Annotation Ernests Birznieks-Upītis Kopoti raksti septiņos sējumos Pirmais sējums Viņos laikos Viņos laikos. Eglīte. Kā augstkalni nokļuva lielpurva malā.. Tēvs, brālis un māsiņa.. failu izveidojis Imants Ločmelis
VIŅOS LAIKOS EGLĪTE KĀ AUGSTKALNI NOKĻUVA LIELPURVA MALĀ TĒVS, BRĀLIS UN MĀSIŅA
Ernests Birznieks-Upītis Kopoti raksti septiņos Pirmais sējums Viņos laikos
sējumos
VIŅOS LAIKOS .
EGLĪTE I SKOLĒNI vairs nenāca uz skolu, jo skolotājs bij aizbraucis. Ieradās vairākas reizes uradņiks, piesēja zirgu pie baznīcas slitas un ilgi sēdēja gan skolotāja galā pie skolotāja kundzes, gan ērģelnieka mājā pie skolas pusgraudnieces vai arī sarunājās ārā ar skolotāja un pusgraudnieka bērniem. Bet neviens neko noteikti nezināja pasacīt. Aizejot no mājām, skolotājs bij teicis tik saviem tuviniekiem un pusgraudniekiem, ka došoties uz staciju un braukšot uz Rīgu pie savas priekšniecības, bet no turienes nebij vairs neko ne ziņojis, ne rakstījis.
«Bet kur viņš tur Rīgā uzturas?» uradņiks stājās virsū «Patiesi nezinu,» kundze atteica. «Radu mums tur nekādu nav. Varbūt apmeties pie kāda no daudzajiem skolas biedriem.» Neizdibinājis neko no skolotāja kundzes, viņš gāja uz ērģelnieka māju pie pusgraudniekiem, sēdēja te un kvernēja stundām ilgi, gaidīdams pārrodamies pusgraudnieku. Bet pusgraudniece ne reizi neielaidās nekādās liekās sarunās. «Nezinu neko, ne krustiem, ne šķērsām. Lai gan esam arī rados, tomēr skolotājs man nekad nestāstīja, kurp dosies: ko darīs … Un tā ir arī pareizi, jo es viņam arī neko nestāstu par savām gaitām: pietiek, ka mans vīrs par to zin!» Sagaidījis beidzot pusgraudnieku, uradņiks tam piedāvāja papirosu,
sasmēķēja abi kopā, tad uradņiks ņēmās pukoties par savu dzīvi: «Man pavisam nemierīgs dienests: amata darīšanās tev ar kādu nieka papīreli reizēm jānoplundurojas vai veselām nedēļām. Varbūt jūs pieņemsiet no manis papīru, lai nodotu skolotājam. Esmu te jau braukājis vairākas reizes, bet viņu neatrodu nekad mājās.» «Varētu jau arī nodot, kad viņš pārradīsies, ja papīrs nav visai steidzams,» atteica pusgraudnieks. «Tikai jūs atzīmējat uz kvītes, ka papīrs tiks nodots, tikko skolotājs pārradīsies.» Uradņiks tomēr nekādu papīru nedeva, bet prom arī nebrauca: viņš bij ieinteresējies abu meiteņu un zēnu rotaļās baznīcas laukumā. Pusgraudnieku Anetei ar Piču bij
paštaisītas koka ragaviņas, bet skolotāja Kārlēnam ar Elziņu bij pirktas un apkaltas. Skrēja abas ragaviņas ātri un vienlīdzīgi tāļu, sākot no baznīcas durvīm lejā, līdz pat verststabam. Kad uradņiks, uzsēdies uz ragaviņām, laida viens pats lejā, izstiepis kājas garajos zābakos uz katru pusi, visi četri bērni nevarēja beigt vien nosmieties. Piestājies pie bērniem it kā atpūzdamies, uradņiks uzsāka sarunas. «Vai papiņš bieži nāk pie jums ciemā?» viņš griezās pie Kārlēna. «Nemaz nenāk!» Kārlēns atteica. «Vai vismaz nesūta vēstules un neraksta, kad nāks?» uradņiks tirdīja tālāk. «Ne raksta, ne arī sūta kādas vēstis,» bērni atteica. «Nevar būt, ka viņš par sevi nebūtu
sūtījis nekādas ziņas!» uradņiks atkal ieprasījās. «Tagad neviens pie mums vairs nenāk, visi iebaidīti,» Elziņa atkārtoja no mātes dzirdētos vārdus, «varbūt tādēļ arī pastnieks nenes vēstules.» Pičus ar Anetiņu tikai gaidīja, kad uradņiks atkal sēdīsies un laidīs lejā no baznīcas kalna. Bet uradņikam vairs negribējās braukāties. Viņš atraisīja zirgu, iemetās kamanās un aizbrauca uz muižas pusi. Pēc tam ieradās barons ar draudiem. Viņš draudēja i skolas, i baznīcas augstākās priekšniecības vārdā: «Ja līdz svētkiem nepārradīsies jūsu vīrs un neuzsāks skolas darbus,» viņš teica skolotāja kundzei, «tad mēs ar mācītāju griezīsimies pienācīgā vietā, lai
atsūta mums citu skolotāju. Bet, ja nākošajā svētdienā viņš nebūs pie ērģeļu spēlēšanas, tad pieņemšu jaunu ērģelnieku.» Barons iegriezās vēl pie pusgraudniekiem, kuri visi kopā sēdēja pie pusdienu galda, un cieti noteica: «Ja skolotājs nepārradīsies un no svētdienas nesāks izpildīt baznīcā savus pienākumus, tad būšu spiests pieņemt citu ērģelnieku, un jums tad būs jāatbrīvo priekš viņa ērģelnieka māja!» II Pusgraudnieks ar skolotāja kundzi ilgi apspriedās par uradņika un barona apciemojumiem. Barona draudiem varbūt nebij visai liela nozīme, jo patlaban nebij brīvu cilvēku, ko likt i skolotāja, i ērģelnieka vietā, jo līdzīgas likstas tagad
bij vai katram pagastam. Ja arī rastos kur kādi kandidāti, kuri varētu izpildīt šos amatus, tad varbūt baidīsies stāties darbā, jo bij vispārējs lēmums , ka tādas vietas nedrīkst ieņemt. Tomēr, ja reakcija ņems virsroku, tad jārēķinās ar to, ka te vairs nebūs palikšana par skolotāju. Un par ērģelnieku jau droši ne, jo te noteikšana bij vienīgi baronam ar mācītāju. Tātad pusgraudniekam būs jāvācas vien ārā no dzīvokļa. Otrā rītā agri pusgraudnieks paņēma līdzi Piču, maizi ar gaļu un brauca uz meža pļavas šķūni pēc siena. Gandrīz katram kroņa pagasta piederīgajam bij no vecveciem laikiem neliels pļavas gabaliņš kroņa Lielmežā ,. kilometri četri no pagasta. Bij arī vietējai baznīcai tāda pļava, kuru lietoja
ērģelnieks. Lopus tur nevarēja aizdzīt ganīt, bet siena ienāca diezgan daudz: dažus gadus piebāza tikai pilnu siena šķūni, bet auglīgākajos gados tika vēl arī kaudzītei. Agrākā ērģelnieka laikā pagasta saimnieki pēc vecas parašas nopļāva meža pļavu un salika sienu šķūnī un ziemā talkā arī pārveda. Vajadzēja tikai zināt, pie kā griezties parunāt un kuru pacienāt. Tagadējais skolotājs-ērģelnieks šādas talkas un iedzeršanas vairs neatzina, bet atdeva visu pļavu pusgraudniekam. Pičus te meža pļavā jau dažu labu reizi bij palīdzējis tēvam sakraut siena vezumu: tēvs lielām dakšām deva sienu augšām, bet Pičus tikai staigāja apkārt pa ragavām, piemīdams uzliktos siena klēpjus. Tikko dakša atvelkas atpakaļ,
Pičus uzrāpjas augstajai vietai virsū un piemin; kad tā pa kārtai aplikti visi ragavu stūri, tad nāk pa lieliem klēpjiem priekšā, pakaļā un abos sānos, pēc tam vairāki klēpji pašā vidū. Tā vezums aug arvienu augstāks, kamēr paceļas līdz zirga mugurai, un beidzot uz zirgu jānoskatās no augšas uz leju. Beigu beigās pusgraudnieks pārliek bomi, kuram Pičus uzkāpj jāteniski virsū un spiež pakaļējo galu uz zemi, kamēr pusgraudnieks ar pārmestās virves palīdzību novelk bomja galu un nostiprina apakšā pie kāša. Pēc tam pusgraudnieks pabrauca zirgu labu gabalu nost no šķūņa, padeva Pičum augšā uz vezuma ar gaļu apliktu maizes šķēli, piesacīja, lai tas no aukstuma ierokoties sienā un pagaidot, kamēr viņš pats šķūnī paēdīšot un
sagrābstīšot izbārstīto sienu. Un nu pusgraudnieks rāpjas viens pats siena pantā augšā, ēd un sarunājas pats ar sevi, un čukstas. Tā līdz svētkiem tiek vēl katru nedēļu pārvesti daži vezumi siena. Reizēm skolotāja kundze žēlo Piču un brauc viņa vietā par siena piemīdītāju, bet Pičus vizinās ar citiem bērniem pa baznīcas laukumu un spriež par drīzo eglīti un ziemsvētku vecīti. III Līdz pusdienai bērni vizinājās, tad pusgraudniece visus pasauca pie sevis iekost siltus speķraušus un izdzert pa glāzei uzvārīta piena. Nevaļas dēļ īpaša pusdiena šodien netika gatavota, jo baltmaizes cepšana aizņēma daudz laika. Pusgraudnieks ar skolotāja kundzi arī
vēl nebij pārradušies ar siena vezumu, bet ko kopties līdz svētvakaram vēl bij ļoti daudz. Pēc pusdienas bērni izgāja turpat aiz skolas pagalma bišu dārziņā un cēla no mīkstā sniega ziemsvētku veci. Vasarā viņi baidījās te nākt, jo viss dārziņš mudžēja un sanēja no skrejošām bitītēm, bet tagad bišu skapīši stāvēja kā izmiruši. Baltajā sniega klajumā zaļās žoga eglītes stāvēja kā goda sargi aiz zilajām, sarkanajām un dzeltenajām bišu mājiņām. Skrejdēlīši tagad bij tukši, tomēr, pieliekot ausi pie stropu sienām, bērni dzirdēja iekšā dunošu dzīvību. Sniega vīru sāka celt pašā stropu vidū uz svabadā laukumiņa. Papriekš vēla sniega rituļus turpat dārza laukumiņā, nesa un lika sniega vīra kājām. Tad ritināja aiz
egļu žoga, un sniega rituļus veda šurpu ragaviņās. No malkas ass atveda dažus klučus, uz kuriem pakāpties, lai varētu uzlikt ziemsvētku vecim kaklu un galvu. Kad sniega rituļi bij savesti un sakrauti pienācīgi augsti, tad sāka apspriesties, kā sakrautajai sniega masai piedot ziemsvētku veča izskatu. Pičus aizdrāzās uz mājām pēc naža. Atgriezies viņš rādīja, ko bij varējis sadabūt ķēķī: divas koka karotes, skalu plēšamo dunci un abrkasi. Pičus, kā pats vecākais, sāka rīkoties un rīkot arī citus. Elziņa un Anetīte dabūja pa karotei: viņām bij jāgrebina sniegs no apakšas nost, lai no sniega bluķa iznāktu kājas. Kārlēnam viņš iedeva abrkasi: tam bij jākasa katrā pusē sānos padziļas
gropas, lai atdalītos rokas. Pičus pats atstāja sev skalu dunci un ņēmās apdrāzt un izveidot galvu un bārdu. Galva, deguns un acu caurumi iznāca labi, bet bārda negribēja izdoties. Te Pičus izlīdzējās ar linu gursti, kuru piesēja zem deguna. Nu vēl tikai vajadzēja maisu ar Ziemsvētku dāvanām. Un visi bērni devās ar abām ragaviņām uz kūti, kur bij aizsākts pelavu maiss. To uzsēja ziemsvētku vecim mugurā, bet kā nūju iebāza padusē nolūzušu lizas kātu. Nu vēl ziemsvētku vecim vajadzēja iedot eglīti, bet nocirsta eglīte nekur nebij dabūjama. Nosprieda izlietot vienu no atsevišķajām eglītēm bišu dārza vārtos, bet eglīti atstāt augam savā vietā. Ja jau ziemsvētku vecis sāks kustēties un iet prom, tad viņš pats paņems eglīti līdzi.
Vajadzēja eglīti tikai izpušķot. Un te nu Kārlēns ar Elziņu sanesa gan grāmatas, gan pustukšas krāsu kastītes, dažas tukšas pudelītes un kartiņas, plīša zaķīšus, vāverītes un lācēnus. Apkārtā eglīte iznāca ļoti jauka, tikai trūka apbrīnotāju, jo pusgraudnieks ar skolotāja kundzi vēl nebij pārbraukuši ar sienu. Atnāca vienīgi pusgraudniece, palielīja gan lepno ziemsvētku veci, gan izpušķoto eglīti, tomēr ieteica visas mantas no eglītes atkal noņemt, citādi ziemsvētku vecītis tās varētu aiznest prom citiem bērniem. IV Jau labā nokrēslā pārbrauca siena vedēji, iebrauca tūliņ ar visu vezumu vāgūzī un ieslēdza. Pusgraudnieks pa visu dienu bij izsalcis un sēdās pie vakariņu
galda. Atsauca arī Kārlēnu un Elziņu paēst vakariņas pie pusgraudniekiem, jo māte tikko pārbraukusi un nebij vēl paguvusi neko pagatavot. Bez tam arī ziemsvētku vecīti gaidīja pienākam skolas namā, un viņu tur nedrīkstēja traucēt. Pusgraudnieks pēc vakariņām aizgāja palīdzēt skolotāja kundzei sarīkoties uz svētkiem: pēc trauku noridošanas aizgāja arī pusgraudniece; bērni palika vieni paši un par eglīti vien domāja. «Pērn mēs apdziedājām eglīti: papiņš spēlēja klavieres, un mēs visi dziedājām,» Kārlītis ieteicās. «Šogad skolotāja krusttēvs nedrīkst braukt mājās no Rīgas, jo uradņiks ar baronu to te gaida, lai ņemtu cieti un kārtu augšā,» Pičus izteica to, ko bij dzirdējis no lielajiem.
«Mūsu papu neviens nedrīkst te ņemt cieti, ne kārt! Viņš nevienam nav darījis nekā ļauna!» ātri iesaucās Kārlītis, un viņa balstiņa trīcēja. Elziņa skatījās uz viņu un sāka tūliņ raudāt. «Arī mūsu tētis saka, ka nav darījis nekā ļauna,» paskaidroja Pičus, «bet ļaudis tagad kar un šauj par to, ka viņi dikti sakot, ko citi darījuši slikti… Tā nošauti abi kaimiņu skolotāji, Dekšņas dēls un Puriņš… Tādēļ arī skolotāja krusttēvs tagad nebrauc atpakaļ uz mājām.» «Kad izaugšu liels, tad gan neviens uradņiks, ne barons nedrīkstēs pie mums rādīties! Es viņiem tad gan sadošu! Un papiņš tad droši varēs dzīvot mājās . . . Bet tu, Elziņ, neraudi, lai neredz
ziemsvētku vecītis, viņš tādas raudules nemīlot.» Kārlītis izvilka lakatiņu un slaucīja Elziņas vaidziņus. Pārnāca pusgraudnieks un aicināja bērnus prom uz skolas namu. Skolotāja lielajā darba istabā smilšu spannī laistījās vienās ugunīs eglīte, aplikta no apakšas ar sūnām un staipekļiem. Pašā eglītes galā mirdzēja Betlemes zvaigzne un lidoja balts eņģelis, kurus bērni pazina jau no pērnā gada; arī zelta stīdziņas un apsudrabotie čiekuri bij pērnie. Bērni brītiņu apmulsumā pastāvēja tāpat, tad saķērās rokās; arī skolotāja kundze un pusgraudniece iestājās viņu riņķī un apgāja pāris reizes eglītei apkārt, dziedādami:
«Ak tu priecīgā, ak tu svētīgā . . .» Pusgraudnieks stāvēja pie klavierēm un skatījās uz durvju pusi. Aiz durvīm bij dzirdami klaudzieni. Tad durvis atvērās un ienāca ziemsvētku vecītis. Arī viņš likās kā pērnais, kā kaut kur jau redzēts: vismaz bārda bij no tādas pašas linu gurstes kā sniega vīram dārzā. Arī maiss ziemsvētku vecītim bij kaklā, tikai mazāks un glītāks nekā sniega vīra pelavu maiss. Runāt ziemsvētku vecītis neko nerunāja, bet klusu gāja katram klāt, ņēma no sava maisa ārā pa dāvanai un mēmi sniedza katram. Dāvanas nebij pilsētā pirktas, bet darītas lauku mājās ģimenes klēpī: abi zēni dabūja vienādas adītas, pelēkas cepures bruņu ķiveru veidā, kuras aizsedza arī kaklu; meitenēm iedāvināja
pa adītai jaciņai, skolotāja kundzei un pusgraudniecei katrai pa garam garam zeķu pārim, bet pusgraudniekam kabzeķes un dūrainus cimdus. Pirms aiziešanas ziemsvētku vecītis ņēmās no visiem sirsnīgi atvadīties, ko viņš pērnajā gadā nebij darījis. It īpaši mīļi un cieti viņš spieda sev klāt Kārlīti un Elziņu. Skolotāja kundze sāka pirmā raudāt, viņai piebalsoja papriekš pusgraudniece, tad arī bērni, skatoties uz mātēm. Asaras ziemsvētku vecītim varbūt nepatika: viņš žigli izmuka ārā pa durvīm, bet pusgraudnieks izsteidzās viņam pakaļ. V Skolotājs nepārradās ne svētkos, ne Jaungadā, ne arī tad, kad pēc svētkiem vajadzēja sākt skolu. Bet februāra sākumā pastnieks pienesa skolotāja kundzei
vēstuli: «Dārgie piederīgie! Nu esmu reiz nokļuvis tādā vietā kur mani vairs nesasniedz ne uradņika, ne barona asiņainās rokas: atrodos tagad Šveicē, tajā kalnu zemē, kur katrs iedzīvotājs cīnījies līdzīgi Vilhelmam Tellam pret saviem apspiedējiem, kamēr ieguva brīvību. Ja liktenis atceltu mani atpakaļ par dažiem gadiem manā dzīvē un man no jauna stātos priekšā jautājums, pa kuru ceļu iet: vai pa gļēvo un nebrīvo pieticības ceļu vai pa ērkšķaino cīņu un ciešanu ceļu, tad bez vismazākam šaubām izvēlētos atkal to pašu cīņas ceļu, neraugoties uz to, ka pagaidām esam zaudējuši cīņu ar lieliem pametumiem, ka bēguļoju un slapstījos pa siena šķūni mežā, kur katra brīdi varēju zaudēt arī
savu galvu tāpat kā daudzi citi. . . Piedod, draudziņ, ka neviļus esmu ierāvis šajā cietēju gaitā tagad arī tevi un abus mūsu mazos draugus. Par tevi zinu, ka tu šo manu soli nenožēlo, kā to apliecināji mūsu visgrūtākajos brīžos, kur briesmas līda iekšā pa katru sienas šķirbu, kur katru acumirkli mana dzīvība karājās kā mata galā. Bet par Kārlīti un Elziņu gribētu būt tajā pārliecībā, ka arī viņi tiks uzaudzināti tādā garā, ka arī viņi atrastu sava tēva ceļu par pareizo un, ja viņiem stātos priekšā izvēle, ka arī viņi nešauboties ietu manās pēdās turpināt cīņu ... Nu ir aiz muguras vissāpīgākais brīdis, kad no jums atvadījos Ziemsvētku vakarā un gāju iekšā tumšā nākotnē, nezinādams, kur tā mani aizvedīs, vai nu
pie baronu karātavām, vai pāri robežai brīvē. Aiz katra krūma ceļmalā un katra ielas stūra pilsētā man likās esam aizslēpies kāds cara iekārtas spiegs, tik uztraukts es toreiz biju, kamēr tiku pāri robežai .. . Nu bailes un šaubas aiz muguras, atliek vienīgi rūpēties par sīko ikdienību un krāt spēkus nākošai izšķirošai cīņai. Man acumirklī ir cerība drīz ietikt kādā fabrikā par strādnieku, tad varēsiet pārnākt arī jūs, mani mīļie, pie manis: paliksim te, kamēr mūs dzimtene sauks pēdējā cīņā par brīvi.»
KĀ AUGSTKALNI NOKĻUVA LIELPURVA MALĀ Ai bagāti Ziemas svētki, Apaviņu pūdētāji: Trīs dieniņas, trīs naksniņas Man kājiņas nenoautas. T. dz. ZIEMSVĒTKI Augstkalnos bij aizvadīti visos priekos, bez gulēšanas, ka miglā: tikko vieni buduļnieki bij aizgājuši pa vieniem vārtiem, pa otriem nāca iekšā atkal jauni. Un kurpnieki, čigāni, vistiņas un citas rotaļas vilkās cauri līdz pat rītam. Tikai ar mazu gaismiņu aizgāja pēdējie, un mājinieki steidzās apkopt govis, zirgus un
pulcēties pie pātaru galda. Pēc brokastīm tūliņ sāka zvanīt baznīcā, un lielie gāja klausīties dievvārdus, bet bērni vizinājās ragaviņās turpat gar mājam. Pēcpusdienā puiši izvilka lielās kamanas, sasēdās iekša visi mājnieki un klimstēdami laida pa nokalnu lejā garam baznīcai uz ezeru līdz pat muižai. Visi bij bezbēdīgi kā bērni, jo klaušās un naktsdarbos uz muižu nebij jāiet visu svētku nedēļu līdz pat Jaunajam gadam. Pa paradumam tikai saimniekam vienam pašam bij jāierodas vecā gada vakarā muižā un jānodod žāvēto cūkdesu riņķis. Tad lielkungs spriedīs savu tiesu: kas būs labi saimniekojis, no tā pieņems desu, un tas paliks savās mājās arī turpmāk par saimnieku, bet, kuram saimniecība būs gājusi uz leju, no tā desu
nepieņems, un tam pa Jurģiem mājas būs jāatdod. Pret lielkunga spriedumu tādos gadījumos vairs nelīdzēja ne lūgšanās, ne stūrgalvības, ne saimnieces iemaisīšanās: pērienu gan vēl varēja piedabūt klāt, tomēr lielkunga griba bij jāizpilda. Pagasta ļaudis jau bieži iepriekš zināja, kurš ir visknapākais saimnieks un kura desu riņķi lielkungs nepieņems. Par tādu citi pie izdevības vēl labprāt pazobojās. Šogad sagaidīja Jostiņa izlikšanu no mājām: zirgi viņam bij pavisam nogājuši, kā mēdza teikt, uz beidzamo tūkstoti. Četrzirgu zemi viņš apstrādāja ar divi veciem kraķiem un drusku jaunāku kumeļu māti. Pa Mārtiņiem kumeļu māte arī bij kritusi, un līdz šim vēl cits zirgs nebij iegādāts vietā. Ierādītās riežas muižas
laukos bij palikušas neuzartas un tā iesnigušas. Ēkas un jumti bij nolaisti, lauki velēnaini un zāļaini, pļavas pūkainas un aizaugušas krūmiem. Muižas darbu nokavēšanas dēļ Jostiņš jau vairākas reizes bij izsaukts citu priekšā un pērts. Bet, kas jau reiz iesācis velties zemē no kalna, tam grūti noturēties un vēl grūtāki uzrāpties atpakaļ augšā. Un tā Jostiņš saņēma gan kārtīgi muižā pērienu, bet kārtīgi vairs nespēja ne izpildīt klaušas, ne apkopt mājas, bet slīdēja arvienu zemāki un zemāki. * Beidzamajā gada dienā Augstkalns jau no paša rīta paņēma desu riņķi un posās uz muižu. Pie durvīm saimniece viņu vēl aizturēja un ņēmās no desas rūpīgi slaucīt nost pelējumus un kvēpus un
ieberzēt to ar tauku lupatu. Tā desa dabūšot daudz patīkamāku un svaigāku izskatu. Tad viņa to ietina baltā linu lakatiņā un atdeva vīram atpakaļ. «Tā kā tev par visu pagastu vislabākās un skaistākas mājas, tad arī lielkungam pasniedzamai desai jābūt tādai!» viņa smaidīdama ieteicās, izvadīdama vīru. Durvju priekšā uz iemītās teciņas sēdēja Duksis ar Poģi un luncināja saimniekam pretim astēm. Parasti viņi tam nestaigāja līdzi, bet šoreiz, saoduši varbūt desas smaržu, abi gāja saimniekam nopakaļus ar saceltiem purniem. Pie rijas saimnieks atskatījās, ieraudzīja abus suņus un dzina tos atpakaļ. Suņi apstājās, brītiņu stomīgi pastāvēja, tad lēnām nogriezās uz dīķa pusi, kur
Andžiņš ar Pēčiņu patlaban skraidīja paštaisītām slidām pa glumo ledu. Pa lielceļu un apakšā pa ezeru devas vairāki vīrieši uz muižas pusi. No viņu gaitas Augstkalns gandrīz visus pazina. Tie bij pagasta saimnieki, kuri, tāpat kā viņš, steidzas pie lielkunga ar desu riņķiem. Visi viņi pa lielākai daļai gāja uz muižu tikai paraduma pēc, lai izpildītu lielkunga ievesto untumu — pasniegtu tam desu un novēlētu laimes uz nākošo jauno gadu. «Ne lielkungam vajadzīgas mūsu desas, ne mūsu laimes,» Augstkalns prātoja, «jo šķiņķu, desu un citu gardumu viņam pašam sagatavots vai cik un arī laimes tam ir atliku likām . .. Viņš nekad pie visizšķērdīgākās dzīves nevarētu izšķiest visu to labumu, kas viņam ienāk
no muižas un pagasta, kaut viņš arī nez kā palīdzētu saviem knapākajiem saimniekiem . ..» Augstkalnam it kā kāds būtu piegrūdis pie sāniem, lai viņš paskatās. Pametis acis uz saliņas pusi, viņš ieraudzīja no turienes tuvojamies Jostiņu. Uz plikādas īsā kažociņa tas bij uzvilcis virsū vecu, brūnu mēteli un apjozies ar pinekli. Kājās viņam bij lielas pastalas ar siena kušķiem iekšā, lai gan šodien nebij nekāds stiprs sals. No azotes bij redzama apkvēpuša desu riņķa mala. «Labdien Augstkaln!» viņš jau pa gabalu cēla cepuri. «Re, kā sagadījās kopā pagasta pirmais un pēdējais saimnieks.» Viņš novilka raibo, nolāpīto dūraini un sniedza savu lieso, norepējušo roku.
Augstkalns paspieda Jostiņa roku, bet neattapās, ko teikt. Viņam bij ļoti neērti: Jostiņš arī nesa azotē lielkungam desu un uz kaut ko vēl cerēja, bet Augstkalns un visi citi jau sen bij pārliecināti, ka tas šogad beidzamo gadu ir par saimnieku. Apjukumā Augstkalns sāka šņaukt degunu un slaucīties ar zilu lakatu. Nošņaucās arī Jostiņš un novilka ar dūraini gar degunu. «Dzird, ka rīt, ja jau ne šovakar, būšot katram saimniekam jāsūta pa šķūtniekam degvīna vešanai uz Rīgu,» ieteicās Jostiņš. «Vai tad svētkus nevarētu ļaut mierīgi nosvinēt!» pārmeta Augstkalns. «Kas šiem par steigu! Vai Rīgas kungiem aptrūcis ko dzert?» «Tev jau vēl nekas: lai puisis jūdz
zirgu un brauc,» Jostiņš teica, «bet man jābrauc pašam, un arī abi zirdziņi ir visai knapi. Ceļš tagad pavisam slikts: klajumos nopūsts un velk klāt pie zemes …» Gabaliņu abi gāja klusēdami. «Patiesi, labāki ir būt par kalpu, tad tev nav nekādu bēdu un raižu ne par šķūtīm, ne par riežām,» Jostiņš pēc brītiņa atkal piebilda. «Gan jau nu drīz arī tiksi labajā kalpa kārtā,» Augstkalns nodomāja, bet neko neteica. * Lielajā ļaužu istabā bij jau sapulcējušies gandrīz visi pagasta saimnieki. Jostiņam ienākot, visi kļuva jautrāki. «Labdien, dievspalīdz visapkārt,» viņš ieteicās un gāja pa kārtai visiem klāt,
sniegdams roku. «Vai desu atnesi?» kāds dikti ieprasījās. Jostiņš pabīdīja ar kreiso roku desu dziļāki azotē un aiz-bāza dūraini priekšā. «Nemaz neglabā tik dziļi — gan jau pats apēdīsi!» sauca kāds cits. «Re, kā viņš saģērbies un sajozies,» ieteicās atkal kāds. «Ja lielkungam iepatiktos likt uzskaitīt, tad vis tik ātri neķertos pie ādas!» «Drošs paliek drošs!» atskanēja vēl kāda balss. Un katrs izteiciens tika saņemts skaļiem smiekliem. Jostiņš, kaunīgi smaidīdams un rokodamies, bij aizticis līdz pirmajam kaktam un iespiedās aiz krāsns. Augstkalnu nepatīkami aizķēra
zobošanās par nelaimīgo Jostiņu. Tikko smiekli cik necik apklusa, viņš jautāja skaļā balsī: «Vai tad lielkungs vēl nav rādījies?» «Te vēl nav bijis,» daži paskaidroja, «bet pa trepēm jau uzkāpa kantorī kopā ar muižkungu un deģi. Drīz vien varbūt taisīs vaļā durvis.» «Ja jau deģis arī līdzi,» Augstkalns ieteicās, «tad jau varbūt būs gan taisnība par degvīna šķūtīm.» Pavērās patlaban durvis. Visi saimnieki piecēlās no soliem, noņēma cepures un palika klusu stāvot. Atvērtajās durvīs iestājās lielkungs un teica: «Vispirms, mani mīļie saimnieki, man jums jāpaziņo, ka rīt pusdienas laikā te muižā pie brenkūža jābūt no katrām mājām pa vienam šķūtniekam, pieaugušam
vīram ar zirgu ragavās, un līdz jāņem pārtika tik vīram, kā zirgam uz veselu nedēļu, lai var izbraukt Rīgu un aizvest pa vātei degvīna. Vātis jums te katram ar svaru nodos un Rīgā tāpat atņems ar svaru. Muižkungs savās kamanās brauks jums līdzi visu ceļu.» Deģis aizgāja. Lielkungs turpināja: «Bet nu sāksim mūsu gadskārtējo līgumu atjaunošanu uz jūsu mājām. Nāksiet, tāpat kā citos gados, pa vienam pēc jūsu māju numuriem, liksiet uz galda savu tiesu, un muižkungs atzīmēs vaku grāmatā.» Katram saimniekam bij arī sava maza vaku grāmatiņa no dzeltena, rupja papīra, uz kuras vāciņa bij uzrakstīts māju nosaukums, numurs un saimnieka vārds un uzvārds, bet iekšā uzskaitīti visvisādi
saimnieka pienākumi pret kungu, sākot no sīkām nodevām un beidzot ar šķūtīm un strādniekiem ar zirgiem un bez zirgiem, kad un cik muiža pēc savas vajadzības prasīs. Saimnieki devās pa kārtai iekšā pa durvīm un lika uz galda lielkunga priekšā savu desu riņķi un vaku grāmatiņu. Lielkungs, ne vārda nerunādams, bīdīja saimniekiem atpakaļ viņu vaku grāmatiņas. Saimnieki atstāja uz galda desas, paņēma savas dzeltenās, apburzītās grāmatiņas un devās pa otrām durvīm ārā un pa trepēm zemē pagalmā. Katrs juta, ka nu viņš atkal noslēdzis ar lielkungu līgumu uz veselu gadu un dabūjis savu māju uz līdzšinējiem noteikumiem. Nu var doties mājās. Muižkungs taisīja atzīmes lielajā
grāmatā un laiku pa laikam atbīdīja desu riņķus uz galda galu un krāva tos čupā, lai atbrīvotu vietas nākošajiem. Atsvabinājušies saimnieki tomēr uz mājām neviens negāja, katrs gribēja nogaidīt līdz beigām un palika turpat pagalmā. * Tā tas vienmuļīgi vilkās līdz divdesmit septītajam numuram, līdz Jostiņam. Te lielkungs paņēma vaku grāmatiņu un, ne vārda neteikdams, pabīdīja atpakaļ desu riņķi. Visi to jau bij paredzējuši un gaidījuši, tomēr uztraukums bij liels. No ļaužu istabas saimnieki spiedās pie kantora vaļējām durvīm. Jostiņš sarka un tvīka; viņa rūsganā, šķidrā bārdiņa manāmi raustījās. Asaras viņam saskrēja
acīs, rokas drebēja, kad viņš bīdīja uz galda desu riņķi lielkungam tuvāki un sniedzās pēc vaku grāmatiņas lielkunga rokās. Kā mazs, untumains bērns, kurš vēl nevar parunāt, Jostiņš izteicās tikai vaibstiem un kustībām. Lielkungs pabāza Jostiņa vaku grāmatiņu zem elkoņa un sauca: «Turpmākais numurs!» Savā izmisumā Jostiņš piebīdīja desu riņķi lielkungam pavisam klāt, nobruka pie galda lielkunga priekšā ceļos, skūpstīja viņa piedurkni un pūlējās pirkstiem saķert vaku grāmatiņu zem lielkunga elkoņa. Augstkalns stāvēja turpat ļaužu istabā aiz durvīm un ar sāpēm sirdī līdzcietīgi noskatījās uz Jostiņu. Nupat, nākot pa ezeru, viņš bij teicis, ka patiesi labāki būtu par kalpu, tad
nebūtu nekādu bēdu un raižu ne par šķūtīm, ne par riežām, un tagad viņš galīgi satriekts, kad to grib pārcelt labākajā kārtā par kalpu … «Izved viņu ārā!» lielkungs iesaucas. Un tūliņ divi saimnieki piesteidzas Jostiņam klāt, paņēma viņu zem rokām un veda ārā pa durvīm. Uz lielkunga mājienu trešais paķēra no galda atstāto Jostiņa desu riņķi un pie galda zemē nokritušo cepuri un iznesa ārā. Jostiņš likās pavisam nespēcīgs un ļāva sevi vest, kur vien gribēja. Uz trepēm abi vedēji to palaida vaļa, un Jostiņš nevarīgi turpat apsēdās. Trešais saimnieks uzlika viņam galva cepuri un iebāza azotē desu riņķi. Jostiņš to nemaz nesajuta. Ar cieto, tulznaino plaukstu viņš slaucīja sviedrus no bālā ģīmja.
Šoreiz neviens no saimniekiem nesavilka pat lūpas uz smiekliem. Klusu un mēmi tie nolūkojās salauztajā vīrā. Daži aizgriezās un gāja mājup, jo šodien vairāk nekas nebij sagaidāms, daži tomēr vēl palika nogaidīt sapulces beigas. Ļaužu istabā bij palikuši tikai vēl divi trīs saimnieki, kad bij pienākusi Augstkalna reize likt desu un vaku grāmatiņu galdā. Lielkungs atkal pabīdīja desu riņķi atpakaļ un pievilka vaku grāmatiņu sev klāt. Citi neviens pat to neievēroja; arī muižkungs bij pielicis parasto atzīmi vaku grāmatā, bet Augstkalnam pašam likās, ka lielkungam te misējies, tādēļ stāvēja, jautājoši nolūkojas uz viņu un gaidīja, ka tas drīz attapsies. Augstkalna ilgā uzkavēšanās pie
galda sāka uzkrist arī citiem. Muižkungs atrāva spalvu no piezīmju vietas un arī vaicājoši nolūkojās uz lielkungu. Arī viņš bij pārliecināts, ka lielkungs tūliņ izlabos savu kļūdu. Bet lielkungs atbīdīja desu riņķi vēl tālāk nost un teica: «Paturu tavu vaku grāmatiņu. Ņem savu desu un staigā vesels!» «Bet kādas nolaidības dēļ, cienīgais lielkungs?» Augstkalns izbrīnējies ieprasījās. «Nolaidību nav nekādu, Augstkaln. Tu esi krietns saimnieks,» lielkungs atbildēja, «tikai tavas mājas ir par daudz tuvu muižai. Tavus laukus es pievienošu muižas laukiem. Bet tev tiek piešķirta izvēle: ja gribi, vari pāriet uz Jostiņiem vai arī celt pavisam jaunas mājas pie
pagasta robežām Lielpurva malā. Ēkas tev palīdzēs pārvest un uzcelt pagasta liecinieki. Vari nedēļu apdomāties. Pēc Zvaigžņu dienas pasacīsi man savu galīgo atbildi. . . Turpmākais!» Neko nesaprazdams acumirklī, Augstkalns griezās uz ārdurvju pusi un gāja prom. Arī viņam iznesa desu riņķi nopakaļus un uzbīdīja tam uz piedurknes. * Par Augstkalna negaidīto izlikšanu no mājām vien tagad visā pagastā bij valodas: runāja mājās palicēji, runāja Rīgā braucēji. Jostiņš pārgāja vakarā mājās pavisam slims un Jaungada rītā nemaz necēlās uz muižu šķūtīs. Tā kā tā lielkungs neatstās viņu par saimnieku. Ja lieku reizi liks nopērt par nepaklausību, tas nekas,
vai maz viņš jau kults par saimnieka pienākumu neizpildīšanu vai sliktu izpildīšanu! No Jurģiem nu, paldies dievam, vairs nekuls par sliktu saimniekošanu! Viņam vajadzēja par to priecāties, bet tam sāpēja sirds, iedomājoties, ka pavasari būs jāatstāj mājas, kur bij uzaudzis un visu laiku dzīvojis un strādājis. Laimi viņš te nebij guvis, lai gan strādājuši, cik pratuši un spējuši, gan pats, gan sieva, gan bērni. Vecākai meitenītei nāca jau drīz trīspadsmit gadu; viņa diendienā ganīja govis un aitas; vienpadsmit gadus vecais Reinītis dzenāja cūkas, bet jaunākā meitene pārzināja zosis. Vecaistēvs arī visur vēl pieķēra roku, gan pavasarī pie sēšanas, gan vasarā
žāvējot sienu un rudenī vētījot. Šie darbi nebij grūti tos varēja strādāt un apstāties arī izklepoties. Visvairāk vectēvam klepošanas iznāca rudenī vētījot. Nebij vecajam, slimajam vīram viegli stāvēt visu laiku caurvējā un grūstīt cauru dienu kretuli. Naktīs pēc tam viņš nevarēja aizmigt no kaulu sāpēm un kāsus. Arī viņš te, Jostiņos, nekā laba nebij piedzīvojis, tomēr viņam sāpēja visvairāk sirds, iedomājoties, ka pa Jurģiem būs jāsāk klejot vai nu dēlam līdzi, vai no vienu māju kakta uz otrām mājām, luncināt kājas svešu priekšā, lūkoties, ko svešas rokas ieliks viņa bļodiņā … Jostiņš vēl trešā dienā nebij piecēlies no gultas, kad pie viņa ieradās Augstkalns.
«Tu jau zināsi, kādēļ atnācu,» Augstkalns tūliņ iesāka. «Lielkungs man liek pārnākt vai nu tavā vietā, vai pārcelties pavisam Lielpurva malā pie pagasta robežām. Atnācu izrunāties ar tevi, apskatīt tavas mājas. Varbūt tev vēl ir kādas cerības palikt viņās pašam?» «Nav vairs ko cerēt!» Jostiņš sāpīgi atbildēja. «Tu pats redzēji, kā lielkungu lūdzu uz ceļiem, bet viņš mani lika izvest ārā . . . Ko viņš reiz nodomājis, no tā vairs neatkāpjas ne drusciņas . . . Apskati pats visu. Vecaistēvs tev parādīs. Man jau būtu daudz patīkamāki, kad tu pārnāktu, varbūt tad vectēvs varētu palikt tepat sagaidīt savu vakaru. Viņam vēl grūtāki šķirties no šejienes, jo viņš te nodzīvojis visu savu garo mūžu …» Jostiņu cietos, mālainos lauku
paugurus un purvainās pļavas Augstkalns jau labi pazina, tagad galvenā vērība bij piegriežama ēkām. Bet ēkas Augstkalnam galīgi nepatika: sienas visas no mālu kleķa, saplaisājušas un iztecējušas; jumti cauri un sapuvuši, tikai vēl turējās paraugušajā sūnu kārtā, kura tagad bij sasalusi un apsnigusi. Augstkalns atmeta ar roku un aizsteidzās atpakaļ uz mājām. * Tad Augstkalns iejūdza kamanās jauno kumeļu, kuru jau no pirmā kamanu ceļa bij iesācis pieradināt pie braukšanas, uzaicināja līdzi arī sievu un aizbrauca vietraugās uz Lielpurva malu, kur pašā purvā sagāja kopa triju pagastu robežas. Tā puslīdz viņš jau pārzināja to vietu, bet tuvāki tomēr nebij ievērojis, jo tam nekad nebij ienācis prātā, ka kādreiz
varētu būt jāatstāj tagadējie, tik labi iekoptie lauki un skaistās mājas Augstajā kalnā. Iepretim Lielajam purvam Augstkalns nogriezās no lielceļa un brauca taisni pa atmatu uz dienvidiem. Pēc kāda kilometra līdzenums pamazām sāka laisties ieslīpi uz leju līdz pat purvam. Visa piegāze bij apaugusi bieziem un sīkiem alkšņiem. Tātad augšējā atmata un slīpā piegāze būs nākošie Augstkalnu lauki. Cik tas atkal neprasīs pūļu un laika, kamēr visu te sakārtos un iekops! Labi, ka vēl ēku celšanā nāks pagasts palīgā. «Nu, kā tev patīk?» Augstkalns prasīja sievai. «Bet te nekā nav, kas varētu patikt,» sieva sēri atteica. «Ar Augsto kalnu te nav ko
salīdzināt: tur, uz leju skatoties, redzami baznīca, dziedātāju māja, skola, krogs, magaziņas klēts, muiža, te vienīgi plašais Lielais purvs ar kropļainajām priedītem un vasarā visādā ziņā arī migla … Labi vēl, ka tepat aiz lielceļa ir abas Sīļu mājas, taču tuvumā kāda dzīva dvēsele, nebūsim te pavisam vieni…» Un saimniece meklēja mutautiņu un slaucīja acis. Pēc Zvaigžņu dienas Augstkalns aizgāja pie lielkunga un paziņoja, ka viņš apņēmies pāriet uz Lielpurva malu. «Jostiņos tev būtu vieglāki. Kas tev tur nepatīk?» lielkungs ieprasījās. «Tur man nekas nepatīk: ne cietie mālu paugurainie lauki, ne nolaistas mālu kleķa ēkas. Tur saviem spēkiem viens pats neko neizdarīs neviens … Žēl man arī
vecā Jostiņa tēva, kurš savu mūžu tur apracis un tagad vecuma dienās tiek no turienes izlikts uz ceļa.» «Nē, vecais Jostiņa tēvs paliks turpat līdz savam mūža vakaram. Viņš bij labāks saimnieks nekā viņa dēls,» lielkungs ātri atteica. «Nākošais saimnieks pēc līguma viņu uzturēs. Jāaiziet būs tikai tagadējam saimniekam… Bet dari, ka zini. Kad sāksi pārcelties, tad pasaki, paziņošu pagastu palīga.» Augstkalns bij atlaists. Riju, piedarbu un šķūņus Augstkalns sāka ārdīt pamazām jau nost. Papriekš atsedza čukura savienojumu. Tad sāka raisīt vaļa niedru piestiprinājumus un velt niedras atkal kopā kūlīšos, siet un nest no jumta zemē. Tad plēsa nost apkāršojumus, cēla zemē spāres un sijas, svēra ārā sienu
baļķus. Andžiņš ar Pēčiņu līdz šim tikai bij redzējuši, kā ceļ ēkas un jumtus, bet nekad nebij bijuši klāt, kad ārda. Viņi abi nesaprata, kādēļ lielkungs liek tēvam iet no šejienes prom. Zēniem negribējās atstāt Augstkalnu, kur ziemā bij tik laba vizināšanas un skaidrā laikā varēja redzēt pāri līdz pašai jūrai. «Ja lielkungam vajag vēl lauku, lai viņš ņem tur purvmalā, »zēni sprieda, «bet mēs paliksim tepat.» Pēc rijas noārdīšanas sāka lauzt putekļaino krāsns velvi un velt ārā melnos, apaļos akmeņus, kuri arī bij vedami prom, jo purvmalā tādu nebij. Ēku ārdīšanā abi zēni tikai ar interesi bij noskatījušies un priecājušies, ka katrs baļķis ar gaišu strīpu pār vēderu
krakstēdams atdalījās no nokvēpušajām sienām un ar pūlēm tika novietots čupā pie citiem. Bet, kad sāka ārdīt krāsni, abi zēni lūdza tēvu, lai neārdot: «Ja nebūs vairs krāsns, kur tad nākošu gadu žāvēsim labību?» * Vēl ziemas ceļa laikā pagasta zirgi pārveda ēku materiālus un krāsns akmeņus Lielpurva malā, atmatas līdzenumā. Augstkalns bij nolēmis riju ar piederīgajām ēkām celt vistuvāki lielceļam klajumā, lai ziemeļu vējš netraucēti to varētu aizsniegt un labi paveiktos vētīšana, bet dzīvojamo ēku un staļļus bij nozīmējis piegāzē, aizvējā, kur saule sildīs augu dienu, bet ziemeļu vēji svilpos pāri. Pēc materiālu pārvešanas sāka tūliņ
celt ēku jaunajā vietā. Reizē mūrēja rijā arī krāsni un ugunskuru, kur vārīt pašiem ēst un sildīt lopiem dziras. Rija ar piedarbu un šķūņiem bij nodomāti pirmajā laikā pašu dzīvei un lopu novietošanai, kamēr dabūs citas ēkas zem jumta. Ēku celšana no kārtīgi atzīmētiem veciem baļķiem gāja diezgan ātri, jo pagasta liecinieku nekad netrūka. Līdzās ceļamajām ēkām saauga salmu, siena un pelavu kaudzes. Jau gavēņa vidū ēkas bij galīgi gatavas, un sievas ar lopiem pārcēlās uz jauno vietu. Nu varēja ķerties pie staļļa pārvietošanas. Te Augstkalnam iznāca ar lielkungu pirmā sadursme: lielkungs negribēja ļaut Augstkalnam vest uz jauno dzīves vietu mēslus no vecajām kūtīm. Tad Augstkalns atteicās pavisam no
pāriešanas, jo bez mēsliem viņš jaunajā vietā ne aršot, ne sēšot.» «Par mēsliem mums nemaz nebij runa, tikai pie ēku pārvietošanas tev solīju pagasta palīgus,» lielkungs teica. «Tas jau, cienīgs lielkungs, saprotams bez kādas runas, ka manis sētā ziemas labība un mani līdzšinējie mēsli pieder manā saimniecībā, un pārvest viņus pārvedīšu pats saviem spēkiem vien.» Lielkungs nesadusmojās, bet beidzot piekrita. Un, kamēr pagasta zirgi veda būvkokus, Augstkalns pats ar bandinieku Krišu dzina mēslu vezumus, katrs ar pāris zirgiem uz reizi. Krišs bij ļoti centīgs kalps, strādāja dienas, naktis un svētdienas un bez saviem ierādītiem bandas lauciņiem ar saimnieka atļauju pieplēsa katru gadu arvienu pa
gabaliņam neapstrādātas zemes klāt, tā ka viņa turība arvienu palielinājās. Viņi abi ar sievu vēl paši bij diezgan jauni iesācēji, bet tiem jau bij trīs govis un gotene, krietna ķēve un kumeļš, divi suķēni un četras aitas ar jēriem. Krišs ļoti priecājās uz jauno dzīvi Lielpurva malā, jo cerēja te sastrādāt sev visai plašus bandas laukus, tādēļ ka muižas zeme te bij neaprobežotā daudzumā. Tomēr ar dzīvi Lielpurva malā nekas neiznāca. Īsi priekš Lieldienām lielkungs Krišu aizsauca uz muižu un piedāvāja pāriet uz Jostiņiem par saimnieku. Krišs visādi mēģināja atrunāties no Jostiņiem: «Cienīgais, žēlīgais lielkungs, es vēl nederu par saimnieku: ne man tik daudz lopu, ne darba rīku . . . Liekat kādu citu!»
«Ir jau likti visādi citi,» lielkungs dusmīgi atbildēja, «tagadējais nederīgais saimnieks mājas tā nolaidis, ka visi baidās tur pāriet. Bet centīgs cilvēks Jostiņos varēs labi iztikt un pat iedzīvoties. Tev jau esot labs iesākums, ūtrupē vēl atpirksim no vecā saimnieka viņa inventāru, un muiža to tev aizdos uz izmaksu. Lai pavairotos mēsli, dosim no muižas arī dažus lopus mitināšanai. Tādēļ pa Jurģiem ej vien iekšā! Tas mans beidzamais vārds. Tikai vecajam Jostiņtēvam tev jādod mūža maize!» Krišs zināja, ka pēc «beidzamā vārda» nepaklausīšanas nāca pēriens, tādēļ deva savu piekrišanu. * Augstkalns steidzās atkal uz muižu pie lielkunga ar pārmetumiem:
«Ko jūs, lielkungs, ar mani darāt? Tagad Jurģi pie durvīm, man darba tik daudz, ka nezinu, ko ķert, ko atstāt, bet jūs atņemat manu labāko strādnieku, ar kuru esmu saradis tikpat kā ar savu labo roku. Ko es tagad ar ķeiri vien iesākšu? Kur tagad vairs ņemšu strādnieku?» Bet lielkungs, kā par brīnumu, neņēma Augstkalnam ļaunā pat visasākos vārdus. «Tu spriedi tikai, skatoties caur Augstkalna vārtiem,» lielkungs atteica, «bet man jāraugās caur muižas vārtiem uz visu pagastu. Es zinu, ka tava saimniecībā zels, kamēr tu vien pats no viņas neatlaidīsies, kaut tev atņemtu vēl arī citus strādniekus. Bet Jostiņu zelšanai man bij nepieciešams tavs Krišs. Tur nu nekā vairs nevar grozīt. Ņem tagad par
strādnieku bijušo Jostiņu, viņš vēl nekur nav domājis pāriet. Zem tavas priekšstrādniecības arī viņš kārtīgi dzīs savu vagu līdzi.» Augslkalnam nekas cits neatlika kā uzaicināt Jostiņu Kriša vietā. Jostiņš ar prieku piekrita Augstkalna priekšlikumam. «Eju ļoti labprāt pie tevis, jo tu par mani nezobosies un nedarīsi man pāri. Tev tagad vajag daudz palīgu darbā, tādēļ visi mani piederīgie varēs pieķert rokas. Varu tikai solīt, ka strādāsim visi, cik spēsim.» Arī Krišs bij runājis, lai Jostiņš paliek pie viņa par strādnieku, bet no tā tas bij galīgi atteicies: «Kur visu savu mūžu esmu staigājis kā saimnieks un rīkojis citus vai nu labi, vai slikti, tur man uz katra soļa būs jānēsā
līdzi sāpīgās atmiņas, izpildot cita rīkojumus.» Kad atlaidās zeme, Augstkalns ņēmās vecajās mājās rakt ārā no dārza visus augļu kokus un apeņus. Palika tikai lielā, saplaisājusī ābele pie akas, jo tā bij varbūt tikpat veca kā Jostiņu vectēvs un nebūtu vairs iedzīvojusies jaunā vietā. Ar laiku arī Andžiņš ar Pēčiņu aprada purva malā un atrada, ka te ir ļoti jauki. Kamēr vēl bij sniegs, ieslīpumā bij ļoti jauka vizināšanās. Drīz vien piegāzē zem bērziem un alkšņiem parādījās zaļi laukumiņi, un no zemes līda ārā zilie un baltie vizbulīši. Katrā kokā, katrā krūmā dzirdēja pa jautram putniņam. Cīruļi cēlās gaisā trilinādami un lirinādami, tāpat kā Augstajā kalnā. Bet lieku ļaužu un tādēļ arī lieku jautrību un prieku te bij vienmēr
vairāk nekā tur. Kad sāka laist ārā govis, aitas, cūkas un zosis, tad abi puisēni skraidīja caurām dienām Jostiņa bērniem līdzi ganos. Apakšā, kur piegāze beidzās, sākās sausa, plaša pļava, aiz tās staigns purvs ar kroplām priedītēm un vēl tālāk purva ezers. Pavasaros te klaigāja dzērves un mežzosis, bet mežā pīles dēja olas, perēja bērnus un mita te visu vasaru. Svētdienās bijušais Jostiņu saimnieks uzvilka labākās drēbes, paņēma līdzi savu Reinīti, saimnieka Andžiņu un Pēčiņu un gāja aplūkot laukus un pļavu. Reizēm viņi nonāca arī purvā, ķēra meža pīlēnus, nesa mājās, laida tos pie zosīm pļavā izraktajā dīķī un deva šķīvītī atmiekšķētus putraimus. Bet pīlēni baidījās no zosīm,
neaiztika putraimus, līda zem ūdens, zagās iekšā zālē un bēga atpakaļ uz purvu. «Re, ko nozīmē iedzimtība un pieraša: viņiem te būtu daudz mierīgāki, labāki nekā tur purvā, tomēr kaut kas velk viņus tur atpakaļ, » prātoja Jostiņš Arī Jostiņam pašam bieži nāca prātā viņa agrākie mālu pauguri, bet kauns bij iet tos skatīties. Pa Vasaras svētkiem, kad vasarāji jaunajā plēsumā jau bij krietni sazēluši un solīja rudenī krietnu ražu, Augstkalns nokāva pāris jērus, izbrūvēja alu, sacepa raušus un saaicināja uz jauno māju iesvētīšanu visus, kas viņam bij nākuši talkā grūtajā darbā. Saradās pagasta saimnieki, atnāca Jostiņu jaunais saimnieks Krišs, atbrauca arī lielkungs ar mācītāju.
Un mācītājs savā iesvētīšanas runā izsacīja dziļu pateicību lielkungam, ka viņš savās rūpēs visu laiku esot nomodā par pagasta un savu apakšnieku labklājību, ko pierādot arī šīs mājas, kuras īsā laikā pārceltas no Augstā kalna un ierīkotas te Lielpurva malā, bet tomēr uz lielkunga vēlēšanos mājas arī turpmāk paturēšot savu agrāko vārdu — Augstkalni.
TĒVS, BRĀLIS UN MĀSIŅA BAZĀNU REINĪTI par brālīti sāka saukt tikai no cūkganu dienām, kad viņam ieradās māsiņa. Toreiz visā mājā bija lielas bēdas, jo māmiņu aizveda kapkalnā. Bēru dienas vakarā Reinītis iegāja pie vecmāmiņas, kura no pudelītes zīdīja māsiņu. «Nu jau mums abiem būs jābūt māsiņai mātes vietā,» vecmāmiņa teica un spieda ar svabado roku Reinīti sev klāt. Ar mazo māsiņu patiesi nodevās vienīgi vecmāmiņa ar brālīti pārmaiņus. Vecmāmiņai tagad bij jāuzrauga arī saimniecība, tādēļ pusdienas laikos un
pievakaros, kad cūkas bij sadzītas kūtīs, brālītis pats sēdēja pie māsiņas šūpuļa, mina paminu un lasīja grāmatu. Bet, kad māsiņa ieraudājās, tad sniedza tai balto piena pudelīti ar melno pupiņu un, ja vēl neapmierinājās, tad deva arī knupītī iesietu maizes ķuķi. Un māsiņa jau pazina tik vecmāmiņu, kā brālīti: kad tie nāca klāt, viņa jau pa gabalu smaidīja. Pret citiem un arī pret tēvu māsiņa izturējās vienaldzīgi. Arī tēvs nelikās daudz vērības piegriežot māsiņai. Bet tēvs pēc savas dabas nepiegrieza vērības bērniem vispāri. Kas bij vajadzīgs apģērbam un uzturam, to viņš gādāja un deva, bet sarunāties un mīlināties viņam neatlika laika. Bez plašās saimniecības viņš jau pa otram lāgam bij ievēlēts par pagasta vecāko, tā
kā katrs brīvais brīdis bij aizņemts visādām darīšanām gan mājās, gan ārpus mājām. Mājās īstā dvēsele līdz šim bij nelaiķe saimniece, bet tagad vecmāmiņa. Kad māsiņa paaugās un varēja jau pati staigāt, brālītis to ņēma līdzi ganos, nēsāja viņu pečpaunā, rotaļājās smiltīs, lasīja puķes un vija vaiņagus, bet, kad nāca gatavas ogas, tad gandrīz visas sarkanās atdeva māsiņai un māsiņa bez brālīša nemaz vairs nevarēja dzīvot. Vecmāmiņu viņa atzina tikai no vakara līdz rītam, kamēr kopā gulēja, bet, tikko piecēlās, tad tūliņ meklēja, kur brālītis. Ziemā, kad brālītis aizgāja uz visu dienu skolā, māsiņa mājās garlaikojās un no pusdienas pie loga vien sēdēja, raudzīdamās ārā, vai brālītis jau nenāk. Vislaimīgākās dienas viņai tagad bij
svētdienas, kad brālītis palika mājās. Tad varēja jau no agra rīta kopā dudināties, meklēt brālīša grāmatās bildes, zīmēt uz viņa tāfeles gaiļus, cūkas un mājas ar akām un vindām un doties ārā vizināties. Tikai vizināties drīkstēja katru reizi vienīgi ar vecmāmiņas ziņu, jo viņa tad pati māsiņu saģērba un satina, lai nesaaukstētos. Brālītis tad nemaz vairs nelaida māsiņu ārā no ragaviņām: pa ieslīpumu uzvilka Auzu kalnā un tad gar avotiņu brauca abi lejā gandrīz līdz sētai. Tad vilka atkal pa ieslīpumu, un tā līdz pat vakaram. * Tēvs pēc mātes nāves bij kļuvis vēl drūmāks un klusāks nekā agrāk. Saimniecībā viņš deva nepieciešamākos rīkojumus, ar pagasta ļaudīm parunāja
amata darīšanās, cik bij nepieciešami, bet ar vecmāmiņu un bērniem pagāja dienas un nedēļas bez vārda pārmaiņas. Klusu saskatījās, no rītiem ceļoties, klusu sēdās pie galda, klusu likās vakarā gultā un tūliņ aizmiga. Svētdienas rītos viņš cēlās tikpat agri kā darbdienās, nomazgājās un sēdās pie galda meklēt dziesmas un lūgšanas rīta pātariem. Saime zināja, ka saimnieks tos necels, tādēļ pati manījās laikus pie pātaru galda. Vecmāmiņa cēla brālīti un māsiņu. It īpaši māsiņai nāca no rītiem miegs un grūti bij piecelties, bet vajadzēja tikai iečukstēt, ka tētis gaida pie pātariem, tad viņa tūliņ cēlās, steidzīgi nomazgāja muti, sēdās brālītim līdzās pie galda un lūkojās viņa dziesmu grāmatā. Lai gan māsiņa vēl neprata lasīt, tomēr plēta muti līdzi
lielajiem. Kad beidza dziedāt un aizvēra grāmatas, visi sāka no galvas skaitīt garos rīta pātarus. Tēvs, vecmāmiņa un daži vecāki ļaudis skaitīja diktā balsī, bet jaunākie tikai klusu čakli kustināja lūpas. Pēc pātariem dziedāja atkal tēva izmeklēto dziesmu. Tad visi piecēlās, un tēvs lasīja priekšā sprediķi un lūgšanu no īpašas grāmatas. Pēc tam visi nosēdās un dziedāja vēl trešo dziesmu. Kad paēda brokastis, visi lielie gāja uz baznīcu. Aizejot tēvs pieteica brālītim: «Nu, tikai pa baznīcas laiku izturaties godīgi istabā!» Palikuši vieni, brālītis ar māsiņu sēdēja visu laiku pie loga un skatījās pa ceļu augšā uz baznīcas pusi, un gaidīja, kad tēvs pirmais parādīsies pakalnā uz
ceļa. Viņi zināja, ka citi pēc dievvārdiem apstāsies ārpusē baznīcas laukumā parunāties ar pazīstamiem vai ieies pat krogā iesmēķēt kādu papirosu vai izdzert kādu glāzīti, bet tēvs, nepagriezies ne pa labi, ne pa kreisi, nāks taisni uz mājām un būs pirmais savā ceļā. Ja viņam kāds pienāks pagasta darīšanās, tad viņš vienīgi atteiks: «Atļaujat godīgi nosvētīt vismaz pusi no dieva noliktās svētdienas.» Un mājās viņš vēl skatīsies vai nu dziesmu, vai sprediķu grāmatā, kamēr parādīsies vecmāmiņa un citas sievietes un paraudzīs pusdienas. Līdz pusdienām bij svētdienas svētā puse pavadīta, pēc tam varēja pagulēties, parunāties, ja kādam kāda vajadzība. Bērni varēja vizināties.
* Kad māsiņa sāka iet pagasta skolā, brālītis pārgāja uz skolu pilsētā. Nu māsiņa ar vecmāmiņu skaitīja kalendārā dienas līdz svētkiem, kad brālītis pārradīsies mājās. Un arvienu brālītis bij pratis iekrāt dažas kapeikas, lai pārvestu māsiņai ar vecmāmiņu kādus nieciņus, kuri abām darīja lielu prieku. Un viņas klusu slepenībā abas adīja un cepa, lai brālītim aizbraucot būtu siltas zeķes un cimdi un kulītē piparkūku rieksti, kurus viņš tik ļoti mīļoja. Vecmāmiņa nevarēja vien nopriecāties par labo saticību brālīša un māsiņas starpā, bet pati juta ar katru dienu arvienu lielāku nogurumu. Arī māsiņa jau taisījās pāriet uz skolu pilsētā, kad vecmāmiņa pavisam palika gultā aiz
vecuma nespēka. Un māsiņai nu bij jāpaliek mājās, jākopj vecmāmiņa un jāpalīdz saimniecībā. Vasaras sākumā pārbrauca brālītis, nobeidzis pilsētā vidusskolu, un nezināja, kas būs tālāk: vai vēl būs iespējams mācības turpināt jeb vai būs jāmeklē kāda vieta. Tēvs labu laiku neteica ne vārda, tad kādā novakarā viņš ienāca vecmāmiņas istabā un nosēdās pie viņas gultas, kur katru brīvo brītiņu pavadīja brālītis ar māsiņu. «Labi, ka visi te esat kopā,» tēvs iesāka. «Līdz šim mēs darām māsiņai pāri, paturēdami viņu mājās un sūtīdami tevi vien skolā. Bet abu skološanu māja neizciestu, jo augstskola prasīs daudz vairāk izdevumu nekā līdz šim. Tagad nāku ar divi noteikumiem, ja tos pildīsi,
tad varēsi mācības turpināt. Vispirms tev jāatsakās no mājas māsiņai par labu, jo, studijas nobeidzis, tu varēsi daudz labāki dzīvot nekā viņa te mājā…» «Man jau tagad nevajaga mājas,» brālītis ieteicās, «gan jau sameklēšu kādu vietu, kur nopelnīšu sev maizi…» «Otrs noteikums,» tēvs turpināja, «tev jāstudē par mācītāju, lai kādreiz varētu sprediķot no mūsu kanceles! Par to tad es uzņemtos visas grūtības un vadītu tevi cauri augstskolai.» «Biju gan lolojis cerības un sapņojis par tieslietu studijām,» brālis ieteicās. «Mani noteikumi ir galīgi un paliek spēkā! Padomā!» Tēvs aizgāja. Vecmāmiņa, brālis un māsiņa laiciņu klusēja. «Arī tava māmiņa visādā ziņā būtu
vēlējusies, lai tu studētu par mācītāju,» vecmāmiņa pēc brītiņa ieteicās, saķerdama brālīša roku. «Un arī mēs ar māsiņu tevi lūdzam. Tad tev būs vislabākā, vismierīgākā dzīve.» Māsiņa apķērās brālītim apkārt, spiedās viņam klāt un stipri šņukstēja. «Tikai nedomā brālīt, ka es to daru māju dēļ,» viņa elsodama runāja. «Lai tēvs saka ko sacīdams, māja vienmēr būs tik tava, kā mana.» Brālītis šovakar nedeva nekādu solījumu, bet vecmāmiņa katru reizi atkārtoja savu lūgumu i par sevi, i par nelaiķa māti, i par māsiņu, kamēr beigu beigās brālītis piekrita un teica tēvam, ka iestāšoties teoloģiskā fakultātē. Un rudenī aizbrauca uz Tērbatu. *
Brālis nu bij aizlaidies uz ilgu laiku, līdz nākošai vasarai. Atlika tagad satiksme tikai vēstulēs. Un māsiņa rakstīja ļoti bieži un saņēma no brāļa arī bieži atbildes. Vecmāmiņa katrā vēstulē sūtīja un katrā atbildē saņēma labdienas. Viņa savā mūžā nebij braukusi tālāk par Rīgu, tādēļ tagad bieži lika apprasīties, kādi ļaudis tur dzīvojot, kādā valodā runājot un vai varot arī dabūt pirkt, kas vajadzīgs ēšanai. Bet tad pret pavasari brālis saņēma no māsiņas vēstuli ar bēdu ziņu, ka vecmāmiņa nomirusi un paglabāta kapu kalniņā blakus māmiņai. Vēl pēdējā rītā viņa runājusi par brālīti un teikusi: «Man jau gan drīz būs jāaiziet, tā ka nedabūšu vairs redzēt brālīti kancelē.» Labu laiku māsiņa nesaņēma atbildes
no brāļa, bet tad uz reizi pienāca divas vēstules: viena māsiņai, otra tēvam. Tēvam brālis rakstīja īsi: «Teoloģijas studijas uzņēmos visvairāk uz vecmāmiņas lūgumu un turējos pie tām, lai neapbēdinātu vecmāmiņu viņas pēdējās stundās. Tagad viņa nu ir aizgājusi miera valstī, un es jūtos atsvabināts no sava solījuma. Tādēļ ar nākošo pusgadu nodošos tieslietu studijām, uz kurām jau no laika gala nesās mana sirds. Piedod, ka tas nesakrīt ar tavu prātu. Ja nevarēsi man uz priekšu nekā vairs sūtīt, tad raudzīšu nākt cauri pats saviem spēkiem.» Māsiņai brālis rakstīja plašāki: «Vecmāmiņa dzīvoja tikai mūsu labā un vēlējās tikai, lai mums būtu labi. Tā arī savā lūgumā, lai studētu par mācītāju. No
augstskolu beigušiem viņa savā mūžā bij redzējusi tikai ārstu un mācītāju. Ar ārstu viņai būs bijušas maz darīšanas viņas mūžā, jo tā bij ļoti veselīgs cilvēks, bet mācītāju viņa redzēja vai katru svētdienu atbraucam no mācītājmuižas ar kučieri pāris labos zirgos. Tādēļ nav brīnums, ka viņas ideāls priekš manis arī bij mācītājs ar mazumu darba un krietnu iztikšanu. Bet manu sirds ideālu un tieksmes viņa nesaprata. Ja es būtu pratis viņai tuvāki noskaidrot, droši vien viņa būtu piekritusi manam tagadējam solim, jo tas ir solis uz manas laimes nākotni. Ceru, ka tu mani sapratīsi un man piedosi. Uz mājām varbūt šovasar nepārbraukšu, jo nu man būs jāiestājas kādā vietā, lai gūtu līdzekļus turpmākām studijām. Adresi tev paziņošu. Domāju, ka tu turpmāk rakstīsi man tikpat
bieži kā līdz šim. Noliec arī no manis vainadziņus uz māmiņas un vecmāmiņas kapiem.» Māsiņai brāļa vēstule atnesa līdzi lielas bēdas, jo viņa bij pārliecināta, ka tas drīz pārbrauks un vasaru pavadīs mājās. Vienīgi viņai vēl atlika lūgt tēvu, lai viņš turpina līdzekļu sūtīšanu brālim un aicina to pa vasaru mājās. Vakarā viņa ar savu vēstuli iegāja tēva klusajā istabā un mēmi iespieda atlocīto papīru tēva rokā. Tēvs izlaida vēstuli un atvilka roku. «Izlasi brāļa vēstuli!» māsiņa lūdza. «Viņš taču tev raksta,» tēvs ieteicās. «Man gan, bet tikpat arī tev.» «Kas man bij jāzin, tas jau bij paziņots manā vēstulē.» «Tu taču sūtīsi ari turpmāk brālim
līdzekļus un uzaicināsi viņu pa vasaru mājās?» «Nē,» tēvs cieti noteica un nerunāja vairs ne vārda. Māsiņa vēl drusciņ pasēdēja, tad aizgāja ar savu vēstuli raudādama. * Brālis iestājās par mājskolotāju kādā medicīnas profesora ģimenē, kurš pats ar studentiem bij aizbraucis japāņu karā sniegt ārsta palīdzību un praktizēties. Ģimene pavadīja vasaru dienvidus Urālos. Brālis savās vēstulēs māsiņai rakstīja vai nu par Urālu dabas jaukumiem, vai arī par kara briesmām. Māsiņa katrā vēstulē lūdza brāli pārbraukt mājās kaut tikai uz dažām dienām. Bet pārbraukšana neiznāca ne rudenī, ne ziemā, ne pavasarī.
Nu māsiņai atkal bij daudz ko rakstīt brālim: visur bij sākušies nemieri, streiki un sacelšanās pret muižniekiem un valdību. Ap Jāņiem pārbrauca brālis. Pirmajā acumirklī māsiņa tā kā apjuka. Atmiņās pārlaizdama tālos apgabalus, kurus brālis bij izbraukājis, viņa domājās to tagad esam pavisam citādu. Bet brālis to saņēma tāpat kā senāk aiz elkoņiem, pacēla gaisā un apgrieza vairākas reizes apkārt. No šī acumirkļa māsiņai izzuda pret brāli visa kautrība, it kā tie vakar būtu tikai šķīrušies. Arī ar tēvu sastapšanās bij daudz vienkāršāka, nekā māsiņa bij sagaidījusi. Brālis piegāja tēvam klāt, sniedza roku un teica: «Pārbraucu atpūsties un arī pastrādāt.
Domāju, ka spēcīgs puisis tev darbā nebūs lieks. Ja visus darbus varbūt nemācēšu tik labi, tad pamāci.» Un jau otrā rītā brālis gāja puišiem līdzi pļaut sienu. Tēvs pēdējā laikā bij visai saspīlētās attiecībās ar visiem. Pagasta jaunieši, kuriem tagad bij noteicošais vārds, nolūkojās uz pagasta vecāko visai šaubīgi, jo zināja, ka viņš ir labi ieskatīts no barona un mācītāja. Bet barons uz viņu vairs neskatījās labvēlīgi. Kad muižas strādnieki bij uzsākuši streiku: kalpi negāja vairs strādāt, staļļa puisis nekopa vairs zirgus, lopu modere ar vīru neslauca vairs govis un nedzina ganos, istabas meitas un pavārs neapkopa un neēdināja vairs kungus, barons bij griezies pie pagasta vecākā, lai nu vai ar
draudiem, vai ar labu viņš piedabūtu kalpojošos garus atkal pie paklausības. Pagasta vecākais bij atteicis, ka viņš tur nevarot neko izdarīt. Tad barons bij aizsūtījis pie viņa pašu muižkungu ar ziņu, lai viņš vismaz atnākot uz muižu, jo nevarot taču cilvēku untumu dēļ ļaut lopiem mirt badā. Bet pagasta vecākais nebij gājis uz muižu un atbildējis, ka viņš nerādīšoties tur par izsmieklu, jo tikpat nekā nevarēšot izdarīt. Un baronam bijis pašam ar piederīgiem un pašaizsargiem jāstājas pie lopu barošanas un govju slaukšanas. Tagad ar dēla ierašanos viņš cerēja vismaz atgūt uzticību un iespaidu pagasta ļaudīs, tādēļ arī klusi, labvēlīgi izturējās pret dēlu. *
Bet pārbaudījumi pagasta vecākajam nāca arvienu lielāki. Sestdienas pievakaru mācītājs atsūtīja savu kučieri ar zīmīti, kurā lūdza pagasta vecāko ierasties visādā ziņā pie viņa svarīgās amata darīšanās. Pagasta vecākais brauca kučierim tūlīt līdzi un ar pukstošu sirdi iesteidzās pa virtuves durvīm pie mācītāja. Mācītājs ieveda pagasta vecāko savā darbistabā, paskatījās pa durvīm, vai kāds nav tuvumā, tad iesāka: «Man priekš jums ir kāds raksts no zemnieku lietu komisāra barona Hāna kunga. Daudzās apkārtējās baznīcās ir bijuši dievvārdu traucējumi. Tāds gadījums, par nožēlošanu, var notikt arī pie mums, jo mēs arī visai daudz nepaliekam citiem nopakaļus, tādēļ barona
kungs uzdeva, lai jūs no pagasta puses gādātu par drošību.» Un mācītājs pasniedza pagasta vecākajam kādu apzīmogotu papīru krievu valodā ar komisāra parakstu. Visus sīkumus pagasta vecākais nesaprata krievu valodā, bet augšā savu adresi un apakša parakstu «Baron Gan» viņš pazina, jo dažas pavēles jau bij saņēmis agrāk. Brītiņu noskatījies papīrā, viņš pacēla acis pret mācītāju un ieprasījās: «Bet kā lai es to izdaru? Izziņot pa mājām, lai sūtītu ļaudis, man tik vēlu vairs nav iespējams.» Mācītājam piesarka seja un paraustījās vaigos. «Vai nu jūs, pagasta vecāko, aiz nevīžības tā runājat, vai arī aiz lietas neprašanas. Izsūtot pa pagastu tādu
apkārtrakstu, jūs taisni paskubinātu dažus karstgalvjus uz tādām grēcīgam domām… Apsardzība jāizdara slepus, nevienam nezinot, un jāuzstājas atklāti tikai tad, ja draud briesmas.» Pagasta vecākais jutās aizvainots. «Tādā gadījumā jūs varētu rēķināt tikai uz mani un varbūt uz manu dēlu, studentu. Citi nestāv vairs manā pusē, tādēļ, ka es esot nostājies jūsu pusē …» Šie vardi aizķēra mācītāju. «Mums nav nekādas puses,» mācītājs paceltā balsī teica. «Mēs nesvaidāmies ne pa labi, ne pa kreisi, bet ejam vienīgi pa taisnības un likumības ceļu. Ja arī jums, pagasta vecāko, šis ceļš apnicis, tad sakāt vien atklāti, un mēs paliksim vieni un ar dieva palīgu tiksim arī vieni paši uz priekšu.»
«Es, mācītajā kungs, vienmēr esmu turējies uz šī ceļa un turēšos arī turpmāk. Domāju, ka jūs man nevarat pārmest šaubīšanos …» Mācītājs bij pienācis tuvāki un sniedza pagasta vecākajam roku: «Piedodat, pagasta vecāko, dažu asāku vārdu, kas šādos vājības brīžos izsprūk. Ja mēs, kaut mazumiņš izredzēto, uzticīgi turēsimies kopā, tad tas kungs mūs arī neatstās . . . Rīt pirms dievvārdiem ienākat arī jūs ar dēlu ģērbkambarī. Tur jau visāda ziņā būs priekšā mūsu barona lielskungs ar saviem pašaizsargiem, uradņiks un baznīcas pērminderi. Reizē visi iesim iekšā baznīcā, un jūs nosēdīsaties turpat kanceles tuvumā, gan jau tad atslābs dažs labs karstgalvis, ja tādi maz būtu mūsu draudzē.»
Ejot uz mājām pagasta vecākais apņēmās vēl šovakar pasacīt dēlam par rītdienas iešanu uz baznīcu. Bet mājas viņš atrada pavisam tukšas. Saimnieku galā nebij neviena, bet lielistabā savā gultā gulēja tikai vecais Stīpnieks, kurš, te nokalpojis jau vairāk nekā četrdesmit gadus, tagad vairs necēlās augšā no gultas. Visi esot aizgājuši uz skolu mītiņā, pat cūkgans aizskrējis līdzi. «Bet kur tad māsiņa?» saimnieks ieprasījās. «Viņa līdz šim nav staigājusi pa sapulcēm un mītiņiem.» «Arī māsiņa aizgāja brālim līdzi,» vecais Stīpnieks atteica, pa paradumam saukdams vēl abus tā, kā sauca toreiz, kad tie vēl bij maziņi. Tēvs likās savā gultā, bet sirds no uzbudinājuma tik stipri pukstēja, ka atsitās
kā ar āmuru deniņos. * Tikai pēc pusnakts pārnāca mājnieki. Tēvs nebij varējis aizmigt un gribēja tūliņ sākt bārt māsiņu par staigāšanu apkārt naktīs pa sapulcēm. Bet nāca reizē iekšā abi, brālis un māsiņa. «Par ko tev tēvs lai pārmestu?» brālis patlaban pusbalsī teica māsiņai. «Tu jau esi tik tāļu gados, ka tev jāiepazīstas ar abām pusēm, lai pēc tam varētu izvēlēties, kurā pusē nostāties.» Tēvs aizturēja elpu un izlikās aizmidzis. Māsiņa uz pirkstu galiem panāca otrā istabā un paklausījās uz tēva gultas pusi. «Ir gan jau aizmidzis,» viņa čukstēja brālim. «Iesim vēl dārzā, man miegs tagad nepavisam nenāk.»
Un abi klusu izgāja un dudināja turpat aiz loga uz sola. Tēvam pirmo reizi ienāca prātā, ka māsiņa arī jau pieaugusi, ka viņā var rasties arī pašai savas domas, ka viņa var nostāties patstāvīgi, varbūt pat pretējā pusē nekā viņš! Un brālis varbūt jau ir nostājies? Un viņš vēl rīt gribējis kopā ar to iet sargāt mācītāju . . . No rīta parastajā laikā tēvs atmodās. Vāļājoties gulta, viņš noklausījās, kā izdzina lopus ganos, kā dunēja tiltiņš, kad veda ārā zirgus no staļļa, un žļerkstēja ķēdes, vedot tos prom uz āboliņa lauku, kā urkšķēdamas paskrēja cūkas gar istabas galu uz gatvu. Tēvam nu arī laiks bij celties. Nomazgājies viņš salika galdā dziesmu grāmatas un pats sāka šķirstīt sprediķu
grāmatas, gaidīdams, kamēr sanāks pātarnieki. Ienāca vienīgi māsiņa, sakarsusi no uguns virtuve, kur vārīja brokastis, nosēdās galda otrā galā un pievilka sev vienu no grāmatām. Nesagaidījis citus, tēvs pēc brīža pacēla acis no sprediķu grāmatas un pētoši pāri brillēm uzskatīja māsiņu, un vaicāja: «Kur tad citi?» Māsiņa, kā nedarbos pieķerta, piesarka un atbildēja tikai par brāli: «Naktī viņš maz gulēja, tagad ielīdis kaut kur sienā — nevaru atrast.» Tēvs nolaida acis un sāka atkal lasīt, bet rokas viņam drebēja ar visu veco sprediķu grāmatu. Māsiņu tas uztrauca vēl vairāk, un viņa sāka klusu šņukstēt, tad izsteidzās virtuve pie putras katla. Palicis viens, tēvs trīcošām rokām
salika pātaru grāmatas atpakaļ pie sienas piekārtajā skapītī, izgāja ārā un ielīda dārza tumšajā liepu lapenē. Viņam tagad bij kauns satikties ar ļaudīm: pirmo reizi viņam savā mūžā nāca priekšā, ka viens pats bij nosēdējis pie rīta pātariem. Un nebij atnācis vēl paša dēls, kurš jau no mazotnes pie tiem bij pieradināts, lai gan viņš labi zināja, ka pātari arī šorīt visādā ziņā tiks noturēti. .. Par gājējiem jau nebij vairs ko runāt, tie tagad bij gatavi mērdēt pat nevainīgus lopiņus badā, dzīt i kungus, i saimniekus no kambariem ārā, lai katrs ieņemtu pa ērtai istabai.. . Brokastlaikā pagalmā dzirdēja soļus, virinām durvis. Uz lievenēm dārza pusē iznāca māsiņa un sauca: «Tēt, ūu! Nāc brokastīs, tēt ūu!» Bet tēvs iespiedās vēl dziļāki lapenē
un neatsaucās. Māsiņa aiztecēja līdz bišu kokiem, kur tēvs reizēm ilgi nosēdēja, bet tur viņu neatrada. Tad viņa steidzās uz lapeni. «Nāc taču brokastīs. Citi jau ēd,» māsiņa aicināja. «Ak tad brokastis gan neviens neaizgulēja?» tēvs ironiski ieprasījās, bet vairāk arī neteica ne vārda un nekustējās no vietas. Māsiņa apjuka. «Nāc nu, nāc!» viņa atkal iesāka. «Baznīcu drīz slēgs vaļā. Tu nokavēsies.» Viņa bij paradusi, ka tēvs katru reizi agri gāja uz baznīcu un, tikko to atslēdza, devās tūliņ iekšā, un sēdēja svinīgajā klusumā, kamēr sanāca citi un sākās dievkalpošana. Bet tagad tēvs nepacēla nemaz acis
no apaļā dzirnakmeņa, kurš te bij nolikts galda vietā. Māsiņa vēl brītiņu klusu pastāvēja, tad lēnām gāja atpakaļ uz istabu ridot nost brokasta traukus no galda. * Baznīcas zvani uzmodināja tēvu kā no miega: viņam ar dēlu jābūt pirms dievkalpojuma sākšanās ģērbkambarī pie mācītāja, bet viņš vēl te. Ātri viņš atgriezās istabā, uzvilka baznīcas drēbes, paņēma dziesmu grāmatu. Nepatīkami viņam tagad bij aicināt līdzi dēlu. Un viņu arī nekur neredzēja. Tikai māsiņa ka vakara ēna notāļus locījās tēvam visur līdz, bet klāt arī vairs nenāca. «Pasauc brāli, māsiņ,» tēvs teica piespiesti mīksta balsī. Māsiņa izsteidzās lielistabā un tūliņ
atgriezās kopā ar brāli. Tas vēl bija basām kājām, kreklos, ar pliku galvu. «Vai tu uz baznīcu netaisies?» tēvs laipni prasīja. «Tagad vēl ne … es tā varbūt uz sprediķa laiku,» brālis atteica. «Man būtu gan patīkami, ja tu nāktu tūliņ man līdzi.» Brālis jautājoši noraudzījās tēvā. «Redzi, tāda neparasta lieta,» tēvs kā apjucis skaidroja, «dažās apkārtējās baznīcās ir bijuši dievkalpojumu traucējumi, tādēļ zemnieku lietu komisārs uzdevis man apsargāt mācītāju . . . Būs arī barons, daži pašaizsargi, uradņiks … Teicu mācītājam, ka varbūt tu arī atnāksi. . .» Pār brāļa seju pārlaidās nervozs uztraukuma sārtums.
«Brīnos, ka tu vēl līdz šim neesi atzinis to, ko jau sen nojauš katrs latvju zēns, ka muižnieki mūs kalpinājuši jau gadu simteņus un mācītāji ir vienmēr bijuši viņu pusē, ka nu ir pienācis laiks atsvabināties no šīs verdzības, ka kalpinātajām tautas masām tagad jānostājas pretim saujiņai kalpinātāju un ka tev neder stāties viņu puse .. . Es tev nevaru iet līdzi un stāties kungu pusē . . . Piedod, tēv, ka man jāsaka šī nepatīkamā patiesība.» Tēvs sarka un drebēja savas istabas durvis, brālis uztraukti mīdījās pie lielistabas durvīm. Māsiņa apķērās brālim apkārt un virzīja to atpakaļ lielistabā uz sola. Tēvs tomēr aizgāja viens pats. Bet viņa soļi vairs nebij tik droši. Kā aizcirsts
koks viņš juta pamazām atslābstam dzīvības spēku. Reizēm viņam pat gribējās iekāpt grāvī un atpūsties turpat ceļmalā. Nemanot roka bij izvilkusi no kabatas zilo lakatu un slaucīja sviedrus no pieres, vaigiem un kakla. Sākot no krogus stedeles un gar visu ērģelnieka dārza žogu stāvēja un sēdēja baznīcēni, visvairāk vīriešu, jo sievietes jau gandrīz visas sagājušas baznīcā. Lielākā daļa cēla cepures pagasta vecākā priekšā, bet viņš gāja un domāja, ka visi tie sastājušies, lai novērotu, kurā pusē viņš nostāsies — kalpinātāju vai kalpināto. Un visu ceļu viņš pūlējās sev iegalvot, ka viņa — kā pagasta vecākā vieta ir blakus mācītājam ģērbkambarī, bet pie pašām baznīcas durvīm viņš vairs
neizcieta daudzo acu spilgtumu un negāja baznīcai apkārt uz ģērbkambari, bet grūti iegriezās pa lielajām durvīm baznīcā iekšā un nosēdās savā parastajā vietā — solā zem ērģeļu luktas pie pašas sienas. Aukstā siena viņam darīja labu. Drīz vien sviedri nostāja plūst, tikai sirds vēl ilgi uztraukti dauzīja un atbalsojās deniņos. Nostinkšķēja ērģeļu zvaniņš. Minējs uzkāpa uz plēšu paminas, un ērģeles sāka dobji dūkt. Pa visu baznīcu atskanēja daudzu grāmatu lapu šķirstīšana. Ērģeles drusku apstājās, tad ērģelnieks uz reizi uzsaka dziedāt: «Es savus grēkus, sūdzu …» Uz dziesmas beigām daži vecīši un vecenītes aizgāja un nometās pie altāra ceļos. Iznāca no ģērbkambara mācītājs,
barons, vēl divi vācieši un uradņiks. Mācītājs atvēra altāra vārtiņus un iegāja pie dievgaldniekiem, bet četri pavadītāji piegāja tuvākajam solam. Trīs vācieši apsēdās; arī uradņiks taisījās uz sēdēšanu, bet, tā kā vācieši tīšām nepavirzījās viens otram tuvāki un neatbrīvoja vietu, uradņiks palika stāvot. Visi četri pētoši skatījās baznīcēnos, visvairāk vīriešos. Arī mācītājs, runājot ar dievgaldniekiem, šad tad pārlaida acis visiem baznīcēniem. Pagasta vecākais rāvās aiz citiem tuvāki pie sienas, jo viņam likās, ka tik mācītājs, kā tā pavadoņi pēc viņa vien skatās. Nodziedāja atkal dziesmu. Mācītājs uzkāpa kancelē, noteica sprediķi un iesāka aizlūgumu par ķeizaru. Tajā brīdī no baznīcēniem vīriešu pusē vairākās vietās
atskanēja: «Nost ar patvaldību! Nost ar kalpinātajiem! Lai dzīvo brīvība!» Piecēlās barons ar abiem pašaizsargiem un dusmīgiem ģīmjiem, turēdami rokas kabatās, virzījās uz vīriešu pusi, no kurienes atskanēja saucieni. Arī uradņiks turējās tūliņ aiz viņiem. Bet saucieni tomēr neaprima, un spēcīgas balsis iesāka dziedāt korāļa meldijā: «Mostaties, jūs darba ļaudis …» Dziedāšana pārgāja uz visu baznīcu. Sieviešu pusē varēja dzirdēt arī vārdus no dziesmas: «Ak Jeruzaleme, modies . . .» Bailīgākie sāka doties ārā pa durvīm, viņiem pakaļ dziedot saviļņojās visa baznīca un plūda ārā. Pagasta vecākais izskrēja viens no pirmajiem un aizsteidzās uz mājām, nepaskatoties ne pa labi, ne pa
kreisi. * Brīvības straume ar katru dienu plūda straujāki un plašāki. Viss vecais, ienīstais tika grauts kopā un jauns, kas šķitās pareizāks, likts vietā. Kādā vēlā rudens dienā tika izziņota pagasta sapulce, kurā bij visiem neiztrūkstoši jāierodas pagasta namā. Bij atbraukuši rīkotāji no pilsētas. Savās runās viņi aizrādīja atkal uz visām netaisnībām, kādas līdz šim valdījušas. «Kaut kur viņā pasaules malā krievu spekulanti, dzīdamies pēc peļņas, apkrāpuši un aplaupījuši dažus Korejas vai Japānas iedzīvotājus, un mūsu mātēm, kuras varbūt pat nezin, ka pasaulē vispār ir tādas valstis, jāsūta turp savi mīļotie un lolotie dēli pašos labākajos spēka gados,
lai tie ar savām asinīm laistītu un saviem kauliem balinātu šīs tālās zemes. Tādēļ iznīcināsim tos avotus, no kuriem tagadējā valdība smeļ ziņas par tiem, kurus iesauc karā!» Un attiecīgās grāmatas ar sarakstiem, kad katrs dzimis, tūliņ nesa ārā sētā un krāva sārtā. «Visas pagasta klaušas, visi ceļi, skolas, baznīcas, slimnieki un vecuma nespējnieki jāuztur tiem, kam pašam it nekā nav, un pašiem vēl jāstrādā priekš citiem. Bet no kā visi labumi nāk? No zemes, kuru piesavinājusies kāda niecīga saujiņa. Jo kam pieder visa zeme, visi meži, visi ūdeņi, visi zvēri mežos, zivis ūdeņos un putni gaisā? Muižniekiem. Un kā viņi to visu ieguvuši? Priekš dažiem simt gadiem viņi te ieradušies no
svešatnes un atņēmuši mūsu senčiem ar varu un viltu visu zemi, likuši mums sacelt priekš viņiem stipras un skaistas pilis un kalpina mūs vēl šo baltu dienu. Un, lai mums nenāktu prātā, ka tas ir nepareizi, tad viņi ar gudru ziņu paturējuši savā varā arī skolotāju un mācītāju iecelšanu amatos, lai tie atkarībā no viņiem mūs mācītu un no kanceles mums sprediķotu, ka viss tas ir labi un ka visam tam tā vajaga būt pēc dieva augstā prāta . . . Tādēļ iznīcināsim visas ziņas par visām klaušām un nodevām, kas atzīmētas piedzīšanai no tiem, kam nekā nav, bet pieprasīsim, lai visas nodokļu nastas pārceļ uz tiem, kam pieder visa zeme un kuriem ir ko maksāt! Bet skolotājus un mācītājus vēlēsim sev paši tādus, kuri stāvēs mūsu pusē.»
Un atkal nesa no pagasta mājas ārā sētā dažas biezas grāmatas un plēsa ārā lapas, un lika sārtā. «Lai nospiestu mūs garīgi un miesīgi, lai novestu mūs lopu stāvoklī, tie paši muižnieki izdomājuši kādu velna dzērienu, kuru sauc par degvīnu, un piedāvā mums to visos krustceļos un pie katras baznīcas. Vai pietiek maizes un kartupeļu visiem ko ēst, par to neprasa, bet pirmām kārtām apgādā ar šiem produktiem savus brūžus. Cik augstu šie augstdzimušie vērtē šo savu šņabja pārdošanas privilēģiju, redzams no tam, ka viņi, pārdodami zemi, visur kā pirmo punktu liek priekšā noteikumu, ka pircējam no savas puses nav brīv atvērt dzērienu pārdotavas. Bet no šņabja lieltirgotāja Nikolaja II viņi izkaulējuši sev vairākus zelta miljonus par tiesību
atvērt monopolbodes un palīdzēt mūs apdzirdīt. Tādēļ, biedri, katra apzinīga pilsoņa pienākums ir boikotēt šīs dzertuves, nesperot kāju ne uz to pusi, lai augstdzimtīgie šņabja un alus pārdevēji sēž tukšajos krogos un bodēs un dzer paši savus velna dzērienus …» Pār visu sapulci kā pērkona dārdieni pārvēlās saucieni: «Nost ar krogiem! Nost ar monopolbodēm! Iesim tūliņ uz muižu, lai taisa savus krogus cieti, bet monopolbodes paši izdauzīsim. No pagasta nama nesa patlaban ārā ķeizara ģīmetni un arī lika sārtā. «Tā aiziet šņabja lieltirgotājs!» kāds iesaucās. Bazānos dzīve gāja parastajā gaitā, tikai tēvs bij vēl vairāk noslēdzies sevī
nekā līdz šim. Kamēr viņš bij par pagasta vecāko, viņš ļoti bieži bij vēlējies, kaut tiktu vaļā no šī goda un pienākuma. Visvairāk pēdējā laikā: labuma un prieka nekāda, tikai nepatikšanas uz katra soļa. Kaut ar tiem pašiem muižas strādniekiem un baznīcas demonstrantiem. Sanāca tikai ļoti nepatīkamās attiecībās ar baronu un mācītāju. Vai viņš, vai arī kāds cits pagasta vecākais viņa vietā būtu varējis novērst streiku vai aizkavēt demonstrāciju? Pats zemnieku lietu komisārs, kura visi tā baidījās, te nevarētu neko izdarīt! Bet barons ar mācītāju to tomēr bij ņēmuši viņam ļaunā un izturējās pret viņu tagad tā, it kā viņš nu būtu pavisam cits cilvēks. Un pēc visa tā sapulce pagasta namā viņu padzina kā nederīgu, kurš vedot
pagasta iedzīvotājus pa verdzības ceļiem no barona un mācītāja pie uradņika un komisāra. Ja jau viņš tā būtu vadījis, tad nebūtu sanācis ar baronu un mācītāju naidā! Bet ar uradņiku viņš nekad nav bijis pa draugam, viņš tikai bijis laipns un pakalpīgs, jo uradņiks taču rīkojies vienmēr vai nu apriņķa priekšnieka, vai komisāra vārdā. Un ko tagad ievēlēja jaunajā rīcības komitejā? Cilvēkus, kuriem nav nekā, kā mēdz sacīt, ne mugurā, ne vēderā. Ņemsim to pašu Cimdiņu: ne viņam savas mājas, ne pastāvīgas dzīves vietas — staigāja pie saimniekiem, rakdams grāvjus! Ja tev iznāk ar viņu kādas darīšanas, tad pat nezināsi, kur acumirklī viņu atrast. Un tādu ievēlēja pat par rīcības komitejas priekšsēdētāju, kas ir tas pats kā pagasta
vecākais . . . Ar rīcības komitejas sekretāru nu vēl varētu būt mierā: izglītots, students, bijušā pagasta vecākā dēls… Bet viņam tomēr nevajadzēja pieņemt to vietu: ja jau tēvs atzīts par nederīgu, tad aiz cienības pret tēvu arī dēlam vajadzēja atteikties … Bieži tēvam ienāca prātā, ka viņš tomēr nav uz pareizā ceļa, ka runātājam bijusi taisnība. Bet tad atkal tādi gadījumi kā revolūcijas dziesmas dziedāšana baznīcā, pagasta namā grāmatu iznīcināšana, kā arī streiki to atvirzīja tāļu atpakaļ vecajās sliedēs. Visas pretrunas viņš izcīnīja viens pats sevī. Māsiņa likās labi saprotam abus, tik brāli, kā tēvu, un ar prātu viņa piekrita tēvam, bet ar sirdi brālim. Viņai pat likās, ka arī tēvs labi saprot visu, bet vairāk
turas otrā pusē aiz aprēķina… Bet ne ilgi dabūja rīkoties jaunas rīcības komitejas. Saradās dragūni, kazaki, un muižnieki, kā goda policisti, stājās soda ekspedīciju priekšgalos. Dedzināja mājas, skolas un biedrību namus, kāra un šāva pēc uradņika un goda policistu norādījumiem visus tos, kuri kaut kā viņiem bij sariebuši vai kaut kādi revolūcijā drusku izcilus pacēlušies. Pavisam negaidīti ieradās dragūni barona pavadībā ari Bazānos un saņēma ne tikai dēlu, kā rīcības komitejas sekretāru, bet arī tēvu, bijušo pagasta vecāko, un aizveda uz muižas pagrabu. Muižā jau bij viss sagatavots divdesmit dragūnu uzņemšanai un novietošanai. Tikai paši dragūni vēl nebij visi ieradušies, jo pa ceļam tie bij arī
aizjājuši pēc Cimdiņa un citiem vēl uzdotiem revolucionāriem. Drīz atveda arī Cimdiņu un abus vietējos skolotājus, un visus ielika pie abiem Bazāniem pagrabā. Otrā dienā vēl pieveda dažus arestētos, un uz trešās dienas rītu agri barons saziņoja visu pagastu uz Bazāniem. Nelika tajā dienā arī strādāt muižas ļaudīm. Tiem visiem arī bij jāiet uz bijušā pagasta vecākā mājām. * Bazānos atveda sasietus tēvu, dēlu, Cimdiņu, abus skolotājus un citus arestētos. Māsiņa izskrēja no ļaužu bara mājas priekšā un raudādama metās pie brāļa, bet atvedēji to atgrūda. Pēc brītiņa viņa devās pie tēva, kurš atradās bez sargiem, lai gan bij sasiets, bet te arī dragūni stājās priekšā.
Dragūnu virsnieks lasīja no papīra kaut ko krievu valodā. Barons pateica latviski: «Pēc lauku kara tiesas sprieduma Bazānu mājas, kā revolūcijas perēklis, tiek nodedzinātas.» Ļaudis kā nesaprašanā skatījās vieni otriem virsū, bet četri dragūni iesteidzās virtuvē un nāca drīz ārā ar degošām pagalēm un skaidām un lika visos četros mājas stūros uguni pie salmu jumta. Rasas piemirkušais jumts uz reizi negribēja degt, bet papriekš kūpēja, tad apakšpusē parādījās liesmiņa, un drīz vien jumta stūri sāka degt no visiem četriem pakšiem. Nu tikai mājinieki noprata lietas īsto būtību un kliegdami metās iekšā glābt savas lietas. Bet māsiņa stāvēja kā sastingusi un noraudzījās liesmās. Dažas
kaimiņu sievas piesteidzās viņai klāt un sāka to pierunāt iet taču glābt drēbes un mantas. Tad dažas to saņēma pie rokām un vilka iekšā istabā, kur vēl patlaban nedraudēja nekādas briesmas. Te māsiņa paņēma no savas un brāļa gultām pa spilvenam un segai un nāca atkal ārā. Citas sievas atrāva drēbju skapi, ķēra no pakaramiem sieviešu un vīriešu drēbes, nesa ārā un krāva pie māsiņas zemē. Tad skrēja no jauna iekšā un nesa veļu, gultas drēbes, krēslus, traukus. Dragūni nelikās to ne redzot. Virsnieks atkal lasīja, barons tulkoja: «No lauku kara tiesas tiek piespriests nāves sods rīcības komitejas priekšsēdētājam Cimdiņam.» Divi dragūni aizveda sasieto Cimdiņu sāņus pie vārtu staba un piesēja.
Citi seši dragūni uz feldfēbeļa komandu kā viens vīrs uz reizi pacēla šautenes, pielika pie vaigiem un izšāva. Pie vārtiem saļima Cimdiņš, bet palika puszviļus virvē karājoties. Daudzas sievietes sāka dikti elsot. Virsnieks lasīja atkal, un barons teica latviski: «No lauku kara tiesas notiesāts uz nāvi ar nošaušanu rīcības komitejas sekretārs students Reinis Bazāns.» Nervozi noraustījās tēva ģīmis, tomēr viņš noturējās uz vietas. Māsiņa iekliedzās un metās uz brāļa pusi, bet divi dragūni aizstājās viņai atkal ceļā, kamēr otri divi veda jauno upuri pie vārtu otra staba un gribēja to piesiet. Brālis krievu valodā dikti lūdza viņu nesiet pie staba un ļaut atvadīties no māsiņas.
Dragūni drusku atkāpās un nolūkojās uz virsnieku. Atvadīties virsnieks neļāva, bet no siešanas pie staba atsvabināja. Pirms atskanēja nāves zalve, brālis vēl iesaucās: «Dzīvo laimīga, māsiņ! Vēlu jums visiem drīz labākus laikus.» Tad aiz dūmu mutuļa viņš sabruka. Sabruka arī māsiņa turpat, kur stāvēja. Piesteidzās kaimiņienes un aiznesa māsiņu pie attālāka nojuma, citas nesa uz turieni arī drēbes un lietas, jo sētā jau izplatījās stiprs karstums no sprakstoši degošās mājas. Patlaban pa lielistabas durvīm līda četrrāpus ārā vecais Stīpnieks ar saņurcītu gultas segu padusē. Bet virsnieks lasīja tālāk, un barons tulkoja:
«Abiem vietējiem skolotājiem par ļaužu musināšanu piespriests pa trīssimt pātagu sitieniem katram.» Un abiem sasietajiem skolotājiem izģērba muguras kailas, pavēlēja nogulties zemē un ik pa divi dragūni ar jājamām pātagām sāka tos šaust no katras puses … Degošās mājas jumts patlaban iegāzās, bet tēvs ar sasietām rokām un māsiņa bij nometušies ceļos pie nelaiķa brāļa.