Zevavarda(E.fon Denikens)

Annotation Ērihs fon Dēnikens Zeva vārdā Ar milzīgu spēku apveltītas būtnes - pa pusei cilvēki, pa pusei dzīvnieki; lidojošas mašīnas, kuru apraksti pat detaļās atbilst mūsdienu kosmiskajiem kuģiem; no jūras pēkšņi iznirstošs zemūdenei līdzīgs objekts; varoņi - tādi kā Jā- sons un Odisejs kuriem piemīt pavisam pārcilvēciskas spējas; vēl joprojām neatminētā teiksmainās Atlantīdas mīkla - vai tas viss izskaidrojams vienīgi ar grieķu mitoloģijas neierobežoto fantāziju? Ērihs fon Dēnikens, kurš savu argumentāciju pamato ar jauniem atradumiem un atziņām, kas novēri akadēmiskajiem pētījumiem raksturīgos absurdus un baltos plankumus, tā nedomā, ļaujot paskatīties uz antīkās Hellādas kultūru jaunā gaismā. piedzīvojumi pirms vairakiem tukstosiem gadu sensacionāli atradumi un atziņas antīkās hellādas kultūra jaunā gaismā AVOTS 1935.gadā šveicē dzimušais ērihs fon dēnikens kopš vīna pasaules mēroga bestsellera "atminas par nākotni" publicēšanas pieskaitāms pie starptautiskā mērogā visveiksmīgākajiem populārzinātniskās literatūras autoriem. vina grāmatas tulkotas 28 valodās,' un to kopējā tirāža pārsniedz 51 miljonu eksemplāru.

GRIEĶIJA - MĪKLAS - ARGONAUTI AVOTS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis piedzīvojumi pirms vairākiem tūkstošiem gadu sensacionāli atradumi un atziņas antīkās hellādas kultūra jaunā gaismā No vācu valodas tulkojis Juris Veiss Mākslinieks Uldis Baltutis © «Izdevniecība Avots», 2005 ©J. Veiss, tulk., 2005 © U. Baltutis, māks), nof., 2005 SATURS Priekšvārds……………………………………………………….. 7 Piedzīvojumi ar kosmisko kuģi Enterprice pirms vairākiem tūkstošiem gadu …………………………. 10 Zeva vārdā ……………………………………………………… 53 Dievu tīkls………………………………………………………. 78 Jukas ap Troju ………………………………………………… 160 Atlantīda - tūkstošgadīgs kriminālromāns ………………. 176 Palīgā Platonam ……………………………………………… 226

PRIEKŠVĀRDS PIEDZĪVOJUMI AR KOSMISKO KUĢI ENTERPRJCE - PIRMS VAIRĀKIEM TŪKSTOŠ GADU ZEVA VARDĀ DIEVU TĪKLS JUKAS AP TROJU ATLANTĪDA - TŪKSTOŠGADĪGS KRIMINĀLROMĀNS PALĪGA PLATONAM IZMANTOTA LITERATŪRA

ZEVA VĀRDĀ ERIHS FON DENIKENS

.

PRIEKŠVĀRDS Vai jūs zināt, kas ir orģija? Enciklopēdijā rakstīts, ka Senajā Grieķijā tā bijusi svēta darbība, reliģiskas svinības.1 [1] Šodien ar vārdu «orģija» drīzāk tiek aprakstīta izlaidīga rīcība, kurā seksam nebūt nav atvēlēta pēdējā vieta.

Senajā Grieķijā nebija citādi, kaut arī enciklopēdijās par to nav ne vārda. Tur pēcpusdienās vīrieši satikās un nodevās filozofiskām sarunām. Dažas stundas vēlāk tās pārauga «simpozijos» - dzīrēs, kuras bieži beidzās ar orģijām. Precētas sievas tajās nepiedalījās, taču zēni un jaunekļi gan. Lielo filozofu zemē Grieķijā tas nebija nekāds tabu. Antīka​jā Hellādā domāja un juta citādi.

Vai jūs zināt, kas ir zinātniskā fantastika? Noteikti. Taču varbūt būsiet pārsteigti par to, ka Senajā Grieķijā populāri bija zinātniski fantastiski stāsti, kas bija vēl fantastiskāki par mūsējiem. Atšķirība starp Seno Grieķiju pirms gadu tūkstošiem un mūsdienām ir tāda, ka grieķi savu zinātnisko fantastiku neuzskatīja par utopiju. Viņi ticēja, ka attēlotie notikumi ir patiesi. Vēl kāda atšķirība - mūsu zinātniskā fantastika viņu pašu skatījumā bijusi projicēta nākotnē jau pirms tūkstošiem gadu.

Iedomājieties, ka ap Krētas salu nepārtraukti riņķojis metālisks objekts! Šim veidojumam piemitušas fenomenālas spējas notēmēt uz kuģiem, kas bijuši ceļā uz Krētu, un apšaudīt tos no attāluma. Neviens svešinieks nevarējis izcelties krastā, ja valdošā šķira to nevēlējusies. Ja kādam kuģim tomēr izdevies izšmaukt cauri, metāla briesmonis tūlīt izstarojis karstumu un nelūgto viesi sadedzinājis. Šim Krētas aizsargrobotam tomēr bijusi sava vājā vieta. Tā metāla korpusā atradusies skrūve, pēc kuras izskrūvēšanas no briesmoņa izlijušās biezas asinis, pēc kā tas zaudējis kustības spējas. Protams, ka tikai konstruktori un viņu pēcnācēji zinājuši, kur šī svarīgā skrūve atrodas. Šo īso stāstu neesmu izdomājis ne es, ne ari antīkās Hellādas iedzīvotāji pirms aptuveni divarpus tūkstošiem gadu. Tas eksistēja jau toreiz, un grieķi bija pārliecināti, ka minētie notikumi tā arī risinājušies - ilgi pirms viņu laika. Robotu, kas riņķoja ap Krētu, sauca par «Taloju» un konstruktorus, kuri zināja, kurā korpusa vietā var noliet hidraulikas šķidrumu, sauca par «dieviem».

Godātie lasītāji, jūsu priekšā nav Grieķijas vēstures grāmata, bet gan grāmata par nostāstiem. Šādi neticami stāsti burtiski pārplūdināja antīko Grieķiju. Vai Odiseja klejojumi tiešām notikuši? Kas risinājās Delfos? Vai tiešām bēdīgi slavenā gaišreģe tur paredzēja visus lielos politiskos notikumus? Vai iespaidīgie Trojas apraksti atbilst patiesībai? Un kā īstenībā ir ar Atlantīdu? Galu galā teksti, uz kuriem balstās visi autori, kas raksta par Atlantīdu, nāk no Grieķijas. Un kas īsti bija argonauti, kuri devās ceļā, lai nolaupītu zeltvilnas aunādu?

Grieķija ir sapņu ceļojuma vērta, tādēļ es aicinu jūs sev lī​dzi neparastā piedzīvojumā!

PIEDZĪVOJUMI AR KOSMISKO KUĢI ENTERPRJCE - PIRMS VAIRĀKIEM TŪKSTOŠIEM GADU Ar netīriem līdzekļiem iegūstams netīrs rezultāts.

Mahatma Gandijs, 1869-1948 Sensenos laikos dzīvoja attāls dievu pēcnācējs. Neviens nezina viņa sākotnējo vārdu, bet grieķi viņu dēvēja par Jā- sonu. Pie šā vārda man ari jāpaliek, jo manā rīcībā nav neviena cita. Jāsons, protams, nebija kaut kāds XY, viņa dzīslās plūda zilās asinis. Viņa tēvs bija valdnieks Aisons no lolkas Tesālijā.

Kā jau mitoloģijā bieži gadās, Jāsonam bija ļauns pusbrālis, kas atņēma viņam valdnieka troni. Tas notika, kad Jāsons vēl bija zīdainis. Viņa tēvs mazo zēnu atdeva audzināšanā kentauram. Saskaņā ar citiem avotiem savu dēlu pie kentauriem aizvedusi Jāsona māte. Taču tas šajā gadījumā nav svarīgi.2 ' 3 Kentauri bija savādi hermafrodīti, jaukteņi, kuriem galva, ķermeņa augšdaļa un rokas bija kā vīrietim, bet pārējais ķermenis - kā zirgam, patiešām dīvainas būtnes. Tā noteikti bija neparasta audzināšana, ko saņēma Jāsons. Jāsona likteni ietekmēja kāds pareģojums, jo visi, kam bija ietekme un vārds Senajā Grieķijā, kaut kādā veidā bija saistīti ar orākuliem. Proti, pareģojums brīdināja no vīra ar vienu sandali kājās. Kad nelietīgais valdnieks reiz bija licis sarīkot pludmalē svētku mielastu, pie viņa pienāca glīts liela auguma jauneklis. Tas bija Jāsons, un kājās viņam bija tikai viena sandale, jo otru viņš bija pazaudējis upes dūņās. Jāsons bija tērpies leoparda ādās, pār kurām viņš bija pārvilcis ādas tuniku.

Valdnieks svešinieku nepazina un nelaipni apvaicājās, kas viņš tāds esot. Jāsons smaidīdams atbildēja, ka audžutēvs kentaurs viņu saucot par Jāsonu, taču patiesībā viņa vārds esot Diomēds, valdnieka Aisona dēls.

Jāsons ātri saprata, kas ir viņa sarunbiedrs, un pieprasīja atpakaļ viņam pienākošos troni.

Pārsteigtais valdnieks piekrita, taču izvirzīja kādu noteikumu, kas, viņaprāt, bija neizpildāms. Jāsonam bija jāatbrīvo viņa valsts no lāsta, kas bija uzlikts viņam pašam un visai zemei. No kādas tālas zemes bija jāatved zeltvilnas aunāda, ko apsargāja pūķis, kurš nekad negulēja. Tikai pēc tam, kad šis darbs būšot paveikts un zeltvilnas aunāda atradīšoties šajā zemē, viņš atsacīšoties no valdnieka goda.

Jāsons piekrita, un sākās gluži neticams zinātniski fantas​tisks stāsts. Vispirms Jāsons uzmeklēja īpašu kuģu būvētāju, kuram bija jākonstruē tiem laikiem neparasts kuģis. Šo vīru sauca Argoss, un par viņa izcelsmi zinātnieki strīdas vēl šodien. Neapstrīdams ir vienīgi fakts, ka Argoss bijis izcils inženieris, jo viņš Jāsonam konstruēja tādu kuģi, kādu cilvēki līdz tam nebija redzējuši. Argosam, protams, bija īpaši sakari, jo izcilo kuģu būvētāju konsultēja pati dieviete Atēna. Viņas vadībā no speciālas koksnes tapa transpordīdzeklis, «kas nekad nesatrūd»4 . Ar to vēl bija par maz - Atēna pati personīgi piegādāja īpašu brusu un iebūvēja to kuģa priekšgalā. Tas bijis patiešām brīnumains koka gabals, jo spējis runāt. Jau atstājot ostu, brusa iekliegušies sajūsmā par to, ka brauciens beidzot sācies, un vēlāk šis koka gabals vairākkārt brīdinājis apkalpi par draudošajām briesmām. Konstruktors Argoss varenajam kuģim deva vārdu «Argo», kas sengrieķu valodā nozīmē «ātrs» vai «žigls».5 Atbilstoši kuģa nosaukumam apkalpi sauca par «argonautiem» un visu viņiem veltīto leģendu - par «Argonautiku». (Mūsdienu vārdu «astronauti» vai «kosmonauti» etimoloģija netieši saistīta ar argonautiem.)

Uz «Argo» bija vieta piecdesmit cilvēku komandai, un visiem šiem vīriem, protams, bija jābūt speciālistiem dažādās jomās, tāpēc Jāsons sūtīja ziņnešus pie visiem zemes valdniekiem. Viņš meklēja ar īpašām spējām apveltītus brīvprātīgos. Visi kā viens tie bija varoņi un dievu pēcnācēji. Sākotnējais komandas saraksts ir saglabājies tikai daļēji, citus vārdus, kā apgalvo zinātnieki, esot pierakstījuši vēlāko laiku autori.6 - 7 >8 Diezgan droši var apgalvot, ka apvienotās komandas sastāvā bija:3 - 9 Melamps, viens no Poseidona dēliem; Ankajs no Tegejas, arī Poseidona atvase; Amfiarājs, gaišreģis; Linkejs, izlūks; Kastors no Spartas, cīkstonis; īfits, Mikēnu valdnieka brālis; Augejs, Forbu

valdnieka dēls; Ehions, varonis; Eifēms no Tainaras, peldētājs; Hērakls no Tīrintas, stiprinieks; Hīls, Hērakla mīlulis; Idmons, viens no Apollona dēliem; Akasts, valdnieka Pelija dēls; Kalaīds, Boreja spārnotais dēls; Nauplijs, burātājs; Polideiks, dūru cīkstonis no Spar- tas; Falērs, loka šāvējs; Fans, Dionīsa dēls no Krētas; Ar​goss, «Argo» konstruktors; Jāsons, pasākuma vadītājs.10 Autori, kuri pirms vairāk nekā 2000 gadiem ziņoja par «Argo» braucienu, min dažādus vārdus.

Atkarībā no tā, kurā grieķu vēstures posmā kāds rakstnieks vai vēsturnieks pievērsās argonautiem, klāt tika piedzejoti jauni vārdi, jo tika uzskatīts, ka arī tai vai citai slavenībai bija jābūt bijušai tur klāt.

Senākā saraksta autors ir dzejnieks, vārdā Pindars (aptuveni 520. - 446. g. pirms Kristus). Tajā atrodami tikai desmit vārdi:2 -11 Hērakls, Kastors, Polideiks, Eifēms, Peri- klimens, Orfejs, Ehions un Eirits (abi dievu sūtņa Hermeja dēli), kā arī Kalaīds un Zēts. Savā rakstā Pindars vairākkārt apstiprina, ka visi varoņi bijuši dievu dēli.

Visskaistākais un detalizētākais ceļojuma, kā arī tā dalībnieku apraksts pieder Rodas Apollonija spalvai. Šis autors dzīvojis kaut kad starp trešo un ceturto gadsimtu pirms Kristus. Taču Apollonijs nekādā ziņā nav «Argonautikas» sākotnējais autors. Dažādi zinātnieki, kas nodarbojas ar Apollonija darbiem, uzskata, ka viņš šo tēmu aizguvis no daudz senākiem avotiem.12 -13 Pats Apollonijs savā pirmajā dziesmā raksta, ka jau pirms viņa dzejnieki stāstījuši par Argosu, kurš pēc Pallādas (Atēnas) norādījumiem būvējis kuģi. Ir pierādīta atsevišķu «Argonautikas» fragmentu eksistence līdz pat septītajam gadsimtam pirms Kristus. Nav izslēgts, ka sākotnējais nostāsts nāk no Ēģiptes.

Vācu valodā Apollonija «Argonautika» tika pārtulkota jau 1779. gadā. Manā darbā citāti galvenokārt tiks ņemti no šī vairāk nekā divsimt gadu senā tulkojuma, un tekstā visi Apollonija citāti tiks izcelti kursīvā. 1779. gada tulkojumu vēl nav skāris šodienas laika gars, un tas atspoguļo argonautu piedzīvojumus Apollonija izpušķotajā stilā.14 Pierakstīti pirms aptuveni 2400 gadiem, šie fragmenti piebārstīti ar slaveniem vārdiem: «…Polifems, Elata dēls, nāca no Larisas. Viņš kādreiz kaujas laukā kopā ar lapitiem bija cīnījies pret mežonīgajiem kentauriem… . ..atnāca arī Mopss, kurš pirms citiem bija no Apollona iemā​cījies iztulkot putnu lidojumu… …viņam pievienojās arīIfits un Klitijs, mežonīgā Eirita dēli. Viņiem dievs, kurš tālu šauj, bija devis lokus… .. .Alkons sūtīja savu dēlu, kaut arī mājās viņam neviena cita nebija… …No varoņiem, kas atstāja Argosu [šeit tā domāta kā pilsētas nosaukums, EfD], pēdējais bija Idmons. Viņš mācījās no dieva [Apollona, EfD] mākslu, putnu lidojuma novērošanu, pareģošanu un ugunīgo meteoru iztulkošanu… .. .Atnāca arī Linkejs… viņam bija neiedomājami asa redze. Ja ticam stāstītajam, viņš spēja ieskatīties dziļi zemē… …Pēc tam nāca Eifēms, kuram bija visātrākās kājas… Atnā​ca vēl divi citi Neptūna dēli…»

Lai kurš vārdu saraksts ari būtu bijis par pamatu nākamajam, argonauti bija izmeklēta dievu dēlu komanda, kuru veidoja ar pārsteidzošām spējām apveltīti speciālisti. Šī ekstraordinārā sabiedrība sapulcējās Pagasu ostā Magnēsi- jas pussalā, lai kopā ar Jāsonu dotos iegūt zeltvilnas aunādu.

Pirms aizbraukšanas tika sarīkoti svētki par godu dievu tēvam Zevam15 , un tad visa komanda tūkstošiem ziņkārīgo ielenkumā devās uz kuģi. Apollonijs to apraksta šādi:14 «… Un tā varoņi cauri pilsētai devās lejā uz kuģi… Līdzi viņiem devās pūlis, cilvēki bikliem soļiem skraidīja ap tiem. Varo​ņi mirdzēja kā zvaigznes starp mākoņiem pie debesīm…»

Tauta uzgavilēja drosmīgajiem jūrasbraucējiem, noraizējušās mātes spieda pie krūtīm savus bērnus, varoņiem tika vēlēta veiksme ceļā un laimīga atgriešanās mājās. Visā pilsētā valdīja satraukums, līdz «Argo» izzuda vērotāju skatieniem.

Kāpēc bija nepieciešami visi šie izdevumi? Zeltvilnas aunādas dēļ. Kas tad īsti ir šis apšaubāmais iekāres objekts?

Vairumā leksikonu zeltvilnas aunāda aprakstīta kā «zelt​vilnas auna āda».15 -16 > 17 >18 Kā, lūdzu? Zeltaini zaigojoša kažokāda? Šādas ādas dēļ ceļā dodas visa argonautu komanda? Lai iegūtu šādu ne visai vērtīgu ādu, uzbūvēts lielākais tā laika kuģis? Tikai un vienīgi šāda smieklīga guvuma dēļ brīvprātīgi piesakās dievu un valdnieku dēli? Kaut kādas stulbas ādas dēļ pār zemi gulstas lāsts, kas jānoņem? Turklāt pūķis, «kas neguļ» dienu un nakti, apsargā banālu ādu? Tā taču nevarētu būt patiesība!

Tā arī nav patiesība, jo zeltvilnas aunāda bija ļoti īpaša āda ar pārsteidzošām īpašībām. Tā spēja lidot!

Leģendas vēsta, ka viens no valdnieka Atamanta dēliem Frikss bija daudz cietis no savas nežēlīgās pamātes. Lai izbeigtu šīs mokas, Friksa miesīgā māte to kopā ar viņa māsu aizveda prom. Viņa uzsēdināja bērnus zeltīta spārnota auna mugurā, un šis brīnumainais dzīvnieks, ko viņai reiz esot uzdāvinājis dievs Hermejs, nesa brāli un māsu pa gaisu - virs zemēm un jūrām, līdz beidzot nolaidās Kolhīdas galvaspilsētā Ajā. Tā atradās Melnās jūras tālākajā krastā. Kolhīdas valdnieks tiek aprakstīts kā urāns, kurš neturēja doto vārdu un ātri iedegās dusmās. Viņš vairs negribēja atdot «lidojošo aunu». Zeltvilnas aunāda tika cieši pienaglota pie koka, lai tā vairs nevarētu aizlidot. To apsargāt tika nolīgts uguni spļaujošs pūķis, «kurš nekad negulēja».

Tātad zeltvilnas aunāda bija lidojošs aparāts, kas kādreiz piederējis dievam Hermejam - lidojošā paklāja grieķu variants. Šā nenovērtējamā dārguma iegūšanai nekādi izdevumi nebija par lieliem. Tāpēc tika izveidota ar īpašām spējām apveltīta komanda, savu palīdzību piedāvāja dievu pēcnācēji. Visi viņi gribēja atgūt to, kas kādreiz bija piederējis Olimpa iemītniekiem. Zeltvilnas aunāda nedrīkstēja palikt tirāna ro​kās. Viņš būtu varējis to nelietīgi izmantot saviem mērķiem.

Uz «Argo» borta argonauti demokrātiski ievēlēja savu vadītāju. Izvēle krita uz Hēraklu, visstiprāko no visiem vīriem, taču viņš atteicās, paziņodams, ka šis gods pienākas vienīgi ceļojuma iniciatoram Jāsonam. Kuģis ātri atstāja Pagasu ostu un apbrauca Magnēsijas pussalu.

Pēc dažiem miermīlīgiem piedzīvojumiem grupa sasniedza Kizikas pussalu, ko ar cietzemi saista šaura josla. Tur dzīvoja dolioni, un viņu gados jaunais valdnieks Kiziks aicināja argonautus piestāt ostā.

Taču valdnieks aizmirsa brīdināt argonautus par milžiem ar sešām rokām, kuri dzīvoja pussalā. Gadījās tā, ka argonauti nolēma uzkāpt tuvējā kalnā, lai labāk pārlūkotu apkārtni. Tikai Hērakls un vēl daži vīri palika apsargāt «Argo». Briesmoņi, kuriem bija sešas rokas, tūlīt uzbruka kuģim. Taču viņi nezināja par Hēraklu, kurš ieraudzīja milžus tuvojamies un jau pirms cīņas sākšanās vairākus no tiem nogalināja ar bultām. Pa to laiku atgriezās arī pārējie argonauti, un, pateicoties savām īpašajām spējām, viņi apkāva visu uzbrucēju baru. Par šiem milžiem Apollonijs raksta: «… Pie viņu ķermeņiem bija trīs pāri spēcīgu roku, tās bija kā ķetnas. Pirmais pāris nokarājās no mezglainajiem pleciem, otrais un trešais pāris piekļāvās briesvtīgajiem gurniem…»

Milži? Vai tikai pasaku teicēju fantāzija? Vismaz mūsu priekšteču senajā literatūrā šādas būtnes eksistēja. Katrs, kurš lasījis Bībeli, atceras Dāvida cīņu ar Goliātu. 1. Mozus grāmatā par to rakstīts šādi (6:4): «Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām…

Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.»19 (Bībelē atrodami arī citi apstiprinājumi milžu eksistencei: 5. Mozus 3:3-11; Jozuas 12:4 un 13:12; 1. Laiku 20:4-5; 2. Samuēla 21:16.)

Detalizēts milžu apraksts atrodams pravieša Enoha grāmatā. Tajā lasāmi šādi vārdi (14. nodaļa): «Kāpēc jūs rīko​jāties kā Zemes bērni un radījāt milžus?»20 Baruha apokrifos minēti pat skaitļi: «Visaugstākais izraisīja uz Zemes grēku plūdus un izdeldēja visu dzīvo, arī 4 090 000 milžus.»21 To apstiprina arī Kebra Negest, kurā aprakstīta etiopiešu valdnieku vēsture (100. nodaļa): «Tās Kaina meitas, pie kurām bija gājuši eņģeļi, kļuva grūtas, bet nespēja dzemdēt un nomira. Daži no tiem mira savai māšu miesās, bet citi iznāca ārā, pāršķeļot savu māšu ķermeņus.»22 Grāmatās «Leģendas par jūdu senatni»23 aprakstītas pat šo milžu dzimtas. Tur minēti «emīti» jeb

«briesmīgie», kā arī «refajieši», tas ir, «giganti»; bijuši vēl «giborimi» jeb «milzīgie», «samsuniti» jeb «viltīgie», «avidi» jeb «ačgār​nie» un visbeidzot «nefilimi», tas ir, «postītāji».

Eskimosu grāmatā īsi un kodolīgi konstatēts: «Tajās dienās uz Zemes dzīvoja milži.»24 Varētu minēt vēl vairākus šādus citātus, taču negribētos atkārtot iepriekšējās grāmatās minētos. Ir atrasti arī milžu kauli, tomēr vēl joprojām atrodas arheologi, kuri tajos grib saskatīt gorillu kaulus.25 Jau 1936. gadā vācu arheologs Larsons Kols Centrālāfrikā Eliasa ezera krastā atrada milzīgu cilvēku kaulus.

Arī vācu paleontologi Gustavs fon Kē- nigsvalds un Francs Veidenreihs sev par milzīgu pārsteigumu 1941. gadā Honkongas aptiekās uzgāja vairākus milžu kaulus. Ziņas par šo atradumu atbilstoši visiem zinātnes standartiem 1944. gadā tika publicētas American Ethnolo- gical Societj gadskārtējā izdevumā.

Sešus kilometrus no Sāfitas Sīrijā arheologi izraka dūres- cirvjus, kas varēja derēt tikai milzīgām rokām. Iespaidīgi bija arī Ainfritisā (Austrummarokā) atrastie 32 x 22 cm lielie akmens darbarīki.

Cilvēkiem, kuri darbojušies ar šiem līdz pat 4,3 kg smagajiem rīkiem, bija jābūt vairāk nekā četrus metrus gariem. Attiecīgajā literatūrā aprakstīti Javā, Ķīnas dienvidos un Transvālā (Dienvidāfrikā), atrastie milžu skeleti.

Templis Gigantja nelielajā Vidusjūras saliņā Goco būvēts neatminamos laikos.

Kas pārvietoja šo 3x7 metrus lielo akmeni? Vai milži? (Templis Gigantja Goco salā.)

Informācija par šiem atradumiem ir labi zināma. Profesors Veidenreihs26 , kā arī profesors Zaurāts27 publicēja savu fundamentālo pētījumu rezultātus. Kādreizējais «Aizvēstures biedrības» franču

pārstāvis Dr. Luijs Burkhalters Revue du Musee de Beyrouth 1950. gada izdevumā rakstīja: «Mēs gribam norādīt, ka milzīgu cilvēkveidīgu būtņu eksistence Ašelas laikmetā jāuzskata par zinātniski pamatotu faktu.»

Par milžiem stāstīts arī šumeru eposā par Gilgamešu un citā pasaules malā tapušajā maiju Popol Vuh. Arī ziemeļu tautu un ģermāņu mīti stāsta par milžiem. Kāpēc gan senajām leģendām visā pasaulē būtu jāstāsta par būtnēm, kādu nekad nav bijis?

Arī grieķu mitoloģijā «Argonautika» nav vienīgais avots, kurā minēti milži, vēlāk ar tiem cīnās arī Odisejs. Šīs varenās būtnes esot radušās dzimumsakaru starp cilvēkiem un dieviem rezultātā. Man ir iemesls pieņēmumam, ka šie milži ir atbildīgi arī par tām no megalītiem būvētajām celtnēm, kuras sagādā tik daudz galvassāpju arheologiem - piemēram, mazajās saliņās pie Maltas un Goco. Tur kāda tempļa varenās drupas vēl šodien sauc - Gigantja.

«Argo» turpināja braucienu bez lielām problēmām, izņemot gadījumu, kad no dzelmes kā zemūdene pēkšņi izšāvās jūras dievs Glauks. Viņš nodeva argonautiem Zeva vēstījumu, kas attiecās uz Ilēraklu un viņa mīluli Hīlu. Pēc tam Glauks «ātri ienira un nogrima dzelmē. Ap viņu uzbangoja viļņi daudzos mutuļojošos apļos un gāzās pār kuģi.»

Salmidesā argonauti sastapa vecu valdnieku, kurš briesmīgi smirdēja un turklāt bija izsalcis.

Nelaimīgā vārds bija Fīnejs. Ar gaišreģa spējām apveltītais vīrs acīmredzot bija pārāk daudz izpaudis par dievu plāniem.

Tie savukārt bija viņu dīvainā veidā sodījuši. Katru reizi, kad Fīnejs gribēja kaut ko apēst, no mākoņiem nolaidās divas spārnotas būtnes un nokampa visu ēdienu. To, kas palika pāri, šīs būtnes sagandēja, padarot neēdami smirdošu. Kad ieradās argonauti, sirmgalvim tik tikko vairs pietika spēka patstāvīgi pārvietoties. Viņš lūdza argonautiem palīdzību un par atlīdzību apsolīja brīdināt viņus par gaidāmajām briesmām. Tomēr ne par visām, jo Fīnejs uzskatīja, ka to dievi nevēlas. Argonauti izjuta līdzcietību, tāpēc viņi pagatavoja sev un smirdošajam valdniekam bagātīgu maltīti. Tikko valdnieks grasījās ieturēties, no skaidrām debesīm uz ēdienu tūlīt metās spārnotas būtnes - harpijas. Taču šoreiz viss notika citādi. Divi no argonautiem pārvaldīja lidošanas mākslu, un viņi vajāja harpijas gaisā. Lidojošie argonauti drīz atgriezās un pavēstīja, ka nomocītajam valdniekam tagad būšot miers no šīm putniem līdzīgajām būtnēm. Viņi lielā ātrumā esot tās panākuši un būtu varējuši arī nogalināt, taču dieviete Irīda pavēlējusi saudzēt šo radījumu dzīvības, jo tās esot «Zeva suņi».

Tiek stāstītas patiešām pasakainas lietas. Kāds iznirst no jūras tā, ka ūdens mutuļo, divi argonauti lielā ātrumā paceļas gaisā, savukārt dievu tēvam Zevam pieder kaut kas līdzīgs lidojošiem suņiem. Taču tas ir tikai miermīlīgs ievads prātu mulsinošam zinātniski fantastiskam stāstam no sirmas senatnes.

Turpmākie notikumi būs vēl mulsinošāki!

Iepriekš smirdošais valdnieks, kurš atkal smaržoja pavisam pieklājīgi un beidzot varēja mierīgi ieturēties, turēja savu solījumu un brīdināja argonautus par gaidāmajām briesmām. Viņš aprakstīja ceļu līdz pat Kolhīdai un īpaši brīdināja no divām milzīgām klinšu sienām, kuras atvērās un aizvērās kā vārti un sadragāja jebkuru kuģi, kurš nebija īstajā brīdī izvēlējies pareizo ceļu. Argonautiem bija jāņem līdzi balodis un jāļauj vispirms starp klintīm izlidot tam. «…Tagad viņi iestūrēja Bosfora mutuļcņošajā zundā. Viļņi cēlās augstu kā kalni. Tie draudēja aprakt kuģi, kas bieži pacēlās virs mākoņiem. Neviens necerēja, ka tam izdosies izbēgt no nāves, kas draudoši lidinājās mākonī tik tuvu kuģim. Lai cik briesmīgi būtu viļņi, tie kļūst rāmi, ja pie stūres ir gudrs un pieredzējis pilots…»

Vārdu «pilots» neesmu ievietojis es. Tās izmantots Apol​lonija darba tulkojumā, kas tika veikts 1779. gadā. Valdnieks iepazīstināja argonautus ar priekšā stāvošā ceļa vissīkākajām detaļām. Viņam acīmredzot bija zināmi visi līči un kalni, kā arī to zemju, kurām nāksies braukt garām, nosaukumi un šo zemju valdnieki. Dīvainā kārtā valdnieks pat divas reizes norādījis uz briesmām, kas draud no amazonēm: «…

Tālāk atrodas lauki un amazoņu pilsētas… Nedomājiet, ka jūs piestāsiet neapdzīvotā krastā, kur jums ar

pūlēm nāksies izdzenāt nekaunīgus putnus, kas bariem apsēduši salu. Amazoņu valdnieces… šeit uzcēlušas dievam templi…»

Vecais valdnieks bija lietas kursā pat par zeltvilnas aunādu: «.. .kadjūs caur grīvu dosieties augšup, ne pārāk tālu jūs redzēsiet Aiēta torni un ēnaino Marsa birzi, kur atrodas aunāda… To apsargā pūķis, briesmīgs brīnums. Tas neguļ ne dienu, ne nakti, nekad tas neaizver acis, bet nepārtraukti raugās visapkārt…» Šis pūķis atgādina ar dažādiem sensoriem apgādātu robotu. Kas gan tas par dzīvnieku, kuram nav jākārto dabiskās vajadzības, kurš nekad negu| un redz visu visapkārt? Līdzīgas būtnes aprakstītas ari citos antīkajos tekstos, piemēram, eposā par Gilgamešu, kas tika atrasts izrakumos Kujundšika pakalnā, kādreizējā Nlnivē. (Atrastās māla plāksnītes ir no aslriešu valdnieka Ašurbanipala bibliotēkas.) Tajā aprakstīts, kā Gilgamešs kopā ar savu draugu Enkidu uzkāpj dieva kalnā, dievietes Irnini baltajā torni.

Netālu no mērķa viņi sastop baismīgo būtni Humbabu. Tam bija ķetnas kā lauvam, ķermeni klāja cietas zvīņas, kājām bija zvēra nagi, uz galvas - mirdzoši ragi, un aste beidzās ar čūskas galvu. Patiešām briesmīgs monstrs. Abi cīņubiedri izšāva uz briesmoni bultas, taču tās visas atlēca atpakaļ. No dieva kalna izšķīlās zibeņi, «uz priekšu brāzās uguns, nolija nāve. Gaišums pazuda, to izdzēsa uguns. Ko ķēra zibens, tas kļuva par pelniem.»28 Nedaudz vēlāk Enkidu mirst no neizdziedināmas slimības. Gilgamešs bažīgi vaicā: «Vai tevi nav skārusi debesu vērša indīgā elpa?» Kāda «debesu vērša»? Tomēr tā elpa izrādījās nāvējoša Enkidu.

Tālāk teikts, ka «kādas durvis runā kā cilvēks». To spēj arī dievietes Atēnas sagādātā runājošā brusa uz kuģa «Argo». Un tad te vēl ir «dievu parks», ko apsargā divi briesmīgi bastardi. Tie ir gigantiski «skorpionu cilvēki». No zemes ārā slienas tikai viņu krūtis, pārējais ķermenis ir cieši noenkurots zemē.

«Viņi izskatās baismīgi, un viņu skatiens ir nāves vēsts. Viņu briesmīgie acu zibeņi liek kalniem noripot ielejā.»28 Tomēr eposā par Gilgamešu skorpionu cilvēkiem piemīt saprāts. Šis sargu tips pilda inteliģentāku programmu nekā pūķi. Gilgamešs var ar viņiem sarunāties, un tie viņu brīdina par draudošajām briesmām uz zemes un jūrā gluži tāpat kā valdnieks Fīnejs argonautus.

Viņš lika argonautiem noteikti ņemt uz borta Eifēmu, kurš bija tas, kurš sūtīja balodi starp klinšu sienām un spēja ļoti ātri pārvietoties virs ūdens, nesaslapinot kājas.

Argonauti atradās Fīneja valsti četrdesmit dienas. (Eposā par Gilgamešu Ciedru kalns tiek sasniegts četrdesmit stundās.) Viena argonautu grupa gulēja uz «Argo» borta, bet citi - valdnieka pili. Viņi papildināja kuģa krājumus un ierīkoja altāri par godu Zevam. 41. dienā «Argo» iegriezās līkumainā upē vai kanālā. Drīz vien argonauti ieraudzīja «peldošo salu» ar tās dzīvībai bīstamajām klinšu sienām. Tad sāka rīkoties Eifēms:14 «.. .viņi stūrēja lēnām un ļoti piesardzīgi. Tālāk ausis jau apdullināja augšā sakļaujošos zemūdens klinšu dārdoņa. Skaļi rēca viļņi, sitoties pret krastu. Tad virs kuģa jumt galēs piecēlās Eifems, turot rokās balodi… Viņiem bija baisi. Eifēms ļāva balodim lidot, viņi pacēla galvas, lai redzētu tā lidojumu. Bet klintis sakļāvās no abām pusēm ar dārdošu troksni. No ūdeņiem uzbangoja milzīgs vilnis, līdzīgs mākonim. Ta?n pretī rēca Melnā jūra, un visapkārt krāca gaiss… vētra nesa kuģi atpakaļ. Asās klintis nogrieza balodim astes spalvas, taču pats viņš tika cauri sveikā. Kuģotāji skaļi gavilēja, tagad klintis atkal plaši atvērās,… tad atkal negaidīti uzbangoja vilnis… Kad viņi to redzēja, tie pielieca galvas un baidījās, ka tas ievelsies kuģī. Bet Tīfijs no tā izvairījās, veikdams strauju pagriezienu. Vilnis saplīsa pret stipro kuģi, pacēla to virs klintīm, un kuģis cēli lidinājās augstu gaisā… Tad tas palika karājoties kā baļķis, bet Minevra atbalstījās ar kreiso roku pret klinti un ar labo pagrūda kuģi no aizmugures. Kā spārnota bulta tas ātri izbēga no klin​tīm. .. Tā tas izvairījās no sava likteņa…»

«Argo» stūrmanis Tīfijs nomierināja savus uztrauktos ceļabiedrus. Viņi gan bija izbēguši no nāves briesmām, ar kurām draudēja sakļaujošās klinšu sienas, taču šis brīnums bija iespējams, tikai pateicoties

dievu palīdzībai. Iejaucās dieviete Atēna (Minevra), kas bija ar padomiem piedalījusies «Argo» būvē un «ar ciešiem stiprinājumiem padarījusi to nenogremdējamu».

Bez dievu aizstāvības šis piedzīvojums acīmredzot nebūtu beidzies veiksmīgi. Olimpa iemītnieki parādījās sporādiski. Neilgi pēc pārdzīvojuma pie sakļaujošamies klintīm argonauti redzēja dievu Apollonu, kurš ceļā no Likijas pārlidoja pāri «Argo». Tas notika tieši ceļā uz hiperboreju zemi, kas atradās viņpus ziemeļu vējiem. Apollons apmeklēja «cita dzimuma tautas», sala drebēja no viņa lidojošās barkas radītā trokšņa, un tas tik ļoti iespaidoja argonautus, ka tie viņam uz vietas uzcēla altāri. Neilgi pēc tam saslima un nomira pieredzējušais «Argo» stūrmanis Tīfijs. Ceļabiedri viņam par piemiņu uzcēla kapu piramīdu. Patiešām pārsteidzoši, jo piramīdas kā kapenes bija celtas tikai Ēģiptes faraoniem. Tagad tās parādījās «Argonautikā».

Nākamajā dienā argonauti izbrauca «daudzos līčus pie amazoņu zemesraga». Tiek aprakstīta varena straume, kas nelīdzinās nekam uz Zemes, jo tajā ieplūdušas 100 citas upes. Par šīs straumes sākumu liecinājis tikai viens vienīgs avots, kas tecējis no «amazoņu kalniem». Straume plūdusi turp un atpakaļ caur daudzām provincēm un (Apollonijs): «…nav droši zināms, cik daudzas no tās attekām plūst šajā zemē. .. Ja dižciltīgo pidki būtu palikuši tās krastos ilgāk, viņiem būtu jācīnās ar sievietēm, un tad lītu asinis, jo amazones ir straujas un likumi pie viņām ir mazā cieņā. Karš ir viņu iecienītākā nodarbošanās, un viņām patīk pielietot spēku. Viņas cēlu​šās no Maisa un Harmonijas…»

Kuģotāju komanda nemaz nekāroja ielaisdes cīņā ar kareivīgajām sievietēm, kaut arī amazones, ieraudzījušas «Argo», tūlīt izskrēja krastā pilnā apbruņojumā. Argonauti tomēr nebija aizmirsuši vecā valdnieka Fīneja vārdus, kas brīdināja no amazonēm. Vecais vīrs bija runājis arī par «postu no debesīm», un dažas dienas pēc tam, kad kuģa komanda bija atstājusi amazoņu līčus, vīri to iepazina.

Kad viņi izkāpa malā kādā vientuļā krastmalā, «Argo» pēkšņi uzbruka putni. Tie nevarēja būt parasti spalvoti nebēdņi, jo viņi šāva uz argonautiem nāvējošas asas bultas. Argonauti aizsargājās, paceļot virs galvām vairogus un pārvēršot visu «Argo» klāju par lielu vairogu. Cita komandas daļa sacēla milzīgu troksni, kas aizbaidīja uzbrūkošos putnus. Gudri zēni!

Pēc cīņas ar šiem bultas šaujošajiem putniem argonauti izsēdās krastā. Viss apgabals bija cietis no sausuma, tāpēc nebija iemesla šeit uzkavēties. Taču pēkšņi izstreipuļoja četri noplīsušās skrandās tērpti novārguši stāvi, kas cieta no bada un slāpēm un tik tikko spēja lūgt palīdzību Jāsonam. Viņi paskaidroja, ka esot četri kuģa katastrofā cietuši brāļi, kuri dienām ilgi turējušies pie koka baisām, līdz pagājušajā naktī viļņi viņus izskalojuši šajā salā. Sarunas laikā argonautiem kļuva skaidrs, ka tie ir Krikša četri dēli.

Frikss bija tas, kurš savulaik kopā ar savu māsu uz zeltvilnas aunādas bija aizlidojis uz Kolhīdu. Lielisks pastiprinājums argonautu komandai, jo šie četri zināja birzi, kur bija pienaglota zeltvilnas aunāda. Turklāt viņi pazina līčus un ceļa posmu, kas noveda kārotā objekta tuvumā. Vienam no Friksa dēliem bija vārdā Argoss, un viņš kādā klusā naktī aizvadīja «Argo» līdz Kolhīdas krastiem un no turienes iebrauca to Fasīdas upes grīvā. Pie šīs upes tad arī atradās Ajas pilsēta un - nedaudz tālāk - birzs ar kāroto zeltvilnas aunādu.

Kā rīkoties? Vienkārši iet un atņemt? Jāsons nolēma vispirms mēģināt rīkoties pa labam un runāt ar tirānisko Kolhīdas valdnieku Aiētu. Argonauti zināja, ka valdnieks Aiēts ir despots, kurš netur doto vārdu, taču, no otras puses, viņi bija izglābuši dzīvības tā mazbērniem, Friksa dēliem. Viņi uzcēla altāri un lūdza padomu dieviem. Un tie palīdzēja, pat divkārtīgi.

Daži no dieviem - vārdi ir sarežģīti un tos var mierīgi atmest - lūdza jauno mīlas dievu Erotu, lai tas izdara tā, ka tirāna meita, skaistā Mēdeja, iemīlas Jāsonā. Šī mīlestība liktu viņai palīdzēt argonautiem attiecībās ar tās nikno tēvu. Turklāt šai «dievu sazvērestībai» vēl pievienojās dieviete Flēra un apklāja ar īpašu miglu vīrus, kuriem bija jāapmeklē valdnieka pils. Šī migla padarīja varoņus neredzamus, un tā viņi, kareivju un sargu nepamanīti, pēkšņi stāvēja pils priekšā.

Pats par sevi saprotams, ka dievi parūpējās, lai valdnieka meita Mēdeja vispirms ieraudzītu Jāsonu.

Kad tas notika, Erots iešāva savu bultu meitenes sirdī, un viņa vairs nespēja atrauties no Jāsona skatiena.

Valdniekam Aiētam nu neatlika nekas cits kā sveikt savus nelūgtos viesus. Galu galā tie bija atveduši viņa par pazudušu uzskatīto mazdēlu, un arī paša meita lūdza sarīkot kopēju mielastu. Tā laikā Jāsons ķērās pie diplomātijas - caur dievu dzimtu viņi visi nu esot saradojušies, un it kā starp citu viņš lūdza zeltvilnas aunādu.

Valdnieks Aiēts neticēja savām ausīm. Pat sapņos viņš nebija domājis to kādam atdot. Un te pēkšņi nez no kurienes uzrodas kāds jauns puišelis un pieprasa viņa valsts lielāko dārgumu. Aiēts aizsmakušā balsī iesmējās un divkosīgi paziņoja, ka Jāsons varēšot ņemt zeltvilnas aunādu, ja izturēšot trīs pārbaudījumus.

Pie birzs, kur pienaglota zeltvilnas aunāda, atrodoties alas, kurās dzīvojot uguni spļaujoši vērši, viltīgi stāstīja Aiēts. Jāsonam šie vērši jāiejūdzot arklā un jāuzarot lauks. Tad viņam izartajās vagās jāiesējot pūķa zobi. No šiem zobiem ļoti drīz izaugšot briesmīgi kareivji, ar kuriem viņam būšot jācīnās un de jāapkauj. Jā, un tad vēl Jāsonam būšot jātiek galā arī ar uguni spļaujošo pūķi, kas nekad neguļ.

Viltīgais valdnieks ļoti labi zināja, ka nevienam šādi noteikumi nebūs pa spēkam. Ne mirkli viņš nedomāja zaudēt zeltvilnas aunādu. Taču valdnieks nebija rēķinājies ar «dievu sazvērestību», kas sen jau kā bija sākusies. Pēc vakariņām Jāsons un viņa draugi nomākti atgriezās uz «Argo». Arī viņi uzskatīja, ka šāds uzdevums nav izpildāms. Jāsons sarūgtināts žēlojās saviem cīņubiedriem, ko no viņa prasa briesmī​gais valdnieks: «. ..viņš saka, ka Maisa laukā turot divus nevaldāmus vēršus. Tie ir ar vara kājā?n un spļauj uguni.

Ar tiem man jāuzar Maisa lauks. Pēc tam viņš grib man dot sēklas no pūķa rīkles. No tām izaugšot bruņās tērpti kareivji, kuri man vēl tās pašas dienas laikā jāapkauj…»

Taču Jāsona jaunā mīļākā, valdnieka meita Mēdeja, zināja padomu. Viņai bija kāda īpaša ziede ar neparastām īpašībām. Šis brīnumlīdzeklis bija gatavots no svēta auga, kas bija izaudzis no titāna Prometeja asinīm. Mēdeja paskaidroja, ka ar to Jāsonam jāiezieš gan savs ķermenis, gan ieroči. Ziede ap viņu radīšot karstumu atvairošu vairogu, un uguni spļaujošie vērši nevarēšot to sadedzināt. Turklāt ziede pie​šķiršot viņa ieročiem neuzvaramu izturību, bet pašam Jāsonam - pārdabisku spēku.

Jāsons ļāvās naktsmieram, tad nomazgājās, upurēja dieviem, iezieda savu ķermeni un ieročus ar brīnumziedi un apģērbās. Drīz sākās vissavdabīgākā cīņa, kāda vien ap​rakstīta senajā literatūrā14 : «…Pēkšņi no slepenās grotas, no aizbultētā staļļa gaisu piepildīja kvēpainu dūmu mākoņi un izšāvās abi [vērši, EfD], no to nāsīm dvesa svelme. Kad varonis to redzēja, viņu pārņēma šausmas. Bet Jāsons stāvēja, stingri balstoties uz kājām, un nesatricināmi gaidīja uzbrukumu. Sev priekšā viņš turēja vairogi, vērši rēca un gnīda viņu ar spēcīgajiem ragiem, taču nespēja to izkustināt no vietas ne par collas tiesu. Kā plēšas smēdes ēzē dziestošo karstumu drīz pārvērš liesmās… briesmīga šņākoņa rodas, kad liesmas mutuļo no pavarda. Tā viņi tagad pūta no mutēm, liesmas un reizē rēca. Svelme apņēma varoni kā zibens, bet viņu aizsargāja jaunkundzes dāvātā ziede. Tad viņš satvēra nākamo vērsi pie ragu smailēm, vilka to ar milzīgu spēku, līdz aizveda pie dzelzs jūga. Pēc tam aizlika vērša vara kājai priekšā savu kāju un nometa to pie zemes…»

Kā valdnieks Aiēts bija prasījis, Jāsons iejūdza spītīgos uguni spļaujošos dzīvniekus, uzara lauku, iesēja vagās pūķa zobus un tad beidzot atļāvās īsu atpūtas brīdi. Jau drīz Arēja laukā no zemes izdīga briesmīgi radījumi. Ar spožām ķiverēm galvās, tie bija bruņoti ar metāla šķēpiem, un zeme, no kuras viņi bija izauguši, spoži kvēloja un izgaismoja nakti.

Jāsons paņēma milzīgu akmeni, tik lielu, ka pat četri vīri to nevarētu pacelt, un iesvieda dīgstošo monstru vidū. Tie apmulsa un nezināja, no kurienes nāk uzbrukums. Tas deva Jāsonam iespēju uzbrukt viņiem: «.. .Izrāvis no maksts zobenu, viņš cirta un dūra visus, kas nāca priekšā. Daudzus, kuri bija tik lieli, ka to galvas gaisā tinās miglā, un citus, kuri vēl tikai sniedzās līdz plecam. Ati tos, kuri tikko kā bija nostājušies uz kājām, un visbeidzot lielu skaitu pārāk agri uz kaujas lauku aizskrējušos. Tie strīdējās savā starpā tin krita… Un tā Jāsons pļāva… Asinis lija vagās kā avotu ūdms strautos… Daži krita uz mutes un

apklusa, citi uz muguras un vēl citi - uz krūtīm un rokām. Tik resni, ka līdzinājās vaļiem…»

Jāsons bija pieveicis daudzus, taču grūtākais vēl bija priekšā - pūķis, kurš nekad negulēja un apsargāja zeltvilnas aunādu. Kopā ar savu mīļāko, kura viņam bija dāvājusi burvju ziedi, Jāsons devās uz birztalu, kur pie dižskābarža koka bija pienaglota zeltvilnas aunāda: «…Viņi vērīgi ielūkojās ēnā zem skābarža un ieraudzīja aunādu. Tā mirdzēja kā mākonis, kas sārtojas uzlēcošas saules liesmojošajos staros. Nekad neiemiegošais pūķis pie koka izstiepa savu garo kaklu. Viņš izgrūda pretīgi svelpienu, un tas atbalsojās pakalnos un biezajā birzī… no liesmojošā meža viļņiem vēlās izgaismoti dūmu mākoņi. Cits pēc cita tie pacēlās no zemes augstākajos gaisa slāņos. Viņi redzēja, kā briesmonis loka savu mez​glaino asti, kas bija klāta ar cietā?n zvīņām…»

Jāsons neredzēja nekādu iespēju pieveikt šo monstru, kurš «nekad neguļ un nekad arī nemirst». Te viņam atkal palīdzēja mīļotā sieviete. Viņa apzieda ar savu maģisko ziedi plūškoka zaru un, izrunādama burvju vārdus, vicināja to pūķa gailošo acu priekšā. Nezvērs kļuva acīmredzami gausāks un miegaināks, līdz beidzot nolika savu galvu uz zemes. Jāsons uzrāpās skābardī un atbrīvoja zeltvilnas aunādu no stiprinājumiem. Neparastais objekts sarkanīgi spīdēja un bija tik liels, ka Jāsons to nespēja panest uz saviem pleciem. Arī zeme zem zeltvilnas aunādas spīdēja visu laiku, ko Jāsons pavadīja atceļā no birzs līdz «Argo».

Uz borta visi gribēja aptaustīt zeltvilnas aunādu, taču Jāsons to aizliedza un apsedza spīdošo lietu ar lielu segu. Svinēt svētkus nebija laika. Jāsons un valdnieka meita pamatoti baidījās, ka Aiēts darīs visu iespējamo, lai atgūtu vienreizīgo dārgumu. Argonauti nekavējoties atraisīja tauvas un, cik ātri vien iespējams, devās lejup pa upi un tālāk atklātā jūrā. Me​dības turpinājās.

Valdnieks Aiēts, kurš nemaz nedomāja turēt doto vārdu, komandēja varenu floti. Viņš to sadalīja, lai aplenktu Jāsonu un argonautus. Aiēta kuģi sasniedza kādu zemi, kuras iedzīvotāji vēl nekad nebija redzējuši šādus braucamrīkus un tāpēc domāja, ka tie ir jūras briesmoņi. (Zināšanai: līdzīgs stāsts lasāms etiopiešu «Valdnieku grāmatā», t. i., Keb-ra Ne- gest. Tajā aprakstīts, kā Baina-Lehkems nozog savam tēvam Zālamanam tā laika pasaules lielāko dārgumu - derības šķirstu. Zālamans sūta savus kareivjus, lai atņemtu dēlam tā laupījumu. Pakaļdzīšanās notiek - arī izmantojot lidojošas ierīces - no Jeruzālemes līdz pat [mūsdienu] Aksūmai Etiopijā.)

Pēc dažiem nelieliem piedzīvojumiem, kuri dažādos «Argonautikas» izdevumos tiek aprakstīti dažādi, «Argo» sasniedza «Dzintarsalu». Runājošais koks kuģa priekšgalā brīdināja no Zeva atriebības «…Pa to laiku kuģa ķīlis sāka runāt saklausāmā balsī…»). Dievu tēvs bija saniknots, jo Jāsons bija nogalinājis savas mīļākās brāli. Tas nebija darīts aiz greizsirdības, bet gan tāpēc, ka Mēdeja bija savērpusi kādu intrigu. Tālākajā notikumu gaitā Jāsons tika attaisnots, un dievu tēvs Zevs atkal bija apmierināts, dažādās salās un zemēs argonauti uzcēla altārus un pieminekļus. Kādu reizi «Argo» uzbrauca «…tālu augšup pa Eridanas straumi…». Turpmākais pārsteidz: «…Šeit, apdedzis no Jupitera raidītā liesmojošā zibens, no saules ratiem dziļajā jūrā, kas vēl šodien smird pēc sēra, bija iekritis Faetonts… neviens putns ar izplestiem spārniem nelido pār peļķi…»

Tas patiešām ir savāds mājiens. Stāsts par Faetontu un viņa saules ratiem ir ļoti sens un laikā nav fiksējams. Romiešu dzejnieks Ovidijs par to detalizēti stāsta savās «Metamorfozēs»29 , taču Ovidijs dzīvoja laika posmā no 43. gada pirms Kristus līdz 17. gadam pēc Kristus, kad «Argonautika» jau bija pazīstama gadsimtiem ilgi. Saskaņā ar leģendu Fae- tonts bijis Saules dieva Hēlija dēls. Kādu dienu Faetonts apmeklējis savu tēvu debess velvē un lūdzis viņu izpildīt kādu vēlēšanos, jo Zemes iedzīvotāji neticot, ka viņš esot Saules dieva atvase. Viņš lūdza atļauju vadīt Saules ratus. Tēvs bija norūpējies un neatlaidīgi gribēja atrunāt dēlu atteikties no šīs vēlēšanās. Saules ratu vadīšanai bija nepieciešamas īpašas zināšanas, bet to Faetontam nebija. Kā jau katrā paaudžu konfliktā, juniors negribēja uzklausīt šos brīdinājumus. Tēvs galu galā bija apsolījis izpildīt jebkuru dēla vēlēšanos. Tā nu ugunīgie zirgi tika iejūgti ratos.

Saules rati traucās pa debess velvi, taču drīz zirgi pamanīja, ka ratu vadītājs nepārvalda pajūgu. Tie

pārkāpa ierasto kārtību, uzdrāzās augstu debesīs, tad elpu aizraujošā virāžā atkal tuvojās Zemei. Faetonts bija zaudējis kontroli pār dievišķo transportlīdzekli. Reizēm pajūgs drāzās zvaigžņu virzienā, tad atkal ielidoja svešos gaisa telpas apgabalos. Saules rati aizvien vairāk tuvojās Zemei. Mākoņi sāka kūpēt, aizdegās veseli meži un apvidi. Taču arī debesu transportlīdzeklī gaiss ievērojami sakarsa, Faetontam trūka elpas. Kad sāka degt viņa mati un āda, Faetontam neatlika nekas cits kā izlēkt no ratiem. Viņa ķermenis esot iegāzies Eridanas upē. Tur viņa māsas Heliādas apraudāja Faetontu tik ilgi, līclz viņu asaras kļuva par dzintaru, kas atrodams upes krastā. Paši debesu rati, dzirksteles šķiezdami, iegāzās kādā dīķī. Šodien leģendā par Faetontu tiek saskatīta dubulta alegorija. No vienas puses, te ir Saule, kas ar savu svelmi spēj iz- svilināt veselus apvidus, no otras puses - jauneklis, kurš uzskata, ka spēj jau to pašu, ko tēvs. Es personīgi šaubos, vai sākotnēji stāsts par Faetontu bijis domāts tikai kā alegorija. Pārāk daudz elementu savā norises gaitā ir ļoti loģiski, un tajos saskatāmas paralēles ar mūsdienu kosmisko lidojumu tehnoloģijām. Tas attiecas ari uz citām «Argonautikas» daļām.

Tas tomēr nav pašsaprotami, ja gadu tūkstošiem senā ziņojumā pēkšņi parādās amfībiju tipa transportlīdzekļi. Apollonijs stāsta: «.. .No jūras krastā izlēca neparasti liels zirgs. Zeltītā?n krēpēm, augstu paceltu galvu, tas tūlīt nokratīja no locekļiem sāļās putas. Tad tas aizskrēja projām vēja ātrumā…»

Pārsteidzoši! Zirgs-amfibija esot bijis viens no Poseidona zirgiem. Poseidons bija Jūras dievs, bet arī no Atlantīdas. Taču šis stāsts tika pievienots vēlāk. Kas bija noticis? Vai notikums ar Poseidona zirgu ir kaut kas vienreizīgs, kas atgadījies tikai argonautiem? Nebūt ne.

Bībelē, pravieša Jonas grāmatā (2. nodaļā), var izlasīt par to, kā Jona trīs dienas un trīs naktis pavadīja zivs vēderā. Teologi uzskata, ka tas esot jāsaprot vienīgi kā pravietojums, kas simbolizējot Jēzus Kristus nāves dienas pirms viņa augšāmcelšanās. Absurds priekšstats! «Jūdu leģendu» 3. sējumā var uzzināt ko vairāk.30 Tur rakstīts, ka Jona iegājis zivs rīklē tāpat kā «cilvēks ieiet kādā telpā». Tā bijusi savāda zivs, jo tās acis bija «kā logi un spīdēja arī uz iekšpusi». Pats par sevi saprotams, ka Jona varēja sarunāties ar zivi, un caur zivs acīm - iluminatoriem! - «gaismā, kas staroja kā saule pusdienlaikā», viņš saskatīja visu, kas norisinājās okeā​na dzīlēs un jūras dibenā.

Jonas aizvēsturiskajā zemūdenē saskatāmas paralēles ar babiloniešu leģendu par «Oannesu». Ap 350. gadu pirms Kristus kāds babiloniešu priesteris uzrakstīja trīs darbus. Svēto vīru sauca Bēross, un viņš kalpoja savam dievam Mar- dukam (sauktam arī Bels vai Baals). Pirmajā viņa darba sējumā Babylo7iiaka stāstīts par pasaules un zvaigžņotās debess radīšanu, otrais veltīts ķēniņvalstij, bet trešais ir īsts vēsturisks traktāts. Bērosa grāmatas saglabājušās tikai fragmentāri, taču no tām citējuši citi senie vēsturnieki, piemēram, romieši Seneka un Josefs Flāvijs, Jēzus Kristus laikabiedrs. Savukārt 1. gadsimtā pēc Kristus par babiloniešiem rakstīja Aleksandrs Polihistors no Milētas. Tādējādi cauri gadu tūk​stošiem saglabājušies vismaz Bērosa darba fragmenti. Šis babiloniešu priesteris aprakstījis arī kādu kuriozu būtni, kas nākusi no jūras un kuras vārds bijis «Oanness». Tā iznirusi no Eritrejas jūras, kas robežojās ar Babiloniju. Ra​dījums bijis zivs izskatā, taču ar cilvēka galvu un kājām. Tam bijusi aste, un tas runājis kā cilvēks. Dienā šis Oanness sarunājies ar cilvēkiem, taču neko nav ēdis. Turklāt - viņš ne rikai mācījis tiem rakstu zīmes un zinātnes, bet parādījis arī, kā celt pilsētas un tempļus, kā ieviest likumus un mērīt zemi, kā arī daudz ko citu cilvēkiem nepieciešamu. Kopš tā laika cilvēki neesot atklājuši neko tādu, kas pārsniegtu Oannesa mācības robežas.

Atvadoties Oanness vēl esot no​devis cilvēkiem grāmatu ar savām pamācībām.

Tā nekas! Skolotājs no ūdeņiem. Parasta zivs, kaut ari tas būtu bijis liels dzīvnieks, uzraksta grāmatu un turklāt vēl apmāca cilvēkus dažādās zinātnēs. Leģendu par Oannesu droši vien varētu uzskatīt par pasaku, kā tas tiek darīts ar visiem neticamajiem vēsturiskajiem stāstiem, ja vien šis «Oanness» nebūtu minēts arī citu seno tautu nostāstos. Parsisma piekritēji no ūdeņiem nākušo skolotāju sauca par «Jimu»31 , feniķiešiem tas bija «Tauts», un pat Ķīnas imperatora Fuk Hi laikā no jūras dzelmēm izniris nezvērs ar

zir​ga ķermeni un pūķa galvu. Tas bijis padesi dīvains radījums, jo tā ķermeni rotājušas rakstu zīmes.32 Arī zirgs-amfībija «Argonautikā» izrādījās runājoša būtne. Proti, ar «Argo» argonauti nonāca ezerā, kas nebija savienots ar jūru. Drosmīgā komanda tālāk kuģi pa zemi vilka tauvā - domājams, uz koka veltņiem. Apstākļu spiesti, argonauti upurēja trijkāji, ko Jāsons esot ieguvis Delfos, un tūlīt atkal parādījās amfībija. Tas bijis viens no Poseidona dēliem Eiripils. Vispirms viņš parādījās kā skaists un laipns jauneklis, ar kuru lieliski varēja sarunāties. Viņš novēlēja argonautiem laimīgu turpmāko ceļu, norādīja virzienu uz jūru un pēc tam ar visu trijkāji taisnā ceļā iesoļoja vēsajā ūdenī. Tad jauneklis satvēra «Argo» ķīli un ievilka kuģi viļņos: «…Lūgšanas iepriecināja dievu, viņš pacēlās no dzīlēm un parādījās tādā ker~meņa formā, kāda viņam bija dabiska. Kā vīrs, kas ved uz hipodromu visātrāko rumaku… viņš satvēra «Argo» aiz ķīļa un mierīgi veda to uz jūru… Bet viņa ķermeņa apakšējā daļa bija sašķelta, tam bija divas atsevišķas zivs astes. Ar smailajiem galiem, kas izskatījās kā mēness sirpja ragi, viņš šķēla viļņus un veda «Argo» tik ilgi, līdz tas nonāca atklātā jū​rā. Tad viņš pēkšņi ienira jūras dzelmē.

Varoņi skaļi gavilēja, jo viņi redzēja brīnumu…»

Argonautu gaviles bija pilnīgi saprotamas. Ja nepalīdz pasaulīgie spēki, jāiejaucas pārdabiskajiem.

Atceļā uz dzimteni, airējot un burājot, Jāsons un viņa draugi pabrauca garām vairākām zemēm. Krētā viņi gribēja papildināt dzeramā ūdens krājumus, taču to neļāva Talojs, robots, par kuru es stāstīju šīs grāmatas ievadā. Taloja metāliskais ķermenis nebija ievainojams. Viņš dek aprakstīts kā «bronzas gigants»17 vai kā būtne, kuras «ķermenis bija pārklāts ar varu»4 . Apollonijs raksta, ka Talojs esot apriņķojis salu trīs reizes gadā, taču visi citi antīkie autori min «trīs reizes dienā»33 . Ar savām maģiskajām acīm tas nopeilēja katru kuģi, kas tuvojās Krētai, un tad ļoti precīzi apšaudīja to ar akmeņiem. Turklāt Talojam piemita arī spējas izstarot karstumu, pievilkt sev klāt laivas un tās sadedzināt. Taloju esot radījis dievs Hēfaists. Tas savukārt bija Zeva dēls. Romieši to pielūdza kā Uguns dievu un sauca par Vulkānu.

Grieķiem Hēfaists bija gan Uguns dievs, gan kalēju aizstāvis.

Kā robots Talojs nonāca Krētā? Pats Zevs to personīgi esot uzdāvinājis savai bijušajai mīļākajai Eiropai, kura kādreiz dzīvojusi Krētas salā kopā ar dievu tēvu. Ko viņš tur meklēja? Par to vēsta tikai mīti, un nekas īsti nav skaidrs. Grieķi uzskata, ka Eiropa bijusi Tiras valdnieka meita. Kā meitenei viņai paticis spēlēties ar dzīvniekiem, un reiz viņas skaistumam uzmanību pievērsis Zevs. Visu varošais Zevs pārvērties jaunā, skaistā vērsī, un Eiropa maigi uzsēdusies tā mugurā. Šis vērsis acīmredzot arī bijis amfībija, jo, līdzko Eiropa ieņēmusi vietu vērša mugurā, vērsis ieniris viļņos un peldējis ar savu skaisto kravu uz Krētu. Tur, manuprāt, viņš atkal pārvērtās par vīrieti un mīlēja Eiropu. Taču dievi nav pastāvīgi mīlestībā. Zevam bija jāaizceļo no Krētas dievišķās darīšanās, un viņš savai mīļākajai uzdāvināja Taloju, kuram vajadzēja aizsargāt salu no nevēlamiem viesiem.

Kaut arī Talojs bija neievainojams, viņam bija kāda vāja vieta. Pie tā potītes bija cīpsla, ko klāja raupja āda, un zem tās atradās bronzas nagla vai zelta skrūve. Ja tās nebija, no atveres izplūda bezkrāsainas asinis (citi antīkie autori runā arī par strutainām vai baltām), un Talojs zaudēja kustības spējas.

Jāsons un viņa argonauti mēģināja tuvoties Krētai, taču Talojs noteica «Argo» atrašanās vietu un nekavējoties paņēma to uz grauda. Un atkal tā bija Mēdeja, tobrīd jau Jāsona laulātā draudzene, kas pateica, ka viņa zinot kādu burvestī​bu, kas varot paralizēt Taloju. Apollonijs raksta: «…Viņi labprāt būtu burājusi uz Krētu, taču dzelzs vīrs Talojs aizliedza pietauvot kuģi. Tas meta uz viņiem akvieņus. Talojs bija palicis no zemiem metāla cilts… pa pusei dievs, pa pusei cilvēks. Jupiters atdeva to Eiropai, lai tas kļūtu par salas sargu. Trīs reizes gadā Talojs ar dzelzs kājām izskrēja cauri Krētai. Bet mīkstumā zem potītes tam bija ar ādu piesegta asins ādere, kur robežojās viņa dzīvība un nāve…»

Ar strauju manevru argonauti izvairījās no bombardēšanas un atgriezās tālu jūrā. Tad Mēdeja sāka skaitīt maģiskos vārdus un izsaukt bezdibeņa garus, «kuri, ar burvestību izsaukti, pāršķēla gaisu…». Pēc tam viņa apbūra Taloja acis, liekot tām skatīt sapņu tēlus. Samulsis Talojs atsitās pret klinti ar potītes

vārīgo vietu, un no rētas kā šķidrs svins izplūda asinis: «.. .Kaut arī veidots no ?netāla, tas tomēr padevās burvestības priekšā… atsitās ar potīti pret asu akmeni, un no tās iztecēja šķidram svinam līdzīga sula. Tas vairs nespēja noturēties stāvus un apgāzās, kā kalna galotnē izgāžas priede… Tad viņš uzrausās augšā [vēlreiz, EfDļ un nostājās uz savām varenajām kājām. Taču ne uz ilgu laiku, un drīz ar lielu troksni tas nokrita zemē…»

Talojs gļēvi streipuļoja, centās atkal nostādes uz kājām un beigu beigās, zaudējis līdzsvaru, ar drausmīgu troksni iegāzās jūrā.

Tagad «Argo» varēja izmest enkuru pie Krētas krastiem, taču argonauti tiecās ātrāk nokļūt mājās; uz borta viņiem, kā nekā, bija trofeja: zeltvilnas aunāda. īsu brīdi uzturējušies Krētā, viņi atkal devās jūrā, un pēkšņi apkārtne satumsa. Nebija saredzama neviena zvaigzne, it kā viņi atrastos pazemes valstībā.

Gaiss bija kraukļa melnumā, nevienas dzirksts, arī Mēness sirpis nebija redzams. Jāsons lūdza Apollonam neatstāt viņus likteņa varā tik tuvu no mērķa. Viņš apsolīja bagātīgi ziedot dzimtenes tempļiem. Apollons nolaidās no debesīm un apgaismoja apkārtni ar spožu bultu. Tās gaismā argonauti ieraudzīja nelielu saliņu, pie kuras tad ari noenkurojās. Viņi iekārtoja svētvietu par godu Apollo- nam un nosauca saliņu par Anafi.

Stāsta beigas izstāstāmas dažos vārdos.

«Argo» apbrauca vairākas Grieķijas salas un bez problēmām sasniedza Pagasu ostu, no kuras bija sācies ceļojums. Jāsons un viņa ceļabiedri dka sumināti kā varoņi. Tālāk sekoja vairs dkai ģimenes intrigas. Jāsons esot pievērsies jaunai mīļākajai, ko necieta viņa laulātā draudzene Mēdeja. Viņa noindēja savus bērnus, nobūra Jāsona mīļāko, un nelaimīgais izmisumā metās uz sava šķēpa. Pašnāvība, izdarot harakiri, - ne pārāk pievilcīgs veids dievišķa varoņa aiziešanai.

Bet kas notika ar zeltvilnas aunādu? Zem kuras pils vai cietokšņa aprakta šī lidojošā auna āda? Kurš to izmantojis? Vai zeltvilnas aunāda vēlāk atkal kaut kur parādījusies? Kurā muzejā var apbrīnot šo lidojošā paklāja grieķu variantu? Visievērojamākais antīko laiku kuģojums galu galā notika tieši zeltvilnas aunādas dēļ. Jaunā īpašnieka acīs šīs lietas vērtībai bija jābūt milzīgai. Taču literatūra par to klusē. Zeltvilnas aunādas pēdas izzudušas uz visiem laikiem.

Argonautikas pavedienu šķetinājuši daudzi izcili antīkie autori un vēsturnieki. Šo to viņi ir piedzejojuši klāt un šo to arī atmetuši. Pagātnes vēsturnieki un ekseģēti ir centušies izsekot «Argo» braucienam. Uz kurieni kuģis devies? Kur norisinājušies aprakstītie piedzīvojumi? Kuros krastos, kādās salās un kalnos būtu jāatrodas daudzajiem pieminekļiem un altāriem, kurus uzcēluši argonaud? Apollonijs savā «Argonautikā» bieži uzrāda precīzus ģeogrāfiskus datus, kas papildināti ar daudziem aprakstiem. Šeit jāmin daži piemēri, jo citādi nav skaidrs, ko es ar to vēlos pateikt. Mani izcēlumi normālā šriftā parāda, ar kādu grāmatveža cienīgu skrupulozitāti Apollonijs attiecas pret savu ģeogrāfiju: «.. .Pīto, Ortigijas ārēs… Vēja dzīti, viņi traucās uz priekšu, līdz tumšā Pelasgija izzuda skatienam…

No turienes viņi kuģoja garām Melibojai, redzēja viļņus nevaldāmi plīstam pret klinšaino krastu.

Līdz ar jaunu dienu viņi redzēja Homoli jūras krastā. Atstājuši to aiz muguras, viņi drīz vien paskrēja garām Amiras ūdeņiem pie tās grīvas. Tad skatam pavērās Eirimenu līdzenums, kā arī Olimpa un Osas stāvās nogāzes. Tālāk Kanastrs… Dziestošajā gaismā acu priekšā izauga Atona virsotne, tā ēna aizsedza Lemnas salu… …līdz viņi nonāca pie dolionu zemes krastiem… Šeit skatienam atklājās Makriādu klintis un priekšā pavērās Trākijas ainava. Arī plašā ieeja Bosporā, Mīsijas pakalni, otrā pusē - Esēpas straume un Nepeja… …uz viesmīlīgo Kallihoras upes grīvu. Te reiz Bakhssvinēja orģijas, atgriežoties Tēbās no indiešu zemēm… … Tad viņi nonāca Asīrijā… ….agrie gaismas stari plūda pār Kaukāza sniegotajām virsotnēm… …Toreiz Pelasgijā valdīja deikalīdi. Bet vissenākās cilvēku cilts māte Ēģipte jau bija sliktas slavas apvīta…

. ..viņi burāja tālāk un pietauvoju kuģi Hillerijā. Netālu no viņiem atradās dažas salas, un starp tām kuģiem draudēja briesmas… …Irīda traucās lejup no Olimpa, ar izplestiem spārniem šķeldama gaisu, viņa nolaidās pie Egejas jūras… …šeit no ūdeņiem slējās Skilla… tur rēca Haribda…»

Tie ir tikai uz labu laimi izvēlēti piemēri, kuri pierāda, ka Apollonijs ļoti labi zināja, kurā pasaules daļā risinājušies «Argo» varoņu piedzīvojumi. Nosauktas ir ne tikai upes, salas un novadi, bet arī jūras un kalnu grēdas, piemēram, Kaukāzs. Vai šāda ģeogrāfisko datu pārpilnība nedod iespēju viegli restaurēt «Argo» maršrutu?

Tas, protams, ir darīts - ar ļoti atšķirīgiem rezultātiem. Franču profesori Emils Delažē un Fransiss Viāns izgatavoja nevainojamas kartes12 -34 , saskaņā ar kurām Jāsons un viņa komanda no Kaukāza Melnās jūras austrumos pa Istru (tag. Donavu) un nelielām tās pietekām nonāca Adrijas jūrā. Po līdzenumā netrūkst lielu un mazu upju. Pa šiem ūdensceļiem argonautiem kaut kā bija izdevies apbraukt Alpu kalnus, nonākt līdz Reinai un sasniegt Ronu. Aptuveni mūsdienu Marseļas līmenī viņi atkal nonāca Vidusjūrā, izbrauca pa Mesīnas šaurumu - iedomāto Skillu un Flaribdu. Beidzot viņi pagriezās uz austrumiem Jonijas salu virzienā un tad uzņēma kursu uz dienvidiem, dodoties Lielajā Sirtā pie Lībijas.

No turienes viņi garām Krētas salai brauca atpakaļ uz mājām. Un kur ir tā vieta, kur nogāzās Faetonta debesu rati? Netālu no Šveices rietumu robežas «Faetonta purvos» (.Marais de Phaethori). Varbūt man būtu vērts apbruņoties ar modernu metāla detektoru un aizbraukt uz turieni.

Vēl precīzākas argonautu brauciena kartes piedāvāja Reinholds un Stefānija Gleji.35 - 36 Saistībā ar šo perfekto darbu man tomēr rodas nelielas problēmas. Kā no Istras upes, Donavas, var nokļūt Adrijas jūrā un no turienes pa Eridanas upi - Po līdzenumā - «Ķeltu ezeros» šodienas Francijas teritorijā? Galu galā «Argo» nebija nekāda gumijas laiviņa, bet gan tā laika lielākais kuģis, kura komandā bija piecdesmit cilvēku. Protams, nav izslēgts, ka toreiz eksistējuši ūdensceļi, kuru šodien vairs nav. Šajā sakarā varētu rasties jautājums par «Argonautikas» sākotnējā varianta vecumu.

Kuros ģeoloģiskajos laikmetos eksistēja kuģojami ūdensceļi vietās, kur šodien plešas sauszeme?

Francijas ģenerālkonsuls R. Rū Odiseja klejojumus, kurus detalizēti aprakstījis grieķu dzejnieks Homērs, salīdzina ar «Argonautiku»:37 «Nedrīkst aizmirst atšķirību, ko spējis saskatīt Strabons: «'Odisejā' domāts rietumu okeāns, 'Argonautikā' - austrumu. Argonauti pārstāv vienu pasauli.» («l'Odyssee c'est le cote de rOcean occidental; Ies Argonautes, c'est le cote de l'Ocean oriental. Les Argonautes representent un monde.»)

Pavisam citādi uz to visu raugās Kristīne Peleha.38 Savā fundamentālajā darbā arī viņa Odiseja klejojumus salīdzina ar «Argonautiku» un nonāk pie secinājuma, ka «Odiseja» «ir daļa no argonautu ceļojuma». Turklāt Odisejs esot uzsācis ceļojumu apkārt pasaulei - tūkstošiem gadu pirms Kolumba.

Pelehas kundze uzskata, ka ēģiptieši izmantojuši feniķiešu avotus, «grieķi pārņēmuši vispirms jau tieši šo feniķiešu konglomerātu». Gan «Argonautikas», gan «Odisejas» satura izcelsme meklējama Ēģiptē, raksta Pelehas kundze, pamatojoties uz to, ka Apollonijs no Rodas salas uzaudzis Aleksandrijā, kur apmeklējis vietējo bibliotēku. Ēģipti viņš pametis tikai pēc strīda ar savu skolotāju.

Kristīnes Pelehas argumentācija ir nevainojama un labi dokumentēta, viņai izdevies arī identificēt uz zemeslodes daudzus pieturas punktus kuģa cejā. Tomēr vairāki jautāju​mi paliek atklāri.

Ja tas ir tā, daudzu zinātnieku skaistās un ar lielām pūlēm iegūtās atziņas iegūst makulatūras vērtību.

Loģiski, ka tādā gadījumā patiesībai neatbilst arī lielākā daļa no Apollonija minētajiem ģeogrāfiskajiem datiem. Vai tam ir izskaidrojums? Pieņemsim, ka kodolu leģendai par argonautiem Apollonijs uz Grieķiju tiešām atvedis no Ēģiptes. Viņš pats gribējis izdzīvot līdzi ceļojumam un tikai tad ievijis savā stāstā ģeogrāfiskas detaļas. Tādā gadījumā Apollonijam bija perfekti jāpārzina toreiz plašā grieķu pasaule, kā arī daudzas upes, piekrastes rajoni un kalni ārpus tās. Taču arī šāda pieeja neatrisina visas problēmas.

Kā, piemēram, izskaidrot šādu Apollonija darba fragmentu?14

«… Tur viņi sēdēja savos solos, Argoss atraisīja ķēdi no staba. Viņi no visa spēka pātagoja vifņtis; vakarā viņi izcēlās krastā Atlantidnas salā. Orfejs viņus karsti lūdzās nenoniecināt šīs sapņu salas svētumus, noslēpumus, tiesības, paražas un svētos rakstus. Tā viņi nodrošināšoties ar debesu viīlestību bīstamajā jūrā. Taču teikt kaut ko vairāk par šo lietu es neuzdrošinos…»

Neaizmirsīsim, ka Atlantīda bija dieva Poseidona sala, ka divi no Poseidona dēliem bija piedalījušies braucienā ar «Argo» un ka amfībijas tipa transportlīdzekļi, kas iznira no jūras, bija Poseidona radīti. Taču no kurienes Apollonijs bija ieguvis informāciju par Atlantīdu, cik lielā mērā ar vārdu «Atlantidna» domāta tieši tā? Kā nekā viņš raksta ne tikai par svētumiem, kurus tur nedrīkst noniecināt, bet ari par noslēpumiem, deslbām un paražām. Kaut gan parasti Apollonijs uzskaita vissīkākās ģeogrāfiskās detaļas, šoreiz viņš neuzdrošinās lietas aprakstīt tuvāk. Šeit kaut kas nesaskan. (Man jālūdz lasītāju nedaudz paciesties, jo pie Adan- tldas es atgriezīšos vēlāk.)

Vai «Argo» brauciens jebkad ir noticis? Tā kā neizdodas atrast senākus avotus par tiem, kas līdz šim bijuši pieejami, mēs to laikam nekad precīzi neuzzināsim. Tomēr, pamatojoties uz savu četrdesmit gadu ilgo pieredzi dievu pēdu izsekošanā, es esmu pārliecināts, ka daudzi elementi «Ar- gonautikā» nevarētu būt izdomāti. Fantāzijas ir skaistas, un cilvēki labprāt fantazēja arī pirms tūkstošiem gadu. Taču fantāzijas nerodas ne no kā. Tās izraisa agrākie notikumi, neizskaidrojami atgadījumi, mīklainas lietas, kas neiekļaujas saprāta noteiktos rāmjos. Mēs, šodienas cilvēki, gan cenšamies psiholoģiski izprast senču fantāzijas un darām to pēc vecām nobružātām shēmām, kas balstās uz dabas parādībām kā, piemēram, zibens un pērkons, zvaigznes, klusums un bezgalība, vulkānu izvirdumi un zemestrīces. Taču, kā pierāda ekseģēzes - izskaidrošanas un interpretācijas - vēsture, jebkurš zinātnieks domā tikai savas tagadnes rāmjos. Tā dēvētais laika gars ietin mūs visus miglā un nosaka, kam tieši jābūt «saprātīgam» un «apzinīgam». Mans čaklais sekretārs no Bernes bibliotēkas nogādāja par «Argonautikas» tēmu manā darba kabinetā 92 grāmatas. Kā parasti, tās bija pārplūdinātas ar komentāriem, kurus vienmēr bija devuši sava laika izcilākie zinātnieki, taču neviens nezina, kāda ir īstā patiesība. Arī argumentācija katram ir sava.

Es vismaz atstāju nemainīgu pašu pamatu - visos 24 izdevumos, kas iznākuši kopš 1968. gada. Viss, ko es izmēģinu, ir jaunu argumentu izvirzīšana manai sākotnējai teorijai. Spraugas mozaīkā pakāpeniski aizveras, attēls kļūst aizvien izteiksmīgāks un pārliecinošāks. Turklāt es pieļauju, ka arī manai teorijai ir savas vājās vietas, ka to var apstrīdēt un šo to tajā izskaidrot arī citādāk. Tomēr kāda tad ir patiesība?

Vai korektas ir analīzes, ko pagājušajos 100 gados veikuši ekseģēti? Vai viņu secinājumi pārliecina? Vai viņu atziņas ir tik pamatotas, kā to pieņem zinātniskās aprindas? Vai varbūt tas, kas tiek uzskatīts par zinātniski pierādītu, ir tikai at​tiecīgā laika izpratnei pakārtota interpretācija?

Tas ir vājš arguments. Ko gan citu dara Ērihs fon Dēni- kens, ja ne interpretē visas lietas atbilstoši savam pašreizējam laika garam? Tā tas ir. Taču vai mēs jau sen neesam apguvuši patiesību, ka esam tikai puteklītis universā, ka pasaule un kosmoss ir daudz fantastiskāki, nekā mums mācīja skolā? Vai mums nav jāpārlec pār savu ēnu un bagātīgā materiālu klāsta priekšā - pēc 24 grāmatu uzrakstīšanas es zinu, ko runāju - jāatzīst, ka cilvēces agrīnajā vēsturē kaut kas nesaskan, ka līdzšinējās zinātniskās teorijas ir kļūdainas, jo tūkstošiem netiešo pierādījumu tiek parausti zem tepiķa? Salīdzinājumā ar ekseģētiem man ir kāda priekšrocība - es zinu viņu argumentus, bet viņi nezina manējos.

Man nav ne mazākās vēlēšanās atkārtot savas vecās teorijas, taču jaunu lasītāju priekšā es tām atļaušos veltīt vismaz pāris rindkopu.

Kaut kad pirms daudziem gadu tūkstošiem uz Zemes nolaidās citplanētiešu komanda. Mūsu senči, kuri tikko kā bija nokāpuši no kokiem, nesaprata, kas Isd notiek. Viņiem bija svešas jebkādas tehnoloģijas, nemaz nerunājot par to, ka viņi varētu kaut ko saprast no kosmisko lidojumu tehnikas. Viņu vienkāršotajā izpratnē atnācējiem bija jābūt «dieviem» - kaut arī mēs visi zinām, ka de nebija nekādi dievi. Citplanēdeši sāka ar atsevišķu cilvēku grupiņu izpēd, kā to šodien dara etnologi. Viņi deva dažādus padomus sakārtotas civilizācijas veidošanai. Valodu problēma kontaktos starp cilvēkiem un «dieviem»

nepastāvēja. Mūsu civilizācija vienmēr ir spējusi apgūt svešas valodas, un arī savu valodu pirmie Homo sapieris, domājams, iemācījušies no «dieviem».

Citplanētiešu starpā sākās nesaskaņas, kas noveda līdz dumpim. Dumpinieki nepildīja savas dzimtās pasaules un kosmiskā kuģa komandas likumus. Viņi stājās seksuālās attiecībās ar skaistajām cilvēku meitām, kā rezultātā radās mutanti: liela auguma monstri, aizvēsturiskie titāni. Cita ārpuszemes intelekta pārstāvju grupa nodarbojās ar ģenētisko dizainu. Viņi radīja dažāda veida jaukteņus. Franken- šteina briesmoņi toreiz acīmredzot bija realitāte. Tad bāzes kuģis ar «labajiem» citplanētiešiem nozuda Visuma dzīlēs. Pirms tam viņi, protams, bija apsolījuši atgriezties.

Starp «dieviem», kuri bija palikuši uz Zemes, sākās sadursmes. Viņu rīcībā vēl bija daļa no sākotnējās tehnoloģijas, un, protams, tie bija saglabājuši savas zināšanas. Viņi zināja, piemēram, kā kalt dzelzi un pievienot tai leģējošas piedevas, kā izgatavot briesmīgus ieročus un robotus; viņi prata arī likt pacelties gaisā ar karstu gaisu pildītiem pilotējamiem baloniem un izmantot saules baterijas. Šis dievu tips, kas bija palicis dzīvot uz Zemes, radīja bērnus un, pats par sevi saprotams, nodeva tiem kaut ko no savām tehniskajām zināšanām.

Pēcnācēji izklīda pa dažādiem Zemes reģioniem, un katru no tiem pārvaldīt uzņēmās viens no viņiem vai viņa ģimene. Savus pavalstniekus, cilvēkus, viņi izmantoja daļēji kā darba lopus, kā pārtikas piegādātājus, kā derīgus idiotus, taču dažos neapšaubāmos gadījumos viņi tiem arī šo to iemācīja un labākos skolēnus iecēla par pārvaldniekiem, tā dēvētajiem ķēniņiem. Principā «dievi» greizsirdīgi uzraudzīja savus pavalstniekus. «Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā» bija viņu pirmais likums.

Bet, kad nonāca līdz cīniņam, «dievi» nereti atbalstīja savus aizbilstamos ar briesmīgiem ieročiem. Bieži vien savā starpā cīnījās dievu dēli un viņu pēcnācēji trešajā un ceturtajā paaudzē.

Tiktāl par teoriju, kuras radīšanai esmu savācis tik daudz materiālu, ka tikai avotu saraksta reģistrs vien jau veido ve​selu grāmatu39 , un viss kopējais darbs - ne tikai leksikonu40 , bet pat īstu enciklopēdiju un CD-ROM41 >42 , nemaz nerunājot par simtiem citu grāmatu, kuras šai tēmai visā pasaulē veltījuši citi autori. Tātad pilnīgi droši var teikt, ka laikam gan man ir zināmi visi pretargumenti - un tos es jau krietni sen esmu varējis nolikt arhīvā.

Kas kopīgs «Argonautikai» un citplanētiešiem? Kuri ir tie elementi, kas nevarētu atbilst pirms daudziem gadu tūkstošiem dzīvojušas cilvēku grupas fantāzijai? Tās nav fantāzijas, kuras uzbūris un pierakstījis Apollonijs vai kāds cits pirms divarpus gadu tūkstošiem dzīvojis grieķu vai romiešu dzejnieks. «Argonautikas» kodols nāk no laikmeta, kura vēsture mums vairs nav zināma, jo visas patiešām vecās bibliotēkas tika iznīcinātas. Tā tas arī paliks, ja vien Ēģiptē netiks atklātas negaidītas dārgumu krātuves. Kas īsti pār​steidz «Argonautikā»?

1. Daži brauciena dalībnieki ir dievu pēcnācēji trešajā un ceturtajā paaudzē. Viņiem piemīt pārcilvēciskas spējas.

2. Tiek aprakstīti tādi jaukteņi kā kentauri, milži ar sešām rokām un spārnotie «Zeva suņi».

3. Kāda dieviete padara «Argo» nenogremdējamu.

4. Šī pati dieviete apgādā kuģi ar «runājošu brusu». Šis runājošais koka gabals ir saistīts ar kaut ko tādu, kas brīdina par draudošajām briesmām.

5. Kāda būtne, vārdā «Glauks», iznirst no viļņiem kā zemūdene un nodod kāda dieva vēstījumu.

6. Klinšu siena atveras un aizveras kā pasakā par Alibabu un 40 laupītājiem («Sezam, atveries!»).

7. Valdnieks Fīnejs ir lietas kursā par gaidāmajām briesmām visa maršruta garumā. No kurienes viņam šī informācija?

8. Aiēta tornis pie Ajas pilsētas.

9. Kāds dievs (Apollons) ar apdullinošu troksni lido pāri kuģim. Viņš ir ceļā uz «hiperboreju» zemi un apmeklē «ci​ta dzimuma tautas».

10. Putni izšauj nāvējošas bultas, taču tos samulsina troksnis.

11.

Ar «miglas» palīdzību dieviete padara vīrus neredzamus.

12. Ziede piešķir pārdabiskus spēkus un veido karstumu atvairošu vairogu.

13. Pūķis, kurš nekad neguļ, kā ari visu redz, briesmīgi svelpj, spēj spļaut uguni un nekad nemirst, kuram nevajag apmierināt dabiskās vajadzības.

14. Uguni spļaujoši vērši ar metāla kājām.

15. Dievu transpordīdzeldis, kura vadīšanai nepieciešama ārkārtīgi liela pieredze. Nogāžoties tas aizdedzina vese​lus apgabalus, un pilotam nākas to pamest, jo karstums iekšpusē kļūst nepanesams.

16. Vairākas runājošas amfībijām līdzīgas būtnes.

17. Dievs, kurš ar «gaismas bultām» izgaismo nakti.

18. Metālisks robots, kas riņķo ap salu. Tas met šāviņus uz kuģiem, apdedzina uzbrucējus, un tā asinis ir kā šķidrs svins.

19. Sieviete no dievu dzimtas, kura spēj apmānīt šo robotu ar «sapņu tēliem».

Pieņemsim, ka tā ir tikai krāšņa pasaka, kas dzimusi kāda sapņotāja galvā un kuru vēlāk turpinājuši attiecīgā laikmeta sabiedrības dzejnieki. Vai visi muļķīgie jautājumi līdz ar to ir noņemti no dienas kārtības? Vai «'Argonautikas' problē​ma» vispār eksistē?

Arī pasakai ir saturs. Tās sākotnējam izgudrotājam bija jāizstāsta daudzmaz pabeigts stāsts, jo atsevišķiem vārdiem pašiem par sevi nav nekādas jēgas. Stāsta konstrukcija ir vienkārša - viens vai vairāki cilvēki dodas ceļā vienreizīga un ārkārtīgi vērtīga priekšmeta meklējumos. Šo priekšmetu apsargā prātam neaptverams briesmonis, un tas viss notiek zināmā saistībā ar dieviem. Taču kāda izcelsme ir metāla briesmonim, kas nopeilē un apšauda kuģus, izstaro karstumu, turklāt tā asinis ir no svina? Kā kaut kas tāds varēja ienākt prātā?! No kurienes, pie joda, radies uguni spļaujošs pūķis? Šādi radījumi nav bijuši sastopami visā mūsu planētas evolūcijas gaitā. Tāpēc cilvēka prātam nebija iespēju no tiem ietekmēties. Tim nav «arhetipiska» izskaidrojuma un nav arī nekāda sakara ar rudimentārām «pirmatnējām atmiņām». Tad kāpēc - lūdzu! - šis «pūķu motīvs» eksistē tik daudzu senu tautu nostāstos?

Vissenākie ķīniešu mīti stāsta par pūķu valdniekiem, kuri sirmā senatnē nolaidušies no debesīm. Tie nav fantāzijas murgi vai naivas pasakas, jo šie pūķu valdnieki nodibināja pirmo ķīniešu dinastiju. Neviens cilvēku ierocis nespēja nodarīt viņiem nekā ļauna, ar savu uguni spļaujošo pūķu palīdzību viņi valdīja debess velvē. Pūķu valdnieku lidojošie objekd radīja briesmīgu troksni, un pirmās dinastijas dibinātāju dēvēja arī par «sarkanā pūķa dēlu»43 . Šajā aspektā nevar runāt par mitoloģiju vien, jo uguni spļaujošu pūķu motīvs ietekmējis visu ķīniešu mākslu cauri gadu tūkstošiem līdz pat mūsdienām. Bet, ja kāds vēl joprojām neattapīgi gaužas, ka tā visa nevarētu būt bijusi realitāte un pūķu motīvs drīzāk būtu jāsaprot tīri psiholoģiski, tam varētu ieteikt doties uz Pekinu, aiziet uz lielo «sarkano laukumu» un palūkoties visapkārt. Kas atrodas tā vienā malā? Debesu valdnieku templis!

Vai jūs pamazām aptverat, ka te ir kaut kas dīvains, ka visos ziņojumos, kas nāk no senās pasaules, runa ir nevis par sāgām, leģendām un mītiem, bet gan par vienu vienīgu realitāti? Jebkuru tālu realitāti var pamatot arī no citām pozīcijām - aplūkojot to laika gaitā.

ZEVA VARDĀ Desmit baušļi ir tik skaidri un viennozīmīgi tāpēc, ka tie nav pieņemti kādā konferencē.

Konrāds Adenauers, 1876-1967 Jau trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus eksistēja apgabals, kuru mēs šodien dēvējam «Olimpija».

Pirmā svētvieta šajā apkārtnē Peloponēsas rietumos radās par godu dievietei «Ge». Tikai daudz vēlāk Olimpija izauga par Zeva tempļa pilsētu. 776. gadā pirms Kristus šeit tika sarīkotas pirmās sacensības.

Toreiz rakstiski tika fiksēts uzvarētāja Koreba no Elīdas vārds. Sacensības Olimpijā notika ik pa četriem gadiem, un šī tradīcija turpinājās 1168 gadus (776. g. pirms Kristus - 393. g. pēc Kristus). Gan atlētiem, gan skatītājiem bija jāievēro stingri noteikumi. Sportistiem vispirms bija jātrenējas vismaz desmit mēnešus. Turklāt viņiem bija jābūt brīviem grieķiem, kas nav izdarījuši slepkavību vai kādu pārkāpumu svētvietā. Trīsdesmit dienas pirms spēļu sākšanās atlēti pulcējās treniņnometnē Elīdā, kas atradās 57 kilometru attālumā no Olimpijas. Visi sacensību dalībnieki dzīvoja vienādos apstākļos vienkārši iekārtotās telpās un saņēma līdzvērtīgu pārtiku.

Olimpiskajās spēlēs sacentās vienīgi vīrieši. Sievietēm un vergiem bija aizliegts tās pat vērot.

Likums noteica, ka sie​vietes, kuras tiktu pieķertas skatāmies sacensības, būtu

Perfekti noslīpētās akmens plāksnes Olimpijā kādreiz bijušas sastiprinātas ar skavām.

4 Aizvēsturiskā Olimpija tapusi vēl ar «dievu» megalītu būves metodi. jānogrūž no kraujas. Kāpēc tāds naids pret sievietēm? Visiem sacensību dalībniekiem bija jāstartē kailiem. Vēlāk aizbildņiem tika uzlikts par pienākumu gādāt, lai viņu aizbilstamie būtu kaili pat treniņu laikā. Kāpēc, Dieva dēj, tas bija vajadzīgs?

Sacensību tiesnešiem un arī skatītājiem bija jābūt pārliecinātiem, ka atlēti ir pilnīgi normāli cilvēki, ka neviens neblēdās un visiem ir vienādas iespējas. Starp citu, vārds «adēts» nāk no grieķu «atblos» un nozīmē «godalga» vai «gods». Bet kas tam visam kopīgs ar «Argonautiku»? Lūdzu, vēl nedaudz pacietieties!

Līdz pat 13. olimpiskajām spēlēm 728. gadā pirms Kristus tika rīkotas sacensības tikai vienā disciplīnā - skriešanā 600 pēdu (192 metru) distancē. Tikai 720. gadā tai pievienojās jauna disciplīna skrējiens 4000 metru distancē. Pirmo olimpisko uzvaru tajā izcīnīja kailais Akants no Spartas. Ar katru olimpiādi nāca klāt arvien jauni sporta veidi. Spēļu vēsturi detalizēti dokumentējuši dažādi vēsturnieki.

Pat «vēstures tēvs» Hērodots (ap 490. - 426. g. pirms Kristus) Olimpijā skaļi lasīja priekšā savus darbus un tādējādi kļuva labi pazīstams laikabiedru vidū. Arī grieķu vēsturnieks Dio- dors (ap 100. g. pirms Kristus), četrdesmit sējumu autors, skatītāja statusā apmeklēja 180. olimpiādi.

Pamatojoties uz olimpisko vēsturi, es varu skaidri un gaiši apgalvot, ka monstri, milži, titāni, jaukteņi vai citi briesmoņi spēlēs nepiedalījās. Sacensību dalībnieki bija kaili, un arī starp skatītājiem nedrīkstēja atrasties nekādi hermafro- dīti. Olimpisko tempļu - un tādu bija daudz, ieskaitot no zelta un sudraba veidotus - aizsardzībai netika izmantoti Talojam (Krētas sargam) līdzīgi roboti. Vērtīgos pienestos upurus neapsargāja uguni spļaujošu pūķu vienmēr modrās acis, un nekādi dievu pēcnācēji nefalsificēja spēles ar saviem fokusiem. To var uzskatīt par pierādītu vismaz kopš 776. gada pirms Kristus. Lai gan sacensības Olimpija bija notikušas jau agrāk, tās tomēr nav kļuvušas par historiogrāfijas sastāvdaļu.

Toreiz, cik mums zināms, «Argonautika» pirmoreiz tika pieminēta rakstiski, un to ap 500. gadu pirms

Kristus IV pī- tiju dzejolī bija izdarījis dzejnieks Pindars. Tā kā viņa laikā nebija nekādu milžu, titānu vai citu dievu pēcnācēju - citādi viņi būtu pieminēti stāstos par Olimpiju -, toreiz nekas tamlīdzīgs nevarēja notikt, ne arī ceturtdaļgadsimtu agrāk, kad notika pirmās spēles. Dievišķās būtnes, roboti, zeltvilnas aunāda un pūķis, kas nekad neguļ, stāstā tomēr parādās. Tātad pirmie «Argonautikas» stāstītāji savus monstrus vai nu izdomājuši, vai arī pārņēmuši no senākiem avotiem. Citas iespējas mana ierobežotā izpratne nepieļauj.

Tādi pasakaini izdomājumi kā «runājošs koks» vai «metāla vīrs», no kura potītes izdalās biezs izkausētam svinam līdzīgs šķidrums, neiederas Pindara vai Apollonija laikā. Tāpat kā pūķis, kurš nekad neguļ, nenokārto dabiskās vajadzības, spļauj uguni un turklāt nekad nemirst. Ja šādi pasaku tēli būtu izdomāti toreiz, mēs to zinātu. Senajā Grieķijā netrūka dzejnieku un sapņotāju, neskaitāmi viņu darbi saglabājušies cauri gadu tūkstošiem un ir mums pieejami - taču neviens no autoriem nezobojas par savu spalvas brāļu izdomātajiem melu stāstiem. Tātad leģendām jābūt senākām par pirmajām olimpiskajām spēlēm. Tas taču redzams kā uz delnas - vai ne?

Jo tālāk mēs atkāpjamies cilvēces pagātnē, jo neticamāka šķiet iespēja, ka toreiz tikuši izdomāti tādi tehniski objeku, kādi pieminēti «Argonautikā». Saskaņā ar mūsu evolucionāro pasaules uzskatu aizvien senāka aizvēsture saistās ar aizvien vienkāršotāku domāšanu. Vai kāds varētu nopietni apgalvot, ka līdz ar pirmo rakstības formu rašanos pie māla plāksnītēm tūlīt ķērušies pasaku sacerētāji?

Es jūs ielūdzu uz prāta ceļojumu laikā. Tas aizvedīs 4000 gadu senā pagātnē. Mēs atrodamies Ašūrā, pilsētā, kas tiešām eksistēja ap 2000. gadu pirms Kristus. Pašlaik attīstās rakstība, un jau notiek mēģinājumi ieskrāpēt māla plāksnītēs mūsu viedā valdnieka izdotos likumus. Vddnieks pieprasa, lai viņa padotie likumus ievērotu visur vienādi, nevis pēc saviem ieskatiem. Darbs pie māla plāksnītēm ir ļoti nogurdinošs. Vispirms koka veidnēs jāiepilda pareizi sagatavots māla maisījums, tas jāsamīca un jānolīdzina. Tad rakstu meistars ar nosmailinātu akmens šķembu mālā uzmanīgi ievelk līnijas. Šī operācija tika izmēģināta jau nedēļām ilgi, mīcītajā masā atkal un atkal tika iespiestas rakstu zīmes.

Dažreiz akmens grifele iespiedās pārāk dziļi un ķīlis augšpusē izveidojās pārāk plats, reizēm spiediens bija par lielu vai nodrebēja roka. Bieži masa ieplūda tieši tur, kur kāda sīka svītriņa piešķīra vārdam pretēju nozīmi. Piemēram, «taisnība» un «netaisnība». Beidzot koka veidnes tiek novietotas saulē žāvēties. Pēc dažām stundām izrādās, ka raksts ir sabojāts, jo karstums sašķobījis rāmi. Turklāt, atplēšot koka apšuvumu, vairākas plāksnītes saplīst.

Ap 2000. gadu pirms Kristus rakstīšana bija nogurdinošs un turklāt ārkārtīgi atbildīgs uzdevums. Ļoti maz cilvēku bija apguvuši šo jauno mākslu. Un tagad iedomājieties, ka šajā sabiedrībā nonācis kāds sapņotājs, kuram prātā - tikai viena doma. Viņš pieprasa 5000 māla plāksnīšu, lai uz tām ieskrāpētu izdomātu stāstu - sapni jeb, kā to sauks tūkstošiem gadu vēlāk, pasaku! Priesteri, valdošā kliķe, valdnieks šādu pasākumu atbalstītu tikai tādā gadījumā, ja viņi visi to uzskatītu par ārkārtīgi svarīgu. Kāpēc gan viņiem kāds stāsts būtu jāuzskata par tik nozīmīgu, ka tie veltītu gadus tā iededzināšanai mālā?

Tas varētu notikt vienīgi tādā gadījumā, ja priekš nāka​majām paaudzēm būtu jāiemūžina sens, svarīgs un, pro​tams, patiess notikums. Meli un izdomājumi netika ieskrāpēti mālā - un sapņi jau nu ne tik.

Tātad pēc tam, kad cilvēks bija atklājis rakstības noslēpumus - pareizāk būtu teikt: iemācījās to no dieviem -, sāka rakstiski nostiprināt tirdznieciskās vienošanās, vēlāk arī valdnieku rīkojumus, kā arī iemūžināt karadarbības norises. Pzmeklētie cilvēki, kuri bija apguvuši rakstu mākslu, nepierakstīja blēņas. Māla plāksnītes nebija domātas muļķību vai fantazētāju sacerētu pasaku iemūžināšanai.

Pierakstīja tikai to, kam patiešām bija liela nozīme. Šajā kategorijā ietilpa arī toreiz jau eksistējošās - un nevis tikko kā sacerētās - leģendas par dieviem, viņu pārdabisko spēku un pārcilvēciskajiem ieročiem.

Banālai literatūrai nebija vietas svētajos tekstos. Pret to būtu iebilduši ne tikai valdnieki, bet ari priesteri.

Kāpēc dievu spokainās tehnoloģijas apraksti atrodami vissenākajos cilvēka izdarītajos pierakstos?

Kas šiem ziņojumiem jau toreiz piešķīra tādu nozīmi, ka de vispār tika pierakstīti? Eposs par Gilgamešu radies pirms tikpat daudziem gadu tūkstošiem kā stāsti par pirmajiem Ķīnas valdniekiem un viņu debesu

pūķiem. Jau eposa par Gilgamešu vissenākajā izdevumā, kas pirms 5000 līdz 6000 gadiem iemūžināts māla plāksnītēs, aprakstīts robots «Humbaba», kā arī «dievu tornis», «durvis, kas runā kā cilvēks» un ātrie kā gaisma dievu zibens šāviņi. Pats par sevi saprotams, ka tajā stāstīts arī par lidojumu kosmosā, jo Gilgamešs tiek pacelts virs zemes un apraksta, kāda tā izskatās, raugoties no liela augstuma.

Pirms 140 gadiem vēsturnieks profesors Dr. Ernsts Kur- tiuss rakstīja:46 «Vēsture nezina nevienas tautas pirmsākumus.» Doma ir pareiza, jo jebkura tauta ieiet vēsturē tikai pēc tam, kad tā ir apvienojusies un par to paziņojusi. Vēsture sākas tikai ar šo «ziņojumu». Tā dēvētais «vēstures tēvs», sen pazīstamais Hērodots, noteikti nav pirmais vēsturnieks uz šīs planētas. Vēsture tika pierakstīta jau gadsimtiem un gadu tūkstošiem pirms viņa. Hērodots bija izglītota personība, viņam bija iespēja rakņāties toreiz vēl eksistējošās bibliotēkās. To viņš darīja pamatīgi, jo, par spīti savai izglītībai, nekad nezaudēja zinātkāri un gribēja izpētīt, kā īsti ir ar viņa grieķu dieviem.

Kāds tad patiesībā bija Hērodota neatlaidīgo pētījumu rezultāts? Grieķu dievu izcelsmi viņš atklāja Ēģiptē.

Hērodots izdibināja, ka ēģiptieši bijuši pirmie cilvēki, kas par saviem dieviem un valdniekiem rakstījuši precīzas skaidu tabulas, un ka viņi zinājuši aizvēsturiskus svētkus, «kuru svinēšana Grieķijā bija tikai no jauna atsākta»47 .

Savus grieķu dievus līdz ar visām viņiem veltītajām kulta darbībām Hērodots atklāja jau Senajā Ēģiptē, un viņu nekas neatturēja nosaukt tos visus vārdā, kaut arī tas varēja nepatikt viņa ticīgajiem tautiešiem. Dēmetra, ar profesionāļa aukstasinību lietišķi konstatē Hērodots, nav nekas cits kā tā pati ēģiptiešu Izīda; dieviete Atēna, dievs Hēlijs, Arējs… visu viņu izcelsme meklējama Ēģiptē. Savas «Vēstures» otrajā grāmatā, sākot ar 60. nodaļu, Hērodots apraksta dažādus šiem dieviem veltītus svētkus un to, kā tie tika svinēti Ēģiptē. Turklāt viņš saglabā kritisku attieksmi un atšķir personīgi piedzīvoto no notikumiem, par kuriem viņam tikai stāstīts. Viņš arī pedantiski atzīmē to, par ko nav varējis rakstīt tāpēc, ka tas viņam bijis seksuāli nepieņemami, vai arī viņš nav ticējis sarunu partnerim. Hērodots pat noskaidro jautājumu, kāpēc šīs pārdabiskās būtnes tiek sauktas par «dieviem». Atbilde neizraisa nekādas šaubas: tāpēc, ka tās kādreiz bijušas cilvēku skolotāji, un arī tāpēc, ka «tās visu sakārtoja un sadalīja savā starpā»48 .

Ko gan vēl te piebilst? Ak, jā! Hērodots no saviem ēģiptiešu sarunu partneriem pārņēmis gadskaitļus, kas mums liek nodrebēt. Hērakls, kā savas otrās grāmatas 43. nodaļā raksta Hērodots, esot bijis sens ēģiptiešu dievs. Proti, no Hērakla līdz Amasīda valdīšanas laikam esot aizritējuši 17 000 gadu.

Tad seko skaitliski dati, kas mūsu zinātniekus noved izmisumā. Priesteri Tēbās nolasīja Hērodotam priekšā - tas viss notika ap 450. gadu pirms Kristus - 341 valdnieku paaudzes vārdus, kurus viņi bija rūpīgi pierakstījuši. Šī 341 paaudze - saskaņā ar Hērodota teikto - atbilst 11 340 gadiem, un kopš tā laika Ēģiptē vairs «nav bijis neviena dieva cilvēka veidolā». Hērodots nesarunājās ar vienkāršiem akmeņkaļiem vai pļāpīgiem tirgotājiem. Viņa sarunbiedri bija izglītoti priesteri, un deši šie augstākā slāņa pārstāvji, atbildot uz «vēstures tēva» izbrīna pilno pretjautājumu, apstiprināja, ka visi šie valdnieki, kopskaitā 341, esot bijuši cilvēki, kas «stipri atšķīrās no dieviem», taču pirms tam Ēģiptē valdījuši dievi, un tie dzīvojuši starp cilvēkiem. (Ja kāds to vēlas pārbaudīt, lai sarūpē sev Hērodota «Vēsturi» un tās otrajā grāmatā uzšķir 142. līdz 145. nodaļu.) Hērodots vēlreiz apstiprina, ka ēģiptieši to zina «ļoti labi, jo viņi pastāvīgi aprēķina un pieraksta gadus». Īle paši priesteri citēja Hērodotam arī visus 330 valdniekus, kuri nākuši pie varas pēc faraona Menesa, kā arī viņu valdīšanas gadus. Hērodots raksta (II, 100): «… kuru vārdus priesteri nolasīja no kādas grāmatas.»

Mūsdienu pārgudrie ekseģēti, fdologi, senatnes un reliģiju pētnieki nezina, ko iesākt ar visiem šiem gadskaitļiem. Pirms rakstītās vēstures viņiem eksistē tikai liels akmens laikmeta melnais caurums, kurā no pērtiķiem cēlušies cilvēki lēnām un pakāpeniski paplašināja savas zināšanas. Viņi mācījās lietot akmens darbarīkus, no urkšķēšanas pamazām tapa valoda, cilvēki apvienojās baros, lai kopīgi aizsargātos, viņi izgudroja bultu uzgaļus, šķēpus, visbeidzot arī lokus, un kaut kad sāka no rūdām kausēt metālu. Paralēli

viņi no megalītiem cēla gigantiskas celtnes, kuras nevienam nebija vajadzīgas. Bet, kad beidzot bija atklāta rakstība, viņi ar smailām grifelēm ieskrāpēja māla plāksnītēs tehniskas elpas apdvestas pasakas. Ārkārtīgi skaisti un bezgala nožēlojami!

Un mūsu speciālisti, kas lauza galvas bezgalīgās konferencēs un diskusijās, savstarpēji citējot cits cita darbus, lai tikai paliktu «zinātniski», neatrod citu izskaidrojumu kā vien psiholoģisku. Raksturīgi tādi izteikumi kā, piemēram:49 «…jebkura senāko dinastiju hronoloģija pirms ceturtā gadu tūkstoša vidus ir fantastiska un acīmredzot izdomāta», kā arī frāzes «bezjēdzīga pļāpāšana» un «šo vietu var mierīgi izlaist, tās ir tikai fantāzijas». Raugoties no šādām pozīcijām, ir skaidrs, ka «Senās Ēģiptes vēsture sākas tikai ap 3000. gadu pirms Kristu?»50 . Citāda cilvēku dzimuma pagātne nemaz nav iedomājama, kaut arī datus par to snieguši visdažādāko tautu hronisti. Svētā evolūcija nepie​ļauj nekādu citu alternatīvu.

Lai izskaidrotu visus absurdus, mēs saskatām Mēness gadus tur, kur tādu nemaz nav bijis, pierakstām vēsturniekiem un hronistiem kļūdīšanos skaitļos, apvainojam viņus valdnieku glorificēšanā, vai arī vienkārši izdomājam tādas kalendāra formas, kādas nekad nav eksistējušas - piemēram, Sīriusa kalendāru faraonu impērijām. Kur gan paliek izslavētais zinātniskums, ja visus datus, ko atstājuši tik daudzi seno laiku hronisti, mēs vienkārši pametam zem galda? Un Hērodots nebūt nav vienīgais, kurš savus stāstus pamatojis ar gadskaitļiem. Savā iepriekšējā grāmatā es salīdzināju skaitļus, kas nākuši no visām debess pusēm45 (142. lpp. un tālāk). Secinājums ir šāds: dīvainības nav jāmeklē mūsu senčos - mēs esam tie, kas negrib atzīt kādreizējo realitāti.

Grieķu filozofi Platons (427. - 347. g. pirms Kristus) un Sokrāts (470. - 399. g. pirms Kristus) visu laiku dižgaru vidū vēl šodien uzskatāmi par izcilākajiem ar asu prātu apveltītiem domātājiem. Sie vīri vienmēr bija centušies izdibināt patiesību, un viņu sarakstītie traktāti un dialogi aizņem tūkstošiem lappušu. Tie, kuri izlasīja Platona darbu «Dialogi», vēlāk zināja, kas vispār ir filozofija un dialektika.

Dialogā ar nosaukumu «Likumi» Platons sarunājas ar kādu viesi no Atēnām, ar Kleiniju no Krētas un ar lakedemonieti Megilu. Vīru lokā tiek runāts arī par pagājušiem laikiem, un atē​nietis saka:51 «Aplūkojot tuvāk, redzams, ka gleznas un izrotātās kolonnas, kas radītas pirms desmittūkstoš gadiem, ar to domājot tiešām desmittūkstoš gadus, nevis kādu aptuvenu, neno​teiktu skaitli, nav ne skaistākas, ne arī neglītākas…»

Kāpēc grieķis pasvītro, ka «desmittūkstoš gadus» viņš domājis vārda tiešā nozīmē? Tādēļ, ka grieķi visu, kas lielāks par skaitli 10 000, uzskatīja par kaut ko vidēju starp «lielu» un «bezgalīgu». Šo pašu dialogu «Trešajā grāmatā» vīri gluži objektīvi spriež par agrāko kultūru norietu. Ar tām nebija domātas nelielas tautu grupas, kas cietušas no dabas kaprīzēm vai kara. Nē, runa bija par globālu katastrofu, ko izraisījuši lieli plūdi. Platons nepārprotami raksta, ka tikušas iznīcinātas veselas zemes un pilsētas, turklāt izdzīvojušas tikai nelielas cilvēku grupas, kas bija patvērušās kalnos. Izdzīvojušie gan vēl pārvaldīja podnieka mākslu, viņi prata medīt, kā arī izgatavot audumus un vienkāršāko saimniecības inventāru, taču šim nolūkam neesot ticis izmantots metāls. Iegūt metālu cilvēkiem esot iemācījusi kāda dievība, «lai grūtajos apstākļos, kādos atradās cilvēku dzi​mums, tas atkal iegūtu jaunu stimulu un augšanas spēkus»52 .

Detalizēti aprakstīts, ka pilsētas, kas atradās pie jūras un līdzenumos, nogrima, un visas metālu raktuves dka aizbērtas, tāpēc iegūt rūdu vairs nebija iespējams. Gāja zudumā darbarīki, arī zināšanas daudzās jomās, tostarp valsts pārvaldes mākslā. Paaudzēm, kuras nāca pēc šīs iznīcības, drīz vien vairs nebija pat ne mazākās nojausmas, kā aizritējuši daudzi gadu tūkstoši.

Liela daļa interpretu uzskata, ka šis Platona dialogs jāvērtē tikai kā hipotētiskas situācijas analīze pasaule gājusi bojā, un cilvēkiem viss atkal jāsāk no jauna… Taču šāds skatījums neko nedod, jo Platons izzudušās kultūras piemin ne tikai savā dialogā «Likumi». Kā iepriekš jau minēts, atēnietis īpaši uzsver, ka runa «tiešām ir par desmittūkstoš gadiem».

Kāpēc gan pār cilvēkiem nākusi šāda katastrofa? Platona darbā «Politiķis»52 lasāmas patiešām pārsteidzošas rindas: «Tas bija saules un citu zvaigžņu lēkta un rieta apgriešanās brīnums. Proti, tur, kur tās tagad aust,

pirms tam tās bija rietējušas un pretējā pusē atkal uzausa…»

Tas skan diezgan absurdi, taču mūsdienās šī doma iegūst jaunu dimensiju. Jānostājas tikai globusa priekšā un tas jāiegriež ap savu asi. Dienas un naktis nāk un iet. Tagad apgāzīsim Zemes asi un ļausim globusam turpināt iepriekšējo pašrotāciju. Tātad, neapstādinot un nemainot uz pretējo lodes rotācijas kustību. Kas notiek? Cilvēkiem šķiet, ka Saule mainījusi savu trajektoriju. Tas, protams, nav noticis, taču Zemes ass apgriešanās rada šādu efektu. Zemes ass virziena maiņa neizbēgami būtu izraisījusi briesmīgus plūdus. Kopš mēs zinām, ka pārbīdās mūsu zilās planētas magnētiskais lauks, par iespējamu jāuzskata arī Zemes rotācijas ass noliekšanās. Paldies par padomu, Platona kungs! Es jau dzīvoju kalnos!

Vairākus gadsimtus pirms Platona Grieķijā dzīvoja dzejnieks Hēsiods. Vairāki viņa eposu, dzejoļu un stāstu fragmenti pārdzīvojuši gadu tūkstošus. Pazīstamākais Hēsioda darbs «Teogonija» sarakstīts laika posmā starp 750. un 650. gadu pirms Kristus.53 Tajā Hēsiods piemin bailes iedvesošas būtnes, kuras kādreiz mitušas uz Zemes. Sos briesmoņus esot radījuši paši dievi - briesmīgus radījumus «ar piecdesmit galvām un vareniem locekļiem, kas nokarājas no pleciem»54 . Hēsioda darbos sastopami arī uguni spļaujoši pūķi. Tātad pūķus, rakstot savu «Argonautiku», nebija izdomājis 400 gadu vēlāk dzīvojušais Apollonijs. «…pūķis briesmīgi locījās, un uz tā pleciem grozījās simt galvas, laizīdamās visapkārt ar tumšām mēlēm, un no katras baismīgās galvas acīm izšāvās karsts stars… tā skatiens dedzināja kā uguns. Visās šausmīgajās galvās bija skanīgas balsis…»54 Hēsioda «Teogonijā» aprakstīts arī, kā dieviete Himera dzemdējusi «uguni sprauslojošu briesmoni»55 . Nezvēram bija trīs galvas, proti, viena - lauvas, otra - kazas, bet trešā - pūķa. Pūķa galva «sprausloja vareni liesmojošas uguns briesmīgo versmi».

Vairs nav konstatējams, no kurienes Hēsiods ieguvis savas zināšanas. Tiek uzskatīts, ka dzejnieks laikam gan izmantojis ēģipdešu pirmavotus. Hēsioda ziņojumi ir pārāk krāšņi, pārāk precīzi un arī pārāk tehniski, lai atbilstu viņa laikam. Pirms cilvēku sugas dievi esot radījuši četrus dzimumus, savā grāmatā «Darbi un dienas» raksta Hēsiods…54 «… Vispirms dievi, olimpisko augstieņu iemītnieki, radīja daudzējādi runājošu cilvēku zelta dzimumu…» Šis citāts ņemts no profesora Vosa 1817. gada tulkojuma. Tijā minēti «olimpisko augstieņu iemītnieki».

Jaunākajos Hēsioda darbu tulkojumos šī vieta lasāma šādi:56 «…kas apdzīvo debesu mājas…»

Lūk, divu akadēmisku tulkojumu, kurus šķir 150 gadu, pārsteidzošs salīdzinājums.54 -56 1817. g.

1970. g.

Vispirms dievi, olimpisko augstie- Nemirstīgie dievi, kas apdzīvo de- ņu iemītnieki, radīja daudzējādi besu mājas, vispirms radīja nīkulī- runājošu cilvēku zelta dzimumu, go cilvēku zelta dzimumu.

Tas bija Tagad tos pārvaldīja Krons, jo viņš Krona laikā, kad viņš vēl bija bija debesu valdnieks. Un viņi dzī- debesu valdnieks. Tie dzīvoja kā voja kā dievi ar vienmēr aprūpētu dievi, un viņu sirdis nepazina dvēseli… rūpju…

Manas sengrieķu valodas zināšanas, kuras es apguvu dažus gadus ģimnāzijā, nav piedekamas, lai varētu spriest par to, kura vārda celms šeit korekti pārtulkots. Tomēr abu tulkojumu jēga zināmā mērā paliek nemainīga, kaut ari starp «olimpiskajām augstienēm» un «debesu mājām» vai ari starp frāzēm «pārvaldīja Krons» un «Krona laikā» ir ļod nopietnas atšķirības. Kā skanēs 2100. gada tulkojums? Un kāds bijis šo rindu sākotnējais idejiskais saturs Hēsioda laikā? Pēc «zelta dzimuma» dievi radīja par to mazāku «sudraba dzimumu». Kaut arī to pašu dievu, «olimpisko iemītnieku» vai «debesu māju iemītnieku» radīts, šis «sudraba dzimums» atpalika no «zelta dzimuma» gan auguma, gan saprāta ziņā, tā pārstāvji bija gļēvi un savu māšu izlutināti.

Pēc tam nāca:54 «…trešais - daudzbalsīgu cilvēku dzimums.» Šī dzimuma pārstāvji bija apveltīti ar «lielu spēku», un viņiem «no pleciem auga milzīgi locekļi». Tie esot bijuši spītīgi, neaptēsd un ietiepīgi

un izmantojuši metāla lauksaimniecības darbarīkus. Vīlies arī šajā dzimumā, Krons radīja ceturto, varoņu un pusdievu dzimumu.

Mēs, mūsdienu cilvēki, saskaņā ar Hēsioda klasifikāciju esam pieskaitāmi piektajam - dzelzs dzimumam. Mēs esam «labā un ļaunā» sajaukums, mēs izjūtam prieku un sāpes. Bet, ja nonāks tik tālu, ka bērni vairs nelīdzināsies saviem tēviem, ka viesnīcnieks vairs nesveiks savus viesus un brālis nemīlēs savu paša brāli, Zeva vārdā tiks iznīcināts arī mūsu dzimums.

Hēsiods ļod sīki apraksta kauju starp dieviem un titāniem, sīki attēlojot ieročus, troksni un temperatūru. Kaut arī titānus bija radījuši paši dievi, tiem tomēr bija jāpazūd no zemes virsas. Iedegās briesmīga cīņa, tajā iesaistījās pats dievu tēvs Zevs, kurš no debess velves raidīja blīkšķošus zibens šāviņus. Nevis parastus zibeņus, bet gan šāviņus, kas uzvārīja jūru, nodedzināja veselus apvidus un lika zemei nodrebēt. Kaujas aprakstam Hēsiods veltījis daudzas lappuses. Es varu citēt tikai īsu fragmentu no 1817. gada tulkojuma un tad pārmest tiltu uz Indiju. «…Arī titāni pastiprināja savas eskadras… skaļi brīkšķēja zeme, debess velve dārdēja… un tūlīt no debesīm un no Olimpa zibsnīdams drāzās Pērkona dievs. Spēriens pēc spēriena, ar dārdoņu un zibsnījošiem uzliesmojumiem… locījās svētās liesmas… visapkārt degot krakšķēja pārtikas devēja augsne, svelmē sprakstēja varenie mežu masīvi… svētais gaiss liesmoja tā, ka pat visspēcīgāko acis apžilbinātas raudzījās pērkona un zibens stara mirdzošajā spožumā… it kā zemei tuvotos debess velve, atskanēja visskaļākais troksnis… Dievi atsteidzās uz kauju, nikni plosījās vēji, virpuļoja putekļi un gruveši… tad Zevs raidīja savu vareno šāviņu… un izcēlās apdullinošs troksnis…» Šādā kaujā vairs nevarēja izdkt ar zemes ieročiem. Par līdzīgu bruņotu konfliktu, tikai ar vēl briesmīgākiem ieročiem, var izlasīt indiešu nacionālajā eposā «Mahābhāra- ta»57 >58 . Arī tur dievi cīnās savā starpā, kaut arī viņu vārdi nav Zevs vai Orfejs (8. grāmata): «Nepazīstamais ierocis ir mirdzošs zibens, iznīcinošs nāves vēstnesis, kas pārvērta pelnos visus Andhakas un Vrišni piederīgos. Apdedzinātie ķermeņi nebija atpazīstami. Tiem, kas no turienes nāca, izkrita mati un nagi. Podnieku izstrādājumi saplīsa bez jebkāda redzama iemesla. īsā laikā pārtika tika saindēta. Zibens šāvās uz leju, un pacēlās smalki putekļi.»

Un ko teica Gilgamešs, kad viņa draugs Enkidu pēc sastapšanās ar monstru Humbabu mira mokošā nāvē? «Vai tevi nav skārusi debesu vērša indīgā elpa?»

Visi «Mahābhāratas» izdevumi, kas pieejami vācu valodā, ir stipri saīsināti. Nepārzinot sanskritu, esmu spiests izmantot apjomīgos angļu izdevumus un turpmāk minēto fragmentu tulkot vāciski. Paralēles ar Hēsiodu ir pārāk nepārprotamas, lai tās atstātu bez ievērības:57 -59 «Bija tā, it kā būtu atbrīvoti elementi. Saule griezās pa riņķi. Ieroču svelmes apdedzināta, pasaule reiba kā drudzī. Karstuma apsvilināti, ziloņi mežonīgi skraidīja šurp un turp… Ūdens sakarsa, dzīvnieki gāja bojā… Trakojošā uguns rindām gāza kokus kā meža ugunsgrēkā… Zirgi un kaujas rati sadega, izskatījās kā pēc ugunsgrēka. Tūkstošiem ratu bija iznīcināti, tad iestājās dziļš klusums… Acīm pavērās baismīgs skats. Briesmīgais karstums bija sakropļojis kritušo līķus… Nekad agrāk mēs nebijām redzējuši tik baismīgu ieroci, un nekad agrāk mēs nebijām par tādu dzirdējuši.» Šeit vēlreiz velkamas paralēles ar eposu par Gilgamešu:60 «Debesis iekliedzās, atbildot iebrēcās zeme. Uzliesmoja zibens, uz priekšu šāvās uguns liesmas, nolija nāve. Gaišums izzuda, to izdzēsa uguns.

Ko bija ķēris zibens, tas pārvērtās par pelniem.»

Visi šie masu iznīcināšanas ieroči, kas attēloti Hēsioda darbos, «Mahābhāratā», eposā par Gilgamešu u. c., tikuši izmantoti aizvēsturiskos laikos, ja dievu kaujas būtu norisinājušās kādā vēsturiskā laikmetā, par tām būtu pieejami precīzi norādījumi un dad. Tā kā tādu pilnīgi noteikti nav, atliek tikai aizvēsture - vai fantāzija. Es saprotu zinātniekus, kuri savus atjautīgos komentārus par senajām cilvēces leģendām publicējuši pirms 1945. gada. Taču pēc 2. pasaules kara, pēc Hirosimas un Nagasaki, mūsu pasaules skatījums ir radikāli mainījies. Tagad mēs zinām, uz ko spējīgi «dievi».

Arī «Rāmājanas» 24 000 šloku (šloka - no divām rindiņām sastāvošs indiešu pantmērs) ir īsta

zināšanu krātuve, kurā atrodams bagātīgs materiālu klāsts par dievu rīcību un viņu tehniskajām iespējām.

Kaut ari «Rāmājanas» pierakstīšana tiek datēta ar trešo vai ceturto gadsimtu pirms Kristus, tās saturs nāk no nezināmiem pirmavotiem. Stāsta varonis ir valdnieka dēls Rāma, kura sievu nolaupīja un aizveda uz Lankas salu dēmoniskais milzis Rāvana. (Speciālistiem: paturiet prātā Trojas kara iemeslu!) Ar pērtiķu valdnieka palīdzību (un ar nopietnu tehnoloģisku atbalstu) Rāmam izdodas atgūt savu sievu Sītu.61 >62 -63 Visās detaļās aprakstīti lieliski kaujas rati, kas paceļas debesīs. Braucamrīks atgādināja lidojošu piramīdu, kas vertikāli pacēlās gaisā. Tā bija tik augsta kā trīsstāvu māja un lidoja no Lankas (Srilankas/Ceilonas) līdz pat Indijai. Tātad lidaparāts veica 2000 jūdžu. Šīs lidojošās piramīdas iekšienē bija vietas vairākiem pasažieriem, tur atradās arī dažas slepenas telpas. Kad gaisa kuģis ar Rāmu un Sītu uz borta pacēlās no zemes, atskanēja briesmīgs troksnis. Aprakstīts, kā lidaparāts satricina kalnus un ar pērkonam līdzīgu troksni traucas debesīs, kā zem tā aizdegas ēkas, pļavas un meži. 1893. gadā, vairākus gadu desmitus pirms Hirosimas bombardēšanas, profesors Hermanis Jakobi šajā sakarā piezīmēja:61 «Nav nekādu šaubu, ka ar to domāta tropiskā vētra.»

Pēc Hirosimas mums vajadzētu būt kļuvušiem gudrākiem, taču, raugoties uz komentāriem, kādus senajiem tekstiem velta mūsdienu speciālisti, mani māc aizdomas, ka dzīvoju nepareizā laikā. Manā skatījumā - daudz kas no tā, par ko ziņojuši senie hronisd, nav tikai viņu drūmo fantāziju auglis. Kādreiz tā bijusi realitāte, kaut arī baismīgie notikumi nav norisinājušies tieši tajā laikā, kad par tiem rakstīja dzejnieki un vēsturnieki. Ja viņi paši tos būtu pieredzējuši savā dzīves laikā, tad viņi tos nemaz nevarētu aprakstīt, jo būtu gājuši bojā. Hronisd nebija aculiecinieki. Viņi pierakstīja to, ko citi bija vērojuši no liela attāluma, attēloja to, par ko viņiem bija ziņojuši aculiecinieki pēc tam, kad tie bija apmeklējuši izdegušos kauju laukus un pilsētas. Vai arī, kad par saviem šausmīgajiem piedzīvojumiem bija pavēs​tījuši dzīvi palikušie, kas kaujā nebija bijuši iesaistīti tieši, bet gan vērojuši to no malas. Šāda caur daudziem cilvēkiem gājusi informācija nevar būt precīza. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ne aculieciniekiem, ne arī vēlākajiem hronistiem nebija pat ne mazākās nojausmas par modernām ieroču sistēmām. Kas gan cits viņiem atlika, kā neizprotamo piedēvēt pārdabiskiem dieviem? Viņu acīs tie galu galā bija «dievi» - kas gan cits? Turklāt no antīkās literatūras diezgan skaidri izriet, ka dabas parādības un die​vu ieroči diezgan būtiski atšķīrušies.

Savā «Teogonijā» Hēsiods apraksta arī ciklopus. Tie bijuši liela auguma, līdzīgi dieviem. Taču pieres vidū tiem atradusies viena vienīga acs, no kā ari cēlies vārds «ciklops» (apaļā acs), «jo viņu sejās bija viena apaļa acs»55 .

Varētu iedomāties, ka ciklopi patiešam ir neapvaldītas fantāzijas augļi, jo nekur un nekad nav eksistējušas vienacai- nas būtnes. Es par to neesmu tik pārliecināts. Kopš 17. gadsimta medicīnas literatūrā aprakstīti atsevišķi gadījumi, kad dzimuši bērni ar vienu aci. Modernā ģenētika konstatējusi, ka par to, ka mums ir divas acis, atbildīgs ir viens vienīgs gēns. Agrīnā embrionālās attīstības stadijā mugurkaulniekiem, pie kuriem esam pieskaitāmi arī mēs, vispirms attīstās lentveidīgs gaismas jutīgu šūnu lauks. Gadījumā, ja nefunkcionētu gēns Pax 6, šīs gaismas jutīgās šūnas nenodalītos divos atsevišķos apgabalos. Tad mēs būtu ciklopi. Kas to lai zina, kādas ģenētiskas spēlītes ienākušas prātā dieviem - un no kurienes hronistiem radušās idejas par ciklopiem.

Grieķis Hēsiods vairākos pantos piemin arī lidojošus ratus. Piemēram, «fragmentā Nr. 30», kur Zevs ar pērkonu un liesmojošiem zibeņiem nolaižas no debess velves. Šāda neparasta tehnika esot bijusi arī kādreizējā Līdijas valdnieka, bijušā gana Gīga rīcībā. Hērodots raksta, ka šis Gīgs jaunībā ieradies Kandaula pilī un noslēdzis draudzību ar valdnieku. Kādu dienu Kandauls aicinājis Gīgu paslēpties guļamistabā un apbrīnot viņa sievas skaistumu, kad tā izģērbjas. Tā arī noticis, taču valdnieka sieva pamanījusi lūrētāju un nākamajā dienā pieprasījusi, lai Gīgs nogalina viņas vīru. Citādi viņa paziņošot par notikušo, un Gīgam būšot jāšķiras no dzīves. Turpretī, ja viņš nogalināšot Kandaulu, viņa jaunekli pada​rīšot par Līdijas valdnieku. Valdniece izpildīja savu solījumu.

Gīgam esot piederējusi aparatūra, kas to padarījusi neredzamu. Par to savā dialogā «Valsts» raksta filozofs Platons. Kad Gīgs vēl bijis gans, reiz sācies stiprs negaiss un zemestrīce, kā rezultātā zeme sašķēlusies. Gīgs pārsteigts ielūkojies milzīgā bedrē, kas izveidojusies viņa priekšā. Viņš nokāpis lejā:64 «…un līdzās citām brīnumainām lietām ieraudzīja metāla zirgu ar tukšu vidu un logiem. Gīgs ieskatījās iekšā un ieraudzīja tur līķi, kas šķita lielāks par cilvēku. Tam klāt nebija nekā cita kā vien zelta gredzens rokā. Viņš [Gīgs) to novilka un izkāpa no bedres…»

Gredzens bija kustīgs, un Gīgs to grozīja. Atgriezies pie citiem ganiem, viņš pārsteigts konstatēja, ka tie viņu neredz. Atkarībā no tā, kādā stāvoklī noslēpumainais gredzens tika pagriezts, viņš kļuva vai nu redzams, vai neredzams. Taču arī neredzamajā stāvoklī Gīgs redzēja visu, kas ap viņu notiek. Bruņojies ar šo brīnumgredzenu, viņš acīmredzot paļāvies kārdinājumam neredzamam ielūkoties savas valdnieces guļamistabā. Turklāt Gīgs acīmredzot pieļāvis kādu kļūdu, citādi viņa klātbūtne nebūtu pamanīta.

Izman​tojot iespēju pēc patikas kļūt neredzamam, viņam nebūs bijis grūti kļūt par Līdijas valdnieku. Šis ir vissenākais stāsts par lūrētājiem. Tas varētu būt pilnībā izfantazēts, jo kurš gan reizēm nav vēlējies iegūt aparatūru, kas padara neredzamu? Taču kāpēc bija vajadzīga pazemes kamera ar milža skeletu un metāla zirgs ar logiem? Šis stāsts savā ziņā atgādina pasaku par Aladinu un viņa burvju lampu. Šim varonim bija tikai jāpaberzē lampas stikls, lai piepildītos visas viņa vēlēšanās.

Pasakas tāpēc ari ir pasakas, ka tās stāsta par fiktīviem notikumiem. Ziņojumi par briesmīgiem ieročiem, kas izmantoti aizvēsturiskos laikos, nelīdzinās pasakām. Tāpēc, ka, pirmkārt, tajos aprakstītas tehnoloģijas, kādas mums tapušas zināmas tikai šodien, otrkārt, pirms gadu tūkstošiem mālā netika ieskrāpētas pasakas un, treškārt, dievu ieroči nebūt nav minēti tikai vienas tautas literārajā mantojumā.

To, ka «Argonaudkas» kodols nav grieķu izcelsmes, pierāda vēl kāds papildu elements - zvaigznāji.

Uz austrumiem no Lielā Suņa zvaigznāja, kuru viegli atrast naksnīgajās debesīs, jo šajā grupā ietilpst spožais Sīriuss, atrodas zvaigžņu formācija Argo. Argo (Debesu kuģi) ir relatīvi grūti saskatīt, jo tas atrodas diezgan tālu dienvidu virzienā un pavasaros pazūd zem apvāršņa jau vakara stundās. Argo pie debess velves esot piesdprinājusi dieviete Atēna, kas padarīja nenogremdējamu un apgādāja ar runājošo brusu arī «Argonautikā» aprakstīto kuģi. Taču šī zvaigžņu formācija kā Debesu kuģis bija pazīstama jau babi​loniešiem.65 Tas pats attiecas arī uz Aunu. Grieķi Auna zvaigznāja izcelsmi saistīja ar zeltvilnas aunādu. Viņi ticēja, ka Frikss kopā ar savu māsu Helli uz zeltvilnas aunādas reiz esot lidojuši uz Āziju.

Helle nokritusi no lidojošā auna un iegāzusies jūrā. Jūras šaurumu šajā vietā tāpēc vēl šodien sauc par Hellespontu. Turpretī auns nometis pats savu zelta ādu un uzlidojis debesīs, kur kļuvis par zvaigznāju.

Taču Auns jau sen kā bija pazīstams senajā Babilonijā. Pēgass, grieķu lidojošais zirgs, saskaņā ar leģendu uz savas muguras nesis dēmonisko būtni Himeru ar trim galvām: lauvas, kazas un pūķa galvu. Bet zvaigznājs eksistēja jau tūkstošiem gadu pirms Apollonija. Tas pats sakāms arī par Vērša zvaigznāju un Plejādēm. Nav grūti pierādīt, ka grieķu dzejnieki zvaigznājus pārņēmuši no senajām tautām, un tikai vēlāk tos ielikuši savu varoņeposu ietvaros. Vairāki grieķu izteikumi vienkārši vairs neatbilda viņu laikam. Tā, piemēram, Hēsiods savā sacerējumā «Darbi un dienas» brīdina no 40 dienām, kad Plejādes nav redzamas. Šajā laika posmā esot jāizvairās no kuģošanas. Plejāžu pazušanas periods Vidusjūras reģionā parasti bija saistīts ar stiprām vētrām (tā dēvētajām ekvinokciālajām vētrām). Taču Hēsioda laikā raugoties no astronomijas viedokļa - tas jau sen tā nebija. Astronomiski šāda saistība «reāli pastāvēja laika posmā no 4000. līdz 2000. gadam pirms Kristus, kad Plejāžu pazušana bija novērojama aptuveni dažas nedēļas pēc pavasara ekvinokcijas»65 . Tātad Hēsiods acīmredzot izmantojis senākus avotus.

«Argonautikā» varoņi brauc pa Eridanas upi, kuru mūsdienu zinātnieki grib lokalizēt Augšitālijā.

Grieķu teksti šo Eridanu pastāvīgi saista ar Ūdensvīra un Oriona zvaigznājiem. Zvaigžņu tulki senajā Babilonijā neko citu neredzēja. To pierāda astronomijai veltīta plāksnīte, kas tika atrasta Ašurbanipala māla plāksnīšu bibliotēkā. Un no kurienes cēlies Pūķis, ko apbrīnoja jau sen pirms grieķu dzejniekiem?

Tas pieminēts jau šumeru māla plāksnītēs. Kāda dievība vienam no priesteriem esot parādījusi zvaigžņu konstelācijas un pat iezīmējusi tās māla plāksnītē. To vidū atradās arī debesu Pūķis ar savu Hidru. Man

kā brīvdomātājam tas tūlīt atgādina pirmsplūdu laika pravieša Enoha ceļojumu debesīs. Arī tad «eņģelis» viņam izskaidroja de​bess velvi:21 «Es redzēju debesu zvaigznes, un es redzēju, kā viņš tās visas nosauca vārdā. Es redzēju, kā tās ar precīziem svariem tika nosvērtas pēc to gaismas stipruma, tāluma telpā un parādīšanās dienas.»

Grieķu zemes teiksmu pasaule vienmēr bijusi saistīta ar zvaigžņotajām debesīm, taču zvaigžņu konstelācijas un mīklainie priekšstati par tām eksistēja jau pirms gadu tūkstošiem. Prometejs paša radītajiem cilvēkiem esot mācījis novērot debess ķermeņu lēktu un rietu. Viņš tos iepazīstināja arī ar rakstu mākslu un dažādām zinātnēm. Par jūras radījumu Oannesu, kas darīja tieši to pašu, es jau rakstīju.

Līdzīgu ziņojumu savā pirmajā grāmatā sniedz Diodors no Sicīlijas, proti, ka pirmie cilvēki valodu, rakstību un arī zinātnes esot iemācījušies no dieviem.66 Tas pats teikts arī par senajiem faraoniem67 un atkārtojas pie japāņiem68 , tibe- tiešiem69 , maijiem, inkiern u. c.

Taču mūsu sabiedrība neinteresējas par šīm leģendām un hronikām. Mēs taču visu zinām labāk.

Nav ne mazāko šaubu, ka grieķu dzejnieki un vēsturnieki savu tekstu redakciju pielāgojuši Senajai Hellādai un ievijuši tajos grieķu dievu vārdus, kā arī grieķu vietvārdus. Turpretī to kodols, vai tā būtu «Argonautika», vai Hēsioda aprakstītās dievu cīņas ar titāniem, neattiecas uz Grieķiju. Tomēr es uzskatu, ka ģeogrāfiskās antīkās Grieķijas reģionā dievu pēcnācēji atstājuši savas pēdas. Dažas no tām es gribētu parādīt.

DIEVU TĪKLS Neapstrīdamu patiesību nav vispār, bet, ja tādas būtu, tās izrādītos garlaicīgas.

Teodors Fontāne, 1818-1898 Visiem zināms, ka ēģiptieši bija pirmie cilvēki, kas uzcēla piramīdas. Tā māca ēģiptoloģija.

Piramīdu vissenāko formu pārstāv Sakaras pakāpjveida piramīda, kas tika uzcelta faraonam Džoseram (2609. - 2590. g. pirms Kristus). Vai tas tā ir?

Pirms 1800 gadiem dzīvoja grieķu rakstnieks un ceļotājs Pausanijs. Toreiz viņš apceļoja savu tēvzemi un rakstīja uzskatāmus un bieži vien tēlainus ziņojumus par tā laika Grieķiju. Reiz viņš bija ceļā no Argosas, pilsētas netālu no Nauplijas līča, uz Epidauru un ceļa labajā pusē - domāts vecais ceļš no Argosas uz Tegeju - ieraudzīja nelielu piramīdu. Nedaudz tālāk, nepilnu kilometru uz rietumiem no vietas, kur šodien atrodas Ligurio ciems, tieši Arahnaja kalna pakājē atradās vēl viena piramīda. Tā bija salikta no prāviem, aptuveni pusotru metru gariem akmens blokiem. Dažas lielākas adūzas gulēja zemē, un Pausanijs domāja, ka tās drīzāk ir kapeņu piramīdas.70 Tikai 1936. un 1937. gadā arheologi devās pa Pausanija pēdām un atrada piramīdas. Mūsdienās tās tiek sauktas par «Argolīdas piramīdām». Turklāt netālu no tām tika atklāta

Piramīda pie Argosas ir vecāka par Heopsa piramīdu Ēģiptē. no megalītiem veidota celtne, kas nedaudz nievājoši nosaukta par «guļbūvi». Tā ir taisnstūrveida struktūra, kas veidota no apstrādādem akmens bluķiem. «Guļbūves» arhitektoniskie elementi spontāni atgādina gigandskos mūrus tālajā Peru. Abās vietās apstrādātie akmens veidojumi sastāv nevis no taisnstūrveida piegrieztiem monolītiem, bet gan no komplicētā veidā savstarpēji savienotiem daudzstūrainiem seismiski drošiem blokiem. Ārējie piramīdas, kas atrodas pie Ligurio ciema, izmēri ir šādi: ziemeļu mala - 14 m, rietumu mala 12,50 m, dienvidu mala - 12 m un austrumu mala - 12,75 m; augstums - aptuveni 10 m, virsotnes nav. Ne apbedījumi, ne mirušajiem kapā līdzi dotie priekšmeti piramīdas iekšienē netika atrasti, tikai mūru labirints ar nelielām telpām un tvertnēm, kas nepārprotami bija paredzētas ūdens uzglabāšanai. Taču nav nekādu pierādījumu tam, ka šie baseini izmantoti kā vannas vai ka tajos bijis ūdens. Divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados arheologi abas piramīdas datēja ar aptuveni 400. gadu pirms Kristus71 un nonāca

pie slēdziena, ka tās nevarētu būt bijušas ne kapenes, ne arī signāl- torņi. Varbūt tās bija kalpojušas par sardzes posteņiem, kur uzturējās neliels skaits kareivju, kas kontrolēja ceļu. Bet kāpēc tie izveidoti piramīdas formā? Tam ir maz jēgas, jo kareivji drīzāk būtu vēlējušies platformu, no kurienes varētu pārlūkot visu apkārtni.

Tikai 1997. gadā pie Argolīdas piramīdām vēlreiz ķērās britu un grieķu apvienota komanda. Šoreiz tika veikta datēšana ar termoluminiscences metodi. (Kvarcs, kalcīts un laukšpats karsējot izstaro gaismu.

Turklāt iespējams konstatēt kristāla radioaktīvo piesārņojumu un noteikt tā vecumu.) Rezultāts zinātniekus pārsteidza. Piramīdas izrādījās vismaz 4700 gadu vecas - bet varēja būt arī vēl vecākas.72 Pat minimālā robeža, respektīvi, 2700. gads pirms Kristus, padarītu tās vecākas par visvecākajām Sakaras piramīdām Ēģiptē.

Tagad grieķu arheologiem zināma vēl viena ievērojami lielāka piramīda netālu no Mikēnām. Tā varētu būt tūksto​šiem gadu vecāka par Sakaras piramīdām. Kultūras minis​trijā Atēnās diemžēl nevēlas, lai šī piramīda tiktu atrakta un pamatīgi izpētīta. Tādēļ jāiztiek bez konfidenciālas informācijas no labākā avota - to nedrīkst izpaust.

Pirms 1800 gadiem ceļotājs un rakstnieks Pausanijs devās uz Epidauru. Kādreiz tā bija grezna svētvieta par godu As- klēpijam. Lai gan šo vietu no Egejas jūras šķir tikai daži kilometri, piekraste nav saskatāma, jo Epidaura atrodas mežiem klātu pakalnu vidū. Jau pirms 4000 gadiem cilvēki šo apvidu uzskatīja par svētu zemi. Arheoloģiski identificētas dievam Maleatam, kurš esot dziedinājis cilvēkus no slimībām, par godu celta tempļa drupas. Epidaurā lokalizēd arī megalītu arhitektūras elemend - no sen pagājušiem laikiem. Tā kā dažādas grieķu kulta vietas, kuras es šeit aplūkošu, tādā vai citādā veidā ir savstarpēji saistītas, un es tikai tagad sāku vākt materiālu īstam kriminālromānam, manām lasītājām un lasītājiem jāpatur prātā - apvidus, kur vēlākajā Epidaurā radās svētvieta par godu Asklēpijam, jau akmens laikmetā bija svētīta zeme.

Aptuveni 7. gadsimtā pirms Kristus, kad aizvien vairāk svētceļnieku devās uz Epidauru, šī vieta tika veltīta Asklēpi- jam, vienam no Apollona dēliem. Dievu pēcnācējs Apollons bija tas, kurš ar savu lidojošo barku aiztraucās pāri «Argo», kad tas bija ceļā uz hiperboreju zemi. Pats Asklēpijs esot ticis nonāvēts Zeva vārdā - ar zibens staru. Ko viņš bija noziedzies? Kā nekā viņš tomēr bija Apollona un tas savukārt - Zeva dēls. Zevs tātad bija Asklēpija vectēvs. Leģenda stāsta, ka Asklēpijs, kurš jau bija izdziedējis tūkstošiem cilvēku, kļuvis pārgalvīgs un sācis atgriezt dzīvē mirušos. Tas tik ļoti saniknojis Zevu, ka tas pavēlējis Asklēpiju nogalināt. (Eksistē arī citas versijas par Asklēpija nāvi.) Senie grieķu autori tomēr ir solidāri vienā jautājumā - Asklēpiju bija izaudzinājis kentaurs Heirons. Tas bija tas pats «zirg- cilvēks», pie kura savus jaunības gadus pavadīja argonautu vadonis Jāsons.

Asklēpija - romieši viņu pielūdza kā ārstniecības dievu Eskulāpiju - simbols bija ap zizli apvijusies čūska. Vēl mūs​dienās tas ir ārstu un aptiekāru simbols - Eskulāpija zizlis.

Arī šodienas Epidaura ir ceļojuma vērta. Lai gan lielākā daļa drupu attiecas uz 4. gadsimtu pirms Kristus, tomēr ceļotājs izrakumu rajonā atradīs aizvien jaunas no megalītiem būvēto celtņu atliekas.

Lielās plāksnes bieži vien neievērotas guļ teritorijā vai arī ir kļuvušas par šodienas zemes virskārtas sastāvdaļu. Kompleksa centrā atrodas kādas apaļas konstrukcijas atliekas, un neviens nezina, kādam nolūkam tā kalpojusi. Senos laikos apaļo un ar pulētām akmens plāksnēm ierāmēto bedri sauca par «Asklēpija kapu». Vēlāk uzskatīja, ka tur lutinātas Asklēpija «svētās čūskas», bet mūsdienās gidi nedaudz juceklīgi runā par «labirintu». Bet labirints tas noteikti nav. Pašlaik Epidaura tiek restaurēta un remontēta, un pēc šo darbu pabeigšanas vairs nevarēs droši pārliecināties, vai līdz šim izvirzītajiem pieņēmumiem ir kāda vērtība.

Kādi gan notikumi pirms gadu tūkstošiem risinājušies Epidaurā? Katru nedēļu uz šo antīko svētvietu devās svētceļnieku procesija, ko veidoja slimnieki, nelaimes gadījumu upuri un karā ievainotie. Tur atradās naktsmītne ar 150 istabām, vairāki tempļi, publiskas peldvietas, sporta laukums, un vēlāk tika uzcelts arī teātris ar 20 000 sēdvietām. Tagad teātris ir restaurēts, un akustika tajā vēl joprojām - tik

lieliska, ka tūrisd pat augšējās rindās var saklausīt ekskursiju vadītāja normālā balsī izrunātus vārdus.

Centru, kurā notika dziedināšana, sauca par Abatonu («nepieejamo»)73 . Kad pacienti bija pasnieguši priesteriem upurējamās dāvanas un piedalījušies dažās ceremonijās, viņiem lika aizmigt dziedinošā miegā. Tas viss norisinājās Abatonā, 80 metru garā hallē. Tur notika patiešām brīnumainas izdziedināšanas. Kā mēs to pēc 2500 gadiem varam zināt? Izdziedinātie lika rakstu pratējiem iemūžināt akmens un marmora plāksnēs ziņas par savu izveseļošanos, kā arī pateicības vārdus dieviem. Vēl šodien daudzas no šīm plāksnēm atrodas savās vietās, citas novietotas nelielajā Epidauras muzejā. Kad 1882. un 1928. gadā Abatonā tika veikti izrakumi, vairākas plāksnes tika atrastas guļam zemē. Kāda veida dziedināšanas vai pat brīnumi šeit būtu varējuši notikt?

Epidauras svētvieta celta mītiskos laikos.

Atjaunotais Epidauras amfiteātris. Akustika tajā ir lieliska. (86. - 87. lpp.)

■4 Tā kādreiz varētu būt izskatījies Asklēpija templis Epidaurā. (84. lpp. apakšā)

Lūk, daži pateicību teksti: «Ambrozija no Atēnām ar vienu aci. Nāca kā dievlūdzēja. Ienākusi svētnīcā, viņa smējās un neticēja, ka aklie un paralizētie var kļūt veseli. Pagulējusi svētajā telpā, viņa no turienes iznāca ar divām veselām acīm.»

«Eihips sešus gadus nesa celī šķēpa smaili, un viņš gulēja svētajā telpā… Kad uzausa diena, viņš no turienes iznāca vesels.»

«Hermodiks no Lampsakas ar paralizētu ķermeni. Asklēpijs to ārstēja, kamēr viņš gulēja svētajā telpā. Asklē- pijs tam lika iziet ārā un atnest uz svētnīcu lielo akmeni, ko tur atradīšot. Hermodiks to atnesa, un tas tagad atrodas svētnīcas priekšā.»

«Alkets no Halijām. Viņš bija akls un gulēja svētnīcā. Kad uzausa diena, viņš no turienes iznāca vesels.»

«Arāte no Lakonijas, tūska. Viņas vietā gulēja tās māte un redzēja sapni, kamēr viņas meita atradās Lakedemonā … Kad māte atgriezās Lakedemonā, viņas meita bija vesela. Viņa bija redzējusi to pašu sapni.

«Eifanēts, bērns no Epidauras, slimoja ar akmeņu slimību. Kamēr viņš gulēja, dievs sapnī jautāja: 'Ko tu man dosi, ja es tevi izdziedināšu?' Bērns atbildēja: 'Desmit marmora bumbiņas.' Dievs iesmējās un apsolīja viņu izdziedināt. Nā​kamajā dienā Eifanēts bija vesels.»

«Aišins uzrāpās kokā, lai caur logu ielūkotos Abatonā. Viņš nokrita no koka uz asa celma un izdūra abas acis. Akls viņš iebēga Abatonā un lūdza dievu. Viņš tika izdziedināts.»

«Aristokrits no Halijām. Viņa dēls bija iepeldējis jūrā un nebija atgriezies. Tēvs, nevarēdams atrast savu dēlu, gulēja pie Asklēpija svētajā telpā. Iznācis no turienes, viņš atrada zēnu sveiku un veselu.»

Epidauras plāksnēs reģistrēti ap 70 pārdabiskas izdziedināšanas un cita veida palīdzības gadījumu.

Varētu teikt, ka te nav nekā īpaša, jo tamlīdzīgas atveseļošanās notiek arī mūsdienās - piemēram, tādās katoļu svētceļnieku apmeklētās vietās kā Lurda Francijā vai Fatima Portugālē. Ar brīnuma palīdzību izdziedinātās personas šodien izturas tieši tāpat kā pirms gadu tūkstošiem. Viņu godbijīgā pateicība nav mainījusies. To apliecina tūkstošiem pateicībā uzstādīto plākšņu svētceļnieku pulcēšanās vietās visā pasaulē.

Taču brīnumdziedniecība pirms Kristus un mūsdienās jāaplūko no dažādām pozīcijām. Katrs, kurš šodien pieredzējis brīnumainu izdziedināšanu, sirds dziļumos ir pārliecināts, ka tur savu roku pielicis Jēzus, Marija vai vismaz kāds kristiešu svētais. Epidaurā nebija neviena kristīga tēla, kam varētu lūgt palīdzību. Kas vai kurš tādā gadījumā izraisīja šo acīmredzamo izveseļošanos? Tātad spontānai un brīnumainai dziedināšanai nav nepieciešama kristīgā ticība. Epidaurā ticēja Apollonam un Asklēpijam, un izveseļošanās tomēr notika.

Tātad ticība, dziļa iekšēja pārliecība dod impulsu izveseļošanās procesam. Visās svētvietās - gan pirms gadu tūkstošiem, gan šodien - mēs sastopamies ar pašsuģestiju, arī ar masu suģestiju. Mūsdienās cilvēki piedalās kopīgās lūgšanās, kopīgās procesijās un mesās. Agrāk bija kopīgi upurēšanas rituāli, kopīga smaržu ieelpošana (šodien - vīraks), kopīga flautas spēles (šodien - ērģeles) klausīšanās - kopīga pielūgsme. Domāšana koncentrējas vienā ierobežotā punktā, un apziņa vairs reāli neuztver apkārtējo pasauli un ikdienas rūpes. To sauc arī par autogēno treniņu vai meditāciju, taču šī apziņas koncentrēšanas forma ir ļoti sena, un tā tiek praktizēta daudzās reliģijās.

Jebkurā vietā, kur tiek novērotas parādīšanās, mūsdienās cilvēku skatieni koncentrējas uz vienu punktu - altāri vai madonnas statuju. Vispārējais apziņas līmenis pazeminās, un cilvēki nonāk sava veida «hipnotiskā nebūtībā». Šo grupveida pārdzīvojumu katrs var izjust līdz pat sirds dziļumiem. Ugas pēc brīnuma starp gluži nepazīstamiem cilvēkiem rada savstarpēju saikni, kas novērš jebkādu kautrēšanos arī par raudāšanu un žēlabām. Es to esmu novērojis bieži: procesiju dalībnieki, kas katru dienu dodas uz Lurdas avotu, ļaujas dziļas uzticēšanās kopīgai izjūtai. Nonākuši pie savu cerību mērķa, viņi grib atbrīvoties no ciešanām. Visās reliģiskajās svētvietās šīs ekstāzei līdzīgās emocijas ir tas pamats, uz kura kļūst iespējams neiedomājamais.

Epidaurā tas bija iespējams - to pierāda pateicībā uzstādītās plāksnes. Ārsti un priesteri vienā personā, protams, zināja par zemapziņas suģestējošo spēku, taču sākumā uz Epidauru tomēr devās cilvēki, nevis priesteri. Pieaugošais svētceļnieku pieplūdums padarīja Epidauru par svētvietu un aiz sevis atveda uz turieni priesterus. Es to redzu, lūk, kā: Epidauras apvidū reiz notika kaut kas neiedomājams. Kāds «dievs» bija nolaidies no debesīm. Šo notikumu vēroja tikai nedaudzi cilvēki, turklāt viņi bija nobijušies.

Taču «dievs» redzēja cilvēkus. Viņš nolika klajuma malā nelielas dāvanas tā, lai tos nenobaidītu. Pēc sākotnējas vilcināšanās cilvēki paņēma dāvanas un revanšējās ar veltēm «dievam». Vēlāk tās nosauca par upuriem.

Daži cilvēki bija slimi, un «dievs» to neatstāja nepamanītu. Uzticēšanās guva virsroku, un «dievs» sāka dziedināt slimos. Šī ziņa starp cilvēkiem izplatījās vēja spārniem. Arī pēc tam, kad «dievs» jau sen bija projām, slimnieki straumēm plūda uz neparasto vietu. Tika uzcelts templis - un pašsuģestijai ceļš bija pavērts. Nav izslēgts, ka «dievs» bija atstājis vai iegremdējis zemē kādu tehnisku ierīci, lai arī no attāluma varētu visu novērot un varbūt pat iejaukties. Turklāt šķiet, ka šis «dievs» zinājis, kā funkcionē cilvēka sma​dzenes, kā arī to, uz ko spējīga zemapziņa.

Vēl šodien Epidaura ir dīvaina vieta. Mobilie telefoni te nefunkcionē vai arī darbojas ar traucējumiem, un arī valsts televīzijas sabiedrībai nācās Epidauras apkārtnē uzstādīt vairākus pastiprinātājus, lai nodrošinātu savu raidījumu skaidru uztveršanu. Ārpus arheoloģiskās zonas atvērtas jaunas kūrorta iestādes, un pat tagad jau mirušais Francijas prezidents Fransuā Miterāns pilnīgā slepenībā

bija devies svētceļojumā uz Epidauru, lai lūgtu par savu izveseļošanos. Pie kura dieva viņš vērsās ar savām lūgšanām, nav zināms.

Vēl viena dievu pēcnācēju darbības vieta, par kuru es īsumā gribu pastāstīt, ir Krēta. Šīs Vidusjūras salas vēsture zināmā mērā saistīta ar vienu otru tehnisku izgudrojumu. Es jau stāstīju, ka valdnieka meita Eiropa esot iemīlējusies vērsī, kas īstenībā bijis Zevs, kurš kopā ar piemīlīgo princesi taisnā ceļā peldējis uz Krētu. Tur viņa dāvāja Zevam trīs dēlus, no kuriem viens bija vārdā Mīnojs. Viņš kļuva par Krētas valdnieku un mīklainā veidā ik pa deviņiem gadiem saņēma no sava tēva Zeva jaunus likumus.

Acīmredzot vajadzēja piemēroties laika garam un ar vienmēr aktuāliem likumiem rādīt priekšzīmi citām tautām. Mīnojs lika uzcelt milzīgu pili, kādu tā laika pasaule vēl nebija redzējusi. Dieva dēls Mīnojs, sievu sev, protams, izraudzījās no dievu kārtas: Saules dieva Hēlija meitu.

Kādu dienu Mīnojs gribēja pienest upuri, un Jūras dievs Poseidons atsūtīja jaunu, skaistu un rotaļīgu vērsi, kas bija domāts rituālam. Taču Mīnojs šo vērsi paturēja un tā vietā nokāva citu. Tas saniknoja Poseidonu, un viņš nolēma atriebties. Dievu pēcnācēju starpā valdīja nesaskaņas. Poseidons kaut kādā veidā pamudināja Mīnoja sievu iemīlēties vērsī - briesmīga iztēle. Pats par sevi saprotams, ka Mīnoja sieva nevarēja atklāti izrādīt savu perverso mīlestību pret vērsi. Tāpēc valdniece lika kādam ģeniālam mehāniķim, kurš dzīvoja Krētā, izgatavot mākslīgu govi. Daidals, tā sauca šo tehniķi, konstruēja tik perfektu govi, ka valdniece varēja tajā iegulties, un skaistais vērsis pat nepamanīja, ar ko tam patiesībā ir darīšana. Vērsis pārojās ar govi, un drīz pēc tam valdniece sajuta lielas sāpes. Viņa dzemdēja - ko gan? jaukteni, radījumu ar cilvēka ķermeni un vērša galvu. Tā kā šī sieviete tomēr bija valdnieka Mīnoja sieva, hermafrodītu nosauca par Mīnotauru.

Valdnieks Mīnojs acīmredzot bijis ļoti neapmierināts, jo viņš lika tehniķim Daidalam konstruēt milzīgu cietumu Mīnotauram. Pēc tam Daidals uzbūvēja labirintu, kas bija tik sarežģīts, ka neviens nespēja no tā izkļūt. Taču cilvēk- dzīvniekam monstram bija nekrietnas vēlēšanās. Katru gadu labirintā tika iesūtītas septiņas jaunavas un septiņi jaunekļi, un Mīnotaurs tos aprija. Taču Atēnu valdnieka dēls nolēma nezvēru nogalināt un darīt galu cilvēku upurēšanai. Tāpēc viņš brīvprātīgi pieteicās par upuri un devās uz Krē- tu.

Tur viņš iemīlējās valdnieka Mīnoja meitā Ariadnē. Tā savukārt lūdza tehniķa Daidala palīdzību, lai viņas mīļotais pēc cīņas ar Mīnotauru varētu izkļūt no labirinta. Daidals, kuram vienmēr bija gatavs atrisinājums visām problēmām, parādīja valdnieka meitai izeju no labirinta un iedeva viņai vilnas dzijas kamolu - pasaulslaveno «Ariadnes pavedienu». Viņas mīļotajam šis pavediens bija jāpiesien pie ieejas labirintā un, virzoties tālāk, aiz sevis jāatritina. Ieeja un izeja acīmredzot bija kopēja, ko zināja dkai labirinta konstruk​tors Daidals.

Turpmāko var izstāstīt dažos vārdos. Valdnieka dēls nonāvēja Mīnotauru. Mīnojs, protams, uzzināja, ko izdarījis tehniķis Daidals. Viņš pavēlēja Daidalu kopā ar tā dēlu Ikaru iemest cietumā. Tur Daidals no koka, spalvām, sveķiem un citiem komponentiem konstruēja divas lidjostas. Tēvs Daidals un dēls Ikars pacēlās gaisā virs Krētas un priecīgi aizlidoja projām. Diemžēl dēls bija aizmirsis tēva brīdinājumu netuvodes Saulei, kas varētu izkausēt sveķus un aizdedzināt spalvas. Tieši tā arī notika, puisis nogāzās zemē, un kopš tā laika jūrai šajā vietā ir viņa vārds. Sala Ikara jūrā, kur nokrita viņa mirstīgās atliekas, kopš tā laika tiek saukta par Ikariju.

Knosā zemē bija apraktas simtiem māla krūku. Vai kādreiz tajās glabāja eļļu - degvielu dievu pēcnācēju «lidojošajām kastēm»?

Valdnieka Mīnoja pils, kas atrodas Krētas salā, pirmsākumi meklējami megalītu laikos. (95. lpp. apakšā) ►

Tēvs Daidals aizlidoja uz Sicīliju. Turienes valdnieks ar sajūsmu uzņēma ģeniālo konstruktoru, jo kurš gan negrib nodrošināt sev tehnisku pārākumu. Turpretī Mīnojs Krētā plosījās dusmās par Daidala aizbēgšanu. Viņš lika savai flotei pārmeklēt visu Vidusjūru un atrada Daidalu Sicīlijā. Taču turienes valdnieks negribēja atdot tehniķi, kurš pie viņa bija atlidojis no debesīm. Kamēr dieva dēls Mīnojs no Krētas mazgājās vannā, Sicīlijas valdnieka meitas applaucēja viņu ar verdošu ūdeni. Dažas grieķu leģendas vēsta, ka valdnieka Mīnoja mirstīgās atliekas aizvestas atpakaļ uz Krētu un tur apglabātas.

Notikumi, protams, nav risinājušies tā, kā par tiem stāstīts mītā. To skaidri pateikusi grieķu arheoloģe Anna Mihailidu:"4 «Mīts nekādā ziņā nav vēsturiska realitāte.» Par Krētas mītiem rakstījuši visi pazīstamie Senās Grieķijas dzejnieki un vēsturnieki: Homērs un Hēsiods, Tukidīds, Pindars, Plūtarhs, Diodors no Sicīlijas un, pats par sevi saprotams, «vēstures tēvs» Hērodots. Katrs no viņiem savā darbā piedāvā citus variantus un detaļas, nemainīga saglabājas tikai sižeta konstrukcija.

Krētā nekad nav atrasts neviens labirints, ja nu vienīgi ar to domāta valdnieka Mīnoja pils, jo «Mīnoja nams» bija lielāks nekā Bekingemas pils un tajā vairākos stāvos bija aptuveni 1400 telpu. Tajā tiešām varētu apmaldīties, tikai vēršcilvēkam tur nebija ko meklēt. Vēl 19. gadsimta vidū milzīgais celtņu

komplekss bija neko neizsakošs pakalns.

1878. gadā neliela mēroga izrakumus Knosā uzsāka grieķis Minoss Kalokairinis, taču 1894. gadā Krētā ieradās brits Artūrs Evanss (1851-1941), kurš tāpat kā Heinrihs Šlīma- nis ticēja Homēra rakstu patiesīgumam.

Proti, Homērs bija ļoti detalizēti ziņojis par Krētas mītiem un turklāt vēl atstājis aiz sevis praktiski izmantojamus Knosās pils - valdnieka Mīnoja rezidences - aprakstus.

Artūrs Evanss vispirms atgriezās Anglijā un kļuva par Aš- mola muzeja direktoru Oksfordā. Tur viņš ieguva labvēļus un savāca naudu izrakumu veikšanai Krētā. Kopā ar 30 vīru grupu 1900. gada 23. martā viņš beidzot ķērās pie darba. Racēji slāni pa slānim atbrīvoja no zemes kārtas teiksmu apvīto valdnieka Mīnoja pili.

Drīz vien noskaidrojās, ka te ticis pielūgts vērsis. Tas bija sastopams sienu gleznojumos un uz māla lauskām, turklāt visur bija redzami vērša ragi. Taču nekas ar tehniku saistīts netika atrasts. Tāpat nebija ne vēsts no ģeniālā Daidala darbnīcām vai Mīnotaura kaulu atliekām. Netika atrasta arī neviena «Argonautikā» minētā robota Taloja metāla detaļa. Tas rūsē zem ūdens kādā jūras līcī, un tādu pie Krētas ir tūkstošiem.

Sala no ārpuses nebija nocietināta. Nebija ne mūru, ne piļu, ne vaļņu, kas varētu aizsargāt pret varbūtējiem iebrucējiem no jūras. Vai salas iedzīvotāji bija paļāvušies uz Ta- loju? Artūrs Evanss tomēr spēja pierādīt, ka Homēra apraksti atbilst patiesībai, taču visvairāk pārsteidza atradumu vecums. Knosās pils bija vairākkārt sagrauta un atkal atjaunota, turklāt vissenākā pils, šķiet, bijusi tikpat liela kā jaunākā.

Atradumu vecums sniedzās jau 5000 gadu senā pagātnē, un ar katru slāni racēji aizvien vairāk tuvojās akmens laikmetam. Beidzot izrādījās, ka vieta, kur vēlāk tika uzcelta Knosās pils, bijusi apdzīvota jau pirms 8000 gadiem. Kas šajā vietā bija īpašs? Tika atklātas arī megalītu atliekas - ne tikai Knosā, bet izkaisītas pa vairākiem Krētas tempļu kompleksiem.

Knosās pils celtnes, kā izrādījās, veidoja noslēgtu kompleksu ar iekšējiem pagalmiem, zālēm, nelielām kamerām un zemām durvīm. Tur bija vannām līdzīgi trauki ar noplūdes atverēm, taču bez cauruļvadiem ūdens aizvadīšanai. Pārsteidzošs bija lielais kāpņu skaits-vienā no traktiem trīs kāpnes atradās tikai desmit metru attālumā cita no citas un veda uz lielu jumta terasi. Vai bijuši kādi iemesli tam, lai visi iemītnieki varētu vienlaicīgi nokļūt uz jumta? Artūrs Evanss atklāja daudzas tirgotavu telpas, kas bija piepildītas ar māla traukiem divu cilvēku augumā. Profesors Dr. H. G. Vunderlihs šajā sakarā raksta:75 «Jau attiecībā uz 'normāla' augstuma pārtikas krājumu uzglabāšanas traukiem rodas jautājums, kādā veidā tie laiku pa laikam tikuši iztukšoti un tīrīti, jo pat ar ļoti gariem smeļamajiem kausiem, pakāpjodes uz krēsla vai taburetes, būtu ļoti problemātiski aizsniegt to dibenu. Saistībā ar milzu pi- tiem [māla traukiem] eksistē neatrisināma problēma - tos nekā nevar apgāzt. Milzu pitu izmēra trauki acīmredzot atvesti un uzstādīti jau pirms mūru uzcelšanas. Tad tic tikuši iemūrēti, un vēlāk vairs nav bijis iespējams tos nomainīt pret citiem. Tos piepildīt un iztukšot bija iespējams tikai ar caurulīšu palīdzību, izmantojot šifona principu. Taču cik nepraktiski ir iebūvēt šādus traukus grūti pieejamās vietās!»

Knosās pils Krētā atliekas un restaurētā zāle.

Aprēķināts, ka vienas šādas milzu krūkas tilpums vidēji ir 586 litri:76 «Tikai Knosās pils rietumu traktā vien novietoti 420 trauki ar kopējo tilpumu 226 000 litru.»

Bez māla krūkām rietumu traktā visā kompleksa teritorijā atradās līdzīga veida «eļļas trauki», kurus arheologi bieži dēvē par «cisternām». To tilpums bija milzīgs. Kādam nolūkam tie bijuši domāti? Saskaņā ar vienu no teorijām mīnojieši esot nodrošinājušies krīzes situācijai. Taču šāds skaidrojums nepārliecina.

Knosa nebaidījās no briesmām, visa Krētas sala nebija nocietināta. Tās valdnieks bija dieva dēls, apveltīts ar īpašām spējām, turklāt ap salu vēl joprojām riņķoja robots Talojs. Kāpēc gan būtu bijis nepieciešams absurdos daudzumos uzglabāt pārtikas eļļu, kas Vidusjūras klimatā turklāt ātri sasmaktu?

To mēs nezinām, un atliek tikai idejas vai spekulācijas līmenī mēģināt rast vismaz vienu iespējamu risinājumu. Pirms dažiem gadiem es nodarbojos ar valdnieka Zālamana un Sābas ķēniņienes problemātiku.77 Izrādījās, ka Zālamans izmantojis lidojošus ratus, «kurus viņš izgatavojis atbilstoši gudrībai, ko viņam piešķīris Dievs» (Kebra Negest, 30. nodaļa). Tamlīdzīgus «ratus, kas brauca pa gaisu», viņš bija uzdāvinājis arī savai mīļākajai, Sābas ķēniņienei. Sajā gadījumā jārunā nevis par ārpuszemes izcelsmes transportlīdzekli, bet drīzāk gan par vienkāršu konstrukciju, kas pēc formas atgādināja dirižabļa veida karsta gaisa balonu. Neaizmirsīsim, ka mitoloģiskie dievu dēli no saviem tēviem bija saņēmuši plašas tehniskās zināšanas. Tas padarīja tos pārākus par parastiem cilvēkiem.

Ūdenslīmeņa regulēšanas aizsprosts Māribā (Jemenā) bija antīko laiku varenākā tāda veida būve. Tas celts Sābas ķēniņienes laikā, (arī 104. - 105. lpp.)

Vairākus tūkstošus gadu senos Zālamana lidojošo ratu aprakstos teikts, ka lidojošajai konstrukcijai bijuši nepieciešami «uguns un ūdens», un tiešām - dažādās kalnu virsotnēs atrastas dīvainas celtnes, kas visas uzceltas par godu valdniekam Zālamanam. Arābu pasaulē šādas kalnu virsotnes dēvē par Takt-iSuleiman, «Zālamana troņiem», un tādas ir sastopamas plašā teritorijā, sākot no mūsdienu Kaš- miras, ietverot Irānu un Irāku, kā arī Arābijas pussalu, līdz pat Jemenai. Visās šajās celtnēs vai tempļos pielūdza uguni un ūdeni, un tur tika atrastas eļļas noliktavas. Gadījumā, ja Zālamana lidaparāti tika darbināti ar primitīvu tvaika mašīnu, tās funkcionēšanai bija nepieciešami uguns un ūdens. Bet kā Zālamans savā lidaparātā uzkarsēja ūdeni? Sadedzi​not eļļu līdzīgi kā eļļas lampā.

Tādējādi man ir iemesls provokatīvam jautājumam: vai Knosās pilī bija ierīkota degvielas noliktava? Vai visi pēkšņi metās uz jumta terasi tāpēc, ka ieradās lidojošā barka? Sī ideja nenāk no zila gaisa, tai ir labs pamatojums. Savas «Dabas vēstures» sestajā grāmatā romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais, kurš gāja bojā 79. gadā pēc Kristus Vezuva izvirduma laikā, par Arābijā dzīvojošajām tautām raksta:78 «Valdnieka rezidence tomēr ir Māriaba [Māriba Jemenā, EfD]… Atramitieši iekšzemē robežojas ar minijiem, kuri, kā tiek uzskatīts, esot cēlušies no Krētas valdnieka Mīnoja…»

Divpadsmitajā grāmatā Plīnijs pievēršas Arābijas koku sugām, turklāt īpašu interesi viņš izrāda par vīraka koku: «…tas robežojas ar citu apgabalu, kurā dzīvo miniji un caur kuru pa šauru ceļu tiek izvests vīraks. Šī tauta sākusi ar to tirgoties, piekopj šo nodarbošanos visaktīvāk, un šis tautas vārdā tas tiek saukts ari par miniumu. Izņemot minijus, neviens arābs, neviens pats no viņiem, neredz vīraka koku. To ģimeņu skaits, kuras prot saglabāt šīs tiesības mantoju​ma ceļā, nepārsniedz 3000…»

Tas, kas šķita juceklīgs, iegūst noteiktus apveidus. Knosās pils ilgā laika periodā tika vairākas reizes sagrauta un atkal atjaunota, taču ap 1500. gadu pirms Kristus «mīnojieši» it kā izgaist, un viņu celtnes Krētas salā kļūst par katastrofas upuri. Līdz tam brīdim pilī bija milzīgas eļļas noliktavas. Tajā pašā laikā tālajā Jemenā izveidojās mīnojiešu atzars, kas sagrāba savās rokās vīraka tirdzniecību. Toreiz vīraks tika mainīts pret zeltu, un ueši tā varēja nepietikt dievu pēcnācējiem. Arī maiņas tirdzniecības pirmsākumos strādniekiem un māksliniekiem bija jāmaksā. No rokas mutē neviens nedzīvoja. Sābas ķēniņiene lika uzcelt Māribā (Jemenā) antīkās pasaules lielāko un tehniskajā ziņā visģeniālāko ūdenslīmeņa regulēšanas aizsprostu, un viņas radinieki Krētā cēla gigantisku pili, kuru ik pa brīdim nopostīja zemestrīces. Bez finansiāla stimula nekas nenotika. Plīnijs raksta, ka «miniji» uzsākusi vīraka tirdzniecību, tāpēc tas tiekot saukts arī par «miniumu». Pllnijam miniji nav nekādi tirgotāji no Krētas, nē, «miniji» ir arābi. «Izņemot minijus, neviens arābs… neredz vīraka koku.»

Sābas ķēniņiene bija valdnieka Mīnoja pēcnācēja. Mīnojs savukārt bija dievu atvase ar visām tām tehniskajām zināšanām, kuras viņam bija nodevuši vecāki. Zālamans piederēja tām pašām cienījamajām zinības pārvaldošo aprindām,

turklāt - un tas skaidri izriet no arābu literatūras - šis Bībelē minētais valdnieks pārzinājis vēl arī pavisam citas tehniskās kvalitātes, nekā tās, kuras minētas Vecajā Derībā.79 - 80 Viņa mīļākā kā nekā bija Sābas ķēniņiene, pie kuras viesoties viņš pastāvīgi devās ar savu lidaparātu. Tas nozīmē: mīdskais valdnieks Mīnojs bija - kā izriet no mīta - «dieva» dēls, kurš precējies ar Saules dieva Hēlija (tā paša, kurš savam dēlam Faetontam negribīgi uzdcēja Saules ratus) meitu.

Tehniski izglītota ģimene, tā varētu teikt. Krētā tā nostiprināja savu varu, un lika par sevi rūpēties cilvēkiem. Tā uzbūvēja robotu Taloju, kas apsargāja salu, un lika iedzimtajiem saražot lielu daudzumu eļļas, kas bija nepieciešama viņu lidaparātiem. Viena no Mīnoja pēcnācējām valdīja Arābijā un lika pamatus vīraka tirdzniecībai. Arī Sābā eļļas ražošana pārsniedza caurmēra līmeni. Tādējādi daudzu paaudžu laikā mīnojiešu radu lokā varēja apgrozīties lielas summas. Tā viņi karaliskā stilā savstarpēji izlīdzējās, līdz beidzot ģimenes Krētas atzars sašķēlās. Tis pats notika arī Sābā. Visbeidzot deģenerējās arī «dievišķās zilās asinis» un līdz ar tām arī slepenās zināšanas par kādreizējām tehnoloģijām. Tā, lūk.

Noskaidrot, kad tas viss sākās, ir tikpat neiespējami kā laiku, kad pirmie cilvēki sāka doties svētceļojumos uz Epidauru. Manā skatījumā svarīgi ir tas, ka ģeogrāfiskajā punktā, kur vēlāk izveidojās Knosa, piecus kilometrus uz dienvidaustrumiem no šodienas Hēraklejas pilsētas Krētas salā jau pirms vairāk nekā sešiem tūkstošiem gadu tika pielūgti dievi. Šim konstatējumam ir zināma saistība ar mīklām, kuru atrisinājumam es cenšos tuvoties.

Uz ziemeļiem no Krētas atrodas Andikitiras šaurums, kas par savu nosaukumu var pateikdes Kitiras un Andikitiras salām. Senos laikos, kad kuģotāji vēl nešķērsoja jūras, bet, drošības apsvērumu vadīti, vienmēr centās neizlaist no acīm krastu, bieži notika dažādi negadījumi. Te tumsā sadūrās laivas vai uz borta izcēlās ugunsgrēks, te uzbruka jūras laupītāji vai karakuģi, te atkal kapteinis uzsēdināja kuģi uz sēkļa. Vienu šādu vraku gluži nejauši atklāja kāda grieķu kuģa apkalpe, kas, bēgdama no vētras, meklēja patvērumu līcī, kas atradās Andikitiras salas austrumu pusē. Patiesībā vīri meklēja sūkļus, gliemenes un pērles, un, ja jau reiz bija nācies pārnakšņot pie Andikitiras krastiem, nākamajā dienā viņi nolēma nirt.

Trīsdesmit metru dziļumā (bēguma laikā) nirējs Eliass Stadiatis pamanīja vispirms koka mastu un tad arī kuģa aprises. Satraukts viņš par savu atradumu informēja biedrus, un visi ielēca ūdenī, lai aplūkotu kuģi, tas notika divas dienas pirms 1900. gada Lieldienām. Turpmākajās dienās vīri nogādāja virspusē aizvien jaunus priekšmetus, un bija pienācis laiks par atra​dumu informēt varas iestādes.

Niršana bija saistīta ar nāves briesmām, jo trīsdesmit metru dziļumā katrs no nirējiem varēja nolaisties tikai divas reizes dienā. Skābekļa balonu viņu rīcībā nebija, un nirēji tikai ar lielām grūtībām varēja nokļūt līdz vrakam, aizvilkt kārtējo priekšmetu no nogrimušā kuģa kravas līdz grozam, kas karājās virvē, un kopā ar to atkal pacelties virspusē. Ņemot vērā toreizējos apstākļus, nav jābrīnās, ka niršanas laikā divi cilvēki gāja bojā un divi cid nopietni saslima.

Vairāku mēnešu laikā dienas gaismā tika izceltas dažādas figūras, monētas, divas no bronzas izgatavotas rokas, zilas vāzes un pat nelielas marmora statuetes, kuras vēlāk tika attiecinātas uz 80. gadu pirms Kristus. Beidzot kāds no vīriem tumšajā ūdenī pamanīja ar gliemežvākiem, kaļķi un korozijas saēsta metāla kukuržņiem apaugušu taisnstūrveida metālisku priekšmetu. Nirējs nezināja, kas nonācis viņa rokās. Turpmāko dienu laikā virspusē tika nogādātas vēl vairākas šī priekšmeta atlūzas, taču arheologi, kas atra​dās uz borta, sākumā neaptvēra šī vienreizīgā atraduma pa​tieso vērtību.

Nacionālajā muzejā Atēnās bezformīgais priekšmets tika ķīmiski apstrādāts, lai atsegtu apslēptos slāņus. Konservācijā iesaistītie darbinieki bija ļoti pārsteigti, kad skatienam pēkšņi atklājās trīs zobrati, kurus kopā saturēja krusteniski novietotas metāla plāksnes. Kad no otas pieskāriena sadrupa kāds tikai divus milimetrus biezs zobrats, vīri aptvēra, ka viņiem ir darīšana ar tehnisku aparatūru un nepieciešams pieaicināt speciālistus.

Valerio Stais, viens no studentiem, kurš toreiz ar pincetes palīdzību izvietoja žāvēšanai un ķīmiski attīrīja atsevišķus zobratus, vēlāk kļuva par arheologu un bija pirmais, kuram Grieķijas Nacionālā muzeja pustumšajās telpās atausa gaisma. Pa šo laiku bija atklājušies jau vairāk nekā 30 dažāda lieluma zobratu un arī daži burti grieķu rakstībā. Aparatūrai acīmredzami bija kaut kāda saistība ar astronomiju. Valerio Stais to izklāstīja kādam žurnālistam, jo speciālisti viņu izsmēja.

Turpmākajos gados «Andikitiras mašīnu» - kā tā tika nosaukta - pētīja gan īsd speciālisti, gan viltvārži. Kā parasd - ar atšķirīgiem rezultātiem. 1958. gada vasarā atļauju pētīt neizprotamo antīko priekšmetu saņēma angļu matemātiķis Dr. Dereks Dž. Sola Praiss. Beidzot - 55 gadus pēc atklāšanas - pie

darba varēja ķerties matemātiķis, kas bija studējis arī astronomiju. Dr. Sola Praiss vēlāk kļuva par zinātnes vēstures profesoru Jēlas universitātē ASV. Viņš publicēja vienīgo fundamentālo darbu par «Andikitiras mašīnu», kurā neslēpa savu lielo izbrīnu par šo atradumu.81 Metāla daļas bija izgatavotas no tīras bronzas vai vara un cinka sakausējuma ar dažādiem piemaisījumiem. Niecīgos daudzumos tika konstatēti arī tādi elementi kā zelts, niķelis, arsēns, nātrijs, dzelzs un antimons. Iegravētie grieķu burti, kuri bija atšifrējami tikai fragmentāri, skaidri un gaiši pierādīja retā atraduma astronomisko nozīmi. Atklājās tādi vārdi kā «…vakarā Vērsis…», «… Vega noriet vakarā…», «…Plejādes uzlec no rīta». Starp tiem bija arī zvaigžņu nosaukumi un konstelācijas, piemēram, «Dvīņi, Altairs, Ar- kturs». Tekstu pārtrauca atsevišķi iegravēti skaitļi. Uz aparatūras bija vēl saskatāmas arī trīs kādreiz apaļas skalas ar milimetru atzīmēm, kuras varēja pielīdzināt logaritmiskajam lineālam. Vairāk nekā trīsdesmit dažāda lieluma zobrati, kas ar nelielām asīm bija nostiprināti uz vara plāksnes, atradās saķerē cits ar citu. Mašīnas sastāvā bija pat diferenciālie zobrati. Tie acīmredzot nodrošināja dažādu zvaigžņu pozīciju savstarpējo attiecību nolasīšanu uz skalas. Tas skan komplicēti, bet tā tas nemaz nav - kur atrodas Altairs tajā

Šeit attēloto Andikitiras mašīnu tagad var apbrīnot Atēnu Nacionālajā muzejā.

momentā, kad punktā X uzlec Plejādes? Nolasīt varēja arī Mēness pozīcijas attiecībā pret Sauli un Zemi vai arī Sīriusa lēktu un rietu salīdzinājumā ar Vegu.

Andikitiras mašīna tikusi uzbūvēta dažus gadsimtus pirms Kristus; taču tas acīmredzot noticis kādā slepenā laboratorijā, jo izpratne, par kādu liek domāt šī aparatūra, nekādi nav savietojama ar tā laika zināšanām astronomijā. Tas attiecas arī uz izmantoto tehnoloģiju un smalkmehāniku. Pēc gadiem ilgas nodarbošanās ar Andikitiras mašīnu profesors Sola Preiss kādā lekcijā Vašingtonā izteicies, ka viņam tas viss šķietot tikpat fantastiski kā Tutanhamona kapenēs Ēģiptē atrasts reaktīvais dzinējs. Turklāt Sola Praiss gluži pareizi norāda, ka tieši Senajā Grieķijā pēkšņi parādījušies izcili matemātiķi un izgudrotāji, tādi kā, piemēram, Aristotelis (384. - 322. g. pirms Kristus) un Arhimēds (285. - 212. g. pirms Kristus).

Zināms arī, ka izcili astronomi bijuši arābiem, kuri ap 1000. gadu pēc Kristus izgatavoja mehāniski darbojošos kalendāru, tā saukto astrolābiju. Taču to visu nevar savienot ar zināšanām, ko sevī glabā Andikitiras mašīna. Sola Praiss raksta:81 «Andikitiras mašīna vai nu iemieso sevī kāda rakstos nekad neminēta procesa progresīvas attīstības līniju, vai arī ir nezināma ģēnija maslvas iejaukšanās rezultāts.»

Un tālāk: «Pat ņemot vērā datējuma iespējami tālākās robežas, ir skaidrs, ka mūsu priekšā ir kaut kas daudz komplicētāks par to, kas jebkad ticis aprakstīts antīkajā literatūrā.»

Tieši profesors Sola Praiss, kurš vienīgais gadu desmitiem ilgi nodarbojies ar Andikitiras brīnumu, ņemot talkā visu, kas antīkajā literatūrā pieejams par mehāniku, matemātiku un astronomiju, rezumējot savu pētījumu rezul​tātus, konstatē: «Līdz ar Andikitiras mehānismu mēs esam konfrontēti ar variantiem visbagātāko fenomenu - ar augstajām tehnoloģijām.»

Gandrīz deviņdesmit gadu Andikitiras mašīna plašai publikai nebija pieejama. Pavisam nesen

vairākas tās detaļas, ievietotas stikla kastē, tika izliktas apbrīnošanai Nacionālajā muzejā Atēnās.

Starmešu apgaismotā aparatūra rāda, cik maz nojausmas mums ir par tām zināšanām, kuras dievu pēcnācēji izpauduši saviem izredzētajiem. Tā demonstrē arī, cik trula un kūtra kļuvusi mūsu sabiedrības domāšana. Mūsu priekšā atrodas High-tech aparatūra, kurā ir zobrati ar līdz pat 240 zobiem, kas izveidoti ar precizitāti līdz mili​metra simtdaļām. Ja novirzes būtu lielākas, skala uzrādītu kļūdainas vērtības.

Antīkajā literatūrā šis tehnikas brīnums nekur nav pieminēts, kaut arī ziņām par tā parādīšanos būtu bijis jāiet no mutes mutē. Kur ir tā prototipi? Bez tādiem tas nebūtu iespējams, jo pat visģeniālākais smalkmehāniķis šādu mašīnu nevarētu izgatavot bez zināmām iestrādēm. Bet, ja šādi prototipi eksistējuši, kāpēc tos nav pieminējis neviens dzejnieks vai vēsturnieks, kuri citādi atzīmējuši katru nozīmīgu detaļu? (Šīs aparatūras atdarinājumi ar daudz vienkāršāku mehāniku eksistē, bet tas jau ir cits stāsts.) Un no kurienes nākušas astronomiskās zināšanas, kas ir šī tehnikas brīnuma pamatā? Atēnu Nacionālajā muzejā cilvēks lūkojas stikla kastē un pie sevis domā: «Kaut kā jau senie cilvēki to ir paveikuši. Jāņem vērā ģēniji nekrīt no debesīm.»

Andikidras mašīna bija izgatavota «kabatas formātā», aptuveni portatīvās rakstāmmašīnas lielumā.

To bez grūtībām varēja nogādāt no vienas dievu pils otrā. Mehānisms labi varēja noderēt arī uz aizvēsturisko lidaparātu borta. Visbeidzot tas noderēja, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem un sagatavotu priesteru kastu, kas kalpoja dieviem. Lidojošajam Zālamanam - tāpat kā indiešu valdnieku ģimenēm, kuras pārvaldīja gaisa telpu82 - noteikti bija vajadzīgi navigācijas instrumenti. Tāpēc nav jābrīnās par arābu vēsturnieku teik​to, proti, ka Zālamana «ratos, kas brauc pa gaisu», bijis burvju spogulis, «kas viņam atklāja visas vietas pasaulē».83 Šis brīnumdarinājums bijis izgatavots «no dažādām substancēm» un devis valdniekam iespēju, atrodoties uz sava lidojošā paklāja, «redzēt visu septiņu klimatu virzienos».

Arī arābu ievērojamākais ģeogrāfs un vēsturnieks al Masūdī Abulhasans (895-956) savā darbā «Vēsture»84 raksta, ka kalnu virsotnēs, kurās Zālamans acīmredzot uzpildījis degvielu, esot bijušas brīnumainas sienas, kas Zālamanam «rādīja debess ķermeņus, zvaigznes, Zemi ar tās kontinentiem un jūrām, apdzīvotos novadus, to augu un dzīvnieku valsti, kā arī daudzas citas pārsteidzošas lietas»85 . Tās bija vismaz tikpat brīnumainas kā Andikitiras mašīna.

Uz ziemeļiem no Andikitiras un Kitiras salām atrodas Peloponēsa, kas ar saviem 21 410 kvadrātkilometriem ir lielākā Grieķijas pussala. Šeit atrodas tādas pilsētas kā Argosa, Epidaura, Nemeja un arī mūžsenās Mikēnas. Kā jau Grieķijā mēdz būt, ari Mikēnas ir saistītas ar mitoloģiju. Šo vietu esot dibinājis Persejs, kura māte apgalvojusi, ka viņš esot Zeva dēls. Dievu tēvs laikam gan piedalījies visu neparasto bērnu radīšanā. Perseja slava balstās uz viņa uzvaru pār gor- gonām, briesmīgiem nezvēriem ar vairākām galvām. Tām esot bijušas misiņa rokas un zelta spārni. Kurš tās uzlūkojis, uz vietas pārvērties akmenī. Viena no gorgonām, kas vēl šodien tiek attēlota kā visa sievišķā pretmets, bija Medūza. Tieši viņa bija jānogalina, par ko parūpējās Persejs - atkal ne bez dievišķu triku izmantošanas. No nimfām viņš saņēma īpašu tarbu, kuru uzmeta plecos, pāri lidojošu sandaļu, kā arī ķiveri, kas padara neredzamu. Tad uzradās arī dievu sūtnis Hermejs un pasniedza Persejam varenu ieroci - dimanta sirpi. Šādi bruņojies, Persejs aizlidoja uz gorgonu nometni un neatņemdamies lūkojās tikai savā pulētajā vai​rogā, kas spīdēja kā spogulis. Tādējādi viņš izvairījās no tieša acu kontakta, jo nevēlējās pārvērsties akmenī. Tā kā Persejs bija neredzams, briesmīgie monstri viņu nepama​nīja, un drosmīgais varonis nocirta Medūzai galvu.

Ar briesmoņa galvu tarbā Persejs lidoja vispirms uz Ēģipti, kur dzīvoja divi viņa senči, un tad tālāk uz Etiopiju. Tur kāds valdnieks bija gandrīz jau piespiests upurēt jūras nezvēram savu skaisto meitu Andromedu. Persejs, protams, nogalināja zemūdens monstru un - pēc vairākām intrigām - ieguva arī Andromedu. Pa to laiku Perseja draugiem Etiopijā uzbruka spēcīgs ienaidnieks. Neko nedariet, viņš sacīja un lūdza saviem draugiem aizsegt acis. Tad viņš no savas īpašās mugursomas izvilka Medūzas galvu un

Megalītiskie mūri Mikēnās.

Rodas iespaids, ka akmens kluči Mikēnās izlieti no dažādu materiālu maisījuma. (119. lpp. augšā) Skaidri redzams «ciklopu celtniecības stils», lai arī kad tie būtu darbojušies Mikēnās. (119. lpp. apakšā)

pasniedza to ienaidniekiem. Tie tūlīt sastinga un pārvērtās akmenī. Šo savu slepeno ieroci viņš lika lietā arī vēlāk. (Zināšanai: Kebra Negest, grāmatā par edopiešu valdnieku vēsturi, stāstīts par tūkstošiem kareivju, kuri gājuši bojā mīklainā veidā, proti, uzlūkojot derības šķirstu, ko Zālamana dēls bija nozadzis Jeruzālemē un aizvedis uz Etiopiju.) Vēlāk Persejs kopā ar Andromedu atgriezās dzimtajās Ar- golīdas ārēs un dibināja Mikēnu pilsētu. Taču par Perseju, protams, eksistē ari citi nostāsti.

Neviens nezina, kad sākotnēji sākta apdzīvot Mikēnu zeme, taču vienprātīgi tiek uzskatīts, ka tas noticis akmens laikmetā. Reljefs šeit ir kalnains, un Argolīdas kalnos jau drīz sāka iegūt vara rūdu. Vai tieši varš bijis tas pamats, kāpēc jau tik agri šis apvidus sākts apdzīvot, vai arī tam bijis kāds cits, visdrīzāk reliģisks, iemesls, to mēs vairs nevaram noskaidrot. Arheoloģiski pierādīts ir vienīgi tas, ka šeit jau ap 2500. gadu pirms Kristus no megalītiem tikušas būvētas celtnes un ka tūkstoš gadu vēlāk Mikēnās bijis varens nocie​tinājums ar sešus metrus biezām sienām.

Arī Homērs savos stāstos par Troju Mikēnām ierādījis nozīmīgu lomu, kaut arī nav skaidrs, no kurienes dzejnieks ieguvis šo informāciju. Saskaņā ar Homēra teikto Trojas kara varoņi Agamemnons un viņa biedri esot apglabāti Mikēnās. Tas savukārt deva pamatu Heinriham Šlīmanim sākt izrakumus Mikēnās. Piecos šahtveida apbedījumos viņš drīz vien atrada divpadsmit vīriešu, trīs sieviešu un divu

bērnu skeletus. Tā kā kapenes bija bagātīgi izrotātas ar zeltu, Šlīmanis tūlīt nosūtīja telegrammu uz Atēnām Grieķijas

Mikēnas: «Atreja mantnīcas» ieeja un kupols. Neviens nezina, kas tajā kādreiz glabāts. karalim, kurā apgalvoja, ka ar šīm bagātībām pietiekot, lai piepildītu veselu muzeju. Tas bija nedaudz pārspīlēti. Šodien atradumus var apbrīnot vienā no Nacionālā muzeja zālēm.

Arī tūristiem Mikēnās ir ko redzēt. Te atrodas «ciklopu mūris», kas tā nosaukts tāpēc, ka, atbilstoši mītam, to uzcēluši vienacainie ciklopi. Tā iekšienē uz trim monolītiem balstās Lauvu vārti. Katram apmeklētājam, kas mūru ēnā gremo savu sviestmaizi, īstenībā būtu jānonāk pie kurioza secinājuma vairākos megalītos, kas ietilpst ciklopu mūri, grūti saskatīt pilnīgi dabiskus akmeņus. Proti, iestrādātie akmeņi sastāv no dažādiem materiāliem, it kā šeit kādreiz būtu samaisīts rupjš betons. Šis ciklopiskais mūris ir aptu​veni 900 metru garš, zem tā un augšpusē atrodas vairāki nelieli vēlākos laikmetos celti mūri.

Vairākus simtus metru dziļāk atrodas tā sauktā «Atreja mantnīca», patiešām iespaidīga celtne, kas acīmredzot reiz kalpojusi par kapenēm. Tomēr es šaubos, vai tāda bijusi šīs celtnes sākotnējā nozīme.

Milzīgā kupolveida būve 15 metru diametrā ir 13,30 metru augsta un atrodas zem pakalna. Kupola velve veidota no 33 slāņiem, kas novietoti cits virs cita. Katrs nākamais no tiem paceļas augstāk par apakšējiem, līdz augšējo atvērumu kupolā noslēdz viens vienīgs varens bloks. Ieejas akmens sver 120 000 kilogramu, un statistikas speciālisti aprēķinājuši, ka kupols bez problēmām varētu izturēt 140 tonnu

svaru. Diemžēl neviens nezina, kas sākotnēji šajā milzīgajā hallē atradies. Pirms arheologu ierašanās tur jau bija pastrādājuši laupītāji.

Jau agrīnā periodā Mikēnas bija cieši saistītas ar Krētu.

To pierāda Mīnoja kultūras pēdas, kas atklātas Mikēnās: gleznojumi un rotājumi. Dievu pēcnācēji no Krētas līdzdarbojušies arī Mikēnās. Turklāt mani tik daudz neinteresē mīnojiešu ietekme kultūras apmaiņas rezultātā, cik Mikēnu sākotnējā atrašanās vieta. Proti, tai ir noteikta loma tīklā, kura cilpas es pamazām savelku.

Kādas cilpas? Kas tas par tīklu? Visu grieķu kulta vietu izvietojums kopā veido pārsteidzošu rastru.

Lai skaidri parādītu šī tīkla struktūru, man būtu jāapraksta visas daudzās svētvietas un jāpiekārto tām attiecīgie dievi, bet ierobežota apjoma grāmatā to nav iespējams izdarīt. Getras vietas jau ir labi zināmas: Knosa, Epidaura, Mikēnās un Olimpija. Pēdējai no tām vēl trūkst kompetentas dievības. Jautājums par vismaz divām svētvietām, par Atēnām un Delfiem, vēl jāapspriež.

Es jau dažos vārdos minēju, ka Olimpijā sacensības notikušas jau pirms pirmajām olimpiskajām spēlēm. Tāpat kā citas vietas, arī Olimpija bija apdzīvota jau akmens laikmetā. Tempļu un sporta arēnu drupas šodien lielākoties ir restaurētas - tomēr kādreizējās megalītu arhitektūras relikti vēl ir identificējami. Starp citu, tas ir viens no punktiem, uz ko es parasti norādu un ko nespēju vien pietiekami bieži atkārtot - jo tālāk pagātnē, jo lielāki ir akmeņi (megalīts = liels akmens), ar kuriem cilvēki darbojušies. It kā nebūtu vieglāk vienu uz otras novietot mazākas atlūzas. Tā tas ir visā plašajā pasaulē.

Akmens laikmeta cilvēkiem īpaši paticis nopūlēties ar milzīgiem blokiem, kaut arī viņiem nebija ne piemērotas mērīšanas tehnikas, ne atbilstošu darba paņēmienu. Vēlākajos laikmetos viņi to darīja racionālāk. Pakāpeniski viss virzījās uz priekšu.

Kā galvenais dievs Zevs personīgi valdīja Olimpijā. Par to uzrakstīti daudzi sējumi - es aprobežošos ar īsu kopsavilkumu.

Vārdam «Zevs» - romiešu «Jupiters», ģermāņu «Tors» - ir indoģermāņu sakne «dei» - «spīdošs».86 Grieķu izpratnē pat Zevs nebija radies ne no kā, bet bija Krona dēls. Hēsiods šajā sakarā raksta, ka iesākumā valdījis haoss, pirmatnējais stāvoklis, no kura radusies zeme, Gaja. Zeme dzemdējusi Urānu, debesis, un no Gajas sakara ar Urānu radušies titāni - arī Krons. Tas padarījis grūtu savu māsu, un viens no šī savādā pāra bērniem bijis Zevs.

Jo vecāks kļuva Zevs, jo vairāk viņš ienīda savu tēvu Kronu, līdz beidzot gāza to un cīnījās ari ar citiem titāniem. Šo dievu kauju Zevs izcīnīja no pašas augšas - no Olimpa. Zevs uzvarēja, nogalināja titānus, bet savu tēvu Kronu kā nemirstīgo atstāja dzīvu. Pāri palika trīs Krona dēli: Zevs, Posei- dons un Aīds. Viņi savā starpā izlozēja valdīšanas apgabalus. Zevs ieguva debesis, Poseidonam tika jūras, bet Aīdām - pazemes valstība.

Visbūtiskākais par Zeva izcelsmi līdz ar to ir pateikts - atliek nenozīmīgais. Zevu simbolizē ērglis.

Gilvēki Zevam devuši tādus pievārdus kā «augstu dārdošais», «zibeņu metējs», «gaišredzīgais» un «mainīgais». Ar to bija domātas viņa spējas pārvērsties dažādās dzīvās būtnēs. To viņš darīja bieži, dažādos veidolos iepriecinot veselu rindu skaistu sieviešu. Lēdai viņš parādījās kā gulbis, Eiropai - kā vērsis, Kallisto Zevs savaldzināja, ierazdamies pie viņas Apollona izskatā, bet Danaju - vēl eksotiskāk kā zelta lietus. Taču Zevu pievilka arī skaisti jaunekļi, viņš iemīlējās Ganimēdā, nolaupīja to un aizveda uz savai debesu valstību Olimpu. Tā nebija sevišķi smalka dievišķa rīcība.

Tās visas ir cilvēciskas īpašības, kas piešķirtas kādai mistiskai pārdabiskai būtnei, kas visu spēj, visu drīkst un kuru neviens nesaprot. Sevišķi bezjēdzīga un vienkāršās tautas domāšanai neaptverama ir Zeva meitas Atēnas piedzimšana. Proti, viņa pasaulē nenāca caur mātes ķermeni, bet pilnā kaujas bruņojumā izsprāga tieši no Zeva pieres. (Eksistē arī citi viņas piedzimšanas varianti.) Mitoloģijā viņai turklāt eksistē pievārds «jaunava». Jau ilgi pirms jaunavīgās dzimša​nas kristiānismā līdzīgā veidā pasaulē nākusi Atēna. Atēna - to nosaka jau viņas vārds - bija Atēnu pilsētas aizbildne.

Tā ir tā pati dieviete, kas palīdzēja «Argo» būvē un apgādāja kuģi ar runājošo brusu. Atēna

atbalstīja arī Perseju, kad tas gatavojās nocirst briesmīgajai Medūzai galvu. No grieķu mitoloģijas labi pazīstams ir spārnotais zirgs Pēgass. Taču to tāpat kā Faetonta Saules ratus vajadzēja vadīt - pilotēt. To atkal nokārtoja Atēna, sarūpēdama zirga pilotētājam «burvju grožus». Tā bija izpalīdzīga dieviete, kura drīz kļuva par mākslas, gudrības, retorikas, miera un turklāt ari par dzejas patronesi. Man varbūt viņa būtu jāsauc par palīdzības dievieti. Atēna bija arī tā, kas dāvāja zemniekiem arklu, lai atvieglotu viņu darbu. Sievietēm viņa deva stelles un izglī​totajiem - pat alfabētu.

Jaunavīgo Atēnu reiz iekāroja Uguns dievs Hēfaists, kurš ar visiem līdzekļiem centās iegūt viņu savā varā. Beidzot abi cīnījās, un uzbudinātais Hēfaists izlēja spermu, kas nolija uz viena no Atēnu pakalniem.

Tas savukārt bija pietiekami Atēnu Akropole. (126. lpp. augšā un 127. lpp.)

Arī Akropolē var atrast aizvēsturisku laiku būvelemcntus. (126. lpp. apakšā) T

svarīgs iemesls cilvēkiem uzlūkot šo vietu kā svētu zemi un uzcelt tur milzīgu tempļu kompleksu Atēnu Akropoli.

Akropole, no kuras šodien palikušas vairs tikai drupas, celta laika posmā no 6. līdz 4. gadsimtam pirms Kristus, taču jau akmens laikmetā cilvēki šeit pielūguši savus dievus. To apstiprina arheoloģiskie pētījumi, jo megalītu elementi uz Atēnu klintīm eksistēja jau ilgi pirms tam, kad tika radītas lielās celtnes.

Gan ziemeļu, gan dienvidu nogāzēs lokalizējami vēlā akmens laikmeta būvelementi. Divas šādas senās kulta vietas pat integrētas vēlāk uzceltajos tempļos. Lielākais Akropoles monuments ir Partenons, kas uzcelts uz kādas senākas celtnes pamatiem. Arī mūsdienās tūristi šo templi ar tā divpadsmit metru augstajām baltajām marmora kolonnām sasniedz aizelsušies - elpu tiem laupa kāpiens pa šķietami bezgalīgi garajām trepēm. Vārds Partbenoti īstenībā nozīmē «jaunavas istaba», jo šī svētnīca veltīta jaunavīgajai Atēnai. Celtne ir 67 metrus gara, 23,50 metrus plata un 12 metrus augsta. Restaurētajā zelminī redzama Atēnas dzimšana, kā arī viņas cīņa ar Poseidonu, kurš reiz bija gribējis ieņemt Akropoles klintis. Ciļņos attēlotas arī dievu cīņas ar titāniem, cīņas pret kentauriem, kauja par Troju un, kas ir diezgan pārsteidzoši, atēniešu karš ar amazonēm. Šodien visa pasaule ir satraukusies par Atēnu sinogu, kas saēd brīnišķīgos Akropoles tempļus. Tā

tas ir. Bet kurš zina, kāpēc jau 17. gadsimtā tika sagrauts Partenons? Pēc imperatora Justiniāna valdīšanas laika (527. - 565. g. pēc Kristus) Grieķijā izplatījās kristietība, un Akropoles senie tempļi tika pārveidoti par baznīcām. Tad nāca turki, kas devās karagājienā pret kristiešiem un izmantoja Partenonu - absolūti bezdievīgi - šaujampulvera glabāšanai. 1687. gada 26. septembrī kāds līneburgiešu leitnants, kas atradās venēciešu dienestā, uzspridzināja pulvera noliktavu. Eksplozija saplosīja frīzi un kolonnas. Pēc šī barbariskā nozieguma bija jāaizbēg pat pēdējiem dieviem.

Knosa, Epidaura, Mikēnās, Olimpija, Akropole… visas šīs vietas kā svētas pielūdza akmens laikmeta cilvēki jau ilgi pirms «klasiskās Grieķijas» izveidošanās, gadu tūkstošus pirms Grieķijas vēstures uzrakstīšanas. Šajā tīklā trūkst vēl tikai galvenā pieturas punkta, un tas ar dieviem, notiku​miem un bagātībām ir saistīts vairāk nekā visas citas kulta vietas. Arī šis mezgla punkts, protams, nav radies nejauši. Mītos visam ir savs pamats.

Zevs reiz bija licis diviem ērgļiem lidot ap Zemi, lai to izmērītu. Vietai, kur ērgļi pēc šī aplidojuma satiksies, vajadzēja būt Zemes viduspunktam. Zeva sūtītie putni sastapās kāda kalna stāvajās nogāzēs. Tas bija omfals, «pasaules naba». Parnasa (vēlāk tā nosauktā) kalna nogāzēs ātri izveidojās grieķu pasaules pats noslēpumainākais centrs - Delfi. Par vārda «Delfi» etimoloģiju nav vienprātības. Tas varētu būt atvasināts no delpbinios, jo dievs Apollons šeit esot ieradies delfīna izskatā, vai arī no delphys, kas nozīmē «dzemde».

Vispārzināmi ir izdaudzinātie Delfu orākuli, kurus pareģoja priesteriene Pitija. Pat vārds «Pitija» nav izvēlēts nejauši. Proti, aizvēsturiskos laikos Delfu alās dzīvoja pūķis - jau atkal! -, un ar to vajadzēja tikt galā. Par to parūpējās Apollons, kas ieradās Delfos ar «debesu barku». Briesmīgo pūķi vēlāk sauca par Pitonu. Šis vārds atvasināts no darbības vārda pythein, - satrūdēt, sairt, izjukt. Apollons nogalināja nezvēru un iegrūda to kādā alā kalna nogāzē. Tur monstrs sapuva, un virs šīs vietas Pitija esot sacerējusi savus ģeniālos pareģojumus.

Tie ir tikai tautas ticējumi, kas turklāt izpaužas visdažādākajos variantos. Par Delfiem rakstījuši visi grieķu dzejnieki un vēsturnieki. Šī vieta ilgu laiku bija visas Grieķijas reliģiskais centrs, šeit padomus saņēma augstmaņi un valdnieki - par atbilstošu samaksu, protams.

Savas «Vēstures» 1. grāmatā Hērodots ziņo, ka «Glauks no Plijas, kurš, kā zināms, pirmais no māksliniekiem uz zemes atklāja paņēmienu, kā sametināt metālus»87 , pirmo sa- metināto paliktni uzdāvinājis Delfiem. Vēlāk Delfos dzīve sita vēl augstāku vilni. Līdijas valdnieks Krēzs nespēja īsti noticēt pareģojumiem un tāpēc sūtīja vairākas delegācijas pie dažādiem Grieķijas orākuliem. Visiem pareģiem bija jāatbild tikai uz vienu jautājumu, proti: ko es daru tieši šajā brīdī? Iepriekš viņš ar saviem sūtņiem bija vienojies par noteiktu laiku, kad šis jautājums jāuzdod. Kad sūtņi atgriezās no dažādiem orākuliem, pareiza izrādījās tikai viena atbilde, kas nāca no Delfiem. Norunātajā brīdī Krēzs bija sagriezis bruņurupuci, nokāvis jēru un abus kopā vārījis metāla katlā, noslēgtā ar metāla vāku. Atbilde no Delfiem bija:87 «Līdz maniem jutekļiem nonāk notīrīta bruņurupuča smarža, kas kopā ar jēra gaļu vārās metāla pannā. Varš to nosedz no apakšas, un varš ir pārklāts tam pāri.»

Pitijas telepātiskās spējas bijušas patiešām lieliskas.

Valdnieks Krēzs bija tik sajūsmināts, ka burtiski apbēra Delfus ar dāvanām. Tur viņš upurēja 3000 lopu, kā ari «izkausēja milzīgu daudzumu zelta un lika no tā izgatavot ķieģeļus». Tie visi bija plaukstas tiesu augsti un sešas plaukstas tiesas gari, kopā 117 šādi ķieģeļi. Ar to vēl nepietika, Delfos tika nogādāta arī lauvas figūra no tīra zelta un divas milzīgas krūkas no zelta un sudraba. Cita starpā vēl arī rotaslietas un neskaitāms daudzums dažādu apģērbu. Hērodots, kurš Delfus apmeklējis vairākas reizes, raksta, ka zelta krūka bijusi novietota tempļa ieejas labajā pusē, bet sudraba - kreisajā. Uz diviem svētā ūdens traukiem, kurus arī dāvinājis Krēzs, vēlāk esot iegravēti viltoti uzraksti. Vēstures lietu pārzinātājs tam nepiekrita jau pirms 2500 gadiem: «Tā tas nav. Arī tos [traukus, EfD] ziedojis Krēzs. Uzrakstus iegra​vējis kāds vīrs no Delfiem… šo vīni es pazīstu, bet viņa vārdu nevēlos nosaukt.»

To visu es stāstu, lai atsauktu atmiņā, no kurienes nāk mūsu izteiciens par «izšķērdīgo Krēzu». Arī tāpēc, lai pierādītu, cik bagāti bijuši Delfi. Kaut arī valdnieks Krēzs Delfus bija tikpat kā nopircis un ieguvis tiesības jebkurā brīdī vērsties pie Pitijas, izšķirošajā brīdī orākuls viņam nepalīdzēja. Krēzs nebija īsti pārliecināts, vai uzsākt kauju ar persiešiem. Sentence no Delfiem apgalvoja, ka, šķērsojot Haliju, viņš sagraušot lielu impēriju. Šis teikums tikpat labi varētu būt ņemts no kāda mūsdienu horoskopa. 546. gadā pirms Kristais valdnieks Krēzs, pārliecināts par uzvaru, ar savu karaspēku šķērsoja Halijas upi - un persieši viņu sakāva. «Lielā impērija», kuru viņš sagrāva, izrādījās viņa paša valsts.

«Atēniešu mantnīca» Delfos Delfi: kādreizējās kolonnas cokola izmēri liecina par vērienu, ar kādu te kādreiz darbojušies.

(132. lpp. augšā) Vēl milzīgāks ir tā dēvētais «poligonālais mūris» Delfos, kas celts nezināmā laikmetā. (132. lpp. apakšā) Aiz ceļa redzamas nelielā Apollona tempļa drupas Delfos. (133. lpp. augšā) Tapām līdzīgie izciļņi izslīpēti no akmens. Kādreiz tie saderējuši kopā ar precizitāti līdz milimetram. (133. lpp. apakšā)

Delfu centrā atrodas Apollona templis - ari mūsdienās tā ir ļoti iespaidīga celtne. Zeva dēlam Apollonam piemita plašs spēju spektrs. Viņš veica Gaismas dieva un arī Dziedniecības dieva pienākumus. Ne velti viņa dēls bija Asklēpijs no Epidauras. Apollons bija atbildīgs arī par pareģošanu, par jaunatni, mūziku un šaušanu ar loku. Viņa jaunākais brālis bija Hermejs. Senēģiptiešu tekstos tiek apgalvots, ka Hermejs bijis tas pats ēģiptiešu Idrīss vai Saurids, bet ebreji «to sauca par Jareda dēlu Enohu»88 . (Pat ja šīs leģendas tikai daļēji atbilst patiesībai, mēs nonākam laikā pirms lielajiem plūdiem.

Tas tādēļ, ka Saurids lielo piramīdu licis būvēt pirms šīs katastrofas, un Bībeles Enohs ir pirmsplūdu laika patriarhs.)

Apollons esot cēlis arī neieņemamos Trojas mūrus, viņš tika pielūgts kā «ceļu apsargātājs». Ar savu debesu barku Apollons regulāri apmeklēja citas tautas, no kurām visbiežāk tiek minēti hiperboreji, kas mājojuši kaut kur «viņpus ziemeļu vēja». Pat Hērodota laikā grieķi nezināja, kas īstenībā bijuši šie noslēpumainie hiperboreji. Viņus piemin gan Hēsiods, gan Homērs, un Hērodots beidzot atsakās no viņu meklējumiem (IV, 36): «…ja hiperboreji eksistē, cilvēkiem jāatrodas arī tālajos dienvidos. Man jāsmejas, redzot, cik daudzi cilvēki jau uzzī​mējuši zemes kartes…»

Un man jāpasmaida, domājot par to, cik daudzus gadu tūkstošus cilvēce maldās leģendu miglā. Tā var būt īsta poēzijas dārgumu krātuve, un visi dievi dod vielu jaunām fantāzijām - tikai tās nav patiesas.

Tas, kas paliek pāri no mītiem, nav datējami notikumi un ir pārāk maz, lai uz tā ko būvētu. Tomēr tas satur pašu izšķirošāko - to, kas pārdzīvo visus karus un katastrofas: tautas neskaidrās atmiņas. Tās tiek pārvērstas akmenī un ir atpazīstamas visās «mistiskajās» vietās. Šodien nav citādi. Svētceļnieku apmeklētās vietas, piemēram, visas kā viena radušās no sīkumiem, kurus kāds piedzīvojis: Marijas brīnums vai brīnumaina izdziedināšanās, kāds avots vai neizprotama dabas parādība. Tikai pēc tam, kad ziņas par brīnumu izplatījušās līdzcilvēku vidū, tie, ziņkārības dzīti, sāk apmeklēt šo vietu. Tad seko pirmais krogs, pirmā kapela un pirmā baznīca - vienmēr tajā vietā, kur norisinājies kaut kas pārdabisks.

Celtnes ro​das no tautas kolektīvām izjūtām.

Delfos ir jāpabūt. Komplekss plešas Parnasa kalna nogāzē, to ieskauj samtainās kalnu muguras, kas vakaros ietinas krāsu, gaismas un ēnu kaskādēs. Ceļotājs Pausanijs pirms 1800 gadiem savus iespaidus attēloja godbijīgiem vārdiem un neaizmirsa pieminēt daudzās strīdīgās leģendas par Delfiem. Pēc viņa vārdiem, svētā ceļa malās bijušas izvietotas ap trim tūkstošiem statuju.89 Viņa laikā galvenā tempļa priekštelpas sienas vēl greznojušas akmenī iekaltās «septiņu gudro sentences». Šīs gudrības, kuras Delfos atstājuši dažā​di apmeklētāji, savu vērtību nav zaudējušas arī mūsdienās: • Iepazīsti pats sevi!

• Vairums ir slikts.

• Visa pamatā ir vingrināšanās.

• Izmanto laiku!

• Neieslīgsti pārmērībās!

• Steidzies lēnām!

• Savam liktenim neizbēgsi.

Delfu templi vairākas reizes sagrāvušas zemestrīces un nogruvumi, taču katru reizi tas ticis atjaunots.

Beidzot sākās Delfu ziedu laiki. Pitija murmināja savus orākulus, sēdēdama uz trijkāja virs plaisas, no kuras cēlās tvaiki. Par to dzirdētas daudzas spekulācijas, un nesen ģeologi pat paziņoja, ka tempļa rajonā atklātas ģeoloģisku lūzumu zonas, zem kurām atrodas ogļūdeņražus saturoši slāņi. «Šādas formācijas bieži izdala tādas gāzes kā etilēnu, metānu vai sērūdeņ- radi»90 , un šīs gāzes Pitiju esot novedušas «sava veida reibuma stāvoklī un stimulējušas viņas vīzijas». Es neticu nevienam no šiem apgalvojumiem. Kas īsti norisinājās Apollona templī, to nezina neviens, kaut arī šim jautājumam pievērsušies visi grieķu rakstnieki. Šeit vietā ir teiciens: viss ir izrunāts, bet nekas nav pateikts. Sengrieķu vēsturnieks Plūtarhs gan ir aprakstījis orākulu procedūru91 , «taču arī uz viņu attiecas tas, kas bija pats par sevi saprotams visiem Apollona priesteriem - neizpaust nevienu vārdu par to, kas noticis dieva namā».

Tūristam, kurš rāpjas augšā pa līkumoto ceļu kalna nogāzē, būtu rūpīgāk jāpavēro vairākkārt atjaunotā Apollona tempļa pamatne. Megalītu vecums strāvo no katras spraugas. Milzīgās akmens plāksnes, kas šodien sedz zemi un uz kurām kādreiz slējušās kolonnas, neviļus liek domāt par helikopteru nosēšanās platformu. Šīs platformas radušās sestajā gadsimtā pirms Kristus. Pamatne, tā dēvētais «poligonālais mūris», ir vēl vecāka. Es ieteiktu katram apstāties, apsēsties uz Delfu teātra kāpnēm un nomoda sapnī ļaut pagātnei slīdēt gar savām gara acīm.

Raugoties no pusapaļā amfiteātra, pie jūsu kājām guļ visi Delfi. (Augšā pie nogāzes atrodas vēl viena sporta arēna - tā celta romiešu laikos.) Delfi zem jums ir celtņu drupas. Tajās kādreiz kūsāja dzīvība, tur netrūka ne lūdzēju un izmisušo, ne tirgotāju un politiķu, nedz arī iedomīgu priesteru un naudas kāru amatnieku. Visus viņus vienoja tikai viens - ticība Apollonam un viņa varenībai. Es šaubos, vai viņi ticēja arī orākulam. Tas drīzāk varētu būt bijis palīgs dzīvē, līdzīgi kā mūsu horoskopi. No tā katrs varēja atvasi​nāt to, ko vēlējās.

Tur apakšā reiz stāvēja 13 dievu un varoņu statujas, tur atradās sikioniešu, sifniešu, tēbiešu un atēniešu mantnīcas. Tur bija skulptūras, marmora kolonnas, kā arī kučiera bronzas statuja (tagad atrodas Delfu muzejā). Protams, dieva Apollona milzīgā tempļa priekšā slējās viņa 16 metru augstā skulptūra.

Pausanijs rakstīja, ka Apollona templis sā​kotnēji, iespējams, esot bijis taisīts no bronzas (metāla).

Apakšā, pašā vidū starp dārglietu krātuvēm, tempļiem un marmora kolonnām, uzmanību piesaista kāds ļoti savāds iegarens bišu stropa formas akmens (sk. 142. lpp). Uz tā iegravēts samudžinātu līniju tīkls. Šīs līnijas savstarpēji krustojas lielākoties vienādos atstatumos. Tas ir omfals, kas simbolizē pasaules nabu. Kāda romiešu laikos izgatavota tā imitācija šodien atrodas Delfu muzejā. Omfala oriģināla līniju tikla mezglu punktus sedza dārgakmeņi un olveida akmeni vainagoja divi zelta ērgļi. Ar šo akmens gravīru Apollons vai priesteri, vai, manis dēļ, akmenī iemiesotā mitoloģija trāpījusi naglai uz galvas apzināti vai nejauši.

Man jāatsauc atmiņā tas, par ko es rakstīju jau 1979. gadā savā grāmatā «Pagātnes pravietis» Prophet der Vergangenheit).19 1974. gadā es lasīju lekciju Atēnās. Tās laikā manu uzmanību piesaistīja kāds plikgalvains vīrietis ar sirmiem deniņiem, jo viņš centīgi izdarīja piezīmes. Lekcijas beigās viņš pienāca pie manis un ļoti pieklājīgi apvaicājās, vai es zinot, ka Grieķijas svētvietas lielākoties novietotas precīzās ģeo​metriskās attiecībās.

Es pasmaidīju un nodomāju, ka to man būtu grūti iztēloties, jo senie grieķi galu galā tomēr nepārvaldīja ģeodēzisko mērījumu mākslu. Turklāt es apdomāju, ka tempļi bieži vien atrodas daudzu kilometru attālumā cits no cita, tāpēc Grieķijas kalnainais reljefs padara neiespējamu tiešu redzamību

starp dažādām svētvietām. Visbeidzot, tā es savā pārākumā domāju, svētās vietas atrodas arī uz salām, kuras no cietzemes bieži šķir simtiem kilometru, un tāpēc ar neapbruņotu aci tās tāpat nav saskatāmas. Es domāju par attālumu līdz Krētai vai līdz Izmirai, agrākajai Smirnai Turcijā. Par ko gan domāja laipnais kungs?

Pēc divām dienām mēs sastapāmies atkal, šoreiz nevis publiskā pasākumā, bet gan slēgtā priekšlasījumā Atēnu Arī Delfos nodarbojās ar sportu. Stadionā bija vietas 40 000 personām. (140. - 141. lpp.) ►

Apollona tempļa pamati Delfos liecina par monumentālu greznību.

A Omfals - «pasaules naba». Šī ir romiešu laiku kopija. Oriģinālam mezglu punktos atradās dārgakmeņi. (142. lpp.)

Rotari klubā. Pēc diskusijas viņš ieaicināja mani kādā blakustelpā, kur uz liela galda bija izklātas dažādas apvidus un lidojumu navigācijas kartes. Kungs stādījās priekšā: Dr. Teofanis Manijs, Grieķijas Gaisa spēku brigādes komandieris. Tik augsta ranga militārists? Kas viņam kopīgs ar arheoloģiju? Pie tējas tases viņš to izskaidroja.

Viņš pastāstīja, ka militārie piloti pārbaudes un treniņli- dojumus veic kalnos vai ari rīko šaušanas mācības virs jūras. Pēc tam viņiem jāiesniedz raports, kurā jābūt fiksētam arī degvielas patēriņam. Gadu gaitā kāds leitnants, kurš šos datus ierakstījis grāmatā, pievērsis uzmanību faktam, ka bieži vien tiek minēts līdzīgs degvielas patēriņš un distance, lai gan piloti lidojuši virs dažādiem apgabaliem. Leitnants uzskatījis, ka nonācis uz pēdām nelikumībām - piloti esot pārāk slinki, lai fiksētu dokumentos precīzus datus, tāpēc norakstot tos cits no cita.

Sākās apstākļu noskaidrošana, un beidzot dosjē nonāca uz pulkveža Manija - par brigādes komandieri viņš kļuva vēlāk - rakstāmgalda. Viņš paņēma cirkuli, novietoja tā adatu uz Delfiem un novilka riņķa līniju cauri Akropolei. Dīvainā kārtā līnija skāra arī Argosu un Olimpiju. Neparasta sagadīšanās, nodomāja pulkvedis un novietoja cirkuļa adatu uz Knosās Krētā. Šī riņķa līnija skāra ari Spartu un Epidauru - jocīgi. Pulkvedis Manijs eksperimentēja tālāk. Riņķa centrs Dēlā - uz līnijas atradās arī Tēbas un Izmira. Riņķa centrs Parā - uz līnijas atradās ari Knosa un Halkīda.

Dr. Manijs nodemonstrēja man to uz kartes, un es biju pārsteigts. Kā tas bija iespējams? Kaut arī Dr. Manija rīcībā bija daudz precīzākas kartes par tām, kuras varēja nopirkt veikalā, es nolēmu mājās pārbaudīt šīs dīvainās sakritības. Brigādes komandieris pamanīja manu apmulsumu un apvaicājās, vai es zinot, kas ir «zelta griezums». Es bēdīgi pakratīju savu grūto galvu, kaut arī miglaini atcerējos, ka ģeometrijas stundās biju par to kaut ko dzirdējis. Dr. Manijs pacietīgi skaidroja: «Zelta griezumā nogrieznis tiek sadalīts divās daļās tā, ka mazākais nogrieznis pret lielāko attiecas tāpat kā pēdējais pret kopējo garumu». Es nesapratu nevienu vārdu un mājās paņēmu savas meitas ģeometrijas mācību grāmatu.92 No tās es uzzināju: «Ja distance AB punktā E tiek sadalīta tā, ka visa distance pret lielāko nogriezni attiecas tāpat kā pēdējais pret mazāko nogriezni, tad saka, ka distance AB sadalīta zelta griezumā. Pagarinot zelta griezumā sadalītu distanci par tās garākā nogriežņa tiesu, jauno distanci zelta griezumā atkal sadala iepriekšējās galapunkts. Šo procesu var turpināt pēc patikas.»

Man bija žēl meitas. Kas par ķīniešu ģeometriju! Šajās lietās es neesmu pārāk apķērīgs, tāpēc izmēģināju šo procedūru ar papīra strēmeli uz sava rakstāmgalda. Mans sekretārs Kilians norūpējies vēroja notiekošo. Viņš laikam baidījās par manu saprātu. Kad jau kuro reizi biju savienojis un atkal atplēsis lielākos un mazākos nogriežņus, man izdevās kaut cik apjēgt zelta griezuma būtību. Uff! Iesaku

lasītājam izmantot līdzīgu metodi. Dr. Manijs nolika man priekšā tabulas un demonstrēja to uz kartēm.

Visi, kas to aptver, pirmajā brīdī zaudē valodu: • Attālums starp kulta vietām Delfiem un Epidauru atbilst distances starp Epidauru un Dēlu zelta griezuma garāka​jam nogrieznim. Proti, 62%.

• Attālums starp Olimpiju un Halkīdu atbilst distances starp Olimpiju un Dēlu zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%.

• Attālums starp Delfiem un Tēbām atbilst distances starp Delfiem un Akropoli zelta griezuma garākajam nogriez​nim. Proti, 62%.

• Attālums starp Delfiem un Olimpiju atbilst distances starp Olimpiju un Halkīdu zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%.

• Attālums starp Epidaum un Spartu atbilst distances starp Epidauru un Olimpiju zelta griezuma garākajam no​grieznim. Proti, 62%.

• Attālums starp Dēlu un EleisTnu atbilst distances starp Dēlu un Delfiem zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%.

• Attālums starp Knosu un Dēlu atbilst distances starp Knosu un Halkīdu zelta griezuma garākajam nogriez​nim. Proti, 62%.

• Attālums starp Delfiem un Dodonu atbilst distances starp Delfiem un Akropoli zelta griezuma garākajam nogrieznim. Proti, 62%.

• Attālums starp Spartu un Olimpiju atbilst distances starp Spartu un Akropoli zelta griezuma garākajam nogriez​nim. Proti, 62%.

Man mute palika sausa. Dr. Manijs mani informēja, ka Grieķijā eksistējot «Operatīvo pētījumu apvienība», kuras labi izglītotie biedri lasot referātus par šīm ģeometriskajām dīvainībām. Piemēram, 1968. gada 18. jūnijā Grieķijas Tehniskās palātas vai Grieķijas Gaisa spēku galvenās mītnes telpās.

Klausītājiem esot klājies tāpat kā man - sākumā viņi bijuši pavisam apmulsuši. Vēlāk es saņēmu «Operatīvo pētījumu apvienības», kas veidota ar militāri ģeogrāfiskā resora aktīvu atbalstu, divās valodās rakstītu dokumentu.95 - 94 Savukārt Dr. Manijs man atstāja prāvu- brošūru, kurā visas ģeogrāfiski matemātiskās neiespējamības bija dokumentētas tādā veidā, ka izsekot tām varēja pat tāds nespeciālists kā es.95 Viņš mani arī neatlaidīgi lūdza norādīt uz Grieķijas ģeometriskās struktūras absurdiem, jo, pēc viņa domām, arheologi to uztverot tā, it kā tā visa nemaz nebūtu.

Un kā vēl ir! So ģeometrisko faktu, kurus katrs var pārbaudīt un neviens nevar vienkārši ignorēt, konsekvences ir fantastiskas. Taču vispirms vēl dažas detaļas.

Cik liela ir varbūtība, ka kalnainajā apvidū trīs tempļi gluži nejauši atrodas uz taisnas līnijas? Tā tas varētu būt divos vai trijos gadījumos. Bet tikai Atikā un Boiotijā (Vidus- grieķijā) vien eksistē veselas 35 šādas «triju tempļu līnijas». Nejaušība ir izslēgta.

Cik augstu jūs vērtējat varbūtību, ka svētās vietas cita no citas var atrasties vienādos attālumos gaisa līnijā? Vidus- grieķijā šādu gadījumu ir 22!

Un Delfi, «pasaules nabai», šajā ģeometriskajā tīklā ir centrālās lidostas loma. Sīs neticamās ģeodēziskās līnijas iziet no Delfiem, vai ari orākula vieta ir tajās ietverta. Tā, piemēram, Delfi atrodas vienādā attālumā no Akropoles un Olimpijas. Veidojas precīzs vienādsānu trijstūris. Katetes (vienas no abām īsākajām taisnleņķa trijstūra malām) viduspunktā atrodas svētvieta Nemeja. Taisnleņķa trijstūriem Akropole-Delfi-Nemeja un Nemeja-Delfi-Olimpija ir vienādas hipotenūzas, un to attiecība pret kopējo līniju Delfi-Nemeja atbilst zelta griezumam.

Briesmīgi, bet būs vēl sarežģītāk.

Cauri Delfiem novilkta līnija, kas ir perpendikulāra pret taisni Delfi-Olimpija un šķērso orākula vietu Dodonu. Veidojas taisnleņķa trijstūris Delfi-Olimpija-Dodona ar malu Dodona-Olimpija kā hipotenūzu. Šī trijstūra katešu attiecī​ba atkal atbilst zelta griezumam.

Tīrais ārprāts, varētu iesaukties: tas viss ir samākslots! Bet šim ārprātam ir metode - attālums no

Delfiem līdz Spartai ir vienāds ar attālumu no Spartas līdz Tēbām un gadījuma pēc arī ar pusi no vienādajām distancēm Dodona-Sparta un Do- dona-Akropole. Vienādas izrādās arī distances Delfi-Mikēnas un Mikēnas-Atēnas vai Delfi-Gortisa (megalītu drupas Krētā!) un Delfi-Milēta Mazāzijā. Kopumā ņemot, tas nozīmē, ka pastāv ģeodēziski ģeometriska saistība starp Delfiem un: Olimpiju, Dodonu, Eleisīnu, Epidauru, Akropoli, Spartu, Mikēnām, Tēbām, Halkīdu, Nemeju, Kiniru, Gortisu un Milētu. Par šo fenomenālo atziņu es pateicos Dr. Mānijām un «Operatīvo pētījumu apvienībai». Bet tas vēl nav viss.

Vienādsānu trijstūri spēj iztēloties jebkurš, un šādi trijstūri - ja runa ir par kulta vietām - nerodas nejauši. Ir jābūt kādam režisoram. Var pierādīt, ka Senajā Grieķijā eksistējuši vairāki šādi trijstūri, kuru malu garumi bijuši propor​cionāli diviem citiem. Piemēram: Trijstūris Dodona-Delfi-Sparta: malu attiecība kā Dodo- na-Sparta pret Dodona-Delfi, DodonaSparta pret Spar- ta-Delfi un Dodona-Delfi pret Delfi-Sparta.

Trijstūris Knosa-Dēla-Halkīda: malu attiecība kā Kno- sa-Halkīda pret Knosa-Dēla, Knosa-Halkīda pret Halkī- da-Dēla un Knosa-Dēla pret Dēla-Halkīda.

Trijstūris Nikosija (Kiprā)-Knosa (Krētā)-Dodo?ia: malu attiecība kā Nikosija-Dodona pret Nikosija-Knosa, Niko- sija-Dodona pret Dodona-Knosa un Nikosija-Knosa pret Knosa-Dodona.

Visi šie trijstūri ir līdzīgi. Šādu pārsteidzošu piemēru būtu vēl vairāk, bet es negribu apgrūtināt lasītāju ar ģeometriju.

Izmantojot apvidus kartes mērogā 1:10 000, ar militāri ģeogrāfiskā resora līdzdalību «Operatīvās meklēšanas apvienība» atklāja vairāk nekā 200 ģeometrisku sakritību, kas izrietēja no tikpat liela skaita vienādmalu trijstūru. Šim skaitam jāpievieno vēl 148 zelta griezuma proporcijas. Ja kāds te vēl runā par sagadīšanos, es viņam vairs nespēju palīdzēt. Pats par sevi saprotams, ka vienmēr var novilkt patvaļīgu līniju caur divām vietām apvidū un konstatēt, ka uz šīs līnijas «nejauši» atrodas arī citas vietas. Taču šajā gadījumā runa galu galā nav par kaut kādiem nosaukumiem uz kartes, bet gan tikai un vienīgi par antīkām, precīzāk izsakoties, aizvēsturiskām kulta vietām. Plānojums, kas ir šī fenomena pamatā, nav pārredzams.

Bez šī tīkla netika plānots nekas, bet tas izriet no pavisam citiem piespiedu apstākļiem. Par tiem mēs runāsim nedaudz vēlāk.

Iezīmēt apvidū taisnleņķa trijstūrus padesībā ir ļoti vienkārši, apgalvoja profesors Dr. Frics Rogovskis no Braun- šveigas Tehniskās universitātes un devās meklējumos. Grieķijas kalnainajos apvidos vietumis viņš tiešām atrada nelielus no akmeņiem veidotus apļus. Viņš lūkojās pēc papildu marķējumiem - un ieraudzīja: vairākās vietās viņa redzeslaukā atradās vēl otrs akmeņu aplis.96 Profesors Rogovskis pagarināja līniju, kas gāja pāri abiem marķējuma punktiem un šādas ķēdes beigās - atsevišķos gadījumos - nonāca pie kādas kulta vietas. Vai ar to mīkla bija atrisināta?

Nē. Pārāk daudzi no šiem izdibinātajiem posmiem veda pāri jūrai. Viena no trijstūra Delfi-OlimpijaAkropole līnijām ir aptuveni divdesmit kilometru garš jūras posms. Tas pats sakāms par posmu DodonaSparta. Vēl absurdāka situācija bija, piemēram, trijstūrī Knosa-Dēla-Argosa. Starp Knosu Krētā un Argosu atrodas aptuveni 300 kilometru garš jūras posms.97 Tikpat neiespējami bija izmantot šo metodi jūras posmā starp Grieķiju un Smirnu. Es gan nopietni šaubos, vai šāda mērīšanas metode izmantojama arī uz cietzemes. Līdzenumā problēmas nerastos, taču kalnainajā un neskaitāmu jūras līču izrobotajā Grieķijā gan. Bet kam gan kalpojuši nelielie no akmeņiem veidotie apļi, kurus atklāja profesors Rogovskis? Es to varētu iedomāties kā ceļotāju vajadzībām ierīkotus orientēšanās punktus. Akmens laikmetā taču nebija nekādu ceļu, un iemītās takas negaisu un lietusgāžu laikā varēja ātri izzust.

Gigantisks ģeometrisks tīkls sākās Delfos un aptvēra visas sengrieķu kulta vietas.

Pagātnes gudrie prāti «vienkāršākās iespējas» principam pievienoja «tuvāko atrisinājumu». Šī shēma nepieļāva citu domāšanas veidu. Viņi nespēja izkļūt no savu domu cietuma, jo līdz ar «tuvāko atrisinājumu» problēma bija likvidēta. Ko tur vēl tālāk pētīt? Šāda metode, kaut arī zinātniski pasludināta par svētu, uz jebkuru dziļāku problēmu dod rikai daļēju atbildi. Ar to vien nepietiek. Viens šāds nulles atrisinājums, kas tik maigi iežūžo zinātni, atvasināts no Senās Grieķijas matemātiķu atziņām. Eiklīds, piemēram, dzīvoja 3./4. gadsimtā pirms Kristus un noturēja Ēģiptē priekšlasījumus. Viņš sarakstījis vairākas mācību grāmatas par visu matemātikas un ģeometrijas spektru, ieskaitot proporcijas, kā arī tik sarežģītas lietas kā «kvadrātiskā iracionalitāte» un «stereometrija». Eiklīds bija viens no filozofa Platona laikabiedriem, un tas savukārt dažkārt nodarbojās ar politiku. Tādējādi Platons, domājams, sēdējis pie Eiklīda kājām un klausījies tā traktātus. Vai nevarētu būt ļoti iespējams, ka Platonu sajūsminājis matemātikas ģēnija Eiklīda stāstītais un viņš iegūtās zināšanas ģeometrijā izmantojis kā politiķis, kad runa bija par uzdevu​miem celtniecībā? Ko tad īsti Platons zināja?

Dialogā «Valsts» Platons saviem sarunbiedriem māca, ka mācība par plakni tiekot saukta par ģeometriju. Citā dialogā («Menons» jeb «Par tikumiem») viņš par sarunpartneri pieaicina pat kādu vergu un uz nabaga puiša nezināšanas fona demonstrē augstāko ģeometriju. Taču īpaši jāatzīmē dialogs «Tīmajs», kurā tiek iztirzāti skaitļu kvadrāti un reizinājumi, kā ari tas, ko mēs šodien saucam par «zelta griezumu». Nākamais citāts var būt nesaprotams tādiem cilvēkiem kā es, kam augstākā matemātika nav mīļākā nodarbošanās. Taču tas pierāda, cik augstā līmenī par to diskutēja jau pirms 2 500 gadiem:51 «… jo, ja no trim skaitļiem, vai tie būtu reizinājumi vai kvadrāti, vidējais pret pēdējo attiecas tāpat kā pirmais pret vidējo, un tāpat arī pēdējais pret vidējo tāpat kā vidējais pret pirmo, izrādās, ka, ja vidējo novieto pirmajā un pēdējā vietā, turpretim pirmo un pēdējo - vidū, attiecība vienmēr paliek viena un tā pati; bet, tā kā tie cits pret citu vienmēr paliek vienādās attiecībās, tie kopā veido vienu vienību. Ja debess ķermenis kļūtu tikai par plakni bez dziļuma, pietiktu ar starpposmu, lai tas pats savienotos ar abiem pārējiem…»

Tā tas turpinās, līdz galva sāk griezties. Pēc šī lenteņvei- da teikuma izlasīšanas man gribējās mest mieru Platona matemātiskajiem skaidrojumiem: «…bet, ja caur šo locekļu ķēdi sākotnējās atstarpēs radušās jaunas atstarpes kā 3/2, 4/3 un 9/8, tā ar atstarpi 9/8 aizpilda visas atstarpes, kas ir 4/3, un tādējādi katrā mazajā daļiņā atstāja vēl atstarpi, kuras robežlocekļi attiecas viens pret otru kā 256 pret 243…»

Par ko īsti runāts šajā komplicētajā Platona dialogā? Atbilde ir šāda - par Zemes radīšanu. Kad vairākas nedēļas biju iedziļinājies Platona darbos, es vairs nesapratu, kāpēc ar savu darbu «Planētu vēstnesis» tik lielu satraukumu izraisīja Galileo Galilejs un kāpēc 17. gadsimtā viņu nogalināja kristiešu

inkvizīcija. [2] Viss, par ko Galilejs rakstīja, bija izlasāms jau Platona darbos, piemēram, par Zemes lodveida formu vai mūsu planētas trajektoriju ceļā ap Sauli. Taču tas pats - ieskaitot smaguma spēka likumus iztirzāts jau senindiešu tekstos. Senie cilvēki zināja daudz vairāk nekā mūsu ģimnāzisti. Gajs Plīnijs Sekunds (61. - 113. g. pēc Kristus), kurš savukārt noteikti bija studējis Platonu un Eiklīdu, to pārliecinoši apstiprina:98 «Starp zinātniekiem un vienkāršo tautu pastāv nesaprašanās par to, vai cilvēki, kas apdzīvo Zemi, stāv cits citam pretī ar kājām… Pēdējie uzdod jautājumu: kā gan tas nākas, ka tie, kas stāv ar kājām pret mums, nenokrīt? It kā tie, kas stāv ar kājām pret mums, tikpat labi nevarētu brīnīties par to, ka mēs nenokrītam… Taču brīnišķīgā kārtā izrādās, ka Zeme, neraugoties uz tās milzīgo jūru platību, tomēr ir lode… Tāpēc arī uz visas Zemes nekad vienlaikus nav diena un nakts, jo Saulei pretējā lodes pusē ir nakts…» Šajā pasaulē nav nekā jauna! Vai ģeometriskā tīkla, kas izausts virs grieķu tempļiem, izcelsme saistāma ar Platonu vai viņa priekšgājēju Eiklīdu? Vai svētās vietas celtas tikai un vienīgi ģeometriski fiksētos punktos? ja tas ir tā, tad kā šie punkti radušies? No kurienes vispār nāk ģeometrija?

Proporcionālās attiecības? Zelta griezums?

Dialogā «Gorgijs» piedalījās: Platons, Kallikls, Hairē- fons, Gorgijs un Sokrāts - patiešām intelektuāla sabiedrība. Vispirms Sokrāts uzsver, ka tas, ko viņš sakot, esot viņa pārliecība, par kuras patiesību viņš iestājoties. Tad Sokrāts paskaidro, ka ģeometriskajām gudrībām esot svarīga loma ne vien cilvēku, bet arī dievu vidū. Bet kā šīs zināšanas nonākušas no dieviem pie cilvēkiem? Tas tiek noskaidrots Platona «Likumu» trešajā grāmatā. Sarunu partneri - atkal jau! - runā par bojā gājušajām kultūrām. Kāds atēnietis Platonam jautā, vai viņš domājot izdibināt, cik laika pagājis, kopš eksistējot valstis un cilvēki. 'lād tiek uzdots jautājums, vai senajos nostāstos neslēpjoties patiesības kodols. Jau toreiz! Ar to domātas tieši leģendas par «cilvēku pasaules sabrukumu, ko izraisīja plūdi un citas nelaimes, no kurām spēja izglābties tikai cilvēku dzimuma niecīga daļa»51 . Tiek spriests, ka izglābušies tikai kalnos dzīvojušie, kuriem jau pēc dažām paaudzēm zuda pēdējās atmiņas par agrākajām civilizācijām. Cilvēki uzskatīja to, «kas bija teikts… par dieviem, vienkārši par patiesību un dzīvoja saskaņā ar to.» «Cilvēkiem pēc plūdiem» (Platons) nācās radīt jaunus likumus, jo aizvēsturisko likumdevēju viņu vidū vairs nebija.

Ci​tāts no Platona «Likumiem» (izcēlumi kursīvā ir mani): «Taču, tā kā mēs neizdodam likumus dievu dēliem un varoņiem tāpat kā aizvēsturisko laiku likumdevēji, kas, paši cēlušies no dieviem,… kas savukārt tāpat cēlušies no dieviem, mums to nevar ņemt ļaunā…»

Grieķu apbrīnotie dievi savukārt cēlušies no citām dievībām, un tie tad arī izdevuši sākotnējos likumus. Patiesībā šai teorijā ir sen zināma lieta. Tātad spēles noteikumus tempļu ģeometriskajam izkārtojumam radījuši dievu dēli? Platonam, Sokratam un Eiklīdam ar to nav nekāda sakara.

Profesors Noigebauers salīdzina Platona ģeometriju ar Eiklīda ģeometriju, kā arī ar asīriešu un ēģiptiešu ģeometriju. Platona variantā viņš atrod maz tāda, ko citi jau nebūtu zinājuši." Savukārt profesors Žans Rišē Senās Grieķijas tempļu izkārtojumā atklājis ģeometriju, kas eksistējusi jau sen pirms Eiklīda.100 Attiecībā uz šādu ģeometrisku formu izveidi neatbildēts paliek tikai jautājums: kāpēc?

Profesoru konstatējumi visus turpmākos jautājumus padara liekus. «Tuvākā iespējamā atbilde» visas citas iespējamās atbildes katapultē laika izšķērdības tvanā. Pavisam skaidri izsakoties: Grieķu matemātiķi nevarēja nodarboties ar svētvietu ģeometrisko izkārtošanu, jo šīs vietas bija svētas jau tūkstošiem gadu pirms šo matemātiķu piedzimšanas. Te savu roku nav pielicis ne Platons, ne Sokrāts. Izglītoto grieķu matemātiskās zināšanas, protams, ir apbrīnojamas, taču viņi nav devuši ne politiskus, ne kādus citus norādījumus par to, kurā vietā jābūvē tempļi, jo šo kulta vietu ģeogrāfiskās pozīcijas jau sen eksistēja. Kā gan - un tam jābūt centrālajam jautājumam - varēja rasties ģeometriskais

tīkls, kas skaidri iezīmējas pār Grieķiju?

Pasakas parasti sākas ar «reiz bija…» Es to gribētu for​mulēt nedaudz savādāk: pieņemsim, ka… …mūsu Zemi kaut kad apmeklējuši viesi no citām planētām. Tādējādi radās sākotnējie dievi. Tiem dzima bērni. Uz Zemes bija titāni un milži. Tie tika nokauti un radīti jauni dievi. Tigad mums ir mitoloģiskie tēli, tādi kā Apollons, Persejs, Poseidons, Atēna u. c. Tie sadalīja zemi valdīšanas apgabalos un radīja dievu pēcnācējus. Šī dievu saimes X paaudze ar saviem tehniskajiem sasniegumiem vēl joprojām atstāja iespaidu uz muļķa cilvēkiem. Tās rīcībā bija stiprāki ieroči, un - tas jāatzīmē īpaši - viņi spēja lidot! Šis konstrukcijas gan nebija nekas daudz vairāk par rībošiem un smirdošiem lidojošiem monstriem, taču tās pārvietojās pa gaisu. Ar to pietika, lai atstātu iespaidu uz pārsteigtajiem cilvēkiem. Tam, kurš spēj pacelties gaisā, jābūt dievam. Lidojošajiem agregātiem tomēr bija nepieciešama degviela, un kas gan vairāk par eļļu, kokoglēm un ūdeni ir vajadzīgs tvaika mašīnai? Šo aizvēsturisko lidojošo paklāju piloti ļoti labi zināja, kādus attālumus tie var veikt, līdz atkal būs nepieciešams papildināt degvielu. Iespējams, ka eksistēja dažāda veida lidojošās barkas: vienas bija domātas garākiem pārlidojumiem, citas - īsākām distancēm (tas teikts vismaz par lidaparātiem Senajā Indijā).

Dieviem bija ļoti izdevīgi, ka cilvēki viņiem par godu cēla svētnīcas, jo tur bija izdevīgi iekasēt pienestos «upurus», un «mirstīgie» savā dievbijībā darīja arī visu citu, kas noderēja «nemirstīgajiem».

Tādējādi visa pasaule viņiem bija īsta leiputrija. Loģiski, ka svētvietas vienmēr radās vienādos attālumos cita no citas - jo ik pēc X kilometriem bija jābūt degvielas uzpildes stacijai. Pēc tam kad grandiozās upurēšanas vietas - labāk teikt: pašapkalpošanās veikali - bija gatavas, izvēlētā programma tika saglabāta.

Pašapkalpošanās vietu pozīcijas tika darītas zināmas arī dievu ģimenēm, izņēmuma gadījumos - arī viņu draugiem: ja tu no Delfiem X grādu leņķī nolidosi 66 kilometrus, tu nonāksi Y. No turienes 66 kilometrus uz rietumiem tu taisnā līnijā sasniegsi Z… Ļoti vienkārši. Ģeometrisko tīklu veidoja «degvielas uzpildes stacijas», «ēdināšanas punkti» un «pašapkalpošanās veikali». Loģiski, ka distances bija vienādas, jo ik pēc tik un tik kilometriem bija jāuzpilda degviela. Neviens no dieviem taču nedrīkstēja apmaldīties, neviens viņu ģimenes loceklis nedrīkstēja ciest no tā, ka ceļš pēkšņi izrādītos pārāk tāls un krāsns priekšlaicīgi izdzisusi.

Tas nav nekas vairāk kā pieņēmums. Taču es nezinu nevienu citu hipotēzi, kas Grieķijas ģeogrāfiskā rastra mīklu spētu izskaidrot vienkāršāk un elegantāk. Tikai jāpieņem, ka «dievu pēcnācēji» kādreiz reāli eksistējuši. Un par to stāsta tiešām neskaitāmas cilvēces senās leģendas. Tās tikai ir jāzina.

Kad dievu ģimenes sen jau bija deģenerējušās, daži no šiem parazītiem vēl aizvien centās izmantot cilvēku gara tumsību. Savā pirmajā grāmatā Hērodots cita starpā apraksta Babilonas pilsētu, minot precīzus izmērus un daudzas detaļas. Babilonas centrā esot atradies arī Zeva (Bela) templis «ar metāla vārtiem, kas saglabājies līdz pat manam laikam». Tur cits virs cita esot bijuši uzcelti arī astoņi torņi.

Uzkāpšanai augstajā tornī bijušas ierīkotas kāpnes, kas ārpusē vijušās ap visiem torņiem.

Uz augšējā torņa atradies «liels templis, tajā bijusi novietota gulta, pārklāta ar skaistām segām, un blakus tai - zelta galds». Tur uzkāpt nav bijis ļauts nevienam, izņemot kādu īpaši izvēlētu ļoti skaistu sievieti. Tad - tā Hērodotam stāstījuši priesteri - nācis pats dievs un gulējis gultā «līdzīgi kā - saskaņā ar ēģiptiešu mācību - Tēbās. Arī tur, Zeva templī Tēbās, guļ sieviete. Šīs sievietes nekad nav sagājušās ar mirstīgiem vīriešiem. Tas pats attiecas uz Pataras dieva priesterieni Likijā, kad tur parādās dievs. Kad tas parādās, sieviete uz nakti tiek ieslēgta templī.»

Varētu vēl piebilst - nekas cits nenotika ari indiešu tempļu torņu smailēs. Un tāda paša iemesla dēļ Centrālamerikas tautas iekārtoja telpas savu pakāpjveida piramīdu virsotnēs. Torņu un piramīdu nepieciešamība izriet pati no sevis - puiši mēdza ierasties ar lidaparātiem!

Hērodota laikā dievu ģimeņu vairs nebija - citādi viņš būtu rakstījis par to lidojošajiem kuģiem. Bet agrāk viss nodka tieši tā. To viņam apstiprināja Babilonas priesteri. Visur dievi pēc patikas izmantoja

dāmas un kungus. Kad dievi ieradās aizvien retāk un beidzot vairs neparādījās vispār, viltīgie priesteri visus šos leiputrijas labumus pārņēma savā ziņā. Nu upuri bija jāpienes viņiem, jaunas meitenes un zēni jāved pie viņiem, arī zelts un dimanti bija jānodod viņiem. Nomainījās dažas paaudzes, un īstos ap​stākļus vairs nezināja arī priesteri - bet kāpēc gan pārtraukt tik ienesīgu nodarbošanos?

Taču pat augstākā priestera sirdī saglabājās nedrošība, kas katru dienu lika dzīvot bailēs. No nostāstiem viņš zināja par dievu spēku - kaut arī neko no tā nesaprata. Bet viņš nezināja, kad dievs atgriezīsies. Vai nebija prātīgāk izmantot cilvēkus tikai tik daudz, cik šķita lietderīgi, lai saglabātu savu varu? Un uzkrāt bagātības dievu atgriešanās gadījumam? Varbūt ar tām izdodas labvēlīgi noskaņot neizprotamās debesu būtnes?

Mēs atrodamies uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa. Dievu jau sen vairs kā nav. Un es baidos, ka cilvēku sabiedrībai tos neredzēt.

JUKAS AP TROJU Ja saule uzaust rietumos, jāpārbauda kompass.

Zemnieku paruna astotā gadsimta pirms Kristus beigās Grieķijā dzīvoja dzejnieks, kuru pazīst visa pasaule, taču par kuru droši nekas nav zināms. Viņa vārds ir Homērs (grieķiski: Ho- meros), un viņš ir fantastisko eposu «Iliāda» un «Odiseja» autors. Pētījumi rāda, ka Homērs dzīvojis Jonijas novadā Mazāzijā un, domājams, bijis klejojošs dziesminieks, turklāt vēl akls. No kurienes aklais klejojošais dziedonis aizguvis sižetus un kā savācis faktu materiālus saviem grandiozajiem stāstiem, tā paliek mūžīgi neatminēta mīkla. Abos eposos kopā ir aptuveni 28 000 pantu ne slikts akla dzejnieka veikums. l iek uzskatīts, ka tikai ar Homēru sākas grieķu dzeja, viņa vieta ir «grieķu literatūras sākotnē, ar viņu sākas Eiropas garīgais uzplaukums»101 . Arī aklais literatūras ģēnijs Homērs savus stāstus nav vienkārši izdomājis. Speciālisti uzskata, ka viņa eposu rakstiskā izdevuma pamatā ir sena tradīcija, ka aiz to kodola slēpjas «sena pasaka»101 . Par ko stāsta šīs «senās pasakas»?

«Iliādā» aprakstītas kaujas, savādi ieroči un varoņdarbi, kurus veikuši dievi un cilvēki. Tajā lasāms (astotajā dziedāju​mā) par «lidojošiem zirgiem, kas paklausīgi lido šurp un turp starp zemi un zvaigžņu nosētajām debesim»102 . Turklāt ar miglas palīdzību šie dievišķie dzīvnieki kļūst pat neredzami. Tad lidojošā pajūgā, kas burā virs jūras tā, ka neviena ass nepieskaras ūdeņiem, ierodas pats Jūras valdnieks Poseidons. Šādas pasakas man patīk. Darbības centrā, protams, ir mīlestība, aizskarts gods un epizodiski arī Trojas karš.

Citādi tas ir «Odisejā». Šeit daiļliteratūras formā aprakstīti šaušalīgie Odiseja piedzīvojumi. Kopā ar saviem cīņu biedriem viņš galu galā iekaro Troju un pēc divdesmit gadiem beidzot atgriežas savā dzimtajā salā Itakā. Visa eposa darbība pakārtota Odisejam - viņš pats pirmajā personā stāsta par likteņa triecieniem, kurus viņam sagatavojuši dievi, kā arī par saviem varoņdarbiem un trikiem, kas viņam ļauj palikt dzīvam. Filologi Odisejā saskata «senu teiksmu varoni»101 , un viss stāsts, protams, ir ar «fantastisku raksturu»102 . Ilgi tika uzskatīts, ka aiz tā neslēpjas nekāda realitāte. Šo uzskatu koriģēja Heinrihs Šlīmanis (1822-1890), kurš ar Homēra darbiem rokās atklāja Trojas pilsētu. Taču par to tiks runāts vēlāk.

Atšķirībā no «Argonautikas» «Odiseju» es sīkāk neiztir- zāšu. Par to pieejams diezgan plašs literatūras klāsts. Taču labākai notikumu izpratnei dažus vārdus es tomēr bildīšu.

Odisejs (latīniski: Uljsses vai Ulixes) ir Itakas valdnieks. Kopā ar saviem biedriem viņš dodas iekarot Troju. Ķildas iemesls bija skaistās Helenas no Spartas nolaupīšana un aizvešana uz Troju.

Atpakaļceļā Odiseja nelielajai flotilei, kuras sastāvā sākotnēji bija divpadsmit laivas, atgadās viens piedzīvojums pēc otra. Vispirms viņi tiek piedzīti pie Malēja zemesraga, tad flote izceļas krastā vienacaino ciklopu salā. Viens no tiem, vārdā Polifēms, iesloga Odiseju un viņa biedrus alā, kur katru dienu apēd divus no tiem. Odisejam beidzot izdodas ar kvēlojošu baļķi izdedzināt ciklopa vienīgo aci un kopā ar atlikušo komandu aizbēgt. (Replika: ciklops prasīja Odisejam, lai tas nosauc savu vārdu, un Odisejs sameloja, ka viņu saucot Neviens. Kad ciklops bija padarīts akls, tas sauca palīgā savus biedrus un bļāva, ka Neviens viņam izdūris aci. Mūsdienās šī viltība izmantota kādā vesternā, taču es nedomāju, ka skatītāji nojauš, no ku​rienes šī ideja aizgūta: My name is nobody ar Terensu Hillu.)

Tad Odisejam kopā ar apkalpes locekļiem jādek galā ar sirēnām, kuras prot apmāt, un ar burvi Kirki, kas visu komandu pārvērš par cūkām. Pēc tam Odisejs apmeklē Aīda valstību - mirušo pasauli -, kur viņš var sarunāties ne tikai ar savu māti, bet arī ar slavenībām, kas jau sen atvadījušās no laicīgās dzīves. Beigās kuģim jāizbrauc starp diviem sievišķīgiem monstriem - Skillu un Haribdu. Haribda, kuru reiz ar zibeni jūrā iegāzis Zevs, kopš tā laika trīs reizes dienā ierij un pēc tam atkal izspļauj lielu daudzumu ūdens. Viņas māsa Skilla savukārt tiek aprakstīta kā sunim līdzīgs nezvērs, kas ķer jūrniekus un

lēnām tos aprij. Viņai par upuri krīt arī seši no Odiseja ļaudīm.

Pāri palikušie komandas locekļi sasniedz Trīnakrijas salu. Tur izsalkušie vāri nokauj dažus vēršus, taču diemžēl šie dzīvnieki pieder Saules titānam Hiperīonam. Dusmās iededzies, Hiperīons sūdzas Zevam, un tas sašķaida kuģi un tā komandu ar vienu vienīgu zibeni. Dzīvs paliek tikai Odisejs.

Viņš pieķeras pie dažiem dēļiem un pēc vairākām dienām tiek izmests krastā Ogigijas salā. Ogigijā valda Kalipso. Kaut ari piemīlīga, viņa dzīvo alā. Kalipso lolo un lutina Odiseju un lūdz to palikt pie viņas, par to apsolot nemirstību.

Septiņus gadus Odisejs bauda saldo dzīvi, bet tad viņam apnīk pastāvīgā lutināšana un apmīļošana.

Bēdīgs viņš sēž krastā un sapņo par dzimteni. Te garām lido Hermejs un pavēl Kalipso atbrīvot Odiseju.

Viņš saņem nepieciešamos darbarīkus, lai varētu uzbūvēt plostu, un pagriež mīlas ligzdiņai muguru. Taču Jūras dievs Poseidons, kura dēlu ciklopu Polifēmu Odisejs dk apkaunojoši apveda ap stūri, ar saviem spārnotajiem ratiem traucas pāri ūdeņiem un pārmet Odiseju pār bortu. Viņš būtu noslīcis, ja zem ūdens neatbrīvotos no sava smagā apģērba.

Pēc divām dienām, kad Odiseja spēki jau pilnīgi izsīkuši, viļņi viņu izmet krastā Drepanā. Pēc neilgas uzturēšanās pie kāda cūkgana ar dievu palīdzību viņš nonāk faiāku salā un no turienes - pēc divdesmit gadu ilgas prombūtnes - var doties atpakaļ uz Itaku.

Tāds īsumā ir varoņeposa saturs. «Odisejā» un «Iliādā» - tāpat kā «Argonautikā» - atrodams ļoti bagātīgs ģeogrāfisko datu klāsts, tāpēc zinātnieki uzdod sev jautājumu: kur Odisejs pabijis? Kādās jūrās norisinājušies viņa piedzīvojumi? Kur atrodas minētās salas? Kur mums atrast briesmīgos nezvērus Skillu un Haribdu? Izvirzītas vairāk nekā 100 dažādas versijas, sastādītas apmēram 70 kartes, un katrs Odiseja pētnieks bijis pārliecināts, ka precīzi izsekojis sava varoņa gaitām. Atbilstoši dažādajai izpratnei Odisejs esot apbraucis Mazāzijas pussalu, Britu salas vai pat aizmaldījies līdz Dienvidamerikai. Ir mēģināts iemest «Odiseju» vienā katlā kopā ar «Argonautiku», vai pat tiek apgalvots, ka «Odiseja klejojumi» nemaz nav notikuši uz mūsu planētas.

Vissaprātīgākais, kas uzrakstīts par «Odiseju», ir divu vāciešu, brāļu Hansa - Helmuta un Armina Volfu, publikācija. Viņiem tiešām izdevies rekonstruēt brauciena maršrutu tā, ka apmeklētās vietas atbilst ceļā pavadītajam laikam un nobrauktajam attālumam. Turklāt autori neapgalvo, ka «eposa varonis Odisejs bijis te vai tur»103 , bet gan vienīgi to, ka jūras braucienu, kuru aprakstījis Homērs, var ļoti saprātīgi attiecināt uz kādu distanci Vidusjūras telpā. Kaut arī brāļu Volfu ilggadējo pētījumu rezultāti ir viscaur saskanīgi un pārliecinoši, mani tomēr neliek mierā jautājums, kā aklais Homērs varēja tik precīzi zināt maršrutu.

«Odisejā» vārdā nosaukta arī Krētas sala, taču robots Ta- lojs nav pieminēts. Vai Homērs nezināja par Taloju no «Ar- gonautikas»? Varbūt robots viņam šķita pārāk fantastisks? To man grūti iedomāties, ņemot vērā daudzas citas fantastiskās lietas, par kurām stāstīts «Odisejā». Homērs saista dievus ar visām iespējamajām burvju mākslām. Tiek minēti arī Poseidona lidojošie rati, taču zeltvilnas aunāda gan ne.

Neraugoties uz visiem fokusiem, kas tiek pierakstīti dieviem, «Odisejā» nav nekādas «zinātniskās fantastikas» «Argonautikas» stilā.

Vieta, kur notiek «Iliādā» aprakstītā kauja, ir Troja, taču tieši šīs pilsētas nav Grieķijas ģeometriskajā tīklā. Vai tā ne​bija iesaistīta aizvēsturiskajos dievu maršrutos? Turklāt Trojas likteni aprakstījuši visi antīkās Grieķijas vēsturnieki. Pilsētas aplenkšana esot notikusi aptuveni no 1194. līdz 1184. gadam pirms Kristus. Trojai jābūt ļoti senai pilsētai, jo tās nosaukums atvasināts no mītiskā varoņa Troja (11a tēva, Lāomedonta vectēva, Priama vecvectēva) vārda. Sākotnēji pilsētai bija citi nosaukumi: llium, llion un Troas. Turklāt ciklopisko nocietinājumu celtniecībā esot palīdzējis Apollons. Pilsētai tātad ir tikpat «mītiska» izcelsme kā daudziem citiem jau minētajiem Grieķijas centriem. Bet kāpēc tad izrakumu vietas, kas šodien pazīstama kā Troja, ģeogrāfiskā pozīcija neiekļaujas dievu ģeometriskajā tīklā? Vai varbūt Heinriha Slīmaņa atklātā Troja nemaz nav identiska ar mitoloģisko Troju?

«Odisejā», kā nekā, minēts arī Agamemnons, kurš kopā ar dažiem saviem biedriem esot apglabāts iMikēnās. Mikēnās ir ģeometriskā tīkla, kurā neietilpst šodien par Troju sauktā vieta, sastāvdaļa. Šis fakts man liek padomāt.

Saskaņā ar leģendu Trojas apgabalu reiz pārvaldījis kāds Krētas valdnieks, vārdā Teikrs. Viņa tautu sauca par teik​tiem. Bet tad šajā apgabalā ieradās Dardans un izveidoja tur nelielu apmetni. Drīz vien zemi nosauca viņa vārdā par Dardaniju (Dardaneļiem), un, tā kā viņa dēls bija Trojs, apmetne ieguva Troādas vārdu - no turienes arī vēlākie «trojieši». Savukārt Troja vecākais dēls bija vārdā 11s, tāpēc apmetni pakalnā nosauca par Iliju. Tas izskaidro, kāpēc Homērs savu dzejojumu nosaucis par «Iliādu».

Mūsdienu leģenda vēsta, ka aizvēsturisko pilsētu Hein- rihs Šlīmanis esot no jauna atklājis ar Homēra «Iliādu» Šis Trojas zirgs domāts tūristu piesaistīšanai

rokās. Man patīk šādi stāsti. Kāds atnāk un pretēji valdošajam uzskatam apgalvo, ka Homēra aprakstītā kauja pie Trojas tiešām tā arī ir notikusi, ieskaitot tajā iesaistītos varoņus. Un atldāj Troju!

Taču šādā formā stāsts nav patiess. Kas tad neatbilst patiesībai?

Vismaz šī fenomenālā entuziasta dzīvesstāsts. Heinrihs Šlīmanis pasaulē nācis 1822. gada 6. janvārī trūcīga garīdznieka ģimenē. Jau desmit gadu vecumā viņš latīņu valodā esot uzrakstījis sacerējumu par Trojas kam. 1836. gadā viņš sācis mācīties par tirgotāju un piecus gadus vēlāk kā stjuarts uz nelielas brigas «Doroteja» devies Dienvidamerikas krastu virzienā. Kuģis cietis katastrofu, un izdzīvojušie glābša​nas laivā izcēlušies krastā Holandē.

Amsterdamā Heinrihs Šlīmanis kļuva par kantoristu ar atalgojumu - 15 dolāru gadā. Viņam piedēvē izcilu taupīgumu, čaklumu un fenomenālu atmiņu. Apguvis holandiešu valodu, viņš iedziļinājās angļu un franču valodā. Vēlāk tām nāca klāt ari krievu valodas pamati un vāciešu uztverē ļoti sarežģītā grieķu valoda.

Jau divdesmit piecu gadu vecumā Šlīmanis kļuva par neatkarīgu tirdzniecības aģentu un 1847. gadā Pēterburgā nodibināja savu tirdzniecības namu. Krievijā viņš labi nopelnīja ar indigo, sēra, svina un salpetra pārdošanu un tādējādi dažu gadu laikā iekrāja kapitālu. 1850. gada 4. jūlijā, kārtojot darījumus, viņš nejauši atradās Kalifornijā un automātiski kļuva par ASV pilsoni, jo šajā datumā - dibināšanas dienā - jaunais ASV štats pasludināja par saviem pilsoņiem visus, kas atradās tā teritorijā.

Sākot ar 1858. gadu, Šlīmanis regulāri ceļoja pa pasauli. Homēra iedvesmots un absolūti pārliecināts par to, ka «Iliādā» un «Odisejā» aprakstītā Troja reiz noteikti eksistējusi, 1868. gadā viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi Atēnās.

Viņa laulātā draudzene nevēlējās pārcelties no Krievijas uz Grieķiju, tāpēc Šlīmanis ar sludinājuma palīdzību meklēja sev partneri starp turienietēm. To viņš arī atrada kādā ļoti skaistā deviņpadsmitgadīgā meitenē. Palikdams uzticīgs Homēram, savu pirmo bērnu viņš nosauca Agamemnona vārdā. Vispirms Šlīmanis - viņa īpašums toreiz jau pārsniedza 10 000 000 marku robežu - apceļoja tālākas zemes, līdz… …līdz viņš atrada Troju. Taču tik pats par sevi saprotams, kā par to lasāms populārās grāmatās, šis atklājums tomēr nebija.

Getru kilometru attālumā no Dardaneļiem mūsdienu Turcijas teritorijā atrodas Hisarlikas pakalns.

No Egejas jūras krastiem to šķir tikai septiņi kilometri. Pakalnam ir stratēģiska nozīme, jo ikvienam kuģim, kas grib ienākt Dardaneļos, jābrauc tam garām. Senie grieķi šo vietu sauca par Hellespontu, jo šeit no zeltvilnas aunādas ūdenī esot iegāzusies valdnieka Atamanta meita Helle. Gan grieķi, gan vēlāk arī romieši uzskatīja, ka Homēra Troja atradusies šajā apvidū, kaut arī ne tieši zem Hisarlikas pakalna. Tikai četru kilometru attālumā no šī pakalna atrodas Bunarbaši ciemats, un tieši tur 19. gadsimta speciālisti bija meklējuši Troju. Vietējie zemnieki jau pirms Šlīmaņa ierašanās apgalvoja, ka zinātnieki dzenoties pakaļ fantomam, jo Troja atrodoties nevis zem Bunarbaši, bet gan zem Hisarlikas pakalna. Tieši šie strīdi pamudināja angloamerikāni Frenku Kalvetu, ASV vicekonsulu Atēnās un Stambulā, iegūt Hisarlikas pakalnu likumīgā īpašumā. Frenks Kalvets bija tur pirms Šlīmaņa. Arī savus neprofesionālos izrakumus viņš uzsāka pirms Šlīmaņa. Viņš cerēja, ka spēs iedvesmot Britu muzeja Londonā direktoru uzsākt vērienīgāku izrakumu kampaņu. Taču tas neizdevās.

Par Kalveta nodomiem uzzināja arī Atēnās dzīvojošais Slīmanis. Viņš tūlīt devās ceļā, lai nopirktu Hisarlikas pakalnu. Tā miljonārs Slīmanis sastapās ar pasaules apceļotāju Frenku Kalvetu, un tam nebija nekas pretī atbrīvoties no Hisarlikas pakalna un ar to saistītajām rūpēm. Vēlāk, kad izplatījās ziņas par Trojā atrasto zeltu, viņš to esot ļoti nožēlojis. Slīmanis bija izcili gudrs vīrs, to viņš pierādīja arī turpmākajos gados. Savā lietā viņš bija labākais sabiedrisko attiecību menedžeris.

Pēc vienošanās ar Frenku Kalvetu pagāja vēl vairāki mēneši, līdz Slīmanis no Turcijas varas iestādēm saņēma atļauju laist darbā lāpstas Plisarlikas pakalnā. 1871. gada 11. oktobrī visas problēmas beidzot bija atrisinātas. Astoņdesmit strādnieki sāka izrakumus. Slīmanis rāvās vaiga sviedros, un pat uznākušais aukstums nespēja atraut viņu no darba. Viņš bija licis uzsliet saliekamu būdu, kurā dzīvoja kopā ar savu sievu, kura pagaidām pacieta visas grūtības, kaut arī ledainais vējš sagādāja viņai daudz ciešanu.

Tā tas turpinājās līdz 1873. gada 15. jūnijam, kad kāda strādnieka lāpsta atdūrās pret vara trauku, kas bija piepildīts ar zelta un sudraba priekšmetiem. Slīmanis pavēlēja strādniekiem pārtraukt darbu un paslēpa dārgumus savas sievas lakatā. Savā būdā viņš sistematizēja atradumus, uzlika sievai galvā zelta diadēmu un izsūtīja uz visām malām telegrammas, kurās paziņoja, ka ir uzgājis «Priama dārgumus».

Protams, neiztika bez nepatikšanām. Osmānijas varas iestādes apvainoja viņu vērtīgu priekšmetu izzagšanā no turku zemes, un skaudīgie pretinieki apgalvoja, ka zelta depozītu viņš pats tur iepriekš esot apracis.

Ar savām apvārdošanas spējām un finansiālo ietekmi Šlīmanis atrisināja visas problēmas. Viņš izrakņāja slāni pēc slāņa, un jautājums jau drīz vairs nebija par to, vai viņš atradis Troju, bet gan par to, kas tā ir par Troju. Vai Homēra Troja?

Kontrabandas ceļā Šlīmanis izveda šķietamos «Priama dārgumus» 110 valsts un uzdāvināja tos Berlīnes Senās vēstures muzejam. No turienes 1945. gadā tos kā kara trofeju aizveda uz Padomju Savienību, un Maskavā vēl desmitiem gadu apgalvoja, ka neko nezinot par «Priama dārgumiem». Tā tas palika līdz pat 1993. gadam - kopš tā laika par dārgumiem risinās sarunas starp krieviem un vāciešiem, taču savas pretenzijas izvirza arī Turcijas valdība, kas mūsdienu tūrisma objektā Trojā gribētu iekārtot muzeju, kurā būtu izstādīti atradumi.

Vai Šlīmanis tiešām atradis mītisko Troju - pilsētu, par kuru «Iliādā» un «Odisejā» stāstīja Homērs?

Līdz pat šai dienai pilnīgi pārliecināti par to mēs nevaram būt. Homēra Troja bijusi milzīga pilsēta, vieta, kur netrūcis izglītotu cilvēku, kur pazinuši rakstību un kur bijuši dažādiem dieviem veltīti tempļi.

Arheologi grandiozu pūļu rezultātā izrakušies cauri 48 plānākiem un deviņiem «Trojas» slāņiem, taču nekur nav atrasta neviena pati plāksnīte ar pilsētas nosaukumu. Uz vienīgā atrastā rakstības parauga redzami daži hetu hieroglifi. No tā var secināt, ka Troja nemaz «nav bijusi senākā perioda grieķu pilsēta, bet gan pieder kādai citai ievērojamai kultūrai»104 , proti, he- tiem. Tas izskaidrotu ari to, kāpēc Troja neatrodas grieķu dievu ģeometriskajā tīklā.

Slīmanis savos izrakumos turpretī visur atrada tikai savas pārliecības apstiprinājumus. Kad no gruvešiem tika atbrīvoti kādi vārti, viņš tos tūlīt identificēja kā «Skajas vārtus». Tie minēti Homēra darbā, jo, sākot no tiem, Ahillejs - tas, kuram bija «Ahilleja papēdis» - esot trīs reizes apdzinis ap pilsētas mūriem savu pretinieku Hektoru. Kādas lielas celtnes pamatu mūrus Slīmanis uzskatīja par «Priama pili», un 1872. gadā viņš iedomājās, ka ir atklājis «lielo torni», kuru Homērs īsi pieminējis «lliādas» ceturtajā dziedājumā. Vēlāk izrādījās, ka šis «tornis» ir tikai divi necili paralēli novietoti mūri, bet viņa «Priama pils» ir tieši cūku kūts lielumā. (Saskaņā ar Homēra tekstu šajā pilī vajadzētu būt vietai 50 guļamtelpām, vestibiliem un pagalmiem.) «Arī 'viņa' Skajas vārti nav tie, kurus aprakstījis Homērs. Un tā tālāk, un tā joprojām - ar vēsu prātu salīdzinot, Homēra teksts neatbilst tām interpretācijām, kādas daudziem atradumiem devis Slīmanis.»91 Neilgi pirms nāves pats Slīmanis apšaubīja, vai tiešām ir atracis Homēra Troju. Absolūti droši mēs to nezinām vēl šodien. Viņa draugs un darba turpinātājs izcilais arheologs Vilhelms Dorpfelds norādīja viņam uz dažu labu paralo- ģismu. Attiecībā uz Mikēnām, kur Šlīmanis izrakumus veica vēlāk, tika stāstīts, ka kļūdīšanos viņš uzņēmis ar humoru:105 «Ko?» viņš reiz izsaucies.

«Tātad tas nav Aga- memnona līķis un viņa rotaslietas? Labi! Tad nosauksim viņu par Šulcu!»

Kopš 1988. gada izrakumi Trojā uzticēti internacionālai komandai Tībingeres profesora Manfrēda Korfmana vadībā. Neviena vasara nepaiet bez jaunām sensācijām. Aptuveni 90 speciālistu no dažādām fakultātēm un zemēm ļoti ātri konstatēja, ka Hisarlikas pakalns nepārtraukti bijis apdzīvots no 3. gadu tūkstoša pirms Kristus līdz pat romiešu laikiem. Jau apakšējā slānī - tam piešķirts nosaukums «Troja I» atradās 2,5 metrus biezs nocietinājumu mūris ar trim vārtiem. Nākamie slāņi - «Troja II» un «Troja III» atsedza skatienam dzīvojamo māju un terašu atliekas, starp kurām bija ari bronza un zelts. Slāņi IV un V, kas tika datēti starp 2100. un 1800. gadu pirms Kristus, rādīja, ka šajā laikā trojiešiem nav klājies īpaši spoži. Vismaz tā lika domāt pārtikas atliekas. Turklāt tika konstatētas vairāku uguns​grēku pēdas.

«Troja VI» bija visplašākais slānis, kuru 1800. - 1250. gadā pirms Kristus būtu vajadzējis skart Homēra aprakstītajam Trojas karam. Taču, pēc arheologu domām, pilsēta kļuvusi par zemestrīces upuri.

No citas puses - slānī «Troja VI» bija vairākas pilis un aizsardzības mūris, kas bija garāks un biezāks par iepriekšējiem. Nebija tikai nekā tāda, kas liecinātu par tik varenu cīņu, kādu aprakstījis Homērs. Slānī «Troja VI» vaja- dzeja čumēt un mudžēt jau no šķēpu un bultu uzgaļiem vien. Turklāt tur vajadzēja atrasties vismaz dažām rakstu plāk​snītēm. Rakstīšanai toreiz, kā nekā, tika izmantots māls.

Tikai slānī «Troja VII», un tas iesniedzas laika posmā aptuveni no 1200. līdz 1000. gadam pirms Kristus, atradās smieklīgi maza, tikai 2,5 centimetrus gara bronzas plāksnīte, uz kuras ar pūlēm varēja izlasīt hieroglifus luviešu valodā (viena no hetu runātajām valodām). Laikam gan tas bijis kāda tirgotāja zīmogs. Tādējādi «aizvien iespējamāk šķiet, ka Troja ir identiska ar Vilusu»106 , savā izcilajā grāmatā

par aktuāliem izrakumiem raksta Birgita Brandaua.

Kas ir Vdusa? Tā sauca apdzīvotu vietu hetu valstī, kas minēta arī šīs tautas avotos. Tātad tā nav Homēra Troja? Vai varbūt heti savā valodā to sauca par Vilusu?

Slānī «Troja VIII» atrodamas vairs tikai nenozīmīgas grieķu perioda liecības (apmēram 950. - 85. g. pirms Kristus), kaut arī tieši šajā laikā pārējā Grieķija - Akropole, Delfi u. c. piedzīvoja savus ziedu laikus. Atliek vēl slānis «Troja IX», kura veidošanās datēta aptuveni ap 500. gadu pēc Kristus. Šī vieta izrādījās romiešu svētvieta ar latīnisko nosaukumu Ilium.

Vai Homērs būtu nesamērīgi pārspīlējis, vai varbūt Šlīmaņa Troja nav tā pati, par kuru runā dzejnieks? Bet tur ne​atradās tikai Hisarlikas pakalns. Kā bija ar tuvāko apkārtni?

Eberhards Cangers ir ģeoarheologs, speciālists, kas raugās uz arheoloģiju ģeologa skatījumā. Viņš novērsa skatienu no Hisarlikas pakalna, koncentrēja to zemāk uz jūras ainavu un iegrima pārdomās. Tad Cangers paņēma no grāmatu plaukta Platona rakstus, vairākas reizes pārlasīja nostāstus par Atlantīdu, sāka rēķināt, salīdzināt un kombinēt. Rezultātā tapa grāmata, kas izraisīja labvēlīgu izbrīnu speciālistu aprindās.107 Eberhards Cangers tajā cenšas pierādīt, ka Troja īstenībā ir Atlantīda. Kāda uzdrīkstēšanās!

Atlantīdas mīkla atrisināta? Atlantīda un Troja ir identiskas? Viena un tā pati vieta? Kāpēc tad Homērs vienmēr rakstījis par Troju un Trojas karu un nekad nav lietojis vārdu «Atlantīda»? Amerikāņu arheologs Kērtiss Ranelss par Cangera grāmatu domā, ka «akadēmiskajā pasaulē tā radītu tādu pašu efektu kā Slīmaņa atklājums pirms 100 gadiem.»108 Britu arheologs profesors Entonijs Snodgrāss ir pārliecināts, ka Cangeram Atlantīdu ar Troju ļāva salīdzināt tas, ka viņš darbojas vairākās specialitātēs.

Ja Cangeram ir taisnība, tad Atlantīda alias Troja nevarētu būt zudusi 9000 gadu pirms Platona, bet gan tikai ap 1184. gadu pirms Kristus. Nevis nogrimusi vienā šausmu naktī, bet gan izpostīta Trojas karā.

Tomēr slāņi «Troja VI» un «Troja VII» to neapstiprina. Pilsētu iznīcinājis nevis karš vai plūdi, bet gan zemestrīce. Turklāt Troja atrodas uz Hisarlikas pakalna un nogrimusi jau nu tā nebūtu. Kāpēc tādā gadījumā Eberhards Cangers grib likt vienādības zīmi starp Platona Atlantīdu un Homēra Troju?

Viņam ir savs pamatojums. Cik tas ir pārliecinošs, par to var šaubīties.

Vārds «Atlantīda» ir vispārzināms, un dažiem, to dzirdot, iekņudas pakrūtē. Atlantīda - tas ir fascinējoši, tas ir sapnis, paradīzes zeme, kuras nekur nav bijis. Atlantīda ir bērnības laiku brīnumu pasaule, miera osta, pasaka par laimīgu pasauli un bezrūpīgiem cilvēkiem.

Vai aiz Atlantīdas slēpjas kas vairāk nekā tikai iedomu pasaule? Vai Atlantīda un Troja bija viens un tas pats, kā to grib pierādīt Eberhards Cangers? Kur ir nesamierināmas pretrunas, kur - apstiprinājums Cangera idejām? Ja Cangers maldās, vai tas nozīmē, ka Atlantīda neglābjami gājusi bojā? Par šīs pasakainās zemes atrašanās vietu teoretizēts gadsimtiem ilgi - vienmēr bez rezultāta. Kurš palaidis pa​saulē mītu par Atlantīdu? Kāpēc? Kādā formā? No kurienes īsti nāk sākotnējais nostāsts?

ATLANTĪDA - TŪKSTOŠGADĪGS KRIMINĀLROMĀNS Daži cilvēki runā, pamatojoties uz savu pieredzi, citi - pamatojoties uz savu pieredzi, nerunā.

Kristofers Morlijs, 1890-1957 tas varēja but 401. gadā pirms Kristus. Atēnas svinēja svētkus par godu savai patronesei. Ielās virpuļoja dejotāji un burvju mākslinieki, Akropoles pakājē jauni aktieri iepriecināja publiku ar teātra uzvedumu, bet augšā, dievietes Atēnas templī, liesmoja svētā uguns. Vīraka un trekno upurējamo dzīvnieku smagais smārds izplatījās šaurajās Atēnu ieliņās. Pilsētas ziemeļu malā, tur, kur atradās vietējā varoņa Akadēma nelielā svētnīca, kāda liela akmens nama vēsajā iekšējā pagalmā bija sapulcējušies pieci vīri. Viņi labi pazina cits citu, jo bija pavadījuši ne vienu vien nakti kopējās filozofiskās sarunās.

Namatēvs - domājams, pats Platons - aicināja kungus iekārtoties uz mīkstiem spilveniem. Jaunieši pasniedza atspirdzinošus dzērienus.

Vīrs, vārdā Platons, ap 400. gadu pirms Kristus? Vai viņa paaudze Platonu vispār uztvēra nopietni, vai ari šis vīrs tika uzskatīts par savrupnieku? Kas bija pārējie šajā kompānijā? Svarīgas un godājamas personas, kuru vārds kaut ko nozīmē, vai arī tikai tukšu salmu kūlēji? Piedāvāju īsu šo personu aprakstu.

Platons: Aristona dēls, nācis no dižciltīgas atēniešu ģimenes. Jaunības gados rakstīja traģēdijas, līdz Sokrātā iespaidā pievērsās fdozofijai. Veselus astoņus gadus viņš klausījās Sokrātā lekcijas. Pēc viņa nāves Platons devās uz Megarām pie Eiklīda un studēja pie viņa ģeometriju un matemātiku. Pēc neilgas uzturēšanās dzimtajā pilsētā Atēnās viņš apceļoja Krētu, Ēģipti un Sicīliju, kur tika ievests Sirakūzu Dionīsija galmā. Tirāns Dionīsijs gan maz ko sapratis no fdozofijas, jo strīdu dēļ lika Platonu apcietināt un kā gūstekni nodot viņu spartiešu sūtnim. Tas viņu pārdeva kā vergu. Pēc vairākām dēkām Platonu beidzot izpirka, un viņš atgriezās savās dzimtajās Atēnās, kur nodibināja Akadēmiju. Savas dzīves pēdējos gadus Platons pavadīja augsd izglītotu cilvēku sabiedrībā. Daži viņa skolēni kļuva slaveni.

Platons esot miris kāda kāzu mielasta laikā.

Sokrāts: tēlnieka Sofroniska dēls, atēnietis. Viņš tiek uzskatīts par grieķu fdozofijas skolas dibinātāju. Sokrātā skolēni nāca no visdižciltīgākajām atēniešu aprindām. Apvainots bezdievībā, viņš tika notiesāts uz nāvi, izdzerot indes kausu. Atteicās no reālas bēgšanas iespējas, jo uzskatīja, ka valstiski pieņemts lēmums stāv pāri visam.

Tīmajs: dabas pētnieks un astronoms no Lokri pilsētas Itālijas dienvidos. Kā izteicies Sokrāts, viņš sevi pierādījis, «darbodamies pilsētas augstākajos amatos un goda posteņos». Tīmajs pārstāvēja Pitagora mācību un viņa matemātiku.

Kritijs: Atēnās ļoti cienīts politiķis, viens no Atēnu «30 galvām». Kritijs vairākkārt apgalvojis, ka par Atlantīdas vēsturi viņš uzzinājis no sava vectēva Solona un viņam par to esot rakstisks pamatojums.

No mātes puses Kritijs bija Platona radinieks.

Hermokrats: pazīstams karavadonis no Sirakūzām. Pelo- ponēsas karā viņš cīnījās Spartas pusē.

Vēlāk viņš tika izsūtīts trimdā. (Platona pētnieki nav vienisprātis, vai sarunu dalībnieks bijis šis Hermokrats vai kāds cits.)

Dzērieni bija pasniegti, sarunu partneri un varbūt arī daži klausītāji sēdēja savās vietās. Sokrāts uzsāka sarunu jautrā noskaņojumā: Sokrāts: Viens, divi, trīs - bet ceturtais no tievi, kas vakar bija viesis un šodien uzņem viesus, mans mīļais Tīmaj, kur tad viņš mums ir?

Tīmajs: Sagurums viņam pēkšņi uznācis, Sokrat, jo aiz brīvas gribas viņš nekad nebūtu atteicies no šīs tikšanās.

Sokrāts: Tātad tavs un tavu biedru uzdevums ir pārstāvēt arī klāt neesošo?

Tīmajs: Nu, protams. Mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos-, viuvis neklātos pienācīgā veidā neatbildēt uz tavu vakar mums izrādīto laipnību.

Sokrāts: Vai tas nozīmē, ka jūs pilnā mērā atceraties, par ko jums jārunā saskaņā ar maniem norādījumiem?

Tīmajs: Daudz kas mums ir palicis atmiņā-, un to, ko mēs nezinājām, tu mums pastāstīji. Taču vislabāk būtu, ja tev nebūtu par apgrūtinājumu atgādināt mums to viru vēlreiz, lai tas stingri nostiprinātos mūru prātā…

Pēc tam vīru lokā tiek spriests par spēles noteikumiem, kas būtu jāievēro jebkurā valstī. Tad Hermokrats atceras, ka jau iepriekšējā reizē Kritijs izstāstījis kādu teiksmainu leģendu, taču Sokrātā toreiz vairs nav bijis klāt. Viņš lūdz atkārtot visu vēlreiz, lai vīri to varētu izvērtēt. Kritijs sāk ar detalizētu monologu - ievadu Atlantīdas vēsturē. Ir svarīgi izsekot šim nedaudz izplūdušajam stāstījumam, jo tajā tiek atsegtas vairākas detaļas, kas raksturo leģendas par Atlantīdu rašanās fonu… (Es balstos uz 1922. gadā publicēto profesora Oto Apelta tulkojumu. Par pārpublicēšanas tiesībām man jāpateicas Fēliksa Meinera izdevniecībai Hambur- gā.109 Visi citāti no Apelta tulkojuma izcelti kursīvā.)

Kritijs: Tad nu klausies, Sokrat, neparastu stāstu, kas tomēr pretendē uz tīru patiesību, kā to savulaik apliecināja Solons, viens no «septiņiem gudrajiem». Viņš bija mana vecvectēva Dropīda radinieks un tuvs draugs, ko viņš arī pats apliecina daudzos savos dzejoļos. Manam vectēvam Kritijam viņš reiz stāstījis, kā vectēvs sirmā vecumā man to atstāstīja, par mūsu valsts apbrīnas vērtiem sasniegumiem senā pagātnē, kas laika gaitā un cilvēku dzimtu izzušanas rezultātā aizmirsti-, taču par visu svarīgāk ir tas, ka tagad būtu laiks ne tikai izteikt mūsu pateicību tev, bet vienlaikus arī pienācīgā un neliekuļotā veidā ar slavas dziesmām godināt dievieti viņas svētkos.

Sokrāts: Labi teikts. Bet kas tie par sasniegumiem senos laikos, kas vēsturē netiek minēti, bet kurus, kā pēc Solona liecības vēstīja Kritijs, mūsu valsts tiešām guvusi?

Kritijs: Es jums gribu izstāstīt ļoti senu stāstu, ko dzirdēju no kāda veca vīra. Toreiz Kritijam [domāts viņa vectēvs, kuram bija tāds pats vārds; ĒfD] bija ap deviņdesmit gadu, bet man - ne vairāk kā desmit. Bija Apatūriju svētku «zēnu diena». Zēniem svētku diena, kā vienmēr, pagāja ierastajā ritmā.

'Tēvi noteica balvas par dzejoļu priekšnesumiem. Tika nolasīta vesela rinda dažādu dzejnieku darbu.

Solona dzejoļi bija nesen sarakstīti, un sanāca tā, ka daudzi no mums, zēniem, skandēja tieši viņa vārsmas. Te kāds no novadniekiem - vai nu tāpēc, ka tiešām tā domāja, vai arī, lai izrādītu Kritijam pieklājību - pauda tam savu uzskatu, ka, pēc viņa domām, Solons esot ne tikai gudrākais visās citās lietās, bet arī vissaprātīgākais dzejas mākslā. Sirmgalvis par to bija ļoti iepriecināts - par šo gadījumu man saglabājušās ļoti dzīvas atmiņas - un smaidot teica: «Jā, Ami- nandr, ja viņš ar poēziju nebūtu nodarbojies tikai kā ar blaktis lietu, bet - tāpat kā visi citi - būtu pievērsies tai ar viru nopietnību un čaklumu, ja viņš būtu spējis novest līdz galam to lietu attēlojumu, kuras viņš atveda sev līdzi no Ēģiptes, tā vietā, lai sajustu sevi spiestu izbeigt nemierus un postošās jukas, ko viņš te redzēja pēc savas atgriešanās, viņa slava, pēc manām domām, būtu izplatījusies vēl tālāk, nekā tas noticis ar Homēru, Hēsiodu vai kādu citu dzejnieku.»

«Kas tas bija par stāstu?» vīrs jautāja.

«Tajā attēloti milzīgi sasniegumi,» viņš atbildēja, «kas pelnījuši, lai slavas ziņā atstātu aiz sevis viru citu, - mūsu valsts sasniegumi, atmiņas, kuras to autoru bojāejas rezultātā nav saglabājušās līdz mūru dienām.»

«Izstāsti no paša sākuma,» viņš iebilda, «ko teica Solons, un kā un no kurienes viņš to dzirdējis kā patieru stāstu!» «Ēģiptē,» iesāka Kritijs, «deltā, kur sašķeļas Nīlas straume, atrodas apgabals, kurā lielākā pilsēta ir Saisa, valdnieka Ama- sīda dzimtā pilsēta. Par tās dibinātāju iedzīvotāji uzskata kādu dievību, kuru ēģiptieši sauc par Neitu, bet grieķiski - kā viņi apgalvo - par Atēnu. Atēniešiem tā, kā viņi apliecina, ir daudz palīdzējusi un zināmā mērā ir pat no vienas cilts ar tiem. Solons devās uz turieni, tā viņš stāstīja, un

tika uzņemts gods godam. Viņš izjautāja vislietpratīgākos priesterus par šīs zemes agrīno vēsturi, un kļuva pavisam skaidrs, ka, tāpat kā citi hellēņi, viņš par šīm lietām nezina tikpat kā neko. Lai pamudinātu viņus pastāstīt par senajiem laikiem, Solons uzsāka sarunu par grieķu zemes vissenāko vēsturi, par Foroneju kā vienu no vissenākajiem cilvēkiem, un Niobi, par to, kā pēc lielajiem plūdiem palika dzīvi Deikalions un Pirra, uzskaitīja viņu pēcnācējus un mēģināja skaitliski precīzi noteikt laiku visam, ko minēja. Pēkšņi viens no priesteriem, kāds ļoti vecs vīrs, iesaucās: 'Ak, Solon, Solon! Jūs, bellēņi, vienmēr paliekat bērni, un īsta sirmgalvja bellēņu vidū nemaz nav.'

To dzirdot, Solons jautāja: l Ko tas nozīmē, kā tu to domā?'

Jūs visi, kas attiecas uz jūsu dvēseli, esat jauni-, jo jūs nenesa t sevī uz godbijību izraisošām ziņām balstītus mūžsenus uzskatīts vai gadsimtiem senas zināšanas. Ta?n ir savs iemesls. Daudzi un dažādi iznīcinoši postījumi ir nākuši un nāks pār cilvēku cilti. Vislielākie nāk ar uguni un ūdeni, savukārt citus, mazākus, izraisa tūkstošiem dažādu iemeslu. Lai arī kas pie jums netiktu stāstīts, proti, ka Hēlija dēls Faetonts reiz uzņēmies sava tēva pajūga vadīšanu, taču nav spējis noturēt to uz tēva ceļa, ar izraisīto ugunsgrēku izpostījis plašus zemes apgabalus un pats gājis bojā no zibens spēriena, tas tomēr izklausās pēc pasakas-, patiesībā jārunā par Zemei apkārt riņķojošo debess ķermeņu novirzīšanos un par atkārtotu Zemes virsmas izpostīšanu ar masveidīgu uguni ilgā laika periodā. Tāpēc rezultāts ir tāds, ka visus kalnu un augstieņu, kā arī sauso apgabalu iedzīvotājus iznīcināšana skāra vairāk nekā tos, kas dzīvoja pie upēm un jūrām. Nīla, kas vispār ir mūsu glābēja, mūs pasargāja arī no šī posta. Taču tad, kad dievi attīrīšanas nolūkos pārplūdināja zemi ar ūdeni, saudzēti tika kalnos dzīvojošie aitu un liellopu gani, bet pilsētu iedzīvotājus pie jums upes ieskaloja jūrā-, turpretī mūsu zemē ne šajā gadījumā, ne citreiz ūdens negāzās no debesīm uz laukiem, bet gan, gluži pretēji, viss dabiski nāca no apakšas uz augšu. Šī iemesla dēļ šeit viss saglabājis savu statusu par godu lielajai senatnei. Patiesībā stāvoklis ir šāds: visos apgabalos, kur pā?~mē- rīgs aukstums vai karstums nepadara to neiespējamu, vienmēr ir noteikts iedzīvotāju daudzums: reizēm to ir vairāk, reizēm - mazāk. Lai arī kas Lielisks, Liels vai kā citādi Izcils noticis pie jums vai šeit, vai kādā citā zemē, tas viss kopš seniem laikie?n rakstisku dokumentu veidā atrodas pie mums, noguldīts tempļos un pasargāts no bojāejas. Citādi tas ir pie jums un pārējām tautām. Proti, tāpēc, ka, tikko jūs esat nonākuši līdz rakstībai un visam tam, kas vajadzīgs pilsētnieciskai kultūrai, pār jums kā slimība, periodiski atkārtojoties, nāk debesu lietus plūdi, pēc kuriem dzīvi palikušie neko nesaprot no rakstības un nav guvuši nekādu izglītību. Iznāk, ka jūs atkal un atkal it kā kļūstat jauni, neko nezinot par to, kas senos laikos noticis pie mums vai pie jums. Piemēram, paaudžu secība pie jums, kādu tu to attēloji, Solon, diez vai atšķiras no bērnu stāstiem. Vispirms jāmin tas, ka jūs atceraties tikai vienu vienīgu zemes pārplūšanu, kaut arī jau iepriekš tādu ir bijis daudz, jūs nezināt arī to, ka jūsu zemē dzīvojusi izcilākā un cēlākā cilvēku rase. No kādreizējām nelie​lām šīs rases atliekām esi cēlies tu un visa pašreizējā jūsu valsts.

Taču tas jums nemaz nav zināms, jo pāri palikušie un viņu pēcnācēji daudzu paaudžu laikā lēnām izmiruši, neatstājot par sevi nekādas rakstiskas ziņas. Bija laiks, mans Solon, pirms lielajiem postošajiem plūdiem, kad lieliskā sabiedriski tiesiskā struktūra, kas šodien pazīstama kā Atēnas, ieņēma pirmo vietu gan visā, kas attiecas uz karu, gan ar savu tiesisko kārtību, kurai nebija līdzīgas. -Sijāšu valsts tiek daudzināta par vislieliskākajiem darbiem un izcilākajiem politiskajiem pasākumiem, par kādiem mēs vispār zemes virsū esam dzirdējuši.'

To dzirdot, Solons neslēpa savu izbrīnu un ļoti lūdza priesterus izstāstīt viņam no sākuma līdz beigām, visu, kas varētu attiekties uz šiem kādreizējiem Atēnu pilsoņiem.

Priesteris atbildēja: 'Es neko neslēpšu no tevis, Solon, un pastāstīšu tev visu par prieku tev un tavai tēvu pilsētai, bet visvairāk aiz dziļas cieņas pret dievieti, kas kā savu daļu saņēma gan jūsu valsti, gan mūsējo un noveda tās abas līdz attīstības un izglītības virsotnēm, vispirms jūsējo, tas notika ap tūkstoš gadu agrāk, no sēklas, ko viņa saņēma no mātes Zemes un no Hēfais- ta, un vēlāk - arī mūsējo. Mūsu valstiskās kārtības iedibināšana saskartā ar tempļu senajiem rakstiem notikusi pirms astoņtūkstoš gadiem.

Tātad pilsoņi, par kuru valsts iekārtu un izcilajiem darbiem es tev īsumā pastāstīšu, dzīvojuši pirms

deviņtūkstoš gadiem. Atsevišķas detaļas notikumu secībā mēs vēlāk izskatīsim tuvāk pat ar dokumentu palīdzību, kad būs kāds brīvs brīdis…'»

Tiktāl citētajā monologā Kritijs vairākkārt min Solona vārdu. Kas bija šis vīrs?

Solons bija Platona priekšgājējs, ļoti respektabla personība (Solons bieži tiek saukts arī par priesteri). Viņš deva atēniešiem jaunu konstitūciju (likumus). 571. gadā pirms Kristus viņš devās ceļojumā uz Ēģipti un izkāpa krastā Naukratē, ostā Nīlas upes Kanopas atzarā. Tikai sešpadsmit kilometru attālumā no tās atradās tempļa pilsēta Saisa, kurā darbojās tulku skola. Templī Solons esot no sirmā rakstveša Sonhisa dzirdējis stāstu par Atlantīdu un tajā pašā laikā lūkojies uz hieroglifiem. Aptuveni 650 gadu pēc Solona nāves Plūtarhs uzrakstīja darbu par Solonu ar nosaukumu «Solona dzīve». Tajā viņš izsakās, ka Solons pats esot gribējis rakstiskā formā ziņot par Adantīdu, taču cienījamā vecuma dēļ nav spējis to izdarīt.

Ievadā Kritijs ieminas par Saisā notikušu sarunu, kurā Solons pats personīgi esot piedalījies. Ir nedaudz pārdroši jau pašā sākumā apvainot Kritiju melos. Kā nekā, viņš taču stāsta par sava vectēva piedzīvoto, un pats Kritijs pieskaitāms Atēnu «30 galvām», viscienījamākajiem politiķiem. Kāpēc gan Kritijam vajadzētu krāpt godājamu vīru sabiedrību? Tie visi bija itin cienījamā vecumā un pietiekami gudri, lai spētu atmaskot melus. Visapkārt vīriem sēdēja skolēni. Tika veikti pieraksti. Runa nebija arī par kādas hipotēzes sarežģītu ievadu vai spriedelējumiem par ideālu valsti, kā bieži tiek kļūdaini pieņemts. Šādu sabiedrības struktūru Platons galu galā visās detaļās aprakstīja savās grāmatās «Likumi», «Valsts» un «Politiķis». Tajās viss bija pateikts. Kāpēc gan būtu bijis vajadzīgs vēl viens melu stāsts par Atlantīdu?

Turklāt Kritijs, šķiet, ļoti precīzi zinājis, par ko viņš runā. Viņš nosauc ģeogrāfiskas detaļas - «pie kuras sašķeļas Nīlas straume…, lielā pilsēta Saisa…, valdnieka Amasīda dzimtā pilsēta…» utt. - un apstiprina, ka Saisā bijuši dokumenti par Atlantīdu. Solons, kā mēs uzzinām, tekstus par Atlantīdu esot norakstījis no kādas kolonnas. Uz kolonnām attēlotie notikumi neapšaubāmi bijuši ļoti svarīgi - citādi tos tur nebūtu bijis vērts iemūžināt.

Noslēgumā Kritijs vīru lokā atstāsta sirmā priestera vārdus, kādus viņš tos atceras no Solona teiktā.

Sirmais priesteris apstiprina, ka ēģiptieši visu dokumentējuši. Šajos senajos rakstos esot teikts, ka pirms lielajiem plūdiem Atēnas cīnījušās pret karaspēku, kas nācis no «atlantu jūras». Toreiz jūra tur esot bijusi kuģojama, bet šodien - ar to domāti Solona laiki - vairs ne. Kāpēc ne? «Aiz Hērakla stabiem» esot atradusies sala, no kuras bijis iespējams pāriet uz citām salām, kas atradušās aiz tās, kā arī uz «iepretim esošo cietzemi». Tad sācies «varenu zemestrīču un plūdu» laiks, un pienākusi «neaprakstāmu šausmu diena un nakts». Atlan- tīdas sala nogrimusi, un tāpēc jūra šajā vietā neesot kuģojama «milzīgo dubļu masu dēļ, kas radās, salai nogrimstot». Šo ziņojumu par Atlantīdu Kritijs beidz ar vārdiem: un tā nu tu, mans Sokrat, īsumā dzirdēji, ko sirmais Kritijs stāstīja par Solona ziņojumu.

Gandrīz kā atvainodamies, Kritijs vīru lokā vēl piemetina, ka iepriekšējā naktī esot visu atkal atcerējies, jo zēna gados iemācītais stingri nostiprinoties atmiņā. Turklāt sirmais Solons toreiz esot atbildējis arī uz visiem tālākajiem viņa jautājumiem.

Pēc tam vīri diskutē par astronomijas jautājumiem, par ģeometriju un pasaules rašanos. Šodien mūsu astrofiziķi runā par laika rašanos. Atbildes varētu meklēt ari Platona dialogā «Tīmajs».

Tā radās laiks reizē ar universu, - līdz tie abi, reizē radīti, reizē arī izgaisīs.

Mūsdienu astrofizika nav ne par mata tiesu gudrāka.

Vai tas ir viss, kas no senatnes avotiem zināms par Atlantīdu? Nē - viss tikai sākas! Prod, nākamajā dienā šie paši vīri atkal sanāca kopā. Pa šo laiku Kritijs, šķiet, bija sakārto​jis faktus. Šoreiz sarunu uzsāka Tīmajs un aicināja Kritiju turpināt dienu iepriekš iesākto stāstu par Atlantīdu. Kritijs to arī darīja, taču vispirms lūdza sarunu partnerus saprast grūtības, kādas saistās ar senu nostāstu atkārtošanu pēc atmiņas.

Viņš sevi salīdzināja ar gleznotāju, kuram uz audekla jāuzbur krāšņa glezna. Attēlam būtu precīzi jāatbilst oriģinālam. Tas pats attiecoties uz vārdisku attēlojumu. Viņš mēģināšot - tā saka Kritijs - tikt galā ar šo

grūto uzdevumu. Šis ievads ļauj secināt, cik nopietni vīri uztvēruši nostāstu par Atlantīdu. Viņi visi apzinājās, ka Kritijam no galvas (un ar dažu piezīmju palīdzību) jāatstāsta tas, ko viņš iemācījies zēna gados. Kritijs turklāt centās likt ainai atdzimt tādā vei​dā, kādā viņš to redzēja savās jaunības atmiņās.

Kritijs: …vispirvis mums jāatceras, ka kopā bija pavisam deviņi tūkstoši gadu, kopš, kā sacīts, izcēlās karš starp tiem, kas dzīvoja otrpus Hērakla stabiem, un šajā pusē dzīvojošajiem-, to mēs tagad attēlosim visās kopsakarībās. Jau tika minēts, ka pēdējos vadīja mūsu valsts un tā noveda karu līdz galam, turpretim pār pirmajiem valdīja Atlantīdas salas valdnieki. Šī sala, kā mēs atzīmējām, kādreiz bija lielāka nekā Lībija un Āzija, taču tagad tā zemestrīces rezultātā ir nogrimusi jūrā un tiem, kas no šejienes gribēja braukt uz tās puses jūru, radīja nepār~vara?nus šķēršļus dubļu veidā, kas neļāva tikt uz priekšu… Šī saruna notikusi ap 400. gadu pirms Kristus. Skaitot no mūsu dienām, šis Kritija atstāstītais notikums norisinājies pirms aptuveni 11 500 gadiem. Es jau rakstīju par «neiespējamiem gadskaitļiem», ar kuriem mēs sastopamies, runājot par visām senajām tautām. Neatliek nekas cits, kā atstāt visu, kā ir. Šajā sakarā identitāte Troja = Atlantīda iegūst pirmo svarīgo apstiprinājumu. Saskaņā ar Homēra darbiem «Iliāda» un «Odiseja» Trojas aplenkums ildzis desmit gadus. Arheoloģiskie atradumi liecina par izpostīšanu laikā ap 1200. gadu pirms Kristus. Atliek divas iespējas: 1. Homēra un Šlīmaņa Troja reiz saukta par Adantīdu un tikusi izpostīta ap 1200. gadu pirms Kristus. Šajā gadījumā Homēra laiku no Trojas (respektīvi, Atlantīdas) sagraušanas šķirtu divi gadsimti.

Kāpēc tad viņš to nesauc par Atlantīdu? (To pašu var teikt arī par citiem grieķu vēsturniekiem.) Trojas agrākie nosaukumi pazīstami jau kopš mītiskiem laikiem. Atlantīdas vārds nekur neparādās.

2. Homēra un Šlīmaņa Troja pieder gluži citam laikmetam, ir izzudusi pagātnes tumsā, un kādreiz tā saukta par Adantīdu. Šī Atlantīda nebūtu identiska ar arheologu Troju tieši tāpēc, ka savas izpostīšanas brīdī būtu bijusi par to daudz senāka. Šādā gadījumā arheoloģiskie atradumi no Šlīmaņa Trojas zaudētu vērtību, jo tā būtu jāiekļauj Atlantīdas modelī. Turklāt mīts ir tautas atmiņa. Tik grandioza pilsēta kā Adantīda ne​var izgaist no tautas atmiņas un pēkšņi saukties Troja vai īlija.

Un kā ir ar 9000 gadiem, par kuriem runā Kridjs? Eberhards Cangers uzskata, ka ēģiptieši jau kopš 2500. gada pirms Kristus izmantojuši vienu valstisku Saules un divus reliģiozi inspirētus Mēness kalendārus. Iespējams, ka dati uz tempļa staba Saisā, no kura Solons norakstījis savu At- lantīdas vēsturi, bijuši aprēķināti Mēness ciklos. Pārrēķins dodot 1207. gadu pirms Kristus, un toreiz grieķi tiešām bija ierauti lielos karos, kuros tika sagrauta arī Troja. Tādā gadījumā Trojai/Atlantīdai bija jāpastāv līdz pat 1207. gadam pirms Kristus. Kāpēc tad Kritijs (citēdams Solonu) uzsver, ka Atlantīda atradusies Atlantijas okeānā? Es šeit nedomāju itin visur piesauktos «Hērakla stabus». Troja nav sala un neatrodas Atlantijas okeānā. Turklāt, pārceļot Trojas/Atlan- tīdas bojāeju uz 1207. gadu pirms Kristus, rodas līdzīgas problēmas, kā 1. punktā minētās. Ir pat vēl sliktāk - ja Troja/Atlantīda vēl eksistēja ap 1200. gadu pirms Kristus un pirms tam veidoja milzīgu valsti, kāpēc par to neko nezināja ēģiptieši un babilonieši, kas tādā gadījumā būtu dzīvojuši cieši līdzās šai stiprajai varai?

Platona diskusiju klubā 401. gadā pirms Kristus vīru sabiedrība turpina uzklausīt referenta Kritija ziņojumu. Cita starpā viņš ieminas - un tas varētu būt arī manas spalvas rakstīts -, ka kādreiz dievi savā starpā esot sadalījuši visu zemi atsevišķos reģionos. Katrs esot saņēmis īpašumā savu apgabalu, un arī mūs, cilvēkus, viņi audzinājuši kā savu īpašumu un audžubērnus. Tālāk Kritijs stāsta par Grieķiju pirms plūdiem, tātad pirms Atlantīdas bojāejas. Taču ne reizi viņš neieminas, ka Atlantīda toreiz būtu bijusi Grieķijas ģeogrāfiskās telpas sastāvdaļa un atradusies gandrīz turpat - pāri pretī. Atēnas atrodas nepilnu 300 kilometru attālumā no Trojas - turklāt pa jūru, pa kuru ap 1200. gadu pirms Kristus tika daudz kuģots.

Turpretī Atlantijas okeāns atrodas pretējā virzienā.

Gudrais Solons, kurš Saisā uzrakstīja stāstu par Atlantīdu, dzīvoja laika posmā starp 640. un 560. gadu pirms Kristus. Trojas/Atlantīdas bojāeja norisinājusies turpat 600 gadus pirms viņa laika. Ēģiptē Solons uzzināja, ka jūra kādreizējās Atlantīdas rajonā neesot kuģojama - tādu to padarījušas milzīgās

dubļu masas, kas izveidojušās, nogrimstot At- lantīdai. Taču jūra Trojas apkārtnē un Dardaneļu šaurums nav «nekuģojami». Tieši savas atrašanās vietas dēļ pie šī jūras šauruma Troja/Atlantīda piedzīvoja tik lielu uzplaukumu. Dardaneļi bija kuģojami arī pēc Trojas iznīcināšanas. Un, ja iedomājas, ka pēc Trojas/Atlantīdas bojāejas grieķi būtu gandrīz vai «izbagarējuši» neizbraucamo zonu un padarījuši to atkal kuģojamu, tieši grieķiem tas būtu jāzina. 600 gadu pirms Solona!

Runājot par Solonu, Kritijs neko tādu nestāsta. Gluži otrādi - viņš nepārprotami liek saprast, ka arī «hellēniskie» (tātad grieķu) vārdi attiecas uz «sveša tipa vīriem». Viņš min tik neiedomājamu daudzumu detaļu, kuras jau to pre​cizitātes un daudzpusības dēļ vien būtu grūti ierindot fantāzijas kārtā. … Taču savā ziņojumā man jāizdara vēl kāda īsa piezīme, lai jūs nebrīnītos, dzirdot hellēniskus vārdus tur, kur tiek runāts par sveša tipa vīriem-, jo jums jāuzzina tā iemesli. Solons, kurš gribēja izmantot šos vārdus savā darbā, pētīja to īsto nozīmi un atklāja, ka ēģiptieši, proti, tie, kas vārdus bija pierakstījuši, pārtulkojuši tos savā valodā. Pats viņš arī vēlreiz apsvēra katra vārda nozīmi un pierakstīja tos, pārtulkotus mūsu valodā. Šie pieraksti piederēja manam vectēvam, un tagad tie pieder man, un es tos savos zēna gados esvm rūpīgi pētījis. Kad jūs dzirdēsiet šos vārdus, jums nevajadzētu par tiem brīnīties, jo tagad jūs zināt īsto iemeslu. Bet garā ziņojuma ievads sākas šādi…

Tālāk klātesošie pārliecinās, ka stāsta par Atlantīdu rakstiskais variants atrodas Kritija īpašumā: «… šie pieraksti piederēja manam vectēvam, un tagad tie pieder man…»

Kritijs: Sadalot visu zemi savā starpā, daži dievi, kā jau norādīts, saņēma lielāku, turpretī citi mazāku daļu, kur viņi sev ierīkoja svētnīcas un upurēšanas vietas. Tad arī Poseidons ieguva Atlantīdas salu, kur deva mājvietas savietn pēcnācējiem no sakara ar kādu mirstīgu sievieti kādā vietā ar šādiem apstākļiem: no jūras salas vidienē iestiepās līdzenums, par kuru skaistāka un augsnes īpašību ziņā atbilstošāka nebija uz pasaules. Pie tā savukārt atkal virzienā uz salas vidieni aptuveni piecdesmit stadiju attālumā no jūras uz visām pusēm piekļāvās pazems kalns. Tur dzīvoja kāds mirstīgs vīrs, vārdā Eiēnors, ar savu sievu Leikipi. Viņu laidībā radās viena vienīga meita - Kleito. Kad meitene bija sasniegusi precību gadus, viņas tēvs un māte nomira. Poseidons, iededzies mīlestībā, saistījās ar viņu, bet pakalnu, uz kura viņi dzīvoja, apjoza ar stipru aizsargvabii. Proti, viņš izveidoja pār/naiņus citu ap citu lielākus un mazākus zemes un jūras ūdens apļus - divus no zemes, trīs ar jūras ūdeni, sākot no salas vidus, kā ar cirkidi nomērītus, vienādā attālumā citu no cita, tādējādi pakalns kļuva cilvēkiem nepieejams-, kuģu un kuģošanas toreiz vēl nebija. Taču viņam pašam kā dievam nesagādāja nekādas grūtības apgādāt salu ar visu nepieciešamo, liekot diviem avotiem, vienam karsta?n, otram aukstam, izplūst no zemes, tādējādi panākot bagātīgu dažādu augļu ražu. Viņš piecas reizes radīja dvīņu dēlus, izaudzināja tos, sadalīja visu Atlantīdas salu desmit daļās, piešķīra pirmdzimto vecākajam pārim mātes mājokli ar lielākajām un labākajām daļām, kas atradās visapkārt, un iecēla tos par visu citu valdniekiem. Bet arī citi kļuva par valdniekiem, jo viņš katram deva varu pār daudziem cilvēkiem un plašām zemēm. Viņš tiem deva arī vārdus. No vecākā valdnieka vārda savu nosaukumu ieguva visa sala un jūra, ko sauc Atlantija, jo pirmais no toreizējiem valdniekie??i bija vārdā Atlants. Vēlāk dzimušajam dvīņubrālim, kurš kā savu tiesu saņēma salas ārējo daļu< no Hērakla stabiem līdz pat gadeiriešu zemēm, kā šī apkārtne tiek saukta vēl šodien, viņš deva hellēnisko Eimēla vārdu, kas vietējā valodā skanēja kā Ga- deirs. Otrajā dvīņu pārī vienu viņš nosauca par Amferu, bet otru - par Eiaimonu; vecākajam no trešā pāra viņš deva Mnēse- ja vārdu, bet vēlāk dzimušajam - Autohtona; no ceturtā pāra vecāko viņš nosauca par Elasipu, bet jaunāko par Mestoru-, no piektajie?n dvīņievi agrāk dzimušais ieguva Azaeja vārdu, bet jaunākais tika nosaukts par Diaprepu. Tie, kā arī viņu pēcnācēji daudzās paaudzēs dzīvoja tur ne vien kā daudzu jūras salu valdnieki, bet, kā jau teikts, viņi valdīja arī pār šai pusē dzīvo​jošajiem līdz pat Ēģiptei un Tirrēnijai.

No Atlanta cēlās liela dzimta, kurā arī citi bija ļoti cienījami, taču valdnieka titulu vecākais vienmēr nodeva vecākajam-, tā viņi to saglabāja daudzu paaudžu laikā, turklāt sakrāja tādas bagātības, kādas nav bijis un tik drīz arī nebūs nevienā citā valstī un kas ietvēra sevī visu, kas bija nepieciešams pilsētai un pārējai zemei. Proti, daudz kas viņiem kā tievi pakļauto apgabalu valdniekiem tika piegādāts no ārienes,

taču lielāko tiesu dzīvei nepieciešamā deva pati sala: vispirms jau no zemes tika iegūti visi ieži un kausējamie metāli, tostarp arī kāds metāls, par kuru tagad mums zināms tikai tā nosaukums, bet kas toreiz bija kas vairāk nekā tikai pliks vārds, proti, zelta vara bronza (orei- balks), kuru toreiz no zemes ieguva daudzās salas vietās un kuru šī senā cilvēku cilts līdzās zeltam vērtēja visaugstāk…

Kaut ari Kritijs iepriekš skaidri pateicis, ka personu vārdi esot grieķiskod, tomēr to vidū nav neviena vienīga vārda, kas zināmi no nostāstiem par Troju. Tad Kritijs pavēsta, ka Atlantīdā izcili padevušies ne tikai koki un augļi, bet arī dārzeņi. Kāpēc? «Tādēļ, ka klimats apvienoja mitrumu un saules siltumu.» Tas kopumā neatbilst Trojas klimatam. Ziemas mēnešos tur ir nemīlīgi auksts. Tropiskie augi nespētu izdzīvot. Atlantīdā tas bija iespējams - proti, visu gadu.

Visbeidzot Kritijs runā par Atlantīdas struktūru un celtnēm. Turklāt viņa sniegtie dati ir tik precīzi, ka mūsdie​nu arhitekti spēja izgatavot lieliskus un mēroga ziņā tica​mus zīmējumus.110 Kritijs: Vispirms viņi uzcēla tiltus pār ūdens apļiem, lai izveidotu ceļu uz valdnieka pili. To viņi jau pašā sākumā uzcēla kā dieva un savu priekšgājēju mājokli, un tā viņi šo pili saņēma cits no cita, un izgreznoja to aizvien no jauna, pārspēdami savus senčus, līdz savai dzīvesvietai bija piešķīruši tādu majestātiskumu un skaistumu, ka izraisīja apbrīnu. Proti, viņi izraka no jūras kanālu - trīs pletrus platu, simt pēdu dziļu un piecdesmit stadiju gani līdz ārējam lokam un nodrošināja kuģu iebraukšanu tajā kā ostā, pārraujot valni platumā, kas nodrošināja lielāko kuģu ienākšanu. Tā viņi pārrāva arī zemes vaļņus, kas atdalīja ūdens lokus tiltu tuvumā tādā platumā, ka no viena līdz otram varēja nokļūt pat ar trīsrindu airu kuģiem. Pāri pārrāvumiem viņi uzbūvēja tiltus tā, lai zem tiem varētu izbraukt, jo zemes vaļņu malas virs ūdens pacēlās pietiekamā augstumā. Lielākais no apļiem, kas bija savienots ar jūru, bija trīs stadijus plats, un tāds pats bija arī nākamais zemes aplis. Otrajā apļu pārī ūdens aplis bija divus stadijus plats, bet ze?nes aplis bija tikpat plats kā iepriekšējais ūdens aplis. Vienu stadiju plats bija ūdens aplis, kas tieši apņēma tā vidū atrodošos salu. Bet salas, uz kuras atradās valdnieka pils, diametrs bija pieci stadiji. To viņi apjoza ar akmens mūri, tāpat - arī zemes apļus no vienu pletni platā tilta vienas malas līdz otrai, bet līdzās tiltam pie izejām uz jūru viņi uzcēla torņus un vārtus. Akmeņus šim nolūkam, daļēji baltus, daļēji melnus un daļēji sarkanus, viņi izlauza apakšā no visapkārt vidū esošās salas malām-, laužot akmeņus, viņi rīkojās tā, ka vienlaikus iekšpusē ieguva milzīgas dobas telpas kā kuģu arsenālus, pārsegtus ar klintīm. Tālāk esošās celtnes, kuras viņi uzcēla, pa daļai bija vienkrāsainas, pa daļai veidotas no dažādas krāsas akmeņiem - acu priekam-, jo šim salikumam piemīt dabisks burvīgums. Pēc tam viņi ārējo riņķi aptverošo mūri pa visu perimetru apšuva ar bronzu, turklāt viņi to lietoja līdzīgi kā svaidāmo eļļu, iekšējo mūri viņi pārklāja ar alvu, bet mūri pie pils - pat ar zelta vara bronzu, kurai piemita ugunīgs spīdums…

Stāsts kļūst sarežģīts. Kas mums jasaprot ar «trīs plet- riem» vai «vienu stadiju»?

Grieķu garuma mērvienības: 1 pēda = 30 centimetru 100 pēdu = 1 pletrs (30 metru) 3 pletri = 90 metru 6 pletri = 180 metru vai 1 stadijs 1 stadijs = 180 metru 5 stadiji = 900 metru 50 stadiju = 9 kilometri 2000 stadiju = 360 kilometru 10000 stadiju = 1800 kilometru Laukuma mērvienības: 1 loze = 1800 kvadrātmetru 1 kleroze = aptuveni 3,24 kvadrātkilometri (330 hektāru) Pieņemot, ka Kritijs šeit vis neatkārto sava vectēva Solona izdomājumu, Atlantīda iegūst apbrīnojamu apveidu. Vajadzētu paturēt prātā dažus izcilus pieturas punktus: • Dievi savā starpā sadala pasauli. Poseidons iegūst Adantīdu.

• Aptuveni 50 stadiju (deviņu kilometru) attālumā no krasta paceļas no visām pusēm pieejams pazems kalns.

• Sākumā tur dzīvo mirstīgie Eiēnors un Leikipe. Viņu vienīgā meita Kleito zaudē vecākus.

• Poseidons padara Kleito grūtu.

• Poseidons apjož «pazemo» kalnu ar stipru, «cilvēkiem nepieejamu», aizsargvalni, kas taisīts no ūdens un zemes apļiem.

• Poseidons un Kleito rada piecus dvīņu dēlu pārus. Vecākā dēla vārds ir Atlants. No tā jūra iegūst nosaukumu «Atlantijas okeāns».

• Sala ir bagāta ar cēlmetāliem.

• Klimats ir subtropisks («…apvieno mitrumu un saules siltumu»).

• Atlants un viņa pēcnācēji salas centrā uzceļ valdnieka pili.

• No jūras līdz pirmajam gredzenam tiek izrakts 50 stadiju (deviņus kilometrus) garš un 3 pletrus (90 metru) plats kanāls.

• Lielākā gredzena ūdens līnijas platums ir trīs stadiji (560 metru).

• Salas centra diametrs ir pieci stadiji (900 metru).

• Šis centrs tiek apjozts ar akmens mūri, ko pilnībā pārklāj ar varu.

• No daudzkrāsainiem akmeņiem (baltiem, melniem, sarkaniem) tiek uzcelti torņi, vārti un nami.

• Klintīs tiek radīti pārsegti kuģu arsenāli.

• Mūris ap centrālo pili tiek pārklāts ar zelta vara bronzu.

Līdz šim parādījušās dažas problēmas, kas traucē saistīt Adantīdu ar Troju. Taču neiespējami tas nav, jo viss atkarīgs no tā, vai Kritijs stāsta skaistu pasaku no sava vectētiņa laikiem - vai arī tīru patiesību. Par to es vēl runāšu. Ja Atlantīda būtu identiska ar Troju, ap slāņa «Troja I» centru būtu jāatrodas «cilvēkiem nepieejamam» aizsargvalnim, kas veidots «no ūdens un zemes gredzeniem». Arheoloģiskajos izrakumos šajā vietā tiešām tika atklāts aizsargvalnis ap «Troja I», taču pavisam neliels, tāda dieva kā Poseidons necienīgs. Ūdens loks tik tuvu centram nav lokalizēts. Šāds aplis arī neiederētos pakalna apkārtnē.

Atkal nonākam pie tā, ka Atlantīda būtu jāmeklē Atlantijas okeānā, jo tā nosaukums esot cēlies no Adanta, pirmdzimtā, vārda. Troja, kā zināms, atrodas citā vietā. Klimats Trojā nav subtropisks, un līdz pat šodienai neviens tur nav spējis atklāt deviņus kilometrus garu no jūras atzarotu kanālu. Tas tomēr nenozīmē pārāk daudz, jo līdz šim izra​kumi un mērījumi Trojas apkārtnē pavirzījušies uz priekšu ļoti maz.

Atlantīdas centra diametrs esot bijis aptuveni 900 metru - tas varētu atbilst Trojai, taču mūri visapkārt esot bijuši pilnībā pārklāti ar metālu (bronzu). Nevar izslēgt ari to, jo metāli gadsimtu gaitā tiek zagti, sakausēti un kūst ugunsgrēkos. Pāri palikušajam būtu jāatrodas zemē. Pietiktu ar divu zemes paraugu ķīmisko analīzi. Slīmanis gan apgalvoja, ka aptuveni deviņu metru dziļumā esot uzdūries sakusušam svina un vara bronzas šlagas slānim, taču tagadējos izrakumos tamlīdzīgas metālu atliekas nav atrastas.

Visbeidzot vajadzētu atrast celtnes trīs krāsās - līdz šim tas nav noticis -, un centrālajai pilij būtu jābūt apšūtai ar zelta vara bronzu. Arī to varētu pierādīt. Droši zināms ir vienīgi tas, ka Homērs savā dzejojumā neko tamlīdzīgu par Troju/Atlantīdu nav stāstījis.

Taču Kritijs savu stāstījumu vēl nav beidzis.

Valdnieka dzīvojamās telpas pilī bija iekārtotas šādi. Vidū atradās Kleito un Poseidonam veltīts publiskiem apmeklējumiem slēgts templis, ko ietvēra zeltīts mūris-, reiz viņi tur bija radījuši dzimtu no desmit augstmaņiem. Ik gadu katram no viņiem kā upuri no visām desmit zemes dalām tika nesti pirmdzimtie. Pats Poseidona templis bija vienu stadiju garš, trīs pletrus plats un tā augstums, ar aci vērtējot, bija atbilstošs, taču visā tā formā kopumā nebija noliedzama zināma radniecība ar barbarismu.

Visu templi no ārpuses viņi pārklāja ar sudrabu, izņemot dzeguli, kas bija taisīts no zelta. Iekšpusē varēja redzēt ziloņkaula griestus, kas bija izrotāti ar zeltu, sudrabu un zelta vara bronzu, bet visu, kas atradās templī uz mūriem, kolonnām un grīdas, viņi pārklāja ar zelta vara bronzu. Viņi te?nplī uzstādīja arī statujas, proti, paša dieva, kas stāvēja ratos kā sešu spārnotu rimi aku vadītājs tādā lielumā, ka tā galvvidus pieskārās griestiem, bet visapkārt - simts nereīdas uz delfīniem, tik daudz viņu esot bijis saskaņā ar toreizējo cilvēku uzskatiem. Turklāt tur atradās vēl daudz statuju, kuras bija ziedojušas privātpersonas. Ārpusē visapkārt templim bija novietoti visu desmit valdnieku pēcnācēju un viņu sievu zelta tēli, arī daudzi ievērojami ziedojumi kā no valdniekiem, tā arī no privātpersonām gan no pašas

pilsētas, gan no ārpusē dzīvojošajiem, pār kuriem tie valdīja. Arī altāris pēc lieluma un izgatavošanas veida atbilda šim iekārtojumam, un valdnieka miteklis tikpat labi saskanēja ar valsts lielumu un svētnīcu greznumu.

Gan karstā ūdens, gan aukstā ūdens avotus, kas deva neizsmeļamu ūdens daudzumu, kas ar dabiski labu garšu un ūdens lieliskajām īpašībām brīnišķīgi noderēja, viņi izmantoja lietderīgi: proti, visā to apkārtnē viņi uzbūvēja celtnes un ierīkoja mit- rumprasīgu koku stādījumus; visapkārt iekārtoja baseinus, daļu zem klajām debesīm, daļu - slēgtās telpās kā siltas ziemas peldvietas, atsevišķi tās, kas bija domātas valdniekiem, un atsevišķi tās, kas - padotajiem, un vēl citas - sievietēm, kā arī zirgiem un citiem jūga lopie?n, visur - ar atsevišķai apgādei piemērotu iekārtojumu. Aizplūstošo ūdeni viņi novadīja uz Poseidona birzi, kas, pateicoties labajai augsnei, izcēlās ar skaistumu un visdažādāko sugu augstiem kokiem, un pa kanāliem virs tiltiem - arī uz ārējo valni. Šo ūdensvadu apkārtnē lielā skaitā bija ierīkotas gan svētnīcas veselai rindai dievu, gan dārzi un ringi vīriešu fiziskajā?» nodarbībām, kā arī vingrinājumiem ar zirgu pajūgiem, atsevišķi uz katra no abiem zemes vaļņiem. Lielākās salas vidū atradās arī vienu stadiju plats izsmalcināti iekārtots skrejceļš, kas stiepās pa visu apkārtni un bija domāts pajūgu sacensībām. Tā abās pusēs dzīvoja lielākā daļa kalpotāju. Uzticamākajiem bija uzdots apsargāt mazākā apļa zemes valni, kas atradās tuvāk pilij-, turpretī tiem, kas bija īpaši pierādījuši savu uzticību, mājokļi tika ierādīti pašā pilī tiešā valdnieka tuvumā. Kuģu arsenāls sastāvēja no trīsrindu airu kuģiem un visa tā, kas visla​bāk noderēja to iekārtojumam un bruņojumam.

Tāds bija valdnieka dzīvesvietas apraksts. Bet, izejot cauri trim ārējām ostām, ceļā bija izliekts mūris, kas sākās piejūras-, tas viscaur atradās piecdesmit stadiju attālumā no lielākā apļa un ostas un noslēgumā pagriezās atpakaļ uz izejas punktu, uz ieeju kanālā, kas sākās pie jūras. Visapkārt tam visam atradās blīvi apdzīvoti mitekļi, bet grīvā un lielākajā ostā čumēja un mudžēja no kuģiem un tirgotājiem, kuri tur saplūda no visām vietām, un viņu lielais pieplūdums gan dienās, gan naktīs radīja burzmu, skanēja kliedzieni un dažāda veida trokšņi.

Kas attiecas uz pilsētu un šo seno dzīvesvietu, to es tagad esmu izklāstījis gandrīz tā, kā toreiz tika stāstīts. Vēl būtu jāapraksta pārējās zemes dabas apstākļi un pārvaldes forma. Vispirms jau apvidus visumā tika raksturots kā augstiene, kas stāvi nolaižas līdz jūrai, vienīgi visa pilsētas apkārtne atradās zemienē, kurti ap pilsētu ieskāva kalni, kas stiepās līdz pat jūrai. Tie savukārt veidoja gludu un vienmērīgu virsmu, kas bija iegarena taisnstūra formā, kas vienā malā bija trīstūkstoš stadiju, bet virzienā no jūras uz zemes vidieni - divtūkstoš stadiju garš. Attiecībā pret visu salu šī daļa bija vērsta uz dienvidiem, bija aizsargāta no ziemeļu vējiem. Bet apkārtējie kalni, kā izriet no toreizējās paaudzes cildinājumiem, savā skaistumā un lielumā pārspēja visu, kas pieejams tagad-, tie aptvēra daudzas biezi apdzīvotas vietas, upes, ezerus un pļa vas, kas deva barību visu stigu pieradinātiem un savvaļas dzīvniekiem, kā arī plašus mežus, kuri ar savu lielo koku sugu dažādību bija neizsmeļams izejvielu avots amatniekiem. Tālāk bija runa par zemienes dabas apstākļiem un par to, kāda tā laika gaitā bija izveidota daudzu valdnieku aizgādībā. Zemienei bija regulāra iegarena četrstūra forma-, ja kaut kas līdz tai vēl pietrūka, tas tika iztaisnots, izrokot zemienei visapkārt grāvi. Šķiet gandrīz neticami, ka tas bijis cilvēku roku darbs. Proti, grāvis tika rakts viena pletra dziļumā un visās vietās - viena stadija platumā-, mērot apkārt visai zemienei, grāvja garums tātad bija desmittūkstošstadiju. Tas uzņēma sevī no kalniem lejup plūstošos ūdeņus un, vir-zoties visapkārt zemienei un no abām pusēm skarot pilsētu, ļāva tiem ietecēt jūrā.

Proti, no tā augšējās daļas uz zemieni veda taisni, lielākoties simt pēdu plati kanāli, un visi šie kanāli atradās simt stadiju attālumā cits no cita. Pa tiem viņi no kalniem pilsētā nogādāja kokmateriālus un pa savienojošiem kanāliem, kurus viņi izraka šķērsām galvenajām attekām un uz pilsētu, veda uz kuģiem citus vietējos ražojumus. Gadā viņi novāca divas ražas, turklāt zie?nā viņiem palīdzēja Zeva lietus, bet vasarā viņi izmantoja no zemes izplūstošo ūdeni, ko pievadīja no kanāliem… …Par amatu sadali un goda posteņiem pašā sākumā bija izdoti šādi rīkojumi. Katrs no desmit valdniekiem dzīvoja savā pilsētā un bija kungs pār iedzīvotājiem un galvenajiem liku- miem, tā ka viņš

varēja sodīt un pasludināt nāves spriedumu, kad vien gribēja. Viņu kopība un savstarpējās varas attiecības tika uzturētas spēkā saskaņā ar Poseidona rīkojumiem tā, kā viņiem to noteica likums un uzraksts, ko sentēvi bija iegravējuši uz kādas zelta vara bronzas kolonnas-, tā atradās salas vidū Poseidona svētnīcā. Tur viņi sapulcējās pārmaiņus vai nu katru piekto vai katru sesto gadu, lai nepāra skaitlim nedotu priekšroku pār pāra skaitli, apspriedās, vai kāds nav izdarījis pārkāpumu, un sprieda par to tiesu. Ja viņi nolēma spriest tiesu, tad vispirms deva cits citam ķīlu. Proti, svētajā Poseidona apgabalā brīvi ganījās vērši; kad viņi bija lūguši dievu, lai tas ļauj viņiem notvert tā izvēlēto upuri, valdnieki sarīkoja medības bez ieročiem, tikai ar nūjām un virvēm. Noķerto vērsi viņi uzvilka augšā uz kolonnas un tur virs uzraksta nokāva. Uz kolonnas bez likuma bija iegravēta arī zvēresta formula ar smagu lāstu nepaklausīgajiem. Kad viņi atbilstoši upurēšanas likumiem bija pasnieguši dievam kā ziedojumu visus vērša locekļus, viņi ielaida iepriekš sagatavotā traukā katrs savu daļu plūstošo asiņu, bet pārējās, pēc tam kad bija no visām pusēm notīrījuši kolonnu, atdeva ugunij. Tad viņi ar zelta dzeramajiem kausiem smēla no trauka un zvērēja, ziedojot no saviem kausiem ugunij, ka viņi vadīšoties pēc likumiem, kas iegravēti kolonnā, un pakļaušoties sodam, ja kāds no viņiem tos jau iepriekš būtu pārkāpis, bet nākotnē apzināti likumus nepārkāps, nevaldīs citādi kā tikai saskaņā ar likumu un neklausīs nevienam valdniekam, kas savos rīkojumos neievēros tēvu likumus. Kad katrs no viņiem bija zvērējis par sevi un saviem pēcnācējiem, katrs dzēra un ziedoja kausu dieva svētnīcai. Viņi atlicināja laiku arī maltītei un nepieciešamajai ker- viena kopšanai. Bet, kad satumsa un upuruguns nodzisa, visi apģērba tumši zilus brīnumskaistus tērpus un, izdzēsuši visas ugunis ap svētnīcu, sēdēja zemē pie kvēlojošā zvēresta upura un nakts laikā ļāvās tiesnešu un tiesājamo tiesībām, cits citu apsūdzot vienā vai otrā pārkāpumā. Austot dienai, tie iegravēja spriedumu zelta plāksnē, kurn kā piemiņas plāksni novietoja kopā ar tērpiem. Bija vēl dažādi likumi par atsevišķi valdnieku īpašām privilēģijām, taču svarīgākais noteikums bija tas, ka tie nekad nedrīkst savā starpā karot, bet tiem visiem savstarpēji jāatbalsta citam citu. Ja kāds no viņiem kādā valstī sāktu iznīcināt valdnieku dzimtu, tad viņiem, tāpat kā to darījuši priekšteči, jāapspriež karš un citi pasākumi un virsvadība jānodod Atlanta dzimtai. Taču viņam nebūtu tiesību sodīt savu radinieku ar nāvi, ja savu piekrišanu tam nedotu seši no desmit valdniekiem. Šim lieliskajam un varenajam spēkam, kas toreiz pastāvēja šajā apgabalā, dievs nu lika apvienoties karam pret mūsu apvidiem, un, proti, šādu iemeslu dēļ. Daudzu paaudžu laikā, kamēr viņos vēl bija jūtama dievišķā daba, tie palika paklausīgi likumiem un nenoliedza savu radniecību ar dievību. Viņu domāšanas veids bija cēls, patiess un augstsirdīgs-, varbūtējo likteņa triecienu priekšā, kā arī savstarpējās attiecībās viņi bija mierīgi un tajā pašā laikā saprātīgi-, īsta vēitība viņu acīs bija vienīgi tikumībai-, tāpēc viņi maz cienīja pasaulīgos labumus, kā arī zemu vērtēja zeltu un īpašumus, ko viņi drīzāk uzskatīja par nastu. Vēlāk viņi kļuva negausīgi savā bagātībā, nespēja valdīt pār sevi un pagr'ima, bet skaidrā prātā visā pilnībā aptvēra, ka šie sevišķie labumi rodas un vairojas tikai draudzīgā kopībā, kas iet roku rokā ar tikumu, turpretim pazūd, kad visas rūpes un vērtību mēri ir pakārtoti tikai tiem, jo tad arī krietnums tiek ierauts līdzi bezdibenī. Šī domāšanas veida un dievišķās dabas ilglaicīgās ietekmes rezultātā viņiem izdevās viss, par ko mēs iepriekš bijām domājuši. Bet, kad spēcīgas un biežas sajaukšanās ar mirstīgo rezultātā aizvien vairāk un vairāk izzuda viss, kas viņos bija dievišķs, un virsroku guva cilvēciskais domāšanas veids, viņi izrādījās nespējīgi samierināties ar esošo, kļuva citādāki nekā pārējie ģimenes locekļi un pazemoja sevi visu spriest spējīgo acīs, no visām vērtībām iznīcinot visskaistāko, turpretī spriest nespējīgajiem, kuri nespēja saskatīt uz īstu svētlaimi vērstas dzīves patieso vērtību, tagad viņi šķita pa īstam lieliski un cildināšanas vērti, kad pilnībā nodevās pretlikumīgai mantkārībai un varaskārei. Taču visu dievu dievs Zevs, kurš valdīja pēc likumiem un neieredzēja tādus, redzot tikumīgo dzimumu nonākušu tik nožēlojamā stāvoklī, nolēma tos audzināt ar sodu, lai tādējādi vestu viņus pie prāta un labotu. Viņš sasauca visus dievus savā cienījamajā mājoklī, kas atradās pasaules vidū, no kurienes varēja pārrau​dzīt visu, kas bijis cienīgs tapt, un vērsās pie sanākušajiem ar šādiem vārdiem.

Kas notika tālāk? Ar kādiem vārdiem Zevs uzrunāja sapulci? To labprāt vēlētos zināt mēs visi un

kopš nepilniem 2400 gadiem - arī vesela filozofu, klasiskās filoloģijas speciālistu un Adantīdas pētnieku armija. Taču Platona dialogs apraujas tikpat pēkšņi kā iepriekšminētais citāts. Tas nav saprotami, jo pēc dialoga «Kritijs» Platons sarakstīja arī citus darbus. Kāpēc stāstam par Atlantīdu nav nobeiguma? Kāds no Platona mantiniekiem būs to nozaudējis. Vai neeksistē kāda no senatnes nākusi alternatīva? Vai neviens cits antīkā laikmeta autors nav stāstījis par Atlantīdu?

Pirmo norādi uz Atlantīdu, kas nepieder Platona spalvai, es atradu tieši Rodas Apollonija darbā «Argonautika»:14 «…viņi no visa spēka pātagoja viļņus-, vakarā viņi izcēlās krastā Atlantidnas salā. Orfejs viņus karsti lūdzās nenoniecināt salas svētumus, noslēpumus, tiesības, paražas un svētos rakstus. Tā viņi nodrošināšoties ar debesu mīlestību bīstamajā jūrā. Taču teikt kaut ko vairāk par šo lietu es neuzdrošinos…» Šeit pilnīgi nepārprotami tiek runāts par «salu», kas tiek saukta par «Atlantidnu» un uz kuras eksistē noteiktas tiesības, paražas un arī noslēpumi, kas jāņem vērā. Citkārt Apollonijs gari un plaši izklāsta savu zemju ģeogrāfiskās un topogrāfiskās detaļas, taču šoreiz «teikt kaut ko vairāk par šo lietu» viņš «neuzdrošinās». Dīvaini. Varbūt vajadzētu paturēt prātā, ka Atlantīda bija dieva Poseidona sala un ka divi no viņa dēliem atradās uz «Argo» borta.

Hērodots (490. - 425. g. pirms Kristus) par Atlantīdu neko nezina, taču sava darba «Vēsture» 4. grāmatā (184. un 185. nodaļā) raksta par sāls iegulu rajonu, kas esot robežojies ar Atlanta kalnu grēdu: «Tā ir šaura, pilnīgi apaļas formas un tik augsta, ka tās virsotnes nemaz nevar saskatīt. Mākoņi nekad neatkāpjas no tām - ne vasaru, ne ziemu. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka šie kalni esot debesu kolonnas. Šo kalnu vārdā nosaukti arī cilvēki, proti, viņi tiek saukti par atlantiem…»

Neilgi pēc Platona nāves tieši viens no viņa skolniekiem, Aristotelis (384. - 322. g. pirms Kristus), publicēja rakstu, kurā apšaubīja stāsta par Atlantīdu patiesīgumu.111 Jau toreiz! No otras puses, tas pats Aristotelis runāja par nezināmu salu Atlantijas okeānā, kuru viņš sauca par «Antiliju». Taču tika apspriests arī pretējais viedoklis. Viens no Platona piekritējiem bija Krantors no Solās (330. - 275. g. pirms Kristus). Viņš esot devies uz Saišu Ēģiptē un tur tāpat redzējis stāsta par Atlantīdu rakstisko variantu. Pēc tam Krantors - kā pirmais! - publicēja Platona «Dialogus».

Visi vēlākie pirmskrisdānisma laika lielie dzejnieki un vēsturnieki šādā vai tādā veidā piemin Atlantīdu. Tās ir tādas pazīstamas personas kā Prokls, Plūtarhs, Poseidonijs, Longīns, Strabons, Tukidīds, Tīmagens, Plīnijs Vecākais un pat Diodors no Sicīlijas. Taču neviens no viņiem neko nepapildina, visi atsaucas uz Platonu. Pirmavots vienmēr ir Platons. Vairs nevar uzzināt neko jaunu, kas pārsniegtu Platona dialogu «Tīmajs» un «Kritijs» ietvarus. Tāpēc galvenais jautājums, pirms vispār kaut ko uzsākt tālāk, ir šāds: vai Platons pasaulei stāstījis literāru pasaku?

Filozofijas skola, kuru pārstāvēja Platons, bija patiesības skola. Visu dialogu pamatā bija viena doma - izdibināt patiesības pamatus. Lasot Platona darbus, uz katra soļa sastopamies ar patiesības meklējumiem. Tajos tiek analizēts, salīdzināts, iebilsts, pieņemts, definēts, tiek ierobežots un pēc tam līdz apnikumam traktēts sarunu temats. Un, ja reiz Platona sarunu partneri nonāca līdz fantāzijām, par to vispirms tika paziņots - izteiktas šaubas. Kāpēc šo skaidro līniju Platons neievēro attiecībā uz stāstu par Atlantīdu? Viņš un pārējie sarunu dalībnieki taču būtu gribējuši zināt, vai stāsts par Atlantīdu nav tikai pieņēmums vai ēģiptiešu izfantazēts stāsts. Kāpēc neviens to nesaka? Pavisam pretēji - Kritijs dialogu sāk ar kategorisku piebildi, ka šis stāsts gan esot ļoti dīvains, tomēr «pretendē uz tīru patiesību». Sok​rāts uz to jautā, kas gan tie esot par sasniegumiem, kurus viņa valsts «tiešām guvusi», kaut arī vēsturē tie neesot mi​nēti. Nedaudz vēlāk tiek jautāts, no kā Solons to visu «dzir​dējis kā patiesu stāstu».

Sirmais priesteris, no kura Solons dzirdēja šo stāstu, uzsvēra, ka tas viss «kopš seniem laikiem» esot apstiprināts ar rakstiskiem dokumentiem. Viņš pastāvēja arī uz to, lai detaļas vēlāk tiktu izskatītas «pat ar dokumentu palīdzību». Vai Platons būtu izdomājis visus šos sīkos melus, lai padarītu Atlantīdu ticamāku?

Toreiz klāt bija ari jaunatne un varbūt - to mēs nezinām - ari cita publika. Turklāt dialoga otrajā

dienā cienījamais Kritija kungs apgalvoja, ka iepriekšējā naktī esot visu atsaucis atmiņā. Ko? Melus, kurus viņš bija nodomājis celt priekšā gudro viru lokā? Viņš apgalvoja, ka stāsta par Atlantīdu piezīmes piederējušas viņa vectēvam, bet tagad tās atrodoties viņa rokās. Ja tie nav paša Kritija vārdi, tad tos izdomājis Platons. Neiedomājami, ka tā būtu rīkojies Platons, kurš visas lietas gribēja izdibināt līdz pamatiem.

Tādā gadījumā izrādītos, ka visu atbildību par šo stāstu Platons gribējis uzvelt Solonam. Bet Solons piederēja pie izcilākajām Atēnu personībām! Viņš darbojās pat likumdošanā. Kā gan Kritijs būtu raudzījies uz to, ka Platons savā melu stāstā izmanto viņa vectēva vārdu? Tā būtu gandrīz vai ļaunprātība.

Savukārt, ja Kritijs pats būtu ielicis sava vectēva mutē pilnībā izdomātu stāstu, pret to būtu iebilduši citi sarunas dalībnieki. Ja vien rafinētais Platons nav izdomājis visu, t. i., visu sarunu kopā ar tās dalībniekiem. To savukārt nebija iespējams izdarīt, jo minētie vīri tiešām dzīvoja Platona laikā, un ikvienai no šīm personībām būtu pieticis pilsoniskās drosmes, lai nepieļautu sava vārda ļaunprātīgu iepīšanu šādā melu tīklā.

Te nekas neatbilst Platona līnijai, kas bija vērsta uz patiesības meklējumiem. Tas pats attiecas uz pašu stāstu. Adan- tldā esot izmantota zelta vara bronza - metāla veids, kas vēlāk nekur vairs nebija sastopams. Kā radās šis atklājums? Visapkārt Atlantīdai esot slējušies kalni, kas «aizsargāja no ziemeļu vējiem». Šādas detaļas ir pilnīgi liekas melu stāstā par it kā «ideālu valsti», jo tam, no kuras puses pūš vējš, nav ne mazākās nozīmes. Atlantīdas salas centrā esot atradusies kolonna, kurā bijuši iegravēti Poseidona likumi. Vai atkal viltīgi meli? Uz šīs kolonnas bijusi iegravēta arī «zvēresta formula ar smagu lāstu». Kam tas? Sapnim par «ideālu vai- sti»? Atlantīdas valdnieki esot sprieduši paši sev desu un spriedumu iegravējuši zelta plāksnē. Kara gadījumā virsvadība esot bijusi jānodod «Atlanta dzimtai». Ko šī «Adanta virspavēlniecība» varēja dot atēniešiem?

Gramatiski tas viss tiek atstāstīts pagātnes formā, it kā tie- ši tā arī būtu noticis. Tas neiederas Platona skolā. Kāpēc gan šai skolai (vai Platonam kā vienpatim) vajadzētu piedāvāt Atēnu intelektuālajai elitei rafinētus melus, turklāt Kritija, kas bija viens no Atēnu cienījamākajiem vīriem, izklāstā?

Vēl vairāk - Kritijs apgalvojis ari tādu bezkaunību, ka «dievišķais» šajās Poseidona atvasēs «aizvien vairāk un vairāk izzuda», un visbeidzot «virsroku guva cilvēciskais domāšanas veids». Kurš to gribēja zināt? Ja tas būtu izdomājums, tajos laikos to varētu uzskatīt gandrīz vai par dievu zaimošanu.

Stāsts par Atlantīdui nu nekādi neatgādina Pla- tona savītu melu tīklu, nemaz nerunājot par reālu personu vārdu ļaunprātīgu izmantošanu.

Un tagad Eberhards Cangers Atlantīdu identificē ar Troju. Tas ir tāpēc, ka Cangers Platonu uztver nopietni, respektīvi, stāstu par Atlantīdu uzskata par patiesu. Taču ne visu. Platons par Adantīdu runā kā par salu. Bet Troja neatrodas uz salas. Cangeram ir labs izskaidrojums.107 Viņš domā, ka ēģiptieši visus svešos uzskatījuši par nākušiem «no salām». Vārdam «sala» bronzas laikmetā esot bijusi citāda nozīme nekā šodien. Tā kā pašā Ēģiptē neesot bijis gandrīz nekādu salu, šim vārdam neesot arī sava hieroglifa.

Jēdzienam «sala» izmantotā zīme apzīmējusi tikai piekrasti vai smilšu pludmali apvidos, kas atradās ārpus Ēģiptes.

Tā tas varēja būt. Taču ēģiptieši zināja, ka Grieķija, ar kuru viņi uzturēja dzīvu tirdzniecību, nesastāv tikai no salām. Domājot par Trojas un Atlantīdas identitāti, es neizprotu Platona Atlantīdas spēku un lielumu. Tā bija viscaur organizēta valsts, milzu struktūra ar fenomenālu militāru spēku. Un tā esot bijusi Troja - Ēģiptes pretējais krasts?

Hērodots, piemēram, ceļojot pa Ēģipti, no saviem sarunu partneriem uzzina neiedomājami daudz.

Viņš atzīmē valdnieku un dinastiju vārdus, pieraksta skaitļus, dievus un nostāstus. Taču kāpēc neviens ēģiptiešu vēsturnieks vai priesteris viesi no Grieķijas neinformē par Atlantīdu, kurai būtu jāatrodas turpat šķērsām iepretī? Hērodots bija zinātkārs, zināšanu un jautājumu viņam nekad nešķita par daudz. Viņš acīmredzot nekad nav kritis kārdinājumā pajautāt par Atlantīdu, jo Grieķijas ģeogrāfiskajā telpā nekad nav bijis nekā līdzīga Atlantīdai. Pat ne tad, kad grieķi to vēlāk dēvēja par Troju vai īliju. Turklāt vārds

«Atlantīda» esot atvasināts no vārda «Atlants» un devis nosaukumu Atlantijas okeānam. Kā to sasaistīt kopā, ja šo vietu sauca Troja vai īlija? Un - ja ticam Homēram -, kad par Troju izcēlās karš, kurā grieķi darbojās ar vairāk nekā 1000 kuģiem un izcēlās ar varonību kaujas laukā, viņiem taču vajadzēja zināt, ka padesībā tie iznīcina Atlantīdu un Poseidona pēcnācējus, nevis kaut kādus barbarus.

Eberhards Cangers līdzenumā pie Trojas lokalizēja pur​vus, ostu baseinus un pat kanālus, turklāt kādā skicē parādīja, ka Platona Atlantīda bez pūlēm būtu pārnesama uz līdzenumu pie Trojas. Taču tas pats attiecināms arī uz daudzām citām vietām. Pat ja izrakumos pie Trojas dek atklāti riņķa formas kanāli, mums joprojām nav neviena pierādījuma par Platona Atlantīdu. Eksistē daudzas pilsētas ar šādas formas kanāliem un mūriem. Tā, piemēram, Hēro- dots raksta, ka līdzīgu celtni sev licis uzbūvēt mēdiešu vald​nieks Dejoks (1. grāmata, 98. nodaļa): «Viņš uzcēla stipru cietoksni, ko šodien sauc par Ekbata- nu, kurā mūru apļi atrodas cits citā. Šis cietoksnis ir izveidots tā, ka katra apļa mūra dzegas zobs pārsniedz iepriekšējo… Pilsētā kopumā ir septiņi mūru apļi. Iekšējā aplī atrodas valdnieka pils un mantnīcas…, pirmā apļa dzegas ir baltas, otrā melnas, trešā - purpursārtas, ceturtā - zilas, piektā - gaiši sārtas…»

Atlantīda? Troja? Nē, Ekbatana!

«Viņu templis izskatās šādi: tas viss atrodas uz salas… no Nīlas uz to ved divi kanāli… un stiepjas gar tā abām pusēm… Tempļa vestibils ir 10 klaftru augsts, izgreznots ar ievērības cienīgām statujām… visapkārt templim stiepjas ar ciļņiem rotāts mūris…»

Atlantīda? Troja? Nē. Hērodots te apraksta Būbastijas templi Ēģiptē. Tā to varētu turpināt. Daudzi tempļi atradās uz salām un bija kanālu ieskauti. Tādējādi ir arī noskaidrojies, ka ēģiptiešiem bija pazīstams vismaz viens vārds, kas apzīmēja «salu».

Ar ēģiptiešu priesteriem Hērodots cita starpā runā arī par Plelenas nolaupīšanu Trojā/Ilijā (2. grāmata, 113. nodaļa un tālāk). Skaidri tiek nosaukti vārdi «Homērs» un «Ili- āda». Taču ne Hērodots, ne viņa sarunpartneri priesteri ne reizi nemēģina Troju pielīdzināt Atlantīdai. Netiek runāts arī par to, ka ēģiptieši Troju dēvētu par Atlantīdu, vai būtu tā darījuši pirms gadu tūkstošiem.

Vai nu stāsts par Atlantīdu ir Platona izdomājums, kas ir maz ticams, vai arī Platona Atlantīda nav saukta par Troju. To pašu, ko Eberhards Cangers pieraksta Trojai, citi jau ir veikuši attiecībā uz Krētas un Santorinas salām. Grieķu seismologs Angelo Galanopuls un viņa kolēģis Edvards Beikons nosauc nopietnus argumentus par labu tam, ka vulkāniskā sala Santorina daudzos aspektos atbilst Platona aprakstītajai Atlantīdai112 , kas esot gājusi bojā vulkāna izvirduma rezultātā. Taču Platona sniegtie dati par salas izmēriem neatbilst Santorinai. Autori tos koriģē, jo uzskata, ka Solons kļūdījies skaitļos un simtus nolasījis kā tūkstošus. Taču Jorgs Dendls kādā izcilā komentārā par Atlantīdas tēmu piezīmē, ka arī šis pieņēmums neatbilst patiesībai:113 «Platons ļoti detalizēti apraksta «lielā līdzenuma» sadalījumu. Visa zeme [Adantīda] bija sadalīta zemes lozēs. Katras zemes lozes lielums bija desmit reiz desmit stadiju; pavisam bija sešdesmit tūkstoši zemes ložu [Platons]. Sešdesmit tūkstoši zemes ložu, no kurām katra ir 10 x 10 stadiju liela, var ievietoties tikai 2000 x 3000 stadiju lielā laukumā, ja būtu pieļauta nolasīšanas kļūda, šis aprēķins nesaskanētu.»

Savukārt īru profesors Džons Lūss, kura specialitāte kā nekā ir grieķu literatūra, ar gluži pamatotiem argumentiem pārcēla Atlantīdu uz Mīnoja perioda Krētu.114 -'15 Bieži vien pietiek ar pavisam niecīgu iemeslu, lai liktu atdzimt Atlantīdai. Platona stāstā par Adantīdu lasāms ari, ka tās valdnieki rīkojuši savvaļā dzīvojošu vēršu medības. «Bez ieročiem, tikai ar nūjām un virvēm. Noķerto vērsi viņi uzvilka augšā uz kolonnas un tur virs uzraksta nokāva.» Atsevišķi šī vērša locekļi tikuši upurēti Poseidonam. Kurā vietā, lūdzu, eksistēja vērša kults? Krētā! Atcerades - Zevs esot atpeldējis uz Krētu vērša izskatā, un vērsis ar cilvēka galvu Mīnotaurs bijis par iemeslu tam, ka Daidals uzbūvēja labirintu. Tātad Atlantīda atbilst Krētai. Abās šajās vietās bija «mītiski valdnieki» un attīstīta kultūra, kas ilgu laiku pārvaldīja pārējo pasauli. Abās vietās bija greznas pilis un, pats par sevi sa​protams, arī mākslīgi veidoti kanāli.

Troja - Atlantīda, Krēta - Atlantīda, Santorina - Atlantīda, kāpēc gan ne vēl arī Malta? Visām Vidusjūras salām, kuras tagad tiek identificētas ar Atlantīdu, ir tikai viens trūkums - tās neatrodas Atlantijas okeānā. Un Platona dati - 9000 gadu sena - protams, neatbilst nevienai no šīm Atlan- tīdas ilūzijām. Mīnoja perioda pilis Krētā tika sagrautas ap 1450. gadu pirms Kristus. Vai nu mēs pieņemam Platonu tādu, kāds viņš ir, vai arī sākam filtrēt un labot viņa ziņo​jumā visu, kas neatbilst mūsu rēķiniem.

Tieši sengrieķu valodas speciālists profesors Džons Lūss pievērš uzmanību faktam, ka Platons šo stāstu nesauc par mythos (leģendu), bet gan vienmēr par logos (patiesu vārdu).116 Sižets par vērša medībām Atlantīdā un par tā upurēšanu pie milzīgas kolonnas, starp citu, nemaz nav savienojams ar Platonam izvirzīto apvainojumu, ka viņš to visu esot izdomājis, lai ieskicētu «ideālu valsti».

Vairums vīru, kurus mēs šodien saucam par «antīkajiem vēsturniekiem», apceļoja Ēģipti. Tur pabijis ne vien Hērodots, bet arī viņa kolēģi Diodors, Plīnijs Vecākais un Stra- bons. Kāpēc viņi neko neuzzināja par Atlantīdu? Viņi detalizēti stāsta par Ēģiptes vēsturi un brīnās par «neiespējamajiem dariem» attiecībā uz šīs zemes valdnieku dinastijām. Vai tas nav arguments pret Atlantīdu? Vai ikvienam no šiem vēsturniekiem nebija jāatgriežas mājās ar datiem par Atlantīdas vēsturi piezīmju bloknotā? Šo iebildi var vērst gan par labu Adantīdai, gan pret to. Ja Senajā Ēģiptē nostāsts par Atlantīdu būtu bijis vispārzināms, to bez Solona būtu uzzinājuši ari citi. Varbūt viņi par to dzirdēja, bet nenoticēja.

Varbūt iemesls, kāpēc arī Ēģiptē gandrīz neviens vairs neatcerējās par Atlantīdu, ir izdaudzinātie 9000 gadu. Izņēmums bija vecais priesteris Saisā, kurš Solonam izstāstīja šo stāstu un apstiprināja to ar dokumentiem un uzrakstu uz kolonnas. Turklāt šie dokumenti acīmredzot bijuši pieejami tikai Saisā - tas, protams, nenozīmē, ka tādu nebija nekur citur. Šeit atkal vietā būtu vecā dziesma, kuru es negribētu atkārtot: visas vecās bibliotēkas gājušas bojā - vai nav vēl atrastas. Šajā ziņā es vēl ceru uz brīnumu.

Pirms dažiem gadiem kādā televīzijas raidījumā tika prezentēts satraucošs Atlantīdas eksistences pierādījums (es vēl joprojām gaidu attiecīgas grāmatas parādīšanos). Ģeologi Viljams Raiens un Volters Pitmens esot pētījuši jūras dibenu un krastu Melnās jūras ziemeļu daļā, veicot urbumus un analizējot iegūtos paraugus. Viņi nonākuši pie pārsteidzoša secinājuma, ka pie Krimas pussalas un Ukrainas rietumdaļas krastiem jūra pakāpusies par 150 metriem. Turklāt jūras līmeņa celšanās nav vis notikusi pakāpeniski, bet gan īsā laika periodā apokaliptiska mēroga dramatiskā aktā. Šī iespaidīgā dabas katastrofa notikusi pirms aptuveni 7500 gadiem. Domājams, ka šo katastrofu izraisījusi meteorīta ietriekšanās, kā rezultātā notikusi pēkšņa ūdens līmeņa celšanās. Toreiz esot izkusuši miljardi tonnu ledus, milzīgās ūdens masas izskalojušas Bosforu un pēc tam izveidojušas Melno jūru. Pirms tam tā bijusi iekšējs ezers.

Es nevaru spriest par to, vai šiem abiem zinātniekiem ir taisnība vai ne, un man arī nepieklātos apšaubīt viņu mērījumu rezultātus. Es tikai zinu, ka citi ģeologi ir pārliecināti tieši par pretējo. Profesors Dr. Herberts E. Raits no Mine- sotas universitātes apgalvo, ka «atlantistiem savas katastrofas jāmeklē citur»117 , jo nepārprotami esot iespējams pierādīt, ka pēdējo 12 000 gadu laikā šādas katastrofas nav notikušas. Turklāt netiek apstrīdēta jūras līmeņa celšanās, taču izmaiņas pie krastiem lēnām virzījušās pār cilvēces vēstures skatuvi. Būtu ļoti lietderīgi, ja glaciologi un okeanogrāfi reiz izdiskutētu savus datus.

Atlantīda Melnās jūras dzelmē? Bet tas nav ne «aiz Hērakla stabiem», kā to apgal​vo Platons, ne Atlantijas okeānā, nemaz nerunājot par subtropu apgabalu.

Un, ja jau reiz esmu nonācis līdz ledus kušanai, varu minēt ari tās pretstatu - ledus veidošanos. Frics Nestke un Tomass Rīmers pārceļ Atlantīdu taisnā ceļā uz Antarktiku.118 Viņi, protams, labi pamato savu teoriju. Bet kurš gan nav spējis labi pamatot savu teoriju par Atlantīdu? Ar Atlantīdu ir iespējams gandrīz viss.

Grūti akceptēt vienīgi Eberharda Cangera pieņēmumu, ka Atlantīda nav bijusi nekas cits kā Troja.

Atlantīda vai Troja - abas šis vietas «kaut kad» bija «kaut kam» jādibina. Atlantīdu esot dibinājis Poseidons, un viņš bija Zeva dēls. Kāpēc viņš dibināja Atlantīdu? Stāsta par Atlantīdu pašā sākumā teikts, ka Poseidons esot iemīlējies mirstīgajā meitenē Kleito. Viņa dzīvoja kādā pakalnā, un tieši to

Poseidons apjoza ar «stipru aizsargvalni», kas bija «cilvēkiem nepieejams» (Kritijs). Ja Atlantīdas tapšana būtu identiska ar Trojas tapšanu, slānī «Troja I», kas veidojies ap 3000. gadu pirms Kristus, būtu jāatrodas «stipram aizsargvalnim». Tāda nav. It īpaši jau tāda, kāds aprakstīts stāstā par Atlantīdu, jo pirmajā celtniecības etapā Poseidons izveidoja «citu ap citu lielākus un mazākus zemes un jūras ūdens apļus, sākot no salas vidus, kā ar cirkuli nomērītus, visur vienādā attālumā citu no cita» (Kritijs). Šādi celtniecības pasākumi šodienas Trojas apkārtnē gluži vienkārši nav iespējami. Hisarlikas pakalns, uz kura atrodas Troja (šķietamā), vienā pusē nolaižas līdz jūrai, turpretī pretējā pusē saplūst ar līdzenumu, kas paceļas ap 15 metru virs jūras līmeņa. Tātad Poseidona apļiem būtu jāatrodas arī pret jūru vērstajā pusē.

Bet tur nekā nav. Ja vien izveicīgais dieva dēls nebija iebūvējis arī sūkņus, lai paceltu jūras ūdeni augstākā līmenī. Tādā gadījumā kādreizējiem ūdens apļiem būtu jāatrodas tieši šajā apvidū.

Kāpēc Poseidons ierīkoja savus riņķveida grāvjus un «cilvēkiem nepieejamu stipru aizsargvalni»?

Lai savai sievai un dievišķās cilmes pēcnācējiem dibinātu valsti, kurā varētu labi dzīvot ari tālā nākotnē.

Tātad Trojas apkārtnē vajadzētu būt atrodamām šīs varenās Atlantldas valsts pēdām. Nekā tamlīdzīga tur nav. Vai Poseidons jau dibināšanas fāzē gribēja kontrolēt kuģu satiksmi Dardaneļos? Nē, jo «kuģu un kuģošanas toreiz vēl nebija» (Kritijs).

Un tie, kas Hisarlikas pakalnā redz tikai Trojas drupas, izskaidrojumu tās dibināšanai meklē šajā vietā. Kāpēc tieši tur? It kā tāpēc, ka šis punkts bijis stratēģiski nozīmīgs un ļāvis viegli kontrolēt iebraukšanu Dardaneļos. Tās ir blēņas. Ap 3000. gadu pirms Kristus «Troja I» bija tikai neliela apmetne, kurai nebija ne mazākās iespējas pārvaldīt iebraukšanu Dardaneļos. Hisarlikas pakalns galu galā atrodas nevis šajā stratēģiski nozīmīgajā vietā, bet gan vairāku kilometru attālumā no tās. Trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus nebija ne lielgabalu, ne citu šaujamieroču, ar kuriem aizkavēt iebraukšanu Dardaneļos.

Kāpēc mūsdienu nocietinājumi Dardaneļu aizsardzībai ierīkoti tieši pie ieejas tajos vai divus līkumus tālāk? Pat ja ciema iedzīvotāji no «Troja I» būtu gribējuši ar nelieliem kuģīšiem apturēt potenciālos blokādes pārrāvējus, darīt to, izejot no Hisarlikas pakalna vai tam priekšā esošās piekrastes, nebūtu nopietni. Apmetnes «Troja I» dibināšanas iemesls nekādi nevarēja būt kontrole pār Dardaneļiem. Šādam nolūkam domātai, tai stratēģiski vajadzētu atrasties pavisam citā vietā!

Un Atlantīda jau nemaz neiederas «Trojā I». Saskaņā ar arheoloģisko izrakumu rezultātiem Troja varētu būt dibināta ap 3000. gadu pirms Kristus. Turpmākajos gadsimtos apmetne tika nocietināta aizvien stiprāk. Tajā pašā laikā citā Vidusjūras pusē attīstījās fenomenālā Ēģipte. Ēģiptieši, kā nekā, jau 500 gadu pēc Trojas dibināšanas bija uzcēluši savas lielās piramīdas. Savukārt feniķieši drīz vien sāka dominēt kuģniecībā Vidusjūrā. Ja Eberhardam Cangeram būtu taisnība attiecībā uz Trojas un Atlantīdas identitāti un šī Atlantīda būtu sagrauta «Trojas karā» ap 1207. gadu pirms Kristus, loģiski, ka visiem Vidusjūras kuģotājiem līdz tam brīdim jau ilgi būtu nācies būrāt garām Adantīdai. Vai - vēl lielāks absurds - ja Atlantīda būtu bijusi sala Vidusjūrā, šīs jūrasbraucēju tautas būtu pastāvīgi uzdūrušās tam vai citam Atlantīdas krastam. Ar Atlantīdu būtu vajadzējis tirgoties visām Vidusjūras piekrastes un tālākām zemēm.

Savādi, ka neviens par to neko nezina.

Atlantīdas teritorija Kritija aprakstā visumā ir «augstiene, kas stāvi nolaižas līdz jūrai». Tikai rajons ap pilsētu esot bijis līdzens. «Bet zemieni ap pilsētu ieskāva kalni, kas stiepās līdz pat jūrai.» Tamlīdzīga topogrāfija Trojas apkārtnē nekur nav atrodama. Atlantīdas centrā esot atradies vienu stadiju garš un trīs pletrus plats Poseidona templis. Tas atbilst 180 reiz 90 metru lielam laukumam. Visā Trojā nav nevienas celtnes, ko varētu salīdzināt ar šo svētnīcu. Atraktā Troja ir izmēros ne visai iespaidīgu mūrējumu mudžeklis, kādreizējo telpu jūklis, kurā nav saskatāms monumentāls diženums un nav arī tādu mūru, kurus bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu nosaukt par «ciklopiskiem». Trojas mūriem - un tas attiecas uz jebkuru no slāņiem - nav nekā kopīga ar sešus metrus biezajiem ciklopiskajiem Mikēnu mūriem vai ar «Atreja mantnīcas» vareno kupolveida celtni. Tie nav salīdzināmi ar fenomenālajām akmens plāksnēm Apollona templī Delfos vai ar Dēlas no megalītiem cel​tajiem mūriem.

Un vēl jo vairāk slāņa «Troja I» mūri nav dieva Poseido- na cienīgi. Saskaņā ar leģendu pat

Apollons esot piedalījies Trojas mūru celšanā. Salīdzinot Dēlas no megalītiem celtos mūrus un necilo Trojas mūrējumu attēlus, atšķirība ir acīm redzama. Arī Dēla bija veltīta Apollonam. Un arī Dēla ir ģeometriskā tīkla, kas bija izplests pār visu antīko Grieķiju, sastāvdaļa. Turpretī tas, ko mēs šodien saucam par Troju, tajā neietilpst. Lai kur arī šie dievu dēli nebūtu darbojušies, Poseidons - Adantīdā vai viņa brālis Apollons - Trojā, nekas no tā neiederas tās vietas drupās, kuru kopš Heinriha Slīmaņa laikiem sauc par Troju.

Kā jau daudzkārt minēts, Troja atrodas dažu kilometru attālumā no ieejas Dardaneļos. Šā jūras šauruma nosaukumam ar sparģeļiem kopīga ir tikpat maz kā Marmora jūrai ar marmelādi. Tomēr kāda saistība eksistē. Pie Dardaneļiem sākas šaurs jūras ceļš, kas ved no Vidusjūras (Egejas jūras daļas) uz Marmora jūru, pie kuras atrodas Stambula. Tas ir patiešām svarīgs ūdensceļš. Ja Poseidona Atlantīda būtu dibināta šajā vietā, Kritijs par to attiecīgi būtu informējis Solonu. Nostāstā par Adantīdu taču minētas visas būtiskākās ģeogrāfiskās un topogrāfiskās detaļas. Grūti iedomāties, ka tas neattiektos uz šo Atlantīdai izšķirīgo pozīciju. Taču Kritijs/Solons par to neko nezina. Adantīda netika dibināta pie jūras šauru​ma, un arī vēlākos laikos šī varenā valsts to nav pārvaldījusi.

Iedomātā Troja. Šeit celtniecībai nav bijis vēriena. Trūkst varenuma un monumentalitātes.

Salīdzinājumam ar Trojas mūriem šeit parādīts Dēlas «ciklopu inūra» posms.

Bronzas laikmeta (ap 2500. g. pirms Kristus) uzeja, kas ved uz Trojas dienvidrietumu vārtiem.

Arī šeit nevar saskatīt neko «ciklopisku». (220. lpp. augšā)

Arī 4. gs. pirms Kristus celtais teātris vairāk atgādina ciema estrādi. (220. lpp. apakšā) Pats par sevi saprotams, ka ari apkārtējām zemēm būtu bijis jāgūst kāds labums no Atlantīdas pasakainajām bagātībām. Attiecībā uz Troju šīs apkārtējās zemes būtu šodienas Ezine dienvidos, Kumkale ziemeļos (tieši pie ieejas Darda- neļos) un Bairamika austrumos. Pat ja loku ap Troju papla​šinātu, visapkārt vajadzētu čuinēt un mudžēt no Trojas/At- lantīdas antīkajām atliekām, jāpatur prātā, ka Troja tika sagrauta ap 1207. gadu pirms Kristus, un tieši šī pilsēta tiek pielīdzināta Atlantīdai. Tātad Trojai/Atlantīdai apkārt esošo zemju kultūras ap 1207. gadu pirms Kristus vēl eksistēja. Trojas karā, kā raksta Homērs, tika iznīcināta tikai Troja. Kur tādā gadījumā atrodas visas šīs krāšņās un greznās vietas, kurām būtu vajadzējis pārtikt no Atlantīdas bagātībām? Mūsdienu Trojas apkārtnē nekā tamlīdzīga nav.

Un, ja kāds balstās uz pieņēmumu, ka Atlantīda tomēr atradusies tajā pašā ģeogrāfiskajā punktā, kur Troja, tikai daudz senāk, viņš nevar Homēra Trojas karu saistīt ar Atlantīdas bojāeju. Jo tālāk atkāpjamies

pagātnē, jo mazāk Trojai ir kas kopīgs ar Atlantīdu. Atraktie slāņi Hisarlikas pakalnā to pierāda pavisam skaidri.

Un vēl kas - ja Troja būtu bijusi Atlantīda, vai tad tai garām nebūtu bijis jābrauc argonautiem?

«Argonautika» taču ir tik pārsātināta ar ģeogrāfiskām detaļām. Kolhīdas zeme ar Fasīdas grīvu, pie kuras atradās Ajas pilsēta ar zeltvilnas aunādu, esot bijusi meklējama Melnās jūras tālākajā galā. Tātad argonautiem bija jāizbrauc cauri Dardaneļiem; cita ceļa uz Melno jūru nav. Respektīvi, viņiem bija jābrauc gar varenās Atlantīdas krastiem! Taču vienīgajā vietā, kur «Ar- gonautikas» tekstā minēta «Atlantidna», neapšaubāmi runāts par «salu», turklāt par «sapņu salu», nevis par Trojas piekrasti: (.. .vakarā viņi izcēlās krastā Atlantidnas salā…) un tika lūgti …nenoniecināt šīs sapņu salas svētumus, noslēpumus… ).14 Pretrunas starp stāstu par Atlantīdu un Troju nav atrisināmas. Lai kā es cienu citus Eberharda Cangera darbus, šajā gadījumā viņš dzenas pakaļ fantomam. Platona ziņojumā pieminēts arī kāds ļoti īpašs metāls, kas bijis sastopams tikai un vienīgi Atlantīda. Tas saukts par «oreihalku» - zelta vara bronzu - ko «līdzās zeltam vērtēja visaugstāk» (Kri- tijs). Kāpēc tik īpašs leģējums nav minēts Homēra Trojas aprakstos? Kāpēc par to klusē arī Plīnijs Vecākais, Strabons, Hērodots un citi antīkie vēsturnieki? Tāpēc, ka Senajā Grieķijā tāda nebija - ne Trojā, ne arī apkārtējās zemēs. Troja nebija Atlantīda. No savas arheoloģiskās pieredzes es zinu tikai vienu tādu zemi, kur tiešām ticis izmantots līdzīgs leģējums, - Peru.

Turklāt jau ilgi pirms inkiem. Peru un Elcvadoras indiāņu kultūrām bija zināmas rafinētas leģēša- nas metodes, kas vēlāk tika aizmirstas. Arī viņu materiālu pārklāšanas metodes bija tik perfektas, ka šodienas speciālisti pārsteigumā tikai groza galvu. Atklāti ārkārtīgi plāni vara, sudraba un zelta pārklājumi, kas atkarībā no sastāva izskatās kā gaišāks vai tumšāks zelts. Pat virspusēji testi ar skābēm neatklāj nekādus piemaisījumus. Indiāņu zelta kalējiem acīmredzot bija pazīstama kāda ārkārtīgi sena tehnika, ar kuras palīdzību tie jau pirmsinku laikos «necēlme- tāla priekšmetiem piešķīra cēlmetālu izskatu»119 . Kā to sauca stāstā par Atlantīdu? Tas bijis «oreihalks», zelta vara bronza, un to «līdzās zeltam vērtēja visaugstāk».

Platona stāstā par Atlantīdu ir kāda gandrīz satriecoša frāze, ko nepamana vai tikai garāmejot piemin visi Atlantī- das pētnieki. Pieņemot, ka Platonam bijusi taisnība un šī dīvainā Atlantīda eksistējusi Atlandjas okeānā - lai kur tas arī būtu aiz Atlantīdas (no Eiropas puses raugoties) bija jāatrodas vēl kādai zemei - Amerikai. Ko par to raksta Platons? «Šajā laikā ceļotāji no šīs salas varēja nokļūt uz citām salām un no šīm salām - sasniegt veselu kontinentu, kurš atradās šīs jūras pretējā cietzemes daļā… šī valsts [Atlantīda] valdīja pār šo salu un daudzām citām salām, kā arī - pār daļu šīs cietzemes.»

Ja Platons visu dialogu būtu izdomājis, - kā viņš varētu zināt par citu kontinentu, kas atradās vēl tālāk uz rietumiem aiz Atlantijas okeāna? Turklāt šeit ir skaidrs dalījums starp «salām» un «cietzemi». Te vairs nav runa tikai par vārdu spēli vai pārpratumu, jo senajiem ēģiptiešiem visas citas tautas, lūk, mitušas uz «salām», vai arī Platona iztēloto «ideālo valsti». Te ir minēti, kā teiktu juristi, patiesi fakti.

Bet, ja Platons to visu nav izdomājis un stāsta izcelsme saistīta ar Ēģipti, - no kurienes ēģiptieši varēja kaut ko zināt par Amerikas kontinentu? Viņi taču teikuši, ka to visu rakstiski fiksējuši jau pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, un grieķi - kas attiecas uz vēsturi - esot kā bērni, kas par pēdējo bojāeju tikpat kā neko vairs neatceroties. Kontinents aiz Atlantīdas tomēr ir minēts, un, kā mēs to zinām kopš Kolum- ba laikiem, ari eksistē. Tikai Platonam par to nevarēja būt ne jausmas.

Kur atradās Atlantīda? Par to ir pieejams vairāk nekā pietiekami daudz literāru spekulāciju. Manai jautājuma nostādnei ir cits virziens - kad Atlantīda eksistēja, un kā tik liela salu valsts varēja pazust no zemes virsmas?

PALĪGA PLATONAM Gudri cilvēki spēj izlikties par muļķiem, izdarīt pretēji ir sarežģītāk.

Kurts Tubolskis, 1890-1935 cilvēku atmiņa ir īsa. Vairums ļaužu interesejas tikai par dienas jaunumiem, sportu un nenovēršamām ikdienas problēmām. Viss pārējais ir vairāk nekā nesvarīgs. Televīzijas un datoru laikmets gan ir padarījis informāciju pieejamāku cilvēkiem, taču tie nav mainījušies. Tāpat kā kādreiz, viņi turas pie saviem aizspriedumainajiem uzskatiem, pēkšņi veseliem bariem pieslejas visdažādākajām ideoloģijām, reliģijām vai mācībām un netērē laiku domām par pagātni. Tā taču vairs nav maināma.

Taisnība. Pagātne ir pagājusi. Taču cilvēks ir savas pagātnes, bet cilvēce - savas vēstures produkts.

Kas pārzina vēsturi, tas izdara no tās secinājumus - un tādējādi izvairās no pagātnes kļūdām. Zinoša cilvēka rīcībā ir arī pavisam cita informācija nākotnes izvērtēšanai. Tas attiecas kā uz vienu atsevišķu indivīdu, tā arī uz visu sabiedrību. Iespējams, ka mūsu galvas ir apaļas tāpēc, lai domāšana varētu mainīt virzienu. Taču tas nepalīdz smadzeņu tukšuma gadījumā, jo, kā mēdz teikt, - tam, kurš neko nezina, jātic visam.

Ja mums kaut kas no pagātnes neder, mēs parasti aizbildināmies ar to, ka toreiz bija «citi laiki».

Katrs no mums ir sastapies ar šādu pieredzi. Jaunieši maz ieklausās vecākos cilvēkos, jo tie taču dzīvoja pavisam «citā laikā». Savu tagadni mēs uzlūkojam kā visu pagātņu kulminācijas punktu, kā visas informācijas zenītu. Taču tas tā nav - kamēr mēs ignorējam pagātnes informāciju. Pagātnes notikumu masvei​da vērā neņemšana padara mūs bezpalīdzīgus - vēlākais tad, kad parādās līdzīgas norises.

Platona «Dialogos» vairākkārt apgalvots, ka cilvēce jau vairākas reizes dkusi iznīcināta. Atlantīdā esot notikusi dkai viena no šādām pasaules mēroga katastrofām. Šāda informācija vairumam cilvēku nepatīk. Sevišķi tas attiecas uz akadēmiskajām aprindām. Atlantīda? Pasaules gals? Kādas muļķības!

Taču es esmu citās domās, jo Platona izteikumi ir pierādāmi. Bez jebkādiem «ja» un «bet».

Kādā 1985. gada septembra rītā Anrī Koskēra kungs, Kasisas (uz austrumiem no Mprseļas) nirēju skolas līdzstrādnieks, ienira dzelmē Moršiū zemesraga tuvumā. Viņš neko nemeklēja - ja neskaita skaisto zemūdens pasauli. Trīsdesmit piecu metru dziļumā, tieši blakus nelielai klints nokarei, Anrī Koskērs pamanīja alai līdzīgu atveri un uzmanīgi iepeldēja tajā. Nirējs ātri aptvēra, ka tā ir zemūdens eja, kas ved augšup. Tomēr tajā septembra rītā Anrī Koskērs neriskēja doties tālāk. Laika bija maz, skābekļa pietiktu vairs tikai pusstundai, un turklāt viņam nebija līdzi ne zemūdens starmeša, ne fotoaparāta.

Pēc dažām nedēļām Anrī Koskērs vēlreiz ienira tajā pašā vietā. Šoreiz viņam līdzi devās viņa draugi - nirēji Marks un Bernārs -, arī tehniski sagatavojušies nirēji bija profesionālāk, nekā tas bija pirmajā reizē. Vīri uzmanīgi airējās caur 40 metru garo koridoru, līdz beidzot nokļuva apakšzemes ezerā tuvu ūdens virskārtai. Starmešu gaismā acīm pavērās neticama aina. Uz telpas rietumu sienas viņi saskatīja divus zirgus. Bernāra luktura gaismas strēle krita uz griestiem un izgaismoja ar melnu ogli uzzīmētu kazu.

Zīmējumu klāja caurspīdīga kalcīta kārta. Vīri iznira no ūdens, atbrīvojās no peldpleznām un pārbaudīja gaisu pazemes telpās. Tas bija piesmacis, lipīgs, taču elpot varēja bez īpašām problēmām. Nākamajā telpā, kas bija vēl lielāka par iepriekšējo, gaismas stari apspīdēja veselu gleznu galeriju. Tur bija bizoni, pin​gvīni, kaķi, antilopes, ronis un pat daži ģeometriski simboli.

Anrī Koskērs savus fotouzņēmumus parādīja vairākiem arheologiem. Tie bija neieinteresējami, skeptiski un pat uzskatīja tos par viltojumiem. Tikai pēc sešiem gadiem, 1991. gada 19. septembrī, Francijas jūras flotes pētniecības kuģis Arcbeonaute izmeta enkuru pie Moršiū zemesraga. Vienpadsmit ūdenslīdēji sekoja Anrī Koskēram zemūdens ejā. Uz Arheonaute klāja gaidīja astoņi speciālisti, to vidū arī divi arheologi. Jūras dibenā tika nolaista speciāla iekārta, zemūdens gleznu galerija tika precīzi nofotografēta un virspusē nogādāti pat nelieli gleznojumu paraugi. Kad tie vēlāk tika pārbaudīti ar radioaktīvā oglekļa C14 metodi, šo parau​gu vecums izrādījās vismaz 18 440 gadu.

Kāds tam visam sakars ar leģendu par Atlantīdu? Pirms 18 440 gadiem Vidusjūras spogulis bija par 35 metriem zemāks nekā šodien. Toreiz ieeja apakšzemes telpās atradās uz sauszemes. Ir pacēlies ūdens līmenis. Tas ir tik vienkārši.

Vidusjūrā atrodas arī Malta ar saviem aizvēsturiskajiem tempļiem un sliedēm līdzīgajām vagām kaļķakmens pamatnē. Divās vietās šīs «sliedes» taisnā līnijā ved Vidusjūras dzelmē. Tā kā šīs aizvēsturiskās «sliedes» nevarēja būt radījušas inteliģentas zivis vai ūdenslīdēji ar koka gaisa sūkņiem apgādātos bronzas tērpos, atliek vien secināt tāpat kā iepriekš - ūdens līmenis ir cēlies.

Vai ūdens līmeņa celšanās skārusi dkai Vidusjūras baseinu? Nē, tā ir pierādāma visā pasaulē. Netālu no Bretaņas pilsētiņas Kārnākās Atlantijas okeāna krastā atrodas tūkstošiem menhīru, kas sarindoti kolonnās. Sākotnēji tur bijis pāri par 15 000 šādu menhīru (no ķeltu vai.: men - liels, hir - akmens).

Arheologi vēl šodien izsaka minējumus par to nozīmi. Viena no šīm akmens kolonnām pazūd Mor- biānas līča dziļumos. Savukārt Erlanikas saliņas priekšā zem ūdens atrodas liels akmens aplis, kas caur nirēja brillēm bēguma laikā ir tikko saskatāms. Arī Atlantijas okeāna līmenis ir cēlies. (Var minēt vēl vairāk piemēru. Šajā sakarā iesaku izlasīt manu grāmatu Die Steinzeit war ganz anders - «Akmens laikmets bija pavisam citāds».120 ) Ūdens līmeņa celšanās Vidusjūrā un Atlantijas okeānā nav apstrīdama. Bet kā izskatās Klusajā okeānā?

Japānas salas Okinavas dienvidu krasts ir nirēju paradīze, jo tur skaidrajā un zilajā Klusā okeāna ūdenī atrodas daudz kuģu vraku no 2. pasaules kara laikiem. 1995. gada martā nirēji 32 metru dziļumā uzdūrās dīvainām taisnstūrveida akmens struktūrām, kas bija klātas ar koraļļiem. Sākumā nirēji nesaprata, vai klinšu bloki ir dabiski vai mākslīgi vei​doti. Pēc tam kad vairākos japāņu laikrakstos bija ziņots par

Sliežu ceļu atgādinošas rievas Maltas salā. Dažas no tām izzūd Vidusjūras dzelmē. zemūdens atradumu, sākās pārdomāti meklējumi. Tūlīt arī daudz kas tika atrasts. Jonaguni salas (uz dienvidrietumiem no Okinavas) piekrastē, kā arī ūdenī ap blakus esošajām Ķeramas un Aguni salām dziļumā veda platas kāpnes, pa kurām varēja nokļūt uz laukumiem. Bruģētas ielas, altāra formas

veidojumi, mākslīgi izveidoti monolīti un pat neliels tornis - tas viss tika atrasts zem ūdens.

Par šiem fenomenālajiem zemūdens atradumiem Japānas Rjukju salu Okinavas universitātes arheoloģijas profesors Masaaki Kimura publicēja ievērības cienīgu grāmatu (diemžēl tā izdota tikai japāņu valodā). Secinājums ir viens - arī Klusā okeāna līmenis ir cēlies.

Būves, ko apskalo jūra, var atrast arī pie Bimini (Kārību jūrā) un pie Ponapes (Karolīnu salas Klusajā okeānā). Taču ari tas, kas atrodas virs ūdens līmeņa, ne vienmēr atbilst mūsu vienkāršotajiem mācību grāmatu priekšstatiem. Tā, piemēram, Mehiko austrumdaļas nomalē, kas nu jau sen kā apaugusi ar priekšpilsētām, atrodas Kvikvilko piramīda. Tā ir apaļa, konusveida un sastāv no trim pakāpēm.

Piramīdas virsotne ir plakana, celtne būvēta no akmeņiem aptuveni galvas lielumā. Tā no trim pusēm kādreiz tikusi apbērta ar lavu un pelniem no tuvējā vulkāna. Vulkāniskās izcelsmes kārtas biezums svārstās no viena līdz trim metriem. Loģiski, ka piramīda jau eksistējusi, pirms to pārklājusi lava. Ģeologi uzskata, ka šī vulkāna pēdējais izvirdums noticis pirms 7000-8000 gadiem.

Tas nav iespējams, protestēja arheologi. Kvikvilko konusveida piramīdai jābūt būvētai ap 500. 800. gadu pēc Kristus.

Franču Bretaņā pie Kārnākās pilsētiņas ūdeni grimst akmeņu aplis. Vēl viens - pie Erlanikas saliņas - atrodas jūras dibenā.

Agrāks datējums esot bezjēdzīgs, jo pirms 7000 gadiem Meksikā vienkārši neesot eksistējusi kultūra, kurai būtu bijušas tādas zināšanas, lai uzbūvētu piramīdu. Lai izbeigtu arheologu un ģeologu strīdu, 300 metru atstatumā no piramīdas vulkāniskajā kārtā tika izurbti nelieli caurumi un paņemu paraugi. Tie visi saturēja koka ogli, tāpēc bija viegli pārbaudāmi ar oglekļa CI4 metodi. Analīzes tika veiktas 1957. un 1962. gadā Kalifornijas universitātes radiokar- bonlaboratorijā Losandželosā.121 Deviņpadsmit paraugi uzrādīja pārsteidzošus rezultātus, sākot ar 414. gadu pēc Kristus, 2030. gadu pirms Kristus un līdz pat 4765. gadam pirms mūsu ēras. Katrs varēja sev izraudzīties to, kas viņam bija izdevīgāk.

Taču, ņemot paraugus, bija ieviesušās kļūdas. Jau 1920. gadā amerikāņu arheologs Dr. Bairons Kamingss, Meksikas Antropoloģijas direkcijas uzdevumā atrokot piramīdu, bija ieracies dziļi zemē.

Turklāt viņš bija atsedzis trīs vulkāniskā materiāla kārtas, un starp šīm kārtām bija labi redzamas kādas citas kultūras paliekas. Trīs lavas un vulkānisko pelnu kārtas izrādījās sterilas, taču starp tām - iespiesti kā sviestmaizē - bija redzami kauli, audumu atliekas un salūzušas māla detaļas. Piramīdas mūris atradās zem dziļākās vulkāniskās kārtas. Dr. Kamingss uzskatīja, ka vispirms tikusi uzcelta piramīda, tad noticis vulkāna izvirdums, pēc tam piramīdas pakājē savas pēdas atstājusi cita civilizācija, tad atkal noticis vulkāna izvirdums. Šāda drāma atkārtojusies trīs reizes, un jau no paša sākuma tikusi skarta arī

piramīda.122 Kvikvilko ir tikai viens piemērs no tā materiālu klāsta, kas pēdējos gados parādījies dienas gaismā un ko klasiskā arheoloģija spītīgi noraida.123 »124 Daudzi godājami senatnes pētniecības cunftes pārstāvji nemaz neko nezina par jauniem atklājumiem un kļūdaini noteiktiem laikiem. Viņiem pilnīgi pietiek savu tagadnes problēmu, lai gan jau 50 gadu atklātībā ir dokuments, kas nešaubīgi, bez svītrojumiem, apliecina augsd attīstītas civilizācijas eksistenci pirms vismaz 12 000 gadiem. Tā bijusi civilizācija, kas zīmējusi pat ģeogrāfiskās kartes un precīzi kartografējusi ne vien An- tarktīdas krasta līniju, bet - arī tai priekšā esošās salas. Protams, tā bijusi senā Antarktīda, kuru nav klājis ledus!

Cilvēces apziņā kopš pašiem pirmsākumiem Antarktīdas kontinents ir slēpies zem biezām ledus bruņām.

Pievērsīsimies neticamam stāstam!

1929. gadā Topkapi pilī Stambulā iekārtoja Senatnes muzeju. Veicot sakārtošanas darbus, Turcijas Nacionālā muzeja direktora Halila Eldema rokās nonāca kādas senas ģeogrāfiskās kartes fragments. Karti bija zīmējis osmaņu llotes admirālis Pīrijs Reiss. Šo darbu viņš bija sācis jau 1513. gadā, bet tikai pēc četriem gadiem pasniedzis gatavu karti sultānam Selimam I. Karte - mūsdienās tā tiek saukta par Pīrija Reisa karti - bija ar labām krāsām zīmēta uz gazeles ādas. Kartes kreisajā malā Pīrijs Reiss bija ar roku izdarījis piezīmes. Admirālis bija ne tikai flotes virspavēlnieks, viņš intensīvi nodarbojās arī ar tā laika jūras zinībām. Pīrijs Reiss ir publicējis brošūru ar nosaukumu Bahrije, kurā viņš sīkāk komentē savu zīmēto karti. Tajā rakstīts: «Šo karti Gelibolā (šodien Gallipolē) zīmējis nabaga Pī- rijs Reiss, Hadži Mehmeta dēls, pazīstams kā Kemala Reisa brāļadēls.»

Brošūrā Bahriye Pīrijs Reiss stāsta, kā viņš rīkojies, zīmējot karti. Pilsētas un pilis atzīmētas ar sarkanām līnijām, neapdzīvoti apvidi - ar melnām līnijām, zemūdens klintis un klinšaini apvidi apzīmēti ar melniem punktiem, smilšainas vietas - ar sarkaniem punktiem un neredzami rifi - ar krustiņiem. Pīrijs Reiss stāsta, ka viņš savas kartes veidošanai izmantojis 20 dažādas senākas kartes un pat Kristofora Kolumba karti. Tas tā varēja būt, jo Amerikas atklājējs pēc sava trešā ceļojuma 1500. gadā atgriezās Eiropā. Vidusjūrā tolaik bieži notika pirātu uzbrukumi un strīdi starp dažādām kaimiņzemēm. Pilnīgi iespējams, ka kāds portugāļu vai spāņu kuģis nonāca turku rokās. Pīrijs Reiss raksta, ka savai kartei viņš izmantojis pat dažus paraugus vēl no Aleksandra Lielā (miris 323. g. pirms Kristus) laika, vēl citi dati ņemti, balstoties uz ģeometriskiem aprēķiniem. Skaidri redzams, ka turku admirālis apzinājies savas kartes vienreizīgumu, jo viņš piebildis: «Šāda veida kartes pašlaik nav nevienam.» Ļoti drīz atklājās, ka atrastajā Pīrija Reisa darinājumā redzama tikai puse no pasaules kartes, jo gazeles ādas labais stūris bija noplīsis. Ar karti drīz pēc tās atrašanas sāka nodarboties vācu orientālists profesors Dr. Kāle. 1931. gada septembrī XVIII orientālistu kongresā Nīderlandes pilsētā Leidenē viņš pasludināja, ka Pīrijs Reiss esot izmantojis bez vēsts pazudušu Kolumba karti.125 1931. gada rudenī šo īpašo objektu izanalizēja arī toreizējais Vīnes zinātņu akadēmijas loceklis profesors Oberhammers un nonāca pie tāda paša secinājuma kā viņa kolēģis Dr. Kāle.

Pēc tam kad vairākos laikrakstos bija publicēti ziņojumi par Pīrija Reisa karti, Turcijas vēstures pētniecības biedrība uzdeva Stambulas valsts tipogrāfijai padarīt karti pieejamu plašākām zinātnieku aprindām. Tādēļ 1933. gadā karte tika pārzīmēta uz metāla plāksnes un 1000 eksemplāru metienā pavairota kā faksimilizdevums. Tā kā pirmais laidiens tika izķerts dažu mēnešu laikā, Turcijas jūras lietu virspavēlniecība (Hidrogrāfijas institūts) pasūtīja vēl vienu kartes izdevumu. Šoreiz izgatavoja 12 500 karšu formātā 1:1 un 10 000 mazāku eksemplāru.

20. gadsimta četrdesmitajos gados Pīrija Reisa kartes savā īpašumā ieguva daudzi muzeji un bibliotēkas. 1954. gadā viens eksemplārs nonāca uz amerikāņu kartogrāfa Arlingto- na H. Melerija rakstāmgalda. Viņš jau gadu desmitiem ilgi bija specializējies seno jūras karšu jomā. Pīrija Reisa karte fascinēja Meleriju, jo kartes apakšējā daļā bija iezīmēts kontinents ar tam piegulošajām salām, par kuru Pīrijs Reiss 1513. gadā neko nevarēja zināt - tā bija Antarktīda. Pat tad, ja turks būtu izmantojis

Kristofora Kolumba karti, tas neizskaidrotu šo mīklu, jo arī dženovietim Kolumbam viņa dzīves laikā nebija ne jausmas par Antarktīdu.

Arlingtons Melerijs lūdza savu kolēģi Voltersu, kas strādāja ASV Jūras spēku Hidrogrāfijas institūtā, izteikt savu spriedumu par Pīrija Reisa karti. Volterss bija pilnīgi apjucis. It īpaši viņu pārsteidza precīzi noteiktais attālums starp Veco un Jauno pasauli. 1513. gadā, kad Pīrijs Reiss zīmēja

Šajā telpā Topkapi muzejā Stambulā glabājas Pīrija Reisa kartes oriģināls.

Pīrija Reisa karte. Attēla apakšdaļā var saskatīt Antarktīdu, kas nav pārklāta ar ledu. (239. lpp.) ►

ASV Gaisa spēku speciālistu veikta zemeslodes projekcija. Vidējā un kreisās puses apakšējā daļa atrodama uz Pīrija Reisa kartes.

■4 Nolasīšanas režģis, ar kura palīdzību Pīrija Reisa pārnesta uz globusa. (240. lpp.) savu karti, Amerika vēl nekur nebija iezīmēta un arī Kolumba kartē nevarēja būt tik daudz sīku detaļu, kā tas redzams osmaņu admirāļa darbā. Pīrija Reisa kartē bija iezīmētas pat augstās kalnu grēdas Dienvidamerikas rietumos - apgabali, kuros pēc mūsu priekšstatiem pirmais varēja būt spēris kāju tikai Fransisko Pizarro (1478-1541). Tikpat pārsteidzoši precīzi novietotas izrādījās Kanāriju un Azoru salas.

Abi kartogrāfi uzreiz arī ievēroja, ka Pīrijs Reiss vai nu nav izmantojis viņa laikā pieņemtās koordinātas, vai arī uzskatījis, ka Zemei ir ripas forma. Lai gūtu skaidrāku priekšstatu, Melerijs un Volterss uzlika uz Pīrija Reisa kar​tes koordinātu režģi un tādā veidā pārnesa atsevišķas pozīcijas uz globusa.

Nu viņi bija pārsteigti pa īstam. Ne tikai Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontūras, bet arī Antarktīdas krasta līnija atradās tieši tur, kur tās ir atbilstoši mūsdienu zināšanām. Šodien uz dienvidiem no Ugunszemes plosās bangaina jūra, turpretim Pīrija Reisa kartē tajā vietā bija iezīmēta šaura zemes strēle. Milimetru pēc milimetra Pīrija Reisa karte tika salīdzināta ar Zemes virsmas profilu, kas ar vismodernākās tehnikas palīdzību tika iegūts, fotografējot gan no gaisa, gan ūdenī, izmantojot mērījumu ar eholotēm rezultātus. Izrādījās, ka tik tiešām pēdējā ledus laikmeta beigās pirms apmēram 12 000 gadiem šajā vietā zemes strēle savienojusi Dienvidameriku ar Antarktīdu. Dienvidu polārajā apgabalā Pīrijs Reiss ar pedantisku precizitāti bija kartografējis krasta līniju ar līčiem, kā arī blakus esošās salas.

«Neviens mūsdienās nevar redzēt šo krasta līniju un salas, jo visu sedz bieza ledus kārta.»126 Tā tas bija arī Pīrija Reisa laikā. Kur gan šis turks ieguvis informāciju?

1957. gadā, starptautiskā ģeofizikas gada laikā, Pīrija Reisa kartēm pievērsās arī jezuītu garīdznieks Lainhems, kurš toreiz bija Vestonas observatorijas direktors un vienlaikus arī ASV Jūras spēku kartogrāfs. Viņš nonāca pie tāda paša secinājuma kā viņa kolēģi - Pīrija Reisa kartē iezīmētā Antarktīdas daļa izceļas ar neticamu precizitāti detaļās, kas kļuva zināmas tikai pēc zviedru, britu un norvēģu ekspedīcijām 1949. un 1952. gadā. 1958. gada 28. augustā Džordž- taunas universitāte organizēja atklātu diskusiju par tēmu «Pīrija Reisa kartes mīkla». Lūk, daži izteikumi.

Volterss: Mums ir grūti saprast, kā pirms tik daudziem gadsimtiem kartogrāfi spēja būt tik precīzi, ja mēs tikai pavisam nesen esam izstrādājuši modernas zinātniskās kar​togrāfijas metodes.

Melerijs: Tā tiešām ir problēma, ko mēs cenšamies atšķetināt. Mēs nespējam iedomāties, kā tik precīzu karti bija iespējams izgatavot bez lidmašīnu palīdzības. Tomēr viņi to spēja, turklāt - absolūti precīzi noteica garuma grādus, ko mēs pirmoreiz varējām tikai pirms diviem gadsimtiem.

Volterss: Tēv Lainhem, jūs esat piedalījies seismiskajos pētījumos Antarktīdā. Vai šie jaunie atklājumi rada jūsos entuziasmu?

Lainhems: Protams! Ar seismiskām metodēm mēs atklājām daudz ko tādu, kas, šķiet, apstiprina ļoti daudzus apzīmējumus uz kartes: sauszemes izmērus, kalnu, jūru un salu projekcijas… Es domāju, ka ar seismiskām metodēm mēs lielā mērā varam pacelt ledus segu no tiem apgabaliem, kas iezīmēti (Pīrija Reisa) kartē, un tas pierādīs, ka šī karte ir vēl precīzāka, nekā mēs šobrīd esam gatavi atzīt.

Pēc tam kad par Pīrija Reisa karti tika informēts amerikāņu specializētajos preses izdevumos, par to ieinteresējās arī Ņuhempšīras universitātes Kīnsteitas koledžas vēstures profesors Čārlzs Hepguds. Viņš sagādāja sev kartes kopiju un kopā ar studentiem rūpīgi sāka analizēt dīvaino darinājumu. Šī kolektīvā veikuma iznākums ir zinātniska publikā​cija, kur darba rezultāti ir apkopoti jau priekšvārdā:127 «Šajā grāmatā jūs varēsiet izsekot pirmā stingrā pierādījuma atklāšanas vēsturei - pierādījumam, ka eksistējusi attīstīta tauta, kas bijusi pārāka par visām citām cilvēku grupām, ko mēs pazīstam no vēstures… Tas šķiet neticami, taču fakti pilnīgi skaidri parāda, ka kāda sena tauta ir kartografē- jusi Antarktīdas krasta līniju laikā, kad šī kontinenta krasti vēl nebija pārklāti ar ledu… Šīs tautas rīcībā ir bijuši navigācijas instrumenti, ar kuru palīdzību bijis iespējams noteikt garuma grādus veidā, kas bijis daudz pārāks par metodēm, kuras pazina līdz 18. gadsimta vidum… Līdz šim zinātnieki šādus apgalvojumus uzskatīja par mītiem, taču šeit ir pierā​dījumi, kurus nav iespējams apgāzt.»

1960. gada 6. jūlijā Herolds Z. Olmeijers, toreizējais ASV Gaisa spēku kartogrāfijas nodaļas vadītājs, rakstīja profesoram Čārlzam Hepgudam: «Krastu līnijām [Pīrija Reisa kartē, EfDļ jābūt kartogra- fētām, pirms Antarktīda bija pārklājusies ar ledu. Tagad šajā apgabalā ledus biezums sasniedz aptuveni vienu jūdzi.

Mums nav ne jausmas, kā savienot datus Pīrija Reisa kartē ar 1513. gada ģeogrāfijas zināšanām.»

Profesora Hepguda un viņa studentu darbs pie Pīrija Reisa kartes ilga divus gadus. Kādu koordinātu režģi izmantojis Pīrijs Reiss? Kur atradies koordinātu izejas punkts? Drīz vien tika noskaidrots, ka izejas punktam jāatrodas Ēģiptē, precīzāk - AJeksandrijā. Tātad Pīrijs Reiss viennozīmīgi ņēmis vērā Zemes lodveida formu - taču kā? Izrādījās, ka viņš acīmredzot izmantojis trigonometrijas sistēmu (trijstūru mērīšanu). Taču kur viņš to ņēmis?

Kā senatnes kartogrāfs bija pazīstams grieķis Eratostens (miris 275. g. pirms Kristus). Ptolemaja III valdīšanas laikā viņš bijis pat Aleksandrijas bibliotēkas vadītājs. Eratostens sarakstījis trīs grāmatas par kartogrāfiskiem mērījumiem (Geographika). Tomēr savu karšu veidošanā viņš nekādā ziņā nebija izmantojis trigonometriju. Profesors Hepguds un viņa studenti drīz vien nonāca pie pārliecības, ka sākotnējo kartes zīmētāju, Pīrija Reisa kartes pirmavota radītāju, rīcībā «bijusi progresīvāka, daudz attīstītāka zinātne nekā senajiem grieķiem»127 . Karšu paraugiem, ko turks izmantojis savā darbā, jābūt nākušiem no tālas pagātnes zinātnes avotiem.

Drīz vien profesors Hepguds un viņa komanda izstrādāja nopietnas salīdzināšanas tabulas Pīrija Reisa kartes un mūsdienu ģeogrāfisko karšu atšķirību noteikšanai. Novirzes ir niecīgas, un daudzos gadījumos tās līdzinās nullei. Nu vajadzētu lēnām un dziļi ieelpot. Kā Antarktīdas krasta līnija un salas, kas jau kopš daudziem gadsimtiem atrodas zem biezas ledus segas, varēja tikt attēlotas tik senā kartē?

Turklāt tā, ka, salīdzinot ar modernām kartēm, novirzes ir niecīgas vai daudzos gadījumos to nav vispār?

Brīnums? Brīnumiem ir reāls pamats.

Un tomēr - neraugoties uz visu precizitāti, kaut kas Pīrija Reisa kartē nesaskanēja un ne ar kādiem mēģinājumiem nebija ietilpināms kādos noteiktos rāmjos. Hepguds: «Vislielākās grūtības Pīrija Reisa kartē mums sagādāja Kārību jūras daļas. Šķiet, ka tās atrodas ārpus režģa.»127 Proti, Pīrija Reisa kartē no Kubas redzams tikai tās austrumu krasts. Trūkst visas rietumu puses.

Toties kreisajā pusē tai ir kāds piedēklis, kas nevar būt Kuba un turklāt ir divreiz lielāks par tagadējo Kārību jūras salu. Hepguds: «Tas ir ļoti dīvaini, jo Pīrija Reisa kartē ir skaidri redzama rietumu krasta līnija, kur patiesībā sala ir nogriezta.»127 Skaidri redzams, ka Pīrijam Reisam Kuba sagādājusi grūtības, jo salai dots arī nepareizs nosaukums - Espanjola. Taču Kolumbs Kubu nenosauca par Espanjolu, bet gan tai lī​dzās esošo salu - tagadējo Haiti un Dominikas Republiku - nodēvēja par Hispanjolu. Kā lai izskaidro šo kliedzošo kļūdu citādi tik perfektajā osmaņu admirāļa kartē? Profesors Hepguds uzskata, ka Pīrijs Reiss izmantojis kādu ļoti senu paraugu, kurā Kuba tiešām bijusi iezīmēta citādi nekā tagad. Viņa rīcībā bijusi arī Kolumba karte vai arī - kā savā Buhrije izsakās pats Pīrijs Reiss - viņš ir izjautājis matrozi, kurš bijis piedalījies Kolumba ceļojumā. Sajukuma, ko izraisīja Kolumba karte (un/vai saruna ar matrozi), no vienas puses, un nezināmas izcelsmes senā karte, no otras puses, rezultātā varēja rasties šī rupjā kļūda attiecībā uz Kubu.

Tā tas varētu būt. Bet kas tad bija iezīmēts tajā senajā kartē, kas, iespējams, glabājusies Aleksandrijas bibliotēkā? Kā var būt, ka Pīrijs Reiss tik pavirši novietojis Kārību jūras salu Kubu - un tajā pašā laikā tik korekti kartografējis Antarktīdas krasta līniju? Kaut kas, varbūt kāda lielāka sala, būs bijis iezīmēts senajā oriģinālā. Kas? Vai Atlantīda?

Ar mūsdienu zināšanām vēl nepietiek, lai atbildētu uz šo jautājumu. Daži netieši pierādījumi tomēr liek ieklausīties. Kolumbs savu jaunatklāto zemi nosauca par Hispanjolu, ko indiāņi dēvēja par Quisqueya - «Zemju māti».128 Vai tā būtu norāde uz kādu senu nostāstu? Leģendas par Atlan- tīdu grieķu variantā Platons runā arī par Polis Atlantis - Atlantu pilsētu.

Savādi, bet šis pats vārds pavīd arī vairāku Centrālamerikas tautu leģendās un nostāstos.

Noslēpumainā Tula, par kuru stāsta maiji, agrāk saukusies Icmahi un vēl agrāk - Actlana. Joahims Ritstigs, kādreizējais Vācu skolas Elsal- vadorā rektors un speciālists maiju kalendāra jautājumos, izdevis brošūru, kurā minētas pārsteidzošas paralēles starp Atlantīdu un Centrālamerikas indiāņu kultūrām.129 Saskaņā ar viņa pētījumiem maiju gravīrās skaidri izlasāms, ka 12 901. gadā pirms Kristus tagadējā Gvatemalas teritorijā bijusi pilsēta Actlana. Minētas pat precīzas ģeogrāfiskās koordinātas: 15°, 33,5' ziemeļu; 89°, 05,5' rietumu. Es nevarēju novērtēt, vai Ritstiga kunga secinājumi ir patiesi visos punktos, un zinu arī to, ka 12 901. gadā pirms Kristus nekādu maiju nebija. Bet ko gan tas nozīmē? Cilšu atzari mainīja vārdus, kaut arī starp tiem pastāvēja

Līdz pat šodienai šī «antropomorfā skulptūra» no Kopanas (Hondurasā) paliek neatminēta mīkla. Vai tā atspoguļo kādu neizprotamu un sen aizmirstu tehnoloģiju?

Tikpat dīvaina - kāda dieva stēla no Kopanas (Hondurasā). Kas tā par kastīti, ar ko manipulē pirksti? Vai ar krustam līdzīgo priekšmetu starp kājām mēģināts attēlot lidjoslu? Mūsdienu raķešjoslas izskatās līdzīgi. (249. lpp.) ►

asinsradniecība, un bieži aiznesa sev līdzi gadu tūkstošiem senas tradīcijas.

Maiju pilsētās (vēlāk) radītās skulptūras, kuras var apbrīnot vēl tagad, nespēj izprast neviens maiju vēstures speciālists. Daži to paraugi atrodas senajā maiju metropolē Ko- panā (Hondurasā). Jo ilgāk šīs savādās stēlas un «antropo- morfos veidojumus» aplūkojam, jo vairāk tās atgādina aizvēsturisku tehnisku nostāstu atveidojumus. Tādus, kurus akmenī iemūžinājusi sabiedrība, kas sen vairs nav zinājusi, kā šīs tehniskās mīklas funkcionē. Šie veidojumi bijuši saistīti ar dieviem. To skaitā ir pat attēls uz pasaulslavenās Palenkes (Meksikā) kapeņu plāksnes, kurā pēc tradicionālā viedokļa attēlots maiju valdnieks Pakals. Daži pētnieki gan runā par briesmīgiem «kosmiskiem monstriem»130 , taču saprātīgas Palenkes kapeņu plāksnes interpretācijas nav vēl joprojām.131 Visbeidzot nedrīkst aizmirst, ka pat pazīstamais vārds «acteki» cēlies no vārda «Actlana». «Cilvēki no Actlanas», acteku priekšteči, sākotnēji varētu būt dzīvojuši uz salas.132 Spāņu ordeņa garīdznieks Frajs Djego Durāns savā darbā «Jaunspānijas indiāņu zemju vēsture» raksta, ka ciltis pēc katastrofas mitinājušās alās pie «Actlanas un Tekolvana- kas». Viņu sākotnējā dzimtene bijusi Actlana.133 Kaut arī es negrasos doties meklēt Atlantīdu, taču varētu saderēt, ka tā atradusies kaut kur Kārību jūras rajonā.

Ar savu stāstu par Atlantīdu Platons ir iedarbinājis mūžīgu karuseli. Par to sarakstīts aptuveni 3600 grāmatu.128 Šī tēma atkal un atkal dek aktualizēta un šķiet neizsmeļama.

Par to, kur šī fenomenālā Atlantīda atradusies, mēs laikam gan spekulēsim tik ilgi, līdz tā tiks atrasta.

Taču kaut kas ir pavisam skaidrs - no ģeoloģijas viedokļa. Atlantīda nevar būt «nogrimusi». Ar «nogrimšanu» mēs parasti saprotam nogrimšanu vai noslīdēšanu lejā viļņos. Taču tā tas nevar būt. Ģeologs Dr. Johanness Fībags to skaidro šādi:134 «Salīdzinot okeānu un kontinentu pamatnes, kļūst skaidri redzama kāda fundamentāla atšķirība.

Okeānu pamatnes būtībā ir ļoti plakanas plātnes, turpretī kontinenti ir milzīgi bloki, kas peld tā sauktajā astenosfērā. Tur, kur tiek novērota subdukcijas zona robežjoslā kontinents/okeāns, vienmēr izrādās, ka okeāna pamatne iegrimst zem kontinenta. Tas ir tāpēc, ka okeāna pamatni būtībā veido bazalts, turpretī kontinentu - pamatā granīta ieži un sedimenti. Bazaltam piemīt lielāks īpatnējais svars nekā granītam, tāpēc smagākā okeāna plātne vienmēr virzās uz leju, nevis kā aisbergs - ūdens astenosfērā peldošais kontinents. Fizikālu iemeslu dēļ tas ir absolūti neiespējami. Tāds kontinents kā Atlantīda nevar nogrimt.

Tā īpatnējais svars to nepieļauj.»

Par spīti šim skaidrajam zinātniskajam izskaidrojumam Atlantīda tomēr ir un paliek pazudusi no zemes virsas - «nogrimusi», kā raksta Platons. Taču zemei nav obligāti jānogrimst lejā, pietiek arī ar jūras līmeņa pacelšanos. To, ka tā notika, kūstot ledājiem pēdējā ledus laikmeta beigās, neviens nevar apstrīdēt. Tomēr šī ūdens līmeņa celšanās norisinājās lēnām, nevis «vienā vienīgā šausmu naktī» (Platons). Tehniski lietpratīgie Atlantīdas iedzīvotāji mierīgi būtu varējuši izglābties ar kuģiem. Ja tikai ledus kušanai nebūtu pievienojusies vēl kāda kosmiska katastrofa - vai arī tā, piemēram, kā asteroīda ietriekšanās, nebūtu izraisījusi milzīgu vilni un turklāt vēl izkausējusi ledu. Tagad mūsu rīcībā ir mērījumu dati, kas viennozīmīgi liecina, ka cilvēces vēsturē ir noticis kaut kas patiešām briesmīgs.

• Havaju salās 300 metru augstumā ģeologi atraduši okeāna koraļļus, kurus tur acīmredzot uznesis milzīgs vilnis.135 • Pirms 11 400 gadiem temperatūra uz Zemes desmit gadu laikā pacēlās par septiņiem grādiem: «Izvērtējot urbumu paraugus no Grenlandes ledājiem, 1993. gadā speciālisti nonāca pie pārsteidzoša atklājuma, ka ledus laikmets nav beidzies vis lēnām, bet gandrīz vai sprādzienveidīgi.»136 • Pēdējo 67 gadu laikā astronomi atklājuši 108 mazās planētas, kas tuvojas Zemei. Viena no tām, nosaukta par XF11, palidos garām mūsu planētai otrdien, 2028. gada 26. oktobrī, nepilna miljona kilometru attālumā. Katra šāda asteroīda ietriekšanās jūrā izraisītu grēku plūdus. «Vairāki tūkstoši kilometru piekrastes joslu applūstu, neskaitāmas pilsētas tiktu pārvērstas dubļainos tuksnešos.»137 Es piederu paaudzei, kas par pašsaprotamu pienākumu uzskata ar nāves bailēm sejā runāt par gaidāmo klimatisko katastrofu. Planētu pārņems tā dēvētais «siltumnīcas efekts» un, protams, kļūs briesmīgi karsti. Tajā vainojams ir cilvēks, jo viņš taču rada šo bīstamo gāzi - oglekļa dioksīdu (C02 ). Ja kāds no mums neiekļaujas šajā žēli kaucošajā korī, to uzskata par neprātīgu un izstumj. Labu nodomu un pārliecinošu mērījumu datu vadīti, 81 procents amerikāņu kli​mata pētnieku siltumnīcas efektu gan redz pavisam citādu.

Bet ideoloģiskās dezinformācijas pasaulē tas nevienu neinteresē. Te ar kļūdainiem mērījumu rezultātiem tiek apgādāti datori, «kas balstās uz vēl apšaubāmākiem simulāciju modeļiem»138 . Ļoti maz no tā, ko mums iestāsta pļāpīgie klimata pētnieki, atbilst patiesībai. Pārāk daudzi no šiem apkārtējās vides ekspertiem rīkojas pēc principa: nepareiza informācija iekšā - nepareiza informācija ārā. Turklāt viņiem par to vēl labi maksā. Politikā viss ir iespējams. Šīm dāmām un kungiem acīmredzot pietrūkst vēstures izpratnes. Neviens tomēr nevar nopietni apstrīdēt to, ka pirms 10 000 gadiem Ziemeļeiropā bija ledus laikmets. Erātiskie laukakmeņi, kas redzami visapkārt, to apliecina. (Par erātiskajiem laukakmeņiem sauc lielas akmens atlūzas, kuras atnesis ledājs.)

Kurš gan toreiz baroja ozona caurumu? Kas toreiz - un ikreiz arī agrāko klimata svārstību gadījumā noveda pie straujas temperatūras celšanās un - tikpat pierādāmi - pie nākamā ledus laikmeta?

Ir tā, kā rakstīja Platons. Iznīcības laiks, it īpaši piekrastes rajonos, pienāca periodiski - ar cilvēku piedalīšanos vai bez tās. Es, pats par sevi saprotams, esmu par tikpat tīru pasauli kā ikviens saprātīgs cilvēks. Taču es vēršos pret šo paralizējošo, nākotni noliedzošo mentalitāti, kas aiz Zemes vēstures nezināšanas piesauc gandrīz vai iedzimtu grēku. Drāmu, kas norisinājusies jau vairākkārt - tikai ne to iemeslu dēļ, kurus mums iestāsta laika gars.

Jūras līmenis ir pacēlies, un katastrofas notiek. Mūsu rīcībā taču ir Pīrija Reisa karte ar Antarktīdu, kas nav pārklāta ar ledu. Savukārt pie Okinavas salas Japānā zem ūdens atrodas kādreizējās celtnes.

Iespējams, ka visapkārt pat klīst baumas, ka Sahāra reiz bijusi ziedošs dārzs. Vai tas būtu grieķu ģeogrāfs Strabons (ap 62. g. pirms Kristus - 26. g. pēc Kristus) vai Plīnijs Vecākais (ap 23. - 79. g. pēc Kristus), vai Hēsiods, vai Hērodots, vai Hekatajs (550. - 480. g. pirms Kristus), vai babilonietis Bēross (ap 350. g. pirms Kristus), vai mums tuvākais Diodors no Sicīlijas (1. gs. pirms Kristus), vai arī tālākais feniķietis Sanbuniatons (ap 1250. g. pirms Kristus) - tam nav nekādas nozīmes, kuru es piesaucu par liecinieku. Vai es pieaicinu desmit Bībeles pirmsplūdu patriarhus, vai ņemu talkā senbabiloniešu valdnieku sarakstu jeb kaut vai senos indiešu un tibetiešu tekstus - iznākums paliek nemainīgs. Visi bez izņēmuma vēsta par notikumiem, kas norisinājušies pirms 10 000 un vairāk gadiem.

Tas, ka mūsu zinātne, kuru ietekmē plašsaziņas līdzekļi, par to visu neko negrib zināt, ir tās nabadzības apliecība. Tikai neko nelīdzēs klusā vientulībā par to skaisties. «Būtu muļķīgi dusmoties uz pasauli. Tai par to nav nekādas daļas» (Marks Aurēlijs, romiešu filozofs, 121. - 180. g. pēc Kristus).

IZMANTOTA LITERATŪRA

1 Der GroBe Brockhaus. Wiesbaden 1953 2 Hunger, Herbert: Lexikon der gricchischen und romischen Mythologic. Wien o. J. 3 Rankc-Graves, Robert: Die Gotter Griechenlands. Hamburg 1981 4 Schwab, Gustav: Sagen des klassischcn Altcrtums. Wien und Hcidelberg 1972 5 Radcrmacher, Ludwig: Mythos und Sage bei den Griechen. Miinchen und Wien 1938 6 Frānkcl, Hermann: Noten zu dcn Argonautica des Apollonius. Miinchen 1968 7 Drāger, Paul: Argo Pasimelousa. Der Argonautcnmythos in der griechischen und romischen Literatur. Stuttgart 1993 8 Rusten, Jcffrcy S.: Dionysius Scytobrachion. Opladcn 1982 9 Wissowa, Georg: Paulys Rcal-Encyclopādie der classischcn Altcrtumswissenschaft. Stuttgart 1895 10 Mculi, Kari: Odyssee und Argonautica. Untcrsuchungen zur griechischen Sagengeschichte und zum Epos. Berlin 1921 11 Mooney, George W.: The Argonautica of Apollonius Rhodius. Dublin 1912 12 Delage, Emile, und Vian, Francis: Apollonius de Rhodes: Argonau- tiques. Tome III, Chant IV. Paris 1981 13 Schefold, Kari, und Jung, Franz: Die Sagen von den Argonauten, von Theben und Troja in der klassischcn und hellenistischen Kunst. Miinchcn o. J. 14 Die Argonauten des Apollonius. Zūrich 1779 15 Roscher, W. H.: Ausfuhrliehes Lexikon der Griechischen und Romischen Mythologie. Leipzig 1890 16 Cancik, Hubert, und Schneider, Helmuth: Der neue Pauly, Enzyklo- pādie der Antike. Band 1.

Stuttgart 1996 17 Tripp, Edward: Reelams Lexikon der antikcn Mythologie. Stuttgart 1974 18 Der Grolte Brockhaus. Wiesbaden 1954 19 Dāniken, Erieh von: Prophet der Vergangenhcit. Dūsseldorf 1979 20 RieBler, R: Altjiidisches Schrifttum aufierhalb der Bibel. Das Hcnochbuch. Augsburg 1928 21 Kautzsch, E.: Die Apokryphen und Pseudepigraphen des Alten Testaments. Buch Baruch.

Tiibingen 1900 22 Bczold, Cari: Kobra Negest. Die Herrlichkeit der Konige. Mun- ehen 1905 23 Berdyczewski, M. J. (Bin Gorion): Die Sagen der Juden von der Urzeit. Frankfurt/M. 1913 24 Frcuchcn, P.: Book of the Eskimos. Greenwich 1961 25 Dāniken, Erieh von: Bewcisc. Diisscldorf 1974 26 VVeidenreich, F.: Apes, Giants and Mcn. Chicago 1946 27 Saurat, Denis: Atlantis und die Herrschaft der Riesen. Stuttgart 1955 28 Burckhardt, Georg: Gilgamesch, eine Erzāhlung aus der alten Welt. \Vicsbaden 1958 29 Ovid: Metamorphoscn lateinisch - deutsch. Munchen 1965 30 Bin Gorion, Micha Josef: Die Sagen der Juden. Band 111. Juda und Israel. Frankfurt/M. 1927 31 Spiegel, Friedrich: Avesta, die heiligen Schriften der Parsen. Leip​zig 1852 32 Aram, Kurt: Magie und Zauberei in der altcn Welt. Berlin 1927 33 Seaton, R. C.: Apollonius Rhodius - The Argonautica. Cambridge, Mass., 1967 34 Delage, Emilc, und Vian, Francis: Apollonius de Rhodcs: Argonau- tiques, Tome II, Chant III. Paris 1980 35 Glei, Reinhold, und Natzcl-Glci, Stcphanie: Apollonios von Rhodos. Das Argonautenepos.

Band I, Erstcs und Zvveites Buch. Darmstadt 1996 36 Dies.: Band II, Drittes und Viertes Buch 37 Roux, R.: Le Probleme des Argonautes. Recherches sur Ies aspects religieux de la lčgcnde.

Paris 1949 38 Pellech, Christinc: Dic Argonauten. Eine Welt-Kulturgcschichtc des Altertums. Frankfurt/M. 1992 39 Dendl, Jorg: Das Dāniken-Rcgister. Berlin 1994 40 Dopatka, Ulrich: Lexikon der auBerirdischcn Phānomenc. Bind- lach 1992 41 Dcrs.: Lexikon der auBerirdischen Phānomenc, Bindlach 1992 42 Dcrs.: Kontakt mit dem Universum (CD-ROM). Taufkirchen 1997 43 Krassa, Petcr: Als die gelben Gotter kamen. Miinchen 1973 44 Dāniken, Erich von: Der Gotter-Schock. Miinchen 1992 45 Ders.: Der Jungste Tag hat lāngst begonnen. Miinchen 1995 46 Curtius, Ernst: Griechische Geschichte. Dem Prinzen Friedrich Wi!helm von PreuBen gewidmet. Berlin 1857 47 Feix, Josef (Herausgeber): Herodot - Historicn, Band II, Abs. 58. Munchcn 1988 48 Nilsson, Martin, P.: Geschichte der griechischen Religion. Miin​chen 1955 49 Rostovtzeff, Michacl: Geschichte der Alten Welt. Wiesbadcn 1941 50 Bcngtson, Hcrmann: Griechische Geschichte von den Anfāngcn bis in dic romische Kaiscrzeit.

Munchen 1950 51 Apelt, Otto: Platon - sāmtliche Dialogc. Band VII, Gesetze (1922). Neuauflage Hamburg 1988 52 Dcrs.: Politiķos 53 West, L. M.: Hesiod - Thcogony. Oxford 1966 54 Voss, Johann Heinrich: Hesiods Werke und Orpheus der Argonaut. Wien 1817 55 Schirnding, Albert von: Hesiod - Theogonie, Werke und Tage. Munehen und Zūrich 1991 56 Marg, Walter: Hesiod - Sāmtliche Werke. Theogonie. Erga Frauenkataloge. Zurich und Stuttgart 1970 57 Roy Potrap, Chandra: The Mahabharata. Drona Parva. Calcutta 1888 58 Biren, Roy: Das Mahabharata. Dusseldorf 1961 59 Dutt, Romesh C.: The Rāmāyana & the Mahabharata. London 1910 60 Pritchard, James B.: Ancicnt Near Eastern Texts Relating to the Old Tcstament. Princeton 1955 61 Jacobi, Hermann: Das Rāmāyana. Bonn 1893 62 Dutt, Nath. M.: The Ramāyana. Calcutta 1891 63 Rajagopalachari, C.: Rāmāyana. Bombay 1975 64 Schleiermacher, F.: Platons Werkc - Dritter Theil. Erster Band: Der Staat. Berlin 1828 65 Jeremias, Alfred: Handbuch der Altorientalischen Geisteskultur. Astronomie und Astrosophie.

Berlin und Leipzig 1929 66 Wahrmund, Ādolf: Diodor's von Sicilien Geschichts-Bibliothek. I. Buch. Stuttgart 1866 67 Dāniken, Erieh von: Die Augcn der Sphinx. Munehen 1991 68 Florenz, Kari: Japanische Mythologie. Tokio 1901 69 Feer, Leon: Annales du Musēe Guimet, Extraits du Kandjour. Pa​ris 1883 70 Hitzig, H., und Bliimner, H.: Pausanias. 3 Bānde. Berlin und Leip​zig 1911 71 Lord, Louis E.: The Pyramids of Argolis. Athcn o. J. 72 Aus: New Scientist Nr. 2101/1997. Archaeology 73 Melas, Evi: Tempcl und Stātten der Gotter Griechenlands. Koln 1977 74 Michailidou, Anna: Knossos. Athcn 1986 75 VVunderlich, Hans Georg: Wohin der Sticr Europa trug. Reinbck bci Hamburg 1972

76 Sonnenberg, Ralf: Das Rātsel der Magazine. In: Kosmische Spuren. Miinchen 1989 77 Dāniken, Erich von: Wir aile sind Kinder der Gotter. Miinchen 1987 78 Gaius Plinius Secundus: Die Naturgeschichte, Hrsg. von G. C. Wittstein. I. und III. Band Leipzig 1881 79 Pritchard, James B.: Salomon & Sheba. London 1974 80 Sulzbach, A.: Targum Scheni zum Buch Esther. Frankfurt/M. 1920 81 Solla Price, Derck de: Gears from the Greeks. The Antikythera Mechanism - A Calendar Computer from 80 B.C. The American Philosophical Socicty. Philadelphia 1974 82 Gentes, Lutz: Dic Wirklichkeit der Gotter. Raumfahrt im friihen Indien. Miinchen und Essen 1996 83 Carra de Veaux: L'Abregč des Merveilles. Paris 1898 84 Al-Mas'ūdi: Bis zu den Grenzen der Erde. Tūbingcn und Basel 1978 85 Christcnsen, Arthur: L'Iran sous Ies Sassanides. Kopcnhagen 1944 86 Lurkcr, Manfrcd: Lexikon der Gotter und Dāmonen. Stuttgart 1984 87 Feix, Josef (Herausgeber): Herodot - Historien. Band I, Abs. 26ff. Miinchen 1988 88 Al-Makrizi: Das Pyramidenkapitel in Al-Makrizi's «Hitat», ūbersetzt von Erich Gracfc. Leipzig 1911 89 Lacarriēre, Jacques: Als dic Sāulen noch standen. Spazicrgānge mit Pausanias in Griechcnland.

Berlin 1991 90 Gottliche Diinstc. In: Der Spiegel Nr. 21/1997 91 Barthel, Manfrcd: An den Gestadcn der Gotter. Dūsseldorf 1989 92 Grether, F.vvald: Theorieheft Planimetrie, 2. Teil (ohne Angaben) 93 Manias, Theophanis M.: Die geometrisch-geodātischc Triangula- tion des altgriechischen Raumes. Athen 1970 94 Dcrs.: La triangulacion geometrieo-geodēsiea del espacio de la antigua Grecia. Madrid 1971 95 Ders.: The lnvisible Harmony of the Greeks. Edition of National Institution. Athen 1969 96 Rogovvski, Fritz: Tennen und Steinkreise in Griechcnland. Mitteilun- gen der Teehnischen Universitāt Carolo-Wilhelmina zu Braun- sehweig. Braunsehweigischer Hochschulbund, Jahrgang V1I1/2/1973 97 Runde, Ingo: Griechenlands geheimnisvolle Geomctrie. In: Ancient Skies 11/11. Feldbrunncn/ Schvveiz 1987 98 Gaius Plinius Secundus: Die Naturgeschichte. Ubcrsetzt von Prof. Dr. G. C. Wittstein. 1. Band.

Leipzig 1881 99 Neugebauer, O.: The Exact Sciences in Antiquity. University Press Rhode lsland 1970 100 Richer, Jcan: Geographie saeree du Monde Grec. Paris 1983 101 Homer: Odyssce. Ubertragen von Anton Weiher. Miinchen 1955 102 Homer: Ilias. Ubertragen von Hans Rupe. Munehen 1961 103 Wolf, Armin und Hans-Helmut: Die wirkliche Reise des Odysseus. Munehen und Wien 1990 104 Stiege, Rudolf: Eine Schrift, die Zeichen setzt. In: Berliner Illustrierte Zeitung. 13./14.

September 1997 105 Durant, Will: Die Geschichte der Zivilisation - Das Lcben Griechenlands. Bern o. J. 106 Brandau, Birgit: Troja. Eine Stadt und ihr Mythos. Bergisch Gladbach 1997 107Zangger, Eberhard: Atlantis - eine Legende wird entziffcrt. Munehen 1992 108 Wegweiscr nach Utopia. In: Der Spiegel Nr. 20/1992 109 Apelt, Otto: Platon - sāmtlichc Dialoge. Kritias und Timaios (1922). Neuauflagc Hamburg 1988 110 Stahel, H. R.: So entstand Atlantis. Ziirich 1980

111 Aristoteles: Von der Wclt. Leipzig 1829 112 Galanopoulos, Angelos, und Bacon, Edward: Dic Wahrheit ūbcr Atlantis. Miinchen 1980 113 Dcndl, Jtirg: Platons Atlantis - Mythos, Forschung und Kritik. G.R.A.L.-Sonderband. Berlin 1996 114 Luce, John V.: The End of Atlantis. London und New York 1969 115 Ders.: Homer and the Heroic Agc. London 1975 116 Ders.: Die Quellen und die literarische Form von Platons Atlantis- Erzāhlung. Frankfurt/M. 1978

117 Wright, Herbert E.: Gletschcr, Ansteigen des Meeresspiegels und Flutkatastrophen. In: AtlantisMythos - Rātsel - Wirklichkeit. Frankfurt/M. 1978 118 Ncstkc, Fritz, und Riemcr, Thomas: Atlantis - ein Kontinent taucht auf. Halver 1988 119 Lcchtmann, Heather, Prof. Dr. In: Spektrum der Wissenschaft. August 1984 120 Danikcn, Erich von: Die Steinzcit war ganz anders. Miinchen 1991 121 Supplement of thc American Journal of Science. Vol. 5, Seiten 12/13, und Vol. 6, Seiten 332fT. 122 Cummings, Byron S.: Cuicuilco and the Archaic Culture of Mexico. Bullctin of the University of Arizona, Vol. IV, Nov. 8th 1933 123 Cremo, Michael, and Thompson, Richard: Forbiddcn Archacology- The Hiddcn History of the Human Race. Alachua, Florida, 1993 124 Biirgin, Luc: Geheimakte Archāologie. Miinchen 1998 125 Kahle, Philipp: Die verschollene Columbus-Karte von 1498 in ciner turkischen Weltkarte von 1513. Berlin und Leipzig 1933 126 Mallery, Arlington H.: New and Old Discoveries in Antarctica. Gcorgetown Univcrsity Forum of the Air. August 26th 1956 127 Hapgood, Charles H.: Maps of the Ancient Sea Kings. Evidenee of Advanced Civilisation in the Ice Age. Philadclphia and New York 1965 128 Spedicato, Emilio: Apollo Objects - Atlantis and other Tāles: A Catastrophical Scenario for Discontinuities in Human History. University of Bergamo 1995 129 Rittstig, Joachim: Aztlan = Atlantis. In: Mensch unci Technik, Heft 4/1992 130 Schele, Linda, und Freidel, D.: Die unbekannte Welt der Maya. Munehen 1991 131 Ficbag, Peter: Die Grabplatte von Palcnque und ihrc symbolische Aussage. In: Fremde aus dem All. Munehen 1995 132 Eckhardt, Rudolf: Der Mythos von der aztekischen Lāde - Kulturhistorischer Hintergrund und Mogliehkeiten einer Suchc. In: Das Erbe der Gotter. Munehen 1997 133 Durān, Diego: Historia de 1as Indias de Nueva Espafia e Islas de Tierra Firma. Mexico 1984 134 Ficbag, Johannes: Die Frage nach Atlantis. In: Ancient Skies, 13. Jg., Nr. 1/1989 135 Schreckens-Szenario eines Asteroiden-Einschlags. In: Die fVelt cm Sonntag, 11. Januar 1998 136 Wandcrtrieb im Blut. Intcrvievv mit dem Molekulargenetiker Peter Forster ūber die prāhistorische Bcsicdlung Amerikas. In: Der Spiegel Nr. 3/1997 137 Ein riesiger Stein rast zur Erde. In: Die Welt, 13. Mārz 1998 138 Ripota, Peter: ln 30 Jahren beginnt die ncue Eiszeit. In: PM-Magazin, Nr. 6/1998 Redaktore Inese Ritenberga Korektore Ilze Čerņevska Datormaketētāja Daina Girgensone Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. Formāts 84x108/32. SIA «Izdevniecība Avots», Puškina ielā la, Rīgā LV 1050. Iespiesta un iesieta SIA «Valmieras tipogrāfija Lapa», A. UpBa ielā 7, Valmierā LV 4201 «Izdevniecības Avots» grāmatas var iegādāties Rīgā, Puškina ielā la, tālrunis: 7212612, e-pasts: avots@apollo.lv, www.vardnicas.lv Erihs fon Denikens Zeva vārdā. - R; «Izdevniecība Avots», 2005, 252 lpp., il.

[1] Šeit un turpmāk augšējie indeksi norāda uz izmantotās literatūras sarakstu.

[2] Šeit autors savādi interpretē vēstures faktus. Kā zināms, inkvizīcija Galileo Galileju nenogalināja, bet gan vajāja viņu un lika tam atteik​ties no Kopernika mācības. (Tulk. piez.)