SURVIVAL KIT 6 Catalogue by LMC / LCCA

I VA L 6

P I A N T Y

SURVIVAL KIT

"Survival Kit" ir starptautisks laikmetīgās mākslas festivāls, kuru ik gadu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Festivāls radās pirms sešiem gadiem kā reakcija uz ekonomiskās krīzes radītajām pārmaiņām Latvijā un joprojām rosina sabiedrību reaģēt uz pārmaiņām mūsdienu pasaulē un pārdomāt dažādas izdzīvošanas stratēģijas. 2014. gadā festivāla tēma ir "Utopiskā pilsēta", kas aicina palūkoties uz pilsētu kā kompleksu un nepabeigtu struktūru, kā vietu, kuras nav. Šogad tas iekļauts "Rīga 2014" Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā un pirmo gadu notiks festivāls arī ārpus Latvijas – Zviedrijas pilsētā Umeo, kur paralēlu festivāla norisi organizē galerija "Verkligheten", laikmetīgās mākslas un vizuālās kultūras muzejs "Bildmuseet", organizācija "Vita Kuben" un Umeo Mākslas akadēmija. "Survival Kit" is an annual contemporary art festival that has been organised by the Latvian Centre for Contemporary Art since 2009, when it began as a reaction to the global economic crisis which forced the public to find new strategies of survival and encouraged artists to discover fresh means of existence. This year the festival runs as part of the Rīga 2014 European Capital of Culture programme, with the theme for this year being, The Utopian City, which invites to view the city as a complex and incomplete structure, a place that does not exist. For the first time, the festival occurs also in Umea, where it is organised by Verkligheten, Bildmuseet, Vita Kuben and Umeå Academy of Fine Art. survivalkit.lv

LMC

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LMC) ir starptautiski aktīva nevalstiska kultūras organizācija, kas caur mākslas prizmu piedāvā neatkarīgu skatpunktu uz aktuālajiem un nesenās vēstures notikumiem. The Latvian Centre for Contemporary Art (LCCA) is an internationally active nongovernmental culture organization that offers an independent perspective on current topics and recent historical events through the looking glass of art. lcca.lv facebook.com/lmc.lv twitter.com/lcca_lv

SATURS

4 10 16 22 23 24 54 56 86 90 96 98 100 102 104

SOLVITA KRESE "MEKLĒJOT CITĀDO STARP PILSĒTĀM, KUĢIEM UN SAPŅIEM" JEFIMS DAVIDOVIČS ZOZUĻA "GALVENĀS PILSĒTAS BOJĀEJA" LĪVENS DE KAUTERS, MIHĪLS DEHĀNE "SPĒLES TELPA. TIECOTIES UZ VISPĀRĪGO HETEROTOPIJAS TEORIJU" ATSLĒGAS VĀRDI ALFABĒTISKAIS RĀDĪTĀJS MĀKSLINIEKI VĀGNERA ZĀLĒ NORISES VIETAS MĀKSLINIEKI BIJUŠAJĀ TEKSTILFABRIKĀ "BOĻŠEVIČKA" AINĀRS KAMOLIŅŠ, ILIANA VEINBERGA "PIEZĪMES PAR NOIR RIGA" SAPNIS PAR UTOPIJU. VASĪLIJA VORONOVA SARUNA AR JĀNI TAURENU SIMPOZIJS "URBĀNĀ UTOPIJA" PASĀKUMI "SURVIVAL KIT 6" IETVAROS "SURVIVAL KIT 6" "BALTAJĀ NAKTĪ" RĪGAS RADOŠO KVARTĀLU PASĀKUMI DRĪZUMĀ LMC

MEKLĒJOT CITĀDO VIETU STARP PILSĒTĀM, KUĢIEM UN SAPŅIEM SOLVITA KRESE

SOLVITA KRESE

"Ar pilsētām ir tāpat kā ar sapņiem: var nosapņot visu, ko vien var iedomāties, bet pat visnegaidītākais sapnis ir rēbuss, kas slēpj vēlmi vai tās pretstatu – bailes. Pilsētas, līdzīgi kā sapņi, ir radītas no vēlmēm un bailēm, pat ja to stāsta pavediens ir noslēpumains, to noteikumi ir absurdi, to perspektīvas – nodevīgas, un viss apslēpj kaut ko citu."

"With cities, it is as with dreams: everything imaginable can be dreamed but even the most unexpected dream is a rebus that conceals a desire or, its reverse, a fear. Cities, like dreams, are made from desires and fears, even if the thread of their discourse is secret, their rules are absurd, their perspectives deceitful, and everything conceals something else."

Tā, sēžot dārza paēnā, sirmajam Kublai Khanam vienā no saviem teiksmainajiem pilsētu stāstiem vēsta jaunais venēciešu ceļotājs Marko Polo, kuru hans uzaicinājis pastāstīt par redzēto viņa varenās impērijas plašumos. Italo Kalvino aprakstītās pilsētas nav būvētas no metāla un ķieģeļiem, bet no idejām un sajūtām. Tās ir fantastiskas, valdzinošas vietas, kurās lietas ne vienmēr ir tādas, kā izskatās. Pilsēta, kura karājas zirnekļa tīklā virs bezdibeņa, pilsēta, kurā zemes vietā ir debesis, vai pilsēta, kurai pazemē atrodas tās zelta dubultniece. Utopiskas vīzijas, kas apzīmē vietu, kuras īstenībā nemaz nav. Kopš Tomas Mors 1516. gadā nāca klajā ar savu "Utopiju" – aizraujošu iztēles radītas salas aprakstu, kurā apcerēti tās sabiedrības ieradumi un sociālpolitiskā situācija –, pagājuši daudzi gadu simti, bet utopiskās pilsētas idejas turpinājušas urdīt cilvēces prātus. Tās izgaismojas gan Orsona Skvaira Folera ideju iespaidotajā veģetāriešu Octagon City utopijā Kanzasā (1856) un Ebenezera Hovarda plānotajā zaļajā metropolē Dārzu pilsētā (1902) vai Henrija Forda jaunā tipa darbaļaužu pilsētā Fordlandijā, ko viņš 30. gados dibināja Brazīlijas džungļos, kā arī izgudrotāja un vizionāra Ričarda Bakminstera Fulera lidojošajā pilsētā Cloud 9, kuru bija iecerēts iekapsulēt gigantiskās ģeodēziskās sfērās. Utopiskās pilsētas idejas dzima arī totalitāro ideoloģiju paspārnē – kā Alberta Špēra futūristiskais nacisma ideju iemiesojums Berlīnes pārbūves iecerē un krievu avangardistu inovatīvie risinājumi un vīzijas komunistiskajā Krievijā. Arī modernisms aizrāvās ar pilsētu utopijām. Tās var sastapt gan Lekorbizjē vertikālās dārzu pilsētas metos, gan Broadacre City (1932), kas bija Frenka Loida Raita atbilde slavenā kolēģa izaicinājumam, gan Oskara Nīmeijera Braziljai, kas ir viena no retajām tik vērienīgi realizētajām utopijām. Pilsētu vizionārismu būtiski ietekmējuši arī zinātnes sasniegumi un jaunās tehnoloģijas – Aļaskā tika plānots izveidot pilnībā noslēgtu pilsētu "Seward's Success" (1968), kurā bija paredzēta klimata kontrole, bet Dienvidkorejā joprojām top gudrā jeb tehnoloģiju vadītā pilsēta Sungdo. Droši vien daudziem no mums kaut kur, sen necilāti, glabājas bērnu dienu zīmējumi, kuros var nojaust utopisko pilsētu kontūras, dīvainu namu siluetus, lidojošus tramvajus, saldējuma raķetes un varavīksnes tiltus. Zīmējumi tā arī paliek uz papīra, tāpat kā daudz

So, while sitting in a shady garden, the young Venetian traveller Marco Polo announced in one of his fabulous stories about cities to the grey-haired Kublai Khan, after the Khan had invited him to describe what he’d seen in the vast expanses of his mighty empire. The cities described by Italo Calvino aren’t built from metal and bricks, but from ideas and feelings. They are fantastic, enchanting places, where things are not always what they seem. A city hanging in a spider’s web above an abyss; a city where there is sky instead of land; or a city which has its golden double underground. Utopian visions, describing places which don’t really exist. Many centuries have passed since 1516, when Thomas More wrote his Utopia, a captivating story of an island created through his imagination, where he describes the ways and socio-political situation of its society - yet the concept of the utopian city continues to gnaw at people’s minds. This is highlighted by Orson Squire Fowler with his idea-led vegetarian utopia Octagon City in Kansas (1856), Ebenezer Howard and his planned green metropolis Garden City (1902) or Henry Ford with his new type of workers’ city, Fordlandia, established in the Brazilian jungles in the 1930s, as well as by inventor and visionary Richard Buckminster Fuller with his flying city Cloud 9, which he hoped to encapsulate in gigantic geodesic spheres. Ideas for utopian cities were also born under the wing of totalitarian ideology - like Albert Speer’s futuristic embodiment of Nazism in the planned reconstruction of Berlin, or in the innovative solutions and visions of the Russian avant-garde in communist Russia. Modernism, too, was infatuated with utopian cities. This is shown by Le Corbusier’s sketches of vertical garden cities, as well as Broadacre City (1932), which followed as Frank Lloyd Wright’s response to his famous colleague’s challenge, and also Oscar Niemeyer’s Brasilia, one of the rare utopias which was actually constructed on a large scale. Scientific achievements and new technologies have also significantly affected city visionarism – the planned creation of a completely enclosed city in Alaska called Seward’s Success (1968), where climate control was to be provided, and the smart technology guided city Sungdo, which is still taking shape in South Korea. Probably for many of us our childhood drawings from long ago have been stored somewhere and haven’t been looked at for ages, drawings where we can sense the contours of utopian cities, the silhouettes of strange buildings, flying trams, ice-cream rockets and rainbow bridges. The drawings, however, have remained on paper, like the

varenākas nerealizētu utopiju vīzijas. Lai gan var arī apgalvot, ka lielu ideju neizdošanās bieži vien ir pārliecinošāka par mazām veiksmēm, un to ietekme pat ir daudz pamanāmāka. Mākslas kritiķe un rakstniece Reičela Veisa nāk klajā ar viedokli, ka 20. gadsimts iezīmē "utopijas beigas", bet tas nebūt nepasludina "utopiskās iztēles beigas".2 Tieši pretēji – var apgalvot, ka utopiskais vizionārisms kā koncepts un domāšanas veids ir atgriezies pie kritiskā diskursa. Bieži vien, meklējot utopiju, mēs ieraugām tās apvērsto pusi – distopiju – vietu, kas atšķiras no mūsu sapņiem, kas ir pārprasta, samainīta, pārdota, aizmirsta, sabojāta, samocīta, melīga un lieka. Pieņemot, ka pilsēta neapdzīvo tikai telpisko dimensiju, bet ir arī dažādu sociālu, politisku, personīgu plūsmu pinums, mēs varam praktizēt utopisko domu kā impulsu, vēlmi vai ikdienas pozitīvo programmu ar cerību realitāti tuvināt mūsu sapņiem. Man šķiet, ka arī Rīga – Eiropas Kultūras galvaspilsēta ir ierindojama utopiju kategorijā. Nepieredzēta kultūras vides eiforija un kultūras notikumu pārbagātība rada līksmo un pašpietiekamo sajūtu, ka pie mums beidzot viss ir tā, kā tam jābūt, vai tā, kā mums gribētos. It kā pilsētai uz gadu būtu izīrēts princeses tērps. Un kas pēc tam? Vai izdosies kaut ko mainīt kultūras nozares attīstības trajektorijā, vai arī būs sāpīgs atkritiens atpakaļ realitātē, kur kultūra parasti ir pēdējā rindā pie kases? Mana utopiskā pilsēta, piemēram, nav iedomājama bez Laikmetīgās mākslas muzeja. Liktos, kas gan šajā vēlmē tik utopisks, šāds muzejs taču ir mūsdienu sabiedrības absolūta nepieciešamība, tādi muzeji ir gandrīz visās Eiropas galavspilsētās. Bet Latvijā ceļš uz Laikmetīgās mākslas muzeju atgādina kādu no Marko Polo stāstītajām pasakām, kurā mērķtiecīgie ceļabiedri, domājot, ka dodas uz priekšu, atkal un atkal nonāk atpakaļ tajā pašā vietā, kur sākuši. Tā nav nejaušība, ka šogad "Survival Kit" festivāls notiek kādreizējā tekstilfabrikā "Boļševička" un Vāgnera zālē, kas jau gadiem stāv tukša. "Boļševičkas" ēka tiek minēta kā viena no iespējamām laikmetīgās mākslas muzeja attīstības vietām, un klusējošā Vāgnera zāle atgādina par adekvātas koncertzāles nepieciešamību Rīgā. Muzejs un koncertzāle kļūst par Rīgas kā kultūras pilsētas izdzīvošanas komplekta būtiskām sastāvdaļām.

Likumsakarīga bija arī izvēle šīgada festivāla veidošanā piesaistīt kuratori Anetu Šilaku (Aneta Szyłak) – mākslas centra "Wyspa" vadītāju, kas attīsta kritisku kultūras telpu Gdaņskas kādreizējās kuģu būvētavas teritorijā, organizējot ikgadējas starptautiskas mākslas izstādes ar nosaukumu "Alternatīva" un īstenojot vairākas citas aktivitātes, kas palīdz cīnīties par harmoniskām un lokalitāti respektējošām vides pārmaiņām pretstatā teritoriju attīstītāju ekstensīvajiem, bieži vien nepārdomātajiem un izteikti biznesa interesēs sakņotajiem projektiem. Bet varbūt mūsdienu utopija meklējama starpzonās, alternatīvās, marginalitātē – teritorijās, kas pārtrauc ierastās ikdienas telpas plūdumu un normalitāti, injicējot vienmuļībā un ikdienišķībā citādību. 1967. gadā lekcijā arhitektiem Mišels Fuko, nākot klajā ar jaunu jēdzienu, šādas vietas nodēvē par heterotopijām (hetero-topias), kas, burtiski tulkojot, nozīmē "cita vieta". Heterotopiju kā "citu vietu" mēs varam pretstatīt "ne vietai" (non-place)3, kas ir kļuvusi par neglābjami dominējošu publiskās telpas sastāvdaļu, klātesošu lielveikalu, tranzīta, uzgaidāmo telpu surogātarhitektūrā (junk space)4. Heterotopija savukārt bieži vien sakņojas sabiedrības grupās, kuras vieno kopīgas intereses un kas veido alternatīvas kolektivitātes formas. Tā rodas no specifiskas sociālo attiecību kopuma klātbūtnes kādā konkrētā vietā. Tiklīdz šo sociālo attiecību un fiziskās telpas mijiedarbība

many far greater unrealized visions of utopia. Even though one could also assert that the failure to realize great ideas is often more convincing than minor successes, and even their influence is much more noticeable. Art critic and writer Rachel Weiss has expressed the opinion that the 20th century marked the "end of utopia", but didn’t, perhaps, declare the "end of the utopian imagination."2 On the contrary – it could be maintained that utopian visionarism as a concept and a way of thinking has returned to critical discourse. Often enough, in searching for utopia, we see its inverse side – dystopia – a place which differs from our dreams, which is misunderstood, exchanged, sold, forgotten, ruined, mangled, false and superfluous. Assuming that a city doesn’t inhabit just a spatial dimension, but that it is also a network of a variety of social, political and personal streams, we can practice utopian thought as an impulse, desire or everyday positive programme, hoping to draw reality closer to our dreams. It seems to me that Riga, too, as the European Capital of Culture can be listed within a kind of category of utopias. An unprecedented euphoria in the cultural environment and overabundance of cultural events has created a joyful and confident feeling that at last everything here is as it should be, or as we would like it to be. It’s as if the city had been loaned the clothing of a princess for a year. And what’s to happen afterwards? Will it be possible to change anything in the trajectory of development in the cultural sphere, or will there be a painful return to reality, where culture is usually the last in line at the cash desk? My utopian city, for example, is unimaginable without a contemporary art museum. What’s so utopian in this wish? A museum like this is an absolute necessity for presentday society and as such can be found in nearly all European capital cities. But the path to a contemporary art museum in Latvia brings to mind one of the stories told by Marco Polo, where determined fellow travellers, thinking that they are moving forward, arrive back at the same place that they started out from, again and again. It’s no coincidence that the Survival Kit festival this year is taking place at the former Boļševička textile factory and Wagner Hall which has been empty for years now. The Boļsevička building has been mentioned as one of the possible sites for the development of a contemporary art museum, and the silent Wagner Hall is a reminder of the need for an adequate concert hall in Riga. The museum and concert hall are becoming significant components of the survival kit of Riga as a cultural city. It was a natural decision to bring in curator Aneta Szyłak, the head of the Wyspa Institute of Art, to help create this year’s festival. She has been instrumental in developing the critical cultural space at Gdansk’s former ship building territory, organizing the annual Alternativa international art exhibition and implementing a number of other activities which assist in the battle for harmonious environmental transformation that is respectful of the locality, as opposed to the large-scale, often ill-considered projects of property developers which purely serve business interests. But maybe we ought to search for today’s utopia in the intermediate zones, in alternative, marginal territories that interrupt the usual flow of everyday buildings and normality, injecting otherness into monotony and the quotidian. Michel Foucault, in a lecture to architects in 1967, came up with a new concept, calling such places heterotopia, which, translated literally, means "another place". We can contrast heterotopia as a "another place" with a "non-place"3, which has become an inescapably dominant component of the public space, the surrogate architecture of the omnipresent supermarkets, transit areas, and waiting rooms or "junk space"4. Conversely heterotopia is often based in societal groups that are united by common interests, and who develop alternative forms of collectivity. This derives from the presence of a specific totality of social relationships in a concrete location. As soon as the interaction between these social relationships and the physical space ceases, the heterotopia disappears. In this way, unique garden allotment communes get wiped off the Riga map, and the clusters of creative communities and wonderful cultural initiatives disappear. It seems that a similar fate awaits also the Lucavsala garden allotment and eco community micro-utopia, which exist in parallel with the life of central Riga and are hidden away in the centre of the city, successfully fulfilling the function of being

beidzas, heterotopija izzūd. Tā no Rīgas kartes tiek izdzēstas savdabīgās mazdārziņu komūnas, pazūd radošo kopienu puduri un lieliskas kultūras iniciatīvas. Līdzīgs liktenis, šķiet, sagaida arī Rīgas centra dzīvei paralēlo Lucavsalas mazdārziņu un eko kopienas mikroutopiju, kas, paslēpusies pilsētas centrā, veiksmīgi pilda pilsētas zaļās plaušas funkciju, bet, visticamāk, nonāks enerģiskas investīciju kompānijas vai teritoriju attīstītāja rokās un pārtaps par mājvietu kādam peļņu nesošam multifunkcionālam objektam. Bet priecājos, ka rodas jauni utopiju vizionāri un aktīvisti, kas mēģina tukšās Rīgas ēkas pārvērst kultūras salās. FREERIGA – pārsteidzoša pilsoniskā kustība, kas piedzima pirms gada festivāla "Survival Kit 5" laikā, nu jau ir kļuvusi par vērā ņemamu spēlētāju pilsētas attīstībā un iezīmējusi vairākas jaunas heterotopijas pilsētas kartē, piemēram, kultūras platforma "Brasalona" Gaujas ielā, kultūrpunkts "Līksnas ielā 26" u.c.

Atsaucoties seno grieķu urbānisma vectētiņa Hippodamusa utopiskās pilsētas telpas dalījuma triādi – publiskā, privātā un sakrālā telpa – un pārnesot to mūsdienu terminoloģijā, varam pieņemt, ka mūsdienu trešā telpa, kas nav ne politiska/publiska, ne ekonomiska/privāta, ir heterotopija, kuru visprecīzāk varētu definēt kā kultūras telpu, kurā mājo māksla, garīgums, izklaide, sports.5 Var apgalvot, ka heterotopija sāk funkcionēt tad, kad cilvēkiem izdodas radīt pārrāvumu viņu tradicionālajā laika plūsmā. Un, iespējams, to ir vieglāk identificēt nevis kā telpas, bet kā laika dimensiju, un pretstatā "ikdienas arhitektūrai" heterotopiju varētu definēt kā "brīvdienu arhitektūru".6 Uzdrošināsimies arī teikt, ka daudzas heterotopijas ir tulkotas no notikuma uz ēku (muzejs), no laika uz telpu, no pārejoša momenta uz telpas pastāvību. Heterotopija kā izņēmums, dzīvīga un nepārtrauktā kustībā esoša forma palīdz saglabāt pilsētas kā pašorganizējošas sistēmas stabilitāti. Lineārā un plānotā urbānajā loģikā tā ienes dinamiku, un veicina saslēgšanos un pāreju starp atšķirīgām urbānām, telpiskām un sociālām paradigmām. Mēs varam iztēloties pilsētas vīziju, kurā atšķirīgo heterotopiju harmoniska līdzāspastāvēšana ne tikai slavina pasaules daudzveidību, bet palīdz izvairīties no autoritārisma un padara iespējamas individuālās utopijas. Pilsēta tikai iegūtu, ja Lucavsalu atstātu tās iemītniekiem, Zaķu salu – tās putnu kolonijām, tukšās ēkas pārvēstu kultūras salās un ļautu pilsētas centrā eksistēt nepakļautām dabas un alternatīvas kultūras vidēm. Ne par velti Mišels Fuko salīdzina heterotopiju ar kuģi, kas ir "… peldošs vietas gabals, vieta bez vietas, kas pastāv pati par sevi…". Viņš arī turpina: "Civilizācijā bez kuģiem sapņi izžūst, spiegošana ieņem piedzīvojumu vietu, un policija ieņem pirātu vietu."7 Tēpēc ir vērts iztēloties pilsētu, uz kuras klāja jūs gribētu doties ceļojumā gluži kā pārdrošais piedzīvojumu meklētājs jūrasbraucējs Marko Polo. 1 2 3 4 5 6 7

Italo Calvino. Invisible Cities. – San Diego: Harcourt, Brace & Company, 1974. – P. 44. Racheal Weiss. Utopiary // Thinking Utopia. Steps into Other Worlds. / Ed. Jorn Rusen, Michael Fegr, Thomas W. Rieger. – New York and Oxford: Berghahn Books, 2005. – P.190–204. Franču antropologa Marka Ožē (Marc Augé) termins, kas norāda uz nepastāvīgu/īslaicīgu vietu, kam netiek piešķirta pietiekami liela nozīme, lai to sauktu par "vietu". Arhitekta Rema Kolhāsa termins, kas apzīmē bezdvēselisku telpu jeb "cilvēces atkritumus", nejēdzīgu arhitektūru, kas intensīvi piesārņo pasauli. Lieven de Cauter, Michiel Dehaene. The space of play. Towards a general theory of heterotopia // Heterotopia and the City. / Ed. Lieven de Cauter, Michiel Dehaene. – London: Routledge, 2008. – P. 91. Mary McLeod. Everyday and "other" spaces // Architecture and Feminism / Ed. D. Coleman, E. Danze and E. Henderson. – New York: Pinceton Architerctural Press, 1996. Michel Foucault. Des Espace Autres // Architecture / Mouvement / Continuité. — 1984. — Oct.

green lungs for the city, but which will, most likely, end up in the hands of an energetic investment company or land developer, and will be transformed into housing for some profitable multifunctional building. But I’m glad that new utopian visionaries and activists have cropped up, who are attempting to transform empty Riga buildings into cultural islands. Freeriga is a surprising civil activity movement which emerged about a year ago during the Survival Kit 5 festival, and has now become a player worthy of note in the development of the city. It has marked out a number of new heterotopias on the city map, such as the cultural platform Brasalona in Gaujas iela, and the culture point in Līksna iela 26, and elsewhere. Referring back to the grandfather of ancient Greek urbanism, Hippodamus, and the division of the utopian city space into a triad – the public, private and sacred space - and transferring it into today’s terminology, we can assume that the present-day third space which is neither political/public, nor commercial/private, is a heterotopia which could most accurately be defined as a cultural space, where art, spirituality, entertainment and sport reside.5 One could maintain that heterotopia begins to function when people manage to create a break in their traditional time flow. And it may, possibly, be easier to identify this not as a space, but as a dimension in time and, in contrast to "everyday architecture", it could be defined as "holiday architecture".6 Let’s dare to say also that many heterotopias have been translated from the event to the building (museum), from time to space, from a transient moment to the permanence of place. Heterotopia as an exception, as a form which is vital and in uninterrupted movement, helps to preserve the city’s stability as a self-organizing system. It introduces a dynamic into the linear and planned urban logic, and promotes a link-up and transition between different urban, spatial and social paradigms. We can imagine a vision of the city in which the harmonious co-existence of differing heterotopias, side-by-side, not only celebrates the diversity of the world, but helps to stave off authoritarianism and makes individual utopias possible. The city would only have to gain if Lucavsala was left to its residents, Zaķu sala to its bird colonies, and empty buildings were transformed into cultural islands which would allow environments of unspoilt nature and alternative culture to exist in the centre of the city. It’s with good reason that Michel Foucault compared a heterotopia to a ship, which is "…a floating piece of space, a place without a place, that exists by itself." He then continued: "In civilizations without boats, dreams dry up, espionage takes the place of adventure, and the police take the place of pirates. " 7 That’s why it’s worth imagining a city on which you’d like to get on board to head off on a journey, just like the audacious seeker of adventure, the seafarer Marco Polo. Translated by Uldis Brūns

1 2 3 4 5 6 7

Italo Calvino. Invisible Cities (San Diego: Harcourt, Brace & Company, 1974), p.44. Rachel Weiss. Utopiary // Thinking Utopia. Steps into Other Worlds. Eds. Jorn Rusen, Michael Fegr, Thomas W. Rieger (New York and Oxford: Berghahn Books, 2005), pp.190–204. A term coined by French anthropologist Marc Augé which refers to locations of transience that are not significant enough to be regarded as "places". A term coined by architect Rem Koolhaas which refers to the residue of mankind, useless architecture that intensely pollutes the world. Lieven de Cauter, Michiel Dehaene. The space of play. Towards a general theory of heterotopia // Heterotopia and the City. Eds. Lieven de Cauter, Michiel Dehaene (London: Routledge, 2008), p. 91. Mary McLeod. Everyday and "other" spaces // Architecture and Feminism. Eds. D. Coleman, E. Danze and E. Henderson (New York: Princeton Architectural Press, 1996) Michel Foucault. Des Espaces Autres // Architecture / Mouvement / Continuité (October 1984)

GALVENĀS PILSĒTAS BOJĀEJA (1918) JEFIMS DAVIDOVIČS ZOZUĻA

[...] –

Glābieties! – no visām pusēm atskanēja kliedzieni. – Glābieties! Glābieties! Sakumpušās figūras, pie galvām turoties, skraidīja pa ielām un patvērās namos. Bet drīz vien atkal nāca ārā. Izrādījās, ka ienaidnieks-uzvarētājs no aeroplāniem meta ziedus... Pavisam īstus, milzīgus neļķu un rožu pušķus... – Ak, riebīgie, cietsirdīgie cilvēki! – Nelieši! – Lopi! – Gļēvās, netīrās dvēseles!

[...] Bija

gaidāms, ka ienaidnieka karaspēks triumfāli ienāks pilsētā un dosies gājienā pa galvenajām ielām, iekarojot sievietes un izsaucot pēdējo izmisumu vīriešu dvēselēs. Taču neviens pulks tā nedarīja. Ienaidnieks iekārtojās ārpus pilsētas, un tikai dažās attālās nomalēs bija dzirdama vairāku, kā vēlāk noskaidrojās, vismaz piecdesmit orķestru atskaņota mūzika. Naktīs virs Galvenās pilsētas mirdzēja ienaidnieka vārdu prožektoru izstarotie liesmojošie uzraksti. Uz naksnīgās debess tumšā fona virs Galvenās pilsētas parādījās ienaidnieka dzejnieku ugunīgās vārsmas. Tajās bija runa par ienaidnieka spēku, augsto kultūru un cēlsirdību. Dzejoļiem sekoja vizuļojoši solījumi, ka Galvenās pilsētas iedzīvotājiem neviens nedarīs pāri, ka dzīves kārtība netiks izjaukta un ka prezidentam būs jāparakstās tikai par vienu nosacījumu. "Viens nosacījums" bija pasvītrots. Pēc tam debesīs tika iedrukātas ienaidnieka tirdzniecības uzņēmumu reklāmas – par ziepēm, kakao, pulksteņiem un kurpēm. Šīs reklāmas aizklāja debesis līdz pat rītausmai. Pilsētnieki raudāja savās mājās. Stāvēja pie logiem, skatījās debesīs, lasīja reklāmas par jaunajām izliektajām mēbelēm vai higiēniskajiem ūsu sargiem un raudāja. Nākamā diena pagāja mierīgi. Mūzika piepilsētā apklusa. Arī ziedus neviens vairs nekaisīja. Tikai naktī debesis atkal bezkaunīgi izraibināja spīdošie sludinājumi – bezgalīgi, bezgalīgi – šoreiz jau par mazākām, otršķirīgām firmām.

[...] –

Galvenā Pilsēta ir mirusi, pilsoņi, – sacīja prezidents. – Mēs vēl nezinām, kādi būs miera nosacījumi, taču tie būs briesmīgi. Aicinu jūs saglabāt mieru un izturību. Viņa vārdos atskanēja: nozīmība un tas, kas vieš mierinājumu. – Jāuzraksta uzruna, – piedāvāja viens no parlamenta locekļiem. – Jā. Jā. Noteikti. Uzruna. Jāievēl komisija. Komisiju ievēlēja un uzrunu uzrakstīja. "Galvenās pilsētas iedzīvotāji!" tā vēstīja. "Aicinu jūs saglabāt mieru. Nekādā gadījumā neizturēsimies naidīgi pret uzvarētājiem. Neatbildēsim ne uz vienu apvainojumu. Nepievērsīsim uzmanību ienaidnieka ziediem, reklāmām un mūzikai. Būsim pacietīgi. Lai palīdz jums Saprāts, vienīgais šīs pasaules valdnieks, pakļaujieties tā vienīgajai likumīgajai varai." Uzruna nelīdzēja. Naktī dažādās pilsētas daļās bija dzirdami šāvieni. Šāva no šautenēm un lielgabaliem pa reklāmām, kas uzmācīgi aizklāja debesis.

[...] Piektajā

uzvaras svinību dienā ienaidnieks atsūtīja parlamentāriešus. Tie ieradās neapbruņoti un bez konvoja automobilī ar nolaistu jumtu un apstājās pie prezidenta mājas. Viņi bija trīs: večuks, sieviete un garš, izstīdzējis pusmūža cilvēks ar šķelmīgām acīm, pēc skata visstingrākais un lietišķākais no visiem. Izrādījās gan, ka delegāciju vadīja sieviete – vidēja auguma, kaulaina, ar patīkamu smaidu un bezkrāsas acīm.

YEFIM DAVIDOVICH ZOZULA

[...]

"Save yourselves!" Cries came from all directions. "Save yourselves! Save yourselves!" Dejected figures, bent forward and clutching their heads, were running on the streets and taking shelter in the houses. But soon they came back out again. It turned out that the victor-enemy was throwing flowers from the aeroplanes… Genuine, enormous bundles of carnations and roses... "Oh, the wicked, cruel men!" "Villains!" "Beasts!" "The malicious, dirty souls!"

[...] They expected the hostile forces to enter the city in triumph, and to march down the

main streets while conquering women and sowing the final misery in the souls of men. But no unit entered. The enemy settled far beyond the city, and only some remote outskirts were reached by the sounds of music, the result of, as it later turned out, more than fifty joint orchestras. At nights, hostile word projectors wrote fiery scripts over the Main City. The dark background of the sky over the Main City was filled with fiery poems by hostile poets. They spoke of the power of the victors, their civilized habits and mercy. The poems were followed by shining assurances that the citizens of Main City would not be harmed, that daily life would not be disturbed and the President would only need to sign one condition. "One condition" was underscored. Afterwards, the advertisements of hostile businesses showed up in the sky: about soap, cocoa, watches and boots. The whole sky was covered in these advertisements until dawn. People cried in their homes. They came to their windows, gazed at the sky, read ads about new curved furniture or sanitary moustache guards and – wept. The next day passed by peacefully. The music outside the city boundaries fell silent. Flowers no longer fell from the sky. Only at night, the sky was once again filled with the forceful and shameless ripple of shiny ads – interminable, endless ads – already promoting smaller and second-grade businesses.

[...] "The

Main City is lost, my citizens," the President announced. "We do not know the conditions of peace, but they will be terrifying. I ask you to keep calm and maintain the patience worthy of men." His words had weight and a soothing effect. "We should print an announcement," suggested one of the parliament members. "Yes. Yes. Absolutely. An announcement. We must elect a commission." They elected a commission and drew up an announcement. "Dear citizens of the Main City!" it stated. "I ask you to remain calm. No indiscretions should take place with regard to the victors. Let us not answer to any offences. Do not pay attention to the flowers, the ads and the music of our enemies. Be patient. May Reason help you, the only King on Earth, subject yourselves to His only legitimate power." The announcement did not help. Shots were heard at night, from several places in the city. Shotguns and cannons were fired at the advertisements that continued to pollute the sky.

[...] On

the fifth day of celebrating victory the enemy sent negotiators. They came without weapons or an escort, in an open car, and settled at the President’s house.

Viņa paziņoja Galvenās pilsētas prezidentam, ka viņas tauta nevēl iekarotajiem ļaunu, negrib ne vardarbību, ne atriebi, bet pieprasa tikai vienu – ļaut virs Galvenās pilsētas uzbūvēt jaunu pilsētu, virs ielām un laukumiem – jaunas ielas un laukumus, virs mājām un tiltiem – jaunas mājas un tiltus. Prezidents piecēlās no krēsla, atvēzēja rokas un sāka nevaldāmi raudāt. Ienaidnieka parlamentārieši pakāpās atpakaļ un pavērsās pret sienu. Sieviete bija satraukta un acīmredzamā neizpratnē paraustīja plecus. [...]

– Nogaliniet mani! Nogaliniet! Es negribu ar jums runāt! Lai nolādēta kultūra, ja tā var būt tik nežēlīga! – prezidents vēlreiz aizsvilās. – Nogaliniet mani! Nojauciet Galveno pilsētu, vispirms pārvērtiet to par gruvešiem un tad būvējiet savu jauno pilsētu. Es šodien pat sarīkošu sacelšanos. Ejiet prom. Pārrunas ir liekas, es domāju. – Velti, – sieviete vienaldzīgi atbildēja. – Sacelšanās ir briesmīga lieta. Un bezjēdzīga. Mēs esam ļoti spēcīgi. Bet man jums jāsaka, ka kultūras ceļš ir pareizais ceļš. – Kā jums nav kauna runāt par kultūru? – iesaucās prezidents ar patosu, kāds Galvenajā pilsētā bija bieži sastopams. – Mēs tieši par to arī runājam. Mēs runājam par īstenu kultūru. Vai tiešām jūs domājat, ka mēs būtu jūs saudzējuši, ja nerūpētos par jūsu kultūru? Mēs uzskatām, ka jūsu tauta savu laiku ir nodzīvojusi, bet jūsu kultūru mēs turam godā un celt savu pilsētu virs jūsējās gribam tikai tāpēc, ka vēlamies paturēt un saglabāt jūsu ēkas, jūsu brīnišķīgos muzejus, jūsu bibliotēkas un jūsu baznīcas. Mēs gribam, lai jūsu vecā, apbrīnojamā kultūra atrastos pie mums, tā sacīt, pagrabā un nostāvētos kā vīns...

[...] Galvenās

pilsētas prezidents vērsās pie uzvarētājiem ar lūgumu atbrīvot debesis no komercsludinājumiem kaut vai uz vienu nakti, lai gūtu iespēju iepazīstināt ļaudis ar miera nosacījumiem un uzvarētāju lēmumu uzcelt jaunu pilsētu virs Galvenās pilsētas. Ienaidnieka štābs atbildēja, ka nav īpašas vajadzības šiem nolūkiem izmantot tieši debesis, to pašu var izdarīt ar drukātu uzrunu palīdzību, bet ja reiz prezidentam tik ļoti gribas izmantot uzvarētājam piederošās debesis, tad var uzsākt pārrunas ar to nomniekiem un atlīdzināt tiem zaudējumus atbilstošā apmērā.

[...]

Pret vakaru tika pieņemts lēmums Galvenās pilsētas valdībai atvēlēt pusi debesjuma, lai informētu iedzīvotājus par svarīgākajiem jaunumiem. Paziņojumu rakstīja pats prezidents. To apstiprināja parlaments, un vakarā tas iedegās taisniem, nopietniem un draudīgiem sarkaniem burtiem zilajās, noslēpumaini vienaldzīgajās debesīs. "Pilsoņi," tas vēstīja, "esiet stipri! Pēdējo reizi jūs redzat savas brīvās debesis! Turpmāk tās vairs nepieder jums. Ne jums mirdzēs zvaigznes, un ne jums spīdēs saule! Mūsu varenā, brīnumainā un mīļā Galvenā pilsēta būs milzīga, tumša, nedzīvi elektrificēta kapliča. Virs tās tiks uzcelta jauna pilsēta, un mums tajā būs stingri aizliegts ieiet. Augšējā pilsēta tiks būvēta desmit gadus, un brīvo debesu virs mums ik dienu būs arvien mazāk un mazāk. Tāds, dārgie pilsoņi, ir uzvarētāju briesmīgais lēmums. Turieties! Esiet stipri! Lai palīdz jums Saprāts un vienīgā gudrība virs zemes – cerība. Nevar būt, ka Galvenā pilsēta ies bojā tik šausmīgi un neizbēgami. Tas ir akla likteņa uzlikts pārbaudījums. Lai palīdz jums cerība, modrība un ticība laimīgam gadījumam." Tālāk sekoja sauss miera līguma paragrāfu teksts. Drīz vien pēc uzvarētāju prasībām sākās enerģiski Galvenās pilsētas vispārējās dezinfekcijas darbi. Tai bija jābūt absolūti tīrai un veselīgai, lai derētu par pamatu Augšējai pilsētai. Galvenās pilsētas iedzīvotājus sapotēja pret visām slimībām. Produktu birojs pēc valdības prasībām lika viņiem katru dienu obligāti lietot bromu. Bez aptiekas kvīts un apliecinājuma, ka broma dienas norma ir ieņemta, netika izsniegti pirmās nepieciešamības produkti.

There were three of them: an old man, a woman, and a tall, gaunt middle aged man with screwed-up eyes who seemed to be the hardest and most efficient of them all. However, it turned out that the head of this delegation was the woman- middle-aged, scrawny, with a nice smile and colourless eyes. She explained to the President of the Main City that their people did not wish any harm to the defeated, did not want any violence, nor vengeance – they only demanded one thing: the consent to building a new city above the Main City, to erect new squares and streets above its squares and streets, and new houses and bridges above its houses and bridges. The President rose from his seat, spread his arms and – wept uncontrollably. The hostile negotiators retreated and turned to the wall. The woman was troubled and shrugged as if dismayed. [...] "Kill

me! Kill me! I do not wish to talk with you! May culture be damned if it is capable of such cruelty!" The President became agitated again. "Kill me! Destroy the Main City, make it into rubble first, and then build your new city. I will organize an uprising this very same day. Go away. I consider negotiations to be futile." "A mistake," the woman replied indifferently. "A revolt is a wild thing. And futile. We are very powerful. But I should tell you that the path of culture is the truest path." "How dare you speak of culture?" – the President yelled with the same pathos so common in the Main City. "It is exactly of what we speak. We speak of true culture. Do you really believe we would have spared you if we did not care about preserving your culture, if there was no respect for the idea of inheriting culture? We consider you an outdated people, but we also respect your culture, and we will build our city above yours only because we wish to have and preserve your knowledge, your beautiful museums, your libraries and temples. For this reason only. We wish to have your ancient, beautiful culture in our basement, so to speak, and to age it like wine…"

[...] The

President of the Main City appealed to the victors to free the sky from commercials, at least for one night, in order to notify the people of the conditions for peace and about the victors’ decision to build a new city above the Main City. The hostile staff answered that there was no particular need for using the sky specifically for this purpose – it could also be achieved by printed announcements, but if the President wished to employ the sky belonging to the victors, there was a possibility of negotiating with the publishers who had rented the sky and reimbursing their losses correspondingly.

[...] When

evening came, it was settled: the government of Main City was given half of the celestial vault for providing the population with the most important news. The announcement was written by the President himself. It was approved by parliament and rippled in straight, harsh and malicious red letters across the blue, mysteriously indifferent celestial vault: "Citizens," — it read — "be brave! This is the last time that you look at a free sky, your sky! From now on, it does not belong to you. Not for you the twinkle of stars, and not for you the light of the Sun! Our great, wonderful and beloved Main City will be a gigantic, dark, lifelessly-electric tomb! A new city will be built on it, and we will be strictly forbidden from entering it. The construction of the Upper City will last ten years, and each day there will be less and less free sky above us. This, my dear citizens, is the terrible decision of the victors. Endure! Be brave! May you be helped by reason and the only wisdom on Earth – the wisdom of hope. The Main City cannot perish so horribly and inescapably. This is a trial of blind fate. May you be helped by hope, spirit and faith in a fortunate change in circumstances." It was followed by the bare text of the treaty’s articles.

Galvenajā pilsētā pavērās neredzēta aina: visi cilvēki, neatkarīgi no sabiedriskā un materiālā stāvokļa, bija vienlīdz tīri un akurāti ģērbti, saķemmēti un nomazgāti, bet viņu mājokļi bija īsti tīrības un kārtības paraugi. Represijas nācās pielietot pavisam nedaudz. Pazemības valdība strādāja ar maksimālu atdevi. Pieklājības ministrija organizēja instruktoru, aģentu un policistu kadrus. Tie nevainojami pildīja savus pienākumus, apsargājot strādniekus, kuri jau lika Augšējās pilsētas tērauda un betona pamatus. Galvenajā pilsētā sākās nemierīga, steidzīga darba dzīve. Visapkārt bija troksnis no dzelzs un tērauda šķindoņas, āmuru klaudzoņas, griezējmašīnu rūkoņas, vinču metāliskās čīkstoņas un darba automobiļu taurēm. Gandrīz visās ielās raka bedres, mērīja, cēla sastatnes, bet daudzos rajonos uz ēku jumtiem bija tikpat daudz cilvēku kā parkos un ielās. [...] Pagāja

laiks. Augšējā pilsēta auga ne dienās, bet stundās. Rietumu daļa bija gandrīz gatava. Tajā jau dzīvoja cilvēki. Katru dienu ar kravas aeroplāniem tika izvesti atkritumi. No skursteņiem vijās dūmi. Krematorijās jau dedzināja mirušos. Bērni gāja skolās. Darbojās kazarmas un cietumi. Un trakonams. Plašajā laukumā virs Galvenās pilsētas lieliskā parka slējās skaista un stilīga karaļa pils. Galvenajā pilsētā kļuva gandrīz pavisam tumšs. Dzīvokļi neaizbūvētajās mājās tika izīrēti par ļoti augstām cenām, taču drīz vien arī šīs mājas tika aizbūvētas. Vienu brīdi sabiedrībā un presē daudz tika runāts par kāda mākslinieka izsmalcinātu dekorāciju, kas veiksmīgi aizstāja debesis virs veselām divām ielām un viena laukuma. Ilūziju ministrija piešķīra māksliniekam medaļu.

No krievu valodas tulkojis Svens Kuzmins, balstoties uz "Гибель Главного города" // "Русская и советская фантастика": Правда; Москва; 1989

[...] Soon,

by demand of the victors, they started actively working on thoroughly disinfecting the Main City which had to be absolutely clean and healthy, because it had to become the foundation for the Upper City. The Main City people received shots for all diseases. The Bureau of Produce, following the government’s orders, set forth the rule of daily usage of bromine. Without a receipt from the pharmacy and proof of taking the daily portion of bromine, no one received any essential goods. The Main City was a sight unseen before: people of all classes, positions and fortunes were equally clean and well-dressed, groomed and washed, and their lodgings became the epitome of cleanliness and order. Reprisals were only required on an insignificant scale. The "Government of Submission" demonstrated the utmost energy. The Ministry of Politeness organized staff of instructors, agents and policemen. They fulfilled their duties faithfully by guarding the workers, who were already putting in the steel and concrete foundations for the Upper City. Life in the Main City became turbulent, hurried, businesslike. There was the unrelenting clamour of clashing iron and steel, hammers thudding, the groaning of cutter machines, the metallic squeaks of hoists and the honking horns of heavy vehicles. Holes were dug, measurements were taken, timber uprights installed on nearly every street, and many districts had just as many people on the roofs of buildings as in the squares and streets.

[...] More

than enough time went by. The Upper City rose in hours instead of days. The Western part was almost complete. People settled in. Cargo planes flew out refuse every day. Smoke rose from chimneys. The dead were already being burnt in the crematoriums. Children were going to school. There were barracks and prisons. There was a house for the insane. A beautiful, stylish King’s castle stood on a wide square over the magnificent park of Main City. The Main City was already almost dark. Apartments in houses still not covered were rented out for very high prices, but soon these houses were built over as well. For a while there was a lot of talk in society and print about the most exquisite decoration by an artist that successfully replaced the sky for two whole streets and a square. The Ministry of Illusions gave the artist a medal.

Translated from Russian by Diāna Smilga, based on: "Гибель Главного города" // "Русская и советская фантастика": Правда; Москва; 1989

SPĒLES TELPA TIECOTIES UZ VISPĀRĪGU HETEROTOPIJAS TEORIJU LĪVENS DE KAUTERS UN MIHĪLS DEHĀNE

Heterotopija jeb citvieta telpā ir tas pats, kas notikums laikā, proti, izvirdums, parādība, pilnīgs pārrāvums, kas iegūst savu heterotopijas raksturu, kad attiecīgais notikums kļūst pastāvīgs un to pārvērš īpašā arhitektūrā. Rituāla laika hierātisko dabu pastāvīgi atspoguļo noteikta tipa ēkas – baznīcas, teātri, stadioni –, kas veltītas konkrētam mērķim. Mēs varētu uzdrošināties izvirzīt hipotēzi, ka daudzas heterotopijas no notikuma ir pārvērstas ēkā, no laika – telpā, no gaistoša acumirkļa – vietas pastāvīgumā un ka dažos gadījumos šāda pārvēršana bija strukturāla reakcija uz krīzi. Piemēram, pirmās teātra izrādes Atēnu pilsētas Dionīsiju laikā notika Agorā, kur bija uzstādītas koka tribīnes publikai. Kad tās sabruka, Akropoles dienvidaustrumu nogāzē nolēma uzbūvēt Dionīsa teātri. Tāpat pēc Sokrāta notiesāšanas un nāves Platons nolēma, ka ģimnāzija ārpus pilsētas mūriem filosofam būs drošāka vieta nekā agora, un tā radās viņa Akadēmija. Pretstatā "ikdienišķā arhitektūrai" heterotopisko arhitektūru var definēt kā "brīvdienu, svētku arhitektūru". Tāpēc varam teikt, ka heterotopija ir "brīvdienu, svētku, svēto dienu telpa". Šī īpašība piemīt lielākajai daļai Fuko minēto piemēru: medusmēnesis, veco ļaužu nami, kapsēta, teātris un kinoteātris, bibliotēkas un muzeji, gadatirgi un karnevāli, brīvdienu nometnes, turku pirtis, pirtis, moteļi, bordeļi un varbūt pat kādi kuģi. Un, lai arī kapsēta nebūt nav brīvdienu ceļojuma galamērķis, tā ir ļoti svēta vieta, ko apmeklē svētās dienās. NO POTLAČA* TELPAS LĪDZ KLUBA TELPAI UN ATPAKAĻ

… ekonomiskā attīstība (par to es šodien neesmu runājis)… 1

(Fuko) Heterotopija pieder tam svētās dienas laikam, kad ļaudis nedz strādā, nedz tēlo (kā teikusi Hanna Ārente). Heterotopija uz laiku pārtrauc ikdienišķo un dod vietu peldēm, rituāliem, spēlēm un kultūras sacīkstēm. Heterotopija rūpējas par anti-ekonomisko laiku: ziedošanas, dāvāšanas, spēles un izšķērdēšanas laiku. Tas padara heterotopiju par "potlača telpu", kas patērē, izšķiež vai pat iznīcina ekonomisko loģiku. No šī apsvēruma nevajadzētu izdarīt naivu secinājumu, ka heterotopijai nav saimnieciska pamata. Mēs drīzāk uzskatām, ka tās ekonomika atrodas ārpus ekonomiskām interesēm jeb peļņas, ko parasti saista ar saimniecisko jomu. Antīkajā senatnē sava vieta bija dāvinājuma ekonomikai. Tik tiešām, svētkus, kas ir daudzu senās Grieķijas heterotopiju pamatā, pilnībā finansēja no slavenu pilsoņu dāsnajām dāvanām. Tās lauž publiskā un privātā pretnostatījumu, jo ir privātas dāvanas, kas izpaužas publiski. Antīkā dāvanu ekonomika, bez šaubām, ir pārāk savdabīga un pārāk eksotiska, lai sniegtu skaidru priekšstatu par heterotopijas ekonomisko statusu mūsdienīgākā kontekstā. Tomēr paralēles ir acīmredzamas – tieši tāpēc, ka tās nepastāv peļņas gūšanai, bet sabiedriskajam labumam, daudzas heterotopijas un vairums kultūras iestāžu saņem valsts subsīdijas, privātus dāvinājumus un sponsoruzņēmumu līdzekļus. Protams, ievērojot to, ka visur viss tiek pakārtots ekonomikas principiem, heterotopijas aizvien vairāk tiek iekļautas pakalpojumu ekonomikā, kultūras industrijā, brīvā laika ekonomikā vai pat tematiskajā "pieredzes ekonomikā", un tas viss izvēršas heterotopijas ekonomiskošanā vai ekonomikas heterotopiskošanā.

LIEVEN DE CAUTER AND MICHIEL DEHAENE

Heterotopia is the counterpart of what an event is in time, an eruption, an apparition, an absolute discontinuity, taking on its heterotopian character at those times when the event in question is made permanent and translated into a specific architecture. The hieratic nature of the ritual time is permanently represented in the specific "consecration" of a particular building type: a church, a theatre building, a stadium. We could venture the hypothesis that many heterotopias were translated from event into building, from time to space, from a transient moment to the permanence of a place, and that this translation occurred in some cases as a structural reaction to a crisis. For example, the first theatre performances during the City Dionysia in Athens were held on the Agora, with wooden grandstands for the public. When these collapsed, it was decided to build the Theatre of Dionysus on the south-eastern slope of the Acropolis. Similarly, Plato decided, after the trial and death of Socrates, that a gymnasium outside the city walls would provide safer ground for the philosopher than the agora, and so his Akadèmia came into existence. In opposition, to the "architecture of the everyday", heterotopian architecture can be defined as the "architecture of the holiday". Heterotopia, we can therefore say, is "holyday space". Most of Foucault’s examples have this quality: the honeymoon, old people’s homes, the graveyard, the theatre and the cinema, libraries and museums, fairs and carnivals, holiday camps, hamams, saunas, motels, brothels, and maybe even some ships. And, although the graveyard is no holiday destination, it is a most sacred space, visited on holy days. FROM POTLATCH SPACE TO CLUB SPACE (AND BACK)

. . . economic development (I have not been speaking of that today) . . . 1

(Foucault) Heterotopia belongs to the time of the holy day within which people neither work nor act (in Arendt’s language). Heterotopia suspends the everyday and makes room for bathing, rituals, games and cultural contests. Heterotopia caters to an anti-economical time: the time of sacrifice, gift, play and squandering. That makes heterotopia "potlatch space": the space that "consumes", squanders or even destroys the economic logic. This observation should not lead to the naive conclusion that heterotopia has no economic basis. Rather, we believe that its economy lies outside the economical "interest" or profit typically associated with the economical sphere. In antiquity, the economy of the gift had its own place and unity. Indeed, the festive events that lie at the basis of many of the ancient Greek heterotopias were entirely financed by the conspicuous gifts of notorious citizens. The buildings that house these heterotopian events were often literally gifts to the city. These gifts break the public– private opposition as they are publically performed private gifts. The antique economy of the gift is, no doubt, too specific and too exotic to present a clear picture of heterotopia’s economical status within a more contemporary context. Nevertheless, parallels are obvious: many heterotopias and most cultural institutions, precisely because they are not there for profit but for the public good, receive public subsidies, private donations or corporate sponsoring. Of course, given the all-encompassing economization of

Veselīgs mūsdienu skatījums uz heterotopijas statusa publisko un privāto pusi varētu būt Krisa Vebstera kluba telpas jēdziens. Vebstera analīze tiecas domu apmaiņu par sabiedrisku telpu virzīt ārpus fetišistiskas īpašumtiesību izpratnes. Pārvietojot uzmanību uz "lietotāja tiesībām", viņš paver skatu uz daudzveidīgu pasauli, kas atrodas starp publiskās un privātās jomas pretpolu spriedzi. Publiskās vietas parasti ir "preces", uz kurām nav piešķirtas lietotāja tiesības. Tas, cik daudz baudījuma tur gūstams, tiek noteikts katrreiz no jauna, cilvēkam ieejot šajās vietās un tās izmantojot. Ja sabiedriskas telpas ir pārāk iecienītas, ja tām izvirza pretrunīgas prasības, šo vietu sabiedriskais raksturs veidojas atkarībā no šo pretrunu risinājuma. Sabiedriskā telpa, citiem vārdiem sakot, ir strīdus un sacīkstes telpa. Toties privātas telpas lietojumtiesības ir piešķirtas vienreizīgi. To lietošana pieder vienam īpašniekam, kas var pilnībā baudīt savu īpašumu. Starp abām galējībām – sabiedrisku telpu, par kuru cīnās, un stingri privātu telpu – vērojam visdažādākos apstākļus, kurus var sadalīt divās galvenajās kategorijās. Pirmkārt, ir "vietējās publiskās telpas", kas nav pilnībā sabiedriskas, jo telpā lietotāju tiesības ir sadalītas nevienmērīgi. Ir visai parasti, ka dažas grupas bauda vieglāku piekļuvi kādai noteiktai telpai: vietējam spēļlaukumam vai autostāvvietai. Piemēram, tie, kas dzīvo tuvumā, izvirza lielākas prasības pret šo telpu kā savu. Otrkārt, ir "kluba telpas", kuras kopīgi izmanto kāda grupa vai klubs. Tās ir golfa klubu, slēgto vārtu kopienu, korporāciju un tamlīdzīgas ekskluzīvās pasaules, taču tās var būt arī telpas, kur mitinās brīvprātīgas organizācijas un kopēju interešu grupas: no skautiem, vietējās NVO vai šaha kluba līdz karnevāla rīkotājbiedrībai. Telpa, kur darbojas šīs grupas, var atrasties sabiedriskā īpašumā un būt grupām piešķirta kā sabiedriska pakalpojuma veids, var oficiāli piederēt klubam, bet var būt arī kāda kluba biedra dzīvojamā istaba, kas, grupai tiekoties, iegūst heterotopiskas kluba īpašības. Klubu telpas un vietējās publiskās telpas, pirmās – ar privātuma pieskaņu, otrās – izliekoties par publiskām telpām, var līdzināties. Ja iedomājamies visus administratīvos pasākumus, kas regulē piekļuvi sabiedriskiem labumiem (piemēram, auto novietošanas atļaujas), saprotam, ka sabiedriskajā telpā tiek veidots vairāk klubu, nekā var sākumā šķist. Šīs klubiem līdzīgās telpas atrodas uz iekļaušanas/izstumšanas dialektikas sliekšņa, kura piesaistot/atsaistot darbojas tur, kur pastāvīgi (pār)būvē publisko sfēru. Droši vien ne jau visas heterotopijas var atbilstīgi dēvēt par klubiem: nosauciet baznīcu, mākslas pasauli vai zinātnes aprindas par klubu, un vārdam būs necieņas pieskaņa. Šeit galvenais ir ne tik daudz aprakstīt heterotopijas ekonomiskos terminos vai norādīt uz tajās uzkrāto kultūras, sociālo un simbolisko kapitālu, bet drīzāk nepārprotami uzstāties pret heterotopiju aizvien lielāku pakļaušanu ekonomikas likumiem. VIENOTĀ HETEROTOPIJA

Laikam pasaulē nav nevienas kultūras, kurā nebūtu heterotopiju. Tas ir pastāvīgs lielums katrā ļaužu grupā. 2

(Fuko) Ja patiesa heterotopija ir antisaimnieciska telpa, kā tā saistās ar politiku? No mūsu definīcijas izriet, ka heterotopija īstenībā ir ārpus politiskā procesa un norisēm. Heterotopijas ir telpas starpniekdarbībai ar "pārējo" un tāpēc polisā ieņem centrālo vietu, taču ekscentriski. Tieši tāpēc, ka tās var viegli uzņemties parapolitisku, protopolitisku vai infrapolitisku lomu. Heterotopijas, šīs "slēptās parādīšanās" pasaules, ir eksperimentu vieta, kur "īpašas biedrības" pulcina spēkus, lai varbūt kādu dienu gaišā dienas laikā šajā "parādīšanās telpā" uzsāktu ko nebijušu. Par to vēstī Džafara Panahi filma "Offside" (2006) – tajā attēlota grupa Irānas sieviešu, kuras, pārģērbušās par vīriešiem, izmisīgi

everything, they are increasingly swallowed up by the service economy, the cultural industry, the leisure economy or even the themed "experience economy", amounting to an economization of heterotopia or a heterotopianization of the economy. A sound contemporary point of entry to understanding the status of heterotopia between public and private might be Chris Webster’s notion of club space. Webster’s analysis seeks to take the debate on public space beyond a fetishist understanding of ownership. By shifting the focus to "user rights", he opens up a variegated world in between the polar tensions of the public and the private sphere. Public spaces are typically "goods" with regard to which user rights are not allocated. The degree of enjoyment one can have is decided time and again as people enter these spaces and make use of them. If public spaces are too popular, if different claims on these spaces are conflicting, their public character is constructed through the way in which this conflict is settled. Public spaces are, in other words, contested spaces. For private spaces, in contrast, user rights are uniquely allocated. Their use belongs to a single owner who has the full enjoyment of his or her property. Between the two extremes of contested public spaces and strictly private ones we see a broad spectrum of conditions that can be grouped into two main categories. First, there are "local public spaces", which are not fully public because of the uneven spatial distribution of user rights. It is rather common that certain groups enjoy easier access than others to a particular space: a local playground or a parking lot. Those living nearby, for example, have a stronger claim on such spaces. Second, there are "club spaces", the enjoyment of which is shared within a group or club. These can be the exclusive worlds of golf clubs, gated communities, fraternities and so forth, but they can also be the spaces that accommodate all voluntary organizations and common interest groups: from the boy scouts, the local NGO, the chess club, to the carnival association. The spaces on which these groups rely can be publicly owned and assigned to them as a form of public service, they can be formally owned by the club, but they can also be the living room of one of the members, which takes on heterotopian "club qualities" when the group meets. Club spaces and local public spaces, the one having private overtones, the other posing as public spaces, might resemble each other. If we think of all the administrative measures that regulate access to public goods (parking permits, for example) we realize that there are more clubs being constructed within the public realm than is first apparent. These club-like spaces stand at the threshold of the binding/unbinding dialectics of inclusion/ exclusion at work in the permanent (re)construction of the public sphere. Perhaps not all heterotopias can be adequately described as clubs: calling the church, the art world, or academia a club smacks of disrespect. What is at stake is not so much describing heterotopias in Webster’s economical terms or pointing to the cultural, social and symbolic capital accumulated within them, but rather clearly opposing their progressive economization. HETEROTOPIA UNITED

There is probably not a single culture in the world that does not constitute heterotopias. That is a constant in every human group. 2

(Foucault) If the true heterotopia is anti-economical space, how does it relate to politics? It follows from our definition that heterotopia is outside the political process and proceedings, properly speaking. As spaces of mediation of "the rest", heterotopias are central to the polis, but in an eccentric way. Precisely because of that they can easily take on a para-

mēģina noskatīties izšķirošo pasaules čempionāta kvalifikācijas spēli, neraugoties uz aizliegumu sievietēm atrasties stadionā. Šobrīd heterotopiju antiekonomiskās un infrapolitiskās loģikas dēļ tās kļūst par potenciālām mūsdienu svētvietām, kur patverties postpilsoniskās sabiedrības "masām". Telpas saviesīgumam un pašorganizācijai, rituāla telpas sērām un mielastam, kuras saglabā dzīvei piedienošo cienību, bohēmiskās robežtelpas iztēlei, komentāru, izpētes un kritikas telpas apcerei, telpas svētku dienu vaļas brīžiem (skholè) un spēlei – visas šīs telpas, kas līdztekus, ārpus un starp publisko (politisko) un privāto (ekonomisko) sfēru veido "trešo sfēru", realizē heterotopijas saistošo, vienojošo lomu polisā. Fuko pirmais princips, kurā pasludināts, ka visām kultūrām ir savas heterotopijas, spēcīgāk nekā jebkad agrāk atgādina programmu – ne kultūras bez heterotopijas – un autora secinājumā skan baiss brīdinājums: "Civilizācijās, kurās nav kuģu, sapņi izkalst un piedzīvojumu aizstāj spiegošana, bet pirātus – policija" (1984:49). Visu zemju heterotopieši, savienojieties! Atsauce: Foucault, M. Des espaces autres. Une conférence inédite de Michel Foucault, Architecture, Mouvement, Continuité 5 (October): 46–49. – 1984. (Republished in Dits et écrits IV, Paris: Quarto Gallimard, pp.1571–81.) Šis ir fragments no teksta, kurš publicēts: "Heterotopia and the City. Public Space in a postcivil society" (ed. by Lieven De Cauter, Michiel Dehaene. - London; New York: Routledge, 2008. pp 87-102). Pārpublicēts ar autoru laipnu atļauju. 4 Tulkojusi Sarmīte Lietuviete

political, proto-political or infra-political role. Heterotopias, these worlds of "hidden appearance", are the experimental terrains where "special societies" gather their forces to maybe one day break ground in the full daylight of the "space of appearance". Jafar Panahi’s film Offside (2006) gives an idea: it portrays a group of Iranian women, who, dressed as men, desperately try to attend the crucial qualifying match of the football World Cup, despite a ban on women in stadiums. Today, the anti-economical, infra-political logic of heterotopias makes them potentially the contemporary sanctuaries of "the multitude" in a post-civil society. The engaged spaces of conviviality and self-organization, the ritual spaces of mourning and feast that preserve the decorum of life, the bohemian liminal spaces of imagination, the reflective spaces of commentary, study and critique, the holiday spaces of skholè and play – all these places that make up the "third sphere" besides, outside and in between the public (political) and the private (economical) sphere, realize heterotopia’s binding role within the polis. Foucault’s first principle, which states that all cultures have their heterotopias, reads more than ever as a programme – no culture without heterotopia – and his conclusion as a dire warning: "In civilizations without ships, dreams dry up, and espionage takes the place of adventure, and the police that of the pirates" (1984: 49). Heterotopians of all countries, unite! Reference: Foucault, M. (1984) "Des espaces autres. Une conférence inédite de Michel Foucault", Architecture, Mouvement, Continuité 5 (October): 46–9. (Republished in Dits et écrits IV, Paris: Quarto Gallimard, pp.1571–81.) This is an abridged fragment of the text published in "Heterotopia and the City. Public Space in a postcivil society" (ed. by Lieven De Cauter, Michiel Dehaene. - London; New York: Routledge, 2008. pp87-102). Republished with kind permission of the authors.3

Ziemeļamerikas ziemeļrietumkrasta indiāņu vidū – ceremoniāla dāvanu apmaiņa lielos apmēros, no kuriem atkarīgs ceremonijas dalībnieku sociālais prestižs.

Michael Foucault. Des Espace Autres // Architecture / Mouvement / Continuite. – 1984. – Oct. – P. 49.

Turpat. – P. 47.

ibid. – P. 47.

Lieven de Cauter, Michiel Dehaene. The space of play. Towards a general theory of heterotopia // Heterotopia and the City. Ed. Lieven de Cauter, Michiel Dehaene. – London; New York: Routledge, 2008. – Pp. 87 – 102.

ATSLĒGAS_VĀRDI

MĀKSLINIEKI

—

NARRATIVE

27, 29, 29, 31, 31, 35, 39, 41, 43, 45, 47, 51, 53, 63, 67, 71, 73, 77, 79, 81, 83, LOCATION 27, 29, 31, 33, 35, 35, 37, 39, 41, 45, 49, 51, 61, 61, 63, 69, 73, 81, DURATION* 27, 29, 31, 37, 39, 43, 47, 51, 53, 53, 59, 63, 71, 77, 77, 79, CONCEPT 27, 29, 33, 37, 39, 39, 47, 61, 63, 67, 73, 73, 75, 77, 81, SPATIAL 27, 29, 35, 39, 41, 43, 51, 53, 53, 59, 63, 73, 79, 83, EPHEMERE 27, 29, 31, 35, 35, 41, 51, 53, 61, 69, 73, 75, 81, 83, AESTHETICS 29, 31, 35, 41, 45, 59, 61, 63, 65, 71, 73, CONTEMPLATION 29, 39, 41, 53, 59, 63, 67, 71, STATIC 43, 45, 45, 63, 65, 67, 73, INVOLVEMENT 31, 35, 37, 51, 61, 69, 77, DIY 35, 51, 61, 67, 69, 75, 77, REALITY 39, 41, 49, 61, 77, 81, MATERIALITY 27, 45, 59, 67, 67, 71, ACTION 27, 35, 51, 53, 75, GRID 33, 49, 51, 61, 71, FOUND 47, 49, 51, 63, 77, ALTERED 31, 51, 71, 73, EXPANDING 33, 35, 41, 61, INSTANT 33, 37, 41, 73, COLOUR 29, 45, 49, 59, SERIES 37, 41, 45, SOLUTION 31, 39, 75, FLATNESS 41, 45, 61, CREATED 39, 53, 59, SELF-CONTAINED 39, 43, 59, AUTONOMY 43, 53, 65, B&W 45, 61, ARTIST’S PRESENCE 27, FICTION 73, PROBLEM 67, ROLE-PLAY 35, PRO ATOPIA DEATH OF AUTHOR ALL-OVER

1 75 85 79 85 85 83 85 83 79 79 79 81 83 85 79 83 77 79 83 69 77 65 65 83 71 59 83 67 71 67 83 71 53 59 63 47 51

A 60 32 76 44 28 40 58 62 42 32

Izstādē iekļauto videodarbu kopējais garums ir apmēram 2,5 stundas. The total duration of video in the exhibition is approximately 2.5 hours.

AGLAIA KONRAD ALEKSANDRS ZAPOĻS & LĪVA RUTMANE ALICJA KARSKA & ALEKSANDRA WENT ALNIS STAKLE ALTE SCHWEDEN & POETIC ROBOTISM AMANDA ZIEMELE & MARGRIETA DREIBLATE ANDREAS ANGELIDAKIS ANOUK DE CLERCQ ARTŪRS PUNTE AUGUSTAS SERAPINAS

BÁRBARA WAGNER & BENJAMIN DE BÚRCA

CATALINA NICULESCU

26 72

EVELĪNA DEIČMANE & RASA JANSONE ĒRIKS BOŽIS

72 70

GRUPA PREDMETIV GRZEGORZ KLAMAN

HIWA K

ILIANA VEINBERGA & AINARS KAMOLIŅŠ & SANITA GRĪNA & VILNIS VĒJŠ & ALISE LANDSBERGA & PAULIS LIEPA INĀRA GAUJA INGA ERDMANE ISOLA ART CENTRE

50 74 68 30 28 66 78 46

—

JANIN WALTER JESPER JUST JULITA WÓJCIK JUN YANG JĀNIS TAURENS & REINIS DZUDZILO

60 32

62 84

58 50

44 28 40 78 62 42 34 48 26 26 72 70 70 82 34 50 72 66 30

KATARINA LUNDGREN KATRĪNA NEIBURGA & ANDRIS EGLĪTIS KIRILS PANTEĻEJEVS KLĀVS UPACIERS & INGA ĢIBIETE KRISTĪNE ALKSNE

30 82 44 52 76

LAURA FELDBERGA LAURA ĶENIŅŠ LAWRENCE JAMES BAILEY LINDA KONONE ŁUKASZ SUROWIEC

38 80 52

MAIDER LÓPEZ MARIAM NATROSHVILI & DETU JINTCHARADZE MĀRTIŅŠ ROĶIS

40 70

NICOLAS GROSPIERRE NIR EVRON

REINIS HOFMANIS

60 36

TIMO TOOTS TOPP & DUBIO

38 78

VISIBLE SOLUTIONS VLADIMIRS JAKUŠONOKS & VILNIS PUTRĀMS

VĀGNERA ZĀLE

MĀKSLINIEKI

28 28

30 30

32 34 34

36 38 38

40 42 44 44

46 50 50 52 52

EVELĪNA DEIČMANE & RASA JANSONE (LV) CATALINA NICULESCU (RO) ALTE SCHWEDEN & POETIC ROBOTISM (FI, SE, LV) JESPER JUST (DK) LAURA FELDBERGA (LV) JANIN WALTER (DE) ALEKSANDRS ZAPOĻS & LĪVA RUTMANE (LV) AUGUSTAS SERAPINAS (LT) ILIANA VEINBERGA & AINARS KAMOLIŅŠ & SANITA GRĪNA & VILNIS VĒJŠ & ALISE LANDSBERGA & PAULIS LIEPA (LV) TOPP & DUBIO (NL) VISIBLE SOLUTIONS (EE) MAIDER LOPEZ (ES) AMANDA ZIEMELE & MARGRIETA DREIBLATE (LV) NICOLAS GROSPIERRE (PL) ARTŪRS PUNTE (LV) ALNIS STAKLE (LV) LAWRENCE JAMES BAILEY (NL) JĀNIS TAURENS & REINIS DZUDZILO (LV) BÁRBARA WAGNER & BENJAMIN DE BÚRCA (BR, DE) INĀRA GAUJA (LV) KLĀVS UPACIERS & INGA ĢIBIETE (LV) LINDA KONONE (LV) MĀRTIŅŠ ROĶIS (LV)

A 26

A EVELĪNA DEIČMANE & RASA JANSONE (LV) SKURSTENIS ► Darbs "Skurstenis" skatītāju ved uz Pārdaugavu –

uz Švarcmuižu, Hāmaņmuižu, Hartmaņmuižu, Volfšmita muižas ansambli, Šrēdera namu – piecām baltvāciešu kultūrai piederīgām vasaras jeb tā sauktajām izpriecu muižiņām. Tās ir muižas, kas jau sen pārdzīvojušas savus ziedu laikus un patlaban bieži vien atgādina iekšpusvērstus, mirušus ķermeņus. Ir tik skaidri redzams, ka tās traucē mūsdienu rīdziniekam brīvi pārvietoties. Tās traucē ar pelēkumu, ar īpatnējo vecas, ilgi nekurinātas koka mājas smārdu, ar atrašanos pašā ietves malā. Tās traucē ar nenoslēpjamo piederību citiem laikiem, citai kultūrai, citiem dzīves standartiem un ritējumam. Pie kam, tās traucē jau sen – kopš 20. gadsimta sākuma. Tā ir pussabrukusi, pusnodedzināta Rīgas zemē ieaugusi nepareizība. Un aiz tās aizķeras kāja. Rasa Jansone: "Pārsvarā strādāju gleznojot. Bieži izmantoju savos darbos tekstu vai atsauces uz to. Esmu rīkojusi personālizstādes un piedalījusies projektos, kas saistīti ar tā saukto sieviešu jautājumu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā esmu piedalījusies diskusijās par Latvijas sievietēm mākslā, par sieviešu atšķirīgo pieredzi mākslas praksē." • Evelīna Deičmane (1978) ieguvusi izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā un Berlīnes Mākslas universitātē. Piedalījusies nozīmīgās starptautiskās izstadēs – 15. Sidnejas starptautiskajā biennālē (2006), 2. Maskavas biennālē (2007), "Manifesta 7" (2008). Pārstāvēja Latviju 53. Starptautiskajā Venēcijas biennālē ar multimediālu projektu "Pārejošās bēdas" (2009). ► T he work Chimney takes the viewer to

Pārdaugava – to Schwartz Manor, Hamann Manor, Hartmann Manor, the ensemble of Wolfschmidt manor and House of Schroeder – five summer or so-called "leisure" manor houses belonging to the Baltic German culture. These manor houses are long past their prime and now mostly resemble introvert corpses. It is more than obvious that they interfere with the free passage of contemporary residents of Riga. They interfere with their greyness, the peculiar odour of an old, longunheated wooden house, their location on the very edge of the pavement. They interfere with their unruly affinity to another time, another culture,

another standard and flow of life. Besides, they have a history of interference – since the early 20th century. It is a half-crumbled, half-burnt wrong on the soil of Riga. And one can lose one’s footing.

location

Rasa Jansone: "I mostly paint and often use text, or references to text, in my work. I have previously held solo exhibitions and taken part in projects which speak about so-called "women’s issues." I have taken part in discussions at the Latvian Centre for Contemporary Art about the role of Latvian women in art, and about women’s experiences in practicing their art." • Evelīna Deičmane (1978) has studied at the Art Academy of Latvia and the Berlin University of the Arts. She has taken part in several notable international exhibitions – the 15th Biennale of Sydney (2006), the 2nd Moscow Biennale (2007) and Manifesta 7 (2008). Deičmane also represented Latvia at the 53rd International Art Exhibition of the Venice Biennale with the multimedia project Passing Sorrow in 2009.

kinētiskas skaņas instalācijas par piecām Pārdaugavas koka muižām. Evelīna Deičmane (instalācija, objekti) un Rasa Jansone (teksts, vēsturiskā izpēte). Darbs top sadarbībā ar "Skaņu mežs". kinetic sound installations on 5 wooden manor houses in Pārdaugava. Evelīna Deičmane (installation, objects) and Rasa Jansone (text, historical research). In collaboration with Skaņu mežs.

CATALINA NICULESCU (RO)

2014

VIESIS the-production-of-space.tumblr.com ► Videodarbā "Viesis" māksliniece ienāk kadrā un

materiality

ephemere

narrative duration

spatial concept

rāpjas šķēršļos, kas gadās ceļā. Veiksmīgu šķēršļu pārvarēšanu kavē viņas pašas montāža, kurā netiek pieļauts tas, ko skatītājs uztvertu kā uzdevuma paveikšanu.

action

Absurdi, komiski un dīvaini trāpīgi, Katalinas Nikulesku darbi eksistē kaut kur starp performanci un dokumentāciju. Mākslinieces šķietami impulsīvā reakcija uz vietām, kurās viņa nonāk, tiek uzņemta un montēta, lai radītu noslēpumainus notikumus trīs medijos vienlaicīgi: filmā, video un fotogrāfijā. Katalina Nikulesku dzimusi 1978. gadā Bukarestē, Rumānijā, studējusi Ofenbahas Mākslas un dizaina akadēmijā Vācijā, kā arī Sleida Mākslas augstsoklā Londonā. ► I n Guest the artist enters the frame and begins to

climb the obstacles in front of her. She is prevented from a successful ascent by her own editing which refuses to allow what the viewer would assume to be the successful conclusion of the task. Absurd, humorous and oddly poignant, Catalina Niculescu’s work exists somewhere between performance and documentation. The artist’s seemingly impulsive responses to the places she

video, 4:16 min 2008

artist’s presence

B 28

encounters are recorded (filmed) and edited to create enigmatic "events" in three simultaneous media: film, video and photography. Catalina Niculescu was born in 1978 in Bucharest, Romania, and studied at the Academy of Art & Design in Offenbach, Germany and at the Slade, London.

B ALTE SCHWEDEN & POETIC ROBOTISM (FI, SE, LV)

IEPĒRCIES LĪDZ ĢĪBONIM! alte-schweden.weebly.com ► Mūsu darba ideja ir sagatavoties jaunai ērai, pil-

nīgai publiskās telpas izzušanai, ļaujot patēriņam izplesties brīvi, bez kontroles. Kur šis piedāvājums novedīs? Vai mēs atdosim savas tiesības uz brīvu, visiem atvērtu publisko telpu, lai dzīvotu brīvā tirgus utopiskajā sapnī ar kazino, tirdzniecības centriem un galerijām? Par ko šis nebeidzamais karuselis pārvērtīs pilsētniekus? Kuram kas pilsētā ir atļauts, kad publisko telpu aprij korporācijas? Ūmeo – Rīgas 2014. gada Kultūras galvaspilsētas statusa partnere – nesen tika atklāts jauns iepirkšanās centrs "UTOPIA". Mēs vēlamies izmantot šo utopisko vīziju sabrukuma ekstrēmo piemēru un salīdzināt to ar Rīgas urbāno realitāti. Šo darbu var uzskatīt par poētisku un subversīvu himnu, kas slavē neierobežota, nekontrolēta brīvā tirgus fantastiskās iespējas. Nekas nav par velti, publiskās telpas nav, ir tikai maksimāls patēriņš. Laipni lūgti jaunajā Eiropas vīzijā! Darbu veidojušas divas mākslinieku grupas – "Alte Schweden" un "Poētiskais robotisms". "Alte Schweden" lielākoties nodarbojas ar instalāciju projektiem postrevolucionārās sabiedrībās, iesaistot arī skatītājus un fokusējoties uz identitātes atgūšanu un sapņiem par nākotni. • "Poētiskais robotisms" ir radikāli centieni izveidot vizuālu sintaksi, kas balstās uz dažādu, bieži vien bināri opozicionāru realitātes aspektu reducēšanu līdz kubam kā piktoriālai pamatvienībai, un izmantot to jaunas pieredzes gūšanai. ► T he idea of our piece is to prepare for a new era,

for the total disappearance of public space in order to let consumption expand freely and without control. Where will this idea lead? Will we give up our right to a free public space which is open for all, in

colour

order to live the utopian dream of a free market, in the shape of casinos, shopping centres and galleries? What will this non-stop merry-go-round turn city dwellers into? Who is allowed to do what in a city when public space is devoured by corporations? Umeå, which is the partner city of Riga, European Culture Capital in 2014, recently received a new shopping mall named Utopia. We aim to use this extreme example of the decay of utopian visions and put it in relation to the urban reality of Riga. This piece can be considered as a poetic and subversive hymn, glorifying the fantastic possibilities of a totally free market beyond any control. Nothing is for free, there are no public spaces, there is only room for maximized consumption. Welcome to the new vision for Europe! The installation Shop ‘til You Drop is a collaboration between two artist groups – Alte Schweden and Poetic Robotism. Alte Schweden focuses on projects with a participatory aspect. The projects are set in post-revolutionary societies with a focus on regaining identity and dreams of the future. • Poetic Robotism is a radical endeavour to establish a visual syntax based on reducing various aspects of reality, often binary opposites, down to the cube as a pictorial nominal and using it to build new experiences. JESPER JUST (DK)

instalācija. Alte Schweden (Jūakims Hansons, Sebastians Mige) & Poētiskais robotisms (Laura Prikule, Eva Vēvere). Piedalās: Vita Radziņa, Emilija Kannosto. installation. Alte Schweden (Joakim Hansson, Sebastian Mügge) & Poetic Robotism (Laura Prikule, Eva Vēvere). With the participation of Vita Radziņa and Emilia Kannosto. 2014

narrative

ephemere concept

spatial

duration narrative

LANO jesperjust.com ► "Lano" darbība norisinās spoku pilsētā Lano

del Rio, kuru 1913. gadā dibināja sociologs Džobs Herimens. Irigācijas un ūdensapgādes sistēmu saplīšanas dēļ gan projekts, gan pilsēta pirms gandrīz gadsimta tika pamesti. Mēs vērojam šo tuksnesi un utopiskās pilsētas paliekas spēcīgā lietū. Drīz vien kadrā parādās virs drupām ierīkota cauruļu sistēma. Tā ir viena no tām dīvainajām ierīcēm, kuras izmanto mākslīga lietus radīšanai filmu uzņemšanas laukumos. Kāda sieviete cenšas nepieļaut ietaises sabrukšanu. Kā Sīzifs veļot akmeni, viņa cenšas aizvietot ķieģeļus un akmeņus, kas izkrīt no jau sabrukušās būves. Vairākas reizes filmas laikā kadrs atgriežas tumšā, drūmā mašīntelpā, kas nesaprotamā veidā šķiet saistīta ar drupām. Justs saka, ka "Lano ir vairs neesošas vietas drupas, bet vienlaikus arī vieta, kura nekad līdz galam neīstenojas. Izveidojas dubultnozīme – dīvains utopijas un distopijas savienojums, kuru piepilda gan neveiksme, gan iedvesmojoši ideāli."

instalācija, 7:17 min. Courtesy: James Cohan Gallery, Galerie Emmanuel Perrotin, and Galleri Nicolai Wallner video installation, 7:17 min. By courtesy of: James Cohan Gallery, Galerie Emmanuel Perrotin, and Galleri Nicolai Wallner 2012

location aesthetics

contemplation

B 30

Jespers Justs (1974) ir dāņu mākslinieks, kura izvēlētais medijs ir filma. Viņš studējis Karaliskajā Dānijas mākslas akadēmijā (1997–2003), dzīvo un strādā Ņujorkā. Izmantojot Holivudas kino stratēģijas, viņš rada atmosfēriskas noskaņu filmas ar neviennozīmīgiem, neatrisinātiem sižetiem un varoņiem, kuri rīkojas šķietami neatbilstoši savām lomām. • Jespers Justs pārstāvēja Dāniju 2013. gada Venēcijas biennālē. ► Llano is set in the ghost town of Llano del Rio,

founded in 1913 by the socialist Job Harriman. The failure of irrigation and water supply finally caused the project, and the town, to be abandoned, nearly a century ago. We observe this desert and the vestiges of this utopian city in the sheeting rain. Soon, the camera shows us a set of pipes set up above the ruins. It is one of those contraptions typically used to create artificial rain on film sets. At the centre of all this, a woman struggles to prevent the collapse. Like Sisyphus pushing his rock, she replaces the bricks and stones falling from the already disintegrated structure. Several times throughout the film the camera takes us to a dark and gloomy engine room that seems to be indefinably connected to the ruin. According to Just, "Llano is a ruin of a place that is no longer, but also a place that really never happened. Here, we have a double meaning – a strange mix of utopia and dystopia, filled with failure as well as potent ideals." Jesper Just (1974) is a Danish artist working exclusively in film. He studied at the Royal Danish Academy of Fine Arts (1997-2003), and currently lives and works in New York. He uses Hollywood conventions as a backdrop to create moody, atmospheric films with often ambiguous, unresolved storylines and characters stepping out of their expected roles. • Jesper Just represented Denmark at the Venice Biennale in 2013. LAURA FELDBERGA (LV) PUTEKĻU TERAPIJA ► Mans darbs aicina apmeklēt Bieriņu apkaimi

pie Rīgas robežas – vietu, kur pagājušā gadsimta 80.–90. gados tika veidots Tēlnieku parks. Arī tagad Bieriņos ir redzamas granīta skulptūras un liels asfaltēts laukums, kur kādreiz notika tēlniecības simpoziji. Vēl arvien Bieriņos dzīvo tēlnieki. • Parka iecere neīstenojās, bet Mārupītes apkārtne glabā zīmes, kas liecina par mākslas parka veidošanas sapni. Savā darbā "Putekļu terapija" es aicinu šīs zīmes pamanīt, ienest tās tagadnē, spēlēties ar tām,

kārtot un pārkārtot, un, iespējams, radīt arī kādas jaunas skices nākotnei.

location

Radošajā darbā galvenokārt pievēršos telpas izpētei. Telpa mani iedvesmo, tā pasaka priekšā, kā to piepildīt, ko akcentēt, ko tā vēlētos, lai es izstāstu. Šī telpa var būt zāle, istaba, galerija, bet tikpat labi – ainava, iela, parks, pagalms. Es skatos telpā un mēģinu sajust laika slāņus, cilvēku klātbūtni, notikumus – to, kas ir aiz redzamā un taustāmā. Es to saucu par iekšējo redzi. Tas nozīmē skatīties ar sevi visu – ar to, kas es esmu, ar manu pieredzi, emocijām, sapņiem, ilūzijām, fantāzijām. Kad es skatos ar iekšējo redzi, tad varu radīt jaunas formas, un tās kļūst par telpas daļu. ► My work is an invitation to go on a journey to the

Bieriņi neighbourhood on the edge of Riga – the place where they started work on a Sculptors’ Park in the 1980s and 90s. The granite sculptures and the large asphalted field which used to host sculpture symposiums can still be seen there. Sculptors also continue to live in Bieriņi. • The intended project of the park did not come to fruition, but the Mārupīte surroundings preserve signs testifying to the dream of creating an art park. With my work Dust Therapy I want to call attention to these vestiges, to bring them into the present, to play with them, to order and rearrange them and, hopefully, generate some new outlines for the future. In my creative work I mostly work with exploring space. Space inspires me, it tells me how to fill it, what to highlight, what it wants me to say. This space can be a hall, a room, a gallery, or just as well a landscape, a street, a park, a yard. I look at the space and try to perceive the layers of time, the presence of people, events – that which is beyond the visible and the tangible. I call it internal vision. It means seeing with the whole of myself: with what I am, my experience, emotions, dreams, illusions, fantasies. When I see with internal vision, I can create new forms and they become part of the space.

instalācija, lekcijas, ekskursija installation, lectures, excursion 2014

ephemere

narrative

involvement

duration narrative altered

JANIN WALTER (DE) HORROR VACUI jawaberlin.de ► Darbu Horror Vacui ir iedvesmojusi interese

par tukšām, pamestām vietām un ēkām Rīgā un ap tām savītām asociācijām un naratīviem. Izejot no jēdziena horror vacui jeb bailēm no tukšuma un dziņas to piepildīt Janīna Valtere ir izveidojusi stāstījumu videokolāžu, kas ietver mākslinieces

solution

video, 20 min 2013

aesthetics

C 32

pieredzi šajās telpās un tajās atrastos pagātnes nospiedumus. Janīna Valtere ir Berlīnē dzīvojoša māksliniece, kas savos darbos pievēršas urbānām parādībām. Pieredze arhitektūrā, pilsētplānošanā un telpas stratēģijās viņai ļauj koncentrēties uz urbāno dinamiku, tostarp arhitektūras pazīmēm, publiskās telpas apropriāciju vai tirgus ietekmētām pilsētvides situācijām dažādās valstīs. Viņa pasniedz Berlīnes Tehniskās universitātes Arhitektūras institūta Mākslas fakultātē un ir viesprofesore RISEBA Rīgā. ► Horror Vacui is inspired by an interest in the

atmosphere of derelict, empty spaces and abandoned buildings in Riga, and the further associations and narratives entwined around them. Deriving from the concept of horror vacui – the fear of emptiness (void) and therefore the urge to fill it – Janin Walter has developed a narrative video-collage, incorporating her experiences with these unoccupied spaces and the traces from the past found in them. Janin Walter is a Berlin-based artist who deals with urban phenomena in her artworks. With her background of architecture, urban design and space strategies, she is able to focus on urban dynamics such as architectural characteristics, the appropriation of public space or market-driven urban situations in different countries. Currently she is teaching at the Technical University of Berlin, in the Department of Fine Art at the Institute for Architecture, and is also guest professor at the RISEBA in Riga.

C ALEKSANDRS ZAPOĻS & LĪVA RUTMANE (LV) RĪGAS STŪRU KARTE livarutmane.tumblr.com ► 1) Pieņemsim, ka vieta, pilsēta, kurā tu dzīvo,

kļūst par tavām mājām. Savukārt maršrutus mājās nosaka tas, kas tajās atrodas. Apej ap galdu, ej garām skapim un uzduries gultas stūrim. Ķermenis atceras šos stūrus: skapja stūri, galda stūri, gultas stūri. Zili nospiedumi uz ādas ir ķermeņa atmiņa, zilumi ir tavas mājas karte, pārnesta uz ķermeni. Ceļojums pa tavām mājām – pieturas, pagriezieni, pieturas, pagriezieni. Ceļojums – pietura, pietura uz stūra.

2) Vai stūri tiks nosaukti? Valoda savā komunikatīvajā funkcijā tiecas uz resursu ekonomiju. Poētiskā valoda turpretī sliecas uz pārpilnību. Šo divu tendenču krustcelēs stūriem rodas nosaukumi. Vai nav vienkāršāk "Nebukadnecara un Sardanapala krustojumu" nosaukt kaut kā īsāk, vienā vārdā? Tīrākā ekonomija. Tiesa, to darot, rodas daudz pavisam jaunu vārdu, un šī pārpilnība nāk par labu valodai tās poētiskajos centienos. Stūru nosaukšanas projekts jau tiek gatavots iesniegšanai Rīgas domē. Aleksandrs Zapoļs ir krievu dzejnieks un tulkotājs. Dzimis 1970. gadā Rīgā, studējis krievu valodu un literatūru Tartu Universitātē Igaunijā un Latvijas Universitātē. Aktīvi darbojas multimediālā tekstgrupā "Orbīta", tulko latviešu dzejnieku dzeju krievu valodā. Kopš 1998. gada ar pseidonīmu Semjons Haņins publicējies dažādos literāros izdevumos un almanahos Latvijā un ārzemēs. • Līva Rutmane dzimusi 1984. gadā, ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Izstādēs piedalās kopš 2002. gada. Kopā ar Aleksandru Zapoļu kūrējusi izstādi "Peldus" (galerija "Istaba", 2013). ► 1) Suppose that the place, the city where you

live becomes your home. Meanwhile, the routes at home are determined by its contents. Walk around the table, pass the wardrobe, get a knock on the bed corner. The body remembers these corners: wardrobe corners, table corners, bed corners. Their blue impressions on skin are the body’s memory, bruises are the map of your home transferred to the body. A journey through your home – stops, turns, stops, turns. A journey – a stop, a stop on the corner. 2) Will the corners be named? In its communicative function language strives for the economy of resources. The poetic language, meanwhile, leans towards abundance. At the crossroads of these two tendencies the corners acquire names. Is it not easier naming the "corner of Nebuchadnezzar and Sardanapalus" somehow shorter, in one word? Purest economy. Admittedly, in doing so many entirely new words are created, and this abundance is good for language in its poetic aspirations. The project of naming corners is being prepared for submission to the Riga City Council. Alekdsandrs Zapoļs is a Russian poet and translator. Born in 1970 in Riga, he studied Russian language and literature at Tartu University, Estonia and at the University of Latvia. An active member of the multimedia text-group "Orbita," he translates Latvian poetry into Russian. Since 1998, using the pseudonym Semjons Haņins, he has had his work published in various literary journals and

location

instant

digitāldruka, 150 x 93 cm digital print, 150 x 93 cm 2014

concept

grid

expanding

C 34

almanacs in Latvia and abroad. • Born in 1984, Līva Rutmane acquired a Master’s degree from the Department of Graphic Art of the Latvian Academy of Art and has participated in exhibitions since 2002. In 2013, together with Aleksandrs Zapoļs, she curated the exhibition Peldus at the Istaba Gallery in 2013. AUGUSTAS SERAPINAS (LT) DZIRDĒJU, PIRMS KĀDA LAIKA TE BIJA KONCERTS

► Katra pilsēta ir citāda. Reiz es Viļņā satiku kādu

draugu. Mēs staigājām un sarunājāmies, līdz attapāmies pie upes. Manā somā bija gumijas zābaku pāris, kurus es piedāvāju draugam uzvilkt. Mēs nogājām līdz krastam un paspērām dažus soļus upē. Devāmies uz lielu betona lietus ūdens noteku. Iekāpām notekā un gājām apmēram desmit metrus, līdz nonācām lielākā telpā, kur varējām nostāties pilnā augumā. Tur bija šūpuļtīkls. Piedāvāju draugam atgulties. Mēs vairs nesarunājāmies. Sākām vērot. Notekas gals veidoja apaļu caurumu ar skatu uz upi. Tieši zem šūpuļtīkla bija avots. Ūdens skaņa sajaucās ar upes skaņu. Tas radīja dīvainu sajūtu, jo skats nesakrita ar to, ko vajadzētu dzirdēt. Ūdens plūda uz upi. Acis un ausis sāka aprast ar telpu. Mēs ieraudzījām betona sienas un dzirdējām garāmgājēju sarunu fragmentus. Mēs brīdi sēdējām iekšpusē, tad turpinājām savu pastaigu. Nākošreiz es satikšu savu draugu Rīgā. Mēs dosimies pastaigā, domāsim par festivāla norises vietu un situāciju ap to. Kā parādīt apslēptas darbības un vietas, neatklājot to apslēptību? Apslēpšana caur atklātību un pretējas stratēģijas ir ikdienas dzīves pieredze. Paradoksāli, ka ar apslēptību (gluži kā ar noslēpumu) vienmēr ir jādalās, lai tā paliktu apslēpta. ► Every city is different. Once I met a friend in

Vilnius. We were walking and talking until we found ourselves by the river. I had a pair of rubber boots in my bag which I offered to him. We went down to the bank and took a few steps into the water. He and I headed towards a big concrete drain for rainwater. We stepped into the pipe and walked about ten metres until we entered a larger space where we could stand at full height. There was a hammock. I invited him to lie down. We didn’t talk anymore. We started to observe. The end of the drain formed a circular hole with a view to the river. There was a spring directly under the hammock.

The sound of the water mixed with the sound of the river. This created a strange atmosphere, because the view didn’t match what we expected to hear. The spring flowed toward the river. Our eyes and ears began to adjust to the space. We started to see concrete walls and hear fragments of conversations from people passing by outside. We sat inside for a while and then continued our walk. Next time I will meet my friend in Riga. We will take a walk. We will walk and think about the location of the festival and the situation surrounding it.

location

How can hidden activities and places be represented without revealing them? Hiding by revealing, and vice versa, is an everyday occurence. The paradox is that concealment, like a secret, always needs to be shared in order to remain hidden. ILIANA VEINBERGA & AINARS KAMOLIŅŠ & SANITA GRĪNA & VILNIS VĒJŠ & ALISE LANDSBERGA & PAULIS LIEPA (LV)

skaņas instalācija audio installation 2014

DIY

NOIR RĪGA

ephemere

► Pamošanās vēlā rītā, nogurums, klīšana pa pilsētas

involvement

rajoniem, kas nav ierakstīti tūrisma ceļvežos, nejauši satikti cilvēki un noklausītas svešas sarunas. Var arī iztēloties vairs neesošus vai grūti atrodamus piesmēķētus krogus – lai arī tie pretendē uz šiku, tomēr tos apmeklē vien sabiedrības padibenes. Var iedomāties, kā nejauši satikta femme fatale rosina kaislības un pamudina mainīt esošo dzīves plūdumu. Var arī iepīties kādā atgadījumā un kļūt par bez vainas vainīgo. Atrodoties šādu noskaņu un notikumu virpulī, mainās arī pilsētas seja, kurā tas viss notiek. Priekšplānā izvirzās tās ēnainā puse. Tā parasti ir noslēpta paviršam vērotājam, pat ja viņš lūko pilsētā rast eksotiku un izraušanos no ikdienas rutīnas. Ne jau paši notikumi ir apslēpti ikdienišķam vērojumam. Tos jebkurš var viegli ieraudzīt vai pieredzēt. Grūtāk ir šos notikumus redzēt noteiktā iztēles telpā, kurā pilsēta atklājas noir izgaismojumā. Šajā projektā utopiskā pilsēta ir noir pilsēta, Rīga, kas tiek piedāvāta nejauša iebraucēja vērojumam. Ilianas Veinbergas un Aināra Kamoliņa interešu lokā ir filozofijas, literatūras, mākslas, kultūras vēstures nesvarīgie un aizmirstie stāsti. Viens no veidiem, kā tos padarīt būtiskus, ir rekontekstualizēšana ar citu mediju starpniecību. Ilianas Veinbergas un Aināra Kamoliņa mērķis ir ieformēt šos mazos stāstus, balansējot starp jēgu un joku, tā, lai tie atklātu, iespējams, iepriekš apslēptu domu vai satura potencialitāti.

expanding

narrative

spatial

role-play ephemere

grāmata (Ainars Kamoliņš, Sanita Grīna, Paulis Liepa, Alise Landsberga), instalācija (Iliana Veinberga, Vilnis Vējš), pētījums book (Ainars Kamoliņš, Sanita Grīna, Paulis Liepa, Alise Landsberga), installation (Iliana Veinberga, Vilnis Vējš), research

location

2014

aesthetics

action

C 36

► Waking up late, being tired, drifting through

neighbourhoods not mentioned in tourist guides, accidentally encountering people and overhearing strangers’ conversations. Visualise long extinct or hard-to-locate pubs filled with cigarette smoke which, although striving for chic, are only visited by the dregs of society. Imagine that an unintentionally encountered femme fatale may awaken passions and prompt a change in the current flow of life. Or getting stuck into an incident and become guilty without guilt. Being inside a whirl of such moods and events, the face of the city where they take place changes as well. Its shadowy side moves to the foreground. Typically, it is concealed from the superficial observer, even if he is looking for exoticism in the city, and a break from the daily routine. It is not the events themselves that are hidden to the casual observer. Anyone can easily see and experience them. It is more difficult to see these events in a particular space of imagination, where the city reveals itself in noir illumination. The utopian city in this project is the noir city, Riga, offered up to the gaze of a chance visitor. Iliana Veinberga and Ainārs Kamoliņš are interested in the unimportant and forgotten trivia of philosophy, literature, art and cultural history. One of the ways to make them significant is to recontextualize these stories using other media. Balancing between meaning and joke, the aim of Veinberga and Kamoliņš is to in-form these little stories so that they might perhaps reveal a previously hidden potentiality of thought and content. TOPP & DUBIO (NL) SAGATAVO LAUKUMU topp-dubio.nl ► I nstalācija "Sagatavo laukumu" pēta mūsdienu

pilsētu centrālo vietu potenciālu. Sarežģītajā pilsētas telpas struktūrā centrālais laukums bieži noder par vietu kritiski noskaņotu pilsoņu netradicionāliem un izaicinošiem viedokļiem. Lai gan daudzi spēcīgi režīmi uzskata, ka laukumos vajadzētu dominēt valstiska rakstura pieminekļiem, pilsoņi labprātāk tos izmanto, lai apmainītos viedokļiem par pārmaiņām. Tādējādi laukumi iegūst monumentālu raksturu. • Mūsu instalācija vizualizē laukumu kā nepabeigtu un vienmēr mainīgu pieminekli. Tā apskata attiecības starp formu, funkciju un nozīmi, pilsētas attīstības un garīgas un fiziskas izaugsmes ietvarā. Darba virsma veido daudznozīmīgu tāfeli, ko apdzīvo abstrakti zīmējumi, īslaicīgas miniatūras struktūras un no

dažādiem materiāliem izgatavotas butaforijas. Daļa no instalācijas ir video "Sagatavo laukumu", kurā "Topp & Dubio" attīra kvadrāta formas laukumu uz pamestas fabrikas netīrās grīdas.

location

instant

"Topp & Dubio" ir starpdisciplināru mākslinieku duets, kas dzīvo un strādā Hāgā, Nīderlandē. Viņi pēta un šķetina realitāti no konceptuāla sākumpunkta, kurš bieži vien rodas no pēkšņiem ziņkāres mirkļiem un vēlmes apskatīt paralēlās pasaules. Viņu darbi brīvi aplūko faktus un fikciju, mākslas un ikdienas dzīves jēdzienu, personisko un publisko, vērojumu un līdzdalību, autentiskumu, vēsturi un dokumentāciju, iztēles romantismu un realitātes absurdu. ► T he Prepare a Square installation studies the

potential of central spaces in contemporary cities. Within the complicated structure of urban space, the central square often functions as a void for groundbreaking and challenging opinions of critical citizens. Although many powerful regimes think squares should be dominated by national monuments, citizens prefer to use them as a meeting place where like-minded people can communicate about change. Thus, the square itself obtains monumental status. • Our installation is a visualisation of the square as an unfinished and ever-changing monument. The work explores the relationship between form, function and meaning within the framework of urban development and growth in a physical and spiritual sense. Its surface functions as a blackboard for different meanings and is populated by abstract drawings, temporary miniature structures and props made out of a variety of materials. Part of the installation will be the projection of the video Prepare a Square in which Topp & Dubio clean a perfect square on the dirty floor of an empty abandoned factory space. Topp & Dubio is a multidisciplinary artist duo who live and work in The Hague, The Netherlands. They study and scrutinize reality from a conceptual starting point, often arising from sudden moments of curiosity and a desire to explore parallel worlds. Their projects flawlessly deal with fact and fiction, the concept of art and daily life, the personal and the public, observation and participation, authenticity, history and documentation, the romance of imagination and the absurdity of reality.

instalācija / video, 7:58 min installation / video, 7:58 min 2013/2014

duration

concept

involvement

series

C 38

VISIBLE SOLUTIONS (EE)

MAIDER LOPEZ (ES)

"LIGUDIKS", "VĒRTĪBMETRS" UN "MĀKSLAS DARBS, KURŠ SASTĀV TIKAI NO TĀ VĒRTĪBAS"

RODOT CEĻUS

visiblesolutions.eu ► Trīs neatkarīgi darbi "Ligudiks", "Vērtībmetrs"

un "Mākslas darbs, kurš sastāv tikai no tā vērtības" tiek izstādīti kā lielākas instalācijas daļas. Veidojot šo mākslas darbu, mums bija svarīgi domāt par vērtības jēdziena transofrmāciju no izteikti fizikālas formas par abstrakciju, kura var neiekļauties fizikālās realitātes noteikumos un iekšējās sakarībās. "Ligudiks" un "Vērtībmetrs" ir elementi, kam jāpadara ticamāka "Mākslas darba, kurš sastāv tikai no tā vērtības" tīrā ideja. Protams, mēs zināmā mērā zobojamies par pastāvošo ekonomisko sistēmu, kura, mūsuprāt, jau ietver diezgan daudz objektu, vienošanos un ideju, kas sasaucas ar mūsu darbiem. "Visible Solutions SIA" ir mākslas darbu uzņēmums, kuru 2010. gadā Tallinā dibinājuši trīs mākslinieki – Sigrida Vīre (1979), Tāniels Raudseps (1978) un Karels Koplimetss (1986). Uzņēmumu galvenokārt interesē pasaules ekonomikas mehānika un mākslas pasaule; viņi mēģina pretstatīt šīs jomas un nodarboties ar ekonomiku kā mākslu, bet mākslu – kā tirdzniecību un ražošanu. ► T he three independent pieces Ligudik,

Valuemeter and Artwork Consisting Only of its Value are presented as parts of a larger installation. One important theme for us while creating this artwork was the transformation of the notion of value from a very physical form into an abstraction that does not have to follow the rules of the physical reality and the connections within such a system. Ligudik and Valuemeter are elements created specially as if to make the pure idea of an Artwork consisting only of its value more credible. Also there is, of course, a hint of mockery towards the current economic system which in our opinion already contains quite a few of the same type of objects, agreements and ideas we are creating. Visible Solutions LLC is an art enterprise established in 2010 in Tallinn, Estonia, by three artists– Sigrid Viir (b.1979), Taaniel Raudsepp (b.1978) and Karel Koplimets (b.1986). The group’s main interest is constituted by the mechanics of the world economy and the world of art which they try to set against each other - economy as art, art as trade and production.

self-contained

maiderlopez.com ► Savam darbam "Rodot ceļus" (Stambulas

biennāle, 2013) Maidera Lopesa filmēja satiksmi Karakejā (Stambulā), fiksējot gājēju kustību šajā dzīvajā krustojumā, lai izveidotu video un uzvedības rokasgrāmatu garāmgājējiem, balstoties uz maršrutu klasifikāciju. Viņa pēta, kā kustības telpa, kurā ik dienu saplūst cilvēku tūkstoši, var darboties, balstoties līdzāspastāvēšanā, sapratnē un jaunu maršrutu veidošanā no esošajiem noteikumiem (pašorganizēti gājēji rada kolektīvu risinājumu, saskaroties ar šķēršļiem un telpiskām pretrunām), un cilvēku plūsmu pa gājēju noteiktiem maršrutiem kā alternatīvu automaģistrāles noteikumiem. • (Fragments no Evila Durmušoglu teksta 13. Stambulas biennāles ceļvedī (The 13th Istanbul Biennial Guide. – Istanbul: Istanbul Foundation for Culture and Arts (IKSV), 2013) Maidera Lopesa dzimusi 1975. gadā Sansebastianā, Spānijā, kur viņa joprojām dzīvo un strādā. Beigusi Mākslas fakultāti Basku Zemes universitātē Bilbao (1988) un ieguvusi maģistra grādu Čelsijas Mākslas un dizaina koledžā Londonā (1999). Maideru Lopesu saista intervenes vidē, dažādās situācijās un arhitektūrā. Viņas darbi bieži ietver aktīvu apkārtējo iesaistīšanu, pārsteidzot ar nebēdnīgām izmaiņām kādā ierastā telpas aspektā. Viņa piedalījusies daudzās izstādēs gan Eiropā, gan ārpus tās, arī 51. Venēcijas biennālē (2005).

created

instalācija installation

concept duration narrative

2013

solution spatial

concept

► For her work Making Ways (Istanbul Biennial,

2013) Lopez filmed the traffic at Karaköy (Istanbul), recording pedestrian movement at this busy junction, to produce a video work and a manual of behaviour for passers-by based on the typification of the routes. She explores how such a space of movement, in which thousands of people converge on a daily basis, can operate through coexisting, understanding and making new routes out of the predetermined rules (self-organized pedestrians generate a collective way dealing with obstacles and spatial contradictions), and how people flow on the routes determined by pedestrians as an alternative to the thoroughfare’s regulations. • (Övül Durmuşoğlu / Fragment from text originally published in the 13th Istanbul Biennial Guide (Istanbul: Istanbul Foundation for Culture and Arts (IKSV), 2013)

video instalācija, 23:44 un 2:15 min video installation, 23:44 and 2:15 min 2013

location

reality contemplation

D 40

Maider López was born in 1975 in San Sebastian, Spain, where she lives and works. She graduated from the Faculty of Fine Arts at University of the Basque Country, Bilbao (1998) and received an MFA from Chelsea College of Art and Design, London (1999). Lopez enjoys creating interventions in spaces, situations and architecture. Her works often involve the active participation of the viewer, and can take the unprepared by surprise, as an aspect of a familiar space is mischievously highlighted or altered. She has exhibited extensively throughout Europe and abroard, including the 51st Venice Biennale (2005).

D AMANDA ZIEMELE & MARGRIETA DREIBLATE (LV) ĶEMERU SANATORIJAS PARKS amandaziemele.tumblr.com lokaldaisy.tumblr.com ► Kartē vienmēr ir vairākas iespējamās ieejas

un izejas, jo tā ir atvērta struktūra, kas piedāvā variantus, kā turpināt ceļu, kurp doties tālāk. Karte iepazīstina ar Ķemeru sanatorijas un tās teritorijas biogrāfiju un atklāj realitātes dažādību telpiskā stāstījumā. Pārnesot reālu vietu maketā, tā tiek pakļauta izmaiņām. Var konstruēt jaunas situācijas, reāli esošo demontēt, apvienot ar arhīvos atrodamo vai iztēloto. • Ķemeru viesnīca – iespaidīgākā un populārākā Latvijas brīvvalsts laika celtne, saukta arī par Balto kuģi, celta 1936. gadā pēc Eižena Laubes projekta. Pašlaik neveiksmīgas privatizācijas, investora rīcības un citu nekoordinētu darbību dēļ varenais Baltais kuģis brūk un parks aizaug. Sanatorija nav atradusi savu īsto īpašnieku, un uz tās izsolēm neviens neierodas. • Ticot, ka ir iespējams atjaunot sanatorijas darbību, šai darbā tiek sakausēta pagātne ar tagadni un sentiments – ar iztēli. Amanda Ziemele vēlas meklēt, izzināt attiecības starp abstraktiem un reāliem objektiem un procesiem. Viņa mēdz kombinēt nozīmes, transformēt objektus, izmantot metaforu kā izteiksmes līdzekli, piedāvājot savu versiju iespējamam procesu vizuālajam veidolam. • Margrieta Dreiblate: "Mana labākā personālizstāde – "Īsumā par svarīgāko" Madonā. Interesantākā grupu izstāde – Ilianas Veinbergas kūrētā "Neļaušanās" laikmetīgās mākslas centrā "kim?". Vispatīkamākā radošā sadarbība bijusi ar "Dirty Deal Audio" biedriem, vislielākais

gandarījums gūts, veidojot vizuālo noformējumu Madonas ikgadējiem eksperimentālās mūzikas semināriem "Brīnumu nakts"."

reality

location

► A map always has several possible entrances and

exits, as it is an open construction that offers choices on where to go, how to proceed. It introduces the biography of the Ķemeri Sanatorium and its surroundings, and reveals the multifaceted reality as a spatial narrative. An existing place transplanted into a model undergoes changes. Creating new situations, removing the real and combining it with archival materials or imagination thus becomes possible. • The most impressive and popular building of the first Latvian republic, also known as "The White Ship" – Ķemeri Hotel was built in 1936 after the project of Eižens Laube. As a result of unsuccessful privatisation, investor activity and other uncoordinated actions, the proud "White Ship" is falling apart and the park is overgrown. The sanatorium has not found its owner and no one comes to its auctions. • Believing it is possible to reactivatethe sanatorium, the piece blends past and future, sentiment and imagination. Amanda Ziemele strives to find and explore the relationships between abstract and real objects and processes. She tends to combine meanings and transform objects, using metaphor as a means of expression, thereby offering her own version of the possible visual image of these processes. • Margarieta Dreiblate: "My best solo exhibition, – Main Stories In Brief in Madona. The most interesting group exhibition – Unceasing curated by Iliana Veinberga at kim? Contempoary Art Centre. The most enjoyable creative collaboration has been with the members of Dirty Deal Audio, and the greatest satisfaction has come from designing the setting for the annual experimental music seminars Brīnumu nakts in Madona.

instalācija installation 2014

ephemere

narrative

spatial series expanding

NICOLAS GROSPIERRE (PL) MĀJA, KURA IZPLEŠAS

grospierre.art.pl ► Polijā vērojams diezgan izplatīts arhitektūras

fenomens – nepabeigtas mājas, kurās jau dzīvo cilvēki, bet kuras turpinājušas paplašināties, lai gan to sākotnējais projekts acīmredzami nav ticis pabeigts. Šis fenomens iedvesmojis darba "Māja, kura izplešas" tapšanu, vienlaikus to pārspīlējot. Pirmajā attēlā redzama gandrīz pabeigta māja, kas turpmākajos attēlos šķietami izplešas. Visbeidzot

6 Lambda izdrukas uz alumīnija zem organiskā stikla, dažādi izmēri, no 22 x 34 cm līdz 131 x 100 cm. Krakovas laikmetīgās mākslas galerijas Bunkier Sztuki īpašums. 6 Lambda prints mounted on aluminium and under Plexiglas, various sizes, from 22 x 34 cm to 131 x 100 cm. Courtesy of Bunkier Sztuki Contemporary Art Gallery, Kraków 2012

instant

aesthetics

flatness

contemplation

static

D 42

pēdējā attēlā māja kļuvusi par milzīgu, haotisku bezformas konstrukciju. • Šajā izpratnē "Māja, kura izplešas" ir ne tik daudz pārdomas par kādu pozitīvu utopiju, kura tiecas, cerams, mirdzošajā nākotnē, bet drīzāk uz negatīvu, tumšu, distopisku pilsētas vīziju. Tomēr šeit ir arī atšķirība no 20. gadsimta klasiskajām distopijām. Tās bieži ietvēra centralizētu valsti, kura "no augšas" noteica pilsētas paplašināšanos un attīstību. Turpretī "Māja, kura izplešas" balstās dinamisko un uzņēmīgo namīpašnieku brīvajā gribā. Viņu apetīte uz nekustamajiem īpašumiem dzen pilsētu pretī plānprātības robežai. Nikolass Grospjērs ir arhitektūras fotogrāfs un mākslinieks, kas strādā paplašinātā fotogrāfijas laukā. Viņš nodarbojas gan ar dokumentāliem projektiem, gan ar konceptuālākiem darbiem. Savos dokumentālajos projektos viņš bieži pētījis kolektīvās atmiņas un cerības uz modernisma arhitektūru, kad ar tām saistītās utopijas jau norietējušas. Turpretī viņa konceptuālie fotogrāfijas darbi tiecas uzsvērt domu spēles, tajā pašā laikā eksponējot pievilcīgus, jutekliskus attēlus vai pat instalāciju. ► T he Polish landscape features a quite frequent

architectural phenomenon: that of unfinished houses, in which people already live, and which have continued expanding, although evidently the original design has not been completed. The House Which Grows is inspired by this phenomenon, but also exaggerates it. The first image shows a nearly finished house which, in the subsequent images, appears to be growing. Eventually, in the last image, the house has become a huge chaotic and shapeless construction. • In this regard The House Which Grows is not so much a reflection on some positive utopia projecting itself in a hopefully radiant future, but rather on a negative, dark, dystopian vision of the city. There is a difference, still, from the classic 20th century dystopias. The former implied a centralized state which governed the expansion and development of the city from above. "The House Which Grows," on the other hand, relies rather on the free will of dynamic and enterprising homeowners whose appetite for real estate drives the city to the verge of insanity. Nicolas Grospierre is a photographer, of architecture mainly, and an artist working in the expanded field of photography. His practice has been focused on both documentary projects and more conceptual works. His documentary projects have often explored the collective memories of, and the hopes linked to modernist architecture, now that the utopias related to them have faded away. On the other hand,

autonomy

his conceptual photographic works tend to emphasize mind games, at the same time displaying attractive, sensual images or even installations.

self-contained

ARTŪRS PUNTE (LV) DZEJA INTERJERĀ ► "Dzeja interjerā" ir objektu sērija, kuru tās autors

nu jau vairāk nekā gadu papildina ar jauniem darbiem. Visas cikla instalācijas vieno dzejas teksta klātesamība, "pārstrādāšana" un eksponēšana. Elektroniskie un elektromehāniskie objekti veidoliski atsaucas uz monstrozo sadzīves tehniku, un tie autora ielikto tekstu izpilda savam medijam raksturīgā veidā (projicē, vienus audioierakstus samiksē ar citiem, pēc noteiktas programmas izvada tekstu uz ekrāna u.c.). • Runājot par darbu tekstuālo saturu, jāpiemin dzejnieka tieksme pārvarēt valodas automātismu, atsakoties no ierastās sintakses – līdz ar to šajā darbu ciklā dzeja veidojas kā nozīmju mākoņi, kā frāžu datu bāzes, kā atsevišķu vārdu nejauši savienojumi. • Autora darbs ar mašīnām ir sava veida kontrolējamu nejaušību ģenerēšana. Dzejnieks un mediju mākslinieks, viens no apvienības "Orbīta" (1999) dibinātājiem, daudzu dzejas grāmatu autors, redaktors un izdevējs. "Orbītas" sastāvā un individuāli piedalījies izstādēs un festivālos Latvijā un ārzemēs. No nesenākajiem minami "Draudzības (re)konstrukcija" Stūra mājā (2014), Cēsu mākslas festivāls (2014), Tallinas Grafikas triennāle mākslas muzejā KUMU (2014), jaunā teātra festivāls "Läti kama" Tartu un Tallinā (2012), dzejas festivāls "Slowwwo" Kaļiņingradā (2012), izstāde "texts=attēls" laikmetīgās mākslas centrā "kim?" (2012), dzejas festivāls Permā "SlovoNova" (2013), projekta "Rīgas dzejas karte" kurators. ► T he project Interior Poetry consists of a series

of objects to which the artist has added new pieces over the course of a year. All the installations of the cycle are unified by the presence, re-working and exposure of poetry. The electronic and electro-mechanic objects are shaped like monstrous household machines which present the author’s texts depending on the particular medium (via projections, mixing audio recordings, transferring text onto a screen according to a pre-programmed pattern etc.) • Punte is interested in overcoming the automation of language by abandoning standard syntax, exemplified by the emphasis on text in his work. This creates clouds of meaning from his poetry; a database of phrases; a random connection

instalācijas installations 2014

narrative duration

spatial

static

D 44

of individual words. • The artist’s work with machines aims to generate controlled coincidences. Artūrs Punte is a poet and media artist, one of the founders of "Orbita" (1999), author of many books of poetry, an editor and a publisher. He has participated in many exhibitions in Latvia and abroad, both individually and as a member of Orbita. Some of Punte’s most recent exhibitions include Draudzības (re)konstrukcija at the KGB Building (2014), the Cēsis Arts Festival (2014), the Tallinn Graphics Biennale at the KUMU Museum of Modern Art (2014), the New Theatre Festival Läti kama (2012), the international poetry festival Slowwwo in Kaliningrad (2012), the exhibition "texts=attēls" at the Contemporary Arts Centre kim? (2012), the SlovoNova Poetry Festival in Perm (2013). Punte was also the curator of the project Riga Poetry Map. ALNIS STAKLE (LV) ŠANGRI-LA alnisstakle.com ► Šangri-La (Shangri-La) ir izdomāta vieta, rak-

sturota kā mistiska, utopiska un no ārējās pasaules kalnu norobežota ieleja Ķīnā – paradīze zemes virsū. • Patlaban Ķīna ir viena no pasaulē straujāk augošajām ekonomikām. Mūsdienu Ķīnā milzīgās miljonu pilsētas ir kļuvušas par savdabīgu apsolīto zemi daudziem laimes meklētājiem no lauku teritorijām. • Darbu sērijas ietvaros tika pētītas ainavas izmaiņas ekonomiski aktīvākā Ķīnas reģiona pilsētās Šanhajā, Sudžo, Hangžo, Šenžeņā un Guandžo. Īpaša uzmanība tika pievērsta teritorijām, kurās daļēji nojaukta vecā apbūve, lai būvētu jaunos debesskrāpju rajonus. Naktī atklājas, ka jauno teritoriju plānošana, iedzīvotāju izmitināšana, vecās apbūves nojaukšana un jaunceltņu būvniecība noris apokaliptiskos apjomos un bieži vien daļēji nojauktās mājās joprojām dzīvo cilvēki. Alnis Stakle (1975) dzīvo un strādā Latvijā. Izstādēs piedalās kopš 1998. gada. • "Mani vienmēr ir interesējušas vides vizuālās identitātes saiknes ar sociālajām konstrukcijām un kolektīvajiem mītiem. Mani pārvietošanās maršruti pilsētvidē balstās meklējumos starp šķietami svarīgajām un nesvarīgajām vietām, pievēršoties tām, kuras būtībā ir nestabilas un vienlaicīgi raksturo gan vides noārdīšanos, gan attīstību." ► Shangri-La is an imaginary place in China,

described as a mystical and utopian valley shielded

from the world by a chain of mountains – a true paradise on Earth. • At present, China is among the world’s fastest growing economies. In contemporary China, the enormous cities populated by millions have become a kind of promised land for hordes of fortune seekers from rural areas. • This series focuses on China’s hotbeds of the most intensive economic activity, exploring contemporary cityscape transformations in Shanghai, Suzhou, Hangzhou, Shenzhen and Guangzhou. Particular attention is paid to neighbourhoods that have been semi-cleared of old buildings, in preparation for the construction of new skyscraper districts. At night, it becomes apparent that the urban planning of new areas, re-housing of residents, demolition and construction are all being carried out on an apocalyptic scale, often while the partly demolished buildings continue to be inhabited.

aesthetics

location

Alnis Stakle (1975) lives and works in Latvia. He has been participating in exhibitions since 1998. "I have always been interested in the relationship of visual identity to social constructions and collective myths. My travel routes in the urban environment are based on the search for the seemingly significant and insignificant places in the city, turning to those which, in their essence, are unstable and characterise both erosion and development of the environment simultaneously."

colour

arhīva kvalitātes pigmenta tintes izdrukas uz kokvilnas šķiedru papīra. Dažādi izmēri archival pigment ink prints on rag paper. Sizes variable 2014

series

LAWRENCE JAMES BAILEY (NL)

b&w

narrative

MĒS DARĀM ŠĀDI. NR. 1 – NR. 4 lawrencejamesbailey.com ► M ĒS DARĀM ŠĀDI

Klausies, kā es tevi tur aizvedu. Mēs gaidām došanos ceļā, mierīgi, atvērti un uztveroši. Es tagad skaitīšu no viens līdz desmit. Aizskaitot līdz desmit, tu nokļūsi Utopijā: VIENS Mēs atrodamies kādā klusā stūrī. DIVI Svaigas svešas ainavas paslīd garām kā maigs, silts vējš tumšā naktī. TRĪS Telpa ap mums izplešas, laiks kļūst elastīgs. ČETRI Ap mums ir arvien lielāki plašumi. Mēs jūtamies droši par savu atrašanās vietu. Sajūtam paši sevi bez kavēkļiem un spiediena. Šeit vairs nav ne ekonomikas, ne sabiedrības. PIECI

četri lielizmēra linogriezumi uz papīra, katrs 88 x 136 cm four large scale linoleum prints on paper, each 88 x 136 cm 2014

static

materiality

flatness

E 46

Sajūti šo naksnīgo tīra apreibuma stāvokli. SEŠI Sajūti dīvainos skatpunktus šajā nepārtraukti mainīgajā ainavā. SEPTIŅI Mēs atgriežamies slīkšņainos purvos, kur pirmoreiz uzburbuļoja dzīvība. Kur lēta plastmasa jau sen sadalījusies savās eļļainajās sastāvdaļās. ASTOŅI Iekļaujies ainavā. DEVIŅI Es izzūdu, atstājot tevi nu jau priecīgā vienatnē. Kad domās būsi aizskaitījis līdz desmit, tu būsi atradis Utopiju. Esi tur uz desmit! DESMIT. Pilsētas vide rada stimulu, kas apvieno atmiņas, iztēli, vēsturi un ģeogrāfiju. Mani zīmējumi ir par pieminekļiem, drupām un gandrīz tukšā ainavā izspēlētu stāstu paliekām. • Es attēloju pasaules, kurās nav sociālās atbildības un ekonomiska spiediena, kurās var būt brīvs un skaidri domāt. Šāds utopiskas domāšanas stāvoklis līdzīgs tam, kādu iegūst vienatnē mākslinieka darbnīcā. Man patīk atklāt atsvešinātību, kas veido romantisma būtību. ► THIS IS HOW WE GO

Listen as I take you there. We await our departure, calm, open and receptive. I shall now count from 1 to 10. On the count of 10 you will be in Utopia. ONE We find ourselves in a quiet corner somewhere. TWO Fresh foreign landscapes pass by in a gentle warm breeze on a dark night. THREE The space around us expands, time becomes flexible. FOUR There are ever greater distances all around us. We can feel secure about our position. Feel who we are with no hinderance or pressure. There is no economy or society here anymore. FIVE Take in this nocturnal state of bare intoxication. SIX Take in the strange perspectives of this constantly transforming landscape. SEVEN We revisit marshy bogs where life first bubbled forth. Where cheap plastics have long melted back into their original oily components. EIGHT Absorb into the landscape. NINE I fade, leaving you, now a merry company of one.

On your own mental count of ten you would have found Utopia. Be there at ten. TEN.

found

The urban environment provides the stimulus which connects memories, imagination, history and geography. My drawings are of monuments, ruins and traces of stories presented in virtually empty landscapes. • I depict worlds of no social responsibility and of no economic pressure, where one can be free to have clear thought. A similar state of Utopian thought, which is gained by shutting oneself off in an artist’s studio. I enjoy discovering the alienation which runs through the heart of Romanticism.

E JĀNIS TAURENS & REINIS DZUDZILO (LV) UTOPIJAS SAPNIS

death of author

► Iedomājieties neredzamu pilsētu vārdā Asja.

Sieviete, kurai savus darbus veltījis gan pasaulslavens filozofs, gan pašmāju dzejnieks. Kopā ar Valteru Benjaminu 1924. gada rudenī sarakstīta "Neapole" (Neapel). Anna Lācis varbūt ir Latvijas vienīgā saistība ar pasaules filozofiju – pārējais ir vienkārši provinciālisms. • Iedomājieties telpu ar Kafkas darbiem raksturīgiem zemiem griestiem, jūs apņem balsu dūkoņa dažādās valodās, Le bruissement de la langue – tā ir valodas utopija. Sakritība ar Rolāna Barta ideju ir nejauša, bet trāpīga. • Hipodams veido regulāru Pirejas plānu un domā par ideālu pilsētu, bet Platons apraksta mītisko Atlantīdu, aizsākot renesansē tik populāro ideālo pilsētu vīzijas. Anglija ir sala iepretim kontinentam, un "Jaunā Atlantīda" ir uz salas, bet Herberts Velss runā par "valsts kuģi". • Nekādas antiutopijas – tikai sapnis un kičs. 74 gadi kopš Benjamina nāves, bet viņa skatījums uz vēsturi un nākotni (un Kafku, un sireālismu, un Asju) ir tikpat nesaprotams kā sengrieķu valoda. Valodas dūkoņa..., bet kaut kur fonā ir jēga. Pateicība: Ilzei Rūmniecei, Līvai Pētersonei, Mārai Ķimelei, Janīnai Valterei. Reinis Dzudzilo. Scenogrāfs. Dzimis 1987. gadā. Miesīgā sieva – Krista Dzudzilo. • Jānis Taurens. Dzīvo kopā ar sievu un meitu, lasa grāmatas. Raksta un lasa lekcijas par filozofiju, estētiku, laikmetīgo mākslu un arhitektūru.

narrative duration

concept

audioinstalācija. Teksti sengrieķu, angļu, latviešu un vācu valodā. Tekstu avoti: 1. Aristotelis. Politika. II, 1267b20–1268a14. Platons. Kritijs. 108e–109a; 113b–113e; 115c–116c. 2. Ernests Dausons. Dum Nos Fata Sinunt, Oculos Satiemus Amore [fragments]. Frānsiss Bēkons. Jaunā Atlantīda [fragmenti]. Edvarda Līra limerikas [no 1846. un 1872. gada nonsensa grāmatām]. Herberts Velss. Mūsdienu utopija [I nodaļas 1. paragrāfa sākums]. 3. A nna Lācis. No piezīmju burtnīcas // Anna Lācis. Rīga: Liesma, 1973, 203. un 221. lpp. Анна Лацис. Красная гвоздика. Воспоминания. Рига: Лиесма, 1984, с. 83, 85, 85–86, 93 [tulk. Jānis Taurens]. Asja Lacis. Revolutinär im Beruf. Berichte über proletrisches Theater, über Meyerhold, Brecht, Benjamin und Piskator / Hrsg. von Hildegard Brenner. München: Rogner & Bernhard, 1971, S. 46–48 [tulk. Jānis Taurens]. Linarda Laicena dzejolis Ho-Taī no Asjai veltītā krājuma Ho-Taī. Rīga: Liesma, 1968, 27.–28. lpp. 4. Valters Benjamins. Pasāžu darbs [N1,1; N1a,8; K2,3; K 1,3; K1,4; K1a4; K2,5; K2a4; P°,4 – GS, V]. Francs Kafka [GS, II, S. 432–432]. Francs Kafka: Kā tika uzcelts Ķīnas mūris [GS, II, S. 678]. Sapņu kičs [GS, II, S. 620, 622]. Bērnu dzejolītis no Bērnība Berlīnē ap 1900. gadu (Kumpainītis) [GS, IV, S. 303]. GS = Gesammelte Schriften / Herausg. von Rolf Tiedemann and Herman Schweppenhäuser. Suhrkamp, 1991. audio installation. Texts in Old Greek, English Latvian and German. Sources: 1. A ristotle. Politics. II, 1267b20–1268a14. Plato. Critias. 108e–109a; 113b–113e; 115c–116c. 2. Ernest Dowson. Dum Nos Fata Sinunt, Oculos Satiemus Amore [excerpt]. Francis Bacon. New Atlantis [excerpts]. Edward Lear’s limericks [from 1846 and 1872 books of nonsense]. Herbert Wells. A Modern Utopia [beginning of 1st paragraph of Chapter the First]. 3. A nna Lācis. No piezīmju burtnīcas // Anna Lācis. Rīga: Liesma, 1973, 203. un 221. lpp. Анна Лацис. Красная гвоздика. Воспоминания. Рига: Лиесма, 1984, с. 83, 85, 85–86, 93 [translated by Jānis Taurens]. Asja Lacis. Revolutinär im Beruf. Berichte über proletrisches Theater, über Meyerhold, Brecht, Benjamin und Piskator / Hrsg. von Hildegard Brenner. München: Rogner & Bernhard, 1971, S. 46–48 [translated by Jānis Taurens]. Linards Laicens’ poem Ho-Taī from the collection dedicated to Asja Ho-Taī. Rīga: Liesma, 1968, 27.–28. lpp. 4. Walter Benjamin. Das Passagen Werk [N1,1; N1a,8; K2,3; K 1,3; K1,4; K1a4; K2,5; K2a4; P°,4 – GS, V]. Franz Kafka [GS, II, S. 432–432]. Franz Kafka: Beim Bau der Chinesischen Mauer [GS, II, S. 678]. Dream Kitsch [GS, II, S. 620, 622]. Children’s poem from Berliner Kindheit um 1900 (Das bucklichte Männlein) [GS, IV, S. 303]. GS = Gesammelte Schriften / Herausg. von Rolf Tiedemann and Herman Schweppenhäuser. Suhrkamp, 1991. 2014

E 48

► Imagine an invisible city called Asja. A woman

to whom both a world-famous philosopher and a local poet have dedicated their works. Naples (Neapel) was co-written with Walter Benjamin in autumn 1924. Anna Lācis is perhaps Latvia’s only connection to world philosophy – the rest is merely provincialism. • Imagine a room with the low ceiling characteristic of Kafka’s works, you are surrounded by the hum of voices in various languages, Le bruissement de la langue – a utopia of language. Any coincidence with the idea of Roland Barthes is accidental yet incisive. • Hippodamus creates a regular plan of Piraeus and ponders on the ideal city, while Plato describes the mythic Atlantis, initiating the visions of ideal cities, so popular during the Renaissance. England is an island facing the continent, and New Atlantis is on an island, while Herbert Wells speaks of "ships of state". • No anti-utopia – merely dream and kitsch. 74 years since Benjamin’s death, but his take on history and future (and Kafka, and surrealism, and Asja) is just as incomprehensible as Ancient Greek. The hum of language…, while somewhere in the background there is meaning. Gratitude: Ilze Rūmniece, Līva Pētersone, Māra Ķimele, Janin Walter. Reinis Dzudzilo. Stage designer. Born in 1987. Worldly wife – Krista Dzudzilo. • Jānis Taurens. Lives with his wife and daughter, reads books. Writes and reads lectures on philosophy, aesthetics, contemporary art and architecture. BÁRBARA WAGNER & BENJAMIN DE BÚRCA (BR, DE)

EDIFICE RECIFE barbarawagner.info benjamindeburca.com ► Darbs "EDIFICE RECIFE" iezīmē šķiru attie-

cību atspoguļojumu Brazīlijas ziemeļaustrumu pilsētas Resifi arhitektūrā un pilsētplānošanā, piedāvājot fotogrāfijas un tekstus par šīs attīstības valsts ekonomikas noteikto jauno estētiku. Resifi pilsētā 1961. gadā modernitātes ideāls tika ieviests likumdošanā, nosakot, ka trīsdimensiju mākslas darbu novietošana pie jaunceļamām dzīvojamām ēkām ir obligāta, ja ēku platība pāsniedz 1000 kvadrātmetru, pieaicinot tikai vietējos māksliniekus. No 60. līdz 80. gadiem šo darbu – lielākoties skulptūru – radīšanā piedalījās atzīti modernisma tradīciju pārstāvoši mākslinieki. Ieinteresētas

ātrākā nekustamo īpašumu projektu pabeigšanā, kopš deviņdesmitajiem būvfirmas ir veicinājušas izmaiņas likumdošanā un šos mākslas darbus rada pašas. Parasti šie darbi ir novietoti netālu no ieejām ēkās un ir pakļauti nepārtrauktam durvju sargu vērojumam un rūpēm. 2013. gadā Barbara Vagnere un Benjamins de Burka nofotografēja 66 no šīm skulptūrām un apkopoja 66 durvju sargu stāstus. Autori pēta, kā atšķiras pārmantoti estētiskie spriedumi dažādās attīstības valstu sabiedrības šķirās. Savā kopējā praksē mākslinieki izmanto sakarības starp dokumentalitāti un mākslu, pielietojot pazīstamas stāstījuma formas, lai uzdotu fundamentālus jautājumus par mākslas īsto sociālo un politisko vērtību un to, kam tā tiek radīta un kādēļ. Veicot intervijas, aptaujas un apokopojot pieņemtās vizuālās kultūras radīšanas formas, viņi vienā līmenī attēlo atšķirīgus un pretrunīgus realitātes elementus, lai sašķobītu nostiprinājušās hierarhijas, raisot pirmajā brīdī nepamanāmus jautājumus par gaumi, tradīciju, rasi, šķiru, piederību un statusu. ► EDIFICE RECIFE identifies class relations

embodied in the architecture and urban planning in the city of Recife, in the northeast of Brazil, presenting photographs and texts that overview a new aesthetic prescribed by a developing economy. In Recife, an ideal of modernity was materialised by law in 1961 making mandatory the placement of three-dimensional artworks at the front of residential edifices to be constructed over 1,000 square meters, for what only local artists should be commissioned. From the 1960s to the 80s, the authorship of these works – mostly sculptures – was linked to recognised artists of a modernist tradition. Since the 90s, as private interest influences changes in this law for fast completion of real estate projects, building companies have been producing the artworks themselves. Usually positioned near the security cabins of the condominiums, these pieces are subjected to continuous observation and conservation by the porters who guard these sites. In 2013, Wagner and de Búrca produced 66 photos of these sculptures and collected 66 accounts by the porters on the artworks they share their space with. The artists investigate how inherited aesthetic judgements differ across social classes in developing economies. Their collaborative practice utilises the relationship between documentary and art, making use of familiar narrative forms in order to ask fundamental questions related to the actual social and political value of art, who it is made for and why. Through interviews, surveys and collection of

location

reality

colour

found

22 ierāmēti triptihi (38 x 54 cm katrs), tintes druka uz kokvilnas šķiedru papīra 22 framed triptychs (38 x 54 cm each), Inkjet on cotton paper 2013

grid

E 50

accepted forms of visual cultural production, they bring to an equal level of presentation diverse and contradictory elements of reality in order to destabilise embedded hierarchies, evincing questions of taste, tradition, race, class, belonging and status not immediately visible. INĀRA GAUJA (LV) NĀKOTNES SĀKUMS. 8:45 ► Demo/grafiska ikdienas dokumentācija.

Pētījums – ikdienas ceļojuma nogriežņa iespaidu jaudas mērījumi jauna pilsoņa gaitā uz loloto nākotnes pilsētu. • Mērījumu metode – vizuāla dokumentācija. • Laiks – plkst. 8:45. • Periods – 224 dienas no janvāra līdz augustam ("Survival Kit 6" darbu radīšanas periods).• Salīdzināmie objekti – pašvaldības bērnudārza taciņas nogrieznis un nākotnes pilsoņa iztēles telpa – viena no abām vietām, kurā attiecīgajā dienā plkst. 8:45 atrodas nākotnes pilsonis. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju scenogrāfijas specialitātē (1992). • Kopš 1989. gada veidojusi scenogrāfiju un tērpus vairāk nekā 50 izrādēm profesionālos teātros. Nozīmīgākā sadarbība ar režisoriem Oļģertu Kroderu, Fēliksu Deiču, Valentīnu Maculēviču, baletmeistaru Aleksandru Leimani. Nominācijas un gada balvas profesionālajos konkursos "Spēlmaņu nakts", "Latvijas Gāzes balva Operai" u.c. • 2008. gadā kopā ar Ingrīdu Zāberi izveidojusi dizaina projektu "Recycled.lv", ko prezentējusi 2009. gada "Survival Kit" ar tērpiem "Boutique Fashion Recycled". • Grupu izstādēs piedalās kopš 1987. gada, personālizstādes 2000. un 2012. gadā. ► Demo/graphic documentation of the everyday.

•

Study – measuring the power of impressions from a segment of a young citizen’s everyday journey heading towards the cherished city of the future. • Method of measurement – visual documentation. • Time – 8:45 AM • Period – 224 days from January to August (the period for creation of works for Survival Kit 6). • Objects of comparison – segment of path of the municipal kindergarten and the future citizen’s space of imagination – either of the places the future citizen finds herself at 8:45AM on the given day. Graduated from the Art Academy of Latvia in 1992, specialising in stage design. • Stage and costume designer for more than 50 productions at professional theatres since 1989. The most notable

collaborations have been with theatre directors O.Kroders, F.Deičs, V.Maculēvičs and ballet director A.Leimanis. Nominations and awards at professional competitions Spēlmaņu nakts, Latvijas Gāzes balva Operai, and others. • In 2008 together with I.Zābere created the design project Recycled. lv, which was presented in 2009 at Survival Kit as costumes • Boutique Fashion Recycled. • Has been participating in group exhibitions since 1987, held personal exhibitions in 2000 and 2012.

location

found

KLĀVS UPACIERS & INGA ĢIBIETE (LV) LIEKĀ MĀKSLA ► Darbs ved ceļojumā, kurā aicināti itin visi un

kurā nekas un, labāk, neviens nav lieks, ja vien pats to nevēlas. Ceļojumā nevis tālu prom, bet tepat ap stūri, taču katru reizi kā pirmoreiz. Instalācija taps uz vietas no citu mākslinieku atstātajiem "atkritumiem". Inga Ģibiete (1979) ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (2014). Mācījusies AKI Artez Enscehde Mākslas institūtā Enshedē (2011, Nīderlande). Klāvs Upaciers (1979) ieguvis bakalaura grādu (2011), absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, turpina studijas maģistrantūrā.

224 fotoattēli, katrs – 10 x 15 cm 224 photos, 10 x 15 cm each 2014

narrative duration

grid involvement spatial

altered

DIY

ephemere

► T he work leads us on a journey where absolutely

everyone is invited, where nothing, and, even better, no one is unwanted, unless willing to remain so. On a journey not far away, but just around the corner, although each time it is as though for the first time. The installation will be created on-site from the "scraps" left by other artists.

Inga Ģibiete (1979) completed her MA degree in the Department of Graphic Art at the Art Academy of Latvia in 2014. She has also studied at the AKI Artez Enschede Institute of the Arts in the Netherlands (2011). Klāvs Upaciers (1979) graduated with a BA degree from the Department of Visual Communication at the Art Academy of Latvia in 2011. He is now continuing his studies at the academy in the Master’s Programme.

instalācija installation 2014

all-over

action

E 52

LINDA KONONE (LV) APDZĪVOJOT VIETAS UN TELPAS

skaņu dažādos kontekstos un formās, uzstājoties eksperimentālās mūzikas koncertos, veidojot instalācijas un skaņdarbus multikanālu sistēmām.

zilums.wordpress.com

► As a result of technological advances, reproduc-

► Pilsētas urbānā vide, ko radījis cilvēks, ierobežo

tā kustību, pārvietošanos un komunikāciju publiskās vietās. Cilvēka darbību pārnese no ierastās vides uz neierastu rada jautājumus – cik daudz un kā mēs apzināmies savas darbības, cik bieži tās kļūst automātiskas? • Darbs ved ceļojumā uz sevi pašu.

Linda Konone darbojas ar attēlu un skaņu dažādos medijos. Pēta laiku, kustību un telpu. ► T he man-made urban environment limits human

movement, travel and communication in public spaces. Transferring human activity from its common environment to the uncommon raises questions: how much, and in what manner, are we aware of the things we do, how frequently do they become automatic actions? • The work leads on a journey towards oneself. Linda Konone works with image and sound in various media. She investigates time, movement and space. MĀRTIŅŠ ROĶIS (LV) EARZOOM martinsrokis.com

tion of sound is no longer reliant on the presence of a physical object, thus creating a dislocation between that which we see and that which we hear. In the middle of the 20th century, French composer and theoretician Pierre Schaeffer formulated the model of acousmatic listening, reducing the hearing experience to sound detached from its originating causes. • The installation is an attempt to invert this model by creating a utopian environment where the connection between objects and sound is obvious, but this transparency hardly explains their complex relationship, leaving room for schizophonic speculations on the sound’s origin and connection to the visible. At the forefront of Mārtiņš Roķis’ interests are the limits of human perception, the relationships between body and space. The author studied philosophy in the Faculty of History and Philosophy at the University of Latvia and individually mastered audiovisual programming. Since the late 1990s, he has been experimenting with electronic music, working with sound in various contexts and forms, participating in concerts of experimental music, creating installations and compositions for multichannel systems.

video instalācija video installation 2014

narrative

role-play

duration duration

spatial

action

spatial

created

ephemere

► Tehnoloģiju attīstības rezultātā skaņas reprodukcija vairs nav atkarīga no fiziska objekta klātbūtnes, tādejādi radot dislokāciju starp to, ko redzam un to, ko dzirdam. Franču komponists un teorētiķis Pjērs Šēfers (Pierre Schaeffer) 20. gadsimta vidū formulēja akusmatiskās klausīšanās modeli, reducējot klausīšanās pieredzi uz skaņu atrauti no tās cēloņiem. • Instalācija ir mēģinājums šo modeli apvērst, radot utopisku vidi, kurā objektu un skaņas saistība ir acīmredzama, bet šī acīmredzamība nebūt neizskaidro objekta un skaņas kompleksās attiecības, radot iespēju šizofoniskām spekulācijām par skaņas izcelsmi un saistību ar redzēto.

Mārtiņa Roķa interešu priekšplānā ir cilvēka uztveres robežas, ķermeņa un telpas attiecības. Autors studējis filozofiju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un individuāli apguvis audio vizuālo programmēšanu. Kopš 90. gadu beigām eksperimentē ar elektronisko mūziku, strādājot ar

instalācija installation 2014

autonomy

contemplation

A 54

Vāgnera zāle atrodas Riharda Vāgnera ielā 4 – ēkā, kuru projektējis vācbaltu arhitekts Kristofs Hāberlands. 18. gadsimta beigās te bija ierīkots Rīgas pilsētas teātris, bet 19. gadsimta 30. gados ēkā strādāja vācu komponists un diriģents Rihards Vāgners. Pirms pāris gadiem Vāgnera zālē darbojās valsts kamerorķestris "Simfonietta Rīga", taču šobrīd Kultūras ministrijas pārziņā esošais nams stāv tukšs un neizmantots, jo nav rasti rekonstrukcijai nepieciešamie finansu līdzekļi. Festivāla "Survival Kit" laikā Vāgnera zālē būs apskatāmi laikmetīgās mākslas darbi, kā arī tiks rīkoti dažādi pasākumi.

Wagner Hall is located on Riharda Vāgnera iela 4 – in a building designed by BalticGerman architect Kristofs Hāberlands. The Rīga City Theatre had its home here in the late 18th century, and the German composer and conductor Richard Wagner worked in the building in the 1830s. The State Chamber Orchestra Simfonietta Riga worked at Wagner Hall a number of years ago, but the building, which is held by the Ministry of Culture, remains empty and unused, as the funds needed for its reconstruction haven’t been found. During the Survival Kit festival, contemporary art works will be displayed at Wagner Hall, and a variety of events will be held.

Bijušās tekstilfabrikas "Boļševička" ēka celta 20. gadsimta sākumā kā ādas apavu rūpnīca "Buffalo" – tās kurtuvei ogles tika piegādātas ar liellaivām pa speciāli izveidotajiem kanāliem un ūdru dīķiem, savukārt pati ēka būvēta kā moderna ķieģelu celte ar plašām stiklotu logu rūtīm. Mākslas zinātniece Silvija Grosa celtnes arhitektūru raksturo kā "spilgtu industriālās arhitektūras un racionālisma ideju realizācijas iemiesojumu, nams ir dzelzbetona karkasa būves piemērs. Tās stilu varētu atiecināt uz protofunkcionālismu, kas iegūst izpausmes vēlā jūgendstila periodā." Padomju laikos ēkā tika ierīkota tekstilfabrika, kas vēlāk – valsts atjaunotās neatkarības gados – tika privatizēta un pārdota. Šobrīd nams pieder privātbankai "Rietumu banka", kas ēku apsaimnieko un teritoriju pakāpeniski attīra no padomju gados uzkrātajiem atkritumiem.

The former Boļševička textile factory building was built in the early 20th century as the Buffalo Leather Shoe Factory – the coal for its furnace was brought by large boats along specially created canals and otter ponds. The building itself was built as a modern brick structure with large glass windows. Art historian Silvija Grosa describes its architecture as "the embodied realization of striking industrial architecture and rationalist concept, an example of a reinforced concrete carcass structure. Its style could be described as protofunctionalist, gaining expression in the late Art Nouveau period". A textile factory was set up in the building during the Soviet era, and it was later privatized and sold in the years following the renewal of Latvia’s independence. A private bank, Rietumu banka, the current owner and manager of the building is gradually cleaning up the waste left over from the Soviet years which remains on the territory.

BIJUSĪ TEKSTILFABRIKA BOĻŠEVIČKA

MĀKSLINIEKI

58 58 60 60 62 62 64 66 66 68 70 70 72 72 74 76 76 78 78 80 82

82 84

ANDREAS ANGELIDAKIS (NO / GR) KIRILS PANTEĻEJEVS (LV) TIMO TOOTS (EE) AGLAIA KONRAD (BE) ANOUK DE CLERCQ (BE) KATARINA LUNDGREN (SE) REINIS HOFMANIS (LV) KRISTĪNE ALKSNE (LV) JULITA WOJCIK (PL) ISOLA ART CENTRE (IT) NIR EVRON (IL) GRZEGORZ KLAMAN (PL) GRUPA PREDMETIV (UA) ĒRIKS BOŽIS (LV) INGA ERDMANE (LV) ALICJA KARSKA & ALEKSANDRA WENT (PL) ŁUKASZ SUROWIEC (PL) VLADIMIRS JAKUŠONOKS & VILNIS PUTRĀMS (LV) JUN YANG (CN) MARIAM NATROSHVILI & DETU JINTCHARADZE (GE) LAURA ĶENIŅŠ (LV) HIWA K (IQ) KATRĪNA NEIBURGA & ANDRIS EGLĪTIS (LV)

aesthetics

A 58

A ANDREAS ANGELIDAKIS (NO / GR) ATĒNU TRILOĢIJA angelidakis.com andreasangelidakis.blogspot.com ► "Trollis" un "Kazino" ir simboliskas 50. gadu

modernisma celtnes, abas neatbilst to sākotnējām iecerēm, un abas tiek izmantotas, lai runātu par antropoloģisko un finanšu krīzi Atēnās. Kopā ar "Staigājošo ēku" (2006) veidojas triloģija par mācīšanos no Dienvidu modernisma kļūdām. Visos trijos projektos celtnes kļūst par video, par celtņu nākotnes scenāriju, dialogu starp arhitektūras piedāvājumu un kritisku fikciju. Esmu arhitekts. Man patīk ēkas, taču neesmu drošs, vai vēlos tās būvēt. Man tās patīk tāpat kā pludmales un kalni, un mākoņi – kā daļa no dabas idejas paplašinājuma. • Esmu studējis Dienvidkalifornijas Arhitektūras institūtā pēc tam, kad aizgāju no Grieķu politehniskās skolas, apjaušot, ka tur māca, kā projektēt celtnes, nevis – kādēļ. 80. gadu beigās un 90. gados institūts bija pārņemts ar "kāpēc". Pēc studiju beigām uzsāku praksi mākslas centrā, jo laikmetīgās mākslas valoda šķita kritikai un daudzpusībai piemērotāka. Vēlāk es devos uz Kolumbiju iegūt maģistra grādu, kļūstot par vienu no pirmajiem Paperless Studios grupas studentiem – šai dizaina kursā vienīgais darba instruments bija dators. Tajā laikā sāku interesēties par datoru kā filozofisku ierīci, ideju ainavu, kuras horizonts iezīmējās interneta agrīnajos laikos. Līdz ar to man izdevās nostiprināt savu interešu loku: māksla un ēkas, koncentrējot uzmanību uz pārmaiņām sabiedrībā, it īpaši pateicoties internetam, kas mūsdienās ir nozīmīgākais paradigmu mainītājs. ► Troll and Casino are emblematic modernist buil-

dings of the 1950s. Both failed in their intentions, and both are used as vehicles to talk about the current anthropological and financial crisis in Athens. Together with Walking Building (2006) they form a trilogy from which we can learn about the failures of modernism in the South. In all three projects the buildings have become videos; scenarios for the buildings’ future; dialogues between proposed architecture and critical fiction. I’m an architect. I like buildings, but I’m not sure I want to be the one building them. I like them

like beaches and mountains and clouds – as part of an extended idea of nature. • I dropped out of Greek polytechnical school and finished my undergraduate studies at the Southern California Institute of Architecture after I realized they were teaching us how to design buildings but not why. Sci-ARC in the late 1980s and 1990s was all about the why. After graduating I got an internship at an art centre, as I thought that contemporary art seemed like a language more fluent in criticism and versatility. Later I went to Columbia University for my Masters’ degree, and I was part of the first batch of the Paperless Studios design course with the computer as the only tool. It was then that I became interested in the computer as a philosophical device, a landscape of ideas whose horizon began to appear during the early days of the internet. This idea somehow completed my sphere of interests: art and buildings with a focus on how society shifts, especially as seen through the internet which is the most significant paradigm shifter of our time. KIRILS PANTEĻEJEVS (LV)

colour

pro

created

video. Staigājošā ēka, 2004–2006, 4:31 min; Trollis, 2011, 5:30 min; Kazino drupas, 2012, 6:39 min video. The Walking Building, 2004–2006, 4:31 min; Troll, 2011, 5:30 min; Casino Ruin, 2012, 6:39 min

BISMUTS ► Civilizācijas attīstības pamatā ir ideālās struk-

tūras meklējumi. Dzīves telpas, informācijas, procesu strukturēšana un specializācija ir galvenās progresa iezīmes. • Cilvēka radītā vidē notiek līdzīgi kā dabā, kad cieta viela veidošanās procesā iegūst neizskaidrojami loģiskas, ģeometriski un konstruktīvi nevainojamas struktūras. • Bismuts ir rets metāls, kura specifiskās īpašības nosaka tā pielietojumu. Ikdienā mēs to diez vai bieži pieminam. Pārsvarā tas tiek izmantots nelielos daudzumos elektronikā un farmācijas industrijā. Bismuts, kristalizējoties virzienā no cietēšanas zonas, rada raksturīgu, sistematizētu, kristalizācijas procesa ietekmētu veidojumu. Skulptūrā "Bismuts" gribu parādīt kopsakarības vielu mikrostruktūrās un homogēnos procesos, piemēram, urbanizācijas rezultātā radītās formās: ēkās, dažādās megakonstrukcijās un pat veselu pilsētu uzbūvē. Vērošana, pētīšana, pārdomas man palīdz sasniegt apziņas stāvokli, kurā dzimst idejas. Katrā sīkumā var saskatīt analoģijas ar kosmiska mēroga procesiem. • Tajā pašā laikā, pētot Visumu, var labāk saprast ikdienas dzīves fenomenus. • Savos darbos es aicinu saskatīt nozīmīgo "nenozīmīgajā", atklāt neredzamās saites, kas šķietami haotiskus un spontānus procesus savieno vienotā sistēmā.

duration spatial created

instalācija installation 2014

materiality

self-contained contemplation

A 60

► T he development of civilisation is based on the

search for the ideal structure. The structuring and specialisation of living space, information, process are the main characteristics of progress. • Just like a solid substance acquires inexplicably logical, geometrically and constructively perfect structures in the process of its formation, very similar phenomena take place in the environment as a result of human activity. • Bismuth is a rare metal. Its specific characteristics also determine its applications. We rarely hear about it in everyday life. It is mostly used in small quantities in the electronics and pharmaceutical industry. Bismuth, crystallising outward from the solid part, creates a characteristic, systematised formation, influenced by the process of crystallisation. In the sculpture Bismuth I want to show the correlations between microstructures of substances and homogeneous processes, such as the forms created through urbanisation: in buildings, various megastructures and even the construction of entire cities. Observation, study, reflection are the things that help me reach the state of consciousness where ideas are born. The tiniest object can reveal analogies with processes of cosmic scale. • At the same time, the investigation of the Universe can lead to a better understanding of the phenomena of our everyday life. • In my works I invite the audience to see the significant in the "insignificant", to discover those hidden links that bind seemingly chaotic and spontaneous processes in a unified system. TIMO TOOTS (EE) SODEVAHE works.timo.ee ► Šajā darbā apskatīts viens no Tallinas unikālāka-

jiem rajoniem – Sodevahes ciems, kas izveidojies nelegāli kā sezonāla būdiņu pilsēta un lauksaimnieciska teritorija pie lidostas. 2011. gada vasarā šo rajonu bija paredzēts "kartēt" gan citu pilsētas daļu iedzīvotājiem, gan Sodevahes vietējiem, uztverot to kā īstu pilsētas rajonu ar savu infrastrunktūru un funkcionēšanas loģiku. Timo Totss ir neatkarīgs mākslinieks. Ziemā dzīvo un strādā Tartu, vasarā – Mājāmā, Igaunijas dienvidos. ► T his project will focus on one of Tallinn’s most

unique regions, Soodevahe village, which has evolved at the discretion of its creators as an illegal

seasonal shanty town and agricultural area next to the airport. The region was to be "mapped" in summer 2011, both for the residents of other city districts and for the "locals" of Soodevahe, regarding it as a real city district that has its own infrastructure and logic of functioning.

reality

location

Timo Toots is a freelance artist. Living and working: Winter season in Tartu, Estonia. Summer season in Maajaam in southern Estonia. AGLAIA KONRAD (BE) ICONOCOPYCITY nadjavilenne.com ► G rāmata "Iconicity" ir piemērs vienam veidam,

kā lasīt manu arhīvu. To varētu raksturot kā tiešu, nepulētu, konkrētu, skulpturālu, melnbaltu un asociatīvi rotaļīgu. Tas attēlo arhitektūras aprises pilsētvidē visos ēku dzīves posmos no to atklāšanas līdz nojaukšanai, kā arī visos iespējamos starpstāvokļos. • Darbā "ICONOCOPYCITY" izstādītas pilnas grāmatas atvērumu kopijas no pirmā vāka līdz pēdējam. Tas parāda grāmatas lineāro kārtību, un plašās arhitektūras nodaļas kļūst nolasāmas to grafiskajā un ritmiskajā secībā. • Struktūra, kas parādās nepārtrauktajā režģī uz sienas, veidojas no kadra liekā, melnā laukuma rāmī. • Savukārt pamīšus ritms veidojas no grāmatas mainīgā novietojuma katrā līnijā – pa kreisi vai pa labi. Tādējādi lapušu izvietojuma režģis instalācijā kļūst redzamāks par lappušu uzbūves grafisko režģi. • Izstādot šos atvērumus kā vienotu virsmu, atklājas pavisam citi skatpunkti un lasījumi. Grāmatas kopskats atklāj asociatīvo domu ķēdi, kas ir darba pamatā.

dažādu mediju instalācija. Izstādes veidošanā līdzdarbojās: Marika Agu, Kārels Narro, Pents Talvets, Tanels Kilaotss, Risto Rosārs, Rainers Sirkels, Hanna Tīdusa, Erki Menniste, Risto Kalmre, Nēme Kilms, Jānuss Kalde, Anastasija Ševčenko. Igaunijas mākslas muzeja īpašums mixed media installation. Exhibition was made together with Marika Agu, Kaarel Narro, Pent Talvet, Tanel Külaots, Risto Roosaar, Rainer Sirkel, Hanna Tiidus, Erki Männiste, Risto Kalmre, Neeme Külm, Jaanus Kalde, Anastasiia Shevchenko. Courtesy of Art Museum of Estonia 2012

DIY

ephemere

concept

involvement b&w

grid

expanding

Aglaija Konrade dzīvo un strādā Briselē. Viņas darbība sākās ar fotogrāfijā balstītu praksi, interesējoties par lielpilsētu urbānajām parādībām 90. gadu sākumā. Patlaban tā ietver video, grāmatas, instalācijas un 16 mm filmu sēriju (par skulpturālo arhitektūru). Viņas darbi izstādīti starptautiskās grupu izstādēs, tostarp "Documenta X" (1997), "Cities on the Move" (1998–1999) un "Talking Cities" (2006). ► T he book Iconocity is an example of one way

of reading my archive. It can be defined as raw, unpolished, concrete, sculptural, black and white, and associatively adventurous. It depicts the whereabouts of architecture in all urban conditions, from its presentation to its demolition, and all the possible states of contemplation in between. The work ICONOCOPYCITY displays the entire copied spreads of the book, from the front cover to

114 melnbaltas lāzerkopijas, katra 29,7 x 42 cm Atbalsta Wallonie - Bruxelles International.be 114 laser copies, black and white, each 29.7 x 42 cm Supported by Wallonie - Bruxelles International.be

location

2011

aesthetics

flatness

aesthetics

A 62

the back. This shows the linear order of the book, and the extensive architectural sections become readable in their graphic and rhythmic order. • The spine, which emerges in the continuous grid on the wall, is the "restspace" of the photocopy frame. The meandering rhythm results from the alternating position of the book in each different line, left or right. In this way, the grid of the installed pages overrules the graphical grid of the way the pages are built. • By presenting the spreads as one surface, completely different perspectives and readings are revealed. The overall survey of the entire book unravels the associative train of thought that it specially has been based on.

worlds, many of which have a strongly architectonic character. • In Oh she seeks to reanimate the ambitious, utopian spirit of renegade architect Etienne-Louis Boullée (1728-1799). True to the spirit of the utopian architectural tradition Boullée is part of, he is probably best remembered today for one unrealized project in particular: the design for a gigantic sphere-shaped shrine dedicated to one of the founding fathers of modern science, Isaac Newton. • Although the historical reference to an unrealized architectural project adds a nostalgic, melancholy twist to Oh, De Clercq nevertheless stays true to her well-documented passion for images of futurity.

Aglaia Konrad lives and works in Brussels. Her work started from photographically driven practice, with an interest in the urban phenomena of megacities since the beginning of the 1990s. By now it comprises videos, books, installations and a series of five 16mm films (on sculptural architecture). Her works have been represented in international group shows such as Documenta X (1997), Cities on the Move (1998–1999) and Talking Cities (2006).

The image in space, the spatial image, the imagined space and the space of the image. Anouk De Clercq’s work involves not only the interaction between different disciplines, but also that between inside and outside, real and imaginary (virtual) spaces, two and three-dimensional, analogue and digital, the ultimate aim being to create a poetic space.

ANOUK DE CLERCQ (BE) O portapak.be ► A nuka de Klērka pēta datoru valodas audiovizu-

ālo potenciālu radīt iespējamās pasaules, daudzām no kurām ir izteikti arhitektonisks raksturs. • Darbā "O" viņa tiecas atdzīvināt dumpīgā arhitekta Etjena-Luisa Bulē (1728–1799) ambiciozo, utopisko garu. Atbilstoši Bulē pārstāvētās utopiskās arhitektūras tradīcijas garam, viņa vārds mūsdienās visbiežāk tiek saistīts ar nerealizētu projektu – skici milzīgai sfēriskai piemiņas vietai, kas veltīta vienam no mūsdienu zinātnes pamatlicējiem Īzakam Ņūtonam. • Lai gan vēsturiskā atsauce uz nerealizētu arhitektūras projektu darbam piešķir nostalģisku, melanholisku noskaņu, Anuka de Klērka saglabā aizrautību ar nākamības attēliem. Attēls telpā, telpisks attēls, attēlota telpa un telpa attēlā. Anukas de Klērkas darbu galvenais mērķis ir radīt poētisku telpu. Tie ietver ne tikai dažādu jomu mijiedarbību, bet arī attiecības starp iekšpusi un ārpusi, reālajām un iedomātajām telpām, divām un trīs dimensijām, analogo un digitālo. ► A nouk De Clercq explores the audiovisual

potential of computer language to create possible

KATARINA LUNDGREN (SE) MĀKSLĪGĀS AUGSTIENES katarinalundgren.com

video instalācija, 8:00 min video installation, 8:00 min 2010

atopia spatial

duration

► Projektā "Mākslīgās augstienes" tiek apskatītas

mākslīgi radītas virsotnes Stokholmā. Šīs virsotnes – izgāztuves un kalni, kas atrodas gan pilsētas centrā, gan priekšpilsētās – ir spilgta 50.–80. gadu modernās pilsētvides plānošanas liecība, kas piedāvā alternatīvu skatījumu uz pilsētas izaugsmi un pārvērtībām. Mūsdienās šīs teritorijas ir uz robežas starp dabu un kultūru – tajās var atrast gan aizaugušus parkus, gan koptus disku golfa laukumus un topošas slēpošanas trases. Sākumā šī ideja – pārvērst no šahtu rakšanas un spridzināšanas darbiem pāri palikušās zemes masas augstos pauguros – bija pilsētas daiļdārzniekam Holgeram Blumam. Viņš drīzāk gribēja šīs virsotnes izveidot kā skulptūras, nevis kā dabiskās topogrāfijas sastāvdaļas; viņš arī uzskatīja šīs mākslīgi radītās virsotnes par piemērotām atpūtas zonām un slēpošanas trasēm. Bluma acīs virsotnes nebija ne celtniecības objekti, ne parki, bet patstāvīgi mākslas darbi. Utopiskās pilsētas kontekstā tiek izcelts virsotņu konceptuālais raksturs. Stāsts par mākslīgajām virsotnēm un Holgera Bluma sapni par pilsētas apzaļumoto teritoriju attīstību tiek apskatīts jaunā gaismā – nevis no vēsturiskās perspektīvas, bet kā potenciāls nākotnes attīstības modelis.

contemplation

narrative

location static

found

concept

instalācija installation 2013

static

A 64

Katarīna Lundgrēna (1978) darbojas Stokholmā. • "Mans darbs balstīts stāstu stāstīšanā un mītu radīšanā, bieži par pamatu ņemot kādu mūsdienu parādību – problēmu vai notikumu, kaut ko neizzinātu vai šķietami pašsaprotamu. Mana pieeja ir balstīta izpētē, un es strādāju ar dažādiem medijiem, arī ar tekstu, video un fotogrāfiju." ► Artificial Heights is a project on the manmade

peaks of Stockholm, the landfills and hills that were created as a result of modern urban planning in the city centre and suburbs 1950–80. Taken together the heights constitute an alternative and parallel narrative on the city’s growth and of what became of what was before. Today the areas are a borderland between nature and culture, overgrown parks, neat frisbee golf courses and future ski slopes. The idea of transforming leftover rubble and debris from excavations and blasts into tall hills on the outskirts of town, originated with the city’s Parks Superintendant Holger Blom. The idea was that the hills would be designed as sculptures, rather than aiming to mimic a natural topography, and that they would be used as recreational areas for skiing. In the eyes of Blom the heights were neither buildings nor parks, rather they were freestanding, personal works of art. The conceptual nature of the heights is highlighted by the theme and the context “Utopian City”. The story of the artificial heights and Holger Blom’s visionary development of the city’s green areas is presented in a new light, not just as history, but also as a potential model and possibility for the future. Katarina Lundgren (1978) is based in Stockholm. "My work revolves around storytelling and mythmaking, often with its starting point in some sort of contemporary phenomenon, be it an issue or an occurrence, something unexplored or taken for granted. My method is research-based and I work with various mediums such as text, video and photography." REINIS HOFMANIS (LV) VIETA reinishofmanis.com ► Jēdzienā "vieta" tiek ietverts kas vairāk nekā abs-

trakta lokācija. To raksturo vārdi "ainava" un "dzīvesvieta". Starp jēdzieniem "telpa" un "raksturs" var izveidot saikni, ko raksturotu jēdziens "apdzīvota telpa". Konkrētas lietas ar tām raksturīgu materialitāti, formu, tekstūru un krāsu kopā veido priekšstatu par vides raksturu. Jēdziens "vieta"

aesthetics

uzlūkojams kā iepriekš minēto lielumu kopums. Karls Ortvins Sauers esejā "Ainavu morfoloģija" apgalvo, ka "ģeogrāfijas fakti ir vietu fakti" un ka šādu faktu kopība rada ainavu. • Ainavu veido gan urbānās detaļas, gan dabas elementi. Cilvēku veidotās ainavas daļas, pirmām kārtām, ir apmetnes. Tās pārveido dabiskās ainavas par kultūrainavām. Cilvēku apgūtās, pakļautās ainavās ēkas pietuvina zemi tās iedzīvotājiem. • Dabiskās un cilvēka veidotās ainavas ir grūti nošķiramas. Urbānās ainavas, ietekmējot iedzīvotāju kolektīvo atmiņu, vizualizē kopīgo laiku, kas tiek pavadīts konkrētajā vietā, kas savukārt vizuāli rezultējas kopīgi dalītā teritorijā. Ainava vizualizē kultūras ietekmi uz vidi, kas iedarbojas noteiktā laikā. Reinis Hofmanis absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju un ieguvis maģistra grādu mākslā (2012), studējis fotogrāfiju Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Hannoverē (2007). Izstādēs piedalās kopš 2003. gada. Viņa darbi izstādīti Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Beļģijā, Kanādā un Singapūrā. Ieguvis Archifoto 2012 galveno balvu. 2013. gadā saņēmis otro vietu Sony World Photography Awards Arhitektūras kategorijā. ► Place is more than just an abstract location;

it can be described by the words "landscape" and "residence". The link between the concepts of "place" and "character" can be characterised by the term "inhabited space." Specific objects, their material, form, texture and colour together form a notion of an area’s character. "Place" can be seen as a combination of all aforementioned concepts. In his essay "The Morphology of Landscape" Carl Ortwin Sauer claims that "the facts of geography are facts of place" and that the combination of these facts creates a landscape. • A landscape is created by urban details as well as by natural elements. The parts of a landscape created by people are first and foremost settlements which transform natural landscapes into cultured landscapes. In landscapes which have been mastered and subjugated by people, housing brings "earth" closer to its inhabitants. • It is hard to differentiate landscapes created by man from natural landscapes. Urban landscapes influence inhabitants’ collective memory; they exemplify time which is spent in a specific place, which in its turn visually results in a shared territory. The landscape illustrates cultural influence on a place at a specific time. Reinis Hofmanis graduated from the Art Academy of Latvia and holds an MA degree in fine arts (2012). Studied photography at the

fotogrāfijas photographs 2014

autonomy colour

series

static

A 66

University of Applied Sciences and Arts in Hannover (2007). Participates in exhibitions since 2003. His works have been exhibited in Latvia, Estonia, Lithuania, Russia, Germany, Italy, France, Belgium, Canada and Singapore. Recipient of the Archifoto Award in 2012. In 2013 he earned 2nd place at the Sony World Photography Awards in the architecture category. KRISTĪNE ALKSNE (LV) BOĻŠEVIČKAS APGAISMĪBA kristinealksne.com ► Šis loga projekts ir veltījums pilsētvidei.

Plašais stikla izmantojums "Boļševičkas" vecajā arhitektūrā pārvērš to par projektu ideālistiski skaistai ēkai. Stikls asociējas ar utopijas un caurspīdības jēdzieniem, tas ir ļoti nozīmīgs materiāls kam piemīt garīga vērtība. Mirdzums un gaisma ir svarīgākie sirds skaidrības un nāves simboli. Krāsaina stikla maģisko īpašību vietā, darbā "Boļševičkas apgaismība" tiek izmantoti degvielas palieku attēli no pilsētvides, norādot uz utopiskas cerības, iekāres un ārprāta klātesamību mūsdienu modernismā. Kristīnes Alksnes darbi veidojas no vizuālas informācijas fragmentu virknes, kuru māksliniece paņem no savas ikdienas realitātē, ko veido dabas parādības, novērotas to dabiskajā nepastāvībā un vissīkākajās detaļās, un kas aptver pārvietošanos – gan garus ceļojumus, gan nelielas atrašanās vietas izmaiņas. Viņas vērīgajam skatienam nepamanīti nepaslīd garām ne ikdienišķi maršruti, ne ainavas, kas atklājas vērojumā pa lidmašīnas iluminatoru, ceļojot pāri kontinentiem. No šīm vīzijām smeltie elementi un detaļas tiek ierakstīti un pārveidoti ņirbošās iztēles ainavu kartēs. ► T he window project is a celebration of urban

environments. Espousal of glass in the old architecture of Boļševička factory turns it into a project of an idealistic house of beauty. Glass evokes the concepts of utopia and transparency, it is a material of great importance and spiritual value. Sparkling and light are the highest symbols of purity and death. In Boļševička Enlightenment, instead of the magical properties of colored glass, images of gasoline leftovers from urban environments are used, making clear that the themes of utopian hope, desire, and madness are part of today's modernism..

autonomy

Kristīne Alksne’s works have their origin in a succession of pieces of visual information that the artist picks out from her surroundings in the reality of daily life: a reality made up of natural phenomena observed in their organic transience and in the most minute detail, and comprising many displacements, be they long journeys or minimal changes in location. Under her attentive gaze, neither the routes we walk along every day, nor the landscapes that we watch unfold beneath us from the window of the airplane while we fly from one continent to another, pass by unobserved. Elements and details drawn from these visions are recorded and recomposed into vibrant maps of imaginary landscapes.

contemplation

materiality

JULITA WOJCIK (PL)

FALOWIEC / VIĻŅVEIDA ĒKA / ► Tamborētās ēkas prototips ir garākais Polijas

daudzzīvokļu nams, kas celts 70. gadu sākumā Pržimoržes rajonā, Gdaņskā. Stikla, tērauda un betona arhitektūra, maksimāli vienkārša un funkcionāla, komunistu versijā bija ārkārtīgi dehumanizēta. Šī un daudzu citu līdzīgu namu vienādotie būvapjomi, kāpņu telpas, nepraktiskie dzīvokļi nepieļāva nekādu individuālismu. Tamborētais nams ir mēģinājums pretoties gigantiskajai celtnes formai, parādīt to "cilvēciskā" mērogā un ar materiāla palīdzību demistificēt varu un spēku. Vienlaikus tā ir cīņa ar otras, neierastās matērijas mērogu, un ar vislielāko koncentrēšanos, bez kuras maziņās kāpnes, logi un balkoni pazustu. Julitas Vojcikas izmanotā tehnika ļauj pieskaitīt šo darbu ikdienas dzīves apcerējumu žanram. Piešķirot banālām darbībām estētisku dimensiju, māksliniece dīvainā kārtā ikdienišķo padara vērtīgu. (Izabela Kopana) Julita Vojcika (1971) ir performanču un video māksliniece. Savos hepeningos un mākslinieciskās intervencēs viņa norāda uz strīdīgiem aspektiem strauji mainīgās pasaules sociālajā dzīvē. Viņas mērķis ir ne tikai sašķobīt dažādus sabiedrības noteikumus un normas, bet arī radīt jaunus veidus, kā aplūkot novecojušu kultūras kodu radītas stagnējošas paražas. Viņa pārbauda brīvības un sociālās pieejamības robežas, ieviešot mākslas pasaulē demokrātijas vēsmas, aicinot sabiedrību savā lokā, iesaistot to dažādās aktivitātēs un nojaucot robežu starp mākslinieku un skatītāju. ► T he model for the crochet building was the

longest block of flats in Poland built in the early

concept

fotokopijas, datorizdrukas, kolāžas, papīrs photocopies, computer prints, collages, paper 2014

narrative

DIY

instalācija. Varšavas Nacionālās mākslas galerijas Zacheta īpašums installation. Courtesy of Zachęta – National Gallery of Art, Warsaw 2005

materiality

artist’s presence problem

A 68

1970s in Przymorze, a district of Gdańsk. […] The architecture of glass, steel and concrete, maximally simple and functional, was extremely dehumanized in its communist version. The unified segments, staircases, and unpractical flats of this and many other such buildings had no room for individualism. […] The crochet Wavy Block is an attempt to try oneself against the gigantic form building, to show it on a "human" scale and in a material demystifying power and strength. But it is also a struggle with the scale of the other, nonstandard matter, and with utmost concentration, without which the tiny staircases, windows, and balconies would be lost. The technique used by Julita Wójcik introduces her works into the domain of deliberations about the everyday. By giving banal activities an aesthetic dimension, the artist perversely adds value to the sphere of mundane doings. • (Excerpts of the catalogue Energy Class B / text (Self)Observations of the "B" Territories by Izabela Kopania) Julita Wójcik (1971) – performance and video artist. Through happenings and artistic interventions, she points out conflicting aspects of social life in a swiftly-changing world. Her aim is not just to undermine certain rules and regulations that govern society, but to create new ways of looking at the stagnant customs of outdated cultural codes. She tests the boundaries of freedom and social access, wafting in a breeze of democracy into the art world, inviting the public into her circle, engaging them in various activities and breaking down the barrier between artist and spectator. ISOLA ART CENTRE (IT) UTOPIJA TIKKO PAMETA ĒKU isolartcenter.org ► Isola Utopia, jeb: Utopija tikko pameta ēku Utopija! No paša sākuma mēs to izmisīgi esam meklējuši. Mēs to tā arī nekad nesastapām, bet viņa vienmēr bija tuvumā: – kad mēs okupējām bijušo fabriku "La Stecca" un sākām veidot pavisam citādu mākslas, filosofijas, mūzikas un apkārtnes aktivitāšu centru, stājoties pretī starptautiskām nekustamo īpašumu kompānijām, baņķieriem, dīvainiem politiķiem un stagnējošiem arhitektiem; – kad mēs dziedājām Adriano Čelentano dziesmas pilsētas ierēdņiem (Zonējuma pārvaldē, kopā ar Isolas bērniem); – kad "Isola-Rosta" projekta laikā Solvita mūs atbalstīja no Rīgas, un Dans no Bukarestes mums

sūtīja savu pirmo "art (get real) estate" zīmējumu izvietošanai uz Punto Rosso slēģiem; – kad Kristofs naktī uz Isolas kioska uzgleznoja savu darbu "Stratēģisks izskaistinājums"; – kad kopā ar Oliveru pāri metāla žogam metām sēklu bumbas, lai iekarotu slēgto Isola Pepe Verde teritoriju, kuru tik ļoti vēlējāmies; – kad okupējām Galfa augstceltni un uz tās fasādes izvietojām plakātu ar tekstu "Si potrebbe anche pensare di volare" (Jūs pat varētu iedomāties lidojumu); – kad mēģinājām atkarot sava Isolas rajona horizontu, izmantojot Nikolas "saules mākoni"; – kad mēģinājām ieviest jaunus jēdzienus savā aktīvistu mākslas praksē, piemēram "fight-specific māksla", "netīrais kubs" un "izkliedētais centrs"; – kad ar Stīvu izveidojām lielisko Isolas Mākslas kluba mūzikas grupu. Un tad piepeši, kad visi bijām pārliecināti, ka šovasar San Mauro Čilento pilsētā varam atgūt Pola Siņaka "Anarhijas laiku", mēs redzējām Utopiju, smejoties pārlidojam mūsu galvām Piaggio Ape-mobilī. • Mēs esam droši, viņa sekos mums uz Rīgu. Varbūt jūs viņu satiksiet, apskatot mūsu darbus Utopiskajā pilsētā / Survival Kit 6… • (Berts Teiss, Kamila Topuntoli, Isolas mākslas centrs) ► Isola Utopia, or: Utopia Just Left the Building

Utopia! From the beginning we have been desperately seeking her. We never met her, but she was always close to us: – when we occupied the former factory "La Stecca" and started to create a new kind of centre for art, philosophy, music and neighbourhood activities, confronting international real estate companies, bankers, weird politicians and timeserving architects; – when we sang songs by Adriano Celentano to the decision-making city officials (in a choir with the Isola kids in the Zone Council); – when during the Isola-Rosta project, Solvita sustained us from Riga and Dan sent us his first drawing, "art (get real) estate," from Bucharest to put on the shutters of Punto Rosso; – when Christoph made, during the night, his wall painting, "Strategic Embellishment," on the Isola kiosk, – when we threw seed-bombs over the metal fence with Oliver, in order to conquer the closed Isola Pepe Verde area which we wanted so much; – when we occupied the Galfa skyscraper and hung the banner Si potrebbe anche pensare di volare (You could even imagine flying) on its facade; – when we tried to take back the horizon of the Isola district using Nikola’s solar cloud;

location

DIY

ephemere

expanding

instalācija installation 2014

involvement

contemplation

A 70

– when we tried to coin new concepts for our activist art practice such as "fight-specific art", "dirty cube", and "dispersed centre", – when we created the amazing Isola Art’s Club Band with Steve. And then suddenly, just as we all started to believe we could recover Paul Signac’s "Time of Anarchy" this summer in San Mauro Cilento, we saw Utopia fly laughing over our heads in an Apecar. • We are convinced that she will follow us to Riga. Maybe you’ll meet her looking at our art pieces in Utopian City / Survival Kit 6... • (Bert Theis and Camilla Topuntoli for Isola Art Center) NIR EVRON (IL) BRĪVS MIRKLIS nirevron.com ► Mans darbs pēta sakarības starp pagātnes

attēlojumu un mūsu izpratni par tagadnes un nākotnes procesiem. Tā pamatā ir mijiedarbība starp fotogrāfiju un vēsturi, laiku un tehnoloģijām, kā arī apmaiņa starp dokumentētāju, dokumentēto un skatītāju. • Pārsvarā mani darbi rodas kādas vietas, fakta, stāsta, dokumenta vai kādas personas īpašas biogrāfijas iespaidā. Visbiežāk šī izejas punkta vieta vēsturē ir slēpta, aizmirsta vai izdzēsta. No otras puses, mani darbi var rasties arī, pētot medija specifiku vai materiāla īpašības – graudainību, troksni, ilgstamību, kustību vai krāsu. Mans mērķis ir sintezēt šos neatkarīgos virzienus, radīt politisku apsvērumu un mediju stratēģiju hibrīdu. • Realizētos projektus es izvietoju tā, ka skatītājs tos sastop fiziski, iezīmējot manus teorētiskos apsvērumus. Viņš / viņa ir aicināti apiet objektiem apkārt, pieiet tiem tuvāk vai atkāpties, paskatīties no priekšpuses un aizmugures, iekšpus un ārpus attēlu telpas. Manuprāt, skatītāja pienākums ir mijiedarboties ar izstādīto darbu. • Es arī tiecos pārveidot skatītāja laika pieredzi, montāžas procesā manipulējot dramatisko laiku, lai radītu konstantas, ilgstošas tagadnes sajūtu. • Salīdzinot ar citiem kustīgiem attēliem (TV, kino), savos darbus es cenšos aktivizēt skatītāju, emancipēt viņu no plašsaziņas līdzekļu tirānijas un, ar mākslas palīdzību piedāvāt citu ceļu attēla uztverei. ► My work is an investigation into the relationship

between representations of the past and our understanding of current and future processes. At its heart lies the reciprocation of photography and history, time and technology, and the exchange between the documenter, the documented, and the

viewer. • Mostly my work is inspired either by a site, a fact, a story, a document, or a specific biography of a person. Most often this starting point’s place in history is latent, forgotten, or erased. On the other hand, the work can also arise from a research into the specifics of a medium or a material characteristic such as grain, noise, duration, movement, or colour. It is my ambition to synthesize those two independent wings, to create a hybrid of political concerns with media strategies. • I install the realised projects in such a way that the viewer encounters them physically, conveying my theoretical concerns. The viewer is encouraged to move around, get closer or further, look in front or behind, inside or outside the space of the images. I believe it is the viewer’s responsibility to engage with the presented work, to preform him / herself in relation to it. • I also aspire to reshape the viewer’s experience of time by manipulating the dramatic time through editing, creating a feeling of a constant ongoing present. • In comparison to other moving images (TV, cinema) my works attempt to activate the viewer, to emancipate them from the tyranny of media, and to offer another path through the image via art. GRZEGORZ KLAMAN (PL)

materiality

video, 4:00 min 2011

b&w

duration

BEZ NOSAUKUMA

grid

narrative altered

► Futūristiskas, apokaliptiskas un eksotiskas vīzi-

jas par bijušās kuģubūvētavas teritoriju Gdaņskā. Savādošana to pārceļ citā, iespējams, labākā realitātē. Sapņi savienojas ar globālās ekonomikas patiesajām stratēģijām, kas šos sapņus pārvērš drupās, sagraujot vidi, darbavietas un sociālās saites. Gžegožs Klamans (1959) ir kritisks mākslinieks, mākslas pasniedzējs un neatkarīgas mākslas kustības vadītājs Gdaņskā. Viņš Polijā aizsāka kontekstā balstītas aktivitātes, mākslu publiskajā telpā, kā arī aktīvismu, izveidojot neatkarīgas struktūras laikmetīgās mākslas radīšanai un izstādīšanai. Viņa darbi atklāj aktivitāšu pieredzi publiskajā telpā un teorētisko interesi par laikmetīgumu un nākotni, it sevišķi problēmām, kas saistītas ar autoritāti, tehnoloģijām, medicīnu un ķermeni kā manipulāciju objektu. ► Futuristic, apocalyptic and exotic visions of

the territory of the former shipyards in Gdansk. Through this othering the shipyards are transferred to another and perhaps better reality. Dreams combine with the very real mechanics and strategies of the global economy, which turn those dreams into

4 gaismas kastes, 50 x 170 x 6 cm 4 lightboxes, 50 x 170 x 6 cm 2010

problem aesthetics

flatness

A 72

rubble, destroying the environment, workplaces and social ties. Grzegorz Klaman (1959) is a critical artist, art teacher and leader of the independent art movement in Gdansk. He pioneered context-related activities, public art, and activism in Poland by establishing independent structures for the production and presentation of contemporary art. Klaman’s work reveals his experience with actions in public spaces and his theoretical interest in the now and in the future. This interest specifically revolves around problems to do with authority, technology, medicine and the human body as an object of manipulation. GRUPA PREDMETIV (UA) SALA ► Fiktīvs arhitekts – pārliecināts modernists,

kādreiz talantīgs dizaina institūta nodaļas vadītājs – pēc daudziem bezdarbības gadiem strādā pie privātas savrupmājas projekta Truhanova salā – zaļā atpūtas zonā Kijevas centrā. Konteksts: pamests, nesakārtots zemes pleķis, kurš gaida kādu, kas varētu atļauties to pārvērst briljantā. • Tā ir īsta utopija, tā ir iespējama šeit un tagad. Nemierīgā, neizglītotā sabiedrība atgādina garāmgājēju, kurš ielūkojas pa slimnīcas logu un dod padomus operējošam ķirurgam. • Tavs personīgais viedoklis ir kļūda, kas neietekmē rezultātu, nieks, ko var neievērot, lai realizētu šo trauslo utopiju skarbajā, haotiskajā mūsdienu pasaulē. Arhitekti, "Grupas Predmetiv" dalībnieki Ivans Melničuks un Oleksandrs Burlaka dzimuši 1982. gadā Kijevā, kur joprojām dzīvo un strādā. Viņi specializējas pilsētas transformāciju dokumentēšanā un pētīšanā. Savā darbībā viņi kritiski aplūko veidus, kā postpadomju telpas arhitektūras mantojums un pilsētas konteksts tiek pārveidots vai izdzēsts no mūsu kolektīvās atmiņas. Studējuši arhitektūru, viņi izvaicā un pēta arhitekta lomu, ideoloģiju un atbildību mūsdienās. ► A fictitious architect, a convinced modernist,

once the skilled head of one of the units of a design institute who, after years of inactivity, is working on building a private villa on Trukhaniv Island, a green recreational area in the centre of Kiev. The context: it is a neglected, disordered scrap of land that is waiting for somebody who can afford to turn it into a gem. • This is a real utopia which is possible in the here and now. The restless, unenlightened general public is like a passer-by that

looks into a hospital window and gives advice to the surgeon. • And your personal opinion is an error which does not affect the result. A trifle, easily disregarded, in order to make this fragile utopia come true in our harsh, chaotic world.

location

Ivan Melnychuk and Oleksandr Burlaka were both born 1982 in Kiev, Ukraine, where they currently live and work. They are both architects and members of the group Grupa Predmetiv who specialize in documenting and studying urban transformations. • Their practice is a critical reflection on how the architectural heritage and the urban context of the post-Soviet space are transformed in, and sometimes erased from, our collective memory. Melnychuk and Burlaka question and study the role, ideology and responsibility of architects today. ĒRIKS BOŽIS (LV) OTRAIS STĀVS ► Pārvietošanos pilsētvidē var dēvēt arī par sava

dažādu mediju instalācija mixed-media installation 2013

veida ceļojumu izstāžu zālē, kur aplūkojamie mākslas darbi ir ēkas. Tomēr šāda izstāžu zāles alegorija var radīt zināmu neērtības sajūtu, jo reti kurš arhitektūras produkts ir aplūkojams atsvešinātā vientulībā – tā sauktā baltā kuba estētikā. Mājas, celtnes, ēkas, būves tomēr ir mākslas darbi, kuru uzdevums ir sablīvēties un čupoties lielajā izstāžu zālē, ko sauc par pilsētu. • Fotogrāfiju sērija "Otrais stāvs" aplūko kādu zīmīgu pilsētvides fenomenu: ēkas iegūst dažādus vizuālos kontekstus atkarībā no aplūkošanas rakursa. Īpaši spilgti tas izpaužas jaunajā arhitektūrā – tās bieži ir brīvi stāvošas ēkas, kas novietotas tuvu vēsturiskai apbūvei. Šādos gadījumos jaunās arhitektūras uztvere tīrā veidā ir iespējama vien no dažiem leņķiem, savukārt pārējos rakursos tā jau neizbēgami iegūst jaunu kontekstu (saskanīgu vai pretrunīgu) ar citām apkārtesošām ēkām. Nereti tas ir ne tikai jauns konteksts, bat arī jauns artefakts: uz īsu brīdi garāmgājēja skatiens fiksē jaunu arhitektonisku mutantu – vecā un jaunā ēka saplūst vienotā veselumā, kur jaunā būve darbojas kā senākās būves otrais stāvs. Šādas acumirklīgas mutācijas rezultātā rodas savdabīgs "trīs sekunžu mākslas darbs".

narrative

ephemere concept

fiction

concept altered

Esmu mākslinieks. • Darbi rezultējas instalāciju vai fotogrāfiju veidā, kaut arī iemesls visam viens – interese par apkārtesošo telpu un uztveres un uzvedības īpatnībām šajā telpā. • Patīk iekārtot citu mākslinieku darbu izstādes.

fotogrāfijas photographs

static

instant

2014

aesthetics

spatial

A 74

► Movement in urban space is akin to a sort of jour-

ney in an exhibition hall, where the works on display are buildings. This allegory of an exhibition hall may cause a certain unease, however, as hardly any architectural "product" can be observed in detached isolation – in the so-called "white cube" aesthetic. Nevertheless, houses, buildings, edifices, premises are all works of art which strive to squeeze together and "mingle" in that large exhibition hall called the city. • The series of photos, Second Floor, looks at a notable phenomenon in urban space: buildings acquire different visual contexts depending on the angle of sight. This is particularly pronounced in the new architecture, frequently – free-standing buildings located close to historic neighbourhoods. In these cases a "pure" perception of the new architecture is only possible from a few angles, while from others it inevitably acquires a new context against the surrounding buildings (either a harmonious or antagonistic one). Occasionally it creates not only a new context but also a new artifact: for a brief moment the gaze of the passer-by encounters a new architectonic mutant – the old and new buildings merge into a unified whole, where the new structure functions as the second floor to the older one. These momentary mutations result in a peculiar "three second work of art". I’m an artist. • The works end up as installations or photographs, although they all have the same reason: an interest in the surrounding space and the peculiarities of behaviour in it. • I enjoy designing exhibitions of works by other artists. INGA ERDMANE (LV) MALKAS NAUDA erdmane.com ► Apzinoties nepieciešamību pēc bezprocentu

un no inflācijas brīvas naudas sistēmas, kas veicinātu cilvēcisku attīstību, nevis finansu varu, apsēstu ar eksponenciālu izaugsmi, pērn Rīgā sāka veidoties interesentu grupa, kas piedāvā radīt pastāvošās valūtas alternatīvu. Ideja nav radikāli jauna, tā dažādi izpaužas daudzās valstīs, dažādās varas sistēmās un jau labu laiku Šveicē, Vācijā, Bolīvijā, Islandē utt. Katrā vietā alternatīvā valūta tiek pielāgota vietējām interesēm un īpatnībām. Šoreiz par atskaites un seguma vienību pieņemts koks atjaunojams energoresurss, daudzpusīgs funkcionāls materiāls un arī ekoloģiskās sistēmas pamats savas dzīves fāzē. Malkas nauda ļauj pārbaudīt arī hipotēzi par demurāžu jeb naudas bojāšanos kas, izteikta nelielā naudas lietošanas

maksā, veicinās tās intensīvāku cirkulāciju, vienlaikus ierobežojot pārmērīgu uzkrājumu veidošanu. • Vai tā ir dzīvotspējīga ideja Latvijā, vai kārtējā utopija, to rādīs laiks. Pārsvarā strādāju ar fotogrāfijas mediju. Mans atskaites punkts ir notikumu dokumentēšana un pāfrāzēšana, kā arī dokumentālu naratīvu interpretēšana instalācijās. Nokļūstot ērtā vai nedrošā, politiskā vai sociālā situācijā vai tās ietekmē, es uzņemu fotogrāfijas kā atbildes reakciju. Mani interesē sabiedrība, mijiedarbība starp sociālo un privāto, tas saistīts ar manu interesi par psiholoģiju, kuru iepriekš esmu studējusi. ► Taking into consideration the need for an inte-

rest-free and zero-inflation system of currency, which promotes humane development instead of financial power obsessed with exponential growth, last year a group of people, proposing to create an alternative to the existing currency, started to form in Riga. The idea is not radically new, it has existed in diverse forms in many countries and under various systems for some time now in Switzerland, Germany, Bolivia, Iceland etc. In each place the alternative currency is adapted to local interests and particularities. In this case, wood has been chosen as the point of reference: a renewable energy resource, a versatile, functional material, as well as, during its life-cycle, the basis of the ecological system. Firewood currency provides an opportunity to test the hypothesis of demurrage or a tale moneywhich, when expressed as the carrying cost of money, will increase its circulation while limiting excessive reserves. • Time will tell if this idea is sustainable in Latvia, or just another utopia. I mainly work with medium of photography. My primary focus is documenting and paraphrasing events and interpreting documentary narratives through installations. Being involved in, or affected by, a situation, whether comfortable or vulnerable, political or social, I take photographs as a response to these situations. I am interested in society and the interaction between the social and the private spheres and how these intersect within an individual. This ties in with my interest in psychology, which I have previously studied.

instalācija, video, 4:02 min installation, video, 4:02 min 2014

narrative

DIY concept

ephemere

solution action

A 76

ALICJA KARSKA & ALEKSANDRA WENT (PL)

TELPISKĀ PLĀNOŠANA UN ORGANIZĒŠANA karska-went.info ► Šīs filmas darbība norisinās nepabeigtas viesnī-

cas būvkonstrukcijā. Šis tehnoloģiski novecojušais, sociālistiskās būvniecības modernā šika atliekas atgādinošais skelets no betona un tērauda elementiem ir struktūra, kas nosaka, kā rīkosies par istabenēm pārģērbtas meitenes. Viņas skrien augšup un lejup pa kāpnēm, steidzoties uz neesošām istabām un atpakaļ, klājot gultas un liekoties gulēt. Viņas turpina rosīties arī tad, kad parādās strādnieki, lai nojauktu ēku. Nojaukšanas kadri pārklājas ar kadriem, kuros meitenes kā hipnotiskā transā joprojām atkārto savas darbības. Alicja Karska un Aleksandra Vente veido instalācijas, fotogrāfiju sērijas, autorgrāmatas, video, filmas un publiskus mākslas projektus. Daudzos darbos viņas pievēršas atmiņas jautājumam un aizmirstā un ignorētā atgūšanai kultūrā. Karska un Vente dokumentē izzūdošas laikmetīgās vizualitātes zonas, urbāno nomaļu kultūras parādības un šodienas iztēles perifēriju. Dialogu ar pagātni viņas veido atšķirīgi no dominējošiem vēstures naratīviem, bieži izmatojot latentas vai ignorētas atmiņas tēlus. ► T he action in this film takes place in the half-

constructed shell of an unfinished building, once planned to have been a hotel. This technologically obsolete skeleton, made from prefabricated concrete and steel elements and reminiscent of the remains of modern socialist construction chic, is a structure that determines the behavior of a group of girls dressed as chambermaids. They run up and down the stairs, rushing to and from non-existent rooms, making beds and lying down to sleep. They continue their activities even when a group of workers appear on the scene to dismantle the building. The shots of the dismantling overlap with the sequences showing the young women continuing to repeat their activities, as if in a hypnotic trance. Alicja Karska and Aleksandra Went create installations, photographic series, artists’ books, videos, films, and public art projects. Many of their works address the issue of memory and the reclaiming for

culture of the forgotten and the ignored. Karska and Went document zones of contemporary visuality that are gradually disappearing, cultural phenomena from the fringes of urban spaces and the peripheries of today’s imagination. They construct their dialogue with the past in a manner different from the dominant historical narratives, often exploiting images of latent or disregarded memory.

instant found

ŁUKASZ SUROWIEC (PL) LAIMĪGU JAUNO GADU ► Mans darbs ir pārdomas par nelegālu eksis-

tenci, kas saistās ne tikai ar brīvu izvēli, bet arī ar sabiedrības izslēgto personu bezieguvumu situāciju. • "Laimīgu jauno gadu" ir māksliniecisku intervenču sērija, kas vērsta uz Katovices bezpajumtnieku sapņu piepildīšanu. Tas ir atvērts projekts. Savveida manifests, ko veido cikliska projekta varoņu mājvietas būvēšana vai pārbūvēšana. • "Laimīgu jauno gadu" ir darbs par konkrētu bezpajumtnieku grupu un viņu nelegālo eksistenci. Tas ir stāsts par šo kopienu ar savu vērtību sistēmu, tiesībām un pienākumiem, cenšoties izdzīvot kapitālisma džungļos. Šis ir pētījums par vientulību, kas cilvēka dzīvē rada neatgriezeniskas sekas. Šis ir stāsts par bezpalīdzību un sapni kādu dienu atrast pastāvīgu jumtu virs galvas vai zemes gabalu, ko nenāktos pamest.

video, 9:01 min 2002

grid duration duration narrative

involvement

concept DIY

Lukašs Surovecs (1985) veido starpdisciplinārus – tēlniecības, video un performanču – darbus, kā arī instalācijas publiskā telpā. Savos mākslinieciskajos meklējumos viņš bieži apskata sociāli marginālo sabiedrības grupu funkcionēšanu, kā arī projektē sociāli mākslinieciskus risinājumus. Surovecam māksla ir savveida instruments pasaules pētniecībai, ļaujot to labāk izmantot. ► My work is a reflection on illegal existence which

is not only associated with an optional alternative, but a no-win situation of persons excluded from the system and society. • Happy New Year is a series of artistic interventions that focus on the realization of dreams of the homeless from Katowice. This project is open-ended. This is a kind of manifest, which consists of cyclical building or rebuilding of a house in which the protagonists of the project live. Happy New Year is a project about a particular group of homeless people and their illegal existence. It is a story about this community with its own system of values, rights and responsibilities, which is trying to survive in the capitalist jungle.

video instalācija, 16:42 min video installation, 16:42 min 2011

reality

static

A 78

This is a study of loneliness that brings with it irreversible effects on human existence. It is a story of helplessness, and the dream about some day finding a permanent roof over one’s head, or a piece of land from which one cannot be thrown off. Łukasz Surowiec (1985) is an interdisciplinary artist – sculptor, performer and video artist who creates installations in public space. In his artistic search, he often looks at the functioning of socially marginalized groups (video series Happy New Year), and also designs social – artistic solutions. Surowiec is an artist who employs art as a kind of research tool on the world at large – allowing for its better use. VLADIMIRS JAKUŠONOKS & VILNIS PUTRĀMS (LV) MIERS, DARBS, LAIME ► Pagājušā gadsimta 60. gados tēlnieks Leonīds

Kristovskis radīja pasūtījuma darbu – apmēram 16 m garu un gandrīz 3 m augstu cilni Daugauvpils stikla šķiedras rūpnīcas kultūras namam. Cilnis ir veidots sociālistiskā reālisma stilā ar attiecīgajam laika nogrieznim raksturīgajiem ideoloģiskajiem simboliem un priekšstatiem par ideālu sabiedrību un tās dzīvi. Darbs netika uzstādīts, jo atklājās, ka tēlnieka un arhitekta komunikācijas problēmu rezultātā tas izveidots tā, ka aizsedz durvis uz skatītāju zāli. • Instalācija rekonstruē šo situāciju, reflektējot par sociālistiskā režīma ideoloģisko un utopisko ideju kvintesenci tagadnes kontekstā (pamestas rūpnīcas telpas). • Projektu realizēt palīdzēja Elizabete Šatrovska, Tālis Beņķis un Andžella Kristovska. Vilnis Putrāms dzīvo Latvijā un Vācijā. Izstādēs piedalās kopš 1986. gada, līdz 1994. gadam mākslinieku grupas LPSR-Z dalībnieks. Vairākus gadus sadarbojies ar Bolderājas grupu. Pēdējā laikā pievērsies mākslas aktivitātēm ārpus izstāžu zālēm esošos interjeros ar mērķi uzrunāt nejaušu, nesagatavotu skatītāju tam neierastā vidē, provocējot, rosinot līdzdarboties un mainīt skatījumu uz ierastām lietām un situācijām. • Vladimirs Jakušonoks kopš 1996. gada ir Bolderājas grupas vadītājs, šīs radošās apvienības darbības ietvaros realizējot dažādas ar pilsētvidi saistītas akcijas. ► I n the 1960s, the sculptor Leonids Kristovskis

created a piece on commission for the Daugavpils Fibreglass Factory’s cultural centre which consisted of an approximately 16 metre long and almost 3 metre high relief. The work was created

in the idiom of socialist realism, using the specific historical and ideological symbols characteristic of the time in order to present an image of the ideal society. The piece was never installed as it transpired that due to miscommunication between the architect and the artist, its size would have blocked the entrance to the auditorium. • This installation reconstructs the situation, reflecting on the quintessence of the ideological and utopian ideas of the socialist regime in the present context, i.e. in an abandoned industrial building. • Elizabete Šatrovska, Tālis Beņķis and Andžella Kristovska assisted in the execution of the project. Vilnis Putrāms lives in Latvia and Germany. Has been participating in exhibitions since 1986; member of the LPSR-Z group of artists until 1994. Has collaborated with the Bolderāja Group for a number of years. More recently he has turned to artistic activities outside art galleries with the goal of addressing random, unprepared viewers in an environment that is unusual for them, aiming to provoke, encouraging collaboration and a change of viewpoint towards usual things and situations. • Vladimirs Jakušonoks has been the director of the Bolderāja Group since 1996, creating various actions in the urban space. JUN YANG (CN)

materiality

found

instalācija installation 2014

spatial duration narrative

PARĪZES SINDROMS ► Filma par ilgām pēc kaut kā. Parīzes sindroms

ir psiholoģiska saslimšana, kuru diagnosticē japāņiem, kuri strādā vai devušies atvaļinājumā uz Parīzi. Tā ir trauma, kas rodas no nespējas samierināt savu sapņu tēlu – Parīzi kā pasaku pilsētu, kā mīlas pilsētu, kā šarmantu francūžu pilsētu – ar skarbo īstenību. Veidojas savdabīgs negatīvs kultūršoks. Sapnis / simulācija / tēls / vēlme satopas ar īstenību / reālo pasauli. • Darbs filmēts Guandžo (Ķīna) dzīvojamajos rajonos, kur gan vide, gan abi varoņi izskatās pazuduši un iestrēguši; pazuduši kontekstā un laikā, ievietoti kādas pagātnes, citas utopijas pasaulē vai filmas uzņemšanas laukumā. Īstenība, kas kļūst par attēlu, sastingusi bez pagātnes, tagadnes vai nākotnes. • Darbu grupa "Parīzes sindroms" veidota kopš 2007. gada; tā iekļauj arī kafejnīcu un viesnīcu "Parīzes sindroms" Leipcigas Laikmetīgās mākslas galerijā. Mākslinieks Dzjuņs Jans darbojas Vīnē (Austrijā), Jokohamā (Japānā) un Taipejā (Taivānā). •

location

video, 10:00 min 2007 / 2008

aesthetics

contemplation

A 80

Viņa darbi aptver dažādus medijus – filmu, instalāciju, performanci un projektus publiskā telpā, uzrunājot dažādas institūcijas, sabiedrības daļas un auditorijas. Uzaudzis atšķirīgu kultūras kontekstu iespaidā, savā radošajā darbībā Dzjuņs Jans pēta klišeju un plašsaziņas līdzekļu attēlu ietekmi uz identitātes politiku. ► A film on longing for something. Paris Syndrome

is a psychological disorder, diagnosed in the Japanese working or on vacation in Paris. It is a traumata arising from the inability to reconcile their dream-image and the harsh reality of Paris. Paris as a fairy-tale city, as the city of love, a city of charming Frenchmen. A kind of negative cultural shock. Dream / Simulation / Image / Wish meets Reality / the Real World. • Shot in residential areas in Guangzhou (China), where both the environment and the two protagonists seem lost and stuck; lost in context and in time, placed in a world of some past, another utopia or a stage-set of a movie. A reality that becomes an image, frozen, no past, present or future. • Paris Syndrome, is the title of a group of works produced since 2007; which also includes, amongst others, a café and a hotel "Paris Syndrome" at the Museum of Contemporary Art, Leipzig. Jun Yang is an artist based in Vienna (Austria), Yokohama (Japan) and Taipei (Taiwan). • Yang’s pieces utilize various media including film, installation, performance and projects in the public space, and address different institutions, societies and audiences. Having grown up and lived in various cultural contexts, Yang examines the influence of clichés and media images on identity in his work. MARIAM NATROSHVILI & DETU JINTCHARADZE (GE)

LAZIKA - SPOKU PILSĒTA ► Vikipēdija:

"2011. gada 4. decembrī Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili publiskoja apņemšanos būvēt jaunu lielu apdzīvotu vietu, kura varētu kļūt par otru lielāko aiz galvaspilsētas Tbilisi un par nozīmīgu Rietumgruzijas ekonomisko centru. Tās nosaukums "Lazika" ir atsauce uz šī reģiona – senās Kolhīdas daļas – grieķu-romiešu apzīmējumu. • Kritiķi norādījuši uz iespējamo apdraudējumu netālu esošā Kolketi nacionālā parka florai un faunai. • 2012. gada 24. septembrī prezidens Saakašvili atklāja Lazikas pirmo ēku

pilsētas adrministrācijai un vairākus jaunus projektus. • Pēc savas koalīcijas uzvaras 2012. gada 1. oktobra parlamenta vēlēšanās, jaunais premjerministrs Bidzina Ivanišvili teica, ka Lazikas attīstība nav lietderīga."

reality

location

Ielās, uz tiltiem un tukšām sienām. Svešās pilsētās, aizmirstās stacijās, absurdās ēkās, spoku pirtīs, baltajos kubos, pamestās šautuvēs, neesošās fabrikās. It visur māksla mums ir spēle. Aizliegta, maģiska, netverama spēle, kas pārvērstu visu. • Mūsu koncepcijas ir saistītas ar arhitektūru un darbos izmantoto vietu vēsturi, biogrāfiju; ar pilsētvides fragmentu pagātnes izpēti un jaunu ideju un kontekstu pievienošanu, izmantojot dažādus medijus. Pārsvarā strādājot pamestās telpās, savos projektos mēs cenšamies atrast jaunas nozīmes un definīcijas šīm spoku teritorijām. • Lielākoties mēs pievēršamies pamestām telpām, aizmirstu cilvēku, vietu un lietu mitoloģijai un arheoloģijai. ► Wikipedia:

"An intent to construct a new large settlement, with the potential to make the city into the country’s second largest—after the capital Tbilisi—and a major economic center of western Georgia, was unveiled by President of Georgia Mikheil Saakashvili on December 4, 2011. The name "Lazika" is a reference to the Greco-Roman designation of this region, a part of ancient Colchis. • Critics have pointed out to the potential harm to the flora and fauna of the Kolkheti National Park, which lies adjacent to the area. • On September 24, 2012, President Saakashvili inaugurated the first building, that of the city’s administration, in Lazika and unveiled several other projects. • The incoming Prime Minister Bidzina Ivanishvili said, after his coalition’s victory in the October 1, 2012 legislative election, that construction of Lazika was not feasible." On the streets, bridges and blank walls. In strange cities, forgotten stations, absurd buildings, ghost bathhouses, white cubes, abandoned shooting ranges, non-existing factories. Anywhere: art for us is a game. Forbidden, magic and ephemeral game to change everything. • Most of our concepts are connected to architecture, and the history and biography of the places we use for our works. Researching the past of the urban locations and adding new contexts and concepts to them using different mediums. Mostly working in abandoned spaces, with our projects we try to find new meanings and definitions for those ghost–areas. • Mostly we focus on abandoned spaces, on a mythology and archeology of forgotten people, places and things.

video, fotogrāfijas video, photographs 2014

narrative

ephemere concept

involvement

A, B 82

LAURA ĶENIŅŠ (LV) UTOPIJAS METRO birchcontrol.tumblr.com ► "Utopijas metro" ir metro sistēma labākai,

laimīgākai, harmoniskākai un efektīvākai Rīgai. Sākotnējā metro sistēma tika plānota pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, tās pirmo kārtu bija paredzēts atvērt deviņdesmitajos un trīs metro līniju izbūvi pabeigt līdz 2021. gadam. Padomju Savienībā metro simbolizēja utopisku nākotnes vīziju un valsts potenciālu. "Utopijas metro" balstīts pieņēmumā, ka metro būvniecība paslepus turpinājusies kopš 80. gadiem un drīzumā tas tiks atvērts pasažieriem. Metro utopiskā ideja pielāgota mūsdienām – metro būvniecībai tiks saņemts Eiropas Savienības finansējums, un citu padomju republiku strādnieku vietā Latvijas sarūkošais iedzīvotāju skaits tiks papildināts, iesaistot strādniekus no mazāk veiksmīgām ES valstīm un aicinot ārzemēs strādājošos latviešus atgriezties mājās; lai paātrinātu būvniecību un ieviestu latviskas vērtības, tiks rīkotas metro talkas. Laura Ķeniņš ir kanādiešu-latviešu izcelsmes māksliniece un mākslas žurnāliste, dzimusi Toronto, dzīvo un strādā Rīgā. Studējusi grafiku un fotogrāfiju Jaunskotijas Mākslas un dizaina koledžā (NSCAD) Halifaksā, Kanādā. Darbojas ar komiksiem, zīmēšanu, grafiku, instalāciju un citiem medijiem. ► T he Utopian Metro is a metro system for a better,

happier, more harmonious and efficient Riga. The original Riga metro was planned in the 1970s and 80s, with the first stage to be opened in the 1990s and the construction of three lines to be completed by 2021. Metros in the Soviet Union symbolized a utopian vision of the future and the potential of the country. The Utopian Metro takes as its premise the idea that construction of the metro has been taking place in secret since the 1980s, and will soon be open to passengers. The utopian idea of the metro has been updated for contemporary times: instead of workers from other Soviet countries, the metro will receive European Union funding and help to increase Latvia’s shrinking population by bringing in immigrant workers from the EU’s less fortunate countries, as well as attracting Latvians working abroad to return home. To speed up the construction and to bring in traditional Latvian values, metro talkas will be held for voluntary and collective work in building the metro.

Laura Ķeniņš is a Latvian-Canadian artist and arts writer, born in Toronto, Canada, but now living and working in Riga. She studied printmaking and photography at the Nova Scotia College of Art and Design (NSCAD) in Halifax, Canada. She works in comics, drawing, printmaking, installation and other media.

B HIWA K (IQ) VIENISTABAS DZĪVOKLIS hiwak.net ► Šī ēka ir piemērs jaunām sadzīves formām,

kādas ienāca Irākā pēc Persijas līča karu, jaunas politiskās iekārtas un globālās tirgus ekonomikas šoka terapijas. Šai situācijā izveidojies dzīvesveids dramatiski atšķiras no agrākās kopienas apziņas. Veidojas saikne starp situāciju Kurdistānā un sabiedriski ekonomiskām pārmaiņām citur pasaulē, kādreiz kolektīvu sabiedrību individualizēšanos. • Šajā darbā rekonstruēta ēka, kura nesen uzcelta pie mīnu laukiem Kurdistānas reģionā, Irākā. Uzbūvēta telpās, šī ēkas kopija skatītāju uzrunā, sašķobot attiecības starp izstādes telpu un formu, kas to piepilda. Ēkas forma ir pietiekoši liela, lai radītu iespaidu par māju, kurā var ieiet vai uzkāpt uz jumta, un tiek pielāgota konkrētajai vietai. Šī darba formālais minimālisms nav saistīts ar konkrētu mākslas vēstures periodu, bet radies no pragmatisma un pieticības. (Aneta Šilaka)

instalācija, intervence pilsētvidē installation, intervention in city 2014

altered

ephemere concept

narrative

action

fiction spatial

DIY

ephemere

solution

Hiva K ir kurdu mākslinieks un mūziķis no Irākas. Rodas iespaids, ka savos darbos viņš nemitīgi analizē mākslas izglītību, radošās darbības profesionalizāciju, inscenēšanu un redzamību, kā arī mītu par mākslinieka personību. Daudzi viņa projekti radušies sadarbības ceļā un saistīti ar mācīšanas un mācīšanās procesu. Tajos uzsvērtas nevis zināšanas kā formalizēta disciplīna, bet gan izzināšana kā ikdienas prakse. ► T he building exemplifies new forms of living that

came to Iraq after the shock "therapy" of the Gulf Wars, of a new political order, and the application of global market economy. This situation reinforces forms of dwelling that differ dramatically from the previous sense of communal life. It links the situation in Kurdistan to other socio-economic shifts around the globe, and re-formulated, newly individualised societies, which used to be collective. •

instalācija installation 2011 (2014)

self-contained

B 84

The work is a reconstruction of a house built recently near the minefields in Iraqi Kurdistan. Erected indoors, the replica building engages the viewer by challenging the relationship between the space that hosts it and the form that fills it up. Big enough to give an impression of a house that can be entered with a roof that can be climbed, the form is supposed to be proportioned in relation to the given space. The formal minimalism in this work is not one related to a certain period of art history, but comes from pragmatism and sufficiency. (Aneta Szylak) Hiwa K is an Iraqi Kurdish artist and musician. His projects appear to be a continuous critique of art education, the professionalization of art practice, of staging and visibility as well as the myth of the individual artist. Many of his works are forms and outcomes of collaborations, and have to do with the process of teaching and learning. They insist rather on "getting to know" as an everyday practice than "knowledge" as a formalized discipline. KATRĪNA NEIBURGA & ANDRIS EGLĪTIS (LV) BEZ NOSAUKUMA neiburga.lv aeglitis.lv ► "Jā, jā, jā, man te arī bija ideja no ledusskapjiem

māju uzbūvēt, tikai vēl neesmu saņēmies. Kā? Vecie ledusskapji tak neko nemaksā, bet ir ideāli siltuma izolatori. Nu, un tad tik ņem pa ledusskapim un līmē tik kopā, nu, kaut vai ar makrofleksu. Vot. Ideāli. Liec tik kopā, kā lego. Daļu var ar durvīm uz iekšpusi kraut – būs plauktiņi. Nu, tā kā skapīši. Ā, un vispār izskatīsies kā dizains – viss vienās ledusskapju durvīs. A citus ar aizmuguri uz iekšu, tad tie būs kā sildītāji, jo, nu tu jau zini, ir diva veida siltumsūkņi, kas no zemes savāc siltumu un kas no gaisa savāc. Nu, ledusskapis savāc no gaisa. Nu, tu saproti, no tā gaisa, kas viņam iekšā. Un vēl sanāk reāli ietaupīt, jo viņš darbojas elektrības patēriņā 1:5, praktiski gan 1:3. Ar augstumiem vienīgi sākas problēmas, tad viņi kaut kā jāšķiro. Pēc idejas, varētu vienā pusē likt garākos un otrā pusē krāmēt īsākos. Tikai griestus būs grūtāk uztaisīt, tas točna būs grūtāk…" Katrīna Neiburga absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, studējusi arī Zviedrijā un Francijā. Veido instalācijas, video un gaismas projekcijas, scenogrāfiju un video operas un teātra iestudējumiem, kopš 2000. gada aktīvi

piedalās izstādēs un festivālos Latvijā un ārzemēs. Pirmās "Purvīša balvas" ieguvēja (2009). • Andris Eglītis ieguvis maģistra grādu glezniecībā, no 2011.–2013. gadam studējis Augstākajā mākslu institūtā HISK Gentē, Beļģijā. Dažādu nomināciju un balvu ieguvējs, tostarp trešās "Purvīša balvas" laureāts (2013).

reality

location

► "–Yeah, so I had this idea to build a house out of

refrigerators, but haven’t pulled myself together to do it yet. – How? – Old fridges don’t cost anything, right, but they’re great for insulation. Well, so all that’s left is to take a few fridges and stick them together. Maybe even just with macroflex. There. Ideal! Just put them together like lego. Parts can be created with the doors or the shelves inside to create, like, cupboards. Oh, and in general it would look like deliberate design. Everything covered in fridge doors. Others can be stuck together with the backs toward the inside so they become like heaters. Because there are, like, two different kinds of heat pumps, those that take heat from the earth, and those that take heat from the air. Well... fridges take heat from the air, the air that’s inside them, see? And what’s more, you can save a lot of money, because their electricity use is 1:5, though practically more like 1:3. The only problem is the height, so you’d have to sort them somehow. The idea could be to put taller ones on one side, and shorter ones on the other... but then the ceiling would be hard to make. Yeah, that would be the hard part…" Katrīna Neiburga graduated from the department of Visual Communication at the Art Academy of Latvia, and studied in Sweden and France. Neiburga creates installations, video and light projections, scenography, video for operas and theatre productions. Since 2000 she actively participates in exhibitions in Latvia and abroad. Neiburga was the first recipient of the Purvītis Prize in 2009. • Andris Eglitis received an MA in painting and studied at the Higher Institute for Fine Arts in Ghent, Belgium. Eglitis has received nominations and won several awards, among them the Purvītis Prize in 2013.

video / skaņas instalācija video / sound installation 2014

narrative duration

spatial

PIEZĪMES PAR NOIR RIGA AINĀRS KAMOLIŅŠ, ILIANA VEINBERGA

Vārdkopa Noir Riga var izklausīties pēc oksimorona. Ne tikai tāpēc, ka noir ierasti tiek saistīts ar ASV kultūru – detektīvradiolugām, mazbudžeta filmām vai noteikta žanra detektīvromāniem. Noir sevī ietver tādus tropus kā femme fatale, nejaušība un virsdeterminācija, sabiedrības padibenes, noziegumi utt. Vai tiešām šādi vajadzētu skatīt Rīgu, kas bieži vien tiek atrādīta kā tirgotāju un augstās kultūras pilsēta? Pat viens no pirmajiem Rīgai veltītajiem darbiem – Bazīlija Plīnija "Slavas dziesma Rīgai" (1595) – ārkārtīgi pozitīvā manierē apraksta gan pašu pilsētas novietojumu, gan tur atrodamās augstvērtīgās preces, gan arī pragmatiskos likumus un pilsētas pārvaldi. Ir jāpiemin kāda nianse. Bazīlija Plīnijs bija studējis medicīnu. Viņš pārzināja tradīciju, kuras sākumi meklējami vismaz hipokratiskajos rakstos. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc viņš pilsētu apraksta kā cilvēka ķermeni. Viņš īpaši uzsver Rīgas ģeogrāfisko novietojumu. Proti, veselību lielā mērā ietekmē cilvēka ķermeņa harmonija ar apkārtējo vidi, un tāpat pilsēta esot veselīga, pateicoties labvēlīgiem vējiem. Savukārt Rīgas iekšējo harmoniju nodrošina taisnīgi pieņemtie likumi. Lasītājs viegli var ievērot, ka šādā harmoniskā pilsētā nav vietas slimībām un novirzēm, jo tās ātri vien tiktu izārstētas. Tomēr Plīnija veidotā ķermeņa un pilsētas analoģija var likt iztēloties arī mazāk pozitīvu versiju. Mēs varam pieņemt, ka, piemēram, pilsētas apbūve ir mazinājusi Rīgas kopējo harmoniju. Līdz ar to var poētiski domāt par slimas pilsētas metastāzēm, kas pamazām pārņem šo pilsētu-ķermeni. Šādas poētiskas metaforas apraksta centrā ir pilsētas "ēnainā daļa". Mūsu pamudinājums domāt par pilsētas ēnainajām daļām bija kāds reklāmas darboņu pasākums pirms vairākiem gadiem. Tur censoņu grupai tika uzdots reklāmas vajadzībām atrast vai izveidot Rīgas identitāti. Vairums dalībnieku nez kāpēc bija izvēlējušies dažādos veidos apspēlēt rupjmaizi un melno balzamu. Iespējams, šīs pārtikas preces var tikpat labi reprezentēt pilsētu kā, piemēram, arhitektūra vai muzeji, taču šāda reprezentācija uzrāda mākslīgi veidotu tēlu, kas maz atbilst tai īstenībai, kas parādās ārpus ierastām tūristu takām. Pilsēta sevī ietver daudz vairāk notikumu, cilvēku, kultūras un objektu, nekā šādas reprezentācijas spētu parādīt. Tāpēc, dodoties mājās no šī pasākuma, mēs izdomājām nosaukumu patiesākai Rīgas reklāmai – Noir Riga. Ideja bija vienkārši runāt par citādu Rīgas perspektīvu, kas neparādās Disnejlendas cienīgajos līdz šim veidotajos pilsētas tēlos. Noir fenomens ir neviennozīmīgs. Tā sakarā var runāt par noteiktu attēlošanas veidu. Ir bijuši gadījumi, kad, pateicoties veiksmīgam apgaismojumam, atsevišķas vietas Rīgā izskatās gluži kā ņemtas no noir filmām. Varbūt Rīgas ielās vai naktslokālos nejauši gadās sastapt arī kādu liktenīgo sievieti vai vīrieti – ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču visi šie piemēri tā arī paliktu atsevišķi gadījumi, kas neliktu vēl domāt par Rīgu kā noir pilsētu. Viens no būtiskākiem noir aspektiem ir aplūkot nevis pilsētas reprezentatīvo daļu, bet gan īpašo pilsētas lokalitāti. Lokalitāte šajā gadījumā nozīmētu dramatiskas attiecības, iekāres, kriminālus notikumus, nejaušības, proti, visu, kas nevar tikt apjēgts ārpus dabiskās vides. Tieši lokalitātes apraksts varētu radīt specifisko Rīgas fenomenu. Taču, kā atklāt šīs lokālās īpatnības? Meklējot atbildi, ir interesanti aplūkot detektīvaizmeklētāja un pilsētas attiecības. Detektīvs ir viens no galvenajiem tēliem, kas sniedz alternatīvu skatījumu uz pilsētu, jo iemieso mūsu fantāzijas par realitāti ārpus ikdienā redzamajiem fenomeniem. Jau vienā no pirmajiem detektīviem – Edgara Alana Po darbā "Slepkavība Morga ielā" – sastopams pirmais racionāla detektīva raksturojums. Racionalitāte attiecas ne tikai uz veidu, kā detektīvs spriež, bet arī uz to, kā tiek tverta pilsēta. Viņš, izejot ar savu paziņu ielās, vēro pilsētu tumsas aizsegā. Tādējādi Po netieši norāda, ka racionālam detektīvam svarīgāks par acīmredzamiem fenomeniem ir pašas loģiskās attiecības pilsētā. Pareizi par tām spriežot, var atklāt īsteno notikumu virkni. Tādējādi viņš ir atšķirīgs no tiem, kas pilsētu tver tikai, tā teikt, parādību līmenī. Šāds

AINĀRS KAMOLIŅŠ, ILIANA VEINBERGA

The word combination Riga noir may sound like an oxymoron. Not just because usually noir is associated with US culture – detective radio dramas, small budget films or a certain genre of crime novels. Noir includes such tropes as femme fatale, chance and predeterminism, the dregs of society, crimes etc. Should we really look at Riga, most often presented as a city of traders or high culture, in this way? Even one of the first works dedicated to the City of Riga – Encomium to the Renowned Riga, the Metropolis of Livonia (1595) by Basilius Plinius – describes, in an extremely positive manner, the location of the city itself, the high quality goods to be found there, its pragmatic laws and city administration. A nuance should be mentioned. Basilius Plinius had studied medicine. He was familiar with medical tradition, the beginnings of which can be found in Hippocratic writings. This could be one of the reasons why he described the city using an analogy with the human body. Riga’s geographical location is emphasized in particular. Namely, health is to a large degree affected by the human body being in harmony with its environment, and similarly the city is healthy due to favourable winds. Riga’s internal harmony, for its part, was ensured by the adoption of fair laws. The reader will easily notice that in such a harmonious city there’s no place for illnesses and aberrations, as these would soon be cured. However, the body and city analogy created by Plinius could also invoke a less positive version in the imagination. We could, for example, accept that the construction works in the city have reduced Riga’s overall harmony. One could thus think poetically about the metastases of a sick city, gradually taking over this city-body. At the centre of this poetic metaphor is the city’s "shady side". An advertising event some years ago was our stimulus for thinking about the city’s underbelly, its darker parts. A group of zealous workers were tasked with finding or developing an identity for Riga, for advertising. Somehow most of the participants chose to play upon rye bread and Black Balsam in various ways. These victuals could, possibly, represent the city just as well as, for example, its architecture or museums, but this portrayal produces an artificial image which corresponds little to the reality which emerges beyond the usual tourist trails. The city encompasses many more events, people, culture and buildings than such representations could reveal. Hence, heading home from this event, we thought up a title for a potentially truer advertisement for Riga: Riga Noir. The idea was to simply talk about a different perspective of Riga, one that doesn’t appear in the Disneyland images that have been propagated until now. The noir phenomenon is ambiguous. Hence we could speak of certain ways of presentation. There have been occasions when individual places in Riga, due to successful lighting, have appeared as if taken from noir films. Maybe, in the streets or bars of Riga, one can meet that fateful woman or man – with all the ensuing consequences. But all of these examples would remain as individual incidences which still wouldn’t make one think of Riga as a noir city. One of the more essential aspects of noir is to look not at the representational side of the city, but rather at the particular locale of the city. Locale, in this case, would include dramatic relationships, passions, criminal events and accidents, that is, everything that can’t be comprehended outside its natural environment. Precisely the description of the locale could produce the specific phenomenon which is Riga. But how do we uncover these local features? In the search for an answer, it is interesting to consider the relationship between the detective-investigator and the city. The detective is one of the main images providing an alternative view of the city, as it embodies our fantasies about a reality outside the visible daily phenomena. The first profile of a rational detective can be found in one of the first detective stories, The Murders in the Rue Morgue by Edgar Allan Poe. Rationality applies not only to the way the detective deliberates, but also to the way the city is perceived. Going out in the streets with his acquaintance, he observes the city blanketed by darkness. In this way, Poe indirectly points out that, for the rational detective, the logical relationships

skatījums, protams, iemieso senu metafizisku sapni, ka parādības mūs maldina. Līdz ar to ir nepieciešama īpaša metode, kas novestu pie īstās lietu kārtības. Taču minētais gadījums nav vienīgā iespēja, kā analizēt pilsētu. Pols Osters savā postmodernā noir romānā "Ņujorkas triloģija" piedāvā citādu skatījumu. Tā vietā, lai runātu valodā, kas ietver parādības un īsto lietu kārtību, viņš runā par pilsētu kā tādu, kas ir bezgalīgi interpretējama. Proti, viņš apraksta kādu varoni, kura pastaigu maršruts rada tekstu. Līdz ar to tas, kas iesākumā šķiet nejaušs, uzmanīgi vērojot, kļūst par tekstu. Taču šī teksta interpretācija atklāj nevis patiesību, bet gan jauna teksta iespējamību. Līdz ar to galvenais varonis ir nolemts bezgalīgi maldīties no viena teksta pie otra, tā arī nenokļūstot pie īstenās lietu kārtības, kas ir racionālu detektīvu ideāls. Tādējādi, ja minētos pārspriedumus attiecinātu uz Rīgu, mums būtu grūti sasniegt kādu ideālu skatpunktu, no kura vērot pilsētu. Drīzāk mūsu novērojumi vestu no viena atgadījuma pie otra. Tā mēs nokļūstam nebeidzamas hermeneitikas procesā bez galīga risinājuma. Mēģinājums aplūkot pilsētu caur noteiktu stilu atklāj vēl vienu problēmu. Vizuālā ziņā noir pilsēta izskatās tieši tāpat kā ikdienā redzamā. Šī problēma līdzinās diskusijām par atsevišķiem modernās mākslas paraugiem. Mēs varam pieņemt, ka dažkārt vizuālās īpašības nav tās, kas atšķir ikdienas priekšmetus no mākslas darbiem. Piemēram, melns kvadrāts uzzīmēts uz papīra, pisuārs novietots muzejā vai izstādīti dažādi priekšmeti, kas tikpat labi iederētos manā dzīvoklī. Līdzīgā kārtā varētu runāt arī par pilsētu – vizuālās īpašības, kas izpaužas arhitektūrā vai īpašā izgaismojumā, vēl nepadara Rīgu par noir pilsētu. Taču, kā tad ir iespējams domāt pilsētu? Vai var turpināt analoģiju starp minētajiem mākslas darbu piemēriem un pilsētu? Skeptiķis viegli varētu norādīt, ka mākslas darbus par tādiem var padarīt vai nu institucionāls konteksts vai arī noteikts mākslas vēstures diskurss. Taču pilsēta nav gluži tāds pats objekts kā pisuārs, kas maģiskā kārtā kļūst par mākslas darbu, ielikts muzejā. Drīzāk tas ir skatījums uz pilsētu kā uz mākslas darbu. Ko tas nozīmē? Mākslas darbu gadījumā, kā apgalvoja Imanuels Kants, mums ir nepieciešama neieinteresētība. Jāietur distance starp mākslas darbu un vērotāju. Taču attiecībā uz noir distances ieturēšana ir acīmredzama problēma, saistīta ar priekšstatu, ka skaistā (mākslas priekšmets) analoģija ir labais, attiecīgi, izejot no pretējā: ļaunajam vai amorālajam nevajadzētu būt mākslas priekšmetam. Tātad, izmeklētājs un noir daudzos gadījumos liek uzdot jautājumu, cik lielā mērā mēs varam estētiski apbrīnot noziegumus un noziedzniekus? Vai noziedzīgu nodarījumu vienmēr jānoslēdz ar morāli? Viens no asprātīgākajiem šī jautājuma risinātājiem bija angļu rakstnieks Tomass de Kvinsijs. Viņš esejā "Slepkavība kā viena no daiļajām mākslām" (1827) apšaubīja Kanta nostādnes un aplūkoja iespējamību, ka arī amorālas rīcības, piemēram, slepkavības sekas varētu tikt aplūkotas tikai un vienīgi no estētiskā viedokļa. Vairāk nekā pēc gadsimta viens no izcilākajiem noir rakstniekiem Reimonds Čandlers esejā "Slepkavība kā vienkāršā māksla" (1950) rakstīja netiešu atbildi de Kvinsijam. Tajā viņš apgalvo, ka iepriekšējā detektīvu paaudze pārāk daudz uzmanības pievērsusi noziegumam, to pārāk izskaistinot un padarot sarežģītu. Dzīvē būtu grūti atrast tik sarežģītu plānu realizāciju kā klasiskajos prāta detektīvos. Čandlers norāda, ka noziegums parasti ir vienkārša, neizskaistināta rīcība. Ja rakstnieks vēlas tuvināt savu darbu realitātē notiekošajam, tad viņam pašu noziegumu nevajadzētu pārāk estetizēt. Līdz ar to rakstnieka un mākslinieka uzdevums ir tieši vienkāršās mākslas kultivēšana. Minētās variācijas par noir Rīgu apraksta pilsētu kā nedaudz citāda veida utopiju. Ne tādu, kas atrodas vēl nepieejamā nākotnē vai atrodas kādā iztēlotā vietā. Tā ir utopija tajā nozīmē, ka tās sasniegšana ne vienmēr ir atkarīga no paša interesenta. Tā vienmēr ir nejaušība. Līdzīgā nozīmē kā, piemēram, lai arī cik mēs būtu atvērti sastapties ar femme fatale, tomēr šim notikumam pēc definīcijas ir jābūt negaidītam. Varam tikai sagatavoties estētiskam piedzīvojumam.

within the city are more important than the obvious phenomena. By correctly reasoning about them, it is possible to uncover the true chain of events. In this way, he differs from those who only perceive the city, one could say, at the level of appearances. Such a view, of course, embodies that ancient metaphysical dream: that appearances deceive us. Therefore, a special method is needed to lead us to the real heart of the matter. But the instance mentioned isn’t the only way of analysing the city. Paul Auster in his postmodern noir novel, The New York Trilogy, offers a different view. Instead of using language concerned with phenomena and the real heart of the matter, he speaks about the city as something that is endlessly to be interpreted. That is, he describes a hero whose walking route creates the text. As a consequence, something that originally seemed accidental, when examined carefully, becomes the text. However, this interpretation of the text doesn’t reveal the truth, but rather the possibility of a new text. Hence, the chief protagonist is destined to wander endlessly from one text to another, never getting to the real heart of the matter, which is the ideal of the rational detective. Thus, if we ascribed these considerations to Riga, we’d find it hard to reach an ideal viewpoint from which to observe the city. Rather, our observations would lead us from one incident to another. Thus we arrive at an unending process of hermeneutics, without a complete solution. The attempt to view the city through a certain style reveals another problem. In the visual sense, the noir city looks exactly the same as the one seen every day. This problem is like discussions about individual pieces of modern art. We can accept that visual features sometimes aren’t the ones which separate everyday items from works of art. For example, a black square drawn on paper, a urinal in a museum, or various exhibited items which would fit into my apartment just as well. In a similar way, one could also talk about the city – the visual qualities which are expressed in architecture or special lighting don’t necessarily make Riga a noir city. But then how should we think about the city? Is it possible to continue the analogy between the mentioned works of art and the city? A sceptic could easily point out that the institutional context or a certain discourse in art history can make works of art into works of art. But the city is not quite the same sort of object as a urinal, which, once placed in a museum, becomes a work of art, as if by magic. This is more a view of the city as a work of art. What does it mean? As Immanuel Kant claimed, regarding works of art, we require disinterestedness. Distance has to be maintained between the work of art and its viewer. Yet maintaining a distance in relation to noir is an obvious problem, associated with the concept that the analogy of the beautiful (art object) is the "good", and thus conversely: that the "evil" or "amoral" shouldn’t be an art object. Therefore, the investigator and noir in many cases raises the question, to what degree we can aesthetically admire crimes and criminals? Does a criminal offence always have to be concluded with a moral? The English writer Thomas de Quincey was one of the wittiest to examine this question. In his essay On Murder Considered as One of the Fine Arts (1827) he questioned Kant’s arguments and looked at the possibility that the consequences of amoral actions such as murder could also be appreciated purely from an aesthetic point of view. More than a century later, one of the most outstanding noir writers, Raymond Chandler, in his essay The Simple Art of Murder (1950) wrote an indirect response to de Quincey. He argues that the previous generation of detectives had focused too much attention on the crime, embellishing it and making it complex. In real life it would be hard to find the realization of plans as complicated as those in classic intellectual detective stories. Chandler pointed out that a crime is usually a simple, straightforward action. If a writer wishes to bring his work closer to what happens in reality, then he shouldn’t overly aestheticize the crime itself. Hence the task of the writer and the artist is specifically the cultivation of simple art. These variations about Riga noir describe the city as a slightly different kind of utopia. Not the kind that is located in the yet inaccessible future, or an imaginary place. It is a utopia in the sense that its attainment is not always dependent on the one who is interested in it. It is always chance. In a similar sense to, for example: whatever the degree to which we may be open to meeting a femme fatale, the event, by definition, has to be unexpected. The only thing that we can do is prepare ourselves for an aesthetic experience. Translated by Uldis Brūns

SAPNIS PAR UTOPIJU VASĪLIJA VORONOVA SARUNA AR JĀNI TAURENU

V. V.: Es šai sarunai esmu izvirzījis divus mērķus – vispirms, uzzināt tavu viedokli par utopiju, bet gribētu arī saņemt komentārus par tavu un Reiņa Dzudzilo darbu, ko sauc "Utopijas sapnis". Tātad, kas ir utopija – vārds, nodeldēta ideja, vēl arvien valdzinošs tēls? J. T.: Ar vārdu "utopija", protams, varam asociēt vizuālus tēlus, piemēram, daudzos renesanses laikmeta ideālo pilsētu apļveida vai zvaigznes formas plānus, vēl iespaidīgākas ainas – ar antiutopiju, piemēram, Jefima Zozuļas "Galvenās pilsētas bojāejā" aprakstīta viena virs otras uzcelta pilsēta, kas katru informācijas laikmetā nenokausētu fantāziju mudinās kaut ko iztēloties. Un tomēr – utopija vispirms jau ir domāšanas, cerību un kaislību objekts. V. V.: Domāšanas un kaislību objekts var būt jebkas, arī kaut kas reāls. Ceram mēs parasti uz to, kā vēl nav, uz iespējamo, lai cik arī maza būtu tā atnākšanas varbūtība. J. T.: Cerība nav princips, kā teicis Adorno, kritizējot Ernstu Blohu par utopijas pēdu atrašanu gandrīz vai it visur. Šādu utopijas totalizāciju var saukt par idejas banalizāciju, līdzīgi kā banāls ir kļuvis bālā sapņotāja tēls vai kā nelielajā esejā "Sapņu kičs" rakstīja Benjamins: "Sapņi vairs nepaver zilo tāli, tie kļuvuši pelēki un ved mūs prom uz banālo." V. V.: Citāts no "Sapņu kiča" ir iekļauts jūsu audioinstalācijā "Utopijas sapnis". Vai tu nepastāstītu par darba pamatdomu un izmantoto tekstu atlases principiem? Tie taču raksturo noteiktu utopijas izpratni? J. T.: Utopiskā domāšana un domāšana par utopiju ir izpaudusies vispirms jau tekstos. To ir pat vairāk nekā iespējamo vizuālo tēlu. Utopijas semantiskajai pretrunībai – termins "utopija" taču burtiski nozīmē "nevieta" – atbilst tās ideoloģisko elementu nesaderība. V. V.: Kā tu to domā? J. T.: Utopijas ideja ir bijusi gan revolucionāra, gan mesiāniska. Revolucionārais – 20. gadsimta sākumā tas vispirms jau ir marksistiskais – un mesiāniskais moments savienojas Ernsta Bloha un Valtera Benjamina uzskatos. Arī sirreālisma, kuram Benjamins jau pašā tā rašanās sākumā veltījis vairākus (arī minēto) rakstus, kreisi revolucionārais aspekts nav noliedzams, ja vien neskatāmies uz to no staļiniskās Krievijas puses. (Par sirreālisma un sapņu saistību, šķiet, man īpaši nekas nav jāsaka.) Īstenībā tieši Benjamins ir atslēgas figūra, kas parāda, kā savienot šķietami nesavienojamo. Pretrunīgie momenti, kas ietverti viņa vēstures metodē, ir tieši tie, kas viņu padara aktuālu šodien. V. V.: Vai vari īsi, divos vārdos raksturot viņa metodi? J. T.: Tikai tevis dēļ piekritīšu šādai vienkāršošanai. Tātad – skatījumam uz pagājušo jāietver tagadnes interese par to, un tā var piešķirt noteiktiem pagātnes notikumiem un idejām lielāku nozīmību vai "sabiezēšanu", kā saka Benjamins, nekā tiem kādreiz ir piemitusi. Reizē šāda – dialektiska, kā viņš to sauc, – vēstures metode noder par pārbaudes akmeni tagadnei, pat par ikreizējas rīcības mērauklu. V. V.: Un Asjas jeb Annas Lācis pieminēšana – vai tā ir tikai nodeva lokālajam; viņas dēļ taču Benjamins pat bija atbraucis uz Rīgu? J. T. Ne tikai. Latviešu valodā dzirdamais, kopīgi ar Benjaminu un neilgi pēc viņu iepazīšanās Kapri salā sarakstītais un 1925. gadā Frankfurter Zeitung publicētais teksts "Neapole" jau uzrāda iedīglī – tā ir mana interpretācija – vēlākā, grandiozā un nepabeigtā "Pasāžu darba" metodoloģiskos principus. Īsais aprautais stils vairāk raksturīgs Asjai, lai gan šeit pavīd arī Benjaminam raksturīgā interese, piemēram, par bērnu rotaļlietām. Par tām varētu būt atsevišķs stāsts. V. V.: Kā izpaužas šis "metodoloģiskais iedīglis"? J. T.: Atbildēšu ar citātu no "Pasāžu darba", kurā kā vienu no metodes avotiem Benjamins norāda arhitektūras teorētiķa Zigfrīda Gideona veikumu: "..

VASĪLIJS VORONOVS’ DISCUSSION WITH JĀNIS TAURENS

V. V.: I’ve chosen two goals for this discussion – firstly, to find out your views about utopia, though I’d also like to get some comments about the Utopian Dream work which you’ve created with Reinis Dzudzilo. So, what is utopia – a word, a hackneyed idea, or is it still an enchanting image? J. T.: We can, of course, associate visual images with the word utopia, for example, with the many circular or star form plans for the ideal city in the Renaissance era, and even more impressive landscapes – with anti-utopia, for example, in Efim Zozulya’s Downfall of the Main City, where a city built on top of another city was described, and which stimulates the fantasy, unjaded by the information age, to imagine something. And still – utopia is first of all an object of thought, hope and passion. V. V.: Anything can be an object of thought and passion, even something real. Usually, we hope for something that doesn’t exist yet, for the possible, even though the probability of it coming about may be minimal. J. T.: Hope is not a principle, as was stated by Adorno, when criticizing Ernst Bloch for finding the traces of utopia virtually everywhere. This kind of totalization of utopia could be termed the banalisation of an idea, in a similar way as banal has become the image of the pale dreamer, or the way that Benjamin wrote in the short essay, Dream Kitsch: "No longer does the dream reveal a blue horizon. The dream has gone grey… Dreams are now a shortcut to banality." V. V.: A quote from Dream Kitsch is included in your Utopian Dream audio-installation. Could you tell us about the basic premise behind the work and the principles used for selecting the texts? Obviously, they describe a certain interpretation of utopia? J. T.: Utopian thinking and thinking about utopia has obviously been expressed firstly through texts. There are even more of those than there are possible visual images. The semantic contradiction of utopia – as the term "utopia" literally means "no place" – corresponds to the incompatibility of its ideological elements. V. V.: What do you mean by this? J. T.: The concept of utopia has been both revolutionary, as well as messianic. The revolutionary – in the early 20th century, it was initially Marxist – and the messianic moment is united in the views of Ernst Bloch and Walter Benjamin. The leftist revolutionary aspect of surrealism, too, to which Benjamin dedicated a number of articles (the one mentioned as well) at its very beginnings, cannot be denied, but only if we don’t look at it from the aspect of Stalinist Russia. (It doesn’t seem that I have to say anything particular about the connection between surrealism and dreams.) In reality, it is specifically Benjamin, who is the key figure showing us how to link the seemingly unlinkable. The contradictory moments which are contained in his history method are the ones which make him important today as well. V. V.: Could you, briefly, in two words, describe his method? J. T.: I’ll only agree to this simplification because it’s you who is asking me. So – a historic look at what’s passed has to include today’s interest in it, and this can impart certain events and ideas from the past with greater meaning or a "thickening" (Verdichtung), as stated by Benjamin, than they once ever even had. At the same time, this kind of – dialectic, as he calls it – history method serves as a test for today, even as a gauge for every action. V. V.: And the mention of Asja, or Anna Lācis – is this just paying dues to the local; Benjamin even came to Rīga because of her? J. T. Not just. The Naples text, which can be heard in the Latvian language, written together with Benjamin not long after their first meeting on the island of Capri and published in 1925 in Frankfurter Zeitung, already shows the germination of – that’s in my interpretation – the methodological principles of the later, magnificent and unfinished Arcades Project. The short stilted style is more characteristic of Asja,

tieši tāpat kā Gideons mums māca nolasīt šodienas arhitektūras pamatiezīmes celtnēs, kas radušās ap 1850. gadu, tā mēs gribam šodienas dzīvi, šodienas formas nolasīt šķietami sekundārās, aizmirstās tā laika formās." Tas ir fragments no Benjamina izrakstu un piezīmju kopojuma jeb konvolūta "N" ("Par izziņas teoriju, progresa teorija" – N 1, 11). "Pasāžu darba" teksts, kā zini, sagrupēts šādos alfabētiski kārtotos konvolūtos. To pašu var nojaust Neapoles aprakstos – tie nav tikai pašvērtīgi un trāpīgi vērojumi, bet pamats iespējamiem vispārinājumiem un kapitālistiskās sabiedrības kritikai; atsevišķas pagātnē veidotas arhitektūras un dzīves formas, kas spoži ieskicētas "Neapolē", liek domāt par tagadnes situāciju plašākā nozīmē. Te jūtams arī domāšanas "kreisums", un Asjas ietekme, liekot Benjaminam vairāk pievērsties marksisma avotiem, nav noliedzama. V. V: Bet sapnis – kādu lomu tas spēlē šajā metodē? J. T.: Benjamins, piemēram, raksta, ka "konstrukcijas, kurās lietpratējs atpazīst mūsdienu būvmākslas priekštečus, uz modru, bet arhitektoniski neskolotu izjūtu iedarbojas nevis kā priekšteči, bet gan kā kaut kas īpaši vecmodīgs un nosapņots." Un turpat tālāk norāda uz vecām dzelzceļa stacijām, gāzes torņiem un tiltiem. Tas ir fragments no "K 1a, 4". V. V.: Tātad sapņa ideja jūsu darbam nāca no Benjamina? J. T.: Benjamins pret to, ja tā var teikt, neiebilda. Uz utopijas interpretāciju, saistot to ar sapņa tēlu, vedināja rozā kamīns un Kafkas romānos un stāstos aprakstītajai pasaulei raksturīgie zemie griesti. Mēs gribējām panākt sirreālu sajūtu, kad četri vienādi rozā kamīni (kamīns ar spoguli ir arī ieeja Aizspogulijā) ir četru tekstu avoti, kas skatītājam, stāvot telpas vidū, ļauj izjust to, ko Rolāns Barts sauc par le bruissement de la langue (viņam ir neliels darbs ar šādu nosaukumu). Mūsu darba gadījumā tā ir balsu dūkoņa, kā es tulkotu Barta terminu, un tekstu skandējums ir paredzēts vienlaicīgi dažādās valodās. Jēga it kā atkāptos fonā, bet nepazustu, balsīm saglabājot jēgpilnu intonāciju, tikai skatītājam būtu nepieciešama lielāka vai mazāka piepūle, tai skaitā, iespējams, noteiktu tekstu atrašana mājās, bibliotēkā vai internetā kādā sev saprotamā valodā, lai nonāktu līdz teiktā saprašanai. Barts kaut ko līdzīgu sauc par valodas utopiju. V. V.: Vai sakritība ar Barta ideju ir nejauša? J. T.: Jā, tā pēkšņi atausa atmiņā, kad mūsu darba ideja jau bija gatava līdz pat detaļām. Bet tā trāpīgi raksturo vēl kādu utopijas aspektu. Utopijas nekad neatrod sev adekvātu izteiksmi. Mēs redzam to, sākot jau no Platona. Arī patiesības "bakhantiskais skurbums" (der bacchantische Taumel), par kuru Hēgelis runā "Gara fenomenoloģijas" priekšvārdā – šī frāze liek uz viņu paskatīties nedaudz citādāk, vai nav tiesa? – teorijām un tekstiem mūsdienās liek sabrukt fragmentos. Fragments kļūst par domāšanas principu, metodi. V. V.: Kā Hēgeļa kritizētajiem Jēnas romantiķiem? J. T. Jā, līdz ar to ir vērts pārlasīt tā sauktos Athenäums-Fragmente. Ja vēlies cita veida terminoloģiju, tad to var saukt arī par utopijas pārvēršanos heterotopijā. V. V.: Taču šī ideja par četriem kamīniem un četriem vienlaicīgi skanošiem dažādiem tekstiem, cik zinu, nerealizēsies. J. T.: Tekstu fragmenti paliks, lai arī, visticamāk, lineāri sakārtoti viens aiz otra. Ja atļauts kalambūrs – valodas utopija paliek utopija. V. V.: Ierakstīšanai paredzētie teksti, lai arī fragmenti, ir gana gari, vai tos būs iespējams uztvert izstādē, kurā aplūkojami arī daudzi citi darbi? J. T.: Bet vai tu vispār spēj Platona un Aristoteļa sengrieķu tekstu uztvert un saprast, tikai klausoties? V. V.: Šaubos, vai to spētu pat klasiskās filoloģijas studenti. J. T.: Lūk, šeit svarīgi saprast mākslas atšķirību no filozofiska traktāta. Lai arī laikmetīgā māksla mēdz būt pētnieciska un pat politiska, taču to vērtē pēc citiem kritērijiem. Un tās iedarbība ir cita, bet – un to es gribētu uzsvērt – tā var būt ierosinājums domāšanai vai politiskai darbībai, piebildīšu – ne visiem, bet vismaz kādam, vismaz iespējamībā. Ar to pietiek. V. V.: Tātad, nekādas "mākslas tautai"? J. T.: Māksla tautai vai mākslas izraidīšana no valsts (šim abām pieejām taču ir kaut kas

even though Benjamin’s characteristic interest in, for example, children’s toys also appears for a moment here. They are worthy of their own story. V. V.: How is this "methodological germination" expressed? J. T.: I’ll respond with a quote from The Arcades Project, in which Benjamin points to architectural theorist Sigfried Giedion’s achievements as one of the sources of the method: "...just as Giedion teaches us to read off the basic features of today’s architecture in the buildings erected around 1850, we, in turn, would recognize today’s life, today’s forms, in life and in the apparently secondary, lost forms of that epoch." This is a fragment from Benjamin’s collection of extracts and notes, or convolute N (On the Theory of Knowledge, Theory of Progress – N1, 11). The Arcades Project text, as you know, is grouped in these alphabetically arranged convolutes. The same thing can be sensed in the Naples descriptions – they are not only worthy in themselves and accurate observations, but the basis for possible generalizations and critiques of capitalist society; different forms of architecture and life created in the past, which are skillfully sketched in Naples, force one to think about today’s situation in a wider sense. Here one can sense the leftist aspect of the thinking, and Asja’s influence in making Benjamin focus more on Marxist sources cannot be denied. V. V: But the dream – what role does it play in this method? J. T.: Benjamin, for example, writes that "constructions in which the expert recognizes anticipations of contemporary building fashions impress the alert but architecturally unschooled sense not at all as anticipatory but as distinctly old-fashioned and dreamlike." And a little later therein points to old railway stations, gasworks and bridges. That’s fragment "K 1a, 4". V. V.: So the dream concept for your work came from Benjamin? J. T.: Benjamin, if one could say this, wouldn’t object to it. The pink fireplace and the low ceilings, characteristic of the world written about by Kafka in his novels and stories, led us to an interpretation of utopia linked with the image of a dream. We wanted to achieve a surreal feeling, when four similar pink fireplaces (there is also a fireplace with a mirror at the entrance to Wonderland) are the sources of the four texts which allow the viewer, standing in the middle of the space, to feel what Roland Barthes calls the le bruissement de la langue (he has a small work of this name). In the case of our work, it is the droning of voices, as I’d translate Barthe’s term, and the playing of the text is planned to take place in a number of languages simultaneously. The meaning steps into the background in a way, but wouldn’t disappear, with the voices maintaining a meaningful intonation. However, for the viewer to eventually arrive at an understanding of the text they’d have to, more or less, locate the particular text at home or at the library or on the internet, in some language that they understand. Barthes calls something similar a language utopia. V. V.: Is the congruence with Barthes’ idea accidental? J. T.: Yes, it suddenly came back to me when the conception of our work was complete to the final detail. But it accurately describes another aspect of utopia. Utopias never find themselves adequate expression. We can see that already, beginning with Plato. The "bacchanalian revel" (der bacchantische Taumel) of truth too, which Hegel speaks about in the preface to his Phenomenology of Spirit – this phrase makes one look at him a little differently, isn’t it true? – makes today’s theories and texts collapse into fragments. The fragment becomes a principle or method for thinking. V. V.: Like for the Jena romantics which was criticized by Hegel? J. T. Yes, consequently it’s worth reading through the so-called AthenäumsFragmente. If you want terminology of a different kind, then this can also be called a transformation of utopia into heterotopia. V. V.: But this idea about four fireplaces and four different texts sounding simultaneously, as far as I know, won’t be realized. J. T.: The text fragments will remain, even though they’ll most likely be arranged linearly one behind the other. If a pun is allowed – a language utopia remains a utopia. V. V.: The texts meant for recording, even though they’re fragments, are quite long. Will it be possible to fully appreciate them at the exhibition, where many other works can also be seen?

kopīgs?) ir utopiskas idejas, tāpat kā "aplamās apziņas" pārvarēšana. Arī mēs nevaram līdz galam būt brīvi no aplamās apziņas, jo vēl arvien ir spēkā Adorno 60. gadu beigās "Estētiskajā teorijā" izteiktā doma, ka nepastāv nedz "pareizā" apziņa, nedz tāda, kas "aplamās" un "pareizās" nošķīrumu ļautu tvert it kā no putna lidojuma. V. V.: Nobeigumā gribu vēlreiz jautāt par sapni: vai utopijas sapnis nevar pārvērsties – un nav jau pārvērties vēstures gaitā – par murgu? J. T.: Utopijas ideja ir paradoksāla un pretrunīga. Absolutizējot un cenšoties īstenot tikai kādu vienu tās aspektu, var nonākt pie tā, ko tu sauc par murgu. Sapnis jau ietver arī kaut ko līdz galam nenoteiktu un draudīgu, un to var apjaust ikvienā tēlā, kuru atsedzam vai interpretējam ar sapņa kategorijas palīdzību. Taču es gribu uzsvērt citu sapņa aspektu. Es jau sarunas sākumā teicu, ka utopija ir kaislības objekts. Nāves pārvarēšana arī ir utopijas aspekts, bet nemirstīga mīlestība ir mīlētāju sapnis. Tas lieliski pausts kādās 19. gadsimta beigu angļu dzejnieka Ernesta Dausona rindās, kad poētiskais varonis saka savai mīļotajai: "Keep silence still, and dream that we shall lie, / ... / Beyond the reach of time and chance and change, / ..." Šis Dausona dzejoļa "Dum Nos Fata Sinunt, Oculos Satiemus Amore" fragments skan arī "Utopijas sapņa" audioierakstā, tā ir norāde – un īstenībā viss šajā darbā ir norāde, gandrīz vai muzikāla – uz Asjas un Benjamina attiecību utopisko momentu, kas iegūst tādu kā simbolisku nozīmi atsevišķos viņu dzīves fragmentos, kuri fiksēti Asjas atmiņās. Teiksim, Gētes "Stellas" pirmizdevuma kā nejaušas dāvanas izvēlē, pateicoties sējuma muguriņas krāsas tonim, un šīs grāmatas, kas bijusi tik svarīga Benjaminam, atdošanā, ļaujot to "atpirkt" par simt tālaika vācu markām. Ja zinām šīs lugas sižetu un to, kā Gēte šo "lugu mīlošajiem" (ein Schauspiel für Liebende) vēlāk pārstrādājis par drāmu ar traģiskām beigām, tad tajā var saskatīt Benjamina turpmākās dzīves nojausmu. Līdzīgi bērnu dzejolīti par "kumpaino vīriņu" no "Bērnības Berlīnē ap 1900. gadu" ietverts gan Kafkas darbu interpretācijas princips, gan paša Benjamina liktenis, kam it kā kāds bucklicht Männelein aizlicis kāju priekšā, tāpat kā – pagaidām gan vēl tikai smieklīgā veidā – kumpainis to izdarījis Kapri salā, liekot visiem Asjas pirkumiem izkrist no Benjamina rokām. Atsevišķās "Utopijas sapņa" domas, tāpat kā izbirušie pirkumi, katram jāsalasa pašam. Arī utopija – kā jau sapnis – mums dota tikai fragmentos.

J. T.: But are you able to perceive and understand Plato’s and Aristotle’s Ancient Greek texts just through hearing them? V. V.: I doubt whether even classical philology students could do that. J. T.: See, here it’s important to understand how art differs from a philosophical treatise. Even though contemporary art tends to be investigative and even political, it is, of course, evaluated according to different criteria. And its impact is different, but – and I’d like to emphasize this – it could be an impulse to think or get politically active. But I’ll add – not for everyone, but at least for somebody, there’s at least the possibility. That would be enough. V. V.: So, it’s not an "art for the masses"? J. T.: Art for the masses or expulsion of art from the state (both of these approaches have something in common, don’t they?) are utopian ideas, in the same way as overcoming false consciousness. We too can’t be completely free of false consciousness, as the idea that neither correct consciousness exists, nor one that would allow us to perceive the difference between false and incorrect, as if from the air, expressed by Adorno in his Aesthetic Theory in the late 1960s, continues to be in force. V. V.: Finally, I’d once again like to ask about the dream: couldn’t the utopian dream change into – and hasn’t it already, over the course of history, transformed into – a nightmare? J. T.: The idea of utopia is paradoxical and contradictory. By making it absolute and trying to implement only one aspect of it, one can arrive at what you call a nightmare. A dream also includes something not completely defined and threatening and this can be sensed in every image which we uncover or interpret with the help of the dream category. But I’d like to emphasize another aspect of the dream. At the beginning of the discussion, I already said that utopia is an object of passion. Overcoming death is also an aspect of utopia, but endless love is the lovers’ dream. This is expressed wonderfully in the lines of late 19th century English poet Ernest Dowson, where the hero of the poem tells his lover: Keep silence still, and dream that we shall lie, / ... / Beyond the reach of time and chance and change, / ... This fragment from Dowson’s poem Dum Nos Fata Sinunt, Oculos Satiemus Amore is also played in the audio recording in Utopian Dream. It is a message – and really, everything is like a message in this work, almost musical – to the utopian moment of Asja’s and Benjamin’s relationship, which gains something like symbolic significance in different fragments of their lives, and has been captured in Asja’s memoirs. Let’s say in the choice, as a fortuitous present, of the first edition of Goethe’s Stella due to the colour of the book’s spine, and the return of this book, which was so important to Benjamin, allowing it to be "redeemed" for a hundred German marks at the time. If we know the plot of this play and the fact that Goethe later reworked this "play for lovers" (ein Schauspiel für Liebende) into a drama with a tragic ending, then we can see a premonition of Benjamin’s later life in it. Like in the children’s poem about the "hunchback" from Berlin Childhood around 1900, it contains both the principle for interpreting Kafka’s works, as well as Benjamin’s own destiny, to which some bucklicht Männelein put out his foot, in the same way – although, at the moment just in a laughable way – as the hunchback did on the island of Capri, making all of Asja’s purchases fall from Benjamin’s hands. Like the dropped purchases, everyone should read the individual Utopian Dream thoughts for themselves. Utopia too – like a dream – only gives us fragments. Translated by Uldis Brūns

MĀKSLA UN KULTŪRA KĀ PILSĒTAS APZINĀŠANĀS UN IZPĒTES RĪKS

URBAN

UTOPIA

DIVU DIENU SIMPOZIJS

TWO DAY SYMPOSIUM

12.09. 13.09.

12:00 Vāgnera zāle 12:00 "Boļševička"

Institūcijas atbalsta dominējošās ideoloģijas, kas savukārt ignorē alternatīvās iespējas. Tomēr ikviena teritorija "zina" par starptelpas, defekta vai nišas esamību. Topos, kas respektē pārmaiņas, telpa, kurā izzūd vai mainās noteikumi un normas, kurā pilsētas realitāti pārspēj ilūzijas un sapņi, pasaule, kas piedāvā un veicina alternatīvās ideoloģijas, sociālos un kultūras eksperimentus, sabiedrība, kas apzinās savas subkultūras un uztur to heterogēno, daudzveidīgo un heterotopisko eksistenci. Simpozijs pulcēs ārvalstu un vietējos teorētiķus un aktīvistus, mēģinot aptvert urbānās dzīves sarežģītību un ieviest vairāk skaidrības utopijas, topos, distopijas un heterotopijas džungļos.

Dalībnieki: Josefs Imorde (mākslas vēsturnieks, Vācija), Katalina Nikulesku (māksliniece, Rumānija), Šarls Burjē (sociālais dizaineris, Latvija), Airi Trīsberga (mākslas pētniece un kuratore, Igaunija), Karolīna Keizere (Stokholmas pilsētas galvenā arhitekte, Zviedrija), Iliana Veinberga (mākslas zinātniece, Latvija), Berts Teiss (mākslinieks, Luksemburga), Jekaterina Lavriņeca (urbānisma pētniece, Lietuva), J. Oto Habeks (sociālais antropologs, Vācija), Aņa Šremska (kuratore, Ēģipte), The Strelka Institute (Krievija). Līdzkurators – Jonass Bīhels (Rīgas Urbānais institūts)

12.00 Wagner Hall 12.00 Boļševička

Establishments support dominant ideologies, which in return ignore the existence of alternative options. However, each territory "knows" the existence of interspace, a fault or niche. A topos respecting the existence of alterity, a space where rules and norms disappear or change, where a city’s reality is transcended by illusion and dreams, a world proposing and fostering alternative ideologies, social and cultural experiments, a society that creates awareness about its subcultures, supports its heterogeneous, manifold, heterotopian existence. The symposium will gather international and local theoreticans and activists to embrace the complexity of urbanity, and bring more light to the jungle of Utopia, Topos, Heterotopia, and Dystopia.

Participants: Joseph Imorde (art historian, Germany), Catalina Niculescu (artist, Romania), Charles Bourrier (social designer, Latvia), Airi Triisberg (writer, curator, Estonia), Karolina Keyzer (Stockholm city architect, Sweden), Iliana Veinberga (art historian, Latvia), Bert Theis (artist, Luxembourg), Jekaterina Lavrinec (urban researcher, Lithuania), J. Otto Habeck (social anthropologist, Germany), Ania Szremski (curator, Egypt), The Strelka Institute (Russia). Co-curator Jonas Büchel (Urban Institute Riga)

PASĀKUMI "SURVIVAL KIT 6" IETVAROS

TOK KURATORU RADOŠĀ DARBNĪCA "MĀKSLA PUBLISKAJĀ TELPĀ – TEORIJA UN PRAKSE" 5.09. "Brasalonā" Kuratoru apvienība piedāvās lekciju par mākslas iniciatīvām urbānajā telpā, caur savu pieredzi cenšoties noskaidrot, ko mūsdienās reprezentē māksla publiskajā telpā. Darbnīcas otrajā daļā dalībniekiem būs iespēja publiski prezentēt un apspriest savus iecerētos projektus ar TOK kuratorēm, kuras jau ilgāku laiku savā darbībā koncentrējas uz starpdisciplināriem laikmetīgās kultūras procesiem. KONSTANCES ŠMITAS RADOŠĀ DARBNĪCA 17. – 21.09. bijušajā tekstilrūpnīcā "Boļševička" Konstance Šmita rosinās diskusiju par sociālo utopiju iespējamību mūsdienās, t. sk. Latvijā, analizējot padomju avangarda futūrisma vīzijas. Darbnīcas mērķis ir rosināt dialogu dažādu paaudžu starpā, diskutējot par reālās dzīves pieredzi un avangarda utopijām, ņemot vērā, ka cilvēku biogrāfijās vienmēr ir atrodama pieredze, kas nesaskan ar ideoloģijām un priekšstatiem. RJODZI IKEDAS AUDIOVIZUĀLS KONCERTS – SKAŅAS UN GAISMAS PERFORMANCE "DATAMATICS [VER.2.0]" 7.09. 20:00 kinoteātrī "Splendid Palace" Rjodzi Ikeda ir viens no pazīstamākajiem Japānas eletroniskās mūzikas autoriem, kurš savos darbos ne vien pievēršas skaņas raksturīgākajām pamatiezīmēm, bet arī vienlīdz veiksmīgi izmanto gaismas īpašības. "datamatics [ver.2.0]" ir ilglaicīgs autora projekts, kas sastāv no vairākām daļām – kustīga attēla, skulpturāliem elementiem, skaņas un jauno mediju tehnoloģijām un attēla un skaņas saspēles ģeometrijas. Viņa darbiem piemītošais vizionārisms rosina iztēli par utopiskās pilsētas nākotnes modeli. Biļetes uz Rjodzi Ikedas koncertu pieejamas bilesuserviss.lv.

FREE RIGA PASĀKUMI SEPTEMBRA GARUMĀ Tieši pirms gada 5. septembra naktī un nākamajā dienā vairāk nekā 200 Rīgas tukšo namu tika pie koši dzeltenām uzlīmēm ar drosmīgu uzrakstu "OCCUPY ME". Akcija bija iecerēta, lai aktualizētu absurdo situāciju – gandrīz katra piektā māja Rīgā ir neapdzīvota, bet simtiem radošām un sabiedriskām iniciatīvām pietrūkst telpas. Ideja negaidīti ieguva milzīgu cilvēku atsaucību un dzima kustība FREE RIGA, kuras mērķis ir savienot radošas un sabiedriskas iniciatīvas, kurām nepieciešamas telpas, ar tukšo ēku īpašniekiem, kuriem nepieciešams atbalsts ēku uzlabošanā To, ka FREE RIGA ideja nebūt nav utopisks sapnis, pierāda jau atdzīvinātās teritorijas – Maskavas forštates kultūrpunkts "Līksnas 26" un "Brasalona", kas ieņēmusi fabriku ieskautu pamestu dārzu aiz Brasas stacijas Gaujas ielā. Septembra garumā tiks rīkotas vairākas diskusijas, darbnīcas, performances un prezentācijas, kas turpinās aktualizēt joprojām svarīgo jautājumu par Rīgas tukšajiem namiem. JEKATERINAS LAVRIŅECAS VADĪTĀ RADOŠĀ DARBNĪCA "IELAS KUMODE" 11.09. "Līksnas 26" "Ielas kumode" ir savdabīga Viļņas ielā novietota urbānā mēbele, kas tapusi, pilsētvides procesu pētniecei Jekaterinai Lavriņecai sadarbojoties ar ielu māksliniekiem. Tā paredzēta pilsētvidē atrastu lietu glabāšanai un apmaiņai – ikviens var kumodē gan atstāt, gan paņemt sev iepatikušos lietu. Jekaterinas Lavriņecas vadībā taps vēl viena kumode kādā no Rīgas ielām. PUBLISKA DISKUSIJA Festivāla izskaņā bijušajā tekstilfabrikā "Boļševička" notiks LMC organizēta publiska diskusija par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja veidošanās procesu.

CREATIVE WORKSHOP BY TOK CURATORS "ART IN PUBLIC PLACES – THEORY AND PRACTICE" 5.09 Brasalona The group of curators will give a lecture on art initiatives in the urban environment using their experience to investigate what art in public places represents today. In the second half of the workshop the participants will have an opportunity to present and discuss their future projects with TOK curators who have for a longer time been concentrating on inter-disciplinary contemporary art processes in their own work. CREATIVE WORKSHOP BY KONSTANZE SCHMITT 17. – 21.09. The former Boļševička textile factory Konstanze Schmitt will encourage discussion about the possibility of a social utopia today, including in Latvia, by analyzing the futurist visions of the Soviet avant-garde. The goal of the workshop is to stimulate discussion between different generations, talking about real life experiences and avant-garde utopias, bearing in mind that people’s biographies will always contain experiences that are at odds with ideologies and perceptions. AUDIO VISUAL CONCERT BY RYOJI IKEDA – SOUND AND LIGHT PERFORMANCE DATAMATICS [VER.2.0] 7.09 20:00 Cinema "Splendid Palace" Ryoji Ikeda is one of the most renowned Japanese creators of electronic music, who not only utilizes the most characteristic basic elements of sound, but also successfully uses the qualities of light. datamatics [ver.2.0] is a long-term project which consists of many parts – a moving image, sculptural elements, sounds, new media technologies and geometry of sound and image interplay. The visionary aspect of his work spurs the imagination to contemplate a future model of an utopian city. Tickets for the Ryoji Ikeda concert are available at bilesuserviss.lv.

FREE RIGA EVENTS THROUGHOUT SEPTEMBER Precisely a year ago, on the night of September 5 and during the following day, over 200 empty buildings in Riga acquired bright yellow stickers with a daring message: "OCCUPY ME". The aim of the campaign was to highlight the absurd situation where almost every fifth building in Riga is unoccupied while hundreds of social and creative initiatives lack space. Unexpectedly, the idea gained enormous popularity and gave birth to the FREE RIGA movement with the aim of bringing together creative and social initiatives that need spaces, with the owners of empty buildings that need support for their improvement. That the FREE RIGA idea is not merely a utopian dream is demonstrated by the already re-vitalized territories: the Maskava suburb culture-point Līksnas 26 and Brasalona, which occupies an abandoned garden surrounded by factories at Gaujas iela, behind the Brasa station. Various discussions, workshops, performances and presentations will be organized throughout September, keeping in focus the ever-urgent issue of Riga’s abandoned buildings. JEKATERINA LAVRINEC’S CREATIVE WORKSHOP STREET KOMODA 11.09. Līksnas iela 26 Street Komoda is a specific piece of urban furniture in the street of Vilnius, created by urban researcher Jekatarina Lavrinec in collaboration with street artists. Its purpose is to provide a place to store and exchange objects found in the urban environment – everyone is free to leave or take an object he or she likes. Jekatarina Lavrinec will oversee the creation of another cupboard in a street of Riga. PUBLIC DISCUSSION At the end of the festival, the former textile factory Boļševička will host a public discussion organized by the LCCA about the development of the Latvian Contemporary Art Museum.

100

101

"SURVIVAL KIT 6" PROGRAMMA MŪSDIENU KULTŪRAS FORUMAM "BALTĀ NAKTS"

2014. gada 6. septembris Vāgnera zāle, Riharda Vāgnera iela 4

KABIRA KĀRTERA (ASV) PERFORMANCE "I-X" 14:00 – 24:00

RUBENSA PATIŅJO AKA PATO (SPĀNIJA/VĀCIJA) PERFORMANCE "NOU LIQUID MARBLE" 22:00

10 stundu garumā tiks īstenota 10 ciklu performance, tās laikā mākslinieks sajauks fiziskās un akustiskās ķermeņa, arhitektūras un skaņas robežas. Kabirs Kārters ir performanču, instalāciju un skaņu mākslinieks no Ņujorkas. Viņš rada ilglaicīgas performances, pētot privātu un publisku telpu arhitektūras un akustikas fiziskos un emocionālos efektus. kabircarter.com "SIA VISIBLE SOLUTIONS" PRODUKTU PREZENTĀCIJAS PERFORMANCE (IGAUNIJA) 20:00 "Tu vari uzdurties mūsu preču prezentācijām izstāžu zālēs, tirdzniecības centros, stacijās vai pastaigājoties. Katra prezentācija ilgst aptuveni divas stundas, tās laikā mēs atkārtojam septiņas minūtes garu tekstu, lai pārdotu savus produktus. Nāc un apskati! Apskati un nopērc!" visiblesolutions.eu MĀRTIŅA ROĶA (LATVIJA) AUDIOVIZUĀLS PRIEKŠNESUMS 21:00 Ap 40 minūšu garā 8 kanālu performance ir estetizēti psihoakustiski un optiski pētījumi, lai radītu kompleksu audiovizuālo kompozīciju, atsedzot mehānismus, kas ietekmē cilvēka laika un telpas uztveri. Mārtiņš Roķis eksperimentē ar skaņu dažādos kontekstos un formās, uzstājoties eksperimentālās mūzikas koncertos, veidojot instalācijas un kompozīcijas multikanālu skaņu sistēmām. Viņa interešu priekšplānā atrodas cilvēka uztveres robežas, ķermeņa un telpas attiecības. martinsrokis.com

Telpai pielāgota performance, kas balstīta audiovizuālu norišu sērijā – dažādās telpas vietās tiek radītas elektroniskas tonalitātes, kuras sadala telpa un vienlaicīgas projekcijas uz TV ekrāniem. Rubenss Patiņjo strādā audiovizuālo mediju un datormūzikas jomā. Savos darbos viņš pievēršas sintētiski radītas skaņas telpiskajiem aspektiem, vienlaikus hibrīdā teritorijā savienojot agrīnās elektroniskās mūzikas, algoritmisku kompozīciju un 20. gadsimta mākslas virzienu elementus. patooo.net LĪ GEMBLS UN DEIVS GESKARTS (LIELBRITĀNIJA) 23:00 Abi autori veido audiovizuālu apvienību: Lī Gembls rada mūziku, ko mēdz salīdzināt ar rūpīgi veidotu kolāžu, kas klausītāju ievelk detaļu un fragmentu sintēzes jūrā, atklājot dekonstruētus reiva un jungle elementus un eksperimentālus abstrakciju tuvplānus. To papildina Deiva Geskarta videodarbi, kuros viņš savieno attēla racionālo kārtību un stila tīrību ar drosmīgām tēlu un citātu kombinācijām. Izmantojot digitālās sintēzes metodes, kuras attīsta tālākas disfigurācijas un rekonfigurācijas, tiek radīta materiāla konfigurācija (ex nihilo). Gan tagadējie, gan pagātnes mūzikas rēgi, pseidozinātnes un tēlnieciskās ietekmes tiek pasludinātas par jaunām materiālām abstrakcijām, kas radītas uz digitāla balta audekla.

September 6, 2014 Wagner Hall, Riharda Vāgnera iela 4

KABIR CARTER (USA) PERFORMANCE "I-X" 14:00 to 24:00 Over a period of 10 hours, the artist will present a performance of 10 cycles. Kabir Carter is a performance, installation and sound architect from New York, whose long duration performances study the physical and emotional effects of private and public space, architecture and acoustics. kabircarter.com VISIBLE SOLUTIONS LLC’S PRODUCT PRESENTATION PERFORMANCE (ESTONIA): 20:00 "You may come across our product presentation in exhibition halls, shopping centres, train stations or while taking a walk outside. Every presentation lasts about two hours, during which we loop the 7 minute long introductory text to sell our products. Come and see! See and buy!" visiblesolutions.eu MĀRTIŅŠ ROĶIS (LATVIA) AUDIO-VISUAL PERFORMNACE 21:00 The 40 minute long performance using 8 channels is an aestheticized psycho-acoustic and optical study creating a complex audio-visual composition that reveals the mechanisms that affect a human’s perception of time and space. Mārtiņš Roķis experiments with sound in various forms and contexts, performing at experimental music concerts, creating installations and compositions for multi-channel sound systems. His main subjects of interest are the borders of human’s perception and the relationship between the body and space. martinsrokis.com

RUBEN PATIÑO (SPAIN / GERMANY)) PERFORMANCE NOU LIQUID MARBLE 22:00 The space has been modified to fit the performance – a series based on audio-visual events – in various parts of the space certain electronic tonalities are created. These are interrupted by the space and concurrent projections on TV screens. Ruben Patiño works in the field of audio-visual media and computer generated music. His works are devoted to the spatial aspects of synthetically created music, at the same time, unifying elements of early electronic music, algorithmic composition and 20th century art movements in a hybrid territory. patooo.net LEE GAMBLE AND DAVE GASKARTH (UK) 23:00 Both artists together form an audio-visual unit: Lee Gamble creates music that can be likened to a carefully constructed collage that pulls the listener into a sea of detail and fragment synthesis, revealing deconstructed rave and jungle elements and close-ups of experimental abstractions. These are complemented by Dave Gaskarth’s video works where he has brought together the rational order of images and stylistic purity, with edgy combinations of images and quotations. Using digital synthesis methods which develop further disfigurations and re-configurations, a new material configuration is created (ex nihilo). Past and present musical ghosts, pseudo-science and sculptural influences are presented as new material abstractions created on a white digital canvas.

102

103

RĪGAS RADOŠO KVARTĀLU PASĀKUMI RĪGA 2014 TEMATISKĀS LĪNIJAS "IZDZĪVOŠANAS KOMPLEKTS" IETVAROS "VEFS LAI DZĪVO!" 13.09. VEF radošajā kvartālā, Ūnijas ielā 8 VEF radošais kvartāls gan pēc būtības, gan savā ikdienā ir utopiska vide Rīgas teritorijā. Pasākuma laikā apmeklētāji varēs ielūkoties VEF kvartāla darbnīcās, kā arī iesaistīties to sagatavotajās aktivitātēs – baiļu trasē "Psaiho.lv", skeitborda skolā, Aijas Bley "Portretu darbnīcā", sietspiedes darbnīcā "Luste", miniatūru izstādes "5CM" atklāšanā galerijā "Ziema" u.c. "HARMONISKA CILVĒKA IZDZĪVOŠANAS KOMPLEKTS" "I-dejas" mājā, Rūpniecības ielā 32b "I-dejas" organizētajā pasākumu sērijā apmeklētāji varēs meklēt laimes un harmonijas utopiju ar dažādu lekciju, semināru, meistarklašu un performanču palīdzību. i-deja.lv 04.09. lekcija un diskusija par tēmu "Harmoniska cilvēka izdzīvošanas komplekts". 05.09. praktiskais seminārs "Laimīgo cilvēku rūpnīca". 06.09. performanču vakars "Utopija vārdā harmonija". 13.–14.09. praktiskais seminārs "Harmoniskais es". 19. un 21.09. praktiskais seminārs "Dabas ritumi pilsētā". 27.–28.09. praktiskā viesmeistarklase "Vai var būt vieglāk". "SARKANĀS UPES PĒRLES" 06.09. Sarkandaugavas parkā Sarkandaugavas biedrības rīkotais projekts ietver mākslinieku rezidenci no 17. līdz 23.08., kuras laikā tiks radīta eksperimentāla, multmiediāla performance. Tās pirmizrāde notiks 6.09. Sarkandaugavas parkā līdz ar Aivaram Neibartam veltītas audiovizuālās instalācijas izveidi un dažādām radošām aktivitātēm visas dienas garumā. sarkandaugavai.lv "TRAKI? NĒ, MIERĪGI!" Miera ielā Atsaucoties uz Miera ielas Republikas

pamatsaukli "Miers ir maldīgs!", laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 6" ietvaros septembrī tiks realizēts šķietami neiespējamais – velo celiņa makets viena Miera ielas posma garumā. Akcijas mērķis ir radīt velo celiņu, kas uz vienu dienu ļautu piedzīvot utopisko ideju par velobraucēju, autobraucēju un vietējo kafejnīcu draudzīgu sadzīvošanu. mieriela.lv "ŪDENS NĀKOTNE" 14.09. Spīķeru kvartālā, Maskavas ielā 6 Paredzēto radošo aktivitāšu un publisko pasākumu programma piedāvās daudzveidīgas vīzijas par ūdens nākotni utopiskajā pilsētā, cenšoties noskaidrot, kādas inovācijas var palīdzēt iegūt jaunus ūdens avotus un saglabāt esošos. RIXC tiks organizēta pasākumu sērija "Atjaunojamā nāktone", kas ietvers atvērtās darbnīcas, lekcijas, performances. Sinfonietta Rīga kvarteta programma "Ūdens utopija" Spīķeru koncertzālē pievērsīsies ūdens metafiziskajām īpašībām, visa vakara garumā sniedzot muzikālu priekšnesumu, kas "uzlādēs" ūdeni. Laikmetīgās mākslas centrs KIM? ūdens tēmu risinās metaforiski un konceptuāli, centra ēkai pārtopot par kuģi – laikmetīgās konceptuālās mākslas bāzi. spikeri.lv "KO DARĪT AR FANTĀZIJU?" Kalnciema kvartālā, Kalnciema ielā 35 Kalnciema kvartāla pasākumu programma tiks mērķtiecīgi virzīta sabiedrības ideālu izpētes virzienā, pievēršoties katra indivīda personiskajai pašizziņai. Apmeklētājiem tiks piedāvāta nevis jau uzburta utopiskā pasaule, bet katrs tiks aicināts pats domāt, fantazēt, izjust, līdzdarboties un izsapņot jaunās, katra indivīda personiskās utopiskās vietas ontoloģiju. kalnciemaiela.lv 12.09. Jēkaba Nīmaņa radošā darbnīca "Vērot. Klausīties. Līdzdarboties." 13.09. Bērnu diskusija Kristas Burānes vadībā. 16.09. Vara Piņķa praktiskā nodarbība mēģinājums noskaidrot, vai teātris ir utopija. 17. un 20.09. Vara Piņķa kamerizrāde "Brāļi un māsas". 23.09. Artūra Puntes tekstu darbnīca.

LONG LIVE VEF! 13.09. VEF Creative Quarter, Ūnijas iela 8 The VEF creative quarter, by its very nature, as well as in its daily life, is a utopian environment in the territory of Riga. During the event, visitors will have the opportunity to take a look inside the studios located in the VEF quarter, as well as participate in specially prepared activities – the "Psaiho.lv" scare trail, skateboarding school, Aija Bley's Portrait Studio, "Luste" silkscreen workshop, opening of the miniatures exhibition "5CM" at Gallery Ziema and others. SURVIVAL KIT FOR A HARMONIOUS PERSON I-dejas mājā, Rūpniecības iela 32b Within the series of events organised by I-deja, visitors will have the opportunity to look for the utopia of joy and harmony through lectures, seminars, masterclasses and performances. i-deja.lv 04.09. Lecture and discussion on the subject of "Survival Kit for a Harmonious Person". 05.09. Practical seminar "Factory of Happy People". 06.09. Evening of performances "Utopia Called Harmony". 13.-14.09. practical seminar "The Harmonious Me". 19. and 21.09. Practical seminar "Rhythms of Nature in the City". 27.-28.09. Practical guest masterclass "Can it be Easier". RED RIVER PEARLS 06.09. Sarkandaugava Park This project, organised by the Sarkandaugava Association, includes an artists’ residency from August 17 to 23 during which an experimental, multi-media performance will be created. The premiere will take place on September 6 in the Sarkandaugava Park alongside the creation of an audio-visual installation dedicated to Aivars Neibarts and various creative activities throughout the day. sarkandaugavai.lv

"INSANE? NO, EASY!" Miera iela Reflecting on Miera Street’s basic slogan – "Peace is delusory!" – under the auspices of the contemporary art festival Survival Kit 6, the seemingly impossible will be attempted: to create a model of a bicycle path along a section of Miera Street. The purpose of the activity is to create a bicycle path that will, for one day, bring to life the utopian idea of a friendly co-existence between cyclists, motorists and local cafes. mieriela.lv THE FUTURE OF WATER 14.09. Spīķeri Quarter, Maskavas iela 6 A series of creative activities and public events will offer a diverse range of visions about the future of water in a utopian city, aiming to determine the innovations that might help find new sources of water and preserve the existing ones. RIXC will organise a series of events: The Simfoniettta Riga quartet programme Water Utopia at the Spīķeri concert hall will focus on the metaphysical qualities of water, throughout the night performing music to "charge" it. The Contemporary Art Centre kim? will approach the theme of water conceptually and metaphorically by turning the building into a ship – a conceptual contemporary art base. spikeri.lv "WHAT TO DO WITH FANTASY?" Kalnciema Quarter, Kalnciema iela 35 The Kalnciema Quarter programme of events will be specifically aimed at investigating the ideals of society, turning to every individual’s personal selfsearch. Instead of presenting a complete utopian world, visitors will be invited to think, fantasize, feel, create and dream up a personalised, individual ontology of a utopian place. kalnciemaiela.lv 12.09.2014. Jēkabs Nīmanis’ creative workshop "Observe, Listen, Get Involved". 13.09.2014. Children’s discussion moderated by Krista Burāne. 16.09.2014. Practical activity by Varis Piņķis – an attempt to ascertain if theatre is utopia. 17.09.2014. and 20.09.2014. Varis Piņķis’ chamber performance "Brothers and Sisters". 23.09.2014. Text workshop by Artūrs Punte.

104

105

DRĪZUMĀ LMC

▼ 2014. gada oktobrī LMC Ofisa galerijā tiks

atklāta dāņu mākslinieces Gittes Villesenas izstāde "Viņa gribēja nodot zināšanas tālāk". 2011. gadā māksliniece sāka veidot filmu Latvijā, intervējot un filmējot sievietes, kas nodarbojas ar dziedniecību. Visas intervētās personas ikdienas dzīvē lieto tradicionālās dziedniecības metodes. Gitte interesējas par tradicionālo ticību sistēmām atšķirīgās kultūrās, par to, kā cilvēki savu ticību pielieto ikdienā un kā tā palīdz izdzīvot.

▼ 2014. gada nogalē un 2015. gadā Latvijas

reģionu kultūras centros tiks realizēta LMC izglītības programma un ceļojošā izstāde "Piezīmes par kādu laikmetu. Piecas versijas". Izstādē tiks izvērsts arhīva kā nozīmīga laikmetīgās kultūras krājuma potenciāls. Eksperimentālā vairāku kuratoru un mākslinieku sadarbības formā tā piedāvās atšķirīgus stāstus par Latvijas laikmetīgo mākslu un tās nesenajiem procesiem. Izstādes notiks Rēzeknē, Kandavā, Bauskā un citās Latvijas pilsētās. Izstādes radošā komanda: Aiga Dzalbe, Ieva Epnere, Jānis Borgs, Laura Feldberga, Haralds Matulis, Maija Kurševa, Līga Lindenbauma, Kristaps Grundšteins, Asnate Bočkis, Linda Veinberga, Andra Silapētere. ▼ Godinot leģendāro multimediālās mākslas un

LMC Ofisa galerija ir platforma radošiem eksperimentiem un domāšanas vingrinājumiem, kas aicina pārjautāt mākslas svaru un iespējas telpas, sabiedrības un indivīda pieredzes kontekstā. LMC Ofisa galerijai ir būtiska loma nelielu, bet koncentrētu projektu īstenošanā, kalpojot par platformu jaunu mākslas darbu radīšanai, aptverot gan sevi jau pierādījušus, gan mazpazīstamus, taču viennozīmīgi daudzsološus māksliniekus. ▼ 2014. gada rudenī turpināsies Ievas

Astahovskas vadītā LMC izglītības programma – vietējo un starptautisku kuratoru, pētnieku lekcijas, un otro sezonu – mākslas teorijas tekstu lasījumu cikls "LMC vakarskola". Cikla pamatā ir aktuālu laikmetīgās mākslas norišu un tekstu iepazīšana, lai stiprinātu kritiskās domāšanas un diskusijas attīstību Latvijas mākslas vidē. ▼ LMC turpina "Nozīmīgu estētikas, vizuālās

mākslas un kultūras teorijas sacerējumu tulkojumu sēriju". Šī gada novembrī tiks izdoti publicista, mākslas kritiķa un teorētiķa Borisa Groisa (1947) divu darbu tulkojumi latviešu valodā - "Komunisma pēcvārds" (2005) un "Mākslas spēks" (2008). Tulkojumus no angļu un vācu valodas veic Ilva Skulte.

mūzikas meistaru, kam nākamgad būtu apritējuši 60 gadi, 2015. gads tiek pasludināts par Hardija Lediņa (1955–2014) gadu. LMC kopā ar Hardija Lediņa domubiedriem veidos plašu mākslas un kultūras programmu, kuras ietvaros iecerētas dažādas izstādes, performanču rekonstrukcijas, ekspedīcijas, literārie lasījumi, koncerti un akcijas tajās vietās un apkaimēs Rīgā, kas savulaik bijušas mīļas pašam Hardijam.

▼ The Danish artist Gitte Villesen’s exhibition She

Wanted to Pass On the Knowledge will be opened at the LCCA Office Gallery in October, 2014. In 2011, the artist began making a film in Latvia, interviewing and filming women who are engaged in healing. The common element for the interviewed was that they all use traditional healing methods in their daily lives. Gitte is interested in traditional belief systems in different cultures, in how people use their beliefs in everyday life and how it helps them to survive.

curators and artists, it will present divergent stories about Latvian contemporary art and its recent developments. The exhibition will take place in Rēzekne, Kandava and Bauska as well as other cities in Latvia. The creative team of the exhibition: Aiga Dzalbe, Ieva Epnere, Jānis Borgs, Laura Feldberga, Haralds Matulis, Maija Kurševa, Līga Lindenbauma, Kristaps Grundšteins, Asnate Bočkis, Linda Veinberga, Andra Silapētere.

The LCCA Office Gallery is a platform for creative experiments and exercises in thinking that invites us to question the weight and opportunities of art in the context of social and individual experience. The LCCA Office Gallery has an essential role in the realisation of small yet concentrated projects, serving as a platform for the creation of new artworks encompassing a circle of artists that have already proved themselves, as well as lesser known but clearly promising artists. ▼ The LCCA Education Program, curated by

Ieva Astahovska, will continue in Autumn 2014, featuring lectures by local and international curators and researchers as well as the second season of art theory readings as part of the LCCA Evening School series. The series is built on studying current themes, events and texts in contemporary art with a view to strengthening critical thinking and developing discussion within the Latvian art community. ▼ The LCCA continues its series of Translations

of Significant Essays in Aesthetics, Visual Art and Culture Theory. Latvian Translations of two works – The Communist Postscript (2005) and Art Power (2008) by publicist, art critic and theorist Boris Groys (1947) will be published in November. They will be translated from English and German by Ilva Skulte.

▼ The LCCA Education Progam and a traveling

exhibition Notes on an Era. Five Versions will be brought to regional arts centres in Latvia in late 2014 and in 2015. The exhibition will highlight the potential of the archive as a significant collection of contemporary culture. Taking the form of an experimental collaboration between various

▼ In honour of the legendary master of music

and multi-media art who would have turned 60 next year, the year 2015 will be declared Hardijs Lediņš Year (1955-2014). The LCCA, together with Hardijs Lediņš’ companions, will present a rich programme of arts and culture that will include various exhibitions, reconstructions of performances, expeditions, literary readings, concerts and “actions" in the places and neighbourhoods of Riga that in his time were close to Hardijs.

SARKANDAUGAVA Kuratore / Curator: Solvita Krese Līdzkuratore / Co-curator: Aneta Szylak Festivāla komanda / Festival team: Zane Dātava, Diāna Popova, Kitija Vasiļjeva, Alise Ziemule, Anda Boluža, Inga Lāce, Santa Mičule, Jonas Büchel, Valts Miķelsons, Monika Grūzīte Tehniskais direktors / Technical Director: Egons Baranovs Tehniskā realizācija / Technical realisation: Jānis ZvirgzdsZvirgzdiņš un Uģis Pucens ar komandu Audiovizuālās tehnikas nodrošinājums / Audiovisual equipment: SIA "VPT GRUPA"

Izdevējs / Publisher: Laikmetīgās Mākslas centrs, Rīga, 2014

Pateicamies visiem brīvprātīgajiem palīgiem! Thanks to all volunteers!

Tipogrāfija / Printing house: Jelgavas tipogrāfija Papīrs / Paper: Tom&Otto Silk 250g un Tom&Otto Gloss 90g

Īpašs paldies Jānim Zuzānam Special thanks to Jānis Zuzāns

Izstādes mākslinieku un darbu aprakstu autori ir paši mākslinieki, ja vien nav norādīts citādi. Descriptions of works and artists are written by the artists themselves, unless otherwise specified.

Redaktori / Editors: Valts Miķelsons, Santa Mičule Dizainere / Designer: Monika Grūzīte, dizaineres asistentes Una Bergmane, Līvija Daudze Literārā redakcija un korektūra / Language editing and proofreading: Ieva Lejasmeijere (LV), Terēze Svilane (ENG), Jūle Rozīte (ENG) Tulkotāji / Translators: Uldis Brūns, Sarmīte Lietuviete, Jūle Rozīte, Valts Miķelsons, Brigita Stroda, Diāna Smilga, Svens Kuzmins, Andris Kangeris, Santa Mičule

A EL

I TA TIL

FABRIKA “KOKVILNA”

Foto / Photo: Andrejs Strokins, Alise Romeiko, Gitte Villesen, Brasalona, Dirty Deal Teatro, LMC Informācijas centrs. Pateicība māksliniekiem / Courtesy of artists

HANZAS IELA

SPLENDID PALACE AS

IEL

Government of the United States

C LN KA LA IE

A EM

S LT TI

A 108

SURV KIT

U T O P C I