Vecis - Vladimirs Kaijaks

Annotation

Vladimirs Kaijaks Vecis Stāsti Krājumā ietverti jauni, iepriekšējos krājumos nepublicēti stāsti — gan reālistiski, gan fantastiski. Visus darbus apvieno atbildības motīvs — vēstures, sabiedrības un katram savam sirdsapziņas priekšā. Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis RĪGA «LIESMA» 1992 Redaktors ARVIS GRODS Mākslinieks AIVARS SPR0D2S ISBN 5—410—00480 9 e Vladimir Kaljaks, 1992

Atpalikusī kāja Mašīna Kaste Laiva Līķu muša Cilda GUNTIS BERELIS Vladimira Kaijaka grāmatu bibliogrāfija Saturs Vladimirs Kaijaks Vecis

Atpalikusī kāja

No jauna aizvēris acis, viņš tomēr saprata, ka aizmigt neizdosies. Bija jāceļas augšā, bet pārņēma dīvaina, neskaidra sajūta, un viņš centās apjēgt, kas tai varētu būl par iemeslu. Vai viņš bija redzējis sliktu sapni? Lai kā piepūlēja smadzenes, atcerēties nevarēja. Liekas, viņš bija gulējis ilgi, cieši un bez pamošanās. Pagrozīja galvu — nē, nesāpēja. Pataustīja pieri, šķiet, temperatūra arī bija normāla.

Izstaipījās un juta mundrumu locekļos. Nekāda iegansta, nedz īpašas vēlēšanās ilgāk gulšņāt nebija. Viņš atsvieda segu un strauji izlēca no gul tas. kaut kas noknikšķēja. Tā! Viņš sastinga uz vietas Kas knikšķēja?

Kur? Apskatījās apkārt — nekā aizdomīga. Varbūt nokrakšķēja grīda, uz kuras viņš ar visu svaru bija nostājies? Pamīņājās, nē, parkets bija stingrs. Tomēr knikšķi viņš bija dzirdējis. Vai būtu izmežģījusies kāja? Uzmanīgi paspēra soli, pieliecās, pietupās un.. it kā iesāpējās, liekas, viena kāja bija slābāka nekā otra Cerams, tā vismaz nebūs lauzta. Ar veselo kāju viņš spēra nelielu solīti uz priekšu, slimo lēnām pievilkdams klāt Iet varēja, lai gan atspēriens tik sprauns kā uz veselās kājas neiznāca. Kāja acīmredzot bija traumēta. Taču nebija skaidri redzama iemesla uzskatīt to par slimu. Un, tā kā savā būtībā viņš bija centīgs un apzinīgs, tad vaja​dzēja vien posties uz skolu.

Klasē viņš iegāja lēnām un piesardzīgi, cenzdamies savu klibumu neizrādīt, labi zinādams, ka vienaudži pret cita cilvēka kaitēm un trūkumiem izturas ar izsmieklu. Arī fiziskās audzināšanas stundā skrēja, lēca un vingroja kopā ar pārējiem, lai gan juta, ka labā kāja nespēj izturēt tādu pašu slodzi kā kreisā. Tā noteikti bija slābāka un atpalika no kreisās. Lai nesapūlētu slimo kāju, viņš lika mazākus soļus.

Taču drīz vien pārliecinājās, ka skrēja lēnāk, jo klasesbiedri viņu apsteidza. Vienmēr viņš bija centies būt pirmais, un gandrīz vienmēr viņam tas bija izdevies, jo bija godkārīgs, lai gan atklāti nekad to neatzina.

Arī tagad godkārība neatjāva palikt pēdējam. Tāpēc, lai kompensētu labās kājas vājumu, ar kreiso sāka spert lielāku soli. Gaita gan nedaudz izmainījās, kļuva lēkājoša, taču tā varēja paskriet ātrāk un turēties līdzi pārējiem, ko viņš cītīgi darīja, tomēr bažīdamies, kas notiks ar slimo kāju.

Pēc stundām, atraidījis klasesbiedru uzaicinājumu kopīgi paklaiņot pa pilsētas nomali, viņš lēni tipināja mājās, cenzdamies soļot vienmērīgi, taču tas nekādi neizdevās. Labā kāja, par spīti piepūlei, atpalika no kreisās. Un šī atpalicība, dienām un nedēļām ritot, izpaudās arvien jūtamāk. Lai kā viņš necieta un neieredzēja ārstus, jo uzskatīja, ka medicīnisko iestāžu apmeklēšana ir tikai vecu, slimu un gaudenu cilvēku nodarbošanās, izbailēs, ka kļūs kropls, viņš tomēr devās uz poliklīniku. Pavisam' jauns

ārsts, nesen sācis, strādāt, kāju rūpīgi iztaustīja, lika pietupties, pieliekties, palēkāt un izjautāja, kāpēc pacients domā, ka labajai kājai kaut kas kait. Neko neslēpdams, viņš sīki un smalki izstāstīja, kā, lēkdams no gultas, pavisam skaidri sadzirdēja knikšķi un apjēdza, ka kāja kopš tā brīža atpaliek no otras. Tika izdarīts rentgena uzņēmums; jaunais dakteris konsultējās ar saviem pieredzējušākajiem kolēģiem, bet nekādu lūzumu, plīsumu, nedz sastiepumu neatklāja un beigās paziņoja, ka kājai neesot nekādas vainas.

Vajagot dzīvot un izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Par to, ka ārsts nekā neatrada, ne viņš, ne viņa vecāki pārāk nebrīnījās, jo uzskatīja, ka dakteri pa lielākai daļai ir īsti ķēpauši un maz ko sajēdz; slimību viņi parasti atklāj tikai tad, kad ir jau par vēlu.

Atlika paļauties vie​nīgi pašam uz saviem spēkiem un saprašanu.

Viņš turpināja labo kāju novērot, un pārliecība, ka tā ir un ir vājāka par kreiso, nostiprinājās. Sāpēt, patiesību sakot, nesāpēja, bet tas nebūt nenozīmēja, ka tā ir vesela. Vai mazums slimību, kuras piezogas nemanot? Bet, ja kāja ir slima, tā jāsaudzē. Kā var saudzēt kāju, ja cilvēks ir jauns, ja ir jāstaigā, pat jāskrien, jānodarbojas ar sportu, jāstrādā? Un ja godkārība un patmīlība neļauj par savu nelaimi sūdzēties? Ja baidies nievu un izsmiekla?

Viņš domāja un izdomāja, ka atsvērs labās kājas atpalicību, vairāk attīstot kreiso kāju. Jo, raugi*, saskaitāmo summa taču nemainās, ja vienu saskaitāmo samazina par tik, par cik otru palielina. Ja, sperot divus vienādus soļus, kopā var noiet divus metrus, tad divus metrus tai pašā laikā var noiet arī tad, ja viens solis būs, teiksim, metrs un trīsdesmit, bet otrs tikai septiņdesmit centimetru plats.

Dažs gan par viņa lēkājošo gaitu sākumā mēģināja pazoboties, bet to nekaunam tūdaļ vajadzēja nožēlot, jo abas rokas viņam bija vienādi stipras. Un spēku, kā zināms, jaunībā vērtē visvairāk. Tas, kurš vienreiz bija dabūjis nokdaunu, otrreiz uz zemes nostiepties vairs nevēlējās. Ja viņš ar savu atpalikušo kāju dzīvē gribēja ko sasniegt, bija jākļūst ļoti stipram, jo spēcīgajam neviens uz viņa trūkumiem nenorāda.

Jau agrāk viņš bija nodarbojies ar boksu. Tagad viņš īpaši pievērsās šim sporta veidam. Bez tam boksējoties viņa lēkājošajam solim neviens vērību nepiegrieza; visi bokseri vairāk vai mazāk lēkā, un tas viņiem pat piestāv, tiek uzskatīts par pilnīgi dabīgu. Turpretī skrienot, slēpojot, slidojot vai lecot kājas defekts nav noslēpjams. Boksā bija viņa glābiņš. To apjēdzis, viņš izlasīja visu iespējamo literatūru par boksu, sadraudzējās ar slaveniem treneriem, izstrādāja savu metodiku un pielietoja to treniņos. Protams, viņš arī saprata — lai būtu kaut cik labs bokseris, ir stingri jāturas uz k'ājām. Bet, tā kā vājāko kāju viņš baidījās pārāk sapūlēt, vairāk tika veselai kājai. Pietupienus, ko izdarīja slepenībā, viņš veica, balstoties galvenokārt uz veselās kājas. Un juta, ka tā kļūst arvien spēcīgāka. Drīz viņš jau varēja pietupties, labo kāju pie zemes nemaz nepieliekot. Kāpjot pa kāpnēm, viņš lēca pa divi kāpieni uzreiz, atsperoties tikai uz kreisās kājas.

Vasarās viņš pastiprināti peldēja un arī šajā disciplīnā sasniedza atzīstamus rezultātus. Bet vislabprātāk brauca ar divriteni, minot pedāli gandrīz tikai ar veselo kāju, tā panākot vispilnīgāko tās noslogotību, labā kāja tikai kustējās līdzi, taču netika nekādi piepūlēta. Vienīgā nelaime, ka kreisās puses pedālis, lielo spriedzi ilgi neizturējis, nolūza. Arī nākošo divriteni, ko viņš nopirka, piemeklēja tāds pats liktenis. Izrādījās, ka divriteņi nav piemēroti šādai ilgstošai nevienmērīgai slodzei. Lai tomēr treniņi ar velosipēdu nebūtu jāpamet, viņš griezās pie pazīstama lauku kalēja, un tas braucamrīkam izkala un piemunsturēja jaunu, pastiprinātu pedāli. Sis pedālis gan bija smags un neizskatīgs, toties uz tā var-ēja spiest, cik grib, nost tas nelūza.

Kad studiju gadi gāja uz beigām, viņš kreisās kājas attīstībā bija sasniedzis tādus panākumus, ka gandrīz varēja iztikt bez otras, tā galvenokārt bija vajadzīga tikai izskata pēc. Protams, viņa gaita tāpat bija lēkājoša, bet tagad, kad viņš bija atzīts spēkavīrs, neviens par to pat neiepīkstējās. Kā visi godkārīgi cilvēki, viņš bija nekritisks pret sevi, noticēja komplimentam, ka ir neatvairāms un pievilcīgs, ka viņa stāja ir sportiski skaista un vīrišķīga, un atļāvās pat dejot. Ja dejotājs būtu kāds cits, par viņu labākajā gadījumā pasmīnētu, sliktākajā — izsmietu. Bet spēkonim piedeva. Jaunajām sievietēm viņš patika varbūt

tieši tāpēc, ka bija stūrains un neveikls, toties fiziski stiprs un nepieveicams.

Augstskolu beidzot, viņš ieguva mašīnbūves inženiera diplomu un aizgāja strādāt uz velosipēdu rūpnīcu. Sī savai sirdij tik mīļā braucamrīka pilnveidošanai viņš turpmāk veltīja visus spēkus un zināšanas. Divriteņi bija tik dažādi, gan lieliem, gan maziem, kā vīriešiem, tā sievietēm domāti, tiklab sportam, kā parastai braukšanai. Un katrs nākošais modelis atšķīrās no iepriekšējā, ja palauzīja galvu un pielika kaut ko klāt vai atņēma nost, varēja atšķirties vēl vairāk. Seit pavērās neierobežotu iespēju un vētrainas jaunrades horizonti. Ja paveicās, varēja izgudrot pavisam jaunus, vēl nekur nebijušus velosipēdus.

Sākumā viņam uzticēja vadīt un pārzināt nesen palaistu montāžas līniju. Jāatzīst, tā strādāja tik nevainojami, ka inženierim nekādas īpašas rūpes un raizes nesagādāja. Aiz neizlietotas enerģijas pārpilnības viņš sāka piedalīties jauno modeļu izmēģinājuma braucienos. Tūdaļ atklājās, ka pedāļi neiztur lielo slodzi, ar kādu viņa uztrenētā kāja uz tiem mina. Sacēla trauksmi, izdarīja jaunus aprēķinus un, lai gan sākotnējie aprēķini nelikās nepareizi, pedāļu starpību palielināja. Neviens nepievērsa uzmanību tam, ka pedāļi lūza tikai jaunajam inženierim un tikai kreisajā pusē. Par to, ka atklājis velosipēdu vājo vietu, viņam izteica atzinību un drīz vien paaugstināja darbā. Tagad viņš vadīja velosipēdu ražošanu visā rūp​nīcā.

Sāka pienākt sūdzības, ka velosipēdi pēdējā laikā kļuvuši smagāki, neveiklāki un ar tiem kļuvis grūtāk braukt. Jaunais inženieris noprata* tas ir tālab, ka ražošanā ieviesti pastiprinātie pedāļi, kas salīdzinājumā ar iepriekšējiem ir daudz smagāki un masīvāki. Un tad viņš izdarīja secinājumu, ka pedāli labajā pusē var likt vieglāku un trauslāku, jo ar labo kāju taču viņš nekādu spiedienu uz pedāli neizdara.

Turpmāk pedāļus katrai divriteņa pusei taisīja atšķirīgus, labajā pusē — vieglākus, kreisajā — masīvākus un stiprākus. Pārbaudi tie spīdoši izturēja. Uz labās puses pedāļa rēķina tika ietaupīts metāls, un divriteņi atkal kļuva vieglāki. Visi bija apmierināti, gan pircēji, gan ražotāji. Bet jaunajam inženierim piešķīra ordeni un par viņu rakstīja avīzēs. Vēlāk viņu ievēlēja par deputātu un iecēla par valsts velosipēdu rūpniecības ministru.

Inženieris, kas pēc viņa aiziešanas ieņēma viņa vietu, sākumā neizprata, kāpēc pedāļi ir dažādi, bet, būdams piesardzīgs spriedumos un apveltīts ar asām novērošanas spējām, drīz vien atskārta, ka tam būs sakars ar bijušā galvenā inženiera, tagadējā ministra, dažādajām kājām, par ko gan neviens skaļi nerunāja.

Kad ministrs kādreiz ieradās rūpnīcā, galvenais inženieris, zinādams ministra tieksmi personīgi pārbaudīt jaunos braucamrīkus, iedeva viņam divriteni, kam labējais pedālis bija pavisam viegls, trausla butaforija, tā teikt, tikai skata pēc. Ministrs uzlēca velosipēdam un aizjoņoja, ka putekļi vien noputēja.

Inženiera aizdomas apstiprinājās. Ministram labās puses pedālis nemaz nebija vajadzīgs. Izdarījis šādu secinājumu, galvenais inženieris ilgi domāja, kā šo atklājumu izmantot. Varbūt vispār varēja iztikt ar vienu pedāli? Ja jau ministrs… Taču par šādu radikālu pieeju inženieris nespēja izšķirties. Viņš tikai vēl vairāk samazināja labās puses pedāļa svaru un līdz ar to arī izturību.

Daži pircēji sūdzējās, ka pēdējā laikā pedāļi lūstot. Komisija, kas šīs sūdzības pārbaudīja, nekādus tehnolo​ģijas pārkāpumus neatklāja. Jo komisijas sastāvā bija cilvēki, kas, nemaz nebūdami muļķi, saprata, ka velosipēdi ir tādi, kādi vajadzīgi viņu ministram. Tikai ļaudis, kas ilgstoši ar šiem velosipēdiem brauca, kļuva mazliet savādi: arī viņiem kreisā kāja attīstījās vairāk par labo, un viņu gaita pamazām kļuva lēkājoša. Neraugoties uz to, velosipēdu rūpniecība strauji attīstījās, ministrs izpelnījās vēl vienu ordeni un pēc nākošajām vēlēšanām kļuva par valsts prezidentu.

Valsts pirmā cilvēka statuss uzlika daudz lielākus pienākumus. Tagad vajadzēja ne tikai dzīvot pilī, bet arī rūpēties par valsti un pavalstniekiem. Bet pirmkārt vajadzēja izveidot savu valsts pārvaldīšanas aparātu, jo, raugi, neviens cilvēks, lai arī cik ģeniāls būtu, viens pats visu nevar paspēt. Par ministriem kļuva arī daži viņa draugi un domubiedri no velosipēdu izgudrotājiem. Protams, ka velosipēdu ražošanai kopš tā laika valstī tika dota prioritāte, steigšus cēla jaunas rūpnīcas un pilnveidoja esošās. Un, tā kā pats prezidents brauca ar velosipēdu, tad ar šo pārvietošanās līdzekli sāka braukt arī daudzi valdības locekļi

un atbildīgi nodaļu vadītāji, kas gribēja taisīt politisku vai administratīvu karjeru, bet šāda veida karjeru gribēja taisīt visi, kas citādā ceļā nespēja izcelties. Un tā velosipēdi īsā laikā no ielām izspieda tramvajus, trolejbusus un autobusus. Daudzās sliežu vietās ierīkoja velosipēdistu celiņus. Lai Velosipēdu plūsmu netraucētu, ielas krustojumus pacēla dažādos līmeņos, gājējiem izraka pazemes pārejas, izbūvēja tuneļus vai cēla gaisa tiltus. īsā laikā pilsētas izskats pilnīgi pārmainījās, ielas kļuva daudz klusākas un tīrākas. Smagās mašīnbūves rūpniecības attīstība valstī tikpat kā apstājās, tās vietā dodot iespēju izvērsties plašai velosipēdu izgudrošanai un ražošanai.

Nokārtojis pirmās neatliekamās valsts darīšanas, pre​zidents nolēma, ka jārūpējas arī pašam par sevi.

Pēdējos gadus, būdams stipri aizņemts velosipēdu rūpniecībā, viņš bija pilnīgi aizmirsis savu jaunībā traumēto kāju. Pavalstnieki pie viņa dīvainās manieres pārvietoties bija pieraduši, bet ārzemju delegācijām, ministriem un diplomātiem, kurus nu diendienā vajadzēja pieņemt un kuri visi bija eleganti kungi un dāmas, viņa lēkājošā gaita varēja likties ja ne smieklīga, tad visādā ziņā pompoza un amizanta.

Taču valsts vadītājs nekādā gadījumā tāds izskatīties nedrīkstētu. Tie paņēmieni, ar kādiem savās jaunības dienās viņš iedzina respektu pašmāju ņirgām, satiksmē ar ārzemniekiem nederēja. Varbūt tagad, kad viņš bija valsts prezidents, atradīsies dziednieki, kas jaunībā neatklāto un tāpēc ielaisto kaiti spēj izārstēt? Viņš lika atsaukt pašus gudrākos un atzītākos medicīnas korifejus un parādīja tiem savu kāju, kura salīdzinājumā ar otru izskatījās daudz vājāka. Starp ataicinātajiem, izrādījās, bija arī tas pats dakteris, kas pirms daudziem gadiem viņa kāju jau bija izmeklējis. Pa šo laiku jaunais ārsts no bikla iesācējā bija kļuvis par slavenu profesoru, ar kura spriedumiem rēķinājās un ko par pareiziem atzina pārējie. Profesors gadījumu ar savādo knikšķi kājā atcerējās un aizrādīja prezidentam, ka viņš nav ņēmis viņa toreizējo ieteikumu — izturēties tā, it kā kājai nekas nebūtu noticis, — vērā. Ja viņš toreiz būtu paklausījis, tad tagad nevajadzētu saukt ārstus. Bet arī tagad vēl neesot gluži par vēlu, vismaz daļēji, hm, hm… tā saukto slimību varot izārstēt, ja pret kāju izturētos kā pret praktiski veselu, tā esot gluži normāla, tikai drusku… hm, atpalikusi, protams, salīdzinājumā ar otru. Profesors kāju visādi iztaustīja, palocīja, papliķēja un paziņoja, ka medicīniska palīdzība tai nu nemaz neesot nepieciešama, gluži otrādi, kāju nedrīkstot ne žēlot, ne saudzēt, tā esot pastiprināti jānodarbina un jātrenē, tad savā attīstībā tā vēl varot kļūt daudzmaz līdzvērtīga otrai kājai. Pretējā gadījumā viņam draudot… hm, visas kreisās puses hipertrofēta pārattīstība līdz mūža galam, hm, hm…

Prezidentam slavenā profesora runa šķita vīzdegunīga, un viņam galīgi nepatika, ka arī pārējie medicīnas spīdekļi daudznozīmīgi krekšķināja un māja ar galvām, tādējādi profesoram izrādīdami padevīgu piekrišanu. Viņš nu galīgi un pavisam skaidri pārliecinājās, ka ārsti, lai cik nopelniem bagāti skaitījās, nekā nav vērti. Vai tad viņš pats nebija jutis savu kāju, cik vārga tā kļūst, gadiem ejot. Un, tikai pateicoties savai uzņēmībai un neatlaidīgajiem kreisās kājas treniņiem, viņš bija tas, kas bija. Ja viņš tagad sāktu uz novārgušās kājas lēkāt, kā ciniski ieteica dakteri, viņš noteikti sabruktu uz parketa. Katram daudzmaz saprātīgam cilvēkam ar pliku aci skaidri redzams, ka labā kāja, salīdzinot ar kreiso, ir bezcerīgi atpalikusi. Nē, ja nu dakteri nespēj kāju izārstēt, tad iz​likties, ka kājai nekas nekait, viņš nevar.

Prezidents patrieca dakterus, sapratis, ka jāpaļaujas pašam uz sevi un savu kreiso kāju, kura tātad jāturpina trenēt un nostiprināt, lai kompensētu labās kājas strauji progresējošo atpalicību. Ārzemniekiem, diplomātiem un citu valstu prezidentiem, nekā darīt, nāksies samieri​nāties ar viņa gaitu un izskatu.

Pēc dažām dienām viens no dakteriem, kas pavadīja profesoru pie prezidenta, atgriezās un pazemīgi lūdza viņu pieņemt. Dakteris teica, ka viņš, rūpīgi un vispusīgi izanalizējis prezidenta slimību, nācis pie slēdziena, ka tā nemaz nav tik ļauna, kā varbūt liekoties. Protams, viņš nedomājot tāpat kā viņa kolēģi, citi dakteri, ka vajag tikai atpalikušo kāju trenēt un tad tā savā attīstībā panāks pārattīstīto. Tā esot muļķība!

No savas oriģinalitātes nevajagot atteikties, tieši otrādi, tā jāuzsverot, jāizceļot. Simetrija arī dabā nekur neesot pilnīga. Patiesībā pasaulē neesot cilvēka, kam abas kājas vai rokas būtu pilnīgi vienādas. Nevis simetrija, bet asimetrija, valdot tiklab dabā, kā cilvēka attiecībās, harmonija — iedomāts mīts, kas nekur neesot sasniedzamas. Tāpēc nekādas vajadzības censties apslēpt to, kas visur, vairāk vai mazāk

nomaskēts, tikpat pastāvot. Kāda jēga dzīties pēc ideāla, ko neiespējami sasniegt? Tas, ko prezidents uzskatot par savu vājumu, jāpārvēršot pat spēku. Trūkums, fizisks vai garīgs, tikai tik ilgi esot trūkums, kamēr to cenšoties noslēpt, bet, ja to izceļot un uzsverot, tad tas pārvēršoties par priekšrocību. Dakteris ilgi prezidentam čukstēja cerību pilnos un godkāri modinošos vārdus, paredzēdams spožus panākumus, ja viņš bez bailēm un liekas kautrēšanās nostāsies visas pasaules priekšā, necenzdamies nekā noslēpt, bet, gluži otrādi, savu īpatnību uzsvērdams.

Prezidents līdz šim savā dvēselē bija juties nelaimīgs, nesaprasts un tāpēc vientuļš. Tagad, pirmo reizi viņa mūžā, bija atradies cilvēks, kas ar viņu runāja atklāti un viņa nepilnību neuzskatīja par trūkumu vai par kaut ko smieklīgu, kā dēļ būtu jākaunas. Mazvērtības komplekss, ar ko Viņš nepārtraukti bija cīnījies, pārstāja eksistēt. Viņš savās acīs izauga, ieguva drosmi un pašapziņu.

Otrā dienā prezidents aizbrauca uz velosipēdu rūpnīcu un lika sev pagatavot divriteni tikai ar vienu pedāli. Nevienam un nekad viņš vairāk neizliksies un netēlos.

Rūpnīcas ļaudis nebrīnījās, daudziem jau sen bija kļu​vis skaidrs, ka divriteni prezidents min ar vienu kāju, tikai skaļi par to neviens nedrīkstēja runāt.

Turpmāk prezidents visu brīvo laiku un pat daļu no darbalaika pavadīja uz jaunā velosipēda, enerģiski darbodamies tikai ar kreiso kāju. Valdības locekļi brauca savam prezidentam līdzi un speciāli izbūvētos lielceļos, stendos un velotrekos, traukdamies lielā ātrumā, apsprieda gan valsts, saimnieciskās, gan starptautiskās problēmas. Prezidents pat iemanījās braucot parakstīt svarīgus lēmumus un reformu projektus. Šim nolūkam velosipēdu rūpnīcas izlaida speciāldivriteņus valdības locekļiem un ierēdņiem — ar maziem rakstāmgaldiņiem virs stūres.

Daudzi atbildīgi valsts un saimnieciskie darbinieki ne tikai atdarināja prezidenta manieres un kustības, bet centīgākie arī divriteni sāka mīt ar vienu kāju, lai gan otra kāja viņiem nebūt nebija lēmēta, jo, kā zināms, konjunktūristi, lišķi un pielīdēji lien ne tikai kādā noteiktā virzienā; savā būtībā viņi ir ļoti elastīgi un spēj šo virzienu arī mainīt, ja tikai saņem attiecīgu mājienu no augšas, un ļoti nopūlas gan fiziski, gan garīgi līdzināties tam, kam pielien, tādējādi cerēdami kļūt savam elkam patīkami. Tika izgudrotas arvien jaunas metodes un paņēmieni, kā ātrāk piemēroties tagad par valstisku atzītam braukšanas veidam. Veiklākie no viņiem kļuva par šādas braukšanas instruktoriem un kadru sagatavošanas speciā​listiem, citus iecēla par ministriju, trestu un nodaļu priekš​niekiem.

Velosipēdu rūpniecība, kas bija galvenā ražojošā nozare valstī, strauji pārgāja uz vienpedāļu divriteņu izgatavošanu un reklamēšanu. Daudzi pilsoņi un darbinieki, kas bija piedzīvojuši citādus laikus, pret jauno pasākumu izturējās aizspriedumaini un noraidoši, konservatīvi dodami priekšroku vecajiem, ierastajiem divriteņu modeļiem, kamēr progresīvie spēki aiz sava pi ^zidenta ar vienu kāju minās līdzi jaunajam laikam un prasībām. Tomēr šādu cilvēku nebija pārāk daudz, tādēļ vajadzēja pastiprināti domāt par kadriem. Dziednieks, kas prezidentam ieteica savu īpatnējo braukšanas manieri no pasaules acīm neslēpt, bija kļuvis par prezidenta uzticības personu un galveno padomnieku. Viņš tagad ieteica un pats personīgi reformēja izglītības un kadru sagatavošanas sistēmas, kuru pamatā lika stingras atlases un anketēšanas principu. Jau agrāk, izmeklēdams prezidenta veselības stāvokli, viņš bija konstatējis, ka ilgstošas un pastiprinātas kreisās kājas nodarbināšanas rezultātā visa prezidenta ķermeņa kreisā puse bija vairāk attīstīta nekā labā. 5o īpašību galvenais "padomnieks lika savas atlases sistēmas pamatā. Lai iekļūtu augstākā vai vidējā kadru sagatavošanas skolā, reflektantam vajadzēja iziet attiecīgu pārbaudi.

Izpildot iesnieguma anketu, tajā tika ierakstīti dati par kreisās un labās puses savstarpējām attiecībām.

Konkursu izturēja tie, kam kreisais plecs bija platāks par labo, kreisā kāja spēcīgāka par labo un kas spēja ātrāk braukt ar velosipēdu, minot pedāli tikai ar kreiso kāju. Tos, kam attīstītāka bija labā puse, ieskaitīja reakcionāros un viņu vārdus ierakstīja attiecīgos sarakstos. Tāpat vajadzēja atbildēt uz jautājumu, vai viņa senči, braucot ar velosipēdu, pedāļus mina ar abām vai tikai ar kreiso kāju.

Kad šāda sistēma bija radīta, valstī sākās spēcīgs krei-, sās puses attīstības fenomens. Ielās arvien biezāk un vairāk parādījās ļaudis, kas soļoja, tālu uz priekšu izsviezdami kreiso kāju, spēcīgāk

vicinādami" kreiso roku, un velosipēdisti, kas mina pedāli tikai ar kreiso kāju. Tas skaitījās pareizi un pieklājīgi. Pie jebkura mērķa drīkstēja nokļūt, virzoties taisni vai pagriežoties pa kreisi. Tāpēc uz ielām un lielceļiem izlika satiksmi regulējošas zīmes — labais pagrieziens aizliegts, vai arī — braukt un iet atļauts tikai taisni vai pa kreisi.

Apavu rūpnieki nekavējoties un paātrinātos tempos izstrādāja jaunus apavu modeļus. Kreisās kājas kurpi vai zābaku apavnieki rūpīgi nostrādāja, apakšā liekot stipru un biezāku zoli, jo, loģiski, ja cilvēks kreiso kāju nodarbina vairāk, tad arī kreisās kājas apavs dilst straujāk. Uz labās kājas apavu rēķina tika ietaupīti materiāli un iegūta peļņa, kas savukārt atļāva paplašināt ražošanu. Komplektēja pat tādus apavu pārus, kur blakus stiprai kreisās kājas kurpei lika miroņa čību. Sādi apavi bija domāti tiem, kam labā kāja no ilgstošas un pilnīgas nelie​tošanas bija jau pavisam atmiruši, taču amputēt to vēl nevarēja.

Pēc apavniekiem attapās apģērbu rūpnieki. Modei par paraugu ņēma prezidenta žaketi ar paplašināto kreiso pusi, pie kuras viņš nēsāja savas un citu sadraudzības valstu augstākos ordeņus, kurus viņam bagātīgi piešķīra par pasaulē vienīgās pareizās kreisās puses sistēmas radīšanu. Šādas žaketes ļoti labi izskatījās arī citiem, kam bija attīstīta kreisā puse: tie ļoti aktīvi un pārliecināti dzīvē un ražošanā bija ieviesuši visu kreiso un par savu pašaizliedzību devīgi apkārti apbalvojumiem. Prezidents lepni staigāja, kreiso krūti izriezis, un tāpat staigāja viņa ministri un padotie. Kas tā nemācēja un kam nebija ordeņu, skaitījās atpalicis un mazvērtīgs.

Kā zināms, viss jaunais ceļu lauž ar grūtībām, aizspriedumus un pretestību pārvarot. Tomēr ar laiku prezidentam un viņa valsts iekārtai radās sekotāji arī citās zemēs. Izveidojās pat vesela valstu sistēma, kur cilvēki centās dzīvot un strādāt pēc kreisās puses principa un pavisam reāli mēģināja pierādīt, ka ar vienpedāļu velosipēdiem var noskriet tos, kas minas ar abām kājām un pedāļiem. Nav zināms, kā šī sacensība beigtos, gāja gadi, un sacensība turpinājās. Prezidents novecoja, un viņam arvien grūtāk kļuva mīt pedāli ar vienu kāju. Un arvien zemāk pie zemes vilka izslieto plecu ordeņu un medaļu smagums. Līdz ar prezidentu novecoja viņa valdība, un ministri kļuva gausi un apātiski. Varbūt tāpēc velosipēdu un citu nozaru ražošanas tempi kļuva lēnāki — un nelīdzēja ne ietaupītais materiāls, ne izdaudzinātā savstarpējā sacensība.

Varbūt tāpēc, bet varbūt cita kā pēc prezidents saslima un drīz vien nomira. Valsts, kā jau tādās reizēs pieņemts, tinās sērās, un iedzīvotāji noskuma. Vai no pārlieku lielām skumjām vai citu iemeslu dēļ, bet prezidents vēl nebija apglabāts, kad daži aizmirsa, ka solis vienmēr jāsāk ar kreiso kāju un jāsper lielāks par labās kājas soli. Dažs pat nonāca tiktāl, ka braucot vai ejot pagriezās pa labi, lai gan tas bija uz stingrāko aizliegts. Šādu ļaužu izdarību un dziļo sēru dēļ apjuka pat varas pārstāvji un vispārzināmo normu pārkāpējus uzreiz nesauca pie atbildī​bas, kā tas vienmēr notika agrāk.

Lai prezidentu godam apglabātu, kā visās civilizētās un kulturālās zemēs, sastādīja bēru komisiju.

Kamēr tā sanāca, apspriedās un izlēma, kāds būs sēru ceremoniāls, ārstiem vajadzēja izdarīt sekciju, lai pārliecinātos, no kā prezidents miris un kāds īsti bijis viņa veselības stāvoklis. Uzaicināja pašus ievērojamākos un gudrākos mediķus. To starpā bija arī sirmais profesors, kas pirmais savās jaunības dienās bija izmeklējis nākamo prezidentu, toreiz vēl vidusskolas pēdējās klases skolnieku, un nekādi nebija spējis atklāt, kāpēc viņam atpaliek labā kāja. Arī tagad nelaiķa kājā nekādu vainu nevarēja atrast, tā bija pavisam normāla cilvēka kāja, vienīgi mazāk trenēta un nodarbināta kā otra, bet tai noteikti nekas nekaitēja. Pat vairāk, salīdzinot ar kreiso, pārpūlēto kāju ar izspiedušamies vēnām, tā visādi izskatījās pat labāk saglabājusies. Pēc kāju apskates un salīdzināšanas mediķi atvēra vēderu. Arī tur viss bija normas robežās, ja nerēķina paras​tās novecošanās pazīmes un dažus akmeņus nierēs.

Sirds bija paplašināta un pēc pārciesta infarkta ne​daudz sarētojusi. Bet, tā kā par prezidenta veselību sabiedrībai nekad netika ziņots, tad, izņemot ārstējošo ārstu, par to neviens pat nenojauta. Asinsvadi gan bija sklero​tiski un trausli.

Atvēruši galvaskausu, ārsti ilgi skatījās un daudznozīmīgi klusēja. Viena smadzeņu puslode acīm redzami atšķīrās no otras. Vienprātīgi viņi nāca pie slēdziena, ka knikšķis, ko prezidents jaunības dienās

iedomājās dzirdējis kājā, patiesībā bija noskanējis smadzenēs. Šī pārliecība nelaiķim bija palikusi uz visu mūžu un radījusi iedomu, ka labā kāja atpaliek. Patiesībā pēc neizskaidrojamā knikšķa atpalika viena smadzeņu puslodes daļa.

Konsilijs stāvēja nopietnas dilemmas priekšā: kā atklājumu paziņot tautai. Un kā to uzņems valdības locekļi. Un vai to maz drīkstēja izpaust? Vai patiesība neiedragās valsts pamatus? Ko darīs visi tie, kas gadiem ilgi bija velosipēdu minuši ar vienu kāju un staigājuši izriestu kreiso pusi? Vai arī viņiem visiem kādā brīdī bija smadzenēs atskanējis knikšķis?

Pēc ilgām pārdomām akadēmiķi un profesori nolēma slēdzienu rakstīt latīniski, jo šo mirušo valodu skolās un universitātēs sen vairs nemācīja un tikai retais to atcerējās. Kas nesapratīs, izliksies ka saprot, kas sapratīs, iz​liksies, ka nesaprot.

Mašīna

Aksels jutās noguris: tas, pēc kā viņš ilgu laiku tik neatlaidīgi centās, arvien vēl neizdevās. Brīžam gan bija licies, ka mašīna paklausa, atsaucas viņa pavēlēm un rīkojumiem, bet drīz viņš pārliecinājās, ka tā ir tikai šķietamība.

Braucējs ieslēdza autopilotu, atslīga ērtajā sēdeklī un simto reizi apsvēra, kas vēl jādara, lai automašīna viņam tomēr pakļautos.

Aksela galva bija iežņaugta īpašā cepurē ar daudziem piesūcekņiem un jutīgām plāksnītēm, kas uztvēra viņa domas, smadzeņu raidītos impulsus, un pa smalkiem, nerviem līdzīgiem vadiem noraidīja uz automašīnas smadzenēm. Tur šos viņa gribas impulsus vajadzēja uztvert un raidīt tālāk uz automašīnas vadības ierīcēm. Izsakoties pavisam vienkārši, Aksels strādāja pie tā, lai automašīnu vadītu ar domas palīdzību. Jau vairākus gadus viņš ārpus tiešā darba aizrāvās ar šo, kā pats teica, utopisko problēmu. Bet jaunais gadsimts,' kad cilvēki uz zemes lodes vairs nesēdēja kā uz milzīgas atombumbas, bija visādu pārsteigumu pilns; bieži piepildījās tas, par ko agrāk varēja sapņot tikai vispārdrošākajās iedomās.

Zinātniskie atklājumi, kas tagad sekoja cits citam, kalpoja cilvēka labklājībai un pārsteidza ar savu fantastisko iespējamību. Visi bija_ pieraduši, ka gandrīz katru dienu kaut kas notiek, atklājas, piepildās.

Un šī fantastisko iespējamību realitāte ļāva Akselam cerēt, ka agrāk vai vēlāk piepildīsies arī viņa iecere.

Pagaidām gan mašīna uz viņa domu atsaucās vāji, limuzīna atbilde nebija adek​vāta pavēlei.

Aksels sēdēja pie stūres, pastiepa roku un ieslēdza nomierinošu mūziku. Riepu švīkstoņa noklusa.

Spidometrs rādīja optimālo ātrumu šim ceļa posmam — simt desmit kilometru stundā.

Apkārtne izskatījās sadalīta ģeometriskās līnijās? šosejas taisnā bulta; pa kreisi divu saimniecību robežjosla, kurai vienā pusē patlaban ziedēja rudzi — vieglā vēsmā augšup cēlās zilganpelēki mākonīši, lai pēc brīža turpat netālu nolītu pār līgojošām rudzu rogām; otrā pusē, lekni sazēlis, tumšzaļš āboliņa klājiens; pa labi — taisna aleja, kas aizveda uz lauku ciematu ar sarkaniem plastikāta jumtiem; augstsprieguma elektropārvades līnija… Aksels raudzījās bez īpašas intereses, labi zinādams, ka viss, ko viņš redz, ir telpisks māns, cilvēka izdomas radīta ilūzija; tāpat ideāli taisnā un gludā šoseja, kura

aiztraucas tālē tikai tik ilgi, kamēr darbojas automašīnas motors. Bet, kad parādījās klusa upes līča mirāža, Akselu pārņēma nepārvarama vēlēšanās izpeldēties pēc kalmēm smaržojošā ūdenī, noskalot nogurumu un aizmirst neizdevušos mēģinājumu radīto rūgtumu. Sen viņš nebija apmeklējis laukus, jutis zemes elpu un smaržas, kailām kājām skraidījis pa valganu upes sēri….. Šajā brīdī tas notika: mašīna gluži negaidot bija uztvērusi Aksela vēlmi — ieslēdzās labais pagrieziens, nostrādāja bremzes, un limuzīns nolīgoja no asfalta, aizslīdēja pāri pļavas nostūrim un apstājās upes līcī netālu no ūdens. Durvis automātiski atvērās. Tajā pašā bridi pirmklasīgā šoseja ar skaisto ainavu visapkārt pazuda. Limuzīns stāvēja nevis burvīgajā upes līcī, bet izmēģinājumu stendā; elektriskā gaisma lija blāva un nedzīva.

Aksels sēdēja ērtajā atzveltnī nedaudz apdullis un nespēja noticēt, ka tas, kas nupat notika, bija īstenība. Vai tiešām automašīna bija paklausījusi, izdarījusi to, k-o viņš vēlējās? Jā, tieši vēlējās. Viņš pat rokas nebija turējis uz stūres, nebija nospiedis ne bremzes pedāli, nedz ieslēdzis pagriezienu. Vēl vairāk — paklausot viņa domai, automašīna pati bija atvienojusi automātiskās vadības sistēmu, kas bija ieslēgta braucienam taisni pa-šoseju, un apstājusies pie upes. Varbūt bija notikusi kāda kļūda? Nejaušība?

Aksels nolēma par to tūdaļ pārliecināties. Viņš aizcirta automašīnas durvis, sakoncentrējās, vairākas reizes mie​rīgi un dziļi ieelpoja un tad nokomandēja: — Motorul Ieslēdzam motoru!

Automašīna viegli nodrebēja, iedegās signālspuldzes uz paneļa, un motors sāka viegli, tikko jaušami dūkt. Tūdaļ iegaismojās upes līcis, zemais krasts, kur mašīna bija apstājusies.

— Mēs braucam atpakaļ uz šoseju, — viņš sasprindzināti domāja, — atpakaļ, atpakaļ un turpinām mūsu ceļo​jumu!

Mašīna it kā pārdomāja teikto, tad iedrebējās vairāk, ieslēdzās pagrieziens — un limuzīns lēni, varētu teikt, ļoti apdomīgi, uzņēma gaitu. Apmetuši nelielu loku pa pļavu, automašīna devās šosejas virzienā. Tikai nedaudz lēnāk nekā iepriekš, Šurp braucot.

— Labi, ļoti labi! Neapstājies! Uz priekšu! Mēs brauksim pa šoseju. Nu, izdari man to prieku! — Aksela lūpas saspringti čukstēja un labā roka gluži neapzinīgi glāstīja atzveltnes pārvaīku, it kā mašīna to varētu sajust un viņa maigumam atsaukties. Šosejas malā mašīna uzmanīgi piebremzēja, mirkli pat apstājās, it kā pārliecinājās, ka uz braucamās daļas ne​viena nav, tad pagriezās pa labi un uzņēma ātrumu.

— Mīļā, tu man klausi, tu esi burvīga! — Aksels iesaucās. — Drošāk, drošāk uz priekšu! Ātrums pieauga, drīz vien sasniedzot simt desmit kilometru stundā. Autopilots bija ieslēgts, un Aksela rokas bezdarbīgi gulēja uz samtainā atzveltņa. Mašīna traucās uz priekšu, cilvēka domas vadīta.

Tā bija fantastiska sajūta, kas pārņēma tās vadītāju. Likās, viņam pašam ir pieauguši riteņi, viņš juta mašīnas motoru tāpat kā savas satrauktās sirds pukstus, it kā mašīna būtu daļa no viņa paša. Sapnis, kam viņš bija veltījis garus saspringta darba gadus, bija piepildījies.

— Pietiek! Mēs apstājamies. Motoru izslēgt!

Mašīna paklausīja. Tiklīdz riteņi beidza griezties, izzuda šoseja automašīnas priekšā, satumsa un izgaisa apkārtējās ainavas ilūzija. Mašīna stāvēja stendā uz trenažiera, durvis atvērās, un Aksels metās pie videotelefona. Aksels uzgrieza vajadzīgo numuru, ekrānā parādījās Kristīnes seja. Viņa patlaban sarunājās ar kādu no sava vēstures institūta līdzstrādniekiem.

Jaunā sieviete, ieraudzījusi Akselu, uzsmaidīja viņam, atvainojās sarunu biedram un teica: — Sveiks, dārgais! Tev ir tāda sejas izteiksme, it kā tu būtu izkritis no lidmašīnas. Vai kas atgadījies?

— Kristīn, bez jokiem! Tas, kam tu nekādi nespēji ticēt, ir noticis.

— O, — viņa novilka, — es vēl tagad neticu. Kamēr pati nebūšu pārliecinājusies.

— Tieši tāpēc es ar tevi runāju.

— Labi. Tūdaļ braukšu. Bet tu pa to laiku pacenties atgūt normālu izskatu.

Aksels atsedza balto zobu rindas, tādējādi rādīdams, ka cenšas smaidīt.

Videoekrāns izslēdzās. Aksels atgriezās pie mašīnas un ievēroja, ka acs, kas atradās uz limuzīna jumta, bija pievērsta viņam. Parasti tā rotēja ap savu asi, bet tikai tad, kad bija ieslēgts motors. Pārējā laikā tā stāvēja nekustīga, it kā pamirusi. Tagad Akselam likās, ka šī acs uz viņu skatās. Un, tā kā acs sastāvēja no daudzām fasetēm, tad likās, uz viņu raugās daudzas mazas actiņas. Acs tāda bija konstruēta tāpēc, lai izvairītos no tā, ka mašīna kādu tehnisku vai avārijas izraisītu apstākļu dēļ varētu kļūt nevadāma. Tagad, ja nejaušs akmens trāpītu pa šo aci un vienu vai vairākas fastes sasistu vai kādu citu iemeslu dēļ dažas kļūtu aklas, ar pārējām acs tomēr saskaitītu visu, kas apkārt. Kamēr vesela bija kaut viena fasete, mašīna turpināja redzēt un varēja braukt ar jebkuru ātrumu. Rotēdama ap savu asi, acs saskatīja gan to, kas notika priekšā, gan to, kas aiz muguras un sānos. Jolimuzīns brauca ātrāk, jo ātrāk rotēja acs un informāciju par visu ieraudzīto mirklī novadīja uz mašīnas smadzenēm, kas atradās noslēgtā kārbā zem motora pārvalka. Turpat nonāca arī cilvēka gribas raidītie impulsi. Automašīnas smadzenes tos momentā izanalizēja un, ja apstākļi pieļāva, priekšroku deva cilvēka gribas impulsiem. Ja šie impulsi bija neloģiski vai to izpilde apdraudēja pašu mašīnu, tās pasažieri, citas mašīnas vai cilvēkus, smadzenes pieņēma kompromisa lēmumu — iespējami tuvāko pie stūres-sēdošā cilvēka vēlmi. Tādēļ automašīnai bija vajadzīga pašai sava acs, kas ļāva uztvert apkārtējo strauji mainošos situāciju. Mašīnai bija arī autopilots, ko parasti ieslēdza uz taisna ceļa, kad nevajadzēja izdarīt nekādus sarežģītus manevrus.

Aksels lēni apgāja limuzīnam apkārt un, pirms iekāpa iekšā, pacēla galvu: acs bija pagriezusies no labās uz kreiso pusi un atkal šķita viņu -uzlūkojam. Lai arī acī bija iemontēts bezgala daudz smalku un precīzu ierīču, kas savā jutīgumā spēj sacensties ar cilvēka nerviem un smadzenēm, tomēr tā bija tikai nedzīvas matērijas kaudze. Šķita augstākā mērā dīvaini, ka acs, kas bija mehānisks veidojums, spēj savu radītāju novērot.

Aksels apsēdās atzveltnī, uzlika galvā cieši piegulošo cepuri un mazliet uztraucās; vai arī šoreiz automašīna paklausīs. Vai… — Lūdzu, ieslēdzam motoru! — viņš maigi, gandrīz lūdzoši sacīja.

Tūdaļ iemirgojās paneļa signālspuldzes, klusi iedūcās motors.

— Tagad izbraucam no stenda un uz laukuma ap​stājamies, — Aksels steidzīgā, mazliet trīcošā balsī sacīja.

Ieslēdzās atpakaļgājiens, mašīna izslīdēja no stenda un laukuma vidū tikko kustējās, laikam nespēdama izšķirties, uz kuru pusi jādodas. Aksels precizēja komandu, iztēlodamies, kur mašīnai jānostājas. Viņa to izdarīja apbrīno​jami labi.

Aksels izkāpa, pacēla motora pārvalku, lai pirms izšķirošā brauciena kopā ar Kristīni pārliecinātos, vai tur viss kārtībā. Fizioloģiskā šķidruma tvertne, kas baroja motora smadzenes, bija gandrīz tukša. Tas viņu pārsteidza. Lai smadzenes varētu normāli funkcionēt, pēc visstingrākiem aprēķiniem, šķidrumu vajadzēja patērēt daudz mazāk. Tomēr kontrolējošie aparāti nekādas noplūdes neuzrādīja. Viņš atnesa kannu un piepildīja, tvertni līdz augšai. Tā darbodamies, Aksels ar sānskatu ievēroja, ka mašīnas acs, lai viņš gāja kur iedams, visur viņu pavada.

Kaut kas nebija tā, kā tam, pēc Aksela ciešas pārliecības, jābūt. Acij, protams, bija jādarbojas un viss jāredz, bet tikai tad, kad ieslēgts motors. Kāpēc tā tik neatlaidīgi lūkojās uz viņu? Acs taču nebija dzīva, tā …

Riepām švīkstot, piebrauca Kristīne. Mašīna vēl nebija apstājusies, kad jaunā sieviete centās izkāpt, bet viņai tas neizdevās, jo durvis automātiski bloķējās līdz brīdim, kad automašīnas riteņi pilnīgi pārstāja griezties, tikai tad viņa tika ārā.

— Hello, mīļais, — viņa nepacietīgi uzsauca, — tad tu apgalvo, ka šī grabaža tev klausa uz vārda?

— Nesmejies, tūdaļ tu par to pārliecināsies.

— Bezgala interesanti! Kur man jāsēžas?

— Kur gribi. Bet vislabāk man blakus.

Viņi iemetās priekšējā sēdeklī. Aksels, uzlika galvā vadības ķiveri, norūpējies pārlūkoja paneli, juta Kristīnes ironisko attieksmi, viņas aizturētos smieklus un mazliet dusmojās. Jau no sākta gala viņa nekad nebija nopietni izturējusies pret Aksela mēģinājumiem vadīt automašīnu ar domas palīdzību. Būdama vēsturniece, viņa īstenībā atzina vienīgi to darbu, ko pati darīja, tīri sievišķīgi nespēdama saprast Aksela aizraušanos ar automašīnām. Lai kā viņš viņu mīlēja, viņas smiekli un zobgalības jauno inženieri bieži izsita no līdzsvara un lika dusmoties.

— Kristīn, lūdzu, beidz irgot! Vismaz kādu brīdi esi nopietna, citādi es nespēju koncentrēties.

— O, jā. Paklausu. Sis ir zinātnisks eksperiments.

— Pilnīgi pareizi. Kad tu stāsti par pagājušā gadsimta televīzijas programmu pelēcību un vienmuļību, es, pie​mēram, nevīpsnāju.

Paldies, mīļais! Nopietnība vienmēr ir bijusi tava stiprā puse. Es labošos.

Aksels laida gar ausīm Kristīnes vārdus, sakoncentrējās un teica: — Motoru! Ieslēdzam motoru. Un sākam braukt.

Mašīna klusēja. Aksels jau gribēja komandu atkārtot, kad iegaismojās panelis, bet motors vēl nestrādāja.

—Motoru! Kāpēc nedarbojas motors?

Mašīna, nezin kāpēc pavilcinājusies, viegli iedrebējās, un motors sāka strādāt.

— Braucam no laukuma taisni pa galveno ielu, pa galveno ielu.

Limuzīns nedroši, it kā šaubīdamies kustējās noteiktajā virzienā.

— Braucam ar atļauto ātrumu.

Mašīnas ātrums pieauga.

Pilsētas ielās tajā pēcpusdienas stundā valdīja diezgan dzīva satiksme, un Aksels baidījās, kā mašīna uz viņa komandām reaģēs brīdī, kad izveidosies sarežģītāka situ​ācija.

Pa priekšu brauca maršruta elektrobuss; tas samazināja ātrumu, lai drīzumā apstātos.

— Pārejam uz otro rindu, bet aiz muguras mums tuvojas cita mašīna, — Aksels teica, palūkojies atpakaļskata spogulī, un bija gatavs kuru katru mirkli ķerties pie stūres, lai tālāk limuzīna gaitu vadītu pats savām rokām. Tomēr tas nebija nepieciešams, mašīna vajadzīgo manevru paveica tieši tā, kā Aksels pats to būtu darījis.

— Priekšā iedegas sarkanā signāluguns. Mums būs jāapstājas. Pārejam uz pirmo rindu un pie zaļā signāla griežamies pa labi.

Arī šo manipulāciju limuzīns veica nevainojami.

— Ļoti labi. Malacis! Tu nu gan esi gudra. Patiešām gudra mašīnīte. Tu man ļoti patīc, — Ja tu ar viņu tik maigi runāsi, es būšu greizsir-, dīga, — Kristīne izmeta, lai gan bija patiesi izbrīnījusies par mašīnas brīnumainajām spējām saprasties ar cilvēku.

— Labi, turpmāk es maigi runāšu tikai ar tevi. Un viņai savu gribu izteikšu pavēles formā.

Saruna pārtrūka, jo mašīna nez kāpēc dīvaini noraustījās un apstājās. Nekāda komanda netika dota, ceļš bija brīvs.

— Ko tas nozīmē? Kāpēc tu apstājies? — Aksels ievaicājās, it kā mašīna patiesi būtu dzīva un spētu atbildēt.

Apmulsis viņš bezpalīdzīgi paskatījās uz Kristīni. Viņa sēdēja, dziļi atzveltnī iegrimusi, un smaidīja savu no​slēpumaino sievietes smaidu. Un knibinājās ap rokas​somiņu.

Aksels noņēma vadības cepuri, nolika sev blakus un mēģināja motoru iedarbināt ar roku. Jau pie pirmā mēģinājuma tas izdevās. Motors strādāja nevainojami. Tātad vaina laikam bija kaut kur cilvēka kontaktos ar mašīnas smadzenēm. Kāpēc mašīna patvaļīgi bez kādas komandas un vajadzības bija apstājusies? Iespējams, ka mašīnas smadzenes sajuta kādu Aksela domu, nepareizi to iztulkoja vai arī nesaprata un tāpēc izslēdza motoru.

Aksels uzlika galvā vadības cepuri un teica, lai mašīna nākošajā krustojumā pagriežas pa labi, bet

tik tālu viņi netika; tiklīdz viņš atlaida rokas no stūres, mašīna sāka peldēt uz ielas vidu, labais pagrieziens neieslēdzās, un Akselam mašīnu tālāk vajadzēja vadīt pašam. Tiklīdz Aksels atslēdza mašīnas smadzenes, limuzīna stūre klausīja nevainojami, tāpat nevainojami darbojās motors un pārējās ierīces.

Viņš limuzīnu apgrieza un brauca atpakaļ.

Uz laukuma pie izmēģinājumu stenda Aksels nobremzēja, izkāpa, apgāja mašīnai apkārt un pasniedza Kris​tīnei roku. Viņa izkāpa, ieskatījās Akselam acīs un teica: — Neņem pie sirds! Es jau uzreiz domāju …

— …ka man nekas neiznāks, — Aksels viņu pārtrauca.

— Nē! Gan tu savu panāksi. Bet ne pirmajā rāvienā. Tāpēc jau tie ir zinātniski atklājumi, ka uzreiz nedodas rokā. Dažkārt viens un tas pats jāatkārto desmitiem, pat simtiem reižu, līdz apjēdz, kas par lietu.

— Jā. Tev laikam taisnība. Pārāk ātri biju cerējis…

— Neskumsti! Uz redzēšanos.

Aksels jutās sarūgtināts un negribēja Kristīni atlaist, bet viņa, kā arvien, bija steidzīga un nevaļīga.

Aksels jauno sievieti pavadīja līdz viņas mašīnai. Pirms iekāpšanas viņa apskāva Akselu un noskūpstīja. Pēkšņi nodrebinājās un čukstēja: — Cik šausmīgi viņa skatās, tā tava grabaža…

Patiesi, automašīnas acs nekustīgi lūkojās uz abiem mīlētājiem, un tās dzīlēs likās vizuļojam ļaunu vēstījoša atblāzma.

Kristīne atrāvās no Aksela, iesēdās-savā automašīnā un brauca prom. Aksels noskatījās, kā viņa apmeta loku ap laukumu, pavicināja ar roku un sastinga, jo ievēroja, ka viņa paša limuzīna acs lēni griezās. Arī tā, noslēpumaini kvēlodama, nolūkojās, kā Kristīne aizbrauc.

Tas bija absurds. Vienkārši tā nevarēja būt. Tāpēc ka nebija iespējams. Acij bija jābūt aklai un nekustīgai. Te notika kaut kas neizprotams.

Tiklīdz Kristīnes automašīna pazuda aiz tuvākā nama stūra, acs kļuva blāvāka, it kā apdzisa, tad lēni pagriezās uz Aksela pusi un sastinga. Nepārprotami — viņa paša radītā mašīna savu radītāju novēroja.

Acs darbojās patstāvīgi. Tā bija ieguvusi neatkarību. Jeb, pareizāk sakot, kalpoja metāla kārbā ieslēgtajām mašīnas smadzenēm, kas atradās zem motora pārvalka. Kāpēc šīs smadzenes tā interesējas par to, kas notiek apkārt?

Aksels iekāpa limuzīnā, aizvēra durvis un centās uzminēt, kāpēc motors pirmīt ielas vidū pēkšņi apstājās, bet pēc tam, kad to atvienoja no smadzenēm, atkal darbojas pavisam normāli. Kāds iemesls varēja būt šādai parādībai? Viņā modās neskaidras aizdomas, ka mašīna varbūt tīšām kaprīzējās. Kā to varētu pārbaudīt? Viņš paņēma rokās pilota ķiveri, apskatīja un aptaustīja pievadus, viss likās kārtībā.

Defekts, ja tāds bija, protams, varēja būt arī citur. Visticamāk, tur, kur šie daudzie smalkie pievadi pieslēgti mašīnas smadzenēm. Bet atvērt dzelzs kārbu, kurā smadzenes atradās, viņš neuzdrošinājās; viņam droši vien nepietiktu zināšanu un prasmes ar tām apieties. Sīs smadzenes bija bioloģijas institūta izgudrojums, un tās pagaidām tika pielāgotas samērā vienkāršu operāciju veikšanai. Biologi bija pārliecināti, ka šīs smadzenes var uztrenēt vismaz līdz cilvēka prāta līmenim, kamēr jūtas tām paliek svešas. Viena šāda smadzeņu kārba bija izsniegta Akselam, lai viņš to mēģina izmācīt par priekšzīmīgu, cilvēka domai paklausīgu šoferi. Līdz šai dienai tas vēl nebija izdevies. Acīmredzot viņš bija pārsteidzīgi ataicinājis šurp Kristīni. Bet viņš, kā jau visi iemīlējušies, bija nepacietīgs un ātrāk gribēja savus sasniegumus de​monstrēt iemīļotajai.

Aksels smagi nopūtās, izklaidīgi uzlika galvā ķiveri un nolēma par Kristīni šobrīd vairāk nedomāt.

Varbūt vakarā viņš tai piezvanīs. Bet kādu gan seju viņš rādīs pēc šīsdienas neveiksmes? Labāk jau ne.

Nav nekā nožēloja​māka, ja sieviete sāk vīrieti žēlot. Pietiek!

Tātad kas viņam tagad jādara? Laikam jau vispareizāk būtu atgriezties laboratorijas stendā un uz trenažiera mašīnu vēlreiz izmēģināt, jo braukt pa satiksmes pilnām ielām, kad nevari būt pārliecināts, kurā brīdī motors apstāsies vai mašīna sāks niķoties, nebūtu tas prātīgākais. Jā, tā viņš darīs. Un, ja panākumu

nebūs, vajadzēs izsaukt speciālistus no bioloģijas institūta, lai tie šo smadzeņu podu pārbauda vai nomaina. Varbūt tas ir par primitīvu un nemaz nespēj iemācīties automašīnu vadīt. Vai. arī…

Tā domādams, Aksels pastiepa roku, lai iedarbinātu motoru, taču viņš to nepaguva, iedegās paneļa signālspuldzes, un motors iedūcās. Viņš uzreiz nespēja izlemt, kādu komandu dot. Mašīna nupat bija uztvērusi viņa nodomu ieslēgt motoru, un tas bija noticis ātrāk, nekā viņš paspēja pastiept roku pie aizdedzes atslēgas. It kā nevarēdama izšķirties, mašīna lēni paripoja uz laboratorijas pusi, bet, tā kā Aksela zemapziņā kaut kur pavīdēja doma, ka varbūt tomēr labāk braukt pa šoseju, tad arī mašīna slīdēja uz priekšu nenoteikti, tieši tāpat nespēdama izšķir​ties kā pie stūres sēdošais cilvēks ar pilota ķiveri galvā.

Pēkšņa impulsa vadīts, Aksels izlēma braukt pa iepriekšējo maršrutu. Limuzīns tūdaļ strauji uzņēma āt​rumu, tomēr nepārkāpjot satiksmes noteikumus, un trau​cās projām pa galveno ielu.

Tuvojoties vietai, kur mašīna pirmīt bija saniķojusies, Aksels nedaudz saspringa, tomēr nekas nenotika, limuzīns joņoja tālāk, precīzi izpildot Aksela vēlmes, apbraucot ielas malā stāvošos satiksmes līdzekļus, apsteidzot lēnāk virzošos.

Pilsēta beidzās, sākās ātrgaitas šoseja. Sākumā Aksels brauca lēni, it kā baidītos uzticēties mašīnai, kura jutīgi atsaucās viņa gribai. Tomēr kārdinājums palielināt ātrumu drīz vien guva virsroku, un Aksels minēja skaitli simt. Mašīna tūdaļ reaģēja, ātrums vienmērīgi pieauga.

Aksels labi zināja, ka limuzīnam ir pierīkotas automātiskās bloķēšanas ierīces; ja draudēja uzskriešana stāvošai mašīnai vai kādam citam priekšmetam, tūdaļ neatkarīgi no cilvēka gribas vajadzēja iedarboties bremzēm. Automašīnas smadzenes bija ieprogrammētas un mācītas tā, lai nekādos apstākļos nespētu nodarīt ļaunu cilvēkam, kas sēž pie stūres. Ja cilvēks, kāda neparedzēta impulsa vadīts, gribētu iebraukt grāvī vai ietriekties stabā, mašīna nepaklausītu, bet gan apstātos.

Tagad, kad mašīna, likās, pilnīgi pakļaujas vadītāja gribai, Aksels nolēma šīs mašīnas īpašības pārbaudīt. Tomēr viņš bija pietiekami piesardzīgs un ātrumu samazināja. Tad. lika, lai mašīna tuvojas ceļa malai. Viņš gribēja pārliecināties, vai mašīnu ar domas palīdzību var piespiest iebraukt grāvī.

Limuzīns pietuvojās baltajai apmalei, bet pāri tai negāja; lai kā Aksels koncentrējās, mašīna atteicās izdarīt avāriju. Un tikai tad, kad parādījās ceļu krustojums, ieslēdzās pagrieziena rādītājs: mašīna signalizēja, ka nogriezīsies pa labi.

Aksels pārlika, braukt pa sānceļu viņam nemaz negribējās: mašīna tūdaļ izslēdza pagrieziena rādītāju un aiztraucās taisni.

Aksels ilgi brauca pa šoseju, tad iegriezās skrajā priežu silā. Viņš lika mašīnai riņķot starp kokiem, un tā brīnumainā kārtā visas šīs vēlmes izpildīja. Vienīgi kad viņš tai vēlēja izspraukties starp divām priedēm, mašīna apstājās. Aksels izkāpa un pārliecinājās, ka atstarpe starp priedēm ir nedaudz mazāka par mašīnas gabarītiem.

Viņš bija sajūsmināts. Vēl ilgi Aksels braukāja pa mežu, noru, nelieliem lauku ceļiem, visur, kur vien iedomājās, un katru reizi, kad viņš mašīnai lika izdarīt ko tādu, kas varēja novest pie avārijas vai'pašu mašīnu sabojāt, tā apstājās. Palaikam bija tāda sajūta, ka mašīna ir viņš pats, tāpat kā rokas vai kājas, kurām var likt darīt visu, kas vien ienāk prātā. Tikai savām rokām un kājām viņš varēja pavēlēt izdarīt arī ko tādu, kas pašam var kaitēt, turpretī mašīna tādās darbībās neielaidās. Reizēs, kad cilvēks gribēja izdarīt muļķību, mašīna bija gudrāka par viņu un neklausīja.

Pilsētā Aksels atgriezās vēlu. Arī tumsā mašīna darbojās lieliski, pat ieslēdza un pārslēdza apgaismojumu un izpildīja visas vadītāja iegribas, ja vien tās kādam nevarēja kaitēt. Tāpat mašīna nepārkāpa satiksmes noteikumus, tā lieliski redzēja un pazina ceļazīmes, atšķīra luksoforu ugunis, saskatīja gājējus.

Braukdams viņš mašīnu visādi slavēja un sauca mīlināmos vārdiņos. Viņš bija sajūsmā. Kaut kas tāds varēja tikai sapņos rādīties. Zēl, ka Kristīne to neredz. Nu, nekas, gan viņš vēl pagūs. Pirmīt acīmredzot neizdevās tāpēc, ka viņš un mašīna vēl nebija pieslīpējušies, tagad viņi bija kā saauguši, kā viens vesels.

Aksels lika mašīnai atgriezties laboratorijas garāžā; Noguris un laimīgs, viņš izkāpa, noglaudīja mašīnas gludos sānus.

— Ak tu mana nepārspējamā, mana skaistule, — viņš teica, lai gan modelis nebūt nebija pats jaunākais un modernākais. Bet ne jau tas bija svarīgi, galvenais bija šī kopības izjūta, kas viņus vienoja, tas noslēpumainais, ka viņi spēj būt kā viens vesels. Diez vai cilvēks cilvēku dažkārt tā izprot? Otru cilvēku mašīna aizvietot, protams, nevar, taču bija milzīgs gandarījums, ka uz mašīnu var paļauties vairāk nekā pats uz sevi — nekādas muļķības tā nedarīs.

Kad, ejot prom, Aksels atskatījās, mašīnas acs nolūkojās, kā viņš attālinās. Viņš skaidri atcerējās, ka, no mašīnas izkāpjot, acs skatījās tieši uz priekšu. Sai acij tagad vajadzēja būt mirušai, neredzīgai, nedzīvai, bet tās dzīlēs blāvoja neizskaidrojama kvēle. Kas bija tas noslēpumainais spēks, kas šai acij ļāva dzīvot pašai savu pat​stāvīgu dzīvi? Ne ar kādu mehānisku enerģijas avotu tā nebija savienota, vienīgi ar mašīnas smadzenēm. Šo komplicēto aci konstruējot, nebija ieprogrammēta atgriezeniskā saite, respektīvi, smadzenes gan saņēma informāciju par visu, ko acs redz, to analizē un pieņem lēmumus un pavēles nodod tālāk motoram, signalizācijas ierīcēm, apgaismošanas spuldzītēm, stūrei un bremzēm, bet, kādā veidā smadzenes spēj virzīt un koordinēt acs darbību, Akselam nebija skaidrs. Acs taču bija mehāniska, un tai griezties lika motors. Bet motors šobrīd bija izslēgts. Tomēr acs lūkojās uz viņu nenovērsdamās un dzīva. Tā tam nevajadzēja būt, bet, ja tas tā bija, Aksels* ajā nesaskatīja nekā slikta. Ja nu vienīgi bija mazliet p-°oYnulīga sajūta, kāda pārņem, kad tevī raugās kaut k<u neizskaidrojams un noslēpumains.

Dzīvoklī viņš uzgrieza pasūtījuma biroja numuru un palūdza pēc pusstundas atsūtīt vakariņas, jo visu dienu tikpat kā nebija nekā ēdis, tad gāja vannā ar to pacilājošo sajūtu, kāda rodas pēc labi padarīta darba.

Viņš vēl nebija noslaucījies, kad ieskanējās videotelefona zvans, no ekrāna dziļumiem iznira Kristīnes seja. Ietinies peldpalagā, viņš tai paklanījās.

— A, beidzot tu esi mājās! Es jau sāku uztraukties, vai tik tu ar savu grabažu neesi avarējis, jo laboratori​jas stendā tevis nebija.

— Nē. Bet viss ir vislabākā kārtībā. Mums, tas, ir, mašīnai un man, acīmredzot vajadzēja pieslīpēties, varbūt pierast, saskaņoties. Tagad viņa man klausa labāk un precīzāk nekā paša ķermenis, — Aksels ar lepnumu balsī nobeidza.

— Tu turpināji eksperimentēt?

— Nu protams.

— Uz šosejas?

— Jā.

Kristīnes sejā varēja redzēt pārmetumu. Viņa klusēja un savām izteiksmīgajām acīm raudzījās Akselā kā lielā, nepaklausīgā puikā.

— Kristīn, pamēģini saprast! Es esmu ne tikai zinātnieks, bet arī autobraucējs, joņot stendā, kur griežas tikai riteņi, bet pati mašīna stāv uz vietas, kur ceļš un ātrums tiek imitēti, saproti… šāda apziņa mani nokauj. Man va​jag pa īstam, lai zinu, ka tas, kas notiek, patiešām tā arī ir. Tu vari to saprast?

— Jā. Domāju, ka jā. Un tomēr pastāv zināmi notei​kumi …

— Kristīn, lūdzu, nelasi lekciju! Es biju piesardzīgs, un mašīnai ir bloķējošās sistēmas, pat tad, ja es izda​rītu kādu kļūdu …

— Pietiek! Netaisnojies! Tātad viņa tev klausa?

— Ideāli! Es domāju, tev nebūs nekas pretī, ja mūsu kāzu ceļojumā mēs dosimies ar šo mašīnu, ' — Par to es vēl neesmu īsti pārliecināta, — viņa vil​cinoties teica.

— Par ko tu neesi pārliecināta? Par kāzām vai mašīnu?

— Ne par vienu, ne otru.

— Krist, kas noticis?

— Esmu sākusi jaunu darbu. Nezinu, vai mums tā jāsteidzas. Es domāju, tu saproti, ka tad man, dabiski, radīsies jauni pienākumi, jo, redzi, savus bērnus es gribēšu audzināt pati. Man ir aizspriedums pret šīm mehanizētajām un automatizētajām bērnu audzināšanas iestādēm, man liekas, ka māti bērnam nekas nespēj aizvietot. Vis​maz sākumā, kamēr izveidojas personības pamati.

— Jā, tam es varu piekrist. Bet… es domāju, ja mēs apprecētos,, tad biežāk varētu būt kopā… vai arī tas tevi traucētu?: — Droši vien. Jo, redzi, tāda ilgstoša kopdzīve vīrietim un sievietei bez bērniem — tāda zaudē savu mo​rālo jēgu.

Aksels, ietinies peldpalagā, bezspēcīgi atkrita atzveltnī. Viņš labi zināja, ka Kristīni, ja tā ko ieņēmusi galvā, nekas, nekādi argumenti nespēj pārliecināt. Labo, pacilāto garastāvokli, kādā viņš visu vakaru atradās, nomainīja vilšanās. Līdzīga saruna viņiem jau bija notikusi pirms pāris gadiem. Toreiz Kristīne bija jauna, talantīga zinātniskā līdzstrādniece un likās tik dabiski, ka viņai jāstrādā, jāparāda, ko viņa spēj. Tagad Kristīnes vārds vēstures institūtā jau bija labi pazīstams. Aksels zināja, kā ar darbu aizrāvās tās sievietes, kuras panākumi iedvesmoja; viņas pārņēma tāds atklājēja azarts, ka viņas bieži vien aizmirsa visu pārējo. Darbs kā milzu piltuve viņas iesūca sevī, deva spārnus un vilināja tālāk. Un viņas pašas nemaz nepamanīja, pa kuru laiku ir jau daudz ko zaudējušas. Pēc Aksela domām, pašu galveno: sieviete, kas pati nevēlējās laist bērnu pasaulē, vairs nebija sievišķīga. Sādu likteni viņš Kristīnei negribēja novēlēt.

— Kāpēc tu apklusi? — no tālienes atskanēja maiga sievietes balss. — Ēs tevi apbēdināju, ja?

Aksels tikai pamāja ar galvu, pēkšņi vairs nevēlēdamies runāt, jo kādus gan pretargumentus viņš varēja minēt, ja sieviete alka cita.

— Paklau, Aksel, — varbūt rīt tu man to savu grabažu vēlreiz nodemonstrēsi? Lai pirms aizbraukšanas man par tevi būtu mierīgs prāts… Kā, lūdzu? Es nesaklausīju atbildi…

— Ja tu ta vēlies …

— Sacīsim, pulksten vienos pie mūsu institūta, mēs varētu abi kopā kaut kur paēst pusdienas.

— Bet šovakar?

— Šovakar man šis tas vēl jāpaveic, jo rīt pievakarē es izlidoju.

— Uz ilgu laiku?

— Pagaidām uz dažām dienām, bet pēc mēneša es laikam pa īstam sākšu pētīt pagājušajā gadsimtā izplatīto «televīzijas fenomena psiholoģiju», tas ir, televizora maģisko varu pār cilvēku, kad viņi kā nohipnotizēti spēja stundām ilgi skatīties tukšas un neinteresantas pārraides.

— Bet vai mana psiholoģija tevi nemaz neinteresē?

— Protams, interesē. Tikai es domāju, ka tas, par ko tu ieminējies, ir nākotnes jautājums.

— Viss skaidrs. Neuzdrošinos aizkavēt. Paldies, ka par mani vēl interesējies.

— Es negribēju tevi sarūgtināt. Nu, paskaties uz savu Kristīni un pasmaidi! Man sirds lūst, kad redzu tevi tik bēdīgu.

Aksels atsedza zobus un uzstiepa sejai nedzīvu, mehā​nisku smaidu.

— Fui, cik tu esi riebīgs! Līdz rītam, mīļais.

Kristīne smējās un izslēdza ekrānu. Pasmaidīja ari Aksels, bet šo viņa dabīgo smaidu Kristīne vairs nere​dzēja.

Garastāvoklis, protams, bija sabojāts, bet tam vajadzēja tikt pāri.

Kamēr viņš runāja ar Kristīni, vakariņas jau bija virtuvē uz galda. Kad tās atnesa, viņš nebija pamanījis. Aksels atvēra termosa traukus, smaržoja tik patīkami, ka viņš ar lielu apetīti ķērās pie vakariņām, lai gan pēc sa runas ar Kristīni ēstgriba likās pavisam pazudusi.

Aksels vēl ilgi staigāja pa dzīvokli, krūtīs bija kaut kads tukšums. Plauktā atradās diezgan daudz videokasešu ar dažādām filmām, bet Aksels nevēlējās ne aizmirsties, ne arī iedziļināties kādā problēmā.

Smeldzi, kas bija radusies krūtīs, viņš nemaz nevēlējās aizdzīt. Varbūt cilvēks tikai tik ilgi nezaudē savu

cilvēcību, kamēr ir spē​jīgs ciest un sajust skumjas?

Viņš atgūlās gultā, ieslēdza krēslainu, nomierinošu apgaismojumu un domās skatīja Kristīnes seju tādu, kādu viņš to pēdējā laikā bija redzējis: augstprātīga vai spītīga galva, nedaudz uz priekšu pastiepts zods, bet acis — acis bija maiguma pilnas. Varbūt viņa tikai ārēji brašojās, vēlēdamās izlikties stiprāka, bet patiesībā alkdama maiguma un mīlestības? Un zinādama — ja viņa tam ļausies, tad pazaudēs savu neatkarību un brīvību, citi ātri viņai aizies garām, apsteigs un viņas godkārība cietīs. Jā, visi šie jaunie, apdāvinātie zinātnieki bija vairāk vai mazāk godkārīgi, Aksels to zināja, un tā tam bija jābūt. Arī viņā pašā mājoja godkāre, varbūt tieši tāpēc viņš pagaidām nevēlējās ne ar vienu apspriesties, ne ar vienu nedalījās, nevienam neko nestāstīja par savu mašīnu un to, ka guvis sekmes tās vadīšanā. Viņš gribēja pats pēc iespējas vairāk izdarīt. Un kāds tur brīnums, ka arī Kristīne savā darbības laukā vēlējās paveikt kaut ko savu. Un tāpēc viņi, ne tikai Kristīnes dēļ vien, bija tik maz kopā. Trūka laika. Laiks cilvēka dzīvē aizvien vēl bija pats lielākais dārgums, reiz aizlaists, nekad un ne ar kādiem spēkiem tas nebija atgūstams. Varbūt vienīgi tālā nākotnē. Vese​lību šodien bieži vien var saglābt, bet pazaudētu laiku — nekad.

Aksels saprata, ka viņam jāļauj Kristīnei pašai izšķirties par tālāko nākotni un nav viņa jāsteidzina.

Ja viņi arī sāktu ģimenes dzīvi, droši vien drīz pienāktu brīdis, kad viņa to nožēlotu, sevišķi tad, kad kolēģi paveiktu ari viņas iesākto.

Vajadzēja gulēt, bet miegs arvien vēl nenāca. Tad Ak sels izdarīja dažus nervus nomierinošus elpas vingrina jumus un beidzot iemiga dziļā, atspirdzinošā miegā.

Otrā dienā agri, tūdaļ pēc rītarosmes un pusstundas garā skrējiena, viņš devās uz stendu, kur stāvēja mašīna.

Atvēris durvis, viņš ar mīlestību raudzījās uz ārēji necilo, mazliet vecmodīgo limuzīnu, kurš saprata cilvēku un spēja izpildīt viņa pavēles.

Aksels nepārprotami bija zinātnieks un dzīvoja vēsa prāta valstībā, bet visu laiku ilgojās pēc neprātīgām idejām. Viņš jau iedomās redzēja, kā veidosies tālākā dzīve: viņš radīs, pilnveidos daudzas šādas mašīnas, ne tikai limuzīnus, bet arī pašizkrāvējus, traktorus… lai gan… hm… diez vai traktorus pēc šāda principa būs vērts būvēt, uz tiem labāk jāliek roboti, bet lidot… Ja lidaparāts klausītu domai… Tad cilvēks varētu justies kā putns gaisā… Vai ienirt jūras dzīlē un justies kā zivs, kā del​fīns, kā … īsā mirklī viņa priekšā pavīdēja milzīgas iespējas, kādas pavērtos, ja patiesībā nedzīvās mašīnas paklausītu cilvēka pavēlēm… Tajā brīdī viņš ievēroja, ka limuzīna acs iemirdzējās, izstaroja siltumu, it kā atdzīvojās. Likās, šī lielā, mākslīgā acs skatās uz viņu ar lēnprātīgu, pakļāvīgu maigumu. Vai viņa parādīšanās mašīnu spēja iepriecināt, vai tā bija viņu gaidījusi?

Aksels sagatavojās kārtējam izmēģinājuma braucienam; pirms satikšanās ar Kristīni viņš gribēja pārliecināties, ka ari šodien mašīna viņam pilnībā klausa un ka ar to viss kārtībā. Atverot motora pārvalku, liels bija viņa pārsteigums, kad atkal konstatēja fizioloģiskā šķīduma jūtamu iztrūkumu. Ko tas varētu nozīmēt? Nekādas noplūdes nebija. Acīmredzot smadzenes to patērēja. Bet kādā veidā? Pēc šāda patēriņa smadzeņu tilpumam vajadzēja izteikti palielināties. Taču tas tā nevarēja būt, jo metāla kārba, kura smadzenes ietvēra, neļāva tām izplesties. Vienīgā iespējamā izeja no kārbas bija pievadu vietās, kur smadzenes saņēma cilvēka raidītos domu impulsus un kur tos raidīja tālāk stūrei un citām mašīnas vadības svirām. Un ja nu patiesi tur?

Aksels atskrūvēja dubultuzgriežņus, blīves bija sausas un stingri piespiestas. Tomēr, ziņkārības dzīts, viņš tās noņēma, lai paskatītos, kā smalkie pievadi, kas nāca no ķiveres, pievienoti pelēkajai smadzeņu vielai. Liels bija Aksela pārsteigums, kad viņš redzēja, ka pievadi kļuvuši citādi, pārveidojušies. Tie bija apauguši ar pelēku plēvīti. Viņš uzmanīgi pabīdīja nost izolāciju, arī tur bija iekļuvusi pelēkā viela. Viņš paņēma stipru palielināmo un pelēko vielu aplūkoja. Tā šķita dzīva, trīsoša un pulsējoša. Akselam šķita, ka viņš ir pieskāries kaut kādam neizdibinātam dzīvības noslēpumam. Vai šeit nebija meklējams izskaidrojums tam, kur pazuda fizioloģiskais šķīdums, kas baroja smadzenes?

Acīmredzot tās šķīdumu izmantoja ne vien sevis uzturēšanai, bet arī lai plestos plašumā un iespiestos visniecīgākās pievadu spraudziņās, un tās aizpildītu. Varbūt līdzīgi dīgstošam graudam tās spēja pārvarēt pat zināmu pretestību? Ja tā, tad cik tālu pelēkā viela pa vadiem jau aizkļuvusi? Un cik tālu tā vispār ies?

Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem Aksels atbildes nespēja rast. Viņš uzlika blīves vietā iyi aizskrūvēja uzgriežņus. Pielēja fizioloģiskā šķīduma tvertni pilnu. Kādā brīdī šķīduma patēriņam taču jāsamazinās.

Viss, kas aug un veidojas, reiz sasniedz pilnību un savā attīstībā apstājas.

Iekāpis limuzīnā, viņš no ķiveres atvienoja impulsu plāksnītes un pārliecinājās, ka arī tur zem izolācijas atrodas pelēkā, pulsējošā viela. Vai te nebija meklējams izskaidrojums tam, ka sākumā mašīna viņam neklausīja? Tikai tad, kad smadzeņu viela nokļuva līdz ķiverei, mašīnas smadzenes sāka uztvert Aksela raidītos domu signālus, tā teikt, kad viņu, šo svešo smadzeņu, un Aksela kontakti kļuva tieši. Bet tajā jau nevarēja būt nekas ļauns. Svarīgs bija rezultāts. Tomēr, kad Aksels uzlika galvā ķiveri, pārņēma sajūta, ka viņš pieskaras kādai svešai, neizprotamai un dīvainai pasaulei, kura slēpās dzelzs kastē zem motora pārvalka un smalkiem taustekļiem sniedzās līdz viņam. Kā šī svešā pasaule turpmāk izturēsies?

Vai vienmēr būs tikpat paklausīga kā vakar? Par to tūdaļ vajadzēja pārliecināties. Līdz tikšanās brīdim ar Kristīni bija vēl diezgan laika.

— Vai tu… vai jūs mani dzirdat? — Aksels pēkšņi pajautāja. Viņam nezin kāpēc likās, ka tas, kas tur kastē iesprostots, ir nevis vienkārša pelēka smadzeņu viela, kurai vajag pavēlēt un kura jātrenē, bet ka tur atrodas sveša personība, pret kuru jāizturas ar cieņu.

Aksels pabrīnījās par savu mainījušos attieksmi pret mašīnu; uzplaiksnījās un nodzisa paneļa signālspuldzes. Aksels iekšēji nodrebēja. Vai pelēkā viela kastē bija viņam atbildējusi? Jeb tā bija tikai nejaušība? Neapzināta reak​cija uz viņa tikpat neapzināto jautājumu?

— Motoru! Ieslēdzam motoru! — viņš iesaucās vairāk satraukts nekā jebkad agrāk.

Mašīna tajā pašā mirklī paklausīja.

— Braucam ārā no garāžas! Tā, ļoti labi. Vēl mazlietiņ. Tagad pagrieziens pa kreisi un uz priekšu.

Burvīgi. Otrā rinda. Aiziet!

Mašīna klausīja uz vārda, vēl vairāk — tā pakļāvās domai, nemaz nevajadzēja skaļi runāt, pietika vēlēties, un mašīna vai nu paātrināja gaitu, vai palēnināja, izdarīja pagriezienus. Likās, ka viņš pats skrien pa ielām, ienirst starp citām mašīnām, gandrīz vai fiziski apjauš ātrumu, atstatumu, gabarītus, jā, izjūt mašīnas gabarītus kā savus. Reizē fantastiski un dīvaini. Viņš bija laimīgs, ka var tā joņot, skriet, nejūtot ne mazāko piepūli. Vienīgi tad, kad viņš vēlējās izdarīt ko tādu, kas īsti neatbilda satiksmes noteikumiem, mašīna izrādīja pretestību. Tajā pašā brīdī viņš saprata savu kļūdu vai pārskatīšanos, un mašīna atkal ripoja tālāk bez aizturēm.

Izskraidījies pa ielām un pilnīgi pārliecinājies, ka uiašīna precīzi izpilda viņa vēlmes, pat iegribas, kādas vien pilsētas ielās iespējamas, Aksels paskatījās pulksteni un atcerējās, ka tuvojas tikšanās laiks ar Kristīni. Dīvaini, viņš to bija pilnīgi aizmirsis, lai gan vakar bija licies, ka šī sieviete ne stundu, ne minūti neiziet no prāta. Bet tagad viņš gandrīz nokavēja satikšanos. Acīmredzot izjūtas, ko dāvāja mašīna, bija tik jaunas un spēcīgas, ka aizēnoja visu pārējo. Arī mīlestību uz Kristīni. Nē, tas nevarēja būt! Un tomēr šī bija pirmā reize, kad viņš pilnīgi aizmirsa viņas eksistenci. Vai atklājēja prieks varēja būt tik spēcīgs, ka pārspēja cilvēcisko mīlestību pret otru cilvēku? Mazliet pārsteigts, izbrīnījies un nokaunējies, Aksels lika mašīnai joņot uz vēstures institūtu. Šajā braucienā viņš manīja, ka mašīna pretojas. Vispirms kritās ātrums, lai gan nekādi ārēji šķēršļi, ne noteikumi to neierobežoja. Akselam vajadzēja stipri sakoncentrēties, lai piespiestu mašīnu ripot ašāk. Tā vilcinājās izpildīt arī citas viņa pavēles, it kā starp viņu un mašīnas smadze​nēm zustu tik labi nodibinājies kontakts.

Kad meža vidū starp kokiem iznira vēstures institūta baltie korpusi, Aksels jutās noguris it kā pēc smagas piepūles, it kā pats būtu noskrējis šos pēdējos divdesmit kilometrus. Piebraucis tuvāk, Aksels ieraudzīja Kristīni, kura māja ar roku un nāca pretī. Kad līdz viņai bija metru piecdesmit, mašīnas gaita, par spīti Aksela vēlmei braukt ātrāk, kļuva lēnāka, motors strādāja ar piepūli, norīstījās un apstājās.

Aksels izlēca no limuzīna un skrēja Kristīnei pretī.

— Vai esmu nokavējies? — viņš aizsmacis iejautājās.

— Jā, mīļais. Mūsu diezgan ilgās pazīšanās laikā tas gadās pirmo reizi. Vai kas noticis? Tu izskaties ne visai pacilāts.

— Mašīna nedaudz niķojās. Un tieši tad, kad bija jā​brauc pie tevis.

Kristīne neatbildēja. Viņa raudzījās uz mašīnu, un viņas pierē iegula agrāk neredzēta rieva.

— Zini, tā tava grabaža man nepatīk. Tāda sajūta, ka es viņai arī ne.

— Kristīn, ko tu runā! Kā mašīnai kaut kas var patikt vai nepatikt.

— Tiklīdz es parādos, viņas acs nelabi iedzalkstās. Es to pamanīju jau pirmajā reizē.

— Fantāzija!

Lai gan Aksels atsacījās ticēt, arī viņu pārņēma neomulīga sajūta, jo mašīnas acs patiešām lūkojās, kaut kā dīvaini zvīļodama, mainīdama krāsu un spilgtumu, dažas fasetes iekvēlojās spožāk tad, kad citas šķita apdziestam. Tā mašīnas acs nekad vēl nebija skatījusies.

— Iesim! — māksloti mundrā balsī viņš aicināja Kris​tīni līdzi uz mašīnu. — Cik tev ir brīva laika?

— Tagad… ne vairāk par stundu, — pulkstenī paskatījusies, viņa teica. — Nez vai ir vērts kur braukt.

— Nieki!

— Bet ja nu viņa pavisam pārstāj klausīt?

— Tūdaļ redzēsim. Vismaz pamēģināsim!

Abi iekāpa limuzīnā. Aksels uzmauca galvā ķiveri. Deniņos un uz pieres sajuta netīkamu smagumu, it kā spiedienu. Droši vien no nervu sasprindzinājuma un sa​traukuma, viņš nodomāja.

— Motoru! Iesledzam motoru! Tūdaļ ieslēdzam mo​toru! — viņš sakoncentrējies cieti teica.Signālspuldzes iedegās, izdzisa, iedegās atkal. Vēl pēc atkārtotas pavēles motors iedūcās.

Aksels aizveda Kristīni uz nelielu restorānu netālu no institūta. Arī agrāk viņi šad tad te bija sēdējuši, tērzējuši, apmainījušies asprātībām un sapņojuši par nākotni, kuru nespēja iedomāties viens bez otra. Vienmēr viņi te bija jutušies labi, brīvi un nepiespiesti. Šoreiz viņi bija klusi un, lai gan abi lūkojās uz vienu un to pašu upes ainavu aiz loga, uz nolaidenu mežu otrā krastā, katrs domāja savu domu. Kristīne par priekšā stāvošo braucienu un par to, ko Aksels vakar bija teicis, par iespējamo kāzu ceļo​jumu un visu, kas ar to sakarā. Viņa gaidīja kādu atgādinājumu no Aksela, lai atsāktu vakarējo sarunu. Pa nakti jaunā sieviete bija daudz ko pārlikusi un atjautusi, ka viņai trūkst kaut kā ļoti būtiska, bez kā ists dzīves piepildījums nav iespējams. Gadi gāja, darbs bija interesants un aizrāva, aizvedot viņu arvien tālāk un tālāk no tā, par ko abi ar Akselu kādreiz bija sapņojuši. Vai jel kādreiz pienāks bridis, kad laika pietiks arī tam? Varbūt šis brīdis ir pienācis un rīt jau būs par vēlu? Bet Aksels sēdēja, izklaidīgi ēda pasniegtās pusdienas un vakar​dienas sarunu ne ar vārdu neatgādināja. Vai viņš bija to aizmirsis?

Akselu tiešām šajā brīdī nodarbināja doma par mašīnu. Tā it kā bija pārņēmusi visu viņa būtni.

Pirmo reizi viņš ar nepacietību gaidīja brīdi, kad Kristīne teiks, ka ilgāk vairs nevar. Viņš tikai ar zināmu piepūli uzturēja sarunu. Iztēlē viņš sēdēja mašīnā un ar to sarunājās. Likās, mašīna viņu gaida, aicina un tur ir viņa īstā vieta. Neizprotams spēks viņu vilināja atpakaļ. Kristīne šajā brīdī kavēja. Priekšlikums, ko viņš vakar bija izteicis, šodien vairs nelikās tik nozīmīgs. ^ Viņiem atvēlētais laiks bija pagājis. Abi reizē piecēlās un gāja, ne ar vārdu nepieminējuši vakardienas sarunu. Kristīnes sirdī palika sarūgtinājums. Aksels turpretī juta atvieglojumu, ka vakardienas tematam viņi nav pieskārušies. Nez kāpēc šodien viņš par to vairs nevēlējās runāt.

Jausēdot mašīnā, Kristīne teica: — Tā tava grabaža ir uz mani greizsirdīga.

— Kādas muļķības! Mašīna nevar būt greizsirdīga.

Greizsirdība ir emocionāla kategorija. Bet viņa saprot un domā tehniskās kategorijās.

— Viņa izpauž pret mani nepatiku. Viņa mani neieredz. Un, tā kā viņai trūkst viltības, tad savas

antipātijas nemaz neslēpj. Pavēro, kā viņa izturas! Tu saki, ka viņa tev klausa uz vārda, bet, kā parādos es, tā uz mani skatās ar naidu un pārstāj tev klausīt. Neaizmirsti, ka šai mašīnai ir smadzenes, iespējams, ka tām piemīt arī individu​alitāte.

— Nu gan sarunāji!

— Nemaz. Tas, ko es saku, balstās uz novērojumiem. Kāpēc tu nebrauc?

Akselš vēl nebija uzlicis vadības ķiveri. Patiesību sakot, viņš vilcinājās to darīt, jo pašā bija modusies atjauta, ka mašīnas kaprīzēm tiešām varētu būt kāds sakars ar Kristīni. Viņš pastiepa roku un ieslēdza motoru ar rokas aizdedzi. Ar strauju rāvienu viņš izkustināja mašīnu no vietas un kā īsts sacīkšu braucējs traucās atpakaļ uz institūtu.

— Kāpēc tu neliki galvā ķiveri? — viņa iejautājās.

Aksels palika atbildi parādā. Šoreiz viņš no Kristīnes šķīrās bez īpašas nožēlas. Turpretī sieviete tikko valdīja asaras. Aksels pret viņu nekad tik vienaldzīgi un no​raidoši vēl nebija izturējies.

Atvadoties viņa it mundri teica: — Kad man būs laiks atgriezties, es tev piezvanīšu. Varbūt tu man atbrauksi pretī?

— Jā, noteikti. Es gaidīšu tavu zvanu.

— Es tikai baidos, ka mūsu tikšanās nebūs labāka kā šodien. Tu neesi ar mani. Tu esi prom, kaut kur citur.

Viņas vārdos gluži sievišķīgi ieskanējās aizturētas asaras, bet Akselu tās nesaviļņoja. Agrāk viņš Kristīni turpat būtu apkampis un samīļojis, tagad viņš skatījās vēsām un ironiskām acīm, un vfņā modās aizdomas, vai tik sie​vietes aizkustinājums nav uzspēlēts.

Kristīne aizgāja. Nogaidījis, kad sieviete pazūd aiz dur​vīm, nepacietīgi tvēra pēc ķiveres.

— Motoru!

Tajā pašā brīdī motors iedūcās. Aksels tikko paguva noformulēt, kur grib braukt, kad mašīna jau rāvās uz priekšu. Smagums un pretestība, ko viņš pirmīt, šurp braucot, juta, bija izgaisis. Mašīna paklausīgi atsaucās katrai braucēja domai, it kā centās uzminēt, ko viņš varētu vēlēties. Mašīna un braucējs atkal bija kftivuši par vienu veselu. Tagad, kad Kristīne bija prom, nekas šo viņu saplūšanu netraucēja. Viņš bija mašīna, un mašīna bija viņš, Aksels. Viņš ienira ielās, lavierēja starp citām mašīnām, peldēja pa satiksmes straumi un jutās kā no jauna atdzimis, ieguvis īpašības, kādu agrāk nebija: No divām nepilnīgām būtnēm it kā bija radusies viena jauna, kurai piemita abu iepriekšējo īpašības.

Aksels īsti neapzinājās, kas ar viņu notiek, bet tas, kas agrāk viņu interesēja un likās nozīmīgs, tagad savu nozīmību zaudēja. Braukādams jeb skraidīdams pa ielām un maģistrālēm, viņš izjuta ātruma, uz priekšu traukšanās prieku, un tas tagad bija kļuvis par viņa dzīves mērķi, saturu un piepildījumu. Pārējais bija zaudējis jēgu. Kristīni viņš šad tad atcerējās, bet domāja par viņu bez aizkustinājuma un jūtu pacēluma.

Nesapņoja un neilgojās drīzumā viņu atkal ieraudzīt.

Ilgāku laiku neskraidījis, viņš ne nogura, ne apnika. Uz izmēģinājumu stendu Aksels atbrauca, tikai lai pārbaudītu, vai motors un ritošā daļa pilnīgā kārtībā, lai uzpildītu degvielu vai fizioloģisko šķīdumu.

Pēdējā laikā tas vairs tikpat kā nekritās. Acīmredzot pelēkā viela bija aizsniegusi tos punktus, kas bija nepieciešami, lai vislabāk kontaktētos ar cilvēku.

Kādu rītu, kad saule jau sen spīdēja pa logu iekšā, bet Aksels savā dzīvoklī bija tikko pamodies un vēl tīksmi staipījās gultā, jo bija vēlu gājis gulēt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka līdz vēlai naktij bija skraidījis pa ielām,— pēkšņi ieskanējās telefona zvans. Pēdējā laikā viņš ne ar vienu nebija ticies, nekādas norunas, nedz saistību viņam nebija, tāpēc zvanu viņš negaidīja. Un vajadzību pēc satikšanās ar cilvēkiem neizjūta. Negribīgi viņš tuvojās ek​rānam. Zvanīja Kristīne.

— Mīļais, kur tu esi pazudis? — viņa iesaucās, it kā pirms dažām dienām nebūtu šķīrušies dziļā neapmierinā​tībā viens ar otru. — Es tev zvanu katrā brīvā brīdī, bet tevis nekad nav.

Kristīnes parādīšanās Akselam atgādināja, ka bez tās pasaules, kurā viņš pēdējā laikā dzīvoja, ir arī

vēl cita — tā agrākā, kuru viņš pa pusei bija jau aizmirsis, bet kura tomēr kaut kur ritēja un pulsēja bez viņa klātbūtnes un līdzdalības, dzīve, kurā pats kādreiz bija piedalījies. Un šajā tālajā, pusaizmirstajā pasaulē bija Kristīne, sieviete, kuru viņš bija mīlējis. Varbūt arvien vēl mīlēja, tikai tagad viņa prātus un jutekļus aizņēma un aizpildīja kaut kas cits, kas izspieda domas par mljoto sievieti. Kristīnei ekrānā parādoties, pusaizmirstās jūtas uzbangoja no jauna, bet Aksels uz viņu lūkojās kā uz kaut ko tālu, bezgala dārgu un zaudētu. Kamols aizspieda kaklu, un viņš spēja tikai skatīties.

— Mīļais, kas ar tevi notiek? Agrāk tu vienmēr zvanīji pirmais un meklēji ar mani satikšanos, tagad, atvaino, tu mani nostādi smieklīgā stāvoklī. Vai kaut kas mūsu attiecībās ir mainījies? Ja tā, tad pasaki, un es…

— Nē, tā nav. Biju ļoti aizņemts un ..« — Bet tu par mani domāji, atcerējies?

— Es nezinu. Tas, kas ar mani notiek, ir kaut kas cits. Saproti mani pareizi, tu un vienīgi tu man esi, bet pēdējā laikā…

— Vai pie tā ir vainīga mūsu saruna, kad es atbildēju izvairīgi? Tu zini, ko es domāju…

— Jā. Bet ne tikai.

— Vai grabaža?

— Varbūt… Jā, es domāju, tā ir viņa, — Interesanti. Vai tad viņa tev vairs neklausa uz vārda? Vai neesi vairs tādā sajūsmā kā agrāk?

— Nē, viņa klausa. Bet ir vēl kaut kas… Zini, tev laikam ir taisnība, iespējams… iespējams, ka tieši tavas klātbūtnes dēļ viņa kaprīzējās. Jo, kad es dažreiz vadāju citus cilvēkus, viņa, tas ir, mašīna, uz tiem nekādi ne​reaģē.

— 'Nu, ko es teicu! Tīri sievišķīgi es jūtu viņas attieksmi pret sevi. Interesanti, kāpēc tā. Es saprastu, ja tava mašīna būtu greizsirdīga uz citu mašīnu, pret kuru tu viņu varētu apmainīt. Es taču viņas eksistenci neap​draudu.

— Tomēr tu nevēlies, lai es ar mašīnu nodarbojos.

— Jā, mīļais, es arī tagad domāju, ka tu jau esi sasniedzis to vecumu, kad nopietni jārūpējas par savu karjeru, bet nodarbošanās ar autosportu un automašīnas vadības pilnveidošanu nav tavs ampluā. Tu taču esi enerģētikas inženieris. Bet, cik zinu, savu tiešo darbu tu pēdējā laikā esi atstājis novārtā.

— Varbūt man ir pēdējais laiks to mainīt?

— Tad ar tevi ir sliktāk, nekā es domāju. Aksel, mums, nopietni jāparunājas… Vai tu vari šovakar atbraukt man pretī?

— Hm, tas ir kas jauns. Agrāk tu nekad ar mani nopietni nevēlējies runāt. Tu šīs runas vienmēr atlīki uz vēlāku laiku.

— Tiesa. Bet nevajag ironizēt. Varbūt es to nožēloju. Pieļauj, ka esmu šo to pārdomājusi un varbūt atzinusi, ka esmu kļūdījusies.

Kristīnes izskatā, balsī un tonī nejautās agrākā pārākuma. Viņa likās tik patiesa, skaista un neatvairāma, ka Akselā atdzīvojās agrākā jūsma par šo sievieti, un viņš apsolīja aizbraukt un šinī brīdī patiesi ticēja, ka to arī izdarīs. Vienojušies par laiku un vietu, kur tiksies, viņi sarunu pārtrauca.

Atmodinātās jūtas lika Akselam brīnīties par to, kas ar viņu pēdējā laikā notiek. Visi citi nodomi un apņemšanās pēc iesēšanas mašīnā zūd. Tad nozīmību iegūst tikai mašīna. Bet, kad viņš ilgāku laiku pavada ārpus mašīnas, viņš apjauš, ka patiesās vērtības ir tās, kas viņu interesēja agrāk, to skaitā arī Kristīne. Tomēr mašīna viņam ir nepieciešama, tā viņu ar neizskaidrojamu spēku velk pie sevis. Arī tagad, apsolījis pēcpusdienā aizbraukt pie Kristīnes, viņš jau juta vajadzību sēsties mašīnā un braukt.

Nebija svarīgi, kur un kāpēc, nozīmīga bija pati braukšana. Un, kaut arī viņš saprata, ka braukšana vien bez mērķa, bez īpaša uzdevuma ir bezjēdzīga, tomēr tā viņu vilināja arvien spēcīgāk. Varbūt vienīgi vēl zivs tā slāpst pēc ūdens, izmesta krastā. Labi, Kristīnes dēļ viņš šo savu vājību pārvarēs un kārdinājumam nepadosies. Varbūt Kristīnei no malas labāk redzams, kas viņam vairāk nepieciešams. Viņš būs stiprs.

Šodien pat, tūdaļ, ir jāaizbrauc uz enerģētikas institūtu, jāaprunājas par sava darba perspektīvām, viņš taču nebūs atskaitīts, lai gan pēdējā laikā tur nav rādījies un viņa darbs uz priekšu nav virzījies. Pēc tam viņš brauks pie Kristīnes, un nojauta viņam teica, ka Kristīnes attieksme pret viņu ir mainījusies. Varbūt viņa beidzot dos piekrišanu tam, par ko abi tik ilgi bijā sapņojuši, bet arvien atlikuši un vilcinājušies. Ar šādu apņemšanos viņš izgāja no mājas, nolēmis mašīnā šodien nesēsties, paņemt parastu taksometru no stāvvietas. Tomēr, kad viņš bija jau uz ielas, šī apņemšanās likās smieklīga. Kāpēc braukt ar parasto mašīnu, kādas izmantoja ikviens, kas gribēja kur nokļūt? Protams, šie taksoparki bija ērti. Ikviens tur varēja ieiet un paņemt mašīnu, kura viņam likās vairāk piemērota, un lietot, kamēr tā nepieciešama. Kad Viņam tā "vairs nebija vajadzīga, mašīnu atstāja citā tuvākajā taksoparkā vai arī tanī pašā, kur tā paņemta.

Roboti tur šo mašīnu pārbaudīja, izlaboja, ja bija vajadzība, un cits to atkal varēja lietot. Smieklīgi, kāpēc viņam iet uz šādu taksoparku vai izsaukt mašīnu no turienes, ja pašam bija mašīna, labāka un paklausīgāka par jebkuru taksoparka limuzīnu, Aksels aizgāja uz stendu.

Limuzīna acs, viņu ieraugot, iemirdzējās. Arī viņu pārņēma priecīgs satraukums, gribējās atkal sēsties mašīnā un traukties pa ielām, sajust ātrumu, pie tam pašam nemaz nenogurstot. Kas tur Jauns, ja viņš uz darbavietu brauks savā mašīnā, kurā jūtas labāk nekā jebkurā citā?

Viņš uzlika vadības ķiveri, sajuta mašīnas vieglās trīsas. Arī tā laikam bija viņu nogaidījušies, arī mašīnai gribējās skriet. Tiklīdz Aksels vēlējās, lai mašīna sāktu kustēties, tā rāvās uz priekšu; līdz ar motora iedūkšanos Aksels sāka justies arvien brīvāk, labāk, atraisītāk. Viņš atkal joņoja uz priekšu, skatīja pasauli, kurai slīdēja cauri un garām, un nejuta vajadzību pēc apstāšanās. Tā droši vien putns, vicinādams spārnus, izjūt savas esības prieku, jūt, ka viņš elpo, lido, dzīvo. Tas, par ko viņš no rīta ar Kristīni bija runājis, vairs nelikās tik svarīgs un nozīmīgs, tas aizgrima kaut kur prorn, aizvilkās ar aizmirstības pelēko autu. Tāpat aizmirsās, ka bija gribējis braukt uz institūtu aprunāties par darbu. Kāda tam nozīme — šodien, rīt vai vēlāk? īsu brīdi viņš centās sevi uzvarēt, piespiest izpildīt rīta apņemšanos, bet pašreizējā mirkļa apreibums un burvība bija stiprāka. Aksels zaudēja. Pēc tam jau vairs nebija svarīgi. Un tad arī Kris​tīne bija aizmirsta.

Viņš aiztraucās pa ātrgaitas maģistrāli. Tā bija lieliska sajūta — ieraudzīt priekšā citu mašīnu, to panākt, apdzīt, tai aizsteigties garām. Motors strādāja ar pilnu jaudu un deva laukā maksimālo, ko tas spēja. Protams, motors nebija pats labākais, bija vairākas jaunas, spēcīgas modifikācijas, ja tāds būtu viņa mašīnai, tad nebūtu uz zemes limuzīna, kas spētu ar viņu sacensties braukšanas ātrumā un veiklībā.

Par to derēja padomāt. Šoseja aizstiepās tālumā gluda, taisna un vilinoša. Kilometri švīkstēja zem riepām, apkārtne mainījās, kļuva citāda, bet no tā braucējs maz ko manīja. Viņš juta noskrietos kilometrus, un tie viņu pildīja ar labsajūtu.

Kad Aksels bija izsalcis, viņš piestāja kādā ceļmalas ēstuve, iekoda, atpūtās. Atpūtās arī mašīna.

Bet šādi brīži nebija ilgi. Mašīnai nevajadzēja daudz, lai atkal būtu pilnīgā braukšanas kārtībā. Arī Akselam ne, jo patiesībā viņš nogura maz.

Pienāca vakars. Aksels no savas pilsētas bija tālu. Atgriezties nebija nekādas vēlēšanās. Viņš piestāja pie ceļmalas viesnīcas, nolēmis pārnakšņot. Taču, kad vajadzēja izkāpt, sajuta, ka mašīna it kā tur viņu ciet. Tā arvien vēl gribēja joņot uz priekšu.

— Nē, mīļā, — viņš teica, — man tomēr nav dzelzs iekšas, man ir jāizguļas, jāatpūšas. Un nevar būt, ka tavas smadzenes nav nogurušas, jo, raugi, tās taču ir veidotas no tās pašas matērijas kā manējās.

Mašīna gan nevarēja atbildēt, tomēr šis īsais monologs laikam to pārliecināja, jo atlaidās maģiskā saite, kas viņu ar mašīnu vienoja. Noguris un izsmelts, viņš gāja uz viesnīcu. Arī izsalkums lika sevi manīt. Viņš pasūtīja vakariņas un, par spīti nogurumam, labi paēda. Viens pats pie galda sēdēdams, viņš pēkšņi atcerējās Kristīni. Atmiņa bija tik spēcīga, ka viņš pilnīgi apstulba. Kā viņš bija varējis visu dienu viņu aizmirst! Šodien taču vajadzēja aizbraukt viņai pretī, bet tā vietā viņš bija atdrāzies simtiem kilometru tālu. Un pirmo reizi viņš atjauta, ka tas, kas ar viņu notiek, varbūt nemaz nav tik labs.

Acīmredzot mašīnai pār viņu bija kāda īpaša vara, kurai viņš nespēja pretoties. Ko tagad darīt? Bija vēls.

Tomēr aiziet gulēt viņš nespēja. Kristīne droši vien bija nesaprašanā un mocījās neziņā. Tas, ko viņš bija izdarījis, jau bija klaja nodevība.

Aksels piecēlās un aizgāja uz videotelefona kabīni, uzgrieza Kristīnes numuru. Neviens neatsaucās.

Varbūt viņa vēl gaidīja? Dfez vai! Kristīne bija pārāk gudra, lai kavētos ilgāk par nolikto laiku. Ja Aksels neieradās, viņa noteikti devās uz pilsētu. Tad viņam iekrita prātā laimīga doma uzgriezt sava dzīvokļa numuru. Pie ekrāna stāvēja Kristīne. Viņa jautājoši uzlūkoja Akselu, bet sejā nebija ne mazākā pārmetuma. Tomēr Aksels viņu pazina pietiekoši labi, un tāpēc viņai neizdevās noslēpt bažīgo izteiksmi acīs un neizteiktus jautājumus lūpās.

— Ā, beidzot tu mani atcerējies, — viņa māksloti jautri iesaucās.

Aksels klusēja, viņš nezināja, ko lai saka, kā lai taisno​jas.

— Vai tu valodu esi zaudējis, saki kaut ko, citādi man būs jādomā, ka atgadījies kaut kas slikts.

—Varbūt… varbūt ta ari ir, — Aksels izmocīja.

— Nebaidi mani! Kur tu atrodies?

— Tālu.

— Kur? Aksels pateica.

— Kā tu tur nokļuvi?

•— Nejautā.

— Vai tu gribi, lai es pie tevis aizbraucu?

— Es nezinu. Varbūt…

— Vai grabaža arī ir tur?

— Jā.

— Neej pie viņas! — Kristīnes acīs pavīdēja tādas kā izbailes. — Es šodien runāju ar biologiem. Lūdzu, neprotestē! Es zinu, ko runāju. Viņa tevi ir pakļāvusi. Tev tikai liekas, ka tu dari, rīkojies un izlem pats. Patiesībā to dara mašīna. Tu ej viņas pavadā. Lūdzu, uzklausi, ko saku! Es saprotu, ka mašīnas uzdevums ir pēc iespējas ātrāk pārvarēt attālumu, bet ne pašas attāluma pārvarēšanas dēļ.

Tādēļ, ka cilvēkam, šinī gadījumā tev, tā vajag. Kaut kur tikt, nokļūt. Mašīnas esība ir skriet tavā labā.

Bet, ja mašīna skrien un tu šo viņas skriešanu izjūti tikai kā savu prieku,, tad tu sevi esi zaudējis, tu jau esi vairs tikai mašīnas sastāvdaļa.

Aksels gribēja iebilst, bet Kristīne neļāva turpināt.

— Es tevi ļoti gaidīju, bet tevis nebija. Es zinu, tu sēdēji grabažā un viņa tevi rāva prom no manis. Un tu mani pat neatcerējies. Varbūt tev likās, ka tu mani vairs nemīli?

— Nu, kurš kuru mīl vai nemīl, mēs varam padiskutēt, — Aksels sarūgtināts sacīja, jo pēdējā laikā patiešām domāja, ka Kristīnes jūtas pret viņu nav diez cik stipras.

— Aksel, vai tu man vēl tici?

— Kas par jautājumu! Jā, protams, ticu.

— Tad uzklausi mani! Ej uz savu viesnīcas istabu un gaidi tur! Arā neej, kamēr neesmu ieradusies. Es tūdaļ sazināšos, un lidošu ar pirmo iespējamo lidmašīnu. Domāju, ka pēc dažām stundām būšu pie tevis.

— Es tevi varētu sagaidīt…

— Nē! Es tevi lūdzu! Paliec numurā! Vai jā? .

— Labi. Ja tu tā vēlies.

— Es tevi ļoti, ļoti… — Un Kristīne sūtīja gaisa skūp, stu, cenzdamās būt jautra, bet patiesībā slēpdama rūpes un izbailes.

Akselam bija pielipis Kristīnes satraukums. Varbūt viņam patiesi draudēja briesmas tikt iznīcinātam kā personībai, kā individualitātei? Viņš aizgāja uz viesnīcas islabu, nolēmis likties gultā un atpūsties.

Droši vien notikušajam bija daudz vienkāršāks izskaidrojums, Kristīne savā sievišķīgā sakāpinātībā visu pārspīlēja. Tiesa, pēdējā laikā viņš Kristīni sāka ilgstoši aizmirst, bet pie tā viņi paši bija vainīgi. Ar mašīnas smadzenēm, smieklīgi, tam nevarēja būt nekāds sakars. Izskaidrojums noteikti bija viņos pašos."

Tā taču mēdz būt, ka divu cilvēku jūtas pēc laika apdziest, noplok, pat pilnīgi izgaist.

Tā sevi nomierinājis, Aksels iegāja vannā, nomazgājās, bet dienas ilgstošā brauciēna nogurumu siltais ūdens nenoņēma. Viņš iekrita gultā cerībā tūdaļ iemigt. Kādu laiku tiešām gulējis un kaut ko satrauktu sapņojis, Aksels strauji pamodās un uztrūkās sēdus. Viņš vēl nebija ne izgulējies, ne atpūties.

Paskatījies pulkstenī, redzēja, ka pagājušas tikai nepilnas trīs stundas, bet bija tāda sajūta, ka jāceļas, kaut kur jāsteidzas, citādi kaut ko svarīgu nokavēs. Ar pūlēm viņš atcerējās, kā šeit nokļuvis; neskaidrajā atmiņu gūzmā kaut kur pavīdēja Kristīnes seja. Viņai drīz bija jāierodas. Miegs tūdaļ pazuda, pārņēma nenoteikta, trauksmaina "sajūta. Vai tad viņš gribēja, lai Kristīne šobrīd būtu pie viņa? Vai viņš bija to saucis? Vajadzēja pabeigt iesāktos eksperimentus ar automašīnu. Tie taču vēl nebija galā. Un Kristīne…

Vai Kristīne viņu netraucēs? Kāpēc viņš bija to aicinājis? Kļuva neomulīgi.

Aksels kā caur miglu atcerējās, ka vakar viņš nebija. Kristīni sagaidījis. Bet pēc tam viņai zvanījis.

Un viņi bija norunājuši… Kristīne bija viņu brīdinājusi. Kāpēc? Kaut kas nebija tā, kā tam jābūt. Aksels neskaidri apzinājās, ka ar viņa atmiņu pēdējā laikā notiek kaut kas neizskaidrojams. Pat vairāk: bija mainījušies vērtību kritēriji. Tas, kas agrāk likās svarīgs un nozīmīgs, tagad šķita savu nozīmību zaudējis.

Un tas, kas bija otršķirīgs, šķita ieguvis īpašu nozīmību.

Ilgāk gulēt nedrīkstēja. Bija jāceļas un jādodas cejā. Jā, vispirms tomēr jāsagaida Kristīne, kurai vajadzēja ierasties ar lidmašīnu. Ja jau viņš bija solījis viņu sagaidīt, tad tas bija jādara. Tātad uz aerodromu!

Limuzīns stāvēja atstātajā vietā, saliktā acs bija vērsta pret viesnīcas izeju. Tiklīdz Aksels parādījās durvīs, acs izteiksmīgi iezvīļojās. Agrajā rīta mijkrēslī tas izskatījās sevišķi iespaidīgi. Mašīna viņu nepārprotami gaidīja un izrādīja savu prieku par Aksela parādīšanos. Arī viņš priecājās un steidzās pie limuzīna. Tas, kas tur stāvēja, bija viņa ilgstošā darba piepildījums. Kristīnei nevarēja būt taisnība, ka viņa lolojums varētu kļūt pašam bīstams. Kāpēc lai viņš savu darbu noliegtu? Sievišķīgas iedomas! Un patiesi, tiklīdz viņš iesēdās mašīnā, uzlika vadības ķiveri, satraukums pārgāja un viņš skaidri apzinājās, ko tagad darīs.

Viņš brauca uz lidlauku. Kristīne vēl nebija atlidojusi! Aksels steigā uzrakstīja zīmīti: «Mīļo Kristīn!

Lūdzu, piedod, ka Tevi nesagaidīšu. Ir lietas, kuras mums jādara katram pašam par sevi. Tev ir Tava vēsture, man — mašīna. Mēs viens otram nespējam palīdzēt. Gluži otrādi — varam tikai traucēt. Agrāk tās bija tikai Tavas domas, tagad esmu sapratis, ka Tev bija taisnība. Kad būšu beidzis savus izmēģinājumus, es Tevi uzmeRlēšu. Ceru, ka uz to laiku arī Tu būsi izpratusi pagājušā gadsimta televīzijas fenomenu. Un mums pietiks spēka, lai viens otru atkal atrastu. Tavs Aksels.»

Zīmīti viņš ielika aploksnē un nodeva lidlauka radiomezglā, kur pēc lidmašīnas pienākšanas Kristīnei to iz​sniegs.

Tad Aksels sēdās mašīnā. Nekas viņu vairs nesaistīja. Viņš bija brīvs. Mašīna traucās pa tukšo šoseju, viņš atkal sajuta griežamies riteņus, strādājam motoru, sajuta ātrumu un domāja, ka pasaule ir bezgala interesanta, ka tā cilvēku vilina ne tikai ar savu formu un skaņu daili, smaržu burvību, bet jo vairāk ar esamības noslēpumiem, neizzinātām mīklām, ko var atminēt vienīgi zinātkārs prāts, tikai nav jābaidās. Ir taču absolūti skaidrs: lai iemācītos peldēt, jākāpj ūdenī. Lai sajustu, izprastu un baudītu ātrumu, ir šim ātrumam jāļaujas.

Tikai īsu brīdi zemapziņā pavīdēja šaubu ēna, vārās aizdomas, ka mašīna ir viņu sagūstījusi, pakļāvusi un rauj nezināmā tālumā. Bet ātrums reibināja, zem riteņiem švīkstošie kilometri iemidzināja, un Aksels ļāvās ātruma burvībai. Tā viņu nesa prom, un viņš nejautāja, kur un cik ilgi, bija labi, un ar to pietika. Tā vilnis nejautā okeānam, kur ir tā sākums, kur gals, jo mūžīga kustība un mainība ir pašas viļņošanās pamatā.

Bija pagājušas vairākas stundas, kopš Aksels atstāja lidlauku, katrā ziņā saule jau bija pakāpusies pāri koku galotnēm kad virs šosejas parādījās helikopters. Tas lidoja tajā pašā virzienā, kādā traucās Aksela limuzīns. Kādu brīdi turējies virs automašīnas, lidaparāts nolaidās zemāk, un no tā atskanēja balss skaļrunī: — Pēc trim kilometriem atrodas inspekcijas postenis. Lūdzam jūs tur apstāties!

Atkārtojis sacīto, lidaparāts aizlidoja tālāk. Kāpēc šāds uzaicinājums? Vai viņš, tas ir, mašīna, būtu pārkāpusi kādus satiksmes noteikumus? Aksels atjauta, ka ir kāds cits cēlonis, un satraucās. Viņš iedomājās Kristīni, un prātā pazibēja doma par bēgšanu. Bet šoseja bija vienvirziena. No pretējās joslas šķīra zaļā zona. Aksels skatījās, vai neparādīsies sānceļš. Nebija. Droši vien helikopters viņam bija sekojis ilgāku laiki Un tikai tad, kad viņš pabrauca garām sānceļiem pirms inspekcijas posteņa, viņam deva pavēli par apstāšanos. Aksels bija pārliecināts, ka viņu grib noķert. Vajadzēja bēgt. Viņš atcerējās, ka pirms dažiem kilometriem mežā veda neliels ceļš.

Mašīna, it kā uzminējusi viņa nodomu, strauji samazināja ātrumu. Viņu apdzina transporta furgons.

Tiklīdz tas bija garām, mašīna apsviedās apkārt un lielā ātrumā šāvās atpakaļ. Aksela apziņā uzpeldēja satraukta doma, ka var rasties avārijas situācija. Viņš ieslēdza ugunis, lai brīdinātu pretimbraucošās mašīnas. Tās savukārt signalizēja, ka viņš pārkāpj satiksmes noteikumus.

Aksels vienmēr bija rīkojies nosvērti, skaidrs saprāts viņā bija apvienots ar drosmīgu fantāziju, taču tagad viņš kļuva neaprēķināms. Un vai tāda nebija kļuvusi arī mašīna? Kāpēc viņš bēga, no kā baidījās?

Un no kā baidījās mašīna? Aksels uz šiem jautājumiem nespēja rast ticamas atbildes. Ka pēkšņās bailes, kas viņā iemājo, nav pamatotas, Aksels apjēdza. Tātad tās nāca no mašīnas. Vai mašīnas smadzenēm bija pašām sava izpratne par lietām un parādībām? Katrā ziņā tās izturējās kā personība, kas vairs nepakļaujas iepriekš noteiktai programmai. Un nepakļaujas arī Akselam, gluži otrādi, tās spēj viņu iespaidot vairāk nekā viņš šīs dīvainās smadzenes. Ja visa bez​galīgā pasaule satilpst nelielajā, ar cilvēka smadzeņu pelēko vielu pildītajā galvaskausā, kāpēc lai mašīnas smadzeņkastē būtu tikai tehniskie dotumi? Aksels patiesībā nezināja, cik miljardu neirālo šūnu mašīnas smadzeņkastē atrodas. Varbūt daudz vairāk nekā viņa galvaskausā. Ja tā, tad varbūt taisnība bija Kristīnei — varbūt mašīna patiesībā valdīja pār viņu, savu radītāju, nevis otrādi?

Mašīna iedrāzās sānceļā, kas veda mežā. Aksels lūkojās garāmskrejošajos kokos un centās atgūties, tikt skaidrībā, kas īsti notiek. Drīz pēc tam, kad bija saklausījis pavēli apstāties, viņš nez kāpēc bija noņēmis vadības ķiveri un ļāvis mašīnai pašai izvēlēties, kā rīkoties. Tagad pēkšņās bailes bija pārgājušas, to vietā radušās aizdomas, un viņš nolēma pāriet uz rokas vadību. Tūdaļ Aksels konstatēja, ka tas nav iespējams: mašīna nepakļāvās. Mašīnas smadzenes bija ieguvušas pilnīgu kontroli pār visām va dības ierīcēm. Ne stūre, ne bremzes, nekas vairs tie-< klausīja cilvēkam. Aksels gribēja izslēgt aizdedzi.

Arī to nevarēja. Izņēmis aizdedzes atslēgu, viņš to iebāza kabatā, bet motors strādāja, un mašīna joņoja pa šauro meža ceļu.

Aksels uzlika vadības ķiveri cerībā ar domas palīdzību iedarboties uz mašīnas smadzenēm.

— Es gribu apstāties! Es gribu izkāpt! Tūdaļ izslēdzam motoru!

Aksels to atkārtoja desmitiem reižu, bet mašīna traucās tālāk. Degviela tik drīz neizbeigsies. Vēl varēja nobraukt vairākus simtus kilometru. Līdz tam laikam viņam acīmredzot bija lemts būt par savas mašīnas gūstekni.

Mežs izbeidzās, ceļš tālāk veda cauri laukiem, garām ciematam, kurā neredzēja neviena cilvēka, laikam visi bija darbā.

Aksela domas kļuva gausas, arvien retāk viņš atkārtoja, ka grib izkāpt.

Viņš uztrūkās no tā, ka atkal izdzirda balsi, kas lika apstāties. Viņš nosvieda vadības ķiveri un uzreiz kļuva mundrāks. Acīmredzot mašīna bija centusies viņu iemidzi​nāt. Virs viņa lidoja helikopters.

Aksels nožēloja, ka savā laikā, sākdams izmēģinājumus ar mašīnu, viņš no tās bija izņēmis radiotelefonu. Ja tas būtu, viņš varētu helikoptera apkalpei paziņot, kādā stāvoklī atrodas.

Aksels paraustīja durvis, bet tās, kamēr vien mašīna kustējās, automātiski' bloķējās. Tad viņš atbīdīja logu, izbāza pa to galvu un ieraudzīja lidaparātu, kas pavisam zemu turējās gaisā virs limuzīna.

Tā, kas uz viņu lūkojās, bija Kristīnes seja. Tagad Aksels visu saprata. Kristīne, saņēmusi ziņu, ka viņš dodas prom, acīmredzot noorganizēja šo pakaļdzīšanos. Viņš tai pamāja ar roku. Un pavisam skaidri saklausīja viņas skaļruņa pastiprināto balsi: — Aksel, vai tu mani dzirdi?

Viņš*pamāja.

— Vai tu gribi no manis aizbēgt?

Viņš kratīja galvu.

— Tu gribi, lai mēs satiktos?

— Jā! — viņš sauca.

— Tūliņ?

— Jā.

— Tad apturi mašīnu.

Viņš izbāza pa logu abas rokas un tās noplātīja.

— Tu to nevari! Ja? Mašīna tevi vairs neklausa? Viņa tevi tur savā gūstā?!

Aksels visam piekrita.

Brīdi valdīja klusums. Kristīne laikam apspriedās ar cilvēkiem helikoptera salonā. Tad viņa atkal sauca: — Vai tu nevari mēģināt katapultēties? Šīs ierīces, cerams, nav savienotas ne ar motoru, ne~ mašīnas smadze​nēm. Šādu iespēju Aksels bija pilnīgi aizmirsis. Patiesi, mašīna bija tā būvēta, lai avārijas gadījumā, saņemot triecienu, vadītājs ar visu krēslu un dalu no mašīnas salona tiktu izsviests no avarējušās mašīnas.

Katapultēšanās bija iespējama, arī nospiežot attiecīgu pogu un pagriežot sviru.

Aksels piesprādzējās ar drošības jostām, atzvēlās krēslā. Kas notiks ar mašīnu, kad viņš būs izsviests no tās? Nez kāpēc bija žēl to darīt. Mašīna taču bija tikpat kā daļa no viņa paša. Vai tā apstāsies? Vai turpinās joņot tālāk?

— Aksel, vai katapultēšanās nav iespējama? Tu pārliecinājies? — atkal skanēja Kristīnes bažīgi satrauktā balss. Viņa to sauca. Bet kaut kas gandrīz tikpat spēcīgs viņu turēja ciet. Šī mašīna taču nebija nekāda dzelžu un plastmasas kaste. Tā bija dzīva, ar izteiktu individualitāti, un viņu, Akselu, ar šo dzīvo būtni saistīja pavisam ciešas, tikai viņu starpā iespējamas attiecības, kādas nebija ne ar vienu citu. Vai viņš tagad negatavojās to nodot? Vai, -' radīdams šo mašīnu, kura spēj domāt, kura būtībā ir saprātīga būtne, viņš nav uzņēmies morālu atbildību par tās turpmāko likteni? No otras puses, šī mašīna rīkojas pret viņu nodevīgi, tā viņam nevis vairs kalpo, bet cenšas viņu, savu radītāju, pakļaut, pārvērst par savu sastāvdaļu Tikai tāpēc, ka viņš te sēž, mašīna spēj būt tā, kas viņa patlaban ir. Bet ko mašīna darīs, kā rīkosies, kad viņa te vairs nebūs?

Tomēr šī joņošana bija jāpārtrauc, tā bija bezjēdzīga. Aksels apzinājās, Ka patlaban notiek tas, no ka Kristīne viņu nesen bija brīdinājusi, • mašīna bija izlauzusies no kontroles.

— Vai tu mēģināji katapultēties? — atkal varēja saklausīt Kristīnes balsi. — Lūdzu, pamēģini! Ir domāts par to, lai mašīna nekur tālu netiktu, ceļš priekšā tiks nosprostots ar tērauda sietu. Mēs mašīnu sagūstīsim.

Aksels pagrieza sviru. Tajā pašā brīdī viņš juta, ka lido. Kabīnes daļa kopā ar viņu tika pasviesta uz augšu. Sekoja mīksts atsitiens, Aksels attapās, ka atrodas ceļa malā. Viņš nebija ne sasities, ne apdullis.

Steigšus atsprādzējis drošības jostas, viņš izlēca uz ceļa. Mašīna joņoja tālāk. Pēkšņi tā sāka svaidīties no vienas ceļa malas uz otru. Acs strauji ro'āja ap savu asi. Tad mašīna nobremzēja. Paskrēja atpakaļgaitā; atkal uz priekšu. Uz sāniem, it kā kaut ko meklētu. Tā uzvedās kā sprostā iedzīts zvērēns, un

Aksels nespēja uzminēt, ko nākošajā mirklī tā darīs. Pēkšņi mašīnas acs apstājās, tā lūkojās tieši uz viņu, un tās dzīlēs dega neizprotama uguns. Tad mašīna pagriezās uz Aksela pusi, strauji uzņēma ātrumu un traucās viņam virsū.

— Piesargies! — kaut kur no augšas skanēja Kristīnes balss. — Slēpies aiz koka! Paslēpies!

Aksels bija kā sasaistīts un nespēja ne kustēties, ne domāt. Viņš redzēja tikai arvien ātrāk virsū joņojošo mašīnu, nekustīgu kļuvušo aci, kas stingi lūkojās viņā, un juta, ka notiek kas drausmīgs. Bail viņam nebija, un tomēr viņu bija pārņēmis stingums. Viņš zināja, ka ne​pakustēsies ne soli, lai sevi glābtu.

— Apstājies, apstājies! — viņš iesaucās, roku pacēlis, it kā to savaldīt gribēdams, un apjēdza, ka diez vai mašīna šo viņ-a saucienu spēj uztvert. Kontakts ar mašīnas smadzenēm taču bija iespējams tikai tad, kad galvā at​radās vadības ķivere.

Attālums starp Akselu un mašīnu strauji saruka. No helikoptera vēl skanēja izmisuma pilnie Kristīnes saucieni, lai viņš glābjas, bet Aksels kā neatmaņā stāvēja un nekustējās. Kad līdz viņam bija palikuši nedaudz metru, pēkšņi mašīna šāvās sānis, nolidoja no ceļa un pilnā spēkā ietriecās elektropārvades tērauda balstā. Ar ska|u metālisku žļerkstoņu mašīna pieplaka stabam, it kā mēģinādama tam aptīties apkārt un reizē uzlīst pa to augšā. Ar satriecošu skaidrību Aksels redzēja, kā no mašīnas virsbūves izlien lonžeroni, aizlido ritenis, kā plīst un lokās metāls. Tad mašīna smagi atkrita atpakaļ, it kā nostenējās un sastinga. Vienīgi sadauzītās acs dažas fasetes, kas nebija sabirzušas no drausmīgā trieciena, lēni izdzisdamas, lūkojās Akselā. Viņš saprata, ka mašīna ir izdarījusi pašnāvību un tagad mirst.

Neizskaidrojams spēks Akselu vilka uz priekšu, viņš metās pie mašīnas, it kā vēl varētu ko glābt vai vērst par labu. Pieskrējis viņš redzēja, ka no sasistās acs lāsoja nenosakāmas krāsas, šķidrums. Tādas pašas krāsas šķidrums pakšķēdams pilēja no metāla kastes, kurā atradās mašīnas smadzenes. Visi pievadi bija atrauti, .tie vēl lēni locījās. Šķita, ka mašīna viegli trīc vai vibrē. Tā bija agonija. Nekā te nevarēja līdzēt. Aksels sajuta sāpes visā ķermenī, it kā no tā būtu noplēsta daļa. Elsodams viņš sabruka zemē.

Kaste

Viņa bija loti veca.

Jau ilgus gadus tā gulēja bēniņu pažobelē, uz sāniem apgāzta, un sapņoja nebeidzamu sapni par to, ka būs vēl kādam vajadzīga. Un, ja tā notiktu, viņa kalpotu kvēli, viltīgi un nežēlīgi — kā tālajās jaunības dienās savam īpašniekam.

Toreiz kaste stāvēja muižā un tajā tika turēta nauda, dažādi vērtspapīri, vekseļi, slepenas vēstules, denunciācijas un parādzīmes, ko bija parakstījuši apkārtējie zemnieki, kas neražas gados nāca uz muižu aizņemties — viens naudu, otrs graudus, trešs pagarināt notecējušo nomas līgumu. Tolaik kastē bija sakrājies ļoti daudz zelta, sudraba un cilvēku likteņu. Ikvienu, kas parādu dēļ tajā bija iekļuvis, kaste nelaida vaļā līdz mūža galam, kādēļ dažs nelaimīgais ņēma priekšlaicīgu galu.

Kaste sevi uzskatīja par pašu nozīmīgāko priekšmetu muižā. Un tā tas patiešām bija.

Kaste allaž tika turēta aizslēgta un ieslēgta istabā ar aizrestotiem logiem, aiz stiprām ozolkoka durvīm, un tai piekļūt varēja vienīgi pats muižas īpašnieks. Kaste jutās drošībā no pasaules iekārīgām acīm, un pasargātas bija bagātības, kas glabājās kastē. Sāda kārtība kastei likās mūžīga, pareiza un nemainīga.

Reiz vēlā pēcpusdienā iedzinkstējās logu stikli, iedrebējās zeme; muižas īpašnieks, kas tobrīd pārlasīja jaunu, izdevīgu nomas līgumu, satrūkās, iesvieda to kastē un, vāku aizcirtis, izmetās ārā. Kopš tā brīža zeme drebēja aizvien biežāk, stiprāk un tuvāk. Cilvēki kļuva steidzīgi un satraucās arvien vairāk.

Muižas .īpašnieks pārstāja nākt pie kastes tīksmināties par tajā noglabātajām vērtībām. Kaste nojauta, ka tuvojas kas ļauns.

Kādu dienu muižas īpašnieks iesteidzās istabā, atslēdza kasti un izgrāba visu, kas bija iekšā: vērtīgos papīrus sagrūda melnās mapēs, dārglietas sabēra nelielās lādītēs» naudu sastūķēja stipros ādas maisiņos, ko uzticami ļaudis aizstiepa prom. Līdz viņiem aizdrāzās muižas īpašnieks. Kaste palika atvērta, tukša un izlaupīta. Ārā pagalmā zviedza un mīņājās zirgi, rēja suņi, saklaigājās kalpotāji. Tad attālinoties aizrībēja ratu

riteņi, un dažas dienas pamestajās muižas telpās valdīja nodevīgs klusums.

Tumšā naktī, kad nekas nebija saskatāms, apkārt sāka sprāgt artilērijas šāviņi, līdzīgi īsiem zibens uzliesmojumiem no tumsas izraudami koku un ēnu siluetus. Daži lādiņi trāpīja arī muižas ēkās, izbirdinādami logu rūtis.

Rītausmā muižā ienāca kareivji: viņi uzlauza aizslēgtās durvis, pievāca, kas šķita vērtīgs. Apskatīja arī kasti, bet, nekādus dārgumus tajā neatraduši, līdzi paņēma smalki Izkalto atslēgu. Tagad atvērtajā kastē varēja ieskatīties ikviens, kas muižā ieklīda un kam vien bija vēlēšanās to darīt.

Muižas pagrabos Ierīkojās pulka štābs. Uz turieni kareivji aizstiepa baroneses gultu, muižkunga lepno rakstāmgaldu, grieztos krēslus un spoguli. Kā pēdējo aiznesa arī kasti, iepriekš no tās izrāvuši un aizmetuši atsevišķos nodalījumus. Kasti nosvieda pagraba kaktā un tajā salika pulkveža dzērienu pudeles.

Kaste jutās pazemota un apkaunota.

Apkārt dunēja kaujas. Pagrabā apspriedās štāba virsnieki, nāca ziņneši, rosījās adjutanti. Dažreiz, kad krēslu nepietika, uz kastes kāds apsēdās. Tādu necieņu kaste vēl nebija piedzīvojusi. Lai uz viņas sēdētu!

Kad fronte aizvēlās tālāk, aizvācās arī štābs. Vērtīgās mēbeles kareivji aizveda līdzi, tās pulkvedim būs vaja​dzīgas arī jaunajā vietā. Bet kasti pameta, jo tajā saliktie dzērieni bija izdzerti.

Kādu laiku pagrabā saimniekoja tikai žurkas. Tās ziņkārīgi apskatīja arī kasti, ierāpās iekšā, ošņāja un mēģi​nāja grauzt, jo kaste, bagātīgi aplaistīta ar vīniem un kon​jakiem, rosināja žurku apetīti.

Pagāja rudens un ziema, pagrabs, kopš te vairs nemitinājās cilvēki, kļuva mitrs, un kaste appelēja, pārvilkās ar netīri zaļganu plēvi un pilnīgi zaudēja agrāko spožumu.

Uz pavasara pusi sāka atgriezties apkārtējie zemnieki. Viņi tūdaļ ķērās pie sapostīto vai sagrauto māju atjaunošanas. Dažs atklīda arī uz muižu, jo zināja, ka tās īpašnieks aizbēdzis uz neatgriešanos. Viņi meklēja un pievaca visu, kas vien bija noderīgs kara izvazātajās saimniecības.

Kāds zemnieks ieradās vēlāk nekā citi. Vērtīgākās mantas jau bija aizvāktas. Zemnieks, veltīgi izložņājis sagrautās muižas kaktus un nostūrus, ieskatījās arī miklajā pagrabā. Ieraudzījis kasti, viņš to paspārdīja ar kāju: kaste likās stipra un rūpīgi darināta. Lai labāk aplūkotu, zemnieks to iznesa ārā un nolika uz kāpnēm. Kaste, kaut arī appelējusi, apskrambāta un spožo pulējumu zaudējusi, likās tāda kā pazīstama. Vai kādreiz viņš nebija stāvējis šīs pašas kastes priekšā un bezcerīgi noskatījies, kā tās vēderā uz laikiem pazūd viņa ieķīlāto māju parādzīme? Zemnieks ieskatījās iekšā. Nekā cita tur nebija kā vien žurku mēsli. Kaut gan pēc kara laiki bija mainījušies un muižnieks savā izpostītajā muižā vairs neatgriezās, zemnieks kļuva tramīgs. Daudzi apkārtnes ļaudis šīs kastes priekšā bija stāvējuši noliektām galvām un jutušies bikli un mazvērtīgi.

Zemnieks, paglūnēja apkārt. Neviena tuvumā nebija. Viņš apgāz.a kasti un izkratīja drazu, aizvēra vāku un cēla kasti kamiešos.Mājās viņš vēlreiz kasti rūpīgi aplūkoja. Tā patiesi bija tā kaste. Viņš labi atcerējās apkalto atslēgas caurumu, no, kura muižas īpašnieks izvilka smalku, skaistu atslēgu un iebāza kabatā. Un kā šis caurums vēlāk naktsmurgos pārvērtās par plēsīga zvēra rīkli, kas draudēja viņu aprīt. Sī rīkle viņu pārstāja vajāt tikai tad, kad sākās karš un viņam no savas mājas bija jāaiziet. Tur, svešumā, tam vairs nebija nozīmes.

Bet nu viņš bija atgriezies. Un, kaut arī muižnieks savu varu bija zaudējis, to zemnieks zināja, kaste viņa acīs arvien vēl saglabāja neizskaidro jamu burvju spēku.

Viņš kasti rūpīgi mazgāja, berza un slaucīja, un, kamēr tā dārza nostūrī, nostāk no svešām acīm, paēnā žuva, zemnieks domāja, ko viņš kastē turēs. Nekādas lielās bagātības viņam nebija. Tagad, pēc kara, kad daudz ko vajadzēja celt no jauna un remontēt, lielā vērtē bija naglas. Varbūt kastē ietaisīt atsevišķos nodalījumus, kā tas bija agrāk, un tajos sabērt dažāda lieluma naglas, salikt kaltus, āmuru un knīpstangas? Tomēr šādai apgrē​cībai viņam roka necēlās.

Vienīgā īstā un patiesā vērtība viņam bija divi agrāko laiku zelta piecrubļi. Un zelts, kā zināms, savu vērtību nekad nezaudē. Pārējā bija vecā cara nauda, žūksnis kerenku un citi apzīmogoti papīreļi, kam pat

izlaišanas dienā īpašas vērtības nebija bijis. Tomēr zemnieks visu to savāca kopā un noslēpa kastē.

Nauda, kaut arī veca un kļuvusi nederīga, tomēr agrāk skaitījās bagātība. Un vai tad tagad iztiks bez naudas? Viņš ticēja, ka šī vecā nauda palīdzēs rasties jaunai naudai. Jo vai tad nav sacīts — kam ir, tam tiek dots un ka nauda velk naudu? Kas zina, varbūt viņš caur šo kasti kļūs vēl bagāts. Tāpat kā savā laikā muižas īpašnieks.

Lai kastē būtu vairāk iekšā, viņš tur vēl ielika jaunās valdības izdoto mājasgrāmatu, bērnu kristāmzīmes un citus nozīmīgus papīrus, kādus vien varēja sagrabināt. Un tad viņš domāja, kur kasti noglabāt. Atsevišķas istabas, kur to ieslēgt, viņam nebija. Arī pati kaste vairs nebija slēdzama, jo atslēga nozaudēta.

Zemnieks kasti pastūma zem gultas. Un piekodināja sievai un bērniem tai neskarties klāt.

Turpmāk zemnieks plēsās augas dienas, izdzina sievu un pavēlēja strādāt bērniem, tos izkalpinādams ne sliktāk kā savulaik muižas vagars, bija sīksts un skops, krāja latu pie lata un slepus lika kastē. Dažreiz viņš, kad neviena nebija istabā, izvilka kasti no pagultes, atvēra, skaitīja un pārcilāja to, kas tur iekšā, tieši tāpat, kā to bija darījis muižas īpašnieks, un redzēja, ka nauda, nudien, ir nākusi klāt. Viņu pārņēma dīvainas trīsas, un alkas pēc bagātības kļuva lielākas. Un, lai gan saimniecība, ja negribēja to galīgi nolaist, prasīja savu, allaž vajadzēja ko pirkt un gādāt, zemnieks ilgi apgrozīja pirkstos katru santīmu, iekams izšķīrās to izdot; viņam iepriekš vajadzēja skaidri zināt, ko nauda atnesīs atpakaļ.

Bērni auga un bija jāsūta skolā. Izglītību, ja tā jāpērk par naudu, zemnieks uzskatīja par lieku greznību. Lai tīrumā čakli strādātu, nekādas skolas nav vajadzīgas. Un tāpēc zemnieks bērnus skolā sūtīja četrus gadus, ne vairāk. Kad dēli gribēja mācīties tālāk, zemnieks teica, ka viņi nav tik bagāti, lai naudu šķiestu par niekiem. Ja nu viņi patiesi bez skolas nevarot, lai iepriekš krietni pastrādājot, palīdzot sapelnīt naudu, tad varbūt… Dēli pakurnēja un darīja, kā tēvs lika.

Kastei zemnieka pagultē, protams, bija daudz labāk nekā pelot miklajā pagrabā, tomēr kaste nemīlēja un necienīja tās niecīgās vērtības, kuras tagad tai vajadzēja glabāt, krāt un zemnieka labā vairot. Viņa dzīvoja atmiņās par kādreizējo varu un spožumu. Alkatību, kas no sākta gala kastei piemita, tā nebija zaudējusi. Ko reiz sevi iesūkusi, to kaste turēja ciet ar nepārvaramu spēku.

Zemnieks šo spēku sajuta no pirmās reizes, kad bija stāvējis kastes priekšā un ļāvis tajā ielikt parādzīmi ar savas mājas vērtību. Ja nobūtu kara, revolūciju un valdību maiņu, šī parādzīme kastē glabātos vēl tagad. Tikai ar to starpību, ka pati kaste atrastos muižā, nevis viņa pagultē.

Gāja gadi. Zemnieks arvien biežāk uzturējās kastes tuvumā. Viņš baidījās to atstāt vienu. Dēli stiprāk un stip​rāk uzstāja, ka grib braukt uz pilsētu skoloties. Un arvien grūtāk viņam bija atrast iebildumus, kāpēc to vēl nevar darīt.

Ja zemnieks būtu rūpīgāk sekojis notikumiem, viņš būtu sapratis, ka valstī gaidāmas lielas pārmaiņas. Bet viņš to bija palaidis garām. Nauda pēkšņi zaudēja vērtību. Pasaulei atkal pāri vēlās karš.

Daudzmaz atguvies no neparedzētajiem triecieniem, zemnieks sāka krāt arī karalaika naudu'. To iegūt nemaz nebija grūti. Tikai nopirkt par to varēja gluži maz. r Bet tad karš beidzās — un ari šī nauda kļuva nederīga. No sirdēstiem zemnieks saslima. Viņš gulēja gultā virs savas naudaslādes un nekādi nespēja apjēgt, kā tas var būt, ka viss viņa mūža darbs pārvērties nenozīmīgās metāla ripiņās un papīros, kurus neviens pat neņem pretim.

Dažus gadus pavārdzis, zemnieks nomira. Pēc bērēm dēli no pagultes izvilka kasti, kurai daudzu gadu laikā nebija drīkstējuši pieskarties, un atvēra to. Kaste bija pilna, bet pavisam maz tur bija, derīgas naudas. Divus vienīgos veco laiku zelta piecrubļus viņi atdeva mātei, lai tā beidzot salabo zobus. Kasti paņēma jaunākā māsa, kura vēl gāja skolā, un salika tajā savas mācību grāmatas, zīmuļus un tintes pudeli.

Tagad kaste tika vārstīta ciet un vaļā katru dienu un tā pilnīgi bija zaudējusi noslēpumainību, kas tai agrāk piemita. Bieži vien uz tās vāka gulēja zemnieku kaķis un murrādams lūkojās, kā meitene turpat blakus pie galda mācās. Neviens vairs neatcerējās, ka pagātnē kaste ir pieredzējusi spožus lab​klājības laikus.

Meitene beidza skolu, drīz vien apprecējās un aizbrauca pie vīra. Brāļi atstāto kasti kopā ar dažām

palikušajām grāmatām uznesa bēniņos un nosvieda pažobelē. Tur augšā gulēdama, kaste dzirdēja, kā pamazām, gadiem ejot, izmainījās dzīve lejā. Zemnieka dēli viens pēc otra pameta dzimtās mājas, lai dotos uz citu pusi laimi mek​lēt. Palika zemnieka sieva, kura nevēlējās atstāt vietu, kur pagājusi viņas grūtā un vienīgā cilvēkam dotā dzīve.

Pienāca laiks, kad ari viņa kļuva nespēcīga un pārcēlās pie meitas. Māja_ stāvēja klusa, vientuļa un noslēgta. Dārzā nogatavojās āboli un, mīksti paukšķēdami, krita zemē, bet nebija neviena, kam šī saldā augļu nasta būtu vajadzīga. Vienīgi ķiršu laikā atspurdza melnie strazdi, atveda jaunos strazdulēnus un, skaļi vīterodami un strīdēdams, notiesāja sulīgās ogas. No tuvējā meža atlaidās sīlis, parevidēja dārzu, bet viņam pamestā māja tikās aizdomīgi klusa, un raibais putns drīz vien atgriezās rnežā. Vienīgi nakts lidone pūce palaikam dienā slēpās sen atdzisušajā skurstenī, jo tur bija patīkami tumšs pat visneciešamākajā saules spozmē. Pa netālo ceļu garām aizbrauca viena otra automašīna, aizparkšķināja motocikls vai aizsoļoja rets gājējs. Cilvēki, kā parasti, bija steidzīgi un uz_vientuļo māju nolūkojās vienaldzīgi, jo bija laiks, kad šādas atstātas, bojāejai nolemtas mājas rēgojās gan tuvumā, gan tālumā.

Visus bija pārņēmusi pārliecība, ka labāk, ērtāk un izdevīgāk ir dzīvot lielos baros pilsētās vai vismaz ciematos. Un tikai rets pilsētnieks, burzmas un skaļuma nogurdināts, meklēja klusu, neskartu dabas nostūri, lai vientulībā veldzētu sirdi un prātu. Kaste, protams, no tā nekā nezināja; visu aizmirsta un nevajadzīga, tā gulēja uz bēniņiem un aizvien vēl sapņoja savu seno dienu zelta un varas sapni, kam diez vai kādreiz vēl būs lemts piepildīties …

Kādu dienu pa ceļu garām brauca balts limuzīns, pie kura stūres sēdēja rakstnieks. Sieva acīgi lūkojās apkārt un pamanīja pamesto māju. Viņi iegriezās pagalmā. Durvju priekšā auga melno aroniju krūms, kura ogas neviens nebija vācis. Rēna rudens saule spoguļojās logu rūtīs, kas no iekšpuses bija aizvilktas baltiem aizkariem. Durvis noslēgtas ar lielu piekaramo atslēgu. Nekoptajā dārziņā ziedēja zemnieku puķe — fūrmaņroze.

Atbraucēji apgāja mājai apkārt. Lejā slāvos krastos rāmi plūda plata upe, lazdās karājās brūni riekstu čemuri. Viņiem te patika. Jau sen rakstnieks bija ilgojies pēc šādas vientuļas mītnes, kur klusībā varētu netraucēts strā​dāt un atpūsties pēc pilsētas burzmas un skaļuma.

Rakstnieks sameklēja zemnieka sievu, un viņa tam māju labprāj: pārdeva, jo vairs nevēlējās tanī atgriezties.

Tikai nākamajā pavasarī rakstnieks uzkāpa uz bēniņiem un pirmo reizi ieraudzīja uz sāniem apgāzto kasti. Viņš to pagrūstīja; no kastes izvēlās dažas skolas grāmatas, Kuras rakstnieks gan pacēla un pašķirstīja, taču līdzi neņēma. Kaste izskatījās pārāk veca un apbružāta, rakstnieks tai neveltīja nekādu uzmanību. Cerība, kas līdz ar rakstnieka parādīšanos kastē bija uzplaiksnījusi, atkal nodzisa. Neizskatīga un noplukuši viņa varēja noderēt zemniekam, bet rakstnieks tādu savā istabā nenesīs. Un viņš jau nekā nezināja par kastes spējām iesūkt sevī, krāt un paturēt visu, kas tajā ielikts. Ar viņas palīdzību rakstnieks droši vien kļūtu turīgs tāpat kā iepriekšējie kastes īpašnieki. Nav viņas vaina, ja gadu gaita laiki mainās un agrākās bagātības zaudē vērtību. Bet alkas pēc varas un pārpilnības jau nav izskaužamas, tās iemājo ikvienā, vajag tikai šīs alkas atmodināt. Kaste, kas šim mērķim tā​lajā pagātnē bija īpaši gatavota, to būtu pratusi arī tagad. 2ēl, ka rakstnieks nezināšanas dēļ šādu izdevību palaida garām. Un žēl kastei bija pašai sevis, ka atlikušie mūža gadi jāpavada dīkā bezdarbībā un gaistošās atmiņās par seno godību. Diez vai cits īpašnieks viņai vairs atradīsies. Vienos viņas sānos jau bija iemetušies ķirmji, un, kā zināms, šie sīkie grauzēji pēc sevis atstāj tikai irdenus praulus un smalku pulveri.

Vecajā zemnieka mājā bija sākusies jauna dzīve. Tika remontētas un krāsotas istabas, nojaukta iebrukusī maizes krāsns, pārmūrēta plīts un ierīkots kamīns, pie kura reizēm rakstnieks mēdza sildīties, jo bija diezgan salīgs. Sieva vairāk noņēmās pa dārzu, stādīdama puķes, tās apkopdama uri ravēdama.

Palaikam atbrauca pilsētas draugi, ar kuriem tad rakstnieks pastaigājās pa upes krastu un uzklausīja sajūsmas un apbrīnas pilnos izsaucienus par bezgaljauko un kluso vietu, kur tādā mierā var atpūsties un

radoši strādāt. Rakstnieks patiešām strādāja, tikai darbs pagaidām uz priekšu virzījās gausi, jo vai ik dienas vēl nāca amatnieki, kas mājai pārbūvēja priekšnamu, iestikloja jaunos logus, laboja jumtu.

Rakstnieks pats noteica, kas un kā darāms, bieži sarunājās ar strādniekiem, uzklausīdams viņu nostāstus par apkārtējiem iedzīvotājiem un uzraudzīdams, lai remontdarbi tiktu paveikti kārtīgi, nevis pa roku galam, kā tagad daudzi paraduši. Uz rudens pusi māja bija tiktāl uzposta, ka rakstnieks varēja sēsties pie galda un sākt nopietni strādāt.

Kaste visu laiku, nevienam nevajadzīga, gulēja pažobelē, dienās vērīgi klausījās, kas lejā notiek, bet naktīs, kad māca skumjas, sapņoja par tāliem, seniem laikiem un pagājušo godību.

Kādu rītu, kad rakstnieks, kā vienmēr, izgāja pie upes, viņš ievēroja, ka straume lejup aiznes pusbeigtas zivis, kas, sudrabotos vēderus augšup sagriezušas, vēl lēni kustināja iesārtās spuras.

Neizpratnē par notiekošo viņš ilgi stāvēja upes krastā, iekams iedrošinājās mesties vēsajā, spirdzinošajā stihijā pie slāpstošajām zivīm. Aizpeldējis līdz upes vidum, viņš pagriezās pret straumi un turpat acu priekšā ieraudzīja divas pīles, kuru galvas ļengani šūpojās sīkajos viļņos. Pīles nebija šautas, medību sezona vēl nebija sākusies. Rakstnieks sāka nojaust, ka laikam būs noticis kas nelāgs, un steidzīgi īrās malā.

Drīz pienāca ziņa, ka avārijas dēļ upē ieplūduši saindēti ūdeņi, lai iedzīvotāji nepeldas un nemakšķerē zivis. Viņš ilgi stāvēja pie akas un mazgājās, bet sajūta, ka ir neiīrs un saindēts, rakstnieku nepameta. Viņš neatsāka peldēties arī tad, kad paziņoja, ka briesmas garām. Likās, upe ir un paliek netīra.

Un vai tā arī nebija? Ūdeņi, kas upi saindēja, mazliet tīrāki vai netīrāki, turpināja plūst arī tagad. Un vai nepārtraukti netika ziņots un apelēts pie cilvēces sirdsapziņas, ka ik dienas uz Zemes plešas plašumā tuksneši, tiek izcirsti meži, izzūd augi un dzīvnieki? Vai kaut kas no visa tā ir atjaunots? Vai trokšņu pasaulē ir kļuvis mazāk? Vai atmosfēra ap zemeslodi ir kļuvusi tīrāka? Vai kaut kur ir iznīcināta kāda atombumba? Un rakstnieks pēkšņi skaudri apjauta, ka pati dzīvības pastāvēšana ir apdraudēta; cilvēce, apzinās to pilnībā vai ne, balansē uz būt vai nebūt robežas. Jaukā un skaistā idille, kurā viņš šo vasaru cerību pilns bija dzīvojis, pārvērtās, kļuva drūma un draudoša. Vai zvīļojošais rasas piliens ceļmallapā un vakardienas lietus, zem kura viņš bija stāvējis, jau sevī neslēpa iznīcību?

Pirmajā brīdī rakstnieks vēlējās bēgt, atgriezties pilsētā, bet tad aptvēra, ka šī pati upe tek arī cauri pilsētai, kur šo upes ūdeni lietoja dzeršanai. Jā, protams, iepriekš izlaižot cauri attīrīšanas ierīcēm, apstrādājot un filtrējot. Bet ko tas dod? Un gaiss, ko tur elpo! Un trokšņi, steiga un stress, kas tur valda? Šeit vismaz ir miers un klusums. Un vismaz pagaidām tīra aka.

Sieva, ilgajos kopdzīves gados vīru labi iepazinusi, redzēja, ka viņa vaibsti ir citādi nekā parasti.

Vai tajos nepavīdēja neizskaidrojams nemiers, tādas kā izbailes un skumjas par kaut ko zaudētu? Kad sieva viņu jautājoši uzlūkoja, vīrs novērsās, gāja ārā un klaiņoja gar upi, it kā cenzdamies tur diez ko saskatīt.

No pastaigas viņš atgriezās vēlu un ienāca virtuvē tai brīdī, kad sieva gatavoja vakariņas. Viņa redzēja, ka rakstnieks nav lāga omā. Šādās reizēs vajadzēja runāt piesardzīgi, jo viņš varēja sadusmoties, labāk būtu, ja viņš sāktu runāt pirmais. Bet rakstnieks sēdēja pie virtuves galda, galvu rokās atspiedis, un drūmi raudzījās logā. Klusums ieilga un kjuva nepanesams. Kā parasti, sieva pirmā neizturēja: — Vai tevi kaut kas neapmierina?

It kā tieši šo jautājumu gaidījis, rakstnieks izgrūda: — Nekas mani neapmierina.

— Tad ir joti slikti. — Laikam tā nevajadzēja sacīt. Vismazāk rakstniekam patika, kad runāja līdzi. Bet viņš tāpat necieta, kad sieva iebilda Un centās pierādīt, ka viņa neapmierinātībai, kas pēdējās dienās izpaudās arvien biežāk, nav pamata. Par to, ko peldoties viņš bija redzējis upē, rakstnieks nekā nebija stāstījis, tikai aizliedzis viņai brist straumē un lietot upes ūdeni mazgāšanai. — Vai tu vismaz zini, kā tev trūkst?

Viņš paraustīja plecus.

— Varbūt es neesmu tāda, kādai man jābūt?

— Tev nav nekādas vainas.

— Ja tevi neapmierina māja, varam atgriezties pilsētā. Varbūt šie remonti tevi ir nogurdinājuši?

— Nē! Vaina nav mājā.

— Tad varbūt vaina ir tevī pašā?

— Varbūt. Bet ne tikai…

— Tu nevari rakstīt?

— Nē.

— Kāpēc?

— To, ko es varu, es vairs negribu. Bet to, ko es gribu, es nevaru.

Sieva pacilāja parrnu uz plīts un pārdomāja vīra teikto. — Jāatzīstas, diezgan miglaini. Agrāk tu rakstīji, un, man liekas, šis tas tev ir padevies tīri labi.

— Interesanti, ko tu uzskati par «tīri labi»? — viņš sarkastiski iejautājās.

— Nu, tos pašus… par ko kritika tevi slavēja, — viņa piesardzīgi minēja.

— Tas viss ir nieki. Rakstnieks ir nikns suns, kas aprej savu laiku un kož saimniekam rokā pat tad, kad viņu labi baro.

— Kāda nepateicība!

— Nevis nepateicība, bet tāda ir rakstnieka būtība.' Kamēr pasaulē pastāv netaisnība, sērgas un bads, kamēr cilvēki nav laimīgi un droši par rītdienu .. . Apliecinošu i darbus var radīt tikai tad, kad redzi labos centienus iemie' sotus dzīvē.

— Vai tad tā nav? Viss taču tiek darīts cilvēka vārda un cilvēka labā. Un jums, rakstniekiem, ir jāiet vismaz pussolīti savam laikam pa priekšu.

— Kā lai iet pa priekšu laikam, kas ved bezdibenī? Laikam, kas iznīcina vērtības, kuras cilvēces iedzīvošanai ir noteicošās?

Sieva izbrīnījusies skatījās uz vīru. Vēl pavisam nesen viņš savos darbos centās ieskaidrot, ka dzīve iet uz priekšu milzu soļiem, attīstās, sociālā taisnība ir uzvarējusi, atliek tikai nokārtot dažas sīkas nebūšanas, iznīdēt dažu neapzinīgu cilvēku iedzīvošanās kāri, nomainīt iesīkstējušus vadītājus — un sāksies turpat vai paradīze zemes virsū. Bet tagad viņš sēdēja pie virtuves galda, gaivu rokās atspiedis, grūtsirdīgi lūkojās laukā un likās nekā nesaskatām. Patiesi, viņam nebija nekāda pamata būt neapmieri​nātam un nīgram. Viņa darbus atzina, tos izdeva un lasīja, aicināja uz tikšanos.

— Varbūt tu esi pārpūlējies, tev vajadzīga atpūta? Varbūt brauksim uz jaunrades namu?

— Nē! Kāda starpība — tur vai šeit! Mēs esam strupceļā, — rakstnieks bezcerīgi sacīja. — Tālāk vairs nav kur iet.

— Es laikam kaut ko nesaprotu, — sieva kļuva īgna. Viņā radās nojausma, ka ar vīru nav īsti labi.

— Līdz šim tu neko tādu neesi sacījis. Kas tad ir noticis?

— Ar mani, es ceru, nekas. Bet tiklīdz es domāju par to, kas notiek visapkārt…

— Neesmu gan manījusi, ka tā sauktās pasaules pro​blēmas tevi būtu īpaši satraukušas.

— Tieši tā ir vislielākā kļūda.

— ?!

— Kad pulvermucā iemetīs kaut niecīgāko dzirksti, sprādzienu neviens vairs nenovērsīs. Sērkociņi ir pārāk daudzās rokās.

Tad, lūk, kas nodarbināja viņas vīru! Sievai bija licies, ka rakstnieks dzīvo savā mākslas un tēlu pasaulē un ne par ko citu neinteresējas, bet nu izrādās…

— Vai tad kāds spēj kaut ko darīt, lai tā neno​tiktu? — viņa nedroši iejautājās.

— Baidos … mēs esam nokavējuši.

— Diez vai.. Tas būtu ārprāts!

— Mēs esam pārvērtējuši tādus jēdzienus kā cilvēcība, veselais saprāts, sabiedriskā doma, bet

paši, katrs pats…

— Priekš tam ir valdības.

Taču rakstnieks neklausījās un turpināja savu: — Viss, ko cilvēks radījis, atklājis, beigu beigās ir ticis pavērsts pret viņu pašu. Ik sasniegums šodien tiek vērtēts un vir​zīts uz to, kā citam citu iznīcināt.

— Nu, visi gan tā nedomā!

— Kāda tam nozīme! Kad pogu nospiedīs vienā pusē, to nospiedīs arī otrā.

— Es tam nespēju ticēt. Vismaz es ceru, ka tā nenotiks. Citādi nav iespējams dzīvot.

— Jā, nav iespējams dzīvot.

— Ko tu runā! Vienmēr tu biji optimists. Varbūt pat pārāk … Nevar taču tā — no galējības galējībā. Ir jā​dzīvo, jādarbojas! Pat ja tev šķiet, ka nav izejas, nedrīkst nolaist rokas, padoties.

— Jā, protams. Rokas nolaist nedrīkst.

— Ko tu esi nolēmis darīt?

— Rakstīt. Ko tad vēl citu? Visu mūžu esmu rakstījis, rakstīšu vien tālāk.

— Par ko?

— Kā — par ko? Par to pašu, par ko esmu rakstījis līdz šim.

— Bet, ja nu tu apzinies pastāvošās briesmas, vai tavs pienākums nav .. .

— Es gribu palikt uzticīgs jaunības ideāliem. Nevar būt, ka šodien tie ir kļuvuši nevērtīgi.

To sieva nemēģināja noliegt un teica: — Labi, raksti, ko vien vēlies. Kas tev vajadzīgs, lai to darītu?

— Miers un klusums.

— Tas tev būs. Es nekā no tevis neprasīšu. Bet varam arī atgriezties pilsētā.

— Nē! Paliksim šeit. Mūsu māja ir pietiekoši tālu ne​visa … Un vientuļa.

No šī brīža rakstnieks pārstāja interesēties par māju, dārzu un arī par pasaules notikumiem, it kā noslēdzās sevī.

Ilgas stundas viņš pavadīja pie galda un rakstīja. Cits pēc cita tapa vairāki stāsti. Sieva pa pastu tos aizsūtīja uz redakcijām. Dažus tūdaļ nodrukāja, par tiem rakstīja īsas recenzijas, atzīmējot, ka rakstnieks palicis uzticīgs savai tēmai un problēmām un rosina sabiedrisko domu to risināšanā.

Bija jau vēls rudens. Sieva kādu vakaru virtuvē ieslēdza radio un līkņājās ap plīti. Skanēja klusa mūzika, kad ienāca rakstnieks. Viņš apstājās pie loga un, domās iegrimis, lūkojās tumstošajā meža sienā aiz apsarmojušā lauka. Tiklīdz sieva uzdedza elektrisko spuldzi, ārs satumsa un aiz loga rūtīm varēja saskatīt vairs tikai virtuves atspulgu. Rakstnieks aizvilka aizkarus. Pa radio sāka raidīt pēdējās ziņas.

Viņš radio tūdaļ izslēdza. Sieva viņu jautājoši uzlūkoja.

— Kāpēc?

— Es nepaliku šeit, lai visu to klausītos, es paliku, lai no tā norobežotos.

Sieva vairāk nekā nejautāja, tomēr cerēja, ka lauku vientulībā un klusumā rakstnieks atgūs agrāko gaišo dzī​ves skatījumu, sāks ilgoties pēc sabiedrības — un tad viņi atgriezīsies pilsētā.

Vakariņas bija gatavas. Eda klusēdami, ieklausīdamies, kā ārā ceļas vējš un pavardā stiprāk ierūcas uguns; no​raustījās elektriskā spuldze, laikam vadiem kaut kur pieskārās koka zars.

— Vai mums ir sveces? — rakstnieks bažīgi iejautā​jās. — Ja gadījumā nodzistu elektrība.

Tas pilnīgi bija iespējams. Arī agrāk, vasarā, lielākā vējā vai negaisa laikā elektrība dažreiz pazuda.

Tāpēc mājā vajadzēja turēt sveces, ja negribēja palikt tumsā. Protams, sveces bija arī tagad, jo sieva, kā allaž, bija par to parūpējusies.

Vairāk nekā rakstnieks nejautāja. Pavakariņojis tūdaļ cēlās un aizgāja uz istabu. Sieva nokopa galdu, nomazgāja traukus un arī devās uz istabu. Rakstnieks patlaban pielika krāsnī malku. Māja sila gausi, lai gan krāsns bija nokaitusi tā, ka nevarēja skarties klāt.

Sieva paņēma adīkli un apsēdās atzveltnes krēslā krāsns tuvumā. Adīdama viņa paslepšus nolūkojās, kā rakstnieks rosās ap rakstāmgaldu, ieskatās savos piezīmju blokos. Laiku pa laikam viņš rauca pieri un kaut ko pie sevis murmināja, acīmredzot nebūdams apmierināts.

— Šovakar taču tu vairs nestrādāsi? — sieva iedroši​nājās pajautāt.

— Nē, šovakar ne.

— Varbūt atpūtīsies kādu dienu. Rīt varētu aiziet uz mežu, pastaigāt.

— Man labākā atpūta ir darbs.

Sacīt vēl ko vairāk sieva neuzdrošinājās, jo nekad nevarēja zināt, kad rakstnieks sadusmotos, ka ir par daudz traucēts. Viņš jau atkal bija iegrimis papīros, šķita, apkārtne viņu ne mazākā mērā neinteresē.

Sieva pirkstos veikli ņirbināja adāmadatas, klausījās, kā vējš sviež krusu logā un bēniņos laiku pa laikam kaut kas noklaudz un čabinās, it kā tur kāds, elpu aizturējis, uzmanīgi staigātu. Viņa nodrebinājās, gribēja vīra uzmanību pievērst neizprotamajiem trokšņiem, bet, redzēdama viņu nolīkušu pār rakstāmgaldu, klusēja. No grīdas vilka vēsums, viņa pavirzījās tuvāk krāsnij, uzlika kājas uz soliņa, lai tās atsiltu. Viņa atcerējās silto, omulīgo pilsētas dzīvokli un atjauta, ka jau šovakar būtu labprāt tur atgriezusies. Bet tas nebija iespējams; viņa bija rakstnieka sieva, un viņai jābūt tur, kur vēlējās būt viņas vīrs.

Rakstnieks beidza kārtot papīrus un arī pienāca pie krāsns, sabikstīja gailējošās ogles un teica: — Rīt ista​bas būs daudz siltākas.

Sieva piekrizdama pamāja ar galvu un turpināja ieklausīties vēja auros aiz mājas sienām. — Ja vējš nemainī​sies, var sākt snigt, — viņa bažīgi teica.

Sievas rūpes rakstnieku, liekas, ne mazākā mērā neuztrauca. — Es domāju, iesim pie miera, — viņš sacīja.

Sieva saklāja gultas. Rakstnieks patiesi jutās noguris, nokritis guļvietā, viņš tūdaļ aizmiga. Turpretī sieva grozījās no viena sāna uz otru, klausījās neizprotamajos trokšņos aiz istabas sienām, kas melnajā tumsā, vējam pieņemoties, šķita aizvien noslēpumaināki un draudošāki. Māja šķita kā trausla, nedroša saliņa bezgalīgā izplatījumā, kurā viņi ir divi vien, pamesti nezināmam liktenim. Viņai gribējās, lai vīrs viņu apskautu un turētu savās siltajās rokās, kurās kādreiz viņa bija jutusies drošībā, glābta un pasargāta no visa ļauna. Bet viņš gulēja, cieši aizmidzis, to varēja jaust pēc dziļās un vienmērīgās elpas, modināt viņu nedrīkstēja, tad viņš kļūtu nikns un neapmierināts, vairs nespētu aizmigt un rītā būtu neizgulējies un īgns.

Sieva pacēla galvu no spilvena un ieklausījās. Vai tur neatskanēja tāls, dobjš būkšķis, vai nenodimdēja zeme? Varbūt tas, no kā baiļojās viņas vīrs, jau, ir sācies? Tomēr nc. Tā nedrīkstēja būt.

Vienkārši nervi uzdod. Viņa nav radusi tik ilgi dzīvot vientulībā un atrautībā, tādos apstākļos … Agrāk, kamēr bērni bija mazi, vienmēr varēja atrast iemeslu, lai atgrieztos pilsētā. Tagacl bērni bija lieli, pašiem sava dzīve, kurā viņai vairs nebija noteiktas vietas. Tagad viņa bija tikai rakstnieka sieva, kuras pienākums būt kopā ar savu vīru un sekmēt viņa literāro darbošanos, ko viņa, patiesību sakot, visu mūžu nešaubīdamās bija darījusi. Vienīgi pēdējā laikā ar rakstnieku notika kaut kas tāds, ko viņa īsti nespēja izprast. Vai tā bija bēgšana, norobežošanās kaut kadā savā pasaulē, kurā rakstnieks nevienu nevēlējās ielaist? Agrāk viņš vienmēr bija, kā pats teica, stāvējis dzīves vidū, šo dzīvi pētījis un aprakstījis un tā viņam bija kalpojusi par neizsīkstošu iedvesmas avotu. Toreiz viņai nebija nekādu noslēpumu, viņa zināja, kas notiek rakstnieka dvēselē. Kurpretī tagad… Varbūt tur perinājās kaut kas tāds, ko viņš pats vēl neapzinājās? Varbūt tā bija radoša krīze, kādas it kā piemeklējot ikvienu mākslinieku? Savā vīrā viņa gan kaut ko tādu nekad nebija novērojusi un domāja, ka krīzes piemeklē tikai neveiksminiekus. Pie neveiksminiekiem viņa savu vīru nekādi nespēja pieskaitīt. Vai tiešām pasaules lielie notikumi tā ietekmējuši, ka viņš nesaskata citu izeju kā vienīgi norobežoties? Nē, droši vien bija vēl kaut kas cits, jāapbruņojas ar pacietību, jānogaida. Viņa būs laba sieva, gan liktenis viņu gandarīs. Izdomājusies krustām šķērsām, viņa iekrita trauslā miegā un centās nedzirdēt ne pieaugošos vētras aurus, ne zaru klaudzoņu dārzā, ne kailā jasmīnu krūma skrāpēšanos pie loga rūts. Tomēr neizskaidrojama baiļu sajūta ložņāja apkārt, šķita, draud kaut kas nenoteikts, baisms un nenovēršams. Saldama un drebinādamās viņa vilkās čokurā un aizmiga tikai uz rīta pusi.

Atvērusi acis, viņa pa aizkaru spraugu redzēja, ka rakstnieks jau piecēlies; salīcis viņš sēdēja pie

galda un rakstīja.

Klusi, lai netraucētu, arī viņa piecēlās un izgāja virtuvē, iekurināja plīti un gatavoja brokastis.

Rakstnieks, kad viņu pasauca, iznāca samērā drīz. Eda steidzīgi un sevī iegrimis. Pēc izturēšanās varēja redzēt, ka viņš nav noskaņots sarunai, droši vien dzīvoja savā, viņam vien zināmajā pasaulē. Sieva izlēma viņu netraucēt un nekādus jautājumus neuzdeva, lai arī apzinājās, ka visas saimnieciskās rūpes tagad gulstas uz viņas pleciem.

Nenovēršami tuvojās ziema. Kādu rītu, kad viņi piecēlās, aiz loga griezās sniegputenis, apslēpdams tālumu un tuvumu 'darīdams svešu. Kad sniega vērpetes noplaka, dārzs aiz loga vienā naktī bija pārvērties, kļuvis rēgaini tukšs un nepazīstams. Ābeles baltajā sniegā stāvēja kailas, it kā sarāvušās un nosalušas. Kā žēlojoties tās slēja pret debesīm melnos, vēja locītos zarus. Iekšā bija kļuvis gandrīz tikpat drēgni kā ārā. Sieva nodrebinājās un-satraukusies teica: — Mūs te ieputinās, un mēs nosalsim. Ir jābrauc prom!

— Nē! Pārcelšanās mani izsitīs no darba ritma. Mums jāpaliek šeit!

— Bet mums vairs nav pārtikas. Un drīz izbeigsies malka Rakstnieks, nedaudz apmulsis, ātri atguvās un teica: — Tu taču vari aizbraukt un nepieciešamo nopirkt.

Nekavējoties viņš devās pie galda. Sieva saposās un izgāja ārā. Iedarbinājusi limuzīnu, viņa gaidīja, kamēr iesilst motors, un lūkojās uz mājas logu, vai aiz tā neparādīsies viņas vīrs un nepamās viņai ar roku. Aizkari pat nesakustējās, un sieva sāka lēni braukt, baidīdamās, ka mašīnas riteņi sniegā sāks buksēt.

Pa apsnigušo ošu un kļavu gatvi viņa izbrauca uz lielceļa, kurš, likās, tūdaļ izbeigsies, un sāksies balta, apsarmojusi mūžība. Tomēr pienbaltā migla atkāpās, un viņas priekšā iznira sastindzis mežs. No eglēm gausi krita mīkstas sniega lēkšķes. Svešo svaru nometis, zars šāvās augšup, satricināja blakus esošos zarus, un tad zemē gā​zās vesela sniega lavīna.

Baltā nebūtība pašķīrās, un izpeldēja pazīstamais ciemats, kurā nemanīja nekādu kustību, ne cilvēka stāvu, nedz dzīvnieku. Tikai kādā logā spilgti sarkana ziedēja ģerānija, vienīgā lieciniece, ka dzīvība vēl nav aizgājusi bojā.

Vai tikai viņai nav pielipušas vīra domas, sieva iztrūkusies sev jautāja. Tad viņa kļūtu tam līdzīga un arī vairs negribētu izkustēt no mājas. Viņa tām neļausies. Sī ziema, lai arī grūtāka nekā iepriekšējās, tikpat reiz beigsies. Pavasaris pienāks.

Veikalā bija daudz ļaužu, visi bija skaļi, priecīgi un nesteidzīgi iepirkās. Klausoties šajās mierīgajās valodās, sievai likās, ka satraukumam, kas pārņēmis viņas vīru, nav nekāda pamata, dzīves ritms šķita mūžīgs un nemainīgs. Un, kamēr viņa iepirkās, likās, ka pati ir kļuvusi līdzīga šiem gausajiem, mierpilnajiem ļaudīm.

Atceļā migla paklīda, pie debesīm uzspīdēja blāva ziemas saule, pēc tam atkal paslēpās. Sniegam viegli gurk​stot, viņa iebrauca pagalmā.

Kā jau to varēja sagaidīt, rakstnieku viņa atrada sēžam pie galda. Viņš sūdzējās, ka no loga un grīdas velkot vēsums, tāpēc salstot kājas. Sieva sameklēja biezākas vilnas zeķes; rakstnieks tās uzvilka un turpināja strādāt. Sieva tecēja klusi kā susuriņš, piekopa un kārtoja māju, gatavoja azaidu.

Viņš strādāja augu dienu, bija kluss un nerunīgs. Vienīgi pievakarē izgāja ārā, nedaudz pastaigāja pa pagalmu, ar sievas palīdzību sazāģēja pēdējās malkas paliekas un iekurināja krāsni. Pēc tam, ne vārda neteicis, atkal sēdās pie galda. Ko viņš raksta, sieva nezināja un arī nevaicāja. Tas bija kā likums: kamēr rakstnieks pats nedeva, viņa nelasīja ne rindu, viņa pat negāja pie rakstāmgalda, lai nejauši neieskatītos aprakstītajās lapās. Kad pienāks laiks, rakstnieks pats lūgs, lai sieva viņa radīto garabērnu novērtē.

Vienmēr viņa bija bijusi godprātīgs un patiess kritiķis, un nekad rakstniekam nenācās šo uzticību nožēlot.

Kaut nu vienīgi šis brīdis pienāktu ātrāk! Tad viņas vientulības pārbaudījums būtu beidzies. Pagaidām par to nedrīkstēja domāt, bija jāapbruņojas ar pacietību un jārod mierinājums tai laimīgajā ticībā, ka

rakstnieka jaunais darbs būs šedevrs.

Nākamajā dienā rakstnieks, kādu brīdi strādājis, piecēlās no galda un sāka kaut ko meklēt. Viņš izstaigāja visu māju, izložņāja kaktu kaktus, bet, sievas izvaicāts, ko meklē, nekā neatbildējis, uzlīda uz bēniņiem. Tur viņš atkal ieraudzīja kasti, nostiepa to lejā un nolika zem galda. Tad paņēma vilnas segu, ietina tajā kājas un iebāza kastē. Sieva iztapīgi notupās zemē un ciešāk sabikstīja segas malas. Rakstnieka kājām vajadzēja būt siltām jo siltām, galvai turpretī — vēsai, to viņa bija iegaumējusi.

Gāja drenas, rakstnieks cēlās agri un, akurāti iekārtojis kājas kastē zem galda, rakstīja, kamēr sieva aicināja brokastīs. Nelabprāt viņš iztuntuļojās no kastes un gāja uz virtuvi. Aši pabrokastojis, bija nerunīgs un steidzīgi atgriezās ierastajā vietā. Sieva par to nebrīnījās, arī agrāk, kad rakstnieku pārņēma iedvesma, viņš necieta, ka viņu Heki izklaidē un aizkavē.

Sieva lielākoties uzturējās virtuvē: pārliecinājusies, ka rakstnieks strādā, viņa cieši aizvēra visas durvis un ieslēdza radio. Dzīvot bez jebkādu ziņu saņemšanas viņa nevarēja. Kāri viņa tvēra to, kas notika ārpasaulē un reizēm pieķēra sevi domās, ka viņa rakstniekam nepiekrīt.. Pasaule, protams, bija pulvermuca, bet viņa nespēja un nespēja noticēt, ka nekā nevar darīt, lai tā neuzlidotu gaisā. Vienkārši tā nevarēja būt, un ar zināmu prieku un gandarījumu viņa klausījās, kādi jauni pasākumi šaja ziņa tiek veikti.

Varbūt viņas vīram tomēr nav taisnība?

Bet rakstnieks tobrīd sēdēja pie rakstāmgalda; patīkams siltums strāvoja no kastes un lēnām kāpa uz augšu, kad viņš lūkojās pa logu ārā ziemas dienas spelgonī. Viņš redzēja apsnigušo zemi, kailos kokus, ledū sastingušo upi un atcerējās, kā te izskatījās vasarā, kad apkārt viss plauka un zaļoja, kad upe zilā un vienmērīgā plūdumā tecēja uz jūru un tajā atspoguļojās balti padebeši. Bet tad acu priekšā iznira tā diena . . . Par to viņš nevēlējās domāt.

Salta un nemīlīga bija kļuvusi pasaule. Un rakstnieks attapa, ka viņam sala ne tikai kājas, salti bija arī dvēselei, un, segā ciešāk ievīstījies, viņš iešļūca dziļāk kastē zem sava rakstāmgalda. No kastes plūda maigs siltums, tikai nedrīkstēja skatīties ārā, kur pat sniega baltums nespēja noslēpt to, kas nodarīts pasaulei.

Vēlāk, klusi ienākusi, sieva redzēja, ka logam priekšā ir aizvilkti aizkari. Istabā valdīja blāva puskrēsla, varbūt tāpēc izskatījās, ka rakstnieks būtu sarāvies sīkāks, it kā ielīdis kastē. Viņa nekā nejautāja. Jo mazāk viņa rakstnieku traucēs, jo labāk. Acīmredzot viņam tā vajag, sieva nodomāja un klusa un čakla tecēja pa māju, arvien atraz​dama, ko piekopt un padarīt.

Kad viņa citudien atkal uzmeta acis rakstniekam, viņš — un to skaidri varēja redzēt — bija vēl vairāk palīdis zem galda, sarāvies mazāks un dziļāk ievilcies kastē. Tikai galva un labā roka ar lodzīmuli atradās uz galda malas. Bažīga priekšnojauta pārņēma sievu, un viņa, pārvarējusi respektu pret rakstnieku un viņa darbu, vaicāja: — Vai tev ir ērti? Varbūt apsēdīsies pie mazāka galdiņa?

— Ne jau galds ir no svara, — rakstnieks atteica, — bet gan pozīcija, no kādas raugāmies.

— Nu, bet, ja tu nošļūksi vēl zemāk, tu būsi kastē. Kāda tad būs tava pozīcija?

Uz to rakstnieks nervozi atbildēja: — Visi lēnām lien savās kastītēs, lai mazāk redzētu no tā, kas patiesībā notiek, vai arī gremdējas pagātnē, kad viss vēl bija jauns, svaigs un daudzsološs, kad viss vēl bija priekšā. Arī cietumnieks ieslodzījumā atceras laiku, kad staigāja brīvībā, un domās meklē liktenīgo kļūdu, to pirmsākumu, kas viņu noveda pie nozieguma. Kur ir mūsu liktenīgā kļūda? Kāds mūsu noziegums?!

Pēdējos vārdus rakstnieks jau izkliedza. Sieva pārbijās un izskrēja no istabas. Viņa nemaz nebija gribējusi rakst​nieku pārkaitināt. Ko tagad lai dara?

Nākošajā dienā viņa atrada, ka rakstnieks ir pilnīgi paslēpies kastē zem galda. Uz pirkstgaliem viņa lēni zagās pie kastes; ieskatījusies iekšā, viņa redzēja, ka rakstnieks strādā. Viņa roka nervozi tecēja pa papīra lapu, atstādama aiz sevis sīku, lēkājošu burtu rindu.

Pacēlis galvu, rakstnieks teica: — Labi, ka atnāci, es jau gribēju saukt.

— Jā, vai tev ko vajag? — balsij aizraujoties, sieva padevīgi iejautājās.

Rakstnieks pār kastes malu sniedza aprakstītas papīra lapas. — Nosūti uz redakciju, — viņš lika.

Sieva saminstinājās: — Varbūt man iepriekš izlasīt?

— Nav vajadzīgs, — viņš nepacietīgi izmeta un, nolie​cis galvu, turpināja rakstīt.

Radusi paklausīt, sieva darīja, kā vēlēts, un, pirmo reizi rakstnieka darbu neizlasījusi, sarūgtināta brauca uz pastu.

Drīz pienāca vēstule. Rakstnieks to atplēsa, ātri pārla​sīja un pārsvieda kastes malai.

— Zini, te tomēr ir pavēsi, — viņš teica.

— Es atnesīšu vēl kādu segu.

— Nē, paņem kasti un uzcel uz krāsnsaugšas!

— Jā, bet… es laikam nevarēšu aizsniegt.

— Piebīdi galdu un pakāpies, — rakstnieks jau kļuva neiecietīgs.

Sieva darīja, kā likts. Tad saudzīgi stiepa kasti. Viņai likās, ka kaste būs ļoti smaga, diez vai viņa spēs to kustināt, tomēr izrādījās, ka rakstnieks nemaz tik daudz nesver. Pakāpusies uz krēsla, viņa uzrāpās uz galda un cēla kasti uz krāsns.

— Vai tā būs labi? — viņa aizelsusies vaicāja.

Rakstnieks paglūnēja pār kastes malu un teica: — Pabīdi tālāk no malas, ka nenokritu. Un vairāk netraucē.

— Bet kā tad tu …

— Ja man ko vajadzēs, es pasaukšu. Tagad kāp zemē! Un aizvāc galdu! Citādi tu rāpsies augšā un lūrēsi.

Tas skanēja tik aizvainojoši, ka sieva gandrīz apraudājās. Nekad un neko viņa nebija darījusi pret rakstnieka gribu. Un nedarīs arī tagad. Vienmēr viņas karstākā vēlēšanās bija, lai rakstniekam ir labi.

Kāpēc viņš tā? īsi iešņukstējusies, viņa aizstūma galdu vietā un ieraudzīja uz grīdas nosviesto vēstuli.

Viņa to pacēla un izlasīja. Redaktors izsaka sajūsmu, ka jaunais darbs uzrakstīts no neparasta redzesleņķa, tajā redzama apbrīnojama iedziļināšanās cilvēka būtībā saistībā ar vispārcilvēciskām problēmām.

Redaktors apliecina savu cieņu rakstniekam, novēl tā turpināt un gaida jaunus darbus.

Sieva palūkojās uz krāsnsaugšu, no kurienes skanēja klusa čabināšanās pa papīriem. Viņa izgāja ārā, nokāpa pagrabā — kartupeļu kādam laikam pietiks; ieskatījās nojumē — malka bija pie beigām. Pirms dažām dienām viņi bija runājuši, ka malku va»jadzēs gādāt. Uz rakstnieku jau tagad nebija ko cerēt. Cik ilgi viņš uzturēsies kastē uz krāsns, nevarēja zināt, pirmīt aizmirsās pajautāt. Tad nu nav ko kavēties.

Juzdamās atbildīga par māju, par rakstnieku un pati par savu likteni, sieva sēdās limuzīnā un brauca uz mežniecību. Tur, uzzinājuši, ka pazīstamais rakstnieks ziemu pavada savā lauku mājā un raksta jaunu grāmatu, tūdaļ apsolīja malku piegādāt. Jā, jau sazāģētu, lai pašam … Nu, protams, par to būs drusku jāpiemaksā, toties… Sieva bija bezgala pateicīga.

Atceļā viņa iegriezās veikalā. Pastā nosūtīja bērniem vēstuli, ka uz pilsētu tik drīz vis nebrauks, lai negaida Bija mazliet baisi un dīvaini, kad, pie mājas piebraukusi, viņa iedomājās savu vīru, rakstnieku, kastē uz krāsnsaugšas. Agrāk, lai arī neciešams, mazrunīgs un sevī iegrimis, tomēr blakus bija cilvēks, turpretī tagad… mājā valdīja klusums kā tukšā baznīcā. Ik solis atbalsojās sienās, un pašas sirdspuksti likās piedauzīgi skaļi un nepiedienīgi.

Viņa klusi pārāva kājas, uzvilka mīkstas čības un centās kustēties tā, lai nekur nejauši nepieskartos.

Pat vis​niecīgākais, troksnītis, likās, skanēja neiedomājami skaļi.

Iegājusi istabā, viņa bažīgi aptaustīja krāsni. Vai nav laiks kurināt? Vēl gan siltums turējās. Nez kā tur augšā? Ja drīkstētu pajautāt. Bet rakstnieks bija aizliedzis trau​cēt. Ar to nu bija jāsamierinās.

Viņa ienesa malku. Centās to nokraut bez mazākā trokšņa. Ūn ik reizes bažīgi sarāvās, kad kāda pagale piesitās citai. Tomēr rakstnieks nekā neteica, laikam jau bija iegājis sevī. Salikusi malku krāsnī,

viņa atvēra aizbīdni un iekuram pielika uguni. Krāsns nedaudz dūmoja. Laika vaina — piemācies un bezvēja. Rakstnieks bija teicis, ka jāatsauc skursteņslauķis, lai iztīra kā skursteni, tā arī krāsni un pārējos dūmvadus. Bet nu, kad rakstnieks bija uz krāsns, to vairs nevarēja darīt Viņa pavēra ārdurvis, lai izvēdinātu istabu. Iekšā plūda vēsa, svaiga gaisa strāva, sakustējās aizkari pie loga, no rakstnieka galda nolidoja balta, neaprakstīta lapa. Sieva uzmanīgi izgāja virtuvē un klusi ieraudājās. Kad palika vieglāk, vēsā ūdenī noskaloja seju un atgriezās istabā.

Krāsns bija labi iedegusies un vairs nedūmoja. Viņa aizvēra ārdurvis, apsēdās atzveltnes krēslā un ieklausījās. Sadzirdēt varēja tikai uguns rūkšanu krāsnī. Nez vai augšā arī to dzird? Vai tā netraucē?

Varējis pajautāt, sirds tomēr būtu mierīgāka.

Vēlāk viņa taustīja nokaltušos podiņus un bažījās, vai tik krāsns nav pārkurināta, vai viņam tur, augšā, nekļūst par karstu.

Naktī viņa jutās ļoti vientuļa un pamesta. Durvis uz rakstnieka istabu stāvēja līdz galam vaļā, un viņa klausījās, vai rakstnieks viņu nepasauks, varbūt pa nakti gribēs pārgulēt gultā. Viņa mīļu prātu ik vakaru rakstnieku noceltu lejā un no rīta atkal uzceltu augšā, ja jau viņam tur labāk. Bet rakstnieks viņu nesauca.

Pat visniecīgāko nopūtu nevarēja saklausīt. Lai gan agrāk bija gulējis diezgan nemierīgi, miegā kunkstējis un grozījies. Ak dies, ja nu viņš tur, augšā, ir … Kas tad notiks! Sieva juta, ka pakausi it kā saspiež vēsām knaiblēm. Viņa piecēlās sēdus, aizturēja elpu un klausījās. Tikai pašas sirds joņoja krūtīs.

Viņa izkāpa no gultas un kailām kājām, nejuzdama vēso grīdu, taustījās uz rakstnieka istabas pusi.

Logu aizkari bija aizvilkti ciet, saskatīt nekā nevarēja. Viņa sarāvās no skaļa, griezīga trokšņa, elpa aizcirtās, un viņa tikko nenogāzās uz grīdas. Tiklīdz viņa mazliet sakustējās, troksnis atkārtojās, un tad viņa saprata, ka čīkst vaļējais grīdas dēlis. Tas čīkstēja jau toreiz, kad viņi šo māju nopirka. Rakstnieks vairākkārt solīja dēli pienaglot, bet vienmēr aizmirsa. Un pamazām viņi pierada, iemanījās uz vaļējā dēļa nekāpt, līdz beidzot čīkstoņa nemaz tik briesmīga nelikās. Vienīgi tagad, naktī. Laikam nervi pārāk uzvilkti.

Aiztaustījusies līdz durvīm, sieva pieplaka stenderei. Ieklausījās. Ko vēstīja šis pilnīgais klusums?

Vai tajā ir cerība, ka reiz tas beigsies? Ka būs vēl kā agrāk? Sirds nodrebēja neskaidrās nojausmās. Jau galīgā bezcerībā viņa paspēra soli uz priekšu. Vai tur kaut kas … Viņa atkal saspringa. Laikam tikai izklausījās. Nē, uz krāsns patiesi kaut kas klusi čabinājās. Spējš prieka vilnis ielija krūtis, un asaras saskrēja acīs. Rakstnieks, viņas vīrs, tur nu viņš bija! Un vai no krāsnsaugšas nespīdēja blāvs gaismas stariņš, izlauzies no šauras spraugas? Un tad viņa saprata: rakstnieks strādā. Arī agrāk tā reizēm bija gadījies, tad, kad darbs iedvesmoja, kad viņš bija aizrāvies un viņu bija pārņēmis traks rakstīšanas dullums. Citādi viņa to nevarēja nosaukt. Bet tas bija labs dullums. Tādās reizēs radās rakstnieka labākās grāmatas, kuras arī viņa lasīja ar prieku. Pēdējos gados kaut kas tāds vairs nebija noticis. Rakstnieks bija kaut ko zaudējis. Vai viņš tagad bija to atguvis?

Sieva pielavījās pie krāsns. Liels neizteikts maigums un cerības plēsa pušu krūtis; viņa piespiedās siltajam krāsns sānam un glāstīja to. Varbūt tagad rakstnieks uz​rakstīs sava mūža nozīmīgāko darbu. Nevar būt, ka par velti viņš tā mokās.

Ilgi viņa stāvēja, pie krāsns piekļāvusies, domādama par rakstnieka dīvaino likteni un to, cik pati maz spējusi viņa labā darīt. Jā, ar praktiskām rūpēm viņa rakstnieku nespieda daudz noņemties, tikai atsevišķās reizēs, kad bija vajadzīgs vīrieša spēks, galva un sakāmais. Ar pārējo viņa pati tika galā. Lai gan dažreiz sirdī sakrājās arī rūgtums. Kad likās — kas tādam rakstniekam nekait, darbs ar lodzīmuli vai rakstāmmašīnu kaulus nelauž, sēdi siltumā un saceri. Ja kaut ko nezini, paprasi vai palasi, ko citi jau uzrakstījuši. Kurpretī viņai… to tikai sieviete saprot, kas pati par visu rūpējusies, bērnus izaudzinājusi, vīru lutinājusi. Un tomēr — tikai tagad viņa sāka apjēgt — vai to var salīdzināt ar rakstnieka bezmiega naktīm, pārpūlētām smadzenēm? Un nav neviena, kas rakstniekam šādā brīdī stāvētu līdzās un spētu palīdzēt. Viņš ir viens bezgalīgās pasaules priekšā, un viņam ir jāvar pastāvēt vai arī krist. Un nav nekādas nozīmes, vai viņa te nomodā stāv un domā par viņu vai guļ aizmigusi savā vientulīgajā gultā. Bija

žēl rakstnieka un žēl sevis.

Vēsums, kas staigāja pa grīdu, saldēja kājas, līda zem garā naktskrekla gar kailajiem stilbiem uz augšu. Viņa nodrebinājās, vēlreiz paskatījās uz gaismas staru, kas spraucās ārā no kādas spraugas kastē, un nekas cits viņai neatlika kā klusi lavīties atpakaļ uz atdzisušo gultu. Atkal viņa uzkāpa uz čīkstošā dēļa, bet šoreiz vairs nenobijās, tāds sīkums kā čīkstošs grīdas dēlis rakstnieku, kurš strādā, nespēj uztraukt.

Turpmāk galvenais, par ko sieva rūpējās, bija krāsns — lai tā vienmēr būtu silta. Un tāda tā bija.

Mežniecības ļaudis vārdu turēja, malku atveda, un tā bija laba. Viņa iemācījās klusi un aši iekurināt krāsni, izgrābt pelnus, atvērt un aizvērt šīberi. Kad tas bija padarīts, viņa sēdēja atzveltnes krēslā, adīja un klausījās, kā augšā uz krāsns palaikam čab. Viņa gribēja būt rakstnieka tuvumā tad, kad viņš pabeigs.

Tomēr dienas gāja, nekas nemainījās, un tad sieva sāka domāt. Arī agrāk pagāja ilgi mēneši, iekams rakstnieks pabeidza iesākto romānu. Vienreiz viņš strādāja laikam turpat divus gadus bez pārtraukuma. Ak dies, ja nu vēl visa nākamā ziema te jāpavada! Vasarā nekas. Un viņa sāka rēķināt, cik ilgi līdz pavasarim. Nebija nemaz tik daudz.

Dažreiz viņa ieslēdzās virtuvē un tur klusi klausījās radio. Nekas pārmērīgi briesmīgs nebija noticis, vēl varēja cerēt. Lai gan daži ziņojumi par saspīlējumu pafeaulē iz​klausījās it draudīgi.

Pienāca dienas, kad debesis kļuva dzidras, zilas un caurspīdīgas. Sieva arvien biežāk uzturējās ārā un lūkojās tālumā, it kā kaut ko gaidītu, lai gan skaidri zināja, ka neviens šurp nenāks un nebrauks.

Kādu nakti viņa pamodās no dīvainām skaņām, uztrūkās no stieptas, garas nopūtas, un pirmā doma bija, vai tik ar rakstnieku kaut kas nav noticis! Tomēr nē, smagā, sanošā nopūta nāca no āra, tā sākās kaut kur tālu upes augštecē, atbalsojās apkārtējos pakalnos un vēlās šurp, ieskanējās skaļāk, pieklusa un atkal pieauga spēkā, itin kā neredzama roka mēģinātu noskaņot milzīgu stīgu orķestri. Tur plaisādams dziedāja ledus, upē laikam mainījās ūdens līmenis, un tas nozīmēja, ka tuvojas pavasaris.

Tonakt sieva ilgi klausījās ledus nopūtās un jutās vientulīgāka nekā jebkad. Nez vai arī rakstnieks kaut ko dzir​dēja? Kādreiz viņi naktī bija stāvējuši ārā un klausījušies ledus dziedāšanā. Bet tas bija sen.

Ziema bija bijusi dziļa un barga, bet pavasaris pienāca strauji, upē mutuļodams un griezdamies izgāja ledus, atlidoja strazdi. Kādu dienu sieva atrāva vaļā durvis un logus, lai aumaļainie pavasara vēji izvēdī māju; par spīti staigāja, papēžus klaudzinādama, pie sevis dungodama, palaikam pamezdama skatienu uz krāsnsaugšu, bet nekas nenotika. Varbūt rakstnieks bija aizmidzis? Tad viņa ieslēdza radio, lai dzied un spēlē pilnā skaļumā. Kad arī tad rakstnieks nelika sevi manīt, sievu pārņēma nelabas nojautas.

Jau sen viņam vajadzēja kliegt, lai apklusina to bļauri.

Viņa piestūma galdu pie krāsns, pielika krēslu un tusās augšā. Viņa viegli ar nagu paskrāpēja kastes sānus. Rakstnieks klusēja. Tad viņa pavilka kasti tuvāk un nocēla lejā. Sirdij iedreboties, viņa kasti atvēra. Tā bija pilna ar aprakstītām papīra lapām, saliktām glītās, akurātās kaudzītēs. Viņa tās cēla laukā un redzēja, ka rokraksts bija kļuvis aizvien sīkāks, smalkāks un nesalašāmāks, burtiņi kļuvuši aizvien mazāki, līdz beigās varēja saskatīt tikai tievu, zilganu svīru, kas, lapu šķērsodama, arī kļuva aizvien smalkāka, līdz aprāvās pavisam. Bet pats rakstnieks? Jā, tur stūrītī viņš gulēja — sīks, sažuvis un pārvērties par mūmiju.

Laiva

Atklātā cīņā es viņu pieveikt nekad neiespētu…

Es stāvēju kraujajā krastā un drūmi skatījos melni plūstošajā straumē upes vidū. Gar malu ūdens jau bija aizsalis. Naktī bija uzsnigusi bieza sniega kārta, un pazīmes rādīja, ka drīzumā var iestāties īsta ziema. Tā laikam domāja arī Rūdolfs, mans kaimiņš un gandrīz vai draugs …

Viņš bija pasaucis palīgā vairākus vīrus, lai izvilktu krastā laivu, kura, apsniguši biezu sniega kārtu, stāvēja iesalusi ledū. Varbūt viņš lūkoja aicināt arī mani, bet es pēdējās dienas nebiju mājās, tikai pirms stundas atgriezos no pilsētas, kur kārtoju kādas darīšanas. Kā tas notika ik reizes, kad pēc ilgāka laika atgriezos mājās, mans pirmais gājiens bija uz upi, patiesībā, lai slepus palūkotos uz Rūdolfu un viņa māju, lai pārliecinātos, ka nekas jauns nav atgadījies. Dažreiz ar baiļu trīsām sirdī es domāju, kas notiktu ar mani, ja Rūdolfs pēkšņi nomirtu, izgaistu vai pazustu. Kā tad es spētu vēl dzīvot, savu atriebību nepiepildījis?

Varbūt Rūdolfs kaut ko nojauta, viņam tas noteikti bija jānojauš, taču cilvēks ir dīvaina būtne, ar laiku pie visa pierod, viņa uztveres spējas notrulinās un draudošās briesmas neliekas tik lielas. Pat ja Rūdolfam sākumā bija kādas aizdomas, tagad viņš pie manas klātbūtnes atkal bija pieradis, un dažkārt pat šķita, ka patiesi mani arvien vēl uzskata par savu draugu. Neko vairāk man nevajadzēja. Iemidzinājis viņa modrību, es kalu velnišķīgus plā​nus un pacietīgi gaidīju izdevīgu brīdi…

Es stāvēju aizslēpies aiz resna bērza stumbra un glūnēju, kā četri vīri izcērt ledus gūstā iesalušo laivu un ar grūtībām izvelk no ūdens. Krasts iepretī Rūdolfa mājai bija ļoti stāvs, noledojis un slidens.

Lai kā viņi pūlējās, laivu necik augstu uzvilkt neizdevās. Tur, kur beidzās sēre un sākās krūmiem apaugušais stāvums, vīri laivu apgāza uz sāniem un pieslēja krasta kraujai. Palīgi acīmredzot steidzās un tūdaļ aizgāja. Aiz mājas uz ceļa stāvēja automašīna, viņi tajā sakāpa un aizbrauca. Rūdolfs palika viens.

Viņš laivas galus piesēja pie krastā augošiem kokiem, lai, ūdenim ceļoties, palu straumes to neaizrautu.

Kaut laiva bija nostiprināta, viņš vēl negāja projām* Nopratu, ka saimnieks nav apmierināts ar laivas

stāvokli. Kaut kas viņam nepatika. Sadabūjis paresnu koku un izmantodams to kā sviru, viņš mēģināja mainīt laivas slī​pumu, taču tas nekādi neizdevās.

Velti nopūlējies, Rūdolfs atlieca muguru un lūkojās zemajos rieta padebešos, kas, melni satūkuši, kāpa augšup no tās puses, kur aiztecēja upe. Varbūt naktī atkal snigs, bet, ja vējš vēl vairāk iegriezīsies vakaros un kļūs siltāks, var sākties spējš atkusnis, kā tas bieži notiek.

Nedaudz atpūties, Rūdolfs ar jaunu sparu atsāka darboties ap laivu. Kā suģestēts es noskatījos drūmajā ainavā un vientulīgā cilvēka bezcerīgajā cīniņā tikpat vientulīgā un drūmā upes krastā. Es nespēju ne aiziet, ne novērst acis no cilvēka, un simtiem ļaunas, pazemojošas, nozīmīgas un nenozīmīgas atmiņu drumslas skrēja caur manām smadzenēm. Un tajās visās bija kaut kas tāds, kas man lika viņu ienīst, apskaust vai nicināt. Ja mēs nekad nebūtu sastapušies, ja nebūtu kaimiņi, mana dzīve droši vien būtu pavisam citāda un laimīgāka . ..

Nevilšus biju sācis klusi un zaglīgi iet uz Rūdolfa pusi. Zs nevaru pateikt, kāpēc centos slēpties aiz krūmiem, kāpēc ik pa brīdim atskatījos, paglūnēju uz ceļa pusi, vai tur kāds neiet vai nebrauc. Nekāda noteikta plāna man nebija; todien, tāpat kā vienmēr, kad nācu uz upes malu, lai palūkotos uz Rūdolfu un pārliecinātos, ka viņš arvien vēl dzīvo savā vientuļajā mājā, es žagos, līdu un slapstījos. Un ik reizes es kaut ko gaidīju, gaidīju…

Pēkšņi Rūdolfs pacēla galvu, laikam zem manām kājām bija stiprāk iegurkstējies sniegs, un viņš caur retajiem krūmeļiem mani ieraudzīja. Rūdolfs stāvēja pussaliecies, galvu izslējis un, koku rokās turēdams, caur pieri raudzījās manī, un es, pussolī apstājies, sasprindzis skatījos viņā. Rūdolfs droši vien mani pazina, viņš noteikti uzreiz pazina, tikāmies taču pietiekami bieži un dzīvojām netālos kaimiņos, tomēr laikam kaut kas manā izskatā un zaglīgajā gaitā viņam likās aizdomīgs. Klusuma brīdis ieilga ūn kļuva nospiedošs. Mēs it kā pārbaudījām un novērtējām viens otru, pārliecināties gribēdami, uz ko tas otrs spējīgs.

Beidzot es neizturēju un pamāju viņam ar roku; viņš iekrekstējās un prasīja, ko es stāvot kā spoks, lai nākot palīgā. Pa stāvo nogāzi, kurā Rūdolfs jau pasen bija ierīkojis akmens pakāpienus, es nokāpu lejā.

Apskatījis peldamrīku, redzēju, ka, gāžot laivu uz sāniem, apakšējā borta dēlis bija balstījies uz akmens un ticis ielauzts. Rūdolfs gribēja pārmainīt laivas stāvokli tā, lai viss svars nespiestu uz šo dēli un līdz pavasarim to nepārlauztu pavisam. Citus rudeņus viņš laivu krastā vilka lēzenākā vietā. Bet šīgada agrā ziema pārsteidza laivu vēl ūdenī un aizsalusī upe vairs neļāva to aizdzīt uz parasto stāvvietu, tāpēc laivu vajadzēja izcelt malā šeit pat, kur to bija iekalis ledus. Bet tas, kā laiva, nogāzta uz sāniem, te gulēja, Rūdolfam nepatika. Viņš lādējās, ka palīgi par' ātru aizskrējuši, nemaz nepārliecinājušies, vai laiva no​vietota pietiekami labi.

Mēs sākām laivu grūstīt un stumdīt, cenzdamies to nodabūt no radzes, bet, tā kā laiva jau bija atsieta pie krastmalas kokiem, mūsu pūliņi palika bez rezultāta. Teicu, ka jāatlaiž vaļīgāk ķēdes, tad varbūt ko panāksim. Tā arī izdarījām.

Palīdzot Rūdolfam un dodot viņam padomus, nekāds noteikts plāns manās smadzenēs nenobrieda, tomēr pati apstākļu sakritība, vientuļais krasts, drūmā diena, mans dvēseles, stāvoklis un tas, ka neviens, izņemot pašu Rūdolfu, par manu atrašanos šeit nezināja, lika man satraukties arvien vairāk. Varbūt šī bija tā vienīgā, liktenīgā reize, kādas nekad vairs nebūs … Es palūkojos uz Rūdolfu, uz vēja aprauto seju, muskuļaino stāvu… Uzbrukt slepeni, izdarīt nodevīgu sitienu no mugurpuses es nevarēju, jo tad viņš varbūt nemaz neapjēgtu, ka es viņam atriebjos. Man tas bija svarīgi. Man noteikti vajadzēja, redzēt viņa izbailēs ieplestās acis, dzirdēt viņa lūgšanas un nožēlas pilnos vārdus …

Rūdohs piepūlē sēca. Zem laivas sāna viņš bija pabāzis sviru un cēla, es no otras puses grūdu. Un tad tas notika — pēkšņi un neparedzēti — laiva negaidot gāzās. Rūdolfs lēca atmuguriski atpakaļ, bet viņam nepaveicās, kāja aizķērās, viņš klupa un nostiepās zemē. Tajā pašā mirklī laivas mala uzkrita viņa kājai. Rūdolfs ievaidējās. Man izkalta rīkle un karsts pārskrēja pār muguru; stāvēju kā sastindzis, nespēdams izkustēties, vēl īsti neticēdams, ka liktenis savu kārti ir izspēlējis. Rūdolfs gulēja manā

priekšā nespēcīgs, pie zemes piesaistīts. Ar sāpes savilktu grimasi sejā viņš skatījās uz mani, nepārprotami gaidīdams, ka es viņam palīdzēšu. Jebkurā citā gadījumā es to būtu darījis, bet šajq brīdī es glūnēju apkārt, vai kāds neredz to, kas te notiek. Neviena nebija. Tikai, mums cīnoties ap laivu, nemanot bija sācis smidzināt sīks lietiņš. Un laiks bija kļuvis siltāks. Kailajos koku zaros smagi dūca rietumu vējš, solīdams strauju atkusni. Tuvojās va​kars. …vakars, kā toreiz, kad Rūdolfs manā mājā ieveda būvmateriālus, kurus teicās pavisam oficiāli nofraktējis, pietikšot gan man, gan viņam, lai tie pagaidām glabājoties manā šķūnī, kur mazāk ziņkārīgu acu, pavasarī mēs tos kristīgi un pēc vajadzības sadalīšot. Taču dalīt nekā nevajadzēja, drīz atbrauca miliči un prasīja, kam pieder šis materiālu lērums, teicu, ka man, Rūdolfa vārdu es neminēju. Vēlāk, tiesā, Rūdolfs noliedza, ka viņam ar šiem materiāliem būtu jebkāds sakars. Pierādīt es nekā nevarēju …

Rūdolfs ievaidējās. Viņš bija piecēlies sēdus un pūlējās pie zemes piespiesto kāju izvilkt no laivas apakšas. Varbūt viņam tas būtu izdevies, bet es pakampu zemē nosviesto koku, tā galu pabāzu zem laivas un stūmu, stūmu no visa spēka. Es nezinu, kā man tas izdevās, laiva nedaudz sakustējās un noslīdēja pavisam nost no radzes, uz kuras tā vēl nedaudz balstījās, tādējādi kāju vēl vairāk zemei piespiezdama.

Rūdolfs iekliedzās. Es redzēju viņa sāpju izķēmoto seju, pēkšņas izbailes acīs, varbūt arī niknumu, tikai nožēlas tur nesaskatīju. Man bija vajadzīga nožēla, lūgšanās un pazemība. Tikai tas vēl viņu varēja glābt.

Bet tā nebija. Es vēl gaidīju. Cerēju un gaidīju, ka viņš nožēlos savu agrāko nelietīgo rīcību pret mani, atzīs, ka nav bijis godīgs, taču viņš to nedarīja. Gluži otrādi, viņš lādējās, sauca mani par gļēvu nelieti, draudēja, ka tad, kad izlīdīs no laivas apakšas, viņš mani saberzīs miltos, ka visu savu atlikušo mūžu es viņu pieminēšot. Viņš kliedza un, acis izvalbījis, niknumā rēca. Un tad viņš izkliedza to, ko viņam nekad nevajadzēja sacīt. Viņš izkliedza, ka es pats esot vainīgs, ne jau viņa dēļ Austra mani atstājusi, nekad viņš to neesot mīlējis, bet Austra savukārt neesot mīlējusi mani. Ja es tādēļ kā noklīdis suns ložņājot ap viņa māju, gaidīdams izdevīgu brīdi, lai iekostu, tad es esot tikai nožēlojams maita un nelietis. Cietuma žurka un vairāk nekas! .. .Cietuma žurka! Stindzinošs saltums mani pārņēma. Kas mani par cietuma žurku pārvērta? Un Austru viņam nevajadzēja pieminēt, ne jau viņas dēļ es gribēju atriebties. To viņam vajadzēja saprast.

Diez vai pasaulē ir sieviete, kas spējīga ilgi gaidīt. Kāpēc viņš nepiemin tos ieslodzījuma gadus, kuri patiesībā pienācās viņam? Gadus, kuros mani pārvērta beztiesīgā, nožēlojamā radījumā, ar kuru gandrīz katrs noziedznieks varēja darīt, ko grib … Un tikai doma par atriebību man toreiz deva spēku un ļāva izturēt. Bet par to stāstīt es nevienam nevarēju. Vismazāk jau nu Rūdolfam. Cietuma žurka …

Es uzgriezu viņam muguru un lēnām kāpu augšā stāvajā krastā. Tur es apstājos un atskatījos. Rūdolfs, rokas izpletis, gulēja uz muguras, un vienu viņa kāju pie zemes spieda apgāztās laivas svars. Viņš grozīja galvu, arvien vēl kaut ko kliedza un draudēja, bet šeit, augšā, viņa balss skanēja vārgi, tikko saklausāmi.

Atsevišķo vārdu driskas satvēra un pa gaisu gaisiem aizrāva vējš.

Es piegāju pie Rūdolfa mājas. Pavēru durvis. Neviena tur nebija. Austra pirms manas atgriešanās bija no viņa aizgājusi. Pieaugušais dēls no pirmās laulības pie tēva atbrauca reti.

Aizgāju līdz ceļam. Stāvēju, skatījos un klausījos. Tikai smalka lietus sīpas vējš trieca sejā un čabēdams kusa agri uzkritušais sniegs. Rītu tas droši vien būs nokusis. Nokusušas un izgaisušas būs manas pēdas šīs mājas pagalmā un lejā pie upes. Neviens nepateiks, ka esmu te bijis. Vienīgi Rūdolfs. Ja tad, kad viņu atradīs, vēl spēs runāt. Neviens tik vēlā rudenī te nenāks. Un tomēr nemiers un šaubas man neļāva aiziet. Ja nu Rūdolfam drausmīgi palaimējas un izdodas kāju atbrīvot? Es gāju atpakaļ.

Mani ieraudzījis, viņš paslējās uz elkoņiem. Es neskatījos viņa sejā. Piegāju pie laivas un nometos uz ceļiem. Viņš bijā mēģinājis izkasīt smiltis zem kājām, taču atbrīvoties nebija spējis, jo zem plānās smilšu kārtiņas atradās lieli akmeņi, un tos atraust un izvelt Rūdolfs nevarēja. Viņa kāja bija drošā slazdā.

Gāju prom. Dzirdēju smago, sēcošo elpu. Es vēl gaidīju, ka Rūdolfs sauks māņi atpakaļ, lūgsies un nožēlos, un tad es atgriezīšos un varbūt… Šādu gandarījumu viņš man nesagādāja. Gluži otrādi, jau augšā mani panāca Rūdolfa lāsti, ka ellē viņš mani sagaidīšot, lai dzirdot, ellē …

Jāsmejas! Ko viņš zina par elli, kurā pavadīju garus gadus. Pat tagad šī elle vēl turpina mani mocīt.

Kauns un pazemojums, bezspēcība un ļaunums, vardarbība, fiziskas un garīgas mocības, kādas vien monstri cilvēku izskatā spēj izgudrot, tur gāzās pār mani, pārvēršot gļēvā, lienošā un glūnošā radījumā …

Rūdolf, mans draugs un kaimiņ, vai jūs ar Austru uz šo elli man atsūtījāt kaut vienu vēstuli, kaut vienu atļauto sūtījumu gadā? Austra mani tādu varēja arī negaidīt. Bet tu nedrīkstēji būt tas, kas man viņu atviļ!

Ne tu …

Tonakt es nespēju aizmigt, man bija jādomā par sevi un savu dzīvi, kura varēja būt pavisam citāda, daudz labāka, ja vien nebijis Rūdolfa… par dzīvi, kuru gadiem sagandēja pazerīiojumi, ciešanas, ienaids un domas par atriebību. No šī sloga ne brīdi es nebiju spējis atbrīvoties. Vai nu tas bija piepildīts? Un kas būs tālāk?

Es izgāju ārā, vēlēdamies smagās domas aizraidīt, cerībā, ka tumsā tās apmaldīsies un mani vairs neatradīs.

Dienvidu vējā sēri dūca pielijušās zemās un platās cūkpriedes lauka malā aiz manas mājas. Debesis tumšas un smagas, kā piesmircis cietumnieka vatenis, gūlās pāri pasaulei. Domas klupa un pinās, nespēdamas no manis atrauties, apmetušas gausu loku līdz upei un Rūdolfam, tās lēni planēja atpakaļ, sēdās virsū, spieda sirdi un smacēja dvēseli. Atgaiņāties nebija iespējams. Cik ilgi lai Rūdolfs tur guļ?

Varbūt jau rīt viņu atrod?

Bija vēl dziļa tumsa, kad iegrimu murgainā miegā. Pamodos ap pusdienas laiku, tūdaļ atcerējos vakardienas notikumus un gāju uz upmalu. Tā Rūdolfu-tur atstāt nedrīkstēja.

Es steidzos, tomēr biju piesardzīgs un glūnēju apkārt, lai kāds mani nepamana. Taču cilvēki šādā laikā labprāt ārā nerādās, neviena tuvumā nebija.

Ieraudzīju apgāzto laivu un atkusnī uzplūdušu upi. Dīvainas trīsas pārņēma manu augumu. Rūdolfa galva un pleci gulēja zem ūdens. Pāri viņam plūda murdoša straume, peldēja ledus gabali. Ūdens līmenis upē bija strauji cēlies un sasniedzis laivu. Neko vairāk darīt man nevavajadzēja. Pavisam liktenīgi es biju atriebies. Tieši tā, kā vēlējos. Rūdolfs bija miris lēnā, šausmīgā nāvē, skaidri zinādams, ka es piepildu savu atriebību. Un neviens mani nevainos viņa nāvē. Tad kāpēc es neizjutu gandarījumu?

Viņš, kas bija izpostījis manu dzīvi, nu bija miris, bet vai man tādēļ kļuva vieglāk? Vai varēju kaut ko no zaudētā atgūt? Truls tukšums un dziļa pamestība mani pārņēma.

Es nespēju nokāpt lejā un gāju mājās. Tukšums manās krūtīs auga lielāks, pletās plašumā un smacēja.

Atriebības alkas, kas mani vadīja pēdējos gadus, bija apmierinātas. Tomēr gandarījuma nebija. Kā es tagad dzīvošu, kad vairs nebūs jākaļ arvien jauni, citu par citu velnišķīgāki atmaksas plāni? Kad mūžīgi acu priekšā rēgosies Rūdolfa galva un pleci, pār kuriem plūst duļķaina palu straume?

Nomocījies vēl vienu bezmiega nakti, es sapratu, ka noticis kas šausmīgs. Ne, tā nebija nožēla, kas mani pārņēma. Man nebija žēl Rūdolfa. Man žēl bija pašam sevis. Es pēkšņi skaidri atjautu, ka manai dzīvei jēga bija tikai tik ilgi, cik ilgi es spēju sevī saglabāt atriebības alkas. Bet tagad, kad mērķis sasniegts, atriebība piepildīta, esmu zaudējis dzīves jēgu. Ko es darīšu šai pasaulē viens bez Rūdolfa?

Kam lai veltu savus atlikušos gadus? Mīlestības man vairs nebija. Pēc varas es nekad nebiju dzinies.

Bagātība? Tā man bija vajadzīga kopā ar Austru. Bet tagad, kad šis sapnis bija izplēnējis, atriebība piepildīta …

Es gāju atpakaļ pie upes. Pirmo reizi neslēpdamies, apkārt neglūnēdams, galvu plecos neierāvis. Ne no kā man nebija jābaidās. Neviens neko nezina un neuzzinās. Kāpēc gan es nevarētu iet pie sava drauga un kaimiņa? Un, atradis viņu noslīkušu, nepaziņot milicijai? Tas bija vienīgais, ko viņa labā vēl varēju darīt.

Pie upes nekas ne,bija mainījies. Rūdolfa galva un pleci tāpat vēl gulēja zem murdošās palu straumes. Iegāju Rūdolfa mājā un piezvanīju milicijai. Es izstāstīju, kanupat, iedams gar upi, atradu savu kaimiņu noslīkušu. Milicijas darbinieki ieradās samērā drīz. Līdzi bija arī pāris vietējo, starp tiem viens, kas vakar Rūdolfam bija palīdzējis. Viņš jau bija paguvis izstāstīt, kā vilkuši laivu, un kā Rūdolfs palicis

viens. Viņi nokāpa lejā un sāka tur darboties. Fotografēja un kaut ko pētīja. Es stāvēju augšā. Tad izmeklētājs mani pasauca. Viņš dīvaini skatījās manī un prasīja, vai esmu bijis te, lejā. Teicu, ka ne.

Tobrīd Rūdolfa nedzīvais ķermenis tika izcelts no ūdens. Viņa sastingušajā rokā bija atvāzts nazis. Un tad es ieraudzīju, ka laivas sānā bija iegriezts mans vārds. Un tālāk, ka esmu viņa slepkava.

Līķu muša

Līķu muša iespindzējās rītausmā, kad nakts ēnas gaistot sāka slēpties kaktos; nekas vēl nebija ieraugāms, tikai neskaidri, izplūduši priekšmetu apveidi lēni iznāca no tumsas līdzīgi kuģu siluetiem, kad tie, miglas taurēm skanot, izpeld no baltas bezgalības, rēgaini aizslīd garām un atkal izzūd nebūtībā, bet gaisā vēl ilgi trīc un vibrē neredzamais briesmu signāls. Tad noklust, noslāpst arī tas un, liekas, apkārt stāv balta, nekustīga mūžība. Bet šoreiz baltā mūžība neiestājās, briesmu signāls arvien vēl vibrēja gaisā reizē ar to nenosakāmo vīstošu puķu, Dzintras miesas un sarecējušu asiņu sājo dvaku, kas karstumā sāka izplatīties istabā. Dīvainais smaržu sajaukums Aldoni satrauca un darīja nemierīgu, no tā viņš glābās, galvu pagriežot uz otru pusi un pasniedzoties līdz grīdai, kur pie gultas kājas stāvēja .pusizdzerta konjaka pudele. Konjaks bija silts kā viss šajā piesmakušajā istabā. Neuzmanīgi izlaistīts, ātri iztvaikoja, nomāca pārējās smaržas un dvakas, arī to, kuras viņš neapzināti vairījās, centās nesajust, bet kas, rītam tuvojoties, kļuva spēcīgāka un uzmācīgi līda degunā. Norijis pāris malku, viņš nočukstēja dažus nožēlas un maiguma pilnus vārdus tai, kas nekustīgi gulēja blakus. Plaukstu viegli pārslidināja kailajam un vēsajam sievietes augumam, kā pārliecināties gribēdams, vai viņa vēl ir tepat, un atkal iegrima trauslā, caurspīdīgā nemaņā, kas nedeva ne atpūtu miesai, ne mieru dvēselei, kad laiks likās plivināmies uz priekšu helikoptera ātrumā, bet, paverot smagos plakstus, izrādījās, ka tas karājas tepat virs galvas, un izmocītā dvēsele, bēgdama no briesmīgās īstenības, velti ilgojās, lai būtu aiztraukusies mūžība. Nekas nebija aiztraucies, viss tepat un šeit, un cilvēks izmisumā atkal stiepa roku pēc pudeles, vienīgā glābiņa, kurš ne no kā neglābj, tikai nedaudz attālina skaudro īstenību, kura ik ar paejošo mirkli kļūst arvien nežēlīgāka un nepielūdzamāka, lai beigās līdzīgi pārrauta aizprosta duļķainajiem ūdeņiem gāztos pāri dragādama un aizskalodama …

Līdz šim rītausmas brīdim viņam bija izdevies paglābties, vēl konjaks nebija izdzerts, aizsprosts vēl nebija pārrauts un apdullusi dvēsele vēl ticēja brīnumainas izglābšanās iespējai. Bet tad parādījās zilizaļā līķu muša. Sākumā viņš to neredzēja, tikai juta, nojauta, ka istabā ir vēl kāds trešais. Tas bija neiespējami, tomēr kaut kas vibrēja un spindzēja gaisā, atsitās pret griestiem, strauji noplanēja lejā,

pieskārās nosvīdušajai pierei un sāpīgi atbalsojās smadzenēs. Kā miglas taure, kā briesmu signāls, ka šāvienu atbalsis Afganistānas kalnos … …viss jau bija beidzies — līdz pretīgumam siltais ūdens, bez kura nekādi nevarēja iztikt, patronas, lai kā taupītas, gāja uz galu, tāpēc vairs skanēja tikai atsevišķi šāvieni, nedaudzos veselos kareivjus citu pēc cita ievainoja vai nogalināja klinšu pārkārēs paslēpušies snaiperi, ievainotie zaudēja pēdējās asiņu paliekas un drausmīgās mūrgu mokās pārvērtās mirušajos, no agrāk kritušajiem karstumā strauji izplatījās salkana asiņu dvaka, un ap tiem jau skraidelēja vaboles un spindza mušas… Aldonis apjēdza, ka liktenis izlemts, ir par vēlu, lai viņiem palīdzētu. Ievainots un bezspēcīgs, viņš, zobus sakodis, alkatīgi vērās debesīs uz helikopteru, kas gluži necerēti un pārdroši, lidodams starp divām kalnu grēdām, steidzās glābt nedaudzos dzīvus palikušos. Lidaparāts strauji tuvojās, auga lielāks, tad pakārās gaisā un, izvēlējies nosēšanās vietu, sāka piezemēties. Pēkšņi tas uzliesmoja un gāzās zemē. Pirms lidaparāts atsitās pret klinti un ietinās melnu dūmu mākonī, no tā izlēca degošs cilvēks un vēlās pa nogāzi lejā. Viņš kliedza, sauca pēc palīdzības, bet neviens no tiem, kurus viņš bija lidojis glābt, palīgā nesteidzās, ikvienu, kas izlēktu no akmens aizsega, noguldītu lodes. Degošais lidotājs apklusa, pārstāja raustīties un, piekūleņojis pie vaļņa malas, pārvērtās kūpošā lāpā, kuras smacējošie dūmi lēni un smagi vēlās pāri ielenktajiem, iznīcinādami pēdējo izglābšanās cerību. Varēja dzirdēt, kā klusumā, kas pēc helikoptera nokrišanas iestā​jās, degdama čurkst cilvēka miesa …

Aldoni, kurš visu to redzēja, pārņēma izmisums, ar prātu neizskaidrojamā panikā viņš sāka plēst nost apsējus, kas traucēja kustēties, un, saņēmis kopā pēdējos spēkus, mēģināja piecelties. Bija jābēg, jātiek prom no šīs elles, kur vairāk mirušo un sakropļoto nekā dzīvo, jālien, jārāpo, vienalga, kā, kamēr nav par vēlu… Kāds viņam uzgāzās virsū, ar visu svaru spiezdams pie zemes un neļaudams slieties kājās. Ja tie, kas atradās piekalnēs augstak par viņiem, pamanītu kaut niecīgāko kustību aiz akmens vaļņa, pār viņiem atkal nolītu balta uguns un tērauda lietus. Aldonis bija par daudz vārgs, lai spētu cīnīties ar uzgāzušos smagumu, sausās, sasprēgājušās lūpas izgārdza svešā valodā teiktu, šeit iemācītu neķītru lāstu, kam savas bez​jēdzības dēļ nekad nebūs iespējams piepildīties, un zau​dēja samaņu … …pieteica dāmu deju, no zāles pretējās puses, kur drūzmējās jaunāko klašu audzēknes, atdalījās kārna, izstīdzējusi meitene, viena no tām neizteiksmīgajām būtnēm, uz kurām nebija vērts nopietni skatīties. Viņa planēja šurp, kaut kad agrāk viņš jau bija pamanījis sev cieši pievērstu lielo, melno acu izteiksmīgo skatienu, bet sīkām, iesārtām pūtītēm apklātā seja, šaurie pleci un gurni, plakanās krūtis un pārmērīgi garās rokas vērta viņu līdzīgu izkāmējušai mērkaķienei. Arī pārvietojās viņa kaut kā neveikli, kājas un rokas likās nesaskaņotas, tās kustējās it kā neatkarīgi katra par sevi. Puiši irgodamies minēja, kuru mērkaķiene taisās aplaimot. Viņš, protams, varēja atteikties dejot, bet ieskatījās tumšajās acīs, kas mulsināja ar savu samtaino dziļumu, lūdza un paģērēja, viņā raudzījās pusē bērns, pusē sieviete, kas vēl neapzinājās savu varu, taču zemapziņā droši vien nojauta, ka pakļaus šo jaunekli, ja vien gribēs, pakļaus par spīti viņa iedomībai un nicinošai attieksmei pret sevi.

Aldonis saņēma mērkaķienes miklo plaukstu un otru roku aplika viņas tievajam viduklim. Dejoja viņa labāk, nekā varēja iedomāties, tomēr Aldonis juta, ka aiz pārmērīgas centības pakļauties un pielāgoties dejas ritmam un viņa kustībām meitene ir saspringusi un reizēm viegli notrīc, patiesi atgādinādama notramdītu zvērēnu, un tādēļ viņas kustības ir nedaudz sasaistītas un kokainas. Viņas seja bija pietvīkusi, uz pūtītēm un virslūpas vizuļoja sīkas sviedru lāsītes. Piekļāvis ciešāk stūraino augumu, nekādu patiku neizjūta un nolēma nekad ar šo skuķeni vairāk nedejot. Skolā bija pietiekami daudz skaistu vecāko klašu meiteņu, un viņš nu nebija no tiem, kam par meiteņu uzmanību būtu īpaši jārūpējas, pašas lipa klāt un tinās apkārt. Tomēr vairāk par citām viņam patika blondā Aija ar pieaugušas sievietes gaitu un formām, par kuru pievilcību viņam jau bija iznācis pārliecināties. Bet Aija šovakar dejoja ar Vilni, viņa draugu jau no pirmās klases, kuram Aija, šķiet, veltīja tikpat lielu uzmanību kā viņam, un šī uzmanība bija vienīgā, kas stipri aptumšoja abu draudzību.

Deja beidzās. Aldonis atriebdamies gribēja mērkaķieni pamest zāles vidū, taču viņa laikam bija to

paredzējusi un cieši iekrampējās elkonī.

— Tev mani jāpavada līdz vietai! — viņa klusi, bet pavisam noteikti sacīja. Šis nu nebija tik svarīgs notikums, lai ietieptos un sāktu zāles vidū ar viņu cīkstēties. Viņš to aizveda līdz zāles tālākajam galam, kur stāvēja citas jaunāko klašu meitenes, un ākstīgi paklanījās. Mērkaķiene palocīja galvu un ar uzvarētājas skatienu palūkojās apkārt, kā pārliecināties gribēdama, vai notiekošo kāds redz un ievēro. Liekas, viņa bija apmierināta un centās smaidīt.

Pagriezis mērkaķienei muguru, viņš ieraudzīja sev pievērstas Aijas zobgalīgās acis. Viņa sazvērnieciski sačukstējās ar klases biedrenēm un smējās. Meitenes skatījās uz viņu un arī uzjautrinājās …

Lēni un piesardzīgi, kā baiļodamies viņš pavēra vienu acs plakstiņu. Krēsla istabā bija paklīduši, rīts ārā sutīgs un piemācies. Liekas, naktī rūca pērkons un zibeņoja. Dzintra, tāpat kā iepriekš, gulēja blakus, lūpu uzmetusi un nekustīga … Viņš sāka gaidīt, kad viņa, beidzot izgulējusies, pamodīsies, pavērs acis, varbūt strauji pietrūksies sēdus, uzgulsies viņam uz krūtīm, kā citkārt, jauks matus un ranistīs aiz deguna. Bieži viņa raustīja viņa pagaro, uzkumpušo degunu, kurš nekāds glītais nebija, bet Dzintra allaž apgalvoja, ka deguns viņam esot izcils, tā teikt, visu degunu deguns, nevienam citam tāda deguna neesot; viņa deguns esot kā gaiša bāka, kas kuģiem jūrā neļaujot apmaldīties, tas vienmēr esot spožs, pa lielu gabalu saskatāms, patiesi viņa allaž vispirms starp cilvēkiem ieraugot viņa degunu un tikai tad pašu, un pēc deguna izskata un nokrāsas viņa nosakot, pa kādām jūrām viņš kuģojis, cik reižu šķērsojis ekvatoru, kādās ostās bijis malā un cik naudas tur notriecis …

Viņš bija izkāpis malā diezgan daudzās pasaules ostās, stāstījis Dzintrai un lielījies ar piedzīvojumiem, kādu viņam īstenībā nemaz nebija, bet viņam patika meitenes neviltotā, apbrīnas pilnā jūsma, un viņš arvien atcerējās kaut ko lasītu, dzirdētu, jūrnieku sabiedrībā saklausītu un cēla to viņai priekšā kā savu piedzīvojumu, un viņa naivā, neviltotā jūsmā stāstītajam reizē ticēja un apšaubīja.

Viņš mēģināja atcerēties, ko bija Dzintrai stāstījis vakar, aizvakar jeb aizaizvakar, bet notrulušās smadzenes nespēja atsaukt atmiņā nekā daudzmaz sakarīga, nevienu reālu, ticamu vārdu vai detaļu, kas palīdzētu_ atjaunot kādu no paša izgudrotajiem, fantastiskajiem stāstiem, ja vien par tādu nevarēja uzskatīt nelaimes nojausmu, kas smagi lidinājās un zumēja gaisā pār abiem gulētājiem…

Viņš atkal nepacietīgi sakustējās, pastiepa roku pēc konjaka pudeles, steigā gandrīz to apgāzdams, pāris reižu noguldzījās un redzēja, ka dzēriena atlicis maz, rūpīgi nolika atpakaļ uz grīdas un smagi atkrita gultā. Zilā muša aizdūca, atsitās pret loga rūti un nošvirkstēja lejā, bet džinkstēšana turpinājās, līdz ar noreibuma pieaugumu kļuva stiprāka un pārvērtās mūzikā .. .

Aldonis gāja pie Aijas, kura smējās, sarunājās ar drau​dzenēm un izlikās viņu neredzam. Kad Aldonis viņu uzlū​dza, kā auksta ūdens šalts nolija pār muguru.

— Ej vien pie savas mērkaķienes, jūs esat ļoti saska​nīgs pāris!

Viņš sašutis noskurinājās un atcirta: — Katrā ziņā viņa par tevi dejo daudz labāk.

Tā nebija tiesa, taču vēlme atriebties bija stiprāka par veselo saprātu, viņš labi zināja, ka nekas tā neievaino patmīlību kā nepatiess noniecinājums. Aija saknieba pilnīgās lūpas, un viņas acīs pavīdēja ļauna uguntiņa. Nekā vairāk neteikusi, viņa spēra soli pretī Vilnim, kas strauji tuvojās.

Iespējams, ka viss beigtos kā joks, ja vien Aldonim neatteiktu arī pārējās meitenes. Viņas bija sazvērējušās un smiedamās aizspurdza, atstādamas viņu vienu. To vairs nedrīkstēja piedot. Taču kāda gan varēja būt atmaksa? Pārsteigts un saniknots viņš lūkojās apkārt un netālu ieraudzīja jauniņās astotklasnieces, kuras puiši reti kad uzlūdza, tāpēc dažas dejoja viena ar otru. Tur stāvēja arī notikuma vaininiece un cieši lūkojās uz viņu. Neapšaubāmi viņa bija visu redzējusi un sapratusi. Viņa nedroši uzsmaidīja, un Aldonis, pēkšņas iedomas vadīts, piegāja viņai un lūdza dejot. Viņa samulsa, acīmredzot nebija ne gaidījusi, ne cerējusi, ka šovakar kāds viņu vēl uzlūgs, taču bez mazākās vilcināšanās sniedza roku. Viņa bija laimīga un nemaz to neslēpa, toties Aldona garastāstāvoklis bija zem nulles. Viņš nesaprata, kāpēc dejo ar mērkaķiem, kad alka savās rokās sajust Aijas vingro, lunkano, tik reibinoši

piekļāvīgo augumu. Ko, dejodams ar mērkaķieni, viņš gribēja pierādīt? Vai tam bija kāda jēga?

Pec brīža merkaķiene pačukstēja: — To viņa tev nekad nepiedos.

— Ko nepiedos? — Aldonis nesaprata.

— Ka tu ar mani dejo.

— Vai tu neiedomājies par daudz?

— Nemaz ne! Es viņu pazīstu … dzīvojam kaimiņos … Es daudz ko par viņu zinu.

Aldonis izklaidīgi klausījās, ko viņa vidžina. Tad pajautāja: — Ko tad tādu tu zini? Par savu kaimiņieni…

— To es neteikšu… Bet neskumsti, es būšu tava lik​tenīgā sieviete.

— Kas? Liktenīgā sieviete? Tu? Viņš sāka skaļi smieties, apstājās zāles vidū un smējās pilnā balsī, locīdamies un apkārt griezdamies. Daži tuvākie pāri arī apstājās un neizpratnē raudzījās uz skaļo zviedzēju, kurš nekādi nespēja rimties. Atskanēja ziņkā​rīgi jautājumi, kāds ņirdzīgi izmeta, ka viņš ir drusku no​jūdzies.

Aldonis sagrāba mērkaķieni pie rokas un rāva līdz. Viņi skrēja lejā pa kāpnēm, garderobē paņēma vējjakas un izgāja uz ielas. Bija pavēss pavasara vakars, kad smaržo pēdējais kūstošais sniegs, mostas zeme un pumpuri sprāgst vaļā. Zem kājām nokraukšķēja plāns ledus, un aiz muguras attālinādamās noklusa mūzikas skaņas skolas zālē.

— Tātad liktenīgā, ja? — viņš ļauni vaicāja. — Kāpēc tagad klusē? Nobijies, ja?

— Nē! Bet smieties nevajag, es …

— Panāc tuvāk! Ja jau sieviete, tad krūtis tev ir. Vai ne?

Viņš atvilka jakas rāvslēdzi un uzlika plaukstas viņas plakanajām krūtīm:., tur kaut kas kustējās un kņudinājās, viņš sajuta nepatīkamu pieskārienu ādai, aiz krekla kaut kas līda un kniesa tur, kur iešķērsām pāri plecam stiepās asiņains, apkaltis pārsējs, viņš sataustīja un saņēma pirkstos kaut ko cietu un kustīgu.

Izvilcis un atvēris sažmiegto sauju, viņš ieraudzīja vaboli Necrophorus vespillo — pasaulē apmēram piecsimt sugas, Padomju Savienībā — astoņdesmit, Latvijā — deviņpadsmit. V.iņš atcerējās šos skaitļus, pat miegā nosauca dažādus telefona numurus, pasta indeksus, karaļu un monarhu valdīšanas gadus, visus PSKP kongresus un daudzus citus datus, kas viņam ne mazākā mērā nebija vajadzīgi. Pateicoties šai vabolei, pasaulē neizplatās slimības, jo Necrophorus vespillo līķi apēd ātrāk, nekā tas sadalīdamies paspēj saindēt apkārtni. Šī .vabole noteikti ir sevišķi vērtīga un noderiga kara apstākļos klinšainās valstīs, kur cietajā zemē kapu izrakt tikpat kā nav iespējams. Viņš nodrebinājās un neizsakāmā riebumā vaboli aizsvieda uz to pusi, kur blakus cits citam gulēja viņa nogalinātie biedri, no kurienes acīmredzot vabole bija atlīdusi. Vai tad viņš jau arī bija miris līdzīgi viņiem?

Viņa bija kā sastingusi un nepretojās, tikai raudzījās viņā plati ieplestiem redzokļiem, viņas elpa kļuva arvien straujāka un saraustītāka, likās, viņa tūdaļ aizvainojumā sāks elsot, skaļā balsī ieraudāsies un mēģinās aizbēgt, bet viņa nebēga, nepretojās un nenovērsās. Pustumsā nevarēja saskatīt melno acu izteiksmi, likās, tajās deg kāda dīvaina, neizprotama kvēle. Aldonis manīja, kā dauzās viņas sirds, un sajutās nelāgi, dusmas izplēnēja, un viņš jau nožēloja notikušo. Pēkšņi viņš aplika rokas mērkaķfenei ap kaklu, pievilka viņu klāt, piespieda vaigu Viņas vaigam, kas bija mikls un vēss, un sajutās kā nelietis un pēdējā niecība, gribēja sacīt kaut ko izlīdzinošu, bet ne​mācēja.

— Ej labāk mājāsl — viņš teica, pagrieza viņu prom no sevis un viegli pagrūda. Kad viņa paklausīgi attālinā​jās, nezin kāpēc piemetināja: — Lūdzu, nedusmo! Likte​nīgā sieviete …

Turpmāk viņš izvairījās mērkaķieni sastapt, tomēr ne vienmēr tas izdevās, un tad viņš manīja sev pievērstu ciešu tnelno acu skatienu, kas dziļi un smeldzīgi urbās dvēselē. Ko viņai vajadzēja?

To pašu pavasari viņš pabeidza vidusskolas pēdējo klasi. Rudenī viņu iesauca karadienestā. Uz atvadu balli mērkaķiene netika aicināta. Aija atnāca, bet nevēlējās ne brīdi ar viņu palikt divatā. Kopš tās liktenīgās reizes, kad viņš dejoja ar mērkaķieni, kaut kas salts un svešs bija nostājies viņu starpā, kam

Aija nespēja vai nevēlējās tikt pāri. Palaikam viņu redzēja kopā ar Vilni, kam bija palaimējies iekļūt augstskolā.

Iesaukšanas dienas rītā, ejot uz autoostu, lai brauktu uz kara komisariātu, viņa priekšā nostājās kārnais, pazīstamais augums un pretī raudzījās neizprotamās acis kurās ieskatīties nezin kāpēc bija neveikli. Rokā viņa turēja purpursarkanas kosmejas. Visdrīzāk viņš bija nepatīkami pārsteigts, nevis iepriecināts.

— Ko teiksi? — viņš strupi vaicāja.

— Tu atgriezīsies …

— Diez vai…

— Nē, tu atgriezīsies, — viņa teica ar dziļu pārliecību balsī.

— Tam nav nozīmes.

— Ir gan. Un nekas tev nenotiks.

— Nezinu.

— Es zinu.

Tālāk gāja klusēdami.

Tuvojoties autoostai, viņš sacīja; — Ej mājās!

— Tu negribi, lai citi redz, ka tevi pavadu, ja?

— Es vispār negribu, ka pavada.

— Es tevi gaidīšu.

Viņa strauji sniedza kosmeju pušķi.,. … kosmejas stāvēja vāzē uz galda. Viņš skatījās uz purpursarkanajiem ziediem un pirmajā brīdī neapjēdza, kā tas iespējams, jo pirms iekāpšanas autobusā bija tos iesviedis atkritumu urnā … … pārvarējis sāpes un nelabumu, viņš pavēlās uz sāniem, mazliet pacēla galvu un caur šauru akmens spraugu lūkojās uz kalniem, aiz kuriem grima sarkana saule, ieleja tinās degošu kišlaku dūmakā, kas, krēslai iestājoties, līdz ar siltām gaisa strāvām lēnām kāpa uz augšu, pārklādama kalnu nogāzes ar zilganu, caurspīdīgu autu, nogludinādama asās šķautnes, vērzdama visu mānīgi maigu un noapaļotu. Attālumi saruka, šāvienu atbalsis kļuva mīkstas, it kā ietinās vatē. Nāve, kas atbaidošā kailumā bija pienākusi pavisam cieši klāt, vairs nelikās tik briesmīga. Iespējams, ka pārgurumā viņš aizmidzis, pievēris sūrstošās acis un aizsnaudies, visticamāk, no asiņu zaudējuma un sasprindzinājuma atkal zaudējis samaņu … Pamodās viņš kādā sanitārā daļā ielejā, nepazīstama kišlaka malā. Viņš neuzzināja un nekad neuzzinās, kas notika ar pārējiem posteņa aizstāvjiem, vai kāds līdzīgi viņam palika dzīvs, tāpat neuzzinās to lidotāju vārdus, kas viņu izglāba. Un kāda tam nozīme? Katrs, kas piedalījās šai bezjēdzīgajā karā, darīja tikai to, kas bija pavēlēts. Drausmīgi sāpēja galva, acis spiedās ārā no pieres, un bija nelabi, it kā būtu smagi saindējies. Viņam iedeva kā​das tabletes, pārsēja un apmazgāja, sāpes nedaudz piecjma, lai pec brīža ar vel lielāku nelabumu atsaktos no jauna.

Viņu ārstēja labi, un pēc nedēļas viņš atžirga, tomēr galvassāpes nepārgāja. Viņam atzina stipru kontūziju. Reiz, kad jau varēja staigāt, viņš izgāja ārā un, glābdamies no dedzinošās saules stariem, gurdi noslīga pussagrauta mūra ēnā, pie viņa pienāca melnīgsnējs, nošmulējies zēns. Kājas sakrustojis, apsēdās iepretim un raudzījās viņā ar ciešu, neizprotamu austrumnieka skatienu. Aldonis zināja, ka šādi zēni ir uz daudz ko spējīgi — sākot no lišķīgas draudzības līdz nodevīgam šāvienam mugurā. Sis likās no draudzīgajiem, lai gan uzticēties nevienam te nedrīkstēja. Zēns aizsmēķēja un piedāvāja arī viņam.

Aldonis paņēma smēķi; viņš saprata, kas tas ir, — puiši, kuru liktenis kalnu pārejas postenī viņam palika nezināms, bija to lietojuši, arī viņš bija izmēģinājis, taču nekādu īpašu iedarbību nebija manījis. Viņš tikai sajuta ipatnēju sausumu mutē, nelielu nelabumu pakrūtē un pievēra acis. Viņš laikam vēl bija pārāk slābs, džinkstēja galva, un viņš, nervozs un satraukts, piecēlās, lai atgrieztos palātā. Sperot pirmos soļus, viņš juta, ka ķermenis zaudē zemes pievilkšanas spēku, un iet kļuva viegli, viegli, kā lidojot, izgaisa drūmās domas, garastāvoklis uz​labojās, muskuļos nez no kurienes ieplūda siltums…

Turpmāk viņš katru dienu sēdēja pussagrautā mūra ēnā, zēns klusējot sniedza sagatavotu smēķi, un viņš to svētlaimīgā mierā cēla pie lūpām. Dažreiz viņiem pievienojās citi ievainoti kareivji, smēķēja, pļāpāja, smējās un muļķīgi jokoja. Aldonis vislabprātāk zēna sabiedrībā kavējās viens. Allaž pārņēma patīkama, viegla sajūta, laiks un telpa zaudēja realitāti un pēdējo nedēļu notikumi — asumu, tie it kā norima tālā pagātnē, un laimīgas nākotnes izredzes vairs nelikās tik neiespējamas. Drīz viņu aizveda uz vienu no Vidusāzijas republikām un ilgu laiku ārstēja karavīru sanatorijā. 1.Jz Afganistānu viņu atpakaļ vairs nesūtīja, lai gan līdz dienesta beigām palika vēl vairāki mēneši. Ne vienu reizi vien no nāves izglābies, viņš atgriezās mājās, iemācījies nedomājot nogalināt un uzburt sev mānīgas laimes mirāžu, kuras vienīgais trūkums bija tas, ka šie laimes mirkļi nebija ne ilgstoši, ne mūžīgi.

Aija pavisam necerēti viņu sagaidīja, lai gan nebija rakstījuši viens otram ne rindu. Viņa pavēstīja, ka neesot precējusies, un pirmajā vakarā metās viņa apkampienos. Noreibumam pārejot, kad galva kļuva skaidrāka, viņš redzēja, ka Aija bija apvēlusies, kļuvusi nedaudz smagnēja un krūtis vairs nebija tādas… krūtis, kuras viņš atcerējās tur, Afganistānas kalnos, ari tad, kad visapkārt svilpoja nāve, kad nāsīs līda kodīgu gāzu un asiņu dvaka, pusnemaņas murgos pēc kontūzijas viņam rādījās šīs krūtis, viņš tās atcerējās tik skaidri, it kā tikai vakar būtu glāstījis šīs krūtis, tik apaļas, vingras un maigas, tās vairs nebija tādas …

Arvien noteiktāk viņā modās aizdomas, kas saindēja kopā pavadītos brīžus, Aija sāka vairīties viņa pētošo skatienu un negribēja, ka viņš kailu to aplūko. Pēc dažām dienām Aija apraudājās un atzinās, ka pie mātes atstāts viņai esot bērniņš, jauks, mazs pui​sītis, kuram nav tēva, bet kurš ne pie kā neesot vainīgs, vienīgi viņa, nelaimīgā… ja viņš toreiz nebūtu sācis ar to skuķeni no astotās, ja nebūtu aizsūtīts uz Afganistānu, tik bezdievīgi tālu, to vajagot saprast…

Viņš nesaprata… un tāpēc viņam blakus gulēja tā skuķene, ap kuru tagad riņķoja zilā muša, istabā bija neciešami sulīgi, iespējams, ka arī dienā uznāks negaiss, bet tā skuķene, mērkaķiene, kuru Aija gluži veltīgi ienīda un zākāja, arī vairs nebija tāda, tāpat kā viņš nebija tāds kā tālajā pavasarī, kad vēl nebija pieredzējis Afganistānu un Aija vēl nebija viņu nodevusi. To skuķeni viņš atkal sastapa, kad bija jau pieteicies uz kuģiem, jo cerēja, ka tālas jūras un svešas zemes palīdzēs aizmirst Aiju, karu un visu, kam ar to kāds sakars. Viņš tikai bija atbraucis uz dzimto mazpilsētu, lai atvadītos no vecākiem un pa-' ņemtu dažas vajadzīgas lietas. Viņš soļoja pa to pašu ielu, pa kuru bija aizgājis karā, soļoja prom, lai varbūt nekad te vairs neatgrieztos, kad viņu apsvilināja tumšu acu skatiens un viņa, tāpat kā toreiz, nostājās viņa priekšā. Tā bija viņa un arī nebija. Ne vēsts vairs no neveiklā, biklā stūrainuma, sapītā gaita kļuvusi viegla un atraisīta, pleci iztaisnojušies, viņa bija it kā ieaugusi sevī un sasniegusi pilnību, vienīgi garās rokas atmiņā atsauca kādrei​zējo mērkaķieni.

— Tu atkal dodies prom, — viņa teica brīvi un nepie​spiesti, it kā tikai vakar būtu šķīrušies. v — Tā nu ir iznācis.

— Un es atkal tevi nelūgta pavadu.

— Jā, tu esi vienīgā, kas mani pavada, kad dodos prom.

— Vai arī šoreiz tu man sacīsi, lai eju mājās?

Viņš saņēma meitenes roku, viegli paspieda un nelaida vaļa, mazliet pārsteigts par savu rīcību.

— Tev nebūs neērti, ja citi redzēs, ka tevi pavadu?

— Nēt Toreiz es īsti nesapratu… laikam biju ap​māts, —viņš neveikli taisnojās.

— Redzi nu, man bija taisnība.

— Ja arī šoreiz tu varētu pateikt, kas ar mani notiks .,.

— Šoreiz es neteikšu nekā… Tev pašam jāzin…

— Jā … Toreiz tu man iedevi puķes.

— Kuras tu iesviedi urnā.

— Tu to redzēji? Piedod! Šoreiz es tā vairs nedarītu.

— Bet šoreiz man nav ko dot.

Pienāca autobuss. Viņš iekāpa. Sēdvietu nebija, caur atvērtām durvīm viņš skatījās uz šo svešo

meiteni, par kuru īstenībā nezināja neka vairāk kā vien to, ka pirms diviem trim gadiem par viņu smējās un apsaukāja par mērkaķieni, ar kuru viņš bija nodejojis divas dejas un pēc tam… to, kas bija pēc tam, viņš gadrīz nekad nebija atcerējies. Un nekā jau nebija, tikai neveikla, muļķīga sajūta šīs it kā pazīstamās, tomēr pilnīgi svešās meitenes priekšā, kura bija pavisam citāda nekā Aija, iespējams, pat skaistāka nekā Aija toreiz vidusskolas pēdējā klasē…

Autobuss sāka braukt. Un pēkšņi bija žēl, ka tiek rauts projām kaut kur nezināmā nākotnē, prom no šīs tik pazīstamās mazpilsētas, kurā pagājuši paši bezrūpīgākie un laimīgākie gadi, ko viņš tikai tagad sāka apjēgt, žēl atstāt šo dīvaino meiteni, kura kādreiz naivā pārliecībā bija sacījusi, ka būs viņa liktenīgā sieviete. Tagad, autobusam arvien straujāk attālinoties un viņai no skatiena izzūdot, aizbraucējs sāka nojaust, ka toreiz teiktais varētu kļūt īstenība.

Kuģojot pasaules jūrās, viņš bieži atcerējās šo šķiršanos, atmiņā skatīja viņu tādu, kāda tā palika stāvot autoostā, pie kioska piespiedusies, gar sāniem nolaistām slaidām rokām, kuras ne reizes nepacēla atvadu sveicienam, kamēr tumšās acis vērās viņā cieši un nenovērsdamās. Ko viņa domāja tajā brīdī? Vai kaut ko cerēja, kad solīja gai​dīt viņu atgriežamies?

Viņš nerakstīja šai meitenei, tāpat kā nebija rakstījis Aijai. Un tomēr viņa bija vienīgā, pie kuras domās kavējās, vienīgā dzīvā būtne, izņemot vecākus un jaunāko brāli, kura viņu saistīja ar mājām un pagātni, pie kuras vēlējās atgriezties…

Uz kāpnēm klaudzēja smagi soļi, skanēja skaļas balsis… Viņš gribēja traukties pie ducvīm, bet tad atcerējās, ka bija tās aizslēdzis, gandrīz vienmēr, kad Dzintra alnāca, viņš aizslēdza durvis, lai neviens netraucē līdz brīdim, kad viņi paši to vēlēsies, kad noguruši, laimīgi un sātināti izies uz klusās mazpilsētiņas senlaicīgā bruģa. Tiesa, vakar… vai varbūt tas bija aizvakar vai aizaizvakar, Dzintra bija gribējusi aiziet, pārāk bieži viņa pēdējā laikā gribēja aiziet, aizbraukt pavisam, taču viņš to nelaida, nelaida, jo tādu, savādas apmātas apņēmības pilnu, viņu nekur nedrīkstēja laist. Viņa palika. Lai ļauna, iespītējusies un auksta nekustīgi gulētu viņam blakus … Viņš skaidri atcerējās, ka atslēgu pa vaļējo vēdlodziņu izmeta ārā, kur tā,"krizdama no jumta stāva augstumiem, nodžinkstēja starp pagalma apaļajiem akmeņiem. Neviens no istabas nevarēja iziet, neviens nevarēja ienākt. Bet liktenīgais briesmu signāls lauzās cauri sienām, aizslēgtām durvīm un logiem, gaisā dūca un zumēja … Varēja saklausīt vairāku soļu dipoņu uz kāpnēm, skaļas balsis un mīņāšanos, atskanēja skaļa klauvēšana, kāds mēģināja durvis atvērt un dauzīja ar dūri. Dzintras tēvs rupjā un saērcinātā balsi draudēja, ka uzlauzīs durvis, viņam jāzinot, kas tur iekšā ar viņa meitu notiek, jo Rīgā viņa nav ieradusies, sen viņai bijis jābūt mājās, viņš tam norakstītajam jūrniekam parādīšot. Kaimiņiene centās satracināto tēvu nomierināt, viņa abus jaunos nu jau nez kuro dienu neesot ne redzējusi, ne dzirdējusi, iekšā esot kluss, parasti visu varot dzirdēt, droši vien būšot kur aizgājuši vai aizbraukuši, protams, vecākiem neesot patīkami, ka meita pazūdot dienām ilgi, bet tāda nu šodien jaunatne, skuķis tak neesot vairs mazais, gan jau zinot, ko darot. Vēl tika pieminēta milicija, tad nočīkstēja vecās koka kāpnes, un nelūgtie apmeklētāji aizgāja. Bet miers un klusums, kas iestājās, bija draudīgs, drīz viņiem bija jāatgriežas, un durvis, mazliet agrāk vai vēlāk, uzlauzīs. Viņa rīcībā bija pavisam nedaudz laika. Klusi piecēlies, uz pirkstgaliem piegāja pie galda, kur vāzē stāvēja Dzintras atnestās kosmejas, brīdi skatījās uz asinssarkanajiem, izpūrušajiem ziediem, ko viņš ienīda no paša sākuma, uz pudelēm, ko bija izdzēris vakar, aizvakar un aizaizvakar, paņēma pēdējo svētlaimes smēķi, kas vēl bija atlicis, un mazliet drebošiem pirkstiem aizdedzināja. Arā atkal ducināja pērkons, sāka līt aumaļains lietus, asa vēja brāzma no kļavas norāva lapu, svieda pa gaisu un pielipināja pie loga rūts.

Viņš atgriezās pavisam pēc tam, kad viņu norakstīja no kuģa, jo kādam priekšniekam bija nācis zināms, ka viņš kada ārzemju ostā iegādājies aizliegto preci, to vienīgo, kas viņam sagādāja īsus laimes un aizmiršanās mirkļus tad, kad pats to vēlējās, mirkļus, kuros viss bija skaists, sasniedzams un iespējams. Nevienam ar to viņš nekaitēja, taču pasaule ir tā iekārtota, ka cilvēki reti kad saprotas, jaucas cits cita darīšanās, māca un pavēl, pārliecina un piespiež, ja ne ar labu, tad ļaunu, ar viltu, varu un ieročiem, kā viņš pats vēl nesen Afganistānā, kur bijis it kā lūgts un gaidīts … Tas viss ir bijis apmāns,

ļauns murgs, kas, iespējams, nekad nebeigsies, nāks līdzi soli solī gadu pēc gada, saindēs un nomāks…

Arī garais un ilgais reiss ar kuģi apkārt pasaulei nebija devis to prieku un apmierinājumu, ko viņš gaidīja, sapņos rādījās dzimtā pilsētiņa, kur pie autoostas kioska stāvēja tumšmataina meitene ar garām, gar sāniem nolaistām rokām …

Viņa bija tikko beigusi vidusskolu un sagaidīja viņu tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Viņa bija kļuvusi vēl skaistāka un ieguvusi formas, kādu agrāk viņai nebija. So savu sasniegumu viņa uzsvērtā nevērībā demonstrēja pasaulei, valkādama šauras blūzītes, kuru augšējās podziņas allaž sprāga vaļā, vai arī apvilkusi rnini krekliņu. Krūšturi viņa nenēsāja, tas viņai nebija vajadzīgs, to viņš atklāja tūdaļ, tiklīdz roka paslīdēja zem cieši piegulošā apģērba gabala, kuru viņa, ne mazākā mērā nepretodamās, ļāva novilkt, tiklīdz bija viņa jumta istabā.

— Nu, ko tu tagad teiksi? — viņa ne bez lepnuma jautāja, kaila, taisna izslējusies stāvēdama viņa priekšā, ar savu jautājumu atgādinādama pagātni, kad tika nicinoši apsmieta.

— Tu esi skaista, — viņš apliecināja, gribēdams viņu tūdaļ apskaut un glāstīt.

Viņa izvairījās un turpināja prašņāt: — Bet kas teica, ka mērkaķiene?

— Es neteicu. Tu esi burvīga, tev ir pašas brīnišķīgākās krūtis, kādas esmu redzējis.

— Bet ārzemniecēm?

— Tās ir bālas pladiņas, salīdzinot ar tevi.

— Kā tu zini?

— Ai, viņas tur reklamē katrā ostā!

— Vai tu esi mīlējis kādu ārzemnieci?

— Nevienu.

— Bet tāpat pārgulējis?

— Nekad! Kā visapzinīgākais padomju jūrnieks.

— Varbūt tev vienkārši naudas pietrūka?

— Oi, naudas man bija vesela soma: dolāri, franki, mārciņas, es varēju uz vienu nakti nopirkt visizslavētāko skaistuli.

Viņa atdevās kaisli un aizrautīgi, viņš glāstīja un mīlēja šo pakļāvīgo, vijīgo augumu, un abu saskaņa likās pilnīga. Viņa nāca šurp, ne no viena neslēpdamies un nekautrēdamās, pavisam atklāti izrādīdama savu ilgi izauklēto mīlestību un ar to lepodamās, katru reizi līdzi nesdama ugunssarkanas kosmejas, kuras audzēja vecāku piemājas dārzā pilsētas nomalē, kur sākās lauki, pļavas un birzis, veda ceļš uz upes leju, vientuļām norām, kur aizklīst un pavadīt daudzas stundas. Bet laimei, kas varēja būt neaptumšota, priekšā vilkās caurspīdīgs hašiša mākonītis, ātri sabiezēja un kļuva draudīgs. Svētlaimes dūmi, ko viņam pirmo reizi pasniedza melnīgsnējs zēns, bija iesūkušies ne tikai miesā, tie valdīja pār dvēseli, to pakļāva un diktēja savus noteikumus, lika ticēt neesošām lietām un noliegt un apšaubīt esošās.

Kad Dzintra atklāja, ka viņš smēķē kaut ko tādu, viņa tūdaļ centās no tā atradināt, viņš piekāpās un viņas klātbūtnē to nedarīja, taču vienatnes brīži kļuva arvien grūtāk panesami. Un tad Dzintra paziņoja, ka grib braukt uz Rīgu, jo visu skolas laiku lolojusi sapni kļūt par aktrisi, dažādās pašdarbnieku skatēs, kurās viņa piedalījusies, patiesi apstiprinājies, ka viņai esot talants. Pirmo reizi viņš par Dzintru uzzināja vairāk'nekā tikai to, kāds ir viņas ķermenis, kāda viņa ir mīlestībā, un bija pārsteigts un neizpratnes pilns.

Kā varēja būt, ka viņa vēlējās prom, slīdēja ārā no rokām, kamēr viņš bija noticējis, ka viņa ir liktenīgā sieviete, kāda reiz solījās kļūt, bet nu nāk ar sarkanām kosmejām, -šīm šķiršanās puķēm, kuras viņš jau sen izsvieda atkritumu urnā, viņa tās allaž izvelk, nes un liek vāzē uz galda kā atgādinājumu un pārmetumu par viņa_ toreizējo rīcību, bet pati spēlē teātri, varbūt ar viņu spēlē teātri?

Nespēdams Dzintru pierunāt atteikties no sava nodoma, viņš sāka meiteni mocīt, darīt tai sāpes, iekāres brīžos izturēties pret viņu ļauni un nesaudzīgi. Nevarēja būt tiesa, ka viņa vēlējās darīt kaut ko tik muļķīgu kā kļūt par aktrisi un grozīties pa skatuvi. Vai tikai tā nebija viltība, iegansts, lai viņu pamestu šai mazpilsētā pēc tam, kad viņš atgriezies uz palikšanu? Varbūt viņai jau bija cits, droši vien Rīgā jau bija

cits, jo atnākot… vakar, aizvakar vai varbūt aizaizvakar, laiks ir sajucis, apstājies, bet varbūt gluži otrādi — aiztraucies izšautas raķetes ātrumā un tagad eksplodē, sagraujot to, kam viņš ticējis, uz ko tiecies un paļāvies… Pēkšņi viss, kas viņus saistīja un notika ar viņiem, ieguva citu jēgu. Vai šī meitene nekrāpa viņu no paša sākuma? Varbūt viņš tai bija bijis vajadzīgs tikai toreiz, kad pati izskatījās pēc mērkaķienes, bet tagad, izaugusi un pārvērtusies, kļuvusi skaista un pievilcīga, grib pagriezt viņam muguru. Nu nē, cienītā, tā vis nebūs, ja biju tev labs un vajadzīgs toreiz, tad laipni lūgtum …

Dienu pirms aizbraukšanas viņa atnāca, saposusies ceļam, ar neiztrūkstošo kosmeju pušķi rokā, lai abi kopā pavadītu nakti pirms ilgākas šķiršanās. Vecākiem viņa bija iestāstījusi, ka tūdaļ brauc uz Rīgu.

Viņš tobrīd, nospiestā garastāvoklī augu dienu nogulšņājies, vēl nebija piecēlies. Iepriekšējā naktī bija smēķējis, juties laimīgs un pacilāts, bet tagad salauzts uri iztukšots. Dzintra to tūdaļ redzēja un nekā neteica, vēlēdamās būt mīļa un maiga. Arī Aldonis, par spīti sliktajam noskaņojumam, centās būt tāds, kāds bija pēc atgriešanās no pēdējā jūras brauciena, tikai neparasti kluss un nerunīgs. Viņš glāstīja ar lielāku maigumu nekā citkārt, ieelpoja viņas smaržu, skūpstīja, un nebija ne vēsts no pēdējā laika mežonībām, no kurām viņa jau bija sākusi baidīties.

Kādā brīdī, kad viņš gulēja pavisam kluss, satraukti ieklausīdamies pieaugošajos pērkona grāvienos, lietus šalkšanā un vēja nopūtās, Dzintra biežajos zibens uzliesmojumos redzēja, ka viņa acis ir plaši ieplestas un viņš lūkojas vienā punktā griestos, it kā tur skatītu kaut ko tādu, kas citam nav ne ieraugāms, ne saprotams. Vēlēdamās Aldoni izraut no nekustīgā sastinguma, kādā viņš pēdējā laikā bieži nonāca, vēlēdamās atgriezt atpakaļ šajā pasaulē, kur dzīvoja pati, no tās svešās un tālās, un briesmu pilnās, kurā viņš arvien vēl tik bieži kavējās, bet kurā viņai ieeja bija slēgta un nepieejama, ik reizes, kad greizsirdīgi mēģināja viņu par to iztaujāt, Aldonis sāka runāt ko citu, ne uz vienu viņas jautājumu neatbildējis, tikai dažreiz ciešāk sev piekļaudams klāt, it kā glābiņu un aizmiršanos meklēdams, — viņa to sapurināja un jautāja: — Vai tu mani no rīta pavadīsi uz autoostu? Dzirdi? Tev tas jādara! Es tā gribu. Šoreiz viņš atbildēja ātri, it kā tieši par to būtu domājis: — Lai tu aizbrauktu uz Rīgu un izturētu konkursu?

— Protams. Vai jau aizmirsi?

— Bet ja es nemaz nevēlos, lai tu brauktu un tiktu tur iekšā? Ko? Nu it nemaz. Ne šitik.

— Tas nebūtu prātīgi. Man jādomā par nākotni.

— Interesanti, kāda loma šai nākotnē man paredzēta? Varbūt statista? Jeb tava impresario? Ko? — Nerunā muļķības! Aktrisēm impresario nemaz nav vajadzīgs. Un vēl jau nevar zināt, kas no manis iznāks.

— Nevar zināt? Bet tad jau nav vērts braukt.

— Tu taču arī brauci, domāji, ka no tevis iznāks jūr​nieks.

— Nē, manu skaisto mērkaķīt, es gribēju aizbraukt no šīs nolādētās zemes, aizlaisties pavisam. Tutū, bija tāds Aldonis un nav vairs. Bet atgriezos tāpēc, ka tavs gaišais tēls man -rādījās sapņos un tu apsolīji, ka mani gaidīsi.

— Es tevi gaidīju.

— Tiešām? Kā tad tu mani gaidīji, ja tagad taisies lais​ties lapās? Ko? — Kāpēc tu ņirgājies?

— Nē, manu skaisto mērkaķīti, es neņirgājos, esmu pati nopietnība. Tu paliksi, un mēs nosvinēsim… šķiršanos. Nē, tas ir, mūžīgu kopā palikšanu, šķiršanos un kopā palikšanu. Ha, ha … tas būs vienreizēji skaisti un nepār​spējami …

Ideja, kas viņu pārņēma, kļuva arvien uzmācīgāka. Jā, tā tas būs. Viņa pati pēc savas vēlēšanās bija viņa liktenīgā sieviete, un tādai viņai bija jāpaliek. Šeit un nekur citur. Viņš sadabūja dzērienu pudeles, visas, cik vien bija, sarindoja uz galda, uzlika glāzes, izbēra uz šķīvja cepumus, vairāk nekas nebija atrodams. Tad paņēma savu neuzvaramās armijas dunci, ko bija lietojis tur, kur nekad nebija vēlējies

nokļūt, bet kur pret paša gribu viņu nosūtīja, iedeva Šo tuvcīņas ieroci, asu un smailu, kas bez īpašas piepūles spēja izdzēst cilvēka dzīvību, un viņš bija pārsteigts, cik ātri tas notiek, vēl tagad rokā juta to vieglumu, kādu šis asais un smailais augstākās klases tērauds pāršķeļ cilvēka miesu, kā izšļāc karsta asins strūkla un apsvilina pirkstus. Briesmīgi tas bija pirmo reizi, kamēr vel nebija izpratis, ka izvēles nav, ja pats gribi palikt dzīvs, šauj, sit, dur, kod zobiem, iznīcini to, kas pretojas, talab, ka esi šeit atnācis viņu piespiest paklausīt… pa​klausīt vai nogalināt…

Viņš atvēra dzērienu pudeles, pielēja glāzes.

— Lūdzu, dzīru galds ir klāts!

Viņa piecelās no gultas un gribēja saģērbties.

— Nē, paliec kaila! Tāda tu man patīc vislabāk. Es gribu tavu tēlu saglabāt atmiņā tieši tādu, kāda esi. Tu kautrējies? Kā tad tā? Agrāk tu tik kautrīga nebiji.

Viņš savāca viņas apģērba gabalus un ieslēdza skapī.

— Lūdzu, nesaburzi manu kleitu!

— Un tagad mēs dzersim par to, lai nekad, nekad, nekad nešķirtos. Vai esi ar mieru, manu mērkaķīti, mana liktenīgā?

— Jā, bet tu nedrīksti mani piedzirdīt, man jātiek uz autobusu. Ja es nokavēšu… šī man varbūt ir vienīgā iespēja…

— Šī ir vienīgā iespēja, kā palikt kopā, tieši šī, otras varbūt vairs nebūs, tu aizbrauksi un neatgriezīsies, tu-tū…

Drudžaini satraukts viņš iespieda tai rokā glāzi, arī pats pacēla dzēriena trauku un saskandināja, otrā rokā turēdams slavenās armijas dunci, atcerējās to kārdinošo vieglumu, ar kādu tas iegrimst cilvēka miesā…

— Dzer! — viņš teica, savu atmiņu apdullināts un izbiedēts, dzēra pats un lika viņai.

Jau pirmās glāzes viņu apreibināja. Kails, mežonīgs un neaprēķināms viņš stāvēja viņas priekšā, un kaila un no​bijusies viņa paklausīja.

— Kur tu esi? — viņš iesaucās, kad pēc spoža zibens uzliesmojuma istaba iegrima tumsā un pērkons grandēja kā raķešu kanonāde.

— Nedzersim vairāk, iziesim ārā, tas būs burvīgi, lie​tus mūs noskalos un atveldzēs! — viņa lūdzās.

Viņš izrāva atslēgu no durvīm un izsvieda pa vēdlodziņu, un tā džinkstēdama nokrita uz pagalma bruģakmeņiem.

— No šejienes mēs iziesim cinka zārkos, abi kopā … Kur tu esi?

Jauna zibens uzliesmojumā viņš to saķēra. Viņa pat neiekliedzās, kad vēsais tērauds pieskārās viņas sirdij.

Aldonis bija zaudējis samaņu. Kad viņš pamodās, negaiss ducināja kaut kur aiz pilsētiņas nomalēm.

Pelēka, nedzīva gaisma nāca istabā, un neciešami slāpa. Uz galda stāvēja pudeles. Dzintra kņūpus gulēja uz gultas malas. Viņš to nemodināja, piestreipuļoja pie galda un tāpat no kakliņa izdzēra puspudeli rislinga, dabūja kā sitienu pa galvu, istaba sagriezās, un viņš atkrita atpakaļ gultā … gulēja nekustīgi, bet slimīgi satrauktās smadzenes kaut ko mala un atgādināja, lūpas palaikam čukstēja neizprotamus vārdus, gar acīm slīdēja savādas ainas, mainījās tēli un notikumi — neskaidri, murgaini un juceklīgi, atmiņas, senas, smeldzīgas un mīļas, savulaik nenovērtētas, smieklīgas un nevajadzīgas, tagad ieguva jaunu spožumu un nozīmību, mijās ar atmiņām, baisām un nereālām, tomēr kaut kur piedzīvotām, murgā vai īstenībā, no kuram viņš bēga, bet aizbēgt nekur nevarēja, jo tas mita viņa pašā, nāca līdzi, vajāja un atgādināja un bija stiprākas par senajām, gaišajām, par to pasauli, kurā tik īsu laiku bija nodzīvojis, uz šo pasauli, kas aicināja. Un sauca atpakaļ, bet atgriešanās nebija iespējama, tāpat kā nebija ceļa uz priekšu, uz rēgu pasauli, kas sākumā vilināja ar neparastu gaismu un spožumu, kurā, pēkšņas idejas pārņemts, viņš bija gribējis ieiet kopā ar Dzintru, lai mūžam paliktu kopā un nekad vairs neizjustu vientulības baisās mocības, bet viņa bija to nodevusi, aizsteigusies priekšā un atkal pametusi vienu …

Kādā brīdī viņš to apgrieza uz muguras, raudādams slaucīja viņas krūtis un vēderu, nomazgāja asinis palaga stūrī, iepriekš to samērcējis vīnā, un, kad viņa tīra, brūni iedegusi gulēja viņa priekšā, likās iemigusi, viņš gaidīja meitenes pamošanos, kā bija gaidījis reiz pie upes, kur, kaili izpeldējušies un mīlestībā noguruši, bija gulējuši, un viņa nebija gribējusi mosties pat tad, kad norietēja saule, uzlēca sarkans mēness, nepārtrauktā sienāžu sisināšana, liekas, viņu iemidzināja dziļāk un dziļāk, līdz viņš izbijies pielika ausi viņas krūtīm, lai pārliecinātos, ka viņas sirds vēl pukst…

Viņas sirds nepukstēja.

Pirkstos viņam bija nodzisis pēdējais smēķis, pēc kura cita vairs nebūs, kā nebija cita pēdējā puišiem kalnu pārejas postenī, smēķa, kurš tika pasniegts no rokas rokā, no kura ievilka vienu skopu dūmu un deva tālāk…

Cilda

Bija jau vēls, tumsa sabiezējusi, un no dienā kusušā sniegotā lauka cēlās migla, kas līdzīgi bālganam autam nevienādās svēdrās lēnām kāpa uz augšu. Viņa dziļi ieelpoja pavasarīgi svaigās, apartās zemes un sakaltušās zāles smaržas; saklausīja, kā kūtī smagi mīņājās govs, nožvadzēja ķēde, un lopiņš, it kā samierinājies ar savu likteni, turpināja gausi un miermīlīgi gremot. Taču šīs ierastās, mājīgās apkārtnes skaņas un smaržas nespēja Cildu nomierināt. Dziļi zemapziņā kņudinājās neskaidra briesmu sajūta, cēlās uz augšu un izlauzās žēlā smilkstā. Tūdaļ būdā atsaucās kucēni, sarosījās, un kāds no tiem iztenterēja ārā pie mātes, kura, arvien vēl nemiera un neskaidra satraukuma pārņemta, skatījās blīvajā nakts tumsā.

Pirmīt pa lielceļu bija garām aizbraukušas vairākas automašīnas; līdz ar pazīstamajām benzīna, eļļas un dzelzs smakām šurp atvējoja vēl kāda asa, svešāda cilvēku ādas un apģērbu dvaka, kas viņas jutīgajam degunam likās ne tikai nepatīkama, bet slēpa sevī arī savādus draudus. To Cilda apjauta nedaudz vēlāk, kad tālākās kaimiņu mājās sāka riet Hektors; aizsmakusī balss skanēja arvien uzstājīgāk, niknāk un pavēlošāk — aizvākties, netuvoties, citādi viņš neatbild par svešinieku biksēm un stilbiem. Taču mājinieki, cik varēja noprast, nenostājās Hektora pusē, gluži otrādi, viņu, domājams, ieslodzīja, par ko liecināja vecā, pieredzējušā suņa satracinātie un brīdinošie rējieni, līdz tie aprāvās un apklusa. Cilda pazina cilvēku neizprotamo īpašību: brīžos, kad vajadzēja apvienoties un vienprātīgi nostāties pretī ļaunumam, viņi savus draugus un sabiedrotos bieži vien sēja pie ķēdēm vai slodzīja staļļos un vāgūžos.

Ieilgušais klusums kaimiņu mājā bija nelaimi vēstošs. Un, lai gan tur notiekošais uz Cildu tieši neattiecās, viņa skaļi ierējās un ieklausījās. Hektors neatsaucās. Tas nemieru tikai pastiprināja. Un, kad viena no mazulēm, iznākusi ārā, neko nenojauzdama, pieslējās divkājās un ar ķepām apkampa Cildas kaklu, lai, kā ierasts, parotaļātos, māte satraukumā viņai stipri iekampa ausī un, kad tā sāpēs iekaucas, paķēra aiz apkakles un iesvieda būdā. Kucīte smilkstēja un vaimanāja; viens no brāļiem, klusi pielīdis klāt, sāka vi​ņai laizīt asiņojošo brūci.

Cilda aiztecēja līdz lielceļam, aptupās un izslēja ausis. Kaut kur ļoti tālu, liekas, aiz miglā grimstošās upes, kuras straumi vēl klāja bieza ledus sega, aizgūdamies rēja suns. Vai aiz meža

neatbalsojās citi rējieni? Un vai tajos neskanēja kas izmisīgs un liktenīgs? Cauri naktij, pārmācot tuvākus un tālākus suņu rējienus, lauzās svešāda, draudīga automašīnu motoru rūkoņa. Cilda saspringusi klausījās.

Kaut arī skaidrībā par notiekošo netika, rūpes par mazuļiem viņu atdzina atpakaļ uz būdu.

Kucīte vēl klusi smilkstēja. Cilda sajuta nelielus sirdēstus par savu pirmītējo skarbumu, ielīda iekšā, piegrūda purnu mazulei, pārlaida mēli viegli trīsošajam augumam un uzmanīgi nogūlās. Kucīte viņai cieši piespiedās un sāka raudāt skaļāk, it kā viņai būtu nodarīta liela, nekad neizlabojama pārestība. Cilda tikmēr laizīja sakosto vietu, kamēr kucīte aizmiga, bet pat iemigusi tā vēl smilkstēja, un viņas kājas nervozi noraustījās. Pārējie kucēni gulēja cieši, tikai palaikam kāds klusi nopūtās, iekunkstējās vai pagrozījās.

Cilda laikam bija iesnaudusies, varbūt pat kādu brīdi pagulējusi, kad izdzirda automašīnas motora rūkoņu, kas strauji tuvojās. Viņa uztrūkās un, skaļi riedama, metās ārā no būdas. Automašīna no lielceļa jau iegriezās mājas alejā, un spožie prožektoru stari no tumsas izrāva kailos kokus abpus ceļam, apgaismoja saimniecības ēkas un logu ailes. Saimes ļaudis acīmredzot bija aizgājuši gulēt, un Cilda tagad cēla traci, lai viņus modinātu.

Automašīna vēl nepaguva apstāties, kad iekšā iedegās gaisma, atskanēja saimnieka un saimnieces balsis. No automašīnas izlēca vairāki stāvi. Cilda atkal saoda to pašu aso, svešādo smaku, ko bija jutusi vakara pusē un kas viņu jau tobrīd bija neparasti satraukusi. Svešie steigšus aplenca māju, kāds nesaprotamā mēlē kaut ko uzsauca, un viens no viņiem centās iespert Cildai, kad tā ar zobiem ieķērās garā šineļa stērbelē. Tad viņa metās krūtīs tam, kas dauzījās pie durvīm. Iebrucējs ar vienu roku meģinaja to atgrūst. Cilda iecirta zobus otrā rokā, bet tad saņēma spēcīgu sitienu pa sāniem un bija spiesta atkāpties.

Kācls ar dūri dauzīja loga rāmi. Cilda pielēca klāt un paguva iekampt stilbā. Tobrīd atvērās mājas durvis un, balsi uzstājīgi dārdinādams, iznāca saimnieks. Svešie kaut ko pavēlēja, saimnieka balss noplaka, kļuva mīksta un pielaidīga. Viņš pēkšņi sāka kliegt uz Cildu, likdams viņai apklust, pat paķēra slotu un Cildai iesita, kad tā, par spīti saimnieka apsaucieniem, centās Vēl vienam iebrucējam iekost. Kāpēc viņš nesita svešajam? Cilda nebūtu ne nobijusies, ne dzīvību žēlojusi, ja saimnieks sāktu nāvīgu cīniņu. Bet viņš to nedarīja, gluži otrādi, nāca Cildai virsū, vicināja slotu un kliedza, lai viņa apklust un aizvācas.

Cilda bezgala sarūgtināta atkāpās, palīdapaklētē, niknumā un aizvainojumā pie visām miesām drebēdama, un draudīgi rūca.

Svešie sabruka mājā, kur visā drīzumā atskanēja skaļas raudas un vaimanas. Cildas sirds neizturēja, viņa atkal traucās uz māju, lai līdz pēdējam aizstāvētu savējos, taču pie durvīm viņai ceļā stājās viens no iebrucējiem, kas tur acīmredzot ar nolūku bija atstāts. Kad Cilda, neraugoties uz draudošajiem kliedzieniem, lēca viņam virsū, nozibēja uguns un atskanēja rībiens. Cilda izbailēs iekaucās un metās atpakaļ. Lai gan nekur nesāpēja, viņa saprata, ka jāatkāpjas. Reiz viņa bija redzējusi, kā pēc šāviena mež​malā kauca un nobeidzās nez no kāda attāluma atklīdis suns.

Trīcēdama un smilkstēdama viņa ierāvās klētsapakšā; arī šeit viņu sasniedza satrauktu balsu murdoņa, raudas un neizprotamas skaņas. Cilda to nespēja klausīties, viņa vēlreiz grasījās steigties palīgā, taču ceļu aizšķērsoja kucēns, aiz viņa vēl otrs. Cilda atcerējās mazuļus, kurus cīniņa karstumā bija aizmirsusi. Vai viņas pirmais pienākums nebija glābt viņus? Cilda gan tūdaļ saprata, ka svešie te neatbrauca ne viņas pašas, ne viņas mazuļu dēļ. Bet, ja, izbiedēti, pārbijušies un nevarīgi vaimanādami, tie klīda pa pagalmu, viņai vajadzēja tos paglābt un aprūpēt. Cilda savus pēcnācējus rūpīgi savāca kopā paklēti, jo būdā vairs nejutās droša; tad svešie iebrucēji viegli varēja piekļūt klāt un mazuļiem nodarīt ļaunu. To viņa neļaus, vienalga kas notiktu. Aplaizīdama un apčubinādama mazuļus, arī pati mazliet nomierinājās. Un, kad tie, ap viņu saritinājušies un saspiedušies, sāka snauduļot, viņa uzmanīgi piecēlās un izlīda ārā. : Tobrīd atvērās mājas durvis. Viena iebrucēja pavadībā ar lukturi rokā iznāca saimniece un steidzās uz klēti.

Cilda, draudīgi ierūkusies, skrēja pie saimnieces, gatava viņu aizstāvēt, kost un plēst svešo. Taču šis nebija nikns, nemaz nekliedza un nelādējās, gluži otrādi, kaut ko samierinoši murmināja savā

nesaprotamajā valodā. Saimniece pabužināja Cildas skaustu, kad tā piespiedās viņas kājām.

Saimniece steigā atslēdza klētsdurvis. un, paaicinajusi Ciidu līdzi, iegāja iekšā. Svešais pie durvīm pamīņājās, kaut ko pateica un palika ārpusē. Cilda, lai arī reti bija tikusi klētī, labi zināja, kas tajā atrodas. Viņa nervozi aptupās klētsvidū un skatījās, kā saimniece kampa žāvētos gaļas gabalus, visus maizes kukuļus un sagrūda maisā. Piegāja pie skapja, pārcilāja kādas lietas, kaut ko sasēja sainī, kaut ko atlika atpakaļ. Atvēra tīnes vāku, pārkrāva to, kas tur iekšā. Cilda redzēja, kā dreb saimnieces rokas, kā viņa iešņukstēdamās steidzās, nespēdama izšķirties, ko ņemt, ko atstāt. Cilda nesaprata, ko redzētais nozīmē, bet tik satriektu un izmisušu savu saimnieci viņa nekad nebija redzējusi. Pat tad ne, kad mājā ienāca nāve un nomira vecā saimnieces māte, bet Cilda, jau vairākas dienas iepriekš to nojautusi, naktīs bija ilgi un skumji gaudojusi… Ārpusē palikušais pieklauvēja pie durvīm, Cilda ierējās, taču saimniece viņu apsauca, un svešais ienāca iekšā. Pamīņājies viņš kaut ko līdzjūtīgi teica, saimniece skaļi ieraudājās, un Cilda, neraugoties uz to, ka šis cilvēks runāja un izturējās laipni un pieklājīgi, bija gatava viņam krist stilbos, jo viņš saimnieci apdraudēja ar savu klātbūtni vien. Pat -tad, kad Cilda ieķērās viņam šinelī, viņš negrāba pēc draudīgā ieroča, kā iepriekš to bija darījis tas, kurš stāvēja pie durvīm. Saimnieces apsaukta, Cilda atlaida šineļa stūri; svešais paņēma pāris saiņu un palī​dzēja tos aiznest uz automašīnu.

Pēc tam no mājas iznāca saimnieks, pusaudzis dēls un abas meitas. Katrs nesa kādu saini vai maisu un krāva automašīnā. Cilda visu laiku rūkdama skraidīja apkārt, taču viņa bija sapratusi, ka varmācībai, kas šeit notika, neviens nepretojās. Viņas suņa mīlestība pret saviem saimniekiem bija bezgalīga, tomēr viņai vienai spēka bija daudz par maz, lai iebrucējus uzvarētu. Un no paklēts smilkstēdami atkal šurp tuntuļoja viņas bērni, par kuru likteni viņa jutās tikpat atbildīga kā par cilvēku likteņiem šajā mājā.

Saniknota viņa strauji sagrāba aiz skausta pirmo no mazuļiem, kas pagadījās ceļā, sapurināja un aiztrieca atpakaļ uz paklēti, sāpīgi iekoda otrajam un uzrēja trešajam. Kad visi atkal bija paklētī, Cilda dzirdēja, ka tiek atslēgtas kūts durvis. Tur saimniece raudādama gāja no govs pie govs, kaut ko katrai klusi čukstēdama un atvadīdamās, bet saimnieks darbnīcā paņēma cirvi, zāģi un dažus galdnieka rīkus, salika maisā, un dēls to aiznesa uz automašīnu. Arī meitas kaut ko ķēra un nesa, it kā visi tūdaļ taisītos savas mājas pamest. Un ikvienam no viņiem līdzi staigāja kāds no svešajiem, uzmanīdams un steidzinādams.

Cilda vairs nerēja, sapratusi, ka nav nozīmes, mājinieki viņu neatbalstīja, un vienai tikt galā ar svešajiem nebija iespējams. Viņa tikai draudoši atieza zobus un rūca, kad kāds no ^iebrucējiem pienāca par tuvu. Viņa skraidīja no viena mājas cilvēka pie otra un smilkstēja, cenzdamās panākt, lai saprot, ka viņa ir ar tiem un gatava cīnīties, plēst un aizstāvēt, bet mājas ļaudis bija kā galvu zaudējuši, stiepa tik uz automašīnu kaut kādus saiņus un klie​dza, lai viņa nepinas pa kājām.

Durvis noslēdza, un svešie dzina mājas ļaudis uz mašīnu. Cilda skaļi un žēli ierējās. Saimnieks beidzot viņu pasauca un pieteica, lai viņa paliek un sargā māju, lai sargā un gaida viņus atpakaļ. Tā vēl nekad nebija noti​cis, ka visi reizē naktī pameta māju un atstāja viņu vienu.

Svešinieku rupjās, pavēlošās balsis visu šo notikumu vērta drūmu un baismīgu. Ierūcās motors, iedegās prožektori, saimniece un viņas meitas skaļi ieraudājās, un automašīna rāvās uz priekšu. Cilda centās iekost riepā, bet tam nebija nekādas nozīmes, aizturēt vai novērst notiekošo nebija iespējams.

Izmisumā viņa iegaudojās, aizskrēja mašīnai priekšā, taču tā brauca ātrāk un ātrāk un draudēja viņu samalt zem riteņiem. Cilda tik tikko paguva atlēkt sāņus, kad automašīna, dubļus šļākdama, aizjoņoja garām.

Apstulbusi viņa nespēkā sakņupa grāvmalē un, nu jau klusēdama un nespēkā drebēdama, nolūkojās, kā izbāl un izgaist prožektoru ugunis, attālinās un noklust motora rūkoņa; iestājās pavasarīgi maiga marta nakts, kurā var saklausīt, kā plok pēdējais sniegs, uz koku zariem sabiezēdama sēžas migla un vaļā veras pūpoli.

Cilda lēni vilkās atpakaļ. Māja, kurā vairs nebija neviena cilvēka, likās sveša un nemīlīga; viņa steidzās uz paklēti. Visi seši kucēni spiedās kopā un žēli smilkstēja. Saoduīi māti, viņi ievaimanājās skaļāk un tiecās tai pretī. Lai kucēnus nomierinātu, Cilda uz sāniem nostiepās zemē; mazuļi pieplaka

miklajai pavēderei un aizgūdamies ņēmās zīst. Bet piena nebija. Satraukumā Cilda bija aizmirsusi, ka pēdējās dienās jau bija centusies pusaugu mazuļus no zīšanas atradināt. Tagad kņada ap tukšajiem pupiem sagādāja vienīgi ciešanas. Un, kad viens no kucēniem, izsalkumā protestēdams, viņai sāpīgi iekoda, Cilda tos visus atgrūda.

Vēl bija agrs, taču debesis kļuva gaišākas, uzpūta viegla vēja pūsma, un migla smagiem vāliem gūlās uz zemes. Ap šo laiku cēlās saimniece, lai pirmā sāktu rīta soli. Tad nāca saimnieks, lai aplūkotu un pabarotu zirgus. Pēc tam viņš iekūra plīti, ko varēja jaust pēc dūmu smaržas, kas bieži vien izspruka laukā pa vaļējām durvīm vai no skursteņa novēlās lejā pa jumta slīpumu. Kūtī slauktuvēs čurkstēja piens, un Cilda zināja, ka drīz skārda bļoda pie viņas būdas būs pilna ar piena putām. Vēl nebija beigušas šķindēt kannas un spaiņi, kad nāca Uldis, saimnieka dēls, un jūdza zirgu, lai pilnās piena kannas vestu uz pienotavu. Drīz pēc tam jaunākā meita Daiga gāja uz skolu; Cilda viņu parasti pavadīja līdz lielceļam un bieži vien pēcpusdienās skrēja pretī sagaidīt. Bet šorīt klusums, kas valdīja mājā, bija nospiedošs un ļaundabīgs, un pati māja šķita pie zemes sagumusi kā mironis, ko nupat atstājusi dvēsele. Viss vēl bija tāpat kā agrāk, tomēr klusums un tukšums mājas iekšienē bija stindzinošs, tas pieauga, kļuva lielāks un baisāks. Siltums lēnām aizplūda no mājas, gaisma logos neiedegās, un ne visniecīgākais troksnītis neatskanēja telpās. Turpretī lopu kūtī māva govis, nepacietīgi gaidīdamas slaukšanu un saukdamas saimnieci.

Cilda aizskrēja līdz ceļam cerībā ieraudzīt atgriežamies aizvestos; viņa apostīja automašīnas riepu pēdas, ierūcās un aptupās grāvmalē. Ieklausījās. Aiz upes, zemi dimdinādams, brauca vilciens. Aizvien tālāk un klusāk. Tālāk un klusāk. Līdz miglā noslāpa pavisam. Cilda ierējās saukdama un aicinādama, bet veltīgi. Nemiera pilna viņa tecēja atpakaļ.

Skaļāk un uzstājīgāk māva govis. Klausoties viņu daudzbalsīgajā maurošanā, aitu blējienos, cūku un sivēnu rukšķēšanā un kviekšanā, Cildai arvien neatlaidīgāk uzmācās nelaimes nojausma. Nekad mājas ļaudis nebija atstājuši govis neslauktas, pārējos dzīvniekus pametuši nepabarotus un neapkoptus. Viņa paskrāpējās pie kūts durvīm, protams, tās bija noslēgtas un neatvērās. Viņa ierējās, ieslodzītie dzīvnieki uz mirkli apklusa cerībā, ka tūdaj ienāks saimniece un viss atkal būs labi. Kad tas nenotika, tracis turpinājās ar vēl lielāku nepacietību un neizpratni.

Ap pusdienas laiku dzīvnieki sāka aizsmakt un viņu balsīs jautās ciešanas un izmisums.

Gilda ik pa brīdim aizskrēja līdz ceļam, bet pa to šo-" dien neviens nebrauca un negāja. Pasaule šķita tukša un izmirusi. Migla gan bija izklīdusi, bet mākoņi gulēja zemi un biezi, neļaudami saules stariem cauri izlauzties.

Lai nebūtu jāklausās dzīvnieku nepārtrauktie māvieni, blējieni un kviecieni, Cilda aizbēga uz paklēti pie kucēniem, kurus arī bija pārņēmis satraukums. Viņu ierastajā, mierpilnajā dzīvītē bija ienācis kaut kas svešs un neizprotams; allaž rūpīgā māte skraidīja apkārt nikna un saērcināta, pat par visniecīgāko pārkāpumu vai neizdarību biežāk nekā agrāk iekoda un nemaz nebija noskaņota uz maigumu un rotaļām.

Tādu māti viņi vēl nebija redzējuši. Kad nu viņa palīda paklētē, mazuļi bija kļuvuši piesardzīgi un vairs nesteidzās pretī un barā nekrita ap kaklu, jo baidījās atkal saņemt kodienu vai atraidījumu. Bet šoreiz Cildā pamodās mātes jūtas, viņa piegrūda purnu ikvienam, paošņāja, pavalstīja un apmīļoja; mazuļi tūdaļ aizmirsa un piedeva pārinodarījumu, spiedās un slējās klāt, smilkstēja un žēlojās. Visskaļāk raudāja mazule, kurai Cilda vakarnakt ātrumos bija pārplēsusi ausi. Viņa laizīja asiņaino kreveli, un kucīte pateicībā un aizkustinājumā iekaucās pilnā balsī, it kā māte grasītos ausi nokost pa​visam.

Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad pagalmā iegriezās pajūgs, kurā sēdēja vīrietis un divas sievietes.

Cilda metās pretī apriet svešos atbraucējus. Viena no sievietēm zināja saukt Cildu vārdā, un tas mazināja kuces niknumu. Cilda viņu atcerējās te kādreiz bijušu un ar saimnieci ilgi un draudzīgi sarunājušos.

Saimniece šo viešņu toreiz bija pat aicinājusi iekšā un pacienājusi. Pret šādiem cilvēkiem Cilda vienmēr izturējās daudz laipnāk un iecietīgāk nekā pret pārējiem, kuri pie galda netika sēdināti.

Vīrietim, izrādījās, bija saimniecības ēku atslēgas. Tas noteikti bija dīvaini, Cilda to atjauta;

atslēgas varēja būt tikai mājas ļaudīm, un vienīgi viņi te drīkstēja nākt ūn iet, kā pašiem patīk. Pēc pagājušās nakts notikumiem Cilda vairs īsti nesaprata, vai viņai ar šo cilvēku ierašanos jāsamierinās vai jācenšas viņus padzīt un jāsargā māja, kā to aizbraucot bija vēlējis saimnieks. Tomēr ļaudis neizturējās kā iebrucēji, runāja saprotamā valodā un zināja viņas vārdu. Un viņi nebija ne nikni, ne paģēroši; izturējās drī​zāk kā tādi, kas te atbraukuši darīt savu darbu.

Sievietēm līdzi bija kannas un slauktuves. Vīrietis atslēdza kūti, un abas sāka slaukt govis, kas cilvēkus sagaidīja ar skaļiem un pārmetumu pilniem māvieniem. Vīrietis nesa sienu un krāva govīm priekšā, stiepa spaiņus ar ūdeni. Pabarotie un padzirdinātie lopiņi pārstāja trokšņot, un tracis kūtī mazinājās. Kvieca vienīgi cūkas un si​vēni, aizgaldos sliedamies kājās un cenzdamies tos sa​lauzt.

Izdzirduši sieviešu balsis un rosīšanos pagalmā, no paklēts izlīda kucēni un tenterēja uz kūti.

Vienbrīd gan Cilda ierūcās, vēlēdamās mazuļus pasargāt no svešajiem ļaudīm, bet, kad nu tie nekādi briesmoņi neizrādījās, pārstāja savus pēcnācējus raidīt prom. Drīz vien mazuļi ievēlās kūtī tāpat, kā to bija darījuši visās iepriekšējās dienās, kad saimniece kopa lopus. Beigušas slaukt, sievas apmīļoja kucēnus gandrīz tāpat kā saimniece ar savām meitām un tādējādi iekaroja jo lielāku Cildas uzticību. Viņas neskopojās ar izslaukto pienu, pielēja pilnu bļodu pie būdas un pusspaini iegāza sivēniem silē; skaļos kviecienus aizgaldā tūdaļ nomainīja apmierināta šļurkstināšana, urkšķēšana un nepacietīga grūstīšanās.

Pajūgs ar svešajiem drīz aizbrauca. Cilda labāk viņus redzēja pazūdam nekā ilgāk še uzturamies.

Viņa tos pavadīja līdz ceļam un aprēja, novēlēdama viņiem nekad te vairs neatgriezties. Taču nepagāja necik ilgs laiks, kad svešie parādījās atkal. Un pajūgi tagad bija divi un cilvēku vairāk. Viņi skaļi bļaustījās un tūdaļ devās uz kūti. Cilda viņus uzņēma naidīgāk nekā iepriekšējos. Viens no atbraucējiem Cildai uzkliedza, lai vācas nost no kājām, un atvēzējās. Tai pašā mirklī viņš ar plaukstu sagrāba pārkosto stilbu. Starp pirkstiem parādījās asinis. Svešais kliedza un_ārdījās. Divi citi mācās Cildai virsū un draudēja ar mēslu dakšām. Viņa bija spiesta atkāpties. Līdz šim savā nepilnus četrus gadus garajā mūžā viņa bija sakodusi tikai vienu kauslīgu dzērāju, kas, kulakus vicinādams un bļaustīdamies, mācās virsū viņas saimniekam, un vienu čigānu, kas no āboliņa lauka gribēja nozagt zirgu. Cilda viņu bija pamanījusi jau brīdi iepriekš, kad viņš pa krūmmalu slapstījās. Kad čigāns, māju nolūkojis, zagās pie dābolainās ķēves, Cilda klusēdama nesās turp. Čigāns jau bija paspējis atkabināt ķēdi un uzlikt ķēvei līdzatnestos iemauktus, vienīgi nepaguva uzlēkt ķēvei mugurā un aizjāt, kad Cildas zobi iecirtās viņa stilbā. Čigāns novēlās zemē, uzrāva svārku stūri uz galvas un mežonīgi auroja, kamēr atsteidzās saimnieks un viņu atbrīvoja no Cildas gūsta. Pagājušo nakti Cilda pirmo reizi pa īstam bija metusies virsū cilvēkiem, kas aizveda viņas saimniekus, bet nekur daudz tālāk par garajām šineļu krokām viņas zobi nebija tikuši.

Izdzirduši traci un rējienus pagalmā, šurp steidzās kucēni. Cildas balss kļuva neiecietīgāka, viņa bija gatava mesties uz dakšām, ja apdraudēti kļūtu mazuļi. To laikam saprata cilvēki un atkāpās; nobijās arī kucēni un mukšus aizmuka atpakaļ uz paklēti, kur pēc pagājušās nakts Cildai likās drošāk viņus slēpt. Arī tagad Cilda ar mazuļiem palīda paklētē. Atbraukušie ļaudis sagāja kūtī, un tur drīz vien atskanēja neapmierināta cūku urkšķēšana.

Kad pēc brītiņa Cilda, mazuļus nomierinājusi, izlīda paskatīties, kas notiek, cilvēki vienu no cūkām bija iedzinuši lielā kastē un cēla ragavās. Cilda saprata, ka ari lopus grib aizvest tāpat kā pagājušo nakti šīs mājas iedzīvotājus. Tā bija laupīšana; dzīvnieki piederēja viņas saimniekam, un viņai tie bija jānosargā. Cilda, zobus atšiepusi, metās svešajiem virsū. Atskanēja kliedzieni, viens no vīriem atlaida kasti un satvēra gurnu. Kaste nokrita zemē. Vīri bija saniknoti un šoreiz pa īstam. Ne no laba prāta viņi darīja šo netīkamo darbu. Lopi bija jāpārved uz topošās kopsaimniecības kūtīm, kur tos varētu vieglāk un ērtāk apkopt un barot. Ne jau viena vien lauku sēta pagājušo nakti bija palikusi bez saimniekiem. Bet te viņu ceļā stājās nesaprātīgs suns, kas koda un plēsa, it kā viņi patiesi būtu kādi zagļi vai laupītāji.

Cilda redzēja, cik vienprātīgi šie ļaudis, dakšas un mietus sagrābuši, metās viņai virsū, un atkāpās.

Bet ne uz klēts pusi, kur atradās mazuļi. Viņa iespruka dārzā un klusi un draudīgi rūca. Stāvēdama aiz ogu krūmiem, viņa redzēja, kā cūkas tika ieceltas ragavās. Vezumos iekrāva arī kastes ar sivēniem. Bet, kad

viens no vīriem izveda ārā dābolaino ķēvi, Cilda ilgāk neizturēja un, klusi ieķaukstējusies, drāzās tam virsū tieši tāpat kā savulaik čigānam. Šoreiz viņai nelaimējās, kāds cits viņu pamanīja un ar mietu rokā stājās ceļā. Taču iesist viņš nepaguva, Cilda viņam ielēca krūtīs un notrieca zemē. Arī pati pārmeta kūleni. Un tad jau, apbruņojušies ar sitamiem un duramiem, viņai virsū skrēja pārējie.

Turpmāk divi dakšoti vīri stāvēja sardzē, kamēr pārējie rīkojās pa kūti un ratnīcu. Iejūdza arī dābolaino ķēvi un aizbrauca. Cilda, nevarīgās dusmās trīcēdama, pava​dīja viņus aizsmakušiem rējieniem.

Pie ceļa viņa aizkavējās, lūkodamās, vai neatgriežas saimnieki. Bet no tās puses, kur pagājušo nakti viņus aizveda, neviens netuvojās. Diena sliecās uz vakara pusi. Cildai kļuva skumji un bezcerīgi, raugoties tālumā, kur ceļš ieliecās krūmājiem apaugušā līkumā, aiz kura atradās patālas kaimiņu mājas.

Citreiz viņa varbūt turp aizskrietu, bet paklētē palika mazuļi, un viņa steidzās atpakaļ.

Ietekot pagalmā, Cilda draudoši ierējās un metās uz priekšu. Pie vaļējām kūts durvīm līkņāja kāda sieva, ap kuru kūleņoja-un ņerinājās visi seši kucēni. Cīnoties ar vīriem, kas aizveda cūkas un ķēvi, viņa acīmredzot nebija ievērojusi sievieti, kas te palika. Cilda bija gatava dzīvību atdot, lai aizstāvētu mazuļus, taču saprata, ka sie​viete kucēniem nav bīstama. Tā bija pazīstamā sieva, kas zināja arī viņu saukt vārdā. Viņa mazuļus baroja ar pienu un kaut ko mīlīgu runāja. Un tie uzticīgi ap viņu tinās, pinās un luncinājās. Lai gan Cildai īpaši nepatika, ka mazie, viņu aizmirsuši, paļāvīgi rotaļājas ap svešu cilvēku, viņas niknums tomēr noplaka; nezin kāpēc likās, ka šai pasaulē, kas pēc pagājušās nakts bija kļuvusi naidīga, šī sieva varbūt ir vienīgā draudzīgā būtne viņai un mazuļiem. Un tāpēc Cilda pacieta, ka viņa tos ņēma rokās, apglaudīja un kaut ko mīlīgu dudināja. Un kucēni savukārt, it kā apjautuši sievietes labvēlību, slējās viņai klāt, centās ierāpties klēpī, kad tā apsēdās uz soliņa.

Viens no kucēniem ar tumšākiem lāsumiem uz sāniem sievietei patika vairāk nekā pārējie; viņa to spieda pie krūtīm un apveltīja visādiem mīlināmiem vārdiņiem. Cilda savās mātes tiesībās jutās apdraudēta un greizsirdīgi ierūcās. Sieviete laikam to saprata un centās Cildai ieskaidrot, ka tā būs labāk, ja viņa šo vienu kucēnu ņems pie sevis un izaudzinās lielu, ka Cildai jau tāpat kreņķu un rūpju pietiks, jo paliks citi, un nemaz nevar zināt, vai tiem klāsies labāk. Kaut arī Cilda cilvēku valodu pilnībā nesaprata, viņa, ausis izslējusi, uzmanīgi klausījās; sievietes lēnprātīgā balss un izturēšanās nomierināja, vismaz no tās nedraudēja nekas ļauns. Viņa bija radusi cilvēkam paklausīt un uzticīgi kalpot ar miesu un dvēseli; no cilvēka puses vajadzēja tikai tādu nieku kā draudzīgu uri laipnu apiešanos.

Nolikusi Lāsumaino zemē, kurš nemaz nevēlējās tikt brīvībā, sieviete iegāja kūtī un sāka kopt lopus.

Cilda nogūlās pie sliekšņa un vēroja, kā sieviete sanesa pakaišu salmus, lika barību silēs un no akas stiepa ūdens spaiņus. Cilda atpūtās pēc pagājušās nakts un arī šīs dienas pārdzīvojumiem, un viņas uzticīgā suņa sirds smeldza un sā​pēja, ka sieviete, kas te šobrīd rosījās, nebija viņas saim​niece.

Jau krēsloja, kad sieviete beidza slaukt govis, vēlreiz pabaroja kucēnus un bagātīgi pielēja pienu Cildas bļodā pie būdas. Kucēni laka pienu šļakstinādamies un ņerinādamies, bet Cildai ēst negribējās, kaut gan ēdusi viņa ne​bija visu dienu.

Atkal atbrauca pajūgs. Braucējs bija vīrietis, pie kura noslēpumainā kārtā atradās mājas atslēgas.

Viņš noslēdza kūti un citas saimniecības ēkas, iecēla piena kannu ragavās. Sieviete, kas visu laiku bija turējusi klēpī Lāsumaino, iezvēlās ragavās. Cilda satrūkās: ko tas īsti nozīmē? Vai sieviete patiesi gatavojās atņemt viņai mazuli? Viņa brīdinoši ierējās. Pajūgs sakustējās un brauca prom. Cilda tecēja blakus un iesmilkstējās, aicinādama kucēnu atpakaļ. Sakostā Auss tenterēja līdzi, un aiz viņas kūleņoja arī pārējie kucēni. Alejas galā viņi sāka atpalikt un ņaukstēt. Cilda vēl pāris reižu skaļi ierējās, tad atgriezās un veda atlikušos piecus atpakaļ uz māju. Nakti viņi pavadīja būdā, jo tur visiem cieši kopā bija siltāk nekā caurvējā paklētī.

Otrā rītā jau agri Cilda aizskrēja līdz lielceļam cerība, ka atgriezīsies saimnieki, kurus viņa nepārtraukti gaidīja Viņa aptupās uz paugura un lūkojās blāvajā rītausmas svīdumā, spicēja ausis, ieklausīdamās tālās, neskaidrās skaņās un trokšņos.

Kaimiņu mājā sāka riet Hektors, nikni un uzstājīgi, tieši tāpat kā tonakt, kad aizveda saimniekus. Tā

rej tikai tad, kad mājā ienāk svešinieki, kad draud briesmas. Cilda satraucās un arī sāka riet. Lai Hektoru atbalstītu, lai zina, ka arī viņa ir nomodā, lai neviens šeit neiedrošinās nākt, lai sauktu palīgā …

Aiz muguras ieķaukstējās. Surp skrēja Sakostā Auss, atdarinādama mātes balss uzstājīgo intonāciju.

Aiz viņas neveikli kūleņoja pārējie. Viņi jau bija tieši tik lieli, lai sāktu saprast, ka pasaulē ir sastopams gan labais, gan ļaunais, ka Ir pret kaut ko jānostājas un kaut kas jāaizstāv. Viņi sastājās ap māti un rēja, kā nu kurš mācēdams un spēdams, cenzdamies aizbaidīt nezināmās briesmas, kas viņiem visiem draudēja.

Cilda pēkšņi jutās drošāka, stiprāka, un viņas balss kļuva skaļāka. Tālumā saniknots rēja Hektors, aizstāvēdams savu māju. Cilda nezināja, ar ko Hektors cīnās, un nevarēja viņam palīdzēt, viņa tikai spēja just viņam līdzi. Viņiem katram bija uzticēta sava vieta, un to aizstāvēt bija viņu pienākums. Cilda sasauca kucēnus un veda atpakaļ uz māju.

Pēc brīža atbrauca vakarējā sieva, kas aizveda Lāsumaino. Cilda viņu sagaidīja ar dalītām jūtām: lai gan izturējās laipni, slauca un kopa lopus, baroja kucēnus, tomēr viņa piederēja pie naidīgo ļaužu bara, kas apdraudēja māju, ko Cildai vajadzēja sargāt, un viņa bija kopā ar vīrieti, kam nezin kāpēc bija atslēgas, it kā viņš te būtu saimnieks. Viņiem uzticēties Cilda nevarēja un neko labu negaidīja.

Drīz nojautas piepildījās. Nebija vēl ne pusdienas laiks, kad pagalmā atkal sabruka vakarējie vīri un veda no kūts ārā govis, ķēra vistas un spundēja kastēs, aitām sasēja kājas un iecēla vezumā. Cilda gan uzsāka bezcerīgu cīņu, bet viņai tūdaļ vajadzēja atkāpties, jo šodien iebrucēji jau pašā sākumā bija apbruņoti ar mietiem. Un, kā par spīti, kucēni pinās pa kājām. Sakostā Auss atņirdza smailos zobiņus un ierējās. Neviens viņai nekādu vērību nepiegrieza. Tad viņa pielavījās kādam vīram un centās iekost kājā.

Tas strauji noliecās, sagrāba kucīti aiz skausta un pacēla gaisā. Sakostā Auss ievaimanājās pilnā balsī.

Tai brīdī Cilda šāvās uz priekšu ar tādu sparu un niknumu, ka viņu apstādināt varētu tikai nāve. Saņēmusi pāris sāpīgu sitienu, viņa uzklupa ļaundarim, plēsa un koda. Tas tūdaļ atlaida gūstekni un kliegdams glābās aiz pārējiem. Cilda atkāpās un steidzīgi veda kucēnus prom.

Cilda atkal paslēpās zem klēts, kur neviens no saniknotajiem vīriem nevarēja piekļūt. Viņa izlīda ārā novakarē, kad pagalmā noklusa cilvēku balsis, vairs nemāva govis un neklaigāja vistas. Valdīja neparasts klusums, kas uzdzina neizsakāmas skumjas. Viņa aiztecēja līdz mājas durvīm neprātīgā cerībā, ka tur varbūt gluži apbrīnojamā veidā būs atgriezušies saimnieki. Reiz taču viņiem bija jāpārnāk. Nekad tik ilgi ārpus mājas viņi nebija izpalikusi. Cilda apostīja slieksni, neviens te nebija staigājis. Viņa iesmilkstējās un aptupās uz lieveņa kāpnēm. Kaut kas aiz muguras iečabējās. Pa viņas pēdām šurp liimpačoja Sakostā Auss. Pēc tās nelaimīgās nakts, kad mazulei bija iekodusi, Cilda, juzdama kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, viņai pievērsa lielāku uzmanību nekā pārējiem un bieži laizīja sakosto vietu. Savukārt kucīte allaž meklēja viņas sabiedrību, spiedās klāt un žēlojās par sāpošo vietu, kaut gan tā nemaz tik sāpīga nebija, viņai vienkārši patika, ka māte apmīļo un aprūpē. Arī tagad viņa piekļāvās mātei, piešķieba galvu un iesmilk​stējās, prasīdama, lai palaiza. Cilda to arī darīja, kaut gan rēta bija jau gandrīz sadzijusi.

Dažas dienas neviens cilvēks nerādījās. Kaut arī māja bija klusa, drūma un pamesta, Cilda ar pilnām tiesībām to uzskatīja par savu un jutās te labi. Saimnieks tajā briesmīgajā naktī bija viņai vēlējis māju sargāt un gaidīt viņu atpakaļ, un viņa to uzticīgi darīja, lai gan pārspēka priekšā nebija varējusi pastāvēt un novēlējumu izpildīt; viņa tomēr bija apmierināta, ka neviens te vairs savu degunu nebāza. Sāka mocīt izsalkums; piena bļoda pie būdas stāvēja tukša, pēc govju aizvešanas neviens to vairs nebija piepildījis.

Kucēni bļodu palaikam valstīja un skraidīja apkārt izbadējušies, meklēdami, ko aprīt. Cilda iemanījās noķert pa pelei, bet tā bija pārāk trūcīga barība strauji augošiem mazuļiem.

Kādā pievakarē, kad Cilda atkal kopā ar kucēniem tupēja ceļmalā un gaidīja saimnieku atgriešanos, kaimiņu mājā kārtējo reiz sāka ārdīties Hektors, būdams par kaut ko milzīgi saniknots un neapmierināts.

Norībēja šāviens, atbalsodamies mežā, un Hektors tajā pašā brīdī apklusa. Cilda drebēdama gaidīja, ka vēl atskanēs Hektora balss, bet nekad to vairs netika dzirdējusi. Viņai pret lielo, nikno kaimiņu bija bijušas īpašas jūtas, un viņš bija tēvs viņas mazuļiem. Sērām pēc Hektora klāt jaucās drūmā neziņa par to, kas notiks ar viņu pašu un mazuļiem. Kucēni laikam sajuta mātes noskaņojumu, sastājās apkārt un

klusēdami spiedās klāt. Cilda žēli iesmilkstējās un veda viņus uz māju, kurā neviens tos negaidīja.

Vakarā pagalmā iebrauca vairāki pajūgi. Viņa atbraucējiem neskrēja pretī un nerēja, bet piesardzīgi nogaidīja dārza malā aiz biezā eglīšu dzīvžoga. Atbraukušie uzvedās skaļi, garāmejot iespēra pa viņas būdu, tad devās uz klēti. Vienam no vīriem, kuru Cilda redzēja pirmo reizi, plecā bija tāds pat ierocis kā. tam, kas uz viņu izšāva tonakt, kad aizveda saimniekus. Un viņas jutīgais deguns saoda asās pulvera, ādas un trāna smakas, kuras saistījās ar tās nelaimīgās nakts notikumiem. Vīri atslēdza klēti un sagāja iekšā, bet tas ar šaujamo un viens no tiem, ko Cilda bija sakodusi, staigāja apkārt un klaigāja. Tad viņi notupās un lūkojās paklētē. Meklēto neatraduši un nesasaukuši, viņi sadusmojās; tas ar ieroci pāris reižu blieza paklētē. Kucēni sarāvās un iepīkstējās. Cilda brīdinoši ierūcās un steidza viņus aizvest tālāk prom no ne​laimes vietas.

Krūmiem apaugušas nogāzes malā, aiz kuras lejā vizuļoja upe, Cilda apstājās un lūkojās atpakaļ uz māju. Vīn pagalmā saklaigājās un stiepa.no klēts ārā graudu maisus un krāva vezumos. Citi pārlūkoja pagrabu. Kad bija iznests viss, ko viņi kāroja, piekrautie pajūgi aizbrauca. Bet tas ar šaujamo un vēl divi vīri palika; viņi staigāja apkārt, ieskatījās ēkās un nojumēs, izložņāja kaktu kaktus. Kā pēdējo viņi atslēdza dzīvojamo māju un sagāja iekšā.

Sāka krēslot, kad atgriezās viens no pajūgiem, kas aizveda graudus. Nu svešie stiepa no mājas ārā dažādas mantas un arī tās krāva vezumā. Cilda klusi ierējās; viņas uzdevums taču bija sargāt un neļaut nekā ne aizvest, ne aiznest, taču ieņaukstējās kucēni, un Cilda saprata, ka tie lumpačos līdzi, ja viņa skries uz māju, lai tur kaut ko aizkavētu. Pēdējās dienās, par spīti trūcīgajai barībai, mazuļi bija strauji paaugušies, kļuvuši kustīgi un negribēja ne soli no Cildas atpalikt, visur tecēja līdzi, rēja un centās izturēties tāpat kā māte. Cildai tas patika un glaimoja viņas patmīlībai, tomēr viņa bija pietiekami gudra un saprata, ka tādējādi kucēnus pakļauj briesmām.

Bija jau satumsis, kad svešie aizbrauca. Cilda pirmā atskrēja aplūkot un apošņāt. Drīz pēc viņas atjoza arī mazuļi. Neviens viņus te negaidīja, bet šeit bija viņu māja un te viņiem bija jāatgriežas. Tikai tagad šī māja bija tumša, tukša un izlaupīta. Ne gaismas stars atspīdēja logos, ne nopūta tukšajos laidaros.

Cilda nelaimīga aizskrēja līdz ceļam, pasmilkstēja, "klusi ierējās un atgriezās atpakaļ. Ja zinātu, kurp aizvesti saimnieki, viņa droši vien ietu, steigtos, par spīti attālumam, kas viņus šķīra, bet viņa to nezināja, un tāpēc bija jāpaliek šeit un nekur citur. Kucēni izsalkuši spiedās apkārt un, klusi smilkstēdami, prasīja ēst.

Kādudien pagalmā pajūgu ar piena kannām vezumā iegrieza sieviete, kas bija aizvedusi Lāsumaino.

Cildai sākumā šķita, ka viņa ir atbraukusi, lai nolaupītu un .aizvestu vēl kādu no viņas mazuļiem, kuri, patiesību sakot, tik mazi nemaz vairs nebija. Cilda viņu saņēma diezgan naidīgi, rēja, tomēr kost negrasījās. Sieviete runāja savā ierastajā, nomierinošajā balsī, izbēra pie būdas kaulus, nolika maizi, pielēja divas bļodas ar vājpienu. Kucēni mežonīgi metās uz barību, bet Cilda tai nepieskāris,' kamēr sieviete nebija aizbraukusi. Tikai tad viņa pakampa kaulu un ņēmās to grauzt.

Sieviete iegriezās vēl dažas reizes. Pilnīgi iespejams, ka viņas nesums palīdzēja kucēniem paaugties un pieņemties spēkā tiktāl, līdz tie mātes vadībā iemanījās paši sev iegūt pārtiku. Izsalkums dzina pamest māju, klaiņot pa lauku un krūmāju cerībā kaut ko atrast un apēst. Viss, kas bija dzīvs, kustējās, rāpoja, skrēja vai lidoja, bija barība, ko vajadzēja ķert, vajāt, iegūt un aprīt. Mūžīgais izsalkums kucēnus darīja niknus, plēsīgus un mežonīgus. Kumosa dēļ neizpalika arī savstarpēji cīniņi un plēšanās.

Visgrūtāk klājās Sīkajam Resnulim, pastarītim, kurš līdz saimnieku aizvešanai bija baudījis abu meiteņu īpašu labvēlību. Pieradis, ka viņu biežāk ņem rokās, stiepj uz istabu un baro ar labākiem kumosiem, viņš bija kļuvis izlutinātāks un izvēlīgāks nekā pārējie. Lai gan sākumā sīkāks un mazāks, viņš ātri apvēlās, kļuva apaļš un augumā drīz vien panāca brāļus un māsas, vienīgi bija slinkāks un neveiklāks, jo, mīlētam un aprūpētam, viņam par savu eksistenci ne mirkli cīnīties nevajadzēja. Tagad viņš cieta vairāk nekā citi kucēni, jo veiklībā un izmanībā nespēja ar tiem sacensties.

Cilda jau agrāk bija iepazinusi dzīves nežēlību, un nojauta viņai teica, ka Sīkais Resnulis ir tapis

izraudzīts, lai paliktu šeit par mājas sargu, kamēr viņa brāļiem un māsām no šejienes jāpazūd, nezināmiem jāizgaist, kā jau noticis agrāk. Cildas spēkos nebija šo kārtību grozīt. Lāsumainajam, ko sev līdzi aizveda kaimiņu sieva, patiesību sakot, bija laimējies; viņš jau bija ticis pie savas mājas, vietas un saimnieces, kamēr pārējo liktenis rādījās pilnīgi nezināms. Sevi Cilda uzskatīja piederīgu šai mājai un saimniekiem, un nekā cita viņai nebija un nevarēja būt.

Vēl reizi vēlā vakarā šurp atbrauca pajūgs ar diviem vīriem. Viņi nezin kāpēc izturējās ļoti klusi, zirgu piesēja nevis kā citi pagalmā, bet klēts galā, lai no ceļa nevarētu saskatīt. Pie suņu būdas nosvieda krietnu asinsdesas lunķi. Kucēni tam klupa virsū, plēsa, rāva, plosīja un rija. Bet Cildai šie vīri tāpēc nepatika vairāk par Iepriekšējiem, kas te bija braukuši un nākuši, lai visu revidētu, stieptu un vestu prom. Kamēr viņi baroja izsalkušos kucēnus, Cilda pret atbraucējiem izturējās iecietīgi. Arī pati aprija desas luņķi, ko viņai nosvieda priekšā. Tomēr Cilda nebija nopērkama. Kad svešie izspieda loga rūti un rāpās iekšā, viņa nekavējoties klupa tiem stilbos. Šādam straujam uzbrukumam tie nebija sagatavoti. Viens gan paspēja ierāpties iekšā; otru viņa nogrāba aiz kājas un rēkdama vilka atpakaļ. Kampiens acīmredzot bija izdevies pamatīgs, jo iebrucējs kliedza, vaidēja un stenēja, bet kāju no Cildas zobiem atbrīvot nevarēja. Viņa atlaidās tikai tad, kad otrs, istabā sadabūjis krāsns kruķi, ar to iezvēla pn skaustu. Bet viņa neapklusa, rēja nikni un uzstājīgi, un skaļajam tracim savas jaunās balsis pievienoja kucēni. Sāka riet suņi kaimiņu mājās, tiem piebalsoja tālāko māju sargi, līdz rējieni skanēja no pamales līdz pama​lei.

Zagļi satraucas, bet no sava nodoma vel neatteicas, steigā svieda ārā dažādas mantas un saiņus, tomēr necik nepaspēja, jo suņu saceltā trauksme viņus nobaidīja. Apbruņojušies ar kruķi un slotu, viņi izlēca ārā. Nolaupīto mantu nekādi neizdevās aiznest līdz vezumam; vajadzēja atgaiņāties no suņu uzbrukumiem, jo arī kucēni rēja, kauca un pinās pa kājām. Cildas uzbrukumi bija zibenīgi un parasti beidzās ar kodienu stilbā. Uznākušajā tumsā, nespējot atšķirt Cildu no kucēniem, zagļiem likās, ka no​kļuvuši mežonīgu suņu bara vidū un pēc iespējas ātrāk jātiek no šejienes prom.

Kad viens no bēgļiem atsēja zirgu, Sakostā Auss saķēra viņu aiz stilba, savukārt Sīkais Resnulis tajā brīdī patuntuļoja zem zirga kājām un, saņēmis vieglu spērienu, iekaucās, it kā gals viņam būtu klāt. Cilda palēcās un iecirta zobus zirgam purnā, lai gan nekad nevienam zirgam vēl nebija kodusi, jo zirgs un suns latviešu lauku sētā vienmēr ir dzīvojuši dziļā saskaņā, bet šoreiz Sīkā Resnuļa izmisīgais kauciens viņu satracināja līdz ārprātam. Zirgs slējās divkājās, strauji kāpās atpakaļ, ratu malu uzgrūzdams neveiklajam grožu turētājam, kas no trieciena novēlās zemē. Tad zirgs traucās uz priekšu, izraudams grožus no zemē gulošā vīra rokām. Pajūgs pil​nos auļos drāzās prom pāri laukam, izzuzdams tumsā.

Abi vīri, pametuši iecerēto laupījumu un atkaudamies no suņiem, mēģināja panākt pajūgu, bet velti viņi sauca, lai zirgs apstājas; skaidri varēja dzirdēt, kā rati grabē​dami aizjoņo tālumā.

Laikam jau runas par suņu sacelto jezgu naktī pie aizvesto saimnieku mājas bija sasniegušas arī varasvīru ausis. Rīta agrumā ieradās milicijas pilnvarotais, tas pats, kas te reiz jau bija bijis un šaudījies.

Viņu pavadīja divi apbruņoti vīri. Cilda pa gabalu saklausīja viņu tuvošanos un, brīdinoši ieriedamās, skrēja pretī, bet, ieraudzījusi šaujamos, cirtās atpakaļ. Viens no vīriem, ko Cilda lopu aizvešanas reizē bija sakodusi, paspēja izšaut, lode, izraudama spalvu kušķīti, apsvilināja sānus, taču, lielāku ļaunumu nenodarījusi, nedaudz tālāk ietriecās peļķē, uzsizdama gaisā sīkas dubļu šļakatas. Cilda iekaucās, sviedās nedaudz sāņš un gar suņu būdu, aicinoši smilkstēdama, cik jaudas, skrēja uz krūmiem apaugušo upes nogāzi. Ku​cēni izbijās un, sapratuši, ka tuvojas briesmas, joza, ko kājas nes, mātei pakaļ.

Upmalas biezoknī Cilda jutās drošībā un apstājās. Kucēni, aizelsušies un mēles izkāruši, sastājās apkārt, viņu acīs dega mežonīga vēlēšanās šo skrējienu turpināt. Viņi vēl pilnībā neapzinājās, no kādām briesmām izglābušies. Trūka vienīgi Sīkā Resnuļa, kura izbiedētā iekaukšanās atskanēja kaut kur iesāņis.

Cilda tecēja neveikli pretim un atrada viņu pinamies staipekņu murskulī, kurā tas bija iekūlies. Ieraudzījis māti un pārējos brāļus un māsas, viņš nokaunējies apklusa. Cilda, savu saimi sapulcinājusi vienuviet, noveda to lejā pie upes, kur visi nokarsuši šmakstinādami laka vēso ūdeni.

Cildu urdīja vēlēšanās atgriezties mājās un palūkoties, kas tur notiek, bet viņa baidījās par kucēniem, ka tie viņai sekos un var nokļūt briesmās. Viņa savus pēctečus izveda nelielā klajumiņā un atgūlās piesaulē. Sakostā Auss, kā allaž, turējās mātei cieši blakus un saoda asinis. Viņa līdzcietīgi iesmilkstējās, it kā sāpētu pašai, un.sāka laizīt savainoto vietu. Rēta nebija dziļa, tomēr nepatīkami smeldza un sūrstēja.

Cilda izstiepās visā garumā, aizvēra acis un ļāva, lai meita viņu ārstē. Un viņa to darīja ar tieši tādu pašu rūpību, kā savulaik māte bija ārstējusi neviļus sakosto ausi.

Kad Cilda ar savu saimi vakarā atgriezās mājās, izsistais logs bija aiznaglots ar dēļiem. Turpmākās dienas neviens uz šejieni nenāca. Cilda pierada, ka ir vienīgā un pilntiesīgā māju saimniece; katru, kas tuvojās, viņa sa​gaidīja naidīgi.

Bija jau iestājies īsts pavasaris; gaisu tricināja gājputnu dziesmas un sasaukšanās; saplauka lapas, un sa​zaļoja zāle.

Kādudien atbrauca traktors un uzara zemi ap māju. Citudien apsēja. Bet ļaudis, kas to darīja, pagalmā neienāca. Viņus atturēja bailes no suņu varzas, kas riedama klaiņoja ap pamestajām ēkām.

Pļavā pie upes parādījās liels ganāmpulks. To ganīja vecs vīrs ar garu nūju rokā. Ap viņu riņķoja raibs krancis un šķielēja uz māju pusi, izteikti vēlēdamies turp aizskriet un iepazīties ar citiem suņiem, bet gana pavēlošā balss ik reizes viņu atsauca atpakaļ.

Cilda ar nepatiku un aizdomām skatījās uz svešo ganāmpulku. Agrāk pļavā lopus ganīja saimnieces meitenes un Cilda bija tur skraidījusi, rotaļājusies. Sākumā govis ganījās tālu, bet pēcpusdienā pienāca tuvāk. Tad no ganāmpulka atdalījās trīs govis un maudamas nāca uz māju. Gans ar sava kranča palīdzību tās atgrieza atpakaļ pie pārējām. Tomēr govis nerimās un arvien neatlaidīgāk tiecās uz māju. Cilda tās pazina, jo pati agrāk bija palīdzējusi viņas ganīt. Gans rīdīja suni, lai nepaklausīgās atdzītu atpakaļ. Cilda savu kucēnu pavadībā gar krūmmalu tuvojās ganāmpulkam. Kad krancis kārtējo reizi gribēja bēgles atgriezt, Cilda tam uzrēja. Krancis apmulsa, un, lai gan bija godīgs un apzinīgs suns, kas savus pienākumus pildīja pēc labākās sirdsapziņas, viņš tomēr ne mirkli nevēlējās uzsākt strīdu ar lielo, valdonīgo kuci, kura tam nostājās ceļā. No ganāmpulka atdalījušās govis steidzās uz savu agrāko mājvietu. Kūts durvis bija ciet, un iekša viņas netika, tāpēc sastājās nojumē.

Gans lādēdamies nāca govīm pakaļ un aicināja līdzi savu suni, kas acīm redzami nevēlējās vairs viņam klausīt. Cilda uzstājīgi ierējās. Ķaukstēja arī kucēni. Gans apņēmīgi soļoja uz priekšu. Cildas balss kļuva draudīga; vecais pavicināja koku, bet to viņam nevajadzēja darīi. Cilda koku sagrāba un centās izraut. Krancis, kļuvis pavisam nelaimīgs, gribēja savam saimniekam palīdzēt, pieskrēja Cildai un, kost neuzdrošinādamies, sāka uz viņu riet. Cilda, jau sadusmota, pēkšņi koku atlaida un metās ganusunim virsū, nogrāba aiz rīkles un nostiepa zemē. Krancis pat nedomāja pretoties, iekaucās un, ķepas padevīgi pacēlis, žēli smilkstēja. Bet ganu apstāja jaunie kucēni, un, lai gan augumā tie vēl nebija i ik lieli kā māte, niknuma tiem netrūka. Gans tomēr bija saprātīgs vīrs un savlaicīgi atteicās no nodoma govis atgūt. Droši vien viņš attapa, kāpēc šīs govis lauzās uz tukšo māju un kāpēc Cilda tās tik nikni aizstāvēja. Vecis pasauca nelaimīgo kranci un soļoja atpakaļ pie atlikuša ganāmpulka. Cilda ar kucēniem tecēja mājup.

Atbēgušās govis stāvēja nojumē, māva un īdēja. Tagad vajadzēja nākt saimniecei ar kannu un slauktuvi un atvērt kūts durvis. Bet neviens nenāca. Arī Cilda atcerējās ierasto vakara norisi., kad viņa tupēja kūtspriekšā vai uz salmu klēpja iekšpusē un snauzdama k?&usījās, kā slauktuvē čurkst piens; saimniece sarunājās ar vienu vai otru no meitām; aizgaldā kvieca sivēni, un laktā čabinājis vistas. Kad slauktuve bija pilna, pienu izkāsa kannā, bet bļodā pie būdas tika salietas baltas, čaukstošas putas; tad nez no kurienes izlīda raibais runcis, kurš nekad ar Cildu nevarēja vienoties, kam šīs gardās putas pienākas pir​majam …

Pie govīm neviens nenāca. Veltīgi izgaidījušās, tās gāja meklēt cilvēkus uz māju; viena piegrūda miklo purnu loga rūtij, un uz tās palika zaļgans plankums. Govis uzstājīgi mauroja, bet māja bija un palika mēma. Viņas vēl​reiz veltīgi slāja uz nošiēgto kūti.

Sāka krēslot; pār mežu pakāpās apaļš, vientiesīgs mēness un izbrīnījies nolūkojās uz savādo saimniecību, kur lopi, žēlabaini maudami, meklēja pazudušos cilvēkus.

Govju izmisušie māvieni uzdzina tādu grūtsirdību, ka. Cilda pacēla purnu pret spožo debesu spīdekli un iegaudojās, it kā vēlēdamās tam izsūdzēt visu pamesto dzīvnieku bēdas. Kucēni saskrēja ap raudošo māti, nespēdami apjēgt viņas pēkšņo skumju cēloni. Jauniem un jūtīgiem, viņiem ātri pielipa mātes noskaņojums, un ari viņi daudzbalsīgi iegaudojās. Tik žēlabains koncerts šai mājā vēl nekad nebija skanējis. Sakostā Auss līdzcietīgi piespiedās mātei, tad sāka laizīt sānu, kur lode bija nobrāzusi, ādu, domādama, ka viņai vēl sāp. Bet Cilda turpināja gaudot, ko nebija darījusi, kopš nomira vecā mājas saimniece. Kaut kur tālumā atsaukdamies gaudoja citi suņi, it kā visu zemi būtu piemeklējusi milzīga ne'aime. Tikai tad, kad mēnesim priekšā aizpeldēja tumšs mākonis, iestā​jās klusums.

Nakti pārlaidušas nojumē, nelaimīgās, aizsmakušas no ilgstošās maušanas, no rīta atgriezās pie pārējā ganāmpulka, kas ganībās bija jau priekšā. Visu rīta cēlienu viņas vēl mocījās, jo neslauktām tesmeņi sāka karst, sa​gādādami neciešamas sāpes.

Cilda vienbrīd ierūcās, vēlēdamās govis aizturēt, bet tad ar skumju izteiksmi noskatījās, kā tās aiziet, it kā sapratusi, ka tām jāganās, un likās mierā. Vakarā viņa tās gaidīja atpakaļ, bet govis bija aizdzītas tālāk un vairs neatgriezās.

Dienas rindojās cita aiz citas vienmuļas un drūmas. Vientulība pamestajā mājā kļuva aizvien nomācošāka. Apkārtējie zemnieki, baidīdamies no mežonīgajiem suņiem, te neiegriezās. Kucēni, jau krietni lieli un kārni, izspiedušamies kauliem un izsalkumā degošām acīm, klīda apkārt, meklēdami, ko aprīt. Pat pastarītis Sīkais Resnulis bija pilnīgi zaudējis savu apaļīgumu, kļuvis veikls un ātrs. Cilda pret bērniem vairs nejuta to maigumu, ko agrāk, kad, mazi un pūkaini, tie kūleņoja apkārt un viņa, visā augumā nostiepusies garšļaukus, ļāva sevi zīst pat tad, kad tie viņai, nepacietīgi būdami, sagādāja sāpes. Šis laiks bija ātri pagājis. Arvien biežāk viņa atcerējās, kā kādam no mājas ļaudīm sekoja soli solī vai skrēja pa priekšu uz lauku, mežu vai ganībām, kā viņai bija sava noteikta vieta un pienākums sargāt šo māju, cilvēkus un dzīvniekus. No visa tā bija palikusi tikai māja, bet māja bez cilvēkiem bija tukša, akla un kurla. Tagad, kad sāka izgaist rūpes par mazuļiem, kas bija pietiekoši patstāvīgi, lai paši spētu sagādāt dzīvības izvilkšanai nepieciešamo, viņa arvien biežāk sēdēja ceļa malā un gaidpilnām acīm lūkojās tālumā. Sākumā skrēja pretim ikvienam, kas parādījās. Un arvien pievīlās, jo neviens no nācējiem vai braucējiem nebija tas, ko viņa gaidīja, kam bezgalīgā laimē būtu slējusies klāt, laizījusi rokas un vēlāk padevīgi gulējusi pie kājām. Pamazām viņas skatiens kļuva bezcerīgāks, it kā apdzisa, un arvien vienaldzīgāk viņa rau​dzījās uz pasauli un cilvēkiem.

Sākumā šajos gājienos uz ceļmalu kucēni viņu pavadīja, tomēr neizprata, kāpēc māte te tup, iesmilkstēdamās skrien pretim cilvēkiem, bet pēc tam, nokaunējusies un asti nolaidusi, aizvelkas prom.

Viņi gribēja jārēties un savās rotaļās vēlējās iesaistīt ari Cildu, bet tā, sevī noslēgusies un sadrūvējusies, šos aicinājumus arvien biežāk noraidīja. Kad kucēni kļuva pārāk uzstājīgi, viņa koda un sadusmota dzina tos prom. Vienīgi Sakostā Auss drīkstēja palikt viņas tuvumā pat pašos visdrūmākajos brīžos; pret šo savu meitu Cilda sajuta tuvību un maigumu, ko saglabāja līdz sava mūža galam.

Bada mocīti, kucēni sāka klejot arvien tālāk no majam. Palaikam viņiem laimējās noķert zaķulēnu, kurš savā naivumā slaistījās gar krūmmalu, vai barā uzklupt neuzmanīgam jenotēnam. Reiz, pie ceļa sēdēdama, Cilda ievēroja, ka gandrīz pieaugušie kucēni dzenas pakaļ stirnai, kura no meža iznākusi auzu laukā pamieloties. Cilda saprata, ka stirnu viņi nenoķers, jo ķaukstēdami skrēja ciešā barā. Ari Cilda bija izsalkusi, un, lai gan agrāk meža iemītniekus nekad nebija medījusi, bads viņai pēkšņi lika izšķirties par tūlītēju rīcību. Acumirklī novērtējusi situāciju, viņa klusēdama joza gar grāvmalu uz krūmu puduri, kur stirna no vajātājiem acīmredzot cerēja paglābties.

Pie krūmāja Cilda nonāca pirmā un, ausis pieglaudusi, nogūlās uz vēdera zālē. Stirna skrēja gandrīz tieši virsū. Kad bēgle viņu ieraudzīja, tā lēca sāņš, vēl cerēdama iesprukt biezoknī, bet Cilda bija ašāka

un vienā stiepienā sagrāba nelaimīgo pie kakla. Stirna panikā rāvās atpakaļ, izmisīgi mēģinādama atkratīties no ciešā tvēriena. Cildai nebija nekādas medību pieredzes, un iespējams, stirna izrautos no asajiem zobiem, bet viņas stilbos ieklupa Sa​kostā Auss, kas pirmā bija piesteigusies, un tad klāt piejoņoja pārējā varza. Upuris dažos mirkļos tika saplosīts. Kad gaļa bija aprīta, mežonīgie mednieki, asinīm nošķiedušies, cits uz citu rūkdami, vilka pa kaula gabalam uz savu pusi. Sie vairs nebija pūkainie kucēni, miermīlīgi mājas dzīvnieki, kurus varēja ņemt rokā, glaust pie krūtīm un paijāt. Bads un asiņainās medības viņos pamodināja zvē​rus un kopš šī brīža vērta visai dzīvajai radībai bīstamos ienaidniekos.

Kad asiņainā maltīte bija galā, Cilda, kaut gan izsalkumu remdējusi, gandarījumu neizjūta;' viņas zemapziņā ierunājās cilvēku iedvestais aizliegums — neplēst dzīvu radību, vienalga, kāda tā būtu. Līdz šim viņa nevienu — ne mājas, ne meža dzīvnieku — nebija aiztikusi, ja neskaita žurkas un peles, ko viņai no maza gala bija atļauts nomaitāt. Bet ēst tās ar zināmu riebumu sāka tikai lielā izsalkumā pēc saimnieku aizvešanas, kaut gan neizpratnē un izbrīnā uz viņu raudzījās raibais runcis, kurš pēdējā laikā mājās rādījās arvien retāk, laikam labākus medību laukus atradis kaut kur tālāk no daudzajiem jaunajiem suņiem, ar kuriem draudzīgas attiecības viņam neveidojās.

Neapmierināta Cilda pameta mežonīgo dzīru vietu un rimti slāja mājup. Ari kucēni, badu aizdzinuši un aprimuši, viņai pa pēdām rātni sekoja, laikam manīdami, ka māte kārtējo reizi nav labā garastāvokli.

Paši nekādus sirdēstus neizjūta un bija gatavi jebkurā brīdī atkal ķert, grābt un plosīt.

Cilda nokāpa lejā pie upes remdēt slāpes, pēc tam nogūlās krastmalas zālē, un, lūkojoties sīko vilnīšu ņirboņā, viņai uznāca snaudiens. Kucēni bradāja pa seklumu un šļakstinājās; drīz viņi savās rotaļās gribēja iesaistīt arī Cildu, kura agrāk labprāt tajās piedalījās, bet šoreiz piecēlās, ļauni atņirdza zobus un vilkās uz māju. Kucēni pie šādas viņas rīcības jau bija sākuši pierast, neapvainojās un ar savu klātbūtni vairāk neuzmācās, jo visi bija izbaudījuši viņas zobu straujo kampienu. Saņēmuši šādu audzi​nāšanu, arī savstarpējās attiecības viņi kārtoja tādiem pa​šiem paņēmieniem.

Bija pēcpusdiena, kad pagalmā ieklidzināja svešs pajūgs. Cilda ar savu mežonīgo baru to pienācīgi sagaidīja. Ratos sēdēja vairāki pieaugušie un bērni. Šie cilvēki skaļi sarunājās nesaprotamā valodā. No suņu ņegas atbraucēji nenobijās, gluži otrādi, sieviete svieda suņiem maizes kumosus, cenzdamās pielabināties un kaut ko pārmetoši sacīdama. Kucēni tūdaļ kāri kampa pamesto barību un bija gatavi ar cilvēkiem slēgt draudzību. Tomēr Cilda to nepieļāva; viņas pienākums bija šo māju sargāt un nevienu te neielaist. Rējieni skanēja uzstājīgi un nikni. Atbraucējiem vajadzēja saprast, ka nav ieradušies īstajā vietā, tomēr viņi izturējās kā savās mājās. Viens no vīriešiem, par suņiem pilnīgi nelikdamies ne zinis, piegāja pie durvīm un atslēdza. Kad Cilda gribēja iebrucējam klupt stilbos, otrs vīrietis pēkšņi sauca viņu vārdā un ierunājās viņas saimnieku valodā. Cilda atcerējās, ka šis cilvēks bija piedalījies viņas saimnieku aizvešanā, un nikni bruka viņam virsū. Vīrs paguva paglābties aiz durvīm un no turienes Cildai kaut ko stāstīja, likdams saprast un samierināties ar jau​najiem saimniekiem, ko viņš atvedis.

Sieviete un bērni atkārtoti centās pareizi izrunāt Cildas vārdu, tikai tas viņu mutēs skanēja kaut kā svešādi un nepieņemami. Bet Sīkais Resnulis jau tinās sievietei apkārt, diedelēdams maizi, par ko Cilda viņam iekoda.

Sieviete bērnus ieveda iekšā, un ilgi neviens nenāca ārā. Varēja dzirdēt, kā viņi tur staigā no istabas istabā, vārsta durvis un sarunājas savā valodā.

Pēcāk viņi nesteigdamies apskatīja pārējās saimniecības ēkas, visur ielūkojās un daudz ko aptaustīja it kā novērtēdami. Likās, par redzēto viņi bija sajūsmā. Ratos atradās daži saiņi, ko viņi sanesa iekšā. Šāda rīcība Cildu mulsināja; viņa bija audzināta un mācīta sargāt, neļaut nest prom. Līdz šim gandrīz visi, kas bija te nākuši, ar varu vai viltu bija kaut ko aiznesuši vai aizveduši; šie bija pirmie, kas kaut ko atveda un nesa iekšā.

Sāka ost pēc dūmiem. Atbraucēji iekurināja pavardu, bet dūmenis nevilka. Tad viņi atgrūda vaļā durvis un logus, un dūmu mutuļi vēlās ārā. Kucēni drūzmējās durvju priekšā, saoduši ēdiena smaržas, smilkstēja un diedelēja. Cilda izjuta kaut ko līdzīgu kaunam vai pazemojumam par savu lielo bērnu rīcību,

uz kādu viņa pati nebija spējīga. Jā, agrāk viņa bija tupējusi zem galda un gaidījusi dienišķo kaulu vai maizes kumosu, dažreiz pat ar skaļu rējienu pieprasījusi savu daļu, bet viņa nekad nebija pazemojoši diedelējusi, kur nu vēl no svešiem. Saērcināta viņa kucēnus izdzenāja, bet tie vairs neklausīja un nenāca līdzi, kad viņa tos gribēja aizvest prom. Nikni un veltīgi izrējusies, viņa iegāja dārzā un nogūlās zem ābeles, no kurienes varēja labi redzēt, kas notiek pie mājas.

Sīkais Resnulis jau stāvēja uz sliekšņa un, ausis spicēdams, raudzījās iekšā. Kāds no bērniem pasvieda kumosu; viņš nebija tik veikls, lai to satvertu gaisā, un kumoss nokrita zemē, ko tūdaļ ķēra pārējie, cenzdamies cits citam atņemt. Izcēlās jezga, kamēr vienam izdevās kumosu aprīt. Bērni smējās un svieda vēl. Kucēni sakāvās, kāds iekaucās, laikam bija ticis pārāk sāpīgi. Sieviete, bērnus aprādama, dusmīgi uzkliedza, aizcirta durvis ciet, bet Sīkais Resnulis iemanījās palikt iekšā. Cilda saspringa, gatava traukties palīgā, bet nekāda žēlošanās neatskanēja, acīmredzot labprātīgajam gūsteknim neklājās slikti.

Pārējie kucēni nogūlās turpat durvju priekšā, vienīgi Sakostā Auss nemierīgi lūkojās apkārt un skraidīja šurpu turpu, ostīdama zemi un meklēdama mātes pēdas. Viņa tās atrada, aizskrēja dārzā pie Cildas mazliet nokaunējusies un, vainīga juzdamās, piebāza viņai pie deguna kādreiz sakosto ausi. Cilda atmaigusi to nolaizīja, tas nozīmēja, ka piedots un viņu starpā atkal valda saskaņa un saticība. Jaunā kucīte uzlika purnu Cildai uz kakla un labpatikā snauda, kurpretī Cildai snaudiens nebūt nenāca; viņa modri klausījās, kas notiek mājā, un gaidīja, kad svešie vāksies prom.

Iekšā skanēja iesilušas balsis. Pieaugušie ārā nerādījās, vienīgi bērni skraidīja pa pagalmu, un Sīkais Resnulis tinās ap viņiem kā pielipis, laikam jau iebarots. Cilda pret cilvēkbērniem naidu nejuta, viņai tikai nepatika Sīkā Resnuļa ātrā pieķeršanās svešajiem. No šī brīža Cilda viņu izslēdza no savas sirds. Jo vairāk tāpēc, ka pārējie kucēni pret cilvēkiem izturējās daudz atturīgāk.

Bija jau vakars, saule grima aiz koku galiem, kad, mazliet līgodamies, iznāca vīrieši. Tas, kurš runāja svešā valodā, gāja pie zirga, bet otrs iemeimuroja dārzā un apstājās aiz jāņogu krūmiem. Cilda tuvojās, nebūdama īsti skaidrībā, vai klupt viņam stilbos vai ne. Vīrietis Cildu pamanīja, kratīdams pacēla pirkstu un lika viņai aizvākties. Šādus vienkāršus vārdus saprot katrs suns, tos saprata arī Cilda.

Bet šim cilvēkam, kas bija slikti izturējies pret viņas saimniekiem, nebija nekādu tiesību viņai pavēlēt.

Cilda pieglauda ausis un atņirdza zobus; vīrietis uzkliedza; ar to pietika, lai Cilda mestos viņam virsū.

Viņš bēga un ieklupa ratos. Otrs vīrietis bija atsējis zirgu, skaļi iesinējās un teica kaut ko pārmetošā balsī.

Cik varēja atskārst, sacītais attiecās uz sakosto; Cildai viņš nepievērsa ne mazāko uzmanību. Nikni riedama, viņa skrēja līdzi pajūgam, un rēja arī kucēni, visniknāk Sakostā Auss. Saniknotais vīrs paķēra pātagu un centās Cildai iesist. Otrs pātagu atņēma, bet viņš tikpat kliedza un draudēja. Cilda apjauta, ka ar šo viru būs ienaidā uz mūžu.

Kucēni, izņemot Sakosto Ausi, kas cieši turējās līdzi mātei, atpalika; viņiem vairāk interesēja ēšana, ko varēja izdiedelēt no mājā palikušajiem bērniem un sievietes. Bet Cilda saērcināta aizbraucošos izvadīja līdz lielceļam un vēl tālāk. Mājā viņa atgriezās nokrēslī un neapmierināta ielīda būdā. Sakostā Auss aizskrēja pie māsām un brāļiem.

Svešais vīrietis visai drīz atgriezās, otra nelūgtā viesa ratos nebija. Toties ratu kulbā, iesprostots maisā, kvieca sivēns, kuru tūdaļ ielaida tukšajā aizgaldā. Vēl pēc dienas atveda govi. Cilda ar šādu notikumu pavērsienu nespēja samierināties, un, kaut arī jaunais saimnieks pret viņu izturējās iecietīgi, viņa to neatzina. Katru reizi, kad viņš savā jocīgaja izrunā gribēja Cildu pielabināt, viņa atbildēja ar niknu rējienu; ja viņš neatlaidas un aicināja vēl, viņa atņirdza zobus un grasījās klupt stilbos. Ienācējs laikam saprata Cildas noskaņojumu un turpmāk lika viņu mierā. Arī bērniem noliedza Cildai tuvoties.

Viņa savukārt netuvojās mājai, kurā svešinieki bija apmetušies. Turpretī kucēni pa durvju priekšu vien grozījās. Bet tas neturpi​nājās ilgi.

Kādu dienu, kad Cilda atgriezās no medībām, jo neviens viņu nebaroja un viņa pati ne labprāt ēda, ko svešie kādreiz pasvieda, viņa sadzirdēja kucēnu kaucienus. Viņa joņoja turp. Kaut arī kucēni, pēdējā laikā diezgan izauguši, negribēja Cildu klausīt, pāri darīt viņa tiem neļaus nevienam. Necik tālu Cilda

nepaguva tikt, kad kucēni smilkstēdami un žēlodamies klunkuroja pretī. Jaunais saimnieks bija viņus ar koku iekaustījis un padzinis, izņemot Sīko Resnuli, kura pārējo starpā nebija. Cilda saniknota ieskrēja pagalmā, bet mājas durvis stāvēja ciet; ne​viens viņas rējieniem neatbildēja.

Turpmākajās dienās kucēni atkal turējās kopā ar Cildu. Viņa tos veda medībās, lai tie neietu pazemojoši diedelēt pie svešajiem. Upes malas ciņainajās ganībās palaikam ieklīda pa zaķim. Parasti kucēni izcēla garausi un dzina uz meža vai krūmāja pusi, kur to sagaidīja Cilda. Gadījās, ka kucēni reiz sāka dzīt no ganāmpulka atklīdušu jēru, kas, žēli blēdams, padevīgi bēga turp, kur viņu trieca. Cilda it ! 1 saprata, ka māju dzīvnieki nav medījums, bet kucēniem bija vienalga, ar ko remdēt izsalkumu, kas viņus mocīja pat tad, kad bija pierijušies. Jērs vēl nebija ticis līdz Cildai, kad kucēni paši viņu nogrāba, nostiepa zemē un sāka plosīt …

Netālu atskanēja gana kliedzieni un sveša suņa riešana, taču tai neviens no medniekiem nepiegrieza vērību. Tikai tad, kad ganusuns bija jau pavisam tuvu, Cilda metās tam virsū; suns kaukdams joza prom, cik jaudāja. Arī gans apstājās un kaut ko kliedza. Cilda sagrāba jau pusplosīto jēru, iestiepa biezoknī, kur atlikumu notiesāja.

Jaunie saimnieki iegādājās zosis un ievietoja tās nojumē ar tīklu atdalītā nožogojumā. Taču nožogojums nebija diez cik stiprs; kucēni, pieraduši vajāt visu, kas dzīvs, nespēja nolaist acis no zosīm.

Viņi tikmēr raustīja tīklu, kamēr nožogojums nogāzās. Tajā pašā brīdī zosis tika sagrābtas. Traci izdzirduši, atskrēja bērni, bet viņi nekā nespēja aizkavēt. Kad no darba vakarā atgriezās pieaugušie, vējš pa pagalmu dzenāja tikai zosu spalvas.

Cilda pati māju zosīm nekad nebūtu uzbrukusi, ja tās piederētu vecajiem saimniekiem; viņa par notikušo justos bezgala nelaimīga, bet svešo ienācēju dusmas viņai bija vienaldzīgas. Kad kucēni zosīm uzbruka, viņa šai trakajā izpriecā piedalījās ar ļaunu prieku. Vēl lielāku prieku viņai sagādāja Sīkais Resnulis, kas arī piedalījās zosu notiesāšanā, lai gan sākumā nebija klāt; ienācēju mīlulis atskrēja ar nokavēšanos tad, kad bērni, traci pagalmā izdzirduši, paši iznāca ārā, lai glābtu to, ko glābt vairs nebija iespējams.

Atgriezušies mājās, ienācēji kļuva draudoši nikni, un citu neko Cilda no viņiem negaidīja. Sieviete lauzīja rokas un vaimanāja, bet vīrs no žoga izrāva mietu, gatavs nosist ikvienu no suņiem, kas patrāpīsies ceļā.

Cildai sabozās spalva uz kumbra, bēgt viņa netaisījās. Šī bija viņas māja, un svešie ienācēji te nebija nekādi saimnieki, Cilda viņus neatzina un nepieņēma. Viņa te bija atstāta, lai sargātu šo māju īstajiem saimniekiem, un to viņa savā suņa uzticībā gribēja darīt arī turpmāk. Saklausījusi saniknoto cilvēku balsis, viņa noskaņojās cīņai un pulcināja ap sevi jaunos. Vienīgi Sīkā Resnuļa viņu vidū atkal nebija, tas jau pirms ienācēju atgriešanās, giuži nevainīgs izlikdamies, aizgāja uz istabu pie bērniem.

Pastarīša nodevība Cildu dziļi sāpināja un viņas niknumu darīja lielāku.

Uzbrucējs nāca, mietu pacēlis. Cilda pieglauda ausis un ierūcās; viņa nemetās šim cilvēkam virsū, bet sāka ap to riņķot, sākumā lēnām, sīkā riksī, tad arvien straujāk, un viņas rūkšana pārvērtās par draudošu krākšanu. Vīrietis griezās līdzi Cildas skrējienam, bet aizsniegt viņu nevarēja, lai kā nopūlējās tai tuvoties. Viņš acīmredzot saprata, ka galvenā ir Cilda; ja izdosies to nosist, tad ar kucēniem viegli izrēķināsies. Taču Cildai klāt viņš netika, un piedevām šī nolādētā kuce viņu nerespektēja un negrasījās bēgt, gluži otrādi, izskatījās, ka viņa ir gatava cīnīties uz dzīvību un nāvi. Šāda apņemšanās cilvēku satracināja. Nenovaldījies viņš zvēla Sakostajai Ausij, kura, māti skrējienā atdarinādama un ņerkstēdama, arvien vairāk viņam tuvojās. Miets paredzētajam upurim noslīdēja gar sāniem. Cilda šajā brīdī lēca, trakā niknumā un spēkā sagrāba slcpkavnieka roku un vairs neatlaida Vīrietis ar otru roku satvēra Cildu aiz skausta un centās žņaugt. Pirmo reizi mūžā Cildai uznāca dusmu krampji, žoklis savilkās arvien ciešāk, pat gribēdama viņa nespētu to atlaist, viņa varēja tikai gārdzoši rēkt. Kucēni notiekošo uztvēra kā varenas, vēl nebijušas medības un visā nopietnībā klupa vīrietim virsū. Pārbiedēts viņš sāka izmisis kliegt pēc palīga un, cenzdamies nenokrist zemē, stiepa smago, konvulsijās raustošo kuci uz mājas pusi,

kamēr kucēni ģērēja viņa stilbus un plēsa nost drēbes. Ar slotu rokā skrēja sieva, izdzenāja kucēnus, blieza Cildai, kura pret sitieniem palika nejūtīga, tikai žoklis sažņaudzās ciešāk. Arī divi lielākie bērni drosmīgi atgaiņājās no kucēniem. Vīrietis klupa un uzgāzās Cildai virsū, sieviete starp žokļiem, no kuriem kopā ar vīra asinīm plūda putainas slienas, iebāza sprunguli. Nu varēja lauzt un mēģināt krampju savilktos žokļus atdabūt vaļā. Traucēja tas, ka Cilda negulēja mierīgi, bet rēca un raustījās, it kā gals viņai būtu klāt. Beidzot žoklis pavērās, vīrs izrāva saplosīto roku no rīkles un gribēja piecelties. Tiklīdz Cilda juta, ka svars, kas viņu spieda pie zemes, kļuva mazāks, viņa saspringa, izrāvās no apakšas un nesās prom.

Topašbrīd aiz muguras atskanēja kucēnu kaucieni un ieķaukstēšanās. Cilda skrējienā sviedās atpakaļ, gatava vēlreiz mesties cīņā, bet nevienam no kucēniem briesmas nedraudēja, viņi tikai centās māti panākt.

Cilda trīcēja pie visām miesām; viņu plosīja briesmīgs naids un pretrunīgas izjūtas. Viņas senči paaudzēm ilgi bija audzināti paklausībā un padevībā cilvēkam — šī īpašība arī viņā gulēja dziļi iekšā —, bet tagad viņa zināja, ka būtu spējusi cilvēku nogalināt.

Viņa atkal skrēja, joņoja bez atmaņas, it kā no šīs drausmīgās apjēgas varētu aizbēgt, bet tā sēdēja viņā iekšā un dzina uz priekšu. Kucēni, lai gan jauni un lieli, atpalika, viņu vaukšķēšana skanēja aizvien tālāk un tālāk aizmugurē, līdz apklusa pavisam; viņi nevarēja tā vienkārši skriet uz priekšu, ja nekas nebija ne jāķer, ne jāvajā, nedz pašiem jābēg no nāves briesmām. Pirmīt notikušais, lai gan sagādāja asu pārdzīvojumu, nekādas īpašas pēdas viņu, kucēnu, dvēselēs neatstāja. Turpretī Cilda bēga — bēga no briesmīgās apziņas, ka bija sacēlusies pret cilvēka visvarenību, ko atzina un kurai pakļāvās visa dzīvā radība uz zemes. Viņa bija iedrošinājusies to apstrīdēt. Šī apziņa nomāca un iedvesa bailes — bailes pašai no sevis. Nekad agrāk viņa nebija izjutusi tādu naidu, kāds bija pārņēmis pret svešo, kas bija iemitinājies mājā, kura viņai bija jāaizstāv un jānosargā. Viņai vienmēr bija licies, ka pietiek ar stingru, nepārprotamu, noraidošu nostāju — un jebkurš svešinieks aizies, sapratis, ka te nav viņa vieta, bet šis ienāca ar viltu un varu un izturējās, it kā viņam te būtu kāda teikšana.

Priekšā paspīdēja ūdens, bet Cilda nemeklēja apkārtceļu, viņa metās iekšā un peldēja pāri. Viņa nezināja, kas šis par ūdeni — upe vai ezers — un nenojauta, kur nonāks; nekad tik tālu no mājas viņa nebija aizgājusi.

Izpeldējusi krastā, viņa tik tikko spēja izsvempties malā, bet vēl turpināja skriet; skrējiens kļuva gauss, piemirkusi, smagā vilna vilka pie zemes. Izlauzusies cauri krūmu biezoknim, viņa elsdama un grīļodamās izvilkās klajumā. Priekšā pletās plašs lauks, kuram otru malu nemaz nevarēja saskatīt. Vai viņa gribēja tikt tam pāri? Vai tur viņa atbrīvosies no briesmīgās apziņas, kas viņu vajāja? Uznāca tads slābums, ka viņa nokrita turpat zemē, elsoja, un no izkārtās, garās mēles rūgtas slienas pilēja zālē. Bet neizskaidrojamais drebulis, kas viņu kratīja pēc nāvīgās cīņas ar cilvēku, bija pārgājis. Smagā suņa galva noslīga uz priekšķepām, un viņa tūdaļ aizsnaudās, vienīgi pakaļkājas vēl pa brīdim noraustījās, it kā viņa turpinātu skriet.

Kad Cilda atjēdzās un atvēra acis, bija dziļa nakts, pār galvu spīdēja spožas, lielas zvaigznes un plašajā laukā grieza grieze. Pārguruši, kā nespēkā nokritusi, bēgle nebija izkustējusies; gaiva tāpat gulēja uz priekšķepām, bet sasprindzinājums un bailes bija izzuduši, tomēr viņa jutās pasaulē pamesta pavisam viena. Vai viņa vairs drīkstēja atgriezties, kur bija saķērusies nāvīgā cīņā ar cilvēku? Un kas viņu gaidīja priekšā aiz šī klajā lauka? Izdzīta, klaiņojoša suņa pazemojošais liktenis? Cilda bija par lepnu, lai to pieņemtu. Viņa piecēlās, kauli smeldza un. sāpēja kā salauzti, tikai ar grūtībām viņa sāka iet, sākumā lēnām, tad arvien ātrāk un noteiktāk. Ne uzreiz viņa noteica pareizo virzienu, tomēr gaita arvien vairāk griezās atpakaļ. Cita ceļa viņai nebija un nevarēja būt. Katra dzīva būtne, kam ir māja un dzimtene, nonākusi svešumā, tiecas tajā atgriezties. Daudzi šajā ceļā iet bojā, un tomēr mūžsenais instinkts vēl nav miris, tas valda pār bailēm un saprāta balsi, velk atpakaļ, un ir jāiet, jālido, jārāpo, vienalga, kas stāv priekšā. Tāda ir pasaules izsenā kārtība, un tādai tai jābūt. Pat ja skaidri zināms, ka atgriežoties dzīves tikpat nebūs, nāve dzimtajā sētā šķitīs vieglāka.

Atpakaļceļš likās garāks un ilgāks nekā nesamanīgā bēgšana nezināmā virzienā. Sākumā Cilda

nedaudz maldījās, kamēr atrada citu atceļu, jo lauzties cauri brikšņām un peldēt pāri ūdeņiem vairs nevēlējās. Tomēr virzienu noteica pareizi.

Ieraugot mājas, Cilda nodrebēja. Kas viņu tur sagaida?, Viņa atgūlās un ilgi lūkojās uz pazīstamajām vietām, saulē vizuļojošām logu rūtīm, dārza ābelēm un upes ņirbošo zilumu lejā. Tad strauji pielēca kājās un rikšoja turp.

Jau pa gabalu izdzirda kucēnu jārēšanos klētsgalā, kur paklēti atradās viņu midzeņi. Acīmredzot, nespēdami panākt Cildu vai arī nevēlēdamies pārvarēt šķēršļus, ko ārprāta skrējienā veica viņu māte, kucēni bija atgriezušies mājās. Tagad, Cildu ieraudzījuši, viņi, bezgalīgā priekā riedami, skrēja pretī, tinās apkārt un luncinājās, it kā nožēlodami un pielūgdamies par to, ka nav spējuši viņai sekot. Cilda viņiem piedeva un būtu bijusi gandrīz vai laimīga, ja viņu vidū atrastos arī Sīkais Resnulis. Bet pastarīša nebija.

Norībēja šāviens. Kucēns, kas atkalredzēšanās priekā slējās Cildai klāt, saļima viņas priekšā zemē.

Lode acīmredzot bija domāta viņai. Cilda šai brīdī bija aizmirsusi māju un svešo ienācēju, ar ko vakar bija cīnījusies. Bet tas nebija viņš, kas atkal cēla ieroci pie pleca. Šāvējs bija cilvēks, kas svešajam te palīdzēja iekārtoties, viens no tiem, kas piedalījās saimnieku aizvešanā. Ienācējs stāvēja blakus un kliedza, pacēlis balti pārsaitēto roku. Cilda ierēcās, visi metās kur kurais. Norībēja otrs šāviens, un atkal viens no kucēniem iekaucās, nāvīgi ievainots. Viņa kaucieni kļuva arvien saraustītāki un klusāki. Cilda joņoja uz tuvējo ganību krūmiem. Atlikušie kucēni viņai sekoja. Nākošais šāviens ķēra vienu no bēgļiem gurnā, tas kaukdams turpināja skriet. Vēl vairākas lodes nosvilpa pār viņu galvām, iekams upmalas biezoknis paglāba.

Pēc brīža Cilda apstājās. Viņai līdzās turējās vienīgi Sakostā Auss. Jaunā kuce pārbiedēta, bet paļāvīgi skatījās uz māti, gatava viņai sekot soli solī. Kaut kur aiz muguras smilkstēdams lēca vēl viens.

Pielumpučojis klāt, viņš bezspēkā nokrita zemē, elsoja un sūdzējās par sāpēm. Cilda saspicēja ausis, ieklausījās: bija kluss, neviens pa viņu pēdām nenāca. Viņi bija palikuši trīs, un māju vairs nebija.

Skaudrā zaudējuma apjausma gan nonāca līdz Cildas apziņai, bet visā pilnībā viņa to vēl neapjēdza.

Vajadzēja parūpēties par ievainoto. Vēlreiz pārliecinājusies, ka neviens — ne savējais, ne ienaidnieks — viņiem neseko, Cilda piegāja pie ievainotā un gribēja apkopt brūci. Viņas mēles pieskāriens rētai likās tik sāpīgs, ka viņš ne vien smilkstēja, bet iegaudojās pilnā balsī. Tomēr Cilda neatlaidās, maigi un noteikti uzspieda ķepu uz kucēna sāna, likdama viņam gulēt mierīgi. Viņa nesāka uzreiz laizīt pašu brūci, bet tai apkārt, pamazām tuvodamās pušumam. Pēc brīža asiņošana samazinājās, taču kucēns — šis bija viņas lielākais dēls — nekāds gājējs nevarēja būt. Cilda ik pa brīdim tramīgi ieklausījās, vai kāds netuvojas, vai nedraud briesmas. Ja šāvēji sekos, būs jābēg, un tad ievainotajam klāsies grūti. Par laimi, neviens nenāca. Tuvojās vakars, un šāvēji laikam nolēma, ka bēgļus tikpat nepanāks.

Naktī Cilda iznāca no upmalas krūmiem un lēni tuvojās mājām, viņu vilktin vilka atpakaļ. Kaut gan pēc notikušā viņa pilnīgi skaidri apzinājās, ka mājas ir zaudētas uz visiem laikiem, ja vien nenotiek tāds brīnums, ka atgrie​žas vecie saimnieki. Bija jāiet, šis spēks, kas viņu saistīja ar veco māju — vienīgo māju viņas mūžā—, bija spēcīgāks par viņu pašu, par bailēm un briesmām, kas draudēja, turp dodoties.

Sakosto Ausi, kas viņu vēlējās pavadīt, Cilda stingri un noteikti raidīja atpakaļ. Šis ceļš viņai bija jāiet vienai. Kad uzticamā meita, par spīti aizliegumam, gribēja sekot, Cilda bargi ierūcās un parādīja zobus.

Aizliegums bija nepārsūdzams, un Sakostā Auss zināja, ko nozīmē nepaklausība, kaut arī augumā viņa jau gandrīz pārsniedza māti. Atgriezusies krūmājā, viņa nogūlās bla​kus ievainotajam brālim.

Vasaras nakts puskrēslā, ieraugot tik ļoti pazīstamās māju aprises, Cildas sirdi sažņaudza baiga sajūta. Ko viņa tur ieraudzīs? Bet tas bija jāredz. Citādi viņa ne​spēja no šejienes aiziet.

Piesardzīgi viņa tuvojās pagalmam no otras, ne no upes puses. Kaut gan bija vēls, vienā logā spīdēja gaisma. Kā melna ēna Cilda tuvojās durvīm. Iekšā skanēja sveša, iesilušu cilvēku valoda; viņi tur svinēja savu uzvaru pār šo māju un tās briesmīgajiem sargiem. Cilda ar savu smalko suņa nojautu viņu balsīs saklausīja naidu un sīvu ļaunumu, kādu nekad neatcerējās dzirdējusi saimnieku sarunās. Bet šie — šāvējs

un ienācējs — bija skaļi, un viņu ienaids bija liels un vienprātīgs pret visu, kas šeit bijis pirms viņiem.

Liekas, viņi ienīda pat jumtu, zem kura šobrīd bija atraduši patvērumu. Citā reizē Cilda būtu rējuši, lai izteiktu savu attieksmi, bet ne tādēļ šeit bija nākusi.

Gar mājas galu viņa aizgāja līdz kūtij, kurā vientuļa gremoja ienācēju vienīgā govs; Un sadzirdēja ķēdes iežvarkstēšanos un smilkstus pie suņu būdas. Samulsis un nožēlojams Cildai pretim iztenterēja Sīkais Resnulis. Viņš patiesi bi i v laimīgs, māti .ieraudzījis, naivi ticēdams, ka viņa atgriezusies.

Labprātīgi pieņēmis svešo ienācēju aprūpi un sabiedrību, viņš vēl nebija apjēdzis, ka nodevības alga būs ķēde, kas viņu saistīs un atšķirs no pārējiem uz mūžu. Cilda pati nepazina ne ķēdi, ne uzpurni un nicināja suņus, kam tie bija. Tomēr viņas mātes sirds drusku iesmeldzās, kad viņa gāja prom un Sīkais Resnulis ķēdes atļautajā garumā viņu pavadīja. Tāds viņš tur palika vientuļš, žēlabās drebošs un piesaistīts. Bet turpat tālāk klētsgalā zemē gulēja viņa brālis, kurš bija saņēmis mātei raidīto lodi. Cilda viņam piegāja klāt un ilgi stāvēja, galvu noliekusi, klusa, nekustīga, kā pārakmeņojusies. Aiz muguras iežvadzējās ķēde; Cilda sakustējās, pieliecās un piedūra purnu sastingušajam augumam, saoda nāves stindzinošo dvaku un lēnām atkāpās.

Nedaudz tālāk gulēja Sakostās Auss vienīgā māsa un līdziniece. Viņa bija ilgi mocījusies, noasiņodama vilkusies turp, kur aizbēga un paslēpās pārējie, tā arī līdz krūmājam netikdama. Tagad viņa gulēja, galvu atmetusi, stingri vērdamās debesīs, zem kurām šo pavasari un vasaru bieži bija skanējuši šāvieni, izdzēsdami uzticamu, nepakļāvīgu suņu dzīvības par to, ka viņi nespēja iemīlēt svešiniekus, kas ienāca viņu saimnieku mājās. Bet dzīvi palikušie kļuva par klaidoņiem, kas vajāti klīda pa zemi, kamēr viņus piebeidza lodes.

Līdz rītam Cilda atļāva ievainotajam gulēt upmalas krūmājā, bet šī vieta bija pārāk tuvu mājai un tāpēc bīstama. Tagad, kad ienācēja un Cildas starpā gulēja izlietas asinis, samierināšanās vairs nebija iespējama. Tas, ķļjrš pirmais raidījis lodi, vienmēr centīsies pierādīt, ka citādi nav varējis rīkoties, upuris viņu uz to ir piespiedis un tāpēc cīņa jāturpina līdz galam.

Saule vēl nebija uzlēkusi, kad Cilda piegrūda purnu ievainotajam, likdama celties. Lielais kucēns nevēlējās kustēties; sāpes tikai nesen bija kaut cik pierimušas, un, kamēr viņš iesnaudies gulēja, tās nejuta. Cilda žēli smilkstošo ievainoto piespieda piecelties. Pirmie soļi sagādāja neciešamas sāpes, un nelaimīgais vienīgi vēlējās, lai viņu liek mierā un ļauj nomirt tepat.: Taču Cilda bija jau redzējusi divu savu lielo mazuļu nāves un savā neat​laidībā ievainoto izglābt kļuva nežēlīga. Tiklīdz viņš no​dūra purnu un sāka mīņāties uz vietas, lai nogultos, Cilda viņu ar zobiem sagrāba aiz skausta un vilka tālāk.

Sakostā Auss ik pa brīdim aizskrēja uz priekšu vai sāņš, lai pārliecinātos, vai nedraud briesmas.

Netālu ierējās suns, atskanēja cilvēka balss. Sakostā Auss pussoli sastinga uz vietas. Bēgļi bija nonākuši ganībās. Cilda ļāva ievainotajam nogulties un kopā ar Sakosto Ausi aiz​skrēja izlūkot, kas priekšā notiek.

Ganāmpulks rāmi plūca zāli; gans stāvēja, atspiedies pret vientuļu priedi, un, pārliecinājies, ka viņa saime netaisās izklīst, uztina smēķi. So vīru, kas pavasara pusē bija nācis pēc govīm, toreiz, kad tās bija atgriezušās savās mājās, Cilda atcerējās. Gans nelikās bīstams, tomēr nevarēja zināt, ko viņš darīs, kad ieraudzīs suņus šķērsojam ganību nostūri, lai nokļūtu mežā. Palikt krūmājā starp māju un ganībām, kur vienā pusē tecēja upe, bet otrā pusē klajums, Cildai nelikās prātīgi. Viņa un Sakostā Auss viegli aizbēgtu, ja nāktu vīri ar šaujamiem, bet ievainotajam klajumā labāk nerādīties, pārāk lēni viņš vilkās, un nevarēja zināt, cik tālu tiks.

Ganusuns dzenāja ķīvītes un tuvojās upes malai, kur atpūtās ievainotais. Ja ganusuns, viņu atradis, sāks riet, atnāks gans; viņš aizies uz māju un izstāstīs, kas krūmos guļ. Cilda labi zināja, ka cilvēki, ja vien grib nodarīt ko ļaunu, par savu nodomu bieži paziņo cits citam. Nevienam uzticēties nedrīkstēja. Ganusuns šajā gadījumā bija cil​vēku sabiedrotais. Ļauni atņirgusies, it kā briesmas jau būtu klāt, viņa bruka krancim virsū. Sakostā Auss darīja to pašu, ko māte. Ganusuns pirmajā brīdī iedomājās, ka abas dāmas grib ar viņu paspēlēties, bet, sajutis Cildas aso zobu grābienu, kaukdams meklēja glābiņu pie sava saimnieka.

Cilda tūdaļ sāka dzenāt govis prom no upmalas. Gans kliedzot mēģināja suņus aizbiedēt, bet abas lielās,

vilkiem līdzīgās kuces par cilvēku nelikās ne zinis Vecais virs tikko spēja savam ganāmpulkam sekot.

Kad govju bars bija pietiekami tālu no upmalas krūmiem, kuces tikpat pēkšņi, kā parādījušās, pazuda.

Gans ne​pamanīja, kā viņas iebēga rudzu laukā un ar līkumu at​griezās pie upes.

Ievainotais viņas gaidīja. Šoreiz viņš nebija tik ļoti mudināms doties tālāk. Viņš pats laikam noprata, ka glābiņš būs atrodams vienīgi mežā, līdz kuram bija vēl krietns gabals. Tomēr ievainotais arvien biežāk apstājās atpūsties un, tikai Cildas neatlaidīgi skubināts, atsāka grūto gājienu; sašautā kāja atkal asiņoja.

Mežmalu viņš sasniedza uz trim kājām, pavisam vārgs un trīcēdams pie visām miesām. Cilda viņu ieveda pabiezā eglīšu jaunaudzē un ļāva apgulties. Viņai likās, ka šeit atrodas pietiekoši tālu no cilvēkiem un ir drošībā.

Ievainotais bija zaudējis daudz asiņu un gulēja neatmaņā; pat ja draudētu nāves briesmas, viņš nebūtu spējīgs piecelties, lai ietu tālāk. Par laimi, bēgt nevajadzēja; kā miegā, tā nomodā viņš bieži izmisīgi smilkstēja. Cildu viņa ciešanas redzami neiespaidoja; viņa tupēja jaunaudzes malā un modri vēroja lauku un ganības, vai kāds netuvojas. Neviens šurp nenāca, un viņa sāka nomierināties. Turpretī Sakostā Auss biežāk uzturējās brāļa tuvumā, dažreiz ar purnu viņampieskārās, bet klaji izrādītā līdzcietība otra ciešanas ne mazākā mērā nemazināja; liekas, viņš māsas klātbūtni bieži pat nemanīja.

Pēc pusnakts Cilda un Sakostā Auss izgāja medībās, taču viņām nelaimējās. Ne stirna, ne zaķis ceļā negadījās, bet izsalkumu viņas sāka just jau vakar. Pēc varenajām zosu dzīrēm, kas tik traģiski beidzās, par ēšanu viņas nebija ne domājušas. Tagad vajadzēja kaut ko nomedīt.

Agrā rītā abas, velti izskraidījušās pa mežu un izcirtumiem, atceļā gāja gar māju, kur kādreiz bija dzīvojis Hektors, Sakostās Auss un viņas brāļu un māsas tēvs. Bet to zināja tikai Cilda. Pēc tā liktenīgā šāviena pavasarī viņa balsi Cilda vairs nebija dzirdējusi. Viņa arī visu vasaru līdz pat šim brīdim bija vairījusies uz šo pusi nākt. Tagad nogūlās nogāzes malā, no kuras labi varēja pārskatīt mājas pagalmu un ēkas. Tur, kur bija mitinājies Hektors, neviena nemanīja, un būda stāvēja tukša. Arī šai mājā tagad dzīvoja sveši ienācēji, kurus Cilda agrak nebija ne aci redzējusi. Sakostā Auss gulēja blakus un modri vēroja, kas pagalmā notiek, vienīgi viņai šīs mājas nesaistījās ne ar kādām atmiņām, vairāk interesēja kūts, kur kladzināja vistas un iedziedājās gailis.

No kūts, skaļi ķērkstēdama, iznāca balta vista un sīkiem, ātriem solīšiem tipināja pie pārējā bara, kas kašņājās kaut kur nātrēs otrā kūts galā, ko nogāzē gulošie suņi nevarēja redzēt. Sakostā Auss trīcēja nepacietībā traukties uzbrukumā vistām, bet Cilda neapmierināta ieņerkstējās, neļaudama karstasinīgajai meitai kļūt pārsteidzīgai. No mājas pagalmā iznāca sieviete, uz zedeņiem uzmauca izmazgātu piena kannu un atkal iegāja iekšā. Bet durvis palika atvērtas. Cildai tas nepatika. Šovasar, kad pašai vajadzēja rūpēties par iztiku sev un kucēniem, viņa bija iegaumējusi dažas vienkāršas patiesības, kuras bija jāievēro, ja negribēja iekulties nelaimē. Medībām pēc iespējas jānotiek cilvēku nepamanītām; cilvēkiem ir šaujamie ieroči, un tāpēc vienmēr jābūt uzmanīgiem un jārīkojas ātri, jo sevišķi, ja esi ielavījies viņa kūtī vai pagalmā. Kamēr sieviete staigāja ārā un iekšā un durvis stāvēja vaļā, uzbrukums vistām nedrīkstēja notikt. Vienīgi ja tās aizkiīstu tālāk no mājas … Beidzot sieviete aizvēra durvis un palika iekšā. Cilda, vēl nedaudz pagaidījusi, uz vēdera nošļūca no uzkalniņa lejā un gar kūts otru pusi tuvojās vistām. Cilda neskrēja un nejoņoja kā vējš, viņa vistām tuvojās pavisam mierīgi, jo zināja, ka vistas no suņiem īpaši nebaidās. Tāpēc labāk bija tām pieiet pavisam mierīgi klāt, izvēlēties lielāko, strauji sagrābt un steigties prom. Viņai tas spīdoši izdevās. Turpretī Sakostā Auss, lai arī centās darīt visu tāpat kā māte, mazliet notūļājās; tuvāko vistu viņa sagrāba neveiksmīgi, tā, skaļi kliedzot un spalvām putot, izrāvās un pacēlās spārnos. Saniknojusies un nevēlēdamās zaudēt laupījumu, viņa dzinās tai pakaļ, bet ceļā pagadījās gailis, kas laikam gribēja savu saimi aizstāvēt un nokļuva jaunās mednieces zobos.

Vistas, sacēlušas pamatīgu traci, sabēga kūtī. Atvērās mājas durvis, un iznāca saimniece, bet abas mednieces jau pazuda krūmājā aiz kūts. Saimniece tā arī nesaprata, kas vistām uzbrucis.

Mednieces savu ieguvumu stiepa uz upmalas mežu, kur jaunaudzes biezoknī palika ievainotais.

Sakostā Auss gan medījumu vēlējās tūliņ notiesāt, tiklīdz atradās drošībā, jo izsalkums bija liels. Tā jau

parasti arī notika, bet Cildā pēkšņi bija pamodušās saasinātas mātes1 jūtas, un viņa gribēja, lai medījums tiktu vienlīdz dalīts ar ievainoto. Sakostā Auss neapmierināta paklusu ņurdēja; būdama ar šādu Cildas rīcību nemierā, viņa tomēr pilnīgi mātei pa​kļāvās.

Ievainotais gulēja turpat, kur atstāts, un nebija mainījis stāvokli. Viņš pat neievēroja, ka abas atgriezušās ar laupījumu. Sakostā Auss par to neapvainojās, viņa plucināja un plēsa savu gaili; daudzmaz remdējusi izsalkumu, viņa ātri aizmirsa nogurumu un sāka ķerstīt gaiļa spalvas, kuras viegls vējelis iznēsāja starp eglītēm. Turpretī Cilda bija ļoti aizņemta ar ievainoto, noplūkusi ūn saplēsusi vistu gabalos, viņa vairākus nolika ievainotajam priekšā, kurš barībai neveltīja ne vismazāko uzmanību. Kad Cilda sāka apkopt rētu, ievainotais iesmilkstējās un vārgi protestēja. Cilda, kas bija ātras un straujas dabas, pret ievai​noto izturējās ar milzīgu maigumu un iecietību. No tā, kā rēta sadzīs, bija atkarīga viņa dzīvība. Cilda to juta un veltīja ievainotajam visu laiku, kad negāja medībās. Ari Sakostā Auss pret brāli izturējās iecietīgi, bet sava.v jaunības dēļ viņas uzmanība bija īslaicīgāka un pa viršāka.

Dienas nomaļajā meža nostūrī vilkās gausi un vien tulīgi. Cilvēki šeit neiemaldījās. Vienīgi lejā pie upe? reizēm kvernēja kāds makšķernieks, bet tas no krasta nekur neatgāja.

Reiz atnāca divas sēņotājas un bīstami tuvojās eglīšu jaunaudzei, kuras tuvumā starp retajām apsēm un bērziem no sūnām spraucās ārā oranžīgas un brūnas beku cepurītes. Sievas tās grieza un lika ietilpīgajos grozos. Viena no viņām steidza ielūkoties eglīšu jaunaudzē, laikam cerēdama tur atrast kādas citas rudens sēnes. Cilda aiz nosūnojuša ciņa gulēja, cieši pieplakusi zemei, un nogaidīja; viņa nekādā ziņā nevēlējās atklāt slēptuvi. Ievainotais gulēja soļus desmit aiz viņas. Pagaidām briesmas vēl nedraudēja. Taču sieva pieliekusies slāja uz priekšu un neko daudz vairāk par to, kas zem pašas kājām, neredzēja. Pēkšņi satrūkusies, viņa saklausīja bargu, brīdinošu ierūkšanos un aiz ciņa savā priekšā ieraudzīja, pēc savas visdziļākās pārliecības, zvērīgu vilka galvu ar atšieptiem zobiem, gailējošām acīm un niknumā trīsošām nāsīm. Meža zvērs nepārprotami grasījās klupt viņai virsū un saplosīt gabalu gabalos. Iespējams, ka šajā mežā vēl nekad nebija atskanējis tik šaušalīgs sievietes kliedziens. Nometusi grozu zemē, viņa, arvien vēl kliegdama, bēga, cik jaudas, pārbiedēdama otru sievu, kas tāpat sāka brēkt, kaut arī nesaprata, kas pirmajai lēcies. Sievas būtu aizbēgušas, palikdamas pārliecībā, ka eglītēs viņām uzglūnējis vilks, bet visu izbojāja Sakostā Auss, kas līdzīgi Cildai netālu uz vēdera gulēja sūnās, kuru katru mirkli gatava traukties uz priekšu. Kad sieviete nebalsī iebrēcās un paniski metās prom, Sakostā Auss neizturējusi pietrūkās kājās un riedama traucās sievietei pakaļ. Cilda nespēja vajāšanas azartā nonākušo meitu aizturēt, tā izskrēja klajākā vietā, un sievietes viņu ieraudzīja. Lai arī cik pārbiedētas, tik lielas muļķes, lai neatšķirtu jaunu kuci no vilka, viņas nebija. Sieva pakampa zaru no zemes un piedraudēja smalki un spalgi rejošai kucei, kura, palikusi viena un aiz muguras, kā citkārt, nejuzdama mātes drošo atkalstu, zaudēja drosmi. Sakostā Auss, būdama pārāk jauna un nepiedzīvojusi, nekā vēl nezināja par vilkiem, viņu iedabu, to, ka vilks uzbrūkot ne^ rej un vispār no sastapšanās ar cilvēkiem izvairās, ja vien iespējams. Tas, kas izdevās Cildai, nekādi neizdevās viņas meitai; ar savu iejaukšanos viņa tikai sevi un arī Cildu atmaskoja, lai gan zināma līdzība ar jaunu vilcēni viņai bija.

Sievai, kas bija pametusi grozu, pārbīlis pārgāja, un viņa gribēja zaudējumu atgūt. Pasaukusi otru līdzi, abas līda eglītēs. Cilda nebija izkustējusies no vietas. Viņa apjauta, ka sievas atgriežas pēc nomestā groza, un palika nekustīgi guļam. Tā, kas pacēla grozu, rādīja otrai uz Cildu. Pēkšņi pilnīgi negaidīti un pārsteidzoši viņa saklausīja savu vārdu. Viena no sievām nepārprotami sauca viņu vārdā. Cilda nedaudz paslējās uz augšu, ierastā paklausībā gatava skriet saucējai klāt. Tomēr ierunājās saasinātais pašaizsardzības instinkts, un viņa ierējās: pēdējos mēnešus Cilda no cilvēkiem nekā laba nebija piedzīvojusi. Sieviete turpināja saukt un labināt. Nu Cilda viņu pazina: tā bija sieviete, kas pavasarī paņēma līdzi Lāsumaino, sieviete, kas pāris reižu viņu un strauji augošos kucēnus bija barojusi, kad tūdaļ pēc saimnieku aizvešanas brauca slaukt govis. Cilda visus šos garos mēnešus — no pavasara līdz rudenim — ilgojās cilvēku sabiedrības, viņai bija grūti, cilvēki bija viņu audzinājuši, un viņa alka pie

tiem atgriezties, bet nodarītais ļaunums stāvēja vidū kā nepārvarama siena un šķīra no cilvēkiem, kas bija gribējuši nogalināt gan viņu, gan arī mazuļus. Divus jau viņa bija redzējusi aukstus un sastingušus. Ka cilvēki ir dažādi, Cildai bija grūti aptvert. Pa īstam labi pret viņu bija izturējušies tikai viņas saimnieki.

Viņa īsi, aprauti ierējās; balsī ieskanējās tāds sūrs skarbums, kas lika saprast, ka izlīgums viņas un cilvēku starpā nav iespējams. Sievas gan vēl turpināja saukt un labināt, viena no papīra iztina līdzpaņemtās sviestmaizes un pasvieda Cildai, bet viņa uz tām pat nepaskatījās. Sievas atkāpās un gāja no šīs vietas prom. Sakostā Auss viņas riedama gabaliņu pavadīja, naivi iedomādamās, ka tieši viņa ir tā, kas nelūgtās viešņas padzinuši.

Cilda aizvien vēl nekustīgi gulēja pie ciņa, kad aiz muguras kaut kas iečabējās. Acumirklī viņa apsviedās apkārt, gatava uzbrukt vai aizstāvēties, bet to nevajadzēja darīt; līgodamies uz trim kājām, šurp klumburoja ievainotais. Viņš taisnā ceļā piegāja pie nosviestās maizes un sakampa to zobos. Nezin kāpēc nesāka ēst uzreiz, bet, slepus paglūnējis apkārt, iesteberēja starp divām biezām eglītēm, nogūlās un tikai tad steigā un aizgūtnēm ieguvumu aprija. Iesmilkstējās, noguldzījās un nolika galvu uz priekšķepām. īsais pārgājiens un barības aprīšana bija tā nogurdinājuši, ka viņš turpat aizsnaudās.

Cilda šo sava ievainotā dēla izdarību novēroja nepakustēdamās, ar tādu kā izbrīnu un neizpratni.

Kāpēc viņam bija jāslēpjas, neviens taču viņam maizi negrasījās atņemt? Arī ar zināmu prieku: ja viņš beidzot sācis ēst — līdz šim to nedarīja —, tad ir cerība, ka sākusies at​veseļošanās.

Atgriezās Sakostā Auss, saoda maizes smaržu un, purnu pie zemes piegrūdusi, sāka skraidīt apkārt.

Atrada nosviesto papīru, kurā maize bija ietīta, un pakašļāja, bet diez cik garšīgs tas nebija, un turpināja meklēt. Pieskrējusi pie gulošā, viņa zemē atrada pāris druskū un saprata, kas noticis, neapmierināta ierūcās un viņam viegli iekoda skaustā. Brālis nepakustējās, tikai pablīsināja miegainās acis un turpināja snaust. Tad Sakostā Auss gāja žēloties mātei, ka viņai nodarīta pārestība. Pirmo reizi pēc aizbēgšanas no mājas Cilda atkal izrādīja maigumu dūšīgajai meitai, nenogurstošajai medību līdzdalībniecei un centīgai pārtikas gādātājai, — viņa tai palaizīja saimnieku aizvešanas naktī sakosto ausi-, kur tikai bāla, šaura švīka vairs norādīja, ka tur kādreiz bijis pušums. Mātes liegais pieskāriens šai vietai ik reizes saviļņoja, un viņa žēli ieraudājās, it kā auss aizvien vēl sāpētu.

Pievakarē ievainotais pamodās, stīvi piecēlās un vilkās uz ieplaku, imr izgāztas egles atstātajā bedrē turējās ūdens. Laka viņš ilgi un aizgūdamies. Cilda, nostājusies blakus, redzēja, ka pēdējās dienas laikā dēlā sāk atgriez​ties zināms mundrums, lai gan kāju pie zemes likt viņš vēl neuzdrošinājās.

Pēc abu sieviešu aiziešanas Cildu palēnām pārņēma neskaidras aizdomas, nojausma, ka viņu atrašanās šajā meža nostūrī ir apdraudēta. Kaut arī sievietes bija izturējušās līdzcietīgi, atdevušas pat maizi, Cilda nevienam divkājainim vairs neticēja. To, ko zināja viens, drīz uzzināja citi. Ar bezcerīgo cīņu, cenzdamās aizstāvēt un nosargāt savu saimnieku māju, viņa bija iemantojusi ne vienu vien ienaidnieku. Tagad saprata, ka tādas lietas cilvēki neaizmirst. Ne velti uz viņu jau divas reizes bija šauts, Un divi viņas mazuļi krituši. Tie paši, kas šāva toreiz, tagad varēja atnākt un šaut atkal. Trauksmainā sajūta nepārgāja, un viņa vedināja ievainoto doties prom.

Cilda izvēlējās vienīgo meža ceļu, kas ar nelielu līkumu veda prom no upes, jo krastmalas krūmi ar dažādiem staipekņiem un garo zāli nebija piemērota pārvietošanās vieta ievainotajam. Viņa pati lēni tecēja pa priekšu, uzmanīgi raudzīdamās apkārt, ieklausīdamās un ošņādama. Ievainotais, kaut arī vēl vārgs, labprāt sekoja. Sāpes bija rimušas, un viņā sāka atgriezties interese par visu, kas apkārt. Apetīte pieauga, un tagad tā mocīja arvien jūtamāk. Cilda saprata, ka jādodas medībās, jāsadabū ēdamais, bet pēc abu sieviešu ierašanās mežā viņa baidījās ievainoto atstāt vecajā slēptuvē vienu. Vispirms vajadzēja atrast citu apmešanās vietu, kur tuvumā būtu ūdens. Nekad agrāk viņa nebija devusies tālos sirojumos prom no mājām, tāpēc apkārtni nepārzināja. Bija vien jāiet uz labu laimi.

Meža ceļš negaidot izveda klajā laukā un tālāk vijās pāri nopļautajiem tīrumiem ar labības statiņiem.

Pavisam netālu pa ceļu uz meža pusi brauca pajūgs, kam blakus skrēja divi suņi. Ciida sastinga uz vietas, spalva uz viņas kumbra saslējās, un viņa brīdinoši ierūcās. Kucēni arī stāvēja nekustīgi un gaidīja, kas notiks. Cilda strauji lēca sāņš un veda viņus prom no ceļa, pa kuru tūdaļ vajadzēja garām braukt pajūgam.

Bet suņi, tiklīdz bija pie meža, tā saoda Cildas un kucēnu pēdas un ieriedamies metās viņiem sekot. Necik tāiu ievainotā dēļ bēgļi nespēja aiziet, kad sekotāji jau bija klāt. Mežs te bija skrajš, un atskatījusies Cilda redzēja, ka ratos sēž vīri ar šaujamajiem. Vai viņi brauca uz vietu, kuru viņa ar kucēniem tikko bija pametusi? Nekādiem minējumiem Cilda nenodevās, viņa skaidri saprata, ka atkal ir sastapusies ar briesmām, no kurām viņu un kucēnus var paglābt tikai ātra un droša rīcība. Viņa vēlēja Sakostajai Ausij ievainoto vest tālāk, kura gan labprātāk būtu devusies līdzi mātei bīstamajā dēkā, bet Cildas pavēle un uzrūciens bija nepārprotami, un viņa paklausīja.

Cilda pagriezās atpakaļ un lēni gāja pretim suņiem, kas viņai sekoja. Tie acīmredzot bija medību suņi, kurus apbruņotie vīri bija paņēmuši līdzi, lai tie palīdz atklāt un izsekot Cildu un viņas dzīvus palikušos kucēnus. Iespējams, ka sievietes par sastapšanos mežā bija izpļāpājušās; slēptuvi viņi bija pametuši pēdējā brīdī; sliktās priekšno​jautas apstiprinājās.

No suņiem, kas lēkšoja šurp, Cilda nebaidījās, tie nebūt nelikās bīstami; jābaidās bija no apbruņotajiem cilvēkiem.

Svešie suņi riedami metās uz Cildu, itin kā viņa būtu kāds meža zvērs. Kuce apstājās un gluži miermīlīgi uzbrucējus sagaidīja, paluncināja asti, iesmilkstējās, pietupās un apslapināja mellenājus; viņa izturējās tik sievišķīgi un draudzīgi, ka abi suņu kungi apmulsa; vēl vairāk viņus pārsteidza tas, ka sastaptā persona bija liela, skaista suņu dāma, kurai, liekas, nebija nekas pretī ar viņiem iepazīties tuvāk.

Viņi acumirklī pārstāja riet un no nikniem uzbrucējiem pārvērtās par sajūsminātiem pielūdzējiem. Abi tinās un luncinājās ap nejauši sastapto skaistuli, greizsirdīgi izrādīdami visdziļāko padevību.

Pajūgs bija apstājies, un apbruņotie vīri, aiz kokiem slēpdamies, tuvojās. Cilda viņus redzēja un ne brīdi neizlaida no acīm; pārāk tuvu tos pielaist nedrīkstēja. Bet viņa negribēja atkāpties uz to pusi, kur starp paegļu puduriem aizejot paslēpās kucēni. Viņa izvēlējās virzienu atpakaļ uz eglīšu jaunaudzi. Viņa paskrējās, vieglprātīgi palēkāja un atskatījās: abi suņu kungi darīja to pašu. Arvien vairāk viņa attālinājās no cilvēkiem dziļāk meža, līdzi aizvezdama abus medību suņus.

Viens no vīriem steigšus atgriezās pie zirga, un pajūgs strauji aizbrauca eglīšu jaunaudzes virzienā, bet divi viņai turpināja sekot. Vienbrīd, pielaidusi vajātājus diezgan tuvu, viņa tos pazina: viens bija tas, kurš uz viņu bija šāvis pirmais, bet netrāpījis, tikai nedaudz ar lodi nobrāzis sānus; otrs bija uz māju atvedis ienācēju un vēlāk nogalējis abus mazuļus; pajūgu brauca svešais ienācējs, ar kuru viņa bija saķērusies nāvīgā cīniņā. Nekā laba no šiem cilvēkiem Cilda gaidīt nevarēja, viņu nolūks bija pilnīgi skaidrs. Pret šo vīru sabiedrotajiem suņiem viņa naidu nejuta, lai gan nebija arī simpātiju, kādas viņa patlaban tēloja. Abi suņi godīgi mēģināja pildīt savu pienākumu; viņi nebija vainīgi, ka saimnieki gribēja izdarīt nelietību, par ko viņiem sākumā nevarēja būt ne jausmas.

Kad Cilda abus neatlaidīgos pavadoņus bija aizvilinājusi jau pietiekami tālu no kucēnu atrašanās vietas, viņa kļuva pārgalvīga, skrēja un lēca, vieglprātīgi ierējās, reizēm nolaidās uz priekšķepām, piekļāva galvu zemei, tad, .augsti, palēku-sies, riņķu riņķiem joņoja dziļāk mežā. Abi sekotāji bija apburti un iekarsa arvien vairāk.

Uz šaurā ceļa, kas veda caur eglīšu biezokni, kur Cilda ar kucēniem līdz šim bija slēpusies, viņa pamanīja pajūgu. Ienācējs bija jau priekšā. No viņa Cilda nebaidījās. Kaut arī toreiz nebija uzvarējusi, par zaudētāju viņa sevi neuzskatīja. Viņa bija tikai iemantojusi neremdināmu naidu. Un šis naids bija abpusējs. Jo tagad, Cildu tuvumā ieraugot, viņš sāka kliegt, šaujamā viņam acīmredzot nebija, un balsī Cilda saklausīja bailes. Acis viņai iegailējās, spalva sabozās, un viņa, nikni riedama, metās uz nāvīgo ienaidnieku. Dīvainākais bija tas, ka arī abi suņi vienprātīgi pievienojās Cildai un aprēja ienācēju, kurš izbijies ieklupa ratos un turpināja saukt pēc palīdzības.

Kaut kur jau pavisam tuvu dunēja zeme, tuvojās skrejoši soļi, kuru katru mirkli varēja parādīties vīri

ar šaujamajiem, un tad glābiņa viņai vairs nebūtu. Kaut ari ienīstais cilvēks bija tik tuvu, Cilda tomēr nezaudēja galvu, ar strauju lēcienu viņa pazuda eglītēs. Abi suņi viņai sekoja.

Cilda pagriezās uz muklāja pusi. Šo vietu viņa labi pa;zina, jo bija te nesen medījusi purva putnus.

Viņa veikli iēca no ciņa uz cini, apgāja lāmas un staignājus. Abi suņi viņai neatlaidīgi sekoja, un izskatījās, ka viņi ir 'gatavi sekot līdz pasaules galam. Cilvēkam bija labāk te nerādīties, ja viņš iepriekš nebija šo vietu izpētījis.

Apstājusies sausākā vietā, Cilda ieklausījās. Cilvēki šļakstinājās kaut kur muklāja malā, acīmredzot nolēmuši tālāk neiet. Atskanēja svilpiens. Suņi saausījās. Tas bija aicinājums atgriezties. Abi izskatījās stipri vīlušies, viņi labprāt būtu palikuši apburošās dāmas sabiedrībā, bet, raduši paklausīt, minstinājās, uzreiz nespēdami izšķirties, ko darīt. Viens no viņiem — melnraibs dažādu sugu un pasugu krustojums — bija verdziskāks'un, kaunīgi asti nolaidis, pagrieza dāmai mugurpusi un negribīgi slāja atpakaļ. Turpretī brūnais, augumā mazākais, paklausības važas nokratīdams, noskurinājās un apņēmīgi tuvojās Cildai un izskatījās ļoti apmierināts, ka sāncensis atsakās no tālākas sacensības. Par saviem panākumiem viņš vairs nešaubījās.

Cilda šo cilvēku — viņas nāvīgo ienaidnieku — pakalpiņu vērtējoši noskatīja. Nekādas labas jūtas neradās. Visi pār dzīvo jumi viņā vēl bija dzīvi, un sirds sūrstēja gan par zaudēto māju, gan nogalētiern mazuļiem. Pa viņai vien zināmu taku, pāri lāmām un garām akačiem viņa brida ārā no dūksnāja.

Pielūdzējs, tālīnos" aicinošos svilpienus nevērodams, cieši sekoja. Kad bija iznākuši sausā vietā, izpurinājuši lieko slapjumu no spalvām, brūnganais pavadonis vēlējās uzsākt viņam patīkamu rotaļu, bet sastapa vēsu vienaldzību un jutās stipri vīlies. Tomēr viņš vēl nezaudēja cerības, pirmīt dāma pati bija izturējusies pavedinoši, un viņš tai turpināja sekot. Cilda saprata, ka tālāk spēlīte nevar iet; no sekotājiem viņa bija tikusi vaļā, vajadzēja atgriezties pie kucēniem. Brūnais pielūdzējs viņu atrašanās vietu nedrīkstēja uzzināt, jo varēja šurp atvest cilvēkus. Kad viņš, mēli izkāris, ka apmāts atkal tuvojās Cildai, tā sastinga nekustīgā poza, brīdinoši ierūcās un skatījās viņā tik bargu skatienu, ka viņš, pilnīgi apmulsis, arī sastinga uz vietas. Tā viņi brīdi stāvēja viens Otram iepretim; Cildas rūkšana kļuva draudoša, viņa nepārprotami paziņoja, lai pielūdzējs aizvācas. Tad pagriezās un gāja prom. Brūnais suns žēli iesmilkstējās. Cilda, kādu gabalu paskrējusi, atskatījās: brūnais pa pēdām sekoja. Viņa aiz krūma to sagaidīja. Kad viņš luncinādamies pienāca klāt, Cilda tam iekodās kaklā. Suns iekaucās, gribēja izrauties, bet neva​rēja. Viņš kļuva slābs un noslīga zemē. Kad nu tas gulēja, kājas gaisā paslējis, Cilda atlaida. Viņš uzreiz necēlās augšā, smilkstēja aiz sāpēm un pazemojuma. Cildas skarbais uzrējiens beidzot lika trūkties ^augšā. Lai nepaliktu nekādu šaubu, ka jādod kājām vaļa, Cilda vēl iekoda. Beidzot viņš saprata, ka jāmūk, un, galīgi apkaunots, laidās lapās, Cildas nicinošo rējienu pavadīts.

Kad brūnais suns pazuda starp kokiem, Cilda pagriezās, lai ietu. Bet viņa bija piesardzīga. Pēdu nojaukšanai izmeta dažus līkumus, pārbrida vairākas lāmas un tikai tad steidzās atpakaļ uz vietu, kur bija pametusi kucēnus.

Necik tālu viņi nebija aizgājuši. Kaut arī augumā jau lieli, patstāvības viņiem vēl pietrūka, tāpat pietrūka dzīves pieredzes. Bez Cildas svešajā vietā jutās vientuļi, pamesti un nezināja, ko darīt, kā rīkoties. Ievainotais pēc gājiena izskatījās galīgi vārgs un nomocījies. Sakostā Auss nespēja izšķirties, vai doties medībās vai meklēt māti, sekojot pa viņas pēdām, kaut gan Cilda aizejot bija to aizliegusi.

Ieraudzījuši māti atgriežamies, kucēni priecājās, kā sen nebija priecājušies. Sakostā Auss skrēja pretī un smilkstēdama slējās klāt, no līksmes pārmēra pat iekaucās. Arī ievainotais piecēlās un steberēja klāt. Nu viņi atkal bija kopā, atgriezās drošības sajūta un pārliecība, ka viss būs labi. Cilda jutās nogurusi; nedaudz apmīļojusi kucēnus, viņa nokrita zemē un pievēra acis.

Sakostā Auss viņu jlgi un rūpīgi laizīja, cenzdamās savest kārtībā mātes izpūrušo, nošķiesto kažoku.

Bija jau vēla pievakare. Visiem gribējās ēst, sevišķi izsalcis bija ievainotais. Bada mocīts, viņš lēni kliboja starp kokiem un ošņāja zemi, meklēdams kaut ko ēdamu. Bet nekā jau nebija. Tad Cilda cēlās un kopā ar Sakosto Ausi devās medībās. Metās jau krēsla, kad mednieces izgāja nopļautajā tīrumā un ložņāja

ap labības statiņiem, kur pulcējās lauku peles. Dažas viņām laimējās noķert. Netika aizmirsts arī ievainotais, kurš mežmalā gaidīja.

Vieta, kur trijotne pa nakti bija apmetusies, Cildai nepatika. Skrajais mežs, klajums, aiz kura varēja saskatīt svešu cilvēku mājokļus, lika būt piesardzīgai. Varēja arī atklīst viņas ienaidnieki ar šaujamajiem un vakarējie suņi. Bija jādodas tālāk, nezinot, vai liktenis kādreiz vēl atvedīs atpakaļ. Tā sākās viņu nepārtraukto klaiņojumu laiks.

Jaunie suņi šajā dēkā devās labprāt, nekas viņus vēl nesaistīja, no savas pagātnes un dzimtās vietas viņi šķīrās bez sāpēm, lai nekad te vairs neatgrieztos. Turpretī Cilda jutās nomākta; ja vien būtu iespējams, viņa ietu atpakaļ, jo bija uzticīgs māju sargs, savu saimnieku draugs un sabiedrotais un tāda būtu palikusi, bet nebija ne saimnieku, ne māju, kuras viņa bija aizstāvējusi līdz pēdējam — līdz lodēm, pret kurām neviena dzīva radība nespēj pastāvēt. Viss, kas viņai palicis no agrākās dzīves, bija šie divi kucēni, divi no sešiem pūkainierp kamoliem, pret kuriem viņa reiz juta neizsakāmu mīlestību un maigumu. Šī mīlestība nekur nebija pazudusi, vienīgi tapusi škarba, paģēroša un paklausību prasoša, jo dzīve viņiem, vajātiem, bija kļuvusi bīstama, ko jaunie vēl īsti nesaprata. Lai viņus aizsargātu un saglabātu, Cilda bija gatava uz visu.

Savainotajam ik dienas kļuva labāk. Viņš gan vēllēca uz trim kājām, tomēr vairs nebaidījās sašauto kāju pielikt pie zemes. Vienīgā nelaime bija tā, ka lode trāpījusi tā, ka rēta gan sadzija, bet kāja palika stīva un savilkta, un viņš uz mūžu pārvērtās par klibiķi. Suns bija šausmīgi vājš un nepārtraukti izsalcis, ātri nogura jau pēc neliela ceļojuma, un vajadzēja atpūsties, ko Cilda viņam arī atļāva. Kamēr viņš, labi paslēpies, gulēja, Cilda Sakostās Auss pavadībā devās medībās, kuras parasti nebija tik veiksmīgas, lai visiem trim uz ilgāku laiku aizdzītu mūžīgo bada sajūtu.

Bija sākušās rudens medības, tāpēc vajadzēja īpaši uzmanīties. Mežos, mežmalās, pie upēm un ezeriem varēja sastapties ar apbruņotiem vīriem, kas uz klaiņojošiem suņiem šāva bez brīdinājuma.

Sakostā Auss, kura no šāvieniem ne visai baidījās, reizēm, kad brālis gulēja un arī Cilda atpūtās, mēdza paklaiņot viena. Pusaizauguša ezereļa malā viņa vieglprātīgi gribēja vientuļam medniekam nozagt pīli.

Viņa redzēja, ka pēc šāviena putns netālu no viņas iekrīt seklā ūdenī. Sakostā Auss metās tam pakaļ, bet no otras puses nāca arī mednieks. Suņa viņam nebija, tāpēc pīli vajadzēja pacelt pašam. Mednieks aicināja un labināja atklīdušo suni klāt, sauca, lai pīli atdod. Bet Sakostā Auss to pat nedomāja darīt. Kad viņa gribēja iešmaukt krūmos, norībēja šāviens. Sānus apsvilināja karsts belziens, bet viņa tomēr nenovēlās zemē, tikai ciešāk sacirta žokļus un, ieguvumu no zobiem neizlaidusi, nesās prom. Par laimi, mednieks atradās pietiekami tālu un šāva ar pīļu skrotīm, tāpēc ievainojums tāds nieks vien bija, un Sakostā Auss tika cauri ar izbīli un guva mācību, ka cilvēkam ar šaujamo rīku rokā tuvumā pieiet vis nedrīkst.

Vēlā rudenī, kad raža no laukiem pa lielākai daļai bija novākta, šur tur rēgojās arī tādi tīrumi; kurus nemaz nenovāca. Visu garo ziemu sniegam cauri spraucās labība, kurā barojās putnu bari, kam šāds lauks bija tīrā paradīze. Suņiem tur nebija ko darīt, tāpēc tie klejoja ap cilvēku mājokļiem, mēģinādami ko nočiept, saplēst un aiznest, kas bieži vien arī izdevās. Palika arī nenovākti kartupeļu lauki, pa tiem naktīs un bieži vien arī dienās pēc sirds patikas rakņājās mežacūkas, kuras gan cilvēki dažkārt medīja.

Reiz, kad izsalkusi trijotne no meža nostūra uzglūnēja vientuļām mājām, skatīdamās, ko no tām varētu aizstiept, viņi biežņā saoda asu, dīvainu smaku, ar kādu līdz šim nebija sastapušies. Cilda uzmanīgi tuvojās vietai, no kuras šī smaka izplatījās. No satraukuma viņai sabozās spalva, ausis pieglaudās un zobi atņirdzās. Dzīvnieks, kas tur gulēja, bija liels, tumšs un vēl iegārgdamies elpoja. Ar mežacūkām Cildai līdz šim nebija iznākusi nekāda darīšana, tāpēc viņa nezināja, kā izturēties. Nojauta teica, ka te viņus gaida varens mielasts. Mežakuilim bija pāršautas abas pakaļkājas, uz priekšējām balstīdamies, viņš bija ievilcies biezoknī un neglābjami noasiņoja. Kad suņi piegāja klāt, varenais zvērs ieurkšķējās un ar pēdējiem spēkiem uzslējās uz priekškājām, taču ne uzbrukt, ne aizstāvēties nejaudāja. Trīs izsalkuši suņi, acīm dzalkstot, sastājās apkārt un gaidīja, kamēr meža zvērs sabruks zemē. Silto, aizplūstošo asiņu smaka

darīja viņus vai trakus, bet, kamēr zvērs nekrita, viņi uzbrukt neuz» drošinājās. Mežakuilis savukārt nespēcīgā niknumā savām mazajām ačelēm urbās Cildā, kura netālu, nikni rūkdama un saspringusi lēcienam, drebošiem stilbiem stāvēja viņa priekšā, bet no aizmugures klāt jau zagās Klibais un laizīja aizplūstošās asinis. Viņam bija pārāk maza medību pieredze, un viņa laime bija tā, ka kuilis nespēja pagriezties; saņēmis pēdējos spēkus un atspēries tikai uz priekškājām, tas lēca, lai ar saviem nāvīgajiem ilkņiem sadragātu Cildas krūtis vai uzšķērstu vēderu. Tomēr lēciens neizdevās, pārāk daudz dzīvības no viņa bija aiztecējis, un zvērs sabruka zemē. Tajā pašā brīdī suņi klupa virsū, alkatīgi plēsa un koda, lai gan cietajai, bieziem sariem apaugušajai ādai viņu zobi nekādi nespēja tikt cauri. Tikai tur, kur lodes bija pārplēsušas ādu un sadragājušas gurnu kaulus, kur vēl lēni sūcās asinis uri ārā līda kaulu šķēpeles, — tikai tur suņi ar milzīgām pūlēm spēja atraut pa siltam gaļas gabalam un sākt mežonīgo mielastu, kas turpinājās dienām ilgi, ar īsiem pārtraukumiem, kad, no pārpūles pārguruši, viņi nokrita turpat zemē, lai pēc īsas atpūtas atkal plosītu un rītu lielo gaļas kalnu. Pamazām viņi iemanījās noplēst cieto ādu un tikt pie mīkstuma. Slā​pes, kas bieži uznāca, varēja dzesēt turpat laukmales grāvī.

Neviens uz šo meža nostūri nenāca. Pirmo reizi pēc ilga laika suņi atēdās, cik tīk. Visvairāk atlaba Klibais, kurš beidzot apvēlās miesās; spalva kļuva mīksta un spīdīga; ja netraucētu stīvi savilktā kāja, viņš varētu būt tikpat veikls un nenogurdināms kā Sakostā Auss. Bet tagad, kaut arī spēka bija gana, sacensties skriešanā nedz ar māsu, nedz māti viņš nevarēja. Apzinādamies savu riepilnvertrbu, viņš kļuva drūms, noslēgts un allaž centās turēties savrup. Cilda gan vēl izrādīja mātišķas rūpes par viņu, taču Klibais jebkādu maiguma izpausmi, zobus atšiepis, īgni un rupji noraidīja.

Dienas rāvās īsumā, naktis toties kļuva garas un aukstas; ūdens peļķes un lāmas pārvilkās ar ledu, kas bieži neizkusa pat dienā. Ziemai nākot, suņiem, tāpat kā visai dzīvai savvaļas radībai, spalva uzauga bieza, gara un zaudēja tumšo nokrāsu, kļūdama manāmi gaišāka un pinkaināka. Trijatā viņi gulēja turpat sūnās pie sava laupījuma. Dažkārt, naktīs pamodušies, turpināja ēst vai grauzt kādu kaulu, kamēr kļuva miegaini, slinki, un noguruši atkal iesnaudās. Ja jaunajiem suņiem likās, ka dzīve kļuvusi bezgala jauka un patīkama, tad Cildu sāka pārņemt pagaidām vēl neizskaidrojama trauksmaina sajūta, kas, dienām vienmuļi ritot, nepārgāja, bet vērtās arvien asāka un nemierpilnāka. Viņa atjauta, ka bagātīgais dzīru laiks drīz beigsies, sāksies barga un grūta ziema bez pajumtes un cilvēku atbalsta. Jau tagad viņi nedrīkstēja atklāti un droši tuvoties siltajiem, apdzīvotajiem mitekļiem, kuru smarža Cildu arvien vēl vilināja, jo māju suņi viņus sagaidīja kā ienaidniekus, saceldami skaļu trauksmi, darīdami savus saimniekus uzmanīgus un piesardzīgus. Bet pagaidām, kamēr vien vēl bija ko grauzt un plēst, Cilda jaunuļus necentās aizvest prom no vietas, kur bija paēduši un varēja justies netraucēti. Dažkārt gan viņa devās tuvākos un tālākos klejojumos, lai iepazītu apkārtni, novērotu un pētītu svešās māj-as un lopu kūtis. Sakostā Auss katru reizi dzīrās iet līdz, un Cilda viņai bieži to atļāva. Māte un meita kļuva arvien līdzīgākas un labi savā starpā sapratās, kurpretī Klibais izvairījās no jebkura tālāka gājiena, ja vien bija iespējams, kļūdams arvien noslēgtāks un īgnāks.

Kādu nakti uzsniga bieza sniega kārta. No rīta tas salaidās un viegli gurkstēja zem ķepām. Kur spēra soli, visur palika dziļas pēdas. Jaunajiem suņiem šāda apkārtnes pārvērtība šķita dīvaina, un viņi pa sniegu sākumā brida bailīgi un neuzticības pilni. To, ka sniegs klāja zemi arī toreiz, kad viņi piedzima, un vēlāk, mācīdamies staigāt, savus pirmos grīļīgos soļus spēra pa saledojušu sniegu, viņi vairs neatcerējās.

Sakostā Auss ātri pierada pie jaunajiem apstākļiem, jo droši un nešaubīdamās paļāvās uz māti; redzēdama, ka Cilda, kaut gan vairāk sabozusies un norūpējusies kā citkārt, sniegam nepievērsa ne mazāko uzmanību, arī viņa nešaubīdamās brida. Bet Klibais bija satriekts. Viņa nepatika un bailes no sniega bija acīm redzamas. Jau tā viņš nevēlējās staigāt nekur tālāk kā nepieciešams; tagad, pēc sniega uzkrišanas, viņš jutās pavisam nelaimīgs un sasaistīts. Savainotā kāja, kaut arī pilnīgi sadzijusi, nekāds stiprais atspaids nebija, dziļajā sniegā tā drīzāk traucēja. Tāpēc, no rīta piecēlies, viņš ilgi sabozies stāvēja zem egles, kur tika pārlaidis nakti, iekams iedrošinājās likt pirmos nedrošos soļus sniegā. Un ari tikai tfd, kad māte un māsa jau plosīja mežakuiļa atliekas un viņā ierunājās alkatība, kas Klibo mocīja

kopš tā laika, kad viņš sava ievainojuma dēļ mira vai badā. Izmisis viņš lēca sniegā, baidīdamies tajā iestigt un netikt tālāk. Tiklīdz pārliecinājās, ka paiet varēja, viņš skaudīgi traucās kampt laupījumu; nekad viņu neatstāja aizdomas, ka abas apgādnieces norij labākos un gardākos kumosus.

Kaulu grauzdama, Cilda atcerējās sava mūža agrākās ziemas un puslīdz skaidri atjauta, ka cilvēki šo bargo gadalaiku sagaida siltos mājokļos, ar pārtiku nodrošinājušies, un līdz ar viņiem pārtikuši bija arī dzīvnieki, kas atradās viņu aprūpē. Tagad viņa stāvēja ziemas priekšā neaizsargāta. Un vēl mazāk sagatavoti un spējīgi pastāvēt bija jaunie suņi. Tikai viņas pašas drosme un atjautība varēja visus trīs glābt no bada, kas vistuvākajā laikā draudēja, jo no mežakuiļa maz kas vairs bija palicis pāri. Tāpēc arvien biežāk Cilda ložņāja ap svešiem cilvēku mājokļiem, kas viņu reizē baidīja un arī neatvairāmi pievilka.

Reiz no šāda izlūku gājiena atgriezdamās, Cilda uzdūrās svaigām cilvēka un sveša suņa pēdām, kas veda uz meža nostūri, kur viņas nelielā ģimene bija atradusi īslaicīgu patvērumu. Cilvēks un suns neapšaubāmi bija nejauši ieklīduši mežā, bet tāpēc viņi nebija mazāk bīstami, ja atrastu slepeno patvērumu, kuru līdz šim neviens vēl nebija atklājis, izņemot lapsas, bet no tām nevajadzēja baidīties, jo suņiem netuvojās. Cildas aizdomas apstiprinājās. Suns laikam bija saodis nogalētā mežakuiļa smaku un savu saimnieku vedis turp. Cilda satraucās par savu lielo bērnu likteni. Ja cilvēks bija apbruņots — un viņi bieži uz mežu ņēma līdzi šaujamos —, tad suņu dzīvības bija apdraudētas. To, ka cilvēks ir tepat tuvumā, Cilda sajuta uzreiz, tiklīdz tuvojās savai pagaidu mājvietai.

Cilvēku viņa ieraudzīja noliekušos un pētām pēdas sniegā. Viņa vienīgais apbruņojums bija cirvis, un tas Cildu daudzmaz nomierināja. Tomēr par viņa patiesajiem nolūkiem bija pāragri spriest. Pēdējo mēnešu notikumi bija viņu vērtusf piesardzīgu un neuzticīgu. Cilda nekur neredzēja jaunot suņus, un tas viņu uztrauca. Viņa klusi un lēni zagās apkārt cilvēkam, meklēdama jauno pēdas. Beidzot viņa tās sniegā atrada. Pēdas veda prom meža dziļumā. Sakostā Auss bija gājusi pirmā, Klibais viņai sekojis. Bet pa abu pēdām bija aizgājis arī svešais suns. Necik tālu bēgļi nevarēja būt, pēdas vēl bija pavisam svaigas, un Klibais pa dziļo sniegu nekāds naskais gājējs nebija.

Cilda viņus panāca, kad svešais suns, kas izrādījās liela, melna kuce, bruka virsū Sakostajai Ausij.

Iespējams, ka viņa to darīja, sava saimnieka sarīdīta. Klibais šajā divcīņā nekāds palīgs māsai nevarēja būt, jo pēc suņu sadzīves likumiem neviens suns kucei neuzbrūk, lai kas arī notiktu. Ja, Cilda nepiesteigtos palīgā, Sakostajai Ausij klātos pavisam plāni, jo lielajai uzbrucējai viņa savas jaunības dēļ nopietni pretoties nespēja. Melnā bija iekodusies savam upurim kaklā un pavisam drīz to nogalētu. Cildas uzbrukums nāca pilnīgi negaidīts. Melnā uzreiz sajuta pretinieces pārākumu un bija gatava no tālākās cīņas izstāties, taču Cildas naids pret šo mājas kuci, kas bija uzdrošinājusies uzbrukt viņas neaizsargātajai meitai, bija tik liels, ka viņa nespēja atlaisties. Atguvusies no pirmā pārbīļa un apjēguši, ka viņai palīgā atsteigusies māte, arī Sakostā Auss atguva drosmi un, atriebībā iekaisusi, uzbruka pretiniecei ar tādu sparu un niknumu, ka melnā drīz vien vairs nemaz nepretojās. Spalgi iekaukusies, viņa sāka gārgt un kļuva slāba. Gluži negaidot viņu piemeklēja tāds liktenis, kādu viņa gatavoja Sakostai Ausij.

Kad atsteidzās saimnieks, melnā gulēja saplacinātajā sniegā savu asiņu paltī. Bet trejādas pēdas veda meža biezoknī. Cilvēks ciešāk sažņaudza plaukstā cirvja kātu, bailīgi palūkojās apkārt un griezās atpakaļ uz māju.

Cilda ar jaunajiem, paslēpusies krūmājā, noskatījās, kā cilvēks aiziet, savu nāvīgi ievainoto suni pametis sniegā. Cilda zināja, ka cilvēki neaizmirst un ir atriebīgi. Vajadzēja doties prom, vienalga, kur, šeit palikt vairs nedrīkstēja. Par sevi un Sakosto Ausi viņa nebaidījās, jo abas bija veiklas un spēcīgas.

Rūpes sagādāja Klibais, kas skrējienā pa sniegu jūtami atpalika. Viņš vislabprātāk būtu atgriezies pie beigtā mežakuiļa, kur kādas dienas vēl varētu pārtikt. Cilda šādu iespēju nepieļāva, viņa nemaldīgi juta, ka šī vieta ir jāatstāj. Sakostā Auss, neraugoties uz to, ka cīņā ar melno bija jūtami cietusi, ceļojumu pretī nezināmajam uzņēma ar sajūsmu, pailgā uz​turēšanās vientuļajā čūkslājā viņai jau bija kļuvusi garlaicīga.

Pēc ilgas brišanas pa sniegu un laušanās cauri briksnājiem trijotne izlumpačoja pie māju pudura.

Suņi satupa pusaizputinātajā ceļmalas grāvī un noguruši lūkojās uz vakara nokrēslā grimstošām ēkām, ieklausījās atsevišķās cilvēku balsīs, trokšņos un govju māvienos, kas mīksti vēlās pāri sniega klajumam.

Kamēr jaunie palika grāvī un atpūtās, Cilda devās izlūkot apkārtni un pārliecināties, vai nav iespējams kaut ko iegūt vakariņām. Šis bija neliels ciemats, kur mājas stāvēja samērā cieši kopā un pa vidu veda sniegā iebraukts ceļš.

Cilda iznāca uz šī ceļa. Pēdējos klejojumu mēnešos viņ% bija pārliecinājusies, ka bīstamākās ir tieši vientuļās lauku mājas; tur sveša suņa parādīšanās cilvēkos uzreiz radīja aizdomas, bet biezi apdzīvotai vietai varēja samērā droši iziet cauri, tikai vajadzēja to darīt pārliecināti, it kā pati piederētu šai vietai un atrastos te ar pilnām tiesībām. Viņa taču varēja būt viena no tiem suņiem, kas šeit slinki ierējās vai rāmi žvadzināja ķēdes pie kūtīm vai māju durvīm, tikai palaista vaļā un savu brīvību izlieto, lai savvaļā paskraidītu. Tādu iespaidu Cilda mācēja radīt visā pilnībā; neatkarīgu gaitu, asti pacēlusi, viņa tecēja pa ceļa vidu, šur tur apstājās pie kāda krūma, lietišķi apošņāja sētas stabu un vērīgi ielūkojās māju pagalmos, iegaumēja, kur atrodas kūtis, kur blēja aitas, skraidīja truši vai sabļāvās tītari.

Netālu no kādām mājām Cildai pretim uz ceļa izskrēja jauns, liels suns. Viņa stājā un gaitā bija kaut kas pazīstams, un viņš ļoti atgādināja Sakosto Ausi un Klibo, tikai sāni bija lāsumaini kā savulaik Hektoram. Tas patiešām bija Lāsumainais. Cilda viņu nemaldīgi pazina: Lāsumainais, kas pirmais viņai bija atņemts un aizvests nezināmā virzienā. Kaut kas ietrīsējās Cildas krūtīs, viņa bija gatava mesties klāt un samīļot, bet lielais dēls, svešās suņu sievas pēkšņā maiguma nobiedēts, kāpās atpakaļ un noraidoši ierūcās. Savu māti viņš vairs neatcerējās un nepazina. Cilda uz viņu skatījās un vēlējās, lai negaidīti atrastais dēls viņu gabaliņu pavada, paietas blakus sānu pie sāna, varbūt pat atnāk līdzi un satiekas ar rnāsu un brāli. Kad pirmais pēkšņās satikšanās pārsteigums bija pārgājis un Lāsumainais saprata, ka svešajai kucei pret viņu nav nekādu ļaunu nodomu, viņš patiešām sāka iet Cildai blakus un varbūt arī aizietu kādu gabalu līdzi, ja aiz muguras neatskanētu svilpiens. Lāsumainais apstājās un atskatījas.

Apstājās arī Cilda. Viņa vēlējās, lai dēls šoreiz savam saimniekam nepaklausa un neatgriežas, un viņa tam savu vēlmi darīja zināmu. Lāsumainais laikam pirmo reizi savā vel īsajā mūžā atradās šādās izvēles priekšā — paklausīgi atgriezties un cerēt uz apbalvojumu un uzslavu vai izvēlēties brīvu rīcību, par ko vēlāk būtu jāsaņem saimnieka rājiens un, iespējams, arī sods. Cilda iesmilkstējās un gaidīja, lai Lāsumainais izvēlas pēdējo, bet atskanēja sauciens un runa svešā mēlē, ko Cilda nesaprata, lai gan agrāk tādu bija jau dzirdējusi, taču tonis bija nepārprotams — tā bija pavēle atgriezties. Lāsumainais gan it kā šaubījās, bet, kad aicinājums atskanēja vēlreiz, viņš Cildai pagrieza muguru. Kad viņš tuvojās savam saimniekam, pēdējais kaut ko pa roku galam nosvieda zemē; Lāsumainais piesteidzās, priekšmetu pacēla un padevīgi pienesa klāt. Saimnieks viņam to uzmauca galvā. Tas bija uzpurnis, pie kā viņas dēls jau bija pieradināts. Cildu svēla dziļš kauns, un kaut kas aiztrūka krūtīs; viņa pati nekad nebija uzpurni nēsājusi, tāpat kā nebija jutusi ķēdes metālisko vēsumu ap .savu kaklu. Viņa to vērtētu kā lielu apvainojumu un atklātu neuzticības izrādīšanu. Viņa uzskatīja, ka starp suni un saimnieku jāvalda uzticībai, ko neiegrožo ne ķēde, ne uzpurnis, kas vienu vērš varenu, bet otru sasaista un padara atkarīgu no pirmā žēlastības.

Cilda nokārtu galvu vēl stāvēja uz ceļa, kad uz mirkli atrastais dēls jau pagaisa skatienam. No mājas iznaca sieviete un kaut ko teica. Cilda viņu pazina. Tā bija viņa, kas pavasarī Lāsumaino aizveda sev līdzi, tā pati, kas mežā bija pasviedusi maizes gabalu, kad Cilda tur slēpa ievainoto. Sieviete vērīgi lūkojās uz Cildu un sauca viņu vārdā. Tik ilgi nedzirdētais vārds kā karsta ogle iekrita sirdī. Viņa nodrebēja, bija gatava atsaukties un skriet sievietei klāt, bef vīrietis viņai uzkliedza svešajā valodā, un sieviete apklusa, it kā arī viņai tiktu uzlikts uzpurnis.

Kā slima un salauzta Cilda vilkās atpakaļ, kur ceļmalas grāvi gaidīja tie divi, kas viņai vēl atlikuši un par kuru likteni tā jutās atbildīga. Sakostā Auss viņu priecīgā nepacietībā sagaidīja, bet, ievērojusi, cik māte nomākta, klusi iesmilkstējās. Cilda viņai maigi nolaizīja ausi, tad smagi novēlās sniegā un nopūtās.

Klibais, redzēdams, ka viņa nekā nav atnesusi, nepiecēlās, lai māti sagaidītu, bet trulā vienaldzībā turpināja gulēt. Viņš bija pārāk gauss, lai kaut ko pasāktu vai izlemtu. Sakostā Auss redzēja, ka ar māti

noticis kas ārkārtējs, citādi viņa te negulētu kā beigta, bet vestu tālāk. Viņa paraustīja kažoku uz Cildas kakla, piegrūda purnu, paņurdēja, taču Cilda nekustējās. Tad Sakostā Auss izlīda no grāvja un palūkojās apkārt. Jau krēsloja. Neviena tuvumā nebija. Viņa skrēja uz ciematu. Jo tuvāk viņa nāca mājām un cilvēkiem, jo lielāks niknums viņu pārņēma. Viņa nojauta, ka mātes drūmajam noskaņojumam ir tiešs sakars ar gājienu uz ciemu. Par spīti tam, ka Cilda viņu audzināja cilvēkiem neuzticēties, būt piesardzīgai un baidīties, Sakostā Auss baiļu nejuta; viņa skrēja saniknota un apņēmības pilna kaut ko nočiept, nokost, aiznest. Gluži atklāti un ne mazākā mērā neslēpdamās, viņa apskraidīja mājas un kūtis, pārdroši uzbruka pāris suņiem, kas gribēja ar viņu iepazīties, un joņoja tālāk.

No kādas kūts iznāca sieviete, durvis atstādama vaļā. Viņai pa pēdām lumpačoja liels, gaišpelēks trusis. Sieviete iegāja gubenī pēc siena. Trusis palika ārpusē un kaut ko, zemē atradis, skrubināja. Sakostā Auss tam uzklupa tik negaidīti, ka trusis nepaspēja ne palēkties, lai paglābtos vaļējās durvīs. Kad sieviete iznāca ar siena klēpi, truša nebija, un viņa droši vien nodomāja, ka tas atgriezies kūtī. Tobrīd Sakostā Auss savu ieguvumu jau stiepa prom pa ciema ielu. To redzēja vairāki cilvēki, viņi gan kliedza, bet nekā nepaspēja izdarīt, lai trusi atņemtu.

Bezgala lepna Sakostā Auss aizelsusies ieklupa grāvī un nosvieda trusi Cildai pie purna. Tik lielu laupījumu viņa viena pati nekad vēl nebija atnesusi. Cilda par veiksmīgo mednieci neizrādīja tādu prieku, kādu viņa sagaidīja, un mazliet apvainojās. Toties Klibais to tūdaļ nokampa un sāka plosīt. Ja Sakostā Auss neprotestētu, viņš to aprītu viens pats. Arī Cilda piecēlās, bet gandrīz ne​ēda.

Toziem, iedvesdami šausmas, tuvākā un tālākā apkārtnē siroja trīs lieli, plēsīgi suņi, kas pārdroši iebruka viensētās, sakoda māju sargus un aiznesa pastaigā izlaistos dzīvniekus un putnus. Sākumā cilvēki' plēsoņas noturēja par vilkiem, tomēr citi, kam bija iznākusi tiešāka saskare, zināja teikt, ka tie ir suņi, kam pavasarī aizvesti saimnieki un kas tagad klīst savvaļā, par postu visai apkārtnei. Nevienā vietā suņi ilgāk neuzkavējās. Iebrukuši kādā kūtī, apkoduši vistas vai jērus, viņi pazuda tikpat ātri un nemanāmi, kā uzradušies.

Cilda jaunos veda aizvien tālāk prom no zināmajām vietām, it kā vairījās atgriezties tur, kur bija pagājusi viņas iepriekšējā bezrūpīgā dzīve. Un tomēr, lai cik tālu viņa aizklīda, ik reizes, metot jaunu loku, viņa atgriezās atpakaļ. Vienīgi viņa nekad vairs neiegāja ciemā, kur uzpurni nēsāja Lāsumainais, un negāja klāt mājām, no kurām bija izdzīta un kur labprātīgās verdzības važās bija palicis Sīkais Resnulis.

Tomēr reiz aukstā ziemas vakarā, kad visi trīs bija salīduši pārnakšņot upes līča siena šķūnī, Cilda jaunos atstāja vienus un slepus aizlavījās līdz ganībām, kur pati kādreiz bija līdzējusi ganīt govis, un skatījās uz māju. Vienā logā dega gaisma. Tumšs stāvs staigāja pa pagalmu. Varēja saklausīt neskaidri teiktus vārdus un ķēdes iežvadzēšanos. Tumšais stāvs aizgāja uz istabu. Noklaudzēja durvis. Iestājās klusums. Cilda stāvēja kā sastingusi, bet tuvāk negāja. Satumsa. Pie debesīm arvien spožāk iegailējās zvaigznes. Ja no Cildas nāsīm neizplūstu divas tievas garaiņu strūkliņas un spalvas uz purna lēnām neapsarmotu, varētu likties, ka no sniega ārā rēgojas sieksta vai celms. Beidzot aukstums lika nodrebināties, Cilda pagriezās un steidzās atpakaļ uz siena šķūni. Ierakusies sienā, viņa ilgi nevarēja aizmigt, bet iesnaudusies pāris reižu žēli iesmilkstējās. Sakostā Auss, kas gulēja blakus, līdzjūtīgi, kā mierinādama pie'glaudās, un Cilda apklusa.

Otrā dienā aukstums pieņēmās un suņi no šķūņa ārā nelīda. Ierakušies sienā un saspiedušies kopā, viņi nogulēja visu dienu. Iepriekšējā dienā bija nomedījuši stirnu, bads viņus vēl nemocīja. Klaiņojošais dzīvesveids bija pieradinājis pie nenoteiktām ēšanas reizēm. Visbiežāk notika tā, ka vienai pārpilnības dienai sekoja vairākas pieticīgas vai pat badošanās, dienas. Tāpēc nogulēt vienu dienu siena šķūnī bez ēšanas nelikās pārāk liels pārbaudījums. Kā parasti līdzīgās reizēs, pirmais par savu vēderu sāka raizēties Klibais. Rīta agrumā viņš izlīda no iesildītās migas, izstaipījās un skaļi nožāvājās, likdams saprast, ka laiks celties un kaut ko pasākt. Viens pats viņš nekad medībās negāja, jo apzinājās, ka nekāds veiklais skrējējs nav. Toties, ja izdevās upuri sakampt pēc tam, kad Cilda un Sakostā Auss pirmās bija to satvērušas un aizturējušas, kāpēc arī viņš piesteidzās, Klibā žokļi vairs neatlaidās, kamēr upuris bija

pieveikts. Trijatā medījot, neviena stirna no viņiem vēl nebija paglābušies. Tagad, kad dienas jau gāja uz pavasara pusi un sniegs bija dziļš un saledojis, stirnām klājās grūtāk nekā suņiem, kas viegli skrēja pa cieto sniega klaju, kamēr stirnu smailie nagi sniega garozai urbās cauri, stirnas klupa, lauza kājas un ātri nokļuva spēcīgo suņu zobos. Šoreiz Cilda jaunos veda tālu prom. Tā bija ik reizes: atgriešanās dzimtajās vietās viņai uzdzina nevaldāmas skumjas, gribējās kaukt un gaudot, bet jaunie Cildas garastāvokļa maiņas nesaprata, viņiem tās likās nevajadzīgas iedomas, kurām nebija nekāda pamata. Kaut gan grūti, bieži mocīja izsalkums, viņi bija jauni un spēcīgi, .un vēlēšanās iepazīt pasauli tos allaž dzina uz priekšu un tālāk. Šai jauno tieksmei, kas viņiem bija gluži dabīga, Cilda ik reizes pakļāvās; viņai bija nepieciešama nepārtraukta pārmaiņa, jo nekur iedzīvoties, ne pie vienas vietas pierast viņa nespēja. Savā dvēselē viņa bija un palika māju suns, karn nepieciešams cilvēks, kuram varētu uzticēties, ko sargāt un paklausīt. Bet tāda vairs nebija, un tāpēc nebija arī tādas vietas uz zemes, kur palikt un atgriezties, tikai nepārtraukts gājiens uz priekšu pretī nezināmam liktenim. Jaunie no visa tā nekā neapjēdza, bet Cildas aizsardzībā un aprūpē apguva bagātu dzīves skolu, kāda bija liegta māju suņiem, kas vairumā paliek vientiesīgi un uzticīgi. Arī Cilda kādreiz bija tāda, bet nu jau turpat vai gads, kopš viņa, savus saimniekus * zaudējusi, mācījusies cilvēkiem vairs neticēt, būt cietai un nežēlīgai, un šādu attieksmi pret pasauli viņa mācīja jaunajiem. Viņiem neko nenozīmēja nokost jaundzimušu teļu, aiznest jēru, vistu vai zosi. Ar cilvēkiem viņi izvairījās sastapties, taču, ja viņus kūtī vai laidarā pārsteidza, plosot upuri, Cilda nekavējās pirmā draudoši atņirgties pret cilvēku tik ilgi, kamēr jaunie nokļuva drošībā. Arvien biežāk šādās reizēs viņai blakus nostājās Sakostā Aus?. Kā vienmēr,pirmais glābās Klibais. Viņš bija pieradis, ka ir vājāks, vārgāks un saudzējams, lai gan jau krietnu laiku spēka viņam noteikti bija vairāk nekā māsai.

Pavasaris pienāca attālā nostūrī. Te bija daudz viensētu, pļavu un lauku, bet pastarpām arī birzis, krūmāji un mežu puduri, kur slēpties un pazust lielāku vai mazāku briesmu brīžos. Visās saimniecībās bija aitas, putni un citi sīklopi. Vasaras sākumā tos varēja ķert un medīt pēc sirds patikas; ļaudis strādāja tālu no mājām plašajos laukos un, tā kā meža plēsoņu te nebija, tad par savu dzīvnieku drošību nebija raduši sevišķi rūpēties. Suņi, kam vajadzēja mājlopus sargāt, bija mazi, gļēvi un bailīgi. Ieraudzījuši trīs lielus, draudošus uzbrucējus, tie, astes iežmieguši, laidās prom, bet, ja aizbēgt nevarēja, apkrita augšpēdus zemē un smilkstēja, izlūgdamies žēlastību, kas viņiem arī netika liegta. Pusvasara pagāja, iedvešot šausmas apkārtējiem suņiem, uzbrūkot viensētu sīkajiem dzīvniekiem un paretinot jau tā sarukušos ganāmpulkus. Bet pamazām cilvēki kļuva piesardzīgāki, sāka lopiņus uzmanīt un laikam bija nolīguši medniekus, kas suņiem uzglūnēja. Cilda jau pirms vairākām dienām bija pamanījusi vīrus ar šaujamajiem. Viņi parādījās nomaļās vietās, pie viensētām un ganāmpulkiem. Pat kopsaimniecības gans tagad jāja uz zirga ar bisi plecā. Kā parasti, glāba Cildas piesardzība. Viņa atjauta, ka cilvēki suņu uzbrukumus dzīvniekiem ilgi necietīs, jo tagad mērs ir pilns. Bet suņi nevēlējās šo vietu atstāt, pārāk ērta un bezrūpīga bija pēdējo mēnešu dzīve ar vieglām un ātrām medībām, drošām slēptuvēm, kur neviens viņus nemeklēja un netraucēja.

Izvēloties jaunu medību vietu, Cilda nekad nepaļāvās pirmajam iespaidam. Pirms iebruka kādās mājās, viņa savlaicīgi tās ilgi un pamatīgi novēroja un tikai tad, kad skaidri zināja, ka tuvumā nav neviena vīrieša ar šaujamo ieroci, uzbruka izraudzītajam upurim. Pēdējās dienās viņas uzmanību piesaistīja neliels māju puduris pļavu un lauku malā. No meža puses tam varēja tuvu piekļūt klāt. Atsevišķi stāvēja kūts ar nelielu aploku, kurā ganījās aitas. Zogs bija no kārtīm būvēts, ar vairākām dzeloņstiepļu rindām starp tām; izlīst cauri varēja tikai dažās vietās, cieši uz vēdera pieplokot zemei. Varēja arī pārlēkt, jo nebija augsts. Cilda šo aploku noskatīja, taču no uzbrukuma allaž atteicās, jo upuri nebija iespējams aizvilkt uz mežu, stingrais nožogojums to nepieļāva. Pa nakti aitas sadzina kūtī, kura bija stipra, ar mūra pamatu, zem kura pat alu nebija iespējams izkasīt. Tomēr kārdinājums izrādījās tik liels, ka neizmēģināt nevarēja. Dienas vidū — stundu vai divas — cilvēki šajās mājās gulēja, jo cēlās agri un vakaros vēlu

gāja pie miera.

Dienas vidum tuvojoties, suņi sagūla mežmalā un modri vēroja, kas notiek. Izslaukušas govis, sievas brīdi līkņāja pagalmā un pie akas. No otras mājas vējš šurp atnesa ēdienu smaržas un rosināja arī suņu apetīti. Kaut kur skanēja bērnu balsis. Slinki ierējās pie ķēdes piesiets suns, bet ne šeit, aitu tuvumā, kaut kur tālāk. Pamazām viss noklusa. Aizvērās māju durvis. Neviens ārā nenāca. Bija karsts. Aitas slēpās vītolu ēnā, kas auga pie dīķīša aploka vidū. Cilda lēni piecēlās un gausā rīksī tuvojās aplokam. Aiz viņas cieši turējās Sakostā Auss. Viņa būtu skrējusi daudz ātrāk, bet māte nesteidzās. Kad abas jau bija pie zināmās vietas žogā, pa kuru vieglāk varēja ielīst iekšā, arī Klibais beidzot trūkās augšā. Šādai rīcībai dažreiz bija zināma priekšrocība. Šoreiz Klibais bija aizkavējies vairāk, nekā. nepieciešams; zem žoga kārts viņš palīda tikai tad, kad Cilda un Sakostā Auss katra no savas puses aitām jau metās virsū, un tās, nabadzītes, izmisīgi ieblējušās, ko kājas nes, bēga tur, kur zem žoga bija palīdis Klibais. Cilda tām cieši sekoja. Sakostā Auss bija paspējusi nogrābt gulošu, nesen kā cirptu jēru; viņa jau bija tikusi pie upura rīkles, pašķīda asinis, un pārbijies jērs pat nemēģināja spirināties pretī. Klibais novērtēja situāciju un izlēma, ka nav nekādas vajadzības ķert vēl kādu citu bēgošu aitu, labāk skriet palīgā Sakostajai Ausij.

Taču, būdams piesardzīgs, viņš vēl pārlaida skatienu apkārtnei un pamanīja lēnām veramies kūtsaugšas lūkas durvis un spraugā parādāmies bises stobru. Sakostā Auss pie dīķīša bija drošībā, jo viņu pagaidām slēpa vītolu zari. Cilda joņoja cieši blakus kādai aitai, ko grasījās satvert. Klibais redzēja, ka stobrs tiek pavērsts tieši pret viņu. Viņš laida vaļā izbaiļu un brīdinājuma kaucienu un reizē rāvās atpakaļ. Noskanēja šāviens, lode trāpīja kārtī virs viņa skausta un, šķembu noplēsusi, svepstēdama aizvāvuļoja tālāk. Tai brīdī • gar purnu pa aploka iekšpusi garām joņoja aitas un aizsedza viņu; Klibais pietrūkās un, cik jaudas, drāza atpakaļ uz mežu. Otrs šāviens tika raidīts Cildai, kurai vēl pietrūka kāds solis, lai ieķertos aitas kažokā. Taču šāvējs, laikam nevēlēdamies riskēt sašaut aitu, bija paņēmis par augstu. Cilda metās zem žoga un joza pakaļ Klibajam. Sakostā Auss žogam pārlēca ašā skrējienā un pie krūmiem nonāca pirmā, kad viens pēc otra noblīkšķēja vēl divi šāvieni, bet tie vairs nebija bīstami.

Pārkarsuši un aizelsušies suņi noskrēja līdz strautam un metās iekšā saltajā ūdenī. Otrā krastā Cilda apstājās. Pirmo reizi viņa bija apjukusi, jo nebija apzinājusies briesmas, nebija pat redzējusi mednieku.

Viņa juta tādus kā sirdsapziņas pārmetumus pret Klibo, jo noprata, ka tieši viņš, neraugoties uz lielo piesardzību, atradies vistuvāk nelaimei un viņam raidīta pirmā lode. Sadrūvējusies Cilda piegāja klāt, lai pārliecinātos, ka Klibais nav cietis, bet tas uz Cildu paskatījās piktām, pārmetumu pilnām acīm un aizgriezās. Cilda jutās vainīga, ka savus lielos bērnus pakļāvusi nāves briesmām, jo tieši viņa bija tos vedusi Šajā bīstamajā dēkā. Tagad viņa pilnīgi skaidri saprata, ka jādodas prom, cilvēku pacietības mērs bija pilns. Par viņiem zināja plašā apkārtnē un visur pienācīgi gaidīja. Sī bija viena no retajām reizēm, kad medības neizdevās, bet viņi varēja justies laimīgi, ka ir vēl dzīvi un nav pat ievainoti. Vienīgi Sakostā Auss nebija ne apjukusi, ne nobijusies, viņai bija žēl pamestā jēra, kura asinis viņa vēl juta uz mēles.

Suņi sagula upītes krastā, elsoja un atpūtās no trakā skrējiena. Karstums pieņēmās, ne vismazākā vēsmiņa nesašūpoja alkšņu lapas. Slapjā spalva drīz vien izžuva, un suņi cits pēc cita nokāpa lejā pie strauta atveldzēties. Snauduļodami viņi neievēroja, ka virs galvas satūkst tumši mākoņi. Pēkšņi nostiepās sarkanīga uguns svītra, noskanēja spēcīgs grāviens, un viena pamale grandēja līdz otrai pamalei, it kā ņo visām pusēm šaudami šurp auļotu neredzami mednieku pulki. Klibo pirmo pārņēma baisma. Līdz šim bija noticis tā, ka lielus negaisus viņš nebija piedzīvojis, tagad bargos pērkona grāvienus viņš uztvēra kā pirmītējo mednieka jaunu, daudz niknāku uzbrukumu, sajuta tās pašas nāvīgās sāpes klibajā kājā, kas viņu pagājušo vasaru gandrīz nogalēja, un metās lejā pa krastu, tad drebēdams atkal atpakaļ pie Cildas, paskatījās viņā tādām izmisuma pilnām acīm, ka arī māte izbijās. Cildagribēja skriet uz siena kaudzēm netālajās pļavās, kur viņi pēdējā laikā nakšņoja, bet nošķīda balts zibens,. nogranda jauns grāviens, un brakšķēdama gāzās liela egle. Klibais salēcās un pa kaklu pa galvu joza prom, kur deguns rāda. Cilda saprata, ka viņš ir pilnīgi zaudējis prātu un, aizskries nezin kur. Par laimi, Klibais nebija izcils skrējējs,

Cilda un Sakostā Auss viņu drīz panāca. Sākās spēcīga lietusgāze. Cilda aizsteidzās Klibajam priekšā un pagriezās pa vējam. Viņš tai padevīgi sekoja. Negaiss nepārgāja, ik pa brīdim grāvieni atkārtojās ar jaunu spēku, un lietum sekoja jauns gāziens ar asu vēju un krusu. Baltie ledus graudi neierasti kapāja bēgļu muguras, svaidīgas ūdens straumes slīpām sīpām šaudījās te no vienas, te citas puses, koki vētrā locījās un nedabīgi krāca; nolauzti zemē krita sausi zari un kāda trauslāka galotne. Suņi aizkusa, skrējiens kļuya gausāks. Jau likās, ka viņi ir izbēguši briesmīgajiem medniekiem, kad grāvieni atkal kļuva stiprāki un daži nodārdēja tepat priekšā. Suņi apstājās un saspiedās cieši kopā. Klibais stipri trīcēja un centās palīst zem Cildas vēdera. Arī Sakostā Auss bija satraukusies, tomēr turējās ar lielāku pašcieņu. Agrāk savās mājās Cilda nekad nebija tik ļoti no negaisa baidījusies, bet klaidoņu dzīvesveids, kad nepārtraukti vajadzēja būt modram un gatavam bēgt vai aizstāvēties, arī viņu bija padarījis vieglāk satraucamu, un viņai pielipa kāda daļa no jauno izbailēm, lai gan tādā panikā kā Klibais viņa nenonāca. Tomēr, kad atkal sāka «Jā*dēt, viņa, izmainījusi virzienu, metās bēgt.

Pēc nogurdinošā skrējiena, ko pavadīja spoži zibens uzliesmojumi un apdullinoši spērieni, Klibais manāmi atpalika un izmisis ierējās. Cilda piestāja, lai viņu pagaidītu. Viņi atradās kādā pirmatnējā čūkslājā, kur auga biezi krūmi ar garu zāli starp tiem; šur tur baisi šalca un vētrā locījās slaidu egļu puduri, starp kuriem gulēja pielijis, ciņains staignājs. Garā zāle pinās pa kājām un stipri apgrūtināja skriešanu. Suņi bija nomocījušies, un Cilda raudzījās pēc piemērotas vietas, kur palikt pa nakti un atpūsties, jo tuvojās vakars un nojauta teica, ka no šī bezgalīgā, aizaugušā dumbrāja viņi tik drīz neizkļūs.

Lietus arvien vēl nepārstāja, smagi mākoņi, zemu noslīguši, traucās pār koku galotnēm, kas svaidīgajā vējā drūmi un nevienmērīgi šalca.

Pēc neilgas riņķošanas pa tuvāko apkārtni Cilda atrada varenu egli, kas, vēja izgāzta, gulēja jaunu eglīšu audzē. Kuplie zari un biezās eglītes gar stumbra abām pusēm veidoja kaut ko līdzīgu alai. Šeit zem resnā stumbra zeme bija sausa un vietas pietika. Suņi noskrējušies sagūla cieši kopā. Klibais, sākot ar pagājušo ziemu, mēdza turēties savrup, bet šajā negaisa naktī viņš meklēja Cildu un drebēdams spiedās tai klāt, it kā vēl būtu mazs un saudzējams kucēns.

Palēnām pērkons aizducināja tālu prom, tikai lietus lija stipri un aumaļaini. Suņi no slapjuma savā slēptuvē bija puslīdz pasargāti. Viņi pat iesnaudās, bet pēc pusnakts negaiss visā bardzībā atgriezās.

Melnajā tumsā baisi izgaismojās krītot salauzītie egļu zari, zaļie čiekuri un jauno eglīšu lietū pilošie stāvi stumbra abās pusēs.

Rīts pienāca nomācies un drūms. Pērkons bija norimis, bet lietus arvien vēl lija, sijādams kā no sīka, bieza sieta. Cilda izlīda no egles apakšas un drusku pastaigāja. Apkārtne bija pārplūdusi un piemirkusi.

Neradās nojausma, kur jāiet, lai ātrāk izkļūtu no šī bezcerīgā čūkslāja. Klibais neparko negribēja celties un sekot. Arī citkārt nadzīgā Sakostā Auss šoreiz neizrādīja vēlēšanos doties ceļā. Vakardienas skrējiens bija tiem atņēmis vēlēšanos kustēties. Suņi zem egles nogulēja līdz pēcpusdienai, kad uz īsu .bridi kļuva gaišāks, likās — tūdaļ atspīdēs saule. Cildai biezoknī nepatika, viņa vēlējās ātrāk tikt prom. Jaunie beidzot paklausīja un negribīgi viņai sekoja.

Nojauta Cildu diezgan ātri izveda no dumbrāja. kad viņi nonāca laukmalē, lietus atsāka līt. Tālumā koku pudurī varēja saskatīt vairāku ēku jumtus. Cildu vilktin vilka turp, viņa alka sausas vietas, kur varētu ērti nolikties gulēt un neviens netraucētu. Tāda vieta varēja būt vienīgi mājā. Sī vēlme viņu allaž pievilka un reizēm darīja aklu; tai paklausīdama, viņa darīja muļķības, pakļaudama briesmām gan sevi, gan jaunos, aizmirsusi, ka ir tikai izdzīts suns bez mājām un saimnieka. Viņa gar mežmalu raiti tecēja uz iedomāto mājvietu. Jaunie nelabprāt sekoja, jo vēl vakar bija saņēmuši mācību līdz ar atziņu, ka mājām un cilvēkiem tuvoties ir bīstami. Taču Cildu, ja viņai uznāca apmātība, nekas nespēja atturēt.

Iepretī lielai, garai ēkai viņa saoda kūts un govju smaku. Skanēja māvieni; govis patlaban nāca no ganībām. Stāvēdami cieši kopā, suņi noskatījās, kā govis, glābda​mās no lietus, steidzās uz ierasto pajumti.

Tad nāca sievas ar slauktuvēm, sāka šķindēt kannas un spaiņi. Neviena ārā vairs nebija, un Cilda zagās uz kūts pusi, gatava kuru katru mirkli pieplakt zemei, slēpties vai bēgt, ja tas izrādītos nepieciešams. Jaunie

sekoja, kad Cilda bija aizgājusi līdz pamestai traktora piekabei, kas sašķiebusies, bez riteņiem čurnēja iepretī fermas durvīm. Suņi salīda zem piekabes un gaidīja. Lietus rupjām lāsēm bungoja pa piekabes dēļiem, bet apakšā bija sauss. Šeit pat varētu pārlaist nakti, ja nerastos labāka mājvieta. Jaunie snauduļoja, bet Cilda nenovērsa acis no durvīm. Iekšā dega gaisma. Sasaucās sievas. Iemāvās govs, tai piebalsoja otra un trešā. Krēsloja. Cilda nolaida galvu uz ķepāfn un gaidīja.

Bija jau tumšs, kad no kūts iznāca pēdējā sieva. Aizejot viņa nogrieza gaišās spuldzes, degot palika tikai vienā pie ieejas, otra — iekšā. Durvis viņa atstāja pusvirus atstutētas. Uzmetusi uz galvas brezenta mēteli, sieviete smagiem soļiem šla'katāja uz mājām. Cilda lūkojās uz durvīm, uz svaidīgajām lietus sīpām, kas sudrabaini iemirdzējām vientuļās spuldzes gaismā, ieklausījās vēja brāzienos, kas reizēm pieņēmās spēkā, tad atkal pēkšņi norima. Kļuva pavisam tumšs. Cilda arvien vēl skatījās uz durvīm, un viņas redzokļos dega savāda uguns.

Varēja būt ap pusnakti, kad viņa saklausīja soļus, lēni stampāja caur lietu un tumsu. Soļi tuvojās gausi un smagi, it kā nācējs nemaz nevēlētos nākt. Cilvēks apstājās pie piekabes. Viņš piesita ar bozi pa piekabes sāniem. Cilda un Sakostā Auss ātņirdzas, gatavas aizstāvēties, bet Klibais lēni līda uz otru malu.

Drūmā, saraustītā elpa kļuva vienmērīgāka, cilvēks, uz bozes balstīdamies, stampāja tālāk. Viņš iegāja kūtī un ilgāku laiku nebija redzams. Tad atkal parādījās un, kaut ko pie sevis murminādams, aizgāja līdz tuvākajam ēkas galam. Tur melnais siluets ilgi stāvēja, atspiedies pret gaišo mūra sienu, un lūkojās uz meža pusi. Pēc tā, kā vecis gāja, stāvēja un ieklausījās naktī, pēc viņa saraustītās elpas Cilda nojauta, ka viņš kaut ko gaida, ka drīz te kaut kas notiks. Kļuva dzirdami steidzīgu kāju sperti soļi. No tumsas iznira vairāki stāvi. Cilda satrūkās; vājās gaismas pietika, lai Cilda saskatītu, ka vīri, kas iznāca no meža, bija apbruņoti šaujamajiem, bet ātri viņa saprata, ka no šiem nav jābaidās. Viņi piegāja pie veča, kas acīmredzot gaidīja, un klusi sarunājās. Tad kūts galā iečīkstoties pavērās otras durvis un vīri sagāja iekšā.

Tikai viens soļoja šurp, piesēda uz piekabes malas un lūkojās uz to pusi, kur, tumsā neredzamas, atradās mājas. Klibais viegli trīcēja un bija gatavs bēgt, bet Cilda viņam nomierinoši piedūra purnu, un bailulis savaldījās.

Drīz pa gala durvīm, kas nebija apgaismotas, izveda divas govis; tās sākumā pretojās, nevēlēdamās iet ārā tumsā un lietū. Govis ar varu izgrūda un izvilka laukā. Viena stūrgalvīgi, iemāvās un saņēma belzienus pa sāniem. Cilda nojauta, ka notiek laupīšana. Ja kaut kas līdzīgs agrāk būtu gadījies saimnieka mājā, viņa būtu sacēlusi tādu traci, ka saskrietu visi tuvumā esošie cilvēki, bet šajos ilgajos bēguļošanas un slēpšanās mēnešos viņa bija daudz ko mācījusies un saprata, ka šie no meža iznākušie vīri līdzinās viņai pašai. Ari viņa tāpat iebruka kūtīs un fermās un stiepa prom, ko vien varēja. Un viņa apjēdza, ka vīrs, kas šeit sēdēja uz piekabes malas, sargāja tos, kas rīkojās pa kūti.

Atskanēja kluss iesvilpiens. Sargs aizsoļoja pie pārējiem. Cilda pagaidīja, kamēr noklust soļi, tad izlīda no piekabes apakšas. Viņa gāja uz kūti un pa puspievērtajām durvīm ieslīdēja iekšā. Pretī sitās karsts, sasmacis gaiss, neraugoties uz to, ka arī gala durvis aizejošie vīri bija pametuši vaļā un smagā dvaka plūda laukā, sakustinādama zirnekļu tiklus pie griestiem. Vājās elektriskās spuldzes gaismā Cilda redzēja satrauktās govis, kas neizpratnē māva un mīņājās. Viņas ar izbrīnu un izbailēm skatījās uz diviem lieliem suņiem, kas līdzīgi baismām ēnām klusi slīdēja gar govju rindu. Klibais bija palicis ārā, pēdējais uzbrukums aitu aplokam, kad uz viņu šāva, bija atstājis baiļu sajūtu, kuru viņš nespēja pārvarēt, ne​raugoties uz izsalkumu.

Govju rindas galā tuvu vaļā pamestajām durvīm atradās daži aizgaldi, kuros mitinājās zīdāmie teļi.

Cilda gandrīz reizē ar Sakosto Ausi viegli pārlēca nožogojumam. Klibais aiz durvīm dzirdēja telēna iemaušanos nebalsī un, sapratis, kas notiek, pārvarēja pazemojošās bailes un traucās iekšā.

Pēkšņi atskanēja čerkstošs uzkliedziens. Cilda bija aizmirsusi veci ar bozi, jo bija pārliecināta, ka visi cilvēki aizgājuši. Bet vecis bija palicis tepat. Tomēr soļi neatskanēja, viņš tikai aizsmacis kliedza.

Cilda saprata, ka vecis nav bīstams; neviens cilvēks, ja vien tas nav apbruņots ar šaujamo, viņiem, trim lieliem suņiem, nav bīstams. To Cilda atjauta jau toreiz, kad saķērās nāvīgā cīņā ar ienācēju, un šī

pārliecība pa šo laiku bija pieaugusi, lai gan nevienam cilvēkam viņa tieši netika uzbrukusi. īsā vasaras nakts gāja uz galu. Ausa pelēks, nomācies rīts. Nāca slaucējas. Viņas tūdaļ saprata, ka noticis kas sevišķs, govis satrakojušās māva un dīdījās savās vietās. Un tad slaucēju acu priekšā no teļu aizgalda izlēca trīs vilkveidīgi suņi, smagi un gausi tie nesteigdamies izgāja pa gala durvīm, kur nojumē, ar virvi sasaistīts, zemē gu​lēja vecis, kam lopus vajadzēja sargāt.

Apkārtnē izplatījās leģendas par trim bīstamiem klejojošiem suņiem, kas esot tik gudri un viltīgi, ka nevienam medniekam neizdodoties tos nošaut, neraugoties uz to, ka par viņu galvām esot izsludināta prēmija. Ļaudis pat zināja teikt, ka vadones vārds esot Cilda. Stāstīja, ka Cilda nolaupot un aizdzenot uz mežu mājlopus un tur tos nomaitājot. Ja kaut kur pazuda dzīvnieks, vainoja Cildu. Arī tad, ja viņa ar saviem pavadoņiem tuvumā* nebija manīta.

Dzīve kļuva grūtāka, un bija vien jādodas arvien tālāk prom, jo cilvēki bija ļoti piesardzīgi. Vasaras nogale pa​gāja nepārtrauktos klejojumos, vairāk medījot meža dzīv​niekus, mazāk uzbrūkot mājlopiem.

Nākamā ziema daudz neatšķīrās no iepriekšējās, medījot stirnas, zaķus un jenotus, pie izdevības pievācot kādu māj​dzīvnieku, nakšņojot vientuļos šķūņos un siena kaudzēs.

Pašā grūtākajā laikā uz pavasara pusi radās laimīga izdevība bezrūpīgai dzīvei, ko klaidoņi pilnā mērā izmantoja. Novakarē tuvojoties kādai liellopu kūtij cerībā tajā ielavīties iekšā, suņi saoda jēlas gaļas smakas. Satraukti viņi aptupās zemās priedītēs un zalgojošām acīm lūkojās uz kūts pusi, bet vilinošās smaržas virmoja gaisā tepat, it kā izplūda no zemes. Suņi lavījās uz priekšu un nonāca pie grantsbedrēm. Varēja manīt, ka tur kaut kas notiek. Uz vēdera pielīduši pašai grantsbedres malai un riskēdami pa irdeno sniegu nošļūkt lejā, suņi ieraudzīja divus vīrus, kas dīrāja govi. Otras govs kārnais ķermenis jau gulēja zemē nodīrāts. Suņi skatījās uz milzīgo gaļas daudzumu, un rūgtas slienas no viņu izsalkušajiem purniem pilēja sniegā. Viņi pacietīgi gaidīja. Atbrauca pajūgs, ādas un vienu govs ķermeni iecēla ragavās. Pajūgs aizbrauca. Dīrātāji uzsmēķēja, pagaidīja un par kaut ko skaļi strīdējās. Beidzot viens atmeta ar roku un gāja prom, otrs viņam se​koja.

Tiklīdz cilvēki vairs nebija saskatami, suņi pa stāvo nogāzi ņošļūca lejā un metās pie necerētā ieguvuma. Govs bija drausmīgi vāja, bet suņi nebija izlepuši, un līdz rītam viņi krietni papūlējās, lai atstātu gandrīz vienīgi skeletu. Liels bija viņu pārsteigums, kad otrā dienā kāds vīrs ar tikpat neiespējami vāju zirdziņu atvilka vēl vienu beigtu govi. Zirdziņš, smagi pūzdams un streipuļodams, vilka govi, kurai ap ragiem bija apmesta virve, bet virves gali piesieti pie sakām. Kad zirdziņš apstājās, vīrs atraisīja virvi no ragiem un veda savu vilcēju prom. Govs ķermenis ar izkārtu mēli un atvērtām acīm palika sniegā.

Cilda savā dzīvē kaut ko tādu vēl nebija redzējusi, bet viņa sa​prata, ka te notiek kas nedabīgs.

Pēc dažām dienām, ko suņi pavadīja grantsbedri -tuvumā, kur arvien vēl vāļājās apgrauztais skelets, ko neviens nepievāca, Cilda abu jauno pavadībā naktī piezagās kūtij. Iekšā viņi netika, jo durvis bija ciet un zem sliekšņiem paraktieš nevarēja, jo zeme bija sasalusi. Turpat durvju priekšā atradās neliela salmu čupa, kurā suņi ielīda un snauzdami gaidīja rītu.

Bija vēl tumšs, kad, sniegam gurkstot zem kājām, atnāca vairāki vīrieši un sievietes. Iekšā sagājuši, vīrieši par kaut ko sašutuši lamājās, viena no sievietēm pilnā balsī ieraudājās. Tad atsprāga durvis un skaļi raudošā aizskrēja prom. Durvis palika pusvirus. Cilda pielavījās pie durvīm un redzēja, kā cilvēki ar virvēm cēla augšā nespēcīgu, badā pamirušu govi,-• kurai tikko bija atskrējis teliņš. Vairākas citas govis stāvēja iekārtas virvēs, bezcerīgi nolaistām galvām; viena laizīja tukšo sili sev priekšā un klusi īdēja. Kad gulošā govs bija uzslieta kājās un iekārta virvēs, sievietes nāca uz durvīm. Cilda laidās ap stūri. Ne tāpēc, ka baidītos, bet lai nepievērstu sev uzmanību, jo vienmēr bija labāk palikt nemanītai.

Sievie​tes, skaļi strīdēdamās, piegāja pie salmu kaudzītes, ņēma pa mazam klēpītim un nesa iekšā. Cilda ar saviem pavadoņiem mierīgi tecēja atpakaļ uz grantsbedrēm, jo saprata, ka ilgi uz mielastu nebūs jāgaida.

Tā arī notika. Jau otrā dienā dīrāšana atsākās. Dažreiz nodīrātos skeletus aizveda tūliņ, citreiz pēc dienas vai divām, tikai tad bija palikuši vieni kauli. Cilvēkus, liekas, suņu izdarības neuztrauca, ne velti pāris skeletu tā arī palika neaizvesti.

Kādu rītu Cilda no savas novērošanas vietas zem pabiezas eglītes uz grantsbedres malas ievēroja, ka zirgs, kas vilka kārtējo bada upuri, bija cits. Šis vēl bija samērā sprauns un nāca strauji. Tas, ko viņš vilka, bija viņa priekšgājējs. Ticis iepretī apgrauztam govs skeletam, zirgs saminstinājās un kļuva tramīgs, kaut kas viņam nepatika. Varbūt viņš apjēdza, ka arī viņu pašu tāpat šeit atvilks un nodīrātu pametīs.

Suņi grantsbedru tuvumā palika līdz pavasarim, kad izkāmējušās, pusdzīvās govis sāka laist ārā un tās vairs nekrita. Šeit pirmo reizi cilvēki, kas badā mērdēja savus lopus, pret suņiem izturējās iecietīgi, nedzina prom un ar ieroci neuzglūnēja, bet par viņu iztiku gan arī vairs nerūpējās. Cildu un Sakosto Ausi tas ne mazākā mērā neuztrauca, vienīgi Klibais vēl būtu palicis grantsbedrēs un pārticis no nožēlojamām paliekām. Katru'pārvietošanos uz jaunu vietu viņš uzņēma negribīgi un ar aizdomām. Iespējams, ka tādējādi viņā izpaudās krietna un uzticama mājas suņa īpašības, ja vien viņam būtu savas mājas un saimnieks, ko sargāt, tad droši vien viņš ne soli nespertu prom. Bet tagad Cilda nepielūdzami veda viņus tālāk pretī nezināmai nākotnei. Sacelties un nepaklausīt viņš neuzdrošinājās, kaut arī bija pilnīgi pieaudzis, liels suns.

Suņi apmetās pussabrukušā šķūnī kāda paliela māju pudura tuvumā, kur mežainais apvidus labi noderēja vasaras medībām. Šķūnis bija laba apmetnes vieta, te vēj atradās nedaudz siena, kur gulēt, un lietus laikā bija jumts virs galvas; cilvēki uz vientuļo šķūni purvainā meža ielokā nenāca. Bet suņu savstarpējās attiecības, šeit dzīvojot, mainījās. Klibais arvien biežāk atteicās no kopīgām meža dzīvnieku medībām, vientuļš klīda pa laukiem, pārtikdams no pelēm un dažādiem citiem sīkiem dzīvnieciņiem, ko izdevās noķert laukā un pļavā. Vienīgi ja Cilda un Sakostā Auss tuvumā nomedīja stirnu, viņš labprāt piedalījās kopīgā mielastā. Visbiežāk Klibais tupēja paslēpies kādu māju tuvumā un noskatījās, kā tur skraida citi suņi. Viņš neilgojās pēc mājām, jo neatcerējās, ko tas nozīmē. Viņu bija ieinteresējusi kāda kuce, kuru viņš nejauši sastapa pļavā. Kuce par negaidīto sastapšanos izrādīja lielu prieku un labprāt ar Klibo iepazinās. Liekas, Klibais viņai pat patika. Kad kuce gāja mājās, Klibais viņu pavadīja, bet pagalmā ieiet neiedrošinājās. Vēlāk viņš to atkal gaidīja atnākam. Šī satikšanās izrādījās liktenīga.

Neraugoties uz savu noslēgto un drūmo raksturu, par spīti aizdomīgumam, viņš šai svešiniecei pieķērās.

Viņa to uzreiz atzina pārāku par sevi un nebūt neizturējās augstprātīgi. Svešiniece labprāt spēlējās un pavedināja kļūt vieglprātīgam un jautram, kāds viņš nekad — kopš tika ievainots — nespēja būt kopā ar Sakosto Ausi, kas vienmēr visās izdarībās bija ātrāka un veiklāka par viņu, tādējādi radot viņā mazvērtības kompleksu; savukārt Cilda vienmēr bija skarba, norūpējusies un nekādu jautrību un rotaļīgUmu neatzina. Citreiz, satiekoties ar Klibo, svešiniece no tuvējām mājām atveda līdzi arī divus citus suņus. Tie, kaut arī nedaudz greizsirdīgi, bija miermīlīgi māju radījumi, kas bez īpašām ierunām bija gatavi draudzībai ar lielo meža suni. Klibais, kas visu laiku bija pakļāvies mātes despotismam, pēkšņi sajuta, ka ir pārāks par citiem. Šī sajūta viņu apreibināja, viņš kļuva iedomīgs un augstprātīgs, vairs nepakļāvās Cildai un vēlējas kļūt patstāvīgs, arvien biežāk neklausīja un izvairījās atrasties viņas sabiedrībā. Cilda saprata, ka dēls ir izaudzis, šī ir viņa pirmā aizraušanās un pieķeršanās svešai kucei, bet drīz tā beigsies, Klibais atgriezīsies viņas sabiedrībā, un tad viņi dosies tālāk. Tomēr notika citādi. Jo arī Sakostā Auss bija pieaugusi un viņa tāpat uz svešiem māju suņiem sāka skatīties pavisam savādāk nekā līdz šim. Reiz, aizskrējusi līdzi Klibajam, sastapa arī abus mājas kuces pavadoņus, un viņai bija patīkama tā uzmanība, kādu tie izrādīja. Kad abi jaunie tik ātri neatgriezās, kā viņa gaidīja, Cilda ar dziļu nemieru sirdī gāja tos meklēt.

Ieraudzījusi suņu baru, viņa tikai tagad atskārta, ka bērni patiesi ir lieli un te ir sākušās pieaugušo spēles, kuras arī viņai nav svešas. Bet viņi bija klaidoņi un visi šie māju suņi bija ienaidnieki, kuriem jāuzbrūk, no kā jābēg, pret kuriem jāaizstāvas, kad vajadzēja kaut ko aizstiept no kādām mājām vai kūts. Cilda nikni metās tiem virsū cerībā, ka jaunie darīs to pašu, taču tas nenotika. Sakostās Auss pielūdzēji nepretodamies bēga, bet svešā kuce atņirdzās, gatava aizstāvēt savas tiesības. Tomēr viņa Cildai nebija pretiniece. īsā spalva uz kakla bija vājš aizsargs pret

Cildas zobiem, un drīz viņa gulēja nekustīga. Sakostā Auss pirmo reizi negāja mātei palīgā, bet ilgu pilnām acīm bija gatava sekot saviem pielūdzējiem. Cilda viņai aizstājās priekšā, vēlēdama atgriezties mežā. Sakostā Auss, kaut arī nelabprāt, bija gatava paklausīt. Bet Klibais tupēja pie beigtās kuces un smilkstēja. Cilda metās viņam klāt, lai pārmācītu; Klibais pēkšņi saslējās un iekoda mātei purnā. Tajā brīdī viņa saprata, ka Klibais mājas kuces nokošanu nepiedos. Viņš stāvēja liels, draudīgs un svešs.

Cilda, asiņojošu purnu, nodūra galvu un atkāpās, apmulsusi gāja uz pamesto šķūni meža malā. Sakostā Auss pa gabaliņu sekoja. Klibais palika pie nokostās kuces.

Tonakt pāri pilnmēness apspīdētajiem, klusajiem laukiem tālu skanēja vientuļa, izmisuša suņa gaudošana. Neviens tai nepiebalsoja un neatsaucās. Cilda tajā klausījās un gaidīja, ka gaudotājs drīz apklusīs un atnāks šurp. Bet viņš nenāca. Ne šajā, ne citās naktīs, ne dienās. Sakostā Auss šo laiku nogulēja, nekur neiedama, grūtsirdīgi un skumji raudzīdamās tālumā. Kad Klibais neatgriezās, Cilda gāja viņu meklēt, bet tas bija veltīgi, nekur viņš nebija atrodams. Cilda saprata, ka viņš ir aizgājis, lai nekad vairs neatgrieztos. Viņa pievilkās pie Sakostās Auss un iesmilkstējās. Tā piecēlās, nolaizīja viņas sakosto purnu un gāja prom. Cilda pazemīgi sekoja.

Sī bija skumjākā vasaras nogale Cildas dzīvē. Viņas bija palikušas divas vientuļnieces, kas nekur nespēja rast mājasvietu, nekur viņām īsti nepatika, un abas arvien no jauna devās tālākos un garākos pārgājienos. Kā pēc norunas izvairījās no cilvēku mājokļiem, kur varēja sastapties ar citiem suņiem.

Visvairāk no tā baidījās Cilda; savienība ar pieaugušo meitu bija pārāk trausla, un viņa arvien skaidrāk nojauta, ka tas, kas notika ar Klibo, agrāk vai vēlāk notiks arī ar Sakosto Ausi un tad viņa paliks pavisam viena.

Rudens pienāca lielu mežu apvidū, kur vakara nokrēslā bauroja briežu bujļi, kur, cīņā sasitoties, klaudzēja ragi, tumšās naktīs dobji ūjināja ūpji un, spalgi sasaukdamās, lidoja pūces. Sī svešādo zvēru un putnu pasaule arī pašā Cildā iesvēla dīvainas alkas, bailes un ilgošanos, un viņa gandrīz jau griezās atpakaļ, no kurienes bija atnākusi, atpakaļ, lai vismaz pa gabalu jaustu un vērotu zināmo un pazīstamo dzīvi, no kuras bēga, ko ienīda un kuras zau​dējumu visu laiku skaudri izjuta.

Palaikam mežos skanēja šāvieni, ienīstais, ar šaujamajiem bruņotais cilvēku dzimums klīda apkārt medīdams un apdraudēja arī abas vientuļnieces. Cilda kļūdījās, iedomādamās lielāku drpšību atradusi lielajos mežos. Taisni te mednieku bija vairāk, un tie bija bīstamāki nekā tiešā māju tuvumā. Bet viņa to nezināja, un bēguļošana turpi​nājās dziļos biezokņos.

Piezagās sals. Uzsniga sniegs. Ātri un nemanot pienāca ziema. Kādu nakti pārlaidušas sienā stirnu barotavas nojumē, bēgles izgāja medībās. Drīz viņas atklāja savādas pēdas. Varēja domāt, ka te gājis liels, vientuļš suns. Bet suns tas nebija. Abas ilgi šīs pēdas ošņāja, rūca, un spalva uz viņu kumbriem saslējās, un tomēr, sabozušās un saspringušas, viņas tecēja pa šīm pēdām uz priekšu. Pēdas izveda pie beigta aļņa, kur kāds jau bija mielojies un pēc tam aizgājis.

Abas mednieces palika pie aļņa, milzīgais barības daudzums solīja ilgstošu un bezrūpīgu dzīvi. Arī vieta — nelielā piekalnīte, ar biezām eglītēm apaugusi, — likās it tīkama un pieņemama. Alnis vēl bija pavisam svaigs, nesen kā nobeidzies no mednieku ložu ievainojumiem. Diezgan mielojušās, viņas ielīda tuvējā biezoknī pasnaust.

Bija agra pievakare, sijāja smalks sniedziņš, un abas ceļinieces vēl atpūtās, kad saklausīja vieglu sniega iegurkstēšanos. Tur kāds uzmanīgi nāca. Apstājās. Nācējs bija uzdūries svešinieču pēdām un laikam centās tikt skaidrībā, ar ko viņam darīšana. Sniegs no jauna iegurkstējās, nezināmais tuvojās, acīmredzot nebija no bailīgajiem. Cilda uzmanīgi piecēlās, spalva uz viņas kumbra saslējās, apņēmīgi viņai blakus nostājās Sakostā Auss. Viņas bija gatavas cīnīties un savu ieguvumu nevienam neatdot. Abas izlīda no biezokņa un apstājās. Iepretī iznāca vilks, ko viņas sākumā noturēja par lielu suni. Viņš soļoja lēni, bet pārliecināti un neizrādīja nekādas bailes, laikam apzinā​damies, kam medījums pieder, jo viņš pie tā jau bija mielojies. Patiesībā viņš zināja, ka pie aļņa atrodas divas suņu dāmas, jo iepriekš bija izpētījis viņu pēdas un apošņājis, ko viņas netālu nevērīgi bija sniegā atstājušas. Pieklājīgā attālumā no

sagaidītājām vilks apstājās. Viņš tāsar neslēptu ziņkāri aplūkoja un neizrādīja nekādu naidīgumu. Tad nogūlās uz vēdera un paluneināja asti, likdams saprast, ka suņu dāmas viņam ir patīkamas. Kad tās, būdamas stipri aizdomīgas, savu attieksmi nekādi neizpauda, vilks piecēlās, piegāja pie aļņa un sāka to plosīt. Viņš to darīja tik kārdinoši un pārliecināti, ka Cilda ilgāk neizturēja un steidza piebiedroties.

Sakostā Auss rīkojās tieši tāpat kā māte, jo arvien vēl visās lietās turpināja viņu atdarināt. No vilka, šī lielā suņa, viņas nebaidījās. Bez tam viņas bija divas, ne mazāk veiklas un spēcīgas.

Tiklīdz Cilda piegāja pie aļņa, vilks nedaudz atkāpās, ļaudams dāmām pilnīgi brīvi izvēlēties labāko kumosu. Šāda izturēšanās Cildu nopirka, un vilks viņai sāka patikt. Viņa arī saprata, ka ir ienākušas vilka medību laukos un šis mežs ir vilka mājvieta. Bez tam Cilda nojauta, ka viņa vilkam nav vienaldzīga.

Cilda šajos ilgajos klejojumu mēnešos nebija atzinusi nevienu suni. Viņa tos uzskatīja par ienaidniekiem, kuriem jāuzbrūk, jākož, pret kuriem jāaizstāvas, jo tie visi ir.cilvēku sabiedrotie. Bet vilks likās brīvs, neatkarīgs un nevienam nepakļāvās. Tiklīdz Cilda saprata, ka vilks viņas negrasās dzīt prom, viņa it kā apkaunējās, ka ir pret to izturējusies ar aizdomām. Cilda paskatījās un paluneināja asti. Vilks tūdaļ atsaucās, jocīgi pagrozīja galvu un nāca klāt. Šāda strauja tuvošanās Cildai nepatika, viņa pieglauda ausis un ierūcās. Vilks tūdaļ apstājās, apsēdās viņas priekšā, likdams saprast, ka nelolo nekādus ļaunus nodomus.

Pēc brīža pa vilka pēdām atnāca vairāki jaunie vilki un vilcenes. Sis svešais bars Cildu drusku nobaidīja. Toties Sakostā Auss ļoti ātri sapratās ar jaunajiem vilkiem, kas izturējās, it kā viņa būtu viena no bara. Sakostajai Ausij šī draudzīgā sabiedrība uzreiz iepatikās. Vecais vilks pret jaunajiem neuzstājās kā pavēlnieks, kam lielākas tiesības uz labāko kumosu. Liekas, viņš neņēma ļaunā, kad kāds no jaunajiem pakampa gaļas gabalu, ko viņš bija noplēsis no aļņa gurna. Suņu sabiedrībā šāda rīcība būtu beigusies ar jaunā bezkauņas pārmācīšanu. Bet pie vilkiem jaunajiem tika ļauta liela vaļa, un vecais, lai izšķirtu strīdu, nekad nelietoja spēku. Cilda un Sakostā Auss vēl daudz ko nezināja par sabiedrību, kurā tik negaidīti bija nokļuvušas un kura viņas pieņēma bez īpašām aizdomām vai naidīguma. Dažiem no jaunajiem vecais vilks bija tēvs, bet mātes šeit nevienam vairs nebija. Daži vilcēni bija pilnīgi bāreņi. Cilda vēl nezināja, ka uz vilkiem jo bieži rīko medības, kas parasti beidzas ar to, ka no bara dzīvs paliek tikai retais. Arī vilks bija zaudējis savu vilcēni un jaunos izvadāji^ un izaudzinājis viens pats. Vēlāk viņam bija vēl pievienojušies citi vilcēni, kas palikuši bez vecajiem. Šajā rudenī vairāki jaunie vilki bija sasnieguši to vecumu, kad paši var dibināt ģimenes. Tie bija atdalījušies no pārējiem, lai paliktu divatā. Tomēr kritušais alnis viņus uz laiku bija savedis kopā. Iespējams, ka viņus izklaidīgus darīja Cildas un Sakostās Auss klātbūtne. Vecais vilks arvien vairāk uzmanības veltīja Cildai un aizmirsa iespējamās briesmas, bet jaunie, kā ieraduši, visās lietās paļāvās uz veco.

Pagāja vesela diena, alnis patiesībā bija jau notiesāts, un bars varēja izklīst, bet viņi arvien vēl palika kopā. Pirmie aizgāja jaunie pāri, kas vēlējās būt vienatnē. Taču drīz vien tie satraukti atgriezās.

Izgājis izlūku gājienā, vecais vilks atklāja, ka ir ielenkti. Visapkārt stiepās baismīgā aukla ar plīvojošiem karodziņiem, kam tuvoties neviens vilks neuzdrošinās visā plašajā pasaulē. Lai viņš skrēja, uz kuru pusi skriedams, visur priekšā plīvoja karo​dziņi.

Cildai un Sakostai Ausij šāda panika likās neizprotama un nevajadzīga. Viņas paošņāja pēdas.

Acīmredzot cilvēki nesen, rītausmā, te bija gājuši un atstājuši dīvaino auklu; viņa aizgāja auklai otrā pusē, Sakostā Auss pieskrēja un norāva vienu karodziņu, bet vilki bailīgi kāpās atpakaļ. Tad arī viņas atgriezās, jo tur izbijušies skraidīja jaun.e vilki, kuru sabiedrībā Sakostā Auss jau bija labi iejutusies, tur atradās vilks, kurš apbrīnas pilnām acīm skatījās uz Cildu un kuru viņa jau bija sākusi ieredzēt. Viņai tikai likās necienīgi baidīties no kaut kādas auklas un plīvojošām lupatām. Taču vilkus pārņēma arvien lielāka panika. Vieni aizskrēja uz vienu pusi, otri — uz otru, trešie metās atpakaļ pie nograiīztā aļņa, kur bija pavadījuši nakti. Cilda tecēja līdzi vilkam, kuru viņa nevēlējās pamest nelaimē un kas, par spīti tam, ka baidījās no plīvojošām lu​patām, sāka viņai patikt.

Pēkšņi tur, kur bija aizskrējuši daži jaunie, atskanēja vairāki šāvieni, kāds no vilkiem, laikam nāvīgi

ievainots, iekaucās. Vecais metās atpakaļ, taču aizbēgt nekur nevarēja, visur priekšā bija aukla, kas vilkus biedēja vairāk par šāvieniem. Cilda saprata, ka vienīgā izeja no aplenkuma ir šķērsot auklas līniju, no kuras vilki gluži veltīgi baidījās. Tieši tur, kur auklas nebija un vilki iedomājās atraduši glābšanās ceļu, — tur skanēja šāvieni un noasiņodami mira jaunie vilki. Cilda izrāvās panikā skrejošo vilku bara priekšā un aicināja viņus tai sekot, jaunie pakļāvās, jo nāves izbailēs bija pilnīgi zaudējuši galvu. Cilda iejoņoja biezoknī, aiz kura retā priedulājā zināja esam nodevīgo auklu, bet kur noteikti nebija šāvēju. Viņa skrēja turp, un vilki sekoja. Izlauzusies cauri biezoknim, viņa vienā stiepienā bija aiz auklas. Kāds jauno vilku pāris cieši turējās Cildas pēdās un aizskrēja līdzi. Nedaudz saminsti nājies, auklas līniju šķērsoja arī vecais vilks. Pārējie sekot neuzdrošinājās un aizskrēja dažādos virzienos. Izglābušies steidzās tālāk prom no briesmu vietas, kur aizvien vēl skanēja šāvieni. Cilda atskatījās un apstājās. Viņa gaidīja Sakosto Ausi, bet tā neparādījās.

Pamest meitu nelaimē viņa nespēja. Satraukumā viņa pariņķoja uz vietas iesmilkstējās un apsēdās.

Mežā iestājās klusums. Šāvieni norima. Kam palaimējās, tie bija aizbēguši, pārējie nekustīgi gulēja sniegā. Cilda palūkojās apkārt, viņa bija palikusi viena, pavisam viena šajā mežā un milzīgajā pasaulē. Ja pasteigtos, viņa vēl varēja panākt aizbēgošos vilkus, kurus pati bija izvedusi no ielenkuma, tie viņu pieņemtu savā barā, bet bez Sakostās Auss viņa nespēja aiziet. Viņas suņa dvēsele smeldza un sāpēja ne mazāk kā toreiz, kad zem nāves draudiem vajadzēja pamest dzimtās mājas, kad tika nošauti pirmie divi no viņas kucēniem. Kaut kur dziļi sirdi viņa nespēja ticēt, ka nošauta Sakostā Auss, kura pazina cilvēkus un zināja viņu viltības, tādi mānekļi kā plīvojošas lupatas viņu nevarēja nobiedēt, vienīgi ja viņa, akli uzticēdamās, būtu aizskrējusi līdzi izmisumā bēgošajiem jaunajiem vilkiem … Cilda gaidīja, ieklausījās smagajā koku dūkšanā vējā, saausījās, kad iečabējās sniegs, un cerēja, ka tūdaļ starp priežu stumbriem nebēdnīga parādīsies viņas lielā meita, pašas līdziniece, viņa tai atkalredzēšanās priekā nolaizīs ausi, viņas atkal būs kopā, un viss būs kā agrāk. Bet pagāja stundas, laiks sliecās pāri pusdienai, saule neparādījās, drīz sāks krēslot un īsā ziemas diena beigsies. Tik vientuļa kā šajā brīdī Cilda vēl nekad nebija jutusies. Bezgala lēni un smagi viņa brida atpakaļ, atpakaļ par spīti briesmām, kas viņu varbūt tur sagaida. Vairāk par briesmām, kas draudēja pašai, viņa baidījās ieraudzīt Sakosto Ausi saļimušu sniegā un mirstošu. Varbūt tepat savainota guļ, nolīdusi kādā biezoknī. Par to nepārliecinājusies, viņa vienkārši nekur nespēja aiziet.

Vakaram nākot, cēlās vējš, un mežs tika drūmas, draudošas šalkoņas piedūkts. Koku galotnes augšā krustojās, zari sitās kopā un trauslākie, spalgi sprakšķēdami, lūza un pakšķēdami krita sniegā. Dzivā radība nolīda biezokņos, alās un dobumos, vienigi Cilda, liktenīgās nolemtības pārņemta, steidzās atpakaļ.

Vilkus biedējošā aukla ar karodziņiem bija noņemta. Cilda apošņāja pēdas, cilvēki nesen kā aizgājuši. Viņa aizskrēja pie aļņa skeleta cerībā, ka Sakostā Auss viņu tur gaida. Bet neviena nebija.

Vienīgi smagā aļņa galva ar nograuztām ausīm un sarkanīgi kauli sniegā. Cilda izošņāja pēdas, bet nebija iespējams noteikt, kuras piederēja Sakostajai Ausij, jo pēdas bija krustojušās cita ar citu un sapinušās neizprotamā jūklī. Tad Cilda gāja tur, kur vēl nesen bija skanējuši pēdējie šāvieni.

Drīz viņa uzdūrās asiņainam plankumam, ap kuru sniegs bija nobradāts. Te noasiņodams bija gulējis vilks, bet cilvēki viņu bija aiznesuši. Cilda sekoja šīm pēdām un nonāca pie nomīdīta laukuma izbraukta meža ceļa malā. Vēl iepriekšējās dienas rītā šais biezokņos nebija nevienas cilvēku pēdas, Cilda to labi atcerējās, jo pati ar Sakosto Ausi bija te gājušas. Gar ceļa malu, atnesti no dažādām pusēm, bija gulējuši nošautie vilki. Cilda izošņāja asiņainās iedobes sniegā, bet, vai kādā no tām bija gulējusi Sakostā Auss, viņa nespēja noteikt; visur vēdīja tikai vilku, asiņu un cilvēku atstātās smakas. Cilda pārstaigāja šo laukumu, pagājās pa ceļu, kur bija aizbraukuši cilvēki, aizvezdami līdzi nošautos, un atgriezās.

Bija jau satumsis, kad Cilda, vēlreiz šķērsojusi baismo nāves lauku, aiztecēja tur, kur pēdējo reizi atcerējās redzējusi Sakosto Ausi un viņas pēdas bija neatšķetināmi sajukušas kopā ar vilku pēdām. Sals tostarp pieņēmās. Klajākās vietās zempūtis aizvilka pēdas. Paklīda ātri skrejošie mākoņi, un parādījās

ieapaļš mēness. Auksta, stindzinoša gaisma nolija pār mežu. Cilda aptupās sniegā un notrīcēja. Tad viņa pagriezās pret salto spīdekli un iegaudojās. Bet necik tālu žēlabas neaizskanēja. Ziemeļu brāzma sa-tvēra stiepto sāpju un izmisuma saucienu, saraustīja gabalu gabalos, un izsvaidīja starp kokiem. Cilda gaudoja ilgi, skumji un bezcerīgi, it kā apraudādama visu vientuļo radību likteni. Pirmo reizi mūžā viņa jutās vārga un iztukšota; balss sāka pagurt, līdz skanēja tikai klusi, aprauti smilksti, līdzīgi gaistošām nopūtām.

Pēkšņi starp kokiem šaurā mēnesstarā viņa pamanīja aši slīdošu ēnu, kas parādījās īsu mirkli un tūdaļ pagaisa kā nebijusi. Maldīga cerība uzplaiksnīja viņas sirdī. Cilda saspringa, gatava traukties pretī, bet ēna vairāk neparādījās. Mākonis īsu bridi aizsedza mēnesi, kad tas atkal uzspīdēja, Cilda sakustējās un paspēra soli, bet tūdaļ saklausīja sniega iečabēšanos aiz muguras. Viņa atskatījās. Dažus soļus no viņas sniegā sēdēja Vilks. Cilda netraucās viņam klāt, kā to būtu darījusi, ja tur sēdētu tā, ko viņa neprātīgi gaidīja. Vilks bija atnācis viens, tas nozīmēja, ka vairāk nav ko gaidīt. J.a vien tas būtu iespējams, Sa​kostā Auss jau atrastos šeit, nekas viņu nespētu atturēt, tāpat kā nekas nespētu aizkavēt Cildu steigties pie savas meitas. Tāpēc Vilka parādīšanās Cildu satrieca. Bet reize ar.cerības miršanu viņu pārņēma nežēlīgās skaidrības saltais miers. Viņa jutās tik nogurusi un izsmelta, ka turpat sniegā nogūlās, saritinājās un aizmiga.

Kad Cilda atmodās, viņai blakus gulēja Vilks. Vilks bija nomodā. Ieraudzījis Cildu paveram acis, Vilks pagrozīja galvu, it kā sveicinādams, kā brīnīdamies par viņas dziļo miegu. Cildas apziņā lēni atausa vakardienas notikumi un atgriezās bezcerīgā zaudējuma sajūta. Cilda nevēlējās mosties, lai atgrieztos pasaulē, kurā viņu nesagaidīja Sakostā Auss, kuras allaž jautrā un nebēdnīgā rosīšanās ari viņu darīja drošu un stipru, kurai viņa bija vajadzīga un nepieciešama. Viena bez otras viņas līdz šai dienai nebūtu spējušas izdzīvot. Cilda aizvēra acis. Virs galvas rimtā ziemeļu vējā šalca milzīgas priedes, un viņa grima saldā nebūtībā. Tad viņa juta, ka tiek raustīta aiz skausta. Kāds uzpūta svešu, siltu dvašu, un viņa atkal atvēra acis. Tas bija Vilks, kas neļāva viņai aizmigt; viņš tai piedūra purnu, pagrūstīja un uzstājīgi raustīja aiz apkakles, likdams celties augšā. Cilda protestēdama un pretodamās kaut ko neskaidru atņurdēja, taču Vilks neatlaidās^arvien noteiktāk viņš modināja gulētāju. Beidzot viegli iekoda. Tas Cildu satracināja, jo tā nekad un nevienam nebija ļāvusi sevi aizskart vaiv darīt pāri. Viņa pietrūkās kājās, gatava uzbrukt, atriebt, aizstāvēties. Vilks atsprāga dažus soļus atpakaļ un aptupās. No ilgās gulēšanas aukstumā Cilda bija mazliet sastingusi, un viņas lēciens diez cik veikls neizdevās. Vilks negrasījās pretoties, viņš arī.nebēga, bet nogūlās viņas priekšā zemē. Sāds padevības apliecinājums Cildu samulsināja. Pēkšņi pie viņas kājām gulēja liels un varens meža radījums, pārsteidzoši līdzīgs viņai pašai un tomēr svešs un bīstams. Vilks gulēja zemē un skatījās neizprotami zalgojošiem redzokļiem. Apjukusi Cilda nezināja, ko darīt. Kost nedrīkstēja, jo viņš, brīvais un neatkarīgais, labprātīgi gulēja pie viņas kājām, bet nekost nozīmēja, ka viņa tam piedevusi. Tāpēc viņas nokavētais kampiens vairs nebija patiesa niknuma vadīts. Cildas zobi vēl slābi turējās Vilka cietajā vilnā, kad viņa pati it kā saļima uz Vilka skausta. Vilks maigi ieņurdējās, pagriezās uz sāniem un ar priekšķepām viņu apkampa. Tad Cilda atrāvās no Vilka, pielēca kājās un bēga prom. Vilks viņu ātri panāca, aizskrēja priekšā un aizšķērsoja ceļu. Viņš gribēja, lai Cilda viņam sekotu citā virzienā. Tā nevēlējās pakļauties, jo vienmēr pati bija pakļāvusi, bet vēl mazāk viņa vēlējās palikt viena, jo pilnīga vientulība biedēja, ja nebūtu vakardienas traģisko notikumu, viņa, iespējams, Vilkam sekotu ar lielu prieku. Bet Sakostās Auss zaudējums bija nokāvis visas jūtas, un pasaule rādījās drūmi bezcerīga. Vienaldzīgi un spītīgi viņa skrēja iesāktajā virzienā, bet šim skrējienam nebija ne jēgas, ne mērķa, iecirtība drīz noplaka, gaita kļuva lēnāka. Vilks kādu laiku rikšoja blakus, tad pamazām virzījās tuvāk un tuvāk. Kad viņi jau bija pavisam cieši blakus, Cilda nedaudz atrāvās. Pēc laiciņa Vilks atkal viņai piespiedās cieši klāt, likdams nedaudz mainīt virzienu. Tā Vilks panāca, ka Cilda beidzot skrēja tai virzienā, kādu viņš noteica. Iespējams, ka beigās Cilda aptvēra Vilka viltību, bet bija par vēlu ko grozīt: viņa jau sāka pakļauties Vilkam, kas šajos mežos jutās kā mājās, kam šeit viss bija zināms un pazīstams.

Beidzot Cilda nokusa, bet Vilks vēl neizrādīja nekādas paguruma pazīmes. Tagad, kad Cilda skrēja lēnāk, viņa ievēroja, ka Vilks viņu virza pa apli; ap pakalnu, kuru no otra, līdzīga pakalna šķīra dziļa grava, viņi jau bija skrējuši. Cilda apstājās un lūkojās uz Vilku, kurš, sapratis, ka ir atmaskots, jocīgi pagrozīja galvu, un viņa acīs iezalgojās savādā uguntiņa, kas Cildu reizē biedēja un pievilka. Viņa brīdinoši ierūcās, bet Vilka apsarmojušās ūsas sašķiebās, it kā viņš smaidītu. Cilda bija Vilka varā, bet vai viņa bija Vilka gūstekne? Vai viņa vēlējās bēgt no šī zvēra, kas bija liels, stiprs un viltīgs, kas bija līdzīgs viņai pašai un tajā pašā laikā svešs un nepazīstams? Viņš piegāja Cildai cieši klāt, un viņi pirmo reizi viens otru pa īstam apostīja, dziļi jutīgajās nāsīs ievilkdami asās un satraucošās smakas. Vilks viņai nebija nepatīkams. Bet Cilda Vilkam izteikti patika. Un, tā kā viņš bija to pārspējis viltībā, Cilda sāka atzīt viņa pārākumu. Satraukta un būdama vēl ar sevi nemierā, viņa tomēr sekoja Vilkam, kad viņš to aicināja savā midzenī nogāzes stāvajā krantī, pār kuru zvilnēja resna, krituša koka stumbrs. Noskrējusies un nogurusi, viņa nogūlās pie ieejas, likdama saprast, ka atstāj sev brīvu atkāpšanās ceļu. Vilks nogūlās Cildas priekšā un nolika purnu uz viņas ķepas. Pirmajā brīdī Cilda gribēja ķepu pievilkt sev klāt, bet, nedaudz nodrebē​jusi, tā palika turpat. Viņa iesnaudās.

Kad Cilda pamodās, Vilka nebija. Cildai šķita, ka viņa ir gulējusi tikai īsu brīdi, bet patiesībā nāca jau otrās dienas vakars. Koki, rietumvēja pluinīti, dūca smagi un grūtsirdīgi, vēstīdami atkušņa tuvošanos.

Cildas nemiers un satraukums bija gandrīz pārgājuši, un viņā modās ziņkāre par vietu, kurā atradās.

Uzmanīgi viņa ielīda midzeņa dziļumā. Telpa bija pietiekami plaša, lai varētu ērti ap​grozīties. Vienā malā tāds kā iedobums ar sausām papardēm. Sur tur mētājās apgrauzti kauli, putnu spalvas un sprunguļi. Cilda visu apošņāja, un spalva uz viņas kumbra saslējās; viņa atjauta, ka te bez Vilka savulaik ir dzīvojusi arī vilcene un audzinājusi savus vilcēnus. Neapmierināta viņa ierūcās, it kā vilcenes ēna vēl klīstu tepat un spētu viņu apdraudēt. Bet vai tad viņa vēlējās te palikt?

Cilda izgāja ārā. Pie ieejas uzdūrās beigtam zaķim. Zaķis bija nesen kā nokosts. Viņa sajuta izsalkumu, tomēr paglūnēja apkārt, vai netiek novērota, un, zaķi pakampusi, nolīda biezoknī zem kritušā koka. Tur viņa to ņēmās notiesāt. Kaut kas nošvīkstēja. No biezas eglītes apakšas izlīda Vilks, it kā būtu te paslēpies* zinādams, ka viņa atnāks. Cilda ierūcās, lai gan netika apdraudēta; viņai īsti nepatika, ka Vilks izrādās viltīgāks un gudrāks par viņu. Vilks stāvēja viņas priekšā, un purns tam bija savilkts it kā smīnā. Tad viņš pienāca klāt, nolaidās uz priekšķepām un nogūlās tieši tāpat kā Cilda. Viņi skatījās viens otrā, un vidū atradās zaķis. Nepārprotami Vilks to bija atnesis, bet viņa medījumu pievāca sev, lai gan līdz pat pēdējam laikam, dzīvodama kopā ar Klibo un Sakosto Ausi, bija visā dalījusies. Vai pret Vilku viņa gribēja izturēties citādi? Vainīga juzdamās un tāda kā nokaunējusies, Cilda nedaudz paluneināja asti.

Vilks uzlēca kājās, pagrozīja galvu un aizskāra viņu ar ķepu. Cilda pret svešo meža zvēru juta bijību, bet viņai bija ļoti svarīgi pierādīt, ka viņa no tā nebaidās, tāpēc, dusmīga likdamās, viņa_ tam viegli iekoda un gaidīja, ko Vilks darīs. Vilks palēcās un draudīgi uzklupa, viņi saķērās rēcošā kamolā un novēlās pa nogāzi lejā. Tur viņi gulēja sniegā un pārsteigti skatījās viens otrā. Vilks pirmais pielēca kājās un traucās augšā. Pēc mirkļa lejā pie Cildas nolidoja zaķis. Nošļūca arī Vilks. Tur viņi ieturēja savu pirmo kopīgo maltīti.

Vilka uzmanība pieauga un kļuva jo dienas lielāka. Arī Cildai Vilks patika. Savstarpējām simpātijām pieaugot, viņi nenogurstoši klejoja pa mežu, un mēnesnīcas naktīs Vilks viņai dziedāja savu mīlestības dziesmu. Cilda tai ātri atsaucās. Viņa aizmirsa, ka ilgu laiku bijusi vajāta būtne, kam nepārtraukti jācīnās par savu vietu zem saules. Tagad viņa atradās drošā Vilka aizstāvībā un aprūpē, atplauka un kļuva valdzinoša. Beztiesīgās bēguļošanas laikā nomāktās dziņas pamodās un sastapa vētrainu piepildījumu.

Bezrūpīgi viņi nodevās mīlas rotaļām. Tikai izsalkums lika tiem steigties uz laukmali un nomedīt stirnu.

Steigā aprijuši siltos gaļas gabalus, viņi atkal at​griezās biezoknī.

Uz pavasara pusi Cilda kļuva smaga un gurdena, nolīda midzenī un tālākos medību pārgājienos vairs nepiedalījās. Kādu rītu pasaulē nāca četri ņipri vilcēni. Viņa tos apkopa, zīdīja un mīļoja. Un bija bezgala'laipna, kad vakarā ar medījumu atgriezās Vilks. Ne bez sirds drebēšanas viņa ļāva Vilkam

mazuļus apošņāt un nolaizīt. Par pārsteigumu Cildai, Vilks to darīja ārkārtīgi maigi un saudzīgi. Agrāk, kad viņai no Hektora piedzima mazuļi, tēvs savus pēcnācējus ieraudzīja tikai, kad tie bija jau lieli, un viņš tos nepazina. Tāds pa lielākai daļai ir visu mājas dzīvnieku liktenis. Bet Vilka midzenī Cilda pirmo reizi pieredzēja, ka par mazuļiem priecājas ne tikai viņa, bet uz to ir spējīgs arī tēvs. Cildai ne mirkli nevajadzēja raizēties, ka pietrūks, ko ēst viņai vai mazuļiem.

Vilcēni ātri apvēlās un klunkurēja apkārt, iepazīdamies ar midzeni, ziņkārīgi līda ārā un visu apostīja. Cilda tiem ļāva pilnu vaļu; mazliet laiska un apmierināta, viņa nodevās mātes priekiem, nekur nebija jāskrien, nekas nebija jāsargā, par viņu drošību nomodā bija Vilks. Tas nenozīmē, ka Cilda bija kļuvusi vienaldzīga un bezrūpīga; viņa tāpat ieklausījās putnu balsīs, koku pavasarīgajās vēdās un citās meža skaņās, saoda daudzveidīgās smaržas un uztvēra nepārtraukti mainošās krāsu nianses, smalki atšķirdama to, kas viņu un mazuļus varētu apdraudēt, no tā, kas bija nekaitīgs un ierasts. Katru dienu viņa pacie​tīgi gaidīja atgriežamies Vilku un pirmo reizi mūžā jutās pat laimīga.

Kad mazuļi paaugās, pārtikas vajadzēja vairāk; Vilkam nācās krietni papūlēties, lai augošo ģimeni pienācīgi apgādātu. Kamēr Cilda aprūpēja mazuļus, viņa medībās negāja. Nekad Vilks neatgriezās bez medījuma — vienalga, pēc stundas, dienas vai divām — mājās viņš nāca tikai tad, kad varēja ko atnest.

Vilcēni nepacietīgi gaidīja tēvu un, tiklīdz tas parādījās, jau metās pretī plosīt medījumu; viņu apetīte auga līdz ar pašiem. Vilks noskrējies apgūlās blakus Cildai, viņa tam nolaizīja sirmot sākušo purnu,.un abi nevarēja vien atskatīties jauno vilcēnu mežonīgajās izdarībās. Kamēr mazuļi nebija paēduši, vecie barībai klāt neskārās — tāds ir vilku nepārkāpjams likums, ar kuru Cilda saskārās pirmo reizi; viņa to atzina un rīkojās tieši tāpat.

Kad vilcēni bija paēduši, tie vienmēr gribēja ar tēvu rotaļāties. Būdami vēl pavisam mazi un tik tikko turēdamies uz kājām, viņi ļepatoja klāt; Vilks tos lielā sajūsmā ošņāja, grūstīja ar purnu un apvēla, bet mazuļi cēlās augšā. Dažkārt Vilks, rotaļā aizrāvies, kādu pakampa zobos un svieda pa gaisu tā, ka mazulis tenteru tenteriem aizripoja pa zemi; noreibis tas slējās kājās un streipuļodams steidzās atpakaļ.

Kad mazuļi, laimīgi un pārguruši, vairs nespēja turpināt, tie nogāzās uz muguras, saslēja ķepiņas gaisā un smilkstēja. Vecais tūdaļ aprima, maigi un saudzīgi laizīja 'savus pēcnācējus, kuri padevīgi atzina viņa varu un pārākumu. Cilda, sirdij drebot, noraudzījās mežonīgajās spēlēs, jo agrāk kaut ko tādu nebija redzējusi, bet ne​kad viņa nejaucās tēva un mazuļu attiecībās.

Bija pagājuši divi mēneši kopš vilcēnu nākšanas pasaulē, kad siltā aprīļa vakarā Vilks kārtējo reizi atgriezās no medībām, nesdams zobos žurku. Vilcēni, cits citu apsteigdami, skrēja tēvam pretī, gatavi sīko medījumu saplosīt un aprīt. Veiklākais no viņiem palēcās, sakampa žurku; tēvs to izlaida no zobiem, taču vilcēns tūdaļ iekaucās un palaida ieguvumu vaļā. Žurka bija dzīva un iecirta zobus pārdrošniekam apakšžoklī, Vilcēns, pārsteigts un pārbijies, nespēja ne pakustēt. Vilks žurku nokoda, bet mazie saprata, ka medījums ne vienmēr ir vārgs un nespē​jīgs pretoties, tāpēc jābūt uzmanīgiem un piesardzīgiem.

Turpmāk Vilks ik pa laikam nesa uz midzeni dzīvu medījumu un, palaidis vaļā, mācīja jaunajiem medību māku. Un viņi to ātri, izmanīgi apguva.

Audzinot un izvadājot mazuļu^ Cilda atguva dvēseles mieru, pat drusku apvēlās miesās, tomēr dziļi sirdī viņa nespēja aizmirst Sakosto Ausi, ar kuru bija kopā klīdusi, cīnījusies par izdzīvošanu un dalījusies skopajos priekos. Dažreiz naktīs, kad Vilka nebija klāt, viņa klusi smilkstēja, savas neremdināmās skumjas par zaudēto meitu izraudādama vilku midzeņa mēmajās sienās. Pamodās mazuļi, satraukti spiedās klāt, viņa atjēgusies centās tos no​mierināt un arī pati nomierinājās.

Reiz vasaras sākumā Vilks savu ģimeni veda pa mežu, iepazīstinādams ar apkārtni. Kā jau rūpīgam tēvam klājas, viņš šo gājienu vērta lietderīgu un mācīja vilcēniem dzīt pēdas. Vilks sākumā bēga lēnām, meta nelielas cilpas, ļaudams ķērājiem sevi sagūstīt un nogāzt zemē. Taču citā reizē viņš pazuda,' vilcēni nekādi nespēja atrast ne viņa pēdas, ne pašu; nelaimīgi un vīlušies, viņi cilpoja apkārt pa briksnāju, kad pēkšņi no biezokņa, mežonīgi rēkdams, uz viņiem drāzās baismīgs nezvērs. Mazie pārbijās, spruka katrs uz savu pusi un sauca pēc palīdzības. Tad nezvērs kļuva rāms un devās pazīstams, no sveša briesmoņa

atkal pārvērzdamies rūpīgā tēvā; viņš tikai bija gribējis jaunajiem pierādīt, ka vajāts upuris reizēm, lai aizstāvētu savu dzīvību, var kļūt par bezbailīgu uzbrucēju. Tēvu atpazinuši, vilcēni tam saklupa virsū un atriebdamies nogāza zemē.

Cilda šajās audzinošajās spēlēs nepiedalījās, v-iņa uzkāpa priedēm apaugušā pakalnā un savu ģimeni vēroja pa gabalu. Pēkšņi viņa saklausīja, ka pakalna otrā pusē brikšķ sīki zariņi un atskan kaut kāda neizprotama murdoņa. Cilda, plakdama pie zemes, līda skatīties; viņai vajadzēja pārliecināties, vai nedraud briesmas.

Pakalna otrā pusē viņa ieraudzīja, kā cits vilks dzīves gudrībās apmāca savus vilcēnus, bet vilcene stāv atstatu un nolūkojas spēlē. Cilda nogūlās uz vēdera un sāka svešo ģimeni vērot. Tas, kas tur notika, bija visnotaļ pazīstams un ļoti līdzinājās tam, kas notika pakalna otrā pusē. Jaunā, šmaugā vilcene, aizdomīga kļuvusi, pacēla galvu un vairākas reizes ievilka nāsīs gaisu, it kā to pārbaudīdama, un panācās uz Cildas pusi. Vai viņa nelūgto novērotāju bija atklājusi? Cilda vēl nebija izlēmusi, kā izturēties. Bēgt nebija nozīmes, tiklīdz pakustēsies, jaunā vilcene viņu ieraudzīs. Tepat netālu, pakalna otrā pusē bija viņas Vilks. Cilda piecēlās un apsēdās. Nekustīgi viņas lūkojās viena uz otru. Pēkšņi Cilda iesmilkstējās, svešā vilcene drāzās šurp. Tā bija Sakostā Auss! Viņu atkalredzēšanās bija vētraina, priekpilna un meža dzīvniekiem neierasti skaļa, viņas metās viena otras apkampienos, līksmi rēja, vāļājās pa zemi un no satraukuma trīcēja. Divi vilki — jaunais ūn vecais, pārsteigto vilcēnu ielenkti, — katrs no savas puses nolūkojās neapvaldītajās prieka izpausmēs. Tad nokausētās un no laimes bezgala samulsušās mātes priekšā meita nolieca galvu un iesmilkstējās, un Cilda attapa, ka nav vēl nolaizījusi tajā tālajā naktī sakosto ausi — tajā naktī, no kuras meita atcerējās tikai šo kodienu, kas lielu pārdzīvojumu un maiguma brīžos viņai vienmēr iesāpējās, tad viņa smilkstēja un glaudās mātei klāt, it kā arvien vēl būtu sīks kucēns.

Sakostā Auss no medniekiem bija izglābusies tieši tāpat kā Cilda, no ielenkuma izejot pa auklas apakšu, nebaidoties no plīvojošajiem karodziņiem, bet izglābusies biezoknī sastapa ievainotu jauno vilku, vienīgo, kam palaimējās palikt dzīvam. Jaunais viņai patika, jau pirms tam pie beigtā aļņa viņa ar to bija saskatījusies un saošņājusies, un Sakostā Auss viņu, ievainotu, nespēja pamest, lai trauktos pa mātes pēdām. Viņa bija cerējusi, ka sameklēs māti vēlāk, taču biezi sasnigušais sniegs un putenis pēdas aizvilka ciet. Jaunais vilks viņu aizveda uz vientuļu alu, kur gadiem ilgi bija mitusi dzimta, no kuras viņš bija palicis pēdējais. Ievainojums stipri asiņoja, tomēr nebija nāvīgs. Kamēr vilks gulēja alā un atguva spēkus, Sakostā Auss skrēja medībās un meklēja māti, ko līdz šim nebija laimējies atrast. Tagad viņas bija laimīgi satikušās un abu dzīvē sākās jauns posms, briesmu un rūpju pārpilns, bet viņas bija divas, jutās atkal stipras un drošas, un blakus bija divi vilki, kas viņas sargāja un aizkustinoši rūpējās par mazuļiem.

Sakostā Auss bija bezgala lepna par saviem piecīšiem, kas, pāris nedēļu jaunāki par Cildas vilcēniem, izrādījās ne mazāk ņipri un rosīgi. Deviņi jaunie kucēni, pa pusei vilki, pa pusei suņi, auga par bīstamu baru visai apkārtējai dzīvajai radībai. Divas skarbu klaidonības skolu izgājušas kuces un divi mežonīgi vilki tiem kļuva par pieredzējušiem skolotājiem. Kaut arī abas ģimenes dzīvoja katra savā attālā midzenī, viņi tomēr bieži tikās, radojās un draudzējās. Vasarai aizejot, ģimenes apvienojās, lai dotos kopīgās medībās. Nebija tāda dzīvnieka šajos mežos, kas šim baram spētu pretoties vai izbēgt. Abi lielie vilki un kuces dzīvnieku izsekošanas, lenkšanas un vajāšanas māku bija apguvuši līdz pilnībai un to mācīja jaunajiem.

Uz rudens pusi, kad mežos smaržoja sēnes un sūnās krita pirmās dzeltenīgās lapas, apvienotais bars pirmo reizi iznāca no biezokņiem un nostājās liela lauka malā. Bija rēna novakare, kad Cilda uzkāpa uz notas malā sakrautas akmeņu kaudzes un lūkojās uz cilvēku mitekļiem, no kuriem lēns rieta vējš nesa šurp rūgtenu dūmu dvaku, kas viņai atgādināja sen pagājušos gadus, kad pati mita kādā tālā mājā-, vienota draudzībā un mīlestībā ar mājas ļaudīm. Dziļi viņā verda un cēlās naida vilnis, kāpa uz augšu, žņaudza un smacēja. Cilda ierūcās, un spalva uz viņas kumbra saslējās; viņa saskatījās ar Sakosto Ausi, kas viņu nemaldīgi saprata; abas apskraidīja jaunuļus un, atstājušas tos vilku gādībā, lēni tuvojās cilvēku

mājokļiem. Kopš pagājušā rudens viņas nebija uzglūnējušas cilvēku mitnēm un uzbrukušas viņu dzīvniekiem. Tagad viņas gāja, lai atkal to darītu. Ne Cilda, ne Sakostā Auss vēl nespēja uzminēt, kas notiks, bet viņas bija pilnas apņēmī​bas izmantot katru gadījumu, lai šis gājiens būtu veik​smīgs.

Pēc pagājušās ziemas, kad ielenkti krita daudzi vilki, cilvēki par tiem, šķiet, bija aizmirsuši; rudenīgi nokoptajos laukos lopi ganījās savā vaļā vai piesieti; citviet tos pieskatīja kāds puišelis vai sirmgalvis.

Vilku uzbrukumu neviens negaidīja.

Nomaļā nostūrī ganījās aitu bars; divi zēni, kam ganāmpulku vajadzēja uzmanīt, kurināja nelielu ugunskuru un oglēs cepa kartupeļus; Cilda vēroja puišeļu nevainīgo darbošanos un redzēja, ka aitas no saviem ganītājiem pamazām attālinās. Abas mednieces pacietīgi gaidīja, kad aitas pārlēks seklo grāvi un viņas no ganu skatieniem noslēps zemie kārklu puduri. Kad tas notika, Cilda aizlavījās un nostājās starp aitām un aizņemtajiem uzraugiem. Tur aitas viņu ieraudzīja, dažas satraukti ieblējās, tomēr Cilda tām nemetās virsū, bet izlikās, ka par blējējām īpaši nemaz neinteresējas. Aitas, tramīgas kļuvušas, rikšoja uz lauka pusi, taču tur viņām ceļā stājās Sakostā Auss. Aitas sāka riņķot uz vietas. Svešie suņi lēnām tuvojās; aitu bars atkāpās uz meža pusi. Mednieces nesteidzās kādu no aitām sagrābt, viņas visu izbiedēto baru aukstasinīgi dzina turp, kur gaidīja vilki. Zēni pat nepamanīja, pa kuru laiku bija pazudis viņu ganāmpulks.

Jaunais Vilks ar saviem vilcēniem bija aizslēpies aiz akmeņu grēdas, Vecais Vilks ar savējiem tupēja krūmos. Kad aitas šķērsoja mežam piegulošo noru, viņas pēkšņi izrādījās ielenktas, no visām pusēm uz viņām drāzās mežonīgi zvēri. Aitas pārņēma panika, viņas bēga kur kurā, pajuka, it kā baltu pūku padebesi būtu virpulī sagriezis un izsvaidījis viesulis. Vēl atskanēja pa izbaiļu blējienam; lielākā daļa aitu paslēpās mežā,'citas izklaidus aizjoņoja pa lauku, bet vairākas palika zemē pie akmeņu kaudzes.

Sīs nelaimīgās nu ņerkstēdami ņēmās plosīt jaunie vilki, kas tik karaliski asiņainā mielastā piedalījās pirmo reizi.

Uz akmeņu kaudzes nekustīgi tupēja Vilks un modri vēroja, vai nedraud briesmas, netuvojas cilvēki.

Neviens nenāca, tikai šur tur vēl atskanēja pa izbiedētam aitas blējienam un attālo māju logos dega norietošās saules sarkanā kvēle. Viss bija mierīgi, un vilcēnu pirmās lielās dzīres varēja turpināties cauru nakti, kamēr viņi turpat pie pusapēstiem aitu ķermeņiem, noguruši un laimīgi, aizsnaudās. Sapnī viņi vēl vajāja, koda un plosīja, pār viņu jaunajiem, lunkanajiem augumiem pārskrēja satraukuma trīsas, un ik pa brīdim kāds no viņiem, medību azarta pār​ņemts, ieķaukstējās.

Vēl saule nebija uzlēkusi, bet nakts biezā tumsa jau paslēpās biezokņos, kad no meža iznāca jērs.

Nomocījies un izmisis, viņš streipuļoja pretī austošai gaismai. Ieraudzījis pie akmeņiem kaut ko sakustamies, viņš ieblējās cerībā sastapt savu baru. Pilnīgi apstulbis, viņš pienāca pie Cildas, piegrūda purnu, it kā tā būtu aita, pazaudētā rnāte, kuras piena garšu tas vēl nebija aizmirsis, un gribēja zīst. Cilda apjuka: stulbais jērs, ko viņai iagad vajadzēja nokost, uzskatīja viņu par savu māti. Kad viņš, meklēdams pupu, pieskārās viņas pavēderei, Cildas nocietinātā suņa sirds atmaiga. Netālu stāvēja Vilks un vēroja notiekošo. Cilda samulsa vēl vairāk. Tad viņa noklabināja zobus un novērsās, bet jērs, it kā tikai tagad apjēdzis savu alošanos, panikā metās bēgt. Cilda paskatījās uz Vilku. Tas nogrozīja galvu, sašūpojās plecos, un viņa purns dīvaini saraucās. Vai viņš Cildu izsmēja? Viņa piegāja Vilkam tuvāk un ierūcās.

Vilks nolieca galvu Un nogūlās viņas priekšā uz vēdera. Pāri laukam līdz viņiem vēl skanēja aizbēgošā jēra smalkie izbaiļu blējieni. Modās jaunie vilki, klīda starp pusapēstām aitām un izvēlīgi ņēmās šņakarēt.

Visus sāka mocīt slāpes, bet negribējās pamest bagātīgā mielasta vietu. Nenoteikto noskaņojumu izšķīra cilvēku tuvošanās. Jaunajam Vilkam nebija nekādas vēlēšanās ar tiem tuvāk saskarties. Sakostā Auss gan nebaidījās, tomēr jaunuļu drošības labad bija prātīgāk pazust biezoknī. Viņa piegāja pie nekustīgi sēdošās Cildas un viņas priekšā gulošā Vilka, likdama saprast, ka laiks kaut ko darīt. Cilda piecēlās, un piecēlās Vilks, lai baru vestu atpakaļ uz mi​dzeņiem, kur pāris dienu varēs atpūsties.

Toruden bars vēl vairākas reizes uzbruka mājlopiem, plēsa aitas un teļus, zaga trušus un putnus, saplosīja suņus, māju sargus. Ziemas sākumā iemanījās ietikt kūtīs un novietnēs, izrokot ieejas zem sliekšņiem vai pamatiem. Visus šos pārdrošos uzbrukumus vadīja Cilda un Sakostā Auss. Vilkiem ne

pārāk patika ielaisties dēkās pie cilvēku mājokļiem; turpretī, kad bars medīja meža dzīvniekus, vilki noteikti uzņēmās vadību, kam Cilda un Sakostā Auss pa​kļāvās.

Kad uzsniga pirmais biezais sniegs un mežs paslēpās zem balta noslēpumainības auta, baram pieklīda vientuļš vilks. Viņš bija viegli ievainots, izskatījās notramdīts un panīcis. Nelaimīgais bija atnācis no tālienes, kur zaudējis ģimeni un vairs nejutās drošs. Bars viņu pieņēma. Pieklīdenis drīz atkopās un sāka piedalīties medībās. Viņš ļoti pieķērās jaunajiem, labprāt ar tiem spēlējās, ļāva sevi no​ķert, rāpties virsū un pacieta nevainīgās vilcēnu pārestī​bas, kas citkārt bija diezgan sāpīgas. Pieklīdenis izrādījās labs pēddzinis un mednieks, varēja jaunajiem ierādīt šo to tādu, ko viņi no vecākiem vēl nebija apguvuši. Viņš tos veda netālās medībās, mācīja lenkt stirnas un ķert zaķus.

Abi vilki savām dāmām izrādīja arvien kvēlāku uzmanību un padevību, kas viņām visnotaļ glaimoja.

Cilda atkal, tāpat kā pirms gada, apburta klausījās Vilka mīlestības apliecinājumos, tagad viņas sirdi nekas nenospieda — Sakostā Auss ar savu vilku atradās tepat tuvumā, un jaunie apguva bargo dzīves skolu pieredzējuša skolotāja va​dībā.

Kādā agrā rītā, kad Cilda un Vilks divatā rikšoja pa mežu un sniegs viegli čirkstēja zem kājām, viņi uzdūrās svaigām cilvēku pēdām. Blakus nostieptā auklā plivinājās raibi karodziņi. Cilda apošņāja pēdas, bet Vilks pēkšņi izskatījās nobijies un nošņurcis; viņš stāvēja pa gabalu un tramīgi nolūkojās Cildas izdarībās. Visā viņu laimīgajā kopdzīves laikā šie bija tie brīži, ko Cilda īsti nespēja izprast un Vilkam piedot, — viņa lielo bijību pret cilvēku un paniskās bailes no plīvojošas lupatas. Lai pierādītu; ka lupata ir gluži nekaitīga, Cilda lupatu nicinoši norāva, sa​plosīja un iekasa sniegā. Vilks nokaunējies, nolaistu asti un galvu pienāca pie Cildas un padevīgi sekoja viņai, kad tā gāja pa cilvēku pēdām. Netālu atkal plivinājās karodziņš. Vilks no jauna sarāvās un atpalika. Arī šo lupatu Cilda norāva un steidzās tālāk.

Kaut kur tuvumā vajadzēja būt Pieklīdenim ar jaunajiem. Ja nu viņi atradās viņpus auklas? Ja Pieklīdenis, tāpat kā citi vilki, baidījās no lupatām? Cildas bažas izrādījās pamatotas. Drīz viņa uzdūrās bara pēdām, kuras šķērsoja auklas līnija. Viņi atradās ielenkumā. Acīmredzot Pieklīdenis jaunos veda tur, kur nebija auklas, kur, pēc viņa domām, bija brīva izeja no ielenkuma, kaut gan tieši šeit neviena mednieka nebija, Pieklīdenis tomēr izvēlējās iet pretī šāviņiem, bet netuvojās karodziņiem.

Cilda joņoja pa jauno pēdām. Viņai tie bija jāpanāk, iekams Pieklīdenis savus vēl nesaprātīgos audzināmos ieved nelaimē. Izmisumā, ka nokavēs, Cilda aizelsusies ierējās, saukdama baru atpakaļ, kaut gan, dzīvodama vilku sabiedrībā, no riešanas bija tikpat kā atradinājusies. Baru viņa panāca, kad tas jau tuvojās slēpņos izliktajiem medniekiem. Jaunie, izdzirduši Cildas brīdinošos rējienus, atpalika no sava vadoņa. Tad, atsaucoties mātes aicinājumam, Cildas kucēni apstājās, kamēr Sakostās Auss jaunuļi sekoja Pieklīdenim, kurš arvien vēl joza tālāk. Bars pārdalījās — četri griezās atpakaļ, pieci centās panākt Pieklīdeni. Neviens nemanīja, ka labi nomaskējies mednieks jau. ir pacēlis bisi un tēmē. Atskanēja šāviens, vie#s no jaunajiem pārmeta kūleni. Pārējie gan tūdaļ cirtās atpakaļ, bet norībēja vēl daži šāvieni, un otrs jaunulis pa​lika guļam sniegā. Pieklīdenim laimējās, viņš tika cauri ar vieglu ieskrambājumu.

Cilda saprata, ka dzīvi palikušie skries atpakaļ, bet, ieraudzījuši karodziņus, iespējams, nobīsies un joņos gar auklu, kamēr atkal nonāks līdz medniekiem. Cilda apstājās un ieklausījās. Bēgļi skrēja pa viņas pēdām. Kad viņi bija jau tuvu, Cilda lēni izgāja pa auklas apakšu, jaunie nešaubīdamies sekoja, vienīgi Pieklīdenis saminstinājās. Cilda satracināta pielēca viņam klāt un iecirta zobus purnā; nežēlīgi kozdama, viņa to dzina zem auklas. Vilks nepretojās, bet tuvoties auklai arī baidījās. Jaunie stāvēja netālu no plīvojošas lupatas, neizpratnē skatījās un viņus gaidīja. Beidzot Pieklīdenis, drebēdams un glābiņu meklēdams pie saviem audzēkņiem, metās zem auklas. Neviens no īstajiem vilkiem, ar ko Cildai savā dzīvē iznāca sastapties, neiemācījās nicināt auklu un plīvojošu lupatu, vienmēr tos pārņēma māņticīgas bailes. Ari Vilks un Pieklīdenis tās pilnīgi nepārvarēja. Turpretī Cildas un Sakostās Auss pēcnācēji šādas bailes nepazina, ja vien vilkiem neļāva viņos šīs bailes no maza gala ieaudzināt. Tāpēc turpmāk Cilda un Sakostā Auss pašas uzņēmās baru izvest no mednieku ielenkuma, ja tajā gadījās nokļūt.

Mednieki arvien biežāk braukāja un staigāja pa mežu, neatlaidīgi meklēdami vilku pēdas. Ilgu laiku

viņiem nevienu vilku ielenkt neizdevās, bet, kad ielenca un apvilka kvartāliem auklas ar karodziņiem, vilki pēkšņi aizgāja pa auklas apakšu. Liels bija mednieku pārsteigums, kad, pēdas rūpīgāk izpētījuši, viņi atklāja, ka barā atrodas arī suņi. Cilvēki saprata, ka tie izved vilkus no ielenkuma. Cīņa ar pārdrošo baru solījās būt ilga un grūta, parastie medību paņēmieni panākumus nesolīja.

Par Cildu un viņas vilku bara briesmu darbiem, viltību un cietsirdību mednieku vidū stāstīja leģendas. Tām bija pamats, jo bars auga ik ar gadu, kļuva lielāks un bīstamāks. Ne vienu vien reizi iekļuva fermās, apkoda dzīvniekus vai ganu acu priekšā aizdzina mežā viņu ganāmpulkus. Par katra vilka nogalēšanu izmaksāja atlīdzību, bet par Cildas galvu izsolīja trīskāršu atlīdzību. Tomēr viņu nomedīt nevienam neizdevās, jo cilvēku izdomu un viltību Cilda uzminēja ātrāk, nekā viņi to paguva īstenot. Kad dzīve kādā mežā kļuva pārāk bīstama, bars pārvietojās citur, sadalījās vairākos mazākos un atgriezās, kad viņus negaidīja. Tā pagāja vairāki gadi.

Pienāca vasara, kad Cilda audzināja kārtējo mazuļu metienu. Viņas Vilks, gan stipri nosirmojis, tomēr ar tādu pašu neatslābstošu rūpību un atbildības sajūtu apgādāja Cildu un mazuļus, mācīja tiem pirmās dzīves gudrības. Pēc ilgākas prombūtnes viņi toziem bija atgriezušies midzenī, kura ieeju slēpa vētras izgāztais koks un kur viņi bija pavadījuši savu pašu pirmo kopdzīves laiku. Pie šī midzeņa Cilda bija pieradusi un te jutās vislabāk.

Jau trešo dienu Cilda gaidīja no medībām atgriežamies savu Vilku. Bažu pilna viņa izgāja pretī. Līdz vēlai naktij ar vilcēniem, kas miegojās un izsalkuši ņurdēja, stāvēja nogāzes malā un gaidīja, bet viņš bija aizgājis pa ceļu, no kura neatgriežas. Cilda klusi un skumji iegaudojās, izbiedēti iegaudojās vilcēni un apklusuši spiedās ap māti.

Bars viņu nepameta. Vilki un viņas pašas dēli — pUsvilki palīdzēja gādāt par kucēniem, bet Cildu arvien vairāk un noteiktāk pārņēma neizskaidrojamas ilgas un grūtsirdība. Viņa gan vēl izvadāja mazuļus, rūpējās par tiem, bet, gulēdama piesaulītē, bija biežāk tālu prom nekā kopā ar vilcēniem; vaļējām acīm viņa sapņoja kādu senu dienu sapni.

Atnāca vientuļš vilks un par viņas mazuļiem sāka rūpēties vairāk nekā citi. Bet tas nebija viņas Vilks. Kad jaunais apgādnieks izrādīja lielāku interesi arī par Cildu pašu, viņa noraidoši novērsās, savāca kopā pa vasaru puspieaugušos mazuļus un aizveda pie Sakostās Auss. Kādu laiku viņa tur vēl uzkavējās, it kā atvadījās un sagatavojās tam, kam jānotiek. Sakostā Auss nojauta Cildas noskaņojumu un visu laiku bija kopā ar viņu. Pienāca brīdis, kad Cilda pēdējo reizi apmīļoja savus pastarīšus.

Dzērvju atvadu saucieni skanēja rudenīgi dzestrajā gaisā, kad arī Cilda gāja prom, tikai viņas ceļš nebija gājputnu ceļš; viņa devās pretējā virzienā, pretī sasalumam un mūžīgiem ziemeļiem. Sakostā Auss viņu pavadīja, abu gājiens bija skumjš un grūtsirdīgs. Viņas tecēja lēni, nesteigdamās, zinādamas, ka nekad vairs nesatiksies.

Norakta kartupeļu lauka malā viņas apsēdās un sabāza purnus kopā. Kādu brīdi tā sēdēja. Tad Cilda pēdējo reizi nolaizīja sakosto ausi, meita kā bērnībā klusi ieraudājās, pasmilkstēja un gāja atpakaļ. Cilda apmiglotu skatienu nolūkojās, kā izgaist starp kokiem vecākā no viņas brīvajām meitām, atgriežas meža biezoknī, kur mita visi viņas dzīvie bērni, viņas vilki un vilcenes, kas nekad ap savu kaklu nav, jutuši ķēdes žņaudzošo vēsumu, viņas pēcnācēji, kas nekad padevīgi nenesīs klāt saimniekam uzpurni, lai tas viņam to uzmauktu galvā.

Daudz ļauna Cilda bija nodarījusi cilvēkiem un ne mazāk ļaunuma no tiem piedzīvojusi. Lai cik stipri viņa cilvēkus ienīda, viņa tos arī mīlēja. Sava mūža pēdējā galā viņa gribēja atgriezties tur, kur viņas gājums bija sācies. Vienalga, kas viņu tur sagaida — posts, naids vai nāve —, viņai bija jāiet.

Pēc ilgiem klaiņojumu gadiem un dzīves mežos, kad visu laiku vajadzēja uzmanīties un būt piesardzīgai, pirmo reizi Cilda gāja neslēpdamās un neslapstīdamās, gāja pa ceļiem un takām, nebaidīdamās sastapties ar cilvēkiem.

Viņa vairs nebija vilks, vajāta bēgle, viņa atgriezās mā​jās.

Bija gaiša rudens novakare, kad Cilda ieraudzīja sen atstāto māju. Viņa apsēdās ceļa galā, kur tik

bieži un ilgi bija gaidījusi saimnieku atgriešanos. Tumšie ēku jumti izskatījās tādi kā izpūruši, kaut kur cauri spīdēja gaisma. Pār māju lēca liels, sarkans mēness. Aiz loga dega elektriskā spuldze. Viss likās tāpat kā toreiz un tomēr pavisam citādi. Bija nozāģēti alejas koki, to Cilda saprata, kad lēni gāja pa ceļu, kas ieveda pagalmā, kurā stāvēja traktors un plašā klājienā mētājās dažādi dzelži.

Viņa apgāja mājai apkārt, apostīja svešo kāju nopēdoto slieksni, apsēdās un piespieda galvu durvīm, ko tik pašaizliedzīgi bija kādreiz sargājusi, un sajuta tukšumu sevī un visapkārt. Uznāca nāvīgs nogurums, galva slīga lejup. Cilda gurdi vilkās uz būdu. Tai tuvojoties, nožvarkstēja ķēde, liels, nobarojies suns izspraucās ārā un ierējās smalkā, pazīstamā kucēna balsī. Kad Cilda gāja tuvāk, suns metās pretī, kā siena aizstādamies priekšā pilnajai skārda bļodai, un, aizdusas mocīts, ņēmās vaukšķēt vēl skaļāk. Cilda nenovērsdarnās skatījās uz viņa ļumošo pakakli, un viņu pārņēma žēlums. Cilda ieķaukstējās tāpat kā tonakt, kad draudošu briesmu brīdī sauca kopā savus mazuļus. Resnais uz mirkli pieklusa, tad rēja vēl niknāk. Vēlreiz sevi atgādināt Cildai likās pazemojoši. Viņa nemanīja tuvojamies klusus soļus.

Nedzirdēja arī šāvienu, tikai sajuta pēkšņu smagumu augumā un saļima. Šāvējs ar vienu roku sagrāba nedzīvo ķermeni aiz apkakles, aizvilka aiz kūts un nosvieda mēslainē. Atgriežoties viņš paaicināja modro sargu, kurš, saimniekam paklausot, nobijies izlīda no būdas. Saimnieks viņam paplikšķināja pa pakausi un paslavēja. Izrūnītais suns aplaimots paluncinājās, piegāja pie pilnās bļodas un sāka ēst.

GUNTIS BERELIS Pasaule, kuru uzcēlis Kaijaks Jebkurš rakstnieks, pilntiesīgs šīssaules iemītnieks, savā radīšanā papildina īstenību ar vēl vienu — literāru — pasauli, dažkārt pārliecinošāku un patiesāku, nekā ir šī — Šepatnīgā: taustāmā un skatāmā.

Vladimirs Kaijaks pasaulraža kvalitātē zināms nupat jau Četrdesmit gadus: pirmais dzejolis publicēts 1949. gadā; tiesa, pēc tam sekoja krietns relatīvi mierīgs (vai mierīgs? kas to lai zina — vien autors pats; katrā ziņā publikāciju diedziņš neliecina ne par kādiem īpašiem ekscesiem) laika sprīdis — līdz 1963. gadam, kad šis intervāls iemiesojās dzeju krājumā «Putni laižas pret vēju», bet pasaule droši vien elpoja, knosījās un tapa — kaut kur autora apziņas zemzemē, līdz galam neizcerēta, varbūt apšaubīta un apsmīnēta.

Autoram ar pašradīto pasauli var būt visdažādākās attiecības: viņš var noslēgties tajā, aizvien vairāk un vairāk attālinoties no īstenības (kā to interpretē Kaijaks stāstā «Kaste»); var izstrādāt neapgāžamus likumus un būt tajā kungs un ķēniņš, neapjaušot mirkli, kad pats sāk pakļauties šiem likumiem, rakstīdams pēc vienvienīgas mūžīgas receptes; var ar to pilnīgi aizsegt personību vai — gluži pretēji — uzsliet tik caurspīdīgu, ka tai cauri drusciņ rēgaini un deformēti vīd paša autora leģendārais veidols; var nonākt konfliktā ar savu pasauli un pēkšņā naida uzplaiksnījumā to tīšprātīgi sagraut; var uzbūvēt vienmuļi pelēcīgu sienu, kurā tikai šur tur izbārstīti stikla vizuļi; galu galā — svētā vientiesībā var izmētāt klajā laukā ķieģeļu kravu un cerēt, ka lietus nemērcēs galvu. Kaijaks ir izvēlējies citu variantu. Viņš pamazām, palēnām ceļ torni — tā aprises tikai beidzamajā laikā tapušas skaidras un kontrastainas, jo pamati likti ilgi un rūpīgi (to diezgan pasen apjautuši kritika, vienprātīgi piedēvēdama Kaijakam «zemnieciskumu» un «pamatīgumu», tā ari nemanīdama viņa smalkumu un gotisko eleganci, ko pareģoja jau «Sātans» 1967. gadā, — turpmāk ne reizi vien nāksies atgriezties pie šī stāsta kā lūzumpunkta Kaijaka radošajā biogrāfijā) — lai droši varētu pakāpties uz smailes un izbakstīt debesīs pamatīgu caurumu (kurš rakstnieks gan pēc tā nekāro, vismaz slepenībā…). Vispirms Kaijaks — varbūt paglābdams latviešu literatūru no vēl viena fona dzejnieka — atsacījās no pantiņu meistarošanas un pievērsās laika gaitā pārbaudītam, reizēm jau apdeldētam materiālam, tomēr pietiekami daudzveidīgam, lai nerastos iespēja atkārtot pašam sevi: tradicionālajai psiholoģiskajai prozai, parasti ar diezgan liriskiem un romantiskiem akcentiem (grāmatas «Putenī», «Stāsti par laimi», «Mans pavasaris», garstāsti «Sieva», «Kraukļa valstība»), un detektīvprozai (romāni «Vistu elks», «Brigitas brīnums», «Direktora klints», stāsts «Aizejoša cilvēka soļi»). Tikai pēcāk, kad ierastais tapis pierasts ari pašam, pamazām—sākot ar garstāstu «Sātans» — iezīmējās groteskie un fantasmagoriskie motīvi (kaut kur tāltālu aizmugurē jaušama Gogoļa un Dostojevska labvēlīgā klātbūtne)., kuri pagaidām savu kulmināciju sasnieguši 1987. gada krājumā «Visu rožu roze». Tomēr Kaijaks palaikam atgriežas pie pamatiem — bet par to vēlāk. Tagad — «Vecis»: jauni stāsti un skatiens atpakaļ no oficiālās jubilejas augstumiem. Kāpēc tieši «Vecis»? Autoram gan ir šāda nosaukuma stāsts, šajā grāmatā neletilpināts …

Kaijaks (šeit un tālāk runā — reizēm iebilst — nevis tas Kaijaks, kuru esmu izdomājis šajā pēcvārdā, bet gan reālais — kāds viņš bija 1989. gada rudenī): «Vecis stāv bedres malā. Viņam nav ko zaudēt, un tāpēc var teikt visu, ko dotnā.»

Kaijaka pasaule ir ārkārtīgi daudzveidīga: tur ir precīzas reālijas • un fantāzijas izverdumi, remdeni monotons vēstījums un efektīgi sižetu mezglojumi, intelektuāla spēle un sadzīviska aprakstniecība. Sajā dažādībā viendabību ienes viņa rakstība: Kaijakam it kā nemaz neeksistē mūsu gadsimta prozas viltīgie paņēmieni un līkločceliņi — iekšējais monologs, apziņas plūsma, mitoloģizācija, montāža, rotaļa ar un ap literārajām klišejām utt. — viņš atgriežas pie vecum vecā hronista principa: nostājas nomaļus, apslāpē savu balsi un visuredzošā autora acīm vēsi, reizēm diezgan pasausi reģistrē notiekošo (t. i., to, kas nemaz

nav noticis un kam bieži ari nav iespējams notikt), nepārtraukti atvirzoties no «galvenā» un gremdējoties mazsvarīgu detaļu apcerē. Stāsts, it kā atgriezdamies savos pirmsākumos, patiesi stāsta, nevis rotaļājas pats ar sevi. Paradoksāli, ka visas šīs nianses, kurām autors velta tik lielu uzmanību, beigu beigās izrādās «galvenais», jo Kaijaks no īstenības un iztēles pārbagātības atlasa tikai to, kas nepieciešams, — katram sīkumam ir sava vieta un loma, kaut gan, no malas raugoties, šķiet, ka mežģīņu apmalītes ir pārlieku greznas. Pirmā frāze aizsākas klusumā — tā neizsaka tikpat kā neko, toties katra nākamā ietver sevi atmigu par visu iepriekšējo: sīkumi un nieki, atbalsodami cits citu, vienojas plūsmā, kura rada polifonijas ilūziju, kaut gan sižets parasti realizējas trauslas notikumu secības veidā. Katra frāze uzkrāj aizvien vairāk jēdzienisko atomu; frāze pāraug savas ikdienas noteiktās robežas, vibrē saspringumā, kamēr vairs nespēj noturēt sevī jēgas daudzslāņainību, — un teksts eksplodē. Veidojas vēstījuma ritms — no sākuma uzsvērti vienmērīgs un mānīgi monotons, tālāk aizvien kāpinādamies — līdz pat nenovēršamajam punktam, visbiežāk traģiskajam galaiznākumarn. Tāpēc Kaijaka prozā ritms rada likteņa ilūziju. Liktenis savukārt ir laiks, ceļš — viens no izplatītākajiem motīviem pasaules literatūrā un centrālais Kaijaka prozā. Ceļš paredz kustību (miera stāvoklis ir tad, kad «nekas nenotiek» — triviāli, protams, — bet par «neko» arī neko nevar uzrakstīt, kaut gan par to sapņoja Flobērs un mēģināja realizēt franču jaunromānisti), un Kaijaka pasauli apdzīvojošie personāži — tiesa, to nav sevišķi daudz, toties katram veltīta pienācīga ievērība — atrodas nerimtīgā kustībā, vienalga, vai tā būtu kustība telpā vai arī gara kustība personāža apziņā. Cildas dzīve — līdzīgi Mazulim — ir nepārtraukts skrējiens pretī nenovēršamajam punktam, šai gadījumā — lodei; Dīriķis «Sātanā» izmisīgi bēg no tikpat nenovēršamas atmaksas; mākslinieks stāstā «Sieva» ir meklētājs, cilvēks, kuram esībā bez kustības nav iedomājama: dzīve kā ceļš. Kristjāna Pētertāles ceļš «Bailēs» — lai gan dzīve rit uz priekšu — būtībā apraujas 1945. gada aprīlī; viss pārējais ir tikai gaidas, kad atgriezīsies slepkavības atbalss: Pētertāle ir strupceļā — līdzīgi kā strupceļā nonāk rakstnieks stāstā «Kaste» (iespējams, viņš atrodas tajā miera stāvoklī. kad «nekas nenotiek» un par ko nav iespējams neko uzrakstīt). Detektīvproza precīzi modelē izziņas ceļu.

Pasaules (sevis: «es» vai «viņš» kā garīgā pasaule) atklāsmes ceļš: «Visu rožu roze», «Slieksnis», «Pilsēta, kuras nav», «Mašīna» vai — citā aspektā — «Signe», «Mans pavasaris».

Literāram "darbam ir divas sastāvdaļas — pateiktais un tas, kas palicis aiz stāsta robežām.

Iespējams, ka šo daļu samēri savā ziņā nosaka darba vērtību: pateiksi pārāk daudz, visu sagremodams un atgremodams, — radīsies aprakstniecība jeb apnicīga, gaudulīga moralizēšana; pārāk maz — teksts noslīdēs gar lasītāja neizpratnes bruņām un pagaisīs nebūtībā, neskāris viņa apziņu; abos gadījumos rezultāts ir viens — ātra aizmiršana.! Neraugoties uz bagātīgo vārdošanu, Kaijaks ir meistarīgs klusētājs: aprāvušies kulminācijas mirklī, stāsti atmetas klusumā — bet šis klusums vairs nav tas vēsais, drusku neizprotamais un mīklainais pirms vārda dzimšanas, pavisam pretēji, tagad tas ir skanošs, kliedzošs, verdošs, karsts. Klusums nāk kā ass dzēliens, lai, rimstot valodas kustībai, ierosinātu gara kustību parasti diezgan paslinkajā lasītājā (īstenībā punkti stāstu beigās ir mānīgi; tie jātrīskāršo — lai iznāktu daudzpunktes). Būtībā darbs nekad neapstājas un nesastingst — tas vienmēr ir topošs. Dažkārt pat stāstam it kā būtu jāsākas tikai tad, kad tas beidzies, — kā «Visu rožu rozē», kas ir tikai īss ievadījums tiem apokaliptiskajiem notikumiem, kuri sāksies pēc beidzamās rindkopas. Galvenais paliek nepateikts.

Nepateiktais (nepasakāmais?) ir galvenais. Lasītājam Jauts iztēloties bezgala daudz variantu, kā īsti noslēdzas, piemēram, romāns «Bailes» — kas notiks ar Pētertāli tālāk; lasītājs, protams, ar to nenodarbosies, bet svarīgāk te ir šī intriģējošā nenoteiktība — autors it kā ļauj piepildīties visam, kas vien iespējams, bet nepasaka neko konkrētu.

Vēl viens nepateiktā variants — iespraust klusuma mirkļus pašā tekstā, lai neiespējamo un neizskaidrojamo pasniegtu kā pašsaprotamu. Kaijaks pat nemēģina atbildēt uz tāda veida jautājumiem — «kur tad ir tāda pilsēta, kuras nav?», «kur īsti pazuda rakstnieks stāstā «Kaste»?» vai ari skaidrot zirnekļa esamības bioloģiskos cēloņus — viņš visu to veiksmīgi apiet, it kā uzskatīdams, ka lasītājam tas labi zināms, — līdzīgi kā apmet piesardzīgu loku «galvenajai domai», kura dažkārt prasīties prasās uz mēles

— tik vienkārši to šķiet formulēt (tāpēc arī daži kritiķi grēko, apgalvodami, ka Kaijaks raksta alegorijas), bet ko nekādā gadījumā nedrīkst darīt, jo tad zustu pati stāsta rakstīšanas jēga. Tikpat veiksmīgi viņam ir izdevies atbrīvoties no moralizēšanas, bet atcerēsimies, ka savulaik Kaijaks — «Stāstos par laimi», mazākā mērā — «Sievā» un «Kraukļa valstībā» — gāja soli pa priekšu un ar melodramatisku žestu radīja ceļu Lukjanskim; tā nu morālista tribīne ir pamesta pusuzslieta, kaut gan palaikam šur tur disonējoši ieskanas pa sentimenta stīgai.

Kaijaka stāstos darbība visbiežāk noris klusumā — un ari te ir nepieciešama liela meistarība, lai rakstītu par to, kas notiek bez skaņas. Dīriķa divkauju ar savu spoguli, Sātanu, pārtrauc tikai reti naidīgi izsaucieni; Pētertāle ieslēdzis sevi bezvārdu krātiņā; ģeniālā dārznieka cīņa par un pēcāk ar rozi klāta ar noslēpumainu klusumu utt. Laikam ritot, Kaijaks aizvien noteiktāk cenšas atbrīvoties no dialoga, pat no monologa, it kā svešas — kaut arī paša izdomātas — mutes sacītais būtu viņa spalvas necienīgs. Kopš stāsta «Mēmais» bieži sastopami mēmi personāži — Zirneklis, Mazulis, Cilda, Sātans (kas sunim īstenībā aiz ādas — to tā arī nenojauš ne Dīriķis, ne lasītājs; droši vien arī ne pats autors). Daudz svarīgāk ir nevis tas, ko varētu runāt viņa personāži, un arī ne tas, kas ar tiem notiek, bet gan norises viņos: izrādās, patiesais ceļš (jeb ceļš uz patiesību) nav ceļš telpā, bet viņu iekšējās attīstības ceļš, kaut arī attīstība var būt nebeidzama mīņāšanās uz vietas — kā Dīriķim vai Pētertālem.

Kaijaks sāka publicēties laikā, kad par krusttēvu saviem darbiem bija nepieciešams pieaicināt dižo tautu tēvu, — atcerēsimies, ka tikai retais no latviešu klasiķiem, tāpat arī tolaik iesācēji un tagad visnotaļ cienījami literāti, nepalaida garām izdevību (aklums, bailes, publicēšanās iespējas utt.) pierādīt uzticību jaunajai varai — vismaz formāli, bet — gods kam gods — Kaijaks iztika bez šiem melu mesliem īstenībai. Kaut gan kārdinājums varbūt bija.,, Kaijaks: «Bija. Vienreiz — 1953. gadā, kad nomira Staļins, — Grlgūlis no augstās tribines aicināja visus rakstniekus apliecināt savas sēras par Josifa Visarionoviča nāvi un sacerēt attiecīgas ievirzes darbus. Ari es ķēros pie dzejoļa, bet man nez kāpēc nekas nesanāca. Acīmredzot nebiju spējīgs uz tādu varoņdarbu.»

Tāpat ari turpmāk viņš palika imūns pret vējrāža sērgu, neko daudz negrozīdamies līdzi valdošajām pūsmām, klusi un mierīgi būvēdams savu torni, un varbūt tieši tāpēc Kaijaks nekad nav iekļuvis kritisko batāliju ugunīs — nav ne pārmērīgi cildināts, ne arī stāvus zemē iedzīts; pat vēl vairāk — viņa fantasmagorijas un groteskas bieži noslīdēja ēnā, paliekot klišejiskās kritikas nemanītas (pat izcilais krājums «Visu rožu roze» tika uzņemts diezgan rezervēti), iespējams, tāpēc, ka neiederas tradīcijā (bet tradīcija nav no kanceles pasludināts kanons, tradīcija ir nepārtraukts veidošanās process), Kaijaka rakstība ir tuva tai, ko dažkārt mēdz dēvēt par «Ezopa valodu» un ar kuras palīdzību vēl nesen rakstniekam bija ļauts pačuk stēt, ka viņš, lūk, zina, «kā ir īstenībā», — un daiļdarbs bija tikai šis zināšanas apliecinājums. Tādā veidā var attīstīties tikai erzacliteralūra. Bet Kaijaks ir pārliecināts antikonjunktūrists. Var jau būt, ka viņš slepenībā lolo mazliet augstprātīgu domu — mūžībai, ne tagadnei; katrā ziņā cieši stūrgalvīga turēšanās pie sava ceļa dažkārt ir radikālāks protests pret spiedienu no augšas nekā oda dzēlieni masīvajam valdošās ideoloģijas blāķim. Patlaban ir noiets vēl viens vēsturiskās attīstības cikls un ikdienišķā lietošanā atgriežas Staļina vārds, atkal kalpodams par kvalitātes zīmogu literārajiem darbiem — tāpat kā terora un represiju piesaukšana. Staļinu drīkst daudzināt — ar mīnuszīmi, protams, — tikpat droši un viegli kā pirms gadiem četrdesmit ar pluszīmi, bet Kaijaks uzraksta «Cildu», kurā acīmredzot tiek runāts par 1949. gada izsūtīšanām, bet kurā nav nosmelts vēstures krājums, pieminot — kaut fona labad — Staļinu vai komunistus. Kaijaks, kā jau radis, atkal nostājas nomaļus un uzmanīgi vēro pasauli suņa acīm (tas ir ļoti pateicīgs paņēmiens, jo mēs nezinām, kā īstenību uztver dzīvnieks, un tāpēc te ir pieņemams jebkurš variants, ja tas ir pietiekami pārliecinošs), — izrādās, Cilda nedzīvoja 1949. gadā, bet gan — 1949. gads bija tad, kad dzīvoja Cilda. Varētu rasties jautājums — kas gan ir viena suņa dzīve salīdzinājumā ar tiem traģēdiju desmittūkstošiem, kas noris aiz stāsta robežām. Atkal klusums: Kaijaks netiecas pateikt to, ko lasītājs lieliski zina un tāpēc arī gaida cerībā apstiprināt savu

zināšanu, — lasītājs tiek it kā mazliet apkrāpts. Būtība te apslēpusies dziļāk: suns ir radība, kura neapzinās pagātni un nemeklē sakarības starp lietām un notikumiem, tāpēc viņš ir pilnīgi bez vainas — tāpat kā izsūtītie cilvēki; viņš atrodas it kā ārpus laika, tomēr spiests pret savu gribu visur piedalīties — kā upuris, visam pakļauties. Tādējādi «Cilda» raksturo Kaijaka attieksmi pret īstenību: reālā pasaule viņam nav objekts, uz ko izgāzt savas dusmas un naidu, ko šai gadījumā tik vienkārši būtu izdarīt, bet gan impulss mākslas darba radīšanai.

Lasītāja pievilšana sākas jau ar garstāstu «Sātans», ar ko Kaijaks atbīdīja malā daļu tās publikas, kura viņa pasaulē tiecās ieraudzīt savu spoguli un rast savu vēlmju piepildījumu, un aizgāja tumšās, mazliet iracionālās — diez vai kāds no latviešu prozaistiern tik uzstājīgi atkal un atkal pievēršas «melnajam» — cilvēkā un pasaulē.

Kaijaks: «Lūzums vai pāreja no reālās literatūras uz nosacītību ari ir nosacīts, jo izteiktas robežas te nav. Si pāreja vairāk bija intuitīva nekā skaidri apzināta. Jau pēc pirmā gar stāsta («Puteni») uzrakstīšanas nojautu, ka rakstīšana tikai šādā veidā vien mani neapmierinās; es jutu, ka reālistiskā rakstības maniere un stāvēšana šķiru cīņas pozīcijās mani sasaista. Tātad var sacīt, ka pievēršanās groteskai bija ieprogrammēta jau no paša sākuma. īstu gandarījumu nesniedza ari kriminālliteratūra.

Daudz labāk un brīvāk es jūtos starp izdomātām kreatūrām, dzīvniekiem un īpatņiem, nevis cilvēkiem, kas dzīvo dzīvīti, kāda nu tā ir.»

Kaijaka tiekšanās pretī «gaismai» bija diezgan neveiksmīga — gan «Putenī» («jauna dzīve»), gan «Stāstos par laimi» (nesasniedzama, jau diezgan apsūbējusī laime), gan «Manā pavasarī» (jaunība un mīlestība) — tiklīdz viņš sāka apcerēt laimi, prieku un mīlestību, radās kaut kas visai banāls un bālasinīgs. Varbūt to — apzināti vai neapzināti — apjauzdams, viņš koncentrējas uz šausmīgo, drūmo, atbaidošo, bez šaubām, šur tur atstādams pa cerību stariņam. Līdz ar to nāca atsacīšanās no cilvēciskota personāža: cilvēks kā personāžs Kaijaka darbos ir tikai literāro likumsakarību uzspiesta nepieciešamība, objekts, ko deformē ideja: cilvēks visbiežāk ir tāda pati «izdomāta kreatūra» kā, piemēram, Zirneklis vai Mašīna.

Kaijaks: «Nekad neesmu speciāli koncentrējies, grauzis spalvaskātu, lai izdomātu kaut ko «tādu».

Manas «dullās» ieceres gluži vienkārši rodas negaidīti un neaprēķināti, dažreiz aizmetas no joka frāzes, pēc tam iesēžas galvā un tur perinās, lidz Izšķiļas stāsts. Bet izdomāt to ir daudz patīkamāk nekā sēsties pie galda un uzrakstīt.»

Nozīmīga Kaijaka pasaules sastāvda]a ir nāve un iznīcība: sākot ar vienas būtnes, Cildas vai Mazuļa, bojāeju līdz «Visu rožu rozes» apokalipsei, iznīcības triumfam. No vienas puses, nāve ir lieliska iespēja pielikt punktu darbam (pretstatā detektīvromāniem, kur nāve ir sižeta ierosinātāja), bet no otras — tā ir ne tikai metafiziska parādība, bet arī — lai cik šī doma izklausītos ķecerīga — poētiska; literatūrā pat visšaušalīgākās lietas mēdz pārvērsties poētiku formējošā elementā. Grūti izprast, kur slēpjas šausmu poētika — varbūt tieši tajā vienkāršajā apstākli, ka «melnais» ir ārkārtigi iedarbīgs nenovēršamā emocionālā šoka dēļ; autoram izdodas antiestētisko piepeši pārvērst estētiskā faktā. Protams, Kaijaka darbos ir morāle, kas gan nāk bez moralizēšanas, teiksim, par ļaunuma nāvi; pēc evaņģēliskajām tradīcijām ļaunums nevar eksistēt mūžīgi un nesodīti — tas iznicina pats sevi, kā tas notiek «Sātanā», «Bez vēsts», «Pirtī», «Zirneklī»; tāpat arī romānā «Bailes» pasaulē reiz palaistā nāve at​griežas atpakaļ kā bumerangs. Bet ne jau morāle un analīze ir galvenais vulgārais viedoklis par prozu (kā īstenības atspoguļotāju vai cilvēka pētītāju ir pārlieku iesīkstējis); stāsts, pirmkārt, ir mākslas darbs, jaunas pasaules sintēze, un vienīgais, kas spēj attaisnot šīs pasaules esamību, ir poēzija — tas vārdos neizsakāmais efekts, kāds paliek pēc stāsta izlasīšanas. Teksts, dzimis klusumā, savu redzamo esamību arī izbeidz klusumā lasītāja apziņā, bet tur tas nav miris — teksts pēcāk ar lasītāja vārdiem vai darbību atgriežas. Diez vai cilvēks, kurš kaut reizi būs lasījis «Visu rožu rozi», pēc tam uz visparastāko mežrozīšu krūmu varēs raudzīties tikpat bezkaislīgi kā agrāk — un tas, iespējams, ir pats galvenais, ko spēj veikt rakstnieks: viņa radītā šķietamība, trauslā un caurspīdīgā pasaule, ietekmē realitāti tikpat jūtami kā

realitāte literatūru.

Kaijaks: «Paša raditā pasaule man šķiet diezgan raiba, un dažāda pret to ir mana attieksme. Ne kairā tās nostūri man ir vēlē​šanās atgriezties, dažā pat negribētu vēlreiz ielūkoties.»

Ar to vien nepietiek — izlasīt Kaijaka prozu; tā jāpārlasa, līdzīgi kā daudzkārt jānoklausās muzikāls skaņdarbs, — kamēr teksts atbrīvojas no visdažādākajiem publicistikas uzslāņojumiem, — kamēr zūd jaunatklāsmes iespaids un sižets kļūst pašsaprotams, — kamēr proza pārvēršas lasītāja pieredzē, kļūst par viņa daļu: lasītājs ir iegājis Kaijaka pasaulē, pasaule — viņā, un tikai tad iespējams pilnībā izjust teksta ritma pievilcību un burvību. Sl diezgan drūmā un bezcerīgā pasaule ir krietni patiesāka un, galvenais, nepieciešamāka par īstenību; īstenībā jebkurš notikums, kaut vistraģiskākais, ir tikai šis notikums — vienlīdz svarīgs (nesvarīgs) citiem tādiem pašiem: nejaušs, likumsakarīgs, likumsakarīgi nejaušs, bet — bezjēdzīgs, tas ir, bez tās visaptverošās jēgas, kāda piemīt notikuma izklāstam īstā prozā. Cilvēks pasauli apzināti uztver tikai ar valodas starpniecību — viņam ir nepieciešamība visu formulēt vārdos (cilvēces sodība: pārāk daudz ir vārdiem nepakļaujamā; cilvēces prieks: esamība bez literatūras grūti iedomājama), tāpēc īstenībā notikums jēgu iegūst tikai tad, kad tas jau zināmā mērā ir literarizējies — kāds ir tajā atradis jēgu ar valodas palīdzību, turpretī prozā izpaliek šis reālais etaps un vārds, kurš rodas pēc darba izlasīšanas, jau ir jēdzieniskutna interpretācija, Tāpēo ari Kaijaka groteskie un fantasmagoriskie darbi šķiet daudz «reālāki» un patiesāki par tradicionālo . prozu — tajos ir iekausēta autora pieredze krietni prāvākās devās nekā konkrētu, atpazīstamu notikumu vai emociju aprakstos.

Romāns «Bailes» (līdzīgi kā «Sātans», kuram gan ir izteiktāka nosliece uz metaforiskumu) ir apbrīnojami veiksmīgs izņēmums: neraugoties uz pedantisko datējuma un raksturu precizitāti, detektīvam radniecīgo sižetu, darbā ir iekļāvušās aizvārda pasaules noslēpumainās kustības.

Kaijaks: «Neesmu teorētiķis. Rakstu tiri intuitīvi. Nekad neesmu taisījies ne pēc Kafkas, ne Po ģimja un līdzības. Vēl vai​rāk — toreiz, kad mani piestiķēja pie Ķafkas, es Ķafku vēl nemaz nebiju lasījis.»

Dažkārt paliek priekšstats, ka' Kaijaks neraksta «brīvi», bet gan apzināti «specializējas», pakļaudamies spēles noteikumiem, kurus pirms viņa jau izstrādājusi visa literatūras attīstības vēsture, turklāt viņš prot profesionāli specializēties dažādos virzienos. Visuzskatāmāk tas manāms detektīvromānos, kur spēles struktūra ir tā nostabilizējusies, ka to grūti mainīt. «Vistu elka» pasaulē laistais izmeklētājs Bērts Ādarnsons, kā jau to prasa «klasiskais» detektīvs, ir diezgan vientulīgs — un lielākoties vienatnē atrod noziedznieku, turklāt vairāk pateicoties savām spriešanas spējām, nevis kriminālizmeklēŠanas tehniskajam darbam. Tiesa, «angliskie» spēles likumi vēl nosaka, ka izmeklētājam jābūt savādniekam, reti kolorītam tipam, tomēr Kaijaks raksta detektīva psiholoģisko variantu un viņam — tāpat kā mums visiem — asinīs ir socreālisma kanoni, tāpēc Ādarnsons ir tāds pats kā visi — mēreni izglītots, mēreni aprobežots, mēreni apsviedīgs. Bez tam vēl nepieciešami elementi, kuri atbalsotu Ādamsona darbošanos, — šajā gadījumā tie ir šefs Vecais Sams, sirdspuķīte Aija un glezna ar veco jūrnieku pie sienas. Tāpat — profesionāli spēlējot ar jau gatavo — veidojas Kaijaka «sentimentālā» proza: nejaušas, toties liktenīgas sastapšanās, dīvainas sakritības, kvēla mīlestība un traģiska nāve utt.: viss attīrīts no žanram nepiederīgā. Ja nepieciešams radīt šausmu efektu, arī nav nekur tālu jāmeklē — Kaijaks izvēlas vienu no visvairāk ekspluatētajiem tēliem — milzu zirnekli. Miniatūrajā antiutopijā «Pilsēta, kuras naV» izdomātā pilsēta kā ideālās sabiedrības etalons (vai — šajā gadījumā — pretstats) literatūrā bieži sastopams kopš Kampanellas laikiem. Kaijaks izvēlas labi bruģētus ceļus, bet it kā nenojauš pārbagāto literāro kontekstu, nenododas variācijām par zināmu tēmu, bet gan saraksta savu va​riantu kā vienīgo iespējamo, tādējādi izslēdzot visus pārējos — līdzī​gos — darbus.

Kaijaks: «Birku piekāršanas laika nogalē vecs kritiķis — lai viņam vieglas smiltis — un pēc tam kāds jauns kritiķis — lai viņam spoža nākotne — dažos manos darbos saskatīja literāru kosmopolītismu.

Protams, ir interesanti, ko katrs daiļdarbā saskata, taču, manuprāt, vienīgais kritērijs ir mākslinieciskums, bet par to diemžēl mūsu kritika runā vismazāk.»

Kaijakam ir raksturīga regulāra atgriešanās pie reiz jau izstrādātiem motīviem, it kā viņš — droši

vien intuitīvi — apjaustu, ka viņā pasaules pamatos ne viss ir kārtībā — laiks sadrupinājis kādu no vecajiem darbiem, un tas vairs neder par pamatakmeni, nespēdams noturēt pārējo smagumu; kaut kur parādījusies plaisa; netīšām atstāts caurums (ir arī caurumi, bet tie pakāpeniski aizpildās). Turklāt ši atgriešanās notiek pēc visdažādākajiem principiem — no cita punkta aplūkojot kādu sižeta līniju, paplašinot jau pazīstamu metaforu, piespiežot kādam agrāko darbu personāžam izdzīvot citu dzīvi.

«Sātans» un «Bez vēsts» atkārto un papildina viens otru; savukārt romānam «Bailes» ir jēdzieniskas paralēles ar abiem. «Cildā» suņa dzīve atsauc atmiņā briedēna dzīvi «Mazulī». «Signē» Kaijaks vēlreiz pievēršas «Mana pavasara» problemātikai (varbūt tāpēc, ka «Mans pavasaris» Kaijaka pasaulē bija caurums, nevis pamatakmens). «Slieksnī» var atrast asociācijas ar «Uzbrukumu». «Veci» ar «Svešo» vieno visuredzošo dubultnieku tēma. «Zirneklī», tāpat kā «Sātanā», ļaunuma esamība skatīta no paša ļaunuma radītāja puses. Ja «Visu rožu rozes» pamatā ir «Frankenšteina motīvs» — cilvēka roku radītais apdraud pašu radītāju, tad «Mašīnai» — jēdzieniski pretējais, bet sižetiski tuvais «Pigmaliona motīvs» — cilvēka roku radītais iemīl savu radītāju.

Kaijaks: «Atgriešanās pie agrākiem motīviem? Tas nav tīšām. Bet, "ja noticis, tad neapzinīgi. Varbūt tāpēc, ka nekad nav iespējams pateikt visu. «Bailēs» iets tālāk nekā «Sātanā» un «Bez vēsts». Bet ari «Bailēs» nav pateikts viss. Ja šos darbus rakstītu šodien, tie būtu citādi. Atgriešanās pie izmantotiem motīviem nedrīkst būt bieža, jo tad tie nonivelējas un kļūst banāli. «Cildā» nav atgriešanās pie «Mazuļa» tēmas. «Mazulis» ir animālistisks stāsts: cilvēks — savvaļas dzīvnieks, daba. Turpretī «Cilda» ir stāsts par Latviju 1949. un tam sekojošajos gados. Līdz ar to Cilda nav tikai mežā aizgājusi kuce, bet kas vairāk.

Viņas sacelšanās pret ienācēju un ievainotā Mazuļa uzbrukums saviem vajātājiem ir dažādas lietas — katrs no viņiem aizstāv pavisam ko citu.»

Tādā veidā Kaijaka pasaule sakārtojas — it kā pati no sevis, metaforu ķieģelīši cieši piegulst cits citam, vietumis sakusdami kopā, citur atstādami brīvas vietais nākamajiem darbiem: veidojas dīvaina, reizēm drūmi nospiedoša, reizēm priecējoša arhitektūra. Droši vien katrs lasītājs to uztver savādāk: dažs saskata tikai alegorijas, it kā Kaijaka pasaule būtu celta paralēli īstenībai; dažs atrod tikai intriģēPjO&u sižetu un fantastiku; dažs — spēli ar caurspīdīgiem simboliem, pamācības un brīdinājumus; dažs nošķobās un paslēpj grāmatutālāk no acīm — lai nemaitā omu. Un varbūt viss šajā pēcvārdā sacītais ir vienvienīgi meli; nav nekāda torņa, nekādas arhitektūras — Kaijaka proza ir tikai tāda poētiska migliņa, kura — šo rindu autora acīs — nez kādu viltīgu apsvērumu dēļ ir pieņēmusi torniskas aprises; Kaijaks uzrakstīs jaunus darbus, ielaidīs savā pasaulē pamatīgu vēja brāzmu — un tad izrādīsies, ka daudz svarīgāk ir lasīt Kaijaku, nevis spriest par viņu,

Vladimira Kaijaka grāmatu bibliogrāfija 1. Putni laižas pret vēju. Dzeja. Rīga, LVI, 1963.

2. Putenī. Stāsts. Rīga, LVI, 1964.

3. Stāsti par laimi. Rīga, «Liesma», 1966.

4. Vistu elks. Kriminālstāsts. Rīga, «Liesma», 1967, 5. Smagās sirdis. Stāsti. Rīga, «Liesma», 1969, 6. Nemiera sirdis. Stāsti. Tilta apgāds, 1970.

7. Mans pavasaris. Stāsts. Rīga, «Liesma», 1970.

8. Direktora klints. Brigitas brīnums. Kriminālromāns, Stāsts. Rīga, «Liesma», 1970.

9. Direktora klints. Romāns. Tilta apgāds, 1973,.

10. Akācija akmens pagalmā. Stāsti. Rīga, «Liesma», 1973, 11. Bailes. Romāns. Tilta apgāds, 1976.

12. Bailes. Romāns. Rīga, «Liesma», 1977..

13. Soļi. Stāsti. Rīga, «Liesma», 1977, 14. Atgriešanās. Stāsti. Rīga, «Liesma», 1980, 15. Signe. Romāns. Rīga, «Liesma», 1983, 16. Visu rožu roze. Stāsti. Rīga, «Liesma», 1987, 1. В метель. Повесть. Рига, «Лиесма», 1966.

2. Буранда. Казан, Татарстан китап нэшрияты, 1970.

3. Der letzte Bandit. Berlin, Verlag Kultur und Fortschritt, 1970, 4. Следы ведут в прошлое. Москва, «Молодая гвардия», 1971, 5. Brigitos stebuklas. Romanas. Vilnius, «Vaga», 1974, 6. Моя весна. Повести и рассказы. Москва, «Советский писатель», 1976.

7, Порог. Роман. Рассказы. Москва, «Советский писатель», 1979.

8, Trzy opowiesci о mijosci. Warszawa, Panstwowy Instytut Wydawviczy, 1980.

9, Дmblik. Tallinn, «Loomingu» Raamatukogu, 1981.

10. im Teufelskreis der Angst. Berlin, Verlag Neues Leben, 1985.

11. Город, которого нет. Роман. Рассказы. Москва, «Советский пи​сатель», 1989.

12» Satan. Novelle. Brage, 1991. '

Saturs Atpalikusī kāja 3 Mašīna 17 Kaste 53 Laiva 79 Liktenīgā sieviete 89 Cilda 109 Guntis Berelis. Pasaule, kttru uzcēlis Kaijaks 193 Vladimira Kaijaka gramatu bibliogrāfija 203 Владимире Кайякс СТАРИК Рассказы На латышском языке Рига «Лиесма» 1992 Художник А. Спруджс HB № 5472 Vladimirs Kaijaks VECIS Mākslinieciskais redaktors D. Breikšs Tehniskā redaktore S. Mazvērslte Korektore S. Liniņa Nodota salikšanai 03.09.90. Parakstīta iespiešanai 05.06.91. Reģistr. apliec. № 2-0306. Formāts 84X108 32. Tipogrāfijas papīrs. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 10,92 uzsk. iespiedi.; 11,39 uzsk. krasu nov.; 11,73 izdevn.. 1. Pašūt. № 772-5. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Aspazijas bi.lv. 24.

Izdevn. № 28/33476/Do-1800. Iespiesta tipog >.» fijā «Rota», 226011 Rīgā, Blaumaņa Ielā 38.10, Kaijaks V. Ka 123 Vecis: Stāsti/Māksi. A. Sprūdžs. — R.: Liesma, 1992. — 205 lpp.

ISBN 5—410—00480—9.

4702370201—28 K M801 (11)—92 85 ~90 1 84L7-44