UZ MUSONU KRASTIEM - ARTURS LIELAIS

Annotation

ARTURS LIELAIS UZ MUSONU KRASTIEM IZDEVNIECĪBA "LIESMA" 1972 Noskan grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks A Lielais Priekšlapas un kartes zīmējis mākslinieks J. Ancītis Tematikas un aplūkotā laikmeta ziņā šī grāmata visai cieši piekļaujas darbam «Karavelas iziet okeānā», kas bija veltīts Kristoforam Kolumbam un viņa vēsturiskajiem jūras braucieniem. Arī šoreiz grāmatas temats ir lielie ģeogrāfiskie atklājumi, taču galvenokārt stāstīts par portugāļu jūrasbraucējiem un konkistadoriem — Enriki Jūrasbraucēju, Diogu Kānu, Bartolomeu Diašu, Vasko da Gamu, Kabralu, Almeidu, Albukerki un citiem vairāk vai mazāk pazīstamiem ceļotājiem, jaunu zemju un jūras ceļu atklā​jējiem, koloniju iekarotājiem un pārvaldītājiem. Pirmajās nodaļās teikts arī Jcāds vārds par senāku laiku ceļojumiem Āfrikā, apkārt Āfrikai, uz Indiju un citām tālām Āzijas zemēm jau ilgi pirms portugāļiem. 15. un 16. gadsimtā portugāļi^ izgājuši okeāna plašumos, no jauna meklēja un atklāja Afrikas piekrastes un jūras ceļu apkārt Āfrikai, apkārt Labās Cerības ragam uz rau- sonu krastiem līdz pat tālajai Indijai. Viņu ieguldījums ģeogrāfiskajos atklājumos ir patiešām liels. Tos aplūkojot, varētu izsaukties tāpat kā slavenais ģeogrāfs Žaks Paga- nels, viens no Žila Verna romāna «Kapteiņa Granta bērni» varoņiem: «Patiesi, vai pasaulē var būt lielāks gandarījums un patiesāks prieks par to, kādu izjūt jūrasbraucējs, atzīmēdams uz kuģa kartes savus atklājumusl Viņš vēro, kā pamazām viņa acu priekšā parādās jaunas zemes, kā izkāpj no viļņu vāliem sala pēc salas, rags pēc raga. Sākumā krastu aprises ir neskaidras, nepilnīgas un saraustītas … Beidzot uz globusa visā krāšņumā parādās jauns kontinents ar ezeriem, upēm un strautiem, kalniem un ielejām, līdzenumiem… Ai, dārgie draugi, jaunu zemju atklāšana ir visīstākā daiļrade!» Cik lieliski būtu, ja uz lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem mēs varētu raudzīties ar Paganela jūsmīgajām, mazliet naivajām acīm. Diemžēl īstenība ir citāda un nav slēpta arī šajā grāmatā: lielos ģeogrāfiskos atklājumus gandrīz aizvien pavadīja varmācība, slepkavošana, jaunatklāto zemju iekarošana, pakļaušana, verdzināšana. Jūsmīgajam sapņotājam Paganelam, ja tāds arī gadījās starp jauno zemju atklājējiem un pētītājiem, parasti sekoja nežēlīgi karavīri, fanātiski priesteri, viltīgi vergu tirgotāji un kolonizatori. No Paganela jaukās daiļrades un patiesā prieka nepalika ne miņas. Sīs grāmatas, tāpat kā agrāk izdoto ģeogrāfisko apcerējumu veidošanā izmantoju hronikas, dokumentus, dažādu laikmetu vēsturnieku un ģeogrāfu pētījumus, ceļojumu aprakstus. Par lielo, nesavtīgo palīdzību, kas ne vienu gadu vien man sniegta visai plašā literatūras klāsta sagādāšanā gan mūsu zemes, gan aizrobežu grāmatu krātuvēs, izsaku jo sirsnīgu pateicību Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkai un izdevniecības «Liesma» bibliogrāfijas daļai. Autors

SENO TAUTU TĀLIE CEĻI ARĀBU EKSPANSIJA, KRUSTA KARI UN LEĢENDAS JAUNI APVĀRSNI PIRENEJU PUSSALA PORTUGĀĻU IEBRUKUMS ZIEMEĻĀFRIKĀ PRINČA ENRIKI IECERES GAR ĀFRIKAS Krastiem KUĢI TUMSAS OKEANA VERGU GŪSTĪŠANAS SAKUMS UZ MELNO MAURU ZEMI KADAMOSTO SENEGAMBIJA ENRIKI JŪRASBRAUCĒJA MŪŽA VEIKUMS

GVINEJAS ZELTS UN VERGI JAUNA ROSME KOVIUANS MEKLĒ PRIESTERA JĀŅA ZEMI BARTOLOMEU DIAŠS PIE LABAS CERĪBAS RAGA LIELAIS ATKLAJUMS UN PASAULES SADALĪŠANA JŪRAS CEĻŠ UZ INDIJU EKSPEDĪCIJAS SAGATAVOŠANA LIELĀ CEĻA SAKUMS BEZGALĪGAJĀ OKEĀNA ĀFRIKAS KRASTOS AIZ LABAS CERĪBAS RAGA MOZAMBIKAS PIEKRASTE MOMBASA UN MALINDI PARI INDIJAS OKEĀNAM KUĢI PIE KALIKUTAS VIESOS PIE SAMORINA PIRMĀS SADURSMES ATCEĻA UZ PORTUGĀLI AR SLAVU DZIMTENE KOLONIZATORU GAITĀS SVĒTA KRUSTA ZEMES ATKLASANA KABRALA CEĻŠ UZ INDIJU OTRU REIZI UZ MUSONU KRASTIEM PIRĀTU ADMIRĀLIS GARŠVIELAS, SLAVA UN ALKATĪBA PIRMAIS INDIJAS VICEKARALIS ALMEIDA ARMĀDA ATLANTIJAS OKEĀNĀ LIELGABALU VALODĀ ALMEIDA INDIJĀ GARŠVIELU KUĢU KARAVANAS DZELZS DŪRE PIE AUSTRUMU VĀRTIEM ALBUKERKI ASIŅAINA SLAVA FERNĀNS MAGELANS UZ RIETUMU JŪRAS CEĻA TREŠO REIZI UZ INDIJU VICEKARAĻA BARGĀ ROKA VASKO DA GAMAS NĀVE VARENĪBAS NORIETS literatūra SATURS ARTURS LIELAIS UZ MUSONU KRASTIEM

SENO TAUTU TĀLIE CEĻI

Ēģiptieši Punta zemē un Nūbijā. — Lielā Saulrieta Jūra un Melkarta vārti. — Feniķiešu brauciens apkārt Ālrikal. — Han- nona ekspedīcija. — Grieķi jūras ceļos. — Maķedonijas Aleksandrs Indijā. — Romas laikmets. — Zināšanas par zemeslodes uzbūvi un lielumu. — Viduslaiku tumsība. — Kosma Indikopleists.

Cilvēki ceļojuši jau senos, senos laikos, meklēdami jaunus medību apgabalus un vietas labākai dzīvei, turklāt aizsākdami arī maiņas tirdzniecību.

Par to liecina Indijas un Klusā okeāna gliemežvāki kauri un Vidusjūras gliemežnīcas, kas atrastas Eiropas ziemeļos akmens laikmeta kapvietās, vai Baltijas jūras dzintars, kas greznojis Ēģiptes faraonu kapenes. No vienas cilts pie otras ceļoja arī krams, sāls, bronza, arābu sudrabs, etrusku zelts. Pat starp ļoti tāliem apgabaliem bija nodibinājušies sakari, kaut arī sākumā netieši. Pāri zemēm un jūrām vēl neveda plaši sazaroti tirdzniecības ceļi. Taču gāja laiks, un saskarsme starp tautām kļuva ciešāka.

Antīkās pasaules vēsturnieki un' ģeogrāfi atstājuši liecības par seno tautu ceļotājiem, tirgotājiem, jūrniekiem, karavīriem, kas jau pirms gadu tūkstošiem no cilvēces civilizācijas aizsākuma centriem — Vidusjūras zemēm un Mezopotāmijas devās uz svešām_ zemēm un izgāja jūru plašumos. Viņi apbrauca apkārt Afrikai_un laimīgi atgriezās mājās, ceļoja _pāri tuksnešiem uz Āfrikas vidieni, atrada ceļu uz tālo Āziju līdz pat Indijai un Ķīnai. Savukārt austrumu zemju ceļotāji jau senatnē zināja ceļus pa jūrām un sauszemi uz saulrieta zemēm. īsā izklāstā iespējams pastāstīt tikai par pašiem svarīgākajiem to laiku ceļojumiem un atklājumiem Āfrikā un ceļos uz Indiju, kas atbilst šīs grāmatas tematikai un iecerei un kas, liekas, būtu jāzina lasītājam, lai varētu labāk izprast portugāļu jūrasbraucēju lomu lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos.

Vispirms jāpiemin Ēģipte, sena kultūrvalsts auglīgajā Nīlas lejtecē un deltā, ko no trim pusēm ietvēra tuksneši.

Kuģa attēls tempļa freskās, kas slavina valdnieces Hatšepsutas rīkoto ekspedīciju uz Punta zemi.

Pirms kādiem piectūkstoš gadiem ēģiptieši jau šķērsoja dienvidu tuksnešus un pasludināja Nūbiju — apgabalu ap Nīlas krācēm un augšpus tām līdz pat Baltās un Zilās Nīlas satecei — par savu īpašumu.

Nūbijā ēģiptieši gūstīja vergus un aizdzina uz savu zemi melno cilšu ganāmpulkus. Ēģiptiešu kuģi jau tālā senatnē devās uz Libānu Vidusjūras piekrastē pēc ciedru kokiem tempļu būvei.

2750. gadā pirms mūsu ēras ēģiptieši devās pāri kalniem un tuksnešiem gar Sarkanās jūras krastiem uz Punta zemi (domājams, ka tā bijusi Abesīnija, Somālija vai Jemena Arābijas piekrastē) sagādāt zeltu, ziloņkaulu, dārgus akmeņus, smaržīgus sveķus — vīraku un mirres — un melnos vergus. Uz turieni ēģiptieši aizgājuši pa sauszemi, Punta zemē uzbūvējuši kuģus un atgriezušies mājās pa jūru ar dārgu kravu — astoņdesmit tūkstošiem mēru mirru, seštūkstoš svara vienībām elektruma (zelta un sudraba sakausējuma) un divtūkstoš sešsimt gabaliem melnā koka. Ir ziņas, ka cits faraons sarīkojis vēl vienpadsmit ekspedīcijas uz Puntu.

Ap 1500. gadu pirms mūsu ēras Ēģiptes valdniece Hat- šepsuta, faraona Tutmosa I meita, pirmā sieviete valdniece, ko pazīst vēsture, sūtīja uz Punta zemi jaunu ekspedīciju. Ceļā devās pieci lieli kuģi ar trīsdesmit airētājiem katrā. Ceļojuma mērķis, acīm redzot, bija Somālija — netālu no Gvardafuja raga. Ēģiptiešu preces te apmainīja pret Austrumāfrikas un Indijas mantām. Ēģiptieši pārveda smaržīgus sveķus, krāsas, vērtīgus kokus, dzīvu leopardu, pērtiķus, panteru un leopardu ādas, vergus — iezemiešus un viņu bērnus. Ēģiptē atgādāti arī kādi trīsdesmit mirru kociņi, kas sastādīti koka traukos tempļa dārzā.

Hatšepsuta loti lepojusies ar ekspedīcijas panākumiem un sacījusi, ka viņa ierīkojusi Puntu ar mirres kokiem pie sava tēva Tutmosa I kapenēm, kā viņš to pavēlējis. Faraons Tutmoss I ik gadus saņēmis no dienvidu raktuvēm aiz tuksnešiem četrdesmit tonnu zelta, bet vēlāk šis pasakaini bagātās zelta raktuves, šķiet, izsīkušas. Ēģiptes valdnieks Neho jeb Nekau (miris 594. gadā pirms mūsu ēras) licis būvēt daudz kuģu un savienot Nīlu ar Sarkano jūru, izrokot kanālu (tas gan pabeigts tikai vēlāk un aizbērts pēc persiešu iekarotāju pavēles), un lidzis feniķiešus jūras braucieniem.

Kā stāstījis lielais grieķu vēsturnieks un ceļotājs Hēro- dots (dzīvojis 484.—425. gadā pirms mūsu ēras; senās tautas Hērodotu sauca par «vēstures tēvu»), pa kanālu varējuši braukt četras dienas, un tas bijis izrakts tik plats, ka divas triēras (kuģi ar trim airu rindām) spējušas pa to braukt blakām. Kanāls metis lielus līčločus apkārt kalniem. Rakšanas darbos esot zaudējuši dzīvību simt divdesmit tūkstoši cilvēku.

Hērodots vēl pastāstījis, kā feniķieši ēģiptiešu dienestā apbraukuši apkārt Lībijai — tā toreiz dēvēja Āfriku. Tai visapkārt esot jūra, atskaitot to daļu, kur Āfrika robežojoties ar Āziju. Pirmais to pierādījis valdnieks Neho. Viņš pārtraucis kanāla rakšanu no Nīlas uz jūru un sūtījis feniķiešus jūrā uz austrumiem, pavēlēdams atgriezties atpakaļ cauri Melkarta stabiem (Gibraltāram). Feniķieši izbraukuši no Eritrejas (Sarkanās) jūras un iegājuši Dienvidu jūrā (Indijas okeānā). Rudenim uznākot, viņi piestājuši Lībijas krastā, ik reizi apsējuši tīrumus un pagaidījuši, kamēr ienākas raža; pēc labības novākšanas, kuģu izlabošanas un pārtikas krājumu papildināšanas feniķieši kuģojuši tālāk. Trešajā gadā viņi sasnieguši Melkarta stabus un atgriezušies Ēģiptē. Tāpat stāstīts, saka Hērodots, ka braucienā apkārt Lībijas

dienvidiem no austrumiem uz rietumiem feniķieši redzējuši sauli labajā pusē, tātad zie- mejos, bet viņš gan tam neticot, varbūt kāds cits noticēšot.

Tieši šis apstāklis, kam nekādi negribēja ticēt seno laiku vēsturnieks, pierāda, ka grandiozais brauciens patiešām noticis. Feniķieši tātad veikuši kādus divdesmit piecus tūkstošus kilometru garu ceļu apkārt visam melnajam kontinentam. Šāds ceļojums neliekas nekas neiespējams, jo kuģi turējās krastu tuvumā, papildinādami ūdens un pārtikas krājumus, turklāt apbrauca Āfriku no austrumiem, izmantodami tās austrumu un dienvidu piekrastē labvēlīgus vējus un straumes.

Senie feniķieši — tauta, kas otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apmetās Vidusjūras austrumu krastā starp jūru un Libānas kalniem, — bija izveicīgi jūrasbraucēji, kuģu būvētāji, tirgotāji un ceļotāji. Viņi uzcēla vairākas lielas pilsētas, starp tām Tīru un Sidonu, kopa zemi un ganīja lopus, tomēr vairāk nodarbojās ar tirgošanos un amatniecību un piegādāja gan Ēģiptei, gan Babilonijai dažādas preces — vergus, zeltu, varu, alvu, ciedru kokus, vīnu, olīveļļu, audumus un citas mantas. Viņi bija lieli meistari stikla un metāla priekšmetu izgatavošanā, rotas lietu taisīšanā un prata iegūt loti reto un dārgo purpura krāsu no jūras gliemežiem. Tīras purpura audumi bija ārkārtīgi dārgi, un pieprasījums pēc tiem bagātnieku namos un valdnieku pilīs augtin auga.

Jūra feniķiešiem pamazām bija kļuvusi gluži pierasta, viņi to iepazina un pakļāva, būvēdami stiprus buru kuģus no Libānas ciedra koka. Tie jau bija trīsdesmit četrdesmit metru gari, līdz četrsimt tonnām tilpuma, augstiem bortiem, kas pasargāja jūrasbraucējus no bangām.

Meklēdami jaunus vergu medību apgabalus un jaunas rūdu atradnes, izlaupīdami piekrastes, feniķieši devās aizvien tālākos braucienos gan uz Melno jūru, gan pa Vidusjūru, ko dēvēja par Lielo Saulrieta jūru, uz Balkānu un Apenīnu pussalu, Sardīniju, Sicīliju un Maltu. No Sicīlijas feniķieši pārcēlās uz Āfrikas ziemeļu krastu un tur ap 825. gadu pirms mūsu ēras nodibināja Kartāgu — «Jauno pilsētu», kas vēlāk kļuva spēcīga valsts un spēja sacensties ar Romu cīņā par kundzību Vidusjūrā. No Kar- tāgas feniķieši kuģoja vēl tālāk uz rietumiem līdz Pireneju pussalai un tagadējās Marokas krastiem Āfrikas ziemeļos.

Feniķieši domāja, ka Lielo Saulrieta jūru no Atlantijas okeāna šķirot īpaši stabi. Teikas vēstīja, ka tos jūras šauruma krastos uzcēlis Saules dievs Melkarts. Šaurums likās līdzīgs vārtiem, un Saules dievs katru dienu pa tiem aizgājis uz nakts valstību. Klintis pie feniķiešu Melkarta vārtiem grieķi dēvēja par Hērakla stabiem, romieši — par Herkulesa stabiem, bet arābi viduslaikos — par Džebelta- riku (no tā cēlies Gibraltāra jūras šauruma nosaukums).

Pa Melkarta vārtiem feniķieši ap 1200. gadu pirms mūsu ēras izgāja Atlantijas okeānā un tā krastos dibināja pirmās kolonijas — Gadiru (Kadisu) Pireneju pussalas dienvidos un Tingisu (Tanžeru) Āfrikas krastā, kā ari apbraukāja visu Portugāles piekrasti. Viņi ilgu laiku bloķēja (libraltāra šaurumu, neļaudami nevienam citu tautu kuģim braukt tam cauri, bet paši kuģoja līdz pat Alvas salām (Anglijai). Varbūt drosmīgie feniķiešu jūrnieki nokļuva vēl tālāk uz ziemeļiem un sasniedza pat Baltijas jūru. Ir /.iņas, ka viņi veduši mājup dzintaru — saules akmeni jeb elektronu, kā to dēvēja grieķi. Braucienos pa Atlantijas okeānu feniķieši, acīm redzot, atklāja Madeiru un Kanā- liju salas, kur atrada jaunu krāsvielu — sarkanīgos pūķa koka sveķus — «pūķa asinis».

Iespējams, ka feniķieši burājuši arī uz Indiju — šāds ceļš izveicīgajiem jūrniekiem bija pilnīgi pa spēkam. Feniķieši būvēja kuģus saviem kaimiņiem Sarkanās jūras nn Persijas līča krastos un iestājās viņu dienestā. Kā jau teikts, ēģiptiešu uzdevumā feniķieši brauca uz Punta zemi, Jūdejas valdnieka Zālamana sūtīti — uz teiksmaino Ofiru pēc zelta (par šādu braucienu stāsta bībeles leģendas). Domājams, ka noslēpumainā zelta zeme Ofira atradusies Austrumāfrikas dienvidos un feniķieši burājuši uz turieni pāri ekvatoram līdz 20° d. pl. Feniķieši pārveduši Zālamanam četrsimt divdesmit talantu zelta (kā rēķinājuši dažādi zinātnieki, trīspadsmit, divdesmit astoņas vai pat četrdesmit tonnas zelta!), dārgus akmeņus, ebenkoku, sudrabu, ziloņkaulu, pērtiķus un pāvus. Ap to pašu laiku Zālamanu apciemojusi leģendārā Zābas ķēniņiene, kas i), gadsimtā pirms mūsu ēras valdījusi Jemenā — «Laimīgajā Arābijā». Šī apbrīnojamā skaistule atvedusi un uzdāvinājusi Zālamanam simt divdesmit talantu zelta. Jūdejas ķēniņš

licis izkalt no tā divsimt vairogus un iztaisīt no ziloņkaula troni ar sešām tīra zelta pakāpēm.

Pēc iepriekš minētā apbrīnojamā jūras brauciena apkārt visai Āfrikai 6. gadsimtā pirms mūsu ēras pagāja vairāk nekā simt gadu, un kartāgieši devās aizvien tālāk dienvidrietumu virzienā pa Atlantijas okeānu gar Āfrikas krastiem. Starp 450. un 480. gadu pirms mūsu ēras Kar- tāgas flotes komandieris sufets Hannons senāta uzdevumā ar sešdesmit kuģiem, kuros bija pa piecdesmit airētāju, un trīsdesmit tūkstošiem kolonistu ņo Lielās Saulrieta jū​ras izgāja okeānā pa Melkarta vārtiem. Āfrikas ziemeļ2 - A. Lielais 13 rietumu piekrastē kartāgieši nodibinājuši sešas jaunas pilsētas, pie tam pati tālākā atradusies tikpat tālu uz dienvidiem no Melkarta stabiem, cik tālu uz austrumiem no jūras šauruma bijusi pati Kartāga. Pēc šā uzdevuma izpildes Hannons kuģojis vēl tālāk uz dienvidiem, bet nav ziņu, ko īsti atklājusi šī ekspedīcija. Acīm redzot, tā aiz- burājusi tālāk par Zaļo ragu un sasniegusi Senegalas un Gambijas grīvu. Hannons pārbraucis mājās Kartāgā un sniedzis senātā ziņojumu: kartāgiešu kuģi ilgi burājuši gar tālās dienvidu zemes krastiem, ko klājuši biezi meži ar smaržīgiem kokiem. Naktīs tur mirgojušas neskaitāmas signālugunis, rībējušas bungas un skanējušas stabules. Viņi redzējuši arī kādu augstu kalnu, no kura lejup tecējušas uguns straumes un gāzušās jūrā. Šo kalnu saucot par «Dievu kaujas ratiem» (iespējams, ka tas bijis Kamerūnas vulkāns, kas reižu reizēm atdzīvojās un izvirda lavu).

Karstuma dēl zeme neesot pieejama. Kādā līcī atradusies sala, uz kuras mituši mežonīgi Jaudis. Sevišķi daudz tur bijis sieviešu, kuru miesas klājusi bieza vilna. Tulki šos ļaudis saukuši par gorillām.

Jūrasbraucēji tos vajājuši, bet gorillu vīrieši visi aizbēguši, kāpelēdami pa klintīm un sviezdami kartāgiešiem ar akmeņiem. Viņi sa​gūstījuši trīs sievietes, bet tās kodušas un skrāpējušas un neesot nākušas līdzi. Tad jūrnieki tās nogalinājuši, novilkuši tām ādu un paņēmuši līdzi uz Kartāgu. Tālāk viņi neesot braukuši, jo pietrūcis pārtikas.

Seno laiku ģeogrāfs un vēsturnieks Strabons (dzimis 66. gadā pirms mūsu ēras) apliecina, ka Rietumāfrikas piekrastē viņa laikos bijušas kādas trīssimt pamestas pilsētas un ciemati, ko savulaik nodibinājuši feniķieši un kartā​gieši.

Tālos jūras ceļos devās arī grieķi, kuri dibināja kolonijas gan Vidusjūras, gan Melnās jūras krastos.

Grieķija kļuva par visas antīkās pasaules centru, bet feniķiešu va​renībai sākās noriets.

Par grieķu ceļojumiem un karagājieniem vēstī gan vēstures avoti, gan brīnišķīgas teikas un leģendas.

Te minams gan argonautu brauciens pēc zelta aunādas uz Kolhīdu Melnās jūras piekrastē, gan Trojas karš un Odiseja kle​jojumi.

Ievērojams ceļotājs bija seno grieķu vēsturnieks Hē- rodots (latviešu valodā iznākusi Hērodota «Teiksmainā senatne» divās daļās). Tāpat interesantas ziņas par

Nearha matroži biedē valus, pūzdami taures (pēc veca zīmējuma).

Mazāziju sniedzis Ksenofonts, grieķu karavadonis (viņa grāmata «Kad uzvarētāji atkāpjas» nesen iznākusi latviešu valodā).

Grieķis Pitejs 4. gadsimtā pirms mūsu ēras no grieķu kolonijas Masīlijas (Marselas) aizkuģoja gar Pireneju pussalas rietumu krastu uz ziemeļiem. Viņš sasniedzis Alvas zemi — Britu salas un kuģojis aiz tām vēl tālāk ziemeļu virziena. Pitejs stāstījis par kadu salu jūrā, kur viļņi pavasaros izmetot malā tik daudz dzintara, ka turienes ciltis kurinot ar to pavardus un arī pārdodot kaimiņiem. Iespējams, ka tāda dzintara sala tolaik tiešām atra​dusies Ziemeļjūrā iepretim Elbas grīvai, bet viļņi to pa​mazām izskalojuši.

Cits slavens grieķis — Maķedonijas Aleksandrs — milzīgos karagājienos pārstaigāja gan Ēģipti, gan Mazāziju un Vidpsāziju. 326. gadā pirms mūsu ēras Aleksandrs ielauzās Indijā un aizgāja līdz Indas upei. Maķedonijas Aleksandra karagājieni, kuri tajos laikos likās patiešām leģendāri, fantastiski, pavēra plašus apvāršņus grieķu kolonizācijai un tirdzniecībai starp rietumiem un austrumiem, kā arī paplašināja zināšanas ģeogrāfijā. Līdz tam grieķi par Indiju gandrīz nekā nezināja.

Aleksandra flotes komandieris Nearhs kuģos atceļā no Indijas brauca no Indas grīvas līdz Eifratai un sīki aprakstīja Indijas okeāna un Persijas līča krastus. Pa ceļam grieķu jūrasbraucēji okeānā sastapuši lielus vaļu barus un, bīdamies, ka milzīgie dzīvnieki nenodara kādu postu kuģiem, lūkojuši tos aizbaidīt, pūšot taures.

Aleksandra dibinātā impērija, kas sniedzās no Donavas līdz Nīlai un Indai, pēc viņa nāves 323. gadā pirms mūsu ēras ātri sabruka atsevišķās valstīs. Tomēr sakari ar austrumu zemēm kopš tā laika nepārtrūka un eiropieši par Indiju saņēma aizvien vairāk ziņu, kaut gan tajā pašā laikā netrūka arī visādu leģendu. Jo sevišķi uzplauka Aleksandra dibinātā Aleksandrija Ēģiptē, kas vairākus gadsimtus bija viens no senās pasaules lielākajiem tirdz​niecības centriem.

Romas impērija, kas mantoja visus grieķu sasniegumus, tikai nedaudz paplašināja zināmās pasaules ietvarus, bet joprojām uzturēja tirdzniecības sakarus ar Indiju un citām austrumu zemēm. Tomēr

tirdzniecību savās rokās turēja romiešu pakļautās tautas, kas nelabprāt dalījās zināšanās ar saviem kaklakungiem.

Jau pirms mūsu ēras pastāvēja diezgan regulāri tirdzniecības sakari starp Eiropu un Ķīnu. Senās Romas augst​maņi, tāpat kā agrāk persiešu valdnieki, valkājuši aus- I rumu zemēs austu zīdu.

Aristotelis, lielais grieķu zinātnieks, Maķedonijas Aleksandra skolotājs, pirmais no grieķiem zināja stāstīt par zidtārpiņiem, zīdu un zīda audumiem, kuri kļuva pazīstami pēc Aleksandra karagājieniem Persijā. Ap mūsu ēras sākumu arī Strabons stāstīja par Seriku — zemi, no kurienes vedot zīdu. Preces no tālajām austrumu zemēm nāca pa Lielo Zīda ceļu — karavānu takām pāri Centrālajai Āzijai, un kuģi no tālajām austrumu zemēm burāja uz Indijas okeāna piekrastēm. Te ķīniešu džonkas sastapās cir arābu un indiešu kuģiem. Arī Vidusjūras tautu jūrasbraucēji ap mūsu ēras sākumu jau bija iemācījušies izmantot musonu vējus Indijas okeāna rietumu jūrās. Tas bija liels sasniegums. Musonus pat dēvēja par Hipala vējiem — pēc grieķu stūrmaņa Hipala, kurš it kā pirmais atklājis šo vēju noslēpumu. Viņš 1. gadsimtā pirms mūsu ēras šķērsojis Arābijas jūru no rietumiem uz austrumiem — no Āfrikas ziemeļaustrumiem līdz Indijai, tomēr turēdamies krastu tuvumā. Protams, arābu un indiešu kuģinieki uzticēja savus kuģus musoniem jau ilgi pirms mūsu ēras, bet turēja šīs zināšanas stingrā slepenībā.

Tirgotāji romiešu kundzības laikos labi pazinuši Arābi- jas pussalas krastus, Irānas dienvidus un Indijas piekrasti līdz pat Komorina ragam dienvidos. Par to liecina kaut vai daudzās romiešu monētas, kas atrastas šajās zemēs.

Turpretim par Ceilonu un Bengālijas līci viņiem bijis visai neskaidrs priekšstats. Tomēr var domāt, ka Romas cēzaru laikā jūrasbraucēji pa Malakas šaurumu izgājuši Klusā okeāna jūrās un sasnieguši Ķīnu.

Romas laikā notika arī tāli braucieni gar Āfrikas krastiem, kaut gan daudz retāk, nekā to darīja kartāgieši. Pēc Kartāgas izpostīšanas (ap 146. gadu pirms mūsu ēras) ro​miešu karavadonis Scipions sūtīja izlūkos ekspedīciju aiz Herkulesa stabiem dienvidu virzienā. To vadīja viņa draugs vēsturnieks Polībijs, pēc tautības grieķis. Polībijs, acīm redzot, nonāca pie Senegalas grīvas vai pie Zaļā raga. Taču romieši par Āfrikas rietumu piekrasti zināja daudz mazāk nekā grieķi, feniķieši un kartāgieši pirms vairākiem gadu simteņiem.

Tirgotāji Romas laikā, domājams, apmeklēja arī Āfrikas austrumu krastus no Suecas zemes šauruma līdz pat Zanzi- bāras salai (uz 6° d. pl.). Uz turieni kuģoja ne vien arābi, bet arī grieķi. Arābu vergu mednieki, zelta un ziloņkaula uzpircēji devās arī dziļāk Āfrikas vidienē un sniedza ziņas par sniega klātiem kalniem (Keniju un Kilimandžāro) pie tirdzniecības ceļiem uz Lielajiem ezeriem.

Romieši labi pazina arī visu Āfrikas ziemeļu piekrasti un no turienes ar karaspēku vairākkārt devās uz dienvi​diem — gan no Kartāgas, gan no Nīlas ielejas uz tās augš​teci, uz Abesīniju, etiopu zemi.

Grieķu un romiešu vēsturnieki un ģeogrāfi gadsimtu gaitā savāca plašas zināšanas un izveidoja mācibu par zemeslodes uzbūvi.

Jau lielais matemātiķis Pitagors piecsimt gadu pirms mūsu ēras un Aristotelis, viens no lielākajiem senās Grie​ķijas zinātniekiem, mācīja, ka Zeme ir lode, un savukārt Hēraklīts apgalvoja, ka tā griežoties ap savu asi. Grieķu ģeogrāfs Eratostēns (276.—193. g. pirmsmūsu ēras) pirmais zinātniski noteica zemeslodes lielumu, turklāt diezgan precīzi (daži zinātnieki domā, ka kļūda sasniegusi tikai 2%, daži citi — 20%). Simt gadu vēlāk — 2. un 1. gadsimta mijā pirms mūsu ēras — izdarītie mērījumi deva rezultā​tus, kas bija krietni mazāki par patiesajiem.

Jau pāris gadsimtu pirms mūsu ēras un mūsu ēras sākumā antīkajā ģeogrāfijā izveidojās teorija par vienotu, bezgalīgu Pasaules okeānu, kas ietverot visu apdzīvoto pasauli. Turpretim lielais Aleksandrijas astronoms, matemātiķis un ģeogrāfs grieķis Klaudijs Ptolemajs mūsu ēras 2. gadsimtā vairs neatzina okeānu uz ziemeļiem un austrumiem no Āzijas un uz dienvidiem no Āfrikas. Dienvidaustrumu Āziju tālu dienvidos sauszeme savienojot ar Āfrikas austrumiem, tā ka Indijas okeānu kā milzu ezeru no visām pusēm ietverot sauszeme. Ptolemaja autoritāte bija tik liela, ka pat viduslaikos šo teoriju turēja par pareizu. Starp citu, Ptolemajs neatzina zemeslodes griešanos un lika Zemi pasaules sistēmas centrā —

spīdekļi riņķojot apkārt nekustīgajai Zemei. Šī mācība saglabājās līdz 16. gadsimta sākumam.

Senie ģeogrāfi dalīja zemeslodi piecās joslās: ekvatoriālajā zonā, kas neesot apdzīvojama karstuma dēļ, divās polārās zonās, kas tāpat neesot apdzīvojamas aukstuma dēļ, un divās vidējās, mērenās zonās, kas apdzīvotas. Citi vēl izdalīja divas aukstās un divas subtropu joslas — ari apdzīvotas. Mācība par vienoto Pasaules okeānu deva ce- lību, ka cilvēki varēs aizceļot arī uz dienvidu puslodes apdzīvotajām joslām, jo pa jūru tiks garām ekvatoriā​lajiem tuksnešiem, kur neesot nekādas dzīvības.

Viduslaikos pēc Romas impērijas sabrukuma antīkās pasaules zinātnieku atziņas, kas varētu lieti noderēt jūrasbraucējiem un jaunu zemju atklājējiem, bija piemirstas un pamestas novārtā. Izglītība panīka pavisam, pat valdnieki neprata ne lasīt, ne rakstīt, visur izplatījās māņticība un gara tumsība. Mūki un priesteri noraidīja Zemes lod- veidīguma ideju. Mācībā par Zemes uzbūvi valdīja bībeles priekšstati.

Jūras tirdzniecība panīka pat Vidusjūrā, un līdz ar to ievērojami sašaurinājās zināmās pasaules robežas. Āfrikas rietumu piekrasti aizmirsa pavisam. Indija un Āfrika, šķiet, ieslīga tumsas okeānā, un par tām vēstīja lielāko tiesu tikai mīti un leģendas.

Protams, sakari starp tautām un kontinentiem pavisam neapsīka. Tos uzturēja ne vien tirgotāji, bet zināmā mērā veicināja arī nestoriešu misionāru darbība. Nestorieši bija Konstantinopoles patriarha Nestora mācības piekritēji. Nestoru 431. gadā izraidīja no Bizantijas kā ķeceri, un viņš ar saviem piekritējiem aizceļoja uz Persiju, kur nodibināja īpašu baznīcu. No turienes nestoriešu mācība diezgan plaši ieviesās daudzās Āzijas zemēs. 7. gadsimtā nestoriešu misionāri ieradās ari Ķīnā.

Ir ziņas, ka Kosma Indikopleists (Indijas braucējs), ēģiptiešu tirgotājs, laikam cēlies no Aleksandr i jas, 6. gadsimta pirmajā pusē devies tālos jūras braucienos pa Indijas okeānā zemēm. Uz mūža beigām Kosma kļuva par mūku un mita kādā klosterī Mazāzijā. Viņš uzrakstīja tumsonīgu traktātu «Kristiešu topogrāfija», kas vērsts pret Ptolemaja pasaules sistēmu kā ķecerīgu un bībelei neatbilstošu un sludināja, ka Zeme esot četrstūraina kā bībeles Mozus šķirsts un šo četrstūraino zemi no visām pusēm ietverot okeāns. Šis okeāns ar četriem līčiem — Vidusjūru, Sarkano jūru, Persijas jūru un Kaspijas jūru — atdalot cilvēku apdzīvoto sauszemi no austrumu zemes, kur atrodoties paradīze un no kurienes iztekot četras upes — Nīla, Ganga, Tigra un Eifrata. Visa Zeme esot pārklāta ar ciešu četrstūrainu debess velvi, kas turoties uz četriem stabiem un sadalīta divos stāvos. Augšējā stāvā atrodoties debesu valstība. Debess spīdekļus griežot eņģeļi ap kādu augstu kalnu ziemeļos. Bet šajā Kosmas Indikopleista darbā par tālajām austrumu zemēm dotas tik spilgtas, tēlainas, patiesas detaļas, svarīgas ģeogrāfiskas ziņas, ka tās varējis uzrakstīt tikai aculiecinieks. Tās apstiprina, ka Kosma Indikopleists patiešām ceļojis uz Indiju un Ceilonu. Malabaras piekrastē, Ceilonā un Sokotras salās viņš atradis kristiešu draudzes. Ir ziņas, ka 9. gadsimtā kāds angļu bīskaps aizceļojis uz Indiju, kur sastapis kristiešus, ko dēvējis par svētā Toma mācības piekritējiem. Tajos laikos domāja, ka mītiskais apustulis Toms aizgājis uz Indiju un nodibinājis tur kristīgu draudzi, bet tad šajā zemē miris mocekļa nāvē.

ARĀBU EKSPANSIJA, KRUSTA KARI UN LEĢENDAS Muhameda mācības kareivīgie izplatītāji — Arābu tlrgotāli uzkundzējas tirdzniecības ceļiem.

— Arābu ce/otāji un vēsturnieki. — Laupīšanas kari ar krusta zīmi. — Palīgā kristiešiem nāks Indijas ķēniņu ķēniņš/ — Mongoļu uzbrukums.

Sajā laikā, kad Eiropa likās ieslīgusi snaudā, tālu austrumos, Arābijas pussalā, sarosījās arābi. No 7. gadsimta viņi ar ieročiem rokās sāka izplatīt savu varu un jauno, kareivīgo musulmaņu reliģiju — islamu, pravieša Muhameda mācību. īsā laikā arābi iekaroja milzīgu teritoriju — no Indas līdz Gibraltāram, visur izplatīdami savu ticību, valodu, naudu, skaitīšanas sistēmu. 711. gadā viņi jau cēlās pāri Gibraltāram un drīz iekaroja Pireneju pussalu. Arābi uzkundzējās tautām Vidusjūras austrumos, dienvidos un rietumos, Sarkanās jūras un Persijas līča krastos, Arābijas jūras ziemeļu piekrastē. Viņi bija pārņēmuši arī svarīgākos_ sauszemes tirdzniecības ceļus, kas saistīja Eiropu ar Āzijas zemēm — Indiju un Ķīnu. Jau senos laikos un pašā viduslaiku sākumā arābiem bija ļoti liela loma austrumu tirdzniecībā.

Tagad tā kļuva arābu monopols.

No austrumiem viņi veda garšvielas — piparus, krustnagliņas, kanēli, muskatriekstus, kardamonu, ingveru —, dārgus akmeņus, pērles, zelta rotas, ziloņkaulu, zīdu, brokātu, gobelēnus, paklājus, ieročus, porcelānu, smaržīgas zāles, muskusu, ārstniecības augus un citas dārgas preces.

Arābu iekarojumi 7.-8. gadsimtā.

Tirdzniecība tajos laikos bija visai nedroša un riskanta, tāpēc atmaksājās pārvadāt tikai ļoti vērtīgas preces. Pēc laimīga brauciena peļņa daudzkārt pārsniedza visus tirgo​tāju izdevumus.

Indijas okeāna rietumu daļā arābu jūrasbraucēji 8. gadsimta vidū atklāja Komoru salas un ne vēlāk par 9. gadsimtu sasniedza Madagaskaru. Āfrikas austrumu krastos arābi tirgojās un gūstīja vergus, te iekārtoja tirdzniecības apmetnes — faktorijas — un dibināja pilsētas. Pati tālākā no tām dienvidos bija Mozambika.

Bagātie arābu tirgotāji iepirka garšvielas un citas aus​trumu preces vai nu Malakā, vai Indijas rietumu pie​krastē Malabarā un kuģos veda uz Džidu (tā bija Mekas osta Sarkanās jūras krastā).

Marko Polo, lielais venēciešu tirgotājs un ceļotājs, par ko pastāstīts vēlāk, sacījis, ka arābu kuģi esot slikti un daudzi nogrimstot, jo to būvē netiekot lietotas dzelzs naglas. Dēļus kuģu būvētāji sasaistot ar Indijas kokospalmu šķiedras virvēm. Tās esot stipras un nebojājoties sāļā ūdenī. Kuģiem esot viens masts, viena bura un viens stūres airis. Klāja tiem neesot. Kuģus piekraujot un virs kravas pārklājot ādas, bet uz tām savedot zirgus pārdošanai Indijā. Braukt uz tādiem kuģiem esot bīstami, jo Indijas jūrā plosoties niknas vētras.

Arābu kuģi bija visai gausi un pat labā ceļavējā no Indijas rietumu piekrastes līdz Džidai burāja

kādas četrdesmit vai piecdesmit dienas. Tomēr nevar noliegt arābu jūrasbraucēju drošsirdību un prasmi — viņi nebaidījās no okeāna, zināja par musonu (no arābu vārda mavsim — gadalaiks) regulāro maiņu un uzticēja savus kuģus šiem vējiem. Vasarā — no jūnija līdz oktobrim — Indijas okeānā pūta dienvidrietumu musons, kas aizdzina kuģus no Babelmandebas šauruma līdz Malabaras piekrastei. Mājup tie atgriezās ar ziemas ziemeļaustrumu musonu, kas pūta no novembra līdz martam. Pārejas periodos, kad musoni mainīja virzienu, vēji bija vāji un mainīgi.

Sarkanā jūra gan vairs nepiederēja pie musonu apgabaliem, tomēr tur valdīja divas pastāvīgas gaisa strāvas, ar kurām varēja rēķināties buru kuģu apkalpes. No Dži- das preces mazākos kuģos veda uz Sarkanās jūras ziemeļiem. Tur tās uzkrāva kamieļiem. Lielas karavānas lēnām virzījās pāri tuksnešiem uz Kairu. No turienes preces sūtīja lejup pa Nīlu, līdz tās nonāca Aleksandrijā. Arābi turēja savās rokās arī citus tirdzniecības ceļus, kas veda no Tālajiem Austrumiem un Indijas. Pāri Persijas jūras licim uz Bagdādi, Damasku un Alepo Sīrijā nāca ceļš no Indijas. No Āzijas centrālajiem apgabaliem pāri Vidusāzijai un Mazāzijai stiepās senais Lielais Zīda ceļš. Austrumzemju preces veda arī kuģos pa Melno jūru uz Kon- stantinopoli, Bizantijas galvaspilsētu. Vidusjūras un Melnus jūras krastos notika preču apmaiņa starp arābu un eiropiešu tirgotājiem.

Arābi visai cienīja dabzinātnes un ģeogrāfiju, bija pratuši saglabāt un paglābt no bojā ejas grieķu un romiešu zinātnieku darbus, attīstīja tos tālāk un padarīja bagātāku antīko mantojumu. Attīstīdami zinātni un ceļodami, arābi palīdzēja aizgaiņāt gara tumsību un barbarismu pašā Eiropā, kur seno zinātnieku darbi viduslaikos bija pa​visam aizmirsti.

Arābu tirgotāji kuģoja pa visām Vecās pasaules jūrām, atskaitot ziemeļu ūdeņus. Liels daudzums musulmaņu no visām arābu pasaules malām ik gadu devās svētceļoju- mos uz Meku un Medinu — musulmaņu svētajām pil​sētām — pielūgt pravieša Muhameda kapu.

Netrūka arābu ceļotāju un ģeogrāfu, kas 9.—13. gadsimtā apmeklēja tālus novadus zinātniskos nolūkos, izpētīja gandrīz visu Eiropu, Austrumāfriku un Āziju līdz pat Ķīnai un interesējās gan par dabas parādībām, gan par sabiedrisko dzīvi, aprakstīja zemes virsmas uzbūvi, klimatu, augus un dzīvniekus, ekonomiku, kultūru, paražas un uzkrāja bagātas zināšanas, ko ietvēra plašās grāmatās. Visus daudzos to autorus nav iespējams pieminēt pat Kārām ejot.

No 10. gadsimta ceļotājiem sevišķi ievērojams bija vēsturnieks un ģeogrāfs Masudi, Bagdādes arābs. Saglabā​jušās divas viņa grāmatas — «Zelta pļavas un dimantu lauki» un «Ziņojumi un novērojumi» — ar plašiem daudzu zemju dabas, vēstures un tautu aprakstiem. Masudi bija cipceļojis Tuvo un Vidējo Austrumu zemes, Vidusāziju, Kaukāzu, Austrumeiropu un ari Austrumāfriku līdz Mada- ^askarai. Viņš diezgan labi pazina Javu un Ķīnu, tomēr nav zināms, vai viņš pats tur pabijis vai arī aprakstījis šīs zemes pēc citu vēstījuma. Šis arābu ģeogrāfs gan turējās pie Ptolemaja uzskatiem, tomēr, balstīdamies uz arābu lūrasbraucēju pieredzi, izteica šaubas, vai Ptolemajam un ( itiem seno laiku zinātniekiem esot taisnība, ja viņi Indijas okeānu parāda kā noslēgtu jūru. Kuģu kapteiņi do mājot citādi — dažās vietās, pēc viņu ieskatiem, okeānam neesot ne gala, ne malas.

Horezmas zinātnieks Biruni (972—1048) apceļoja lielu daļu Centrālās Āzijas un pavadīja ari afgāņu sultānu tā karagājienos uz Indiju. Biruni savāca plašus materiālus par indiešu kultūru un tautas dzīvi.

12. gadsimtā viens no lielākajiem arābu ģeogrāfiem bija Idrisi (1100—1166), berbers, dzimis Seutā, Āfrikā. Idrisi ilgu laiku dzīvoja Sicīlijas karaļa normaņa Rodžera II galmā Palermo, kur pulcējās zinātnieki, ceļotāji un tirgotāji. Tos izklaušinādams, Idrisi savāca milzum daudz datu, plašu materiālu, ko papildināja ar seno laiku un vidus laiku ģeogrāfu atziņām.

Līdzās nopietnai zinātniskai literatūrai pastāvēja ari grāmatas izklaidēšanās nolūkiem, kam tomēr piemita liela nozīme vēsturē un ģeogrāfijā. Pie tādas literatūras vispirms jāpieskaita Buzurga ibn Šahriara «Grāmata par Indijas brīnumiem», kas uzrakstīta 10. gadsimta otrajā pusē un sniedza daudz vērtīgu ziņu ne vien par Indiju, bet arī par citām tuvākām un tālākām zemēm (Ceilonu, Malaju, Sumatru, Ķīnu), tajā

pašā reizē — brīnišķīgas, skaistas leģendas, pilnas neticamu piedzīvojumu. Šahriara grāmata tajos gadsimtos nebūt nebija vienīgais tāda veida sacerējums. Arābu jūrnieku apbrīnojamie stāsti gāja no mutes mutē un pārvērtās folklorā. Šajā ziņā ļoti interesanti ir jūrasbraucēja Sindbada stāsti par brīnumainajiem piedzīvojumiem, kas ietilpināti «Tūkstoš un vienas nakts» pasakās.

Kaut arī tās galīgā variantā radušās Ēģiptē 14.—16. gadsimtā, taču teikas ar tādu pašu nosaukumu par Sindbadu stāstīja un izdeva grāmatās Bag- dādē jau 10. gadsimtā.

Eiropa pamazām nokratīja viduslaiku tumsas slogu, kas bija stindzinājis visu dzīvo un rosīgo, un pamodās no smagās snaudas. Arābu ietekmē Eiropā atdzīvojās tirdzniecība, jo sevišķi Itālijas pilsētās, kā Neapolē, Pizā, Dženovā un Venēcijā. Tās, kopš 9. gadsimta uzturēdamas sakarus ar arābiem, drīz kļuva noteicējas par tirdzniecības ceļiem Vidusjūrā.

Eiropu uz jaunu rosmi modināja, starp citu, arī krusta kari, ko organizēja Romas baznīca 11.—13. gadsimtā.

11. gadsimtā Tuvajos Austrumos, Irānā un Vidusāzijas dienvidos pēc postošiem kariem kareivīgas turkmēņu < iltis nodibināja seldžuku valsti. Seldžuku turku agresija di'va stipru triecienu arābiem un apdraudēja arī Bizantiju, tipat lielo Ziemeļitālijas pilsētu ekonomiskās intereses. Turki ieņēma Bagdādi, gandrīz visu Mazāziju, tāpat Sīriju un Palestīnu, Jeruzalemi, kuru kristieši uzskatīja par svēto pilsētu un kurā atradās mītiskā Jēzus Kristus kaps. Izplatīts valodas, ka musulmaņi ņirgājoties par svētceļotājiem, ' uri tajos laikos lielā skaitā devās uz Palestīnu, ka neti- iļ^ie apgānot kristiešu «svētās vietas». Tāpēc aicinājums uz krusta karu pret musulmaņiem guva plašu atsaucību. Visiem karagājiena dalībniekiem pāvests apsolīja pilnīgu grēku piedošanu. Viņus gaidīja arī laicīgi labumi — austrumos bija bagātas zemes. «Tie, kuri šeit nīkst bēdās un trūkumā, tur dzīvos līksmībā un bagātībā!» vēstīja pāvests, aicinādams uz karu.

Krusta karos pirmām kārtām bija ieinteresēti Rietumeiropas agresīvie feodāļi, kas alka paplašināt savus īpašumus, sagrābt svešas zemes. Plašas zemnieku masas šajos karagājienos cerēja atrast glābiņu no aizvien pieaugošā feodālā jūga. Pilsētas centās pēc atbalsta punktiem Vidusjūras austrumos, pēc tirdzniecības ceļiem.

Krusta karš pret neticīgajiem īstenībā tika organizēts ka laupīšanas karagājiens — tikai ar kristīgās ticības iz​platīšanas un aizstāvēšanas masku.

Sākumā uz austrumiem gāzās vāji apbruņotu fanātisku zemnieku un trūcīgo bari — pat ar sievām un bērniem. Šie klaidoņu pūļi jau pa ceļam Eiropas zemēs laupīja un pastrādāja visādus briesmu darbus.

Seldžuku turki Maz- fizijā viņus sakāva bez lielām grūtībām.

Tad uz austrumiem devās Rietumeiropas feodāļu armijas, īsts karaspēks, kas reizēm guva uzvaras un dibināja Mazāzijā kristiešu valstiņas.

Krusta karotāji Levantē saskārās ar turienes kristiešiem, kuri piederēja pie dažādām austrumu baznīcām. Katoļi viņus allaž uzskatīja par ķeceriem — atkritējiem no īstās ticības, kuri jāvajā un jāiznīcina bez žēlastības un kurus Rietumeiropā nepavisam nesaudzēja. Tomēr šeit, Tuvajos Austrumos, krusta karotāji pēc Romas pāvesta ieteikuma izmantoja ķecerīgos kristiešus kā palīgus un sabiedrotos cīņā pret musulmaņiem.

Cīņas Tuvajos Austrumos ilga divus gadsimtus, tomēr nedeva gaidītos rezultātus. Krusta karotājiem vajadzēja atstāt sīvās kaujās izcīnītās pozīcijas. Taču neveiksmīgie karagājieni paplašināja eiropiešu zināšanas ģeogrāfijā, mudināja viņus uz ceļojumiem un jaunu zemju atklāšanu, iepazīstināja tuvāk ar arābu kultūru.

Drīz pēc krusta kariem Eiropā sākās Renesanses laikmets, kad atdzima zinātne un māksla, sāka straujāk at​tīstīties tehnika, ražošanas spēki, izauga pilsētas, uzplauka amatniecība un tirdzniecība.

Krusta karu laikā, tieši tad, kad musulmaņi devās spēcīgos uzbrukumos pret krustnešu nodibinātajām valstiņām Tuvajos Austrumos, dzima kāda vilinoša leģenda, kurai bija ilgs mūžs un nenoliedzama nozīme

ģeogrāfiskajos atklājumos.

Kaut kur tālu, tālu Āfrikā vai Āzijā mītot varens kristiešu valdnieks Jānis, kas turklāt esot arī bīskaps vai kāds cits ajīgsts priesteris. Eiropieši ilgus gadus lūkoja atrast šā augstā priestera Jāņa valsti gan Centrālajā Āzijā, gan Ķīnā, gan Indijā, gan Āfrikā.

Krusta karotāji paši bija sastapuši Palestīnas «svētajās vietās» etiopus — kristiešus no Āfrikas — un dzirdējuši, ka viņu zeme atrodoties melnā kontinenta austrumos. Eti- opija, sena valsts, patiešām bija vienīgā kristiešu zeme ārpus Eiropas, un tās sakarus ar kristīgo pasauli bija pārtraukuši musulmaņi, ielauzdamies Ēģiptē. Tikai daudz vēlāk atklājās, ka Etiopija nav ne bagāta, ne varena. Tomēr leģenda par priestera Jāņa valsti nemitējās satraukt ļaužu iztēli.

Grūti izdibināt, kur un kā radusies šī leģenda. Stāstīja, ka priesteris Jānis kopā ar saviem piekritējiem kādreiz esot atstājis Jeruzalemi un kaut kur Āzijā nodibinājis kristiešu valsti. Patiešām, jau 6. un 7. gadsimtā Persijā un dziļāk Āzijā — Ķīnā un Indijā darbojās kristiešu misionāri, lielāko tiesu sīriešu tirgotāji un pastāvēja kristiešu kopienas. To locekli bija nestorieši. 1122. gadā Romā pie pāvesta ieradies indiešu kristiešu patriarhs vai tempļa priekšnieks Jānis, kurš pavēstījis brīnumainas lietas par templi Indijā, kur glabājoties apustuļa Toma pīšļi, par tempļa dārgumiem un rotājumiem. Šīs ziņas deva ierosmi meklēt apustuļa Toma zemi, un netrūka klejojošu bruņinieku, kuri taisījās svētceļojumā uz tālo, nezināmo zemi.

Klīda valodas par indiešu valdnieku Dāvidu, gudru, drošsirdīgu kristiešu karali, kuru tauta dēvējot par augsto priesteri Jāni. Dievs esot izraudzījis Dāvidu, lai viņš sadragā pagānus un iznīcina musulmaņus — Muhameda piekntējus un viņa mācību, kura izplatoties kā mēris pa visu pasauli. Dāvids drīz nākšot uz Jeruzalemi un atkarošot (•ticīgajiem Kristus kapu. Ķēniņš Dāvids esot iekarojis Persijā daudzas zemes, ieņēmis daudzas pilsētas un cietokšņus un pienācis desmit dienu gājumā no Bagdādes. Austrumos līdzās Pērsijai viņš iekarojis zemi ar trīssimt pilsētām un vēl kādu citu zemi ar trīssimt pilīm un sešdesmit sešām upēm.

Dāvidam klausot simttūkstoš karavīru, viņa karaspēku pavadot četrdesmit valdnieki un sešdesmit drķibīskapi un bīskapi. f Sai leģendai bija arī kāds vēsturisks pamats: 1121. gada (iruzijas — Aižkaukāza kristiešu valsts valdnieks Dāvids Kiiva spožu uzvaru pār musulmaņiem. Var jau būt, ka šādas lielas kaujas atbalsis radīja valdzinošo mītu.

Ir ziņas, ka daļa no karakitajiem — tautas Centrālajā Āzijā — bijuši kristieši, kurus nokristījuši nestoriešu misionāri. Karakitaji 12. gadsimtā devās plašos karagājienos. Viņi 1141. gadā sakāva seldžukus un pēc šīs uzvaras nodibināja milzīgu valsti Karakidapu. Vēsti, ka pēc musulmaņu sagrāves Vidusāzijā izveidojusies jauna nemusul- maņu valsts, iztulkoja kā apliecinājumu priestera Jāņa eksistencei.

Ap 1165. vai 1170. gadu Eiropā uzklīda noslēpumaini vēstījumi trim kristīgās pasaules pavēlniekiem — pāvestam, Bizantijas imperatoram un Vācijas imperatoram Fridriham IJarbarosam. Tos, pēc tā laika uzskatiem, bija rakstījis varenais kristiešu valdnieks Jānis, turklāt laikā, kad krusta karotāju dibinātā kristiešu Svētā valsts Palestīnā jau tuvojās savai bojā ejai un Ēģiptes sultāna Saladīna uzbru​kumi tai kļuva aizvien spēcīgāki.

Sīs vēstules iedvesa kristīgajai pasaulei jaunas cerības — no austrumiem palīgā krusta karotājiem nāk vald​nieks Jānis ar simtiem tūkstošiem karavīru.

Cik varēja spriest no vēstījumiem, Jāņa bagātība un varenība bija patiešām leģendāra. Viņš asiņainā kaujā piespiedis bēgt persiešus un taisoties nākt palīgā svētajai baznīcai — pasargāt Jeruzalemi no musulmaņiem.

Par sevi noslēpumainais valdnieks vēstījumos sacījis tā: «Es, augstais priesteris Jānis, valdnieks pār visiem valdniekiem, ķēniņu ķēniņš, pārspēju visus, kas vien mīt šajā pasaulē, ar tikumiem, bagātību un varenību. Mums maksā meslus septiņdesmit divi valdnieki… Mūsu Spo​žums valda pār trim Indijām .,.

… Pie mūsu galda ik dienas mielojas un dzīro trīsdesmit tūkstoši cilvēku … un visi viņi saņem no mūsu mantu krātuvēm dāvanas — zirgus vai citu labumu. Šis galds taisīts no visdārgākā smaragda, un to balsta četras ametista kolonnas. Katru mēnesi mums kalpo pēc kārtas septiņi valdnieki, sešdesmit divi hercogi, divsimt sešdesmit pieci grāfi un marķīzi… Mūsu galda labajā pusē ik dienas apsēžas divpadsmit arķibīskapi, kreisajā — div​desmit bīskapi, bez tam svētā Toma patriarhs . . .»

Jāņa pils pamati un sienas esot taisīti no dārgakmeņiem, un javu aizstājot tīrākais zelts. Jumtu sedzot dzidri safīri, starp kuriem mirdzot topāzi. Pilī esot simt trīsdesmit olekšu augstas durvis no kristāla, un tās pašas atveroties, kad valdnieks nākot to tuvumā. Uz vienu pusi Jāņa valsts aizstiepjoties četru mēnešu ceļa attālumā, bet neviens ne​zinot, cik tālu tā sniedzoties uz otru pusi.

Tikai vēlāk kļuva skaidrs, ka vēstījumi ir viltojums, gaužām primitīva un neticama mistifikācija, kuras autors bija kāds brīvdomātājs. Tomēr pāvests bija noticējis piesolītajai palīdzībai un 1177. gadā sūtīja valdniekam Jānim īpašu lūgumu, lai tas nākot palīgā pēc iespējas drīzāk.

13. gadsimta sākumā pasauli satricināja jauni dramatiski notikumi, kas risinājās uz lielajiem austrumu tirdzniecības ceļiem. Mongoļi Āzijā izveidoja milzīgu, neredzēti plašu lielvalsti. Līdzīgs asiņainam meteoram austrumus pārstaigāja Čingizhans, izpostīdams senas kul- tūrzemes un nogalinādams miljonus. Tikpat nežēlīgi iekarotāji bija arī viņa pēcteči. Musulmaņu pasaule, kas bija atsitusi Rietumeiropas uzbrukumus, nespēja turēties pre​tim mongoļu ordām.

Kā par brīnumu, Rietumeiropā Čingizhanu sākumā turēja par kristiešu valdnieku, laikam jaukdami mongoļus ar karakitajiem, — asiņainais iekarotājs taču iedragāja musulmaņu varenību. Maldi drīz izgaisa. Mongoļi uzbruka kristiešiem, ielauzās Austrumeiropā un arī Viduseiropā. Tad iekarotāju vilnis pavēlās atpakaļ, jo Krievzeme, varonīgi pretodamās, salauza viņu triecienspēku un izglāba Eiropu no mongoļu jūga.

Ap 13. gadsimta vidu mongoļi bija iekarojuši Ziemeļ- ķīnu (Ķīnas dienvidus nedaudz vēlāk), Turkestānu, Irānas kalnieni, Mezopotāmiju, Aizkaukāzu un Austrumeiropu.

Kad kristīgajai pasaulei draudošās briesmas likās paga- jušas secen, radās vēlēšanās nodibināt ar mongoļiem draū- dzigas attiecības. Ar mongoļu palīdzību varētu likvidēt iķeršļus tirdzniecības ceļos, kurus bija aizsprostojuši mu- milmaņi. Mongoļi varbūt palīdzētu kristīgajai pasaulei cii,iii pret tiem, un misionāri varētu izplatīt kristīgo ticību milzīgajā mongoļu impērijā — tādus nodomus loloja ne viens vien Eiropas valdnieks un pāvests.

JAUNI APVĀRSNI Mūku misijas pie mongoļiem. — Marko Polo Āzijā. — Venēcietis Indonēzijā un Ceilonā, Malabaras krastos un Sokotras salās. — Lielais arābs Ibn Batuta. — Alanasija Ņikitina gaitas Indijā. — «Ceļojums pāri trim jūrām» — patiesa grāmata. — Džons Mandevils — viduslaiku Minhouzens.

Pie mongoļiem kopš 13. gadsimta četrdesmitajiem gadiem sāka doties eiropiešu sūtni — tirgotāji un garīdznieki, kas darbojās arī kā izlūki. Galu galā viņi pārliecinājās, ka augstā priestera Jāņa kristiešu valsts Centrālajā Āzijā nav atrodama. Taču vēl ilgu laiku nerima cerība, ka to izdosies uzmeklēt Āfrikā vai Indijā.

Uz mongoļu galvaspilsētu Karakorumu (pie Orhonas upes Mongolijā) no Francijas 1245. gadā devās francis- kāņu mūki Plāno Karpīni vadībā. 1249. gadā pie mongoļiem ce]oja franču karaļa sūtnis franciskāņu mūks Andrē Lonžimo. Svarīgas ziņas ģeogrāfijā savāca cita franciskāņu mūku misija, ko vadīja flāms Giljoms Rubruks. Viņš pirmais norādīja, ka Centrālo Āziju aizņem milzu kal- niene un ka Ķīna austrumos piekļaujas okeānam.

Tomēr mūku ceļojumiem ģeogrāfijā nebija sevišķi liela nozīme, viņus pārspēja tirgotāji, kuri meklēja tālajās aus​trumu zemēs labus tirgus.

No tirgotājiem jo sevjšķi jāatzīmē venēcietis Marko Polo, kas aizceļoja tālāk Āzijā nekā jebkurš cits eiropietis un deva lielu ieguldījumu ģeogrāfisko priekšstatu attīs​tīšanā.

Marko Polo tēvs Nikolo un tēvabrālis Mateo jau četrpadsmit gadus tirgodamies bija ceļojuši pa austrumu ze​mēm — Krimu, Vidusāziju un Ķīnu.

1271. gadā Nikolo un Mateo Polo no jauna devās uz austrumiem, paņēmuši līdz septiņpadsmit gadus veco Marko Polo. Venēcieši pāri visai Āzijai aizceļoja uz Hanbaliku (Pekinu), mongoļu lielā hana Hubilaja — Čingiz- hana mazdēla toreizējo galvaspilsētu (par Lielajiem ha​niem dēvēja Čingizhana pēctečus). Par venēciešu gaitām austrumu zemēs latviešu valodā iznācis V. Meinka romāns «Marko Polo brīnumainie ceļojumi».

Ilgus gadus — līdz pat 1290. gadam — Marko Polo nodzīvoja Ķīnā, apceļodams plašas teritorijas līdz Ķīnas dienvidiem, Tibetai un Indoķīnai un iegūdams ziņas arī par zemi tālāk okeānā — Sipangu jeb Čipangu (Japānu). Tā esot ļoti liela austrumu sala tūkstoš piecsimt jūdžu attālumā no Katajas dienvidiem.

Tur mītot skaisti ļaudis baltu ādu un pielūdzot elku dievus. Zelta tiem esot pārpārēm: valdnieka pils pārklāta ar zelta plāksnēm, zāles izklātas ar zeltu divu pirkstu biezumā, logiem zelta palodas, un daudz tur esot sārto pērļu.

Beidzot venēcieši tā sailgojās pēc dzimtenes, ka lūdza hanam Hubilajam atļauju doties uz mājām.

Tieši tajā laikā mongoļu hans Persijā bija atsūtījis vēstnešus pie Hubilaja — dot viņam un viņa dēlam par sievām princeses no valdnieku nama. Hubilajs bija ar mieru to darīt, bet zemēs starp Ķīnu un Irānu plosījās sacelšanās. Hans nosprieda, ka labāk būtu sūtīt princeāes uz Irānu pa jūras ceļu, kas likās drošāks.

Hubilajs pavēlēja sarīkot četrpadsmit lielas ķīniešu četr- mastu džonkas ar divpadsmit burām un uzticēja venēcie​šiem ekspedīcijas vadību — kuģot apkārt Āzijas dienvi​diem uz Irānu (sk. karti 31. lpp.).

Flote izgāja jūrā 1291. gadā no Zeitunas ostas un burāja pāri Dienvidķīnas jūrai dienvidrietumu virzienā gar Indoķīnas pussalas austrumu krastu — mežaino Cambas zemi (tagadējo Vjetnamu), kas bijusi pakļauta Lielajam hanam un sūtījusi viņam ik gadu nodevās skaistus ziloņus. Marko Polo to jau bija apceļojis 1285. gadā. Šajā zemē esot ļoti daudz vērtīgu koku.

Brauciena laikā Marko Polo savāca ziņas par Indonēziju, milzīgo salu labirintu dienvidu jūrās. Tur esot ne mazāk par septiņtūkstoš četrsimt četrdesmit salām, kas gandrīz visas biezi apdzīvotas, viscaur smaržīgiem kokiem apaugušas, un garšvielu tur esot bezgala daudz. Drīz kuģu ceļš jau veda garām šīm

salām ar kailiem, mežonīgiem ļaudīm, kas nevienam nemaksāja nodevas. Vienmērīgs vējš — musons dzina floti dienu un nakti. Kuģinieki stei​dzās tikt uz priekšu, kamēr vējš nav grozījies.

Marko Polo ceļojumu varbūtējie maršruti (pēc J. Magidoviča).

Dienvidos palika pipariem, muskatriekstiem, krustnagliņām un citām garšvielām bagātā Java, ko Marko Polo kļūdaini nosaucis par pašu lielāko salu pasaulē. Viņš pa Singapūras un Malakas šaurumiem starp Sumatru un M;i- lajas pussalu devās uz Indijas okeānu. Šajos dienvidu ūdeņos venēcietis vairs nevarēja saskatīt Polārzvaigzni un ceju stūrmaņiem rādīja citas — pavisam svešas zvaigznes. Bet tad vējš sāka pūst pretim. Vajadzēja sagaidīt jaunu musonu — ceļavēju.

Marko Polo piecus mēnešus kavējās Sumatrā, ko viņš dēvēja par Mazo Javu. Venēcietis apmetnei izraudzījās zemesragu, kas iestiepās tālu jūrā, un tur ierīkoja apcietinājumus un pāri zemes šaurumam izraka grāvi. Ceļotāji baidījās no mežonīgu cilšu uzbrukuma. Salinieki rijot cilvēkus kā meža zvēri.

Mežos mituši ziloņi, mazi pērtiķi ar cilvēka seju un milzīgi vienradži — degunradži. Tiem pierē bijis resns, melns rags, un tie saniknoti uzbrukuši arī cilvēkiem. Tajos laikos klīda leģenda, ka vienradzis paklausot nevainīgai jaunavai. Marko Polo devies medībās un paņēmis līdzi arī ķīniešu princesi, tomēr, kā stāsta ceļotājs, degunradzis neesot vis klausījis jaunavai un nemaz neesot tāds, kādu to attēlojot eiropieši.

Sala bijusi apbrīnojami auglīga, apaugusi krāšņiem mežiem. Tur netrūcis visvisādu palmu, cukurniedru, alojes koku, sandalkoku, riekstkoku un garšvielu. Ar visu to varot piekraut veselus kuģus. Te audzis labākais kampars pasaulē, un to tirgos atsverot ar tīru zeltu. No cita koka serdes (sago palmas) varot dabūt gardus miltus, līdzīgus miežu milliem, un no tiem varot cept plāceņus un pīrāgus.

Marko Polo laivās braukājis uz kaimiņu salām un atradis tur gluži kailus ļaudis, kas neesot pazinuši ne vald​niekus, ne tirdzniecību.

Tad ceļotāji sagaidīja ceļavēju un turpināja braucienu uz Ceilonu garām Nikobaras un Andamanu salām, ko apdzīvojot mežoņi ar suņu galvām. Ceilonā, pēc Marko Polo vārdiem, pasaules lielākajā salā, iegūstot pašus skaistākos rubīnus, safīrus, topāzus, ametistus, opālus un citus dārgakmeņus. Turienes valdniekam esot pats skaistākais un dārgākais rubīns pasaulē, tāda neviens neesot redzējis — pēdu garš, cilvēka rokas resnumā, ārkārtīgi spožs un sarkans kā uguns. Labi būtu šo rubīnu valdniekam atņemt. Viņam neesot liela karaspēka, tikai musulmaņu algotņi. Pavalstnieki visi staigājot kaili un ēdot rīsus. Cei- lonas vidū esot svēts kalns — Ādama smaile — svētceļojumu gala mērķis. No šā kalna nācis pirmais cilvēks pa​saulē.

No Ceilonas flote burāja uz ziemeļiem. Salu no Indijas šķīra ne visai dziļš jūras šaurums (Palkas šaurums), kur zvejojot pērles. Par tiesībām zvejot pērles tirgotāji maksājot valdniekam desmito tiesu, bet braminiem — priesteriem divpadsmito tiesu: viņi apvārdojot haizivis, lai tās neuzbrūk nirējiem. Tirgotāji

salīgstot pērļu zvejniekus. Tie nirstot dzelmē — cits.divu augumu, cits sešu augumu dziļumā. Tirgotāji esot bagāti, kaut arī labākās pērles jā- atdodot valdniekam.

Visā Indijas zemē uz ziemeļiem no Komorina raga neesot ne karsts, ne auksts, tādēļ ļaudis staigājot kaili, tikai ap gurniem apjožot labu audeklu. Arī valdnieks esot kails, bet valkājot -dārgu kaklarotu — zīda auklā savērtas simt astoņas lielas, skaistas pērles un rubīnus, ap rokām tiis zelta sprādzes ar dārgiem akmeņiem un pērlēm, tāpat ii|> kājām trīs zelta kāju sprādzes.

• No Indijas nedrīkstot izvest dārgus akmeņus — valdnieks pats visus uzpērkot un krājot no paaudzes pa- n udzē.

Valdniekam esot piecsimt sievu, un piecsimt pirmo viņš atņēmis savam brālim, bet tas bijis prātīgs un neesot pretojies. Kad valdnieks nomirstot, bēru sārtā kopā ar viņu tiekot sadedzināti arī kalpi un visas sievas. Vald​niekam zirgi gan esot slikti. Vīnu šajā zemē nedzerot.

Pie Malabaras krastiem atkal parādījusies Polārzvaigzne un stāvējusi naktī divas olektis virs apvāršņa. Kuģi steidzās gar Indijas rietumiem un ziemeļrietumiem uz Irānu. Pa ceļam Marko Polo dzirdēja stāstām, ka šajos ūdeņos mītot daudz jūras laupītāju ar visām sievām un bērniem un uzglūnot tirgotāju kuģiem plašā apgabalā, izvietojuši savus kuģus pa piecām jūdzēm citu no cita. Tikko pirāti pamanot tirgotāju kuģi, tā dodot signālus ar dūmiem. Tūdaļ atsteidzoties arī citi pirāti un aplaupot tirgotājus, sku​binādami: «Brauciet, tirgojieties, vāciet mantu, gan jau atkal atgriezīsieties pie mums!»

Venēcieša kuģi paburāja garām Gudžaratas pussalai Indijas ziemeļrietumos. Polārzvaigzne te jau stāvējusi sešas olektis virs apvāršņa. Pēc Marko Polo vārdiem, tur esot paši niknākie jūras laupītāji pasaulē. Viņi saķerot tirgotājus uz jūras un tad sākot dzirdīt ar jūras ūdeni un piedevām liekot ēst tamarinda augļus. Gūstekņiem sākoties stipra caureja, un jūras laupītāji tā uzzinot, vai tirgotāji neesot norijuši pērles vai dārgos akmeņus, jo viņi tā allaž darot, kad viņus saņemot gūstā un taisoties pārdot ver​dzībā.

Tād Marko Polo kuģi, pēc viņa paša liecības, apmaldījušies un nonākuši pie Abesīnijas, Zanzibāras un Mada- gaskaras. Daudzi kuģinieki apmiruši, daži kuģi aizmaldī- jušies projām vai gājuši bojā. Pāri palikušie tikko turēju​šies uzjādens, tik ļoti tos izalojuši urbējtārpi.

Par Āfrikas zemēm Marko Polo sniedzis daudz interesantu, kaut arī lielāko tiesu nepareizu un fantastisku ziņu. Viņš pirmais no eiropiešiem pieminējis Madagaskaru, kaut gan nepareizi apgalvojis, ka tur mītot ziloņi un kamieļi. Trūkst pierādījumu, ka viņš pats būtu apmeklējis afrikāņu zemes. Viņš gan raksta, ka redzējis Zanzibārā ļoti lielus lauvas un žirafes. Tur mītot lieli, resni, ļoti stipri melni ļaudis sprogainiem matiem, lielu muti, plakanu degunu, biezām lūpām, lielām acīm, tie pārtiekot no rīsiem, gaļas, piena un datelēm, taisot vīnu no rīsiem ar garšvielām. Tur esot daudz ziloņu, un ar ziloņa ilkņiem tur tirgojoties lielā daudzumā.

Marko Polo stāstījis par Sokotras salām un raksturojis tās kā labu piestātni kuģiem, kas braucot uz Indiju, Madagaskaru un Laimīgo Arābiju (Jemenu). Salās tirgojoties ar aloji, vīraku, rīsiem un krāsām, tur esot lētas sālītas zivis. Visapkārt jūrā mītot vaļi ar lielu galvu — kašaloti, kuriem vēderā esot akmeņi — ambra, ko liekot klāt visām smaržām. Salinieki medījot vaļus ar asām dzelzs harpūnām, kam piesienot garu, garu virvi ar muciņu galā. Pēc peldošās muciņas varot atrast kašalotu, kad tas noasiņojot un nobeidzoties. No vaļa tecinot tau​kus un no iekšām izņemot ambru.

Salās mītot arī kristieši nestorieši, kas klausot Mosulas bīskapam aiz Bagdādes, bet staigājot gluži kaili kā pagāni. Jūras laupītāji te savedot pārdot salaupītās mantas, un kristieši pērkot tās labprāt. Par saliniekiem runājot, ka tie varot pieburt vētru, tad kuģi uzskrienot klintīm un viņi varot savākt izskalotās mantas.

Galu galā Marko Polo kuģi sasniedza Irānu. Irānas šahs bija miris, un zemē plosījās troņa tikotāju karš. Venēcieši nodeva tālu vestās līgavas mirušā hana dēla gādībā un paši pāri Mazāzijai steidzās uz Trapezundu pie Melnās jūras, no turienes uz Konstantinopoli un tālāk uz mājām — uz Venēciju.

1295. gadā Marko Polo pēc divdesmit četru gadu prombūtnes atgriezās dzimtajā pilsētā. Drīz pēc

tam viņš — liekas, pēc kādas jūras kaujas starp venēciešu un dženoviešu kuģiem — nokļuva Dženovas cietumā. Gūsteknis nodiktēja savu apbrīnojamo ceļojumu aprakstu cietuma kameras biedram Rustičano no Pizas. To vēlāk izdeva ar nosaukumu «Sira Marko Polo grāmata par Austrumu zemēm un brīnumiem» un pārtulkoja daudzās valodās, pārrakstīja un lasīja ar milzīgu interesi.

Sī grāmata lika iedegties ļaužu fantāzijai un bija īsta rokasgrāmata visiem ceļotājiem, kas pēc Marko Polo devās uz Indiju, Ķīnu un Centrālo Āziju. To lasīja visi ievērojamākie kosmogrāfi un jūrasbraucēji, to skaitā arī Kris- tofors Kolumbs (atrasts grāmatas eksemplārs ar Kolumba atzīmēm uz lappušu malām).

Marko Polo Dženovas cietumā diktē stāstu par savu ceļojumu (pēc veca zīmējuma).

Venēcijas tirgotājs bija kļuvis par vienu no tā laika slavenākajiem vīriem, tomēr daudzi laikabiedri neticēja brīnumainajiem stāstiem un dēvēja viņu par lielībnieku un fantastu.

Pēc Marko Polo uz Āzijas dienvidiem un austrumiem devās vēl citi vēstneši.

Ap 1289. gadu pāvests aizsūtīja uz Tebrizu, pilsētu Irānā, franciskāņu mūku itālieti Džovanni Montekorvino. Pēc pāris gadiem mūks no Ormuzas pa jūru aizbrauca uz Indijas austrumiem, Koromandelas krastu, un nodzīvoja pie turienes kristiešiem vairāk nekā gadu. Montekorvino vēstulēs sniedzis labus Dienvidindijas aprakstus, attēlojis iedzīvotājus, tirdzniecību un kuģniecību un pieminējis arī musonus. 1293. gadā viņš pa jūru aizbraucis uz Ķīnu un tur — lielāko tiesu ziemeļu provincēs — nodzīvojis trīs​desmit piecus gadus.

Divpadsmit gadus (1318—1330) pa Āziju ceļoja arī franciskāņu mūks itālietis Odoriko no Pordenones. No Ormuzas viņš pa jūru aizburājis uz Indiju, Thanas pilsētu (vēlāk tur izauga Bombeja), apmeklējis Dienvidindijas piekrasti rietumos un austrumos un Ceilonu, kuģojis uz Javu un Sumatru, bijis DienvidVjetnamā un Dienvidķīnā, sasniedzis Hančžovu un no turienes aizceļojis uz Pekinu, kur nodzīvojis_trīs gadus. Atceļā uz dzimteni Odoriko šķērsojis visu Āziju, iekļuvis arī Tibetā un aprakstījis tās galvaspilsētu Lhasu, kur esot dzīvojis ilgu laiku.

Te būtu vietā pieminēt arī 14. gadsimta lielāko arābu ģeogrāfu un ceļotāju Ibn Batutu (1304—1377).

Viņš pēc tautības bija berbers, dzimis Tanžerā, Āfrikas ziemeļrie​tumos.

1325.—1349. gadā viņš apceļoja Ziemeļāfriku, Ēģipti, Mazāziju, Āfrikas austrumus līdz Mozambikai un Vidusāziju. No turienes Ibn Batuta pāri Hindukuša kalniem aizceļoja uz Indiju — Indas ieleju, Pendžabu, Deli pilsētu. Deli tolaik bija plašā, varenā musulmaņu sultanāta galvaspilsēta. 1342. gadā sultāns, kas pārvaldīja visu Ziemeļ- indiju, sūtīja Ibn Batutu uz Ķīnu. Kādu laiku ceļotājs mitinājās Malabaras piekrastē, tad aizbrauca uz Ceilonu, bet no turienes pa ierastajiem jūras tirdzniecības ceļiem uz Ķīnu, Zeitunas ostu. Tur arābiem bija pašiem sava tirdzniecības kolonija. Ceļotājs apmeklēja arī Pekinu. No Ķīnas viņš atgriezās Ceilonā, tālāk devās uz Malabaru, Arābiju, Sīriju, Ēģipti, līdz sasniedza Tanžeru.

Arābu tirdzniecības celi Āfrikas ziemeļrietumos.

Pēc šiem klejojumiem Ibn Batuta apmetās Fesā, Zie- melāfrikā, tomēr arī te nevarēja nodzivot mierā.

Viņš pavadīja Fesas sultāna sūtniecību pāri Sahāras tuksneša rietumu daļai līdz Timbuktu pilsētai pie Nigēras upes, kuģoja pa šo upi un atgriezās Fesā pāri Sahāras centrāla​jiem apgabaliem.

Divdesmit piecos gados lielais ceļotājs pa sauszemi un jūru bija veicis kādus simt divdesmit tūkstošus kilometru garu ceļu un mūža vakarā nodiktēja savu ceļojumu aprakstu ar ļoti plašām ģeogrāfiskām, vēsturiskām un etno​grāfiskām ziņām, kas lielāko tiesu pilnīgi drošas, ticamas.

Ibn Batutas ceļojumi pāri Sahārai nebija nekāds izņēmums. Arābi, izveidojuši Ziemeļāfrikā plašu kalifātu, daudzkārt šķērsoja Sahāras un Lībijas tuksnešus un uzsāka Senegalas lejteces un Nigēras vidusteces, Cada ezera un Baltās Nīlas kreiso pieteku atklāšanu (sk. karti 37. lpp.). Arābu tirgotāju karavānas tajos laikos bija milzīgas. Piecpadsmit!tūkstoš kamieļu karavāna varējusi nogādāt uz Timbuktu tūkstoš piecsimt tonnu rīsu un prosas. Ik gadus no Kairas uz Takedas raktuvēm devusies īpaša karavāna ar divpadsmit tūkstošiem kamieļu pēc vara. Četrpadsmitajā gadsimtā Mali tautas mandigonas valdnieks Mansa Musa ar milzīgu karavānu šķērsojis visu Sahāru — no Rietumāfrikas uz Kairu un pēc tam uz Meku. Valdnieks jājis zirgā, bet pieci simti vergu nesuši zelta lietņus, kuru vērtība sasniegusi miljonus. Karavāna laimīgi veikusi ceļu uz Meku turp un atpakaļ, kaut gan daudzi no ļaudīm gājuši bojā.

Ziņas par Āzijas zemēm savāca arī eiropiešu sūtņi, kas devās uz Vidusāziju pie mongoļu valdnieka Tamerlāna, ko uzskatīja par varenāko "pasaules valdnieku. Viņš bija iekarojis visas musulmaņu valstis Priekšāzijā un Ziemeļ- indijā. Eiropas valdnieki cerēja noslēgt ar Tamerlānu savienību cīņai pret musulmaņiem Eiropā un Ziemeļāfrikā.

15. gadsimta pirmajā pusē pa Āzijas zemēm plašos ceļojumos devās venēciešu tirgotājs Nikolo Konti. Viņš dzi- voja Sīrijā, kur iemācījās arābu valodu un pieņēma^ musulmaņu ticību. 1424. gadā sākās Konti klejojumi Āzijā. Viņš aizceļoja uz Ormuzu un pa jūru aizbrauca uz Kam- bejas ostu Indijas rietumos. No Kambejas Konti apbraukāja visu Indijas rietumu piekrasti Malabaru, apmeklēja Ceilonu un no turienes pa jūru apceļoja Indijas austrumu krastus līdz pat Gangas grīvai. No Bengālijas Konti pa sauszemi devās uz austrumiem un pāri kalniem nonāca Indoķīnā. Ceļotājs pa Iravadi upi kuģoja uz leju līdz okeānam un pa jūru atgriezās Kambejā. No Kambejas Konti ceļoja uz Sokotras salām, Adenu, Džidu un caur Ēģipti un Tripoli 1444. gadā atgriezās Itālijā.

Pāvests tā ieinteresējās par Konti apbrīnojamiem klejojumiem, ka piedeva viņam smago grēku — atteikšanos no kristīgās ticības — un lika sekretāram pierakstīt ceļo​tajā piedzīvojumus.

Uz Indiju 15. gadsimtā devās arī krievu ceļotājs — Tveras (tagad Kaļiņina) tirgotājs Afanasijs Nikitins, kurš atstājis ļoti vērtīgas piezīmes «Ceļojums pāri trim jūrām». Ņikitins 1466. gadā kopā ar citiem krievu tirgotājiem kuģos brauca lejup pa Volgu, lai nokļūtu Širvanas hanistē (ar Derbentas, Šemahas un Baku pilsētām) Kaspijas jūras lietumu krastā un tur izdevīgi pārdotu līdzi paņemtās preces (sk. karti 41. Ipp.). Volgas grīvā karavānai uzbruka tatāri un izlaupīja kuģus, uz kuriem atradās arī Nikitina preces. Tikai viens pats kuģis no visas karavānas nonāca Derbentā. Ņikitins palika bez precēm, kuras turklāt bija paņēmis uz parāda. Tverā viņu gaidīja parādu cietums; l.ipēc viņš nolēma izmēģināt laimi svešās zemēs un atgūt zaudēto. Acīm redzot, viņam bija izdevies saglabāt kādu daļiņu no mantām vai vērtslietām.

No Derbentas ceļotājs devās uz Baku, bet no turienes uz Kaspijas jūras dienvidiem. Pēc tam Ņikitina ceļš veda pa sauszemi pāri Persijai (Irānai) uz Ormuzu. Nikitins ceļoja nesteigdamies, reizēm padzīvodams uz vietas. Kādā persiešu pilsētā viņš padzirdēja, ka Indijā iespējams pārdot ar lielu peļņu tīrasiņu zirgus — jo labus zirgus tur nevarot izaudzēt — un lēti iepirkt dažādas preces, ko pārvest uz Krievzemi. Viņš ieradās Ormuzā, kur, pēc ceļotāja vārdiem, sarodoties ļaudis no visas pasaules un arī preces saplūstot no visām zemēm, taču muita esot liela — desmitā tiesa.

Ormuza atradās uz salas, kuru jūra divas reizes dienā lūkojusi applūdināt, bet saule tur bijusi tik karsta, ka varējusi sadedzināt ļaudis.

Nikitins Ormuzā nopirka skaistu ērzeli un iesēdās indiešu kuģī, kas veda zirgus un burāja garām Maskatai (Omānā), Diu, lielajai ostai Kambejai uz Dabulu, kur tajos laikos pastāvējis liels zirgu tirgus.

Tomēr ne Dabulā (uz 17° 43' z. pl.), ne arī Čaulā — nedaudz tālāk uz ziemeļiem — Ņikitins nevarēja izdevīgi pārdot savu zirgu un veda to tālāk zemes iekšienē — uz Džun- nāras pilsētu.

Ceļotāju Indijā visvairāk izbrīnīja nevis dienvidu daba, bet gan ļaudis. Tie visi bijuši tumšu ādu un gandrīz kaili — kā nabagie, tā bagātie. Valdnieka kalpi tāpat gandrīz kaili, viņiem bijusi tikai gurnu josta, vairogs un zobens, citi staigājuši ar šķēpiem, citi ar nažiem, citi ar lokiem un bultām. Indieši savukārt brīnījušies par balto cilvēku un bariem nākuši viņam pakaļ.

Indiešu ēdiens — rīsi ar sviestu, piens un dažāda zāle — pēc ceļotāju izteiciena, neesot gājis pie sirds. Gaļu indieši neesot ēduši un vērsi godājuši par tēvu, tik lielā cieņā turēti govslopi. To nokaušana bijusi vislielākais no​ziegums.

Džunnārā Ņikitins pārlaida musonu lietavas, kas ilga četrus mēnešus, kad viss mircis vienā ūdenī un dubļos. Sajā laikā indiešu zemnieki apstrādājuši un apsējuši sa​vus tīrumus.

Džunnāras pārvaldnieks atņēmis ceļotājam zirgu un gribējis piespiest Ņikitinu, lai tas pieņem musulmaņu ticību, tomēr galu galā ar labu ļaužu palīdzību tas zirgu dabūjis atpakaļ un palicis pie savas ticības. Ņikitins gan piebildis, ka tam, kurš gribot tirgoties Indijā, sava ticība jā- atstājot mājās un

jāgodājot Muhameds.

No Džunnāras ceļotājs aizgāja uz Bidaru, musulmaņu Bahmanīdu valsts galvaspilsētu (tagadējā Haidarabadas štatā), kur atkal pavadīja vairākus mēnešus vai pat gadu. Tur beidzot viņš pārdeva savu zirgu, kā rādās, ļoti izdevīgi. Bidara bija sevišķi bagāta pilsēta. Naktīs to sargājuši tūkstoš jātnieku bruņās, ar lāpām rokās. Sultānu aizvien pavadījuši desmittūkstoš jātnieku un piecdesmit- tūkstoš kājnieku, tāpat simtiem kaujas ziloņu bruņās un ar torņiem uz muguras.

Tad Ņikitins aizceļoja uz Vidžajanagaru (toreizējo Dien- vidindijas varenās hinduistu valsts galvaspilsētu), apmeklēja indiešu svēto pilsētu Parvatu un ar dimantu raktuvēm slaveno Raičūru, kā arī citas pilsētas Dekānā un Indijas rietumu piekrastē Malabarā, to skaitā, iespējams, arī Kali- kutu. Par šo pilsētu Ņikitins ar sajūsmu sacījis, ka tā esot osta visai Indijas jūrai, tur esot milzums visādu garšvielu, tur mītot daudz vergu tirgotāju, kas pārdodot melnos vergus un verdzenes. Viņš aprakstījis arī Ceilonu un

Afariasija Ņikitina ceļojums pāri trim jūrām (pēc J. Magidoviča).

Pegu valsti — Birmas daļu Iravadi upes baseinā, tāpat pieminējis Ķīnu. īsā izklāstā tikai dažos vārdos var pastāstīt, ko Indijas zemē redzējis un dzirdējis vērīgais ceļotājs, kurš aizvien palika uzticīgs savai dzimtai zemei un izturējās pret indiešiem ar lielu cieņu un uzticību.

Savukārt indieši viņam -atmaksāja ar neviltotu viesmīlību un draudzību. Ņikitins raksta, ka šajā zemē mītot daudz ļaužu. Zemnieki esot ļoti nabadzīgi, bet kungi bagāti un dzīvojot greznībā, viņus nesot sudraba nestuvēs. Viņš redzēja, ka tautu nežēlīgi aplaupa, ka tai jāmaksā lieli nodokļi un rente par zemi, jāuztur tempļi, ka amatnieki ir pa pusei vergi, bet priesteri nekautrējas nabaga svētceļotājiem atņemt pēdējo grasi. Ņikitins ieverojis, ka musulmaņi un indusi (hinduisma reliģijas piekritēji) dzīvojot nesaticībā, kopā neēdot un nedzerot, tāpat arī dažādās kastas turoties šķirti.

Ceļotājs bija aculiecinieks arī postošiem karagājieniem. Musulmaņi 1469. gadā devās karā ar milzīgu karaspēku — divsimt tūkstošiem vīru, simt ziloņiem un trīssimt kamieļiem, iekaroja vairākas indusu radžistes Mala- baras piekrastē, tāpat pievienoja Bahmanīdu valstij Goas ostu. Musulmaņu karaspēks pārveda Bidarā bagātu laupī​jumu — ļoti daudz dārgakmeņu.

Citā karagājienā pret Vidžajanagaru musulmaņi, pēc Ņikitina aprēķina, sapulcinājuši ap divi miljoni karotāju un sešsimt piecdesmit kaujas ziloņu un piespieduši pat indusu radžas iet karā pret saviem cilts un

ticības brāļiem.

Tomēr šis karagājiens beidzās ar neveiksmi, un pēc tā Bahmanīdu valsts panīka un vēlāk saira.

Musulmaņi nespēja ieņemt Vidžajanagaru, kaut arī, pēc ceļotāja vārdiem, uzbrukuši tai divdesmit dienu bez mitēšanās. Musulmaņi devušies mājās, jo cietuši lielus zaudējumus, un pārveduši divdesmit tūkstošus gūstekņu, ko pārdevuši.

Ceļotājs galu galā secinājis, ka musulmaņi esot viņu piekrāpuši, stāstot par daudzajām precēm, ko varēšot lēti sapirkt Indijas zemē. Izrādījies, ka priekš Krievzemes nekā neesot, tikai garšvielas un krāsas.

Dzīve te bijusi visai dārga.

Ceļotājs stipri ilgojās pēc dzimtās zemes un 1472. gadā no Dabulas ostas izbrauca uz Ormuzu. Indijā viņš bija pavadījis gandrīz trīs gadus. No Ormuzas Ņikitina ceļš veda uz Tebrizu pāri Irānas kalnienei, no turienes uz Tra- pezundu Melnās jūras piekrastē. Ar kuģi viņš pārcēlās uz Kafu (Feodosiju) Krimā, pēc tam devās uz Kijevu un Smoļensku, bet netālu no šīs pilsētas mira. Afanasija Ņikitina rakstītās piezīmes tirgotāji aizveda uz Maskavu. Ņikitins bija devies tālajā ceļā uz savu risku, viens pats, bez baznīcas vai valdnieka atbalsta.Viņš tālajā zemē nekur nesastapa tautiešus vai ticības brāļus. Tomēr, par spīti ceļa grūtībām, Afanasijs Ņikitins pirmais no eiro​ piešiem bija devis patiesu Indijas un citu tās kaimiņzemju aprakstu bez kādiem izpušķojumiem un leģendām. Tas bija pavisam citāds darbs nekā Kosmas Indikopleista «Kristiešu topogrāfija» un citas grāmatas, kurās par sve​šam zemēm netrūka fantastisku izdomājumu.

Viena no tādām grāmatām, pilna dažādiem brīnumiem, bija sera Džona Mandevila ceļojumu apraksts, kas pirmo reizi iznāca Lježā franču valodā 1355. gadā. Tā kļuva tik populāra, ka to tulkoja visās Eiropas valodās, pārrakstīja un izdeva aizvien no jauna veselus divsimt piecdesmit gadus.

Grāmatu bija uzrakstījis kāds beļģu ārsts Barbs vai Bur- gons, slēpdamies aiz Džona Mandevila pseidonīma.

Sers Džons Mandevils, pēc grāmatas spriežot, bija apceļojis visu pasauli un redzējis tur visādus brīnumus. Viņš droši varēja sacensties ar Minhauzenu: smilšu jūrās viņš iemitināja zivis un apgalvoja, ka smilšu pauguri tur ce​ļoties un plokot kā okeāna viļņi.

Mandevils diezgan daudz stāstījis par redzēto Indijā. Ceļotājs rakstīja, ka pie Gangas grīvas esot zelta un sudraba salas. (Nebija nekāds brīnums, ka jūrasbraucēji ilgus gadus sapņoja par to atklāšanu un meklēja šīs salas visās austrumu jūrās.) Indijā mītot ļaudis, kas ne ēdot, ne dzerot, jo viņiem nemaz neesot mutes. Viņi kvēpinot vīraku un pārtiekot no tā smaržas. Cilvēkus citās tālās zemēs Mandevils arī attēlojis visai dīvainus — bez deguna, ar tik

Tā senos laikos iedomājās ļaudis austrumu zemēs (pec veca zīmējuma). garu apakšlūpu, ka to varot lietot kā apmetni un saulessargu, citiem esot tik lielas ausis, ka viņi varot ietīties tajās kā apmetnī, citiem neesot galvas, bet acis un mute atrodoties uz krūtīm, citiem tikai viena resna kāja, ci​tiem — suņa galva vai zirga kājas, vēl citiem — četras acis. Indijas zeme esot tik auglīga, ka dodot divas ražas gadā, augļi tik saldi, ka no tiem varot taisīt medu, un tik stipri, ka pēc to nobaudīšanas cilvēks jūtoties piedzēries. Koki dodot vilnu, miltus un medu. No zemes tur varot izrakt akmeņus, kas esot saldāki par vīģēm. Indijā esot sastopamas lielas skudras, kas rokot alas un iznesot virs zemes zelta smiltis

kā kurmju rakumus. Cilvēki pa- slepen vedot smiltis projām, un tās gandrīz nemaz neesot jātīra — tik daudz tanīs zelta. Ja skudras pamanot zelta laupītājus, tās uzsākot cīņu, vajājot bēgošos un, ja panākot, nomaitājot viņus līdz ar visiem nastu nesējiem dzīvniekiem.

Indijā mītot lieli skorpioni ar spārniem, tāpat arī spār​notas čūskas ar indīgu dzeloni.

Tur mitinoties milzu tīģeri, divreiz lielāki par lauvām, bet čūskas esot tik lielas, ka aprijot spēcīgus briežus un vēršus. Jūrā sastopamas zivis, kas turoties lielā dziļumā, kamēr esot dzīvas. Pēc nāves zivis uzpeldot virs ūdens, un tam, kurš pieskaroties tādai mirušai zivij, pašam drīz vien pienākot gals.

Mandevila grāmatā var atrast teiksmu par dimanta kalnu, kas, tāpat kā arābu pasakās pieminētais magnēta kalns, izraujot naglas no kuģu apšuvuma, un kuģi ejot bojā. Tādus brīnumus viduslaikos par svešām zemēm stāstīja gandrīz ikviens ceļotājs. Tomēr šajā grāmatā varēja atrast arī kādu patiesības graudu — Zemes lodveidīguma ideju. Kad ceļotājs nokļuvis Indijā, apceļojis piectūkstoš salas austrumu jūrās un braucis pa jūru tikai tālāk un tālāk, viņš nonācis turpat, kur sācis ceļojumu, tātad apbraucis apkārt zemeslodei. Ideja, ka visu pasauli varot apbraukāt kuģī kā ziemeļu, tā dienvidu puslodē, izplatījās Eiropas zemēs.

No šā īsā pārskata par ceļojumiem un atklājumiem senākos laikos iespējams gūt zināmu priekšstatu, kā gadu simteņu gaitā tautas, kas mita Vidusjūras apgabalā un Tuvajos Austrumos, pamazām iepazinās ar Āfrikas un Āzi​jas zemēm, kādus ceļus tās mērojušas uz sauszemes un okeānos.

PIRENEJU PUSSALA Arābu Iebrukums. — Rekonkisla. — Portugāles karaliste kļūst neatkarīga. — 1250. gads — rekonkistas beigas. — Zemkopības, tirdzniecības un kuģniecības attīstība. — «Pati laimīgākā zeme pasaulē!» — Kau/as ar kastīiiešiem. — Alkas pēc zelta gumda uz ekspansiju.

Eiropas dienvidrietumos, Pireneju pussalā — Ibērijā vai Luzitānijā, kā to ari mēdza dēvēt, kopš seniem laikiem mita ibēriešu un luzitāniešu ciltis — tagadējo portugāļu un spāniešu priekšteči. Feniķieši, grieķi, kartāgieši un romieši kuģoja uz šejieni, dibināja Ibērijas krastos kolonijas, ieviesa te savas paražas un kultūru, valodu un verdzību. Pēc Romas impērijas sabrukuma, lielās tautu staigāšanas laikā, pussalā ielauzās mežonīgas ciltis — alani un vandaļi, tiem sekoja vestgotu karotāji.

Astotajā gadsimtā Pireneju pussalā no Ziemeļāfrikas pāri Gibraltāra šaurumam ielauzās kareivīgie musulmaņi — arābi un berberi, ko šeit iedēvēja par mauriem. Tie īsā laikā — 711.—718. gadā — iekaroja Portugāli, tāpat arī gandrīz visu Pireneju pussalu un pakļāva šo zemi uz ilgiem gadsimtiem.

Portugāle kļuva par Kordovas mauru emirāta sastāvdaļu. Tomēr pretestība iekarotājiem nerima.

Nepakļautās kristiešu ciltis patvērās pussalas ziemeļu un rietumu grūti pieejamos kalnos, sīksti aizstāvējās pret mauru uzmākšanos un dibināja nelielas patstāvīgas valstiņas. Tās pamazām kļuva spēcīgākas un apvienojās. Pussalas ziemeļrietumos pirms kādiem tūkstoš gadiem no dažādām etniskām grupām veidojās portugāļu nācijas kodols, radās īpaša portugāļu valoda, atšķirīga no radniecīgās kastīliešu — spāniešu skanīgās valodas. ' Jau 9.—10. gadsimtā kalnainajos apgabalos uz ziemeļiem no Douru (Duero) upes sākās cīņa par Portugāles atbrīvošanu no mauriem, pussalas atkarošana — rekonkista (sk. karti 47. lpp.). Asiņainais karš ar pārtraukumiem — īslaicīga miera periodiem vilkās ļoti ilgi (Spānijā līdz pat 15. gadsimta beigām).

Musulmaņi pamazām atkāpās uz dienvidiem, atdodot kristīgajiem apgabalu pēc apgabala.

No mauriem atbrīvotās zemes pakāpeniski sagrāba Le- onas karaliste — viena no spāniešu valstīm, kas robežojās ar portugāļu apgabaliem.

Ap 11. gadsimta 80. gadiem Leonas karaliste atkaroja mauriem visu teritoriju uz ziemeļiem no Douru upes un atsevišķas spāniešu vienības jau izlauzās līdz Težu (Taho) upes grīvai, bet tad mauri tās 1094. gadā pie Lisabonas sakāva.

Pēc tam Leonas karalis no portugāļu zemēm izveidoja īpašu Portugāles grāfisti, ko piešķīra savam vasalim un znotam Enriki. Tas organizēja spēcīgu karadraudzi no portugāļiem, enerģiski karoja pret mauriem un rīkojās gandrīz kā patstāvīgs valdnieks. Viņa dēls grāfs Afonsu Enrikišs, viens no lielajiem feodāļiem, 1139. gadā pasludināja sevi par neatkarīgu valdnieku un vairs neatzina Leonas karali par savu lēņu kungu. Leona bija spiesta atzit Portugāles karalistes neatkarību.

Portugāļi — nelielā, kareivīgā tauta — tagad cīnījās ar musulmaņiem dienvidu novados, bet portugāļiem pašiem savukārt no ziemeļiem un austrumiem uzbruka spānieši, kas bija apvienojušies savās valstīs (Leona, Kastī- lija u. c.). Tie gan bija kristieši, taču tikpat bīstami un kareivīgi kā neticīgie mauri.

Rietumos bangoja bezgala plašais Atlantijas okeāns, un no turienes kuģos reizēm uzbruka mežonīgie normaņi — vikingi.

Jaunais karalis rīkojās visai enerģiski, atsita visus uzbrukumus un izdzina maurus no Težu upes baseina. 1147. gadā Afonsu Enrikišs, kas iedēvēts par Konkista- doru — iekarotāju, jau sagrāba Lisabonu un kļuva par Težu grīvas saimnieku. Portugāļu karaspēks aizgāja līdz pat dienvidu novadam Algarvi, kas vēl atradās mauru rokās. Taču 12. gadsimta beigās musulmaņi devās spēcīgā pretuzbrukumā. Risinājās sīvas kaujas. Portugāļi jau bija izveidojuši savu floti, kas bāzējās lielāko tiesu Oportu (Portu) ostā, sargāja piekrasti no rriauru kuģu uzbrukumiem un kādu reizi pat uzdrošinājās uzbrukt mauru ostai un cietoksnim Seutai Āfrikas piekrastē aiz Gibraltāra šauruma. Tomēr flote vēl bija visai primitīva un sastāvēja lielāko tiesu no galerām.

Nākamais valdnieks izmantoja krusta karotāju floti un karaspēku un 1189. gadā ieņēma mauru dienvidu provinces Algarvi galvaspilsētu Silvišu. Pēc uzvaras viņš lika iekopt aizlaistās zemes, lai cīnītos pret badu, kas aizvien vēl piemeklēja portugāļus, jo zeme karos tika izpostīta. Nākamajos gadu desmitos karš turpinājās gan pret mauriem, gan pret kastīliešiem. Karalis Afonsu III 1250. gadā sagrāba pēdējo Portugāles apgabalu, ko vēl turēja savās rokās mauri, un pabeidza Algarvi iekarošanu. Šajās kaujās piedalījās arī ārvalstu krusta karotāji ar Portugālē būvētām gale- ram un lielākiem kara kuģiem — barkām.

Rekonkista bija beigusies. Tās gaitā muižnieki bija sagrābuši milzīgus zemes īpašumus, kurus ap​strādāja personīgi brīvi zemnieki, kas bija ekono​miski atkarīgi no muižnie​kiem.

Rekonkistu realizēja ar reliģiskās cīņas lozungiem, un Portugāles karalis atzina sevi par Romas pāvesta vasali. Līdz ar to milzīgu nozīmi ieguva baznīca un bruņinieku ordeņi, kas arī sagrāba ļoti plašus zemes īpašumus.

Pagāja kāds laiks, un Portugāle uzplauka. Attīstījās zemkopība. Tīrumos audzēja rudzus, kviešus, prosu, auzas, miežus, bet maizes gan esot pieticis tikai kādus piecus mēnešus gadā. Pārējo laiku nabadzīgie iztikuši ar kastaņiem un ozolu zīlēm, ko salasījuši kalnu mežos. Pļavās, kuras apūdeņoja visu gadu, ganījās govju un vēršu bari, kalnos — aitas un kazas. Ap tīrumiem un pļavām kuploja augļu koki — ābeles, bumbieres, apelsīni, olīvas un vīnogulāji, bet kalnos netrūka krāšņu mežu. Dienvidu province Algarvi bijusi līdzīga brīnišķīgam dārzam, kur auga palmas, vīģes, zemeņkoki, mandeles un citi siltzemju augi. Uzvarētie mauri saņēma aizsardzības rakstus un varēja nodarboties ar apūdeņošanas zemkopību un amatiem, kur to prasme bija grūti pārspējama.

Portugāles izveidošanās.

Sākās strauja pilsētu augšana. Agrākajos cietokšņos ātri attīstījās tirdzniecība un amatniecība.

Tirdzniecības uzplaukumu sevišķi veicināja Portugāles izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis pie jūras ceļiem no Vidusjūras uz Ziemeļ- eiropu. Jo sevišķi attīstījās Lisabona, Oportu, Braga, La- guša un Koimbra. Amatniecības un tirdzniecības attīstību veicināja arī iecietīgā izturēšanās pret citticībniekiem — mauriem un ebrejiem (līdz 15. gadsimta sākumam). Viņiem garantēja neaizskaramību un ticības brīvību. Valdnieki visādi veicināja kuģniecības attīstību. Uz Portugāli aicināja pieredzējušus jūrasbraucējus no Dženovas, Venēcijas, Kastīlijas un Francijas, lai tie palīdzētu veidot portugāļu floti.

Vislielākā pieredze no Eiropas rietumu un dienvidu tautām kuģošanā toreiz bija itāliešiem. Tie bu- rāja gan Vidusjūrā, gan izgāja Atlantijas okeānā un atklāja tur salu arhipelāgus. Turpretim Portugāles jūrasbraucēji, pēc 16. gadsimta lielākā portugāļu vēsturnieka Zuana Barruša vārdiem, tajos laikos bijuši

visai pieticīgi kuģojumos gar kontinenta piekrasti un neesot devušies tālu atklātā jūrā. Bet portugāļu tirgotāji nebūt nevēlējās atdot peļņas tiesu ārzemniekiem par preču vešanu, un arī karalis gribēja, lai Portugālei pašai būtu vairāk savu tirdzniecības kuģu, kas labi noderētu kara laikā. īpaši dekrēti atļāva lielu kuģu būvei cirst bez maksas kokus mastiem un plankām karaļa mežos, karalis atcēla muitu — desmito tiesu par ievestajiem kuģu būvmateriāliem un par precēm pirmajos jauno kuģu braucienos, atbrīvoja kuģu īpašniekus no pienākuma dot zirgus vai pildīt karadienestu uz jūras vai sauszemes, kā arī piešķīra tiem citas privilēģijas un atvieglinājumus, iecēla tos pat bruņinieku kārtā tāpat kā flotes virsniekus. Kuģus reģistrēja, un īpaša savienība iekasēja divus procentus no peļņas, izveidojot apdrošināšanas fondu, domājams, pirmo Eiropā. Ja kuģi paņēma kara vajadzībām vai arī tas gāja bojā, zaudējumus sedza no valsts kases.

Tirdzniecība ātri uzplauka, un Portugālē, pēc vēsturnieka Lopiša liecības, ieplūda lielas naudas summas. Lisabonā 14. gadsimta beigās reizēm bijuši četrsimt vai pat piecsimt kuģu, lielāko tiesu gan ārzemju. Kuģi veda uz Angliju, Flandriju un citām Ziemeļeiropas zemēm portugāļu vīnu, vasku, labību, vīģes, dateles, rozīnes, medu, sāli, ādas, korķi. No Itālijas ieveda zīdu, samtu, damastu un garšvielas, kas nāca no austrumu zemēm, no Flandri- jas — audumus, mežģīnes, tapetes, dzelzs izstrādājumus >in citas preces. Portugāle uzturēja pat sakarus ar Hanzas savienību, kas saimniekoja Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā.

Ievērojamais Portugāles vēsturnieks Azurara (jeb di Zu- rara) par šo laika posmu savas zemes dzīvē sacījis zīmīgus vārdus: «Tagad Portugāle ir pati laimīgākā zeme, jo mums Ir visas labās mantas, kādas pienākas bagātai ķēniņvalstij. Mums ir pārpārēm labības, tā ka neraža vai slikti laiki nekad nevarētu nodarīt ko jaunu … Mums ir vīns no dažādām šķirnēm, kura pietiek ne vien mums, bet mēs ar to varam piekraut daudzus kuģus un laivas priekš svešām zemēm. Jūras un upju zivju ir tik daudz un dažādu kā nevienā citā pasaules daļā un tik lieli ir pārpalikumi, ka no mūsu ostām varam apgādāt lielāko daļu pussalas. Eļļas un medus mums ir tik daudz un tik labas kvalitātes, ka mūsu kaimiņi ņem to no mums, nevis mēs no viņiem.» To pašu hronists sacījis par lielajiem lopu bariem, augļiem un saknēm — visa esot pārpārēm, bet cenas arī ne​krītot, jo visu lieko aizvedot uz ārzemēm.

Ostas esot drošas pret vētrām un uzbrukumiem. Visa kā esot gana, vajadzīgs tikai miers, lai to saglabātu un nebūtu posta.

Bet dzīve Portugālē nebūt nebija mierīga. Karaļi bija spiesti cīnīties ar lielajiem feodāļiem, kuriem centralizēta, stipra valsts vara nebija pa prātam.

Balstīdamies uz sīkajiem muižniekiem — bruņiniekiem lidalgu, zemnieku kopienām un pilsētām, karaļi nemitīgi centās nostiprināt savu varu un cīnījās ne vien pret lielajiem feodāļiem, bet arī pret augstāko garīdzniecību, ierobežoja baznīcas tiesas un lielo feodāļu patvaļu un izpostīja daudzas feodāļu pilis.

Laiku pa laikam iedegās karš ar Spāniju, kas arī bija nostājusies uz attīstības un vienotas valsts veidošanas ceļa un tīkoja pēc kaimiņu zemes. Portugāļiem jau bija diezgan spēcīga kara flote, kas uzbruka Spānijas ostām. Dienestā uz kuģiem ņēma zvejniekus un laiviniekus, bet, ja matrožu nepietika, flotē ieskaitīja arī zemniekus. Tā izvei​dojās rūdīti jūrasbraucēju un karavīru kadri.

Karaļa Zuana I valdīšanas laikā (1385—1433) Portugāle piedzīvoja ļoti niknus kastīliešu uzbrukumus. Tie okupēja lielāko daļu Portugāles un pienāca pie pašas Lisabonas. Portugāļiem nācās sasprindzināt visus spēkus, lai uzvarētu ilgajā karā. Liela nozīme kaujās bija flotei, ko pēc sakāvēm allaž vajadzēja veidot no jauna. Ir ziņas, ka flotē

Viduslaiku kosmogrāfs (pēc senas gravīras). bijuši astoņsimt karavīri un trīstūkstoš airētāji. Galu galā Portugāle — ši ne visai lielā valsts, kuras iedzīvotāju skaits diezin vai pārsniedza pusotra miljona, nosargāja savu ne​atkarību un pieņēmās spēkā.

Tagad jau pati Portugāle sāka alkt pēc iekarojumiem, ārējiem tirgiem, jaunām zemēm, bagātības.

Nauda līdz ar tirdzniecības, kuģniecības un amatniecības attīstību bija kļuvusi par nepieciešamību, par lielu sabiedrisku spēku, zelts tapis par dievekli, kuru visādi slavināja un kāroja vairāk par visu. Pēc bagātības tiecās gan karalis un lielie senjori, gan sīkie muižnieki, gan tirgotāji, gan baznīca.

Visur dzirdēja valodas, brīnišķīgas leģendas par dienvidu zemēm, kur zelta esot tik daudz kā smilšu Portugāles upju krastos, par zemēm, kur kaili pagāni greznojoties ar dārgakmeņiem un pērļu virknēm, kur kvēlās dienvidu saules staros nogatavojoties pasakaini dārgās garšvielas — pipari, muskatrieksti un krustnagliņas. Sevišķi daudz leģendu vijās ap bagātajām Āzijas zemēm — tālo Indiju un lielā hana zemi Kataju (Ķīnu). Vilinoša likās arī Āfrika, kuras lielākā daļa kristīgajai pasaulei tolaik bija terra incognita — nezināma zeme. Bībele glabāja leģendu par teiksmaino zemi Ofiru, kur jūdu valdnieks Zālamans atradis milzīgas bagātības — zeltu un dārgakmeņus. Ar tiem viņš izrotājis tempļus un dzīvojis neredzētā greznībā. Tomēr neviens nezināja, kur atrodas šī Ofiras zeme. Daži domāja, ka tā meklējama tālu dienvidos okeāna salās. Citi sprieda, ka Ofira atrodoties Āfrikas austrumos — Etiopijā vai Sudānā.

Citas leģendas stāstīja par laimīgām salām un citām noslēpumainām zemēm, kas slēpjoties kaut kur tālu Atlan​tijas okeānā.

Tālās, nezināmās, bagātās zemes vilināt vilināja izmē- vināt laimi, doties jūrā, meklēt jaunus krastus.

Portugālē lija izveidojušies spēki aizjūras ekspansijai.

No dzimtbūšanas atbrīvotā zemniecība deva karaļa armijai karavīrus, pilsētas — ieročus. Pilsētās mita daudzi izveicīgi amatnieki, kas bija mācījušies amatu prasmi no arābiem, un bagāti tirgotāji. Pilsētas bija ar mieru atbalstīt karali jebkurā izdevīgā pasākumā. Pēc bagātības kāroja arī sīkie muižnieki, kas kalpoja karaļa karapulkos un visu mūžu bija karojuši pret mauriem, iemācījušies ^adāt sev iztiku ar ieročiem rokās. Citu darbu viņi nepazina un nebija pie tā pieraduši. Tagad muižnieki bija palikuši bez ierastās nodarbošanās un labprāt taisītos uz jau​niem karagājieniem.

Tomēr Portugāle tolaik atradās sānis no lielajiem, ļoti svarīgajiem tirdzniecības ceļiem, ko savās rokās turēja varenāki konkurenti. Ziemeļos valdīja spēcīgā Hanzas savienība, Vidusjūrā un tās piekrastēs — arābi, Itālijas iielo pilsētu, jo sevišķi Venēcijas un Dženovas tirgotāji, kā arī katalonieši no Spānijas.

Bet tieši Vidusjūra saistīja Rietumeiropu ar lielajiem tirdzniecības ceļiem, kas veda uz austrumu zemēm — uz Indiju, Vidusāziju un tālo Ķīnu. Iespiešanās Vidusjūrā, ziemeļu jūrās vai Eiropas zemēs nesolīja sevišķus panākumus — konkurenti bija spēcīgi un netaisījās atdot savas pozīcijas.

Vajadzēja meklēt jaunus ceļus, jaunas zemes. Turpat līdzās bangoja bezgala plašais Atlantijas okeāns, draudīgs, nepazīstams, bet arī vilinošs. Pa to varēja kuģot uz dienvidiem, uz Āfriku — neizpētīto,

noslēpumaino kontinentu. Tāpēc Portugāles intereses, gluži dabiski, pievērsās Ziemeļāfrikai, kas atradās turpat tuvumā — aiz Gibraltāra šauruma, un Atlantijas okeānam.

PORTUGĀĻU IEBRUKUMS ZIEMEĻĀFRIKĀ Nomazgāt rokas mauru asinīsI — Seula — Vidusjūras atslēga Ziemelālrikas krastā. — «Uz priekšu, sirmie kaujas zirgiI» — Mirstošā karaliene svētī dēlus uz krusta karu. — Seuta portugāļu rokās.

Portugāles ekspansiju Atlantijas okeānā un Ziemeļāfri- kas arābu un berberu zemēs jo sevišķi veicināja princis Enriki, karaļa Zuana I dēls, ko vēlāk — 19. gadsimtā — iedēvēja par Enriki Jūrasbraucēju. Ar tādu vārdu šis vīrs iegājis ģeogrāfisko atklājumu vēsturē, kaut gan viņš pats netika piedalījies nekādos tālos jūras braucienos un ne​izdarīja nekādus atklājumus.

Enriki piedzima 1394. gadā Oportu, Portugāles rosīgajā ostas pilsētā. Prinča māte karaliene Filipa, Anglijas karaļ- nama atvase, fanātiska katoliete, kā stāsta leģenda, ievērojusi jaunpiedzimušajam uz krūtīm krusta zīmi. Tā lie​cinājusi par prinča augsto sūtību — izplatīt katoļu ticību pagānu zemēs.

Oportu bija pilsēta, kur iegriezās simtiem kuģu, kur jūras vīri stāstīja savus piedzīvojumus, kur vērīgais zēns bērnībā varēja apskatīt jūrnieku pārvestās preces, ielūkoties kuģu būvētavās, vingrināties jūras braucienos.

Karaļdēls ieguva tā laika labāko audzināšanu un izglītību — mācījās galvenokārt ģeogrāfiju, matemātiku, astronomiju un vēsturi, tāpat arī piedalījās karagājienos pret Kastīliju un vingrinājās bruņinieku kaujas mākslā.

Karalis Zuans I 1411. gadā bija pabeidzis karu pret Kas- tīlijas valdnieku, «savu kristīgo brāli», un, kā teicis vēsturnieks Azurara, par šo dievam ne visai tīkamo darbu labprāt būtu vēlējies izpirkt grēkus — nomazgāt musul​maņu asinīs savas rokas, kas aptraipītas kristiešu asinīm.

Tieši tajā laikā karalis gribējis iesvētīt par bruņiniekiem savus dēlus — Duarti, Peru un Enriki — un par godu šim notikumam sarīkot plašus svētkus un turnīrus, ielūdzot bruņiniekus no visas kristīgās pasaules. Tomēr prinči esot noraidījuši šādu godu kā nepelnītu un teikuši, ka gribot izcīnīt bruņinieka piešus ar ieročiem rokās kaujas laukā. Karaļa dēli vēl sacījuši — karagājienos pret Kastīliju viņi gan būtu varējuši gūt slavu un vairot tēvzemes bagātību, bet tagad esot noslēgts pavisam nevajadzīgs miers.

Prinču un feodāļu mudināts, dons Zuans nolēma uzbrukt mauru pilsētai Seutai Āfrikas ziemeļos, ievērojamai tirdzniecības ostai, no kurienes gāja karavānu ceļi uz Āfrikas centrālajiem apgabaliem (sk. karti 77. lpp.). Seutu bija dibinājuši kartāgieši, un to dēvēja par bagātāko un ziedošāko Mauritānijas pilsētu, Vidusjūras atslēgu, kur stiprs cietoksnis sargāja plašo ostu. Par braukšanu cauri Gibraltāra šaurumam Seutas arābi ņēma no visiem kuģiem īpašu nodevu. Karalis cerēja sagrābt šo bagāto pilsētu, pārņemt savās rokās tirdzniecību un izmantot visas priekšrocības, ko Seutai deva tās izdevīgais stā​voklis.

Ziņojumā troņa padomei dons Zuans jo sevišķi uzsvēris, ka viņu uz šo karu nemudinot godkāre, viņš dedzīgi vēloties svētā karā liet neticīgo asinis un pārvērst mošejas par kristīgo tempļiem. Kā liecina hronikas, padome karaļa lēmumu uzņēmusi ar sajūsmu, un kāds galma vīrs pielēcis kājās un saucis: «Ko tur vairāk runāt! Uz priekšu, sirmie kaujas zirgi!» — norādīdams uz sirmajiem padomniekiem un sirmo karali. Lēmumu par karagājiena rīkošanu vienojās turēt stingrā slepenībā, lai mauri neko neuzzinātu pirms laika.

Sākusies rosīga gatavošanās — bruņošanās, algotņu vervēšana, kuģu būve un līgšana. Kuģus salūkojuši pat Galisijā, Biskajā, Anglijā un Flandrijā. Težu un Douru upēs drīz esot stāvējis kuģis pie kuģa. Naudu bez skopo- šanās devuši gan bagātie Lisabonas, Oportu un Lagušas lirgotāji un dižciltīgie senjori, gan mūku ordeņi, gan lati- fundiju īpašnieki. Militārā ekspedīcija solīja krietnu peļņu un labas izredzes nākotnē. Pašā Portugālē nebija lielu dabas bagātību, galvenā ekspluatējamā šķira — zemnieki pretojās izsūkšanai, kā vien varēja. Tagad feodāļiem pavērās cits viegls, izdevīgs ienākumu avots — aizjūras zemju iekarošana.

Kā stāsta Azurara, uz karu saposies arī kāds deviņdesmit gadus vecs bruņinieks ar visiem saviem vasaļiem un sacījis, ka pat miroņi gribētu celties augšā un pavadīt savus dēlus un radiniekus uz kaujas lauku. Varbūt viņa locekļi ar gadiem kļuvuši vājāki, bet griba kauties esot tikpat stipra kā senāk.

Visi strādājuši čakli, lējuši lielgabalus, vijuši tauvas, būvējuši kuģus, cepuši maizi un kaltējuši sausiņus, kāvuši lopus un sālījuši gaļu, sazvejojuši zivis, gādājuši vīnu, eļļu un etiķi, taisījuši mucas, šuvuši drānas kara​spēkam.

Visā Eiropā klīda valodas par gaidāmo ekspedīciju. Angli domāja, ka portugāļi uzbrukšot Francijai, citi — ka flote došoties uz Sicīliju un Neapoli, citi — ka portugāļi gribot doties uz Palestīnu un atkarot musulmaņiem «svēto kapu» Jeruzalemē. No cietumiem tika izlaisti bīstami noziedznieki ar noteikumu, ka tiem jāpiedaloties krusta karā.

Flote jau gatavojās iziet okeānā, kad ļauna sērga — mēris noguldīja slimības gultā karalieni Filipu.

Viņa svētījusi savus dēlus un trim no tiem — Duarti, Peru un Enriki — pasniegusi kau jas zobenus un lūgusi izpildīt viņas gribu —• cīnīties pret mauriem, lai svētās ticības gaisma lītu pagānu dvēselēs.

Mirstošā karaliene, uzzinājusi, ka sacēlies spēcīgs ziemeļu vējš, ļoti priecājusies: tas esot ceļavējš, kas dzīšot floti uz Āfrikas krastiem. Lai kuģi izbraucot jūrā svētā Jēkaba — Santjāgu dienā, viņa tad jau būšot mirusi un lūkošoties uz krusta karotājiem no debesu augstumiem, un viņus svētīšot. Tieši tajā laikā, kad karaliene nomirusi, noticis pilns Saules aptumsums, tā ka licies — pati debess sēro par dievbijīgo valdnieci.

Pēc karalienes bērēm flote — divsimt kuģu: galeru un līnijkuģu — ar kādiem trīsdesmit tūkstošiem jūrnieku un divdesmit tūkstošiem karavīru 1415. gada 25. jūlijā uzvilka buras. Līdzi portugāļiem brauca arī daudzi ārzemju bruņinieki. Kādā līcī flote noenkurojās. Tikai te karotāji uzzināja īsto ekspedīcijas mērķi.

Kāds kastīlietis Spānijas krasta pilsētā, ieraudzījis lielo floti tālu jūrā, nezinādams, kam pieder kuģi, esot izsaucies: «Un, kaut arī Portugālē nocirstu visus kokus un visi portugāļi taptu par namdariem, arī tad viņi nevarētu uzbūvēt tik milzum daudz kuģu!» Patiešām — ekspedīcijas vēriens bija neredzēti liels.

Mazā Portugāle demonstrēja savu spēku un gatavību stāties uz iekarojumu ceļa.

Drīz portugāļi jau varēja saskatīt Āfrikas krastus. Spēcīgs vējš dzinis kuģus iekšā Vidusjūrā, un Seutas arābi, to redzēdami, nodomājuši, ka kristiešu flote aizburās viņiem garām. Tomēr pēc divām dienām portugāļu kuģi noenkurojās Seutas reidā. Vakarā pēc pilsētas pārvaldnieka pavēles visi logi iedegušies spožās ugunīs. Arābi gribējuši parādīt, cik daudz iedzīvotāju ir Seutā, cik tā spēcīga, bet portugāļi savukart atbildējuši mauriem ar ilu​mināciju uz kuģiem.

Rīta agrumā portugāļi izcēlās malā un pēc niknas kaujas ielauzās pilsētā. Te princis Enriki, pēc hronista apgalvojuma, pārņēmis karaspēka vadību un kāvies uz galvenās ielas ar mauru pulkiem, kas attapušies no pēkšņā lrieciena. Bet viņa ļaudis sākuši izklīst, laupīdami un dzeramo meklēdami, jo laiks bijis ļoti karsts. Pie prinča beidzot palikuši tikai septiņpadsmit bruņinieki ar kalpiem. Sis nelielais pulciņš vairākas stundas svelmainajā Āfrikas saulē atvairījis maurus. Princis ticis ievainots. Karalis jau saņēmis ziņu, ka viņa mīļais dēls un troņmantinieks kritis, bet savaldījies un tikai noteicis: «Ir jau labi.

Viņš aiz​gājis, kā pieklājas karavīram.»

Tomēr Enriki saņēmis papildspēkus un izlauzies līdz citadelei, ko portugāļi neesot spējuši uzreiz ieņemt. Taču pēc laiciņa krusta karotāji ieraudzījuši, ka uz cietokšņa vaļņiem pavisam mierīgi sēž zvirbuļu bari. Sī zīme liecinājusi, ka mauri pametuši cietoksni. Kā stāsta hronists, Seutā drīz sākušas skanēt līksmas zvanu skaņas, jo portugāļi nejauši atraduši viņu tēvzemes pilsētā Lagušā nolaupītus baznīcu zvanus, uzvilkuši tos kādā torni un, gavilē​dami uzvaras priekā, zvanījuši, cik jaudas.

Tā Seuta — Vidusjūras atslēga — krita portugāļu rokās, un iepriecinātais karalis Zuans piedalījās svinīgā dievkalpojumā Seutas lielākajā mošejā, ko pārvērta par kristiešu dievnamu, un iesvētīja savus dēlus bruņinieku kārtā ar zobena sitienu pa plecu.

Seutas ieņemšanai bija ievērojama nozīme Portugāles nākotnē. Tas bija pirmais solis aizjūras

īpašumu sagrāb​šanā.

PRINČA ENRIKI IECERES Ccii uz dienvidu zelta zemēm. — Ekonomiskās vajadzības — galvenais stimuls ekspedīciju rīkošanai. — Rezidence Sagrišā. — Zinātnieks, kristīgās ticības izplatītājs, tirdzniecības veicinātājs.

Seutā, ko portugāļi pārņēma savās rokās un vēl vairāk nocietināja, princis Enriki izvaicāja sagūstītos mauru tirgotājus. Tie ar karavānām bija ceļojuši pāri Lielajam tuksnesim — Sahārai uz bagātām dienvidu zemēm. Sis ceļš pastāvējis jau senatnē. Karavānas no Vidusjūras piekrastes ostām devušās uz Timbuktu, Ganu un Mali (sk. karti 37. lpp.). Tās vedušas sāli, vara rotas, dateles, vīģes un zirgus pārdošanai.

Tirgotāji no dienvidiem atgādājuši zelta smiltis, ziloņkaulu, vergus, kamieļu, lauvu un bifeļu ādas, strausa spalvas un olas, smaržīgus sveķus un citas dārgas preces.

Karavānas tajos senajos laikos veduši akli pavadoņi. Tuksneša takas piesūkušās ar kamieļu smaku.

Smiltis aizputinājušas karavānu pēdas, bet palikusi vāja smaka, ko spējusi uztvert aklo ceļvežu ārkārtīgi jutīgā oža. Laiku pa laikam viņi pagrābuši sauju smilšu un pēc ožas noteikuši, vai karavāna vēl atrodas uz pareizās takas.

Ceļi pāri nedzīvajiem, kailajiem smilšu tuksnešiem veda cauri apdzīvotām oāzēm, kur varēja papildināt ūdens un pārtikas krājumus. Sos grūtos, briesmu pilnos ceļus, ko klāja bojā gājušo cilvēku un kamieļu skeleti, neaizmirsa garajos gadu simteņos. Tirgotāji apliecināja, ka esot vērts likt dzīvību uz spēles un šķērsot sauso, nedzīvo, svelmaino tuksnesi. Aiz tā nākot zelta zeme: milzīgi līdzenumi — sa​vannas ar lielām upēm un ezeriem, bieziem mežiem un mežonīgiem ļaudīm.

Princis izprašņāja arī sagūstītos pirātus un vāca ziņas par ūdeņiem un kuģošanu Āfrikas piekrastē. Ar savāktajām ziņām Enriki atgriezās mājās. Pamazām viņam nobrieda iecere — sūtīt kuģus uz dienvidiem gar Āfrikas rietumu piekrasti. Karavānu ceļš no Seutas pāri Sahārai portugāļiem likās pārāk tāls, bīstams un nesolīja panā​kumus.

Drīz pēc atgriešanās no Seutas princis atsacījās no troņa mantošanas tiesībām, atstāja galmu un apmetās Sagrišā, Algarvi provincē, netālu no Sanvisenti raga, kas pašos Portugāles dienvidos iestiepās Atlantijas okeānā. Uz stāvas klints jūras krastā izauga pils, ko apjoza cietokšņa valnis, arsenāls, kuģu būvētava un citas ēkas, te drīz iekārtoja observatoriju un ģeogrāfijas skolu. Te princis aizvadīja vairāk nekā četrdesmit mūža gadu, studēja matemātiku un kosmogrāfiju, novēroja zvaigžņotās debesis, rūpējās par kapteiņu un stūrmaņu izglītošanu un visu jauno atklājumu iezīmēšanu kartēs, par navigācijas instrumentu uzlabošanu. No dona Enriki mācītajiem jūrniekiem izauga portugāļu flotes kapteiņi un admirāļi. No Sagrišas okeānā uz dienvidiem izgāja pirmie prinča sū​tītie kuģi.

Pie Enriki Sagrišā pulcējās mācīti vīri, vēsturnieki, kas rakstīja hronikas, kā Žuans Lopišs un Gomišs Eanišs Azu- rara. Tur ieradās arī cittautieši — vācieši un flāmi, dāņi, dženovieši un venēcieši, mauri un berberi — labi jūrnieki, kuģu būvētāji, kartogrāfi. Tie visi uzņemti laipni un vies​mīlīgi.

Prinča brālis Peru braukāja pa Eiropu un vāca grāmatas un kartes, un tā visas jaunās ziņas par svešām zemēm drīz nonāca Sagrišā. Te īstenībā aizsākās lielais ģeogrāfisko atklājumu laikmets, tomēr ne jau uzreiz okeānā devās grandiozas ekspedīcijas. Sākumā risinājās visai pieticīgi izlūk- braucieni gar Āfrikas krastiem uz dienvidiem.

Pēc vēsturnieka Azuraras — Enriki laikabiedra un plašas iekarojumu hronikas autora vārdiem, princi uz ekspedīciju rīkošanu mudinājuši šādi motīvi. Pirmkārt, viņš alcis iepazīties ar zemēm viņpus Kanāriju salām un aiz Bohadora raga, jo dedzīgi vēlējies kalpot dievam un karalim. Otrkārt, viņš gribējis nodibināt tirdznieciskus sakarus ar tālajām zemēm, sevišķi ar kristiešiem, ko cerēja atrast kaut kur dienvidos, jo šī tirdzniecība dotu Portugālei lielu labumu. Treškārt, viņš gribējis izlūkot, cik tālu Āfrikā izplatījusies neticīgo musulmaņu kundzība. Ceturtkārt, princis taisījies uzmeklēt kādu kristīgu valdnieku

Āfrikā, kas varētu sniegt portugāļiem atbalstu_karā pret neticīgajiem. Piektkārt, viņš gribējis sūtīt uz Āfriku misionārus, lai tie izglābtu no pazušanas pagānu dvēseles. Hronisti atstājuši leģendu par to, kā radusies doma rīkot šis jūras ekspedīcijas. Kādu nakti Enriki valstījies gultā bez miega un apdomājis savus plānus. Tad pēkšņi pietrūcies kājās un pavēlējis bez kavēšanās sakārtot vairākus kuģus braucienam uz dienvidiem gar Marokas krastiem. Visi brīnījušies par negaidīto lēmumu, bet tad iedomājušies, ka princi iedvesmojusi kāda augstāka vara, kā zibens apgaismodama viņa prātu.

Tomēr pareizāk būtu sacīt, ka Enriki uz ekspedīciju rīkošanu mudināja Portugāles ekonomiskās vajadzības un po​litiskā situācija — ekspansijas un bagātības alkas pašā Portugālē.

Princis Enriki vislabāk bija izpratis savas zemes vajadzības un laika garu, viņš raizējās par Portugāles labklājību un ienesīgu tirdzniecību, un augstākās varas iedvesma ir tikai hronistu fantāzijas auglis. Hronikās atrodamas arī sīkākas ziņas par princi Enriki. Viņa ārējais izskats neesot bijis visai pievilcīgs. Viņš bijis vidēja auguma, spēcīgu ķermeņa uzbūvi un stipriem locekļiem. Stūrainā, saulē un vējos nobrūnējusī seja, pinkainie mati un ūsas, drūmās acis neesot izraisījušas lielas simpātijas. Tomēr viņa dzijā nopietnība un dedzība iedvesusi visiem bijību un laipnā, sirsnīgā valoda savaldzinājusi cilvēkus. Dons Enriki, pēc dažu hronistu liecībām, bijis visai labsirdīgs, maigu, laipnu dabu, savaldīgs un neesot darījis nevienam pāri. Citi viņu raksturojuši kā izveicīgu, drošsirdīgu karavīru, kas atsities tēvā: bijis tāds pats neatlaidīgs, enerģisks, spējīgs ziedot visus spēkus vienai domai, vienai kaislībai, vienam mērķim. Viņš bijis turklāt ļoti dievbijīgs, visu savu dzīvi ziedojis dievam, stingri ievērojis visus baznīcas likumus, licis turēt krāšņus dievkalpojumus un celt greznus dievnamus, izplatīt kristīgo ticību visās jaunatklātajās zemēs. Princis dzīvojis kā askēts, kam bijušas svešas jebkādas jutekliskas kaislības, viņš stingri turējis šķīstības solījumu un tiecies tikai pēc viena mērķa: radīt jaunu Portugāli, kas sniegsies pāri šaurajām Ibērijas pussalas robežām — aiz Marokas un visas Āfrikas piekrastes, līdz tālās Indijas krastiem — un valdīs pār svešām zemēm, nesīs kristietības svētību pagānu miljoniem. Neatzīšana un neveiksmes nespējušas satricināt viņa nelokāmo pārliecību par šīs misijas cildenumu. Kāds vēsturnieks sacījis, ka liktenim neesot varas pār šādiem raksturiem.

Tāds bija šis vīrs, kas sāka organizēt portugāļu braucienus gar Āfrikas krastiem. Tomēr diezin vai varētu droši apgalvot, ka viņš jau pašā savas darbības sākumā domāja par jūras ceļu uz Indiju, jo tajos laikos daudzi šaubījās, vai kuģi spēs šķērsot karsto tropu joslu. Iespējams, ka Indijas jūras ceļa ideja princim radās krietni vēlāk. Daži vēsturnieki gan apgalvojuši pretējo — šis sapņotājs, Portugāles navigācijas mākslas pamatlicējs par to vien do​mājis visu mūžu.

GAR ĀFRIKAS Krastiem

KUĢI TUMSAS OKEANA

«Pati debess aizliedz kuģot šajos ūdeņosi» — Bohadora rags. — Zans de Be/ankūrs — Kanārlju salu pirmais kolonizētājs. •— Strīdi un sadursmes starp Portugāli un KastīUJu. — Madeira — krāšņs dārzs. — Azoru arhipelāga atklāšana. — Zils Eanišs aiz Bohadora raga. — Prinča Enrikl neveiksme pie Tanžeras.

Tomēr princis Enriki savu ieceru īstenošanā sadūrās ar lielām grūtībām. Ekspedīcijām vajadzēja prāvus līdzekļus, bet karaja kase, kā aizvien, bija tukša. Tad princis Enriki panāca, ka viņu ieceļ par bagātā pusmilitārā mūku Kristus ordeņa vadītāju — lielmestru, un tādējādi varēja izmantot saviem mērķiem ordeņa naudas līdzekļus.

Portugāļu kuģi sāka būrāt uz Āfrikas rietumu krastiem. Braucieni sākumā notika šaipus Bohadora raga (sk. karti 77. lpp.), kas atradās ap divsimt kilometru uz dienvidiem no Kanāriju salām (uz 26° z. pl.).

Jūrnieki par to mēdza sacīt: «Kurš pabrauc garām šim ragam, tas vai nu griežas tūlīt atpakaļ, vai arī vairs neatgriežas nemaz.» Ilgu laiku šo ragu uzskatīja par robežu, aiz kuras kuģošana nemaz neesot iespējama.

To jau bija apgalvojuši arī arābi. Viņi bija labi jūrasbraucēji un centās atklāt un izpētīt jaunas zemes, tomēr no Atlantijas okeāna baidījās un īstenībā to arī nepazina.

Bailes no Atlantijas okeāna viņiem iedvesa biezās mig​las, kas vasaru augām dienām turējās Marokas piekrastē. Tālab arābi iedēvēja šo okeānu par «Tumsas jūru», kur saule neesot redzama pat vasaras vidū.

Pati debess aiz​liedzot ļaudīm kuģot šajos ūdeņos.

Leģendas stāstīja par sastingušu jūru ar dimanta gultni, kas novelkot kuģus dzelmē. Vēl klīda valodas par magnēta kalnu, kas pievelkot kuģus un izraujot no tiem visas dzelzs daļas, pēdējo naglu, tā ka tie izjūkot un nogrimstot. Arī peldošas salas okeānā raujot kuģus klāt un vairs ne​laižot tos vaļā.

Tumsas jūras krastos mītot milzu čūskas, kā ari cilvēkiem līdzīgi radījumi ar zvēra galvu, un šie nezvēri metoties jū​rā un plosot jūras dzīv​niekus. Tie aprīšot arī cilvēkus.

Jūrniekiem okeānā uzglūnot šausmīgi vienradži, kas spējot uz sava milzīgā raga uzdurt vienā paņēmienā trīs kuģus. No dzelmēm iznirstot briesmoņi, kas apviļot kuģi ar taustekļiem un novelkot to dziļumā.

Dienvidos vēji un saule esot tik svelmaini, ka sadedzinot visu dzīvo. Jūra karstumā iztvaikojot, un ūdens pārvēršoties garaiņos. Neviena zvaigzne nerādot kuģiniekiem ceļu, visu ietinot tumsa un migla, neviena vēja pūsma nenesot buru kuģi uz priekšu sastingušajos ūdeņos. Tālab jūras ceļš pāri ekvatoram neesot iespējams. To sacīja arābi, to apgalvoja arī antīkās pasaules gudrie vīri, filozofi un ģeogrāfi — Aristotelis, Strabons un Ptolemajs. Ekvatora tuvumā jūra kļūstot bieza un stīgra, kuģi tur netiekot uz priekšu un varot sadegt stāvajos saules staros. Arī uz sauszemes cilvēkus gaidot bads un posts — karstajā joslā aiz svelmes verdot pat smiltis, tur nevarot augt ne koki, ne krūmi, ne zāle, saule to visu sadedzinot gaišās liesmās.

Un vai bija vērts dzīties uz šo karsto zemi? Par jūras ceļu uz Indiju vēl nevarēja būt ne runas. Seno laiku ģeogrāfs Ptolemajs, kas mūsu ēras 2. gadsimtā bija apkopojis visas tā laika zināšanas ģeogrāfijā un izveidojis pasaules karti, taču apgalvoja, ka Āfrika savienojoties ar Āziju un Indijas okeāns esot noslēgts baseins. Ķīna arī nemaz nepienākot pie okeāna, Ķīnu no tā šķirot milzīgi purvi un slīkšņas, kur mitinoties briesmīgi nezvēri. Tātad aizbraukt pa jūru no Eiropas uz bagātajām Āzijas zemēm neesot nekādas iespējas. Slavenais arābu zinātnieks Idriss atkārtoja tās pašas domas 12. gadsimtā. Neviens, likās, nespēja satricināt gudro vīru autoritāti.

Jūras briesmonis aprij cilvēkus krastā (pēc sena zīmējuma).

Okeāns iedvesa bailes jūrasbraucējiem ne vien ar baisajām leģendām, ne vien ar bargajām vētrām, miglām, sēkļiem un klintīm piekrastē, kas draudēja ar bojā eju, bet ari tādēļ, ka jūrnieki nespēja droši noteikt kuģa atrašanās vietu. Tāpēc vioi lielāko tiesu turējās krastu tuvumā, lai nepazaudētu zemi no redzes lauka. Viņi dienā burāja gar piekrasti, bet naktis aizvadīja uz enkura. īstenībā viņi virzījās uz priekšu taustīdamies, bez sevišķa entuziasma. Un nav nekāds brīnums, ka viņi sprieda — kāpēc gan jāpūloties pārkāpt robežu, ko novilkuši jau viņu tēvi, kāpēc tīšuprāt jāskrienot nāvē? Vai tad Enriki gribot iedzīt viņus pazušanā? Aiz Bohadora raga jūrasbraucējus taču negaidot ne slava, ne laupījums. Arābu tirgotāji apgalvoja, ka tur jūras krastā joprojām plešoties bezgalīgais Sahāras smilšu tuksnesis. Hronisti rakstīja, ka Bohadora rags esot zems un smilšains, tā ka to bijis pat grūti saskatīt, toties visai bīstams. Šaura, gara zemes mēle tālu iestiepās seklā jūrā, kur kuģus gaidīja zemūdens rifi. Te jau pūta nemainīgie pasātu vēji un plūda spēcīga straume, kas, likās, nekad nelaidis kuģus atpakaļ uz dzimteni, te bieži trakoja niknas bangas vai ari uznāca bieza migla. Kailās, drūmās klintis krastā it kā liecināja, ka ari tālāk uz dienvidiem ir tādi paši tuksnešaini, kaili, neauglīgi apgabali bez ūdens, bez dzīvības.

Princi Enriki pēc kāda laika sāka apvainot, ka viņš veltīgi šķiežot līdzekļus neauglīgām ekspedīcijām. Jāpiebilst, ka šie braucieni gluži bez panākumiem un guvuma gan nebija. Kapteiņi izlūkoja piekrasti, jūrnieki rūdījās okeāna ceļos, turklāt pie reizes izlaupīja ciematus gan Marokā, gan mauru emirātā Granādā Pireneju pussalas dienvidos.

Par spīti neveiksmēm, princis neesot vis pēlis savus kapteiņus, bet gan dāsni tos apdāvinājis un mudinājis nežēlot pūles citos braucienos, solīdams par Bohadora raga apbraukšanu bagātīgu atalgojumu.

«Pacietība novedīs pie mērķa,» viņš mēdzis teikt.

Un tiešām — pēc kāda laika portugāļu kuģi jau burāja aizvien tālāk Tumsas okeāna ūdeņos. Te atklājējus un kolonizatorus gaidīja vairāki arhipelāgi — Kanāriju salas, Madeiras un Azoru salas (sk. karti 77. lpp.). Kanāriju salas bija pazīstamas tālā senatnē. Uz tām braukāja feniķieši. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras uz šīm salām bija burājuši Kadisas zvejnieki no Spānijas piekrastes. Par dažādām salām Atlantijas okeānā («Svētlaimīgo salas», «Laimīgās salas») stāstīja antīkās pasaules zinātnieki jau pirms mūsu ēras.

Bet tad šīs salas uz kādiem tūkstoš gadiem gluži aizmirsa, jo viduslaikos gandrīz neviena Eiropas tauta, atskaitot normaņus un īrus, ilgus gadsimtus nedevās tālos jūras braucienos. Kanāriju salas zināja tikai pēc to nosaukuma antīkajā literatūrā. Tomēr 14. gadsimtā visas Kanāriju salas atkal kļuva pazīstamas eiropiešiem — tās atklāja otru reizi portugāļu un itāliešu ekspedīcija. Nezināmi itāliešu jūrasbraucēji ap to pašu laiku apmeklējuši arī neapdzīvotās Azoru salas un Madeiru. Itāliešu un kataloniešu jūrnieki tajos laikos skaitījās paši labākie jūrasbraucēji, kas pārspēja visas citas Vidusjūras tautas, un Portugāles karaļi kopš 14. gadsimta sākuma labprāt līga viņus savā dienestā. Portugāļu kuģi ar itāliešu kapteiņiem reizēm apmeklēja Kanāriju salas un braukāja gar Āfrikas ziemeļrietumu krastiem, tāpat salās laiku pa laikam iegriezās arī spāniešu jūrasbraucēji — katalonieši un maljorkieši, tomēr uz pastāvīgu dzīvi šeit neapmetās.

1344. gadā pāvests piešķīra Kanāriju salas grāfam de la Serdam, Kastīlijas karaļa mazdēlam, taču viņš nespēja gūt no sava lēņa nekāda labuma. Portugāle nikni protestēja pret šo dāvinājumu, jo tas aizskarot tās intereses. Taču salas neviens nekolonizēja. Tikai nākamā — 15. gadsimta sākumā

normandiešu grāfs Zans de Betankūrs, kam ar ļaudīm un ieročiem palīdzēja Kastīlija, atbrauca uz Kanāriju arhipelāga salu Lansaroti, uzbūvēja fortu un nodibināja tur un otrā salā — Fuerteventurā kolonijas. Tās pastāvēja tikai piecpadsmit gadu. Betankūrs ar Kastīlijas karaļa piešķirtajiem pagodinājumiem un Kanāriju salu karaļa titulu atgriezās Francijā. Kāds spāniešu augstmanis bija atpircis Betankūra īpašuma tiesības, un tā nu Kastīli- jai, Portugāles sāncensei, jau piederēja laba bāze braucieniem okeānā. Princis Enriki mēģināja sagrābt Kanāriju salas, tā ka starp abām valstīm arī šajā jautājumā iede​gās nikni strīdi un sadursmes.

Pāvests atļāva Portugālei iekarot salas, un princis Enriki ar mainīgām sekmēm vairākkārt izmēģināja te savu laimi.

1425. gadā viņš nosūtīja divtūkstoš piecsimt vīru ar simt divdesmit zirgiem uz Grankanāriju, bet salas iekarošana neveicās — gan iezemiešu gvanču niknās pretestības, gan provianta trūkuma dēļ. Par spīti lielajiem izdevumiem — transportam vien tikuši izdoti trīsdesmit deviņi tūkstoši zelta kruzadu —, princis pēc diviem gadiem sarīkoja jaunu ekspedīciju, kas arī nedeva nekādus panākumus. Pret Portugāles tīkojumiem asi protestēja Kastilija un apgalvoja, ka jau kopš gadsimta sākuma tai piederot divas salas — Lansarote un Fuerteventura — un Kastīlijas karalis darījis visu labāko, lai saliniekus piegrieztu kristīgajai ticībai. īstenībā kastllieši bez žēlastības slepkavoja saliniekus gvan- čus. Portugāle savukārt uzsvēra, ka salas esot bez īpašnieka un nekad neesot piederējušas kristiešiem, tāpēc tās varot paņemt pirmais, kas tur ierodas. Salinieku — pagānu, nekristītu cilvēku tiesības neviens netaisījās ņemt vērā.

Neviens nevar precīzi pateikt, kad īsti atklāta Madeira un Portusantu sala ziemeļaustrumos no tās un kurš to izdarījis pirmais. Klīda leģendas, ka vētra aizdzinusi līdz Madeirai kādu mīlas pāri, kas aizbēdzis kuģī no angļu ostas Bristoles. Abi mllētāji salā nomiruši, bet viņu ceļabiedriem izdevies sasniegt Āfrikas krastus. Vēsts par Madeiru aizsniegusi prinča Enriki ausis. Pēc citas leģendas, mīlētāji no Madeiras nokļuvuši Spānijā un tur pastāstījuši par savu atklājumu. Ir neskaidras ziņas, ka Madeiras salas atklājuši arābu jūrasbraucēji vai, kas visticamāk, itālieši. Kartēs šīs salas parādītas jau ap 1350. gadu.

Hronists Azurara raksta, ka 1419. gadā Enriki sūtījis Žuanu Sarku un Trištanu Teišeiru, visai nepieredzējušus jūrniekus, uz Bohadora ragu. Vētra aizdzinusi viņu kuģi tālu uz rietumiem. Dieva vadīti, tie sasnieguši Portusantu par spīti nikniem vējiem un atklājuši, ka tā derīga kolonizēšanai. Viņi priecājušies, ka salā nemlt mežoņi kā Ka- nāriju salās un putni tik droši, ka tos varot ķert rokām. Par atklājumu viņi ziņojuši princim. Pēc Enriki pavēles jūrasbraucēji burājuši uz Portusantu otru reizi, vezdami līdzi dažādas sēklas un mājdzīvniekus, to skaitā arī trušus. Šie grauzēji salā vēlāk tā savairojušies, ka no tiem neesot bijis nekāda glābiņa. Kādu dienu Teišeira no Portusantu pie apvāršņa okeānā pamanījis tumšu ēnu un nodomājis — tur esot vai nu mākonis, vai tāla zeme. Kolonisti uzbūvējuši laivas un braukuši meklēt jauno zemi. Viņi atraduši salu, ko nosaukuši par Madeiru, jo tur bijis daudz mežu ar visādiem krāšņiem kokiem, to skaitā arī leģendārais pūķa koks ar sarkaniem dziedinošiem sve​ķiem, auglīga, ūdeņiem pārpilna zeme, kas devusi bagā​tus augļus.

Madeiras īstā kolonizācija sākās 1420. gadā. Itāliešu tirgotājs un jūrasbraucējs Kadamosto, interesantu piezīmju autors, pēc trīsdesmit pieciem gadiem tur jau atradis astoņsimt iedzīvotāju. Lai iekoptu tīrumus, kolonisti pielaiduši krāšņajiem mežiem uguni un vairs nav varējuši to savaldīt. Vēl pēc septiņiem gadiem salā esot plosījies ugunsgrēks un kolonisti reizēm glābušies no liesmām, sabēgot upēs.

Taču mežu Madeirā vēl palika diezgan, tāpēc lieliskus kokmateriālus veda arī uz Portugāli (daži hronisti šādu milzīgu ugunsgrēku nav pat pieminējuši, tā ka par to var šaubīties). Visur pie upēm celtas zāģētavas, kas zāģējušas smaržīgos ciedrus un sarkanos ozolus.

Enriki pavēlēja dēstīt Madeirā Sicīlijas cukurniedres, kas deva lieliskas ražas. Madeira ātri kļuva par lielu cukura ražošanas centru, kas sekmīgi konkurēja Eiropas tirgos ar Sicīliju un Levantes — Tuvo Austrumu zemēm, bet vēl pēc dažiem gadu desmitiem karalis bija spiests ar dekrētu ierobežot cukurniedru audzēšanu, tik plaši tā izvērtusies. No Madeiras cukurniedres vēlāk izplatījās Azoru un Zaļā raga salās,

kā ari Brazīlijā, kur to audzēšana bija tik izdevīga, ka Madeirā vairs neatmaksājās.

Bez tam Madeirā no Krētas ieveda Malvāzijas vīnogas, un vīna dārzi, pēc Kadamosto liecības, te bijuši paši skaistākie pasaulē. Viņš dēvējis Madeiru par lielu dārzu, kur vīnogu ķekari sasnieguši pusrokas garumu un to bijis tikpat daudz, cik lapu. Apūdeņotajās, auglīgajās zemēs izaugušas lieliskas labības ražas — pat četrdesmitais grauds. Arī Portusantu salā izaudzis pietiekami daudz kviešu un auzu iztikai, tur iegūti arī pūķa koka sarkanie sveķi, vasks un labākais medus pasaulē.

Azoru salas, kas arī bijušas pazīstamas jau agrāk, savu nosaukumu ieguvušas no vanagiem, kuri tur bijuši sastopami lielā skaitā. Iespējams, tās atklājuši itālieši vai arī ka- talonieši. Enriki 1931. gadā sūtīja uz rietumiem izlūkbrau- cienā Kristus ordeņa bruņinieku Gonsalu Velju Kabralu, un tas uzdūrās vienai no Azoru salām — klinšainajai Formigai, kas kolonizācijai nederēja. Nākamajā gadā princis atkal raidīja Kabralu ceļā. Šoreiz viņš atrāda Santa- marijas salu, kur drīz atbrauca kolonisti. Pēc tam Kabrals atklāja Sanmigela salu, ko Santamarijas salā 110 kāda kalna virsotnes bija saskatījis izbēdzis vergs un, gribēdams izlūgties piedošanu par izdarīto noziegumu, ar jauno, labo vēsti atgriezies atpakaļ pie sava kunga. Jūrasbraucēji, kas palikuši nezināmi, nejauši saskatīja trešo lielo ar- hipelāga salu — Terseiru («Trešo»).

Arī braucieni gar Āfrikas piekrasti galu galā deva rezultātus — Bohadora rags palika aiz portugāļu jūrasbraucēju muguras. 1434. gadā okeānā devās Zils Eanišs (jeb lanišs), kas, pēc dažām ziņām, izdarījis smagu noziegumu un meklējis jūrā glābiņu no bargas tiesas (pēc citām ziņām, viņš bijis prinča ieroču nesējs un baudījis sevišķu viņa labvēlību). Hronists Azurara stāsta, ka princis vairākkārt mudinājis Zilu Eanišu un arī citus jūrniekus pielikt visas pūles Bohadora raga apbraukšanai. Jūrasbraucējiem tur nedraudot tik lielas briesmas, ka nebūtu nekādu cerību uz atgriešanos. Nevajagot klausīt visādām valodām. Tas izplatot ļaudis, kas nekā nezinot par Āfrikas krastiem. «Brauciet tik tālu, cik varēsiet, un ar dieva žēlastību jūs iemantosiet slavu un mantu!» sacījis Enriki.

Un tā Eanišs ar mazu kuģīti nolēmis apbraukt Bohadora ragu un izpelnīties prinča žēlastību. Pēc kāda laika viņš pārvedis ziņu, ka te nav tik lielu briesmu, kā izrunāts, un uzdāvinājis princim ziedus — tā saucamās Marijas rozes, ko saplūcis Āfrikas piekrastē jau aiz Bohadora raga. Tā viņš pierādījis, ka šie krasti nemaz nav tik tuksnesīgi. Kāds 16. gadsimta hronists Eaniša veikumu pat salīdzinājis ar Hērakla varoņdarbiem, jo tas pie šā raga neesot vis varējis tikt tālāk un uzstādījis te stabu ar uzrakstu grieķu valodā: kurš aiziešot aiz šā staba, tas diezin vai atgriezī​šoties.

Tūliņ pēc pirmā brauciena Zils Eanišs un Enriki galminieks Afonsu Baldaja no jauna izgāja jūrā un šoreiz aiz- burāja krietni tālāk aiz Bohadora raga. Krastā jūrasbraucēji atrada cilvēku un kamieļu pēdas, bet pārtikas trū​kuma dēļ ekspedīcija bija spiesta griezties atpakaļ.

Enriki ļoti priecājās, uzzinājis, ka piekraste ir apdzīvota. Viņš sūtīja Baldaju jaunā braucienā ar uzdevumu — gūstīt iezemiešus un izprašņāt viņus. Baldaja, aizburājis kādas septiņdesmit ligas (tajos laikos ligas bija dažāda garuma — aptuveni no pieci līdzi seši kilometri) aiz Bohadora raga, izcēla krastā jātnieku izlūkus, kas patiešām drīz uzdūrās bruņotiem klejotājiem. Iedegās sīva sadursme, taču portugāļiem neizdevās sagūstīt nevienu ieze​mieti. Nakts tumsā tie bija pazuduši.

Piekrastē bija daudz roņu, pēc hronista vārdiem, jūras teļu, un portugāļi pēc sekmīgām medībām piekrāva kuģi ar roņu ādām un taukiem. Kādā citā vietā krastā jūrnieki atrada dīvainus tīklus, ko bija taisījuši iezemieši no neparasti lokanām koku mizām, tā ka tie likušies tīrais brīnums. Taču svarīgāks bija cits — aiz Bohadora raga pie​krastē mita cilvēki.

Kā uzsver angļu ģeogrāfijas vēsturnieks Dž. Beikers, ar šiem braucieniem noslēdzies pirmais posms portugāļu jūras braucienos. Šajā laikā bija notikušas daudzas ekspedīcijas uz Atlantijas okeāna salām un uz Āfrikas rietumu piekrasti.

Starp 1436. gadu un 1441. gadu piekrastes pētīšana apsīka, jo princis Enriki devās karagājienā uz Ziemeļāfriku, bez tam arī viņa kase bijusi tukša.

_ Enriki bija iecerējis atkarot mauriem Tanžeru, pilsētu Āfrikas krastā, kamēr to vēl neesot sagrābusi Kastīlija. Daudzi gan brīdināja princi — Seutas iekarošana un aizstāvēšana jau esot prasījusi un prasot pārāk daudz upuru un līdzekļu, tā ka nepietiekot cilvēku pašu zemes apkop-, šanai. Tomēr laupīšanas kāre guva virsroku.

1437. gada augustā Enriki un viņa jaunākais brālis Fer- nandu, kas pie Tanžeras gribēja izcīnīt bruņinieka zelta piešus, ar karaspēku atstāja Lisabonu un devās uz Seutu, kur jau bija atburājuši kuģi ar karaspēku no Oportu. Drīz noskaidrojās, ka sapulcējušies nevis piecpadsmit tūkstoši, bet tikai desmit tūkstoši vīru. Karagājiens nebija guvis popularitāti, un daudzi savervētie algotņi dezertēja. Kara padome brīdināja Enriki, ka nepietikšot karaspēka, bet princis atteicis: «Jo mazāks mūsu skaits, jo lielāks gods un slavai Dievs stāvēs mums klāt, jo mēs cīnāmies par viņu!»

Septembrī karaspēks, atstājis kuģus, maršēja uz Tanžeru un apmetās nometnē pie pilsētas. Mauri bija izmantojuši portugāļu gauso gatavošanos karagājienam un savilkuši lielus spēkus. Veltīgi Enriki veda savus pulkus pret pilsētas apcietinājumiem. Mauri atsita visus uzbrukumus, un ienaidnieku skaits vairojās ar katru dienu. Drīz viņi aplenca pašus portugāļus. Kristiešu dievs pameta nelaimē krusta karotājus. Tiem pietrūka munīcijas, pārtikas un dzeramā ūdens. Princis nebija parūpējies, lai viņa karaspēku apgādā pa jūru. Kuģi atradās tālu. Stāvoklis kļuva katastrofisks, un mauru pārspēks nebija atvairāms. Viņi piedāvāja Enriki mieru ar šādiem noteikumiem: portugāļi varēšot doties uz kuģiem, bet viņiem jāatdodot Seuta, jāatbrīvojot visi mauru gūstekņi, kas aizvesti uz Portugāli, jāatdodot visa nometne ar lielgabaliem, ieročiem un zirgiem. Enriki karaļa vārdā svinīgi zvērēja, ka atdošot Seutu un noslēgšot ar mauriem mieru uz simt gadiem. Pēc lozes par ķīlnieku pie mauriem Tanžerā palika viņa brālis Fer- nandu. Savukārt mauru virspavēlnieks atdeva par drošības ķīlu portugāļiem savu dēlu. Tikai ar lielām grūtībām sakautie krustneši aizvilkās līdz kuģiem.

Uzvarētāji aizveda ķīlnieku Fernandu uz Fesu, kur viņam dienu bijis jāstrādā kā vergam un nakti jāpavada stingrā ieslodzījumā. Šīs mokas ilgušas vienpadsmit gadu — līdz pat Fernandu nāvei, jo portugāļi nekad neatdeva mauriem Seutu un neizpildīja to, ko bija apzvērējis dievbijīgais princis. Kāds maurs reiz apvaicājies Enriki, kālab viņš lauzis zvērestu. Princis atbildējis: «Seuta pieder dievam!»

Karalis Duarti, kas bija valdījis pēc Zuana I nāves, nomira, un Portugālē sākās karš par troni starp karalieni, Enriki vecāko brāli Peru un mazgadīgo Afonsu. Peru guva virsroku, Portugālē iestājās miers, un Enriki varēja at​griezties pie atklājumu organizēšanas.

VERGU GŪSTĪŠANAS SAKUMS Pirmie gūstekņi un zelta smiltis. — Leģendārā Rlo de Oro. — Arginas salu arhipelāgā. — «Dievs dāvina saviem kalpiem uzvaras dienu.» — Kauna pilnā, necilvēciskā tirdzniecība. — Gūstekņu dalīšana Lagušā. — Asaras un vaimanas neieiēlina prinča sirdi. — Dievam tīkamais darbs.

Kā stāsta hronists, Enriki pavēlējis kuģu kapteiņiem pārvest Portugālē arī iezemiešus no atklātajām pieķras- tēm, solīdams par to bagātīgu atalgojumu. Princis 144TT gadā sūtīja uz dienvidiem jaunu, nepieredzējušu kapteini Antānu Gonsalvišu pēc roņu ādām un taukiem. Kuģinieki, izkāpuši krastā, nolēma doties arī izlūkos, lai mēģinātu at​rast iezemiešus.

Jaunais kapteinis ar deviņiem vīriem atklāja taku, kas veda dziļāk zemes iekšienē, un pēc ilgas klej ošanas uzdūrās kādam gluži kailam vīram, kas nesa divus šķēpus un dzina kamieli. Iezemieti izdevās sagūstīt tikai pēc nikna kautiņa, ievainotu ar bultu. Gabalu tālāk portugāļi sastapa kādu sievieti, ko tāpat saņēma gūstā. Turpat aiz pakalna parādījās kādi divdesmit bruņoti vīri, bet tie izbijās no baltajiem ļaudīm un metās bēgt.

Beidzot portugāļi bija dabūjuši rokā pirmos iezemiešus un ar mauru verga palīdzību lūkoja tos nopratināt. Taču neviens no gūstekņiem neprata arābu valodu.

Pa to laiku piekrastē atburāja cits kuģis Nunju Trištana vadībā, un abi kapteiņi nosprieda, ka vajadzētu sagūstīt vēl kādu iezemieti — būtu gan ko aizvest princim, gan arī ko pārdot. Naktī portugāļi aplenca iezemiešu nometni un ar kaujas saucieniem «Portugāle!» un «Santjāgu!» uzbruka guļošajiem, trīs no viņiem nogalināja un desmit saņēma gūstā. Trištans par godu šai uzvarai tūdaļ iesvētīja Gonsalvišu bruņinieku kārtā.

Viens no gūstekņiem — Adahu, ko hronists dēvējis par dižciltīgu vīru, prata ari mauru valodu un varēja pastāstīt, ka šejienieši — azanagi piederot pie Sahāras berberu ciltīm.

Otrā rītā portugāļi izcēla krastā tulku un vienu no sievietēm, lai uzzinātu, vai iezemieši negribētu uzsākt tirdzniecību vai arī izpirkt dažus gūstekņus. Drīz te atnāca simt piecdesmit kājnieki un četrdesmit pieci jātnieki, bet sarunas vest nevēlējās un izturējās tik draudoši, svieda akmeņus un lādējās, ka portugāļi bija spiesti atsaukt lai​vas no krasta.

Pēc gūstekņu sadalīšanas Gonsalvišs burāja uz mājām, bet Nunju Trištans izlaboja savu kuģi un aizbrauca vēl tālāk uz dienvidiem, kur sasniedza jaunu zemesragu uz 20° 45' z. pl., ko nosauca par Branku (Balto) ragu (vēlāk to iedēvēja par Blanko ragu), jo to klājušas baltas smiltis (sk. karti 77. lpp.). Tomēr te viņam negadījās nekāds lau​pījums.

Antāns Gonsalvišs atgriezās mājās ar desmit gūstekņiem — vīriešiem un sievietēm. Kā liecina hronists Azu- rara, «… viņš pārveda arī maķenīt zelta smilšu, bifeļādas vairogu un vairākas strausa olas, tā ka vienā jaukā dienā uz infanta (prinča) galda pasniedza trīs ēdienus, ko pagatavoja no strausa olām, tik svaigām un garšīgām, it kā tās būtu parastu mājputnu olas». Hronists piebilst — viņš varot droši apgalvot, ka nevienam kristīgas valsts valdnie​kam Eiropā neesot bijis tādu ēdienu.

Princis ar prieku uzklausīja labās ziņas — piekraste dienvidos likās visai biezi apdzīvota, turklāt te varēja sastapt arī melnus ļaudis, ne tikai tumšbrūnos berberus vien. Karalis izdeva dekrētu, ka no šā brīža bez īpašas Enriki atļaujas neviens nedrīkst būrāt tālāk par Bohadora ragu, bez tam princim tika piešķirtas tiesības no jebkura gu​vuma saņemt piekto daju, jo viņš taču esot ieguldījis eks​pedīcijās lielas summas.

Sagūstītais Adahu lūdzās, lai viņu atlaižot uz mājām, viņš par sevi izpirkumā došot piecus nēģerus un vēl tikpat daudz par diviem jauniem mauriem, kas arī bija sagūstīti. Gonsalvišu vilināja šis darījums, un arī princis necēla pret to iebildumus — labāk taču būšot izglābt desmit melnās dvēseles nekā turēt gūstā trīs maurus.

Gonsalvišs, paņēmis līdzi trīs pieminētos maurus, burā ja atkal uz Āfrikas krastiem. Adahu izsēdināja krastā, taču dižciltīgais maurs pazuda ar visām prinča Enriki dāvinātajām greznajām drēbēm.

Sakaitinātie portugāļi burāja tālāk. Gonsalvišs tomēr cerēja dabūt par abiem jaunajiem mauriem kādu izpirkumu. Un patiešām — pēc nedēļas piekrastē ieradās kāds iezemietis uz balta kamieļa un pavēstīja, ka Adahu apsolītie nēģeri sekojot viņam. Mauri drīz atdzina piekrastē kādus simt melnus vīrus un sievas, un Gonsalvišs izraudzījās no tiem desmit, kā bija apsolīts. Bez tam viņš iemainīja pret precēm arī zelta smiltis. Tā bija zīme, ka Āfrikas piekrastē iespējama tirdzniecība un atrodams zelts — tas pats zelts, kuru ar kamieļu karavā​nām vedot uz ziemeļiem pāri Lielajam tuksnesim.

Zelta smiltis ļoti iepriecināja princi, jo modināja labas cerības uz sekmīgu maiņas tirdzniecību.

Laikam gan tāpēc drūmo, sauso piekrasti Sahāras tuksneša rietumu daļā uz ziemeļu saulgriežu loka un tuvējo līci iedēvēja par Rio de Oro — Zelta upi (sk. karti 77. lpp.).

Portugāļi bija iedomājušies, ka atraduši fantastisko Zelta upi, kura, pēc senām leģendām, esot Nīlas atteka, spēcīgā straumē šķērsojot no austrumiem uz rietumiem lielāko daļu Āfrikas un ietekot Atlantijas okeānā. Pa šo Zelta upi varot nokļūt leģendārajā kristiešu zemē, kur valdot augstais priesteris Jānis. Šo upi pat zīmēja tā laika kartēs.

Kāds no portugāļiem — Zuans Fernandišs, veikls izlūks, nodzīvoja Sahārā pie azanagiem septiņus mēnešus, iemācījās viņu valodu, klejoja kopā ar viņiem un vāca ziņas par melno mauru — nēģeru zemi tālāk dienvidos. Vēlāk izlūku piekrastē sastapa portugāļu jūrnieki un pārveda mājās pie prinča Enriki.

Zuans Fernandišs ziņoja par visu, ko bija piedzīvojis šajā nomadu zemē. Azanagi ganot aitas nabadzīgās ganībās. Zeme tur esot lielāko tiesu kaila un smilšaina. Mimozas un palmas augot pavisam mazā skaitā.

Azanagi esot musulmaņi un dzīvojot naidā ar melnajām dienvidu ciltīm, gūstot nēģerus un vedot viņus pārdot par vergiem uz Tunisu un Maroku. No dienvidiem nākot arī zelts.

Ir ziņas, ka Zuans Fernandišs devies izlūkos pie azana- giem vēlreiz, bet tad pazudis bez vēsts uz visiem laikiem.

1443. gadā Nunju Trištans, apbraucis Blanko ragu, netālu no krasta un plaša līča atklāja Arginas salas — veselu arhipelāgu. Viņš burāja vēl tālāk uz dienvidiem un ieraudzīja no krasta atiramies vienkočus, kas sākumā likušies līdzīgi lieliem putniem. Tur, kā stāsta hronists, bijušas kādas divdesmit piecas laivas ar kailiem cilvēkiem, kuri pārlikuši kājas pār laivas malu un tā īrušies. Kaut ko tādu portugāļi nekad neesot redzējuši. Portugāļi dzinās pakaļ laiviniekiem, kuri brīnījās par neredzētajiem kuģiem un nenojauta nekā ļauna, un sagūstīja pavisam divdesmit deviņus cilvēkus. Tas bija krietns laupījums, turklāt Triš- tanam ne ar vienu nevajadzēja dalīties.

Piekraste Arginā bijusi ļoti auglīga, ar labu dzeramo ūdeni, bet jūrā bijis apbrīnojami daudz zivju, tuvējās sa​lās ārkārtīgs daudzums visādu putnu. Uz šejieni bija vērts atbūrāt biežāk.

1444. gadā uz Arginas salām pēc vergiem ar sešām ka- ravelām atburāja Lansaroti, kāds no prinča galma ļaudīm.

Hronists Azurara apraksta, kā labi apbruņotie, tērauda bruņās tērptie laupitāji uzbrukuši kailajiem mežoņiem. Iezemieši jau bija tikušies ar baltajiem un zināja, ka no tiem sagaidāms tikai posts un nelaime. «… tikko pamanījuši savus ienaidniekus,» raksta Azurara, «viņi pa galvu pa kaklu metās ārā no savām mītnēm kopā ar sievām un bērniem. Bet portugāļi… gāzās viņiem virsū, nokaudami un gūstīdami visus, kas gadījās pa rokai. Varēja redzēt, ka mātes pamet savus bērnus un vīri — sievas, ikviens domāja tikai par to, kur meklēt glābiņu. Daži nira ūdenī, citi meklēja patvērumu būdās, viens otrs paslēpa savus bērnus jūras zālēs, cerēdams, ka bērnus tur nepamanīs (bet viņus pēc tam atrada mūsu ļaudis). Beidzot dievam tam kungam, labu darbu aizstāvim, bija labpaticis par daudzām viņa kalpībā pārciestām likstām dāvināt viņiem uzvaras dienu, slavu par viņu darbiem un atalgojumu par zaudējumiem, jo pavisam tika sagūstītas no šiem mauriem 165 galvas — vīrieši, sievietes un bērni, neskai​tot tos, kuri gāja bojā un tika nokauti.»

Pēc slaktiņa portugāli sarīkoja līksmas dzīres. Atpūtušies viņi spīdzināja gūstekņus, lai izdibinātu, kur atrodas citas apdzīvotas salas, kurās varētu sagrābt vēl vairāk vergu.

Lansaroti kuģinieki braukāja laivās ap salām un gūstīja bēgošos iezemiešus. Hronists pieminējis arī reizi, kad laupītāji sastapušies ar niknu pretestību un bijuši spiesti bēgt.

Iezemieši izklīda kur kurais, un vergu medniekiem kādā ciematā izdevās sagūstīt tikai vienu guļošu meiteni.

Portugāļi šoreiz varēja atgriezties mājās ar lielu laupījumu — divsimt trīsdesmit pieciem gūstekņiem.

Kristus ordeņa lielais maģistrs princis Enriki ieradās Lagušas ostā sagaidīt kuģus un apsveikt pārbraukušos ku​ģiniekus ar tik veiksmīgu braucienu.

H. Harts, amerikāņu zinātnieks, uzsvēris, ka diena, kad šī flotile ieradusies Lagušā, bijusi pavērsiens pasaules vēsturē, jo tieši tad Eiropa sākusi kauna pilno, necilvēcisko tirdzniecību ar Āfrikas vergiem. Tā bijusi tirdzniecība, kas samaitājusi Portugāli un novedusi to pēc īslaicīga uzplaukuma pie pilnīgas nevarības starptautiskajā laukā un aptraipījusi visu to zemju karogus, kuras nodarbojušās ar šo tirdzniecību. Tie ir patiesi vārdi, tikai jāpiebilst, ka šis vēsturnieks nav konsekvents: viņš — un ne jau viens pats — nav skopojies ar uzslavām iekarotājiem un kolonizatoriem un visādi pūlējies idealizēt princi Enriki. Dažs buržuāziskais vēsturnieks lūkojis attaisnot vergu gūstīšanu ar to, ka afrikāņi esot sagaidījuši portugāļus naidīgi, tāpēc tie uzskatīti par kara gūstekņiem, par kara lau​pījumu.

Piecpadsmitajā gadsimtā eiropieši vēl vāji sapratuši, cik pretdabiska ir verdzība, cik netaisnīgi padarīt cilvēku par otra cilvēka īpašumu, pārdot cilvēku kā dzīvnieku. Tajos laikos to neesot varējuši saprast arī tāpēc, ka gandrīz visur bijusi spēkā dzimtbūšana. Dzimtcilvēki ari bijuši gandrīz tādi paši vergi, tālab par sagūstīto afrikāņu likteni neviens neesot sevišķi raizējies.

Jaunatklātās zemes portugāļi sagrāba un pasludināja par savām, it kā tās nevienam nepiederētu.

Mežoņiem, pagāniem, kā dēvēja iezemiešus, viņi neatzina nekādas tiesības. Tos varēja nogalināt, gūstīt un pārdot verdzībā kā meža zvērus. Nevienam nenāca ne prātā, ka vardarbība ir pilnīgā pretstatā ar pašu sludināto Kristus žēlsirdības un tuvāku mīlestības mācību.

Par Lagušā atvesto gūstekņu likteni zīmīgus vārdus hro​nikā teicis Azurara: «Bet nākamajā dienā Lansaroti sacīja infantam: «Mans kungs, jūsu žēlsirdībai labi zināms, ka jums jāsaņem piektā daļa no šiem mauriem un visa tā, ko esam pārveduši no zemes, uz kurieni jūs sūtījāt mūs, lai mēs kalpotu dievam un jums. Bet tagad šie mauri, pavadījuši tik ilgu laiku uz jūras, kā arī lielu skumju dēļ, kuras — jūs to sapratīsiet — sagrābušas viņu sirdis, kad viņi atģida, cik tālu viņus aizveduši projām no viņu dzimtenes un tur gūstā … — visa tā dēļ viņi ir ļoti, ļoti sliktā stāvokli. Tālab es uzskatīju, ka būs prātīgi pavēlēt rītausmā izvest viņus no karavelām un nogādāt laukā aiz pilsētas vārtifem, sadalīt viņus tur saskaņā ar paražām piecās daļās, lai jūsu žēlastība varētu aiziet turp un izraudzīt sev to daļu, kuru atzīsiet par labāku…»

Bet iepriekš viņi atdeva pašus labākos maurus tur eso​šajai baznīcai…

Nākamajā dienā jūrnieki sāka vest no kuģiem šos gūstekņus un izcelt viņus krastā. Un gūstekņi, sapulcināti visi kopā šajā laukā, veidoja apbrīnojamu ainu, jo starp viņiem daži bija diezgan gaiši, skaisti, labu augumu, citi bija tumši, mulatiem līdzīgi, turpretim vēl citi gluži melni kā etiopi un tik ķēmīgu seju un augumu, ka šķita pekles radījumi. Bet kura sirds gan būtu tik cieta, ka neizjustu žēlumu, redzot šos cilvēkus? Daži, nodūruši galvu, asarām pārplūdušu seju raudzījās cits uz citu; daži žēlabaini vaidēja un, vērdamies debesīs, skaļi raudāja, it kā lūgdamies palīdzību no dabas tēva; citi sita ar rokām pa seju un gūlās pie zemes; viens otrs izpauda žēlabas pēc savas zemes paražām bēru raudu dziesmās un vaimanās … Un, lai vēl vairāk palielinātu viņu ciešanas, tur parādījās tie, kam bija uzdots sadalīt gūstekņus: viņi sāka nošķirt sagūstītos citu no cita, sadalīt piecās vienādās daļās, un vajadzēja atšķirt tēvus no dēliem, vīrus no sievām, brāļus no brā​ļiem … … Bet jūs, kas tā aizņemti ar gūstekņu dalīšanu, pa- raugieties ar žēlumu uz šiem nabadziņiem, uz to, kā viņi ķeras cits pie cita, tā ka jūs tik tikko spējat viņus aizvilkt projām.»

Hronists piebilst, ka gūstekņu dalīšana notikusi visai nemierīgi, — uz lauka sapulcējušies arī pilsētnieki. Tie, redzēdami nežēlīgās izdarības, bijuši visai samulsuši un apjukuši. To visu noskatījies arī princis Enriki.

«Infants, ko pavadīja viņa svīta, sēdēja spēcīgā auļotajā un bija turpat uz lauka; apbalvodams savus mīluļus, viņš ierādīja maz intereses pret savu personīgo guvumu, jo ļoti drīz viņš izdāļāja visas četrdesmit sešas dveseles — viņam pienākošos piekto daļu no guvuma; pats vērtīgākais viņam bija tas, ka piepildījās viņa mērķis, jo viņš ar lielu labpatiku prātoja par to dvēseļu glābšanu, kuras līdz šim bija gājušas pazušanā.»

Princis Enriki, acīm redzot, no visas sirds ticēja, ka dara dievam tīkamu darbu. To uzsvēris arī hronists Azurara, kura domas par vergu turpmāko dzīvi bijušas gluži tādas pašas kā princim: «Tagad viņu liktenis bija gluži citāds, jo agrāk pazušanā gāja gan viņu dvēseles, gan miesas: dvēsele tālab, ka viņi bija pagāni, kas nepazina svētās ticības gaismu un mirdzumu, bet miesas tālab, ka viņi bija dzīvojuši kā zvēri… nepazina ne maizi, ne vīnu, ne apsedza savas miesas ar apģērbu, nemitinājās mājās un — kas visļaunākais — dzīvoja lielā tumsībā; viņi taču nesaprata, kas ir labs, un dzīvoja, nododamies lopiskam slinkumam… Un tagad padomājiet, kāds atalgojums būtu jāsaņem infantam no dieva tā kunga par to, ka viņš deva tiem iespēju glābties — un ne tikai tiem, bet arī daudziem citiem, kurus viņš iemantoja vēlāk …»

Azurara un dažs vēsturnieks, kā redzams, pūlējušies attaisnot prinča līdzdalību vergu gūstīšanā un tirdzniecībā. Viņu esot vadījusi kāda cildena ideja — viņš gribējis nevis gūstīt vergus, bet gan atvest iezemiešus uz Portugāli, te viņus nokristīt, apmācīt kristīgajā ticībā un tad sūtīt atpakaļ uz viņu dzimto pusi, lai viņi sagatavotu savus ciltsbrāļus pagānus kristīšanai. Hronisti apgalvo, ka tādi kristīti afrikāņi misionāri esot patiešām vesti atpakaļ uz dzimteni (tomēr viņiem neesot bijis nekādu panākumu). Pēc tā laika uzskatiem, cilvēku laupīšana tātad bijusi dievam tīkams darbs. Mauru un nēģeru dēli un mazdēli dzīvojuši Portugālē kā īsti, labi kristieši, tāpat kā visu citu kristiešu bērni.

Tomēr neapstrīdami fakti liecina, ka verdzība un vergu tirdzniecība nesa afrikāņiem tikai bezgalīgu postu un ciešanas, nevis gara gaismu un jaunu dzīvi — vai nu dievbijīgais princis to gribēja, vai negribēja, vai viņš izsniedza īpašas atļaujas medīt afrikāņus, kā Lansaroti, vai arī kapteiņi to darīja uz savu galvu.

UZ MELNO MAURU ZEMI Krusta karotāji un bruņinieki — vergu gūstītāji. — Melno mauru zemē. — Senegalas un Gambijas atklāšana. — Nunju Trištana bēdīgais gals. — Kareivīgās ciltis pie Zaļā raga. — Vēstis par zelta zemi dziļāk kontinentā.

Kamēr ekspedīcijas nedeva nekādus rezultātus, princi Enriki visādi izsmēja kā līdzekļu šķiedēju, kā naivu sapņotāju. Tiklīdz Portugālē atveda pirmos vergus, nesenie kritizētāji saprata, ka princis bijis visai tālredzīgs ar savu ideju par Āfrikas pagānu atgriešanu kristīgajā ticībā, un sāka slavināt viņu kā jaunu Maķedonijas Aleksandru.

Portugālē jau bija radusies vajadzība pēc lēta darbaspēka tiklab uz laukiem — latifundijās, kā arī pilsētās.

1445. gadā uz Āfriku pēc vergiem devās divdesmit seši portugāļu kuģi, starp tiem arī četrpadsmit karavelas Lansaroti vadībā. Acīm redzot, augstmani jaunajā braucienā aizvilināja agrāk gūtā brangā peļņa.

Lansaroti karavelas sapulcējās Arginas līcī, apsveikdamas cita citu ar lielgabalu salūtu. Tad sākās trokšņainas dzīres ar krietnu ēšanu un varenu dzeršanu.

Nākamajā dienā izstrādāja kaujas plānu. Divsimt septiņdesmit bruņinieki nodomāja sadalīties trīs pulkos: pa priekšu soļošot šķēpneši, centrā — loka strēlnieki un aiz tiem — bruņās tērpti karavīri. Tad desants izcēlās krastā. Portugāļi pacēla krusta karotāju karogu un deva svinīgu zvērestu — kauties uz dzīvību un nāvi. Kā ironizēja hronists Azurara, pēc šīs spožās ceremonijas gan varējis domāt, ka sāksies lieli darbi. Nosoļojuši trīs ligas, portugāļi uzdūrās mauriem un, trompešu signālam skanot, bruka tiem virsū. Iezemieši bēga, pametuši astoņus nogalinātus un četrus gūstekņus. Tas bija viss guvums. Azurara vēl piebildis: «Daudzi kavalieri, maršēdami pa irdenajām smiltīm, bija tiktāl noguruši, ka vairs nespēja atgriezties atpakaļ pie kuģiem kājām. Šajā lielajā postā viņi saķēra

Eariki Jūrasbraucēja ekspedīcijas 1415.—1460. gadā (pēc J. Magidoviča). kādus ēzeļus, kuru salā bija ļoti daudz, un pelēču mugurā devās atpakaļ uz piekrasti.»

Otrs uzbrukums bija veiksmīgāks — portugāļi sagūs​tīja piecdesmit septiņus iezemiešus.

1446. gadā tirdzniecībā pie Āfrikas krastiem jau piedalījās piecdesmit viens kuģis, kas devās tālu uz dienvidiem aiz Bohadora raga un Arginas līča. Portugāļi, cīnīdamies ar vējiem, straumēm, vairīdamies no sēkļiem un zemūdens klintīm, atsizdami iezemiešu uzbrukumus, gūstīja vergus un virzījās aizvien tālāk. Uz dienvidiem vēlreiz devās arī Nunju Trištans un pirmo reizi ieraudzīja zemi, kur mita melni cilvēki, — īstu nēģeru zemi. Viņš atklāja Senegalas grīvu (uz 16° z. pl.) un varēja ziņot princim, ka Lielais tuksnesis palicis aiz muguras. Portugāļi atraduši melnus cilvēkus, kuri bijuši noskaņoti draudzīgi un ar kuriem baltie varētu krietni tirgoties. Šādas labas vēstis mudināja Dinišu Diašu, jau padzīvojušu vīru no pazīstamas jūrasbraucēju dzimtas, izlūgties no Enriki karavelu un apsolīt, ka viņš, Diašs, aizburāšot tālāk uz melno mauru zemi nekā jebkurš cits portugāļu atklājējs (par melnajiem mauriem portugāļi dēvēja nēģerus atšķirībā no baltajiem mauriem — arābiem un berbe- riem).

Diašs nelikās mierā tikām, kamēr aizsniedza Senegalu un paburāja garām lielās upes grīvai, ko skatienam aizsedza plaši smilšu sēkļi. Te kuģi ieraudzīja afrikāņi un sākumā noturēja to par milzīgu zivi vai putnu. Daži drosminieki vienkoka laivās īrās tam apkārt, lai to aplūkotu tuvāk. Tikko iezemieši pamanīja uz dīvainā briesmoņa klāja cilvēkus, tā metās bēgt šausmīgās bailēs. Tālāk uz dienvidiem portugāļi uzdūrās veselai pirogu flotilei un sāka tvarstīt melnos airētājus. Tie bija pirmie melnie ļaudis, ko portugāļi sagūstīja viņu pašu, nevis berberu zemē.

Hronists Azurara pieminējis, ka princim Enriki bijis liels gods gūt laupījumu kaimiņos Ēģiptei, — tajos laikos domāja, ka Senegala ir viena no Nīlas attekām. Te jūrasbraucēji redzēja krokodilus, un, tā kā šos rāpuļus līdz tam sastapa vienīgi Nīlā, tad, gluži dabiski, portugāļi varēja iedomāties, ka atklājuši Nīlas rietumu atteku. Sī leģenda bija eksistējusi ilgus gadsimtus, un savulaik pat Maķedonijas Aleksandrs, Indijas karagājienā ieraudzīdams Indā krokodilus, iedomājies, ka šai Āzijas upei ir sakars ar Nīlu.

Kapteinis Diašs pat licis piepildīt mucu ar lielās upes ūdeni un vest mājup kā dāvanu princim. Diašs burāja vēl tālāk un aiz līdzeniem, smilšainiem klajumiem atklāja ar mežiem apaugušus pakalnus, ko nosauca par zaļajiem priekškalniem jeb par Zaļo ragu (sk. karti 77.1pp.). Tas jau atradās astoņsimt kilometru attālumā no Blanko raga, bet Blanko rags savukārt apmēram tikpat tālu no Boha- dora raga.

Ap Zaļo ragu jau sākās krāšņā tropu veģetācija. Sene- gala atradās karstajā zonā, bet spēcīgas lietusgāzes šeit dzirdināja zemi, un tuksneši atkāpās. Pie zaļajiem Āfrikas pakalniem portugāļi pārliecinājās, ka Aristoteļa un Ptole- maja teorija ir aplama. Pretēji seno zinātnieku apgalvojumiem karstā zona bija biezi apdzīvota, ar zaļiem mežiem un platām upēm, saule nenomaitāja ne cilvēkus, ne arī augus un jūra nebūt nebija pārvērtusies garaiņos vai sāļā putrā.

Kāds kuģis Aivaru Fernandiša vadībā, vētrā nošķīries no citiem, aizkļuva vēl tālāk dienvidos un atklāja Gambijas grīvu ar biezi apdzīvotu piekrasti. Visu šo apgabalu starp abām lielajām upēm portugāļi iedēvēja par Sene- gambiju. Te sākās melnā Āfrika, kur mita tikai melnādainas ciltis, bet arābus un berberus vairs nemanīja. Visur bija lieli ciemati, visur varēja gūstīt vergus — «melno ziloņkaulu» — spēcīgus, izturīgus zemkopjus un amat​niekus.

Nunju Trištans, kurš labāk par citiem esot izpratis dievbijīgā dona Enriki — dieva kalpa un sapņotāja godkārīgās ieceres, 1446. gadā atkal steidzās uz Āfriku pēc vergiem. Aizburājis pāri 12° z. pl., viņš atklāja Bisagušas ar- hipelāgu un pēc tam iegāja kādas lielas upes — Kogonas grīvā.

Divdesmit divi vīri iesēdās laivā un devās krastā, lai palaupitu tuvējā nēģeru ciematā. Portugāļi vēl nebija malā, kad pamanīja upē iramies divpadsmit laivas ar kādiem septiņdesmit labi apbruņotiem nēģeriem. Tie gatavojās uzbrukt, lai neļautu baltajiem izcelties krastā, un ielenca portugāļus. Tomēr melnie viņiem netuvojās un šāva iztālēm ar bultām. Tikai ar lielām pūlēm ievainotajiem portugāļiem izdevās aizirties atpakaļ pie kuģiem. Iezemieši vajāja viņus līdz pat karavelai. Četri savainotie vīri

nomira jau laivā. Galīgi zaudējuši spēkus, portugāļi vairs nevarēja ne pacelt laivu, ne izvilkt enkuru un bija spiesti pārcirst enkura tauvu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu projām no naidīgajiem krastiem. Buru uzvilkšanas laikā afrikāņi ar bultām ievainoja vēl divus matrožus. īsā laikā no ievainojumiem nomira divdesmit viens portugālis, to skaitā arī pats Nunju Trištans. Bultas bija saindētas, un pati mazākā brūce nesa nāvi.

Uz kuģa palika tikai pieci cilvēki — kuģa rakstvedis Tinoku, viens matrozis, divi jungas un viens nēģeru zēns. Veselus divus mēnešus viņi burāja okeānā, neredzēdami ne zemi, ne citus kuģus. Beigu beigās, nobraukuši ap trīs- arpustūkstoš kilometru pret vēju un jūras straumēm, viņi nejauši sastapa kādu pirātu laivu un uzzināja, ka nonākuši pie Portugāles krastiem. Sis neredzēti ilgais brauciens ar tik mazu apkalpi nepieredzējuša cilvēka — rakstveža vadībā lieku reizi apliecina, cik teicamus kuģus prata būvēt portugāļi.

Hronists pieminējis, ka Gambijas upes atklājējs Aivaru Fernandišs citā reizē arī ticis ievainots ar saindētu bultu. Taču viņš izrāvis bultu, izmazgājis brūci ar trānu un urīnu un vēl uzlicis virsū sīrupu. Viņš gan esot cietis lielas mo​kas un jutis nāvi tuvu esam, tak izglābis savu dzīvību.

Tātad ne jau visiem veicās. Tālāk dienvidos kareivīgas ciltis sīvi pretojās atbraucējiem, neļāva tiem izkāpt krastā un reizēm nodarīja lielus zaudējumus. Kā liecina hronists, kādu reizi portugāļi, gribēdami pārbaudīt, vai melnie ļaudis krastā būs draudzīgi noskaņoti, izlikuši malā kūku, spoguli un papīra lapu ar lielu krusta zīmi. Afrikāņi atnākuši, paskatījušies un samīdījuši kūku, ar šķēpiem sasituši spoguli un saplosījuši papīru. Tad portugāļi zinājuši, ka jāuzvelk krietnas krūšu bruņas — melnie laidīs darbā bultas.

Dons Enriki apsolīja lielu balvu — simt zelta kruzadu kapteinim, kas pirmais aizburāšot simt ligu (piecsimt līdz sešsimt kilometru) attālumā aiz Zaļā raga. Uz dienvidiem devās vairākas karavelas, bet sevišķus panākumus neguva. Kāda ekspedīcija, piemēram, neesot atradusi krastā nekā ievērojama, atskaitot ziloņa mēslu kaudzi cilvēka augumā. Kāds no kapteiņiem iemainīja piekrastē astoņpadsmit berberus pret piecdesmit vienu nēģeri un pārveda princim no turienes dzīvu lauvu, cits pārveda zelta smiltis, ādas, vilnu, sviestu un sieru, tāpat dateles, mus- kusu, roņu ādas un trānu.

Kapteinis Diogu Gomišs ar trim karavelām aizburāja aiz Riugrandi (Riograndes) upes, kur atklāja ļoti spēcīgas jūras straumes, tā ka karavelas nav varējušas noturēties uz enkura. Tomēr cauri šai straumei pie kuģa atīrušies iezemieši un atveduši portugāļiem kokvilnu, zīdu, ziloņkaulu un par lielu prieku Gomišam arī dažus mērus garšvielu — malagetas (kāda pākšauga sēklas, kas likušās līdzīgas īstajiem Indijas pipariem). Krastā portugāļi redzējuši tūksto​šiem ragainu dzīvnieku, droši vien antilopes.

Gambijas krastos Gomišs pret sīkiem nieciņiem iemainījis simt astoņdesmit mārciņas zelta. Viņš ievācis ziņas, ka zemes iekšienē — Timbuktu un Kukisā — esot pārpārēm zelta un to vedot uz saracēņu — musulmaņu zemēm. Kukisa atrodoties pie kādas milzu upes, domājams, pie Nigēras. Tur pie ķēniņa pils durvīm stāvot zelta bluķis, ko tikko varot kustināt divdesmit vīri. Ķēniņš mēdzot pie šā bluķa piesiet savu zirgu. Visiem viņa galminiekiem esot zelta riņķi ap kaklu, ausīs un nāsīs.

Kamēr Gomišs kavējās Gambijas krastos, viņa kuģa apkalpe sirga ar drudzi un daudzi matroži nomira. Tomēr komandieris turpināja maiņas tirdzniecību un sūtīja zemes iekšienē izlūkus. Kāds virsaitis aicinājis baltos vīrus viesos, un četri nēģeri atnesuši uz kuģiem bagātīgas dāvanas — dārgo ziloņkaulu.

Portugāļi ielūgumu pieņēmuši un ciemojušies pie virsaiša, kaut gan tur lielā skaitā klaiņā- jušas panteras un darījušas dzīvi nedrošu. Gomišs uz šķiršanos saņēmis dāvanu — sešas lieliskas panteru ādas un daudz labas ziloņu gaļas. Šajos apgabalos portugāļi sadraudzējās ari ar Nomi Mansu, varenu valdnieku. Pēc lielām dzīrēm un mielas​tiem valdnieks ticis tik labās domās par kristīgo ticību, ka lūdzis nokristīt viņu, viņa daudzās sievas un visus vir​saišus un izraidījis no savas zemes musulmaņu priesterus. Kristiešiem esot pats labākais dievs pasaulē — kā gan citādi viņi būtu dabūjuši tik daudz labu mantu!

Bet portugāļiem neesot bijis līdzi neviena priestera, un Nomi Mansam vajadzējis paciesties divus gadus, līdz te atnākuši citi Gomiša kuģi.

Portugāļi šajos gados uzsāka ari atklātās piekrastes kolonizēšanu, iekārtoja tur faktorijas — tirdzniecības ap​metnes un cēla nocietinātus ciematus. Dons Enriki pavē​lēja uzcelt cietoksni ari Arginā, lai darītu galu tirdzniecības kuģu kapteiņu patvaļai. Tie bez atļaujas izlaupījuši gan salas, gan piekrasti un aizveduši gūstā berberus.

KADAMOSTO SENEGAMBIJA Dižciltīgais piedzīvojumu meklētājs ar vērīgo skatienu. — Ve- nēcieša draudzīgā uzņemšana Senegalā. — Sadursmes ar kareivīgām ciltīm Gambijā. — Zajā raga arhipelāga atklāšana. — Gambijas grīvā. — Izdevīgā tirgošanās ar «melno ziloņkaulu». — Konsiantinopole turku rokās. — Portugāļu jaunais krusta karš.

Vienīgo lielo ģeogrāfisko atklājumu prinča Enriki mūža pēdējos gados izdarīja — turklāt pavisam nejauši — venēcietis Alvize da Kadamosto, cēlies no vecas patriciešu dzimtas. Viņš bija pirmais no eiropiešiem, kas apmeklēja Zaļā raga salu arhipelāgā. Šis Venēcijas dižciltīgais augstmanis, tirgotājs un piedzīvojumu meklētājs 1455. gadā kopā ar dženovieti Antonio Uzodimari saņēma no prinča Enriki atļauju ar diviem kuģiem doties uz Gambijas grīvu pēc vergiem. Viņus vilināja lielā peļņa, kas dažreiz des​mitkārt pārsniegusi ieguldīto summu.

Ceļotājs vispirms devās uz Madeiru un Kanāriju salām, bet pēc tam turpināja braucienu gar Āfrikas piekrasti. Pa ceļam viņš redzēja daudz interesanta, ko centās atspoguļot savās piezīmēs. Tā, piemēram, viņš stāsta, ka pie Blanko raga notikusi visai rosīga vergu tirdzniecība un tur pret zirgu varējuši iemainīt desmit vai pat piecpadsmit vergu. Cilvēki mainīti arī pret Granādas un Tunisas zīda audumiem. Portugāļi katru gadu aizveduši no Arginas sa​lām tūkstoš vergu.

Kadamosto pastāstījis par tuksneša iemītniekiem tuare- giem, par viņu paradumu aizsegt seju un ieziest matus ar zivju eļļu, par sieviešu paradumu izstiept garas savas krūtis līdz pat viduklim — tas bijis īpatnējs skaistuma ideāls.

Pie Blanko raga ceļotājs uzzinājis, kā Āfrikā notiekot tirgošanās ar sāli — mēmā maiņa. Šajos novados iegūstot sāli, ko arābi un tuaregi vedot uz nēģeru zemi Melli (Mali) un tur pārdodot par ļoti dārgu maksu. Sāls karavānu ceļš līdz Timbuktu ildzis četrdesmit dienu, bet no Timbuktu līdz Melli — vēl trīsdesmit dienu. Grūtajā ceļā dažreiz gājušas bojā trīs ceturtdaļas kamieļu un zirgu. Arī visi cilvēki neesot varējuši izturēt saules svelmi un lielās grūtības. Sāli aiznesot līdz kādai upei un tur sākot tirgošanos. Tirgotāji nokraujot krastā sāls kaudzes un aizejot projām, bet pircēji pēc tam līdzās katrai kaudzei liekot zeltu vai citas preces, līdz abas puses esot mierā ar piedāvāto maiņu. Tirgošanās notiekot bez kādām sarunām, pircējs ar pārdevēju nemaz netiekoties. Jau sengrieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja, ka tāpat rīkojušies arī kar- tāgieši, kas braukuši tirgoties tālu uz dienvidiem no Mel- karta stabiem. Šajos krastos reizēm valdījis liels karstums un afrikāni ietu bojā, ja nebūtu sāls. Viņi ņemot sāli, liekot krūzē ar ūdeni un dzerot sājo dzērienu katru dienu. Tas esot viņu vienīgais glābiņš no lielās svelmes.

Dažreiz šai zemei uzkrītot siseņi. Siseņu bari aptumšojot sauli, un desmit jūdžu garā gabalā nekas cits neesot sa​skatāms.

Aiz Zaļā raga Kadamosto nonāca nēģeru cilšu apgabalos. Kādas cilts virsaitis ieradās pie ceļotāja piecpadsmit jātnieku un simt piecdesmit kājnieku eskorta pavadībā. Virsaitim ļoti patikuši zirgi, un venēcietis pret dažiem zirgiem un segliem iemainījis simt vergu un vēl piedevām divpadsmit vai trīspadsmit gadus vecu meiteni savām va​jadzībām.

Viņš sasniedza Senegalas upi, kas veidoja robežu starp nēģeru cilšu apgabaliem dienvidos un berberiem ziemeļos. Šī upe, raksta Kadamosto, pēc mācītu vīru domām, iztekot no zemes paradīzes.

Viena šīs upes atteka esot Nīla.

Ceļotājs ievēroja, ka nēģeri šeit izaudzē daudz labas kokvilnas un auž skaistas drānas. Vīrieši te darot tādus pašus darbus kā sievietes — mazgājot veļu un aužot audeklu.

Ceļojumā gar piekrasti Kadamosto bieži sastapās ar draudzīgām ciltīm, un viņam patika staigāt pa tirgiem un novērot raibo drūzmu. Savukārt nēģeri — vīrieši un sievietes — nākuši apbrīnot ceļotāju, viņa drānas un balto ādu. Daži pat pieskārusies baltajam vīram, saslapinājuši pirkstus mutē un berzējuši viņam

ādu, lai uzzinātu, vai svešinieks nav nokrāsots. Par balto ādas krāsu nēģeri ļoti brīnījušies. Tāpat viņus izbrīnījusi un biedējusi šaušana ar bombardām — tā laika lielgabaliem un arbaletiem — lielajiem lokiem.

Kadamosto bieži ataicinājis iezemiešus uz kuģiem un rādījis viņiem svešzemnieku šaušanas mākslu. Un, kad venēcietis sacījis viņiem, ka ar vienu bom- bardas šāvienu varot uzreiz nogalināt simt cilvēku, viņi ar šausmām saukuši, ka tādu ieroci izdomājis pats sātans. Turpretim par dažādiem mūzikas instrumentiem un jo sevišķi par dūdām, ko spēlējis kāds matrozis, iezemieši ļoti priecājušies un sacījuši, ka tādu rīku droši vien taisījis pats dievs, tik saldi tas dziedot dažādās balsīs. Šiem ļaudīm pat svece likusies tīrais brīnums, jo viņi pazinuši tikai ugunskura liesmu gaismu. Kadamosto parādījis viņiem, kā taisīt sveces no bišu vaska, ko iezemieši pēc medus apēšanas svieduši projām. Kad viņš aizdedzis nēģeru taisīto sveci, viņu sajūsmai neesot bijis robežu. Iezemieši ticējuši arī, ka kuģa priekšgalam uzzīmētās acis patiešām esot re​dzīgas un kuģis pats saskatot savu ceļu.

Bet ceļotājs sastapis arī naidīgas ciltis. Kādā vietā iezemieši ar šķēpiem nodūruši nēģeri tulku, kurš savulaik aizvests uz Portugāli, kristīts un apmācīts portugāļu valodā. Gambijas upes grīvā Kadamosto uzdūrās septiņdesmit iezemiešu kaujas laivām ar simt piecdesmit melniem karotājiem baltos kokvilnas kreklos. Afrikāņi metās uzbrukumā, apšaudīdami kuģus ar bultām. Lielgabalu uguns sākumā sabiedēja uzbrucējus, un arī arbaletu bultas iedvesa viņiem bailes. Taču iezemieši attapās un no jauna metās uzbrukumā. Neviens kristīgais neesot ticis ievainots, bet upe pildījusies mirušiem un mirstošiem nēģeriem.

Beidzot tulks aicinājis iezemiešus uzsākt sarunas un vaicājis, kālab viņi uzbrukuši baltajiem. Viņi atbildējuši, ka esot saņēmuši ziņu par balto vīru atbraukšanu un labi zinot — kristīgie ēdot cilvēku gaļu un pērkot nēģerus vie​nīgi apēšanai, un viņi negribot draudzēties ar baltajiem, viņi gribot nokaut tos visus līdz pēdējam.

Kuģu apkalpes, sastapušas tik neatlaidīgu pretestību, vienā balsī prasīja griezties atpakaļ. Dumpja draudu spiests, Kadamosto burāja atpakaļ uz Portugāli.

Nākamajā — 1456. gadā venēcietis un dženovietis ar diviem kuģiem atkal burāja uz Āfrikas krastiem, lai sa​sniegtu Gambijas upi, kur esot daudz zelta, un no turienes dotos tālāk uz dienvidiem. Enriki sūtīja viņiem līdzi trešo — portugāļu kuģi. Aiz Blanko raga kuģiem uzbruka vētra un aizdzina tos tālu okeānā uz ziemeļrietumiem. Kad vētra norima, Kadamosto burāja uz dienvidiem un ap sešsimt kilometru attālumā no Zaļā raga uz 16° z. pl. atklāja Boavištas salu — vienu no Zaļā raga arhipelāga salām. Drīz parādījās ari citas salas. Tās bija neapdzīvotas un tāpēc atklājējos neizraisīja sevišķu interesi. Tur bijis tikai ļoti daudz baložu un milzīgu bruņurupuču, visādu svešādu, neredzētu zivju un balta sāls.

Te jāpiebilst, ka pārejas Zaļa raga arhipelāga salas 1461. un 1462. gadā atklaja cita dženoviešu un portugāļu jaukta ekspedīcija. Pagāja daži gadi, un salās sāka apmesties uz dzīvi kolonisti, tomēr visai mazā skaitā. Uz salām veda vergus un izmantoja to darbaspēku plantācijās.

Kadamosto, atklājis Zaļā raga salas, burāja uz austrumiem līdz Āfrikas piekrastei. Šoreiz Gambijas grīvas apkaimē viņš sastapa draudzīgu uzņemšanu. Venēcietis devās uz augšu pa upi, kaut arī kuģu apkalpes sāka sirgt ar niknu drudzi. Nēģeri pārvarējuši bailes no baltajiem un uzsākuši rosīgu tirgošanos — nesuši maiņai baltus un svītrotus kokvilnas audumus, zelta riņķus, paviānus un murkšķus, cibetkaķus un zvēru ādas, kā arī augļus, jo se​višķi daudz dateļu.

Ceļotājs raksta, ka Gambijas nēģeri esot ļoti māņticīgi un ticot burvjiem, bet citādi līdzinoties Senegalas nēģeriem, tikai ēdot arī rīsus un suņu gaļu. Sievietes tetovējot ādu ar karstām adatām. Vīri ejot medībās ar saindētiem šķēpiem — asagajiem — un bultām un pieveicot pat ziloņus. Ar viena paša ziloņa gaļu varot pamielot divarpus tūkstošus cilvēku.

Kadamosto ievērojis ari kādu citu lielu zvēru, ko iezemieši dēvējot par zirgu zivi (upes zirgs, nīlzirgs), ar īsām, resnām kājām un milzīgu galvu. Zvērs nākot ārā no ūdens un staigājot apkārt. Venēcietis no Gambijas burāja okeānā vēl tālāk uz dienvidiem, iegriežoties vairāku lielu upju grīvās, līdz nonāca Gvinejas krastos, kur iedzīvotāji vairs neesot sapratuši līdzi paņemtos tulkus nēģerus. Nekāda tirgošanās

vairs neiznāca, tāpēc viņš griezās atpakaļ.

Pēc šā brauciena Āfrikas krastu pētīšana apsīka, un portugāļi vairs nevirzījās tālāk uz dienvidiem.

Gomišs Eanišs Azurara 1453. gadā noslēdza savu slaveno Gvinejas (tā portugāļi tajos laikos dēvēja visus Āfrikas krastus) atklā​šanas un iekarošanas hroniku.

Portugāļi biezi apdzīvotajā Senegambijā rosīgi tirgojās ar ciltīm, kas veda preces šurp arī no tāliem Āfrikas vidienes apgabaliem. Tirdzniecība deva milzīgu peļņu. Apmaiņā pret vergiem — «melno ziloņkaulu», ziloņu ilkņiem — «balto ziloņkaulu», melnkoku, zeltu, zvēru ādām, Gvinejas pipariem — malagetu iezemieši saņēma lētus niekus — stikla krelles, spogulīšus, nažus, šķēres, vara zvaniņus un gredzenus, spilgtus audumus. Daudzās afrikāņu ciltīs pastāvēja verdzība, un tās piegādāja portugāļiem ļoti daudz vergu. Lielas vajadzības pēc tālākiem pētījumiem patlaban nebija. Acīm redzot, princis Enriki nemaz tā nedzinās pēc tālās Indijas. Zelts un vergi bija viņam tuvāki.

Turklāt Portugālē sākās cīņa starp troņa pretendentiem, kā ari karš ar Kastīliju par Kanāriju salām (1451—1454).

Pasaulē risinājās vēl citi — daudz svarīgāki vēsturiski notikumi. 1453. gadā turki ieņēma Konstantinopoli. Ilgus gadsimtus Konstantinopole bija kontrolējusi lielu daļu tirdzniecības ar austrumu zemēm. Agresīvie turki pakāpeniski sagrāba mirstošās Bizantijas impērijas zemes. 1453. gadā turku ordas pēc divu mēnešu ilga aplenkuma iekaroja ari galvaspilsētu. Liesmās, dūmos un asiņu straumēs pagaisa Bizantijas varenība, slava un bagātība. Konstantinopole vairs nebija kristīgo pilsēta un Eiropas tautu cie​toksnis austrumos.

Turki uzkundzējās arī Vidusjūras austrumu daļai, neatlaidīgi uzbruka Balkānu pussalai un Grieķijas arhipelā- gam. Turcija līdz ar to nostājās uz lielajiem tirdzniecības ceļiem starp austrumu zemēm un Eiropu un deva nāves triecienu dženoviešu tirdzniecības kolonijām pie Melnās jūras, tāpat arī citam Itālijas tirdzniecības pilsētām. Tirgotājiem tagad vajadzēja maksāt ārkārtīgi augstas muitas turku sultāniem un viņu vasaļiem, kas pārvaldīja Ēģipti. Šis apstāklis vēl vairāk sadārdzināja austrumu preces.

Ve​nēcieši gan mēģināja cīnīties ar turkiem uz jūras, tomēr nespēja apturēt viņu agresiju.

Visa kristīgā pasaule jutās apdraudēta, un pāvests zvērēja, ka organizēšot vispasaules krusta karu pret neticīgajiem. Tas gan neizdevās, tomēr Portugāles karalis Afonsu V, «bruņnieciskais valdnieks», atsaucās uz pāvesta aicinājumu un 1458, gadā raidīja pret mauru pilsētu Alkasaru Ziemeļāfrikā divsimt divdesmit kuģus. Arī princis Enriki, par spīti krietnajam vecumam, piedalījās militārajā ekspedīcijā. Pēc niknām kaujām, kur Enriki atradies bīstamākajās vietās, Alkasara krita portugāļu rokās. Afonsu V saviem tituliem pievienoja vēl šādu: «Alkasaras un Āfrikas senjors» — un ieguva nelielu piejūras apgabalu uz dienvidiem no Gibraltāra šauruma, tā saucamo «Aizjūras Algarvi».

ENRIKI JŪRASBRAUCĒJA MŪŽA VEIKUMS Enriki nāve. — Portugāļu navigācijas skolas un slavas dibinātājs. — Pāvesta dāsnās dāvanas.

— Vai Indija jau kļuvusi par ekspedīciju gala mērķi 1460. gadā princis Enriki sešdesmit sešu gadu vecumā nomira. Par to Diogu Gomišs rakstījis šādiem vārdiem: «1460. gadā princis saslima savā pilsētā pie Sanvisenti raga un nomira tā paša gada 13. novembrī, piektdienā. Jau nakti mēs aiznesām līķi uz Lagušu, kuras mazajā baznī- ciņā to apglabājām. Karalis un visa zeme sēroja par mirušo dižciltīgo senjoru, kurš visus savus ienākumus un visu savu peļņu, ko viņš dabūja no Gvinejas, bija izlietojis atklājumu ekspedīcijām un — stiprinādams kristīgo ticību — saracēņu apkarošanai.» Tālāk hronists raksta, ka gada beigās viņš aplūkojis mirušo tā zārkā, lai pārliecinātos, vai tas jau satrūdējis. Bet princis gulējis šķirstā pavisam neskarts. Patiešām — svētie neesot padoti sa​trūdēšanai.

Enriki Jūrasbraucēja vārdu pēc viņa nāves apvija ar šādām un līdzīgām leģendām un hronisti aizgūtnēm sla​vināja viņu — princis esot dzīvojis pavisam šķīstu dzīvi, atturējies no sievietēm, vīnu dzēris tikai jaunības gados, vēlāk no tā pilnīgi atsacījies. Nekad pār viņa lūpām neesot nācis kāds rupjš vai nešķīsts vārds. Viņš bijis paklausīgs baznīcas dēls, allaž piedalījies dievkalpojumos un gandrīz pusi gada pavadījis stingros gavēņos. Neviens nabags neesot aizgājis no prinča tukšām rokām, viņš darījis tik daudz laba, ka to visu nemaz nevarot pieminēt.

Ievērojamais portugāļu jūrasbraucējs un hronists Duarti Pašeku Pireira, Vasko da Gamas laikabiedrs, arī visādi slavinājis princi Enriki par viņa diženajiem darbiem, dievbijību un lielajiem atklājumiem, bet nav aizmirsis uzsvērt ko svarīgāku — tie devuši lielisku peļņu. Tirdzniecībā Āfrikas piekrastē ik gadu iemantoti trīsarpus tūkstoši vergu un pat vairāk, daudz ziloņa ilkņu, zelta, lielisku kokvilnas audumu un citu preču. Tālab visiem jālūdzot dievs par prinča Enriki dvēseli.

Enriki Jūrasbraucējam patiešām bija ļoti liela nozīme Portugāles vēsturē. Četrdesmit piecos gados princis saga​tavoja daudz pieredzējušu jūrasbraucēju un izveidoja

Enriki Jūrasbraucēja piemineklis. lielāko tirdzniecības floti tajā laikā. Mazā arāju un ganu zeme īsā laikā — vienā gadsimtā kjuva par

pirmo tirgotāju zemi Rietumeiropā un jūras lielvalsti. Portugāļu ekspedīcijas sagrāba un pievienoja Portugālei četrus arhi- pelāgus Atlantijas okeāna austrumu daļā (tikai Kanāriju salas palika Spānijai). Vēl lielākus sasniegumus portugāļi bija guvuši Āfrikas rietumu krastos — izpētījuši un iezīmējuši kartēs aptuveni trīsarpus tūkstošus kilometru garu piekrasti no Gibraltāra līdz mūsu dienu Portugāles Gvi- nejai, kur Āfrikas krasts pagriežas uz dienvidaustrumiem.

Pie prinča Enriki nopelniem jāpieskaita ari kuģu būves straujā attīstība Portugālē. 14. gadsimtā un 15. gadsimta sākumā portugāļi bija tikai čakli ārzemju kuģu būvētāju un vēl jo vairāk jūrasbraucēju skolnieki.

15. gadsimta vidū portugāļu kuģu būvētāji un jūrasbraucēji jau bija kļuvuši par Rietumeiropas tautu skolotājiem šajā nozarē. Sevišķi lielu nozīmi un lomu flotē iemantoja portugāļu lolojums — karavela, viegls, ātrs, labi vadāms kuģis, kas spēja tikt uz priekšu arī sānu vēja, labi piemērots braukšanai svešos, nepazīstamos piekrastes ūdeņos.

Karavelas radās ap 1440. gadu. Tās bija ap piecdesmit tonnu lieli kuģi, divdesmit līdz trīsdesmit metru gari un sešus līdz astoņus metrus plati, ar trim mastiem un slīpajām trijstūrainajām latīņu burām.

Tālajiem jūras braucieniem karavelas būvēja lielākas — līdz divsimt tonnām, ar četriem mastiem (fokmastā uzvilka četrstūra, pārējos — latiņu slīpās buras).

Karavelas tomēr ne visai labi izturēja bargās bangas okeānā, tāpēc portugāļi sāka būvēt lielus kuģus (līdz četrsimt tonnu), no kuriem vēlāk izveidojās smagnējās kar- rakas ar septiņiem vai astoņiem klājiem, uz kurām brauca pa divtūkstoš cilvēku.

Kuģniecība kļuva drošāka arī līdz ar kompasa pilnveidošanu. Ķinieši pazina kompasu jau trīssimt gadu pirms mūsu ēras. Acīm redzot, no viņiem kompasu aizguva arābi. Jau 1242. gadā sarakstītā arābu grāmatā pieminēta doba dzelzs zivtiņa, kas peldot virs ūdens un ar galvu rādot uz ziemeļiem, ar asti — uz dienvidiem. No arābiem kompasa lietošanu iemācījās arī eiropieši, turklāt Eiropā kompasu lietoja jau 12. gadsimta otrajā pusē, bet vēlāk to uzlaboja — magnētadatai, kas grozījās smailes galā, pierīkoja aploci ar vēju rozi. Virzienus apzīmēja nevis ar burtiem un skaitļiem kā mūsdienās, bet gan ar dažādas formas un krāsas figūrām. Ziemeļus, piemēram, apzīmēja ar lilijas ziedu. Tomēr ar kompasu, jūrnieku senseno ceļa rādītāju, pilnīgi pietika, vienīgi kuģojot Vidusjūrā, nevis okeānā. Noskaidrojās, ka kompasa magnētadata tālajos ceļos novirzās no ziemeļu — dienvidu virziena, un šīs novirzes dažādās vietās ir visai lielas un atšķirīgas. Uz kompasu ne visur varēja paļauties, pēc tā nevarēja arī noteikt kuģa atrašanās vietu — ģeogrāfisko platumu un garumu. Ģeogrāfisko platumu, nosakot spīdekļu augstumu, varēja uzzināt ar astrolaba palīdzību. Šim nolūkam slavenais vācu astronoms un matemātiķis Regiomontāns (Johans Millers) sastādīja īpašas tabulas, pēc kurām varēja aprēķināt spīdekļu augstumu. Tomēr astrolabs bija visai liels, to taisīja no koka, tam vajadzēja nekustīga pamata, tāpēc uz kuģiem to nevarēja lāgā izmantot. Ģeogrāfiskā garuma noteikšana toreiz bija grūti izdarāma, jo vēl nebija tam nolūkam nepieciešamo precīzo hronometru. Laiku uz kuģiem mērīja ar smilšu pulksteņiem, ātrumu — ar lagu, dziļumu — ar lotlīni.

Tajos laikos kuģošana jūrās bija saistīta ar lielām grūtībām. Kuģu zemūdens daļas neapšuva ar metālu, tās drīz apauga ar gliemežiem un ūdensaugiem, un kuģi zaudēja ātrumu. Bieži vien kuģa korpusu izaloja urbējtārpi un pa​darīja to pavisam nelietojamu.

Uz kuģiem tālos ceļos vajadzēja ņemt līdzi daudz pārtikas un ūdens. Krājumi ātri bojājās, un jūrasbraucēji cieta badu un slāpes. Uzturā — sausiņos, sālītā gaļā un zivīs — trūka vitamīnu, un tālab jūrniekiem uzbruka briesmīga slimība — cinga jeb skorbuts.

Portugāļi visiem spēkiem centās saglabāt monopoltiesības uz tirdzniecību Āfrikas piekrastē. Šā iemesla dēļ viņi turēja slepenībā ziņas par jūrām, kurās kuģoja, un zemēm, ko bija atklājuši, turēja slepenībā kuģniecības instrumentus, visus ekspedīciju pārskatus, ziņojumus un kartes vai arī tās sagrozīja.

Karalis pavēlēja sodīt ar nāvi ikvienu, kas mēģinās izvest kartes aiz robežām. Pēc Enriki nāves arī visus viņa papīrus nogādāja Lisabonā un tāpat turēja stingrā slepenībā.

Pāvesti aizvien atbalstīja Portugāles valdniekus viņu centienos sagrābt svešas zemes. Jau 1425. gadā pāvests Martins V deva svētību prinča Enriki aizjūras ekspedīcijām, jo cerēja, ka tās realizēs pāvesta pasaules kundzības ideju. Pēc divpadsmit gadiem pāvests Eižens IV atdeva Portugālei Mauritānijas krastus, 1452. gadā pāvests Nikolajs V piešķīra Portugālei monopoltiesības Āfrikas vergu tirdzniecībā.

Vēl pēc četriem gadiem pāvests Kaliksts III dāvināja Portugāles karaļiem ne vien tās zemes, ko portugāļi bija atklājuši Āfrikā, bet arī tiesības uz visām vēl nezināmām jūrām līdz pašai Indijai, turklāt aizliedza ci​tām kristīgajām zemēm bez Portugāles atļaujas kuģot uz šiem apgabaliem.

Pāvests bullās pieminējis ari Indiju, pilnvarojot Enriki rīkot ekspedīcijas pa jūrām līdz pat šai zemei un piešķirot Enriki vadītajam Kristus ordenim tiesības spriest baznīcas tiesu visās zemēs no Bohadora raga līdz pat indiešiem (tomēr jāpiebilst^ka par indiešiem tajos laikos dēvēja arī etiopus — tautu Āfrikas austrumos).

Vēsturnieki daudz strīdējušies par to, vai Enriki Jūrasbraucējs patiešām pūlējies atklāt jūras ceļu uz Indiju. Daži apgalvo, ka viņu vilinājusi ļikai noslēpumainā augstā priestera Jāņa valsts kaut kur Āfrikā.

Damians Guišs un Gomišs Azurara sacījuši, ka Indija tomēr bijusi prinča darbības gala mērķis. Uz šo domu viņu uzvedinājuši Hē- rodots un citi antīkās pasaules vēsturnieki ar savām grāmatām, uz to viņu mudinājusi vēlēšanās izplatīt kristīgo ticību, nest gaismu un priecas mācību pagānu miljoniem. Liekas, princim diezin vai varēja rasties šaubas par iespēju īstenot šos plānus, jo viņam nebija precīza priekšstata par attālumiem, kas šķīra Portugāli no Indijas. Āfriku tolaik daudzi turēja par pussalu, kas beidzas ar Gvineju, no ku​rienes varot drīz vien nokļūt Indijas okeānā.

Tomēr, kā uzsvēris padomju ģeogrāfijas vēsturnieks Josifs Magidovičs,. Āfrikas zelts un vergi bija katrā ziņā tuvāki šim dieva kalpam, ideālistam un cilvēku mīlētājam, kā viņu slavinājuši hronisti. Tieši princis Enriki Jūrasbraucējs taču ievadīja vergu tirdzniecību, tieši viņš izkaulēja Kristus ordenim piekto daļu no peļņas, ko ieguva, pārdodot verdzībā sagūstītos afrikāņus, kaut arī nebija devis ne graša brauciena rīkošanai, un paņēma pusi peļ​ņas, ja pats piedalījās ekspedīciju organizēšanā.

GVINEJAS ZELTS UN VERGI Vergu tirdzniecības uzplaukums. — Peru di Sintra atklā/ S/erraleonl un Piparu Krastu. — Fernāna Gomiša kuģi Gvinejā. — Ziloņkaula Krasts, Zelta Krasts, Vergu Krasts. — Antonio da Noli Zaļā raga salās. — Tīkojumi pēc Gvine/as. — Karš par Kanāriļu salām un pāvesta dāvinājums portugāļiem.

Līdz ar prinča Enriki Jūrasbraucēja nāvi noslēdzās ievērojams portugāļu ekspansijas posms ceļā uz Indiju — uz musonu krastiem, visai sekmīgs un bagāts panākumiem.

Uz laiku braucienos iestājās apsīkums, un pirmajos piecpadsmit gados pēc Enriki nāves tie risinājās vairāk pašplūsmā. Tirgotāji vai nu ar saviem līdzekļiem, vai kopā ar Kristus ordeni un karali dibināja paju sabiedrības, sarīkoja kuģus un sūtīja tos pēc vergiem. Gvinejas vergu tirdzniecība piedzīvoja strauju uzplaukumu. Lisa​bonas un Lagušas vergu tirgi kļuva pazīstami visā Eiropā.

Portugāļi sākumā necentās iekļūt dziļāk Āfrikas kontinentā, neorganizēja ilgstošus karagājienus. Viņi — tirgotāji un pirāti vienā laikā — iekārtoja atbalsta punktus piekrastē, bet vairāk gan mitinājās uz ātrajiem kuģiem, nevis uz sauszemes. Viņi nodibināja ciešus sakarus ar daudziem lielu un mazu cilšu virsaišiem. Tie apmaiņā pret stikla krellēm, lētu audumu, nažiem un rumu deva vergus, zeltu un ziloņkaulu un bieži vien rīkoja vergu medības pēc pašu iniciatīvas. Vergu mednieki — gan portugāļi, gan afrikāņi — aplenca, izlaupīja un nodedzināja ciematus un gūstīja cilvēkus. Gūstekņus izšķiroja: projām vešanai izraudzījās pašus spēcīgākos un izskatīgākos, bet pārējos — vecus ļaudis un bērnus — vai nu bez žēlastības nogali​nāja, vai pameta savam liktenim izpostītajā apvidū.

Gūstekņus sakala važās, iekrāva kuģos un veda uz Portugāli šaurās telpās, šausmīgos apstākļos.

Gūstekņu mirstība sliktā uztura un epidēmiju dēļ tālajā jūras ceļā bija ļoti liela, tomēr pie dzīvības palikušo vergu pārdošana deva milzīgu peļņu — simtiem un pat tūkstošiem procentu.

Kā lai te neatceras izteicienus, ko citējis Kārlis Markss savā darbā «Kapitāls»: «Bet, ja ir pietiekama peļņa, kapitāls kļūst drošsirdīgs. Nodrošiniet 10 procentu, un kapitāls ļauj sevi visādi izlietot; nodrošiniet 20 procentu — viņš kļūst rosīgs, 50 procentu — viņš noteikti gatavs lauzt sev kaklu, 100 procentu — viņš min kājām visus cilvēku likumus, 300 procentu — nav tāda nozieguma, kuru viņš neriskētu izdarīt, kaut arī draudētu karātavas. Pierādījums: kontrabanda un vergu tirdzniecība.»

Portugāļu uzbrukumu iebiedēti, afrikāņi bēga projām no piekrastes, tikko manīja jūrā kuģus, un slēpās mežu biezokņos un nomajās vietās. Lai vieglāk varētu atklāt iezemiešu slēptuves, portugāļi sāka iepirkt Kanāriju salās speciāli vergu medibām izdresētus milzīgus suņus.

Vergu medības tālos rajonos zemes iekšienē nedeva tik lielu peļņu kā piekrastē. Kamēr gūstekņi, važās sakalti, nāca tālo ceļu cauri izpostītiem rajoniem uz jūru, mirstība bija vēl lielāka nekā uz kuģiem braucienā pa okeānu, Vergu karavānu ceļus klāja mirušo kaulu kaudzes. Tādēļ vergu tirgotāji turēja par labāku meklēt aizvien jau​nus krastus, kur iezemieši vēl nebija tuvāk iepazinušies ar baltajiem sātaniem.

Kāpēc Āfrika kļuva par vergu medībujrezervātu? Buržuāzijas ideologi atbild uz to vienkārši: Āfrika esot bijis mežonīgs kontinents, un mežoņi, nepilnvērtīgi radījumi, gluži dabiski, pārvēršoties baltā cilvēka vergos. Šos kolonizatoru un rasistu melus par «mežoņiem» apgāž civilizētu valstu un augstas kultūras pastāvēšana Āfrikā jau ilgi pirms eiropiešu atnākšanas. Te var minēt Ēģipti, Abe- sīniju, Sudānu, Ganu, Songaji un Mali — feodālas valstis ar tūkstošiem gadu ilgu vēsturi.

Verdzība un vergu tirdzniecība, protams, bija pazīstama Āfrikā jau pirms daudziem gadsimtiem.

Senā Ēģipte bija varena vergturu vaļsts. Daudz vergu bija arī lielajās feodālajās viduslaiku Āfrikas valstīs. Tomēr, atskaitot Ēģipti, verdzībai lielāko tiesu piemita patriarhāls raksturs un tai nebija lielas ietekmes afrikāņu dzīvē. Tikai ar eiropiešu ierašanos tā ieguva gluži citādu raksturu, kļuva masveidīga.

Viljams Dibuā, ievērojamais nēģeru zinātnieks, sacījis, ka vergu tirdzniecība bijusi īsta ekonomiska, sociāla un politiska nelaime cilvēces vēsturē, vergu tirdzniecība likusi noasiņot Āfrikai un nostādījusi to

ārpus civilizācijas. Pēc Dibuā aprēķiniem, vergu tirdzniecība gadsimtu gaitā nolaupījusi Āfrikai simt miljonus dzīvību. Daži citi zinātnieki domā, ka šis skaits sniedzas līdz simt piecdesmit miljoniem. Šie milzīgie zaudējumi apstādināja afrikāņu tautu ražošanas spēku un kultūras attīstību. To vēl vairāk aizkavēja koloniālās verdzības laikmets.

Portugāļi vergu gūstīšanā un pārdošanā bija lieliski skolotāji citām eiropiešu plaukstošā kapitāla zemēm — Spā​nijai, Anglijai, Francijai, Holandei.

Vergu tirgotāju braucieni savukārt veicināja ne vien bagātību uzkrāšanos metropolēs, bet arī ģeogrāfiskos at​klājumus.

Ap 1461. gadu uz Āfriku devās arī Peru di JSintra, medīja vergus Bisagušas salās un tad burāja gar Āfrikas piekrasti uz dienvidaustrumiem. Krasti pamazām kļuva kalnaini, apauguši krāšņiem mežiem. Ļaudis te bija dzeltenīgu ādu, bagātīgi tetovēti, pielūdza koka dievus, staigāja gluži kaili, ja neskaita īsu koka mizas priekšautu. Viņi lietoja vienīgi koka ieročus, dzelzi tie/ nepazina, pārtika no rīsiem, medus, saknēm un jo sevišķi no pupām. Visur bija labi attīstīta zemkopība.

Augstos, lieliem kokiem apaugušos kalnus, kuri bija tīti mākoņos un kur bieži rūca pērkons, Peru di Sintra iedēvēja par Sjerraleoni (Lauvu kalniem) (sk. karti 102. lpp.).

Portugāļi burāja tālāk un nonāca pie tagadējās Libēri- jas. Te bieziem mežiem apaugušajos krastos uzliesmoja neskaitāmas ugunis, kas signalizēja par svešinieku parādīšanos, un pie kuģiem atīrās melni ļaudis ar cilvēku zobu virknēm ap kaklu.

Sintra šajā braucienā bija atradis, ka šeit lielā daudzumā aug pākšaugs malageta. Šo apgabalu vēlāk iedēvēja par Piparu Krastu^ Sintra aizburāja līdz Palmu ragam (uz 4° z. pl.), kur Āfrikas krasts pagriežas uz austrumiem, un izpētīja Rietumāfrikas piekrasti kādu tūkstoš kilometru garumā.

Tomēr karali Afonsu V sevišķi nevilināja tālā Gvineja, viņš taisījās iekarot Maroku, kas bija tepat blakus. Tāpēc viņš 1469. gadā atdeva monopoltiesības uz tirdzniecību Gvinejā bagātam Lisabonas tirgonim Fernānam Gomišam uz pieciem gadiem par piecsimt kruzadu gadā. Viņam šajos piecos gados uzdeva izpētīt vismaz piecsimt ligas (aptuveni divarpus līdz trīstūkstoš kilometru) Āfrikas piekrastes tur, kur portugāļi vēl nebija aizburājuši, — sākot no Sjerraleones, katru gadu pa simt ligām.

Gomiša sūtītie kuģi sešos gados izpētīja visu Gvinejas līča ziemeļu piekrasti un atklāja Ziloņkaula Krastu, Zelta Krastu (te drīz uzgāja bagātas zelta atradnes) un Vergu Krastu (starp Voltas un Nigēras upes grīvām). Šo piekrasti dēvēja par «Nolādētajām lagūnām». Te tropu mežos slēpās klusi, rāmi līči, bet piekrastē sākās biezi apdzīvoti ra​joni. Vergu tirgotājiem te pavērās plašas iespējas.

Kapteiņi bija sākuši vest uz Āfrikas krastiem ieročus un pārdot tos afrikāņiem. Karalis bija spiests šādu bīstamu tirdzniecību uz visstingrāko aizliegt. Tirgotāju konkurence, pēc Gomiša apgalvojuma, esot stipri kaitējusi tirdzniecībai — agrāk par vienu zirgu varējuši iemainīt divpadsmit nēģerus, tagad tikai sešus.

Gomišs piebilst, ka pašam reiz izdevies brangs ķē- i ieris — viņš sastapis piekrastē uz ziemeļiem no Gambijas divas karavelas ar zirgiem un, atsaukdamies uz karaļa pilnvarām, devis to kapteiņiem par zirgu septiņus nēģerus. Pats viņš vēlāk izmainījis šos zirgus katru pret četrpadsmit vai pat piecpadsmit nēģeriem. Pēc šādas veiksmīgas operācijas Gomišs sastapis piekrastē spāniešu galeru un nogremdējis to bez kādas vilcināšanās, iepriekš paņe​mot no tās visu kravu.

Pēc tam Gomišs un Antonio da Noli, kas komandēja otru karavelu, burājuši atpakaļ uz Portugāli. Te nejauši viņi ieraudzījuši jūrā lielu salu grupu. Gomišs, kura ka- ravela burājusi ātrāk, izkāpis krastā un devis salai Sant- j.īgu nosaukumu. Tās bija Zaļā raga salas. Taču Gomišs atceļā uz Portugāli aizkavējās Madeirā, un pēc tam vējš viņu aizdzina uz Azoru salām. Pa to laiku da Noli atsteidzās mājās un izlūdzās no karaļa Santjāgu salu sev par lēņu īpašumu. Gomišs pārbraucis rūgti žēlojās, ka Noli izkrāpis viņa panākumu augļus.

Antonio da Noli apmetās Santjāgu salā uz dzīvi un dibināja pirmo koloniju. Karalis piešķīra salas iedzīvotājiem tiesības tirgoties ar Gvineju. Tāpēc kolonistu skaits vairojās un/viņu ienākumi auga. Citu

salu kolonizēšana sākās tikai pēc 1500. gada, un drīz vien no Zaļā raga salām uz Portugāli veda ādas, kukurūzu, vasku, ziloņkaulu un kok​vilnu.

Pēdējā ekspedīcija, kuru sūtīja okeānā Gomišs, aizbu- rāja līdz 2° d. pl. (divus grādus uz dienvidiem aiz ekvatora, līdz Santa Katarīnas ragam). Tādējādi portugāļi bija apsekojuši jūru un krastus no Libērijas līdz Kamerūnai (Ziloņkaula Krastu, Zelta Krastu, Dahomeju, Nigēriju), kā arī Gviņējas līcī atklājuši Prinsipes, Santornes un Fernando Po salas (sk. karti 102. lpp.).

Taču viņi piedzīvoja arī lielu vilšanos — krasta līnija vairs nestiepās no rietumiem uz austrumiem, bet gan pagriezās uz dienvidiem. Līdz šim portugāļi sprieda, ka viņi jau burā gar kontinenta dienvidu krastiem un ekvatoriālā Indija vairs nav tālu.

Vēl prinča Enriki dzīves laikā uz Gvinejas ūdeņiem sāka būrāt kastīlieši un Kastīlijas karalis draudēja Portugālei, ka ar varu atņemšot tai šīs zemes, taču iekšējās jukas neļāva viņam īstenot šos nodomus. Bet tad Isabella, kļuvusi par Kastīlijas valdnieci 1474. gadā, apspieda feodāļu patvaļu un apprecējās ar Aragonas karali Fernando, izveidojot Kastīlijas un Aragonas savienību. Apvienotā Spānija nostājās uz strauja attīstības ceļa un vēl vairāk tīkoja pēc jaunām zemēm. Spānijas un Portugāles intereses sadūrās aizvien biežāk 1475.—1479. gadā abas valstis atkal karoja par Kanāriju salām. Tajā pašā laikā dažādu tautību pirāti — flāmi, holandieši, angļi un spānieši sāka uzbrukt portugāļu tirdzniecības kuģiem, faktorijām Āfrikas piekrastē un paši lūkoja laimi maiņas tirdzniecībā ar afrikāņiem, lauzās uz Gvinejas krastiem par spīti portugāļu protestiem un pretsparam. Kādu reizi vesela spāniešu flote devās uz Āfriku, izlaupīja Zaļā raga salas un pat sagūstīja Santjāgu gubernatoru da Noli, kā arī sagrāba portugāļu kuģus Gvinejas piekrastē. Uz jūras bieži notika sadursmes starp portugāļu un spāniešu kuģiem. 1479. gada septembrī Portugāles un Kastīlijas sūtņi vienojās, ka Āfrikas ūdeņos varēšot kuģot vienīgi portugāļi. Šo vienošanos pēc diviem gadiem ar īpašu bullu apstiprināja pāvests, sadalīdams okeānu divās daļās un piešķirdams portugāļiem visas zemes un ūdeņus uz dienvidiem no Kanāriju salām. Šis salas pie miera noslēgšanas sev izkaulēja Kastilija un savukārt atzina portugāļu tiesības uz Āfrikas zemēm, kas atradās uz dienvidiem un austrumiem no Bohadora raga, un atsacījās no tirdzniecības jūras ceļos uz Gvineju, salās un Gvinejas zemēs, kā atklātās, tā arī vēl neatklātās.

Tomēr pat pēc miera noslēgšanas Portugāle nevarēja justies droša. Portugāļu sardzes kuģi pie Zelta Krasta kādu reizi sastapa pat trīsdesmit septiņus spāniešu tirdzniecības kuģus. Tad karalis Afonsu V izdeva īpašu dekrētu, pēc kura ikviena svešas zemes kuģa apkalpe, notverta ūdeņos, kurus pāvests piešķīris Portugālei, tiks izsviesta pār bortu jūrā un kuģi konfiscēti. Arī angļu un flāmu kuģi devās neatļautos braucienos. Kā stāsta hronists Duarti Pašeku Pireira, kāds flāmu kuģis atburājis uz Zelta Krastu, bet dievs gribējis, lai šis brauciens beigtos ļauni, — kuģis avarējis un iezemieši apēduši visus trīsdesmit piecus apkal​pes locekļus. Pēc dažiem gadiem portugāļi notvēruši pie​krastē kādu citu flāmu kuģi — un runāšana bijusi īsa: apkalpi pārsvieduši pār bortu un piespieduši pašu kapteini iztirgot savas preces iezemiešiem. Tad viņu aizveduši uz Lisabonu, kur viņam piesprieduši nāves sodu un nožņau​guši.

JAUNA ROSME Sanžorži da Minas cietokšņa būve Gvinejā. — Stūrmaņa un kara/a strīds. — Lieliskā tirgošanās Minā. — Kristolors Kolumbs portugāļu zemē. — Rietumu jūras ceļa ideja. — «Matemātiķu padome» noraida Kolumba ekspedīcijas plānu. — Diogu Kāna lielie atklājumi dienvidos.

1481. gadā nomira karalis Afonsu V. Viņš, tāpat kā princis Enriki ar saviem krusta karu ideāliem, vēl piederējis pie viduslaiku bruņiniekiem. Turpretim Zuans II, ko vēlāk iedēvēja par «ideālo valdnieku», bijis enerģisks, apdāvināts, rosīgs jaunu laiku cilvēks, raudzījies tālu nākotnē un bez kavēšanās turpinājis Enriki aizsākto darbu, izmantodams šim nolūkam līdzekļus, kas nākuši no vergu tirdzniecības. Viņš veicinājis navigācijas un astronomijas attīstību. Atklājumu vēsturē sākās jauns posms, jauna rosība.

Astronomu padome izstrādāja paņēmienus platuma grādu noteikšanai arī dienvidu puslodē, kur vairs neva​rēja vadīties pēc pierastajām zvaigznēm.

Karalis pūlējās nodrošināt Gvineju Portugālei ne vien diplomātijas ceļā, vedot sarunas ar Kastīliju un Angliju, bet arī militāri — nodibinot Sanžorži da Minas (Svētā Jura raktuvju) fortu Zelta Krastā.

Karalis sūtīja uz Zelta Krastu lielu floti Diogu Azanbužas vadībā ar uzdevumu — uzcelt tur fortu, nodibināt koloniju un paplašināt tirdz​niecību.

Azanbuža bija vecs, rūdīts karavīrs, labs organizators un izveicīgs diplomāts. Viņš izmantoja pieredzējušu jūrasbraucēju Bartolomeu Diaša un Zuana Afonsu di Aveiru palīdzību un 1481. gadā ar deviņām karavelām, piecsimt karavīriem un simt amatniekiem izgāja jūrā. Divas ur- kas — ap četrsimt tonnu lieli kuģi, piekrauti ar akmeņiem un kokmateriāliem cietokšņa būvei un smago lielgabalu uzstādīšanai, jau bija izbraukuši uz Gvineju agrāk.

Visi kuģi bijuši veci, nolietoti, un karalis pavēlējis, ka tie Gvinejā jānoplēš, lai pierādītu, ka apaļie kuģi — na- vios redondos — nevar no turienes atgriezties mājās. ŠI krāpšana esot palīdzējusi pasargāt jauno cietoksni no citu valstu tīkojumiem. / Šādu nodomu it kā apliecina arī kāda leģenda, ko atstāsta hronists Rizendi. Kādu dienu pie karaļa galda iznākusi runa par kuģošanu uz Sanžorži da Minu un to laiku slavenais stūrmanis Peru di Alenkers sacījis — viņš varot katru kuģi, lielu vai mazu, atvest atpakaļ, no kurienes vien gribot, ari no Minas.

Karalis dons Žuans uz to atcirtis, ka neviens cilvēks nevarot to izdarīt, neviens neesot pārvedis atpakaļ no turienes nevienu urku. Šie apaļie kuģi nemaz nederot tik tāliem jūras braucieniem. Alenkers iebildis, ka viņš esot gatavs pierādīt savu taisnību ar darbiem un varot izbraukāt Gvineju ar lielu un ar mazu kuģi.

Karalis tad asi pārtraucis strīdu ar vārdiem: «Muļķis vienmēr tic, ka visu iespēj, bet galu galā nekā nevar izdarīt.» Pēc mielasta karalis licis slepus ataicināt stūrmani pie sevis un lūdzis no viņa piedošanu — pie galda viņš tā runājis tīšām, lai baumas par bīstamo Gvinejas ceļu izplatītos jo plaši un citas zemes pēc tā netīkotu. Visur esot spiegi, un tie klausoties abām ausīm. Visas ziņas par Gvineju jā- turot visstingrākajā slepenībā.

1482. gada janvārī visa Azanbužas flote atburāja Minas krastā sk. karti 102. lpp.). Te portugāļiem jau bija izveidojušās lab.as attiecības ar šejienes valdnieku, te bija labs dzeramais ūdens, no vētrām pasargāts līcis un ērta, klinšaina, viegli apsargājama pussala cietoksnim. Svinigā ceremonijā Azanbuža satikās ar valdnieku un izkaulēja no viņa zemi cietokšņa būvei.

Jau nākamajā dienā sākās būvdarbi. Pēc trim nedēļām galvenie nocietinājumi un liels tornis jau varēja atsist jebkuru uzbrukumu. Ap pili, baznīcu, dzīvojamām mājām un noliktavām portugāļi apmeta augstu valni. Bet drīz vien tropu klimats sāka prasīt pirmos upurus. Sirdzēju skaits vairojās, un Azanbuža lielāko daļu ļaužu aizsūtīja atpakaļ uz dzimteni, paturot pie sevis ap sešdesmit vīru. Viņš pats spītēja vecumam un drudzim vairāk nekā divarpus gadu. Hronists Duarti Pašeku Pireira, autors grāmatai «Esmeraldo de situ Orbis» (Smaragds Zemes kartē), rakstīja, ka tirgošanās te veicoties lieliski. Katru

mēnesi no šejienes uz Lisabonu divas karavelas aizvedot zeltu par desmit tūkstošiem kruzadu, tā ka gadā zelta ievedums no Minas iznākot simt divdesmit tūkstoši kruzadu. Peļņa sasniedzot piecsimt procentu. No šejienes veda arī vergus, ziloņkaulu un Gvinejas piparus.

Drīz vien dons Zuans pievienoja saviem karaliskajiem tituliem vēl vienu — «Gvinejas kungs» — un lika izveidot jaunu Portugāles ģerboni, kurā atspoguļojās iekarojumi Āfrikā.

Portugāles ģerboņi (pa kreisi — vecais, pa labi — jaunais, pēc 1484. gada).

Ap 1482.—1485. gadu Sanžorži da Minu, domājams, apmeklējis arī vēlākais lielais jūrasbraucējs dženovietis Kristofors Kolumbs. Par to liecina piezīmes dažās viņa vēstulēs. Kolumbs apgalvo, ka burājis uz Gvinejas krastiem daudz reižu. Tomēr nekādi dokumenti šo apgalvojumu neapstiprina.

Par lielā jūrasbraucēja dzīves gaitām un atklājumiem gan esmu stāstījis grāmatā «Karavelas iziet okeānā», to​mēr arī šeit nepieciešams bilst dažus vārdus par Kolumba dzīvi portugāļu zemē.

Kristofors Kolumbs ieradās Lisabonā 1476. gada maijā un pārstāvēja šeit kādu Dženovas tirdzniecības namu; viņš piedalījās jūras braucienos vai arī, pēc citām ziņām, pelnījās, zīmēdams un kopēdams kartes kopā ar savu brāli Bartolomē. Kolumbs nodzīvoja Portugālē, šajā jūras lielvalstī, kādus deviņus gadus, atrada te otru dzimteni, te arī apprecējās, mita gan Lisabonā, gan Madeirā, gan Portusantu salā. Tieši Portugālē Kolumbam radās ideja par ceļojumu pāri Atlantijas okeānam uz rietumiem. Šī doma likās gluži dabiska jau pēc Azoru salu atklāšanas un nebija nekāds jaunums. Tāpēc nebūtu pareizi apgalvot, ka Kristofors Kolumbs viens pats, turklāt pirmais izvirzījis šo ideju.

Portugāļu 1490. gadā sastādītā pasaules karte.

Ilgu laiku nemitējās valodas, ka jūrasbraucēji redzējuši okeānā vēl citas salas, bet vēlāk tās vairs nav varējuši atrast. Šis salas ne vienu reizi vien zīmēja ari tā laika kartēs. Pamazām vairojās pazīmes, kas

liecināja par kādu tālu, nezināmu zemi rietumos, — jūrā atrada no kaut kurienes atnestus cilvēku roku darinātus priekšmetus, milzu niedres, neredzētu koku stumbrus. Kādu reizi Azoru salās izskaloti divi līķi, kas izskata ziņā nav līdzinājušies nevienai zināmajai rasei.

Portugāles karalis 1486. gadā pat gribējis sūtīt Fernānu Dulmu okeānā meklēt zemes rietumos un solījis dot viņam kuģus, tikai viņam pašam jāuzņemoties visi citi izdevumi. Šajā ekspedīcijā taisījās piedalīties arī bagāts vācu tirgotājs un kosmogrāfs Martins Behaims, kas tolaik mita Azoru salās.

Behaims, slavenā vācu matemātiķa un kosmogrāfa Johanna Millera (Regiomontāna) skolnieks, 1482. gadā bija ieradies Portugālē un drīz šeit ticis godā un slavā, iesvētīts par bruņinieku un iecelts par karaļa matemātiķu padomes locekli. Ekspedīcija tomēr nenotika, bet nav šaubu, ka tās mērķis bija atklājumi Atlantijas okeānā un ka Behaims cerēja sasniegt Indiju pa rietumu jūras ceļu.

Ideju par rietumu jūras ceļu izvirzīja un atbalstīja arī Florences astronoms un kosmogrāfs Paolo Toskanelli, ar kuru Kolumbs apmainījās vēstulēm. Toskanelli apgalvoja, ka uz Indiju esot kāds cits daudz īsāks ceļš par to, kuru apkārt Āfrikai meklējot portugāļi, un Kolumba projekts braucienam no austrumiem uz rietumiem esot cildens un liels. Florencietis jau agrāk bija piedāvājis savu plānu Portugāles karalim.

Lai realizētu savu ieceri, Kolumbam vajadzēja sagādāt kuģus, salīgt jūrniekus, nopirkt pārtiku un sagādāt preces maiņas tirdzniecībai. Bet viņam nebija ne naudas, ne bagātu draugu, tāpēc viņš nolēma griezties pie Portugāles karaļa. Tas gan nebija izmantojis Toskanelli projektu, laikam gluži pamatoti šaubīdamies, vai rietumu jūras ceļš ir reāls un tik īss, kā to apgalvoja florencietis.

1484. gadā karalis Žuans II nodibināja tā saucamo «Matemātiķu padomi», kam vajadzēja izskatīt un apstiprināt visus aizjūras ekspedīciju projektus. Tā noraidīja dženovieša projektu, kura mērķis bija sasniegt Āzijas krastus pāri Atlantijas okeānam, Indiju, Sipangas salu un lielā hana valstību.

Nav gluži skaidrs, kādu motīvu dēļ «Matemātiķu

Portugāļu ekspedīcijas 1401.—1487. gadā (pēc J. Magidoviča). padome» noraidīja Kolumba projektu. Laikam gan viņa argumenti nebija pārliecinoši. Projekts likās kļūdains pašos pamatos, turklāt atkārtoja veco Toskanelli plānu, kas Portugālē bija pazīstams. Tomēr galvenais iemesls noraidījumam laikam gan būs bijušas Kolumba pārmērīgās prasības. Viņš gribēja dižciltību, admirāļa un jaunatklāto zemju vicekaraļa titulu un desmito tiesu no paredzamajiem ienākumiem. Turpretim Portugāles valdnieks bija pieradis, ka viņa zemes kuģu kapteiņi par saviem atklājumiem neprasa kaut kādas sevišķas tiesības, titulus vai atlīdzinājumu. Bez tam braucieni gar Āfrikas

piekrasti deva taustāmus rezultātus, tāpēc nelikās lietderīgi šķiest spēkus un naudu vēl kādām citām aizjūras ekspedīcijām nezināmā virzienā.

Kristofors Kolumbs jau 1485. gadā, pārliecinājies, ka Portugāle neatbalstīs viņa nodomus, pameta šo zemi — turklāt visai lielā steigā, iespējams, glābdamies no kredi​toriem, — un devās uz Spāniju.

Portugāli turpināja Āfrikas krastu izlūkošanu. No San- žorži da Minas forta viņi virzījās gar piekrasti tālāk meklēt jaunas zemes un gūstīt vergus, kas bija nepieciešami zelta skalošanai bagātajās atradnēs forta tuvumā.

Viens no kuģu kapteiņiem — Diogu Kāns, krietns jūrasbraucējs, jau labi pazina Gvinejas krastus.

Kāns 1482. gadā burāja gar piekrasti uz dienvidaustrumiem ap septiņsimt kilometru tālu un nonāca ūdeņos, kas jau iztālēm likās gaišāki par okeānu. Jūrnieki te atrada saldūdeni. Tas liecināja, ka tuvumā okeānā ieplūst kāda liela straume. Kāns izkāpa krastā uz 6° d. pl. un uzcēla piekrastē akmens stabu, ko nosauca par Svētā Jura padranu, bet upi — par Riu du Padranu. Šo upi tagad pazīstam ar Kongo nosaukumu, bet šejienes ciltis kā toreiz, tā arī tagad to dēvē par Zairu. Padrana — augsta akmens staba vienā pusē atradās Portugāles ģerbonis un karaļa vārds, otrā — jūrasbraucēja vārds un atklājuma datums latīņu un portugāļu valodā. Ideju uzstādīt padranus ierosinājis karalis uans II, jo padrani pierādīšot, ka ceļotājs patiešām sasniedzis vietu, kur uzcelts akmens stabs, liecināšot, ka šī zeme pieder Portugālei, un simbolizēšot kristīgās ticības uzvaru jaunatklātajās pagānu zemēs. Bez tam padrani palīdzēja orientēties piekrastē, jo tos uzstādīja zīmīgās, labi saredzamās vietās. Diogu Kāns Kongo krastos sastapās ar bantu cilšu ļaudīm, kas vairs nesaprata, ko runā tulki Gvinejas nēģeri, kurus bija paņēmuši līdzi portugāļi.

Izskaidrošanās un tirgošanās notika ar žestu palīdzību. Hronists apgalvojis, ka portugāli te sastapušies ar etiopiem, bet upe esot Nīlas atteka.

Kāns paburāja kādu gabalu uz augšu pa diženo upi. Tās krasti bija biezi apdzīvoti. Te mita varens valdnieks Mani Kongo. Melnie ļaudis nāca labprāt uz kuģa un mainīja savas preces. Kāns nosūtīja dažus savus vīrus pie Kongo zemes valdnieka ar dāvanām.

No Kongo grīvas Kāns pēc mēneša burāja tālāk uz dienvidiem gar piekrasti, nobraukdams vēl kādus divtūkstoš kilometrus, un uzstādīja vismaz divus padranus — uz 13o 30' d. pl. Angolas krastā pie Svētās Marijas līča un uz 22° d. pl. pie Krosa (Krusta) raga Dienvidrietumu Āfrikā (uz ziemeļiem no Vaļu līča — Volfišbejas) (sk. karti 102. Ipp.).

Par Kāna braucieniem cita hronika stāsta savādāk. Pie Kongo grīvas četri matroži devušies zemes iekšienē un neesot vairs atgriezušies. Kāns savukārt sagūstījis četrus ķīlniekus iezemiešus un aizburājis līdz Angolas piekrastei — uz 13°30' d. pl. No turienes viņš atgriezies Lisabonā. Karalis Zuans II iecēlis Kānu bruņinieku kārtā un piešķīris viņam pensiju, bet 1484. gadā ar atvestajiem četriem ķīlniekiem nosūtījis atpa​kaļ uz Āfriku. Otrajā braucienā Kānu pavadījis ari kosmogrāfs Martins Behaims.

Kāns atradis Kongo grīvā savus četrus pazudušos matrožus sveikus un veselus. Viņi gaidījuši atgriežamies kapteini. Iezemiešu ķīlnieki, bagātīgi apdāvināti, palaisti brīvībā. Viņi bijuši kristīti, un tagad viņiem vajadzējis izplatīt jauno ticību savās cil​tīs. Kāns turpinājis ceļu līdz Krosa ragam.

Par Diogu Kāna likteni nav skaidru ziņu. Daži apgalvo, ka jūrasbraucējs nomiris netālu no Krosa raga, daži — ka viņš 1486. gadā atgriezies Portugālē.

Padrans, ko Āfrikas piekrastē uzstādījis Diogu Kāns.

Diogu Kāns atklāja kādus divtūkstoš sešsimt kilometrus garu agrāk nepazīstamu piekrasti, kas jāuzskata par ievērojamu sasniegumu, jo sevišķi ņemot vērā spēcīgo Bengelas straumi un dienvidaustrumu pasātu, kas radīja ļoti nopietnus kavēkļus portugāļu kuģiem. Bez tam Kāns bija atvedis arī ziņas par kādu kristiešu valsti Āfrikā. Kongo ļaudis stāstījuši, ka augstā priestera Jāņa valsts atrodoties starp Nīlas augšteci un melno cilšu zemēm un ciešot daudz posta no musulmaņu uzbrukumiem.

KOVIUANS MEKLĒ PRIESTERA JĀŅA ZEMI Izlūku ceļš uz Aleksandriju un Kairu. — Kovllļans Indijā. — Izlūks Ormuzā un Austrumālrikas piekrastē. — Bez vēsts pazudušais ceļabiedrs. — Karaļa vēstneši. — Koviljans Etiopijā. — Goda pilns gūsts līdz pašai nāvei.

Karalis dons Zuans II mēģināja nodibināt pastāvīgus tirdzniecības sakarus arī ar Āfrikas centrālajiem rajoniem un sūtīja uz turieni savus aģentus. 1486. gadā Afonsu di Aveiru, kas bija nodibinājis faktoriju Beninā, nēģeru vergturu valstī uz rietumiem no Nigēras lejteces, pārveda svarīgu ziņu: divdesmit mēnešu gājumā no Beninas dzīvojot valdnieks, kuru viņa pavalstnieki godinot gluži tāpat kā kātoji pāvestu. Vaigā šo valdnieku neviens neesot redzējis, viņš slēpjoties aiz priekškara un sūtņiem dodot skūpstīt kāju. Kad Beninā ievēlot ķēniņu, viņš lūdzot šo valdnieku apstiprināt vēlēšanu iznākumu.

Tad tālais valdnieks atsūtot uz Beninu jaunievēlētajam ķēniņam misiņa bruņucepuri, scepteri un krustu, citādi Beninas tauta ne​atzīstot ievēlēto.

Dons Zuans iedomājās, ka nu beidzot ticis uz pēdām augstajam priesterim Jānim un viņa varenajai kristiešu valstij, par kuru stāstīja tik daudz leģendu.

Kā raksta Zuans Barrušs, portugāļu vēsturnieks, karalis Joti cerējis uz priesteri Jāni — viņš palīdzēšot cīņā pret musulmaņiem — un zinājis, ka viņa valsts atrodoties Āfrikā kaut kur aiz Ēģiptes un aizstiepjoties līdz dienvidu jūrai.

Karalis, pēc dažām ziņām, jau agrāk sūtījis uz austrumiem divus izlūkus. Tie nokjuvuši līdz Jeruzalemei un atgriezušies atpakaj ar vēsti, ka bez labām arābu valodas zināšanām neesot ko domāt par ceļošanu austrumu ze​mēs.

1487. gadā karalis sūtīja uz austrumu zemēm divus vīrus — slepeno aģentu, diplomātu, karaļa ieroču nesēju Peru di Koviljanu (jeb Kuviljanu) un galminieku Afonsu di Paivu — ar uzdevumu izlūkot ceļus uz Indiju un meklēt Jāņa zemi.

Paiva pratis arābu un spāniešu valodu, bet par Koviljanu kāds hronists apgalvojis, ka tas pārvaldījis visas valodas, kurās runājot kristīgie, mauri un pagāni. Šis acīm redzami pārspīlētais apgalvojums tomēr gaiši liecina, ka Koviljans pratis vairākas valodas.

Abi bija pieredzējuši, veikli izlūki, uzticami, drošsirdīgi vīri, pieraduši slēpt savus īstos nolūkus, skatīties bries​mām acīs, rīkoties ar gludenu mēli un asu zobenu.

Koviljans kādus sešus vai septiņus gadus dzīvojis Spānijā un piedalījies šīs zemes feodāļu karos, uzturējies valdnieku Fernando un Isabellas galmā, izspiegodams portugāļu emigrantus, mitis arī Francijā un bijis tuvs franču karalim. Divas reizes viņš no Portugāles devies diplomā​tiskā misijā uz Mauritāniju — tagadējo Maroku, Al/.īriju un Tunisiju. Sājos ceļojumos viņš, acīm redzot, vēl labāk iemācījies arābu valodu, labāk iepazinis musulmaņu dzīvi un kultūru, politiku un saimniecību, viņu paražas, izturēšanos un ģērbšanos.

Koviljans, drošsirdīgs, enerģisks cilvēks, apveltīts ar fenomenālu atmiņu, brieduma gados (ap četrdesmit gadu vecs), bija sevišķi labi piemērots ārkārtīgi grūtajam uzdevumam — nokļūt pie augstā priestera Jāņa un iemantot viņa draudzību, tāpat rūpīgi izlūkot jūras ceļus, noskaidrot, kā austrumu zemēs risinās tirdzniecība ar garšvielām, kur tās aug, kādas ir garšvielu cenas, kā tās iesaiņo, pa kādiem ceļiem ved.

Izlūkiem vajadzēja nokļūt tālās zemēs, kur vēl nekad neviens portugālis, varbūt pat neviens eiropietis nebija spēris savu kāju, kur viņus apdraudēja gan citas ticības ļaudis, gan negantas slimības, gan nikni zvēri tālos ceļos, gan briesmas uz jūras.

Karalis apsolījis ceļotājiem bagātu atlīdzību un teicis, ka gādāšot par viņu ģimenēm viņu prombūtnes laikā un arī bojā ejas gadījumā.

Abiem ceļotājiem karalis izsniedzis dārgakmeņus ceļa izdevumiem, apgādājis ar naudu un iedevis

līdzi pa vara plāksnei, uz kuras vairākās valodās bijuši iegravēti vārdi: «Portugāles karalis dons Zuans, kristīgo monarhu brālis.» Ceļotājiem šīs plāksnes vajadzētu uzrādīt augstajam priesterim Jānim kā īpašu pilnvaras zīmi.

Izlūki aizkuģoja uz Rodas salu Egejas jūrā. Te ceļotājiem bija jāšķiras no kristīgās pasaules un jādodas uz islama zemēm. Koviljans un Paiva pārģērbās par tirgotājiem, iepirka medu un veda to ar kādu portugāļu kuģi uz Aleksandriju Ēģiptē. Pēc Konštantinopoles krišanas turku rokās Aleksandrija bija kļuvusi ārkārtīgi bagāta, rosīga tirdzniecības pilsēta, kur varēja dzirdēt visas pasaules valodas un iegādāties preces no daudzām zemēm. Abiem

Peru di Koviljana jūras braucieni. portugāļiem — sīktirgotājiem Aleksandrijā neviens ne​pievērsa uzmanību.

Bet te viņus piemeklēja nelaime — viņi abi sasirga ar dzelteno drudzi un gandrīz nomira šajā niknajā sērgā. Kaut arī Aleksandrija bija liela un slavena pilsēta, sliktais klimats un netīrība darīja dzīvi tur gluži neciešamu. Osta bija īsta drudža un mēra perēklis, un no turienes šausmīgās sērgas bieži izplatījās arī citās zemēs. Kamēr izlūki vārga slimības gultā, pilsētas pārvaldnieks konfiscēja viņu mantu. Pēc izveseļošanās Koviljanam un Paivam tikai ar lielām pūlēm izdevās atdabūt daļu kravas vērtības. Izlūki nopirka jaunas preces un aizceļoja uz Kairu. Šī milzīgā pilsēta uzturēja plašus sakarus ar Indiju, te varēja sastapt visu rasu, visu tautu un reliģiju pārstāvjus. Šeit portugāļu izlūki, izmantojot valodu un paražu zināšanas, iepazinās ar dažiem musulmaņu tirgotājiem no Ziemeļāfrikas, kuri taisījās uz Indiju. Paiva un Koviljans norunāja ceļot ar viņiem kopā.

1488. gada pavasarī tirgotāju karavāna kopā ar izlūkiem atstāja Kairu un cauri tuksnešiem sasniedza Toras ostu pie Sarkanās jūras. No Toras viņi turpināja ceļu kuģī un aizburāja līdz Adenai, plašai tirdzniecības pilsētai (sk. karti 107. lpp.). Uz šejieni veda no Indijas ļoti daudz audumu, smalku muslīnu, rotas lietas, pērles, dārgus akmeņus, bet galvenokārt garšvielas no Malabaras un Ma- lakas, arī rīsus no Siamas un dažādas preces no Ķīnas. Pil​sētas noliktavās atradās milzum daudz mantu.

Adenā abi portugāļi nolēma šķirties un iet katrs savu ceļu. Paivam vajadzēja doties uz Etiopiju, kur viņš cereja atrast augstā priestera Jāņa valsti, bet pēc tam atgriezties Kairā, kur izlūki norunāja tikšanos.

Koviljans posās uz Indiju. Viņš iekārtojās uz kāda arābu kuģa, kam nebija klāja; lietus vai vētras laikā kravu pārsedza ar mašām. Bija sācies musons, ceļavējš, kas nesa kuģi uz Indijas dienvidrietumu krastiem.

Pagāja vesels mēnesis svilinošas saules staros, iekām Koviljans 1488. gada augustā vai septembrī ieraudzīja Indiju — Malabaras piekrasti apmēram uz 12° z. pl.

Koviljans izkāpa krastā Kannanūras ostā, kas uzturēja tirdzniecības sakarus ar citām Indijas ostām — Ormuzu un Adenu. Tad viņš devās uz Kalikutu, viņa garā ceļojuma tālāko vietu un gala mērķi. Vērīgais izlūks bez sevišķām pūlēm uzņēma sakarus ar Kalikutas mauru koloniju un izdibināja visu, ko vien vēlējās.

Kalikutā no kuģiem izkrāva rīsus no Koromandelas krastiem Indijas dienvidaustrumos un kanēli no Ceilonas, kamparu — no Borneo, muskatriekstus — no Bandas salam Indonēzijas austrumos, krustnagliņas — no Moluku salām. Šeit pārdeva Ceilonas un Birmas dimantus, rubīnus, safīrus un pērles.

Ostā piestāja lielas ķīniešu džonkas ar porcelānu, zīdu, tēju, alvu un izšūtiem audumiem.

Uz ielām drūzmējās raibs pūlis, netrūka ne ziloņu, ne zirgu, ne greznu nestuvju. Mirdzēja zelts un sudrabs, lempji un bagāti nami stāvēja blakām nabadzīgām bū​diņām.

Koviljans bija atburājis Indijā ar dienvidrietumu musonu. Vajadzēja pasteigties ar ziņu savākšanu līdz tam laikam, kad notiks vēju maiņa un arābu kuģi dosies mā- iup ar Indijas preču kravu. Tāpēc Koviljans ar mazu kuģīti no Kalikutas devās gar Malabaras piekrasti uz ziemeļiem, iegriezdamies daudzās mazās ostās. Visur varēja redzēt, cik rosīga irs tirdzniecība. Kuģi Malabaras piekrastē atveda rietumu preces — varu, zeltu un sudrabu, koraļļus, dzīvsudrabu, cinobru un audumus. Te varēja redzēt preces pat no Flandrijas un Venēcijas un tirgotājus no tālām zemēm. Malabaras krastos Koviljans sastapa arī kristie​šus, kas piederēja pie kristīgās baznīcas nestoriešu sektas.

Koviljans apmeklēja arī kādu citu ļoti svarīgu ostu — Gou. Uz Gou tolaik veda zirgus no Arābijas un pārdeva Indijas augstmaņiem. 1489. gada februārī vai martā, kad musons bija mainījis virzienu, izlūks ar arābu kuģi aiz- burāja uz Ormuzu.

Pēc tam Koviljans apbrauca no dienvidiem Arābiju un uz arābu kuģa devās no Somālijas ziemeļiem gar Aus- trumāfrikas krastiem līdz pat Mozambikas ostai Sofalai (uz 20° d. pl.). Viņš, pēc hronistu liecības, uzzinājis, ka te jūra esot bezgalīgi plaša un tālu no krasta atrodoties Mēness sala (Madagaskara).

Izlūks redzēja, ka arī Sofalā no​tiek ļoti rosīga tirdzniecība un iezemieši piegādā zeltu no Āfrikas vidienes.

No Sofalas Koviljans steidzās uz Sarkano jūru un no turienes vai nu 1490. gada beigās, vai 1491. gada sākumā ar tirgotāju karavānu ieradās Kairā. Viņš bija izpildījis savu uzdevumu, aizvadījis svešumā vairāk nekā tris gadus un tagad gribēja pēc iespējas ātrāk sastapties ar Paivu un atgriezties dzimtenē pie ģimenes. Taču Paiva nerādījās. Pēc ilgiem pūliņiem un iztaujāšanas Koviljanam kļuva skaidrs, ka ceļabiedrs gājis bojā.

Bet arī Koviljanam nebija lemts atgriezties dzimtenē. Pie viņa ieradās divi sveši ebreji' — rabins Ābrams un kurpnieks Josifs — un apsveica viņu portugāļu valodā. Viņi uzrādīja pilnvaras un paziņoja, ka esot karaļa vēstneši. Abi viņi jau savulaik apmeklējuši austrumu zemes, pabijuši gan Ormuzā, gan Basrā un Bagdādē. Tagad karalis atsūtījis viņus uz Kairu uzmeklēt pazudušos izlūkus un devis līdzi slepenu vēstījumu. Karalis rakstīja pavisam skaidri: ja Koviljans un Paiva pilnīgi izpildījuši uzdevumu, viņiem tūliņ jāatgriežoties Portugālē, ja ne — viņiem ceļojums jāturpinot un jāsavācot visas vajadzīgās ziņas.

Karalis jo sevišķi uzsvēra, cik svarīgi sagādāt drošas ziņas par augstā priestera Jāņa valsti, apmeklēt to un noslēgt ar valdnieku draudzības līgumu. Koviljanam tātad vajadzēja izpildīt arī to, kas bija uzdots Paivam.

Koviljans uzrakstīja karalim ziņojumu, kurā izstāstīja visu, ko bija pieredzējis tālajā ceļā, attēloja apmeklētās pilsētas — Kannanūru, Kalikutu un Gou — un turienes preču bagātības, tāpat pieminēja arī Austrumāfrikas ostu Sofalu, no kurienes paveroties brīvs jūras ceļš uz Indiju. Portugāļu karavelas, kas burājot uz Gvineju, no Mēness salas un Sofalas pa austrumu jūrām viegli varēšot aizbraukt līdz Kalikutai.

Ziņojumu kurpnieks Josifs bez ka​vēšanās aizgādāja uz Portugāli karalim.

Tās bija ārkārtīgi svarīgas, turklāt precīzas ziņas — aculiecinieka ziņojums. Tas mudināja karali donu Zuanu uz jaunas ekspedīcijas rīkošanu, uz Indijas jūras ceļa tā​lākiem meklējumiem.

Vēlākā laika notikumi diezgan skaidri liecina, ka Peru di Koviljana ziņojums lieti noderējis, — Vasko da Gama devās tieši uz Kalikutu, nevis uz kādu citu ostu, turklāt veda karaļa vēstuli šīs pilsētas valdniekam.

Izvadījis kurpnieku Josifu ceļā uz Lisabonu, Koviljans un rabīns Ābrams aizceļoja uz Ormuzu.

Pēc tā laika ceļotāju liecībām, Ormuza bijusi vissausākā sala pasaulē — tur nekas neaugot, pārtika un ūdens uz turieni jāvedot no piekrastes. Te sapulcējoties tirgotāji 110 visas pasaules, no visām tautām, sevišķi daudz mauru un pagānu. Te tirgojoties ar visvisādām garšvielām, zīda audumiem, paklājiem, dziedinošām zālēm, zirgiem. Te atvedot ļoti daudz pērļu no Bahreinu salām, un šīs pērles esot labākās pasaulē.

Ormuzā rabīns Ābrams šķīrās no Koviljana, paņēmis līdzi otru tādu pašu ziņojumu karalim, kādu jau bija aizvedis uz Lisabonu kurpnieks Josifs. Rabīns devās pa karavānu ceļu uz Basru, Damasku un Alepo un no turienes pa Vidusjūru uz Pireneju pussalu.

Peru di Koviljans savukārt aizkuģoja uz Džidu, Mekas ostu, un no turienes devās uz Meku un Medinu. Viņam izdevās pabūt musulmaņu svētajās pilsētās, kuras «neticīgajiem» ar nāves soda draudiem bija aizliegts apmeklēt. No Arābijas Koviljans aizceļoja uz Sinajas pussalu un no turienes uz Etiopiju, kur cerēja atrast priestera Jāņa valsti. Etiopiju viņš sasniedza 1492. vai 1493. gadā. Šajā tālajā senajā kristiešu valstī tolaik valdīja Aleksandrs, ko dēvēja par Jūdas cilts lauvu, valdnieku valdnieku — «negusu negasti». Viņš laipni uzņēma ceļotāju, kas bija ieradies galmā kopā ar tirgotāju karavānu. Ko​viljans uzrādīja Aleksandram vara plāksnīti ar iegravēto uzrakstu un karaļa vēstules arābu valodā, kuras bija nēsājis sev līdzi visus septiņus garos gadus, aizvadītus klejojumos pa austrumu zemēm.

Neguss — Etiopijas imperators ar lielu patiku un prieku pieņēmis vēstījumu, solījis portugāļiem draudzību un teicis, ka drīz atlaidīšot sūtni uz mājām ar lielu godu. Taču gāja laiks — un Koviljans vēl joprojām bija spiests kavēties Eiiopijā. 1494. gada maijā sadursmē ar dumpiniekiem Aleksandrs gāja bojā. Par portugāļu sūtni juku laikos, kas ilga līdz rudenim, nevienam nebija nekādas daļas. Jaunais valdnieks — Aleksandra brālis Naods neļāva Koviljanam atstāt zemi. Droši vien Etiopijas valdnieki, tāpat kā mon​goļu imperatori Ķīnā, labprāt izmantoja rietumzemju ļaužu palīdzību valsts pārvaldīšanā.

Koviljanam Etiopijā piešķīra aizvien augstākus amatus un plašas zemes, tā ka beidzot viņš kļuva par vesela apgabala pārvaldnieku, bagātu, ietekmīgu, valdniekam tuvu un nepieciešamu vīru. Pēc negusa vēlēšanās viņš apprecē​jās, apņemdams sievu no dižciltīgas ģimenes. Šajā laulībā viņam bija arī bērni.

Varētu domāt, ka gūsteknis samierinājies ar savu likteni. Bet tad 1508. gadā Naods nomira un tronī uzkāpa viņa dēls Dāvids. Koviljans lūdzās, lai viņu atlaižot uz dzimteni. Lūgumu noraidīja: valdnieka priekšteči esot devuši Koviljanam tik daudz zemju — tās esot jāpārvalda, bet atļauju aizceļot neesot devuši, tādēļ arī viņš, Dāvids, to nevarot dot un nedošot.

Pagāja vēl daži gadi, un Etiopijā parādījās aizvien vairās eiropiešu — katalonieši, itālieši, kāds grieķis, basks un vācietis, pat portugāļu garīdznieks Zuans Gomišs. Turpretim Koviljana dzīvē nekas negrozījās.

1520. gada maijā viņš uzzināja satraucošas vēstis: Ma- savā, Sarkanās jūras krastā, ieradusies Portugāles karaļa sūtniecība. Koviljans steidzās tai pretim un bezgala lai​mīgs sniedza visvisādus pakalpojumus — bija gan tulks, gan padomdevējs, gan pavadonis, nosūtīja palīgā sūtniecībai pat savu vecāko dēlu. Tās sastāvā bija arī kāds mūks Fransišku Alvarišs. Viņam Koviljans sarunās uzticēja visu, ko bija pieredzējis ilgajos ceļojumos un Etiopijā. Alvarišs sīki pierakstīja viņa stāstīto un ietvēra to grāmatā «Patiess ziņojums par

priestera Indijas Jāņa zemi».

Pēc ilgāka laika sūtniecība devās atpakaļ uz piekrasti, un Koviljans pavadīja tautiešus kopā ar sievu, dēliem un vergiem līdz jūrai, taču pats līdzi uz dzimteni netaisījās. Pēc dažām ziņām, Dāvids viņu neesot atlaidis, pēc citām — Koviljans, septiņdesmit četrus gadus vecs sirmgalvis, vairs neesot vēlējies doties tālajā ceļā, jo dzīvojis mierā un pārticibā. Nav ziņu, kad un kur nomiris šis drošsirdīgais un enerģiskais ceļotājs, kas ziedojis visus spēkus, uzticīgi kalpodams savam karalim, riskēdams svešajās zemēs ar savu dzīvibu. Viņš nebija to darījis velti — viņa savāktās ziņas bija nonākušas pie karaļa, un portugāļu kuģi pilnās burās traucās uz musonu krastiem.

BARTOLOMEU DIAŠS PIE LABAS CERĪBAS RAGA Ekspedīcija tālā izlūku braucienā. — Brīvlaistiem gūstekņiem jāsludina Portugāles varenība.

— Vētra aizrauj kuģus uz dienvidiem. — Sastapšanās ar hotentotiem. — Izvārgušo kuģa laužu dumpošanās. — Vētru rags vai Labās Cerības rags? — Diaša vēsturiskais sasniegums.

Tajā pašā laikā, kamēr Koviljans un Paiva devās tālajās izlūku gaitās, karalis organizēja jaunu ekspedīciju ar uzdevumu — meklēt jūras ceļu uz Indiju. Uz dienvidiem gar Āfrikas krastiem nolēma sūtīt divas nelielas karave- las, katru ap piecdesmit tonnu, un līdzi tām kravas kuģi ar pārtikas un ūdens krājumiem un takelāžas piederu​miem kuģu remontam — gadījumam, ja flotile aizburātu tālu okeānā vai arī nokļūtu naidīgu cilšu apdzīvotās piekrastēs, kur nevarētu sagādāt ne pārtiku, ne ūdeni. Tad nevajadzētu griezties atpakaļ pārtikas trūkuma dēļ, kā tas reizēm gadījās agrākajām ekspedīcijām.

Par ekspedīcijas vadītāju 1486. gadā iecēla Bartolomeu Diašu di Novašu, kas, šķiet, cēlies no Diašu dzimtas, kuras locekļi jau agrāk devās tālos jūras ceļos: Zuans Diašs apbrauca Bohadora ragu, un Dinišs Diašs atklāja Zaļo ragu.

Pats Bartolomeu Diašs, ievērojams galminieks un turklāt arī pieredzējis jūrasbraucējs, tāpat kā Diogu Kāns, jau bija komandējis kuģi 1481. gadā Diogu Azanbužas ekspe​dīcijā uz Āfrikas krastiem.

Par Diaša ekspedīcijas galveno stūrmani iecēla Peru di Alenkeru, vienu no tā laika izcilākajiem jūrasbraucējiem. Arī pārējo kuģu vadītāji, pēc hronista Barruša vārdiem, visi bijuši labi sava darba pratēji. Kravas kuģi ko​mandēja Diogu Diašs, Bartolomeu jaunākais brālis.

Nav ziņu, ka Diaša ekspedīcijas uzdevums bijis jau aiz- kuģot līdz pašai Indijai, taču skaidrs, ka tai pavēlēts sa​sniegt Āfrikas dienvidu galu un atrast jūras ceļu uz Indiju, tātad doties tālā izlūku braucienā.

Flotile atstāja Lisabonu 1487. gada augustā. Uz kuģiem atradās arī divi nēģeri, ko bija pārvedis Kāns, un četras nēģerietes, kas bija sagūstītas iepriekšējās ekspedīcijās un nodzīvojušas Portugālē ilgāku laiku. Gūstekņus, ietērptus eiropiešu drānās, paredzēja izsēdināt dažādās vietās jaunatklātajā piekrastē.

Viņiem vajadzēja visur stāstīt par Portugāles varenību un aicināt iezemiešus tirgoties ar portugāļiem.

Portugāļi cerēja, ka šos sūtņus svešajos krastos neviens neaizskars, ka viņi pēc kāda laika iznāks pie jūras un kuģi atceļā viņus paņems atkal līdzi uz Portugāli. Tomēr gūstekņi, kurus vēlāk izsēdināja no kuģiem, pa​zuda bez vēsts, un par viņiem vairs neviens nekā neuz​zināja.

Bartolomeu Diaša flotile, parastajā ceļā sasniegusi Minu, pa Diogu Kāna maršrutu aizburāja līdz Krosa ragam uz 22° d. pl. (sk. karti 102. lpp.). No šejienes sākās jaunu zemju apsekošana. Aiz dienvidu saulgriežu loka Diašs atklāja tuksnesīgus, kailus, bieži vien miglā tītus krastus bez līčiem. Viņš, tāpat kā viņa priekšgājēji, turējās vairāk zemes tuvumā. Piekrastē, iespējams, pie Vaļu līča, viņš atstāja kravas kuģi ar atceļam nepieciešamajiem krājumiem, uzstādīja savu pirmo padranu tā saucamās «Mazās Ostas» (Angras Pekenas) krastā un turpināja ceļu gar tuksnešaino krastu līdz 33° d. pl.

Te sāka plosīties nikns negaiss. Kuģi aizvērtām lūkām un ierēvētām burām cīnījās ar vētru. Bangas, tinušās biezās putu šļakatās, krākdamas un dunēdamas gāzās pāri klājam tā, ka kuģi drebēja un brīkšķēja.

Dažs jūrnieks jau šausmās pārmeta krustu, domādams, ka bojā eja nav vairs novēršama.

Vētra, pēc hronista liecības, plosījās veselas trīspadsmit dienas un dzina kuģus projām no Āfrikas krastiem. Rei​zēm lija auksts lietus, un laiks ar katru dienu kļuva aiz​vien saltāks un saltāks.

Tā pienāca 1488. gada janvāris. Negaiss mazliet pierima, un Diašs pavēlēja būrāt uz austrumiem, taču pagāja diena pēc dienas — un krastus nekur nemanīja. Tad komandieris nosprieda, ka būšot jau pabraucis garām Āfrikas dienvidu galam, un tāpēc pavēlēja būrāt uz ziemeļiem. Pēc divām vai trim dienām pie apvāršņa iznira kalni. 1488. gada 3. februārī portugāļu jūrasbraucēji ieraudzīja augstu, zaļu krastu, kas stiepās no rietumiem uz austrumiem. Izmocītie jūrnieki izmeta enkurus kādā klusā līcī. Viņi, to nemaz ne​apjauzdami, bija apbraukuši apkārt Labās Cerības ragam.

Līča krastos zaļās pļavās ganījās lieli govju bari, ko uzmanīja puskaili gani. Portugāļi izcēlās krastā

pēc dzeramā ūdens. Gani, ieraudzījuši kuģus un neredzētās drēbēs tērptus baltus cilvēkus, šausmās metās projām. Neviens pat nepaskatījās uz lētajām rotas lietām, kuras portugāļi bija paņēmuši līdzi dāvanām, lai ar tām pievilinātu iezemiešus un varētu tos izklaušināt.

Gani, uzskrējuši pakalnā, kliedza, vicināja rokas un svieda svešiniekiem ar akmeņiem. Diašs padraudēja viņiem ar arbaletu, tad izšāva smagu bultu un nogalināja vienu ganu. Pārējie aizbēga.

Portugāļi apskatīja beigto iezemieti un redzēja, ka tā ādair sausu lapu krāsā — daudz gaišāka nekā nēģeriem Āfrikas rietumu krastos, bet mati līdzīgi vilnai tāpat kā Gvinejas nēģeriem.

Tā bija eiropiešu pirmā tikšanās ar Dienvidāfrikas pirmiedzīvotājiem — koikoinas tautu, ko holandieši vēlāk iedēvēja par hotentotiem («stostiķiem»). Portugāļi nosauca šo vietu par «Ganu ostu».

Tagad to sauc par Moseles līci.

Portugāļi vēl joprojām nezināja, kur tie nonākuši, un Diašs pavēlēja būrāt tālāk gar piekrasti uz austrumiem. Kuģi virzījās uz priekšu lēnām, cīnīdamies ar spēcīgu jūras straumi un pretvēju, līdz sasniedza plašāku līci (tagadējo Algoas līci). Te jūrasbraucēji izkāpa malā un uzstādīja otru padranu.

Krasts aizvirzījās uz ziemeļaustrumiem, uz Indijas pusi, un Diašs nojauta, ka viņa kuģi apbraukuši visu Āfrikas dienvidu piekrasti un jau nokļu​vuši Indijas okeānā. Jūras ceļš uz Indiju bija atklāts.

Bet, kā rakstīja hronists, visi jūrnieki ilgajā braucienā bijuši izvārguši un nomocījušies un vienā balsī sākuši kurnēt un prasījuši, lai komandieris griežoties atpakaļ uz mājām. Viņi sacījuši, ka pārtikas vairs nemaz neesot, bet kravas kuģis esot tālu. Viņi nomiršot badā, ja braukšot vēl uz priekšu. Viņi taču esot padarījuši tik daudz, atklājuši tik milzīgu piekrasti un droši vien pabraukuši garām lielajam zemesragam. Vajagot griezties atpakaļ un to uzmeklēt. Tālāk viņi nekuģošot neparko un pretošoties koman​diera pavēlei visiem līdzekļiem.

Bartolomeu Diašs baidījās dumpja un tāpēc sasauca kapteiņu un virsnieku apspriedi, kā tajos laikos bija parasts rīkoties uz kuģiem sevišķi svarīgos un atbildīgos gadījumos. Komandieris uzaicināja viņus zem zvēresta sacīt, kā vislabāk rīkoties. Viņi visi nosprieda, ka visprātīgākais būšot atgriezties Portugālē, un parakstīja attiecīgu dokumentu. Diašs tikai lūdza virsnieku piekrišanu vēl divas trīs dienas būrāt uz priekšu, lai pārbaudītu, vai krasts patiešām aizstiepjas uz ziemeļaustrumiem. Kuģi no jauna lēnītiņām virzījās tālāk gar piekrasti un sasniedza lielas upes grīvu — Riu du Infanti (pēc viena kuģa kapteiņa vārda; domājams, Lielo Zivju upi uz 32° d. pl.).

Kuģu apkalpe atkal sāka kurnēt, un Diašam ar smagu sirdi vajadzēja griezties atpakaļ.

Un vēsturnieks Barrušs raksta: kad kuģi braukuši garām līča salā uzstādītajam padranam, Diašs atvadījies no tā ar tādām dziļām skumjām, it kā šķirdamies no dēla, kas uz mūžu izdzīts trimdā. Viņš atcerējies, ar kādām briesmām nobraucis tik garu ceļu, dzīdamies pēc viena vienīga mērķa, bet, raugi, dievs neesot ļāvis viņam to sasniegt.

Burādams labā ceļavējā gar piekrasti atpakaļ, Diašs drīz atklāja tālu jūrā iestiepušos lielo, slaveno zemesragu, kas, pēc hronista vārdiem, slēpies no cilvēkiem simtiem gadu, un uzstādīja šeit trešo padranu.

Par zemesraga nosaukumu saglabājušās pretrunīgas ziņas. Pēc Barruša liecības, Diašs nosaucis to par Tormen- tozu («Vētru ragu»), jo te pārcietis divu nedēļu ilgo nikno vētru. Karalis, pēc tam kad uzklausījis jūrasbraucēja ziņojumu, esot devis tam slavenāku nosaukumu — Labās Cerības rags, jo šis rags solījis Indijas atklāšanu, ko tik dedzīgi vēlējušies un par ko domājuši tik ilgus gadus.

Angļu ģeogrāfijas vēsturnieks Dž. Beikers šo leģendu uzskata par visai apšaubāmu. Kapteinis un hronists Duarti Pašeku Pireira, kas tieši tajā laikā uzturējies Gvinejā, apgalvo, ka zemesragu tā iedēvējis pats Bartolomeu Diašs,

Labās Cerības rags (pēc senas gravīras). jo ievērojis, ka tur krasts pagriežas Etiopijas virzienā, dodams lielas cerības uz Indijas atklāšanu.

No Labās Cerības raga Diašs burāja uz ziemeļiem, uz māju pusi, meklēdams kravas kuģi. Viņš galu galā to arī atrada pēc deviņu mēnešu ilgas šķiršanās, taču nožēlojamā stāvoklī. No deviņiem kuģa matrožiem bija palikuši dzīvi tikai trīs vīri, turklāt viens no viņiem, galīgi izvārdzis, ieraudzīdams atgriežamies sen pazudušos biedrus, aiz prieka nomiris pēkšņā nāvē. Citi matroži bija gājuši bojā jau agrāk sadursmēs ar iezemiešiem, izceļoties krastā. Kravas kuģi izkrāva un pēc tam aizdedzināja, jo tas vairs nebija lietojams — tā korpusu bija izalojuši kuģa tārpi.

Abi Diaša kuģi steidzās mājup gar Āfrikas krastiem, piebraukdami arī pie Prinsipes salas, kur izglāba kapteini Duarti Pašeku Pireiru. Tas bija pētījis dažu upju grīvas un nodarbojies ar tirgošanos, bet tad viņa kuģis gājis bojā. Apkalpe bija patvērusies Prinsipes salā un tagad varēja atgriezties dzimtenē.

Vergu Krastā portugāļi iepirka vergus, bet Zelta Krastā — Sanžorži da Minas fortā — kuģos iekrāva zeltu, ko faktorija bija ieguvusi maiņas tirdzniecībā.

1488. gada decembrī Diaša kuģi pēc sešpadsmit mēnešu un septiņpadsmit dienu prombūtnes atgriezās Lisabonā. Viņš bija aizburājis par trīspadsmit platuma grādiem tālāk uz dienvidiem nekā Diogu Kāns, apbraukājis visu Āfrikas dienvidu piekrasti un iezīmējis kartē agrāk nezināmu krastu vairāk nekā divarpus tūkstošu kilometru garumā, pirmais no eiropiešiem apbraucis Labās Cerības ragu, kā arī pavirzījies aiz tā pietiekami tālu, lai varētu teikt, ka starp Āfriku un Indiju ir atklāts okeāns. Tā bija liela uzvara, tas bija sasniegums, ar kuru Bartolomeu Diašs uz laiku laikiem iegājis lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsturē. Viņš pierādīja, ka tālāk uz dienvidiem vairs nav jāburā, jādodas tikai uz ziemeļaustrumiem līdz pašai Indijai. Nav nekādu ziņu, vai par ievērojamo atklājumu jūrasbraucējs un viņa ceļabiedri saņēmuši no karaļa kādus apbalvojumus. Gluži otrādi — Diašu vēlāk pat neiekļāva Vasko da Gamas ekspedīcijas sastāvā, un Indijas jūras ceļa at​klāšanas slava vainagoja citu viru. _ Tomēr karalim donam Zuanam II šķita, ka ceļš apkārt Āfrikai uz Indiju ir pārāk tāls. Patiešām — no Lisabonas līdz Labās Cerības ragam taču jāburā desmittūkstoš kilometru. Bet cik garš ceļš šķir Āfrikas dienvidu galu no Indijas? To neviens tajos laikos vēl nezināja. Cerības uz drīzu bagātās zemes sasniegšanu nelikās tik viegli piepildāmas. Portugāļu kuģi devās uz Indiju pēc desmit gadiem — tikai tad, kad pasauli bija satricinājis kāds ār- ķārtējs notikums: Kristofors Kolumbs ar spāniešu karave- lām 1492. gadā pārburāja pāri Atlantijas okeānam un atklāja «Indiju».

LIELAIS ATKLAJUMS UN PASAULES SADALĪŠANA Kristolora Kolumba pirmais brauciens pāri Atianii/as okeānam. — Vai dženovietis sasniedzis Indiju? — Pāvests Aleksandrs VI — starpnieks Kastilijas un Portugāles strīdā. — Demarkācijas līnija šķir ietekmes zonas. — Kļūdainās pāvesta bullas un to precizēšana. — Tordesiljasas līgums.

Nevarētu sacīt, ka Kristoforam Kolumbam pēc ierašanās Spānijā 1485. gadā tūliņ būtu paveicies un viņa iecere atradusi atsaucību. Gluži otrādi: ilgu laiku — līdz pat 1492. gadam dženovietis spāņu zemē piedzīvoja neveiksmes, cieta apvainojumus un izsmieklu, izbaudīja vienal- dzlbu un neuzticību, nabadzību un postu. Viņa projektu vairākkārt noraidīja, neatzina, apšaubīja, izsmēja. Tikai tad, kad par braucienu pāri okeānam pa rietumu ceļu uz bagātajām Āzijas zemēm sāka interesēties ietekmīgi augstmaņi un bagāti lieltirgotāji, Spānijas karaļpāris Isabella un Fernando nolēma piešķirt Kolumbam līdzekļus un kuģus aizjūras ekspedīcijai.

1492. gada 3. augustā Kristofora Kolumba kara veļas no Spānijas ostas Palosas ar spāniešu jūrasbraucējiem izgāja okeānā, šķērsoja Atlantiju un atklāja jaunas zemes. Dže- novietis pierādīja, ka rietumu jūras ceļš ir reāls, un bija pilnīgi pārliecināts, ka nonācis pie Āzijas krastiem kaut kur netālu no Indijas.

1493. gada 4. martā Kristofors Kolumbs atceļā no jaunatklātajām zemēm uz Spāniju piestāja Portugāles krastos un ar «Ninju» ienāca Težu grīvā, cerēdams te salabot vētrās bojāto kuģi. Tikko kara veļa bija noenkurojusies, uz tās ieradās blakus stāvošā portugāļu kara kuģa vecākais virsnieks Bartolomeu Diašs, kas nesen bija atklājis Labās Cerības ragu, kopā ar sava kuģa kapteini. Portugāļi pieprasīja, lai Kolumbs sniedzot paskaidrojumus, no kurienes ieradusies karavela, acīm redzot, viņi turēja dženovieti aizdomās, ka tas pabijis Gvinejā. Kolumbs atsacījās pakļauties šai pavēlei un nosūtīja vēstuli donam Zuanam II, lūgdams atļauju ieiet Lisabonas ostā. Viņš baidoties, ka šeit, Težu grīvā, kuģi var aplaupīt pirāti. Kolumbs gribot, lai karalis uzzina, ka viņš pārbraucis no Indijas, nevis no Gvinejas.

Zuans II likās visai laipns, pieņēma Kolumbu galmā un uzklausīja jūrasbraucēja stāstu, bet tūliņ arī izteica aizdomas, vai tikai jaunās zemes neatrodoties tajos apgabalos, kuros pāvesti jau vairākkārt piešķīruši Portugālei priekšrocības. Viņam bija pilnīgs pamats uztraukties — varbūt dženovietis patiešām sasniedzis Indiju pa rietumu jūras ceļu?

Ir ziņas, ka pēc Kolumba pirmā brauciena pāri okeānam ari Martins Behaims, vācu kosmogrāfs, taisījies būrāt ar portugāļu kuģiem uz Indiju pa rietumu jūras ceļu, lai turpinātu dženovieša atklājumus.

Behaims apgalvojis — šis brauciens nebūšot garš un došot milzu peļņu."

Tomēr karalis dons 2uans noraidījis šo ierosinājumu, jo vēlējies ieguldīt līdzekļus tikai austrumu jūras ceļa meklēšanai.

Starp Spāniju un Portugāli sākās nikni strīdi, kam tad īsti pieder jaunatklātās zemes aiz okeāna.

Strīdu varēja izšķirt vai nu ar ieročiem rokās, vai arī miera ceļā, lūdzot pāvesta starpniecību. Pāvests, katoļu baznīcas galva, par pienācīgu atalgojumu vai ziedojumu izdāļāja gan bīskapu amatus, gan provinces, valstis un veselas pasaules daļas. Portugāles karalis 2.uans II, nospriedis, ka dženovieša atklātās salas ietilpst portugāļu ietekmes sfērā, pavēlēja sakārtot eskadru, kam jādodas pāri okeānam un jānoskaidro strīdīgais jautājums uz vietas.

Sis lēmums izraisīja Spānijā lielu nemieru. Kastīlijas karalis Fernando sūtīja vēstnesi uz Lisabonu ar lūgumu a!likt ekspedīciju, kamēr lietpratēji noregulēšot ietekmju sfēru robežu jautājumu. Dons 2uans piekrita šim ierosi​nājumam.

Spānieši vilcinājās, jo cerēja uz pāvesta Aleksandra VI atbalstu. Aleksandrs VI Bordža, pēc tautības spānietis, dzimis Aragonā, saņēma no Spanijas daudzus labvēlības apliecinājumus un bagātīgas dāvanas un taisījās visu to dāsni atlīdzināt.

Pāvests 1493. gada 3. maijā izdeva pirmo bullu, kurā pavēstīja, ka ar savu apustulisko varu piešķirot

Spānijai visas zemes un salas rietumu okeānā Indijas virzienā — kā atklātās, tā arī tās, kuras vēl atklāšot nākotnē, ja vien tas nepiederot kristīgiem valdniekiem. Citiem vārdiem, pāvests piešķīra Spānijai tādas pašas tiesības rietumos, kādas viņa priekšgājēji bija piešķīruši Portugālei dienvi​dos un austrumos.

Portugāle pastāvēja uz savām tiesībām izdarīt atklājumus dienvidu okeānā saskaņā ar līgumu, kas 1479. gadā noslēgts ar Spāniju un ko pēc diviem gadiem apstiprinājis arī pāvests ar īpašu bullu.

Spānija no jauna griezās pie pāvesta Aleksandra, un viņš 1493. gada jūnijā izdeva vēl vienu bullu (to viltīgi datēja ar 4. maiju, it kā tā precizētu iepriekšējās dienas bullu), ar kuru piešķīra Spānijai visas zemes un salas dienvidos ne vien Indijas virzienā, bet arī jebkurā citā virzienā. Plaši izklāstījis, cik svētīgs, dievam patīkams darbs esot katoļu ticības izplatīšana barbaru tautās, pāvests uzslavēja Kastīlijas valdniekus. Viņi esot īsteni katoliski karaļi un valdnieki, viņi neesot žēlojuši ne līdzekļus, ne pūles, ne savas asinis, lai izdzītu musulmaņus no savas zemes. Katoliskie karaļi ar dieva palīgu sūtījuši kuģus okeānā, meklējuši un atraduši nezināmas, līdz šim neatklātas salas un kontinentus. Sajās zemēs mītot ļaudis, kas pievēršami kristīgajai ticībai.

Un, lai katoliskie valdnieki varētu ķerties pie šā cildenā un dievam patīkamā darba ar īstu dedzību, pāvests, kā teikts bullā, pēc savas gribas, nevis pēc Spānijas karaļu lūguma dāvinot viņiem un viņu pēcnācējiem mūžīgā īpašumā visas salas un kontinentus, kas jau esot atrasti un ko vēl atradīšot un atklāšot uz rietumiem un uz dienvidiem no līnijas, kas novilkta no arktiskā pola, tas ir, no ziemeļiem, līdz antarktiskajam polam, tas ir, līdz dienvidiem, neraugoties uz to, vai domāti jau atrastie kontinenti un salas vai tie, ko vēl atradīs virzienā uz Indiju vai virzienā uz kādu citu pusi.

Pieminētā līnija novelkama simt ligu attālumā uz rietumiem un uz dienvidiem no jebkuras salas, ko parasti saucot par Azoru un Zaļā raga salām (sk. karti 121. lpp.).

Pāvests gan piesardzīgi piebildis, ka šis dāvinājums neesot attiecināms uz zemēm, kuras pirms Kristofora Ko- lumba par savu īpašumu pasludinājuši citi kristīgie karaļi.

Ar šo pašu bullu pāvests, piedraudot pat ar izslēgšanu no baznīcas (viduslaikos tas bija briesmīgs sods), uz visstingrāko aizliedza visu citu zemju jūrasbraucējiem bez Spānijas valdnieku īpašas atļaujas būrāt uz rietumiem un dienvidiem no iepriekš pieminētās līnijas. Tomēr bullā bija iezagušās lielas aplamības: tās noteikto robežu nekādi nevarēja novilkt ne uz kartes, ne uz globusa (vispār nevar novilkt līniju uz dienvidiem no meridiāna — tāda prasība ir gaužām liela muļķība). Tāpat toreiz jau zināja, ka Azoru salas ir krietni tālāk uz rietumiem par Zaļā raga salām un nekādā gadījumā abus šos arhipelāgus nevar vienlaikus ņemt par mērījumu sākuma punktu.

Pāvests, izdodams neskaidro bullu, bija rīkojies nevis kā starpnieks vai miera aizstāvis un strīdu izšķīrējs, bet gan kā Spānijas ieliktenis, kurš ar savām bullām iznicināja visu Portugāles ilgajos gados sasniegto un aizspros​toja tai jūras ceļu uz Indiju.

Zuans II nebūt netaisījās piekrist šādai nedzirdētai netaisnībai. Viņš svinīgi protestēja un sāka enerģiski gatavoties uz karu ar Spāniju. Fernando aptvēra, ka stā​voklis kļuvis nopietns, un uzsāka sarunas.

Portugāļi jau toreiz šaubījās, vai Kolumbs ir sasniedzis Āziju, un tādēļ sarunu gaitā nepastāvēja uz to, lai spā-

Pasaules sadalīšana pēc Tordesiljasas līguma. nieši vispār atsakās no aizjūras ekspedīcijām. Portugāle tikai centās pārcelt demarkācijas līniju tālāk uz rietumiem. Pēc ilgiem strīdiem abas puses vienojās novilkt to trīssimt septiņdesmit ligu uz rietumiem no Zaļā raga salām. Šo abu valstu vienošanos apstiprināja 1494. gada jūnijā ar Tordesiljasas līgumu.

Tomēr arī šajā līgumā iezagās kļūme — netika norādīts, no kuras salas jāsāk skaitīšana un kādās ligās (acīm redzot, Romas ligās, tā vienlīdzīga 5920 metriem) tā jāizdara. Kā rādās, Portugāle^ centās tikai pēc tā, lai nodrošinātu savus jūras ceļus uz Āfriku. Droši vien portugāļu jūrasbraucēji jau zināja, ka jādodas tālu okeānā uz rietumiem, lai izvairītos no spēcīgajiem pretvējiem — dienvidu pasātiem, kādus sastapa Āfrikas piekrastē.

Portugāļi negribēja, ka viņiem braucienos uz dienvidiem būtu jābaidās pārkāpt demarkācijas līniju.

Tordesiljasas līgums tomēr nekad nestājās spēkā. Tā laika kosmogrāfi nekādi nespēja pārvērst noteiktās 370 ligas garuma grādos, jo pati garuma grādu noteikšana bija ļoti grūti izdarāma un nevienam vēl nebija skaidra priekšstata par zemeslodes lielumu.

Kaut arī daudzi vēsturnieki domā, ka Spānija un Portugāle patiešām gribējusi sadalīt savā starpā visu zemeslodi, tomēr laikam gan pareizāk teikt, ka demarkācijas līnija novilkta tikai tāpēc, lai Kastīlijas kuģiem būtu tiesības izdarīt atklājumus rietumu virzienā, Portugāles kuģiem — austrumu virzienā no pāvesta meridiāna.

Demarkācijas līniju dabā nebija iespējams novilkt (šis jautājums izvirzījās no jauna 1522. gadā, kad pēc Fernāna Magelāna kuģu brauciena apkārt zemeslodei vajadzēja noskaidrot, kurā ietekmes sfērā atrodas Moluku salas). Šādos apstākļos no robežu pārkāpšanas nevarēja izvairīties. Tas drīz vien atgadījās jaunatklātās Dienvidame​rikas krastos.

Tordesiljasas līgums galu galā izvērtās par Portugāles uzvaru, jo nodrošināja tai īsto ceļu uz īsto Indiju un tiesības uz Brazīliju, ko atklāja Kabrals 1500. gadā. Pats karalis dons Zuans II bija pielicis daudz pūļu līguma sagatavošanā un noslēgšanā, parādījis lielisku izveicību, diplomātisku talantu un gribasspēku, tā ka pat Spānijas karaliene Isabella viņu slavējusi un sacījusi — tas esot īsts vīrs.

Bet Kristofors Kolumbs 1493. gada 25. septembrī — jau pirms Tordesiljasas līguma noslēgšanas — ar lielu eskadru burāja uz jaunatklāto Espanjolu, kur uzsāka indiāņu gūstīšanu un vergu tirdzniecību, meklēja kontinenta zemi Indiju un mēģināja kolonizēt jaunās zemes. Te lielais jūrasbraucējs piedzīvoja pirmās uzvaras un arī rūgtu neveiksmi. Jaunatklātā zeme bija īsta posta mala. Slimības, karš, ķildas, bads un smags darbs — tāds sākumā bija spāniešu guvums aiz jūras. Tur nebija nekādu bagātu koloniju, kas varētu līdzināties portugāļu ienesīgajām fak- torijām Āfrikā. Tomēr spāniešu iespiešanās aizjūras zemēs nemitējās — 1498. gada maijā Kolumbs burāja pāri okeānam jau trešo reizi, turklāt viņš nebūt nebija

vienīgais eskadru komandieris. _ Arī Portugāle nedomāja apmierināties ar atklājumiem Āfrikas piekrastē un gatavojās tālajam ceļam uz Indiju.

JŪRAS CEĻŠ UZ INDIJU

EKSPEDĪCIJAS SAGATAVOŠANA Nāve pārvelk svītru «ideālā valdnieka» nodomiem. — Karalis dons Manuels turpina Zuana II aizsākto. — Kuģu sagatavošana. — Dārgās dāvanas — hronista fantāzijas auglis. — Eskadras komandiera izraudzīšana. — Vasko da Gama un viņa kapteiņi. — Svinīgā izvadīšana un plašās pilnvaras.

Peru Koviljana un Bartolomeu Diaša ziņojumi pilnīgi pierādīja, ka ceļš uz ļndiju apkārt Āfrikai ir gluži reāls. Diašs bija apbraucis Afrikas dienvidu galu, un Koviljans nonācis līdz 20°_d. pl. No arābiem viņš bija uzzinājis, cik tālu dienvidos Āfrikas austrumu piekrastē atrodamas to apmetnes. Portugāļiem tikai vajadzēja sasniegt arābu pilsētas, un tad viņiem pavērtos ceļš uz Indiju — ceļš, kuru jau gadsimtiem izmantoja arābu jūrasbraucēji. Protams, šis ceļš likās ļoti tāls, ļoti grūts un bīstams. Tāpēc valdnieks nesteidzās.

Turklāt tieši tajā laikā Portugālei sākās sadursmes ar mauriem Afrikas ziemelos — Marokā un vajadzēja atvēlēt līdzekļus jaunai militārai ekspedīcijai. Portugāle baidījās no Venēcijas, turkiem un Ēģiptes sultāna, saasinājās attiecības ar Spānijas valdniekiem, sevišķi pēc Kristofora Kolumba pirmā brauciena pāri okeānam. Vajadzēja ziedot daudz laika un pūļu, lai noslēgtu ar Kastīlijas katoliskajiem valdniekiem Tordesiljasas līgumu. 2uanu II piemeklēja smagas slimības. Daudz raižu sagādāja ciņa ar liela​jiem feodāļiem. Ekspedīcijas rīkošanai valdniekam nepie​tika ne laika, ne enerģijas.

Tikai neilgi pirms nāves Zuans II deva pavēli sagatavot floti braucienam uz Indiju. Pēc viņa pavēles kroņa mežos sāka cirst kokus un 1494. gadā kokmateriālus nogādāja Lisabonā. Par kuģu būves galveno pārraugu iecēla Barto​lomeu Diašu.

Tomēr karalim nebija lemts piedzīvot ilgi gaidīto brīdi, kad flote izies okeānā, — 1495. gadā pēc četrpadsmit gadu ilgās valdīšanas viņš nomira. Klīda valodas, ka dons Zuans noindēts. Pirms nāves valdnieks bija spiests par savu pēcteci nosaukt svaini — Bežas hercogu Manuelu, karalienes brāli. Karaja paša dēls Afonsu, kuru viņš 1490. gadā apprecināja ar Spānijas karaļu Fernando un Isabellas vecāko meitu, cerēdams kādreiz redzēt Afonsu valdām pār vareno apvienoto Pireneju pussalu, bija nomiris 1491. gadā pēc nelaimīga kritiena no zirga.

Karalis Zuans II, ko slavināja kā ļoti tikumīgu, nevainojamu cilvēku un iedēvēja par «ideālo valdnieku», bija īsts sava laika dēls, karstgalvīgs, varmācīgs valdnieks, nodevīgs, viltīgs bezprincipu politiķis. Savus mērķus dons Zuans pūlējās sasniegt jebkuriem līdzekļiem un īstenoja iecerētās reformas ar varu. Viņš bez žēlastības cīnījās ar lielajiem feodāļiem un aristokrātiem, kas nevēlējās atsacīties no savām privilēģijām, ar dzelzs dūri salauza viņu pretestību un nekautrēdamies pievāca feodāļu zemes, tā vājinādams viņu varu un ietekmi.

Karalis pavēlēja arestēt un notiesāt uz nāvi savu svaini Fernānu, Bragansas hercogu, kas bija vadījis lielo feodāļu dumpi 1483.—1484. gadā. Ar paša roku dons Zuans nodūra sievasbrāli Diogu, Vizeu hercogu (likteņa ironija — nogalinātā brāli Manuelu karalis pēc tam bija spiests iecelt par savu pēcteci).

Karalis bija pavēlējis iesviest dzīvu akā sava tēva mīluli — ietekmīgo Evūras bīskapu, viņš bija licis nogalināt — gan pēc tiesas lēmuma, gan bez jebkādas tiesas — vismaz astoņdesmit Portugāles lielo augstmaņu un pievācis viņu bagātības.

Kāds vācu ārsts, ieradies Portugālē, turpretim rakstīja, ka Zuans II, «ideālais valdnieks», esot ārkārtīgi izglītots, gudrs un tālredzīgs cilvēks un valdot mierā, laimē un lab​klājībā. Šis «ideālais valdnieks» patiešām bija stiprinājis karaļa varu un vairojis Portugāles bagātības.

Tagad tronī uzkāpa dons Manuels, ko vēlāk iedēvēja par «Laimīgo», jo viņa valdīšanas laikā — divdesmit piecos gados — Portugāle piedzīvoja vēl lielāku uzplaukumu. Tas bijis šīs zemes diženākais un laimīgākais laiks. Manuels pēc rakstura bijis mierīgs, pacietīgs, centies pēc izlīguma starp naidīgajiem

feodāļu grupējumiem. Tomēr viņš bijis pietiekami gudrs un enerģisks, lai neatdotu iekarotās karaļa varas pozīcijas, pietiekami izveicīgs un elastīgs, kaut ari neesot bijis ģe​niāls.

Jau pirmajā valdīšanas gadā jaunais karalis rādīja, ka patiešām vēlas atklāt jūras ceļu uz Indiju. Viņš — kā raksta Gašpars di Korreja, Portugāles 16. gadsimta hronists, plaša darba «Lendas da India» autors, — vairākkārt sasaucis lielo valsts padomi, lai apspriestu, vai ir mērķtiecīgi sūtīt floti uz tālo austrumu zemi. Vairums padomnieku iebilduši pret to. Brauciens būšot ārkārtīgi grūts, izredzes un arī iespējas esot niecīgas, iedzīvotāju Portugālē neesot daudz, arī naudas maz, bet risks milzīgs. Šī ekspedīcija varot ievilkt Portugāli karā ar vareno Ēģiptes sultānu un sanaidot ar citām Eiropas jūras lielvalstīm, pirmām kārtām ar Venēciju. Itālieši aizstāvēšot savas intereses un sargāšot pašu tirdzniecību ar Aleksandriju. Arī Indijas valdnieki pretošoties portugāļiem. Portugāle, maza zeme, iemantošot daudz ienaidnieku un nesīšot milzu upurus, bet labuma gūšot maz. Turpretim Marokas iekarošana esot tuvs un reāls mērķis, un arī tirdzniecība ar Gvi- neju attīstāma vēl plašāk.

Tomēr dons Manuels neņēma vērā argumentus, kuri gan likās gluži pamatoti, un deva pavēli atjaunot kuģu būvi, kas pēc Zuana II nāves bija pārtraukta.

Bartolomeu Diašam uzdeva raudzīties, lai kuģi spētu izturēt bargās vētras pie Labās Cerības raga, un ievērot paša garajos braucienos gūto pieredzi.

Tālajam ceļam sakārtoja četrus kuģus — flagmaņkuģi «Sangabriels» («Svētais Gabriels»), kuģus «Sanrafaels» («Svētais Rafaels»), «Berriu» un kravas kuģi bez nosau​kuma.

«Gabriels» un «Rafaels», ko uzbūvēja no jauna pēc Diaša projekta, bija aptuveni 100—200 tonnu tilpuma, tātad nelieli kuģi, salīdzinājumā ar karavelām izturīgāki, smagāki, kaut arī lēnāku gaitu un dziļāku iegrimi. Bartolomeu Diašs zināja, ka šādiem kuģiem būs vieglāk cīnīties ar okeāna bangām, ka tie ir tilpīgāki, dod lielākas ērtības un vieg​lāk vadāmi un apkalpojami nekā kara veļas ar zemajiem bortiem.

Trešais kuģis «Berriu» (to nopirka no šķipera Berriuša, tāpēc kuģim tāds nosaukums) bija ātra karavela, taču pa​visam neliela — piecdesmit tonnu.

Ar ceturto kuģi — 120—300 tonnu tilpuma — paredzēja vest tālajam ceļam nepieciešamos krājumus un ma​teriālus.

Pēc dažu zinātnieku domām, tā laika kuģu tonnāžas skaitļi jādubultojot, lai tie aptuveni atbilstu mūsu dienās pieņemtajai kuģu tonnāžai. Tomēr arī tad ekspedīcijas ku​ģus nevarētu saukt par lieliem.

«Gabrielam» un «Rafaelam» bija pa trim mastiem ar baltām burām, ko greznoja Kristus ordeņa sarkanais krusts. Pēc sena ticējuma, krusta zīme uz burām spējusi novērst vētras un aizgainīt ļaunus garus.

Mastos atradās novērošanas kurvji — «vārnu ligzdas», kurās pastāvīgi sēdēja matroži un vēroja apvārsni.

Kaujas laikā no šejie​nes lejup varēja raidīt bultas un šķēpus.

Kuģu priekšgalu un pakaļgalu veidoja augstas virsbūves — stipri nocietināti bastioni, kur jūrnieki varēja turēties arī tad, ja ienaidnieks jau sagrābis klāju. Tajos laikos jūras kaujas ļoti bieži notika abordāžā — bortu pie borta, vīrs pret vīru. Uzbrucējus vieglāk bija pieveikt no augšas. Bastionos mitinājās kuģa kapteinis un virsnieki, kuģa vidusdaļā — starpklājā — apkalpe.

Ikvienu ekspedīcijas kuģi apbruņoja ar divpadsmit lielgabaliem — bombardām. Matrožiem šaujamo ieroču nebija, viņus apbruņoja ar arbaletiem, šķēpiem, cirvjiem, alebardēm, zobeniem un abordāžas āķiem un pīķiem. Tikai virsnieki kaujas laikā ietērpās tērauda bruņās. Matrožiem vajadzēja iztikt ar ādas vamžiem vai arī nostiept ap kuģa virsbūvi vairākās kārtās saliktu buru audeklu, lai tā pasargātos no ienaidnieka bultām.

Tālajam ceļam, kura ilgumu rēķināja uz trim gadiem, bija nepieciešami lieli pārtikas krājumi.

Kuģos iekrāva sausiņus (pēc karaļa pavēles ostās ierīkoja īpašas lielas krāsnis sausiņu kaltēšanai — tie bija galvenais pārtikas produkts), sālītu gaļu un zivis, sieru, kaltētas mencas, olīveļļu, pupas, rīsus, miltus, lēcas, žā​vētas plūmes, sīpolus, ķiplokus, cukuru, medu, mandeles, etiķi, vīnu un ūdeni.

Kuģu tilpnes ar šķērssienām bija sadalītas trīs daļās. Vidējā daļā glabāja mucas ar ūdeni, vīnu un eļļu, tāpat arī tauvas. Visas mucas bija apziestas ar biezu māla kārtu un krietni apstīpotas. Pakaļgala

tilpnē glabāja pulveri, lodes (lielāko tiesu akmens, dažreiz arī svina) un ieročus, priekšgala tilpnē — pārtiku un rezerves takelāžas piederumus. Uz kuģiem bija trīs maiņas buru un tauvu, lai takelāža izturētu garo ceļu. Karalis bija pavēlējis, lai uz kuģiem ņemot līdzi arī zāles slimniekiem, bārddziņus — tā laika dziedniekus, tiesnešus un garīdzniekus grēksūdzes pieņemšanai, tāpat ari padranus uzstādīšanai jaunu zemju krastos.

Hronists Gašpars Korreja, jaudams vaļu fantāzijai, apbalvo, ka kuģu tilpnes bijušas bāztin piebāztas visvisādam precēm. Tur bijis daudz zelta un sudraba, dažādu karaļu — kristīgo un mauru — monētas, visvisādi zīda, vilnas un ar zeltu caurausti audumi, daudz zelta rotu — ķēžu, rokas sprādžu, kaklarotu, sudraba krūzes, šķēpi, dunči un vairogi, visi ar zelta un sudraba inkrustācijām,— lepnas dāvanas citu zemju karaļiem. īstenībā preču dāvanām un apmaiņai kuģos iekrāva pavisam maz, turklāt tās bija visai lētas, domātas mežoņiem, — svītraini kokvilnas audumi, bikses, sarkanas cepures, stikla krelles, zvaniņi, alvas rotas, cukurs, medus un tā joprojām. Zelta un sudraba monētu uz kuģiem tik​pat kā nebija.

Ekspedīcijas sagatavošanas darbi tuvojās beigām, kuģi stāvēja Težu grīvā, bet karalis vēl arvien nebija pieņēmis svarīgo lēmumu — iecēlis ekspedīcijas vadītāju. Bija nepieciešams ne vien rūdīts jūrasbraucējs, bet vēl jo vairāk drošsirdīgs karavīrs, izveicīgs diplomāts, valsts darbinieks, kas tālajā ceļā spētu aizstāvēt karaļa intereses gan mierī​giem līdzekļiem, gan ar ieročiem.

Karalis ilgi šaubījās un svārstījās, meklēdams piemērotu kandidatūru. Korreja raksta: «Kamēr visu sagatavoja, karalis dienu un nakti pilns rūpju prātoja, kam viņš varētu uzticēt tik lielu un svarīgu pasākumu. Karalistes dižciltīgie ļaudis, redzēdami, ka tiek sagatavota flote atklājumiem, ieminējās viņam par cilvēkiem, kuri, pēc viņu domām, būšot piemēroti šim uzdevumam. Bet karalis atbildēja, ka viņš jau esot izlēmis.»

Pagāja kāds laiks, bet dons Manuels vēl joprojām nenosauca ekspedīcijas vadītāja vārdu. «Kādu dienu karalis sēdēja padomes zālē, izskatīdams dokumentus, un nejauši pacēla acis, kad zālē ienāca Vasko da Gama. Tas bija galminieks, dižciltīgas izcelšanās … Karaļa sirds nodrebēja, kad viņa skatiens apstājās pie Gamas. Dons Manuels pasauca Vasko da Gamu un, kad viņš nolieca celi, sacīja: «Es ļoti priecāšos, ja jūs uzņemsieties izpildīt uzdevumu, kurā jūs man esat vajadzīgs un kur jums vajadzēs krietni papūlēties.»

Gama noskūpstīja donam Manuelam roku un atbildēja: «Valdniek, es jau esmu apbalvots par jebkuriem darbiem, kādi mani gaida, jo jūs lūdzat manus pakalpojumus, un es izpildīšu uzdoto, kamēr būšu pie dzīvības.»

Tā karalis beidzot bija izraudzījies īsto vīru Indijas flo​tes komandiera postenim.»

Varētu domāt, ka Manuela izvēle bijusi nejauša. Tomēr bija pavisam citādi — karalis ļoti labi pazina savu galminieku. Kā raksta hronists, valdnieks pēc tam mielastā sīki izstāstījis Gamam, ko grib no viņa, un pavēlējis izraudzīties par flagmaņkuģi vienu no sagatavotajiem ekspedīcijas kuģiem un pacelt uz tā karaļa karogu. Vasko da Gama būšot admirālis, flotes komandieris. Valdnieks sacījis — viņa sirds jūtot, ka Vasko da Gama izpildīšot tam uzticēto pienākumu, tāpēc viņš dodot tam plašas pilnvaras un tiesības pārraudzīt pēdējos priekšdarbus kuģu sakārtošanā un apgādē. Turklāt viņš varot ņemt līdzi braucienā vienu no saviem brāļiem un uzticēt tam kuģa kapteiņa pienākumus. Tā bija sevišķa labvēlības zīme.

Vasko da Gama (pareizāk gan būtu rakstīt Vašku da Gama) izraudzījās par kuģa «Rafaels» kapteini savu brāli Paulu, ko ļoti mīlēja un kam bija cieši pieķēries. Bet Paulu, kā par nelaimi, bija sastrīdējies ar kādu tiesnesi un sadursmē to ievainojis. Par šādu smagu pārkāpumu Paulu draudēja stingrs sods, un viņš bija spiests slēpties. Vasko da Gama izlūdzās brālim karaļa žēlastību. Dons Manuels, pēc hronista liecības, sacījis: «Aiz mīlestības uz jums es izpestīšu viņu no taisnīgā soda, jo gaidu pakalpojumus no jums un no viņa, bet ar noteikumu, ka viņš, saņēmis piedošanu, izlīdzināsies ar apvainoto un bez kavēšanās ieradīsies tur, kur tiks pavēlēts.»

Vasko da Gama piederēja pie senas muižnieku dzimtas, kam nebija lielas bagātības, toties vecs ciltsraksts. Viņa senči kopš gadsimtiem bija uzticīgi kalpojuši karalim, piedalījušies kaujās pret mauriem, palīdzējuši atkarot dienvidu provinci Algarvi, kāvušies pret kastīliešiem. Vasko tēvs Ištevans da Gama kopā ar krusta karotājiem bija devies uz Maroku. Pēc atgriešanās no karagājieniem viņš mūža novakarā kļuva par Sinišas un Silvišas pilsētu pārvaldnieku un galveno tiesnesi. Te, Sinišā, Atlantijas okeāna piekrastē, ap 1460. gadu piedzima Vasko da Gama.

Mazais Vasko auga kopā ar zvejnieku bērniem, kopā mācījās peldēt, vadīt buru laivas un zvejot zivis, klausījās valodās par tāliem ceļiem okeānā, svešām zemēm un brī​numainiem piedzīvojumiem.

Par Vasko da Gamas dzīves gaitām pirms viņa iecelšanas par flotes komandieri ir gaužām maz ziņu, turklāt tas nav drošas.

Jauneklis mācījās matemātiku un navigācijas mākslu. Drīz vien viņš saņēma pirmās kaujas kristības sadursmēs ar kastīliešiem. Vēlāk Vasko piedalījās ari karagājienā pret mauriem Marokā un, domājams, vairākkārt brauca uz Gvineju Āfrikā.

Galmā viņu pazina kā izveicīgu un piesardzīgu jūrasbraucēju ar plašām zināšanām navigācijas mākslā.

Hronists Garsija di Rizendi pieminējis Vasko da Gamu sakarā ar incidentu starp Portugāli un Franciju. Franču korsāri — jūras laupītāji 1492. gadā sagrābuši kādu kara- velu, kas ar zelta kravu atgriezās mājup no Sanžorži da Minas. Karalis ķēries pie pretpasākumiem un nosūtījis Vasko da Gamu, kara flotes virsnieku, kam viņš uzticējies jūras lietās, ar plašām pilnvarām uz Algarvi. Gamam bijis pavēlēts apķīlāt visus franču kuģus, kas atradušies turienes ostās. Šo atbildīgo uzdevumu viņš izpildījis ļoti ātri un izpelnījies karaļa atzinību. Ar šo ķīlu — sagrābtajiem kuģiem — karalis panācis no Francijas pilnīgu zaudējumu atlīdzību.

Vasko da Gama tātad jau agrāk bija pierādījis izcilas spējas un izdarību, prata vadīt ļaudis, labi orientējās galma intrigās un prata sadzīvot ar valdnieku un viņa pa​domdevējiem.

Cilvēki, kas pazina Gamu, raksturojuši viņu kā drosmīgu, neatlaidīgu, pacietīgu un enerģisku vīru grūtību pārvarēšanā, bet ļoti ātru dabu, patvaļīgu un ķildīgu Par eskadras flagmaņkuģi admirālis izraudzījās «Gab- rielu» un par tā kapteini iecēla Gonsalu Alvarišu, lielisku jūrnieku, par stūrmani uz šā kuģa — Peru di Alenkeru, Bartolomeu Diaša ceļabiedru braucienā uz Labās Cerības ragu, vienu no tā laika slavenākajiem stūrmaņiem.

Tajos laikos par kuģu kapteiņiem nereti iecēla dižciltīgus galminiekus, karaļa draugus, kam par navigācijas mākslu dažkārt bija tikai vāja nojausma. Amatu piešķīra bieži kā apbalvojumu par kādiem nopelniem. Tāpēc uz stūrmaņa pleciem gūlās pati lielākā atbildība par sekmīgu jūras braucienu.

«Rafaelu» komandēja Vasko brālis Paulu da Gama, «Ber- riu» — kapteinis Nikolau Koelju, pieredzējis virsnieks. Par kravas kuģa kapteini Gama norīkoja kādu no saviem apakšniekiem — Gonsalu Nunišu (vesturnieks Barrušs to dēvējis par Gamas kalpu).

Līdzi ekspedīcijā ņēma arī karaļa ierēdņus (pieminams «Gabriela» rakstvedis — dokumentu sastādītājs un kārtotājs Diogu Diašs, Bartolomeu Diaša brālis) un tulkus, lai varētu sarunāties ar svešu zemju iedzīvotājiem. Viens no tulkiem — Martins Afonsu bija dažus gadus nodzīvojis Kongo un prata vairākus bantu cilšu dialektus. Otrs tulks — Fernāns Martinšs prata arābu valodu, ko bija iemācījies ilgos gūsta gados pie mauriem. Trešais tulks — Zuans Nunišs runāja arābu un ebreju valodu (viņš bija noziedznieks, notiesāts izraidīšanai trimdā).

Komplektējot kuģu apkalpes, Gama izraudzījās cilvēkus visai rūpigi, ņemot labākos un visvairāk pieredzējušos virsniekus un matrožus, kas jau bija burājuši uz Āfriku līdz pat Labās Cerības ragam.

Nav īstas skaidrības, cik matrožu, karavīru, artilēristu, amatnieku — tauvu vijēju, buru šuvēju, galdnieku, drīvē- tāju, darvotāju, vara kalēju, ieroču meistaru, kā ari ierēdņu, kalpu, vergu un dižciltīgu brīvprātīgo devās tālajā ceļā. Jādomā, ka to skaits bijis no simt četrdesmit līdz simt septiņdesmit. No tiem dažādos rakstu avotos vārdā atzīmēts tikai trīsdesmit viens.

Gama, pēc hronistu liecībām, lūdzis dot viņam līdzi arī kādu duci noziedznieku, kurus tiesa par smagiem pārkāpumiem notiesājusi uz nāvi vai izraidīšanu trimdā. Komandieris domāja izmantot šos nāvei vai trimdai lemtos ļaudis riskantos pasākumos: sūtīt viņus svešos krastos uzmeklēt ūdeni un pārtiku, savākt ziņas un izlūkot ienaidnieka nodomus vai arī atstāt viņus pa ceļam šur tur piekrastē un atceļā atkal pievākt, ja vien viņi būs palikuši dzīvi un varēs sniegt pakalpojumus eskadrai. Pēc hronista vārdiem, smagi bijuši viņu noziegumi, bet karalis noziedzniekiem piedevis, viņus apžēlojis un devis iespēju viņiem piedzīvot vēl ilgas mūža dienas.

Bez tam Vasko da Gama savāca ekpedīcijai nepieciešamās locijas — ruteiru, jaunākās Āfrikas krastu kartes — portulānus, okeāna kartes ar vēju un straumju norādījumiem, navigācijas instrumentus un astronomiskas tabulas. Viņa rokās droši vien bija nonākušas arī Peru di Ko- viljana vēstules karalim Zuanam ar sevišķi vērtīgām ziņām par jūras ceļu uz Indiju un par šo tālo zemi. Gama taču zināja ekspedīcijas gala mērķi — Kalikutas pilsētu Indijas rietumu piekrastē.

Kā stāsta hronists Barrušs, karalis dons Manuels atvadījies no Vasko da Gamas un viņa virsniekiem svinīgā ceremonijā, kura notikusi nelielā pilsētiņā netālu no Lisabonas un kurā piedalījies viss greznais galms un augstākie ga​rīdznieki.

Visus ekspedīcijas virsniekus stādījuši priekšā Manu- elam, un pēc tam Portugāles valdnieks teicis runu. Viņš nodomājis ar dieva palīgu vairot karalistes varu un bagā- Iibu un šim nolūkam uzmeklēt jūras ceļu uz austrumu zemēm. Šajās zemēs, kas tik tālu no Romas baznīcas, ar dieva žēlastību jāpasludinot Kristus mācība un vara. Un par to būšot atalgojums — ne vien slava un ļaužu piemiņa, bet arī jaunas zemes un lielas bagātības, kas ar ieročiem jāiz​rauj ot no barbaru rokām.

Un valdnieks vēl sacīja, ka viņš uzticējis četrus kuģus bruņiniekam Vasko da Gamam, kas esot šīs misijas cie​nīgs un uzticams vīrs.

Pēc runas valdnieks pasniedza admirālim karogu ar Kristus ordeņa krustu vidū, un Gama zvērēja karalim uz​ticību: «Es, Vasko da Gama, kuram jūs, augstais un varenais karalis un lēņu kungs, tagadiņ pavēlējāt doties atklāt Indijas un austrumu jūras un zemes, zvēru pie šīs krusta zīmes, uz kuras es lieku savas rokas, ka, kalpodams dievam un jums, turēšu to augstu un nenoliekšu to ne mauru, ne pagānu, ne kādas citas tautas priekšā, ko varu sastapt savā ceļā, ne jebkādās briesmās uz jūras, ugunī vai kaujās, vienmēr to aizstāvēšu un sargāšu līdz pašai nāvei. Un vēl es zvēru, ka, pārvarēdams visas grūtības šajā braucienā, ko jūs, mans karalis un kungs, pavēlējāt uzsākt, kalpošu pavisam uzticīgi, padevīgi, modri un centīgi, ievērojot un izpildot pavēles, kas man dotas, kamēr atgriezīšos šajā vietā, kur patlaban stāvu viņa augstības karaļa priekšā, ar dieva žēlastību, kura kalpībā jūs mani nosūtāt. ..»

Pēc tam Vasko da Gamam izsniedza pavēles ar norādījumiem un uzdevumiem ceļojuma laikā un vēstījumus dažiem valdniekiem — arī augstajam priesterim Indijas valdniekam Jānim un Kalikutas samorinam.

Karalis bija piešķīris Gamam plašas pilnvaras. Pēc Kor- rejas vārdiem, Vasko da Gama «atkarībā no tā, ko viņš uzskatīja par vairak piemērotu, varēja vest karu vai noslēgt mieru, uzstāties kā tirgotājs, karavīrs vai sūtnis un savukārt sūtīt vēstniecības pie karaļiem un valdniekiem un rakstīt vēstules ar savu parakstu, kā viņš to atrod par vajadzīgu… jo karalis uzskatīja, ka Vasko da Gama pats zināšot, kas jādara, jo viņš aizvien vairāk iepatikās karalim».

Pēc svinīgās ceremonijas Vasko da Gama un viņa ļaudis zirgos devās uz galvaspilsētu Lisabonu, kur viņus gaidīja braucienam sagatavotā flote un komandas.

LIELĀ CEĻA SAKUMS Atvadas Asaru krastā. — Eskadra biezajā miglā. — Līksma likšanās pie Zajā raga salām. — Bartolomeu Diašs — Minas lorta komandants.

Rūpes un raizes lielās ekspedīcijas sagatavošanā bija beigušās. Vasko da Gamas kuģi, ko līdz Gvinejas piekrastei vajadzēja pavadīt arī Bartolomeu Diaša karavelai, stāvēja uz enkura Težu upē pie Lisabonas priekšpilsētas, uzvilkuši karogus un vimpeļus. Nelielajā baznīciņā pēc senas paražas jūrnieki pirms brauciena lūdza dievu un izsūdzēja grēkus. Tur 1497. gada 7. jūlija vakarā ieradās ari Vasko da Gama ar virsniekiem un visu nakti kopā ar tuvējā klostera garīdznieku aizvadīja lūgšanās par ekspedī​cijas laimīgu izdošanos. Šajā pašā naktī bruņota sardze atveda uz kuģiem desmit vai divpadsmit bārdām apaugušus, važās sakaltus vīrus. Tie bija uz nāvi notiesātie noziedznieki, ko eskadras ko​mandieris ņēma līdzi.

Pienāca 8. jūlija rīts. Krastmalā drūzmējās lieli ļaužu bari atvadīties no aizbraucējiem vai ari tāpat aiz ziņkārības palūkoties uz eskadru. Varēja dzirdēt šņukstus, raudas un skaļas vaimanas. Neviens nezināja, vai mājās palicēji vēl redzēs savus mīļos, vai piepildīsies laba ceļa vēlējumi un aizbraucēji sveiki un veseli atkal pārbrauks mājās. Bet uz to nebija lielu cerību.

Hronists Barrušs sacījis, ka šo krastmalu varējuši saukt par Asaru krastu, tik daudz to šeit lijis, gan bēdās šķiro​ties, gan atkal priekos tiekoties.

Skanēja taures, baznīcas zvani un svinīga mūku dzied.išana. Uz kuģiem izcēla enkurus un uzvilka buras. Es​kadra aizslīdēja lejup pa Težu upi pretim okeānam. Šo braucienu, kas ģeogrāfisko atklājumu vēsturē guvis tik liehi slavu, aprakstījuši vairāki portugāļu vēsturnieki un hronisti (Korreja, Kaštanjeda, Barrušs, Guišs, Uzoriu u. c.), bet sevišķi interesantas ziņas sniedzis kāds ekspedīcijas loceklis, kura vārds gan palicis nezināms.Viņa ziņojums «Ruteiru» (šis vārds nozīmē — rokasgrāmata jū​rasbraucējiem) sākas šādiem vārdiem: «Dieva tā kunga vārdā! Amen!. 1497. gadā karalis dons Manuels, pirmais šā vārda nesējs Portugālē, sūtīja četrus kuģus uz atklājumiem, kas palīdzētu atrast garšvielas.»

Veselu nedēļu kuģi labā ceļavējā traucās uz dienvidrietumiem, līdz pie apvāršņa 15. jūlijā kā plašs purpura mākonis rieta saulē iezīmējās Kanāriju salas, spāniešu īpašums. Garām aizslīdēja vulkāna Tenerifa smaile, klinšainas augstienes, mežiem apaugušas kalnu nogāzes, melnas aizas un smilšu liedagi ar palmu cekuliem.

Vasko da Gama te nepiestāja. Portugāle ar savu kaimiņu gan patlaban dzīvoja mierā, taču eskadras koman​dieris nevēlējās, lai spānieši, portugāļu sīvākie sāncenši, uzzinātu ko tuvāk par ekspedīciju.

Nākamajā dienā kuģinieki uz dažām stundām piestāja pie rifiem Āfrikas piekrastē un sazvejoja zivis.

Naktī uz 17. jūliju netālu no līča, kas bija iedēvēts par Rio de Oro, uznāca bieza migla. Kā stāsta sena leģenda, klusajā, tveicīgajā naktī pēkšņi pazudis mēness un zvaigznes. Kuģi ietinušies tik biezā miglā, ka matroži neko nevarējuši saskatīt pat dažu soļu attālumā. Māņticīgie jūras vīri nosprieduši, ka ļaunie gari, kas mitinoties dienvidu jūrās, tagad laikam gan lūkojot aizturēt kuģus, lai tie nevar aizvest uz austrumu zemēm kristīgo ticību.

Uz flagmaņkuģa visu acis pievērsušās Vasko da Gamam. Šis plecīgais, staltais vīrs, īsts pavēlnieks, likteņa, dieva un karaļa izraudzīts vadonis, pratis iedvest drosmi brīdī, kad pārējie kuģi pagaisuši biezajā miglā un jūrasbraucēji klieguši vienā kliegšanā, bet neviens neesot atsaucies un visi krituši izmisumā.

Komandieris uzrunājis savus vīrus: «Vai tad jūs gribat palaisties jau pašā sākumā? Un to gribat darīt jūs, dieva un īstenās ticības karavīri! Kad mēs lūdzām dievu pirms aizbraukšanas un bīskaps svētīja krustu, kas man te uz krūtīm, vai tad jūs nedzirdējāt, ko viņš sacīja? Bīskaps mūs biedināja, ka sātans darīšot visu, lai aizkavētu mūsu darba izdošanos. Mums būšot jāsaņem pēdējie spēki, lai godam noturētos. Galvu augšā! Sātans ir stiprs,

bet dievs ir vēl stiprāks. Uz to mēs visi droši pa​ļaujamies.»

Uzausis rīts. Melnā migla kļuvusi pelēcīga, bet vējš bijis tik kluss, ka kuģis tikko slīdējis uz priekšu.

Apkalpe pūtuši ragus un šāvusi ar lielgabaliem, lai sazinātos ar citiem kuģiem, bet visi trokšņi miglā noslāpuši. Neviens neesot atsaucies. Bijis skaidrs, ka citi kuģi kaut kur aiz​klīduši.

Tomēr Vasko da Gama bija paredzējis šādu iespēju, un saskaņā ar viņa pavēli kuģiem tādā gadījumā bija jāuz​ņem kurss uz Zaļā raga salām un tur atkal jāsapul​cējas.

Jūrasbraucējus miglā nobiedējusi vēl kāda dīvaina dabas parādība, un to — pēc senas leģendas — redzējuši uz visiem kuģiem.

Cauri rēgainajai krēslai pēkšņi izslīdējusi bāla gaismas šautra, un virs jūrnieku galvām iespulgojies varavīksnei līdzīgs bāli zaļgans loks. Kuģis lēni tuvojies varavīksnei. Tā drīz pazudusi, bet gaiša svītra skārusi kuģi, aizslīdēdama pāri klājam. Matroži šausmīgās bailēs bēguši, lai tos neķertu noslēpumainā gaisma. Viņi ticējuši, ka tam, kuru skars šis stars, nebūs lemts atgriezties mājās. Leģenda vēstī, ka gaismas strēle esot pārslīdējusi pāri kapteiņa Paulu da Gamas sejai un kuģa ļaudis nu zinājuši — šis vīrs vairs nav dzīvotājs.

Bet biezās miglas josla okeānā beidzās, rēgi pagaisa, un 22. jūlija rītā «Rafaela» ļaudis ziemeļaustrumos no Zaļā raga salām pamanīja trīs kuģus — «Berriu», kravas kuģi un Bartolomeu Diaša kara veļu. Visi četri kuģi kopā 26. jū​lijā panāca flagmaņkuģi.

Par šo priecīgo notikumu «Ruteiru» sacīts: «Ap desmitiem rītā kādas piecas ligas priekšā nāca redzams komandieris, un pret vakaru mēs jau varējām sarunāties, mums par lielu prieku, un šāvām daudz reižu, un pūtām trompetes — un to visu aiz tīra prieka, ka esam atkal at​raduši cits citu.»

Nākamajā dienā •— 27. jūlijā flote izmeta enkuru pie Santjāgu, lielākās Zaļā raga arhipelāga salas, kur atradās portugāļu garnizons un kolonisti bija ierīkojuši plantā​cijas, kurās strādāja melnie vergi.

Te jūrasbraucēji izkāpa krastā un papildināja pārtikas un ūdens krājumus, sagādāja malku un pielaboja kuģus, uzkavēdamies šeit līdz 3. augustam. Svaigā gaļa un augli lieti noderēja tālākajā ceļā, palīdzēja izsargāties no bries​mīgās cingas.

3. augusta vakarā Vasko da Gamas kuģi atstāja salas. Flote burā ja gar Sjerraleones krastiem uz dienvidaustru​miem.

Te Bartolomeu Diašs ar savu karavelu nošķīrās un devās uz Sanžorži da Minas fortu Gvinejā, lai šajā drudža perēklī uzņemtos forta komandanta pienākumus «par lielajiem nopelniem, ko viņš guvis, kalpojot karalim». Viņš bija atklājis pusi ceļa, pavēris vārtus ceļā uz Indijas zemi, taču ieiet pa tiem slavenajam jūrasbraucējam nebija lemts. Tāda bija karaļa griba un žēlastība. Dons Manuels laikam bažījās, ka Diašs nekļūst pārāk slavens, un nelabprāt at​cerējās vecus nopelnus.

Bet šis vīrs neesot kurnējis par šādu klaju nepateicību, viņš sacījis — Vasko da Gamas ceļa mērķis esot tuvs ikviena kristīga cilvēka dvēselei, jo šis ceļojums rādīšot ne vien cilvēka drošsirdību un spēku, bet nesīšot ari svē​tību nezināmām austrumu tautām. Tās tagad dabūšot re​dzēt islo gaismu.

Karalim labpaticies iecelt viņu, Diašu, par Minas komandantu, un viņš nedrīkstot nicināt savus pienākumus paša labuma un paša slavas dēļ, nedrīkstot sekot savām iegribām.

Vai tad neesot vienalga, kurš dara labu darbu dievam par godu — kaut tikai šis darbs tiekot padarīts!

Nekrītot svarā — viņš tas darītājs vai kāds cits.

Ja senjors Vasko da Gama tikšot tālāk, viņš, Diašs, ne​lūkošoties uz to ar skaudību un no sirds vēlēšot tam labu ceļavēju.

Diašs aizburāja, bet eskadrai ceļavēja kā nebija, tā nebija. Kuģi bija iekļuvuši vētru un pretvēja joslā. Pēkšņas viesuļa brāzmas plosīja buras un sapostīja takelāžu. Jūrnieki bažījās, kaut tikai pretvējš nepieturas mēnešiem, kā to Āfrikas piekrastē bija jau piedzīvojuši Diogu Kāna un Bartolomeu Diaša vīri.

Tad Vasko da Gama pavēlēja grozīt kursu uz dienvidrietumiem, lai okeāna plašumos tiktu projām no pret​vēja un vētru joslas.

BEZGALĪGAJĀ OKEĀNA Eskadra atstāj Gvinelas krastus. — Likums pāri visai Atlanti- lai. — Trīs mēneši tropu saulē, negaisos un bezvējā. — Jūras vīru ikdiena. — Bargā disciplīna un skopais uzturs. — Ilgas pēc zemes. — Ālrikas krasts.

Protams, Indijas jūras ce]a meklētājiem būtu bijis drošāk kuģot uz dienvidiem gar Āfrikas piekrasti — zemes tuvumā jau daļēji izpētītos ūdeņos. Tomēr Vasko da Gama zināja, ka braucienā gar Gvinejas krastiem pāri ekvatoram viņu gaida lielas grūtības.

Kāds anglis, kurš vēlāk ari braucis uz Indiju, par tām stāstījis visai izteiksmīgi. Pie Gvinejas krastiem, svelmainajā zonā, kas atrodas no sestā platuma grāda līdz ekvatoram, jūrasbraucēji ciešot tik stipras mokas no karstuma un bezvēja, ka daudzinot sevi par laimīgu, kad tiekot tai pāri. Jo tur mēdzot būt tāds kluss laiks bez vēja, ka kuģis vai nu paliekot uz vietas sastindzis daudzas dienas, vai arī ejot uz priekšu tik lēni, ka tik un tā nekur netiekot. Laiks piekrastē lielāko tiesu esot smacīgs, apmācies, ar pērkonu, zibeņiem un lietu vienā laidā un gaiss tik neveselīgs, ka dzeramajā ūdenī mudžot un ņudzot tārpi, tikko ūdens mazliet sastāvoties.

Kuģi nevarot tikt pāri šai joslai ātrāk kā divos mēnešos. Jūrasbraucējiem jāsargoties pieiet pārāk tuvu Gvinejas krastiem, lai izbēgtu no vētrām un bezvēja.

Vasko da Gama ar saviem četriem kuģiem no Sjerra- leones devās uz dienvidrietumiem, mezdams milzīgu līkumu uz toreiz vēl nezināmās Brazīlijas pusi. Tas bija drosmīgs solis. Varbūt komandierim bija kādas ziņas par valdošajiem vējiem šajos apgabalos, varbūt viņš tikai mēģināja izvairīties no bīstamajiem pretvējiem Āfrikas piekrastē, varbūt šāds maršruts jau bija nosprausts Portugālē pirms brauciena. Vai nu šā, vai tā — Vasko da Gama šajā braucienā atklāja buru kuģiem pašu ērtāko jūras ceļu pāri Atlantijas okeānam uz Labās Cerības ragu ar vislabvē​līgākajiem vējiem un straumēm.

Tagad vairs nav iespējams noskaidrot, kāds īsti bijis eskadras kurss. Veselus trīs mēnešus jūrasbraucēji nekur neredzēja zemi. Ar katru ceļā aizvadītu dienu tuvāk nāca ekvators, gaiss metās aizvien svelmaināks un saule kāpa aizvien augstāk debesu jumā. Pusdienas stundā tā rādījās jau turpat virs galvas, rītos lielais spīdeklis brīnum ātri uzkāpa debesīs, bet vakaros tikpat strauji iegāzās okeānā. Apvārsnis, saulei rietot, iekvēlojās tumšā sārtumā un debesis laistījās brīnišķīgos purpursārtos, koši zilos un maigi violetos toņoS. Saule pazuda šajā liesmu jūrā, bet debess pretējā pamalē jau iedegās zvaigznes. Pēc īsiem krēslas mirkļiem satumsa dienvidu nakts un ūdeņi kļuva melni kā darva.

Pazīstamie zvaigznāji noslīga pie ziemeļu apvāršņa vai arī pazuda pavisam. Tropu naktīs pie debesīm iezvērojās neskaitāmas svešas zvaigznes, kas šeit mirdzēja savādāk nekā dzimtenē — tās spulgoja un laistījās spoži un kvēli visās varavīksnes krāsās.

Kādu vakaru kuģa ļaudis pamanīja rāju galos dīvainus bālganus liesmu kamolus. Mazliet lielāka uguns dega arī bugsprita galā. Vējā šīs ugunis viegli līgojās, kvēloja blāvā gaismā, bet koku nebūt nededzināja. Jūrasbraucēji nosprieda, ka tā esot ļauna zīme un pareģojot nelaimi. Itālieši šādas aukstas liesmas mastu galos dēvēja par svētā Elma ugunīm.

Pēc jauka, spirgta laika nereti uznāca bargas vētras, kas trakoja augām dienām. Bangas valstīja un svaidīja kuģus bez žēlastības, gāzās pāri klājam, šļakatām sitoties līdz pat augstākajām rājām, un aiznesa tos tālu citu no cita. Sevišķi lielas briesmas eskadrai draudēja vētrainajās naktīs, kad bieži plosījās pērkona negaisi.

Tumsā pa brīžam iemirdzējās tikai mastu kurvju ugunis, kad bangas pasvieda kuģi augstāk gaisā. Šīs vārgās, plīvojošās uguntiņas rādīja citu kuģu ļaudīm, ka briesmīgajā negaisā viņi nav palikuši vieni paši, ka pārējie kuģi burā tepat tuvumā un nav aizklīduši bezgala plašajos ūdeņos.

Kailajos mastos, rājās un vantīs vētra svilpoja un gaudoja tā, ka kuģiniekiem likās — tur plosās

sātani, kas tīko pēc jūras vīru dvēselēm. Melnajās debesīs šķīda spoži zibeņi, uz mirkli apgaismodami eskadru, grāva pērkons, un lietus gāza vienā laidā. Melnajā, drausmīgajā bezdibenī viss rūca, šņāca un gaudoja. Virsnieku kliedzieni un matrožu soļu dunoņa jaucās ar ķēžu žvadzēšanu, mastu čīkstēšanu, norauto rāju brīkšķiem un bangu dārdiem.

Pēc briesmu pilnajām naktīm komandieris rītos sev par lielu prieku allaž redzēja okeānā visu eskadru. Neviens kuģis nebija aizklīdis, nogrimis, kaut arī vienam otram bija sapostīta takelāža un ielauzts reliņš, vētrā savainoti matroži un pats Vasko da Gama cietis triecienā pret mastu.

Reizēm eskadra nokļuva bezvēja joslā. Tad buras šļaugani nokarājās lejup no mastiem un kuģi laiski līgojās rāmajos ūdeņos. Versmīgā saule stāvēja augstu pie skaidrajām, zilajām debesīm, karsēdama nekustīgo gaisu. Ļau​dīm uz sakarsušā klāja svilušas baso kāju pēdas.

Jūrasbraucēji ilgojās pēc spirgtā pasāta, kas viņus aizvestu projām no šā sastingušā, nedzīvā ūdens tuksneša, kur draudēja lielākas briesmas nekā vētrās un viesuļos, kur izsīka pārtikas un ūdens krājumi, kur piezagās bads un slimības.

Reižu reizēm pēc bezvēja piepeši uzklupa tropu viesulis — beija. Tad bija žigli jārauj lejā visas buras un viesulis jāsagaida ar kailiem mastiem. Par beijas tuvošanos vēstīja spiedīgais, sastingušais gaiss un mazs, pelēks punktiņš, kas iznira pie apvāršņa, ātri auga augumā, izblīda milzīgā mākonī, aizklājot visu debess jumu, tā ka sametās krēsla. Briesmīgas vētras brāzmas sagāza kuģus uz sāniem, Kuģi krakšķēdami joņoja uz priekšu, tinušies pelēkā miglā. Lietus straumēm gāzās uz klāja, izmērcēdams jūras vīrus līdz ādai. Bet pēc kāda brīža beija jau bija iz​trakojusies, izgāzusi lietu un aiztraukusies tālāk.

Kādu citu reizi no zemiem, tumšiem mākoņiem uz leju lēnītiņām sāka liekties miglas blāķis. Lejup slīdošajai mākoņa rokai pretim no jūras izslējās ērmīgs virpuļojošs ūdens stabs. Tas stiepās augstāk un augstāk, kamēr sasniedza miglas piltuvi. Stabs vijās grīstē aizvien straujāk, celdams gaisā arvien vairāk ūdens, un šņākdams un krākdams slīdēja klāt vienam no eskadras kuģiem. Kuģa ļaudis žigli pielādēja lielgabalu un izšāva, lai gaisa satricinājums izjauktu bīstamo ūdens virpuli. Tai pašā mirklī stabs sa​gāzās, un jūra tai vietā uzmutuļoja šļakatās un augstās bangās.

Tomēr ari rāmā laikā, kad spirgti vēji ļāva kuģiem traukties uz priekšu pilnās burās, vīriem nebija nekāda vieglā dzīve. Darbs bija ļoti grūts, milzīgās buras smagas un valdāmas tikai ar stiprām rokām.

Tajos laikos uz jūras valdīja barga disciplīna, turklāt to vajadzēja ievērot tiklab matrožiem, kā arī komandieriem. Ja matrozis, sardzē stāvēdams, aizmiga rāmā laikā, viņu ieslodzīja pie maizes un ūdens. Ja šāds pārkāpums gadījās vētras laikā, matrozi izģērba kailu, krietni nopēra un trīs reizes iemērca jūrā. Par tādu pārkāpumu sodīja ari virsnieku — viņu aplēja ar ūdeni no galvas līdz kājām un sēdināja pie maizes un ūdens. Matrožiem bija jāpacieš lamas un sitieni. Bet, ja komandieris metās matrozim virsū ar kādu ieroci, ar ko varēja nogalināt cilvēku, matrozis pēc senas paražas varēja bēgt uz kuģa priekšgalu un nostāties pie enkura ķēdes. Ja satracinātais komandieris nerimās un joprojām draudēja matrozi nogalināt, viņš pārkāpa pār enkura ķēdi un līdz ar to kļuva neaizskarams. Komandieris nedrīkstēja sekot bēglim aiz ķēdes, pretējā gadījumā tas varēja piesaukt lieciniekus un aizstāvēties pret uzbrucēju visiem līdzekļiem.

Jāpiebilst, ka mērena kurnēšana pret virsniekiem tomēr bijusi pieļaujama.

Neviens nerūpējās, lai matrožiem uz kuģiem būtu kādas ērtības, pat pašas elementārākās. Bet viņi pavadīja uz kuģa veseliem mēnešiem, gulēja, kur pagadījās, — uz mucām, kastēm, dēļiem tilpnēs vai starpklājā, pasedzot apakšā savas paša drānas, bieži vien gluži slapjas pēc ilgas sardzes. Gultas uz kuģiem bija virsnieku un bagāto privilēģija. Guļamtīkli, kuru lietošanu eiropieši aizguva no Amerikas indiāņiem, flotē ieviesās krietni vēlāk.

Kuģu tilpnēs pastāvīgi sūcās ūdens, bet neviens jūras vīrs par to daudz nebēdāja. Ūdeni gan izsūknēja ar koka sūkņiem, dažreiz strādājot dienu un nakti, tomēr tilpnēs vienmēr turējās smirdošas lāmas. Turklāt matroži sasvieda tur visādus atkritumus, tā ka tilpnes pārvērtās īstā samazgu bedrē. Visur ložņāja žurkas, kas aprija un sabojāja pārtiku. Cīņai pret nekaunīgajiem grauzējiem kapteiņiem īpaši priekšraksti ieteica vest līdzi uz kuģa kaķus, lai tos ņemot, kur gribot, — pērkot vai izlūdzoties kā

dā​vanu.

Kuģiniekus apsēda blusas un utis, tarakāni un citi kukaiņi, jo viņi daudz nerūpējās par tīrību un parasti gulēja ar visām drēbēm. Pastāvēja pat noteikumi, kas viņiem uz kuģa aizliedza izģērbties, atskaitot tos gadījumus, kad kuģis brauciena laikā pārlaida ziemu kādā ostā.

Dzīve uz kuģiem ritēja vienmulīgi. Tikpat vienmuligs bija arī uzturs — lielāko tiesu sausiņi, sālīta gaļa un zivis, kas ilgajā braucienā pa tropu jūrām bojājās.

Dienas deva, pēc hronistu liecībām, bijusi šāda: pusotras mārciņas sausiņu, mārciņa liellopu gaļas vai pusmārciņa cūkgaļas, pinte (0,95 litra) ūdens, trīs ceturtdaļas pin- tes vīna, mazliet eļļas un etiķa.

Gaļu devuši svētdienās, otrdienās un ceturtdienās, bet citās — gavēņa dienās devuši rīsu vai auzu putru, zivis vai sieru. Ja pietrūcis vīna, kas portugāļiem bija pierasts ikdienas dzēriens, to aizstājuši ar rozīnēm — žāvētām vīnogām vai plūmēm. Pie maizes vakariņu tiesai izsniegts mazliet pavalga — sīpoli, ķiploki, siers vai sardīnes. Svētkos jūrnieki saņē​muši dubultu devu.

Vasko da Gamas ļaudis garajā braucienā māca bažas, redzot, ka nekur nav manāmi nekādi krasti, nekādas salas, nekāda dzīvība. Viņi ilgot ilgojās pēc zemes, kas nelīgojas zem kājām kā kuģa klājs, pēc atpūtas krastā koku paēnā.

Savām acīm tie jau skatīja svešo zemju krastus ar palmu cekuliem, neredzētus kokus krāšņu ziedu rotā, biezus mūža mežus, kur zaros brēc raibi papagaiļi un plosās pērtiķu bari, kur zaļos pakalnos saulē gozējas lauvas un rāmu upju krastos ganās teiksmaini zvēri ar milzu snuķi un lieliem ilkņiem — ziloņi, par kuriem tie bija dzirdējuši stāstām tik daudz brīnumaina.

Bet, par spīti vētrām, viesuļiem un bezvējam, par spīti neziņai un bažām, par spīti matrožu kurnēšanai, komandieris vadīja eskadru aizvien tālāk uz dienvidiem. Viņš bija vīrs ar dzelzs gribu, pieredzējis jūrasbraucējs, stingrs komandieris, kas necieta pretī runāšanu. Nebija nekādu šaubu, ka viņš izpildīs karaļa gribu un uzdevumu jebkuros apstākļos. Jūrnieki to nojauta pēc enerģiskajām pavēlēm, valdonīgās stājas un kustībām, pēc skarbās valodas, sakniebtajām lūpām, asajām acīm. Melnās ūsas un lielā, kuplā bārda vēl vairāk izcēla viņa stūraino, saules no- kveldēto seju. Tur atspoguļojās enerģija un prāts, taču reizēm admirālis iedegās drausmīgās, neprātīgās dusmās un Jāva vaļu pat dūrēm.

Pagāja nedēļa pēc nedēļas, bet sauszeme vēl joprojām nerādījās. Paretam pāri viļņu galotnēm šāvās lidojošās zi​vis un bangās rotaļājās delfīnu bari.

Dienasgrāmatā pieminēti daži notikumi, ko nezināmais «Ruteiru» autors turējis par vērā ņemamiem.

22. augustā jūrasbraucēji redzējuši gārņiem līdzīgus putnus lidojam uz dienvidaustrumiem, kur, pēc jūrnieku domām, slēpās tāla zeme. Tās pašas dienas vakarā tālumā no ūdens iz- niris valis.

Septembrī Vasko da Gamas eskadra sasniedza sava kursa vistālāko dienvidrietumu punktu. Vēl mazliet uz rietumiem — un portugāļi būtu uzdūrušies Brazīlijas kras-

Vaļi okeānā (pēc vecas gravīras). tiem (tos pa ceļam uz Indiju 1500. gadā atklāja Pedru Al- varišs Kabrals).

Pēc tam jūrnieki daudzas dienas burā ja uz dienvidaustrumiem, un tad tieši uz austrumiem, lai, turēdamies uz viena platuma grāda, lūkotu sasniegt Āfrikas kras​tus.

27. oktobrī no kuģiem redzēja daudz vaļu, kas ari pel- deja uz austrumiem, laizdami strūklas un reizēm pazuz- dami zem ūdens, tāpat arī roņus. Vaļu milzīgās muguras starp viļņiem šķitušas kā salas.

Par vaļiem jūras vīri runāja, ka tie ar vienu astes zvēlienu varot apsviest laivu vai pat visu kuģi un dažreiz tā draiskojoties, sizdami ar asti pa ūdeni, ka sitieni dzirdami tālu visapkārt. Viņi bija arī dzirdējuši, ka tropu jūrās mitinoties milzu ūdensčūskas, kas varot aprit veselu kuģi, vai ari briesmīgi jūras nezvēri. Tie izbāžot no ūdens garus taustekļus un lūkojot noraut cilvēkus no klāja.

Jūra likās brīnumu pilna gan dienās, kad viļņi laistījās spulgā gaismā, gan naktīs, kad reizēm okeāna dzīlēs kaut kas uzmutuļoja un no melnajiem ūdeņiem atskanēja ap​slāpēti vaidi un sēkšana.

1. novembrī jūrasbraucēji ieraudzīja okeānā zaļas ūdens augu joslas. Gļotu pilnajā zaļganajā ūdenī līgojās gara zāle. Vienam otram likās pat, ka dzelmē aug milzu meži, ar galotnēm sniegdamies līdz ūdens virsai, un kuģi var sapīties šajā biezoknī. Kuģinieki trīs dienas burāja jūras pļavās, mērīdami dziļumu. Te jau sākās sekli ūdeņi. Visas pazīmes rādīja uz krastu tuvumu.

4. novembra rītā sargmatrozis no masta kurvja ieraudzīja zemi. Kuģi piebrauca cits citam tuvāk un izrotājās karogiem un standartiem. Pāri jūrai nodārdēja bombardu salūts par godu eskadras komandierim.

Jūrasbraucēji ietērpās svētku drānās.

Stipro straumju dēļ Vasko da Gama neuzdrošinājās tuvoties krastam, baidīdamies uzskriet sēklī. Šeit nebija ne​viena ērta līča, kur varētu izkāpt malā. Tāpēc eskadra burāja tālāk Pēc trim dienām parādījās plašs līcis (sk. karti 158. lpp.). Piekraste, ko viens no ločiem mazliet pazina, likās drošāka. Vasko da Gama nosauca plašo krasta ieloku par Svētās Helēnas līci (starp 32° un 33° d. pl.). Kuģi noenkurojās rāmajos ūdeņos. Aiz lēzenās pludmales sākās krūmiem apaugušas kāpas, un

aiz tām cēlās augstāki pauguri. Tālumā pie apvāršņa zilā dūmakā rādījās kalnu grēda.

Ilgais jūras brauciens tuksnesīgajos ūdeņos bija noslēdzies un portugāļi sasnieguši Dienvidāfrikas piekrasti.

ĀFRIKAS KRASTOS uz sauszemes. — Sastapšanās ar bušmeņlem. — Klūmlgās vaļa medības. — Nožēlojamā sadursme. — Vētras pie Labās Cerības raga. — Miglas rēgs uz Galda kalna.

Jūrasbraucēji, atvilkuši elpu, sāka gatavoties kuģu tīrīšanai, takelāžas sakārtošanai un buru lāpīšanai.

Steigšus vajadzēja parūpēties par svaigu dzeramo ūdeni, jo krājumi bija stipri izsīkuši un ūdens sasmacis, tāpat par pār​tiku un malku.

Kuģus aizvilka seklumā, izkrāva no tiem krastā visu kravu un balastu un krietni izmazgāja netīrās, piesmirdu- šās tilpnes. Kuģus sagāza uz sāniem un ar skrāpjiem notīrīja vienus sānus, tad otrus — plēsa nost gliemežus un jūras zāles, kas bija pieaugušas garajā ceļā. Aizdrīvēja no jauna arī visas spraugas apšuvumā un iezieda korpusu ar taukiem un nodarvoja, lai to pasargātu no kuģu urbēj- tārpiem.

Jūras brauciena laikā, kuģiem zvāļojoties bangās, stūrmaņi ar nepilnīgajiem instrumentiem nebija varējuši diezin cik precīzi noteikt eskadras atrašanās vietu. Tagad Gama pavēlēja izdarīt uz sauszemes ģeogrāfiskā platuma mērījumus.

Daži matroži, izlūkojuši krastu, pavēstīja, ka aiz kāpām krūmos esot manījuši divus kailus neliela auguma cilvēkus. Portugāļi klusītiņām aplenca iezeiņiešus, kas ar lāpām izkvēpināja meža bišu saimes un vāca groziņos šūnas ar medu, un pēkšņi viņiem uzklupa. Medus vācēji šausmīgi pārbijās, ieraudzījuši svešus ļaudis dīvainās, mirdzošās drānās — bruņās. Viens izrāvās un aizjoza projām, bet otru jūrnieki sagrāba un atstiepa krastā.

Gamas ataicinātie tulki veltīgi pūlējās sarunāties ar gūstekni. Viņš esot runājis it kā dīkdams un šņukstēdams un pat žestu valodu aiz pārbīļa licies nesaprotam.

Tad sagūstīto iezemieti aizveda uz kuģi un krietni pamieloja, līdz viņš nomierinājās un lika saprast, ka pāris ligu attālumā divu kalnu pakājē esot viņa ciemats. Iezemietim uzdāvināja apģērba gabalus, vara zvaniņus un stikla krelles un palaida uz mājām. Ciematā drīz vien uzzināja, ka piekrastē ieradušies brīnišķīgi bārdaini ļaudis, kas dodot lieliskas dāvanas.

Nākamajā rītā pie baltajiem jau atnāca piecpadsmit iezemieši — bušmeņi. Šie nelielā auguma kalsnie, visai melnie cilvēki sprogainiem, vilnai līdzīgiem matiem, putekļiem klātu miesu klaiņoja plašos apgabalos, pārtikdami no medībām, vākdami augu saknes. Viņi bija bruņoti ar šķēpiem, lokiem un bultām, kuras, pēc dažām liecībām, saindējuši ar eiforbiju sulu, čūsku, skorpionu un zirnekļu indi.

Iezemiešus «Ruteiru» autors aprakstījis tā: «Šīs zemes ļaudīm ir tumši brūna āda. Viņi pārtiek no roņu, vaļu un antilopju gaļas un zāļu saknēm. Viņi ģērbušies zvēru ādās un apbruņoti ar eļļas koka šķēpiem, bet šķēpu galā piestiprināti ugunī apdedzināti ragi. Viņiem ir daudz suņu, un šie suņi ir līdzīgi portugāļu suņiem un arī rej tāpat.» Arī putni šajā zemē esot gandrīz tādi paši kā Portugālē, piebildis dienasgrāmatas autors. Viņš, acīm redzot, domājis, ka tālajās zemēs viss būs pavisam dīvains, pavisam citāds nekā dzimtenē. Jaunā zeme esot ļoti veselīga, ar mērenu klimatu un biezu, garu zāli.

Iezemieši labprāt pieņēma dāvanas. Viņiem parādīja ari garšvielas — kanēli un krustnagliņas, zelta un sudraba rotas, pērles un smaržīgus sveķus un zīmju valodā pūlējās izdibināt, vai tādas mantas te sastopamas. Taču viņi skatījās un brīnījās, nepazina šos dārgumus un par tiem neinteresējās, tātad viņu zemē šādas lietas nebija atro​damas. Uz plašu un izdevīgu maiņas tirdzniecību nebija ko cerēt.

Iezemieši apmaiņā pret matrožu dotajām vara monētām labprāt atdeva savas rotas lietas, spožus gliemežvākus, kas šķita apsudraboti un ko tie nēsāja ausīs, un lapsu astes, kuras viņi lietoja kā vēdekļus, piestiprinājuši nūju galos.

Varēja nomanīt, ka varš šeit ir lielā cenā, jo daudzi bušmeņi nēsāja ausīs nelielas vara ķēdītes kā sevišķi vēr​tīgas rotas.

Kāds no karavīriem — Fernāns Vilozu, visiem pazīstams kauslis un lielībnieks, lūdza atļauju Vasko da Gamam aiziet un apskatīties bušmeņus tuvāk. Komandieris deva atjauju nelabprāt, acīm redzot,

bažīdamies, vai plātīgais jūrnieks svešajā krastā nepastrādās kaut ko nepieļaujamu.

Iezemieši, jautri čalodami un smiedamies, barā devās projām un pa ceļam līča krastā nomedīja roni, ko aiz​nesa līdzi, lai būtu ko uzcienāt balto viesi.

Arī Paulu da Gamam, kā stāsta Korreja, gribējies pamedīt kādu jūras zvēru. Netālu no kuģiem līcī peldējuši vairāki jauni vaļi. Ūdenī nolaiduši divas laivas, un mat​roži apbruņojušies ar šķēpiem.

Paulu da Gama piesējis harpūnas virvi laivas priekšgalā. Laivinieki pieīrušies pie vaļa, un viens no jūrniekiem sviedis harpūnu, kas dziļi ieurbusies dzīvniekam sānos. Valis sācis šaudīties šurpu turpu, ieniris zem ūdens un tad meties projām no līča atklātā jūrā, raudams līdzi virvē piesieto laivu ar visiem ļaudīm. Tie pieķērušies pie laivas bortiem, bīdamies, ka tā kuru katru mirkli apgāzī- sies. Pie rokas neesot bijis ne naža, ne cirvja, ar ko pārcirst stingri nostiepto virvi. Par laimi, līcis bijis sekls, un ievainotais dzīvnieks nevarējis paraut laivu zem ūdens. Tad valis mainījis virzienu, šāvies uz krasta pusi, ieniris uz īsu brīdi un apstājies. Laivinieki paguvuši atraisīt virvi un tā izglābušies no bojā ejas. Var jau būt, ka šis atgadījums ir tikai hronista fantāzijas auglis, jo brauciena līdzdalībnieks savā «Ruteiru» kļūmīgās medības nav piemi​nējis.

Pa to laiku Vilozu pavadoņi bija sakūruši ugunskuru un cepa roni, lai pamielotos. Taču Vilozu ar kaut ko bija aizkaitinājis iezemiešus, un izcēlās ķilda. Matrozis metās bēgt, un iezemieši dzinās viņam pakaļ, kliegdami, vicinādami lokus un bultas un sviezdami akmeņus. Krastā vairs nebija nevienas laivas, un Vilozu draudēja lielas briesmas. Koelju ar saviem matrožiem, savākuši malku un saķēruši vēžus, pašreiz Irās projām uz kuģiem. Vasko da Gama uzkliedza, lai tie taču griežoties atpakaļ un raugot izpestīt Vilozu no nelaimes. Bet matroži nesteidzās. Kā stāsta hronists, Vilozu allaž plātījies ar saviem varoņdarbiem, tālab viņa biedri, redzēdami lielībnieku diedzam uz jūru slaidos rikšos, nopriecājušies, ka nu reiz tas dabūšot labu mācību. Divi bušmeņi jau bijuši bēglim gluži klāt, taču tas atkāvies no uzbrucējiem ar dūrēm, sasizdams bušmeņus asinīs, un iemeties ūdenī.

Laivas ar matrožiem jau bija klāt, kad pieskrējušie bušmeņi sagrāba Vilozu aiz rokām. Tad matroži laida darbā airus. Pats Vasko da Gama, redzēdams iedegamies sadursmi, laiviņā steidzās uz krasta pusi.

Uz portugāļiem bira bultas un akmeņi. Bultā trāpīja Gonsalu Alvarišu, «Gabriela» kapteini. Vasko da Gama piecēlās laivā stāvus un pūlējās nomierināt saniknotos bušmeņus, bet tad bulta ieurbās viņam kājā.

Par laimi, brūce nebijusi dziļa, tikai prāva skramba. Tā tomēr atnestu nāvi, ja bulta būtu bijusi saindēta.

Portugāļi nebija turējuši par vajadzīgu paņemt līdzi ieročus, tāpēc viņi nevarēja dot uzbrucējiem pretsparu. Komandieris pavēlēja bez kavēšanās irties uz kuģiem un no turienes aizsūtīja krastā vairākus arbaletu strēlniekus, lai tie krietni pārmāca iezemiešus.

Luišs di Kamoenss, slavenais portugāļu dzejnieks, poēmas «Luziādas» autors, veltījis šim incidentam dažus humora pilnus vārdus. Kad Vilozu uzkāpis uz kuģa, kāds no biedriem apvaicajies: «Nu? No ta pakalna gan bija vieglāk noskriet lejā nekā uzkāpt augšā?» Uz to lielībnieks, kurš tikko bija izglābies no nāves, atbildējis: «Jā gan. Bet, kad tik daudz pagānu skrēja lejā, es arī pieliku soli — pēkšņi atcerējos, ka jūs bez manas palīdzības netiksiet ar viņiem galā.»

Pēc nožēlojamās sadursmes, ko hronisti attēlojuši katrs citādi un kas nenesa nekādu slavu tās dalībniekiem, Vasko da Gama, vairs necerēdams šeit savākt kādas ziņas par zemi, nolēma doties projām.

Portugāļi te nejutās droši. Tomēr viņi nebija velti palaiduši laiku: bija notīrījuši kuģus, sagādājuši dzeramo ūdeni un malku, noteikuši savu atrašanās vietu — ap trīsdesmit ligu no Labās Cerības raga.

Pēc divām dienam — 16. novembrī, sagaidījuši ceļavēju, portugāļi burāja tālāk, Otrās dienas pievakarē, 18. novembrī, pa kreisi pie apvāršņa iznira zeme — tas pats Labās Cerības rags ar kailo, līdzeno Galda kalnu, uz kuru gandrīz piecus mēnešus ilgajā braucienā bija burājusi eskadra. Jūras vīri apsveica zemesragu ar lielgabalu salūtu un gaviļu saucieniem.

Pēc senas leģendas, stūrmanis Alenkers, kurš jau te bija burājis ar Bartolomeu Diašu un apvidu pazina, ievērojis pelēkus miglas blāķus, kas pamazām ietinuši slaveno zemesragu. Tā bijusi tuvas vētras pazīme — uz Galda kalna klājies miglas galdauts. Arī jūras putni, steigdamies projām uz krastu meklēt

patvērumu, vēstījuši par drīzu ne​gaisu.

Patiešām — pēc laiciņa sāka plosīties nikns pretvējš, un drīz jau trakoja vētra, kas neļāva kuģiem tikt garām zemesragam. Vajadzēja būrāt projām no krasta un pārlaist negaisu atklātos ūdeņos. Milzīgajos viļņos bija grūti saskatīt pārējos kuģus. Uznāca tumsa, un uz kuģiem iededza lukturus. Nakts melnumā bangu krākšana jaucās ar mastu brikšķēšanu un buru plīkšķiem. Vētra lieca mastus un gaudoja takelāžā.

Milzīgie, putās sakultie viļņi gāzās virsū kuģiem un vēlās pāri klājam.

Vētra nerima vairākas dienas. Jūrnieki, izmirkuši un izsaluši dzestrajos vējos, neiebaudījuši siltu ēdienu, smagā darbā pie burām un sūkņiem izvārguši, sāka kurnēt un sacīt, ka viņiem gals klāt, ja negriežoties atpakaļ.

Hronists Korreja rakstīja: «Vasko da Gama bija ļoti viegli sakaitināms cilvēks, laiku pa laikam viņš sirdīgi piespieda tos klusēt, kaut gan redzēja, ka tiem visu laiku ir pilnīgs pamats uzskatīt sevi par bojā ejai nolemtiem; šķiperi un stūrmaņi lūdza viņu mainīt kursu, bet komandieris neklausīja, kaut arī kuģu tilpnēs bija sasūcies daudz ūdens un jūrnieku darbs tika divreiz grūtāks. Dienas bija īsas, bet naktis garas.

Bez tam lija tik auksts lietus, ka ļaudis sastinga un nevarēja ne pakustēt. Visi lūdza dievu glābt viņu dvēseles, jo vairs nerūpējās par savu dzīvību. Tajā laikā Vasko da Gamam šķita, ka pienācis īstais brīdis grozīt kursu, un viņš bija ar mieru to darīt, trakoti skaizdamies un zvērēdams, ka viņš tomēr no jauna iešot jūrā tikām, kamēr vai nu apbraukšot apkārt zemesragam, vai ar viņu notikšot tas, ko gribot dievs.»

Kuģi pagriezās uz ziemeļaustrumiem. Vētra mazliet pierima. 21. novembra vakarā eskadra, manevrēdama pret vēju, atkal tuvojās piekrastei. Jūras vīri no jauna ieraudzīja zemesragu ar Galda kalnu.

Vējš tobrīd pierimis un kuģi nonākuši viļņu varā, bangas gāzušās pāri klājam, un eskadra neesot vairs tikusi uz priekšu. Šķitis, ka te novilkta kāda robeža, aiz kuras nav iespējams izlauzties.

Galda kalna pakājē blīvējušies biezi miglas blāķi, un no tiem sācis veidoties milzīgs miglas stabs, iztālēm at​gādinādams garā, baltā apmetnī tērpušos vīru.

Māņticīgie jūrnieki nosprieduši, ka tas būšot Vētru raga dēmons, kas aizsprostojot eskadrai- ceļu.

Vasko da Gama, kā stāsta leģenda, tomēr neesot apjucis. Viņš pacēlis bīskapa apsvētīto zelta krustu, ko vienmēr nēsājis uz krūtīm, un uzsaucis: «Ja esi labs gars, ļauj mums mierīgi darīt mūsu pienākumu, bet, ja tu esi ļaunais, pazūdi dieva vārdā!»

Miglas rēgs patiešām pamazām izgaisis. Pēc kādas sjun- das spirgts vējš palīdzējis eskadrai pabraukt garām Āfri​kas dienvidu galam.

AIZ LABAS CERĪBAS RAGA Dumpis. — Viesošanās pie holenioiiem. — Garām beidzamajam Diaša padranam. — «Labo laužu zeme». — Šausmīgā sērga. — Kelimanes — «Labo pazīmju upes» grīvā. — Kravas kuģa sadedzināšana. Āfrikas dienvidu galam portugāļi beidzot bija tikuši garām. Taču krasti te bija neviesmīlīgi, klinšaini un skarbi, tā ka kuģi nekur nevarēja piestāt un atrast patvērumu. Bangas dauzījās pret asām klinšu radzēm.

Matroži laivās veltīgi meklēja drošu ostu.

Pēc Gašpara Korrejas liecības, no jauna sākusi plosīties vētra. Kuģu apšuvums bijis gaužām izļodzījies, sūce tikusi aizvien lielāka. Kapteinis un stūrmanis vairs neesot galvojuši par flagmaņkuģa drošību un prasījuši, lai eskadra griežoties atpakaļ. Bet Vasko da Gama tiem atcirtis, ka pārsviedīšot pār bortu katru, kurš iedrošināšoties ieminēties par kursa maiņu. Viņš neatkāpšoties ne par plaukstas platumu.

Lai ikviens paļaujoties uz dieva žēlastību un domājot tikai par karaļa balvām. Pēc Korrejas apgalvojuma, uz kuģa sācies dumpis. Sazvērnieki cerējuši, ka valdnieks viņiem piedos šo smago noziegumu, jo grūtības bijušas pārāk lielas. Matroži sapulcējušies uz klāja un draudējuši komandierim ar dūrēm. Viņu pacietības mērs bijis pilns: naktī nomiruši vairāki apkalpes locekļi — cits bijis pārāk izvārdzis, cits nogāzies no rājām un sasities. Taču komandieris lūkojis pierunāt ļaudis — Vētru rags jau esot aiz muguras, Indija vairs neliekoties tālu, vēl mazliet pacietības, un viņi būšot izpildījuši karaļa uzdevumu un nākšot lielā godā un slavā. Atpakaļ viņš negriezīšoties neparko, kaut arī viņa acu priekšā apmirtu visi kuģa ļaudis. Un viņš licis sakalt ķēdēs dumpja vadoņus.

Sazvērestībā bijuši iejaukti arī «Berriu» ļaudis. Admirāli par to brīdinājis Nikolau Koelju, «Berriu» kapteinis. Gama aizīries uz «Berriu», ievilinājis virsniekus citu pēc

Vasko da Gama uz flagmaņkuģa (pēc veca zīmējuma). cita kajītē un licis iekalt ķēdēs stūrmani, šķiperi un vēl trīs galvenos kūdītājus un vadoņus. Tad viņš, pēc Korre- jas apgalvojuma, sasviedis jūrā visas kartes un uzsaucis apstulbušajai apkalpei: «No šī brīža

jums vairs nav ne stūrmaņa, ne šķipera, tie guļ ķēdēs lejā, kuģa rūmē. Es vairs negribu ne šķipera, ne stūrmaņa. No šī brīža lai dievs ir mūsu stūrmanis. Viņa prāts lai notiek!

Un atpakaļ uz Portugāli mēs neparko negriezīsimies!»

Visa apkalpe bijusi gaužām satriekta un pazemīgi lūgusi pēc piedošanas un žēlastības gūstekņiem.

Komandieris beigu beigās atjāvis stūrmanim un šķiperam mitināties savās kajītēs, bet ķēdes viņiem palikušas, un viņiem vairs neesot bijis nekādas daļas par kursa noteikšanu.

Pēc šiem dramatiskajiem notikumiem dumpja draudi mitējušies arī uz citiem kuģiem.

Jāpiebilst, ka nezināmais brauciena dalībnieks, «Ru- teiru» autors, dumpi savā dienasgrāmatā nepavisam nav pieminējis. Iespējams, ka šis atgadījums ir Gašpara Kor- rejas fantāzijas auglis.

Un tomēr grūtības ceļā nebija no mazajām. Vasko da Gama tās līdz šim bija godam pārvarējis un izturējis bargu pārbaudījumu — gan kā jūrasbraucējs, gan kā komandieris, parādījis, ka prot vadīt kuģus un ļaudis visgrūtākajās situācijās. Viņš bija guvis uzvaru cīņā ar dabas stihiju — viesuļvētrām un neparasti spēcīgajām straumēm pie Āfrikas dienvidu gala, kur tās cīnās savā starpā un veido spēcīgus virpuļus. Te bieži plosās ari niknas vētras.

25. novembri pēc triju dienu burājuma uz austrumiem gar neviesmīlīgo krastu kuģi iegriezās kādā jomā. Gama to nosauca par Sanbraša līci (tagad Moseles līcis). Tas bija tas pats Ganu līcis, kur Bartolomeu Diašs pirms des​mit gadiem ar bultu nošāva melnādaino ganu.

Varēja domāt, ka šejienieši baltos sagaidīs naidīgi, taču, pamanījuši kuģus, vairāki desmiti iezemiešu sapulcējās krastā un draudzīgi sveica atbraucējus.

No kuģiem nolaida laivas, un pats eskadras komandieris, arbaletu strēlnieku apsargāts, devās uz krastu. No laivas viņš pasvieda melnādainajiem sauju zvārgulīšu. Iezemieši, saņēmuši tādas skaistas dāvanas, aiz prieka sāka dejot. Bet šeit krasts bija apaudzis krūmiem, un portugāļi baidījās no pēkšņa uzbrukuma. Viņi izraudzījās citu — klajāku vietu un tur izkāpa malā.

Gama ar zīmēm pieaicināja iezemiešus — hotentotus pa vienam pie sevis un apdāvināja viņus ar stikla krellēm, sarkanām cepurītēm, misiņa gredzeniem, zvārguļiem, spogulīšiem un citādiem lētiem niekiem un vizuļiem. Iezemieši savukārt deva jūrniekiem ziloņkaula rokassprādzes un citas rotas.

Nodibinājās draudzīgas attiecības. Jūrnieki varēja mierīgos apstākļos pielabot vētrā stipri bojātos kuģus.

Pēc divām dienām piekrastē atnāca pāris simti iezemiešu. Viņi dzina līdzi aitas, vēršus un govis bez ragiem. Pašus treknākos vēršus hotentoti izmantoja ari jāšanai, kas nekur citur nebija redzēts. Uz vērša skausta viņi uz​lika sēdēšanai lūku pīteni. Lai vadītu vērsi, tam nāsīs ielikts puļķis ar asu galu.

Piekrastē iezemieši, sapulcējušies lielā lokā, sāka spēlēt stabules un aizrautīgi dejot, vicinādami rokas un sizdami kājas pret zemi, tā ka putekļi vien kūpēja. «Ruteiru» autors par šīm dejām rakstījis: «Tad viņi sāka spēlēt uz četrām vai piecām flautām, daži stabulēja augstu, citi — zemu, tā ka ļoti skaisti skanēja kopā, kaut gan no nēģeriem grūti gaidīt mūziku. Un turklāt viņi dejoja nēģeru deju. Un kapteinis komandieris pavēlēja pūst trompetes, un arī mēs uz kuģiem dejojām, un kapteinis komandieris darīja to pašu kopā ar mums.»

Uz brīdi visi aizmirsa grūtības, gaidāmo tālo ceļu, visas dienesta pakāpes un titulus, un dižciltīgie priecājās kopā ar vienkāršajiem jūras vīriem.

Pēc dejām virsnieki aizīrās krastā un par trim dzelzs stieples aprocēm, ko bija pataisījuši turpat uz kuģa, iemainīja no hotentotiem treknu melnu vērsi. «Ruteiru» sacīts: «So vērsi mēs apēdām svētdien pusdienās. Tas bija ļoti trekns, un tā gaļa bija tikpat garšīga kā vērša gaļa Portugālē.» Nav nekāds brīnums, ka jūrniekus, kas stipri ilgojās pēc dzimtenes, iepriecināja viss — gan mājlopi, gan putni, gan suņu riešana un gaiļu dziedāšana krastā, kas līdzinājās dzimtajā pusē pierastajam.

Bet viņi redzēja arī citus — gluži svešādus zvērus, staignājā pamanīja milzīgas pēdas un lielas mēslu kaudzes. Te bija staigājuši ziloņi, ko hotentoti medīja.

Naktīs matroži, sardzē stāvēdami un modri lūkodamies, vai šurp neiras iezemiešu laivas, ilgi

klausījās baisajās, noslēpumainajās meža balsīs, zvēru rūcienos un brēcienos. Krūmos gar krastu lidinājās spīguļu vaboles, kas šķita līdzīgas vilkaču un ļaunu garu acīm.

Kuģinieki aizīrās arī uz smilšainām saliņām, ko iedēvēja par «Lēzenajām salām». Tur mitinājušies daudzi roņi. Daži no tiem, pēc «Ruteiru» vārdiem, bijuši tik lieli kā lāči, ar briesmīgiem ragiem — ilkņiem mutē. Tie brūkot virsū ļaudīm, un ar šķēpu tiem nevarot nekā padarīt. Šie lāči, acīm redzot, bija valzirgi, ko Gamas vīri redzēja pirmo reizi.

Esot arī citi roņi — mazāki un pavisam nelieli. Lielie rūcot kā lauvas, mazie blējot līdzīgi kazām.

Kādu reizi portugāļi saskaitījuši uz saliņas trīstūkstoš lielu un mazu roņu un šāvuši uz tiem no jūras ar bombardām.

Tajā pašā saliņā mituši ari daudzi putni pīles lielumā, kas nepratuši lidot, jo uz spārniem tiem neesot spalvu. Šos putnus, kas brēkuši kā ēzeļi, jūrnieki varējuši nogalināt, cik tīk, un lasījuši ari viņu olas. Tā portugāļi pirmo reizi iepazinās ar pingvīniem.

Draudzīgās attiecības ar hotentotiem neturpinājās ilgi. Viņi no jauna atnāca krastā un uzsāka maiņas tirdzniecību, bet tad pamanīja, ka svešinieki ved uz kuģiem ūdeni no strauta. Hotentoti uztraucās. Kāpēc baltie ļaudis tā darot? Kāpēc aizvedot viņu ūdeni? Neuzticība ņēma virsroku. No krūmiem izskrēja apbruņoti jaunekļi un sāka triekt pro​jām lopus.

Arī Vasko da Gama pavēlēja vīriem sēsties laivās un braukt uz kuģiem, jo viņš baidījās nodevīga uzbrukuma. Pēc laiciņa, gribēdams iedzīt bijāšanu šejienes ciltīm, viņš sūtīja krastā labi apbruņotus karavīrus ar mirdzošām krūšu bruņām un spožām tērauda ķiverēm galvā. Lai viņi parādot melnajiem, kādi ieroči ir portugāļiem. No kuģiem izšāva ar bombardām. Zibeņi un pērkons, ar kuriem rīkojās baltie burvji, galīgi pārbiedēja iezemiešus. Viņi metās projām aiz pakalniem, paniskās bailēs nosviezdami ap​ģērbu, mantas un ieročus, un vairs nerādījās.

8. decembrī kuģi atstāja līci. Pirms enkuru izcelšanas jūrnieki uzstādīja krastā vienu no līdzi paņemtajiem pad- raniem un lielu no masta koka taisītu krustu. Bet, tikko burinieki bija aizvirzījušies tālāk, no krūmiem iznāca ho​tentoti un iznīcināja eiropiešu atstātās zīmes.

Eskadra burāja tālāk gar piekrasti un drīz jau atradās iepretim Lielajai Zivju upei. Krasti te bija biezi apdzīvoti, apauguši kokiem, un visur ganījās lopu bari. Kuģi pagāja garām pēdējam padranam, ko savulaik bija uzstādījis Bar- tolomeu Diašs uz kādas mazas saliņas. Tālāk nāca gluži svešas zemes. Šajos ūdeņos vēl nebija iegriezies neviens portugālis.

18. decembra vakarā vējš grozījās un Vasko da Gama bija spiests aiziet atklātā jūrā. Pēc pāris dienām viņš, par lielu pārsteigumu, atradās atkal turpat, pazīstamajā pie​ krastē, lai gan šim līcim, pēc viņa rēķina, vajadzēja jau būt sešdesmit ligu aiz muguras. Kuģus bija satvērusi Mo- zambikas — Adatu raga straume un nemanot aiznesusi atpakaļ.

Par laimi, sāka pūst spēcīgs dienvidrietumu vējš, kas pieturējās trīs vai četras dienas un palīdzēja kuģiem tikt galā ar spēcīgo pretstraumi.

1497. gada 25. decembrī portugāļi atkal tuvojās zemei, kur gan nepiestāja. Krasts bija ļoti skaists un pievilcīgs, ar daudziem klusiem, spožiem līcīšiem. Cik tālu vien sniedza skatiens, varēja redzēt lēzenus, zaļus pakalnus, kas šur tur apauguši tumšiem mežiem. Tālumā, debesu pamalē, slējās tumši kalni. Šo zemi Vasko da Gama nosauca par Natalu («Terra natalis» — «Ziemsvētku zeme», jo portugāļi patlaban svi​nēja šos svētkus).

Te uz «Rafaela» pamanīja, ka ieplaisājis viens no mastiem — vienu olekti lejpus masta kurvja.

Mastu kaut kā nosēja ar tauvām, lai kādā pieturā to izlabotu, kā nākas. Pēc dažām dienām iegāzās jūrā «Gabriela» enkurs — bija pārtrūkusi satrunējusī tauva. Sāka izsīkt dzeramā ūdens krājumi, un vīri saņēma tikai nepilnu pinti dienā. Ēdienu jau vārija no jūras ūdens.

Tomēr nekur nebija piemērotas enkurvietas. Tikai 1498. gada 11. janvārī kuģi noenkurojās nelielas upes grīvā.

Laivas krastā sagaidīja vīrieši un sievietes — liela auguma melni cilvēki — un sirsnīgi apsveica

svešiniekus. Iezemieši visai stipri atšķīrās no agrāk sastaptajiem buš- meņiem un hotentotiem un piederēja pie bantu ciltīm. Tulks Martins Afonsu, kas agrāk bija dzīvojis Kongo, itin labi varēja saprasties ar šejieniešiem.

Vasko da Gama uzdāvināja cilts virsaitim zaļus svārkus, sarkanas bikses, mauru cepuri un rokassprādzi. Virsaitis apsolīja svešiniekiem visu, kas vien viņiem būšot vajadzīgs, uzvilka dāvinātās drānas un aizgūtnēm sauca: «Paskatieties, paskatieties, ko viņi man iedeva!» Dāvanas viņam likās milzīgā vērtībā, un iezemiešu sajūsmai nebija gala.

Tulku un viņa pavadoni ielūdza viesos ciemata un virsaiša būdā cienāja ar cāļa cepeti un prosas putru. Visu nakti uz virsaiša mitekli nāca ziņkārīgie ļaudis, lai apskatītu dīvainos svešiniekus, kas izkāpuši no jūras. Otra dienā abi portugāļi atgriezās uz kuģa. Viņus pavadīja ļaužu bars ar vistām, ko virsaitis dāvināja eskadras ko​mandierim.

Zeme likās ļoti biezi apdzīvota. Sevišķi daudz manīja sievietes, un portugāļi nosprieda, ka te sieviešu esot divreiz vairāk nekā vīriešu. Iezemieši nodarbojās ar zemes kopšanu un dzīvoja koniskās salmu būdās ar smailu mietu žogu apkārt. Tiem bija lieli loki, bultas un sviežamie šķēpi — asagaji — ar dzelzs uzgaļiem un plati dunči ziloņkaula makstis. Tie nēsāja bronzas spirāles un gredzenus, vara roku un kāju sprādzes un sprogainajos matos piestiprināja vara rotas. Sievietes ar lielām māla krūzēm un ķirbju pudelēm nesa jūras ūdeni uz bedrēm, kur to iz​tvaicēja karstajos saules staros un tā dabūja sāli.

Portugāļi šeit aizvadīja piecas dienas un šo apvidu nosauca par «Labo ļaužu zemi», bet upi — par «Vara upi».

Sagaidījuši ceļavēju, jūrnieki burāja tālāk, cīnīdamies ar stipru pretstraumi. Kādu ragu jūrasbraucēji iedēvēja par Straumju (Korentežas) ragu.

22. janvārī kuģi atkal tuvojās krastam, bet tas bija zems, purvains, bieziem mežiem aizaudzis. Piestāt te nevarēja, kaut arī patlaban vajadzība pēc atpūtas bija gaužām nepieciešama — kuģinieki aizvien biežāk sasirga un mira no šausmīgas slimības. Sasirgušie žēlojās, ka viņiem mute esot iekaisusi un satūkusi, zobi tik tikko turoties smaganās un viņi gandrīz nemaz nevarot norīt barību. «Ruteiru» autors rakstījis: «Šeit daudzi no mūsu ļaudīm sasirga, viņu kājas un rokas sapampa, viņu smaganas uztūka un pārklāja zobus, un viņi nekā nevarēja ēst.»

Tā bija cinga, bīstama slimība, ko izraisīja vitamīnu trūkums. Acīm redzot, portugāļi nebija varējuši sagādāt krastā pietiekami daudz augļu un dārzeņu. Vēsturnieks Barrušs apgalvojis, ka cinga ceļoties no sālītas gaļas un zivīm, kā arī no sausiņiem, kas iepelējuši un sākuši bojāties, tātad viņš jau toreiz noģidis, kur slēpjas slimības cēlonis.

Kāds no 16. gadsimta ceļotājiem — Zans Mokē — ļoti spilgti aprakstījis šo slimību, tāpat arī tā laika dīvainos ārstēšanas paņēmienus: «Es sirgu ar šo mokošo un bīstamo slimību «lovandu», ko portugāļi sauc par «beiberu» un holandieši — par «skorbutu». Man sastrutoja smaganas, un no tām nāca melnas, smirdošas asinis. Ceļu locītavas tā sapampa, ka es nevarēju atslābināt muskuļus. Mani gurni un stilbi nomelnēja un izskatījās kā gangrēnas sa- csti. Katru dienu es biju spiests taisīt miesā griezienus ar nazi, lai izlaistu melnās, sastrutojušās asinis. Es tāpat pārgriezu sev smaganas, kas bija zilganīgi sarkanas un sapampušas tā, ka pārklāja zobus… Pēc atmirušās miesas nogriešanas stipri plūda melnas asinis, un es skaloju muti un zobus ar savu urīnu un pie tam stipri rīvēju smaganas. Tomēr arī pēc tādas procedūras tās joprojām sapampa katru dienu, un dažreiz man kjuva vēl sliktāk nekā iepriekš. Par nelaimi, es nevarēju ēst, un man vajadzēja norīt barību, to nesakošļājot, jo košļāšana darīja man neciešamas sāpes. Mūsu ļaudis ik dienas mira no šīs briesmīgās slimības, un mēs pastāvīgi redzējām, kā jūrā met līķus pa trim četriem uzreiz.»

Tāpat mira Vasko da Gamas ļaudis, nesaņemdami nekādu palīdzību, drudzī degdami vai arī izdzisdami gluži kā lampiņa, kurā izdegusi visa eļļa, kā zīmīgi teicis kāds cits hronists.

Eskadra burāja pāri Sofalas līcim, bet neiegriezās pašā Sofalā, arābu tirgotāju pilsētā, par kuru

portugāļiem ziņas bija varējis sniegt vienīgi izlūks Koviljans. Kuģi bija aizgājuši diezgan tālu no kontinenta, taču niknā sērga spieda jūrasbraucējus meklēt zemi. Kādu dienu pie apvāršņa kreisajā pusē iznira zilgani meži. Eskadra mainīja kursu un devās krasta virzienā. Jūrnieki drīz vien pamanīja okeānā plūstam dzeltenīgu, duļķainu straumi, kas visai stipri atšķīrās no tumši zilā jūras mirdzuma. Tā bija zīme, ka tuvumā okeānā ieplūst liela upe. Ūdeņos parādījās daudzas peldošas saliņas, apaugušas ar zāli un nelieliem krūmiem. Vienam otram māņticīgam jūras vīram likās — šīs saliņas ir apburtas, jo klīst jūras plašumos. Tomēr stūrmanis Alenkers tādas peldošas salas ļau bija redzējis arī Kongo grīvā un pie citām lielajām Āfrikas upēm, tāpēc varēja izkliedēt ceļabiedru bažas.

Eskadra tuvojās grīvai. Vasko da Gama pavēlēja mazākajam kuģim «Berriu» būrāt pa priekšu un mērīt dziļumu, lai lielie kuģi neuzskrietu sēklī. Tomēr upe bija pietiekami dziļa visai eskadrai, turklāt plata, ar zemiem, purvainiem krastiem. Paisuma laikā tos klāja ūdens.

Tā bija Kelimanes upes grīva, kurā kuģi ar slimajām apkalpēm iegāja 25. janvārī. Te (uz 13° d. pl.) jūrā ieplūda vairākas upes. Viena no tām lietus laikā savienojās ar

Gamas un Kabrala ceļš uz Indiju (pēc J. Magidoviča).

Zambezi deltu. Lielās upes Kelimanes krastos portugāli sastapa staltus, slaidus nēģerus, kas staigāja gandrīz pa​visam kaili. Iezemiešu meitenes greznojās ar vara rotām, ko nostiprināja lūpās.

Iezemieši arī šeit draudzīgi sagaidīja svešiniekus, palīdzēja tiem piepildīt mucas ar ūdeni un vienkoka laivās veda tiem savas zemes augļus.

Slimnieki no svaigās barības pamazām atkopās. Slimība, kā apgalvo hronists, būtu plosījusies vēl niknāk un prasījusi vēl vairāk upuru, ja Paulu da Gama nebūtu bijis tik labsirdīgs. Viņš dienu un nakti apstaigājis sirdzējus, palīdzējis tiem, tos apkopis un mierinājis kā prazdams.

Flote nostāvēja Kelimanes grīvā trīsdesmit divas dienas. Jūrnieki apgādāja dzeramo ūdeni un lāpīja kuģus, kuru korpusi bija stipri ietrunējuši. Uz «Rafaela» vajadzēja iz​labot arī aizlūzušo mastu.

Pēc dažām dienām lejup pa upi lielās laivās no attālākiem ciematiem atbrauca divi melno cilšu virsaiši ļaužu bara pavadībā. Viņi bija ieradušies, lai paraudzītos uz baltajiem cilvēkiem. Ziņu par tiem, par to kuģiem un ap​ģērbu ļoti ātri aiznesa «džungļu telegrāfs» — iezemiešu bungu signāli.

Virsaiši — tukls sirmgalvis un kalsns jauneklis — pārnakšņoja īpaši uzceltās zāles būdās un otrā rītā apmeklēja kuģus. Abi virsaiši izturējās visai atturīgi un portugāļu pasniegtās dāvanas — audumus, krelles un spogulīšus — aplūkoja nicīgi. Viņiem galvā bija zaļa atlasa cepures, un viņi valkāja dzeltenus apmetņus ar sarkaniem ornamentiem. Vēlāk viņi paši veselu nedēju mēģināja pārdot portugāļiem līdzi paņemtu drānu ar sarkaniem rak​stiem.

Viens no viņiem lika saprast — lielāko tiesu žestiem, ka viņš nākot no tālas zemes un jau esot redzējis kuģus. Drānas un citas mantas viņam atveduši brūni vīri no ziemeļiem. Tie atbraukuši pa jūru lielās laivās ar baltiem spārniem. Brūnajiem vīriem bijuši taisni, smaili deguni, gludi mati, ap galvu satīti gari lakati, pie sāniem līki zo​beni. Brūnie vīri pielūdzot dievu, ko dēvējot par Mum- metu.

Vasko da Gama par šādām vēstīm Joti nopriecājās. Tās bija pazīmes, kas liecināja, ka portugāļi tuvojas ap​gabaliem, kurus jau apmeklējuši austrumzemju tirgotāji.

Varbūt tie jau pabijuši arī šis upes krastos. Tāpēc portugāli nosauca to par «Labo pazīmju upi» vai «Labo izredžu upi».

Kelimanes grīvā, pēc kāda hronista apgalvojuma, atgadījusies nelaime, kas gandrīz maksājusi dzīvību eskadras komandierim. Viņš aizbraucis laivā pie «Rafaela» un apspriedies ar brāli turpat laivā, turēdamies ar rokām aiz kuģa enkura ķēdes. Arī airētāji turējušies aiz ķēdes. Te pēkšņi ūdens zem laivas tik strauji kritis uz leju, ka izrāvis laivu no kāju apakšas. Vasko da Gama un viņa airētāji palikuši karājamies rokās pie enkura ķēdes un tikai ar mokām izglābušies, kamēr kuģa apkalpe piesteigusies tiem palīgā. Bet jāsaka — šo notikumu nezināmais brauciena līdzdalībnieks dienasgrāmatā nav pieminējis, un tas laikam jāpieskaita pie vēlāku laiku leģendām, par kuru ticamību nevar galvot. Tāpat nevar droši teikt, ka pēc labsirdīgā Paulu da Gamas neatlaidīgajiem lūgumiem šeit apžēloti dumpinieki. Ir citas ziņas, ka Gama tiem nekad neesot piedevis un aizvedis viņus ar visām važām uz Por​tugāli.

Tāpat grūti pateikt, kas īsti noticis ar kravas kuģi. Pēc dažām ziņām, jūrasbraucēji nosprieduši, ka tas vairs neesot derīgs tālākajam ceļam, jo dabūjis stipru sūci. Tāpēc nolemts to iznīcināt. Turklāt matroži, slimi un izvārguši, nekur vairs neesot derējuši un spējuši apkalpot tikai trīs kuģus. Ceturto laist okeānā ar tik mazu apkalpi būtu bij is pārāk riskanti.

No kuģa izkrāvuši visu, kas tur bijis, — lielgabalus, munīciju, mastu kokus, buras, pārtiku — un tukšo, nederīgo kuģi aizdedzinājuši. Tomēr nav īsti zināms, kur un kad tas noticis (varbūt Ganu līcī, kā to pieminējis kāds hronists, vai šeit, pie Kelimanes grīvas, vai kur citur — tikai vēlāk neviens vairs nepiemin kravas kuģi ne ar vienu vārdu). Līdzīgu neskaidrību un atšķirību attiecībā uz datumiem, mirušo un dzīvo ekspedīcijas dalībnieku un pat kuģu skaitu, tāpat par vētrām un dumpjiem rakstu avotos ir ne mazums, un atšķirt patiesību no izdo​mājumiem ir visai grūti.

Pēc remonta kuģi 24. februārī atstāja upi. Portugāļi tur atstāja padranu, ko nosauca par «Rafaelu» (svētais Rafaels bijis ceļotāju aizstāvis). Pašā grīvā Paulu da Gamas kuģis «Rafaels», kā par spīti, uzsēdās uz sēkļa un bija spiests gaidīt, kamēr paisums to noceļ no sēres. -

MOZAMBIKAS PIEKRASTE Osta ar mauru kuģiem. — Seiha apciemojums. — «Kristieši». — Loču salīgšana. — Sadursmes ar musulmaņiem. — Noziedznieka Zuana Mašadu misiļa. — Mozambikas bombardēšana — portugāļu atvadas. — Garām Kilvai.

Eskadra izbrauca pa Mozambikas šaurumu starp Āfriku un Madagaskaru, ko portugāli šajā reizē vēl neatklāja. Kuģi turējās tālāk no krastiem un pa naktīm apstājās, lai neuzskrietu uz sēkļiem. Otrā marta rīta stundā kuģinieki ieraudzīja Mozambikas salu šauruma ziemeļu galā. Flote lēnītiņām iegāja līcī. «Berriu» burāja pa priekšu, bet uzdūrās sēkļiem. Šajā brīdī pie salas gala negaidot parādījās divas lielas laivas, vienmasta burinieki bez klāja, ar smailiem galiem un palmu lapu jumtu pāri pusei. Tās bija arābu sambukas, par to portugāļiem nebija nekādu šaubu. Kapteinis Koelju steigšus grieza «Berriu» apkārt, lai pavēstītu līksmo vēsti Vasko da Gamam, un aiz lieliem priekiem sveica viņu ar bombardu salūtu. Admirālis bez kavēšanās pavēlēja izmest enkurus. Portugāļi bija nonākuši pie Mozambikas, arābu vergu tirgotāju apmetnes.

Drīz ap kuģiem sapulcējās daudzas laivas. Laivinieki apsveica atbraucējus, pūzdami garas vara taures anafilas, un bez bailēm kāpa augšā uz klāja, kur tos krietni pamieloja. Varēja manīt, ka laivinieki uzskata arī portu​gāļus par musulmaņiem.

Apspriedies ar kapteiņiem, Vasko da Gama nolēma iebraukt dziļāk līcī, lai tuvāk iepazītos ar ostu.

Koelju ar vieglo «Berriu» no jauna burāja pa priekšu, un šoreiz viņam izdevās atrast īsto kuģu ceļu, kaut arī uz sēkļa salūza karavelas stūre. Divu arbaleta šāvienu attālumā no krasta visi portugāļu kuģi izmeta enkuru.

Ostā stāvēja četri diezgan lieli arābu vienmasta kuģi — tā saucamās zabras jeb dou. Tiem bija klājs, bet buru vietā smagi palmu šķiedru pīteņi.

Portugāļi vēlāk ļoti brīnījās, ievērojuši, ka arābi kuģu būvei nav lietojuši dzelzs naglas, bet sasaistījuši plankas un dēļus ar kokospalmu šķiedru virvēm un nostiprinājuši ar koka tapām. Tomēr šajos ūdeņos burāja pie​redzējuši jūrasbraucēji, kuri prata rīkoties ar kompasu,

Mozamblkas piekrastes iezemietis. astrolabu un kartēm, kas bija precīzākās par portugāļu darinātajām.

Arābu kuģinieki izmantoja regulāro musonu maiņu pie Āfrikas krastiem. No decembra līdz februārim te pūta ziemeļaustrumu musons, bet no aprīļa līdz septembrim — dienvidrietumu musons. Tirgotāji zināja,

ka viņi var droši burat uz dienvidiem gar Austrumāfrikas krastiem, — nāks laiks ar ceļavēju, kas pārvedīs viņus atpakaļ uz Arābiju, Persiju un Indiju.

Mozambika bija rosīgs tirdzniecības centrs. Ostā iekrāva un izkrāva dažādas preces: krustnagliņas, piparus, ingveru, zeltu, sudrabu, pērles un dārgus akmeņus, stikla pērlītes, krelles, baltus un raibus kokvilnas audumus, me- tilla izstrādājumus, vergus, ziloņkaulu, smaržīgus sveķus, vasku, ambru.

Pati svarīgākā prece un lielākā Austrumāfrikas bagātība bija vergi un zelts. Vergu tirdzniecība te pastāvēja jau daudzus gadsimtus. Arābi pirka vergus ne vien piekrastē, bet arī tālos Āfrikas rajonos un veda pārdot uz Indiju, Arābiju, Persiju un Turciju. Daudzus zēnus kastrēja un pārdeva harēmu apsargāšanai. Tirgošanās ar einu- kiem devusi vislielāko pe]ņu, tāpat ļoti ienesīga bijusi skaistu sieviešu piegādāšana musulmaņu harēmiem.

Arābi šajā piekrastē bija apmetušies uz dzīvi jau pirms 10. gadsimta un dibinājuši vecākās pilsētas, kā Mogadišu, kur bija attīstījusies augstāka kultūra. Mazliet jaunāko Mombasu un Kilvu nodibināja persieši. Āfrikas austrumu piekrastē saplūda dažādas tautas ar visai atšķirīgu kultūru. 15. gadsimtā te jau bija plaukstošas pilsētas ar valdošo musulmaņu slāni — tīrasiņu arābiem un persiešiem. Tie bija sajaukušies ar šejienes iezemiešiem, ieviesuši savu reliģiju, valodu un paražas, nodibinājuši neatkarīgas pilsētas — valstiņas, kas gan nebija sevišķi spēcīgas un konkurēja cita ar citu. Gandrīz visas tās pārvaldīja pat​stāvīgi arābu šeihi. Te mita arī indiešu tirgotāji, melnie vergi un jauktas rases ļaudis.

Sīkās iezemiešu ciltis piekrastē bija pakļāvušās ienācējiem bez lielas pretošanās un pieņēmušas pat islama mācību, kas afrikāņiem likusies vienkārša un labi sapro​tama.

Mozambikas iedzīvotāji stipri atšķīrās no kailajiem mežoņiem, kādus līdz šim bija sastapuši portugāļi, — viņi bija gaišāku ādas krāsu un atradās uz augstākas civilizācijas pakāpes. «Ruteiru» par viņiem sacīts: «Cilvēki šajā zemes malā ir brūni, labu ķermeņa uzbūvi, pieder pie Muhameda sektas un runā mauru valodā, un viņu drēbes taisītas no liniem un kokvilnas, ļoti smalkas, ar daudzkrāsainam svītrām, bagātīgi un rūpīgi apstrādātas, un visi valkā turbānus ar zīda apmalēm, ar zelta pavedieniem cauraustus, un tie ir tirgotāji un tirgojas ar baltajiem mauriem — arābiem, kuru četri kuģi atradās krastmalā, atveduši zeltu, sudrabu, krustnagliņas un piparus, un ingveru, un sudraba gredzenus ar dārgakmeņiem, un dau​dzas pērles un rubīnus, un šās zemes iedzīvotāji arī nēsā šīs lietas.»

Viņi mita baltās kleķa mājiņās zaļos dārzos zem kokos- palmām. Portugāļi šos brīnišķīgos kokus redzēja pirmo reizi, un tie pieminēti arī «Ruteiru»: «Šīs palmas nes augļus melones lielumā. Ed augļa kodolu, kura smarža atgā​dina rieksta smaržu.»

Pēc angļu ģeogrāfijas vēsturnieka Dž. Beikera domām, Vasko da Gama, sasniegdams Mozambiku un ierazdamies arābu kontrolētajos apgabalos, bija izpildījis savu galveno uzdevumu, savas misijas grūtāko daļu — nobraukt tos pusotra tūkstoša kilometrus, kas šķīra Bartolomeu Di- aša sasniegto rajonu no apgabaliem, kurus jau labi pazina un apmeklēja arābu jūrasbraucēji. Jau šī uzdevuma veikšana vien, saka Beikers, ierindotu Vasko da Gamu goda vietā starp lielajiem ceļotājiem un jaunu zemju atklā​jējiem.

Ar Mozambikas sasniegšanu portugāļu ekspedīcijā sākās jauns posms. Radās pārliecība, ka pasākums sekmēsies, — portugāļiem bija labāki kuģi nekā arābiem, kuri ar savām neveiklajām zabrām taču burāja visā Austrum- āfrikas piekrastē un nebaidījās šķērsot arī Indijas okeānu.

To pašu dienu, kad flote ienāca ostā, vizītē uz «Berriu» klāja ieradās šejienes šeihs — Mozambikas pārvaldnieks. Viņš atbrauca ar desmit mauriem divās kopā sasaistītās laivās zem baldahīna, kas to sargāja no svelmainās saules stariem. Šeihs sēdēja uz zīda spilveniem, tērpies platās baltās biksēs, krokotos samta svārkos un ar zeltu izšūtā zilā apmetnī, apjozies ar platu zīda jostu un sudrabā kaltu dunci.

Rokās viņš turēja šķēpu, ko rotāja sudrabs. Galvu šeiham greznoja tumša samta cepurīte un raibs zīda turbāns ar zelta bārkstīm.

Kapteinis Koelju šeiham uzdāvināja sarkanu cepuri, pavisam nožēlojamu mantu. Šeihs savukārt pasniedza kapteinim melnas musulmaņu lūgšanu krelles un lūdza, lai viņu aizvedot krastā ar kuģa laivu.

Portugāļus, kas pavadīja valdnieku, viņš ielūdza savā namā, cienāja ar atspirdzinošiem dzērieniem un

iedeva līdzi krūzi ar vīģu ievā​rījumu, kam bijis pielikts timiāns un krustnagliņas.

Pēc tam šeihs vairākas reizes apmeklēja admirāli Vasko da Gamu un kopā ar to ieturēja pusdienas.

Eskadras komandieris pieļāva tādu pašu kļūdu kā Koelju — dāvināja šeiham nevērtīgas mantas: cepures, koraļļu krelles un īsus zila zīda svārkus, ko valkāja austrumu zemēs. Iespējams, ka Gamam patiešām nebija nekā vērtīgāka, ko dāvināt. Šoihs aplūkoja dāvanas ar neslēptu nicināšanu un prasīja, vai viņiem neesot sārta auduma. Portugāļi sameklēja un .itdeva viņam visu sārto audumu, cik vien atrada, bet tā neesot bijis diez cik daudz. Šeihs, acīm redzot, sākumā bija noturējis atbraucējus par mauriem vai turkiem musulmaņiem, kas atburājuši no kādas tālas zemes. Viņš solīja tiem pārdot pārtiku, kā arī atsūtīt ločus, kas varēšot parādīt svešajiem ceļu tālāk uz ziemeļiem. Šeihs solījis ari atļauju tirgoties piekrastē, ja vien baltie būtu ar mieru palīdzēt viņam kaujā pret. ienaidniekiem. Vasko da Gama pateicies par šeiha laipnību, bet aizbildinājies, ka tagad viņiem neesot vaļas ne tirgoties, ne karot. Jālūkojot sasniegt Indiju, kamēr turoties labvēlīgs laiks. Turklāt kuģi esot cietuši garajā braucienā. Kad portugāļi atgriezīšoties no Indijas, viņi parādīšot šeit tādus kara darbus, ka šeihs nevarēšot vien nobrīnīties.

Virsnieki pa to laiku vāca ziņas par Indiju un Jāņa zemi. Augstā priestera Jāņa valsts esot tuvu, sacīja mauri, viņam piederot daudzas pilsētas jūras krastā, un viņa bagātie tirgotāji braucot jūrā ar lieliem kuģiem. Pats augstais priesteris Jānis dzīvojot dziļāk zemes iekšienē, un pie viņa varot nokļūt ar kamieļu karavānām. Tālāk uz ziemeļiem būšot liela sala, kur puse ļaužu esot kristieši. Mauri sacījuši, ka tais zemēs, uz kurām svešie braucot, garšvielu un dārgakmeņu esot tik daudz, ka šīs mantas nemaz nevajagot iemainīt, tās varot tāpat salasīt veseliem kurvjiem. Ar gudru ziņu mauri nestāstīja, ka zeltu var atrast Sofalā, kur to veda no Āfrikas iekšējiem rajoniem. Viņi iegalvoja portugāļiem, ka lielu, plašu zelta zemi sveš​zemnieki atradīšot tālāk uz ziemeļiem, lāikam gan gri​bēdami tos dabūt ātrāk projām.

Pie portugāļiem uz «Gabriela» pat atveda divus «kristīgos», kas esot sagūstīti Indijā. Tikko gūstekņi ieraudzīja kuģa priekšgalā svētā Gabriela statuju, viņi nokrita uz ceļiem un pacēla rokas pret debesīm.

Kad musulmaņi turklāt vēl redzēja, cik sirsnīgi Vasko da Gama sarunājas ar gūstekņiem, viņi noprata, ka atbraucēji nepavisam nav musulmaņi, bet gan nīstie un nicināmie kristieši, citas ticibas ļaudis, un steigšus aizveda gūstekņus projām. Šeihs tomēr nelika manīt, ka uzzinājis, pie kādas ticības pieder atbraucēji, un vēlreiz apsolīja ločus — tikai pret krietnu samaksu iepriekš: trīsdesmit zelta metikalu (me- likals — 4,5 —4,6 grami zelta vai portugāļu 420 reišu; reišs — neliela portugāļu naudas vienība) un divus svārkus katram. Vasko da Gama bija spiests piekrist šim priekšlikumam, un loči ieradās uz portugāļu kuģiem.

Mozambikā pa to laiku paklīda valodas, ka ostā stāvot kristiešu ekspedīcija. Starp jūrniekiem, kas brauca krastā pēc malkas un ūdens, un iedzīvotājiem reizēm izcēlās sadursmes. Komandieris gan centās no tām izvairīties, jo uz kuģiem bija palicis maz kaujas spējīgu ļaužu.

Viņš svešajā ostā nejutās drošs. Tāpēc 10. marta vakarā flote atvirzījās no Mozambikas uz jūras pusi kādas ligas atstatumā un noenkurojās pie nelielas saliņas, ko nosauca par Sanžorži salu. Otrā rītā uz saliņas notika dievkalpojums un jūrnieki gāja pie bikts un saņēma svēto vakarēdienu. Pēc tam apkalpēm pavēlēja atgriezties uz kuģiem un sataisīties braucienam. Tomēr doties ceļā eskadra vēl nevarēja — bija aizbēdzis viens no salīgtajiem ločiem.

Vasko da Gama, paņēmis divas laivas ar apbruņotiem matrožiem, devās bēgli meklēt. Tikko laivas tuvojās pilsētai, pretim tām Irās piecas vai sešas arābu laivas ar bruņotiem ļaudīm. Vasko da Gama pavēlēja matrožiem atklāt uguni no bombardām, kas bija nostiprinātas laivu galos, un «Berriu» pilnās burās steidzās palīgā savējiem. Arābi panikā bēga uz krasta pusi.

Portugāļi atgriezās pie kuģiem, un eskadra aizburāja uz ziemeļiem gar piekrasti.

Drīz vien vējš aprima, un kuģi divas dienas netika ne soli uz priekšu. 14. marta vakarā Gama pavēlēja atiet tālāk no krasta, lai mēģinātu uztvert ceļavēju. Tomēr kuģi nokļuva pretstraumē, kas tos aiznesa pie tās pašas Sanžorži saliņas. Kuģi gaidīja vēju astoņas dienas. Ka stāsta hronists Korreja, šeihs

tajā laikā esot atsūtījis pie flotes laivu ar vēstnesi un licis jautāt, kāpēc svešzemnieki šāvuši uz viņa ļaudīm un atstājuši ostu. Ja viesi esot apvainojušies, viņš esot gatavs dot tiem gandarījumu, jo gribot dzīvot ar tiem mierā un draudzībā.

Komandieris licis aiznest uz laivu visas aizbēgušā loča mantas un kopā ar šeiha vēstnesi aizsūtījis krastā Žuanu Mašadu, vienu no līdzi paņemtajiem uz nāvi notiesātajiem noziedzniekiem, lai tas izskaidrojas ar Mozambikas valdnieku. Portugāļi velti gaidīja Mašadu atgriežamies. Viņa draugs — otrs noziedznieks Rodrigišs naktī pārlēca pār kuģa bortu, izpeldēja krastā un piebiedrojās Mašadu. Abi viņi dzimtenē bija kopīgi noslepkavojuši kādu cilvēku, un abiem pēc tiesas sprieduma vajadzēja beigt mūžu pie karātavām. Viņus izglāba piedalīšanās riskantajā ekspe​dīcijā.

Abi portugāji ieradās pie šeiha un vēlāk iestājās viņa dienestā. Te lieti derēja Mašadu arābu valodas zināšanas. Viņa draugs drīz esot nomiris, bet pats Mašadu, pēc Kor- rejas liecības, klaiņojis gar piekrasti, pierunādams iezemiešu cilšu virsaišus uzturēt ar portugāļiem labas attiecības. Vēlāk, pēc dažiem gadiem, Mašadu nokļuvis Indijā un tur ieņēmis vairākus atbildīgus amatus un beidzot pat kļuvis par Goas pārvaldnieku. Acīm redzot, viņa nozie​gumu neviens vairs nav pieminējis.

Kamēr kuģi gaidīja ceļavēju, karstumā sabojājās un izsīka dzeramā ūdens krājumi. Uz saliņas nekādu avotu nebija. Pēc ūdens vajadzēja braukt uz krastu pie pilsētas. Locis apsolīja aizvest portugāļus tādā vietā, kur bez bries​mām varēšot piesmelt mucas.

Naktī Vasko da Gama un Nikolau Koelju trīs laivās kopā ar matrožiem un loci aizbrauca uz krastu.

Tomēr locis laikam vairāk gudroja, kā aizbēgt no svešzemniekiem. Tie viņam nepavisam neuzticējās, bija sasējuši rokas uz muguras, aizbāzuši muti un vadāja viņu aiz virves, prasīdami, lai viņš parāda kādu avotu. Locis visu nakti staigāja ar portugāļiem šurpu turpu, taču vai nu neprata atrast dzeramo ūdeni, vai arī nevēlējās parādīt kādu avotu vai strautu. Otrā rītā laivas atgriezās tukšām mucām.

Pret vakaru portugāļi, paņēmuši līdzi loci, atkal aizīrās uz krastu. Šoreiz ūdeni izdevās sameklēt. Bet tad saskrēja mauri — šeiha ļaudis ar šķēpiem un draudēja uzbrukt, ja svešinieki neiešot projām. Vasko da Gama pavēlēja šaut ar bombardām. Mauri metās bēgt, un portugāļi va​rēja piepildīt mucas.

24. martā pie kuģiem pielrās laiva ar vēstnesi. No laivas kliedza — lai svešinieki nemaz nedomājot vairāk iz​celties krastā, šeihs viņus saņemšot tā, ka citu reizi viņiem vairs negribēšoties.

Vasko da Gama iedegās nevaldāmās dusmās, pavēlēja uzstādīt laivās bombardas, braukt krastā un dot mauriem labu mācību.

Tie gaidīja portugāļus pie steigā ierīkotiem dēļu nocietinājumiem, skraidīja gar krastu, vicināja ieročus — sviežamos šķēpus — un ar lingām meta akmeņus. Matroži no laivām atbildēja ar bombardu uguni. Mauri paslēpās aiz nocietinājuma. Portugāļi apšaudīja viņus trīs stundas, nogalinādami divus šeiha vīrus. Tad laivas atgriezās pie kuģiem.

Pēc pusdienas Vasko da Gama pavēlēja gūstīt un izlaupīt mauru laivas un tvarstīt ļaudis, kas īrās uz sauszemi, glābdamies no ienaidnieka, kurš vairs neslēpa savus nodomus un lika runāt lielgabaliem.

Gašpars Korreja gan noliedzis bombardēšanu. Gluži otrādi — Gama neesot pavēlējis sašaut ostā stāvošos kuģus, lai portugāļus nedē- vētu par pirātiem.

Portugāļu rokās krita vairāki gūstekņi (to skaitā, acīm redzot, arī izbēgušais locis; hronikās sacīts, ka viņš vēlāk Mombasā aizbēdzis no kuģa otru reizi) un dažādas mantas — skaisti audumi, podi ar eļļu, lādes ar prosu, pudelītes ar smaržīgu ūdeni, arābu grāmatas un citas lietas, ko admirālis sadalīja komandieriem un matrožiem kā lau​pījumu.

Otrā dienā portugāļiem izdevās piepildīt vēl vairākas mucas ar ūdeni. Vasko da Gama pavēlēja pāris stundu apšaudīt pilsētu ar lielgabaliem, lai vēl vairāk iebiedētu maurus. Bombardēšanai gan neesot bijis sevišķu rezultātu. Tad portugāļi taisījās projām. Bet ceļavēja kā nebija, tā nebija. Kuģi vēl trīs dienas nostāvēja pie San- žorži saliņas.

28. martā kuģi beidzot varēja atstāt Mozambiku un būrāt tālāk uz ziemeļiem. Pie flagmaņkuģa stūres stāvēja arābu locis. Portugāļi no viņa nenolaida acu. Kādu reizi locis vai nu samelojās, vai kļūdījās: kādu

saliņu grupu viņš nosauca par kontinenta krastu. Gama, atklājis misēkli, saniknojās un pavēlēja loci piesiet pie masta un nežēlīgi nopērt, bet vienu no salām šā gadījuma atzīmēšanai nosauca par «Izpērtā salu».

Piekrastē portugāļi sagūstīja nelielu kuģīti, uz kura brauca vecs arābs un divi nēģeri. Eskadras komandieris pavēlēja spīdzināt arābu, lai iegūtu ziņas par pilsētām šajos krastos.

3. aprīlī portugāļi tuvojās Kilvai, šās piekrastes valdošajai pilsētai, kam bija pakļauta arī Mozambika. Gūstekņi to dēvējuši par kristiešu pilsētu un apgalvojuši, ka tur esot pērļu bez sava gala.

Tāpēc Gama nolēma tur piestāt, taču tumsā kļūdījās un aizburāja Kilvai garām. Vējš neļāva eskadrai griezties atpakaļ, un admirālis bija spiests būrāt tālāk uz ziemeļiem, uz Mombasu.

Sl nejaušība pasargāja portugāļus no lielām briesmām: Kilvas šeihs, saņēmis ziņu par Mozambikas bombardēšanu, bija sagatavojies sagaidīt portugāļus, kā pienākas, un izdel​dēt viņus līdz pēdējam.

Bet jūrasbraucējiem uzbruka jauna nelaime: naktī no piektā uz sesto aprīli pāris stundu pirms rītausmas «Rafaels», iedams pilnās burās, uzskrēja uz sēkļa. Matroži pūlējās cik spēdami, lai dabūtu kuģi nost no sēkļa. Pagāja stunda pēc stundas, bet visas pūles likās veltīgas. Taču jūra pati nāca palīgā nelaimē nokļuvušajiem — kad paisums sasniedza augstāko līmeni, «Rafaels» tika no sēkļa nost un portugāļu flote varēja būrāt tālāk.

MOMBASA UN MALINDI Mombas/ešu laipnība un viltus. — Flagmaņkuģis uz sēkla. — Gūstekņu spīdzināšana. — «Dievs negribēja, ka šiem suņiem Izdotos kas labs!» — Uzbrukums arābu kuģim. — Draudzēšanās ar Malindi šeihu. — «Kristieši», kas a/burāfuši no Indijas. — Locis Ahmeds ibn Madiids.

1498. gada 7. aprīlī eskadra tuvojās Mombasai, pašai lielākajai ostai visā Austrumāfrikas piekrastē.

Pilsēta, kas atradās klinšainas pussalas nogāzēs, ar balsinātajām akmens mājām portugāļiem likusies tik brīnišķīga un tik līdzīga dzimtenes pilsētām, ka jūrnieki domājuši — viņi atgriezušies Portugālē.

Eskadrai pretim iznāca kuģis. Daži arābi uzkāpa uz flagmaņkuģa «Gabriels» un apvaicājās admirālim, no kurienes viņš nākot, kas viņš tāds esot un ko meklējot. Gama ar tulka starpniecību lika pateikt, ka viņam vaja​dzīga pārtika. Sūtņi atvadījās, solīdami palīdzību un ap​zvērēdami draudzību.

Taču Vasko da Gama iedomāja, ka Mombasas valdnieks jau būs saņēmis ziņas par sadursmēm Mozambikā, pēc sūtņu apmeklējuma kļuva vēl piesardzīgāks un pavēlēja visiem labi apbruņoties — gan veselajiem, gan slimajiem, kuru uz kuģiem atkal bija saradies visai daudz. Tāpat Gama neļāva locim ievest kuģus ostā, jo baidījās nodevības. Eskadra noenkurojās atklātā jūrā. Uz kuģiem pastiprināja sardzi.

Nakts bija tik melna, ka lākturi nespēja izkliedēt tumsu. Komandieris pavēlēja iekurt uguni dzelzs kurvī, kas karājās kuģa pakaļgalā. Kad malka iedegās pa krietnam, kuģinieki pamanīja lielu arābu zabru, kas zagās klāt eskadrai. Zabrā, piķus izslējuši, sē​dēja kāds simts vīru.

Portugāļi uzsauca braucējiem un saņēma atbildi, ka šeiha virsnieki braucot aprunāties ar balto kapteini. Pēc brīža uz «Gabriela» sāka rāpties augšā apbruņoti mauri. Taču Gama viņus apturēja un pavēlēja uzlaist uz klāja tikai dažus dižciltīgos. Mauri mēģināja tikt augšā ar varu, bet portugāļu matroži aizkrustoja ceļu nelūgtajiem viesiem.

Sarunas ilga pāris stundu. Viesi un saimnieki apmainījās pieklājīgām runām par viesmīlību un draudzību, bet tās tikai maskēja vēlā apmeklējuma īsto nolūku — mauri bija atbraukuši izlūkos. Ja apkalpes nebūtu bijušas mod​ras, vēlīnie viesi pēkšņā uzbrukumā mēģinātu sagrābt kuģus.

Mombasas ostā — plašā, rāmā līcī — stāvēja ļoti daudz arābu kuģu un šejienes krastbraucēju, visi izrotāti karogiem. Daži kuģi likās visai dīvaini — ar bambusa mastiem, zāļu virvju takelāžu un lūku burām, ar zemu priekšgalu, augstu stūres galu. Mauri vēlāk pastāstīja portugāļiem, ka šie kuģi atnākuši no Malabaras piekrastes Indijā.

Arī portugāļu eskadras komandieris, redzēdams karogotu floti, pavēlēja izrotāt savus kuģus. Pie tiem atbrauca vairāki dižciltīgi mauri. Mombasas šeihs, izlikdamies draudzīgs, ar tiem bija atsūtījis Gamam dāvanas — dzīvu aitu, ļoti daudz neredzēti lielu un skaistu apelsīnu, citronu un cukurniedru, divas mucas dzeramā ūdens, kā arī gredzenu — drošības ķīlu. Kuģi lai iebraucot ostā un kuģinieki lai nākot malā, kad vien vēloties, viņus uzņem​šot sirsnīgāk par sirsnīgu un apgādāšot ar visu vajadzīgo. Mombasā mītot daudz kristiešu un tiem esot sava pār​valde, un svešzemes jūrnieki varēšot kopā ar tiem pielūgt savu dievu.

Vasko da Gama neuzticējās šeiham un pavēlēja nostiept tīklus gar kuģu bortu zemākajām vietām, lai pēkšņa uzbrukuma reizē pasargātos no abordāžas. Tomēr viņš savukārt aizsūtīja šeiham par draudzības zīmi dāvanu — koraļļu krelles. Viņš arī šoreiz pieļāva rupju kļūdu, sūtīdams bagātam valdniekam tik nožēlojamu mantu, turklāt krelles šeiham aiznesa nevis kāds virsnieks, cienījams sūtnis, bet gan divi uz nāvi notiesāti noziedznieki. Gama nevēlējās riskēt ar kādu dižciltīgu viru.

Sūtņus tomēr Mombasā uzņēmuši laipni, parādījuši viņiem visu pilsētu un iedevuši līdzi dažādu garšvielu paraugus — te varot tās sapirkties pēc patikšanas. Sūtņi bija sastapuši tirgotājus, kas nelīdzinājās mauriem. Hronists apliecinājis, ka abi redzējuši tiem papīru ar uzzīmētu svēto garu, ko tie godinājuši. Rādījās, ka te patiešām mīt kādi kristieši. Laikam gan tie bija indiešu tirgotāji.

Vēstnešu ziņas par mombasiešu laipnību izkliedeja admirāļa aizdomas. Viņš otrā rītā, saņēmis ķīlniekus par draudzības zīmi, deva pavēli iebraukt dziļāk ostā.

Bet, kā stāsta hronists, dieva roka pasargājusi portugāļus no arābu viltus. Stipras straumes dzīti, divi kuģi nejauši sadūrušies, un flagmaņkuģis uzskrējis sēklī. Admirālis to pašu brīdi licis visai eskadrai izmest enkurus un palikt uz vietas.

Un tad viltus uzreiz nācis gaismā — mauri, kuri atradušies kā ķīlnieki uz flagmaņkuģa, nodomājuši, ka šeiha viltīgais nodoms — ievilināt svešzemniekus ostā — atklāts. Ķīlnieki bailēs salēkuši jūrā.

Izmantojot apjukumu, pār bortu ūdenī ielēkuši arī abi Mombasā līdzi paņemtie loči (cits hronists apgalvo, ka mauru locis uzsēdinājis «Gabrielu» uz sēkļa tīšuprāt), un visi sarāpušies arābu laivā.

Portugāļi tūdaļ mēģinājuši nodabūt «Gabrielu» no sēkļa. Kuģa dibens, par laimi, neesot bijis ielauzts. Vasko da Gama pavēlējis piebraukt flagmaņkuģim līdzās otru kuģi un pārkraut tajā visus lielgabalus, munīciju un pārtiku, lai samazinātu sēklī uzskrējušā kuģa svaru. Pārkraušana ilgusi visu dienu.

Beidzot sācies paisums. Kuģis kļuvis daudz vieglāks, izslējies, bet no sēkļa nost neesot ticis. Vajadzējis gaidīt nākamo paisumu.

Vasko da Gamu šī1 neveiksme galīgi satracinājusi — «Gabriels» atradās uz sēkļa, loči bija projām un eskadra palikusi bez ceļa rādītājiem. Neprātīgu dusmu lēkmē viņš licis atstiept uz klāja arābus, kas vēl bija palikuši uz kuģa, un pavēlējis tos spīdzināt, pilinot viņiem uz miesas ver​došu eļļu.

«Ruteiru» par to sacīts: «Kad atnāca vakars, komandieris lika pratināt divus maurus, kas bija pie mums, lai tie atzīstas, ka pret mums gatavota sazvērestība. Viņi atzinās, ka bijusi pat dota pavēle sagrābt mūs, kad mēs ieiesim ostā un vairs nebūsim tik modri, lai atriebtos mums par ļaunajiem darbiem, ko mēs pastrādājuši Mozambikā. Bet, kad spīdzināšanu atkārtoja otru reizi, viens no mauriem ar sasietām rokām metās jūrā, otrs izdarīja to pašu rīta sardzes laikā.»

Nevienam vairs nebija šaubu, ka gaidāms uzbrukums. Naktī portugāli kurināja kuģu dzelzs kurvjos vēl gaišāku uguni, lai neviens nepiezagtos nemanīts.

Tomēr, par spīti modrībai, ap pusnakti mauri bija klāt. Eskadrai piezagās laivas. No tām vieglajos viļņos, ko sacēla okeāna rāmā dvašošana, ienira peldētāji, piepeldēja pie «Berriu» un «Rafaela» un mēģināja pārcirst kuģu enkuru tauvas. Sardzes matroži, pēc hronista vārdiem, nodomājuši, ka ūdenī plunkšķinās zivis, un neko neesot ievērojuši. Citi mauri klusītiņām uzrāpās uz klāja un sāka griezt pušu takelāžas tauvas. Sardze beidzot pamanīja nelūgtos viesus un sāka kliegt un skraidīt ar lukturiem rokās. Uz kuģiem sacēlās trauksme. Mombasieši nošļūca pa tauvām lejā un metās ūdenī, un laivas pazuda nakts tumsā. Bom- bardu šāvieni esot dažas laivas nogremdējuši.

Hronists piezīmējis: «Sie suņi mēģināja nodarīt mums arī daudz ko citu ļaunu, bet dievs tas kungs negribēja, ka viņiem kas labs izdotos, tāpēc ka viņi netic mūsu dievam.»

Otrā rītā varēja cerēt, ka paisums nocels flagmaņkuģi no sēkļa. Ūdens sācis kāpt burbuļodams un putodams. Kuģis nodrebējis un sakustējies, taču vēl joprojām palicis uz sēkļa. Apkalpe skaļā balsī saukusi palīgā visus svētos. Nākamais paisuma vilnis pacēlis «Gabrielu» un norāvis to no sēkļa, matrožiem skaļi gavilējot.

Eskadra 13. aprīlī uzvilka buras un atstāja Mombasu. «Ruteiru» autors piebildis: «Dievam tam kungam viņa žēlastībā labpatika, lai tad, kad mēs burājām projām no šīs pilsētas, visi mūsu slimie pēkšņi izveseļotos, tāpēc ka gaiss šeit ir ļoti veselīgs.»

Taču «šie nodevīgie suņi, kuru viltu atklājis pats dievs», bija atveduši uz kuģa ļoti daudz citronu un apelsīnu, kas bija labākais līdzeklis pret cingu, kura vēl joprojām mo​cīja jūrasbraucējus.

Vasko da Gamam par katru cenu vajadzēja sameklēt kādu loci, kas varētu rādīt viņa kuģiem ceļu uz Indiju. Tāpēc viņš pavēlēja izmest enkuru astoņu ligu attālumā no Mombasas un uzglūnēt kādam arābu kuģim — varbūt starp gūstekņiem atrastos ari locis. Nākamajā rītā portugāļiem izdevās sagrābt nelielu kuģi. Tā ļaudis izbailēs lēca jūrā, bet uzbrucēji viņus visus izzvejoja no ūdens. Portugāļu rokās krita septiņpadsmit matroži, vecs, dižciltīgs arābs ar jaunu sievu, kā ari zelts, sudrabs un pārtika, bet loča nebija. Gūstekņi apgalvoja, ka nākamajā ostā — Malindi (sk. karti 158. lpp.) bieži vien atbraucot indiešu kuģi un portugāli tur katrā ziņā atradīšot prasmīgu loci un salīgšot viņu braucienam uz Indiju.

Pēc šīs jūras laupītāju operācijas eskadra 14. aprīlī, saulei rietot, nonāca pie Malindi (Melindi) — trīsdesmit ligu uz ziemeļiem no Mombasas — un otrā rītā izmeta enkurus reidā.

Neviena laiva neiznāca pretim svešzemnieku flotilei, un nekas neliecināja, ka pilsētā kāds pamanījis atbraukušos kuģus.

Vasko da Gama nolēma mainīt taktiku. Viņš bija atskārtis, ka varmācība ne vienmēr dod vēlamos rezultātus. Malindi, acīm redzot, jau zina, ka portugāļi sagrābuši uz jūras mauru kuģi. So starpgadījumu vajadzētu kaut kā notušēt, sprieda admirālis, citādi diezin vai varēja šeit cerēt uz ločiem. Loči te bija — to apgalvoja arī sagūstītie arābi.

Portugāļi izsēdināja sagūstīto bagāto arābu uz šauras smilšu sēres, kas iestiepās tālu jūrā, pieteikuši sirmgalvim, lai viņš pastāstot Malindi par svešzemnieku miermīlīgajiem nodomiem un nododot šeiham lūgumu pēc pār​tikas un loča.

Drīz pie sēres piebrauca malindiešu laiva, un vecais arābs aizbrauca. Pēc pusdienas pie portugāļu eskadras at- īrās gara, ar nojumi segta laiva. Vecais arābs atgriezās uz kuģa. Viņu pavadīja kāds Malindi ierēdnis ar pavēlnieka vēstījumu. Seihs piedāvāja portugāļiem draudzību, pārtiku un loci un ielūdza Vasko da Gamu Malindi pilsētā. Nēģeri airētāji uzcēla uz kuģa trīs baltas aitas ar melnām galvām.

Admirālis, pēc hronista ziņām, aizsūtījis šeiham mūka sutanu, divas koraļļu virknes, trīs metāla traukus roku mazgāšanai, cepuri, zvārgulīšus un divus baķus svītrainas drēbes.

Otrā dienā šeihs atsūtīja admirālim sešas aitas, kā arī daudz garšvielu un aicināja viņu uz tikšanos. Šeihs izbraukšot jūrā zabrā, bet admirālis varot palikt savā laivā, — Gama bija noraidījis ielūgumu ierasties pilsētā ar ieganstu, ka viņa zemes karalis aizliedzis viņam atstāt kuģi un izkāpt krastā.

Pēc pusdienas Malindi šeiha zabra īrās pie eskadras. Gama iekāpa laivā un devās pretim airētājiem.

Abas laivas nostājās viena otrai blakus. Pats šeihs gan nebija atbraucis, laikam jau bīdamies viltus un nodevības, bet atsūtījis dēlu — pavaldoni. Tas bija tērpies zīda mantijā ar zaļu atlasa oderi, greznu turbānu ap galvu un sēdēja bronzas krēslā uz zīda spilveniem. Virs viņa galvas vergi turēja lielu tumšsarkana atlasa saulsargu, bet līdzās stāvēja pāžs — sirms vīrs un turēja viņa ieročus — īsu zobenu bagātīgi izrotātā sudraba makstī. Seiha dēlu pavadīja mu​zikanti, pūzdami lielas ziloņkaula un vara taures.

Satikšanās bija ārkārtīgi draudzīga. Šeiha dēls ielūdza admirāli un viņa virsniekus pilsētā.

Tās pašas dienas vakarā Vasko da Gama pavēlēja atlaist brīvībā visus mauru gūstekņus, iemantodams vēl lielākas Malindi šeiha simpātijas. Pēc hronista vārdiem, šeihs priecājies par atbrīvotajiem gūstekņiem vairāk nekā tad, ja viņam būtu uzdāvināta vesela pilsēta.

Beidzot portugāļu eskadras komandieris bija atradis sabiedrotos. Bet tas atgadījās vienīgi tāpēc, ka Malindi valdnieks naidojās un konkurēja ar Mombasas šeihu un meklēja atbalstu pie spēcīgajiem svešzemniekiem, par kādiem turēja portugāļus.

Tomēr Vasko da Gama joprojām baidījās krāpšanas un nodevības. Portugāļi braukāja gar piekrasti tikai labi apbruņojušies, ar bombardām laivu galos, kaut gan Malindi šeihs, pēc vēsturnieka apgalvojuma, bijis cildens musul​manis ar kristieša dvēseli.

Savukārt šeiha laivas īrās apkārt portugāļu kuģiem, un Vasko da Gama pavēlēja salutēt tām ar daudziem lielga​baliem; par to mauri ļoti priecājušies, ka redzējuši un dzirdējuši tādu varenu šaušanu.

Pats admirālis ar virsniekiem kāpa laivās un braukāja gar krastu, kur pulcējušies lieli ļaužu bari un uzgavilējuši svešzemniekiem. Krastā bijuši arī divi jātnieki, kas rādījuši portugāļiem mākslu divkaujā. Šeihs iznācis no savas pils, iekāpis nestuvēs un devies pie laivas, lai vēlreiz tiktos ar portugāļu komandieri un no jauna ielūgtu viņu un viņa virsniekus savā pilī. Tomēr admirālis bijis ļoti piesardzīgs un arī šoreiz laipni atraidījis ielūgumu.

Toties viņš mēģinājis nodibināt sakarus ar Indijas kristīgajiem, jo ostā stāvēja četri viņu kuģi.

Admirālis aizsūtīja pie tiem laivu, un drīz vien uz Paulu da Gamas kuģa atbrauca indieši, skaisti, melnīgsnēji vīri melnām bārdām, gariem, bizēs sapītiem matiem, apjozušies tikai ar gurnu jostām. Viņi neesot ēduši govs gaļu, un viņu valoda atšķī rusies no mauru valodas. Ar Malindi mauriem viņiem

ne​kādas draudzības neesot, un viņi brīdinājuši portugāļus — lai piesargoties, mauri esot viltīgi.

Ar šiem «kristīgajiem» noticis interesants starpgadījums. «Ruteiru» par to rakstīts: «Viņiem parādīja altāra bildi, kas attēloja dievmāti krusta pakājē ar Jēzu Kristu uz rokām un apustuļiem apkārt. Kad indieši ieraudzīja šo altāra bildi, viņi krita pie zemes uz sava vaiga un, kamēr mēs bijām šajā pilsētā, nāca uz šejieni lūgt dievu. Un viņi nesa šurp upurus — krustnagliņas un piparus, un citas mantas.»

Laikam gan bija noticis pārpratums. Indieši, acīm redzot, domāja, ka svešzemnieki gleznā attēlojuši Indijas dievus — dieva māti Devaku un viņas dēlu Krišnu.

Kad Gama vēlāk braucis laivā garām indiešu kuģim, tie šāvuši ar bombardām, pacēluši rokas uz augšu un saukuši: «Kriste! Kriste!» Un tad indieši izprasījuši šeiham atļauju naktī sarīkot portugāļiem par godu svētkus uz saviem kuģiem. Jautrās dzīres bijušas ļoti skaļas — ar lielgabalu salūtu, uguņošanu un līksmām gavilēm.

Pagāja vesela nedēļa visādās svinībās un izpriecās. Mauri rīkoja svētkus krastmalā ar mūziku un zirgu skriešanās sacīkstēm un laida raķetes, lai iepriecinātu viesus. Tos arī bagātīgi apgādāja ar visu vajadzīgo — deva dzeramo ūdeni, malku, pārtiku, kurā netrūka visvisādu augļu un dārzeņu. Izvārgušie, slimie jūrnieki pamazām atkopās.

Tomēr locis, kuru šeihs bija apsolījis, vēl joprojām nerādījās, un eskadra bija spiesta kavēties pie Malindi.

Admirāļa pacietība izsīka. Izmantojis gadījumu, viņš lika sagrābt kādu augstāku ierēdni, kurš bija ieradies uz flagmaņkuģa, un paturēja to kā ķīlnieku. Šeiham Vasko da Gama nosūtīja vēstuli, kategoriski pieprasīdams bez kavēšanās atsūtīt apsolīto loci. Šeihs, acīm redzot, nevēlējās saķildoties ar jaunajiem sabiedrotajiem. Drīz uz «Gabriela» ieradās locis AhmedS* ibn Madžids, arābs, dzimis ap 1430.—1435. gadu Džulfarā, Omanas piekrastē, vairāk nekā sešdesmit gadu vecs virs. Viņš bija cēlies no vecas loču dzimtas. Pieredzējušais stūrmanis ne vien lieliski prata vadīt kuģus pāri Indijas okeānam, bet bija arī ievērojams sava laika zinātnieks, arābu navigācijas zinātnes pārstāvis. Viņš bija sastādījis daudzus ceļa aprakstus — locijas — ar precīzām ziņām par krastiem, vējiem un straumēm, kā arī navigācijas prakses un teorijas apkopojumu, kura sastādīšanā izmantojis senus arābu avotus un paša novērojumus.

Deviņpadsmit viņa rokrakstu vēl šajos laikos glabājas Francijas nacionālajā bibliotēkā Parīzē. Portugāļi slaveno loci sauca par Malemo Kanu, pa savam pārveidojuši viņa titulu arābu valodā — Muallims Kanagans, kas aptuvenā tulkojumā nozīmēja «navigācijas meistars un skolotājs».

Par tādu loci portugāļu jūrasbraucēji pat nebija sapņojuši. Apspriedē uz «Gabriela» Vasko da Gama pārliecinājās, ka locis ir patiešām īsts lietpratējs, ka tas ir apgādāts ar kartēm un spēj rīkoties ar tiem instrumentiem, kādi ir uz portugāļu kuģiem.

Eskadra, saņēmusi nepieciešamos krājumus un loci, va​rēja iziet jūrā.

PARI INDIJAS OKEĀNAM Uz musona spārniem. — Valodas par Indijas brīnumiem. — Bada rēgs un cinga. — «Paraugieties, šī ir zeme, uz kurieni jūs tā dzināties!» — Arābu loča loma. — Ieskats Indijas vēsturē.

Sāka pūst dienvidrietumu musons, labvēlīgs ceļavējš. 24. aprīlī portugāļu kuģi uzvilka buras un devās uz ziemeļ​austrumiem — pēdējā ceļa posmā uz Indiju. Āfrikas krasti pazuda jūrnieku skatieniem. Pagāja kādas piecas dienas, kopš eskadra bija atstājusi Malindi, kad jūrasbraucēji pēc ilgiem mēnešiem atkal ieraudzīja Lielā Lāča un Mazā Lāča zvaigznājus, Polārzvaigzni un citus ziemeļu puslodes spīdekļus. Tie portugāļiem atgādināja tālo dzimteni. Bet viņi zināja, ka musons, pūzdams nerimtīgā sparā, dzen viņus aizvien tālāk un tālāk projām no Portugāles. Vai būs iespējams atgriezties mājup pret šo spēcīgo vēju? Par musona regulāro maiņu viņi paši vēl nebija pārliecinājušies, tikai klausījušies arābu jūrasbrau​cēju un loča stāstus.

Augām dienām svelmēja saule, ātri kāpdama bezgalīgi augstajā debesu jumā. No zvīļojošās gaismas likās degam visa jūra. Viļņi šņākdami šūpoja eskadras kuģus, un tie lidoja līdzi viegliem, pūkainiem mākoņiem.

Indija — jūrasbraucēju mērķis nāca tuvāk ar katru dienu, un matroži nebeidza spriedelēt, cik tā bagāta un brīnumaina.

Tur visi varēšot tikt stāvus bagāti. Bērni tur spēlējoties ar pērlēm, rubīniem un dimantiem un no zelta plāksnītēm taisot spēju mājiņas. Dārgās garšvielas tur grābjamas lāpstām un beramas maisos gluži vai par velti. Tur augot koks, kura augli izskatoties pēc sprogaina jēra. Indijas upēs mītot kāds radījums, kas raudot kā mazs bērns. Ja kāds nākot to mierināt, zvērs tam liekoties virsū un rijot nost.

Tur esot milzu čūskas, bet putni vēl lielāki. Kāds dējot tādas olas kā baznīcas jumols. Mātīte olu perējot piecus gadus. Kad šķiļoties cālis, čaumala plīstot tā, ka no lielā trokšņa sagrūstot visas tuvējās mājas.

Tajā zemē, uz kurieni tagad burājot eskadra, dzīvojot ļaudis, kuriem esot nevis divas, bet tikai viena kāja. Taču arī ar vienu kāju viņi ejot tik ātri, ka gribot negribot jābrīnās. Kājas pēda tiem esot tik liela, ka ar to saulainā dienā varot dot ēnu visam ķermenim. Šie savādie ļaudis tā arī darot: atgulstoties atpūsties, paceļot kāju gaisā un pēdas ēnā guļot vēsumā. Vēsums tiem visai patīkot, jo tai zemē saule svilināt svilinot. Karstums esot tik ārkār​tīgs, ka jūrā zivis izvāroties un vārītas peldot pa ūdens virsu.

Uz kādas salas dzīvojot tik milzīga auguma cilvēki, ka pat bail skatīties. Tiem esot tikai viena acs — pašā pieres vidū. Kādā citā vietā mītot vēl dīvaināka cilvēku suga — bezgalvji. Ķermenis tiem nobeidzoties ar pleciem, starp kuriem atrodoties acis.

Kādas citas salas iedzīvotājiem daba devusi tik lielu virslūpu, ka guļot tie ar lūpu apsedzot visu seju. Ļaudīm kādā citā salā esot tik garas ausis, ka tās sniedzoties līdz ceļiem, citiem sejas esot gluži plakanas, bez deguna un mutes. Tur mītot arī punduri, kam mutes vietā esot apaļš caurumiņš. Est un dzert tie nevarot, vienīgi sūkt. Mēles tiem neesot, tādēļ tie nespējot arī runāt; viņu valoda esot savāda šņākoņa, kas atgādinot čūsku šņākšanu.

Arī okeānā rādījās brīnumi. Pārburājusi ekvatoram, eskadra nokļuva jūras klaidā, kas naktīs mirdzēja blāvā, zilganīgā starojumā. Miriādi dzirksteļu un uguntiņu iedzalkstījās rāmajā līmenī, un, vējam uzpūšot, arī viļņi sāka laistīties kā dārgi akmeņi. Aiz katra kuģa okeānā stiepās gara, spīdoša josla, un tādu pašu mirdzošu sliedi atstāja zivis, kas šāvās ārā no jūras dzīlēm.

Taču zeme vēl joprojām nerādījās. Ūdens krājumi lielajā karstumā sasmirda, pārtika bojājās un izsīka. Portugāļiem no jauna uzbruka niknā sērga — cinga. Okeāna dzelmes atkal paņēma jaunus upurus, ko laiku pa laikam pēc īsas lūgšanas nolaida jūrā pār kuģa bortu.

Pēc Harta vārdiem, tikai Vasko da Gamas neizsīkstošā enerģija un dzelzs griba glābusi ekspedīciju

no neveiksmes un bojā ejas, pasargājusi kuģu apkalpes no demora- lizēšanās. Komandieris visur bijis klāt, viņš skubinājis kuģa ļaudis un uzmundrinājis tos, tēlodams Indijas brīnumus, stāstīdams par slavu un bagātīgajām balvām, ko gūšot pēc atgriešanās mājās. Vasko da Gama allaž rādījis labu piemēru kuģiniekiem, pats pielikdams roku pie darba un nemeklēdams vieglu, omulīgu dzīvi. Bet, kad nekas neesot līdzējis un disciplīna sākusi šķobīties, komandieris ļāvis vaļu mežonīgām dusmām, kliedzis un lādējies, sitis matrožus dūrēm un draudējis ar bargiem sodiem.

Tad kādu dienu pie ūdens virsmas parādījušies milzīgi mazu, sarkanu vēzīšu bari, tā ka ūdens licies gluži sārts. Tā bija zīme, ka piekraste vairs nav tālu. Bez tam jūrnieki manīja ūdenī arī slaikas, kādu olekti garas, planku​mainas čūskas. To parādīšanās arī liecināja par tuvo saus​zemi.

18. maija rītā matrozis no masta kurvja ieraudzīja pie apvāršņa augstu, vientuļu kalnu — nāca redzami Indijas krasti.

Tie vēl bija tālu — tumšs, zils mākonītis zemu virs austrumu apvāršņa. Tomēr drīz jūrasbraucēji jau varēja sa​skatīt plato pludmali, pret kuru sitās nemierīgi viļņi.

Otrā dienā kuģi pieburāja gluži tuvu Malabaras piekrastei. Plosījās negaiss, un cauri miglai un lietus gāzei iznira neskaidras krasta kontūras. Ahmeds ibn Madžids pavēlēja mainīt kursu un būrāt projām no piekrastes, jo nekādi nespēja noteikt, kādu rajonu Indijas piekrastē sasniedzis.

Tikai 20. maijā, kad pie apvāršņa iznira augsts zemesrags, locis ar pilnu pārliecību varēja sacīt Vasko da Ga- mam; «Esam atbraukuši! Mēs atrodamies ziemeļos no Kalikutas. Paraugieties, šī ir zeme, uz kurieni jūs tā dzinā- ties!» Viņš divdesmit trīs dienās bija pārvedis svešzemniekus, musulmaņu ienaidniekus, pāri okeānam un līdz ar to uz visiem laikiem iemantojis savu tautiešu naidu un nicināšanu.

Kāds 16. gadsimta arābu vēsturnieks par Ahmedu ibn Madžidu rakstījis tā: nolādētie portugāļi, nolādēto franku — rietumeiropiešu tauta, nokļuvuši Indijā neparasta gadījuma dēļ. Viņi aizburājuši līdz Austrumāfrikai, bet neviens no viņu tautas neesot pratis atrast ceļu Indijas jūrā, kamēr viņiem to parādījis kāds izveicīgs jūrnieks, ko saukuši par Ahmedu ibn Madžidu. Ar viņu sadraudzējies franku vecākais, ko saukuši par Almilandi (admirāli). Viņi sadraudzējušies dzerdami, un locis galīgi piedzēries un izstāstījis ceļu: «Netuvojieties krastam, bet dodieties aizvien tālāk jūrā, pēc tam pagriezieties uz Indijas krastu pusi, un jūs nenonāksiet viļņu varā.» Kad viņi tā darījuši, daudzi kuģi izglābušies no bojā ejas un to skaits Indijas okeānā ticis aizvien lielāks. No Portugāles nākuši klāt citi kuģi vēl lielākā skaitā, un tie sākuši aizšķērsot musulma​ņiem ceļu, gūstījuši viņus, izlaupījuši un sagrābuši ar varu viņu kuģus.

Vēsturnieks neslēpj, kādu niknu naidu izjutuši arābu tirgotāji pret veiksmīgajiem konkurentiem — portugāļiem, un pūlas izskaidrot, ka tikai dzērumā arābs Ahmeds ibn Madžids varējis sniegt tādu svarīgu pakalpojumu mu​sulmaņu ienaidniekiem.

Portugāļu kuģi gar piekrasti lēnitiņām burāja uz dienvidiem. Viņu mērķis bija Kalikuta — bagātā tirdzniecības pilsēta un osta (sk. karti 184. lpp.).

Portugāļi bija atburājuši pie zemes ar visai garu un sarežģītu vēsturi. Par to jāpastāsta dažos vārdos, lai būtu saprotams, kāpēc Indija necēlās vienotiem spēkiem pretim baltajiem iekarotājiem.

Gadu tūkstošos pirms mūsu ēras Indijā izveidojās daudzas vergturu valstis un valstiņas, kur lielāko tiesu pastāvēja patriarhāla verdzība. Par šo laiku un sabiedriskajām attiecībām liecina arī vecākie indiešu literatūras pieminekļi — vecākās un jaunākās vēdas un vēlāku laiku tautas eposi — Mahabharata un Ramajana.

Indijā, kā jau pieminēts, 326. gadā pirms mūsu ēras iebruka Maķedonijas Aleksandrs. Tomēr ne viņš, ne viņa pēcteči nespēja tur nostiprināties, un grieķu garnizonus no Ziemeļindijas drīz padzina.

Indijā izveidojās pirmā lielvalsts, kas sniedzās no ziemeļiem līdz Dekānai un valdnieka Ašoka laikā (273.—

Lielās valstis Dienvidindijā 16. gadsimta sākumā.

232. g. pirms mūsu ēras) sasniedza ziedu laikus. Būdas mācību pasludināja par valsts reliģiju, un budisms ātri izpla​tījās arī dienvidu un austrumu zemēs.

Taču drīz vien šī lielā valsts saira. Indijas ziemeļos ielauzās baktrieši un partieši, kas te dibināja persiešu satrapi- jas. Ap inūsu ēras sākumu Indijas ziemeļos iebruka skiti (saki), ap 5. gadsimtu — huņņi.

Tomēr indiešu valstis beigu beigās tika galā ar iebrucējiem. Ap to laiku jo sevišķi uzplauka māksla, arhitektūra un zinātne. Indijas astronomi atzina, ka Zeme ir lode un griežas ap savu asi, viņi iedalīja gadu divpadsmit mēnešos un zināja, ka ir arī garais gads. Matemātiķi lietoja ciparus un decimālo skaitīšanas sistēmu, kā arī skaitļu pozīcijas sistēmu, radīja algebras pamatus. Radās tādi slaveni literatūras pieminekļi kā «Hitopadeša» («Derīgi padomi») un «Pančatantra» («Piecas grāmatas»). Piektajā gadsimtā dzīvoja ievērojamais senās Indijas rakstnieks un dzejnieks Kalidasa, kas jo sevišķi pazīstams ar drāmu «Šakuntala».

Vergturu sabiedrība pamazām saira, un 6.—7. gadsimtā Indijā izveidojās feodālisms; tā pamatā bija no senatnes mantotā lauku kopiena, kurā zemkopība bija cieši saistīta ar amatniecību. Kopienas locekļiem piederēja zeme kopīgā īpašumā, un sākumā viņi maksāja feodālim tikai nodevas. Vēlāk feodāļi pārņēma zemi savās rokās. Nelielās valstiņas pārvaldīja radžas, kam personiski piederēja lielākā daļa zemes, atlikušo viņi izdāļāja saviem vasaļiem. Tomēr dzimtbūšana Indijā neizveidojās. Uz sabiedriskā darba dalīšanas pamata radās ļoti sīka kastu sistēma. No budisma un brahmanisma attīstījās jauna reliģija — hin​duisms.

Indija politiskā ziņā bija tik sadrumstalota un šķiru pretrunas sabiedrībā tik lielas, ka šo zemi samērā viegli iekaroja spēcīgie kaimiņi — Vidējo Austrumu musulmaņu feodāļi. Mūsu ēras 10. gadsimtā sākās nebeidzami iebrukumi, kas nesa lielu postu.

13. gadsimtā iekarotāji musulmaņi Indas un Gangas baseinos izveidoja plašo Deli sultanātu, kas indiešus turēja paklausībā ar svešzemju algotņu palīdzību. Visu zemi pasludināja par musulmaņu valsts

īpašumu. Zemnieki atdeva pusi ražas no neapūdeņotas zemes, bet no apūdeņotas — līdz divām trešdaļām un pildīja dažādas klaušas.

14. gadsimtā musulmaņi iebruka Dekānā un daudzos asiņainos karagājienos aizgāja līdz pašiem Indijas dienvidiem, pakļaudami sīkās valstiņas, kam feodāļu ķildas neļāva apvienoties kopīgai cīņai, un ar varu izplatīdami islama ticību. Deli sultanāts pārvaldīja gandrīz visu Indiju, bet tad neveiksmīgos karos pret Ķīnu un Persiju un plašu zemnieku nemieru rezultātā sāka pamazām sairt. No sul- tanāta 1340. gadā atkrita Bengālija, 1347. gadā — Dekāna, kur nodibinājās neatkarīgās Bahmanīdu un Vidžajanagaras valstis. Deli sultanāta sairšana turpinājās straujā gaitā. Indijā iebruka mongoļi Timura vadībā un 1398. gadā iz​postīja Deli. Sultanāts vairs neatguva kaut cik ievērojamu nozīmi. 4 15. gadsimtā visa Indija sastāvēja no neatkarīgām in- dusu un musulmaņu valstiņām un valstīm (sk. karti 180 lpp.). Pati spēcīgākā no tām bija Bahmanīdu valsts Dekānā ar galvaspilsētu Bidaru.

Arī Dekānā risinājās nemitīga cīņa starp Bahmanīdu un Vidžajanagaras lielajām valstīm, kas noveda tās pie pagrimuma un sairuma. Bahmanīdu valsts teritorijā izveidojās vairāki sultanāti, starp tiem Bidžapūras valsts, bet Vidžajanagara jau pēc portugāļu ierašanās Malabaras piekrastē sadalījās daudzās sīkās valstiņās.

Tātad daudzās valstīs un valstiņās sadrumstaloto feodālo Indiju plosīja kari un nesaskaņas, ko izraisīja arī da​žādas reliģijas, un tāpēc šī zeme nevarēja dot baltajiem iebrucējiem pienācīgu pretsparu.

KUĢI PIE KALIKUTAS Izlūks krastā. — «Kāds velns te atnesis portugāļus?» — Pirmais draugs. — Kalikuta — bagāta tirdzniecības pilsēta. — Ad​mirālis ķeras pie meliem. — Vēstneši pie radžas. ,1498. gada 20. maija vakarā portugāļu kuģi noenkurojās reidā iepretim Kapokatei — kādas pusotras ligas no krasta un pāris ligu uz ziemeļiem no Kalikutas. Vēl tālāk uz ziemeļiem no Kapokates atradās Pandaranes pilsēta.

Pie kuģiem tūliņ atīrās četras indiešu laivas — almadi- jas. Laivinieki apvaicājās, no kurienes atbraukuši sveši​nieki un pie kādas tautas tie piederot, un tad pazuda tumsā.

Visapkārt portugāļu flotilei slīdēja laivas. Zvejnieki, turēdami roka lāpas un lukturus, pievilināja zivis, un tās, tiekdamās pēc gaismas, izšāvās no ūdens un pašas lēca laivās. Hronists liecinājis, ka portugāļi tādu zvejošanu re​dzējuši pirmo reizi.

Modri sargposteņi vēroja, vai tikai nedraud indiešu uzbrukums. Neviens nezināja, kā viņus šeit sagaidīs. Viņi taču bija svešas zemes karaļa izlūki, viņiem jānoskaidro, kādas bagātības slēpjas šajā zemē, jāizdibina, cik spēcīgi ir šejienes valdnieki, vai te mīt draugi vai ienaidnieki.

Nākamajā dienā pie flagmaņkuģa no jauna piestāja indiešu laivas. Vasko da Gama ataicināja Zuanu Nunišu, garu, kalsnu vīru ar vienu aci, kristītu ebreju, notiesātu noziedznieku, arābu un senebreju valodas pratēju. Tulkam vajadzēja uzņemties bīstamo misiju — aizbraukt krastā izlūkos. Gašpars Korreja raksta — Zuans Nunišs bijis ļoti viltīgs vīrs un izlicies, ka atbraucis krastā pirkt pārtiku, bet īstenībā izokšķerējis visu, kas notiek pilsētā.

Krastā svešzemnieku sagaidīja liels ļaužu pūlis. Nunišu aizveda pie arābiem. Tūliņ kļuva skaidrs, ka šajā pilsētā labi pazīst eiropiešu tirgotājus un prot pat viņu valodu.

Par Nuniša vizīti krastā «Ruteiru» autors rakstījis: «… Komandieris sūtīja viņu uz Kalikutu, bet tie, kas brauca kopā ar viņu, aizveda viņu pie diviem mauriem no Tunisas, kuri varēja runāt kastīliešu un dženoviešu valodā, un pirmais viņu sveiciens bija uzsauciens šādiem vārdiem: «Velns lai tevi parauj!

Kas tevi atnesis uz šejieni?» Viņi tam noprasīja, ko mēs meklējot tik tālā svešumā, un viņš tiem atbildēja: «Mēs nākam meklēt kristīgos un garšvielas.» Tad viņi sacīja: «Kālab gan Kastīlijas karalis un Francijas karalis, un Venēcijas sinjorija nesūta nevienu uz šejieni?» Uz to viņš atbildējis, ka Portugāles karalis neesot viņiem to ļāvis, un mauri sacīja, ka tas esot labi darīts. Tad viņi to pacienāja ar kviešu maizi un medu. Kad viņš bija paēdis, viņš atgriezās uz kuģa kopā ar vienu no pieminētajiem mauriem, un tas, tikko uzkāpis uz klāja, tā teica pirmos vārdus: «Esiet sveicināti! Esiet sveicināti! Daudz rubīnu, daudz smaragdu! Krizdami ceļos, pateicieties dievam par to, ka viņš jūs atvedis tādā zemē, kur tik liela bagātība!»

Mēs bijām ļoti pārsteigti, izdzirduši viņu runājam, un nekādi neticējām, ka tik tālu no Portugāles būtu kāds cilvēks, kas saprastu mūsu valodu.»

Arābu, ko sauca par Elmasudu (portugāļu vēsturnieki šo vārdu, kas nozīmē «laimīgais», pārveidojuši par Mon- saidu), aicināja pie Vasko da Gamas uz sarunām.

Priekšindijas rietumu piekraste (pēc S. Ruges).

Austrumu tirgotāji (pēc senas miniatūras) Arābu kuģis okeānā (pēc senas miniatūras)

Marko Polo (pﾄ田 senas gleznas)

Enriki Jūrasbraucējs (pēc senas miniatūras)

Labas Cerības rags (pēc sena zīmējuma)

Kuģa atrašanos vietas noteikšana (pēc veca zīmējuma) Virpu]viesuļa slabs okeānā (pēc veca zīmējuma)

Dons Manuels Laimīgais — Portugāles karnlts (pēc senas gleznas)

Vasko OaGama (pﾄ田 senas gleznas)

Pedru Alvariﾅ｡s Kabrals (pec senas gleznas)

Fernans Mafielons (pēc sena vara grebuma)

Nēģeri no Mozambikas (pēc vec.is gravīras) Karavāna kareivju apsardzībā (pēc vecas graviras)

Indiešu karavīri ar ziloni (pēc vecas graviras) Indijas tempļi (pa kreisi — musulmaņu, pa labi — hinduistu templis) (pēc vecas gravīras)

Indijas rietumu piekrastes ļaudis (pēc vecas graviras) Nestuves Indijā 1G. gadsimtā (puc vecas gravīras)

Indiešu fusta (pēc vecas gravīras) Indiešu kuģis ar niedru burām (pēc vecas gravīras)

Indiešu laivas (pēc vecos gravīras) Portugāļu tirgotājs ar kalpotajiem Indija (pēc vecas gravīras)

intlijas aug|u koki (pēc vecam gravīrām)

Indijas augju koki (pec vecām gravirām)

Monsaids labi pazina portugāļus. Viņš jau bija kādreiz ar tiem tirgojies Ziemeļāfrikā un iemācījies to valodu. Tagad viņš laikam gan nojauta, ka portugāli drīz vien saimniekos šajā piekrastē, un nolēma ar tiem sadarboties.

Un patiešām — Monsaids izdarīja portugāļiem daudz vērtīgu pakalpojumu, kamēr vien tie uzturējās Kalikutā. Ar šādu rīcību viņš vēlāk izpelnījās savu tautiešu naidu un bija spiests bēgt no viņu dusmām līdzi portugāļiem.

Hronists Korreja pat apgalvo, ka Monsaids īstenībā bijis kāds spānietis — Alonso Peress, kas piedzimis Seviljā. Piecu gadu vecumā viņu nolaupījuši arābi, aizveduši uz svešām zemēm un audzinājuši kā musulmani, bet dievs debesīs zinājis, ka viņa dvēsele turoties pie kristīgās ticības.

Visu vakaru Vasko da Gama iztaujāja Monsaidu par Indiju, tās valdniekiem un pilsētām, par tirdzniecību ar garšvielām. Viltīgais arābs ātri aptvēra, kas īsti vajadzīgs portugāļiem, tāpēc viņš izlikās

noticam, ka svešzemnieki atbraukuši meklēt kristiešus. Stāstīdams par šo zemi, viņš bez kautrēšanās pieskaitīja kristiešiem visus indiešus, kuri nebija musulmaņi.

Malabarā — šaurajā joslā Indijas dienvidrietumu krastā (no 12° z. pl. līdz Komorina ragam) — pastāvēja daudz sīku valstiņu, kas konkurēja cita ar citu un centās sagrābt lielāku peļņu no tirgošanās.

Malabaras stāvoklis bija ļoti izdevīgs — tā atradās musonu joslā, un te krustojās jūras ceļi no visas Indijas, Ceilonas, Malajas, Indonēzijas un Ķīnas uz Persiju, Arābiju un Āfriku.

Pati bagātākā un nozīmīgākā no visām Malabaras pilsētām bija Kalikuta. Ne velti Vasko da Gama no Malindi burāja tieši uz šejieni. Arī Afanasijs Ņikitins savulaik bija slavējis šo pilsētu kā vienu no galvenajām ostām visā Indijā.

Osta gan nebija visai laba, kuģi nevarēja patverties upju grīvās, un jūra bija tik sekla, ka te varēja piestāt tikai mazāki kuģi. Piekrasti nekas nesargāja no jūras vējiem. Pilsēta neizskatījās arī visai krāšņa.

Tur lielāko tiesu bija nelielas mājiņas, kas virknējās kilometriem tālu gar šaurajām, līkumotajām ielām un kanāliem. Visur zaļoja slaidās kokospalmas un melno piparu krūmi. Šajā palmu pilsētā risinājās plaša, rosīga tirdzniecība. Jūras krastā atradās lielas preču noliktavas. Kastēs, saiņos un maisos, labi pasargātas no mitruma, glabājās visdažādākās mantas: Ķīnas zīds, indiešu smalkie kokvilnas audumi, krustnagliņas, muskatrieksti, kampars, kanēlis, pipari, dažādi ārstniecības augi, ziloņkauls, kopra — žāvēti kokosriekstu kodoli, kokospalmu šķiedras virves, dažādi vērtīgi koki. Šīs preces no Kalikutas veda uz Sarkano jūru un no turie​nes tālāk uz rietumu zemēm.

Pilsētas tirgos drūzmējās lieli laužu bari un skanēja desmitiem valodu. Tur starp indiešiem redzēja arābus, persiešus, sīriešus, turkus, nēģerus, ķīniešus, birmiešus un siamiešus, malajiešus un citu tautu un cilšu piederīgos.

Tirgos varēja nopirkt visu, kas vien vajadzīgs, galvenokārt pārtiku un apģērbu. Preču bijis ļoti daudz, jo se​višķi augļu un zivju, tāpat pārdotas narkotiskas vielas — hašišs, velnābols un opijs.

Izveicīgi amatnieki apstrādāja ziloņkaulu, bruņurupuču čaulas un jūras gliemežnīcas, izgatavodami brīnišķīgas rotas, kāju un roku sprādzes un gredzenus.

Sevišķi slaveni bija dārgakmeņu slīpētāji. Juvelieri pārdeva dimantus, pērles, safīrus, rubīnus, smaragdus, ame​tistus un citus dārgus akmeņus.

Kalikuta bija bagāta pilsēta. To pārvaldīja radža, valdnieks, ko sauca par samorinu (no sanskrita valodas vārda «samundra» — jūras valdnieks, ko portugāļi pārveidojuši par samorinu).

Samorins bija pārvērtis Kalikutu par lielāko ostu visā Malabarā. Tirdzniecību veicinaja arī spēcīga flote un īpašās priekšrocības, ko samorins piešķīra musulmaņiem. Ka- likutā bija noteiktas zemas muitas nodevas — divarpus procentu no ievesto preču cenas —, un tās vajadzēja maksāt tikai pēc preces pārdošanas.

Kalikutas samorins bija pats bagātākais un ietekmīgākais valdnieks visā Malabaras piekrastē. Citas pilsētas maksāja viņam meslus. Portugāļi bija dzirdējuši — samorins esot tik varens valdnieks, ka varot sapulcināt simttūkstoš karavīru kopā ar visiem saviem vasaļiem un sabiedrotajiem. Pašam viņam karavīru neesot daudz.

Spēcīgākās samorina vasaļvalstis bija Kannanūra uz ziemeļiem no Kalikutas un Kočina dienvidos (sk. karti 184. lpp.). Kočinas radžu uzskatīja par visas Malabaras garīgo vadoni, jo viņa apgabalā bija hinduisma kulta vieta Kolana (jeb Kilona). Pakļauto pilsētu radžas tīkoja nokratit Kalikutas virskundzību. Viltīgie portugāļi, to uzzinājuši, drīz vien izmantoja šis nesaskaņas savās interesēs.

No svešzemniekiem vislielākā ietekme Kalikutā bija arābiem, kas dzīvoja visā Malabaras piekrastē.

Viņi faktiski kontrolēja visu jūras tirdzniecību. Bez tam viņi darbojās kā starpnieki, uzpirkdami preces par lētām cenām Indijas iekšējos apgabalos un pēc tam pardodami tās pie​krastē.

Arābi Kalikutā baudīja īpašu viesmīlību, dzīvoja savos kvartālos un tērpās savos nacionālajos apģērbos. V'flu noliktavas un veikali atradās visā pilsētā. Arābiem bija pašiem savi tiesneši un

garīdznieki, pašiem savas mošejas.

Portugāļi ar savu ierašanos visvairāk apdraudēja tieši arābu intereses. No indiešiem portugāļi varēja gaidīt ma​zāku pretestību.

Indieši dalījās daudzās kastās. Lielākā nozīme bija priesteru kastai, kas bija augstākā un ar vislielākajām privilēģijām, un karavīru kastai — nairiem, kas, tāpat kā priesteri, nedrīkstēja saskarties ar citām — zemākajām kastām. Vienīgi nairiem bija ieroči. Viņus apmācīja īpašās skolās karadienestam jau no septiņu gadu vecuma. Vienkārša​jiem ļaudīm politiskajā dzīvē nebija nekādas ietekmes.

Valdošā bija hinduisma reliģija, tomēr netrūka arī is​lama ticīgo, jo sevišķi zemākajās kastās.

Atsevišķās Malabaras pilsētās atradās arī senas kristiešu — nestoriešu draudzes. Tāpēc portugāļi sākumā tu​rēja lielāko tiesu indiešu par kristīgajiem.

Vasko da Gama, apspriedies ar kapteiņiem un virsniekiem, nolēma palaist valodas un iestāstīt kalikutiešiem, ka atbraukušie portugāļu kuģi esot tikai daļa no lielas, spēcīgas flotes. Vētrā kuģi izklīduši, Vasko da Gama nošķīries no flotes, atburājis uz Kalikutu gluži nejauši un tagad kuru katru dienu gaidot atbraucam citus kuģus. Tie vedot dārgas dāvanas un karaļa sūtni ar greznu svītu. Vasko da Gama esot tikai eskadras komandieris. Kuģi uz šejieni nākuši divus gadus. Iezemieši, izdzirduši, ka drīz atbfauks vēl daudzi citi svešzemnieku kuģi, bez šaubām, sargāsies uzbrukt portugāļiem, — sprieda Vasko da Gama.

Tomēr vēstis par portugāļu sadursmēm ar mauriem Aus- trumāfrikas piekrastē, acīm redzot, bija atnākušas ari uz šejieni. Drīz vien kalikutieši atskārta, ka uz šejieni atbu- rajuši izlūki, jūras laupītāji, kas ar meliem lūko slēpt savus īstos nolūkus.

No Monsaida Gama uzzināja, ka samorins patlaban atrodoties kaimiņu pilsētā, un nosūtīja pie viņa tulku Fer- nānu Martinšu, vēl vienu portugāli un Monsaidu ar vēstuli: uz Kalikutu atburājis Portugāles karaļa sūtnis ar sava valdnieka vēstījumiem. Ja samorins vēloties, tos viņam tūliņ nogādāšot.

Samorins uzņēma abus portugāļus ļoti draudzīgi un bagātīgi apdāvināja viņus ar smalkiem audumiem. Gamam viņš sūtīja sirsnīgus sveicienus un piedāvāja draudzību. Viņš, kā rādās, patiešām priecājās par svešzemnieku iera​šanos: Kalikutas labklājība bija atkarīga no tirgošanās.

Samorins pavēstīja admirālim, ka drīz atgriezīšoties Kalikutā, kā arī nosūtīja portugāļiem loci, lai tas aizvedot atbraucēju kuģus uz labāku, drošāku ostu iepretim Pan- daranei, kur parasti noenkurojoties svešzemnieku kuģi. Patlaban portugāļi esot izmetuši enkuru klinšainā vietā. Tur kuģiem neesot nekāda labā enkurvieta.

VIESOS PIE SAMORINA Jābūt gataviem uz visu! — Svinīgā procesija. — Elku dievu templī. — Mielasts pili. — Diplomātiskās sarunas.

Tikko portugāļu kuģi bija noenkurojušies Pandaranē, ziemeļos no Kalikutas, pie Vasko da Gamas atnāca samo- rina vēstnesis un valijs — pilsētas priekšnieks ar divsimt karavīriem. Samorins esot atgriezies Kalikutā un lū​dzot portugāļu admirāli pie sevis.

Valijs neaizmirsa pastāstīt ari, pa kādu ceļu portugāļi un viņu svīta došoties un kādas ceremonijas būšot pa ceļam un radžas galmā. Taču tuvojās vakars, un pēc Vasko da Gamas vēlēšanās tikšanos atlika uz nākamo rītu.

Otrā dienā, 28. maija rīta agrumā, Vasko da Gama trīspadsmit vīru pavadībā devās pie samorina.

Visi portu​gāļi bija tērpušies labākajos un greznākajos apģērbos. Svītu pavadīja taurētāji un karodznieki ar karogiem un standartiem. Uz kuģiem par godu admirālim salutēja ar lielgabaliem.

Vasko da Gama rīkojās visai piesardzīgi — lika uzstādīt laivās bombardas. Brālim Paulu viņš uzdeva komandēt visus kuģus, Koelju — ar bruņotiem vīriem gaidīt .idmirāli laivās jūras krastā. Ja Vasko da Gama kādas sadursmes vai incidenta dē] nevarētu atgriezties uz kuģa, flotilei bez kavēšanās jādodoties atpakaļ uz Portugāli, lai karalis saņemtu ziņu par ekspedīcijas panākumiem un izlūkoto jūras ceļu. Brālis nemaz nedrīkstot domāt par viņa glābšanu — viņš tikai pazaudēšot kuģus, un visi viņu pūliņi būšot veltīgi.

Admirālis sacījis: «Neviens nevar pateikt, kas notiks ai mums nākamajā mirklī. Bet mums jābūt gataviem uz visu. Neizpildi nevienu pavēli, ko tev atnes manā vārdā. Ja es neatgriežos, par mani neraizējies, bet tūdaļ steidzies ar visiem kuģiem mājup. Lai mūsu karalis izmanto, kā jjrot un spēj visu, ko esam atklājuši!»

Paulu da Gama uz to atbildējis: «Ja tev nodevīgā kārtā kaut ko nodarīs, es šajā pilsētā neatstāšu ne akmeni uz akmens, ja vien lielgabali to varēs izdarīt.»

Krastā zaļiem zariem noklātā laukumā portugāļus sabaidīja apbruņoti karavīri nairi un apsveica liels orķes- līis. Muzikanti sita bungas, pūta garas taures anafilas un nelielas stabules, spēlēja cimboles. Gama un valijs, eskorta komandieris, apmainījās apsveikumiem.

Tad Gamu iesēdināja greznā palankīnā, ko klāja sudraba pusmēnešiem izrotāts zaļš baldahīns.

Palankīnu, kas bija iekārts bambusa kārtī, nesa seši vīri — trīs aiz kārts priekšējā, trīs aiz pakaļējā gala, bet citi seši skrēja līdzās, lai ik pēc brīža nomainītu biedrus. Lai vieglāk būtu ieturēt i itmu un nesajuktu solis, nesēji dziedāja monotonu mo​tīvu.

Pa ceļam eskorts apstājās Kapokatē. Tur portugāļus uzcienāja ar pusdienām — rīsiem ar sviestu un ļoti gar- šigām vārītām zivīm. Seit visi sēdās laivās un pa upi, kas tecēja paralēli jūras krastam, devās lejup uz Kalikutu.

Abos krastos, izvilkti malā, smiltīs gulēja lieli indiešu un arābu tirgotāju jūras kuģi. Neskaitāmas laivas sekoja viesiem, un arī krastos drūzmējās ļaudis.

Nobraukuši kādu ligu, visi izkāpa atkal krastā, un eskorts, liela ziņkārīgo bara pavadīts, soļoja pa ceļu uz pil​sētu.

Pa priekšu gāja bundzinieki, sizdami bungas, bet procesijai apkārt zirgos jāja karavīri, atgaiņādami pārāk uzmācīgos ļaudis, kas bija atsteigušies apbrīnot krāšņo gājienu un neredzētos svešiniekus. Sievietes pacēla bērnus uz rokām un skrēja nopakaļ.

Kalikutā, pašā pilsētas nomalē, portugāļus aizveda uz templi. Baltās drānās tērpti priesteri, svinīgi staigādami, izpildīja ceremonijas mazā svētnīcā, kur svešinieki netikuši ielaisti un kur, pēc hronista vārdiem, stāvējusi dievmātes statuja. Vismaz portugāļiem tā licies, un arī indieši, rādīdami uz statuju, saukuši: «Marija, Marija!» Var jau būt, ka svētnīcas puskrēslā kāda skulptūra varēja atgādināt dievmāti Mariju. Bet varbūt tā bija Kriš- nas — indiešu dieva māte vai arī baku dieviete «Māte Mari», ko indieši

ļoti bijājušies.

Portugāļi par indiešu reliģiju zināja tik maz, ka patiešām varēja noturēt viņu svētnīcas par kristiešu baz​nīcām. Vasko da Gama un viņa pavadoņi šajā elku templī metās ceļos un skaitīja lūgšanas.

«Ruteiru» nezināmais autors, kas piedalījies ceremonijā un visu redzējis paša acīm, par tempļa apmeklējumu raksta: «Šeit viņi paņēma mūs līdzi lielā baznīcā. .. Baznīca uzcelta no aptēstiem akmeņiem un pārklāta ar ķieģeļiem, un pie galvenās ieejas tai paceļas bronzas pīlārs, tik garš kā masts, un tā pašā galā — gailim līdzīgs putns. Un bez tam tur ir vēl pīlārs cilvēka garumā un ļoti resns. Baznīcas vidū ir kapela, kas visa celta no aptēsta akmens, un tai ir durvis, pietiekami platas, lai pa tām varētu ieiet cilvēks, un akmens trepes, pa kurām var uzkāpt līdz tām durvīm, un tās durvis bija no bronzas, un tur iekšā ir maza skulptūra, par kuru viņi saka — tā esot dievmāte, un pie sienām iepretim galvenajai ieejai bija septiņi mazi kapakmeņi. Šajā baznīcā komandieris noturēja lūgšanu — un mēs citi kopā ar viņu, mēs neiegājām iekšā pieminētajā kapelā, jo pēc viņu paražas viņi paši tur iekšā neiet, tikai baznīcas kalpotāji, un tos sauc par kafijiem . .. Šie pieminētie kafiji uzšļakstināja mums svēto ūdeni un deva mums kādu baltu zemi, ar kuru tās valsts kristīgajiem ir paradums ierīvēt pieri un krūtis visapkārt kaklam, un elkoņus. Viņi izdarīja pieminēto ceremoniju arī komandierim un iedeva arī viņam pieminēto balto zemi, lai viņš ar to ierīvējas.

Un komandieris to paņēma un iedeva kādam paglabāt, teikdams, ka ierīvēšoties vēlāk.

Un vēl daudzi svētie bija uzgleznoti uz tās baznīcas sienām, un pieminētajiem svētajiem bija gaismas loki ap galvu, un tie attēloti svešādi: jo zobi tiem bija tik lieli, Vasko da Gama pie Kalikutas samorina (pēc senas gravīras)

ka tie sniedzās ārā no mutes veselu collu, un katram svētajam bija četras vai piecas rokas.»

Tempļa pakājē atradās ar akmens plāksnēm izlikts dīķis. Ticīgie pirms lūgšanām pa kāpnēm nokāpa pie ūdens un apmazgājās, lai šķīstītos no grēka.

«Rafaela» rakstvedis esot izteicis šaubas, vai tikai attēli templī un skulptūras esot kristiešu svētie.

Nometies ceļos līdzās Vasko da Gamam, viņš skaitījis lūgšanas un pa starpām čukstējis: «Ja tie ir sātani, tad es pielūdzu īsto dievu.» Izdzirdis čukstus, admirālis pasmaidījis, un tas, pēc hronista liecības, atgadījies visai reti.

Var jau būt, ka Vasko da Gama nojauta patiesību. Viņš taču atsacījās pieņemt no indiešu priesteriem «balto zemi» un ierīvēties ar to. Droši vien viņš no Monsaida bija uzzinājis, ka tā sastāv no izkaltētiem govju mēsliem, pel​niem un sagrūsta sandalkoka, kas iejauts rīsūdenī.

Bet varbūt admirālis iedomājās, ka te patiešām mīt kristieši, kas tikai atšķēlušies no īstenās katoļu ticības un pielūdz dievu citādi, turklāt dievs attēlots ar daudzām rokām un smailiem zvēra zobiem. Bet tagad nebija īstais laiks izrādīt sašutumu par tādu ķecerību. Kad. portugāļi nostiprināsies šajos krastos, karojošās baznīcas rokās būs līdzekļi, ar ko piespiest šos atkritējus atgriezties patiesās ticības klēpī.

Atstājuši templi, portugāļi devās tālāk, un muzikanti atkal sita bungas, pūta taures un stabules.

Eskorts, pēc hronista liecības, parādījis svešzemniekiem lielu cieņu — vēl lielāku nekā Spānijā karalim.

Uz ielām drūzmējās nepārskatāmi ļaužu bari. Apbruņotu vīru vien bijis kādi divi tūkstoši. Cilvēki kāpa pat uz namu jumtiem.

Ceļā no kuģiem līdz pilij bija pagājusi visa diena, un portugāļi sasniedza mērķi tikai īsi pirms saules rieta. Viņiem vajadzēja ar visām ceremonijām iziet cauri četriem vārtiem. Tos apsargāja vīri raibos tērpos, ar gariem bambusa pīķiem rokā.

Tur, pēc hronista vārdiem, bijusi liela spiešanās un ribu dauzīšana, un pie vārtiem tikuši savainoti vairāki cilvēki, jo eskorts tikai ar pūlēm izlauzis procesijai ceļu.

Beidzot portugāļi varēja stāties Kalikutas valdnieka priekšā. Samorins, melnīgsnējs vīrs, pieņēma svešzemniekus mazā zālē, sēdēdams zvilnī, ko klāja zaļš samts. Aiz muguras viņam stāvēja divi vergi ar milzīgiem vēdekļiem garos kātos. Valdnieks bija tērpies plānos balta zīda svārkos, apjozies ar sarkanu jostu, kailu ķermeņa augšdaļu. Garos melnos matus savilka mezglā pērļu virtene. Rokas un kājas pie potītēm viņam rotāja smagas zelta sprādzes un riņķi. Valdnieks viss mirdzēja dārgos akmeņos. Samorina kaklu divas reizes apvija pērļu virkne un smalki kaldināta zelta ķēde.

Viņš zelēja beteles lapas, turēdams pie kreisās rokas lielu, platu, masīvu zelta trauku, kurā izspļāva sazelēto. (Beteles lapas sagatavoja tā: betelrieksta — betelpalmas augļa šķēlīti kopā ar kaļķa putriņu ietina svaigā betelpi- paru lapā un vēl klāt. pielika gambiru — miecvielu, ko ioguva no kāda auga. So vīstokli zelēja. Siekalas no betel- piparu lapām kļuva sarkanas, bet zobi nomelnēja.)

Arī pie labās rokas samorinam stāvēja liels zelta trauks, kurā glabājās beteles lapas. Zāles griesti mirdzēja vienā zeltā.

Samorina seja likusies diezgan maiga un skaista, bet tajā varējuši samanīt arī trulumu un lepnību.

Hronisti piezīmējuši, ka šis bagātais valdnieks ēdis no sudraba bļodām uz sudraba paplātes, bet ūdeni dzēris no sudraba krūzes. Pa pilsētu samorinu nesuši zīda pa- lankīnā. Palankīna kārts mirdzējusi vienos dārgakmeņos. Pa priekšu palankīnam soļojuši muzikanti un karavīri, bet līdzās divi vīri. Viens no tiem nesis lielu spalvu vēdekli, otrs — zelta zizli ar baltu pušķi galā.

Vasko da Gama, iegājis zālē, svinīgi sveicināja samorinu, paceldams augšup pēc indiešu paražas kopā saņemtas rokas, kā to bija noskatījies šajā zemē. Samorins pamāja ar roku admirālim, lai tas nākot tuvāk, taču Gama nesekoja šim aicinājumam. Viņš zināja — šajā zemē ir paradums nevienam nenākt tuvu valdniekam. Cilvēki uzrunā samorinu, stāvēdami attālāk un turēdami roku pie mutes, lai ar savu elpu viņu neapgānītu. Vasko da Gama likai apsēdās viņam piedāvātajā sēdeklī. Citus portugāļus apsēdināja uz akmens sola, uzlēja viņiem ūdeni uz rokām un aicināja vispirms pamieloties un atspirdzināties.

Mielasta laikā noticis amizants starpgadījums, par kuru pastāstījis vēsturnieks Kaštanjeda.

Vasko da Gama zinājis, ka šajā zemē dzerot nav pieklājīgi likt lūpas pie trauka malas. Portugāļi tālab mēģinājuši pēc indiešu paražām liet ūdeni mutē no trauka, paceļot to uz augšu gaisā tā, lai strūkla no snīpja ielīst lieši mutē. Taču viņiem tas nekādi neesot izdevies: dažs aizrijies un sācis klepot, dažs uzlējis

ūdeni uz sejas un drēbēm, tā ka radža kļuvis jautrs. Jāpiebilst, ka portugāļi Indijā drīz vien apguva šo dzeršanas manieri un turējās tikai pie tās.

Valdnieks lielā ziņkārē skatījies uz svešiniekiem un, runādamies ar augstmaņiem un nolūkodamies portugāļu mielastā, smējies un jokojies.

Tad samorins ar tulka starpniecību uzaicināja Vasko da Gamu, lai tas pastāsta par savu ceļojumu un tā mērķiem. Taču admirālis redzēja apkārt daudz augstmaņu, to skaitā arābu, un baidījās, ka tie, uzzinājuši portugāļu no​domus, neuzsāk kādas intrigas.

Tāpēc viņš lūdza samorinu, lai uzklausot viņu vienatnē. Viņš esot karaļa sūtnis, un viņam neklājoties runāt visādu svešinieku klātbūtnē.

Tad samorins kopā ar dažiem padomniekiem un Gamu iegāja kādā nelielā istabā. Tur Vasko da Gama plaši un gari klāstīja samorinam, cik varena un bagāta zeme esot Portugāle. Tur visa kā esot gana — dārzos olīves, vīnogas, citroni, apelsīni un mandeles, mežos visvisādi koki — no korķa ozola līdz palmām, druvās — kvieši, kokvilna un cukurniedres, ganībās — lieli lopu bari, bet aitas — pašas labākās pasaulē. Kalnos varot atrast daudz dzīvsudraba, bet svina un sudraba tur esot tik daudz kā nevienā citā zemē pasaulē. Okeāns dodot sāli pēc vajadzības. Portugālē netrūkstot lielu, bagātu pilsētu un ciematu, kur mītot daudzi veikli amatnieki, tirgotāji un zinātņu vīri.

Portugāles karalis esot daudzu zemju valdnieks, un tam piederot milzīgas bagātības. Tik bagāta karaļa neesot visa pasaulē. Dona Manuela priekšteči un princis Enriki sešdesmit gadus sūtījuši kuģus okeānā meklēt jūras ceļu uz Indiju — ne tāpēc, ka meklējuši zeltu un sudrabu, jo zelta un sudraba pašiem esot pārpārēm, tā ka neesot nekādas vajadzības tos meklēt šajā zemē, bet tāpēc, ka Portugāles karaļi dzirdējuši, it kā austrumos esot arī kristiešu valstis. Kopā ar tām portugāļi varētu labāk cīnīties pret kristietības ienaidniekiem. Manuels pavēlējis viņam, Vasko da Gamam, flotes admirālim, uzmeklēt šo kristiešu valdnieku, ja ne — nocirtīšot viņam galvu.

Komandieris karaļa vārdā piedāvāja samorinam draudzību un lūdza sūtīt līdzi viņam uz Portugāli vēstnešus. Viņš neuzdrošinoties stāties karaļa priekšā, ja nevarēšot atvest viņam dažus cilvēkus no Indijas zemes. Manuels, diženais, gudrais valdnieks, esot tik daudz dzirdējis par Indiju un jo sevišķi par Kalikutu, par šejienes tautas tikumiem un valdnieka varenību, ka degot sajūsmā par visu to un gribot noslēgt brālības un tirdzniecības līgumu <ir tik slavenu valdnieku. Šāda draudzība došot lielu labumu abām valstīm.

Pašās beigās Vasko da Gama paziņoja, ka nākamajā dienā nodošot samorinam divas karaļa vēstules, kur viss patlaban teiktais būšot izklāstīts pienācīgā formā.

Samorins atbildēja portugāļu sūtnim ļoti laipni, izteica viņam vislabākos novēlējumus un uzsvēra, ka turot viņu par savu draugu un brāli un sūtīšot vēstnešus uz Por​tugāli. Šķiroties samorins apvaicājās Gamam, kur viņš gribētu p.irnakšņot — pie kristīgajiem vai pie mauriem. Tas atbildēja, ka ne pie vieniem, ne pie otriem, bet gan labi būtu itdusēties pavisam atsevišķi.

Samorins apsolīja par to pa- iiipēties, novēlēja portugāļiem labu nakti un norīkoja, lai viņus nogādā uz nakts mītni.

Audience, šķiet, bija ilgusi vairākas stundas, jo admirālis atgriezās pie saviem ļaudīm tikai uz rīta pusi — ap kādiem četriem.

Gamu atkal nesa palankīnā. Tumšajās ielās, kur jopro- jām drūzmējās ļaudis, gājienam pa priekšu steidzās vīri «ir lāpām. Negaidot uznāca bargs pērkona negaiss ar spē- i īgām lietus gāzēm. īsā brīdī visi izmirka līdz ādai un ielas pārplūda ūdens straumēs.

Vasko da Gama, izmircis un noguris, žēlojās valdnieka galminiekam — mauram, kas viņu pavadīja.

Maurs aizveda viesus savā mājā, kur visi pārlaida lietu. Kad lietus gāze pierima, portugāļi un viņu pavadoņi turpināja ceļu. Komandierim pieveda lielisku zirgu, taču bez segliem — Malabaras piekrastē parasti jāja neapseglotos zirgos. Gama saskaitās — viņš jutās apvainots un zirgā nesēdās.

Izmirkušie, nogurušie ļaudis galu galā nonāca nakts mītnē. Portugāļiem ierādīja atsevišķas telpas ar

verandu, ko klāja dakstiņu jumts. Telpu grīdas sedza dārgi paklāji, un tur stāvēja lielas lampas ar eļļu, ar četriem degļiem katra.

Te viņi sastapa arī savus kuģa ļaudis, kuri bija atnesuši uz šejieni Gamas mantas un gultu, tāpat arī dāvanas, ko admirālis gatavojās pasniegt samorinam. Beidzot no​gurušie ļaudis varēja atpūsties.

PIRMĀS SADURSMES Nožēlojamās dāvanas. — Mauru Intrigas. — Dzestrā tikšanās. — Admirālis gūstā. — Neveiksmīgā tirgošanās. — Draudi. — Portugāli sagūsta ķīlniekus. — Monsaids glābjas bēgot. — «Mēs nāksim atpakaļ citu reizi!»

Kalikutā pastāvēja ieraža: valdniekam paredzētās dāvanas vispirms apskatīja un deva tām novērtējumu viņa augstmaņi — valijs, pilsētas priekšnieks un vēl kāds galma vīrs. Kā raksta «Ruteiru» autors, tur bijuši divpadsmit baķi svītraina auduma, četras sarkanas cepures, sešas platmales, četras koraļļu kreļļu virknes, sešas sudraba bļodas roku mazgāšanai, kaste ar saldumiem, divas muciņas eļļas un divas muciņas medus.

Augstmaņi, nākamajā rītā apskatījuši šīs mantas, atsacījās tās pieņemt. Tādas mantas nevarot samorinam pasniegt, te neesot neviena kaut cik vērtīga priekšmeta, pats nabadzīgākais arābu vai indiešu tirgotājs parasti dodot daudz labākas dāvanas. Ja admirālis gribot ko dāvināt, lai nesot zeltu, bet šīs mantas valdnieks tik un tā ne​ņemšot pretim, un arī viņi neuzdrīkstoties tās nemaz rādīt.

Vasko da Gama_tikko valdījās aiz dusmām. Bet ko lai viņš būtu darījis? Āfrikā kailie virsaiši ar lielu prieku pieņēma lētos vizuļus un pretim deva ziloņkaulu, zeltu un vergus. Te valdnieki prasīja zeltu.

Vasko da Gama vēlreiz ķērās pie meliem: viņš neesot nekāds tirgonis, viņš esot karavīrs, un viņa zemes karavīri nevadājot sev līdzi zeltu. Tā neesot tāda manta, ko varot droši vadāt pa svešām jūrām un mežonīgām zemēm. Viņš varot dot tikai to, kas piederot viņam pašam. Ja Portugāles karalis viņu sūtīšot uz šejieni vēl kādu citu reizi, tad droši vien uzticēšot atvest daudz bagātākas veltes. Augstmaņi kategoriski atteicās no piedāvātajām mantām.

Vēlāk Gama parādīja tās vēl kādiem arābu tirgotājiem — varbūt valijs un citi augstmaņi tīšuprāt izbrāķējuši dāvanas. Taču arābi tikai smējās un tāpat sacīja, ka esot kauns tādus niekus piesolīt lielajam Kalikutas vald​niekam.

Vasko da Gama veltīgi gaidīja, kad viņu vedīs pie sa- morina, kā bija norunāts. Augstmaņi bija solījušies drīz atgriezties. Pagāja stunda pēc stundas, pienāca vakars, bet saniknotais admirālis vēl joprojām gaidīja eskortu.

Gama nešaubījās, ka te vainojamas arābu tirgotāju in- Iligas. Tie, acīm redzot, jau uzzinājuši par portugāļu no​domiem un sākuši rīkoties, lai nomelnotu aizjūras viesus.

Tikai nākamajā rītā Vasko da Gama nokļuva pilī, šoreiz bez mūzikas, ar mazāku pavadoņu skaitu.

Kalikutieši tāpat drūzmējās uz ielām, bet pūlī pa reizei atskanēja naidīgi saucieni. Pa ielām jādelēja moplahi — arābu un indiešu ļ.iukto laulību pēcnācēji, musulmaņi, kas, ieraudzījuši svešzemniekus, tvēra pēc zobeniem un draudēja. «Ruteiru» autors raksta, ka pili ielenkuši bruņoti vīri un kapteinim un viņa pavadoņiem likuši gaidīt aiz vārtiem veselas četras garas stundas. Tad valdnieks ļāvis ielaist kapteini, un viņš varējis ņemt līdzi tikai divus pavadoņus pēc paša i/.vēlēs. Kapteinis izraudzījies tulku Fernānu Martinšu un sekretāru. Un hronists piebilst: kapteinim, tāpat arī viņa l.iudīm licies, ka šāda atšķiršana nesola nekā laba.

Samorins pret viesiem vairs neizturējās tik labvēlīgi kā pirmajā reizē. Viņu, bez šaubām, bija aizskārusi ziņa par nabadzīgajām dāvanām. Kalikutas bagātie musulmaņi saprata, ka portugāļu ierašanās nopietni apdraud arābu tirdzniecību Indijas krastos. Arābi bija brīdinājuši radžu un sacījuši, ka viņi allaž esot bijuši uzticami Kalikutas valdnieka pavalstnieki, nākuši šeit draudzīgos nolūkos un vairojuši Kalikutas bagātību. Viņi cerot, ka valdnieks neizjaukšot šo draudzību atbraukušo neliešu un jūras laupītāju dēļ. Valdnieks taču nemaz nezinot, cik nelietīgi un nodevīgi esot portugāļi. Viņi iznīcinājuši veselas tautas un izpostījuši plašas zemes. Vai tādi ļaudis būtu mērojuši tik garu, briesmu pilnu ceļu tikai tālab, lai šeit mierīgi tirgotos? Tie esot nežēlīgi, asinskāri pirāti un izlūki. Par to liecinot jau šo vīru briesmu darbi Āfrikas piekrastē.

Ja samorins gribot gādāt par savas zemes labklājību, lai bez kavēšanās iznīcinot aizdomīgos svešzemniekus, šos alkatīgos, godkārīgos un kareivīgos vīrus, lai neielaižoties ar tiem nekādās darīšanās.

Ja viņš tā nerīkošoties, arābi došoties uz citām zemēm un tirgošoties tur, bet portugāļi ar lielu karaspēku atburāšot uz šejieni un samorina tronis un dzīvība tikšot lielās briesmās.

Arābi laikam bija pratuši pārliecināt samorinu, un viņš, kā redzams, nolēma turēties musulmaņu tirgotāju — savas bagātības vairotāju pusē.

Tāpēc portugāļu un samorina tikšanās izvērtās visai dzestra. Valdnieks bez aplinkiem pateica Gamam: viņš taču esot apgalvojis, ka nākot no bagātas zemes, bet nekā neesot atvedis. Ko tad viņš te cerējis sastapt — cilvēkus vai akmeņus? Cilvēkiem pienākoties dāvanas. Pēc kā tad viņi te braukuši — meklēt kristiešus vai dzīties pēc vergiem un garšvielām? Samorins turklāt vēl neesot saņēmis nekādas Portugāles karaļa vēstules, kā tas apsolīts.

Gama, pēc hronista liecības, iebildis: viņš kuģojis šurp kā jaunu zemju atklājējs. Kad atnākšot citi kuģi, valdnieks redzēšot, ko tie atvedīšot. Vēstules esot viņam klāt, un viņš varot tās iesniegt tūliņ. Vasko da Gama pasniedza samorinam vēstījumus portugāļu un arābu valodā, taču tūliņ pieprasīja, lai tas izsaucot kādu kristīgo, arābu valodu pratēju. Viņš nevarot uzticēt vēstījumu lasīšanu musulmanim.

Samorins pavēlēja pasaukt kādu indieti no rakstu pratēju kastas, taču tas nevarēja izlasīt arābu valodā uzrakstīto. Vajadzēja tik un tā aicināt talkā četrus maurus. Tomēr izrādījās, ka vēstulēs nav nekā slēpjama vai sagrozāma — tajās Portugāles karalis piedāvāja Kalikutas valdniekam mieru un draudzību. Samorins ar vēstījumu bija visai apmierināts.

Sarunas beigās viņš apvaicājās, kādas preces tad īsteni esot svešzemnieku zemē. Šoreiz Gama nelielījās ar zeltu un sudrabu. Portugālē esot daudz labības, audumu, dzelzs, bronzas un citu mantu. Uz kuģiem esot preču paraugi. Viņš labprāt dotos pēc tām un atstātu daļu no pavadoņiem pilsētā, lai tie pārdod atvestās preces un iepērk šejienes mantas.

Samorins uz to asi atbildēja, lai Gama ņemot līdzi visus savus ļaudis, lai' noenkurojot labi cieši savus kuģus, izkraujot visas preces krastā Pandaranes ostā, pārdodot tās pēc iespējas izdevīgāk un tad lai burājot projām. Līdz ar to audience beidzās.

Bija jau nakts, un atgriešanās uz kuģiem vairs nebija iespējama. Portugāļi pārnakšņoja kāda bagāta musulmaņu tirgotāja mājā.

Nākamajā rītā, 31. maijā, Vasko da Gamam atkal pieveda zirgu bez segliem, un viņš no jauna atsacījās sēsties tam mugurā. Tad viņu iesēdināja greznā palankīnā, ko atgādāja bagāts indiešu tirgotājs, un ziņkārīgo bara pa​vadībā nesa uz Pandarani, kur bija noenkurojušies kuģi.

Pa ceļam daļa portugāļu apmaldījās un ilgi klaiņoja pa mazajām ieliņām, kamēr valijs aizsūtīja savu cilvēku tos sameklēt un rādīt ceļu. Admirālis jau bija nobažījies, ka tikai tie nav krituši par upuri nodevīgam uzbrukumam.

Beidzot visi sapulcējās Pandaranē iebraucamajā vietā. Tādu patvērumu ceļiniekiem te bija daudz.

Gama pieprasīja laivu, ar ko braukt uz kuģi. Tomēr valijs atsacījās to dot, aizbildinādamies-ar vēlo stundu, vēju un lielajiem viļņiem.

Admirālis iedegās dusmās un draudēja, ka sūdzēšoties valdniekam par sliktu apiešanos. Kad indieši redzēja, ka svešzemnieku vadonis ir tik nikns, tie sacīja, lai viņš ejot uz jūru, tie viņam došot trīsdesmit laivu, ja tikai viņam vajagot.

Bet Gama bija visvairāk nobažījies, ka arābi un indieši, kas apbruņoti klaiņāja Pandaranes ielās, nesagrābj portugāļu laivas ar visiem matrožiem, ja tie gaidītu krastmalā viņa atgriešanos. Tāpēc viņš sūtīja savus ļaudis uz visām pusēm, lai tie brīdina Paulu da Gamu un Koelju, het vēstneši portugāļu laivas nekur neatrada. Viens mat- lozis turklāt aizmaldījās pavisam projām.

Vasko da Gama nu jau visur redzēja nodevību, izlika sardzi pie durvīm un pavēlēja, lai pavadoņi liekas gulēt, nenoņēmuši bruņas.

Pēc nemierīgas nakts Gama otrā rītā atkal prasīja laivas, bet valijs atbildēja: laivas varēšot dabūt, ja

koman​dieris pavēlēšot saviem kapteiņiem atvest kuģus tuvāk krastam.

Jauzdams ko nelabu, Gama atsacījās to darīt un draudēja, ka sūdzēšoties samorinam. Lai ļaujot viņam iet uz |ūras krastu un izsaukt no kuģiem portugāļu laivas. Tomēr valijs to liedza, lika aizslēgt durvis un visapkārt portugāļu mītnei nostādīja sargus. Pēc tam no Gamas pieprasīja, I. i i viņš dodot pavēli noņemt kuģiem buras un stūri un .11sūtīt visu to krastā. Admirālis strupi atsacīja. Viņš esot piekodinājis brālim neklausīt nekādām pavēlēm, kas Vasko da Gamas vārdā tiktu sūtītas no krasta. Brālis atstāšot viņu tepat un burāšot atpakaļ uz Portugāli, ja uzzinā​šot, ka viņu, admirāli, šeit turot gūstā.

Pa ceļam nopirktie produkti bija apēsti, un portugāļus mocīja izsalkums. Gama prasīja, lai ļaujot iet projām vismaz viņa pavadoņiem, citādi tie šeit nomiršot badā. Uz to valijs atteica, ka viņiem visiem jāpaliekot uz vietas un jāpaciešoties, jo nevienam par portugāļiem neesot ne​kādas daļas.

Pa to laiku pārnāca aizklldušais matrozis, kurš bija meklējis laivas, un pavēstīja, ka Koelju esot gaidījis admi​rāli krastā visu nakti.

Gama tūliņ aizsūtīja matrozi atpakaļ pie Koelju — lai kapteinis bez kavēšanās atgriežoties uz kuģiem un gādā​jot, ka tos labi apsargā.

Pagāja vēl viena diena un nakts. Portugāļus apsargāja vēl stiprāk. Sardzē uz maiņām stāvējuši vairāk nekā simt vīru, visi apbruņoti šķēpiem, kaujas cirvjiem, vairogiem, lokiem un bultām. Sardzes priekšnieks gan apgalvojis, ka svešzemnieki nemaz netiekot turēti gūstā. Ja nebūtu sargu, portugāļiem tūliņ uzbruktu saniknotie musulmaņi. Iespē​jams, ka tiešām pastāvēja šādi draudi.

2. jūnijā atkal atnāca valijs un pieprasīja, lai Gama pavēlot izkraut krastā visas preces un liekot izcelties malā arī visai apkalpei. Matrožiem jāpaliekot krastā pēc šīs zemes paražām līdz tam laikam, kamēr pārdošot visas preces. Tikko tās izkraušot, Gama ar pavadoņiem varēšot atgriezties uz kuģa. Lai admirālis uzrakstot vēstuli brālim un visu to pastāstot.

Tā arī notika: Gama nosūtīja vēstuli, brālis Paulu lika izkraut daļu preču, un drīz vien flotes komandieris ar pavadoņiem atgriezās uz «Gabriela».

«Un mēs bijām laimīgi, ka viss tā izgājis, un no sirds pateicāmies dievam, jo viņš bija mūs izrāvis no šo ļaužu rokām, kuriem vaiis nebija nekāda saprāta, it kā tie būtu zvēri,» sacīts «Ruteiru».

Vasko da Gama tūliņ pārtrauca preču izkraušanu.

Pie precēm Pandaranē palika faktors Diogu Diašs un viņa palīgs. Tirdzniecībai ierādītajā pagalmā viņi uz masām izlika svītrainus vilnas un linu audumus, cepures, spoguļus, koraļļu un stikla krelles, dzintaru, muciņas ar dzīvsudrabu, olīveļļu un medu, kā ari galdiņu, apklātu ar zaļu galdautu. Pie precēm sāka nākt arābu tirgotāji, taču viņi tikai skatījās un vīpsnāja.

Pagāja piecas dienas, bet preces neviens nepirka. Vasko da Gama nosūtīja samorinam vēstuli, žēlodamies, ka mauri nākot nevis pirkt, bet gan noniecināt portugāļu preces, un lūdza palīdzību.

Samorins nebūt nebija noskaņots tik ļoti naidīgi pret svešzemniekiem, kā varētu likties. Viņa padomdevēju skaitā bija arī indiešu tirgotāji, kas cerēja uz portugāļu atbalstu konkurences cīņā pret musulmaņiem. Indieši saclja samorinam, ka portugāli taču šeit, Kalikutā, nekā neesot noziegušies. Mauri varbūt esot viņus apmelojuši par laupīšanām Āfrikas piekrastē. Ja samorins likšot viņus nogalināt, kā to gribot musulmaņi, par Kalikutu pasaulē iziešot ļauna slava un citu tālu zemju tirgoņi te vairs ne- iegriezīšoties, un samorins būšot atkarīgs tikai no musul​maņu žēlastības.

Tā nu samorins atsūtīja pie portugāļu precēm citus tirgotājus — indiešus. Ja tie gribot, lai pērkot.

Bez tam, kā apgalvo hronists, atnācis arī kāds augsts vīrs, kas palicis pie Diogu Diaša un atļāvis portugāļiem nokaut ik​vienu mauru, kas te nākšot un ņirgāšoties.

Taču arī indieši nekā nepirka. Musulmaņi, brīdināti par samorina pavēli, turējās attālāk, bet ikvienā izdevīgā reizē apvainoja svešzemniekus, spļāva uz viņu pusi un kliedza: «Portugāle, Portugāle!»

Tirdzniecība neveicās. Monsaids deva padomu: kas gan šeit, Pandaranē, par tirgošanos? īstais tirgus esot pašā Kalikutā. Uz šejieni neviens nenākšot un nepirkšot — mauri visus esot iebiedējuši.

23. jūnijā Vasko da Gama lūdza samorina atļauju nogādāt preces pašā Kalikutā. Valdnieks izturējās ļoti lab​vēlīgi — deva ne vien atļauju, bet pat nesējus bez maksas.

Preces aiznesa uz Kalikutas centrālo tirgus laukumu, bet neizskatīgie portugāļu audumi un citas mantas neva​rēja konkurēt ar smalkajiem indiešu darinājumiem, un tirgošanās tāpat neveicās.

Admirālis ļāva arī matrožiem — pa diviem, trim no katra kuģa, ievērojot piesardzību, — izcelties krastā un tirgoties, ar ko vien vēlas.

«Ruteiru» autors stāsta, ka matroži nesuši krastā pārdot aproces, audumus, kreklus, bet cenas esot bijušas ļoti zemas. Tā, piemēram, par smalku kreklu, kas dzimtenē bijis trīssimt reišu vērts, te devuši tikai divus fananus — trīsdesmit reišu vērtībā. Portugāļi lādējuši mantkārīgos indiešus. Zelta un sudraba matrožiem nebija, un viņi jutās vīlušies: uz ielām nemētājās dārgumi, bērni nespēlējās ar pērlēm, garšvielas nevarēja grābt lāpstām bez maksas. Viss bija jāpērk vai jāiemaina. Tomēr šejienes preču cenas tāpat nebijušas visai augstas, un matroži, kā liecina hronists, varējuši nopirkt sev krustnagliņas, kanēli un pat dārgus akmeņus. Pret viņiem izturējušies ļoti labi un visur uzņēmuši viesmīlīgi.

Savukārt indieši drīkstēja apmeklēt kuģus un iemainīt preces. Kā stāsta hronists, portugāļi aizvien krietni pamielojuši atbraucējus un viņu bērnus, tā ka no viesiem nevarējis ne atkauties. Nabadzīgu, izsalkušu laužu šajā ba​gātajā pilsētā bijis liels daudzums.

Tā bez sevišķiem piedzīvojumiem pagāja jūnijs un jūlijs. Vasko da Gama saprata, ka nav nekādas nozīmes ka​vēties šeit vēl ilgāk.

Viņš nolēma atstāt Kalikutā pie precēm faktoru un vēl pāris portugāļu, bet pats ar eskadru atgriezties mājup.

Lai vienotos par noteikumiem, Gama 9. augustā aizsūtīja pie samorina Diogu Diašu ar dāvanām — dzintaru, koraļļiem un daudzām citām mantām — un vēstuli. Gama ziņoja valdniekam, ka portugāļi gribot kuģot atpakaļ uz dzimteni. Lai samorins sūtot savu pārstāvi uz Portugāli un uzdāvinot karalim baharu (ap 204 kg, aptuveni trīs līdz četri portugāļu centneri; centners — ap 59 kg) kanēļa un baharu krustnagliņu, un vēl paraugus no citām garš​vielām. Faktors ieņemšot šeit naudu un varēšot par visu samaksāt.

Diašs gaidīja uz pieņemšanu četras dienas. Pēc tam samorins viņu pieņēma pavisam dzestri, bez ceremonijām. Par dāvanām viņš nelikās , ne zinis un tās pat neapskatījis nodeva augstmaņiem. Ierēdņi pieprasīja Diašam, lai Gama, ja gribot braukt projām, tūliņ samaksājot pēc šās zemes paražām muitas nodevas — diezgan prāvu summu: sešsimt šerafinus (viens šerafins — sudraba monēta — bijis divu rupiju vai 300 reišu vērtībā).

Samorina ierēdņi pavadīja Diašu līdz noliktavai, apķīlāja nepārdotās portugāļu preces un aizliedza tās vest projām. Acīm redzot, indieši domāja, ka portugāļi grib izvairīties no muitas maksāšanas. Tikai tumsā un miglā Diašam izdevās ar kādu matrozi — nēģeru puisi nosūtīt komandierim ziņojumu. Tas notika 13. augustā. Daži portugāļi nu atkal bija samorina gūstā. Aizbraukšanu vajadzēja atlikt. Arī Monsaids atnesa sliktas ziņas: musulmaņi apsolījuši valdniekam bagātīgas dāvanas, ja tas iznīcināšot svešzemnieku floti un viņus visus apkaušot. Samorins laikam esot piekritis šim padomam.

Gama bija nokļuvis grūtā stāvoklī.

14. augustā indiešu laivas nerādījās, kas likās aizdomīgi, jo līdz šim ik dienu nabadzīgie ļaudis braukāja apkārt kuģiem un diedelēja pēc maizes. Bet jau nākamajā dienā indieši atkal irās pie kuģiem lielā skaitā. Vasko da Gama par to nopriecājās — viņš gaidīja tikai izdevīgu gadījumu, lai tiktu pie ķīlniekiem.

19. augustā uz «Gabriela» atbrauca kādi divdesmit pieci indieši, no tiem seši dižciltīgi vīri. Gama pavēlēja sagrābt šos sešus un vēl trīspadsmit citus, bagātās drānās tērpušos, bet pārējos nosūtīja krastā ar vēstuli samorinam. Admirālis atbrīvošot ķīlniekus, tiklīdz valdnieks atsūtīšot uz kuģiem krastā aizturētos portugāļus un preces.

Gama gaidīja atbildi četras dienaš. Starp citu, seši no ķīlniekiem bija nairi, karavīru kastas piederīgie. Tie atsacījās ēst «nešķīsto» portugāļu ēdienu. Lai nairi nenomirtu badā, viņus katru dienu

apmainīja pret sešiem citiem nai- riem — jauniem ķīlniekiem.

23. augustā Gama deva ziņu samorinam, ka braucot atpakaļ uz dzimteni. Bet drīz viņš atgriezīšoties un tad parādīšot kalikutiešiem, vai portugāļi esot jūras laupītāji vai neesot. Uz kuģiem uzvilka buras un pacēla enkurus. Eskadra aizburāja dažas ligas atstatu, bet spēcīgs pretvējš piespieda portugāļus no jauna izmest enkurus. Nākamajā dienā kuģi atgriezās pie Kalikutas. 25. augustā flote izgāja jūrā otru reizi un noenkurojās tālu no pilsētas, tā ka kuģus no krasta tikko varēja saskatīt.

Otrā dienā pie kuģiem atīrās indiešu laiva ar vēstnesi. Tas ziņoja Vasko da Gamam, ka Diogu Diašs atrodoties samorina pilī. Ja komandieris atbrīvošot ķīlniekus, samo- rins savukārt atlaidīšot Diašu. Taču Vasko da Gama neticēja, ka Diogu Diašs vēl ir pie dzīvibas. Droši vien viņš jau nogalināts un indieši tikai vēlas aizkavēt portugāļu kuģus piekrastē, lai sagatavotu uzbrukumu. Gama piedraudēja, ka atklāšot lielgabalu uguni, un pavēlēja laivai atirties nost no kuģa. Lai atbraucot šurp ar Diašu vai arī atvedot no viņa vēstuli. Citādi viņš likšot nocirst visiem ķīlniekiem galvu.

Portugāļi pacēla enkurus, un kuģi kreisēja nelielā at​tālumā gar piekrasti.

Laivinieki aizveda admirāļa draudus samorinam. Tas tūliņ lika ataicināt Diogu Diašu un šoreiz izturējās visai laipni. Vasko da Gama bija aizturējis ievērojamus ļaudis. To radinieki lūguši samorinu, lai tas piekāpjoties un atbrī​vojot arestētos portugāļus. Sos lūgumus atbalstījuši ari indiešu tirgotāji.

Samorins apgalvoja Diašam, ka muitas nodokli esot nelikumīgi pieprasījuši viņa ierēdņi bez viņa ziņas. Diogu Diašs varot atgriezties uz kuģa. Samorins iedeva viņam līdzi vēstuli Portugāles karalim, kas bija rakstīta arābu valodā ar dzelzs spalvu uz palmas lapas, kā tajā zemē pieņemts: «Vasko da Gama, jūsu galminieks, ir atnācis manā zemē, par ko es esmu priecīgs. Manā zemē ir Joti daudz kanēļa un krustnagliņu, un ingvera, un piparu, un daudz dārgu akmeņu, un no jums es gribu apmaiņai zeltu un sudrabu, un koraļļus, un sarkanus audumus.»

27. augustā pie kuģiem atīrās septiņas laivas un atveda Diogu Diašu un viņa biedrus. Portugāļus izsēdināja uz barkas, kas bija piesieta flagmaņkuģa pakaļgalā. Indieši baidījās tikties ar Gamu — viņi nebija atveduši konfiscētās portugāļu preces. Diašs ziņoja admirālim: samorins lūdzot atbrīvot, ķīlniekus, solot uzstādīt krastā portugāļu atvesto padranu un esot izteicis vēlēšanos, lai Diašs atgriežas pilsētā pie atstātajām precēm.

Vasko da Gama palaida vaļā tikai sešus gūstekņus, bet pārējos solīja atlaist tad, kad būšot atvestas noliktavā palikušās preces.

Otrā rītā uz portugāļu kuģiem mazā laiviņā atīrās Mon- saids, viss dubļiem nošķiests, turēdams rokās nelielu ādas maisiņu ar dārglietām. Viņš bija aizbēdzis no Kalikutas: viņam uzbrukuši musulmaņi un izlaupījuši viņa māju. Viņš paglābies kaimiņu šķūnī un dzirdējis, kā pūlis uzlauž viņa mantu lādes, kā lād viņu, Monsaidu, — viņš esot kristiešu uzpirkts spiegs. Monsaids lūdzās, lai Vasko da Gama ļaujot viņam palikt uz kuģa un tā izglābt dzīvību.

Drīz vien pie kuģiem atīrās septiņas indiešu laivas. Trīs no tām veda svītraino audumu — daļu no krastā palikušajām precēm. Laivinieki sauca Gamam, ka atvedīšot arī pārējās preces, tiklīdz portugāļi atbrīvošot visus ķīlniekus.

Taču Vasko da Gama, iededzies dusmās, aizraidīja laivas projām. Portugāļiem neesot vajadzīgi nožēlojamie preču pārpalikumi. Ķīlniekus viņš aizvedīšot uz Portugāli, lai tie savām acīm paskatoties, cik varena un bagāta ir šī zeme, un pārliecinoties, ka mauri apmelojuši portugāļus. Kad Vasko da Gama atgriezīšoties — un viņš nākšot atpakaļ citu reizi —, viņš bargi atriebšoties par visiem pāri darījumiem un apvainojumiem.

29. augustā admirālis sasauca virsnieku padomi. Tā nosprieda, ka eskadra izpildījusi uzdevumu, atklājusi jūras ce|u uz Indiju, atradusi šajā bagātajā zemē dažādas garšvielas un dārgus akmeņus. Tagad vairs nebūtu lieki šeit Iekavējas, jo uzlabot attiecības ar samorinu, kuru kūdot musulmaņi, diezin vai izdošoties.

Vasko da Gamas kuģi pacēla enkurus, uzvilka buras un lēnām aizslīdēja uz ziemeļrietumiem,

uzņemdami kursu uz Āfriku, atpakaļ uz mājām.

ATCEĻA UZ PORTUGĀLI Jūras kauja. — Andžidivu salās. — Sadursmes ar pirātiem. — Cinga un bads okeānā. — Pie draugiem Malindi. — «Rafaela» gaitu gals. — Paulu da Gamas slimība un nāve.

To pašu dienu, kad flotile bija devusies projām no mu- sonu krastiem, vējš pierima un kuģi apstājās netālu no Kalikutas. Ap eskadru tūliņ sapulcējās kādas septiņdesmit laivas. Stipri bruņoti vīri gatavojās uzbrukt kuģiem. Vasko da Gama pagaidīja, kamēr tie pieiras tuvāk, un tad pavēlēja atklāt bombardu uguni.

Tomēr uzbrucēji neno- bijās un vajāja kuģus vairāk nekā stundu. Par laimi, sāka pūst vējš, uznāca pērkona negaiss, un portugāļi varēja aizbūrāt atklātā jūrā, tā ka smagnējās laivas palika tālu iepakaļ.

Portugāļu kuģi vājo un mainīgo vēju dēļ bija spiesti kavēties krastu tuvumā vēl vairākas dienas.

Vasko da Gama pa šo laiku pratināja ķīlniekus, lai iegūtu sīkākas ziņas par Indiju. Pēc admirāļa uzdevuma rakstvedis ar maura — tulka palīdzību sastādīja visbiežāk lietojamo indiešu vārdu sarakstu.

Viņi pierakstīja kuģu takelāžas, dzērienu, ēdienu, ieroču, dzīvnieku, ķermeņa daļu un citus nosaukumus un visvairāk lietojamus darbības vārdus. Lai šajā primitīvajā vārdnīcā neieviestos kļūdas un nerastos pārpratumi, rakstvedis un maurs, pierakstījuši kādus desmit vārdus, gāja pie cita gūstekņa, lasīja tam priekšā uzrakstito un pārbaudīja, vai viss ir pareizi.

1498. gada 10. septembrī eskadras komandieris izsēdināja krastā vienu no sešiem aizturētajiem ķīlniekiem. Hronists pieminējis, ka tas esot šķielējis ar vienu aci. Tam līdzi viņš iedeva vēstuli, ko arābu valodā bija uzrakstījis Monsaids. Vasko da Gama samierinošā tonī, vēlēdamies notušēt bruņoto sadursmi, pavēstīja samorinam, ka aizvedis līdzi ķīlniekus tālab, lai pierādītu Portugāles karalim, ka viņa flote patiešām atklājusi Malabaras piekrasti. Viņš atvedīšot gūstekņus atpakaļ, kad no jauna atburāšot šajā piekrastē. (Starp citu, visi pieci ķīlnieki laimīgi sasniedza Lisabonu, un 1500. gadā Kabrals viņus tiešām aizveda atpakaļ uz Kalikutu.) Diogu Diašu admirālis neesot atstājis pie precēm tālab, ka baidījies — musulmaņi to nogalināšot. Taču Vasko da Gama cerot uz draudzīgām attiecībām nākotnē. Kāds portugāļu hronists pat apgal​vojis, ka vēstule tiklab samorinam, kā arī ķīlnieku ģime​nēm esot ļoti patikusi.

15. septembrī kuģi nonāca pie nelielajām Santamarijas saliņām (uz 13° 20' z. pl.) netālu no Bakanūras (sk. karti 184. lpp.). Portugāļi uz vienas saliņas ar draudzīgi noskaņotu zvejnieku palīdzību uzcēla padranu.

20. septembrī Vasko da Gamas kuģi noenkurojās mežainā līcī pie Andžidivu salām (uz 14"45' z. pl.), lai sagā​dātu malku un papildinātu krājumus un ūdeni tālajam braucienam uz Āfriku. Salinieki izturējās pret portugāļiem ļoti laipni, parādīja viņiem vietu, kur pasmeļams labs dzeramais ūdens. Viņi atveda laivās pie kuģa ķirbjus un gurķus, tāpat citus augļus un dārzeņus, kā arī vistas un pienu. Iztaujāti viņi pastāstīja, ka salā augot daudz kanēļa koku.

Pēc pāris dienām, kad kuģi noenkurojās pie citas saliņas, Nikolau Koelju ar saviem vīriem uzdūrās sagrauta tempļa drupām. Turpat netālu mežā viņi sastapa netīru, skrandās tērptu sirmgalvi. Tas pastāstīja, ka šī saliņa esot pavisam neapdzīvota. Te atbraucot tikai kuģi pēc ūdens un malkas. Sirmgalvis esot svētnieks templī, ko jau agrāk izpostījuši mauri. Portugāļi atkal nosprieda, ka šis indiešu templis gan laikam esot kristiešu baznīca. Šajā laikā jūrā parādījās divi diezgan lieli kuģi un tuvojās portugāļu flotei. Matrozis no masta kurvja ziņoja, ka redzot jūrā pie apvāršņa vēl sešus buriniekus, kas bez​vēja dēļ netiekot uz priekšu.

Vasko da Gama nosprieda, ka tie ir ienaidnieka kuģi, un pavēlēja nogremdēt abus tuvāk pienākušos.

Nikolau Koelju ar «Berriu», izmantojot krasta brīzi, negaidot uzbruka indiešiem. Vienam buriniekam izdevās aizbēgt, bet otram portugāļi sašāva stūri. Apkalpe muka projām laivā. Portugāļi atrada pamestajā kuģī nedaudz pārtikas, kokosriekstus, krūzes ar palmu ellu, palmu cukuru un ieročus. Arī pret citiem svešajiem buriniekiem viņi atklāja bom- bardu uguni, bet nav zināms, vai apšaudei bijuši kādi rezultāti.

Tāpat arī nav zināms, vai šos kuģus sūtījis Kali- kutas samorins un vai tie grasījušies iznīcināt

svešzemnieku fioti. Domājams, ka šie kuģi piederējuši slavenajam indiešu pirātam Timoži, niknam musulmaņu ienaidniekam. Vēlāk Timoži kļuva par portugāļu sabiedroto un viņu uzdevumā aplaupīja un gremdēja musulmaņu kuģus.

Nākamajā rītā, kad kuģi «Gabriels» un «Berriu» jau bija izvilkti uz sēkļa un sagāzti uz sāniem, lai varētu notīrīt un izlabot to korpusu, krastam tuvojās divas indiešu galeras — fustas ar apbruņotiem ļaudīm. Vasko da Gama pavēlēja atklāt uguni pret galerām, jo ķīlnieki pavēstīja Gainam, ka tās piederot pirātiem. Galeras, portugāļu kuģa vajātas, drīz metās bēgt.

Kamēr Vasko da Gamas flote atradās pie Andžidivu sa​lām, pie admirāļa ieradās kāds vīrs, no galvas līdz kājām tērpies linu drānās, turbānu ap galvu, apjozies zobenu, apmēram četrdesmit gadu vecs, un uzrunāja portugāļus venēciešu dialektā. Pēc sirsnīga apsveikuma viesis pastāstīja, ka esot kristietis, dzimis Levantē — Tuvajos Austrumos — un agrā jaunībā nokļuvis Indijā, kur pieņēmis musulmaņu ticību.

Tomēr savā sirdī viņš aizvien esot palicis uzticīgs Kristus mācībai. Tagad viņš atrodoties Goas pārvaldnieka dienestā. Goa kopš 1469. gada piederot pie lielās, varenās Vidžajanagaras valsts. Goas sultāns persietis valdot savā apgabalā gandrīz bez jebkādiem ierobežojumiem. Goā atraduši patvērumu daudzi arābi, kuri pēc asiņainā slaktiņa 1479. gadā esot padzīti no Onūras un Batikalas. Viesis pastāstīja, ka viņš uzzinājis par eiropiešu ierašanos Malabaras piekrastē, sailgojies tos redzēt un ar tiem parunāties dzimtajā valodā.

Sultāns viņam atļāvis paviesoties pie svešajiem jūrasbraucējiem un piedāvājot tiem pārtiku, kuģus un pat māj​vietu viņa valstī, ja vien tie vēlētos izmantot šo viesmī​lības un draudzības piedāvājumu.

Taču daži viesa izteicieni modināja admirālī aizdomas. Tāpēc viņš iztaujāja indiešus, kas bija atburājuši kopā ar šo cilvēku. Tie zināja stāstīt, ka tas esot pirātu kuģu komandieris un tuvumā stāvot viņa kuģi ar daudziem karavīriem. Tad Vasko da Gama pavēlēja sagrābt aizdomīgo vīru, pērt viņu ar pletnēm un nežēlīgi spīdzināt. Gūsteknis atzinās, ka ieradies izlūkos un ka svešzemniekiem uzglūnot kuģi, kuri uzbrukšot, tikko būšot sapulcējušies pietiekami lielā skaitā. Viņš vēl gaidot ierodamies četrdesmit sambukas.

Pēc dažām dienām, kad portugāļu kuģi jau bija tālu jūrā, gūsteknis atzinās, ka esot jūds no poļu zemes un agrā jaunībā pārdots verdzībā uz Indiju, bet tur ticis godā un slavā. Goas sultāns sūtījis viņu pie svešzemniekiem, lai tos atvilinātu pie sevis un izmantotu cīņā pret kaimiņu valdniekiem. Sultāns zinājis, cik spēcīgi ir svešzemnieku ieroči. Vasko da Gama aizveda gūstekni uz Portugāli, kur to nokristīja un deva tam Gašpara da Gamas vārdu. Vēlāk — 1500. gadā viņš pavadīja Kabralu braucienā uz Indiju kā tulks un piedalījās arī citās portugāļu ekspedīcijās uz Indiju. Ir ziņas, ka Gašpars da Gama (jeb Indijas Gašpars) vēlāk kļuvis par karaļa mīluli.

Vasko da Gamas kuģi bija pakavējušies pie Andžidivu salām divpadsmit dienu. Slavenais portugāļu dzejnieks Luišs Kamoenss poēmā «Luziādas» nosaucis tās par mīlas salām, paradīzi zemes virsū, kur dieviete Venēra ļāvusi nogurušajiem ceļotājiem mierīgi baudīt atpūtu.

No šīs paradīzes kuģi 2. oktobrī devās tālāk okeānā. Brauciens ieilga un vilkās veselus trīs mēnešus.

Visapkārt pletās bezgalīgi ūdeņi, bet jūrnieki veltīgi gaidīja ceļavēju — ziemeļaustrumu musonu, kas parasti sākās oktobrī. Augām dienām nejuta ne vēsmiņas, tā ka buras šļauganas nokarājās lejup gar mastiem vai arī vējš pūta pretim un kuģi netika ne no vietas. Jūrasbraucējus vārdzināja nežēlīga saules svelme. Dzeramais ūdens sasmaka, pārtikas krājumi izsīka, izbeidzās augļi un dārzeņi, un apkalpei no jauna piezagās briesmīgā cinga.

Kā teikts «Ruteiru»: «Mums tajā laikā nomira trīsdesmit cilvēku, neskaitot trīsdesmit, kas jau bija miruši, un tie, kuri uz katra kuģa vēl pildīja dienestu, varēja būt septiņi vai astoņi cilvēki, un tie paši nemaz nebija veseli, kā vajadzētu, un es jums apgalvoju, ja tas pats vējš vēl pieturētos četrpadsmit dienu un mēs pār šo jūru brauktu atpakaļ, mums vairs nebūtu neviena vīra, kurš spētu uz kuģiem dienestu pildīt.

Mēs bijām nonākuši tādā stāvoklī, ka jau beidzās jebkura disciplīna. Un, kamēr nāves briesmās kuģojām tālāk, mēs devām daudzus svinīgus solī​jumus svētajiem un mūsu kuģu aizgādņiem.»

Arī Kaštanjeda pieminējis šo postu, kas patiešām radījis dumpja draudus. Stūrmaņi apgalvojuši, ka te valdot tikai rietumu vēji un viņi nemūžam netikšot atpakaļ, visi viņu pūliņi esot veltīgi. Vienīgā izeja — atgriezties Indijā. Ja jau viņiem lemts mirt, tad nāvi labāk sagaidīt uz sauszemes, nevis uz jūras. Pat Gama, kurš allaž pratis iedvest paklausību visdumpīgākajiem, vairs nezinājis, ko iesākt. Veltīgi viņš pūlējies pārliecināt šaubīgos, ka starp Aus- trumāfriku un Indiju taču burājot kuģi katru gadu, tātad ceļavējš uz dzimtenes pusi iespējams. Viņš licis dažus dumpīgākos jūrniekus sakalt dzelžos un ieslodzīt.

Taču, kā raksta hronists, dievam viņa žēlsirdībā lab- paticis atsūtīt vēju, kas viņus sešās dienās aiznesis līdz zemei. «… un mēs priecājāmies par to tā, gluži kā būtu ieraudzījuši Portugāli, tāpēc ka mēs cerējām šeit ar dieva palīgu atgūt savu veselību tāpat kā pirmo reizi.»

Izmocītiejūrasbraucēji beidzot — 1499. gada 2. janvārī ieraudzīja Āfriku. Stūrmaņi noteica kuģu atrašanās vietu. Atklājās, ka flote nonākusi pie sauszemes uz 5° z. pl. Nākamajā dienā portugāļi ieraudzīja krastā lielu pilsētu. Tā bija Mogadišu (jeb Magadošu), pati vecākā arābu pilsēta Āfrikas austrumu piekrastē.

Nogurušo jūrasbraucēju skatieniem pavērās Mogadišu torņi, nami un pilis. Tomēr Vasko da Gama neuzdrošinājās izcelties svešajā krastā. Patlaban labāk bija izvairīties no kaujas — kuģi līdzinājās peldošām lazaretēm. Varbūt arī te bija atklīdušas valodas par portugāļu sadursmēm ar Mozambikas un Mombasas iedzīvotājiem.

Kuģi aizburāja garām pilsētai. Nodārdēja bombardu zalve — admirālis ar lielgabalu uguni deva zīmi pilsētas iedzīvotājiem, ka te burā spēcīga flote.

Cinga joprojām nemitējās. Turklāt no krasta uz kuģiem atlidoja lieli zaļu un melnu mušu bari, kā arī moskīti, kas jo sevišķi mocīja jūrasbraucējus.

5. janvārī sāka plosīties vētra. Tā nodarīja diezgan lielu postu «Rafaelam». Drīz pēc tam kuģiem uzbruka pirāti, kas, sasēdušies laivās, pēkšņi parādījās pie kāda klinšu raga — jūras laupītāju slēptuves.

Garās, šaurās pirogas ar melnajiem karotājiem strauji tuvojās. Jau varēja samanīt cilājamies airus, pirāti bija satvēruši šķēpus un uzvilkuši loku stiegras.

Citkārt šāds uzbrukums, turklāt dienā, nedraudētu ar lielām briesmām, turpretim tagad uz kuģiem bija tik maz veselu vīru, ka jūras laupītājus nedrīkstēja pielaist tuvumā — abordāžas kaujā tie sagrābtu portugāļu floti.

Pie bombardām metās gan veselie, gan gluži vārgie lielgabalnieki. Pēc dažām zalvēm jūras laupītāju laivas bēga atpakaļ uz krastu.

7. janvārī pie apvāršņa parādījās Malindi. Matroži kliedza aiz prieka, redzot pazīstamo ostu. Uz kuģiem salutēja, mastos uzvijās karogi un vimpe]i. Pretim īrās izgreznotas laivas. Malindi šeiha ļaudis atveda uz kuģiem dāvanas — aitas, vistas, olas, apelsīnus, mango augjus un citu pārtiku. Taču «Ruteiru» autors piebilst, ka slimie kuģinieki vairs neesot varējuši baudīt šos labumus. Daudzi turpat arī nomiruši. Šeihs sūtīja Vasko da Gamam sirsnīgus apsveikumus par sekmīgo braucienu un ielūdza viņu pili. Abi divi neskopojās ar laipnībām un draudzības apliecinājumiem. Portugāļu admirālis, kas patiešām nīda musulmaņus no visas sirds un Indijā nepavisam neslēpa šīs jūtas, šeit zvērēja musulmaņu šeiham, ka portugāli būšot Malindi valdnieka labākie draugi. Šeihs savukārt sūtīja Portugāles karalim garu vēstījumu, apsveikdams viņu ar jūras ceļa atklāšanu un aicinādams sūtīt pāri okeānam jaunus kuģus.

Pēc dažu hronistu ziņām, notikusi dāvanu apmaiņa. Šeihs sūtījis karalim zelta ķēdi ar dārgiem akmeņiem un karalienei — perlamutra šķirstu, ko rotājis sudrabs un ziloņkauls, kā arī divdesmit sudraba gredzenus ar dārgiem akmeņiem. Šķirstā bijuši salikti balta zīda audumi un zelta pavedieni. Tāpat šeihs dāvinājis karalienei vēl milzīgu gabalu pelēkas ambras sudraba ietvarā. Tā bijusi patiešām ķēnišķīga dāvana. Bez tam viņš bagātīgi apdāvinājis visu trīs kuģu kapteiņus, kā arī aizsūtījis uz kuģiem trīs laivas ar baltu zīdu un raibu muslīnu kuģu apkalpēm, lai visiem tiktu kāda velte un neviens nepaliktu neapmierināts.

Vasko da Gama nosūtījis krastā desmit kastes koraļļu, daudz dzintara, cinobra, dzīvsudraba, stikla

kreļļu, spoguļu, tāpat mežģīnes, vadmalu, satinu, damastu, nažus, šķēres, kreklus un cepures, kā arī savu bagātīgi izrotāto dunci. Komandieris vēl izkaulējis no šeiha priekš karaļa milzīgu ziloņa ilkni, tāpat ari pārtiku apkalpēm un atjauju uzcelt krastā padranu. Šeihs izdarīja visu, ko lūdza portugāļi. Viņš tiem nosūtīja arī jaunu arābu zēnu, kurš gribot braukt svešzemniekiem līdzi uz Lisabonu. Zēns atgriezās Malindi ar Kabrala ekspedīciju.

Eskadra uzkavējās Malindi piecas dienas un 11. janvāri devās tālāk. Kuģi burāja lēnītiņām, jo apkalpes tik tikko spēja pārlikt buras un valdīt stūri. Pabraukuši garām Mombasai, portugāļi izmeta enkurus iepretim Rafaela sēk​lim, kur «Rafaels» bija kādreiz cietis avāriju.

Vasko da Gama nosprieda, ka nedaudzie atlikušie jūrnieki nespēšot apkalpot visus trīs kuģus. Viņš nolēma upurēt «Rafaelu», kas turklāt bija stipri cietis nesenajā vētrā. No «Rafaela» izkrāva pārtiku un iepirktās garšvielas, ieročus un pulveri, noņēma kuģim buras, tauvas un rājas, kā arī priekšgala ozolkoka statuju — svēto Rafaelu. Stāsta — šo relikviju admirālis augstu vērtējis visu mūžu un ņēmis to līdzi, vēl divreiz kuģodams uz Indiju. Arī admirāļa pēcteči vadājuši to līdzi vēl kādus simt piecdesmit gadus. Tik liela bijusi ticība svētajam Rafaelam, kuģniecības aizgādnim. «Rafaelu» aizdedzināja, lai tas nekristu mauru rokās.

Tad kuģi devās tālākajā ceļā un paburāja garām Zan- zibārai. 1. februāri portugāļi noenkurojās netālu no Mo- zambikas, pie Sanžorži saliņas, kuru viņi jau labi pazina. Vasko da Gama nolēma uzstādīt salā padranu, lai pienācīgi atzīmētu vietu, kur toreiz tik sirsnīgi lūguši dievu pirms tālā ceļa uz Indijas krastiem. Jūrnieki uzcēluši mūra stabu un jau grasījušies uzstādīt uz padrana lielu koka krustu, bet tad uznākusi spēcīga lietus gāze un nodzēsusi ugunskuru, uz kura kausējuši svinu krusta nostiprināšanai. Visi pūliņi bijuši veltīgi, uguni vairs nevarējuši iekurt, un portugāļiem vajadzējis pamest krustu neuzstādītu.

Otrā dienā abi kuģi burāja tālāk. Tikai pēc mēneša jūrasbraucēji sasniedza Sanbraša līci. Te viņi uzkavējās deviņas dienas, medīdami roņus un pingvīnus un sagā​dādami dzeramo ūdeni.

20. martā portugāļi apbrauca apkārt Labās Cerības ragam. Pūta spirgts ceļavējš, bet tas bijis tik dzestrs, ka, pēc «Ruteiru» autora vārdiem, jūras vīri tik tikko neesot dabūjuši galu no aukstuma. Stūrmaņi un matroži, kas šeit bija dumpojušies, tagad lūguši komandierim piedošanu. Viņi tālajā ceļā piedzīvojuši tik daudz ciešanu, pār​varējuši visas grūtības un tā izpirkuši savu vainu.

Vasko da Gama uz šiem lūgumiem atbildējis, ka esot tiem jau sen piedevis un lūgšot karali, lai tas apbalvojot visus ekspedīcijas locekļus. Bet viņš esot zvērējis, ka aizvedīšot viņus uz Lisabonu važās sakaltus, un savu zvērestu turēšot, un, kā liecina dažs hronists, labākie Portugāles jūrasbraucēji izkāpuši dzimtenē krastā ar dzelžiem uz rokām un kājām.

Komandieris izdalīja jūrniekiem audumus, ko bija saņēmis no Malindi šeiha, lai matroži varētu sašūt apģērbus un ierasties dzimtenē svētku drānās. Bet ne jau visiem tas bija lemts — nāve joprojām ciemojās uz abiem ku​ģiem. Arī komandiera brālis Paulu da Gama savārga aiz​vien vairāk — viņu mocīja dilonis.

Aiz Labās Cerības raga divdesmit septiņas dienas pūta labvēlīgs ceļavējš, un abi kuģi žigli burāja mājup. Kad līdz Zaļā raga salām vairs nebija tālu, tie uz vairākām die​nām nokļuva bezvēja joslā. Paulu da Gama vairs tikpat kā nenāca ārā no kajītes un tikai nemitīgi apvaicājās, vai vēja vēl joprojām nejūtot, — slimais jūrasbraucējs ilgot ilgojās pēc dzimtenes. Vasko da Gama arvien biežāk kavējās pie brāļa gultas.

Viņš ļoti mīlēja Paulu. Daži vēsturnieki piezīmējuši, ka ciešā mīlestība uz brāli esot bijusi vienīgā Vasko da Gamas cilvēciskā īpašība.

Gvinejas krastu tuvumā, netālu no Bisagušas salām, abi kuģi izšķīrās — acīm redzot, vētrā, kas sāka plosīties pēc ilgā bezvēja. Kapteinis Koelju ar «Berriu» turpināja ceļu viens pats un steidzās tieši uz Lisabonu. Var jau būt, ka viņu vilināja balva, uz kādu varēja cerēt, pirmajam atbu- rājot no tik tāla un grūta ceļa un ar tādām lieliskām ziņām. Lisabonu viņš sasniedza 1499. gada 10. jūlijā.

Vasko da Gama gaidīja «Berriu» okeānā veselu diennakti un pēc tam devās uz Santjāgu salu Zaļā raga arhi- pelāgā. Komandieris, dziļi nobažījies par sirgstošo brāli, uzticēja flagmaņkuģa «Gabriels» vadību eskadras notāram un pavēlēja viņam doties tālāk uz Portugāli ar ziņojumu karalim. Brālis bija

viņam mīļāks par visu pasaulē, un Vasko da Gama gribēja aizvest slimnieku pēc iespējas ātrāk uz Portugāli, ātrāk, nekā to varētu ar eskadras flag- maņkuģi. Admirālis salīga sev ātru karavelu. Tomēr Paulu ar katru dienu kļuva aizvien vārgāks. Vasko bijās, ka brālis nomirs uz jūras un viņa miesas ielaidīs okeāna viļņos. Tāpēc viņš nolēma piestāt Terseiras salā, Azoru salu arhipelāgā. Paulu da Gamu iznesa krastā, un viņš otrā dienā nomira. Vasko da Gama, cietsirdīgais un nežēlīgais vīrs, dziļi sēroja par aizgājēju, kas bijis par viņu daudz labsirdīgāks. Ar lielu godu apglabājis brāli Terseirā, Vasko da Gama ar karavelu steidzās uz Portugāli un atburāja Lisabonā drīz pēc «Gabriela» un «Berriu».

AR SLAVU DZIMTENE Kapteinis Rodrigešs nes karalim priecīgo vēsti. — Vasko da Gama galmā. — Ekspedīcijas rezultāti. — Kurš pārāks — Gama vai Kolumbs? — Karaļa žēlastību. — Tituls «dons» vēl nedod Ienākumus.

Vēsts par Indijas ekspedīcijas laimīgo iznākumu steidzās pa priekšu Vasko da Gamas kuģiem. Jau okeānā, netālu 110 Zaļā raga salām, tos pamanīja kādas karavelas jūrnieki, kas burāja uz Gvineju pēc vergiem. Karavelas kapteinis Rodrigešs, uzzinājis, ka admirāļa kuģi atgriežas no Indijas, nolēma pirmais aizvest šo ārkārtīgi svarīgo ziņu uz Portugāli. Viņš mainīja kursu un pilnās burās, nekur nepiestādams krastā, steidzās atpakaļ. Kad ātrā karavela sasniedza dzimtos krastus, kapteinis sēdās laivā un brauca inalā, iepriekš pavēlējis dēlam, kas arī bija uz kuģa, lai karavela netuvojas krastam un lai neviens svešs neuzkāpj uz tās klāja. Svarīgo ziņu vajadzēja turēt visstingrākajā noslēpumā. Tikmēr kapteinis, sameklējis zirgu, auļoja uz Evūru pie karaļa.

Kā stāsta hronists, Evūrā atauļojis jātnieks pagalam nodzītā zirgā, ielauzies karaļa pilī un kritis viņam pie kājām, saukdams: «Valdniek, es jums atnesu priecīgas vēstisl Jūsu kuģi pabijuši Indijā, valdniek, un brauc atpakaļ. Es pirmais to daru zināmu jums.» Viņš esot Arturo Rodrigešs, karavelas kapteinis, viņš sastapis okeānā kuģi, kas nācis no dienvidiem, un uzzinājis no jūrniekiem, ka šis kuģis piederot pie Vasko da Gamas eskadras. Kapteinis bez kavēšanās grozījis kursu un steidzies atpakaļ uz Portugāli, jo bijis pārliecināts, ka atalgojums par labajām vēstīm ar uzviju segšot zaudējumus, kurus viņš cietis, griezda​mies atpakaļ no pusceļa un pārtraukdams tik izdevīgu braucienu.

Droši vien izveicīgais kapteinis tiešām nepalika bez atalgojuma. Karaļa prieks, bez šaubām, bija liels. Viņš ar nepacietību gaidīja atgriežamies pašu admirāli.

Tas pēc brāļa apbedīšanas ieradās Lisabonas ostā vai nu 1499. gada augusta beigās, vai septembra sākumā. Karalis aizsūtīja pretim flotes komandierim vairākus augstmaņus. Greznā svīta pavadīja slaveno jūrasbraucēju uz karaļa pili, kur, pēc hronista vārdiem, bijis grūti iekļūt, jo sapulcējies milzīgs ļaužu bars.

Visi gribējuši paskatīties uz Vasko da Gamu ne vien tāpēc, ka šis vīrs paveicis dižu varoņdarbu — atklājis Indiju, bet ari tāpēc, ka palicis dzīvs. Tas licies tīrais brīnums. Visi jau domājuši, ka viņš sen miris.

Karalis pieņēma admirāli galma klātbūtnē svinīgā cere​monijā un uzklausīja viņa ziņojumu.

Karalis Manuels ļoti lepojās ar Gamas ekspedīcijas rezultātiem un uzvaras priekā rakstīja par tiem vēstulēs saviem niknākajiem konkurentiem — Spānijas valdniekiem Isabellai un Fernando, kā arī kādam kardinālam Romā. Viņš uzsvēra, ka Indijā mītot kristieši. Tie gan neesot pārāk stipri savā ticībā un ne jau visi tajā atgriezti. Svētajai Romas katoļu baznīcai tagad būšot iespēja paplašināt savu ietekmi un nostiprināties. Šis atklājums ļaušot iznīcināt aizjūras maurus. Dons Manuels cerot, ka ar dieva paligu tirdzniecība, kas tagad darot bagātus maurus, nonākšot portugāļu rokās. Pats dievs aizvedis Vasko da Gamu uz Indiju un atgādājis viņu atpakaļ sveiku un veselu, pats dievs gribot, lai Portugāle valda pār austru​miem un pievērš austrumu tautas īstenajai ticībai.

Karalis dons Manuels pie sava titula «Ar dieva žēlastību Portugāles_karalis un valdnieks pār Algarvi šaipus un viņpus jūras, Āfrikā» pievienoja vēl šādu — skanīgāku, ietekmīgāku: «Pavēlnieks pār Gvineju un Etiopijas, Arā- bijas, Persijas un Indijas iekarojumiem, kuģniecību un tirdzniecību».

Turklāt karalis, cerēdams uz lielu peļņu nākamībā, pavēlēja uzsākt galvaspilsētā plašus būvdarbus — celt grez​nas pilis, katedrāles un klosterus un izkalt jaunas zelta monētas — portugešus.

Kaut arī Lisabonā no četriem kuģiem atgriezās tikai divi — «Gabriels» un «Berriu» un no apkalpes — mazāk par pusi, ekspedīcija diezin vai bija sagādājusi zaudējumus. Portugāļiem izdevās pārvest no Indijas diezgan daudz garšvielu un dārgu akmeņu. Ar pārvesto pietika, lai pierādītu, kādi pasakaini dārgumi slēpjas Indijā, un ar uzviju segtu visus izdevumus. Kāds hronists pat apgalvo gluži neticamo —

ka pārvesto preču vērtība sešdesmit reižu pārsniegusi ekspedīcijas izdevumus. Lai nu kā — peļņa patlaban nelikās galvenais. Ekspedīcija bija noskaidrojusi, kādus milzīgus ienākumus Portugāle varētu gūt nākamībā, ja pārņemtu jūras tirdzniecību ar Indiju. Galvenais sasniegums — bija atklāts no Vidusjūras un aus​trumu zemēm neatkarīgs jūras ceļš. Līdz ar to bija izlauzts

Lisabonas osta (pēc 16. gadsimta gravīras). pirmais robs aizsprostā, ko bija radījuši turki tirdzniecības ceļos starp rietumu un austrumu zemēm.

Jaunā jūras ceļa atklāšana nopietni apdraudēja ne vien turkus un vispār musulmaņus visās austrumu zemēs, bet arī Itālijas tirdzniecības pilsētas. Līdz Vasko da Gamas braucienam tās turēja savās rokās lielāko daļu no austrumu lirdzniecības un guva milzīgus ienākumus, nostiprinādamas savu varenību.

Tagad to ziedu laikiem tuvojās gals.

Kāds venēcietis rakstīja, ka ziņa par Vasko da Gamas .itgriešanos pārsteigusi Venēciju kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Gudri ļaudis šo ziņu uzskatījuši par pašu ļaunāko, kāda vien iedomājama. Šis spriedums bija tiešām gaišredzīgs. Drīz vien pēc Kolumba un Gamas braucieniem Atlantijas okeāna piekraste un jo sevišķi Portugāle sāka dominēt Eiropas valstu l irdzniecībā. Portugāle pārvērtās varenā jūras lielvalstī, lurpretim Vidusjūra zaudēja Eiropas tirdzniecības centra lomu. Portugāle sagrāba monopolu tirdzniecībā ar Dien- vidāziju un Austrumāziju un saglabāja to veselus deviņ​desmit gadus. Ļoti liels bija ari zinātnes ieguvums. Kartēs iezīmējās Āfrikas kontinenta krastu apveidi.

Noskaidrojās, ka Indijas okeāns nebūt nav noslēgta iekšēja jūra, kā to bija apgalvojis Ptolemajs. Cilvēces zināšanas ģeogrāfijā, vēs​turē, dabaszinātnēs kļuva daudz plašākas.

Dažs vēsturnieks skaitījis Vasko da Gamas braucienu par notikumu, kas veidojis jaunu laikmetu cilvēces vēsturē. Gamas brauciens uz Indiju, bez šaubām, pieskaitāms pie pašiem izcilākajiem ceļojumiem okeānā. Tomēr diezin vai būtu pareizi secināt, ka tas bijis daudz pārāks par Kristofora Kolumba veikumu, kā to viens otrs pūlas apgalvot. Kolumbs esot nobraucis daudz mazāku ceļa gabalu dažās nedējās, lielāko tiesu ar ceļavēju. Viņa atklājums bijis liela, bet gluži negaidīta nejaušība. Ameriku tik un tā drīz būtu atklājuši citi jūrasbraucēji. Turpretim Vasko da Gamas ceļojums ildzis divdesmit sešus mēnešus un ceļš bijis daudzkārt garāks. Šī ekspedīcija vainagojusi veselas valsts apzinīgas, mērķtiecīgas pūles ilgā laika posmā. Turklāt viņa ceļojuma praktiskie rezultāti arī bijuši daudz lielāki nekā Kolumba atklājumiem. Kolumbs atradis kailus mežoņus zāles būdās tur, kur cerējis ieraudzīt krāšņas pilis, civilizētas tautas un milzu bagātības. Viņš sastapis labsirdīgus, slikti apbruņotus indiāņus, kas spāniešus sagaidījuši draudzīgi. Vasko da Gama turpretim atradis jūras ceļu uz bagātām zemēm, kur patiešām bijušas garšvielas, ziloņkauls, zelts un dārgakmeņi, un pierādījis, ka jūras pie Indijas krastiem nav šķirtas no Pasaules okeāna. Bez tam Gama gandrīz visur sastapis kareivīgus mežoņus un spēcīgas valstis, kas sagaidījušas portugāļus naidīgi. Tāpēc grūtības bijušas lielākas.

Tomēr tādi salīdzinājumi neliekas visai pārliecinoši. Cildinot viena slavena jūrasbraucēja

sasniegumus un nopelnus, nebūt nav vajadzības kaut kā mazināt vai nopelt otra veikumu. Kristofors Kolumbs, Vasko da Gama, Fernāns Magelāns — šie vārdi aizvien paliks goda vietā lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos.

Kolumbam viņa braucienā uz rietumiem pāri okeānam nebija nekādu priekšgājēju, viņš burāja pretim nezināmajam, turpretim Vasko da Gamas uzdevums bija itin skaidrs. Jau divas paaudzes bija tiekušās pēc šā mērķa. Nevienam vairs nebija šaubu, ka garšvielām bagātās zemes austrumos patiešām ir sasniedzamas.

Lai izpildītu šo uzdevumu, protams, vajadzēja liela jūrasbraucēja talanta, drošsirdības kuģošanai svešās jūrās, zem svešiem zvaigznājiem, vajadzēja nelokāma, stingra rakstura, gribas, enerģijas, lai bez vilcināšanās likvidētu jebkuru nepaklausību, gļēvulību, mazdūšību, lai neatkāp​tos arī tad, kad grūtajā ceļā sērgas sāka retināt jūrnieku rindas.

Pēc nozīmes pasaules vēsturē, tirdzniecības un kuģniecības attīstības vēsturē Indijas jūras ceja atklāšana ar pilnām tiesībām stāv blakus Amerikas atklāšanai, un tālab neviens nevar apstrīdēt Vasko da Gamas nopelnus lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos.

Bet ko viņš iemantoja par šo izcilo sasniegumu? Par Portugāles karali donu Manuelu nevarēja sacīt, ka viņš būtu bijis pārāk augstsirdīgs un devīgu roku apbalvotu savus kapteiņus un komandierus, kas devās tālos jūras ce]os un izdarīja lielus atklājumus. Par vienkāršo jūrnieku nopelnu atzīšanu vispār nevarēja būt nekādas runas. Tos neviens necildināja un neapbēra balvām. Dzīvi palikušie jūrasbraucēji velti gaidīja karaja pateicību, kaut gan viņi bija šā brauciena galvenie varoņi. Mirušajiem neviens necēla pieminekli. Viņu vārdi nav saglabājušies ne dokumentos, ne hronikās. Kuģiem atbraucot Asaru krastā Lisabonas ostā, skanēja sagaidītāju šņuksti un vaimanas, kad viņi uzzināja, cik daudzi krietni jūras vīri — tuvi, mīļi cilvēki atraduši mūžīgu dusu okeāna dzelmē un nekad vairs nepārnāks. Tomēr tautas piemiņā viņi palika dzīvi un par viņu drosmi, vīrišķību un neatlaidību drīz sāka dziedāt dziesmas.

Eskadras komandieris Vasko da Gama, cik zināms, vienīgais no visiem brauciena dalībniekiem izpelnījās karaļa žēlastību un pateicību. Gama gan allaž uzsvēra, ka esot karaļa kalps un vergs, kas bez ierunām un kurnēšanas pildot viņa gribu un pavēles, negaidīdams nekādas balvas. Bet viņš ļoti labi saprata sava atklājuma nozīmi un atbil​stoši tam prata izkaulēt arī apbalvojumus.

Jau tūliņ pēc ierašanās Lisabonā karalis piešķīra da Gamam titulu «dons», līdz ar to pielīdzinot viņu valdošajai aristokrātijai, un apsolīja dāvināt viņam ari zemes īpašumus. Bez tiem titulam «dons» bija tikai tukša skaņa un tas nedeva nekādus ienākumus. Vasko da Gama, pēc dažu hronistu liecības, bijis ļoti mantkārīgs un skops, un neviena balva viņam neesot likusies pietiekami laba. Kad karalis vaicāja Vasko da Gamam, ko viņš vēlētos saņemt par balvu, admirālis bez apdomāšanās lūdza, lai viņu ieceļot par Sinišas senjoru. Siniša bija viņa dzimtā pilsēta, un to kādreiz bija pārvaldījis viņa tēvs.

1499. gada 24. decembrī karalis Manuels ar īpašu dāvinājuma rakstu piešķīra Vasko da Gamam, viņa mantiniekiem un pēcnācējiem Sinišas pilsētu ar visiem tās ienākumiem un tiesības iekasēt šajā pilsētā nodokļus un vākt nodevas, tāpat spriest tiesu.

Tomēr Siniša piederēja Santjāgu ordenim, kura lielais maģistrs bija Koimbras hercogs, karaļa Zuana II ārlaulības dēls. Manuela dāvinājums aizskāra tiklab ordeņa, kā arī hercoga intereses. Tāpēc karalis apsolīja dot ordenim citu pilsētu un lūgt no pāvesta atļauju šai maiņai. Pāvests deva savu piekrišanu 1501. gadā. Taču Santjāgu ordenis atsacījās atdot pilsētu. Karalis nevēlējās ķildoties ar bagāto ordeni un tā ietekmīgo maģistru, jo daudz reižu bija aizņēmies no ordeņa lielas summas.

Gama pieklājīgi, taču neatlaidīgi laiku pa laikam atgādināja, ka apbalvojumu vēl joprojām neesot saņēmis.

Karalis centās nokārtot incidentu un piešķīra Vasko da Gamam pensiju tūkstoš zelta kruzadu (veca portugāļu monēta četrsimt reišu vērtībā) gadā tikmēr, kamēr viņš dabūšot Sinišas pilsētu. Pensiju vajadzēja maksāt Kasa da Miņai — iestādei, kas pārzināja Āfrikas zelta raktuves. Taču zelts no turienes neplūda tik plašā straumē, kā spēja tērēt karalis, un pensiju Gamam maksāja nekārtīgi. Viņš atkal žēlojās

un sūdzējās, un valdnieks bija spiests izsniegt Vasko da Gamam zelta vietā kviešus. Saglabājusies karaļa, pavēle par kviešu izsniegšanu un Gamas paraksts par saņemšanu.

Bez tam Vasko da Gamam un viņa mantiniekiem piešķīra vēl papildu pensiju — trīssimt tūkstošus reišu (jeb septiņsimt piecdesmit kruzadu) gadā, kā arī sevišķu titulu — «Ostindijas jūru admirālis» — ar visiem pagodinājumiem, varu, ienākumiem, privilēģijām un tiesībām. Titulu «dons» saņēma arī viņa brālis Airišs, bet māsa Terēza — titulu «donna», tāpat arī viņu pēcnācēji tika pieskaitīti pie dižciltīgajiem. Dāvinājuma rakstā vēl bija teikts, ka Vasko da Gama, Ostindijas jūru admirālis, varēšot komandēt jebkuru eskadru, ko viņa dzīves laikā sūtīšot uz Indijas ostām — vai nu tirdzniecībai, vai kara vešanai. Ja viņš tikai vēlēšoties vadīt eskadru, karalis viņu neap- iešot un neiecelšot viņa vietā nevienu citu admirāli.

KOLONIZATORU GAITĀS

SVĒTA KRUSTA ZEMES ATKLASANA Pedru Alvarišs Kabials — ekspedīcijas vadītājs. — Nejauši atrastā zeme. — Indiāņu tikšanās ar portugāļiem. — Dienvidamerikas atklājēji pirms Kabraia. — Pinsons pie Amazonei grīvas. — Svētā Krusta zemes kolonizēšanas sākums.

Karalis dons Manuels tūliņ pēc Vasko da Gamas kuģu atgriešanās pavēlēja rīkot jaunu aizjūras ekspedīciju. Nu bija īstā reize likt lietā jūrasbraucēju pieredzi, kuģošanas mākslu un teicamos kuģus, pārņemt kontroli pār austrumu jūrām un garšvielu tirdzniecību, nostiprināties Indijas pie​krastē.

Saskaņā ar karaļa dāvinājuma rakstu Gamam bija tiesības vadīt otro jūras braucienu uz Indiju, ja vien viņš to vēlētos. Tomēr admirālis atsacījās no šā pienākuma, jo droši vien jutās noguris pēc ilgā, grūtā jūras brauciena, zaudējis mīļoto brāli, un vēlējās padzīvot dzimtenē, atpūs​ties. Viņš bija iecelts lielā godā, saņēmis balvas un pa​godinājumus un tikko apprecējies.

Karalis izraudzījās citu ekspedīcijas vadītāju — trīsdesmit divus gadus veco karaļa padomes locekli, Kristus ordeņa bruņinieku Pedru Alvarišu Kabralu. Nav nekādu ziņu, ka viņš jebkad agrāk būtu braucis uz jūras. Izvēle liekas gluži dīvaina. Acīm redzot, Kabrals bija karaļa mīlulis. Portugālē taču netrūka pieredzējušu, spējīgu jūrasbraucēju, kā Bartolomeu Diašs, Duarti Pašeku Pireira, Nikolau Koelju. Šie vīri gan piedalījās šajā ekspedīcijā un komandēja kuģus, taču Kabraia virsvadībā. Šoreiz apkalpju savervēšanā neradās nekādas grūtības — uz Indiju lauzās daudzi jūrnieki, ari tādi vīri, kas jūru nemaz ne​pazina.

Tālajam ceļam sagatavoja trīspadsmit labi apbruņotus kuģus ar kādiem tūkstoš piecsimt vīriem.

Ekspedīcijas organizēšanā rosīgi piedalījās Vasko da Gama, kā ari Uartolomeu Diašs. Diašs šajā reizē varēja braukt līdzi, tomēr arī tagad karalis nevēlējās, lai viņš nokļūtu Indijā. Slaveno jūrasbraucēju iecēla par zelta raktuvju priekšnieku Sofalā, Āfrikas austrumu piekrastē. Raktuvju tur gan vēl nebija — tās bija jāiekārto, lai zelts ari no turienes plūstu uz Portugāli.

Uz Indiju šoreiz sūtīja kādu tūkstoti karavīru, kā ari astoņus franciskāņu mūkus un vairākus priesterus. Karalis lika viņiem jo sevišķi pie sirds kristietības izplatīšanas misiju. Kabralam piekodināja: pirms viņš uzbrūkot mauriem un elku pielūdzējiem ar tērauda šķēpu, lai dodot iespēju priesteriem un mūkiem laist darbā gara šķēpu — sludināt pagāniem patieso ticību. Tomēr pats labākais arguments kristīgās ticības izplatīšanai gan likās lieliski apbruņotā flote. Līdzi brauca arī pieredzējuši tirgotāji, kam uzdeva pirkt un pārdot preces karaļa vārdā. īpašu tirdzniecības aģentu — Airišu Korreju pilnvaroja slēgt līgumus un pārzināt visus ar tirgošanos saistītus jautājumus. Divi kravas kuģi veda preces Āfrikas piekrastei, bet pārdošanai Indijā šoreiz sūtīja daudz labākas mantas — varu, cinobru, dzīvsudrabu, dzintaru, koraļļus, vilnas dziju, atlasu, samtu. Netrūka arī zelta monētu. Kabralu apgādāja ar dāvanām Kalikutas samorinam. Bagātīgas dāvanas tika paredzētas arī draudzīgajam Malindi valdniekam.

Kopā ar floti ceļā devās arī maurs Monsaids, pieci indieši, ko portugāļi bija sagūstījuši kā ķīlniekus Kalikutā, kristītais Gašpars da Gama jeb Indijas Gašpars no Andži- divu salām, kā arī astronoms, mediķis un fiziķis Zuanišs.

Paredzēja, ka ekspedīcija ilgs astoņpadsmit mēnešus. Tās gailu noteica sīkas instrukcijas. Kabrals veda vēstuli samorinam ar draudzības piedāvājumu un aicinājumu nodibināt tirdzniecības attiecības. Bet Kabralam piekodināja: ja samorins jaukšoties portugāļu darīšanās un neparādīšot labu gribu, tad lai notiekot dieva prāts — ekspedīciju, par spīti jebkādai pretestībai, nedrīkstot pārtraukt, gan jau dievs došot spēku portugāļu dūrei.

1500. gada 9. martā Kabrala kuģi atstāja Težu upes grīvu. Viņa flotes tonnāža piecas reizes pārsniedza Vasko da Gamas kuģu tonnāžu. Eskadra devās uz dienvidrietumiem. 23. martā to piemeklēja nelaime — okeānā aiz Zaļā raga salām portugāļi pamānīja, ka pazudis viens no kuģiem. Eskadra apstājās,

un kuģi likās dreifā, tomēr gaidīšana bija veltīga — pazudusī karavela nerādījās, un neviens nekad neuzzināja, kas ar to noticis.

Vairīdamies no Āfrikas piekrastes, kur nevarēja cerēt uz labvēlīgu ceļavēju, Kabrals aizvirzījās uz dienvidrie​tumiem tālāk, nekā to bija darījis Vasko da Gama, un šķērsoja ekvatoru.

Pēc četrdesmit dienu ceļojuma pa okeānu jūrnieki sāka manīt tuvas zemes pazīmes. Ūdenī peldēja dažādi augi un koku zari. Vēl pēc dienas — 22. aprīļa rītā pie apvāršņa aptuveni uz 17° d. pl. iezīmējās augstu kalnu silueti. Beidzot jūrnieki ieraudzīja mūža mežiem apaugušu, paugurainu krastu. Tā bija Dienvidamerikas austrumu daļa.

Admirālis Kabrals tūliņ pēc atklāšanas nosauca zemi par Patiesā jeb Svētā Krusta zemi (sk. karti 227. lpp.). Laimīga nejaušība bija atvedusi portugāļus uz šo tālo krastu.

Nakti flote pavadīja uz enkura sešu ligu attālumā no piekrastes. Otrā rītā kuģi tuvojās sauszemei, kur drīz vien pamanīja iezemiešus. No kuģiem nolaida laivas, un kapteiņi sapulcējās pie admirāļa uz apspriedi. Kabrals aizsūtīja krastā kapteini Nikolau Koelju. Tikko portugāļu laiva tuvojās krastam, uz smilšu sēres izskrēja bars mier​mīlīgu indiāņu.

Peru Vašs Kaminja, vēlākais tirdzniecības faktorijas sekretārs, uzrakstīja vēstuli ar ziņojumu karalim par portugāļu un indiāņu sastapšanos un jaunās zemes atklāšanu. Pēc viņa vārdiem, indiāņi bijuši pavisam kaili. Rokās viņi turējuši lokus un bultas un bez bailēm tuvojušies laivai. Koelju ar zīmēm rādījis iezemiešiem, lai viņi noliek ieročus, un viņi nosvieduši lokus un bultas zemē. Kapteinis pasniedzis indiāņiem lakatiņu un savu platmali, un indiāņi savukārt atdāvinājuši Koelju raibu spalvu galvas rotu un pērlītēm izrotātu nūju.

Drīz pēc šīs tikšanās Kabrala kuģi noenkurojās plašā, no vējiem aizsargātā līcī, ko vēlāk nosauca par Portu Si- guru (Drošo ostu).

Arī šeit krastā pulcējās miermīlīgi iezemieši, kaili, tumšbrūni ļaudis, gariem, melniem, taisniem matiem. Divus no tiem aizveda uz flagmaņkuģa pie Kabrala. Peru Kaminja par to raksta: «Kad viņi atnāca uz kuģa, admirālis sēdēja krēslā, nevis uz paaugstinājuma un viņa kājas balstījās uz krāšņa paklāja. Viņš bija uzvilcis savas smalkākās drēbes un aplicis ap kaklu masīvu zelta ķēdi… Mēs visi sēdējām viņam līdzās uz paklāja. Tika aizdedzinātas lāpas. Un viņi ienāca, bet turējās lepni, neizrādīja nekādas godināšanas zīmes un pat nevēlējās runāt ne ar admirāli, ne ar kādu citu.

Viens no viņiem ievēroja admirālim ap kaklu aplikto ķēdi un sāka rādīt vispirms uz krastu, pēc tam uz ķēdi, acīm redzot, vēlēdamies izteikt, ka krastā esot zelts. Viņš paskatījās arī uz sudraba svečturi un atkārtoja tos pašus žestus, it kā sacīdams, ka šajā zemē esot sudrabs.

Parādījām viņiem tumšbrūnu papagaili, ko admirālis veda sev līdzi. Viņi tūdaļ satvēra putnu rokās un atkal sāka rādīt uz zemi, it kā gribēdami sacīt, ka putns nācis no turienes. Parādījām viņiem vistu. Viņi varen izbijās no tās un negribēja ņemt rokās. Pēc tam uzdrošinājās pieskarties, bet darīja to ar lielām bažām un piesardzību.

Devām nogaršot viņiem maizi un vārītu zivi, saldumus, medu un žāvētas dateles. Viņi negribēja nekā nobaudīt. Bet, ja arī kaut ko pamēģināja, tūdaļ atstūma nost. Devām viņiem iedzert vīnu no kausa.

Ieņēmuši mutē pavisam mazu malciņu, viņi to Izspļāva. Viens no viņiem ieraudzīja baltas lūgšanu krelles un sāka rādīt mums zīmes, ka gribētu tās dabūt. Viņi ilgi ap tām priecājās, lika ap kaklu un ap roku, bet pēc tam pa kārtai rādīja uz krellēm, uz admirāļa ķēdi un uz krastu, liekas, gribēdami piedāvāt admirālim zeltu apmaiņā pret lūgšanu krellēm. … Bet tad viņi sāka žāvāties un staipīties. Un drīz vien, nelikdamies ne par vienu ne zinis, nolikās gulēt uz paklāja. Kad gribēja palikt viņiem spilvenus zem galvas, tas, kuram bija kupli mati, pretojās, baidīdamies, ka tikai viņam neizmaitā frizūru. Viņus apklāja ar mēteli. Viņi neiebilda, uzvilka mēteli sev virsū un aizmiga.»

Trīs portugāļi savukārt pēc Kabrala pavēles bija aizvadījuši dienu indiāņu ciematā. Viņi pārnesa uz kuģa raibus papagaiļus, košus audumus un galvas rotas no daudzkrā​sainām spalvām.

Kaminja slavējis indiāņus, ka tā esot patiesi laba tauta, jo tas kungs devis viņiem labus ķermeņus, labas sejas un labsirdīgas dvēseles. Lai karalis parūpējoties par to glābšanu un atgriešanu katoliskajā ticībā.

Iezemiešu būdas ar palmu lapu jumtiem, kā stāsta Kaminja, pacēlušās uz augstiem pāļiem. Pavardos aizvien kurējusies uguns, kas aizgainījusi mitrumu un uzmācīgos moskītus. Iezemieši neesot lietojuši ne zeltu, ne sudrabu,

Kabrals pasludina Svētā Krusta zemi par Portugāles īpašumu (pēc veca zīmējuma). turpretim varu pazinuši un atnesuši parādīt portugāļiem vara bultu smailes un rotas lietas. Viņiem bijis tāds paradums — izdurt caurumus degunā, ausīs un lūpās un tur iespraust nelielus kaulus vai koka nūjiņas. Tālab portugāļi šīs zemes indiāņus iedēvēja par botokudiem (portugāļu valodā — tapa, puļķis).

1500. gada 1. maijā portugāļi izcēlās jaunatklātajā zemē ar karogiem, svinīgā ceremonijā uzstādīja paugurā netālu no jūras lielu koka krustu ar ģerboni un pēc dievkalpojuma Kabrals pasludināja šo zemi par karaļa īpašumu. Ceremonijā ar aizkustinājumu noraudzījušiesarī iezemieši, kas reizē ar portugāļiem krituši ceļos, cēluši rokas pret debesīm un bijuši sajūsmā par jauko dziedāšanu.

To pašu dienu Kabrals aizsūtīja atpakaļ uz Lisabonu vienu palīgkuģi kapteiņa Gašpara Lēmuša vadībā ar ziņojumu karalim Manuelam par ekspedīcijas gaitu un Svētā Krusta zemes atklāšanu. Vēstules karalim aizsūtīja arī Ka- minja un astronoms Zuanišs.

Pats Kabrals, atstājis krastā divus uz nāvi notiesātus noziedzniekus, 2. maijā ar visu eskadru devās tālākajā ceļā.

Viņš tomēr nebija pirmais eiropietis, kas atklāja Dienvidameriku vai izkāpa Brazīlijas krastos.

Dienvidameriku Orinoko deltas apkaimē jau bija atklājis Kristofors Ko- lumbs 1498. gadā savā trešajā jūras braucienā. Pa Kolumba pēdām 1499. gadā uz jaunatklāto piekrasti pēc pērlēm burāja viņa līdzgaitnieki, pieredzējuši spāniešu stūrmaņi Pedro Alonso Ninjo un Alonso Oheda. Ohedam līdzi uz

nezināmajiem krastiem devās arī basks Huans de la Kosa, slavens stūrmanis un kartogrāfs, un florencietis Amerigo Vespuči. Ninjo apbraukāja Parijas pussalu, izcēlās malā Margaritas (Pērļu) salā un pēc tam atklāja vēl plašā joslā Pērļu krastu Venecuēlā, Dienvidamerikas kontinentā (sk. karti 227. lpp.).

Oheda 1499. gada jūlijā atburāja pie jaunā kontinenta uz 5° vai 6°z. pl. un, dodamies uz ziemeļrietumiem, brauca kādus tūkstoš kilometrus gar Gvajānas krastiem līdz Orinoko deltai un pēc tam arī gar Pērļu krastu Venecuēlā. Divarpus mēnešos Oheda atklāja kādu trīstūkstoš kilometru garu piekrasti.

Tāda zeme varēja būt tikai konti​nents, nevis sala.

Tajā pašā 1500. gadā Brazīlijas krastus apmeklēja divas

Dienvidamerikas ziemeļu un austrumu krastu atklāšana 1499.—1502. gadā (pēc J. Magidoviča). spāniešu ekspedīcijas Visentes Pinsona un Djego Lepes vadībā (sk. karti šajā lpp.). Visente Janjess Pinsons bija piedalījies Kolumba pirmajā jūras braucienā uz «Ninjas», bet tagad par saviem līdzekļiem, ar Pinsonu lielās dzimtas atbalstu sarīkoja četras karavelas. Tās izgāja no Palosas ostas, piestāja Zaļā raga arhipelāgā un burāja uz dienvidrietumiem. Pirmo reizi spāniešu kuģi šķērsoja ekvatoru un 1500. gada janvāra beigās vai februāra sākumā negaidot uzdūrās zemei (uz 6° d. pl.). Pinsons ar notāru izcēlās krastā uz Brazīlijas zemes, padzērās ūdeni no avota, pavēlēja nocirst dažus kokus, pataisīt krustus un ierakt tos zemē un pasludināja šo zemi par Kastīlijas karaļa īpašumu. Tirgošanās ar iezemiešiem nevedās — indiāņi un baltie ļaudis nekādi nevarēja saprasties.

Brazīlijas indiāņi zvejo zivis (zīmējums no H. Stadena grāmatas).

Spānieši burāja uz ziemeļrietumiem un vairākkārt izlaida zemi no acīm. Tomēr ūdens jūrā bijis

pilnīgi derīgs dzeršanai. Jūrnieki griezušies uz krasta pusi, bet sasnieguši to tikai pēc divsimt kilometriem. Tur bijusi lielas upes — Paras (Amazones deltas dienvidu atteka) grīva. Salās dzīvojuši kaili Jaudis, kas visai uzticējušies baltajiem un izturējušies draudzīgi. Spānieši tūliņ sagrābuši pārdošanai verdzībā vairākus desmitus iezemiešu. Pie paša ekvatora Pinsons atklāja milzu upes (Amazones) grīvu. Tās ūdeņi pārvērta okeānu plašā apgabalā par «Saldūdens jūru», kā to iedēvēja Pinsons. Burādams uz ziemejiem, viņš sasniedza Gvajānu, ko jau bija apmeklējis Oheda. Tā Pinsonam izdevās atklāt jaunā kontinenta austrumu krastu aptuveni trīstūkstoš kilometru garumā.

Kādu mēnesi pēc Pinsona no Palosas ostas Spānijā iz​gāja divi Djego Lepes kuģi. Ne vēlāk par 1500. gada aprīli Lepe atburāja Dienvidamerikā un virzījās uz dienvidiem līdz 10° d. pl., un ievēroja, ka jaunās zemes krasti joprojām stiepjas dienvidrietumu virzienā. Bet Lepe, tāpat kā Pinsons, neatrada šeit nekā vērtīga un burāja uz ziemeļiem, kur Amazones deltas salās medija vergus. Te indiāņi jau zināja, ko dara baltie sātani, un sagaidīja viņus ar bultām. Lepe sadursmēs zaudēja vienpadsmit vīru.

Tā divos gados, 1498.—1500. gadā, vēl pirms Kabrala ierašanās kartēs sāka iezīmēties jaunā Dienvidu kontinenta kontūras, tā ziemeļu un austrumu krasti. Noskaidrojās, ka liela daļa kontinenta aizstiepjas uz dienvidiem no ekvatora, tātad rietumos aiz okeāna atklātais kontinents nekādā zinā nevarēja būt_ Āzija, kā to bija iedo​mājies Kristofors Kolumbs, — Āzija pilnīgi visa atradās ziemeļu puslodē.

Tomēr Kabrals bija ziņojis, ka atradis tikai kādu salu. Tāpēc spānieši, uzzinājuši par Kabrala atklājumu, neizvirzīja pret Portugāli nekādas pretenzijas. Šķita, ka portugāļu atrastā sala turklāt atrodas uz austrumiem no meridiāna, kas saskaņā ar Tordesiljasas 1494. gada līgumu šķīra Portugāles un Spānijas īpašumus (sk. karti 121. lpp ). Tikai vēlāk portugāļu īpašumi Jaunajā pasaulē izpletās tālu uz rietumiem no šīs robežas.

Nosaukums «Svētā Krusta zeme» saglabājās diezgan ilgu laiku. Vēlāk jaunajā portugāļu kolonijā atrada brazila koku, no kura ieguva dzeltenu krāsu. Jauno zemi tālab sāka dēvēt par Brazīliju.

Ziņojums, ko bija atsūtījis Kabrals, ierosināja karali Manuelu sūtīt ekspedīciju tieši uz Brazīliju, lai noskaid​rotu, kādas tur ir tirdzniecības iespējas. 1501. gada maijā, pēc hronista Antoniu Galvana ziņām, uz Brazīliju izgājuši trīs kuģi. Tie sasnieguši jauno zemi uz piektā dienvidu platuma grāda un gar piekrasti aizburājuši tālu uz dienvidiem — līdz trīsdesmit otrajam platuma grādam. Vētras un liels aukstums spiedis kuģus aprīlī griezties atpakaļ, un septembrī tie pēc piecpadsmit mēnešu ilgas prombūtnes pārbraukuši Lisabonā.

Tomēr hronists nav pieminējis pat šās ievērojamās ekspedīcijas vadītāja vārdu, tāpat arī Amerigo Vespuči, kurš, acīm redzot, piedalījies braucienā (to varētu uzskatīt par trešo no četriem Vespuči braucieniem uz Jauno pasauli, kas nosaukta Amerigo vārdā par Ameriku).

Karalis Manuels pasludināja tirdzniecības monopolu jaunatklātajā zemē un pārdeva šo monopolu par četrtūkstoš kruzadu sabiedrībai, ko vadīja Fernāns di Noronja, kristīts ebrejs, liels Lisabonas rēderis, karaļnama bruņi​nieks. Sabiedrībai vajadzēja sūtīt uz turieni sešus kuģus,

Brazila koku ciršana (no A. Tevē grumatas). katru gadu izpētīt trīssimt ligu garu piekrasti, uzbūvēt fortu un piegādāt Portugālei divdesmit tūkstošus centneru krāsu koka brazila.

Saskaņā ar šo līgumu 1503. gadā uz Svēto Krusta zemi burāja Gonsalu Koelju (braucienā piedalījies arī Vespuči) un pārveda brazila kokus un raibus papagaiļus. Šajā braucienā, kā rādās, viņš iepretim Brazīlijas krastiem uz 3°50' d. pl. atklāja salu, bet to jau agrāk bija atradis Fernāns di Noronja, tāpēc sala nosaukta viņa vārdā.

Vēlāk uz Brazīliju devās arī portugāļu un franču avantūristi, piedzīvojumu un vieglas peļņas meklētāji. 1519. gadā uz turieni burāja lielā jūrasbraucēja Fernāna Mage- lāna flote, kas pirmo reizi apbrauca apkārt jaunā konti​nenta dienvidu galam un šķērsoja Kluso okeānu.

Divdesmit piecos gados pēc Brazīlijas atklāšanas portugāļi nosūtīja uz turieni četras lielas un vairākas sīkas ekspedīcijas, kas tur gan nodibināja faktorijas, tomēr gal​venokārt tikai izlūkoja piekrasti.

Sākumā tur apmetās uz dzīvi nedaudzi eiropieši — bojāgājušu kuģu apkalpes, kā arī matroži un karavīri, kas diezgan bieži dezertēja no garām braucošajiem kuģiem, tā ka kuģu kapteiņiem vajadzējis allaž uzmanīt savus ļaudis, kurus vilinājusi brīvā dzīve noslēpumainajā zemē. Kamēr eiropiešu tur bija maz, viņi pret iezemiešiem izturējušies iecietīgi un ņēmuši indiānietes par sievām.

Brazīlijas kolonizācija un iekarošana sākās vēlāk. Kā uzsvēris amerikāņu vēsturnieks V. Fosters, šīs zemes iekarošana portugāļiem paveikusies bez sevišķām pūlēm. Pirmiedzīvotāji indiāņi, lielāko tiesu klejotāji, būdami mazā skaitā, nav izrādījuši lielu pretestību. Daudz grūtāk bijis pasargāt laupījumu no konkurentiem — Spānijas, Anglijas, Francijas un Holandes. Portugāle bija pati mazākā no Eiropas lielvalstīm, un tās iedzīvotāju skaits tajos laikos sasniedza tikai pusotra miljona, turpretim Anglijā 1500. gadā mita ap 4 milj., Spānijā — 10 milj., Francijā — 12 milj. iedzīvotāju. Tomēr Portugāle prata paplašināt savus īpašumus Brazīlijā, sagrābjot milzīgu teritoriju.

1500. gadā, Brazīlijas atklāšanas laikā, portugāļus vairāk vilināja Indijas bagātības, tāpēc viņi par Svētā Krusta zemes kolonizēšanu daudz neraizējās. Tikai tad, kad šo zemi mēģināja sagrābt franči un spānieši, sarosījās paši portugāļi. Karalis 1526. gadā nosūtīja uz Brazīliju kara kuģus, kas tur iznīcināja franču floti (franči tur nodarbojās ar brazila koku ciršanu). 1530. gadā uz Brazīliju devās Martins di Souza ar četrsimt pārceļotajiem, dibināja cie​tokšņus un Baijas un Sanpaulu kolonijas.

Karalis sadalīja jauno zemi trīspadsmit kapitānijās, ko pārvaldīja dižciltīgi muižnieki ar neierobežotām pilnvarām. Tomēr divdesmit gados kolonistu skaits sasniedza tikai trīs tūkstošus. Pagāja vēl kāds laiks, līdz ieceļotāji sāka plūst uz turieni straumēm. Portugāļus Brazīlijā vilināja gan izdaudzinātā teiksmainā amazoņu zeme, ko viņi veltīgi meklēja ilgus gadus, gan Eldorado — leģendārā zelta zeme, kas tāpat nebija sameklējama. Zeltu tur vispār atrada tikai 1698. gadā, dimantus — 1727. gadā, tāpēc jau pašā sākumā kolonisti ierīkoja plašas plantācijas un sāka audzēt cukurniedres, izmantojot

nēģeru vergu darbaspēku. Par vergiem pārvērta arī indiāņus, ja viņi nepaspēja aizbēgt tālu biezajos mežos. Parasti viņus gan iznī​cināja pavisam — kā meža zvērus, kas bīstami baltajiem ieceļotājiem.

KABRALA CEĻŠ UZ INDIJU Bartolomeu Diaša bojā eja. — Madagaskaras atklāšana un Diogu Diaša likstas. — Portugāli Kalikutā nekautrējas. — Uz​brukums laktoriļai. — Žuans da Nova.

1500. gada 2. maijā Kabrala vienpadsmit kuģi no Svētā Krusta zemes uzņēma kursu uz Āfrikas dienvidu galu — Labās Cerības ragu. Jūrasbraucēji, ko spārnoja ekspedīcijas sākumā izdarītais atklājums, ticēja, ka ari turpmāk viss veiksies labi. Bet ceļš pāri okeānam bija ilgs un grūts. Veselu nedēļu nebija vēja, un kuģi netika uz priekšu.

12. maija naktī jūrasbraucēji ievēroja pie debesīm komētu ar garu ugunīgu asti. Tumšie ļaudis bez šaubīšanās nosprieda, ka tā esot nelaimes zīme. Un patiešām — 24. maijā pēkšņi sāka trakot šausmīga vētra ar tādu sparu, ka vairs nebija laika nolaist buras. Odens kalni gāzās pāri kuģiem, viesuļa brāzmas plosīja buras un takelāžu, bez mitas lija lietus un spēra pērkons. Saule augām dienām slēpās aiz bieziem mākoņiem, un tikai retu reizi cauri tiem izlauzās pa staram, kas apgaismoja melno, satrakoto jūru ar asinssarkanām putām bangu galotnēs. Naktīs okeāns mirdzēja fosforiskā gaismā un aiz kuģiem vilkās ugunīgas svītras. Vētra trakoja divdesmit divas dienas. Kuģi izklīda.

Negaisā pazuda četri kuģi, to skaitā arī Bartolomeu Diaša karavela. Drošsirdīgais jūrasbraucējs aizgāja bojā ūdeņos, kuros kādreiz bija atklājis Labās Cerības ragu, kas izrādījās īsts Vētru rags. Pēc dzejnieka Luiša Kamo- ensa vārdiem, šeit negantās bangas sargājušas austrumu impēriju no rietumu ļaudīm, kas jau tik ilgus gadsimtus kārojuši pēc tās bagātības, un nežēlīgi atriebušās jūras ceļa atklājējam.

Vētra izklīdināja atlikušos septiņus kuģus. Kabrala flag- maņkuģis un vēl divi citi pabrauca tuvu garām Labās Cerības ragam un pirmo reizi piestāja Āfrikas austrumu krastā uz ziemeļiem no Sofalas.

No turienes tie burāja uz Mozambiku, kur eskadras komandierim pievienojās vēl trīs kuģi diezgan nožēlojamā stāvoklī — salauztu takelāžu un saplēstām burām. Septītais kuģis, kuru komandēja Diogu Diašs, vētrā tāpat nošķīrās no eskadras, novirzījās pārāk tālu uz ziemeļaustrumiem un atklāja Madagaskaru, vienu no lielākajām salām uz zemeslodes.

Pēc Madagaskaras atklāšanas Diogu Diašs, cerēdams pievienoties Kabralam Malindi, burāja uz ziemeļiem, bet nomaldījās. Portugāļi sasniedza Somālijas pussalas ziemeļu krastus. Arābi, kas šeit mitinājās, saņēma atbraucējus draudzīgi. Kuģa ļaudis gandrīz visi sirga ar cingu. Diogu Diašs izsēdināja krastā piecdesmit slimniekus un desmit veselus vīrus to kopšanai. Uz kuģa palika divdesmit smagi saslimušu, ko nevarēja vest krastā, un kādi divdesmit veseli jūrnieki. Bet tad šejienieši apkāva visus portugāļus, kas atradās krastā, un, sasēdušies laivās, uzbruka arī kuģim. Vecākais bombardieris, būdams smagi slims, kaut kā izvilkās no kojas un sāka apšaudīt uzbrucējus ar kuģa lielgabaliem, nogremdēdams trīs laivas. Pa to laiku matroži uzvilka buras un steidzās projām, tā pa​glābdamies no vajātājiem.

Apkalpe nolēma, ka bez kavēšanās jāburā atpakaļ uz Portugāli. Braucienā pagāja trīs mēneši.

Pazaudējis vēl divdesmit piecus cilvēkus, Diogu Diašs pēc grūta ceļa atburāja Zaļā raga salās. No visas apkalpes bija palikuši dzīvi tikai trīspadsmit vīri.

Seit Diašs gaidīja Kabralu atgriežamies no Indijas^Diogu Diašs bija pirmais portugālis, kas bija apbraukājis Āfrikas krastus no Sarkanās jūras līdz Gibraltāra šaurumam.

Kabrals ar saviem sešiem kuģiem uzkavējās Mozam- bikā desmit dienas. Šoreiz šeihs Izturējās pret atbraucējiem draudzīgi, un portugāļi varēja ostā salabot vētrā cietušos kuģus. 26. jūlijā eskadra sasniedza Kilvu. Sīs arābu valstiņas šeihs bija naidīgi noskaņots un atsacījās noslēgt ar portugāļiem draudzības līgumu. Tomēr Kabralam pat​laban nebija laika izrēķināties ar neviesmīlīgajiem saim​niekiem.

Portugāļu eskadra devās uz Malindi, ko sasniedza 1. augustā. Te portugāļus sagaidīja ļoti viesmīlīgi, no jauna rīkoja viņiem svētkus un bagātas dzīres, apgādāja jūrasbraucējus ar visu nepieciešamo. Ar pieredzējušiem Malindi ločiem portugāļi bez starpgadījumiem šķērsoja Indijas okeānu. Andžidivu salās viņi izlaboja kuģus un 13. septembrī izmeta enkurus pie Kalikutas.

Samorins apliecināja portugāļiem draudzību un atļāva viņiem tirgoties, lika ierādīt māju dzīvošanai un noliktavu preču glabāšanai. Kabrals pieprasīja no samorina ķīlniekus, un valdnieks atsūtīja uz flagmaņkuģi piecus braminus. Starp citu, portugāļi atgādāja atpakaļ uz Kalikutu Vasko da Gamas aizvestos ķīlniekus. Tiem bija daudz kas stāstāms saviem tautiešiem par svešajās zemēs pie​dzīvoto.

Portugāļi eskadras aizsardzībā jutās droši un sāka saimniekot Kalikutā kā savās mājās, izturējās rupji un nekaunīgi. Mūki uzmācās indiešiem ar katoļu ticību un visādi apvainoja musulmaņus. Portugāļu tirgotāji mēģināja patvaļīgi piesavināties tiesības pirmajiem izraudzīties preces, ko atveda tirgū pārdošanai. Radās konflikta draudi. Faktoru Airišu Korreju brīdināja, ka gaidāms uzbrukums. Un tiešam — 1500. gada 16. decembrī vakara tumsā vairāki tūkstoši arābu un indiešu klusītiņām aplenca portugāļu māju un noliktavu un ar kauju ielauzās faktorijas pagalmā. Portugāļi aizbarikadējās telpās un nikni pretojās, bet viņiem pietrūka arbaletu bultu. Pūlis metās uz vieglajiem māju jumtiem, ielauza tos un no augšas ar bultām un šķēpiem citu pēc cita apkāva faktorijas aizstāvjus. Dzīvi palikušie portugāļi bēga, pametuši trīsdesmit nogalinātus. Bēgdami uz krastu, krita vēl četrpadsmit vīru, to skaitā pats faktors Airišs Korreja. Laivas sasniedza tikai trīsdesmit seši portugāļi, lielāko tiesu smagi ievainoti. Viņus izglāba no kuģiem atsteigusies karavīri.

Slaktiņš darīja galu samorina un portugāļu draudzīgajām attiecībām. Kabrals atriebdamies aizdedzināja ostā desmit arābu un indiešu kuģus un sāka bombardēt Kalikutu. Koka mājas ātri aizdegās, izcēlās lieli ugunsgrēki, un liesmās gāja bojā vairāk nekā piecsimt mierīgu iedzī​votāju.

Pēc asiņainajām sadursmēm Kabrals aizburāja uz Kociņu, ostu Malabaras piekrastē. Kočinas valdnieks dzīvoja naidā ar Kalikutu un portugāļus uzņēma draudzīgi. Viņš ar svešzemnieku palīdzību cerēja atbrīvoties no Kaliku- tas samorina virskundzības.

Sākās sarunas. Kabrals iepirka Kočinā par lētu naudu garšvielas, smalkus audumus, muskusu, porcelānu un smaržīgus sveķus un pēc tam devās uz Kannanūru. Tur kuģos iekrāva kanēli un noslēdza ar radžu tirdzniecības līgumu. 16. janvārī Kabrala kuģi uzvilka buras, lai dotos atpakaļ uz dzimteni.

Pie Mozambikas viens no kuģiem kapteiņa nolaidības dēļ uzsēdās uz sēkļa. Apkalpi un lielāko daļu kravas gan izglāba, bet kuģis bija tiktāl sabojāts, ka to vajadzēja pa​mest un aizdedzināt.

No Mozambikas Kabrals nosūtīja vienu kuģi uz Sofalu maiņas tirdzniecības nolūkos. Sofalā bija daudz zelta, un afrikāņi labprāt mainīja zelta rotas pret stikla krellēm.

Pēc remonta Kabrala kuģi atstāja Mozambiku un drīz nokjuva viesuļvētrā, kas izklīdināja eskadru.

Kabralam izdevās sapulcēt četrus kuģus, kuriem pie Zaļā raga salām pievienojās arī Diogu Diaša karavela. 1501. gada jūlija beigas eskadra atgriezās Lisabonā.

Kaut gan seši kuģi bija gājuši bojā, pārvestā krava ar uzviju sedza visus ieguldītos līdzekļus (pēc dažām ziņām, iegūta simt procentu peļņa).

Karalis par godu veiksmīgajam braucienam rīkoja svētkus un svinīgas procesijas. Venēcijas vēstniekam dons Manuels paziņoja, ka venēciešiem, dženoviešiem un flo- renciešiem tagad pēc garšvielām jābraucot uz Lisabonu, nevis uz Āfriku un Āziju pie arābiem un viņi te varēšot justies kā mājās, un izturējās tā, it kā Indija jau būtu pilnīgs portugāļu īpašums.

1501. gada martā, neilgi pirms Kabrala atgriešanās Lisabonā, karalis nosūtīja uz Indiju nelielu eskadru — četrus kuģus, ko komandēja Zuans da Nova. Pa cejam viņš Atlantijas dienvidu ūdeņos (uz 8° d. pl.) atklāja nelielu salu, ko nokristīja par Konsepsjonu (jāpiebilst, ka pēc pāris gadiem cits portugāļu komandieris Albukerki, laikam ne​zinādams par Novas atklājumu, nosauca to par Debess- braukšanas salu, un šis nosaukums saglabājies). Ekspedīcija laimīgi apbrauca Labās Cerības ragu. Malindi no kāda tur atstāta noziedznieka Nova uzzināja par asiņaino sadursmi Kalikutā. Zuans da Nova, nevēlēdamies laist darbā ieročus un baidīdamies sakāves, burāja nevis uz Kalikutu, bet gan uz Kočinu un pēc tam uz Kannanūru, kur piekrāva kuģus ar pipariem, ingveru, kanēli un citām garšvielām.

Pirms aizbraukšanas no Indijas portugāļi saņēma ziņu, ka no Kalikutas nākot liela ienaidnieka flote.

Zuans da Nova nolēma uzsākt kauju ar indiešiem un arābiem pat spīti ienaidnieka skaitliskajam pārspēkam. Portugāļi, prasmīgi manevrēdami, guva uzvaru — ar trāpīgu artilērijas uguni nogremdēja vairākus kuģus un dažus sagūstīja, pā​rējie meklēja glābiņu bēgot.

Atceļā uz Portugāli Zuans da Nova Atlantijas okeāna tropu joslā atklāja nelielo Svētās Helēnas salu.

Kāda leģenda vēstī, ka šī sala bijusi pirmā zeme dienvidu puslodē, ko kolonizējuši eiropieši. Kāds portugāļu matrozis Fernāns Lopišs, Vasko da Gamas pirmās ekspedīcijas dalībnieks, Kalikutā iemīlējies indietē un nolēmis to apprecēt. Taču viņam vajadzējis pāriet musulmaņu ticībā. Kad pēc diviem gadiem Kočinā atburājuši da Novas kuģi, Lopišs atstājis sievu un devies uz Kočinu, kur lūdzis ņemt viņu atpakaļ uz dzimteni un atļaut atgriezties kristīgajā ticībā. Lai izpirktu grēkus — dezertēšanu un atkrišanu no īstās ticības —, Lopišs bijis ar mieru palikt viens pats Svētās Helēnas salā. Zuans da Nova apgādājis vientuļnieku ar pārtiku, iedevis viņam darba rīkus un dažādas dārzeņu un labības sēklas. Fernāns Lopišs, atstāts viens pats neapdzīvotajā salā, esot strādājis tik čakli, ka pēc četriem gadiem varējis apgādāt ar kviešiem un dārzeņiem portugāļu kuģus, kas te piestājuši.

Portugāļi Kabrala un Novas braucienos bija iemantojuši draugus Kočinā un Kannanūrā un noslēguši draudzības līgumus ar šo pilsētu radžām. Kabrals atstāja Kočinā portugāļus, lai tie tur tirgojas, bet Nova nodibināja faktoriju Kannanūrā.

Tomēr Kabrala ekspedīcijas rezultāti daudziem likās ne visai iepriecinoši. No divpadsmit kuģiem atgriezās seši, turklāt tikai pieci ar kravu. Kalikutas faktorija bija izlaupīta, liels daudzums preču, kā arī iemainītās dārglietas gājušas zudumā. Visi četri Novas kuģi gan atgriezās, tomēr neesot pārveduši tik daudz preču, kā cerēts.

Vasko da Gamas, Kabrala un Novas ekspedīcijas liecināja, ka portugāļi nespēs nodibināt ar Malabaras piekrasti netraucētu tirdzniecību, kamēr Indijas radžas paliks savās valstiņās pilntiesīgi valdnieki. Tos vajadzēja padarīt atkarīgus no portugāļiem, uzcelt Indijā cietokšņus un atbalsta punktus, bloķēt jūras ceļus un bez žēlastības gremdēt arābu kuģus, lai galu galā pakļautu šo bagāto Indijas zemi un turētu to bailēs un paklausībā.

OTRU REIZI UZ MUSONU KRASTIEM Neveiksminiekam nevajadzētu vairs kāpt uz kuģa. — Trīs eskadras okeānā. — Konkurentu intrigas. — Saltās vētras. — Admirālis Sotalā. — Draudzīgā uzņemšana Mozambikā. — Vai Kilvā gaidāms karš vai miers? — Malindi.

Karalis dons Manuels nolēma sūtīt uz Indiju lielu floti, lai beidzot izrautu garšvielu tirdzniecību no arābu rokām un gūtu patiešām bagātīgus ienākumus. Preču straumei no Indijas vajadzēja plūst uz Lisabonu, nevis uz arābu un ēģiptiešu ostām.

Par ceturtās ekspedīcijas vadītāju dons Manuels atkal izraudzījās Pedru Alvarišu Kabralu, bet Vasko da Gama gatavoja eskadru tālajam ceļam, vervēja apkalpes, līga stūrmaņus un artilēristus, rūpējās par ieročiem, pārtiku un precēm tirdzniecībai aizjūras zemēs. Šoreiz karalis taisījās sūtīt pāri okeānam lielu floti, un, kā apgalvo hronisti, Vasko da Gamu sākusi grauzt nenovīdība. Bijuši viņa rīcībā tik lieli spēki, viņš gan būtu sasniedzis ko vairāk nekā šis neveiksminieks Kabrals, kas pazaudējis ceļā pusi kuģu.

Ostindijas jūru admirālis sāka rīkoties, lai stātos Kabrala vietā, atgādināja karalim dāvinājuma rakstu, ar kuru viņam piešķirtas tiesības vadīt jebkuru eskadru uz Indiju, un galu galā viņa nodoms izdevās. Karalis atcēla Kabralu no flotes komandiera posteņa.

Kāds hronists piemin, ka Kabrals atsacījies no komandiera amata pats. Turklāt karalis neesot bijis apmierināts ar viņa rīcību Kalikutā. Vasko da Gama gribējis vēlreiz doties pāri okeānam, lai atriebtos kalikutiešiem par visām nodarītajām pārestībām. Viņš solījis Kabralam par atkāpšanos no amata izmaksāt kompensāciju divus tūkstošus kruzadu un sacījis — Kabrals varēšot braukt uz Indiju kādu citu reizi. Gama vēl piebildis, ka cilvēkam, kuru uz jūras vajājot nelaimes, labāk vajadzētu palikt malā un nekad vairs nesēsties uz kuģa.

Līdz ar to Kabrala karjera beidzās. Viņš aizvadīja atli​kušos mūža gadus savā muižā, noraudzīdamies, kā citi ļaudis iekaro kolonijas un gūst slavu. Pēc daudziem gadiem atrada viņa kapu, un pēc uzraksta uz kapakmens varēja spriest, ka ievērojamais jūrasbraucējs par nopelniem saņēmis titulu «dons» un miris 1526. gadā.

Vasko da Gama, Ostindijas jūru admirālis (no Peru di Rizendi hronikas).

Pēc Kabrala atcelšanas Vasko da Gama strādāja vēl enerģiskāk, lai pabeigtu ekspedīcijas

organizēšanu.

Pāri okeānam taisījās astoņsimt karavīri, muižnieki, dona Vasko draugi un radinieki.

Gamas floti sadalīja trīs vienībās. Pašu lielāko eskadru — desmit prāvus kuģus — komandēja pats admirālis. Otru eskadru — piecas ātras karavelas — komandēja Visenti Sudre, Gamas tēvocis. Šiem kuģiem vajadzēja krei- sēt Indijas okeānā un gremdēt arābu kuģus. Vasko da Gama gluži atklāti gatavojās jūras laupīšanai. Pat daļu algas matrožiem apsolīja no gaidāmā laupījuma. Trešo eskadru — piecus kuģus — komandēja Ištevans da Gama, admirāļa brāļadēls. Tiem vajadzēja palikt Indijas ūdeņos un apsargāt portugāļu faktorijas.

Svinīgā dievkalpojumā 1502. gada 30. janvārī Lisabonas katedrālē Gama saņēma no karaļa rokām pilnvaru rakstus un karogu. Dons Manuels turēja runu un cildināja admirāļa nopelnus, bet tas savukārt zvērēja valdniekam mūžīgu uzticību.

Pirmās divas eskadras atstāja Lisabonu 1502. gada 10. februārī, bet Ištevans da Gama — 1. aprīlī.

Pēc apstāšanās Kanāriiu salās admirāļa kuģi februāra beigās izmeta enkurus Portudales ostā — Āfrikas rietumu piekrastē netālu no Zaļā raga. Te portugāļi papildināja ūdens un malkas krājumus.

Tieši tajā laikā šajā ostā iegriezās arī kāda portugāļu karavela no Sanžorži da Minas Zelta Krastā ar zelta kravu — rotas lietām, ko parasti valkājuši nēģeri, un zelta smiltīm. Šī sastapšanās Vasko da Gamam nāca īstā reizē.

Uz viņa flagmaņkuģa atradās trīs svarīgas personas — Kannanūras radžas sūtnis un divi indiešu augstmaņi no Kočinas. Viņus bija atvedis uz Portugāli Kabrals, lai viņi paskatās, cik bagāta un varena ir šī valsts. Taču nesnauda arī Venēcijas un Florences aģenti. Tie savukārt papūlējās satikties ar Indijas sūtņiem un centās iztēlot Portugāli nelabvēlīgā gaismā. Vasko da Gama bažījās, vai tikai konkurentu intrigas nav izkliedējušas to labo iespaidu, kādu svešzemnieki varēja gūt no krāšņajām ceremonijām karaļa galmā un svinīgajiem dievkalpojumiem milzīgajās katedrālēs, no vēršu cīņām un rosmes kuģu būvētavās.

Tāpēc admirālis ar skubu izmantoja atbraukušo zelta kuģi, lai vēlreiz ietekmētu dižciltīgos pasažierus. Viņš lika atnest un parādīt indiešiem dārgās rotas un it kā starp citu ieminējās, ka parasti ik gadu divpadsmit vai pat piecpadsmit kuģi vedot Portugāles karalim smagu zelta kravu. Indieši, redzēdami tādu bagātību, ļoti brīnījās un atzinās, ka venēcieši attēlojuši Portugāli pavisam citādā gaismā. Tagad viņi redzējuši portugāļu bagātību paši sa​vām acim un ticot admirāļa vārdiem.

Pēc sešām dienām Gamas eskadra atstāja Āfrikas krastus un devās uz dienvidrietumiem, uz Svētā Krusta zemes pusi, lai izvairītos no pretvēja joslas Gvinejas piekrastē. Šoreiz kuģi šķērsoja okeānu bez sevišķiem piedzīvojumiem. Kāds jūrnieks, ekspedīcijas dalībnieks, pēc tau- tfbas vācietis vai flāms, diezgan sīki aprakstījis šo braucienu dienasgrāmatā «Kalkuens». Viņš pieminējis lidojošās zivis, kas bieži sastaptas okeānā baros — pa septiņsimt, astoņsimt vai pat tūkstoš vienā pulkā —, bijušas lielas kā siļķes un to spārni tikpat gari kā pašas zivis, bet astē neesot nekādu spalvu. Zivis lidojušas trīs asis augstu virs ūdens un katru dienu pa desmit vai divdesmit uzlēkušas uz kuģa klāja, bēgdamas no lielām zivīm, kas tās vajājušas. Šoreiz Vasko da Gamas eskadra nonāca pie Brazīlijas krastiem un burā ja gar piekrasti uz dienvidiem. Dažreiz pie kuģiem vienkoka laiviņās atīrās ļaudis ar vara sarkanu ādas krāsu un melniem, taisniem matiem un atveda dāvanas — svešus augļus un raibus putnus. Taču sarunāties ar iezemiešiem portugāļi nekādi nevarēja, kaut arī izmēģināja gan portugāļu, gan kastīliešu, itāliešu, arābu un pat indiešu un nēģeru valodas.

No Santu Agostinu raga (Sv. Augustina raga uz 8° 21' d. pl.) Vasko da Gama devās uz austrumiem pāri Atlantijas okeānam. Kā raksta Tomē Lopišs, kāda kuģa rakstvedis, jau četrsimt ligu pirms Labās Cerības raga jūrnieki jutuši lielu aukstumu, kas aizvien pieņēmies, tā ka viņiem vajadzējis silti ģērbties un labi ēst un dzert, lai varētu kaut kā sasildīties. Dienas kļuvušas aizvien īsākas, un jūnija sākumā dienas garums bijis astoņarpus stundu.

Tad sākusies nikna rietumu vētra ar pērkonu, lietu, krusu un sniegu un izklīdinājusi kuģus. Pie kuģa, uz kura braucis Lopišs, palikusi tikai karavela «Jūlija». Vētra salauzusi rājas un «Jūlijai» mastu, un viļņi sagāzuši rūmēs daudz ūdens. Visi dzīvojuši lielās bailēs un izmisumā un augu dienu un nakti gājuši ar ierēvētām burām. Bijušas tīrās šausmas redzēt tik satrakotu jūru. Daudzi devuši svinīgus solījumus un vilkuši lozes, kurš pēc izglābšanās dosies svētceļojumā uz klosteriem un baznīcām.

Bet tad laiks uzlabojies, tā ka varējuši izlikt slapjās drēbes saulē, kas gan sildījusi visai skopi.

Pie admirāļa bija palikuši pieci kuģi. Pēc vētras kapteiņi saskaņā ar norunu sāka pulcēties pie Korentežas (Straumju) raga, un eskadra pilnā skaitā varēja būrāt tālāk uz ziemeļiem. Aiz Straumju raga admirālis ar četriem kuģiem nošķīrās no flotes, lai apmeklētu Sofalu, kurai pirmajā braucienā bija paburājis garām. Visenti Sudre ar pārējiem kuģiem devās uz Mozambiku, kur viņam vajadzēja admirāli pagaidīt.

1502. gada 10. jūnijā admirāļa kuģi izmeta enkurus reidā pie Sofalas ostas Āfrikas austrumu piekrastē. No šīs ostas izveda zeltu, ko ieguva dziļāk zemes iekšienē, kā arī nīlzirgu zobus, kas bija baltāki un cietāki par ziloņkaulu.

Otrā rītā admirālis kopā ar matrožiem un karavīriem kāpa laivās, lai irtos krastā, taču ieročus lika paslēpt, lai Sofalas ļaudis nedomātu, ka portugāļi grib viņiem uzbrukt.

Krastā drūzmējās liels ļaužu bars. Pie admirāļa atīrās laiva ar pieciem vai sešiem mauriem. Tie aizveda Sofalas šeiham admirāļa vēstījumu. Gama pieprasīja no mauriem ķīlniekus, jo gribot sūtīt pie šeiha divus savējos. Drīz vien uz kuģiem atveda dāvanas — vīģes, kokosriekstus un cukurniedres — un divi dižciltīgi mauri devās uz Vasko da Gamas kuģi. Sofalas šeihs izteica prieku par svešzemnieku ierašanos.

Pēc sarunām admirālis pavēlēja iebraukt kuģus ostā, tomēr pie krasta nepiestāja. Viņš kādu laiku uzkavējās Sofalā, lai noskaidrotu tirdzniecības iespējas. Bija ziņas, ka šeit ir ne vien zelts un ziloņkauls, bet arī sudrabs un dārgi akmeņi. Gamam dažu nedēļu laikā izdevās ietirgot diezgan daudz zelta.

«Kalkuena» autors pieminējis, ka pret stikla pērlītēm, vara riņķiem, spoguļiem un audumiem iemainīti divdesmit pieci tūkstoši metikalu zelta un katrs metikals bijis pat smagāks par kruzadu.

Jūnija beigās eskadra atstāja Sofalu. Netālu no ostas uzskrēja uz sēkļa viens no kuģiem. Viļņi sadragāja kuģa virsbūves un nolauza mastus. Tikai ar lielām pūlēm citu kuģu matrožiem izdevās paglābt no bojā ejas avarējušās karavelas apkalpi, kā arī daļu kravas. Pamesto kuģi aiz​dedzināja.

4. jūlijā Vasko da Gamas eskadra ieradās Mozambikā un pievienojās jau atbraukušajai flotei.

Admirālis bija apmeklējis šo pilsētu pirms gadiem četriem. Seit portugāļi bija laiduši darbā ieročus, uzbrukuši kuģiem un lai​vām, taču nekādas lielās uzvaras šīs sadursmes nebija devušas.

Tagad pie Mozambikas bija noenkurojusies liela, labi apbruņota eskadra un varēja ar lielgabaliem sagraut neviesmīlīgo pilsētu. To labi saprata arī Mozambikas šeihs un lūdza, lai admirālis viņam piedodot un neliedzot turpmāk draudzību. Portugājiem ierādīja ostā ērtu vietu kuģu noenkurošanai. No daļām, kas bija atvestas līdzi uz kuģiem, jūrasbraucēji ātri uzbūvēja karavelu un apbruņoja to ar bombardām. Par karavelas komandieri admirālis iecēla Fransišku Serrāno (viņš bija Fernāna Magelāna labākais draugs, un viņam bija ļoti svarīga loma pirmajā braucienā apkārt zemeslodei). Serrāno vajadzēja apsargāt portugāļu faktori jas Mozambikā un Sofalā.

Rakstvedis Lopišs apliecinājis portugāļu draudzīgo uzņemšanu Mozambikā. Mauri brīvi nākuši uz kuģa un no​slēguši ar portugāļiem līgumu par zeltu un pērlēm. «Mēs droši staigājām apkārt pa zemi, un viņi mūs apkalpoja ļoti pieklājīgi,» piebildis Lopišs.

Kapteinis izprašņājis Mozambikas maurus par Sofalas zelta raktuvēm. Tie atbildējuši, ka tais vietās, kur atrodot zeltu, patlaban plosoties liels karš un tāpēc no raktuvēm zelts nemaz nepienākot. Kad valdot miers, no raktuvēm iegūstot divus miljonus metikalu gadā (piecsimt metikali bijuši piecsimt astoņdesmit četru kruzadu vērtībā). Iepriekšējā gadā, kad bijis miers, kuģi no Mekas un Džidas, un daudzām citām vietām aizveduši pieminētos divus mil​jonus.

Mauri vēl sacījuši — viņiem esot veci raksti un grāmatas, kuros teikts, ka no šīm raktuvēm jūdu ķēniņš Zālamans ik pa trim gadiem saņēmis tikpat daudz zelta un Zābas ķēniņiene, kas Zālamanam vedusi milzum dārgas dāvanas, esot dzimusi Indijā.

Tās bija brīnišķīgas ziņas un liecināja, ka arī šeit, Aus- trumāfrikas piekrastē, var sagrābt lielu laupījumu.

Izbraukuši no Mozambikas, Vasko da Gamas kuģi 12. jūlijā atburāja Kilvā (uz 9° d. pl.)t Tanganjikas pie​krastē.

Gašpars Korreja rakstīja, ka Kilva, liela pilsēta ar divpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju, atrodoties uz salas, ko no visām pusēm iejožot jūra. Šaurums, kas šķirot Kilvu no sauszemes, esot pavisam sekls, tā ka paisuma laikā ūdens sniedzoties tikai līdz ceļiem. Mājas esot labas, trīs vai četru stāvu, celtas no akmens, nobalsinātas un bagātīgi izrotātas ar kokgriezumiem. Ieliņas ļoti šauras. Ostā stāvot daudz kuģu.^Pilsētu iejožot sienas, bet visapkārt daudz dārzu, kur augot citroni un lieliski apelsīni, cukurniedres, vīnogas, granātāboli. Tur esot arī lieli ganāmpulki, jo sevišķi aitas ar milzīgām taukastēm.

Nodārdēja eskadras lielgabalu salūts. Tad, pēc «Kalku- ena» autora ziņām, pie Vasko da Gamas atlries sardzes postenis, kuru tur atstājis Kabrals, un nodevis admirālim vēstuli, ko uzrakstījis Žuans da Nova, burādams garām Kilvai uz Portugāli. Nova ziņoja, ka viņš uzņēmis kravu Kannanūrā, tur esot portugāfu draugi, bet Kalikutas samo- rins taisījies viņam uzbrukt. Bez tam viņš žēlojās par Kil- vas šeihu Ibrahimu — tas neesot izturējies viesmīlīgi.

Vasko da Gama atcerējās arī to, ka šeihs neviesmīlīgi izturējies pret Kabralu, lūkojis to piekrāpt un atsacījies pieņemt kristīgo ticību, tāpēc nolēma rīkoties enerģiski — kā jau admirālis, kurš komandē spēcīgu kaujas kuģu es​kadru.

Viņš nosūtīja šeiham vēstījumu, ka nākot no Portugāles karaja un gribot slēgt ar šeihu mieru un Kilvā rosīgi tir​goties. Šeihs, saņēmis draudīgo ziņu, tūliņ izlikās slims, lai izvairītos no tikšanās, un pavēstīja par slimību Gamam.

Tad Vasko da Gama pieprasīja no šeiha Ibrahima lielu izpirkšanas naudu.

Kā stāsta hronists, šeihs mēģinājis novilcināt kontribūcijas samaksu, bet admirālis pavēlējis iebraukt kuģus ostā tik tuvu krastam, cik vien var, un sagatavot lielgabalus šaušanai. Viņš pats ar trīssimt piecdesmit labi apbruņotiem vīriem grasījies izcelties krastā.

Kad mauri to redzēja, viņus pārņēma lielas bailes, un šeihs atbrauca pie admirāļa ne dzīvs, ne miris — tik ļoti nobijies, jo domājis, ka viņam tūliņ nogriezīšot galvu.

Vasko da Gama viņu saņēma ar godu un laipnību un sacīja, ka gribot zināt, vai šeit gaidāms karš vai miers, un, ja viņš varētu izvēlēties, tad gan dotu priekšroku mieram. Lai tad nu arī šeihs izvēloties bez bailēm un neuzticības. Tad admirālis izcelšot viņu neskartu atpakaļ krastā, tāds esot viņa vārds un solījums, ko kristīgie nekad ne​pārkāpjot. Šeihs uz to atbildēja, ka viņš vēloties mieru, un Gama savukārt paziņoja, ka tagad viņam jākļūstot par Portugāles karaļa vasali. Ja šeihs gribot draudzību ar Portugāles karali, lai samaksājot izpirkumu par sevi un savu pilsētu — divtūkstoš metikalu naudā un preces par šīs zemes cenām —, bet karalienei lai sūtot desmit pērles katru gadu. Ja viņš to visu negribot dot, lai taisoties uz karu. Gama nodedzināšot pilsētu līdz pamatiem. Uz to šeihs atbildējis, ka viņam neesot tik daudz naudas, ko atpirkties. Tad Gama piedraudējis turēt šeihu Ibrahimu tik ilgi zem ūdens, kamēr viņš izlaidīšot garu. Galu galā abas puses vienojās par pusotra tūkstoša metikalu lielām nodevām katru gadu. Par ķīlnieku šeihs atstāja uz kuģa kādu dižciltīgu bagātnieku — Muhamedu Argunu, savu niknāko ienaidnieku. To šeihs bija darījis ar gudru ziņu — pats viņš netaisījās maksāt izpirkumu un cerēja, ka portugāļi to izspiedīs no ķīlnieka. Pēc nežēlīga pēriena Arguns steigšus sagādāja izpirkumu. Admirālim bija vienalga, kas maksā — viltīgais šeihs vai viņa atstātais ķīlnieks.

Izpirkums esot atvests ar mūziku un lielu jautrību, kā raksta Tomē Lopišs, jo mauri priecājušies par

noslēgto mieru. Krastā stāvējušas daudzas sievietes, kas līksmi sau​kušas: «Portugāle, Portugāle!»

Admirālis apdāvinājis izpirkuma atvedējus ar smalku koši sarkanu audumu, bet šeiham nosūtījis lielu gabalu tumšsarkana samta un smalku sarkanu mēteli, tāpat apliecinājumu par nodevu saņemšanu un zīda karogu, uz kura bija ar zeltu izšūts Portugāles karaļa ģerbonis. Maurus aizvadīja krastā ar bungām, timpāniem, trompetēm un lielgabalu salūtu.

Eskadra pēc krietnas atpūtas varēja doties tālāk. Taču kāds starpgadījums aizkavēja kuģus.

Portugāļi bija uzvilinājuši uz kuģiem kādas divsimt Kil- vas sievietes no mauru harēmiem. To uzzināja Vasko da Gama. Piedraudēdams ar nāves sodu, viņš pavēlēja atgādāt šīs sievietes uz flagmaņkuģa un no turienes visas aizvest krastā. Sievietes krita izmisumā, jo zināja, ka Kilvā viņas gaida nāve. Daudzas no laivām metās jūrā. Tomēr admirālis palika pie savas pavēles: uz kuģiem sievietēm nepietikšot pārtikas un viņu klātbūtne radīšot ju​kas un nekārtības.

Sievietes krastā atdeva to saimniekiem. Taču pēc četrdesmit sievietēm neviens nevaicāja. Viņu vīri laikam bija no tām atsacījušies. Vasko da Gama pavēlēja vest šīs sievietes atpakaļ uz kuģi un turēt ieslēgtas stingrā apsardzībā. Atbraucis Indijā, viņš lika tās nokristīt svinīgā ceremonijā un tikai tad izdāļāja portugāļiem.

Vasko da Gamas eskadra no Kilvas burāja uz Malindi, bet pretvējš un straumes neļāva pašam admirālim ierasties pie draudzīgā šeiha. Kā stāsta Lopišs, daži kuģi tomēr varējuši izmest enkuru un sveikuši šeihu ar lielgabalu salūtu. Tūliņ ieradušies kādi četrpadsmit mauri, starp tiem šeiha radinieks un iezemiešu trompetists, kas ar lielu prieku pūtis trompeti. Tiem līdzi atbraucis arī kāds portugāļu pārstāvis, ko Malindi atstājis Kabrals. Šeihs, kā vēstīja sūtņi, esot loti priecīgs par Gamas eskadru, bet bēdājoties, kālab pats admirālis neesot ienācis Malindi.

Mauri piegādājuši uz kuģiem daudz ēdamā: vistas un augļus — bez tam katrs kuģis saņēmis pa vērsim.

Pie šeiha portugāļi redzējuši divus jaunus ziloņus, un viņiem par šiem dzīvniekiem bijis tīrais brīnums. Viens bijis sešus mēnešus vecs un tik liels kā krietns vērsis, bet gaļas no tā iznāktu vairāk nekā no diviem vēršiem. Otrs bijis daudz prāvāks. Abi bijuši melni un visai trekni. Esot tik lieli ziloņi, ka tie divatā varot pavilkt kuģi pa zemi, lai cik smags tas būtu. Tie ļaudis runājot nepatiesību, kuri sakot, ka ziloņiem kājās neesot locītavu, — viņi ļoti viegli varot nogulties un pielēkt kājās. Ar snuķi šie dzīvnieki paceļot ēdamo no zemes un iebāžot mutē. Par godu por​tugāļiem mauri likuši ziloņiem nomesties ceļos.

«Malindi mēs staigājām apkārt gluži kā Portugālē, un mūs visur apkalpoja "ļoti labi un pārdeva mums tik daudz vistu, zivju, meloņu, citronu un citu svaigu pārtikas produktu, ka bija tīrais brīnums,» rakstīja Tomē Lopišs.

Admirālis, apmainījies apsveikumiem ar Malindi valdnieku, devās tālāk uz Indiju. Viņš šoreiz turējās tuvāk pie sauszemes, netālu no Arābijas un Indijas krastiem. Ap 11. augustu portugāļu kuģi nonāca Indijas piekrastē pie Dabulas pilsētas.

PIRĀTU ADMIRĀLIS Uzbrukums Batikalai. — Lielgabali un uguns iznīcina svētceļnieku kuģi. — Neizdzēšams kauna traips. — Kannanūrā. — Kalikutas bombardēšana. — Gūstekņu zvēriskā nogalināšana. — Indijas kristieši Kočinā. — Jūras kauja pie Kalikutas.

Eskadra paburāja garām Kambejai, īsu laiku pakavējās pie Goas un tad devās uz Andžidivu salām.

Tur portugāļi papildināja malkas un ūdens krājumus, kā arī izcēla krastā slimniekus, vismaz trīssimt cilvēkus. Uz kuģiem atkal bija sākusi plosīties Cinga. Saslimusi vairāk nekā trešdaļa visu ļaužu, un daudzi nomiruši.

Indijas piekrastē eskadrai pievienojās vēl divi Ištevana da Gamas kuģi, kas bija noklīduši vētrās, un admirālis pārņēma visu sapulcējušos kuģu virsvadību.

Pie Andžidivu salām un Indijas piekrastē portugāļiem izcēlās sadursmes ar pirātiem. Tie paslēpās piekrastē, Onū- ras upes grīvā. Portugāļi ieīrās upē, uzbruka pirātu no​cietinājumiem un tos nodedzināja.

Pēc tam viņi uzbruka Batikalas ostai (sk. karti 184. lpp ), aizdedzināja kuģus un nogalināja daudzus pilsētas aizstāvjus. Vasko da Gaina paziņoja pilsētniekiem, kas lūdza žēlastību, šādas prasības: Batikalai jāmaksājot nodevas Portugāles karalim, pasaules jūru pavēlniekam, un jāsagā- dājot izpirkums zeltā un sudrabā. Turpmāk batikaliešiem aizliegts pārvadāt maurus un viņu preces, kaut kā palīdzēt mauriem, aizliegts tirgoties ar pipariem un apmeklēt Kali- kutu. Ja kāds pārkāpšot šos aizliegumus, tas miršot, bet pilsētu izlaupīšot un nodedzināšot.

Batikalas ostā zelta un sudraba bija maz, un admirālis galu galā bija ar mieru pieņemt izpirkumā rīsus.

Tā Vasko da Gaina sāka realizēt savu nodomu — padzīt no Indijas ūdeņiem arābu kuģus, kontrolēt Indijas ostas un ūdeņus, likvidēt gadu simtiem pastāvējušos tirdzniecības ceļus no Indijas uz Arābiju, Irānu un Ēģipti un novirzīt preču straumi uz jauno jūras ceļu — apkārt Labās Cerības ragam.

Pēc tam admirālis burāja uz Kannanūru. Netālu no turienes vienai karavelai salūza masts. Krastā nocirta lielu masta koku, un divi ziloņi bez pūlēm to atvilka pie kuģa. Tomē Lopišs hronikā piebildis, ka ziloņi darījuši brīnumu darbus un to nebūtu spējis neviens cits dzīvnieks.

Pie Kannanūras eskadra uzglūnēja kuģiem, kas nāca no Mekas, lai, pēc hronista vārdiem, tos iznīcinātu un lai tikai portugāļu kuģi vieni paši vestu šeit, Indijā, iepirktās garšvielas.

Pēc dažām dienām portugāļi pamanīja arābu kuģi «Meri», kas ar trīssimt astoņdesmit pasažieriem un kravu nāca no rietumiem. Kuģis piederēja kādam bagātam Kalikutas arābam un atgriezās ar svētceļniekiem no Mekas — musulmaņu svētās pilsētas. Admirālis sāka dzīties pakaļ kuģim un drīz to panāca. Arābi padevās bez pretošanās, tikko portugāļi dažas reizes izšāva ar bombardām. Gūstekņi ap​galvoja, ka uz kuģa neesot nekā vērtīga.

Tad admirālis pavēlēja iesviest jūrā divus arābus, un kuģa ļaudis atzinās, ka tilpnēs esot arī vērtīga krava. Gama pavēlēja kuģi izlaupīt, un mantas ar laivām sāka vest projām no «Meri».

Uz kuģa bijuši, pēc Lopiša vārdiem, desmit vai divpadsmit mauru tirgotāji no Kalikutas, paši bagātākie šajā pilsētā. Viens no tiem bijis Mekas sultāna faktors Kali- kutā, trīs vai četru kuģu īpašnieks.

Tas lūkojis izpirkties un solījis pielādēt bez maksas ar garšvielām visu portugāļu floti — astoņpadsmit lielus kuģus un divas karavelas, ja «Meri» palaistu vaļā. Bet, kad admirālis šo priekšlikumu noraidījis, šis bagātnieks piedāvājis izpirkumu par sevi, savu sievu un brāļadēlu — piekraut bez maksas ar garšvielām četrus lielākos kuģus. Viņš paliktu par ķīlnieku uz kuģa pie admirāļa, bet brāļadēls ietu krastā un rūpētos par kravu. Ja pēc piecpadsmit dienām kuģi neesot piekrauti, tad lai darot ar viņu, ko gribot.

Bez tam viņš apņēmies gādāt, lai portugāļiem atlīdzina par tām precēm, kas tiem agrāk atņemtas Kalikutā.

Pat kara laikā saudzējot gūstekņus, ja tie padodoties bez pretošanās. Lai admirālis esot augstsirdīgs un viņus apžēlojot, viņi taču neesot vainojami nekādos noziegumos. Tomēr Gama noraidījis visus

piedāvājumus. Viņš bez žēlastības atriebšoties par Kalikutā noslepkavotajiem portugāļiem un izlaupīto faktoriju.

Kad mauri bija aplaupīti, admirālis pavēlēja pieciem vai sešiem kuģiem paņemt «Meri» tauvā un aizvilkt patālāk no flotes. Maurus saslodzīja kuģa tilpnēs un kuģim pielika uguni, papriekš noņēmuši «Meri» stūri un takelāžu. Bet tad mauri izlauzušies no tilpnēm, nodzēsuši uguni un ķērušies pie ieročiem, kas bijuši paslēpti uz kuģa. Kā stāsta hronists Gašpars Korreja, mauri cīnījušies ar portugāļu matrožiem, kuri atnākuši no jauna aizdedzināt «Meri», kā notiesāti uz nāvi un lūkojuši pārdot savu dzīvību pēc iespējas dārgāk.

Kuģi aplenca laivas ar apbruņotiem portugāļiem, bet mauri kāvās ar izmisuma pilnu drosmi.

Viens no portugāļu kapteiņiem lūkoja pievilkt «Meri» tauvā pie savējā. Taču mauri metās abordāžas kaujā un gandrīz sagrāba portugāļu kuģi. To izglāba karavīri, kas piesteidzās palīgā laivās. Pats Vasko da Gama atīrās kaujas vietā un pavēlēja visiem saviem ļaudīm atstāt mauru kuģi un sašaut to ar lielgabaliem no attāluma.

Bombardieri aizdedzināja «Meri» ar vairākiem šāvieniem. Mauri sāka skraidīt pa klāju ar spaiņiem un cirvjiem, cenzdamies apdzēst ugunsgrēku. Sievietes kliegdamas un vaimanādamas spieda pie krūtīm bērnus un lūdzās portugāļu žēlastību. Taču uz to nebija ko cerēt. Kad mauriem vietumis izdevās apdzēst uguni, admirālis pavēlēja ņemt kuģi abordāžā un no jauna aizdedzināt tur, kur liesmas bija nodzēstas.

Arābi izmisumā svieda uz portugāļu kuģiem, kas apstāja bojā nolemto «Mēri» no visām pusēm, degošus dēļus un baļķus, un portugāļiem vajadzēja savukārt dzēst ugunsgrēkus uz saviem kuģiem.

Uz «Meri» klāja plosījās sīva kauja. Lopišs pastāstījis, ka arābi pretojušies izmisīgi, ievainotie izrāvuši no brūcēm bultas un svieduši tās ar rokām pret portugāļiem, un turpinājuši kauties, it kā nemaz nejustu sāpes. Redzēdami, ka glābiņa nebūs, viņi sasvieduši jūrā muciņas ar medu un eļļu, kur bijis paslēpts zelts, sudrabs un dārgi akmeņi, lai tikai šī bagātība nekristu ienaidnieka rokās.

Uznāca nakts, un portugāļu kuģi bija spiesti atkāpties. Vasko da Gama baidījās, ka tikai arābi tumsā nepielavās viņa kuģiem un tos neaizdedzina. Visu nakti varēja dzirdēt, kā arābi lūdz allahu pēc glābiņa.

Viņi vēl cerēja, ka vējš un straume naktī aiznesīs «Meri» tālāk projām no briesmīgā, nepielūdzamā ienaidnieka. Taču arābu cerības bija veltīgas. Portugāli aizvien no jauna aizdedzināja «Meri», apšaudīdami to ar bombardām, bet sagrābt to abordāžas kaujā nespēja. Šī nevienlīdzīgā cīņa ilga četras dienas un četras naktis, līdz «Meri» sadega ar visiem ļaudīm.

Daudzi arābi bija lēkuši jūrā, lai paglābtos no liesmām. Bet jūrā viņus panāca portugāļu bultas, lodes un šķēpi vai arī bēgļus aprija bangas.

No visiem arābiem portugāļi atstāja dzīvus tikai divdesmit mazus zēnus, ko izzvejoja no ūdens. Tos aizveduši uz Portugāli un nokristījuši, un vēlāk viņi kļuvuši par mūkiem.

Kāds vēsturnieks raksta, ka šis kļūmīgais notikums — kuģa iznīcināšana — slavenā jūrasbraucēja dzīvē un darbībā metot neizdzēšamu traipu uz viņa nopelniem. Taču diezin vai esot kāds pamats apvainot Gamu nežēlībā. «Meri» esot sadedzināta aiz kļūdas. Jāņemot vērā portugāļu naids pret mauriem, mauru viltība un nodevība. Maurus vajadzējis iebiedēt par katru cenu. Un vai tad karš mūsu dienās esot žēlsirdīgāks?

Pēc arābu kuģa iznīcināšanas Ostindijas jūru admirālis 18. oktobrī piestāja Kannanūrā. Ar šejienes valdnieku viņš bija noslēdzis draudzības līgumu jau pirmajā brauciena. Radža cerēja uz portugāju palīdzību cīņā pret ienaidnieku un konkurentu, Kalikutas samorinu, un bija palīdzējis arī Kabralam.

Pie eskadras komandiera ieradās portugāļi, ko šeit bija atstājis Kabrals. Tie ziņoja, ka tirgošanās veicoties labi un dodot lielu peļņu. Noliktavās esot noglabāti lieli garš​vielu krājumi.

Kannanūras radža lūdza Gamu ierasties pie viņa viesos, tomēr viņi viens otram ne visai uzticējās.

Vasko da Gama sacījis, ka viņš nevarot iet krastā, bet valdnieks savukārt apgalvojis, ka nedrīkstot braukt jūrā. Abas puses apspriedušās, un tad radža uzbūvējis garu tiltu — piestātni, kas iesniegusies tālu

jūrā. Kokus būvei sanesuši ziloņi.

Krastā sapulcējās četri tūkstoši indiešu karavīru. Pēc svinīgas ceremonijas Gama un radža sastapās uz tilta un sirsnīgi apkampās.

Kannanūras valdnieks uzdāvināja Vasko da Gamam savu gredzenu, daudzus dārgus akmeņus un trīs krāšņus tērpus, bet kuģu kapteiņiem — vērtīgus audumus. Admirālis uzdāvināja valdniekam turbānu, sālstrauku, vairākas apzeltītas sudraba kannas, rožūdeni un safrānu un par godu viņam salutēja ar visiem flotes lielgabaliem.

Admirālis pēc ceremonijas lūdza radžu, lai tas nosakot preču cenas, taču radža izvairīgi atsacīja — tagad neesot piemērots brīdis par to runāt. Rīt atnākšot mauru tirgotāji, kam piederot garšvielas, tie pateikšot.

Nākamajā dienā mauri ieradās, bet uzprasīja par garšvielām lielākas cenas nekā citām reizēm un par portugāļu precēm neparādīja nekādu interesi. Gama iedegās nevaldāmās dusmās un lika paziņot radžam, ka tam laikam neesot dārgs miers.

Draudi līdzēja. Cenas tika noteiktas mērenas, un portugāļi ieguva tiesības ierīkot apkārt Kannanūras faktorijai nocietinājumus un uzstādīt tur lielgabalus. Admirālis pavēlēja faktorijas priekšniekam paslepen pārvērst to par portugāļu flotes bāzi Indijā, pamazām iepirkt un uzkrāt pārtiku — rīsus, cukuru, medu, eļļu, kokosriekstus, žāvētas zivis —, kā arī vīt tauvas kuģu takelāžas labošanai.

Kannanūrā Gama sadalīja eskadru vairākās daļās un pavēlēja kapteiņiem kreisēt Indijas piekrastē, aplaupīt un nogremdēt visus kuģus, ko sastaps jūrā, atskaitot tos, kuri nāks no Kannanūras, Kočinas un citām portugāļiem draudzīgajām ostām. Portugāļu faktoriju priekšniekiem šajās pilsētās uzdeva izsniegt kuģiem īpašus aizsardzības doku​mentus — apliecības.

Vasko da Gama pats steidzās uz Kalikutu, lai, pēc viņa vārdiem, nodotu samorinam bagātīgas dāvanas par labo uzņemšanu, ko viņš parādījis Kabralam.

Jau Kannanūrā admirālis bija saņēmis no samorina divus vēstījumus. Samorins zināja par portugāļu uzbrukumu Batikalai un Kalikutas kuģa iznīcināšanu un saprata, ka pieļāvis rupju kļūdu, pienācīgi nenovērtēdams portugāļu spēku. Tagad viņš lūdza mieru, solīja apsargāt portugāļu īpašumu un dzīvību un izmaksāt lielu summu — divdesmit tūkstošus kruzadu, lai segtu portugāļiem nodarītos zaudējumus. Viņš esot arestējis divpadsmit maurus, kas sarīkojuši uzbrukumu Kabrala ļaudīm, un nodošot tos portugāļiem sodīšanai.

Taču bija par vēlu. 1502. gada 30. oktobri Vasko da Gamas eskadra noenkurojās pie Kalikutas.

Admirālis bija apņēmies rīkoties bez žēlastības. Pilsētā valdīja apjukums. Visi kuģi bija atstājuši ostu un paslēpušies tālāk upes grīvā aiz sēkļiem.

Pie Gamas uz kuģa ieradās samorina sūtņi, vēlreiz lūgdami pēc miera. Taču admirālis izturējās pret indiešu augstmaņiem ar visdziļāko nicināšanu. Portugāles karalis varot šeit, Kalikutā, pasludināt par samorinu jebkuru palmas koka bluķi. Miers starp samorinu un portugāļiem būšot tikai tad, kad viņš no Kalikutas izdzīšot visus musulmaņus — Kairas un Arābijas tirgotājus, kad atlīdzināšot zaudējumus un izdošot vainīgos uzbrukumā faktorijai.

Samorins nevarēja pieņemt šo bargo ultimātu: Kalikutā dzīvoja vairāki tūkstoši musulmaņu, un to izraidīšana nozīmētu pilsētas izpostīšanu. Valdnieks liedzās to darīt. Portugāļi, aplaupīdami un iznīcinādami arābu kuģi, taču esot atguvuši zaudēto un atriebušies. Samorins vēl lūdza pieņemt no apcietinātajiem grautiņa rīkotājiem lielu iz​pirkumu.

Samorina atbilde, ko atveda kāds priesteris, galīgi satracināja admirāli. Viņš pārtrauca sarunas, atmetis jebkuru domu par tirgošanos ar šo bagāto pilsētu, un pavēlēja kuģiem tuvoties krastam un atklāt lielgabalu uguni. Bombardēšana ilga veselu dienu un nakti un nodarīja Kalikutai lielu postu. Pandarane nodega līdz pamatiem. Pēc Gašpara Korrejas vārdiem, kurš aukstasinīgi aprakstījis portugāļu zvērības, šaušanu pārtraukuši tikai tāpēc, ka tā izļodzījusi kuģu korpusus. Šajā laikā ostā ienāca divi lieli Malabaras kuģi un divdesmit divas laivas — sambukas ar rīsu

kravu. Portugāli sagūstīja kuģus un laivas. Sešas sambukas admirālis atbrīvoja, jo to kapteiņi paziņoja, ka nākot no Kan- nanūras. Kuģus un sešpadsmit sambukas portugāļi izlaupīja. Gama pavēlēja nocirst visiem gūstekņiem rokas, nogriezt viņiem ausis un degunus. Nocirstos locekļus sakrāva laivā, turpat iesēdināja arī priesteri, kas bija atvedis samorina atbildi uz portugāļu ultimātu. Arī priesterim, kuram kā sūtnim bija solīta neaizskaramība, nocirta rokas un nogrieza ausis un degunu, pakāra kaklā viņa paša nocirstos locekļus un vēstuli samorinam — lai viņš no priestera pārvestās kravas pagatavojot sev mielastu. Laivai uzvilka buru un palaida pa vējam uz krastu.

Sakropļotos gūstekņus salika uz kuģa klāja un sasaistīja tiem kājas. Lai nelaimīgie upuri nevarētu atraisīt saites ar zobiem, pēc admirāļa pavēles matroži izsita tiem zobus ar mucu dēlīšiem. Tā viņi — vairāk nekā astoņsimt mauru — tur gulējuši savās asinīs. Kuģim uzvilka buras, tāpat palaida uz krastu un sāka apšaudīt ar lielgabaliem. Krastā pulcējās ļaudis, kas, skaļi vaimanādami, pūlējās izglābt no uguns liesmām tos, kuri no sakropļo​tajiem vēl bija palikuši dzīvi.

Bez tam Vasko da Gama bija pavēlējis sagūstīt kādus trīsdesmit zvejniekus, gluži nevainīgus ļaudis, kas pirms bombardēšanas bija atīrušies pie eskadras, lai pārdotu portugāļiem zivis.

Sagūstītos zvejniekus pakāra rājās. Vēlāk pakārtos noņēma, nogrieza tiem rokas, kājas un galvu. Ķermeņus sasvieda jūrā, bet nogrieztos locekļus sakrāva laivā. Baisajai kravai pievienoja vēstuli arābu valodā — tāds liktenis piemeklēšot Kalikutu, ja kāds iedomāšoties pretoties. Paisums aiznesa nogalinātos un laivu malā, un kalikutieši vaimanādami meklēja jūras krastā savu piederīgo līķus.

Pēc zvēriskās izrēķināšānās admirālis, kurš bija parādījis patiešām saltu nežēlību, pat neiedomājamu cietsirdību un sadismu, aizburāja uz Kočinu Pie Kalikutas palika septiņi portugāļu kuģi Visenti Sud- res vadībā. Tie bloķēja pilsētu. Vasko da Gama 7. novem​ brī ieradās Kočinā (sk. karti 184. lpp.) un noslēdza ar radžu izdevīgu tirdzniecības līgumu. Portugāļu kuģos krāva garš​vielas un citas preces. Pāris kuģu nosūtīja pēc precēm uz Kannanūru.

Kočinā Vasko da Gamu apmeklēja Malabaras piekrastes kristieši (no Mangalūras) un lūdza portugāļu aizstāvību pret musulmaņiem un pagāniem.

Tie nu bija portugāļu sen meklētie Indijas kristieši. Eiropā ilgu laiku domāja, ka austrumu zemēs apmetušies svētā apustuļa Toma sekotāji. Pēc leģendas, Toms viņus kristījis un miris mocekļa nāvē kādā Indijas pilsētā. Taču īstenībā šie kristieši bija nestorieši, kas ieradās Indijā ne agrāk par 5. vai 6. gadsimtu. Nestorieši atzina vienīgi krustu kā ticības simbolu, nevis kādus svēto attēlus.

Kristieši bija atnesuši admirālim dāvanas — vistas un augļus, kā arī sarkanu zizli ar sudraba uzgali, kurā bija trīs sudraba zvanu torņi un katrā pa sudraba zvanam.

Indijas kristiešiem, kā stāstīja sūtņi, esot seši bīskapi. Kristieši dodoties svētceļojumā uz Toma kapu, kas neesot tālu un darot visādus brīnumus.

Vasko da Gama gan apsolīja viņiem palīdzību, tomēr patlaban viņam šim nolūkam nebija ne spēka, ne laika. Admirālim vairāk prātā bija tirgošanās ar garšvielām. Vēlāk Indijas kristiešiem klājās vēl grūtāk: portugāļi vajāja viņus kā ķecerus, kas atšķēlušies no katoļu ticības. Portugāļi ticības lietās bija daudz niknāki un neiecietīgāki fanātiķi nekā musulmaņi un indieši.

Kad preču iekraušana tuvojas beigām, Kočinā ieradās kāds indiešu priesteris ar savu dēlu un divi dižciltīgie ar Kalikutas samorina vēstuli. Samorins ielūdza Gamu uz sarunām Kalikutā. Viņi gribot noslēgt ar portugāļiem miera līgumu. Sekojot šim ielūgumam, Vasko da Gama burāja uz Kalikutu, atstājot floti Kočinā.

Samorins laikam gan bija gribējis ievilināt Gamu slazdos. Naktī admirāļa kuģi pēkšņi aplenca mauru sambukas, un portugāļiem tikai ar lielām pūlēm izdevās atkauties. Par laimi, atsteidzās Visenti Sudre ar trim kuģiem, citādi admirālim būtu klājies ļauni. Par nodevīgo uzbrukumu admirālis atriebās, pakarot gūstā saņemtos kalikutiešus, kā arī sūtņus karavelu rājās, un ar šo šausmīgo rotu burāja šurpu turpu gar Kalikutas krastmalu.

Tad viņš atgriezās Kočinā, sapulcināja visus kuģus un 1503. gada 10. februārī devās uz Kalikutu.

12. februāra rīta agrumā jūrā varēja saskatīt daudzas buras. Tie bija ienaidnieka kuģi, kas meklēja portugāļus. Vējš bija ļoti vājš un, kad portugāļi pieburāja samorina flotei tuvāk, pavisam aprima.

Samorina flotē bija trīsdesmit seši lieli kuģi un mazas sambukas ar daudziem airētājiem. Portugāļu laivas paņēma savus kuģus tauvā, lai aizvilktu tos tuvāk ienaidniekam. Kad portugāļi jau bija šāviena attālumā, uzpūta vējš, un ienaidnieks, manīdams portugāļu nodomus, metās bēgt uz krasta pusi, tā ka portugāļi tik tikko varēja bēgļus panākt. Cīņa bija nevienlīdzīga. Portugāļu kuģu lielgabali sadragāja samorina kuģus jau iztālēm. Bet arī Malabaras strēlnieki ar milzīgiem lokiem, raidīdami bultas, nodarīja portugāļiem zau​dējumus («Kalkuena» autors apgalvo, ka portugāļiem ne​esot bijis neviena kritušā).

Abordāžas kaujā portugāļi sagrāba samorina flotes flag- maņkuģi un trīs mazas barkas un apkāva to aizstāvjus.

Kalikutas flotē esot bijuši sešpadsmit tūkstoši vīru, un no tiem portugāļi nogalināja deviņsimt līdz tūkstoš vīru.

Laupījums bija ļoti liels. Uz kāda kuģa jūrnieki atrada briesmīgu elku dieva tēlu, kas bija liedināts no tīra zelta un svēra vairāk nekā trīsdesmit mārciņu. Izlaupītie kuģi drīz vien dega gaišās liesmās. Pēc īsās, niknās sadursmes Kalikutas kuģi meklēja glābiņu bēgot un paslēpās seklajā upes grīvā.

Ostindijas jūru admirālis uzskatīja, ka viņš izpildījis karaļa uzdevumu. Indijas piekrastē palika astoņi kuģi Vi- senti Sudres vadībā. Tiem bija jāapsargā portugāļu fakto- rijas un jāuzbrūk musulmaņu kuģiem, ja tie tuvotos Ma​labaras piekrastei.

Pats admirālis ar smagi piekrautiem kuģiem 1503. gada 20. februārī no Kannanūras izbrauca uz Āfriku.

GARŠVIELAS, SLAVA UN ALKATĪBA Grūtais, ilgais ceļš uz mājām. — Bada draudi. — As/ņu un naida pēdas. — Pārvestā bagātība.

— Nepateicīgais, alkatīgais, patvaļīgais admirālis. — Sadursme ar AIanuelu. — Divdesmit divi gadi bezdarbībā.

Par garšvielu kuģu karavānas braucienu atpakaļ uz mājām pāri Indijas okeānam dažas ziņas atstājis «Kalkuena» autors. 29. martā jūrasbraucēji vairs neesot varējuši saskatīt Lielā Lāča zvaigznāju. Saule stāvējusi tieši virs galvas, un neesot bijis nekādu ēnu, ne arī naktīs kādu zvaigznāju. Jūrā redzētas daudzas lidojošās zivis siļķu lielumā un melnas kaijas, kas medījušas šīs zivis. 11. aprīlī saule jau atradusies ziemeļos un zvaigznes vairs ne​esot rādījušas ceļu.

Pēc tam Vasko da Gamas kuģi nonākuši tādos platuma grādos, kur neesot bijis nekādu dzīvu būtņu — ne putnu, ne zivju. Sācis pūst pretvējš, kas divās nedēļās aizdzinis eskadru tālu projām no paredzētā kursa, un jūrasbraucēji ilgu laiku neesot redzējuši sauszemi. Tomē Lopišs stāsta, ka 12. aprīlī eskadra sasniegusi Mozambiku. Pēc nedēļas admirālis nosūtījis divus kuģus uz Portugāli, bet pats ar pārējiem kuģiem vēl uzkavējies ostā. Tomēr viņa kuģi pēc tam nekur tālu neesot varējuši tikt. Aprīļa beigās ad​mirālis bijis spiests atgriezties Mozambikā, lai izlabotu dažus kuģus, kuriem pēkšņi radusies sūce.

20. maijā eskadra atkal izgājusi jūrā. Kādu piecdesmit ligu attālumā no Mozambikas viens kuģis manevrējot guvis bojājumus un tajā ieplūdis daudz ūdens. Vajadzējis atkal griezies atpakaļ uz Mozambiku. Turklāt tas pats kuģis saskrējies ar otru, un bijis tīrais brīnums, ka abi sapostītie kuģi neesot nogrimuši, jo jūrā plosījusies vētra. Mo​zambikā kuģus izlaboja, bet tas viss prasīja ilgu laiku.

16. jūnijā admirālis nosūtīja uz Portugāli trīs kuģus, jo Mozambikas piekrastē trūcis pārtikas un gandrīz nekā neesot bijis ko ēst. Pārējie kuģi varējuši iziet jūrā 22. jūnijā. Tikai 18. augustā flote pabraukuši garām Labās Cerības ragam. Vētras izklīdinājušas kuģus, un flote sapulcējusies septembra beigās pie Azoru salām. Pa ceļam eskadru bija vajājušas nelaimes, viens kuģis pazudis bez vēsts — gājis bojā, uz kuģa, ar kuru braucis hronists Lopišs, gandrīz visi saslimuši. Ne slimajiem, ne veselajiem neesot bijis vairāk ko ēst kā vien tārpaini sausiņi. Kad arī tie izbeigušies, matroži vārījuši putru no sausiņu smelknes un drupačām. Putra iznākusi rūgta kā žults, jo tur kāda trešā tiesa bijuši žurku mēsli, smirdējusi pēc sprāguša suņa, bet badā jau ēdot visu. Bads bijis tik nikns, ka apēsti arī divi suņi un divi kaķi, kas mituši uz kuģa.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka hronists beidz savu stāstu, apgalvodams, ka lielākais prieks, ko jūrasbraucēji līdz šim piedzīvojuši, bijis 21. oktobrī, kad viņi ieraudzī​juši Portugāles krastus.

Divi kuģi jau bija atsteigusies pa priekšu eskadrai, vezdami ziņu par sekmīgo ekspedīciju. Tagad pārburāja ari Ostindijas jūru admirālis. Viņš atgriezās ar bagātīgu kravu — garšvielām, smaržīgām zālēm, krāsvielām un citām vērtīgām precēm, ar dāvanām no Āfrikas un Indi​jas valstu valdniekiem un virsaišiem, atgriezās ar spožu slavu.

Vasko da Gama bija uzsācis tālo zemju un jūru iekarošanu. Portugāles karalis bija iemantojis jaunus vasaļus gan Āfrikā, gan Indijā. Bet, kā raksta vēsturnieks H. Harts, Ostindijas jūru admirālim nopakaļ stiepušās platas, kvēlojošas asiņu un naida pēdas — nevainīgu upuru bezjēdzīgi izlietās asinis un naids, kas varējis arī neuzliesmot, ja tikai viņš būtu parādījis taktu, pacietību un saprātīgumu. Harts, buržuāziskais vēsturnieks, gan veltīgi pūlas iegalvot, ka takts un pacietība esot daudz labāks līdzeklis svešu zemju pakļaušanai un ekspluatēšanai nekā klaja varmācība. «Viņš sēja vēju,» turpina Harts. «Viņa pēcteči pļāva vētru: jau pēc dažām paaudzēm viņa tautieši zaudēja pašus vērtīgākos iekarojumus un īpašumus.»

Tomēr nebūtu jāaizmirst, ka portugāļus no viņu labākajām kolonijām izspieda jauni — daudz spēcīgāki plēsoņas, kas nebūt nebija humānāki vai saprātīgāki, bet, gluži otrādi, vēl nekaunīgāki, vēl nežēlīgāki iekarotāji — angļu un holandiešu kolonizatori, kas prata izlaupīt zemes pie musonu krastiem

vēl pamatīgāk nekā laupīšanas aiz​sācēji.

No komerciālā viedokļa ekspedīcija bija devusi spožus rezultātus. No visas flotes tikai viens kuģis gāja bojā, bet arī tā kravu izdevās izglābt.

Zuana da Novas četri kuģi, pēc hronistu ziņojumiem, bija pārveduši aptuveni 1500—1600 portugāļu centneru garšvielu un vēl citas preces, turpretim Gamas flote, pēc itāliešu lieltirgotāju vērtējuma, atvedusi Lisabonā 32 000— 35 000 centneru garšvielu. Visas kravas vērtība pārsniegusi vienu miljonu zelta kruzadu, bet ekspedīcija izmak​sājusi tikai divsimt tūkstošus kruzadu.

Karaļa rokās nonāca lauvas tiesa peļņas, jo tirgotāji atdeva viņam ceturtdaļu garšvielu kā muitu.

Tikai karalis drīkstēja tirgoties ar pērlēm, dārgakmeņiem un citām ļoti vērtīgām precēm. Turklāt Gama bija pārvedis daudz zelta no Sofalas un tāpat guvis krietnu laupījumu, gremdējot arābu kuģus. Bez tam viņš bija pratis iepirkt garšvielas daudz lētāk nekā viņa priekšgājēji. Domājams, ka paša admirāļa peļņas tiesa sasniegusi 35000—40000 kruzadu.

Karalis dons Manuels, ko tauta iedēvējusi par Laimīgo, laipni sagaidīja Ostindijas jūru admirāli un pavēlēja viņam izmaksāt četrsimt tūkstošus reišu (tūkstoš kruzadu) pensijas katru gadu. Šī ievērojamā pensija un no Indijas pārvestā laupījuma daļa padarīja Gamu par ļoti bagātu cilvēku. Kā rakstījis Venēcijas sūtnis Lisabonā, par Gamu bagātāki esot tikai seši dižciltīgākie galminieki un septiņi augstākie garīdznieki. Sūtnis vēl piebildis, ka šis cil​vēks neparādot nekādu pateicību par karaļa žēlastību.

Gluži otrādi, Gama, skops, mantkārīgs cilvēks, bija gaužām neapmierināts ar donu Manuelu: viņš vēl joprojām nebija saņēmis karaļa dāvināto Sinišu. Santjāgu ordenis nevēlējās atdot ienesīgo pilsētu.

Manuels bija spiests pie​šķirt admirālim vēl tūkstoš kruzadu gadā, lai kaut kā apmierinātu saniknoto Gamu.

Pagāja kāds laiks, un admirālis, nevarēdams ciest bezgalīgo vilcināšanos šajā jautājumā, sāka rīkoties enerģiski. Viņš ar sievu un bērniem, radiniekiem, kalpiem un vergiem apmetās Sinišā uz dzīvi un sāka būvēt sev lepnu pili, likdams pie darba ne vien vergus, bet ari Sinišas iedzīvotājus. Ir ziņas, ka admirālis sācis vākt pilsētā ari nodevas, it kā viņš patiešām jau būtu Sinišas senjors.

Santjāgu ordenis sūdzējās karalim par admirāļa patvaļu. 1507. gada 21. martā Manuels parakstīja dekrētu, ar kuru Vasko da Gamam un viņa ģimenei pavēlēja mēneša laikā atstāt Sinišu un pārtraukt aizsāktos būvdarbus. Bez ordeņa maģistra ziņas ne Gamam, ne viņa ģimenes locekļiem neatļāva ierasties Sinišā, citādi tiem draudēja bargi sodi. Ostindijas jūru admirālis bija spiests paklausīt un pārcēlās uz Evūru. Nepateicīgais karalis bija izdzinis viņu no dzimtās pilsētas un apkaunojis visas Portugā​les priekšā.

Dekrētu admirālim atveda viņa paša tēvocis Zuans da Gama.

Vēlāk karalis mēģināja pārestību vērst par labu — vēlreiz palielināja admirāļa pensiju, piešķīra viņam tiesības medīt karaļa mežos, vākt nodevas kādā citā novadā, atbrīvoja viņu no nodokļu maksāšanas par nekustamu īpašumu, atļāva sūtīt uz Indiju pārstāvi pēc precēm, un par tām admirālim nebija jāmaksā nekādas nodevas, kā arī piešķīra vēl citas privilēģijas.

Evūrā Gama nodzīvoja kādus divpadsmit gadus, aizvien

Vasko da Gamas ģerbonis. atgādinādams karalim par sevi un gaidīdams, kad gan valdnieks atkal aicinās viņu savā dienestā.

1519. gadā admirālis, nospriedis, ka gaidīšana veltīga, lūdza karali, lai ļaujot viņam atstāt Portugāli un piedāvāt pakalpojumus kādai ārvalstij. Vasko da Gama žēlojās valdniekam, ka līdz šim neesot saņēmis apsolīto grāfa titulu. Viņa lielie nopelni tiekot nepelnīti aizmirsti.

Slaveno Ostindijas jūru admirāli vajadzēja paturēt Portugālē par katru cenu. Karalis nosūtīja Vasko da Gamam vēstījumu, kurā pavēlēja viņam palikt karalistē līdz gada beigām. Tad viņš redzēšot, kādu kļūdu taisījies pieļaut, vēlēšoties arī turpmāk kalpot karalim un neiešot pa nodomāto bīstamo ceļu. Ja ari tad Gama vēl gribēšot atstāt karalisti, valdnieks, par spīti ļoti lielam sarūgtinājumam, neaizturēšot ne viņu, ne viņa sievu un bērnus, ne kustamo īpašumu.

Karalis pasteidzās 1519. gada novembrī piešķirt Vasko da Gamam augsto Vidigeiras grāfa titulu un atdeva viņam divas pilsētas — Vidigeiru un Viļu di Fradi — par daudzajiem svarīgajiem pakalpojumiem, ko valdnieks saņēmis no admirāļa, sevišķi Indijas atklāšanā, un kas atnesuši un vēl joprojām atnesot slavu karalim, Portugālei un visai kristīgajai pasaulei.

Beidzot admirālis bija saņēmis grāfa titulu un feodālu īpašumu. 1520. gadā viņš ar kuplo ģimeni — sievu, meitu un sešiem dēliem (pieci no tiem vēlāk devās uz Indiju) — pārcēlās no Evūras uz Vidigeiru, un rūpes par jauno īpašumu pārvaldīšanu aizņēma visu viņa laiku līdz pat 1524. gadam. Tad karalis aicināja admirāli no jauna pie sevis un sūtīja uz Indiju kā tālās kolonijas vicekarali. Taču no 1502. gada līdz 1524. gadam — divdesmit divus gadus — slavenais jūras braucējs bija aizvadījis bez​darbībā.

PIRMAIS INDIJAS VICEKARALIS ALMEIDA Samorina uzbrukumi Kočinai. — Vicekaraļa plašās pilnvaras un uzdevumi. — Lielā armāda ar slikti sagatavotiem kuģiem. — «Stūri uz ķiplokiem!» — Fernāns Magelāns pirmajā jūras brau​cienā. . .

Divdesmit divos gados, kurus Vasko da Gama aizvadīja dzimtenē, gan raizēdamies par balvām, godu, jauniem amatiem un atalgojumu, gan baudīdams slavas saldos augļus, jūras ceļos uz Indiju risinājās svarīgi notikumi.

Pamazām kļuva skaidrs, ka vajadzīgas kādas pārmaiņas aizjūras ekspedīciju rīkošanā. Līdz šim portugāļi bija devušies pāri okeānam un dibinājuši faktorijas draudzīgajās pilsētās — Kočinā, Kannanūrā un Kolanā, cerēdami, ka to valdnieki aizsargās tur palikušos tirgotājus. Bet, tikko flote, mainoties musoniem, atstāja Indiju, faktorijas palika bez drošas aizsardzības. No dzimtenes veselu pusgadu nevarēja sagaidīt palīdzību. Nebija spēka, kas varētu pasargāt ari portugāļu sabiedrotos — indiešu valdniekus. Ienaidnieku skaits vairojās. Musulmaņu valdnieki Indijā griezās pie turku sultāna pēc palīdzības, un agrāk vai vēlāk portugāļi Indijā varēja gaidīt uzbrukumu no Sarkanās jūras puses. Par Indijas preču eksporta kontroli vēl nebija ne runas.

Jau pēc Vasko da Gamas aizbraukšanas no Malabaras piekrastes portugāļu faktorijām draudēja nāves briesmas.

Kalikutas samorins tīkoja atriebties svešzemniekiem un pieprasīja Kočinas radžam, lai tas viņus izdodot. Kad radža atsacījās to darīt, cerēdams uz jauno sabiedroto atbalstu, samorins ar piecdesmit tūkstošiem karavīru uzbruka Ko- činai, sakāva tās karaspēku un ieņēma pilsētu. Valdnieks ar atlikušajiem karavīriem un portugāļiem aizbēga uz kādu salu okeānā.

Kritiskajā brīdī Visenti Sudre, izbijies no samorina lielās armijas un flotes, ar savu eskadru aizburāja uz Adenas līci pie ieejas Sarkanajā jūrā un tur uzglūnēja musulmaņu kuģiem, kas ar dievlūdzējiem atgriezās mājup no Mekas.

Pa to laiku Kočina bija kritusi samorina rokās, bet Sud- res eskadru Babelmandeba šaurumā izklīdināja šausmīga vētra. Pats Visenti Sudre aizgāja bojā, nogrimstot flagmaņ- kuģim. Citi kuģi, kas izglābās, burāja atpakaļ uz Kočinu, bet pretvējš tos aizturēja pie Lakadivu salām. Tur tie sagaidīja jaunu portugāļu eskadru un kopā devās uz Kočinu. Kalikutas samorins, redzēdams tuvojamies tik varenu floti, steigšus atstāja Kočinu bez kaujas.

Viens no portugāļu eskadras kuģu kapteiņiem bija Afonsu Albukerki, drošsirdīgs, enerģisks iekarotājs. Viņš dzimis 1453. gadā dižciltīga augstmaņa ģimenē, ieguvis labu izglītību, dažus gadus pavadījis Portugāles aizjūras Algarvi — ZrČmeļrietumāfrikas piekrastē. Vēlāk viņš uzticīgi kalpojis karalim galmā, piedalījies ekspedīcijā, lai palīdzētu Neapoles karalim pret turku uzbrukumiem.

Al​bukerki tātad bija rūdīts karotājs un jūrasbraucējs.

Portugāļu hronisti vēlāk šo vīru dēvēja par Lielo Albukerki. Laikabiedri viņu attēlojuši kā vidēja auguma vīru patīkamu ārieni, spirgtu seju. Vēlāk to greznojusi balta bārda, kas sniegusies līdz jostas vietai un piešķīrusi viņam vēl cienīgāku izskatu. Albukerki pārvaldījis latīņu valodu kā vārdos, tā rakstos.

Viņu mīlējuši un bijājušies, viņš stingri turējis doto vārdu un bijis taisnīgs tiesnesis. Rūdī​tais karotājs, kas iemantojis daudzas brūces, neesot bijies nekādu briesmu, slavu turējis augstāk par bagātību un savā izšķērdībā bieži atdāvinājis kara laupījumu saviem kapteiņiem.

Kādu citu kuģi šajā eskadrā komandēja Duarti Pašeku Pireira, kas jau pieminēts kā jūrasbraucējs un hronists sakarā ar Bartolomeu Diaša un Kabrala ekspedīciju. Līdzi viņiem brauca arī Nikolau Koelju, Gamas pirmā brauciena un Kabrala ekspedīcijas kapteinis (liktenis bija lēmis viņam drīz atrast kapu vētrainā okeāna viļņos).

Portugāļi ar Kočinas radžas atļauju uzcēla spēcīgu fortu, kur palika Pireira ar simt sešdesmit

karavīriem un trim kuģiem. Albukerki atgriezās dzimtenē.

To uzzinājis, Kalikutas sainorins sabiedrojās ar citiem Malabaras valdniekiem un atkal aplenca Kočinu. No sauszemes puses pilsētai uzbruka četrdesmit seši tūkstoši karavīru (tiem, pēc kāda hronista apgalvojuma, bijuši pat šau​jamie ieroči), bet no jūras — flote ar divsimt astoņdesmit kuģiem.

Tomēr portugāļi un Kočinas karaspēks aizstāvējās ļoti veiksmīgi un atsita visus samorina karotāju uzbrukumus. Uz Kočinu palīgā atsteidzās portugāļu eskadra, kas līdz tam kreisēja okeānā, un aizdzina indiešu kuģus. Samorins piecus mēnešus izmēģinājās ieņemt Kočinu, līdz pārliecinājās, ka šie pūliņi ir veltīgi. Disciplinētie, lieliski apbruņotie portugāļu karavīri pēkšņos, viltīgos pretuzbrukumos un sīkstā aizsardzībā pieveica daudzkārt lielāku pretinieka karaspēku. Hronists stāsta, ka samorins zaudējis astoņpadsmit tūkstošus kritušo. Indiešu kuģi nespēja stāties pretim portugāļu eskadras lielgabaliem. Šo kuģu vadītājs Pireira vēlāk atgriezies dzimtenē kā varonis, ar lielu triumfu. Viņu pēc tam iecēluši par Gvinejas pārvaldnieku, bet tur skauģi viņu drīz vien apmelojuši, iekaluši ķēdēs un nodevuši tiesai. Viņš gan attaisnots, taču šis vīrs, īsts Spartas Leonīds, kā to slavinājis dažs vēsturnieks, neesot saņēmis par saviem varoņdarbiem Indijā nekādas balvas.

Portugāles karalis saprata, ka nevarēs balstīties tikai uz izkaisītajām faktorijām un floti, kas lāgu lāgiem aplaupīja arābu kuģus. Kamēr flote atradās Indijas okeānā, portugāļus gandrīz neviens nespēja pieveikt; tikko kuģi aizbrauca, faktorijām draudēja iznīcība. Malabaras piekrastē bija nepieciešams pastāvīgi turēt floti, uzcelt stiprus cietokšņus un flotes bāzes, radīt kādu noteiktu pārvaldes sistēmu. Tas viss bija jāizdara, lai beidzot nodrošinātu Indijas preču plūsmu uz Lisabonu, lai nevajadzētu sūtīt uz musonu krastiem eskadru pēc eskadras ar jauniem komandieriem, kam-ik reizi jāsāk viss no jauna.

Turklāt bija arī skaidrs, ka indieši nav nekāda kristīga tauta, tātad portugāļi pēc tā laika parašām varēja rīkoties ar viņiem un viņu zemi pēc savas patikšanas un ķerties pa īstam pie šīs bagātās zemes iekarošanas un kristīgās ticības izplatīšanas ar uguni un zobenu.

Karalis nolēma sūtīt uz Indiju vicekarali ar plašām pilnvarām, lai tas varētu realizēt visus iepriekš pieminētos nodomus. Jaunā vicekaraļa un viņa ierēdņu pilnvaru laiku paredzēja uz trim gadiem. Par pirmo Indijas vicekarali izraudzīja donu Fransišku d'Almeidu. Sākumā augstajā amatā grasījās iecelt Trištanu da Kunju, bet tas uz laiku esot zaudējis acu gaismu. (Jāpiezīmē, ka da Kunja uz Indiju devās 1506. gadā un pa ceļam Atlantijas okeāna dienvidu daļā atklāja neapdzīvotu salu, ko nosauca viņa vārdā.)

Almeidam uzdeva gādāt par daudzu svarīgu uzdevumu veikšanu. Pats galvenais no tiem — panākt, lai portugāļiem būtu monopols Indijas garšvielu tirdzniecībā. Šajā nolūkā bija jāizcīna pārsvars uz jūras un jānosprosto ceļi arābu kuģiem, tie jāpadzen no Indijas okeāna ūdeņiem. Tālab vajadzēja izveidot atbalsta punktus portugāļu flotei, kur tā varētu sagādāt pārtiku, izlabot kuģus un papildināt ieroču krājumus.

Sofalā, Āfrikas austrumu piekrastē, bija jābūvē cietok​snis un jāsagrābj tirdzniecība ar zeltu.

Almeidam uzdeva vai nu ar labu, vai ar varu iekasēt no Kilvas šeiha nokavētos meslus, kurus tam bija uzlicis Gama 1502. gadā. Pretošanās gadījumā Kilvu vajagot izlaupīt un nodedzināt, uzcelt tur stipru cietoksni un atstāt garnizona komandiera rīcībā karavelu un brigantīnu ar apkalpi.

Citu cietoksni paredzēja uzcelt Andžidivu salās un padarīt to par portugāļu galveno bāzi Indijas piekrastē. Te vajadzēja uzbūvēt no līdzpaņemtajām daļām divas galeras un brigantīnu, kā arī atstāt divas karavelas cietokšņa apsargāšanai un ziņu nogādāšanai. Materiāli trešās bri- gantīnas būvei bija jānogādā Kočinā.

Pats svarīgākais — Almeidam bija jāparūpējas, lai, vēlākais, janvāra beigās visi kuģi, kam jāatgriežas Portu​gālē, atstātu Indijas piekrasti ar preču kravu.

Pēc tam Almeidam, atstājot daļu kuģu Malabaras piekrastē, ar floti bija jādodas uz Arābijas līci un labvēlīgu apstākļu gadījumā jāuzbūvē cietoksnis pie Babelmandeba šauruma, lai aizsprostotu ceļu arābu kuģiem. Almeidam atļāva stāties sakaros ar augsto priesteri Jāni, Abeslnijas kristiešu valdnieku, «par svētību kristīgajai ticībai un karaļa tirdzniecības un portugāļu militāro operāciju veicināšanai». Ari šeit,

cietoksnī pie Babelmandeba šauruma, paredzēja atstāt pāris kuģu. Pārējai flotei vajadzēja krei- sēt Indijas okeānā.

Almeidam uzdeva noslēgt draudzības līgumu ar dažādiem Indijas valdniekiem, apsolot tiem flotes aizsardzību. Šie valdnieki savukārt piegādātu portugāļiem preces un sargātu faktorijas no uzbrukumiem.

Izvirzītajiem lielajiem uzdevumiem atbilda ari Almeidam piešķirtās pilnvaras, tituli un atalgojums.

Viņam piešķīra austrumos neierobežotu varu — gan civilo, gan militāro uz sauszemes un uz jūras, neierobežotu varu visos finansu un tirdzniecības jautājumos, tiesības iecelt un atcelt amatpersonas cietokšņos, faktorijās, uz kuģiem, slēgt draudzības un miera līgumus, pieteikt karu un vadīt militārās operācijas. Almeidam piešķīra armādas virspavēlnieka admirāļa titulu, tāds bija viņa amats ceļā uz austrumu zemēm, bet pēc pirmā cietokšņa uzbūvēšanas Mala- baras piekrastē viņam bija tiesības svinīgi pieņemt Indijas vicekaraļa titulu un stāties augstajā amatā.

Par Almeidam piešķirtajiem augstajiem pagodinājumiem liecināja simt alebardisti — miesas sardze, mājas kapela un grezns galms, ko viņš ņēma līdzi tālajā braucienā. Katru gadu vicekaralim apsolīja trīsdesmit tūkstošus kruzadu lielu algu, bet uzturam izsniedza divdesmit tūkstošus kruzadu. Vicekaralim bija tiesības ik gadu sūtīt uz Portugāli pusotra tūkstoša centneru piparu uz paša rēķina, nemaksājot par kravas pārvadāšanu, kā arī saņemt divsimt centneru vara par stingri noteiktu cenu pārdošanai Indijā. Bez tam vicekaralim pienācās ievērojama daļa no kara laupījuma.

Arī citu Eiropas valstu tirgotāji apjauta, cik drosmīgus, perspektīvus plānus iecerējis karalis Manuels. Tie stājās sakaros ar Portugāli, cēla Lisabonā noliktavas un piedalījās ar kapitāliem aizjūras tirdzniecībā, kā arī izkaulēja tiesības sūtīt uz Indiju savus kuģus, ko būvēja turpat Portugālē. Portugāļu tirgotāji iepirka Vācijā kokmateriālus kuģu būvei lielos daudzumos, kā arī sudrabu, varu, svinu, cinobru un dzīvsudrabu — preces, kuras jo sevišķi pie​prasīja Indijā.

Kopā ar Almeidas eskadru uz Indiju pēc garšvielām devās arī trīs vāciešu un itāliešu — florenciešu un kre- moniešu tirgotāju kuģi ar firmu aģentiem. Viņi sedza kuģu apkalpes uzturēšanas izdevumus astoņpadsmit mēnešus. No iepirktajām garšvielām trīsdesmit procentu vajadzēja atdot karalim, bet pārējo kravu varēja izvest no Lisabonas ar jebkuru kuģi.

Uz Indiju taisījās liela flote — divdesmit divi vai, pēc citām ziņām, pat trīsdesmit seši kuģi. Flotes kodolu veidoja piecpadsmit kuģu, no kuriem lielākie bija no astoņsimt tonnām līdz tūkstoš četrsimt tonnām, bet vairums starp trīssimt un piecsimt tonnām. Tiem piebiedrojās ātras karavelas — apmēram divsimt tonnu tilpuma. Līdzi veda arī materiālus divām galerām un trim brigantīnām, kuras paredzēja samontēt austrumu ostās.

Pašiem lielākajiem kuģiem vajadzēja uzņemt kravu Indijas ostās un atgriezties Portugālē ar ziemeļaustrumu mu- sonu; vecākos kuģus, kas veda karavīrus un ieročus, paredzēja pēc brauciena vai nu iznīcināt, vai izmantot Indijas ūdeņos, vai sūtīt mājup, bet trešo daļu — karavelas un no jauna uzbūvētās galeras un brigantīnas — turēt Indijas okeānā, lai traucētu arābu kuģus un dotos ekspedīcijā uz Sarkano jūru.

Hronisti pieminējuši, ka Almeidas kuģi uz Indiju veduši no trīsarpus tūkstošiem līdz četriem tūkstošiem centneru vara, ap divsimt centneru svina, sešdesmit centneru ci- nobra, piecdesmit centneru dzīvsudraba, četrdesmit divus centnerus koraļļu.

Uz kuģiem bija vairāk nekā divtūkstoš piecsimt vīru, no tiem vismaz pusotra tūkstoša karavīru, divsimt artilē- ristu simt piecu smago un simt vieglo lielgabalu apkalpošanai. Bez tam vēl līdzi braukuši daudzi namdari, kalēji un tauvu vijēji. Tomēr to skaits bijis par mazu. Almeida vēlāk rakstīja karalim, prasīdams ne vien darvu un pakulas kuģu drīvēšanai, bet vēl jo vairāk amatniekus, kas pieprastu kuģu būvi. Indija taču esot kuģu būvei visvairāk piemērota zeme, vajadzīgi tikai namdari un drīvētāji. Karalis ciešot lielus zaudējumus, tāpēc ka to pietrūkstot. «Jūsu augstība,» rakstīja Almeida, «izdevusi par floti naudu kaudzēm, bet kuģi un krava iet bojā, tāpēc ka nav izdots četrtūkstoš reišu priekš drīvētājiem un namdariem …» Tāpat karalis esot piešķīris milzīgu algu un privilēģijas feldšeriem un ārstiem, bet labāk

būtu, ja viņu uz kuģiem nemaz nebūtu — jo viņi nesaprotot nenieka. Almeida skūpstīšot karaļa roku, ja viņš sūtīšot uz Indiju pašus labākos dziedniekus, citādi šim nolūkam neesot vērts šķiest naudu.

Organizējot šo plašo ekspedīciju, pirmo reizi radās nopietnas grūtības matrožu vervēšanā. Portugālē jau trūka flotes dienestam derīgu cilvēku. Kādas karavelas apkalpi gandrīz visu sakomplektēja no zemniekiem, kuri nekad nebija braukuši uz jūras un pat neatšķīra kuģa labo un kreiso bortu. Lai stūres virs tos nesajauktu, virs viena borta kapteinis licis pakārt ķiploku, virs otra — sīpolu saišķi un komandas devis šādas: «Stūri uz ķiplokiem!» — vai: «Stūri uz sīpoliem!» (Gluži tāpat dažās citās zemēs jauniesauktos rekrūšus tajos laikos mācīja soļot, piesienot tiem pie vienas kājas sienu, pie otras — salmus.)

Ekspedīciju gatavoja lielā steigā un visai pavirši. Al- meida kādā vēstulē pieminējis, ka viņam nekad vairs nebūšot dūšas uzticēties kādam kuģim, — karaļa ierēdņi tik nolaidīgi sagatavojuši un pārbaudījuši floti.

Bet vajadzēja steigties: alkas pēc bagātības skubināja visus — karali, augstmaņus, tirgotājus un matrožus. Ekspedīciju steidzināja vēl kāds cits apstāklis. Arābu tirgotāji, sašutuši par portugāļu zvērībām, sāka žēloties turku sultānam par viņu uzbrukumiem. Tas, saprazdams, ka apdraudēta turku un ēģiptiešu peļņa garšvielu tirdzniecībā, un juzdams, cik strauji samazinās ienākumi no muitas, piedraudēja, ka izpostīšot kristiešu «svētās vietas» un klosterus Palestīnā — Jeruzalemē, Betlēmē un Sinajā un nolīdzināšot ar zemi Kristus kapu. Kāds Sinajas klostera priekšnieks un mūki no Palestīnas devās pie pāvesta, lai tas lūkotu ietekmēt portugāļus un pārtrauktu viņu ielaušanos Indijā. Taču karalim donam Manuelam «svētās vietas» nepavisam neinteresēja, un viņš pasteidzās nosūtīt uz musonu krastiem Almeidas kuģus, kamēr pāvests nebija paguvis aizliegt ekspedīciju. Svētais tēvs patiešām grasījies sūtīt vēstnešus pie Portugāles karaļa ar šādu aiz​liegumu.

Vēl jāpiebilst kāds vārds par dažiem cilvēkiem, kuri brauca uz tālo aizjūras zemi. Indijas vicekaralis ņēma līdzi ekspedīcijā savu vienīgo dēlu Lourenšu, kam uzticēja svarīgus pienākumus flotes un karaspēka komandēšanā. Daudz spožāku slavu lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos iemantoja citi divi ekspedīcijas locekļi — Fransišku Serrāno un viņa draugs Fernāns Magaljaišs, kā viņa dzimtenē Portugālē sauca vēlāko slaveno jūrasbraucēju Fer- nānu Magelānu.

Magelāns bija piedzimis ap 1480. gadu muižnieka ģimenē ar seniem slaveniem ciltsrakstiem. Viņa dzimtais novads Sabroža piederēja pie Portugāles nomaļākajiem un mežonīgākajiem kalnu apgabaliem. Pusaudža gados viņš pēc rūpīgas militāras apmācības devās uz galvaspilsētu un iestājās karaļa dienestā.

Dzīvodams galmā, jauneklis ievingrinājās kara mākslā un ieguva zināšanas arī jūrlietās, tikdamies ar slaveniem kapteiņiem un stūrmaņiem, iepa​zīdamies ar kartēm un navigācijas instrumentiem.

Tajos laikos daudzi jaunekļi, to skaitā arī Magelāns, rautin rāvās projām no dzimtenes uz tālo, teiksmaino Indiju. 1504. gadā Magelāns brīvprātīgi pierakstījās par karavīru uz Almeidas kuģiem. Visi zināja, cik tāls, grūts un bīstams ir ceļš uz aizjūras zemēm. Pirmajos braucienos vētrās, kaujās un slimībās gāja bojā kāda puse kuģa ļaužu.

Tie, kas taisījās iziet briesmu pilnajā okeānā, parasti izsūdzēja grēkus un uzrakstīja arī testamentu, tā sataisīdamies uz nāvi. Arī Magelāns 1504. gada 17. decembrī uzrakstījis testamentu (daži zinātnieki to gan uzskata par viltojumu). Savu mantu nākamais lielais jūrasbraucējs novēlējis māsai, tās vīram un viņu abu dēlam. Magelāns lūdza mantiniekus paplašināt vectēva muižu, cik vien iespējams, piebilzdams, ka Magelānu dzimta piederot pie visizcilākajām, labākajām un senākajām visā karalistē. Testamentā viņš rakstīja: «Mana griba lai būtu tāda: ja es nomirstu svešā zemē vai uz šīs armādas, ar kuru tagad izbraucu jūrā kalpot manam senjoram un pavēlniekam, diženajam un varenajam valdniekam donam Manuelam — lai dievs viņu sargā! — tad lai mani apbedī ar tādu pašu ceremoniju kā vienkāršu matrozi un lai kuģa kapelānam atdod manu apģērbu, kā viņš par mani notur mirušo pie​miņas mesu.»

Tā ar domām par nāvi šis jauneklis sataisījās tālajam jūras ceļam pretim nemirstībai.

ARMĀDA ATLANTIJAS OKEĀNĀ Pirmās nelaimes. — Pie Zaļā raga. — «Bellas» bojā eja. — Skarbā jūras un dzīves skola. — Aukstums un vētras Atlantijas dienvidos.

Martā eskadras sakārtošana tika pabeigta. Pēc svinīga dievkalpojuma Lisabonas katedrālē Almeidu galma klāt​būtnē iecēla amatā.

25. martā, dārdot visas armādas lielgabalu salūtam, kuģi uzvilka buras, lai dotos tālajā ceļā.

Vēl pirms izbraukšanas bija notikusi nelaime — Težu upē nogrima pats lielākais kuģis. Bez tam vēl turpat upē kapteiņa Diogu Korrejas kuģis piedzīvoja avāriju, saduroties ar otru kuģi un salaužot rājas un bugspritu. Par laimi, bojājumus varēja ātri izlabot, un kuģis drīz aiztrau- cās pakaļ eskadrai. Jāpiebilst, ka tieši uz Korrejas kuģa bijušas nostieptas sīpolu un ķiploku virknes, un hronists sacījis, ka kuģa kapteinis bijis visai oriģināls clvēks.

Spirgtajā pasātā kuģi lidot lidoja uz priekšu. Kurp vien raudzījās skatiens, visur pletās bezgalīgais jūras plašums. Debesis zilgmoja gaišas un spožas, un okeāns smaržoja spirgti un spēcīgi. Fernānam Magelānam viss bija neredzēts — gan lidojošās zivis, kas šāvās pāri vi|ņu galotnēm, gan delfīnu baru rotaļas apkārt kuģiem. Matroži esot kādu no tiem noķēruši, brīnīdamies par neparasto jūras zvēru. Tas bijis tik liels, ka visi kuģa ļaudis veselu dienu varējuši mieloties ar tā gaļu.

Naktī no 28. uz 29. martu eskadra pagāja garām Madeirai, bet vēl pēc dienas pie apvāršņa parādījās vulkā​nisko Kanāriju salu virkne.

Almeida pavēlēja turēt kursu tuvāk Āfrikas krastam. Kapteiņi lika izmest tīklus un pazvejot, nemazinot kuģu gaitu. Jūrnieki^priecājās par bagātīgo lomu.

Netālu no Āfrikas krastiem jūrasbraucēji sastapa lielu baru vaļu. Septītajā aprīlī flote iegāja līcī pie Zaļā raga un kuģi noenkurojās pie trim nelielām saliņām. Tur milzīgu baobabu ēnā stāvēja neliels dievnams, bet visapkārt baznīcai kapos gulēja portugāļi, kas nebija varējuši pārciest tālo jūras ceļu grūtības.

Saliņā bija maz dzeramā ūdens. Pēc tā brauca uz līci piekrastē, ko dēvēja par Portudali. Te allaž piestāja portugāļu kuģi, kas burāja uz Indiju un Gvineju, un daudzi afrikāņi — volofi jau saprata balto ļaužu valodu. Volofi bija lieliski jūrnieki un zvejnieki. Nelielās laiviņās tie bez burām īrās uz zveju tālu okeānā.

Nabadzīgie ļaudis staigāja gandrīz kaili, bet bagātie valkāja kokvilnas kreklus, garas bikses un zili vai sarkani svītrotus apmetņus. Karavīri bija bruņojušies ar šķēpiem un lieliem ādas vairogiem.

Matrožiem atjāva apmainīt kādas mantas pret afrikāņu darinātiem priekšmetiem vai ēdamo. Taču pārdot vai dāvināt ieročus afrikāņiem — neticīgajiem pagāniem bija aizliegts ar īpašu kara]a pavēli un pāvesta bullu, un dažs portugāļu jūrnieks, pēc hronista vārdiem, kritis smagā sodā, ja ticis pieķerts šādā noziegumā.

Almeidas ļaudis te sastapa karavelu, kas nāca no Gvi- nejas er vergu un piparu kravu. Jāpiebilst, ka drīz vien tirdzniecībai ar šīm Gvinejas garšvielām pienāca gals — 1506. gadā karalis dons Manuels uz visstigrāko aizliedza ievest malagetu, lai tā nekonkurētu ar Indijas pipariem.

Almeida lika pārvietot uz karavelas visus slimniekus no saviem kuģiem un aizsūtīja tos atpakaļ uz dzimteni.

Pēc ūdens un malkas krājumu papildināšanas eskadra 15. aprīlī uzvilka buras un izgāja okeānā.

Jūrasbraucēji no šā brīža četrpadsmit nedēļas neredzēja sauszemi. Ilgu laiku bezvējš kavēja kuģu gaitu.

Tad Almeida sadalīja armādu divās eskadrās — vienā sakopoja lielos, gausos kuģus, otrā nelielās, žiglās karavelas, lai lēnākie kuģi nekavētu ātros, un noteica sapulcēšanos Kilvā, Āfrikas austrumu piekrastē.

Kuģi šķērsoja ekvatoriālo joslu, cīnīdamies gan ar nik​niem pērkona negaisiem, gan ar bezvēju.

5. maijā klusā laikā viens no kuģiem — «Belja», veca, nolietota karavela — pēkšņi dabūja stipru sūci un īsā laikā nogrima. Visi kuģinieki izglābās, jo jūra, par laimi, turējās rāma un tuvumā atradās cits kuģis. No bojā ejas pasargāja ari vērtīgāko kravu, starp citu, Almeidas mājas kapelas sudraba altāri un priesteru dārgos tērpus. Pāris dienu vēlāk neviens vīrs nebūtu palicis pie dzīvības — tā karalim rakstīja no Kočinas Indijā kāds portugālis. Sabangotajā jūrā nekādi glābšanas darbi nebūtu iespējami. Tāpēc nevajadzētu citu reizi sūtīt tālajā ceļā tik vecus un nepārbaudītus kuģus. Tādu nedrošu, slikti sagatavotu kuģu eskadrā bijis daudz.

Jaunajam Magelānam, kurš pirmo reizi bija nokļuvis uz jūras, viss rādījās jauns — gan pieaugošais karstums un saule zenītā, gan pēkšņie viesuļi, kas reizēm sagrieza virpuļojošus ūdens stabus, gan bezvējš, kas iedvesa bažas pat rūdītiem jūrasbraucējiem. Jauneklis mācījās skarbo, stingro jūras disciplīnu, vēroja svinīgās rīta un vakara salūta ceremonijas uz admirāļa kuģa, kad visi kuģi cits pēc cita tuvojās flagmanim un matrozis, uzrāpies masta kurvī, no turienes sauca apsveikuma vārdus admirālim Almeidam, armādas galvenajam komandierim.

Fernāns Magelāns šajā braucienā izgāja īstu jūras un dzīves skolu, darīja visus darbus — stāvēja sardzē, sūk- nēja ūdeni no kuģa tilpnēm, palīdzēja pie buru uzvilkšanas vai ierēvēšanas, pie enkura izcelšanas vai kravas kraušanas. Viņš mācījās paredzēt gaidāmo laiku pēc daudzām, bieži vien grūti pamanāmām pazīmēm — pēc mākoņu gaitas, vēju maiņas, saules rieta un lēkta —, iemanījās apieties ar navigācijas instrumentiem un tabulām, aprēķināt kuģa ātrumu, kaut arī gauži primitīviem līdzekļiem — iesviežot pie kuģa priekšgala ūdenī skaidu un atkārtojot vienu un to pašu lūgšanu, kamēr skaida nonāca pie kuģa pakaļgala, un tad izdarot vienkāršus aprēķinus.

Varbūt jau tolaik jauneklis gara acīm redzēja dienu, kad pats vadīs eskadru uz tālām zemēm. Sis brauciens deva viņam lielisku rūdījumu.

No tropu karstuma abas eskadras nokļuva mērenās joslas ziemā. Dienvidatlantija sagaidīja jūrasbraucējus ar mākoņiem, bargiem pērkona negaisiem un pēkšņām nik​nām vētrām.

Kuģi bija aizburājuši tālu uz dienvidiem. Jūra šķita gluži tuksnesīga, un vācu tirgotāju aģents Baltazars Špren- gers, kas sniedzis ziņojumu par šo braucienu, rakstīja, ka Atlantijas vidienē jūrnieki neesot manījuši ne zivis, ne kādus citus dzīvus radījumus.

Kuģi nonāca uz 40° d. pl. dienvidu puslodes ziemā ar aukstu, nemīlīgu laiku.

Jūnija vidū, pēc Šprengera vārdiem, aukstums bijis tāds kā Vācijā ap Ziemsvētkiem. Dažu dienu snidzis sniegs. Kāds cits brauciena dalībnieks liecinājis: sals bijis tik stiprs, ka matroži, lasīdamies kopā uz maltīti, vilkušies kā klibi kleperi. Ap Jāņu dienu viņi burājuši vētrā ar aizdegtiem lukturiem vantīs un otru rītu sēdējuši apsniguši, satinušies siltās drānās, kā vien varējuši, lai kaut cik paglābtos no sala, un atcerējušies, ka dzimtajā pusē šajā laikā dzied putniņi. Rokas tā sastingušas, ka pie galda bijis grūti noturēt karoti. Vicekaralis sēdējis savā tepiķiem izklātajā kajītē un sildījies pie bļodas ar kvēlojošām oglēm. Sala dēļ apkalpes locekļi sākuši slimot, tomēr slimības neesot bijušas smagas. Uz Almeidas kuģa neviens pat neesot nomiris — tajos laikos patiešām neparasts gadī​jums.

Savi nopelni šajā ziņā laikam bijuši arī Almeidam, kas rīkojies ar lielu apdomu. Zinādams, ka okeānā ap Labās Cerības ragu būs dzestrs laiks, viņš norunājis ar apkalpēm, ka ceļā neizsniegs pilnu vīna devu, bet tikai trīs ceturtdaļas no tās, lai aukstajā laikā devu varētu palielināt. Tāpat viņš rīkojies ar eļļu un citiem produktiem. Lai pārtiku un ūdeni neizšķērdētu un pasargātu no zagšanas, Almeida pavēlēja kapteiņiem glabāt pārtikas noliktavu atslēgas pie sevis. Katra mēneša beigās kapteinis ar rakstvedi pārbaudīja krājumus un noteica devas nākamajam laika posmam.

Magelāns varēja daudz ko mācīties no tālredzīgā komandiera — gan navigācijas mākslu un gādību par apkalpes locekļiem, gan prasmi saskatīt sīkumus un tai pašā laikā vadīt lielu eskadru. Reizēm Almeida bijis bargs, bet bez bardzības tajos skarbajos laikos nevarēja aizvadīt nedrošos kuģus pāri plašajam okeānam. Pēc hronista Gaš- para Korrejas vārdiem, jūrnieki ļoti mīlējuši komandieri, jo viņš

bijis taisnīgs vīrs bez viltus.

26. jūnijā kuģi nonāca uz Labās Cerības raga meridiāna — aptuveni uz 39° d. pl. Otrajā jūlijā pēkšņi sāka trakot nikna vētra ar negaisu un saplēsa dažiem kuģiem buras, kā arī noskaloja no kāda kuģa klāja trīs vīrus. Kāds no tiem, izturīgs, veikls peldētājs, izglābās. Viens ku- ģis nošķīrās no armādas un panāca to tikai vēlāk — Āfri​kas piekrastē.

18. jūlijā, kad bija pagājušas četrpadsmit nedēļas pēc izbraukšanas no Portudales, jūrnieki atkal ieraudzīja zemi. Pēc dažām_ dienām eskadra sasniedza Kilvu, pirmo ceļojuma mērķi Āfrikas piekrastē.

LIELGABALU VALODĀ Vieglā uzvara Kilvā. — «Jūs klausīsiet viņam, jo tā grib Portugāles karalis!» — Mombasā portugāļus negaida ar vistas cepešiem. — Niknas Ielu kaujas. — Izpostītā Mombasa. — Dievmāte izglābj jūrasbraucējus no bada.

Kilva, pēc Almeidas vārdiem, bijusi labākā osta pasaulē. Iedzīvotāju skaitu Kilvā dažādi autori vērtējuši no četriem tūkstošiem līdz pat trīsdesmit tūkstošiem.

Almeida ielūdza pie sevis šeihu Ibrahimu, taču viņš tajā dienā atsacījās braukt uz kuģi, laikam baidīdamies no gūsta. Viņš atsūtīja portugāļiem parastās dāvanas — piecas kazas, jaunu teli, daudz kokosriekstu un augļu, solīdamies tikties ar viesiem otrā dienā. Almeida nolēma rīkoties ar varu, nojauzdams, ka šeihs vilcinās tīšām.

Nākamajā rītā kuģu artilērija sagatavojās kaujai un kapteiņi pilnā apbruņojumā karavīru pavadībā laivās brauca uz pilsētu un pie vārtiem gaidīja iznākam šeihu. Atnāca pieci arābi un pavēstīja: šeihs nevarot ierasties, jo viņam esot viesi. Almeida lika sutņus saņemt ciet un pēc apspriedes ar kapteiņiem pavēlēja otrā dienā ieņemt pilsētu ar bruņotu spēku. Ļaunu nojauzdams, šeihs Ibrahims slepus aizbēga no salas uz piekrasti, bet portugāļus gatavojās sagaidīt kādi tūkstoš piecsimt karavīri. Tos vadīja Muhameds Arguns, tas pats ķīlnieks, kuru savulaik bija spīdzinājis Vasko da Gama, izspiezdams izpirkumu.

24. jūlijā piecsimt portugāļi laivās izcēlās krastā. Karavīrus sadalīja divās vienībās. Vienu no tām komandēja pats admirālis, otru — viņa dēls Lourenšu. Viņam vajadzēja ieņemt triecienā šeiha pili. Jaunā Almeidas vienībā ieskaitīja arī Fernānu Magelānu.

Portugāļi gatavojās uz niknu kauju, jo vairāķslavu mūra nami — īsti cietokšņi — nemaz nebūtu tik viegli ieņemami. Bet, par lielu brīnumu, pretestības tikpat kā nebija, un tā ātri apsīka. Atklājās, ka lielākā daļa kilviešu slepus atstājusi pilsētu. Drīz vien pilsēta, tāpat ari pamestā šeiha pils, atradās uzbrucēju rokās, turklāt tie nebija cie​tuši nekādus zaudējumus.

Noturējis svinīgu pateicības dievkalpojumu par godu tik vieglai uzvarai, Almeida lāva karavīriem Kilvu izlaupīt, gan aizliegdams dedzināšanu un pavēlēdams visu vērtīgo laupījumu sanest vienuviet, lai pēcāk sadalītu saskaņā ar karaļa instrukcijām. Pilsētā portugāļi atrada daudz pārtikas un preču, tāpat arī zeltu, sudrabu, pērles un dārgakmeņus, taču rādījās, ka daļu dārgumu kilvieši aiznesuši drošībā. Laupīšana beidzās ar svinīgu ceremo​niju, kurā Almeida iesvētīja vairākus jaunekļus par bru​ņiniekiem.

To pašu dienu sākās portugāļu cietokšņa būvdarbi, kuros piedalījās tiklab lepnie bruņinieki, kā ari vienkāršie karavīri un matroži. Pats vicekaralis nesis klāt akmeņus. Visapkārt fortam portugāļi noplēsa arābu mājas, lai būtu brīvs lauks apšaudei, un tā ieguva būvdarbiem vajadzīgos kokmaterialus'un akmeņus.

Kilvas cietokšņa drupas.

Drīz vien Almeida uzzināja, ka pilsētnieki ar karaspēka komandieri Argunu paslēpušies tepat netālu, un nosūtīja viņam miera piedāvājumu: aizbēgušajam šeiham jāatsa- koties 110 troņa un viņa vietā

jāstājoties Argunam, ja tas esot ar mieru kļūt par Portugāles karaļa vasali un maksāt katru gadu meslus.

Arguns piekrita šim priekšlikumam, un bēgļi pamazām atgriezās pilsētā. To pašu dienu portugāli svinīgā ceremonijā veda jauno valdnieku, savu padevīgo vasali, pa ielām. Muhameds Arguns sēdēja bagāti izrotātā zirgā, ko bija dāvājis Almeida. Pa priekšu gāja kristītais Gašpars da Gaina (Indijas Gašpars) un arābu valodā sauca: «Tas ir jūsu ķēniņš! Jūs klausīsiet viņam, jo tā grib Portugāles karalis Manuels, kura pavalstnieki jūs visi tagad esat!»

Arguns zvērēja padevību spēcīgajiem svešzemniekiem, un tie viņu kronēja ar zelta kroni, ko Manuels bija devis līdzi dāvināšanai Kočinas radžam. Pēc ceremonijas kroni atkal nogādāja uz admirāļa kuģa.

Septiņpadsmit dienās ar kilviešu palīdzību portugāļi pabeidza nocietinājumu būvi. Masīva trīsstāvu akmens citadele, četri bastioni ar lielgabaliem un šaujamlūkām sargāja nocietinājumos ieslēgto faktoriju, noliktavas un dzīvojamās ēkas. Vecajam admirālim Kilva ļoti patikusi. Viņš rakstījis karalim, ka osta te esot labākā pasaulē un ainava pati jaukākā, kāda vien varot būt. «Es atdotu divus gadus no sava mūža, ja tikai jūsu majestāte dabūtu redzēt šo cietoksni. Tas ir pietiekami drošs, lai tajā varētu aizsargāties no paša Francijas karaļa.» Te paredzēja izvietot stipru garnizonu. Pie cietokšņa no ostas varēja piebraukt laivas, tā ka tā aizstāvjiem bija iespējams uzturēt sakarus ar kuģiem. Kilvā admirālis atstāja vienu karavelu un brigantlnu, kas bija atvesta uz šejieni izjauktā veidā.

Almeida ar floti devās uz Mombasu. Līdz šim pilsēta bija pasargāta no tieša portugāļu uzbrukuma. Šoreiz tie ieradās ar skaidru nodomu — vai nu pakļaut Mombasu, vai ari to izpostīt.

Kad viena portugāļu karavela, mērīdama dziļumus, no reida iegāja ostā, mauru cietoksnī nodārdēja lielgabala šāviens un lode iedragāja kuģa bortu, taču nevienu neievainojot. Karavela atklāja uguni ar visām bombardām. Kāda bumba trāpīja cietokšņa pulvera krājumus, pulveris aizdegās, un apcietinājuma aizstāvji tikko izglābuši dzīvību.

Visa portugāļu flote iebrauca ostā un sašāva vēl vienu fortu, no kura arābi bija atklājuši lielgabalu uguni. Vēlāk noskaidrojās, ka viņi laiduši darbā lielgabalus, ko ieguvuši no kāda portugāļu kuģa, kurš 1501. gadā avarējis netālu no Mombasas. Viens no bombardieriem bija kāds portugāļu dezertieris, kurš aizbēdzis malā no Vasko da Gamas eskadras un pārgājis musulmaņu ticībā un kalpībā.

Pēc enkuru izmešanas Almeida nosūtīja krastā vēstnešus, ko pavadīja divi Kilvas loči, ar prasību — labprātīgi pakļauties Portugāles karalim, citādi pār viņu galvām nākšot karš, nāve un posts. Bet, tikko laiva pieīrās tuvāk, krastā saskrēja apbruņoti ļaudis. Pūlis kliedza uz sūtņiem, Kilvas mauriem, ka viņi esot suņi, kas rijot cūkas gaļu, viņi esot ļaunāki par kristiešiem, jo atveduši šurp svešzemniekus, musulmaņu niknākos ienaidniekus. Lai neviens nedomājot nākt krastā, citādi tūliņ viņus visus sakapāšot gabalos.

Tagad portugāļiem cits nekas neatlika kā gatavoties uzbrukumam un ieņemt Mombasu ar varu. Te mita ap des- mittūkstoš iedzīvotāju. Vajadzēja noskaidrot, cik karavīru sapulcējuši musulmaņi. Tumsai iestājoties, izlūki laivā apbraukāja piekrasti, mēģinādami sagrābt ari kādu gūstekni. Pēkšņi viņiem no tumsas uzsauca izsmiekla pilna balss portugāļu valodā: lai viņi taisoties projām, Mom- basa neesot Kilva, te viņi lai negaidot uz vistas cepešiem, te viņiem būšot citāds mielasts. To sauca iepriekš pieminētais dezertieris. Viņš kategoriski atsacījies tikties ar Al- meidu, kaut ari portugāļi dezertierim solījuši drošību un piedošanu.

Izlūkiem tomēr palaimējās: viņi sagūstīja kādu einuhu, šeiha pils kalpu. Tas nopratināšanā pastāstīja, ka Mom- basā esot daži lielgabali, četri tūkstoši karotāju, lielāko tiesu melnie vergi, starp tiem piecsimt loka strēlnieki, bet no piekrastes gaidot palīgā vēl divtūkstoš vīru.

14. augusta rītā pēc kara padomes lēmuma visi kuģi sāka apšaudīt pilsētu un arī no krasta mauri atklāja lielgabalu uguni. Pēc pusdienas Almeida nosprieda izcelt malā desantu un pāris vietās aizdedzināt pilsētu, lai ar ugunsgrēkiem sagatavotu vispārēju uzbrukumu. Portugāļi bija ievērojuši, ka apkārt masīvajām mūra mājām rindojas māla būdas ar palmu lapu jumtiem. Varēja cerēt, ka uguns izplatīsies strauji.

Krastā izcēlās divas vienības — vairāki simti vīru. Fer- nāns Magelāns atkal cīnījās Lourenšu Almeidas vadībā. Mombasieši sagaidīja uzbrucējus ar bultām un akmeņiem un pat dzenāja jūras krastā divus ziloņus, gribēdami iebiedēt portugāļus. Tomēr viņi izcēlās malā un ar pulvera podiem aizdedzināja palmu lapu jumtus. Pēc īsa brīža pret debesīm jau šāvās liesmu mēles. Ugunsgrēki plosījās gandrīz visu nakti. Portugāļu desants cieta nelielus zaudējumus, taču musulmaņi pretuzbrukumā piespieda viņus sakāpt laivās un atgriezties uz kuģiem.

Nākamajā rītā pēc nakts, kuru apgaismoja degošā Mom- basa un kurā, starp citu, noticis mēness aptumsums, sākās vispārējs uzbrukums. Karavīriem aizliedza izlaupīt pamestās mājas, kamēr ienaidnieks nebūšot pavisam aiztriekts no pilsētas. Laupīt varēšot pēc uzvaras.

Pēc grēku atlaišanas un brokastīm portugāļi izcēlās krastā un viegli ieņēma piekrasti. Nikna kauja iedegās vienīgi pie šeiha pils. Taču drīz baltais karaļa karogs ar Kristus ordeņa krustu jau plīvoja virs pils jumta. Seihs ar augstmaņiem aizbēga.

Citā pilsētas daļā, kur bija saglabājušās trīsstāvu mūra mājas, tāpat Iedegās niknas sadursmes. No logiem un plakanajiem jumtiem lejup gāzās akmeņi, lidoja bultas un asagaji — sviežamie šķēpi, lija verdošs ūdens un darva. Šaurajās ieliņās, kur divi cilvēki tik tikko varēja paiet viens otram garām, portugāļi tika uz priekšu visai lēni, smakdami dūmos un karstumā. Cīņas notika ari pašos namos un uz jumtiem. Ciezdami smagus zaudējumus, pilsētas aizstāvji atkāpās soli pa solim, atdeva kvartālu pēc kvartāla. Ap pusdienu visa Mombasa atradās portugāļu rokās.

Almeida pavēlēja rūpīgi pārmeklēt visus namus, jo atklājās, ka mauri gandrīz visur ierīkojuši slēptuves — slepenas, aizmūrētas telpas, kur glabāja dārgumus un labākās mantas, jo allaž baidījās no afrikāņu cilšu uzbruku​miem.

Modri sargposteņi uzmanīja, vai arābu loka strēlnieki netaisās nākt pretuzbrukumā. Citi pa to laiku līdz vakaram izlaupīja sagrābto Mombasu. Portugāļi vai nu nogalināja, vai saņēma gūstā namos paslēpušos iedzīvotājus. Kaut arī šeiha pilī meklētos dārgumus neatrada, jo bēgļi bija daudz ko aiznesuši, tomēr portugāļu rokās krita milzu laupījums: Indijas kokvilnas audumi, zīds, persiešu paklāji un seglu segas, zelts, sudrabs, pērles, dārgakmeņi, ziloņkauls, pārtika — rīsi un prosa, sviests, medus, kamieļu un aitas gaļa un daudz kas cits.

Pārlaiduši nemierīgu nakti bailēs no pēkšņa uzbrukuma, portugāļi otrā rītā turpināja laupīšanu. Tad viņi no jauna aizdedzināja pilsētu un atkāpās uz kuģiem. Kā stāsta vācu tirdzniecības aģents Sprengers, tikko kristieši bijuši pa vieniem vārtiem ārā, pa otriem nākuši mauri skatīties savu postu: uz ielām un namos visur gulējuši līķi, pavisam kādi tūkstoš piecsimt cilvēki. Skaistākā pilsēta Aus- trumāfrikas piekrastē, kas iedzīvotāju skaita, tirdzniecības un bagātības ziņā stipri pārspēja Kilvu, gulēja drupās.

Mombasas šeihs pēc šā grautiņa rakstīja Malindi pavēlniekam par nelaimi, kas piemeklējusi viņa pilsētu. Liels franku karaspēks uzbrucis ar liesmu mēlēm tik nežēlīgi un strauji, ka neesot taupījis nevienu — ne vīriešus, ne sievietes, ne jaunus, ne vecus, ne arī bērnus, lai cik mazi tie bijuši. Svešzemnieki nokāvuši un sadedzinājuši ne vien cilvēkus, bet ar saviem šāvieniem notriekuši pat putnus no debesīm.

Līķu smaka Mombasā esot tik stipra, ka viņš neuzdrošinoties tur rādīties un nevarot pat izstāstīt, cik lielus dārgumus iebrucēji nolaupījuši. Lai Malindi šeihs sargoties no šiem svešzemniekiem!

No daudzajiem gūstekņiem portugāļi bija spiesti palaist vaļā sievietes un bērnus, jo tos nekur nevarēja likt, bet sagūstītos spēcīgos vīriešus viņi aizveda līdzi uz Indiju, kur tie bija spiesti kā vergi airēt uz galerām.

Kaujā par Mombasu portugāli, pēc vēsturnieka Kaštan- jedas ziņām, zaudēja piecus kritušos, bet ievainoti tika daudzi. Turklāt drīz nomira Almeidas kuģa kapteinis, kam bulta, leikam gan saindēta, bija ievainojusi tikai kājas pirkstu.

Pēc laupījuma iekraušanas Almeida pavēlēja pacelt enkurus, jo ilgāk kavēties šeit vairs nevarēja.

Taču nelabvēlīgs vējš pāris dienu nelāva kuģiem atstāt ostu. Pēc divām dienām — 18. augustā flote izgāja reidā, bet te kuģus aizkavēja jauna nelaime: viens no kuģiem sadursmē ar otru salauza stūri, ko izlaboja

tikai pēc vairāky dienu pūlēm. Pa to laiku septiņi kuģi aizburāja uz draudzīgo Ma- lindi un tur papildināja pārtikas krājumus. Vicekaraļa kuģiem pievienojās arī karavelas no otrās eskadras, ko bija izkliedējusi nikna vētra. Ar vienu no šīm karavelām bija atgadījies pavisam anekdotisks notikums. Saskaņā ar Almeidas instrukcijām tikai kapteinis un provianta pārzinis drīkstēja turēt pārtikas un ūdens noliktavu atslēgas un izsniegt produktus un ūdeni. Taču vienas karavelas kapteinis, bruņinieks ar plašu vērienu, drīz pēc izbraukšanas no Lisabonas bija Jāvis apkalpei saimniekot brīvi, ņemt produktus, ūdeni un vīnu pēc patikas. Kad līdz Labās Ce​rības ragam vēl atlikušas kādas četrsimt piecdesmit ligas, provianta pārzinis ar asarām acīs ziņojis kapteinim, ka uz karavelas atlikusi tikai pusmuca ūdens.

Uz to kapteinis atsacījis — vai tad viņš, žurka tāds, vairs neticot dievmātei? Tā taču varot dot jūrasbraucējiem maizi un ūdeni, cik vien vajagot. Un kapteinis pavēlējis visiem krist ceļos un lūgt dieva žēlastību. Un patiešām — nākamajā dienā jūrasbraucēji atklājuši klinšainu salu (vēlāk tā nosaukta Trištana da Kunjas vārdā). Tur viņi sagādājuši ūdeni un malku, sazvejojuši zivis, nomedījuši daudz jūras putnu un roņu, tā ka pārtikas pieticis līdz pat Kilvai.

Pretvējš neļāva Almeidam apmeklēt Malindi valdnieku, kas nevarēja vien nopriecāties par konkurenta — Momba- sas šeiha nelaimi. Vicekaralis nosūtīja uz Malindi dāvanas šeiham, to skaitā dārgu, skaistu zelta kausu.

Almeida grasījās pakļaut arī stipro, bagāto Mogadišu Somālijas piekrastē, tomēr bija spiests atsacīties no šā nodoma, jo tur bijis grūti izcelties malā, turklāt viņš baidī​jies nokavēt musonu.

27. augustā flote pacēla buras, ar labvēlīgu vēju septiņpadsmit dienās šķērsoja Indijas okeāna ziemeļu daļu un sasniedza Malabaras piekrasti uz dienvidiem no Goas, bet vēl pēc trim dienām vienu no Andžidivu salām.

ALMEIDA INDIJĀ Cietokšņa būve Andžidivu salās. — Soda ekspedīcija Onūrā. — Vidžaļanagaras sūtņi. — Cietoksnis Kannanūrā. — Portugāļu ap​kaušana Kolanā. — Almeida Kočinā.

Tūliņ pēc izcelšanās malā Almeida izraudzījās piemērotu vietu cietokšņa būvei uz pakalniem ar lēzenu, no vējiem pasargātu pludmali, kur varēja piestāt kuģi un laivas. Sala bija neapdzīvota, kaut arī tempļu un ūdens baseinu drupas liecināja, ka te kādreiz mituši cilvēki. Netrūka strautu, un portugāļi atrada arī kādu vecu aku.

To pašu dienu sākās būvdarbi. Admirālis iemūrēja pirmo pamatakmeni, kuģu artilērijas salūtam dārdot, tau​rēm skanot un garīdzniekiem dziedot slavas dziesmas.

Cits pēc cita pie salas ieradās arī vētrā izklīdušie otrās eskadras kuģi. Dažs bija vēl aizkavējies, dažs gājis bojā okeāna dzelmē.

Portugāļi sāka no līdzi paņemtajām daļām būvēt galeru. Tai vajadzēja simt divdesmit airētāju. Divas karavelas izgāja jūrā medīt musulmaņu kuģus. Jau pēc pāris dienām tās atgriezās ar sagrābtām sambukām un daudziem gūstekņiem. Tiem, tāpat kā Mombasā sagūstītajiem arābiem un nēģeriem, ķēdēs sakaltiem, vajadzēja sēsties pie ga- leras airiem.

Galera izgāja okeānā kreisēt gar piekrasti, apkarot jūras laupītājus, kas te bija saviesušies, gūstīt kuģus, kuri brauca bez portugāļu caurlaides, un visādi traucēt arābu tirgotājus. Pats pirmais uzdevums bija sagrābt trīs kuģus, kas nāca no Mekas uz Kalikutu. Par tiem jau bija devuši ziņu portugāļi no Kannanūras.

Tirdzniecības aģenti ziņoja arī, ka Kannanūrā, Kočinā un Kolanā esot sagatavoti divdesmit tūkstoši centneru garšvielu iekraušanai kuģos.

Tomēr Mekas kuģi paspēja izvairīties no portugāļiem, un drīz vien aģenti ziņoja, ka tie ieradušies Kalikutā un turklāt atveduši samorinam četrus venēciešu lielgabalu lējējus.

Almeida, pretvēja kavēts, bija spiests palikt Andžidivu salās vairāk nekā mēnesi. Pa to laiku portugāli noslēdza ar tuvējās piekrastes valdnieku tirdzniecības līgumu. Salās ieradās ari Onūras radžas sūtnis un lūdza Almeidas draudzību.

Onūra un Batikala bija ostas (sk. karti 184. lpp.), pa kurām Vidžajanagaras radža katru gadu no Ormuzas ieveda pa divtūkstoš līdz trīstūkstoš zirgu, lai uzturētu lielu jātnieku karaspēku. Bet šīs ostas pārdevušas zirgus arī viņa ienaidniekiem, tāpēc 1479. gadā pēc saniknotā radžas pavēles tur notikuši lieli musulmaņu slaktiņi — indieši nokāvuši kādus desmit tūkstošus musulmaņu, bet pārējos padzinuši. Bēgli devušies uz Gou. Taču pagāja gadu desmiti — un musulmaņi bija apmetušies ostās no jauna.

Onūra jau sen bija kļuvusi par jūras laupītāju perēkli. Almeidas laikā lagūnās un klusos līčos slēpās divi jūras laupītāju vadoņi — Raogi un Timoži — ar saviem kuģiem.

1498. gadā Timoži bija mēģinājis uzbrukt Vasko da Gamas eskadrai, bet vēlāk, nojautis, ka izdevīgāk kalpot spēcīgākam un mieloties no kara laupījuma, piebiedrojās" portugāļiem. Katram vadonim bijuši pieci vai seši lieli airu kuģi ar labi apbruņotiem karavīriem, un viņi abi maksājuši Onūras radžam krietnu nodevu (pēc portugāļu ziņām, četrtūkstoš kruzadu gadā).

Portugāļu draudzīgās attiecības ar Onūru drīz vien izjuka, kaut ari radža bija sūtījis cietokšņa būvētājiem pārtiku. Almeidas vīri vajāja kādu sambuku, kas veda uz Indiju zirgus no Ormuzas. Apkalpe izcēlās ar zirgiem malā pie Onūras, bet radža neesot vēlējies atdot zirgus portugāļiem, kas tos jau uzskatījuši par savu likumīgo laupī​jumu.

Almeida ar visu floti taisījās uzbrukt pilsētai, ja radža neatlīdzināšot zirgu ^vērtību. Kā vēstī Sprengers, naktī astoņpadsmit laivās un nelielā karavelā portugāļi šķērsoja upes grīvas sēkļus un tuvojās Onūrai. Sievietes, bērni un sirmgalvji jau bija aizbēguši kalnos ar visu vērtīgāko mantību. Notika sadursme ar radžas karaspēku. Portugāļi

zaudēja vienu kritušo. Vienu vīru — pašu Aimeidu ievainoja ar bultu kājā. Indieši zaudēja ap divdesmit vīru un četrpadsmit kuģus, kas krita par upuri liesmām.

Tā beidzās šī soda ekspedīcija. Onūras radža lūdza mieru un kļuva par Portugāles vasali.

Almeida to pašu dienu burāja tālāk uz Kannanūru. Turienes radža jau 1501. gadā bija laipni uzņēmis Kabralu, bet Vasko da Gama otrajā braucienā te atstāja savu faktoru ar personālu. Šī osta varēja piegādāt daudz ingvera, un tās nozīme līdz ar portugāļu ierašanos Malabaras pie​krastē ļoti ātri pieauga.

Aimeidu Kannanūrā gaidīja Vidžajanagaras radžas Rao sūtņi. Rao bija bagātākais un varenākais valdnieks Dien- vidindijā. Almeida, gribēdams saņemt šos sūtņus ar lielāku cieņu, tūliņ pieņēma Indijas vicekaraļa titulu un deva audienci uz sava flagmaņkuģa ar īsti ķēnišķīgu vērienu. Vicekaralis ietērpās brokāta apmetnī ar smagu zelta ķēdi ap kaklu, pāžs turēja viņa zobenu, bet augstmaņi, bruņinieki un kapteiņi greznojās spožos tērpos.

Par godu sūtņiem dārdēja lielgabalu salūts, rībēja bungas un skanēja trompetes. Rao piedāvāja svešzemniekiem draudzību un mieru. Viņi varēšot celt ostās cietokšņus, bet viņš došot materiālus.

Draudzības apliecinājumam radža vēl pavēstīja, ka gribot atdot savu meitu princesi par sievu Portugāles troņmantiniekam.

Almeida par šo priekšlikumu daudz domājis: vai tikai tas neesot dieva nodoms — ar šīm laulībām piegriezt kristīgajai ticībai visu pasauli? Tā viņš rakstīja donam Manuelam 1505. gada 16. decembri.

Tomēr vicekaralis nesūtīja vēstnešus pie radžas Rao, acīm redzot, nevēlēdamies iesaistīties Indijas lielo valstu politiskajās lietās.

Almeida sastapās ar Kannanūras radžu pēc svinīgām ceremonijām faktorijā jūras krastā. Neviena musulmaņa nebija klāt. Tulka pienākumus pildīja kristītais Gašpars da Gama. Abas puses apsprieda cietokšņa būves, portu​gāļu drošības un tirdzniecibas jautājumus, panākot visut labu vienošanos.

25. oktobrī Almeida ar kuģu apkalpēm izkāpa krastā, un portugāļi piecās dienās uz iepriekš sagatavotiem pamatiem uzcēla aizsardzībai pietiekami augstus mūrus. Cietoksnī atstāja simt piecdesmit vīru lielu garnizonu. Vice- karalis ar radžas palīdzību nokārtoja musulmaņu tirgotāju strīdus ar faktoru par piparu un citu garšvielu cenām.

Vicekaralis aizsūtīja dažus kuģus uz Kočinu, dažus uz Kolanu (uz 9°10' z. pl.). Tā bija liela pilsēta ar teicamu ostu, no kurienes kuģi devās arī uz Ceilonu, Bengāliju, Pegu, Sumatru un Malaku un kur tirgojās musulmaņi un indieši. Radža guva lielus ienākumus no tirdzniecības ar pipariem un muitas. Viņš pārvaldīja plašu, bagātu apga​balu. Liels karaspēks sargāja robežas pret vareno Vidžaja- nagaras valsti.

Pats Almeida pēc laiciņa atstāja Kannanūru un atburāja Kočinā. Pēc septiņu mēnešu ilga ceļa flote bija sasniegusi savu gala mērķi. Bet, tikko vicekaraļa flagmaņkuģis vakarā bija izmetis enkuru, pienāca nelaimes ziņa no Ko- lanas — tur noslepkavots faktors Antoniu di Sa ar seš​padsmit viņa ļaudīm.

Faktors bija gājis bojā muļķīgas, neapdomīgas rīcības dēļ. Viņš pēc Almeidas rīkojuma sagatavoja garšvielu kravu drīzai nosūtīšanai uz Portugāli ar tikko atbraukušo floti. Tomēr Kolanā atradās arī vairāk nekā trīsdesmit musulmaņu kuģu, kas tāpat gaidīja kravu. Faktors parūpējās, lai tie nesaņem garšvielas, iekām nav piekrauti Portugāles karaļa kuģi. Musulmaņiem vajadzēja gaidīt, turklāt ļoti ilgi. Bez tam portugāļu karavelas kapteinis Zuans Honens, spēcīga karakuģa komandieris, piedraudēdams ar apšaudi, pieprasīja, lai arābu kuģu kapteiņi atdodot stūres, buras un airus portugāļu faktorijā uzglabāšanai. Arābi bija spiesti šo prasību izpildīt.

Karavelas kapteinis pieļāva vēl citu muļķību: viņš atstāja Kolanu un devās pie Almeidas uz Andžidivu salām ar ziņojumu. Pa ceļam viņš sagrāba divus nelielus arābu kuģus, sadzina atbruņotos maurus zem klāja un uz katra kuģa pie stūres un burām atstāja trīs portugāļus.

Lepns par savu laupījumu — kapteinis sastapa jūrā uz ziemeļiem no Kannanūras vicekaraļa floti. Bet tieši tobrīd viens no sagūstītajiem arābu kuģiem atradās attālāk no citiem. Gūstekņi, nolūkojuši izdevīgu brīdi, izlauzās no tilpnes, nogalināja uz kuģa atstātos portugāļus un aizbēga.

Almeida par šādu kapteiņa vieglprātību un nolaidību bija tā sašutis, ka tikko neatcēla viņu no amata.

Pa to laiku Kolanā brieda nemiers. Musulmaņu tirgotāji sūdzējās radžam par portugāļu patvarībām un lūdza atbalstu ari no pilsētas iedzīvotājiem. Satracināts ļaužu pūlis uzbruka faktorijai. Faktors ar saviem ļaudīm iebēga kapelā un nikni aizstāvējās. Tad uzbrucēji ēku aizdedzināja, un visi portugāļi liesmās dabūja galu. Faktoriju iz- i laupīja. Nelielās karavelas kapteinis, kurš tikko bija atbu- rājis uz šejieni no Almeidas, neuzdrošinājās izcelties malā un sniegt palīdzību. Viņš ar lielgabalu uguni aizdedzināja piecus arābu kuģus un tad steidzās projām uz Kočinu ar nelaimes ziņu.

Almeidu tā nepatīkami pārsteidza. Viņam vajadzēja steigšus piekraut kuģus ar pipariem, turpretim soda eks​pedīcija uz Kolanu draudēja izjaukt šos darbus.

Tomēr vicekaralis to pašu vakaru nosūtīja uz Kolanu savu dēlu ar septiņiem kuģiem. Flote ļoti drīz bija pie mērķa, tā ka to neviens negaidīja. Par spīti niknai pretestībai, portugāļi iznīcināja Kolanas ostā divdesmit piecus kuģus ar garšvielu kravu. Zemes vējš dzina degošos kuģus no ostas jūrā, kur tie cits pēc cita nogrima. Laba tiesa no šiem kuģiem piederēja indiešu musulmaņiem, tāpēc radās jauni sarežģījumi.

Kolanas radža nesūtīja pie portugāļiem vēstnešus un nekā nedarīja, lai konfliktu lik​vidētu.

Visas nelaimes galveno vaininieku kapteini Zuanu Ho- nenu kaujas laikā trāpīja bombardas lode, kas sadragāja viņa vairogu un krūšu bruņas, tomēr nenodarīja viņam nekādu vainu. Vēsturnieks Barrušs piezīmējis: kapteinis bijis tik dedzīgs kristietis, ka dievs darījis visu, lai viņu izglābtu.

Almeida domāja citādi. Saņēmis sīkākas ziņas par Ko- lanā pastrādātajām muļķībām, viņš atcēla kapteini no amata.

Kočina bija kļuvusi par portugāļu galveno atbalsta punktu Indijā un lielāko piparu tirdzniecības centru visā Malabaras piekrastē. Pipari te auga plašā apgabalā, un pa daudzajām upēm, kas plūda lejup no kalnu nogāzēm, un piejūras ezeriem tos viegli varēja nogādāt jūras piekrastē un ostā.

Kočinas radža 1500. gadā bija draudzīgi uzņēmis Kab- ralu pēc asiņainā slaktiņa Kalikutā un apgādājis viņa kuģus ar garšvielu kravu, un, par spīti Kalikutas samorina pastāvīgajiem draudiem, uzturējis draudzību ar svešzemniekiem. Taču šis valdnieks vecuma dēļ bija atteicies no amata. Jaunais radža līdz šim bija izturējies draudzīgi pret portugāļiem. Almeida nodeva viņam karaļa Manuela vēstījumu un zelta kroni deviņsimt kruzadu vērtībā. Portugāļi līdz ar to atzina jauno valdnieku un atbrīvoja viņu no vasaļa pienākumiem pret Kalikutas samorinu.

Jau nākamajā rītā sākās karaļa kuģu piekraušana ar garšvielām. Tas bija patlaban svarīgākais Almeidas uzdevums. Bez tam portugāļi ar radžas atļauju sāka būvēt stipru akmens cietoksni veco koka nocietinājumu vietā. No jauna pie lāpstas un ķerrām ķērās ne vien vienkārši ļaudis, bet arī dižciltīgie. Pat vicekaralis un jaunais pilsētas pārvaldnieks cēlušies jau ap trim rītā, lai būtu klāt būvdarbos un uzmundrinātu celtniekus. Pāris stundu pēc saules lēkta tveice jau kļuva tik liela, ka darbi bija jāpārtrauc līdz pēcpusdienai. Bieži pietrūka akmeņu un citu būvmateriālu. Taču vicekaralis cerēja līdz decembrim uzcelt divpadsmit pēdu augstus mūrus un trīsstāvu torni. Būvēja arī hospitāli, protams, ne tik labu kā Lisabonā, bet ar ērtām gultām un pietiekamu daudzumu veļas no laupījuma Kilvā un Mombasā. Hospitālis atradies blakus baznīcai, un slimnieki, kā vēstī hronists, varējuši skatīt Kristu altāra gleznā un dzirdēt dziedāšanu.

Vajadzēja iekārtot ostu, kur flote varētu uzturēties ilgāku laiku, izvilkt kuģus krastā un izlabot.

Portugāļu kuģi kreisēja gar piekrasti. Viņiem izdevās sagrābt divus Kolanas kuģus, nogalināt astoņdesmit apkalpes locekļus un pievākt rīsu kravu, kas labi noderēja Kočinas garnizonam. Drīz portugāļu rokās krita vēl trīs vai četri arābu kuģi. Arābi, vairīdamies no ienaidnieka flotes, no Malakas, Sumatras, Pegu un Bengālijas lūkoja tikt uz Ormuzu pa okeānu, nevis gar piekrasti kā agrāk. Šā iemesla dēļ portugāļiem pietrūka dažu preču, ko nosūtīt uz dzimteni, jo Malabaras piekrastē audzēja vienīgi piparus un ingveru.

Sevišķu uzmanību Almeida veltīja Kalikutas ostas bloķēšanai un lika nemitīgi uzmanīt šo piekrastes rajonu. Reizēm šeit notika sīvas sadursmes ar ienaidnieku un portugāļi cieta zaudējumus. Kādu reizi

Kočinā atgriezās divas karavelas ar sašautām, saplosītām burām. Abas karavelas bija ar pūlēm atsitušas astoņdesmit airu laivu un divu lielāku kuģu uzbrukumu. Rāmajā bezvēja laikā karavelas nespēja manevrēt, un samorina karavīri bija nodarījuši portugāļiem lielu postu. Turklāt uz vienas karavelas, lā- ilejot bombardu, dzirkstele bija ielēkusi pulvera mucā, eksplozija sapostījusi kuģa klāju un daudzi vīri dabūjuši apdegumus.

Kolanas ostā, kur varēja cerēt uz piparu kravu, tagad portugāļiem nekas nebija meklējams. Arī citās ostās radās sarežģījumi: indiešu tirgotāji žēlojās, ka nogremdēti viņu kuģi, un prasīja atlīdzību. Bez tam viņi pieprasīja, lai por​tugāļi maksā par garšvielām ar dārgmetāliem, nevis ar precēm.

Arī Kannanūrā, kur varēja iepirkt ingveru un piparus kaut nelielā daudzumā, musulmaņi kūdīja pret svešzemniekiem, un tikai portugāļu karavelas lielgabali un radžas iejaukšanās aizkavēja asiņainas sadursmes. Portugāļi te esot dabūjuši dzirdēt tikai skaistus vārdus, bet garšvielas nevarējuši iepirkt.

Labāk veicās Kociņā, un 1506. gada janvārī šajā ostā piekrāva beidzamo kuģi ar garšvielām.

Tas bija grūts, sarežģīts darbs. Svari atradās tālu no ostas, un garšvielas veda uz kuģiem laivās.

Kuģu piekrau- šana sākās agri no rīta un beidzās nakts tumsā. Faktors ieturēja maltīti turpat pie svariem un kopā ar rakstvedi taisīja aprēķinus pat vēlu naktī. Visas kravas vajadzēja rūpīgi iegrāmatot.

Priekšraksti bija visai stingri. No kuģa krastā drīkstēja iet vienīgi karaļa tirdzniecības aģents un viņa rakstvedis, turklāt tikai tajās dienās, kuras vicekaralis bija noteicis preču iekraušanai un izkraušanai.

Citas personas varēja izkāpt krastā vienīgi ar vicekaraļa atļauju. Pārnakšņot pilsētā bija uz visstingrāko aizliegts. Kapteinis, kas pieļāva šādus pārkāpumus, par sodu zaudēja visu savu algu, stūrmaņi zaudēja algu un visas preces, un viņus varēja uz laiku nometināt Svētās Helēnas salā. Matrožus par šādu noziegumu piedevām vēl pēra pletnēm. To visu darīja, lai aizkavētu dezertēšanu.

Tā ritēja portugāļu dzīve tālajā aizjūras zemē. Karavīriem uz laiku vajadzēja kļūt par tirgotājiem, tomēr ne​trūka arī darba zobeniem un lielgabaliem.

Fernāns Magelāns, kura vārds tikai reti parādījies ziņojumos par kaujas operācijām, vēl joprojām bija vienīgi melnā darba darītājs, zobena cilātājs, kura guvums bija brūces un tropu drudzis. Almeida aizsūtīja Magelānu kopā ar karaspēka vienību uz Sofalu piedalīties cietokšņa būvē un apsardzībā. 1507. gada septembrī viņš atgriezās Kočinā.

GARŠVIELU KUĢU KARAVANAS Sastapšanās Madagaskaras austrumu piekrastē. — «Jūras klejotā/i». — Ari ceļš mājup nav no vieglajiem. — Brangā pelņa.

1506. gada janvāri kuģi ar garšvielu kravu sāka būrāt uz dzimteni. Pieci kuģi Fernāna Suariša vadībā 2. janvāri izgāja no Kannanūras un četrās nedējās šķērsoja Indijas okeānu. Stūrmaņi cerēja aizvadīt eskadru uz Mozambiku, taču vējš un straumes gluži nemanot aiznesa kuģus tālāk uz dienvidiem. Pirmajā februārī nāca redzama zeme. Mērījumi rādija 14° d. pl., un visi domāja, ka eskadra nokļuvusi Āfrikas piekrastē uz dienvidiem no Mozambikas. Kuģi lēnītiņām virzījās uz dienvidiem. Eskadrai no krasta tuvojās desmit lielas vienkoka laivas ar daudziem airētājiem, kas bija bruņojušies īsiem, tieviem sviežamiem šķēpiem ar dzelzs uzgali, lokiem, bultām un vairogiem. Kādi divdesmit pieci brūni, kaili vīri uzkāpa uz kuģa un brīnījās nenobrīnīdamies par visu, it kā tie nebūtu nekad skatījuši ko līdzīgu. Tulkiem nekādi neizdevās ar viņiem sarunāties.

Komandieris Suarišs pavēlēja brūnos viesus krietni pamielot un apdāvināt ar kokvilnas audumiem.

Tie nelikās lūgties, paēduši un padzēruši paķēra līdzi arī visus traukus, steigšus sakāpa laivā, atgrūdās no kuģa un tūliņ sāka šaut ar bultām uz Suarišu. Pāris bombardu šāvienu pietika, lai iezemieši laistos projām, cik jaudas.

Citas laivas tuvojās otram kuģim, kas jau bija saņēmis komandiera pavēli dot iezemiešiem mācību.

Kad laivas piestāja pie kuģa borta, apbruņoti portugāļi ielēca laivās, lai sagrābtu gūstekņus. Iezemieši metās jūrā un izglābās peldus, bet divdesmit viens virs krita gūstā un sāka tālo ceļu nebrīvē projām no dzimtenes.

Brauciens gar piekrasti turpinājās, taču jūrniekus arvien vairāk māca šaubas, vai tikai tas ir kontinenta krasts. Tā bija kalnaina zeme. Arī iezemieši likās piederam pie citas rases un ar ieročiem rokās sagaidīja portugāļus, kad tie brauca malā pēc ūdens. Katru nakti sacēlās vējš un plosījās nikni negaisi.

Pirmajā martā krasts labajā pusē pēkšņi izbeidzās un visi redzēja, ka tā tomēr bijusi sala. Mērījumi rādija 24° d. pl. Tā bija Madagaskara (sk. karti 158. lpp.), kas patiešām stiepjas no 12° d. pl. līdz 25° 30' d. pl.,— tātad portugāļi bija nobraukuši garām visai salas austrumu pie​krastei, kā arī iepazinušies ar salas iezemiešiem mal- gašiem.

Arābi pazina šo salu jau sen, un arī Peru di Koviljans par to savulaik bija ziņojis uz Portugāli. 1500. gadā to pirmais no eiropiešiem bija atradis kapteinis Diogu Diašs.

Madagaskaras iedzīvotāji malgaši valodas un kultūras ziņā pieder pie malajiešiem. Domā, ka malajiešu pārceļošana uz Madagaskaru notikusi tālā senatnē, kādus tūkstoš vai astoņsimt gadus pirms mūsu ēras. Pārceļotāju pēcnācēji sajaucās ar šejienes negroīdu ciltīm, un tā radās malgaši.

Ari vēlākos laikos uz šejieni no Javas braukuši lieli kuģi tirgoties. Salinieki un javieši sapratuši cits cita valodu. To apliecinājuši arābu vēsturnieki. Tomēr tālāk par Sofalu javieši neesot braukuši, jo spēcīgās Mozambikas straumes dēļ neviens jūrnieks vairs neesot ticis atpakaļ.

Barrušs, portugāļu vēsturnieks, rakstījis: «Javieši ir ārkārtīgi izveicīgi jūrasbraucēji. Viņi apgalvo, ka bijuši pirmie jūrnieki pasaulē. Tomēr daži domā, ka javieši mācījušies no ķīniešiem. Nav šaubu, ka javieši kādreiz savos buriniekos nokļuvuši līdz Labās Cerības ragam un uzturējuši sakarus ar Madagaskaru.»

Kaut arī rakstu avotos atrodamās ziņas ir visai trūcīgas, var apgalvot, ka Madagaskaru diezgan tālā pagātnē ap- meklējušj gan indiešu kuģi, kurus musons aiznesis pro​jām no Āfrikas piekrastes, gan arī arābi, kas atklāja salu ap 9.—12. gadsimtu. Arī daudzi malajieši viduslaikos, bez šaubām, ne vienu reizi vien atburāja uz Madagaskaru, jo viņi piederēja pie tā saucamajiem «jūras klejotājiem» — «orang malaiu», kuri izklīda milzīgā teritorijā: dienvidos līdz Jaunzēlandei, ziemeļos līdz Havaju salām, austrumos līdz

Lieldienu salai un varbūt pat Dienvidamerikai, rietu​mos līdz Madagaskarai un Āfrikas piekrastei.

Suariša eskadra bez starpgadījumiem apbrauca apkārt Labās Cerības ragam un laimīgi atgriezās Portugālē.

1506. gada 21. janvāri no Kannanūras uz Portugāli ar preču kravu izgāja vēl trīs kuģi. Siem kuģiem atceļā nepavisam neveicās. Eskadra nokļuva nelabvēlīgu vēju josla un tikai 11. martā nonāca līdz Komoru salām; pēc trim dienām tā sasniedza Āfrikas piekrasti un 19. martā — Mo- zambiku. Viens no kuģiem, iebraucot līcī, uzskrēja sēklī un dabūja sūci. Kuģi vajadzēja labot. Tikai 14. aprīlī brauciens varēja atsākties no jauna. Kuģi cīnījās ar vētru un viļņiem un lēnām virzījās uz dienvidiem. Sevišķi ļauna diena iegadījās 19. maijā. Viens no kuģiem niknā vētrā pilnīgi ierēvētām burām un kailiem mastiem cīnījās ar satrakoto okeānu. Pret vakaru kāda milzīga banga pāri augstajai priekšgala būvei uzgāzās kuģim un sadragāja nolaisto rāju ar visu buru. Pāri klājam vēlās milzīgas ūdens masas. Kuģis sagāzās uz sāniem tik stipri, ka kreisais borts palika zem ūdens tik ilgi, cik vajadzīgs, lai jūras vīri varētu noskaitīt tēvreizi, kā teicis Šprengers, šā brauciena dalībnieks. Taču pēdējā mirklī matrožiem vēl izdevās uzvilkt priekšējo rāju ar burām, un kuģis izslējās taisni. Ūdens atrāva vaļā vienu lūku un pieplūdināja daļu tilpnes. Bez tam atsprāga vaļā lūka telpai, kur glabājās pipari. Visa apkalpe dienu un nakti nemitīgi ar diviem sūkņiem lūkoja izsūknēt ieplūdušo ūdeni, strādājot līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Jau likās — bojā eja nenovēršama, bet tad izdevās salabot takelāžu un uzvilkt buras. Kuģis atguva manevrēšanas spējas, un 21. maijā briesmas jau bija aiz muguras.

Taču pretvējš joprojām kavēja kuģus. Tie bija spiesti iebraukt Algoas līcī, bet arī tur lielajās bangās trūka enkuru tauvas un kuģi pazaudēja vairākus enkurus. Drīz eskadra atkal lūkoja tikt tālāk, lai beidzot varētu pabraukt garām Labās Cerības ragam. Tomēr vējš plosījās tik nikni, ka eskadras komandieris pavēlēja griezties atpakaļ uz Mozambiku, cerēdams tur pārlaist vētraino ziemas laiku. Jūrasbraucējus šī pavēle pārsteidza kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Viņi zināja, ka Mozambikā nevarēs sadabūt pietiekami daudz pārtikas, kuģu krājumi drīz izsīks un ļaudis apmirs badā. Taču komandieris palika pie sava, piedraudēdams nepaklausīgajiem ar bargiem sodiem. Viens kuģis — «Lionarda» — 8. jūnijā nošķīrās no abiem pārējiem un, par spīti eskadras komandiera pavēlei, mēģināja tikt uz dzimteni.

«Lionardas» ciņa ar pretvēju ilga līdz pat 7. jūlijam, kad tas galu galā pabrauca garām Labās Cerības ragam. Līdz tam kuģis bija burājis šurpu turpu, lavierējis, stāvējis piekrastē, kamēr apkalpe iemainīja no hotentotiem mājlopus gaļai un sazvejoja zivis. Turklāt iezemieši pret mājlopiem ļoti labprāt ņēmuši pretim neapstrādātu dzelzi un nažus, naudu neesot pa​zinuši, bet zeltu un sudrabu neturējuši nekādā vērtībā.

Bet arī aiz Labās Cerības raga karavelai klājās grūti. Tikai augusta vidū «Lionarda» sasniedza Zaļā raga salas, kur papildināja galīgi izsīkušos pārtikas un ūdens krājumus. Varēja cerēt, ka kuģis drīz būs dzimtenē. Taču šīs cerības nepiepildījās. Bezvējā «Lionarda» nekur tālu netika. No jauna izsīka krājumi, un tālab «Lionarda» atkal atgrie​zās salās pēc pārtikas.

Pa ceļam uz dzimteni kuģim vēl uzbruka vētras, kā arī divdesmit vīri sasirga ar niknu drudzi un trīs nomira. Oktobra beigās karavela iegriezās Madeirā un uzkavējās tur vienpadsmit dienu. Galu galā «Lionarda» tikai 1506. gada 15. novembrī iegāja Lisabonas ostā.

No deviņiem kuģiem, kurus vicekaralis Almeida bija sūtījis uz dzimteni, vēl trīs kavējās ceļā un ieradās Portugālē 1506. gada beigās vai 1507. gada sākumā. Sis piemērs liecina, ka ne jau visus kuģus tālajā braucienā pavadīja veiksme. Un tomēr garšvielas jau nāca uz Portugāli veselām kuģu karavānām.

Hronists stāsta, ka tirgotāji, kuri bija ieguldījuši līdzekļus šajā ekspedīcijā, nopelnījuši simt piecdesmit septiņus procentus vai pat simt astoņdesmit trīs procentus (pēc dažādiem aprēķiniem), kaut arī karaliSvjau bija paņēmis sev trīsdesmit procentus no kra​vas vērtības.

DZELZS DŪRE PIE AUSTRUMU VĀRTIEM

Varenība uz jūras — augstāka par visu. — Albukerki Arābijas un Persijos piekrastē. — Neveiksme pie Čaulas. — Spožā uzvara pie Diu. — Sikeira Sumatrā. — Portugā/u eskadra Malakā.

— Glābšanās bēgot. — Almeidas atcelšana no amata un bojā eja.

Kamēr eskadras ar garšvielu kravu cita pēc citas burāja uz Portugāli, Indijas vicekaralis Almeida uzturējās Kočinā un lūkoja nostiprināt portugāļu varenību uz jūras. Viņš sūtīja ekspedīciju uz dienvidiem meklēt Maldivu salas, ko tā gan neatrada, toties nejauši atklāja jūras ceļu uz Ceilonu (sk. karti 180. lpp ), no kurienes arābi veda kanēli. Šo salu dēvēja par Indijas vainagu, Indijas okeāna pērli.

Almeida tomēr necentās sagrābt jaunas teritorijas. Šim nolūkam viņam vēl nepietika spēku.

Galvenais viņam likās stipra flote, kas dotu virskundzību uz jūras, un tirdzniecība. Viņš rakstīja karalim, ka jūras varenība esot augstāka par visu. Nevajagot censties pēc jaunām zemēm, steigties ar jaunu cietokšņu celšanu, ja vien tie neesot pilnīgi nepieciešami faktoriju aizsargāšanai pret pēkšņiem uzbrukumiem. Vispirms vajagot pārņemt savās rokās tirdzniecību ar precēm — garšvielām, vergiem un verdzenēm, zīdu un zirgiem —, kas dodot vislielāko peļņu.

Afonsu Albukerki, kas jau pieminēts iepriekš, bija citādos uzskatos nekā Almeida. Viņš pirmais no Portugāles augstmaņiem un Eiropas valstsvīriem izvirzīja ideju par koloniju impērijas radīšanu iekarojumu ceļā.

1506. gadā uz Malabaras piekrasti ar sešpadsmit kuģiem burāja Trištans da Kunja, eskadras komandieris, un arī Afonsu Albukerki.

Pēc apstāšanās pie Zaļā raga salām un Agostinu raga Brazīlijā Trištana da Kunjas eksadru vējš aiznesa tālu uz dienvidiem Atlantijas okeānā, kur uz 37° d. pl. un 14° r. g. pgrtugāļi atklāja trīs neapdzīvotas salas. Tās nosauca es​kadras komandiera vārdā.

Trištans da Kunja neveiksmīgi mēģināja ieņemt Moga- dišu pilsētu, no turienes devās uz Sokotras salām pie ieejas Adenas līcī un pēc bombardēšanas ieņēma arābu cietoksni un apkāva visu garnizonu.

Kunja un Albukerki Sokotrā iekārtoja jaunus nocietinājumus un atstāja garnizonu, lai traucētu arābu kuģus, kas nāca no Sarkanās jūras.

No Sokotras da Kunja devās uz Kočinu, bet Albukerki ar dažiem kuģiem burāja uz Ormuzu, bagātāko pilsētu Persijas līča krastā. Pa ceļam viņš dedzināja un izlaupīja pilsētas un ciematus Persijas līča piekrastē un aizveda gūstā daudz irāņu un arābu. Par upuri liesmām krita Kol- jata, Kurjata un Maskata.

Iedzīvotājus gandrīz visus iznīcināja. Albukerki pavēlēja nogriezt visiem gūstekņiem degunu, turklāt vīriešiem lika nocirst labo roku, sievie​tēm — nogriezt ari ausis.

Ormuza, šis dārgakmens visas pasaules gredzenā, kā to dēvēja arābi, bija liela, skaista, bagāta pilsēta. Te pārkrāva dārgas preces, kas nāca no Āzijas dienvidiem un Tālajiem Austrumiem. Ormuza valdīja pār ieeju Persijas līcī, un te garām gāja ļoti svarīgs tirdzniecības ceļš. Pēc Ormuzas sagrābšanas varētu galīgi nosprostot ceļu uz Indiju Ēģip​tes kuģiem.

Tikko iebraucis Ormuzas ostā, Albukerki uzstādīja šejienes sultānam ultimātu, lai tas nekavējoties atzīst

Afonsu di Albukerki pie Ormuzas (pēc veca zīmējuma).

Portugāles virskundzību un pakļaujas viņam, Albukerki. Ormuziešu varas viri vilcinājās, cerēdami iegūt laiku un sapulcināt karaspēku. Albukerki, uzminējis šo nodomu, pēkšņi uzbruka Ormuzas flotei, kaut ari viņam bija tikai seši kuģi. Kaujas iznākumu izšķīra portugāļu artilērija. Persieši atstāja degošos kuģus un glābās peldus. Portu- gāji ielauzās pilsētā, aizdedzināja to un sarīkoja tur asi​ņainu slaktiņu.

Ormuzas valdnieks atzina Portugāles virskundzību, apņēmās maksāt uzvarētājiem katru gadu lielas nodevas, atļāva portugāļiem šeit uzcelt cietoksni un iekārtot fakto- riju. Peisijas šaha sūtņiem, kas lūkoja iebiedēt portugāļus, Albukerki piedraudēja: ja persieši nelikšot viņu mierā, viņš uzcelšot Ormuzas forta sienas no musulmaņu kauliem, pienaglošot viņu ausis pie cietokšņa vārtiem un uzspraudīšot savu karogu uz viņu galvaskausiem.

Tomēr Albukerki nespēja noturēt Ormuzu. Daži kapteiņi patvaļīgi atšķēlās no viņa, pārmezdami, ka Albukerki neesot ievērojis Manuela instrukcijas, tāpēc Albukerki bija spiests Ormuzu atstāt un atteikties no šīs ļoti svarīgās flotes bāzes pie ieejas Persijas līcī.

Afonsu Albukerki ar floti burāja uz Indiju, Kočinu. Kā stāsta hronists, viņš devis svinīgu solījumu tikmēr neskūt bārdu, kamēr Ormuza atkal nebūšot portugāļu rokās.

Portugāļu flotes operācijas Indijas okeānā deva jūtamus rezultātus. Lisabonā ieplūda aizvien vairāk Indijas preču, bet to pievedums Levantes — Tuvējo Austrumu ostās stipri samazinājās. Vislielākos zaudējumus cieta Ēģipte un Venēcija. Venēcijas republikai tirdzniecība ar austrumu zemēm bija vitāli nepieciešama, un venēcieši nedomāja piekāpties portugāļiem bez cīņas. Viņi, par spīti visiem pāvesta aizliegumiemL sabiedrojās ar musulmaņiem. Venēcijas sinjorija un Ēģiptes sultāns norunāja cīnīties pret portugāļiem kopīgiem spēkiem.

Sarkanās jūras ostās sāka būvēt milzīgu floti. Ēģiptiešiem palīdzēja turku sultāns, sūtīdams uz Ēģipti jūrniekus, kuģu būvētājus un karavīrus. Venēciešu kuģi veda uz Ēģiptes ostām kokmateriālus un lielgabalus, venēciešu meistari apmācīja musulmaņu kuģu būvētājus, jūrasbrau​cējus un artilēristus.

1508. gadā Ēģiptes sultāna flote — seši kuģi un sešas ga- leras ar tūkstoš piecsimt karavīriem — no Suecas pa Sarkano jūru aizburāja uz dienvidiem, sabiedrojās ar Gudža- ratas šahu, saņēma no tā vēl

četrdesmit fustas un pie Čaulas (sk. karti 1&4. lpp.) uzbruka portugāļu flotei, ko komandēja Lourenšu Almeida, vicekaraļa vienīgais dēls. Portugāļu kuģi pašreiz atradās upes grīvā neizdevīgos apstākļos.

Pirmā kaujas diena nedeva uzvaru nevienai pusei. Almeida neizmantoja nakti, lai izietu jūrā un izvairītos no ienaidnieka pārspēka. Otrā rītā jūras kauja atsākās no jauna, un portugāļu eskadra piedzīvoja sakāvi.

Lourenšu Almeidas kuģi iedragāja bombardas lode, tas sāka grimt un turklāt iestrēdza starp upē iedzītiem pāļiem. Taču komandieris,' smagi ievainots, turpināja kauju, līdz visa apkalpe krita un llagmaņkuģis nogrima. Pārējie portugāļu kuģi ar pūlēm izglābās un atgriezās Kociņā.

Uzvarētājiem pievienojās Kalikutas samo'rins ar simt kuģiem, Diu radža un vēl vairāku Malabaras pilsētu valdnieki ar floti, gatavodamies izdeldēt nīstos svešzem​niekus.

Indijas vicekaralis Almeida sāpīgi pārdzīvoja mīļotā dēla nāvi, kaut arī ārēji to neesot izrādījis, sacīdams, ka sērošana esot sieviešu daļa. Tomēr Almeida alka atriebības, pulcināja karaspēku un sarīkoja kuģus, gatavodamies izšķirošajai kaujai.

1509. gada 3. februārī abas naidīgās flotes sastapās pie Diu salas Indijas rietumu piekrastē (sk. karti 41. lpp.). Ēģiptiešiem un viņu sabiedrotajiem bija ap divsimt kuģu un daudz pieredzējušu karavīru — mameluku, veneciešu un dalmāciešu. Vicekaralis Almeida bija nolēmis pats va- dit abordāžas kauju ar ienaidnieka flagmankuģi. Tomēr pēc komandieru neatlaidīgiem lūgumiem viņš šo uzdevumu uzticēja kapteinim Pireiram. Uz Pireiras kuģa «Sa- nespiritu» cīnījās arī Fernāns Magelāns. «Sanespiritu» un vēl otrs portugāļu kuģis katrs no savas puses piebrauca ēģiptiešu flagmaņkuģim un uzsāka abordāžas kauju.

Pēc sīva slaktiņa kuģis krita portugāļu rokās.

Ienaidnieka flotē sākās sajukums. Portugāļu artilērija aizdedzināja un nogremdēja daudzus kuģus.

Kaujā pie Diu portugāļi nogalināja vairāk nekā trīstūkstoš ienaid​nieka karavīru.

Arī portugāļu zaudējumi nebija mazie. Starp ievainotajiem bija ari Fernāns Magelāns, bet viņa komandieri Pi- reiru nogalināja ienaidnieka bulta.

Kauja pie Diu beidzās ar portugāļu uzvaru. Ienaidnieka flote piedzīvoja pilnīgu sagrāvi.

Portugāļi ne vien veiksmīgi karoja, bet arī lūkoja pamazām iespiesties apgabalos, no kurienes uz Malabaras piekrasti veda vērtīgākās garšvielas. Viņi zināja, ka tās nāk no tālajām Garšvielu salām pa Malakas šaurumu. Pēc šīm tālajām salām un zemēm tīkoja arī Portugāles vald​nieks.

1509. gada pavasarī Kočinā ieradās Diogu Lopiša Sikei- ras eskadra. Sikeira bija saņēmis no karaļa dona Manuela visai plašu instrukciju — iegriezties Sofalā un savākt tur zeltu, pētīt nesen atklāto Madagaskaras salu un pēc tam doties uz austrumiem no Ceilonas, lai izpētītu apgabalus ap Malaku un savāktu tuvākas ziņas par Ķīnu.

Almeida, kā jau teikts, sevišķi necentās pēc jauniem iekarojumiem un atklājumiem, viņš pūlējās labāk noorganizēt tirdzniecību ar garšvielām. Ar tādu politiku daudzi karavīri bijuši visai neapmierināti.

Tad nu Almeida ļāvis šiem neapmierinātajiem — to skaitā arī Fernānam Mage- lānam un viņa draugam Fransišku Serrāno — doties līdzi Sikeiram uz austrumu jūrām.

1509. gada 19. augustā Sikeira ar eskadru izgāja jūrā un gar Indijas krastiem un Ceilonu devās uz dienvidiem meklēt jaunas zemes.

Aiz Ceilonas sākās jūras, kur vēl nebija iegriezies neviens portugāļu kuģis. Tomēr Sikeira jau zināja šo to par svešajiem novadiem. Viņš bija paņēmis līdzi kādu Ludo- viko di Vartemu, avantūristu, kaislīgu ceļotāju, kurš daudzus gadus bija klejojis austrumu zemēs — no Afganistānas līdz Abesīnijai un no Mekas līdz Malakai —, uzdodamies par ārstu musulmani. Vartema bija klaiņojis ne vien Indijā, Sumatrā un Javā, bet pirmais no eiropiešiem apmeklējis arī Moluku — Garšvielu salas.

Ceļu rādīja Kočinas arābu stūrmaņi pēc arābu jūrasbraucēju kartēm. Sikeiram nevajadzēja taustīties svešajos ūdeņos uz labu laimi. No Ceilonas eskadra uzņēma kursu tieši uz Sumatras ziemeļrietumu galu, kur iegriezās Pediras ostā.

Pedirā Sikeiru uzņēma laipni, jo šejienieši cerēja, ka portugāļi radīs konkurenci indiešiem un ķīniešiem un ma​lajiešu tirgotāji varēs pacelt cenas savām precēm — garš​vielām un dārgakmeņiem.

Sikeira noslēdza ar Pediras radžu līgumu par draudzību un tirdzniecību un devās tālāk gar Sumatras mežainajiem krastiem starp neskaitāmām salām, saliņām un rifiem.

13. gadsimta beigās šīs piekrastes savām acīm bija skatījis lielais venēcietis Marko Polo, kas par Sumatru sacījis šādus vārdus: «Sī sala nav nemaz tik maza, tai apkārt vairāk nekā divtūkstoš jūdžu …

Bagātību un visvisādu dārgu garšvielu te daudz: ir gan alojes koks, gan tādas garšvielas, kādas mūsu zemē neatnāk… Te aug pats labākais kampars fansuri, un to pārdod, atsverot ar tīru zeltu… Šajā karalistē ir milti, ko dabū no sevišķiem lieliem un resniem kokiem… Miza tiem plāna, bet iekšpusē tikai milti vien, no tiem taisa garšīgu mīklu .. .

Visos šajos mežos, teikšu jums, ir lieli un dārgi koki. Tajos ir sarkankoks, sandalkoks, indiešu riekstkoks, krust​nagliņas … un loti daudz citu labu koku . . .»

Bet Marko Polo pieminējis arī, ka šajā bagātajā, brīnišķīgajā zemē dzīvojot kareivīgas ciltis: «Ēd viņi cilvēku gaļu, nekāda likuma viņiem nav… Mēs šeit nodzīvojām piecus mēnešus… uzcēlām cietoksni no kokiem, tur arī dzīvojām, tāpēc ka baidījāmies no šiem ļaunajiem ļaudīm; rij viņi cilvēkus kā zvēri.»

To pašu liecinājis arī Nikolo Konti, kas 15. gadsimta pirmajā pusē divdesmit piecus gadus klejojis austrumos. Viņš stāsta, ka šajā salā augot pipari un kampars, te iegūstot ļoti daudz zelta, bet dažas ciltis ēdot cilvēku gaļu un aizvien karojot ar saviem kaimiņiem. Nokautajiem ienaidniekiem viņi nogriežot galvu un saglabājot galvaskausu, ko lietojot naudas vietā. Kad viņi kaut ko pērkot, viņi dodot vienu vai vairākas galvas atkarībā no preces vērtības. To, kuram mājās vairāk galvu, uzskatot par pašu bagātāko.

Sikeiras eskadra 1509. gada 11. septembrī tuvojās Mala- kai, ostai, kuru daudzināja visos austrumos, pašai lielākajai tirdzniecības pilsētai Dienvidaustrumu Āzijā, vārtiem uz Tālajiem Austrumiem, tālās Indijas galvaspilsētai (sk. karti 302. lpp.). Šo ostu kāds no portugāļu hronistiem — Afonsu Albukerki dēls — slavējis kā pilnīgi drošu, kur vētrās neviens kuģis neesot gājis bojā. Šajā vietā viens musons sākoties, bet otrs beidzoties, te rietumu un austrumu tirgotāji apmainoties ar precēm. Katru gadu uz Malaku nākot kuģi no rietumiem — Arābijas, Persijas un Indijas, kā arī no dienvidiem un austrumiem, pat no Ķīnas un Goresas (tā portugāļi toreiz sauca Formozu un Riukiu salas). Malakas ostā atrodamas visas garšvielu šķirnes, kādas vien esot pasaulē.

Sikeira nevarēja cerēt, ka ar tik maziem spēkiem, kādi bija viņa rīcībā, varēs sagrābt šo bagāto, ārkārtīgi svarīgo ostu. Tur bija noenkurojušies neskaitāmi kuģi, ķīniešu džonkas, Javas kuģi ar smailiem galiem un zvejnieku laivas. Tāpēc viņš nosūtīja krastā tulku ar ziņu, ka portugāļi ieradušies miermīlīgos nolūkos un lūdzot atļauju Malakā tirgoties.

Malakas sultāns Ahmeds atsūtīja Sikeiram dāvanas un lika pateikt, ka priecājoties par viešiem. Viņi varot šeit apmesties bez bailēm. Portugāļus patiešām uzņēma ļoti laipni.

Sikeira drīz vien piemirsa jebkuru piesardzību un, kā sacījis kāds hronists, izturējās tā, itin kā viņa kuģi būtu izmetuši enkuru Lisabonas ostā, ļāva apkalpes locekļiem klaiņāt krastā un iezemiešiem apmeklēt portugāļu kuģus.

Sultāns Ahmeds gan piegādāja portugāļu kuģiem dažādu garšvielu kravu, taču, kā apgalvojuši Portugāles vēsturnieki, kopā ar mauriem perinājis nodevību un gatavojies sagrābt portugāļu kuģus. Viņš aicinājis svešzemniekus uz dzīrēm, un tur visi būtu apkauti, bet Sikeira, nojauzdams viltu, atsacījies no ielūguma. Tad Ahmeds iegalvojis, ka drīz musoni grozīšoties un portugāļi šajā gadā vairs netikšot atpakaļ uz Indiju, ja nepiekraušot kuģus visdrīzākajā laikā. Lai Sikeira sūtot visas laivas un ļaudis pēc garšvielām.

Komandieris, par spīti Magelāna, Serrāno un citu brīdinājumiem, tā arī darīja, bet tad atklājās viltus.

Sākās pēkšņs malajiešu uzbrukums gan kuģiem, gan portugāļiem krastā. Iedegās nikna sadursme. Kuģus portugāļiem izdevās pasargāt un aiztriekt malajiešus, kas jau bija sakāpuši uz klāja, turpretim krastā palikušajiem klājās grūti — iezemieši bariem uzbruka atsevišķiem jūrniekiem un laivās aizšķērsoja bēgošajiem ceļu uz eskadru. Šajā kaujā sevišķi drosmīgi cīnījās Magelāns, laivā ar karavīriem aizsteidzies pie krastā

palikušajiem. Tur viņš izglābis dzīvību arī savam draugam Fransišku Serrāno. Vēsturnieks Barrušs piebildis, ka abi šie vīri — Magelāns un Serrāno — atnesuši ekspedīcijai ļoti lielu labumu un sekmējuši tās izdošanos.

Portugāļu kuģu artilērija atklāja uguni, sašaudama iezemiešu laivas, kas grasījās uzbrukt eskadrai.

Daļai portu​gāļu izdevās atirties no krasta un paglābties uz kuģiem. Šajā nelaimīgajā dienā gāja bojā sešdesmit portugāļu, bet gūstā nokļuva divdesmit vīru. Par viņu glābšanu vai atriebšanos nebija ko domāt. Ar četriem kuģiem nevarēja uzsākt kauju ostā, kura bija ļoti labi nocietināta. Vaja​dzēja pamest gūstekņus un meklēt glābiņu bēgot.

Portugāļu vēsturnieki šo malajiešu uzbrukumu izskaidrojuši ar sultāna Ahmeda nodevīgo dabu.

Turpretim malajiešu hronists stāsta, ka Malakā atbraukušie svešzemnieki visādi apvainojuši iezemiešus un tā izraisījuši vispārēju sašutumu. Turklāt portugāļi esot ķērušies pie tādas pašas viltības, kādu Vergilijs pieminējis «Eneīdā», — viņi nopirkuši no Malakas sultāna zemes gabalu vērša ādas lielumā, paņēmuši vērša ādu, sagriezuši to smalkās sloksnēs, sasējuši tās kopā, apņēmuši ar sloksnēm lielu zemes ga​balu un, pasludinājuši to par savu īpašumu, sākuši būvēt stipru cietoksni.

Tā, protams, ir tikai vēsturiska anekdote, taču skaidrs, ka Malakas sultāns zināja, kādos nolūkos ieradušies šie laupītāji, par kuru briesmu darbiem klīda valodas visos musonu krastos, un galu galā bija spiests uzsākt ar tiem cīņu.

Varētu sacīt, ka Sikeiras ekspedīcija beigusies ar neveiksmi, tomēr portugāļi bija iepazinušies ar plašiem ūdeņiem un zemēm uz austrumiem no Ceilonas un pirmo reizi ieguvuši kaut cik drošas ziņas par zemēm austrumos no Malakas šauruma.

Burādams projām "no Malakas, Sikēira bez jebkādas kautrēšanās uzbruka tirdzniecības kuģiem un tvarstīja jūrā laivas. Kādu reizi portugāļi ar karavelu, uz kuras braucis Serrāno, abordāžas kaujā lūkojuši sagrābt kādu arābu kuģi, taču tie devuši tādu pretsparu, ka uzbrucējiem draudējusi bojā eja. Tad atsteidzies palīgā Magelāns, un arābi pieveikti. Tā Magelāns vēlreiz izglābis dzīvību sa​vam draugam.

1510. gada janvārī Sikeira aizburāja uz Portugāli, bet kuģis, uz kura atradās Magelāns, — uz Kočinu.

Tur jau kā pilntiesīgs saimnieks rīkojās Afonsu Albukerki, jaunais Indijas vicekaralis.

Drīz pēc spožās uzvaras, ko portugāļi bija guvuši pie Diu, dons Manuels bija atsaucis no amata Indijas viceka- rali Almeidu, jo viņa pilnvaru laiks esot pagājis. Viņa vietā iecēla Afonsu Albukerki.

Almeida nekādi nevēlējās pakļauties karaļa pavēlei un palika amatā līdz 1509. gada novembrim.

Starp abām augstajām amatpersonām — Almeidu un Albukerki — sākās nikna aizkulišu cīņa. Almeida apgalvoja, ka Albukerki esot vājprātīgs nodevējs, kas ieraušot Indiju bezdibenī.

Tomēr nelīdzēja ne karalim adresētās vēstules, ne vilcināšanās. Novembri Almeida bija spiests doties atpakaļ uz Portugāli. Viņa kuģi atceļā uz mājām piestāja Āfrikas krastā netālu no Labās Cerības raga, lai papildinātu dzeramā ūdens krājumus. Jūrnieki, izcēlušies malā, atņēma hotentotiem viņu lopus un gūstīja vergus. Iezemieši ķērās pie ieročiem un nogalināja divus portugāļus. Tad virsnieki nolēma krietni pārmācīt kailos mežoņus, taču tie drošsirdīgi metās cīņā ar bruņās tērptajiem svešzemniekiem. Ar koka šķēpiem hotentoti nodarīja uzbrucēju lielajai vienībai prāvus zaudējumus. Portugāļi sāka steigšus atkāpties uz laivām. Taču hotentoti sadzina starp krastu un kaujas lauku savus ganāmpulkus, tā nogriežot portugāļiem atkāpšanās ce[u. Visus soda ekspedīcijas dalībniekus — kādus simt piecdesmit kareivjus, vienpadsmit virsniekus un arī bijušo Indijas vicekaraīi Fransišku Almeidu — apkāva kailie afrikāņi.

Viņam nebija lemts baudīt savas spožās slavas augļus. «Vēl nekad,» žēlojās vēsturnieks Bar- rušs, «portugāļu ieroči nebija piedzīvojuši tik lielu ne​laimi!»

ALBUKERKI ASIŅAINA SLAVA Porlugāļu koloniālās impērijas veidošanas plāns. — Kaujas par Gou. — Uzbrukums Malakal.

— Uz Moluku salām. — Fransišku Serrāno — Odisejs, kas aizmirsis dzimtos krastus. — Karagājiens uz Adenu un Ormuzu. — Albukerki atcelšana no amata un nāve. — Cildens varonis vai nežēlīgs konkistadors? — Indijas kolonijas blēžu rokās.

Afonsu Albukerki turējās pie uzskata, ka jādibinot kolonijas Indijas un Āfrikas krastos; jāizveidojot portugāļu koloniālā impērija. Portugālei jāizcīnot politiska kundzība un jāsagrābjot savās rokās visi atbalsta punkti, kas kontrolē ieeju Indijas okeānā. Albukerki sapņoja par pirmo eiropiešu koloniālo lielvalsti austrumos. Ne velti Almeida, kam šie grandiozie plāni likās nereāli, dēvēja Albukerki par nodevēju un turēja viņu aizdomās, ka šis vīrs pats tīkojot pēc neierobežotas varas šeit, Indijā.

Portugāļi jau kontrolēja ieeju Indijas okeānā no rietu​miem pie Labās Cerības raga. Albukerki nolēma okupēt Malaku, kas noslēdza ieeju Indijas okeānā no austrumiem, no jauna nostiprināties Ormuzā pie Persijas līča un sagrābt Adenu, kas sargāja ieeju Sarkanajā jūrā, tāpat Gou Indijas

Afonsu di Albukerki (no Peru di Ri/endi hronikas). piekrastē. Tad, pēc viņa domām, portugāli Indijas okeānā kļūšot neuzvarami.

Kļuvis par vicekarali, Albukerki sāka īstenot savu iekarošanas politiku. Viņš vēl vairāk nocietināja Kočinu un nodibināja atbalsta punktu Kolanā. Tāpat vajadzēja atrast labāku vietu flotes bāzei, jo Kočinu Albukerki neatzina par visai ērtu. Vairāk piemērota likās Kalikuta. Tomēr portugāļu mēģinājums ieņemt pilsētu un atriebties samo- rinam beidzās ar neveiksmi. Portugāļi gan ielauzās Kali- kutā un ieņēma valdnieka pili, bet tad nairi aplenca uzbrucējus un gandrīz visus apkāva. Albukerki steidzās palīgā nelaimē nokļuvušajiem, bet arī viņu smagi ievainoja. Portugāļiem nācās atkāpties uz kuģiem.

Albukerki pēc tam nolēma uzbrukt Goai, senai pilsētai Indijas rietumu piekrastes vidū, nedaudz uz ziemeļiem no 15° z. pl. Goa pēc Kalikutas bija otra nozīmīgākā osta Malabaras krastā, kādas spēcīgas valsts bijusī galvaspilsēta. Tagad tā piederēja musulmaņu šalia valstij Bidža- pūrai (tā bija atdalījusies 110 lielā Deli sultanāta). Goa atradās uz auglīgas salas, un to varēja ērti apsargāt ar floti. Šeit bija visai izdevīga vieta kolonijas dibināšanai.

1510. gada janvārī Albukerki ar divdesmit trim kuģiem atburāja pie salas. Portugāļiem izdevās

sagrābt vienu fortu, un 1. martā pilsēta ar visiem nocietinājumiem, noliktavām, kuģu būvētavām, zirgiem un ziloņiem krita por​tugāļu rokās.

Pagāja pāris mēnešu, un tad Goas nocietinājumiem uzbruka sešdesmit tūkstoši Bidžapūras musulmaņu. Portugāļi, redzēdami, ka draud sakāve, bija spiesti atstāt pilsētu. Albukerki pavēlēja pirms aiziešanas apkaut visus Goas iedzīvotājus. Viņš, pēc hronista vārdiem, atstājis dzīvus tikai bagātniekus, par kuriem cerējis saņemt lielu izpirkumu, skaistākās sievietes, kuras paredzējis izprecināt portugāļiem, un dažus bērnus, ko taisījies pievērst kristīgajai ticībai.

Pēc slaktiņa portugāļi izlauzās līdz kuģiem. Tomēr mu- sonu vēji ilgu laiku nejāva flotei tikt pāri sēkļiem upes grīvā. Uz kuģiem sākās bads un cinga. Katrs vīrs saņēmis dienā tikai četras unces sausiņu, un matroži medījuši uz kuģiem žurkas. Iebrucēji atradās slazdā. Stāsta, Bidžapūras musulmaņu šahs atsūtījis Albukerki pārtiku, sacīdams, ka viņš pieveikšot baltos ļaudis ar spēku, nevis ar bada palīdzību.

Tomēr Indijas vicekaralis aizsūtījis pārtiku šaham atpakaļ — portugāļiem nekā netrūkstot. Lai vēstneši nākot un paskatoties. Kad musulmaņi ieradās uz kuģiem, Albukerki parādīja viņiem lepnas dzīres: galdi vai lūza no ēdieniem un dzērieniem, un matroži, cilādami biķerus, ļ dziedāja dzīru dziesmas. Tomēr izsalkušajiem dzīrotājiem bija stingri jo stingri piekodināts neko neizdzert un ne- apēst — viss, kas atradās uz gaida, bija ņemts no neaiz​skaramiem krājumiem.

Musoni pierima tikai augustā, un tad Albukerki kuģi varēja tikt projām no posta vietas. Taču drīz vien no Por​tugāles atburāja liela eskadra — četrpadsmit kuģu ar daudziem karavīriem.

Albukerki savāca visus kuģus vienkop un, kā vēstī hronisti, sasaucis kara padomi, lai apspriestu jauno uzbrukumu Goai. Padomē piedalījies ari Fernāns Magelāns, kurš iebildis pret tirdzniecības kuģu piedalīšanos uzbrukumā — tad jau tie nepagūšot to pašu gadu atgriezties Portugālē ar garšvielām, bet kaujā no šiem kuģiem tik un tā būšot maz labuma. Albukerki neesot uzklausījis labo padomu. Laiks rādījis, ka jaunajam virsniekam bijusi taisnība. Albukerki to neesot aizmirsis, un Magelāns, kamēr vien dienēja Indijā, nesaņēma nekādus apbalvojumus vai paaug​stinājumus, kaut arī piedalījās daudzās kaujās.

1510. gada 20. novembrī Albukerki ar lielu eskadru no jauna uzbruka Goai, ielauzās pilsētā un sagrāba visu salu. Noturējis pateicības dievkalpojumu, Indijas vicekaralis pavēlēja izlaupīt pilsētu un nokaut visus musulmaņus bez kādas izšķirības. Slaktiņš ilga trīs dienas. Neviens netika saudzēts, nogalināja pat mazus bērnus. Par upuri nežēlīgajiem uzbrucējiem krita kādi seši tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu. Daudzi noslīka, bēgdami pāri kanāliem un upei. Kādu mošeju, kur bēgļi bija meklējuši glābiņu, portugāļi aizdedzināja, un visi cilvēki, kas tur bija, sadega.

Vicekaralis nolēma pārvērst Gou par Portugāles Indijas galvaspilsētu. (Šo koloniju portugāļi saglabāja līdz pat 1961. gadam, kad to atbrīvoja Indija.) Viņš lika būvēt šeit stipru cietoksni, baznīcu un dzīvojamos namus, iekārtot ostu un kuģu būvētavas, kala pats savu naudu, portugāļiem piešķīra musulmaņiem atņemto zemi un mājas un pavēlēja precēt arābu un indiešu sievietes.

Pēc Goas iekarošanas Albukerki pirmais darbs bijis vai-

Tirgus Goā (pēc 16. gadsimta zīmējuma). rāku simtu portugāļu apprecināšana. Viņš pats piedalījies kāzās un izsniedzis katram jaunajam pārim zināmus līdzekļus kopdzīves uzsākšanai. Kandidātus precībām vicekara- lis izraudzījies Joti rūpīgi — no

labākajiem. Kaut arī idalgo smējušies par šo pasākumu, tas devis labus panākumus. Albukerki uzskatīja šo metodi par vienīgo līdzekli, kā piesaistīt portugāļus kolonijai un izveidot uzticamu iedzīvotāju slāni, jo baltās sievietes uz Indiju nesūtīja.

Albukerki esot atstājis spēkā portugāļu kolonijās Indijā visas vietējās paražas, atskaitot atraitņu sadedzināšanu pēc vira nāves — to viņš apkarojis ļoti bargiem līdzek​ļiem.

Albukerki, pēc hronistu vārdiem, sastapies ar Joti lielām grūtībām — Indijā trūcis naudas. Karalis dons Manuels pievācis no kolonijām milzu summas un nekā neesot devis atpakaļ. Naudu karalis izlietojis flotes būvei, cietokšņiem Marokā un izdāļājis dižciltīgajiem augstmaņiem, un viņam nekad neesot pieticis kapitāla, lai to ieguldītu tirdzniecībā.

Daudziem — to skaitā arī karalim — Albukerki enerģiskā rosība nepatika. Daži pat apgalvoja, ka vice- karalis ierīkojot Goā savas paša karalistes galvaspilsētu, ka vajadzējis labāk iekārtot koloniju galvaspilsētu Ko​ciņā un pierunāt draudzīgo radžu, lai tas pieņem kristīgo ticību.

Taču Albukerkl atspēkoja šos iebildumus, jo bija skaidri saskatījis, cik neizdevīgs ir līdzšinējais portugāļu atbalsta punkts Kočinā. Viņš rakstīja karalim, ka Kočinā bez radžas atļaujas nedrīkstot nogriezt pat kokam zaru. Ja tirgū kāds portugālis nesamaksājot prasīto cenu vai aiztiekot musulmaņu sievieti, fortam tūliņ draudot aplenkums. Ko​činā lieki piecsimt cilvēki jau radot bada draudus. Tur neesot ne gaļas, ne zivju, bet vistas maksājot ļoti dārgi. ^ Turpretim Goā esot daudz gaļas, zivju, maizes un sakņu un lieki divi tūkstoši cilvēku nekādi neietekmējot pilsētas apgādi. Goā esot visādi amatnieki — lielgabalu lējēji, ieroču meistari, namdari — viss, kas vajadzīgs portu​gāļiem.

Pēc nostiprināšanās Goā Albukerki nolēma atmaksāt Malakas sultānam par uzbrukumu Sikeiras ekspedīcijai. Uz austrumiem devās spēcīga eskadra Albukerki vadībā, pa ceļam gremdēdama arābu tirgotāju kuģus. 1511. gada 25. jūnijā portugāļi uzbruka pilsētai. To aizsargāja vairāk nekā divdesmit tūkstoši karotāju, turpretim Albukerki rīcībā bija tūkstoš četrsimt karavīru, to skaitā sešsimt portugāļu, kam palīdzēja daži simti Malabaras indiešu. Tomēr Malakas aizstāvjiem trūka vienprātības. Tur mitinājās arābi, indieši no Malabaras un Gudžaratas, malajieši, ķī​nieši un siamieši, kas neuzticējās cits citam.

Albukerki ar slepenu aģentu palīdzību izdevās pārvilkt savā pusē sultāna ienaidniekus, kurus atbalstīja ķīniešu tirgotāji un indieši. Sākās asiņainas ielu kaujas. Malajieši kāvās ļoti varonīgi, šāva saindētas bultas un laida darbā lielus, līkus nažus — krisus, kā arī raidīja pret portugāļiem smagi bruņotus ziloņus.

Portugāļi ņēma talkā artilēriju un nodedzināja pilsētā kvartālu pēc kvartāla. 1511. gada augustā Malaka pēc ilgas bombardēšanas krita iebrucēju rokās.

Portugāļi Malakā sagrāba milzīgu laupījumu — noliktavas un kuģus ar pipariem, krustnagliņām, muskatriekstiem, kardamonu un citām garšvielām, audeklus, paklājus, sudrabu un zeltu, dārgus traukus, ziloņkaulu un vērtīgus kokus. Stāsta — laupījuma vērtība bijusi kādas trīsarpus tonnas zelta, ja visu salaupīto pārrēķinātu šajā dārgmetālā. Tomēr ārzemnieku kvartālus pēc Albukerki pavēles neaizskāra.

Viņš no laupījuma esot paturējis sev vienīgi sešus bronzas lauvas, ar kurām taisījies greznot savas kapenes. Šajā ekspedīcijā un ielu kaujās piedalījās un nikni kāvās arī Fernāns Magelāns.

Vissvarīgākais laupījums tomēr bija pati pilsēta — vārti uz Tālajiem Austrumiem. Te garām burāja daudzi kuģi, bet portugāļi tos pagaidām sargājās aplaupīt.

Uzturēdamies Malakā, Albukerki pasteidzās nodibināt sakarus ar Javu, Siāmu un Birmu. Viņš licis kalt sudraba un zelta monētas — malakešus un katolikus, noteicis mērenas preču cenas un izdevis daudzus saprātīgus un derīgus rīkojumus, pievilinot Malakā visu tautu tirdzniecības kuģus. Albukerki pieprasīja, lai ikviens kuģis, kas izbrauc no Malakas uz kādu portugāļiem vēl nezināmu zemi, ņem līdzi portugāļu izlūku. Tā portugāļi drīz vien izzināja visus jūras ceļus Indonēzijas arhipelāgā. Jau tajā pašā 1511. gadā vicekaralis organizēja jaunu ekspedīciju tālāk uz austrumiem, uz Moluku salām. Ludoviko di Var- tema,

kas arī piedalījās Malakas aplenkšanā, bija pastāstījis, ka Moluku salās augot vislabākās krustnagliņas un Bandas salās — pasaulē labākie muskatrieksti.

Albukerki sūtīja ekspedīcijā trīs kuģus ar simt portugāļiem, ko pavadīja Malabaras loka strēlnieku vienība. Eskadru komandēja Antoniu Abreu. Vienu no abiem pārējiem kuģiem vadīja Magelāna draugs Fransišku Serrāno. 1511. gada decembra beigās eskadra pabrauca garām Su- matras krastiem un nonāca ūdeņos, kur vēl nebija iegrie​zies neviens portugāļu kuģis.

Gar Javu, Maduru, Bali un Sumbavu Abreu izgāja Bandas jūrā un pagriezās uz ziemeļiem, uz Amboinu.

Pie Amboinas Serrāho kuģis niknā vētrā gāja bojā, bet ļaudis izglābās. Portugāļi nokļuva Bandas jūras salās. Vēsturnieks Barrušs tās dēvējis par muskatriekstu dārzu, kur visi koki allaž līkstot ziedos un gaiss saldu, reibinošu smaržu pilns. Pasaule te rādījās pavisam citāda. Šajās salās nebija ne lepnu piļu, ne varenu valdnieku. Pretim kuģiem īrās kaili salinieki vieglās doba koka laivās.

Stūrmaņi zināja stāstīt, ka Moluku salas vairs neesot tālu. Bet Abreu, sapircies par smiekla naudu muskatriek- tus, vairs nevēlējās būrāt tālāk un steidzās ar abiem smagi piekrautajiem kuģiem atpakaļ uz Malaku. Turpretim Fransišku Serrāno ar saujiņu biedru, bojā gājušā kuģa vietā nopircis ķīniešu džonku, devās tālāk. Bet viņus atkal

Klusā okeāna apgabali un salas, ko portugāļi apmeklējuši 16. gadsimta pirmajā pusē (pēc J. Magidoviča). piemeklēja nelaime — spēcīgs taifūns nogremdēja džonku. Serrāno ar ceļabiedriem paglabās nelielā saliņā. Šeit Serrāno vīriem uzsmaidīja veiksme — viņi pamanīja pie salas kādu malajiešu pirātu kuģi, kura apkalpe bija izkāpusi krastā. Visu. labi noskatījuši, portugāli pēkšņā uzbrukumā sagrāba gandrīz neapsargāto kuģi un varēja turpināt dēkaino ceļojumu, turklāt daži uz kuģa palikušie pirāti bija lieliski ceļa rādītāji. Tā portugāli nonāca Moluku arhipelāgā (sk. karti 302. lpp.) un pēc daudziem

piedzīvojumiem nokļuva pie Ternates valdnieka, kurš bija pats ietekmīgākais visā arhipelāgā. Tam ķīniešu un arābu tirgotāji jau sen bija pastāstījuši, ka Indijas okeāna krastos atburājuši jauni iekarotāji, apbruņoti ar šaujamiem ieročiem, tērpušies tērauda bruņās.

Serrāno iemantoja valdnieka labvēlību un kļuva par ietekmīgu personu salā. Ternates valdnieks labprāt uzklausīja Serrāno padomus militāros jautājumos. Ar viņa palīdzību valdniekam izdevās pabeigt ar uzvaru ieilgušu karu pret kaimiņiem. Valdnieks piešķīra Serrāno tiesības uzpirkt garšvielas. Šeit viņš nodzīvoja deviņus gadus — līdz pat savai nāvei — kā brīvprātīgs Robinsons, bēglis no civilizācijās, otrs Odisejs, kas aizmirsis savu Itaku, kā Serrāno raksturojis Stefans Cveigs.

Portugāli tātad jau bija nokļuvuši tālu Dienvidaustrumu Āzijas tropu salu apgabalā — no Sumatras līdz Borneo un Moluku salām —, nokļuvuši pašā garšvielu dzimtenē. Daļu no salām portugāļi drīz vien iekaroja, daļa — kā Sumatra un Java — pakļāvās labprātīgi.

Bet šai ekspedīcijai bija vēl svarīgāka nozīme — tā pamudināja Magelānu prganizēt braucienu apkārt zemeslodei. Fransišku Serrāno, kā liecina hronisti, no Moluku salām ne vienu reizi vien rakstījis draugam, stāstījis par brīnišķīgajām, bagātajām salām, par labvēlīgo valdnieku un aicinājis Magelānu pie sevis uz Temati. Viņš esot atradis jaunu pasauli, kas rādoties daudz lielāka un bagātāka nekā tā, kuru atklājis Vasko da Gama. Tās bija vilinošas vēstis, tās solīja lielu bagātību.

Vēstules vēlāk darījušas savu: uz Serrāno — aculiecinieka liecību pamata Spānija uzticējusi Magelānam kuģus braucienam apkārt pasaulei Uz Garšvielu salām.

Kad ziņas par Moluku salu atklāšanu nonāca Spānijā, kastīiiešu karalis lika pasludināt, ka šis salas atrodoties Spānijas ietekmes zonā un ka viņš sūtīšot savu floti uz turieni.

Portugāles valdnieks dons Manuels uzzināja par Spānijas tīkojumiem, griezās Romā pēc atbalsta un apbēra pāvestu ar pasakaini dārgām dāvanām. Uz Romu nosūtīja ar zeltu un dārgakmeņiem izrotātus tērpus, zelta traukus, milzīgu Indijas ziloni un medību leopardu, kas bija uzsēdināts lieliska arābu ērzeļa mugurā (Ormuzas šeiha velte). Zilonis trīs reizes nometies pāvesta priekšā ceļos, un svētajam tēvam visas šīs dāvanas un svinīgais sūtniecības gājiens ļoti paticis. Leo X 1514. gada 3. novembrī ar bullu piešķīra Portugālei visas zemes, ko tā atkarojusi neticīgajiem. Malakas iekarošana taču esot pavērusi vārtus kris​tīgajai ticībai tālajās austrumu zemēs, vēl nekad eiropieši neesot iespiedušies tik tālu Āzijā.

Spānija sīksti turējās pie Tordesiljasas līguma, liedzās atzīt pāvesta bullu un neatsacījās no savām pretenzijām.

Cietoksnis Malakā, ko lika uzbūvēt Albukerki, ar trīssimt karavīru garnizonu un desmit kaujas kuģu eskadru padarīja portugāļus par saimniekiem Malakas jūras šaurumā. Tas bija jauns smags trieciens arābiem tirdzniecībā ar krustnagliņām, jo tās audzēja vienīgi Moluku salās un ar tām tirgojās galvenokārt Malakā.

Kamēr Albukerki ar floti uzturējās Malakā, Bidžapūras musulmaņu šahs no jauna aplenca Gou. Tomēr indieši nespēja ieņemt stipri nocietināto pilsētu. Albukerki atgriezās un ar daudzo kuģu lielgabaliem padzina aplencējus. Šahs atkāpās un, meklēdams izlīgumu ar spēcīgo ienaidnieku, izdeva Albukerki deviņpadsmit portugāļus, kas bija dezertējuši un piebiedrojušies musulmaņiem. Vicekaralis bija solījis atstāt dezertierus dzīvus. Viņš turēja doto vārdu, taču citiem par biedinājumu pēc tam lika nogriezt viņiem degunu, ausis un kreisās kājas lielo pirkstu un nocirst labo roku, lai tā sodītu viņus par nodevību.

Laiks no 1510. gada līdz 1512. gadam portugāļiem Indijā bija pats veiksmīgākais. Pat viņu vecais ienaidnieks Ka- likutas samorins, redzēdams, ka osta ar katru gadu top aizvien tukšāka un viņa vara pamazām zūd, 1512. gadā lūdza mieru.

1513. gadā Indijas vicekaralis Albukerki ar divdesmit kuģiem, tūkstoš septiņsimt portugāļu un astoņsimt indiešu karavīriem devās uz Adenu. Viņa plāni bija patiešām grandiozi: portugāļi sagrābšot Adenu, tāpat arī Meku un

Medinu — musulmaņu svētās pilsētas, apmainīšot Muhameda šķirstu pret Jeruzalemi ar Kristus kapu, ar etiopu palīdzību pagriezīšot Nīlas straumi uz Sarkano jūru, lai izmērdētu badā Ēģipti, sagrābšot Suecu un Aleksandriju, Sinaju un Jeruzalemi. Turki — niknākie portugāļu ienaidnieki tad vairs nespēšot apdraudēt karaļa Manuela kuģus Indijas okeānā.

Tomēr pie Adenas Albukerki asiņainās kaujās piedzīvoja neveiksmi un portugāļiem vajadzēja atkāpties — Adenas cietoksnis bija pārāk stiprs. Toties vicekaralis saņēma labas ziņas no Malabaras.

Kalikutas samorina brālis bija noindējis valdnieku un devis portugāļiem atļauju celt cietoksni.

1515. gadā Albukerki eskadra — divdesmit septiņi kuģi — no Goas burāja uz Ormuzu. Vicekaraļa bārda aizgājušajos gados bija atauguši līdz jostas vietai un atgādinājusi, ka palikusi neizpildīta kāda stingra apņemšanās — no jauna iekarot šo pilsētu. Vicekaralis veikli iejaucās Ormuzas galma intrigās, lika nogalināt vienu no troņa pretendentiem, bet otram palīdzēja kļūt par valdnieku. Tā ar viltu un nodevību portugāļi sagrāba Ormuzu un sāka tur saimniekot. Albukerki zvērests nu bija izpildīts.

Viņš bija izdarījis gandrīz visu, ko iecerējis, lai nodibinātu portugāļu koloniālo impēriju Indijā, un pēdējā vēs​tulē Manuelam ar lepnumu varēja teikt, ka paveicis visu, ko karalis viņam uzdevis.

Ja Manuels gribot paturēt Indiju uz visiem laikiem, lai arī turpmāk rīkojoties tā, ka šī zeme varētu pati sevi uzturēt, tas ir, lai līdzekļus, kas nepieciešami kundzības uzturēšanai Indijā, ņemot no pašas Indijas.

Portugāļi bija kļuvuši par valdniekiem Indijas okeānā un lielākajās ostas pilsētās. Neviens tirdzniecības kuģis neuzdrošinājās būrāt Indijas okeānā bez iekarotāju caurlaides, jo portugāļi uzmanīja jūras ceļus un bez žēlastibas nogremdēja vai sagūstīja ikvienu kuģi, kam tādas nebija. Braucieniem uz Sarkano jūru atļaujas netika izsniegtas.

Tomēr dons Manuels jau sen vairs neuzticējās Albukerki, karalis baidījās no šā enerģiskā, nežēlīgā vīra, kurš varēja kļūt bīstams un pasludināt sevi par neatkarīgu aizjūras koloniju valdnieku. Tāpēc karalis bieži sāka jaukties Indijas lietās, atcēla Albukerki rīkojumus, nesniedza pieprasīto palīdzību un beidzot — 1515. gadā atcēla vice- karali no amata, kuru viņš bija pildījis sešus gadus. Viņa vietā iecēla augstmani Suarišu, ko Albukerki par sodu sa​vulaik bija izdzinis no Indijas.

Vēsti par atcelšanu un jauna vicekara]a iecelšanu Albukerki saņēma ce]ā no Ormuzas uz Gou, būdams grūti slims. Ļaunā vēsts slimnieku pagalam satrieca, un, kā stāsta hronists, viņš, juzdams tuvojamies pēdējo stundu, ietērpies Santjāgu ordeņa komandora baltajā tērpā, pielicis piešus un apjozis jostu ar zobenu. Sajā tērpā lielais konkistadors un vicekaralis ari nomiris uz kuģa, kad tas izmetis enkuru pie Goas.

Albukerki esot sagaidījis savu pēdējo stundu kā cilvēks, kurš apzinājies, ka godam pildījis savus pienākumus, kā patiess kristietis kalpodams dievam un karalim.

Sis vīrs, neatlaidīgs un nežēlīgs, bija rīkojies tālredzīgi, ar lielu vērienu, ar diplomāta izveicību, izmantodams vecu veco kolonizatoru principu divide et impera — skaldi un valdi. Gūt uzvaras un valdīt viņam palīdzēja portugāļu pārākā kara māksla un navigācijas prasme, labākie ieroči, galvenokārt šaujamie ieroči — lielgabali un arkebūzas. Arābiem un indiešiem to bija loti maz. Indijā un Austrumāfrikā neprata izliet labus lielgabalus un tos izmantot kaujā. Portugāļu kuģi bija izturīgāki un vieglāk vadāmi nekā arābu un indiešu kuģi, turklāt portugāļi daudz labāk pieprata jūras kaujas taktiku un abordāžas pa​ņēmienus.

Buržuāziskie vēsturnieki nav kautrējušies, slavinādami Albukerki un līdz ar to visu eiropiešu koloniālo politiku. Laime un uzvaras vainagojušas viņa darbību. Viņa vārds skanējis visā Indijā, Dekānas, Siamas, Pegu, Ceilonas, Javas un Sumatras valdnieki tīkojuši pēc viņa draudzības, sūtījuši pie viņa vēstnešus un bagātīgas dāvanas. Varenais Persijas šahs pat ieteicis Albukerki atkrist no Portugāles un piedāvājis viņam savu palīdzību. Taču, kā sacījis kāds vēsturnieks, šis nelokāmais, godīgais, cildenais varonis ar cēlo dvēseli palicis uzticīgs karalim, viņam bijusi sveša nodevība par spīti aizvainojumam, kādu viņš izjutis, kad karalis viņu netaisnīgi atcēlis no amata. Šis spožais karavadonis, lieliskais

administrators, brīnišķīgais cilvēks visus saistījis pie sevis. Viņu apbrīnojuši un dievinājuši pat iezemieši. Uzvarētās tautas bijušas pateicīgas viņam par labu pārvaldi un labiem likumiem un slacinājušas viņu par taisnīgumu, mērenību un cilvēku mīlestību.

Piemiņa par viņa slavenajiem darbiem un tikumiem bijusi ilgi dzīva, un indieši esot nākuši pie vicekaraļa kapa žēloties par viņa pēcteču alkatību un nežēlību.

Vēsture nezinot daudz tik diženu vīru, tik gudru, slavenu, godīgu, cildenu, tik nevainojami tīru kā Albukerki.

Kad pēc daudziem gadiem portugāļi gribējuši pārvest viņa pīšļus no Goas uz Lisabonu, Goas iedzīvotāji neparko negribējuši šķirties no tiem un gandrīz sadumpojušies. Tikai pāvesta bulla piespiedusi viņus samierināties ar šo zaudējumu.

Tādi varoņi kā Albukerki divdesmit gados iekarojuši Indijas okeāna krastus, uzcēluši tur cietokšņus un faktori- jas un nostiprinājuši Portugāles kundzību visā okeānā no Arābijas un Persijas līčiem līdz Austrālijai un no Labās Cerības raga līdz Ķīnai. Bet pēc Albukerki nāves portugāļu varenība sākusi pamazām norietēt. Portugāļus vairs neesot vadījusi bruņinieku drosme un tikumība, bet dzīšanās pēc peļņas, ko pavadījusi vardarbība un nežēlība.

Tā saniknojusi iezemiešus, un ļaunprātības, greznība, nolaidība saļodzījusi portugāļu varenību Indijā.

Tiktāl buržuāzisko vēsturnieku slavas dziesmas un cildinājumi asiņainajam konkistadoram, kas iztēlots par cēlu bruņinieku. Tajos ieskanas arī vāji slēpta nožēla par kolonizatoru zaudētajiem īpašumiem.

Pēc Albukerki nāves Indijas vicekaraļa amatā cits citam sekoja trīs vīri — Lopu Suarišs (1515— 1518), Diogu Lopišs di Sikeira (1518—1522), kas jau pieminēts sakarā ar pirmo uzbrukumu Malakai 1509. gadā, un dons Duarti di Mine- zišs (1522—1524).

Viņu valdīšanas laikā portugāļu ietekmes sfēra kļuva vēl plašāka. 1519. gadā portugāļi pa īstam nostiprinājās Ceilonā un, sakāvuši tās valdnieku, uzcēla cietoksni — flotes bāzi Kolombo. Ceilonā audzēja ļoti labu kanēli, šī sala piegādāja tirgū lieliskus rubīnus un citus dārgus akmeņus, tāpat arī labākos ziloņus visā Indijā. Ceilonas valdnieks apņēmās maksāt katru gadu Portugālei nodevas — trīssimt baharus kanēļa, divpadsmit gredzenus ar safīriem un sešus ziloņus.

Pamazām Portugāles interešu lokā ienāca Ķīna. Jau Ma- lakas iekarošanas reizē Albukerki ostā sastapa ķīniešu džonkas un tik labi sapratās ar to īpašniekiem, ka tie ne vien atbalstīja portugāļus militārajās operācijās, bet arī veda portugāļu sūtņus uz Siāmu. Kad gāztais Malakas sultāns aizbēga uz Ķīnu, žēlojās par baltajiem iebrucējiem un lūdza palīdzību, viņu neviens neuzklausīja — tur valdījis portugāļiem labvēlīgs noskaņojums. Tomēr tikai 1514. gadā Malakas gubernators sūtīja dažus kuģus uz Ķīnu. Jūrnieki gan neesot drīkstējuši tur izkāpt malā, taču pārdevuši preces ar labu peļņu.

Albukerki pēcteči saņēma pavēli — nodibināt sakarus ar Ķīnas ķeizaru. Par sūtni izraudzījās Tomē Piresu. Braucienam uz Ķīnu Fernāns di Andradi Malakā organizēja nelielu floti — astoņus portugāļu un iezemiešu kuģus —, ko vadīja ķīniešu stūrmaņi. Sumatrā kuģus piekrāva ar pipariem, un 1517. gada jūnijā,tie burāja uz Ķīnu.

Andradi nogādāja sūtni Kantonā un pēc sekmīgas tirgošanās ar vērtīgu kravu griezās atpakaļ. Piress turpretim palika Ķīnā, jo viņam bija apsolīta vizīte pie valdnieka. Tomēr sūtnim nevedās — ķīnieši ieslodzīja viņu cietumā, kur noturēja līdz pat viņa nāvei.

Portugāļiem ilgu laiku aizliedza Ķīnā tirgoties, tomēr peļņas vilinājums bija tik liels, ka tam nevarēja pretoties.

1520. gadā viņi izveidoja Dienvidķīnā — netālu no tagadējās Honkongas, Siczjanas upes grīvā — pirmo koloniju Makao (kā par brīnumu, tā vēl joprojām atrodas portugāļu kolonizatoru rokās). 1542. gadā portugāļi jau bija sasnieguši Japānu. Portugālis Zorži Minezišs 1526. gadā atklāja Jaungvinejas ziemeļrietumu krastus (sk. karti 302. lpp.).

Vēlāk, katrā ziņā pirms 1606. gada, kad Austrālijas ziemeļu krastus atklāja holandieša Janca un spānieša Tor- resa ekspedīcijas, portugāļi jau apmeklēja šā kontinenta ziemeļrietumu piekrasti. To apliecina tur atrastie lielgabali un arī 16. gadsimta slepenās portugāļu kartes.

Un tomēr Albukerki pēcteči vairs neparādīja sava slavenā priekšgājēja enerģiju un prasmi aizjūras koloniālās impērijas pārvaldīšanā un nostiprināšanā. Viņi vairāk lūkoja saraust sev bagātību, pieļaudami visvisādas nelikumības un ļaunprātības gan pret iezemiešiem, gan pret pašiem kolonistiem portugāļiem, aizskardami karaļa in​tereses.

Pilnvaru laiks nebija garš — trīs gadi, un ikviens jaunieceltais vicekaralis kopā ar ierēdņiem zaga, blēdījās un laupīja, kur vien varēja, lai tikai ātrāk piepildītu savas kabatas.

Portugāļiem neviens neuzticējās, tik bieži viņi lauza 308 doto vārdu un noslēgtos līgumus, uzbruka pat saviem sa​biedrotajiem un izlaupīja tempjus.

Reizēm portugāļu virsnieki ielaidās darījumos pat ar saviem niknākajiem ienaidniekiem — par krietnu kukuli aizdeva karavelu Adenas sultānam, pārdeva musulmaņiem cietokšņu lielgabalus un pulveri.

Visus amatus, kuros varēja gūt ienākumus, iztirgoja vairāksolīšanā par lielām summām, tiesneši bez kautrēšanās ņēma kukuļus. Karavīriem un matrožiem neizmaksāja algu tikmēr, kamēr postā nonākušie ļaudis apmierinājās ar trešo vai ceturto tiesu no apsolītā, un tad ierēdņi pie​vāca noblēdīto.

Tāds stāvoklis bija izveidojies portugāļu Indijā, kad 1521. gadā nomira karalis Manuels Laimīgais.

Tronī uzkāpa Žuans III. No Indijas plūda sūdzību straume. Jaunajam karalim sūdzējās ne vien portugāļi, bet arī indieši par visvisādām nelikumībām, apspiešanu un zvērībām. 2u- ans III nomainīja vicekarali Sikeiru, bet jaunais amata vīrs Duarti di Minezišs, kā stāsta hronisti, bijis vēl ļaunāks par priekšgājēju.

Milzīgajā aizjūras koloniju impērijā līdzās šķietamajai varenībai aizvien skaidrāk iezīmējās juku un sabrukuma sākums. Portugāļus sāka vajāt neveiksmes. Ormuzā uzliesmoja nopietni nemieri, bez panākumiem beidzās Sikei- ras ekspedīcija uz Džidu Sarkanās jūras piekrastē 1520. gadā. Neveicās ar cietokšņa būvi Diu un Sumatrā. Pēc asiņainām kaujām portugāļus no jaunuzceltā cietokšņa padzina. Ari Malakā viņi vairs nejutās droši. Draudoši mākoņi savilkās arī pie koloniju impērijas tālajām dienvidaustrumu robežām. Te par galveno vaininieku varētu uzskatīt pašu tautieti Fernānu Magelānu, kurš bija pārgājis sāncenšu — spāniešu dienestā.

FERNĀNS MAGELANS UZ RIETUMU JŪRAS CEĻA Tālajā arhipelāgā dzimusi ideja. — Magelāna likstas dzimtenē un Marokā. — Ilgie jūras šauruma meklējumi. — Neatsaucīgais karalis. — Dzimtenē atraidītais projekts gūst atsaucību Spā​nijā. — Lielais brauciens uz Moluku salām. — Spānijas un Portu​gāles strīds.

Par Fernāna Magelāna gaitām no 1511. gada līdz 1514. gadam nav nekādu drošu ziņu. Iespējams, ka viņš pabijis dažādās Malajas arhipelāga salās, varbūt pat Moluku salās, varbūt Jaungvinejas ziemeju krastā. Nav izslēgts, ka. Magelāns bijis viens no tiem izlūkiem, kurus Albukerki sūtīja ar javiešu, malajiešu un ķīniešu kuģiem uz nezinā​mām salām.

Spāniešu vēsturnieks Ovjedo apgalvo, ka Magelāns pēcj aizbraukšanas no Portugāles nodevis Spānijai vērtīgas ziņas par zemēm uz austrumiem no Malakas un vairākkārt uzsvēris, ka redzējis Moluku salas pats savām acīm.

1513. gada otrajā pusē vai 1514. gada sākumā Magelāns atgriezās no Indijas Portugālē gluži nabags.

Izputinātā dzimtā muiža nedeva viņam nekādus ienākumus, un no karaļa piešķirtās niecīgās pensijas nekādi nebija iespējams iztikt. Tāpēc Magelāns nolēma pelnīt iztiku ar zobenu, piedalīdamies portugāļu karagājienā pret mauriem uz Maroku. Šī ekspedīcija viņam nesa tikai neveiksmes. Kādā kaujā mauri nogalināja Magelāna zirgu, bet skopie ierēdņi negribēja viņam atlīdzināt zaudējumu. Citu reizi viņu ievainoja kājā, un līdz pat mūža galam Magelāns palika klibs. Viņam uzbruka vēl cita nelaime — viņu apvainoja nodevībā. Magelāns bija apsargājis mauriem atņemtu ganāmpulku, bet kādu nakti mauri slepus aizdzina daļu nolaupīto kazu. Magelānu apvainoja, ka mauri rīko​jušies saziņā ar ganāmpulka sargiem.

Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem atspēkot apvainojumus nodevībā Magelāns devās meklēt taisnību pie karaļa Portugālē. Bet valdnieks atsacījās uzklausīt lūdzēju un pavēlēja viņam bez kavēšanās atgriezties pie karaspēka. Savu taisnību Magelāns tā arī nedabūja, kaut gan tiesāts netika.

Magelāns no Marokas atgriezās Portugālē un bija spiests vilkt dzīvību bez darba, ar trūcīgiem līdzekļiem. Viņš apskauda jūrasbraucējus, kas devās tālos ceļos okeānā. Viņu visi bija aizmirsuši. Taču Magelānu nepameta doma par jūrasbraucienu uz Moluku salām pa rietumu ceļu.

Atšķirībā no Kolumba, kurš savulaik domāja, ka Aus- trumāzija atrodoties ne visai tālu*aiz Atlantijas okeāna, un 1506. gadā nomira, tā ari neapjautis, ka viņa atklātās zemes nebūt nav Āzijas sastāvdaļa, Magelāns zināja, ka Āziju no Eiropas šķir ne vien Atlantijas okeāns, bet arī Amerikas kontinents un Lielā Dienvidu jūra — okeāns uz rietumiem no tā. Lielo Dienvidu jūru 1513. gadā atklāja Vasko Nunjess Balvoja. Jūrasbraucējiem, kas gribētu sasniegt Āziju, kuģojot pāri Dienvidu jūrai, vajadzēja atrast jūras šaurumu, kas vestu uz šo okeānu, un to šķērsot.

Magelāns skaidri apzinājās, cik grūts ir šis uzdevums, cik tāls, briesmu pilns būs ceļojums. Neviens jūrasbraucējs — ne Kolumbs un Kabrals, ne Pinsons un Vespuči vēl nebija atraduši jūras šaurumu. Tā meklēšana bija vil- kusies ilgāku laiku. 1502. gada februāri Amerigo Vespuči savā trešajā jūras braucienā bija kuģojis gar Dienvidamerikas krastiem līdz pat 32° d. pl. Pēc tam portugāļu kuģi aizgājuši atklātā jūrā un četrdesmit sešas dienas burājuši uz dienvidiem, šķiet, līdz 52° d. pl. Vētra aizdzinusi kuģus pie kādas skarbas, neviesmīlīgas zemes, iespējams, pie Patagonijas vai kādām antarktiskajām salām.

Vespuči ziņojums par šo braucienu ir ļoti neskaidrs. Iespējams, ka viņš gribējis vēl atgriezties Dienvidamerikas piekrastē un meklēt šaurumu, kas pavērtu ceļu uz rietumiem, un tāpēc ar nodomu ķēries pie izdomājumiem, lai maldinātu citus jūrasbraucējus.

Atgriezies Lisabonā, Vespuči patiešām iesniedza karalim Manuelam grandiozu projektu braucienam uz Moluku salām. Viņš taisījās būrāt pa dienvidrietumu ceļu gar Dienvidamerikas dienvidu galu, kur cerēja atrast šau​rumu.

Projekts guva atbalstu, un 1503. gadā Vespuči devās ceturtajā braucienā, taču tas nedeva nekādus rezultātus. Jūrasbraucējs pēc tam atstāja Portugāli un pārgāja spā​niešu dienestā.

Rietumu jūras ceļu uz Āziju 1508. gadā meklēja arī Se- bastjans Kabots ar angļu kuģiem Amerikas ziemeļos. Netrūka citu jūrasbraucēju, kam, tāpat kā Magelānam, nedeva mieru vilinošā ideja. Viņš, pārvarēdams visvisādas grūtības un šķēršļus, vāca ziņas un kartes, kādas vien va​rēja salūkot.

Tomēr karalis Manuels vairs neinteresējās par rietumu ceļu un pat neticēja tā pastāvēšanai.

Kad Magelāns, rūpīgi izstrādājis grandiozu projektu, pēc ilgas lūgšanās un zemošanās beidzot varēja ierasties vizītē pie valdnieka, tas viņu tikko uzklausīja un projektu strupi noraidīja kā nereālu. Šauruma meklēšanai jau esot iztērēts tik daudz līdzekļu, un ne portugāļi, ne spānieši nekā neesot atraduši. Turklāt Portugālei šaurums nemaz neesot vajadzīgs, uz Indiju vedot cits ceļš, Lai Magelāns nenododoties tukšiem sapņiem. Karalis audiences laikā pat at|āvās pazoboties par vecā karavīra ievainojumu un atteicās palielināt vina niecīgo pensiju, atteicās no jūras​braucēja pakalpojumiem — tie neesot vajadzīgi.

Vēsturnieks Barrušs rakstījis, ka dons Manuels nekad neesot ieredzējis Magelānu un izturējies pret ietiepīgo, lepno vīru ar neslēptu naidu.

Drīz vien portugālis Fernāns Magelāns uz visiem laikiem pameta dzimteni un 1517. gada oktobrī ieradās Spānijā, Seviljā. Viņš cerēja, ka spānieši izturēsies pret iecerēto projektu labvēlīgāk — Spānijā taču sprieda, ka Mo- luku salas saskaņā ar Tordesiljasas līgumu atrodoties spāniešu ietekmes sfērā, bet ceļš uz turieni apkārt Āfrikai viņiem bija slēgts.

Seviljā tolaik mitinājās daudzi portugāļu emigranti. Magelāns tur iepazinās un sadraudzējās ar vecu portugāļu jūrnieku Diogu Barbozu, kas 1501. gadā bija kuģojis uz Indiju un tad, karaļa aizvainots, pārcēlies uz Spāniju. Magelāns apprecēja viņa meitu, bet tās brālis vēlāk piedalījās Magelāna braucienā ap zemeslodi. Barbozu, kas bija iecelts par Alkazāras cietokšņa komandantu, tātad ietekmīgs vīrs, izmantoja savus sakarus un enerģiski sāka gādāt par Magelāna projektu. Viņam pievienojās arī cits portugāļu emigrants — Ruī Faleiru, kas labi pārzināja na​vigāciju un kosmogrāfiju.

Pēc kāda gada Spānijas karalis jau parakstīja ar Magelānu un Faleiru līgumu par ekspedīcijas organizēšanu, piešķirot tiem jaunatklāto zemju un salu pārvaldītāju titu​lus un peļņas tiesu.

Magelānam vajadzēja pārvarēt ļoti lielas grūtības, iekām viņš varēja iziet jūrā. Jo sevišķi viņu traucēja Portugāles karaļa slepenie aģenti un spiegi, kas lūkoja aizkavēt iecerēto braucienu, izjaukt kuģu būvi un apgādi ar produktiem, aizvilināt Magelānu atpakaļ uz Portugāli, uzsūtīja viņam pat uzpirktus slepkavas, sēja neuzticību pret viņu spāniešu ierēdņos, organizēja pūļa dumpi pret eks​pedīcijas vadītāju.

Beidzot sagatavošanās bija pabeigta, un 1519. gada 20. septembrī uz Moluku salām pa rietumu jūras ceļu no Sanlukāras ostas Spānijā izgāja piecas karavelas.

Magelāns bija stingri pārliecināts, ka ceļš uz Dienvidu jūru būs atrodams tālu dienvidos, antarktiskajā apgabalā, un ka Moluku salas nebūs pārāk tālu no Dienvidamerikas. Pēc viņa uzskatiem, Āzija aizstiepās daucjz tālāk uz austru​ miem nekā īstenībā un Moluku salas un citas Dienvidaustrumu Āzijas arhipelāga salas atradās daudz tuvāk Dienvidamerikai. Uz šo domu vedināja ne vien tā laika kartes, bet arī Fransišku Serrāno vēstules, kurās viņš bija divas reizes pārspīlējis attālumu no Malakas līdz Moluku salām.

1520. gada martā ekspedīcija uzsāka ziemošanu pie Dienvidamerikas krastiem Patagonijā. Seit uzliesmoja dumpis, ko Magelānam izdevās apspiest tikai ar lielām grūtībām. Oktobra beigās ekspedīcijas kuģi, burādami gar Uguns Zemes krastiem, atklāja ilgi meklēto šaurumu, kas vēlāk ieguva Magelāna vārdu, un izgāja Lielajā Dienvidu jūrā.

Ar atlikušajiem trīs kuģiem (viens bija gājis bojā, otrs dezertējis) Magelāns devās pāri neizmērojami plašajiem ūdeņiem, ko nosauca par Kluso okeānu, jo visā braucienā pa to viņš nepiedzīvoja nekādas vētras. Trīs mēnešu ilgais brauciens bija saistīts ar neaprakstāmām grūtībām. Bads, slāpes un slimības, jo sevišķi cinga novārdzināja jūras​braucējus. Nomira deviņpadsmit matroži.

1521. gada marta sākumā Magelāns sasniedza Marianu salas un drīz pēc tam arī Filipīnu salas. Šeit lielais jūras​braucējs, gandrīz paveicis braucienu apkārt zemeslodei, krita kādā kaujā ar saliniekiem.

Ekspedīcija sasniedza Moluku salas, kur piekrāva kuģus ar dārgajām garšvielām. Pēc tam spānieši

burāja uz Bor- neo un Timora salu, kur virsnieki nolēma, ka viena kara- vela Huana Elkano vadībā dosies uz Spāniju, apkārt Āf​rikai, bet otra paliks salā, lai izlabotu bojājumus.

«Viktorija», vienīgais no pieciem kuģiem, Huana Elkano vadībā patiešām laimīgi atgriezās dzimtenē 1522. gada 6. septembrī, veicis pasaules vēsturē pirmo braucienu apkārt zemeslodei. No divsimt sešdesmit pieciem ekspedīci​jas locekļiem mājās pārbrauca tikai astoņpadsmit. Šis ceļojums, kam bija tikpat milzīga nozīme kā Kolumba jūras braucieniem, pierādīja praksē Zemes lodvēi- dīgumu, pilnīgi sagrāva baznīcas mācību un viduslaiku uzskatus par Zemes uzbūvi, kā arī atklāja un šķērsoja milzīgo Kluso okeānu, kas bija daudz plašāks par Atlantijas okeānu. Līdz ar to kļuva skaidrs, ka okeāni un jūras aizņem lielāko daļu no zemefelodes virsmas un, savienojoties dienvidos, veido vienotu Pasaules okeānu. Šķērsojot Kluso okeānu, Fernāns Magelāns bija pabeidzis to darbu, ko aizsāka Kristofors Kolumbs, pārburājot. pāri Atlantijas okeānam, un Vasko da Gama, atklājot jūras ceļu uz Indiju. Šie sasniegumi uz laiku laikiem paliek pir​majā vietā starp lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem.

Pēc «Viktorijas» — vienīgā ekspedīcijas kuģa atgriešanās starp abiem konkurentiem Spāniju un Portugāli sākās dedzīgi strīdi par to, kam gan īsti pieder Garšvielu salas — Moluku salu arhipelāgs.

Portugāļi tur jau taisījās būvēt pirmos cietokšņus. Pāvests savulaik bija novilcis demarkācijas līniju tikai Atlantijas okeānā, tagad tāda pati robežlīnija starp abu zemju ietekmes sfērām bija jānovelk arī Klusajā okeānā. Bet kā to izdarīt? Par ģeogrāfiskā garuma noteikšanu tajos laikos vēl nebija lielas skaidrības, neviens nezināja īsto attālumu līdz Moluku salām, ne arī arhipelāga koordinātes.

Saskaņā ar vienošanos, ko noslēdza 1524. gada 19. februārī, katra puse nosūtīja uz tā saucamo Badahosas kongresu trīs astronomus un trīs stūrmaņus. Tomēr viņiem trūka zināšanu, lai izšķirtu tik grūtu un sarežģītu jautā​jumu. Kongress ilga piecdesmit dienu, bet nedeva nekā​dus rezultātus.

Spānieši nolēma nerēķināties ar portugāļu monopolu un 1525. gadā sūtīja uz Moluku salām pa rietumu jūras ceļu septiņus kuģus dižciltīga bruņinieka mūka Loaisas vadībā. Ekspedīcijas galvenā stūrmaņa pienākumus uzticēja Huanam Elkano. Tā piedzīvoja neveiksmes — kuģi pa ceļam avarēja un dezertēja, un tikai viens pats flag- maņkuģis šķērsoja Kluso okeānu. Ceļojuma laikā nomira gan pats Loaisa, gan Elkano. Bads un cinga aizrāva nāvē arī kādu trešdaļu apkalpes. Kuģis sasniedza Filipīnas un no turienes arī Moluku salas (Tidoru), bet atgriezties mā​jās nevarēja, jo vairs nebija lietojams.

1527. gadā no Meksikas rietumu piekrastes ostas uz Moluku salām trīs kuģus Alvaro Saavedras vadībā sūtīja lielais konkistadors, Meksikas iekarotājs un vicekaralis Ernando Kortess. Divi kuģi pazuda pa ceļam, bet Saavedra aizburāja līdz Filipīnām un Moluku salām. Tomēr palīdzēt tur nokļuvušajiem Loaisas kuģa ļaudīm viņš nespēja. Saavedram pašam nekādi neveicās ar atgriešanos Meksikā pāri Klusajam okeānam. Burinieks nespēja cīnīties pret spēcīgo ziemeļaustrumu pasātu. Pēc divu gadu vairākkārtējiem pūliņiem spānieši aizvien bija spiesti atgriezties Tidorā, taču bez Saavedras — viņš nomira pēdēja braucienā.

No turienes spāniešus drīz padzina un vēlāk saņēma gūstā portugāli. Tie bija kĻuvuši par pilntiesīgiem Moluku salu īpašniekiem. Spānijas karalis Kārlis V 1529. gadā parakstīja Saragosas līgumu, ar ko atsacījās no Garšvielu salām un piekrita, ka demarkācijas līniju starp abu zemju koloniālajiem īpašumiem novelk septiņpadsmit grādus uz austrumiem no Moluku salāin. Atrazdamies lielās naudas grūtībās, viņš ieķīlāja Portugālei savas pretenzijas uz Moluku salām par trīssimt piecdesmit tūkstošiem dukātu. Speciālistiem bija jāturpina strīdīgā jautājuma noskaidrošana: ja salas būšot Kār)a V tiesā, viņam vispirms jāatmaksā jot saņemtā nauda un tikai pēc tam viņš varēšot izmantot salas; ja turpretim strīds tiktu izšķirts par labu Portugālei, Kārlim V jādzēš ķīlas parāds četru gadu laikā. Strīds ar to pašu tika izbeigts uz visiem laikiem, jo Moluku salas un visa tirdzniecība ar austrumu zemēm palika Portugāles īpašumā, līdz 17. gadsimtā Indonēziju sagrāba Holande.

Tomēr spānieši, par spīti nolīgumam, joprojām burāja uz Filipīnām un Filipa II laikā okupēja šīs salas, kas neap​šaubāmi atradās portugāļu ietekmes zonā.

TREŠO REIZI UZ INDIJU Uzticamais karaļa kalps izmēzīs Augija staltus. — Ar spožu svitu pāri okeānam. — Bargā pavēle. — Likstas ceļā. — Pat jūra dreb portugāļu pilekšā!

Pa to laiku, kamēr Magelāns burāja uz Moluku salām, nekārtības, nelikumības un blēdības Portugāles aizjūras kolonijās vērsās plašumā. Beidzot valdnieks dons 2uans III 1524. gada sākumā nolēma atcelt Indijas vicekarali Duarti di Minezišu un iecelt viņa vietā veco Vasko da Gamu, Vidigeiras grāfu, Ostindijas jūru admirāli. Varbūt šis bargais, uzticamais karaļa kalps ievedis kārtību kolonijās. 28. februāri Gama svinīgi zvērēja uzticību valdniekam, teikdams, ka uzņemoties Indijas pārvaldīšanu nevis personisku labumu dēļ, nevis aiz godkārības, — viņš visiem spēkiem ievērošot karaļa likumus un spriedīšot taisnu tiesu, zvērēja, ka iecelšot amatos nevis draugus un radiniekus, bet gan patiesus, centīgus karaļa kalpus, ka augstāk par visu turēšot karaļa intereses un labumu.

Vicekaralis saņēma plašas pilnvaras — viņam piešķīra neaprobežotu varu pār visiem cilvēkiem uz austrumiem no Labās Cerības raga. Viss ļaunums Indijā, pēc vecā admirāļa domām, ceļoties no tā, ka tur saviesušies nelietīgi ļaudis. Tagad jaunajam vicekaralim vajadzēja izmēzt Augija staļļus aiz okeāna.

Bet viņam jau bija kādi sešdesmit četri gadi, veco vīru biedēja trīs gadu ilgais pilnvaru laiks un Indijas neveselīgais, grūti panesamais klimats. Tāpēc saprotamas viņa rūpes par vecākā dēla nākotni.

Admirālis izkaulēja no karaļa pavēli, ka Vasko da Gamas nāves gadījumā viņa vecākais dēls bez kavēšanās mantos Vidigeiras grāfa titulu un tēva mantu.

Kaut arī par Gamas "personisko dzīvi nav saglabājies daudz ziņu, tomēr zināms, ka viņam bijuši seši dēli. Divi no tiem — dons Ištevans un dons Paulu — šajā reizē devās līdzi tēvam uz Indiju, vēlāk arī citi ieradās aizjūras kolo​nijās un ieņēma tur augstus amatus.

Vasko da Gamam uzticēja lielu floti — četrpadsmit kuģus ar trīstūkstoš vīru apkalpi, to skaitā daudz muižnieku un galminieku.

Gamu pavadīja plašs, grezns galms. Viņa kalpotāji nesa sudraba zižļus, pāži greznojās ar zelta ķēdēm ap kaklu. Vesels pulks kalpotāju spožos tērpos gaidīja sava pavēlnieka rokas mājienu. Vicekaralis veda sev līdzi sudraba traukus, greznas Flandrijas tapetes un brokāta galdautus. Indijā pie sava galda vicekaralis esot mielojis visus augstmaņus un citas kaut cik ievērojamas personas. Galdi esot vai lūzuši no izmeklētiem ēdieniem, un Gamu apkalpojuši patiešām karaliski, tāpat arī krietni apsargājuši. Divsimt vīru miesassardze, apbruņota ar apzeltītiem pīķiem, allaž bijusi nomodā. Viņam parādījuši tādu pašu cieņu kā ka​ralim, viņa priekšā metušies uz ceļa un skūpstījuši viņam roku.

Viņš, pēc hronista Gašpara Korrejas vārdiem (šis hronists devis sīku ziņojumu par Vasko da Gamu darbā «Len- das da India»), bijis lepns vīrs, kurš zinājis, ka paklausību vislabāk panākt ar lielu spožumu, — ātrs dusmās, droš​sirdīgu prātu, bijāts un cienīts.

Vasko da Gama vedis līdzi daudz lielgabalu un citu ieroču, kā arī spožas bruņas. Bet viņš gluži labi zinājis, kādas grūtības rodas, ja uz kuģiem brauciena laikā ir sievietes. Matroži tad bieži vien lamājušies un kāvušies viņu dēj. No šā Jaunuma Vasko da Gama gribējis izvairīties un pirms izbraukšanas no Lisabonas izdevis bargu pavēli, kas bijusi piesista uz katra kuģa pie masta, — ikvienu sievieti, ko brauciena laikā atradīšot uz kuģa, viņš likšot publiski pērt pātagām, vienalga, vai tā precējusies vai ne, un viņas vīru, važās sakaltu, aizsūtīšot atpakaļ uz Portugāli. Kapteinis, kurš atradīšot uz kuģa sievietes, un par to neziņošot, zaudēšot savu tiesu no kara laupījuma vai pat savu posteni. Bet sievietes viņš pēc sodīšanas apmainīšot Indijā pret gūstā kritušiem portugāļiem.

Vēlākie notikumi rādīja, ka vicekaraļa pavēle, par spīti bargajiem soda draudiem, nav tikusi ievērota.

1524. gada 9. aprīlī flote atstāja Lisabonu, bez lielākiem starpgadījumiem šķērsoja Atlantijas okeānu un apbrauca apkārt Labās Cerības ragam. Portugāļu loči tagad paši labi pazina jūras ceļu uz musonu

krastiem un viņiem vairs nevajadzēja meklēt padoma pie mauriem. Āfrikas austrumu piekrastē visur bija portugāļu forti un paklausīgi vald​nieki.

Flote iegriezās Mozambikā izlabot vienu otru vētrā cietušu kuģi un papildināt krājumus. Te atklājās, ka trīs sievietes, par spīti stingrajai pavēlei, tomēr palikušas uz kuģiem un, slēpdamās pie apkalpes locekļiem, braukušas līdzi. Vicekaralis kļuva gluži traks aiz dusmām un pavēlēja visas trīs atvest un ieslodzīt flagmaņkuģa tilpnē.

No Mozambikas flote burā ja uz Malindi, bet nelabvēlīgs vējš neļāva smagajiem kuģiem tuvoties ostai. Vicekaralis nosūtīja pie Malindi šeiha — portugāļu un Gamas veca drauga — vienu no karavelām, ko komandēja Gaš- pars Gonens no Maljorkas. Tas veda dažādas dāvanas un Gamas vēstījumu, ar ko vicekaralis apliecināja šeiham draudzību un atvainojās, ka nekādi nevarot viņu apciemot pats — viņam uzticēta liela flote un laika esot pavi​sam maz. Āfrikas piekrastē Vasko da Gamas kuģiem uzbruka nelaime — stiprā vētrā trīs no tiem nogrima ar visiem ļaudīm. Uz karavelas, kuru komandēja iepriekš pieminētais Gašpars Gonens no Maljorkas, jau ilgi bija gruzdējis naids starp apkalpi un kapteini. Matroži, nogaidījuši izdevīgu bridi, kad citu eskadras kuģu nebija tuvumā, sadumpojās un nogalināja nīsto komandieri. Pēc tam viņi saka sirot jūrā gar Āfrikas krastiem, uzbrukdami mauru kuģiem, laupīdami un slepkavodami. Nākamajā gadā pirātus sagūstīja portugāļu flote un aizveda uz Indiju, kur tie beidza dzīvi pie karātavām. Tomēr kāds cits hronists pie​minējis, ka dumpīgie matroži apžēloti — viņi taču darījuši svētīgu darbu, cīnīdamies ar musulmaņiem.

Uz citiem Gamas kuģiem daudzi sasirga ar cingu un nomira, nesasnieguši Indiju, Flote 8. septembrī tuvojās musonu krastiem Dabulas apkaimē, netālu no Goas.

«Bet viņi vēl nebija ieraudzījuši zemi,» raksta hronists Korreja, «kad jūra kļuva ārkārtīgi nemierīga.

Kuģis saņēma spēcīgus grūdienus, tā ka visi domāja — tas uzskrējis uz sēkļa. Matroži ierēvēja buras un ar skaļu kliegšanu, brēkšanu un lielgabalu šāvieniem nolaida ūdenī laivas. Kad portugāli apjukuši izmeta loti, tie neatrada dibena. Viņi lūdza dieva žēlastību, jo kuģi tik stipri svaidīja, ka vīri nevarēja noturēties kājās un kastes lidoja no viena kuģa gala uz otru. Trīcēšana sākās spēcīgi, pieklusa un tad atsākās no jauna, katru reizi ar vienas tēvreizes atstarpi. Šis notikums ilga aptuveni kādu stundu. Pa to laiku jūra spēcīgi mutuļoja un ūdens kalni slējās cits pret citu. Vice- karaļa svītā atradās kāds mācīts medicīnas un astroloģijas vīrs, kas paskaidroja vicekaralim — šeit notiekot jūras trīce.» Vēsturnieks Barrušs stāsta, ka Vasko da Gama bez bailēm iznācis uz kuģa klāja un skaļā balsī uzsaucis jūrasbraucējiem: «Priecājieties, draugi, un gavilējiet! Pati jūra dreb mūsu priekšā!» Dzejnieks Kamoenss šo ainu apdzie- dājis «Luziādās» spēcīgiem vārdiem: jūra sākusi bangoties, kaut laiks bijis rāms, bet drošsirdīgie jūrasbraucēji savaldījuši mežonīgo stihiju.

Rītausmā portugāļi ieraudzīja zemi, Ar spirgtu jūras brīzi kuģi burāja uz Čaulu (ziemeļos no Dabulas) un 15. septembrī izmeta enkuru.

VICEKARAĻA BARGĀ ROKA Ikvienam noziedzniekam jāstājas taisnās tiesas priekša. — Goas komandanta sodīšana. — Līdzeklis slimnieku izdziedēšanai. — «Sīs sievietes tiks pērtas pātagām/» — Gals valsts kases apzagšanai, izšķērdībai un greznībai. — Vieekaralis Kočinā. Čaulas cietokšņa komandants un citi kolonijas pārvaldes locekļi ieradās uz fļagmaņkuģa un svinīgi apsveica jauno Portugāles Indijas vicekarali. Tas, pēc hronista liecības, savukārt uzņēmis sūtņus ar lielu godu un spožumu, licis pasniegt viņiem bagātas dāvanas un atspirdzinājumus, jo bijis Joti augstsirdīgs un izšķērdīgs. Te gan būtu vietā sacīt, ka Gama bija veikls diplomāts, viņš prata ar spožām ceremonijām un devību iedvest pakļautajos pārliecību, ka Indijā atburājis bagāts vicekaralis, karaļa mīlulis ar milzīgām pilnvarām.

Jau pirmās Vasko da Gamas pavēles liecināja, ka viņš rīkosies ar bargu roku, sauks pie stingras atbildības visus, kas vien ko noziegušies.

Savus amatus drīz vien zaudēja Čaulas cietokšņa komandants un citas amatpersonas, kas tika apsūdzētas noziegumos. Vasko da Gama nemaz negaidīja ierodamies Duarti di Minezišu, atcelto vicekarali. Tas patlaban atradās Ormuzā, kur nodarbojās ar izdevīgu tirgošanos. Viņu gaidīja barga tiesa.

Vasko da Gama izdeva stingru pavēli — neviens visā Indijā vairs nedrīkst klausīt dona Mineziša rīkojumiem, nedrīkst Jaut viņam izkāpt krastā un piešķirt pārtiku vairāk nekā četrām dienām. Minezišam bez kavēšanās jāuzmeklē Vasko da Gama, jāstājas viņa priekšā un jādod norēķini par savu darbību.

Pēc tam vicekaralis 24. septembrī ieradās Goā, Portugāles Indijas galvaspilsētā. Tur viņu sagaidīja patiešām karaliski — ar svinīgām runām — un krāšņā procesijā zem grezna baldahīna aiznesa uz baznīcu.

Pēc dievkalpojuma viņš ar svītu apskatīja Goas cietoksni, ko tā komandants kapteinis Fransišku Pireira esot labi pārvaldījis. Cietoksnī Gama, pēc hronista liecības, uzrunājis komandantu šādiem vārdiem: «Senjor Fransišku Pireira, es gribētu, ka visas jūsu darīšanas būtu tik labā kārtībā kā šīs celtnes.» Viņš jau bija saņēmis daudzas sūdzības par Pireiru, un vēl no visām pusēm nāca ļaudis un apsūdzēja viņu visā​dās ļaundarībās.

Pireira bijis tik rupjš, nežēlīgs un nekrietns, ka pilsētas vecākie jau sen domājuši par sacelšanos, lai dabūtu komandantu nost no amata. Viņi vispirms uzrakstījuši sūdzību, ko gribējuši iesniegt vicekaralim Minezišam, un to parakstījuši astoņpadsmit bagātākie un dižciltīgākie, uzrādīdami arī lieciniekus visām ļaunprātībām. Šo rakstu viņi iesnieguši Goas bīskapam. Bet tad viens otrs sācis šaubīties, ka tikai viņu slepenais nodoms nenākot gaismā, tad viņiem visiem gals. Visi zvērējuši pie bībeles, ko bīskaps turējis rokās, ka cietīšot klusu un nokaušot ikvienu nodevēju, ja tas izpaudīšot viņu noslēpumu.

Bet, tikko viņi atstājuši bīskapa māju, atradies Jūdass, kas tūdaļ darījis visu zināmu Pireiram. Tas ieslodzījis sazvērniekus tumšā cietumā, sagrābis viņu īpašumu, apķīlājis viņu mantu un licis noplēst viņu mājas.

Vicekaralis lika pierakstīt šīs un vēl citas sūdzības, ķērās pie to izmeklēšanas un piesprieda Pireiram bargu sodu — atcēla viņu no cietokšņa komandanta amata un pieprasīja, lai viņš atlīdzinot visus nodarītos zaudējumus. Pireira gan liedzās, gan taisnojās, gan pretojās un žēlojās vicekaralim, ka viņu aplaupot un prasot vairāk, nekā viņš esot parādā, un nodarot viņam lielu netaisnību. Uz to Vasko da Gama trakās dusmās atbildējis, lai viņš labāk nemaz nerunājot par tiesu un taisnību, jo pats to neesot nemaz ievērojis un turējis cieņā.

Tā vicekaralis rīkojies ar visiem negodīgiem ļaudīm, atcēlis viņus no amatiem un ieslodzījis cietumā, bargiem līdzekļiem apkarojis kukuļņemšanu un, kā stāsta hronists, pats atsacījies no gluži parastām dāvanām, neesot nekā ņēmis ne no kristīgajiem, ne no mauriem.

Gama drīz vien uzzinājis, ka slimnīca Goā esot pārpildīta, tik daudz tur mitinoties slimnieku un arī visādu si- mulantu. Tad viņš pavēlējis hospitāļa ārstam vairs neuzņemt tur nevienu slimnieku, ja tam

neesot augoņu vai brūču. Vasko da Gama gan zinot līdzekli, kas visus sirgstošos ar reizi padarīšot veselus. Vicekaralis pavēlēja paziņot, ka Čaulā sagrābts bagāts Mekas kuģis un tagad visiem izmaksāšot attiecīgo laupījuma daļu. Tur iznākšot simt tūkstoši serafinu zeltā un divsimt tūkstoši serafinu precēs un vergos, un to visu pārdošot un izdalīšot pēc īpašiem sarakstiem.

Tad nu visi bariem gāzusies uz laupījuma dalīšanu un arī slimie no hospitāļa bijuši laukā.

Vicekaralis pavēlējis tos vairs atpakaļ neuzņemt, jo zinājis, ka tur pa draugam mitina un ēdina arī gluži veselus cilvēkus.

Bez tam viņš aizliedzis uzņemt hospitālī ļaudis, kas savainoti kautiņos, jo tie parasti izceļoties sieviešu dēļ. Kā liecina vēsturnieks Kaštanjeda, daudzi no hospitāļa pa​dzītie slimnieki nomiruši badā, citi vilkuši dzīvību ubago​dami.

Matrožiem vicekaralis aizliedza nākt krastā. Tiem bija jāpaliek uz kuģiem un tur jāsaņem uzturs.

Gama lūkojis ieviest stingru kārtību, visus kolonistus ierakstot īpašos sarakstos, lai viņš zinātu, kas palicis uz kuģiem un kas krastā. Tiem, kuri nebūšot sarakstos, vairs nemaksāšot algu.

Pēc tam vicekaralis pavēlēja sodīt sievietes, kuras bija atradis uz kuģiem Mozambikā un licis turēt ieslodzītas. Saucēji skrēja pa Goas ielām, vēstīdami: «Karaļa — mūsu kunga taisnības vārdā! Šīs sievietes tiks pērtas pātagām, jo viņas nav likušas vērā karaļa likumu un, par spīti karaļa aizliegumam, braukušas līdzi uz Indiju!»

Dižciltīgie un garīdznieki mēģināja izlūgties žēlastību šīm sievietēm, labsirdīgi ļaudis piedāvāja par viņām izpirkšanas naudu, taču vicekaralis nevienu neuzklausīja. Kad sievietes nākamajā dienā veda uz soda vietu, francis- kāņu mūki nāca pie viņa ar paceltu krustu, lai vēlreiz aizlūgtu par tām. Kad Vasko da Gama to izdzirda, viņš lika sacīt, lai tie uz karstām pēdām nesot krustu atpakaļ uz altāri, tikai tad viņš tos uzklausīšot. Mūki tā arī darīja, un tad vicekaralis tiem sacīja: tie nākuši uz viņa namu ar krustu gluži kā sazvērnieki, laikam gribēdami parādīt tautai viņa nežēlību un cietsirdību. Lai viņi nekad vairs neuzdrošinoties tā darīt. Un vicekaralis zvērēja, ka neparko neatkāpšoties no kalpošanas taisnībai. Viņš sodīšot visus ļaundarus bez žēlastības. Lai to ņemot vērā tie, kuri nodomājuši pastrādāt kādus ļaunus darbus. Noziedzniekiem viņš noņemšot visu mantu un atdošot tiem, kuri atklājuši noziegumu, bet vainīgos likšot nogalināt bez jebkādas saudzības. Viņš varētu piedot agrāk izdarītus pārkāpumus, bet nekad tos, kuri atgadīšoties turpmāk. Nā​kamībā neesot ko gaidīt žēlastības, tikai taisnu tiesu vien.

Un tā vicekaralis pavēlēja pērt šīs sievietes pātagām par biedinājumu. Viņš uzsvēra: šajā pasaulē viņš gribot valdīt taisnīgi, lai arī dievs tas kungs viņā pasaulē ievērotu viņa nopelnus un būtu žēlsirdīgs pret viņu. Tas kungs apbalvošot viņu pēc nopelniem, un viņš cīnīšoties pret ļaunumu ar visu stingrību un taisnīgumu. Ļaunums, kas ceļoties no bezdievīgiem cilvēkiem, nedrīkstot pie​ņemties spēkā. Ļaudis Goā tomēr bija visai uztraukti par nežēlīgo izturēšanos pret sievietēm un pēla vicekarali kā cietsirdīgu viru. Bet, kā liecina hronists, redzot, cik stingrs viņš ir un cik nelokāma tā griba, visi izbijušies un kļuvuši uzmanīgi. Dažs ļaunums tapis izskausts, un dižciltīgie labojušies. Lidz šim viņi dzīvojuši izvirtīgu dzīvi un viņiem uz sirdsapziņas bijis daudz ļaundarību.

Vicekaralis ļoti raizējās par valdnieka ienākumiem. Viņš mēdza sacīt, ka ļaudis parasti atbraucot uz Indiju gluži nabagi un te saraušot bagātību. Viņš lūkošot panākt, lai bagāts tiekot valdnieks. Pirms iecelšanas amatos vicekaralis prasīja sīkus norēķinus no katra par viņa iepriekšējo darbību un rūpīgi pārbaudīja ikviena prasmi un zināšanas, sacīdams, ka amats un dienests esot goda lieta, nevis vieta, kur saraust bagātību.

Vicekaralis pasludināja amnestiju visiem, kas dumpojušies vai aizbēguši, vairīdamies no ļaunprātībām, kuras te, Portugāles Indijā, valdījušas pirms viņa ierašanās. Ja trīs mēnešu laikā šādi noziedznieki pieteikšoties dieva un karaļa dienestā, viņi varot cerēt uz piedošanu.

Viņš pavēlēja stingri sodīt valsts kases apzadzējus un laupītājus, prasīja stingrus norēķinus, jo naudas lietās Indijā valdīja liels juceklis. Ierēdņi zaga un vairoja savu bagātību, bet jūrnieki un karavīri mēnešiem ilgi nevarēja saņemt algu.

Taupība un vienkāršība tika celta godā. Matroži pēc stingras pavēles tikai sestdienās un svētdienās, ejot baznīcā, drīkstējuši uzvilkt mēteļus. Ja mēteli valkāšot citās dienās, policistiem tas jāatņemot ar varu un vainīgais uz veselu .dienu jāpiesienot pie kauna staba. Grezni tērpti kalpotāji un pāži turpmāk vairs nedrīkstēja atrasties uz ka​raļa kuģiem.

Vicekaralis noskaidroja, ka virsnieki un ierēdņi pārdevuši kuģu un cietokšņu lielgabalus, pulveri un lodes, kā arī citus ieročus ne vien portugāļu tirgotājiem, bet pat musulmaņiem. Tirgotāji ar valdnieka ieročiem apbruņojuši savus kuģus. Viņš izdeva pavēli — vainīgajiem mēneša laikā viss nozagtais un iztirgotais jāatgādājot atpa​kaļ, tikai tad viņi varot cerēt uz vieglāku sodu vai piedošanu.

Aizvadījis Goā kādu laiku, pūlēdamies atjaunot likumību un kārtību, sirmgalvis devās uz Kočinu.

Sešas galeras — fustas pavadīja vicekaraļa kuģi. Viņš pavēlēja iegriezties visās upju grīvās un atklāja, ka mauri joprojām brauc uz Malabaru tirgoties, nodarbojas ar jūras laupīšanu un kļuvuši pavisam bezkaunīgi.

Kannanūras valdnieks uzņēma vicekarali ļoti svinīgi un dāvināja viņam ar dārgakmeņiem rotātu zelta ķēdi, bet Gama savukārt, radžam Portugāles zīdu. Abi apliecināja viens otram sirsnīgu draudzību.

Tikko ziņa par vicekaraļa tuvošanos sasniedza Kočinu, ar vimpeļiem izgreznotā laivā kuģim pretim izbrauca karaļa mantzinis Peru Nunišs, lai novestu vicekarali krastā. Gama uzņēmis Nunišu ar lielu godu.

Sešus gadus viņš bijis amatā un pildījis to teicami. Kā raksta Gašpars Korreja, Nunišs sūtījis uz Portugāli ļoti labus piparus, kas zaudējuši ceļā no svara tikai septiņus vai astoņus procentus. Turpretim citu faktoru sūtītajiem pipariem bijis trīsdesmit līdz četrdesmit procentu zuduma, jo tie novākti zaļi un bijuši sajaukti ar akmeņiem un smiltīm, tāpēc ceļā sasmakuši un bojājušies. Faktori piejaukuši pipariem netīrumus tīšām un tā vēl nopelnījuši ko lieku. Karalim uzticamais kalps Nunišs Gamam bija ļoti pa prātam, un viņš labprāt uzklausīja tā ziņojumu un padomus.

Otrā dienā no Kočinas ar kuģi ieradās dons Luišs di Mi- nezišs, atceltā vicekaraļa brālis, Kočinas gubernators. Abi pēc svinīgas ceremonijas sastapās un sirsnīgi apkampās. Dons Luišs bijis pazīstams kā priekšzīmīgs karaļa kalps, un viņam bijušas domstarpības ar savu brāli Portugāles Indijas pārvaldīšanā.

Kuģi lēnā jūras brīzē tuvojās Kočinai. Vicekaraļa kuģis salutēja ar daudzām lielgabalu zalvēm, un visa flote, kas atradās ostā, tāpat atbildēja. «Tas bija brīnišķīgs skats, jo bija jau uznākusi tumsa un lielgabalu uguns mēles apgaismoja floti. Kādas karavelas bombardas šāviņš — laikam gan aiz nepietiekamas uzmanības — trāpīja otru kuģi un nosita divus vīrus,» rakstīja hronists.

Tad dons Luišs pavēlējis šaut ar smagajiem lielgabaliem simt reižu un tā pārspējis visus.

Vicekaralis no sirds prie​cājies, redzot tik labi apbruņotu floti.

Otrā dienā Gama izcēlās krastā un pieņēma pilsētas pārvaldes suminājumus. Pēc dievkalpojuma viņš sastapās ar Kočinas radžu, kas uz tikšanos ieradās ziloņa mugurā.

Kočinā Vasko da Gamas rosībai nebija robežu, viņš nenovēlēja sev ne mirkli miera, pat neatdusējās pēc pusdienām, kā parasts. Ikviens varējis ar viņu sastapties jebkurā laikā. Rītos un vakaros viņš mēdzis apstaigāt piekrasti un preču noliktavas, skubinādams vīrus, kas izkrāvuši kuģus.

Vasko da Gama taisījās iekarot pilnīgu kundzību visā piekrastē un izskaust saviesušos pirātus, tikko būs nogā​dājis uz Portugāli kuģus ar precēm, Viņš lika atsūtīt uz Kočinu četras jaunas katuras — mazus indiešu kara kuģus. Visi tos ļoti slavēja kā žiglus un viegli vadāmus, bet vicekaralis pavēlēja tos sadedzināt. Lai mauri paskatoties — viņa ļaudis uzbūvēšot vēl labākus. Gama vaicājis savam kuģu būves meistaram, vai viņš varētu uzbūvēt burinieku, kas ietu ātrāk par Malabaras kara kuģiem. Meistars atbildējis: «Senjor, es jums uzbūvēšu brigantīnu, kas varēs noķert pat mušu!» Un tiešām — divdesmit dienās viņš uzbūvējis divas ļoti ātras brigantlnas.

Gama apbruņojis šos kuģus, un tiem neesot izbēdzis neviens ienaidnieks — ne irdamies, ne burādams, ne pretī turēdamies. Viņš aizsūtījis uz Ceilonu divus labi apbruņotus kuģus pēc kanēļa un ari jaunu faktorijas pārvaldnieku, jo par veco ienākušas sliktas ziņas. Tam bija bez kavēšanās jāatgriežas

Kočinā un jāstājas taisnās tiesas priekšā.

Pret krietniem karavīriem, kā liecina hronists, vicekaralis izturējies ar vislielāko labvēlību un allaž uzsvēris, ka iecelšot par virsniekiem tikai tos, kuri parādīšot kaujā, ka ir dūšīgi, bezbailīgi kareivji. Kam tas neesot pa prātam, tiem viņš ļaušot braukt atpakaļ uz Portugāli. Lai viņi tur baudot to, ko viņu tēvi iemantojuši.

Visiem viņš iedvesa lielu bijāšanu, sevišķi cietokšņa virsniekiem. Kuru viņš pieķēra kādā pārkāpumā, to krietni pārmācīja vai arī notiesāja uz nāvi. Bargi sodīja arī noziedznieku slēpējus. Ja arī vainīgo atstāja pie dzīvības, tad aizsūtīja uz Portugāli pie karaļa ar visu pārkāpumu sarakstu. Augstākie virsnieki un ierēdņi nekur neesot derējuši, tāpat arī tiesneši un pilsētu pārvaldnieki.

Tā viņš visās lietās parādījis sevi kā stingru karaļa kalpu, kas darījis labu tautai, dievam un visai Indijai.

Dons Luišs Minezišs zināja, ka vicekaralis saņēmis daudz sūdzību par viņa brāli Duarti un taisās to. bargi sodīt bez kādas žēlastības un vilcināšanās. Viņš mēģināja mīkstināt Gamas dusmas un iztēlot brāļa nodarījumus kā mazsvarīgus. Taču vicekaralis labi izprata dona Luiša nolūku un sacīja, ka stingrai tiesai būšot ārkārtīgi liela nozīme. Viņam esot pilnvaras sodīt visus noziegumus u;j austrumiem no Labās Cerības raga, lai ļaundari nebūtu jāsūta uz Portugāli. No teiktā bija manāms, ka Vasko da Gama visās lietās rīkojas karaļa vārdā un ar karaļa piekrišanu un viņa pilnvarām patiešām nav nekādu ierobežojumu.

VASKO DA GAMAS NĀVE Duaill di Minezišs nevēlas uzsāki ķildu. — Vicekaraļa gūsteknis. — Likstas ar dārglietu bēdzināšanu. — Gamas slimība un nāve. — Asiņaino briesmu darbu aizēnotā lielo atklājumu slava.

Dons Duarti di Minezišs pa to laiku ar līdzi paņemtajām precēm Ormuzā bija taisījis labu veikalu, pārdevis tās par augstām cenām un tūliņ pieprasījis samaksu. Turklāt viņš saņēma bagātīgas dāvanas no vietējiem valdniekiem, un viņa bagātība vairojās.

No Ormuzas dons Duarti devās uz Maskatu un Diu. Tur viņa kuģi kreisēja vairākas dienas un gaidīja kuģus no Mekas, lai tos aplaupītu, taču arābi nerādījās. Tad dons Duarti ieradās Čaulā. Cietokšņa komandants aizsūtīja uz kuģi atspirdzinājumus un vēstnesi ar ziņu, ka labprāt pakalpošot viņam kā vien varēdams, bet lai viņš nebraucot krastā un nekādas pavēles nedodot — Vasko da Gama visu to aizliedzis.

Tad dons Duarti devās uz Gou, bet arī tur pie kuģa atīrās vēstnesis ar aizliegumu apkalpei nākt krastā. Duarti Minezišs uzkavējās Goā sešas dienas, papildināja pārtikas krājumus, tad aizburāja uz Batikalu dienvidos no Goas, sapirkās sev preces, ko gribēja ņemt līdzi uz Portugāli, un visvisādi centās vilkt garumā braucienu uz Kočinu pie Gamas. Ar vicekarali viņš negribot uzsākt strīdu, jo tas esot rīkojies ļoti slikti un pārņēmis valdības grožus Indijā, kamēr viņš tos neesot nodevis.

Dons Duarti Minezišs atburāja pie Kočinas tikai novembrī un noenkuroja piekrastē savu galeonu un trīs citus kuģus. Vicekaralis aizsūtīja pie viņa uz kuģi Kočinas komandantu ar pavēli: dons Duarti nedrīkstot izkāpt krastā, viņam tūliņ jādodoties uz kuģi «Kastelju». Tur viņam jāuzturoties kā gūsteknim, jāburājot uz Portugāli un turklāt jādodot godavārds, ka atstās kuģi tikai Lisabonā, kad karalis viņu aicinās pie sevis. Vasko da Gama taisījās nodot viņa noziegumus karaļa iztiesāšanai.

Dons Duarti bijis ļoti apvainots par šādu pavēli. Komandantam neesot vajadzējis uzņemties tādu misiju un nest tādu apvainojošu rīkojumu. Uz to komandants atsacījis: ja vicekaralis pavēlētu, viņš ietu pat pret savu tēvu un to no​kautu.

Tad atceltais dons Duarti MineZišs samierinājās ar savu likteni un sacīja, ka esot ar mieru paklausīt.

Tomēr viņš devās nevis uz «Kastelju», bet gan uz citu — ērtāku kuģi, pārveda savas mantas un iekārtojās uz tā itin ērti.

Vicekaralis, to uzzinājis, pārskaitās un aizsūtīja pavēli — lai dons Duarti bez kavēšanās kā gūsteknis dodoties uz «Kastelju» un lai necerot uz citu kuģi. Ja viņš nenoliekšot savu lepno kaklu, tad dabūšot vēl ko vairāk dzirdēt.

Nākamajā rītā Gama pavēlēja divām apbruņotām galeo- nām piebraukt pie kuģa, uz kura uzturējās di Minezišs. Karaļa kasierim un diviem notāriem vajadzēja trīs reizes uzaicināt Duarti iznākt ārā un pārcelties uz «Kastelju». Ja Duarti nepaklausītu, notāriem vajadzētu uzaicināt apkalpi atstāt kuģi — tas tikšot nogremdēts ar lielgabalu uguni.

Kad dons Luišs, Duarti brālis, dzirdēja par šo nodomu, viņš devās pie vicekaraļa un lūdza, lai taču viņš neapejo- ties ar brāli tik bargi. Tā jau esot tīrā atriebība. Pēc asas vārdu maiņas abi izšķīrās. Dons Luišs vēl dusmās uzsauca, ka iešot pie brāļa un dalīšoties ar viņu visās likstās.

Galīgi pārskaities, vicekaralis pavēlēja cietokšņa komandantam bez kavēšanās aizvest donu Luišu uz kuģi, — viņš pa logu paskatīšoties, kā šis vīrs atstāj Indiju uz kar​stām pēdām.

Ar asarām acis donam Luišam vajadzējis šķirties no draugiem, kas lielā barā pašreiz sēdējuši pie bagāta mielasta galda. Viņš pierunājis arī brāli nepretoties vicekaraja pavēlei, un tā abi devušies uz «Kastelju».

Nākamajā dienā vicekaralis nosūtīja mantzini pie Duarti di Mineziša ar prasību samaksāt milzīgu summu, ko viņš sazadzies savā valdīšanas laikā un kas tagad jāatdo- dot karalim.

Taču Duarti jau bija paguvis nogādāt daļu savas bagātības drošībā: salicis dārgakmeņus, zeltu, pērles un rotas lietas kastē un uzticējis dārgumus labam draugam, priesterim, un vecam skolotājam. Tie

abi naktī laivā izbrauca ārpus pilsētas un apraka kasti krastā netālu no Svētā Antonija klostera. Lai apraktos dārgumus varētu atkal atrast, viņi nolika smiltīs vērša galvaskausu un lūkoja ielāgot, kur ierakuši kasti. Taču nakts bija tumša un abi neko lielu nevarēja saskatīt. Pagāja pāris dienu, un abi vīri atnāca, lai izraktu dārgumus. Taču kāds laikam bija nolicis galvaskausu citā vietā, jo vīri rakņājās smiltīs veltīgi. Nu viņi nāca uz piekrasti katru nakti un meklēja paslēptos dārgumus ilgu laiku. Beidzot, pēc daudzām dienām, kad viņi jau krituši izmisumā, kaste atradusies, jo, kā apgalvo Gašpars Korreja, dievs neesot pieļāvis, ka tādi dārgumi ietu pazušanā.

No šī Korrejas apraksta vien var spriest, ka Gama rīkojies pret Duarti di Minezišu taisnīgi, — viņš patiešām bija sazadzis sev milzu bagātību, ko mēģināja nobēdzināt.

Vasko da Gama vēl joprojām neatlaidīgi pūlējās izskaust nelikumības, taču viņa rosīgajai darbībai pienāca gals. Viņš jau ilgu laiku jutās slims. Viņam stipri sāpēja skausts. Kakls bija pavisam šķībs, un pakausī parādījās daži cieti augoņi, kas nemaz netaisījās uztrūkt. Augoņi sagādāja viņam lielas mokas, un viņš vairs nevarēja pagrozīt galvu. Slimību vēl saasināja visvisādas raizes un uztraukumi. Beidzot vicekaralis bija spiests likties gultā, bet vēl joprojām kārtoja visas lietas un deva rīkojumus. Taču niknā slimība pieveica vājnieku, un tas aiz sāpēm pat zaudēja valodu. Tad Vasko da Gama nolēma uzdot vicekaraļa pienākumu pildīšanu kādam personiski uzticamam galminiekam. Tomēr pret to iebilda Gamas pretinieki. Pilsēta sašķēlās divās naidīgās nometnēs, kas grasījās izšķirt strīdu par varu ar ieročiem rokās.

Dons Duarti di Minezišs arī vēl nebija oficiāli atteicies no amata un varēja pieteikt savas pretenzijas. Tad slimais vicekaralis aizsūtīja savus ierēdņus pie dona Duarti, lai tas rakstiski atsakās no amata un oficiāli nodod varu Indijā vicekaraļa rokās.

Duarti di Minezišs, zinādams, cik grūti slims ir vicekaralis, visādi atrunājās un vilcinājās, un cerēja, ka pēc Vasko da Gamas nāves vēl varēs paturēt savu amatu. Taču nekas nelīdzēja — Gamas dzelzs griba salauza Mineziša stūrgalvību, un viņš bija spiests 4. decembrī atteikties no amata.

Tajā laikā no Ceilonas ieradās kuģi ar kanēli, ko pārkrāva kuģos, kuri taisījās projām uz Portugāli.

Vicekaralis steidzināja šos darbus kā vien varēdams. Turklāt viņš neaizmirsa, ka no Ceilonas atgriezies bijušais faktorijas va​dītājs, kas tur pastrādājis visādus noziegumus un neliku​mības, un lika to apcietināt un nosūtīt tiesāšanai uz Por​tugāli.

Kad vicekaralis juta tuvojamies nāvi, viņš saaicināja tuvākos ierēdņus un lika tiem zvērēt, ka tie pildīs arī uz priekšu visas viņa pavēles, kamēr varu pārņems jauns vicekaralis.

Pēc tam mirējs, kā liecina Gašpars Korreja, vairs neesot rūpējies par Indijas pārvaldes lietām, izsūdzējis grēkus un lielā dievbijībā baudījis svēto vakarēdienu. Tad viņš licis uzrakstīt savu pēdējo gribu, noteikdams, lai dēli atgriežas mājās ar visu mantu un kalpotājiem, tāpat neaiz- mirsis arī baznīcu un slimnīcu.

Sievietēm, kuras vicekaralis bija licis Goā pērt pletnēm, viņš katrai novēlēja simttūkstoš reišu, kas bija tām izmaksājami slepeni. Ar dāvinātās naudas palīdzību šīs sievietes vēlāk izgājušas pie vīra un dzīvojušas pieklājīgi.

Tāpat mirējs noteica, ka viņa mirstīgās atliekas jāpārved atpakaļ uz Portugāli. Līdz pat pēdējam brīdim viņš bija pie pilnas saprašanas. 1524. gada 24. decembrī ap pulksten trim pēc pusnakts Gama nomira. Viņa nāvi turēja slepenībā līdz pat otras dienas vakaram. Tik ilgi visas durvis palika slēgtas, nedzirdēja ne raudu, ne vaimanu, kamēr viss bija sagatavots.

Tikai tad vicekarala dēli un kalpotāji, skali vaimanādami, pasludināja viņa nāvi. Pie aizgājēja sapulcējās daudzi dižciltīgi ļaudis, draugi un radinieki, kā arī visas pilsētas iedzīvotāji.

Nomirušo ietina zīda drānās un pārklāja ar Kristus ordeņa mēteli. Uz krūtīm viņam uzlika zobenu ar zelta rok​turi, pie kurpēm piestiprināja zelta piešus un galvā uzlika tumšu bereti.

Tad nelaiķi apglabāja Svētā Antonija klostera kapelā. Pēc četrpadsmit gadiem viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Portugāli, kā vicekaralis to bija vēlējies.

Visi izjutuši dzijas sēras, jo bija zaudējuši vīru, kam tādi nopelni Portugāles labā.

«Tas kungs bija dāvinājis viņam drosmīgu, stipru prātu, tā ka viņš bez jebkādām bailēm varēja stāties pretim nāves briesmām, atklājot Indiju,» rakstīja hronists. «Visu viņš darīja aiz mīlestības uz dievu, lai stiprinātu kātoju ticību un vairotu Portugāles godu un slavu …»

Viņš. pēc hronista vārdiem, vēlējies kalpot dievam un līdz ar to pūlējies glābt savu dvēseli, tālab devies uz Indiju. Tur par godu un slavu visu augstākaj&m viņš licis celt klosterus un baznīcas, un tur radušās daudzas jaunas kristiešu draudzes ar neskaitāmām atgrieztām dvēselēm.

Tā dažs hronists un vēsturnieks slavinājis mirušo Indijas vicekarali, lielo jūrasbraucēju, Ostindijas jūru admirāli. Šis cietais un nežēlīgais vīrs bija miris tāpat, kā dzīvojis — uzticīgi kalpodams karalim, nepielūdzams un bargs likumu ievērošanā un sodu spriešanā. Saviem līdzgaitniekiem viņš bija iedvesis bailes un bijību, nevis mīlestību. Viņa augstprātība, varas kāre un niknās dusmas liekas atbaidošas. Vasko da Gamas raksturā nav saskatāmi nekādi maigāki vilcieni, tikai neslēpta cietsirdība un nežēlība. Viņš, pēc laikabiedru vērtējuma, bijis īsts konkista- dors, varmācīgs jaunu zemju atklājējs un iekarotājs. Nemitīgajā cīņā ar austrumnieku viltu un nodevību ari viņš bez apdomāšanās ķēries pie tādiem pašiem līdzekļiem — nežēlības un brutālas varas.

Dažs vēsturnieks gan mēģinājis Vasko da Gamas zvērības attaisnot ar nesavaldīgo raksturu, ar tā laika reliģisko fanātismu un Portugāles mērķi — visiem līdzekļiem padzīt arābu jūrasbraucējus no Indijas ūdeņiem, sagrābt savās rokās tirdzniecību un nodibināt Indijā aizjūras ko​loniālo impēriju.

Bet vai tad izšķirošā nozīme bija Vasko da Gamas niknajai dabai, patvaļīgajam raksturam, personiskajām īpašībām? Ja arī portugāļu kuģus uz Indiju vadītu izveicīgs diplomāts vai humāns misionārs, tad tomēr mērķis pa​liktu tas pats — svešu zemju sagrābšana, tirdzniecības monopols.

Kristīgās ticības fanātisms viņa raksturā un rīcībā jaucās ar tīri pasaulīgām materiālām interesēm.

Atklājumi Vasko da Gamam nebūt nebija dzīves saturs un aicinājums. Viņš pēc labākās apziņas izpildīja karaļa uzdevumus, izmantoja jebkurus līdzekļus, tajā pašā reizē viņš neaizmirsa arī sevi un dzinās pēc zelta, goda un slavas. Kā piezīmējis kāds vēsturnieks, pirmos Indijas iekarotājus skubinājušas tikai alkas pēc zelta, un šī alkatība gandrīz aizvien iededzinot sirdī asinskārību. Portugāļi iegājuši Indijā ar zobenu vienā rokā un krucifiksu otrā. Atraduši tur daudz zelta, viņi nolikuši krucifiksu pie malas, lai piepildītu savas kabatas.

Teiktais pilnā mērā attiecināms arī uz Vasko da Gamu. Viņa dzīves stāstā ierakstīts pārāk daudz drūmu, asiņainu lappušu, kas aizēnojušas lielo sasniegumu slavu.

Bargais, neuzpērkamais karaļa kalps bija miris, neno- vedis savu uzdevumu līdz galam.

Pēc kāda buržuāziskā vēsturnieka domām, kolonijas bijušas pārāk tālu no metropoles, forti un faktorijas tālu cita no citas, izkaisītas ārkārtīgi plašā teritorijā, kolonistu pārāk maz, nemitīgā laupīšana un nodevu vākšana, nederīgā pārvaldes sistēma — tas viss, kā arī ārkārtīgā portugāļu augstprātība veicinājusi sabrukumu un kavējusi kon​taktus starp uzvarētiem un uzvarētājiem.

Bet pie svarīgākajiem cēloņiem, kas noveda Portugāles koloniju impēriju pie pagrimuma, gan jāpieskaita uzvarēto un apspiesto tautu naids un atbrīvošanās kustība, taču par to buržuāzijas kalpi ar gudru ziņu klusē.

VARENĪBAS NORIETS Izšķērdētā bagātību straume. — Nabadzība un bads. — Neatkarības zaudēšana. — Nācijas rakstura īpašības — neveiksmju cēlonis? — Anglijas protektorātā. — Lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsturiskā nozīme.

Portugāle, kā rādās, bija sasniegusi spraustos mērķus un atradās varenības kalngalos. Lisabona tajos laikos bija pati lielākā un bagātākā tirdzniecības pilsēta visā Eiropā, jaunais pasaules tirdzniecības centrs. Ostā stāvēja neskaitāmi kuģi no Indijas, Āfrikas, Vidusjūras un Ziemeļeiro- pas. Tirgos pārdeva visvisādas svešu zemju preces — pat no Dienvidaustrumu Āzijas un Brazīlijas.

Koloniju ekspluatēšana, to dabas bagātību izlaupīšana, vergu un garšvielu tirdzniecība deva Portugālei milzīgu peļņu. Viens centners piparu Indijā maksāja divus līdz piecus dukātus, bet Lisabonā tos pārdeva par piecdesmit dukātiem centnerā. Ik gadus uz metropoli atveda aptuveni septiņus tūkstošus tonnu garšvielu. Tomēr uzplaukums Portugālē, gluži tāpat kā Spānijā pēc Amerikas zemju sagrābšanas, nevilkās ilgi. Līdzi tam zagās posts un pagrimums. Pasakainos aizjūras ienākumu avotus galvenokārt izmantoja karalis un galma aristokrātija. Valdošā virsotne bez kautrēšanās izšķērdēja sagrābtās bagātības izsmalcinātai greznībai, spožiem, grandioziem svētkiem, nevis tautas labā — ražošanas spēku attīstīšanai, rūpniecības un lauksaimniecības veicināšanai, dabas bagātību iemantošanai pašu zemē. Muižnieki un mūku ordeņi zemojās karaļa troņa priekšā, lai varētu pakampt savu daļu no aizjūras laupījuma. Koloniju ekspluatēšanā aktīvi piedalījās arī garīdzniecība. Ne jaunā buržuāzija, kas sāka veidoties, ne feodāļi nebija ieinteresēti attīstīt rūpniecību pašu zemē.

Sabiedrības augstākajos slāņos valdīja morāls pagrimums, karjerisms un dīkdienība. Visa pārējā nācija dzī​voja pavisam nožēlojamu dzīvi, grima postā un nabadzībā.

Jo sevišķi panīka lauksaimniecība. Izveidojās lielas latifundijas, un to īpašnieki padzina no zemesjiemniekus. To vietā strādāja melnie vergi, ko ieveda no Āfrikas aiz​vien lielākā skaitā.

No Amerikas Eiropā ieplūda liels daudzums dārgmetālu — zelta un sudraba, kas bija lētāki un izraisīja cenu revolūciju. Visu preču cenas kāpa ārkārtīgi strauji, un rezultātā izputēja gan sīkie muižnieki, gan zemnieki, gan amatnieki. Zemē sācies bads, rakstīja hronists, jo aptrūcis labības un tās cenas kļuvušas ar katru gadu augstākas. Nabadzīgie miruši savās būdiņās, bet uz ostām joprojām plūdušas dārgās Indijas preces. Badam sekojis mēris. Posta vajātie portugāļi atstāja savu dzimteni. Karaliste, pēc hronista vārdiem, kļuvusi tukša, jo kanēļa smarža aizvilinājusi projām cilvēkus. Uz kolonijām aizklīdušie vairs neatgriezās dzimtenē.

Kāds vēsturnieks norādījis, ka no 1497. gada līdz 1527. gadam uz Indiju vien aizbraukuši astoņdesmit tūkstoši portugāļu, lielāko tiesu vīrieši. Tikai desmitā daļa no viņiem atgriezusies. Trūkuma māktie zemnieki masveidā devās uz Brazīliju meklēt maizes kumosu un laimi.

Valsts dzīvi aizvien vairāk ietekmēja baznīca. Neapdāvinātā karaļa Zuana III valdīšanas laikā (1521 —1557) Portugāle pārvērtās par kontrreformācijas cietoksni. Jezuītu ordenis ieguva milzīgu ietekmi gan pašu zemē, gan kolonijās un organizēja misijas Indijā, Brazīlijā, Ķīnā un Japānā. No Portugāles izdzina maurus un ebrejus, kaut arī tiem agrāk bija garantēta ticības brīvība. Portugāle līdz ar to zaudēja daudzus prasmīgus amatniekus un zemes kopējus.

1536. gadā Portugālē nodibināja inkvizīciju. Aizvien spēcīgākas kļuva marānu — kristīto ebreju vajāšanas, un to rezultātā uz ārzemēm aizplūda milzīgi kapitāli, jo ma- rāniem piederēja paši lielākie baņķieru nami Portugālē.

Ap 16. gadsimta vidu Portugāli faktiski pārvaldīja jezuītu ordenis, kas uzsāka neveiksmīgus, postošus karus pret mauriem Ziemeļāfrikā.

Novājinātā Portugāle pēc neveiksmīgās Alkazāras kaujas 1578. gadā krita par upuri Spānijas karalim Filipam II un no 1581. gada veselus sešdesmit gadus nepastāvēja kā valsts. Kādreizējā varenā

lielvalsts bija kļuvusi par Spānijas sastāvdaļu. Spāniešu kundzības posmā Portugāles stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās, jo tā automātiski tika iesaistīta visos daudzajos Spānijas karos ar Angliju (te jāpiemin «Neuzvaramās Armādas» — spāniešu un portugāļu flotes sagrāve pie Anglijas krastiem 1588. gadā), Franciju un Holandi.

Ap to pašu laiku spāniešu jūgu nokratīja Holande un atņēma gandrīz visus Portugāles milzīgos īpašumus austrumos — Ostindijā, kurus (kopā ar frančiem) paturēja līdz 18. un 19. gadsimtam, kad tos sagrāba Anglija. Holandieši izspieda portugāļus arī no Japānas un iekaroja daļu Bra​zīlijas.

Holandieši, dāņi, angļi un vācieši kopš 17. gadsimta ierīkoja savus atbalsta punktus tirdzniecībai un vergu gūstīšanai līdzās portugāļu kolonijām Gvinejas piekrastē^franči apmetās Senegalā; 1650. gadā holandieši izveidoja Āfrikas dienvidos Kapzemes koloniju — turpat līdzās portugāļu Angolai un Mozambikai.

Portugāle, tik spēcīga un plaukstoša 15. un 16. gadsimtā, pēc īslaicīgās varenības pavisam pagrima un kļuva par politiski nenozīmīgu, atpalikušu, nabadzīgu zemi.

Dažs buržuāziskais vēsturnieks, kā, teiksim, H. Harts, mēģinājis izskaidrot portugāļu neveiksmes ar viņu rakstura īpašībām. Tās jau pašā kolonizācijas sākumā neesot ļāvušas viņiem sasniegt labus rezultātus. Portugāļiem neesot bijis nekādu stingru ideālu, viņi pārāk viegli pārkāpuši ētiskos principus, viņiem piemitusi neticami salta nežēlība, viņi bijuši truli un neprasmīgi attiecībās ar citām tautām, jo sevišķi ar iezemiešiem, viņiem piemitis fanātisms un nikns naids pret svešas ticības ļaudīm. Tas viss driz vien novedis portugāļu impēriju Indijā pie pagri​muma un bojā ejas.

Taču Portugāles norietam bija gluži citādas dabas cē​loņi, un tie jau pieminēti iepriekš.

1640. gadā Portugāle nokratīja spāniešu jūgu un atguva neatkarību, un tai daļēji izdevās atgūt aizjūras kolonijas. Tā izspieda holandiešus no Brazīlijas, Goas un Diu Indijā un no Makao Ķīnā, bet visi portugāļu īpašumi Indonēzijā gāja zudumā.

Tomēr Portugāle īstenībā vairs nekļuva patstāvīga valsts. Karā par tā saucamo Spānijas mantojumu Portugāle cīnījās Anglijas pusē un līdz ar to nokļuva politiskā un ekonomiskā atkarībā no tās. Kā uzsvēris V. I. Ļeņins darbā «Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija», Portugāle kopš kara Spānijas mantojuma dēļ (1701—1714) faktiski vairāk nekā divsimt gadu atradusies Anglijas protek- torātā; Anglija aizstāvējusi Portugāli un tās koloniālos īpašumus, lai stiprinātu savas pozīcijas cīņā pret saviem pretiniekiem — Spāniju un Franciju, gūtu tirdznieciskas priekšrocības, labvēlīgākus noteikumus preču eksportam un sevišķi kapitāla eksportam uz Portugāli un tās kolonijām, iespēju izmantot Portugāles ostas un salas.

Tāda pati — atkarīga no imperiālistiskajām lielvalstīm un to agresīvajiem militārajiem blokiem, nabadzīga, atpalikusi — Portugāle ir arī mūsu dienās un tomēr ar lielo plēsoņu atbalstu saglabā vēl vairākus plašus koloniālos īpašumus Āfrikā, tāpat arī Makao Ķīnā, turklāt turas pie tiem sīksti jo sīksti, nežēlīgi apspiežot afrikāņu nacionālās atbrīvošanās kustību. Kāds 19. gadsimta vēsturnieks gan apgalvojis: koloniju turēšana esot tīrā labdarība, un izdevumi koloniju pārvaldīšanai tālu pārsniedzot no tām gūtos ienākumus. Tādā stāvoklī esot nokļuvusi pat Anglija, kur nu vēl Portugāle, Spānija, Francija un Holande. Bet par šādiem prātojumiem nav jābrīnās. Laupītāji un ekspluatatori visos laikos pratuši salīgt visvisādus advokātus, un tie ar viltus zinātnes palīdzību mēģina padarīt melnu par baltu un attaisnot svešu zemju sagrābšanu un izmantošanu, iztēlot iekarotājus, laupītājus un koloniza​torus par nesavtīgiem kultūras, labākas dzīves, labākas iekārtas nesējiem, īsteniem cilvēces labdariem.

Jūras ceļa atklāšana uz Indiju, tāpat kā Amerikas atklāšana, kas padarīja slavenu gan Vasko da Gamu, gan Kris- toforu Kolumbu un deva viņu vārdiem nemirstību, jaunie tirgi un kolonijas radīja tirdzniecībā, kuģniecībā un rūpniecībā vēl nekad nepieredzētu uzplaukumu un rosību. Tas viss palīdzēja sagraut irstošo feodālismu, ievadīja kapitāla sākotnējās uzkrāšanās laikmetu. Tāda ir lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsturiskā nozīme. Tie ievadīja kapitālisma laikmetu. Kapitālistiskās ražošanas ēra, pēc Kārļa Marksa vārdiem, sākās ar Amerikas un Ostindijas iekarošanu, kolonizēšanu un izlaupīšanu, iezemiešu

iznīdēšanu un verdzināšanu plantācijās, zelta un sudraba raktuvēs,

Pirātu uzbrukums (pēc senas gravīras). ar Āfrikas pārvēršanu melnādaino medību rezervātā, ar ļaundarībām, asins izliešanu, verdzību un vergu tirdzniecību, ar neskaitāmiem laupīšanas kariem. Sajā laikmetā portugāju konkistadori lika pamatus koloniālajai sistēmai un jaunā šķira — buržuāzija pasludināja iedzīvošanos bagātībā par pēdējo un vienīgo cilvēces mērķi.

Bagātību uzkrāšanos sekmēja arī plašās pirātu operācijas. Uzvilkuši melno karogu savu kuģu mastos, niknās abordāžas kaujās viņi sagrāba zeltu, sudrabu un dārgās aizjūras preces, ko spāniešu, portugāļu un citu zemju kuģi veda no tālajām kolonijām. Pirātu nolaupītās bagātības, tāpat kā likumīgi saraustā peļņa, saplūda Eiropas bankās un vēl vairāk veicināja kapitāla uzkrāšanos, jaunās — kapitālistiskās iekārtas strauju attīstību.

Portugāļi bija lieliski izskolojuši citus kolonizatorus, kas tālu pārspēja skolotājus gan nodevībā, gan cinismā, gan nežēlībā, gan vergu tirdzniecībā, gan iekaroto zemju pirmiedzīvotāju iznīcināšanā.

Arī mūsu dienās kolonizatori, svešu zemju iekarotāji un ekspluatētā]i, pasaules kundzības tīkotāji nebūt nav kļuvuši humānāki par portugāļu konkistadoriem. Par to liecina asiņainais laupīšanas karš un masu slepkavības Indoķīnas zemēs, kur ASV imperiālisti izmanto pašus modernākos cilvēku masveida iznīcināšanas līdzekļus un ķeras pie nedzirdētām zvērībām, par to liecina portugāju kolonizatoru briesmu darbi Āfrikas īpašumos — Angolā, Mozambikā, Gvinejā.

Tomēr jūras ceļos uz musonu krastiem, tāpat kā visā pasaulē, visos kontinentos, mūsu laikmetā sākuši pūst jauni vēji — nacionālās atbrīvošanās cīņu un tautu brīvības vēji, radies nesalaužams spēks, kas aizsprosto ceļu mūsdienu jūras laupītāju karapūļiem un eskadram.

literatūra

P. Альта.чнра-и-Кревеа. История Испании, т. 1—2, M., 1951. Античная география, М., 1953. Атлас истории географических открытий и исследований, М., 1959. Л. Аусвейт. Как открывали земной шар, М,— Л., 1939. Африка, т. 1—2, М„ 1963. Л. Берг. Великие русские путешественники, М.—Л., 1950. О. Бернар. Северная и Западная Африка, М., 1949. П. Биро. Португалия, М., 1952. Ж. Берн. История великих путешествий, Л., 1959. Э. Вильяме. Капитализм и рабство, М., 1950. М. Виташевекая. Афанасий Никитин, M., 1955. И. Владимирский. Рассказ про великие дела маленького государства. Васко да Гама и экспедиция его в Ост-Индию, Спб., 1876. Е. Вязов. Васко да Гама, М., 1956. Географический сборник АН СССР, III, М,—Л., 1954. А. Гумбольдт. Картины природы, М„ 1959. У. Дюбуа. Африка, М„ 1961. Л. Камоэнс. Лузыады, Спб., 18Э7. Б. Kappa де Во. Арабские географы, Л., 1941. «Книга Марко Поло», M., 1955. К. Кунин. Васко да Гама, М., 1947. К. Кунин. Магеллан, М., 1940. К. Кунин. Путешествие Афанасия Никитина, М., 1947. И. Магидович. История открытия и исследования Центральной и Южной Америки, М., 1965. И. Магидович. Очерки по истории географических открытий, М., 1957. И. Магидович, В. Магидович. История открытия и исследования Европы, М„ 1970. Народы Африки, М., 1954. Дж. Олдридж. Каир, М., 1970. А. Осипов, В. Александров, Н. Гольдберг. Афанасий Никитин и его время, М, 1951.

A. Пигафетта. Путешествие Магеллана, М., 1950.

B. Пискорский. История Испании и Португалии. Спб., 1909. «Путешествие в восточные страны Плано Карпнни и Рубрука», М., 1957. Путешествия Христофора Колумба. Дневники, письма, документы, " М, 1956. Ж. Роша-По.чбу. История Бразилии, М., 1962. Я. Свет. Алая линия, M, 1969. Я. Свет. История открытия и исследования Австралии и Океании, М„ 1966. Я. Свет. По следам путешественников и мореплавателей Востока, М„ 1955. Л. Слепцов. По морю до Индии, М. (без года). Дж. Томсон. История древней географии, М., 1953. В. Травинский. Черные судьбы, /1., 1963.

300 путешественников и исследователей, М., 19G6. Д. Фиске. Открытие Америки, т. 1—2, М., 1892—1893.

II. Фрадкин. Географические открытия и научное познание Земли, М„ 1972. «Хожение за три моря Афанасия Никитина», М.—Л., 1948. Бузург ибн Шахрняр. Чудеса Индии, М., 1959. В. Шкловский. Земли разведчик, М, 1969.

J. Baker. A history of geographical discovery and exploration, London, 1945.

E. Bartsch. Afrika, Leipzig, 1965.

R. Beazley. Prince Henry the Navigator, London — New York, 1923. van Bebber. Die portugiesischen Entdecker, Leipzig, 1936.

G. Crone. The voyages of Cadamosto, London, 1937.

L. Ebringer. Brazilia — zem neznama? Bratislava, 1967.

Die Entdeckung und Erforschung der Erde, Leipzig, 1961.

Die Erde, Leipzig — Berlin, 1965.

Vasco da Gama. A journal of the first voyage of Vasco il.i Gama, 1497—1499, New York, 1963.

H. Glaser. Die grossen Reisenden, Berlin, 1957.

HL Glaser. Die Entdecker der Welt, Wien, 1951.

L. Green. Old Africa's last secrets, London, 1961.

VV. Greenlee, Voyage of Pedro Alvares C'abral to Brazil and India, Lon​don, 1938.

S. Gьnther. Das Zeitalter der Entdeckungen, Leipzig, 1905.

H. Hart. Sea road to the Indies, New York, 1950.

R. Hennig. Terrae incognitae, Bd. 1—4, Leiden, 1944—1956.

A. Humboldt. Kritische Untersuchungen, Berlin, 1836.

F. Hьmmerich. Die erste deutsche Handelsfahrt nach Indien 1505/06, Mьnchen und Berlin, 1922.

F. Hьmmerich. Quellen und Untersuchungen zur ersten Indienfahrt des Vasco da Gama, Mьnchen, 1897.

F. Hьmmerich. Vasco da Gama und die Entdeckung des Seewegs nach Ostindien, Mьnchen, 1898.

F. Kunstmann. Die Fahrt der ersten Deutschen nach dem portugiesischen Indien, Mьnchen, 1861.

R. Major. The discoveries of Prince Henry the Navigator, London, 1877.

R. Major. The life of Prince Henry of Portugal, London, 1868.

S. Morison. Early Portuguese voyages to America in the fifteenth cen​tury, Cambridge, 1940.

J. Moundeville. The voyages and travels of Sir John Maundeville, Lon​don, 1886.

J. Nehru. Discovery of India, New York, 1946.

O. Peschel. Geschichte der Erdkunde, Leipzig — Meersburg, 1930. О. Peschel. Geschichte des Zeitalters der Entdeckungen, Meersburg, 1930.

H. Plischke. Entdeckungsgeschichte vom Altertums bis zur Neuzeit, Leip​zig, 1933.

H. Plischke. Fernao de Magalhaes. Die erste weltumseglung, Mьnchen, 1964.

H. Plischke. Der Stille Ozean. Entdeckung und Erschliessung, Mьn​chen — Wien, 1959.

H. Plischke. Vasco da Gama. Der Weg nach Ostindien, Leipzig, 1920.

E. Prestage. The Portuguese pioneers, London, 1933.

E. Rackwitz. Fremde Pfade — unbekannte Meere, Leipzig, 1959.

C. Ritter. Geschichte der Erdkunde und der Entdeckungen, Berlin, 1801.

Chr. Rohr. Neue Quellen zur zweiten Indienfahrt Vasco da Gamas, Leip​zig, 1939.

Roteiro da viagem de Vasco da Gama ein 1497. (Der Bericht eines Teilnehmers ьber die erste Indienfahrt.)

S. Rьge. Die Entdeckung des Seewegs nach Ostindien durch Vasco da Gama, Dresden, 1898.

S, Rьge. Geschichte des Zeitalters der Entdeckungen, Berlin, 1881.

H. Stanley. The three voyages of Vasco da Gama and his viceroyaltv, from the Lendas da India of Gaspar Correa, London, 1869.

G. de Veer. Prinz Heinrich der Seefahrer und seine Zeit, Danzig, 1864 Weltgeschichte, Die Lдnder der Erde von A — Z, Leipzig, 1904.

S. Zweig. Amerigo, Stockholm, 1944.

S. Zweig. Magellan, Wien — Leipzig — Zьrich, 1938.

SATURS Jaunas zemes meklējot Seno tautu tālie celi…………………………………………………………………….. g Arābu ekspansija, krusta kari un leģendas……………………………………. 20 Jauni apvāršņi…………………………………………………………………….

Pireneju pussalā……………………………………………………………………….. ^5 Portugāļu iebrukums Ziemeļāfrikā………………………………………………. 52 Prinča Enriki ieceies…………………………………………………………………. 55 Gar Āfrikas krastiem Kuģi Tumsas okeānā'…………………………………………………………..

Vergu gūstīšanas sākums………………………………………………………….. 69 Uz melno mauru zemi………………………………………………………………. 70 Kadamosto Senegambijā…………………………………………………………….. 82 Enriki Jūrasbraucēja mūža veikums……………………………………………. 87 Gvinejas zelts un vergi……………………………………………………………… 91 Jauna rosme……………………………………………………………………………. 97 Koviljans meklē priestera Jāņa zemi . ……………………………………….. 105 Bartolomeu Diašs pie Labās Cerības raga…………………………………… 112 Lielais atklājums un pasaules sadalīšana……………………………………. 118 Juras ce(š uz Indiju Ekspedīcijas sagatavošana ………………………………………………………. 125 Lielā ceļa sākums…………………………………………………………………… 134 Bezgalīgajā okeānā…………………………………………………………………… '38 Āfrikas krastos………………………………………………………………………. 145 Aiz Labās Cerības raga……………………………………………………………. 150 Mozambikas piekrastē……………………………………………………………… '61 Mombasā un Malindi……………………………………………………………… 169 Pāri Indijas okeānam………………………………………………………………… I76 Kuģi pie Kalikutas………………………………………………………………….. 182 Viesos pie samorina…………………………………………………………………. I"8 Pirmās sadursmes……………………………………………………………………. '90 Atceļā uz Portugāli………………………………………………………………….. 205 Ar slavu dzimtenē………………………………………………………………….. 213 Kolonizatoru gaitās Svētā Krusta zemes atklāšana . . .

Kabrala ceļš uz Indiju………………………….

Otru reizi uz musonu krastiem . . .

Pirātu admirālis…………………………………..

Garšvielas, slava un alkatība …. Pirmais Indijas vicekaralis Almeida .

Armāda Atlantijas okeānā…………………….

Lielgabalu valodā………………………………..

Almeida Indijā ………

Garšvielu kuģu karavānas…………………….

Dzelzs dūre pie austrumu vārtiem . .

Albukerki asiņainā slava………………………

Fernāns Magelāns uz rietumu jūras ce|a Trešo reizi uz Indiju…………………………….

Vicekaraļa bargā roka…………………………..

Vasko da Gamas nāve………………………….

Varenibas noriets………………………………..

Literatūra………………………………………….. Артур Карлович Лис лай с К БЕРЕГАМ. ГДЕ ЦАРЯТ МУССОНЫ Издательство «Лнесма Рига 1972 На латышском языке Художник Адольф Мартынович Лиелайс Arturs Kūr[a d. Lielais UZ MUSONU KRASTIEM Redaktore Ļ. Hilimonoka. Māksi, redaktors Svenčs. Telin. redaktore D. Radziņa.

Korektore L. Kamene Nodota salikšanai 1972. g. 26. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1972. g. 21. novembrī. Tipo- grālijas papīrs Nr. 3. formāts 84X108/32. 11,25 liz. Iespiedi.; 18,9 uzsk. iespiedi.; 20,32 Izdevn. i. Metiens 43 000 eks. JT 18781. Maksā 77 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 25344/J 2449. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Grāmatu tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139.

Pašūt.

Nr. 377.