēc, ka tu divus mēnešus biji prom! Tas būtu noticis arī tad, ja tu atrastos tepat. Nesmejies! Es labi zinu starpību, zinu visu, zinu, ka tas otrs nav gudrs un nav tāds kā tu, bet viņš ir gatavs uz visu manis dēļ, nekas viņam nav svarīgāks par mani, nekas cits kā tikai es esmu viņam vajadzīga, un tas ir tas, kas man nepieciešams. Smagi vilkdama elpu, viņa stāvēja pie gultas. Raviks pasniedzās pēc kalvadosa pudeles. - Kāpēc tad tu esi te? – viņš jautāja. Viņa neatbildēja tūlīt. - Tu jau to zini, - tad klusi pateica. – Kāpēc jājautā? Viņš pielēja pilnu glāzīti un sniedza Žoannai. - Es negribu dzert, - viņa atteicās. – Kas tā bija par sievieti? - Kāda paciente. – Ravikam negribējās melot. – Ļoti slima sieviete. - Nav taisnība. Melo ticamāk... Slimai sievietei vieta klīnikā, nevis naktsklubā. Raviks nolika glāzi atpakaļ. Cik bieži patiesība liekas melīga. - Tā ir taisnība, - viņš teica. - Vai tu viņu mīli? - Kāda tev gar to daļa? - Vai tu viņu mīli? - Nē, tiešām, kāda tev, Žoan, gar to daļa? - Man gar visu ir daļa! Kamēr tu nevienu nemīli... – viņa aprāvās. - Tu nupat nosauci šo sievieti par padauzu. Kāda te var būt runa par mīlestību? - To es tikai tāpat pateicu. Es jau tūlīt redzēju, ka viņa nav tāda. Tāpēc arī teicu. Padauzas dēļ es jau nebūtu nākusi. Vai tu viņu mīli? - Nodzēs gaismu un ej. Žoanna pienāca tuvāk. - Es jau to zināju. Es paredzēju.

- Vācies pie velna, - sacīja Raviks. – Esmu noguris. Vācies pie velna ar savu lēto noslēpumainību, par kuru esi iedomājusies, ka tā ir kaut kas vēl pasaulē neredzēts, - viens tev vajadzīgs mīlestības skurbumam, aizrautībai, karjerai, otrs, kam tu paziņo, ka dziļāk un savādāk mīli, - miera ostai starplaikam, ja šis ēzelis tādai lomai piekritīs. Vācies pie velna! Pārāk daudz tev to mīlestības paveidu. - Nav taisnība. Nav tā, kā tu saki. Ir pavisam citādi. Tā nav taisnība. Es gribu pie tevis atpakaļ. Es atgriezīšos pie tevis. Raviks no jauna pielēja sev glāzīti. - Iespējams, ka tu to gribi. Bet tā ir maldīšanās. Maldini pati sevi, lai tiktu tam pāri. Tu nekad neatgriezīsies. - Atgriezīšos! - Nē. Un, ja arī, tad tikai uz īsu laiku. Uzradīsies atkal kāds cits, kurš negribēs neko citu kā vien tevi, un tā tas turpināsies. Lieliskas nākotnes izredzes man. - Nē, nē! Es palikšu pie tevis. Raviks smējās. - Mīļā meitenīt, - viņš gandrīz vai maigi sacīja. – Tu nepaliksi pie manis. Vēju nevar ieslodzīt. Ūdeni arī ne. Ja to izdara, tie sasmok. Ieslodzīts vējš pārvēršas par sasmakušu gaisu. Tu neesi radīta palikšanai. - Tu arī ne. - Es? Raviks izdzēra savu glāzi. No rīta sieviete ar zeltsārtajiem matiem, viņš domāja; tad Keita Hegstrema ar nāvi vēderā un ādu kā smalks, trausls zīds; un beidzot šī te, nesaudzīga savās dzīves alkās, vēl sveša pati sev un tomēr tik labi iepazinusi, ka vīrietim tas nav pat izprotams, naiva un aizrautīga, uzticīga savā īpatnējā veidā un neuzticīga kā viņas māte – daba, padzinēja un padzītā, noturēt gribētāja un pametēja... - Es? – Raviks atkārtoja. – Ko tu par mani zini? Ko tu zini par cilvēku, kura nedrošajā dzīvē pēkšņi ielaužas mīlestība? Ko ir vērts tavs lētais skurbums salīdzinājumā ar to? Ja, krītot – nemitīgi krītot lejup, pēkšņi sajūt pamatu zem kājām, ja bezgalīgais „kāpēc” beidzot pārvēršas par „tu”, ja pār klusēšanas tuksnesi negaidot kā mirāža uzrodas, veidojas jūtas un, par spīti paša gribai un zobgalībai, asiņu kaitēšanās izvēršas pievilcīgā ainavā, kam līdzās visi sapņi nobāl kā niecīgi un mietpilsoniski... Sidrabaina ainava, filigrāna rožu kvarca pilsēta, laistīga kā nerimtīgo asiņu gaišākais atspīdums... Ko tu par to zini? Vai tu domā, ka par to var tūlīt pat stāstīt? Ka tarkšķētāja mēle to tūlīt pat iespiedās vārdu un jūtu gatavos štampos? Ko tu zini par to, kā atveras kapi un cik baismīgas ir pagātnes bezkrāsu naktis... Kapi atveras, tanīs nav skeletu, ir tikai zeme. Zeme, auglības asni un pirmais zaļums. Ko tu par to zini? Tev patīk skurbums, svešā „es” pakļaušana sev, kam tevī jāizrist un kas nekad neizrisīs, tev patīk asiņu vētrainā rotaļa, bet tava sirds paliek tukša – jo cilvēks spēj saglabāt vienīgi to, kas aug viņā pašā. Vētrā nekas liels izaugt nevar. Tukšajās vientulības naktīs – tikai tanīs var kaut kas rasties, ja nepadodas izmisumam... Ko tu par to zini? Viņš bija runājis lēni, Žoannu neuzlūkodams, it kā aizmirsis viņu. Tagad viņš paskatījās. - Ko es te runāju? – viņš teica. – Senas, novazātas gudrības. Pārāk daudz šodien dzerts. Nāc, iedzer arī tu mazliet un ej. Žoanna apsēdās uz gultas malas un paņēma glāzi. - Es visu sapratu, - viņa teica. Viņas seja bija pārvērtusies. Kā spogulis, viņš nodomāja.

Pastāvīgi atspoguļo visu, kas tiek tam pretī runāts. Tagad viņas seja bija saspringta un skaista. - Es visu sapratu, - viņa atkārtoja. – Un reizēm arī pati tā jutu. Bet, Ravik, savā mīlestībā uz mīlestību un dzīvi tu mani bieži aizmirsti. Es biju tev tikai iegansts, tu devies savās sidraba pilsētās un mani tikpat kā neredzēji. Raviks pētoši viņā noraudzījās. - Iespējams, - viņš noteica. - Tu biji tik ļoti nodarbināts ar sevi, tik daudz atklāji sevī, ka es paliku tavas dzīves ceļmalā. - Iespējams. Bet vai tad tev ir vēlēšanās kaut ko rosināt, Žoan. Tu pati labāk zini, ka nav. - Vai tu to gribēji? - Nē, - pēc pārdomu brīža atteica Raviks. Tad pasmaidīja. – Ja esi bēglis un šķīries no visa dzīvē nesatricināmā, tad reizēm gadās iekļūt dīvainās situācijās. Un rīkoties visai dīvaini. Protams, es to negribēju. Bet tas, kam ir tikai viens vienīgs jērs, reizēm gribētu to upurēt neskaitāmiem dieviem. Un pēkšņi nakts ieslīga dziļā mierā. Tā bija atkal kā viena no tām naktīm – pirms mūžības, kad Žoanna gulēja viņam blakus. Pilsēta atkāpās tāltālu, vēl tikai dzirdama neskanīga dūkoņa pie apvāršņa, laika ritenis atkabinājies, pats laiks tik kluss kā sastindzis uz vietas. Un atkal atkārtojās pats ikdienišķākais un neaptveramākais pasaulē – divi cilvēki sarunādamies runāja katrs par sevi; un skaņas, tā sauktie vārdi, tomēr veidoja abos līdzīgas ainas un izjūtas, un no nejaušām balss saišu vibrācijām un un to izraisītām neizskaidrojamām reakcijām, no smadzeņu pelēkās masas pēkšņi atkal uzradās debesis, kurās atspoguļojās mākoņi, avoti, pagātne, ziedēšana, vīšana un pieredze. - Ravik, tu mani mīli, - sacīja Žoanna, un tas bija tikai daļēji jautājums. - Jā. Bet es daru visu, lai tiktu no tevis vaļā, - viņš sacīja mierīgi, it kā tas uz abiem tikpat kā neattiektos. Žoanna nelikās par teikto zinis. - Es nevaru iedomāties, ka mēs kādreiz nebūtu vairs kopā. Kādu laiku – varbūt. Bet ne vienmēr. Ne vienmēr... – viņa atkārtoja un notrīsēja. – Nekad – tas ir drausmīgs vārds, Ravik. Es nevaru pat iedomāties, ka mēs nekad vairs nebūsim kopā. Raviks neatbildēja. - Ļauj man te palikt, - viņa teica. – Es negribu nekad vairs atgriezties. Nekad. - Rīt pat tu atgrieztos. Tu pati to zini. - Kad esmu te, nespēju ne iedomāties, ka te nepalikšu. - Tas ir tas pats. To tu arī zini. Laikposmā tukšums. Istabas mazā, apgaismotā kabīne tā pati, kas iepriekš, - tur ir cilvēks, kuru mīli, un dīvainā kārtā viņa vairs nav, vajag tikai izstiept roku, lai viņam pieskartos, un tomēr sasniedzams viņš vairs nav. Raviks nolika glāzi. - Tu taču zini, ka atkal aizietu – rīt, parīt, kaut kad... – viņš teica. Žoanna nokāra galvu. - Jā. - Un, ja tu atgrieztos, - agrāk vai vēlāk tikpat ietu atkal un atkal prom. - Jā. – Viņa pacēla seju. Tā bija vienās asarās. – Kas tas ir, Ravik? Kas tas ir? - Kas lai to zina, - viņš mēģināja pasmaidīt. – Arī mīlestībā reizēm nav nekāda prieka, vai ne? - Jā, - Žoanna ielūkojās Ravikam acīs. – Kas ar mums notiek, Ravik? Viņš paraustīja plecus. - Es arī nezinu, Žoan. Varbūt tas ir tāpēc, ka mums vairs nav kam pieķerties. Agrāk bija daudz kas: drošības sajūta, pamats zem kājām, ticība, mērķi – balsti, uz kuriem varēja paļauties, ja uzbruka mīlestības kaite. Tagad nav nekā – vienīgi mazliet izmisuma, mazliet drosmes un atsvešinātības apziņa gan iekšēji, gan ārēji. Un, ja atnāk mīlestība, tad

tā ir kā sausā sienā iemesta lāpa. Nav nekā cita, un tas vērš to savādāku – mežonīgāku un postošāku. – Viņš pielēja savu glāzīti pilnu līdz malām. – Nedrīkst par to daudz domāt. Nav tam atbilstošu apstākļu. Garas pārdomas grauj mūsu spēkus. Un mēs taču negribam aiziet bojā, vai ne tā? Žoanna pamāja. - Negribam. Kas tā bija par sievieti, Ravik? - Kāda paciente. Es jau biju reiz ar viņu tur. Toreiz, kad tu vēl dziedāji. Pirms simt gadiem. Vai tu kaut ko arī dari? - Filmējos mazās lomās. Domāju, ka man nav spēju. Bet nopelnu pietiekami, lai būtu neatkarīga un jebkurā brīdī varētu aiziet. Es neesmu godkāra. Žoannas acis bija sausas. Viņa izdzēra glāzīti kalvadosa un piecēlās. Izskatījās nogurusi. - Kā tas viss var būt tā samezglojies, Ravik? Kāpēc? Vajag būt kādam iemeslam. Citādi mēs tā nelauzītu par to galvu? Viņš skumji pasmaidīja. - Tas ir jautājums, kas moka cilvēci kopš senseniem laikiem, Žoan. „Kāpēc?” – tas ir jautājums, pret kuru pajūk visa loģika, filozofija, zinātne. Viņa iet. Žoanna iet. Viņa ir jau pie durvīm. Raviks saspringa. Viņa iet. Viņa iet. Viņš paslējās sēdus. Pēkšņi tas nebija vairs iespējams, nekas nebija vairs iespējams, tikai vienu nakti, vienu pašu nakti redzēt viņas aizmigušo seju pie sava pleca... Rīt, tad varēs no jauna cīnīties... vēl vienu reizi dzirdēt šo elpu sev līdzās, vēl vienu reizi ļauties glāsmainai ilūzijai, valdzinošajam maldam. Neej, neej, mēs mirstam mokās, mēs dzīvojam mokās, neej, neej... Kas tad man ir? Ko man dod mana drosme?... Kurp mēs dzenamies?... Tikai tu esi reāls! Gaišais sapnis!... Dienziedu aizmirstības pļavas! Vēl tikai reizi! Vienreiz vēl mūžības dzirksti! Kam es sevi glabāju? Kurai bezcerīgai neziņai? Kādai drūmai varbūtībai? Aprakts, pazudis, manam mūžam piešķirtas vēl tikai divpadsmit dienas, divpadsmit dienas, un aiz tām nav nekā, divpadsmit dienas un šī nakts... Zīdainā āda, kāpēc tu atnāci tieši šai naktī, kas, atrauta no visām zvaigznēm, grimst vītušajos sapņos, kāpēc tu pārrāvi fortus un aizsprostus naktī, kurā esam dzīvi tikai mēs?... Vilnis ceļas pāri galvai... Nupat aizraus sev līdzi... - Žoan. Viņa apsviedās. Sejai pēkšņi pārslīdēja mežonīgs, elpu aizraujošs starojums. Viņa nosvieda visu zemē un metās pie viņa.

XXVI Mašīna apstājās Vožirāra ielas stūrī.

- Kas te notiek? – jautāja Raviks. - Demonstrācija, - šoferis atbildēja neskatīdamies. – Šoreiz komunisti. Raviks palūkojās uz Keitu. Slaika un trausla – Luī XIV galma dāmas kostīmā – viņa sēdēja rāmi. Seja bija bagātīgi pārklāta ar pūderi un tomēr bāla un kalsna. - Tad nu gan, - Raviks teica. – Tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītā gada jūlijā pirms piecām minūtēm „Ugunskrustu” fašistiskā demonstrācija, tagad komunistu... Un pa vidu

mēs abi dižā septiņpadsmitā gadsimta kostīmos. Vai nav par traku, Keit? - Kāda tam nozīme, - viņa pasmaidīja. Raviks paskatījās uz savām greznajām kurpēm. Pārāk nejēdzīga situācija. Turklāt vēl ja iedomājas, ka ikkurš policists var viņu apcietināt. - Varbūt brauksim pa citu ceļu? – jautāja Keitas Hegstremas šoferis. - Jūs nevarat šeit apgriezt, - sacīja Raviks. – Pārāk daudz mašīnu mums aizmugurē. Demonstrantu gājiens mierīgi virzījās pa šķērsielu. Ar karogiem un transparentiem. Neviens nedziedāja. Gājienu pavadīja neskaitāmi policisti. Vožirāra ielas stūrī cita policistu grupa ar velosipēdiem neuzkrītoši sarunājās. Viens no tiem patrulēja pa ielu. Viņš ielūkojās Keitas mašīnā. Nepamirkšķinājis ne acu, aizsoļoja tālāk. Keita uztvēra Ravika skatienu. - Viņu tas nepārsteidz, - viņa paskaidroja. – Viņš zina, kas notiek. Policija zina visu. Monforu balle ir vasaras ievērojamākais notikums. Māja un dārzs būs policistu ielenkts. - Tas mani ārkārtīgi nomierina. Keita pasmaidīja. Viņai nekas nebija zināms par Ravika situāciju. - Tāds dārgakmeņu daudzums vienkop tik drīz Parīzē nebūs redzams. Īsti vēsturiski kostīmi un īsti briljanti. Tādās reizēs policija negrib riskēt. Viesu vidū katrā ziņā būs arī detektīvi. - Kostīmos? - Iespējams. Un tad? - Labi, ka brīdinājāt. Es jau biju nodomājis nozagt Rotšildu smaragdus. Keita nolaida lejup loga stiklu. - Es zinu, ka tas jūs garlaiko. Bet šoreiz jāpaciešas vien būs. - Tas mani nemaz negarlaiko. Gluži otrādi. Es nezinātu, ko lai citādi daru. Vai dzērienu tur būs pietiekami? - Droši vien. Turklāt varu dot mājienu majordomam. Pazīstu viņu pietiekami labi. Bija dzirdama demonstrantu soļošana pa bruģi. Viņi nemaršēja. Gāja brīvi. Soļi skanēja tā, it kā ietu bars nogurušu cilvēku. - Kurā gadsimtā jūs būtu gribējis dzīvot, ja varētu izvēlēties? - Šinī. Citādi es jau būtu miris un kāds idiots, ieģērbies manā kostīmā, ietu uz balli pie Monforiem. - Tā es nedomāju. Es jautāju – kurā jūs vēlreiz gribētu savu dzīvi nodzīvot? Raviks skatījās uz sava kostīma samta piedurkni. - Nekas nelīdz. Tai pašā, mūsu. Tas ir pats nelietīgākais, asiņainākais, izvirtušākais, bālasinīgākais, tramīgākais un netīrākais gadsimts – un tomēr. - Es gan ne. – Keita kā saldama sažņaudza plaukstas. Mīkstais brokāts nosedza tievās roku locītavas. – Septiņpadsmitajā vai vēl agrāk kādā, jebkurā – tikai ne mūsu. Nācu pie tādas pārliecības tikai kopš dažiem mēnešiem. Agrāk nekad netiku par to domājusi. – Viņa nolaida logu pilnīgi lejā. – Cik karsts! Un tveicīgi!... Vai viņi drīz būs garām? - Jā. Jau redzams gājiena gals. Kambronna ielas virzienā atskanēja šāviens. To pašu brīdi policisti uz stūra atradās uz velosipēdiem. Kāda sieviete kaut ko kliedza. Par atbildi pūli pāršalkoja pēkšņa dūkoņa. Ļaudis sāka skriet. Mīdami pedāļus un vicinādami vāles, policisti ielauzās pūlī. - Kas tur bija? – iztrūkusies jautāja Keita. - Nekas. Pārsprāga autoriepa. Šoferis atskatījās, viņa seja bija dusmās saraukta. - Šitie... - Brauciet, - Raviks viņu pārtrauca. – Tagad var tikt cauri. Ielu krustojums bija tukšs kā izslaucīts. - Uz priekšu! – Raviks atkārtoja. No Kambronna ielas atskanēja kliedzieni. Un atkal šāviens. Šoferis sāka braukt.

Viņi stāvēja terasē ar skatu uz dārzu. Jau visur bija pilns viesu maskās. Koku dziļajā ēnā ziedēja rozes. Sveces lampionos dega ar plīvojošu, siltu gaismu. Kādā paviljonā mazs orķestris spēlēja menuetu. Šķita, ka būtu atdzīvojusies Vato glezna. - Vai nav skaisti? – jautāja Keita. - Skaisti. - Jums tiešām patīk? - Jā, Keit, vismaz no tālienes. - Nāciet. Paiesimies pa dārzu. Zem augstajiem, vecajiem kokiem izvērsās gluži neiedomājama ainava. Daudzo sveču līpinošā gaisma plūsmoja pār sidraba un zelta brokātiem, pār krāšņiem zilganiem, rožainiem un jūras zaļiem samtiem, glāsmaini apstaroja parūkas un kailos, nopūderētos plecus, skanēja pieklusinātas vijoļu balsis, viesi pa pāriem un grupām cienīgi pastaigājās šurp un turp, mirguļoja zobenu spali, čaloja strūklaka, un apcirpto buksusu ēnainās birzītes veidoja atbilstošu fonu. Raviks ievēroja, ka pat kalpotāji bija ietērpti kostīmos. Tad jādomā, ka arī detektīvi ir maskējušies. Nebūtu tik ļauni, viņš domāja, ja tevi apcietinātu neviens cits kā Moljērs vai Rasins. Vai arī pārmaiņas pēc kāds galma punduris. Viņš paskatījās debesīs. Uz rokas bija uzkritusi smaga, silta lietus lāse. Apsarkušās debesis bija sadrūvējušās. - Keit, sāks līt, - Raviks teica. - Nē. Tas nav iespējams. Dārzs... - Tomēr. Nāciet ātri! Viņš paņēma Keitu zem rokas un aizveda uz terasi. Tikko viņi tur nokļuva, lietus sāka gāzt aumaļām, it kā debesīs būtu atrautas slūžas. Sveces lampionos nodzisa, dekoratīvie panno jau pēc dažiem mirkļiem nokarājās kā izbalējušas lupatas, un sākās panika. Marķīzes, hercogienes un galma dāmas, uzrausušas brokāta svārkus, metās uz terasi; grāfi, ekselences un feldmaršali mēģināja pasargāt no ūdens savas parūkas, un viss bars kā iztramdītas, raibas vistas spraucās un spiedās cits gar citu. Ūdens brāzās parūkās, tecēja aiz apkaklēm, dekoltē, nomazgāja pūderi un krāšļojumu, bāls zibens uzliesmojums ierāva dārzu nereālā gaismā, un tūdaļ smagi nodārdināja pērkons. Keita, cieši piespiedusies pie Ravika, stāvēja nekustīgi zem terases nojumes. - Tā vēl nekad nav bijis, - viņa samulsusi teica. – Esmu te bieži piedalījusies. Nekad nekas tāds nav gadījies. Nevienu gadu. - Lieliska izdevība smaragdiem. - Nudien. Ak vai, cik nepatīkami... Kalpotāji lietusmēteļos ar lietussargiem rokā skraidelēja pa dārzu. Viņu zīda kurpēs ieautās kājas zem lietusmēteļiem izskatījās visai groteski. Kalpotāji veda pēdējās apmaldījušās, salijušās galma dāmas uz terasi, meklēja pazaudētos apmetņus un citus priekšmetus. Viens no viņiem atnesa zelta kurpīšu pāri. Tās bija ļoti greznas, un viņš tās saudzīgi turēja uz savas platās plaukstas. Lietus gāzmoja uz tukšajiem galdiem. Dārdināja pa izstiepto nojumi tā, it kā debesis bungātu ar kristāla vālītēm kādu nedzirdētu rīta jundu. - Iesim iekšā, - aicināja Keita. Mājā telpas šādam viesu daudzumam bija pārāk šauras. Laikam neviens nebija rēķinājies ar nelabvēlīgu laiku. Istabās vēl bija jūtama dienas tveice. Drūzma to padarīja vēl smagāku. Dāmu platie tērpi tika saburzīti. Zem kājām, minot uz svārku malām, plīsa zīds. Nebija gandrīz vai iespējams pakustēties. Raviks ar Keitu stāvēja pie pašām durvīm. Viņam līdzās smagi vilka elpu grāfu dzimtas „marķīze Montespan”. Viņas poraino kaklu greznoja kaklarota ar bumbierveidīgiem briljantiem. Patlaban ar savām samirkušajām matu šķipsnām viņa bija līdzīga salijušai dārzeņu tirgotājai karnevālā. Viņai blakus krekšķināja plikpaurains vīrietis bez zoda. Raviks viņu pazina. Tas bija Blanšē no ārlietu ministrijas, tērpies Kolbēra kostīmā. Turpat arī divas skaistas, šmaugas galma dāmas ar profiliem kā vēja suņiem; resns, skaļš ebreju

barons ar dārgakmeņiem nosētu platmali baudkāri plikšķināja viņām pa pleciem. Daži dienvidamerikāņi, pārģērbušies par pāžiem, uzmanīgi un izbrīnījušies viņu novēroja. Viņu vidū stāvēja ar daudziem rubīniem izrotājusies grāfiene Belēna, viņai bija krituša eņģeļa izskats, un viņa tēloja marķīzi Lavaljēru; Raviks atcerējās, ka pirms gada izoperējis viņai olnīcas – pēc Dirāna diagnozes. Šeit vispār bija tikai Dirāna aprindu ļaudis. Dažus soļus tālāk viņš ieraudzīja jauno, ļoti bagāto baronesi Ramplāru. Viņa bija apprecējusies ar angli, Raviks pēc Dirāna kļūdainās diagnozes bija viņai izoperējis dzemdi. Piecdesmittūkstoš franku honorāra. To Ravikam bija pačukstējusi Dirāna sekretāre. Raviks saņēma parastos divsimt frankus; baronese zaudēja desmit sava mūža gadus un spēju dzemdēt bērnus. Lietus smārds, stingā, versmainā tveice pajaukšus ar parfīma, ādas un miklo matu smaržu. Sejas, lietū nomazgātas, zem parūkām šķita kailākas nekā parasti bez masku kostīma. Raviks paskatījās visapkārt. Te bija daudz skaista, netrūka arī gara bagātību un skeptiskas izpratnes; bet viņa trenētā acs uztvēra arī slimību vieglas pazīmes, un viņu nespēja maldināt pat nevainojama āriene. Viņš saprata, ka zināma sabiedrības daļa jebkurā gadsimtā, vai nu dižā, vai nenozīmīgā, palika sev uzticīga, - viņš arī pazina slimību un sabrukuma simptomus. Nevērīga promiskuitāte, savu iegribu neierobežošana, sports sporta dēļ, gars bez apvalda; asprātība asprātības dēļ; gaudenās asinis izšķiestas ironijā, mīlas intrigās, banālā alkatībā, aprēķinātājā fatālismā, gļēvā bezmērķībā. No šīs puses pasaulei nav ko gaidīt glābiņu, Raviks domāja. Bet no kurienes tad? Viņš paskatījās uz Keitu. - Jūs netiksiet pie iedzeršanas, - viņa teica. – Viesmīļi te nespēs izlauzties. - Nav nekāda nelaime. Pamazām viņi tika atvirzīti blakus istabā. Te gar sienām novietoja galdus ar šampanieti. Kaut kur svečturos dega sveces. Sveču maigo gaismu reizēm pārrāva zibens šautras, un uz mirkli sejas iegrima blāvā, spokainā nebūtībā. Rībināja pērkons un, apslāpēdams balsis, valdīja un draudēja... Līdz atkal uzradās maigā sveču gaisma un reizē ar to rosība un tveice. Raviks norādīja uz galdiņiem ar šampanieti. - Vai atnest? - Nē. Ir pārāk karsts. – Keita paskatījās uz viņu. – Tādi nu ir mani svētki. - Varbūt lietus drīz pārstās. - Nē. Un ja arī... balle sabojāta. Vai zināt, ko es gribētu? Prom... - Jauki. Es arī. Te viss atgādina laiku pirms franču revolūcijas. Jebkuru brīdi var sagaidīt sankilotus. Pagāja labs brīdis, līdz viņi sasniedza izeju. Kleitas kostīms pēc tam izskatījās tā, it kā viņa būtu ilgāku laiku tanī gulējusi. Lietus lija taisnām, smagām strūklām. Palika tāds iespaids, ka nami pāri pretī atrastos aiz puķu veikala pārplūdušas vitrīnas. Piebrauca mašīna. - Kurp jūs gribētu? – jautāja Raviks. – Atpakaļ uz hoteli? - Vēl ne. Bet mēs jau arī nekur šādos kostīmos nevaram rādīties. Pabraukāsim tāpat mazliet. - Pabraukāsim. Mašīna lēnām slīdēja pa vakarīgo Parīzi. Lietus rībināja pa jumtu un noslāpēja visas pārējās skaņas. No sidraba strāvojuma iznira un atkal pazuda Triumfa arkas pelēcīgais milzenis. Paslīdēja garām Elizejas lauki ar apgaismotajiem logiem. Apaļais laukums smaržoja pēc puķēm un svaigmes – raibu krāsu vilnis nerimtīgā pelēcībā. Plašs kā jūra ar saviem tritoniem un jūras nezvēriem krēslaini pletās Konkordijas laukums. Kā nejaušs Venēcijas atspīdums piepeldēja Rivolī iela ar gaišajām arkādēm, pelēka un mūžsena pacēlās Luvra ar bezgalplašo pagalmu un gaiši laistīgajiem logiem. Tad krastmalas, tiltu līganie silueti gausajā ūdenī. Liellaivas, velkonis ar mājīgu gaismu tik mierinošs, it kā

vestu īstā miera ostā. Sēna. Bulvāri ar omnibusiem, troksni, cilvēkiem un veikaliem. Luksemburgas pils dzelzs režģi, aiz tiem parks kā Rilkes dzeja. Monparnasa kapsēta, klusējoša, pamesta. Šauras, vecas, kopā saspiestas ielas, nami; negaidot acīm atklājās klusi laukumi ar kokiem, sašķiebtām fasādēm, baznīcām, laika zoba sagrauti pieminekļi, lietū mirguļojošas laternas, kā mazi forti no zemes spraucās labierīcību jumti, šķērsielas ar hoteļiem, kur izdod istabas „uz vienu stundu”, pagātnes ielas ar patiesā rokoko un barokā smaidošām namu fasādēm, nomelnējuši namu vārti – kā no Prusta romāniem... Keita sēdēja, atslējusies mašīnas stūrī, un klusēja. Raviks smēķēja. Viņš redzēja cigaretes uguntiņu, bet dūmus nejuta. Tā, it kā viņš mašīnas tumsā smēķētu nereālu cigareti, un pamazām sāka likties, ka viss būtu nereāls – šis brauciens, nedzirdami lietū slīdošā mašīna, garām slīdošās ielas, klusā sieviete mašīnas stūrī kostīmā, kam pāri šaudās gaismas atspīdumi, rokas, kam nāve jau uzspiedusi savu zīmogu un kas tik nekustīgi guļ uz brokāta, it kā nekad vairs nespēs kustēties, - spokains brauciens caur spokainu Parīzi, caurstrāvots ar patiesības nojausmu un vārdos neizteiktām skumjām par gaidāmo šķiršanos. Viņš domāja par Hāki. Mēģināja apsvērt, kas būtu darāms. Un nespēja – domas izsīka lietū. Domāja par sievieti ar zeltsārtajiem matiem, kuru bija operējis, domāja par Rotenburgas Tauberā pavadītu lietainu vakaru ar sievieti, kuru aizmirsis, par hoteli „Eisenhut” un vijoles skaņām, kas atskanēja pa kādu nezināmu logu. Atausa atmiņā Flandrijas magoņu lauks, kur tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitajā gadā negaisa laikā krita Rombergs, negaisa laikā, kad pērkona dārdi spokaini sacentās ar viesuļuguni, it kā dievs, noguris klausīties cilvēku ķildošanos, būtu sācis apšaudīt zemi. Atcerējās Hotholstu, kur jūras kājnieku bataljona karavīrs neprasmīgi spēlēja akordeonu – žēlabaini un neizsakāmi sērīgi... Atcerējās Romu lietū, salijušu šoseju Ruānā... mūžam nerimtīgā lietus bungāšanu pa koncentrācijas nometnes jumtiem; nogalinātos spāņu zemniekus, kuru atvērtajās mutēs bija sakrājies ūdens... Klēras miklo, gaišo seju, skurbi smaržojošos ceriņus ceļā uz Heidelbergas universitāti... Pagātnes burvju lukturi... Bezgalīga pagātnes tēlu procesija, garāmslīdoša kā ielas aiz mašīnas loga... inde un mierinājums... Raviks nospieda cigareti un izslējās. Pietiek. Ja pārāk bieži atskatās, var viegli pret kaut ko atdurties un krist. Tagad mašīna rausās pa šaurajām Monmartras ieliņām augšup. Lietus mitējās. Pa debesīm zvalstījās mākoņi – sidrabaini, smagi un steidzīgi; pašas debesis kā nevaļīgas grūtnieces vēl aizgūtnēm steidz dzemdēt kaut ko no mēness. Keita lūdza šoferi apturēt mašīnu. Viņi izkāpa un, pagājuši dažas ielas augšup, nogriezās ap stūri. Pēkšņi lejā acīm pavērās visa Parīze. Plaši izpletusies, ugunīs dzirkstošā, slapjā Parīze. Ar ielām, laukumiem, nakti, mākoņiem un mēnesi. Parīze. Bulvāru loks, nokalnu bālganais zalgojums, torņi, jumti, tumsa pretmetā gaismai. Parīze. Vējš no apvāršņiem, mirguļojošais līdzenums, gaismas un tumsas caurausti tilti, tālumā virs Sēnas lietusgāze, automašīnu neskaitāmās ugunis. Parīze. Naktij atkarots gigantisks dūcošas dzīvības bišu strops, uzcelts virs miljoniem novadkanālu, gaismas zieds virs smirdoņas zem zemes, vēzis un Mona Liza... Parīze... - Vienu mirklīti, Keit, - sacīja Raviks. – Es kaut ko mums atnesīšu. Viņš iegāja krodziņā, tepat netālu. Pretī sitās svaigas aknu un asinsdesas siltā smarža. Neviens nelikās zinis par viņa kostīmu. Viņš paņēma pudeli konjaka un divas glāzītes. Saimnieks attaisīja pudeli un tad vieglītēm iebāza korķi atpakaļ. Keita stāvēja laukā – turpat, kur viņš bija to atstājis. Stāvēja savā kostīmā, trausla pret nerimtīgajām debesīm aizmugurē – it kā aizmirsta te kādā citā gadsimtā, nevis būtu zviedru izcelsmes amerikāniete no Bostonas. - Te, Keit. Pats labākais pret aukstumu, lietu un pārāk liela klusuma uzbrukumu. Dzersim uz pilsētas veselību tur lejā. - Dzersim. – Viņa paņēma glāzīti. – Labi gan, ka mēs uzbraucām te augšā, Ravik. Tas ir labāk par visiem pasaules svētkiem. Viņa izdzēra glāzīti. Mēness apspīdēja viņas plecus, tērpu un seju.

- Konjaks un pat ļoti labs. - Pareizi. Un, ja jūs to izjūtat, tad viss ir kārtībā. - Ielejiet vēl. Un tad brauksim atkal lejā, es pārģērbšos, jūs arī, pēc tam aiziesim uz „Šeherezadi”, un es iekritīšu sentimentalitātes orģijā un žēlošu sevi, un atvadīšos no dzīves brīnum jaukās virspusības, un, sākot ar rītdienu, sākšu lasīt filozofus, rakstīšu testamentu un uzvedīšos atbilstoši savam stāvoklim. Hoteļa kāpnēs Raviks sastapa saimnieci. Viņa to aizturēja. - Vai jums ir brītiņš laika? - Protams. Viņa uzveda Raviku otrajā stāvā un ar papildu atslēgu atvēra kādas istabas durvis. Raviks redzēja, ka istaba ir vēl apdzīvota. - Ko tas nozīmē? – viņš jautāja. – Kāpēc jūs laužaties te iekšā? - Te dzīvo Rozenfelds, - saimniece paskaidroja. – Viņš grasās no šejienes izvākties. - Es nedomāju savu būceni mainīt. - Viņš grasās izvākties un nav par pēdējiem trim mēnešiem samaksājis. - Te jau vēl ir viņa mantas. Jūs varat tās aizturēt. Saimniece nicīgi paspēra ar kāju atvērtu, apdriskātu koferi, kas, vaļā pamests, stāvēja pie gultas. - Kas tad te ir? Ne plika graša nav vērts! Papes koferis. Apskranduši krekli... Un uzvalks?... To jau jūs no šejienes redzat, kāds tas ir. Divi vien tik viņam ir. Ne simt franku tas viss nav vērts. Raviks paraustīja plecus. - Vai viņš teica, ka grib izvākties no istabas? - Nē. Bet tas jau nav noslēpums. Es viņam tad šodien noprasīju bez aplinkiem. Viņš arī neliedzās. Es pieprasīju samaksāt līdz rītdienai. Nevaru sev nemitīgi atļauties turēt īrniekus, kas nemaksā. - Nu labi. Bet ko es te varu līdzēt? - Gleznas. Tās arī pieder viņam. Kādreiz viņš izteicās, ka tām esot liela vērtība. Apgalvoja, ka par tām varot dabūt daudz vairāk nekā tikai parādam par īri. Tad nu paskatieties, kādas tās ir. Raviks nebija pievērsis uzmanību sienām. Tagad pacēla uz tām acis. Tepat virs gultas karājās Arles ainava – Van Goga radošo gadu labākā posma darbs. Raviks piegāja tuvāk. Šaubu nebija – grezna bija īsta. - Vai nav šausmīga? – saimniece jautāja. – Tie esot koki, šitie ķeburi!... Un paskatieties tikai uz šo te! Tas atradās virs mazgājamā galda un bija – Gogēns. Dienvidjūra. Taiti salas kaila meitene, ar tropisku ainavu aizmugurē. - Ir nu gan kājas! – sacīja saimniece. – Potītes kā zilonim. Un cik stulbs ģīmis. Paskatieties, kā viņa stāv! Un tur viņam ir vēl viena glezna, bet tā nav pat līdz galam pabeigta. „Līdz galam nepabeigtā” bija „Sezanna kundzes portrets” – Pola Sezanna darbs. - Šķība mute, un uz vaiga pietrūcis krāsas. To nu viņš man gribētu iesmērēt! Jūs taču redzējāt manas bildes. Tādām jābūt gleznām! Zīmētas no dabas, īstas un pareizas. Kaut vai ēdamistabā tā ziemas ainava ar briežiem... Bet šie te smērējumi... izskatās, ka viņš pats tos būtu taisījis. Jūs tā nedomājat? - Gandrīz vai. - To es tikai gribēju zināt. Jūs taču esat izglītots cilvēks un tātad sajēdzat kaut ko no visa tā. Pat rāmju tām nav. Visas trīs gleznas bija bez ietvariem. Tās staroja uz netīrajām tapetēm kā logi uz citu pasauli. - Būtu vismaz ieliktas kārtīgos zelta rāmjos! Tad vēl varētu kaut ko darīt. Bet tā!... Tā jau

ir, ka būšu atkal reiz ar visiem šiem mēsliem iekritusi. Tāda ir atmaksa par labo sirdi! - Es nedomāju, ka jums vajadzētu gleznas ņemt, - sacīja Raviks. - Ko tad? - Gan jau Rozenfelds jums naudu sadabūs. - Kā tā? – Viņa pameta uz Raviku pētošu skatienu. Seja pārvērtās. – Vai tās būtu ko vērtas? Dažreiz jau tieši šādiem krāmiem ir vērtība! – Varēja manīt, cik drudžaini rosās domas aiz viņas dzeltenās pieres. – Es jau varētu, daudz negudrojot, vienu paņemt, kaut vai samaksai par pēdējo mēnesi! Kā jūs domājat, kuru? To lielo, virs gultas? - Nevienu. Pagaidiet, kamēr atgriežas Rozenfelds. Esmu pārliecināts, ka viņš atgriezīsies ar naudu. - Es neesmu pārliecināta. Esmu hoteļa saimniece. - Kāpēc tad tik ilgi gaidījāt? Parasti jūs taču tā nedarāt? - Ak, šīs runas! Ko tik šis man visu nesastāstīja! Jūs taču zināt, kā tas te ir. Pēkšņi durvīs parādījās Rozenfelds. Klusējošs, maza auguma un mierīgs. Vēl iekams saimniece paguva kaut vārdu bilst, viņš jau bija izņēmis no kabatas naudu. - Te... un te ir mans rēķins. Vai jūs nebūtu tik laipna un neparakstītos par saņemšanu? Saimniece pārsteigta skatījās uz naudas zīmēm. Tad pameta acis uz gleznām. Un vēlreiz uz naudu. Liels vārdu birums iesprūda mutē. - Jums vēl nākas atpakaļ, - viņa beidzot dabūja pār lūpām. - To es zinu. Vai varat tūlīt izdot? - Jā, labi. Man nav klāt. Kase ir apakšā. Es izmainīšu. Viņa aizgāja ar dziļi aizvainotas sievietes izskatu. Rozenfelds jautājoši paskatījās uz Raviku. - Atvainojiet, - sacīja Raviks. – Vecā mani atvilka šurp. Man nebija ne jausmas, kas viņai aiz ādas. Gribējusi dzirdēt, ko šīs gleznas ir vērtas. - Vai jūs pateicāt? - Nē. - Labi. – Rozenfelds pasmīkņāja. - Kā jūs varat šādas gleznas te atstāt pie sienām? – jautāja Raviks. – Vai tās ir apdrošinātas? - Nē. Bet gleznas jau netiek zagtas. Ja nu, tad pa divdesmit gadiem reizi muzejos. - Šis grausts var nodegt. Rozenfelds paraustīja plecus. - Jāriskē, ko lai dara. Apdrošināt man ir par dārgu. Raviks paskatījās uz Van Gogu. Tā vērtība bija vismaz vienu miljonu franku. Rozenfelds novēroja Raviku. - Es zinu, ko jūs domājat. Kam ir tādas gleznas, tam jābūt arī naudai, lai tās apdrošinātu. Bet man tās nav. Es dzīvoju no gleznām. Es pārdodu tās pamazām un pārdodu nelabprāt. Zem Sezanna audekla uz galdiņa stāvēja prīmuss, kārba ar kafiju, maize, burciņa ar sviestu un vairākas papīra kulītes. Istaba bija maza un trūcīga. Bet no tās sienām staroja mākslas pasaules varenība. - To es saprotu. - Es cerēju, ka izkulšos, - teica Rozenfelds. – Samaksāju visu. Dzelzceļa, kuģa biļetes, visu, izņemot īri par pēdējiem trim mēnešiem. Knapinājos pat ar ēšanu, bet nekas nelīdzēja. Pārāk ilgi nevarēju dabūt vīzu. Vajadzēja šodien pārdot Monē. Veteila ainavu. Biju cerējis, ka izdosies paņemt līdzi. - Vai jums kaut kur citur arī nevajadzēs pārdot? - Jā. Bet par dolāriem. Saņemtu divtikdaudz. - Vai jūs braucat uz Ameriku? Rozenfelds pamāja. - Laiks vākties prom. Raviks viņu jautājoši uzlūkoja.

- Žurkas no kuģa jau bēg. - Žurkas? - Ak tā, jūs nezināt... Markuss Meijers. Mēs esam viņu iesaukuši par „Žurku”. Nojauš, kad jābēg. - Meijers? – Raviks pārjautāja. – Tāds maziņš plikgalvis? Reizēm „katakombās” spēlē klavieres? - Jā. Dabūja savu iesauku kopš Prāgas laikiem. - Tad nu gan iesauka. - Viņš vienmēr nojauta briesmas. Divus mēnešus pirms Hitlera nākšanas pie varas viņš jau bija prom no Vācijas. Trīs mēnešus pirms nacistiem – no Vīnes. Pusotra mēneša pirms Čehoslovakijas pakļaušanas – no Prāgas. Es pastāvīgi orientējos pēc viņa. Meijeram laba oža. Tāpēc man izdevās saglabāt gleznas. Naudu izvest no Vācijas vairs nebija iespējams. Valūtas barjera. Man bija pusotra miljona kapitālieguldījuma. Mēģināju pārvērst naudā. Par vēlu – ienāca nacisti. Meijers bija gudrāks. Kādu daļu paslepen izveda. Mani nervi to netur. Un tagad nu viņš dodas uz Ameriku. Es arī. Žēl Monē. - Jūs taču varat naudas atlikumu, ko par to ieguvāt, paņemt līdzi. Te jau nav valūtas ierobežojumu. - Tā gan. Bet, ja es būtu tur pārdevis, tad varētu ilgāk no tā pārtikt. Tagad laikam vajadzēs drīz upurēt Gogēnu. – Rozenfelds noņēmās ap prīmusu. – Šīs nu ir pēdējās, viņš turpināja. – Vēl tikai šīs trīs. No tā man jādzīvo. Darbs – ar to es nerēķinos. Tas jau būtu brīnums... Vēl tikai trīs. Par vienu mazāk – un par dažiem mūža gadiem mazāk. – Nobēdājies un sašļucis viņš stāvēja pie saviem koferiem. – Vīnē nodzīvoju piecus gadus, tad vēl nebija dārdzības, varēja lēti iztikt, un tomēr tas maksāja man divus Renuārus un vienu Degā pasteli. Prāgā es nodzīvoju, noēdu vienu Sisleju un piecus zīmējumus. Par zīmējumiem neviens negribēja neko lāgā dot – tie bija divi Degā darbi, viens Renuāra krīta zīmējums un divas Delakruā sēpijas. Amerikā es būtu varējis par tām vienu gadu ilgāk nodzīvot. Bet tagad, - viņš sērīgi piebilda, - man palikušas vairs tikai šīs trīs gleznas. Vakar bija vēl četras. Šī vīza man maksā vismaz divus mūža gadus. Ja ne visus trīs! - Daudziem vispār nav gleznu, no kā dzīvot. Rozenfelds paraustīja kalsnos plecus. - Tas nav man nekāds mierinājums. - Jums taisnība, - sacīja Raviks. - Man ar tām jātiek pāri kara gadiem. Un karš vilksies ilgi. Raviks neko neatbildēja. - Tā apgalvo Žurka, - paskaidroja Rozenfelds. – Un viņš turklāt nav nemaz pārliecināts, vai Amerika paliks tā drošā miera osta. - Un kur tad viņš dosies? Vairāk nekādas lielas izvēles nav. - To viņš vēl noteikti nezina. Viņš domā par Haiti. Pēc viņa pārliecības, nēģeru republika karā neiesaistīsies. – Rozenfelds runāja dziļā nopietnībā. – Vai arī brauks uz Hondurasu. Nelielu Dienvidamerikas republiku. Vai Sansalvadoru. Jaunzēlandi. - Jaunzēlandi? Tas ir diezgan tālu, vai ne tā? - Tālu? – Rozenfelds drūmi pasmīkņāja. – No kurienes?

IIVXX Jūra. Dārdošas tumsas jūra, tās rīboņa plīkšķina pa ausīm. Tad spalgs zvans visās ejās, kuģis grimst, rēkoņa... Zvans – un nakts; jau gaišāks kļuvušais logs ierasti iekļaujas gaistošajā sapnī, zvans joprojām nav apklusis – telefons. Raviks pacēla klausuli.

- Hallo? - Ravik... - Kas noticis? Kas runā? - Es. Vai tu mani nepazīsti? - Jā, tagad. Kas noticis? - Brauc šurp! Ātri! Tūlīt! - Kas noticis? - Brauc, Ravik! Ir noticis! - Kas noticis? - Ir! Man bail! Brauc! Brauc tūlīt! Palīdzi man! Ravik! Brauc! Klausulē noklikšķēja. Raviks gaidīja. Telefonā atskanēja dūkoņa. Žoanna bija nolikusi klausuli. Raviks ilgi skatījās blāvajā naktī. Ar zālēm iegūtais miegs vēl smagi gūlās uz pieres. Sākumā viņš bija nodomājis, ka zvana Hāke. Hāke... līdz ieraudzīja logu un attapās, ka atrodas „International”, nevis „Velsas prinča” hotelī. Raviks paskatījās pulkstenī. Fosforescējošie rādītāji liecināja, ka pulkstenis ir divdesmit minūtes pāri četriem. Viņš izlēca no gultas. Tai reizē, kad viņš restorānā satika Hāki, Žoanna kaut ko bija runājusi par briesmām, bailēm... Un ja nu... Viss iespējams. Ir pietiekami muļķību redzēts. Raviks ātri savāca visu nepieciešamo un apģērbās. Nākošajā ielas stūrī viņš ieraudzīja taksometru. Šoferim uz pleciem kā kažokapkakle gulēja pinčers. Katrreiz mašīnai sazvalstoties, sazvalstījās arī suns. Tas Raviku padarīja gluži traku. Tā vien gribējās nosviest suni uz sēdekļa. Bet viņš pazina Parīzes šoferus. Mašīna ripoja siltajā jūlija naktī. Uzvēdīja tikko manāma lapotnes kautrīgā elpa. Kaut kur ziedējušas liepas, ēnas, debesīs zvaigznes kā ziedu piebiris jasmīnu krūms, starp zvaigznēm lidmašīna ar zaļām un sarkanām, mirgojošām signālugunīm, lidmašīna kā smaga, pikta vabole jāņtārpiņu vidū; bezkrāsainas ielas, sanošs tukšums, divu dzērāju bļaustīga dziedāšana, kaut kur pagrabā dzirdams akordeons... Un pēkšņi sirds draud apstāties, un bailes, un steiga, ātrāk... varbūt jau par vēlu... Nams. Siltmiegaina tumsa. Lifts rāpās lejup. Rāpās, gauss, gaišs insekts. Raviks jau bija otrajā stāvā, kad attapās un metās atpakaļ. Lai arī cik gauss, lifts bija ātrāks. Šie Parīzes spēļu lifti! Šļūcošās cietuma kameras – krekšķošas, kāsējošas, atklātas virs galvas, atklātas sānos, nekas cits kā vienīgi grīda un daži dzelzs spraišļi, pusizdegusi spuldzīte, šaudīga, nespodra gaisma, otra izkustējusies no patronas... Beidzot augšstāvs. Raviks pabīdīja režģi, piezvanīja. Žoanna atvēra. Raviks vērīgi nopētīja viņu. Nekādu pazīmju, ka būtu asinis... Seja mierīga, nekā... - Kas noticis? Kur ir... - Ravik, tu esi klāt! - Kur... Vai tu esi kaut ko izdarījusi? Viņa pakāpās atpakaļ. Raviks paspēra dažus soļus istabā. Apskatījās visapkārt. Nekā. - Kur? Guļamistabā? - Kas? – viņa pārjautāja. - Vai kāds ir guļamistabā? Vai tev te ir kāds? - Nē. Kāpēc?... Viņš jautājoši skatījās uz Žoannu. - Man taču nevar te neviens būt, ja tu nāc. Raviks joprojām nenovērsa no viņas acu. Te viņa stāvēja vesela un neskarta un uzsmaidīja viņam. - Kā tev tas varēja ienākt prātā? Viņas smaids papletās vēl gaišāks. - Ravik, - viņa teica, un Ravikam tikpat kā krusa iecirtās sejā; viņa domā, ka viņš ir greizsirdīgs, un tagad priecājas. Soma ar instrumentiem pēkšņi kļuva par veselu centneru smagāka. Viņš nolika to uz krēsla. - Nelietīgā maita!

- Ko? Kas tev ir? - Nelietīgā maita, - viņš atkārtoja. – Un es, ēzelis, tā uzķēros. Viņš paņēma somu un pagriezās pret durvīm. To pašu brīdi viņa bija blakus. - Ko tu dari? Neej! Nepamet mani vienu! Es nezinu, kas notiks, ja tu mani pametīsi vienu! - Mele, - viņš teica. – Nožēlojamā mele! Nav liela bēda, ka tu melo, bet pretīgi, ka tu tik lēti melo. Ar kaut ko tādu nemēdz jokus dzīt! Viņa atstūma Raviku no durvīm nost. - Bet paskaties taču! Ir kaut kas noticis! Paskaties pats! Vai redzi, kā viņš trakoja. Un man ir bailes, ka viņš atgriezīsies! Tu nevari iedomāties, uz ko viņš ir spējīgs! Uz grīdas apgāzts krēsls. Lampa. Stikla lauskas. - Uzģērb kurpes, kad staigā apkārt, - sacīja Raviks. – Lai nesagrieztos. Tas ir viss, ko varu tev ieteikt. Starp lauskām gulēja kāda fotogrāfija. Raviks pastūma ar kāju stiklus nost un pacēla fotogrāfiju. - Še... – Raviks uzmeta to uz galda. – Un tagad liec mani beidzot mierā. Viņa stāvēja, raudzīdamās Ravikam acīs. Sejā atkal cita izteiksme. - Ravik, - viņa klusā, apslāpētā balsī sacīja. – Sauc mani, kā gribi, mani tas neskar. Esmu bieži melojusi. Un melošu arī turpmāk. To jau jūs gribat. – Žoanna pagrūda fotogrāfiju. Tā noslīdēja no galda un apkrita ar attēlu uz augšu, tāpēc Raviks to varēja redzēt. Tas nebija tā vīrieša attēls, ar kuru Žoanna bija sēdējusi „Zelta zvanā”. – Visi to grib, - viņa nicīgi turpināja. – „Nemelo, nemelo! Runā tikai taisnību!” Un, ja saka taisnību, tad to nespēj paciest. Neviens! Bet tev es neesmu bieži melojusi. Tev ne. Nebija vajadzības melot... - Lai nu paliek, - sacīja Raviks. – Nav nepieciešams to iztirzāt. Pēkšņi viņš gluži nesagatavojies jutās aizkustināts. Kaut kas bija viņu skāris. Tas kaitināja. Raviks negribēja, lai viņu kas spētu skart. - Jā. Man nevajadzēja tev melot, - viņa gandrīz vai lūdzoši uzlūkoja Raviku. - Žoan... - Arī tagad es tev nemeloju. Ne gluži, Ravik. Es tiešām tev zvanīju tāpēc, ka man bija bail. Man izdevās viņu izgrūst pa durvīm un tās aizslēgt. Tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Vai tas ir tik ļauni? - Tu biji sasodīti mierīga un nemaz ne nobijusies, kad es atnācu. - Tāpēc ka viņš bija prom. Un tāpēc ka domāu – tu atnāksi un man palīdzēsi. - Labi. Tad nu viss ir kārtībā un es varu iet. - Viņš nāks atkal. Viņš klaigāja, ka nāks atkal. Viņš tagad kaut kur sēž un dzer. Es zinu. Un, ja viņš piedzēries atgriezīsies, tad... viņš nav tāds kā tu... viņš nevar dzert. - Pietiek! – sacīja Raviks. – Nerunā! Pārāk muļķīgi. Tavām durvīm nav nekādas vainas, izturēs. Un nedari vairs tā. Viņa nekustēja no vietas. - Ko tad lai es daru? – viņa pēkšņi izgrūda. - Neko. - Es zvanu tev... trīs, četrreiz... tu neatsaucies. Un, ja atsaucies, tad saki, lai es tevi lieku mierā. Kā tu to domā? - Tieši tā. - Tieši tā? Kā tā? Vai tad mēs esam automāti, kurus var ieslēgt un izslēgt? Brīnumskaista, mīlestības pārpilna nakts un tad pēkšņi... Ieskatījusies Ravika sejā, viņa apklusa. - Tā jau es domāju, ka tu mēģināsi to izmantot! Tas ir tevis cienīgi! Tu zināji, ka tā bija pēdējā reize, un tā tam vajadzēja palikt. Tu biji pie manis, un tāpēc, ka tā bija pēdējā reize, bija labi, tās bija atvadas, mēs bijām viena sirds un viena dvēsele, un tā tas būtu saglabājies mūsu atmiņās – bet tu citādi nespēji, tev vajadzēja to izmantot kā tirgotājai, apvērst jaunā prasībā, lai kaut ko vienreizēju, lidojošu pārvērstu par rāpojošu daudzveidību! Un tāpēc, ka es to negribēju, tu ķeries pie šī pretīgā trika, un atkal

jāatgremo tas, ko jau pieminēt vien ir klaja nekaunība. - Es... - Tu to zināji, - Raviks pārtrauca. – Nemelo atkal. Es negribu atkārtot, ko tu teici. Es to vēl nespēju! Mēs abi to zinājām. Tu solīji nekad vairs neatgriezties. - Es neesmu atgriezusies! Raviks viņu cieši uzlūkoja. Viņš tikai ar grūtībām savaldījās. - Nu labi. Zvanīji pa telefonu. - Zvanīju tāpēc, ka man bija bail! - Ak dievs! Kāds idiotisms! Es padodos. Žoannas sejā atplauka smaids. - Es arī, Ravik. Vai tad tu neredzi, ka es vienīgi gribu, lai tu paliec? - Tieši tas, ko es negribu. - Kāpēc? – viņa joprojām smaidīja. Raviks jutās sakauts. Viņa vairījās Raviku saprast, un, ja viņš sāktu skaidrot, tad kas zina, ar ko tas beigtos. - Tā ir viena zaņķīga izvirtība, - viņš beidzot pateica. – Tu neesi spējīga to saprast. - Saprotu, - viņa atbildēja bez steigas. – Varbūt. Bet kāpēc lai tas būtu savādāk nekā pirms vienas nedēļas? - Tad bija tas pats. Žoanna klusējot vēroja Raviku. - Man nav svarīgi apzīmējumi, - viņa piebilda. Raviks neatbildēja, juta, ka nespēj neko iebilst. - Ravik, - viņa pienāca tuvāk. – Jā, es toreiz teicu, ka tās ir beigas. Es teicu, ka tu vairs mani neredzēsi. Un teicu tāpēc, ka tu to gribēji dzirdēt. Un, ja tagad tā nedaru, vai tad tu tiešām to nespēj saprast? - Nē, - viņš rupji atcirta. – Es saprotu vienīgi to, ka tu gribi gulēt ar diviem vīriešiem. Žoanna nepakustējās. - Tā vis nav, - viņa noteica. – Un, ja arī, kāda tev gar to daļa? Raviks iepleta acis. - Tiešām, kāda tev daļa? – viņa atkārtoja. – Es tevi mīlu. Vai ar to nepietiek? - Nē. - Tev nav iemesla būt greizsirdīgam. Tev ne. Tu arī nekad neesi bijis... - Tā? - Jā. Tu vispār nemaz nezini, kas tas ir. - Protams, ne. Jo es neesmu uzvedis nekādas teātra izrādes kā tavs aktieris... - Ravik, - viņa smaidīja. – Greizsirdību izraisa arī gaiss, ko elpo tas otrais. Raviks neatbildēja. Žoanna stāvēja un nenolaida no viņa acis. Skatījās un klusēja. Gaiss, šaurais gaitenis, pustumsa – visu piepildīja viņa. Galvu reibinošs aicinājums – kā zeme, kas pievelk, raugoties uz to no augsta torņa. Raviks to saprata. Viņš negribēja iekrist. Un nedomāja vairs par promiešanu. Ja ietu, tad justos sagūstīts. Un negribēja krist gūstā. Gribēja krasi un nosvērti darīt visam galu. Rīt būs nepieciešama skaidra galva. - Vai tev ir kas, ko iedzert? - Jā. Ko tu gribi? Kalvadosu? - Konjaku, ja tev ir. Vai arī manis pēc kalvadosu. Vienalga. Žoanna piegāja pie skapīša. Raviks viņu vēroja. Gaiss, vilinājuma neredzamais starojums: te mēs liksim pamatus savam pavardam... Mūžsena jūtu maldīšanās... It kā sirds spētu nomierināties ilgāk par vienu nakti! Greizsirdība? Viņš to nepazīstot? Vai tad viņš neko nezināja par mīlestības nepilnību? Vai tās nebija pašas senākās sāpes, neremdināmas par to mazo paša nelaimīti – greizsirdību? Vai tā nesākās jau ar apziņu, ka vienam jānomirst ātrāk? Žoanna neatnesa kalvadosu. Viņa atnesa konjaku. Labi, viņš nodomāja. Reizēm viņa ko aptvēra. Viņš pabīdīja fotogrāfiju sānis, lai varētu nolikt glāzi. Tad no jauna pacēla. Pats vienkāršākais līdzeklis, kā atbrīvoties no iedarbības, - vērot savu sekotāju.

- Par traku, cik man ir slikta atmiņa. Man likās – tavs aktieris izskatās pavisam citādi. Žoanna nolika pudeli. - Tas jau nemaz nav viņš. - Ak tā... jau kāds cits... - Nu jā... tāpēc jau bija viss tracis. Raviks norija krietnu malku konjaka. - Tev jau nu vajadzēja zināt, ka nav labi izstādīt vīriešu fotogrāfijas, kad ierodas agrākais mīļākais. Vispār fotogrāfijas nevajag visur izlikt. Slikta gaume. - Tā nebija nekur izlikta. Viņš to atrada. Sameklēja. Un fotogrāfijas ir vajadzīgas. Tu to nesaproti. Sieviete saprastu. Es negribēju, ka viņš to ierauga. - Tāpēc dabūji skandālu. Vai tu esi no viņa atkarīga? - Nē. Man ir kontrakts. Uz diviem gadiem. - Vai viņš tev to izgādāja? - Kāpēc ne? – Viņa bija no visas tiesas pārsteigta. – Kas tur sevišķs? - Nekas. Tikai dažkārt cilvēkus tas sarūgtina. Žoanna paraustīja plecus. Ravikā pamodās atmiņas. Nostalģija. Pleci – tie kādreiz līdzās, vienmērīgi miegā elpojot, klusi cilājās. Garāmslīdošs mākonītis – putnu bars ar laistīgiem spārniem nakts sārtajās debesīs. Sen? Cik sen? Runā, neredzamais grāmatvedi! Vai viss ir aprakts, jeb vai tie ir pēdējie, vieglie atspīdumi. Kas to lai zina? Logi stāvēja plaši atvērti. Kaut kas – tāda kā maza drānas skrandiņa ielidoja, nedroši plivinādamās un turēdamās pie lampas abažūra, izplezdama spārnus un reizē pārvērsdamās par purpura, zilo un visu brūno toņu vīziju, kā vēja atnests nakts ordenis pie zīda abažūra – raibs naktspāvacis. Samta spārniņi viegli elpoja – tik viegli kā sievietes krūtis tepat pretī zem plānās kleitas – reiz jau tā ir bijis, sensenos laikos, pirms simt gadiem? Luvra. Nīke... Nē, daudz senāk. Kādā aizvēsturiskā putekļu un zelta krēslībā. Pie topāza altāriem kūp vīraks, skaļāk dārdina vulkāni, tumšāks ēnu, kaislību un asiņu aizkars, gluži maza vēl atziņu laiviņa, mutuļojošāks atvars, spožāk laistās lava, ar melnajiem taustekļiem rāpodama pa nokari lejup, aizbērdama, aprīdama visu dzīvo... Un visam pāri medūzas mūžīgais smaids par gara satraukumu: daži pavirši hieroglifi laika smiltīs. Taurenītis uzlidoja, paslīdēja zem zīda abažūra un sāka sisties ar spārniņiem pret karsto elektrisko spuldzi. Pajuka violeti putekšņi. Raviks paņēma to, aiznesa pie loga un izlaida naktī. - Tas atgriezīsies, - sacīja Žoanna. - Varbūt arī ne. - Tie atlido katru nakti. Atlido no apstādījumiem. Vienmēr tie paši. Pirms dažām nedēļām bija citrondzelteni. Tagad tādi. - Jā. Vienmēr tie paši. Un vienmēr citi. Un vienmēr citi un vienmēr tie paši. Ko viņš tur runā. Kaut kas runā viņa vietā. Kāda rezonanse, atbalss, nākdama no tālienes, kur beidzas pēdējā cerība. Uz ko viņš bija cerējis? Kas viņu pēkšņi tik sāpīgi trāpīja šai vājuma brīdī, kas grieza kā skalpelis tur, kur viņš bija pārliecināts, ka miesas audi jau sen ir veseli? Vai tad kāda cerība, pašam sevi maldinot, būtu tomēr saglabājusies apslēpta, nomaskējusies, iekūņojusies, iegrimusi ziemas miegā? Raviks paņēma fotogrāfiju no galda. Kāda seja. Nezināma seja. Viena no neskatāmām. - Kopš kura laika? – viņš jautāja. - Nesen. Mēs kopā strādājām. Pirms dažām dienām. Pēc tam kad tu restorānā „Fouquet’s”... Viņš atvairīdamies pacēla roku. - Labi, labi. Zinu jau! Ja es būtu tai vakarā... Tu pati zini, ka tā nav taisnība. - Nē... – viņa vilcinādamās sāka. - Zini gan! Nemelo! Neko nozīmīgu nav iespējams vienā elpas vilcienā nomainīt. Kādu atbildi viņš gaidīja? Kāpēc tā runāja? Varbūt tomēr gribēja dzirdēt vēl kādus žēlsirdīgus melus?

- Tā ir un arī nav taisnība, - Žoanna sacīja. – Es nevaru citādi, Ravik. Mani kaut kas mudina. Tā vien liekas, it kā es ko nokavētu. Es tveru to, man tas jādabū, un jēgas nav nekādas. Un tad es tveru jau ko citu. Zinu jau iepriekš, ka beigsies tāpat, bet nespēju atteikties. Kaut kas mani dzen, aizrauj, kādu laiku piepilda, tad palaiž vaļā, un jūtos iztukšota, izsalkusi... Un viss sākas no gala... Zudusi, domāja Raviks. Tagad patiesi un pilnīgi man zudusi. Nekādas maldīšanās vairs, ne domas par apjukumu, pamošanos, atgriešanos. Ir labi to zināt gadījumā, ja fantāzijas migla atkal sāktu apņemt apziņas lēcas. Maigā, nepielūdzamā, bezcerīgā fizika! Sirdis, kas reiz pukstējušas vienkop, nekad vairs nepukstēs vienā ritmā. Vēl bija kāds dvēseles stūrītis viņā, kur Žoannai nebija izdevies iespraukties, un tas Žoannu pievilka un laiku pa laikam lika atgriezties. Tiklīdz viņai izdosies iespraukties arī tur, tā pametīs Raviku uz visiem laikiem. Kurš gribētu to gaidīt? Kurš gribētu ar to samierināties? Uzupurēties? - Kaut es būtu tik stipra kā tu, Ravik. Viņš sāka smieties. Arī tas vēl. - Tu esi par mani daudz stiprāka. - Nav taisnība. Pats redzi, kā es tev skraidu pakaļ. - Tāpēc jau. Tu vari sev to atļauties. Es nevaru. Žoanna vērīgi kādu brīdi viņā noskatījās. Gaisma, kas uz mirkli iestarojās sejā, atkal izdzisa. - Tu neproti mīlēt. Tu nekad neatdod sevi visu. - Toties tu – vienmēr. Tāpēc tevi arī pastāvīgi kāds glābj. - Vai tu nevari ar mani runāt nopietni? - Es runāju ar tevi nopietni. - Ja mani pastāvīgi kāds glābj, tad kāpēc es netieku no tevis vaļā? - Tu gluži labi tiec no manis vaļā. - Liecies mierā! Tu taču zini, ka tam nav ar to nekāda sakara. Ja es varētu tikt no tevis vaļā, tad neskraidītu tev pakaļ. Citus esmu aizmirsusi. Tevi ne. Kāpēc? Raviks iedzēra malku konjaka. - Varbūt tāpēc, ka tu vēl neesi mani pilnīgi dabūjusi zem savas tupeles. Žoanna apmulsa. Tad pašūpoja galvu. - Man arī citus nav izdevies dabūt zem savas tupeles, kā tu saki. Dažus ne uz to pusi. Un es viņus aizmirsu. Biju nelaimīga, bet tomēr aizmirsu. - Aizmirsīsi arī mani. - Nē. Man nav miera bez tevis. Nē, nekad. - Grūti iedomāties, cik daudz cilvēks spējīgs aizmirst. Tā ir liela laime un neizsakāms posts. - Tu vēl joprojām neesi man pateicis, kāpēc mums viss tik aplam iznāk. - Tur mēs abi ne pie kādas skaidrības nevarēsim tikt. Lai arī runātu, cik ilgi runādami. Viss sarežģītos vēl vairāk. Ir lietas, kas nav izskaidrojamas. Un citas, kas nav izprotamas. Lai svētīts tas mazais, neizpētītais džungļu stūrītis mūsos. Es tagad iešu. Žoanna pielēca kājās. - Tu nepametīsi mani vienu! - Tu gribi ar mani gulēt? Viņa paskatījās uz Raviku, bet neatbildēja. - Ceru, ka ne, - viņš piebilda. - Kāpēc tu jautā? - Lai uzjautrinātos. Ej gulēt. Ir jau gaišs ārā. Nav īstais laiks traģēdijām. - Tu negribi palikt? - Nē. Un es nekad vairs nenākšu. Viņa stāvēja kā sastingusi. - Nekad? - Nekad. Un tu nekad vairs nenāksi pie manis.

Žoanna lēnām pašūpoja galvu. Tad norādīja uz galdu. - Vai tāpēc? - Nē. - Nesaprotu. Mēs taču varam... - Nē, - viņš krasi pārtrauca. – Tikai ne to vēl. Draudzības formulu. Mazs sakņu dārziņš uz atdzisušas jūtu lavas. Nē, tas nav priekš mums. Mums ne. Lai nu tas paliek sīkām dēkām. Un arī tad tam ir salkana piegarša. Mīlestību nevajag ar draudzību aptraipīt. Beigas ir beigas. - Bet kāpēc tieši tagad? - Tev taisnība. Tam vajadzēja notikt agrāk. Kad es atgriezos no Šveices. Bet kurš gan ir visu zinošs? Un dažreiz arī nemaz negribas visu zināt. Tā bija... – Viņš aprāvās. - Kas tas bija? Žoannas izskats liecināja, ka viņa nav kaut ko sapratusi un par visu vari cenšas saprast. Pati nobālusi, un acis dzidras. - Saki – kas tas bija ar mums, Ravik? – viņa čukstēja. Pusapgaismotais gaitenis, līgans aiz viņas matiem, šķiet, veda kādā šahtā, kurā, daudzu paaudžu asarām slacīta, arvien no jauna atstaroja cerība. - Mīlestība... – viņš teica. - Mīlestība? - Mīlestība. Un tāpēc tagad viss beidzies. Raviks aizvēra aiz sevis durvis. Lifts. Viņš nospieda pogu. Tomēr negaidīja, kamēr lifts uzsvempsies augšā. Baidījās, ka Žoanna varētu sekot. Raviks ātri kāpa lejā. Brīnījās, ka nedzird durvis veram. Nokāpis uz otrā kāpņu laukumiņa, palika klausāmies. Klusums. Neviens nesekoja. Taksometrs vēl arvien stāvēja pie nama durvīm. Raviks bija to aizmirsis. Šoferis pielika pirkstus pie cepures un familiāri smīkņāja. - Cik? – jautāja Raviks. - Septiņpadsmit piecdesmit. Raviks samaksāja. - Vai jūs atpakaļ nebrauksiet? – šoferis brīnījās. - Nē. Iešu kājām. - Diezgan patālu, msjē. - Es zinu. - Tad taču jums nevajadzēja man likt gaidīt. Vienpadsmit franku jāmaksā par neko. - Nekas. Šoferis mēģināja aizdedzināt cigaretes galu, kas brūns un mikls bija pielipis pie augšlūpas. - Nu, cerams vismaz, ka bija tā vērts. - Un kā vēl! Apstādījumi klusēja vēsajā rīta gaismā. Gaiss bija jau sasilis, bet gaisma vēl saldēja. Ceriņu krūmi noputējuši pelēki. Soli. Uz viena no tiem gulēja kāds vīrs, apsedzis seju ar laikrakstu „Paris Soir”. Tas bija tas pats sols, uz kura Raviks bija sēdējis tai negaisa naktī. Raviks apskatīja guļošo. Pie katra elpas vilciena „Paris Soir” cilājās virs apsegtās sejas, it kā sēnalu laikrakstam būtu dvēsele vai arī tas būtu taurenītis, kas tūlīt pat uzlidos ar svarīgām ziņām debesīm. Rāmi elpoja trekniem burtiem iespiestais virsraksts: „Hitlers paziņo, ka poļu koridors ir vienīgais, citu teritoriālu prasību viņam vairs nav.” Un zemāk: „Veļas mazgātāja ar karstu gludekli nositusi savu vīru.” No fotogrāfijas raudzījās sieviete ar lielām krūtīm, ģērbusies svētdienas kleitā. Līdzās šūpojās vēl viens uzņēmums: „Čemberlens uzskata, ka miers vēl arvien ir iespējams.” Fotogrāfijā redzams cilvēks ar lietussargu – līdzīgs bankas klerkam un tādu seju kā laimīgai aitai. Zem viņa kājām maziem burtiem: „Pie robežas nogalināti simtiem ebreju.”

Cilvēks, kurš ar visu šo informāciju te bija aizsargājies no nakts rasas un rīta gaismas, gulēja dziļā un mierīgā miegā. Vecām, apbružātām buraudekla kurpēm kājās, brūnās vilnas biksēs un stipri novalkātā žaketē. Viņam gar visiem šiem notikumiem nebija nekādas daļas. Viņš bija tik dziļi apakšā, ka nekas viņu vairs neskāra – tāpat kā dziļjūras zivs nejūt okeāna vētras. Raviks atgriezās hotelī „International”. Viņš jutās brīvs, ticis ar visu skaidrībā. Nav atlicis nekas. Nederētu arī nekas. Nederētu, jo varētu tikai mulsināt. Raviks nolēma vēl šodien pāriet uz hoteli „Velsas princis”. Divas dienas agrāk. Bet labāk jau agrāk nekā par vēlu gaidīt Hāki.

IIVXXX Kad Raviks nokāpa hoteļa „Velsas princis” hallē, tā bija tukša. Pie administrācijas galda klusi spēlēja radio. Dažas apkopējas steidza savest kārtībā telpu. Raviks steigšus un neuzkrītoši gāja laukā. Viņš pameta acis uz pulksteni pretī durvīm. Bija pieci no rīta. Viņš devās augšup pa Georga Piektā avēniju un tad pāri uz „Fouquet’s” restorānu. Tur neviena nebija. Restorāns jau sen slēgts. Viņš palika brīdi stāvam. Tad apturēja taksometru un brauca uz „Šeherezadi”. Pie durvīm stāvēja Morozovs. - Nekā, - teica Raviks. - Tā jau es domāju. Šodien jau arī nekas nebija gaidāms. - Kā nu ne, šodien. Šodien paiet divas nedēļas. - Tik precīzi nevar rēķināties. Vai tu visu laiku biji „Velsas princī”? - Jā, no paša rīta līdz šim laikam. - Viņš piezvanīs rīt, - sacīja Morozovs. – Varbūt šodien bija kaut kur aizņemts vai arī dienu vēlāk izbraucis. - Rīt no rīta man jāoperē. - Tik agri viņš nezvanīs. Raviks neatbildēja. Piebrauca taksometrs, no tā izkāpa baltā smokingā tērpies žigolo. Viņam sekoja bāla sieviete ar uzkrītoši lieliem zobiem. Morozovs atvēra viņiem durvis. Pēkšņi pa visu ielu uzvēdīja „Chanel Cinque”. Sieviete viegli piekliboja. Žigolo, norēķinājies ar šoferi, slinki vilkās viņai nopakaļ. Sieviete pie durvīm pagaidīja. Lampu gaismā viņas acis bija zaļas. Zīlītes sarāvušās ļoti mazas. - Ap šādu laiku viņš noteikti nezvanīs, - atgriezdamies sacīja Morozovs. Raviks neatbildēja. - Ja tu man iedotu atslēgu, es varētu astoņos uzkāpt hotelī un pagaidīt, kamēr tu atgriezīsies, - paskaidroja Morozovs. - Tev vajag izgulēties. - Nieki. Ja gribēšu, varu tavā gultā pagulēt. Neviens jau nezvanīs, bet es labprāt uzmanīšu telefonu, ja tas tevi nomierina. - Operācija turpināsies līdz vienpadsmitiem. - Labi. Kur ir atslēga? - Te. Ņem. Morozovs iebāza atslēgu kabatā. Tad sameklēja kārbiņu ar piparmētru konfektēm un piedāvāja Ravikam. Raviks pakratīja galvu. Morozovs dažas paņēma un iemeta sev mutē. Tās pazuda viņa bārdā kā mazi, balti putni mežā. - Atsvaidzina, - viņš paskaidroja. - Vai tev ir gadījies kādreiz veselu dienu nokvernēt plīšainā būcenī un gaidīt? – jautāja Raviks.

- Gadījies arī ilgāk. Un tev ne? - Ir gan, bet tikai kaut ko pavisam citu. - Vai tu nepaņēmi neko lasāmu līdzi? - Pietiekami. Bet nelasīju. Cik ilgi tev te vēl jāpaliek? Morozovs atvēra durtiņas taksometram, kas bija pilns ar amerikāņiem, un ielaida tos „Šeherezadē”. - Vismaz vēl stundas divas, - viņš atgriežoties teica. – Pats redzi, kas te notiek. Kur tie gadi, kad tik traka vasara būtu redzēta. Žoanna arī ir iekšā. - Tā? - Jā. Ar kādu citu, ja tas tevi interesē. - Nē, - Raviks pagriezās, lai ietu. – Tad līdz rītdienai. - Ravik! – Morozovs uzsauca viņam nopakaļ. Raviks atgriezās. - Kā tad tu tiksi savā istabā „Velsas princī”? – Morozovs sniedza atslēgu. – Pirms rīta jau mēs nesatiksimies. Pamet durvis vaļā, kad iesi prom. - Es tur neguļu, - Raviks paņēma atslēgu. – Es guļu savā „International”. Būs pareizāk, ja mani „Velsas princī” redz pēc iespējas mazāk. - Tev vajadzētu gan tur gulēt. Ja hotelī neguļ, tad tas vēl nenozīmē, ka tu esi tur apmeties un dzīvo. Gadījumā, ja policija ievāktu ziņas. - Tā gan, bet, ja policija tur prašņātu, ir labāk, ka varu pierādīt – esmu visu laiku dzīvojis hotelī „International”. „Velsas princī” esmu visu sagatavojis: gultu savandījis, izlietni, dvieļus, vannu atstāju kā lietotus, lai paliek iespaids, ka esmu agri aizgājis. - Labi, tad dod man atslēgu atpakaļ. Raviks pakratīja galvu. - Labāk būs, ja arī tevi vēl tur neredzēs. - Tam nav nozīmes. - Ir jau gan, Boris. Nebūsim idioti. Tava bārda nav gluži ikdienišķa. Turklāt tev taisnība: man jādzīvo un jāuzvedas tā, it kā nekas īpašs nenotiek. Ja Hāke tiešām rīt no rīta piezvana, tad piezvanīs vēlreiz pēcpusdienā. Ja nebūšu par to pārliecināts, tad jau vienas dienas laikā mani nervi sabruks. - Kur tu tagad ej? - Gulēt. Nav domājams, ka viņš tagad varētu zvanīt. - Ja gribi, mēs varam vēlāk kaut kur satikties. - Nē, Boris, ceru, ka ap to laiku, kad tu atbrīvosies, es jau gulēšu. Astoņos man jāoperē. Morozovs paskatījās uz Raviku kā šaubīdamies. - Tad es rīt pēcpusdienā iegriezīšos pie tevis „Velsas princī”. Ja iepriekš kaut kas atgadās, piezvani man uz hoteli. - Labi. Ielas. Pilsēta. Apsarkušas debesis. Gaistoša sarkanu un baltu, un zilu namu rinda. Vējš kā rotaļīgs kaķēns glaužas ap bistro stūriem. Cilvēki, gaiss... pēc veselas veltīgi pavadītas dienas piesmakušajā hoteļa istabā. Raviks gāja pa avēniju viņpus „Šeherezades”. Dzelzs režģu apņemtie koki svina smagajā naktī vilcinādamies elpoja atmiņas par mežu un zaļo pasauli. Raviks pēkšņi jutās tik pārguris un iztukšots, ka tikai ar grūtībām turējās kājās. „Ja nu es atteiktos,” kāda balss viņā runāja, „atteiktos pavisam, aizmirstu, nomestu no sevis, tāpat kā čūska nomet ādu? Kas man vairs daļas gar šo melodrāmu gandrīz jau aizmirstā pagātnē? Kas man vēl daļas pat gar šo cilvēku, nejaušu, nenozīmīgu skrūvīti, aklu ieroci drūmo viduslaiku mehānismā, Viduseiropas saules aptumsumā?” Jā, kāda viņam vēl gar to daļa? Kāda prostitūta mēģināja viņu ievilināt vārtu ejā. Tumsā pavēra savu kleitu, kas bija tā pašūta, ka, atraisot jostiņu, tā pavērās kā rītasvārki. Nespodri pavīdēja bāla miesa, melnas, garas zeķes, melns klēpis, melni acu dobumi, kuru ēnā acis nebija vairs redzamas; izburbusi, sakritusi miesa, kas, liekas, jau fosforescējās.

Suteners ar cigareti pie augšlūpas, atslējies pret koku, vēroja Raviku. Garām pabrauca daži pajūgi ar dārzeņiem. Zirgi, purinādami galvas un sasprindzinādami muskuļus, vilka smagos vezumus. Nosmaržoja garšaugi, puķu kāposti, kas izskatījās kā zaļu lapu apņemtas pārakmeņojušās smadzenes. Koši sarkanie tomāti, grozi ar pupiņām, sīpoliem, ķiršiem un selerijām. Kāda viņam vairs gar to daļa? Viens vairāk vai mazāk. Viens vairāk vai mazāk no simttūkstošiem, kuri bija tikpat nekrietni vai vēl nekrietnāki. Par vienu mazāk... Raviks, kā sitienu dabūjis, palika stāvot. Jā, tāpēc jau! To pašu brīdi viņa apziņa noskaidrojās. Jā, tāpēc jau! Tas, ka ļaudis nogura, tiecās aizmirst, domāja: „Kāda man gar to daļa?” – tas jau ļāva viņiem izplesties. Jā, tāpēc jau! Par vienu mazāk?! Jā, kaut par vienu mazāk – tas nav nekas, bet tas ir arī viss! Viss! Raviks bez steigas paņēma cigareti no kabatas un lēnām aizkūpināja. Un brīdī, kad sērkociņa dzeltenā liesmiņa apgaismoja viņa kopā saliktās plaukstas kā alu ar bezdibeņiem un plaisām, viņš zināja, ka nekas viņu nespēs atturēt, viņš nogalinās Hāki. Gluži neizprotamā kārtā viss cits pakļāvās vienīgi šim nodomam. Tas bija kaut kas vairāk nekā personiska atriebība. Ja to neizdarītu, tad tas būtu tikpat kā smagi noziegties – kaut kas būtu pasaulē zaudēts uz neatgriešanos. Tai pašā laikā Raviks labi apzinājās, ka tas nav tā, - un tomēr, par spīti saprātam un loģikai, asinīs pulsēja drūmā apziņa, ka tas ir jādara, - it kā no tā izplūdīs neredzami viļņi un izraisīs nozīmīgākus notikumus. Viņš zināja, ka bailes iedvesošā valsts aparātā Hāke ir mazs ierēdnis, pašam nekādas lielas nozīmes nav, un tomēr pēkšņi arī zināja, ka nogalināt Hāki ir bezgala svarīgi. Gaismiņa viņa plaukstu alā izdzisa. Raviks aizmeta sērkociņu. Lapotnē kavējās mijkrēslis. Sidraba tīmeklītis, ko mozdamies auda zvirbuļi ar savu pičikato. Raviks izbrīnījies paskatījās visapkārt. Kaut kas viņā bija pārvērties. Bija notikusi neredzama tiesas sēde un nolasīts spriedums. Viņš neparasti skaidri redzēja kokus, kāda nama dzeltenos mūrus, pelēku dzelzs režģi sev līdzās ielu zilganā dūmakā, un viņam radās sajūta, ka šī aina nekad neizzudīs no atmiņas... Un šai acumirklī viņš bija cieši pārliecināts, ka nogalinās Hāki un ka tā nav vairs viņa paša personiskā lieta, bet kaut kas daudz nozīmīgāks. Sākums... Raviks gāja garām „Ozīrisa” ieejai. No turienes izmeimuroja daži piedzērušies. Stiklainas acis, sasarkušas sejas. Taksometra tuvumā nebija. Kādu brīdi pastāvējuši, viņi, skaļi lamādamies, smagnēji sperdami soļus, devās tālāk. Viņi runāja vācu valodā. Raviks bija nodomājis iet uz hoteli. Tagad viņš grozīja savu nodomu, jo atcerējās Rolandi stāstām, ka kopš dažiem mēnešiem „Ozīrisu” bieži apmeklējot vācu tūristi. Raviks iegāja iekšā. Rolande savā melnajā guvernantes kleitā stāvēja pie bāra un vēsi vēroja visu telpu. Pianolas dārdošās skaņas atsitās pret ēģiptiešu stilā izrakstītām sienām. - Roland! – Raviks uzsauca. - Ravik! – Viņa pagriezās. – Sen tu neesi te bijis. Labi, ka atnāci. - Kāpēc? Viņš stāvēja līdzās pie bāra un pārredzēja visu zāli. Klientu bija palicis maz. Šur tur kāds snauda pie galdiņa. - Es no šejienes šķiršos, - sacīja Rolande. – Pēc nedēļas braucu prom. - Pavisam? Viņa pamāja ar galvu un izvilka no krūšu izgriezuma telegrammu. - Paskaties. Raviks izlasīja un atdeva atpakaļ. - Tava tante? Tad nu ir mirusi? - Jā. Atgriežos mājās. Pateicu madame. Viņa ir nikna, bet saprot. Mani aizvietos Žanete. Viņai vēl jāiestrādājas. – Rolande smējās. – Nabaga madame. Viņa bija nodomājusi šai gadā Kannās paspīdēt. Viņas villa jau ir viesu pilna. Pagājušajā gadā taču kļuva grāfiene. Apprecējusi kādu gaudenu grāfu no Tulūzas. Maksā viņam piectūkstoš franku mēnesī, lai viņš paliek sēžam Tulūzā. Tagad nu viņa nevarēs tikt no šejienes prom.

- Vai tu atvērsi savu kafejnīcu? - Jā. Es skraidu jau caurām dienām apkārt, lai visu pasūtītu. Parīzē to var dabūt lētāk. Indiešu kokvilnu aizkariem. Kā tev patīk šis musturs? Viņa izvilka no krūšu izgriezuma saburzītu drānas gabaliņu. Puķes uz dzeltena pamata. - Apbrīnojami, - sacīja Raviks. - Dabūju ar septiņdesmit procentu atlaidi. Atlikums no pagājušā gada. – Rolandes acis izstaroja siltumu un maigumu. – Ietaupu ar to trīssimt septiņdesmit franku. Labi, vai ne? - Vareni. Vai tu precēsies? - Jā. - Kāpēc tev jāprecas? Kāpēc negribi vēl pagaidīt un iepriekš visu nokārtot, kā esi nodomājusi? Rolande smējās. - Tu neko nesaproti no veikaliem, Ravik! Bez vīrieša cilvēka nekas labs nevar sanākt. Vīrieša vieta ir veikalā. Es jau zinu, ko daru. Viņa piecēlās – noteikta, droša, mierīga. Viņa bija visu apsvērusi. Veikalā vajadzīgs vīrietis. - Nesteidzies pārrakstīt tūlīt naudu uz viņa vārdu, - pamācīja Raviks. – Pagaidi, kamēr viss nokārtojas. Viņa atkal iesmējās. - Es jau zinu, kā nokārtosies. Mēs esam saprātīgi ļaudis. Veikalam nepieciešami. Kas tas par vīrieti, ja naudas maks ir sievas rokā. Man nav vajadzīgs nekāds jēradvēsele. Es gribu just cieņu pret savu vīru. Un tas nav iespējams, ja viņam katru brīdi jānāk man prasīt naudu. Vai tu to nesaproti? - Saprotu, - apgalvoja Raviks, lai gan saprast nespēja. - Tad jau labi. – Viņa apmierināti pamāja. – Vai gribi ko iedzert? - Nē. Man jāiet. Gāju tikai garām. Rīt agri jāsāk strādāt. Viņa izbrīnījusies paskatījās uz Raviku. - Tu esi pilnīgi skaidrs. Vai gribi meiteni? - Nē. Ar vieglu rokas mājienu Rolande aizsūtīja divas meitenes pie kāda apmeklētāja, kurš, atslējies uz dīvāna, gulēja. Tikai dažas vēl sēdēja uz ķebļiem, kas divās rindās stāvēja zāles vidū. Pārējās aizrautīgi līksmoja, gluži kā bērni ziemā uz ledus slidinājās pa gludajām gaiteņa flīzēm. Ik pa divām, skrienot aulekšiem, vilka trešo, kas vizinājās tupus pa garo gaiteni. Vaļā palaistie mati plīvoja, krūtis šūpojās, pleci baltoja, tas pats mazumiņš zīda, kas bija, vairs nenosedza neko, meičas aiz prieka spiedza, un „Ozīriss” pēkšņi bija pārvērties par Arkādijas klasiskas nevainības skatu. - Vasara, - sacīja Rolande. – Jāļauj rītos mazliet padraiskoties. – Viņa pievērsās Ravikam. – Ceturtdien ir mans atvadu vakars. Madame man par godu rīko vakariņas. Vai tu atnāksi? - Ceturtdien? - Jā. Ceturtdien, domāja Raviks. Pēc septiņām dienām. Tie ir septiņi gadi. Ceturtdien. Tad jau viss būs noticis. Ceturtdien... Vai iespējams tik tālu ko paredzēt? - Protams, - viņš atbildēja. – Kur? - Te. Pulksten sešos. - Labi. Es būšu. Arlabunakti, Rolande. - Arlabunakti, Ravik. Tas notika brīdī, kad viņš ievadīja retraktoru. Notika pārsteidzoši, negaidot, pēkšņi. Raviks mirkli pavilcinājās. Atklātā, sarkanā rēta, caurspīdīgie tvaiki, kas cēlās no karstajām, miklajām salvetēm, asinis, kas sūcās ap spailēs saņemtajiem sīkajiem asinsvadiem, - te pēkšņi viņš ieraudzīja Eiženijas jautājošās acis, ieraudzīja metāliskajā

gaismā Vēbera seju – lielu ar visām porām, ar katru ūsu matiņu... – Savaldījās un mierīgi turpināja strādāt. Raviks uzlika šuves. Rokas darbojās. Brūce vērās ciet. Viņš juta, kā zem padusēm, pa augumu uz leju tek sviedri. - Vai jūs nepabeigtu? – viņš jautāja Vēberam. - Labi. Vai kas gadījies? - Nē. Karstums. Neesmu izgulējies. Vēbers uztvēra Eiženijas skatienu. - Tā gadās, Eiženij, - viņš teica. – Pat taisnprātīgajiem. Vienu brīdi visa telpa salīgojās. Mežonīgs nogurums. Vēbers lika šuves. Raviks automātiski palīdzēja. Mēle bija satūkusi. Aukslējas kā vate. Viņš smagi vilka elpu. Magones, šķiet, domāja kāds cits. Magones Flandrijā. Atvērts, sarkans vēders. Sarkans, atvērts magones zieds, nekautrīgs dzīves noslēpums tik tuvu rokai ar nazi. Tirpas no pleciem līdz pirkstu galiem, magnētisks kontakts, saslēdzies ar kādu tālu nāves gadījumu. Es nevaru vairs operēt, viņš domāja. Iekams viss nebūs pagājis. Vēbers nozieda šuvi. - Gatavs. Eiženija klusu izripināja ratiņus laukā. - Varbūt cigareti? – jautāja Vēbers. - Nē. Man jāiet. Šis tas kārtojams. Vai te ir kas darāms? - Nē, - Vēbers izbrīnījies uzlūkoja Raviku. – Kur jūs tā steidzaties? Vai negribat vermutu ar sodu jeb vai ko vēsu iedzert? - Nē, neko. Man jāsteidzas! Nezināju, ka jau tik vēls! Uz redzēšanos, Vēber. Viņš izsteidzās laukā. Taksis, kaut nāktu kāds taksis! Viņš ieraudzīja tuvojamies sitroenu un apturēja to. - Uz hoteli „Velsas princis”! Ātri! Jāpasaka Vēberam, lai dažas dienas iztiek bez manis, viņš domāja. Citādi nav iespējams. Prātu var zaudēt, ja operācijas laikā pēkšņi iešaujas prātā, ka Hāke patlaban zvana. Viņš samaksāja šoferim un izgāja cauri hallei. Laiks, kamēr nobrauca un uzbrauca lifts, vilkās bezgala ilgi. Ātri tālāk pa plato gaiteni, atslēdza savas istabas durvis. Telefons. Raviks cēla klausuli kā smagu svaru bumbu. - Te fon Horns. Vai man ir kāds zvanījis? - Acumirkli, msjē. Raviks gaidīja. Telefonistes balss atgriezās. - Nē. Neviens nav zvanījis. - Paldies. Morozovs atnāca pēcpusdienā. - Vai esi jau paēdis? – viņš jautāja. - Nē. Gaidīju tevi. Mēs varam tepat kopīgi pusdienot. - Neprāts. Tas durtos acīs. Neviens, ja nav slims, Parīzē neēd savā istabā. Ej paēd. Es palikšu te. Ap šo laiku nemēdz zvanīt pa telefonu. Visi nododas ēšanai. Svēts paradums. Ja viņš tomēr piezvanītu, tad es esmu tavs kalps, pierakstu viņa telefona numuru un saku, ka tu atgriezīsies pēc pusstundas. Raviks vilcinājās. - Labi, - viņš tad piekrita. – Es atgriezīšos pēc divdesmit minūtēm. - Nesteidzies. Esi pietiekami ilgi sēdējis gaidīdams. Tagad tu nedrīksti nervozēt. Vai iesi uz „Fouquet’s” restorānu? - Jā. - Liec, lai tev atnes trīsdesmit septītā gada „Vouvray”. Nupat to nobaudīju. Prīmā! - Labi. Raviks nobrauca ar liftu lejā. Ātri pārgāja pāri ielai un šķērsoja restorāna terasi. Tad

izgāja cauri restorānam. Hākes nebija. Viņš apsēdās ārā pie kāda tukša galda Georga Piektā avēnijas pusē un pasūtīja „boeuf à la mode”, salātus, kazas sieru un karafi „Vouvray”. Ēdot Raviks mēģināja vērot sevi no malas. Piespieda sevi izbaudīt vīna vieglo, mazliet dzirkstošo garšu. Ēda lēnām, raudzījās visapkārt, redzēja debesis kā zilu zīda karogu izplātu virs Triumfa arkas, pasūtīja vēl kafiju, juta tās rūgtumu, lēnām aizdedzināja cigareti, centās nesteigties, vēl brīdi pasēdēja, vērodams garām ejošos cilvēkus, tad piecēlās un devās pāri avēnijai uz hoteli „Velsas princis”, un viss nupat redzētais un baudītais bija aizmirsts. - Kāds bija „Vouvray”? – jautāja Morozovs. - Labs. Morozovs uzlika galdā kabatas šaha spēli. - Izspēlēsim kādu partiju? - Labi. Viņi sabāza figūriņas šaha dēlīša caurumos. Morozovs iesēdās krēslā. Raviks uz dīvāna. - Neticu, ka varēšu te bez pases palikt ilgāk par trim dienām. - Vai administrācija to jau prasīja? - Vēl ne. Reizēm viņi pieprasa pasi kopā ar vīzu, jau ierodoties hotelī. Es tāpēc atnācu naktī. Nakts dežurants neko daudz man nejautāja. Es pateicu, ka man nepieciešama istaba piecām dienām. - Dārgajos hoteļos tam nepievērš lielu uzmanību. - Ja nu man tomēr pasi pieprasa, tad radīsies grūtības. - Pagaidām tas nenotiks. Es apjautājos „Georgā Piektajā” un „Ricā”. Vai tu pieteicies kā amerikānis? - Nē. Kā holandietis no Utrehtas. Gluži neatbilst vācu uzvārdam. Tāpēc piesardzības labad to mazliet pārgrozīju. Van Horns, ne fon. Skan vienādi. Hāke starpību nemanīs. - Pareizi. Domāju, ka viss izies gludi. Tu neesi noīrējis lētu istabu. Par tevi neinteresēsies. - Cerams, ka ne. - Žēl, ka tu uzdevi uzvārdu Horns. Es varētu tev dabūt vēl veselu derīgu nevainojamu personas apliecību. Tā piederēja manam draugam, kurš nomira pirms septiņiem mēnešiem. Līķa apskates reizē mēs viņu uzdevām par vācu bēgli bez dokumentiem. Tā izdevās saglābt dokumentu. Viņam vairs nav svarīgi, ka apglabājām kā Jozefu Veisu. Te jau divi emigranti paguva izmantot viņa personas apliecību. Ivans Kluge. Uzvārds nav krievu. Fotogrāfija izbalējusi, profilā, bez zīmoga, viegli nomaināma. - Labāk tā, kā ir tagad, - sacīja Raviks. – Kad es no šejienes aiziešu, nebūs vairs ne Horna, ne kādu dokumentu. - Ar dokumentiem būtu drošāk. Taču policija nenāks. Tā neiet hoteļos, kur jāmaksā vairāk nekā simt franku par istabu. Es pazīstu vienu bēgli, kurš nu jau piecus gadus dzīvo „Ricā” bez dokumentiem. Vienīgais, kurš to zina, ir nakts portjē. Vai tu esi apdomājis, ko darīsi tad, ja šie tipi, par spīti visam, tomēr ieinteresēsies par tevi? - Protams. Mana pase atrodas Argentīnas sūtniecībā, lai es saņemtu vīzu. Apsolīšu nākošajā dienā to atgādāt. Pametīšu te koferi un vairs neatgriezīšos. Laika pietiks. Pirmais pieprasījums nāks no direkcijas puses, nevis tieši no policijas. Ar to es rēķinos. Tikai tad – ar šejieni ir viss cauri. - Būs labi. Viņi spēlēja līdz pulksten pusdeviņiem. - Ej tagad paēd vakariņas, - sacīja Morozovs. – Es vēl pagaidīšu. Tad man būs jāiet. - Es vēlāk tepat lejā paēdīšu. - Neprāts. Ej tagad un paēd, kā nākas. Ja tas nelietis piezvanīs, tev droši vien vajadzēs vispirms kopā ar viņu iedzert. Tad ir labāk, ja esi kārtīgi paēdis. Vai tev ir skaidrs, kurp tu ar viņu iesi?

- Jā. - Es domāju – ja viņš gribēs vēl izklaidēties vai šņabot. - Jā. Man ir zināmas daudzas vietas, kur neviens ne par ko neinteresējas. - Ej tagad paēd. Nedzer. Ēd kaut ko sātīgu, treknāku. - Labi. Raviks atkal devās pāri uz „Fouquet’s”. Viņam viss notiekošais likās nereāls. It kā lasītu kādu grāmatu vai skatītos melodramatisku filmu, vai arī sapņotu. Viņš atkal vispirms apgāja restorānam apkārt no visām pusēm. Terases bija pilnas apmeklētāju. Viņš nopētīja katru galdiņu. Hākes nebija. Raviks apsēdās pie maza galdiņa līdzās durvīm, tā viņš varēja pārredzēt ieeju un ielu. Viņam blakus divas sievietes sprieda par Skjaparelli un Menbosē veikaliem. Turpat sēdēja vīrietis ar plānu bārdiņu un nebilda ne vārda. Pie nākošā galdiņa daži franči sprieda par politiku. Viens aizstāvēja „Croix de feu15”, otrs komunistus, pārējie zobojās par abiem. Laiku pa laikam visi vēroja divas skaistas, pašpārliecinātas amerikānietes, kas dzēra vermutu. Kamēr Raviks dzēra, viņš paturēja acīs ielu. Viņš nebija tik liels muļķis, lai neticētu nejaušībai. Nejaušību nav tikai labā literatūrā – dzīvē ar tām iznāk sastapties jo bieži, turklāt ar visaplamākām. Viņš palika sēžam pusstundu. Tas izdevās vieglāk nekā pusdienas laikā. Viņš pagāja vēlreiz gar restorānu terasi no Elizejas lauku puses un tad devās atpakaļ uz hoteli. - Te ir atslēga tavai mašīnai, - sacīja Morozovs. – Es to apmainīju. Tagad tas ir zils talbo ar ādas sēdekļiem. Iepriekšējai bija drānas sēdekļi. Ādu vieglāk nomazgāt. Tas ir kabriolets, var braukt ar atklātu vai slēgtu virsu. Bet logus atstāj pastāvīgi vaļā. Ja tev iznāk šaut slēgtajā mašīnā, tad šauj tā, lai logs aizmugurē būtu vaļā un lode mašīnā neatstātu nekādas pēdas. Es noīrēju talbo uz divām nedēļām. Nekādā gadījumā neved to tūlīt uz garāžu. Lai pastāv kādā šķērsielā, kur pastāvīgi ir daudz mašīnu. Lai izvēdinās. Tagad tā stāv Berri ielā, iepretī hotelim „Lancaster”. - Labi, - sacīja Raviks. Viņš nolika atslēgu līdzās telefonam. - Te ir mašīnas dokumenti. Tiesības man neizdevās dabūt. Negribējās, lai pārāk daudz cilvēku to zina. - Tiesības man nav vajadzīgas. Antibā es visu laiku braukāju bez tām. Raviks nolika dokumentus pie atslēgām. - Pa nakti atstāj mašīnu citā vietā, - pamācīja Morozovs. Melodrāma, nodomāja Raviks. Lēta melodrāma. - Es visu izdarīšu, kā nākas. Paldies, Boris. - Būtu labi, ja es varētu tev braukt līdzi. - Nebūtu vis labi. Tādas lietas jākārto vienam pašam. - Tā ir. Bet tikai neriskē un nešaubies. Nolikvidē – un beigas. - To tu man esi jau desmitiem reižu teicis, - Raviks pasmaidīja. - Nemaz nav iespējams pietiekami bieži atkārtot. Velns zina, kādas muļķības izšķirošā brīdī lien galvā. Tā tūkstoš deviņsimt piecpadsmitajā gadā atgadījās Volkovskim. Pēkšņi viņu sagrāba sazin kāda goda mānija. Mednieka mānija. Nedrīkstot aukstasinīgi slepkavot un tamlīdzīgi. Un tā nu viņu kāds nelietis nošāva. Vai tev cigarešu ir pietiekami? - Simts. Un šeit jau var visu pasūtīt pa telefonu. - Atnāc uz hoteli un pamodini, ja es vairs nebūšu „Šeherezadē”. - Aiziešu katrā ziņā, vai nu kas atgadās vai ne. - Labi. Servus, Ravik. - Servus, Boris. Raviks, Morozovam aizejot, aizslēdza durvis. Pēkšņi istabā iestājās dziļš klusums. Viņš apsēdās dīvāna stūrī. Aplūkoja tapetes. Tās bija no zilas drānas, piestiprinātas ar līstītēm. Divu dienu laikā viņš bija tās labāk iepazinis nekā tās, kur viņš bija daudzus gadus 15

„Uguns krusts” – fašistiskās organizācijas nosaukums Francijā.

nodzīvojis. Bija iepazinis spoguli, pelēko grīdas velūru ar tumšo traipu pie loga, zināja katru galda, gultas līniju, krēslu pārvalkus – viss bija izpētīts līdz apnicībai – tikai telefons kā bija tā palika neiepazīts.

IIXI Talbo stāvēja Basāno ielā starp reno un mersedesu-bencu. Mersedess bija jauna mašīna ar Itālijas numuru. Raviks manevrējot ar savu talbo tika no automašīnu rindas laukā. Aiz nepacietības viņš kļuva neuzmanīgs un ar aizmugures buferi aizskāra mersedesa kreiso spārnu, to ieskrāpēdams. Taču nelikās gar to zinis. Ātri vadīja mašīnu uz Osmana bulvāri. Viņš brauca strauji. Bija patīkami, ka mašīna labi klausīja viņa rokām. Bija patīkami pēc drūmās vilšanās sajūtas, kas līdzīgi cementa bluķim gūlās viņam uz krūtīm. Pulkstenis bija četri no rīta. Vajadzēja vēl pagaidīt. Taču pēkšņi viņam viss likās bezjēdzīgs. Hāke droši vien sen aizmirsis nelielo epizodi. Var arī būt, ka vispār vairs nav Parīzē bijis. Tiem tur, Vācijā, tagad ir cits prātā. Morozovs stāvēja pie ieejas „Šeherezadē”. Raviks novietoja mašīnu aiz tuvākā ielas stūra un nāca atpakaļ. Morozovs viņu gaidīja. - Vai tev pateica, ka es zvanīju? - Nē. Kas noticis? - Es zvanīju pirms piecām minūtēm. Tur pie mums sēž kāda vāciešu grupa. Viens izskatās kā... - Kur? - Blakus orķestrim. Vienīgais galdiņš, pie kura sēž četri vīrieši. Jau ieiedams pa durvīm, redzēsi. - Labi. - Apsēdies pie mazā galdiņa līdzās ieejai. Es lūdzu, lai to patur rezervē. - Labi, labi, Boris. Raviks palika stāvam durvīs. Telpa bija tumša. Starmeša gaisma krita uz dejas laukumiņu, izceldama dziedātāju sidrabotā tērpā. Šaurais gaismas konuss bija tik žilbinošs, ka ārpus tā nekas nebija redzams. Raviks pūlējās saskatīt galdiņu līdzās orķestrim. Neizdevās. Baltais, vibrējošais gaismas stars to nepieļāva. Viņš apsēdās pie galdiņa līdzās durvīm. Viesmīlis atnesa karafi ar vodku. Orķestris, likās, nupat izlaidīs garu. Gliemeža gaitā vilkšus vilkās saldenais motīvs. „J’attendrai... j’attendrai...” Dziedātāja palocījās. Uzspurdza aplausi. Raviks paliecās uz priekšu. Viņš gaidīja, kad nodzisīs starmetis. Dziedātāja pavērsās pret orķestri. Čigāns pamāja un pacēla vijoli. Cimbole pameta gaisā dažas apslāpētas pasāžas. Vēl viena dziesmiņa. „La chapelle au clair de la lune16”. RAVIKS AIZVĒRA ACIS. GAIDĪŠANA KĻUVA NEPANESAMA. Jau ilgi, iekams dziesmiņa beidzās, viņš sēdēja, saspringti izslējies. Starmetis nodzisa. Zem galdiņa stikla virsmām iedegās gaisma. Pirmajā brīdī Raviks nespēja neko vairāk atšķirt kā tikai neskaidras aprises. Bija pārāk ilgi blenzis starmetī. Viņš vēlreiz aizvēra acis, tad atvēra. Galdiņu ieraudzīja tūlīt pat. Lēnām atliecās krēslā atpakaļ. Neviens no vīriešiem nebija Hāke. Raviks palika tā sēžam. Pēkšņi jutās neciešami noguris. Nogurušas arī acis. Viss rāvieniem, nevienmērīgiem viļņiem plūda virsū. Mūzika, balsu murdoņa, kas reizēm pieauga, reizēm pierima, pēc hoteļa istabas klusuma apslāpētais troksnis un jaunā 16

„Kapela mçnessgaismâ” (fr.).

vilšanās viņu apstulbināja. Tas viss iedarbojās kā sapņa kaleidoskops, viegla hipnoze, kas apņēma domu nomocītās, gaidu plosītās smadzeņu šūnas. Kādā brīdī apslāpētajā gaismā, kur lēnām grozījās dejotāji, viņš pamanīja Žoannu. Atklātā, izslāpusī seja bija atliekta atpakaļ, galva tuvu pie kāda vīrieša pleca. Raviks sirds kā bija tā palika vienaldzīga. Neviens nevar būt svešāks par svešu kā tas, kuru kādreiz esi mīlējis, Raviks gurdeni apsvēra. Ja pārtrūkst noslēpumainais pavediens, kas saista ar iztēli, vēl varbūt dziestošām, spokainām zvaigznēm var plaiksnīt rūsa, fluorescēt no viena pie otra; bet tā ir nedzīva gaisma. Tā satrauc, bet neuzliesmo – nekāda jūtu neredzama strāva vairs neplūst turp un atpakaļ. Raviks atslēja galvu pret dīvāna atzveltni. Maza tuvības deva un dziļi bezdibeņi. Tumsā tītais divu dzimumu pievilkšanās spēks un tam piešķirtie neskaitāmie mīļvārdiņi. Zvaigžņotas puķes jūras klaidā, kolīdz centies tās noplūkt, tā nogrimsti dzelmē. Raviks saņēmās. Jāiet prom, citādi aizmigšu. Viņš pamāja viesmīlim. - Maksāt! - Te nav ko maksāt, - sacīja viesmīlis. - Kā tā? - Jūs neko nepasūtījāt. - Ak jā, pareizi. Viņš iedeva dzeramnaudu un aizgāja. - Nekā? – jautāja laukā Morozovs. - Nekā. Morozovs norūpējies viņu uzlūkoja. - Es atsakos, - sacīja Raviks. – Tā ir sasodīta, smieklīga indiāņu spēle. Gaidu jau piecas dienas. Hāke teica, ka viņš Parīzē nepaliek ilgāk par divām trim dienām. Tādā gadījumā viņam jābūt jau aizbraukušam. Ja vispār bija atbraucis. - Ej gulēt, - ieteica Morozovs. - Es nevaru gulēt. Braukšu atpakaļ uz „Velsas princi”, paņemšu koferus un nodošu istabu. - Labi, - teica Morozovs. – Tad es rīt dienā tevi tur satikšu. - Kur? - „Velsas princī”. Raviks paskatījās uz viņu. - Jā, protams. Es gvelžu muļķības. Vai arī ne. Varbūt ne. - Pagaidi vēl līdz rītvakaram. - Labi. Tad jau redzēs. Arlabunakti, Boris. - Arlabunakti, Ravik. Raviks brauca garām „Ozīrisam”. Viņš atstāja mašīnu aiz ielas stūra. Viņu biedēja doma doties uz savu „International” istabu. Varbūt izdotos te dažas stundas pagulēt. Bija pirmdiena. Bordelim mierīga diena. Portjē pie durvīm nestāvēja. Droši vien jau visi būs prom. Rolande no durvīm pārraudzīja lielo zāli. Gandrīz pilnīgi tukšo telpu piepildīja pianolas skaļība. - Šodien pie jums tā paklusi, vai? – jautāja Raviks. - Ļoti. Tikai šis te mūlāps. Miesaskārīgs kā mērkaķis, bet augšā iet negrib. Zini, ir tādi tipi. Gribētu, bet baidās. Atkal jau vācietis. Nu, samaksājis viņš ir, ilgi jau tas vairs nevilksies. Raviks vienaldzīgi pameta acis uz galdiņu. Vīrietis sēdēja ar muguru pret viņu. Blakus divas meičas. Kad viņš pieliecās pie vienas un uzlika tai uz krūtīm plaukstas, Raviks ieraudzīja viņa seju. Tas bija Hāke. Skaņu brāzmā Rolandes balss. Raviks nesaprata, ko viņa saka. Tikai manīja, ka ir atkāpies un tagad stāv durvīs, no kurienes varēja redzēt tikai galdiņa malu, bet pašam iespējams palikt nepamanītam. - Varbūt konjaku? – Rolandes balss beidzot izlauzās cauri brāzmai.

Pianolas skaļība. Joprojām acu priekšā nerimst zvalstīšanās, krampji diafragmā. Raviks, cik spēka sažņaudzis dūres, iespieda nagus delnās. Hāke nedrīkstēja viņu te redzēt. Un Rolande nedrīkstēja manīt, ka viņš šo cilvēku pazīst. - Nē, - viņš dzirdēja sevi sakām. – Esmu jau pietiekami baudījis. Vācietis, tu saki. Vai tu viņu pazīsti? - Ne mazākās jausmas, kas viņš tāds! – Rolande paraustīja plecus. – Visi viņi pēc viena ģīmja un līdzības. Šķiet, ka šis vēl nekad te nav bijis. Varbūt iedzersi kādu malciņu? - Nē. Es tikai uz brītiņu... Viņš juta Rolandes pētošo skatienu un piespieda sevi būt mierīgam. - Es patiesībā tikai gribēju zināt, kad īsti paredzēts tavs vakars. Ceturtdien vai piektdien? - Ceturtdien, Ravik. Tu taču atnāksi? - Protams. Tikai biju aizmirsis dienu. - Ceturtdien, pulksten sešos. - Labi. Es būšu precīzs. Tas bija viss, ko gribēju zināt. Tagad man jāiet. Arlabunakti, Rolande. - Arlabunakti, Ravik. Baltā nakts, spēji uzbrāzmojusi, pagaisa. Nav vairs namu – akmens biezoknis, logu džungļi. Pēkšņi atkal karš... pa tukšajām ielām zogas patruļas. Mašīna aizsegā, motors, klusu dūcot, glūn uz ienaidnieku. Vai šaut, kad viņš nāks laukā? Raviks pārlaida acis pār ielu. Dažas mašīnas. Dzeltenas ugunis. Kaķi. Tālumā – pie laternas – kaut kas līdzīgs policistam. Paša mašīnas numurs, šāviena troksnis, Rolande, kas viņu īsi pirms tam bija redzējusi... Viņš dzirdēja Morozovu sakām: „Neriskē ne ar ko. Tas nav tā vērts.” Portjē nav. Neviena taksometra! Labi! Pirmdienās ap šo laiku maz preču izvadātāju. Brīdī, kad viņš to apsvēra, pieripoja sitroens un palika stāvam pie durvīm. Šoferis aizdedzināja cigareti un skaļi nožāvājās. Raviks juta pār muguru pārskrienam tirpas. Viņš gaidīja. Varbūt pieiet un šoferim pateikt, ka tur neviena nav. Neiespējami. Aizsūtīt, samaksāt... ar kādu uzdevumu. Pie Morozova. Raviks izplēsa no piezīmju grāmatiņas lapiņu, uzrakstīja dažas rindiņas, saplēsa, rakstīja no jauna. Lai Morozovs negaida viņu „Šeherezadē”, parakstījās ar kaut kādu vārdu... Taksometrs sāka braukt. Raviks vērīgi skatījās pa mašīnas logu, taču neko neredzēja. Nezināja, vai Hāke būtu iekāpis, kamēr viņš rakstīja. Ātri ieslēdza pirmo ātrumu. Talbo pašāvās gar stūri un metās pakaļ taksometram. Aiz aizmugures stikla neviens nebija redzams. Taču Hāke varēja sēdēt, ierāvies kaktā. Viņš lēnām apdzina taksometru. Pustumsā nekas nebija saskatāms. Raviks atkrita, tad atkal pietuvojās otrai mašīnai tik cieši, cik vien iespējams. Šoferis pagrieza galvu un sāka lamāties: - Ei, tu, idiot! Vai gribi mani saspiest? - Tavā mašīnā sēž mans draugs. - Pietempies pļēgurs! Vai tad neredzi, ka mašīna tukša? Raviks arī pats tobrīd ievēroja, ka taksometra skaitītājs nav ieslēgts. Ātri apgriezās un metās atpakaļ. Hāke stāvēja ielas malā. Viņš pamāja. - Hallo, taksi! Raviks piebrauca un bremzēja. - Vai taksis? – jautāja Hāke. - Nē, - Raviks izliecās pa logu. – Hallo, - viņš teica. Hāke skatījās un samiedza acis. - Kas... - Man liekas, mēs esam pazīstami, - Raviks teica vācu valodā. Hāke paliecās uz priekšu. Aizdomu pilnā izteiksme no sejas pazuda. - Tad nu gan... fon... fon...

- Horns. - Pareizi! Pareizi! Fon Horna kungs! Protams! Šitāda sagadīšanās! Cilvēkbērns, kur tad jūs visu šo laiku bijāt pazudis? - Tepat, Parīzē. Sēdieties. Es nezināju, ka esat jau atgriezies. - Es jums dažas reizes zvanīju. Vai esat pārgājis uz citu hoteli? - Nē. Vēl joprojām tai pašā „Velsas princī”. – Raviks atvēra mašīnas durtiņas. – Nāciet. Es jūs aizvedīšu. Taksometru ap šo laiku nav tik viegli dabūt. Hāke uzlika kāju uz kāpšļa. Raviks sajuta viņa elpu. Redzēja sakarsušo, sarkano seju. - „Velsas princis”! – Hāke iesaucās. – Velns ar ārā, kā tad! „Velsas princis”! Un es vienā laidā zvanīju uz „Georgu Piekto”! – Viņš skaļi smējās. – Tur jūs neviens nepazina. Tagad saprotu! Kā tad, „Velsas princis”! Biju sajaucis. Nebiju paņēmis līdzi savu veco piezīmju grāmatiņu. Domāju, ka atcerēšos. Raviks paturēja acīs „Ozīrisa” ieeju. Vēl paies laiks, iekams no turienes kāds nāks laukā. Meičām vajag pārģērbties. Lai vai kā, Hāke, cik vien ātri iespējams, jādabū mašīnā. - Jūs gribējāt te iegriezties? – Hāke draudzīgi apjautājās. - Bija tāds nodoms. Bet nu jau būs par vēlu. Hāke skaļi nodvesās. - Jūs sakāt, draudziņ! Es biju pēdējais. Šitā bodīte ir jau ciet. - Tas nekas. Tikpat tur māc garlaicība. Brauksim kur citur! Nāciet. - Vai tad vēl ir kas? - Protams. Īstajos lustūžos tagad tikai dzīve sākas. Šis te ir tūristiem. - Tiešām? Un es domāju... Jau tas te ir kaut kas traks. - Ko jūs! Ir daudz kas labāks. Tas te nav nekas. Raviks vairākkārt uzspieda gāzes pedāli. Motors ierēcās pilnos apgriezienos un atkal norima. Viņš bija pareizi aprēķinājis – Hāke iesvempās sēdeklī viņam līdzās. - Jauki jūs atkal satikt, - viņš teica. – Tiešām jauki. Raviks pasniedzās viņam pāri un pievilka durtiņas ciet. - Es arī priecājos. - Nekas, „Ozīrisā” nemaz nav tik peļami! Vesels bars kailu meiču. Kā policija to atļauj! Jādomā, ka lielākā tiesa ir slimas, vai ne? - Iespējams. Šādās vietās nekad nevar justies drošs. Raviks sāka braukt. - Vai tad ir tādas vietas, kur var būt pilnīgi drošs? – Hāke nokoda cigāram galu. – Negribētu aizbraukt mājās ar triperi... Lai gan no otras puses... Cilvēks dzīvo tikai vienu reizi... - Jā, - Raviks piekrita un pasniedza Hākem elektriskās šķiltavas. - Kur mēs braucam? - Kā būtu sākumam ar „Maison de Rendez-vous17”? - Kas tas ir? - Māja, kur sabiedrības dāmas meklē piedzīvojumus. - Ko? Tiešām augstākās sabiedrības dāmas? - Jā. Sievietes, kurām ir veci vīri. Sievietes, kurām ir garlaicīgi vīri. Sievietes, kuru vīri pārāk maz pelna. - Bet kā... Viņas taču nevar tā vienkārši... Kā tas notiek? - Sievietes ierodas tur uz stundu vai pāris stundām. Tāpat kā uz kokteili vai nakts tējas tasīti. Dažas liek sev piezvanīt un ierodas tad. Protams, tam nav nekādas līdzības ar tādiem vulgāriem pasākumiem kā tiem te Monmartrā. Es zinu vienu lielisku savrupmāju Buloņas meža vidū. Īpašniecei tāds izskats, kādam vajadzētu būt hercogienei. Viss augstākā mērā aristokrātiski, diskrēti un eleganti. Raviks runāja mierīgi, lēnām, elpoja vienmērīgi. Klausīdamies sevī, viņš dzirdēja runājam tūristu gidu, piespiedās stāstīt vēl, lai nomierinātos. Viss viņā drebēja. Viņš spieda stūri ar abām rokām, lai nomāktu trīsas. 17

Satikðanâs mâja (fr.).

- Jūs būsiet pārsteigts, kad redzēsiet telpu iekārtojumu. Īstas stila mēbeles, senlaicīgi paklāji, gobelēni, izcilas vīna markas, izmeklēta apkalpošana, un par sieviešu drošību, protams, šaubu nav. Hāke izpūta cigāra dūmus. Pagriezās pret Raviku. - Paklausieties, mans mīļais fon Horna kungs, tas jau liekas brīnum jauki. Atliek tikai jautājums: droši vien maksā labu naudiņu? - Nemaz ar nav dārgi. Hāke mulsi un grudzinoši iesmējās. - Skatoties, kā to saprot! Mēs, vācieši, ar savu trūcīgo valūtu... Raviks pakratīja galvu. - Es labi pazīstu īpašnieci. Viņai attiecībā pret mani ir zināms pienākums. Uzskatīs mūs par goda viesiem. Ja jūs ieradīsieties kā mans goda viesis, tad visdrīzāk jums vispār nevajadzēs neko maksāt. Pats augstākais dažas dzeramnaudas... Mazāk, nekā jūs maksātu par pudeli vīna „Ozīrisā”. - Tiešām? - Gan redzēsiet. Hāke iesēdās ērtāk. - Velns parāvis! Tas ir ko vērts! Plati smaidīdams, viņš pagriezās pret Raviku. - Jūs, liekas, esat labi informēts! Tas būs bijis labs pakalpojums, ko jūs izdarījāt tai sievietei. Raviks paskatījās uz Hāki. Paskatījās tieši acīs. - Šāda veida namiem reizēm rodas grūtības ar varas iestādēm. Viegli izspiešanas mēģinājumi. Jūs saprotat, ko es domāju? - Un kā vēl! – Hāke uz brīdi kļuva domīgs. – Vai jums te ir tik liela ietekme? - Ne jau liela. Daži draugi ietekmīgās aprindās. - Tas jau ir kaut kas! Tas varētu labi noderēt. Vai mums nevajadzētu par to kādreiz parunāt? - Protams. Cik ilgi jūs vēl būsiet Parīzē? Hāke sāka smieties. - Kā par spīti satieku jūs tieši tad, kad man jābrauc prom. Vilciens iet pulksten septiņos trīsdesmit. – Viņš paskatījās mašīnas pulkstenī. – Pēc divarpus stundām. Gribēju jums jau pateikt. Tad man jābūt Ziemeļu stacijā. Vai pagūsim? - Bez steigas. Vai jums iepriekš vēl jāiegriežas hotelī? - Nē. Rokas bagāža ir stacijā. Par hoteli norēķinājos jau pēcpusdienā. Tā ietaupu vienas dienas īres maksu. Ar mūsu valūtu... – Viņš smējās atkal. Raviks pēkšņi atskārta, ka arī smejas. Viņš ciešāk saspieda stūri. Neiespējami, viņš domāja, tas nevar būt! Kaut kas notiks un visu izjauks. Tik daudzas sagadīšanās nav iespējamas. Svaigais gaiss un izdzertais alkohols Hāki padarīja gurdenu. Viņš runāja lēnāk un ar grūtībām. Ierosījies kaktā ērtāk, viņš sāka snaust. Žoklis atkarājās, acis bija aizvērtas. Mašīna ienira Buloņas meža klusajā tumsā. Starmeši kā nedzirdami rēgi traucās mašīnai pa priekšu, izraudami no tumsas spokainus kokus. Pa atvērtajiem logiem lauzās iekšā akāciju smarža. Klusajai, nepārtrauktajai riepu švīkoņai pa asfaltu, liekas, nekad nebūs gala. Motora dūkoņa – pierasta, dobja un klusa miklajā nakts gaisā. Iemirgojās neliels dīķis, vītolu silueti, gaišāki uz dižskābaržu tumšā fona. Norasojušas pļavas, perlamutrīgi blāvas. Madrides šoseja, ceļš uz Senžamē, ceļš uz Neijī. Miegā iegrimusi māja. Ūdens smarža. Sēna... Raviks brauca pa Sēnas bulvāri. Mēness apspīdētajā upē pa gabalu viens no otra peldēja divi melni barkasi. Uz attālākā rēja suns. Pāri ūdenim skanēja balsis. Pirmajam barkasam uz pīķa dega lukturis. Raviks brauca neapstādamies. Brauca gar Sēnas krastu vienmērīgā

ātrumā, lai nepamodinātu Hāki. Viņam bija nodoms te pieturēt. Tagad tas atkrita. Barkasi atradās pārāk tuvu krastam. Raviks iegriezās Famma ceļā, prom no upes, atpakaļ uz Lonšāna aleju. Brauca pa to, līdz šķērsoja Karalienes Margaritas aleju, un tad iegriezās šaurākās alejās. Pametis mirkli uz Hāki, ieraudzīja, ka tas sēž vaļā acīm, nenovērsdams tās no Ravika. Nespodrajā paneļa lampiņu gaismā Hākes acis spīdēja kā zilas stikla bumbiņas. Raviku tas trāpīja kā elektrības lādiņš. - Pamodāties? – viņš jautāja. Hāke neatbildēja. Skatījās uz Raviku. Nekustējās. Pat viņa acis bija nekustīgas. - Kur mēs esam? – viņš beidzot jautāja. - Buloņas mežā. Tepat pie „Kaskādes” restorāna. - Cik ilgi jau braucam? - Desmit minūtes. - Mēs braucam ilgāk. - Nez vai. - Es paskatījos pulkstenī, iekams iesnaudos. Mēs braucam ilgāk nekā pusstundu. - Tiešām? – Raviks jautāja. – Man šķita, ka mazāk. Drīz būsim klāt. Hāke joprojām nenovērsa acu no Ravika. - Kur? - „Maison de Rendez-vous”. Hāke sakustējās. - Brauciet atpakaļ, - viņš teica. - Tagad? - Jā. Viņš nebija vairs piedzēries. Bija skaidrs un modrs. Seja pārvērtusies. Pazudusi jautrības un labsirdības izteiksme. Raviks tagad pirmo reizi ieraudzīja atkal seju, ko labi pazina, seju, kas gestapo moku kambarī bija iespiedusies atmiņā uz mūžu. Un pēkšņi izzuda satraukums, kas visu laiku bija nomācis, - sajūta, ka grasās nogalināt svešu cilvēku, kurš viņam nav nekā ļauna darījis. Mašīnā bija iesēdies omulīgs sarkanvīna baudītājs, un Raviks veltīgi šī vīra sejā bija meklējis ieganstu – ieganstu, kas pirmām kārtām rodams Ravika paša domās. Un tagad pēkšņi atkal tās pašas acis, kas viņā bija urbušās, pamostoties no kārtējās samaņas zaudēšanas pēc neciešamām sāpju lēkmēm. Tās pašas saltās acis, tā pati saltā, klusā, uzstājīgā balss... Kaut kas viņā spēji apsviedās. Kā strāva, kas maina virzienu. Spriegums palicis tas pats, bet viss raustīgais, nervozais, mainīgais saplūda vienotā strāvā, kam tikai viens mērķis, un šajā mērķī ir viss. Gadi saira pelnos, acu priekšā bija atkal telpa ar pelēkajām sienām, atsegtas, spožas spuldzes, asiņu, ādas, sviedru, moku un baiļu smaka... - Kāpēc? – jautāja Raviks. - Man jātiek atpakaļ. Mani gaida hotelī. - Jūs taču teicāt, ka koferi ir jau stacijā. - Jā, tā ir. Bet man vēl kas cits kārtojams. Biju to aizmirsis. Brauciet atpakaļ. - Labi. Pagājušā nedēļā Raviks bija Buloņas mežu izbraukājis krustām šķērsām, dienā un naktī. Viņš zināja, kur atrodas. Vēl dažas minūtes. Viņš iegriezās šaurā alejā pa kreisi. - Vai mēs braucam atpakaļ? - Jā. Smagnējā smarža zem kokiem, kam cauri lapotnei saule dienā neizlaužas. Tumsa sabiezē. Starmešu gaisma spilgtāka. Raviks pamanīja spogulītī, kā Hākes kreisā roka lēnām, piesardzīgi slīd no roku balsta atpakaļ – kabatā. Lai slavētas debesis, domāja Raviks, ka šim talbo stūre labajā pusē! Viņš iegrieza mašīnu citā ceļā, izlikdamies, ka pagriezienā sasvēries, atbrīvoja labo roku, turēdams stūri tikai ar kreiso, un, piedevis pilnu gāzi, traucās pa taisno aleju prom; mašīna šāvās uz priekšu, un pēc mirkļa viņš pilnā sparā nobremzēja.

Talbo, bremzēm spalgi čīkstot, palika stāvam uz vietas. Raviks, atspēries ar vienu kāju pret pedāli, ar otru pret grīdu, noturēja līdzsvaru. Hāke, kura kājām nebija nekāda atbalsta un kurš nebija grūdienam sagatavojies, nokrita ar auguma augšdaļu uz priekšu. Viņš nepaguva laikus izvilkt roku no kabatas un uzgāzās ar pieri pret vēja stikla malu un paneli. To pašu brīdi Raviks iesita viņam pa galvu, zem pakauša, ar smagu uzgriežņu atslēgu, ko bija paķēris no kabatas labajā pusē. Hāke vairs nepiecēlās. Viņš slīdēja sāniski lejā. Labais plecs neļāva nogāzties pavisam, tas iesprūda pie paneļa. Raviks tūlīt pat brauca tālāk. Viņš šķērsoja aleju un izslēdza starmešus. Tad braukdams nogaidīja, vai kāds nav dzirdējis bremžu čīkstoņu. Apsvēra, vai pagūs Hāki izgrūst no mašīnas un paslēpt krūmos, ja gadījumā kāds nāktu. Beidzot pieturēja kādā ceļu krustojumā, nodzēsa gaismu, izslēdza motoru, tad izlēca no mašīnas, pacēla motora pārsegu un durtiņas Hākes pusē un ieklausījās. Ja kāds nāktu, no šejienes varētu jau pa gabalu dzirdēt un ieraudzīt. Atliktu pietiekami laika Hāki ievilkt krūmos un izlikties kaut ko labojam motorā. Klusums uzkrita kā apdullinošs troksnis. Tik pēkšņs un neaptverams, ka džinkstēja ausis. Raviks spieda nagus dūrēs, līdz sajuta sāpes. Viņš zināja, ka tās ir asinis, kas šalc ausīs. Tad dziļi un lēnām ievilka elpu. Šalkoņa izvērtās čaloņā. Kaut kas iečirkstējās vēl un vēl, arvien dzirdamāk. Raviks saspringti klausījās. Čirkstoņa pieauga, kļuva skaļāka, metāliskāka – un tad viņš saprata, ka tās ir cikādes, čaloņa bija rimusi. Tikai vēl cikādes, rītam mostoties, iešķērsām pretī šaurā pļavas nostūrī. Pļaviņā jau bija diezgan gaišs. Raviks aiztaisīja motora pārsegu. Jāsteidzas. Jātiek galā, kamēr vēl ir krēsla. Viņš paskatījās visapkārt. Vieta nebija piemērota. Buloņas mežā vispār tādas nav. Pārāk gaišs, lai mestu Sēnā. Raviks nebija domājis, ka viss ievilksies tik vēlu. Viņš sarāvās. Bija dzirdama tāda kā kārpīšanās, skrāpēšanās un tad vaids. Viena Hākes roka līda laukā pa atvērtajām durtiņām un skrāpēja kāpsli. Raviks manīja, ka joprojām tur rokā uzgriežņu atslēgu. Viņš satvēra Hāki aiz svārku apkakles, pavilka laukā un iesita divas reizes pa pakausi. Vaidi apklusa. Kaut kas noklaudzēja. Raviks nekustējās. Tad ieraudzīja, ka tas ir revolveris, kas no sēdekļa nokrita uz kāpšļa. Hākem tas bijis rokā, iekams mašīna bremzēja. Raviks iemeta to atpakaļ mašīnā. Viņš ieklausījās atkal. Cikādes. Pļaviņa. Debesis, kas iegaismojas un atkāpjas. Drīz lēks saule. Raviks atvēra durtiņas, izvilka Hāki laukā, nolieca priekšējo sēdekli un mēģināja Hāki iestumt spraugā uz grīdas starp priekšējiem un aizmugures sēdekļiem. Neizdevās. Pārāk šaura. Viņš aizskrēja pie bagāžnieka, atvēra, izmeta laukā visu. Tad vēlreiz izvilka Hāki no mašīnas un aizstiepa pie bagāžnieka. Hāke vēl bija dzīvs. Ļoti smags. Ravikam seja bija pārplūdusi sviedriem. Beidzot izdevās viņu iestumt bagāžniekā ar ceļgaliem pie galvas; tas izskatījās kā embrijs. Raviks savāca uz ceļa nomesto lāpstu un domkratu un ielika mašīnā. Līdzās kokā sāka dziedāt putns. Raviks nodrebēja. Savu mūžu neko tik skaļu nebija dzirdējis. Viņš paskatījās uz pļaviņu. Tā bija jau atkal gaišāka. Riskēt nedrīkstēja... Raviks gāja atpakaļ un pacēla bagāžnieka vāku. Kreiso kāju uzlika uz aizmugures bufera un pieturēja ar ceļgalu vāku tiktāl, ka varēja tur iebāzt rokas. Ja kāds nāktu, domātu, ka viņš tāpat kaut ko dara, un vāku jebkurā brīdī varēja aizcirst ciet. Garš ceļš priekšā. Vispirms jātiek ar Hāki galā. Galva bija tuvu bagāžnieka labajam stūrim. To varēja redzēt. Uz ļenganā kakla pulsēja artērijas. Raviks satvēra kaklu un spieda, cik spēka. Šķita, ka tam nebūs gala. Tad galva noraustījās. Tikko manāmi. Ķermenis mēģināja izstiepties. It kā atrastos apģērba gūstā. Mute pavērās. Un atkal putns ņēmās spalgi vīterot... Izvēlās biezā, dzeltenā mēle. Un pēkšņi Hāke atvēra vienu aci. Tā līda laukā no dobuma, šķita, ka skatās, redz... nāk Ravikam virsū... tad ķermenis sabruka. Vēl Raviks neatlaidās. Tad... Viss...

Vāks aizcirtās. Raviks paspēra dažus soļus. Tad juta, ka saļogās ceļgali. Viņš pieturējās pie kāda koka un vēma. Jau likās – viss kuņģis izvērsīsies uz āru. Viņš mēģināja saturēties. Veltīgi. Pacēlis acis, Raviks ieraudzīja pāri pļaviņai nākam kādu cilvēku. Nāca lēnām, nevērīgi. Pēc apģērba spriežot, varēja būt dārznieks vai strādnieks. Viņš skatījās uz Raviku. Raviks izspļāva un sameklēja cigaretes. Aizkūpināja vienu un ievilka dūmu. Dūmi bija kodīgi un dedzināja rīkli. Cilvēks šķērsoja aleju. Viņš skatījās uz to vietu, kur Raviks bija vēmis, tad uz mašīnu un tad uz Raviku. Viņš neko neteica, un Raviks neko nespēja viņa sejā saskatīt. Lēnā gaitā vīrietis pazuda aiz ceļu krustojuma. Raviks vēl kādu mirkli nogaidīja. Tad aizslēdza bagāžnieku un iedarbināja motoru. Buloņas mežā nekas vairs nebija darāms. Pārāk gaišs. Jābrauc uz Senžermēnu. Turienes meži bija pazīstami.

III Stundu vēlāk Raviks apturēja mašīnu pie nelielas viesnīcas. Viņš bija ļoti izsalcis un galva trula. Viņš novietoja mašīnu mājas priekšā, kur atradās divi galdiņi un vairāki krēsli. Pasūtījis kafiju un smalkmaizītes, viņš iegāja nomazgāties. Mazgājamā telpa smakoja. Viņš palūdza glāzi un izskaloja muti. Tad nomazgāja rokas un atgriezās pie galdiņa. Brokastis stāvēja noliktas uz galda. Kafija smaržoja, kā jau kafija smaržo visā pasaulē, ap jumtiem lidinājās bezdelīgas, saule karināja savus pirmos zeltītos gobelēnus gar namu sienām, cilvēki gāja uz darbu, un aiz bistro pērļu aizkariem kalpone, uzspraudījusi brunčus, berza grīdas flīzes. Pats miermīlīgākais vasaras rīts, kādu Ravikam sen nebija gadījies redzēt. Viņš izdzēra karsto kafiju, bet ēst nespēja. Negribējās nekam pieskarties ar savām rokām. Viņš tās apskatīja. Nieki, viņš nodomāja. Velna būšana, sāksies vēl visādas dīvainības. Man jāēd. Izdzēra vēl tasīti kafijas. Tad izvilka cigareti un uzmanījās, lai nepieskartos ar lūpām tur, kur bija pieskārušies pirksti. Tā tas nedrīkst turpināties, viņš domāja. Un tomēr neēda. Vispirms viss jānoved līdz galam, viņš nolēma, piecēlās un samaksāja. Ganāmpulks. Tauriņi. Saule virs tīrumiem. Saule vēja stiklā. Saule uz mašīnas jumta. Saule uz bagāžnieka spožā metāla vāka, zem kura gulēja Hāke – beigts, tā ir nedabūjis zināt, kāpēc un kas viņu nogalinājis. Visam vajadzēja notikt savādāk. Savādāk... - Vai tu mani pazīsti, Hāke? Zini, kas es esmu? Viņš redzēja sarkano seju. - Nē, nepazīstu. Kas jūs esat?... Vai esam kādreiz tikušies? - Jā, esam tikušies. - Kad? Esam uz „tu”?... Varbūt kadetu korpusā? Neatceros. - Neatceries vis, Hāke. Tas nebija kadetu korpusā. Tas bija vēlāk. - Vēlāk? Bet jūs taču dzīvojāt ārzemēs? Es nekad neesmu bijis ārpus Vācijas. Tikai pēdējos divos gados šeit, Parīzē. Varbūt mēs esam kopīgi žūpojuši... - Nē, žūpojuši neesam. Un ne jau šeit esam iepazinušies. Vācijā, Hāke! Barjera. Dzelzceļa pārbrauktuve. Mazs dārziņš pilns pieaudzis ar rozēm, flokšiem un saulgriezēm. Jāgaida. Vientuļš, melns vilciens šņākuļo bezgalīgajā rīta cēlienā. Vēja stiklā atspoguļojas iekaisušās acis, kurās, atverot bagāžnieka vāku, iekļuva putekļi. - Vācijā? Ā, saprotu. Vienā no nacionālsociālistiskās partijas konferencēm. Nirnbergā. Sāku tā kā atcerēties. Vai tas nebija Nirnbergas viesnīcā? - Nē, Hāke. – Raviks gausi stiepa vārdus, raudzīdamies priekšējā stiklā, un juta, kā viņam uzplūst smags atmiņu vilnis. – Ne jau Nirnbergā. Berlīnē.

- Berlīnē? – Spokaini raustīgajā sejā pavīdēja jautras nepacietības izteiksme. – Nu tad plājiet beidzot laukā, kas jums tur sakāms! Nepūtiet miglu acīs un nespīdziniet mani pārāk ilgi. Kur tas bija? Vilnis, tagad celdamies no zemes, plūst augšup pa rokām. - Spīdzinot, Hāke! Tieši tā! Spīdzinot! Smiekli – nenoteikti, piesardzīgi. - Kas tie par jokiem, cienījamais. - Spīdzinot, Hāke! Vai nu tu zini, kas es esmu? Vēl nenoteiktāki, piesardzīgāki, draudoši smiekli. - Kā lai zinu? Es tiekos ar tūkstošiem cilvēku, nevaru katru atsevišķi ievērot. Ja tas ir mājiens par slepeno valsts policiju... - Jā, Hāke. Gestapo. Plecu paraustīšana. Glūnīgs skatiens. - Ja jūs esat tur kādreiz pratināts... - Jā. Tagad atceries? Atkal plecu paraustīšana. - Vai visus var atcerēties? Mēs pratinājām tūkstošiem cilvēku... - Pratinājāt! Mocījāt, sitāt, līdz cilvēks zaudēja samaņu, atsitāt nieres, lauzāt kaulus, metāt kā maisus pagrabā, atkal vilkāt laukā, plosījāt sejas, sašķaidījāt sēkliniekus – un to jūs saucat par „pratināšanu”! To čerkstošā, izmisīgā elsošana, kuri vairs nespēja pakliegt... „Pratinājāt”! Smilkstēšana starp bezsamaņu un bezsamaņu, spērieni pa vēderu, gumijas rundziņas, pātagas... Un to visu jūs dēvējat nevainīgā vārdā par „pratināšanu”! Raviks urbās ar acīm neredzamajā sejā vēja stiklā, sejā, kurai nedzirdami slīdēja cauri ainava ar kviešu un magoņu laukiem, ar mežrozītēm... Viņš nenovērsa acu no šīs sejas, viņa lūpas kustējās, un viņš teica visu, ko bija gribējis teikt un reiz vajadzēja pateikt. - Rokas mierā! Vai arī es tevi nošaušu! Vai atceries mazo Maksi Rozenbergu, kurš saplosīts gulēja pagrabā man līdzās un centās satriekt galvu pret cementa sienu, lai netiktu vairs „pratināts”? Kāpēc „pratināts”? Tāpēc, ka viņš bija demokrāts! Un Vilmanis, kurš urinēja asinis un atgriezās kamerā bez zobiem un ar vienu aci pēc tam, kad divas stundas tika pie jums „pratināts”. Kāpēc? Tāpēc, ka bija katolis un neticēja, ka jūsu fīrers ir jaunais mesija. Un Rīzenfelds, kam galva un mugura bija vieni vienīgi jēlas gaļas gabali un kas mūs lūgšus lūdzās pārgrauzt viņam vēnas, jo pats to vairs nespēja – nebija zobu, pēc tam kad tu viņu biji „pratinājis” – „pratinājis”, kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija pret karu un neticēja, ka civilizācijas augstākais sasniegums izpaužas bumbās un liesmu metējos. „Pratinājāt”! Jā, tūkstošus esat „pratinājuši”... Rokas mierā, nelieti! Un tagad beidzot esi manos nagos, mēs aizbrauksim tā patālāk, tur ir māja ar bieziem mūriem, pavisam nomaļus, tur es tevi „pratināšu” – pamazām, pamazām, dienām ilgi pēc tās pašas sistēmas, kā tu pratināji Rozenbergu, Vilmani, Rīzenfeldu, kādu izmantojāt, pratinot mūs! Un tad, pēc visa tā... Pēkšņi Raviks attapās, ka mašīna joņo. Viņš samazināja ātrumu. Mājas. Ciemats. Suņi. Vistas. Zirgi ganībās – auļojot mežonīgi izstieptiem kakliem, atpakaļ atmestām galvām, pagāniski. Centauri, spēkpilna dzīvība. Smaidoša sieviete ar veļas grozu. Vējā izkārti, pland raibi veļas gabali, drošībā patvērušās laimes karogi. Durvju priekšā rotaļājas bērni. Raviks to visu redzēja kā atšķirts caur stikla sienu – ļoti tuvu un neticami tālu, skaistuma, miera un nevainības pārpilnu ainu – līdz sāpēm satraucošu un atšķirtu no viņa, tikai šīs vienas nakts dēļ nemūžam vairs nesasniedzamu pasauli. Bet nožēlas nebija: tā ir noticis, un tas ir viss. Jābrauc lēnām. Joņojot cauri ciemiem, var gadīties, ka aiztur. Pulkstenis... Turpat divas stundas ir braukts. Kā tas iespējams? Viņš nebija to manījis. Nebija nekā redzējis, tikai seju, kurā raugoties runāja... Senžermēna. Parks. Melni režģi uz zila debesu fona un tad koki. Koki. Veselas alejas. Gaidītais, ilgotais koku parks un tad – mežs.

Raviks brauca lēnāk. Mežs slējās kā zaļizeltīts vilnis, bangaini pasitās augšup pa labi un pa kreisi, pārplūdināja apvārsni un aprija visu – arī kustīgo, spīguļojošo kukaini, kas viņā ložņāja. Zeme bija irdena un aizaugusi ar krūmiem. Te bija no šosejas tālu. Raviks atstāja mašīnu pāris simt metru nostāk, lai varētu to redzēt. Tad paņēma lāpstu un sāka rakt. Tas padevās viegli. Ja kāds nāktu un redzētu mašīnu, lāpstu varētu paslēpt un kā pastaigājoties atgriezties atpakaļ. Raviks raka diezgan dziļi, lai pietiktu zemes, ko uzkraut virsū. Tad piebrauca mašīnu tuvāk. Nest līķi nebūs viegli. Un tomēr piebrauca tikai tiktāl, kur pamats bija ciets, lai nepaliktu pēdas no riepām. Ķermenis vēl bija ļengans. Aizstiepis to līdz bedrei, viņš sāka raut nost apģērbu un turpat mest kaudzē. Tas padevās vieglāk, nekā bija domājis. Atstājis kailo ķermeni guļam, paņēma drēbes, iebāza bagāžniekā un nobrauca mašīnu agrākajā vietā. Aizslēdza durtiņas, bagāžnieku un paņēma āmuru. Vajadzēja paredzēt, ka līķi varētu nejauši atrast, tāpēc bija nepieciešams izslēgt jebkuru iespēju to identificēt. Bija grūti atgriezties pie bedres. Radās gandrīz nepārvarama vēlēšanās pamest līķi guļam, iesēsties mašīnā un joņot prom. Raviks palika stāvam un paskatījās visapkārt. Dažus soļus tālāk pa dižskābarža stumbru tekalēja divas vāverītes. To rūsganie kažociņi mirguļoja saulē. Viņš gāja tālāk. Uzblīdis. Zilgans. Raviks uzlika tam uz sejas eļļas piesātinātu vilnas lupatu un sāka ar āmuru dauzīt. Pēc pirmā sitiena viņš mitējās. Skanēja pārāk dobji. Tad steigšus turpināja. Pēc brīža pacēla lupatu. Seja pārvērtusies neizprotamā jauklī, pilnā ar sarecējušām, melnām asinīm. Tāda pati kā Rīzenfelda galva, viņš domāja. Ar Rīzenfelda galvu bija ļaunāk: tā bija vēl dzīva. Gredzens uz labās rokas. Raviks to novilka un iestūma līķi bedrē. Bedre bija mazliet par īsu. Raviks pielieca ceļgalus pie vēdera. Tad lāpstoja virsū zemi. Tas paveicās ātri. Viņš piestampāja zemi ar kājām un pārlika pāri sūnas gabalus, kurus pirms rakšanas bija ar lāpstu izgriezis. Tie visu blīvi noklāja. Griezumu malas varēja saskatīt tikai tad, ja pieliecās klāt. Viņš pavilka krūma zarus, kā bija iepriekš bijis. Āmurs. Lāpsta. Lupata. Ielika tos pie drānām bagāžniekā. Tad vēlreiz nesteigdamies atgriezās, skatīdamies, vai nav palikušas kādas nodevīgas pēdas. To tikpat kā nebija. Paies dažas dienas, paaugsies zālīte, uzlīs lietus, un viss būs kā agrāk. Savādi: miruša vīrieša kurpes. Zeķes. Veļa. Uzvalks nelikās tik ērmīgs. Zeķes, krekls, apakšveļa – spokaini saplakuši, it kā parauti nāvē līdz. Bija pretīgi tiem pieskarties, meklējot monogrammas un firmu etiķetes. Raviks to pabeidza ātri. Izgrieza. Tad sabikstīja visu vienā paunā un apraka. Vairākus kilometrus attālu no tās vietas, kur bija aprakts līķis, - pietiekami tālu, lai nerastos bažas, ka abus varētu atrast vienlaikus. Braucot tālāk, Raviks tika pie kāda strauta. Viņš ietina izgrieztās monogrammas papīrā, tad saplēsa Hākes piezīmju burtnīciņu sīkos gabaliņos un pārskatīja kabatas portfeļa saturu. Tanī bija divas tūkstošfranku banknotes, biļete uz Berlīni, desmit markas, vairākas zīmītes ar adresēm un pase. Raviks paņēma franču naudu. Apģērba kabatās viņš bija atradis arī dažas piecu franku naudas zīmes. Kādu brīdi Raviks aplūkoja dzelzceļa biļeti. „Līdz Berlīnei”, bija savādi redzēt – „Līdz Berlīnei”. Saplēsa to un nolika pie pārējiem papīriem. Pasi viņš paturēja rokā ilgāku laiku. Tā bija derīga trīs gadus. Radās kārdinājums to paturēt un izmantot. Tas atbilda visam viņa tagadējās dzīves veidam. Nebijis tik bīstami, viņš daudz vis negudrotu. Raviks pasi saplēsa. Arī desmit marku zīmi. Hākes atslēgas, revolveri un kvīti par koferiem viņš paturēja. Viņš gribēja apsvērt, vai nevajadzētu koferus paņemt, lai Parīzē nepaliktu nekādu pēdu. Saplēsa arī rēķinu par hoteli. Visu sadedzināja. Tas prasīja vairāk laika, nekā viņš bija domājis, bet lieti noderēja laikrakstu papīrs, lai sadedzinātu monogrammas. Pelnus izkaisīja upē. Tad pārskatīja mašīnu, vai nav kur palikušas asiņu pēdas. Nekur neviena traipa. Rūpīgi nomazgājis

āmuru un uzgriežņu atslēgu, novietoja tos atpakaļ bagāžniekā. Ilgi un cītīgi mazgāja rokas, sameklēja cigareti, palika kādu laiciņu sēžam un smēķējam. Saules stari lauzās slīpi cauri augsto skābaržu lapotnei. Raviks sēdēja un smēķēja. Viņš jutās pilnīgi iztukšots, galvā nevienas domas. Tikai tad, kad Raviks bija atkal ticis uz šosejas, kas veda uz pili, viņš iedomāja Sibillu. Gaišajā vasaras rītā pils spoži balsēja zem mūžīgajām astoņpadsmitā gadsimta debesīm. Pēkšņi iedomāja Sibillu un pirmo reizi kopš tā laika nemēģināja pretoties un atvairīt atmiņas par viņu. Atmiņas nekad nesniedzās tālāk par dienu, kad Hāke lika viņu ievest. Pēdējais bija šausmu izteiksme un bezprātīgās bailes meitenes sejā. Un tas bija izdzēsis visu pārējo. Atmiņas nesniedzās tālāk par ziņu, ka viņa esot pakārusies. Viņš nekad nebija tam ticējis, iespējams tas bija – kas zina, kas bija noticis pirms tam... Raviks nekad nespēja domāt par Sibillu, jo tad katrreiz galvu sagrāba tik spazmatiskas sāpes, ka pirksti savilkās kā plēsoņa nagi, elpu smacēja krampjaini žņaugi krūtīs, un dienām ilgi viņu apsēda sarkana migla – cerība uz atriebību. Raviks domāja par Sibillu, un pēkšņi nebija ne krampju, ne sarkanās miglas, kaut kas bija atraisījies, sabrucis aizsprosts, stingais šausmu attēls atdzīvojās, atkusa ilgo gadu atsalums. Sašķobītās lūpas sāka sakļauties, no acīm izzuda sastingums, un lēnītēm tik baltā kā krīts sejā sāka ieplūst asinis. Tā nebija vairs stingā šausmu maska – tā bija atkal labi pazīstamā Sibilla, kuras maigās krūtis viņš bija glāstījis, ar kuru kopā nodzīvotie divi mūža gadi bija aizvējojuši kā rēns jūnija vakars. Atmiņā uzpeldēja dienas... vakari... Kā no tāla, aizmirsta ugunskura pēkšņi aiz apvāršņa pašķiļas dzirksteles. Iesprūdušas, aizslēgtas, sakaltušām asinīm notraipītās durvis uz pagātni pēkšņi vērās viegli un bez trokšņa, un aiz tām bija atkal ziedošs dārzs, nevis gestapo pagrabs. Raviks jau bija ilgāk nekā vienu stundu braucis. Viņš nebrauca atpakaļ uz Parīzi. Viņš apturēja aiz Senžermēnas uz Sēnas tilta un iemeta ūdenī Hākes atslēgas un revolveri. Tad nolaida mašīnas virsu un brauca tālāk. Brauca kādā rītā pa Francijas ceļiem. Nakts bija gandrīz vai aizmirsta, gadu desmiti pagājuši kopš tā laika. Tas, kas bija noticis pirms dažām stundām, jau kļuvis neskaidrs, bet, kas jau gadiem ilgi bija izzudis no atmiņas, neizprotami uzradās no jauna, atdzīvojās, un nebija vairs šķīrēja bezdibeņa. Raviks nesaprata, kas ar viņu notiek. Bija gaidījis bezdomu tukšību, nogurumu, vienaldzību, satraukumu, pretīgumu, bija domājis, ka meklēs aizmiršanos, attaisnojumu dzeršanā, ka piedzersies – bet ne šādu stāvokli. Nebija gaidījis šādu atbrīvotības, atvieglojuma sajūtu, it kā būtu nogruvis smags aizsprosts, kas norobežoja no pagātnes. Viņš paskatījās visapkārt. Garām, cita citu nomainot, slīdēja ainavas. Papeļu procesija cēla augšup savas zaļās līksmības lāpas, plaši pletās lauki ar magonēm un rudzupuķēm, no mazo ciematu maiznīcām vēdīja svaigi ceptas maizes smarža, un no kādas skolas vijoles pavadībā skanēja bērnu balstiņu skandēta dziesma. Ko viņš pirmīt, te garām braucot, bija domājis? Pirmīt, pirms dažām stundām, pirms mūžības... Kur palikusi stikla siena, kur atšķirtība no visa? Pagaisusi kā migla, saulei lecot. Raviks atkal redzēja bērnus rotaļājamies namu durvju priekšā, redzēja saulē snaužam suņus un kaķus, redzēja raibo, vējā plīvojošo veļu, zirgus ganībās, un joprojām sieviete ar knaģiem rokā karināja veselu rindu kreklu. Raviks to redzēja un jutās tam visam piederīgs – vairāk nekā pirms daudziem gadiem. Kaut kas viņā risa, atdzīvojās... Izdedzis lauks sāka zaļot, un kaut kas lēnām kāpās atpakaļ, gūstot nepieciešamo līdzsvaru. Raviks sēdēja mašīnā rāms un kluss, viņš neuzdrīkstējās ne lāgā pakustēties, lai neaizbaidītu jaunās izjūtas. Tās augtin auga viņā, dzirksteļoja prātā un sirdī, bet viņš sēdēja kluss, vēl nespēdams lāgā ticēt, un tomēr juta un zināja – tie nav maldi. Viņš bija domājis, ka Hākes ēna sekos, neatkāpsies no viņa, bet tagad bija atgriezusies Ravika paša dzīve un vairs neatkāpās. Sibillas plaši atvērtās acis, kas gadiem ilgi klusējot un

pārmetuma pilnas bija prasījušas un apsūdzējušas, tagad aizvērās, mute guva mieru, un šausmās izstieptās rokas beidzot nolaidās. Hākes nāve bija izdzēsusi nāves vaibstus no Sibillas sejas – uz brīdi tā atdzīvojās un tad pamazām izplūda. Nu tā beidzot bija guvusi mieru. Sibillas tēls aizslīdēja pagātnē un nekad vairs neatgriezīsies. Papeles un liepas viņu maigi saņems un pasargās... Un vēl arvien bija vasara, bišu sanoņa un skaidrs, pārvarīgs nogurums, it kā viņš daudzas naktis nebūtu gulējis, un tagad viņš gulēs ilgi vai arī negulēs vairs nekad... Raviks atstāja talbo Ponselē ielā. Tiklīdz motors apklusa un Raviks izkāpa, viņš juta, cik ļoti ir noguris. Tas nebija brauciena nogurums, tā bija neatlaidīga, tukša vēlēšanās gulēt, tikai un vienīgi gulēt. Viņš devās uz hoteli „International”, un iešana sagādāja grūtības. Saule uzgūlās pakausim svina smagumā. Atcerējās, ka vajag norēķināties par istabu „Velsas princī”. Viņš bija to aizmirsis. Pārmērīgā noguruma mākts, viņš apsvēra, vai neatstāt to uz vēlāku laiku. Tad piespieda sevi un aizbrauca ar taksometru uz turieni. Samaksājis rēķinu, gandrīz aizmirsa par savu koferi. Viņš gaidīja vēsajā hallē. Pa labi, bārā, sēdēja vairāki cilvēki un dzēra martīni. Gaidot, kamēr atnesīs koferi, viņš gandrīz aizmiga. Iedevis dzeramnaudu, viņš iekāpa taksometrā. - Uz Austrumu staciju, - viņš pateica. Pateica tik skaļi, ka portjē un nesējs to varēja dzirdēt. Uz Boetī ielas stūra viņš lūdza pieturēt. - Esmu par vienu stundu kļūdījies, - viņš teica šoferim. – Man vēl par agru. Apturiet te, pie bistro. Viņš samaksāja, paņēma koferi, pagāja uz bistro pusi un noskatījās, kā taksometrs aizbrauc. Apturējis citu mašīnu, devās uz „International”. Hallē neviena nebija, vienīgi portjē palīgs, zēns, kurš gulēja. Pulkstenis bija divpadsmit. Saimniece pusdienoja. Raviks uznesa koferi savā istabā. Izģērbās un nostājās zem dušas. Mazgājās ilgi un pamatīgi. Tad noberzējās ar spirtu. Tas atsvaidzināja. Viņš izkravāja koferi, uzvilka svaigu veļu, citu uzvalku un nokāpa lejā pie Morozova. - Es nupat dzīros iet pie tevis, - sacīja Morozovs. – Šodien ir mana brīvā diena. Mēs varam „Velsas princī”... – viņš apklusa un vērīgi ielūkojās Ravikam sejā. - Nav vairs vajadzīgs, - sacīja Raviks. Morozovs jautājoši paskatījās. - Padarīts, - sacīja Raviks. – Šodien no rīta. Nejautā neko. Gribu gulēt. - Vai tev vēl kas vajadzīgs? - Nekas. Viss nokārtots. Palaimējās. - Kur mašīna? - Ponselē ielā. Viss kārtībā. - Vairāk nekas nav darāms? - Nekas. Pēkšņi sasodītas galvassāpes. Gribu gulēt. Vēlāk nokāpšu. - Labi. Vairāk nekas nav kārtojams? - Nē. Vairāk nekas, Boris. Tas bija vienkārši. - Neesi neko aizmirsis? - Nē, domāju, ka ne. Nespēju to tagad vēlreiz visu pārgremot. Vispirms jāpaguļ. Vēlāk. Vai tu būsi te? - Protams. - Labi. Es tad nokāpšu lejā. Raviks atgriezās savā istabā. Pēkšņi viņu sagrāba stipras galvassāpes. Kādu brīdi viņš palika stāvam pie loga. Tepat apakšā baltoja emigranta Vīzenhofa lilijas. Pāri pretī pelēkais mūris ar tukšajiem logiem. Viss bija galā. Tas bija pareizi un labi, un tā tam vajadzēja būt, bet bija galā, un tālāk vairs nekas. Vairs nekā no viņa. Rīt viņa vārdam vairs nebūs nekādas nozīmes. Aiz loga dienai pēkšņi pienāca gals.

Raviks izģērbās un vēlreiz nomazgājās. Ilgi berzēja rokas spirtā un, turēdams gaisā, nožāvēja. Āda ap pirkstu locītavām savilkās. Galva bija smaga, un šķita, ka smadzenes tanī, nekur nesaistītas, brīvi kūļājas. Raviks dabūja injekcijas šļirci un ielika novārīties mazā elektriskā vārītājā uz palodzes. Ūdens kādu laiku burbuļoja. Tas atsauca atmiņā strautu. Tikai strautu. Viņš atlauza divas ampulas un ievilka šļircē ūdensdzidro saturu. Iešļircināja sev un nogūlās gultā. Pēc kāda laika sameklēja vecos rītasvārkus un apsedzās ar tiem. Radās sajūta, ka būtu gadu divpadsmit vecs un savdabīgajā, pusaudžu gadiem atbilstošajā vientulībā gluži viens. Raviks pamodās, kad jau krēsloja. Pār namu jumtiem pletās norieta sārtme. No lejas atskanēja Vīzenhofa un Goldberga kundzes balsis. Saprast, ko viņi runā, nebija iespējams. Viņš to arī negribēja. Viņš jutās kā cilvēks, kurš pēcpusdienā aizmidzis, lai gan nav paradis to darīt, un, zaudējis jebkādu sakarību ar apkārtni, nobriedis pēkšņai, bezjēdzīgai pašnāvībai. Būtu labi, ja tagad varētu operēt, viņš domāja. Kādu smagu, gandrīz bezcerīgu slimnieku. Attapās, ka visu dienu nav neko ēdis. Un tūdaļ jutās drausmīgi izsalcis. Galva vairs nesāpēja. Raviks apģērbās un nokāpa lejā. Morozovs – kreklā, ar uzrotītām piedurknēm – sēdēja istabā pie galda un risināja kādu šaha uzdevumu. Telpa bija gandrīz tukša. Pie vienas sienas karājās formas apģērba žakete. Kaktā ikona ar degošu eļļas lampiņu. Otrā kaktā stāvēja galds ar patvāri un trešajā moderns ledusskapis. Tas bija Morozova istabas luksusa priekšmets. Tanī viņš glabāja vodku, pārtiku un alu. Uz grīdas pie gultas turku paklājs. Morozovs, ne vārda neteikdams, piecēlās, sameklēja divas glāzītes un pudeli vodkas. Viņš pielēja glāzītes pilnas. - Zubrovka, - viņš paskaidroja. Raviks apsēdās pie galda. - Man negribas dzert, Boris. Esmu tikai sasodīti izsalcis. - Labi. Iesim paēst. Bet pagaidām... – Morozovs izņēma no ledusskapja krievu rudzu maizi, gurķus, sviestu un mazu kārbiņu ar melnajiem ikriem. – Uzkod! Ikri ir „Šeherezades” šefpavāra dāvana. Īpašas labvēlības pierādījums. - Boris, nespēlēsim teātri. Es sastapu to cilvēku „Ozīrisā”, nositu Buloņas mežā un Senžermēnā apraku. - Vai tevi kāds redzēja? - Nē. Arī „Ozīrisā” ne. - Nekur? - Buloņas mežā kāds nāca pāri pļaviņai. Kad viss bija galā. Viņš bija mašīnā. Nekas cits nebija redzams kā vien mašīna un es, kad vēmu. Es varēju būt piedzēries un mocījies ar nelabu dūšu. Nekas ārkārtējs. - Ko tu izdarīji ar viņa lietām? - Apraku. Izgriezu monogrammas un etiķetes un sadedzināju kopā ar dokumentiem. Man palikusi tikai vēl viņa nauda un kvīts par bagāžu Ziemeļu stacijā. No savas istabas viņš jau bija atteicies un grasījies šorīt aizbraukt. - Velns ar ārā! Nudien veiksme! Vai kādas asins pēdas? - Nē. Asiņu tikpat kā nebija. Es savu istabu „Velsas princī” uzteicu. Koferi atvedu šurp. Jādomā, ka cilvēki, ar kuriem viņam te bija darīšanas, nodomās, ka viņš ir aizbraucis. Ja paņemtu viņa bagāžu, tad vairs nepaliktu nekādu pēdu. - Tiklīdz Berlīnē manīs, ka viņš nav atbraucis, pieprasīs te. - Ja bagāžas nebūs, nezinās, uz kurieni viņš aizbraucis. - Zinās. Viņš nav izmantojis savu guļamvagona karti. Vai tu to sadedzināji? - Jā. - Tad sadedzini arī kvīti. - To varētu aizsūtīt bagāžas departamentam, lai koferus nogādā Berlīnē vai kur citur, izsniedzot pēc pieprasījuma.

- Tas pats vien ir. Pareizāk būs, ja sadedzinās. Ja pārāk slīpēti izrīkojas, tad tikai padara policiju uzmanīgāku. Tā viņš ir vienkārši pazudis. Parīzē tā notiek. Sāks prašņāt, un var gadīties, ka uzokšķerē, kur viņš pēdējoreiz redzēts. „Ozīrisā”. Vai tu biji iekšā? - Uz brītiņu iegriezos. Es viņu redzēju. Viņš mani ne. Tad es gaidīju viņu laukā. Tur mūs neviens neredzēja. - Var apjautāties, kurš ap to pašu laiku bijis „Ozīrisā”. Rolande atcerēsies, ka tu tur biji. - Esmu tur bieži. Tas vēl neko nenozīmē. - Būtu jau labāk, ja tev neko nejautātu. Emigrants bez dokumentiem. Vai Rolande zina, kur tu dzīvo? - Nē. Bet viņai ir zināma Vēbera adrese. Viņš jau oficiāli ir turienes ārsts. Rolande pēc dažām dienām aiziet no „Ozīrisa”. - Tikpat jau zinās, kur viņa atrodama. – Morozovs ielēja sev glāzīti. – Ravik, man liekas, būs labāk, ja tu uz dažām nedēļām pazudīsi. Raviks paskatījās uz viņu. - To ir viegli pateikt, Boris. Uz kurieni? - Vienalga, kur, pazūdi cilvēkos. Aizbrauc uz Kannām vai Dovilu. Tur tagad ir pats karstākais sezonas laiks, tu ienirsi un pazudīsi no visu acīm. Vai arī uz Antibu. Tur tev viss ir zināms un neviens tev neprasīs pasi. Un vienmēr varu no Vēbera vai Rolandes dabūt zināt, vai policija jautājusi pēc tevis, lai nopratinātu kā liecinieku. Raviks pakratīja galvu. - Pats labākais palikt uz vietas un dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. - Nē. Šai reizē ne. Raviks uzlūkoja Morozovu. - Es nebēgšu. Palikšu te. Citādi nav iespējams. Vai tu to nesaproti? Morozovs neko neatbildēja. - Vispirms sadedzini bagāžas kvīti, - viņš teica. Raviks izņēma to no kabatas, aizdedzināja un ļāva pelnu traukā sadegt. Morozovs paņēma kapara pelnu trauku un izmeta pelnu šķipsniņu pa logu. - Tā, ar to būtu kārtībā. Vai vairāk tev nekas nav no viņa? - Nauda. - Parādi. Morozovs apskatīja naudas zīmes. Nekādu atzīmju uz tām nebija. - Tās var viegli izmantot. Ko tu esi nodomājis ar šo naudu darīt? - Es varu aizsūtīt bēgļu palīdzības fondam. Anonīmi. - Samaini rīt un aizsūti pēc divām nedēļām. - Labi. Raviks iebāza naudu kabatā. Salokot to, viņam ienāca prātā, ka ar šīm rokām ņēmis maizi. Viņš pārlaida acis pār delnām. Savādi, kas tikai no rīta viss bija jaucies pa galvu. Paņēma vēl gabalu svaigas rudzu maizes. - Kur mēs ēdīsim? – jautāja Morozovs. - Kaut kur. Morozovs pārsteigts pacēla acis uz Raviku. Šī bija pirmā reize, kad Raviks pasmaidīja. - Boris, neskaties uz mani kā slimo kopēja, kas ar bažām raugās, vai tik viņas slimniekam nedraud nervu sabrukums. Esmu iznīcinājis nezvēru, kurš pelnījis tūkstoš un tūkstoškārt ļaunāku galu. Esmu savā mūžā nogalinājis desmitiem cilvēku, gar kuriem man nav bijis nekādas daļas, un par to es tiku cildeni izdekorēts, turklāt es viņus nenogalināju atklātā kaujā, bet piezagos, uzglūnēju no mugurpuses, kad viņi neko nenojauta, bet tas, lūk, bija goda pilns karš. Šonakt man bija kāda idiotiska vēlēšanās, un kādu brīdi tā mani slāpēja, žņaudza kaklu, proti, ka es nevarēju nelietim iepriekš pateikt visu acīs. Viņš nu ir novākts un vairs nemocīs cilvēkus, esmu pēc tam izgulējies, un viss aizvirzījies tik tālu, it kā es būtu par to izlasījis laikrakstā. - Labi. – Morozovs aizpogāja žaketi. – Tad iesim. Man vajag kaut ko iedzert. - Tev? – jautāja Raviks.

- Jā, man! – sacīja Morozovs. – Man... – viņš saminstinājās. – Šodien es pirmo reizi jūtos vecs.

IIIX Rolandes atvadu mielasts sākās precīzi pulksten sešos. Tas ilga tikai vienu stundu. Pulksten septiņos uzņēmums jau vēra durvis saviem apmeklētājiem. Galds bija klāts vienā no blakustelpām. Visas prostitūtas piedienīgi apģērbušās. Vairums melnās zīda kleitās. Raviks, kurš parasti ārsta apskatēs bija viņas redzējis kailas vai arī pieticīgi piesegušās ar pāris plānām skarbalām, tagad daudzas tikai ar grūtībām varēja pazīt. Zālē neparedzētiem gadījumiem tika atstātas tikai sešas meičas. Tās pulksten septiņos pārģērbsies un savukārt ieradīsies svinībās. Neviena nesēstos pie mielasta galda darba drēbēs. Tas nebija madame dots priekšraksts – tā gribēja meičas pašas. Raviks arī nebija neko citu gaidījis. Viņš zināja, ka prostitūtu vidū etiķete tiek stingrāk ievērota nekā augstākajā sabiedrībā. Meičas bija sametušas naudu un iedāvinājušas Rolandei – viņas restorānam sešus pītus krēslus. Madame bija viņai nopirkusi kases aparātu, Raviks savukārt pie pītajiem krēsliem divus marmora galdiņus. Viņš bija vienīgais šai sabiedrībai nepiederīgs viesis. Un vienīgais vīrietis. Pie galda sēdās piecas minūtes pēc sešiem. Galda galā madame, viņai pie labās rokas Rolande, pie kreisās Raviks. Tālāk – jaunā uzraudze, Rolandes pēcnācēja, uzraudzes palīdze un tad visa garā meiču rinda. Uzkožamie bija lieliski. Strasburgas zosu akniņas, mājas pastēte, tiem klāt veca gadagājuma heress. Raviks dabūja pudeli vodkas. Heresu viņš ciest nevarēja. To nomainīja augstākā labuma „Vichyoise”. Pēc tam „Turbot” un tūkstoš deviņsimt trīsdesmit trešā gada „Meursault”. Zivs bija tikpar garda kā pie „Maksima”. Vīns tīkami viegls un atbilstoši nenostāvējies. Sekoja trausli, zaļi sparģeļi. Vēlāk – uz iesma ceptas kraukšķīgas un maigas vistas, izcili salāti ar tikko manāmu ķiploku smaržu, tiem klāt „Château St. Emilion”. Galda otrā galā dzēra tūkstoš deviņsimt divdesmit pirmā gada „Romané Conti”. - Meičas to neprot novērtēt, - paskaidroja madame. Raviks to prata novērtēt. Viņš dabūja vēl otru pudeli. Toties atteicās no šampanieša un šokolādes putukrējuma. Kopā ar madame viņš pie vīna ēda kūstošu sieru brī ar svaigu baltmaizi bez sviesta. Sarunas pie galda bija līdzīgas tērzēšanai meiteņu pansionātā. Pītie krēsli izrotāti ar pušķī sasietām lentēm. Kases aparāts spīdēja. Marmora galdiņi laistījās. Telpā strāvoja sērīga noskaņa. Madame bija tērpusies melnā. Rotaslietām izvēlējusies dimantus. Ne pārāk daudz. Vienu piekari un vienu gredzenu. Izcili skaisti, zilganbalti akmeņi. Ne vēsts no diadēmas, lai gan ieguvusi grāfienes titulu. Viņai bija laba gaume. Madame patika briljanti. Viņa paskaidroja, ka rubīni un smaragdi var zaudēt vērtību. Par dimantiem neesot jābaidās. Viņa bija daudz lasījusi. Citēja Montēņu, Šatobriānu un Voltēru. Ap gudro, ironisko seju mirguļoja viegli zilgani iekrāsoti baltie mati. Pulksten septiņos, pēc kafijas, meičas cēlās promiešanai kā rātnas institūta audzēknes. Pieklājīgi pateicās madame un atvadījās no Rolandes. Madame vēl brīdi uzkavējās. Lika atnest armaņaku, kādu Raviks savu mūžu nebija baudījis. Ienāca rezerves grupa, kas līdz šim bija pildījusi savu pienākumu, meičas ienāca nomazgājušās, mazāk izkrāšļojušās nekā parasti, pārģērbušās vakarkleitās. Madame pagaidīja, līdz meitenes apsēdās un tām bija pienācis laiks ķerties pie „Turbot”. Viņa ar katru pārmija dažus vārdus un pateicās, ka viņas šo stundu uzupurējušās pārējo labā. Tad laipni un piemīlīgi atvadījās. - Mēs vēl redzēsimies, Rolande, iekams jūs iesiet. - Protams, madame.

- Atļaujiet jums atstāt šo armaņaku, - viņa teica Ravikam. Raviks pateicās. Madame gāja prom. No galvas līdz kājām augstākās sabiedrības dāma. Raviks paņēma pudeli un apsēdās blakus Rolandei. - Kad tu brauksi? - Rīt pēcpusdienā četros septiņās. - Es aiziešu uz staciju. - Nē, Ravik. Tā nevajag. Mans līgavainis ieradīsies šovakar. Mēs brauksim kopā. Saproti, ka tu tad nevari būt? Viņš brīnīsies. - Protams. - Mēs gribam rīt agri vēl šo to nopirkt un nosūtīt, iekams dodamies ceļā. Es pāriešu šovakar uz hoteli „Belfort”. Labs, ērts, tīrs. - Vai viņš arī tur apmeties? - Kur nu, - Rolande neizpratnē attrauca. – Mēs taču vēl neesam precējušies. - Tā gan. Raviks zināja, ka tā nav klīrēšanās. Rolande pildīja savu pilsones pienākumu. Vai nu viņa apgūto amata prasmi lika lietā meiteņu pansionātā, vai atklātajā namā – darbs paliek darbs. Viņa bija savu pienākumu godam pildījusi, tagad tas nu būtu padarīts – un viņa atgriezās atpakaļ pilsoniskajā vidē, kurai ne ēnas maliņa nekritīs virsū no iepriekšējās dzīves. Līdzīgs liktenis veidojās daudzām staigulēm. Dažas izvērtās par lieliskām sievām. Prostitūtas amats bija nopietns, vērā ņemams amats, nevis netikums. Šāda pārliecība pasargāja no morālas degradācijas. Rolande paņēma armaņaka pudeli un ielēja Ravikam glāzē no jauna. Tad sameklēja somiņā kādu zīmīti. - Ja tu kādreiz gribēsi tikt no Parīzes prom – te būs mūsu mājas adrese. Vari nākt katrā laikā. Raviks ieskatījās adresē. - Te ir divi uzvārdi, - viņa teica. – Viens divām pirmajām nedēļām. Tas ir mans. Pēc tam – mana līgavaiņa. Raviks iebāza zīmīti kabatā. - Paldies, Rolande. Pagaidām palikšu Parīzē. Turklāt tavs līgavainis būtu ne mazums pārsteigts, ja es pēkšņi jums uzkristu kā sniegs uz galvas. - Tu domā – tāpēc, ka es negribēju, lai tu nāc uz vilcienu? Tas ir kaut kas cits. Šo te es tev dodu katram gadījumam, ja tev vajadzētu Parīzi pamest. Steigšus. Tādai reizei. Viņš pacēla acis. - Kāpēc? - Ravik, tu esi bēglis. Un bēgļiem brīžiem rodas grūtības. Tad ir labi, ja zini, kur vari piemesties, lai nedurtos acīs policijai. - Kā tu zini, ka es esmu bēglis? - Zinu. Neesmu nevienam teikusi. Nevienam te nav gar to daļas. Paglabā adresi. Un ja tev kādreiz rodas vajadzība to izmantot, nāc. Pie mums neviens neko nejautās. - Labi. Paldies, Rolande. - Pirms divām dienām te bija kāds no policijas. Viņš taujāja pēc kāda vācieša. Gribēja zināt, vai tas ir te bijis. - Tā? – Raviks saspringa. - Jā. Iepriekšējā reizē, kad tu te iegriezies, tāds vācietis te bija. Tu droši vien vairs neatceries. Tāds tukls plikgalvis. Viņš tur sēdēja kopā ar Ivonnu un Klāru. Policija jautāja, vai viņš esot te bijis un kas vēl tolaik te bijuši. - Ne mazākās jausmas, - sacīja Raviks. - Jādomā, ka tu viņu neievēroji. Es, protams, neteicu, ka tai vakarā tu uz brīdi biji ienācis. Raviks pamāja. - Labāk tā, - paskaidroja Rolande. – Lai tiem okšķeriem nebūtu iemesla prasīt nevainīgiem ļaudīm dokumentus. - Protams. Vai viņš teica, ko grib?

Rolande paraustīja plecus. - Nē. Un kāda mums daļa. Es pateicu, ka te neviens nav bijis. Tas jau tā pie mums pieņemts. Mēs nekad neko nezinām. Tā ir labāk. Viņš arī neko daudz neinteresējās. - Nē? Rolande smaidīja. - Ravik, ir daudz franču, kam gluži vienalga, kas ar tādu vācu tūristu notiek. Mums pašiem savu rūpju diezgan. Viņa piecēlās. - Man jāiet. Ardievu, Ravik... - Ardievu, Rolande. Bez tevis te vairs nebūs tas, kas bija. Viņa pasmaidīja. - Iespējams, ka tūlīt ne. Bet gan jau drīz. Viņa gāja atvadīties no meičām. Ceļā vēlreiz pamieloja acis pie kases aparāta, krēsliem un galdiem. Praktiskas dāvanas. Viņa jau redzēja tos novietotus savā kafejnīcā. It īpaši kases aparātu. Tas nozīmēja ienākumus, drošību, mājas pavardu un labklājību. Rolande brīdi pavilcinājās, tad nespēja vairs turēties kārdinājumam pretī. Izņēma no maciņa dažus naudas gabalus, nolika līdzās spožajam aparātam un sāka izsist čeku. Aparāts iedūcās, uzrādīja divus frankus piecdesmit, atvilktnīte izbīdījās, un Rolande ar bērnišķīgi laimīgu smaidu iekasēja pati no sevis. Meičas ziņkārībā pienāca un ielenca kasi. Rolande reģistrēja otrreiz. Vienu franku septiņdesmit pieci. - Ko pie jums var dabūt par vienu franku septiņdesmit pieciem santīmiem? – jautāja Margerita, kura bija iesaukta par „Kumeļu”. Rolande apsvēra. - Vienu „Dubonnet”, divus „Pernods”. - Cik man jāmaksā par vienu „Amèr Picon” un kausu alus? - Septiņdesmit santīmus. Kase dūcināja. Nulle franku, septiņdesmit santīmu. - Lēti, - secināja Kumeļš. - Mums jābūt lētākiem nekā Parīzē, - paskaidroja Rolande. Meičas sabīdīja ap marmora galdiņiem pītos krēslus un piesardzīgi tanīs iesēdās. Viņas sakārtoja savas vakarkleitas un pēkšņi pārvērtās par Rolandes nākošās kafejnīcas apmeklētājām. - Mums, lūdzu, madame Rolande, trīs tējas un angļu biskvītus, - sacīja Deizija, maiga gaišmate, kuru īpaši bija iecienījuši precētie vīri. - Septiņi franki astoņdesmit. – Rolande darbināja kasi. – Man ļoti žēl, bet angļu biskvīti ir ļoti dārgi. Pie blakus galdiņa Margerita, tā sauktais Kumeļš, pēc cītīgām pārdomām pacēla galvu. - Divas pudeles „Pommery”, - viņa triumfējoši pasūtīja. Viņa bija Rolandi iemīļojusi un gribēja viņai izdarīt kaut ko patīkamu. - Deviņdesmit franku. Labs „Pommery”. - Un četrus konjakus, - iesprauslojās Kumeļš. – Man ir dzimšanas diena. - Četri franki četrdesmit. Kase klabināja. - Un četras kafijas ar bezē. - Trīs franki sešdesmit. Kumeļš jūsmas pilnām acīm skatījās uz Rolandi. Viņa nespēja vairs neko izdomāt. Meičas neatkāpās no kases. - Un cik tas ir kopā, madame Rolande? Rolande parādīja zīmīti ar iespiestajiem cipariem. - Viens simts pieci franki un astoņdesmit santīmi. - Un cik no tā ir peļņa? - Apmēram trīsdesmit franku. To dara šampanietis, no tā var daudz nopelnīt.

- Labi, - sacīja Kumeļš. – Labi! Lai tā vienmēr veicas! Rolande atgriezās pie Ravika. Viņas acis staroja, kā vien var starot acis, ja tanīs atspoguļojas mīlestība vai veiksme darījumos. - Ardievu, Ravik. Neaizmirsti, ko es tev teicu. - Nē. Ardievu, Rolande. Viņa gāja prom – spēcīga, taisni izslējusies, skaidri apzinādamās savu mērķi, nākotne bija zināma, un dzīvei nekādas vainas. Viņš sēdēja ar Morozovu „Fouquet’s” restorāna priekšā. Bija deviņi vakarā. Terase ļaužu pilna. Aiz Triumfa arkas ar baltu, saltu gaismu dega divas laternas. - Žurkas pamet Parīzi, - sacīja Morozovs. – Mūsu hotelī ir trīs tukšas istabas. Kaut kas tāds nav bijis kopš tūkstoš deviņsimt trīsdesmit trešā gada. - Gan ieradīsies citi emigranti un tās aizņems. - Kādi tad? Ir jau bijuši krievi, itālieši, poļi, spāņi, vācieši... - Franči, - sacīja Raviks. – No pierobežas. Bēgļi. Tāpat kā iepriekšējā karā. Morozovs pacēla savu glāzi un pamanīja, ka tā ir tukša. Viņš pamāja viesmīlim. - Vēl vienu karafi „Pouilly”. Kā ir ar tevi, Ravik? - Kā žurkai? - Jā. - Musdienās arī žurkām nepieciešamas pases un vīzas. Morozovs uzlūkoja viņu nosodoši. - Vai tad līdz šim tev tādas ir bijušas? Un tomēr tu esi bijis Vīnē, Cīrihē, Spānijā un Parīzē. Nu ir laiks tev no šejienes pazust. - Uz kurieni? – jautāja Raviks. Viņš paņēma viesmīļa atnesto karafi. Stikls bija vēss un nosvīdis. Viņš ielēja vieglo vīnu. – Uz Itāliju? Tur pie robežas gaida gestapo. Uz Spāniju? Tur gaida falangisti. - Uz Šveici. - Šveice ir pārāk maza. Šveicē esmu bijis trīs reizes. Katrreiz jau pēc vienas nedēļas policija mani dabūja rokā un sūtīja atpakaļ uz Franciju. - Uz Angliju. No Beļģijas par zaķi. - Izslēgts. Viņi notvers jau ostā un aizsūtīs atpakaļ uz Beļģiju. Un Beļģija nav zeme emigrantiem. - Uz Ameriku tu netiksi. Kā ir ar Meksiku? - Bēgļu papilnam. Un arī pieņem tikai tad, ja vismaz ir kaut kādi dokumenti. - Tev vispār nav nekādu? - Man bija daži – atbrīvošanai no cietumiem, kuros tiku ietupināts ar dažādiem uzvārdiem par nelegālu pāriešanu pāri robežai. Ne jau nu gluži tie, kas vajadzīgi. Es tos, protams, tūlīt pat saplēsu. Morozovs klusēja. - Bēgšanai pienācis gals, labais draugs Boris, - sacīja Raviks. – Reiz tai vienmēr pienāk gals. - Vai tu zini, kas te notiks, ja izcelsies karš? - Protams. Franču koncentrācijas nometne. Tā būs drausmīga, jo nekas nav sagatavots. - Un tad? Raviks paraustīja plecus. - Nevajagot tik tālu uz priekšu plānot. - Labi. Bet vai tu ar zini, kas var notikt, ja te viss ies juku jukām un tu sēdēsi koncentrācijas nometnē? Tevi var notvert vācieši. - Mani un daudzus citus. Iespējams. Var arī būt, ka mūs laikus izlaidīs ārā. Kas to lai zina? - Un tad? Raviks izvilka no kabatas cigareti.

- Nerunāsim par to, Boris. Es nevaru tikt no Francijas prom. Visur citur ir bīstami vai neiespējami. Un es arī negribu vairs nekur dzīties prom. - Negribi vairs? - Nē. Esmu to pārdomājis. Neprotu tev paskaidrot. Nav iespējams paskaidrot. Es negribu vairs dzīties prom. Morozovs klusēja. Viņš raudzījās cilvēku pūlī. - Redz, kur Žoanna, - viņš teica. Viņa sēdēja kopā ar kādu vīrieti krietni tālāk – uz Georga Piektā avēnijas pusi. - Vai tu zini, kas viņš ir? – viņš jautāja Ravikam. Raviks paskatījās. - Nē. - Liekas, pārāk bieži tos maina. - Viņa steidz dzīvot, - Raviks vienaldzīgi noteica. – Tāpat kā lielākā tiesa no mums. Aizelsusies, ka tikai nepalaiž kaut ko garām. - To var arī savādāk nosaukt. - Var. Un ir tas pats. Trauksmainība, draudziņ. Pēdējo divdesmit piecu gadu slimība. Neviens vairs netic, ka varēs mierīgi ar saviem ietaupījumiem sagaidīt vecumdienas. Ikviens saož deguma smaku un cenšas sakampt, kas tik vēl sakampjams. Tu jau nu ne. Tu esi vienkāršu izpriecu filozofs. Morozovs neko neatbildēja. - Viņai nav nekādas jēgas par cepurēm, - sacīja Raviks. – Paskaties, ko viņa uzbāzusi galvā! Vispār viņai nav diezin kāda gaume. Un tas ir viņas spēks. Kultūra novājina. Beigu beigās viss nonāk atkal pie tā paša kailā dzīvības instinkta. Tu pats esi tam lielisks piemērs. Morozovs smīkņāja. - Lai nu man paliek mani pieticīgie prieciņi, cildeno izpriecu baudītāj! Tas, kuram ir vienkārša gaume, gūst no dzīves vairāk. Tas nekad nepaliks tukšā. Ja cilvēkam ir gadu sešdesmit un viņš dzenas mīlestībai pa pēdām, tad tas ir gatavais idiots, kurš domā vinnēt, kad citi spēlē ar iezīmētām kārtīm. Labs atklātais nams sagādā dvēseles mieru. Namā, kurā esmu pasācis iegriezties, ir sešpadsmit jaunu sieviešu. Par niecīgu naudu esmu tur pašā. Maiguma izpausmes, ar kurām mani tur apveltī, ir patiesākas par tām, ko dažs labs mīlestības vergs izraud rūgtām asarām. Mīlestības vergs, es teicu. - Es tevi sapratu, Boris. - Labi. Tad izdzersim šo te. Vēss, viegls „Pouilly”. Un elposim pilnu krūti Parīzes sidraboto gaisu, kamēr tas vēl nav saindēts. - Darīsim tā. Vai tu ievēroji, ka šogad kastaņas zied otrreiz. Morozovs pamāja. Viņš norādīja uz debesīm, kur virs namu tumšajiem jumtiem mirguļoja sārta un liela planēta. Tas bija Marss. - Jā. Un tas atrodoties zemei tuvāk nekā jebkad. – Viņš smējās. – Drīz vien varēsim lasīt, ka kaut kur piedzimis bērns ar dzimumzīmi, kas izskatās pēc zobena. Un kaut kur citur nolijis asiņains lietus. Trūkst vēl tikai viduslaiku noslēpumainās komētas, lai pareģojumu komplekts būtu pilnīgs. - Komēta ir. – Raviks norādīja uz slīdošo gaismas rakstu virs laikraksta redakcijas nama, kur vārdi bez mitas dzenāja cits citu, un uz ļaužu pūli, kas klusēdams, galvu atmetis, stāvēja lejā un skatījās. Abi vēl kādu laiku palika sēžam. Kāds akordeonists nostājās pie terases malas un sāka spēlēt „La Paloma”. Parādījās paklāju tirgotāji ar zīda segām pār plecu. Kāds zēns, staigādams starp galdiņiem, pārdeva riekstus. Viss kā parasti, līdz uzradās laikrakstu iznēsātāji ar jaunākajiem laikrakstiem. Tie tika rautin izrauti no rokām, un terase brīdi vēlāk ar saviem izplātajiem laikrakstiem izskatījās kā apsēsta ar milzu blāvām, bezasiņu kodēm, kas, viegli cilādamas spārnus, elastīgi iezīdušās savos upuros. - Tur ir Žoanna, - sacīja Morozovs. - Kur?

- Tur, otrā pusē. Žoanna šķērsām pāri ielai tuvojās zaļai, vaļējai mašīnai, kas stāvēja pie Elizejas laukiem. Žoanna neredzēja Raviku. Vīrietis, kurš Žoannu pavadīja, apgāja mašīnai apkārt un apsēdās pie stūres. Viņam bija kaila galva, tas bija samērā jauns cilvēks. Viņš veikli izmanevrēja no mašīnu rindas laukā savu. Tas bija zems delae. - Skaista mašīna, - noteica Raviks. - Skaistas riepas, - nosmīkņāja Morozovs. – Brašais dzelzs Raviks, - viņš īgni piebilda. – Korekti un eiropeiski. „Skaista mašīna”. Sasodītā maita – to es saprastu! - Kāda tam nozīme? Maita vai svētā, - Raviks smaidīja, - ir tikai tas, ko pats grib redzēt. Tu to nevari saprast, rāmais priekanamu viesis ar savām sešpadsmit sievām. Mīlestība nav nekāda tirgus prece, no kuras jādabū ieguldītais atpakaļ. Un iztēlei jau nepieciešamas tikai pāris naglas, uz kurām tā uzkabina savus plīvurus. Vai nu naglas ir zelta, skārda, vai sarūsējušas, tam nav nozīmes. Kur iztēle aizķeras, tur aizķeras. Ērkšķaini biezokņi un rožu krūmi – tiklīdz tos klāj mēness un perlamutra plīvurs, abi kļūst pasaka no „Tūkstoš un vienas nakts”. Morozovs iedzēra vīnu. - Tu pārāk daudz runā, - viņš teica. – Turklāt tā vis gluži nav. - Es to zinu. Bet pilnīgā tumsā malduguns arī dod gaismu, Boris. No Zvaigznes laukuma ar sidraba kurpēm kāpa augšup dzestrums. Raviks saņēma plaukstā nosvīdušo glāzi. Roka sajuta tās vēsumu. Diendienā arī Ravika sirdi remdināja vēsums. Vēsumu dvesmoja nakts dziļā elpa, un reizē viņu pārņēma salta vienaldzība pret paša likteni. Pret likteni un nākotni. Kad bija kaut kas tamlīdzīgs jau pārdzīvots? Jā, Antibā, viņš atcerējās. Kad saprata, ka Žoanna viņu pametīs. Tad radās vienaldzība; kas izvērtās par aukstasinību. Tāpat kā tagad aukstasinīgā apņemšanās nebēgt. Vairs nebēgt. Te bija kopsakarība. Viņš ir guvis atriebības un mīlestības saldmi. Ar to pietiek. Tas nebija viss, bet tik daudz, cik cilvēks drīkst no sava likteņa prasīt. Viņš nebija vairs cerējis ne uz vienu, ne otru. Bija Hāki nogalinājis un palicis Parīzē. Un vairs Parīzi nepametīs. Te bija kopsakarība. Ja kaut kas bija gūts, vajadzēja arī kaut ko ziedot. Tā nebija rezignācija, tas bija miers, ko sniedz apņemšanās, kam nav nekāda sakara ar loģiku. Šaubu svārstības norima. Uzdevums noskaidrojās. Kaut kas bija savests kārtībā. Kādu laiku vajadzēja nogaidīt, apsvērt, attapties. Mistiska paļaušanās liktenim. Nekam vairs nebija nozīmes. Upes pārstāja tecēt. Ezers atspoguļoja nakti, rīts rādīs, kam tas būs uzausis. - Man jāiet, - Morozovs paskatījās pulkstenī. - Labi. Es vēl palikšu, Boris. - Vēl pirms dievu mijkrēšļa izbaudīt pēdējos vakarus? - Tā gan. Nekas vairs no tā neatgriezīsies. - Vai ir tik ļauni? - Nē. Mēs jau arī vairs neatgriežamies. Vakardiena ir zudusi. Un to neatsauks atpakaļ ne asaras, ne lūgšanās. - Tu pārāk daudz runā. – Morozovs piecēlās. – Esi pateicīgs, ka tu piedzīvo kāda gadsimta beigas. Tas nebija lāga gadsimts. - Toties tas bija mūsu gadsimts. Tu pārāk maz runā, Boris. Morozovs izdzēra savu glāzi, piecēlies kājās. Viņš tik piesardzīgi nolika glāzi atpakaļ uz galda, it kā tā būtu no dinamīta, un tad noslaucīja bārdu. Viņš bija civilapģērbā un, izslējies visā augumā, liels un plecīgs stāvēja pie galdiņa. - Nedomā, ka es nesaprotu, kāpēc tu negribi braukt prom, tu, fatālais kaulu lāpītāj. Raviks agri atgriezās hotelī. Foajē viņš ieraudzīja mazu, vientuļu cilvēkbērnu, kurš, viņam ienākot, dīvaini pavēzējis rokas, piecēlās no dīvāna. Raviks ievēroja, ka vienā bikšu starā kājas nebija. No bikšu staras rēgojās laukā netīrs, atskabargains koka stumbenis. - Dakter... dakter...

Raviks ielūkojās ciešāk. Nespodrajā foajē gaismā viņš ieraudzīja zēna seju, kuru apstaroja viens vienīgs plats smaids. - Žanno, - Raviks bija pārsteigts. – Protams, ka Žanno! - Pareizi! Arvien vēl! Es jau visu vakaru te gaidu. Tikai šodien pēcpusdienā tiku pie jūsu adreses. Jau agrāk vairākkārt mēģināju to dabūt no tās velna vecenes, no virsmāsas klīnikā, bet viņa man katrreiz apgalvoja, ka jūs neesot vairs Parīzē. - Kādu laiku es arī nebiju. - Šodien pēcpusdienā viņa man beidzot pateica, ka jūs dzīvojat te. Tad es tūlīt metos šurp. – Žanno staroja. - Vai ar tavu kāju kaut kas atgadījies? - Nekas! – Žanno papliķēja pa stumbeni, kā papliķētu uzticamam sunim pa muguru. – Itin nekas. Viss labākā kārtībā. Raviks palūkojās uz stumbeni. - Es redzu, ka tu esi panācis, ko gribēji. Kā tu tiki galā ar apdrošināšanu? - Gluži labi. Viņi man atļāva iegādāties mehānisku kāju. Es saņēmu no veikala naudu ar piecpadsmit procentiem atvilkuma. Viss kārtībā. - Un kā ar veikalu? - Tāpēc jau esmu te. Mēs atvērām piena produktu veikalu. Nelielu, bet iztikt varam. Māte tirgojas. Es iepērku un izdaru aprēķinus. Man ir labi piegādātāji. Tieši no laukiem. Žanno aizkliboja atpakaļ pie nobružātā dīvāna un paņēma tur noliktu brūnu, sasaiņotu paku. - Te, dakter! Tas jums! Es atnesu. Nekas īpašs. Bet viss no pašu veikala – maize, sviests, siers, olas. Ja kādreiz nav vēlēšanās nekur iet, tad te jau ir pietiekami labas vakariņas, vai ne? Zēns cieši raudzījās Ravikam acīs. - Tās ir pat vienmēr labas vakariņas, - apgalvoja Raviks. Žanno apmierināts pamāja. - Es ceru, ka jums šis siers garšos. Tas ir brī un vēl mazliet „Pont l’Evêque”. - Tieši tas, kas man visvairāk garšo. - Lieliski! – Žanno labpatikā spēcīgi uzplāja pa savas paša kājas atlikušo daļu. - „Pont l’Evêque” bija mātes ideja. Es iedomājos, ka jums labāk garšos brī. Tas ir siers vīrieša cilvēkam. - Abi ir ko vērts. Labāk nemaz nevarējāt trāpīt. – Raviks paņēma paku. – Paldies, Žanno. Bieži vis negadās, ka slimnieki atceras savu ārstu. Lielāko tiesu ierodas tikai tāpēc, lai kaut cik nokaulētu no rēķina. - Bagātnieki, vai ne ko? – Žanno šķelmīgi pamāja. – Mēs ne. Galu galā mēs taču esam jums pateicību parādā par visu. Ja kāja būtu palikusi tikai stīva vien, mēs tikpat kā neko nedabūtu. Raviks neizpratnē viņu uzlūkoja. Vai tad zēns domā, ka esmu viņam iztapdams amputējis kāju? - Mēs nevarējām neko citu darīt, vajadzēja amputēt, Žanno, - viņš teica. - Skaidrs, ka tā, - Žanno viņam pamirkšķināja. – Protams. – Viņš pavilka bereti dziļāk uz pieres. – Tad nu man jāiet. Māte jau droši vien gaida. Esmu labu laiku prom no mājas. Vēl arī jāaprunājas vienā vietā par jaunas šķirnes rokfora sieru. Uz redzēšanos, dakter. Ceru, ka jums garšos. - Uz redzēšanos, Žanno. Paldies. Un lai tev labi klājas! - Gan mums klāsies labi! Mazais cilvēkbērns mādams izkliboja pašapzinīgi laukā. Raviks istabā atraisīja saini. Sameklēja vecu spirta plītiņu, kuru jau gadiem ilgi nebija lietojis. Kaut kur atrada arī paciņu sausā spirta un mazu panniņu. Ielika plītiņā divus gabaliņus spirta un aizdedzināja. Šaurā, zilganā liesma šaudījās. Raviks iemeta pannā

sviesta pikuci, pārsita un ielēja divas olas. Tad nogrieza šķēli svaigās, kraukšķīgās baltmaizes, nolika pannu uz galda, iepriekš palicis apakšā dažus laikrakstus, attaisīja siera kārbiņu, nolika līdzās pudeli „Vouvray” un ķērās pie vakariņām. Sen viņš nebija šādi mielojies. Nolēma nākošajā dienā nopirkt lielāku daudzumu sausā spirta. Plītiņa bija saliekama, tāpēc to varēja viegli paķert līdzi uz koncentrācijas nometni. Raviks ēda lēnām. Viņš nogaršoja arī sieru „Pont l’Evêque”. Žanno izrādījās taisnība – vakariņas bija lieliskas.

IIIXX - Izceļošana no Ēģiptes zemes, - noteica filoloģijas un filozofijas doktors Zeidenbaums, vērsdamies pie Ravika un Morozova, - tikai bez Mozus. Kalsns un dzeltens viņš stāvēja pie „International” durvīm. Patlaban tika iekrautas mašīnā Šternu, Vāgneru un vecpuiša Štolca mantas. Viņi bija visi kopā noīrējuši mēbeļu kravas mašīnu. Gaišajā augusta pēcpusdienā uz ielas bija izliktas daždažādas mēbeles. Apzeltīts dīvāns ar Obisonas pārvalku, vairāki apzeltīti krēsli un jauns Obisonas paklājs. Tie bija Šternu ģimenes īpašums. Patlaban tika nests laukā varens mahagonija galds. Zelma Šterna, sieviete ar savītušu seju un samtainām acīm, apsargāja to kā perētāja vista savus cāļus. - Uzmanīgi! Sargājiet galda virsu! Neieskrambājiet! Virsu! Prātīgi! Lēnām! Galda virsa bija spoži nopulēta. Viens no tiem svētumu svētumiem, kuru dēļ namamātes gatavas riskēt ar dzīvību. Zelma Šterna rosījās ap galdu un abiem krāvējiem, kuri to vienaldzīgi nesa laukā no hoteļa un nolika uz ietves. Saule apspīdēja galda virsu. Zelma pieliecās pie tās ar putekļu lupatu. Un ņēmās nervozi pulēt stūrus. Plate kā tumšs spogulis atainoja sievietes bālo seju, it kā no pagājības spoguļa viņā jautājoši raudzītos tūkstošgadīga priekšgājēja. Nesēji parādījās ar mahagonija bufeti. Arī tā laistījās spožā pulējumā. Viens no vīriem pārāk strauji pagriezās, un bufetes stūris ieskrambājās pret hoteļa durvīm. Zelma Šterna nekliedza. Stāvēja kā pārakmeņojusies, viena roka ar lupatu sastingusi gaisā pacelta, mute pusē pavērta, it kā pārakmeņojusies brīdī, kad grasījusies bāzt lupatu mutē. Pie viņas pienāca vīrs – Jozefs Šterns, maza auguma cilvēks ar brillēm un atkārušos apakšlūpu. - Ko nu, Zelmiņ... Viņa neredzēja vīru. Neredzēja neko. - Bufete... - Zelmiņ, nevajag. Mums ir vīza... - Manas mātes bufete. Manu vecāku... - Nu, Zelmiņ. Skramba. Nieka skrambiņa. Galvenais, mums ir vīza... - Tā paliks. Nekad vairs nedabūs nost. - Madame, - sacīja krāvējs, kurš nesaprata vācu valodu, bet skaidri zināja, par ko ir runa. – Stiepiet savus krāmus pati. Es neesmu tik šauru spraugu durvīm taisījis. - Pretīgie friči, - piebilda otrs. Jozefs Šterns sarosījās. - Mēs neesam nekādi friči, - viņš teica. – Mēs esam bēgļi. - Pretīgie emigranti, - attrauca nesējs. - Redzi nu, Zelmucīt, tik tālu mēs esam, - sacīja Šterns. – Ko nu? Cik mums jau klapatu nav bijis ar tavu mahagoniju. No Koblencas tikām četrus mēnešus vēlāk laukā, jo tu negribēji tos atstāt. Tas mums izmaksāja astoņpadsmit tūkstoš marku ceļojuma nodokļa

vairāk. Un tagad nu stāvam te uz ielas, bet kuģis taču negaidīs. Viņš piešķieba galvu pie pleca un skumji pavērās Morozovā. - Ko lai dara? – viņš teica. – Pretīgie friči, pretīgie bēgļi! Ja pateikšu tagad, ka esam ebreji, viņš sacīs: „Pretīgie žīdi,” – un tad visam beigas. - Iedodiet viņam naudu, - ieteica Morozovs. - Naudu? Viņš iemetīs man to sejā. - Nemūžam, - sacīja Raviks. – Tas, kurš tā lamājas, vienmēr ir piekukuļojams. - Tas ir pretrunā ar manu raksturu. Tikt apvainotam un vēl par to maksāt... - Apvainojums ir īsts tikai tad, ja tas kļūst personisks, - paskaidroja Morozovs. – Šie te bija tādi vispārīgi apvainojumi. Iedodami dzeramnaudu, apvainojiet jūs arī viņus. Šterna acīs pašķīlās smieklu dzirksts. - Labi, - viņš teica Morozovam. – Tiks darīts. Viņš izņēma dažas naudas zīmes un iedeva krāvējiem. Abi paņēma naudu nicīgi sarauktām sejām. Šterns nicīgi sarauktu seju iebāza kabatas portfeli atpakaļ kabatā. Krāvēji vērtējoši aplūkoja mantas. Tad sāka iekraut Obisonas krēslus. Bufetei demonstratīvi ķērās klāt pašai pēdējai. Ceļot to mašīnā, pagrieza sānis, un labā puse notraucās gar mašīnas malu. Zelma Šterna sarāvās, bet nebilda ne vārda. Šterns to nemaz nemanīja. Viņš tikmēr bija nodarbināts, pārskatot vīzas un citus dokumentus. - Nekas neizskatās tik nožēlojami kā mēbeles uz ielas, - sacīja Morozovs. Tagad te atradās Vāgneru mantas. Daži krēsli, gulta, kas, pamesti ielas vidū, atstāja nekaunīgu un skumju iespaidu. Divi koferi – „Viareggio, Grand Hotel Gardone” un „Adlona, Berlīnē”. Grozāms spogulis zelta rāmī, kurā atspoguļojās iela. Virtuves piederumi... Neizprotami, kāpēc tie jāņem līdz uz Ameriku... - Radi, - sacīja Leonī Vāgnere. – Radi Čikāgā to visu mums izgādāja. Viņi mums atsūtīja naudu un dabūja vīzu. Tikai tādu vizītes vīzu. Pēc tam būs jādodas uz Meksiku. Radi. Mūsu radinieki. Viņa kaunējās. Jutās kā dezertiere, kamēr manīja sev pievērstās palicēju acis. Tāpēc gribēja pēc iespējas ātrāk tikt prom. Pati palīdzēja stumt mēbeles furgonā. Viņa atviegloti uzelpos tikai tad, kad būs tikusi aiz nākošā ielas stūra. Un tad sāksies jauns baiļu periods. Vai kuģis vispār ies? Vai viņiem ļaus izkāpt malā? Vai nesūtīs atpakaļ? Vienās bailēs. Gadiem ilgi. Vientuļniekam Štolcam gandrīz vai tikai grāmatas vien bija. Viens koferis ar drēbēm un bibliotēka. Pirmiespiedumi, veci izdevumi, jaunas grāmatas. Nerunīgs, salīcis sarkanmatis. Daudzie palicēji pamazām pulcējās pie hoteļa durvīm. Vairums klusēja. Tikai skatījās uz mantām un mēbeļu furgonu. - Nu tad uz redzēšanos, - Leonī Vāgnere nervozi atvadījās. Viss bija iekrauts. – Vai good-bye. – Viņa mulsi iesmējās. – Vai adieu. Ko tad tagad var zināt. – Viņa ņēmās vienam otram kratīt rokas. – Radinieki tur, pāri, radinieki. Mēs paši, protams, nebūtu nekad... Viņa drīz apklusa. Doktors Ernsts Zeidenbaums paplikšķināja viņai pa plecu. - Nekas. Dažiem ir laime, dažiem tās nav. - Lielākai tiesai nav, - sacīja emigrants Vīzenhofs. – Nekas. Laimīgu ceļu. Jozefs Šterns atvadījās no Ravika un Morozova un vēl dažiem. Viņš smaidīja kā cilvēks, kurš apkrāpis banku. - Kas zina, kā vēl būs. Varbūt mēs vēl ilgosimies tikt atpakaļ hotelī „International”. Zelma Šterna jau sēdēja mašīnā. Vecpuisis Štolcs neatvadījās. Viņš nebrauca uz Ameriku. Viņa dokumenti ļāva braukt tikai līdz Portugālei. Šāds attālums viņam likās pārāk nenozīmīgs atvadu ceremonijai. Tikai pamāja, kad mašīna sāka braukt. Palicēji stāvēja kā bars salijušu vistu. - Nāc, - Morozovs aicināja Raviku. – Uz priekšu, uz „katakombām”! Nupat sirds brēktin brēc pēc kalvadosa! Viņi bija tikko apsēdušies, kad ieradās pārējie. Ieradās kā vēja trauktas lapas. Divi bāli rabīni trīsošām bārdām, Vīzenhofs, Ruta Goldberga, šahists automāts Finkenšteins,

fatālists Zeidenbaums, vairāki precēti pāri, bariņš bērnu, impresionistisko gleznu īpašnieks Rozenfelds, kurš tomēr nebija ticis prom, daži pusaudži un vairāki ļoti veci cilvēki. Vakariņām vēl bija pārāk agrs, bet šķita, ka neviens negribēja doties augšā savā istabas vientulībā. Pulcējās bariņā. Klusi, padevīgi. Visi bija piedzīvojuši tik daudz posta un nelaimes, ka nekas vairs īpaši nespēja pārsteigt. - Aristokrātija aizceļojusi, - sprieda Zeidenbaums. – Te notur konferenci notiesātie uz mūžu vai arī uz nāvi. Izredzētā tauta! Jehovas mīluļi! Īpaši sagrāvei. Lai dzīvo dzīve... - Vēl joprojām ir Spānija, - sacīja Finkenšteins. Viņš bija atvēris šaha dēli un „Matin” ar šaha uzdevumu. - Spānija? Fašisti jau nu apkamps ebrejus, kad tie tur ieradīsies. Tuklā, lokanā viesmīle atnesa kalvadosu. Zeidenbaums uzlika pensneju uz deguna. - Vairums no mums nespēj arī to, - viņš secināja, - pamatīgi piedzerties. Tikt vaļā no vienas posta nakts. Nespēj pat to. Ahasvēra pēcnācēji. Pat viņš, mūžsenais ceļotājs, būtu izmisis; mūsu dienās bez dokumentiem viņš tālu netiktu. - Iedzeriet kopā ar mums, - aicināja Morozovs. – Kalvadoss ir labs. Saimniece, par laimi, nav to vēl apjautusi. Citādi būtu paaugstinājusi cenu. Zeidenbaums pakratīja galvu. - Es nedzeru. Raviks pamanīja cilvēku, kurš nebija skuvies un ik pa brīdim, izvilkdams no kabatas spogulīti, nopētīja sevi. - Kas tas tāds? – viņš jautāja Zeidenbaumam. – Neesmu viņu nekad te redzējis. Zeidenbaums sašķobīja lūpas. - Tas ir jaunizceptais Ārons Goldbergs. - Kā tā? Vai tad sieva tik ātri atkal apprecējusies? - Nē. Viņa pārdeva tam nelaiķa Goldberga pasi. Par diviem tūkstošiem franku. Vecajam Goldbergam bija sirma bārda, tāpēc jaunais arī cenšas sev tādu uzaudzēt. Pases fotogrāfijas dēļ. Paskatieties, kā viņš rausta un plūkā spalviņas uz zoda. Viņš neuzdrīkstas izmantot pasi, iekams nav ticis pie līdzīgas bārdas. Tā ir skriešanās ar laiku. Raviks vēroja cilvēku, kurš nervozi plūkāja bārdas rugājus un raudzījās pases fotogrāfijā. - Viņš jau varētu pateikt, ka bārda viņam nosvilināta. - Tā ir ideja. Es viņam to iestāstīšu. – Zeidenbaums noņēma pensneju un šūpoja pirkstos šurp un turp. – Velna būšana, - viņš smaidīja. – Pirms divām nedēļām tas bija tīrs veikala darījums. Tagad Vīzenhofs ir greizsirdīgs un Ruta Goldberga mulst un sarkst. Dokumentu sātaniskā patvaļa. Pēc pases viņš ir tās vīrs. Zeidenbaums piecēlās un piegāja pie jaunā Ārona Goldberga. - „Dokumentu sātaniskā patvaļa”, man patīk, - Morozovs pievērsās Ravikam. – Kas tev šodien padomā? - Keita Hegstrema šovakar brauc prom ar „Normandiju”. Es viņu pavadīšu līdz Šerbūrai. Viņai ir sava mašīna, to es atdzīšu atpakaļ un nodošu garāžā. Viņa to pārdevusi garāžas īpašniekam. - Vai viņa var doties ceļā? - Protams. Ir gluži vienalga, ko viņa dara. Uz kuģa ir labs ārsts. Ņujorkā... – Viņš paraustīja plecus un izdzēra glāzi tukšu. Gaiss „katakombās” bija spiedīgs un smacīgs. Telpai logu nebija. Zem noputējušās, mākslīgās palmas sēdēja vecs laulāts pāris. Sēdēja, dziļi iegrimis skumju nebūtībā, kas apņēma abus līdzīgi mūrim. Sēdēja nekustīgi, roku rokā, un šķita, ka piecelties viņi vairs nespēs nekad. Ravikam radās sajūta, ka visas pasaules posts ieslodzīts šai pazemes telpā, kur trūkst gaismas. Nolietotās elektriskās spuldzes, dzeltenas un apsūbējušas, karājās pie sienām, padarīdamas telpu vēl bezcerīgāku. Klusēšana, sačukstēšanās, simtiem reižu pārcilāto dokumentu kārtošana, to skaitīšana un pārskaitīšana, nekustīgā sēdēšana, beigu nevarīgā gaidīšana, enerģijas mazumiņa krampjainais uzliesmojums. Tūkstoškārt

pazemotās dzīvības, kam tagad – iedzītām strupceļā, šausmu sagrābtām – vairs tālāka ceļa nebija... Raviks to pēkšņi apjauta, apjauta ar visu savu būtību, visiem maņu orgāniem, - gaisā vibrējošās bailes, pēdējās, nevaldāmās, klusējošās bailes, - apjauta un zināja, kur jau bija to iepazinis... koncentrācijas nometnē, kad cilvēkus, parautus no gultām, no ielām, sadzina kopā un tie stāvēja barakās un gaidīja, kas notiks tālāk... Pie galda līdzās sēdēja divi. Sieviete ar vidū pāršķirtu celiņu un viņas vīrs. Turpat stāvēja gadus astoņus vecs zēns. Viņš bija skraidījis ap galdiņiem, klausījies un tagad pienācis jautāja sievietei: - Kāpēc mēs esam ebreji? Sieviete neatbildēja. Raviks uzlūkoja Morozovu. - Man jāiet. Uz klīniku. - Man arī ir laiks. Viņi kāpa pa kāpnēm augšā. - Kas nu par daudz, tas par daudz, - noteica Morozovs. – To es tev saku kā kādreizējs antisemīts. Pēc „katakombām” klīnika likās optimistiskā noskaņojumā. Arī te valdīja mokas, slimība un bēdas – taču te tām bija sava loģika un jēga. Zināja, kāpēc tās ir, kas darāms un kas nav darāms. Tie bija fakti. Skaidri zināmi, un varēja mēģināt tiem turēties pretī. Vēbers sēdēja slimnieku izmeklēšanas istabā un lasīja laikrakstu. Raviks paskatījās viņam pār plecu. - Traki, vai ne? – viņš jautāja. Vēbers nometa laikrakstu uz grīdas. - Viena pērkama banda! Vismaz piecdesmit procentus mūsu politiķu vajadzētu pakārt. - Deviņdesmit, - pārlaboja Raviks. – Vai jūs zināt kaut ko par sievieti, kura guļ Dirāna klīnikā? - Ar viņu viss kārtībā, - Vēbers nervozi paķēra cigāru. – Jums tas ir vienkārši, Ravik. Bet es esmu francūzis. - Es neesmu nekas. Bet gribētu, kaut Vācija būtu tikai tik pērkama kā Francija. Vēbers pacēla acis. - Es melšu niekus. Atvainojiet. – Viņš aizmirsa aizkūpināt cigāru. – Karš nav iespējams, Ravik! Nav iespējams! Tikai draudi un apriešanās. Pēdējā brīdī vēl kaut kas notiks! Viņš apklusa. Visa viņa parastā drošības sajūta bija pagaisusi, kā nebijusi. - Lai vai kā, mums jau vēl ir Mažino līnija, - viņš gandrīz vai lūdzoši ieminējās. - Protams, - Raviks atbildēja bez pārliecības. Viņš bija to dzirdējis neskaitāmas reizes. Sarunas ar frančiem parasti beidzās ar šādu secinājumu. Vēbers nosusināja pieri. - Dirāns savu kapitālu nosūtījis uz Ameriku. To man pateica viņa sekretāre. - Raksturīgi. Vēbers lūkojās Ravikā tramīgām acīm. - Viņš nav vienīgais. Mans svainis iemainījis franču akcijas pret amerikāņu. Gastonam Nerē nauda, apmainīta dolāros, guļ seifā. Un Dipons esot dažus maisus ar zeltu apracis savā dārzā. – Vēbers piecēlās. – Es nespēju par to runāt. Vairos no tā. Tas nevar būt. Nevar būt, ka Franciju var nodot un iztirgot! Kad draudēs briesmas, viss atkal nostāsies savās vietās. Viss! - Viss, - piekrita Raviks pat nepasmaidīdams. – Arī industrija un politiķi, kas jau tagad slēdz darījumus ar Vāciju. Vēbers ar grūtībām savaldījās. - Ravik... labāk... runāsim par ko citu? - Labi. Es aizvedīšu Keitu Hegstremu uz Šerbūru. Ap pusnakti būšu atpakaļ. - Jauki, - Vēbers smagi vilka elpu. – Ko... ko jūs esat nodomājis darīt, Ravik?

- Neko. Es nonākšu franču koncentrācijas nometnē. Tas būs labāk nekā vācu. - Izslēgts. Francija neietupinās bēgļus. - Nogaidīsim. Tas ir pats par sevi saprotams, un tur nav nekā ko iebilst. - Ravik... - Nu labi. Redzēsim. Cerēsim, ka jums ir taisnība. Vai jūs zināt, ka Luvra tiek izvākta? Vērtīgākās gleznas sūta uz Francijas vidieni. - Nē. Kā jūs to zināt? - Biju šodien pēcpusdienā tur. Arī Šartra katedrāles zilie logi jau ir sasaiņoti. Biju tur vakar. Sentimentāls ceļojums. Gribēju tos vēlreiz aplūkot. Tie bija jau prom. Pārāk tuvu kāds lidlauks. Paguvuši jau ielikt citus logus. Tāpat kā pagājušā gadā Minhenes konferences laikā. - Redziet nu! – Vēbers tūlīt pieķērās šiem vārdiem. – Toreiz arī nekas nenotika. Milzu satraukums, un tad ieradās Čemberlens ar savu miera lietussargu. - Jā. Miera lietussargs ir vēl Londonā... Bet uzvaras dieviete stāv kā stāvējusi Luvrā... bez galvas. Viņa paliks. Pārāk smaga, lai transportētu. Man jāiet. Keita Hegstrema gaida. „Normandija”, naktī balta neskaitāmu uguņu izgaismota, stāvēja krastmalā. No jūras puses vējš nesa līdz sāļu vēsumu. Keita ievīstījās mētelī ciešāk. Viņa bija ļoti vāja. Sejā gandrīz vai tikai ar ādu apvilkti kauli un kā tumši ezeri biedējoši lielās acis. - Es labāk paliktu te, - viņa teica. – Pēkšņi ir tik grūti braukt prom. Raviks skatījās uz viņu platām acīm. Te stāvēja varens kuģis, gaiši apgaismots traps. Cilvēki plūst augšup, daudzi tā steidzas, it kā baidītos vēl pēdējā brīdī nokavēt, te stāvēja spožum spoža pils, kam nebija vairs vārdā „Normandija”, to sauca par Atbrīvošanos, Bēgšanu, Glābiņu; neskaitāmās Eiropas pilsētās un istabās, draņķīgos hoteļos un pagrabos tā bija desmittūkstoš cilvēkiem neaizsniedzama dzīves fatamorgāna, un te līdzās stāv kāds, ko nāve jau tur sagrābtu savos nagos, un mīļā un smalkā balstiņā saka: „Es labāk paliktu te.” Nekam vairs nebija jēgas. Emigrantiem hotelī „International”, tūkstošos „International” Eiropā, visiem vajātiem, spīdzinātiem, tramdītiem, meklētiem šis kuģis būtu apsolītā zeme, viņi būtu te sabrukuši, būtu elsojuši, skūpstījuši trapu un ticējuši brīnumam, ja viņiem būtu braukšanas atļauja, kas plivinājās gurdenā rokā Ravikam līdzās, biļete cilvēkam, kurš tāpat jau brauca pretī nāvei un tai pašā laikā sacīja: „Es labāk paliktu te.” Pienāca grupa amerikāņu. Gausi, sirsnīgi, skaļi. Viņiem bija laika atliku likām. Sūtniecība bija viņus steidzinājusi braukt. Viņi to dzīvi pārrunāja. Žēl gan! Būtu „fun18” bijis visu labāk iepazīt. Kas tad viņiem varētu notikt? Sūtnis! Neitralitāte! Žēl gan! Smaržas. Rotaslietas. Briljantu dzirksteļošana. Pirms divām stundām bija „Maksimā” ēsts, dolāros smieklīgi lēti, ar tūkstoš deviņsimt divdesmit devītā gada „Corton”, ar tūkstoš deviņsimt divdesmit astotā gada „Pol Roger” vakariņu noslēgumā; tagad kuģis, viņi sēdēs bārā, spēlēs galda spēles, dzers pa glāzītei viskiju... Bet pie konsulātiem garu garās, bezcerīgās rindas, visam pāri kā mākonis nāves baiļu jausma, daži pārguruši ierēdņi, kara tiesu spriež mazs rakstvedis, nemitīgi šūpodams galvu... „Nē, nē, nav vīzas, nē, neiespējami,” mēms spriedums bez vainas vainīgajiem, kas to tikpat mēmi noklausījās... Raviks skatījās uz kuģi, kas nebija vairs kuģis, tas pēkšņi bija šķirsts, viegls šķirsts, kas pamanījās tikt prom vēl pirms grēku plūdiem, no kuriem reiz bija izdevies izbēgt un kuri tagad vēlās pakaļ. - Ir laiks, Keit. - Vai ir? Ardievu, Ravik. - Ardievu, Keit. - Mums nav jāslēpjas melos, vai ne? - Jā. - Tieciet labi drīz... 18

Interesanti (angl.).

- Droši, Keit. Drīz... - Ardievu, Ravik. Paldies par visu. Es tagad iešu. Uzkāpšu tur augšā un pamāšu. Palieciet te, kamēr kuģis sāks braukt, un pamājiet man pretī. - Labi, Keit. Viņa lēnām kāpa pa trapu augšā. Tikko manāmi sagrīļojās. Pati trauslākā līdzās citiem, skaidra kā gars bez miesas ir apzinātas nāves melnā elegance. Viņas sejā lasāma drosme, tāda, kāda piemīt ēģiptiešu bronzas kaķa galvai, - tikai vēl vaibsti, elpa un acis. Pēdējie aizceļotāji. Kāds ebrejs, sviedriem noplūdis, ar kažoku uz rokas, gandrīz histēriski kliegdams, skriešus skrien kopā ar diviem nesējiem. Pēdējie amerikāņi. Tad traps tiek lēnām uzvilkts. Dīvaina sajūta. Uzvilkts... un nekas vairs nav līdzams. Beigas. Šaura ūdens josla. Robeža. Tikai divi metri ūdens – taču robeža starp Eiropu un Ameriku. Starp glābiņu un bojāeju. Raviks meklēja ar acīm Keitu. Atrada. Viņa stāvēja pie margām un māja. Viņš pamāja pretī. Kuģis, šķiet, sakustējās. Zeme, šķiet, pakāpās atpakaļ. Mazliet. Tikko manāmi. Un pēkšņi baltais kuģis bija brīvs. Šūpojās jau nesasniedzams uz tumšā ūdens, zem tumšajām debesīm. Keitu vairs nevarēja saskatīt, un krastā palikušie klusēdami un samulsuši vai arī māksloti smaidīdami saskatījās un cits steigšus, cits vilcinādamies devās prom. Mašīna slīdēja pa vakara krēslību atpakaļ uz Parīzi. Garām traucās Normandijas dzīvžogi un augļudārzi. Miglā iegrimušajās debesīs mēness pavērās liels un ovāls. Kuģis bija aizmirsts. Palikusi ainava, siena un ābolu smarža, klusums un dziļais nenovēršamības miers. Mašīna slīdēja nedzirdami. Slīdēja, it kā būtu bezsvara stāvoklī. Garām slīdēja mājas, baznīcas, ciemi, zelta plankumiem pazibēja krodziņi un bistro, paspīdēja upes tecējums, dzirnavas, un tad atkal līdzenuma maldinošās aprises, kurām pāri liecās debesis kā milzu gliemežvāka iekšpuse, kuras piena baltajā perlamutrā vizuļoja mēness pērle... Tās bija beigas un reizē piepildījums. Ravikam bija gadījies jau agrāk to izjust; bet tagad tas sagrāba spēcīgi, nenovēršami un neatvairāmi, viņā vairs nebija nekā, kas spētu vai gribētu pretoties. Viss tikpat kā planēja gaisā bezsvara stāvoklī. Nākotne un pagātne sastapās, un abām nebija ne vēlēšanās, ne sāpju. Nebija nekā tāda, kas vienai būtu nozīmīgāks vai spēcīgāks nekā otrai. Apvāršņi atradās līdzsvarā, un kādu nenosakāmu brīdi esības svaru kausi izlīdzinājās. Liktenis nekad nebija varenāks par tam pretī nostatīto aukstasinīgo drosmi. Ja tas kļūtu nepanesams, bija iespēja sevi nogalināt. Bija labi to apzināties, bet bija labi arī zināt, ka tikmēr, kamēr dzīvo, nekas vēl nav zaudēts. Ravikam nebija svešas šīs briesmas. Viņš zināja, kurp dodas, un zināja arī, ka rītu pretosies tām, bet šai naktī, šai stundā, atgriežoties no zaudētā Ararata krastmalas tuvojošās posta asins dvakā, nekam vairs pēkšņi nebija jēgas; briesmas bija briesmas un tomēr nebija briesmas; liktenis bija upuris un dievība, kurai tai pašā laikā arī upurēja. Un rītdiena bija nezināma pasaule. Viss bija labi. Gan tas, kas bijis, gan tas, kas būs. Diezgan. Ja tās būs beigas, tad – labi. Viņš bija kādu cilvēku mīlējis un to zaudējis. Bija kādu ienīdis un to nogalinājis. Abi bija viņu atbrīvojuši. Viens bija atkal ļāvis viņa jūtām izlauzties, otrs izdzēsis atmiņas par pagātni. Viss ir piepildīts. Nekādu vēlēšanos vairs, ne naida, ne žēlabu. Ja iespējams jauns sākums, tad šis bija tas. Neko negaidot no nākotnes, kas pārliecinās un nebūs saplosīta. Pelni aizvākti, paralizētās vietas atdzīvojas, cinisms pārtop spēkā. Tā ir labi. Aiz Kānas nāca pretī zirgi. Garas kolonnas nakts tumsā, zirgi, zirgi... spokainas ēnas mēnessgaismā. Tad sekoja vīri kolonnā pa četri, ar saiņiem, papes kārbām, pakām. Mobilizācijas sākums.

Soļoja gandrīz vai nedzirdami. Neviens nedziedāja. Tikpat kā nesarunājās. Klusēdamas nakts tumsā ēnu kolonnas soļoja ceļa labajā pusē, atstādamas telpu mašīnām. Ravikam pagāja garām cita pēc citas. Zirgi, viņš domāja. Zirgi. Tāpat kā tūkstoš deviņsimt četrpadsmitajā. Nekādu tanku. Zirgi. Viņš apturēja mašīnu pie benzīna tvertnes un lūdza uzpildīt bāku. Mazajā ciematā logos vēl dega gaisma, bet pats ciematiņš bija mēms. Patlaban tam soļoja cauri kolonna. Cilvēki sekoja tai ar acīm. Neviens necēla roku, lai pamātu. - Es iešu rīt, - sacīja benzīna stacijas apkalpotājs. Viņam bija atklāta, zemnieciski brūngana seja. – Mans tēvs krita pēdējā karā. Vectēvs tūkstoš astoņsimt septiņdesmit pirmajā. Es iešu rīt. Atkal un atkal tas pats. Jau kopš dažiem simt gadiem. Un nekas nelīdz, jāiet vien atkal. – Viņš noskatījās uz laika zoba skarto tvertni, mazo ēciņu, sievu, kura klusēdama stāvēja līdzās. – Divdesmit astoņi franki trīsdesmit santīmi, msjē. Un atkal tā pati ainava. Mēness. Mobilizēto kolonnas. Zirgi. Klusēšana. Raviks pieturēja pie maza restorāna. Ārā stāvēja divi galdiņi. Saimniece paskaidroja, ka viņai neesot vairs nekā ko likt galdā. Lai vai kā, vakariņas paliek vakariņas; Francijā omlete ar sieru nav nekādas vakariņas. Beigās Raviks saņēma vēl salātus, kafiju un karafi pašdarināta vīna. Raviks sēdēja viens pats sārtenās mājas priekšā un ēda. Virs pļavām cēlās migla. Kurkstēja vardes. Bija ļoti kluss, tikai mājas augšstāvā skanēja radio. Kāda balss – mierinoša, paļāvīga, cerību iedvesoša un īstenībā gluži lieka. Visi klausījās, un neviens tai neticēja. Raviks samaksāja. - Parīze tiks aptumšota, - sacīja saimniece. – Nupat pateica pa radio. - Tā? - Jā. Uzlidojumu dēļ. Aiz piesardzības. Pa radio saka – viss esot tikai piesardzības dēļ. Kara nebūšot. Notiekot sarunas. Kā jūs domājat? - Neticu, ka būs karš. – Raviks nezināja, ko lai citu saka. - Lai dievs dod. Bet ko tas līdz? Vācieši paņems Poliju. Tad pieprasīs Elzasu-Lotringu. Tad kolonijas. Tad vēl kaut ko. Arvien vairāk, kamēr mums būs jāpakļaujas vai arī jākaro. Tad jau labāk tūlīt pat. Saimniece lēnām iegāja atpakaļ mājā. Pa ceļu tuvojās jauna kolonna. Pie apvāršņa Parīzes sarkanā atblāzma. Aptumšota... Parīze tikšot aptumšota. Tas bija saprotams, bet izklausījās neparasti – Parīze aptumšota. Parīze! It kā tiktu nodzēsta pasaules gaisma. Priekšpilsēta. Sēna. Mazo ieliņu labirints. Plašā avēnija, tā ved tieši pie Triumfa arkas, kas bāla un vēl Zvaigznes laukuma dūmakainās gaismas apstarota, bet tālāk, joprojām pilnā spožumā laistīdamies ugunīs, Elizejas lauki. Raviks uzelpoja. Brauca uz priekšu. Brauca cauri pilsētai un tad pēkšņi ieraudzīja: aptumsums jau bija sācis to apņemt. Tikpat kā kožu izēstas spalvas spoži laistīgā kažokādā šur tur dūrās acīs slimīgi tumsas plankumi. Gaismas reklāmu raibo rotaļu vietām aprijušas garas ēnas, kas draudīgi spraucās virsū nedaudzajām sarkani un balti, zili un zaļi mirgojošām uguntiņām. Dažas ielas jau bija sistas ar aklumu, it kā tām būtu izlīduši cauri melni tārpi un nograuzuši visu spozmi. Georga Piektā avēnijā gaismas vairs nebija. Montēņa avēnijā tā patlaban dzisa. Ēkas, kuras naktīs bija metušas zvaigznēm pretī gaismas kaskādes, tagad stinga pelēcīgā kailumā. Puse no Viktora Emanuela Trešā avēnijas grima tumsā, otra puse vēl bija gaiša – kā agonijā paralizēts augums, pusē miris, pusē vēl dzīvības pilns. Slimība spraucās visās malās iekšā, un, kad Raviks atgriezās Konkordijas laukumā, arī tā plašais aplis jau bija izdzisis. Ministrijas – bālas un bezkrāsainas, gaismas virtenes pazudušas, balto putu nakšu tritoni un nereīdas uz saviem delfīniem sastinguši par pelēkiem bezveida klučiem, strūklakas pamestas, tekošie ūdeņi bezcerīgi drūmi, un kādreiz starojošais obelisks svina smagnējībā kā draudošs, varens mūžības pirksts slējās pret satumsušajām debesīm, un visur kā mikrobi rāpoja mazie, blāvi zilie pretgaisa aizsardzības dienesta apsūbējušie elektriskie vagoni, kā kosmiska tuberkuloze plezdamies pār klusuciešot sakņupušo

pilsētu. Raviks nodeva mašīnu. Paņēma taksometru un aizbrauca uz savu hoteli. Durvju priekšā, pakāpies uz pieslienamām kāpnītēm, saimnieces dēls patlaban ieskrūvēja zilu spuldzi. Apgaismojums pie ieejas jau parasti bija tikai tāds, lai varētu saskatīt izkārtni, tagad vājā, zilā gaismiņa vairs nesniedzās līdz nosaukuma pirmajai pusei, tikai ar grūtībām varēja izlasīt burtus „...national”. - Labi, ka atnācāt, - sacīja saimniece. – Mums te viena ir traka palikusi. Septītajā numurā. Pats labākais būtu, ja viņa izvāktos. Es nevaru hotelī turēt vājprātīgos. - Varbūt viņa nemaz nav vājprātīga, varbūt tā ir nervu lēkme. - Vienalga! Trakiem ir vieta trako namā. Es jau viņiem pateicu. Šie, protams, negrib. Kādas tikai klapatas nav jāpiedzīvo! Ja viņa nenomierināsies, vajadzēs izvākties. Tā jau nevar. Citiem iemītniekiem nepieciešams miers. - Nesen „Ricā” kāds sajucis prātā, - sacīja Raviks. – Kāds princis. Vēlāk visi amerikāņi gribēja būt viņam līdzīgi. - Tas ir kaut kas cits. Tas ir trakums aiz pārpilnības. Zināma elegance. Nevis trakums aiz posta. Raviks ieskatījās viņai acīs. - Jūs pazīstat dzīvi, madame. - Citādi nevaru. Esmu labs cilvēks. Uzņēmu bēgļus. Visus. Labi. Esmu ar to nopelnījusi. Mēreni. Bet traka sieviete, kas kliedz, tas ir par daudz. Ja viņa nepaliks mierā, viņai jāizvācas. Tā bija sieviete, kuras zēns toreiz jautāja, kāpēc viņš esot ebrejs. Viņa sēdēja gultā, ierāvusies stūrī, ar rokām aizklājusi acis. Istaba bija gaiši apgaismota. Dega visas spuldzes, un uz galda vēl stāvēja divi svečturi ar svecēm. - Tarakāni, - sieviete murmināja. – Tarakāni! Melni, resni, spīdīgi tarakāni! Tur, kaktā, tur tie mudž, tūkstošiem, neskaitāmi... uguni, iededziet uguni, uguni, citādi tie nāks šurp, gaismu, gaismu. Tie rāpo, rāpo... Viņa kliegdama spiedās kaktā, kājas pievilkusi cieši klāt, rokas izstiepusi uz priekšu, stiklainās acis plaši ieplestas. Vīrs mēģināja satvert viņas rokas. - Tur nav nekā, mammīt, nav nekā kaktos... - Gaismu! Gaismu! Viņi rāpo! Tarakāni... - Ir jau gaisma, mammīt. Ir taču gaisma, paskaties, pat sveces uz galda! – Viņš paņēma kabatas bateriju un pagaismoja gaišās istabas gaišos kaktus. – Nekā nav kaktos, paskaties, kā es gaismoju, nekā tur nav, nekā... - Tarakāni! Tarakāni! Lien... Viss ir melns no tarakāniem. Lien no visiem kaktiem laukā! Uguni! Uguni! Rāpo augšā gar sienām, krīt lejā jau no griestiem! Sieviete gārdza un pacēla rokas virs galvas. - Cik ilgi jau tas velkas? – Raviks jautāja vīram. - Kopš satumsa. Es biju izgājis. Pamēģināju vēlreiz, man teica – pie Haiti konsula, paņēmu zēnu līdz, nekas neiznāca, atkal nekas, un, kad mēs atgriezāmies, viņa sēdēja tur kaktā un kliedza... Raviks bija šļirci sagatavojis. - Vai pirms tam viņa gulēja? Vīrs bezpalīdzīgi skatījās uz viņu. - Es nezinu. Viņa vienmēr bija mierīga. Mums nav naudas psihiatriskai iestādei. Mums nav arī... mums nav pietiekami labu dokumentu. Ja tik viņa apklustu. Mammīt, te taču ir viss, es esmu te, Zīgfrīds ir te, dakteris ir te, nekādu tarakānu te nav... - Tarakāni! – pārtrauca sieva. – No visām pusēm! Rāpo! Lien... Raviks izdarīja injekciju. - Vai kādreiz viņai jau tā ir bijis? - Nē. Es to nesaprotu. Nezinu, kāpēc viņa tieši par... Raviks pacēla plaukstu. - Neatgādiniet viņai to. Pēc kāda brīža viņa jutīsies nogurusi un aizmigs. Iespējams, ka

viņa to sapņojusi – un satrūkusies. Var gadīties, ka rītu pamodīsies un neko vairs nezinās. Neatgādiniet viņai to. Uzvedieties tā, it kā nekas nebūtu bijis. - Tarakāni, - sieviete miegaini murmināja. – Trekni, taukaini... - Vai jums vajag visas šīs lampas? - Mēs aizdedzinājām tāpēc, ka viņa vienā laidā kliedza pēc gaismas. - Nodzēsiet griestu lampu. Kad viņa aizmigs, varēsiet nodzēst pārējās. Viņa aizmigs. Deva ir pietiekami liela. Rīt no rīta pulksten vienpadsmitos iegriezīšos. - Paldies, - sacīja vīrs. – Jūs nevarat iedomāties... - Varu. Kaut kas tāds mūsdienās atgadās bieži. Mazliet piesardzīgi turpmākajās dienās, neizrādiet pārāk lielas rūpes... Viegli pateikt, Raviks domāja, kāpdams augšā uz savu istabu. Iededzināja gaismu. Līdzās gultai stāvēja noliktas grāmatas. Seneka, Šopenhauers, Platons, Rilke, Laotse, Litaipe, Paskāls, Heraklits, Bībele – pati skarbākā un maigākā literatūra, daudzas maza formāta, plānos iesējumos tiem, kas ir ceļā un nevar pārāk daudz vest. Raviks izmeklēja, ko gribētu paņemt līdzi. Tad izskatīja pārējās mantas. Nebija nekā daudz iznīcināma. Viņš pastāvīgi bija dzīvojis sagatavojies, ka kuru katru brīdi tiks apcietināts. Vecā sega, mētelis – tie palīdzēs kā draugi. Inde iedobtajā medaljonā, kas viņam bija līdzi jau vācu koncentrācijas nometnē, - apziņa, ka tā ir un iespējams to kuru katru brīdi izmantot, ļāva vieglāk visu pārciest, viņš iebāza medaljonu kabatā. Labāk to paturēt pie sevis. Tas sniedza mierinājumu. Nevarēja zināt, kas vēl sekos. Var gadīties, ka nonāk atkal gestapo nagos. Uz galda vēl stāvēja puspudele kalvadosa. Raviks izdzēra glāzīti. Francija, viņš domāja. Pieci gadi nemierpilnas dzīves. Trīs mēneši cietuma, nelegāla uzturēšanās, četras reizes izraidīts, atgriezies. Pieci mūža gadi. Tie bija labi nodzīvoti.

IIIXXX Zvanīja telefons. Viņš nomiegojies pacēla klausuli. - Ravik... – kāds teica. - Jā. Tā bija Žoanna. - Brauc... – viņa runāja lēnām un klusi. – Tūlīt, Ravik... - Nē. - Tev vajag... - Nē. Liec mani mierā. Es neesmu viens. Es nebraukšu. - Palīdzi... - Es nevaru tev palīdzēt... - Nelaime... – Balss aizlūza. – Tev vajag... tūlīt... - Žoan, - Raviks nepacietīgi pārtrauca. – Nav vairs īstais laiks šādiem trikiem. Reiz tu ar mani to izspēlēji un es iekritu. Tagad vairs mani neapvedīsi ap stūri. Liec mani mierā. Pamēģini ar kādu citu. Viņš nolika klausuli, atbildi nenogaidījis, un mēģināja atkal iemigt. Neizdevās. Telefons zvanīja. Raviks necēla klausuli. Zvanīja vēl un vēl pelēkajā, vientuļajā naktī. Raviks paņēma spilvenu un uzlika aparātam virsū. Apslāpētā zvanīšana ieilga, bet tad aprima. Raviks gaidīja. Klusums. Viņš piecēlās, paķēra cigareti. Negaršoja. Nospieda to pelnu traukā. Uz galda stāvēja atlikušais kalvadoss. Iedzēra vienu malku un nolika nost. Kafiju, viņš domāja. Karstu kafiju. Un svaigas maizītes ar sviestu. Raviks zināja kādu bistro, kas bija vaļā visu nakti. Viņš paskatījās pulkstenī. Tikai divas stundas gulēts, bet nogurums pārgājis. Nebija jēgas iekrist otrreiz smagā miegā un pamosties kā salauztam. Viņš iegāja vannas istabā un pagrieza vaļā dušas krānu.

Tāds kā troksnis. Vai atkal telefons? Viņš nogrieza ūdens krānus. Klauvē. Kāds klauvē pie viņa durvīm. Raviks uzmeta uz pleciem peldmēteli. Klauvēšana pastiprinājās. Žoanna tā nevarēja būt; viņa būtu nākusi iekšā. Durvis bija vaļā. Raviks brīdi pagaidīja, iekams vēra vaļā. Ja nu tā būtu jau policija?... Viņš atvēra durvis. Gaitenī stāvēja vīrietis, kuru Raviks nepazina, bet kurš viņam kaut ko atgādināja. Mugurā viņam bija smokings. - Vai doktors Raviks? Raviks neatbildēja. Viņš vēroja svešo. - Ko jūs vēlaties? – viņš jautāja. - Vai jūs esat doktors Raviks? - Labāk pasakiet – kas jums vajadzīgs? - Ja jūs esat doktors Raviks, jums tūlīt pat jāsteidzas pie Žoannas Madū. - Tā? - Viņa cietusi nelaimes gadījumā. - Kādā nelaimē? – Raviks neticīgi smaidīja. - Ar ieroci, šauts... - Vai viņai trāpīts? – jautāja, arvien vēl smaidīdams, Raviks. Laikam simulēts pašnāvības mēģinājums, viņš nodomāja, lai šo te nabaga zelli pabaidītu. - Mans dievs, viņa mirst, - čukstēja vīrietis. – Nāciet taču! Viņa mirst. Es viņu nošāvu! - Ko?! - Jā... Es... To pašu brīdi Raviks jau bija peldmēteli nometis un ķēra savas drēbes. - Vai lejā gaida taksis? - Mana mašīna. - Sasodīts!... – Raviks uzmeta atkal peldmēteli mugurā, pakampa somu, kurpes, kreklu un uzvalku. – Varu mašīnā apģērbties... Brauksim... Ātri! Mašīna traucās kā bulta pienaini nespodrajā naktī. Pilsēta bija pilnam aptumšota. Nekādu ielu vairs – tikai plūstošs, miglains tālums, kurā zilās gaisa aizsardzības ugunis iznira negaidot un pārāk vēlu... Šķita, ka mašīna brauc pa jūras dibenu. Raviks uzāva kurpes, apģērbās, peldmēteli, kurā bija noskrējis lejā, iestūma kaktā līdzās sēdeklim. Nebija ne zeķu, ne kaklasaites. Viņš nemiera pilns, nenovērsdamies raudzījās naktī. Nebija nozīmes kaut ko jautāt svešajam. Tas brauca pilnīgi koncentrējies, ļoti lielā ātrumā, pievērsies tikai ceļam. Viņam nebija laika kaut ko teikt. Viņš rūpējās vienīgi, lai izmanevrētu mašīnu, izvairītos no sadursmes un neierastajā tumsā neapmaldītos. Piecpadsmit minūtes zaudētas, domāja Raviks. Vismaz piecpadsmit minūtes. - Ātrāk, - viņš teica. - Es nevaru... bez starmešiem... aptumšots... pretgaisa... - Tad ieslēdziet, velns parāvis, starmešus! Vīrietis ieslēdza tālās ugunis. Daži policisti ielu stūros kaut ko kliedza. Kāds apžilbināts reno gandrīz uzdrāzās virsū. - Ātrāk!... Vēl! Ātrāk! Mašīna vienā rāvienā nobremzēja pie nama durvīm. Lifts bija lejā. Durvis vaļā. Kaut kur augšā tika nikni spiesta izsaukuma poga. Jādomā, ka vīrietis, skriedams prom, nebija durvis aizcirtis. Labi, nodomāja Raviks. Dažas minūtes ietaupītas. Lifts rausās augšup. Reiz jau tā bija! Toreiz nekas nebija noticis! Nekas nebūs arī šoreiz... Pēkšņi lifts apstājās. Kāds ielūkojās un atvēra durvis. - Ko tas lai nozīmē, liftu tik ilgi turēt apakšā? – sašutis jautāja zvanītājs. Raviks pastūma viņu atpakaļ un aizrāva durvis ciet. - Pagaidiet! Vispirms jātiek augšā! Cilvēks kāpnēs lamājās. Lifts rausās tālāk. Cilvēks ceturtajā stāvā ņēmās atkal pikti zvanīt. Lifts apstājās. Raviks paguva atraut durvis, vēl iekams cilvēks lejā nenolaida liftu ar

viņiem atpakaļ. Žoanna gulēja gultā. Apģērbusies. Vakarkleita, slēgta līdz kaklam. Sidrabaini, asiņaini plankumi. Asinis uz grīdas. Tur viņa nokritusi. Tas idiots bija pēc tam viņu cēlis un noguldījis gultā. - Mierīgi! – sacīja Raviks. – Mierīgi. Viss būs kārtībā. Nav tik ļauni. Viņš pārgrieza vakarkleitu uz pleciem un uzmanīgi pavilka lejup. Krūtis nebija skartas. Lode trāpījusi kaklā, balsenē nevarēja būt trāpīts, citādi viņa nebūtu varējusi runāt pa telefonu. Artērija nebija ievainota. - Sāp? – viņš jautāja. - Jā. - Ļoti? - Jā. - Tūlīt pāries. Šļirce sagatavota. Raviks ielūkojās Žoannai acīs. - Nekas. Tikai mazliet sāpju nomierināšanai. Tūlīt pāries. – Viņš izdarīja injekciju. – Gatavs. – Raviks pagriezās pret vīrieti. – Piezvaniet Pasī 2741. Izsauciet ātro palīdzību ar diviem sanitāriem. Tūlīt. - Kas... man ir? – Žoanna ar grūtībām jautāja. - Pasī 2741, - Raviks atkārtoja. – Tūlīt pat! Steidzīgi! Ejiet! Zvaniet! - Kas man ir... Ravik? - Nekas bīstams. Bet mēs nevaram te noteikt. Tevi jāaizved uz slimnīcu. Viņa uzlūkoja Raviku. Žoannas seja bija notriepta, tuša no skropstām noplūdusi un lūpu krāsojums uzrāvies vienā mutes kaktiņā augšup. Viena sejas puse izskatījās kā neldzīgam klaunam, otra – ar melno tušu zem acs kā nogurušai, noplukušai staigulei. Tam visam pāri staroja mati. - Es negribu operāciju, - viņa čukstēja. - Paskatīsimies. Varbūt nebūs vajadzīga. - Vai tas ir... – Viņa apklusa. - Nē, - sacīja Raviks. – Nekas briesmīgs. Mums tikai visi instrumenti tur pieejami. - Instrumenti... - Izmeklēšanai. Es tagad... tas nesāpēs... Injekcija iedarbojās. Acīs bija izzudusi baiļpilnā saspringtība, kad Raviks piesardzīgi izmeklēja. Vīrietis atgriezās. - Ātrie brauc. - Piezvaniet Oteī 1357. Tā ir klīnika. Es runāšu. Vīrietis paklausīgi pazuda. - Tu man palīdzēsi, - Žoanna čukstēja. - Protams. - Es negribu, ka sāp. - Tev nesāpēs. - Es nespēju... es nespēju sāpes pac... – viņa kļuva gurdena. Balss aprāvās. – Es nespēju paciest... Raviks redzēja šāviena trāpīto vietu. Nebija ievainoti lielie asinsvadi. Neredzēja vietu, kur lode būtu izgājusi ārā. Viņš nekā neteica. Uzlika žņaugu. Neteica, kas viņu biedē. - Kas tevi noguldīja? – viņš jautāja. – Vai tu pati... - Viņš... - Vai tu... varēji iet? Acis, baiļu pārņemtas, atgriezās no miglainas tāles. - Kas... tas... Es... nē; es nevarēju pakustināt kāju. Kāja... kas tas ir, Ravik? - Nekas. Es jau to zināju. Viss būs atkal kārtībā. Vīrietis atgriezās. - Klīnika... Raviks piesteidzās pie telefona.

- Kas tur? Eiženija? Istabu... jā... un izsauciet Vēberu. – Viņš pagriezās pret guļamistabu. Klusi: - Sagatavojiet visu. Mums tūlīt jāsāk strādāt. Es izsaucu ātro palīdzību. Nelaimes gadījums... jā... jā... pareizi... jā... pēc desmit minūtēm. Raviks nolika klausuli. Brīdi palika stāvam. Galds. Pudele „Crème de Menthe”, pretīgs draņķis, glāzes, rožlapiņu cigaretes, atbaidoši nejēdzīga filma, revolveris uz paklāja... asinis arī te... Nekas nav īstenībā... Kāpēc es tā domāju, tā ir īstenība... Un tagad viņš arī zināja, kas bija šis cilvēks, kurš viņam atbrauca pakaļ. Uzvalks ar pārāk taisniem pleciem, gludi sasukāti, saziesti mati, šī vieglā „Chevalier d’Orsay” smarža, kas viņu braucot bija kaitinājusi, gredzeni pirkstos... Tas bija aktieris, par kura draudiem viņš bija smējies. Labi mērķēts, viņš domāja. Vispār nav mērķēts, viņš domāja. Šādi šaut var tikai bez mērķēšanas. Tik precīzi trāpīt var tikai tad, ja nav ne mazākās jausmas, kā jāšauj, un trāpīt nemaz negrib. Raviks ienāca atpakaļ. Vīrietis bija nometies uz ceļiem līdzās gultai. Protams, uz ceļiem. Citādi jau nav iespējams; runāja, gaudās, runāja, vārdi vēlās... - Celieties, - sacīja Raviks. Vīrietis paklausīja. Izklaidīgi notrauca no ceļgaliem putekļus. Raviks redzēja viņa seju. Asaras! Arī tas vēl! - Es negribēju, msjē! Zvēru jums, es negribēju trāpīt; negribēju, gadījums, akls, nelaimīgs gadījums! Ravikam sagriezās dūša. Akls gadījums! Tūlīt viņš sāks runāt atskaņās. - To es zinu. Ejiet tagad lejā un sagaidiet ātrās palīdzības mašīnu. Vīrietis dzīrās kaut ko iebilst. - Ejiet! – Raviks atkārtoja. – Turiet to elles liftu gatavībā. Dievs zina, kā mēs tanī iedabūsim nestuves. - Tu man palīdzēsi, Ravik, - Žoanna miegaini ierunājās. - Jā, - viņš teica bez mazākās cerības. - Tu esi te. Es vienmēr esmu mierīga, kad tu esi te. Notrieptā seja smaidīja. Klauns ņirdza, staigule mokoši smaidīja. - Bebē, es negribēju... – vīrietis jau bija pie durvīm. - Laukā! – uzsauca Raviks. – Velns ar ārā, ejiet taču! Žoanna kādu brīdi gulēja klusēdama. Tad atvēra acis. - Kāds idiots, - viņa pārsteidzoši skaidri pateica. – Protams, viņš to negribēja... nabaga jērs... Gribēja tikai paplātīties. – Savāda, gandrīz vai šķelmīga izteiksme uzradās acīs. – Es arī nekad tam neticēju... pakaitināju viņu ar to... - Tu nedrīksti runāt. - Kaitināju... – Acis samiedzās. – Tas nu man ir, Ravik... mans mūžs... negribēja trāpīt... trāpīja... un... Acis aizvērās pavisam. Smaids izdzisa. Raviks klausījās, vai pie durvīm jau nenāk nesēji. - Mēs nevaram nestuves dabūt liftā iekšā. Pārāk šaura kabīne. Ja nu vienīgi pa pusei stāvus. - Vai varat kāpņu laukumos izgrozīt? Sanitārs izgāja laukā paskatīties. - Iespējams. Jāpaceļ augšā. Būs labāk, ja piesaistīsim ar siksnām. Piesaistīja. Žoanna bija pusē aizmigusi. Brīžiem viņa ievaidējās. Viņu iznesa no dzīvokļa. - Vai jums ir atslēga? – Raviks jautāja aktierim. - Man... nē... kāpēc? - Lai aizslēgtu dzīvokli. - Nē. Bet atslēga te kaut kur ir. - Sameklējiet un noslēdziet dzīvokli. – Nesēji darbojās uz pirmā kāpņu laukumiņa. – Paņemiet revolveri. Ārā varēsiet to aizmest. - Es... es pieteikšos policijā. Vai ievainojums bīstams?

- Jā. Aktieris nosvīda. Sviedri tik pēkšņi spiedās pa visām porām laukā, it kā zem ādas nebūtu nekā cita kā vien ūdens. Viņš iegāja atpakaļ dzīvoklī. Raviks sekoja nestuvēm. Nama kāpnēs bija elektriskais apgaismojums, spuldzītes dega tikai trīs minūtes un tad nodzisa. Katrā stāvā slēdzis, lai iededzinātu gaismu no jauna. Kāpņu posmu līdz pagriezienam nesēji paveica samērā labi. Pagriezienā bija grūti. Nestuves vajadzēja pacelt augstu virs galvām un margām, lai varētu pagriezties. Uz sienām līgojās milzu lielas ēnas. Kad tas jau reiz ir bijis, Raviks izklaidīgi domāja. Tad attapās. Ar mirušo Račinski, toreiz, kad tikko bija ar Žoannu iepazinies. Nesējiem sasaucoties un nestuvēm izlaužot apmetuma gabalus, vērās dzīvokļu durvis. Spraugās parādījās ziņkārīgas sejas, pidžamas, izspūruši mati, uztūkušas, nomiegojušās sejas, rītakleitas – koši sarkanas, indīgi zaļas, ar tropisku puķu rakstu... Gaisma nodzisa atkal. Sanitāri tumsā pukojās un palika stāvam. - Gaismu! Raviks taustījās pēc slēdža. Trāpīja kādās krūtīs, degunā iesitās smirdīga elpa, kaut kas aizslīdēja gar kājām. Gaisma iedegās. Sieviete ar dzelteniem matiem blenza uz Raviku. Seja vienās vienīgās taukainās grumbās, spīdēja koldkrēms, ar rokām viņa saturēja krepdešīna rītasvārkus, bagātīgi izrotātus ar neskaitāmiem koķetiem volāniem. Viņa izskatījās kā tukls buldogs mežģīņu gultā. - Beigts? – viņa jautāja, acīm spīdot. - Nē. Raviks gāja tālāk. Kaut kas ņerkstēja, sprauslāja. Tas bija kaķis, kas atlēca atpakaļ. - Fifī! – Sieviete pieliecās, smagos ceļgalus plati iepletusi. – Debestiņ, Fifī, vai tevi samina? Raviks kāpa lejā. Zemāk šūpojās nestuves. Viņš redzēja Žoannas galvu, kas kustējās līdz ar nestuvēm. Acis nebija redzamas. Pēdējais kāpņu laukums. Gaisma nodzisa atkal. Raviks uzskrēja pēdējo kāpņu posmu atpakaļ, lai sameklētu slēdzi. Tobrīd iedūcās lifts un, tumsā spilgti izgaismots, kā laizdamies no debesu augstumiem, nodūcināja lejā. Atklātajā, apzeltītajā stiepļu būrī stāvēja aktieris. Klusi, neatturami, kā parādība viņš slīdēja lejup, garām Ravikam, garām nestuvēm. Viņš bija liftu ieraudzījis augšā un izmantojis, lai ātrāk panāktu pārējos. Tas bija prātīgi darīts, bet likās spokaini un atbaidoši smieklīgi. Raviks pacēla acis. Trīsēšana bija mitējusies. Rokas vairs nelikās svīstam gumijas cimdos. Viņš bija tos divas reizes nomainījis. Pretī stāvēja Vēbers. - Ja gribat, Ravik, izsauksim šurp Marto. Viņš var ierasties piecpadsmit minūšu laikā. Jūs varētu asistēt, un viņš operētu. - Nē. Par vēlu. Un es arī nespētu. Noskatīties vēl grūtāk nekā darīt pašam. Raviks ievilka elpu. Tagad viņš bija mierīgs. Sāka strādāt. Āda. Balta. Āda kā jebkura, viņš sev teica. Žoannas āda. Āda kā jebkura. Asinis. Žoannas asinis. Asinis kā jebkuras. Tamponu. Saplēstais muskulis. Tamponu. Uzmanīgi. Tālāk. Sidraba brokāta skara. Pavedieni. Tālāk. Brūces kanāls. Šķemba. Tālāk. Kanāls, kanāls, kanāls... Raviks juta, ka galvā nav nevienas domas. Viņš lēnām iztaisnojās. - Te, jūs redzat... septītais skriemelis... Vēbers noliecās pār brūci. - Izskatās nelāga. - Nevis nelāga. Bezcerīgi. Te nekas nav darāms. Raviks skatījās uz savām rokām. Tās kustējās gumijas cimdos. Stipras rokas, labas rokas, tās bija neskaitāmas reizes griezušas un saplosītus audus atkal sašuvušas, bieži bija

palaimējies un reizēm ne, un dažreiz bija paveikušas pat neiespējamo, kad iespēja gūt panākumu bija tikai viena no simtiem... Bet tagad, tagad, kad no tām viss atkarīgs, tās bija nevarīgas. Viņš nespēja neko. Neviens nevarētu neko darīt. Te nebija ko operēt. Raviks stāvēja un nenovērsdamies raudzījās vaļējā brūcē. Varētu likt, lai piezvana Marto. Marto teiktu to pašu. - Vai nekas nav darāms? – jautāja Vēbers. - Nekas. Es tikai paātrinātu beigas. Novājinātu. Jūs redzat, kur sēž lode. Es pat nevaru to izņemt. - Pulss nestabils, kāpj... simt trīsdesmit... – aiz aizslietņa sacīja Eiženija. It kā tumsas valsts būtu uzpūtusi elpu, brūce tikko manāmi metās pelēkāka. Ravikam jau bija rokā kofeīna šļirce. - Kordiamīnu! Aši! Pārtraukt narkozi! Viņš injicēja otrreiz. - Kā ir tagad? - Bez pārmaiņām. Asinīm joprojām bija svina nokrāsa. - Turiet gatavībā šļirci ar adrenalīnu un skābekļa aparātu! Asinis metās tumšākas. It kā vēja dzīti mākoņi mestu te savas ēnas. Vai arī kāds stāvētu pie logiem un vilktu aizkarus ciet. - Asinis, - Raviks izmisīgi noteica. – Mums jāpārlej asinis. Bet es nezinu asins grupu. Aparāts sāka atkal darboties. - Nekas? Kā ir? Nekas? - Pulss krīt. Simt divdesmit. Dzīvība atgriezās. - Tagad? Labāk? - Tas pats. Viņš gaidīja. - Tagad? Labāk? - Labāk. Vienmērīgāks. Ēnas pazuda. Brūces malās izzuda blāvums. Asinis bija atkal asinis. Vēl joprojām asinis. Aparāts strādāja. - Plakstiņi cilājas, - sacīja Eiženija. - Tas nekas. Lai mostas. – Raviks uzlika pārsēju. - Kāds ir pulss? - Vienmērīgāks. - Tas bija uz robežas, - sacīja Vēbers. Raviks juta, ka plakstiņus kaut kas smagi nospiež. Tie bija sviedri. Lielas sviedru lāses. Viņš atlieca muguru. Aparāts dūca. - Lai vēl strādā. Viņš apgāja apkārt galdam un tur kādu brīdi palika stāvam. Viņš nedomāja. Skatījās uz aparātu un Žoannas seju. Tā raustījās. Vēl bija dzīva. - Šoks, - viņš teica Vēberam. – Te ir asins paraugs. Tas jāaizsūta. Kur varam dabūt asinis? - Amerikāņu hospitālī. - Labi. Jāpamēģina. Tas neko nelīdzēs. Tikai nedaudz paildzinās. – Viņš vēroja aparātu. – Vai mums jāziņo policijai? - Jā, - sacīja Vēbers. – Man vajadzētu. Tad viņi atsūtīs divus ierēdņus, kas jūs nopratinās. Vai jūs to gribat? - Nē. - Labi. Parunāsim par to pēcpusdienā. - Pietiek, Eiženij, - sacīja Raviks. Deniņi bija atkal atguvuši mazliet krāsu. Pelēcīgais bālums tikko manāmi iesārtojās. Pulss

darbojās vienmērīgi, vāji un skaidri. - Varam viņu vest atpakaļ. Es palikšu vēl te. Viņa sakustējās. Viena roka sakustējās. Labā roka. Kreisā nekustējās. - Ravik, - teica Žoanna. - Jā... - Vai tu mani operēji? - Nē, Žoan, tas nebija vajadzīgs. Mēs tikai iztīrījām brūci. - Vai tu paliksi te? - Jā... Viņa aizvēra acis un no jauna aizmiga. Raviks piegāja pie durvīm. - Atnesiet man kafiju, - viņš palūdza no rīta atnākušai māsai. - Kafiju un maizītes? - Nē. Tikai kafiju. Viņš iegāja atpakaļ un atvēra logu. Skaidrs un spožs pār jumtiem staroja rīts. Zvirbuļi knosījās lietus notekās. Raviks apsēdās uz palodzes un smēķēja. Pūta dūmus pa logu laukā. Māsa ienesa kafiju. Viņš nolika to sev blakus, dzēra, smēķēja un raudzījās laukā pa logu. Novēršot acis no gaišā rīta, istaba likās tumša. Raviks piecēlās un piegāja pie Žoannas. Viņa gulēja. Seja bija nomazgāta un ļoti bāla. Lūpas tikko saredzamas. Raviks paņēma paplāti ar kanniņu un tasīti un iznesa ārā. Nolika uz galda gaitenī. Te smakoja grīdu vasks un strutas. Māsa aiznesa garām spaini ar izlietotām saitēm. Kaut kur dūca putekļu sūcējs. Žoanna kļuva nemierīga. Viņa drīz modīsies. Modīsies ar sāpēm. Sāpes arvien pastiprināsies. Viņa var vēl nodzīvot dažas stundas vai arī dažas dienas. Sāpes būs tik neciešamas, ka nekādas injekcijas nevarēs neko daudz līdzēt. Raviks izgāja, lai dabūtu šļirci un ampulas. Kad viņš atgriezās, Žoanna atvēra acis. - Galva sāp, - viņa murmināja. Raviks gaidīja. Viņa mēģināja pakustināt galvu. Šķita, ka plakstiņi vērās smagi. Ar grūtībām pavērsa pret viņu acis. - Kā svins... – Viņa atguvās arvien vairāk. – Es nevaru izturēt... Raviks izdarīja injekciju. - Tūlīt būs vieglāk... - Pirmīt tik ļoti nesāpēja... – Viņa pakustināja galvu. – Ravik, - Žoanna čukstēja, - es negribu ciest mokas. Es... apsoli, ka es nemocīšos... Mana vecmāmiņa... Es redzēju... Es to negribu... Un viņai nekas nelīdzēja... Apsoli man... - Es tev apsolu, Žoan. Tev pārāk nesāpēs. Gandrīz nemaz... Žoanna sakoda zobus. - Vai līdzēs drīz? - Jā... drīz. Pēc dažām minūtēm... - Kas ir... ar manu roku?... - Nekas. Tu nevari to pakustināt. Tas pāries. - Un mana kāja?... Labā kāja... Viņa mēģināja kāju pievilkt. Neizdevās. - Arī tāpat, Žoan. Tas nekas. Pāries. Žoanna pagrozīja galvu. - Es tieši biju nolēmusi... sākt citu dzīvi... – viņa čukstēja. Raviks neatbildēja. Ko tur lai atbild. Iespējams, ka tā bija taisnība. Kurš gan to pastāvīgi negribēja? Viņa atkal pakustināja galvu – nemierīgi, no vienas puses uz otru pusi. Monotonā balsī ar grūtībām: - Labi... ka tu atnāci... Kas būtu bez tevis? - Jā... Tas pats, viņš izmisīgi domāja. Tas pats. Jebkurš nejēga būtu bijis pietiekami labs.

Jebkurš nejēga. Vienīgā reize, kad man tas būtu nepieciešams bijis, viss, ko esmu mācījies, ko zinu, neko nelīdz. Jebkurš kaktu dakteris būtu varējis izdarīt to pašu. Neko. Dienas vidū viņa visu saprata. Viņš nebija nekā teicis, bet pēkšņi viņa saprata. - Es negribu par kropli palikt, Ravik... Kas noticis ar manām kājām? Es nevaru vairs abas... - Nekas nav noticis. Tiklīdz atkal piecelsies, varēsi iet kā vienmēr. - Tiklīdz atkal... piecelšos. Kāpēc tu melo? Tev nevajag... - Es nemeloju, Žoan. - Tomēr... tev vajag... Tu nedrīksti mani atstāt guļam... Un man būtu tikai... vienas vienīgas mokas. Apsoli man to. - Es tev apsolu. - Kad vairs nebūs paciešams, tev vajadzēs man kaut ko iedot. Mana vecmāmiņa... piecas dienas gulēja... un kliedza. Es negribu tā, Ravik. - Tev nebūs tā. Sāpes būs niecīgas. - Ja būs pārāk stipras, tad iedod man pietiekami. Pietiekami uz visiem laikiem. Tev tas jādara... arī tad, ja es to negribētu vai zaudētu samaņu... Tas, ko patlaban saku, ir spēkā. Vēlāk... apsoli man to. - Apsolu. Tas nebūs vajadzīgs. Baiļu izteiksme pazuda. Žoanna gulēja pārsteidzoši mierīga. - Tev ir tādas tiesības, Ravik, - viņa čukstēja. – Bez tevis es jau sen vairs nebūtu pie dzīvības... - Nieki. Protams, tu būtu... - Nē. Es toreiz... kad mēs pirmo reizi... es vairs nesapratu, kurp... tu man šo gadu iedevi. Tas bija uzdāvināts laiks. – Viņa lēnām pagrieza galvu uz Ravika pusi. – Kāpēc es nepaliku pie tevis?... - Tā bija mana vaina, Žoan. - Nē. Tas bija... es nezinu... Diena aiz loga bārstīja zeltu. Aizkari bija aizvilkti, bet gaisma spraucās iekšā gar malām. Žoanna zāļu iedarbībā gulēja pusē aizmigusi. Maz vairs bija no viņas palicis. Īsā laikā viņa bija sakritusies, ka ne pazīt. Augums zem segas likās plakanāks. Pretestība zuda. Viņa svārstījās starp nomodu un miegu, reizēm tikpat kā zaudēja samaņu, reizēm atguvās pilnīgi. Žoanna sāka vaidēt. Raviks izdarīja injekciju. - Galva... – viņa murmināja. – Nu jau grūtāk. Pēc kāda laika viņa sāka atkal runāt. - Gaisma... pārāk gaišs... Žilbina... Raviks piegāja pie loga. Nolaida žalūzijas. Pāri tām aizvilka ciešāk aizkarus. Tagad istaba bija gandrīz tumša. Viņš apsēdās līdzās gultai. Žoanna sakustināja lūpas. - Tas velkas... tik ilgi... vairs nelīdz, Ravik... - Pēc dažām minūtēm būs vieglāk. Žoanna gulēja klusi. Rokas uz segas bez dzīvības. - Man tev... daudz kas... sakāms... - Vēlāk, Žoan... - Nē. Tagad... nav vairs laika... Daudz kas... jāpaskaidro... - Man liekas, es lielāko tiesu zinu, Žoan... - Tu zini? - Man liekas. Uzplūdiem krampji. Raviks redzēja, kā viņu sagrāba krampju viļņi. Tagad jau bija paralizētas abas kājas. Arī rokas. Krūtis vēl cilādamās elpoja. - Tu zini... ka es vienmēr tikai ar tevi... - Jā, Žoan... - Viss cits bija tikai... nemiers...

- Jā, es to zinu... Brīdi viņa klusēja. Ar grūtībām vilka elpu. - Savādi... – viņa tad klusi noteica. – Savādi... ka var mirt... ja mīl... Raviks pieliecās pie viņas. Bija tikai tumsa un seja. - Es nebiju laba... tev, - viņa čukstēja. - Tu biji mana dzīvība. - Es nevaru... gribu... manas rokas... nekad vairs nevarēšu... tevi apskaut... Viņš redzēja, cik ļoti viņa nopūlas pacelt rokas. - Tu esi manos skāvienos, - viņš teica. – Un es tavos. Uz brīdi viņa pārstāja elpot. Viņas acis bija ēnā. Žoanna atvēra acis. Zīlītes bija ļoti lielas. Raviks nezināja, vai Žoanna viņu redz. - Ti amo19, - VIŅA TEICA. Viņa runāja savas bērnības valodā. Pārāk nogurusi citai valodai. Raviks saņēma plaukstās Žoannas nedzīvās rokas. Kaut kas viņā pārtrūka. - Tu mani atgriezi dzīvē, Žoan, - viņš runāja sejā ar stingajām acīm. – Tu mani atgriezi dzīvē. Es nebiju nekas vairāk kā tikai nedzīvs akmens. Tu iedvesi man dzīvību... - Mi ami20? Tā jautā bērns, kurš grasās aizmigt. Pēdējais gurdenums – aiz visiem citiem gurdenumiem. - Žoan, mīlestība nav īstais apzīmējums. Nav pietiekams. Tā ir tikai daļa, tikai piliens upē, lapa pie koka. Tas viss ir daudz, daudz vairāk... - Sono stata... siempre con te...21 Raviks turēja viņas rokas, kas Ravika rokas vairs nesajuta. - Tu vienmēr biji ar mani, - viņš teica un nemanīja, ka pēkšņi bija sācis runāt vācu valodā. – Tu vienmēr biji ar mani, vai nu es tevi mīlēju, vai ienīdu, vai likos vienaldzīgs... tas nekad neko nemainīja, tu vienmēr biji ar mani un vienmēr manī... Viņi parasti bija sarunājušies svešā valodā. Tagad pirmo reizi katrs neapzināti runāja savā dzimtajā valodā. Vārdu barjera bija kritusi, un abi sapratās labāk nekā jebkad... - Baciami...22 Viņš skūpstīja karstās, sausās lūpas. - Tu vienmēr biji pie manis, Žoan... vienmēr... - Sono stata... perduta... senza di te...23 - Es biju vēl pamestāks bez tevis. Tu biji pati gaisma un labais un ļaunais... tu mani atdzīvināji, atdevi man sevi pašu un atdevi sevi. Tu mani atgriezi dzīvē. Žoanna labu brīdi gulēja pavisam klusu. Raviks vēroja viņu. Locekļi bija bez dzīvības, viss bez dzīvības, dzīvas vēl bija tikai acis, mute un elpa, un Raviks zināja, ka elpošanas palīgmuskulatūra tagad pamazām tiks paralizēta; viņa vairs tikko varēja parunāt, tikai elsa, zobi šņirkstēja, seja pārvērtās, viņa cīnījās. Kakls bija krampjaini savilkts, Žoanna vēl mēģināja parunāt, lūpas drebēja. Gārdzoņa, dziļa šausminoša gārdzoņa, beidzot izlauzās kliedziens. - Ravik, - viņa stomījās. – Palīdzi... Palīdzi... Tagad! Šļirce bija sagatavota. Ātri to paņēmis, Raviks iešļircināja zem ādas. Žoannai nevajadzēja lēnām, mokoši ilgi, arvien vairāk un vairāk tverot gaisu, noslāpt. Viņai nevajadzēja bezjēdzīgi ciest. Nekā cita vairs nebija, tikai sāpes. Tikai sāpes. Varbūt stundām ilgi... Plakstiņi trīsēja. Tad viņa kļuva mierīga. Lūpas aprima. Elpa apklusa. Raviks atvilka aizkarus vaļā un uzvilka žalūzijas. Tad atgriezās pie gultas. Žoannas seja bija sastingusi un svešāda. Viņš aizslēdza durvis un iegāja kancelejā. Eiženija sēdēja pie galda ar pacientu slimību 19 20 21 22 23

Mîlu tevi (itâl.). Tu mani mîli? (itâl.) Vienmçr biju ar tevi (itâl.). Noskûpsti mani (itâl.). Bez tevis biju zudusi (itâl.).

vēsturēm. - Slimniece divpadsmitajā ir mirusi, - viņš teica. Eiženija, acu nepaceldama, pamāja. - Vai doktors Vēbers ir savā istabā? - Laikam gan. Raviks devās pa gaiteni uz priekšu. Dažas durvis bija pamestas vaļā. Viņš gāja tālāk uz Vēbera istabu. - Divpadsmitais numurs ir miris, Vēber. Jūs varat izsaukt policiju. Vēbers nepacēla galvu. - Policijai tagad ir svarīgāks darbs. - Kāds? Vēbers norādīja uz „Matin” speciālnumuru. Vācu karaspēks iebrucis Polijā. - Man ir ziņas no ministrijas. Vēl šodien tiks pieteikts karš. Raviks nolika laikrakstu. - Tā tas ir, Vēber. - Jā. Tās ir beigas. Nabaga Francija. Raviks palika brīdi sēžam. Tukšums. - Ir kaut kas vairāk nekā Francija, Vēber, - viņš tad noteica. Vēbers iepleta acis. - Man tā ir Francija. Ar to pietiek. Raviks neatbildēja. - Ko jūs darīsiet? – viņš pēc brīža jautāja. - Es nezinu. Pieteikšos savā pulkā. Tas te... – viņš plaši norādīja ar roku. – Kādam vajadzēs to pārņemt. - Jums klīnika jāpatur. Karā hospitāļi nepieciešami. Jūs atstās te. - Es negribu te palikt. Raviks paskatījās visapkārt. - Šī būs mana pēdējā diena te. Domāju, ka viss ir kārtībā. Dzemdes gadījums iet uz labo pusi; žultspūslis izveseļojas; vēzis bezcerīgs; vēlreiz operēt nav nozīmes. Tā tas ir. - Kāpēc? – Vēbers gurdeni jautāja. – Kāpēc tā ir jūsu pēdējā diena? - Tiklīdz būs paziņots karš, mūs apcietinās. – Raviks redzēja, ka Vēbers grasās kaut ko iebilst. – Nav vajadzības to pierādīt. Tas ir nepieciešami. Tiks darīts. Vēbers apsēdās savā krēslā. - Es vairs neko nesaprotu. Iespējams. Var jau būt, ka nekaros. Pāries tikai mūsu valstij pāri. Neko nevar zināt. Raviks piecēlās. - Vakarā atnākšu, ja būšu vēl te. Astoņos. - Jā. Raviks gāja prom. Priekšnamā sastapa aktieri. Viņš bija to pilnīgi aizmirsis. Aktieris pielēca kājās. - Kā viņai? - Viņa ir mirusi. Vīrietis skatījās ieplestām acīm. - Mirusi? Ar traģisku žestu viņš tvēra sev pie sirds un sagrīļojās. Nelietīgais kumēdiņu spēlētājs, domāja Raviks. Laikam jau kaut ko tamlīdzīgu tēlojis un tagad, kad pašam tas atgadījies, iekritis atpakaļ savā lomā. Bet var arī būt, ka viņš ir patiess un tikai amata žesti muļķīgi aplenc viņa patieso pārdzīvojumu. - Vai es varu viņu redzēt? - Kāpēc? - Man viņa vēlreiz jāredz! – Viņš piespieda abas rokas pie krūtīm. Rokās viņš turēja gaiši brūnu platmali ar zīda apmali. - Saprotiet taču! Man vajag...

Acīs viņam bija asaras. - Paklausieties, - Raviks zaudēja pacietību. – Būs labāk, ja jūs pazudīsiet. Sieviete ir mirusi, un tur nekas nav grozāms. Tieciet pats ar sevi galā. Vācieties pie velna! Nevienam nav daļas gar to, vai tiksiet uz gadu cietumā vai arī dramatiski attaisnots. Pēc dažiem gadiem plātīsities ar to un dižosities citām sievietēm, lai dabūtu tās. Laukā... Jūs, idiot! Raviks viņu pagrūda uz durvju pusi. Aktieris brīdi pavilcinājās. Durvīs pagriezās. - Bezjūtīgā bestija! Nelietīgais fricis! Ielas bija ļaužu pilnas. Bariem pulcējās pie laikrakstu slīdošajām gaismas ziņām. Raviks brauca uz Luksemburgas dārzu. Gribēja, iekams tiks apcietināts, dažas stundas palikt vienatnē. Dārzā cilvēku nebija. Tas gozējās vēlīnās vasaras pēcpusdienas siltajā gaismā. Koki elpoja pirmajā rudens nojausmā – nevis vītuma rudens, bet brieduma rudens. Gaismā bija zelts un zils ieausts – pēdējais vasaras zīda karogs. Raviks palika te ilgi sēžam. Vēroja, kā mainās gaisma un ēnas pastiepjas garākas. Viņš zināja – tas bija pēdējais brīvībā pavadītais laiks. „International” saimniece nespēs vairs nevienu paglābt, ja sāksies karš. Arī Rolande ne. Neviens. Ja mēģinātu bēgt tālāk, tiktu apcietināts kā spiegs. Raviks sēdēja līdz vakaram. Viņš nebija noskumis. Acu priekšā slīdēja sejas, sejas un gadi. Un tad pēdējā sastingusī seja. Pulksten septiņos viņš cēlās un gāja. Pameta pēdējo miera ostu, tumstošo parku, un to pilnam apzinājās. Pagājis dažus soļus, ielā tālāk ieraudzīja speciālizdevumus. Karš bija pieteikts. Raviks sēdēja bistro, kur nebija radio. Tad atgriezās klīnikā. Vēbers nāca pretī. - Vai varat vēl izdarīt vienu ķeizargriezienu? Mums ieveda pacienti. - Protams. Raviks gāja pārģērbties. Pretī gadījās Eiženija. Ieraudzījusi Raviku, viņa sadurstījās. - Jūs laikam mani vairs negaidījāt? – viņš teica. - Nē, - viņa, dīvaini uz viņu noskatīdamās, atbildēja. Tad steigšus pašāvās garām. Ķeizargrieziens bija vienkārši paveicams. Raviks to darīja tikpat kā nedomādams. Vienu otru reizi juta sev pievērstu Eiženijas skatienu. Viņš bija neizpratnē, kas viņai lēcies. Bērns brēca. Viņu mazgāja. Raviks skatījās uz sarkano, brēcošo sejiņu un sīkajiem pirkstiņiem. Mēs neierodamies vis pasaulē smaidīdami, viņš domāja. Raviks nodeva bērnu tālāk māsai. Tas bija zēns. - Kas zina, kādam karam tu izaugsi! – Raviks teica. Viņš mazgājās. Vēbers mazgājās līdzās. - Ja tā tiešām gadītos, ka jūs tiksiet apcietināts, Ravik, vai jūs man tūlīt nepaziņotu, kur būsiet? - Kāpēc jums vajadzētu piedzīvot nepatikšanas, Vēber? Mūsdienās ir labāk man līdzīgus cilvēkus nepazīt. - Kāpēc? Tāpēc, ka bijāt vācietis? Jūs esat bēglis. Raviks skumji pasmaidīja. - Vai tad jūs nezināt, ka bēglis ir piedauzības akmens? Dzimtajā zemē tas ir nodevējs un ārzemēs joprojām vēl piederīgs savai dzimtajai zemei. - Man tas ir vienalga. Gribu, lai jūs, cik vien ātri iespējams, tiekat laukā. Vai negribat mani uzdot par galvotāju? - Kā vēlaties. – Raviks zināja, ka to nedarīs. - Ārstam darba nekur netrūkst. Raviks nosusinājās. - Vai jūs man neizdarītu kādu pakalpojumu? Parūpētos par Žoannas Madū apbedīšanu? Man neatliks tam vairs laika. - Protams. Vai nav vēl kas kārtojams? Mantojuma lietas vai kas tamlīdzīgs? - To var atstāt policijas ziņā. Es nezinu, vai viņai kaut kur ir piederīgie. Tam arī nav nozīmes.

Raviks apģērbās. - Ardievu, Vēber. Tas bija labs laiks, kopā ar jums pavadīts. - Ardievu, Ravik. Mums vēl jānorēķinās par ķeizargriezienu. - Pierēķiniet apbedīšanai. Tikpat tā maksās vairāk. Es gribētu jums atstāt naudu. - Izslēgts. Pilnīgi izslēgts, Ravik. Kur jūs gribat, lai viņu apbedī? - Es nezinu. Kādā kapsētā. Es atstāšu te viņas vārdu un adresi. – Raviks to ierakstīja klīnikas rēķinu blokā. Vēbers palika zīmīti zem kristāla preses, kurā ganījās sidraba aitiņa. - Labi, Ravik. Domāju, ka pēc dažām dienām arī es būšu prom no šejienes. Neko daudz operēt mēs tikpat nevarētu, ja jūs te vairs nebūsiet. – Viņš izgāja reizē ar Raviku laukā. - Ardievu, Eiženij, - sacīja Raviks. - Ardievu, msjē Ravik. – Viņa to uzlūkoja. – Vai jūs iesiet uz hoteli? - Jā. Kāpēc jūs jautājat? - O, neko, es tikai domāju... Bija tumšs. Hoteļa priekšā stāvēja kravas mašīna. - Ravik! – uzsauca Morozovs no kāda nama durvīm. - Boris? – Raviks palika stāvam. - Tur ir policija. - Tā jau es domāju. - Man te ir Ivana Kluges personas apliecība. Tu zini, tā mirušā krieva. Vēl derīga pusotra gada. Nāc man līdzi uz „Šeherezadi”. Pārmainīsim fotogrāfijas. Varēsi tad pāriet uz citu hoteli un būsi krievu emigrants. Raviks papurināja galvu. - Pārāk riskanti, Boris. Kara laikā nedrīkst būt nekādi viltoti dokumenti. Labāk jau, lai nav nekādu. - Ko tad tu domā darīt? - Iešu uz hoteli. - Vai tu esi to labi apsvēris, Ravik? – jautāja Morozovs. - Jā, labi. - Velns ar ārā! Kas zina, kur viņi tevi tur iebāzīs! - Lai vai kā, uz Vāciju mani nesūtīs. Tas laiks ir garām. Neizraidīs arī uz Šveici. – Raviks smaidīja. – Septiņu gadu laikā tā būs pirmā reize, kad policija mūs grib paturēt, Boris. Bija vajadzīgs karš, lai to panāktu. - Tas nozīmē, ka Longšanā tiks ierīkota koncentrācijas nometne. – Morozovs raustīja bārdu. – Vai tāpēc tev vajadzēja bēgt no vāciešu koncentrācijas nometnes, lai tagad nonāktu franču nagos. - Varbūt viņi mūs drīz izlaidīs laukā. Morozovs neatbildēja. - Boris, nebēdā par mani. Ārsti karā ir vajadzīgi. - Kāds tev būs vārds, kad tu ļausi sevi apcietināt? - Mans paša. To es esmu izmantojis tikai vienu reizi te pirms pieciem gadiem. – Raviks apklusa. – Boris, - viņš tad teica. – Žoanna ir mirusi. Kāds viņu nošāva. Viņa guļ Vēbera klīnikā. Viņa jāapbedī. Vēbers man apsolīja to izdarīt, bet es nezinu, vai viņš pagūs, viņu iesauks. Vai tu neparūpētos par Žoannu? Nejautā man neko, saki – jā, un darīts. - Jā, - sacīja Morozovs. - Labi. Servus, Boris. Paņem no manām lietām, kas tev var noderēt. Pārnāc manā būcenī. Tu taču vienmēr gribēji manu vannas istabu. Es tagad iešu. Servus. - Pie velna, - sacīja Morozovs. - Labi. Es tevi satikšu pēc kara restorānā „Fouquet’s”. - Kurā pusē? Elizejas lauku vai Georga Piektā? - Georga Piektā. Mēs esam idioti. Heroiski puņķutapas. Servus, Boris. - Pie velna, - sacīja Morozovs. – Mēs pat neuzdrīkstamies atvadīties, kā pienākas. Nāc šurp, tu idiot.

Viņš noskūpstīja Raviku uz labā un kreisā vaiga. Raviks sajuta durstīgo bārdu un pīpes tabakas dvaku. Tas nebija patīkami. Viņš devās uz hoteli. Emigranti bija sapulcējušies „katakombās”. Kā pirmie kristīgie, nodomāja Raviks. Pirmie eiropieši. Kāds vīrietis privātās drēbēs sēdēja pie rakstāmgalda zem mākslīgās palmas un pierakstīja nepieciešamos datus par katru personu. Divi policisti apsargāja durvis, lai neviens nevarētu aizbēgt. - Pase? – policists jautāja Ravikam. - Nav. - Citi dokumenti? - Nav. - Esat te nelegāli? - Jā. - Kāpēc? - Bēgu no Vācijas. Nav nekādas iespējas dabūt dokumentus. - Uzvārds? - Frēzenburgs. - Vārds? - Ludvigs. - Ebrejs? - Nē. - Nodarbošanās? - Ārsts. Vīrietis rakstīja. - Ārsts? – viņš tad pārjautāja un pacēla no galda kādu zīmīti. – Vai pazīstat kādu ārstu, vārdā Raviks? - Nē. - Viņš te dzīvojot. Mums ir ziņas. Raviks viņu uzlūkoja. Eiženija, viņš domāja. Eiženija jautāja, vai es iešu uz hoteli, un bija ļoti pārsteigta, ka esmu vēl brīvs. - Es jau jums teicu, ka te neviens ar tādu uzvārdu nedzīvo, - iejaucās saimniece, stāvēdama pie virtuves durvīm. - Liecieties mierā, - rakstītājs īgni apsauca, - jūs tikpat tiksiet sodīta, jo neesat šos cilvēkus pieteikusi. - Es lepojos ar to. Ja cilvēciskums tiek nosodīts, tad lai tik iet. Šķita, ka vīrietis kaut ko teiks, bet viņš pārtrauca sevi pats un tikai atmeta ar roku. Saimniece izaicinoši urbās viņā ar acīm. Viņai bija protekcijas augstākās aprindās, tāpēc nebaidījās ne no kā. - Savāciet savas mantas, - vīrietis teica Ravikam. – Paņemiet veļu un pārtiku vienai dienai. Arī segu, ja jums ir. Ravikam uznāca līdzi policists. Daudzām istabām durvis bija pamestas vaļā. Raviks paņēma sen sagatavoto koferi un segu. - Vairāk neko? – policists jautāja. - Vairāk neko. - Pārējo atstāsiet te? - Pārējo atstāšu te. - Šito arī? – Policists norādīja uz mazo koka madonnu, ko Žoanna viņu pazīšanās sākumā bija atsūtījusi Ravikam. - Šito arī. Viņi nokāpa lejā. Klarisa, oficiante no Elzasas, iedeva Ravikam paciņu. Raviks redzēja, ka pārējiem arī bija tādas pašas paciņas. - Ēdiens, - paskaidroja saimniece. – Lai jūs nenomirtu badā. Esmu pārliecināta, ka tur, kur jūs nonāksiet, nekas nebūs sagatavots. Viņa cieši uzlūkoja civilistu.

- Beidziet tērgāt, - viņš pikti aizrādīja. – Ne jau es esmu karu pieteicis. - Šie cilvēki arī ne. - Liecieties mierā. – Viņš paskatījās uz policistiem. – Gatavi? Vediet viņus laukā! Drūmais bars sakustējās. Raviks pamanīja cilvēku, kura sieva bija redzējusi tarakānus. Vīrs balstīja sievu ar brīvo roku. Otrā rokā viņš turēja čemodānu un padusē vēl iežmiegtu otru. Arī zēns nesa vienu. Vīrietis lūdzoši pavērās Ravikā. Raviks pamāja. - Man ir līdz instrumenti un medikamenti, - viņš teica. – Esiet mierīgs. Visi sakāpa kravas mašīnā. Motors sāka klandēt. Mašīna brauca. Hoteļa saimniece stāvēja durvīs un māja. - Uz kurieni mēs braucam? – kāds jautāja vienam no policistiem. - Es nezinu. Raviks stāvēja līdzās Rozenfeldam un neīstajam Āronam Goldbergam. Rozenfeldam padusē bija saritināts Sezanns un Gogēns. Viņa seja pauda drudžainas domas. - Spāņu vīza, - viņš teica. – Termiņš izbeidzās, iekams es paguvu... – viņš aprāvās. – Žurka ir prom, - viņš piebilda. – Markuss Meijers. Vakar aizbēga uz Ameriku. Mašīna brauca klandīdamās. Visi stāvēja, cieši piespiedušies cits pie cita. Tikpat kā neviens nerunāja. Mašīna pagriezās gar stūri. Raviks redzēja fatālistu Zeidenbaumu. Viņš stāvēja pilnīgi iespiests kaktā. - Te nu mēs atkal esam, - viņš teica. Raviks meklēja cigareti. Tās nebija. Bet viņš atcerējās, ka ielicis tās pietiekamā daudzumā koferī. - Jā, - viņš teica. – Cilvēks var daudz izturēt. Mašīna brauca pa Vagrama avēniju un iegriezās Zvaigznes laukumā. Nekur ne gaismas stariņa. Laukumā bija viena vienīga melna nakts. Tik tumšs, ka nevarēja vairs saskatīt arī Triumfa arku.