4.1. Vēsturiskās tendences un kopsakarības. Andris Klepers

4.1. Vēsturiskās tendences un kopsakarības

Šajā nodaļā stāstīts par tūrisma attīstību reģionos. Sākumā aplūkotas kopīgās vēsturiskās tendences, īpaši pievēršoties laikposmam no 20. gs. 90. gadu sākuma līdz mūsdienām. Uzsvērtas reģionu raksturīgās iezīmes un galvenie iemesli, kas ietekmējuši atšķirīgu attīstību, turpinājumā apakšnodaļās izceļot katru no reģioniem atsevišķi. Ņemot vērā tūrisma stratēģisko nozīmi un lielo apjomu Rīgā un Jūrmalā, abas pilsētas aprakstītas katra savā nodaļā. Tālāk reģioni iekļauti alfabēta secībā, par pamatu to robežām izmantojot Valsts prezidenta Egila Levita 2020. gada iniciatīvu par Vēsturisko zemju likumu, kura pamatojumā citstarp teikts, ka “latviskums ir daudzveidīgs, to veido dažādas kultūrtelpas, tādēļ ir svarīgi šo faktu nostiprināt tiesību aktos” (Likumprojekts .., 2020), trīs vēsturiskās zemes – Vidzeme, Latgale un Kurzeme raksturotas šo galamērķu ietvaros, savukārt Zemgale izcelta kopā ar Sēliju, pastiprinot atšķirīgās kultūrtelpas pamanāmību, daļa no Vidzemes un Zemgales robežvietām aprakstīta Zemgales sadaļā. Latvijas teritorijā dzīvojušās kopienas mijiedarbībā ar kaimiņu kultūrām jau kopš pirmajām apdzīvotajām apmetnēm akmens laikmetā ir veidojušas pirmsākumus kultūras mantojumam. Citiem vārdiem – Roma vēl nebija dibināta, bet mūsu priekšgājēji jau darināja rūpīgi noslīpētas kaula rotadatas un ķēra zivis Daugavā, Lubānā vai Burtniekā. Cilvēka un dabas mijiedarbībā no zemkopības pirmsākumiem pamazām sāka veidoties lauku kultūrainava, kas kā dinamisks process turpinās joprojām. Ainavas “lasīšana” un cilvēka dzīves telpas un ikdienas agrāko laiku vai mūsdienu darbību izpratne dažādās vietās, kontekstos un laikposmos ir viens no tūrisma izziņas motīviem, kur skaidri ieskicējas reģionālās atšķirības. Kultūras mantojuma vērtības raisa apbrīnu un cieņu par sabiedrības sasniegumiem dažādos laikos, vienlaikus sniedzot papildu impulsu pieredzes pārmantošanai, tradīciju saglabāšanai un praktizēšanai mūsdienās. Tādējādi tūrisms kā zinātkāras ceļošanas process palīdz aktualizēt mantojuma vērtību, sniedzot vietējiem papildu motivāciju rūpēties par to. Ceļošanas motīvi gadsimtu gaitā mainījušies, pielāgojoties dažādajām ceļošanas un atpūtas iespējām, kas mūsdienās kļuvušas par dzīves kvalitātes neatņemamu sastāvdaļu dažādu dzīvesstilu piekritējiem. Mainījušies arī tūrisma pakalpojumu sniedzēji un izpratne par to, kas veido tūrisma pieredzējumu. Tūrisms nav tikai apskates objekti un marķēti maršruti, bet arvien vairāk 329

tā ir kļuvusi par vēlmi nepamanītam ienirt atšķirīgo un nedaudz svešo kopienu ikdienā, dzīvesveidā, cenšoties izprast kultūratšķirības dziļāk un patiesāk. 1989. gada decembrī, kad Latvijas republikāniskā tūrisma un ekskursiju padome pārtapa Latvijas tūrisma asociācijā “Tēvija”, no vissavienības pakļautības organizācijas kļūstot par patstāvīgu organizāciju, asociācijas priekšsēdētāja vietniece Benita Gaile un nodaļas vadītāja Aina Golde intervijā “Latvijas Jaunatnei” par tūrisma saimniecības stāvokli uz to brīdi rezumēja: “Pavisam mūsu asociācijā apvienojušās 22 organizācijas, to vidū tūristu bāzes “Sigulda”, “Vaivari”, “Kandava”, “Ezernieki”, “Saules kalns”, “Rīga” un viesnīca “Tūrists”, ceļojumu un ekskursiju biroji Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē, Daugavpilī, Cēsīs un Bauskā. Mums ir arī savs birojs, kas uzņem ārzemju tūristus, ir divi tūrisma inventāra nomas punkti Rīgā un Jelgavā, tāpat vairākas organizācijas, kas rūpējas par tūristu uzņemšanu, piemēram, autobāze, apgādes bāze, remontiecirknis utt.

Turklāt republikā ir 37 pašdarbīgā tūrisma klubi, kas darbojas dažādos rajonos un pilsētās, bet šo klubu vadītāji lielākoties strādā sabiedriskā kārtā. Tātad ikviens Latvijas iedzīvotājs ir tiesīgs izmantot šo organizāciju pakalpojumus.”

(E-e-ekskursijā! 1990)

Jebkura ceļošana sākas ar ceļu, lai nokļūtu līdz iecerētajiem atpūtas piedzīvojumiem, vai lielai daļai jau pats ceļš ir daļa no pieredzējuma. Labi ceļi laukos bija, ir un būs starp svarīgākajām reģionu attīstības prioritātēm, un vajadzība pēc tiem caurvij ikvienu stratēģisku dokumentu visos valsts līmeņos. Nav brīnums, jo Latvijas lauku ceļu tīkls pastiprināti veidojies jaunsaimniecību uzplaukuma laikā, kad no katras viensētas ar zirgu varēja aizbraukt pie ikviena kaimiņa. Agrārās reformas laikā radās ~67 tūkst. jaunsaimniecību, kas ir puse no šodien Latvijā apdzīvotajām viensētām (Druva-Druvaskalne un Klepers, 2017). Tā laika zirga ratu ātrumiem un lielajam cilvēku skaitam laukos tas bija atbilstoši. Tomēr mūsdienās, kaut arī Latvijas ceļu tīkla blīvums atbilst Eiropas Savienības vidējam rādītājam, iedzīvotāju skaits ir stipri mazāks, un vienam iedzīvotājam jāuztur četrreiz lielāks ceļu tīkls nekā citviet (Helmane, 2018). Puse no ceļiem, tiltiem un ielām šodien pieder pašvaldībām, viena trešā daļa – valstij, kamēr pārējā daļa pamatā ir privāti. Asfaltēta ir piektā daļa, taču nedaudz vairāk par 90 % populārāko tūrisma vietu atrodas līdz trīs kilometru attālumam no asfaltētiem ceļiem. Cilvēkiem visos laikos patikušas ērtības, komfortabla piebraukšana. Tas, protams, neattiecas uz vietām, kur galvenais akcents ir savvaļas daba vai aizbēgšana no komforta un civilizācijas, ko ar šādu ceļu statistiku nav nemaz tik grūti nodrošināt.

“Septembra–oktobra šķirtne. Braucam uz Ērgļu pusi, uz Svempēnu kalnu. Snieg pirmais sniegs. Ābolu sniegs, saka Vita. Maestro atceras: tikai vēl trīsdesmitajos gados bija tāds rudens – uzkrita sniegs 14. oktobrī un palika līdz pavasarim. Sarkanas kļavas sniegā. Nosalusi, noslīkusi kukurūza, neiedomājami dziļš un dubļains, auksts un bedrains ceļš, nav arī ne ceļmaliņas, pa kuru laipot, viss rūgstošs. Zūd zeme zem kājām, stieg, grimst, žļarkst.”

(Ziedonis, 1990)

99. attēls. Automašīnas reklāma 1938. gadā ar aicinājumu ceļot un piezīmi par tās piemērotību lauku ceļiem (Avots: Brīvā Zeme, 1938, www.periodika.lv) Ērta transporta sistēma un pārvietošanās iespējas ietekmē reģionu ekonomisko izaugsmi, no tā ir atkarīga ienākošās vai vietējās tūristu plūsmas vienmērīgāka izkliede tālāk no lielajiem centriem. Tomēr pat visnomaļākās ceļotājus interesējošās vietas vai notikumi ir saistīti ar piekļuves iespējām, tuvākajiem lielceļiem, pilsētu pakalpojumiem vai sabiedriskā transporta mezgliem. Izdevīga satiksmes infrastruktūra jau vēsturiski stiprinājusi tranzītreģionu lomu – būt atpazītiem Baltijas jūras reģionā un savienot Ziemeļeiropu vai NVS ar pārējām ES valstīm. To apstiprina arī plašā Via Baltica un Via Hanseatica tūrisma ceļu izmantošana vienotajos Baltijas valstu tūrisma maršrutos. Tikai 21. gs. sākumā starptautisko lidojumu plūsma tūrismā kļuva svarīgāka par iebraucošajiem tūristiem pār sauszemes robežu. Mūsdienās starptautiskās nozīmes ceļi šķērso visus reģionus (izņemot Sēliju), veidojot svarīgus savienojumus ar kaimiņvalstīm, starptautisko lidostu vai pasažieru ostām.

100. attēls. Galvenie tūrisma ceļi un piekļuves vārti reģioniem (Avots: ViA HESPI, 2021)

Ir pagājuši 160 gadi, kopš Latvijā tika atklāta pirmā dzelzceļa līnija (1860. gadā starp Rītupi un Daugavpili kā daļa no Pēterburgas–Varšavas līnijas). 1897. gadā uzbūvēja pirmo 750 mm šaursliežu dzelzceļu: Valkas–Rūjienas–Pērnavas dzelzceļa līniju, kas vairs nav saglabājusies. Dzelzceļu tīkls turpināja paplašināties visu 20. gs. sākumu, lielāko sliežu ceļu tīkla kopgarumu sasniedzot 1939. gada sākumā (3350 km) (Altbergs u.c., 2009). Tas bija galvenais satiksmes līdzeklis arī ceļojumiem uz Latvijas reģioniem, un lielā mērā tūrisms attīstījās dzelzceļu tīkla ietvaros. Taču, sākot ar padomju laikiem, kaut sekoja infrastruktūras modernizācija, dzelzceļa līniju kopgarums mazinājies. Pirmā elektrificētā dzelzceļa līnija starp Rīgu un Dubultiem tika atklāta 1950. gadā. Dzelzceļa līniju skaits līdz mūsdienām sarucis līdz vienai trešdaļai no kādreizējā lielā apjoma, un oriģinālajā vietā palikusi viena 33,4 km gara šaursliežu dzelzceļa līnija Gulbene–Alūksne. Regulārie pasažieru pārvadājumi pamazām pārcēlās no vilcieniem uz autobusiem, lai arī ne vienmēr to iespējams pamatot ar nepārprotamu ērtību pārākumu. Pasažieru pārvadājumu autobusu satiksmes lobijs bijis tik nesaudzīgs, ka, piemēram, 2020. gada sākumā uz Liepāju no Rīgas dienā kursēja pat 30 autobusi, bet tikai trīs reizes nedēļā turp iespējams aizbraukt ar vilcienu. Turklāt, ņemot vērā, ka vilciens turp nokļūst ātrāk un biļete ir par eiro lētāka un, protams, tūristiem pārvietošanās ar vilcienu, īpaši pārvadājot velosipēdus, arī ir nesalīdzināmi ērtāka. Kā izmainījies pasažieru pārvadājumu maršrutu tīkls, salīdzinot ar situāciju īsi pirms padomju okupācijas – skatīt 101. attēlā.

101. attēls. Latvijas dzelzceļa līniju un sabiedriskā autobusa maršrutu shēma 1940. gadā (Avots: 1940. g. vasaras vilcienu, autobusu, tramvaju un kuģu līniju saraksts no 1940. gada 19. maija, LETA, 1940)

21. gs. pirmajā pusē, sekojot ES valstu paraugam, ar Vidzemes Tūrisma asociācijas vadības iniciatīvu “GreenWays” tika uzsākta pamesto dzelzceļa līniju piemērošana tūrismam. Uzsverot vieglās mobilitātes iespējas, aizsākās tā saukto zaļo dzelzceļu pārvēršana par videi draudzīgiem velo un pārgājienu maršrutiem. Reģioni kļuvuši pieejamāki, taču lielāks uzsvars no dzelzceļiem pārlikts uz ceļiem un nokļūšanu ar personisko automašīnu, kas arī ir galvenais satiksmes līdzeklis Latvijas tālāko vietu apmeklēšanai. Piemēram, gar populāro atpūtas vietu – Baltijas jūras piekrasti – visā tās garumā kopējā autostāvlaukumu ietilpība ir paredzēta ~20 tūkst. automašīnām. Salīdzinot ar 20. gs. beigām, krasi mainījušies galvenie satiksmes lietošanas veidi, īpaši ienākošajā tūrismā. Tūristu plūsma uz reģionu galamērķiem no galvenajiem sauszemes ceļu robežpārejas punktiem pārvirzījusies lidostas “Rīga” virzienā, pieaugusi autonomas pakalpojumu nozīme, parādījušies jauni biznesa modeļi – ne tikai elektrisko skrejriteņu koplietošana, bet arī automašīnu koplietošanas pakalpojumi, piemēram, CityBee, kas dažāda veida ceļošanu, tostarp uz reģioniem, padara vēl ērtāku un nākotnē būs vēl vairāk pieprasīti, pamazām ieviešoties arī reģionālajās pilsētās. Eiropas Savienības prioritātēs īpaši uzsvērta pāreja uz ekonomiku ar zemu CO2 izmešu saturu (ES Stratēģija Baltijas jūras reģionam, 2009; Stratēģija “Eiropa 2020”) un veicinošām rīcībām ekonomiskās izaugsmes nodalīšanai no resursu izmantošanas, ar ko tūrisms līdz šim vienmēr bijis īpaši cieši saistīts.

Pēc padomju okupācijas laika tūrisma joma attīstījusies ļoti dinamiski, nojaucot robežas un radot arvien jaunus oriģinālus pakalpojumus dažādās saistītajās nozarēs – no populārākajām vietām tūristiem, masveidīgas atpūtas un supersensāciju meklējumiem, notikumu sajūtām līdz jaunām kultūrām, vērtību radīšanai un līdz-radīšanai, vēl vairāk meklējot autentisko un “nost-no-takas” izcelšanu kā “jauno normālo” kārtību. Kopš 20. gs. 90. gadiem, pieaugot iedzīvotāju labklājībai, vienlaikus attīstoties arī Rietumvalstu parauga patēriņa kultūrai, attīstījusies iepirkšanās kā brīvā laika pavadīšanas veids, darījuma tūrisms, kas saplūdis ar atpūtas brīvdienām, palielinājušās rūpes par savu veselību un skaistumu. Liela ietekme uz tūristu plūsmas piesaisti reģionos bijusi publisko pasākumu jomai, radošo industriju aktīvākai sinerģijai ar tūrisma un viesmīlības jomu. Vēsturiskā uztvere par tūrisma un atpūtas iespējām un resursiem bija daudz šaurāka. Jau kopš 20. gs. 70. gadiem Latvijas PSR visā plašās Padomju Savienības kontekstā atradās augstāk attīstītajā rekreācijas zonā ar diviem stratēģiskajiem resursiem – izziņas un dziedniecisko (Зорин, 2001). Vēl īsi pirms padomju okupācijas perioda beigām 1986. gadā Latvijas teritorijā tika uzsākts plānot ļoti strukturētu un plānveida, ekonomikas apstākļiem pielāgotu, teritoriālo tūrisma–rekreācijas sistēmu. Tai bija paredzēta tiem laikiem drosmīga 20 gadu ilgtermiņa perspektīva ar attīstības redzējumu līdz 2005. gadam (Trušiņš un Buka, 1986–1990). Galvenais tās izstrādātājs bija Latvijas valsts celtniecības zinātniskās pētniecības un eksperimentālās tehnoloģijas institūta zinātniskais līdzstrādnieks, arhitekts Jēkabs Trušiņš, kurš jau iepriekš bija plānojis rekreācijas attīstību Krimas pussalā (Трушиньш, 1976), kā arī nule kā bija izdevis grāmatu “Rekrealoģija – zinātne par atpūtu” (1985), bet otrs līdzautors (arī arhitekts) bija Edvīns Buka – 2020. gadā Viesnīcu un restorānu centra direktors. Jēdziens “rekreācija” tobrīd bija ļoti ietilpīgs nozares apzīmējums, atpūtniekus dēvējot par “rekreantiem” un visu sistēmu veidojot ap “rekreantu” vajadzībām, sākot ar resursiem, infrastruktūru, transportu, dziednieciskajiem kūrortiem un citiem sistēmas elementiem, kam reģionu lielā dažādība un attālums no lielajiem centriem izrādījās īpaši piemērots. Izstrādātajā rekreācijas sistēmā tika noteikts vietu potenciāls, aprēķināta visu reģionu tūrisma centru un atsevišķu objektu vienlaicīgā ietilpība un piemērotība vietējām vai ārvalstu tūristu plūsmām (skat. 102. attēlu), ko tobrīd ļoti lielā mērā varēja gan plānot, gan noteikt to kustību. Plānotāji centās skaitliski izrēķināt arī tādu kvalitatīvu lielumu kā “vietas atraktivitāti”. Starp potenciālajiem kūrortoloģiskajiem resursiem iekļauti termālo ūdeņu ieguves vietas (visvairāk Zemgalē), kas līdz mūsdienām tomēr nav izrādījušās perspektīvas. Atpūtas resursi kopumā tika iedalīti pēc vietu labvēlības pakāpes: atpūtai samērā labvēlīgi areāli, labvēlīgi areāli un sevišķi labvēlīgi areāli. Atpūtas areāli bija izvēlēti dažādās Latvijas vietās, taču neiekļaujot pilnīgi visu teritoriju. Lielākie atpūtas areāli saistās ar Gaujas Nacionālo parku, Gaiziņa apkārtni, Latgales DA daļu. Tā laika galvenās tūrisma vietas bija Rīga, Jūrmala un Gaujas Nacionālais parks, kā arī vienmērīgi izvietoto atpūtas bāzu, viesnīcu un kempingu vai telšu celšanas vietu tīklojums visā Latvijas teritorijā. 334

102. attēls. Plānotā 26 rajonu rekreācijas sistēma Latvijas PSR (Avots: Trušiņš un Buka, 1986–1990)

Rekreācijas sistēmas ieviešana netika īstenota, zaudējot aktualitāti politisko notikumu un ekonomiskās sistēmas maiņas ietekmē. Tā netika aktīvi aktualizēta, lai iekļautu pirmajos nozarei būtiskajos stratēģiskajos dokumentos. Tomēr līdz pat Latvijas administratīvi teritoriālās reformas izmaiņām 2009. gadā vietējo galamērķu veicināšana tika organizēta rajonu ietvaros. Latvijas stratēģiskie tūrisma resursi atbilstoši pirmajiem stratēģiskajiem nozares attīstības dokumentiem saistījās ar dabu (īpaši Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes, iekšējo ūdeņu, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un dabas daudzveidības) un kultūru (arhitektūras, arheoloģijas, vēstures un mākslas pieminekļu, muzeju, mūsdienu kultūras notikumu u.c.). To papildināja un vienoja ainaviskie resursi: tradicionālo lauku ainava, simboliskās ainavas Latvijas reģionos, vēsturisko mazpilsētu kultūrainava, mazpārveidotas dabas ainavas u.c. 20. gs. 90. gadu beigās stratēģiskajos dokumentos bija akcentētas astoņas tūrisma resursu koncentrācijas zonas ar tur paredzētajiem galvenajiem tūrisma veidiem (Rīga un Jūrmala, Gaujas Nacionālais parks, Ziemeļvidzeme, Latgales ezeraine, Bauskas rajons, Abavas senleja un Kuldīga, Rīgas jūras līča piekraste no Kolkas līdz Ainažiem, Baltijas jūras piekraste no Kolkas raga līdz Lietuvas robežai). Tomēr cilvēku ceļošanas paradumi norādīja uz daļēju nesakritību ar šādu dalījumu (Klepers, 2012). Daudz pieprasītāka ir visa Latvijas jūras piekraste kopumā, piemēram, 2019. gadā apmeklējumu skaits pie jūras sasniedza astoņus miljonus (Klepers, 2020). Fizisko resursu zonējumā nebija ņemts vērā apdzīvotības faktors un cilvēku radošums – īpaši publiskie pasākumi un mūsdienu kultūras norises, mazāk aktuāls padomju varas militārais mantojums, ko pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas un Padomju

armijas aiziešanas no Latvijas nebija vēlme izcelt kā kaut ko īpaši apbrīnojamu (Klepers un Rozīte, 2012). Pamazām arvien lielāku nozīmi ieguva viesu rekomendācijas un atsauksmes par viņu pieredzi mazāk zināmās vietās. Par ceļošanai interesantām vietām arvien vairāk saka kļūt arī “nevietas”, kas nesaistījās ar tradicionālu izpratni par tūrisma resursiem (tostarp pamestas vietas, bijušie militārie objekti, grafiti sienas u.c). Bieži ceļošanas magnētu veidoja uzņēmēju radošums un dzīvesstila uzņēmējdarbības aktivitātes. Tas padarīja tradicionāli izmantotās tūrisma resursu vērtēšanas pieejas par mazāk pielietojamām mūsdienu situācijā. Sāka pieaugt interese par vietējo dzīvesveida iepazīšanu un kvalitatīvu atpūtu atbilstoši dažādu ceļotāju gaumēm, vērtībām un dzīvesstilam. To, cik lielas var būt atšķirības starp apmeklētību un pieprasījumu un par tradicionāliem tūrisma resursiem uzskatītu elementu – valsts nozīmes kultūras mantojuma pieminekli, var pārliecināties 103. attēlā. Viena desmitā daļa no visiem valsts nozīmes kultūras pieminekļiem ir iesaistīta un pieprasīta tūrismā lielākoties tuvāk blīvi apdzīvotām vietām, nozīmīgiem ceļiem, vieglāk sasniedzami vai tuvumā citām populārām tūristu piesaistēm. Iesaiste tūrismā šādas vietas padara plašāk pieejamas sabiedrībai, tomēr kultūras mantojumam nav visur jākļūst komercializētam. Mēs varam būt gandarīti par kultūras un dabas mantojuma bagātībām un to daudzveidību, kas atbilstoši Konvencijai par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību (1972) uzskatāma par “īpašas nozīmes universālu vērtību no vēstures, estētikas, etnoloģijas, antropoloģijas, zinātnes, saglabāšanas vai dabas skaistuma viedokļa”.

103. attēls. Kultūras mantojuma resursi un tūrisma pieprasījums (Avots: Klepers, 2015)

PSRS laikā atvaļinājumu Latvijā pavadīja ievērojams skaits viesu no citām padomju republikām, piemēram, 1990. gadā ceļojumu biroju informācija rāda, ka ~188 tūkst. no reģistrētiem 254 tūkst. apmeklētājiem Latvijā bija no PSRS. Pēc neatkarības šis skaits strauji samazinājās. Lai gan daļa viesu no bijušās PSRS, sentimentālu jaunības atmiņu vadīti, brauca atkārtoti uz Latviju, tomēr arī viņiem plaši kļuva pieejami eksotiskāki ceļojumu galamērķi. Daudz ārzemju viesu, kuri ieradās Latvijā pēc 1990. gada, iebrauca, lai kārtotu darījumus, vai arī tie bija trimdas latvieši, kuri apciemoja radus un draugus. Latvijas Tūrisma padomes 1994. gada pārskats rāda, ka no iebraucējiem Latvijā 36 % brauca kārtot darījumus, 28 % – apciemot radus un draugus (Black, 1995). Šo apmeklētāju pieplūdumu ietekmēja arī jaunā ieceļošanas brīvība pēc padomju režīma beigām. Daudzi pirmie ceļotāji ieradās ziņkārības dēļ, lai redzētu valsti, kas tikko atsvabinājusies no padomju varas. Ar lielu entuziasmu iesākās arī tūrisma organizēšana un pārvaldība Latvijas reģionos, kas ietvēra gan uzņēmēju biedrības, gan dažādas iniciatīvu grupas. Inese Šīrava, Tūrisma attīstības valsts aģentūras produktu attīstības vecākā eksperte, 2014. gadā minēja:

“Pateicoties tūrisma informācijas centriem, Latvijā vispār var runāt par tūrisma attīstību. Tā attīstības pirmsākumos, 20. gadsimta 90. gadu vidū, TIC darbinieki bija entuziasti bez īpašām zināšanām tūrisma jomā. Tieši viņi sāka nodarboties ar tūrismu kā atsevišķu uzņēmējdarbības nozari, pārliecināja pašvaldību vadītājus, runāja ar potenciālajiem tūrisma pakalpojumu sniedzējiem un ticēja tūrisma nākotnei Latvijā.”

(Lattūrinfo, 2014)

Latvijā pirmie tūrisma informācijas sniedzēji parādījās 1993. gadā, kad tika izveidoti tūrisma informācijas punkti Nīcā, tūrisma informācijas centri Salacgrīvā, Tukumā, Jūrmalā un Limbažos, un Liepājā. Laika gaitā tūrisma informācijas sniedzēji tika izveidoti katrā rajona pašvaldībā un republikas nozīmes pilsētās, kā arī mazākās pilsētās un citās, par tūrisma galamērķiem kļuvušās, teritorijās. Tūrisma informācijas sniedzēju skaits samazinājās 2008.–2010. gada krīzes laikā, bet pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas 2009. gadā to skaits pakāpeniski pieauga. 2014. gada vidū Latvijā bija 119 pašvaldības, kurās kopumā uzskaitīti 126 tūrisma informācijas sniedzēji.