Annotation Santa Mežābele Uz priekšu meitenes! Istabas sienas un griesti izzūd. Parādās zvaigznes daudzas sīkas un bālas, bet viena spoža, dažāda lieluma starus kā meitenes matus viļņodama, nāk tnvāk… Zigfrīds dzird savu māti sakām 'Iestājies robežsargos, dēls, tas atrisinās visas problēmas…" Zvaigzne mirkšķina spožās meitenīgās acis ar garām skropstām… un Laima smejas. Tad spožā zvaigzne attālinās, bet mazās zvaigznītes izveido riņķi un dejo kājiņas mazas kā bērniem un balsis dzied "Tu viņu nekad neredzēsi, tu viņu nekad neredzēsi…" Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis LATA ROMĀNS Jansone-Zirnīte, ilustrācijas SIA "Lauku Avīze", 2002
I II III IV V VI VII VIII X XI XII XIII XIV XV XVI XVIII XIX XXI XXII XXIII AUTORE PAR SEVI Par sevi Santa Mežābele UZ PRIEKŠU, MEITENES!
. .
.
I Matīss sēdēja saules apspīdētajā laukumā uz tikko atjaunota tumši brūna soliņa un domāja, cik gan īss ir cilvēkam atvēlētais laika sprīdis uz šīs zemes. Viņš domāja, ka līdzcilvēkiem vajadzētu mīlēt un cienīt vienam otru, lai šo likteņa dāvāto mirkli, kuru saucam par mūžu, nodzīvotu patīkami un mierīgi. Un domāja, ka ļaudis padara neciešamu ne tikai savu, bet visbiežāk savu tuvinieku dzīvi. Apkārt ziedēja zilie pavasara zvaniņi, uz kapu kopiņām plauka violetās prīmulas. To cilvēku kapus, kuri no dzīves bija šķīrušies šinī ziemā, greznoja mākslīgās rozes, neļķes un gerberas… Ātri, ļoti ātri cilvēki bija paraduši saspraust metāla stieples galā piestiprinātos mākslīgos ziedus svaigajās kapu smiltīs. Pa gabalu izskatījās koši sārtas, baltas, sarkanas mākslīgās puķes ziedēja daudzās atdusas vietās. Dažam labam mīļajam aizgājējam uz kapa greznojās silti dzeltens tējasrožu pušķis ar tādām pašām silti mākslīgām asaru lāsēm uz mākslīgajām ziedlapiņām. Greznoja un… saldēja. Tomēr kapu kalns bija skaists un miera pilns. Matīss savai sievasmātei bija atnesis lielu sarkanu tulpju pušķi. Ielicis ziedus vāzē, viņš domās aizgājēju redzēja dzīvu, tādu kādu bija to mīlējis… Taču acu priekšā rēgojās znots Zigfrīds, uz dīvāna sēdus atgāzies, ar lodes cauršautiem deniņiem… un viņa sieva bija to mīlējusi. Domas sajuka, tēli slīdēja acu priekšā, un Matīss pavēlēja sev tagad nedomāt par to. Viņš atkal apsēdās uz soliņa, kuru pats bija taisījis, pavērsa seju pretī siltajai aprīļa saulei un skatījās lejā uz ciemu. Apkārt tik tikko sadzirdami šalkoja maigi zaļie bērzi, tālumā pavasarīgi snauda dažas zemnieku mājas ar aku vindām kā pelēkiem dzērvju kakliem pagalmā, un labajā pusē pa ceļu šad tad klusu aizslīdēja mašīnas. Tālumā slējās augstais baznīcas tornis. Varenie bērzi, pieminekļi un baltie krusti, baznīcas tornis, saule un zilā debess. Un klusums. Tas radīja miera un dzīves piepildījuma sajūtu. Matīss bija vīrs pašos spēka gados, bet te klusumā un mierā sēdot un savu sievu gaidot, viņam ienāca prātā, ka arī viņa dzīve kādreiz beigsies. Pa piebraucamo ceļu kalnā uzbrauca mašīna un, tikko atbraucēja izkāpa, atkal strauji laidās lejā. Matīss skatījās kā tuvojas sieva, diezgan smagi nesdama savu lielo, pilnīgo augumu. "Grāfa lielmāte Genoveva" viņš gan savu sievu nekad tā nebija saucis, bet šodien pagātnes ainas rādījās skaidrāk kā jebkad, un Matīss zināja, kurš viņu bija tā saucis. Genovefa pasmējā; s, kad Matīss viņai atgādināja šo jaunības dienu iesauku un sāka lūkoties kapiem pāri uz otru ciema pusi, kur kādreiz bija atradušās viņas "grāfa" mājas, taču tur pletās tikai tukši kādreizējie kolhoza lauki un pusizjaukta baltu ķieģeļu būve bijušā ferma. Nogurums lika Genovefa apsēsties, bet visapkārt esošais pavasarīgais burvīgums atgrieza viņu jaunībā. Viņai bija septiņpadsmit gadu, augumā slaida un spēcīga, tumšiem vijīgiem matiem, melnām izliektām uzacīm un tumši sārtām pilnīgām lūpām apakšējā pat mazliet par lielu. Raibi puķotu kleitu mugurā un basām kājām tāda Genovefa stāvēja pagalmā un gaidīja, kamēr vīri piekraus ratus ar kūtsmēsliem. Bija tāda pati jauka aprīļa beigu diena un tēvs bija paņēmis kolhoza zirgu, lai izvestu mēslus uz viņu ģimenei lietošanā atstāto tīrumiņu. Tēvs un vecākais brālis piekrāva vezumu, māte un māsas tos izsvaidīja pa tīrumu, bet Genovefa bija vedēja. Sevišķi patīkami šķita atpakaļbraucieni, kad, stāvot ratos, varēja stingri ieķerties grožos un palaist zirgu skriešus. Viņai likās, ka traucas kā bezdelīga tās turpat vien laidelējās gar kūtiņas durvju priekšu iekšā un ārā. Vējš plivināja matus un glauda raibo kleitas augumu gar slaidajām kājām. Ar slaidu loku apturējusi pajūgu pie kūts durvīm, Genovefa veikli izlēca no ratiem un, grožus zirgam uz muguras uzmetusi, pagriezās… Pie istabas sienas uz soliņa sēdēja Laimonis. Matu ērkulis izlaists uz pieres, pie cepures balts ievas zieds, gaišā krekla vaļējā apkaklīte it kā pielipusi tumšpelēko svārku apkaklei. Piecēlās kājās, smaidīja:
- Sveika, braucēja! Kamēr vīri atpūšas, tu varētu aizvizināt mani līdz mājām. Vējš vien nosvilptu gar ausīm! - Kā tad! Genovefa samulsusi attrauca. Lecot no ratiem, ceļgali būs bijuši kaili, mati izspūruši, plaukstas gar ratu dēļiem nosmērētas un sejas izteiksme sajūsmā par vareno braucienu, muļķīga. To iedomājoties, viņa gluži vai saskaitās par tādu nelūgtu ciemiņu. - Ej labāk uz tīrumu un palīdzi sievietēm mēslus izsvaidīt, sataisījies kā uz svētkiem! Genovefa bez kādas vajadzības sāka kārtot zirga iejūgu. - Te, te vajag sviedrus zirdziņam paslaucīt! Laimonis smējās par viņas samulsumu un neķērās klāt pie zirglietām, bet ķerstīja Genovefas rokas. Par to viņa mulsa vēl vairāk un Laimonis smējās vēl līksmāk. Viņš mēģināja celt Genovefu zirgam mugurā, viņa aizsargādamās bija spēji ķērusi ar roku zirgam paslēpenē, tas savukārt bija metis ar pakaļkāju. Cietais zirga nags trāpīja Genovefai pa apakšstilbu, viņa iekliedzās un krita, Laimonis smiedamies piespieda viņu sev cieši klāt. Genovefa saniknota bija izrāvusies un aizklibojusi pie soliņa, kāja briesmīgi sāpēja, uz slaidā apakšstilba parādījās liels sarkanīgi zilgans uzpampums… Genovefa izstiepj uz priekšu sakrustotās kājas, kreiso uzlikusi labajai virsū, un skatās vēl tagad var saredzēt palielu seklu iedobi, kuru Laimonim vēlāk bija paticis glāstīt. .. Bet tas bija vēlāk, tad, kad viņa kļuva "grāfa lielmāte Genoveva", bet Laimonis "grāfs Zigfrīds", kurš uz satikšanos ieradās balta zirga mugurā, jājot apkārt visam kapu kalnam. Laimonim vecāki nebija kolhoznieki tēvs strādāja ceļu remontdaļā, un baltais zirgs bija tās īpašums. Laimoņa tēvs zirgu kopa un ar to arī brauca darbā. Māte strādāja patālajā ciema ambulancē un abi savu vienīgo dēlu spēja apģērbt, skolot un visādi lutināt. Laimonis gatavojās beigt vidusskolu un rudenī doties dienēt armijā. Tāpēc tas baltais zieds pie cepures… Viņš bija patīkams puisis sabiedrisks, laipns, ar katru prata parunāties, nebija lepns, kaut arī ģērbās labāk par citiem ciema puišiem. Neviens viņu neapskauda, varbūt tāpēc, ka Laimonis solījās pēc armijas atgriezties atpakaļ un vadīt autobusu viens tāds kā ezis ar garu purnu jau pukšķināja no rajona centra uz ciemu un atpakaļ. Kad es atgriezīšos, tie būs daudz citādāki, lielāki, gaišiem logiem un mīkstākiem sēdekļiem, Laimonis solīja un visi viņam ticēja. Bija jau sešdesmito gadu sākums. Pēc naudas reformas kolhoznieki sāka saņemt arī algas, ne tikai izstrādes dienas, un nākotnē raudzījās cerīgāk. Vasaras svētku zaļumballē Laimonis dejoja ar Genovefu, puišu barā stāvēja blakus viņas brālim un pieklājības pēc uzlūdza uz pāris dejām arī viņas māsas. Uz mājām ejot, Genovefa tēloja, ka viņa baidās iet garām kapu kalnam un Laimonis, izlikdamies ticam, skāva viņu ap vidu un spieda klāt pie kreisā sāna. Otrā dienā neaicināts ieradās
Te, te vajag sviedrus zirdziņam paslaucīt! Laimonis smējās par viņas samulsumu un neķērās klāt pie zirglietām, bet ķerstīja Genovefas rokas. ciemos, bet tas nevienu neizbrīnīja bija pieņemts, ka tajās mājās, kur dzīvoja jaunieši, bieži ieradās arī kaimiņu dēli un meitas. Meitas lika galdā cienastu biezpienu, sviestu, siltus kartupeļus. Kafiju no grauzdētiem miežiem un pašu ceptu baltmaizi. Pēc cienasta jaunieši sasēdās verandā un mudināja Genovefas vecāko māsu Annu pazīlēt kārtis. Gan ticēdami, gan neticēdami, visi gribēja redzēt, ko rādīs nākotne. Kolhozā palikt nevienam negribējās tuvējā pilsētiņā sāka darbu galdnieku cehs un šuvēju darbnīca. Jaunie tiecās iekļauties citā sabiedrībā, pelnīt naudu, meklēt dzīvokļus, veidot ģimenes. Kad Anna bija visiem piezīlējusi tālus ceļus, naudu un mīlestību, puišiem daudz bērnu un vairākas sievas, visi smējās un zoboja cits citu. Tikai Genovefa sārtiem vaigiem kā peonijas ziedi aiz atvērtā loga, spieda zodu blakus sēdošajam brālim Albertam uz pleca un klusēdama tīņāja savas tumšās matu sprogas ap slaidajiem pirkstiem. Alberts iesita māsai pa pirkstiem un visi pievērsās Genovefai. - Nu, Anna, pasaki taču mūsu Genītei nākotni! iesaucās Alberts. Viņai gan vēl pāris gadu te mājās pie mātes brunčiem jāturas, bet, kas zina, varbūt atbrauks kāds princis baltā zirgā un aizvedīs mūsu māsiņu aiz trejdeviņiem kalniem, kamēr mēs mājās nebūsim! - Aiz kapu kalna viens baltais zirgs ir! smējās Anna. Jā, un princis arī nav tālu jāmeklē! Pazīlē, pazīlē! sauca pārējie, jo visi vakardienas zaļumballē bija redzējuši kā Laimonis dancina Genovefu. - Man viņa būs priekš dzīves! smējās Laimonis un mēģināja saķert Genovefu aiz rokas, kad tā pietrūkās kājās un gribēja skriet prom. Kājās pietrūkās arī Alberts un apņēmis māsu ap pleciem,
nosēdināja viņu atkal sev blakus. Viņš ļoti mīlēja jaunāko māsu Genovefa bija tik īpatnēji skaista un raksturā padevusies paklausīga, rāma un izpalīdzīga. Pie tam romantiķe tāpat kā brālis viņi bieži vien stāvēja ārā, vakara vēlajās stundās pētīdami saulrieta apspīdētās mākoņu maliņas, un sagaidīja pirmās zvaigznes, rītausmā gāja pastaigāties pa mežu un sapņoja par tālām zemēm un lielām pilsētām. Alberts saprata, ka Genovefa domā par Laimoni, un viņš no visas sirds vēlējās, lai kārtis māsai parādītu mīlestības ieskautu ceļu. - Nu, rādi savu māku, Alberts teica Annai, un beigsim šo pagātnes palieku piekopšanu, es gribu pastaigāties. - Jā, jā, piekrita citi puiši. Aiziesim līdz kapu kalnam, meitas varēs salasīt cūku ziepītes un zilos zvanus… - Bet jūs uzpīpēsiet! smējās meitas. Tolaik jaunieši reti atļāvās smēķēt mājās, pieaugušo klātbūtnē, kaut gan vecāki zināja, ka ballītēs un kopā ar draugiem smēķē gandrīz visi viņu dēli. Genovefa savā bērnišķīgajā tiešumā un tikko sākušās jaunības nevainībā ticēja, ka, izņemot prieku, mīlestību un gaišus ceļus kopā ar draugiem, kārtis neko citu viņai parādīt nevar. Viņa bija augusi saticīgā ģimenē un sava piemīlīgā rakstura dēļ nekad skarbu vārdu dzirdējusi nebija. Skolā viņa mācījās labi, māti klausīja vienmēr, māsām un brālim pakalpoja labprāt. Tāpēc tagad, uzlikusi zodu uz kopā savītajiem pirkstiem, kuri savukārt balstījās uz Alberta pleca, sārtiem vaigiem un tumši zilām mirdzošām acīm Genovefa gaidīja sava likteņa pasludināšanu no vecākās māsas Annas mutes. Anna viņai šķita kā teiksmainā Laimes māte, kura paklausīgajām mātesmeitām dāvā laimes kamoliņu. Tagad gan bija Vasarsvētki, nevis ziemas sniega kupenas, bet dzīvē taču cilvēki savu laimi visbiežāk atrod tieši pavasarī un vasarā. Un kāpēc gan lai viņai, visu mīlētajai Genovefai, nebūtu tāpat? Anna arī vēlējās pateikt savai jaunākajai māsai ko patīkamu, sevišķi vēl tāpēc, ka pati jau bija iekārtojusies darbā Rīgā un pēc Vasarsvētkiem gatavojās atstāt mājiniekus uz ilgu laiku. Viņas laime būs tur lielpilsētas dunoņā, ielu troksnī un cilvēku raibajā ņudzeklī, lai jau mazajai māsai tiek viņas kārotā lauku idille. Anna no visas sirds Genovefai to novēlējā. Taču, lai kā arī Anna sasprindzināja savas domas un izjūtas vadīja tikai uz Genovefas likteni, kārtis tumšmataino jaunekli Genovefai blakus nerādīja. Savukārt jauneklim blakus rādījās gan ceļi, gan draugi, gan sievietes, bet kāzu sarunas un kreicu jaunava palika iesāņus. Tu nepareizi liec, teica Annas draudzene Berta. Viņa taču ir nevainīga meitene, liec uz kāravu dāmu… - Mēs te visu mūžu sēdēsim kā nevainīgas jaunavas, ja neiesim reiz staigāt! Annai kārtis no rokām izraudama, teica Emīlija, un visi sāka smieties. Pareizi, pareizi, iesim pastaigāt, pēdējo pāri paskriesim! samulsumu slēpdama, teica Genovefa. - Tu būsi mans pāris! tūdaļ atsaucās Laimonis, kurš kopā ar visiem sekojis zīlēšanai un ķircinājis meitenes, kad tām nekrita kārtis tā, kā tās gribējušas, taču tumšmataino jaunekli Genovefas liktenī uz sevi attiecinājis nebija. - Nē, sākumā es būšu viņai pāris, teica Alberts. Tev vēl viņa būs jānoķer… - Gan jau pati ieskries tieši rokās, tikai turi tās plašāk, atkal ķircināja Emīlija un.pārējie, pāros dalīdamies, devās projām pa saules apspīdēto lauku ceļu. Gar ceļa malām zaigoja ziemāju lauki, vasarājiem sastrādātie bija gaiši pelēki. Pie kolhoznieku mājām ganījās pa govij un gar kapu kalna ziemeļu pusi, krietni patālu, varēja saredzēt baltu ķieģeļu kaudzes. Tur, pie Laimoņa mājām, kolhozs gatavojās būvēt liellopu fermu… Genovefa ilgi neļāvās Laimonim sevi noķert, skrēja galīgi sakarsusi un nosvīdusi un metās rokās jebkuram citam, tikai ne tam, kuram viskarstāk vēlējās. Pēdējā skrējienā Alberts viņu parāva aiz
kleitas un, šķiet, visi to tikai bija gaidījuši tiklīdz Laimonis saķēra Genovefu, tā pēdējā pāra skriešana izbeidzās. Visu vasaru Laimonis nāca un gāja viņu mājās kā gaidīts ciemiņš. Māte atļāva meitai palikt istabā pat viskarstākajā ravēšanas laikā un tēvs neko neteica, kad no kolhoza darbiem mājās pārnācis, neatrada Genovefa istabā, bet no pārējiem mājiniekiem uzzināja, ka Laimonis aizvizinājis viņu kaut kur ar velosipēdu. Genovefai bija atļauts pēcpusdienās kopā ar Laimoni vizināties uz velosipēda, vakaros doties uz kolhoza klubu skatīties kino un svētdienas pievakarēs iet gar kapu kalnu. Tikai māte bija visu jauno gaitu līdzzinātāja. Puiši toreiz saudzēja sava ciema meitenes un nevienam prātā neienāca uztraukties, ka Laimonis varētu nodarīt Genovefai pāri. Vienreiz gan viņas brālis un māsa bija sadomājuši jauniešus pabaidīt un slepus izsekojuši viņus kapu kalniņa malā. Bija jau vasaras beigas, daudzi ciema puiši un meitas taisījās drīzumā braukt prom uz skolām vai darba vietām tuvākās un tālākās pilsētās, tāpēc Genovefas vecāku mājās bija nosēdējuši līdz vēlam vakaram. Runājot par jaunajām dzīves vietām, dalot adreses un nolemjot par jaunām tikšanās reizēm, laiks bija aizskrējis ātri, un tad kāds atcerējās, ka nav atvadījušies no Laimoņa un Genovefas. Aiziesim viņus satikt pie kapu kalniņa, ieteica Emīlija, jo tā bija visu jauniešu iemīļotā pastaigu vieta un, ja kāds pārītis gribēja palikt vienatnē, tad nemaz neslēpa, kur būs atrodams. Tā vienkārši skriet pakaļ un traucēt citu divvientulību nevienam negribējās, tāpēc Alberts ieteica Laimoni un Genovefu mazliet izjokot viņš izstāstīja savu plānu un visi spurgdami un ķiķinādami sagatavoja tam nepieciešamo, tad klusām izgāja ārā un pa tumsu aizzagās uz kapsētas pusi… Genovefa sēdēja uz Laimoņa svārkiem, kuras tas bija izklājis zālē. Pats viņš pusguļus gulēja iesāņus meitenei priekšā un abi raudzījās debesīs gaidīdami, kad kritīs kāda zvaigzne, lai varētu izteikt vai iedomāties savu vēlēšanos. Zvaigznes, vēl ne visai spilgtas, mierīgi gulšņāja debesu malā, šad tad pamirkšķinot ar acīm un teju, teju taisoties krist, bet tiklīdz Genovefa ieraudzīja, ka kāda kritīs un tvēra Laimonim pie rokas, tā iedomātā zvaigzne pakustināja vienu stariņu kā smalku pirkstiņu un atkal stāvēja spoža un nekustīga. Laimonis sāka stāstīt, kuras zvaigznes spīd kurā pasaules malā un ieteicās, ka Ziemeļzvaigzne apspīdot Vāciju. - Kāpēc? brīnījās Genovefa. - Tāpēc, ka tā apspīdēja lielmāti Genovevu, kad grāfs Zigfrīds to mežā atrada, atbildēja Laimonis un, atbalstījies uz labā elkoņa, ar kreiso roku vilka meiteni sev klāt. Genovefa atspiedās ar muguru pret viņa krūtīm un, galvu atliekusi, turpināja lūkoties zvaigznēs. - Ja tu mani atstāsi, es tāpat kā tā lielmāte aiziešu mežā un dzīvošu viena pati, viņa nopūtās. Nakts bija tik jauka spīdēja zvaigznes, smaržoja zāle un klusēja pasaule. - Es ar savu balto zirgu aizbraukšu uz to mežu un tevi atradīšu… un nekad neatstāšu, solīja Laimonis, glāstīdams Genovefas kājas. Baltais teiksmu zirgs, noliecis tievo, darbā pārpūlēto kaklu, vājos sānus spīdinādams, grauza īso, sauso zāli un piekrītoši bubināja. Viņš bija ar mieru vest lielmāti, princesi vai divus iemīlējušos jauniešus, ja tikai viņam ļāva krietnu brīdi atpūsties.
II … Laimonis gan Genovefu atstāja un viņa mežā neaizbēga, bet tas bija vēlāk. Tagad viņi abi lūkojās zvaigznēs, raudzījās viens otram acīs un vēlējās aiz maiguma, laimes un mīlas apskaut visu pasauli. Taču… kapsētā ievaidējās ūpis, viņi piecēlās kājās, pagriezās, zirgs iesprauslojās kā smiedamies, un Genovefa iekliegušies krita Laimonim rokās… Aiz kapu kopiņām, izslējies gandrīz vai līdz debesīm, stāvēja spoks. Gara sieviete baltā tērpā, lielām melnām acīm un lielu atvērtu muti, cēlās un klupa, un gāja uz viņu pusi, spiezdama pie krūtīm lielu, gaišu vīstokli. Baltais kleperis teiksmu zirgs lēkšoja tai pretī. Grāfa lielmāte!… iesaucās Genovefa un joza ko kājas nes no kalniņa lejā tieši kolhoza miežu laukā iekšā. Laimonim nekas cits neatlika kā skriet viņai pakaļ, lai nedod Dievs, nepamodina visu ciemu, tad apsmieklu neizbēgt. Viņš spokiem neticēja un līdz šim par jauniešu iesaukām grāfa lielmāte un grāfs Zigfrīds neviens nesmējās un viņus nezoboja. Vēl pirms gadiem desmit grāmatiņa par nelaimīgo grāfieni Genovevu un viņas bēdīgo likteni bija "staigājusi" pa visu ciemu, un sievietes vēlu vakaros pie petrolejas lampas blāvās uguntiņas bija domās izstaigājušas visus iedomātās Vāczemes drūmos mežu biezokņus, cerēdamas atrast Genovevu un atgriezt atkal Zigfrīda skāvienos. Cik gan nopūtu bija lauzušās pār lasītāju lūpām un cik slepenu asaru raisījušās! Genoveva bija gandrīz vai svētā, jo viņai pašai nācās gādāt pārtiku un apģērbu sev un bērnam. Lai nedod Dievs kādai piedzīvot tādu likteni!… Tāpēc ciema sievas, padzirdējušas, ka Genovefu jaunieši dēvē par grāfa lielmāti, viņai novēlēja tikai "svētās Genovevas" dzīves laimīgāko daļu un Laimonī redzēja Zigfrīdu kā cēlu bruņinieku. Baltais zirgs bija tikai vecs kolhoza kleperis, nevis teiksmu rumaks, toties Genovefa augumā liela un spēcīga, no sejas bija daiļa un piemīlīga. Atbrīvojusies no Laimoņa rokām un apsolījusies netrokšņot, viņa klusām iegāja lielajā istabā caur verandu no dārza puses un, ielīdusi gultā, sāka tumsā urbties acīm uz pārējo gultu pusi. Kad satraukums un pārciestais izbīlis bija pārgājis, Genovefa sadzirdēja klusus soļus pie verandas durvīm. Emīlija čukstēja: - Būs jau aizmigusi… - Pēc tāda izbīļa? Diez vai… Tas bija Alberts. Genovefa pārvilka segu pār galvu un, tikko Emīlija tuvojās gultai, svieda to nost, taču skaļo izsaucienu apslāpēja Emīlija, spiezdama viņu sev pie krūts. - Mīļā Genīte! Vai tik tu neesi pārbijusies! viņa ķircināja māsu. Paklusām smējās arī Alberts. Genovefa negribēja lāga ticēt, ka pašas mīļais brālis spējis izspēlēt ar viņu tādu joku. - Bet kāpēc tas zirgs gāja uz spoka pusi? Viņa gandrīz gribēja, lai spokošanās būtu bijusi īsta. - Tāpēc, ka es aiz pavadas rāvu to uz kapu pusi. Tagad jau Laimonis būs viņu aizvedis mājās. - Laimonis? Viņš to zināja? Genovefa juta, ka viņa atkal krīt šoreiz Albertam rokās. - Nē, mīļumiņ, nē! Genovefu mierina gan brālis, gan māsa. Mēs viņu satikām, kad, zirgu piesējuši un spilvenu segā ievīstījuši, skrēiām tev pakaļ. Kad mazgājot drēbes, māte atrada palagu, uz kura ar ogli bija uzzīmēti trīs lieli apļi, Genovefa apgalvoja, ka tur būšot pods ar apkvēpušu dibenu netīšām uzlikts virsū. Alberts iespurdzās tā, ka viņam piena putra no mutes izskrēja pa nāsīm un viņi abi ar Genovefu izmetās ārā. Nu, nu, es jums rādīšu spokošanos! māte visus savu lielo bērnu nedarbus sauca par spokošanos, bet šoreiz trāpīja tieši "naglai uz galvas". Varēsiet tagad uz veļas rīvējamā dēļa berzt to palagu abi divi, kamēr būs tīrs! Pagājuši jau vairāki gadu desmiti, taču, atceroties kā Albertam piena putra izšļācās pa degunu,
Genovefa pasmaida arī tagad. Matīss bauda pavasara dabas jaukumu un domā tikai par to, ko redz acu priekšā ziedi, zaļums, balti bērzi, maigs vējš un silta saule. Balti krusti un mūžība… Viņš neapprecēja Genovefu tūlīt pēc tam, kad Laimonis to atstāja, kaut gan bija tajā liktenīgajā zaļumballē un redzēja, kā Genovefa ģība. Bija otrā dienā viņu mājās un redzēja, kā māte ar meitu apkampušās raudāja. Viņš gan vēlējās saukt to par savu līgavu, taču pagāja krietns laika sprīdis, iekams liktenis viņus saveda kopā. Matīss jau pirms dažiem gadiem bija atgriezies no dienesta armijā, strādāja kolhoza būvbrigādē un gatavojās ciema centrā celt sev māju. Pārējie ciema jaunieši viņu par to apcēla un smejot vienmēr ieteica Matīsam savā jaunajā mājā par saimnieci vest atraitni Apaļi, kura galīgi neatbilda šim vārdam, jo bija tieva, gara un kaulaina. Matīss parasti atbildēja, ka vēl nav īsto meitu noskatījis un, galvu uz kreiso pusi pieliecis, dziedāja savu iemīļoto dziesmu "Visskaistāko meiteni ņemšu pie sevis un dzīvosim abi laimīgi"… Visskaistākā katram puisim ir sava meitene un tāpēc neviens nezināja, par kuru domā Matīss. Rudenī Laimonim bija jāiet dienēt armijā, un vecāki sarīkoja grandiozu atvadu balli, kurā bija salūgti visi ciema ļaudis, radi un Laimoņa draugi no vidusskolas. Genovefa dejoja tikai ar Laimoni, pie galda sēdēja blakus un viņš, visiem ciemiņiem dzirdot, apgalvoja, ka ir izvēlējies Genovefu visai dzīvei. Jaunie aplaudēja, smējās un sauca "urrā"! Taču Laimoņa māte runāja savu: Vēl jau jauns, vēl jau armija priekšā… un vienlīdz laipni uzsmaidīja visām jaunajām meitenēm, bet viņa tēvs katru uzrunāja par vedeklu. Matīss spēlēja. Viņš bija vesels orķestris ar rokām spēlēja ermoņikas, ar kāju piesita bungas, ar svilpīti, kuru turēja starp lūpām, ka tā nemaz nebija redzama, svilpoja dziesmas melodiju. Ja nesvilpoja, tad spēlēja, sita bungas un dziedāja. Divus ar pusi gadus Laimonis dienēja armijā un divus ar pusi gadus Genovefa rakstīja viņam romantiskas vēstules par ilgām, kas šalko kā bērzi viņam zināmajā kalnā, par mīlu, kas kvēlo kā viņu skatītās zvaigznes, par lielceļu, pa kurn viņai gribētos iet un iet, kamēr nonāktu pie sava drauga. Sākumā Laimonis atbildēja uz katru viņas vēstuli, vēlāk uz divām, pēc tam uz trim ar vienu reizi, apgalvodams, ka tic savai Genītei, bet armijas pienākumi neļauj tik bieži sēdēt pie vēstuļu rakstīšanas… No armijas atgriezies, Laimonis vispirms ieradās rajona centrā pie tēvabrāļa un, dažas dienas tur padzīvojis, paspēja sarunāt darbu par autobusa šoferi un pieteikties tēvoča mājā par īrnieku, līdz priekšniecība ierādīs atsevišķu dzīvoklīti. Genovefa apguva darbu maizes ceptuvē un pavasarī kļuva par ekspeditori. Pavasara zaļumballē viņiem atkal vajadzēja satikties… Nu Genovefa skatās uz otru ciema pusi, kur vēl tagad stāv liels, pelēks šķūnis ar appuvušiem dēļu apakšgaliem un minerālmēslu paliekām durvju vietā. Toreiz tas bija kolhoza siena šķūnis, kur jaunieši parasti rīkoja pirmo vasaras balli. Tuvāk dzīvojošās meitenes klonu kārtīgi izslaucīja no pērnā gada siena paliekām un puiši gar sienām un ārpusē pie durvīm nostiprināja svaigi cirstus bērzus. Toreiz vēl dabu saudzēt nevajadzēja katrs saimnieks lika bērzus istabā uz Vasarsvētkiem, skolās rotāja klases uz eksāmeniem un zāles izlaidumiem. Toreiz vēl mežmalas nebija traktoru izbrauktas un pļavu stūri mašīnu izdangāti. Tur vienmēr varēja atrast kādu slaidu bērziņu, kurš nebija lielajam mežam vai saudzējamajai audzei piederīgs. Tas tad arī priecēja cilvēkus viņu svētku reizēs. Matīss ir atmetis domas par mūžību, saldsērīgo apmātību nokratījis, mierīgi raugās sievai sejā. Viņš redz, kā aizmiglojas Genovefas acis, kā tik tikko jaušamā nicībā nodreb lūpu kaktiņš, dzird, kā nopūta klusu laužas no spēcīgajām krūtīm. - Atceries "to" balli? Matīss paņem plaukstā sievas roku un viegli glāsta.
"Tā" balle priekš Genovefas bija izvērtusies tik nelaimīga cik laimīgu viņa to bija cerējusi… - Nekrāso, Genīt, seju, norūpējusies runāja viņas māte, kad abas divas taisījās uz zaļumballi kolhoza šķūnī. Alberts bija jau aizgājis agrāk, jo vajadzēja palīdzēt sakopt telpu. Genovefa, apģērbusi gaiši zilo blūzīti un tumšzilos svārkus, grozījās spoguļa priekšā. Seja viņai bālēja, no satraukuma drebēja sirds, bet nojauta likās salda un ilgas laimes pilna. Bija atgriezies Laimonis! Šovakar viņiem vajadzēja satikties, lai turpmāko dzīvi vadītu kopā. Genovefa tā cerēja. Abas ar māti šo brīdi bija pārrunājušas daudzas reizes, abas tagad gatavojās uz tikšanos viena satiks līgavaini, otra nākamo znotu… Genovefa ar ciema puišiem bija jau izdejojusi vairākas dejas un arī māte izgriezusi ne vienu vien valsi ar brašajiem kolhoza vīriem, kad parādījās Laimonis. Puiši priecīgi uzgavilēja, meitenes sasita plaukstas, un visi apklusa… Ienācēji bija trīs vidū jauneklis, vaļējā gaišā kreklā, platām gaišām biksēm kājās, pāri pierei līdz pat acīm uzlaidis kuplu matu ērkuli pie katras rokas pa jaunkundzei, kuplos īsos svārciņos, īsiem sacirtotiem matiem un augstpapēžu kurpēm kājās. Pilsētnieces. Lauku meitenes uz zaļumballi parasti gāja vasaras kurpēs uz zemiem papēžiem lai vieglāk gan dejot, gan pa lauku ceļiem staigāt. Matīss sēdēja stūrī pie saviem mūzikas instrumentiem un redzēja, kā Genovefa trūkās kājās, bet māte to nosēdināja atpakaļ solā. Matīss redzēja arī to, ka Laimonis, sarokojies ar citiem puišiem un iepazīstinājis tos ar savām līdzgaitniecēm, veda viņas sēdēt uz attālāko sola galu. Pats iesēdās vidū un uz saviem ceļgaliem salika kopā meiteņu rokas. Viņš dejoja gan ar vienu, gan ar otru savu pavadoni. Visi trīs sarunājās un bieži smējās. Genovefa sēdēja. Puiši viņu vairs dejot neaicināja baidīdamies izjaukt tieši to mirkli, kad viņai vajadzēja tikties ar Laimoni. Taču tikšanās nenotika. Kad Laimonis dejojot piespieda seju pie vienas meitenes vaiga un lūpām aizskāra kaklu zem viņas sārtās austiņas, bet meitene atrāvusies noskūpstīja puisi uz lūpām, Genovefa noģība. Māte, pati tuvu ģībonim, vēdināja meitas seju ar ceriņa zariņu, kuru bija turējusi rokā, Alberts skrēja meklēt ūdeni, daži puiši tuvojās Laimonim. Taču tas tikpat smaidīgs un apmierināts, kā dejojis, tagad piecēlās no sola un savu daiļo pavadoņu ielenkts, atstāja ciema balli. Matīss rāva, ko varēja ermoņikas dūca, bungas rībēja, svilpe skanēja… Taču balle bija izjukusi. Genovefu pēc šī notikuma vēl biežāk sāka dēvēt par "grāfa lielmāti", jo parastās lauku meitenes neģība tās strīdējās, varēja salamāties, saplūkties, atkal salabt, bet noģībt… Tas varēja notikt tikai tālās, nezināmās zemēs vai romānos. Meitenes Genovefu pat apskauda, puiši pielūdza, vecāki cilvēki cienīja. Nāca precinieki, bet viņa visiem atteica un ciemā nepalika. Matīss arī ilgi nepalika kolhozā tuvējās pilsētiņas rūpkombinātā bija nepieciešami galdnieki. Tās pašas pilsētiņas maizes ceptuvē strādāja arī Genovefa. Pēc notikuma ballē, kad Laimonis atstāja Genovefu, uzmanības centrā nokļuva Emīlija. Jaunieši no plašas apkārtnes brauca uz ciema ballītēm aiz ziņkārības valodas par Genovefas skaistumu un savdabīgo izturēšanos, kad iecerētais to atstājis, klīda pa visu rajonu un daudzi puiši savās sirdīs cerēja nelaimīgo meiteni mierināt. Taču Genovefas nebija. - Viņai tas no vecāsmātes, tā arī savā laikā bijusi ļoti smalka, lai dejas laikā uzturētu sarunu, Emīlija pļāpā bez mitas. Lietuviešu kņazu pēctece. - Kā tad lietuviešu kņaziene te nokļuvusi? brīnās ne tikai atbraucēji, bet arī sava ciema jaunie ļaudis. - Kā? Zināma lieta, kā! Pēc Pirmā pasaules kara kaimiņu pagastā dzīvoja bēgļi no Lietuvas. Vectēvs, kurš toreiz nebija nekāds vectēvs, bet gan jauneklis ar kuplām ūsām, braucis uz turieni precībās un to meiteni apprecējis. - Un kas tad viņā bijis tik smalks? klausītāji grib zināt. Un Emīlija tik stāsta gan to, ko bija no
savas mātes par vecmāti dzirdējusi, gan to, ko ģimenes albumā no nobrūnējušām fotogrāfijām izsecinājusi. - Viņa savu vīru visu mūžu… Emīlija ietur pauzi, saukusi par kungu un uzrunājusi uz "jūs"! - Jā-ā? O! M-m… Tas tiešām šajā pusē ir kas nedzirdēts. - Un viņa, Juzepata… Kāda Juzepata klausītājs smejas par šo īpatnējo vārdu un nesaprot, ko Emīlija ar to grib apzīmēt. -… tā sauca mūsu vecomāti, turpina Emīlija. Ciemā gan viņu pārkrustīja par Juzi un ļaudis līdz pat šai dienai domā, ka mūsu vecāmāte bijusi tikai parasta Juze. - Bet vai viņa bijusi neparasta? saka kāds cits' puisis un, paņēmis Emīliju pie rokas, ved dejot. Ko tad jūs tādu interesantu stāstāt, ka ļaudis pat dejot pārtraukuši? Un par savu māsu Genovefu? Kur viņa ir? Un kāpēc nebrauc uz šejieni uz dejām? puisis ir pārlieku ziņkārīgs un vīzdegunīgs. Griež Emīliju riņķī tik tikko īkšķa galu pie viņas muguras piespiedis un kreiso roku tālu prom aizstiepis. Soli pēkšņi mainot, Emīlijai gandrīz vai ar visiem pieciem pirkstiem tā plecā jākrampējas. Viņai tādi nepatīk. Saka, ka jūsu priekštece bijusi no lietuviešu kņaziem? dejotājs grib turpināt sarunu, ievirzīdams meiteni lēnākā ritmā. - No poļu… vojevodām! iespurdzas Emīlija un aizgriež galvu puisim pār plecu. Viņa negrib runāt. Kad ne ne, puisis arī klusē, tikai baksta viņai muguru ar īkšķa galu pie katra pagrieziena un pirkstus savā plaukstā stingrāk nesaspiež ne mirkli. Emīlija jūt, ka viņa dejo nevis ar partneri, bet ap to un atkal iesmejas, bet uz jautājumu, kas viņu tā uzjautrinot, neatbild. Tā Emīlijas stāstītais par Genovefu kā lietuviešu kņazes vai poļu vojevodas pēcteci ceļo pa ciemu un aiz tā robežām, bet ļaužu intereses izraisītāja par to neko nezina. Viņa dzīvo savu dzīvi un pavisam ne smalku… Un šņorēm savelkamo ņieburu zem kleitas nevalkā, kā to darījusi vecāmāte Juzepata, kad vēl nebija gluži par veco Juzi kļuvusi, bet gan bijusi sava kunga Ādama sieva.
III Otru reizi savā dzīvē Genovefa taisījās ģībt, bet nenoģība, kad viņas meita Laima ieveda istabā jaunekli gaišā vaļējā kreklā, kuplu matu ērkuli uz pieres. - Tas būs tavs znots, mamm, iepazīstinot, teica meita. Puisi sauca Zigfrīds. Viņš pienāca pie Genovefas, pievilcis kāju, paklanījās, tad, saņēmis Genovefas roku, to noskūpstīja un iesmējies sapurināja savu gaišbrūno matu ērkuli. - Es tūdaļ noģībšu, Genovefa nočukstēja un spieda roku pie augstajām krūtīm mazliet uz kreiso pusi, kur vajadzēja būt sirdij. Bet sirdi nejuta, kaut kas dobji sita pakrūtē, pašā vidū, un viņai trūka elpas… - Grāfs Zigfrīds baltā zirgā… Genovefa murmināja, kad znots viņu, pie rokas zem elkoņa pieturēdams, iesēdināja atpūtas krēslā. Par savu jaunības mīlestību viņa nerunāja nekad. Ne ar vienu. Pēc liktenīgās balles abas ar māti izraudājušās, viņas bija pārgājušas dzīvot uz tuvējo pilsētiņu. Genovefa iesāka dzert un bieži uzturējās vīriešu sabiedrībā. Puiši nāca viņai līdzi uz mājām un iedzeršanās tad piedalījās arī māte. Pa nakti Genovefa vīriešus neturēja un ciešākus sakarus ne ar vienu neveidoja. Viņai bija daudz draugu. Viņai un mātei. Precēties meita nesteidzās un māte arī nemudināja. Pamazām runas par notikumiem ciemā apklusa. Arī Emīlija dzīvoja tālu citā pusē, un kņazi, grāfi un lielmātes vairs mātes un meitas sarunās netika pieminēti. Vienīgā reize bija tad, kad nositās Laimonis. Maizes ceptuves šoferis stāstīja par autoavāriju kāds braucējs ietriecies bērzā un notikuma vietā miris… Genovefa to dzirdēja. Pārnākusi mājās, viņa pirmo reizi pēc daudziem gadiem atkal runāja par savu jaunību, par sapņiem, par Laimoni… - Neturi, meit uz viņu ļaunu prātu! teica māte… "Lai Dieviņš mielo viņa dvēseli!", iedomājoties traģēdiju uz ceļa, abas šausmās saskatījās, un māte sāka lūgt Dievu. - Es nekad neesmu turējusi ļaunu prātu uz viņu, teica Genovefa. Es biju dusmīga uz tām meitenēm, kuras toreiz mūs izšķīra. Es tikai centos par to nekad nedomāt un ātrāk visu aizmirst… - Ne jau meitenes jūs izšķīra, Genīt, māte apkampa savu mīļo meitu un abas atkal raudāja. Māte žēloja Genovefu, jo nezināja, kā lai palīdz viņai izveidot savu dzīvi, un žēloja arī Laimoni, kurš bija lidojis pāri dzīvei kā tāds taurenītis viendienītis, neko īsti neredzēdams sev apkārt. Un vairs nekad arī neredzēs… - Dzīve jūs izšķīra. Viss izmainījās pārāk strauji un mēs ar savām izjūtām netikām tai līdz. Bet meitenes… nebūtu tās, būtu citas, pārāk viegli viņš gāja pa dzīvi. Zemes smaguma viņā nebija… Genīt, meitiņ, tik daudzi vijas tev apkārt… neskaties uz viņiem dzērumā, papēti viņus darbā, sarunās, uzzini par ģimeni… māte mēģināja ievirzīt meitas domas citā gultnē. Es gribētu redzēt tevi ar kārtīgu vīru, mazbērniņu. Būtu man znots… vīrieša cilvēka mājās jau tik sen nav, Genīt! - Būs tev, māmiņ, gan znots, gan mazbērni, apsolīja meita. Lai gan es nekad necerēju vēl tikties ar Laimoni, tomēr sirds dziļumos jutu kādu saiti, kas neļāva brīvai būt. It kā turēja, it kā es būtu solījusies…
Genovefa ierastām kustībām sameklēja plauktā glāzītes ielēja šņabi. Abas ar Felicitu izdzēra un saka est. un ; - Viņš pats ar savu rīcību bija tevi sen no visiem solījumiem atbrīvojis. Genīt, neaicini tu tos… draugus uz mājām. Izvēlies vienu. Abas sievietes apsēdās virtuvē pie galda. Māte lika meitai priekšā šķīvi, dakšiņu, lielu bļodu ar svaigiem salātiem, kartupeļus ar sautētu cūkgaļu, maizi. Genovefa ierastām kustībām sameklēja plauktā glāzītes un ielēja šņabi. Abas izdzēra un sāka ēst. - Nesen centrā redzēju Matīsu, māte atsāka pārtraukto sarunu. Nobriedis, skaists, vēl aizvien neprecējies. Genovefa klusēdama ēda un neko neteica. Māte turpināja: - Matīsam tur, ciemā, māja jau uzcelta, bet pats vairāk pa pilsētu… diezin vai tur kāds no jaunajiem vēl dzīvo? - Es taču neiešu atpakaļ… uz ciemu, mamm. Pat ja tas Matīss jau rīt nāktu precībās! Un pēkšņi Genovefai kļūst jautri. Vīriņš spēlēs, bērniņi dejos, mēs ar tevi smiesimies! Mamm, man nav nekas pret Matīsu, tikai es nezinu, vai tur kas var sanākt. Ja viņš te būtu ar visu savu "orķestri", jūs taču abi cauriem vakariem tikai dziedātu… Mātei piesarkst vaigi. Tā būtu īsta laime kopā ar meitu, znotu un mazbērniem… Bet Genovefa spriež, ka Matīss ir pārāk pie zemes pieaudzis ar visu savu spēlēšanu. Viņai gribētos, lai vīrs prastu sapņot, zvaigznēs lūkoties. Varbūt aizceļot kaut kur, piemēram, pie zilās
jūras, vai augstos kalnos… Viņa ir romantiķe. Māte tomēr ataicināja Matīsu ciemos. Visi trīs pavadīja līksmu vakaru un jaunības dienu draugs no dzimtā ciema sāka apmeklēt abu sieviešu mitekli itin bieži. Felicita viņu sauca par znotu, Genovefa pagāja gabaliņu līdzi, kad Matīss vēlu vakaros devās uz savu dzīvokli. Pa ielu ejot, meitene ņēma puisi zem rokas. Skatoties saulrieta sarkano mākoņu malu vai pētot agrīnu zvaigzni, atspiedās viņam uz pleca, atvadoties spieda roku un… viegliem soļiem aizsteidzās atpakaļ pie mātes. Matīss iemīlējās lēni, klusi un bezcerīgi, jo tieši tad, kad viņš jau bija izvēlējies vairākkārt domās atkārtotos vārdus, ar kādiem lūgt Genovefas roku un izdomājis, ko teikt Felicitai kā nākamajai sievasmātei, tieši tad Genovefa aizbrauca uz Rīgu. Uz kvalifikācijas celšanas kursiem. Pēc divām nedēļām, ieradies apciemot savas draudzenes, Matīss pārsteigumā palika stāvam uz sliekšņa nelielajā virtuvītē sēdēja jauns vīrietis. Piecēlās sasveicināties. Garš, kaulains, melnie mati apcirpti ezītī, brūnās acis izvalbītas. Bārdiņa zoda galā. - Arno, arī pirksti bija kaulaini un roka gara. To pasniedzot, vīrietis iesmējās. "Kā āzis," nodomāja Matīss un gribēja zināt, no kurienes ciemiņš ieradies. No Rīgas, atbildēja māte un iesmējusies sāka šņukstēt. Tad smaidīja atkal, Genīte apprecējusies… Apsveicu! Matīss vēlreiz paspieda kaulainajam kungam roku. Genovefa, iereibuši un smaidīga, apkampa Matīsu un viņi pirmo reizi visā pazīšanās laikā saskūpstījās. Matīsam noreiba galva. Gan no tā, kas bija noticis, gan no tā, kas varēja būt bijis. Istabā pie galda māte un Matīss uzzināja, ka jaunie iepazīstināti kursu noslēguma vakarā restorānā. Kad starp tostiem un dziesmām noskaidrojās, ka abi jaunie ir brīvi, citi nolēmuši, ka viņiem ir jāprecas. - Es biju ar mieru! paklanās Arno. Genovefa smejas, viņai viss notikušais liekas kā patīkams joks. Felicita, kura sēž Matīsam blakus, glāsta viņam muguru… Tad ieved savā istabiņā un apsēdina uz gultas. Matīss redz, ka arī Genovefas māte ir satraukta un nelaimīga, tāpat kā viņš pats, tāpēc runā mierinoši. - Nu redzi, Felicita, tev jau ir znots un būs arī mazbērni. Tava dzīve kļūst interesantāka… - Bet tu, Felicita atkal glāsta Matīsam muguru un matus. Man žēl, Matīsiņ!viņa noskūpsta puisi uz pieres. - Ko nu vairs, es esmu vecs, saka Matīss un jūt, ka sirdī ieplūst silts maigums un acīs sariešas asaras… -Es jūtu, ka tas nebūs… nebūs ilgi, tas nav īstais… viņa tik daudz pārdzīvojusi. Kaut viņa nedzertu, Felicita to saka vairāk sev nekā Matīsam. Un Matīss nodomā, ka nebūtu par ļaunu šim āzim Genovefu atņemt. Par sevi viņš cīnīties nespēj, bet par citiem mēģinās. Tāda skaistule šitādam pasaules staigulim! Grāmatvedis… pat amatu izvēlējies, lai meitām tuvāk būtu… Kad Felicita un Matīss ieiet lielajā istabā, jaunie ieslēguši atskaņotāju un dejo Arno, izvērsis kaulainos ceļgalus, klana galvu kā zirgs dunduru laikā un tirina garās rokas, Genovefa cēli galvu pacēlusi un pilnīgās krūtis izriezusi, tipina viņam apkārt. Un smejas. Viņai vēl arvien liekas, ka notikušais ir tikai joks. Joki beidzās diezgan ātri un Matīsam nekādas pūles jaunlaulāto izšķiršanā jāpieliek nebija. Drīz vien atklājās, ka Arno ir bezgala greizsirdīgs. Un viņa greizsirdība izlēca kā velns no tabakdozes jau pirmajā nedēļas nogalē. Salikuši pa rublim un iegādājušies dzeramo, darbabiedri droši devās uz Genovefas māju apsveikt viņu ar jaunās ģimenes nodibināšanu. Durvis gan atvēra Genovefa un, priecīgi iesaukusies: "Nu, moins", aicināja visus ienākt, taču viņai aiz muguras garš un drūms kā telefona stabs pērkona
negaisa laikā stāvēja Arno. - Kāpēc tieši šovakar? Vai mēs kādu aicinājām? Un kāpēc es neko nezināju? īgni purpināja Arno un sapīcis apsēdās dīvāna stūrī. Sievietes rosījās kā radušas ciemiņu atnestajam šņabim blakus parādījās Felicitas pašbrūvētais, maizi puiši bija paņēmuši no ceptuves, sviestu arī. - Ar ko pannas iesmērēt! viņi smējās. Genovefai uzdāvināja smaržu pudelīti glītā kārbiņā, Arno odekolona pudeli. Visi sēdās pie galda un Arno sāka stāstīt, kā viņi ar Genovefu iepazinās, kā sareģistrējušies, kādas apsveikuma runas un vēlējumi teikti. Stāstīt viņš prata gari un puķaini, pārējie tik smējās līdzi un mudināja izdzert uz laimīgu kopdzīvi. Taču, kad Genovefas darbabiedrs, laimi novēlējis, liecās to noskūpstīt uz vaiga, Arno viņa galvu spēji pagrūda sānis. To varētu uzskatīt par joku, ja šai kustībai nesekotu uzbrēciens "Negrābsties gar manu sievu!" un viesi neieraudzītu, kāda dusmīga grimase rotā jaunā vīra vaigu… Kādu laiku ciemiņi nenāca un dzīve ritēja trijatā. Jaunajam vīram patika tas, ka Genovefas vecmāte Juzepata nākusi no Lietuvas, viņš labprāt ticēja, ka viņa sievas dzīslās tek augstdzimušu ļaužu asinis. Kad Felicita iebilda, ka ne viņas, ne abas Genovefas māsas nelīdzinoties no Lietuvas nākušajai vecmāmiņai, Arno ar maigumu un mīlestību raudzījās uz savu sievu un solīja tai visas zvaigznes nonest no debesīm. Genovefai tas patika, acīmredzot uz šīs nots viņa arī bija uzķērusies. Romantika, senas pilis, spožas zvaigznes… Cik negaidītas mātei bija meitas laulības ar šo svešo vīrieti, tikpat gaidīta viņai šķita neparastā jauno šķiršanās. Bija atbraucis Alberts un bija iemesls paaicināt ciemos draugus un kaimiņus. Dēls pie mātes brauca reti, viņa sieva Monika necieta Genovefu, izlikās nosodām biežo alkohola lietošanu, bet patiesībā apskauda viņas sabiedriskumu. No Alberta sievas mutes uzzinājis par notikumiem savas sievas jaunības laikā un par to, ka viņa pastāvīgi uzturas vīriešu sabiedrībā, Arno greizsirdības mocīts pacēla acis Genovefa sēdēja starp savu brāli un kādu vīrieti, kurš bija nekaunīgi tuvu pievirzījies tai klāt. Arno gribēja paņemt sievu pie rokas un piecelt to kājās, taču Genovefa neklausīja. Viņa bija tik iekārojama lūpas pavērtas, acis pievērtas un vaigi piesārtuši. Veselība, jaunība un sievišķība staroja no viņas, un slaidās kājas, nevērīgi pavērstas, tik izaicinošas, ka Arno pārskaitās un… iesita Genovefai pa seju! Genovefa nobālēja. Alberts pielēca kājās un, sagrābis Arno pie krūtīm, izsvieda to ārā, koridorā. Nu Genovefas lūpas bija cieši sakniebtas, acis plaši ieplestas un viņa stingri un apņēmīgi stāvēja istabas vidū. Tad piegāja pie durvīm un, klusu tās pavērusi, paskatījās koridorā Arno sēdēja uz grīdas, garās kājas ceļgalos izvērsis kā sienāzis un galvu starp tām ieslēpis kā strauss smiltīs. Taču, sajutis, ka durvis paveras, viņš veikli pietrūkās kājās, garām Genovefai iedrāzās istabā, pieskrēja pie skapja, izrāva viņas somiņu, izkratīja tās saturu uz grīdas un, naudas maku paķēris, aizdrāzās. Pa ielu prom. Istabā palikušie pat nebija sapratuši, kas noticis. Skaļi savas izjūtas izteica tikai māte. Viņa paķēra no galda nazi un dakšiņu un, krusteniski salikusi, pacēla augstu virs galvas. - Sitais blēdis! Alkatīgais klaidonis! viņa kliedza un dauzīja savus "kaujas rīkus" vienu pret otru. Nu viņš ir projām! Priecājies, meit! Ja nav laimes, tad nav… Šī arī nebija nekāda dāvana. Kas te bija? Kas te īsti notika? ciemiņi apstāja Genovefu un Albertu. Alberta sieva, augstprātīgi smīnēdama, stāvēja malā. Genovefa, pazemojuma asarām aizmiglotām acīm, cēla un bāla stāvēja istabas vidū blakus savai somiņai. Somiņa. Tumši brūna, spoži lakota no ārpuses, tā nu rādīja savu iekšpusi maigi sārtu, mazliet nobružātu. Un ārā izgāzto saturu lūpu krāsu, saburzītu kabatas lakatiņu, papīrus, ķemmi, vates rullīti.
Un Genovefa. Vai viņa nebija līdzīga? No ārpuses skaistā, lepnā, glīti ģērbtā augstdzimušās kņazienes pēctece. Bet dzīve izpostīta mīlestība, izjukusī vai pat nebijusī laulība, aizbēgušais vīrs, kurš pie tam vēl paķēris līdzi visu viņas naudu… Genovefa izvadīja ciemiņus un, paņēmusi zem rokas Albertu un māti, devās uz mātes mazo istabiņu. Alberta sieva palika stāvot, kur stāvējusi, un turpināja smīnēt, kā bija smīnējusi visu šo laiku. - Tu, mās, piedod, bet tas nu tev nebija nekāds vīrs! teica Alberts, kad viņi visi trīs apsēdās uz mātes gultas. - Tā viņam arī vajadzēja, atteica Genovefa, un viņas seja pamazām atguva savu agrāko valdzinoši sārto nokrāsu, tikai kreisajā pusē sārtums bija ieguvis mazliet spilgtāku nokrāsu. Bet māte un brālis sēdēja labajā. - Ielej māt, ļauj man atvilkt elpu, tumši zilās acis vēl tumšākām melnām skropstām piesegusi, runāja Genovefa. Tas Arno tāds staigulis vien bija… Naudu krāt gribēja. Teica, ka iztikt mēs varētu no tā, ko es… paņemtu ceptuvē… Mēs tāpat būtu izšķīrušies, tu, brālīt, to procesu tikai paātrināji. Lai skrien! Genovefa apskāva abus sev tuvos cilvēkus, iedzēra un pasmaidīja, atcerējusies to, kā Arno bija izskrējis no istabas ar viņas naudas maku rokā kā vārna, kas izrauj kaulu sunim no priekšķepām garās rokas un garās svārku stērbeles vien noplīvoja. Bija jau septiņdesmitais gads, plašajā Padomju Savienībā bija sākusies lielā tautu staigāšana. No kurienes tāds Arno nācis un uz kurieni dosies, neviens nevarēja zināt. Matīss šajā laikā bija dzīvojis, neko sev blakus neredzēdams un neko nejuzdams, kā vien pats sevi, savu pēkšņi atmodušos sirdi un pazaudēto mīlestību, kura bija uzziedējusi kā pļava pēc pērkona lietus. Viņš jutās kā slims. Pēc darba atnācis mājās, viņš vairs nezināja, ko darīt ja ielikās gultā atpūsties, domās redzēja, kā tas āzis citā istabā un citā gultā skauj Genovefu, ja paņēma rokās ermoņikas, prātā nāca tikai smeldzīgas un skumjas dziesmas "Sen jau tava mīļā citam līgava", "Raugos es zvaigznēs, bet laimes man nav"… Matīss metās ārā no istabas un devās klaiņot pa ielām bez kāda noteikta mērķa. Tā šos pāris mēnešus, kamēr Genovefa skaitījās precējusies, Matīss mētājās pa gultu, māju un ielām un necerēja rast jelkādu jēdzīgu radušās situācijas atrisinājumu. Kad Alberts un Monika svētdienas pievakarē aizbrauca, Genovefa nolikās atpūsties un pārdomāt savu dzīvi, bet Felicita devās pie Matīsa. Tas, apsēdies uz gultas, pašreiz mocīja savas ermoņikas un žēlīgā balsī dudināja "Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs…" Felicita klusi ieslīdēja istabā un, acis plaši iepletusi, čukstus teica: - Viss, viss, Matīsiņ! Viss ir beidzies! Matīss pārbijās, jau tā viņa dvēselīte diedziņā vien karinājās, bet, ja, nedod Dievs… kaut kas ar Genīti… viņš neizturēs. Viņš, tāpat klusu kā Felicita, pārgāja pāri istabai, cieši aiztaisīja durvis un drošības dēļ atkal apsēdies, izdvesa: - Viņa… dzīva? Felicita atvēra muti, sāka māt ar abām rokām un atkrita krēslā, no kā Matīss pārbijās vēl vairāk. Viņš ievēlās gultā uz mutes un iekrampējās abām rokām savas mātes austajā strīpainajā vilnas segā. Nošņirkstināja zobus, izdvesa: - Nositīšu nelieti, kaklu apgriezīšu… un, acis aizmiedzis, žņaudza pirkstos segas murskuli. Felicita, apjēguši, ka vēlamais znots viņu pārpratis, pieskrēja pie gultas, iepļāva Matīsam pa dibenu tā, ka tas atjēdzās un, izlēcis no gultas, nostājās viņas priekšā. - Tu! Ko tu iedomājies? Vīrieti! Es saku, ka tas… ķēms, zinādama, ka ar Arno viņai kopā nebūs jādzīvo, Felicita teica visu, ko domāja, nu ir projām! Saproti, Genīte ir brīva… Kamēr Felicita stāstīja, Matīss vēl pāris reizes nošņirkstināja zobus, nomierinājās un stāstījuma
beigās gribēja mesties no istabas ārā un skriet… - Uz kurieni? Felicita viņu apturēja. Es sākšu domāt par tevi sliktāk nekā līdz šim, viņa draudīgi teica. Tu atnāksi pie mums pēc pāris dienām "netīšām"… Un Felicita ilgi māca savu nākamo znotu, kā viņam iekarot savas ilgotās sirdi un iegūt tās roku. Viņa savu meitu pazīst… Matīss pieceļas no soliņa un berzē savu sēžamvietu tā no ilgās sēdēšanas notirpusi. Viņš domā, cik lieliski gan Felicita bija pazinusi savu meitu un cik labi un saticīgi viņi bija dzīvojuši līdz tam laikam, kamēr mājās ienāca cits znots Genovefas meita Laima atveda Zigfrīdu. - Kur gan Laima kavējās? Un cik ilgi mēs te sēdēsim? Matīss jautā Genovefai, kura, vienu roku viņam elkonī iekrampējusi un galvu pār plecu aizgriezusi, šķiet, snauda. - Viņa tūdaļ būs klāt, atbildēja Genovefa, un viņi abi cēlās kājās un abi atkal iedomājās Zigfrīdu. Neviens no viņiem neticēja, ka znots labprātīgi šķīries no dzīves Genovefa tāpēc, ka bija tam pārlieku pieķērusies, savukārt Matīss neticēja, ka jaunais vīrietis, kuram ir darbs, labs dzīvoklis, sieva un bērns, var tā pēkšņi visu to atstāt un doties projām… Kad Genovefa pirmoreiz ieraudzīja Zigfrīdu, viņš tai tik ļoti atgādināja Laimoni. Vai tā bija spējā galvas pacelšana, kad viņš, savu slaido augumu pieliecis, ienāca pa durvīm un spēji iztaisnojās, vai noglāstīja Laimai kāju, kad spraucās
Felicita klusi ieslīdēja istabā un, acis plaši iepletusi, čukstus teica: Viss, viss, Matīsiņ! Viss ir beidzies! viņai garām šaurajā virtuvē, vai runāja par braucieniem pa plašajiem dzimtenes lielceļiem. Un šis paradums iebāzt seju Laimai matos pie pašas auss, kad gribēja pateikt ko viņai vien domātu. Jauno
saderināšanās vakarā Genovefa vispār sastinga kā sālsstabs. Viņa domāja, ka tai iespēris zibens līgavainis kaut ko iečukstēja līgavai ausī, tad iesmējās, atliecās atpakaļ un jaunie saskūpstījās. Tur nebija nekā neparasta, taču tas bija tāpat, kā svešā meitene noskūpstīja Laimoni toreiz, tajā tālajā zaļumballē. Viņa pieķērās Zigfrīdam tā, ka kaimiņiene vienreiz neizturēja un it kā pa jokam, it kā ar pārmetumu teica "Genovefa, tu jau mīli savu znotu vairāk nekā tava meita…" Patiešām, katru reizi, kad pie viņiem ieradās Laima ar savu vīru, Genovefa izdomāja visādus darbus, kuri viņai veicami kopā ar znotu. Vai nu vajadzēja atnest kādu burku ar marinādi no pagraba, vai kādu rīku no pieliekamā, vai uzrakt dobes redīsiem, sievasmāte vienmēr līdzi aicināja znotu. Pie galda lika Laimai pirmo šķīvi pasniegt Zigfrīdam un pati skatījās vai taisni mutē, kad tas ēda. Garām ejot pabužināja matus, projām dodoties, pagrieza vaigu atvadu skūpstam. Znots un znots tas skanēja visās viņas runās. Laima īgņojās un teica "Izbeidz, mamm, es te neiešu kaunu rīt!" Bet Zigfrīdam patika tāda sievasmātes labestība un sirds siltums, kaut varbūt ne pilnībā viņam domāts. Savā mūžā viņš nekādu lielo mīlestību saņēmis nebija māte strādāja un rūpējās par iztiku visai ģimenei, tāpēc vienmēr bija nogurusi un neapmierināta, un vēlējās tikai, lai brīvajos brīžos viņu neviens netraucētu. Tēvs bija slims, mīlēja iedzert un bija neapmierināts tāpēc, ka neapmierināta bija māte, un arī vēlējās, lai viņu neviens neaiztiktu ne ar runām, ne lūgumiem… Uz piebraucamā ceļa parādījās dzeltens žigulis. Matīss ar Genovefu, to pie elkoņa pieturēdams, lai viņa savu vareno augumu drošāk varētu nonest lejā pa stāvo nogāzi, devās pie mašīnas. Laima sēdēja, kreiso roku atvērtajās mašīnas durvis iekarinājusi. Viņa smēķēja. Mazliet uz āru izvalbītās lielās acis, tumšu garu skropstu piesegtas, likās gandrīz aizvērtas. Galva atliekta atpakaļ, tumšie mati pārkrāsoti spilgti dzelteni. īsi apgriezti, atstājot tikai dažas retas šķipsnas uz pieres un pie deniņiem. Sēdētāja atnācējiem nepievērsa ne vismazāko vērību. Abi iekārtojās aizmugurējā sēdeklī, jo uz priekšējā Laima bija uzlikusi zaļos stādus un sārtos neļķu ziedus… Viņa vēl krietnu brīdi smēķēja, un tas Genovefas atmiņā atkal atsauca Zigfrīdu.
IV Bija pagājis vairāk nekā gads kopš jauno kāzām. Laima, jau apģērbusies ceļam, aizkavējās koridorā viņa deva pēdējos norādījumus Zigfrīdam, kā aprūpēt bērnu viņas prombūtnes laikā. Genovefa ieskatījās pa atvērtajām durvīm un viņai elpa sašutumā aizrāvās. Abi jaunie draudzīgi smēķēja! - Kā tu to pieļauj! viņa uzkliedza Zigfrīdam. Tava sieva pīpē kā tāds ormanis un tu te mierīgi stāvi viņai blakus! Kas tu esi par vīru, ka nevari savu sievu audzināt! Genovefa pārskaitusies skraidīja jaunajiem apkārt. Laima noslēpa cigareti, Zigfrīds mēģināja iebilst, ka daudzas sievietes tagad smēķē un ka Laima jau sen… - Viņai ir slims kuņģis… ja viņa nomirs… Tu, tu par to atbildēsi! Tu esi vīrs! sievasmāte kliedza uz znotu un tad sāka raudāt. Kas gan notiks ar mazo, kas viņu audzinās?… Laima izskrēja ārā un aizsteidzās uz autobusu. Zigfrīds, paņēmis uz rokām dažus mēnešus veco bērnu, devās projām uz savu dzīvokli. Viņš bija tēvs un ar savu bērnu apieties prata. Genovefa gan atvainojās un lūdzās, lai viņi paliek, taču znots nebija atturams. Daudzmaz nomierinājusies, Genovefa zvanīja znota mātei un mēģināja pierādīt, ka visa atbildība par Laimas uzvedību jāuzņemas Zigfrīdam. - Viņš ir tās vīrs! Lai audzina savu sievu! pilnībā pārliecināta par savu taisnību, svētā vientiesībā un neviltotā sašutumā klāstīja Genovefa. Ja ar Laimu kas notiks, kas to bērnu… bārenīti audzinās? - Tava meita dzer un pīpē jau no piecpadsmit gadiem, drebošā balsī, jo pati to tikai nesen bija uzzinājusi, skaidroja znota māte. Ja tu to neesi redzējusi un savu meitu neesi audzinājusi, tad Zigfrīds viņu nepārveidos! Tas bija vienīgais gadījums, kad abas mātes pārmija asus vārdus. Tas bija tad, kad znots vēl bija… Genovefa iesāņus raugās savā meitā un domā, vai Laima tiešām ir tāda, kādu viņa pati to iedomājas? …Septiņdesmitajos gados visos darba kolektīvos ieviesās to laiku veidotās padomju tradīcijas valsts svētku kopīga atzīmēšana, izbraucieni ārpus pilsētas, vairāku dienu ekskursijas, braukšanas uz teātriem, koncertiem, kolektīvās kāzas un kolektīvās dzimšanas dienas. Un Genovefa bija neiztrūkstoša šo pasākumu dalībniece. Bieži vien, ja nevajadzēja būt savā darba kolektīvā vai piedalīties brīvprātīgo kārtības sargu dežūrās, ar viņu kopā bija ari Matīss. Laimu audzināja Felicita. Iesprostota pilsētas dzīvoklī bez savām lauku draudzenēm, Felicita apskauda tās sievietes, kuras piedalījās sabiedriskajos pasākumos. Felicita mīlēja meitu, mazmeitu un znotu. Viņa lūdza Dievu un gāja uz baznīcu, kopa dzīvokli un dārzu, audzināja Laimu un darināja pašbrūvēto. Pirmo reizi Felicita iedeva Laimai nobaudīt savu darināto, dzidro, četrdesmitgrādīgo dzērienu jau tad, kad mazmeita vēl skolā negāja. Gadījās tā, ka Laima bija saaukstējusies viņai bija iesnas un paaugstināta temperatūra. Vecmāmiņai negribējās sēdināt mazo ragaviņās un vilkt uz poliklīniku. Un kas zin, vai tās dakteres dotās zāles daudz ko palīdzēs. Felicita izvēlējās savu drošu ārstēšanas paņēmienu ielējusi glāzītē pašas gatavoto dzērienu, viņa atlieca Laimai galvu atpakaļ un veikli ielēja to mutē. Kad mazā sāka rīstīties, iedeva uzdzert virsū remdenāku ūdeni. Vai nu Laima nemaz tik stipri nebija saslimusi, vai Felicitas zāles tiešām palīdzēja, bet otrā
dienā mazā bija sveika un vesela. Tu mātei neko nestāsti par mūsu zālēm! Felicita pieteica Laimai. Tu taču negribēsi dzert sīrupu? Nē, to Laimai negribējās, viņai labāk garšoja skābēti gurķi nekā saldais sīrups. Un tā iegājās, ka katrreiz, kad vecāmāte gatavoja savu dzērienu, mazmeita lūdza iedot viņai mazliet priekš zālēm. Tas viņai uzlaboja apetīti, pasargāja no saaukstēšanās un radīja labu garastāvokli. Felicitas sarunās ar dzīvokļa kaimiņienēm vienmēr tika spriests par… blatu. Blats bija kaut kas neredzams, netverams, visu aptverošs un visur esošs. Pa blatu varēja saņemt dzīvokli, iegādāties produktus, nopirkt apģērbu un apavus. Tie, kuriem blata nebija, apskauda tos, kuriem blats bija. Bet, lai blats būtu, vajadzēja zināt, kuram pielīst un kuru piekukuļot. Laima uzmanīgi klausījās pieaugušo sarunās par to, kurā veikalā kas dabūjams pa blatu, cik viltīgs tas vai cits pazīstamais cilvēks bija dabūjis sev kārotos apavus, apģērbu vai gaļas produktus. Maizi un cukuru Genovefa savai ģimenei piegādāja no maizes ceptuves. Tur arī bija nepieciešama izveicība un blats. Arī Matīss katrreiz bija klāt veikalos preču pievedumu dienās, jo preču bija tik maz un tik reti, ka cilvēki stājās rindās jau ilgi pirms veikalu atvēršanas. Un tad bez brīvprātīgajiem kārtības sargiem neiztika. Matīss bija pazīstams gan ar veikalu vadītājiem, gan milicijas darbiniekiem. Viņš vienlīdz labi kalpoja abām pusēm un no abām guva atbalstu, ja tas bija nepieciešams. Ģimenes draugi un kaimiņi zināja, ka Felicita darina pašbrūvēto, un tāpēc mājās ciemiņu nekad netrūka. Laima jau no mazām dienām redzēja un dzirdēja, ar kādu skaudību tika spriests par tiem, kuriem viss bija, un kā tika nicināti tie, kuri ar savu darbu vien neko lielu ģimenei nevarēja sagādāt. Skolā viņa lepojās ar to, ka bija labāk apģērbta nekā daudzi citi, mājās kopā ar vecomāti iedzēra "zāles" biežāk nekā tas bija nepieciešams un no pusaudzes gadiem pamēģināja arī smēķēt. Felicita kļuva vecāka, meitas un znota kompānijās ilgi neuzkavējās, bet labprāt iedzēra savā istabiņā. Bieži tur ieskrēja ari Laima ar kādu draudzeni vai draugu, un, gadiem ritot, šī uzturēšanās vecmāmiņas istabā viņai kļuva par neatņemamu ieradumu. Vecmāmiņas gultā varēja pagulēt, atrunājoties, ka sāp galva, ja bija vairāk iedzerts, tur arī varēja paslēpt mantas, kuras bija iegādātas par tēvam vai mātei izprasīto naudu. Atskaitīties Laima nekad negribēja un vecāki, aizņemti ar savu dzīvi, par meitas gaitām daudz neraizējās. Viņi paļāvās uz Felicitu. Un Felicita mācīja Laimai pirkt, pārdot, iemainīt. Meitai mātes dzīvē bija maz vietas, tik vien kā tas skaļais vārds Laima. - Tā būs mana laime! bija teikusi Genovefa, mazajai piedzimstot. Es viņu saukšu par Laimu! - Nesauc laimi skaļā vārdā, meit! bija brīdinājusi Felicita. Viņas abas iedomājās Laimoni, un Genovefa paslēpa seju meitas mīkstajos matiņos… Mati Laimai vienmēr bija tumši un kupli, ne cirtaini kā Genovefai jaunībā, bet taisni. Skaisti mati… Tagad Genovefa skatās, kā no meitas deniņiem uz vaigu stiepjas pieci dzeltenīgi bāli matiņi, un atceras, kā Laimas galva, sasvīdušu, kuplu, tumšu matu ieskauta, gulēja uz balta slimnīcas spilvena. Lielās acis aizvērtas un bālajā sejā izdalījās tikai tumšas skropstas. Pēc pārciestās operācijas Laima gulēja pilnīgi nekustīgi kā nedzīva un Zigfrīds glāstīja viņas matus no pieres uz deniņiem, no pieres uz deniņiem… No pieres uz deniņiem Laima bija noķemmējusi kuplu matu šķipsnu, lai piesegtu lodes radīto caurumu Zigfrīda galvā, kad tas bija noguldīts uz dīvāna un Matīss ļāva ieiet Genovefai istabā, kur traģēdija bija notikusi. Genovefai acīs satumsa, viņai likās, ka tāpat ir gulējis Laimonis, no mašīnas izcelts un atkal zemē noguldīts, matiem pār seju, triecienā sadauzītu galvu… Izšķirīgākajos dzīves brīžos znots viņai vienmēr rādījās vīzijās, kurās Zigfrīdu nevarēja atšķirt no Laimoņa. Uz jautājumu "Kā tas notika un kur tu biji?" Laima attrauca "Izbeidz, mamm, es neiešu kaunu rīt!"
Un Genovefa pat lāga atskatīties nepaspēja, kad znota augums jau bija iznests ārā un aizgādāts prom. Matīss, kurš istabā iegāja agrāk un paspēja parunāties arī ar tur esošajiem policijas darbiniekiem, pastāstīja, ka Laima bijusi darbā un Zigfrīdam pēdējā laikā bijusi depresija. Tā teikusi Laima. - Kam teikusi? Kāda depresija? šausmās nobālējusi un rokas pie krūtīm piespiedusi, Matīsu tincināja Genovefa. Kāpēc depresija? Izdomā arī slimības… pa šiem dažiem mēnešiem… Pēkšņi viņa plaši iepleta acis un dziļi ievilka elpu. Matīs, varbūt viņam… vēzis bija? un viņas balsī jaušas cerības tas izskaidrotu visu un viņa tad atklāti varētu raudāt un žēlot savu mīļo znotu. - Kāds vēzis?… Nebija viņam nekāda vēža, neparasti īgni atbild Matīss, viņš arī ir satraukts un pārsteigts ne mazāk kā sieva un viņam nepatīk Laimas izturēšanās… Matīsam nepatīk viņas izturēšanās no tā brīža, kad Laima vēl pusaudze, bet jau ar vecāsmātes iepotēto augstprātību un iedzimto alkatību bija pakļāvusi patēvu savai gribai visiem šai mājā bija radies paradums paģiru mocītiem vai garlaicības māktiem, ieiet pie Felicitas un izlūgties kādu glāzīti "zālītēm". Un Laima atvēra durvis tieši tai brīdī, kad znots aiz pateicības spieda buču sievasmātei uz vaiga un tā, lai nepakristu, pieķērās ar roku znotam pie jostas vietas. - Lasies ārā! uzkliedza Matīsam Laima. Ko tu te bāzies vienmēr ar savu dzeršanu! Mammai pateikšu! viņa ar vienu roku stūma Matīsu uz durvīm, ar otru sēdināja Felicitu gultā. - Nekas jau nebija, Laimiņ, mazmeitu mierināja vecāmāte. Nobučoja uz vaiga, kā parasti. Tu taču arī to dari. - Nebija kā parasti, nebija!… kliedza Laima un niknām acīm i-audzījās Matīsā. Lieni te… kā ubags! - Laima, rimsties! Kā tu tā vari… uz tēvu! Felicita mēģināja abus samierināt. - Lai jau! apbēdināts teica Matīss. Nav jau īstā meita… Un viņš salīcis izgāja no istabas. Laima nemaz nelīdzinājās Matīsam. Viņa bija Arņa meita, to rādīja gan izskats, gan raksturs. Tāpēc viņu neizbrīnīja Matīsa teiktais un, piedraudēdama Felicitai ar Dieva sodu par to, ka tā uzņem uz savas vājās sirds tik smagu un šausmīgu grēku kā ziņu slēpšanu par savas miesīgās mazmeitas īsto tēvu, Laima jau tajā pašā vakarā zināja visu par savas mātes pirmo laulību. Seju nicīgi saviebusi, viņa klausījās, kā Felicita, gan smiedamās, gan raudādama, stāsta par Arņa neilgo uzturēšanos šinī mājā un smieklīgi traģisko šķiršanos. Lai viņš skrien, kur grib un dzīvo kā grib, prātīgi noteica Laima un pieteica vecaimātei nevienam nestāstīt par šo sarunu. Ļaudis sāks atcerēties un mēles trīs, viņa pabeidza. Es jau neiešu kaunu rīt! Taču pret Matīsu viņa sāka izturēties nicīgi, bieži to izkomandēja, citiem cilvēkiem redzot. Ja Matīss gribēja ko iebilst, tad sekoja uzaicinājums "Varbūt iesim uz vecmammas istabu?" Un viņa nekautrējās Matīsa algas dienā pastiept roku ar atvērtu plaukstu, kurā bez kādas runas tika ielikta paliela naudas zīme. Genovefa, aizņemta darbā, kā arī saviesīgās dzīves organizēšanā, daudz par savas meitas audzināšanu neuztraucās. Apģērbta Laima bija atbilstoši toreizējās modes prasībām, sekmes skolā bija apmierinošas. Dienasgrāmatā Genovefa ieskatījās retu reizi tad to vajadzēja parakstīt par vairākām nedēļām. Kad Laima augstprātīgi un nicīgi izteicās par savu vienaudžu trūkumu un neveiksmēm, Genovefa apmierināta un lepna par savu meitu, parasti teica "Viņa nav izcili skaista, bet viņa "ņem" ar ko citu." Un nemaz neievēroja, ka kaimiņi uz to neko neatbild. Paši jau sāka izbaudīt Laimas raksturu. Matīss centās Laimas ceļā negadīties un divatā ar viņu uzturējās pēc iespējas reti. Viņš rūpējās par siltumu dzīvoklī, sanesa ūdeni virtuvē, kopā ar Felicitu strādāja mazajā ģimenes dārziņā un veidoja puķu dobes pie guļamistabas loga. Kad Felicita lielākoties sāka laiku pavadīt savā istabiņā,
viņš bieži vien tur iegriezās un ilgi sarunājās. Dažreiz viņiem pievienojās arī Genovefa. Viņa šad tad paķircināja Matīsu par tā pieķeršanos sievasmātei, sevišķi tad, kad znots, aizmirsies saņēma tās roku un glāstīja plaukstas virspusi. Genovefa tad smējās mazu smiekliņu un teica: "Cik romantiski! Znots mīl savu sievasmāti!…" Līdz tam laikam, kamēr pašai mājās ienāca znots.
V Zigfrīdu nebija audzinājusi vecāmamma, viņš vispār nepaspēja padzīvot kopā ar saviem vecvecākiem tā iegadījās, ka gan mātes, gan tēva vecāki bija miruši jau pirms viņa dzimšanas. Viņu audzināja bērnudārzs un skola. Mazotnē auklītes un audzinātājas mācīja izturēties draudzīgi un mīļi pret visiem bērniem, padalīties ar citiem, ja mamma iedeva līdzi saldumus, iedot otram zīmuli, ja pats nezīmēja. Kaut arī mājas bija turpat blakus, zēns palika nakts grupiņā caurām nedēļām tēvs vai nu izlikās slims vai dzēra, māte strādāja, auklēja mazo māsiņu un rūpējās par māju. Tā kā tajos laikos strādāja arī sestdienās, tad Zigfrīds mājās tika tikai svētdienā, kad māte mazgāja veļu, kopa māju un gatavoja visiem ēst. Tēvs mājās neuzturējās un mājas darbos nepiedalījās. Zigfrīdam vajadzēja pieskatīt māsiņu. Un atkal viņš mācījās būt uzmanīgs un mīļš pret otru. Skolā lielākā daļa klasesbiedru bija no viņa bērnudārza grupiņas, un audzinātājai bija viegli izveidot biedrisku, izpalīdzīgu un draudzīgu kolektīvu. Zēns auga paļāvīgs un labsirdīgs. Tēvs viņā neieaudzināja neko. Māte gan īgņojās, ka tēvs nepalīdz mājas darbos, bet skaļus skandālus un strīdus zēns nekad nedzirdēja. Un tas bija daudz labāk, nekā to klasesbiedru mājās, kur tēvi dzēra un kāvās, vai to vispār nebija. No mātes Zigfrīds mantoja strādīgumu, no tēva nevēlēšanos izvirzīties priekšgalā. Skolā viņš nevēlējās kļūt par klases vecāko, armijā negribēja komandēt citus. No dzeršanas, palaidnībām un iekļūšanas sliktā kompānijā agrā jaunībā Zigfrīdu atturēja māte. Un savu māti viņš mīlēja. Tikpat lielu iespaidu kā uz Genovefu, Zigfrīds atstāja arī uz Matīsu. Tā bija divu garīgi tuvu vīriešu draudzība un savstarpēja pieķeršanās. Kā jebkurš ģimenes vīrietis, Matīss ilgojās dēla, pie tam Laima ar savu augstprātību viņa mīlestību bija atraidījusi jau pirms vairākiem gadiem. Vecākam kļūstot, viņam apnika iknedēļas iedzeršanas mazajā virtuvītē, kur neiztrūkstoši piedalījās kāds kaimiņš vai darbabiedrs. Viņam labāk patika parunāt par dzīvi kopā ar sievasmāti, kura gan bija krietnu gadu nastu plecos uzkrājusi, taču saglabājusi lielisku atmiņu un humora izjūtu. Viņai piemita arī iedzimts talants telpu izrotāšanā, galda klāšanā un ģērbšanās ziņā. Ar Genovefu bija citādi. Tāpat kā pavasara straume, nesot sev līdzi dzeltenos gundegu ziedus un atstājot tos zem ievu ziedošajiem krūmiem, gadi rāva līdzi Genovefu, vilinot ar iedzeršanām, izbraukumiem, ugunskuru gaismu naktīs. Man jāatpūšas no visa tā, viņa atbildēja vīram, kad tas, jau piekusis skriet viņai līdz, nolēma palikt mājās. Un māmiņa pēc meitas piedzimšanas Genovefa pieņēmās svarā un apmēros devās projām uz kolektīva jubileju somu pirtī, draudzenes dzimšanas dienu, brauca ekskursijās. Ar iedzeršanu, dziedāšanu un dejām. Sākumā Matīss bija nepieciešams ar savu "orķestri", vēlāk gan orķestri, gan Matīsu aizvietoja magnetofons. Kupla, stalta un priecīga Genīte veldzēja alkoholā pēc dzīves slāpstošo sirdi kā ievu krūms veldzē saknes ūdenī, lai pavasarī raisītos jaunas lapas un smaržotu balti ziedi. Zigfrīds ar savu ierašanos pārmainīja dzīvi abiem sievas vecākiem. Iejūsmināts par šo it kā saticīgo ģimeni, kur visi pret viņu izturējās ar patiesu mīlestību un par visu, ko viņš runāja vai darīja, izrādīja interesi, Zigfrīds iepatikās viņiem ar savu atklātību, labestību un pacietību. Ar pirmajām dienām šinīs mājās viņš kļuva nepieciešams visiem. Matīsam vīrieša darbos un sarunās, Genovefai izdomātajos darbos, kur noteikti bija jāsauc palīgā znots, Laimai lai būtu, ko mīlēt, un Felicitai kā pacietīgs viņas dzīves gājuma un atmiņu uzklausītājs. Genovefa no saviesīgās dzīves ar iedzeršanu un dziesmām gan neatteicās, bet draugus un kaimiņus sāka aizstāt znots. Visus iespējamos svētkus un svinamās dienas viņa noteikti atzīmēja kā ģimenes svētkus, bieži aicinot ciemos arī brāļa un māsu ģimenes, kaut novārtā netika atstāti arī tuvējie
kaimiņi, bet visa sievasmātes uzmanība bija veltīta tikai znotam. "Znotiņ, padod, znotiņ, atnes, znotiņ, ielej…" Genovefai bija nepieciešams, lai tas viņu neaizmirstu ne mirkli. Zigfrīds, padevīgi smaidīdams velns lai parauj sievasmāti cēlās, gāja, nesa, lēja un vienmēr līdzi aicināja Laimu. Znota padevība un pievilcība sajūsmināja visus. - Mūsu "zaldātam" tāda laime! ar skaudību teica kaimiņienes. Laima šo iesauku bija dabūjusi savas augstprātības dēļ. Un tāpēc, ka viņai patika izrīkot un izkomandēt ne tikai savas ģimenes locekļus, bet arī kaimiņus. - Kur gan tādi bērni izaug? runāja tālāk kaimiņienes. Tik laipns un strādīgs… - Un prot strādāt. Paskaties, kādu dzīvokli izremontēja. Pirms kāzām. - Viņš? - Jā! Iztaisīja kā muzeju. Matīss jau arī… bet vairāk gan znots. Un pajautāja Matīsam, Vai viņš ar Laimu vienā klasē mācījās? - Nē, atbildēja uzrunātais, vienā skolā… gāja. - Genovefai gan veicas, tā, lai saimniece dzirdētu, turpināja sarunu sievietes un pievērsās Genovefai. - Jā, lepna par to, ka meita dabūjusi tik apskaužamu puisi, tā piesēdās tuvāk runātājām. Laima nav nekāda skaistule, bet viņa ņem ar ko citu. - Jā! Jā! māj ar galvu sievietes, domādamas, ka saviem dēliem tik valdonīgu sievu gan viņas diez vai vēlētos. Laima pie galda, ja tur bija vecāki, nedzēra. Viņa iemeta pa kārtīgai glāzītei virtuvē, kamēr samainīja netīros traukus pret tīrajiem vai ņēma jaunu ēdiena bļodu. Vakara beigās viņa kopā ar Zigfrīdu parasti nokopa galdu, lai māmiņai rītā būtu vieglāk, un iemeta vēl vienu kārtīgu kraķi. Un uzpīpēja kopā ar jaunākiem puišiem vai savu vīru, kad vecāki neredzēja. Visi kaimiņi to zināja, taču, pazīdami Laimas raksturu, Genovefai neko neteica. Zigfrīdam patika sievasmātes viesmīlība un šādos vakaros viņš jutās labi palīdzēja saklāt galdu, apkalpoja viesus, mainīja kasetes magnetofonā un sekoja, lai dziesmas visiem patiktu. Sevišķi Genovefai. Viņiem ar Laimu bija savas dziesmas, tās viņi klausījās, kad māmiņas nebija mājās, vai uzlika kaseti tad, kad Genovefai apnika dejot. Tad viņi dejoja un citi ar prieku skatījās abi slaidi, gari, kustības saskaņotas, viņi dejoja pārī moderno kratīšanos, ko sauc par diskošanu, izvēlējās reti. Tad Laima parasti apsēdās malā un ļāva Zigfrīdam dejot ar Genovefu. Znots nekad neatteica sievasmātei. Zigfrīds smaidīdams vadīja un grieza dejā tās vareno, stalto augumu gan mājas iedzeršanā, gan pilsētas kultūras namā, gan vasarā uz estrādes, kur svētku reizēs ieradās visa ģimene, jo Zigfrīds un Laima dejoja tautas deju kolektīvā. Citas sievas Genovefu apskauda un aprunāja, bet viņa tikai smējās "Labāk priecīgam dzīvot, nekā bēdīgam nomirt!" Viņa mīlēja savu znotu. Ja viņai piederēja meita, tad piederēja arī znots. Tas bija tik dabīgi. Tāpēc Genovefa bija tik satraukta, uzzinājusi, ka viņas meita smēķē tāpat kā tās modernās svilpastes, kuras staigā izģindušas un salīkušas, dūmu saēstām plaušām, vēža aizmetņiem iekšās. Ja meita nomirs, znots atstās viņai bērnu un aizies. Izzudīs no viņas dzīves, kā reiz bija izzudis Laimonis. To Genovefa nevēlējās ne pieļaut, ne piedzīvot. Bet piedzīvoja, tikai nezināja, kā tas bija noticis. Nē, ne tas uztrauca Genovefu, kā znots bija miris daudzi cilvēki parasti šādos gadījumos saka "Cik labi, ka es neredzēju, kā tas notika…" Viņa nespēja samierināties, ka bija izlaidusi no rokām to saiti, to brīnišķīgo varavīksnes tiltu, kas viņus ar znotu vienoja. Kad tas notika? Kāpēc? Un kāpēc viņš mira vienatnē, izmisumā vai depresijā, kā tagad saka. Genovefu tirdīja gruzdošs nemiers un sāpēja sirds. Viņai tas bija jāzina. Un Matīsam tas bija jāuzzina… Un Laima… kā Laima to pieļāva? Vai Genovefa to vēlēsies zināt, kad Matīss viņai pastāstīs?
Laima sāka braukt. Rokas stingri tur stūres ratu, seja vienaldzīga kā indiāņa maska, acis aizslēptas aiz tumšām saules brillēm. Matīss domīgs sēž. Genovefa, iekšējā nemiera un sāpīgā zaudējuma tirdīta, mierīgi nosēdēt nespēj. - Uzliksim ziedus Zigfrīda kapam un brīdi pasēdēsim visi trīs… Tu mums pastāstīsi… viņa saka Laimas mugurai. Laima nesaka neko un sejas izteiksme viņai nemainās. - Laima, meit, runā taču! māte aicina. Jau vairāki mēneši pagājuši, bet mēs tā arī neesam tikuši skaidrībā, kas tad īsti jums notika? Kāpēc viņš tā… Genovefa iekampj gaisu, juzdama, ka tūdaļ sāks kliegt visā balsī. Kāpēc cilvēki mirst vai dzimst? To tu gribi zināt? vienaldzīgi atbild Laima un tāpat vienaldzīgi turpina skatīties uz priekšu. - Bet kāpēc viņš?… Man ir tik grūti… - To tu paprasi mīļajam Dieviņam, nemaz nereaģēdama uz mātes izjūtām, nosaka Laima. Genovefa vēlreiz iekampj gaisu un viņas galva noslīgst uz priekšējā sēdekļa atzveltnes pusi. Taču tā salīkusi sēdēt viņa nespēj traucē varenais augums un atgāžas atpakaļ. Matīss iespiež Genovefai saujā kabatas lakatu un mierinoši papliķē pa roku. - Nu gan, Laima, viņš cenšas runāt stingri. Es zinu, ka tu jau sen neuzskati mani… par tēvu, kaut gan es vienmēr izturējos pret tevi kā pret miesīgo meitu… Laima pavelk uz augšu apakšlūpu. Genovefa slauka asaras. - Tu gan varētu pažēlot māti, turpina Matīss. Pagājušā gadā vecmāmiņa… tagad znots. Viņai tak arī ir grūti… - Grūtāk jau ir, kā mīlināties ap sievasmāti, ļauni un nicīgi iedzeļ Laima un abi vecāki iekšēji saraujas. Matīss domā, ka Laima runā par viņa attiecībām ar sievasmāti, Genovefa par attiecībām ar znotu. Bet Laima nedomā ne vienu, ne otru. Viņa domā tikai un vienīgi par sevi, kā to dara jau krietnu laiku, vecākiem nemaz nenojaušot. Viņa piestāj pie mazās pilsētiņas lielajiem kapu vārtiem un pāri mašīnas sēdekļa atzveltnei sniedz ziedus Genovefai. - Ņemiet jūsu dārgajam zno-otam, pēdējo vārdu garāk izstiepdama un saules brilles nenoņēmusi, vienaldzīgi saka meita, sieva un sērojoša atraitne vienā personā. - Bet tu… vai tad tu… neiesi? stostās Genovefa. - Lai tie tantuki tur acis bola un aprunā! jau pavisam īgni uzsauc Laima. Es te neiešu kaunu rīt! Un viņa sakārto plato bikšu stērbeles, ierīkodamās uz tālākbraukšanu. - Ak, meit! pārmetoši saka Matīss. Man gan liekas, ka to savu kaunu jau sen esi norijusi un vēl smalki sakošļājusi, ja jau tu neko nejūti. Viņš palīdz Genovefai izrausties no mašīnas un paņem no Laimas rokām ziedus, kurus tā nemaz nekautrēdamās, un apakšlūpu nicīgi savilkusi, bija domājusi atdot mātei. Dzeltenais žigulis priecīgi aizripo uz pilsētas pusi, Genovefa, uz Matīsa rokas balstīdamās, raiti un cēli iesoļo pa kapu vārtiem. Lūkodamās apkārt un apjauzdama dabas, klusuma un mūžības mierinošo auru, viņa saka pati sev: - Cik labi gan vajadzētu izturēties vienam pret otru, kamēr dzīvo uz šīs pasaules! Kāds miers… Atpakaļ ejot, Genovefa jautā Matīsam, kuru uzreiz pēc traģiskā notikuma meitas ģimenē ir vienpersoniski nozīmējusi par savu privāto detektīvu: - Tu uzzināji kaut ko? Redzi, ka pati viņa neko nestāsta. .. - Nu, Matīss ievelk elpu. Pēc Laimas izturēšanās mašīnā viņš ir nolēmis pateikt sievai visu, ko zina, nezinādams, kā viņa to uzņems. Meita tomēr. Pie tam mīlēta un lolota. "Mana laime!", bija teikusi Genovefa, kad meita piedzima, Felicitas lolota auga un kad atveda mājās tik patīkamu puisi,
znotu… Zigfrīdu. Matīss vēlreiz ievelk elpu, tad iesāņus lūkodamies Genovefas sejā saka: - Daudz jāstāsta, mājās un pamazām es tev visu pārstāstīšu… Tagad… tu tikai neņem pārāk pie sirds…mūsu secinājums bija… Genovefa, uz Matīsa rokas balstīdamās, raiti un cēli iesoļo pa kapu vārtiem un saka pati sev: Cik labi gan vajadzētu izturēties vienam pret otru, kamēr dzīvo uz šīs pasaules! Kāds miers…
- Netaisies nu kā uz cūku kaušanu! Neesmu es nemaz tik vārga, kā tu te iedomājies, pilnīgo apakšlūpu atstiepusi, tēlotā vienaldzībā iesaucas Genovefa. - Mūsu secinājumi… tas ir viņi tā domā… un es… - Nē jau! Genovefa kļūst pavisam dusmīga. Viņi, es, mēs! Tu vari vienreiz pateikt kaut ko jēdzīgu vai nevari! To, kas jāsaka, Matīsam nav nemaz tik viegli pateikt, jo kā jau detektīvam klājas, viņš zina arī motīvus, kāpēc situācija izveidojusies tieši tāda un tieši tajā brīdī. Un viņš saka: - Laima bija vainojama Zigfrīda nāvē. Laima. - Kā? pilnīgo apakšlūpu atstiepusi, saka Genovefa un… iesmejas. Nē jau! Detek-tī-īv… Viņa izsaka pēdējo vārdu pavisam stiepti un klusi un vēlreiz pajautā. Kā?
VI Laima jau no mazotnes bija radināta dabūt visu, ko vien gribēja un nedalīties ne ar vienu citu. Ne ar mantām, ne tuviem cilvēkiem. "Nedod savu blūzīti nevienai citai," mazajai lūdzējai dzirdot, mācīja Felicita mazmeitu. "Mēs neesam vainīgas, ka viņai nav, bet tev ir." Vai "Nedali pagalmā saldumus!" viņa aizrādīja Laimai. "Pasaules ubagus nepabarosi!" Uz visiem Laimas iebildumiem Felicitai bija viena atbilde "Vienmēr paturi sev to, ko esi dabūjusi, un nemet savas mantas prom, labāk pārdod kādam." "Sauc savu māti šurp, ko viņa tur pļāpā ar to kaimiņieni! Nav ko laiku šķiest citu labā! Un… aicini tēvu istabā! Kaimiņš pats tiks galā ar saviem darbiem, nav ko tur velti spēku šķiest citu labā…" šādi aicinājumi skanēja visai bieži. Uzzinājusi, ka Matīss nav viņas īstais tēvs, Laima juta pat atvieglinājumu nu viņa to varēja mierīgi atstumt gan no mātes, gan no vecmammas. Viņa greizsirdīgi centās paturēt sev to, kas viņai piederēja. Blakus greizsirdībai auga arī skaudība, nevienam nedrīkstēja piederēt kaut kas labāks nekā Laimai. Un skaudība veicināja alkatību. Bet tas bija vēlāk, Felicita to vairs nepiedzīvoja. Zigfrīdu Laima drīzāk nevis iemīlēja, bet iekāroja. Tāpēc, ka viņš patika citām meitenēm, Laima to vēlējās iegūt sev. Viņa gāja līdzi draudzenes draudzenei vai drauga draugam tikai tāpēc, ka tur būs Zigfrīds, kaut arī viņš bija aizrāvies ar citu meiteni. Viņa nesa līdzi dzeramo un organizēja jauniešu kompānijas. Dzēra kopā ar Zigfrīda tēvu, lai tikai piesaistītu jaunekļa uzmanību sev. Ar Zigfrīda māti gan viņa nerunāja pat tad, kad kopā ar citiem jauniešiem ieradās viņu dzīvoklī un uzņēmās jauniešu vadību pie galda. To, ko Laima bija iekārojusi, viņa gribēja tikai sev vienai. Redzēdama, ka uz dienestu armijā Zigfrīdu pavada cita meitene, Laima no viņas izdabūja puiša dienesta vietas adresi un rakstīja meiteni nomelnojošas vēstules. Saņemdama nepamatoti aizdomīgus jautājumus un nepelnītus pārmetumus, meitene no Zigfrīda atteicās. Atbraucot mājās un izkāpjot no autobusa, Zigfrīdu sagaidīja Laima. Ar īpašnieces apziņu viņa paņēma puisi zem rokas un aizvadīja līdz viņa vecāku mājai, taču iekšā negāja. Astoņdesmito gadu beigās jauniešu satikšanās vieta bija laukums pie autoostas. Tur vienmēr kāds kādu pavadīja vai sagaidīja, tur pilsētiņas jaunieši meklēja cits citu, ja vēlējās iet uz diskotēku kultūras namā vai aizbraukt uz kaimiņu ciema klubu. Tur piestāja autobusi no kaimiņu rajoniem un no Rīgas. Un autobusu tajā laikā bija ne mazums. Arī braucēju. Atnākusi pie autoostas, Laima vienmēr zināja, kurā jauniešu grupā atrodas Zigfrīds un uz kurieni viņš dosies vakarā. Un katrreiz viņa devās līdzi šai grupai. Un katrreiz organizēja iedzeršanu. Daudzas meitenes aplidoja Zigfrīdu, bet, redzēdamas Laimas neatlaidību un nevēlēdamās nemitīgi dzert kopā ar puišiem tā kā viņa, tās sāka izvēlēties citus draugus. Māte, redzēdama, ka dēls ir daudzu meiteņu kārots un no diskotēkām arvien biežāk un biežāk atgriežas mājās iereibis, nolēma ievadīt viņa dzīvi noteiktā gultnē. - Izvēlies vienu, kura tev vistuvāk pie sirds, un precies, brīdī, kad dēls atkal taisījās prom no mājām, un baidīdamās, ka tā dzīvodams viņš pieradīs pie pastāvīgas dzeršanas, sarunu uzsāka māte. Es nekad neprecēšos, glauzdams savus pagaišos matus, un, spogulī skatoties un kārtojot kaklasaiti, atteica Zigfrīds. Tā bija parastā jauna puiša atruna, kurš vēl nav pa īstam nevienā meitenē ieskatījies. Māte to saprata un runāja tālāk. - Tā nevar, viņa teica, vīrietim jāveido ģimene. Cilvēks sabiedrībā nevar palikt viens. Un kur tad man būs mazbērni, kad es kļūšu veca? viņa centās runāt jautrāk, lai dēls neuzķertu mātes bažas par iespējamo pierašanu pie alkohola un bezrūpības. Nav jau uzreiz jāskrien uz "zagsu", ieskaties kādā no
savām daudzajām pielūdzējām stingrāk, sarunā, iesniedziet iesniegumu un gatavojies… Dēls neko neatbildēja. Priecīgs par brīvību pēc armijas disciplīnas, par daudzajiem draugiem un draudzenēm, gaidāmo mūziku un dejām, Zigfrīds izdejoja pāris dejas soļu, noskūpstīja māti uz vaiga un laimīgs devās projām. Māte neizrādīja pārsteigumu, kad neilgi pēc šīs sarunas Zigfrīds pārradās no diskotēkas manāmi iereibis ar svešu adītu cepuri galvā. Nostājies priekštelpā pie spoguļa un piešķiebis cepuri uz vienu pusi, viņš teica savam attēlam: - Es precēšos. Tad mātei, kura stāvēja aizmugurē. Tu neuzminēsi ar ko… Māte pazina cepuri. Tā bija Laimas. Kāzām viņi ar Laimu gatavojās trīs mēnešus, kaut gan tajā laikā bija pieņemts, ka pieteikumu laulību reģistrācijai jaunieši "zagsā" iesniedza vienu mēnesi iepriekš. Genovefa gribēja, lai meitas kāzas izvērstos par varenāko notikumu viņas ģimenes dzīvē. Genovefas. Matīss kopā ar Zigfrīdu remontēja dzīvokli. Krāsoja griestus un grīdas, līmēja tapetes, piesitu līstītes. Kad Zigfrīds, pakāpies atpakaļ, skatījās, vai taisni izvietojušies sarkanīgie ķieģelīši uz mūrējuma pie apaļās krāsns, Genovefa, viņam roku uz pleca uzlikusi, stāvēja blakus. Viņa tagad steidzās no darba mājās un gatavoja vīriešiem maltītes, pirka cigaretes un nedēļas beigās dzeramo. Ikdienā nedrīkstēja, bija jāgatavojas kāzām. Viņas abas ar Laimu sastādīja viesu sarakstu, šuva kleitas, pasūtīja mielasta galdam ēdienus un dzērienus, sarunāja muzikantus, meklēja ziedus. Un appuišoja Zigfrīdu. Pieradis pie savas mātes aizņemtības un tēva vienaldzības, Zigfrīds šo gatavošanās laiku kāzām uzņēma kā ārzemju romānos aprakstīto medus mēnesi. Kāzu nakti viņš ar Laimu gatavojās pavadīt kāzu naktī, bet tagad priecājās, ka līgava ir mīļa, laipna, pacietīga. Tas, ka viņa vecākiem nezinot, mīlēja iedzert un uzpīpēt, likās kā spēle kad apprecēsies, pārtrauks. Genovefa viņam veltīja daudz vairāk laika un uzmanības nekā sava māte. Viņa katrā brīvā brīdī stāvēja blakus, lielīja, glāstīja un pabučoja uz vaiga. Pasniedza cigareti, ielēja glāzīti. Ja Zigfrīds nevēlējās dzert, Genovefa smējās: Nē jau! Tu mums, znotiņ, tīrais atturībnieks esi. Taisni vai biedrībā jāstājas… Matīss, kurš arī no visas sirds bija pieķēries Zigfrīdam, likās viņam kā īsts tēva iemiesojums labestīgs un saprotošs. Kad puse no kāzu sagatavošanas laika bija pagājusi un visi draugi un paziņas apraduši ar domu, ka jaunie drīz precēsies, pilsētiņā atgriezās Zigfrīda pirmsarmijas laika draudzene. Bija piektdienas vakars. Nākamais znots neatteicās no nākamās sievasmātes pasniegtās glāzītes. Viņš aši to izdzēra, izmetās pagalmā, paķēra velosipēdu un drāzās uz pilsētas centru. Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad Zigfrīds, velosipēdu ielas malā nometis, dauzīja pie draudzenes istabas durvīm. Tā durvis vaļā nevēra bija jau apprecējusies ar citu un piedzemdējusi bērnu. Zigfrīds atkal izskrēja uz ielas, nometa blakus velosipēdam kreklu un sporta krekliņu, tad kā Tarzāns džungļos veicīgi sāka rāpties pa telefona stabu pie sen neredzētās draudzenes istabas loga mājas otrajā stāvā. Sapulcējās skatītāji. Kāda pakalpīga draudzene paziņoja Laimai. Tā zvanīja mātei. Kad Genovefa kaimiņa mašīnā atdrāzās uz notikuma vietu, Zigfrīds no staba bija noslīdējis zemē un, virskreklu rokā purinādams, galvu pret augšstāva logu pavērsis, sauca: - Es gribu redzēt savu meitu! Dodiet man manu meitu! - Nē jau! Genovefa paskaidroja klātesošajiem. Sievieti pēdējo reizi redzējis pirms gada, bet nu domā, ka tikko piedzimusi meita ir viņa! Samulsušais Zigfrīds ļāva, lai Genovefa palīdz viņam apģērbt virskreklu, un vāri mēģināja pretoties, kad tā viņu stūma uz mašīnas pusi. - Laid mani, viņš mēģināja atbrīvoties no varenās sievietes spēcīgā tvēriena.
- Tūdaļ! Genovefa atstiepa pilnīgo apakšlūpu. Izdomājis cirkā uzstāties! Tad pieglauda Zigfrīda galvu sev pie karstajām krūtīm. Nāc, znotiņ, brauksim. Brauksim, brauksim, Laima uztrauksies… Laima skatīties negāja un uz mājām agrāk par darbalaika beigām nesteidzās. Mājās izlikās, ka nekas nav noticis. Zināja, kāpēc Zigfrīds to darījis, bet turpināja gatavoties kāzām. To, ko viņa iedomājās sev piederam, viņa gribēja sev paturēt… Starpgadījums ātri vien aizmirsās vai nu mazums puišu iedzēruši izdara kādu trakulību un ģimene kāzām sagatavojās ar vērienu. Genovefa draugiem un paziņām pasūtīja septiņus vārtus, un jaunais vīrs savu jauno sievu uz rokām ienesa mielasta telpā, neaizskāris ar kāju nevienu šķērsli, ko atjautīgās saimnieces viņa ceļā bija nolikušas. Genovefa savas meitas kāzās sadzēra, sadziedāja un sadancoja ar visiem saviem radiem un draugiem, lielīja meitas veiksmi un priecājās par znota pievilcību. Visi viņas sarunu biedri gan ar atzinību, gan skaudību balsī bija spiesti Genovefai piekrist, ka znots viņai ir izdevies. Augums, stāja, uzvedība un pievilcība viss viņam piemita vienmērīgi un nepārspīlēti. Savu korpulento augumu cēli pārvietodama no vienas vietas uz otru un saskandinādama uz jaunā pāra veselību, Genovefa "nolūza" tajā brīdī, kad saimnieces ēdamzālē sāka klāt tīrus galdautus kāzinieku brokastīm. Viņa piekususi ievēlās kādā gultā, no kuras pašreiz cēlās augšā ciemiņi. Tie gādīgi apsedza jauno sievasmāti ar plānu sedziņu un paši devās pie galda, lai pilnām glāzēm, pie pilniem ēdienu šķīvjiem vēlētu jaunveidotajai ģimenei un paši sev bagātu dzīvi. Genovefa saldā miegā nogulēja pirmās brokastis savas meitas jauniesāktajā dzīvē, toties turpmākajā laikā viņa nepalaida nevienu svinamu vai atzīmējamu gadījumu meitas un znota ģimenē. Viņa gādāja tortes un pīrāgus, pirka dāvanas un dzērienus, neviltotā priekā runāja, dziedāja un smējās pie galda, kur pārējie ciemiņi bieži vien bija tikai Laimas un Zigfrīda vienaudži. Viņa, sajūsmā pilnīgo apakšlūpu pastiepusi, izteica salīdzinošas piezīmes par sava znota izveicību darbā un sadzīvē: - Man patīk, kā viņš nes to šķīvi! Kā lielā restorānā… - Jā, jā, lai izdabātu māmiņai, citi viesi piekrita. Kad aptrūks darba, viņš varēs strādāt par oficiantu. - Izbeidz, mamm, Laima neapmierināta bilda. Ko tu viņam vienmēr sienies klāt. Viņai nepatika, ka māte, citiem dzirdot, cildina Zigfrīdu, nevis viņu Laimu. Līdz šim visa ievērība ģimenē bija tikusi viņai. Laima savās acīs bija izveidojusies par galveno personu, kuru visi ievēroja, atzina, cildināja un lielīja. Laima ne vienreiz vien bija dzirdējusi šo mātes iemīļoto teicienu "Viņa nav nekāda skaistule, viņa ņem ar ko citu". Šis cits bija viņas uzstājīgais, aizbildnieciskais un kategoriskais tonis sarunās, valdonīgums raksturā un vēlēšanās iegūt sev to, ko gribēja, nerēķinoties ar citiem. Līdz šim tas viss bija nācis viņai tikai par labu. Un Laima ar to pat lepojās. Zigfrīds, lēnprātīgi smaidot, pildīja savus namatēva pienākumus apkalpoja ciemiņus, piekrita visā teiktajā sievasmātei un pastāvīgi ieskatījās acīs sievai. Laimai sāka apnikt šādi saviesīgi pasākumi kopā ar savu māti, kurai bieži vien nāca līdzi Matīss, jo tie abi uzsvēra un pasvītroja Zigfrīda lomu viņas dzīvē. - Paskaties, kā viņš iekārtojis vannas istabu, redzi kāds plaukts garderobē… Laima jau vannu nekurina, viņa neprot. .. Un virtuvē gar izlietni flīzītes pielīmējis! vēl istabā neiegājuši, sarunājās abi vecāki. - Nē jau! smējās Genovefa un sauca. Znotiņ, nāc paņem somas… Laima nervozēja, iemeta lieku glāzīti, ieslēdzās tualetē, lai uzpīpētu. Genovefa neko neievēroja, Zigfrīds izpildīja visas sievas un sievasmātes vēlēšanās un vēl paspēja uzpīpēt kopā ar Matīsu. Tu pārāk nepakļaujies Laimai, redzēdams, ka Zigfrīds noliek cigareti un steidzas izņemt no
ledusskapja lielo salātu bļodu, tiklīdz Laima paņem rokā mazās bļodiņas, norūpējies znotu brīdina Matīss. Viņai ir paradums dzīvot tikai sev. Tu tik paklausīgs… Man nav grūti, man patīk, tāpat lēnprātīgi smaidīdams, apgalvo Zigfrīds. Es mātei arī vienmēr palīdzēju… strādāt. Viesību mums nekad… gandrīz nekad nebija. Tēvs nebija tāds kā tu. Kad es biju mazāks, domāju, ka viņš tiešām tik bieži ir slims, bet tagad zinu, ka paģiras vien bija, tāpēc allaž gulšņāja vai devās prom. Kur tur par viesībām vai ciemiņiem. Naudas arī nebija. - Bet tu vienmēr izcēlies ar moderniem apģērbiem, cik nu es tur saprotu… bilst Matīss. Zigfrīds smejas: - Tur mana mamma, vai nu modernu disko kreklu no diviem auduma gabaliem uzšuva, vai ar pārgarām piedurknēm uzadīja. Meitenēm patika un puikas darīja man pakaļ… pirkt nebija par ko. - Jā, iestarpina Matīss, atcerēdamies kā bija darbojusies Genovefa, lai uzpostu Laimu. Blats jau arī bija vajadzīgs. - Mums nebija nekādu blatu, Zigfrīds priecīgi stāsta par savām jaunības dienām. Atceros, kad vēl pirms armijas nāca modē tie saplēstie džinsi… es arī ieplēsu savējiem ceļgalus un gribēju doties uz laukumu pie autoostas, bet mamma neļāva. "Tu ko, mamm," es teicu, "tagad visi tā staigā, tu nezini, kāda ir mode!" "Nē," atbildēja māte. "Es zinu gan, kāda ir mode. Džinsi var būt ieplēsti, taču tiem ir jābūt tīriem, tu labāk tos izmazgā un uz cauruma uzšuj kādu zvaigzni vai pusmēnesi, tad tu būsi moderns…" Es toreiz uzģērbu citas bikses, laimīgu smaidu sejā stāsta tālāk Zigfrīds. Džinsiem otrā dienā uzšuvu uz ceļgala pusmēnesi, bet uz dibena katrā pusē pa zvaigznei ar dažāda lieluma stūriem… - Sarkanās… nopietnu ģīmi saka Matīss. - Nē-ē, iespurdzas stāstītājs. Zilas, tikai tumšākas kā džinsi kopumā… - Un? smejas arī Matīss, iedomājoties, kā Zigfrīds būtu izskatījies ar sarkanām zvaigznēm uz džinsu bikšu pakaļpuses. - Piekrišana bija tāda, ka es tās bikses pusgadu lāpīju un mazgāju un divu zvaigžņu vietā salipināju veselas četras, taču audums sadila un nācās bikses izmest. Es arī tagad varu uzšūt šortus, pāršūt bikses īsākas vai garākas. Es arī Laimai šortus uzšuvu… - Pati viņa to nedarīs… iesāk Matīss. Lūk, arī viņa… - Nu, ko jūs te stā-āvat? pēdējo vārdu stiepdama, neapmierināti saka pienācēja. - Runājamies… Zigfrīds sapurina savu matu cekulu un, galvu pieliecis, sper kāju pāri istabas slieksnim. Tiklīdz viņš iztaisnojas un pasmaida, tā pie galda sēdošā Genovefa uzgavilē: - Znotiņ! šis ienācēja žests tik ļoti viņai atgādina jaunību un mīlestību, ka sirds sāk saldi kutēt un viņa izdveš. Kāda laime… Citi smejas, domādami, ka Genovefa pavelk znotu uz zoba tāpēc, ka viņi ar Matīsu tik ilgi kavējās virtuvē. Laima un Matīss apsēžas katrs savam laulātajam blakus un saviesīgā dzīve turpinās. Taču vakara noslēgumā izceļas neliels incidents. Kad Zigfrīds, piepildījis ciemiņu glāzes, pavērš pudeles kaklu pret savējo, Laima skaļi un nesavaldīgi iesaucas: - Sev jau nu nelieši! Ciemiņi apklust. - Nav ko te pietempties vien-mē-ēr, sieva, nemaz nekautrēdamās, izņem pudeli vīram no rokas. Zigfrīds smaida. - Nē jau! pirmā attopas Genovefa. Laima, paliec mierā!… Lej vien sev, znotiņ! - Ko tu, Laima, viņš taču nemaz nedzer! patiesā izbrīnā iesaucas Laimas draudzene. - Nu, es arī dzeru, lai izdzer kādu glāzīti, Zigfrīdu aizstāv draudzenes vīrs. - Jūs nemaz nezināt, kāds viņš ir! atkal nesavaldīgi iesaucas Laima, un Zigfrīds uzmet acis
sievai, brīnīdamies, ko viņa tādu būtu atklājusi, ko viņš pats par sevi līdz šim nav zinājis. - Nē jau! iereibuši un apmierināta, mīlīgām acīm znotā skatīdamās, runā Genovefa. Nezinām, kāds viņš ir… Vai maz labāku vīru kāda sieva var vēlēties! Atnes, znotiņ, kafiju padzersim un iesim mājās, viņa pievēršas savam vīram, kurš ērti iesēdies dīvānā, klusu vēro notiekošo. Laima šoreiz nemāj Zigfrīdam, bet paņem zem rokas draudzeni un dodas uz virtuvi pēc kafijas. - Ko tu, Laima, tā uzbruki Zigim? Viņš tev tiešām ir pārāk labs… kā saka tava māte, virtuvē teic Laimas draudzene. Ja es tā uzbruktu savējam!… - Ak, man apnicis, ka visi tik viņu vien redz… Laima veikli izņem no sienas skapīša cigarešu paciņu, aizsmēķējusi ievelk pāris garu dūmu, tad tikpat veikli cigareti nodzēš un, iemetusi to atkritumu spainī, sarindo uz paplātes krūzītes kafijai. - Un par šito viņš tev arī neko nesaka? domādama smēķēšanu, jautā draudzene. - Kad staigāju ar mazo, es taču nesmēķēju… un kad baroju, tos dažus mēnešus arī… un kāda vaina tagad, Laima īgni atbild. Kad viņas ienes kafiju, Zigfrīds un Ilmārs stūrī pie loga liek magnetofonā kaseti un regulē mūzikai skaļumu, Matīss tāpat sēd uz dīvāna, un Genovefa mierīgi ar karoti no lielās bļodas ēd salātu pārpalikumu. - Kas tev notika? viņa pajautā meitai un, atbildi nesagaidīdama, sāk rīkoties ar kafijas tasi. Mājīgums istabā izzudis, to sajūt visi, tikai Genovefa ne. Ja kāds viņai to būtu mēģinājis pateikt, Genovefa atbildētu ar savu
Nav ko te pietempties vien-mē-ēr, Laima, nemaz nekautrēdamās, izņem pudeli vīram no rokas. Zigfrīds smaida.
parasto "Nē jau!" Patiešām skan Miķeļa Gruzīša dziesmas, vairāk vai mazāk iereibušie viesi un saimnieki dzer kafiju, dzīvoklī jūtama pārticība, viņas mīļākie cilvēki ir tepat blakus. Ko tad vēl. "Nē jau, patiešām! Tev, Laima, laikam ar kuņģi kaut kas nav kārtībā…"
VII Laima turpināja pazemot Zigfrīdu katru reizi, kad vien sapulcējās ciemiņi. Viņa izmeta pa piezīmei par vīra dzeršanu, neveiklumu, slinkumu vai vēl kādu pašas izdomātu netikumu, lai tikai pārējie nebūtu par Zigfrīdu tik labās domās. Viņa nespēja dzīvot un būt laimīga, ja kāds viņai blakus tika cildināts vairāk nekā viņa pati. Viņai bija jābūt pārākai tā bija viņas būtība. Ieguvusi Zigfrīdu sev par vīru, viņa uzskatīja to tikpat kā par kārotu lietu, kuru parāda draugiem un noliek plauktā. Taču Zigfrīds nebija noliekams malā, viņš "līda" visiem acīs. Un Laima to nevarēja ciest. Viņai nepatika, ka Zigfrīds prot apsēt viņu mazo dārziņu un citi par to Zigfrīdu uzteic, viņa īgņojās, ka vīrs spēj viens pats izkurināt vannu un novannot bērnu, izsūkt putekļus un sakopt dzīvokli. Viņai pašai strādāt nepatika, bet Zigfrīda izveicība prieku neradīja, jo pirmā nebija viņa. Kad draudzene kārtējā Laimas dusmu reizē mēģināja Zigfrīdu aizstāvēt, Laima nikni uzsauca: Nu skrien apkamp, vari nobučot! Varbūt savējais jau apnicis? Paskat, dakšiņas nav salicis ar zariem uz vienu pusi! Sametis kā pagadās… Draudzene, Laimai dzirdot, vairs nemēģināja Zigfrīdu aizstāvēt. Zigfrīds nemēdza taisnoties, ja viņš nebija vainīgs. Kad Ilmārs kādu pēcpusdienu, Zigfrīdu nepamanījis, pabrauca viņam garām, Zigfrīds nosprieda, ka arī Ilmārs ir noticējis pastāvīgajiem Laimas izteicieniem un nevēlas ar viņu runāt. Un pats vairs nemeklēja Ilmāra draudzību. Bet Genovefa nekā nejuta. Viņa izmantoja katru izdevību, lai pabūtu meitas dzīvoklī, nesa dāvanas mazajam, pirka cigaretes znotam domādama, ka tikai znotam, dzēra kafiju, stāstīja jaunumus un nemanīja, ka meita arvien biežāk atstāj māti ar znotu divatā, pati knibinādamās ap bērnu vai iziedama kaut ko kārtot virtuvē. Zigfrīds vairs neatmeta atpakaļ savu kuplo cekulu, viņš matus sēja aiz pakauša mazā astītē. Laima tā gribēja. - Nekrīt acīs, ap mazo ņemoties, viņš paskaidroja sievasmātei, kad tā pieprasīja palaist matus vaļā, kā bijuši. - Nē jau, iesaucās Genovefa, mēģinādama aizskart ar roku matu pušķīti Zigfrīda pakausī. Kā tad Laimai nekrīt? Zigfrīds nolieca galvu, Genovefas roka lēnām un glāstoši noslīdēja pār puiša kaklu. - Pažēlo, pažēlo znotiņu! Būs jau paspējis pasūdzēt, cik viņam grūti ar mazo… - Ko tu, Laima, taisnojas Zigfrīds. Es nevienam… un man nemaz nav bijis grūti, nu nomierinies, lūdzu! - Bet man gan ir grūti! pēkšņi izaicinoši iesaucas Laima. Man sāp kuņģis! Viņa spēji pietrūkās kājās no gultas, uz kuras sēdējusi, bet nobāl un lēni atlaižas atpakaļ. Tad sāpēs savelk seju, un lielas sviedru lāses rit pa viņas vaigiem un kaklu. - Sauc "ātros"! Laima klusi čukst Zigfrīdam, bet pati negrib laist vaļā viņa roku. "Ātros" izsauc Genovefa un, palikusi viena, sāk mētāties pa istabu. Paceļ un atkal nomet Laimas drēbes, paķer uz rokām bērnu un atkal liek to gultiņā. Tad pamana meitas somiņu atstātu guļamistabā pie spoguļa un ieskatās tajā. Automātiski. Jo Genovefa nekad nav pārbaudījusi meitas somu vai kabatas ne mazai, ne lielai esot. Tagad viņa atver un aizver somiņu, tad, it kā ko atcerējusies, atver to vēlreiz. Kā tad! Starp citām sievietei nepieciešamām sīkām lietām tur mierīgi gozējas cigarešu paciņa. "Marlboro". Genovefa atceras, kā viņa bija pārmetuši Zigfrīdam par to, ka Laima smēķē, bet nu zina nav znota spēkos atradināt viņas meitu no šī netikuma. Viņa sāk nožēlot, ka mīļajam znotam ir tik miermīlīgs raksturs. Kaut viņš būtu uzstājīgāks, niknāks! Ak, Genovefai liekas, ka viņai pat nebūtu nekas pretī bijis, ja Zigfrīds par šādām lietām Laimu kādreiz iekaustītu. Ne pārāk stipri, protams. Un
lai Genovefa to nezinātu… - Kaut tik viņa nenomirtu! Kaut tik viņa nenomirtu! čukst Genovefa, gaidīdama znota zvanu par operācijas iznākumu. Laima nenomira. Slimnīcā pavadītais laiks darīja viņas neciešamo raksturu vēl neciešamāku, un vēlmi iegūt visu, kas citiem pieder, vēl alkaināku. Un Zigfrīda dzīve pilnīgi izmainījās. Slimnīcā pie sievas gultas viņš dežurēja pārmaiņus ar Genovefu un nemaz nenojauta, ka viņu vēlēšanās īsināt Laimas dienas īsākas un darīt ciešanas vieglākas, nāk viņam pašam tikai par ļaunu. Laima redzēja mātes un vīra sapratnes pilnos skatienus, dzirdēja sačukstēšanos, norunājot nākamo dežūru, roku glāstošo saskaršanos atvadoties. Tie bija viņas tuvinieki, kuri no sirds rūpējās par viņas labsajūtu tā tas bija jāuztver un tā to uztvēra visi citi, tikai ne Laima. Laimas sirdī prieka vietā radās īgnums un skaudība, jo labestību un sirds siltumu vajadzēja saņemt tikai viņai. Tie nedrīkstēja to dāvāt viens otram. Atveseļojusies pēc pārciestās operācijas, bet vēlēdamās palikt dažas dienas ārsta uzraudzībā, Laima gulšņāja balti saklātajā slimnīcas gultā māte bija piemaksājusi slimnīcas personālam par meitas kopšanu un viņai rokās nonāca žurnāls ar mūsdienīga seksa aprakstiem un erotiskiem zīmējumiem. Laima pieprasīja vēl citus šādus žurnālus. Tie viņai tika sagādāti. Atradās arī vēl citas lasītājas, kuras ar lielu interesi visos sīkumos pārsprieda žurnālos lasīto un redzēto. - Kas gan tajās meičās sevišķs? Vai viņas skaistākas par mums? Paskat, kādas tai krūtis nokarājušās kā pankūkas! teica jauna melnīgsnēja meitene, nosarka un neviļus pieskārās savai tvirtajai krūtij, kura brīvi gozējās slimnīcas krekla izgriezumā. - Tavas jau nu noteikti būtu labākas, sacīja otra, bet kas tad tevi bildēs… - … un es jau arī neietu tā izgorīt un izrādīt visas savas vietas, atkal nosarka sarunas uzsācēja. - Sievietes visādos veidos un neveidos, bet kāpēc tad vīriešus nebildē plikus… ar visiem viņu jaukumiem? Mēs varbūt arī paskatītos, kādi tie malači pliki izskatās? pārmetoši ierunājas jauna sieva, kuru vīrs slimnīcā nebija apmeklējis jau vairākas dienas. -Vīrieši arī ir! ar lielu interesi sarunā iesaistījās Laima un izvilka no spilvena apakšas žurnālu ar vienu ieliektu lapu. Rokas pastiepās, žurnāls sāka ceļot no gultas uz gultu… Jā, tur nu viņš sēdēja visu savu mantību bravūrīgi izslējis, pats gan piesarcis un seju mazliet sānis pavērsis. Nepierasti tomēr, saprot, ka nav pirtī. Nu sievietes sāka spriest un strīdēties, cik par šādu darbu maksā. Kam vairāk vīriešiem vai sievietēm? Nolemj, ka vairāk maksā vīriešiem, ja jau starp daudzajiem sieviešu augumiem, kur visas vietas un vietiņas jau ir izvērtētas un nobildētas neskaitāmas reizes, tikai viens jauns vīrietis atradies… - Nu, varbūt ne viens, varbūt tikai mēs maz zinām… Sievietes runā, smejas, nosoda, apskauž, bet Laima iztēlē redz sevi dažādās seksa pozās, tikai Zigfrīds šajās domās neietilpst. Zigfrīds laulātā pienākumu pildīšanā ir konservatīvs. Viņš glāsta, skūpsta, mīl, bet, kad Laima, erotiskas videofilmas saskatījusies, bija sākusi apspriest, kā tas ir un kā tas būtu, Zigfrīds bija smējies un savā negrozāmā pārliecībā atbildējis: - Tas viss ir tikai naudas dēļ, neies jau neviens kārtīgs vīrs savu sievu staipīt kā tādu padauzu! - Bet ir taču pāri, kuri tā dzīvo! Laima bija mēģinājusi iebilst. - Tu tādus zini? Zigfrīds atkal smējās, iedomājoties, ka kādā ģimenē tepat mazpilsētiņā kāds pāris veic šādus "trikus". - Bet ja sieva tā grib? vēl turējās pretī Laima. - Nu, es domāju, ka tādai sievai nav kaut kas kārtībā! viņš, nogāzis Laimu uz dīvāna, skūpstīja
tai lūpas un kaklu. Tālāk nekas savādāk kā citās reizēs nebija noticis, un tagad, vienai pašai slimnīcas gultā nīkstot un erotiskās bildes pētot, Laimas fantāzija turpināja darboties… Pārvedis sievu mājās no slimnīcas, Zigfrīds vēl dodas atpakaļ uz darbu. Laima, brītiņu pasēdējusi uz dīvāna, padzer kafiju, izsmēķē cigareti un piezvana draudzenei. Ne Ilmāra sievai, kura patiesībā draudzene skaitās tikai tāpēc, ka Laima ar Ilmāru ir vienā mājā uzauguši un viņu vecāki vienmēr draudzējušies. Laima zvana Ļenkai. Tā ir uzradusies pilsētiņā īsi pirms Laimas un Zigfrīda kāzām, un abas iepazinušās kultūras nama diskotēkā tualetē smēķējot. Kopēji paradumi tuvina cilvēkus patiesība veca kā pati pasaule. Abām patika smēķēt, dzert kafiju, bezdarbībā gulšņāt, skatīties žurnālus un fantazēt par tērpiem, diskotēkām un vīriešiem. Ārēji abas bija ļoti atšķirīgas Laima gara, slaida un strauja, Ļenka arī slaida, bet maza un mierīga. Kopēju ieradumu dēļ viņas bija ļoti pieķērušās viena otrai. Ļenka dzīvoja bez vīra, kaut gan bērns bija viena vecuma ar Laimas Lauri. Uzzinājis, ka Ļenka gaida bērnu, puisis gan bija noformējis ar viņu oficiālu laulību, bet kopā dzīvot negribēja. Abas draudzenes bija pārliecinātas, ka tur vainojama viņa psihiskā nelīdzsvarotība, kas radusies, dienējot Afganistānā. Izdzirdusi telefonā Laimas balsi, Ļenka nopriecājas par draudzenes izveseļošanos un aicina to pie sevis. - Laimuk, vai tu varēsi braukt? Es tā priecājos, es tevi tā gaidu! Ļenka čivina. - Varēšu! savukārt priecīga, ka tiek gaidīta, sarosās Laima. Esmu pilnīgā kārtībā… es jau mazliet pasmēķēju, viņa stāsta draudzenei. - Ai, Laimuk, cik labi! sajūsminās Ļenka. Man tev ir pārsteigums, viņa intriģējoši turpina. - Jā? Gaidi! Tūdaļ būšu klāt, Laima noliek klausuli un sameklē mašīnas atslēgas. Mašīna stāv tepat aiz durvīm, pie virtuves loga. Istabā ir arī Ļenkas māsa Valka augumā vēl mazāka, sīko pērtiķa ģīmīti smaidā sakrunkojusi, steidzas apsveikt atnācēju. Viņas bērns vēl tikko mācās staigāt un pašreiz rāpo pa virtuves grīdu, bet bērna tēvs bēguļo kaut kur pa Krievijas plašajām ārēm vai miljonu pilsētām, jo Latvijā to meklē policija, lai sodītu par izdarītajām zādzībām. Laima dodas virtuvē, kur Ļenka jau liek uz gāzes plīts tējkannu kafijai. Kafijas māsām nav jau vairākas dienas, jo ne vienai, ne otrai nav pastāvīgas darba vietas un ienākumu avota. Laiku pa laikam viņas dodas uz dzimto Baltkrieviju un, atpakaļ braucot, Viļņas tirgū iepērk "lupatas", lai šeit par daudz lielāku cenu tās pārdotu no rokas patstāvīgas vietas pilsētas tirgū viņām arī nav. Tā kā Laima darbojas tirdzniecībā, Ļenkas draudzība kļuva ar katru brīdi sirsnīgāka, jo Laima, ciemos dodoties, veda līdzi gan kafiju, gan cigaretes, gan maizi un desas. Bērniem augļus. - Nāc iekšā, Laimuk! iesaucas Ļenka un, roku nepasniegusi, izņem no Laimas rokām jau gaidīto iepirkumu somu. Sēdies te! viņa notrauc gružus no virtuves ķeblīša un noliek uz galda Laimai priekšā pelnu trauku. Tad Ļenka saliek uz galda pusdienām domātos produktus, kurus Laima šurpbraucot paņēmusi no sava individuālā veikala bāra, un liek māsai aizvākt bērnu uz istabu. Tur lielākais bērns uzrauga mazāko un abi cienājas ar Laimas atvestajiem augļiem un kukurūzas nūjiņām. - Nekas, ka tu tik ātri pēc operācijas smēķē? Ļenka jautā Laimai. - Labāk paēdušam nomirt, nekā neēdušam dzīvot, savas mātes vārdiem atbild Laima un, vienā rokā degošu cigareti turēdama, ar otru maisa krūzītē kafiju. Es negribu kļūt resna. Nedod Dievs, kļūšu kā māmiņa. Un viņas visas trīs smejas, jo nemaz nepieļauj domu, ka Laima kādreiz varētu kļūt tikpat dūšīga kā Genovefa. Laima ēd maz, toties abas māsas naski tiesā sviestmaizes ar žāvētu krūtiņu, ēd sieru, tomātus, gurķus un pie kafijas piekož cepumus. Viņas stāsta Laimai un viena otrai, ko kura atvedusi no tirgus, ko pārdevušas, ko iemainījušas, kādas ziņas dzirdamas par Valkas vīru.
Laima ir atvedusi arī pudeli konjaka. Viņa domā, ka mazliet tīra dedzinoša šķidruma kuņģim pat pēc pārciestās operācijas par ļaunu nenāks. Kur tavs Lauris? jautā Ļenka, pēc konjaka glāzes rīstīdamās un svaigu tomāta šķēli veikli mutē gruzdama. - Dārziņā, atbild Laima. Zigfrīds viņu pēc darba paņems uz māju. Nu abas māsas un Laimas draudzenes, viena otru pārspēdamas, ņemas cildināt Zigfrīdu cik viņš rūpīgs tēvs un cik čakls mājas darbu darītājs. Un kā pie Laimas sēdējis un kā mājās gaidījis. - Visu veļu pārmazgājis, saka viena. - Dzīvokli ar putekļu sūcēju vai cik reizes… turpina otra. Un bērnu uz dārziņu… - Un dārzu laistījis… Man viņš par prastu, jau otru cigareti smēķēdama un konjaka glāzīti pirkstos virpinādama, paziņo Laima. Māsas paliek vaļējām mutēm, viņas nesaprot. - Kā par… prastu? beidzot pārjautā Ļenka. Viņš tik kulturāls, tīrīgs… vai tad viņam… viņš nav skolu pabeidzis? - Ko tu! māsu pārtrauc Valka viņa galīgi neko nesaprot. Laima izpūš dūmus un pavēcina roku sev deguna priekšā, caur puspievērtām skropstām brīdi noskatās abās sarunu biedrenēs, tad nevērīgi izmet: - Seksuāli… un pieceļas no galda. - Sek-su-āli? gari stiepj abas māsas un saskatās. Valka grib ko teikt, taču Ļenka viņu apklusina. - Jūs tikai nesāciet pļā-āpāt! pēdējo vārdu stiepdama, brīdina Laima. Nē, nē, ko tu. Laimuk! Mēs neko… mēs nekad… Paskatīsimies viģikus? Draudzenes ved Laimu istabā. Ļenkai vīrs aizdeva televizoru un videomagnetofonu, uz laiku, skaidro Valka un pārvieto abus bērnus no istabas uz virtuvi, kur lielākais pabaros mazāko ar tomātu un gurķu pārpalikumiem, un abi padzersies saldu tēju ar cepumiem. Istaba grimst krēslā, sievietes sēž vienīgajā dīvānā un magnetofons izdveš elsas, šņākuļošanu un sajūsmas spiedzienus. Uz ekrāna parādās kailu ķermeņu fragmenti. Abas baltkrievietes raksturā ir atraisītākas un nepārtraukti komentē darbību uz ekrāna, skaidri un ciniski. Laima vēro klusēdama. Pēc neilga laika viņa jau domās ir pārcēlusies citā pasaulē un redz sevi filmas varones vietā lepnā viesnīcā, platā gultā virs sarkanās segas, kur robustais varonis, nejautādams vai viņai tā ir labi, vai viņa to grib, bāž, plēš, kož un laiza visas vietas un lietas, un Laima domā… ka viņa to grib. Pie durvīm sāk grabināties, Ļenka ieslēdz gaismu, un nāk solītais pārsteigums. Tie ir divi jauni puiši viens augumā īsāks, gaišiem matiem, ar acīm uzreiz pielīp Ļenkai. Otrs garš, melnīgsnējs, tumšos matus uz lielās galvas "uz nulli" nogriezis sveicienam pievelk uz augšu virslūpu, lai klātesošie redzētu divus zelta sānzobus, ar acīm pielīp Laimai. Valkai ienācēji nekādu vērību nepievērš. Vai nu tā šķiet pārāk sīka, vai arī viņiem ir zināms par vīru, kurš bēguļo. "Pārsteigums" acīmredzot ir pirmais puisis Ļenka ir domājusi palielīties Laimai, ka atradusi sev nākamo dzīves biedru. Taču kompānijas centrā izvirzās otrais garākais. Viņš nepārtraukti un skaļi runā, nekautrīgi nopēta Laimu, iepazīstas ar viņu "Modris", tad dodas Ļenkai un viņas draugam līdzi uz virtuvi, kur, balsi pieklusinājis, izjautā par Laimu. Laima sēž uz dīvāna vienīgajā istabiņā un, acis pievērusi, smēķē cigareti. Viņa slinki ievelk dūmu un domīgi lūkojas televizora ekrānā. Tad pieceļas un veikli noskrien lejā uz pirmo stāvu, lai no kaimiņiem piezvanītu uz mājām laiks jau Zigfrīdam ar mazo būt tur. Taču telefona aparātu sev tuvāk piebīdījusi, pēkšņi pārdomā un piezvana kaimiņienei, labai paziņai turpat viņu blakus dzīvoklī. Pasaki, lūdzu, Zigim, Laima kā atmodusies runā klausulē, ka es aizkavēšos… meitenes preci atvedušas, es pielaikošu, paskatīšos…
- Laima, tu jau no slimnīcas! sāk runāt paziņa, taču Laima neko par slimnīcu stāstīt nevēlas. - … es aizbraukšu, vēlāk, tad tev arī pastāstīšu… nu, čau! Ieskrien pie manējiem! Viņa noliek klausuli un atkal atgriežas Ļenkas istabiņā. Dzīvoklis te iekārtots tā, ka no kāpņu telpas vispirms nokļūst istabā, un tikai tad var aiziet uz virtuvi. Visa kompānija pašreiz ir tur. Abas sievietes izbrīnītām un pārsteigtām sejām stāsta puišiem par Laimas sensacionālo atzīšanos, ka viņas brīnišķīgais un daudzu apskaustais vīrs Laimai esot par prastu. Ļenkas draugu šis stāstījums neko daudz neinteresē sieviešu pļāpas bet Modris klausās ar interesi un vēl šo to pārjautā. Un abas māsas, abas draudzenes, kuras tikko kā Laimai solījušas "Mēs nekad un mēs nemūžam", viena otru pārtraukdamas un papildinādamas, vairākkārt atkārto Laimas teikto. Kad Laima ienāk istabā, runas virtuvē apklust un runātāji sāk pārvietoties uz istabu. Valka saģērbj bērnus, viņa aizvedīs tos pie attālas sava vīra radinieces un tur visi paliks pa nakti. Viņa gan sen tur nav bijusi, jo radiniece nevēlas, ka policija zinātu par šiem apciemojumiem, tad sāktos izprašņāšana par radinieku, kurš nozudis kaut kur Krievijā un par kuru vecā sieviete tiešām neko nezina. Un nevēlas zināt. Valka cer, ka šoreiz radiniece atļaus viņiem palikt. Viņai ir jāpaliek tur, jo Ļenka grib būt kopā ar savu puisi un bērni tik mazā dzīvoklītī būtu liels traucēklis. Palikušie izkārtojas rindā uz dīvāna pretī televizoram un uz mazā žurnālu galdiņa saliek dzērienu pudeles. Puiši gatavo kokteili no spirta un tonika, Ļenka atkal liek magnetofonā videolenti. Laima gan grib iebilst, viņai negribētos svešo klātbūtnē, bet Ļenka tik pārliecinoši un vientiesīgi stāsta, ka būs tikai tīrā erotika un nekāda seksa, ka Laima nomierinās un, iesēdusies dziļāk dīvānā, atspiež muguru pret mīksto atzveltni. Viņa sakrusto slaidās kājas un atkal aizdedzina cigareti. Ļenka atspiež galvu savam draugam pret plecu, Modris pasniedz visiem kokteiļa glāzes, un magnetofons sāk dūkt.
Mīkstais dīvāns vilina, Modra muskuļotā kāja arvien ciešāk un ciešāk spiežas klāt. Laima gan cenšas atbīdīt talak uzmācīgo ceļgalu, aizvirzīt glāstošo roku, bet… Kokteilis reibina, mīkstais dīvāns vilina, puiša muskuļotā kāja arvien ciešāk un ciešāk spiežas klāt. Laima gan cenšas atbīdīt tālāk uzmācīgo ceļgalu, aizvirzīt glāstošo roku, bet filma tomēr nav tikai erotiska, un otrs pāris glāsta viens otru pavisam atklāti, aura ir tik pavedinoša un Laima ir tik nevarīga, un viņa tik sen nav bijusi kopā ar vīru, ka… dīvāns tiek spēji parauts un viņa izstiepjas Modrim blakus… Viss notiek tieši tā kā videofilmā bez vārdiem un liekiem jautājumiem, tikai abiem izdvešot dažādas skaņas, iniciatīvu tomēr vairāk uzņemoties vīrietim. Laima vēl ir tik apmulsusi un nav pilnībā gatava, kaut gan pretoties arī nepretojas. Viņa šķiet apmierināta, taču, kad puiša tumši skūtā galva jau atkal slīd pa viņas ķermeni uz leju, Laima pietrūkstas no guļvietas, steigšus kārto savu apģērbu un ieklausās, ko dara otrs pāris tur, virtuvē. Tie klusām sarunājas, un Laima metas ārā. Viņu māc nelabums. Zigfrīds, nolicis mazo gulēt, gaida Laimu. Viņš kādu brīdi sēž un skatās televizora ekrānā, kaut domas nesaistās ar redzēto, tad aiziet uz virtuvi vakariņas sen atdzisušas. Tad staigā pa lielo istabu no viena gala līdz otram, tad nostājas aiz aizkara pie lielā loga un vēro ielu. Kad mašīna gar stūri iegriežas pagalmā, Zigfrīds dodas ārā, lai satiktu sievu un iebrauktu mašīnu stāvvietā. Palīdzēdams Laimai izkāpt no mašīnas, viņš jautā: - Kur tu tik ilgi biji? Jau nezināju, ko domāt… tikko no slimnīcas… Lai gan vīra rūpes ir neviltotas un pilnīgi pamatotas, Laima aizsvilstas un nepacietīgi attrauc: - Pie Ļenkas! Jau nevarēs brīdi no mājas iziet! - Pateikt vai piezvanīt varēji, Zigfrīds jūtas tik apbēdināts gan par sievas ilgo prombūtni, gan vēl vairāk par viņas īgnumu un nevēlēšanos aprunāties. - Es zvanīju, Laima pamāj uz kaimiņienes loga pusi. - Bet viņa neienāca, neteica…, tagad Zigfrīds jūt, ka viņu pārņem dusmas uz šo sievieti, kura te par labdari vienmēr izliekas un ar katru nieku lien dzīvoklī, kad nevajag, bet pateikt, ka Laima vakara aizkavēsies, nav varējusi. Es tūdaļ pajautāšu! viņš grib doties uz turieni, bet Laima pavisam nikni iesaucas: - Sataisi vēl skandālu! viņa apsviežas un metas uz savām durvīm. Es neiešu kaunu rit… Zigfrīds, galvu noliecis, dodas viņai līdz. Bet labā paziņa un tuvā kaimiņiene nemaz nav gribējusi Zigfrīdam ko teikt par viņa sievas aizkavēšanos. Tagad viņa, savam virtuves logam aizkara maliņu pavērusi, noskatās, kā laulātie strīdas, un apmierināta, ka redzējusi Zigfrīda aizvainojumu, ieiet no virtuves istabā. Viņa necieš vīriešus un jo sevišķi tādu mīlināšanos un labināšanos, kādu Zigfrīds izrāda Laimai. Pašas vīrs pirmos desmit kopdzīves gadus, kuri ir tie grūtākie, strādāja divdesmit kilometrus attālajā sovhozā un mājās bija redzams tikai svētdienās. Bet tad viņam bija jāizguļas, jāatpūšas, labi jāpaēd un jāsagatavojas nākamās nedēļas darbam. Sieviņa skrēja viena pati kopa māju, audzināja bērnus un suni, un appuišoja vīru brīvdienās. Viņa apskauda Laimu un nicināja Zigfrīdu par to, ka tas "padeva" mašīnu, auklēja bērnu, iepirkās veikalā, mazgāja veļu. Tagad viņa nemaz nejutās vainīga, ka nav izpildījusi Laimas lūgumu. Gan atrunāsies, ja prasīs paskaidrojumus gāze bija jānoslēdz, tad ūdens vannā skrēja pāri, tad aizmirsās un tad domāja, ka Laima atbraukusi. Vai tad neredzēja, ka nav mašīnas pagalmā? Nepadomāja… Bet Laima jau neprasīs un Zigfrīds ne tik ja viņu kāds aizvainoja, viņš parasti skaidroties negāja. No vakariņām Laima atsakās, tikai grib padzert kefīru. Kuņģis kļuvis jūtīgs, varbūt tāpēc, ak, nav arī kādu laiciņu ar mašīnu braukusi, satraukusies. Ar draudzenēm kafiju iedzērusi, paēdusi. - Ko nu tu tur varēji paēst pie tām tukšiniecēm, labi, ka savus bērnus var kaut cik paēdināt,
brīnās Zigfrīds. - Es aizvedu līdzi, bērniem arī, runā Laima un, paņēmusi no Zigfrīda rokām kefīra glāzi, malko dzērienu lieliem pārtraukumiem. - Smēķēji? uztraukti jautā Zigfrīds. - Neko daudz, samelo Laima un sāk stāstīt, kā Ļenka izbraukājusi Baltkrieviju un Viļņu un kādas mantas atvedusi. Zigfrīds saklāj gultu un tad, atcerējies, ka sieva tikko kā no slimnīcas, izņem no skapja viņas halātiņu. - Vannā vēl ūdens nav atdzisis, es šodien kurināju… Viņš palīdz sievai noģērbt pār galvu džemperi, pieskaras sārtajai svītrai pakrūtē… - Vannā nevajadzēs palīdzēt? - Nē! steidzīgi iesaucas Laima un viena pati dodas nomazgāt savu ķermeni, savu miesu. Bet dvēseli?… Gultā Laima atvirzās malā un neļauj Zigfrīdam sevi glāstīt, lai viņš veltīgi neuzbudinātos. - Izbeidz, tev tā būs vēl grū-ūtāk, viņa stiepj pēdējo vārdu un negrib neko dzirdēt, kad Zigfrīds stāsta par savām ilgām un to, cik saudzīgs viņš tagad varētu būt. - Pēc slimnīcas vēl nevajag, nobeidz Laima, un Zigfrīds samierinās.
VIII Matīss ir atjaunojis īpašuma tiesības uz paša celto māju, kuru pirms daudziem gadiem bija atstājis, kad devās Genovefai līdzi uz pilsētu. Šopavasar viņš ir uzsācis mājas pārbūvi un vēlas to pārveidot mūsdienīgāku un šodienas prasībām piemērotāku. Strādādams pilsētas rūpkombinātā, Matīss patiesībā visus garos darba gadus ir vēlējies atgriezties atpakaļ savā lauku mājā un domās vienmēr piemērojis tai jaunus sienu paneļus, karnīžu rotājumus, logu un durvju formas. Viņš ir vācis un krājis gan likumīgā, gan nelikumīgā veidā dēļus un dēlīšus, līstes un līstītes, logu un durvju rāmjus un saplākšņa loksnes. Tas viss savai mājai. Kāda tā īsti izskatīsies, to viņi izlems abi ar Zigfrīdu. Pirmais, ko Matīss pie savas mājas ir atjaunojis, ir sols rīta saules pusē. Pusdienu saule pārāk karsē, vasaras dienās tādam soliņam nav nekādas jēgas lauku cilvēks tāpat, darbā nosvīdis, dienas vidū vēsumu meklē. Tāpēc solam jābūt rīta pusē, kad saule maigi glāsta un domas nenospiestas un vieglas klīst līdzi mākoņiem debesu tālēs un sapņi raisās gaiši un puķaini. Matīss apsēžas uz soliņa un pavērš seju pretī rīta vēsmai un saules slīpajiem stariem. Aiz muguras nekustīgs un cēls ziedu brīnumu gaida vecais jasmīnu krūms. Tas nav ziedējis daudzus gadus, tikai stiepis zaru pirkstus augstāk un augstāk un mēģinājis nepadoties sīkajām nātrēm un asajiem dadžiem. Kad Matīss iesāka tīrīt pagalmu, krūmam bija tikai daži zari, kuri solījās izplaucēt zaļās lapas. Par baltajiem ziediem, likās, pat sapņot nevarēja. Taču attīrīts no pērnajiem tīteņiem, dadžiem un nātrēm, tas jau pēc nedēļas pateicībā stiepa Matīsam pretī zaļus jaunos dzinumus, un nu jau bija redzami arī spēcīgi ziedu pumpuri uz vecajiem zariem. Krūms bija bagātīgi piesūcies dzīvinošā mitruma, un ziedu sakopojumi veidojās maigi balti un smaržojoši. Kā vasara, kas Matīsam solījās būt darba un ar to saistītā prieka pilna, kā dzīve, kura solīja viņam cilvēcīgu sapratni, sirds siltumu un ģimenes piepildījumu. Caur pievērtajiem plakstiem viņš saskata debesu pamales zilgo svītru un lejāk sava dārza taisnās vagas. Tās vienmērīgi un gludi stiepjas no pagalma nokalnes līdz vecajai akai dārza malā. Acis uztver maigo salātu zaļumu, tumšākas gurķu lapu virtenītes un violeti zaļās biešu lapu rindas. Blakus sīpoli, tumši zaļi un spēcīgi, sprogainās burkānu vijas… krūtis pilda maigs siltums un laimes sajūta Matīss domā par Zigfrīdu. Kā viens cilvēks ar savu esību var priecēt otru cilvēku! Viņš ne vienreiz vien bija dzirdējis tēvus sakām "Cik es esmu laimīgs, ka man ir dēls!" Bet pašam dēla nebija. Bija meita. Laima, kura sen jau no viņa norobežojusies, tēva mīlestību un maigumu pretī neņēma un savu uzticību viņam nedāvāja. Viņš bija tikai fizisks balsts, kura pienākums bija rūpēties par materiālo nodrošinājumu, bet nebija tiesību interesēties par Laimas garīgo pasauli. Uz jautājumiem "Kā tu jūties? Kas tev noticis?" vai "Ko tu domā darīt?" Laima sen vairs viņam neatbildēja un Matīss sen jau bija pārvarējis aizvainojumu un smeldzi sirdī, redzot pameitas vienaldzību vai vēso un augstprātīgo izturēšanos: "Tu jau neesi mans tēvs!" Viņi dzīvoja vienā ģimenē, bet dzīve abiem ritēja šķirti. Matīss domās redz sevi kopā ar Zigfrīdu strādājam tepat pāri pagalmam nokalnes dārzā, redz, kā znots slaidiem, veikliem pirkstiem sēj vadziņās smalkās burkānu sēklas, saliek dobītēs sīpolus, izņem no lupatiņas sadīgušas gurķu astītes. Matīsam pašam pirksti strupāki, agrāk dārzu apsēja Felicita, bet tagad tās nav, un viņš bija domājis aicināt līdzi Genovefu, bet viņa tikai atsmēja: - Nu nē! Atradis sējēju! Es jau kurpes aizsprādzējot, kāju ceļu uz beņķīša, tad kā gan es ielocīšos tai burkānu vagā. Aicini Zigfrīdu… Viņiem patika vienam otra sabiedrība. Zigfrīdam vispār patika strādāt laukos, un kopā ar Matīsu viņš jutās kā blakus savam īstajam tēvam. Kā vajadzētu būt, bet nebija. - Tēvs vienmēr domāja tikai par sevi, Zigfrīds bez kāda nosodījuma balsī stāstīja par savu
bērnību. Par vīrieti mani audzināt vajadzēja mātei. Vienīgais gadījums, kad viņš mani mācīja būt kā vīram, bija tad, kad atprasīja atpakaļ mātes iedoto naudu pusdienām. Es tad mācījos kādā trešajā klasē, varbūt… Zigfrīds tagad šo gadījumu stāsta ar smaidu, darbu nepārtraucot, kā kādu anekdoti. Māte no darba atgriezās vēlu, bet man stundas beidzās agrāk. Lai es nepaliktu neēdis, viņa man deva līdzi kādas kapeikas, bet tēvs, gultā gulēdams un slimu tēlodams, bija to noklausījies, un tikko es ap vienu mājas stūri devos uz skolu, tā tēvs no otra stūra bija man pretī un palūdza iedot naudiņu, jo viņam sāpēja galva. Man, protams, palika viņa žēl, ēst arī tajā brīdī vēl negribējās un es naudu atdevu. "Esi ka vīrs," viņš tad teica, "mātei nesaki!" Un paglāstīja man galvu, Zigfrīds stāstot pasmejas, bet Matīss, iztēlojies skatu, kā paģirains pieaudzis vīrietis atņem zēnam naudu, nesmejas. Viņš pazīst Zigfrīda tēvu pēc negodīga nemaz neizskatās, bet par ģimenes labklājību un dēla audzināšanu laikam gan rūpējies nav nemaz. - Tad tev tās labās īpašības ir tikai no mātes? Matīss secina. Tagad jau tēvs vispār par tevi neliekas zināt… - Nē, atbild Zigfrīds. Man tagad ir sava dzīve un neko prasīt no viņa nevajag. Man patīk šeit, pie mājas strādāt, es būtu ar mieru audzēt lopus govi un teliņu. Sivēnus un vistas. Man tikai kaut lopiņus negribas, viņš atklāj savu būtību Matīsam. Es labprāt palīdzētu, jā… bet pats kaut kā nevaru. - Nu ja, neesi jau īsti laukos audzis, Matīss atkal secina. Lai arī maza, bet tomēr pilsēta ar saviem ieradumiem un paražām. Lauki un lopi tas tev būs no senčiem… Viņi strādā apbrīnojami saskanīgi, abi zina, kad ko vajag padot, kur ko pieturēt, kur pienaglot vai nozāģēt. Nemaz nav vajadzīgi uzsaucieni "Turi šeit, atnes to…" Kā tas parasti notiek, ja palīgā ņem gadījuma cilvēku. Tā kā par veicamo darbu viņi nerunā, tad runas risinās par dzīvi vispār. - Zini, Matīs, Zigfrīds sauc savu sievastēvu vārdā un tas viņus tuvina vēl vairāk, mēs te nodarbosimies ar biznesu. - Tūristu mītni izveidosim, vai? Matīss ir gan dzirdējis par lauku tūrismu, bet domā, ka te nekā interesanta nebūs, ko iebraucējiem skatīt. Tuvējais kapu kalns un tālie baznīcas torņi pāri ciemam no kapu kalna saskatāmi. - Nē, ne tā, Zigfrīds skaidro savu domu. Mēs te ierīkosim lielu viesību zāli ar kamīnu un lielu virtuvi… - Genovefai jau gan viesības patīk, Matīss piebilst. - Jā, bet es domāju… ja te brauks kādi ļaudis glabāt radus no tālienes, un tagad jau ēdnīcu nav, kur rīkot mielastus, tad mēs varēsim izīrēt telpas… - Un paši gulēt lielajā virtuvē uz lažiņas vai pie kamīna uz govs ādas, saka Matīss, un viņi abi smejas. Lāčādas jau mums nebūs! Smejoties Zigfrīds izspurdz iedzerto "zaptsūdeni", un Matīss atceras Genovefas stāstīto par spokošanos kapos viņu jaunības laikos. - Tev tāpat kā Albertam putra pa degunu izskries ārā, smaida Matīss, un Zigfrīds atkal jautri iespurdzas. Viņš noliek dzēriena trauku un piemetas uz ēvelsola. Bez iepriekšējas vienošanās iznāk pīppauze, un Zigfrīds turpina savu domu par mājas pārbūvi: - Augšstāvu var izveidot, jāpaceļ tikai jumts… ne viss, tā lai logus var izgriezt… - Es saprotu, piebilst Matīss. Tikai tad mums līdz rudenim gatava netiks… Viņi abi iet ārā un, galvas izslējuši, pēta jumtu, tad izložņā bēniņus, tad rēķina, cik un kādus materiālus nāksies piepirkt un kur tos ņemt, un aizsapņojas tik tālu, ka sāk jau domāt, kā savu veidojumu nosaukt. - "Uz govs ādas pie kamīna", saka Matīss un abi pasmejas. - Sameklēsim meistaru kamīna būvei un es viņam palīdzēšu, saka Zigfrīds. Es mūrēt protu, tikai negribu uzņemties galveno…
- No kurienes? domādams mūrēšanu, brīnās Matīss. - Kaut kā pats no sevis… mans vectēvs, mātes tēvs, bijis mūrnieks, krāšņu meistars, domādams, ka Matīss netic viņa darba prasmei un nepiekritīs kamīna būvei tik lielas telpas apsildīšanai, skaidro Zigfrīds. Māju viņi tiešām nolemj izveidot pēc Zigfrīda plāna, taču turpina iekārtot verandu, jo tā pašreiz ir nepieciešama Matīsam nakšņošanai, bet vēlāk labi izskatīsies kamīnzāles dienvidu pusē. - Galdus un krēslus te izvietosim, lietainā laikā būs patīkami pasēdēt, sapņo Zigfrīds, un Matīss saprot, ka viņš ir tāds pats romantiķis kā Genovefa tāpēc jau laikam viņa tik ļoti pieķērusies savam znotam. Genovefa tagad dzīvo rajona centrā, kur nopirkusi vienistabas dzīvoklīti. Darbdienas viņa parasti pavada tur un uz mazpilsētiņu atgriežas tikai brīvdienās. Tad viņa apciemo arī Matīsu viņa topošajā lauku mītnē. Sagadās tā, ka tieši tad, kad viņas vīrs un znots lielā sirsnībā un sapratnē darbojas pie verandas iekšpuses apdares darbu pabeigšanas, Genovefa ierodas ar krietnu baru savu darbabiedru. Viesmīlīga un sabiedriska visu mūžu bijusi, viņa arī tagad nevar nociesties, neparādījusi citiem no jauna atgūto māju, pie vienas reizes arī sagādājot tuviem cilvēkiem iespēju pavadīt kādu patīkamu brīdi brīvā dabā. Kompānija ierodas krietni iereibuši, nesot līdzi ēdamā un dzeramā pakas. Znotiņ ņem, znotiņ liec, znotiņ nes… Genovefa pārliecināta, ka neko citu, kā tikai prieku, viņa visiem sagādāt nevar, mirdzošām acīm izrīko Zigfrīdu. Verandai domāto galdu vīrieši novieto priekšā Matīsa "rīta puses" soliņam, kur pašreiz krīt vēsinoša ēna, un uzdzīve sākas. Genovefa tik vēlas, un citi viņas vēlmes labprāt izpilda. Ar savu korpulento augumu un skaļo balsi viņa vienmēr aizpilda visu telpu ap sevi. Viņa ir labestīga, sirsnīga, nav ne skaudīga, ne skopa, un līdzcilvēki viņu mīl. Sievietes aprunā, protams. Kur nu bez tā! Kāda viņa dūšīga un kā savu vīru izdancina, un kā to znotu mīl bez gala, un kā viņa dzer… Bet tas ir tikai tā runāšanas dēļ. Īstenībā tās pāris sievietes, kuras pastāvīgi uzturas Genovefas kompānijā, ir patiesas un sirsnīgas viņas draudzenes. Kādā brīdī, kad Genovefa sāk aizrautīgi un iejūtīgi dziedāt "Atgriezies, atgriezies vēl vienu reiz, mana skaistā jaunība…" un citi tikpat aizrautīgi un vēl iejūtīgāk viņai piebalso, Zigfrīds aiziet pa taciņu uz sakņu dārza leju. Tur aug liels, vecs bērzs, un blakus tam saglabājies kādreizējais dīķis. Patiesībā tāda dziļāka bedre vien ir, bet Matīss to iztīrījis un ūdens bedres dziļumā ir tīrs. Zigfrīds stāv zem bērza un skatās ūdenī, kur atspoguļojas bērza zari, mākoņi, par kuriem nevar pateikt, vai tie peld debesīs vai ūdenī, un viņš pats lejup krītošs. Tas tāpēc, ka noliecies pār ūdeni. Zigfrīds izslējās no Matīsa mājas pagalma atplūst dziesma, tagad jau tā ir "Jauns un traks tu puika esi bijis.:.", un dziesmas pavadījumā viens pāris dejo, lejā tālāk redzamas ciema viensētas un pāri tām maigais vasaras vējš lēni aizpūš baltus, miegainus mākoņus. Bet pāri kalnam uz otru pusi vakara saules staros gozējas viņa pilsētiņa… Un Zigfrīds jūt, ka viņu pārņem saldas ilgas. Ilgas un maigums piepilda viņa krūtis un tajās plūst dzīvības dziņa tāpat kā saldā sula baltajā bērzā, zem kura viņš stāv. Viņš sakrusto rokas uz krūtīm un skatās pāri Matīsa mājai un acīm seko mākoņu gaitai tālajā debess jumā. Viņš ilgojas nokļūt mājās, mājās pie Laimas. Viņš vēlas to mīlēt, glāstīt teikt mīļus vārdus… Atgriezies pagalmā, Zigfrīds palīdz pārējiem pierunāt Genovefu palikt te, lauku mājā kopā ar Matīsu. - Cik romantiski! nemaz nepretodamās domai par palikšanu, izsaucas Genovefa. - No verandas tik jauks skats uz nokalni! jūsmo sievietes. Un pa logu mākoņos arī var raudzīties… Ja agri atmodīsies, redzēsi rītausmu, vēlēdamies kopā ar viesiem ātrāk tikt projām,
sievasmāti iejūsmina arī Zigfrīds. - Viņi nemaz neaizmigs… pēc tik ilga laika… tik jaukā vietā, vieni paši! aizbraucēji runā cits caur citu un atsveicinās no palicējiem. Genovefas laimīgajai sejai gan pārslīd neliela skumju ēna, kad viņa beidzot aptver, ka arī znots taisās līdzi aizbraucējiem, bet Matīss jau apskāvis viņas raženo vidukli, un Zigfrīds nepacietīgi runājas ar mašīnas šoferi. Zigfrīds ir priecīgs, ka Genovefa paliek un kopā ar viņu neieradīsies pie Laimas. Laima pēc pārciestās operācijas tikai retu reizi kļūst pielaidīgāka un izrāda gaidīto maigumu kopējā guļasvietā. Viņa vēl arvien aizbildinās ar nogurumu un slikto pašsajūtu un ieteic vīram gulēt mierīgi, lai veltīgi pats sevi nesatrauktu. Bet Genovefas apciemojuma reizēs viņa kļūst sevišķi īgna un neiecietīga. Tāpēc Zigfrīds nevēlas bojāt sievas labo noskaņu un gaisināt savas ilgas pēc tuvības. Viņš brauc mājās, viņš vēlas būt kopā ar Laimu. Viņa sirdi pilda mīlestība un maigums, augumu silda gaistošais vasaras vējš un ausīs cerību iešalc zaļās koku galotnes. Fiziskā nelabuma mirklis pēc tam, kad Modris bija viņu izmīlējis, Laimai tomēr nelika atteikties no šī svešā robustā vīrieša. Dažas dienas padzīvojusi pa māju, vīra aprūpēta un lutināta, viņa apsver sevī visus "par" un "pret" un atkal dodas uz Ļenkas dzīvoklīti. Puišu pašreiz tur nav. Arī Valka aizbraukusi, un Laima netraucēti var izprašņāt draudzeni. Viņa uzzina, ka jauno vīriešu bizness ir lietotas automašīnas. - Viņiem te nav nekādas darbnīcas, stāsta Ļenka. Viņi mašīnas uzpērk un pārdod, dažreiz remontē, dažreiz maina… - Dažreiz zog… papildina Laima, un Ļenka iesmejas. Viņa neapstiprina un arī nenoliedz šo faktu, un arī Laima nesāk to sīkāk iztirzāt. Viņas pašas bizness ir pārtikas preču un alkohola tirdzniecība un arī viņas ceļi šajā jomā ne vienmēr ir gludi. Laimu interesē Modra ģimenes dzīve un attiecības ar sievietēm, taču Ļenka par to neko daudz nezina stāstīt. - It kā bijusi sieva… un bērns, bet viņš par to neko nerunā. Aldis teica, bet viņš neko noteiktu nezina. - Mati noskūti kā cietumniekam, jautājoši runā Laima. Viņa, galvu atgāzusi, sūc cigareti un vēro savu sīko draudzeni no puspievērto lielo plakstu apakšas. - Vai tad man ko tādu … ja tu gribi, es pajautāšu Aldim, Ļenka sola. Tikai nezinu kā… - Tu pajautā tieši. Laima nopurina cigaretei pelnus un, skatienu sānis pavērsusi, it kā bez sevišķas intereses turpina. Citādi, no kurienes viņam tādi paņēmieni?… Ļenka ieķiķinās: - To jau var noskatīties videofilmās un izmēģināt. Varbūt tu viņam tieši tāda gadījies. - Jūs tā darāt? ar cerībām balsī jautā Laima, taču Ļenka strupi atsaka: - Nē! Viņa nevēlas šo jautājumu sīkāk iztirzāt, ja tas skar viņu pašu. Vispārīgi apspriest un pamēļot to jā, bet par sevi nē. - Es piezvanīšu, kad puiši atkal atbrauks, apsola Ļenka. - Tad jau redzēs, izvairīgi saka Laima, bet pati jūt, ka ar nepacietību gaida Modri ierodamies. Kad pēc nedaudzām dienām klausulē atskan "Laimuk…", Laima nemaz nedzird, ko draudzene stāsta, viņa visiem spēkiem cenšas saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, lai Zigfrīds nenojaustu sarunas jēgu un, pateikusi "Labi!", noliek klausuli. Viņa kādu brīdi stāv, pagriezusi Zigfrīdam muguru, un skatās ārā pa logu, tad vienaldzīgi paziņo: - Ļenka zvanīja… Zigfrīdam šīs sievas draudzenes ne visai patīk, taču viņš savu nepatiku vēl ne reizi nav izrādījis
un arī šoreiz ļauj sievai braukt. - Tikai mazāk pumpējiet to kafiju un nesmēķē pārlieku! viņš pamāca sievu. Bet tā vīra labos novēlējumus nemaz nedzird. Viņa paņem atslēgas, iesēstas mašīnā un, ne skatu atpakaļ nepametuši, aizbrauc. Ļenkas dzīvoklī viss norisinās tāpat kā iepriekšējā reizē tāpat sākas ar iedzeršanu, smēķēšanu un videofilmu skatīšanos un beidzas ar plato dīvānu. Tikai Laima šoreiz visu uztver tiešāk un nejūtas vairs tā, it kā darbība notiktu ar kādu citu, nevis ar viņu pašu. Arī nelabuma vairs nav un atvadoties Modris viņu pavada līdz kāpņu laukumam. Mājās Laima ierodas pēc pusnakts un aizbildinās, ka pielaikojušas Ļenkas atvestos apģērbus, pļāpājušas, videofilmas paskatījušās… Par filmām Zigfrīds pasmīn un Laimu tas saērcina: - Neiedomājies jau tūliņ nezin ko-o, viņa pārmetoši saka. Savās mājās viņi erotiskas filmas vairs neskatās, un Zigfrīds nomierina sievu, teikdams, ka viņš neko neiedomājoties. Vismaz reizi nedēļā Laima apmeklē savas draudzenes un Zigfrīds pacietīgi gaida viņu mājās. Pārrodas Laima vienmēr pēc pusnakts, vienmēr mazliet dzērusi, mazliet nogurusi un mazliet smēķējusi. Un gulstas tālu gultas malā. Pārradies no Matīsa mājas, Zigfrīds tā steidzas nokļūt savā dzīvoklī un ieraudzīt sievu, ka paiet garām mašīnas stāvvietai pagalmā un nemaz nemana, ka tā ir tukša. Arī dzīvokļa durvis izrādās aizslēgtas. Zigfrīds ieiet dzīvoklī un redz sagumzīto pārklāju lielajā istabā uz dīvāna, piesmēķēto pelnu trauku uz žurnālu galdiņa un pusatvērtas drēbju skapja durvis guļamistabā. Viņu pārņem skumjas, kas jau sāk robežoties ar izmisumu… "Ja viņa atkal ir pie sīkaļas, es došos uz turieni," viņš mierina pats sevi. "Un galu galā sieva aizgājusi pie draudzenes!" viņš jau pavisam mierīgi prāto. "Aiziešu un atbrauksim abi divi mājās… jā, mazo atvedīsim vēlāk!" Zigfrīds atkal jūt maigumu piepildām krūtis, domās iztēlojoties, kā pēc tuvības mirkļiem ar sievu, viņi visi trīs sēdēs uz dīvāna pie televizora un runāsies, cits citu apskāvuši. Kad Zigfrīds laimīgu smaidu sejā iziet pagalmā, lai dotos meklēt sievu, viņam pretī iziet tuvējā kaimiņiene un, zodu uz priekšu pavērsusi, izsmējīgi pajautā: - Garlaicīgi vienam? - Nu ja, pasmaida Zigfrīds. - Ne jau vīrieši vien var priecāties, caur retajiem zobiem izšaujas mēles dzelonītis, bet lūpas izļogās smaidā. Sievām arī šad tad der palīksmoties… Zigfrīds klusē un gaida, kad varēs doties nodomātajā ceļā. - Aizbrauca Laima… tu jau nezin kur biji… nesagaidījusi jautājumu, kaimiņiene tomēr pasaka, uz kurieni Laima devusies. Šoreiz tā ir netāla lauku skola, kur devītā klase šovakar svin izlaidumu. Kaimiņiene, redzēdama, ka viņas paziņojums darījis Zigfrīdu nervozu, nopriecājas un, uzrauto degunu pa priekšu bīdīdama, ienes savu augumu atvērtajās kāpņu laukuma durvīs. Zigfrīds iet atpakaļ dzīvoklī un zvana saviem pirmslaulības draugiem, cerēdams ieinteresēt kādu no viņiem aizbraukt uz izlaiduma balli lauku skolā. Draugi atrodas vairāki un visi ir priecīgi, ka varēs kādu brīdi pabūt kopā ar Zigfrīdu, jo Laima pēc laulībām ir iemanījusies Zigfrīda jaunības dienu draugus no viņa dzīves izbīdīt ārā, to vietā "piespēlējot" savējos. Tagad viņi sarodas Zigfrīda dzīvoklī, iedzer uz tikšanos, pārrunā visu, kas pa šiem pāris gadiem noticis, kamēr Zigfrīds dzīvo kluso un laimīgo ģimenes dzīvi, un jautrā prātā dodas satikt Laimu un turpināt jauko vakaru. Zigfrīds gan pa laikam iedomājas sievas augstprātīgo izturēšanos pret viņa draugiem, bet tie tik sirsnīgi klapē viņam pa plecu un tik sirsnīgi skauj ap kaklu,
ka viņš arī ļaujas kopējam draudzīgajam noskaņojumam. Izlaiduma* svinīgā daļa skolā jau beigusies, absolventi apsveikti un kopā ar tuviniekiem un skolotājiem nofotografējušies. Lauku skolās šādus pasākumus rīko ar plašu vērienu vecākiem šķiet, ka viņu lolojumi nu jau krietnu daļu izvirzīto mērķu savā dzīvē sasnieguši, un tāpēc atvadas no pirmās skolas rīko tā, lai tās paliktu atmiņā uz visu mūžu. Daudzi radi, paziņas, draugi un draudzenes beidzējus sveikt ieradušies arī no pilsētiņas un, ieraugot Zigfrīdu kopā ar draugiem, tūdaļ aicina viņus piebiedroties citiem deju zālē vai bufetē. Deju zālē muzicē "Trīs runči", bufetē nosvīdušos dejotājus atveldzē bāra "Neskumsti, meitenīti" sagatavotie kokteiļi. Ciemiņi sadalījušies grupās dejot gribētāji dejo, tie, kuri vēlas atveldzēties un parunāties ar šeit satiktajiem paziņām, sēž bufetē, tie, kuri vēlas tikai no tālienes klausīties mūzikas pastiprinātāju rīboņu tie, ieņēmuši krietni plašu skolas dārza teritoriju un ērti iekārtojušies zem ceriņu un akāciju krūmiem, dzer un uzkož svaigā gaisā. Jau no piebraucamā ceļa sākuma var redzēt, ka skolā un tās apkārtnē noskaņojums ir pacilāti svētsvinīgs un draudzīgs. Redzēdams, ka tik daudzi cilvēki viņu sirsnīgi sveic ar ierašanos un tik daudzi paziņas aicina kopā ar draugiem piebiedroties viņiem, Zigfrīds atkal jūt krūtīs ieplūstam maigumu un mīlestību. Viņš spiež daudzas pretī pastieptās rokas, ļaujas apskaut sevi, skūpsta pazīstamas meitenes un jaunas sievas uz sārtajiem vaigiem un ar acīm meklē Laimu. Laima kopā ar Ļenku sēž bufetes telpā pie galdiņa, smēķē cigareti un sūc kokteili, kad atvērtajās durvīs ierauga
Laima kopā ar Ļenku sēž bufetes telpā pie galdiņa, smēķē cigareti un sūc kokteili, kad atvērtajās durvīs ierauga plašajā gaitenī draugu un paziņu lokā Zigfrīdu.
plašajā gaitenī draugu un paziņu lokā savu vīru. Zigfrīds, skaists, laimīgs un smejošs, runādamies virzās uz bufetes pusi. Laima pietrūkstas kājās, Zigfrīds, pārliecināts, ka sieva metīsies viņam pie krūtīm, paplēš rokas pirms laulībām viņi nekad nav kautrējušies apskauties deju laikā kultūras namā vai lauku klubā. Jaunie ļaudis uzgavilē, cerēdami būt liecinieki mīlētāju tikšanās reizē… Taču Laima, raudama līdzi sīko Ļenku, aizmetas Zigfrīdam garām, un klātesošie vēl sadzird "… kaunu rīt!" Zigfrīds apmulst, bet draugi cenšas glābt situāciju daži metas pakaļ Laimai, citi aicina Zigfrīdu nepievērst incidentam nekādu vērību. - Nāc, iesim iedzert! aicina vieni. - Gan atgriezīsies! mierina citi. - Lai skrien, vai tad te meiteņu trūkst, daudzsološi čukst sievietes… Cilvēki virmo apkārt, zālē skan mūzika, bufetē murd cilvēku balsis. Apkārt smaržo ziedi un garām aizšalc meiteņu svārki, bet Zigfrīds vairs neko neredz un nejūt, viņam ausīs šalc svešas, neapjaustas balsis un, kad spēcīgs lauku puisis sniedz viņam glāzi kokteiļa no spirta un ūdens, viņš ņem to un dzer. Viņš neievēro roku, kas sniedzas pretī ar siera un maizes šķēli un nesaprot uztraukumu, kas pārņem apkārtējos, kad viņš plati ieplestām acīm taisnā ceļā dodas līdz logam un… apsēstas uz grīdas. - Nekas, nekas, par stipru puisim… - Gan pāries … pieradīs! - Sēdini te, atnes ūdeni! skan no visām pusēm, un Zigfrīdam apkārt salasās krietns bars gan draugu, gan līdzjutēju, gan ziņkārīgo. Redzēdami, ka Zigfrīds sēž nekustīgi un skatās vienā punktā, draugi, kuri atbraukuši kopā ar viņu, atbīda pārējos tālāk, solīdami paši tikt galā, un jautā Zigfrīdam, vai nebraukt mājās. - Mani zvaigzne sauc, acis no iedomātā punkta nenovērsdams, atbild Zigfrīds. Draugi samulst. Taču jautāts par to, kāda zvaigzne sauc un uz kurieni viņš grib doties, Zigfrīds vienaldzīgā balsī turpina atkārtot. Mani zvaigzne sauc… - Brauksim mājās pie sievas, aizmirsis, ka Laima tikko kā atstūmusi Zigfrīdu, saka viens. - Izgulēsies, nomierināsies, sola otrs. Bet Zigfrīds nespēj atjēgties un neko sev apkārt neapjauš. Viņa emocionālā psihe nespēj tik krasi pārlēkt melnajai svītrai, kura nošķir viņa romantiskos sapņus vienā pusē un atstāj viņu otrā Laimas uzgrūstā pazemojuma un sarūgtinājuma miglā. Daudzi nosoda Laimu "Neko sliktu jau viņš nedarīja! Padomā, kundzei nepatika, ka vīrs atbrauca! Varēja būt kopā atbraukuši… Nebija ne dzēris, ne ko…" Citi jūt līdzi Zigfrīdam "Nevajadzēja "ņemt" spirtu! Nav viņam tādas izturības… Nav pieradis…" "Sieva jātur stingrāk," savas domas izsaka kāds gados vecāks vīrietis. "Sievai jāzina sava vieta. Šitā sabiedrībā izrīkoties? Es savai nekad tā neatļautu…" Zigfrīds nedzird ne vienu, ne otru, ne trešo, viņš tiešām nav radis dzert spirta "kokteiļus", un lielākā daļa cilvēku līdz šim pret viņu izturējušies ar labestību un cieņu. Uz draugu ieteikumu braukt mājās pie sievas, viņš atbild, ka sievas viņam nav. Draugi samulst. - Bērns ir, kā pārbaudīdams, vai Zigfrīds runā apzināti, vai murgo, pētoši saka otrs. - Man nav bērna, noliedz Zigfrīds tāpat vienaldzīgi un turpina nekustīgi sēdēt, kur nosēdināts. Atnesto ūdeni dzert viņš atsakās un sev pie mutes neko neļauj likt. - Brauksim pie tavas mātes, ieteic viens. - Mana māte mirusi, mani zvaigzne sauc, tāpat monotoni turpina Zigfrīds.
Nu vairs kavēties nedrīkst. Visiem klātesošajiem ir skaidrs, ka ar Zigfrīdu kaut kas ir noticis. Tikai viņi nevar apjaust, kā viens cilvēks var tā ņemt un atslēgties no vienas atšķaidīta spirta glāzes? Par Zigfrīda pārdzīvojumiem un dvēseles stāvokli viņiem nekas nav zināms. Draugi nolemj tomēr vest Zigfrīdu pie viņa mātes. Tur pirms Zigfrīda ģimenes dzīves nodibināšanas viņi vienmēr tikušies un māte pret viņiem vienmēr izturējusies labestīgi un saprotoši. Laima viņus sen jau ir atraidījusi, nelaidīs vēl istabā… Tikmēr Laima saērcināta iesēžas mašīnā un, izbāzusi kāju caur garo zīda svārku šķēlumu, uzspiež "uz federes". Viņa ir nikna par to, ka lauku cilvēki tur skolā tik priecīgi uzņēma Zigfrīdu. Viņam vajadzēja būt sīkam un neievērojamam, bet viņš tur dižojās! Ieradies kā kāds augstais viesis! Viņai, viņai vienai bija tiesības būt uzmanības centrā! Un vīrs viņai to atņēmis. Zigfrīds nebija piedzēries, to viņa redzēja un kaunu viņa uzvedības dēļ jau nu gan viņai ciest nekad nebija gadījies. Taču visi ievērotu Zigfrīdu, un Laima to nevarēja viņam piedot. Sveši varēja būt pārāki, bet savējais ne! Kad puiši Zigfrīdu atved pie viņa mātes, viņš vēl arvien apgalvo, ka viņu sauc zvaigzne un ka neviena tuvinieka viņam nav. Zinādama, ka dēls nekad nedzer vismaz par daudz ne māte nemaz nejautā, vai viņš ir dzēris. Tikai pārbijusies un satraukta liek vienam no puišiem braukt pēc "ātrās palīdzības" daktera. Telefona numuru viņa nezina, jo te neviens sen nav slimojis un "ātrā palīdzība" nav saukta. Palikusi kopā ar dēlu, māte vēlreiz mēģina skaidrot tam, ka viņš ir pie mātes un mājās to gaida sieva un bērns. Taču atbildes ir tādas pašas, kā draugi stāstījuši. - Man nav sievas.. .mani zvaigznes sauc… man nav bērna… mana māte ir mirusi… mani zvaigznes sauc… Kad ātrās palīdzības mašīna aizved Zigfrīdu, māte neiedomājas braukt līdzi, bet, kad, apģērbusi jaku, izskrien ārā, nevienas mašīnas pie mājas vairs nav. Tāpēc slimnīcā viņa nokļūst tikai tad, kad daktere jau ir izpētījusi, ka Zigfrīds dzēris spirtu no tādiem surogātiem pat nomirt var! un ievietojusi to palātā. "Sprici" iedot nav bijis iespējas, jo Zigfrīds to nevēlējies un pierunājams nebijis. - Labi vien ir, saka māte un jautā, vai nu Zigfrīds viņu pazīst. - Nē, atbild dēls. Mani zvaigznes sauc… Atjēdzies, Zigfrīds mātes pavadībā iziet no slimnīcas un atvadījies no viņas, dodas pie sievas.
X Kad Zigfrīds slimnīcā neļauj injicēt sev nomierinošas zāles, medmāsa iet un piezvana Laimai. Pilsētiņa maza, te cits citu pazīst un telefonu māsiņa sameklē viegli. - Tavs vīrs ir pie mums, būdama Laimas gados, viņa runā bez aplinkiem. Viņam kaut kas noticis… Māsiņa nepaspēj līdz galam izteikt savu domu, kad Laima sašutusi un īgna pārtrauc: - Tā jau domāju, sapinies ar tiem dzērājiem… viņš stipri cietis? viņa jau domās redz, ka vīrs apdauzījies un apskrāpēts te vāļāsies un viņai, nedod Dievs, vēl būs jākļūst par slimo kopēju! - Mēs nevaram iedot viņam zāles, atnāc, varbūt tevi paklausīs, medmāsa aicina Laimu. Tā slimnīcā ierasties atsakās. Uzzinājusi, ka Zigfrīds iedzēris kaut kādu surogātu, Laima nomierinās un nomierina medmāsu: - Lai paguļ, zinās, kā lakt visādus mēslus, viņa ar gandarījumu balsī secina un noliek klausuli. Tad steidzīgi dodas pie tuvējās kaimiņienes, jo, domādama vakaru pavadīt citādāk, viņa tur atstājusi mazo Lauri. Tagad viņa ņem mazo mājās un paspēj kaimiņienei izstāstīt jaunumus savā ģimenē. - Iedomājies tikai, aizdrāzās ar tiem saviem drauģeļiem uz skolu, ar troksni ieradās tāds bars! Visi cilvēki skatījās! Laima redzēto atstāsta pēc sava prāta, nevarēdama piedot Zigfrīdam, ka tas ar savu klātbūtni bija izraisījis tādu prieku apkārtējos. Es aizbraucu, ko es tur skatīšos! - Viņi jau te tādi priecīgi bija, uzrauto degunu uz priekšu izstiepusi, piebalso kaimiņiene. Un ko tagad? - Tagad lai guļ, es jau neskriešu sēdēt viņam blakus! apņēmīgi paziņo Laima un, bērnu pie rokas vezdama, dodas uz savu dzīvokli. Viņa noliek mazo gulēt, uzvāra kafiju, paņem cigareti un ierīkojas lielajā istabā uz dīvāna pie televizora. Tad, garlaicības mākta, ceļas un iet pie telefona, taču nezvana uz slimnīcu, lai apjautātos par vīra veselību, bet gan Ilmāra sievai un atkal sašutusi un aizvainota atstāsta, kādus "šausmu darbus" sastrādājis Zigfrīds un kā nu viņai nāksies to "kaunu rīt". Izrunājušās un izvaimanājušās, abas draudzenes turpat uz vietas, no telefona vadiem neatraujoties un klausules no sasvīdušajām plaukstām neizlaižot, nolemj, ka Zigfrīdam vajag… kodēties! - Jā, jā… mīļā… mmm, jā, nn… , dūc klausules un draudzene tik uzkurina Laimu. - Es zinu vienu, viņš uz trim gadiem… - Nu, labi, čau! apmierināta, ka tagad Zigfrīds nevarēs būt pārāks par viņu, Laima noliek klausuli un atkal ērti ierīkojas lielajā dīvānā. Zigfrīds soļo mājup vēsajā naktī, taču dabas burvību vairs nesaskata, arī zvaigzni, kura vēl pirms neilga laika viņu aicināja doties prom no šīs pasaules, neatceras. Viņš atslēdz ārdurvis, ieiet gaitenī un paver durvis uz istabu. Laima pavērš pretī lielo, vienaldzīgo acu skatienu un izaicinoši noprasa: Zvaigzne vairs nesauc? Tad atkal uzsvērti ieinteresēti pievēršas darbībai uz televizora ekrāna. Zigfrīdu pārņem miers gaitenī maigu gaismu izstaro viņa paša pagatavotā dzeltenā naktslampas bumba, istabā klusas skaņas raida televizors, Laima aicinoša sēd uz dīvāna, slaidās kājas glāstošajam siltumam atkailinājusi, guļamistabā miegā laimīgi šņākuļo Lauris. Zigfrīds pasmaida, atbildot uz Laimas jautājumu: - Nē, neatceros… Viņš klusi piever istabas durvis un iet vannas istabā nomazgāties. Vēsā ūdenī kārtīgi nomazgā putekļus un sviedrus, berž zobus, skalo rīkli, tad saķemmē matus un uzmanīgi nopēta savu attēlu vannas istabas spogulī. Viņš mēģina sakārtot domas un atcerēties, cik ilgi bijis prom no mājām un kas ar viņu atgadījies? Vai Laima zina? Acīmredzot jā. Bet kas to pateicis un kādā veidā? Draugi? Diez vai viņi pie Laimas neietu, ja jau vispirms veda viņu pie mātes… Ilgs laiks nevar būt
pagājis, pulkstenis nerāda vēlu stundu. Zigfrīds atceras, ka viņš, siltu jūtu pārpilns, skolā bija mēģinājis apskaut Laimu. Vai viņam tas izdevās? … Tālāk viss izgaist, viņš redz sevi sēdam uz slimnīcas gultas malas un pretī uz otras gultas savu māti, sākumā neskaidri, tad skaidrāk un skaidrāk un tad dzird mātes balsi… "Vai tagad tu mani pazīsti?" Un tad viņi divatā bija gājuši no slimnīcas prom. Zigfrīds secina, ka "zvaigzne" viņu savā varā nav turējusi ilgi, tātad neko daudz viņš izdzēris nav un kopumā nekas liels nav noticis. Viņš iet istabā, gaisma tur jau izslēgta, arī televizors apklusis. Laima ir guļamistabā un, visā garumā izstiepusies, guļ platajā gultā seju uz sienas pusi aizslēpusi. Zigfrīds arī izstiepjas Laimai blakus. Viņš izstiepj roku sievai pie pleca un klusi čukst: - Laima, paklausies, es tev izstāstīšu… Taču Laima neklausās, viņa spēji apsviežas apkārt un, atspiedusies ar rokām un kājām Zigfrīdam pret krūtīm, izgrūž viņu no gultas! Un atkal apsviežas pret sienu. Sega paliek uz gultas, Zigfrīds guļ lejā uz glūdas. - Laima, tik nežēlīgi, pārmetoši saka Zigfrīds. Uztrūkstas Lauris: - Mamma, pažēlo tētiņu! mazais ieraudas, no miega uztrūcies. Taču Laima neatbild. Dēlu nomierina tēvs un pats atkal izstiepjas uz paklāja. Dīvainā kārtā viņš nemaz nejūtas slikti. Lai jau! Rītā izrunāsies un viss būs labi, bet tagad tagad jāatpūtina galva un jāizguļas… Otrā rītā Laima aizbrauc darbā loti agri, atstājot Zigfrīdu tikt galā ar bērnu, brokastīm un pašam ar sevi. Atgriežas viņa vakarā, kad Zigfrīds atvedis no dārziņa Lauri, sagatavojis vakariņas un secinājis, ka tas viss, kas starp viņiem noticis vakar, ir tikai tāds ģimenes dzīves sīkums, sēž un skatās televizoru. Ar Laimu kopā ir Genovefa. - Cik romantiski! iesaucas Genovefa un steidzas pie znota, cerēdama, ka tas nu sāks stāstīt, kādu zvaigzni redzējis un kādā balsī tā viņu saukusi. Zigfrīds ļaujas sievasmātei sevi apjūsmot un apglāstīt, taču par zvaigzni runāt nevēlas. Viņš tikai padevīgi smaida, viņš vispār to neatceras. Toties Laima sprēgā un kūsā enerģijas pārpilnībā viņa cenšas pārsteigtajam Zigfrīdam un ne mazāk pārsteigtajai mātei iestāstīt, ka vienīgā iespēja, kā Zigfrīdam paglābties no galīgas nodzeršanās un galīgas ģimenes laimes sagraušanas, ir kodēšanās pret alkoholu. - Es spēju pār sevi valdīt, mierīgi skaidro Zigfrīds. - Tajā vakarā tikai gadījās… kaut ko… - Tu, Laima, pārspīlē! sašutusi iesaucas Genovefa. - Cik es dzeru… un citi… nē, znotiņ, tu taču nepiekritīsi?! Muļķības! Viņa atmet ar roku. Laima, kaut arī nolēmusi no sava nodoma neatkāpties, apklust. Viņa gatavo mazo gulētiešanai un izrīko Zigfrīdu atnest visiem pieaugušajiem kafiju, taču Genovefa no tās atsakās. - Nē, nē, viņa saka. Man, znotiņ, atnes tēju. Zigfrīds atnes no virtuves traukus un izvieto uz žurnālu galdiņa, Genovefa izņem no somas mīkstu un smaržīgu kliņģeri. Viņa nekad neiet ciemos pie meitas bez ciemkukuļa, tāpat kā Laima pie savām draudzenēm Ļenkas dzīvoklī. Sievasmāte un znots lej kafiju un tēju, ņem kliņģeri, pasniedz viens otram cukuru. Viņu rokas saskaras, acis sasmaidās, reizēm abi skaļi iesmejas. Laima, nolikusi mazo Lauri gulēt, paver guļamistabas aizkarus un… viņas acīs iedzalkstās naids. Nudien Alla Pugačova un Filips Kirkorovs! Laima neienīst savu māti par mīlestību uz znotu un nedomā arī, ka Zigfrīds mīl sievasmāti. Nē. Bet viņa ienīst šo situāciju kopumā. Tas ir tā, it kā viņai piederošu dārgu mantu kāds pastāvīgi ņemtu un lietotu bez viņas atļaujas. Un aizliegt te kaut ko Laima ir bezspēcīga. Bet viņa ir radusi valdīt un
paturēt galavārdu sev. Laima apsēstas pie galdiņa un paņem sev kafijas krūzi, no garšīgā kliņģera atsakās nevēlas kļūt korpulenta kā māmiņa. Tas Genovefu tikai sasmīdina un viņa omulīgi turpina malkot tēju no lielas keramikas krūzes, klāt piekozdama pa mīkstā kliņģera gabalam. Viņa vienādi mīlošām acīm raugās uz abiem jaunajiem, smaidīga un apmierināta atvadās jau paspēdama aizmirst, kāpēc Laima viņu šurp atvedusi, gaida, lai znots to izlaiž pa durvīm. Pavadījis sievasmāti, Zigfrīds atgriežas istabā un apsēžas Laimai blakus uz dīvāna. Viņi abi iededzina cigaretes uri smēķēdami malko kafiju. Kad vīrs mēģina apskaut sievu, tā atvirzās tālāk un pārmetoši paskatās uz viņu. - Mēs vēl nenorunājām līdz galam par tavu kodēšanos… - Es tāpat nedzeršu, sola Zigfrīds. Neiešu uz viesībām, ja tu netici… - Atnāks kāds draugs, Laima strīdas pretī. - Mani draugi nenāks, sirds dziļumos aizvainots par to, ka Laima atstūmusi viņa agrākos draugus un vienmēr atradusi iemeslu, lai tos neaicinātu uz ģimenes svētkiem, saka Zigfrīds un, piecēlies no dīvāna, sāk staigāt pa istabu. Laima brīdi viņu vēro, tad iedzeļ sāpīgi, aizskardama tēmu, par kuru viņi nekad nav runājuši. Zigfrīds ir cerējis, ka Laima to aizmirsusi. Taču viņa to izsaka tik aizvainotā balsī, ka Zigfrīdam atliek tikai pabrīnīties, cik ļaunatminīga patiesībā ir viņa sieva. - Tev šī nebija pirmā reize, kad tu uzvedies kā… mēērkaķis… pēdējo vārdu stiepdama, viņa cieši skatās uz Zigfrīdu. Tas ilgi klusē, iedzer kafiju, no jauna aizdedzina cigareti. Laima gaida, viņa ir pārliecināta, ka pēdējais vārds piederēs viņai. To saprot arī Zigfrīds. - Labi, viņš saka, ja jau es nedzeršu, tad ir pilnīgi vienalga, kāds tam būs iemesls. Ceru, ka tas nekaitēs manai jau tā vārgajai veselībai, Zigfrīds turpina un pasmejas bez kādas jautrības. Smieties viņam pašreiz gribas vismazāk. - Tava veselība nekad nav bijusi vārga, apmierināta, ka panākusi savu, saka Laima. Un šis process arī tev neko nenodarīs. - Bet, lai neviens nezina! vēl grib diktēt savus noteikumus Zigfrīds. Laima tikai pavērš pret viņu savas lielās acis, kuru izteiksmi var iztulkot dažādi… Uz rajona centru viņi brauc Ilmāra mašīnā. Līdzi iekārtojas arī Baiba, un Zigfrīds saprot, ka šī procedūra, kurai viņš, Laimas spiests, piekritis, citiem nekāds noslēpums nebūs. Un viņa aizdomas apstiprinās visai drīz… Kad mazā Laura piektajā dzimšanas dienā Zigfrīds kā parasti apkalpo viesus pie galda un lej glāzēs dzeramo, Baiba skatīdamās Laimā un indīgi smīnēdama, jautā Zigfrīdam: - Vai tad sev neieliesi? Varēsi izturēt šādu kārdinājumu? Laima piebalso savai draudzenei: - Grūti būs. Vienīgi… baidīsies nomirt! Viņas abas sāk smieties un smiekliem piebalso arī Ilmārs. Viņš nedzer. Viņam nav jākodējas. Viņš ir gudrs! Zigfrīds samulsis smaida un mēģina sarunu pārvērst par joku, taču Laima un viņas draugi vēl krietnu brīdi ņirgājas par Zigfrīda spējām rāpties stabos un redzēt zvaigznes. - Tās viņš redz arī no zemes, naidīgi saka Laima, un Zigfrīds atkal pabrīnās, cik ļaunatminīga ir viņa sieva. Ciemiņi sarunas tematu maina tikai tad, kad apsveikt mazdēlu ierodas Genovefa, jo viņa ar savu klātbūtni, savu runāšanu, ūjināšanu un jūsmošanu aizņem visu telpu. Zigfrīds papildina uzkodu un dzērienu traukus. Laima runājas ar ciemiņiem, Genovefa mīlinās ar mazdēlu prieki un smiešanās. Taču no šī brīža Zigfrīds ar Ilmāru un viņa sievu Baibu vairs nerunā. Tie ir Laimas draugi un Laima arī ar viņiem satiekas iet ciemos, aicina viesos. Zigfrīds ciemos iet atsakās, viesībās pie galda
apkalpo klusēdams… Ka Zigfrīds nemaz nedzer un kāda iemesla dēļ, to drīz vien zina visi, kam tik ir kāds sakars ar Laimu un kurš tik painteresējas par viņas ģimenes dzīvi. Stāstīdama visiem par to, kāpēc vīram nācies kodēties, viņa sataisa nelaimīgu ģīmi un atkārto savu iemīļoto teicienu "es jau neiešu kaunu rit". Pazemodama Zigfrīdu un norobežodama to no apkārtējās sabiedrības, Laima ir panākusi, ka vīrs visu laiku, kuru nepavada darbā, uzturas tikai dzīvoklī. Mazajā pilsētiņā šis notikums ir izraisījis lielu interesi, un katrs, kurš tik ierauga Zigfrīdu, iet viņam klāt un grib noskaidrot, kā tāda "operācija" tiek veikta, cik tas maksā un cik liela ir garantija, ka, iedzerot kādu glāzīti, atkal nesāks dzert vai, nedod Dievs, vēl nenomirs. Zigfrīdam atliek tikai smaidīt savu noslēpumaino smaidu un izteikt neko neizsakošo "Nu ja…" Uz ielas viņš tikai pamāj sveicienu un steidzas ātrāk paiet cilvēkam garām, pa telefonu runāt nevēlas, baidīdamies dzirdēt jautājumus par savu veselību un pašsajūtu. Pilsētiņā dzīvojošos draugus nemeklē, bet tie savukārt pie Zigfrīda neiet Laimas augstprātīgā un neiecietīgā rakstura dēļ. Pie Matīsa braukdams, Zigfrīds ir uzzinājis, ka turpat netālu savas mātes saimniecībā darbojas arī Arturs, ar kuru viņi kopā mācījušies līdz devītajai klasei un pēc tam vairs nav tikušies. Toreiz viņi bija sirsnīgi draugi. Toreiz, kad jaunība pie sliekšņa pienāk, bet bērnība vēl neaiziet… Apnicis no vientuļās uzturēšanās mājās un pagalmā, no rūpēm par dzīvokli un bērnu, kuras nu Laima atstājusi pilnīgi un vienīgi viņa ziņā, no pastāvīgās pašas Laimas gaidīšanas, kura no darba pārrodas vēlu un saīgusi, bet no draudzeņu apciemošanas galīgi nepieejama, Zigfrīds nolemj apciemot Arturu. Viņš ieved kaimiņienes dzīvoklī Lauri kā Laima to ieradusi darīt un pateicis tai, ka uz laiciņu aizbrauks, dodas ceļā. Ar Laimas žiguli. Arturs ar savu ģimeni pārņēmis vectēva mājas un gatavojas palikt te uz dzīvi. Tikko Zigfrīds ieripina mašīnu pagalmā, Arturs viņu raušus izrauj no mašīnas un apkampis ilgi klapē pa muguru. Zigfrīdam ap sirdi kļūst silti un labi. Viņi abi priecājas par šo mirkli. Viens pilsētas vientulībā nonīcis, otrs lauku klusumā nebeidzamajos darbos noskrējies. Draugs zina, ka Matīss tepat kaimiņu ciemā atjauno savu māju, ka Zigfrīds tam šad tad palīdz. Gaidīju, ka no turienes braucot, pie manis iegriezīsies! priecīgi saka Arturs, un Zigfrīds smaida. Viņi atceras skolas gadus, pārrunā, kā kurš klasesbiedrs dzīvē iekārtojies un ko kurš sasniedzis. Abi izstaigā Artura saimniecību, un Zigfrīds pastāsta, kādā veidā abi ar Matīsu nodomājuši iekārtot māju. Viņi dzer pienu no lielām krūzēm laukos kafiju lieto maz un pašreiz tās Artura virtuvē nav pavisam un nolemj, ka draugs palīdzēs sagādāt nepieciešamos materiālus Matīsa mājas būvei. Laiks skrien ātri, sarunās Zigfrīdam aizmirstas paša nedienas un viņš atkal ilgojas nokļūt savā dzīvoklī pie mazā dēla, pie Laimas… Zigfrīds lēnām iebrauc savas mājas pagalmā, klusu aiztaisa mašīnas durtiņas, tad tikpat klusu atslēdz dzīvokļa durvis un iededz gaitenī dzelteno naktslampas bumbu Tad ieiet lielajā istabā un uzmanīgi paver guļamistabas durvis… Platajā laulības gultā uz baltajiem spilveniem izceļas Laimas tumšie kuplie mati, un, tiem cieši klāt piekļāvies, mierīgi atdusas gludi skūts vīrieša pakausis…
XI Satriekts no redzētā, Zigfrīds, tāpat kā iegājis, klusu aizver guļamistabas durvis, pāriet pāri lielajai istabai un arī klusiņām aiztaisa durvis, tad uz pirkstgaliem ieslīd virtuvē un atkal aiztaisa durvis. Ausīs viņam svilpj, dūc un murmina nesaprotamas balsis, galva slīgst uz leju. Šķiet, ka tepat pie dzeltenajiem griestiem, kurus viņš laulības dzīves sākumā izkrāsojis šajā priecīgajā krāsā, lai mazajā virtuvītē būtu mājīgāk, tūdaļ parādīsies zvaigznes… Zigfrīds sāk murmināt, sagatavo kafiju, sagatavo kafiju, sagatavo kafiju, un grābstīdamies kā neredzīgs ņem kafijas pulveri, lej ūdeni, slēdz automātu, liek krūzītes… Viņš tālāk nespēj domāt… Laima pa to laiku pamodina savu kavalieri, abi ātri saģērbjas tik cik vasaras laikam un pilnīgai nepieciešamībai vajadzīgs pārvelk segu apkaunotajai laulības gultai un, tāpat kā Zigfrīds, klusītiņām izslīd no dzīvokļa. Tikai atšķirībā no viņa, Laima pilnībā saprot gan to, kas noticis, gan to, ko viņa darīs tālāk. Jau krietnu pusgadu viņa dzīvo savu dubulto dzīvi un, izņemot Ļenku, neviens par to nenojauš. Mājās viņa vienmēr ir darba nomocīta un vārgās veselības sagrauzta, tāpēc dzīvokļa kopšana un dēla audzināšana ir jāveic Zigfrīdam, darbā viņa ir izveicīga un gudra biznesmene, tuvinieku Zigfrīds uzmanīgi paver guļamistabas durvis… Platajā laulības gultā uz baltajiem spilveniem izceļas Laimas tumšie kuplie mati, un, tiem cieši klāt piekļāvies, mierīgi atdusas gludi skūts vīrieša pakausis…
skatījumā "normāla" sieva, mīloša māte, laba saimniece. To, ka viņa reti atļaujas pildīt savus
laulātās draudzenes pienākumus to neviens nezina, jo Zigfrīds par to nerunā. Nav jau ar ko. Pēc tam, kad Laima ir izstāstījusi visiem par vīra slimību, Zigfrīds kļuvis pavisam mazrunīgs, jaunas pazīšanās nedibina un no iepriekšējiem draugiem arvien vairāk atsvešinās. Toties Laima, kurai iepriekš īstu draugu nemaz nav bijis, atrod tādus arvien vairāk un vairāk. No iepriekšējās saimniekošanas sistēmas viņa ir pārgājusi citā bez kādām emocijām un ilūzijām. Izveidojusi pārtikas preču veikalu ar viegli iesaiņojamām un ilgi glabājamām precēm, viņa jau drīz vien ir sapratusi, ka legāla tirgošanās tik mazā pilsētiņā nekādus ienākumus dot nevar. Atļauja tirgot alkoholiskos dzērienus Laimai ir tāpat kā visiem, un tāpat kā visi, viņa redzamā vietā liek spožiem līmējumiem rotātās "oficiālās pudeles", bet apmeklētāju acīm apslēptas glabā "Jekaterinas", "Rasputinus", "Gorbačovus" un visādas citādas krutkas. Iesākusi ar atšķaidīta spirta pārdošanu, kad pārdevēja turpat pircēja acu priekšā, aiz letes pietupusies, no lielās pudeles iešļirkstina glāzē lāsi tehniskā spirta un no spaiņa piešļāc klāt ūdeni, Laima ir pārgājusi uz gatavu nelegālo produkciju. To viņai piegādā paši… policijas darbinieki. Un pazīšanos ar tiem ir veicinājis Modris, kurš ar neveiksmi savā biznesā ir sekmējis Laimas darbības paplašināšanos un ienākumu vairošanos. Kādā jaukā vakarā, kad Laima Ļenkas dzīvoklī gaida Modri pēc viņa kārtējās mahinācijas ar lietotu automobili un, uz dīvāna atgāzusies un slaidās kājas uz priekšu izstiepusi, garlaikota sūc kafiju, viņas draudziņu istabā ieved divi policijas darbinieki. Ļenka izskrien no virtuves un, uzklājusi savai sīkajai sejiņai vispiemīlīgāko smaidu, kādu vien spēj, sāk iztaujāt likuma sargus: Ko kungi vēlas un ar ko varu pakalpot? Mājas saimniece tomēr ir viņa un pilnīgi dabīgi, ka kungiem nākas skaidrot, kāpēc viņi te ieradušies un vēl atveduši līdzi šo… svešo pilsoni. Ļenka noliedz visu, kas saistīts ar Modri. "Jā, viņš te ir bijis dažas reizes. Jā, kopā ar Aldi. Nē, ar ko šis puisis nodarbojas, nezinu… nezinu. Nezinu!" - Vai drīkst pārmeklēt telpas? jautā viens no policijas darbiniekiem. - Jā, atbild Ļenka. Viņa aši pārliek savā prātā, vai puiši nav ko noslēpuši viņas istabā. Ko tad viņi varētu būt noslēpuši tik mazā istabiņā un virtuvītē, viņa nospriež. Mašīnu detaļas te, augšā, nenesīs, bet benzīns sen vairs nav nekāds deficīts. Un kurš muļķis gan nesīs istabā benzīnu. Ļenka tinas likuma sargiem apkārt un, nepārtraukti runādama, mēģina uzzināt, ko tie grib atrast. Likuma sargi grib atrast mašīnas reģistrācijas apliecību, par kuru Modris teicis, ka tā glabājas te drauga dzīvoklī. Protams, ka viņi to neatrod, jo tās te nekad nav bijis un arī pati mašīna Modrim nekad nav piederējusi. Policija paziņo Modrim, ka mašīna paliks policijas pārvaldes laukumā, kur tā pašreiz atrodas, un viņam jāierodas pie izmeklētāja pēc pāris dienām tagad viņš ir brīvs. Bet paši aiziet nesteidzas. Laima izliekas Modri nepazīstam, un tas, sapratis lietas būtību, tēlo līdzi. Viņa ievelk dīvānā kājas it kā, lai atbrīvotu klātesošajiem vietu mazajā istabiņā, un, izveidojusi tādu pozu kā zeķbikšu demonstrētāja televizorā, visu laiku paliek nekustīgi sēžam. īsie svārciņi tik tikko sedz dibenu, roka tur dūmojošu cigareti, lielās acis no puspievērto plakstu apakšas iesāņus slinki vēro notiekošo. Tikko Modris ir izgājis, policisti apsēžas un arī aizdedzina cigaretes. Atļauja dāmām nav jālūdz, jo pilnais pelnu trauks uz žurnālu galdiņa liecina, ka te smēķē bez kādām ceremonijām. Laima nolaiž kājas uz grīdas zīda svārciņi novējo, skropstas noplīvo, acis iemirdzas. Cigarete ieslīd pelnu traukā. Viņa ir dzīvības un enerģijas pārpilna, un no tādas pēkšņas pārvērtības likuma sargi ir tik pārsteigti, ka jau pēc pirmās kafijas krūzes, kuru Ļenka veikli atnesusi no virtuves, izstāsta visu par Modra nodarījumu. Laimu tas daudz ko neinteresē, lai tiek no savām nepatikšanām vaļā pats tāpat kā pats tajās iekūlies. Viņa sāk runāt par nelegālās spirta kravas mīklaino nozušanu Latvijas
teritorijā. Viņa tik smalki pazīst tirdzniecības tīkla ietekas, iztekas un apakšzemes straumes, ka abi policisti ar lielu prieku piekrīt doties uz Laimas bāru, lai sarunu pabeigtu tur. Policijas mašīnā iesēstas tikai jaunākais darbinieks, otrs viņu sauc Valdis brauc kopā ar Laimu viņas žigulī. Bārā jaunākais neparādās, un Valdis par to nemaz neuztraucas. Viņš uzmanīgi izpēta veikala bāra telpas, vietu zem letes ar savu rīcību pārbiedēdams pārdevēju, noliktavas telpu, restes pie logiem. Mazo personāla atpūtas istabiņu. Un kastē zem izvelkamā krēsla atpūtas telpā ierauga spirta pudeles. Laima mikroviļņu krāsniņā uzsilda vakariņas, saliek uz paplātes glāzes un pudeles, nomierina pārdevēju un, neliekoties ne zinis par tās izmisuma pilnajiem žestiem un acu šausmīgo bolīšanu, pievienojas Valdim, kurš nu ar savu augumu aizsedz lietišķos pierādījumus, jo ir atlaidies tajā pašā krēslā, zem kura glīti sarindotās pudelēs glabājas kontrabandas spirts. - Nav no tām? paņēmis Laimas pasniegto glāzīti, jautā Valdis un ar acīm norāda zem krēsla. - Nav, mierīgi atbild Laima un pat nepasmaida, ar savu izturēšanos likdama saprast, ka viņu nemaz neuztrauc policijas darbinieka interese par veikalā esošo preci. Viņa novieto paplāti uz maza trīsstūrveida galdiņa un, apsēdusies Valdim pretī uz parasta krēsla, izsmējīgi un jautājoši raugās viņam acīs. - Drosmīga esi, saka Valdis. Bet ja… pakratītu? Viņš arī zina visus tirdzniecības likumu līkločus un domā, ka vajadzības gadījumā varētu Laimu mazliet pabaidīt. Taču Laimu baidīt nenākas. Pabīdījusi sānis Valda roku, kuru tas uzlicis viņas krēsla atzveltnes stūrim, tā aizsprostodams ceļu uz mazās istabiņas izeju, Laima izpūš dūmus likuma sargam tieši sejā un nevērīgi izmet: - Tā kā te kāds nezinātu, ka policija nevienu spirta pārdevēju nekad aizturējusi nav… - Nu, tas nav tik vienkārši, bet nepatikšanas sagādāt var, turpina Valdis un ielej sev glāzē konjaku. Kad viņš paceļ to pret gaismu, Laima mierinoši saka: - Tīrs, vari nebaidīties! Valdis noliek glāzi, tad ilgi un uzmanīgi ēd karstu vistas gaļu ar kečupu. Laima aiziet pie bāra letes parunāties ar pārdevēju. Kad viņa atgriežas, Valdis, atgāzies krēslā, smēķē. Viņš vēl brītiņu pētoši skatās Laimā, tad ierosina: - Mēs varētu darboties kopā. Laima klusē, viņai jau sen nav noslēpums, ka rajonā darbojas kontrabandas spirta pārliešanas rūpals, tikai nav īsti zināms, kam tas pieder. Veikalu īpašnieki necenšas to izdibināt. Mazāk zināsi, drošāk gulēsi… Tagad, gaidīdama, ko Valdis teiks, viņa paspēj nodomāt, ka bez policijas aizsega tāda darbība noteikti nav iespējama. Līdz šim viņa izmantojusi spirtu, ko Ļenka un Valka pārved pāri robežai. Un katrreiz sūtījusi uz robežas kontrolpunktu Zigfrīdu ar mašīnu, lai sagaidītu draudzenes un palīdzētu atvest somas. Muitā viņai bija savi pazīstami darbinieki, un jauno sieviešu somas, kuru virspusē atradās Lietuvas tirgū iegādātie apģērba gabali, nekad netika pilnīgi pārbaudītas. - Mēs tev piegādātu kārtīgi noformētu preci, saka Valdis. - Kādu? Laima ieinteresēta raugās sarunu biedrā. Viņa ir gatava sadarboties, ja tikai peļņa ir tā vērta. - Protams, peļņa būs! viņas domas Valdis uzmin viegli, jo sen jau neviens par skaistām acīm vai lieku zvaigznīti uz uzpleča neriskē. Pudeles tādas, ka uzreiz liksi uz plaukta un jābaidās nebūs! - Es gan neesmu no bailīgajām, nemaz nesamulst Laima. - Redzu, zinu, saprotu, saka Valdis un cieši raugās viņai acīs. - Kā saka mana māte, netaisies te kā uz cūku kaušanu! erudīto policijas darbinieku rupji pārtrauc Laima. Tas uz mirkli apmulst, tad lietišķi saberzē rokas: - Mēs tev piegādāsim "Jekaterinu", "Rasputinu", pašreiz tie mums ir… bāzē. Tev, protams, nav
jāzina, kas to visu darīs, viņš pamāca Laimu. - Mani tas nemaz ari ne-in-te-re-sē, pēdējo vārdu stiepdama, sarunu nobeidz Laima. Šis policijas darbinieks ir tik pašpārliecināts un aizbildniecisks, ka sāk kaitināt Laimu. Taču viņa apvalda savas emocijas, un abi norunā, kad tiks piegādāta prece, kā noformēs dokumentus un galvenais kādu daļu peļņas Laimas veikals nodos Valdim. Sarunājoties par "darbu", Valdis izturas ļoti lietišķi, bet tikko sarunu pabeidz, tā lēni pārvelk ar mīkstu plaukstu Laimas slaidajiem stilbiem, kurus viņa pie vislabākās gribas nevar aizsegt ar tik īsiem svārciņiem. Laima atkal izpūš dūmus no cigaretes Valdim tieši sejā, un tas saprotoši iesmejas. Viņš nosēdina sievieti sev cieši blakus lielajā izvelkamajā krēslā un, vienu roku viņas sakrustotajām kājām uzlicis, ar otru piepilda abu glāzes… Laima lēni malko konjaku un prāto, vai atļauties šim pašpārliecinātajam likuma sargam turpmāk arī viņas aizsegam izbaudīt mīlas priekus tepat, kā saka, neatejot no kases, vai aizbraukt kur citur. Iesākusi piekopt mūsdienīgo seksu ar Modri, viņa jūt fizisku vilinājumu arī pašreiz. Pret Valda sportisko augumu, pilnīgajām lūpām un prasīgajām rokām viņai iebildumu nav. Tikai vai kungam nebūs par daudz, tā uzreiz ar vienu piegājienu dabūt gan materiālo, gan morālo baudījumu? Līdz šim viņa radusi lielāko daļu no iespējamā ieguvuma katrā situācijā paturēt sev… Laima noliek glāzi, puspievērtiem plakstiem ieskatās Valdim acīs, tad burvīgi pasmaida un pieceļas. Valdis, kurš vairāk domājis par lietišķo darījumu, mazāk par intīmo sakaru, atkal saprotoši pasmejas un ļauj jaunajai paziņai iet. Šis nav vienīgais veikals rajonā, kur viņi izvieto nelegāli ražoto alkoholu, un Laima nav vienīgā veikala īpašniece, kuru viņam "dienesta pienākumus" pildot, būs jāapmierina ne tikai peļņu dalot vien… - Nu, visu esam norunājuši, viņš saka, izejot apgaismotajā pagalmiņā. Pārējais nāks ar laiku… Kas būs tas "pārējais" un kad tas nāks, Laimai jāizdomā pašai. Norunāto preci Laimas veikalam piegādā. Vai tie ir policijas darbinieki tikai bez formas tērpa, vai nav, par to Laima neinteresējas. Valdis iepriekš piezvana un brīdina, ka krava būs, Laima sagaida, un tā lieta iet. Peļņa ir krietni lielāka, nekā atšķaidot tīro spirtu ar ūdeni, jo nu var pārdot pudelēm, un veikala ienākums aug. Valdis pats nekad neierodas kopā ar preces piegādātāju, taču Laimu uzmeklē drīz vien, un viņa, savā prātā izlēmusi, ka seksā nevar būt liela atšķirība starp zagli un policistu, piekrīt aizbraukt Valda elegantajā mašīnā "atpūsties pie dabas krūts". - Mašīna jauna, bet, teiciens tas pats vecais, bez mazākā smaida uzaicinājumam atbild Laima, taču ņem somiņu un iet sēsties mašīnā. - Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, atteic Valdis, tāpat tēlotā nopietnībā vadīdams mašīnu prom no pilsētiņas. Vēlāk Laima secina, ka starp Valdi un Modri nekādas lielās atšķirības nav nu… varbūt viens ir mazliet maigāks, otrs rupjāks… taču viņa uz mūžu kopā ar viņiem palikt netaisās… Viņa tikai ir sapratusi, ko nozīmē Šekspīra teiciens "Ja es uz acumirkli teiktu…" Laimai ir nepieciešami šie acumirkļi. Viņa labprāt izbauda tos ar vienu un otru, un dažreiz sagādā tos arī savam laulātajam draugam, kuram Dieva un cilvēku priekšā ir solījusies "Priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs…" Atstājusi satriekto Zigfrīdu virtuvē, Laima veikli izmetas ārā, atslēdz mašīnas durvis, iekrīt sēdeklī no otras puses ielec Modris un griež aiz stūra. Kad trokšņa iztraucēts, Zigfrīds paceļ acis pret logu, viņš vairs pamana tikai izgaistošu dūmu mutulīti… Mums laikam nevajadzēja, domādams nakšņošanu Laimas dzīvoklī, pa ceļam ierunājas Modris. Viņš varēja mūs… Modris aizdedzina cigareti, un Laima pamana, ka viņam dreb rokas. - Viņš nav vardarbīgs, Laima mierīgi saka, it kā runa būtu par ikdienišķu parādību apkārtējā
dzīvē, nevis par ārkārtēju gadījumu viņas pašas un vīra kopdzīvē. - Viņš var pieprasīt šķiršanos, sarunu turpina Modris. Tad tev nāksies daudz ko zaudēt. - Nekā viņš nedarīs, gan es zināšu… Laima runā tā, it kā viņai kāds pašreiz būtu nodarījis pāri, un apbraukusi apkārt mājai, kurā dzīvo Ļenka, atstāj Modri pagalmā.
XII Zigfrīds, sapratis, ka Laima aizbraukusi, tāpat dunošu galvu ieiet istabā un paver guļamistabas durvis. Gulta ar nevērīgi pāri spilveniem pārvilkto segu, šķiet, ņirdzīgi skatās viņam pretī un dvašo sejā svešu sasvīdušu elpu. Logam aizvilktie nakts aizkari slēpj izsmējīgas, zaglīgas ēnas, pat grīdas dēlis pie sliekšņa zem paklāja, kurš nevērīgi uzminot bija čīkstējis, tagad nodevīgi klusē. Viņš atkal aizver durvis un sāk staigāt pa lielo istabu uz priekšu līdz logam un atpakaļ līdz stūrim pie krāsns… Līdz logam un krāsnij, līdz logam un krāsnij… Vēlāk Matīss sacīs, ka Zigfrīds izskatījies kā izmisuma dzīts meža zvērs, kurš nezina, kā tikt ārā no sprosta. Bet tas būs vēlāk, kad Matīsam būs lemts šādu skatu redzēt, taču tagad Zigfrīds ir viens ar savu izmisumu un neviens viņu neredz. Lauri Laima ir pasākusi vest prom no mājas un atstāt pa nakti pie draudzenēm un paziņām, iestāstot, ka tādā veidā audzina bērnam patstāvību. Šāda "patstāvība" no bērna puses viņai ir nepieciešama tad, kad grib nakti pavadīt pēc saviem ieskatiem un vēlmēm. Uz Zigfrīda iebildumiem Laima atbild viennozīmīgi pazemojoši: Vai tad tev var uzticēt bērnu? Ja nu tev atkal ienāk prātā izspēlēt kādu jo-oku… "Ja būtu Lauris," staigājot pa tukšo istabu domā Zigfrīds. Taču dēla nav un viņš pat nezina, kur šoreiz Laima to atstājusi. "Kaut varētu izskaidroties!" viņš spiež galvu rokās. "Varbūt… varbūt Laima piedzērās… un tas piespieda, ielīda gultā…" Zigfrīds modina pats sevī cerības, vērpj to vārgo pavedienu un iztēlē redz, kā Laima vienatnē sēž uz dīvāna, slaidās kājas izstiepusi, ar lielu kokteiļa glāzi rokās… "Varbūt kāds nejauši… iegriezās, varbūt nekā nebija…" Zigfrīds gribētu aizmirst skatu gultā, vēlētos, kaut nebūtu steidzies uz mājām no saviesīgās dzīves jaunajā Matīsa mājā. Kaut nāktu Laima! Un Laima nāk. Kā parasti, viņas sejā vīd neapmierinātība un īgnums, kā parasti, roka uzreiz meklē cigareti. Viņa vēlas radušos situāciju atrisināt nekavējoties un nevēlas, ka iniciatīvu savās rokās pārņemtu Zigfrīds. Tāpēc, uzmetusi skatienu viņa nelaimīgajai sejai, salti iesāk: - Tikai neskrien uzreiz šķirties! - Es neskrienu šķirties, Zigfrīds ar cerībām lūkojas sievā. Es… gaidu, man ir tik grūti, viņš jūt, ka tūlīt sāks raudāt. Taču vīrieši neraud, apbēdināti viņi kļūst agresīvi. Zigfrīds agresīvs kļūt nespēj, viņš nolaiž plakstus un aizgriežas pret logu. Un saka Laimai: Es tā gribēju… tā steidzos tikt mājās… Tad apgriežas. Kur Lauris? Ja viņš būtu mājās… tad tas te… nepaliktu? viņš dod Laimai iespēju skaidrot šo gadījumu par nejaušu apstākļu sakritību. Viņš vēlas atkal vērst visu par labu un nomest šo murgu, kurš kā tāds milzīgs un lipīgs zirnekļa tīkls pēkšņi uzkritis viņu ģimenes dzīvei un teju teju ietīs viņu savos lipīgajos tīmekļos, atstājot Laimu ārpusē. Un Lauri, un Genovefu, un Matīsu! Viņš nespēj to pieļaut, izprast… viņam ir tik grūti, tik sāpīgi… Saki… tu taču viņu nepazini agrāk? Tu tikai… vai viņš tev uzmācās? Laima klusē. Viņa nesteidzas nomierināt vīru un nesteidzas attaisnot sevi. Ne jau tāpēc, ka vēlas lūgt vīram piedošanu, solīties nekad nevienu citu nemīlēt un aizmirst Modri. Jā, un Valdi arī. Nē, Laima tikai vēlas Zigfrīdam, šim daudzo sieviešu elkam un Genovefas mīlulim, kārtējo reizi parādīt, ka viņa ir par to pārāka. Ne jau ar skaistumu, kā saka Genovefa, bet ar ko citu. Viņa tik ļoti un tik vispusīgi iejutusies mūsdienīgas darījumu sievietes lomā, kad finansiālu apsvērumu dēļ nākas ielaisties arī intīmos sakaros, ka nemaz nesaprot Zigfrīda pārdzīvojumu. Padomā bija gultā!!! Ārzemēs visi… un pilni žurnāli ar aprakstiem. .. un filmas… Un neviens tā uzreiz neskrien šķirties! Nē, nu dažreiz par kādu raksta vai rāda, bet tas tikai tā sensācijas dēļ. Taču Laima sensāciju taisīt
nevēlas. Lai dzīvotu un baudītu dzīvi, Zigfrīdam sava loma viņas dzīvē jātēlo līdz galam. - Es viņu satiku pie Ļenkas, viņa mierīgi saka. Zigfrīds nobāl, un sirds viņam sitas kā negudra, jo pēc šāda iesākuma turpinājums var būt pavisam citādāks, nekā viņš cerējis. Taču viņš vēl cer. - Kad? viņš pajautā, un Laima mierīgi atbild: - Nav svarīgi, ne jau šodien. Tad sāk runāt ātri ātri, lai varētu visu pateikt uzreiz un sarunu izbeigt. - Es domāju, ka tu paliksi tur, pie Matīsa. Mašīnas nebija, ar ko aizbraukt. Zigfrīdam sirds sāk dauzīties vienmērīgāk viņš domā, ka Laima gribējusi braukt pie viņa uz Matīsa māju. Taču Laima turpina: - Es piezvanīju un viņš atnāca, un… tu jau redzēji… Tad sapratusi, ko Zigfrīds cer sadzirdēt, acis slēpdama, pasmīn, jo tajā brīdī jānodzēš cigarete pelnu traukā. Nekā jau nebija, mēs dzērām… un aizmigām, es nemaz nebiju noģērbusies, viņa melo un tad, redzēdama, ka Zigfrīds arvien vairāk nomierinās, nekaunīgi paprasa. Atnes man kafiju! Un ierīkojas ar visām kājām uz dīvāna. Zigfrīds aiziet uz virtuvi un sagatavo Laimai kafiju. Viņš ir tik apjucis… Viņš mīl Laimu, mīl savu dēliņu, mīl Matīsu un Genovefu. Viņš ir iegājis šajā lielajā toreiz vēl bija arī Felicita viesmīlīgajā ģimenē un ir bijis tik laimīgs. Tiesa, pēdējā laikā Genovefa ierodas reti un viņai nav ne mazākās nojausmas par nesaticību jauno starpā. Bet atbraukusi, viņa ar savu omulību un pārliecību, ka, izņemot mīlestību, laulāto starpā citas attiecības nevar būt, ar savu labestību un jautrību vienmēr atnes līdzi prieku. Kaut arī Zigfrīds centās neradīt iemeslu Laimas īgnumam un mazāk atrasties Genovefas mīlestības degpunktā, viņš katrreiz priecājās par sievasmātes apciemojumu. Viņš nemaz nebrīnās, izdzirdējis Laimas nosacījumu par notikušo neteikt viņas mātei. Par Matīsu Laima neuztraucas viņš tāpat neko nevienam neteiks negribēs apbēdināt Genovefu un Zigfrīdu ar liekām runām. Turklāt neviens, izņemot pašu Zigfrīdu, Matīsam šādu ziņu nevar pastāstīt. Laima atkal pasmīn un, kad Zigfrīds, mazliet nomierinājies, nogulstas uz dīvāna un ieliek sievai klēpī galvu, Laima neiecietīgi iesaucas: - Zi-igi! Jau tā grū-ūti! un bez kādām ceremonijām izgrūž viņa galvu no sava klēpja. Zigfrīda norimusi sirds atkal sāk sāpēt. - Varbūt man iet atpakaļ uz savām mājām? Pie savas mātes? viņš klusu saka, kā jautādamas sev un reizē Laimai. Tā salecas kā dzelta viņa pieder pie tām vedeklām, kuras ienīst savas vīramātes, vēl ne vārda ar tām nepārmijušas. - Kas vēl nebūs! Kāda daļa te tavai mātei? viņa nikni uzsauc Zigfrīdam. Sāks te skraidīt un attiecības noskaidrot! Es neiešu kaunu rīt! nepievērzdama uzmanību teiktā jēgai, viņa izmet savu iemīļoto teicienu. Es tev jau pašā sākumā teicu, ka vēlos vīru, nevis vīramāti… Laima kļūst neiecietīga. Tad pieceļas un paziņo, ka dosies uz darbu. Palicis viens, Zigfrīds atkal sāk soļot pa istabu. Viņam ļoti gribas aiziet pie mātes. Un vispār ja varētu atgriezties jaunībā, viņš nekad vairs neprecētos… Taču iet pie mātes viņš nevar tā uzreiz, no viņa sejas izteiksmes vien, saprastu, ka kaut kas noticis. Un šis "kaut kas" nav nekas priecīgs, jo Zigfrīds izlikties nespēj. Māte visu šo laiku uzskata, ka dēls ir laimīgi ieprecējies pārtikušā un viesmīlīgā ģimenē un ir ar savu dzīvi apmierināts. Tiesa gan, bieži redzot Laimu nerunīgu un īgnu, viņa ir pajautājusi par vedeklas neapmierinātības iemeslu, teikdama "Es tik ilgus gadus nodzīvoju ar vīru, kurš nekad ģimenē neko nepalīdzēja, bērnus izaudzināju…, bet tevi Zigfrīds uz rokām nēsā, katru vēlēšanos no acīm nolasa…" Laima nemaz neklausās, kā vīramāte cildina savu dēlu un viņas vīru, tikai, acis pievērusi, iesāņus paskatās runātājā un dzēlīgi izmet "Un ko tu esi guvusi? Pasaki! Vari atbildēt?" Māte, pēkšņi uzaicināta izanalizēt savas ģimenes dzīvi tik daudzu gadu garumā, samulst un
vairāk par vīra un sievas attiecībām nerunā. Vēlēdamās vienatnē pārdomāt Laimas jautājumu un citreiz atbildēt. Taču cita reize vairs negadās… Zigfrīds nolemj, ka, aiziedams pie mātes, viņš laimīgāks nekļūs, taču māti gan ar šādu ziņu satrieks ne pa jokam. Jo Laima tā arī nav viņam izskaidrojusi… patiesībā viņa vispār neko nav teikusi par notikušo. Tikai to, ka vīrieti satikusi pie Ļenkas. Un nejau šodien. Un Zigfrīdam nāk prātā daudzie vakari, kurus viņš viens pats pavadīja mājās, gaidot sievu. Nē, viņš tad nebija viens Lauris bija mājās, bet tagad Laima pat nepateica, kad mazo atvedīs. Zigfrīds jūt, ka beidzot viņu pārņem dusmas, dusmas uz Ļenku, jo tā ir visa notikušā vaininiece. Pati nezin no kurienes uzradusies, apšaubāmus draugus atradusi. Un tas lišķīgais "Laimuk"? It kā pareizo latvisko vārdu nevarētu izrunāt! Ak, ja varētu tagad izdzert kādu glāzīti dūšai, tad viņš tādu Ļenku pakratītu! Zinādams, ka Laima ir darbā, Zigfrīds dodas uz Ļenkas dzīvokli. Viņš nav dzēris, dusmas arī ir apvaldījis un agresīvs no dabas nekad nav bijis. Nav tāds arī tagad. Taču, atvērusi durvis un ieraudzījusi Zigfrīdu, Ļenka tā pārbīstas, ka nobāl, sagrīļojas un taisās aizcirst durvis nelūgtajam ciemiņam deguna priekšā, tikai roka kļūst nespēcīga un noslīd gar rokturi uz leju. Zigfrīds paņem augumā nelielo Ļenku ap vidu un, kā lelli aiznesis istabas vidū, nosēdina uz žurnālu galdiņa. Viņa mēģina smieties, taču smiekli no bailēm iesprūst kaklā. Ļenka sāk klepot, Zigfrīds padauza viņai pa muguru, tad apsēstas uz krēsla saimniecei pretī. Ļenka saspiež kopā ceļgalus un atspiežas ar abām rokām pret galda malu, taču zemē lekt neuzdrošinās. Nu, draudzenīt, draudīgi iesāk Zigfrīds, tas uzdzīvotājs vai kāds vēl tur uz… sen te jau dzīvo? Ļenka padevīgi un steidzīgi māj ar galvu:
Zigfrīds apsēstas uz krēsla saimniecei pretī, ļ^enka saspiež kopā ceļgalus un atspiežas ar abām
rokām pret galda malu, taču zemē lekt neuzdrošinās. Nu, draudzenīt, draudīgi iesāk Zigfrīds, tas uzdzīvotājs vai kāds vēl tur uz… sen te jau dzīvo? - Nn-o pavasara. - Un mana sieva ar viņu… arī no pavasara? Zigfrīds jūt, ka viņā nedalīti virmo dusmas un kauns. Kauns, ka jāzemojas šīs te nekrietnās sīkaļas priekšā! Un dusmas viņš ir pārliecināts, ka tikai šis perēklis un tikai šī sieviete ir vainojama viņu izirušajā ģimenes dzīvē. Viņš atvēzē roku, Ļenka iespiedzas, taču Zigfrīds nesit. Viņš varētu nomest šo sīkaļu no galdiņa kā izēstu biezpiena cibu, taču viņš nav agresīvs. Vēl ne. Zigfrīds parauj Ļenku aiz rokas, tā likdams viņai iet un apsēsties uz dīvāna, bet tā no bailēm sastingst un tik tikko nenoveļas uz glūdas. Tad pieceļas un murmina: - Es ne… viņi paši, paši… Modris gribēja… un Laima teica… Ļenka saņemas un ātri, bet ļoti klusu saka. Viņa teica, ka tu esi par prastu! Zigfrīds nesaprot, un Ļenka paskaidro: - Seksā… mēs arī nesapratām! Un pastāsta par videofilmām, par dīvānu un matraci uz grīdas un par to, ka Laima jau pirmajā vakarā pēc slimnīcas gulējusi ar Modri. Viņš ir bijis cietumā, skatās pornogrāfiju… un izmēģina… man Aldis teica… viņa tarkšķ bez mitas, nemaz nedomādama, vai Zigfrīds viņu vispār dzird. Viņš smēķē cigareti un krietnu brīdi vairs neko nejautā. Ļenka, sapratusi, ka kāviens par savešanu viņai gājis secen, pati runā un pati ieklausās savā balsī. Zigfrīds, ne vārda neteicis, ieiet virtuvītē, padzeras ūdeni no krāna un iet ārā. Tāpat kā Laimu pirmoreiz pēc mīlēšanās ar Modri māca nelabums, tāpat tagad viņas vīru māc nelabums pēc dzirdētā par savas sievas gaitām. Durvis paliek vaļā, un Ļenka vēl ilgi neuzdrošinās pieiet un tās aizvērt. Taču Laimai par Zigfrīda apciemojumu nestāsta nekad. Vecās mājas pagalmā neviena nav, un Zigfrīds krietnu brīdi stāv uz sliekšņa, neko sev priekšā neredzēdams. Tas viss…, kas viņam uzbrucis, ko Ļenka stāstījusi, tas ir tik briesmīgi… Viņš atmet galvu un… viņam gribas kliegt, gaudot kā vilkam, bet krūtīs ir tikai viena skaņa o-o-o! Zigfrīds ātriem soļiem steidzas uz māju. Viņš vairs nemēģina analizēt notikušo vai meklēt kādu izskaidrojumu savas sievas rīcībai. Neticēt Ļenkai? Bet kāpēc gan tai būtu jāmelo? Viņš ļoti labi atceras to dienu, kad Laima pārradās no slimnīcas pēc pārciestās operācijas… Visu vakaru pavadīja pie draudzenes, bet viņš ilgojās, uztraucās, nervozēja… Gatavoja vakariņas, kurināja vannas istabā krāsniņu, ūdeni karsēja, bet Laima pat apskaut viņu nevēlējās un atvirzījās gultas malā… "Tas" jau bija izčamdījis. Zigfrīds jūt, ka viņu atkal māc fizisks nelabums, viņš iztēlē redz savu sievu kopā ar citu vīrieti tā, kā to stāstījusi Ļenka… Saule, dodamās uz rietu, ar saviem slīpajiem, siltajiem stariem tausta un glāsta lielās istabas plašo logu, taču prieka un mājīguma vietā istaba arvien vairāk un vairāk piepildās ar pamestību un skumjām. Zigfrīds jūt, ka kopā ar pēdējiem saules stariem no viņa dzīves aiziet mīlestība, aiziet ticība laimei un pati laime. Viņš nostājas pie loga aiz aizkara un stāv, skatoties uz ielu, pilsētu un cilvēkiem, uz rietošo sauli, taču iela, cilvēki un saule slīd viņam garām. Paliek pilsēta tukša kā viņa paša sirds. Kad vakarā pārrodas Laima un sev pa priekšu istabā ielaiž Lauri, Zigfrīds apsveicinās ar dēlu, iet viņam līdzi uz virtuvi vakariņās, klausās, kā mazais stāsta par dienā redzēto un piedzīvoto, un pat pasmejas, kad smejas Lauris. Dēls jau krietnu laiku guļ lielajā istabā uz dīvāna un guļvietu viņam vakaros klāj Zigfrīds. Tā viņš dara arī šovakar, tikai apguldījis Lauri, pabīda izvelkamo krēslu tālāk no žurnālu galdiņa un sameklē skapī sev gultas veļu.
XIII Laima guļ viena pati platajā laulības gultā un jūtas ļoti nedroša. Viņa gan pēdējā laikā reti kad vēlējusies baudīt mīlu ar Zigfrīdu, taču droša ir bijusi vienmēr. Tā bija viņas laulība un tas bija viņas vīrs. Tā bija viņas ģimene. Kaut gan Zigfrīds viņai liekas kaut kas no patriarhālās ģimenes līdz mūsdienām atnācis un viņai nepieņemams kad vīram un sievai bez vārdiem zināms savs laulātā drauga pienākums, kurš noteikti jāpilda un kuru nedrīkst pārkāpt ar viņu tomēr bija droši. Viņš vienkārši bija un gulēja gultas malā… Tagad, kad viņus šķir smagais guļamistabas durvju aizkars, jo viņa durvis never ciet un arī Zigfrīds to nedara, Laimai šķiet, ka viņa palikusi kaut kur ārpusē. Tur, lielajā istabā, ir viņi abi viņas vīrs un viņas dēls. Un abi mierīgi guļ. Vismaz viens, otrs varbūt tikai izliekas. Viņa iedomājas, kā bija izgrūdusi Zigfrīdu no gultas un viņš būtu vēlējies tikt atpakaļ pie savas sievas, savā gultā un, kad netika, bija palicis uz paklāja guļam visu nakti. Bet tagad tagad Zigfrīds ir labprātīgi aizgājis gulēt viens, taču viņš nebija viens, viņš bija kopā ar dēlu. Šī doma dzen miegu prom no Laimas acīm… Zigfrīds guļ un nedomā par Laimu. Viņš ir atbrīvojies no visas iepriekšējās dzīves, it kā tas būtu noticis ar kādu citu, nevis ar viņu. Viņš vairs nedomā par to, kā Laima viņu piekrāpusi, nedomā par šķiršanos, nedomā par mantas dalīšanu. Nekas viņu vairs neskar. Blakus uz dīvāna gulošais dēls viņu nomierina tas būs viņa dzīvē vienmēr… Un Zigfrīds ļaujas miega maigajām skavām. Rīt viņš aizbrauks pie Artura un kādu laiku pastrādās meža darbos. Par to draugs solījies arī maksāt. Laima, no rīta piecēlusies un nekādus paskaidrojumus no Zigfrīda nesagaidījusi, palīdz saģērbties Laurim un aizved to uz bērnudārzu. Tad atgriežas, noliek automašīnu stāvvietā un, it kā būtu ko svarīgu aizmirsusi, ieiet atpakaļ istabā. Zigfrīds mierīgs un vienaldzīgs sēd uz dīvāna un, žurnālu galdiņu sev priekšā novietojis, dzer kafiju. Viņš necenšas ignorēt Laimu. Viņš vienkārši to neizjūt kā parādību, uz kura būtu nepieciešams reaģēt. Laimu gan šāda Zigfrīda izturēšanās kaitina, taču viņa klusē. Tikai demonstratīvi nostājas otrā pusē žurnālu galdiņam un, atvērusi rokassomiņu, ar troksni iemet tajā mašīnas atslēgas. Tad pagriežas un aiziet. Zigfrīds saprot, ka braukt ar Laimas automašīnu patiesībā Genovefas, jo Laimai pilnvara vien ir viņam nu liegts. Viņš dodas uz šķūnīti, kur noslēpts no svešām acīm stāv nesen nopirktais fordiņš. Tam ir iedauzīts kreisais lukturis un standarta stikls aizvietots ar parasto, mazliet tek radiators un krietni nodilušas riepas, bet motors kārtībā, un Zigfrīds domā, ka pārdesmit kilometrus līdz Artura mājām ar šādu mašīnu viņš aizbraukt varēs. Protams, krietni jāpastrādā, lai savestu kārtībā radiatoru, un jābrauc vēlu vakarā, kad satiksme uz ceļa apsīkusi un policija savas dienas gaitas beigusi. Vienam pašam darbojoties ap mašīnu, Zigfrīdam laiks paiet ātri. Viņš nedomā vairs par kopdzīvi ar Laimu un necenšas atcerēties to, kas ar viņiem abiem ir noticis. Zigfrīds domā tikai par to, kā turpmāk nodrošināt savu eksistenci. Kad Laimas veikals sāka plaukt un ienākumi palielinājās, viņa ierosināja Zigfrīdam savu darbavietu atstāt, jo tur minimālā alga vien sanāca, un pāriet viņas veikalā bārā par bārmeni. Zigfrīdam savs darbs patika un nelielās algas dēļ viņš to atstājis nebūtu, taču pastāvīgās intrigas, jautājumi un sačukstēšanās pēc tam, kad Laima pati bija izstāstījusi visiem par viņa "zvaigzni", Zigfrīdu nomāca un darīja nedrošu, un viņš labprāt piekrita sievas ieteikumam. Arī par bārmeni viņam darboties patiktu, taču šis ceļš viņam ir slēgts, to Zigfrīds saprot ļoti labi. Pie tam atrasties arī turpmāk tik ciešā saskarsmē ar Laimu viņš vairs nevēlas. Uz kurieni Zigfrīds vakarā dosies, Laima uzzina no dēla sarunas ar tēvu. Mazais negrib, ka tētis
vakarā nebūs mājās, un Zigfrīds viņam paskaidro, ka uz dažām stundām aizbrauks pie sava drauga Artura un atkal atgriezīsies. Laima sarunā nepiedalās, bet sevī kaut ko apsver un, tiklīdz Zigfrīds aizbrauc, dodas pie telefona un zvana Valdim. Viņa nevēlas, ka Zigfrīds dzīvo savu patstāvīgu dzīvi, ka aiziet prom un nepieder vairs viņai… Kā es varu ierobežot tava vīra pārvietošanās iespējas? ne par ko nebrīnīdamies, tomēr pajautā Valdis. - Aizturi! Pabaidi! Atņem viņam mašīnu! Laima iesaka visādus viņai zināmos paņēmienus, kā varētu likt Zigfrīdam atgriezties mājās un tās nekad vairs neatstāt… bez viņas ziņas. - Tev labi runāt, saka Valdis, bet kā gan es viens pats varu tā atņemt kādam transporta līdzekli? Viņš vienkārši pabrauks man garām kā ceļmalas stabam! Laimu sāk kaitināt tāda policijas darbinieka neizdarība, taču viņa runā tālāk lēni un pamācoši: - Paņem kādu līdzi, nu… izliecieties, ka pārbaudāt automašīnas un braucējus… - Naktī? Uz lauku ceļa? smejas Valdis. Tad jau jābūt kādam ārkārtējam gadījumam! Nu, iztaisi to ārkārtas gadījumu… pagrīdē "Gorbačovus" ražot arī nav nekāds parasts notikums, bet tu ar to tīri labi tiec galā, viņa pārmet sarunas biedram un biznesa partnerim. - Labi! Pārliecināji! beidzot saka Valdis un grib nolikt klausuli. - Pagaidi! Kā? jautā Laima, jo viņa iniciatīvu visās lietās grib paturēt savās rokās. Taču šoreiz Valdis tikai pasmejas un atbild, ka darbība nav svarīga, svarīgs ir tikai rezultāts. Laima pati darbojas pēc šīs aksiomas un tāpēc neturpina izjautāt Valdi. Atgādinājums par pagrīdes spirta rūpniecību Valdim liek justies ne visai omulīgi, viņš saprot, ka ar Laimu sadarboties vajadzēs nopietni, tāpēc piekrīt viņas ieteikumam attiecībā uz Zigfrīdu un sāk rīkoties… Ir jau vēls vakars, kad Zigfrīds kopā ar Arturu pabeidz sarunu par darbiem mežā un iespējamo peļņu. Arturs piesakās braukt draugam līdzi, lai uzpildītu mašīnai degvielu un nopirktu kādu grādīga dzēriena pudeli. Zigfrīds gan nedzer, bet, runājot ar citiem vīriem, pudele būs nepieciešama. Visu nodomāto paveikuši, draugi dodas atpakaļ, taču pēkšņi ceļš sametas neparedzētā cilpā tieši pretī, aizsprostodama ceļu visā platumā, stāv policijas mašīna, un spilgti zaļā vestē ģērbtais ceļu policists nepārprotami rāda, ka viņš vēlas apskatīt tieši Zigfrīda veco fordu un neko citu. Otrs virs, uzlicis lielas, tumšas brilles, stāv ceļa malā ārpus apgaismotā laukuma un notiekošajā piedalīties negatavojas. Kad Zigfrīds aptur mašīnu norādītajā vietā, policists atrauj vaļā viņa puses durtiņas un piebāž automāta stobru pāri sejai tieši pie labās acs. - Nekusties! viņš uzbrēc. Kur ir tehniskās apskates uzlīme?! Zigfrīds sēd sastindzis kā sālstabs, rokas no stūres rata nenoņēmis, un tikai noliedzoši savelk uz augšu plecus: -N-n-… Policists sagrābj viņu aiz krekla apkakles, ar nagiem ieskrāpēdams kakla ādu. - Ārā! viņš kliedz. Gulties! Un pagrūž Zigfrīdu ar seju pret zemi. Arturs izkāpj pats. - Rokas aiz galvas, policists komandē. Tu arī! viņš uzkliedz Arturam. Puiši nogulstas, kājas iepletuši, rokas uz pakauša sakrampējuši. - Dzēri? nostājies Zigfrīdam labajā pusē, draudoši noprasa policists. - Nē! nu jau atjēdzies, atbild Zigfrīds, kaut gan pienu Artura mājās viņš ir sadzēries pilnu vēderu un policista jautājumā nav formulēts jēdziens, ko tieši Zigfrīds ir dzēris. Taču vaļsirdīga atzīšanās šoreiz viņa vainu nemīkstina un tiklīdz Zigfrīds izsaka skaņu "n", tā centīgais policists sper
ar kāju viņam padusē. Zigfrīds ievaidas, Arturs saraujas. Policists sper vēlreiz šoreiz mazliet lejāk. Zigfrīds apklust, bet iekliedzas Arturs… Policists izčamda automašīnu, paņem Artura iegādāto pudeli un, ne vārda neteicis, aiziet. Kad policijas mašīna aizripojusi un tās saceltais troksnis aprimis, pirmais pieceļas Arturs. Viņš pieiet pie drauga un jautā kā mazam bērnam: - Tev nesāp? Zigfrīds pieceļas, notīra putekļus no drēbēm, sēstas pie stūres. Visa likuma sargu darbība ilgusi tikai dažas minūtes un liekas kā televīzijas fdmā skatīta. Vai viņam sāp? Zigfrīds nejūt, to redzēs vēlāk. - Kas tas bija? viņš jautā Arturam. Vai tu esi kādu aizkaitinājis? Bet kāpēc es? - Nē! brīnās Arturs. Man nav ienaidnieku… un man nav mašīnas. Šķiet, viņi te gaidīja tieši tevi! - Neviens jau nezināja, ka es uz šejieni braukšu… nezināja, ka es braukšu pie tevis, bet, ka mēs brauksim pēc degvielas, to taču mēs paši nezinājām… - Domā gaidīja? atkal brīnās Arturs. Bet kas? - Tas, kurš slēpās ēnā, man likās pazīstams, saka Zigfrīds un, elpu dziļāk ievelkot, klusu ievaidas. Es tikai nevaru atcerēties, kur esmu viņu redzējis? Draugi spriež par šo gadījumu ilgi un pamatīgi, taču ne pie kāda kopēja secinājuma nonākt nevai-, - Nebaidies braukt viens pats, tagad naktī? šķiroties jautā Arturs. - N-nē, domīgi atbild Zigfrīds, vilks vienā un tajā pašā vietā divreiz laupījumu nemeklē. Bez tehniskās apskates dienā man nemaz nav drošāk. - Vismaz pa ribām nespers! iebilst Arturs. Kas to zina, saka Zigfrīds. Blakus būdams, tu, draugs, tāpat neko palīdzēt nevarēsi… satiksimies, kā runājām! -Zigfrīds dodas mājās, domādams, ka niknais policijas darbinieks uz ceļa ir tikai nejaušs gadījums viņa dzīvē. Taču "lavīna" jau ir sākusies un tāpat kā akmens, kas sācis ripot no kalna lejā, savā ceļā rauj līdzi citus, radot nogruvumu, kuru neviens nespēj apturēt, tā nelabvēlīgi notikumi Zigfrīda dzīvē sekos cits citam un tos neviens nespēs aizkavēt. Bet tas būs vēlāk. Tagad viņš brauc mājās un domā, ka nopelnījis pie Artura naudu, dosies uz pārkvalificēšanās kursiem un, tos pabeidzis, paliks strādāt Rīgā. Kontaktus ar cilvēkiem viņš nodibina viegli, un atrast darbu lielpilsētā jaunam vientuļam vīrietim nebūs neiespējami. Mājās Zigfrīds ierodas, kad Laima jau guļ. Lauris samiegojies paceļ galvu no spilvena. Taču miegs vēl ir tik salds, ka mazais vīriņš acis atvērt nespēj un tikai apmierināts nomurmina "Tēt…". Tad atkal noliek galvu iesildītajā vietā un turpina klusi šņākuļot. Zigfrīds klāj sev guļvietu uz izvelkamā krēsla un jūt vieglas sāpes labajā sānā. Naktī sāpes kļūst vēl jūtamākas. Taču Zigfrīds cer, ka rīt tās pāries. Taču sāpes nepāriet ne nākamajā rītā, ne dienā. Vakarpusē elpa kļūst sēcoša un sākas klepus, kas savukārt liek elpai aizrauties un Zigfrīdam sāpēs izstiepties. Nomocījies vēl pāris dienas, viņš dodas pie ārsta… Un melo, ka sānu sasitis, malkas klēpīti vannas krāsniņai nesot. - Kāja aizķērās aiz paklājiņa un es uzkritu uz durvju roktura, Zigfrīds stāsta ārstam, kurš norīko viņu uz rentgena kabinetu. Rentgenuzņēmumi rāda, ka lauztas veselas trīs ribas un nu viņam vismaz pāris nedēļas jāguļ gultā, sasaitētam kā bluķim. Kā tiem bluķiem, kurus viņš cerējis sagatavot izvešanai no Arturam piederošā meža, un kuriem bija jākļūst par viņa cerību balstu turpmākajai dzīvei. Laima redz Zigfrīda sāpīgo grimasi, kad viņš cenšas klepot pēc iespējas uzmanīgāk, redz viņu gulšņājot uz izvelkamā krēsla un uzaicina uz pārrunām Valdi. Tas gan ir mazrunīgs un savu lomu
notikušajā apgaismot nevēlas sevišķi to notikuma daļu, kad drosmīgi slēpies ēnā un aiz drošajām melnajām brillēm, taču no pāris teikumiem Laima saprot, ka Zigfrīds ir "pabaidīts" ne pa jokam. - … automātu uz pāris stundām izmānīt no dežuranta, policijas mašīnu… kāds pakalpiņš vienmēr atradīsies, Valdis, ērti izlaidies dziļajā atpūtas krēslā, sēž Laimas bāra darbinieku istabiņā un malko konjaku. Es ceru, ka mēs… ne pārāk?… viņš paglāsta Laimas ceļgalu. Tā steidzīgi atbild: - Nē! un sarunu par šo tematu neturpina. Pēc desmit dienām aizgājis pie ārsta, Zigfrīds uzzina, ka ribas gan saaugušas, bet strādāt smagus darbus viņam nav atļauts vēl krietnu laiku. Nu domas par darbu pie Artura viņam ir jāatmet pavisam. Pilsētiņā uz darbu ir velti cerēt vienīgā iespēja gados jaunākiem vīriešiem kaut cik piepelnīties ir koku zāģēšana vai garināšana pie nedaudzajiem saimniekiem vai tuvējā mežsaimniecībā. Un Zigfrīds atkal staigā pa istabu no loga līdz krāsnij, no loga līdz krāsnij. Laima darbojas savā biznesā, mājās nāk vēlu vai nenāk nemaz strādā bārā pa nakti, par regulāru produktu piegādi mājās viņa nerūpējas, atved vienīgi tik, cik nepieciešams Laurim. Ar šādu savu dzīvi viņa ir pilnīgi apmierināta Zigfrīds nevar aiziet un nevar arī viņai traucēt. "Lai viņš dzīvo kā grib!" viņa augstprātīgi atrunājas, ja kāds no paziņām interesējas, kā klājas viņas vīram un kā viņš pārcieš savu slimību un piespiedu bezdarbu. Ziņas par Zigfrīda sasišanos ļaužu ausīs nonāk tikai no poliklīnikas darbiniekiem, un tie zina atstāstīt tikai paša Zigfrīda teikto par sadzīves traumu. Nejauši noklausījies Laimas bārā runāto, ka Zigfrīds ir bez darba un bez naudas, ka viņš ir slims un ka viņam pieder lietots fordiņš, un, dzirdēdams Laimas teikto "Lai viņš dara kā grib…", pie Zigfrīda ierodas viņa kādreizējais skolasbiedrs. Jānis dzīvo laukos netālu no pilsētiņas un Zigfrīdu sen nav saticis. Patiesībā viņi nekādi lielie draugi nekad nav bijuši, taču tagad Zigfrīds nopriecājas arī par šādu apciemojumu. Pēc jautājumiem "Kā klājas? Ar ko nodarbojies?" un pēc dažu kopējo paziņu dzīves pārrunāšanas, Zigfrīds atzīstas Jānim, ka viņa mašīna nav tehniskā kārtībā. - Es pats remontēju mašīnas, palielās Jānis. Arī pašreiz vairākas ir pie manis… - Es patiesībā to labāk pārdotu, nekā maksātu par remontu, sarunu biedram vaļsirdīgi pasaka Zigfrīds. Man vajadzīga nauda… - Tāda bagāta sieva, Jānītis skaudīgi saspicē ūsas… - Sieva ir sieva un viņas nauda pieder viņai, saka Zigfrīds, bet tālāk savu domu nepaskaidro. Taču Jānītim situācija, kādā nokļuvis Zigfrīds, ir skaidra jau no viņa sejas izteiksmes vien, un viņš piedāvājas nopirkt Zigfrīda mašīnu. - Es pats to savedīšu kārtībā, viņš saka Zigfrīdam, un naudu tev atdošu pēc vienas nedēļas… es strādāju pie saimnieka, labību pļauju ar kombainu.
Es pats to savedīšu kārtībā, Jānis saka Zigfrīdam, un ' naudu tev atdošu pēc vienas nedēļas… es °'radajupie saimnieka, labību pļauju ar kombainu. Zigfrīds neticīgi klausās, jo viņš nekad nav dzirdējis, ka Jānim piederētu kombains. - Es strādāju pārī ar otru… tas kombains ir viņa, Jānis, nemaz neapmulsdams, daudzsološi iedrošina Zigfrīdu, bet redzēdams, ka tas klusē, pajautā: Tu man netici? - Kas man tur ko neticēt, tagad jau ļaudis visādi piepelnās, saka Zigfrīds, jo viņu pašreiz apmierina jebkura iespēja godīgā ceļā iegūt naudu. Abi norunā par mašīnas cenu, nosaka laiku, kad Jānis atnesīs naudu, un Zigfrīda seja noskaidrojas. Viņš paspēs uz kursiem un varēs meklēt darbu! Viņš priecīgs palaiž Jānīti sev pa priekšu un, dzīvokļa durvis aizvēris, ved to uz šķūnīti, kur stāv nelaimīgais fords. Jānītis, savaikstījis smaidā savu sīko seju un nodzeltējušos zobus zem tikpat nodzeltējušām ūsiņām rādīdams, ņem no Zigfrīda rokām atslēgu un saimnieciski sēstas kārotajā mašīnā. Viņš nekad nav braucis ar fordu, tāpēc, noklausījies instrukciju, ko turpat blakus apsēdies sniedz Zigfrīds, viņš atkal izkāpj ārā. Zigfrīds izbrauc mašīnu pagalmā, un Jānītis atkal sēstas pie stūres. Viņš krietnu brīdi pēta visus kloķus un pogas, tad iedarbina motoru un, Zigfrīdam pat ar roku nepamājis, aizbrauc. Tas vēl stāv pagalmā, domādams, ka Jānis varbūt tikai izmēģina mašīnu, taču viņš neatgriežas, un Zigfrīds iet atpakaļ istabā. Nu viņam atkal ir cerība un mērķis dzīvei, viņš gan nevar strādāt smagu darbu, taču palīdzēt pie mājas iekšējās apdares var. Un Zigfrīds nolemj rīt doties pie Matīsa uz laukiem.
XIV Matīss šajā laikā nav slinkojis. Viņš ir gādājis materiālus saimniecības ēku būvei un sācis celt šķūni. Nejau nu kādu lielo, bet tādu, kur vienai govij sienu varētu salikt un vēl būtu vieta, kur saimniecībā nepieciešamos darba rīkus novietot. Betona stabiņus viņi abi ar Zigfrīdu ir iemūrējuši jau pavasarī, tagad Matīss gatavo stabus karkasam un spāru kokus. Rīta agrumā izpļāvis zāli gar sakņu un augļu dārza malām un vairākus vālus sienam nopļāvis pļaviņā aiz kartupeļu lauka, Matīss sēž savā iemīļotajā vietā uz soliņa mājas rīta pusē. Kaut kur tālumā mauj govs un tuvu tuvu kokā savā valodā sarunājas divi putniņi. Citas skaņas viņa ausis neuztver, toties atkailinātās rokas, kakls un seja sajūt silta vēja pūsmu, un saule, brizdama pa lieliem gubu mākoņiem, izsusina pēdējos rīta rasas pilienus. Tādā laikā nopļautā zāle labi žūst… Matīss izbauda mieru un vienotību ar dabu un pusnomodā, pussnaudā jūt, ka viņš arī kļūst apaļš, pūkains un viegls kā tas mākonis debess pamalē, kuru neredzams spēks nepārtraukti bīda uz priekšu, kad klusa, pazīstama balss viņam jautā: - Vai saimniekam palīga nevajag? Matīss aizdzen snaudu un patīkamo pusnomodu viņa priekšā stāv Zigfrīds, sarkanbrūnās modernās biksēs ar ielocēm pie jostas vietas, labajā pusē spoža ķēdīte ar loku ieslīd kabatā, rādot, ka tur glabājas atslēgas. Krekls brūnganmelnām un pelēkām svītrām, īsām piedurknēm, vaļēju apkakli nav aizmugurē pāri bikšu dibenam nokarināts, kā tas jaunajiem tagad šķiet moderni, bet gan kārtīgi biksēs ielikts un brūnu ādas siksniņu apņemts. Mati astītē sasieti un melnas brilles uz acīm. Un kurpes, nevis kaut kādas krosenes… - Kā no modes žurnāla, saka Matīss un paspiež znotam roku. Viņš ievēro, ka Zigfrīdam līdzi nav nekādas somas, ne paunas. Un jautā pavisam nevērīgi: Vai atpūsties domā lauku klusumā, vai… strādāt atbrauci? Bet pašam sirds priecīgi dauzās vienalga, kāda būs Zigfrīda atbilde, Matīsu iepriecina iespēja būt kopā ar viņu! - Strādāšu, paklusu saka Zigfrīds. Es tikai drēbes… kaut kā… neiedomājos. Un Matīss jūt znotā kaut kādu netveramu pārmaiņu. Viņi iet apskatīt mājas iekšieni, jo Zigfrīdam gribas redzēt, ko Matīss pa šo laiku paveicis. Neko daudz verandā durvis un logu rāmji nokrāsoti balti, pārkrāsota grīda, sienas glīti "apšūtas" ar gaišiem priedes koka dēlīšiem. Zigfrīdam patīk: - Izskatās silti, mājīgi, viņš saka. Un norobežoti no visas pasaules… Matīsu šāds novērtējums iepriecina, jo tieši šis norobežojums viņam visvairāk pie sirds. Un visvairāk rāda abu garīgo tuvību un sapratni. - Es gribētu te dzīvot… viens pats, turpina Zigfrīds, un Matīss pajautā, daudz gan viņa vārdos neieklausīdamies: - Vai tev kas ar Laimu? - Kas gan man ar viņu var būt? tāpat ar jautājumu atbild Zigfrīds un iet skatīties virtuvi. Matīss vairāk neko par Zigfrīda ģimenes dzīvi nejautā, viņam znota atbilde nozīmē, ka nekas neparasts viņa un Laimas dzīvē nevar būt dzīvo un pilda katrs savus laulāto pienākumus. Zigfrīds savukārt domā, ka ir pateicis Matīsam pašu būtiskāko viņam ar Laimu nekas kopējs vairs nevar būt. Tā, gluži pretēji izpratuši vienu un to pašu teicienu, abi vīrieši turpina apskatīt vecās mājas atjaunotās telpas. Mazajā istabiņā aiz virtuves Matīss ieklājis jaunu grīdu, atjaunojis to pašu ar malku kurināmo plītiņu. Pašreiz uz tās siltumā snauž katliņš, ar divkārt salocītu dvieli rūpīgi pārklāts. Tajā vārīti,
nosausināti kartupeļi. Otrā ķīselis no ērkšķogām un zemenēm. Tam vāciņš vaļā. - No kurienes zemenes? jautā Zigfrīds, kā Ņekrasovs dzejolī par malku. Un Matīss tāpat atbild: - No meža, dabīgi! Zigfrīds klusu pasmaida savu noslēpumaino smaidu, un Matīsam atkal šķiet, ka znotā notikusi kaut kāda pārmaiņa. Viņi iet pie virtuves galdiņa un abi vienlaicīgi sāk klāt to pusdienām. Matīsa apmierinājums un prieks par znota klātbūtni aug augumā, redzot, kā Zigfrīds izņem no atvilktnes dakšiņas un sagriež maizi, kamēr Matīss sameklē šķīvjus un griež žāvētu speķi. Zigfrīds paņem rokās katliņu un ieliek katram šķīvī kartupeļus, Matīss ielej krūzē ķīseli. Tad abi iedomājas, ka vajadzētu uzgriezt kartupeļiem sīpollokus, un Zigfrīds dodas uz dārzu. - Vajadzēja gan sīpolus iegriezt katliņā uz kartupeļiem, kad tos tikko kā nolēji, pamāca Zigfrīds Matīsu, tad smarža ievilktos… - Vajadzēja atsūtīt telegrammu, ka tu ieradīsies, tad es arī krējumu ciemā būtu sadabūjis, pajoko Matīss, bet Zigfrīds atkal tikai pasmaida, acis nepacēlis. Viņš ēd ar lielu apetīti, uzteic Matīsu, ka pratis tik labu žāvēto speķi saglabāt, un atzīstas, ka viņam vienmēr ir paticis ēst tā vienkārši sausi novārīti kartupeļi, cauraudzis speķis, cieta maize… un ja vēl rūgušpiens. Tāds vēl nesadalījies, ar mazu krējuma kārtiņu virsū… - Sasapņojies! atkal pajoko Matīss, Bet, ja nopietni, vakarā jāaiziet uz ciemu nopirkt pienu un krējumu, tad mums būs rūgušpiens un salāti. Ja vien tu tik ilgi paliksi? - Palikšu! Matīsu iepriecina Zigfrīds. Es negribu, ka tu viens pats te to pili uzbūvē. Kas zina, varbūt man arī nāksies te pajumti meklēt. Vecumdienās, viņš piebilst, redzēdams, ka Matīss gatavojas ko jautāt. Pajumti? Lūdzu, katrā laikā! priecīgi apstiprina Matīss, kad abi iet ārā. Skatīdamies pāri pagalmam uz netālo kapu kalnu, viņš negaidīti ierosina: Zini ko! Aiziesim uz kapiem! Es sievasmātei ziedus aiznesīšu un tu paskatīsies, kā es viņai kapa vietu esmu izveidojis! Zigfrīds jūt, ka Matīsam tas ir ļoti svarīgi, un klusēdams pamāj ar galvu. Viņam pašam gan gribētos kādu neitrālāku sarunas tematu tādu kas neskartu Laimas ģimeni, bet atteikt Matīsa uzaicinājumam nozīmētu paskaidrot arī iemeslu. Un Zigfrīds dodas Matīsam līdzi. Matīss nopēta Zigfrīda kurpes zāle sausa, nekas tām nekaitēs un uzaicina znotu doties ceļā taisni pār lauku. Viņš iet pa priekšu nesteidzīgiem soļiem, mierīgs un līdzsvarots. Pacietīgs kā pati zeme, kuru viņa pēdas te minušas ne vienu vien reizi. Zigfrīds, ejot aizmugurē, redz, ka taciņa, pa kuru viņi pašreiz tik droši soļo, iemīta tikai šovasar. Acīmredzot Matīss viens pats te dzīvodams, vairāk kavējies atmiņās, nekā domājis par nākotni. Sākumā taciņa ved taisni uz kaimiņu mājām, tad pagriežas uz ežmali un izved gājējus cauri krūmiem aizaugušai pļavai. Aiz krūmainās pļavas atklājas sīku zāli apaudzis laukums un aiz tā kapu sēta. Pārgājuši zālājam, viņi nokļūst pie kapu vārtiem. - Mēs jau varējām iet pa lielo ceļu un tad pa šo piebraucamo celiņu būtu nonākuši tepat, tagad Matīss sāk runāt, jo ejot vienam aiz otra tāpat balsi skaidri sadzirdēt nevarētu, un sakliegties, ejot šādā ceļā, viņam nepatīk. - Nūja… klusu piekrīt Zigfrīds. Taciņa te jau iemīta… Iegājis pa kapu vārtiem, Zigfrīds varētu iet Matīsam blakus viņš ļoti labi atceras, kur apglabāta Laimas vecāmāte, taču viņš nevēlas iesaistīties sarunā un savā sii-dī ielaist neko tādu, kas liktu domāt par iepriekšējo laimīgo dzīvi. Un viņš iet Matīsam aizmugurē. Matīss ielej no atnestās kanniņas ūdeni ziediem, izņem nogāzes dažus novītušos ziedus un sakārto pārējos tā, ka tie izskatās svaigi un tikko kā ielikti. Viņš darbojas ierasti un veikli. Strupie pirksti viegli atšķir vecos zied kātiņus no svaigajiem un maigi pabīda ziedlapas citu citai blakus. Viņš veikli izlasa no smiltīm zaļo zālīti, kura tik neapdomīgi izlīdusi skatīties saulīti te, kur valda klusums
un miers. Zigfrīds stāv ierobežotā laukumiņa malā. Viņu neskar ne aizgājēju miers, ne palicēju rūpes. Viņš nav zaudējis nevienu tik tuvu cilvēku, kura dēļ sirds sarautos vai nopūtās raisītos. Viņš vienkārši gaida Matīsu. Toties Matīss te, kapos, varētu uzturēties stundām ilgi viņš vienmēr izstaigā visus celiņus un apstājas pie katras jaunas kopiņas. Viņš pēta uzrakstus uz kapu plāksnēm un rēķina, cik ilgi aizgājējs dzīvojis, viņš meklē savu vienaudžu un paziņu kapus un katram novēl mūžīgu dusu… Savu vecāku kapus viņš ir sakopis un ziedus uzlicis, bet nekādu laukumu tur izveidot nav varējis tajos tālajos laikos cilvēki glabāti tik tuvu viens otram, ka kaimiņš, rads un svešinieks debesu valstībā var ieiet roku rokā. Tagad Matīss aicina znotu izteikt savas domas par to, kā viņš iekārtojis kapa vietu savai sievasmātei. Savai draudzenei Felicitai. - Kaps bija tādā ielejiņā, blakus šis uzkalniņš, viņš pamāj ar roku. Taisni vai pāri lēkt varēja! Es noraku, un izveidojās terase. Tagad ir skaisti, vai ne? Terases siena izklāta ar pelēkām plāksnēm, uz pirmā pakāpiena zied sarkana krūmu roze, lejā kaps, ierobežots ar tādu pašu pelēku apmali. Laukumiņš izkaisīts ar dzeltenām smiltīm… Skaisti. - Skaisti! atzinīgi saka Zigfrīds, un Matīss laimīgi smaida. - Man arī tādu iztaisīsi, kad nomiršu, znots piebilst un mierīgi raugās savam sievastēvam sejā. Matīss apmulst. Vēlāk viņš nekādi nevarēs atcerēties, kad un kādā sakarībā Zigfrīds teicis šos vārdus… Vēlāk, kad sāksies runas un jautājumi, kāpēc Zigfrīds tik agri aizgājis… Taču tagad viņš iztēlē redz sevi un Zigfrīdu kaut kur tālu dzīves norietā un, mazliet izbrīnījies, mierīgi atbild: - Iztaisīsim, kad pienāks laiks… Un abi dodas mājās. Sievasmātes kapa apmeklējums Matīsu vienmēr noskaņo atcerēties bijušo. Viņš nevaimanā, nē! Un neplosa pats savu sirdi ar jautājumiem, uz kuriem neviens nevar atbildēt "Kāpēc tu aizgāji?" un "Kāpēc tu mani atstāji?", kā to dara daudzi savus tuviniekus zaudējuši cilvēki. Matīss redz Felicitu dzīvu, atkārto vārdus, ko runājuši un epizodes, kurās darbojušies. Blakus nāk citi cilvēki, kuri tajā brīdī tur bijuši, un viņš pilnībā atgriežas pagātnē. Šoreiz viņš nevar domīgi klīst pa māju vai klusi sarunāties pats ar sevi, jo viņš nav viens un Matīss saka Zigfrīdam, kad abi iekārtojušies verandā. - Zini, es mīlēju savu sievasmāti! - Tad tu esi unikāls znots, saka Zigfrīds, jo parasti tiek uzskatīts, ka znoti sievasmātes ienīst. Kaut gan es arī par Genovefu nevaru teikt nevienu sliktu vārdu… - Protams, viņu steidzīgi pārtrauc Matīss. Un, piecēlies guļas vietā sēdus, sāk ātri runāt: … viņa mīl tevi, tici man, viņām tas ir asinīs… Zigfrīds atgāžas krēslā un pirmo reizi pa visu dienu iesmejas, viņam ir patīkami zināt, ka kāda būtne viņu mīl. Nudien, lai tā ir Genovefa, lai tas ir Matīss, tomēr ap sirdi paliek siltāk. Taču smiekli tūdaļ apraujas, un Zigfrīds jautājošai skatās Matīsā. Un tas turpina: - Viņa mūs saveda kopā, mani un Genovefu… Protams, Genovefa man sen patika, jau tad, kad Laimonis pie viņas piestaigāja un kad viņu atstāja… Es toreiz cerēju, viņa bija ļoti skaista meita… otrā dienā abas raudāja, es mierināju. Viņas krita man ap kaklu, viena un otra… Tad viņas aizbrauca uz pilsētiņu. Es arī… Zigfrīdam liekas, ka viņš klausās radio diktora lasītu fragmentu no ārzemju romāna, kas neveikli pārtulkots latviski. … Genovefas tēvs pēkšņi nomira, citi jau bija aizbraukuši, turpina Matīss. Viņas atstāja māju. - Tepat netālu? bez sevišķas intereses pajautā Zigfrīds, lai tikai uzturētu sarunu un, lai nedod Dievs, Matīss nesāktu iztaujāt viņu pašu par jūtām pret sievu un sievasmāti. Taču Matīss, priecīgs par
to, ka ir kas klausās viņa atmiņas un piekrīt viņa novērojumiem, turpina stāstīt. - Mājas vairs nav, tā bija atstāta kolhozam, klīda dažādi cilvēki un aizlaida postā. Bet līdz mājas vietai mēs kādreiz aiziesim, Matīss sola Zigfrīdam, juzdams, ka viņu pārņem patīkamu atmiņu vilnis adrenalīns plūst pa visu ķermeni. Viņš varētu skriet jau tagad, taču Zigfrīds neizskatās pēc tāda, kurš tā uzreiz bristu pa nepļautiem laukiem svešas mājas vietu meklēdams. Kaut gan kas to lai zina, Genovefa taču viņam nav sveša, lai arī Laima nav šeit ne dzimusi, ne augusi… - Felicita mani atrada un uzaicināja ciemos, kad viņas jau dzīvoja pilsētā… man šķiet, es tad jau biju gatavs viņu spiest pie krūtīm… viņa man atgrieza Genīti, Matīss runādams paņem no Zigfrīda paciņas cigareti un aizdedzina to. Viņš sen nav smēķējis, bet pašreiz gribas darboties, smēķēt. - Kad tas jau bija aizskrējis? pajautā Zigfrīds, nevēlēdamies tomēr izrunāt vārdus "Laimas tēvs". Matīsa atmiņas ir laba lieta, taču savējās gremdēties viņš nevēlas. - Nē-ē, pirms tam… velns, ko es pārcietu! spēji iesaucās Matīss. Kad tas āzis uzradās, domāju, ka gals būs klāt! Labi, ka Alberts viņu izmeta ārā… Felicita atnāca un atkal saveda mūs ar Genīti kopā. Un viņa vienmēr vēlējās mani noglāstīt, nobučot un es… aiz pateicības… cik reizes spiedu viņu pie krūtīm… tāda sīka viņa bija… Tu tiki viņu redzējis. Tikai nebija jau uzreiz tik veca, kā tad, kad tu ienāci mūsu mājā… Matīss tik runā un Zigfrīds tik klausās, bet negatavojas izkratīt Matīsam savu sirdi… tad izdzird Laimas vārdu. …viņa laikam redzēja, ka mēs ar vecomāti bučojamies… es nevarēju saprast… es nekad Genovefai savu mīlestību neatrāvu, Matīss kvēli iesaucas, kaut gan Zigfrīds nekādas aizdomas neizsaka. Saku tev kā vīrs vīram! viņš pasmejas un piebilst. Kā znots znotam. Laima mani tā pazemoja… - Jā, to viņa prot, iestarpina Zigfrīds. - …no istabiņas izdzina, pēc tam vienmēr ņirgājās, Matīss saviebjas. Šī ir vienīgā vieta viņa atmiņu plūdumā, kuru viņš vēlas apiet kā pavasara strauts lielu akmeni savā ceļā. Un tāpat, kā strauta ūdeņi šķīst pret akmeni, tāpat Matīsa atmiņas vienmēr atduras pret šo gadījumu, kurš izmainījis Laimas attieksmi pret viņu, kā strauta plūdumu maina ceļā sastaptais akmens. - Tu padomā, Matīss turpina, viņa vēl pusaudze vien bija, bet piespieda Felicitu izstāstīt visu par… to āzi… par to, ka es neesmu viņas tēvs… Nu, Felicita gan savā sirdī ļoti mīksta bija, labestīga, tāpat kā Genovefa. - Un ko tad Genovefa? pie vārda ticis, pajautā Zigfrīds. - Neko! Viņa taču mana sieva! Un visas jūtas un pienākumi man pret viņu… Un Felicita to zināja! pārāk kvēli un mazliet neskaidri turpina Matīss. Vienreiz redzēja, ka es viņas māti noskūpstīju uz vaiga… teica "Cik romantiski!". Tu jau zini… - Jā, domīgi saka Zigfrīds, Genovefa bieži vien neredz dzīves īstenību tādu, kāda tā ir, vai varbūt negrib redzēt… Viņa tik aizrautīgi saka savu "cik romantiski!" tādos brīžos, kad citi nekādu romantiku nesaskata, ka liekas viņa tēlo kādu iedomātu lomu, lai tikai neļautu nevienam īstenībā saprast, ko viņa jūt. - Nē, nē! protestē Matīss. Genovefa ir ļoti atklāta. Ja viņa par kaut ko negrib runāt, tad nesaka neko, bet izlikties?… Nē! Pirmos gadus, kad mēs apprecējāmies un Laima vēl bija maza, es bieži spēlēju un mēs dziedājām… Pastaigājāmies un puķītes lasījām. Tagad jaunie tā vairs nedara… - Tagad puķītes, kā tu saki, var nopirkt par naudu, rūgti saka Zigfrīds, jo viņam negribot nāk prātā Laimas veikala sienas, kur pudelēm blakus greznojas no ārzemēm vestās mākslīgo ziedu vijas. Taču viņš atgaiņā domas par pagātni un atkal izveido ap sevi loku, kurā ir tikai šodiena kā ūdens zirneklītis, kurš slēpjas zem gaisa kupola, lai nejustu ūdens šļakatas un vēja brāzmas. - Tu zini, ka Genovefa aizbrauca uz Jūrmalu? tāpat jūsmīgi turpina Matīss. - Nūja, klusu atsaka Zigfrīds un aicina Matīsu runāt par darbiem, kas abiem rītdien veicami.
XV Genovefai sāp kājas tik ilgus gadus darbā lielākoties kājās vien pavadījusi tās nespēj turēt viņas lielo, korpulento augumu un vakaros tā velk ceļgalos, ka vienīgā iespēja atbrīvoties no šīs nelaimes ir sanatorija Jūrmalā. Ārstnieciskās dūņas, minerālūdeņu vannas, saule un vējš tas vilinājis Genovefu jau sen, taču nekad nebija iespēju turp doties. Vai nu pārāk daudz darba vai pārāk maz naudas, ģimenes rūpes vienmēr kaut kas liedzis viņai šādu romantisku ceļojumu vienatnē. Jā, tieši vienai pašai viņai ir gribējies apcerēt nodzīvoto dzīvi un izbaudīt šodienas laimi, jūrmalas smiltīs gozējoties un gar jūras malu klīstot. Kad Laima, izveidojusi savu ģimeni, bija sākusi dzīvot atsevišķi, Matīss piedāvāja Genovefu pavadīt, taču viņa atteica kā parasti: - Nē jau! Vai tad mēs neesam pietiekoši daudz izsēdējušies viens otram blakus, vai maz staigājuši roku rokā tepat pa savas apkārtnes ceļiem, ka es tagad nevarētu viena pati atpūsties! Jebšu tu gribi nepārtraukti klausīties manu čīkstēšanu par sāpošajām kājām vakaros? - Bet… kā tad somas? Kā tās aiznesīsi? Un kā tu viena pati iekārtosies? kā vienmēr nesteidzīgi un pamatīgi visu apsver Matīss. - Emīlija mani Rīgā sagaidīs un uz Jūrmalu pavadīs, es jau piezvanīju, tāpat nesteidzīgi stāsta Genovefa. - Istabā jau kopā ar tevi Emīlija dzīvot nevarēs, kā tad tu viena… Nē jau! atkal iesaucas Genovefa. Vai tik tu, vīriņ, uz vecumu nekļūsti greizsirdīgs? Saklausījies stāstus un anekdotes par atpūtnieku dzīvi?! Paskaties uz mani! - Man tu esi laba tāda, kāda tu esi, kā nedarbos pieķerts, sarkst Matīss. Es tikai… - Tu tikai un es tikai, Genovefa pastiepjas uz priekšu un apskauj savu mūža draugu ar abām rokām ap kaklu. Viņa mazliet pieceļas uz pirkstgaliem, mazliet pavērš vienu plecu sānis, un pilnīgās krūtis iegulst Matīsam tieši pazodē. Matīss apkampj sievu un jūt, ka silti patīkami sviedri izdalās uz pieres un krūtīm. Taču Genovefa atbrīvojas un tikai noglāsta viņam vaigu. Es nedzīvošu viena tās trīs nedēļas, gan jau man būs kāda jauka istabas biedrene, izbaudīdama ceļā došanās gaisotni, priecīgi saka Genovefa… Istabas biedrene Genovefai izrādās padzīvojusi skolotāja. Tikpat veca jeb tikpat jauna, kā tagad pieņemts teikt, un tāda pati korpulenta, tikai augumā nedaudz mazāka. Arī viņai sāp kājas, jo ilgos gadus, mācot bērnus, neesot bijis paraduma apsēsties pie galdiņa vienmēr staigājusi vai stāvējusi klases priekšā. Pirmajā vakarā Genovefa ilgi runājas ar Emīliju, un skolotāja viņas netraucē, taču pārējās dienas abām gadās būt istabiņā arī divatā un sarunas raisās. Tikko pāris dienas paiet, tā Genovefa steidzas zvanīt uz mājām viņai gribas zināt, kā klājas Laimai, Laurim un Zigfrīdam, ko dara Matīss. Patiesībā gan pa šīm dienām nekas izmainīties nevar Genovefa domā labi zinām, ko kurš dara šodien un ko kurš darīs rīt. Viņa tā domā, bet piezvanīt tomēr vajag. Laima, kā vienmēr, atbild īgni un nelabprāt, taču Genovefa pie tāda meitas sarunas stila sen pieradusi un tincina tik viņu tālāk: - Kā tev darbā? Vai Zigfrīds pie tevis strādā? Kā jūs iztiksiet, ja viņam nebūs darba? - Ko tu mani pra-atini? sāk stiept vārdus Laima. Pie Matīsa viņš… jā, ko es zi-inu? Nestrādā viņš pie manis! Viņš nevēlas. Laima mātei nestāsta par to, ka Zigfrīds vairs ar viņu par saviem nākotnes plāniem nerunā. Lai viņš dara kā grib, es savus darbiniekus neatbrīvošu! iesaucas Laima,
kad māte mēģina viņai iestāstīt, ka labāk būtu kādu svešu cilvēku atbrīvot, un tā vietā strādātu Zigfrīds. Nauda paliktu ģimenē! meitu cenšas pamācīt māte. - Es tev naudu ne-eprasu! atkal stiepj vārdus Laima, un Genovefa lūdz pasaukt pie telefona Lauri. Mazais runā prātīgi kā liels vīrs un, visu par sevi izstāstījis, pajautā vecmammai: - Kā tev klājas? Kājiņas vairs nesāp? Genovefa vai apraudas par tādu bērna iejūtību un aizmirst nelielo aizvainojumu, ko tikko kā jutusi par meitas īgnumu. - Ko tev atvest, kad braukšu mājās, manu mīlīt? viņa jautā, lai varētu ciema kukuli laikus sagādāt. Taču mazais atkal prātīgi saka: - Nepērc neko, netērē savu naudiņu! - Nē jau! Aizkustināta iesaucas Genovefa. Kāda tur naudiņa! Tu tikai pasaki, un es nopirkšu… - Nu, varbūt kādu nieku, piekrīt Lauris. Tikai nepērc šokolādi, man tās jau apnikušas! Pēdējos vārdus viņš pasaka pavisam klusi, lai neapbēdinātu mammu, kura, negribēdama gatavot vakariņas, parasti atrunājas "apēd kādu šokolādi", un, tālāk neko nepaskaidrojis, ātri pasaka. Nu, čau! Genovefa ar sajūsmu stāsta skolotājai par sarunu ar Lauri. - Vīrs jums nebija mājās? ar interesi pajautā skolotāja. - Nē, steidzīgi atbild Genovefa. Viņš laukos… mazais tik prātīgs, padomājiet, saka "nepērc neko, netērē naudiņu"! - Pēc kura viņš izskatās? atkal jautā skolotāja, viņa visu mūžu aicinājusi citus būt atklātiem vienam pret otru un grib, lai Genovefa runātu visu, kas viņai patīkams. Pēc tēva vai mātes? - Nē, ne pēc viena… tas ir, ne tēvā, ne mātē, Genovefa pastiepj uz priekšu pilnīgo apakšlūpu, jo tas viņā vienmēr radījis izbrīnu. Viņš pilnībā ir "atsities" tajā otrajā vecmammā. Varbūt vēlāk mainīsies… viņa ar cerībām balsī piebilst. - Ne vectēvā, bet vecmammā, smaida skolotāja. Laikam viņa tēvs savu māti mīlējis vairāk nekā tēvu, viņa, tāpat smaidot, bilst. Nu Genovefā ieskanas dziļi dvēselē apslēpta stīga, kuru viņa te projām no savējo ausīm, labprāt dzirdētu skanam. - Mazā tēvs ir tik līdzīgs manai pirmajai mīlestībai, ka es esmu ar mieru ticēt dvēseļu pārceļošanai, viņa to pasaka tik noslēpumaini, ka skolotāja kļūst nopietna. Viņa ir ļoti līdzīga Genovefai tāpat dzīvespriecīga, labestīga un atsaucīga, tāpat liekas omulīga un vienkārša. Tikai šai vienkāršībā jūtams apslēpts kundziskums un neuzkrītošs valdonīgums, kuru Genovefai trūkst. Genovefa runādama ir pārģērbusies, un nu stāv pie kopējā skapja garā tumši zilā rīta kleitā ar platu spīdīgu apkakli un tādām pašām platām aprocēm. Kaut gan basās kājas iebāztas istabas čībās, viņa tomēr izskatās majestātiski tumši zilās acis noslēpumaini spīd, gandrīz melnie mati, uz pakauša saņemti mezglā, viegli cirtojas gar pieri un ausīm, pilnīgās lūpas atsedz glītus, vienādus zobus. - Jūs izskatāties kā lielmāte, tīksminādamās par Genovefas stalto stāvu, saka skolotāja. Zilā krāsa jums piestāv. - Mani kādreiz sauca par lielmāti, toreiz… manā jaunībā, lielīgi paziņo Genovefa. - Toreiz, kad bija jūsu pirmā mīlestība, mudina stāstīt skolotāja. - Ziniet, man ir bijusi gan romantiskā, gan praktiskā mīlestība, piesarkusi saka Genovefa. Un vēl ikdienišķā. .. - Visas vienā personā vai divās, atkal smaida skolotāja. Viņa labprāt runā par dzīvi, jo savējā ir bijusi vienkārša un rāma, bez kādiem sarežģījumiem vienīgā mīlestība, vīrs, kurš nu jau miris, un neviena bērna.
- Personas bija… ir vairākas, sagatavojusies uz ilgu runāšanu, saka Genovefa. Es tikai nezinu, par kuru stāstīt vispirms… - Stāstiet par pirmo, tāpat kā klasē skolēnus, Genovefu mudina skolotāja. - Sāc ar kuru gribi, vienalga nonākšu pie pēdējā, juzdama, ka vēlas runāt par Zigfrīdu, saka Genovefa un, pašai negaidot, viszinoši paziņo. Man kā sievietei ir bijis viss gan mīlestība, gan laulība, gan bērni, tas ir, bērns… - Bet kā tad bija ar to lielmāti? atgādina skolotāja, lai Genovefai stāstījums labāk risinātos. - Lielmāte es biju tikai runās, atspiedusi galvu pret elkonī saliektu roku, gultā atlaidusies, Genovefa raugās savā istabas biedrenē. Tāpēc, ka visi bija salasījušies par "Grāfa lielmāti Genovevu", un mani sauc Genovefa. Es tāda romantiska biju, tāpat kā brālis… zvaigznes skatījāmies, nākotni zīlējām, par tālām zemēm sapņojām… to puisi arī citi nosauca par "grāfu Zigfrīdu"… sapņaini runā Genovefa, un skolotāja piebilst, ka arī tagad viņa esot romantiska.
Genovefa izskatās majestātiski tumši zilās acis noslēpumaini spīd, gandrīz melnie mati, uz pakauša saņemti mezglā, viegli cirtojas gar pieri un ausīm. Jūs izskatāties kā lielmāte, tīksminādamās par Genovefas stalto stāvu, saka skolotāja. -.. .kad Laima atveda mājās savu nākamo vīru un pateica, ka viņu sauc Zigfrīds, es domāju, ka noģībšu otru reizi mūžā, Genovefa smejas pati par savām toreizējām izjūtām, un sarunu biedrene smaida. - Un tagad jums ir divi Zigfrīdi? viņa saka. - Nē, atbild Genovefa. Manu vīru sauc Matīss un Laimas tēvu Arno, bet tas pirmais… tas arī nebija Zigfrīds…
- Vienā reizē es laikam neko nesapratīšu, nu jau pavisam skaļi iesmejas skolotāja. Tikpat kā seriālā par nākamo upuri. - Smieties laikam es varētu tikai par to praktisko mīlestību, saka Genovefa un patiešām iesmejas. Viņa jūtas tik atraisīta ar šo skolotāju, ka var vārdos izteikt visas savas izjūtas, ko nav nekad darījusi… nu, varbūt kādu reizi jaunībā. - Romantiskā mīlestība bija beigusies, teatrāli iepletusi rokas, turpina Genovefa. Un es, godīgi sakot, neticēju, ka tāda vairs nāks… - Daudzi jaunieši tā domā, iestarpina skolotāja. Un daudzi arī kļūdās šajā jomā. - …es sāku strādāt, blakus bija krietni daudz jaunu vīriešu un es… Skolotāja gandrīz vai satrūkstas, gaidīdama ko amorālu, taču Genovefas tālākais teikums viņu nomierina un rada izbrīnu… - … es kopā ar viņiem bieži iedzēru. Man bija daudz draugu, bet mātei patika mūsu kaimiņš Matīss. Viņš man ļoti palīdzēja, kad man vajadzēja… aizmirst Laimoni. - Varbūt nevajadzēja? jautā Genovefas istabas biedrene. - Vajadzēja, nopūšas Genovefa. Viņš mani atstāja. - Atstāja tādu skaistuli? brīnās klausītāja. - Jā, turpina stāstīt Genovefa, it kā runa būtu par citu, viņai svešu un pilnīgi vienaldzīgu būtni. Kā teica mana māte, dzīve bija izmainījusies, bet es nebiju tikusi tai līdzi, pārāk vienkārša laikam biju, laucinieciska. - Jums ir bijusi gudra māte… - Jā, piekrīt Genovefa. Viņa arī panāca, ka mēs ar Matīsu apprecējāmies pēc tam kad Arno aizskrēja. - Nenožēlojat? - Nē, ko jūs! neviltoti kvēli iesaucas stāstītāja. Matīss man ir bijis un ir atbalsts gan praktiskā, gan… viņa saminstinās. - …morālā ziņā, papildina skolotāja un pasmaida. - Jā, piekrīt Genovefa. Sevišķi tad, kad Laima, uzzinājusi par savu īsto tēvu, kļuva tik neiecietīga… Matīss bija ļoti saprotošs, arī tagad ir. Ar Arno mēs apprecējāmies Rīgā… restorānā kompānijā krietni iedzērām, dejojām, dziedājām, bijām kursus beiguši. Viņš izrādīja lielu interesi par mani un citi nolēma… - .. .un jūs? brīnās skolotāja. - Es? Genovefa parausta plecus. Gribēju iepriecināt māti, viņa gribēja redzēt znotu un mazbērnus… - Un iepriecinājāt? atkal jautā skolotāja, nojauzdama, ka lieli prieki mātei par tik pēkšņu meitas apprecēšanos gan nebūs bijuši. Genovefa smejas tāpat kā toreiz savas īsās pirmās laulības laikā. - Es laikam gan nebiju visai gudra tā rīkodamās, labi, ka Alberts viņu tik ātri aizraidīja prom. Un viņa pastāsta par incidentu toreiz, kad Arno iesita viņai pa seju, un brālis bija to izmetis laukā. - Nemeklēja nekad jūs? skolotāja no tiesas brīnās par šādu cilvēka vieglprātīgu attieksmi pret savu dzīvi. Jūs taču gaidījāt bērniņu? Cik es sapratu, Laima ir viņa meita. - Par bērniņu viņš nekā nezināja un, domāju, nekad arī neuzzinās. Viņš bija dienvidnieks, droši vien pa šo laiku ne viens vien bērns radies, atmet ar roku Genovefa. Es gan viņu nevaru aizmirst, kaut gan vienmēr esmu to gribējusi. Laima neļauj… - Daudzi bērni, lieli izauguši un patstāvīgi kļuvuši, vēlas uzmeklēt savus īstos vecākus… - Nē, iebilst Genovefa. Viņa nemeklē… nekad nav par viņu neko jautājusi, bet ar savu izskatu
un raksturu atgādina, atsauc atmiņā. Tagad arī tikai nauda, tikai praktiskais… - Tad tāpēc jūs saucat to par praktisko mīlestību? grib zināt skolotāja. - No manas puses tur nekā praktiska nebija, bet viņš un tagad Laima… ak, es negribu par to vairs runāt, Genovefa saka un pavelk uz augšu savu pilnīgo apakšlūpu. Laima mazotnē bija tik jauka kā tagad Lauris. Padomājiet tikai, viņš prot pajautāt, vai man kājiņas nesāp? Genovefa pavelk uz augšu rītakleitas malu un noglāsta savus apaļos ceļgalus, kur pacelē redzami zili violeti vēnu uzpampumi. - Mazi bērni klēpi spiež, saka skolotāja, viņa par bērnu dzīvi zina tik daudz, kaut gan pašai Dievs bērnus nav devis, lieli spiež sirdi. Jums vēl tikai vajadzētu platonisko mīlestību, ja jau visas citas ir bijušas! viņa, atkal smaidīdama, cieši raugās Genovefā. Genovefa grib zināt, kas tā tāda ir, platoniskā mīlestība? Platoni ir tikai krieviem, viņa saka, un skolotāja jautri smejas un skaidro, kā radusi literatūras stundās: - Tas, Genovefa, ir tad, kad tu kādu mīli, jūsmo par viņu, centies būt viņa tuvumā, bet nesaki, ka viņu mīli un arī pati neprasi, lai otrs to saka tev… Genovefai sajūsmā mirdz acis un viņa vairākkārt aplaiza savas tumšsārtās, pilnīgās lūpas, viņa jūtas tik laimīga, ka viņas liktenis devis iespēju savā dzīvē sastapt arī šādu mīlestību. Kad skolotāja pabeidz savu skaidrojumu, Genovefa jau piecēlusies gultā sēdus un nepacietīgi sāk runāt par savu znotu: - Ziniet, es nekad… sen vairs nedomāju par savu jaunības mīlestību… tā man beidzās tik traģiski. Viņa sāk berzēt roku pirkstus. Tam cilvēkam arī… - Nestāstiet neko arī tagad, ieteic skolotāja. Nomierinieties, lai paliek. Kas pagājis, pagājis. - Nē, nē, protestē Genovefa, jo viņai šobrīd tieši šobrīd šķiet ārkārtīgi svarīgi izteikt kādam savas jūtas pret znotu. Un šī skolotāja ir tik patīkama sarunu biedrene, ka gribas runāt un runāt. Pie tam, viņas droši vien nekad dzīvē vairs nesatiksies un, kā zināms, svešam cilvēkam savas izjūtas ir daudz vieglāk izklāstīt nekā savējam. Un Genovefa runā. Viņai ir patīkami runāt par Zigfrīdu, atcerēties visus gadījumus, kad bijusi izdevība rīkot kopējas viesības, būt kopā svētkos vai uzturēties meitas ģimenē. - Kad viņš pirmo reizi atnāca, Genovefa runā tiešām tā, it kā būtu iemīlējusies, es sajutu, ka atgriežos jaunībā. Pat galva apreiba, domāju, ka nokritīšu. - Tik ļoti viņš jums patika? - Patika protams, bet ne jau tas šis puisis ir kā pats Laimonis… vai viņa dēls, vai brālis, sajūsmināta stāsta Genovefa. Un mums tik labi abiem saderas… Zināt? Viņu iepriecina šī pēkšņā iedoma. Es piezvanīšu, lai viņš ar Laimu atbrauc mani apciemot, jūs redzēsiet… - Bet es nepazīstu to pirmo, iebilst skolotāja. - … redzēsiet, kāds Zigfrīds pievilcīgs kā Laimonis toreiz "grāfs Zigfrīds baltā zirgā". - Meita nav greizsirdīga? jautā skolotāja, bet Genovefa nesaprot. Viņa, tāpat kā Matīss, stāstot par Felicitu, kvēli iesaucas: - Ko jūs, es taču neatņemu viņai Zigfrīda mīlestību! Es mīlu viņus abus… visus trīs! Un Zigfrīds tā prot izpatikt, apkalpot pie galda, dejot. Smaida kā īsts aktieris. Vēlāk, kad znota vairs nebūs, Genovefa domās par to, kā visi skatītāji cildināja Zigfrīdu, kad viņš, uz pašdarbnieku skatuves tēlojot, varoņa lomā tā iejuties, ka raudājis īstas asaras. Tad gan Genovefa sapratīs, kāpēc znots raudājis. Bet tas būs vēlāk. Tagad Genovefa aizrautīgi stāsta par savas meitas un znota laimīgo dzīvi, par Matīsa māju, par savu dzimto ciemu un savu darbu.
Skolotāja atzīst, ka Genovefa tiešām ir laimīga, dzīvodama tādā saskaņā ar znotu un meitu, jo ir daudzi gadījumi, kad znots ar sievasmāti plēšas kā suns ar kaķi. - Mans vīrs Matīss arī mīlēja savu sievasmāti, turpina Genovefa. Bet man ne prātā neienāca tādēļ būt greizsirdīgai. Tas bija tik romantiski! - Tagad jaunie ir citādi, nekā mēs bijām savā jaunībā, saka skolotāja. Viņi ir komplicētāki, sarežģītāki. Es savā mūžā tik daudzus esmu redzējusi izaugam! Draudzība, mīlestība, iedomātas ciešanas un nepamatotas aizdomas… Un gudri šajā ziņā mēs arī gluži tādi nebijām. Kā jūsu māte teica, dzīve mainās, bet mēs ne vienmēr tiekam tai līdzi. Genovefa turpina stāstīt par savu dzīvi, līdz pamana, ka skolotāja vairs sarunā nepiedalās viņa ir aizmigusi, runas vienmērīgā plūduma ieaijāta. Kādu dienu abas atpūtnieces dodas uz Rīgu ekskursijā. Viņas grib apskatīt Vecrīgu un Rīgas centru. Vairākas stundas klīdušas izpētījušas Jēkaba kazarmas un Zviedru vārtus, Doma laukumu un Saeimas namu viņas ieiet kādā viesnīcas bārā, lai atpūstos un padzertu kafiju. Un te Genovefa ierauga Arno! Tas saimnieciski runā ar bārmeni un Genovefa saprot, ka viņam ir svarīga loma visā šajā "iestādījumā". Arno diez vai spētu atpazīt šajā dūšīgajā dāmā to slaido, tumšmataino spulgaci, ar kuru jaunībā dažus mēnešus nodzīvojis likumīgā laulībā, viņš apmeklētājām pat nepievērš uzmanību. Toties Genovefa savu pirmo vīru pazīst uzreiz tāds pats garš un kaulains, tumšās, mazliet izvalbītās acis alkatīgi vēro apkārtni, ezītī apcirptie mati no pieres krietni atkāpušies kopskatā viņš palicis tāds pats. Viņa uz mirkli iedomājas Laimu, taču sarunu biedrene aicina izvēlēties maizītes pie kafijas, un Genovefa pievēršas tai. Sanatorijas istabā atgriezušās, abas ceļotājas pārrunā dienā gūtos iespaidus, vēlreiz apskata nopirktās mantas un suvenīrus, tad viņas atlaižas gultā un Genovefa saka: - Labi, ka jūs mani uzaicinājāt doties apskatīt Vecrīgu! Viena es to nekad nebūtu iedomājusies! Man šis brauciens ilgi paliks atmiņā… - Ko jūs! iebilst skolotāja. Arī bez manis jūs būtu aizbraukusi. - Nē, nē! protestē Genovefa, un skolotāja ievēro, ka viņas istabas biedrene ir neparasti satraukta. .Vai kas notika, ko es nepamanīju? viņa cieši uzlūko Genovefu. - Nē… tas ir, jā, Genovefa samulst. Tas ir, varēja notikt, bet nenotika… - Es gan neko neievēroju, saka skolotāja. Vismaz neko tādu, par ko būtu vērts uztraukties. Viņa skatās nopirktajā grāmatā un neredz, kā Genovefas sejā mainās apņēmība un neziņa, tad, pārsteigumā par dzirdēto, skolotāja izmet jauno, dārgo grāmatu no rokām. - Es satiku savu pirmo vīru, klusi saka Genovefa un pieceļas gultā sēdus. … ja es viņu varu tā saukt. Viņa samulst skolotāja savos spriedumos dažreiz ir tik kategoriska un viņa te tik daudz par sevi sarunājusi. Padomās diezin ko… Taču skolotāja iztaujā Genovefu pavisam mierīgi un sarunas nobeigumā pajautā: - Gribat viņu satikt? - Nē, nē, nekad mūžā! izsaucas Genovefa. Lai viņš dzīvo vien tālāk! Viņa ir pārliecināta, ka nekad arī nesatiksies ar šo savas pirmās, sasteigtās un īsās laulības līdzvaininieku. - Meitai teiksiet? jautā skolotāja. - Nē, nē… nē… jau mazāk pārliecināti atbild Genovefa.
XVI Laimai dzīve neiet ne tuvu tik spīdoši, kā to savā prātā iztēlojās Genovefa. Ja savu laulības dzīvi pamatā izpostījusi Laima pati, tad saimnieciskā darbība sagājusi grīstē no viņas neatkarīgu apstākļu dēļ. Ar pārtikas produktiem un citām precēm pilsētiņā tirgojas vai desmit veikali, un šī darbība Laimas veikalam ienākumus vairs nedod. Ienākumi no bāra vēlajās vakara un nakts stundās nespēj nosegt izdevumus un darbinieku algas, bankā jāmaksā kredīts, bet Valda pagrīdes rūpnīca pārtraukusi darbu. Nelegālā stipro dzērienu rūpnīca vairs nav nekāds noslēpums vietējās avīzes korespondents beidzot apkopojis iedzīvotāju vēstules ar jautājumiem, kam pieder zināmajā ciemā izvietotā "ražotne", no kurienes nāk izejvielas, un ar kādiem dokumentiem veikalos parādās gatavā produkcija. Policija gan konkrētas atbildes nedod, atrunājoties ar daudzajām ekspertīzēm, kurām jāpierāda, ka divsimtlitrīgajās mucās atrastais šķidrums, no kura smakas vien vājākie vīri reibst, vispār ir spirts, un, ja tomēr izrādītos, ka tas ir spirts, tad vēl jāpierāda, vai pudelēs iepildītais un glīti aizskrūvētais dzēriens ir gatavots no šī spirta. Un pats galvenais vai tajās mākslinieciski noformētajās pudelēs ielietais dzēriens cilvēka veselībai ir kaitīgs un dzīvībai bīstams? Kamēr gudrie eksperti strādās, paies ļo-oti ilgs laiks, spirta mucas, pudeles un korķi stāvēs zināmajā ciemā un zināmajā mājā, bet Laimas veikalam produkciju Valdis piegādāt nevarēs. Ļautiņi aiz skaudības, ka viens ir bijis tik gudrs, bet viņi tik gudri nav bijuši, izliekoties par valsts interešu sargiem un cilvēku veselības glābējiem, nu raksta uz redakciju un zvana uz policiju kas notiks tālāk un kas būs turpmāk? Kas atbildēs un kas atmaksās?… Un lien arī veikalos paskatīties, kādi dzērieni redzami plauktos un kādi zem… nu tur viņi klāt nevar tikt, to var tikai policija. - Kur ir tava policija? pavisam saērcināta un sašutusi, Valdim jautā Laima. Tik ilgu laiku neviens nekā nezināja un avīzes nerakstīja. Un nu, pēkšņi… un man jācieš! - Rakstīja un zvanīja, aizsmēķējis cigareti, atbild Valdis. Tikai klāt tikt nevarēja… - Nu, tad izdari arī tagad tā, lai neviens netiktu klāt, mudina Laima, arī sākdama smēķēt. Viņi abi iekārtojušies Ļenkas istabā uz dīvāna, jo tik svarīga saruna veikala darbinieku atpūtas istabā nav kārtojama un braukt atpūsties brīvā dabā Laima nav vēlējusies. - Pašreiz neko izdarīt nevar, turpina Valdis. Bija mums viens izmeklētājs kā varens aizsegs, bet… - … bet tas ir miris, piebilst Laima. - Jā, apstiprina Valdis. Nu tai darbībai jāapstājas. Uz laiku, protams. Labi, ka vēl apcietināts neviens nav! - Kas jūs apcietinās! Paši slēpjat, paši meklējat! nicīgi iesaucas Laima. Man tikai jūsu dēļ jācieš! Valdis smejas par savas draudzenes sašutumu. Viņš naudu par veikaliem piegādāto produkciju ir savācis un var kādu laiku gaidīt. Laimas veikals nav vienīgais, kurš viņam maksā. Un viņš pamācoši saka: Palaid darbiniekus bezmaksas atvaļinājumā, slēdz savu iestādi it kā uz remonta laiku… Padzīvo bez darba! - Un no kā es iztikšu? - Mātei palūdz naudiņu, Valdis sāk ķircināt. Vecākiem taču savi bērni jābaro! Viņš paņem mazo spilventiņu, kas atrodas Laimai aiz muguras, un rūpīgi ielāgo to blakus otram tādam pašam dīvāna galā. Tad piepilda abas glāzes. - Iedzersim un pagulēsim, viņš dziedošā balsī saka Laimai un noglāsta viņai plecu. Un tu būsi
laba meitene… Tad piebilst: Runāties mēs varam arī guļus! Laima guļus runāties atsakās atradies gudrinieks viņai tagad jārisina citas problēmas. Viņa apsēstas uz krēsla un pārliek vienu kāju pāri otrai. - Man jādomā, kā nostiprināt savu biznesu, Laima, galvu ieslīpi pret gulētāju pavērsusi un cigaretes dūmus tālu pāri istabai pūzdama, paziņo. - Un vīrs? slinki pajautā gulētājs. Viņš nekad nav interesējies par Laimas ģimenes dzīvi un arī pēc tam, kad bija "pabaidījis" Zigfrīdu, par viņas vīru neko nav jautājis. Viņš būtu ļoti pārsteigts, ja zinātu, ka Laima pārlieku iejutusies lietišķas darījumu sievietes lomā, tik vieglprātīgi dzīvo ar vīriešiem un nepievērš uzmanību laulības saglabāšanai. Pats viņš bija rūpīgs tēvs savām divām meitām un uzmanīgs vīrs sievai, kura strādāja muitas kontrolpunktā. Iegūtos līdzekļus viņi ģimenē ieguldīja saprātīgi cēla māju rajona pilsētas dienvidu malā, veidoja dārzu, krāja naudu meitu tālākām mācībām. Sakari ar Laimu bija tikai epizodiski un viegli pārtraucami. - Vīrs nestrādā, negribīgi atbild Laima un, negribēdama zemoties Valda priekšā, kurš vienmēr izlikās viszinošs un aizbildniecisks, piebilst: Pagaidām… - Nedomā, ka es tev negribu palīdzēt, Valdis mierinoši saka Laimai. Man taču arī ir vajadzīgi ienākumi… - Ticu! atsaucas tā un izsmējīgi pamāj ar galvu. - Nopietni! turpina Valdis. Varbūt man gadīsies iespēja pagādāt preci tavam veikalam no citas puses, bet ar šo kādu laiku jānogaida. Biznesā, viņš nespēj atturēties nepamācījis otru, galvenais ir uzsākt darbību vajadzīgajā laikā un iespraukties vajadzīgajā vietā. - Zinu! atteic Laima. Bet tavas pamācības ir mazliet novēlojušās man savs bizness ir jau uzsākts un iespraukties… es nezinu, kur tu iesprauktos ar visu savu gudrību, ja tev tik katastrofāli trūktu naudas? viņa ielej glāzēs dzērienu un vienu pasniedz Valdim, kurš vēl arvien guļ uz dīvāna un smēķēdams slinki pūš dūmus pret griestiem. - Celies! aicina gulētāju Laima. Apspriede beigusies! Kad būsi atradis iespēju, steidzies mani iepriecināt! - Es noteikti steigšos! apgalvo Valdis, bet celties nesteidzas. Bet kāpēc tagad jāsteidzas? Vai saimniece nāks mājās? - Nē, saviebjas Laima, viņa vēl arvien apgādā Ļenku un viņas bērnu ar produktiem un zina, ka tā neiebilstu pret Laimas un Valda klātbūtni pat tad, ja pašai visu nakti būtu jāpavada virtuvē. Ar Modri tā arī notiek, un Laima nemaz nejūtas neērti viņa domā, ka ir nopirkusi Ļenkas klusēšanu. Man jāsakārto māja, šovakar mutere atbrauks no Jūrmalas. Un ar veikala meitenēm vēl jāaprunājas, viņa noliek glāzes uz žurnālu galdiņa un cigareti atstāj pelnu traukā. Jāiet. - Kad jāiet, jāiet, viņš labprāt vēl būtu te pagulšņājis, bet ja "saimniece" nevēlas, dosies atpakaļ un aizbrauks paskatīties, kā sokas jaunās mājas būvdarbi. No Ļenkas dzīvokļa viņi aizbrauc katrs ar savu mašīnu un katrs uz savu pusi.
Man jādomā, kā nostiprināt savu biznesu, Laima, galvu ieslīpi pret zvilnošo Valdi pavērsusi un cigaretes dūmus tālu pāri istabai pūzdama, paziņo. Māti gaidīdama, Laima sakārto dzīvokli ar mitru lupatu izberž priekšnamā grīdu, virtuvē saliek plauktos traukus, kurus iepriekš rūpīgi nomazgā. Vannas istabā netīro veļu iestampā veļas kastē māte nebūs ilgi un neievēros, ka tā jau vairākas nedēļas nemazgāta tad piesmidzina visas telpas ar gaisa atsvaidzinātāju. Pelnu trauku izmazgā un pabāž tālu zem dīvāna. Vēlu vakarā viņa dodas sagaidīt Rīgas autobusu, un Lauris, priecīgi satraukts, paliek istabā, uz durvīm skatoties, lai nenokavētu brīdi, kad vecmamma vērs tās vaļā. Tikko kā Genovefa ar lielo somu ienāk priekšnamā, tā Lauris ar apsveikuma kliedzienu metas viņai ap kaklu. Tā mēģina mazdēlu saķert rokās un piespiest pie krūtīm, taču Lauris, pa vasaru krietni izaudzis un svarā pieņēmies, norauj viņu kņūpus zemē uz grīdas. Abi noveļas uz lielās, mīkstās somas. - Manu mīlīt, Genovefa turpat uz grīdas vairākkārt skūpstā Lauri un tad smagnēji traušas augšā. Labi, ka somā tikai drēbes, citādi mēs būtu visus kauliņus sadauzījuši, viņa sakārto apģērbu. Lauris turas viņai pie rokas un smejas, Laima mazāko somu smagi iestiepj lielajā istabā. - Cik jums te tīrs! Un gaiss tik patīkams! Kā cilvēks tomēr pēc mājām ilgojas, viņa pati par sevi brīnās, uzmet pilnīgo apakšlūpu un apsēstas uz dīvāna. Lauris, notupies uz grīdas, taisa vaļā somu, Laima klusēdama aiziet uz virtuvi Genovefai tēju un sev kafiju gatavot. - Lauri, atnes krūzītes! ienesusi paplāti ar kafiju un tēju, nokomandē Laima. Genovefa tikai pabrīnās, kā viņas mazdēls, bez vismazākās neapmierinājuma pazīmes sejā, veikli aizmetas uz virtuvi un pēc brītiņa uzmanīgi ienes divas krūzītes ar apakštasītēm. Viņš no jauna apsēžas pie somas un ņem
Genovefas mantas. Lauri interesē viss ar kurām kurpēm vecmamma kuru brīdi staigājusi, kurā veikalā pirkusi suvenīrus, kas rakstīts tajā grāmatā un kāpēc kaklarotas nav saliktas kārbiņā? Viņš nepārtraukti jautā: - Šo drīkst paskatīties, šo drīkst?… 140 Kamēr Laima neiztur un nepacietīgi neiesaucas: - Lau-ri-i, izbeidz tur krā-āmēties! Genovefa velk mazdēlu tuvāk un atkal skūpsta: Manu mīlīt! Re, kur tev ko spēlēties! viņa rāda palielu kārbu somas dibenā. Tas ir elektriskais vilcieniņš ar vairākiem vagoniņiem. Lokomotīve velk sev līdzi vagoniņus, un spēļu vilciens kustas pa grīdu līkumu līkumiem. Lauris dodas uz guļamistabu, lai netraucētu pieaugušajiem, bet Genovefa stāsta meitai par iespaidiem Jūrmalā un Rīgā. Viņa apjūsmo jūru un saulrietus kāpās, patīkamo istabas biedreni un Vecrīgas apmeklējumu, pārcilā suvenīrus un uzdāvina Laimai skaistu ķēdīti ar viņas zodiaka zīmi. Laima lej mātes krūzītē tēju, reizēm iecietīgi pasmaida un piekrītoši māj ar galvu, līdz Genovefa neiztur un pārmetoši aizrāda: - Tu varēji pajautāt, vai mana veselība ir uzlabojusies?… - Es tāpat redzu, ka ir, pasmīn Laima, un Lauris steidzas no guļamistabas, jo ar vilcienu tikai spēlējušās rokas un acis, kamēr ausis sekojušas mātes un vecāsmātes sarunai, un sirsniņa gaidījusi brīdi, kad varēs doties atpakaļ. Nu šis brīdis liekas vispiemērotākais! - Parādi kājiņas! Lauris metas Genovefai klāt un grasās pavilkt svārku malu uz augšu. - Manu mīlīt! aizkustināta čukst Genovefa un ļauj mazdēlam paskatīties paceles, kur nu jau pavisam maz redzami vēnu zilie uzpampumi. - Nesāp, nesāp? mazie pirksti uzmanīgi slīd pa nelīdzenajām vietām, un Genovefai saskrien asaras acīs. Tāds jauks bērns! Tāds gudrinieks! - Kur tad tētis? viņa beidzot jautā Laurim, kaut gan ir gribējusi to zināt, jau durvis vaļā verot, jo istaba gan ir sakopta un jauka, bet bez znota klātbūtnes Genovefai tā liekas pustukša. Arī mājupatgriešanās priekam kaut kā pietrūkst. Lauris, pacēlis galvu, iesāņus skatās uz māti, un tā atbild: - Viņš pie Matīsa… - Sen jau? grib zināt Genovefa. Nē-e…, galvu no kafijas krūzītes nepaceldama, norūc Laima. Genovefa apsēdina mazdēlu sev blakus un, ap sīkajiem pleciem savu pilnīgo roku maigi apvijusi, glauž to sev klāt. Pastāsti, vai tētis darbu atrada? Un saņem negaidītu atbildi. Neprasi man, es tev tāpat neko nestāstīšu! kā pašu par sevi saprotamu nosaka Lauris, un nemaz neliekas samulsis. Toties Genovefa nezina smieties vai apvainoties par tādu mazdēla atbildi. Nē jau! viņa iesaucas, pilnīgo lūpu uzmetusi. Tad tu mani nemaz nemīli? Mīlu, godīgi atbild Lauris un raugās vecāmammā atklāti un maigi. Bet es nekā nestāstīšu… Kas tad tie par noslēpumiem? nu gan Genovefa ir apvainojusies, tikai ne uz mazdēlu pats viņš tā atbildēt neizdomātu, bet uz savu meitu, un skatās tai cieši acīs. Nav nekādu noslēpumu… attiecībā uz Zigfrīdu, šoreiz Laima runā smaidīdama viņa ir gandarīta par saviem audzināšanas rezultātiem. Puika aug un redz visu ko… un visādas tantes grib no viņa visu uzzināt. Bērniem nav jāpļāpā par pieaugušo darīšanām. Gudri, gudri! piekrīt Genovefa, taču aizvainojuma gruzītis tomēr sirdī paliek. Lai jau
svešiem, bet viņai, savai mīļajai vecmāmiņai, viņai gan bērns varētu teikt visu. - Tu esi mans mīlītis? viņa jautā Laurim. Jā! tas uzticīgi pieglaužas atkal Genovefai pie sāna un, roku glāstīdams, pajautā. Dzersi vēl tēju? "Ak, dievs! Kā es mīlu šo mazo! Tik gudrs un iejūtīgs jau tagad! Tas viņam no Zigfrīda," maigu jūtu pārņemta, domā Genovefa. "Kaut tā Laima nebūtu tik cieta un bezjūtīga, laikam arī savā tēvā padevusies…" Un pēkšņi pasaka: - Laima, es Rīgā tavu tēvu satiku… Laima galvu nepaceļ, taču Genovefa redz, ka viņa saspringst. Vajadzīgs viņš man kā ratiem piektais ritenis, mātei par prieku pasaka Laima un aiziet uz virtuvi. - Vai Matīss bija aizbraucis uz Rīgu? grib zināt Lauris. Genovefa klusē, viņa nezina, ko atbildēt. Melot mazajam negribas, bet patiesību teikt nevar… vēl nevar… - Viņš bija pie tevis ciemos? Jā, vecmāmiņ? Lauris neatlaižas. - Jā, saka Genovefa, nezinādama, kā sarunu pabeigt. - Un jūs gājāt uz veikalu? - Jā, atkal melo Genovefa. - Kurā veikalā jūs bijāt? prašņā tālāk Lauris. Un Genovefa pamana, ka Laima nāk no virtuves. Viņa nosauc viesnīcas bāru, kurā redzējusi Arno, bet atbilde ir domāta Laimai, nevis Laurim. Laima brīdi skatās mātē plati ieplestām, neko neredzošām acīm, tad nolaiž plakstus un aiziet pāri istabai, lai apsēstos izvelkamajā krēslā. Viņa pasniedzas pēc kafijas, kaut gan to dzert nemaz nekārojas un atdzisusi arī jau. Genovefa sniedz meitai krūzīti. Abu rokas saskaras, taču acīs viņas viena otrai neskatās, bet gan steidzīgi nolaiž plakstus. Laima par to, ko dzirdējusi, Genovefa par to, ko vēlas teikt. Es pie jums pa nakti nepalikšu, viņa, savus ceļgalus cieši vērodama un ar pirkstu galiem glāstīdama, saka meitai. Tad paceļ acis un pasmaida. Gribu ātrāk satikt Matīsu… Laima izsmējīgi savelk acis. - … Un Zigfrīdu, kāpēc gan ne? kā taisnodamās, saka Genovefa. Gribas savā ģimenē… ja mēs tā izklīduši. - Ja tētis ar Matīsu būtu te, mēs varētu gulēt visi jūs ar Matīsu uz mana dīvāna un mēs ar tēti uz izvelkamā krēsla… sapņaini iesāk Lauris, taču sastapis mātes salto skatienu, apraujas. Citā reizē, sola Genovefa, neiedziļinoties Laura teiktajā. Visas savas mantas es tagad līdzi neņemšu, viņa saka vairāk sev nekā meitai. Vēlāk aizvedīšu. Lauris grib braukt līdzi, un arī Genovefa vēlas pavizināties ar mazdēlu, taču Laima cieti nosaka: - Saklāj sev guļas vietu uz dīvāna un skaties televizoru! Es nebūšu ilgi projām! Mazajam dreb lūpiņa, bet viņš ir radis paklausīt. Viņš pieiet pie Genovefas, tā pieliecas, un mazā mutīte, ielīdusi lielajā ausī, čukst: - Es tevi ļoti mīlu… - Nu, nu, nu, Genovefa priecīga par mazdēla teikto, noskūpsta viņu uz lūpām, un mazais vīriņš paliek viens pats lielajā istabā… Visu ceļu līdz pat Matīsa mājai abas sievietes klusē. Nav jau ilgi tikai krietna pusstunda… Laima intensīvi pārdomā jauno ziņu par savu tēvu, varbūt tas ir liktenīgs pagrieziens viņas dzīvē! Tēvs? Kāda loma te tēvam? Ne viņa to mūžam pazinusi, ne pazīt vēlas! Viņai vajadzīga izeja… Laima gandrīz jau pastiepj roku, lai meklētu cigareti, bet tad attopas, ka mātes klātbūtnē tas nebūtu
vēlams. Viņa skatās uz ceļu un mašīnas starmešu gaismā redz sevi komfortablā Rīgas viesnīcā, modernā kostīmiņā, administratores krēslā, galva pacelta un iesāņus pret ārzemju kungu pavērsta, mākslinieciski tonētie plaksti puspavērti… Sapnis! Tikai galvā nez kāpēc rādās stjuartes cepure laiviņa. Laima noplivina no skropstām nomoda sapni un paraugās pār plecu, ko dara māte. Genovefa, atlaidusies aizmugures sēdeklī, rokām somu aptvērusi, snauž. Sejā rotājas laimīgs smaids viņa atpūšas pēc garās un nogurdinošās dienas un snaudā "izgaršo" tikšanos ar mīļajiem vīriešiem. Esam atbraukušas, skaļi sauc Laima un, mašīnu apturējusi, pagaida, līdz māte izkāpj. Genovefa nejautā, vai meita ies iekšā Lauris atstāts viens pats dzīvoklī, un ir saprotami, ka Laimai jāsteidzas atpakaļ. XVII Mājas iemītnieki tik tikko paspēj izsteigties pagalmā, kad Laimas mašīna jau aizlīkumo pa lauku celiņu uz lielceļa pusi. Genovefa nakts aizsegā paspēj apskaut savu mīļoto znotiņu tā, ka tas noelšas vien un, vīram buču iedevusi, līksmu prātu un vieglu sirdi seko vīriešiem līdzi istabā. Tie gan atbraucēju nav gaidījuši, bet tas atkalredzēšanās prieku nemazina. Matīss aicina sievu mazajā istabiņā aiz virtuves, kur abus gaida plata koka gulta no tiem laikiem, kad vecāki vēl te dzīvojuši. Gultas gali un sānu malas spīd no jauna nopulēti un nolakoti. Gulēšanai gultā ieklāta bieza kārta svaigi izžāvēta, smaržojoša siena. Siens rūpīgi pārklāts ar tīru linu palagu, tā izveidojot senlaicīgu gultas maisu. Te Matīss cer justies kā jaunībā, kad viņi gulējuši uz tikko šķūnī ievesta sausa, smaržojoša siena. Nolikusi somu un pajūsmojusi par vīra izdomu, Genovefa iet atpakaļ uz virtuvi. Zigfrīds laulāto guļamistabā līdzi nav devies, viņš rīkojas pa virtuvi cep sēnes, ko abi ar Matīsu dienā novārījuši, vāra ūdeni tējai, liek uz galda maizi un šķīvjus. Genovefā tas rada neviltotu prieku un viņa iesaucas savu parasto: - Nē jau! Nē jau! Un piebilst. Tu, znotiņ, te rīkojies kā viesmīlis lielā restorānā, augstus viesus gaidīdams! - Trenējos, pasmaida Zigfrīds. Varbūt dzīvē noderēs… - Jā, tu varētu gan piepelnīties, kamēr cita darba nav, piebilst Matīss, kuram znots par savām iecerēm neko nav stāstījis. - Nē jau! atkal smejas Genovefa, redzēdama, ka Zigfrīds teatrāli iekarina kreisās rokas elkonī baltu dvieli. Viņš sakārto dvieli, lai tas turētos bez krokām no elkoņa līdz plaukstas locītavai. Un noslēpumaini smaida. - Es tā esmu noilgojusies pēc savas ģimenes! apsēdusies pie galda, saka Genovefa. Ja te vēl būtu mans mazais mīlītis! Dzīvotu te un priecātos. Viņa pastāsta, kā Lauris gribējis braukt līdzi un palicis drebošu lūpiņu Laima likusi iet gulēt vai sēdēt pie televizora un gaidīt. - Padod, znotiņ, somu! Genovefa izrīko Zigfrīdu un, somu saņēmusi, sāk likt uz galda malas vīriešiem domātās veltes Zigfrīdam skaistas saules brilles, Matīsam rūtotu cepuri ar nagu. - Vajadzēja ādas, saka Zigfrīds. Būtu kā Lužkovam Maskavā. Viņš, uzlicis saules brilles, skatās uz savu attēlu, kurš neskaidri atspoguļojas virtuves bufetes stiklā. Matīss pielaiko cepuri, bet Genovefa izņem no somas Bitnera balzama pudeli. - Tas man kāju ārstēšanai, viņa paskaidro. Tikai nezinu lietot iekšķīgi vai ārīgi? - Iekšķīgi! iesaucas Zigfrīds. Neviens nepiemin Laimu, un viņš jūtas tikpat brīvs un laimīgs kā tikko šai ģimenē ienācis nu, varbūt, ne gluži tikpat, bet gandrīz… Cerība, ka viņš dabūs naudu par savu mašīnu un varēs doties prom, lai pēc kursu pabeigšanas strādātu piemērotu darbu, silda sirdi,
Genovefas mīlestība uzjautrina te nav jābaidās Laimas īgnuma un Matīsa pieķeršanās nomierina. Zigfrīds sameklē virtuves bufetē vienu mazu glāzīti un liek to uz galda. - Lūdzu, dāmas un kungi, viņš paklanās un novicina dvieli gandrīz vai līdz grīdai. - Bet tu taču nevari… norūpējies bilst Matīss. - Tu nedrīksti! spēji iesaucas Genovefa un piespiež pudeli sev pie krūtīm. Pēc kodēšanās… - Es nemaz neesmu kodējies, mierīgi saka Zigfrīds un velk pudeli Genovefai no rokām, ar pirkstu galiem skardams viņas karstās krūtis. No šā nejaušā pieskāriena visu Genovefas ķermeni apņem karsts asiņu vilnis. - Kā, neesi? iesaucas abi klātesošie. Bet brauciens? Un… viss tas… tā jezga? jautājoši Zigfrīdā skatās Matīss. - Tu teici…, stostās Genovefa. Un nedzēri… - Es nedzēru tāpēc, ka negribēju, saka Zigfrīds un atkal smaida viņam ir tik viegli ap sirdi un prieks, ka pārsteidzis abus "vecīšus". Un teicu tāpēc, ka tā vajadzēja. - Nē jau! iesaucas Genovefa un arī priecīgi smejas. Bet kā tad tu tiki no tā kabineta ārā? Nē jau! Mēs visi tā pārdzīvojām…
V'-ii'.lt *•"» Matīss aicina Genovefu mazajā istabiņā aiz virtuves, kur platā koka gultā ieklāta bieza kārta svaigi izžāvēta, smaržojoša siena. Siens rūpīgi pārklāts ar tīru linu palagu, tā izveidojot senlaicīgu gultas maisu. - Neteiksim, ka visi, turpina Zigfrīds un, atskrūvējis Bitneru, ielej mazliet Genovefai. Bet tajā kabinetā maksā tik naudu, to "procedūru" var taisīt vai netaisīt kā pats gribi. Un tas kungs tur nemaz
nebija tik liels muļķis, lai neredzētu… Viņš jau no mana izskata saprata, ka es neesmu viņa klients. Zigfrīds paņem no Genovefas rokām glāzīti, ielej tur mazliet balzama un veikli iemet glāzītes saturu sev mutē. Matīss šausmās aizmiedz acis, Genovefa jautājoši skatās, bet znots tikpat veikli uzķer uz dakšiņas krējumā apceptu sēni un arī ielidina mutē. - Viss! Zigfrīds skaļi sauc, un Matīss, atvēris acis, noskurinās. Genovefa un Zigfrīds iesmejas un nu viņi visi trīs draudzīgā vienprātībā lieto Bitnera balzamu "vienīgi ārstnieciskos nolūkos", kamēr pudele ir tukša un sēnes no bļodiņas kārtīgi izēstas. Zigfrīds pēc klātesošo lūguma vēlreiz atkārto stāstījumu par to, kā viņš ieradies Rēzeknē kodēties, kā iegājis kabinetā un uz ārsta jautājumu "Ko jūs vēlaties?" paraustījis plecus, teicis "Neko!" un atskatījies uz durvīm. Ārsts sapratis, paņēmis naudu un licis noteiktu laiku pasēdēt krēslā. Tad abi sasmēķējuši un šķiroties paspieduši viens otram roku. - Un tu nevienam neteici? Blēņdaris! smaida Genovefa. - Pareizi darīji! znotu uzliela Matīss. Cilvēks pats zina, kad un ko viņam dzert, nav nekāds lopiņš… - Lopiņš arī nebāzīs savu purnu netīrā ūdenī, saka Zigfrīds, tad pievēršas Genovefai. Stāsti labāk, kādi ūdeņi Jūrmalā! Un kur tu tik ilgi biji? viņš ar skatienu aicina Matīsu pievienoties šiem jautājumiem. Tava sanatorijas ceļazīme tā kā būtu beigusies jau pirms krietna laiciņa? - Jā, piekrīt Matīss un jautājoši skatās sievā. - Nu, re, re! koķetē Zigfrīds un Genovefa vai kūst no labsajūtas. - Jūs mani te pratināsiet?! viņa kā jauna meitene pieliek abas plaukstas pie sasārtušajiem vaigiem. Vissīkāko noslēpumiņu izvilināsiet kā kamieli caur adatas aci?! - Un bija noslēpumi? atkal ķircina Zigfrīds. Kādi tur noslēpumi… Genovefa iedomājas Laimas tēvu, bet tad attopas, ka tas nebūs patīkami Matīsam, un turpina. Vienā bārā bijām. Abi vīrieši izstiepj kaklus. Zigfrīds tēlodams pārsteigumu, Matīss patiesi ieinteresēts: - Nu, nu! viņš mudina stāstītāju. Genovefa stāsta par viesnīcas bāra iekārtojumu, par apmeklētājiem, par to, kā izturējies bārmenis. Tu tur ļoti labi iederētos, viņa paglaimo znotam, un Zigfrīds jūt, ka zem lāpstiņām kņudina, laikam tā dīgst cerību spārni… Vīrieši uzzina visu par ūdeni jūrā un ūdens vannām, par masāžām Genovefa parāda savus apaļos ceļgalus, kur vēnas tik stipri vairs neizdalās par jauko istabas biedreni. Es teicu tev, ka nebūšu viena, viņa atgādina Matīsam. Tad stāsta par Vecrīgu un rāda suvenīrus skatu kartes, bukletus, ceļvežus… Zigfrīds ar lielu interesi tos pēta un nemaz nemana, kā Genovefa, pieliekusies Matīsam pie pašas auss, klusu pajautā: - Vai viņiem ar Laimu viss, kā vajag? - Jā, jā, viss labi, pārliecinošā čukstā atbild vīrs. Genovefa vēl izstāsta, cik jauki viņa jutusies kopā ar istabas biedreni, skolotāju. Tikai interesanti, ka viņa ar mani vienā vecumā būdama un augumā krietni mazāka, bet likās kā… vecākā māsa vai aizbildne, vienmēr pārāka, gudrāka, zinošāka… man vienmēr bija jāpiekrīt… Skolotāja, atzīst Matīss. Pieradusi citus audzināt. Tad viņš pajautā: Kā Emīlijai klājas? Un Genovefa stāsta par savas jaunākās māsas dzīvi. Viņa paciemojusies pie tās pēc sanatorijas, tāpēc atbraukusi mājās tikai tagad.
Zigfrīds sāk ieklausīties, un Genovefa saka: Es esmu tik apmierināta ar savu dzīvi un cilvēkiem man apkārt! Cilvēkiem vispār vajadzētu izturēties vienam pret otru tikai ar labestību cik tad tās dzīvītes te zemes virsū ir! Tikai viens mani nomāc ka jaunajiem trūkst piemērota darba… Būs man darbs! pārliecināti saka Zigfrīds un tikai tagad pastāsta Matīsam un Genovefai, ka sarunājis pārdot mašīnu un pieteicies bārmeņu kursos. Tikai to, ka nodomājis no Rīgas atpakaļ neatgriezties, viņš nesaka. Naktī Zigfrīds viens pats guļ Matīsa plašajā verandā. Pirms aizmigšanas viņš atļaujas pasapņot par nākotni, kad atkal būs darbs. Viņš sameklēs sev dzīvokli, dzīvos viens pats un brauks ciemos pie mātes un māsas, viņš brīvdienās tiksies ar Lauri un apmeklēs Genovefu un Matīsu… Zigfrīds jūtas tā, it kā šo laulības gadu kopā ar Laimu nemaz nebūtu bijis. Par pagātni viņš vēl arvien domāt nespēj. Un nedomā. Viņš ir pārliecināts, ka visi cilvēki, ar kuriem viņš ir bijis saistīts, ļaus viņam tā vienkārši pazust no viņu dzīves un parādīties tikai tad, kad viņš pats to gribēs. Bet ja negribēs, tad neviens viņu netraucēs. Genovefa taču bija teikusi… Zigfrīds aizmieg ar vieglu sirdi un sapnī redz, ka viņš vaļējā skolas svārciņā skrien pa smilšainu lauku celiņu un pretī viņam steidzas kaut kas priecīgs un gaišs. Kājas cilājas viegli, jo ceļš visu laiku slīd no kalna lejā… Nākamajā dienā Zigfrīds dodas uz pilsētiņu tur norunāta tikšanās ar Jāni, kurš atdos naudu par pārdoto mašīnu. Savukārt Matīss ātri izrāda sievai visu savu saimniecību, jo Genovefa ar savu smagnējo augumu un ātri gurstošām kājām ilgi staigāt nevēlas. Viņa labāk sēd uz Matīsa soliņa nu jau noziedējuša jasmīna ēnā vai, vēl labāk, gulšņā verandā uz vecās tahtas un lasa līdzatvestos žurnālus "Privātā dzīve". Genovefa lasa visu pēc kārtas. Izlasa un aizmirst. Genovefa apzinās, ka viņas dzīves labākie gadi lielākoties ir jau pagājuši, un tajā laiciņā, kas šajā pasaulē vēl no Dieva atvēlēts, Genovefa neko mainīt nevēlas. Ja tikai Dieviņš ļautu viņas dzīvei kopā ar tuviniekiem plūst tikpat samērīgi arī turpmāk… Apnikusi gulšņāt, Genovefa iet ārā un parunājas ar Matīsu, kurš turpina savus darbus, ierīkojot pagrabu pašreiz viņš nostiprina bedrei sienas ar bieziem dēļiem. - Nu, vai nav jauki? ierunājas sieva, kad virs apsēžas brīdi atpūsties. Vai mums nav jauki? Vasarā šeit laukos, ziemā pilsētas dzīvoklītī?… Matīss domās apsver, kā veidot griestu pārsegumu un, kur izvietosies plaukti, tāpēc sievas prātojumā īsti neieklausās. Taču Genovefu tas nesatrauc, viņa prāto un apmierināta apcer tālāk viņu kopējo dzīvi. - Var jau arī to dzīvoklīti pārdot… kad es aiziešu pensijā, un ziemā dzīvot mazpilsētiņas plašajā dzīvoklī, kur esmu lielāko daļu mūža pavadījusi. - Nūja, saka Matīss, viņš šo piebildi aizguvis no Zigfrīda, tā it kā izsaka piekrišanu, bet patiesībā neizteic neko. Genovefai pietiek ar to pašu, viņa ir noskaņota romantiski, tāpēc skatās pāri pagalmam un laukiem uz tālo meža malu, kur redz smilšainu nogruvumu un pāri tam zeltainus priežu stumbrus ar vareniem skuju vainagiem augstu debesīs. Meža ceļš, kurš ved arvien tālāk klusumā, un debesis, kas te parādās, te izzūd, vareno priežu zaru aizsegtas… -Ja būtu vairāk spēka, ietu abi uz mežu, viņa sapņaini saka Matīsam. - Mežs tikai liekas ar roku aizsniedzams, atbild Matīss. Patiesībā būsi nobridusies pa garu zāli un sīkajiem krūmiem, vēl līdz tā malai netikusi. Un ierosina: Aiziesim labāk uz kapiem! Kapos viņi netēlo viens otram milzīgas skumjas un nevaimanā neesošā žēlumā par to, ka aizgājēju vairs nav viņu vidū. Viņi vienmēr ir pieņēmuši dzīvi tādu, kādu Dievs un daba to
izveidojusi vecāki aiziet un jaunie turpina dzīvot. Liktenis viņiem ir aiztaupījis smagāko pārbaudījumu cilvēka dzīvē to, kad vecākiem jāzaudē savs bērns. Abi lēnām iet apkārt kapu kalniņam un, kad ierauga pazīstamu vārdu uz akmens plāksnes vai pieminekļa, atceras aizsaulē aizgājušos cieminiekus, apjūsmo glīti iekārtotos laukumiņus un skaistās puķes, kas nu zied spilgti sarkanas un sārtas, retāk dzeltenas un nemaz nav zilu. Baltas, kuplas pīpenes kopā ar "lietutiņu" un lilijas. - Man tā patīk lilijas! saka Genovefa un noliekusies pasmaržo cēlo ziedu. Tev noteikti jāiedēsta tās savā dārzā, es rudenī atvedīšu sīpolus… sievas pārdod. - Tava māte vienmēr teica, ka lilijas smaržo pēc kapiem un negribēja audzēt savā dārzā, lai neviens tās neienestu istabā. - Laimai arī viņa to iepotējusi, piekrīt Genovefa, bet es, ja varētu, turētu tās uz galda cauru gadu! Tik skaistas, tik cēlas un smaržīgas! - Daži gan saka, ka liliju smarža esot smaga… no tās sāpot galva. - Mani tās tikai iejūsmina, apgalvo Genovefa un zina, ka vīrs viņai par prieku noteikti iedēstīs lilijas pie savas mājas. Viņš prot kopt puķes. Ari krūmu rozi pilsētas dārziņā viņš ieziemojis bez sievas palīdzības. Agrāk gan kopā ar Felicitu… Viņi iet un apsēstas uz soliņa pie Genovefas vecāku kapa vietas. Abas kopiņas apņem pelēkas apmalītes un smilšainais laukumiņš glīti sakopts. Matīss nesen te bijis, arī svaigi ziedi ielikti abiem, tikai roze smagi noliekusi tumši sārto ziedu Felicitas pusē. Te pie Felicitas kapa viņi vienmēr sēd klusēdami Genovefa negrib atgādināt vīram tā mīlestību uz sievasmāti, Matīss nevēlas ar skaļu vārdu aiztraukt tās siltās pateicības un maiguma cauraustās jūtas, kuras pārņem viņu vienmēr, atceroties Felicitu to, kā viņa izglāba savu toreiz vēl tikai cerēto znotu no izmisuma un grūtsirdības. Jā, cilvēks tiešām ir tikai dabas daļiņa, fdosofiski • saka Genovefa un piecēlusies aicina Matīsu doties mājās. Nākamajā dienā viņi darbojas pa pagalmu un māju vairāk gan vīrs viens pats, sieva tikai kavē viņam laiku ar savu klātbūtni un sarunām. Abi bieži lūkojas uz ceļu un gaida Zigfrīdu, taču znots nerādās. Genovefa paliek pie Matīsa vēl dažas dienas, bet arī tad Zigfrīds neatbrauc, un viņa dodas prom uz rajona centru, mazpilsētiņu neapmeklējusi. Viņai jāsāk strādāt. Kad Zigfrīds ienāk virtuvē, Matīss satrūkstas pirmajā mirklī viņam šķiet, ka znots kļuvis daudz vecāks un… tumšāks. Vēlāk viņš teiks, ka Zigfrīds bija melns kā zeme, taču tas būs vēlāk, tagad viņš iet Zigfrīdam tuvāk, ieskatās tā sejā ciešāk un pārmaiņu vairs neievēro. - Vai kas noticis? Matīss norūpējies jautā. Zigfrīds, acis nolaidis, mēģina aizdedzināt cigareti. - Tu solījies atgriezties agrāk. - Neiznāca, klusu saka Zigfrīds un, apsēdies pie galda, nokarina roku ar cigareti starp ceļgaliem. Acis seko rokai. - Tu satiki to puisi? - Viņš tev… naudu… neatdeva? Matīss sāk nojaust znota nomāktības cēloni. - Nūja… kā parasti, neko neizsakot, atbild Zigfrīds. Viņš nespēj runāt, viņš nezina, vai ir vērts stāstīt pat Matīsam par to, cik lētticīgs pats bijis, atdodams Jānim mašīnu… uzticēdams to viņam, paļaudamies… Uz ko? Ka draugs nepiekrāps? Taču Matīss pēkšņi atceras, ka viņš jau manījis znotā kaut kādu netveramu pārmaiņu un ļāvis viņam toreiz neko nepaskaidrot. Tagad viņš nolemj panākt, lai Zigfrīds visu izstāsta. Viņš brīdi smēķē un uz Zigfrīdu neskatās, bet, lai saņemtos, domās atgādina sev to laiku, kad Felicita bija ar viņu runājusi, mācījusi un piespiedusi rīkoties… bija piespiedusi viņu, spēka pilnu vīrieti, nokratīt
apsēstību un cīnīties par Genovefas mīlestību. Un vai viņš, pateicoties tās sievietes gudrībai, nebija nodzīvojis savu dzīvi to daļu, kuru jau nodzīvojis apmierināts un laimīgs? "Runā, Matīs!" viņš pavēl pats sev un iztēlē redz Genovefu, kura sašutusi saka "Nē jau! Tu pat necenties uzzināt, kas viņam atgadījies?!" Un Matīss sāk runāt tieši tajā brīdī, kad Zigfrīds, lēni piecēlies no krēsla, acis uz Matīsu nepacēlis, iemet neizsmēķēto cigareti plīts mutē un grasās doties ārā. - Pagaidi! viņš uzsauc tā, ka Zigfrīds satrūkstas un izstiepjas taisni. - Sēdies atpakaļ, acis nenovērsis, komandē Matīss, un Zigfrīds pasmaidījis pakāpjas atpakaļ un apsēstas krēslā. Nu pasmaida arī Matīss, taču smaidi abiem ir diezgan samocīti. - Stāsti, Zigfrīd, runā visu kā bija… kā pie bikts, Matīss uzstājīgi saka. Tu nedrīksti tā… tā viens pats, tu nedomā, ka es aiz ziņkārības… bet cilvēkam ir jārunā… Zigfrīds klusē un skatās uz saviem pirkstiem, kuri glīti un mierīgi guļ uz galda. - Runā, neuztraucies! mudina Matīss. Tu naudas dēļ esi tā sadrūmis? - Nūja, saka Zigfrīds un beidzot paceļ acis uz Matīsu. Tas nopriecājas par šo savu mazo panākumu kaut acis pacēla! un mudina znotu runāt tālāk. - Nu! Tu aizbrauci un viņa nebija? Zigfrīds pamāj ar galvu. - Varbūt nevarēja atnākt… atbraukt? - Varēja, ar riebumu saka Zigfrīds. Aizbēga… - Nelietis!… neviltotā sašutumā iesaucas Matīss, un tieši šis izsauciens liek Zigfrīdam sākt runāt. Viņš, sašutis un nelaimīgs, stāsta Matīsam, kā Jānis noteiktajā laikā neatnācis, kā devies viņu meklēt uz laukiem un nav atradis. - Ne sieva, ne māte nekā nezināja par mašīnas pirkšanu… viņš tur vispār… vēl trīs mašīnas stāv pie saimniecības ēkām. Nav braukšanas kārtībā… kaut kam izkrāptas, Zigfrīds runā, pats neticēdams, ka viņa skolasbiedrs, viņa vienaudzis, kurš saucies par draugu, var tā rīkoties. - Savu mašīnu vismaz redzēji? jautā Matīss. - Nekā neredzēju un pašu arī neatradu! apbēdināts izsaucas Zigfrīds. Sieva teica, ka pie brūtes dzīvojot… - Ak, nelietis! atkal secina Matīss. Policijai jāziņo… - Ko es tur paziņošu? neapmierināts pats ar sevi, klusu jautā Zigfrīds un pats arī atbild. Ka biju tik dumjš un uzticējos… Pie tam… Zigfrīds jau gatavojas pastāstīt Matīsam par saskarsmi ar policijas darbiniekiem uz ceļa, bet tomēr noklusē, jo Matīss izsaka domu, kura kremt Zigfrīdu jau no tā brīža, kad Jānis tik alkatīgi paķēra mašīnas atslēgas un neatskatījies aizbrauca. - Papīru vajadzēja uzrakstīt, domīgi runā Matīss, un Zigfrīds saviebjas, kā nejauku rāpuli ieraudzījis. - Varbūt viņš domā, ka tev… ka tu naudu no sievas uzņēmuma dabūsi… - Nekā viņš nav domājis, pēc situācijas mājās es redzēju, ka viņš ir blēdis… Un tagad es… nekur netieku… Matīsam žēl znota, bet palīdzēt viņš nevar no nelielās pensijas iznāk tik, cik no rokas mutē, un viņš iesaka Zigfrīdam griezties pēc taisnības tiesā.
XVIII Matīss kādreiz ir bijis sabiedriskais kārtības sargs, bieži piedalījies dažāda līmeņa policijas tad vēl milicijas darbinieku sarunās, palīdzējis uzturēt kārtību ielās un tirdzniecības uzņēmumos, aizturēt "sīkos huligānus" un citus sabiedriskās kārtības traucētājus, bet tiesas sēdēs piedalījies nav. Arī Zigfrīdam nekad nav bijusi vajadzība tiesāties vai piedalīties kādā tiesas sēdē, taču abi ir pārliecināti, ka kritiskos dzīves brīžos cilvēki vienmēr griežas pēc palīdzības tiesā un vienmēr šo palīdzību arī saņem. Tas, kura pusē ir taisnība. Un taisnība ir Zigfrīda pusē… - Tev būs jāsameklē liecinieki… vairāki, kā lietpratējs znotam iesaka Matīss. Tādi, kuri zina, kuriem tu esi teicis, viņš pārliecinoši turpina un jūt, ka Zigfrīds klausās ar interesi. - Tu pats taču iesi? jautā Zigfrīds, un Matīss saprot, ka no viņa atbildes daudz kas atkarīgs. - Protams, iešu, viņš saka. Mēs abi tūdaļ sastādīsim rīcības plānu un to lietu virzīsim uz priekšu. Nu! Nenokar galvu! Ja arī pašreiz naudu nedabūji, tad tas nenozīmē, ka to nedabūsi nekad! viņš uzmundrinoši saka un redz, ka znota vaigs kļūst gaišāks. - Es mājās biju… pie mātes, saka Zigfrīds. Tēvs varēs liecināt… - Domā? - Jā, skumji pasmaida Zigfrīds. Naudas dēļ viņš ies, kaut gan uzskata, ka blēžiem vienmēr veicas… - Nesaki vis! te Matīss domā teicienu par blēžiem. Laimu aicini! iesaka Matīss. Viņa vislabāk zina, kā viss notika! - Nūja, atbild Zigfrīds, un atkal viņi paliek pilnīgi pretējās domās par vienu un to pašu lietu. Ja morālie pārdzīvojumi, kurus ar savu rīcību viņam sagādā Laima, liek Zigfrīdam ierauties sevī un vairīties no cilvēkiem, tad Jāņa nodarītais materiālais zaudējums liek viņam aktīvi darboties. Un nav pagājusi ne nedēļa, kad viņš ir sarunājis lieciniekus un kopā ar advokātu uzrakstījis iesniegumu tiesai. Visus vajadzīgos papīrus iesniedzis tiesas kancelejā, Zigfrīds pagaida, kamēr tiesas priekšsēdētājs nozīmē tiesnesi tā būšot Purvāja un dodas mājās gaidīt tiesas dienu un saņemt gandarījumu par viņam nodarīto pārestību. Matīss gan vēl izsaka cerību, ka saņēmis paziņojumu par Zigfrīda izvirzīto prasību pret viņu, Jānis varētu ierasties un lietu nokārtot. Taču Jānis Zigfrīdu satikt nesteidzas. Viņš uzmeklē Laimu, ar kurn ne vienreiz vien kopā dzēris un ne vienreiz vien redzējis, kā tā kopā ar saviem klientiem nozūd mazajā atpūtas istabiņā. Jānis gan nezina par Laimas un Zigfrīda ģimenes sarežģījumiem, bet cer Laimu šantažēt ar ziņu izpaušanu par viņas kavalieriem. Viņš stostīdamies izklāsta lietas būtību, noslēpdams mašīnas īsto vērtību un čīkstēdams par to, ka daudz naudas izgājis remontam. Vēl piemelo, ka Zigfrīds bijis viņam, Jānim, parādā un viņš… naudu vēlāk, tagad viņam tās neesot atdotu Laimai. - Par cik lielu summu jūs sarunājāt? Laima jautā tā, it kā viņa, godīga sieva būdama, kārtīgi un pilnībā pārzinātu visus Zigfrīda darījumus, un novērš lielo, puspievērto acu ciešo skatienu no sarunu biedra. Arī Jānis, skatienu novērsis, kādu brīdi nemierīgi triņājas uz krēsla, tad nosauc summu, kura nav ne pusi tik liela, kā apsolīta Zigfrīdam. Vēl piebilst: - Es viņam vienošanās brīdī… naudu devu… Laimai ir naudas grūtības, jo Valdis vēl arvien izdevīgo preci veikalam nav piegādājis, un viņa piekrīt Jāņa piedāvājumam, apsolot naudu pagaidīt. Pēc dažām dienām, saņēmusi paziņojumu ierasties tiesā, jo Zigfrīds bez viņas ziņas pieteicis to
par liecinieci, Laima aicina uz tikšanos Valdi. Viņa izklāsta lietas būtību vīrs uzticējis draugam pārdot mašīnu, bet tas to paturējis sev, un nu Zigfrīds, pārsteidzīgi rīkodamies, nav naudu dabūjis. Viņš iesniedzis prasību pret to cilvēku tiesā, bet… Laima gribētu… - To naudiņu dabūt sev, iestarpina Valdis, kurš ir noskaidrojis, ka Zigfrīdam ar Laimu jau krietnu laiku nav nekādu savstarpēju attiecību. - Es gribētu, Laima izliekas piezīmi nedzirdējusi, lai lieta tiktu izbeigta… - Lai vīrs iet un prasību atsauc! pamāca Valdis. Tas ir ļoti vienkārši, vai… - Nē-e, viņu pārtrauc Laima, Zigfrīds ar Jāni nerunās, vajag… lai tiesnese pasaka! - Tu pasaki visu, kā ir, meitenīt, tad es zināšu, kā rīkoties, kā radis, pamācošā tonī sāk Valdis. Laima saviebjas, tad aizdedzina cigareti un negribīgi atbild: - Jā, man vajag naudu… - Un vīrs to nedos… atkal nenociešas Valdis. - … ja tiesa nepiespriedīs, ka Jānim jāatdod nauda Zigfrīdam, tad viņš to atdos man… vēlāk, tagad viņam nav. - Jā? Valdis raugās Laimā, kā pirmo reizi to ieraudzījis. Gudri, gudri… izspiest naudu no miesīgā vīra, pie tam ar cita rokām. No tevis labāk pa gabalu… - Nekļūsti nu pārgudrs! sāk Laima un ielej abiem dzeramo. Apspriede ir beigusies un vienošanās noslēgta. Kad Zigfrīds kopā ar četriem lieciniekiem ierodas tiesas zālē, viņš jūtas pārsteigts, ieraugot tur arī Jāni. Viņš gan nevienam nav teicis, taču pats klusībā cerējis, ka viltus draugs tomēr kaunēsies par savu rīcību un atklāti tiesāties neies… Jānis sēž atbildētāja pusē, galvu plecos ierāvis, sejiņa vēl sīkāka sarāvusies, ūsas vēl spurainākas kļuvušas un acis grīdas dēļos ieurbušās. Viņš uzmet skatu vienīgi Laimai un, it kā teikt ko gribēdams, vecišķi pačāpstina lūpas. Tiesnese, vēderu uz priekšu izvirzījusi un uzrauto degunu augstprātīgi pāri klātesošo galvām pacēlusi tā, ka sēdētājiem viņas taukajos vaigos iegrimušās actiņas pavisam nav redzamas paziņo lietas izskatīšanas sākumu. Lieciniekus izraida ārā, un tiesnese sāk noskaidrot Zigfrīda personību. Tikko viņš, pastāstījis visu prasīto par sevi, apklust, tā tiesnese, pāri viņa galvai skatīdamās, uzbrēc: - Jūs zināt, kā jākārto darījumi? Zigfrīds saraujas, no taisnās tiesas viņš gaidījis maigāku apiešanos. Tad saņemas un skaļi atbild Matīss vairākkārt atgādināja droši pastāvēt par savu taisnību: - Zinu! Ja nav uzrakstīts uz papīra, tad sava taisnība jāpierāda ar lieciniekiem tiesā! Man ir četri liecinieki… - Jūs uzturat savu prasību? sānis galvu pavērsusi, jau klusāk saka tiesnese. Un tikko Zigfrīds paspēj pateikt "jā", tā tiesnese vienaldzīgi sagumst uz galda, varenais kumbrs paceļas līdz plāno matu ieskautajām ausīm un krūtis smagi uzgulst uz rokām. Tādā pozā tiesnese paliek visu sarunas laiku viņa izsaka tikai vienu frāzi: - Ko vēl jūs varat pateikt? Zigfrīds stāsta, kā nopircis automašīnu, kā naudas trūkuma dēļ gribējis to ātrāk pārdot, kā uzticējies Jānim, kā tas viņu piekrāpis… Tiklīdz Zigfrīds dziļāk ievelk elpu, tā tiesnese atkal monotonā balsī noprasa: - Ko vēl jūs varat pateikt? Galīgi nomocījusi Zigfrīdu, tiesnese Purvāja pievēršas Jānim un, noskaidrojusi tā personību, pajautā, vai tas ir ar mieru samaksāt Zigfrīdam prasīto summu. Jānītis sāk minstināties un murmulēt
par mašīnas tehniskajām nepilnībām un viņa veikto remontu… - Tu solīji maksāt par tādu, kāda tā ir! iesaucas Zigfrīds. Taču tiesnese viņu apklusina, uzbrēkdama, ka viņam tagad vārds nav dots. Kad Jānis melo, ka devis Zigfrīdam naudu, tas atkal protestējoši iesaucas, un atkal tiesnese liedz viņam vārdu. Viņa nejautā Jānim, kad viņš devis naudu un kas to var apliecināt, bet piekrīt visam, ko tas stāsta. Tad sauc lieciniekus un atkal iesāk ar uzbrēcienu: - Ko jūs zināt par lietu? Liecinieki apgalvo, ka zina, kādu summu Zigfrīds pieprasījis par mašīnu, noliedz, ka Jānis būtu devis Zigfrīdam naudu, sauc vietu un datumu, un visi ir pārliecināti, ka taisnība uzvarēs. Pat Laima, uz Jāni neskatīdamās, apliecina, ka nekādas naudas Zigfrīdam pēdējā laikā nav bijis. Tiesnese Purvāja, kurai valsts atļāvusi vienpersoniski izlemt cilvēku likteņus, jūtas kā dieviete Olimpa kalnā un bez jebkādas intereses par lietas būtību augstprātīgā nicinājumā pagriež savu augumu kā melnu siena kaudzi un, nomurminājusi kaut ko nesaprotamu "…sa… ssties…", iespraucas durvīs aiz sava krēsla. Pēc krietnas stundas viņa atkal parādās un, uz klātesošajiem neskatoties, paziņo, ka tiesa turpinās darbu atkārtoti pēc divām nedēļām, jo materiālos trūkst izziņas no CSDD par to, kam automašīna piederējusi pirms Zigfrīda. Zigfrīds grib iebilst, ka viņš to pateicis vairākas reizes un savā iesniegumā norādījis, taču tiesas sēde ir beigusies un Jānītis pazudis. Viņš jau ir aizskrējis tikai dažus kvartālus tālāk, kur atstājis Zigfrīda mašīnu, iesēdies tajā kopā ar savu "sirdsdraudzeni" un aizbraucis. Matīss un pārējie liecinieki izņemot Laimu, kura arī uz tiesu braukusi atsevišķi un arī tagad nozudusi tikpat nemanāmi un veikli kā Jānis dedzīgi pārrunā notikušo un vienprātīgi atzīst, ka tiesnese atstājusi nepatīkamu un nomācošu iespaidu. - Un kāpēc bez piesēdētājiem? brīnās Zigfrīda tēvs. Viņš gan dzīves lielāko daļu gulšņājis uz dīvāna, taču šodien dēlam par labu runājis pārliecinoši un arī pašreiz runā ar cerībām, ka pēc divām nedēļām Zigfrīds savu naudu saņems. Lieciniekiem turpmāk savas liecības nebūs jāatkārto un viņi jūtas atviegloti, ka viņiem viss jau beidzies. Matīss ir pārliecināts, ka znots tiks gandarīts, kaut arī domā, ka piesēdētāji tiesā tomēr ir vajadzīgi lai cik gudri tiesneši tomēr būtu, bet kādu niansi vai' neievērot. - Šī jau gan neliekas nekāda gudrā! iesaucas meitene, kuru Zigfrīds uzaicinājis par liecinieci, jo abi piedalās mākslinieciskajā pašdarbībā. Tik vien bija, kā neskaitāmas reizes atkārtotais "ko jūs vēl varat pateikt?" Pārējie šim secinājumam piekrīt un sāk runāt par Zigfrīda iespējām atrast darbu. - Tu piesakies robežsargos! atkal iesaucas meitene. Laba alga, labs apģērbs… un darba nekāda! Citi sarunas biedri smejas par šādu sievišķīgu robežsargu darbības novērtējumu, bet runātāja samulsusi piebilst: - Nav taču kara laiks… - Man veselība neatļauj, saka Zigfrīds un pārējie to uzņem kā labu joku. Tāds puisis! Kad Zigfrīds otrreiz ierodas uz lietas izskatīšanu, tiesnese atkal viņu ilgi tirda ar jautājumu: - Ko jūs vēl varat pateikt? Zigfrīds godīgi atkārto jau vairākas reizes teikto kā Jānis paņēmis mašīnu, bet naudu neatdevis un liecinieki arī to apliecinājuši… Jānis atkal murmina, ka mašīna nav tik daudz vērta un viņš remontējis… un Zigfrīds pats tik
daudz par mašīnu nemaz nemaksājis… un tiesa vienā personā aiziet rakstīt spriedumu. Spriedumu Purvāja lasa ātrā, klusā un neskaidrā balsī, saucot likuma pantus un paragrāfu punktus vienu pēc otra, bet Zigfrīds šajā nesaprotamajā un neskaidrajā runā nemaz necenšas iedziļināties. Viņš gaida pēdējo teikumu, kurā noteikti būs minēts, ka Jānim jāatdod solītā nauda. Un tieši tajā brīdī, kad Jānītis galīgi sašļucis jūt, ka mazās biksītes kļūst mitras, bet paduses nepatīkami kņudina lipīgi sviedri tieši tad tiesnese Purvāja paceļ mazo actiņu augstprātīgi nicīgo skatienu virs abu klausītāju galvām un monotonā balsī paziņo: - … prasību noraidu! Jānis, neko vairs negaidīdams, izmetas ārā un pazūd. Zigfrīds, satriekts un pazemots, vēl stāv un caur šalkoņu
Spriedumu Purvāja lasa ātrā, klusā un neskaidrā balsī, saucot likuma pantus un paragrāfu punktus vienu pēc otra, bet Zigfrīds gaida pēdējo teikumu, kurā noteikti būs minēts, ka Jānim jāatdod solītā nauda. deniņos sadzird, ka viņš var spriedumu pārsūdzēt apgabaltiesā, apelācijas prasību iesniedzot… šai pašai tiesnesei… Zigfrīds brauc mājās ar autobusu un, seju pret logu pavērsis, pārdomā tiesas namā notikušo. Viņš nonāk pie secinājuma, ka tiesnesi kāds ietekmējis lietu neizlemt pēc būtības. Atceras, kā pašam savus vārdus vajadzējis apstiprināt ar četru liecinieku liecībām, bet Jānim tiesnese nav prasījusi neko… un kāpēc viņa prasību nenoraidīja uzreiz? Kāpēc taisīja farsu ar otru sēdi? Vai viņa tiešām tik neprofesionāla un balstās tikai uz savu augstprātību? "Bet kāpēc pret mani?" jautā Zigfrīds pats sev un nerod atbildi. "Jānis? Ko Jānis murmulēja
tikko dzirdami, nobijies bija kā diegs! Bet kāds tomēr aiz viņa stāvēja… Velns viņus parauj, visus krāpniekus un pērkamos tiesnešus!" izmisis un nelaimīgs klusībā nolemj Zigfrīds. "Jāatrod tas cūka Jānis un jāpasaka, ka viņu neattaisnoja… ka viņš nepierādīja savu taisnību, bet prasību noraidīja un tas ir pavisam kas cits! Lai netur mani par muļķi!" nikni domā Zigfrīds. Viņš izkāpj no autobusa un dodas pa ielu prom, neredzēdams nejauko vasaras pēcpusdienu, ne sirdij tuvās mazpilsētas ielas, ne pazīstamus cilvēkus, kuri viņu sveicina, bet atbildi nesaņēmuši, ar izbrīnu lūkojas nopakaļ… Zigfrīds domā tikai par netaisnību, kas viņam nodarīta, un nosoda sevi, ka gājis meklēt taisnību tiesā. "Vajadzēja pasaukt pāris draugu un kārtīgi notēst to Jāni," viņš jūt uzvirmojam niknumu un tajā pašā laikā zina, ka nespētu nevienam prasīt piekaut bijušo draugu un pats arī to nekad neizdarītu. "Nav tāds raksturs!" viņš ar rūgtumu domā pats par sevi. Citi spēj ar dusmām, ar varu, ar nekaunību, bet viņš nē. Zigfrīds atver durvis un ieiet savā, kādreiz tik mājīgajā dzīvoklī. Tagad tas liekas tukšs un nemājīgs, cauri lielajam istabas logam krītošie saules stari, kas vienmēr nesuši siltumu un prieku, tagad vieš sirdī izmisumu. Lauri Laima atdevusi Ilmāra mātei "paauklēt" un bez viņa te pavisam tukšs. Uz žurnālu galdiņa blakus piesmēķētajam pelnu traukam vēstule. Zigfrīdam, tiesas pavēste… Laima iesniegusi pieteikumu laulības šķiršanai… Zigfrīds ieliek vēstuli svārku iekškabatā un iet ārā, viņš nedomā par to, uz kurieni dosies un neredz ceļu, pa kuru iet. Viņš atjēdzas tikai tad, kad ir nonācis pie savas mātes mājas.
XIX Māte sagaida Zigfrīdu ārēji mierīga, kaut gan jūt satraukumu par dēlu katrreiz, kad atceras, kā Zigfrīdu "zvaigznes sauca", jo runas par Laimas uzvedību sen nonākušas arī viņas ausīs. - Kafiju dzersi? jautā māte. Zigfrīds ierasti nosēžas virtuves galdiņa galā un uzliek uz galda cigaretes. - Kā tev klājas? Kur tu tagad biji? Ko labu darīji? māte uzdod vairākus jautājumus uzreiz, lai Zigfrīdam būtu izvēle, uz kuru atbildēt vispirms. Zigfrīds saprotoši pasmaida par šādu mātes viltību, taču atbildēt nesteidzas, viņš apmaisa krūzītē kafiju, lai padziest, un aizdedzina cigareti. Viņš ēd, dzer kafiju, smēķē, tad pieceļas no galda un aiziet istabā pie televizora. Māte rosās pa virtuvi un gaida. Zigfrīds klusē. - Vai tu nodarbinātības birojā biji? atkal māte. - Nūja… - Neko nesola? -Nē… - Kāpēc tu neej pieteikties robežsargos? Visi puiši… lielākā daļa tur atraduši darbu. Tas atrisinātu visas tavas problēmas, māte runā gan uzstājīgi, gan lūdzoši. Tad iedvesmojoši piebilst: Tur strādā arī jaunas meitenes… Zigfrīds klusē. - Tu nedrīksti visu tā paturēt sevī, dēlu cenšas pārliecināt māte. Tev ir kādam jāuzticas… Nu, kāpēc tu nevari iet un pieteikties darbam policijā, ja negribi robežsargos? - Man nepatīk tādas attiecības, beidzot saka Zigfrīds. - Es nevaru paciest… ka komandē, pazemo… Mani jau aicināja darbā policijā, tūdaļ pēc atgriešanās no armijas… Un vai tu zini, kāpēc es vairākas nedēļas biju slims? viņš jautā mātei ar kaut kādu noslēpumainu satraukumu balsī. - ?… - Viņi sagaidīja mūs ar Arturu uz ceļa. Kad mēs braucām uzpildīt benzīnu… no mašīnas izrāva, automāta stobru tieši acī… Te! Zigfrīds sašutis rāda ar roku pie labās acs kaktiņa. - Policistiem nav automātu, māte negrib ticēt šādai nekaunībai, kaut arī stāstījis pašas miesīgais dēls. - Ārkārtējos gadījumos ir, pamācoši saka Zigfrīds. - Noguldīja tieši dubļos, kā kādi dušmaņi un ar kāju… vairākas ribas bija lauztas. Un tas viens, no gaismas loka ēnā atkāpies, likās redzēts, pazīstams, tikai nevaru atcerēties… - Kaut viņam kājas atlūztu! patiesā sašutumā par dēlam nodarīto pārestību izsaucas māte. Teica taču par ko? - Nekā! Arturam pudeli atņēma un viss. Nebraukājiet pa naktīm piedzērušies… mēs nemaz nebijām dzēruši. Es uz kursiem netiku… - Kā netiki? no tiesas uztraucas māte. - Strādāt gribēju pie Artura, viņš būtu maksājis, bet, kad nevarēju, viņš bez manis visu padarīja… Un tagad par mašīnu? Zini, kas tiesāja? -Kas? - Tā resnā… Un Zigfrīds sašutis stāsta mātei visu, ko izjutis tiesas sēžu laikā, un kā viņam radusies pārliecība, ka tiesnese iespaidota Jānim sodu nepiespriest. - Tikai atkal nezinu kas? Un kāpēc pret mani? Zigfrīds jautā mātei, kaut gan iepriekš par savām
likstām viņai neko nav stāstījis. Par tiesu viņa ir dzirdējusi no tēva, kad tas pēc pirmās tiesas sēdes te dižojies, cik gudri un uzstājīgi runājis. Tad viņi palikuši pārliecībā, ka Zigfrīds savu taisnību panāks. - Taisnību? Nu tu redzi, kāda tā taisnība ir. Un ko man darīt? necerēdams dzirdēt neko situāciju atrisinošu, Zigfrīds jautā mātei un pats sev. - Vai tu nedomā, ka pret tevi rīkojas Laima ar saviem draugiem? māte jautā, jo viņai šī pārliecība nostiprinās arvien ciešāk. - Nē, Zigfrīds atkal apklust, un māte saprot, ka viņš nevēlas runāt par Laimu. Taču zinādama, ka tāds brīdis, kad abi netraucēti varēs izrunāties, var arī drīzumā negadīties, viņa tomēr pajautā: - Šķiršanos nav pieprasījusi? Vai tu ar viņu vēl arvien nerunā? Zigfrīds satrūkstas. - Runāju, viņš klusi saka. Bet ko tur runāsi, kad viņas nekad mājās nav… Šķiršanos pieprasīja, piebilst bez jebkādām emocijām. - Un kādu iemeslu uzrāda, gribēdama dēlam palīdzēt, jautā māte. - Piedzēries skandalē, nedzēris nerunā, pasmīn Zigfrīds. - Bet īstenībā? - Bet īstenībā es viņu gultā atradu ar to noskūto… Māte iekšēji nodreb, domādama, ka viņas dēlam gan maigs raksturs, kā viņš… neko, tādā brīdī… - … es gribēju izskaidroties, bet viņa neko, es vēl vainīgs, Zigfrīds runā un jūt, ka nekāds lielais satraukums viņu nepārņem. Nav vairs tādu satraucošu izjūtu, kā pirms dažiem mēnešiem, kad viņš baidījās pat domāt par Laimas nodarīto. Tagad viņš stāsta mātei par Laimas sakaru ar Modri, tikai neko nesaka par tās seksuālajām izdarībām. Tas viņam riebjas, taču atmiņas vairs sāpes nerada. - Es par viņiem visu zinu, viņš mierīgi saka un jūtas priecīgs, ka var beidzot izrunāties. Ļenka pastāstīja. Zigfrīds pat pasmejas, atceroties, kā bija nobaidījis Laimas draudzeni. Viņš domā, ka laikam gan izskatījies diezgan draudīgs toreiz. Derētu biežāk tā! - Tu vari nepiekrist šķirties, saka māte. Daudzi taču samierinās un dzīvo tālāk. - Nē, mātei nepiekrīt Zigfrīds, man viņa "tāda" nav vajadzīga! Lai šķiras, viņš turpina, tikai žēl, ka Lauri ieradinājusi dzīvot pie svešiem… man par spīti… - Kāpēc tu ļāvi? Varēji vest uz šejieni, pie mums. - Tur jau ir tā lieta uz šejieni nē, tad es varētu būt tīri apmierināts un tas viņai griež kā ar neasu nazi. Kad mēs dzīvojām… normāli (Zigfrīdam vēl arvien grūti teikt "laimīgi"), es arī piekritu, ka mazo kāds pieskata, jo tad varējām kaut kur aiziet vai aizbraukt… - Jā, koncerti un pašdarbība, māte piekrīt dēlam. Tas bija tik skaisti. Kas to varēja iedomāties, ka tā notiks… Bet tu neesi vienīgais, kas šķiras, viņa uzmundrina ZigfrīduDzīve vēl gara, gan jau vēl no jauna apprecēsies! - Man kā bezdarbniekam tagad derētu noskatīt bagātu sievu, pusnopietni, puspajokam saka Zigfrīds. - Bet tiesā vainu uz sevi neuzņemies, lai atbild pati, pamāca māte. Citādi tev vēl būs jāmaksā tiesas izdevumi! - Jā! piekrīt Zigfrīds un atkal jūt, ka pagātne attālinās. Tikai pašreiz viņš to nav atstūmis ar sasprindzinātu gribasspēku un iedomu apli, kurā atrodas tikai viņš viens pats ar savām domām. Pašreiz viņš jūtas viegli, jo ir atbrīvojies no smagu izjūtu nastas, ar vārdiem palaidis savas mokošās domas pasaules vējos… Zigfrīds sajūt vieglu priecīgu nogurumu, ko rada mātes tuvums un sajūta, ka viņš atgriezies mājās. Viņš pieceļas, izstaipa rokas un, redzot mātes samulsumu, pašam negaidot iesmejas. Viņš iziet
ārā un sabužina sunim spalvu. Tas, sapratis, ka drīkst izrādīt emocijas, sāk lēkāt, stāv uz pakaļkājām un guļ uz muguras. Un Zigfrīds, uzsaucis "Mēs vēl padzīvosim, Džoj!", iet apskatīt dārzu un dīķi. Māte iet līdzi, viņai arī kļuvis vieglāk ap sirdi, redzot, kā Zigfrīdam apgaismojas vaigs. - Tu aizej gan pieteikties robežsargos, māte uzmanīgi iesāk. Pastrādā kādu laiku, kaut dažus mēnešus… tiks nauda, tad aiziesi citur. Atceries, kā dienesta laikā armijā, kad tu biji Sibīrijā, es rakstīju tie būs tikai divi gadi, ne viss mūžs… tāpat tagad. - Bet neaizmirsti, ka es elpu dziļi ievilkt nevaru. Kā es iziešu fiziskās izturības pārbaudi… un medicīnisko? jau
Zigfrīds iziet ārā un sabužina sunim spalvu. Mātei arī kļuvis vieglāk ap sirdi, redzot, kā dēlam apgaismojas vaigs. samierinājies ar domu, ka viņam nav citas izejas, šaubās Zigfrīds. - Aizej un uzzini! iedrošinoši runā māte. Tur tavi draugi, skolasbiedri… tik daudz pazīstamu. Aprunājies, iesniedz dokumentus un gatavojies… Un kāpēc tu Lauri nepaņem uz šejieni? Nesaki viņai, ka nāksiet pie mums, pasaki, ka iesiet tāpat vien pastaigāties! Esi taču gudrāks! Zigfrīds savelk lūpu kaktiņus smaidā un apsola mātei, ka rīt pat ies pieteikties dienestam robežsardzē. Tad ilgi raugās uz ēkām, kurās izvietojusies armijas daļa un kuras no viņa mātes mājas atdala tikai pārsimts metri. Tāpēc dzīve un darbs viņam tur ļoti labi zināmi, zemāko un augstākstāvošo dienesta darbinieku attiecības arī nav nekāds noslēpums. Un tomēr… un tomēr viņš jūt, ka dzīve ieguvusi noteiktu jēgu un noteiktu mērķi. Māte uzņēmusies vadīt kaut arī daļēji viņa dzīvi! Viņš ir uzaudzis un pieauguša vīrieša dzīvi uzsācis laikā, kad viss vēl bija tik secīgs un drošs
skola, darbs, dzīvoklis, ģimene katram savs noteikts laiks un vieta. Citam veiksmīgāka, citam gausāka tomēr kāpšana pa dzīves kāpnēm uz augšu. Bet tagad, šajā mežonīgajā kapitālisma laikā, kur visu lielākoties iegūst tikai ar spēku, varu, krāpšanu un viltu, viņš nevar atrast sev vietu. - Vai tev ir nauda? Zigfrīds jautā mātei un nogaidoši smaida. - Skatoties, cik daudz tev vajag, atbild māte. Ja tu vadies pēc principa, ka vecākiem bērni jābaro līdz sešdesmit gadu vecumam, tad tik daudz man vienmēr būs… - Tikai cigaretēm un mazliet produktiem, pasmējies par mātes joku, saka Zigfrīds un atzīstas jau bez smaida. Viņa man nedod ēst. Māte sastingst, tad nepaklausīgām lūpām pārjautā: - Ne-dod ēst? Kā tā? Nedod ēst?… - Nu, es nepelnu naudu un bērna uzturēšanai nedodu… par dzīvokli, telefonu, gāzi, Zigfrīds runā saraustīti, un māte saprot, ka dēls šajā jautājumā nekad nav iedziļinājies kā Laima noteikusi, tā arī pieļāvis, ka ģimenes budžetu regulē sieva. Nūja, daudzas ģimenes tā dara, bet ne jau tik negodīgi. Un māte iesaucas: - Bet, dēls, tu taču rūpējies par dzīvokli, par bērnu, kurini krāsnis, mazgā veļu, strādā dārzā! Vai tad tavs darbs neko nenozīmē?! - Viņai nē… - Paskaties, cik daudzās ģimenēs algotu darbu tagad strādā tikai viens cilvēks, citās neviens, bet ēd visi to, kas ir! - Labi! Zigfrīds pārtrauc māti. Kad sākšu strādāt, atdošu visus parādus. Tagad es negribu par to runāt. Iedod man kādu latu! - Varbūt labāk dzīvo te? ierosina māte. - Nē, atbild Zigfrīds. Man ir pašam savs dzīvoklis, es atnākšu rīt. Māte dod dēlam līdzi visus iespējamos produktus un dažus latus naudas. Nekā daudz jau viņai nav, jo Zigfrīda tēvs arī ir bez darba un pašai pensija maza. Bet māte un Zigfrīds jūtas laimīgi kā lieli bagātnieki māte, ka ir ko dot, un dēls, ka spējis atvērt sirdi kaut vienam cilvēkam. Zigfrīds vēl apskata mātes saimniecību un, apsolījis salabot žogu un uzcelt jaunu malkas nojumīti, ņem maisiņu ar produktiem un mierīgu soli dodas uz savu dzīvokli. Tur viņš pagatavo sev vakariņas un, kārtīgi izvietojis traukus uz virtuves galda, gatavojas ēst tieši tajā brīdī, kad Laima atver durvis un, palaidusi sev pa priekšu Lauri, iet istabā. Lauris dodas uz virtuvi, viņš arī grib ēst kopā ar tēti. - Paņem šķīvīti un sēsties! aicina dēlu Zigfrīds un priecīgs pabužina tam matus. - Tu dabūji darbu? uzreiz iesaucas Lauris, kuram Laima iedvesusi domu, ka Zigfrīds bieži ir nomākts tāpēc, ka nevar atrast darbu. - Vēl ne, bet domāju, ka dabūšu, noslēpumaini saka Zigfrīds. - Kādu? grib zināt Lauris, bet, atbildi nesaņēmis, vairs neuzstāj. Viņš ir mācīts ēdot daudz nerunāt. Laima virtuvē nerādās tik ilgi, kamēr Lauris, paēdis un skaļu "paldies" pateicis, ienāk istabā. Tad viņa ienāk virtuvē it kā rokas nomazgāt, bet patiesībā grib redzēt, ar ko tēvs dēlu cienājis. Bet Zigfrīds jau liek produktus ledusskapī un ņem nost no galda tukšos traukus. Viņš pagaida, kamēr Laima aizgriež aukstā ūdens krānu, tad no jauna atgriež un pilda katliņā ūdeni, lai to uz gāzes sasildītu un nomazgātu traukus. Uzzinājusi, ka Zigfrīds "sadzīves traumas" dēļ ilgstoši nevarēs strādāt apmaksātu darbu, Laima bija strikti noteikusi "Kad nopelnīsi, tad ēdīsi!" Un ēdienreizēs lika uz galda traukus tikai sev un Laurim. Situācija bija izveidojusies tāda, ka dēlu viņi pie galda sauca abi divi, bet paši ēda atsevišķi, kā nu kurš prata. Laimai uzturam naudas netrūka, bet Zigfrīds viņas pirktos produktus neņēma. Viņš
piepelnījās dažādos gadījuma darbos parasti veciem un vientuļiem cilvēki salaboja sētiņu, palīdzēja uzcelt šķūnīti malkai, izrakt dārzam notekgrāvi. Viņš dažas reizes kopā ar kādu pazīstamu puisi pat bija racis kapu bedres. Tagad, kad māte zināja, kādā situācijā viņš nonācis, Zigfrīds par uzturu vairs nebēdājās un nolēma nopietni gatavoties, lai izturētu fiziskos pārbaudījumus un tiktu pieņemts darbā robežapsardzē. Otrā dienā, pie mātes atnācis, Zigfrīds malkas šķūņa iekšējā stūrī uz baļķiem nostiprināja dzelzs lauzni, kurš bija izveidots nevis apaļš, bet šķautņains, lai rokas neslīd, smagus darbus strādājot. Zigfrīdam trenējoties arī ir nepieciešams, lai rokas labi piegultu. Taču, tiklīdz viņš palēcies aizkabina abas plaukstas un mēģina vilkt ķermeni uz augšu, tā labajā sānā ieduras asas sāpes. Zigfrīds mēģina sakoncentrēt visus spēkus uz kreiso roku, labo tikai turot paceltu pie stieņa. Bet pāris reizes pievilcies, noslīd zemē. Sajūta ir drausmīga gribas dauzīt sienu ar dūrēm, spert ar kājām, plēst ar nagiem… tagad, kad psiholoģisko barjeru viņš jau ir pārvarējis, nu priekšā fiziskā… Māte ar pūlēm un drebošu sirdi, jo pašai arī bail, ka Zigfrīds var neizturēt, pierunā dēlu pamēģināt noskriet kādu īsu distanci. No kaimiņa vārtiņiem līdz ielai un atpakaļ būs tieši simt metri. Zigfrīds atsperas skrējienam, bet ne pusceļā neticis, noveļas uz sāna sāpes neļauj ievelk elpu. Ko darīt? Māte ieiet istabā un ļauj dēlam rīkoties pašam. Un Zigfrīds skrien atkal. Tikai šoreiz lēni lēni, pats savu ķermeni "iztaustīdams". Skrien vienu reizi, otru, trešo. Pasēž uz kaimiņa tiltiņa, kājas grāvī iekarinājis, un skrien atkal. Un priekšā visu laiku vienādā attālumā skrien dusmās saraukta policista seja, kā brīdī, kad tas rāva Zigfrīdu ārā no mašīnas. - Ja tu neatkāpsies, lops, es atradīšu tevi un nositīšu! viņš skaļi saka iedomu tēlam. Taču tas izzūd tikai tad, kad Zigfrīds apsēžas, bet atkal priekšā ir skrējiens. Pēc pāris stundām šāda treniņa iedomu tēls tā aizkaitina Zigfrīdu, ka viņš aizmirsis par sāpēm sānos, sāk skriet ātrāk un ātrāk… Un iegājis istabā, apmierināts saka mātei: - Laikam varēšu, ja tik par ātru neizsauks uz turieni. Zigfrīds rītos tagad dodas uz mātes māju, kur nemitīgi trenējas, bet pievakarē atkal atgriežas savā dzīvoklī. Dažreiz viņš ņem līdzi arī Lauri, un māte nejautā, ko viņš, aizejot ar bērnu, teicis Laimai. Viņai ir prieks par mazdēla apciemojumu, un Laurim par iespēju būt kopā ar tēti vecmāmiņas mājā ne mazāks. Kad pienāk izsaukums, Zigfrīds ir apguvis pats savu elpošanas veidu un, kaut ne bez pūlēm, pārbaudījumus iztur. - Varēju! atgriezies mājās, Zigfrīds paziņo mātei. - Labi, vienkārši un mierīgi, bez jebkāda patosa atzīmē māte. Viņa zina, ka reglamentēta dzīve nekad nav bijusi un arī nekad nekļūs par dēla sirdslietu, bet pašreizējos apstākļos cita varianta nav. Es zināju, ka tu izturēsi, tāds puisis! viņa paliela Zigfrīdu, lai tam būtu priecīgs prāts. Lauris leposies, zēniem patīk formās tērpti cilvēki. Un tieši šis atzinums dod gandarījumu Zigfrīdam. XX Laima sēd Ļenkas virtuvītē un, atdzisušo kafijas krūzīti sev priekšā nolikusi, smēķē cigareti. Ļenka pie plīts, uz zema soliņa apsēdusies, tīra sēnes un liek katliņā vārīšanai. Viņas abas ik pa brīdim pievērš skatu istabas stūrim, kur atvērtajās durvīs redzams spoži izgaismots televizora ekrāns un uz dīvāna atlaidies Ļenkas draugs Aldis. Viņš pašreiz ir palicis bez ierastās nodarbošanās, jo Modris ir nozudis. Aldis palīdz Ļenkai lasīt ogas un sēnes, gulšņā pa māju un gaida draugu. Taču Modris ir pazudis abi nesen devušies pirkt mašīnu pēc sludinājuma, bet atpakaļ Aldis atbraucis viens pats ar reisa autobusu. Modris saticis kaut kādus citus draugus vai "biznesa partnerus" un solījies atgriezties pēc pāris dienām. Nu jau pagājusi kāda nedēļa, bet no Modra ne ziņas. Varbūt Aldis zina
ko vairāk par drauga gaitām, taču Ļenka Laimai apgalvo, ka viņai tas neko nav stāstījis. Laima nervozē, viņai pietrūkst seksa partnera. Valdis parādās reti, bet ar Zigfrīdu gaidāma laulības šķiršana. Laima noliek cigareti un gatavojas celt pie mutes atdzisušās kafijas krūzīti, Ļenka ceļas no soliņa un pašreiz ņem rokās katliņu ar sēnēm, lai liktu to uz plīts, kad Aldis iekliedzas "Klusu!" Sievietes sastingst. Viena izšļakstina uz grīdas kafiju, otra uzlej uz plīts ūdeni, taču abas nesaka ne vārda. Viņas pavērtām mutēm skatās televizora ekrānā. Aldis, pietrūcies kājās, stāv istabas vidū… Televīzijas diktore ziņu pārraidē stāsta par noziedzīgu jauniešu grupu, kas, ieročiem bruņota, uzbrukusi automašīnu vadītājiem un, tos piekaujot, atņēmusi mašīnas. Dažreiz šoferi nošauti. Vienam no viņiem izdevies atbrīvoties, viņš stāsta… un visi trīs istabā esošie skaidri dzird Modra vārdu. Un arī uzvārdu, kurš izrādās pavisam ne tāds, kādu Laima to zinājusi. Viņa dodas ārā no istabas un Ļenka ar Aldi to neaiztur. Viņiem pašiem vēl jāpārdomā dzirdētais. Laima steidzas mājās, lai pārliecinātos, ka Zigfrīds pašreiz nav pie televizora, jo tad viņas nodoms uzvelt vainu vīram par laulības iziršanu varētu neizdoties. Par pārējiem viņa neuztraucas nevienai draudzenei, izņemot Ļenku, viņas sakars ar Modri nav zināms. Pateiks, ka sen vairs nav redzējusi un viss, televīzijā diez vai šīs ziņas otrreiz atkārtos. Un ja arī… viņa ir aizņemta darbā un pie televizora nemaz nesēž… Kad Zigfrīds, pārradies no darba, virtuvē gatavo vakariņas, Laima neiet istabā, kā vienmēr to darījusi. Viņa nemierīgi trinas pa šauro telpu kārto krūzītes skapītī, mazgā izlietnē pelnu trauku un sāk pat uzslaucīt ūdeni no grīdas. Viņa nepacietīgi gaida kādu zīmi, kas rādītu, ka Zigfrīds ir dzirdējis ziņas. Taču tas klusē, palikdams arvien īgnāks, jo šāda Laimas rīcība padara viņu nervozu. Laima pati ir iedibinājusi tādu kārtību, ka viņa izsaka pavēles un rīkojumus, kas Zigfrīdam jāizdara, un viņš to klusēdams izpilda. Divatā viņi jau sen nav uzturējušies, nerunājot nemaz par kopējām vakariņām vai brokastīm. Tāpēc Zigfrīds beidzot neiztur un pajautā: - Ko tu gribi? - Mums jāaprunājas, saka Laima un apsēžas Zigfrīdam pretī pie galdiņa. - Runā! strupi atsaka Zigfrīds un, acis nepacēlis, turpina savu maltīti. Laima pagaida. Tad, redzēdama Zigfrīda vienaldzīgo izturēšanos, nolemj, ka par Modri tam nekas nav zināms. - Mums vajag vienoties par to, ko mēs teiksim laulības šķiršanas prāvā, viņa uzaicina Zigfrīdu un draudīgi piever plakstus. Tas krietnu brīdi nepaceļ acis, bet, kad beidzot paskatās uz Laimu, tad viņa skatiens pauž tikai izsmieklu. - Tu esi nodomājusi atsaukt savu prasību? viņš jautā. - Nē-e… stostās Laima un jūt, ka saruna nevirzās tā, kā pati gribējusi. Es gribu zināt, ko tu tiesā teiksi? viņa nervozi iesaucas. - Kad teikšu, tad arī dzirdēsi, mierīgi atbild uzrunātais. - Tu piekritīsi… tev jāpiekrīt, ka tavas vainas dēļ, Laima dusmojas pati uz sevi par Zigfrīda vienaldzību un to, ka nespēj otram uzspiest savu gribu. - Kaķītis grib to zivtiņ' ķert, negrib kājiņ' slapināt! izsmējīgi saka Zigfrīds un, paņēmis tukšos traukus no galda, ar plecu pavirza Laimu nost no izlietnes. Kopš izstāstījis mātei savas likstas un iestājies darbā, viņš jūtas daudz mierīgāk, nosvērtāk. - Kā mēs sadalīsim mantas? no istabas sauc Laima. - Un kur tu dzīvosi? - Es palikšu tepat, uzsvērti saka Zigfrīds. Šis ir manu vecāku dzīvoklis, bet tu aiziesi uz turieni, kur esi augusi un dzīvojusi līdz mūsu kopdzīves sākumam. Mantas? Mantas, kuras tev pieder, tās tu arī paņemsi…
- Tu tā domā? jautā Laima. -Ja nepiekriti, lai sadala tiesa, mierīgi atbild Zigfrīds. - Bet es domāju, ka tiesa lems tāpat. Viņam šķiet, ka šāds problēmas risinājums apmierinās abas puses. Un tad viņš tiešām varētu aizmirst pagātni un dzīvot tikai tagadnei. Par nākotni domāt vēl pāragri, to viņš nespēj. - Labi! saka Laima, un Zigfrīdam šķiet, ka viņš tās balsī dzird kādu draudīgu noti, bet cenšas nepievērst tam lielu vērību viņš nevēlas atkal ielaist Laimu savās izjūtās. Laimas un Zigfrīda laulības šķiršanas lietu izskata tiesnese Purvāja. Tas liek Zigfrīdam iekšēji sarauties nepatikā, jo viņš nav aizmirsis tiesneses ambiciozo izturēšanos pirmajā lietā. Šoreiz tiesnese lietai pievēršas ar lielu interesi, var saprast, ka intrigas "kurš ar kuru", "kurš piekrāpis" un "kurš pieķēris" izsauc viņā patīkamas emocijas. Viņa ilgi izprašņā Laimu par to, kā iziruši viņu laulība un padzirdējusi, ka Zigfrīds Laimas skatījumā ir psihiski nelīdzsvarots, viņa pievērš tam savu vaigos iegrimušo mazo ačteļu caururbjošo skatienu. - Nu, pastāstiet, kā tā zvaigzne toreiz jūs sauca! un iesmejas asi un aizskaroši. Zigfrīds klusē. -Jūs ar sievu arī nerunājat? Un kā tad jūs pildījāt savus laulātā drauga pienākumus? Arī klusējot? viņa ar skatienu aicina pasmieties arī sekretāri, bet tā, galvu noliekusi, izliekas rakstām. - Laulība izira ne tāpēc, ka es nerunāju, saņēmies saka Zigfrīds. - Kāpēc tad? ieinteresēta jautā Purvāja. - Tāpēc, ka viņa dzīvo ar citu… - Jā? Un kā jūs to zināt? Vai redzējāt ko tādu? mudina tiesnese. - Redzēju! izaicinoši saka Zigfrīds un paskatās uz Laimu, tā grib protestēt, taču apraujas pusvārdā, jo tiesnese pavēloši uzsauc: - Apklustiet tagad!… - Kā jūs viņus redzējāt? Kur redzējāt? Aplaiza plānās lūpas tiesnese. - Savā dzīvoklī, lēni paskaidro Zigfrīds, sapratis, ka par šo tēmu Purvāja gatava runāt bezgala ilgi un iztaujāt ārkārtīgi sīki. - Jā? Ko viņi darīja jūsu dzīvoklī? tiesnese jautā Zigfrīdam, bet pati skatās uz Laimu. - Viņi gulēja mūsu gultā un bija abi zem vienas segas, Zigfrīds sāk runāt ātrāk, viņam gribas atstāt tiesas zāli un aizbēgt, lai Laima šķiras, kā grib, un stāsta šai resnajai sievietei, ko grib. Taču viņš savaldās, iekniebj nagus plaukstās un ātri, ātri norunā: Es piekrītu laulības šķiršanai, bet nepiekrītu, ka tā iziruši manas vainas dēļ. Viņa dzīvo ar citu vīrieti… - Tātad jūs uzskatāt, ka sieva jūs krāpj, gulēdama ar svešu vīrieti jūsu gultā? tiesnese nepievērš ne mazāko uzmanību runātāja satraukumam. - Jūs piekrītat vīra apgalvojumam, ka jūs dzīvojat ar citu vīrieti? viņa jautā Laimai, un noskata to no galvas līdz kāju pirkstiem. - Jā, man ir cits vīrietis, negribīgi piekrīt Laima. - Tātad jūs dzīvojat ar citu vīrieti, bet laulību šķirt gribat tāpēc, ka slikts vīrs, secina Purvāja, un Laima dusmās nobāl. Zigfrīds pasmaida uzvarētāja smaidu, bet tiesnese negaidot paziņo: Jums tiks noteikts laiks pārdomām un izlīgšanai… - Es nevēlos izlī-īgt…, pēdējo vārdu vilkdama un galvu uz priekšu pastiepusi, dusmīgi saka Laima. - Es arī nevēlos izlīgt, man viņa tāda nav vajadzīga! ātri un skaļi sauc Zigfrīds. - Kāda? Purvājas mazās actiņas ieinteresēti spīguļo. - Tāda! Pozas visādas izmēģina pēc videofilmu skatīšanās, juzdams, ka pagātne atkal rauj viņu
melnā atvarā, vairāk Laimai, nevis tiesnesei, izkliedz Zigfrīds. Laimas seja paliek tik bāla, ka uz tās var saskaitīt visas pūtītes, kuras vēl pirms mirkļa slēpa rūpīgi uzklātā krēma kārtiņa. Tiesnese smaida, tik interesants laulātais pāris viņai nekad nav bijis. Parasti nesaskaņas rodas alkohola dēļ, ir arī greizsirdība, pamatota un nepamatota, bet sekss un video… - Jūs piekrītat vīra teiktajam, viņa jautā Laimai. - Lai pasaka, kas to teica? Laima niknumā zibošām acīm uzsauc. - Ļenka, viņas draudzene, stāstīja, ātrāk par tiesnesi ierunājas Zigfrīds. Viņas dzīvoklī viss notiek… - Jūs piekrītat? vēlreiz savu jautājumu atkārto tiesnese. - Es nedzīvošu ar viņu! nikni saka Laima, ar savu nevēlēšanos atbildēt tikai apstiprinādama Zigfrīda vārdu patiesīgumu. - Vai jums ir bērni? pārmaina sarunas tematu Purvāja, jo abi laulātie pašreiz ir pārlieku satraukti. - Jā, tie atbild abi reizē, un Zigfrīds piebilst: Dēls, seši gadi. - Jūs neesat iesniegusi prasību alimentiem bērna uzturēšanai. - Man nevajag viņa alimentus! zinādama, ka izspiedīs no Zigfrīda naudu, cik vien gribēs, tāpat nikni atsaucas Laima. - Es bērna uzturēšanai naudu došu labprātīgi, piekrīt Zigfrīds. Kaut gan abi laulātie ir noskaņoti lietu pabeigt un pēc iespējas ātrāk izkļūt ārā no šejienes, kur viņi jūtas tik nelāgi, tiesnese vēlreiz atgriežas pie Laimas prasības un liek viņai gari un plaši izklāstīt iemeslu, kāpēc tā nevēlas dzīvot likumīgā laulībā ar Zigfrīdu. Tad vēlreiz liek Zigfrīdam atkārtot visu, ko viņš redzējis, domājis un jutis, kad redzējis gultā sievu kopā ar citu vīrieti. Ar savu darbību Purvāja panāk, ka Zigfrīds klusībā pats sev apsola nekad mūžā vairs neprecēties, bet Laima tāpat klusībā zvēr atriebties Zigfrīdam par to, ka viņa "tāda" tam vairs nav vajadzīga. Kad tiesa, vienpersoniski apspriedusies pati ar sevi, paziņo, ka laulātajiem dots trīs mēnešus ilgs laiks izlīgšanai, tie izsteidzas no zāles, šņākdami kā saērcināti kaķi. Laima par to, ka nav panākusi savu, kā vienmēr paradusi, un atklājusi, ka Zigfrīdam zināmas viņas izdarības ar Modri. Zigfrīds ka atkal pazemots, bez kādas vainas būdams. Viņš nedomā braukt mājās kopā ar Laimu tās mašīnā un dodas taisnā ceļā uz autoostu. Laima nikni atrauj sava dzeltenā žigulīša durvis un sāk nepacietīgi raustīt kloķus un spiest pedāļus, it kā tie būtu īstie viņas dusmu vaininieki. Patiesībā viņu ir aizkaitinājusi tiesneses pārlieku centīgā rakņāšanās pa viņas "netīro veļu" un Zigfrīda atzīšanās, ka viņam sen zināmas Laimas seksuālās tieksmes. "Viņš man vēl atbildēs par visiem saviem vārdiem!" aizmirsusi, ka Zigfrīda vārdi radušies daudz vēlāk par pašas darbiem, nikni zvēr Laima. Uzgūlusi zemu pār stūresratu kā sacīkšu autobraucējs, kūkumu uzmetusi un platās acis šauri savilkusi, viņa visu ceļu līdz pat mājām domās kaļ plānus un apsver, kā pašai rīkoties, lai apkārtējo acīs saglabātu pārākumu par Zigfrīdu. "To Ļenku!…" Laima nespēj izdomāt, kā sodīt savu uzticamo draudzeni, kura, izrādās, jau sen nav viņas uzticības cienīga. "Es viņu vairs nebarošu! Es viņu vēl izmācīšu," viņa klusībā draud un gatavojas taisnā ceļā braukt tieši Ļenkas mājas pagalmā. Tad spēji pārdomā un aizbrauc garām uz savu dzīvokli. Istabā viņa veikli atslēdz sekcijas durtiņas, kur plauktā glabājas dokumenti un, paķērusi vairākas kopā sastiprinātas lapas, dodas pie tuvākās un labākās kaimiņienes. Laimai vajadzīgs tās vīrs. Viņš pilsētas domē atbild par dzīvokļu privatizāciju. Krietnu brīdi apspriedusies ar šo atbildīgo personu, Laima atkal ieskrien dzīvoklī un atkal atslēdz sekcijas durtiņas. Viņa paņem sertifikātu grāmatiņu, aizslēdz visas durvis, iesēstas mašīnā un
aizbrauc. Pie Ļenkas viņa ierodas vakarā, krietnu brīdi uz ielas mašīnā nosēdējusi un sagaidījusi, kamēr Aldis aiziet savās ikvakara gaitās pasēdēt tuvējā bārā, iedzert aliņu un paklausīties jaunākās vietējās baumas. Ļenka atver durvis un priecīgi iesaucas: - Laimuk! Taču, ieraudzījusi draudzenes dusmas saviebto seju, apklust un atkāpjas malā. Laima parauj Ļenku uz istabas vidu un dusmīgi nošņāc: - Es tevi nositīšu! Tu, tu… pļāpa, mele, neliete! - Laimuk! lūdzoši saka Ļenka, kura stāv istabas vidū, kaulainos pleciņus uz augšu savilkusi, ciešanu pilnu seju un aizvainojuma asarām skropstu galos. - Tu pastāstīji, izmuldēji… tu teici Zigfrīdam, ka es ar Modri! draudoši izšņāc Laima. Bet Ļenka tikai dziļi ievelk elpu un asaras viņas skropstās nožūst, pleci iztaisnojas un ciešanu izteiksme sejā izzūd. Viņa gan ir baidījusies no Zigfrīda dusmām, jo tiešām ir pamudinājusi Modri izmantot Laimu un radījusi visus apstākļus, lai Laima iekristu Modra apskāvienos, bet no draudzenes viņai nemaz nav bail. - Padomā! viņa izaicinoši saka. Ko tu man padarīsi? Piekausi? Nu sit! Aldis tevi pašu sasitīs vēl ne tā! Pastāstīsi kādam kaut ko sliktu par manu dzīvi? - Es visiem izstāstīšu par tavu midzekli! sauc Laima un piebilst neglītus vārdus. -Jā? Un es tad pastāstīšu visiem, ko tu te darīji, saka Ļenka un piebilst. Tu pati esi tāda… - Es tevi vairāk nebarošu! piedraud Laima ar savu vissvarīgāko un pēdējo argumentu. - Tā nu man patiešām pietrūks! izsmējīgi nobeidz Ļenka. Tādu muļķi man turpmāk tiešām neatrast! Laima bezspēka dusmās paķer no krēsla Ļenkas jaciņu un met to savai nu jau bijušajai sirdsdraudzenei tieši acīs, taču tā jaciņu veikli saķer gaisā ar vienu roku un ar otru atver Laimai durvis:
Tu pastāstīji, izmuldēji… tu teici Zigfrīdam, ka es ar Modri! draudoši izšņāc Laima. Bet Ļenka tikai dziļi ievelk elpu no draudzenes viņai nemaz nav bail. Ej, ej, nomierinies! Laima iet, jo lejā dzird noklaudzam Alda soļus. Pēc neveiksmīgās sarunas ar Ļenku viņas apņemšanās rīkoties tā, lai atspēlētos Zigfrīdam, vēl vairāk nostiprinās.
XXI Genovefa dzīvo rajona centrā un neko nezina par meitas privāto dzīvi. Laima māti tās dzīvokli nekad neapciemo. Ja Genovefa arī izsacījusi kādu pārmetumu šinī jomā, tad meita vienmēr ir atbildējusi, ka viņa jau iepriekš nezina, kad uz centru dosies, un vai māte tajā brīdī būs mājās. Un tā nu ir iegājies, ka Genovefa pati katrreiz zvana meitai un pati arī apciemo jaunos, kad ir izdevība. Viņai pašai arī būtu jāsecina, kā meitas ģimene dzīvo, jo Laima sarunu vienmēr neapmierināti un īgni pārtrauc ar pretjautājumu: - Ko tu mani te pratini? Lauris stāsta visu par sevi pašu, par dārziņu, par draugiem un mācībām sagatavošanas grupā, bet tiklīdz Genovefa jautā par tēti vai māmiņu, tā saņem standarta atbildi: - Tu man neko neprasi, es tev tāpat neko neteikšu! Vienīgi znots saņem sievasmāti ar smaidu un izpilda visas viņas vēlēšanās tāpat kā vienmēr, un Genovefa paliek domājot, ka meita dzīvo aktīvu darba un ģimenes dzīvi. Tā kā viņa savus apmeklējumus iepriekš pieteic, tad Laima vienmēr ir sagatavojusies māti uzņemt Lauris sakārto savas rotaļlietas, Zigfrīds kafijas un tējas traukus, bet pati meita gādā, lai pelnu trauks un cigaretes būtu nost no mātes acīm. Tagad Genovefu pie galda apkalpo Lauris, un tas liek viņas sirdij kust maigumā un labpatikā. Viņa glauž mazo mīlīti sev pie sāna un smejas, kad tas nopietni aizrāda: - Vecmammu, tu iespiedi manu roku savos sānos un es nevaru karotīti līdz mutei pacelt! Genovefa iztaujā znotu par darbu, par jaunajiem kolēģiem, par algu, un Zigfrīds, klusu smaidīdams, taču negribīgi atbild. Parasti ar vienu vārdu vai savu "Nu ja…" Laima sarunās piedalās maz viņa parasti ir nogurusi, sēž uz dīvāna un ar acīm seko Zigfrīda un Laura darbībai. Arī paēdusi Laima ir jau darba vietā, tā ka Genovefas atnesto cepumu un pīrāgu viņai nekārojas. Zigfrīds šādās ģimenes tējas dzeršanas reizēs jūtas ļoti labi Laima neuzdrošinās aizvest Lauri prom no mājas, jo tad būtu jāskaidro mātei, kāpēc tā notiek un varbūt Zigfrīds nedod Dievs! tad sāktu runāt par viņu kopdzīves nebūšanām. Tāpēc viss notiek kā parasti, bet to, ka Zigfrīds vairs neseko ar acīm katram Laimas mājienam un vispār neskatās viņai acīs, to Genovefa neredz. Znota acu skatiens nepieciešams viņai pašai. Un Lauris jau arī prasa uzmanību. Bet meita nekur nepaliks, to viņai neviens nevar atņemt. Sācis strādāt, Zigfrīds reti kad apmeklē māti. Tēvu viņš satiek biežāk kad tas dodas meklēt kārtējo sīko darbiņu, kā nesen pats Zigfrīds, vai kādā saiešanas vietā malko alu kopā ar biedriem, ja darbība bijusi veiksmīga. Apjautājušies viens otram "Kā klājas?" viņi turpina katrs savas gaitas. Tagad, pēc neizdevušās šķiršanās prāvas, Zigfrīds neiegriežas savā dzīvoklī, bet iet uz mātes māju. Ienācis virtuvē, Zigfrīds, kā parasti, nosēžas galdiņa galā un liek uz galda cigaretes. - Noģērb virsjaku! pamācoši saka māte. Un nesteidzies degt to cigareti! Zigfrīds smaida un mēģina virsjaku pakarināt turpat virtuvē, bet māte liek to iznest priekštelpā. - Ēdīsi? viņa jautā, tiklīdz dēls atkal apsēžas pie galda. - Vai tad slims esmu, ka neēdīšu? atbild Zigfrīds ar teicienu, kurš ģimenē saglabājies no mātes bērnības. Viņš šķelmīgi smaida, un mātei sirds priecīgi pukst. Dēls ir ticis pāri savām dzīves nedienām! - Pastāsti, kā tiesā gāja? viņa jautā, kopā ar Zigfrīdu apsēdusies pie galda, un likdama uz šķīvja ēdienu arī sev, lai dēls nedomātu, ka māte stāv un gaida, kamēr viņš paēdis.
- Atlika… būs pēc trim mēnešiem, vienaldzīgi saka Zigfrīds. - Kas tad tiesāja? -Tā pati… Māte, nezinādama īsto iemeslu, kāpēc dēls piekritis šķirt laulību, vēl iesaka: - Varbūt ej mājās, apņem sievu ap vidu un lūdz piedošanu? Un nogaidoši raugās Zigfrīdā. - Man viņa riebjas, tas mierīgi atbild. Mūžīgi pūtainie vaigi… un mati apcirpti tā, ka nevar saprast, vai tas vīrietis vai sieviete. Es neiebildīšu, ja šķirs… - Kā tad mantu tiesas ceļā dalīsiet vai paši? māte domā, ka varētu dēlam ko ieteikt, kaut arī ne mirkli nešaubās, ka Laima pie mantas sadalīšanas rīkosies godīgi. Tāpēc, dzirdēdama Zigfrīda teikto "Paši sadalīsim", viņa tikai piekrītoši pamāj ar galvu. - Un dzīvoklis? Kā tu to privatizēsi, ja tev nav sertifikātu? atkal atsāk sarunu māte. Viņa zina, ka dēls savus sertifikātus pārdevis tajā laikā, kad bijis bez darba un nauda bijusi nepieciešama iztikai. - Tam vēl gana laika, māti mierina Zigfrīds. Kad vajadzēs, Arturs man iedos. Lai tikai viņa aiziet projām… Viņi vēl runājas par Zigfrīda jauno darbu un māte grib zināt, kā dēls pacieš savu priekšnieku un dienesta attiecības, kuras viņam nekad tā īsti nav patikušas. - Priekšniekam gar mani nav nekādas darīšanas, saka Zigfrīds. Vienības komandieris dod rīkojumu, un mēs to pildām. Darbs kā darbs. Alga varēja būt lielāka, bet esmu priecīgs, ka varēju dabūt vismaz tādu. Zigfrīds aizdomīgi ieklepojas, un māte atceras, ar kādām pūlēm dēls izturējis pārbaudījumu. - Vēl jau uz kursiem būs jābrauc, sapratis mātes domas, viņš piebilst. Varbūt ar to arī beigsies mans "varonīgais gājiens". - Gan jau tu izturēsi! Neviens taču nav atgriezies no kursiem, tos nepabeidzis, māte iedrošina dēlu un pati sevi. - Kā tu savu pirmo algu izlietoji? viņa jautā, lai mainītu sarunas tematu. Par naudu runāt vienmēr ir patīkami, kad tā ir, protams. - Nūja… pasmaida Zigfrīds. Man nekas nepalika, ko pašam izlietot… - Kā tā? - Viņa pieprasīja vairāku mēnešu maksu par dzīvokli, telefonu… - Vai tad nebija maksāts? - … bija, bet man vajadzēja viņai atdot. Gāzes balonu bija pirkusi, tad vēl par bērnudārzu Laurim un televīzijas kabeli… Tos visus mēnešus, kad es nestrādāju, Zigfrīds saka, bet māte sāk šaubīties, vai Laima rīkojusies godīgi, tā atņemdama Zigfrīdam visu naudu. - Un uzturs? - Uzturs man jāgādā pašam, saka Zigfrīds. Laikam atkal nāksies aizņemties no tevis. - Nezinu gan, kā jūs mantas sadalīsiet? šaubās māte. Tu vismaz mani paaicini, kad pienāks tas brīdis. - Labi, atbild dēls. Nebūs jau tik briesmīgi. Viņš apģērbj virsjaku, aizdedzina cigareti un brītiņu stāv virtuves vidū. Tad negaidīti uzrunā māti: - Mamm, pazīlē kārtīs! Viena zīlniece teica, ka man nāve stāv blakus… Zīlēšana, horoskopi, astroloģija tas viss tagad ir modē, un māte nemaz nebrīnās par dēla teikto. - Mana māsa pašreiz ir slimnīcā, māte saka. Bet es domāju, ka viņa nemirs. Droši vien tevi atkal palūgs kādam kapu rakt, vai arī tā zīlniece būs kļūdījusies.
Viņa paņem kārtis un liek tās, kā redzējusi citas sievas darām. Zigfrīds stāv mātei cieši blakus un vēro, kā krīt kārtis. Mātei šķiet, ka kārtis rāda tumšmatainu sievieti, kura nodarīs Zigfrīdam kaut ko sliktu, bet nāves briesmas viņa nesaskata, un dēls redzēto sīkāk iztirzāt nelūdz. Viņš paņem mātes sakravāto produktu somu un jokodamies dzied karavīru dziesmu "Gaidi mani atkal mājās tad, kad ievas ziedos plauks… ja nenošaus…" Un pateicis "Uz drīzu redzēšanos!", iziet pa durvīm. Māte savu dēlu ieraudzīs visai drīz, bet tad jau viņš stīvs un nekustīgs gulēs telpā, ko par morgu sauc. Laima tikmēr intensīvi darbojas. Pēc tiesas sēdes sapratusi, ka viņas dzīves tumšā puse, par kuru līdz šim neviens nebija zinājis, nu ir nonākusi atklātībā, viņa nolemj no pilsētiņas pazust. Viņa meklē pircēju veikalam un… dzīvoklim. Te nepieciešams cilvēks, kurš uzrastos pēkšņi un naudu dotu uzreiz. Labi palīdzētu Modris, bet tas sēž cietumā. Varētu parunāt ar Aldi, bet tas, savu Ļenku aizstāvēdams, var neielaist istabā. Kaut gan kāpēc iet uz Ļenkas istabu? Var taču Aldi satikt arī citur. Labi! Bet Laima nav tā, kura tādas vērtības uzticētu vienam cilvēkam kā Zigfrīds mašīnu. Jānis ar mašīnu… Viņa sēž sava veikala darbinieku atpūtas istabiņā un sastāda darbības plānu. Valdis tas meklēs vajadzīgos cilvēkus rajona centrā. Bet savu komisijas naudu arī paņems. Laima nolemj rīt doties uz rajonu, bet šovakar brauks sameklēt Jāni. Jānis atkal murmina tāpat kā tiesā, ka mašīna prasa daudz izdevumu remontiem un nav tik daudz vērta, un Zigfrīdam… Laima aizsvilstas viņa saprot, ka ar labu no šī krāpnieka naudu nedabūs. - Es tev reketierus uzsūtīšu! viņa draud. Tad apdomājas un pavēl: Dod mašīnu atpakaļ! Sēsties un brauc līdzi, es pati pārdošu. Taču Jānis paspīdina savus dzeltenos seska zobus un paskaidro, ka mašīna tagad reģistrēta uz viņa vārda un, ja Laima netic viņa godīgumam, tad var naudu vispār negaidīt. - Godīgais! Laima nicīgi iesaucas. Cik tādu mašīnu tu jau esi pievācis? - Necik! apvainots bilst Jānis. Tikai šo… kuru tu pati palīdzēji… Piedraudējusi mašīnu aizvilkt un Jāni piekaut, Laima ir spiesta atzīt, ka šo kauju viņa ir zaudējusi. Vismaz pagaidām. Aldi Laima sagaida uz ielas, kad tas dodas uz bāru iedzert vakara aliņu. Kad viņa aicina to sēsties mašīnā, Aldis sākumā aizdomīgi noskatās, tad tomēr piekrīt sēsties un braukt līdzi. Neizskatās, ka Laimai būtu kas aizdomīgs padomā. Dabūjis zināt visu, kas šobrīd Laimai padomā, Aldis solās sasaistīties ar "biznesmeņiem" Rīgā un naudīgu cilvēku sameklēt. - Tikai… man arī nepieciešama sava daļa, saproti, par pūlēm… - … un klusēšanu! papildina Laima, un Aldis apsola, ka informācijas noplūdes nebūs. Viņš vēl brīdi apsver visas iespējas un pasaka Laimai aptuvenu laiku, kad ieradīsies cilvēks ar naudu. - Bet dzīvoklim jābūt tīram un papīriem sagatavotiem parakstīšanai, Aldis brīdina, un Laima atbild, ka viss būs kā nākas. AiValdi saruna izvēršas daudz ilgāka un detalizētāka. Attiecības abu starpā ir izveidojušās tā, ka Valdis vienmēr paliek situācijas noteicējs. Arī tagad sapratis, ka Laima grib no dzimtās vietas pazust, Valdis nesola, ka paliks tās biznesa partneris uz visiem laikiem, bet negrib arī pazaudēt sakarus ar viņu. - Nevajag tev saistīties ar Aldi, un vispār nevajag šai lietā iesaistīt nevienu citu, atlaidies mīkstajā atpūtas krēslā, Laimu māca Valdis. Jo mazāk ļautiņu šādās lietās darbojas, jo tā lieta ātrāk virzās uz priekšu. Un tev taču vajag ātrāk? Laima piekrītoši pamāj ar galvu. Viņa jau ir privatizējusi dzīvokli un sagatavojusi līgumu, kurā
rakstīts, ka Zigfrīds ir tikai īrnieks un īpašnieks viņam var dzīvokli uzteikt jebkurā laikā. - Vai tu maz dabūsi no vīra parakstu? šaubās Valdis. Vai tik tu nedomā pati parakstīties viņa vietā? - Un ja tā būtu? Laima parausta plecus. Kā viņš to pierādīs? Sniegs tiesā? viņa nicīgi saviebjas, atcerējusies savu nepabeigto šķiršanās prāvu. Taisīs ekspertīzes? Nē-e, saka Laima. Viņam nav nekādu izredžu… - Jā, tādas lietas tik ātri neiet, domādams par to, kā Laimas vīrs tiesātos, lai atgūtu tiesības uz dzīvokļa daļu, Valdis secina, ka Laima… var riskēt. Viņš domājas zinām cilvēku, kurš samaksās Laimai naudu, daudz nepētīdams, vai dokumentus parakstījusi viņa pati, vai kopā ar vīru. Un… dzīvokli pārdos tālāk. - Veikalu nopirkšu es pats, negaidīti paziņo Valdis un iesmejas, gaidīdams sarunu biedrenes pārsteigumu. Taču Laima nekādu pārsteigumu neizrāda, viņa ilgi un pētoši skatās pretī sēdošajā vīrietī no puspievērto plakstu apakšas. Tad pieliecas viņam tuvāk un paziņo: - Tikai tu man atdosi skaidru naudu un uzreiz! Un nedomā, ka man nebūs kas stāv blakus… - Baidies! tāpat uz priekšu paliecies un Laimai acīs skatīdamies, jautā Valdis. - Esmu vāja un neaizsargāta sieviete, saka Laima. Un ja pati par sevi neparūpēšos, tad neviens par mani nerūpēsies! - Jā-a, nogroza galvu Valdis. Lai kā tevi raksturotu, bet par vāju gan es nesauktu… Un tad tu, vājā sieviete, saliksi naudu kabatā, piedod, somiņā, un dosies uz lielpilsētu meklēt tētiņa paspārni? - Tu gribētu gan! iesaucas Laima un izsmējīgi paskatās uz Valdi. Naudiņu es ielikšu bankā un tev, viņa papliķē Valdim pa vaigu, neteikšu, kura tā būs. Un kurā brīdī tas notiks, to tu arī, mans mīļais, nezināsi! - Labi, labi! piekrīt Valdis. Es jau teicu, ka vēlos arī turpmāk uzturēt ar tevi sakarus. Tā ka par savu drošību neraizējies! Es pats par to gādāšu, viņš apsola. - Nu, tā jau ir labāk, vēl arvien sarunu biedrā cieši skatīdamās saka Laima. Viņi vēl ilgi spriež par cenām, par vietu un laiku, par dzīvokli un veikalu. Laima ir izrēķinājusi un paredzējusi visu. Viņa neatkāpjas no savām prasībām ne par mata tiesu un Valdim atliek tikai brīnīties par tās praktisko prātu un priecāties pašam par savu lēmumu nesaraut attiecības ar šo sievieti. Viņš cer, ka, darbodamās Rīgā, Laima viņam var izrādīties ļoti noderīga. - Ja tavs tēvs ir tāds pats kā tu, vai pareizāk, ja tu esi ar tādu pašu ķērienu, kā tavs tēvs, tad jūs sapratīsieties, viņš ar skaudību secina un piebilst. Tēviem patīk gudras meitas… - Un ar naudu, papildina Laima. Tikai nedomā, ka es uz kādām maigām jūtām paļaušos, man vienkārši vajadzīgs atbalsts, sākumam… nepazīstamā vidē. - Tu ar viņu esi jau tikusies? jautā Valdis, lai pārliecinātos, ka Laimas darbība Rīgā būs stabila. Protams! ar pārākuma izteiksmi balsī iesaucas Laima. Tu taču nedomā, ka es, te visu izpārdevusi, skriešu pa gaisu prom, nezinot, kas mani tur gaida? - Nē, nē, pavisam nopietni krata galvu Valdis. Tu taču neesi traka, un es tevi par tādu nekad neesmu uzskatījis! - Paldies par to pašu! tēlotā pateicībā noliec galvu Laima, un ir patiesi priecīga, ka šoreiz Valdis nav varējis izlikties pārāks par viņu.
XXII Zigfrīda dzīve, šķiet, iegājusi gluži normālās sliedēs. Darbā viņš izpilda visu, kas no viņa tiek prasīts, mājās rūpējas par kārtību dzīvoklī, gādā par siltumu, jo nāk jau rudens, un daudz laika pavada kopā ar Lauri. Laima ir ļoti aizņemta savās biznesā lietās Zigfrīds tikai nezina kādās un Lauri vakaros atstāj dzīvoklī. Par to, kā viņa dzīvi ietekmēs laulības šķiršana, Zigfrīds nedomā. Viņš pazīst cilvēkus, kuri gan oficiāli izšķīrušies, bet tad atkal samierinājušies un dzīvo laimīgi tālāk, kaut gan pats domu par kopdzīvi ar Laimu vairs nepieļauj. Bet izmisumā par to arī vairs nekrīt. Draugi un paziņas par šo jautājumu viņu neizprašņā, jo pats viņš nevienam nav teicis, ka sieva ir iesniegusi šķiršanās pieteikumu. Un Laima arī nav ieinteresēta kādam to teikt. Zigfrīda māte zina lietas būtību, bet viņa vadās pēc dēla ieteikuma "Mamm, nesaki neko…" Vienīgais, kas Zigfrīdu uztrauc, ir tas, ka vēl arvien trūkst naudas. Laima gan kārto rēķinus, bet naudu sadzīves vajadzībām atprasa no Zigfrīda. Vienu vakaru, kad Zigfrīds ar Lauri, vakariņas paēduši un traukus nomazgājuši, sēž lielajā istabā Zigfrīds ar vienu aci skatās televizorā, ar otru seko, kā mazais pilda sagatavošanas grupas mājas uzdevumus, ierodas Laima un paziņo, ka dzīvoklis tiek pārdots. Kamēr Zigfrīds apjukumā meklē vārdus, ko teikt, viņa apsēžas uz dīvāna otra gala un aizdedzina cigareti. - Bet ja es nepiekritīšu? beidzot attopas Zigfrīds. Vai tad mans paraksts nekur nav vajadzīgs? Viņš jūt, ka sirds dauzās kā negudra un trūkst vārdu, ko teikt, lai Laimu pārliecinātu… bet viņa jau vienmēr ir domājusi tikai par sevi un, ja ir nolēmusi pārdot, tad no sava nodoma neatkāpsies. .. Taču kāpēc? - Kāpēc tev tas vajadzīgs… un kur tad es, kur es dzīvošu, kad mēs izšķirsimies? viņš jautā, vēl cerēdams, ka Laima vienreiz dzīvē būs padomājusi arī par kādu citu, ne tikai par sevi. - Man vajag naudu, Laima saka, uz Zigfrīdu neskatīdamās, un vienaldzīgā, vēsā balsī atbild uz visiem Zigfrīda jautājumiem. - Tu vari dzīvot pie savas mātes… pagaidām, bet, kad izšķirsimies… man gar tevi nebūs nekādas daļas, viņa nokrata cigaretes pelnus Zigfrīda izmazgātajā pelnu traukā. - Kā tā nebūs daļas? Bet Lauris? Kā es viņu… gatavošu skolai? Zigfrīds arī pasniedzies, lai nokratītu cigaretes pelnus, bet viņa slaidie pirksti pēkšņi nodreb, un Lauris, kurš klusēdams izlicies kaut ko rakstām skolas burtnīcā, paņem pelnu trauku un noliek to uz dīvāna pa vidu abiem vecākiem. - Es dzīvokli esmu privatizējusi, turpina Laima, un tev nekas nav jāparaksta… vairs, jo tu jau biji parakstījies. Nu Zigfrīds atceras, ka krietni sen, kad viņi vēl dzīvoja laimīgi vismaz viņš tā domāja, viņš dzīvokļa īres līgumā parakstījās kā īrnieks, bet Laima kā īpašniece. Viņas ienākumi tad sastādīja ģimenes budžeta lielāko daļu un viņa kārtoja visus rēķinus… Es nevēlos! Zigfrīds mēģina protestēt. Kāpēc man jāiet pie mātes? Šis taču ir mūsu… manu vecāku dzīvoklis. Un mēs ar tevi norunājām, ka tu iesi uz savu vecāku dzīvokli, bet es palikšu šajā! Tu tā teici, bet es ne. Es tikai klausījos, kā tu prātoji, Laima pieceļas un iet uz guļamistabu. Viņa grib ņemt pie rokas Lauri, taču Zigfrīds iesaucas: Pagaidi! Parādi man tos dokumentus! Un cik es saņemšu? Laima jūt, ka tik gludi, kā domājusi, šī saruna neritēs, un sāk kliegt: - Man naudu vajag! Man veikals…
Labi, Zigfrīds piekrīt. Tu savu daļu dabūsi, bet es arī gribu dabūt savu, es vairs nesēdēšu kā līdz šim un negaidīšu, lai tu visu izposti. Mēbeles taču arī… - Lielākās mēbeles paņems pircējs… Kāds pircējs? Zigfrīds grib noskaidrot visu līdz galam. Ja man jāiet prom no savas mājas, tad es gribu, lai tas vismaz notiktu cilvēcīgi. Taču Laima nav radusi rēķināties ar citu domām, un šāda sarunas gaita viņu sāk nervozēt. Viņa atkal paņem pie rokas Lauri un, savilkusi acis pavisam šauras, draudīgi iesaucas: Ja tu jauksies manās darīšanās, ja tu man neļausi iekārtot savu dzīvi, kā es vēlos… tu dēlu nekad neredzēsi! - Kā neredzēšu? apstulbst Zigfrīds. Es tev tēva tiesības atņemšu! Tev nav neviena dokumenta, kas apstiprina, ka tu maksā par dzīvokli vai bērnu… Bet, Laima! Zigfrīds grib teikt, ka viņi taču visu darījuši kopīgi… agrāk… Apklusti! kliedz Laima. Vai arī tu viņu nekad neredzēsi! Mamm, lai tētis redz mani, klusu saka Lauris un piespiežas Zigfrīdam pie sāniem. Es gribu, lai tētis redz mani… viņam dreb lūpiņa, bet raudāt mazais neiedrošinās, mamma to nevar paciest un parasti liek viņam stāvēt kaktā, līdz nomierinās. Laima izskrien priekštelpā, paķer virsjaku un, kājas kurpēs iegrūdusi, iet prom. Somiņu ar dokumentiem, ja tādi ir, viņa paņēmusi līdzi. Zigfrīds nomierina Lauri, apsolīdams, ka tas redzēs viņu vienmēr un kad vien gribēs, jo neviens nevar aizliegt tētim skatīties uz savu dēlu. Viņi abi saklāj guļvietas lielajā istabā, un Lauris pirms aizmigšanas vēl ielien pie Zigfrīda zem segas, lai paklausītos tēti stāstām par lielo suni, kurš arī strādā robežsargos… Laima atgriežas ļoti vēlu un klusi ieslīd guļamistabā. Otrā rītā Zigfrīds pavada Lauri uz bērnudārzu un, atgriezies dzīvoklī, grib turpināt sarunu, taču Laima atkal steidzas. Kad Zigfrīds mēģina to aizkavēt, viņa sola tūdaļ nākt atpakaļ un izrunāt visu līdz galam. Palicis viens, jo darbā viņam šodien ir brīvdiena, Zigfrīds atkal staigā pa istabu no loga līdz krāsnij un cenšas izprast situāciju, kādā tagad nokļuvis. No prāta neiziet Lauris Laima jau tagad neļauj Zigfrīdam ņemt to līdzi pie savas mātes, bet ja viņi abi izšķirsies vēl lielākā naidā? Vai tiešām Laima… neļaus bērnam tikties ar tēvu? Ka viņa darīs visu, lai neļautu Zigfrīdam justies, ja ne laimīgam, tad vismaz apmierinātam ar savu dzīvi, to viņš ir jau apjautis. Bet Lauris taču arī cietīs… Un māte? Ko teiks viņa māte, kad uzzinās, ka Laima tomēr rīkojusies negodīgi? Droši vien neko neteiks, žēlos viņu klusībā. Un Zigfrīds nolemj iet pie savas mātes tikai tad, kad būs saņēmis savu daļu par pārdoto dzīvokli. Savas mēbeles Laima droši vien pārdos, jo abi jau aptuveni ir vienojušies, kuras no tām piederēs viņai pēc laulības šķiršanas. Protams, labākās un lielākā daļa, jo viņai taču paliks Lauris. Un atkal Zigfrīds domā par dēlu… Tad iedomājas, ka vajadzētu uzaicināt kādu draugu, lai dzīvokli pārdodot, būtu kas aizstāv viņa intereses. Varbūt pateikt tēvam? Vislabāk, ja klāt būtu Arturs, bet tam mājās nav telefona, un ar Laimu arī viss nav izrunāts… Jāpagaida, kamēr viņa atnāk, nolemj Zigfrīds un izdzird priekšnamā soļus. Laima nav viena viņai līdzi nāk divi vīrieši, kuri pat lāga labu dienu nepateikuši, sāk pētīt istabas un spriest par mēbeļu cenu. Garākais, tumšākais dzīvi žestikulē un runājas ar Laimu, augumā īsākais gaišmatis pasīvi pēta mēbeles, sienas, sekcijas plauktu saturu. Neviens no atnācējiem neliekas zinis par Zigfrīdu. Viņš apsēžas stūrī uz dīvāna un kājas pierāvis, lai netraucētu pircējiem, vēro un cenšas iegaumēt, par kādām mēbelēm tiek runāts un cik garais Laimai par tām sola. Laima visas cenas pieraksta bloknotā. īsākais vīrietis pacilā rokās vienu otru priekšmetu uz galda vai sekcijas malas un
bilst pa vārdam Laimai un garākajam vīrietim. Tad Zigfrīds izdzird, kā Laima saka pircējam, lai naudu pārskaita uz viņas kontu bankā… Rīgā. Viņš ceļas kājās, lai steigtos pie Laimas un pajautātu par savu daļu, bet īsākais vīrietis, uzlicis Genovefas pirktās saules brilles, pavērš seju pret Zigfrīdu, laikam gribēdams pajautāt, kā viņam piestāv šī sejas rota. Viņš apmierināts smaida, bet Zigfrīds noslīd atpakaļ uz dīvāna un jūt, ka sirds sāk neprātīgi dauzīties. "Policists! Tas, kurš saules brilles uzlicis slēpās… toreiz, kad otrs viņu ar Arturu…" Zigfrīds ievelk elpu dziļāk un sajūt, ka asa sāpe ieduras labajā sānā. Viņš ir tik bāls, ka vīrietis noņem brilles un sper soli uz dīvāna pusi, bet Zigfrīds atgūstas: Jums labi piestāv saules brilles, viņš saka dīvaini sēcošā balsī. Tumsā pat labāk nekā tagad, dienas gaismā! Nu nobāl tas otrais viņš stīvi pagriežas un uzmanīgi noliek brilles uz sekcijas malas, tad dodas pie Laimas un bīda to priekštelpā. Zigfrīds vēl dzird Laimu sakām ".. .baidies… viņš neredzēs…" Un visa kompānija pazūd. Garākais arī izsteidzas kopā ar tiem diviem laikam jau visu apskatījis un novērtējis. Zigfrīds atkal vaisoļot pa istabu no viena stūra uz otru. Nu vairs nav nozīmes meklēt kādu tuvu cilvēku, kurš stāvētu viņam blakus un aizstāvētu viņa intereses. No Laimas sarunas ar dzīvokļa pircēju Zigfrīds ir sapratis, ka Laima dosies uz Rīgu. Tas nozīmē, ka viņš nekādu "savu daļu" nedabūs ja jau tepat blakus esot, viņa prata tā izlocīties un melot, tad prom būdama, viņa Zigfrīdam kļūs pavisam neaizsniedzama. Un tas otrs? Vai tiešām mātei bija taisnība, ka policistus toreiz uzsūtīja Laima? Bet kāpēc? Uz šo jautājumu Zigfrīds vēl arvien neatrod atbildi. Viņš iet ārā un ilgi klīst pa pilsētiņas ielām, tad iegriežas Laimas bārā, bet viņas tur nav. Tad atkal domā par Lauri ja Laima to paņems uz Rīgu, tad viņš dēlu tiešām neredzēs. Vai tikpat kā neredzēs. Tāds attālums! Bet varbūt vismaz kādu laiku dēlu atstās viņam? Kur tad tā uzreiz skries ar bērnu? Zigfrīds iet uz bērnudārzu, lai paņemtu Lauri, taču viņa tur nav. Māte bērnu jau paņēmusi. Zigfrīds atgriežas dzīvoklī un sāk pārskatīt savas personīgās mantas. Viņš ņem lielo ceļasomu un sāk likt tajā veļu, zeķes, kreklus. Skatās uz tējas un kafijas servīzēm aiz sekcijas plauktu stiklotajām durvīm viņu kāzu dāvanas… Un citas pirmajos kopdzīves gados draugu dāvātās šampanieša un kokteiļa glāzes, stikla krūzes, vāzes, albumi, svečturi un grāmatas… Cik sen tas viss bijis?! Zigfrīds tagad domā par to visu kā par kaut ko senu, kaut kur redzētu, bet viņu neskarošu. Viņam jāsāk cita dzīve. Sakravājis mantas Zigfrīds jūtas kā ceļinieks, kurš ilgi stāvējis rindā pie biļešu kases un beidzot dabūjis braukšanas biļeti tālajam ceļam. "Labi vien ir, ka Laima aizbrauks," viņš atviegloti domā un nolemj, ka jau rīt dosies uz savu vecāku māju un visu izstāstīs. Māte sapratīs tāda dzīve, kā viņam bijusi visus šos pēdējos mēnešus, arī nav nekāda dzīve. Ir jau pavisam vēls vakars, kad iezvanās telefons. Zigfrīds klausās, tad pārsteigts lūdz atkārtot teikto un vairākkārt jautā "Kāpēc?" Tad noliek klausuli un apsēstas uz dīvāna. Istabas sienas un griesti izzūd. Parādās zvaigznes daudzas sīkas un bālas, bet viena spoža, dažāda lieluma starus kā meitenes matus viļņodama, nāk tuvāk… Zigfrīds dzird savu māti sakām "Iestājies robežsargos, dēls, tas atrisinās visas problēmas…" Zvaigzne mirkšķina spožās meitenīgās acis ar garām skropstām… un Laima smejas. Tad spožā zvaigzne attālinās, bet mazās zvaigznītes izveido riņķi un dejo •kājiņas mazas kā bērniem un tālas balsis dzied "Tu viņu nekad neredzēsi, tu viņu nekad neredzēsi…" Un atkal pavisam tuvu savas acis mirkšķina lielā zvaigzne, bet māte saka "Lauris leposies, zēniem patīk cilvēki formas tērpos…" Zigfrīds atslēdz sekcijā izveidoto seifa atvilkni un atkal apsēžas uz dīvāna. Viņš pagaida, kamēr
lielā, spožā zvaigzne pienāk pavisam tuvu un paceļ roku kā karavīra sveicienam. Tad pavirza to lejāk sānis sev pie deniņiem… zvaigzne samirkšķina meitenīgās acis un apžilbinoši iezibas… tad nodziest. Istabas griesti smagi nogulst pār sēdošo…
XXIII - Kā tas varēja būt? Kas tev to teica? Es tev neticu! jau neskaitāmas reizes ir atkārtojusi Genovefa. Bet viņai jātic visam, ko stāsta Matīss. Viņa pati pēc znota negaidītās bojāejas, no Laimas nekādus paskaidrojumus nesaņēmusi, ir lūgusi savu vīru uzzināt vairāk par Zigfrīda un Laimas dzīvi pēdējos mēnešos. Tagad viņi ir atnākuši uz savu lielo mazpilsētas dzīvokli, un Genovefa ir likusi savam "privātdetektīvam" atskaitīties par veikto darbu. Mierīgā, omulīgā Genovefa ir histēriski kliegusi un aizrīdamās dzērusi aukstu ūdeni, dzirdot par savas meitas mīlas sakariem ar Modri un Valdi. Saukusi savu cienījamo vīru par nejēgu un pļāpu, kad tas stāstījis par to, kā policisti piekāvuši Zigfrīdu pēc viņas meitas lūguma. Viņa neticīgi smejas un piesarkusi apgulstas uz dīvāna, kad Matīss saka, ka Laima savu viru iesākusi nīst tāpēc, ka Genovefa Zigfrīdu pārmēru mīlējusi. - Kas tev to visu stāstīja? viņa atkal un atkal jautā Matīsam. Matīsam nav viegli viņš gan staigā pa istabu, gan apsēžas krēslā, gan nes sievai ūdeni, kad tai paliek slikti, gan solās pārtraukt stāstījumu. Taču Genovefa, atguvusies pēc kārtējā saņemtā trieciena, liek Matīsam atkal turpināt. - Par vīriešiem es uzzināju no Laimas draudzenes Ļenkas, stāsta Matīss. Atgriezusies no slimnīcas, viņa tai izstāstīja katru savas dzīves sīkumu. - Kāpēc? izdveš Genovefa, nespēdama aptvert, kā viņas meita varējusi tik aukstasinīgi krāpt savu vīru un… savu māti. Un nevienai citai draudzenei tas nebija zināms? viņa jautā un jūt sirdi saraujamies par tām ciešanām, ko jutis Zigfrīds, zinādams, ka sieva… - Viņš ilgu laiku ticēja, ka Laima slikti jūtas pēc pārciestās operācijas, tikai tad, kad ieraudzīja abus gultā… - Gultā? - Gultā, jā. Tikai tad viņš gāja pie Ļenkas uzzināt. - Un tā viņam pastāstīja? Bet citi?… Un Genovefa atkal laižas dīvānā slīpi, bet Matīss skrien pēc ūdens. - … citi nezināja? - Nezināja, neuztraucies! Pat tuvākā un labākā kaimiņiene ne, mierina sievu Matīss. - Bet viņš pats varēja kādam pateikt! sašutusi, izmisusi un nikna uz visu pasauli, Matīsu mēģina pārliecināt Genovefa. - Nē, saka Matīss, viņš nevarēja to nevienam pateikt, nebija tāds raksturs. Un viņi tie, kas pulcējas ap Laimu, jau tā pastāvīgi ņirgājas par Zigfrīdu. - Par ko? Viņš tik jauks, tik… Genovefa grib teikt "tik mīļš", bet atceras, ka viņas mīlestība, pēc Matīsa domām, likusi Laimai ienīst savu vīru, apklust. - Laima faktiski pati izprovocēja Zigfrīdu tajā skolā, kad viņš aiz pārdzīvojuma izdzēra to spirtu un… uz laiku zaudēja atmiņu teiksim tā, izsaka savas domas Matīss. - Nē jau! Tur taču nekā nebija! iesaucas Genovefa. - Nūja, bet vēlāk tas izrādījās spēcīgs arguments pret tavu… mūsu znotu. Plus vēl sasistās ribas… un rezultātā veselības stāvoklis neatbilstošs…
Kā tas varēja būt? Kas tev to teica? Es tev neticu! -jau neskaitāmas reizes ir atkārtojusi Genovefa. Bet viņai jātic visam, ko stāsta Matīss. Viņš varēja šķirties, braukt projām… Genovefa tik ļoti jūt līdzi savam znotam, ka runā par viņu kā par dzīvu. Viņi jau bija tiesā uz šķiršanos, saka Matīss, un sieva iesaucas: - Neticu!… Taču Matīss turpina: … un Zigfrīds tur pateicis, ka zina par Laimas sakariem ar Modri! Tas lika viņai bēgt prom no šejienes… Kas tad to dzirdēja? nicīgi pavelk uz augšu savu pilnīgo apakšlūpu Genovefa. Laima pati pateica Ļenkai atskrēja pie tās izskaidroties, jo domāja, ka pietiekami daudz labumu dod draudzenei, lai tā klusētu. Taču Ļenka Zigfrīdam bija pastāstījusi… visu. Pēc tās reizes Laima vairs nekad negāja pie Ļenkas, saka Matīss. Ja neviens nezināja un Zigfrīds nekam neteica, tad varēja arī palikt, iebilst Genovefa, reizēm ticēdama, reizēm neticēdama, tādai savas meitas rīcībai. - Nevarēja, domāja, ka Zigfrīds pastāstīs savai mātei… Pastāstīja? sakož zobus Genovefa. Viņa pēc znota nāves tā arī nav uzdrīkstējusies atklāti izrunāties ar tā māti. Nepastāstīja, saka Matīss un, redzēdams Genovefas jautājošo sejas izteiksmi, turpina. Viņa to nezina arī tagad, nebaidies!
Genovefa atkal pavelk uz augšu savu pilnīgo apakšlūpu: - Kā tu zini, ka… nezina? Es ar viņu runājos, ne vienreiz vien. Arī par to notikumu uz ceļa pirmo reizi dzirdēju no viņas… Pat mums nebija teicis, ar skaudību un pārmetumu saka Genovefa. Vai tev teica? Tu zināji? Toreiz nē, atbild Matīss. Es nekad sev nepiedošu, ka… ka nepanācu, lai viņš runā, lai visu izstāsta… Kad viņš ieradās melns kā zeme… toreiz Jānis viņam izkrāpa mašīnu. Tad pēc tiesas… tad viņš nemaz neatbrauca, bet es redzēju, kā viņš… pa istabu, Un Matīss pats sāk skraidīt pa istabu. Viņš kā krātiņā… - Izbeidz! kliedz Genovefa. Man pašai nepieciešams atbalsts, es nespēšu vēl tevi mierināt! Runā jēdzīgāk! - Ko jēdzīgāk? Viņš gribēja aizbraukt no šejienes, tu pati vienmēr jūsmoji, kāds lielisks oficiants un kāds labs aktieris būtu bijis, bet nebija naudas. Tikko iesāka pelnīt, tā Laima visu pievāca, tad pārdeva dzīvokli. - To arī viņa māte pastāstīja? grib zināt Genovefa. - Lai es zinu, kad pienāks mana reize ar viņu satikties. Nevarēšu, nedrīkstēšu savu meitu žēlot, viņa noslauka asaras. - Par to, ka algu… ka lika atmaksāt viņai par visu kā svešiniece māte zināja, bet par dzīvokli nē. - Es arī domāju, ka viss notika jau pēc znotiņa nāves, nu jau skaļāk raud Genovefa. Viņa tā gribēja Zigfrīdu, kas to domāja, ka tā iznāks!… - Viss bija noticis jau iepriekš. Lai cik žēl mums tagad būtu, bet jāatzīst, ka par savas meitas rīcību mēs neko neesam zinājuši, Matīss apsēstas Genovefai blakus uz dīvāna un mierinoši glāsta viņas kājas. Nav viņa ne tevī, ne Felicitā atdzimusi. Nav viņā jūsu labestības. - Tajā visa, tēvā… atkal slauka asaras Genovefa. - Man, Matīsiņ, tagad par savu jaunības vieglprātību jāatbild… - Ko viņa tev Rīgā teica? jautā Matīss, nevēlēdamies, ka Genovefa veltīgi tirda sevi par sen pagājušo un neatgriežamo laiku. Tu taču tikies ar Laimu? Runājies? - Atskrēja pie Emīlijas, atveda Laurīti un es ar viņu klēpī pusstundu pasēdēju. Nevaļīga, kā vienmēr… Teica, ka biznesā veicoties labi, dzīvoklis labs. Pie Emīlijas esot bieži… Genovefa nosusina asaras, paglāsta vīram roku un pasmaida. Izrunāsim visu, mans privātdetektīv, lai es zinu pati, ko domāt par savu meitu un, lai zinu, ko tu par to domā! - Nu, viss jau arī būs, nemierīgi sakustas Matīss. Vēl tikai viena, ne visai patīkama piebilde… - Bet tu neesi pateicis to pēdējo! Matīsu mudina sieva. - Pēdējais bija tas telefona zvans, lēni iesāk Matīss. Viņš ir ļoti noguris no šīs sarunas un labprāt atlaistos sievai blakus uz dīvāna un nedomātu ne par ko. Bet Genovefa gaida sarunas nobeigumu, un viņš turpina. - Kad Valdis saprata, ka Zigfrīds viņā ir atpazinis to policistu, kurš piedalījies Zigfrīda un Artura piekaušanā, viņš briesmīgi pārbijās. Ja Zigfrīds neklusētu, izceltos liels skandāls… Valdis baidījās zaudēt darbu. Tāpēc viņi ar Laimu izplānoja, kā no darba atstādināt Zigfrīdu, jo tad viņa stāstītajam nekāda svara nebūtu. - Un viņš zvanīja Zigfrīdam? neticīgi jautā Genovefa. - Bet ko viņš tādu varēja pateikt? - Nē-e, zvanīja dežurants un nolasīja priekšnieka pavēli par Zigfrīda atbrīvošanu no darba, saka Matīss un, acis plati iepletis, pamāj ar galvu.
- Par ko tad atbrīvot? netic Genovefa. - Laima pastāstīja Valdim, ka par ieganstu var izmantot Zigfrīda veselību. Protams piemeloja, ka viņš dzer un dzērumā neapjēdz, ko dara… un, ka viņam ir bijis ribu lūzums… - Bet Valdis taču… pats! iesaucas Genovefa. Tam nebūtu nekādas jēgas! - Nebūtu, ja Zigfrīds būtu izstāstījis, bet viņš poliklīnikā bija pateicis, ka sasities mājās, un tas gadījums bija reģistrēts kā sadzīves trauma. Un Laima to zināja… - Kas tev to visu pastāstīja? Laimas taču te nav? Genovefa cer, ka Laima tomēr nav tik ļauna, kā Matīss iztēlo. - Tu aizmirsi, ka es biju brīvprātīgais kārtības sargs! ne bez lepnuma atgādina Matīss. - Nē jau! izsmējīgi iesaucas viņa sieva. Atradis ar ko lielīties! - Jā, bet draugi un draugu dēli vēl arvien strādā policijā un mani atceras, tāpat lielīgi turpina Matīss. Ne uzreiz, bet ar laiku es tomēr dabūju sarunu ar priekšnieku, kurš rakstīja pavēli par Zigfrīda atbrīvošanu un uzzināju, ka zvanījis Valdis. Bija arī ļaudis, kuri panāca, ka tas "vaļsirdīgi" atzīstas. Grozījās un locījās kā zutis uz āķa un lielāko daļu "nopelnu" piedēvēja Laimai… - Kur viņš ir tagad, tas Valdis? Genovefa grib zināt. - Arī jau citā malā… turpina Matīss. Toreiz pateica, ka zvanījis un brīdinājis priekšnieku par nepatikšanām, kas draudētu, ja atklātos, ka robežsardzē strādā puisis ar neatbilstošu veselību. Ieteicis ziņas pārbaudīt poliklīnikas reģistratūrā. Tālāk viss gājis, kā iecerēts poliklīnikā apstiprinājuši, ka Zigfrīds bijis gan spirtu sadzēries, gan ribas sasitis. Priekšnieks, negribēdams nepatikšanu, ja atklātos, ka nav rūpīgi izpētīts darbinieka veselības stāvoklis, rakstīja pavēli. Pašam bija paredzēts izbraukt, tāpēc licis dežurantam pavēli vakarā paziņot pa telefonu. - Tāpēc bija jāšaujas? ar nožēlu saka Genovefa un smagi nopūšas. Mans nabaga znotiņš! - Tas, ka Zigfrīds tika atbrīvots no darba, tajā brīdī viņam bija vistīrākā katastrofa. Fizisku darbu viņš tiešām nevarēja strādāt, bet aizbraukt un uzsākt ko citu nebija naudas, Matīss cenšas stāstīt tīri bezpersoniski. Un vēl Lauris… - Ko Lauris? nesaprot Genovefa. - Laima draudēja Zigfrīdam neļaut satikties ar dēlu. - Kur tagad mans mīlītis? Kad es viņu redzēšu? skumji saka Genovefa. - Tev būs jābrauc uz Rīgu un jārunā ar meitu, saminstinās Matīss. Viņa tevi no šī dzīvokļa ir izrakstījusi un gatavojas to pārdot. Kā? Kā izrakstījusi? Bez manas ziņas? Bez mana paraksta? Genovefa jautā un jautā, bet saprot, ka Laimai viņas parakstu atdarināt nekādas grūtības nesagādā jau no skolas gadiem, kad pati Genovefas vietā parakstīja dienasgrāmatu. No kurienes tu zini? viņa beidzot izsaka šo vienīgo jēdzīgo jautājumu. - Kad runāju par tā pirmā dzīvokļa pārdošanas likumību, namu pārvaldē pateica arī par šo, līdzjūtīgi paskaidro Matīss. Viņi abi, noguruši no sarunas, apklust. Tad Genovefa pieceļas no dīvāna un aicina Matīsu iet uz virtuvi padzert kafiju. - Atceries, kā mēs visi te laimīgi dzīvojām? Kad šeit ienāca Zigfrīds un mana māte vēl bija dzīva? viņa sērīgi nopūšas. Kāpēc dzīvē nekas nevar sākties no jauna? Un negaida atbildi uz šo retorisko jautājumu. - "Nesauc laimi skaļā vārdā, meit…" atceries, kā Felicita tev teica, kad Laima piedzima? Genovefa lēnām maisa kafiju un neko neredzošām acīm skatās krūzītē, kā kafijas biezumos zīlēt gribēdama, kaut gan kafija ir šķīstošā un biezumus saskatīt nevar. Tad viņa paceļ acis uz Matīsu, un viņš ir pārsteigts par sievas sejas izteiksmi. Tikko redzētās skumjas un neziņa no viņas vaiga ir
izzudušas kā kafijas pulveris karstajā ūdenī. Genovefas sejā staro apņēmība un dzīves alkas, acis izstaro prieku… - Es braukšu, Matīsiņ, viņa satraukti paziņo pārsteigtajam vīram. Es būšu kopā ar savu meitu un mazdēlu! - Nu, protams… bilst Matīss. - Nav tiesa, ka man nebija laimes ar viņiem… tikai znots bija nelaimīgs. Viņš nebija ticis dzīvei līdzi, kā teica māte par mani. Bet Laima? Viņa vienmēr ir zinājusi ko grib. Reizēm varbūt cietsirdīgi, varbūt… mazliet nežēlīgi, taču no dzīves viņa neatpaliks. Un es priecājos, ka viņa… ir tāda! Es padzīvošu pie savas meitas, palīdzēšu! Un, kad atgriezīšos, tev visu pastāstīšu. - Bet… atkal bilst Matīss. - …bet tas jau būs cits stāsts! apņēmīga un priecīga jaunās dzīves gaidās piebalso Genovefa.
AUTORE PAR SEVI Bedrīte virs kreisajiem deniniem… Kad lasītājs vēlas uzzināt kaut ko vairāk par noteikta darba autoru, viņš parasti gaida ko neparastu, kaut ko tādu, kas citiem literātiem nepiemīt. Cenšoties apmierināt šo lasītājiem tik tipisko vēlmi, sāku atcerēties un analizēt savu dzīvi kopš tā brīža, kad sāku sevi saskatīt starp dzīvām radībām un priekšmetiem, laikā starp pagājušo un nākošo, ko pasaules gudrie par dzīvi sauc. Un te nu man prātā ienāca Raimonda Paula dziesmas vārdi "…dzīve ir gara, mūžs ir īss". Patiešām, liekas, ka tik ilgus gadus dzīvojusi, es neesmu neko tādu piedzīvojusi, ko uzskatītu par tik svarīgu, ka vēlētos pavēstīt, ja ne visai pasaulei, tad vismaz romāna lasītāju pulkam. Un es sāku meklēt atšķirīgo starp vienveidīgajām dzīvēm un līdzīgajiem raksturiem. Protams, necenšoties līdzināties mūsu ievērojamākajiem rakstniekiem. Pasargi, Dievs! Un, raugi, es atradu. Lūk, pavisam mazai esot, man ļoti paticis būt siltumā. Un kādā aukstā ziemas dienā esmu uzrāpusies uz ķeblīša pretī lielās krāsns karstajai mutei, bet līdzsvaru noturēt nespējusi un uzkritusi ar galvu tieši virsū cirvim, kurš ar kātu uz augšu turpat vien bijis piesliets. Svars man nav bijis liels un labā Dieviņa roka tik gara, ka cirvja asmens stūris ķēris galvu mazliet virs deniņiem. Mana dzīvība palikusi manī, un tai blakus, mazajā bedrītē, kura sataustāma galvas kreisajā pusē līdz pat šim brīdim, aizķērusies arī maza talanta dzirkstelīte. Laikam no lielās krāsns karstās mutes izkritusi. Man augot lielākai, šī dzirkstelīte vai nu augusi, vai sadalījusies vairākās daļās to es nezinu. Taču starp daudzajiem mūsu ģimenes bērniem, es vienmēr esmu veikusi svarīgākos darbus un ievērojamākos nedarbus… Par nedarbiem es nerunāšu, lai nerādītu sliktu piemēru kādam no jaunajiem mana romāna lasītājiem, bet par darbiem mazliet pastāstīšu. Pēc trešās klases beigšanas es kļuvu par dažus mēnešus veca bērna aukli ciema padomes sekretāres ģimenē, un par darbu saņēmu divus trušus. Pēc ceturtās klases kaimiņu ciemā ganīju triju saimnieku apvienoto ganāmpulku trīs govis un vienu teļu. Par šo darbu mūsu ģimene jau pavasarī priekšapmaksā saņēma nez cik pudu kartupeļu. Bet to tomēr būs bijis par maz, jo tiklīdz es kādā vakarā atskrēju uz mājām paviesoties dzimtajā ligzdā, tā viena no vecākajām māsām (ne pati vecākā) paaicināja mani sev līdz naktī izlasīt no vagām kolhoza tīrumā tikko iedēstītos kartupeļus. Mēs tā arī izdarījām. Kartupeļi palika uz meža cūku sirdsapziņas, pats nedarbs uz vecākās māsas sirdsapziņas. Un tikai tagad, cerot uz nodarījuma noilgumu, es par to atklāti paziņoju. Jāpiebilst, ka pirmos četrus gadus skolā es mācījos ārkārtīgi labi un no klases uz klasi pārgāju ļoti veiksmīgi, lai gan skolu apmeklēju tikai divus mēnešus gadā vienu mēnesi rudenī un vienu mēnesi pavasarī, tie parasti bija oktobris un aprīlis. Zināšanas manā galvā nogulsnējās pašas no sevis, jo vecākie brāļi un māsas man apkārt pastāvīgi kaut ko mācījās. Bet es lielu gada daļu basām kājām un plānā lindraciņā pavadīju pie lielās krāsns, kur cirvi nevīžīgi pieslietu gan nekad vairs neredzēju. Govis gan saimnieku, gan kolhoza ganīju vēl vairākus gadus, un 7. klasi beidzot, ģimene bija izlēmusi, ka man jākopj māja, jābaro kolhoza lopi govis, cūkas, vistas vai vēl kas cits, ko kolhoza valde nolems ievietot mūsu mājas kūtiņās. Papildus es varētu būt šuvēja, jo talanta dzirksts, kura ar asu cirvi bija iesista manā galvā, ļāva man uzšūt mazajai māsiņai kleitu no dažādām lupatiņām bez piegrieztnes un šujmašīnas. Es klausījos ļaužu atzinības, bet pati klusībā nolēmu kļūt par slavenu teļkopi un par darbu saņemt medaļu. Taču tieši teļi mūsu kūtiņās nekad netika ievietoti, un es, vienu mācību gadu kolhoza cūkas kopusi, rudenī kartupeļus piemājas laukā nolasījusi, paņēmu čemodāniņu, ieliku tajā pašaustu segu, paladziņu un devos uzTilžas vidusskolu. Bija 1. oktobris, 8. klase
vidusskolā nokomplektēta, skolēni sadraudzējušies un solos savas vietas ieņēmuši. Man palika pēdējā sola galiņš vidējā ejā tur visvairāk stundas laikā grozījās skolotājas. Vidusskolā nekādu sevišķu gadījumu nebija, bet izaugsme vienā mana talanta spārnā būs bijusi, jo 8. klasē Jaungada sarīkojumā es lugā "Sūnu ciema zēni" tēloju lāci, taču 11. klasē žetonu vakara uzvedumā "Palmas zaļo vienmēr" skolas direktori. Un klases audzinātāja manā raksturojumā bija ierakstījusi, ka man ir organizatora talants. Skolā tajā laikā nekādas profesionālās orientācijas nebija, un pēc vidusskolas beigšanas mani vecāki (māte nebija gājusi skolā nevienu dienu, tēvs savā laikā mācījies četras ziemas) izlēma, ka man jāstrādā par pionieru vadītāju. Un kā saka viens man ne pats labākais draugs "Lai Dieviņš sašauj mani ar patšauteni" es vēl tagad nesaprotu, kāpēc viņi tā nolēma. Sāku strādāt, absolūti nezinot, ko dara pionieru vadītājs vasarās direktors sūtīja uz kursiem, un man bija tas prieks mācīties rotaļas un dejas Rīgas pils skaistajās zālēs. Strādāju arī par skolotāju un iestājos Liepājas Pedagoģiskā institūta neklātienes nodaļā. Viss ritēja gludi, līdz 3. kursa nobeigumā pienāca ieskaite mūzikā. Visi mani talanti bija mani atstājuši, laikam tēva mājas lielā krāsns bija palikusi pārlieku tālu. Gammas gan spēlēju, bet etīdes ne un ne. Taču Dieviņš izrādījās tuvāk, nekā es domāju, un viņa roka sniedzās tālāk, nekā es cerēju. Mūzikas ieskaite bija sadalīta divās daļās klavierspēli vēlu vakarā pieņēma viens pasniedzējs, mūzikas teoriju agri rītā otrs. Pareizāk sakot, otra. Bet es to nepratu izmantot, tas ir, nepratu izmantot laiku cītīgi mācoties kā tas nopietnam studentam, nākamajam pedagogam pienākas. Es pataustīju bedrīti virs kreisajiem deniņiem… un nolēmu, ka klavieres manā vietā var nospēlēt pavisam cita meitene vai nu lielisku klavierspēlētāju trūkst. Un gudrais pasniedzējs diezin vai būs mani ievērojis vakara puskrēslā. Tā arī bija. Es sarunāju studenti, nopirku viņai lielu šokolādi un pacietīgi gaidīju. Jā! Gudrais pasniedzējs bija dzirdējis mūziku, bet nebija redzējis izpildītāju, un es dabūju ierakstu par ieskaiti. No prieka par veiksmi nolēmu otrā rītā iet pie teorijas pasniedzējas, lai rezultātu nostiprinātu ar atzīmi ieskaišu grāmatiņā. Bet grāmatu izlasīju tikai līdz melnajai svītrai, kura norādīja, ka par padomju mūzikas darbiniekiem pateikts viss. Un liels bija mans pārsteigums, kad pasniedzēja, noklausījusies manu stāstījumu par attiecīgo padomju komponistu, pajautāja: "Kas tas tāds Debisī?" Dieviņš, noguris no daudzajām studentu lūgšanām, vēl gulēja, es aiz melnās svītriņas lasījusi nebiju, bet strādādama par pionieru vadītāju, kaut ko par BBC dzirdējusi biju. Tāpēc teicu, ko zināju… Pasniedzēja, jauna sieviete, no krēsla gan nenokrita, tomēr, smējās locīdamās un trijnieku man ielika. Tiku norīkota par politiskās izglītības kabineta vadītāju padomju saimniecībā "Viļaka". Augstie kungi apgalvoja, ka man esot vienalga kādā valodā runāt latviešu vai krievu. Es pati par to īsti pārliecināta nebiju līdz brīdim, kad svētku referātu 45 minūšu ilgumā vajadzēja nolasīt pilsētas kultūras namā. Tekstu atsūtīja no rajona un es to klusībā pārlasīju vairākas reizes, bet nepadomāju, ka starp vārdu klusu lasīšanu un skaļu izrunāšanu ir krietni vien liela atšķirība. Lasīju, lasīju, pati nesaprazdama ko, bet zālē klusums. Ne kāds ārā mēģina iet, ne iekšā ieskatīties. Arī aiz durvīm netrokšņo. Ar pūlēm sagaidīju pati sava lasījuma beigas, priecīgi nopūtos cik labi, ka ļaudīm patīk! Taču… aiz zāles durvīm, ar mugurām pret tām atspiedušies, stāvēja divi miliči, kuri tad arī izrādījās manas veiksmes nodrošinātāji. Pēc vairāku gadu darbošanās sapratu, ka liela labuma šinī vietā man personīgi nav, tāpēc prasījos atpakaļ uz skolu. Mežvidu pamatskolā, par direktori strādājot, biju viena trijās personās direktore, mācību pārzine, saimniecības daļas vadītāja, kā arī vēl skolotāja un pa laikam internāta audzinātāja un apkopēja. Protams, alga tikai viena, bet es centos. Mācību darbs kā jau mācību darbs, pati biju mācījusies. Saimnieciskais darbs arī veicās, ja malkas nepietrūka… Bet vienā tumšā ziemas vakarā, kad es dežurēju internātā, pie mums attecēja vecā Alma no dzelzceļa mājiņas viņai gotiņa nevarot atnesties, lai es nākot palīgā. Ja sauc, tad jāiet ņēmu līdzi internātā dzīvojošos zēnus Romusi un
Bebrīti un devāmies lejā uz Almas kūtiņu. Govs gulēja zemē un žēli īdēja. Teliņam, kurš gribēja nākt pasaulē, bet nevarēja, ap kājiņām bija apmesta cilpā savilkta flaneļa mājas halāta josta. Alma teica: "Direktorīt, ņem un velc, bet bērni lai stāv tālāk." Es vilku, vilku kā pasakā par rāceni, bet izvilkt nevarēju. Saucu palīgā Romusi un Bebrīti. Teliņu izvilkām, kaut gan agrāk es nekad nebiju redzējusi, kā tādas lietas notiek. Bērnībā vecāki neļāva skatīties, bet pašai savas gotiņas man tad vēl nebija. Deviņdesmito gadu sākumā skolā rīkojām Aizgavēņu balles, Lieldienu laimīgos gadījumus" un citus interesantus pasākumus. Pat zirgu skriešanas sacīkstes bijām izdomājuši "No Strupkas prūdes līdz Blinnīca kalnam", bet šajā sakarā jāsaka, ka Dieviņš jau gulēja un neredzēja, kā Sals nobrauca visā mūsu trases garumā un pievakarē atstāja aiz sevis 30 grādu lielu aukstumu. Ieradās tikai viens braucējs. Ilgonis zirgam pie ilkss piesprauda apli ar uzvarētāja skaitli 1, bet braucējam devām balvu "Amaretto", ko bijām izvēlējušies skaistā iesaiņojuma un romantiskā nosaukuma dēļ. Kādu laiku skolā darbojās lielisks estrādes ansamblis "Uz priekšu, meitenes!", no tā arī radies mana romāna nosaukums. Pats stāstījums prasījās pēc nosaukuma "Grāfa lielmāte Genovefa" vai vismaz "Zigfrīds un Genovefa", taču bez nosaukuma konkursa organizētāji vēlējās redzēt arī romāna devīzi, un to es nekā nevarēju izdomāt līdz pat pēdējam brīdim. Jau ielikusi manuskriptu somā, lai nestu uz pastu, teicu pati sev "Uz priekšu, meitenes!" Un uzrakstīju šo saukli uz bandroles. Devīze iegāja dzīvē un pārvērtās par romāna nosaukumu, bet manas meitenes znotu pārlieku mīlošā Genovefa un vīru nepelnīti nīstošā Laima dodas pie jums, lasītāji. Kā es rakstīju romānu? Izlasīju "Lauku Avīzē" konkursa noteikumus, pataustīju bedrīti virs kreisajiem deniņiem, sēdos pie rakstāmmašīnas un rakstīju visu, ko tajā brīdī zināju, domāju un izjutu.
Par sevi Es, Santa Mežābele, īstajā vārdā Antoņina Ločmele, esmu dzimusi 1941. gada 3. decembrī Balvu rajona Vectilžas pagastā Lutenānu ciemā. Sīkzemnieku Antona un Broņislavas Ločmeļu ģimenē biju piektais bērns būtībā sestais, jo kad es piedzimu, manu vecāku pirmā meita Antoņina bija mirusi. Tāpēc man, arī dodot vārdu Antoņina, lai aizsargātu pret ļaunajiem gariem un lai es augtu gudra, baznīcā uz pieres uzlipinājuši garīgo dziesmu grāmatas lapu. Kad 1949. gada rudenī sāku apmeklēt skolu, manas vecākās māsas Leontīne un Genovefa un brāļi Staņislavs un Francisks jau mācījās, jaunākie brālis Boļeslavs un māsa Emīlija vēl dzīvoja pa māju, bet māte gaidīja piedzimstam mazo māsiņu Margaritu. Ar 1949. gadu mūsu mājās ienāca trūkums, jo zemnieki tika apvienoti kolhozos, un mūsu lielajai ģimenei atstāja tikai vienu govi. Skolu regulāri apmeklēt nevarēju, jo trūka apģērba un apavu, bet tas mani neuztrauca, jo lasīt un rēķināt pratu tāpat. Kārtīgi skolā sāku iet, sākot ar 5. klasi, jo tad ieviesa pārcelšanas eksāmenus uz nākamo klasi, un skolotāji mani mazo maizītes pelnītāju atrada ganot govis kaimiņu pagastā. Pēc 7. klases (un līdz ar to arī septiņgadīgās skolas) beigšanas biju spiesta strādāt kolhozā un pelnīt mātei izstrādes dienas. Pēc gada, būdama ļoti patstāvīga, neprasot ģimenes piekrišanu, aizgāju mācīties uz Tilžas vidusskolu. Pēc tās beigšanas 1961. gadā sāku strādāt par pionieru vadītāju tagad jau likvidētajā Aizpures septiņgadīgajā skolā Balvu rajonā. Neklātienē mācījos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kuru beidzu 1970. gadā. Šajā laikā arī visi pārējie mani brā|i un māsas mācījās, un visi ieguva vidējo speciālo izglītību. Augstskolu beidzām divi es un Staņislavs. Strādājot Viduču pamatskolā, savas aktivitātes un patstāvības dēļ tiku ievērota, un mani iecēla par zonālā politiskās izglītības kabineta vadītāju (skan labi, vai ne?). Tad man jau bija ģimene, auga divi mazi bērni, vīrs strādāja meliorācijā, bet pašas jaunais darbs bija vienmuļš un alga maza gribēju atgriezties skolā. 1979. gadā mani norīkoja darbā par Mežvidu pamatskolas direktori. Dzīvojamās mājas pie skolas nebija; pati skola atradās Vecumu sovhoza teritorijā, 3 kilometrus no sovhoza centra Borisovas pie Rīgas-Pitalovas dzelzceļa pārbrauktuves. Un tā 18 gadus no Viļakas es braucu uz 9 kilometrus attālo skolu. 1997. gada rudenī radās nesaprašanās ar pagasta pašvaldības darbiniekiem, bija sarežģījumi manā ģimenē, un es, drosmīga un patstāvīga Latgales "meitene", devos pāri pus Latvijai un sāku strādāt Jelgavas rajona Elejas vidusskolā par ārpusstundu darba organizatori. Pēc gada atgriezos Viļakā, vēl pēc gada -1999. gadābojā aizgāja mans dēls. Es jau biju pensionāre, dzīve sākās it kā no jauna, sāku rakstīt romānus. Un ja jau dzīve bija mainījusies, tad bija jāmaina arī vārds. Pieņēmu pseidonīmu Santa Mežābele. Par Santu mani sauc mazmeita Zane, bet sūrā, izturīgā un reizēm skaistā Mežābele esmu es pati. Santa Mežābele Tēva priede. Romāns. Rēzekne. Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2000. Viļakā, 2002. gada martā BIBLIOGRĀFIJA ________________________________________ 1999. gadā V. Kaijaks Enijas bize
A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas M. Zīle Lilija M. Geidāne Puisiķciems V Kaijaks Zem Marsa debesim A. Pūriņš Mīla un naids Livonijā ________________________________________ 2000. gadā L. Brīdaka Aizvējš pie jūras E. Lukjanskis Notiesātais E. Lukjanskis Cilvēks naktī R. Plūcis Mazā ciema ledainais pavasaris A. Sedlenieks Gladiators V Kaitina Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti M. Zīle Lilija-2 M. Geidāne Bāka pār mežiem I. Bērziņa Dālderkalnā D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība V Kaijaks Nārbuļu dēli V Gune Atpakaļceļš • Nāru guns _______________________________________________ 2001. gadā B. Eglīte "Ābeļu" ragana M. Geidāne Vēju dziesma O. Mauriņš Hameleonu rotaļas latviešu gaumē A. Pūriņš Lāčplēša klejojumi M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu A. Pūriņš Lielā bērza noslēpums S. Gailīte Taureņa lidojums akmenī B. Eglīte Meža noburtie E. Lukjanskis Tas, ko tu negaidi M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas • SAJA SĒRIJA E. Šņore Uzticības tests L. Brīdaka Melnās ogas ___________________________________________ 2002. gadā E. Lukjanskis Naida nogurdinātie A. Pūriņš Mana dzīve jūsu rokās K. Klāna Klūrgu sūnākļa rēgs ________________________________________ SAGATAVOŠANĀ A. Zuja Piepildi savus sapņus S. Mežābele UZ PRIEKŠU, MEITENES! Redaktors Valdis Veilands Anitas Jansones-Zirnītes zīmējumi Valda Ilzēna foto Silvijas Kokinas datorgrafiskais noformējums Korektore Mudīte Arāja Parakstīta iespiešanai 15.03.2002. Izdevniecība "Lauku Avīze" Dzirnavu ielā 21, Rīga LV-1010. Iespiesta SLA "Latgales druka" tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzekne LV-4600.