Annotation Ernests Birznieks-Upītis Kopoti raksti septiņos sējumos Pirmais sējums Upīša stāsti LVI 1960 failu izveidojis Imants Ločmelis . Jaungada vakarā.. Vecais Gatviņs. Viena nakts. Aiz ciema vārtiem… Tumšas dienas.
UPĪŠA STĀSTI
JAUNGADA VAKARĀ VECAIS GATVIŅS VIENA NAKTS AIZ CIEMA VĀRTIEM TUMŠAS DIENAS Ernests Birznieks-Upītis Kopoti raksti septiņos Pirmais sējums Upīša stāsti
sējumos
UPĪŠA STĀSTI . ..
JAUNGADA VAKARĀ GADA pēdējā diena. Cik šodien nav steidzamu darbu, kas vēl vecā gadā padarāmi! Jau no pat krēsliņas visi Jāņkalnu ļaudis iet un steidzas cits par citu. Šodien viss laikā jānodara un laikā jāņem vakars. Sievietes jau no mazas gaismiņas kurina krāsni un mīca raušus. Vīrieši, aizjūguši zirgus, rikšiem vien laiž gar čaukstošo sniegu uz mežu žagaros. Meitas nēšiem uz pleciem pusteciņus steidzas pa melni iemīto teku uz kūtīm un atpakaļ. Jāraujas dūšīgi, bez ikdienišķiem darbiem šodien vēl visas malas jānospodrina: Jaunajam gadam jāatrod visur tīrība. Un tas vis nav pa jokam, to sajūt arī saimnieces mazais Ādžiņš, kuram
nodoti lukturi tīrīšanai. Šodien it visiem steidzīgi jāķeras pie darba. No namgala stūra uz durvju pusi lēniņām virzās veca māmiņa. Viņai, kā rādās, nav nekādu steigšanu. Lēnītiņām , pēdu pa pēdai, viņa tuvojas durvīm, ar kreiso roku atspiezdamās uz balta kadiķa spieķīša, aptaustot ar to, kur drošāki likt vecās, bezspēcīgās kājas, un ar labo turēdamās pie melnā, aukstā nama sienmala. Pie durvīm atkļuvusi, viņa brītiņu paklausās, vai kāds nenāk tai pretim, tad, sataustījusi otras puses stenderi, tikpat lēnām iekļūst istabā, apiet krāsnij un bezspēcīgi ieliekas aizkrāsnē savā čīkstošā lažiņā. Bet kāda šī lažiņa ir? Nu, kā jau lažiņa, ko sveša roka — pašai viņai neviena piederīgā nav — nabadzītei
taisījusi: paplats solītis, rupjš, melns salmu maisiņš, pārklāts ar pusdriskātu saimnieka ratu deķīti; pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš, kura saturs jau sagulēts līdz beidzamam, smiltīm līdzīgs. Lažiņas kājgalī sienā iesistā naglā karājas seģenītē iesieti daži veci drēbju suknīši — visa viņas bagātība. Kāda manta, tāda pils. Vienā pusē krāsns gandrīz līdz pat griestiem, otrā pusē nokvēpusi siena ar tur sakārtām sīpolu virknēm, tas būtu viss, ko viņa savās mūža pēdējās dienās varētu aplūkot, kad viņa nebūtu zaudējusi acu gaišumu. Bet tomēr viņa smalki jo smalki pazīst savu apkārtni, lai gan ne reizi to nav redzējusi. Un kā, lai arī nepazītu? Dienu mūžu vienā un tai pašā vietā: pakustini
vienu roku, atduries pret sienu, pastiep otru — te krāsns un riere, kur viņa žāvēja savu vienmēr slapjo asaru lakatiņu. Sniedzoties pēc drēbju pauniņas, viņa ik reizes atsitās pie sīpolu virknēm. Bet citādi jau viņai te ir miers. «Te būs priekš viņas īstā miera pils,» arī citi mājnieki, viņai te atnākot, bija sprieduši, «te viņa nebūs nevienam pa kājām.» Un tā tas arī bija. Pagāja dienas, nedēļas, mēneši, kur, izņemot ēdiena laikus, kad viņai pasniedza zupas bļodiņu un maizes šķēlīti, neviens viņu netraucēja. Tikai dažreiz runcis, lēkdams no krāsns, ielēca papriekš viņas gultiņā un tad zemē. No cilvēkiem tikai reiz saimniece ienāca aizkrāsnē, pakāpās viņas guļiņā un teica, lai večmemme pasargājoties, ka kas neiekrītot acīs, šī gribot uzkārt sīpolus.
Toreiz večmemme gan baidījās, ka sīpoli traucēšot viņas parasto mieru, bet nekā: sīpoli bija uzkārti, saimniece aizgāja, un viss atkal palika pa vecam. Tikai vakarā, kad prūši sāka čumināties pa plānajām sīpolu mizām, viņai kļuva tā ērmīgi, nepatīkami; pirmā laikā tas vēl nebija ierasts: turpat virs galvas čaukst plānās, izkaltušās miziņas, brīžiem nokrīt vēl kāds prūsis ar visu miziņu uz deķa, rokām, ģīmi vai matos, bet ar laiku viņa ar to aprada, pat tā pierada, ka tai sāka patikt prūšu ložņāšana pa sīpoliem un miziņu čaukstēšana . . . tajā klausoties, garā, vienmuļīgā bezmiega nakts drusku paīsinājās. Tāpat tas bija ar otriem aizkrāsnes iemītniekiem ķirķīšiem: sākumā viņai dūrās ausīs viņu skaļā spārnu trīšana, un viņa sarāvās, kad tie,
vakaros laižoties, viņai uzkrita virsū, bet tagad viņa ir nepakustējās, kad brūnsvārči turpat ap viņas galvu sāka čirkšķināt savus spārnus. Lai gan no visiem atšķirta ar biezo krāsni, viņa taču visu zināja, kas aiz tās notiek. Visu viņa tik dzīvi saprata un manīja, it, ka viņa to redzētu savā acu priekšā. Māju ļaudis viņa katru pazina no iešanas, durvju taisīšanas un vēršanas, strēbšanas, naktī no šņākšanas. Viņa pat domājās zināt, kā tie katrs izskatās. Dažreiz viņa. it pareizi nolēzēja. Tā saimnieces puisēniņu ar skaņo balstiņu viņa tik dzīvi iedomājās, ka arī savā priekšā to redzēja puscilvēka garumā, tukliem, baltiem, apaļiem vaidziņiem, zilām, lielām ačelēm, kupliem, pelēkiem matiņiem, kuri, kā jau pie maziem
bērniem, visapkārt taisni apgriezti. Reiz, kad mazais Ādžiņš bija padevis večmemmei putras šķīvīti, šī, viņu noglaudīdama, patiesi atrada, ka tam bija apaļi, tukli vaiģeļi un kupli, mīksti matiņi. Večmemme ļoti priecājās, ka tā uzminējusi, un no tās reizes vienādi traucās noglaudīt puisēnu. Viņa to sāka mīlēt kā savu pašas bērnu. Bet kādā dienā puisēns bija teicis: «Es nemaz, večmemm, negribu, ka jūs mani glaudāt! Jums tādas aukstas, kaulainas rokas, nav nemaz tādas kā manai memmei.» Večmemme sarāvās. Puisēns bija teicis taisnību: kā viņa varēja iedomāties vēl kādam pieglausties — veca, neredzīga ubadze izkaltušām, aukstām, kaulainām rokām! No tā laika viņa vēl biežāki žāvēja asaru lakatiņu krāsns rierē . ..
Večmemme jau labu laiku jutās pavisam slima un nespēcīga; tāda viņa vēl nekad nebija bijusi. Retumis viņa iebaudīja kādu lāsīti zupas un kādu drupatiņu maizes, bet tad dienām atkal nekā neēda. Tagad viņa pāris dienas nebija ēdiena ne pie mutes pielikusi un šorīt arī par ēšanu nemaz nedomāja: uz lažiņas guļot, viņai iesitas patlaban izcepto raušu garša mutē. Viņai uznāca liela kāre pēc raušiem. Ak, kā viņa tagad tos ēstu! Ienāk saimniece, izdala katrai sievai un katram bērnam pa raušam, pienāk arī pie lažiņas. «Vai jūs, večmemm, arī negribat kādu kumosu pasmeķēt?» saimniece prasa un pasniedz tai siltu rausi. «Paldies, paldies!» Trīcošām rokām
viņa to paņem, nu viņa kādu drusku iestiprināsies. Bet, kumosu nokodusi, viņa to ieliek rierī, diezgan, to pašu kumosu viņa tikko var aprīt. «Ilgi jau vairs nedzīvošu,» viņa domā, «ne rausītis vairs nesmeķē.» Lai gan viņa vienmēr lūgusi dievu, lai sūta nāvi, kas viņu atsvabinātu, tomēr domas «ilgi vairs nedzīvošu» nav vairs tik vienaldzīgas. It neviļot viņa sāk domāt par lielo pārmaiņu, salīdzinot savas šīs pasaules bēdas un mokas ar gaidāmo prieku un laimi. Viss viņas dzīves gājums nāk tai gara acu priekšā. Viņa uzaugusi zem svešu spārniem, kā bārenīte. Neviens viņai neteica mīļus vārdus, neviens viņas vaidziņus nepaglaudīja. Līdz deviņpadsmitajam gadam viņai nebija neviena, kur
piespiesties, ar ko vārdiņu parunāt. Tad viņa iedraudzējās un samīlējās ar Lāču Krišu, puisi varbūt divdesmit otrā gadā. Kāzas abi nolika uz vasaru, kad būs pagājis zaldātu laiks. Krišam bija cerība ietikt par pagasta būvmeistaru. Atnāca vasaras svētki. Kungs noteica citu puisi par pagasta būvmeistaru, un Krišum bija jāvelk numurs. Viņa bailīgi aizgāja Krišum līdz uz muižu redzēt, ko tas izvilks. «Jānoiet vien būs, Sapiņ, man otrais numurs, un trīs no mūsu pagasta jānodod,» Krišus iznācis teica. Viņa sāka elsodama raudāt. «Neraudi vis, Sapiņ, raudzīšu izpirkties,» Krišs mierināja. «Man pašam tāds mazumiņš iekrāts, citu sadabūšu no radiem un atpirkšos!» Naudu Krišus
dabūja ne no radiem vien, bet pa lielākai daļai no svešiniekiem. Sapa vairs neraudāja, bet ļoti bēdīgi skatījās uz Krišu. «Nu tik ātri nevarēsim precēties,» šis teica, «tagad man papriekš jāatpelna zaldātu nauda, tad tik varēsim taisīt kāzas. Iešu uz pilsētu, tur var vairāk pelnīt.» «Es arī iešu, abi atpelnīsim ātrāki.» «Kas tevi, sievišķi, izlaidīs no pagasta? Paliec vien tepat, pēc pāris gadiem būšu atpelnījis, gan tad vēl izdzīvosimies diezgan.» Krišus aizgāja uz pilsētu. Sapa apņēmās, pagastā dzīvodama, arī krāt, cik nu spēs. Pa gadu viņa no algas četriem sudraba rubļiem atlicināja divus, dažus gadus pat trīs, bet tas ļoti maz lasījās. Arī Krišum negāja ar krāšanu tik ātri, kā to
bija domājis. Tik pēc sešiem grūtiem gadiem parādi bija nolīdzināti. Gadu pēc tam bija kāzas, un Krišus aizveda Sapu līdz uz pilsētu. Slogs nu bija no kakla nost, nu varēja dzīvot drusku vieglāk, bet ne vīrs, ne sieva to negribēja. Abi, ieraduši cieti taupīt un strādāt, pūlējās un taupīja arī tālāk. Krišus bija nodomājis iekrāt kādu grasīti un tad uzmest mazu mājiņu. Atkal pagāja kādi astoņi gadi, un Lāču Krišus pavasarī sāka celt netālu no pilsētas mežmalā sev istabiņu. Vēl iztrūkstošo naudu būvei viņš aizņēmās, un pret vasaras beigām parādījās uz jaunās mājiņas jumta mazs, balts skurstenītis, un varbūt nedēļu vēlāki jau no tā kūpēja dūmi. Krišus un Sapa nu bija vislaimīgākie saimnieki. Vēl tikai bija
jāatdod kāds simtiņš parādu, — un kas tad? — Tad jau dzīve bez bēdām. Bet ar parādu atdošanu gāja grūti: Krišus vairs nebija nekāds strādnieks. Spēka gados piemocījies un mājiņu gandrīz viens pats uzceļot, viņš bija izlaidis gandrīz beidzamos spēkus, tagad tas tik krekšķēja vien, bija pavisam nogājis un sakaltis. Sievai viņš gan par slimību nekā nesūdzējās, bet šī to jau bija nomanījusi, un nu asarām nebija gala, raudāja dienu, raudāja nakti. Viņa nevarēja apmierināties un sev piedot, ka to ātrāki nav ievērojusi un ļāvusi viņam tā pūlēties un slimībai ieviesties. Krišus tik vēl spēja kā pavasarī apkopt mazo dārziņu, sasiet kādu slotu un nopīt kādu grozīti. Visvairāk pelnījās Sapa ar aušanu, tā, ka pamazām ar laiku atdeva arī
beidzamo parādu. Šī rudens kādā svētvakarā Krišus aizgāja uz pirti. Sapa, visu dienu audusi, gribēja vēl pa novakaru izcept kādu rausīti. Kamēr viņa iekšā darbojās gar abru, viņai izklausās, ka ārā namiņa rūc tā, kā vējš kur vilktu cauri. Ar mīklainām rokam viņa negrib iet taisīt durvis cieti; samīcīs, gan tad aiztaisīs. Nupat beigas. Viņa iet pēc maizes drānas, ko uzsegt abrai. «Kas tad tur ārā tik gaišs? Vai dieviņ, tas jau uguns!» Tāds dzeltens vien tai nozib gar acīm, viņa pakrīt turpat uz gultas, ne tai vairs kāda spēka, ne viņa zin, kas ir, kas nav. Pa gabalam vien krīt degošais jumts kopā, šur tur nokrīt pa uguns vickuļam zemē, sāk jau degt durvis, dūmiem pilna istaba, nama galā sāk jau degt griesti, bet Sapa kā pakritusi uz
gultas, tā ir. Viņa tagad gan dzird degšanu, zin briesmas, kādās atrodas, bet nevar ne pakustēt, ne pabļaut. Arī gultas gals un drānas sāk degt, viņa mana, ka paliek karsti, viņa atdabū spēkus, lec no gultas un pieskrej pie gala loga, tur vēl nedeg, bet logs no ārpuses aiznaglots. Saskrējuši patlaban daži dzēsēji. Sapa beidzamiem spēkiem sāk dauzīt pa logu, dzēsēji to atplēš un izrauj viņu ārā. «Te vairs nav ko glābt!» viņa dzird dažus saucam. Dzēsēji panes viņu kādu gabaliņu nost un noliek zemē. Viņa zaudē atkal samaņu. Krišus patlaban ir lāvā, kad viņš priekšnamā dzird saucam, ka Lāču Kriša mājiņa degot. Viņš tikko patop uzraut nepieciešamākos apģērba gabalus un,
nebēdādams par auksto ziemeļa vēju un sasalušo zemi, basām kājām, kreklos, vaļējām krūtīm un pliku galvu skrien ārā skatīties. Patiesi, uguns ap to vietu, kur viņa mājiņa. Viņš skrej, skrej, viņam aptrūkst elpas, spēka, viņš nokrīt uz acīm un paliek brītiņu guļam. Piecēlies viņš skrej atkal, kamēr nonāk ugunsgrēka vietā. Mājas stāvs vēl deg, griesti jau iegāzušies. «Kur Sapa?» ir viņa pirmais sauciens, tikko tas atdabūjis elpu. Kāds no dzēsējiem uzklāj savu kažoku Krišum uz pleciem un noved viņu pie Sapas. Te viņš bezspēcīgi pakrīt sievai blakām. Viņi top aiznesti uz kaimiņu mājam. Otrā dienā viņus aizved lazaretē. Krišus pats pavisam pie beigām, Sapa arī
ļoti vāja un — neredzīga. Viņa zaudējusi ne tikvien visu mantu, bet arī acu gaišumu. Pēc pāris nedēļām abi cik necik atspirga. Pilsētas valde ziņoja pagastam, ka lietas ir tā un tā, lai tas nu gādātu par abiem nelaimīgajiem. Sasauca ārkārtēju vietnieku sapulci un nosprieda: abus no uguns cietušos vest uz pagastu un vadāt pa nedēļām no mājas uz māju. Aizveda abus nelaimīgos kādās mājās un nolika uz mūra, tur jau nabagu vieta! Sapa raudāja, elsoja un vaimanāja, bet Krišus sēdēja klusu uz mūra un skatījās savā priekšā zemē. Saime sagāja vakariņās. Iznāca saimniece no kambara un pateica meitai: «Iesmel tur tiem ar bļodiņā!» Meita iesmēla un, ne vārda neteikdama, nolika uz mūra, bet neviens no abiem ēdiena neaiztika. Sapa elsoja, un
Krišus nepakustēdamies skatījās uz zemi. Priekš gulēt iešanas meitas ienesa katram salmu maisiņu un nolika mūra kaktā; arī tie palika neaizskarti: Sapa šņukstēja visu nakti, un Krišus sēdēja nepakustēdamies. Skatījās savā priekšā uz zemi. Tikai trešā naktī Sapa pirmo reizi uzgūlās uz ubagu maišeļa, Krišus nosēdēja vēl tāpat, un ceturtā dienā abi drusku pasmeķēja no ubagu kumosa. Pēc piecām nedēļām Krišus nomira, un Sapa tapa viena pati pa nedēļām apkārt vadāta. Gan viņa raudāja caurām naktīm un lūdza dievu, lai arī viņai piesūtītu nāvi, bet viņai vēl bija nolemts labu laiku dzīvot. Pēc trīs gadu mūžīgas apkārt vadāšanas un nemitīgas raudāšanas Jāņkalns viņu pieņēma savā aizkrāsnē, kur viņa arī jau mīt kādus pāris gadus.
Jaungada vakarā Jāņkalna ļaudis zīlēja nākotni. Mārtiņa sieva Eda jau novakarā salika uz galda zem šķīvjiem dažādas lietas, kā zemi, graudus, naudu, krustiņu, gredzenu, kāpostus, atslēgu, bērzu zariņus un citu, tā, ka katram mājniekam iznāca pa šķīvim, ko pacelt. Tad visi pa kārtai nāca pie galda un ņēma katrs vienu šķīvi priekš sevis. Saimniece izvilka bērzu zariņus. Tapa iztulkots: «Viņai būs nākošā gada daudz ko valdīt un pārmācīt.» Saimniekam gadījās pacelt šķīvi ar zemēm. Iztulkoja, ka tam nākošā gadā vai nu piemērīšot zemi klāt, vai būšot auglīgs gads. Puisis izvilka atslēgu: tapšot vai nu par vagaru, vai saimnieku. Zirgganam patrāpījās kāposti, viņam būšot jāaiziet zaldātos. Katram piesprieda, kas jau tam nu labāki piedienēja. Beigās visi
bija izvilkuši un nu kopīgi plašāki pārsprieda, ko nākamais gads katram nesīs. Mārtiņa Edai beidzamais bija palicis zem šķīvja skalganu krustiņš. Nu izcēlās domu starpība. Daži sacīja, ka tas nozīmējot bēres, nāvi vai nu pašai, vai tuvējos rados, bet viņa pati tiepās, ka tas norādot drīzumā rados krustības. Nez kas arī izvilcis krustu un esot bijušas krustības. Tā arī palika pie krustībam. «Vai tad večmemmei nekā nepalika ko vilkt?» saimniece ieprasījās. «Vai jā, patiesi, večmemme vel jau nav vilkusi. Kas vilks viņas vietā?» «Kas tad nu vilks? Nu jau visi zin, kas katrā vietā ir.» Sagāza atkal visus šķīvjus uz acīm. «Kas vilks? Vai večmemme pati
nenāks?» «Kur nu viņa nāks! Viņa tagad tāda savārgusi,» Mārtiņa Eda teica, «lai jau velk saimnieces Ādžiņš, viņš neatminēs, kas katrā vietā bija.» Ādžiņš paskatījās tēvam acīs. «Velc, velc, dēliņ! Cel vienu šķīvi augšām!» tas skubināja. Dēliņš pacēla turpat tēvam priekšā esošo šķīvi. «Ā! zeme, nu, viņai jau ir laiks zemē doties!» visi kā vienā mutē noteica. Pēc tam puiši sāka mest tupeles no plāna uz durvīm, lai izzinātu, kurš uz nākošu gadu palicējs, kurš aizgājējs. Visi apsēdās uz mūra noskatīties. Meitas paņēma pannu un sameklēja alvu, un grasījās liet laimes. «Mārtiņ, vai tev ar nav kāda veca alvas švandoze?» Eda prasīja. «Iedod meitām, būs vairāk ko liet.»
Mārtiņš pakāpās gultā un noņēma no plaukta cauru alvas švandozi un alvas karotes pēdu. «Lejat, bet tad izlejat man ar laimes!» Meitas lēja pa kārtai visiem. Aukstā ūdenī ielietais sakausējums tapa ienests uz mūra sēdētājiem apspriešanai. Šie sakausēto čemura izskatu iztulkoja vairāk pēc savas patikšanas, skatoties, kam bija liets. Saimniekam tie salīdzināja ar naudas čupu, labību, saimniecei ar lopiem un kāpostu galviņām, meitām un puišiem ar kroņiem un mācītāju, vīriem, sievām un vaļeniekiem ar rāceņiem un jēriem. Beigu beigās izgāja večmemmei liet laimes. «Zārks kas zārks!» meitas, jau iekšā nākdamas, sauca. Sagāja visi visapkārt. «Akurāt zārks! Viens gals platāks, otrs
šaurāks, malas uz augšu,» sprieda. «Redzat, kā var noliet!» iesaucās otrs. «Ko tad viņa, vecs cilvēks, varētu citu gribēt?» ieteicās trešs. Visi uz brītiņu apklusa. «Ak tad ir gan zārks?» atskanēja lēna, vāja balss no aizkrāsnes. Atkal klusums, tad iečirkstējās lažiņa: večmemme cēlās sēdus. «Parādiet man ar, gribu paraudzīt,» atskanēja lūdzoša tā pati lēnā, vājā balss. Abas meitas piegāja večmemmes lažiņai, viena turēja degošu skalu, otra sniedza večmemmei izlieto laimi. Arī citi pienāca tuvāki. Laimi ielika izstieptajā labajā rokā. Asarainām bālām acīm raugoties uz uguns skala pusi, večmemme ielika laimi
vārīgi kā dārgu mantu kreisajā rokā un rūpju pilnu ģīmi lēnām aptaustīja vairāk reizes izlietās laimes vienu, tad otru galu un beidzot ielāmiņu vidū. Viņas ģīmis noskaidrojās, asaras sāka līt pār viņas dzeltenajiem, iekritušajiem vaigiem. Viņa pasniedzās pie riera, izņēma asaru lakatiņu un noslaucīja asaras. Vēlreiz viņa aptaustīja laimes plato un šauro galu un ieliekušos vidu un sniedza tad to atpakaļ. «Ir jau gan. Paldies tam mīļam debesu tēvam, ka viņš man bijis tik žēlīgs!» Atkal nemitošas asaras sāka birt uz saņemtām rokām. Meita atkāpās un izdzēsa skalu. Svēts klusums. Katrs baidījās to pārtraukt, varēja dzirdēt katru elpojam . . . «Ķirks! ķirks! ķirks!» ķirķītis uz krāsns dziedāja. Cik dikti tas atskanēja
klusajā istabā! «Iesim noskaitīsim pātarus un dosimies pie miera,» ieteicās saimnieks un iegāja kambarī pēc grāmatām. Saimniece iededzināja sveci un nolika uz galda blakus lampai. Katrs paņēma grāmatu un nosēdās pie galda savā vietā. Mārtiņa Eda ar skalganiņu iededzināja savu mazo lampiņu un apsēdās Mārtiņam blakām gultas galā pie mazā galdiņa. Saimnieks pateica abas dziesmas un, viņam uzsākot, no visu mutēm atskanēja: Līdz šejien' dievs sirdsžēlīgi Man vienu neatstājis, Līdz šejien' sird' un dvēseli Man allaž paglabājis . .. Nekas nav jaukāks par tādiem brīžiem, kad māju saime sapulcējas pie pātariem, kur neviens svešs tos netraucē.
To patiesi var saukt par svētu brīdi… Večmemmei nekad tik daudz prieka asaru nebira kā tādos brīžos, bet šovakar viņa bija pavisam aizgrābta, viņa šķita dzirdam eņģeļu balsis. Viņa jutās debesis. Pie beidzama pantiņa viņa nenocieta, bet dziedāja trīcošu balsi līdz: Nu palīdz' vēl, gans uzticams, Palīdz' pa visām vietām, Palīdzi manim žēlodams Caur Jēzus as'nīm lietām. Lai teicu, kad nāk nāves brīds: Caur Kristus as'nīm dievs palīdz, Kā līdz šim palīdzējis. Pēc vakara lūgšanas dziedāja jauko vakara dziesmu: «Nu saules spožums aizgājis… » Večmemme uz savas lažiņas dziedāja līdzi: ar katru vārdu pieņēmās
viņas balss arvienu drošāki, arvienu diktāki, kamēr sestā un septītā pantiņā tā dzirdami atšķīrās no citām. Uz tiesu iedams, parādu Es tev šo galv'nieku, Caur to es arvien cerēju Sev' nepazudušu. Un tā es bērna drošībā Nu acis aizveru, Dievs ir par mani nomodā Es priecīgs aizmiegu! … atskanēja no viņas lūpām tik pārliecinoši, tik svētsvinīgi, ka visi sāka uz viņu klausīties. Ja šī nakts būs man pēdējā Šai vārgu zemītē, Lai izredzēto godībā Tiek mana dvēsele! . .. Beidzamā pantiņā viņas balss vairs
nebija dzirdama. Vēl noskaitīja vārdiem dažus pantiņus, un vakara pātari beidzās. Pēc vecum veca ieraduma Jaungada vakarā visi sadevās rokās vai sabučojās par zīmi, ka viss pagājušā gada naids un pārkāpumi aizmirsti, tāpat arī otrā rītā, novēlot laimes nākošam gadam. Papriekšu saimnieks sabučojās ar saimnieci. Tad saimniece sadevās mutes ar meitām un saimnieks ar puišiem; meitas nobučoja saimniekam roku un puiši saimniecei; pēc tam visi citi savā starpā vai nu sadevās rokās, vai sabučojās. Mazais Ādžiņš, devis visiem pa kārtai mutes, attecēja atkal pie saimnieces un bučoja tai rokas. «Vai tu, dēliņ, večmemmei ar nobučoji roku?» «Večmemmu mēs pavisam
aizmirsām,» arī citi iesaucās un gāja pie viņas. «Viss piedots un aizmirsts!» Mārtiņa Eda parasti teica un sniedzās pēc večmemmes rokas. Tikko Eda roku pacēla, več-memme atslīka lažiņā. «Vai, vai večmemm, kas nu?» Eda gribēja viņu atturēt sēdus. «Vai augstais dievs, viņa jau izdzisusi!» Pienāca saimniece ar sveci: apskaidrotu ģīmi, vēl slapjiem vaigiem, aizvērtām acīm, asaru lakatiņu rokā viņa bija aizmigusi uz mūžu. Viņas pēdējie vārdi dziedot bija: «Lai izredzēto godībā tiek mana dvēsele!»
VECAIS GATVIŅS Ak, tu manu vecu tēvu, Baltās maizes arājiņu! Kā balodis nopūtās Garas vagas galiņā. Tautas dz. VECAIS GATVIŅS vairs nestaigāja tik jautriem, spirgtiem soļiem arklam pakaļ kā citreiz. Nebija viņam vairs ne agrākā jaunības spēka, ne patikšanas. Tad viņš kā zaļoksnis Gatviņu saimnieks strādāja pats priekš sevis pēc saviem ieskatiem, darbā viņš grūtuma nekāda nemanīja, bet tagad viņam jāklausās dēla rīkojumā, un pie tam spēki viņam ļoti mazinājušies, darbs vairs tā nesokas. Kur agrāk viņam bij solis, tur tagad jāmēro
divi trīs, kur agrāk viņš arklu visu augu pavasaru nēsāja kā paijiņu, tur tagad trīcošās rokas to nenotur ne līdz vagas galam. Vecuma nespēcību viņš mana uz katra soļa. Bet kālab Gatviņam vecuma dienās vēl vajadzēja tik grūti strādāt un pūlēties? Vai tad viņš pa visu garo, sviedru pilno mūžu nebija varējis sev sapelnīt kumosu vecuma dienām? Kad viņu kāds no agrākiem paziņām prasīja, kā viņam nu ejot, viņš katru reizi papurināja galvu un izmeta pa teikumam: «Ko nu, mīļie, bērniem jau vairs nav vecāku sirds! Ko tu esi mīlējis vairāk nekā sevi pašu, tas tevi tagad ieskata tikpat kā par nastu»; «Ko tur! Pie bērniem maize augstā plauktā .», «Es tik tev varu teikt: ātrāk nenoģērbies, kamēr vēl neeji
gulēt…» — un, nekā tuvāk neizskaidrojis, viņš turpināja iesākto darbu. Agrāki Gatviņš bija pārticis vīrs, pie tam dzīvoja saticīgi ar ļaudīm un mīļi ar saimnieci un vienīgo dēlu Ansi. Šis bija arī dēls, kādu neviens labāku nevarēja vēlēties, strādīgs un paklausīgs, pats jau pie 30 gadiem, bet vēl ne gribēja, ne prasīja no tēva mājas. Nomira saimniece. Raudāja Gatviņš, noraudājās Ansis un dzīvoja atkal tālāk; abi strādāja nenoguruši no gaismiņas svīšanas līdz vēlam vakaram. Viss gāja kā pa vecam, saimniecībā viss pareizi, tikai pa laikam kamzoļos atradās caurumi, biksēm atlēca ielāpi, cimdiem izdila īkšķi… Tas nu vēl nekas, to vēl meitas varētu izlabot, bet ko lai dara ar sakrājušos vilnu, nobariņu un pakājiņām?
Vai tās arī uzticēt svešām rokām? To taču nekādi nevarēja! Cik nelaiķe saudzīgi bija uzglabājusi un izlietojusi katru vilnas sprodziņu, neuzticēja pēc nocirpšanas to pat vairs meitu mazgāšanai. Vecais Gatviņš viņai tur pilnīgi piekrita. Un arī tagad viņš bija izdomājis īsto ceļu. «Ans, tev jāprecas!» viņš uzrunāja dēlu. Šis vaicājoši paskatījās uz tēvu, bet tūliņ noprata, ka tas runā nopietni. «Bet es jau vēl nevienas nemīlu.» «Kas tad, kad nemīli?» «Ko tad lai precu?» «Kas nu tās par izrunām? Vai tad strādnieka cilvēkam vaļas nodarboties ar mīlināšanos. Apklausies tik, kur kāda godīga un strādīga mātes meita, un, kad cik necik patīk, preci nost.»
«Un preci nost — svešu cilvēku?» Ansis brīnījās. «Kad tik sāksi bildināt, gan jau tad iepazīsies, būs liedzēju un teicēju no visām pusēm.» Ansis domāja, domāja, pārdomāja visu sīki un smalki: taču vienreiz tas būs jādara, nomirs vēl tēvs, tad palikšu viens pats kā koks. Viņš saņēma dūšu, precējās un apprecējās. Vecais Gatviņš atdeva dēlam visu saimniecību līdz beidzamajam, paturēdams sev tikai divas pīpītes, šķiltavas un līko kadiķa nūju. Pirmā laikā Gatviņos visi sadzīvoja ļoti labi. Jaunais Gatviņš katru vakaru pārsprieda ar tēvu par rītdienas darbiem, arī vedekla bez viņa padoma nekā neiesāka, un vecais, laimīgais Gatviņš
palīdzēja bērniem, kur vien varēja, ne brītiņa nestāvēdams dīkā. Pēc kāda gada pieradās vēl trešais Gatviņš. Vedekla piekāra šūpuli vecā Gatviņa gultai ieblakus. «Tā tēvs arī kādreiz pa nakti, nomodā būdams, to varēs pagrūst,» viņa teica. No pirmā gala tas gan tā bija: vecaistēvs pašūpoja savu dēladēlu tikai, kamēr māte bija aizmigusi, bet vēlāki vecajam Gatviņam bija pa nakti pilnīgi jāzina par mazo Jancīti, māte tīšā prātā gulēja drusku cietākā miegā. Vecaistēvs par to neko, jauniem jau tas miegs drusku cietāks, lai paguļas; viņš uzsmēķē savu pīpīti un pašūpo ar. Bet vedekla kādā dienā sāka tā aplinkus izmest vārdus, ka mazais Jancis
tai ceplī nemaz nevarēšot izturēt; Vecais Gatviņš nekā nesaprata, kas tas par cepli. Naktī no vakara puses Jancītis sāk atkal raudāt, vecaistēvs ietaisa pīpīti un kustina šūpuli. Vedekla jau vienreiz pabāž galvu caur gultas aizkariem. «Jā, kvēpina atkal!» Vecais Gatviņš vēl neko, viņš velk savu dūmu un šūpo tālāk. Vadzi, pa brīžam vedekla sāks lielajā. «Te jau liels nevar izturēt, kur tad vēl tāds; jāsmok nabaga tārpiņam būs bez laika nost. Kas tādus mūžīgi sīvus dūmus var ciest! Un tu ar, Ans, nesaki ne vārda. Kad jau tev nav žēl tās tabakas, ko tur katru nakti izkvēpina, tad vismaz glābi taču savu bērnu!» Ansis guļ, ka ne kustēt nepakustas,
elpu aizturējis. «Redzu gan, kāda man te dzīve būs, rīt pie dienas vedīšu Jancīti projām pie mātes, lai viņa to tur audzina … » Un vedekla beigu beigās sāk raudāt un šņukstēt. Bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa otram, guļ, ka viņa nemaz nedzird. Vecaistēvs nu tik izprot visa lēruma cēloni un sabijies aizlaiž pīpīti aiz gultas malas. Tai naktī viņš to vairs neizvilka. Bet miegs arī vecajam vīram visu nakti nenāca, nebija jau pīpītes, kas viņu iemidzināja. Domāja, nabadziņš, visu nakti: «Ak tad tāda ir mana vedekla! Vai viņa man nevarēja teikt ar labu — klausies, tēv, mazajam tas nav labi, ka jūs turpat smēķējat! Es, cik grūti tas man arī nebūtu,
to nemaz nedarītu, paciestos vai paietu aiz durvīm un ievilktu kādu dūmu. Ne, bet viņa papriekš aplinkus kā ar blēdi, ko negrib saukt vārda, un tad sauc kā vecam sunim virsū! Un Ansis? Tas ne vārdiņa, lai jau rāj, ko tāds vecais tur kvēpina, iznieko tikai tabaku . . .» Pirmo reizi viņš nožēloja, ka muļķiski bija darījis, atdodams visu dēlam, nepaturēdams ne tabakas tiesai. «Bet gan viņi pa nakti pārdomās un rītu pat teiks, ka nav ļauna domājuši,» vectēvs sevi mierināja. «Kad arī vedekla ne, Ansis viņu pierunās un viņas vietā arī man teiks, lai es to visu aizmirstot. Bet to es gan tad dēlam teikšu, ka viņam man jādod katru gadu pieci rubļi tabakai un citām sīkām vajadzībām, tad man neviens nevarēs pārmest, ka iztērēju tabaku. Vecu
es tad visu laidīšu pār galvu, bet par to tabaku gan es viņam teikšu .. .» Atnāca rīts. Saimnieks mazā gaismiņā piecēlās un, ne vārdiņa nesacījis, izgāja. Arī vedekla visu rītu nez ar ko nodarbojās, ka nenāca ne pat brokastā. Vecais Gatviņš paēda viens pats un aizgāja atkal pie darba. Vienam strādājot, viņam nāca atkal viss vakar notikušais prātā. Visu pārdomājis, viņš atzina par vainīgiem tik vedeklu, kā dēlu. Un pie tam, kad tie vārdiņu būtu iebilduši, pa pārskatījušies. «Un kādēļ arī? Kas tad es tāds vairs esmu?» Pirmo reizi viņam šodien ienāk prātā: «Kālab es vairs tā pūlējos un strādāju, kas man no tam? Pat pīpīti tabakas man nenovēl … » Viņš domāja, domāja, un, jo vairāk pārdomāja, jo vairāk viņam likās, ka tam
darīts pāri. Viņš apņēmās ilgi likties no bērniem lūgties un tad tikai tiem piedot. «Bet kad viņi par to cieš klusu tāpat kā šorīt, ko tad?» viņam iešāvās prātā. «Tad ātrāki ar viņiem nerunāšu, kamēr viņi nenolūgsies,» viņš apņēmās. Meita aurēja pusdienā. Vecais Gatviņš vēl apdzina pāris vagas un tad lēniem soļiem veda zirgu pavadā uz mājām. Caur logu viņš redzēja, ka dēls un vedekla jau sēdēja pie galdiņa. Vedekla viņu ieraudzīja un kaut ko teica; tūliņ paskatījās arī dēls caur logu uz viņu. Citās reizēs vectēvs to nemaz nebūtu ievērojis, bet tagad viņš par to ļoti sapiktojas. «Pask, tagad arī viņi deld savas mēles gar mani,» viņš nopukojas. Zirgu ielaidis, viņš iegāja iekšā un,
ne vārda nesacījis, piesēdās pie galdiņa un sāka ēst. Arī abi jaunie klusēja, tikai pa starpām tie šo to prasīja mazajam Jancītim. Vecajam Gatviņam viss iekšā vārījās. «Tad tik niecīgs es visiem esmu, ka tie netur par vajadzīgu ne kādu vārdiņu ar mani parunāt!» viņš nodomāja savā prātā. Un atkal viņam nāca prātā viss vakarējais notikums, un viņš būtu bijis ļoti dusmīgs, ja kāds iesāktu runāt par kaut ko citu, kas neattiecas uz vakarējā strīdus izlīdzināšanu. Viņš uzskatīja abus jauniešus; tie tik mierīgi, it kā nekas nebūtu bijis, viņi likās būt vakarējo pavisam aizmirsuši. Tas vēl vairāk sadusmoja vectēvu un sacietināja viņa sirdi. Pēc brīža viņš atkal tā pārvērtas, ka
katra acumirkli būtu varējis krist dēlam un vedeklai ap kaklu un lūgt piedošanu, lai aizmirst vakarējo un viss iet atkal pa vecam. «Bet ko tad es darījis? Viņiem jānolūdz mani!» Un atkal viņš noņēmās nerunāt, kamēr viņu nelūdz. Viņš jau bija gandrīz paēdis, kad vedekla ierunājās: «Jūs vēl varbūt, tēt, strēbsiet putru?» — un piecēlusies ielēja no spaiņa vēl klāt. Vectēvs neatteica ne vārda un, atgājis no galda, iesēdās savā gultiņā. Vedekla un dēls viņam noskatījās nopakaļus. Pēc ēdiena viņam bija ieradums uztaisīt dūmu. Roka arī tagad sniedzās gultas malā pēc pīpītes, kuru viņš vēl no vakar vakara nebija no turienes izvilcis, bet, atminējies, ka viņam vairs
nav tabakas klāt, viņš to atstāja. Iet un ņemt tagad tabaku no skapja augšas, kur tā abiem ar dēlu stāvēja kopā, viņš tagad neparko negribēja. «Vai vēl varēs arī art, nebūs par daudz nokaltis?» dēls ieprasījās. Vecais Gatviņš izlikās, ka to nebūtu dzirdējis, paņēma cepuri un izgāja ārā. Kamēr zirgs ēda, viņš palika turpat stallī. Caur logu viņš atkal redzēja, ka dēls un vedekla, sagājuši kopā, sarunājas un arvien paskatās un zirgstaļļa pusi. «Nu mani gan ieraks stāvu zemē iekšā,» vecais Gatviņš nodomāja pie sevis, paņēma tad otru zirgu un aizgāja uz lauku. Arot viņam atkal tik vien domas par dēlu, vedeklu un vakarējo. Puscēlienā, atpūtinot zirgu, viņš ķer kabatā pēc pīpes. Tās tur nav. Atkal viņam
dusmas. «Žēl viņam tās nieka tabaciņas, ko es nosmēķēju, un man nebija žēl atdot viņam visu savu labumu, savus mūža sviedrus! Nu, labi, nesmēķēšu arī vairs, varēsi lūgt, un es vairs nesmēķēšu!» Un vectēvs turēja vārdu. Cik grūti viņam arī nenācās karot vecuma dienās pret mūža veco paradumu, bet tomēr viņš atturējās. Pagāja kādas dienas četras, kamēr viņš vairs ne runāja, ne smēķēja. Dēls un vedekla viņu gan reizēm uzrunāja, bet, nedabūjuši nekādas atbildes, neprasīja neko tālāk, kādēļ viņš nerunājot. Reiz, — varēja būt kāda nedēļa pagājusi, kamēr vecais Gatviņš vairs nesmēķēja, — dēls, sagriezis patlaban tabaku, ieprasījās: «Vai jums, tēt, arī nevajag tabakas? Es tagad sagriezu prišu.»
Tēvs, ne vārda neatteicis, izņēma pīpi no gultas malas un iesvieda kaktā tā, ka apaļā galviņa un baltā švamdoze saplīsa drumstalās. Dēls ilgi noskatījās uz tēvu un sasisto pīpi, bet nekā nesacīja. To vecais Gatviņš atkal neizcieta. Būtu viņš jel rājies, tad taču viņam arī būtu bijis iemesls izkratīt un atvieglināt savu sirdi. Bet dēls viņu uzskatīja tik pārmetoši, it kā viņam nebūtu bijis nekāda iemesla sasist savu pīpi. Viņš paņēma cepuri un izgāja ārā. Mazo Jancīti vecaistēvs pa naktīm šūpoja tāpat kā līdz šim. Reiz viņam ienāca prātā, ka vedekla varbūt domā, ka viņš tik tādēļ nesmēķējot, ka baidoties no viņas. To viņš negribēja ierādīt. Kādā vakarā viņš paņēma savu garo svētdienas pīpi un, piebāzis to ar tabaku, nosēdās
savā gultiņā pie šūpuļa un izkūpināja visu. Vedekla turpat gan sēdēja, bet nelikās to nemaz manot. Izsmēķējis, viņš izņēma pīpes galviņu, izkratīja pelnus un tad to nosvieda krāsns priekšā uz ķieģeļiem, tā, ka tā pārplīsa. Pārlauza tad garo cibuku pret celi, nosvieda gabaliņus durvju kaktā un pats ielikās gultā, aizgriezdams acis uz sienmaļa pusi. Tā jau bija pagājis labs laiks no pirmā strīdus. Visi sīkumi jau sen bija aizmirsti, bet vectēvs vēl arvien neko daudz nerunāja. Uz jautājumiem viņš atbildēja «jā» vai «nē», daudz ja vēl piesprauda «varbūt», «nezinu». No draudzīgas sarunas kā starp bērniem un vecākiem jau ne vēsts. Dažreiz prasīja dēls, vedekla, kādēļ viņš tā pārvērties. Viņš neatbildēja nekā, bet nodomāja pie
sevis: «Pask, paši dara un man prasa.» Dēls kādreiz ņēmās viņam iestāstīt, ka tas taču nemaz nebijis tik slikti, ko saimniece teikusi. Kura māte nerūpējoties par savu bērnu, un, kad aiz pārāk lielām raizēm izveļoties kāds vārds drusku asāks, tad to nevajagot tūliņ likt uz lieliem svariem. Vectēvs klausījās gan, bet savā prātā viņš nodomāja: «Nu jā, tas vēl nebija nekas, vajadzēja sadot vecajam ar rungu pa ribām, tad būtu kas bijis. Kur šis ātrāki bijis, ka nu tikai iedomājies par to runāt!» — un neatteica dēlam ne pušplēsta vārdiņa. Pie darba vecaistēvs gāja katru dienu reizē ar kalpiem. Strādājot viņš gan dažreiz nopukojās pie sevis, kas viņam par to, ka tā strādājot, vai nevarētu labāk palikt mājas un atpūsties, bet tad atkal
sāka žēloties, ka atdevis visu dēlam un nepaturējis vismaz kādu pūrvietiņu priekš sevis, kuru pats varētu pēc sava prāta kopt un apstrādāt. Uz visniecīgāko vedeklas vai dēla izteikumu viņš tagad lika lielo svaru. Kad Jancītim noņēma šūpuli, saimniece, kambari paskatīdama, bija ieminējusies, ka nekur neesot labas vietas, kur pataisīt Jancītim gultiņu. Vectēvs to tūliņ ieskatīja par zīmi, ka viņam pienācis laiks kambari atstāt. Viņš tūliņ izslaucīja istabā galdam iepretim kaktiņu un, pasaucis puisi palīgā, iznesa savu gultiņu istabā. Saimnieks tikai nokustināja vien galvu, viņš zināja, ka tēvam vairs nevarēs ierunāt nest gultu atpakaļ. Uzlika vakariņas kā jau arvienu: vectēvam, saimniekam un saimniecei
kambarī uz mazā galdiņa un saimei istabā uz lielā galda. Vectēvs patlaban kā taisījās iet kambarī ēst, kad saimniece it neviļus ieprasījās: «Jūs taču, vectēv, nāksit pie mums ēst?» Vectēvs, ne vārda neteicis, apsēdās pie saimes galda un no tās reizes kambarī neiegāja. Tā nu agrākais pārtikušais Gatviņu saimnieks bija palicis uz vienu gultiņu istabas kaktā. Kādā piektdienas rītā vecais Gatviņš necēlās ar citiem reizē augšā un negāja pie darba. Brokastu vedekla pienesa pie gultas, bet viņš atteica, ka negribot. Uz dēla jautāšanām., kas viņam kaitot, viņš sacīja, ka esot drusku saguris. Tā tas palika arī sestdien.
Vecais Gatviņš neatcerējās, kad viņš kādreiz būtu bijis slims, izņemot toreiz, kad viņš bija izmētāts no zirgiem un sagulēja dienas divas. Bet toreiz jau viņš arī nebija slims, tikai sasities. Viņš nodomāja, ka šoreiz varbūt nepiecelšoties vis vairs, kad vēl atcerējās redzējis beidzamā laika sapnī nelaiķa saimnieci. Viņa bija iesmēlusi no spaiņa putru, kā jau arvien, kad vēl saimniekoja Gatviņos, un pasmeķējusi prasījusi: «Vecais, padod sāli, vēl drusku salkana …» — un viņš arī padevis. «Jāmirst jau nu vien būs!» viņš nodomāja. Svētnaktī viņam ienāca prātā, ka tik ar zārku viss ir kārtībā. Uz istabas augšas gan tas stāvēja no tiem laikiem kad uztaisīja abiem reizē ar nelaiķeni, bet vēl
tur ne skaidas ieliktas, nekā. Svētrīt mazā gaismiņā viņš apvilka savu balto kažociņu, piekrāva ratnīcā zirgdeķi ar ēveļu skaidām un, uznesis uz istabas augšas, sāka sev čubināt beidzamo guļas vietu… Saimnieks, kambarī gulēdams, manīja, ka pa istabas augšu kāds staigā. Viņš sāka klausīties. Jā, patiesi, viens iet un apstājas taisni tai stūrī, kur stāv vectēva zārks. Arī vāku viņš dzird noceļam. Kas tur var staigāt? Vectēvs taču gultā slims, un visi citi vēl guļ. Arī saimniece sāk klausīties. Saimnieks uzlec, paskatās: vectēva gulta tukša. Ātri apģērbies, viņš steidzas uz augšieni. Pie trepēm viņš ierauga pāris ēveļu skaidu un noprot vectēva nolūku.
Lēnām iegājis caur lūku, viņš redz vectēvu nometušos ceļos un kraujam skaidas zārkā. Viņš pieiet vectēvam klāt un saķer viegli viņa rokas. «Ko jūs, tēt, nu atkal dariet?» un viņš mana, ka asaras viņam sāk rasties acīs, nolūkojoties riņķotajās skaidās. Vectēvs uz brītiņu apstājas, bet tad sāk atkal čubināties pa čaukstošajām skaidām. Dēls vairs nenociešas: «Un to jūs mums arī neatvēlējāt padarīt, varbūt beidzamo darbu priekš jums?…» — un asaras rit viņam pār vaigiem un nobirst baltajās, apaļajās skaidās. Gar Gatviņa sirdi beidzamajā laikā sakrājušos ledu arī šīs asaras atkausē. Viņš apķeras dēlam ap kaklu un raud. Arī vedekla pa tam uznākusi un, asaras slaucīdama, svin līdzi mēmo
izlīdzināšanās brīdi.
VIENA NAKTS Iededzinu garu skalu, Sēžu vēlu vākarā: Gaidu savu arājiņu No krodziņa pārnākam.. . TUMŠS, lietains rudeņa vakars. Reikās gājēji pa vienam vien ierodas no darba, pārģērbj sausas drēbes un slapjās izžauj pie siltās krāsns. Pati krāsns gandrīz vairs nemaz nav redzama, tā apklāta un apkārta no visam pusēm daždažādiem samirkušiem drēbju gabaliem. Te redzam slapjas, dubļainas zeķes, bikses, kamzoļus, lindrakus, jakas, seģenes … Siltums izplata smagu sutuma smaku. Bet neviens ar to neliekas traucēties savos vakara darbos.
Kalps Andrejs lāpa savā kaktā pastalas pie mazas, kūpošas skārda lampiņas. Viņa sieva Lība kārš turpat ar lielam kārstuvēm vilnu. Meita Grieta, kurai šonedēļ gani, šuj pie saimes galda kādu šujamo un reizi pa reizei noliecas pie cukganītes Anneles, pārskaita acis viņas adīklī un saka klusā balsī šo to par raukšanu. Otra meita, Līze, iesteidzas šad un tad no nama istabā pie trauku skapja un dodas atkal atpakaļ. Zirgu gans Ingus vij pie kambara durvju stenderē iedzītā vadža pātagu. Vienīgi puisis Jēkabs atlaidies gultā bez darba, gaidīdams uz vakariņām. Kambara durvis ir pavirus, bet uguni kambarī neredz. Tajā tik kluss, it kā neviena tur nebūtu, lai gan saimniece ar abiem bērniem tur iekšā. Arī istabā ir neparasts, apspiests
klusums. Bez kārstuvju skārpstēšanas, durvju virināšanas un kāšu knaģēšanas, Ingum vijot, cits nekas nav dzirdams. Patlaban ienāk Līze, sakarsusi pie uguns, pakar pār galdu karājošos lampu augstāki, uzliek galda vidu šķīvi ar karotēm, sāls piestu, iegrieztu maizes klaipu un dažus šķīvjus. Tad viņa iesmeļ no turpat kaktā atrodoša putras spaiņa divās bļodās putru, izsteidzas atkal ārā un ienes drīz lielu, garenu grozu ar novārītām pupu pākstīm. Katrs atstāj savu darbu, lai dotos pie vakariņu galda. Pirmais piesēžas puisis Jēkabs. Jau nākdams, tas atvāž nazi un noliek to sev blakus galdā. Šķīvi paņēmis, viņš sāk tajā laupīt pupas. Grieta atliek šuvekli vezītē un pakar to pie griestiem. Vezītē viņa
atrod ņuciņu apvalstītas maizes, kas tai palicis no ganiem, un paņem to līdzi pie galda. Viņa nosēžas Jēkabam blakus. Annele piestājas galda galā. Arī Lība apstājas no kāršanas un padod Andrejam ķipī ūdeni, ko nomazgāt rokas. Ingus steidz pabeigt savu pātagu. Līze ieiet kambarī un drīz ienāk ar abiem saimnieces bērniem, Jurīti un Kačiņu. Nosēdinājusi tos blakus Grietai, viņa palīdz tiem izlaupīt pupas. Andrejs ar Ingu apsēžas otrā pusē uz sola iepretim Jēkabam. Visas vietas pie galda nav ieņemtas. Tukša paliek saimnieka vieta galā, un saimniece neiznāk no kambara. Klusumu neviens nepārtrauc ar sarunām. Dzirdama tikai Lības kārstuvju
skārpstēšana; viņa turpina atkal kāršanu. Jēkabs jau pielobījis pilnu šķīvi ar pupām un ar naža palīdzību iejauc tajās no piestas sāli. Šad un tad atskan putras strēbšana no kopīgajām bļodām. Izdzirdis varbūt strēbšanu, no aizkrāsnes izlec raibais runcis, attek pie galda un glaudās ņurdēdams drīz pie viena, drīz pie otra. Pēc brītiņa iznāk no kambara saimniece. Viņai, liekas, acis kautrējas no uguns, lakatu viņa savilkusi dziļi pār acīm. Paņēmusi no trauku skapja bļodiņu, viņa iegrābj tajā pupu pākstis un aiznes uz Lības galdiņu. «Nemaz jau nevajadzēja,» Lība nosaka un nobeidz kāršanu. Saimniece nosēžas galda lejas stūrī, atgriež ģīmi uz plāna pusi un arī pa pupai
iemet mutē. Viņa jūtas nepatīkami nospiesta, tādēļ, ka visi lūkojas viņas sarkani saraudātajās acīs. Tikai Andrejs nepaceļ acis no sava šķīvja. Arī viņš sajūt neomulību. Pēc brītiņa saimniece pagriežas pret viņu un prasa lēnā balsī: «Vai rītu, Andrej, varēs kult?» Andrejs, nepaceldams acis no šķīvja, atbild tādā pat balsī: «Sērums jau vakar bija sauss, bet ar divi zirgiem vien nevar apmīdīt.» Klusums. Runcis pakāpjas priekškājām uz galda malu un noskatās ņurdēdams uz pupu grozu. Andrejs to lēni pabīda atpakaļ solā un pasniedz tam kumosu putrā samērcētas maizes. «Es šodien atkal drusku iesildīju krāsni,» viņš vēl piebilst. «Ja saimnieks
šovakar pārbrauktu, tad jau gan varētu.» Saimniece atliek vēl dažas neizlaupītas pākstis grozā atpakaļ, pieceļas un ieiet kambarī. Durvīs viņa vēl apstājas un saka Līzei: «Neaizmirsti iznest suņiem vakariņas.» No viņas balss trīcēšanas var manīt, ka viņa ir tuvu raudām. Pēc vakariņām Līze noridē traukus. Pupu grozs, kurā vēl ir pupas, tiek nolikts galda galā uz beņķa. Atlikušos putru viņa salej vienā bļodā, iespaida tajā dažus pusdienā vārītus sausus kartupeļus un iznes tad suņiem. Ārā dzirdama viņas saukšana: «Dūksi, Poģi, ūsasasa!» — un pēc tam suņa lakšana. Grieta pa tam pienes tuvāki pie galda kartupeļu grozu un spaini ar ūdeni, paņem
no mūra melnu priekšautu un sāk kasīt kartupeļus. Viņai piebiedrojas Annele un saimnieku bērni. Arī Andreja Lība piesēžas palīdzēt tīrīt kartupeļus. Andrejs pats nolaiž lampu atkal zemāki un izlabo kādus saraustītus apaušus. Ingus šūda un vārsta savus vecos kamzoļus. Jēkabs noņem no plaukta tabakas griežamo un vīstokli lapu tabakas un sāk to smalcināt. Runas nekādas neveicas. Ārā ierejas suņi un izskrien riedami pa vārtiem uz ceļu. Drīz nopietna riešana pārvēršas ķankstēšanā, kā pazīstamus sagaidot. Vārtu starpā uz akmeņainā ceļa dzirdama ratu rībēšana. «Pats pārbrauca,» Jēkabs ieteicas, vākdams kopā tabaku.
Andrejs noliek apaušus, iededzina vējlukturi un, paņēmis zirgstaļļa atslēgu, iet saņemt zirgus. Arī Jēkabs iekāpj koka tupelēs un iziet ārā, «Jurīt, Kačiņ, nākat gulēt,» saimniece sauc bērnus pie kambara durvīm. Bērni klusu un bailīgi nosviež nažus un ejot jau pogā svārciņus vaļā. Kambarī paspīd uguns. Saimniece iznāk, iegrābj bļodiņā pupas, iesmeļ putru un ienes kambarī uz galda. Visi uzmanīgi klausās un pie vismazākā troksnīša uztraukti lūkojas uz durvīm. Bet tomēr ārā viss paliek klusu. Nav dzirdama saimnieka parastā bāršanās, kā arvien tādās reizēs pārbraucot, un viņa smagie, streipuļojošie soļi. Pēc brīža atskan Jēkaba klaukstošā iešana. Ienācis viņš pasviež tupeles
pagultē un, piesēdies pie galda, saka: «Zirgi vien pārradās.» Visi satrūkstas un apstājas darbā. «Ko tu saki? Saimnieks pats nepārbrauca?» tie atprasās. «Rati tukši. Zirgi vieni paši pārnāca.» Jēkabs ņem no groza pupas pa vienai, atkož tām vienu galu, izspiež miltus mutē un liek ādiņas pa rindai sev priekšā uz galda. Kambara durvīs parādās saimniece. «Kur tad saimnieks?» viņa vēlreiz pārvaicā Jēkabu. «Varbūt viņš uz ceļa izkāpis un zirgi pasprukuši,» tas atsaka. «Andrejs aizgāja viņam pretī ar lukturi.» Saimniece atkāpjas no durvīm un pieiet pie loga. Brītiņu klausījusies, viņa
apņem lakatu un grib doties ārā, kad patlaban ienāk Andrejs. «Es vēl nesatiku,» viņš saka, noskatīdamies uz vējlukturi. «Dziļi dubļi… tumšs … Kā būtu, ja es iejūgtu veco bēri un brauktu viņam pretī? Tik tuvu viņš nebūs — groži pavisam saraustīti… » «Līdz lielceļam vismaz būtu jāapskata,» Jēkabs piemetina. «Jūdzat,» saimniece teic žēli lūdzošā balsī. «Es jums braukšu līdzi… » Viņa ar lakatiņa stūriem slauka sev acis. «Ko jūs, saimniec, sievieša cilvēks …» Andrejs atteic ģērbdamies. «Lai labāk Ingus nāk man līdzi jāšus ar lukturi. Braucot var pa tumsu vēl uzbraukt virsū.. .» «Lai arī Ingus jāšus, bet es arī braukšu,» saimniece saka.
No kambara izskrien Jurītis vienā krekliņā un ietinas raudādams mātes svārkos. Arī Kačiņas raudāšana dzirdama. «Paliekat vien pie bērniem, gan mēs arī bez jums pārvedīsim,» Andrejs saimnieci mierina un iziet ar vējlukturi ārā. Arī Ingus bija gatavs un izsteidzās tam pakaļ. Jēkabs gāja tos izvadīt. Saimniece paņēma Jurīti un ienesa to atpakaļ kambarī. Vēl ilgi no turienes bija dzirdama raudāšana un šņukstēšana. Kartupeļus nokasījušas, sievietes noridēja visu pie malas, sagrāba mizas un taisījās pie miera. Grieta vēl aizgāja uz laidaru aplūkot govis. Līze noplēsa dažus skalus un uzbāza tos uz krāsns, lai izžūtu līdz rītam brokasta aizkuram. Tad viņa noskrūvēja lampas uguni zemāk un gāja gulēt.
Ienāca arī Jēkabs, piegāja kakta pie putras spaiņa, padzērās no pavārnīcas un nolikās tad tāpat ar visam drēbēm gultā. Grieta, atnākusi no laidara, nopūta lampu pavisam. * … Izdeg manis garais skalis, Nesagaidu arājiņu. Nesagaidu arājiņu; Iet gulēti raudādama … Saimniece izgāja ārā un noskatījās, kamēr vien varēji saredzēt vējlukturi. Pēc tam viņa vēl ilgi klausījās. Istabā ienākusi, viņa vairs neraudāja. Brītiņu viņa stāvēja un nolūkojās uz degošo lampu, tad aizgāja aiz širmja un ielikās gultā. Bērni jau bija aizmiguši. Visapkārt valdīja klusums, pārtraukts tikai no pulksteņa vienmērīgiem tik-tak! tik-tak! …
Uz galda dega lampa, apspīdēdama nelielo spieģeli pie nokvēpušās sienas. Pa galdu sāka tekāt prūši. Papriekš nedroši, notāļus no lampas, saceltiem ragiem, tad arvien tuvāki pie pupu šķīvja un putras bļodiņas. Iečīkstējās pulkstenis, pieteikdams sišanu. Pēc brītiņa tas sāka tirkšķēt, un sitamais svars slīga arvienu lejāki, kamēr neatskanēja beidzamais sitiens. Saimniece atgādājās, ka nav uzvilkusi pulksteni, tādēļ piecēlās un to uzvilka. Galdam piegājusi, viņa redzēja daudzus prūšus aizbēgam uz visām pusēm. Viņa paņēma no stenderes dvieli un apklāja vakariņas. Noklausījusies brīdi, vai nav dzirdams no braucējiem kāds troksnītis, viņa noslīga turpat uz krēsla un bezdomīgi
nolūkojās degošajā lampā. Uzskatot viņas bālos, iekritušos vaigus, varēja vērtēt to uz apmēram trīsdesmit gadiem, bet, paceļot acis augstāki uz sakrunkoto pieri un jau dažiem sudraba matu pavedieniem, neviļus prasījās klāt vēl gadu desmit. Reižu reizēm viņas ģīmis sāpīgi sarāvās un rokas saķēra un spieda deniņus un pieri. Viņa piecēlās, izņēma no skapja dvieli un izgāja ar to klusu istabā. Pēc brītiņa tā atgriezās ar ūdens ķipi, nolika to pie gultas uz krāģa, saslapināja dvieli, apsēja ar to galvu un nolikās atkal gultā. Miegs viņai nenāca. No tā šādās reizēs nebija ko domāt. Agrākos gados, kad tai vēl galva tā nesāpēja, viņa daudzreiz, vīru gaidīdama, iemiga un atmodās tikai, kad suņi sāka riet vai kad tas ar troksni nāca iekšā. Bet tagad viņa
mocījās ar galvas sāpēm un nepavisam nevarēja aizmigt. Ja uz brītiņu aizmirsās un acis aizvērās, tad tik uz acumirkli, lai tūliņ pie vismazākā troksnīša varētu trīcēdama uzlēkt. Agrāk galva tai arī retāki bija sāpējusi, bet tagad jo bieži, pie vismazākā uzbudinājuma. Un dažreiz jo ilgi no vietas. Tā tagad viņai bija sācis durstīt deniņos un grauzt acu kaulus jau vakar naktī, kad tā viņu gaidīja mājās, un šodien visu dienu bez apstāšanās. Un viņa zināja, tas nepāries, kamēr nogurums un miegs to nebūs pavisam pārspējuši un viņa neaizmigs. Tagad tai ausīs dunēja vien un šņāca. Arī domas viņai nebija iespējams kārtīgi nodarbināt. Lai aizmirstu cik necik sāpes, viņa ar varu nopūlējās domāt par savu laimīgo,
gaišo jaunības laikmetu. Tepat kaimiņos, Rītiņos, viņa izauga, abas ar vecāko māsu Annu. Bezrūpīgie jaunības gadi aizskrēja tik ātri, ka viņai negribējās ne ticēt, ka bijusi jau deviņpadsmit gadus veca, kad precējusies. Viņai šis laika sprīdis izlikās kā viena vienīga diena: no rīta tā bija rotaļājusies, lasījusi puķītes, pret brokastu tecējusi uz skolu, pusdienā aizvesta pie iesvētīšanas, tad līdz palaunagam šuvusi pūru un tūliņ pēc tam jau arī kāzas. Neilgi pēc kāzām tad saulīte bija nogājusi, un sakās garā garā nakts bez vismazākās saules gaismiņas, nakts bez cerībām uz rīta blāzmas atspīdēsanu. Būtu varbūt bijis citādi, ja viņa nebūtu atnākusi uz Reikām. Vismaz ne par saimnieci; varbūt Andreja Lības vietā.
Tad laimīgā saules diena vēl negrieztos uz vakaru. Andrejs uz viņu jau bailīgi bija nolūkojies no iesvētīšanas laika, kad tie reizē gāja mācības nedēļās pie mācītāja. Pēc tam kopīgajos Jāņu svētkos viņa bija manījusi, ka tas viņai sekoja acīm un katru reizi nokaunējās, kad viņa sastapa tā skatienu. Bet nekad viņš tai netuvojās, nekad tie nebija vārdiņu mainījuši. Tai gadā, kad Rītiņos pienāca Annai iegātnis, Andrejs tur bija par puisi. Viņš bija vienmēr kluss un kaunīgs, visvairāk viņas tuvumā. Un jaunais saimnieks un Anna, un citi visi nevarēja beigt vien Andreju noslavēt kā krietnu, čaklu puisi. Pret Lieldienām tai pašā gada viņa atnāca uz Reikām par saimnieci. Andrejs taisījās uz Rīgu. Rītiņš to gribēja atrunāt, piesolīdams tam vēl pielikt pie nolīgtas
algas, bet Andrejs palika uz iešanu. Tad Rītiņš draudēja izlietot savas tiesības un to izsūdzēt, ka salīdzis uz priekšu un laikā nav uzteicis. Andrejs padevās un bija vēl klusāks un uzcītīgāks nekā līdz šim. Toreiz neviens nenomanīja, uz ko Andrejs bija cerējis un ka viņa cerības iznīkušas. Pat viņai toreiz nebija ienācis prātā, ka tā varētu iziet pie puiša un nebūt tāpat saimniece kā Anna. Ar Andreja tik piepešo pošanos uz Rīgu neilgi priekš viņas kāzām tai pirmo reizi atausa domas, ka viņa būs tam par iemeslu. Bet jaunajā dzīvē un pārmaiņā šīs domas drīz izgaisa. Pagāja gads, otrs, un viņa sāka manīt, ka viņas saimniekam arvienu biežāki piemīt brandvīna smaka. Pavisam atturīgs viņš arī agrāki nebija bijis, bet iemetis savu glāzīti pie atgadījuma kopā ar citiem.
Reizēm pēc dzīrēm un laikiem, kad atlikās kādas puspudeles, viņš katru dienu iedzēra pa glāzītei, bet atklāti, viņai redzot. Bet tad nebija ne atlikuma, ne arī viņa redzēja to dzeram, tomēr manīt tā manīja katru dienu no smakas un no tam, ka viņš bija vienumēr sapīcis un errīgs. Viņa apvaicājās māsai un svainim, vai tas varbūt tur nedzerot. Bet arī tiem jau sen neesot ne piles mājās, pat ne drapju tiesas. Pēc tam viņš reiz pārbrauca no tirgus pavisam piedzēries. Viņa nesen kā bija piecēlusies no slimības gultas ar Jurīti. No rīta viņa bija lūgusi, lai tas atvedot dažas drapes un pasteidzas ātrāk mājās, jo viņa vēl neesot gluži vesela. Drapes tas pārveda, bet ļoti vēlu. Viņa izbijās, redzēdama to tik piedzērušu, bet ātri savaldījās, neko neizrādīdama. Viņš
nerunāja ne vārda, bet dusmīgi lūkojās visapkārt. Lai pārtrauktu nepatīkamo klusumu, viņa lēnā balsī ieminējās, ka sen jau to gaidījusi, lai ejot ēst, vakariņas būšot pavisam atdzisušas. Vai tā neesot atkal skrējusi uz Rītiņiem to meklēt, vai tas tur nedzerot, viņš skarbi ieprasījās. «Kādēļ uz Rītiņiem?» viņa vaicāja nesaprazdama. Lai nemaz neizliekoties tik svēta. Ja ne šodien, tad rītu visādā ziņā tā aizskriešot tur izkladzināt, ka šis esot atkal piedzēries. Tādu aizrunātāju viņam nevajagot, viņš visiem par spīti parādīšot, ka tam nav ne no viena bailes. Un, streipuļodams piegājis pie mēteļa, viņš izvilka no kabatas šņabja pudeli, apsēdās pie galda un sāka tāpat
dzert no pudeles. Vakariņas viņš neaiztika. Viņa nomanīja, ka svainis būs tam pārmezdams izteicis, ka tā jau agrāki žēlojusies par viņa dzeršanu. Viņa sāka raudāt. Saimnieks aizkorķēja pudeli, iebāza to sev kabatā un izgāja ārā. Tur viņa dzirdēja to tramdām sētā puišus, kuri bija izgājuši nojūgt zirgus. Labi izrājies, viņš uzlīda uz klētsaugšas gulēt. Tas bija iesākums. Otrā dienā viņa bija slima un nemaz nepiecēlās. Saimnieks staigāja piepūties visu dienu un rājās ar gājējiem. Tikai trešās dienas rītā tas bija skaidrā galvā un kaunējās par savu dzērumu. Agri piecēlies, viņš lēni izlīda pats apkopt zirgus un pēc tam, darbus izrīkojot, bija pret visiem tik mīlīgs un laipns, it kā gribētu ar to izlabot savu vakarējo
bardzību. Arī šorīt tā vēl nejutās tik spirgta, ka varētu celties. Pāris reizes līdz brokastam viņš lēni pielīda pie gultas palūkoties, vai viņa vēl guļ, un tikpat lēni atkal atvirzījās. Beidzot, pamanījis, ka viņa kustas, viņš pienāca ar alvas karoti, ūdens glāzi un atvestajām drapēm, kuras viņa vēl nebija aiztikusi. «Drapes esot jāieņem trīs reizes dienā priekš ēšanas,» viņš teica, neskatīdamies tai virsū. Viņa pacēlās gultā sēdus. Viņš pasmēla no glāzes ūdeni un, korķi ieņēmis mutē, pilināja drapes karotē. Viņa rokas trīcēja. Ne vārda neteikdama, viņa iedzēra drapes un atlaidās atkal gultā. Brītiņu viņš stāvēja, tad sabruka ceļos un iespiedis galvu gultas pēlī, sāka stipri šņukstēt.
Lai piedodot, viņš tai esot darījis pāri. Viņam bijis nepatīkami, ka svainis tam pārmetis … Nekad vairs viņš neņemšot brandvīna mutē. Arī viņa raudāja. Pāris mēnešus tas noturējās, bet tad atkal piedzērās un atkal pārmeta tai ar Rītiņiem un rājās ar kalpiem. Izgulējis pēc tam dulnumu, viņš atkal tai raudādams nosolījās brandvīnam vairs ne virsū neskatīties. Bet solījumu tas tik turēja līdz nākamam gadījumam. Un šādu gadījumu atkārtojās arvienu jo biežāki. Arī trokšņošana arvienu vairāk pieņēmās. Ja negadījās cita, ko rāt, tad ņēma saimnieci vai bērnus priekšā. Reizēm saimniece bija vainīga, ka tā bērnus izlutinot, nevarēšot te vairs neviens ne rādīties, viņam pašam būšot drīz jāmūkot mežā. Viņreiz pat
Jurītis nosaucis Nātanu par Leizeri. Tas neesot nekāds joks priekš bērna. Leizeris nozīmējot tikpat daudz kā utu noēsts. Viņam tik. toreiz neesot ticis sacelt troksni, citādi tas to tūliņ būtu pārmācījis. Un viņš tikai skatījās pēc zustiķa, lai grābtu puiku tūliņ rokās, un tā baidīja puiku un ķircināja māti. kura neļāva zēnu sist. Reizēm viņš atkal ņēmās saimnieci rāt, ka tā nemaz nekopjot bērnus, kā vajagot. Kādi tie esot izdiluši un pagājuši. Esot, paldies dievam, viss pie rokas, tā ka tiem neesot badā jāmirst. Un, tā rādamies, tas cēla visu uz galda, ko dabūja skapī un pieliekamajā kambarī: sviestu, gaļu, maizi, kartupeļus, krējumu un vilka bērnus ārā no gultām, nesa tos pie galda un raudādams tos bučoja un skubināja ēst.
Bērni esot viņa vienīgā manta, viņa viss, viss, priekš kā viņš dzīvojot un pūloties, un vai tam, kas tos viņam gribot nomērdēt. Viņš gan diezgan esot novērojis, ka māte tiem nekad nepiedāvājot krējuma maizes ēdienu pastarpās, bet viņam tikai esot tāda daba, ka tam netīkot tai tūliņ drāzt taisni acīs. Vispāri dzērumā viņš atminējās un rājās par vismazāko nieciņu, kam tas gudrā galvā nepiegrieza ne mazākās vērības. Jo biežāki tas dzēra, jo mazāk gāja darbi uz priekšu un saimniecība vairāk atpakaļ. Parādi auga arvienu lielāki, gājējus vairs nevarēja pienācīgi paēdināt un atalgot, bez tam biežā trokšņošana dzērumā — tas viss padarīja, ka neviens krietns cilvēks nenāca uz Reikām.
Sadabūja šādus tādus salašņus, un ar tiem nevienu darbu nevarēja pasteigt laikā. Visur nokavēšanās un zaudējumi. Tad Rītiņi bija nosprieduši, ka Andrejam, kurš vēl arvienu dzīvoja pie viņiem, jāejot uz Reikām par priekšpuisi. Andrejs satrūkās, kad saimnieks un saimniece kādā gavēņa svētdienā neilgi pirms Lieldienām tam par to sacīja. Nē, viņš neparko nevarot iet… Vai Reika esot licis viņu runāt, viņš tad prasīja. Taisni runāt nu gan ne, bet tas izteicies Rītiņiem, ka tam ar darbiem un saimniecību tā vedoties tikai caur Andreju, ja viņam būtot tāds Andrejs, tad arī viņš varētu dzīvot bez bēdām. Vai varbūt Reiku saimniece gribot, lai tas derot pie viņiem, Andrejs atkal
prasīja. Nē, viņa no tam ir nedomājot, jo tā zinot, ka krietns cilvēks pie tiem neiešot. Vai tad līdz šim neesot neviens tiem salīgts? Meitas esot, bet puišu vēl neesot. Ja viņš aizietu, kur tad Rītiņi tagad vairs dabūtu citu? Gan te dabūšot. Un vissliktākā gadījumā iztikšot ar diviem vien, pieņemšot algādžus pa vasaru, pa darba laiku. Andrejs atteica, ka vēl nevarot solīt, pārdomāšot. Lai neatteicoties, vienīgi caur viņu varbūt vēl Reikas varot tikt uz ceļa, — Rītiņi tam teica. Otrā dienā Andrejs iegāja pie saimnieka un pasacīja, ka esot gājējs uz Reikām, ne par puisi, bet par kalpu,
pārinieku. Bet viņam jau neesot sievas. Lība esot gājēja pie viņa. Vēl šorīt viņš to uzrunājis. Viņa pirmo gadu izpildīšot Reikās meitas vietu, un viena no Reikās salīgtām meitām varbūt būšot ar mieru nākt uz Rītiņiem. Tā arī palika. Pa Lieldienām Andrejs ar Lību salaulājās un pa Jurģiem pārgāja uz Reikām. Te Andrejs ar Lību nu jau nodzīvoja klusi un mierīgi ceturto gadu un strādāja vēl uzcītīgāki nekā Rītiņos. Tādam kroga dzērājam Salda dusa grāvmalē: Akmens — mīkstais spilventiņš, Dublis — smalkais paladziņš. Andrejs ar Ingu devās vēl arvienu uz priekšu. Viņi jau bija pāri kalnam, cauri mežam. Pie katra melnuma ceļmalā
Andrejs pasauca Ingu tuvāki ar lukturi un, no ratiem izkāpis, raudzījās, vai tur nav manāmas vismaz kādas pēdas. Bet cik dubļos varēja redzēt, tad rati te bija gājuši pa pašu ceļa vidu un te viņš nevarēja būt izkritis. Pie linu mārka Andrejs atkal apstājās un ielūkojās, vai tik rati nav gājuši ūdenim tuvāki. Viņš pats neizprata, kādēļ tas baidījās, ka saimnieks būs varbūt iekritis vai nu ūdenī, vai ievēlies uz acīm dubļos un noslāpis. Katru soli viņš spēra uz priekšu ar drebošu sirdi. Tā tie bija jau nonākuši līdz lielceļam, bet saimnieku vēl nebija atraduši. Sāka atkal pamazam līņāt. Ingus turēja zirgus, un Andrejs ar lukturi skatījās uz ceļu, kur ratiem vajadzēja nogriezties no lielceļa, bet tur nebija manāmas ne pat
ratu pēdas. Zirgi te nebija nogriezušies. Andrejs pagāja kādus pāris simt soļus pa lielceļu uz augšu; arī no turienes dažreiz nogriezās uz Reikām, lai gan tur bija jābrauc pāri seklam grāvim. Te patiesi smiltīs bija redzamas riteņu pēdas. Andrejs devās pa pēdām nost no lielceļa. Zirgi bija nogriezušies iešķērsu pāri grāvim, tā ka vienas puses riteņi gājuši labu gabaliņu pa grāvi. Te saimniekam vajadzētu būt izkritušam. Andrejs sāka lūkoties uz visām pusēm un ieraudzīja pātagu. Jā, tā saimnieka pātaga. Pāris soļus no tās dubļos gulēja noburzīta cepure. Dubļos varēja manīt pēdas, ka braucējs vilkts grožos uz priekšu. Vēl soļu pārdesmit, un te gulēja Reika. Satrūcies Andrejs noliecās ar
vējlukturi un tad atvieglināts uzelpoja — tas bija dzīvs: krūtis elpojot cilājās. Viņš gulēja uz sāniem. Bija redzams, ka groži to vilkuši pie kājām. Mētelis bija atbraucījies atpakaļ, un dubļi un smiltis velkot sadzīti uz muguras zem vestes. Vienā rokā viņš bija sagrābis smiltis. Iepelēki sirmā bārda un mati arī bija pieķērušies dubļiem. Andrejs to vēl nemodināja. Viņš papriekš atsauca Ingu ar zirgiem. Viņi nosprieda to raudzīt lēnām iedabūt ratos, tā ka tas nepamostos. Andrejs uzmanīgi izvilka, cik bija iespējams, aiz vestes sadzītās smiltis, novilka mēteli uz leju un pagrieza to augšpēdu. Apakšējais vaigs bija noberzts asiņains. Iekams to celt ratos, Andrejs izkratīja no sēdekļa maisa salmus un izklāja tos pa ratiem. Atgriezis
ratus un atsējis grožus pret riteni viņš saņēma saimnieku pie pleciem un rādīja Ingum, lai tas ņem pie kājām. Tā viņi to iecēla ratos. Saimnieks nepamodās. Tikai ar roku tas pārvilka sev par ģīmi un pāris reizes ieņammājās ar muti. Andrejs tam vēl uzbāza cepuri galvā un tad sāka lēnām braukt. Ingus atkal gāja ar vējlukturi pa priekšu, un Andrejs soļoja lēnam pa dubļiem blakām ratiem. Lietus sāka sijāt biežāki. Zirgi maisīja dubļus, galvas nodūruši… … Kambarī uz galda dega vēl arvienu uguns. Prūši netraucēti čuminājās zem dvieļa pa pupu pākstīm. Uz krāsns circenis trina savus spārnus. No istabas atskanēja vienmērīga, dikta krākšana; tas varbūt bija Jēkabs. Aiz saimnieces širmja bija klusu. Arī
viņa bija iemigusi. Viņa sapņoja, ka tā Rītiņos. Patlaban tai nodzertas kāzas. Vi ņas pūrs jau aizvests uz reikām. pašlaik viņa raisa vaļā no saitēm pūra govis, lai varētu tās dzīt uz Reikām. Pienāk viņas māsa un prasa: «Vai tad tu patiesi iesi pie viņa? Viņš jau dzer!» Un arī viņa pati zin, ka tas dzer, bet zin arī, ka tam pielaulāta, ka jāiet — un viņai tik smagi, tik smagi ap sirdi. Un viņa redz, ka vīrs stāv aiz dārza žoga un noskatās uz viņu un māsu stiklainām acīm, un met tai ar roku. Ar sažņaugtu sirdi viņa atstāj māsu un dodas uz viņa pusi. Tas tai nāk streipuļodams pretim un sāk to rāt, ka viņa sūdzējusies māsai, ka tas dzerot. Viņai liekas, ka vīrs to grib sist, viņa mēģina bēgt, bet nevar un mana, ka iet arvienu tam tuvāki. Jau viņš raisa vaļa siksnu no vēdera, sprādze
tirkšķ.. , Pulkstenis aizsmakuši tirkšķēja un tad skaļi nosita pirmo rīta stundu. Viņa uzlēca no izbailēm gultā sēdus. Sirds viņai pukstēja, it kā gribētu vai pušu sprāgt. Viņa bija vienos sviedros. Labu brīdi viņa neatjauda, kas notiek. Tai bija prātā, ka vīrs patiesībā to draudējis sist. Laiciņu viņa noklausījās nepakustēdamās, elpu aizturējusi, bet viss palika klusu. Nedroši viņa pacēla širmja aizkarus. Uguns dega tāpat, kā viņa bija atstājusi, ēdiens nebija aizskarts. Tātad viņš vēl nav pārbraucis. Viņa palūkojās uz pulksteni. Jau viens. Kā viņa nebija dzirdējusi sitam vienpadsmit un divpadsmit? Nu tikai viņa atskārta, ka tā bijusi piemigusi un sapņojusi. Atvieglināta viņa atlaidās atkal gultā. Kā viņa baidījās no
pirmā sitiena, jo zināja, ka tas tad taps par paradumu. Paldies dievam, lai viņš kāds būdams, bet ļaunā viņš tai vēl nebija piedūris ne pirksta. Ja tikai mīļais dievs savaldītu viņa prātu arī uz priekšu. Arī bērnus viņš neaiztika lai gan daudzreiz grasījās . .. Ārā ierējās suņi. Papriekš viens, tad otrs un izskrēja riedami pa vārtiem. Ierībējās rati. Saimniece ātri piecēlās, pakāra dvieli un pabīdīja ūdens ķipi zem gultas. Galva viņai vairs tā nesāpēja, bet sirds vēl stipri pukstēja. Viņa apstājās skapja ēnā un nezināja, ko iesākt — vai iet ārā pretim vai likties atkal gultā. Var būt, ja viņš neviena neredzētu, ka tad arī netrokšņotu. «Kur viņš ir? Kur viņš ir?» atskanēja patlaban viņa diktā, skarbā balss sētā. «Es
viņam to gribu noteikt. Tā tas nevar iet. .. » Saimniece tam izsteidzās pretim,, gribēdama to taisni ievest iekšā, lai tas ļaužu istabā netraucētu gulētājus no miega. Viņš nāca, gar žogu turēdamies, taisni uz durvīm. Cepuri tas nesa savīkstītu rokā un vienmēr vēl bārās: «Tā jau man aiziet viss dārzs… » Saimniece to gribēja apmierināt, novilkt tam mēteli un nosēdināt pie vakariņām. Bet viņš nolūkojās savām stiklainām acīm uz istabas durvīm un traucās tāpat ar visu mēteli uz to pusi. «Bet, mīļo vīriņ, viņi visi guļ, lai paliek līdz rītam,» saimniece to mierināja. «Nāc iekodi vakariņas!» Saimnieks nedzirdēja un arī neievēroja pašu, kura to nopūlējās pie
mēteļa atturēt atpakaļ. Viņš jau bija durvis atvēris. «Jēkab! Jēkab!» viņš sauca. «Kas tev vēlēja aplauzīt ķiršus, ko? Kas tev vēlēja? Smēķē tabaku, cik tev uziet, bet manu ķiršu koku lapas lieci mierā… Domā, es neredzu. Redzu visu un zinu arī, kurš vainīgais … Jau sen manu aplauztus zarus un saožu, ka tu smēķē ķiršu lapas. Tā tas neiet… » Un ilgi viņš vēl vārās, atkārtodams visu laiku vienu un to pašu. Saimniece, redzēdama, ka to nevar apmierināt, izsteidzās pie Jēkaba un lūdza, lai šis vismaz nekā neatbildot, tad tas ātrāk aprimšot. «Ko ar tādu tagad vērts iesākt, tas pats nezina, ko runā,» Jēkabs atteica un atgriezās uz sienmaļa pusi. Ienāca Andrejs ar Ingu un klusi
nolikās pie miera. Saimnieks pamazām apklusa un nosēdās pie galda. Paņēmis no bļodiņas pupu pāksti, viņš to ar pūlēm iebāza mutē un sāka to visu gremot. Galva tam slīga arvienu zemāki, kamēr atdūrās pavisam pret galdu. Vēl viņš pacēla galvu un ieteicās: «Saki, lai tie iet projām, man tagad nav vaļas.» Tad viņš nolaida galvu un pēc brītiņa sāka krākt. Saimniece zināja, ka neviens to negaidīja. Dzērumā tam arvienu bija ar kādiem, citiem neredzamiem, darīšanas. Viņa atvāca bļodiņas no viņa nostāki, aizlika lampu uz loga un nopūta to. …Pulkstenis varēja būt četri, kad Andrejs klusi piecēlās, pamodināja abas meitas un Jēkabu un devās projām ar vējlukturi uz piedarbu. Metiens bija drīzi
izvilkts. Meitas aizgāja slaukt govis. Jēkabs ar dakšu apgāja metienam visapkārt, uzmezdams šur tur no kaktiem dažus atkritušus sera vickuļus. Andrejs pa tam bija sasējis visus četrus zirgus citu cita astēs un veda tos pa slapjo sētu uz rijas pusi. Lietus vēl arvienu līņāja. Gaisma tikko ausa. Zirgi soļoja, galvas nokāruši, ausis nolaiduši. Viņiem likās, ka priekš tik grūta darba tiem bijis par maz atpūtas… Ingu Andrejs vēl nebija modinājis pie mīdīšanas, ļaudams tam vēl pagulēties. Reizi jau bija apmīdīts visapkārt, kad no šķūņa ienāca Jēkabs, nesdams padusē zirņu vītni un lobīdams pākstis. Atlaidies uz rijas krāsns mūrīša, viņš, zirņus ēzdams, sprieda:
«Kas tādam saimniekam nekait! Visu nakti izjāņojies, viņš pa dienu guļ. Bet tev vis neprasa, vai tu dabūjis gulēt vai ne.» Andrejs tam nekā nepiebilda. Viņš tikai žmūdzināja zirgus uz ātrāku tecēšanu.
AIZ CIEMA VĀRTIEM TIESA viņai nosprieda astoņi rubļus par gadu mazā Ansīša audzināšanai. Bet viņa to nemaz nebija gribējusi, ne arī tādēļ sūdzējusi Strautiņu Pēteri. Toreiz viņai bija tikai vienas domas — kā nebūt piespiest Pēteri izpildīt savu solījumu un viņu precēt. Vēl tai rītā, kad bija nolikts termiņš, viņa bij stipri pārliecināta, ka Pēteris neliegsies tiesas priekšā un no turienes viņi taisni dosies pie mācītāja, un viss atkal būs labi. Tomēr ar smagu sirdi viņa jau dažas dienas iepriekš par to visu domāja. Beidzamo nakti viņa nevarēja pat
ne uz acumirkli aizmigt. Viņa vēl nekad nebij pie tiesas bijusi un tādēļ sev visādi to iztēloja. Viņa aiznāks no paša rīta. Ļaužu vēl nekādu, tikai skrīveris un priekšsēdētājs, kā toreiz, kad viņa iesūdzēja Pēteri. Arī Pēteris jau priekšā. Abi viņi ieies tiesas istabā. Skrīveris jautā: «Vai taisnība, Pēter, ka tu solīji Kaču precēt?» Pēteris nolaiž acis un atzīstas. «Nu, tad jums tūliņ jāiet pie mācītāja.» Un abi viņi bez kurnēšanas dodas cauri uz mācītāja muižu. — Brītiņu pavārtījās bez miega, tad viņai galvā atkal cits plāns . Viņa apvilkusies jauno, brūno pusvadmalas kārtu, uzsējusies dzelteno vilnas drāniņu ar zīda cauraudumiem un iet pa teku gar ciema laukiem uz tiesas nama pusi. No ciema iznāk Pēteris. Viņš tāds pat, kādu viņa to
redzēja pirmo reizi: kājās tam garie zābaki ar sīkajām krokām dilbos, pelēkās bukskina bikses ielaistas bez vienas krociņas melnajos, biezajos zābaku stulmos, pelēkais vadmalas kamzolis ar uzplečiem un banstekli uz muguras nesapogāts, sarkanā šalle apmesta ķelpiski gar kaklu un nokaras zemu zemu; zilā cepure ar plato siksnu uz pieres atlikta it labi uz pakauša … Viņa iet drusku lēnāki, un viņš to drīz panāk. «Ko nu, Kač, mēs niekojamies un ejam uz tiesas māju,» viņš saka, sniegdams tai roku, «griezīsimies labāki tūliņ taisni uz mācītāja muižu.» Viņai sirds stipri pukst aiz priecīga uzbudinājuma, un abi nogriežas sāņus uz mācītāja muižu . . . Garā rudens nakts bija izmurgota. Nāca jau uz rīta pusi. Kačas māte sāka
kāsēt savā gultā. Pamodās Ansītis un ieraudājās, viņš bija jāapmierina. Istabiņā pa nakti bija kļuvis diezgan vēss. Kača izgāja priekšnamā, iekūra uguni un uzlika katliņā tauku putru brokastam. Arī māte piecēlās un, vēl arvienu kāsēdama, sāka vērpt. Pamazām svīda gaisma. Šad un tad dzirdēja no ciema puses pabraucam kādu garām. Zeme bija sasalusi, un riteņi sitās pret kruvešiem kā pret akmeņiem. Vītoli un kārtis gatvas žogā bija nosarmojuši. Viss bija ietīts biezā, aukstā miglā. Kača ar māti šorīt nekā nerunāja. Abas jutās nospiestas. Pēc brokasta Kača apģērba savu jauno, brūno pusvadmalas kārtu, uzsēja dzelteno vilnas drāniņu un nolika uz krāģa lielo, pelēko vilnas lakatu, ko ņemt apkārt. Bet vēl arvienu viņa
vilcinājās doties uz tiesas namu. Viņai tā vien bija prātā, ka varbūt iznāks ar Pēteri iešana reizē. Bieži viņa izgāja ārā un nolūkojās uz ciema pusi; bet vēl viss ciems bija tērpts pelēkajā miglā. Beidzot māte sāka skubināt Kaču uz iešanu. «Ko tu nu vairs kavējies? Desmitos tev jau jābūt tiesas namā.» «Vēl, māt, laika diezgan, te jau nav tālu ko iet.» Māte vairs nekā nesacīja, jo arī īsti nezināja laika — pulksteņa viņām nebija. Pēc brītiņa Kača redzēja izdzenam no ciema aitas uz sēju. Nu vairs nebija ko kavēties. Paķērusi vilnaini, viņa ātri steidzās projām. Ceļā viņa neviena nesatika līdz pašam tiesas namam. Te viņa redzēja jau vairākus
apdeķotus zirgus piesietus pie žodziņa. Daži zirgi bija aizjūgti un rati ievilkti nojumā. Kača ļoti izbijās, domādama, ka atnākusi par vēlu. Viņa iesteidzās uzgaidāmā istabā, kurā sēdēja diezgan daudz ļaužu un sarunājās. Padevusi labdienu, viņa apstājās turpat aizdurē. Viņa neuzdrošinājās neviena uzskatīt, ne arī iet un piesēst. Viņai likās, ka visi tai skatītos virsū un zinātu, kādēļ tā atnākusi. Labu brīdi pastāvējusi, viņa pameta acis visapkārt; viņai ļoti gribējās zināt, vai Pēteris jau atnācis. Bet tā vēl nekur nemanīja. Iesākās tiesas sēde. Pagasta ziņnesis šad un tad parādījās durvīs, izsaukdams prāvinieku vārdus. Ļaudis gandrīz visi sagāja tiesas istabā. Tikai tagad Kača iedrošinājās drusku atspiesties uz paša
sola gala. Viņa nebija tagad spējīga par kaut ko domāt. Tikai vienu tā atkārtoja savā sirdī, ka nevajadzējis ne sūdzēt, ne nākt, un lūdza dievu, lai viss izdotos par labu. Bija jau pāri pusdienas laikam. Tiesneši uz brītiņu atpūtās. Uzgaidāmā istabā sanāca atkal vairāk ļaužu. Lielākā daļa no viņiem uzkoda līdzpaņemto pusdienas tiesu. Kačai nebija ēdiens ne prātā. Citiem ienākot, viņa bija piecēlusies no sola un stāvēja atkal aizdurē. Neviļus viņa pagrieza acis pret logu un sajuta, ka viņa stipri pietvīka: caur logu tā ieraudzīja Pēteri. Tas bija atspiedies nojumā pret ratiem un smēķēdams sarunājās ar dažiem pazīstamiem. Iesākās atkal sēde. Ļaužu palika
arvienu mazāk. Tikai pret pašām tiesas beigām ziņnesis sauca Katrīnu Priedīti un Pēteri Strautiņu. Kača nosvieda vilnaini uz sola un žigli iesteidzās tiesas istabā. Bez tiesnešiem un skrīveļa te vairāk neviena nebija. Pēc brītiņa ienāca arī Pēteris. Kača nepacēla nolaistās acis. Tiesas durvis aizvēra.
Attēls seq attēls arabic 2 „Upīša stāstu” pirmizdevuma titullapa Kā skrīvelis nolasīja apsūdzību, viņa ne dzirdēja, ne saprata, vienīgi viņa juta, ka arī deniņos sita kā ar āmuriem. Priekšsēdētājs lika priekšā izlīgt ar labu: abi esot vainīgi, lai precoties. «Kad es būtu ņēmējs, tad jau sen to būtu paņēmis,» viņa dzirdēja Pēteri atsakām un piebildam: «Spriežat, kas tiesa!» Kačai viss apžilba priekš acīm, viņa turpat saļima. Pēc laba brīža viņa tikai pamodās ziņneša istabā un dzirdēja, ka tai piespriests no Pētera astoņi rubļi gadā Ansīša audzināšanai. * Lai gan Kača jutās kā bez spēka, tomēr viņa steidzās jo ātrāki tikt projām
no tiesas nama, apkārt caur mežu, lai to neviens nesatiktu. Viņai ne uz brītiņu neapklusa ausīs Pētera vārdi: «Kad būtu ņēmējs, tad jau sen to būtu paņēmis …» Un Pēteris to nebija kaunējies teikt tiesnešiem, viņai dzirdot, viņai, kurai viņš bija visu, visu solījis un zvērējis mūžīgu uzticību. Un lai tagad viņa ņemtu no tā dažus rubuļus, caur kuriem viņš domā atpirkties no saviem zvērestiem, aizmaksāt viņas godu? Nemūžam viņa neaizskars šo naudu. Viņa strādās dienām un naktīm, skraidīs ogās un sēnēs, pie saimnieka darba, krās grasi pie graša un uzaudzinās savu Ansīti saviem spēkiem vien … Šādām domām viņa pārnāca mājās. Lai gan viņas lolotās cerības nebija piepildījušās, bet viss izvērties šodien otrādi, tomēr viņa jutās, it kā atsvabināta
no smaga sloga. Istabiņā jau bija aizdedzināta mazā glāžu lampiņa, kad Kača pārnāca. Māte sēdēja uz mūrīša blakus garenajam grozam, kurā bija guldīts Ansītis, un mēģināja tam no krūzītes dot iedzert piena. Ansītis raudāja. Ieraudzījis Kaču, viņš apklusa un izstiepa savas mazās, apaļās rociņas viņai pretim. Kača paņēma bērnu un ilgi ilgi to glaudīja un skūpstīja. «Tev vien, tev vien, manu mazo tārpiņ, piederēs mana turpmākā dzīve!» viņa aizgrābti solījās. Ansītis tapa padzirdīts un drīz vien aizmiga. Arī abas sievietes devās šovakar ātrāki pie miera, jo valodas nekādi negribēja veikties. Bez tam Kača, kura līdz šim bija iztēlojusies savu nākotni kopā ar Pēteri, gribēja tagad pārdomāt
visu no jauna pēc tagadējiem apstākļiem. Un vislabākā domāšana viņai bija gultā. Negribot viņai šāvās atmiņā visi šīsdienas piedzīvojumi. Atgādājoties, kā viņi abi ar Pēteri stāvēja tiesas priekšā un Pētera vārdus: «Spriežat, kas tiesa!» — viņa vēl tagad stipri piesarka. Viņa sev nevarēja piedot, ka maz bija ielaidusies uz sūdzēšanu. I Pēteris, i tiesas vīri varbūt pārliecināti, ka viņa tikai gribējusi savu «tiesu», dažus rubuļus no Pētera. Bet viņa tiem pierādīs, ka viņai nevajag ne sarkana graša no tā. Viņai pašai būs nauda, ar ko pārtikt un izaudzināt Ansīti. Ciemā pa vasaru ir vienmēr darbs, kur var kādu kapeiku nopelnīt. Rudenī nāks vaļām meži, sāks braukt uzpircēji, kuri par ogām un sēnēm maksā krietnu cenu, un viņa pelnīs rubuli un vēl vairāk pa dienu. Māte, pa
mājām knubinādamas, varēs paraudzīt Ansīti, tā ka viņa pati netraucēti varēs nodoties darbam . .. Māte, izliekusies no gultas, sāka klepot un klepoja aizraudamās un atņemdamās tik ilgi un dikti, ka Ansītis pamodās. Kača izstiepa roku un sāka kustināt grozu. Māte izklepojās un stenēdama un elsdama ieliecās atkal gulta, un pusdiktā balsī turpināja savus vakara pātarus: «Nākdams nāc, ak mīļais Jēzu, sauc man' manā sirsniņā, ved' man tavā namiņā. Še es ciešu bargu tiesu, pie tev' ir tā prieka viet'; sauc — es labprāt gribu iet…» Kaču mātes vakara lūgšana dziļi aizgrāba. Viņas vārdi skanēja pārliecinoši. Bezspēcīga un slimīga, kāda
tā bija, tā katru brīdi sagaidīja pēdējo stundiņu un varēja nomirt. Ko tad viņa pēc mātes nāves viena pati te iesāktu? Kam viņa, pie darba aizejot, atstātu Ansīti pieraudzīšanai? Visur līdzi ņemt to vēl nevarēja, vēl viņš par mazu . . . Un maz pamazām domu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai, kur māte to visur bija ņēmusi līdzi pie darba. Cik toreiz viss bija citādi! Kaut viņa vēl reizi varētu pārvērsties par bērnu un iesākt dzīvi no jauna! Tēvs ecē saimnieka plēsumā, un māte lasa izecētās saknes. Viņa nosēdināta ežmalā uz seģenes pie lielā kārklu krūma. Atlauzts kārkla zars un iedots viņai priekš dzīvošanās. Viņa lasa mazajiem pirkstiņiem no zara dzeltenos, spurainos zelta bullīšus un no pazarēm pelēkās, glumās aitiņas, saliek no zariem
aplociņu un laiž lopiņus tur ganīties. Saulīte silda, bitītes dūc un šaudās pa bezlapaino kārklu krūmu; šad un tad maiga vēsmiņa uzpūš viņai saldu, mīkstu medus smaržu . . . Citā reizē māte iet līdzināt pļavas no kurmju cēlumiem. Viņa atkal lēkā pa pļavu un lasa dzeltenos, čaugainos vizbuļus, sarkanās samta bezdelīgactiņas un brūnās večpategas ar noliektajām galviņām. No katra stādiņa viņai dveš pretim sava pasaule, ar katru puķīti, kuru viņa loka vaiņagā, viņai sava valoda . .. Ziemā māte ar citām sievām mazgā pie kūpošā tovera veļu. Kamēr māte iziet ar kādu veļas gabalu ārā pie velējamā sola, tikām viņa aizsteigusies līdz žagaru strēķim un sarāvusi pilnu klēpi sarkanu vērsēnu no egļu zariem, pelēku un zaļganu
gotiņu no priedēm un brūnu aitiņu no alkšņiem. Mātes šaurais kalpu kaktiņš noder lopiņiem par ganībām un tēva naglām apkaltās koka tupeles par laidaru . .. Kur tagad palicis viss toreizējais burvīgums? Kāpēc tagad čiekuri ir tikai čiekuri un alkšņu pumpuri tikai alkšņu pumpuri? Beidzamās saldās atmiņas, pie kurām viņa ar patikšanu kavējas, ir īsais skolas laiks. Cik karsti viņa bij raudājusi, šķiroties no skolas un biedrenēm, it kā paredzēdama, ka nu sāksies cits ceļš, cita dzīve … * Kača salīga Rīciņos par meitu un palika tur līdz pat beidzamai vasarai. Te viņa arī iepazinās ar Pēteri.
Viņa jau bija dažus gadus nodzīvojusi Rīciņos, kad saimnieks salīga puisi no kaimiņu pagasta. Neviens no Rīciņu ļaudīm to nepazina līdz pat Jurģu dienai, zināja tik no saimnieka, ka to sauc Pēteri. Visi gaidīja to ar ziņkārību atnākam Jurģu dienā pēc zirgiem. Bet viņš neieradās līdz pat vakaram. Pa nakti viņš bija atnācis un no rīta agri aizgājis pie darba. Kača to pirmo reizi redzēja tikai vēlāki pie brokasta galda. Viņš ar visiem runāja tik vaļīgi, it kā tas būtu te vecs un vecs pazīstams. Arī ar Kaču viņš uzsāka valodu, jautādams, kāda karote vēl esot neieturēta un kādu zīmi viņš tai lai iegriežot. Pēc brokasta Pēteris uzkāpa uz zirgstaļļa augšas, kur bija pārgulējis pa nakti, un nonesa no turienes nelielu vīšķīti
raibā lakatā, un uzlika to uz plaukta pie viņam ierādītās gultas. Visi aizgāja pie darba. Sievietes ar saimnieku dārzā pie dobju taisīšanas. Kača palika nomazgāt traukus. Viņa nevarēja nociesties, neaplūkojusi Pētera sainīti tuvāki. Lakatiņā bija iesiets raibs bojas krekls, sakaltušas, apvalkātas pastalas, pāris nātnu bikšu, dažas kastītes špicku un pakiņa tabakas. Kačā šie daikti atstāja nepatīkamu iespaidu. Vai tā bija visa viņa manta? Vai tādēļ vien viņš nebij nācis pēc. zirgiem, ka tam nebija ko vest? Bet nākamā svētdienā Pēteris izlūdza zirgus aizbraukt pēc savām mantām. Pret vakaru viņš pārbrauca un atveda nelielu lādeli. Nokopis zirgu, viņš ienesa lādeli klētī, bet tūliņ iznāca no turienes ar lielām harmonikām, nosēdās uz trepītēm un sāka
spēlēt un zvanīt. Sanāca visi māju ļaudis, ieradās arī daži cieminieki, un tūliņ no pirmā acumirkļa Pēteris bija ne vien Rīciņos no visiem labi ieredzēts, bet visā ciemā. Kača vēlāki raudot vislielāko vainu piešķīra taisni Pētera spēlēšanai. «Varbūt es tagad nebūtu tik nelaimīga, ja viņš nebūtu uzvarējis mani ar savu spēlēšanu,» viņa bieži domās žēlojās. Pirmais gads ar Pēteri pagāja Rīciņos ļoti jautri un ātri. Pienāca otrs pavasars un vasara. Pēteris pa vaļas brīžiem arī tagad spēlēja, bet Kača vairs nestājās dejotāju pulkā. Viņa sēdēja domīgi nomaļus. Dažreiz varēja pat noskārst no viņas acīm, ka tā raudājusi. Arī Pēteris bija bieži saīdzis, bet katru
reizi tikai uz īsu laiciņu. Tā pagāja visa vasara. Uz rudens pusi Kača manīja, ka visi mājnieki sāka no viņas atrauties un šad un tad kopā paslepšus čukstēja. Visnicinošāki izturējās pati saimniece pret Kaču un aplinkus reižu reizēm izmeta diktus vārdus, par ko citi čukstēja. Beidzot reiz, kad saime ēda pusdienu, no kambara atskanēja saimnieces skarbā balss: «Un to es tev saku, saimniek, ka es savā pajumtā tādu negodu necietīšu. Gādā, ka šī vazaņķe top projām no mūsu mājām!» Ēdēji visi uzreiz apklusa. Kača pietvīka, atstāja galdu un aizsteidzās uz klēti. Te viņa pakrita uz šķirsta un sāka elsot. Pirmā brīdī viņai likās, ka tai atliek tikai viens ceļš — mesties dīķī. Bet tikpat
ātri, kā šīs domas bija radušās, viņas atkal izgaisa. Vēl viss varēja izgriezties par labu — Pēteris taču nedrīkstēja viņu tā atstāt. Visi bija paēduši un posās pie darba. Saimnieks iznāca beidzamais un gāja taisni uz kalpu klēti; viņš atnesa Kačai viņas vēl pienākošos algu. «Tu pati zini, ka neesi vairs nekāda strādātāja un ka esi izdzīvojusies,» viņš teica. «Tavu mantu es likšu pat rītā aizvest pie tavas mātes.» Kača visu laiku neatsacīja ne vārda un neatņēma lakatu no ģīmja; brīdi pa brīdim viņa tikai iešņukstēdamās paraustījās. Saimnieks nolika naudu uz šķirsta un aizgāja. Tātad viņa nu bija izraidīta no šejienes. Ar kādu ģīmi viņa rādīsies
mātei? Ko viņa sacīs? Vai varbūt viņa jau zin? Visu rudeni viņa bija baidījusies tai rādīties. Varbūt arī māte to padzīs? Tad patiesi viņa nezināja, ko iesākt. Visādā ziņā viņa nosprieda nogaidīt tepat Rīciņos līdz vakaram, izrunāties vēl ar Pēteri un tad iet pie mātes. Kača nogaidīja, kamēr visi bija aizgājuši pie darba, tad viņa tikai devās uz istabu salasīt savas lietas. Visu sakārtojusi un sasējusi, viņa atnāca atpakaļ klētī un gaidīja te vakaru. Viņa domāja un domāja, kā tai vislabāki satikt Pēteri un izrunāties ar viņu par visu vienatnē. Līdz šim viņš vienumēr bij atrunājies, ka vēl laika diezgan priekš uzsaukšanās, bet nu viņš taču to vairs nevarēs, kur viņa, tā sakot, padzīta viņa dēļ. Viņa nosprieda Pēteri pasaukt, kad tas
nāks vakarā kopt zirgus. Iekšā viņa vairs negribēja iet, jo tai bija kauns rādīties māju ļaudīm. Pienāca vakars. Pirmās ieradās sievietes, sagaidīja lopus un aizgāja ar slaucenēm uz laidaru. Vīrieši pārnāca diezgan vēlu, kad uguns jau bija iededzināta, un sēdās tūliņ pie vakariņām. Uz galda noliktās lampas uguns atspīdēja gandrīz līdz klēts durvīm. Šad un tad ēdēju roku milzīgās ēnas pārlaidās pār apspīdēto sētu. Kačai negribējās ēst; viņa tik vēlējās, kaut Pēteris ātrāki paēstu un nāktu kopt zirgus. Daži piecēlās no galda. Pēteris vēl arvienu sēdēja, runāja un smējās, kā parasts. Kača nevarēja saprast, kā viņam tagad bija iespējams tērzēt un smiet, kur viņa tik nelaimīga. Beidzot arī viņš
piecēlās un aizgāja uz durvju pusi pie savas gultas. Pēc brīža viņa dzirdēja namā vīriešu balsis. Divi nāca uz zirgu staļļa pusi. Viens no tiem bija vecais Ādams, to viņa pazina no kāju šļūkšanas; otram vajadzēja būt Pēterim. Saimnieks varbūt bija palicis istabā. Viņa dzirdēja zirgu bubināšanu, durvju klabēšanu, ūdens liešanu; viņa piegāja pie durvīm, lai ietu Pēterim pretim, kad tas nāks ārā no staļļa. Bet tai pašā brīdī viņa izdzirda kaimiņu sētā harmonikas spēlēšanu un zvanīšanu, taisni tāpat kā toreiz, svētdienas vakarā pēc Jurģiem. Spēlētājs cits nevarēja būt kā Pēteris, jo viņš vien tā prata spēlēt. Tātad viņš nemaz šovakar nebija nācis kopt zirgus! Viņa pieķērās pie durvju stenderes
un klausījās. Iznāca saimnieks ar veco Ādamu un aizslēdza stalli. «Jāaizslēdz arī kalpu klēts,» saimnieks teica un pienāca pie klēts. «Ko tu, Kač, vēl esi te?» viņš likās brīnāmies. «Mēs domājām, ka tu jau sen esi projām.» Kača nezināja, ko atteikt, paņēma drānu un aizgāja. Viņa devās lēnām uz kaimiņu sētas pusi, no kurienes atskanēja spēlēšana un dažas jautras balsis. Viņa pienāca pie pašiem vārtiem, apskatījās pie resnā vītola un gribēja te nogaidīt, kamēr Pēteris nāks atpakaļ. Sētā patlaban daži dejoja. Pēc brītiņa apklusa spēlēšana. «Kāpēc tad jūsu skaistā Kača neatnāca šovakar padancoties?» ieprasījās kāda no meitām. «Dzird melšam, ka viņa
no šīs dienas devusies savā maizē.» «Varbūt gan,» atbildēja Kačai sen pazīstamā Rīciņu Edas balss. «Pie vakariņām jau arī vairs nenāca, bet sēž klēti sačurinājusies. Nez ko tur gaida?» Pēteris neko nepiebilda, bet sāka atkal spēlēt. Kačai tas bija smags sitiens. Tātad pa visu ciemu jau izskanējis viņas negods. Visur viņu nosoda un pat Pētera priekšā, it kā tas pie visas nelaimes nebūtu tāpat līdzi vainīgs. Un arī viņš nemēģina viņu aizstāvēt, jo varbūt pats arī pārliecināts par savu nevainīgumu. Varbūt viņš pat tīšām nebija gājis kopt šovakar zirgus, bet atnācis te, lai viņa ar to vairs nedabūtu satikties . .. Kačai bija tikko vēl spēka noturēties uz kājām, kamēr iztika ārā no ciema lauku
malā. Te viņa atsēdās un ilgi ilgi pūlējās par kaut ko domāt, bet nespēja sakārtot savas domas. Bija jau labi pavēlu, kad viņa nonāca pie gatvas beidzamajiem vārstuļiem, kur bija viņas mātes būdiņa. Viņa pieklauvēja pie loga un lūdza, lai to ielaižot iekša. «Ko tu, meit, nāci tik vēlā naktī?» māte vaicāja, ielaidusi Kaču iekšā. Viņa gribēja iededzināt uguni, bet Kača to tai neatļāva, pierunādama māti doties atkal gultā un, nometusies pati turpat pie gultas uz ceļiem, atspieda savu sakarsušo galvu pret sagulēto vālīšu kusli. Kādus vārdus viņa bija lietojusi, atklājot savu sirdi mātei, un kādu iespaidu tie atstāja mātes sirdī, viņa nezināja, bet juta tagad mātes karstās asaras ritam sev matos, uz kakla, ģīmja, manīja glāstus no viņas
kaulainajām rokām, kuras tai izlikās tik mīkstas kā vēl nekad. Un ne vārdiņa pārmetuma. …Kača cieti apkampa savas vecās mātes izdēdējušo kaklu, skūpstīja viņas rokas un slacīja tās savām asarām, ne vairs rūgtuma un izmisības asarām, bet saldam, atvieglinošām pateicības asarām.
TUMŠAS DIENAS NOSPRIEDU slēpt no Martas patiesību. Viņa gaidīja mani dzelzceļa stacijā. Kad lokomotīve nosvilpās un sāka iet lēnāki, es nodrebēju, nosarku un vēlējos, kaut vilciens grieztos vēl atpakaļ un aiznestu mani tāļu jo tāļu pasaulē, ka man nekad nebūtu jāskatās Martai acīs, nebūtu jādzird viņas balss, nebūtu jāatbild uz viņas jautājumiem. Vilciens nostājās, visi līdzbraucēji aizsteidzās; arī es paņēmu čemodānu un kāpu pa trepītēm no vagona ārā, bet jutu, ka man nav spēka. Marta tūliņ piesteidzās, saķēra čemodānu, un es kaut kā aiztiku līdz ratiem. Uztraukti viņa mani jautāja, kas man noticis, un gribēja mani tūliņ vest
pie ārsta, bet es viņu mierināju, ka man tikai drusku reibst galva, tādēļ, ka sēdēju atmuguriski vilcienā, un lūdzu tūliņ braukt uz mājam. Ceļā viņa mani gribēja uzjautrināt un stāstīja par mazo Kārlīti, ka tas viņai šorīt pabraucis gabaliņu līdzi un nosolījies arī vakarā tecēt pretim, kad ieraudzīšot braucam papiņu ar mammiņu. Mazā Anniņa gan vēl palikusi guļot, un to viņa noskūpstījusi šūpulī. Es domās noskatījos uz saviem abiem bērniņiem, un man vēl vairāk sažņaudza sirdi. Marta stāstīja šo to tālāk, bet manas domas, man pašam negribot, gāja savu ceļu, tā ka es pat nedzirdēju un nesapratu, ko viņa runā, un nebiju spējīgs viņai atbildēt. Beidzot arī viņa apklusa. Bet pulss
man pakausī stipri sita, un katrs sitiens man atgādināja, ka esmu noziedznieks, noziedznieks pret savu tik karsti mīļoto sievu un saviem abiem nevainīgajiem bērniņiem. Krēslā piebraucām pie skolas nama. Iznāca groša ar Kārlīti mums pretim. Izvairījos Kārlīti skūpstīt uz mutes un arī Anniņu, kura man stiepa no šūpļa pretim savas kailās rociņas, noskūpstīju uz galvas. Vakariņās izdzēru tikai glāzi tējas un lūdzu Martu man tūliņ pataisīt guļu uz sofaja. Kamēr pie mums uzturas groša, es guļu vienmēr lielajā istabā uz sofaja. Atvadoties no Martas, es atdevu viņai naudas maku ar kādiem trīsdesmit rubļiem. «Tātad tu dabūji honorāru?» groša
izbrīnījusies ievaicājās. Viņa, likās, manu saīgumu, nogurumu un galvas sāpes izskaidroja ar to, ka varbūt nebūšu dabūjis par iespiesto stāstu atlīdzību, kādēļ es vien visvairāk braucu uz Rīgu. Viņai to nevar ņemt ļaunā. Viņa dzīvē nākusi pie atzīšanas, ka nauda ir viss. Un beigu beigās viņai arī taisnība: vai viņas otrs znots nesēž tur pagasta namā aiz zaļā galda un neraksta ar salīkušu muguru no agra rīta līdz vēlam vakaram vienu papīru pēc otra, lai saņemtu mēnesī divdesmit piecus rubļus? Vai mani nesaista šie paši divdesmit pieci rubļi pie putekļainās klases, vai es par tiem nepārdodu savus jaunības spēkus, savu veselību un reizē ar to arī savu un savējo nākotni? Vakar es vēl tā nedomāju.
Jauku cerību un laimīgas pašapziņas pilns es piegāju redakcijā. Nedomāju tik daudz par honorāru kā par to, ko redaktors man sacīs par pašu stāstu, kas viņam tur paticis, kas nepaticis, kādi viņa ieskati par to. Iegāju pukstošu sirdi redaktora istabā. Viņš sēdēja aiz galda, kas bija papīriem apkrauts, un rakstīja. Teicu viņam savu vārdu. Viņš pasniedza roku un nolūkojās manī vaicājoši. Redzēju, ka ar manu vārdu vēl nepietiek, lai atgādinātu manu stāstu, un tādēļ teicu, ka nodrukāts tāds un tāds mans stāsts. Jā, jā, viņš atminoties, ticis gan tāds drukāts. Mani uzaicināja piesēst, kamēr ekspedīcijā saskaitīs drukas slejas. Un redaktors atkal rakstīja, un es sēdēju un klusi lūkojos visapkārt pa redakcijas
istabu. Zem rakstāmā galda pamanīju lielu, biķerveidīgu, no zālēm pītu kurvi. Tātad tas bija tas papīru kurvis, kurā varbūt arī atradās daži mani manuskripti. Nogaidīju, kamēr redaktors pacēla galvu un mērcēja spalvu tintē, tad ieprasījos par citiem saviem manuskriptiem, uz ko dabūju atbildi, ka neesot iespējams atminēt katru iesūtījumu, lai skatoties redakcijas atbildēs, tur tiekot paziņots. Patlaban kāds jauns cilvēks pavēra durvis un ienāca uz pirkstu galiem. No drēbēm redzēju, ka arī viņš ir no zemēm, tāpat kā es. Redaktors pacēla galvu un prasīja, ko viņš vēloties. Viņš vakar esot pienācis apjautāties, vai viņa raksts tapšot nodrukāts, un viņam sacīts, lai pienākot šodien.
Jā, tas tikšot gan izlietots, redaktors atminējās. Jaunais cilvēks piesarka, paklanījās, noteica paldies un uz pirkstu galiem atkal izgāja. Man metās kauns, ka es par savu stāstu pienācis saņemt maksu, kur citi saka paldies par to vien, ka apsola izlietot. Gribēju jau piecelties un iet projām, kad redaktoram ienesa papīra lapu. Viņš to izlasīja, apdomāja, uzrakstīja dažus vārdus un, man to pasniegdams, sacīja, ka pie kases man izmaksāšot divdesmit astoņus rubļus. Saņēmu ekspedīcijā naudu un steidzos ārā uz ielas. Biju laimīgs tajā apziņā, ka man kabatā ir pirmo reizi nauda, kas ienākusi, tā sakot, pa virsu, kas nav ieskaitīta budžetā. Par to varēšu
iegādāties dažas nepieciešamas grāmatas, nopirkt Martai, kas viņai vajadzīgs, un pārvest bērniem kādas mantiņas. Tādās domās gāju arvienu uz priekšu bez kāda mērķa, kad atminējos, ka man kabatas grāmatiņā piezīmēts viss, ko gribēju te Rīgā izdarīt un iegādāties. Pavirzījos uz kanāla pusi un nosēdos ēnā uz solīša, lai pārskatītu piezīmes. Pirmā vietā stāvēja redakcija. Tā kā tur biju patlaban bijis, tad to izsvītroju un skatījos tālāk. Otrā rindā stāvēja: «Pie ārsta — par klepu», un turpat bija apzīmēta ārstu konsultācijas adrese un elpošanas orgānu speciālista pieņemamās stundas. Bija tūliņ jāiet, lai nenokavētos. Uzgaidāmā istabā sēdēja labi daudz cilvēku. Es biju drusku uztraukts un nokusis no ātrās iešanas un kāpšanas pa
trepēm un tādēļ biju priecīgs, ka man tik daudz slimnieku priekšā, dabūšu pasēdēt un atpūsties. Uzgaidāmai istabai izgāja patlaban cauri zems, plecīgs, sirms kara ārsts ar sudraba pagoniem un nokārušos vēderu. Tūliņ iznāca feldšers un pamāja ar roku kādam zēnam, kurš sēdēja pie loga, un ielaida viņu ārsta istabā. Pēc tam feldšers pienāca pie manis un prasīja, kas man par slimību. Izdzirdis, ka man klepus, viņš teica, ka drīz vien būšot man jāiet iekšā, jo patlaban pieņemot krūšu slimniekus. Pēc zēna iegāja divas dāmas, un tad pienāca mana reize. Ārsts sēdēja atzveltnes krēslā un grozīja rokās stetoskopu. Viņš man kaut ko krieviski prasīja, bet es nesapratu un arī
nesadzirdēju. Feldšers jautāja man latviski, par ko es sūdzoties, un tā stājās starp mani un ārstu par tulku. Es arī nesacīju, ka protu krieviski, jo tā nebūtu pratis tik labi izteikt, kas man īsti kait. Izģērbos. Ārsts atlika stetoskopu, brītiņu noskatījās manī un lika man pagriezt muguru. Tad viņš pāris reizes pieklapēja labā pusē augšā, krūšu galā, pēc tam tāpat kreisajā pusē, tad zemāk labajā pusē un pret sirdi kreisajā pusē. No sirds viņš ātri pārgāja atkal uz labo pusi, nolieca galvu un brītiņu noklausījās manā elpošanā, savu ausi cieti piespiedis man pie krūtīm. «Te jums ir kandidāts pilnos ziedos,» viņš krieviski teica feldšeram. «Paklausieties te, starp trešo un piekto ribu,, cik zīmīgi izmanāma kaverna.»
Feldšers sniedzās pēc stetoskopa uz galda. «Stetoskops nav vajadzīgs. Tāpat dzirdēsit tai vietā dvašas pārtraukšanu.» Feldšers sāka klausīties un piebalsoja ārstam. «Vispārīgi tipisks slimnieks,» ārsts turpināja skaidrot feldšeram, «augstu augumu, garu kaklu, nolaistiem pleciem, iekritušām krūtīm, izspiestiem plecu kauliem. Tāpat arī no ģīmja raksturīgs: savādais spīdums acīs un asais sarkanums vaigu galos. Prasāt, — viņš krēpās jau manījis asinis?» Es, zināms, nekad nebiju manījis asinis, jo nebiju nekad tuvāki aplūkojis savas krēpas. Tad viņš vēl prasīja caur feldšeru, kā es pa naktīm guļot, vai svīstot un kāda man
ēstgriba. Ēstgriba man patiesi nebija nekāda beidzamā laikā, tāpat arī miegs bija grūts; svīst gan pēdējās naktīs vairs nesvīdu, bet ziemā un vēl pēc skolas slēgšanas gan bieži svīdu pa naktīm. Ārsts sāka rakstīt recepti un norādīt caur feldšeru, kā man jāizturas: jāuzturoties vienmēr tīrā gaisa, ne ar ko neesot jānodarbojas, jāēdot spēcinoša barība — olas, svaiga gaļa, svaigs piens, jādzerot ne visai stiprs vīns. Pēc kāda laika atkal lai pienākot. Noliku uz galda noteiktās trīsdesmit kapeikas un devos projām. Feldšers man vēl pie durvīm pasniedza apdrukātu lapiņu, aizrādīdams, ka tā esot viņu aptiekas adrese, lai tur ņemot zāles. No uztraukuma nebiju spējīgs ne
domāt, ne iet. Apsēdos ārpusē uz trepēm un turēju rokā abas lapiņas — recepti un aptiekas adresi. Plaušu dilonis! Plaušu dilonis! Tātad man bija plaušu dilonis. Sviedri man plūda no visām malām, un pakrūtī sajutu tādu nespēku, ka baidījos piecelties, jo zināju, ka nenoturēšos uz kājām. Pa trepēm nāca un gāja jauni slimnieki. Visi noskatījās ar izbrīnu manī. Biju varbūt ģīmī ļoti pārvērties. Pagāja garam pa trepēm augšā cits ārsts, arī pagonos, tievām, garām, kājām. Tātad mana speciālista pieņemamās stundas beigušas, viņš nāks varbūt kopā ar feldšeru un, mani ieraudzījis, varbūt atkal teiks: «Redzat, te jums ir mūsu kandidāts pilnos ziedos. Paskatieties tik, cik tipisks
garais kakls, nošļauktie pleci, iekritušas krūtis …» Es piecēlos un gāju kā varēdams tālāk. Uz ielas skatījos pēc fūrmaņa, bet neviena nebija tuvumā. Ielas otrā galā redzēju vienu stāvam. Pametu tam ar roku, bet viņš mani neievēroja; varbūt kādu gaidīja. Aptieka nebija tālu, gāju tāpat. Garāmgājēji steidzās man pretim un garām, kā man likās, ar neparastu skubu. «Kad jums būtu dilonis, tad jūs gan tā neskrietu,» es īgni nodomāju. Aptiekā uz soliem sēdēja vairāki. Ieraudzīju te arī to zēnu, kurš pirmais iegāja ārsta kabinetā. Nodevu recepti kādam jaunam cilvēkam aiz treliņiem. Viņš paskatījās receptē un tad uzlūkoja mani. «No receptes viņš uzzināja, ka esmu
tipisks kandidāts,» es nodomāju un gaidīju, ka viņš man ko teiks, bet viņš klusu pasniedza recepti kādam sirmgalvim ar pliku pakausi un pats sāka steidzīgi rakstīt kādā lielā grāmatā. Sirmgalvis ar pliko pakausi mani uzaicināja piesēst un teica, ka būšot jāuzgaida kādu pusstundu. Apsēdos. Un atkal man ausīs skanēja ārsta vārdi feldšeram: «Kandidāts pilnos ziedos… Izmanāma kaverna starp trešo un piekto ribu.» Neviļus mana roka pacēlās pret to vietu, bet nekā sevišķa neatradu; pat zem vestes nekā nesajutu. Ārsts varbūt maldījies! — man iešāvās galvā laimīgas domas. Varbūt nemaz nav tik vārīgi. Es taču nemaz nejūtos tik slims, bet gāju pie ārsta tikai tādēļ, ka pie izdevības biju
Rīga un jutu pēdējā laikā vispārīgu nogurumu un klepu. Zināms, viņš maldījies! Un šīs domas man atdeva cik necik spēkus. Bet ausīs tomēr vēl skanēja tipiskais kandidāts, garais kakls, nolaistie pleci, iekritušās krūtis un izspiedušies plecu kauli. Neviens plaušu slimnieks neticot savai slimībai līdz pat beidzamajam. Vai ar mani nevarēja būt tas pats? Nē, vajag dabūt zināt skaidrību. Uzreiz man iešāvās prātā, ka būtu jāpalūdz vecajam sirmgalvim ar pliko pakausi, kurš gatavo man zāles. Viņam visu mūžu bijušas darīšanas ar slimniekiem, viņš patiesi zinās. Un nezinu, kādēļ biju stipri pārliecināts, ka sirmajam ārstam ar sudraba pagonām un nokārušos vēderu
nevar ticēt, bet uz sirmo aptieķnieku ar pliko pakausi var palaisties pilnīgi. Nospriedu viņam visu izteikt, kad viņš man dos zāles, un lūgt padomu. Recepti piestiprinājis, viņš pagriezās pret mani un teica: «Šīs kapseles jums jāieņem trīs reizes dienā ēdot. Turiet zāles sausā vietā, citādi želatīna var atlaisties.» Un viņš man pasniedza iegarenu, apaļu, grabošu kastīti. «Vai man patiesi dilonis?» es uz reizi ieprasījos. Viņš apmulsa un skatījās man acīs. Šādu jautājumu viņš laikam nebija sagaidījis. «To nevar zināt,» viņš pēc brītiņa atteica. «Jums parakstīts kreozots, to mēdz dot plaušu slimniekiem.» «Nē, sakiet man taisnību, — kā jūs domājat, vai man ir dilonis vai ne?» stājos
viņam virsū. Plijos, lūdzu un izskaidroju, ka tas katra pienākums sacīt patiesību, jo dilonis ir lipīga slimība un neesmu taču vairs mazais bērns, no kā patiesība jāslēpj. Man jāzina skaidrība, jo arī man katrā ziņā ir savi pienākumi pret savu sievu un bērniem. «Vai jūs precējušies?» sirmgalvis ar pliko pakausi prasīja, lai būtu kaut kas ko teikt. Redzēju, ka viņam mana uzstāšanās bija nepatīkama, jo visi klātesošie piegrieza mums savu vērību. Sirmgalvis nezināja, ko ar mani iesākt. Bet es tajā brīdī biju pārliecināts, ka man ir tiesības prasīt no viņa visu patiesību, un vēlreiz uzbudinātā balsī atkārtoju, ka man ir savi pienākumi pret sievu un bērniem. «Vienīgais, ko varu darīt, — došu jums krietna speciālista adresi. Viņš jums
izskaidros jūsu stāvokli, un uz viņu var pilnīgi palaisties, par to galvoju. Tikai viņš par vizīti ņem trīs rubļus.» Pateicos sirmgalvim, paņēmu grabošo zāļu kastīti, jaunā speciālista adresi un aizgāju. Drīz sēdēju viņa kabinetā un stāstīju par vizīti pie pirmā ārsta, par manām bailēm, par aptieķnieku, ka tas mani sūtījis pie viņa, un ka tagad lūdzu no viņa visu patiesību, un atkal aizrādīju uz pienākumiem pret sievu un bērniem. Viņš sāka mani mierināt, izjautāja, ar ko nodarbojos, kāda mana rocība, kas bijuši mani vecāki, vai tie vēl dzīvi, kā tie miruši, cik man brāļu un māsu, ar ko tie nodarbojas un kā tiem ar veselību. Viņš arī prasīja, kad es pirmo reizi sācis manīt pastāvīgu klepu. To nevarēju skaidri
noteikt, tikai atminu, ka tas bija jau skolas laikos, beidzamos gados. No tā laika vairs neatminu, kad es vēlāki nebūtu klepojis. Sēdēju tā labu brīdi. Nolūkojos ārsta baltajā bārdā, kuplajās uzacīs, piemīlīgajās acīs un aizmirsu pavisam, ka esmu sveša ārsta priekšā. Atbildēju uz viņa jautājumiem un stāstīju viņam arī no sevis, ko viņš nemaz neprasīja. Tā es nezin kādēļ pastāstīju, ka rakstu priekš avīzēm un ka šodien nupat saņēmu honorāru par saviem rakstiem — divdesmit astoņus rubļus. Viņš izklausīja manas plaušas no priekšas un no muguras puses, kamēr man bija jāstāv drīz ar paceltām, drīz ar nolaistām rokām. It īpaši rūpīgi viņš izklausīja krūšu labo pusi starp trešo un piekto ribu, kurā vietā pirmais ārsts bij
atradis zīmīgo kavernu, un ap otro ribu kreisajā pusē un ap sirdi. Pat pirkstu nagus viņš man aplūkoja un jautāja, vai man neesot dažreiz notirpuši, auksti pirkstu gali. «Tagad pa vasaru ne, bet pa ziemu un pavasari to manu ļoti bieži.» Viņš man lika apģērbties, pasniedza tukšu glāzi un teica, lai es tur iespļaujot krēpas, kad klepošot. Krēpas man vienmēr sakrājas rīkles galā, un es varu kāsēt un spļaut katrā brīdī, kad tikai gribu, izņemot biežos gadījumus, kad jau sakrājies tik daudz, ka jākāsē pret paša gribu. Tādēļ tūliņ iekāsējos, iespļāvu glāzē un atdevu viņam atpakaļ. Ārsts piegāja pie loga, skatījās labu brīdi glāzē un tad to atlika. Ārsts nosēdās savā vietā un jautāja,
vai man varbūt nebūtu iespējams uz kādu laiku aizceļot uz Itāliju vai pa ziemu vismaz uz Krimu? «Bet kur tad mana skola?» «Skolotāja amats jums jāatstāj pavisam. Jūs nedrīkstat ne ar ko nopūlēties. Uz pilnīgu izveseļošanos tikai tad var cerēt, ja pavada laiku vienmēr tīrā gaisā un ne ar ko sevi nenogurdina.» Manī sacēlās atkal agrākais uztraukums un nepacietība, un, it kā ārsts būtu vainīgs pie manas slimības, teicu viņam uzbudinātā balsī: «Ja atstāju skolu, tad nenomiršu vis ar diloni, bet bada.» Ārsts nelikās dzirdam manus vārdus, bet turpināja tikpat mierīgā balsī: «Tā jums varu ieteikt ēst spēcinošu barību, dzert vīnu un pieņemt kreozotu.»
Ar to viņš apstiprināja manu nāves spriedumu. No viņa iznācis, devos tūliņ uz dzelzceļa staciju un nosēdos gaidīt vilcienu. Līdz vilciena atiešanai vēl bija ilgs laiks, bet jutu tādu nogurumu, ka negribēju ne pakustēt. Iepirkumi visi bija aizmirsti, domāju tikai, ka esmu kandidāts, nāves kandidāts pilnos ziedos. Un vēl kāds kandidāts? Tāds, kam sekos pakaļ viss, kas tam šajā pasaulē svēts un dārgs. Jo nevar būt, ka Marta un abi mazie nebūtu arī jau uzņēmuši slimības dīgļus. Un, ja arī viņi paliktu dzīvi, kas ar viņiem būs, kas viņus apgādās? Un visi pārmetumi, kas man līdz šim bija pret citiem, griezās tagad vienīgi pret mani pašu. Kādēļ man vajadzēja precēties, saistīt vismīļākā cilvēka likteni
ar notiesātā dzīvi? Kādēļ radīju mazās dzīvībiņas uz postu un nelaimi? * Kad guļa bija uztaisīta, es tūliņ aizgāju. Apgulies sāku pārdomāt, kas man tagad darāms, kā man izturēties pret savējiem. Pirmās domas man bija sūtīt Martu ar bērniem pie viņas māsas, pie tiesas skrīvera, savu algu dot viņiem tur un pašam te kaut kā iztikt. Ar to viņi būtu glābti no slimības pielipšanas. Un sāku jau tēlot savu dzīvi te vienam pašam, kā te būtu ierīkojies, kur gulēšu, ko darīšu, kā katru sestdienu pēc stundām iešu uz tiesas namu apmeklēt Martu un mazos . . . Kamēr visu to tēlojos sev priekšā, ienāca Marta uz pirkstu galiem ar sveci rokā. Es instinktīvi aizvēru acis un izlikos aizmidzis. Baidījos, ka viņa man sāks kaut
ko prasīt. Viņa lēni pienāca man klāt, nolūkojās brītiņu manī un, pārliecinājusies no manas vienmērīgās elpošanas, ka es guļu, noliecās, viegli noskūpstīja mani uz pieres, aizsprauda man pie kakla apsegu, paraudzīja, vai durvis aizslēgtas, un tikpat lēni atkal atgāja atpakaļ. Es atvēru atkal acis un sāku pārdomāt, kādēļ biju izlicies aizmidzis, kādēļ negribēju parunāt ar Martu, uzticēt viņai savus plānus un domas kā līdz šim. Kādēļ uz reizi tāda pārvēršanās? Līdz šim nebija ne vismazākās vēlēšanās, ne visniecīgākās iedomas, kuras nebūtu viņai uzticējis. Katru vakaru mēs ilgi jo ilgi pārrunājām par dienu, ko bijām pavadījuši kopā vienās sienās. Un tagad biju izbraucis Rīgu, piedzīvojis tik daudz, un visu ceļu man nebija ne vārdiņa priekš
viņas, un tagad izlikos aizmidzis, lai nebūtu viņai nekas jāsaka. Baidījos no patiesības. Kā viņa uzņemtu šo briesmu vēsti? Viņa sāktu turēties no manis atstātu, sāktu mani nīdēt, papriekš klusu pie sevis, tad atklāti, ka es to saistījis pie sava nelaimīgā likteņa. Un to viņa darīs ar pilnu tiesību, tā sevis, kā visvairāk arī bērnu dēļ. Viņa tos mīl tāpat kā es. Man viņu dēļ nebūs ilgi jācieš, redzēšu tos, kamēr mazi, bet Martai viss mūžs būs ar tiem jāpavada kopā bez atspaida, bez līdzekļiem, nabadzībā … Un ja vēl tie mantotu no manis slimības dīgļus? . . . Sajutu, ka biju vispāri vienos sviedros. Vajadzēja pārmainīt citu veļu, bet veļas skapis bija guļamā istabā, un man negribējās viņus tur traucēt. letinos deķī un raudzīju aizmigt. Sāku skaitīt, no
viena sākot, tāļāki; biju saskaitījis jau dažus simtus, bet no iemigšanas nebija ko domāt. Ar muti skaitīju, bet domas gāja savu ceļu. Manīju, ka man metas auksti. Pasniedzos pēc svārkiem uz krēsla, lai ar tiem apsegtos. Svārku kabatā nograbēja zāļu kastīte. Nu tik atminējos, ka pie vakariņām nebiju ieņēmis zāles. Attaisīju klusu kastīti. No turienes plūda pretim asa kreozota smaka. Izņēmu apaļu, iegarenu kapselīti turku pupas grauda lielumā un uzliku uz mēles. Tagad tikai atģidu, ka vajag ūdens, ka tāpat nenorīšu, un uz pirkstu galiem līdu uz ēdamistabu pie grafīnes. Atgriezies nospriedu šim brīžam neko nesacīt Martai par slimību, noglabāju zāļu kastīti aiz sofaja atsperes un likos atkal guļā. Vārtījos bez miega līdz pat rītam. Gaiļi jau sen dziedāja: dzirdēju
pa lielceļu dažus jau braucam, kad sāku pamazām visu aizmirst. Kad no rīta atmodos, man sāpēja visa galvas kreisā puse. Tas ar mani atkārtojas katru reizi, kad pa nakti nevaru aizmigt. Kārlītis jau bija nomazgājies un nosukājies un pienāca man sacīt labrītu. Viņš pēc paraduma tiecās mani noskūpstīt uz lūpām, bet es izvairījos no tam, teikdams, ka man ir iesnas. Viņš nopietni paskatījās uz manu veselo degunu, bet noticēja, jo biju viņus tā pieradinājis tādēļ, ka arī pa jokam nerunāju ar viņiem nekad nepatiesību. Viņš neko nesacīja, bet skatījās savām lielajām, zilajām acīm man virsū. Sapratu, ka viņš domā, ka es viņam no Rīgas ko pārvedis. Mani pārņēma kauns un žēlums, uzlūkojot nevainīgo bērnu. Jutu,
ka man acīs lasās asaras. Apkampu viņu un teicu, ka Rīgā es piepeši ļoti saslimu un nepaguvu viņam neko nopirkt. «Vai tu vēl esi slims?» viņš prasīja. «Vēl man sāp galva, manu mīļo dēliņ,» es atteicu, aizsūtīju viņu projām un sāku celties augšā. Pie brokasta galda manīju, ka sievasmāte nolūkojas uz mani ļoti spīvi. Varēja redzēt, ka viņa grib ar mani nopietni par ko pārrunāt. Visvairāk tādas sarunas no viņas puses grozījās ap saimniecību. Man šodien nekas netika, tādēļ pasteidzos aizrādīt, ka man sāp galva. Bet viņa ar to nelikās atturēties. «Vai tu patiesi par Martu nemaz nedomāji?» viņa cieti ieprasījās. «Bet mammiņ!» Marta lūdzoši iekrita starpā. «Visu jau var dabūt tepat bodē, un
bez tam Žanis nebija vesels.» Tomēr groša neļāvās traucēties. «Tev, kā tēvam, vajadzēja par to gan tāpat domāt kā mums …» Marta redzēja, ka māte nerims, piecēlās un aizgāja raudādama uz guļamo istabu. «Kurā katrā brīdī var uznākt vajadzība, un mājās visas malas tukšas,» groša turpināja uzbudinātā balsī. Arī es manīju, ka uzbudinos, tādēļ paņēmu cepuri un devos laukā, lūgdams, lai viņa vai pat šodien visu apgādā bodē, nauda Martai ir. Lieta bij tā, ka Martai bija cerības tapt drīzi atkal par māti. Mums — kā uzkārām priekš Kārlīša šūpuli, tā to arī vairs nenoņēmām. Kārlītis šūpojās, kamēr Anniņa to izspieda, un tagad viņa atdos
vietu gaidāmajam. Grūti bija Martai ar tik daudz maziem reizē, bet viņa nekad to neizrādīja. Ko viņa ar tiem iesāks, kad es vairs nebūšu? Un atkal šīs domas sāka mani grauzt, un atkal sajutu nespēku un vajadzību piesēst. Vispāri katri sirdēsti, katrs smagāks likteņa sitiens pirmā acumirklī man atņēma spēkus. Atminos, kad es vēl biju seminārā un atnāca ziņa par manas mātes nāvi, es saļimu turpat dārzā, kur mēs strādājām, un citi audzēkņi mani aiznesa gultā. Bet ar laiku pieradu pie visa, apradīšu arī laikam ar domām par savu slimību. Ja tikai Marta par visu to jau zinātu, tad man būtu daudz vieglāki. Šimbrīžam viņai to nepavisam nedrīkst sacīt, tam varētu būt ļaunas sekas viņas tagadējā stāvoklī. Kad viņa būs
izveseļojusies, tad tai visu atklāšu. Biju apsēdies Ranču kalniņā zem apses. Te mēs ar Martu, kad vēl bijām divi vien, mēdzām sēdēt katru dienu. Kā tad viss bija citādi! Katrs kociņš, katra puķīte, katra lapiņa dēstīja mūsu sirdī cerības uz laimīgu nākotni. Gulēdami zālē, mēs noskatījāmies uz skrejošiem mākoņiem, kā tie saulē vizuļoja un, likās, viens par otru traucās uz priekšu vai atkal viens otram pretim, un salīdzinājām tos ar mūsu gaisa pilīm. Bijām tad vēl tīrie bērni, kas redz visur saules gaismu, baltas dienas un nedomā par tumšajām, kuras mums kādreiz var uzbrukt. Cik jauki būtu, ja arī tagad varētu domāt par baltajām saules dienām vien. Bet negribot man tagad rādās viss pavisam citāda gaismā. Agrāk, kad
skatījos no šejienes uz purvu, redzēju tikai sarkanās vēršu mēles un baltās pūkas vējā līgojamies, tagad stādos sev priekšā visas neskaitāmās satrūdējušās un vēl trūdošās vielas, kuras kopā iztaisa purvu. Agrāki te kuplajā zālē nebūtu nemaz pamanījis nokritušo apses lapu, bet tagad man gandrīz viņas žēl. Kādēļ maitātājiem tārpiem vajadzēja tai uzbrukt, kādēļ viņai bija nelaikā jāšķiras no citām lapām un jāsāk trūdēt. Spļaujot tagad domāju, cik daudz baktēriju atdalās ar krēpām no manām plaušām un iztiek svabadībā, kur tas drīz pacelsies gaisā un meklēs atkal citu upuri, kur varētu ieperināties. Nospriedu vismaz saviem baciļiem šo prieku turpmāk liegt un spļaut kādā trauciņā, kuru vienmēr nēsātu klāt. Man mājās skapī bija tintnīca ar vāku, kuru var
nesat līdzi kabatā. Izskaloju to un sāku tur spļaut. Bieži gan ar to nācās vienumēr staigāt pie ugunskura tukšot, un viss tas bija jādara slepeni. Pēc dažām dienām Marta saslima, un es saku domāt mazāk par savu slimību. Piedzima meitiņa un ieņēma mātes gultai blakus šūpulī vietu. Anniņai pārveda jaunu gultiņu, bet viņa pirmā laikā bija grūti pieradināma bez šūpuļa Tomēr groša šajā ziņā bija apbrīnojama. Ar bērniem viņa prata apieties kā neviens cits, un drīzi viss gāja atkal parasto gaitu, it kā sen jau tā būtu bijis. Uz krustabām groša bija ielūgusi tikai svaini un svainieni. Skrīveriene bija dažas reizes pa slimības laiku apmeklējusi māsu, bet skrīvera nebiju ilgi redzējis. Krustmāte īstenībā bija pati groša, jo
sievasmāsa bija jau atdevusi savu vārdu Anniņai. Kad skrīveris mani ieraudzīja, viņš izbrīnījās. «Kas ar tevi noticis, Žan? Tu izskaties, kā no kapiem piecēlies. Tu esi nopietni slims. Tev jārunā ar ārstu un jāārstējas.» Tātad arī no izskata esmu ļoti pārvērties. Redzams, ka mikrobi strādā dūšīgi savu darbu uz priekšu. Drīz pienāks skolas laiks, un tad ies vēl ātrāki. Vissliktākais, ka pa naktīm nevaru gulēt. Vakaros vārtos, vārtos pa gultu, kamēr pakausī ierodas parastais karstums, un tad jau zinu, ka visa nakts paies nogurdinošā pusmiegā un rītu piecelšos ar galvas sāpēm. Man ir dažādi līdzekļi, ar kuriem
bezmiega naktīs raugu iemigt. Iedomājos kādu vienmuļīgu priekšmetu, visbiežāki, piemēram, durvju kliņķi, un koncentrēju uz to savas domas. Domas, zināms, nemanot pāriet drīzi uz citu, bet es attopos un pāreju atkal uz kliņķi. Smadzenes, nodarbodamās ar kliņķi, modina atmiņā tā klabēšanu, durvis atverot, bet es novēršos no šīs parādības un domāju par kliņķi vien, kad tas stāv dīkā. Tā tas atkārtojas, kamēr pamazām pazūd viss kliņķa sakars ar citiem priekšmetiem: vispirms neredzu vairs sienas, kurā atrodas durvis, tad durvis zaudē savu četrstūraino veidu, beidzot manu vēl tikai mazu daļiņu no durvīm kliņķim visapkārt, tad paliek kliņķis vien, kamēr arī tas aizmirstas, un es aizmiegu. Dažreiz, ja ar kliņķi neizdodas
aizmigt, modinu atmiņā savus zēna gadus, kad nodarbojos vēl kā cūku gans. Vēls, miglains rudens. Cūkas gausi rušinās pelēkajā rācenājā. Līst smalks lietutiņš sīki un vienmuļīgi. Sēžu sakurnējis, sačurinājies zem seģenes, kamēr galva top tik smaga, tik smaga, acis tik gurdenas, ka nevaru atturēties tās uz brītiņu neaizvēris. Un šis brītiņš iznāk reizēm labi garš un miegs tik salds, tik salds, ka tā saldumu sajūtu vēl tagad bezmiega naktīs un zem viņa iespaida reizēm aizmiegos. Agrāki ar šādu pašhipnotizēšanu es varēju iemigt, bet tagad ļoti reti. Pa lielākai daļai tai acumirklī, kad visi smalkumi jau aizmirsušies un aizmiegto acu priekšā vēl plēnējas tikai nenoteiktās krāsās galvenais priekšmets — taisni tajā brīdī pakausī it kā nodžinkst, un īstenība
stādās atkal tik skaidri priekšā, it kā nupat nebūtu bijis tuvu iemigšanai. Pēc tam no aizmigšanas nav ko domāt; ja arī tad uz brīžiem aizmirstos, tad tas nav miegs, bet grūts caurmiegs. Un tomēr miega vajadzību arī pēc tam otrā dienā nesajūtu, bet esmu uztraukts, nepacietīgs, nervozs, ko noskārstu arī satiksmē ar skolēniem. Šogad man ir astoņdesmit divi skolēni un skolnieces. Citos gados skolēnu skaits dažreiz bijis vēl lielāks, un tomēr tik grūti man nekad nav bijis klasē nodarboties kā tagad. Stundu sākumā jau domāju par pusdienas brīvlaiku un stundu beigām. Sēžu tad, galvu nodūris kādā grāmatā, un dusmojos par vismazāko nieciņu un traucējumu no skolēnu puses. Tāpat arī klasē dusmojos un uzbudinos pat par to, ja skolēni uz reizi nesaprot manus
izskaidrojumus. Sajēdzu tajā pašā brīdī, ka daru nepareizi, uzskatu viņu nevainīgos, ziņkārīgos ģīmīšus un sajūtu, ka pie tā nav vainīgi viņi, bet tikai es. Ņemos savu bardzību izlabot ar pārāk lielu laipnību, nomoku sevi ar pārmetumiem, apņemos sevī uz priekšu laboties, un taču pie nākošā gadījuma atkārtojas atkal tas pats. Katru rītu un vakaru lūdzu dievu, lai viņš mani stiprina un palīdz atturēties no liekas uzbudināšanās, un katru nākošu reizi man atkal un atkal no jauna jānožēlo mana pārsteigšanās un manas nepareizības. Arī skolēni, man liekas, nomanījuši, ka manī notiek kaut kas sevišķs, lasu viņu acīs līdzcietību un izbrīnu, kad tie mani uzlūko. Visgrūtākās man ir reliģijas stundas, kur visvairāk jārunā un jāizskaidro; jūtos
pēc tam pavisam noguris. Citas stundās man šad un tad palīdz vecākie skolēni. Grūti man nākas arī burtnīcas lūkot cauri. Pēc stundām sajūtu tādu nogurumu un antipātiju pret visu, ka man netīk burtnīcām ne virsū skatīties. Dažreiz nosēžos pie tām, kožļāju spalvaskātiņu un skaitu, cik dienu vēl līdz sestdienai, līdz svētku brīvlaikam. * Marta nu pavisam atveseļojusies, un es sāku atkal domāt, kad viņai pastāstīt briesmu vēsti. Izdomājos par to visvisādi. Beidzot apņēmos stāstīt par sevi kā par trešo personu — kādu amata biedru, lai izzinātu viņas domas. Kādu sestdienu pie tējas iesāku, ka izdzirdējis bēdu vēsti, ka viens no maniem amata biedriem nomiris ar diloni un
neatstājis nekādu līdzekļu sievai un bērniem. Marta, nabadzīte, nožēloja izdomāto biedru, bet visvairāk atraitni un bērnus, kuriem pirmā laikā būšot ļoti grūti. Es tūliņ pieķēros pie viņas vārdiem «pirmā laikā». «Pirmā laikā, kamēr viņa ar bērniem kaut kā ierīkosies,» Marta paskaidroja. Mani viņa ar to neizsakāmi aplaimoja. Bet groša bija citās domās. «Paši vainīgi!» viņa teica. «Kas viņiem lika iet kopā un dibināt ģimeni, ja tie nejutās spēcīgi to apgādāt.» Tātad uz dzīves gudrības pamata es esmu vainīgs, ko arī atzīstu. Bet kādēļ groša saka: «Paši vainīgi»? Ar ko gan Marta vainīga? Varbūt ar to, ka viņa mani, kā līgavaini, dzirdēja dažreiz klepojam un nav man atteikusi. ..
Un šoreiz man nebija atkal dūšas atzīties. Atliku atzīšanos uz dažām dienām, kad vecmāmuļa būs aizbraukusi uz dzīvi pie skrīveriem, kur tā bija vajadzīga, jo skrīveriene bija uz grūtām kājām un taisījās drīzi saslimt. Vissāpīgāki man bija noskatīties uz Kārlīti, Anniņu un mazo Lavīzīti. Lavīzīte vēl nekā nesaprot un varbūt ar pūlēm tik izšķir priekšmetus. Ilgi ilgi viņa nolūkojas nekustēdamās savām stiklainām actiņām uz priekšmetu, un beigu beigās tikai atspīd actiņās kā dzīvības dzirkstele par zīmi, ka viņa nu apķērusi priekšmetu. Anniņa katru reizi laimīgi smejas, kad vai nu pieeju pie viņas gultiņas, vai ielaižu to sev klēpī. Vislielāko prieku viņai dara rotaļāšanās ar manu bārdu, pēc kuras tā vienmēr sniedzas, bet es baidos,
ka tajā varētu būt ieķēries kāds bacilis, un noliecu viņai savu pakausi, lai saviem mazajiem pirkstiņiem skrajo man matus. Visprātīgākais bija Kārlītis. Arī viņš bija nomanījis, ka ne katru reizi esmu spējīgs mīlināties, un nolasa savām lielajam, zilajām acīm no mana ģīmja, kad es pie laba prāta un kad saīdzis. Kad saīdzis, viņš nolūkojas uz mani notāļus un iet atkal vai nu pie Martas, vai pie savām mantiņām. Bet, kad es jautrā prātā, tad arī viņa ģīmītis atstāj nopietno izskatu, un smaidīdams viņš tek man klāt, sēžas man uz ceļiem un stāsta man notikumus no savas pasaules. Kad viņš būšot liels, tad ņemšot mežsarga flinti un nošaušot vilku, tādēļ, ka tas aprijis Sarkangalvītes grošiņu. Vispāri viņš gaidīja tikai sevi izaugam un tad ies pārstāt apspiestos un
sodīt apspiedējus. Arī lapsu viņš nevar ieredzēt, tādēļ ka tā apēdusi dzilnas bērnus. Es reizēm pārstāju lapsu, pūlēdamies pierādīt, ka viņa nav vainīga, ka viņa tā radīta, ka tai jāpārtiek no gaļas. Bet nekas nelīdz, viņš paliek pie sava. Nošaušu un nošaušu! Lai ēd zāli, kādēļ viņa ēd dzīvus putniņus. Tūliņ pirmā vakarā pēc grošas aizbraukšanas es atklāju visu Martai. Neatminos, kā iesāku, kādiem vārdiem stāstīju, tik to zinu, ka izstāstīju visu smalki jo smalki, ar visiem sīkumiem, sākot no ārsta, feldšera un ziedošā kandidāta, līdz pat vismazākajam nieciņam, ko pēc tam līdz šim biju pārdomājis. Bijām apķērušies cieti cieti un raudājām abi. Un es jutos pēc tam tik laimīgs, tik atvieglināts, it kā ar manu
atzīšanos būtu novērsta visa turpmākā nelaime. Marta pastāvēja uz to, ka man jāārstējas un jāturas stingri pie ārsta noteikumiem. Pat sarkano vīnu viņa pagādājusi, vāra man auzu tumi un dod man pāris reizes nedēļā svaigu gaļu. Es klusu padodos viņas rīkojumiem, lai gan esmu pārliecināts, ka man vairs nevar līdzēt ne sarkanais vīns, ne auzu tume, ne svaiga gaļa. Sajūtu savu nespēku un pa naktīm, kad uz brītiņu aizmiegu, atmostos apklāts nepatīkamiem, lipīgiem sviedriem. Klasē man tagad palīdz Marta, cik tai atliek vaļas, tā kā man nu daudz vieglāki. Arī burtnīcas viņa skatās cauri, tomēr skaitu katru dienu, cik ilgs laiks vēl līdz Ziemsvētku brīvdienām. Esmu tagad dažas dienas svabads,
skola sāksies tikai pēc Trijkungiem. Pavadu laiku pa lielākai daļai guļus. Viss man pretīgs. Baidos, ka pēc svētkiem nespēšu vairs iet klase. Domāju pa brīvdienām kaut ko uzrakstīt priekš drukāšanas, bet netīk un netīk īsti ķerties pie darba. Tā guļot man jau plāns viss izstrādāts un viss raksts gatavs acu. priekšā, bet, tikko gribu sākt rakstīt, tad galva smaga un darbs nesokas. Gribu rakstīt par skolotāju centrālās pašpalīdzības biedrības nepieciešamību, gribu pierādīt, ka līdzšinējo biedrību statūti ir nepilnīgi, to darbības lauks ļoti aprobežots. Biedrībai jādibina pašai sava grāmatu noliktava, no kuras visi biedri par lētām cenām varētu dabūt visādas grāmatas un citus skolas piederumus, pie kam kredīts atļaujams tik ilgi, kamēr
skolēni būs grāmatas izpirkuši. Tāpat biedrībai jāuztur sava galvenā bibliotēka ar vairāk zaru nodaļām, kur biedriem būtu iespējams saņemt un pārmainīt grāmatas. Tālāk tai jāgādā par biedru tālākizglītošanos ar sistemātisku priekšlasījumu sarīkošanu; jāatvieglina biedru bērnu izglītošana ar kopēju patversmju dibināšanu un brīvskolas izgādāšanu visās mācību iestādēs. Pēdīgi jāapgādā paši biedri nelaimes, slimības un vecuma dienās ar kārtīgu naudas pabalstu. Ja tāda biedrība jau būtu nodibinājusies, tad es ar mierīgu sirdi tagad varētu aizvērt acis tajā apziņā, ka Marta un bērni būs apgādāti. . . Svainis mani ielūdzis par krusttēvu. Jāizlīdzas mums ir viens otram: vārdu
došu viņa dēlēnam, bet pats uz krustībām gan nevarēšu aizkļūt. Pēc katriem nedaudz soļiem piekūstu … kā tad izturēšu baznīcā? Bez tam baidos, ka nesasaldējos. Kājas man vienmēr aukstas, pat istabā sēdot, un roku pirksti katru rītu pēc mazgāšanās ilgi jo ilgi notirpuši stīvi, bez asinīm. Palikšu labāki mājās, lai Marta brauc viena pati. Man pa galvu maisās visvisādi plāni un nodomi, kādus pat gandrīz kauns citiem stāstīt. Tā es domāju braukt uz Rīgu un likt apdrošināties par dažiem tūkstošiem kādā dzīvības apdrošināšanas biedrībā. Sākumā nožēloju tikai, ka man trūkst vajadzīgās iemaksas naudas, bet pēc prātīgas pārdomāšanas atzīstu, ka aģenti un biedrības ārsti mani neuzņemtu. Tad atkal man ienāca šādas grēcīgas
domas galvā: braucot uz Rīgu izpirkt pie kases labi augstu apdrošināšanas polisi pret visiem nelaimes gadījumiem ceļojot; tas visai dārgi neizmaksātu, un ceļā varbūt es nokristu no platformas, un Marta ar bērniem būtu apdrošināti. Bet arī šī gaisa pils sabruka, iedomājoties, ka apdrošināšanas biedrība varbūt neizmaksātu, ja izrādītos, ka es aiz paša neuzmanības nokritis. Bieži domāju par lielām naudas summām, par nodrošinātu dzīvi, par laimi, par veselību. Agrāk man tādas domas gandrīz nekad neienāca prātā. Domāju arī par visvisādām slimībām un nevaru izprast, kādēļ tās uzlaistas cilvēkiem ar visādam baktērijām, baciļiem un citām sīkbūtnēm. Un katru reizi šādi mani prātojumi beidzas līdzīgi Kārlīša vārdiem
par lapsu: «Lai viņi ēd zāli, kādēļ tie ēd dzīvus cilvēkus.» * Eju atkal klasē, bet eju tādēļ, ka citādi nav iespējams. Šos nepilnos trīs ziemas mēnešus līdz skolas beigām vēl kaut: ka izcīnīšos, un, ja pa vasaru neatveseļošos, tad būs vai nu jāpieņem palīgs, vai pavisam jāatsakās no vietas un jāiesāk kas cits. Marta man ļoti daudz palīdz. Var teikt, ka viņa ir īstais skolotājs un es tai drusku piepalīdzu krievu valodas stundās. Bet viņa, nabadzīte, arī varbūt pārpūlējusies, jo sūdzas, ka tai slikta dūša un bieži griežas uz vemšanu. Ka tik viņa ar ko nopietni nesaslimtu. Tad būtu pavisam bēdīgā stāvoklī. Būs jāaicina groša atkal šurp, viņa tur pie skrīveriem nu vairs nav
vajadzīga. Viņa te varēs pārzināt bērnus un saimniecību, un Martai tad būs iespējams netraucēti nodarboties klasē. Man gandrīz nekas nesmeķē, un ēdu ļoti maz. Piens man pavisam pretīgs. Uzturos no auzu tumes un olām. Piespļauju klepodams pa stundu laiku, kamēr esmu klasē, pāri pusei tējas glāzi, kura man turpat stāv papīra ietīta katedrī. Krēpās labu laiku jau nomanu asinis. Nevaru daudz runāt no vietas … Atbrauca groša. Viņa jau visu zina par manu slimību, bet man taisni neko nepārmet, lai gan manu pārmetumu katrā viņas skatienā. Vakarā viņa mani it īpaši bargi un pārmetoši uzlūkoja un nenocietās neizteikuši: «Tev pat nemaz nav dieva sirdī. Vai tev vēl nebija diezgan ar tām trim
nelaimēm?» viņa norādīja uz guļamo kambari, kur bērni bija trijatā vien, jo Marta bija klasē pie skolēniem. Es uz reizi nesapratu, un groša turpināja: «Es jau domāju, kas Martai par slimību, un nu izrādās, ka jau ir atkal uz kājām. Būs jāpieņem emma, jo viņa tādā stāvokli vairs ilgi nevarēs zīdīt mazo Lavīzīti.» Tas priekš manis bija briesmīgs sitiens. Es patiesi biju pēdīgais neģēlis. Ar vienu kāju jau kapā un tad vēl uzkrauju Martai tādu lieku nastu. Un viņa man par to nav bildusi ne vārda? Ak Marta, Marta, kaut es būtu vesels un dzīvotu ilgu, garu mūžu, tad es pūlētos tev atmaksāt kādu daļu no tās mīlestības, ko tu man parādi.. . Gāju satriekts tūliņ gulēt un lūdzu ar asarām dievu, lai viņš mani dara veselu,
uzrāda man sapnī zāles, kādas man lietojamas, lai izveseļotos. Visu nakti nevarēju iemigt un pārmaiņus ar pārmetumiem sev par manu neģēlīgo izturēšanos pret Martu nodevos fantāzijai, ka pasaulē taču notiek visādi brīnumi, kādēļ nevarētu būt, ka arī es ar kāda brīnuma palīdzību kļūtu vesels un dzīvotu vēl ilgi ilgi. .. Uz priekšu traucos izbēgt būt ar grošu vienatnē, jo baidījos no viņas pārmetumiem. Bet viņa man vairs neko nepārmeta. Viņa nodevās vienīgi bērniem. Tos viņa mīlēja ar mātes mīlestību. Pēc manas nāves viņa tos neatstās un būs Martai par lielu atbalstu. Mazo Lavīzīti viņa sāk dzirdīt pamazām ar vārītu govs pienu. Lai gan no tādas barības var būt nelabas sekas visai viņas turpmākai
attīstībai, tomēr citādi nepavisam nav iespējams. Kur lai ņemtu līdzekļus, ar ko algot emmu. Nezinu pat, kur Marta ņem naudu, par ko pērk zivju eļļu ar kreozotu, vīnu un citu priekš manas barības . . . Vēl paliek divi mēneši līdz skolas beigām, un es dažas dienas vairs nemaz neeju klasē. Ak, kaut jel ātrāk pienāktu pavasaris, tad ar silto gaisu ieelpotu jaunus spēkus un spirgtumu. Viss pretīgs — netīk ne lasīt, ne rakstīt, ne runāt. * Skrīveris atbrauca un atveda ārstu. Tas mani izklausīja un apskatīja, un pūlējās visu laiku būt jautrs. Viņš ieteic ēst, ēst, cik vien grib un pēc tam cik vien var. Slimniekam neesot jāēd, lai apmierinātu ēstgribu, bet jāieņem ēdieni, cik bieži un cik daudz vien iespējams. No
labas barošanās atkarājoties visa slimības gaita. Lai nezaudējot dūšu, viņš atsūtīšot zāles, un viss būšot labi. Tikai klasē lai vairs neejot, bet paliekot gultā. Visiem ārsta priekšrakstiem piekritu, tikai gultā nevaru palikt. Iešu paretam klasē. Vismaz līdz tam laikam, kamēr martā aizies trešziemnieki iesvētīšanas mācībā. Kaut jel drīzāki pienāktu pavasaris! * Neeju tagad vairs nemaz klasē. Tā varbūt būs labāk. Krēpās redzu gaišsarkanas dzīslveidīgas asins strūklas, bet sāpes nekad nekur nemanu. Pēc ārsta atvešanas mani pazīstamie tur par savu pienākumu mani apmeklēt. Nepatīkama būšana šāda pienākuma izpildīšana: jāatraujas no darba, jāiegādā
kāda pudele konjaka vai šēlķena, kā to daži paņēmušies nest līdzi un nodot priekš slimnieka; jāpieņem ikdienišķa ģīmja vietā līdzjūtīgs ģīmis, jāapslēpj savas īstās domas un pret paša pārliecību jāstāsta, ka slimais būšot drīz spirgts un vesels. Mani tādi apciemojumi tikai uzbudina. Bet par sevi nevaru runāt. Viss mani uzbudina. Skrīveris atkal atveda ārstu. Tas paraudzīja pulsu, ielika padusē termometru, paskatījās krēpās uz gaišsarkanajām asins strūklām un prasīja, kad es pirmo reizi tās pamanījis. Tas jau nu gandrīz nedēļu atpakaļ. Tad viņš jautāja, vai caureju es vēl neesot manījis? «Tas varbūt būs pēdējais simptoms,» es nodomāju, bet to vēl nebiju manījis.
Ārsts aizbrauca. * Šodien redzēju pienākam galdnieku. Ilgi viņš sarunājās paklusu ēdamā istabā ar grošu. Tie varbūt līgst manu zārku. Patiesi tā. Citās reizēs galdnieks ienāca arī mani apmeklēt, bet šoreiz groša viņu man nerādīja. Varbūt es vēl nāktu uz īstajām pēdām un dabūtu zināt, ka zārks jau pasūtīts. Tātad nav vairs nekā ko cerēt. Ak dievs, ak dievs, vai tad man patiesi jāmirst? Un tik drīz. Ja ne vairāk, tad kaut jel vienu vienīgu gadu, vairāk es nemaz negribētu. Vēl tikai vienu vienīgu vasaru, līdz rudenim, ja ne vairāk . . . Karsti sviedri plūst man pār visu miesu, bet drīz tie atdzisīs, izžūs un atstās uz miesas nepatīkamu lipīgumu.
Marta un groša grib pa kārtai sēdēt pie manas gultas, bet es viņas lūdzu to nedarīt. Man daudz patīkamāki vienam pašam. Grūti noskatīties viņu sērajos ģīmjos. It īpaši sāpīgi man uzlūkot Martu. Tā guļu viens pats un, ja man kas vajadzīgs, tad padauzu ar nūju pret grīdu… Šovakar iesākās caureja. Tā jau nevaru nekā ēst, un, ja nu vēl beidzamās barības druskas aiziet neceļā,, tad nepaliek vairs nekādas cerības. Ak dievs, ak dievs, kaut tikai vēl vienu vienīgu vasariņu! Būs jāsūta pie skrīvera un jālūdz, lai rīt vēlreiz atved ārstu. Mani nabaga bērniņi! Viņi nemaz nezina, ka nāve staigā ap mūsu māju. Rīt palūgšu, lai tos ielaiž pie manis, jau dažas
dienas tos neesmu redzējis. Parunāšu vēl ar Kārlīti, varbūt beidzamo reizi, par lapsu, kura lai ēd zāli, bet ne dzīvus putniņus …