Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība pētījuma pārskats 2005

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība pētījuma pārskats 2005

Šis pētījums sagatavots ar Eiropas Savienības un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par šī pētījuma saturu pilnībā atbild Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, un tas nekādā ziņā neatspoguļo Eiropas Savienības un Latvijas valsts viedokli.

Pētījuma veicēji: Ritma Rungule, Ilze Koroļeva, Sigita Sniķere, Ilze Trapenciere, Mārcis Trapencieris,

Aleksandrs Aleksandrovs, Ieva Kārkliņa Pārskata autori: Ritma Rungule (zin. red.), Ilze Koroļeva, Sigita Sniķere, Ilze Trapenciere, Mārcis Trapencieris,

Aleksandrs Aleksandrovs Redaktore: Ināra Stašulāne Dizains: Uldis Trapencieris Makets: Artūrs Kalniņš © Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, 2005 Akadēmijas laukums 1, Rīga LV-1940, Latvija Tālr.: 7227920, 7229208 Fakss: 7210806 www.fsi.lv

Saturs Priekšvārds

7

Ievads

9

Jauniešu aktivitāte/līdzdalība un piederības jūtu veidošanās: teorētiskās pieejas un ekspertu viedokļi 1. Jauniešu aktivitāte un līdzdalība 2. Daudzveidīgās identitātes

13 13 25

Pētījumi par jaunatnes identitāti un līdzdalību

37

Jauniešu izpratne par identitāti un līdzdalību: fokusgrupu diskusiju rezultāti

47

Jauniešu aptaujas rezultāti 1. Līdzdalība skolas dzīvē, interešu izglītība 2. Jauniešu pilsoniskā līdzdalība 3. Identitāte kā piederība

55 55 62 68

Kopsavilkums Идентичность и участие молодежи (обобщение) Youth’s Identity and Participation (summary)

81 90 105

Izmantotā literatūra

117

LU Filozofijas un socioloģijas institūts pateicas par atbalstu pētījuma veikšanā

Valsts Jaunatnes iniciatīvu centra direktorei Agrai Bērziņai; LR Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Jaunatnes lietu departamenta direktoram Marianam Nīlenderam; Intervētajiem ekspertiem – jaunatnes darba speciālistiem: Ingunai Juhņevičai (Aizkraukles BJC), Ivetai Naglei (Madonas rajons), Edgaram Paulovičsam (Jelgavas rajons), Gintai Krauklei (Līvānu novads), Jolantai Dudzinskai (Valkas BJC), Silvijai Doršai (Valkas BJC), Līgai Veinbergai (Valka), Zandai Bērziņai (Valmieras JC „Vinda”), Ilzei Rimicānei (Rīga, BJC “Daugmale); Intervētajiem ekspertiem – Naturalizācijas pārvaldes speciālistiem: Baibai Jakovļevai un Ausmai Kuļikovskai; Aptaujas lauka darba vadītājām: Silgai Priekulei un Daigai Siliņai.

Semināra dalībniekiem: Dacei Lācei (Limbaži), Inai Kaļinovskai (Talsi), Ivetai Balčūnei (Rēzekne), Sarmītei Kruglovai (Aizkraukle), Madarai Gūtmanei (Ogre), Valērijai Kiškurno (Ogre), Agnesei Jermacānei (Salaspils), Ilzei Mūrmanei (IMKA), Baibai Vārnai (Rīgas Dome), Doloresai Leperei (Talsi), Edgaram Paulovičam (Jelgavas raj.).

PRIEKŠVĀRDS Jaunieši vienlaikus ir būtiska sabiedrības daļa un tās nākamais balsts. Kā būtiska sabiedrības daļa, jaunieši ir savas identitātes meklējumos esošas personas, personas, kas meklē savu vietu sabiedrībā, mācoties patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes un līdzdarbojoties sabiedrības sociālajos procesos.

Kā sabiedrības nākamais balsts, jaunieši ir tie, kas, atbilstoši savam dzīves aicinājumam, iesaistīsies darba tirgū, veidos savas ģimenes, radīs pēcnācējus un veidos to sabiedrības modeli, kādā mēs dzīvosim jau tuvākajā nākotnē.

No tā, cik lielā mērā jauniešiem tiek sniegts atbalsts šobrīd, kad viņi vēl veido savas personības un meklē vietu sabiedrībā, ir tieši atkarīga nākotnes sabiedrības stabilitāte, morāle un principi.

Lai pareizā veidā varētu sniegt atbalstu jauniešiem, lai atbildētu uz viņu šā brīža vajadzībām, ir nepieciešamas pēc iespējas pilnīgākas, precīzākas un ticamākas zināšanas par jauniešu vajadzībām, ar kādam viņi saskaras šodien. Šeit mums visiem talkā nāk aptaujas, statistika, pētījumi un cita veida informācijas apkopojumi par jauniešu dzīves veidu un vidi. Viens no tādiem informācijas apkopojumiem ir jūsu rokās nonākušais Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta veiktais pētījums „Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība”.

Šis pētījums mums sniedz ieskatu jauniešu identitātes veidošanās aspektos, atklājot, piemēram, jauniešu etniskās un nacionālās identitātes veidošanās ietekmējošos faktorus un norādot uz ģimenes, skolas, pašvaldības un valsts lomu tajā. Tāpat šis pētījums rada priekšstatu par jauniešu līdzdalības jautājumiem, par esošo situāciju, par jauniešu līdzdalību skolu dzīvē, nevalstisko organizāciju darbībā, interešu un neformālās izglītības laukā un norāda uz līdzdalības pakāpi ietekmējošiem faktoriem. Šajā pētījumā ir apskatītas daudzas interesantas tēmas, kas var bagātināt ne vien lasītāja erudīcijas līmeni, bet, kas ir vēl būtiskāk, ietekmēt jebkura lasītāja un īpaši darbā ar jaunatni iesaistīto personu rīcību, kā arī to personu pieņemtos lēmumus, no kuriem atkarīga jaunatnes politikas veidošana pašvaldībās, reģionos vai arī valsts līmenī. Pētījums noderēs ikvienam interesentam, kurš vēlas labāk izprast mūsdienu jaunatnes vajadzības un aktualitātes, taču pirmām kārtām tas būs vajadzīgs cilvēkiem, kuri savā ikdienas darbā strādā ar jaunatni.

Saprotot jaunatni, mēs labāk spēsim veidot mūsu valsti par kopīgām mājām gan jauniem, gan veciem dažādu tautību cilvēkiem, kuriem beidzot radīsies iespēja ne tikai konstatēt faktu „es dzīvoju Latvijā,” bet arī patiešām lepoties ar to.

Ainars Baštiks Bērnu un ģimenes lietu ministrs

Ievads

Pētījuma mērķis Projekta mērķis ir noskaidrot latviešu, krievu un citu tautību jauniešu līdzdalību skolas, vietējās pašvaldības un valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē teritoriālās un nacionālās/pilsoniskās identitātes veidošanās kontekstā. Šī mērķa sasniegšanai, izmantotas dažādas metodes, lai apkopotu datus par šādām tēmām: 1) jauniešu līdzdalības izpausmes un vērtējums; 2) pilsoniskās un etniskās identitātes veidošanās; 3) jauniešu piederība dzīvesvietai un līdzdalība vietējās sabiedrības dzīvē; 4) galvenie faktori, kas ietekmē jauniešu identitātes veidošanos un līdzdalību.

Projekta vispārējais mērķis ir veicināt dažādu tautību jauniešu integrāciju Latvijas sabiedrībā, veidojot sapratni dažādu etnisko grupu jauniešu starpā un aktivizējot jauniešu līdzdalību dažāda mēroga sabiedriskās aktivitātēs. Projekts ir vērsts uz etniskā dialoga un saprašanās veicināšanu. Projekta ietvaros veiktais pētījums ir salīdzinošs pētījums par latviešu, krievu un citu mazākumtautību jauniešu identitātes kā piederības apziņas veidošanos un līdzdalību dažāda mēroga sabiedriskās aktivitātēs. Salīdzinājums kā līdzīgā un atšķirīgā atklāšana dažādu etnisko grupu jauniešu starpā vairāk veicina dialogu nekā vienas vai otras etniskās grupas jauniešu integrācijas problēmu īpaša akcentēšana.

Jauniešu līdzdalības aktivizēšana saistīta ar pētījuma rezultātu izmantošanu jaunatnes politikas veidošanā.

Saistot identitātes veidošanos un līdzdalību, tiek meklēti jauniešu sociālās neaktivitātes cēloņi, noskaidrotas riska grupas, kam draud sociālā atstumtība.

Projekts ir vērsts uz mūžīgu jebkuras sabiedrības problēmu – jauniešu integrāciju sabiedrībā. Apskatot jauniešu integrāciju Latvijas sabiedrībā, var izdalīt divu veidu problēmu lokus. Pirmkārt, tie ir vispārēji jaunatnes integrācijas jautājumi, kas saistīti ar jauniešiem kā īpašu sabiedrības grupu, kas kļūst par patstāvīgiem sabiedrības locekļiem. No šī viedokļa uzmanība pievēršama vairākām sabiedrības dzīves jomām – izglītībai, nodarbinātībai, mājokļa politikai un ģimenei, kas raksturo patstāvīgas dzīves uzsākšanas dažādus aspektus. Otrkārt, tie ir Latvijas sabiedrības integrācijas dažādi aspekti, kas ietekmē arī Latvijā dzīvojošos jauniešus. No šī viedokļa uzmanība pievēršama etniskās, pilsoniskās un reģionālās integrācijas jautājumiem, dažādu sociālo grupu jauniešu identitātes meklējumiem. Šis projekts attiecas uz otro problēmu loku – uz Latvijas sabiedrības integrāciju.

Sabiedrības integrācija notiek, visiem Latvijas iedzīvotājiem aktīvi iesaistoties Latvijas sabiedrības dzīvē. Līdzdalība jeb aktīva iesaistīšanās ir būtiska integrācijas procesa sastāvdaļa un arī integrācijas procesa rezultāts. Jauniešu līdzdalība un sabiedriskā aktivitāte ir nozīmīga kā pilsoniskās izglītības un līdzdalības iemaņu attīstības process. Iesaistoties sabiedriskajās aktivitātēs, jaunieši apgūst iemaņas

Ievads

un pieredzi, kas ir noderīga jebkuram demokrātiskas sabiedrības pilsonim.

Jauniešu līdzdalības izpēte Latvijā ir svarīga vismaz divu apsvērumu dēļ: 1) trūkst precīzu datu par jauniešu līdzdalību un sabiedrisko aktivitāti; 2) esošie dati liecina par zemu Latvijas jauniešu līdzdalību, kas norāda uz nepietiekamu pilsoniskās apziņas un sabiedriskā darba iemaņu attīstību.

Pētījuma metodes Lai sasniegtu pētījumā izvirzītos mērķus, tika izmantotas vairākas savstarpēji papildinošas metodes – Latvijā un ārvalstīs veikto pētījumu datu sekundāra analīze, pievēršot uzmanību trīs tēmām: identitātes, līdzdalības un jaunatnes pētījumi; ekspertu intervijas; fokusgrupu diskusijas; kvantitatīva Latvijas vidējo mācību iestāžu skolēnu un profesionālo mācību iestāzu audzēkņu izlases veida aptauja. Katra no šīm metodēm tika lietota, veidojot atšķirīgas izlases, līdz ar to iegūstot atšķirīgus datu masīvus, kuri atspoguļos pētāmās problēmas gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.

1.tabula. Pētījuma metožu kopsavilkums Mērķa grupa

Metode

Metodes realizācijas raksturojums

VJIC speciālisti

Ekspertu aptauja

Projekta pirmajā posmā veiktas 4 padziļinātas intervijas

Pašvaldību jaunatnes darba speciālisti

Ekspertu aptauja

Veiktas 10 padziļinātas intervijas

Naturalizācijas pārvaldes speciālisti

Kvantitatīva aptauja

Veiktas 2 padziļinātas intervijas

Jaunieši vecumā no 15 līdz 25 gadiem

Latvijā un ārvalstīs veikto pētījumu datu sekundārā analīze

Pieejamo, iepriekš veikto pētījumu analīze

Vispārizglītojošo skolu skolēni un profesionālo mācību iestāžu audzēkņi

Kvantitatīva aptauja

Veikta kvantitatīva vidējo Latvijas mācību iestāžu audzēkņu izlases veida aptauja. Realizētās izlases apjoms n=3046.

Aptaujas metode anketēšana mācību grupās

Jaunieši vecumā no 15 līdz19 gadiem

Fokusgrupu diskusijas

5 fokusgrupu diskusijas Rīgā, Daugavpilī un Jēkabpils rajonā

Ekspertu intervijas Ekspertu intervijas tika veiktas projekta pirmajā posmā, kopumā aptaujājot 15 amatpersonas, speciālistus Rīgā, valsts nozīmes pilsētās un rajonos. Nosacījums ekspertu izvēlei bija nepastarpināta iesaiste jaunatnes darba organizācijā un jaunatnes politikas izstrādē.

Ekspertu aptauja ļāva, pirmkārt, noskaidrot atbilstošo

amatpersonu, rajonu pašvaldību jaunatnes darba speciālistu, kā arī citu ekspertu, kuru darbība saistīta ar jaunatnes problēmu risināšanu un jaunatnes politikas realizāciju, pieredzi, uzskatus, problēmas un ierosinājumus nepieciešamajiem uzlabojumiem darbā ar jaunatni.

Otrkārt, intervijas ar speciālistiem projekta sākuma posmā nodrošināja nepieciešamo informāciju, lai izveidotu maksimāli precīzu instrumentu (aptaujas anketu un fokusgrupu diskusiju plānu) problēmas izpētei.

Treškārt, ekspertu intervijas deva padziļinātu un profesionālu informāciju par pētāmajiem jautājumiem.

Interviju rezultāti un secinājumi deva iespēju precīzāk analizēt un izprast datus, kas iegūti ar citām metodēm.

Veikto pētījumu datu sekundārā analīze Latvijā un ārvalstīs veikto pētījumu datu sekundāra analīze ir nozīmīga vairāku apsvērumu dēļ – pirmkārt tā ļāva identificēt līdzdalības, identitātes un jaunatnes jautājumus, kas ir jau pētīti, tādējādi izvairoties no pētījumu pārklāšanās. Tāpat sekundārā datu analīze sniedza padziļinātas zināšanas pētāmajā nozarē. Ārvalstīs veikto pētījumu sekundārā analīze dod iespēju salīdzināt datus, kas ir būtiski esošā līdzdalības līmeņa novērtēšanā.

Fokusgrupu diskusijas Fokusgrupas ir viena no kvalitatīvajām metodēm, kas tika izmantota pirms un vienlaicīgi ar kvantitatīvās aptaujas realizāciju. Fokusgrupu diskusijās tika noskaidrota aptaujas mērķa grupu pārstāvju – skolēnu, arodskolu audzēkņu – attieksme, vērtējumi, padziļināts un argumentēts viedoklis par identitātes apzināšanos un jauniešu līdzdalības dažādiem aspektiem. Iegūtie rezultāti 1) tika analizēti un izmantoti kvantitatīvā pētījuma anketas izstrādē; 2) tika izmantoti savstarpēji papildinošā analīzē kopā ar kvantitatīvās aptaujas rezultātiem, kas nodrošināja dziļāku pētāmās problēmas izpratni un izstrādi pētījuma ietvaros.

Tika organizētas piecas fokusgrupu diskusijas ar jauniešiem vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Trīs diskusijas tika organizētas Rīgā, viena – Daugavpilī, viena – Jēkabpilī.

Kvantitatīva vidējo mācību iestāžu audzēkņu aptauja Reprezentatīva izlases veida vidējo mācību iestāžu skolēnu un profesionālo mācību iestāžu/arodskolu audzēkņu aptauja bija galvenā kvantitatīvās informācijas ieguves metode. Aptaujas uzdevums bija iegūt kvantitatīvos datus mērķa grupā par visiem projekta mērķos formulētajiem jautājumiem.

10

Lauka darba raksturojums Lauka darba sākums 07.02.2005.

Lauka darba beigas 28.02.2005.

Teorētiskās izlases apjoms: n=3000 Sasniedzamās izlases apjoms: n=3955 Realizētās izlases apjoms: n=3046 Datu apstrādē, tabulu sagatavošanā tika izmantotas šādas programmas: SPSS PC+/SYSTAT, SPSS for Windows v.12.0, Microsoft Excel XP. Ievadītie dati tika pārbaudīti, izmantojot pētījumam speciāli sagatavotas pārbaudes programmas.

Izlases raksturojums Pētījuma ģenerālo kopumu veido Latvijas IZM vispārizglītojošo skolu 2004./2005. mācību gada devītās, vienpadsmitās klases skolēni un profesionālo mācību iestāžu otrā kursa audzēkņi. Kopējais teorētiskās izlases apjoms (n = 3000) aprēķināts atbilstoši ģenerālajam kopumam – 2004./2005. mācību gada skolēnu skaitam atbilstošajās klasēs un mācību grupās Latvijas vidējās mācību iestādēs un ir reprezentatīvs pret kopējo skolēnu skaitu šajās mācību grupās. Izlase tika izstrādāta un aprēķināta atbilstoši pētījuma mērķiem, kas atbilstīgi analīzes pamata kritērijam – skolēnu tautībai – pieļauj datu analīzi un salīdzināmību gan valsts mērogā, gan reģionu (4 reģionu un Rīgas) mērogā. Katrai no minētajām mērķa grupām – skolēniem un profesionālo mācību iestāžu audzēkņiem tika veidots atsevišķs izlases modelis.

Izlases modelis izstrādāts, balstoties uz IZM Izglītības stratēģijas un informācijas departamenta Informācijas nodaļas statistikas datiem. Teorētiskās izlases apjoms skolēnu izlasei n = 2000. Lai nodrošinātu izlasē iekļaujamo mērķa grupu homogenitāti, tika nolemts aptauju veikt 9. un 11. klašu grupā.

Profesionālo skolu audzēkņu mērķa grupu veido arodvidusskolu un tehnikumu/koledžu 1.–3. kursa audzēkņi. Teorētiskās izlases apjoms (n=1000) aprēķināts atbilstoši ģenerālajam kopumam – audzēkņu skaitam 1.–3. kursā. Līdzīgi kā skolēnu izlasē, lai nodrošinātu izlasē iekļauto grupu homogenitāti, aptaujāti tika profesionālo mācību iestāžu 2. kursu audzēkņi. Atbilstoši izlases apjomam tika aprēķināts grupu – kursu skaits, kas iekļaujami izlasē.

Teorētiskās izlases apjoms un izlasē iekļaujamo klašu skaits tika aprēķināts, pamatojoties uz ziņām par vidējo skolēnu/audzēkņu skaitu klasē atbilstīgi katrā klašu grupā un ņemot vērā prognozējamo nerespondenci (skolēnu kavējumus dažādu attaisnotu un neattaisnotu iemeslu dēļ, nekvalitatīvi aizpildītas anketas u.tml.), kas parasti šādās aptaujās svārstās 20–25% robežās.

Aptaujai tika izmantota vairākpakāpju stratificēta klasteru izlase.

Pirmajā solī tika sastādīts visu IZM vispārizglītojošo skolu mācību grupu stratificēts saraksts atsevišķi katrai klašu grupai un mācību grupām profesionālajās mācību iestādēs. Izlases vienības stratificētas pēc šādiem kritērijiem – reģionālā piederība, urbanizācijas līmenis, mācību valoda skolās.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Otrajā solī, realizējot klasteru izlases modeli, no stratificētā saraksta pēc nejaušā atlases principa tika atlasītas klases un mācību grupas, kurās veicama aptauja. Atlases vienību (klašu) skaits aprēķināts atbilstoši optimālajam izlases apjomam un vidējam skolēnu skaitam klasterī (klasē). Klastera ietvaros (klasē) tika aptaujāti visi klātesošie skolēni.

Izlases realizācija Aptauja tika veikta 93 Latvijas vispārizglītojošās skolās un 25 profesionālajās mācību iestādēs, aptaujājot skolēnus 130 klasēs un 43 mācību grupās. No 9 vidējo mācību iestāžu direktoriem tika saņemts atteikums. Šajās skolās atlasītās klases tika aizvietotas ar citām klasēm, kuras tika atlasītas no skolu stratificētā saraksta pēc nejaušās atlases principa.

Sasniedzamās izlases apjoms n=3955 aprēķināts, pamatojoties uz klašu atskaišu rezultātiem par reālo skolēnu skaitu klasē. Klātesošo skolēnu skaits, kuri piedalījās aptaujā, n= 3114. Par nederīgām atzītas un analīzē netika izmantotas 68 anketas (atbildes sniegtas uz mazāk nekā 2/3 jautājumu, atbildes sniegtas nenopietnā formā, satur aplamības u.tml.).

Realizētās izlases apjoms n = 3046. Respondences līmenis 77%.

Ievads

Aptaujas metode un instrumentārijs Aptaujas metode – skolēnu tieša anketēšana mācību grupās. Anketēšana tika veikta tajās klasēs un mācību grupās, kuras iekļautas izlasē. Aptaujas gaitā intervētāji aizpildīja klases aptaujas atskaites lapas, kur tika sniegta informācija par skolēnu skaitu klasē, klāt-esošo skolēnu skaitu, skolēnu kavējumu iemesliem, kā arī komentāri par skolēnu attieksmi un ieinteresētību aptaujas problemātikā un norisē.

Pamatojoties uz ekspertu sniegtajām rekomendācijām un fokusgrupu diskusiju rezultātiem, skolēnu aptaujai tika izstrādāta oriģināla anketa, kurā iekļauti specifisku jautājumu bloki par jauniešu līdzdalību, sabiedrisko aktivitāti skolas, pašvaldības un valsts līmenī, jautājumi par sociālo, pilsonisko un etnisko identitāti, kā arī jautājumi par jauniešu vērtībām, dzīves un mācību apstākļiem. Plašs sociāli demogrāfisko jautājumu loks nodrošināja iespēju iegūtos rezultātus analizēt dažādos aspektos, salīdzinot līdzdalības līmeni un formas pēc dažādām pazīmēm (tautības, dzimuma, vecuma, skolas tipa, dzīvesvietas u.tml.).

Anketā iekļauts liels atklāto jautājumu skaits, kas ļauj respondentiem dziļāk argumentēt slēgtajos jautājumos pausto attieksmi, izteikt savu viedokli paša vārdiem.

Iegūtā informācija tika kodēta un izmantota rezultātu analīzē un interpretācijā.

11

Jauniešu aktivitāte/līdzdalība un piederības jūtu veidošanās: teorētiskās pieejas un ekspertu viedokļi

1. Jauniešu aktivitāte un līdzdalība 1.1. Līdzdalības vispārējs raksturojums Līdzdalība šī pētījuma ietvaros tiek definēta atbilstoši Tautas attīstības programmas nostādnēm, ar to saprotot plašu jēdzienu, kas neattiecas tikai uz līdzdalību centrālās valdības lēmumu pieņemšanas procedūrās, bet arī uz procesiem, kas notiek reģionālajā, pašvaldību līmenī, skolā, privātajā sektorā. Līdzdalība notiek visās dzīves jomās, dažādos veidos un līmeņos.

“Līdzdalība ir ļoti būtisks tautas attīstības komponents, tā motivē iedzīvotājus iegūt pieeju plašākām iespējām. Līdzdalība ir gan līdzeklis, gan mērķis, tā ir process, nevis atsevišķs notikums...”

Jauniešu līdzdalība ir viena no trim prioritātēm jaunatnes politikā gan Latvijā, gan arī Eiropā 2003.–2005. gadā.

Mērķis ir motivēt jauniešus iesaistīties vispirms vietējā līmenī (tai skaitā skolā – vietā, kur jaunieši visvairāk var paust savu viedokli). Iespēja līdzdarboties jāsniedz arī tiem jauniešiem, kuri nav iesaistīti organizāciju darbībā.

Starptautiskā salīdzinošā pētījuma par pilsonisko izglītību dati liecina, ka Latvija ir 10 valstu vidū, kuru skolēnu piedalīšanās līmenis dažādās organizācijās ir zems salīdzinājumā ar starptautiski vidējiem rezultātiem.

Intervētie eksperti kopumā uzskata, ka šobrīd jauniešu līdzdalība gan nacionālā līmenī, gan skolas un pilsētas/ pagasta līmeņos ir samērā augsta. Visi intervētie eksperti jauniešu aktivitāti vērtēja kā normālu, lietojot apzīmējumu – viss ir kārtībā. „Bet, konkrēti runājot par Līvāniem, es uzskatu, ka jaunieši mums ir ļoti aktīvi un tas tā ir iegājis arī, ka [viņi] piedalās gan dažādos projektos, daudz dara kā brīvprātīgie un viņiem ir motivācija to darīt. Es domāju, ka ar jauniešu aktivitāti viss ir kārtībā.”(Līvāni) Tomēr dažādos laika periodos vērojams gan līdzdalības pieaugums, gan tās samazināšanās, kas tiek skaidrots ar sociālekonomiskajiem procesiem valstī, kā arī ar konkrēto situācijas un indivīdu raksturojumu. Jauniešu aktivitāte mainās atkarībā no izvirzīto līderu aktivitātes, to grūti prognozēt, taču var būt ļoti aktīvi jaunieši un var būt mazāk aktīvi jaunieši, kas ir mazāk spējīgi paši darboties un izrādīt iniciatīvu. „Jo ir, ka tiešām jaunieši nejūtas tik pieauguši, tad gandrīz vai viens gads aktivitātēs izkrīt. Kā mums rajonā skolēnu parlamenta darbā ir bijuši tādi gandrīz vai tukši gadi. Bet atkal nāk jaunais sastāvs, jauni aktīvi

“Pārskats par tautas attīstību”. Rīga: UNDP, 1999, 204. lpp.

S. Drivdāle-Karuškina, A. Geske, A. Grīnfelds, A. Kangro, V. Sarma, O. Tipāns. Starptautiskais pilsoniskās izglītības pētījums Latvijā. SIA Mācību grāmata, 2003, 152. lpp.

Eksperti

cilvēki, kuri ir atbalstīti no pagastiem, skolām. Tad ir kāpums. Iesaistās pilsētas un rajona darbā, raksta daudz vietējā avīzē, rīko akcijas, dažādus konkursus, piedalās republikas pasākumos. Tas būtībā ir mūžīgs darbs.”(Jelgava) Eksperti norādīja, ka jaunieši ir atsaucīgi piedāvātajiem pasākumiem un labprāt tajos piedalās, taču jauniešu pašiniciatīva un aktivitāte pašiem darboties un organizēt varētu būt lielāka. Šeit iezīmējas ideja, ka jauniešu līdzdalība var izpausties dažādās aktivitātes pakāpēs – sākot ar piedalīšanos dažādos pasākumos un beidzot ar dažādu pasākumu organizēšanu, projektu sagatavošanu un realizēšanu. „Runājot par aktivitāti – nu vienmēr jau gribas, lai aktivitāte būtu lielāka, jaunieši nāktu ar pašiniciatīvu.

Bet es domāju, ka Valmierā ir tā – ja ir piedāvājums, tad ir arī jaunieši, kas grib, iet un dara un līdzdarbojas.

Varbūt ir švakāk ar pašiniciatīvu.”(Valmiera) Jauniešu aktivitāte pēdējo piecu gadu laikā ir palielinājusies. Pēc ekspertu atzinuma, tas ir saistīts ar to, ka ir izveidots zināms jaunatnes līdzdalības realizācijas pamats – jaunieši redz savas iespējas un cenšas tās realizēt. Jaunieši kļūst drosmīgāki, aktīvāki.

Jauniešu aktivitāte vai neaktivitāte nav tikai pašu jauniešu lieta, tā ir atkarīga no jaunatnes politikas valstī un pašvaldībā. „Es pašlaik redzu – jaunieši tagad vairāk redz savas iespējas. Kaut vai ar tiem pašiem projektiem – jaunieši redz, ka viņi tagad var uzrakstīt, var dabūt naudiņu, var realizēt to projektu. Es vismaz jūtu, ka tā aktivitāte ir palielinājusies, palielinājusies paļāvība uz sevi. Viņi arī var atnākt šeit, es viņiem varu iedot kaut kādu informāciju, ko viņi var darīt, iesniegt projektus. Tas ir ļoti jauki. Viņi apzinās savas spējas un varēšanu...”(Rīga) “…ar katru gadu jaunieši kļūst drosmīgāki, aktīvāki un izglītotāki. Viņi arvien vairāk uzdrošinās, atļaujas tieši sava viedokļa paušanā, uzdrošinās iet uz pašvaldību, skolā kaut ko darīt. Domāju, ka viss būs arvien labāk iniciatīvas jomā. Pagaidām kaut kur ir tas baiļu faktors: „Ko es tur kā jaunietis?” Bet ir daudz labāk nekā pirms 4 gadiem.”(Madona) Organizācijas prasmju attīstīšana, pašiniciatīvas atraisīšana ir tas būtiskais ieguvums, ko dod jauniešu iesaistīšanās organizācijās un projektos. Kā atzīst eksperti, līdzdalība un iesaistīšanās izmaina pašus jauniešus, viņi kļūst atvērtāki, drošāki, komunikablāki. „Ir dažreiz tā dīvaini – atnāk kāds jaunietis, kluss un kautrīgs, un liekas, ka nu no viņa jau nu nekāds aktīvais neiznāks, nav pat jēga viņu kaut kur iesaistīt, bet tad, kad tu viņu kaut kur tomēr iesaisti, uztici kādu uzdevumu, viņš pilnīgi atplaukst!”(Rīga)

13

Balstoties uz ekspertu teikto, literatūras un citu pētījumu atziņām , var secināt, ka jauniešu līdzdalība, sabiedriskā aktivitāte dažādos līmeņos – skolas, pašvaldības, valsts – ir svarīga izglītības procesa sastāvdaļa. Pirmkārt, tāpēc, ka izriet no jauniešu vecuma posma attīstības uzdevuma – darboties vienaudžu grupā, būt pieņemtam vienaudžu vidē, attīstīt sadarbības prasmes un iemaņas, darbojoties kopā ar sev līdzīgiem, atšķirībā no ģimenes un skolas, kur vecāku un skolotāju statuss ir dominējošs.

Otrkārt, tāpēc, ka veicina pilsoniskas sabiedrības funkcionēšanai nepieciešamu iemaņu apgūšanu.

Pašiniciatīva, atbildības uzņemšanās, darbošanās grupā, lēmumu pieņemšana, līderu izvirzīšana – tās ir svarīgas demokrātiskas sabiedrības pilsoņu prasmes un iemaņas, ko grūti apgūt citādi kā tikai praktiskas darbošanās procesā. Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas valdošais padomju sabiedrības ideoloģisko elementu noliegums lika atteikties arī no padomju laika jaunatnes organizācijām. Taču, kā uzsver jaunatnes darbinieki, atsakoties no padomju ideoloģijai pakļautajām organizācijām, nedrīkst atteikties no idejas par jaunatnes organizāciju nepieciešamību pilsonisko prasmju un iemaņu veidošanai. Tomēr negatīvā nostāja pret padomju laika jaunatnes organizācijām apgrūtināja jaunatnes organizāciju veidošanos Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, jo atšķirībā no pieaugušo organizācijām jauniešu organizācijas nevar savu darbību balstīt tikai uz pašu resursiem, tāpēc tām nepieciešams stabils finansēšanas mehānisms. Šāda mehānisma veidošanos apgrūtināja divi galvenie faktori: 1) negatīvā nostāja pret padomju laika jaunatnes organizācijām; 2) akcents uz neatkarību no valsts nevalstisko organizāciju darbībā. Pēdējais ir būtisks organizāciju funkcionēšanas aspekts demokrātiskā sabiedrībā, taču to pilnībā nevar attiecināt uz jaunatnes organizācijām, jo jaunieši atkarībā no vecuma vairāk vai mazāk iekļaujas ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju kategorijā, tātad nevar būt pilnīgi neatkarīgi no valsts un citiem sociāliem institūtiem.

1.2. Līdzdalība kā neformālā izglītība Atšķirība no formālās izglītības Stāstot par jauniešu aktivitāti, parasti tika nodalīta līdzdalība skolas dzīvē un līdzdalība ārpusskolas pasākumos. Iesaistīšanās skolas aktivitātēs tika uzskatīta kā pati par sevi saprotama, citas aktivitātes nāk kā papildinājums skolā notiekošajam.

“Jo ir tā, ka skolu jaunatnei jau visa kā ir šitā te, bet viņi ir gatavi vēl ārpus ... iet un iesaistīties.”(Valka) Augštaitis A., A. Deltuva, A. Kučiks, Ž. Gaiļus, A. Mēvalte, Ģ.

Kvieskiene, L. Šukīte. Jaunatnes darbība. Kas tā ir? Vilnius: LiJOT, 1997.

Intervija ar Guntu Kelli, Jaunatnes kristīgās savienības izpilddirektori. – Jaunatnes sabiedrisko organizāciju loma valsts jaunatnes politikas īstenošanā, pētījuma atskaite. LU FSI, VJIC, 2003, 73. –79. lpp.

14

Daži eksperti norādīja uz skolas aktivitātēm kā stabilāko līdzdalības formu, daži neformālo izglītību un ārpusskolas aktivitātes pretstatīja skolai un formālajai izglītībai.

“Es domāju, ka visizplatītākais ir tas, ka jaunieši un bērni ļoti čakli strādā skolā. Viņiem ir pasākumu plāns, viņiem ir pieaugušais, kas viņus regulāri sasauc uz sanāksmēm. Un tā ir visstabilākā (līdzdalības) forma, kas ir visstabilākā gan rajonā, gan visā valstī.”(Madona) Izglītības likumā tiek nošķirta formālā un neformālā izglītība. Formālā izglītība saistīta ar mācību procesu, neformālā ietver interešu izglītību un jauniešu organizācijas. Sekojot šai loģikai, vispirms pievērsīsim uzmanību formālās un neformālās izglītības atšķirībām, taču jāņem vērā, ka eksperti vairāk runāja par to neformālās izglītības daļu, kas saistīta ar jauniešu organizāciju un klubu darbību, nevis par interešu izglītību.

Atšķirības no formālās izglītības vai mācību procesa, uz ko norādīja eksperti, ir vairākas: lielāka patstāvība, pašiniciatīva, dažādu jauniešu iesaistīšanās, katra dalībnieka aktivitāte un ieguldījums netiek formāli vērtēti, līderi nav sekmju ziņā labākie.

1) Lielāka jauniešu patstāvība. Līdzdalības līmeņi ir atšķirīgi, jaunieši pakāpeniski attīsta savas līdzdalības prasmes. Skolā jauniešu aktivitāte vairāk saistīta ar skolotāju norādījumu izpildīšanu.

Iesaistoties jauniešu klubos, organizācijās jauniešiem vairāk nākas domāt pašiem.

“Ir ļoti atšķirīgi līmeņi. Skolā tā līdzdalība vairāk notiek tā (skolu pašpārvaldēs): skolotājs teica, direktors teica, un mēs darām. ... Ir tā augstākā pakāpe, kad jaunieši paši raksta projektus, viņi ir apmācīti tādā līmenī, ka es tikai piedalos... man nav viņiem jāsaka: „Ej un dari to vai šito!” Jau man saka: „Darīsim tā un darīsim šitā.”

Tā kā tā līdzdalība ļoti atšķiras. Jo vairāk apmācīti jaunieši, jo līdzdalība ir augstāka.”(Aizkraukle) 2) Iniciatīva nāk no pašiem jauniešiem, organizācijās jaunieši darbojas paši, izvirza mērķus un uzdevumus, ko vēlas sasniegt, un izvēlas veidus, kā tos īstenot.

“Jauniešiem ir ļoti tipiski, ja viņus nāk un pamāca no augšas, tad viņiem nepatīk, tas ir kā skolā. … Tas augstākais ir tas, ka viņi paši var visu izlemt un izdarīt, ka nevajag pavēlēt no augšas.”(Aizkraukle) 3) Iesaistās dažādi jaunieši, dalībnieki netiek formāli vērtēti pēc noteiktiem kritērijiem kā mācību procesa laikā, tāpat kopā var darboties dažādu vecumu jaunieši, kopējā darbošanās veicina viņu sapratni un sadarbību. Jauniešu klubos iesaistās arī jaunieši, kas skolā nav tik aktīvi. Šajās aktivitātēs jaunieši netiek vērtēti pēc sekmēm un panākumiem mācībās.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

““Pēdā” nav tie ideālie bērni, tur ir visādi. Tur ir tas moments, ka skolā tas bērns nekad to neizdarītu, jo skolā viņš ir ... ne sevišķi, bet te viņš ir atradis savu īsto vietu. Pa vidu, protams, ir arī ļoti labi bērni, bet te viņi visi saprotas.”(Valka)

tiek ņemtas visādas jaunās metodikas klāt, kur vajag to un to, tādus un tādus paņēmienus, bet tajā pašā laikā no programmas ārā nekas netiek izmests, tiek tikai likts klāt – viņi kaļ gadskaitļus, tāpat kā mēs to darījām.”(Valka)

„Reizēm ir tā, ka lielo kompānijā ir kāds mazais.

Tam mazajam ir interesanti ar tiem lielajiem, bet arī tiem lieliem ir labi. Es nezinu, kas tas ir... vienmēr ir tā, ka tie lielie kaut kā tos mazos pieņem, teiksim, jāveido tās pašas komandas, momentā viņi paņem tos sīčus un tā sadala. Kaut kā tā dikti rūpējas, kā ģimenē. Te tā kompānija kaut kā tāda, tie lielie mazos uztver kā savējos.”(Valka)

Jauniešu aktivitātes un pašiniciatīvas attīstīšana ir būtisks sociālo izmaiņu faktors, tās ir pilsoniskās sabiedrības pamatatziņas, ko jaunieši izkopj un attīsta.

Kā norādīja eksperti, tieši jauniešu neformālajā izglītībā iezīmējas šī citādā, no padomju laika atšķirīgā pieeja.

4) Līderi ne vienmēr ir sekmju ziņā vislabākie, jo tiek prasītas ne tikai zināšanas, bet arī organizatoriskas iemaņas. Faktiski darbs organizācijā nedublē mācību procesu, bet attīsta citas – sociālās prasmes un iemaņas. „Piedaloties jauniešu aktivitātēs var novērot to, ka ne vienmēr tas priekšzīmīgais skolēns ir tas līderis radošajās darbnīcās vai sanāksmēs. Kādreiz vairāk izceļas ar savu pārliecināšanas spēju vai skaļāku balsi tas, kurš ir aktīvs, vai sportists, vai mūzikas pazinējs, vai vienkārši viņam ir bijusi iespēja kontaktēties ar citu rajonu, valstu jauniešiem. Vienkārši vadītājam ir jāprot prasmīgi to sabalansēt, salikt tās lomas sanāksmēs, organizācijas ikdienas darbā.”(Jelgava) 5) Jaunieši mācās darot, mācās paši no savas pieredzes. „Tas ir tavs darbs, ja esi izdomājis, ja kaut ko gribi, tad ņemies un daries. Tas ir pozitīvi. Tā ir neformālā izglītība, kas noder viņiem pašiem un ļauj mācīties no pieredzes. Es nezinu, vai skolā kāds māca kaut kādu projektu rakstīšanu un realizēšanu. Droši vien, ka kaut kādā mērā jau māca... es esmu kaut kur dzirdējusi...”(Valmiera) No ekspertu teiktā var secināt, ka jauniešu līdzdalība ir svarīga izglītības procesa sastāvdaļa, bet tā notiek pēc citādiem principiem un noteikumiem ne kā formālā izglītība un attīsta prasmes un iemaņas, kam formālā izglītība pievērš mazāku uzmanību. Tomēr formālā izglītība tiek uzskatīta par svarīgāko izglītības procesa sastāvdaļu, neformālās izglītības aktivitātēs jaunieši iesaistās tad, ja viņiem tam pietiek laika un tās netraucē mācību procesam. Daži eksperti norādīja, ka slodze skolā ir ļoti liela un aktivitātēm ārpus skolas nepietiek laika. „ Mēs pēc vidusskolas redzam, kā tie bērni ir pārguruši, pat tie, kas normāli mācās, kas ir tie aktīvie, viņi taču pilnīgi gandrīz no kātiem gāžas, jo slodze ir šausmīgi liela, un ja tu vēl gribi visu tā kārtīgi izdarīt... Domāju, ka pamatskolā viņi arī ir šausmīgi pārguruši no tās programmas, kas ir tāda uztaisīta, jo

Eksperti

“Sistēmu ir ļoti grūti mainīt. Ja tev visu laiku pavēl, tad viņi aiziet uz savām darbavietām, kur viņi gaida, ka viņiem būs kaut kādas pavēles. Tāpēc varbūt nekas neattīstās un neiet uz priekšu. Visi gaida, ka darīs to, ko liks. Bet neviens neliks varbūt neko darīt. Tādā veidā es domāju, ka neformālā izglītība ir ļoti laba, lai mēs parādītu, kā vajag mainīt sistēmu. Ja ir līdzdalība visos līmeņos, vēlēšanās...”(Aizkraukle) Atšķirība no interešu izglītības Neformālajā izglītībā tiek izdalīti divi galvenie aspekti: interešu izglītība un līdzdalība. Interešu izglītība ietver nodarbības mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos, dažādos pulciņos, sporta kolektīvos ārpus skolas mācību programmas, to vienojošā pazīme ir jauniešu prasmju un talantu attīstīšana ārpus skolas mācību programmas, balstoties uz jauniešu brīvu izvēli. Līdzdalība ietver darbošanos sabiedriskās organizācijās, projektos, kas savukārt nodrošina aktīvu līdzdalību savas dzīves organizēšanā – skolas, pašvaldības, valsts un starptautiskā mērogā. Šīs aktivitātes attīsta jauniešu pašiniciatīvu, organizēšanās un komunikācijas prasmes un iemaņas. Arī tās notiek ārpus skolas mācību programmas, balstoties uz jauniešu brīvu izvēli.

Abi neformālās izglītības aspekti ir svarīgi, jo savstarpēji papildina viens otru, taču praksē vairāk uzmanības tiek pievērsts interešu izglītībai, attiecībā uz līdzdalību nereti valda uzskats, ka tās ir jauniešu aktivitātes, kas notiek pašas par sevi – bez pieaugušo finansiāla un organizatoriska un metodoloģiska atbalsta. Valsts Jaunatnes iniciatīvu centra (VJIC) speciālisti ir centušies uzturēt abus šos neformālās izglītības veidus, taču, kā atzina eksperti, līdzdalības aktivitāšu finansējumu vienmēr bijis grūtāk nodrošināt nekā interešu izglītību.

Saprotot organizāciju darba svarīgumu, jaunatnes darba speciālisti paši pēc savas iniciatīvas reizēm uz interešu izglītības rēķina snieguši finansiālu atbalstu jauniešu organizācijām. Ja tā nebūtu, tad, pēc ekspertu atzinuma, dažas organizācijas savu darbu būtu beigušas. Piemēram, kā atzina kāda eksperte, ja stingri tiktu nodalīts interešu pulciņu finansējums un organizāciju finansējums, tad mazpulkiem klātos ļoti grūti. „Vai, piemēram, mazpulki. Mums ir 12 mazpulki un visi viņi darbojas. Šodien viņi nedarbotos, ja nams (Bērnu un jauniešu centrs) viņus visus šos gadus

15

nevilktu. Ja mums nebūtu kopēju pasākumu, kopējs viss. Mēs esam to izcīnījuši, paldies mūsu rajona padomei, kura piekrīt, ka mēs maksājam viņiem to mazo interešu izglītības naudiņu. Es zinu, ka ir tādi rajoni, kas ir pateikuši, ka mazpulki ir organizācija, viņiem maksāt nevar, tad atrodi nu to muļķi, kurš ar tiem bērniem strādās. Mēs taču saprotam, tie cilvēki saņem 10–15 Ls mēnesī. Ja es tagad vairs negribu, es uztaisu vēl 5 korus, atdodu tiem to naudu, un lai tie bērni iet, kur viņi grib. Bet tajā mazpulkā aiziet tas, kurš nevar padziedāt vai padancot, bet viņš ar rokām māk pastrādāt.”(Valka) Daži eksperti norādīja, ka ar neformālo izglītību saprot galvenokārt pulciņu darbu, bet to nesaista ar jauniešu pašpārvaldi, organizācijām, šīs aktivitātes tādējādi paliek bez finansējuma. „Bet te ir vēl viena tēma, mēs skaitāmies pie VJIC. Sākumā šo namiņu (Bērnu un jauniešu centru) funkcija bija interešu izglītība, un tad nu mums te ir vesela grāmatu rinda ar pasākumiem, kas gada laikā ir jāizdara interešu izglītībā. Tur ir visas dziedātāju, dejotāju, gleznotāju skates rajona līmenī, tad novada, tad republikas līmenī, tad lielie Dziesmu svētki, visas šīs te pozīcijas. Tad sākās tā kā jaunatnes darbs, mums viņu vienkārši piespēlēja, neiedodot nekādas papildu finanses, jo vienkārši ar tiem jauniešiem ir jāsāk nodarboties. Tā nu mēs sākām.”(Valka) Daudzās Latvijas pašvaldībās ir izveidoti bērnu un jauniešu centri, kas piedāvā gan interešu izglītību, gan veicina līdzdalību, atbalstot jauniešu klubu veidošanos un iesaistīšanos projektos. Jauniešu klubi neattiecas uz interešu izglītību, taču to vēsturiskā attīstība dažādos aspektos bijusi saistīta ar interešu izglītību. „Ja tā stingri nostātos, tad tiem klubiem ir jāiet projām. Lai viņi iet savā vaļā, tur nav nekā no interešu izglītības.”(Valka) Kā jau minēts, jauniešu līdzdalība tikusi nošķirta no interešu izglītības, lai parādītu šīs jomas atšķirību un atvieglotu finansējuma piešķiršanu jauniešu organizāciju un klubu aktivitātēm, taču institucionāli tās atradās vienas ministrijas (IZM) un vienas institūcijas (VJIC) pakļautībā. Pašreiz ir atbildīgs brīdis jaunatnes politikas un interešu izglītības attīstībā, jo šīs jomas tiek nodalītas arī institucionāli – interešu izglītība paliek IZM pārziņā, jaunatnes politika pāriet Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pārziņā. Eksperti to vērtē pretrunīgi. No vienas puses, tiek atzīts, ka loģiski ir nodalīt jaunatnes politiku no interešu izglītības, jo tās attiecas uz dažādām vecuma grupām. „Jā, tagad vēl tās strukturālās izmaiņas. VJIC strādā ar interešu izglītību, kurā, kā zināms, galvenokārt iesaistās skolēni līdz 9. klasei, lai to visu kaut kā nodalītu un būtu atsevišķi jauniešiem politika – 15 līdz 25 g.v. – lai šī vecuma jauniešiem būtu kaut kas savs, pašiem sava politika, sākumā VJIC to paņēma

16

zem sevis. Bet, tā kā jaunatnes funkcijas nav tikai izglītība, tā lieta īsti nevarēja normālu gaitu iet uz priekšu, un tagad to jaunatnes lietu pārņēma Bērnu un ģimenes lietu ministrija, kur tagad izveidots ir kaut kāds Jaunatnes lietu departaments. Cik es zinu, bet tas ir jāpārbauda, strādās uz tiem jauniešiem, kas ir no 15 līdz 25 gadiem, bet VJIC paliek tā pati interešu izglītība, kas nekur nepazūd.”(Valmiera) No otras puses, praktiski darbs ar jauniešiem veidojies un attīstījies paralēli interešu izglītībai, kas nozīmē to, ka vieni un tie paši speciālisti var būt iesaistīti abās jomās un reāli funkcijas var būt grūti nodalīt kā institucionāli (bērnu un jauniešu centri veic abas funkcijas), tā arī emocionāli (speciālisti ir pieraduši pie abu funkciju veikšanas). Teorētiski it kā darbības jomas ir nodalītas, bet praktiski to nav tik viegli izdarīt.

Nodalot interešu izglītību IZM pakļautībā, bet jaunatnes politikas veidošanu un organizāciju darbu nododot Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pakļautībā, izveidojies zināms juceklis šajā jau tā visai sarežģītajā pienākumu dalījumā. „Tagad it kā labi, Bērnu un ģimenes lietu ministrija ir nodibināta. No Iniciatīvu centra ir tā kā sadalīti tie pienākumi mazliet. Bet mums tagad paliek tas, ko mēs jau darījām. Faktiski paliek audzināšanas darbs, skolās ir direktora vietnieki audzināšanas darbā, skolēnu pašpārvalde. Un mums tas vispār tagad ir tā, ka naudas nav, mēs par viņiem neatbildam, bet mēs jau bez tā vairs nevaram.”(Valka) “Teorētiski vajadzētu būt tā, ka, ja šeit Jaunatnes centrā darbojas atsevišķa jauniešu nodaļa un pilda kaut kādas pašvaldības funkcijas, tad teorētiski ar vienu kāju tas varētu būt zem VJIC, jo zem tā ir tas, kas attiecas uz izglītību un tikai. Bet, ja ir kaut kādas jauniešu organizācijas un cita veida aktivitātes, tad tas ir tagad teorētiski zem Bērnu ministrijas.”(Valmiera) „Tagad mums ir tā, ka pašpārvaldes paliek pie VJIC, bet visas pārējās jauniešu lietas aiziet uz ministriju. Pašlaik tur ir tā interesanti. Līdz šim bija ļoti jauki Iniciatīvu centriņā, visas jauniešu lietas, kas notika, mums sūtīja informāciju... VJIC bija tuvāks un arī praktiskāks, es jutu vairāk to saikni, katru mēnesi mums nāca ziņu lapas ar jaunumiem. Pašlaik vēl viss veidojas, mēs – jauniešu darbinieki - ar viņiem tikāmies, prasīja mūsu viedokli... Nu, jā, tas viss vēl veidojas.”(Rīga) Pieaugušo loma jauniešu aktivitātēs Lai jauniešu organizācijas varētu darboties, nepieciešams vadītājs – pieaugušais vai līderis no pašu jauniešu vidus un pašvaldības vai valsts atbalsts resursu nodrošināšanā. Eksperti to raksturoja īsi: vieta, kur sanākt, un pieaugušais, kas “uzmet aci”; ja šāda atbildīga cilvēka nav, aktivitāte apsīkst. Visi eksperti norādīja uz vadītāja nepieciešamību jauniešu līdzdalības aktivitāšu koordinēšanā un atbalstīšanā.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Domas dalījās par to, vai šim vadītājam jābūt pieaugušam cilvēkam vai tas var būt līderis no pašu jauniešu vidus. Iespējams, ka tas atkarīgs no jauniešu vecuma – līdz 18 gadu vecumam nepieciešams vadītājs, kas jau ir pilngadīgs, jauniešiem pēc 18 gadu vecuma vadītājs var būt arī vienaudzis, kam ir pieredze, prasme un autoritāte. Tika uzsvērts, ka katrā pašvaldībā būtu jābūt vienam cilvēkam, kas atbild par darbu ar jauniešiem, šim cilvēkam nav viss pašam jāvada, bet ir “jāpārredz situācija”.

„Ir tas moments, ka jauniešiem tas domu lidojums ir ļoti augsts (smejas), un man brīžiem liekas – ārprāts, cik gan augstu viņi mērķē, – un it kā gribas viņus bišķiņ pavilkt uz leju. Bet, no otras puses, nu, kāpēc nē, lai taču iet un domā, un dara!”(Rīga)

„Protams, ka tur ir jābūt noteikti kādam nosacīti pieaugušajam, kas viņus mazliet koordinē un atbalsta.

Bieži vien ir tā, ka jauniešiem ir idejas, bet tad, kad reāli jāapsēžas un jādomā, kā to izdarīt, tad viss it kā kaut kur apstājas. Tāpēc jābūt tai saiknei ar kaut kādu vadību augstākā līmenī, lai šīs te jauniešu idejas novestu līdz realizācijai, lai viņās ieklausītos.”(Līvāni)

Ar jauniešiem ir tāpat kā ar sabiedrību kopumā – ir aktīvāki un mazāk aktīvi cilvēki, nevar prasīt un sagaidīt no visiem vienādu aktivitātes līmeni. Iesaistīšanās dažādās sabiedriskās aktivitātēs ir pašu jauniešu brīva izvēle.

„Par iesaistīšanos vai līdzdalību skolas, ārpusskolas, pašvaldības dzīvē varētu minēt to, ka jauniešiem ir nepieciešams līderis, varbūt no viņu vienaudžu vidus.

Bet kopumā situācija ir cerīga un attīstība notiek uz augšu. Jaunieši ir patstāvīgi, spēj paši noorganizēt pasākumus un izdarīt lēmumus, pieaugušajiem nemaz neiesaistoties.“(Jelgava) Pieaugušajam vadītājam, pēc ekspertu atzinuma, ir vairākas funkcijas, kas tieši neizpaužas kā jauniešu vadīšana, bet nodrošina uzraudzību, pēctecību un palīdz konkretizēt un realizēt jauniešu idejas.

Eksperti norādīja uz to, ka Latvijas likumdošanā noteikts, ka bērniem līdz 18 gadu vecumam nepieciešama pieaugušo uzraudzība, tas attiecināms arī uz līdzdalību un sabiedrisko aktivitāti. „Mēs arī runājām par to, ka tagad ir visādi noteikumi, bērnu tiesības, bērnu aizsardzība un, kamēr viņš te nāk, tikmēr viņš ir bērns, un līdz 18 gadiem ir jābūt kādam pieaugušajam, kurš par viņu atbild.”(Valka) Jauniešiem pašiem aktivitāti visu laiku ir grūti uzturēt – vērojami kā aktivitātes kāpumi, tā kritumi, tāpēc nepieciešams līderis, kas aktivitāti uztur. Eksperte no Madonas minēja piemēru par to, ka 2002. gadā rajonā ar pašvaldību atbalstu izveidoti deviņi jauniešu klubiņi, taču aktīvi darbojušies tikai tie, kur bijis kāds pieaugušais kā vadītājs. Tas ir būtiski arī tāpēc, ka, darbojoties organizācijās un klubos, jauniešiem veidojas šī darba pieredze, viņi praktiskajā darbā mācās sasniegt izvirzītos mērķus, svarīgi, lai pieredze nebūtu negatīva un neizveidotu negatīvu attieksmi pret pašiniciatīvu un līdzdalību. „Par jauniešu aktivitātēm jau visi ir vienisprātis, par to esam arī runājuši ar kolēģiem valstī, ka bērni un jaunieši ir tas vecums, kad viņiem ir vajadzīgs viens cilvēks, kurš it kā tur to visu lietu vienās rokās, jo paši jaunieši var ļoti daudz izdarīt, bet ir jābūt kādam, kas viņus vada. Jo viņiem jau vēl ir tas vieglprātības elements...”(Valka)

Eksperti

1.3. Jauniešu aktivitātes veidi un izpausmes Aktīvie un neaktīvie jaunieši

“Tas ir tāpat kā ar sabiedrību kopumā – nekad nevar gribēt, lai visa sabiedrība būtu 100% aktīva, visi iesaistītos, būtu par visu informēti utt. Ir viena daļa sabiedrībā, kuri nav informēti, kuri neiesaistās aktivitātēs, kuriem varbūt nevajag kultūras vai sabiedriskās aktivitātes, tas viņiem neinteresē. Ir daļa, kas ir aizņemta ar citām lietām (biznesā, darbā) un līdz ar to neiesaistās. Ir viena daļa, protams, ļoti sabiedriski aktīvu cilvēku. Tieši tāpat ir arī ar jauniešiem katrā klasē – tas ir tāds mazs sabiedrības modelītis. Arī tur ir līderi, arī tur ir aktīvākie, arī tur ir pasīvāka daļa, kas neapmeklē, kam nav vajadzīgs.”(Līvāni) Jauniešu (7.–9. klase) aptauja Valkā parādījusi, ka aktīvā daļa ir apmēram 35% no visiem jauniešiem, tie iesaistās daudz un dažādos pasākumos, bet liela ir to jauniešu daļa, kas nepiedalās nekur.

Reizēm aktivitātes, kas saistītas ar mācībām, netiek ņemtas vērā un arī paši jaunieši tās neuzskata par sabiedriskām aktivitātēm, taču tās aizņem lielu daļu jauniešu brīvā laika. „Bet ir bērni, kas katru sestdienu, svētdienu brauc uz Rīgu, uz kaut kādiem kursiem. Faktiski, ja viņš ir vidusskolēns, viņam ar to pilnīgi pietiek, jo viņam jau ir baigā slodze dienā, tad, ja viņam vēl katru sestdienu, svētdienu jābrauc, ne tikai uz sagatavošanas kursiem.

Ir jau arī tādi, kas iet Gētes institūtā vācu valodas kursos. Šie jaunieši varbūt neuzskata, ka viņi ir kaut kādā pulciņā; ja viņam prasa, viņš saka, ka nav, bet būtībā ir diezgan daudz lietu, ko bērni dara. Faktiski jau tas iespēju loks nav tāds, ka nav ko darīt.”(Valka) Eksperti norādīja, ka faktiski ir diezgan grūti novilkt robežu starp aktīviem un neaktīviem jauniešiem un ka tas nav nemaz arī vajadzīgs. Jauniešu aktivitātes izpausmēm jābūt jomai, kas pieejama visiem, dalījums aktīvajos un neaktīvajos jauniešos veido stereotipu par noteiktiem aktivitātes standartiem, par to, ka sabiedriskajās aktivitātēs jāpiedalās tikai aktīvajiem.

Arī jauniešu pārstāvniecībai pašvaldībā būtu jāatbilst šīm dažādajām jauniešu grupām un to interesēm.

17

„Šīs līdzsvars nedaudz mainījies. Kādreiz mēs sacījām, ka skolas ir aktīvas, labie skolēni, kas pašpārvaldēs iesaistīti. Bet principā tie bija tie paši jaunieši – viņi dziedāja korī, dejoja, bija pašpārvaldē, organizēja pasākumus. Šobrīd arvien vairāk tiek piedāvāts piedalīties jebkuram jaunietim, kaut arī viņš nav, teiksim, skolēnu pašpārvaldē skolā vai arī pietiekami ieinteresēts, informēts, bez pieejas kādiem resursiem (internetam ir liela nozīme). Svarīgu lomu spēlē valodu zināšanas. Tas varētu būt arī vienkārši aktīvs jaunietis.”(Jelgava) Eksperti raksturoja jauniešu aktivitātes izpausmes dažādās sociāli demogrāfiskās grupās un pēc dažādām sociāli demogrāfiskām pazīmēm: dzimuma, vecuma, tautības, sociāli ekonomiskā statusa, dzīvesvietas lieluma.

Dzimums Eksperti, kas arī vairākumā bija sievietes, vienprātīgi atzina, ka meitenes ir aktīvākas par zēniem. Tam tika doti dažādi skaidrojumi: tāpēc, ka meitenes ātrāk attīstās, tāpēc, ka ar jauniešiem vairāk strādā sievietes, kas savukārt vairāk stimulē meiteņu iesaistīšanos. „Meitenes jau ir tāpēc, ka zēni vienkārši lēnāk attīstās; nu kādi viņi ir 9. klasē? Meitenes jau ir lielas dāmas, bet puišeļi ir mazi puišeļi. Līdz ar to viņi arī ir tādi sasaistītāki.”(Valka) „Jauniešu domē pārsvarā ir meitenes. Man jau liekas, ka meitenes kopumā ir aktīvākas. Labi, es nezinu par sporta aktivitātēm – volejbolu, basketbolu, tur droši vien vairāk ir puišu, bet tādās lietās, kur vairāk jānāk, jādiskutē, jāplāno, jādomā, tur vienmēr vairāk ir meiteņu. Nevar jau tā teikt, ka mums ir pilnīgs klosteris un nav neviena zēna, bet kopumā tā. Ja jauniešu lietu koordinators būtu kāds sakarīgs puisis, varbūt tad arī tas viss bīdītos savādāk.”(Valmiera) „Vispār ir jau problēmas ar tiem puišiem, nu, viņi ir mazāk aktīvi. Pārsvarā tomēr nāk meitenes. It kā jau Namiņā šeit ir arī pedagogi vīrieši, tomēr zēni nāk pie mums mazāk. Jā, uz sporta nodarbībām gan vairāk iet puiši, uz karatē – jaukti. Sociālās aktivitātēs tomēr vairāk iesaistās meitenes. Jā, un cik gadus jau tas tiek novērots! Es nezinu, cik tas ilgi turpināsies (smejas).

Piemēram, Zviedrijā viņiem tā situācija ir pilnīgi pretēja – viņiem tieši zēni ir aktīvāki un viņi domā, kā piesaistīt meitenes.”(Rīga) Vecums Katram vecuma posmam ir savas raksturīgākās aktivitātes, bet kā vecums, kad jaunieši visaktīvāk iesaistās jauniešu organizācijās, klubos, projektos, pašpārvaldes institūcijās, parasti tika minēts vecums no 15 līdz 19 gadiem. Šajā vecumā ir pamatskolas pēdējo klašu un vidusskolas skolēni, tas aptver arī dažādu arodskolu audzēkņus, bet neietver augstskolu studentus. Daudzi eksperti, raksturojot aktīvākos

18

jauniešus pēc vecuma, teica: “Tie ir vidusskolēni.”

Pēc vidusskolas beigšanas viņi aizbrauc, lai turpinātu mācīties.

“Un tad, kad viņi aiziet no tām skolām, sāk iet uz augstskolām, tad ir grūtāk. Bet ir daudzas organizācijas Rīgā, kas ir studentu organizācijas. Mums nav studentu organizāciju. Rēzeknē ļoti daudz studentu darbojas, bet mums nav, mums ir tikai arodskola. Viņu lielākā daļa brauc prom.”(Madona) Atšķiras jauniešu aktivitāte pa vecuma grupām, kā aktīvākie tiek vērtēti 15–16 gadu vecie.

“Visaktīvākie, man liekas, ir tie 15–16-gadīgie, kuri šausmīgi visu grib. Kad viņi paliek lielāki, viņi atkal kaut ko negrib. Viņi uz kādu mirkli pazūd un tad atkal parādās. Un 16 gadi ir tas grūtākais vecums. 17–18 gados viņi jau paliek ļoti prātīgi un ir gatavi... Mazākie ir jāapmāca, viņi nav gatavi dot sabiedrībai, rakstīt projektus, viss ir jāiemāca.”(Aizkraukle) „Tie, kas iesaistās, ir vidusskolēni, pēc viena vai diviem gadiem viņi aiziet prom, mums nav izstrādāts tāds konkrēts mehānisms, kas nodrošina pēctecību.

Tas nozīmē, ka vienu brīdi ir vairāk jauniešu, vienu brīdi ir mazāk.”(Valmiera) „...vidusskola un tad viņi aiziet. Pēc tam ar augstskolu jauniešiem nav tādas ciešas sadarbības, mēs varbūt satiekamies, pieaicinām viņus kādos projektos, kad viņi aiziet studēt. Tā tiešā auditorija, ar kuru man jāstrādā, ir vidusskolas vecuma jaunieši.”(Rīga) Jauniešiem pēc 18 gadiem dažādas aktivitātes un pasākumi tiek piedāvāti retāk. Jaunatnes darba speciālisti norādīja, ka tie jaunieši, kas pēc vidusskolas beigšanas paliek dzimtajā pilsētā, vairs neiesaistās skolas laika aktivitātēs, viņiem ir citas intereses un tāpēc viņu sabiedriskā aktivitāte mazinās.

“Mūsu rajonā diemžēl nav darba ar jauniešiem pēc 18 gadiem. Viņi tad ir tie mājās sēdētāji. Pašlaik ir tā, ka pēc 18 nav... Mūsu rajonā ir diezgan daudz skautu, vanagu, mazpulku. Bet viņi atkal ir tie, kas ir līdz tiem 18. Un pēc 18 nav tādas [aktivitātes]. Tas ir salīdzinoši ar citiem rajoniem.” (Madona) „Man liekas, ka problēma ir tajā, ka problemātiskā auditorija ir tie, kas ir skolu beiguši (18–25). Pirmkārt, viņi ir aizgājuši studēt, viņi vairs nav uz vietas. Otrs, tā daļa, kas ir uz vietas, skolas pasākumi uz viņiem vairs neattiecas. Tad daļa no viņiem darbojas kādā sabiedriskā organizācijā, bet daļa paliek tādā kā izolācijā.“(Līvāni) Taču ir vietas, kur jauniešu aktivitāti izdevies uzturēt arī pēc vidusskolas beigšanas. Tas tiek panākts vairākos veidos: pirmkārt, organizējot jauniešu pasākumus pilsētā, tajos tiek iesaistīti ne tikai vidusskolēni, bet visu sociālo grupu jaunieši, otrkārt, īpaši tiek domāts

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

par studējošo jauniešu iesaistīšanu un viņu saiknes ar pilsētu uzturēšanu. Valkā jauniešu kluba aktivitātes bieži notiek sestdienās un svētdienās, lai nodrošinātu studentu piedalīšanos. „Arī tajā "Pēdā" ir gan tie, kas mācās skolās, gan vakarskolās, gan studējošie, gan nestrādājošie, gan tie, kas nemācās. Ir dažādi – latvieši, krievi, visādi.

Pilsēta ir ļoti, ļoti pretimnākoša tam, ka jaunieši grib kaut ko darīt, jo, ja pilsētā ir kādi pasākumi, jaunieši vienmēr tiek pieaicināti šo pasākumu organizēšanā, plānošanā, norisē - un īstenībā viņiem tas viss šausmīgi patīk.”(Valka) „Es brīnos par viņiem (studentiem), ir taču tur savas kompānijas, bet tomēr gribas arī atpakaļ te uz vietas. Jāsaka, ka tie studenti ir tādi baigi aktīvie – viņš atbrauc, un viņš grib, viņš būs pilnīgi nelaimīgs, ja tās nodarbības diena būs, teiksim, ceturtdiena un ka viņš netiks.”(Valka) Tie jaunieši, kas bijuši aktīvi līdz 18 gadu vecumam, parasti šo aktivitāti arī cenšas uzturēt vēlāk, viņus ir vieglāk iesaistīt, taču daļa jauniešu pēc 18 gadu vecuma vairs dzīvesvietas aktivitātēs neiesaistās. „Bet pēc tradīcijas tie ir tie jaunieši, kas ir sākuši kādu savu aktivitāti iepriekš. Vai nu bijuši iesaistīti kādā kolektīvā skolas laikā, mācību laikā un nezaudēja saikni ar savu organizāciju vai domubiedru grupu pašvaldībā tad, kad ir aizgājuši mācīties citur (uz pilsētu vai uz Rīgu)... Tie ir tradicionāli aktīvi jaunieši, uz kuriem daļēji mēs balstāmies savās organizācijās.”(Jelgava) Tautība Tautība nav pazīme, pēc kuras var spriest par jauniešu aktivitāti un neaktivitāti. Ja jaunieši prot valodu un var saprast cits citu, tad piedalīšanās pasākumos nerada problēmas.

“Mums Aizkraukles rajonā ir diezgan izteikti, ka kāda puse ir no citām tautībām. Viņi lielākā daļa ļoti labi runā latviski, un viņi pie mums iesaistās…

Bet mums nav tādas problēmas kā Daugavpilī vai Rīgā.”(Aizkraukle) Vairāki eksperti norādīja, ka, strādājot ar dažādu tautību jauniešiem, var just atšķirības. Tas tika skaidrots ar mentalitātes izpausmēm, pēc ekspertu novērojumiem, krievu tautības jaunieši ir aktīvāki, atraisītāki, taču viņiem ir grūtāk ilgstoši darboties pulciņos, atšķiras mūzika, kas patīk abu tautību jauniešiem. „Krievu cilvēki vispār ir tādi aktīvāki, atraktīvāki, atvērtāki. Savukārt latvieši ir mazliet rezervētāki, ar nogaidīšanu, vēsāku pieeju. Viņi nav tik aizrautīgi un vairāk domā par to, ko cits padomās, kā es izskatīšos...

Man liekas, ka krievu jaunieši tādā ziņā ir drosmīgāki.

Man vismaz ir radies tāds priekšstats.”(Līvāni)

Eksperti

„Man laikam ir tā laimīgā iespēja strādāt ar tiem aktīvākajiem jauniešiem, un es nejūtu starpību. Bet mums šeit notiek Namiņā arī bieži konkursi starp mazākām klasītēm – 3.–4., arī daiļlasīšanas konkursi.

Tad gan jūt starpību: ja atnāk un piesaka sevi krievu komanda, tad mājai jumts novibrē (smejas), latvieši to izdara klusāk. Tā ir mentalitāte! Krievu jauniešiem grūtāk ilgstoši darboties pulciņos.”(Rīga) „Savā ziņā jau tie jaunieši ir šausmīgi forši. Es saku, cik man ir tie semināri dažādu skolu jauniešiem, kur atbrauc arī no Sedas, te, kur bija arī tieši tā krievu skola, kolosāli. Tomēr kaut kā viņi... viņiem tomēr ir tā sava mentalitāte, viņi tik brīvi neieplūst tajā plūsmā.”(Valka) „Es pa šiem gadiem esmu konstatējusi, kāpēc viņiem ir grūti noturēt pulciņus. Tad viņi grib sporta dejas, tad viņi grib kaut ko citu, esmu konstatējusi, ka viņiem tie klubi ir vairāk piemēroti nekā atsevišķi projekti, viņi negrib ilgstoši katru nedēļu 2 stundas dancot, viņi to var izturēt 3–4 nedēļas, viņiem pēc tam apnīk.”(Valka) “Viņiem mūzika ir cita, mentalitāte, ja tā var teikt, ir cita. Bet tā viņi ir ļoti atraisīti un brīvi, cik mēs bijām kopā pasākumos. Tur absolūti nav nekādu problēmu, viss ir kolosāli. Principā neesmu redzējusi, ka kāds nerunātu latviski.”(Aizkraukle) Dzīvesvietas lielums Jauniešu aktivitāte nav atkarīga no dzīvesvietas lieluma – aktīvi var būt kā pilsētu, tā pagastu jaunieši. „Jo ļoti aktīvi jaunieši nāk gan no rajoniem, vietējām pašvaldībām, gan no klusāka ciematiņa.

Mēs esam izjutuši savā darbā, organizējot jauniešu NVO „Kovārnis” pie Jundas, gan pēc tam plānojot un veidojot rajona jauniešu organizāciju „Post scriptum”, ka šis sadalījums aktivitātēs nav tik izteikts – pilsēta un rajons. Šeit darbojas gan vieni, gan otri.”(Jelgava) Savukārt jauniešiem, kas nav atraduši, kā pilnvērtīgi aizpildīt savu laiku, pilsētā ir lielāks deviantas uzvedības vilinājums nekā laukos. „Pilsētā šīs iespējas pavadīt brīvo laiku bezdarbībā un dīkdienībā, protams, ir lielākas, līdz ar to var runāt par tādu atšķirību. Lauku jaunietis, ja viņš nav nekur iesaistīts un viņam nav pietiekams pozitīvu paziņu loks, vienkārši tukši pavada to laiku. Tie ir tie jaunieši, kas varbūt ballītēs sadzeras un demolē apkārtni. Tur mēs ar viņiem sastopamies.”(Jelgava) Sociāli ekonomiskais stāvoklis Vecāku ienākumu līmenis nav noteicošais, taču, kā norādīja eksperti, aktivitātēs neiesaistās ļoti bagātu un ļoti nabadzīgu vecāku bērni.

19

„Man liekas, ka šeit Jauniešu domē un vispār jauniešu aktivitātēs darbojas tādi vidusmēra ļautiņi, viens no aspektiem – grib apskatīt pasauli, aizbraukt uz kādu apmaiņas programmu, kur bagātais varbūt tik nosaka: tēti, gribu aizbraukt uz, piemēram, Parīzi. Labi, būs vasaras brīvlaiks, varēsi. Savukārt šie jaunieši tieši cenšas strādāt uz to, lai tas labums būtu ne tikai no paša projekta realizācijas, piemēram, uzbūvēt atkritumu tvertnes Valmierai, bet arī pašu interesei.”(Valmiera) Iesaistīšanās pasākumos Svarīgi ir jauniešus rosināt uz pašiniciatīvu un iesaistīšanos pasākumos. Tika minēti vairāki faktori, kas to veicina. Pirmkārt, svarīgi ir, lai jaunieši zinātu par to, kas notiek, tātad ļoti nozīmīga ir informācijas pieejamība. Otrkārt, ņemot vērā vecuma īpatnības, ļoti svarīgs ir draugu aicinājums piedalīties; tika uzsvērts, ka jaunieši labprāt pasākumos iesaistās kopā ar draugiem. Treškārt, svarīga ir aktīva dzīves pozīcija, kas veidojas socializācijas procesā; to ietekmē kā skola, tā ģimene, svarīgi, lai šī aktīvā attieksme pret notiekošo tiktu uzturēta un veicināta.

Informācija par iespējām piedalīties Eksperti norādīja, ka informācija ir jāpasniedz jauniešiem saistošā veidā, ka jauniešu vidū nav populāri tie informācijas kanāli, ko labprāt izmanto vecāko paaudžu cilvēki, piemēram, jaunieši mazāk izmanto rakstīto presi, bet vairāk orientējas uz internetu. „Ir bezmaksas pašvaldības avīze reizi mēnesī.

Jaunieši vispār vairāk par viņus interesējošām lietām uzzina viens caur otru. Viņiem nav tāda attieksme kā vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri vairāk lasa rakstīto presi vai skatās pārraides televīzijā. Mums ir ieceres izveidot savu mājas lapu internetā, jo virtuāla informācijas apmaiņa jauniešiem ir saistoša. Mēs pieļaujam, ka to viņi varētu izmantot vairāk. Tas varētu arī uzlabot informācijas apmaiņu. Informācijas apmaiņa klibo ne tikai krievu, bet arī latviešu, vispār jauniešu vidū. Jaunieši par daudz ko nezina, jo viņiem tas netiek pasniegts viņiem saistošā veidā. Tāpēc mums ir tā iecere (es ceru, ka to atbalstīs deputāti) veidot mājas lapu internetā.”(Līvāni) „Kā pozitīvu piemēru varētu minēt Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras veidoto reģionālo koordinatoru tīklu, kur ir apmēram 25 cilvēki republikā, kas pārzina iespējas jaunietim līdzdarboties un iesaistīties ES programmās, izmantot portāla Eurodesk iespējas... Šī ir viena no iespējām, kā jaunieši uzzina par pasākumiem, kas notiek, par iespējām pašiem iesaistīties vai nu NVO, vai arī kādās citās aktivitātēs.“(Jelgava) Draugu aktivitāte Draugs iesaista draugu – tas tika minēts kā ļoti izplatīts veids jauniešu vidū. Tādējādi jaunieši pasākumos

20

veido sev patīkamu vidi un darbojas kopā ar saviem draugiem. „Principā jaunieši viens otru informē un iesaista.

Tas ir tas raksturīgākais. Arī uz sapulcēm katru reizi ir kāds draugs līdzi paņemts, kas ieinteresējas, kas te īsti notiek organizācijās, ar ko nodarbojas jaunieši, kā izpausties pašam.”(Aizkraukle) „Praktiski ļoti daudzi jaunieši pie mums tieši tā arī atnāk uz nodarbībām – ka draugs draugam pastāsta.

Tad viņš varbūt redz, ko tas otrs ir izdarījis vai uztaisījis, tad nākošo reizi nāk līdzi un paņem vēl trešo. Gadās tā, ka, ja septembrī tā grupiņa ir kādi 10 cilvēki, tad gada beigās jau ir 30...Tā kā es saku – visefektīvākā reklāma mums ir – draugs draugam.”(Rīga) Aktīva dzīves pozīcija Daži eksperti uzsvēra, ka piedalīšanās vai nepiedalīšanās ir katra jaunieša personīga izvēle, kas izriet no viņa personības. Tāpēc svarīgi pievērst uzmanību aktīvas dzīves pozīcijas veidošanai, kas notiek ar labu piemēru palīdzību ģimenē un skolā.

“Es domāju, ka aktivitāte vai neaktivitāte ir saistīta ar personības lietām. Cik daudz tavā dzīvē ir bijis rosinātāju būt aktīvam gan sabiedrībā, gan skolā, gan ģimenē.”(Madona) Aktivitātes, līdzdalības veidi Jauniešu aktivitātes ir dažādas, tās grūti klasificēt, taču, balstoties uz ekspertu stāstījumu, var izdalīt galvenās jauniešu aktivitātes izpausmes jomas. Pirmkārt, tās ir jauniešu sabiedriskās organizācijas un jauniešu klubi.

Darbošanās vienaudžu sabiedrībā ir jauniešu vecuma īpatnība, šī sadarbība ir nepieciešama viņu attīstībai, reizēm mērķis nav tik svarīgs kā kopības un sadarbības izpausme. Jauniešu organizāciju darba problēmas apskatītas citos pētījumos, tāpēc šeit tās netiks sīkāk analizētas. „Tajos klubos jau nostrādā tas, ka ir tas vecums, ir tā vēlme sevi apliecināt, gribas to kompāniju. Jebkurā gadījumā tas klubs ir ... Viņiem patīk tā viņu kompānija un viss.”(Valka) Otrkārt, tā ir līdzdalība pašpārvaldē skolu un pašvaldību līmenī. Tādā veidā jaunieši apgūst organizēšanas un demokrātijas iemaņas, piedalās lēmumu pieņemšanā. „Līdzdalība izpaužas kādu lēmumu apspriešanā vai koriģēšanā, kas attiecas tieši uz jauniešiem.

Varbūt tas ir saistīts ar skolu pašpārvaldēm, skolēnu avīžu veidošanu, akciju organizēšanu pašvaldību vai pagastu ietvaros vai pilsētas mērogā. Tā varētu būt spēja izvirzīt kandidātus sanāksmēs, publiskās Jaunatnes sabiedrisko organizāciju loma valsts jaunatnes politikas īstenošanā, pētījuma atskaite, LU FSI, VJIC, 2003.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

apspriešanās vai jauniešu konkursa rīkošana rajonā vai pilsētā.”(Jelgava) Vairākās pašvaldībās izveidota jauniešu pārstāvniecība, kas darbojas vai nu pašvaldības jauniešu lietu komisijas sastāvā, vai kā saikne starp pilsētas jauniešiem un pašvaldības domi. „...mums ir izveidota jauniešu lietu komisija pašvaldībā, kurā ir pārstāvēti jaunieši no visām vispārizglītojošām skolām, jauniešu NVO, interešu izglītības iestādēm utt., kas reizi mēnesī tiekas un pārrunā aktuālākos jautājumus, domā, ko varētu uzlabot. Tas ir pilnīgi jauns, jo līdz šim diemžēl mūsu pašvaldībā nekas tāds nav bijis. Mēs mēģinām to uzsākt.”(Līvāni) „Valmieras jauniešu dome ir jauniešu grupa, kas darbojas kā saikne starp jaunieti un pašvaldību.

Jaunieši iet pie pašvaldības, saka, ko grib, sagatavo dažādus materiālus, veic pētījumus. Tas, manuprāt, ir svarīgi gan jauniešiem pašiem, lai redzētu, ko līdzaudži redz Valmierā, kas varbūt pietrūkst un ir vajadzīgs, un arī pašvaldības darbinieki uzzina, ko domā jaunieši, ko viņi grib, kas ir par daudz.”(Valmiera) Jauniešu domes darba organizēšanā tiek ievēroti divi principi: aktivitātes un pārstāvniecības. „Bet nu domē ir daži padsmiti jauniešu. Sākotnēji bija tā, ka no katras skolas tika izvēlēts viens cilvēks, no skolēnu pašpārvaldēm, un tie nāca uz domes tikšanām. Mēs beigās sapratām, ka tā nav rullēšana, jo tie, kas darbojas skolēnu pašpārvaldēs, tas ir viens, bet tie, kas ir aktīvi, bet nedarbojas skolēnu pašpārvaldēs, tas ir cits. Un varbūt jādod iespēja jebkuram darboties un nākt pie mums. Tāpēc tagad jau kādu pusgadu nāk un darbojas tie aktīvākie, kas grib to darīt. Tad ir atkal tā, ka varbūt nejauši kāda skola no aprites var izkrist, un tad nu mēs tagad janvārī noteikti taisīsim kaut ko līdzīgu vēlēšanām, ne vēlēšanām, bet lai visas skolas tiktu aptvertas. Neatkarīgi no tā, vai ir no skolēnu pašpārvaldes vai vienkārši aktīvais jaunietis, bet lai visas skolas ir aptvertas un lai viss notiek.”(Valmiera) Treškārt, tā ir jauniešu iesaistīšana dažādu projektu realizēšanā; šajā jomā, kā norādīja eksperti noteikti nepieciešams pieaugušo atbalsts, taču šis darba virziens tika atzīts par perspektīvu.

“Esmu novērojusi, ka līdzdalību ir iespējams veicināt tieši uz kādiem noteiktiem projektiem. Teiksim, ir kaut kāda jauniešu grupiņa, kas ir izdomājuši kaut ko, uzraksta projektu, to apstiprina, dabū finansējumu, tā ir grūti, bet, ja ir jau kāds konkrēts projekts jau izstrādāts, tad ir vieglāk iesaistīt jauniešus. Tā mēs arī esam darījuši un atzinuši par ļoti labu līdzdalības veicināšanas veidu. Ļoti pozitīva ir starptautiskā sadarbība, atbrauc, teiksim, nēģeris - un visiem interesē. Mēs tā arī esam centušies, ir tāds projekts Youth meeting culture.

Eksperti

Pagājušajā gadā ar jauniešu grupu mēs bijām Zviedrijā, šogad organizējām Latvijā, nākošgad mēs ļoti ceram, ka iesaistīties dāņi. Tā cenšamies iesaistīt jauniešus un tad viņos turpināt to interesi un aktivitāti uzturēt.

Projekti ir ļoti reāls veids, kā mums kā koordinatoriem veicināt līdzdalību.”(Valmiera) Viena no ekspertēm norādīja, ka jaunieši atšķirībā no pieaugušajiem labprātāk iesaistās brīvprātīgo darbā, tā arī ir viena no darba formām.

“Vēl mēs nodarbojamies ar brīvprātīgo darbu. Ja pieaugušajiem ir ļoti grūti iesaistīties, jo par velti neviens neko nedarīs. Bet jaunieši ir tie, kuri dara par velti, ja viņiem rada apstākļus, apmaksā ceļu. Pieaugušie neko nedara par velti, tāpēc tā brīvprātība Latvijā nav attīstī jusies.”(Aizkraukle) Lai arī kopumā lielākā daļa pasākumu ir vērsta uz saturīgu brīvā laika pavadīšanu, tika uzsvērts, ka jauniešu nodarbinātība tomēr ir galvenais jautājums, kas pirmām kārtām satrauc pašus jauniešus, brīvā laika pavadīšana nāk tikai pēc tam. „Man jau liekas, ka trakākais jauniešiem ir tā izdzīvošanas problēma. Viņi domā par darbu, arī vasarās. Kad viņiem jautā par to, kas būtu svarīgas tēmas, par kurām runāt, – kur strādāt. Tas ir tas moments, ka viņš grib to brīvo laiku kaut kur lietderīgi pavadīt – darbā u.tml. Es domāju, ka, ja viņiem radīsies iespēja iet un strādāt, tad viņi tam pievērsīsies vairāk.”(Rīga)

1.4. Aktivitātes veicināšana Sociālās atstumtības mazināšana Sociālā atsumtība jauniešu vidū ir tāpēc, ka tā pastāv sabiedrībā. Tā ir visas sabiedrības problēma, un tā skar arī jauniešus.

“Jebkurā gadījumā ir šī atstumtība, jo tā ir arī pieaugušo starpā.”

Kā sociāli atstumtas grupas tika minēti: bērnunamu bērni, bērni no maznodrošinātām ģimenēm un jaunieši, kas pēc pamatizglītības iegūšanas tālāk nemācās.

1) Bērnunamu bērni. Pēc ekspertu atzinuma, viņu sociālā atstumtība izpaužas kā sabiedrības uzmanības trūkums, šie bērni dzīvo izolētā vidē un jauniešu aktivitātēs reti iesaistās.

“Tie ir tie paši bērnunama bērni. Viņi īstenībā ir sociāli atstumti. Viņi dzīvo bērnunamā, viņi tur ir pabaroti, viņi iet uz skolu, bet tas arī ir viss. Viņi dzīvo ļoti izolētā vietā. Pie mums neviens nezina, ka ir bērnunams rajonā. Par viņiem ļoti maz runā, raksta. Par viņiem rūpējas tikai Ziemassvētkos, skrien ar paciņām. Visi uzskata, ka viņiem galvenais aizvest kaut ko materiālu.

Tā nav taisnība. Viņi ir pabaroti, viņi ir paēduši. Bet

21

viņiem trūkst taisni sabiedrības uzmanības. Mēs viņus vedām uz kino uz Rīgu. Tagad arī brīvprātīgie pie viņiem strādā, lai viņi vienkārši saprastu, ka tagad mēs dzīvojam Eiropā. Viņi māca viņiem valodas, organizē aktivitātes.”(Aizkraukle) 2) “Sociālie bērni”. Par sociāliem bērniem eksperti sauc bērnus, kas nāk no maznodrošinātām ģimenēm. Šo bērnu sociālo atstumtību izsauc ierobežotās iespējas piedalīties kopīgos pasākumos.

Pagaidām vēl sociālajiem dienestiem nav izdevies novērst šo sociālās atstumtības izpausmi, taču tiek meklētas iespējas, lai arī bērni no nabadzīgām ģimenēm varētu piedalīties pasākumos, kur nepieciešams vecāku finansiāls atbalsts.

“Un sociāli atstumtie ir tie sociālie bērni. Pilsētā tas ir ļoti tipiski. Tu esi savādāk ģērbies... Kaut arī mums ir ļoti labs sociālais dienests, tā sociālā atstumtība tomēr ir. Viņus nepieņem vienkārši klasē. Viņi tusē savās vietās. Tā ir sabiedrības sašķelšanās. Plaisa ir pārāk liela. Tas ir ļoti grūti. Tie pārsvarā ir bērni no nabadzīgām ģimenēm un, protams, ka viņi ir atstumti. Viņi nevar piedalīties daudzos pasākumos. Viņi nebrauc uz kino, nebrauc uz teātri ar klases biedriem kopā, nebrauc ekskursijās. Protams, ka tas ir redzams klasē, kurš ir no mazāk nodrošinātas ģimenes.”(Aizkraukle)

jūtams, ka nav tās naudiņas. Piemēram, mēs gribam nopirkt kādus labākus materiālus, bet bērni nevar atļauties, jo nav tās naudiņas. Tā kā mums visi tādi pārsvarā ir līdzvērtīgi.”(Rīga) Sociāli atstumtos bērnus ir grūti iesaistīt sabiedriskos pasākumos, jo viņi vairāk domā par primāro vajadzību apmierināšanu.

“Viņi ir auguši ļoti grūtos materiālos apstākļos. Ja jaunietis ir aizņemts tikai ar izdzīvošanas jautājumiem, ja viņam nav ko ēst... Šodien es arī tikko biju vienā sapulcē. Ja vecmāmiņa šodien pērk ēst tikai vienam bērnam un rīt tikai otram, tad tam bērnam nenesas prāts kaut ko darīt sabiedrības labā. Viņš nevar kā šie jaunieši organizēt kaut kādas aktivitātes un zīmēt plakātus, jo viņš domā, ko viņam apēst.”(Aizkraukle) Darba ar jaunatni uzlabošana Jaunatnes likuma pieņemšana Eksperti atzina, ka ļoti svarīga ir Jaunatnes likuma pieņemšana un valsts atbalsta piešķiršana jaunatnes organizācijām. Finansējuma trūkums ir viena no problēmām, ar ko saskaras jaunatnes organizācijas, valsts garantēts finansējums ļautu šai jomai attīstīties straujāk.

„Varbūt tas ir saistīts ar sociālo risku, sociālo situāciju, ka šie bērni ir no sociālā riska ģimenēm.

Pirmkārt, viņiem nav līdzekļu, lai iesaistītos kaut kādās aktivitātēs. Kaut vai braukt ekskursijā kopā ar klasi.

Viņu vecākiem vienkārši nav naudiņas. Tas tiešām tā ir. Mēs arī domē risinām šo problēmu – kā rast iespēju vismaz vienreiz gadā aizbraukt visai klasei.”(Līvāni)

“Tagad veidojas sabiedriskās organizācijas, kas principā ir tas labākais. Tagad iet runa par to, ka sabiedriskām organizācijām varētu būt arī valsts atbalsts. Protams, jo lielāks būs valsts atbalsts, jo to līdzdalība pieaugs. Jo jaunieši nav maksātspējīgi.

Viņi nav strādājoši, un mēs nevaram viņiem likt maksāt.”(Aizkraukle)

3) Jaunieši, kas pēc pamatskolas neturpina izglītības ieguvi, paliek pagastā, kur ir ierobežotas darba iespējas, kā arī brīvā laika pavadīšanas iespējas.

Jaunatnes likums noteiks arī pašvaldību kompetenci darbā ar jaunatni, tas vairāk vai mazāk izlīdzinās atšķirības starp pašvaldībām un garantēs pēctecību darbā ar jaunatni.

„Tie ir daļēji jaunieši, kas šobrīd nav atraduši ceļu tālākai izglītībai pēc pamatskolas pašvaldībās, kas līdzekļu trūkuma dēļ ir palikuši savos ciematos un meklē kādu darbiņu uz vietas. Varbūt brauc uz pilsētu – uz Rīgu vai uz Jelgavu meklējot kādu darbiņu. Bet neatrod piesaisti kādai jauniešu grupai, kas būtu atšķirīga no vienkāršām laika pavadīšanas iespējām, drusciņ saturīgākām... Kādreiz tiešām ir tā, ka mēs saprotam, ka šeit ir alkohola lietošana un tā nelabvēlīgā vide daļu jauniešu piesaista ar tādu dīku bezdarbību.

Tas attiecas arī uz pilsētu un pagastiem.”(Jelgava) Sociālo atstumtību var novērot mazāk, ja bērni nāk no ģimenēm ar apmēram vienādiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem. „Ziniet, mums tas rajons šeit vispār tāds... lielākā daļa ir tādi, kuriem ir diezgan trūcīgi apstākļi ģimenē.

Bērni nāk un darbojas. Centra rajonā varētu varbūt par to runāt, jo tur tās atšķirības ir krasākas. Protams, ir

22

„Es nezinu, cik pašlaik tas likumprojekts ir tālu, bet man šķiet, ka viens no pozitīviem tāda likumprojekta aspektiem ir tas, ka tas sakārto un precīzi nosaka pašvaldības funkcijas šajā jomā – darbā ar jaunatni.

Ne tikai to finansiālo pusi, ja notiek pašvaldību maiņa vai kaut kas tamlīdzīgs, tu nekad nezini, ar kādiem pašvaldību vadītājiem nāksies strādāt, cik viņiem jauniešu politika būs svarīga... Es nerunāju konkrēti par Valmieru vai kādu rajonu atsevišķi, bet par Latviju kopumā. ... Pašlaik Pašvaldību likumā tai kompetencei ir tikai rekomendējošs raksturs un, cik ņem vērā, tik arī darbojies. Es nezinu, kā tas tiks atrunāts likuma gala versijā, bet vienalga es domāju, ka tas atrisinās to jaunatnes lietu attīstību Latvijā kopumā un daudzmaz vienādi.”(Valmiera) Eksperti atzina, ka valstij ir svarīgi ieguldīt līdzekļus jaunatnes politikas īstenošanā, pretējā gadījumā daudz

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

vairāk līdzekļu nāksies ieguldīt cīņā pret nepilngadīgo noziedzību. „Ja kaut kādai lietai nedod naudu, tad tā vispār nevar attīstīties. Bet reāli par jauniešiem taču tā ir!

Taisa Strautiņus, taisa cietumus un tamlīdzīgas lietas, kur aiziet miljoni.”(Valka) Jaunatnes koordinatora statusa nostiprināšana Eksperti norādīja, ka būtu nepieciešams valsts mērogā nostiprināt jaunatnes koordinatora statusu. Pašlaik katrā pašvaldībā ir kāds speciālists, kas nodarbojas ar jaunatnes lietām, taču šī speciālista statuss un atalgojums dažādās pašvaldībās atšķiras.

“Ja pašvaldība grib to koordinatoru, tad viņš ir.

Tagad mēs nākamnedēļ tiekamies ministrijas līmenī un runāsim par to, ka vajag, lai koordinatori būtu visā republikā ar vienādu statusu, algu, amatu. Pašlaik mēs viens esam koordinators, cits – metodiķis, trešais vēl kas. Viens strādā uz pilnu slodzi, cits uz pusslodzi. Tas nav nopietni.”(Aizkraukle) “Vienīgā problēma ir tāda, ka koordinatoriem ir ļoti mazas algas, līdz ar to viņi ļoti bieži mainās. Es strādāju jau 3 gadus, un mēs daudz ko izmēģinājām.

Bet, ja tu tikai sāc strādāt, tad atkal viss jāsāk no jauna. Cilvēki aiziet, un tad atkal jāapmāca jaunie cilvēki.”(Aizkraukle) „Ir rajonos atstrādāts, ka tas ir šis jaunatnes lietu koordinators – rajona padomes darbinieks, kas tad arī strādā ar jaunatni. Bet tas nu atkal ir atkarīgs no rajona vai no pilsētas, vai viņam ir iespējams, vai tas budžets ir tāds, ka var cilvēku finansēt. Tas ir ļoti svarīgi, ja viņš atbild par visiem rajona jauniešiem, ka viņš tiešām strādā tajā rajona padomē; ja viņš atbild par pilsētas jauniešiem, ka viņš strādā pilsētas domē. Jo mums arī no sākuma tā likās, ka tas taču ir vienalga, kur tas cilvēks strādā vai sēž, bet īstenībā nav vienalga, kurā mājā sēž.”(Valka) Pašvaldību un citu institūciju atbalsts Svarīgi ir, lai pašvaldības vadība saprastu, ka jaunieši ir attīstības iespēja. „Protams, lielā mērā tas ir atkarīgs no Venta [Valkas mērs Vents Krauklis]. Tas ir ļoti labi, ka viņam ir izpratne, kādai jābūt pilsētai. Ventam tas skatījums ir tāds politiķa skatījums, viņš saprot jauniešu nozīmi. Viņam ir pieeja, ka jaunieši nav problēma, jaunieši ir iespēja. Kamēr to nesaprot, tikmēr nekas nenotiek.”(Valka) Pašvaldību un jauniešu sadarbība ir divpusējs process, tas prasa aktivitāti un iniciatīvu no jauniešiem un atsaucību, izpratni un atbalstu no pašvaldību deputātiem un darbiniekiem.

Eksperti

“Pašvaldības līmenī nav tāda aparāta, kas [jauniešus] iedrošinātu. It kā mēs esam organizējuši apmācības, lai viņus iedrošinātu. „Ejiet droši tajās pašvaldībās, uzziniet, rakstiet iesniegumus, iesniedziet tāmītes.” Bet pagaidām tā barjera, es domāju, ir abpusēja. Nevar apgalvot viennozīmīgi, ka visi pagastu veči ir slikti un neko jauniešiem nedod. Tā nav. Un apgalvot, ka visi jaunieši ir ļoti aktīvi un prasa – tā arī nav. Ir gan tādi, gan tādi piemēri. Es domāju, ka tur, kur ir atsaucīgi pašvaldību vadītāji un ir ļoti aktīvs jaunietis, tur viss ir kārtībā.”(Madona) Jaunieši izpēta un informē pašvaldību par savām vajadzībām un interesēm. „Šobrīd mēs – jaunatnes lietu komisija – realizējam arī aptauju (700 skolēni no 8. līdz 12. klasei). Jaunieši paši izstrādāja jautājumus: kuras ir iecienītākās vietas, ko viņi vēl vēlētos, kādi būtu ierosinājumi pašvaldībai, kādā veidā tā varētu sniegt atbalstu. Viņi paši šos datus arī apkopos. Aptaujas iniciatīva bija no pašiem jauniešiem, lai zinātu, kam prasīt atbalstu no domes deputātiem.”(Līvāni) Kā nākotnē risināmus jautājumus eksperti minēja aktivitātes un līdzdalības veicināšanu arī to jauniešu vidū, kas jau beiguši vidusskolu. Svarīgi ir iesaistīt jauniešus atbilstoši viņu interesēm, jauniešiem pēc 18 gadu vecuma vairs nav interesantas vidusskolēnu aktivitātes, taču līdzdalība sabiedriskajā dzīvē viņiem tāpat ir nepieciešama. „Mēs tieši runājām, ka ir taču tādi, kas pirms tiem 25 gadiem ir jau apprecējušies, jaunās māmiņas un tēti. Viņi jau arī droši vien, ja būtu tāda vieta, gribētu piedalīties, viņiem tas patiktu. Svarīgi, ka tās māmiņas ir tik jaunas, ar maziem bērniņiem, ka viņām jau gribas kaut ko, ar ko būtu kopīgas intereses. Tas jau mums arī ir tāds sapnītis, ja mums tā māja būtu, tad taisītu to bēbīšu skolu, kur varētu arī tie vecāki satikties – lai arī tiem jauniešiem kaut kas notiktu. Jo tie piecgadīgie, sešgadīgie, kas mums te nāk mācīties, viņiem taču visiem ir ļoti jauni vecāki, un mēs pilnīgi redzam, ka viņiem bieži vien pilnīgi pietrūkst parunāt ar otru, vai, ja būtu tas klubiņš, savā reizē varētu būt cilvēks ar kādu foršu padomu, kāds seminārs, kas viņam ir noderīgs. Tām jaunajām māmiņām būtu noderīgi zināt, kā labāk ar bērniņu apieties, kas viņam nāk par labu, kā kaut ko garšīgu uztaisīt. Domāju, tas būtu forši, īpaši tām meitenēm, kas tikai sēž un sēž mājās, gribas jau viņām kādreiz izrauties. Tas mums ir tāds sapnītis.”(Valka) Būtisku ieguldījumu jauniešu aktivitātes veicināšanā dod baznīca, piedāvājot vidi noteiktām sociālām aktivitātēm, jaunieši, kam tas liekas interesanti un saistoši, to labprāt izvēlas. „Baznīca piedāvā savu vidi jauniešu aktivitātēm, daudziem jauniešiem tas ir interesanti.

23

Pašvaldībā arī baznīca ir aktīva, jo ir jaunieši, kam tas viss interesē. Viņiem tur ir Svētdienas skola, dažādi vakari, pie viņiem brauc vasarās jaunieši no Francijas. Reizēm izrādās, ka satiekas Rīgas students ar Valkas studentu. Tas ir ļoti interesanti.

Principā viņiem tā regulāri, vienu brīdi bija tikai tā retāk. Arī tā ir tāda vide, kas viņiem patīk. Būtībā jau ir tā, ka eksistē tā vide un tad tie, kuriem tur ir interesanti, paši to atrod.”(Valka)

1.5. Līdzdalības aktivitāšu līmeņa izmaiņu prognoze turpmāko 10 gadu laikā Šajā nodaļā tiek sniegta informācija par jauniešu līdzdalības sagaidāmām izmaiņām dažādos līmeņos, kā arī faktoriem, kuriem ir potenciālā ietekme uz šo izmaiņu norisi.

Jauniešu līdzdalības izmaiņas dažādos līmeņos Visi intervētie eksperti uzsver pozitīvu tendenci nākotnē – jauniešu līdzdalība gan skolu, gan pašvaldību un līdz ar to arī nacionālā līmenī pieaugs. Par to ļauj domāt pašreiz notiekošās aktivitātes visos līmeņos, kā arī dažādi nākotnes projekti skolās un pašvaldībās.

Nākotnes pozitīvo raksturojumu visspilgtāk atspoguļo Līvānu pašvaldību jaunatnes lietu koordinatores teiktais: “Tendence ir pozitīva. Tas vien, ka mums ir radusies doma, ka vajag jauniešus iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesā, vairāk viņus informēt, tas vien ir pozitīvi. Arī tas, ka strādā jauniešu nevalstiskās organizācijas. Domāju, ka arī viņu aktivitātes neapsīks, bet ies plašumā. Šobrīd vispār jūtu tādu tendenci, ka tas kļūst moderni pašvaldībās likt akcentu uz jauniešiem un deklarēt, ka mēs viņus iesaistām, ieklausāmies viņos, domājam par problēmām.”(Līvāni) Faktori, kuri ietekmēs līdzdalības aktivitāti dažādos līmeņos Eksperti min tos faktorus, kuri, viņuprāt, sekmēs jauniešu līdzdalību un kuru dēļ viņi saskata pozitīvu nākotnes vīziju. Šos faktorus var iedalīt divās pamata grupās – individuālo līmeni skarošie faktori un makrolīmeni skarošie faktori. Šeit būtu jāatzīmē, ka faktori, kuriem bija ietekme uz jauniešu līdzdalību iepriekš, nepazudīs arī nākotnē, to ietekme, protams, saglabāsies. Tāpat būtu jāatceras, ka jaunieši ir plašākas sabiedrības sastāvdaļa, kas nozīmē, ka viņi tiks pakļauti tās ietekmei, izmaiņām.

Kā pirmo faktoru eksperti atzina pašvaldību jaunatnes lietu koordinatoru vienotas darbības izstrādi, uzsverot, ka ir nepieciešams, lai “koordinatori būtu visā republikā ar vienādu statusu, algu, amatu”. Pēc būtības šis jautājums ir par jauniešu aktivitāšu koordinatoru institūta izveidi, kas būtu priekšnosacījums jauniešu aktivitātes pieaugumam.

Kā otro faktoru, kas veicinās jauniešu līdzdalību, var izdalīt Jaunatnes likumu, kuru īpaši atzīmēja eksperte no Madonas:

24

“Ja būs Jaunatnes likums, kuru apstiprinās valsts līmenī, un ja vēl šim likumam būs finansējums uz rajona līmeni, kur varēs to izmantot pašvaldību līmeņa projektu konkursos, tad viss būs kārtībā. Tad tikai pieaugs.”

No ekspertes teiktā izriet, ka Jaunatnes likuma pieņemšana nodrošinātu plašākas līdzdalības iespējas jauniešiem visā valstī neatkarīgi no katras konkrētas pašvaldības nostājas jauniešu aktivitāšu atbalstīšanā.

Likumdošanas pilnveidošana daļēji saistīta arī ar atbildības sadali dažādu ministriju starpā jaunatnes lietu pārvaldībā: “Šobrīd tas atkal ir iegājis jaunā posmā. Ir nedaudz sadalītas kompetences Izglītības ministrijai un Bērnu un ģimenes lietu ministrijai. Tad šobrīd jaunieši var gaidīt iniciatīvu aicinājumu no abām valsts ministrijām.”

Kopumā eksperti izteica ekspektācijas attiecībā uz valsts atbalstu jaunatnes lietu jomā.

Trešais faktors attiecināms uz jauniešu rakstura īpašībām, iemaņām, motivāciju – tātad uz spējām līdzdarboties (spējas saprotot pretnostatījumā iespējām). Viens no ekspertiem salīdzināja jauniešus ar sabiedrību kopumā, kuru veido gan aktīvi, gan pasīvi cilvēki. Līdz ar to būtu jāpieņem, ka jebkurā gadījumā paliks jauniešu daļa, kas kādu iemeslu dēļ nebūs aktīva. Tajā pašā laikā būtu jāatceras, ka jauniešiem nepieciešamas zināmas iemaņas, lai pilnvērtīgi izmantotu mūsdienās piedāvātās iespējas, kuras galvenokārt saistāmas ar projektu realizēšanu. Šo dažādo faktoru kopumu var nosacīti saistīt ar kultūras (plašā šī jēdziena nozīmē, tajā skaitā saprotot ar to līdzdalības kultūru) izmaiņām.

Ceturtais faktors saistīts ar dažādiem institucionāliem mehānismiem, kuri ir (būs) vērsti uz sociālas atstumtības riska grupu atbalstu. Kā vienu no tādiem mehānismiem var minēt dienas centru sistēmu. Dienas centrs ir (būtu) vieta, kur jaunietis ar nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem var saņemt nepieciešamo atbalstu – gan materiālo, gan nemateriālo. Sarunā ar eksperti no Aizkraukles atklājās reāla šāda veida centra darbības pieredze, kurā sniedz palīdzību jauniešiem no nabadzīgām ģimenēm. Tomēr būtu jāatceras par risku, ka šāda tipa iestādes var kļūt par to klientu stigmatizētājiem.

Jauniešu līdzdalība: nākotnes scenāriji Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto informāciju, tika izstrādāti šādi scenāriji, pēc kuriem varētu attīstīties jauniešu līdzdalība tuvāko 10 gadu laikā: A. Paplašinās iespējas, bet spējas paliek pašreizējā līmenī. Tiek pieņemts Jaunatnes likums, kas uzliek par pienākumu katrai pašvaldībai piešķirt noteiktu resursu daudzumu jauniešu aktivitātēm.

Tiek nodrošināts jaunatnes lietu koordinatoru vienāds statuss visās pašvaldībās. Tiek sakārtota dažādu ministriju atbildība ar jauniešu līdzdalību saistītajos jautājumos. Paralēli notiek vispārējās

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

intereses par jauniešu aktivitātēm pieaugums.

Rezultātā veidojas labvēlīgāki priekšnosacījumi jauniešu līdzdalības straujākam pieaugumam, nekā tika novērots līdz šim.

B. Iespējas nemainās, bet spējas paliek pašreizējā līmenī. Netiek pieņemts Jaunatnes likums.

Jaunatnes aktivitāšu finansēšanas apjoms un shēmas paliek nemainīgas (saglabājas iepriekšējie “spēles noteikumi”). Atsevišķās Latvijas pašvaldībās jauniešu atbalsts tiek izvirzīts par prioritāti un tiek aktīvi atbalstīts, kas veicina reģionālas nevienlīdzības nostiprināšanos jauniešu līdzdalības jomā. Rezultātā jauniešu līdzdalības jautājums tiek atstāts pašplūsmā.

C. Iespējas nemainās, bet spējas tiek attīstītas.

Valstī nenotiek būtiskas institucionālas izmaiņas, kas skartu jauniešu aktivitāšu atbalstīšanu.

Jaunieši apgūst līdzdalību veicinošas iemaņas un zināšanas neformālā ceļā, galvenokārt līdzdarbojoties nevalstiskajās organizācijās.

D. Paplašinās iespējas, bet spējas tiek attīstītas.

Optimistiskākais scenārijs, kas paredz institucionālās vides sakārtošanu paralēli ar jauniešu līdzdalības iemaņu/zināšanu nostiprināšanos. Scenārijs ir maz iespējams.

Visbeidzot, prognozējot jauniešu līdzdalības līmeni nākotnē, jāuzsver, ka līdz šim (pēdējo 10–15 gadu laikā) paralēli tradicionālām līdzdalības formām (piem., skolas pasākumi, nodarbības dažādos pulciņos utt.) attīstījās jauniešu iesaistīšanās projektos un līdzdalības pieredzes (arī līdzdalības kultūras) iegūšana. Tieši projekti kā līdzdalības forma, mūsuprāt, ir tas nosacītais segments, kuram (pie dažiem nosacījumiem, kurus aplūkojām iepriekš) salīdzinājumā ar citām līdzdalības formām ir liels attīstības potenciāls.

2. Daudzveidīgās identitātes 2.1. Sociālā identitāte Identitātes veidi Šajā jauniešu identitātes pētījumā galvenais akcents likts uz identitāti kā piederību, kā piederības apziņas veidošanos dzīvesvietai, etniskai kopienai un valstij vai pilsoniskai kopienai. Pētījuma ietvaros tika noskaidrots, vai jauniešu praktiskā līdzdalība, iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē ir saistīta ar identitātes apziņas veidošanos, ar savas piederības izjūtu.

Identitātei pēc Oksfordas vārdnīcas ir divas nozīmes: tieši tas pats un īpatnība, iezīme, kas saglabājas.

Visas cilvēku identitātes vairāk vai mazāk ir sociālas identitātes. Sociālo identitāti var definēt kā veidu, kādā indivīdi vai kolektīvi atšķir sevi no citiem, tās ir līdzības un atšķirības attiecības. Sociālā identitāte ir izpratne par to, kas esam mēs un kas ir citi, tā ir vienošanās

Eksperti

rezultāts . Sociālās izmaiņas parasti pavada retorika par „draudiem identitātei”, piemēram, pēc iestāšanās ES. Identitāte ir aktīva, tā veidojas un mainās cilvēka dzīves laikā. Sociālā identitāte ir process. Identitātes ir iesaistītu indivīdu pazīmes, tās tiek sociāli veidotas.

H.Tadžfels definē sociālo identitāti kā to cilvēka paštēla daļu, kas izriet no viņa zināšanām par piederību sociālai grupai (grupām), un vērtības un emocionālā nozīmīguma, ko viņš piešķir šai piederībai.

Diskusijas par identitāti kļuva aktuālas 90. gados: tajās iesaistījās dažādu zinātņu pārstāvji. Lielo interesi par identitāti radīja straujās izmaiņas un kultūru kontakti. Latvijā plašu diskusiju par identitāti aizsāka Tāļa Tisenkopfa raksts „Mūsdienu Latvijas daudzveidīgās identitātes” 1997. gada 25. novembra laikrakstā „Diena”. Savā rakstā T. Tisenkopfs izteica vairākus pieņēmumus: identitātes ir jāanalizē sociāli vēsturiskā kontekstā, nevis abstrakti; cilvēkam var būt daudzas un dažādas identitātes; identitātes ir mainīgas, un tās jāanalizē, ievērojot kopējās kultūras vērtību izmaiņas; individuālo un kolektīvo identitāšu atšķirības nav drauds sabiedrības integrācijai, bet tieši otrādi – to daudzveidība var nodrošināt sabiedrības stabilitāti; etnisko identitāti ir jāapskata saistībā ar citām identitātēm un dinamikā, to nevar uzlūkot kā vienkāršu, pašsaprotamu un neapšaubāmu vērtību. T. Tisenkopfa oponenti uzskatīja, ka šāda pieeja apdraud latviešu etnisko identitāti, diskusija parādīja Latvijas sabiedriskajā domā valdošo viedokļu par identitāti dažādību. Šajā pētījumā par jauniešu identitāti un līdzdalību mēs balstījāmies uz T. Tisenkopfa un citu autoru aizstāvēto daudzveidīgo un mainīgo identitāšu pieeju.

Lai orientētos uz skolēnu izpratnes līmeni, pētījumā tiek runāts par identitāti kā piederību. Piederība ir subjektīvas un emocionālas izjūtas, kas var būt vairāk vai mazāk izteiktas, kā arī indivīdam vairāk vai mazāk nozīmīgas.

Etniskā un nacionālā identitāte Latvijas iedzīvotāju dažādās identitātes, to vēsturiskā attīstība, dažādu iedzīvotāju grupu attieksme pret tām analizēta citos pētījumos, nozīmīgākais no tiem ir Aivara Tabuna, Jāņa Broka, Ausmas Tabunas un Tāļa Tisenkopfa darbs. Minētie autori, akcentējot kultūras faktoru lomu identitātes veidošanā, īpaši izdalījuši jauniešu kultūru – „...šodienas jauniešu kultūra nav politiska, tā nevienam netiek uzspiesta, un neviena etniskā grupa to nevar „privatizēt”. Tomēr tajā pašā laikā tā ir nepārtraukti mainīga kultūra ar ļoti dažādām subkultūrām, kas bieži vien noliedz cita citu.”

Vēlējāmies noskaidrot, vai Latvijas latviešu un krievu Richard Jenkins. Social Identity. London and New York: Routledge, 1996., 4.-10.p.

Tajfel H. Human Groups and Social Categories. Cambridge: Cambridge University Press, 1981., 255. p.

National, State and Regime Identity in Latvia. Ed. A.Tabuns. Riga: Baltic Study Centre, 2001.

A.Tabuns, J.Broks, A.Tabuna, T.Tisenkopfs. Pētījuma „Nacionālā identitāte Latvijā” atskaite: Kopsavilkums, 7.lpp. –soczin.times.lv/ atskaite/

25

atšķirības skatījumā uz etnisko un pilsonisko identitāti parādās arī jauniešu viedokļos.

Mūsu pētījuma ietvaros etniskā identitāte ir definēta kā piederība pie tautas un kultūras, indivīds to apzinās kā savu tautību. Nacionālā identitāte ir piederība pie valsts, šīs identitātes juridiskais pamats ir pilsonība, taču indivīdi var dažādi apzināties un dažādi novērtēt šo savu piederību pie valsts. Šajā nošķīrumā balstījāmies uz Māras Dirbas pētījumu „Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts”. Māras Dirbas izpratnē „latviskā kultūrvēsturiskā (etnosociālā) identitāte ir piederības apziņa un izjūta (piederības emocionālais nozīmīgums) latviešu tautai, tās vēsturiskajai pieredzei un kultūrai. Latvijas pilsoniskā (nacionālā) identitāte ir piederības apziņa un izjūta Latvijas valsts sabiedrībai, gatavība ar profesionālo un sabiedrisko darbību sekmēt Latvijas sabiedrības saliedētību, visu tautību un sociālo grupu radošu sadarbību.” 10 Attiecībā uz Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem var runāt par etnisko identitāti, kas katrai tautai ir sava, un pilsonisko jeb nacionālo identitāti, kas raksturo piederības apziņu Latvijas valsts sabiedrībai, šai identitātei teorētiski vajadzētu būt visus Latvijas iedzīvotājus vienojošai.

Māras Dirbas pētījumā ļoti svarīgs ir pedagoģiskais aspekts, kas pievērš uzmanību identitātes veidošanās procesam. Autore atzīst, ka Latvijas identitāte ir viena no vairākpakāpju identitātēm – etniskās – nacionālās – pārnacionālās (latviskās vai/un Latvijas mazākumtautību, Latvijas, Eiropas un globālās) un ka šīs identitātes attīstības pakāpes ir savstarpēji saistītas: „...katra nākamā vairākpakāpju identitātes pakāpe – etniskā, nacionālā un pārnacionālā – veidojas, balstoties uz iepriekšējo. Lai gan katrā izglītības posmā uzsvars ir uz vienu no šiem vairākpakāpju identitātes posmiem, reāli to veidošanās pārklājas. Pamatskolas posmam un audzināšanai ģimenē ir izšķiroša loma latviskās (vai dubultās) etniskās identitātes veidošanās veicināšanā un vidusskolas posmam – nacionālās Latvijas un pārnacionālās Eiropas un globālās identitātes veidošanās veicināšanā.”11 Latvijas identitātes veidošanos ietekmējošie faktori ir ģimenes kultūrvide, tuvākās apkārtnes vide, skolas kultūrvide un Latvijas sabiedriski politiskā un dabas vide. Ne tikai kultūras identitāte, bet arī pilsoniskā veidojas dialogā ar citiem.

Krievu jauniešu piederība Latvijas valstij veidojas sarežģītāk nekā latviešu jauniešiem. Lai arī gandrīz visi šodien Latvijā dzīvojošie krievu tautības jaunieši ir dzimuši Latvijā, viņu piederības izjūtas veidošanās ir sarežģīts un pretrunīgs process, viņu pilsoniskā identitāte nevar veidoties kā organisks un pats par sevi saprotams etniskās identitātes turpinājums. To nosaka vairāki apstākļi.

• Nepieciešamība pārdefinēt savu identitāti pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. „Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā daudziem cittautiešiem radās identifikācijas problēmas, vajadzība pārdefinēt savu identitāti un it kā starpstāvoklis (liminality, in-betweenness), īsti nejūtot piederību Latvijas valstij, tomēr identificējoties ar Latvijas sabiedrību un vēl joprojām jūtot ciešu saikni ar etnisko dzimteni... Tieši tāpēc Latvijas apstākļos jo īpaši svarīga ir mijkultūru mācīšanās loma Latvijas identitātes veidošanās veicināšanā.”12 • Latviešu identitāte kā noslēgta identitāte un samērā izteikta latviešu nevēlēšanās dalīties savā identitātē; mūsu valodā pat nav vārda, kā apzīmēt Latvijas pilsoņus, kas nav latvieši.

Latvieši, sevi definējot, uzsver savu atšķirību no citiem. „Kopumā studentiem no latviešu ģimenēm bija tendence konstruēt samērā izslēdzošu identitāti, saistot to vienīgi ar latviešu kultūras tradīcijām, neiekļaujot Latvijā dzīvojošo mazākumtautību kultūras vērtības. Studenti no cittautiešu ģimenēm konstruēja iekļaujošāku Latvijas identitāti un minēja iemeslus tikt iekļautiem Latvijas nācijā, piemēram, faktu, ka dzimuši un auguši Latvijā.”13 • Latvijas politikā galvenā pretrunu ass ir etnisko interešu pretnostatījums, politiķi labprāt izmanto etniskās apdraudētības izjūtas, vēsturiskus stereotipus un mītus, lai piesaistītu vēlētājus.

Sabiedrības integrācija un saliedētība vairāk tiek izmantota kā lozungs, patiesībā politikas dzenulis ir nemitīgs latviešu un krievu interešu pretnostatījums.

Mūsu pētījuma uzdevums ir pārbaudīt, vai atšķiras latviešu un krievu jauniešu viedokļi par piederību pie Latvijas. Ja atšķiras, tad var pieņemt, ka hipotēze par sarežģītāku šīs identitātes veidošanās procesu krievu tautības jauniešiem ir pareiza. Tādā gadījumā politisko principu dominēšana pār pedagoģiskajiem un nemitīga strauju izmaiņu pieprasīšana var arī pozitīvus rezultātus nedot, bet radīt pretēju efektu.

2.2. Piederības jūtu veidošanās Ietekmējošie faktori Ar ekspertiem tika runāts arī par piederību dzīvesvietai – pilsētai vai pagastam. Atšķirībā no līdzdalības, kas ir vieglāk konstatējama un raksturojama, piederība dzīvesvietai ikdienas dzīvē netiek skaļi deklarēta un apspriesta, tāpēc arī ekspertu viedokļi balstās uz vērojumiem, kas izriet no katra konkrētās pieredzes.

Eksperti norādīja, ka ir situācijas, kad piederība

10 Māra Dirba. Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts. Rīga: Raka, 2003., 8.lpp.

12 Turpat, 6.lpp.

11 Turpat, 101.lpp.

13 Turpat, 90.pp.

26

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

dzīvesvietai tiek skaidrāk apzināta un asāk izjusta.

Piederības apzināšanos sekmē salīdzinājums (sevis nošķiršana no citiem) un līdzdalība pilsētas dzīvē, jauniešu iesaistīšana jautājumu izlemšanā, rēķināšanās ar viņiem (sadarbība ar savējiem).

Daži eksperti norādīja, ka svarīgas ir arī vēstures un tradīciju zināšanas. Piederības apziņas veidošanos kavē nabadzība un slikti sociāli ekonomiskie apstākļi.

Salīdzinājums. Piederību labāk apzinās un izjūt salīdzinājumā. Eksperte no Madonas to sauca par konkurences piederību.

Eksperti norādīja, ka arī tautas deju dejošana, dziedāšana korī ir patriotisma izpausme.

„Kad aizbraucam pie citiem klubiem vai kaut kur, tad tiek uzvērta piederība pilsētai (mēs no Valkas).”(Valka)

Zināšanas par vēsturi. Piederība dzīvesvietai saistīta ar vēstures zināšanu un izpēti, kā arī patriotisma tradīciju pārņemšanu.

“Es atkal tā saku „konkurējošā piederība” vai „konkurences piederība”, ka patriotisms veidojas konkurences brīdī. Kad tu aizbrauc uz reģionālu vai republikas pasākumu, tad visi tā: „Jā, bet mums Madonā ir tā un tā, mēs lepojamies, ka mums ir tik labs priekšsēdētājs...” Un tad viņš [jaunietis] skaita visas tās labās lietas. Es domāju, ka, ja viņam tas nebūtu svarīgi, viņš vispār nerunātu.”(Madona)

„Tā tomēr ir nedaudz sapratne par vēsturi.

Protams, tas nāk no skolas skolotājiem. Tad noteikti kāda līdzdalība tradicionālajos pasākumos, kas notiek mūsu rajonā un pilsētā. Lielu lomu spēlē arī tas, ka daļa jauniešu iesaistās projektos ar mūsu kādreizējo patriotu pieredzes apzināšanu un tikšanos ar veterāniem.”(Jelgava)

Līdzdalība. Dzīvesvietā piederības jūtu veidošanos sekmē attieksme pret jauniešiem, viņu iesaistīšana svarīgu jautājumu izlemšanā. Šīs ekspertu atziņas apstiprina mūsu pētījumā izmatoto pieeju identitātei kā aktīvam procesam – līdzdarbojoties pilsētas dzīvē, piederības sajūta tai attīstās un nostiprinās. Aktivitāte un patriotisms pēc ekspertu atzinuma ir cieši saistītas lietas.

“Tie, kuri kaut ko dara, kurus mēs esam iesaistījuši, jūtas atbildīgi par to vietu, tāpēc viņi arī ir tie patrioti. Ja viņi neko nedara, tad viņiem neko arī nevajag. Sāksim ar to, ka viņi pludmali tīra, upi tīra... Tad, kad viņi sasniedz zināmu attīstības līmeni, viņi sāk domāt par apkārtējo vidi, par pārējiem, viņu projekti paliek...”(Aizkraukle) „...ilgus gadus mums tāda sajūta nav bijusi, bet tagad ir, arī pateicoties pilsētas mēram, kas tiešām ir ļoti, ļoti pretimnākošs un daudz dara pilsētas labā. Jaunieši jūtas novērtēti, viņi gājuši uz pašvaldību diskutēt un ir domājuši, ko varētu viņi darīt, ko pašvaldība.”(Valka) „Līdzdalība ir ļoti svarīga un, ja tu jūti, ka ir, ka tā ir mana pilsēta... Ir grūti panākt, lai vismaz daļa apzinās, ka tā pilsēta ir tāda, ko viņi grib, ka viņi paši to veido, ka viņi paši tajā dzīvos. Man liekas, ka šeit savu lomu spēlē arī starptautiskā sadarbība, tu redzi – o, citur iet foršāk, tev tā liekas sākotnēji... Visi jau zina arī to pieredzi, ka tu aizbrauc un ir kā ar pieri pret sienu un tu ļoti gribi braukt atpakaļ. Te var daudz runāt.

Vienvārdsakot, jauniešu līdzdalība noteikti veicina patriotismu pret pilsētu. Jā, būtu labi dabūt jauniešus atpakaļ pēc augstskolas ar visām zināšanām, kas iegūtas, un to investētu šeit.”(Valmiera)

Eksperti

“Es domāju, ka tas, ka jaunieši mums dzied koros, dejo... Kad atbrauc no Vācijas delegācija, [viņi] saka: „Pie mums tikai vecās tantes dejo pārsvarā; un jums ir tik daudz jauniešu?!” Jā, pie mums katrā vietā ir tautiskās dejas. Tas arī ir patriotisms. Ja tev neko tas latviskums vai process nav patīkams, tu vari to nedarīt.”(Madona)

Nabadzība. Piederības apziņas veidošanos kavē slikts sociāli ekonomiskais stāvoklis. Eksperte no Madonas atgādināja Maslova vajadzību hierarhiju, kur sociālo vajadzību apmierināšana kļūst aktuāla tikai pēc tam, kad apmierinātas materiālās, eksistences nodrošināšanas vajadzības. Piederība dzīvesvietai saistīta ar nodarbinātību un darba atrašanas iespējām.

“Man liekas, ka kaut kādā ziņā viņi jūtas piederīgi.

Bet tā piederība zūd tajā brīdi, kad tev šeit nav darba vietas. Un kā tu vari būt nākotnes vīzijās piederīgs, ja tev nav ar ko pelnīt sev iztiku… Viņa piederība ir tik tālu, ka viņam šeit ir mājas. Tīri cilvēciski tas ir forši.

Bet piederība [tādā ziņā], ka es te nākšu un kaut ko darīšu, ja man te nav darba vietas, tad šī piederība izbeidzas.”(Madona) “Pēc visiem pasākumiem, kas mums ir bijuši, šis patriotisms izbeidzas tur, kur sākas mūsu pārtikšanas lietas… Tāpēc jaunieši bēg no tiem laukiem – pēc darba un algas.”(Madona) “Rajonā bija projekts „Līdzdalība un iespējas tavai nākotnei”… Tur brauca jaunieši, kuri bija bezdarbnieki un dzīvoja mājās… Viņi brauca no 7 pašvaldībām – no visa rajona. Viņiem bija apmācību semināri. Viņi tiešām bija tie, kuri nekur nemācās un nestrādā. Es šaubos, ka viņu acīs bija patriotisms. Viņu acīs bija izbailes.

Jā, viņi ir savā pagastā, bet viņiem nav tur darba. Visā projekta laikā mēs centāmies viņiem pierādīt pašcieņu, pašvērtējumu, viņu noderību pašvaldībai un valstij. Ja nav elementāras pārtikšanas, nevar vairs runāt par idejiskām lietām.”(Madona)

27

Sociāli atstumtie bērni nav savas dzīvesvietas patrioti, viņi domā, kā drīzāk tikt prom no tās. Dzīvesvieta, kurā nekas nenotiek, nav darba vietu un attīstības iespēju, rada priekšnoteikumus sociālajai atstumtībai, jaunieši vēlas tikt prom no tādām vietām.

“Teiksim, arī Skrīveros ir patrioti, Koknesē ir ļoti lieli patrioti, Pļaviņās. Tie, kas nāk no tām mazākām vietām, tie tikai jūtas atstumti. Tie paši, kuri ir no bērnunama, – viņi nejūtas bērnunama patrioti. Ļoti reti kurš saka, ka viņš grib tur palikt dzīvot, ka viņam tur patīk. Pārsvarā jau nē. Bet vispār es uzskatu, ka bērni ir patrioti.”(Aizkraukle) Jauniešu patriotisma veidošanās Eksperti, runājot par piederību dzīvesvietai un Latvijai, lietoja apzīmējumu – patriotisms. Patriotisms ir spilgtāk un emocionālāk izteiktas piederības jūtas, jo raksturo savas dzimtenes un tautas mīlestību, uzticību savai dzimtenei un tautai, gatavību darboties to labā.14 Runājot par piederību dzīvesvietai, Latvijai, dažādām sociālām grupām netiek akcentēta mīlestība un uzticība, bet vairāk pievērsta uzmanība identificēšanās procesam. Eksperti runāja par patriotismu un patriotisma audzināšanu, viņi uzsvēra, ka patriotisms nerodas tukšā vietā, tas sākas ģimenē, pēc tam tālāk tiek attīstīts skolā. „Domāju, ka tai patriotiskai audzināšanai jāsākas ģimenē, kurā bērnam tiek sarunās akcentēts, ka pasaule nav sākusies no viņa, ka arī pirms viņa kaut kādas vērtības radītas. Ka viņš dzīvo tā, pateicoties tam, ka kāds cits bija izdarījis to un to. Tam principā ir nopietni jāturpinās arī skolā. Tas noteikti nerodas ne no kā.”(Līvāni) Ģimene Ģimenei ir svarīgākā loma bērna vērtību veidošanās procesā. Taču, runājot par personības attīstību pusaudža un agrīnās jaunības periodā, palielinās vienaudžu ietekme. Tāpēc jārēķinās ar to, ka šajā vecumā ģimenē un vienaudžu vidē valdošās vērtības var būt pretrunā. Reizēm var būt tā, ka ģimene aizstāv vienas vērtības, vienaudži citas. Jaunieši vairāk cenšas orientēties uz šodienu, viņiem reizēm nav saprotamas un pieņemamas tālos pagātnes notikumos balstītās vērtības. „Ģimenes loma, protams, ir liela. Svarīgi, lai arī vecāki vismaz nenoliegtu šīs te lietas. Ja jaunietis saskaras ar vienu attieksmi ģimenē un ar to, ka viņam ir piedāvāts piedalīties kādos patriotiskos pasākumos, varbūt arī rodas tas diskomforts. Tomēr domāju, ka jaunietis sliecas un seko tiem paraugiem, kas nāk no vienaudžiem. Brīžiem vecākas paaudzes izpratne par vēsturi ir nedaudz tendencioza, kādreiz jaunietim tas

liekas uzmācīgi, kādreiz varbūt viņš vairs negrib dzīvot pagātnē, bet normāli sadzīvot tajā sabiedrībā, kas pastāv šobrīd.”(Jelgava) Jauniešiem ir svarīgi atstāt vecāku mājas, parasti tas notiek, izvēloties turpināt izglītību citā pilsētā. Reizē ar vecāku ģimeni tiek atstāta arī dzimtā pilsēta. „Lieta ir tāda, ka ja viņi visu dzīvi ir dzīvojuši Valmierā pie mammas, viņi zina, OK, es tagad pabeidzu 12., beidzot tikšu projām. Bet, ja iestājas Vidzemes augstskolā, varbūt jaunietim nekas nav pret augstskolu, programma ir saistoša un viss ir kārtībā, bet tu gribi būt īsts students, tu gribi redzēt, kā tas ir – visi normāli to dara, bet es turpināšu pie mammas dzīvot. Nu, kā tā.

Un nevar tik vienkārši dabūt tos augstskolā, kas dzīvo šeit uz vietas Valmierā...”(Valmiera) Problemātiski ir arī gaidīt no ģimenes lielu dzīvesvietas patriotismu, ja vecāki šajā dzīvesvietā neredz savu bērnu nākotni un attīstības iespējas, šādos gadījumos vecāki vairāk atbalsta bērnu aiziešanu no vecāku dzīvesvietas nekā atgriešanos tajā. Vecāki vēlas, lai bērniem būtu labāka dzīve, tāpēc, ņemot vērā sociāli ekonomisko situāciju laukos, nevar atbalstīt un stimulēt bērnu atgriešanos dzimtajā vietā. „Runājot arī ar vecākiem... protams, ka vecāki grib, lai bērnam ir labāk. Ja jūs dziļi laukos prasīsiet, vai jūs gribat, lai jūsu bērni atgriežas pagastā, tad bieži vien atbilde ir „nē”. Vecāki grib, lai bērniem nebūtu jāstrādā tik smagi, lai viņiem būtu lielāki iztikas līdzekļi, lai viņi varētu dzīvot ar lielāku komfortu. Tādā ziņā viņi nealkst, lai bērns atnāk uz kaut kādu tālu Latgales pagastu atpakaļ. Viņi zina, cik grūti ir dzīvot šādos apstākļos.

Bet, ja situācija starp reģioniem izlīdzinātos, Līvānos būtu līdzvērtīgas iespējas kā vidēji lielā pilsētā, tad kādēļ gan ne. Šeit ir tā problēma, ka nav līdzsvars. Ir ārkārtīgi liels kontrasts starp to, kas ir Rīgā, un to, kas ir šeit. Arī nav taisnība, ka nevar Līvānos atrast darbu.

Jautājums ir tikai atalgojuma ziņā. Atalgojums ir ļoti niecīgs. Tur ir tā problēma. Varbūt tāpēc ģimenēs nav tik kategoriski, ka „tev obligāti jānāk atpakaļ”.”(Līvāni) Eksperti norādīja, ka audzināšana ģimenē var arī nebūt jauniešu aktivitāti veicinošs faktors. Audzināšana ģimenē var neveicināt bērna aktivitāti un iniciatīvu, ja vecāki nomāc bērna iniciatīvu un prasa tikai precīzu rīkojumu izpildi.

“Es domāju, ka neaktīvi ir arī no šķietami labas ģimenes. Viņš ir tik depresīvs un nav uz iniciatīvu. Es domāju, ka viņš ir flegmatiska rakstura, varbūt viņam vispār ir autoritatīvs režīms ģimenē.”(Madona) Arī Naturalizācijas pārvaldes ekspertes norādīja, ka vecāku attieksme pret pilsonības ieguvi ir ļoti būtiska, ka skolēni reizēm pieņem vecāku nostāju, kas ne vienmēr ir naturalizācijas procesu atbalstoša.

14 Latviešu literārās valodas vārdnīca. Rīga, „Zinātne”, 1986, 6.(1) sēj., 524.lpp.

28

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

“Jo ne velti saka, ka bērni ir vecāku spogulis. Mēs, piemēram, to ļoti labi redzam, kad dzirdam, kā runā skolēns. No viņa mutes nāk pieauguša cilvēka vārds.”

(Rīga) Skolas loma Skolas lomu piederības jūtu veidošanā eksperti apskatīja mazāk, taču pievērsa uzmanību vairākiem būtiskiem aspektiem. Pirmkārt, tam, ka skolā galvenais ir mācību process un skolēnu sekmes, tāpēc skolēniem, kuru sekmes ir sliktas, piederības sajūta skolai veidojas grūtāk vai neveidojas nemaz.

“Skolas loma ir ļoti liela. Skola ir tas pirmais, kur jaunieši iet, kas veicina piederības sajūtu. Bet ne jau visi var tajā skolā izpausties, tāpēc jāmaina vide. Skolā viņi visu dienu pavada mācībās. Tāpēc nedaudz arī jāmaina tās darbības formas. Es saku, man liekas, ka skola ar šo formālo izglītību ļoti daudzus atstumj. Ir daudzas problēmas no tā, ka skolas joprojām strādā pa vecam. It kā mums ir 15 brīvības gadi, bet nekas nav mainījies skolās. Lielākā daļā skolu viss notiek tāpat.

Pārsvarā ar skolām ļoti labas attiecības ir tiem, kas labi mācās. Bet tie, kas mācās sliktāk, tur jūtas slikti tāpēc vien, ka viņi mācās slikti un viņus sauc uz sapulcēm.

Tad mēs mēģinām ar viņiem vairāk runāt, prasām, kāpēc viņi neiet uz skolu, kas tur viņiem nepatīk, kāpēc viņi klīst pa ielām, kad ir auksts... Bet skola noteikti ir primārais, kas veicina piederības sajūtu aktīvākiem jauniešiem.”(Aizkraukle) Otrkārt, tam, ka piederības jūtas veidojas kā emocionāla piesaiste skolai, to veidošanā svarīgs ir ne tikai mācību process, bet arī visa pārējā skolas dzīve, īpaši nozīmīgi ir svētki un skolas tradīcijas.

Viena no ekspertēm norādīja, ka skolas izlaidums ir viena no šādām tradīcijām ar emocionālu nozīmi, tāpēc viņa negatīvi vērtēja izlaidumu svinēšanas ierobežošanu saistībā ar centralizēto eksāmenu rezultātu paziņošanas laiku. „Vēl esmu sašutusi par to, ka IZM praktiski mēģina nosvītrot bērniem skolas gada nozīmi. Vai šiem bērniem, kas tagad beigs, būs ko atcerēties par skolu, nobeigumu un tuvību ar skolu, klasesbiedriem, skolotājiem? Es zinu Rīgā kādas 3 skolas, kurās direktori ir piekrituši rīkot izlaiduma balli. Skolu beidz pēc 12 gadiem, un, ja tev nav šī svinīgā noslēguma, piederības, tad par kādu piederības sajūtu mēs šeit varam runāt? Lūk, no šiem sīkumiem, veidojas arī viss pārējais. Tad ko varam runāt par mūsu valsti? Un bērniem ir ļoti liels rūgtums par to.”(Rīga) Naturalizācijas pārvaldes eksperti uzsvēra skolotāju lomu piederības jūtu veidošanā, īpaši tas attiecas uz savas valsts patriotismu. Skolotāji, kas paši nav pilsoņi, nevar audzināt Latvijas pilsoņus, skolēnu nostāju ietekmē skolotāju attieksme.

Eksperti

„...sākot ar pagājušo gadu, mums ļoti daudz iesniegumu iesniedz skolotāji. Tā ir liela problēma, ka liela daļa mazākumtautību skolotāju ir nepilsoņi.

Un te ir tāds jautājums, kas vēl šodien nav zaudējis aktualitāti: kā var skolotājs nepilsonis audzināt nākamos Latvijas pilsoņus, ja viņš pats nav patriots, arī ne pilsonis? Jo skolnieku pozīciju sabiedrībā lielā mērā nosaka skolotājs, kāda ir viņa attieksme. Un ja skolotājs ir nepilsonis? Otrā lielā problēma, par kuru maz tiek runāts, ir, ka daudzās Rīgas skolās skolotāji ir citu valstu pilsoņi. Tad ir jautājums tāds – kāda ir viņu pozīcija, kā viņi var audzināt?” (Rīga) Pašvaldības loma Pašvaldību atbalsts jauniešu aktivitātēm sekmē jauniešu līdzdalību vietējā dzīvē un arī piederības jūtu veidošanos. Taču šeit jārunā par divpusējām attiecībām – par pašvaldību un jauniešu sadarbību.

Eksperti norādīja, ka tur, kur pašvaldību vadītāji saprot šādas sadarbības nepieciešamību un to atbalsta, tur tā arī notiek, bet ir pašvaldības, kur sadarbība nav izveidojusies.

“Atgriežoties pie piederības sajūtas; vai pašvaldība kaut kādā veidā mēģina to ietekmēt?

Pašvaldība noteikti cenšas to veicināt. Ir pašvaldības, kas aug līdz ar jauniešiem, palīdz jauniešiem ar dažādiem līdzfinansējumiem. Tas nav tik vienkārši, ka uzreiz dod. Sākumā, protams, prasa, kam tas ir vajadzīgs, saka, ka neko nedos... Daudz kas notiek ar pašvaldības atbalstu. Bet ir, protams, pašvaldības rajonā, kuras nekā neveicina [piederības sajūtu]. To var just, kad runā ar jauniešiem. Uzreiz ir skaidrs, kur pašvaldība ir iesaistīta un kur nav. Atliek tikai ar viņiem parunāt - un viss uzreiz ir skaidri. Dažviet jauniešiem ir iedotas telpas: Koknesē, Neretā, Skrīveros. Protams, arī Aizkrauklē jaunieši aktīvi darbojas. Bet, protams, ir arī tādas vietas, kur pašvaldības nesaprot, kāpēc viņiem tie jaunieši vispār ir vajadzīgi.”(Aizkraukle) „Mums ir tādi lielāki pasākumi, ko pašvaldība organizē, neskatoties uz to, kas notiek skolās. Mums ir Lāčplēša dienas regulāri katru gadu, piemiņas dienas represētajiem, kurās iesaistās jaunieši. Arī 18. novembra svinības. Mums, piemēram, šogad bija likts akcents tieši un jauniešiem, kas šo pasākumu gan vadīja, gan uzstājās ar saviem priekšnesumiem. Šī pasākuma laikā mēs godinājām mūsu izcilākos un talantīgākos jauniešus, kuri šogad ieguva uzņēmēju stipendiju. Mums ir arī tāda jauna pieredze, ka tiek piesaistīts uzņēmēju finansējums un centīgākiem jauniešiem tiek piešķirtas stipendijas studijām augstskolās. Arī tas it kā vairo pozitīvu viedokli par savu pašvaldību, dzīvesvietu.”(Līvāni) „Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi, ka viņi piedalās pilsētas pasākumos, arī lielajos. Tagad arī bija tas senioru deju festivāls, kur tak tantuki dancoja, bet

29

Pēdas bērni bija tie, kas veda viņus ekskursijās pa pilsētu, kas viņus piereģistrēja, katrai kompānijai bija klāt kāds palīgs. Tāpat arī jaunieši tiek iesaistīti pilsētas noformēšanā, tagad ies vadīt bērniem egles utt.”(Valka) Pašvaldība cenšas atbalstīt tos jauniešus, kam vecāki nevar apmaksāt līdzdalību dažādos pasākumos. „Šeit drīzāk varētu tikt atbalstīti tie jaunieši, kam ir mazākas iespējas. Pašvaldībās vienmēr tam paredz vairāk līdzekļu, vienmēr vairāk tiks atbalstīts brauciens no nelabvēlīgākas vai mazāk pārtikušas ģimenes nekā tas, kuram vecāki var visu apmaksāt.”(Jelgava)

Nevar prasīt no jauniešiem lielu patriotismu, ja visapkārt redzama pavisam citāda attieksme pret valsti. Patriotisms veidojas dzīves pieredzes rezultātā, tas „nāk ar gadiem”. „Bet, skatoties to reālo situāciju, es pati redzēju, ka himnas laikā jauniešu grozās, jaunieši smejas, ķiķina, grūstās. Tad jāvērtē, vai ir pietiekama patriotiska audzināšana. Manuprāt, tā ir maza. Vai viņi veidojas par patriotiem – tas arī ir grūts jautājums. Viņi jau arī redz, kā attīstās mūsu valsts. Kaut vai ko mēs katru dienu redzam ziņās: ir korupcija, ir valsts nozagšana...

Tādos apstākļos, kad visur valsts tiek kaunināta, tiek deklarēts tas, ka es šo valsti nemīlu.”(Līvāni)

Piederības jūtas veidojas, iesaistot jauniešus kultūras pasākumos arī pēc mācību iestādes beigšanas.

Eksperti uzsvēra, ka ļoti būtiski ir, lai jauniešiem gribētos atgriezties savā dzīvesvietā arī pēc tam, kad viņi ir iestājušies augstskolās citās pilsētās; tad, ja šī saikne nepazūd, ir lielākas cerības, ka jauniešiem gribēsies atgriezties dzimtajā vietā arī pēc augstskolas beigšanas.

„Bet es domāju, ka tas nāk ar gadiem. Nevar prasīt no jaunieša, lai viņam būtu šausmīgi nopietna patriotiska uztvere un apziņa. Domāju, ka tas nāks ar gadiem. Pēc gadiem 30 arī viņi sapratīs, ko nozīmē tā valsts. “(Līvāni)

„Es domāju, ka tas tieši veidojas. Es nevaru teikt, ka, jā, mums tas ir, bet skaties uz tiem jauniešiem sakarā ar visiem tiem klubiem - veidojas. Piemēram, ir tāds koris ”Angora”, kur ir tā kā mūzikas skolas beidzēji, vienu brīdi bija gandrīz tikai studenti. Tā tomēr ir tā piederības sajūta, ka viņš atrod laiku, jo viņiem taču arī iznāk pāri galvai ko darīt. Tas noteikti to vairo... Pašlaik arī mums ir izdomāts studentu salidojums. Sākumā bija tā, ka dome rīkoja, bet viņi gribēja tā neformālāk, paši savā starpā. Tagad viņi paši viens otru meklē, arī caur epastu. Domāju, ka lēnā garā tas viss veidojas, tā ir tāda kopības aura. Pilsētā ir tāds pamats tādai pozitīvākai gaisotnei.”(Valka)

„Bet daudzus jauniešus varbūt atbaida tāda militārisma pieskaņa vai pārāk liela disciplīna. Tad, es domāju, tam ir jābūt diezgan nepiespiesti un organiski. Vienkārši saprast savu piederību svētkos.

Protams, no ģimenes un skolas ir jānāk kaut kādām kopējām vērtībām, kā, klausoties himnu, jābūt miera stājai.“(Jelgava)

„Arī Palsmanē ir savs deju kolektīvs, kurā apvienojušies tie, kas agrāk dejojuši. Tagad viņi brauc mājās no savām skolām un pošas uz Dziesmu svētkiem. Tā kā ir mums vietiņas, kur kaut kas notiek un pie tam notiek tā diezgan riktīgi.”(Valka) Valsts loma Eksperti mazāk runāja par to, kā valsts var sekmēt piederības jūtu veidošanos, bet vairāk par to, kas šo procesu kavē. Tika uzsvērti vairāki aspekti.

Eksperti norādīja, ka piederība valstij pašlaik veidojas visgrūtāk, jo visā sabiedrībā vērojama kopumā negatīva attieksme pret valsti, tāds kā “aizvainojums uz valsti”, tas pāriet no vecākiem uz bērniem. „Vispār, manuprāt, sabiedrība tagad ir aizvainojuma stadijā uz valsti. Visur, kur tu ej un griezies, visur ir tāda aizvainojuma sajūta… Es domāju, ka tas ir arī bērnos.

Ka viņš neiedziļinās, bet tikai atreferē vecākus: „Neviens neko nedara, nekur nekas nenotiek.”(Madona)

Patriotisms nedrīkst būt pārāk uzspiests un obligāts, tad jaunieši to var nepieņemt.

Pilsonības iegūšana parāda piederību valstij, mazāk tā ir saistīta ar piederību dzīvesvietai. Naturalizācijas pārvaldes eksperti uzsvēra, ka piederība dzīvesvietai veidojas no agras bērnības, tās veidošanā liela nozīme ir ģimenei un skolai, bet pilsonība ir apliecinājums piederībai valstij. „Es domāju, ka pati pilsonības iegūšana drīzāk ir piederības sajūta pašai valstij. Jo faktiski lokālpatriotisms, manuprāt, nav īpaši atkarīgs no pilsonības. Tā saikne ar dzimto pilsētu, pagastu, manuprāt, patiesībā ir tā: jo no mazāka pagasta, apdzīvotas vietas nāk cilvēks, jo viņš varbūt ir lielāks lokālpatriots. ...Bet pati pilsonības iegūšana noteikti ir piederības sajūta pašai valstij – Latvijai kā tādai.

Dzimtās vietas piederībai, es domāju, ir jāveidojas no pašas mazotnes. Drīzāk skola un ģimene to veicina, kā jaunietis tiek audzināts.“

2.3. Naturalizācija Naturalizējoties jaunieši, kam Latvijas pilsonība pēc likuma nepienākas automātiski, kļūst par Latvijas pilsoņiem. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 13–14% no mūs interesējošās vecuma grupas ir nepilsoņi. Visu iedzīvotāju vidū nepilsoņu ir 20%.15 Lai noskaidrotu jauniešu attieksmi 15 http://www.pmlp.gov.lv

30

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

pret naturalizāciju, tika veiktas intervijas ar divām Naturalizācijas pārvaldes speciālistēm; viņu spriedumi un vērtējumi balstīti ne pašu pieredzē, sava viedokļa pamatošanai ekspertes izmantoja Naturalizācijas pārvaldes pētījumu datus.

Jauniešu attieksme pret naturalizāciju tiek vērtēta pozitīvi. To nosaka tas, ka jauniešu īpatsvars pilsonības pretendentu vidū saglabājas ļoti augsts. Aktivitāte pilsonības iegūšanā palielinās pēc 18 gadiem, tāpēc par visaktīvāko tiek uzskatīta vecuma grupa no 18 līdz 30 gadiem.

“Mums tā statistika, ko apkopojam, ir vecumā no 15 gadiem, kad jaunietis patstāvīgi var sākt iegūt pilsonību, – no 15 līdz 17 [gadiem]. Protams, ka tur šis īpatsvars ir salīdzinoši neliels, jo, pirmkārt, tā vecuma grupa ir diezgan neliela; otrkārt, tas ir... varētu teikt, ka bērns vēl ir. Cik jauniešus no 15 līdz 17 interesē tik nopietnas lietas? Bet tālāk nākamā vecuma kategorija – no 18 līdz 30 – tur šīs skaits ir ļoti augsts. Tā laikam ir viena no vislielākajām vecuma grupām, kas nāk un izrāda interesi par naturalizāciju.” (Rīga) Atšķiras attieksme pret pilsonību 9. un 12. klasē. Pēc ekspertu atzinuma 9. klases skolēniem pilsoniskā apziņa vēl nav izveidojusies, lēmums iegūt Latvijas pilsonību šai vecumā vairāk balstās uz vecāku un citu nozīmīgu personu ieteikumiem.

“9. klase – viņi vispār nesaprot, kas tas tāds ir. Tad es saku, ja to nesākt no pašiem pirmsākumiem, tad līdz 9. klasei viņiem tās apziņas nav. Varbūt nepareizi teikt, ka viņi ir apolitiski, tas ir pilnīgi tam vecumam saprotams. Viņiem interesē viņš pats, jo viņš pamazām kļūst pieaudzis, viņš vēl nav aizgājis savā apziņā, ka viņš pats būs pilsonis. Bet, no otras puses, ja tas netiek audzināts ne skolā, ne mājās, tad viņi paliek pilnīgi inerti. Arī 10. klasē viņiem šie jautājumi vēl neinteresē.

Ja mēs paskatāmies statistiku, cik iesniedza no 15 līdz 18 gadiem, tad tādu ir ļoti, ļoti maz. Bet 12. klasē cilvēki jau kļūst pieauguši, viņi sāk domāt uz priekšu, tad arī nāk mums vairāk. Viņi arī daudz uzdod jautājumus, aicina pie sevis, viņi apzināti par šiem jautājumiem interesējas.” (Rīga) Jauniešu atšķirības no citām vecuma grupām ir vairākas: viņiem nav jākārto naturalizācijas eksāmeni, jo jaunieši var izmantot centralizēto eksāmenu rezultātus, jauniešiem ir labākas latviešu valodas zināšanas, jaunieši ir vairāk motivēti iegūt pilsonību, jo saista to ar izglītības, darba un ceļošanas iespēju palielināšanos.

1) Jaunieši var izmantot centralizēto eksāmenu rezultātus, viņiem nav vēlreiz jākārto eksāmeni.

Naturalizācijas pārvaldes darbinieki atzīmē, ka pēc centralizēto eksāmenu rezultātu paziņošanas palielinās jauniešu pieplūdums. Ekspertu novērojumi liecina, ka latviešu valodas prasmes

Eksperti

līmenis ir saistīts arī ar vēstures zināšanu līmeni – jaunieši ar sliktām latviešu valodas zināšanām biežāk izkrīt vēstures eksāmenā.

“Parādās tāda likumsakarība – ja jaunieši ir ieguvuši A, B, C līmeni, viņiem nav absolūti nekādu problēmu ar latviešu valodu un vēstures kārtošanu… Tālāk, ja persona iesniedz sertifikātu ar D līmeni, diemžēl bieži vien šie jaunieši var pateikt tikai elementāras sasveicināšanas frāzes. Tas nozīmē, ka vienā otrā skolā ar D zināšanām ir vājāk. [Cilvēki] ar D zināšanām arī visvairāk izkrīt vēsturē, viņi vienkārši nevar saprast līdz galam. Un vēl ir arī tie jaunieši, kuri atsakās runāt latviešu valodā, jo viņi īsti to neprot.”

2) Jaunieši labāk zina latviešu valodu nekā citu vecuma grupu pārstāvji. Viņiem naturalizācijas eksāmenu kārtošana neizraisa tik lielas bažas kā vecākās paaudzes cilvēkiem.

“Protams, ka jauniešiem ir vieglāk ar latviešu valodu, pat ja viņiem ir jākārto šī prasme. Es domāju, ka viņiem tās zināšanas ir daudz labākas nekā vidēji vai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tajā pašā laikā (arī pētījumi to rāda) jaunieši pirms naturalizācijas procesa vairāk baidās tieši no šiem vēstures jautājumiem, nevis par valodu.” (Rīga) 3) Jaunieši ir vairāk motivēti iegūt pilsonību, taču uzskata, ka viņiem tā pienāktos automātiski.

“Jauniešiem kā ekonomiski aktīviem cilvēkiem, protams, ir šī motivācija nedaudz savādāka... Ja skatās pētījumus par šķēršļiem, kāpēc nenāk iegūt pilsonību, tad jauniešu vidū bija diezgan populāra atbilde, ka, viņuprāt, viņiem pilsonība pienākas automātiski. Tur vēl varbūt ir tas, ka vairumam šo jauniešu, gandrīz visiem, Latvija ir dzimtene, viņi šeit ir dzimuši. Atšķirībā no vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas šeit kaut kādā dzīves periodā ir iebraukuši. Tādēļ viņiem ir īpaši izteikta sajūta, ka, ja viņi šeit ir dzimuši, kāpēc viņiem būtu jānaturalizējas. Viņš te ir dzimis un audzis, un tāpēc viņam vajag automātiski piešķirt pilsonību. Citādi grūti teikt. Domāju, ka tomēr tā attieksme ir pozitīvāka.”

(Rīga) 4) Ceļošanas iespējas kā pilsonības iegūšanas motīvs vairāk dominē jauniešu vidū, pieaugušajiem pilsonības ieguve vairāk saistīta ar darba atrašanas iespējām. Kā jauniešiem, tā pieaugušajiem svarīgs pilsonības iegūšanas motīvs ir drošības sajūta. “Šobrīd jauniešu vidū vairāk ir motivācija [iegūt pilsonību], lai varētu ceļot, pēc mācībām varētu izbraukt strādāt. Pieaugušajiem (nestudējošajiem) lielāka motivācija ir darbs ārpus Latvijas. Tāda ir atšķirība. Vēl ir patīkami, ka lielai daļai jauniešu un pieaugušo tas, ka viņi ir ieguvuši Latvijas pilsonību, dod viņiem drošību, drošības sajūtu.”(Rīga)

31

Pēc ekspertu atzinuma naturalizāciju veicina, pirmkārt, Naturalizācijas pārvaldes rīkotie pasākumi, ciešā sadarbība ar izglītības iestādēm, otrkārt, Latvijas iestāšanās ES. Naturalizācijas pārvaldes pasākumi ir dažādi, to kopējais mērķis ir naturalizācijas procesa veicināšana. Viens no šādiem pasākumiem ir ikgadējs projektu konkurss vidusskolēniem „Ceļā uz pilsonisko sabiedrību”, jauniešu projekti saistīti gan ar naturalizācijas procesa, gan jauniešu līdzdalības veicināšanu.

“Jau astoto gadu mēs organizējam skolēnu konkursu „Ceļā uz pilsonisko sabiedrību”, kas ir projektu konkurss tieši vidusskolēniem. Tur ir jauniešiem iespēja izstrādāt projektu un nosūtīt mums. Katru gadu mēs izvērtējam un pieciem labākiem projektiem piešķiram finansējumu, lai viņi varētu īstenot šos projektus. Un 8 gadu garumā šī jauniešu interese ir ļoti liela, un piedalās gan latviešu skolas, gan mazākumtautību skolas.” (Rīga) Nav tā, ka projektus par naturalizācijas veicināšanu izstrādā tikai mazākumtautību skolas, konkursā iesaistās arī latviešu skolas. Projektus par naturalizācijas veicināšanu izstrādā arī latviešu skolas. Pēc šo projektu realizācijas, kā atzīst eksperti, palielinās naturalizācijas iesniegumu skaits attiecīgajās pašvaldībās.

“Piemēram, šogad starp 5 finālistiem 2 skolas izvēlējās tieši naturalizācijas veicināšanu. No tām bija 2 latviešu skolas: viena no Ugāles, otra no Olaines.

Tas bija pārsteidzoši. No vienas puses, varētu likties, kas latviešu jaunietim būtu īpaši ko satraukties par to, vai viņam ir daudz nepilsoņu pašvaldībā vai nē; vai viņi naturalizējas vai nē. Paskatoties to, kā šie vidusskolēni spīdošām acīm stāsta par to, kā viņi iet uz mājām pie šiem iedzīvotājiem un aicina viņus, organizē viņiem latviešu valodas kursus un vēstures apmācību, lai viņi varētu sagatavoties pilsonības iegūšanai. Organizē visādas informācijas dienas un iet uz darba kolektīviem un tiekas ar šiem cilvēkiem.

Rezultātā - Olainē pēc šī projekta iesniegumu skaits [uz pilsonības iegūšanu] pieauga trīsreiz. Arī Ugālē tie, kas iesaistījās projektā, pabeidza šos kursus un visi kopā iesniedza dokumentus. Tā kā tiešām ir reāls rezultāts.” (Rīga) Par tradīciju kļuvusi arī Naturalizācijas pārvaldes iniciatīva par Pilsonības dienu, ko organizē Latvijas skolās. Tas ir ne tikai informatīvs pasākums par naturalizācijas procesa norisi, bet pievērš uzmanību arī pilsonības prestiža, savas valsts patriotisma jautājumiem.

“Novembrī katru gadu, uz 18. novembri, mums ir tradīcija rīkot Pilsonības dienas. Savulaik, vairākus gadus atpakaļ, tā ir bijusi NP iniciatīva, bet nu jau faktiski skolas to organizē, gan sadarbojoties ar mums, gan pašas par sevi. Apmēram tajā nedēļā, kad ir 18. novembris, tiek rīkoti dažādi patriotiskas ievirzes

32

pasākumi, piemēram, eseju konkurss jauniešiem, tikšanās ar pārvaldes darbiniekiem. Protams, mēs nerunājam tikai par to, kādi dokumenti ir vajadzīgi, lai naturalizētos. Tiek runāts par pilsonības prestiža lietām, vai es lepojos ar to, ka esmu Latvijas pilsonis.

Tā kā tas pasākumu klāsts ir ļoti plašs. Un tā kā NP ir nodaļas visā Latvijā, tad, protams, arī reģionos tas viss notiek, ne tikai Rīgā.” (Rīga) Iestāšanās ES ir veicinājusi naturalizāciju ne tikai jauniešu, bet visu iedzīvotāju vidū. Izglītības, darba un ceļošanas iespējas, kas paveras ES pilsoņiem, ceļ arī Latvijas pilsonības prestižu. Latvijas pilsonība kā ceļš uz Eiropas Savienības pilsonību ir kļuvusi pievilcīga to Latvijas nepilsoņu vidū, kas domā par savu nākotni.

Iestāšanās ES ir nostiprinājusi pārliecību, ka Latvijas attīstība ir stabila un pēdējo piecpadsmit gadu laikā notikušās izmaiņas – neatgriezeniskas.

“Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā faktiski ir veicinājis visu pilsonības iegūšanas procesu paātrināšanos. Arī jaunieši, es domāju, apzinās savas iespējas, kas viņiem būs Eiropā. Tās ir gan darba iespējas, gan mācību iespējas, gan ceļošanas iespējas. Šī ir tā aktīvākā grupa, kas domā par savu nākotni, un viņi apzinās, ka, iegūstot Latvijas un reizē ES pilsonību, protams, ka viņi iegūst. Līdz ar to tas lielā mērā veicinājis viņu interesi par Latvijas pilsonību.

Un, protams, kā lai saka, mūsu valsts tomēr aizvien vairāk nostabilizējas. Arī kā rāda mūsu pētījumi un anketēšanas, ko mēs veicām, cilvēkos pieaug piederības sajūta Latvijai. Viņi jūt, ka Latvija kā valsts ir un būs, viņa kļūs arvien stabilāka, un līdz ar to pieaug tīri emocionālais aspekts – piederības sajūta valstij, kurā viņi dzīvo.”

“Pēc Latvijas iestāšanas ES mums bija liels pieplūdums. Arī pagājušajā gadā, t.i., 2004., mēs veicām pilsonības pretendentu aptauju par viņu motivāciju. Tad parādījās, ka liela daļa ļoti gribējusi iegūt ES pilsonību. Viens otrs pat prasīja, lai mēs iedodam viņam Eiropas pasi.”(Rīga) Eksperti atzina, ka pilsonības iegūšana 15–16 gadu vecumā ir tikai sākums pilsoniskās apziņas un identitātes veidošanās procesam, tikai vēlāk, sasniedzot 18 gadu vecumu, kad jaunieši paši var sākt izmantot savas pilsoņu tiesības, viņi arī vairāk sāk apzināties savu pilsonisko identitāti.

“Katrā ziņā es domāju, ka tajā vecumā – no 15 līdz 17 gadiem – viņi īpaši neizjūt to, ka tagad es esmu pilsonis, un kaut kas būtiski ir mainījies manā dzīvē.

Bet es domāju, ka, paliekot vecākiem, tas noteikti dod kaut kādu drošības sajūtu, pašapziņas sajūtu, ka tu tomēr piederi šai valstij un esi tās pilntiesīgs pilsonis ar visām tiesībām, tev ir iespējas veidot šīs valsts nākotni, iet vēlēt utt…

"Ja vecāki izlemj to darīt, tad arī jaunietis iet. Es domāju, ka salīdzinoši nav daudz tādu, kas paši

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

apzinās, ka man šīs lēmums ir jāpieņem. Bet tālāk – 17, 18, 19 – tā ir vairāk viņu pašu apzināta izvēle.”

(Rīga) Pilsonība nav līdzdalības un aktivitātes priekšnoteikums, drīzāk – zināms rezultāts. Jaunieši var iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī nebūdami pilsoņi.

“Es domāju, ka, ja cilvēks vēlas piedalīties un līdzdarboties, tad viņam šīs iespējas ir. Viņi tāpat var veidot nevalstiskās organizācijas un darboties, aktīvi iesaistīties. To mēs redzam mūsu skolēnu konkursos.

Arī tur ir brīžiem, ka mēs jautājam intereses pēc, ja projektu organizē par pilsonības iegūšanu, vai paši jaunieši ir pilsoņi. Un ne vienmēr šie jaunieši saka, ka jā. Reizēm viņi saka, ka mēs īstenosim šo projektu un tālāk es būšu viens no šiem rezultātiem – iegūšu vai neiegūšu pilsonību. Ja ir šī vēlme [līdzdarboties], tad to var darīt neatkarīgi no... Vismaz sākot ar savu lokālo vietu, no kurienes tu nāc. Tad jau tālāk, ja jaunietis vēlas iesaistīties plašāk valsts dzīvē, vēlēšanās un visā pārejā, tad tur šī atslēga ir pilsonība. Bet sākt noteikti var neatkarīgi no tā. Galvenais ir vēlēšanās.” (Rīga)

2.4. Dažādu tautību jauniešu atšķirības Par to, kā notiek sadarbība starp latviešu un krievu jauniešiem, tika izteikti divi pretēji viedokļi. Viens – ka latvieši un krievi darbojas kopā, t.i., krievu tautības jaunieši bez problēmām iesaistās pasākumos. Tas drīzāk ir stereotips, ka krievu jauniešus ir grūti iesaistīt, ka viņi turas paši par sevi un cenšas darboties tikai savā vidē. „Es nezinu, varbūt tas stereotips ir iegājies no vecākiem, ka tie krievu jaunieši tusē paši savā sulā, bet īstenībā viņi ir diezgan atvērti. Viņi organizē pasākumus, bija organizējuši sadraudzības pasākumus ar konkrētām Valmieras augstskolām, viņi bija rīkojuši Masļeņicas svētkus, uzaicinājuši vienu latviešu skolu, un viņi bija sajūsmā par to pasākumu, vēl tagad nāca un jautāja, kad viņiem atkal kaut kas tāds būs. Viņi ir atvērti un griboši darboties, un tur nav tā, ka klapes uz acīm un tusēsim paši. Mēs arī esam pāris pasākumos pieaicināti kā žūrija, tie jaunieši ir patiešām talantīgi un viņiem viss ir priekšā. Attiecībā uz integrāciju: varbūt tie, kas ir iedomājušies, ka tas ir kaut kas šausmīgs un es jau neiešu ar krieviem te runāt...”(Valmiera) Otrs – brīvo laiku jaunieši mēdz pavadīt kopā ar savas tautības jauniešiem. Lai arī pastāv tendence, ka bērni no krievu ģimenēm tiek sūtīti latviešu skolās, tomēr brīvajā laikā jaunieši mēdz izvēlēties savas tautības jauniešu grupas. Attiecības starp šīm grupām nav naidīgas, dažādu tautību jaunieši mēdz savstarpēji draudzēties. „Tendence ir tāda, ka arvien vairāk skolēnu no krievu ģimenēm pāriet mācīties uz latviešu skolu, apzinoties, ka varbūt viņiem nākotnē būs vajadzīga valsts valoda.

Eksperti

Bet tomēr, cik es zinu no sarunām ar jauniešiem, pastāv šī dalīšanās, tiekas atsevišķi latviešu jaunatne, atsevišķi krievu jaunatne. Varbūt tas ir skaidrojams ar nacionālām vai temperamenta īpatnībām... Tomēr ir nacionālas atšķirības. Bet tas nav tā, ka tikai tāpēc, ka tu runā krieviski, mēs ar tevi netiksimies. Es zinu, ka ir ļoti daudz jauktu pāru, kas draudzējas (latviešu puisis ar krievu meiteni un otrādi), tas nav nekāds šķērslis.

Domāju, ka tas nav asi vai naidīgi.”(Līvāni) Daži eksperti kā svarīgu aspektu minēja to, ka netiek atsevišķi nodalīti latvieši un krievi, bet veidota kopīga skolas un pilsētas vide. „Nu mums te tagad ir tā, ka pamazām, manuprāt, tas risinās pozitīvā gultnē tajā ziņā, ka mums notika skolu reforma, kā rezultātā mums ir 2 skolas, kur abās ir latviešu un krievu mācības. Ir pamatskola un ir ģimnāzija. Un tas ir viens no tiem, kas arī tos jauniešus ievelk vairāk, pirmkārt, jau skolas dzīvē, otrkārt, arī pilsētas dzīvē.”(Valka) Izplatīts sadarbības veids ir citu tautu kultūras iepazīšana. Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvji iepazīstina citus ar savām dziesmām, dejām, svētku svinēšanas tradīcijām. Eksperti norādīja, ka padomju laikā augušie krievi un citu tautību pārstāvji ir aizmirsuši savas tautas kultūras tradīcijas un nevar tās iemācīt saviem bērniem.

Latvijā dzīvojošie krievi slikti zina savas tautas folkloru, svētkus un tradīcijas. „Tiek svinēti abu tautību svētki kopā, kur mazajiem bērniem tiek parādītas folkloras tradīcijas, kādas ir latviešiem, kādas ir krieviem. Tos svin visa skola kopā.

Interesanti ir tas, ka tie cittautieši, kas dzīvo Latvijā, jau savu pagātni faktiski nezina. Viņi nezina ne savu kultūru, ne savas tradīcijas. Viņi ir kā kosmopolīti, bez tradīcijām. Caur to projektu viņš te var uzzināt, ka krievi dara tā, bet pats to nemaz nezina.”(Valka) „Te ir interesanti, tikai man dažkārt liekas, pie manis nodarbībās uz stikliņu (vitrāžu izgatavošanu) nāk arī, piemēram, baltkrievs, ir ukraiņi, nāk arī lietuviešu meitenītes. Kad es jautāju – varbūt tu mums šodien iemāci kādu savas tautas ornamentu un mēs varētu uztaisīt, - problēmas, nezina. Ļoti reti kāds kaut ko zina.

Tie, kas mācās lietuviešu un baltkrievu skoliņās, tie noteikti zina, bet tie, kas mācās krievu skoliņās, viņi tik tālu ir aizgājuši no tā visa... tas mani apbēdina.”(Rīga) Dažādu tautību jauniešu kopīga darbošanās veicina toleranci pret citādo, prasmi sadarboties, mūsdienu pasaulē šādas prasmes ir ļoti nepieciešamas. „Ir vajadzīgs nedaudz saprast nacionālo kultūru, kaut kādas īpatnības. Tas varbūt tikai veicina tādu toleranci un mēģinājumus vienam otru izprast labāk. Šobrīd tas ir ļoti vajadzīgs mūsu jauniešiem, jo arvien vairāk viņi sastopas ar citu valstu pārstāvjiem. Varbūt kādreiz pirmo brīdi arī ir kaut kāda neizpratne elementāru lietu vai tradīciju dēļ, piemēram, ēdiens. Svarīgi ir mācēt

33

pieņemt savādākas lietas. To mēs savos pasākumos mēģinām izmantot, apgūstos citu valstu tradīcijas un pieļaujot savādāka esamību.”(Jelgava) Izvēle piedalīties vai nepiedalīties ir katra indivīda, nevis etniskas grupas jautājums. Piederības sajūta veidojas atkarībā no katra indivīda aktivitātes, nevis no tautības. „Mums jau gan arī nav pamata teikt, ka viņiem nav pilnīgi nekādas piederības sajūtas. Arī krievu jaunieši ir studenti, tepat apkārt ir un kaut ko dara. Speciāli jau nevienam neies klāt un neprasīs, vai tev ir piederības sajūta Valkai. To jau var redzēt, vai viņi apmeklē pasākumus.”(Valka) „Protams, ir kaut kādas atsevišķas iezīmes, bet es neizjūtu, ka man vajadzētu par to domāt, par atsevišķu programmu krievu un latviešu jauniešiem. To pierādīja arī tas Sarkanā Krusta projekts vasarā „Būt blakus, būt”, viņi brīvi diskutēja par visādām lietām Latvijā – gan par politiku, gan izglītību. Es nezinu, kā ir bērniem un pieaugušiem cilvēkiem, bet jaunieši ir atvērti gan tam, kas notiek Latvijā, gan visam starptautiskajam gluži tāpat kā latviešu jaunieši. Es domāju, ka šajā ziņā nevajag sarežģīt dzīvi. Iespējas jau visiem ir vienādas, pieteikuma anketā nebūs tā, ka prioritāte ir tādai vai tādai tautībai. Jaunietis ir jaunietis, ja viņš grib kaut kur piedalīties, OK, aiziet.”(Valmiera) Uz jautājumu: “Vai piederības sajūta dažādu tautību pārstāvjiem veidojas atšķirīgi?” - visi eksperti atbildēja, ka nē, akcentējot to, ka piederības sajūta veidojas indivīdiem, nevis etniskām grupām, tā atkarīga no tā,

34

cik lielā mērā katras pilsētas iedzīvotāji jūt rūpes par sevi, svarīgi ir, lai indivīdi netiktu šķiroti pēc tautības un etniskie jautājumi netiktu pārāk akcentēti politiskā līmenī. „Principā – nē. Es domāju, ka tā veidojas pilnīgi vienādi. Un arī par etnisko sadalījumu – jo viņiem stiprāka ir piederības sajūta, jo viņiem ir mazāk konfliktu. Mazākumtautību cilvēkiem, kas dzīvo šeit Aizkrauklē, ir ārkārtīgi liela piederības sajūta. Viņi jūtas lepni, ka šeit dzīvo, tāpat arī viņu bērni un mazbērni.

Es domāju, ka piederības sajūta – tas ir ļoti labi. Ja tās nav, tad tas veicina iedzīvotāju aizplūšanu, viņi negrib vairāk atgriezties... Bet šeit ir ļoti izteikti. Te viņiem ir sajūta, ka par viņiem rūpējas. Mazākumtautību skola izremontēja sporta zāli. Viņi redz, ka viņiem nekas netiek atņemts, ka viņi ir tādi paši. Neviens nešķiro pēc tautības. Tas ir ļoti svarīgi.” (Aizkraukle) Vienīgā atšķirība, kā norādīja eksperti, varētu būt informācijas pieejamībā. Krievu jaunieši ir mazāk informēti par iespējām piedalīties, jo informācijas krievu valodā ir mazāk. „Es domāju, ka jaunieši ir jaunieši. Viņiem ir līdzīgas problēmas, līdzīgas vēlmes gan krievu, gan latviešu vidē. Varbūt vienīgais ir tas, cik ir informēti vieni un otri. Krievu jaunieši... Mums tomēr vairāk mediju latviešu valodā: avīzes, radio, pašvaldības raidījumi televīzijā. Tie ir vairāk uz latvisko orientēti. Vienīgi mums pašvaldības avīze ir abās valodās. Es pieļauju, ka krievvalodīgo daļa nav tik labi informēta par visiem procesiem.”(Līvāni)

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Eksperti

35

Pētījumi par jaunatnes identitāti un līdzdalību

1. Pārskats par Eiropas un citu valstu jaunatnes pētījumiem Šī pārskata mērķis ir iepazīstināt ar galvenajiem EK pētījuma aspektiem un rezultātiem. 2001. gadā Eiropas Komisijas pieņemtais dokuments–Eiropas jaunatnes Baltā grāmata uzsver, ka jaunatnes informēšana un jaunatnes līdzdalība sabiedriskajā dzīvē ir uzskatāmas par jaunatnes lietu prioritātēm. Līdzdalība nav iedomājama bez informētības, kas ir būtisks līdzdalības priekšnoteikums, bet kurai nav lielas nozīmes vienai pašai – bez līdzdalības. Tikai abas kopā tās spēj sekmēt jauniešu veidošanos par aktīviem pilsoņiem.

Eiropas Komisija, izmantojot „atvērtās koordinācijas” metodi, veica aptauju par politiku un labās prakses piemēriem jaunatnes līdzdalības palielināšanā.

Rezultātā tika iegūts vērtīgs materiāls par Eiropas valstu jaunatnes politiku jaunatnes līdzdalības un informētības jomā.

Jaunatnes līdzdalība tika izvērtēta trīs pamatjomās: jaunatnes līdzdalība “uz vietas” pašvaldībā, līdzdalība demokrātijas institucionālajā sistēmā un izglītība aktīvai līdzdalībai.

Savukārt jaunatnes informētība tika analizēta šādos aspektos: informācijas pieejamība, informācijas kvalitāte un atbilstība jaunatnes vajadzībām, jauniešu līdzdalība adekvātas informācijas veidošanā un izplatīšanā.

1.1. Jaunatnes līdzdalība Eiropas Savienības valstīs (25) dzīvo 60 miljonu jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem, un vēl 15 miljoni jauniešu kandidātvalstīs. Vidēji jaunieši veido 11-19% no kopējā iedzīvotāju skaita valstī.

Visās valstīs vecums, no kura jaunieši drīkst piedalīties vēlēšanās, ir 18 gadu nacionālās un Eiropas vēlēšanās, bet dažās valstīs pašvaldību vēlēšanās drīkst piedalīties no 16 gadu vecuma (piem., Austrijā).

Atkarībā no valsts, jaunatnes elektorāts veido 10,5– 17,5% no kopējā elektorāta.

Dažās valstīs piedalīšanās vēlēšanās ir obligāta. Tajās valstīs, kurās piedalīšanās vēlēšanās nav obligāta, vērojam kopēja tendence – samazinās vēlēšanās piedalījušos jauniešu skaits un proporcija no kopējā vēlētāju skaita.

Eiropas valstīs ievēlēto jauno cilvēku (vecumā līdz 30 gadiem) proporcija svārstās no 0% līdz 7% valsts līmeņa vēlēšanās, starp 0–5% reģionālajās vēlēšanās un starp 0–10% vietējo pašvaldību vēlēšanās. Dažādās valstīs jauniešu piederība kādai politikai partijai svārstās no 0,5% līdz 20%.

Piederība arodbiedrībai ir atkarīga no arodbiedrību kustības tradīcijām valstī un svārstās no 0,7% līdz 16%.

Vairāku Eiropas valstu pētnieki uzsver, ka piederība arodbiedrībai bieži vien ir ierobežota un ir izplatīta tikai atsevišķos ekonomikas sektoros.

Līdzdalības sistēmas var būt atšķirīgas. Visplašāk izplatītā jaunatnes līdzdalības forma ir dalība

Pētījumi par jaunatnes identitāti un līdzdalību

jaunatnes padomēs, jaunatnes parlamentos un jaunatnes asociācijās. Dažkārt jauniešiem ar jauniešu padomju starpniecību ir iespēja piedalīties pašvaldību darbā, tai skaitā lēmumu pieņemšanā. Samērā populāras ir skolēnu padomes, un skolēni piedalās lēmumu pieņemšanā skolas līmenī. Bez tam vairākās valstīs jaunieši savu viedokli var izteikt ar aptauju/ pētījumu, forumu, apaļā galda diskusiju un konferenču palīdzību.

Līdzdalības tiesiskais pamats Jaunatnes līdzdalības tiesiskais pamats ir starptautiskie, valstu un reģionālie likumi. Vairākas valstis balstās uz ANO Konvenciju par bērnu tiesībām, vairākas uz Konstitūciju. Tikai atsevišķās valstīs ir pieņemts un darbojas Jaunatnes likums. Tomēr vairāku valstu likumdošanā un normatīvajos aktos tiek akcentēta jaunatne kā specifiska grupa tādos jautājumos kā izglītība, ģimene, nodarbinātība, pilsonība, vēlēšanu tiesības u.tml. Dažās valstīs ir arī speciāli normatīvie akti par jaunatnes pārstāvniecību, jaunatnes asociācijām un padomēm, īpaši par šo jautājumu finansiālajiem aspektiem.

Dati, to pieejamība un kvalitāte Lielākai daļai Eiropas valstu ir pieejami dažādi dati par jaunatni, bet atšķiras šo datu iegūšanas un apkopošanas principi, tāpēc ir grūti tos salīdzināt. Lai analizētu datus par jaunatnes līdzdalību, pārsvarā tiek izmantoti aptauju dati. Pētījumus, aptaujas visbiežāk veic universitātes vai pētnieku grupas, dažkārt sadarbībā ar pašvaldībām vai citiem lēmumu pieņēmējiem.

Analizējot jaunatnes līdzdalību pašvaldību dzīvē, visbiežāk tiek izmantota informācija par jaunatnes līdzdalību nevalstiskās organizācijās vai arodbiedrībās.

(Latvijā pieejamie reprezentatīvākie dati par jaunatnes līdzdalību NVO, arodbiedrībās ir LR CSB/FAFO veiktais pētījums.)

Citi dati attiecas uz brīvā laika pavadīšanu, bet tie parasti nav savienojami ar datiem par līdzdalību organizācijās. Dažkārt valstu nacionālajos ziņojumos par jaunatni ir pieejami šādi dati, bet visbiežāk tā ir informācija no atsevišķām aptaujām, kas ne vienmēr ir reprezentatīvas attiecībā pret visu valsti (īpaši lielajās ES valstīs). Tādējādi ir grūti salīdzināt datus par dažādām valstīm, ja dati nav vākti pēc vienotas pētnieciskas un izlases metodikas.

Tomēr Eiropas Komisija uzsver, ka visām valstīm ir nepieciešams jaunatnes līdzdalības monitorings, ar kura palīdzību iespējams noskaidrot jaunatnes līdzdalības virzību. Tiek uzsvērts arī tas, ka nepieciešama sadarbība datu kvalitātes uzlabošanā.

Kopīgās problēmas Eiropas valstīs Visas Eiropas valstis uzskata, ka nepieciešams aktivizēt jauniešus aktīvi piedalīties pašvaldības darbā. Eiropas līmenī tas izpaustos kā pieredzes apmaiņa, problēmu risinājumu meklēšana. Dažas valstis meklē veidus, kā uzlabot apstākļus jaunatnes līdzdalībai, citas izstrādā projektus, kas veicinātu jaunatnes līdzdalību. Eiropas

37

valstu pētnieki uzskata, ka nepieciešams paplašināt jaunatnes apmācību, tai skaitā projektu vadībā, jaunatnes NVO darba organizācijā un brīvprātīgo darbā. Ļoti svarīgi, lai programma „Jaunatne” atbalstītu šāda veida projektus. Visas Eiropas valstis uzskata, ka nepieciešama aktīvāka jaunatnes darbība līdzdalības projektos. Tas savukārt liek domāt par to, ar kādiem indikatoriem var precīzi mērīt līdzdalību un ka nepieciešams regulārs līdzdalības monitorings.

Kvalitatīva monitoringa veikšanai savukārt būtiska ir monitoringa veicēju pieredze un kvalifikācija tā veikšanai.

Viena no aktuālām problēmām, analizējot jaunatnes līdzdalību, ir trūcīgo un sociāli atstumto jauniešu marģinalizācijas risks, kas daudzās valstīs joprojām netiek pienācīgi novērtēts.

Labās prakses piemēri Labās prakses pamatgrupās: • • • • • •

piemēri

var

tikt

grupēti

šādās

kampaņas un pasākumi jaunatnes darbs; jaunatnes organizāciju aktivitātes; jaunatnes padomes; informācija un komunikācija; tieša līdzdalība lēmumu pieņemšanā.

Vairākas Eiropas valstis uzskata, ka jaunatnes līdzdalība pilsoniskā sabiedrībā balstās uz informāciju par jauniešu līdzdalības iespējām. Vairākas valstis cenšas izstrādāt metodes, kā jaunatnes darbā iesaistīt jauniešus no trūcīgām un riska ģimenēm, lai tādējādi samazinātu šīs jauniešu grupas sociālās atstumtības risku.

Vairākas Eiropas valstis izstrādā vai ir izstrādājušas nacionālos jaunatnes plānus, vairākas valstis uzsver Jaunatnes padomes lomu, aicinot un iedrošinot jauniešus aktīvi piedalīties: informējot par iespējām, piedāvājot apgūt zināšanas par dažādu funkciju veikšanu un atbildības uzņemšanos.

Francijā bija izveidotas „Jauno pilsoņu karavānas”, lai informētu jauniešus par viņu tiesībām un pilsoņu pienākumiem, rosinātu jauniešus piedalīties vēlēšanās. Ļoti svarīgs aspekts ir informācija un komunikācija.

Somijā tika izstrādāts projekts, kur ietvaros ministrijas, pašvaldības un NVO sadarbojās, lai uzlabotu jauniešu iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā.

Internetā tika izveidota diskusiju lapa – forums, kurā interesenti varēja uzzināt par lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesu. Šis projekts ietvēra sadarbību ar skolām, lai informētu skolēnus par ierēdņu darbu, iepazīstinātu jauniešus ar lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesu, aicinot jauniešus rakstīt ziņojumus par lēmumu izstrādes un pieņemšanas procedūru un saturu.

Briselē, Beļģijā, tika izveidots atvērts, brīvi pieejams pakalpojums jauniešiem (neatkarīgi no viņu sociālās izcelsmes) vecumā no 17 līdz 25 gadiem, kuri ir

38

pārtraukuši mācības. Viņiem tiek piedāvāts „pilsonības attīstības” gads, kura laikā jaunieši strādā 8 cilvēku grupās, kurām ir vadītājs, padomdevējs. 70% laika jaunieši pavada, strādājot dažādos pašvaldības darbos, bet 30% laika mācās – gan prasmes – automašīnas vadīšanas kursi, valodu mācīšanās, māksla, utt., gan sociālās integrācijas iemaņas, gan piedalās kādā starptautiskā projektā. Jauniešiem tiek maksāts par viņu darbu, kā arī viņi saņem finansiālu atbalstu projekta ietvaros.

1.2. Informācija Tikai dažas Eiropas valstis ir izstrādājušas jaunatnes informēšanas (informācijas) stratēģiju, kas nodrošina koordināciju starp nacionālo, reģionālo un pašvaldību līmeni. Lielākajā daļā valstu nav sistemātiskas, finansētas, saskaņotas un integrētas jaunatnes informācijas politikas vai kādas citas jaunatnes informācijas stratēģijas.

Vairākas valstis uzsver, ka šāda stratēģija ir nepieciešama, tai skaitā tāda, lai tā aptvertu tādu aspektu kā jauniešu individuālu konsultēšanu.

Jaunatnes informācijas politikas galvenā mērķa grupa būtu jaunieši no 12 līdz 30 gadiem. Šai informācijas politikai jābūt orientētai arī uz cilvēkiem, kas ikdienā strādā ar jauniešiem, – skolotāji, sociālie pedagogi, bibliotekāri, sociālie darbinieki, jaunatnes darbinieki utt. Jāņem vērā, ka katrai mērķa grupai ir atšķirīgas prasības.

Tiesiskais pamats Lielākajā daļā valstu nav likumdošanas, kas noteiktu jaunatnes informācijas politiku. Kā galvenais starptautiskais akts tiek minēta ANO Konvencija par bērnu tiesībām, kā arī 1993. gadā apstiprinātā Eiropas Jaunatnes informācijas harta, ko pieņēma Eiropas jaunatnes informācijas un konsultāciju aģentūra (ERYCA).

Informācijas pieejamība Informācijas pieejamība ir svarīga, jo • informācija ir līdzeklis, lai jaunieši varētu iepazīties ar iespējām un izdarīt pamatotu pilsonisku izvēli; • informācijas pieejamība daudzās valstīs ir faktors, kas nosaka, vai, dzīvojot tālu no centra, jaunietis spēs iegūt pietiekamu un objektīvu informāciju, kas mazinās ģeogrāfisko diskrimināciju un nodrošinās pieeju pakalpojumiem.

Interneta kā galvenā jaunatnes informācijas kanāla loma ir jāpastiprina, īpaši nostiprinot informācijas portālus vietējā, reģionālā un nacionālā līmenī, veidojot saites ar Eiropas Jaunatnes portālu.

Kopumā vairākas ES valstis uzskata, ka jauniešiem un jaunatnes organizācijām aktīvāk jāpiedalās informācijas izplatīšanā par tādām tēmām kā Eiropas nākotne un Eiropas identitātes veidošana.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Labās prakses piemēri Analizējot jauniešu piedalīšanos jaunatnes būtiskas informācijas izplatīšanā, konstatē, ka ir tikai daži labas prakses piemēri. Izplatītākie ir jaunatnes informācijas centri, un dažiem ir laba un inovatīva pieredze.

Piemēram, Spānijas Saragosas pieredze ir organizēt ikgadēju konkursu, kura rezultātā 52 jaunieši vecumā no 15 līdz 26 gadiem tiek iesaistīti par informācijas veidošanas līdzstrādniekiem un katrs no viņiem vada vienu no 52 jaunatnes informācijas „mini centriem”, kas atrodas universitātēs, vidusskolās un jaunatnes klubos. Šis projekts palīdz jauniešiem tieši piedalīties informācijas veidošanā un atlasē.

Jaunatnes informācijas centrā “Nappi” Somijā Oulu pilsētā ir attīstīts interneta pakalpojums “NettiNappi”, kurā informāciju par dažādām tēmām un dažādiem pakalpojumiem jauniešiem internetā var iegūt interaktīvā formā. Te ir ietverts t.s. jaunatnes ziņojumu dēlis, kur jaunieši var ievietot savu reklāmu (ko viņi grib pirkt vai pārdot), forums, kur var ievietot savu izveidoto materiālu, informāciju un konsultāciju pakalpojumus dažādās valodās, lai ar šo informāciju var iepazīties imigrantu jaunieši. Pēc „NettiNappi” sākotnējās versijas atklāšanas divām jauniešu grupām tika lūgts izvērtēt šo mājas lapu un dot savus ieteikumus lapas uzlabošanai.

1.3. Eiropas jauniešu politiskā līdzdalība „Eiropas jauno cilvēku politiskā līdzdalība” (Political participation of young people in Europe EUYOUPART) ir starptautisks salīdzinošs pētījums, kas tika veikts laikā no 2003. līdz 2005. gadam, un tajā piedalījās 8 Eiropas valstis – Austrija, Igaunija, Somija, Francija, Vācija, Itālija, Slovākija un Lielbritānija. Šo pētījumu finansēja Eiropas Savienība, un to koordinēja Austrijas Sociālo pētījumu un analīzes institūts (SORA). Šis pētījums sastāvēja no divām daļām – jaunatnes politikas un politiskās līdzdalības normatīvo aktu analīzes dažādās Eiropas valstīs un aptaujas. Šajā pētījumā tika aptaujāti 8030 jaunieši vecumā no 15 līdz 25 gadiem, no kuriem 53% mācās skolā, 34% strādājošie jaunieši un 7% jaunieši bezdarbnieki. Viens no svarīgākajiem šī pētījuma aspektiem ir datu salīdzināmība neatkarīgi no dažādu valstu politiskās kultūras, atšķirīgām līdzdalības iespējām, atšķirīgām pētnieciskajām tradīcijām un grūtībām, kas saistītas ar terminu precīzu tulkošanu un kultūras tradīcijām. Pētījuma galvenais mērķis ir noskaidrot 8 Eiropas valstu jaunatnes politiskās līdzdalības reālistisku ainu. Paredzams, ka Eiropas jaunatnes politika tiks balstīta uz šo pētījumu rezultātiem. Ar šī pētījuma palīdzību tika noskaidrots, vai mūsdienu jaunatne neinteresējas par politiku un nevēlas tajā piedalīties vai arī interesējas par politisko līdzdalību, tikai izmanto citas līdzdalības formas, tas ir, mazāku līdzdalību partiju darbā un vēlēšanās, bet vairāk piedalās nevalstisko organizāciju darbā un decentralizētos projektos.

Pētījums pabeigts 2005. gadā un tika prezentēts konferencē Briselē 2005. gada 14. jūnijā. Pētījuma

Pētījumi par jaunatnes identitāti un līdzdalību

rezultāti parādīja plašu politisko attieksmju, vērtību, politiskās līdzdalības un uzvedības spektru. Piemēram, Francijas jauniešiem ir ļoti skeptiska attieksme pret politiku, savukārt Igaunijā un Slovākijā iezīmējas aktīvas jaunatnes nevalstisko organizāciju darbības līnija.

Igaunijas un Somijas jaunieši izmanto internetu (25% un 29%) kā galveno politiskās informācijas kanālu, Itālijas jauniešiem ir visplašākā politiskās līdzdalības pieredze, bet jaunie vācieši salīdzinoši visvairāk interesējas par politiku.

Pētījuma vadītāji (Ruth Picker) uzskata, ka Eiropas jauniešiem kopumā ir ideālistisks priekšstats par politiku, taču šie ideāli zūd, runājot par iekšpolitiku, bet it īpaši runājot par konkrētu politisko partiju darbību.

To apstiprina zemais uzticēšanās līmenis politiķiem un augstā uzticēšanās starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām.

Visu valstu jauniešus satrauc līdzīgas problēmas.

Iezīmējas šādas prioritārās problēmu grupas: noziedzība un vardarbība, narkomānija, vides piesārņotība, nabadzība. Lielbritānijas jaunieši 2003. gada aptaujā minējuši terorismu kā vienu no nopietnākajām problēmām. Mazāk aktuālas problēmas ir imigrācija, rasisms un labklājības valsts lomas samazināšanās.

Eiropas valstīs jauniešiem nav vienota viedokļa par nākotni. Daļai jauniešu ir optimistisks viedoklis par nākotni, it īpaši Igaunijā, kur 80% jauniešu ir pārliecināti, ka viņi dzīvos daudz labākos apstākļos nekā viņu vecāki. Diezgan optimistiski ir arī Somijas, Slovākijas un Lielbritānijas jaunieši. Francijas jaunieši ir optimistiski par dabu un ienākumiem, bet nav droši par sociālo drošību. Arī jauno itāliešu viedokļi ir diezgan polarizēti.

Savukārt Vācijas un Austrijas jaunieši ir pesimistiski par savu nākotni, uzskatot, ka viņu situācija pasliktināsies un viņi dzīvos sliktāk nekā viņu vecāki pašlaik.

Lielākā daļa aptaujāto Eiropas jauniešu neinteresējas par politiku. Tomēr pētnieki izsaka cerību, ka jauniešu interese par politiku pieaug līdz ar vecumu (gadiem).

Lielākā daļa jauniešu uzskata, ka piedalīšanās vēlēšanās ir visefektīvākais politiskās līdzdalības veids, un liela daļa jauniešu ir piedalījusies vēlēšanās. Liela daļa jauniešu visvairāk uzticas NVO un uzskata, ka darbs NVO ir vērtīgāks par darbošanos politiskā partijā. Bez tam piedalīšanās jaunu sociālo kustību vai jaunu politisko organizāciju darbā jauniešiem šķiet pievilcīgāka nekā piedalīšanās tradicionālajās politiskajās organizācijās.

Dažādās valstīs ir ļoti polarizēti uzskati par valdošo politisko sistēmu, tomēr ideālistiski uzskati ir pārsvarā pār ciniskajiem. Vairāku valstu jaunieši ir atzīmējuši, ka viņiem ir pieņemama un būtiska politiskā protesta izteikšana (demonstrācijas un streiki).

Termins „politika” netiek vērtēts viennozīmīgi. Visās valstīs jaunieši uzskata, ka politika spēj atrisināt starptautiskas problēmas (68%) un atrisināt sociālas problēmas (67%), 42% uzskata, ka politika palīdzēs radīt labāku pasauli. Tomēr daļai jauniešu politika ir „tikai tukši solījumi” (46%), korupcija (35%). 30% jaunieši nosauc politiku par „vecu vīru spēli”.

Pētnieki uzskata, ka jauniešu līdzdalību var ietekmēt trīs faktori: skola un izglītība; mediji; vecāki un draugi.

Pētījumā noskaidrots, ka tie jaunieši, kas ir aktīvi skolā,

39

ir aktīvi arī pēc skolas beigšanas. Iespēju izmantošana skolas laikā pozitīvi korelē ar politisko līdzdalību.

Pastāv atšķirības jaunatnes politiskajā kultūrā: vācieši tic vēlēšanām un partiju darbam, itālieši uzticas mediju darbam, NVO darbībai un demonstrācijām. Savukārt somi tic, ka nozīme ir tiešiem kontaktiem ar politiķiem un partiju darbam, britu jaunieši – petīciju parakstīšanai, produktu boikotēšanai un nelegālam un vardarbīgam protestam. Francijas jauniešiem ir pretējs viedoklis iepriekš nosauktajam. Viņi ir visskeptiskākie par partiju darbu, tiešiem kontaktiem ar politiķiem un medijiem.

Jauno ES dalībvalstu Slovākijas un Igaunijas jaunieši neuzticas NVO darbam un ir skeptiski par to lomu politikā.

Neliela daļa Lielbritānijas jauniešu (11%) un vairāk par trešdaļu jauno itāliešu (38%) ar masu mediju palīdzību ikdienā seko politikas norisēm. Lielākā daļa jauniešu informāciju par politiku gūst no televīzijas. Tomēr dažādās valstīs ir atšķirīgi masu mediju izmantošanas modeļi: Vācijā un it īpaši Austrijā nozīmīgāka loma ir radio, bet Somijā un Igaunijā jaunieši labprātāk informāciju gūst no interneta. Francijas, Itālijas un Slovākijas jaunieši reti izmanto citu informācijas avotu kā TV, bet Lielbritānijā ievērojama jauniešu daļa vispār neizmanto nevienu mediju sevis politiskai izglītošanai. Pētnieki novērojuši interesantu korelāciju: tie jaunieši, kuri politiskās informācijas ieguvei izmanto t.s. aktīvās darbības medijus (laikrakstus, internetu), ir politiski aktīvāki par tiem jauniešiem, kuri politisko informāciju iegūst pasīvi.

Apmēram 20% aptaujāto jauniešu atbildējuši, ka viņu vecāki ir „stipri politizēti”, un 16% atzīmējuši, ka tādi ir arī viņu draugi. Protams, pastāv pozitīva korelācija starp bērnu un vecāku politisko aktivitāti un jauniešu un viņu draugu politisko aktivitāti. Tomēr dziļāka analīze parāda, ka vecāku politiskā aktivitāte vairāk ietekmē jauniešu politiskās attieksmes un ideoloģisko orientāciju, savukārt draugi vairāk ietekmē politisko līdzdalību un politisko uzvedību.

Aptaujas rezultāti rāda, ka politika biežāk tiek apspriesta ar draugiem, tēvu un klases biedriem vai kolēģiem darbā, nedaudz retāk ar māti, partneri, skolotājiem un brāļiem/ māsām.

Kopumā jāuzsver, ka nevar runāt par vienotu Eiropas jaunatnes attieksmi pret politiku un iespējamām jaunatnes politiskajām aktivitātēm.

1.4. Pilsonība un identitāte „Jauno vīriešu un sieviešu orientācijas uz pilsonību un Eiropas identitāti” (2000) ir ES projekts, kurā Lielbritānijas pētnieku vadībā (L. Jamieson) piedalījās Austrijas (C. Wallace), Vācijas (K. Boehnke), Čehijas un Slovākijas (L. Mahaček), Spānijas (M. Ros) un Lielbritānijas (S. Condor) pētnieku grupas.

Pētījuma mērķi: 1. Noskaidrot, ko jaunieši saprot ar vārdiem „būt eiropietim” pretstatā vietējai, reģionālai vai nacionālai identitātei. www.sociology.ed.ac.uk/youth

40

2. Analizēt jauniešu ideālus un praksi, runājot par piederību draugiem un ģimenei, piederību savai apdzīvotai vietai, reģionam, nācijai, Eiropai.

Pētnieki vēlējās noskaidrot, cik lielā mērā jaunieši ar pilsonību saprot sociālos pienākumus un politisko līdzdalību, etnisko piederību, sociālo iekļaušanu vai atstumtību, iecietību, šovinismu vai rasismu.

3. Noskaidrot jauniešu viedokli par migrāciju un starptautiskās saites, balstoties uz ģimenes vēsturi, vēlēšanos pārvietoties uz citu valsti; kā arī viedokli par migrantiem.

4. Salīdzināt jauno vīriešu un sieviešu, dažādu etnisko grupu pārstāvju, dažādu reģionu jauniešu viedokļus par identitāti un pilsonību.

5. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, izdarīt secinājumus par Eiropas identitāti un pilsonību.

6. Noskaidrot, vai un ko jaunieši atceras par to, ko viņi skolā mācījušies par pilsonību, tās vietējo, reģionālo, nacionālo un Eiropas aspektu, respektīvi, cik efektīva ir bijusi pilsoniskā izglītība un audzināšana.

Lai skaidrotu identitātes veidošanos un attīstību, pētnieki balstās uz sociālā konstrukcionisma teoriju, kura uzskata, ka identitāte nevar veidoties ārpus sociālajiem procesiem. Pētnieki atbalsta daudzu sociālpsihologu pieņēmumu, ka visiem identitātes aspektiem ir sociāls veidols.

Balstoties uz pētījuma rezultātiem, tiek analizētas nacionālās un salīdzinošās, relatīvās identitātes. Tiek pētīti tādi identitātes aspekti kā piederība savai valstij, nacionālais lepnums, patriotisms un nacionālisms, pilsonības aspekti, jauno cilvēku viedoklis par politiķiem, baznīcu utt. Pētījuma rezultāti rāda, ka, piemēram, Austrijā patriotisms ir mazāk izteikts starp jauniem cilvēkiem ar augstāku izglītību un/vai augstāku profesionālo statusus. Savukārt ļoti zems patriotisma līmenis korelē ar ievērojami zemāku sociālokultūras integrāciju, zemu uzticēšanās līmeni sociāli politiskajām institūcijām, kā arī ģimenei un sabiedrībai kopumā. Tādējādi, tiek uzsvērts, nacionālā identitāte un nacionālais lepnums simbolizē pamatattieksmes, kas ir saistītas ar visām citām indivīda dzīves jomām un kam ir ļoti liela ietekme uz politisko stabilitāti (Haller, Gruber, 1966).

Lielbritānijā 2000. gadā tika uzsākta jaunatnes pētnieciskā programma „Jaunatne, pilsonība un sociālās izmaiņas” , ko finansē Lielbritānijas Ekonomisko un sociālo pētījumu padome. Vairāki pētījumi uzmanību pievērš tam, cik lielā mērā jauni cilvēki iesaistās vietējās sabiedrības dzīvē, piedalās politiskajās kampaņās un konvencionālajā politikā. Šajā pārskatā netiks dota visaptveroša Lielbritānijas http://www.tsa.uk/comysc

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

pētījumu analīze, bet tikai minēti daži pētījumi, kas saistīti ar jaunatnes līdzdalības izpēti un sociālās atstumtības riska mazināšanas nepieciešamību. Šīs programmas ietvaros uzsākts longitudināls pētījums ar 16, 19 un 22 gadus veciem jauniešiem no dažādiem sociālajiem slāņiem. Viena grupa labi informēti, sabiedrībā labi integrējušies jaunieši (t.s insiders), kam bija laba izglītība un atvērts ceļš uz veiksmīgu darba tirgu; otra grupa – ar zemu izglītības līmeni, bezdarbnieki vai tādi, kas strādāja daļlaika darbu (outsiders). Pēdējā grupa biežāk teica, ka viņi nepiedalīsies nākamajās vēlēšanās, jo nepārzina politisko sistēmu un netic tai.

Programmas ietvaros veikts arī Pētījums par jauniešiem, kuri piedalās jaunatnes organizāciju darbā (Eden un Roker, 2002). Pētījumā iekļauti jaunieši vecumā no 13 līdz 25 gadiem, izmantotas jauniešu intervijas, fokusgrupu diskusijas un iekļautā novērošana. Tika noskaidrota motivācija, kāpēc jaunieši iesaistās jaunatnes organizāciju darbā.

uzsver, ka jaunatne laukos uzskatāma nevis par homogēnu, bet gan par heterogēnu grupu. Viena lauku jaunatnes daļa integrējas „nacionālajā” darba tirgū, kas ir labi apmaksāts un kurā ir karjeras iespējas; savukārt otra – „vietējā” darba tirgū, kas zemi apmaksāts, nedrošs un ar mazām karjeras izaugsmes iespējām. Izglītība, vecāku sociālais stāvoklis ir galvenie elementi, kas nosaka pieeju „nacionālajam” darba tirgum tādā pašā veidā kā pilsētās dzīvojošajiem jauniešiem. Tomēr tiem lauku jauniešiem, kas nav varējuši iegūt labu izglītību, darba iegūšanas un darba samaksas iespējas ir sliktākas nekā pilsētu jauniešiem ar līdzīgu izglītību.

Tādējādi lauku jauniešiem pastāv lielāks sociālās atstumtības risks. Otrs sociālās atstumtības riska faktors saistīts ar transportu, mājokli un nodarbinātību.

Jaunie cilvēki, kas strādā laukos, nopelna salīdzinoši zemu algu, viņiem nepieciešams izmantot transportu, lai nokļūtu darbā, tam nepieciešami papildus izdevumi, un viņi nevar atļauties paši savu mājokli tuvāk darbavietai.

1.5. Jauniešu sociālā integrācija

Vācijā tiek veikti regulāri jaunatnes pētījumi gan Jaunatnes institūtā Minhenē, gan vairākās universitātēs.

Arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes mācībspēki kopš deviņdesmitajiem gadiem ir piedalījušies sadarbības projektos ar vācu pētniekiem (Tībingenes universitātes Pedagoģijas institūts) starptautiskos salīdzinošos pētījumos.

Jaunākais salīdzinošais pētījums ir „Starptautiska mācīšanās: jaunatnes orientācijas sociālās atstumtības un integrācijas kontekstā”, ko koordinē prof. G. Hubers un kurā piedalās 5 valstis (Vācija, Grieķija, Horvātija, Latvija, Nīderlande). Pētījuma mērķis: izpētīt jauniešu orientācijas, ieradumus un sociālo uzvedību, jaunatnes institūciju darbību dažādās apdzīvotās vietās. Pētījuma uzdevumos iekļauts izpētīt dažādu sociālo grupu jauniešus, to skaitā sociāli atstumtos jauniešus, lai varētu ieteikt pašvaldībām darbības, kas nepieciešamas sociālās atstumtības samazināšanai. Pētnieciskās metodes: etnogrāfiskā novērošana, dokumentu analīze, sociālo apstākļu izpēte konkrētu pašvaldību teritorijās, konkrētu rajonu sociālās vēstures izpēte, lai varētu labāk izprast sociālās atstumtības un integrācijas procesu. Pētījumā bija paredzēts analizēt sociālā darba lomu pusaudžu integrācijā sociālajā vidē.

Galvenie rezultāti. Eiropas jaunieši saduras ar dažādiem sociālās atstumtības un sociālās integrācijas apstākļiem. Pētījuma autori diferencē sociālo atstumtību (ko viņi pārsvarā izprot kā uz nabadzību balstītu atstumtību) un etnisko, rasu un nacionālo atstumtību, kā arī dzimumu diskrimināciju. Visās pētījumā aptvertajās valstīs bija vērojama sociālā atstumtība, lai gan apstākļi šajās valstīs ir atšķirīgi, kas nozīmē, ka arī apstākļi, kas nosaka jauniešu orientācijas, ir atšķirīgi.

Lielbritānijā nozīmīga loma tiek piešķirta jaunatnes sociālajai integrācijai, tādējādi cenšoties samazināt jauniešu sociālās atstumtības risku. Projekti, kas tiek īstenoti, balstās uz pētījumiem. Jāatzīmē, ka Lielbritānijā jau kopš 20.gadsimta sākuma ir spēcīga sociālās atstumtības pētnieciskā un politiskā tradīcija.

Jaunatnes līdzdalības un sociālās atstumtības samazināšanas kontekstā jāatzīmē vairāki pētījumi.

1997. gadā Klouks (Cloke), turpinot pētīt lauku iedzīvotāju, to skaitā jauniešu dzīvesveidu, identificēja marģinalizācijas un sociālās atstumtības problēmas.

Pētnieki konstatēja, ka darba tirgus un mājokļu tirgus laukos rada nevienlīdzību un sociālo atstumtību un galvenās riska grupas ir jaunieši, sievietes un veci cilvēki. Migrācija un jauno cilvēku aizceļošana neatrisināja lauku problēmas, bet radīja jaunas, to skaitā izglītības pieejamības pasliktināšanos, bērnu aprūpes samazināšanos, un vecie cilvēki nonāca sociālā izolācijā.

2000.gadā Lielbritānijā tika uzsākts Eiropas Savienības finansēts projekts „Par politiku un jaunatnes lomu lauku attīstībā (Jentsch un Shucksmith, 2003.), kas balstījās uz iepriekšējo pieredzi. Pētnieki izmantoja kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes, lai atklātu dažādos veidus, kā veidojas jauniešu sociālā atstumtība sakarā ar procesiem, kas notiek darba tirgū, mājokļu tirgū, vietējiem politiskajiem procesiem, un kā to iespaido vecāku sociālais stāvoklis. Piemēram, Anglijas lauku jaunieši iegūst autovadītāja apliecību vidēji par diviem gadiem vēlāk nekā pilsētu jaunieši, un šī atšķirība ir izteiktāka strādnieku šķiras jauniešiem nekā vidusšķiras jauniešiem. Tas savukārt ietekmē jauniešu mobilitāti. Šajā pētījumā identificēta arī cita lauku jauniešu identitātes un līdzdalības problemātika, kas saistīta ar sociālo mijiedarbību laukos, kur lauku jaunieši biežāk saskaras ar hierarhisku, diskriminējošu, homofobisku un seksisku attieksmi dažādās sociālās vidēs.

Citi jaunatnes pētnieki (A. Furlong un Cartmel, 2000)

Pētījumi par jaunatnes identitāti un līdzdalību

1.6. Jaunatnes pētījumi Kanādā un Austrālijā Interesanti jaunatnes identitātes un līdzdalības pētījumi tiek veikti Austrālijā un Kanādā. Pētījumi šajās

41

jomās tiek veikti galvenokārt universitātēs, bet valsts jaunatnes politikas pamatā ir pētījumu rezultāti.

Kanādas Politikas pētniecības tīkla (Canadian Policy research Network CPRN) veiktie jaunatnes pētījumi saistīti ar jaunatnes izglītību un sociālās atstumtības risku.

2001. gadā centrs secināja, ka Kanādas jaunatnes statuss ir riskants un nestabils, bet jaunatne nav uzskatāma par homogēnu grupu. Daļa jauno cilvēku piedalās sabiedrības dzīvē, darbojas pašvaldības dzīvē un pilnībā „izbauda savu pilsonību”, tomēr lielākajai jauniešu daļai perspektīvas nav „tik rožainas”. C. Beauvais, L. Mckay, A. Seddon (2001) konstatēja, ka, analizējot jaunatnes līdzdalības priekšnoteikumus, noskaidrota būtiska nelīdztiesība dažādu jaunatnes grupu vidū.

Pastāv vairāki līdzdalību ietekmējoši faktori: izglītība, sociālie un kultūras apstākļi. Izglītība var būt faktors, kas ierobežo jaunatnes līdzdalības iespējas. Apmēram 20% Kanādas jauniešu nepabeidz vidusskolu, bieži laukos.

Pirms desmit gadiem šiem jauniešiem nebija problēmu atrast darbu, bet pēdējos gados tas ir aizvien grūtāk.

Izglītības neiegūšana tādējādi ir faktors, kas samazina jaunieša iespēju kļūt neatkarīgam un būt veiksmīgam turpmākajā dzīvē. Savukārt šiem jauniešiem ir zemāka piederības izjūta valstij, konkrētai pašvaldībai, un viņiem ir vājāka pilsoniskuma apziņa. Tādējādi šiem jauniešiem veidojas jomas, kurās tie nepiedalās sabiedrības dzīvē, un viņi biežāk jūtas nepiederīgi, izolēti vai atstumti.

Pētnieki ir konstatējuši, ka kopumā jaunieši respektē valsts politiskās institūcijas un atzīst pieaugušo vērtības un ideālus, un, kļūstot ekonomiski pastāvīgi, akceptē sabiedrības politiskos uzskatus. Tomēr jaunieši aizvien vēlāk sasniedz ekonomisko neatkarību, un tam ir tieša saistība ar jauniešu piederības sajūtu un līdz ar to arī piederību noteiktai apdzīvotai vietai. Politiskā līdzdalība tiek saistīta ar sociālo integrāciju un sociālo iekļaušanos.

Tie jaunieši, kas ir bezdarbnieki, dzīvo nabadzībā, izjūt sociālo atstumtību. Viņiem nav pieejama laba izglītība, veselīgs uzturs, veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi, nav naudas, un viņi neinteresējas par vietējo vai valsts politiku. Šie jaunieši vai nu nepiedalās vēlēšanās, vai arī ir manipulējami.

Arī tie skolēni, kam ir speciālas vajadzības, biežāk iegūst zemāku izglītību un retāk spēj aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Līdz ar to arī viņiem ir mazākas iespējas aktīvi piedalīties. Pētnieki secina, ka valstij un pašvaldībām ir jāpievērš īpaša uzmanība jauniešiem, palīdzot viņiem pārvarēt sociālās atstumtības risku.

Pētnieki secina, ka Kanādas sociālajā un citās politikās pastāv vairāki robi, kas jaunatnes līdzdalību padara nestabilu. Lai situāciju uzlabotu, nepieciešams izstrādāt un iesaistīt jauniešus speciālās integrācijas programmās, dodot viņiem iespēju iekļauties sabiedrībā.

Austrālijas nacionālās pētniecības ietvaros notiek pētījumi, kuros iesaistās Austrālijas Nacionālā reliģiskās izglītības skola (National School of Religous Education), Sidnejas Katoliskās izglītības birojs, Rietumaustrālijas Katoliskais institūts, Austrālijas Notre Dame universitāte un citas institūcijas. Šīs pētnieciskās programmas ietvaros tiek veikta

42

virkne pētījumu par jaunatnes identitāti, komunikācijas veidiem un funkcijām, kā arī garīgās un reliģiskās izglītības nozīmi. Pētnieciskajai programmai bija trīs daļas: 1. „Nozīmes” shēmas.

un

„identitātes”

interpretatīvās

2. „Identitātes” un „nozīmes” zinātniskās literatūras analīze, lai noskaidrotu, ko no līdz šim veiktajiem pētījumiem var izmantot izglītības mērķiem.

3. Empīriskie pētījumi par to, kā jaunieši meklē identitāti un jēgu, nozīmi. Šajā sadaļa veiktie pētījumi saistīti ar to, kā jauniešu vecumā veidojas identitāte, kāda ir dažādu kultūras un citu institūciju loma identitātes veidošanā un jēgas meklējumos.

Paredzēts, ka šīs pētnieciskās programmas rezultātā tiks izstrādāti secinājumi un rekomendācijas reliģiskajai izglītībai, lai uzlabotu tās stratēģiju un saturu; pētot komunikācijas psiholoģiskās funkcijas, tiks noskaidrota izglītības daļa komunikācijā; kā arī – kāda ir baznīcas loma jēgas meklējumos, jēgas trūkums mūsdienu kultūrā, īpaši komerciālajā kultūrā.

2. Pētījumi un projekti Latvijā Laikā no deviņdesmitajiem gadiem līdz 2005. gadam Latvijā veikti plaši pētījumi par Latvijas iedzīvotāju identitāti un līdzdalību. Šajos pētījumos galvenā uzmanība pievērsta etniskajai identitātei un dažādu tautību cilvēku līdzdalības aspektiem. Lielākā daļa pētījumu vērsta uz visu iedzīvotāju identitātes un līdzdalības aspektiem. Pētījumos izmantotas šādas metodes: aptaujas, intervijas, fokusgrupu diskusijas, statistikas datu analīze un citas metodes.

Publiski pieejams vairāk nekā 30 pētījumu par identitātes un līdzdalības aspektiem.

Mazāk pētījumu veltīts jaunatnes līdzdalībai un identitātei. Šajā pārskatā centīsimies sniegt vismaz fragmentāru ieskatu šajos pētījumos. Tomēr atvainojamies visiem tiem autoriem, kuru pētījumus mums nav izdevies atspoguļot šajā pārskatā.

1. tabulā dots apkopojums par nozīmīgākajiem pētījumiem, ko laikā no deviņdesmito gadu beigām līdz 2005.gadam veikušas Latvijas pētnieku grupas un institūcijas pārsvarā ar dažādu starptautisku institūciju un organizāciju finansiālu atbalstu (Phare, LSIF, ANO AP, Sorosa fonds u.c.). Visu šo pētījumu apkopojums vai pilnais teksts pieejams internetā, pārsvarā adresē www.politika.lv Šis apskats rāda, ka Latvijā ir vairākas pētnieku grupas, kuru galvenais pētījumu loks ir sabiedrības integrācija, kuru tie pēta vairākus gadus, uzmanību akcentējot dažādiem problēmas aspektiem.

Bibliogrāfiskais saraksts nepretendē uz absolūti visu pētījumu uzskaitījumi. Šeit piedāvāta tikai

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

interneta resursos pieejamo reprezentatīvo pētījumu nosaukumi.

Latvijā ir veikti vairāki projekti un pētījumi par jaunatnes līdzdalību un identitāti.

2003. gadā LU FSI tika veikts pētījums „Jaunatnes sabiedrisko organizāciju loma valsts jaunatnes politikas īstenošanā”. Pētījumā dots ieskats par jaunatnes organizāciju darbību Latvijā. Saskaņā ar valsts jaunatnes politikas koncepciju jaunatnes organizācija tiek definēta kā sabiedriska organizācija vai sabiedrisko organizāciju apvienība, kuras darbības galvenais mērķis ir darbs ar jauniešiem un kurā ne mazāk kā puse no biedriem un pārvaldes locekļiem ir jaunieši. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijā darbību ir atjaunojušas un no jauna nodibinātas apmēram 100 bērnu un jauniešu organizācijas.

Vairums šo organizāciju nav īpaši populāras, un to biedru skaits ir neliels (no 10 līdz vairākiem simtiem biedru). Aktīvākās ir 35 organizācijas, kas apvienojušās Latvijas Jaunatnes padomē (LJP). Pamatojot pētījuma aktualitāti, norādīts, ka jauniešu līdzdalība organizācijās

Latvijā ir samērā zema. Pēc pēdējo gadu laikā veikto pētījumu datiem, jaunatnes organizācijās, interešu klubos, pašdarbības kolektīvos un pašpārvaldēs darbojas tikai 6,4% jauniešu.

Pētījums tika veikts, lai noskaidrotu jauniešu organizāciju iespējas, pieredzi un problēmas jaunatnes politikas realizācijā.

Datu ieguvei tika izmantotas vairākas metodes: jaunatnes organizāciju e-pasta aptauja; fokusa grupu diskusijas (notika katrā reģionā, piedalījās jaunatnes organizāciju pārstāvji); intervijas ar pašvaldību deputātiem un darbiniekiem par sadarbību ar jaunatnes organizācijām un jaunatnes problēmu risināšanu.

Pētījuma rezultāti atklāja dažādas jaunatnes organizāciju darba problēmas, ir apkopotas un klasificētas dažādas organizāciju dzīves grūtības, izdzīvošanas stratēģijas, sadarbības veidi. Taču ļoti maz organizāciju dalībnieki diskusijās varējuši pateikt par valsts jaunatnes politiku un savu piedalīšanos tās īstenošanā. Pētījuma rezultātā secināts, ka pašlaik ir grūti runāt par jaunatnes organizāciju lomu valsts jaunatnes politikas realizācijā, jo šis darbs notiek divos ļoti atšķirīgos līmeņos. No

2.tabula. Pētījumi par līdzdalības, identitātes un sabiedrības integrācijas tēmām Pētījuma nosaukums

Veicējs

Gads

Pilsoniskās sabiedrības veidošanās Latvijas lielākajās pilsētās un etniski neviendabīgākajos rajonos Latvijā

BSZI

2005

Active Civic Participation of Immigrants in Latvia

BSZI

2005

Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājuma meklējumi

BSZI

2005

Sabiedrības integrācija un uzņēmējdarbība: etniskais aspekts

BSZI un Ekonomikas institūts

2004

Cittautiešu jauniešu integrācija Latvijas sabiedrībā izglītības reformas kontekstā

BSZI

2004

Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija

BSZI

2004

Pašvaldību loma sabiedrības integrācijas procesā

BSZI

2004

Latvijas nacionālo minoritāšu prasības etniskās identitātes saglabāšanas garantēšanai

LU FSI Etnisko pētījumu centrs

2004

Mainīgās identitātes: etnisko grupu mobilizēšanās un sabiedrības etniskās struktūras izmaiņu ietekme uz sabiedrības integrāciju

LU FSI Etnisko pētījumu centrs

2004

RSU (Ģ.Račko)

2004

Jaunatnes centrs „Ejam”

2004

PROVIDUS

2004

Naturalizācijas pārvalde

2003

LU FSI

2003

European Centre for Minority Issues

2003

SKDS

2002

Latvijas Etnisko studiju un cilvēktiesību centrs

2001

Iedzīvotāju integrācija: sabiedriskās aktivitātes

SKDS

2001

Ceļā uz pilsonisku sabiedrību. Latvijas iedzīvotāju aptauja 2000./2001.g.

BSZI

2001

Etnopolitika Latvijā. Pārskats par etnopolitisko stāvokli Latvijā un tā ietekme uz sabiedrības integrāciju

LU FSI Etnisko pētījumu centrs

2001

Krievu un krievvalodīgo sabiedriskās organizācijas un Latvijas sabiedrības integrācijas jautājumi 2001. gadā (analīzes skatījums)

LU FSI Etnisko pētījumu centrs (V.Volkovs)

2001

Uzskati par sabiedrības integrētību un saliedētību Latvijā

SKDS

2001

Sabiedrības integrācijas institucionālās politikas analīze

Ārpolitikas institūts

2000

Latvijas mazākumtautību sabiedrisko organizāciju dibināšanas mērķi Projekta “Esam dažādi, bet vienoti Latvijā” rezultāti Latviešu valodas zināšanas un sabiedrības integrācija Pilsonības pretendentu aptauja par naturalizācijas iemesliem Jaunatnes sabiedrisko organizāciju loma valsts jaunatnes politikas īstenošanā National Integration in Estonia and Latvia 2000-2002 Attieksme pret atsevišķiem ar integrāciju saistītiem jautājumiem Kampaņa sabiedrības informēšanai un izpratnes veicināšanai par pilsonību. Novērtējums

Pētījumi par jaunatnes identitāti un līdzdalību

43

vienas puses, ir jaunatnes politikas koncepcija, valsts programma, darbs jaunatnes likumdošanas jomā, no otras – reālais, praktiskais organizāciju darbs, kas saistīts ar konkrētiem pasākumiem, projektiem, organizāciju dzīves uzturēšanu un nodrošināšanu.

Jaunieši darbojas organizācijās sev svarīgu uzdevumu veikšanai, nevis lai realizētu valsts jaunatnes politiku.

Jābūt starpposmam – organizatorisku pasākumu un institucionālu mehānismu kopumam, kas koordinē jaunatnes organizāciju iesaistīšanos jaunatnes politikas īstenošanā.

2004. gadā I. Šūpule veikusi skolēnu aptauju projekta „Esam dažādi, bet vienoti Latvijā” ietvaros, aptaujāts gandrīz 600 skolēnu no 10.–12. klasēm, tai skaitā 36% latviešu, 48% krievu, 5% ukraiņu, 4% baltkrievu, 3% poļu. Aptaujas rezultāti parāda, ka kopumā skolēni apzinās integrāciju kā nepieciešamību un apzinās, ka šobrīd Latvijas sabiedrība ir sašķelta. 67% domā, ka Latvijas sabiedrība ir etniski sašķelta, un 75% uzskata, ka Latvijā ir konkrētas problēmas, kas skar tikai mazākumtautību iedzīvotājus un kuru risināšanā ir nepieciešams valsts atbalsts. Šajā pētījumā secināts, ka sabiedrības integrācija biežāk nozīmīgāka šķiet latviešu skolēniem (87%) nekā krievu skolēniem (76%).

Laikā no 2003. līdz 2004. gadam Latvijas jaunieši (Cēsu rajons) piedalījās starptautiskā projektā PIPE (ar Phare un Cēsu rajona pašvaldības atbalstu) .

Saīsinājums “PIPE” ir radies no četriem angļu valodas vārdiem un iezīmē projektā paredzēto aktivitāšu virzienus. PIPE nozīmē līdzdalību, identitāti, plānošanu un uzņēmējdarbību. Šī projekta ietvaros Lietuvas socioloģiskā centra pētnieces veikušas aptauju par jaunatnes reģionālo identitāti un vērtībām. Norvēģijas pētnieki savukārt izanalizējuši un izvērtējuši projekta nozīmi. Pētījuma mērķis bija noskaidrot reģionālo identitāti veidojošos faktorus. Pētnieki centās noskaidrot kulturāli ģeogrāfisko faktoru un etniskās kultūras lomu reģionālās identitātes veidošanā; pētīja t.s. centra – perifērijas faktorus – viedokli par reģionu attiecībā pret lielu pilsētu, citiem reģioniem, attiecības starp reģionālo, nacionālo un Eiropas identitāti; mediju lomu identitātes veidošanā; kultūras aktivitāšu un identitātes prioritātes, kā arī citus jautājumus. Pētnieki atklāja interesantas atšķirības un līdzības dažādu valstu jauniešu starpā.

Pētnieki secināja, ka Norvēģijā Telemarkas reģionā jauniešiem raksturīga visizteiktākā reģionālā identitāte, savukārt Lietuvā (reģionos, kur notika pētījums) reliģija ir visbūtiskākā jaunatnes identitātes veidošanā.

Savukārt Latvijas un Norvēģijas jauniešu identitāti vairāk ietekmē kultūra un tradīcijas. Pētnieki arī konstatēja, ka Telemarkas jauniešiem ir spēcīgāk izteikta ģimenes orientācija nekā citās pētījuma dalībvalstīs. Analizējot jauniešu vērtības, konstatēts, ka Latvijas un Lietuvas jaunieši biežāk darbu novērtē augstāk savā vērtību skalā nekā norvēģu jaunieši, savukārt ģimenes vērtības ir augstāk vērtētas Latvijā un Norvēģijā nekā Lietuvā. http://pipe.cesis.lv/i.php?id=1

44

Rīgas Stradiņa universitātes pētījumā (Ģ. Račko) “Latvijas mazākumtautību sabiedrisko organizāciju dibināšanas mērķi” atzīmēts, ka līdz šim Latvijā nav tikusī veikti zinātniski pētījumi, kas izvērtētu mazākumtautību sabiedrisko organizāciju dibināšanas tendences sistēmtransformācijas apstākļos.

Analizējot organizāciju dibināšanas mērķus, pievērsta uzmanība tam, cik lielā mērā organizācijas ir orientētas noslēgties no apkārtējās sociālās vides vai piemēroties sistēmtransformācijas izraisītajām pārmaiņām, iekļaujoties sabiedriskajos un politiskajos procesos. Līdz ar to pētījumā ir izvērtēta organizācijas dibināšanas mērķu savietojamība ar kolektīvisma vērtīborientāciju, aktualizējot nepieciešamību apvienot tautiešus un uzturēt sakarus ar dzimteni, un individuālisma vērtīborientāciju, akcentējot nepieciešamību pēc indivīdu profesionālo interešu īstenošanas, piemērojoties pārmaiņām. Balstoties uz pētījuma mērķi, tika izvirzīta hipotēze, ka 2003. gadā reģistrētās organizācijas ir individuālistiskākas savos mērķu uzstādījumos nekā 1993. gadā dibinātās organizācijas.

Izvirzītā mērķa sasniegšanai tika izmantotas vairākas pētnieciskās metodes: organizāciju statūtu kvantitatīvā kontentanalīze, 36 daļēji strukturētas dziļās intervijas organizāciju līderiem.

Pētījumā apstiprinājās hipotēze, ka 2003. gadā reģistrētās mazākumtautību sabiedriskās organizācijas ir vairāk individuālistiskas un pilsoniski vairāk orientētas savos mērķu uzstādījumos nekā 1993. gadā dibinātās organizācijas. Kopumā jaunāko organizāciju mērķi bija elastīgāki un nenoteiktāki, tādējādi optimizējot organizāciju iespējas piemēroties pārmaiņām.

Jaunākajām organizācijām raksturīgas izteiktākas pilsoniskās pašorganizēšanās un dziļākas politisko procesu analīzes spējas.

Baltijas Sociālo zinātņu institūts B. Zepas vadībā 2004.gadā veica pētījumu “Cittautiešu jauniešu integrācija Latvijas sabiedrībā izglītības reformas kontekstā”. Šis pētījums veikts ar Phare, SIF finansiālo atbalstu. Galvenie uzdevumi, kas izvirzīti pētījumā, bija noskaidrot: skolēnu politiskos uzskatus un attieksmes veidošanos pret valsti izglītības reformas kontekstā; vecāku un skolotāju lomu jauniešu attieksmes veidošanā; faktorus, kas sekmē integrāciju, kā arī iemeslus, kas veicina konfliktus.

Jaunatnes integrāciju analizēta trīs dimensijās – nostādņu (politiskie uzskati, attieksme pret valsti), strukturālā (politiskā līdzdalība un etniskie tīkli) un funkcionālā integrācija (latviešu valodas zināšana un lietošana).

Dati iegūti, veicot aptaujas ar cittautiešu skolēniem, viņu vecākiem un skolotājiem 50 mazākumtautību vidusskolās visā Latvijā, kā arī veicot fokusgrupu diskusijas.

Autori secina, ka jauniešiem ir stipri izteikta valstiskā identitāte, lai gan viņi atzīst, ka “valsts neieklausās krievvalodīgajos”. Pētnieki konstatē, ka jaunieši kritisko nostāju pārņem no ģimenē un skolā valdošajiem

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

uzskatiem. Strukturālo integrāciju veicinājusi izglītības reforma, kā rezultātā būtiski palielinājusies jauniešu politiskā līdzdalība protesta akciju formā. Lai gan funkcionālās integrācijas jomā dominē valodas apguves un lietošanas motivācija darba un citām sociālajām vajadzībām, taču konfliktu veicinošs apstāklis ir vēlme piešķirt oficiālu statusu krievu valodai.

“Pilsoniskās vērtības latviešu un mazākumtautību izglītības programmās: salīdzinājums” (RSU pēc ĪUMSIL pasūtījuma, 2005) Pētījuma mērķis bija noskaidrot sociālo zinību priekšmetu lomu un iespējas pilsonisko vērtību veidošanā latviešu un mazākumtautību skolās, kā arī vidusskolēnu attieksmi pret pilsoniskajām vērtībām.

Pētījuma ietvaros tika veikta reprezentatīva izlases veida Latvijas vidējo mācību iestāžu skolēnu aptauja (N = 2088) par pilsoniskām vērtībām un mācību procesa vērtējumu. Izmantotas arī citas metodes – fokusgrupu diskusijas, ekspertu intervijas, taču ar identitāti un līdzdalību saistīti tieši aptaujas rezultāti.

Pētījumā veikts latviešu un mazākumtautību skolēnu viedokļu salīdzinājums un iegūti vairāki būtiski secinājumi.

Gan krievu, gan latviešu skolu vidusskolēni atzīmē latviešu un krievu etniskās identitātes nostiprināšanos pēdējo 5 gadu laikā; latviešu skolu vidusskolēni akcentē latviešu pilsoniskās identitātes nostiprināšanos, bet krievu skolu vidusskolēni uzsver krievu Latvijā pilsoniskās identitātes pavājināšanos.

Krievu skolu vidusskolēni piešķir daudz mazāku nozīmi gan etniskās, gan pilsoniskās identitātes saglabāšanas un nostiprināšanas lomai Latvijas sabiedrības saliedēšanas un integrācijas procesā.

Par trim nozīmīgākajiem faktoriem etniskās identitātes saglabāšanā un nostiprināšanā latviešu skolu

Pētījumi par jaunatnes identitāti un līdzdalību

vidusskolēni uzskata: nacionālās valodas lietošanu, tautas tradīciju kopšanu un masu komunikācijas līdzekļus; krievu skolu vidusskolēni – nacionālās valodas lietošanu, mazākumtautību skolas un masu komunikācijas līdzekļus.

Vidusskolēni latviešu skolās nozīmīgi vairāk nekā vidusskolēni krievu skolās lepojas ar Latvijas demokrātijas, ekonomikas, mākslas, kultūras un sporta sasniegumiem. Pretrunīgi no latviešu skolu vidusskolēnu puses un negatīvi no krievu skolu vidusskolēnu puses tiek vērtēts apgalvojums par Latvijas demokrātijas sasniegumiem taisnīgā attieksmē pret visām sociālajām grupām Latvijā. Divas piektdaļas latviešu skolu vidusskolēnu un trīs ceturtdaļas krievu skolu vidusskolēnu jūt sociālo netaisnīgumu attiecībā pret noteiktām sociālajām grupām Latvijas sabiedrībā.

Divas trešdaļas vidusskolēnu gan latviešu, gan krievu skolās nav iesaistījušies (un negrib to darīt) nekādās politiskajās aktivitātēs. Jauniešu politisko pasivitāti nevar uzskatīt par vēlamu, jo demokrātiskas valsts pamats ir attīstīta pilsoniskā sabiedrība un augsta iedzīvotāju iesaistīšanās pakāpe dažādās sociālās dzīves norisēs.

Balstoties uz veikto datu analīzi, izdarīts secinājums, ka aptaujātie latviešu un krievu vidusskolēni veido divas atšķirīgas sociālās grupas pēc praktiski visiem pētījumā izmantotajiem kritērijiem.

Kopumā pēc Latvijā un citās valstīs veikto pētījumu apskata var secināt, ka Latvijā pēdējo gadu laikā veikts daudz pētījumu par dažādiem sabiedrības integrācijas aspektiem, kuros daļēji skartas arī identitātes un līdzdalības tēmas, taču salīdzinājumā ar citām valstīm samērā maz ir pētījumu par jaunatni, jauniešu identitāti un līdzdalību. Tāpēc pievēršanās šo tēmu izpētei Latvijā pašlaik ir aktuāla.

45

Jauniešu izpratne par identitāti un līdzdalību: fokusgrupu diskusiju rezultāti

1. Vispārīgs raksturojums Pētījuma ietvaros tika rīkotas četras fokusgrupu diskusijas ar dažādu tautību jauniešiem Rīgā, Jēkabpilī un Daugavpilī, ar mērķi apzināt viņu viedokļu un uzskatu daudzveidību par līdzdalības un identitātes jautājumiem.

Kopumā diskusijās piedalījās 31 cilvēks: 17 meitenes, un 14 puiši. Diskusiju dalībnieku vecums bija no 14 līdz 19 gadiem. Diskusijas tika organizētas atsevišķi tiem jauniešiem, kuru dzimtā valoda ir latviešu, un tiem, kuru dzimtā valoda ir krievu. Tas tika darīts saskaņā ar vispārpieņemtajām metodoloģiskajām nostādnēm, kuras paredz, ka komunikācijai ir jānotiek informantu dzimtajā valodā. Diskusijās jaunieši varēja piedalīties ar saviem īstajiem vai izdomātiem vārdiem. Tā kā diskusiju atšifrējumā dalībnieku vārdi tika saglabāti, lai atšķirtu dalībniekus pēc vecuma un dzimuma, tad arī apkopojumā tie tiek norādīti tādos pašos nolūkos.

Visas diskusijas norisinājās draudzīgā gaisotnē, kas ļāva brīvi izteikties katram dalībniekam. Tas lielā mērā palīdzēja iegūt ļoti atšķirīgus viedokļus par jauniešu ikdienas gaitām, attieksmēm, problēmām un to vērtējumiem.

Viens no fokusgrupu diskusiju mērķiem bija noskaidrot, ar ko un cik lielā mērā jaunieši identificē paši sevi, kam un cik lielā mērā viņi jūtas piederīgi. Identitātes koncepts izrādījās visai grūti uztverams jauniešu vidū, tāpēc pamata jautājumi tika uzdoti par piederības sajūtu skolai, ģimenei, pilsētai, novadam, valstij, Eiropai.

Ar sociālo piederību tiek saprasta piederība dažādām sociālām grupām: ģimenei, draugiem, savai klasei un skolai.

2. Dažādās piederības 2.1. Piederība skolai un klasei Gan latviešu, gan krievu jaunieši nodala skolas vidi no draugiem. No diskusijām iespējams vispārināt divus galējus viedokļus. Pirmais no tiem ir, ka skola ir tā vieta, kur ir lielākā daļa draugu. „Man skola ir otrās mājas, pavadu tur lielāku daļu laika. Tur arī ir vairākums no maniem draugiem. Es tur jūtos ērti.” (Nataša, 17 gadi, Daugavpils) Šie jaunieši bija arī tie, kas varēja minēt vairākas skolu aktivitātes, arī aktivitāšu vērtējums bija pozitīvs. „Es piedalos visādos [pasākumos], kas man kaut ko dod. [...] Skolā tu dziedi, ir visādi koncerti, teiksim, māmiņu diena. [...] Skolā ir daudz [aktivitāšu]. Visādos konkursos piedalos, pārstāvu savu skolu rajonā.”

(Marta, 16 gadi, Rīga) Otrais viedoklis ir, ka skola ir vieta, kur notiek mācības, savukārt draugi, kurus iespējams izvēlēties pašam, ir ārpus tās. „Priekš manis skola ir vietas, kur es nāku mācīties.

Neesmu izvēlējusies savus skolotājus un klasesbiedrus.

Fokusgrupas

[Ar viņiem] kontaktu praktiski nav. Savukārt draugi ir cilvēki, kurus esmu izvēlējusies pati, man ar viņiem ir labi.” (Marija, 18 gadi, Daugavpils) Līdzās pozitīvām emocijām, kas ir saistītas ar skolas gaitām, jauniešu teiktajā parādījās arī iemesli, kāpēc skola var būt ne visai patīkama vieta, kas atgrūž no tās. Viena no tipiskām situācijām ir pārlieku augsta klasesbiedru savstarpējā konkurence un no tās izrietošā atsvešinātība kolektīvā. „[...] ļoti daudziem patika uzspiest savu viedokli.

Attiecību vispār nekādu nebija. [...] Skolā bija briesmīga konkurence mācību dēļ. Un tas bija ne tikai mūsu klasē, bet arī citās.” (Gaļina, 18 gadi, Rīga) Tāpat vairāki jaunieši minēja nevēlēšanos un nespēju rast kopēju valodu ar klases vai skolas biedriem, saistot to ar interešu nesakritību, par to runāja kā latviešu, tā krievu tautības jaunieši. „Pat negribas iepazīties ne ar vienu citu. Vienkārši mani tie cilvēki nesaista, viņiem ir domāšana savādāka.”

(Aigars, 17 gadi, Rīga) „Es klasi ne īpaši mīlēju, arī klase mani nemīlēja. [...] Klasē bija tikai kādi 2 cilvēki, ar kuriem man sakrita intereses.” (Sergejs, 19 gadi, Daugavpils) Arī standartizēta pieeja skolēnu mācību procesā tika minēta kā negatīvs faktors, kas mazina interesi par skolu, jaunu zināšanu apguvi. „Man nav tā, ka es slikti mācītos, bet man nepatīk.

Tur ir tas, ka mācību programma neļauj bērnam attīstīties vairāk, cik viņam ir paredzēts tajā vecumā.

Pat ir dzirdēts, ka skolotāji nosoda, ka lasi to, ko nevajag.” (Jānis, 14 gadi, Rīga) Apkopojot šīs negatīvās pieredzes saistībā ar mācību iestādēm, var teikt, ka neapmierinātība radās tiem jauniešiem, kuri paši pietiekami labi prata novērtēt savas prasmes, interešu loku, pozīciju attiecībās ar vienaudžiem.

2.2. Piederība ģimenei Ģimene diskusijās visbiežāk tika raksturota kā stabila, pastāvoša vērtība – tā ir vieta, kur atrodas tuvākie cilvēki, kuri ir gatavi sniegt palīdzību vissarežģītākajā situācijā, lai kas arī notiktu. „Ģimenei ir jābūt pirmajā vietā, jo ģimene ir tas vienīgais, kas tev būs jebkurā brīdī.” (Līga, 15 gadi, Jēkabpils) „Ģimene ir cietoksnis. Vari atnākt, kad kaut ko esi pastrādājis, kaut ko nepareizu izdarījis. Tur vienmēr tevi sapratīs. Vismaz man ģimenē tā ir.” (Andrejs, 16 gadi, Rīga)

47

Tajā pašā laikā diskusiju dalībnieki aprakstīja visnotaļ atšķirīgus attiecību modeļus, kas izveidojušies viņu ģimenēs. Vispārinot šos nosacītos modeļus, iespējams runāt par diviem attiecību veidiem. Pirmajā gadījumā pusaudžu attiecības ar vecākiem veidojas īpaši sirsnīgas, emocionāli tuvas, jaunieši atzīst, ka ģimenē jūtas labi. „Es nezinu, ko es darītu, ja man nebūtu tāda māte.

Man māte apskaidro, spēj saprast to dzīves jēgu. [...]

Es vienkārši esmu laimīga un ģimenē jūtos ļoti labi. Tie sīkumi – brāļi, kacināšana - tie vispār nav jāņem vērā.

Ir jāmāk situācijas vērst pozitīvā gaisotnē.” (Lauma, 17 gadi, Rīga) Savukārt otrajā gadījumā ģimenes attiecības ir vēsākas, loģiskākas, drīzāk balstītas uz saprātu nekā uz jūtām, ko vislabāk var raksturot vārds "vienošanās": „Man, piemēram, nav labākās attiecības ar ģimeni.

Viņi ir cilvēki, ar kuriem kopā dzīvoju. Neuzskatu par nepieciešamu veidot ar viņiem īpašas attiecības.

Cenšos ar viņiem nestrīdēties.” (Sergejs, 19 gadi, Daugavpils) Diskusiju gaitā atklājās, ka vairākiem jauniešiem ģimene saistās ar smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem.

Pārsteidzoši bieži skanēja krasi negatīvi stāsti par tēviem, kuri tika izslēgti no ģimenes dzīves, kā to redzēja paši jaunieši, pārāk biežas alkohola lietošanas dēļ. Ar šādiem piemēriem tika skaidrots, kāpēc jaunietis nejūtas piederīgs ģimenei.

„Dominē draugu loks, kuru esmu izveidojusi pati. [...] Pēkšņi nolēmu izveidot apli ap sevi.” (Marija, 17 gadi, Daugavpils) „Es īpaši nekontaktējos ar jauniešiem, kuri man nepatīk.” (Jānis, 15 gadi, Rīga) Lai gan piederība ģimenei dominēja, lūgti sarindot pēc nozīmīguma skolu, ģimeni un draugus, vairāki jaunieši deva priekšroku pēdējiem. Šāda pozīcija tika pamatota ar to, ka draugi ir spējīgi pilnīgāk izprast viens otra problēmas, ar draugiem var pārrunāt to, ko nerunā ar vecākiem. „Pieņemsim, ar draugiem tu nerunāsi par to, par ko runātu ar mammu.” (Laura, 14 gadi, Rīga)

2.4. Piederība pilsētai un dzīvesvietai Pilsēta vai – šaurāk – dzīvesvieta diskusiju dalībnieku acīs ir tā, piederības sajūtu kurai viņi spēja raksturot visprecīzāk. Praktiski visi jaunieši atzina, ka tieši pilsēta/vieta, kurā viņi dzīvo, ieņem būtisku vietu ikdienas gaitās. Līdzīgi kā ar piederību valstij, kas tiks aplūkota tālāk, piederība pilsētai ir pamanāmāka tad, ja gadās aizbraukt uz citām vietām Latvijā. „Tāpat kā mēs aizbraucām līdz Jēkabpilij. Tur ir sveša vide, cilvēki pavisam savādāki. Liekas, ka viņi nav tādi kā mēs. Bet īstenībā viņi tāpat domā par savu pilsētu, ka tā ir viņu mīļākā vieta.” (Aina, 15 gadi, Rīga)

„Justies nepiederīgs ģimenei – tas īstenībā ir. [...]

Tēvam, kamēr viņš bija dzīvs, pilnīgi nejutos piederīgs.

Man tēvs bija alkoholiķis. Es uzskatu, ka man nekad kārtīga tēva nav bijis un mani mamma ir atradusi kāpostos vai kā.” (Jānis, 15 gadi, Rīga)

Svarīgs piederības pilsētai/vietai aspekts, par kuru runāja jaunieši, ir saistīts ar draugiem. Parasti lielākā daļa draugu dzīvo vienā rajonā/pilsētā, arī tikšanās ar šiem cilvēkiem notiek konkrētās vietās, kas pastiprina piederības sajūtu tām.

Jāatzīmē, ka pretstatā konfliktiem, nesapratnei attiecībās ar vienu no vecākiem vienmēr tika īpaši uzsvērtas īpaši tuvas attiecības ar otru vecāku.

„Tur, kur es tagad dzīvoju, – Dreiliņos es nejūtos labi. Esmu izaugusi Rīgā, un tur ir mani draugi. [...] Te [Rīgā] ir mani draugi, es zinu visas vietas. Bet tur nav ko darīt – ja gribi aiziet, tur nav nekā.” (Elīna, 14 gadi, Rīga)

„Māte man ir ideālākais cilvēks uz pasaules, saprotošākais. Māsa ir daudz vecāka par mani, viņa ir tēva vietā.” (Jānis, 15 gadi, Rīga)

2.3. Piederība draugu lokam Nākamā sociālā grupa, piederība kurai ieņem ārkārtīgi nozīmīgu vietu jauno cilvēku dzīvē, ir draugi. Kā tas tika aprakstīts iepriekš, jaunieša draugus var nosacīti sadalīt skolas draugos un ārpusskolas draugos. Protams, nav iespējams pilnīgi un viennozīmīgi norobežot šīs divas grupas, jo tās savstarpēji pārklājas. Īpašas pieminēšanas vērta ir diskusiju dalībnieku paustā atziņa, ka jaunietis pats aktīvi un apzināti veido draugu loku saskaņā ar savām interesēm – izmanto savas tiesības brīvi izvēlēties cilvēkus, ar kuriem pavadīt vairāk laika.

48

Interesanti, ka krievu jaunieši īpaši uzsvēra piederību pilsētai, uztverot to kā nodalītu no piederības valstij.

Par šādām sajūtām runāja diskusiju dalībnieki krievi gan Rīgā, gan Daugavpilī: „Es teikšu, ka mīlu pilsētu. Man vienalga, kurā valstī tā atrastos, es [vienalga] to mīlētu. Visu, kas ir tālāk, valsti es ne visai labi sajūtu. [...] Mani apmierina Daugavpils.” (Sergejs, 19 gadi, Daugavpils) Tāda pozīcija, kas norāda piederības pilsētai pārsvaru pār piederību valstij, vērojama tikai krievu jauniešu vidū.

Diskusiju gaitā izskanēja arī doma par to, ka piederība dzīvesvietai, pilsētai sekmē arī dažāda veida rīcību, piedalīšanos dažādos pasākumos.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

„Man liekas, ka tās lietas ir saistītas savā starpā.

Kā savas pilsētas iedzīvotājs tu piedalies dažādos pasākumos, organizācijās, lai uzlabotu pilsētu.” (Līga, 15 gadi, Jēkabpils)

„Kad tu stāvi kaut kādā parādē, apbalvošanā, tu jūti... Pirmkārt, spēlē tavas valsts himnu. Tu saproti, ka tu trenēsies, lai par tevi zinātu, tevi cienītu, lai tava tauta kļūtu pazīstama.” (Andrejs, 16 gadi, Rīga)

Ja aplūkojam sīkāk, piedaloties kādās aktivitātēs jaunieši izjūt piederību savai pilsētai, tad pirmajā plānā ir kultūras pasākumi: pilsētu svētki, arī Dziesmu svētki, kuru laikā notiek tikšanās ar vienaudžiem no citām pilsētām.

Lai gan jāteic, ka šajā jautājumā iezīmējās arī krievu jauniešu savādākas, salīdzinot ar latviešu vienaudžiem, pieredzes. Viņi minēja piemērus, kad sporta spēlēs, kur spēlē Latvijas komanda pret Krievijas, atbalstīja krievu sportistus, tomēr jebkurā citā Latvijas izlases spēlē aizrautīgi juta līdzi un bija lepni par mūsu valsts sportistu panākumiem. Šajā situācijā ir jāievēro, ka jaunie cilvēki nenoliedz piederību vienai valstij, tajā pašā laikā aktīvi un konsekventi atbalsta citas valsts pārstāvjus sporta sacensībās. Šī pretruna – svārstīšanās starp atbalstu Latvijas vai Krievijas sportistiem – norāda uz sarežģītāku identitātes veidošanās procesu krievu jauniešiem.

„Es jūtos piederīga Dziesmu svētkos. [...] Paprasa tev, no kurienes esi. Tu pasaki, ka esi no Ogres. Forša sajūta, ka no visas Latvijas [cilvēki] ir kopā.” (Laura, 14 gadi, Rīga) Vēl viens aktivitāšu veids, kas jauniešu acīs ir saistāms ar piederību savai dzīvesvietai, ir iesaistīšanās vides problēmu risināšanā. Piemēram, Rīgas reģionā dzīvojošie pusaudži vairākas reizes minēja projektu „Pēdas”, kura ietvaros tika savākti atkritumi parkos un mežos. Viņi arī atbalstīja nepieciešamību rīkot šāda veida aktivitātes un pauda vēlēšanos tajās piedalīties.

„Kad es skatos hokeja čempionātu, es fanoju par Latviju. Bet, kad notiek čempionāts daiļslidošanā, es nevaru just līdzi Latvijai, jo tā tur vienkārši nav pārstāvēta.” (Nataša, 17 gadi, Daugavpils)

„Es tieši tajās pašās „Pēdās” gribēju piedalīties, īpaši, kad pie Biķernieku meža [bija]. Bet man kaut kā nesanāca laika.” (Jānis, 14 gadi, Rīga)

„Es vairāk jūtu savas saknes Krievijā. Lai arī cienu savu valsti. Ja būs spēle Latvija-Krievija, es jutīšu līdzi Krievijai.” (Marija, 17 gadi, Daugavpils)

2.5. Piederība valstij

2.6. Etniskā identitāte

Runājot par piederību savai valstij, jaunieši ne vienmēr spēja skaidri izteikt savas domas. Bieži vien šādas piederības pieredze tika aprakstīta, atsaucoties uz citām valstīm vai ārzemniekiem. Piederība valstij visasāk, pēc jauniešu teiktā, tiek izjusta ārzemju braucienu laikā, vai arī redzot ārzemju tūristus Latvijas pilsētu ielās.

Vispirms diskusijās atklājās tas, ka etniskā identitāte tiek saistīta ar savas tautas pretnostatījumu citām tautām, parasti šis otras tautas vērtējums ir negatīvs, negatīvā vērtējuma pamatā ir vai nu jauniešu pašu pieredze, vai stereotipi par to vai citu tautu.

Visai pārsteidzošā kārtā latviešu jaunieši, kas dzīvo Rīgā vai arī tai tuvākajās pilsētās, pauda daudz negatīvu viedokļu par krievu tautības cilvēkiem. Kā tipiski starpgadījumi tika minēti ielu konflikti, krievu tautības cilvēku provocējoša uzvedība sabiedriskās vietās, lamāšanās u.tml. Īpašas uzmanības vērts ir tas, ka tieši pēc nepatīkamām pieredzēm, kas ir saistītas ar "krieviem", latviešu jaunieši asāk izjūt savu etnisko piederību.

„Reizēm gadās aizbraukt uz ārzemēm, un tur tu saki, ka esi no Latvijas, ne jau no Jēkabpils. Bet ja tu aizbrauc uz kādu no Latvijas pilsētām, tu saki, ka esi no Jēkabpils.” (Līga, 15 gadi, Jēkabpils) Gan latviešu, gan krievu grupu diskusijās kā vienu no spilgtākajiem piemēriem, kad tiek izjusta piederība valstij, jaunieši minēja Dziesmu svētkus: „Es uzskatu sevi par patrioti. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez savas pilsētas un valsts. [...] Pēdējās patriotiskas jūtas man bija, kad skatījos jauniešu Dziesmu un deju svētkus. Tas bija vienreizēji. Biju priecīga, ka esmu kopā ar šo tautu.” (Karīna, 19 gadi, Daugavpils) „Dziesmu svētkos taču varēja apraudāties. Tas bija tik forši, ka tu esi Latvijā.” (Laura, 14 gadi, Rīga) Īpašas pieminēšanas vērtas ir arī sporta sacensības, uz ko atsaucās vairāki puiši un meitenes. Līdzīgi kā kultūras aktivitātēs, arī sporta pasākumos jaunieši jūt izteiktu piederības sajūtu valstij.

Fokusgrupas

„Es katru dienu nejūtos kā latvietis, jo apkārt ir krievi visu laiku. Un tas mani ļoti kaitina. Es nevaru ciest tos krievus. Un tas ir vāks vienkārši. [...] Tāpēc, ka viņi domā, ka viņi ir īstie latvieši, šī ir viņu valsts.

Mēģina apspiest mūs – visus latviešus.” (Aigars, 17 gadi, Rīga) Tātad latviešu jaunieši identificē sevi kā latviešu tautu, pretstatot sevi krievu tautai, ko veicina/aktualizē negatīvas pieredzes.

Krievu jauniešu domās par piederību etniskai grupai bija vērojama līdzīga loģika. Pusaudži minēja ikdienas dzīves piemērus, kuri rādīja, ka Rīgā savu piederību vienotai tautai Latvijā viņi izjūt, pretstatot to čigānu tautības cilvēkiem, kuri rada apdraudējumu jauniešu drošībai ielās.

49

„[Čigāni] piesienas uz iela. Kamēr tālu neaiziesi, neliks tevi mierā.” (Andrejs, 16 gadi, Rīga)

starp Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem un cilvēkiem no Rietumeiropas, pēc jauniešu domām, ir krasas.

Šāda pašidentifikācija, izmantojot dalījumu “labajos” un “sliktajos”, tika galvenokārt izmantota tikai Rīgā, iespējams jaunieši Rīgā jūtas apdraudēti saistībā ar noziedzības līmeni, taču šīs apdraudētības sajūtas reducē uz etniskiem konfliktiem. Iespējams arī, ka etniskās pretrunas Rīgā ir izteiktākas nekā citur Latvijā.

Jābilst, ka nedz Daugavpilī, nedz Jēkabpilī diskusiju dalībnieki nestāstīja par šāda veida problēmām tik kaislīgi un aizrautīgi, kā to darīja Rīgas reģiona jaunieši.

Diskusijā, kas notika Jēkabpilī, jaunie cilvēki atcerējās, ka kādreiz latviešu skolēniem bija konflikti ar krieviem:

„Ir, protams, atšķirības starp latviešiem un krieviem, bet tās ir izlīdzinātākas nekā atšķirības starp latviešiem un angļiem. [...] Es nebrauktu tālu uz ārzemēm uz ilgu laiku, jo ir tāda lieta – mentalitāte. Svešā valstī cilvēks nevarēs saieties ar tiem cilvēkiem, jo viņi bija izauguši pilnīgi citā vidē, lasījuši citas grāmatas.” (Marija, 17 gadi, Daugavpils)

„Ir piemērs mūsu ģimnāzijā. Tur netālu ir 2. vidusskola, kas ir krievu skola. Bija tā, ka bija visādi starpgadījumi: ar cietušajiem, bez cietušajiem.” (Artis, 17 gadi, Jēkabpils) Daugavpils jaunieši minēja čigānu tautības cilvēkus, runājot par "atšķirīgu", "citādu" dzīvesstilu.

Iepriekš aprakstītie viedokļi ļauj secināt, ka ārpus Rīgas konflikta situācijas, kurās pastiprināti tiek izjusta etniskā identitāte, nav tik aktuālas kā galvaspilsētā.

Interesanti, ka uzreiz pēc nepatīkamas pieredzes izstāstīšanas jaunieši pauda atziņas, ka atsevišķu cilvēku uzvedība nevar būt par iemeslu tam, lai vispārinātu priekšstatus uz visu tautu. Jauniešiem ir diezgan skaidrs priekšstats par etniskiem stereotipiem un aizspriedumiem. „Varbūt sākumā bija slikta attieksme pret vienu cilvēku. Pēc tam parādījās citi, un par viņiem padomāja, ka viņi bija tādi paši. Bet varbūt viņi bija labi.” (Jurijs, 15 gadi, Rīga) „Ir dažādi aizspriedumi. Ir latviešiem aizspriedumi par cittautiešiem, arī viņiem ir aizspriedumi par latviešiem.

Bet to citreiz nepamana.” (Zane, 15 gadi, Jēkabpils) Attīstot etnisko attiecību tēmu, diskusiju dalībnieki pauda pārliecību, ka lielākā daļa jebkuras tautības cilvēku nav orientēti uz konfliktiem. Izteikts nacionālisms un etniskie stereotipi traucē savstarpējo mijiedarbību. „Tas ir atkarīgs no konkrēta cilvēka neatkarīgi no tā, vai viņš ir latvietis vai krievs. Ja viņš ir atvērts kontaktam, tad ar viņu var runāt. Ja krievam vai latvietim ir kaut kādas nacionālistiskas noslieces, tad ar viņu ir grūti saieties.” (Sergejs, 19 gadi, Daugavpils)

2.7. Eiropeiskā identitāte Jautāti par piederības sajūtām Eiropai – plašākai telpai nekā valsts –, jaunieši nespēja sniegt skaidri un viennozīmīgi formulētus viedokļus. Vienīgās atziņas bija saistītas ar ceļošanas pieredzi. Piemēram, Daugavpils un Rīgas diskusijās izskanēja uzskats, ka Rietumu cilvēkiem ir cita mentalitāte. Pie tam atšķirības

50

2.8. Valodu lietošanas jautājums Valodu jautājums, kas joprojām ir aktuāls Latvijas sabiedrībā, neatstāja vienaldzīgus arī jauniešus.

Latviešu jaunieši pauda striktu nostāju, ka jebkuram cilvēkam, kas dzīvo Latvijā, ir jāprot runāt latviešu valodā. Apzināta neprasme runāt šīs zemes valodu tika raksturota kā necieņa pret Latviju un tās kultūru: „Bet tā arī jābūt, lai citu tautību cilvēki respektētu mūs, jo mēs esam latvieši. Nevis "neko nesaprotu, runā krieviski". Man liekas, ka tā ir necieņa.” (Marta, 16 gadi, Rīga) Bažas par to, ka latviešu valodas nezināšana var izrādīties būtisks šķērslis dažādu tautību pārstāvju savstarpējai komunikācijai, izskanēja latviešurīdzinieku grupā: „Man pastāv [robeža], jo es nemāku brīvi runāt krievu valodā. Un, ja viņš nerunā latviski, es nerunāšu ar viņu vispār.” (Aina, 15 gadi, Rīga) Citāda ar valodu zināšanām saistīto problēmu izpratne parādījās diskusijās ar krievu jauniešiem. No vienas puses, viņi pilnībā atbalstīja latviešu valodas apguves nepieciešamību, īpaši uzsverot, ka pašiem nebūtu lielu grūtību mācīties dažādās valodās. Tiktāl visu jauniešu domas sakrīt, viņi ir vienoti uzskatā, ka valsts valoda ir jāzina katram valsts iedzīvotājam.

Tajā pašā laikā krievu jauniešu vairākkārt pauda pārliecību, ka tomēr Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem būtu jāzina arī krievu valoda. Šī pozīcija tika pamatota ar pieredzi no sadzīviskām situācijām, kad dažādu tautību pārstāvju savstarpējā komunikācija bija apgrūtināta vai pat neiespējama valodu nezināšanas dēļ. Tiesa gan, šādās situācijās, kuras minētas kā piemēri, sazināties nespēja dažādu, nevis vienas paaudzes cilvēki. „Skumji ir, ka daudzi latvieši nezina krievu valodu.

Tas ir ļoti skumji. Kaut vai dažas frāzes. Ja viņš zina vismaz dažas frāzes, tad viņš var atrast kopēju valodu. [...] Es biju lieciniece, ka tante veikalā kaut ko pajautāja krieviski jauniņai darbiniecei, bet tā nevienu vārdu nesaprot. Vienkārši žēl tādus cilvēkus.” (Gaļina, 18 gadi, Rīga) Uz šī fona izceļas tādas situācijas, kurās latvieši, tiekoties ar krieviem, pāriet uz krievu valodu, nevis otrādi, taču arī uz tādām jaunieši norādīja. Proti, var

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

runāt arī par tādu problēmu kā latviešu piekāpšanās, pielāgošanās un izvairīšanās no konsekventas latviešu valodas lietošanas ikdienā. „Mani sākumā gribēja vest uz latviešu bērnudārzu, lai es izaugtu un runātu latviski. Pēc nedēļas mani no turienes paņēma atpakaļ, jo bērnudārzs sāka runāt krieviski.” (Jurijs,15 gadi, Rīga)

„Tā taču vienmēr ir, ka jauniešus ļoti reti kad ņem galvā.” (Jānis, 14 gadi, Rīga) Jāteic, ka gan krievu, gan latviešu jaunieši pauda krasi negatīvus viedokļus attiecībā uz politiķiem un politiku vispār.

Krievu jaunieši vairākkārt pauda pārliecību, ka valodu un etnisko attiecību problēmas ir mākslīgi veidotas.

„Es gribēju pateikt, kāpēc Latvija nav attīstīta, kas par problēmu. Varbūt es nepareizi runāju, bet vismaz 70% deputātu – viņi domā par sevi, nevis par Latviju.”

(Jānis, 14 gadi, Rīga)

„Es uzskatu, ka šī starpnacionālā konflikta problēma ir nedaudz pārspīlēta. Man tādas problēmas nekad nav bijušas.” (Jūlija, 18 gadi, Rīga)

Diskusijās izskanēja arī viedoklis, ka visai bieži pieaugušie cilvēki – politiķi – manipulē ar jauniešiem un izmanto viņus savās politiskajās spēlēs.

„Latvieši un krievi ir uzbūvējuši sienu savā starpā.

Nezinu, kurš to izdarīja. Bet praksē tas strādā ļoti vāji.

Es mācos latviešu klasē, kurā no 30 cilvēkiem 20 ir krievi, pārējie ir latvieši. Cilvēki komunicē un neskatās pasē, kas tu esi – krievs vai latvietis, pilsonis vai nepilsonis.” (Marija, 17 gadi, Daugavpils)

„[...] Kaut vai, pieņemsim, protesti notiek tikai [...] tad, kur pieauguši cilvēki ir iespaidojuši jauniešus. Tad viņi [jaunieši] iet...” (Jānis, 14 gadi, Rīga)

Papildus jauniešu attieksmes pret etniska rakstura problēmām un viņu līdzdalību to risināšanā ir aplūkotas nākamajā sadaļā, kurā aprakstīti ar līdzdalību saistīti jautājumi.

3. Pilsoniskā līdzdalība 3.1. Līdzdalība: politiska rakstura aktivitātes Jautājums par jauniešu līdzdalību politiska rakstura aktivitātēs un organizācijās atklāja relatīvu vienotību jauno cilvēku vidū: lielākā daļa gan latviešu, gan krievu jauniešu, kuri piedalījās diskusijās, nebija iesaistījušies nekādās politiskajās aktivitātēs. Tas nozīmē, ka viņu izteiktie viedokļi galvenokārt balstījās uz citu cilvēku pieredzi vai dažāda veida informāciju, kas ir pieejama publiskajā telpā.

Visbiežāk tika izteikts viedoklis, ka iesaistīšanās politiska rakstura aktivitātēs, saprotot ar tām piketus, mītiņus un cita veida protesta akcijas, ir neefektīva un bezjēdzīga, tai nav nekādu rezultātu. Šāda pārliecība valdīja gan latviešu, gan krievu jauniešu vidū. Jaunieši skaidroja to ar vairākiem piemēriem, kad aktivitātes nespēja neko mainīt pastāvošajā situācijā. „Latvijā nevar manīt, ka jebkāds protests jebko būtu panācis, visas šīs akcijas, demonstrācijas. Izies, pavicinās ar karodziņiem, pakliegs, un viss.” (Jūlija, 18 gadi, Rīga) Viens skaidrojums politiskās līdzdalības neefektivitātei, kuru izteica diskusiju dalībnieki, bija saistīts ar vispārēju uzmanības nepievēršanu jaunāku sabiedrības locekļu viedoklim.

Fokusgrupas

Diskusijās bieži tika pieminētas pēdējā laikā vislielāko sabiedrības uzmanību izpelnījušās pret izglītības reformu vērstās protesta akcijas. Tās tika raksturotas kā apzinātas pieaugušo cilvēku – politiķu un skolotāju, kuri noteiktu iemeslu dēļ nevēlējās pārmaiņas, manipulācijas ar jauniešiem. Šādu viedokli izteica visu, tajā skaitā arī latviešu grupu dalībnieki. „[...] ir arī skolnieki, kas protestē, tikai [viņi to dara] iespaidā. Viņi varbūt nebūtu gājuši.” (Ieva, 16 gadi, Rīga) „Tas viss netika izdarīts nejauši – organizēts štābs.

Viņi vienkārši izmantoja skolēnu mītiņus savā labā. Tā bija lielu vīru spēle [...].” (Gaļina, 18 gadi, Rīga) Tajā pašā laikā krievu jaunieši, īpaši Daugavpilī, ar izteiktu izpratni teica, ka līdzdalība krievu skolu aizstāvības štāba akcijās balstījusies arī uz pašu jauniešu apzinātiem mērķiem. „Viņi visu [dara] saskaņā ar likumu, neiet pret likumu, saskaņo ar varas iestādēm. [...] Viņi cenšas darīt visu, ko viņi var šajā situācijā.” (Sergejs, 19 gadi, Daugavpils) Te jāteic, ka, abstrahējoties no protestiem, kas saistīti ar reformu, jaunie cilvēki atzina arī to, ka savas pozīcijas aizstāvēšana ir apsveicama. „Es piekrītu, ka cilvēki var aizstāvēt savu pozīciju. [...] Es cienu cilvēkus, kuri aizstāv savas idejas.”

(Marija, 17 gadi, Daugavpils) Lūgti aprakstīt tos jauniešus, kuri līdzdarbojas politiskajās organizācijās, diskusiju dalībnieki izteica vairākas idejas. Pirmkārt, jaunie aktīvisti tika raksturoti kā karjeristi, kuri cenšas iegūt izdevīgākas pozīcijas sabiedrībā nākotnē. Šādu motivāciju dalībai politiskajās organizācijās apstiprināja viens no skolēniem, kurš bija iesaistījies kādas partijas jauniešu nodaļas darbā:

51

„Esmu iesaistījies [partijas] jaunatnes organizācijā.

Tur piedalos dažādos pasākumos. Tas ir pamats, sākums karjerai.” (Pēteris, 17 gadi, Jēkabpils) Otrkārt, viņiem tika piedēvētas īpašas vēlmes protestēt vienmēr un pret jebko, būt kopā ar pārējiem lielajā pūlī. Šādas rīcības mērķis, pēc diskusiju dalībnieku domām, ir drīzāk tapt pamanītiem nekā panākt reālus rezultātus. „Ir cilvēki, kuri ar to aizraujas. Varbūt tas ir pūļa efekts.” (Jurijs, 15 gadi, Rīga) Citādāku viedoki pauda jaunieši, kuri personiski pazina politiski aktīvus vienaudžus: „No savas pieredzes varu teikt, ka cilvēki, kuri tur iesaistās, tiešām cenšas kaut ko pierādīt. [...] Tie ir cilvēki, kuri upurē savu dzīvi, lai uzlabotu dzīvi citiem cilvēkiem.” (Sergejs, 19 gadi, Daugavpils) Tātad pozitīvāku un izprotošāku attieksmi pret līdzdalību politiskajās aktivitātēs sekmēja pieredze: gan tiešā – paša piedzīvotais, gan netiešā – draugu vai paziņu stāstītais.

Apkopjot fokusgrupu diskusijās izskanējušos viedokļus par politisku līdzdalību, var teikt, ka nedz latviešu, nedz krievu jaunieši nepauž īpašu interesi par valsts politisko dzīvi. Iemesli tam ir zems uzticēšanās līmenis politiķiem/politikai vispār, vienkāršo cilvēku nespēja panākt reālas pārmaiņas.

3.2. Skolas un ārpusskolas aktivitātes Par nepolitisku līdzdalību šī pētījuma ietvaros var uzskatīt iesaistīšanos jebkāda veida skolas un ārpusskolas aktivitātēs, kas nav tieši saistītas ar valsts vai pašvaldību politisko dzīvi. Aplūkojot šādas aktivitātes vēl plašāk, par tādām var uzskatīt arī laika pavadīšanu draugu un paziņu lokā.

Diskusiju gaitā jaunieši izteica domu, ka aktīva dalība skolas aktivitātēs ir saistīta ar izteiktu piederības sajūtu attiecībā uz mācību iestādi. Jo ciešāka ir saite ar skolu, jo augstāka ir motivācija veltīt laiku un spēkus ārpusstundu aktivitātēm. „Ja tu piedalies pulciņā, tad tu jūti piederību skolai.

Kamēr es jutu piederību skolai, biju aktīviste, kaut ko darīju. Pēc tam man šī sajūta pazuda, un es pārtraucu to visu darīt.” (Marija, 17 gadi, Daugavpils)

Dalību dažādos pulciņos un ārpusskolas nodarbībās jaunieši saistīja ar interesi par tiem vai arī, runājot par bērniem, ar vecāku vēlmi aizpildīt jauno cilvēku laiku.

Latviešu jaunieši biežāk minēja piemērus, kuros saistīja piederību dzīvesvietai ar līdzdalību aktivitātēs, kas šajā vietā notiek. „Kā savas pilsētas iedzīvotājs tu piedalies dažādos pasākumos, organizācijās, lai uzlabotu pilsētu.” (Līga, 15 gadi, Jēkabpils) Savukārt krievu grupās izskanēja viedokļi, ka piederība dzīvesvietai nav saistīta ar iesaistīšanos aktivitātēs un pasākumos dzīvesvietā. „Es jūtos piederīga [pilsētai], bet man nekad prātā nav bijis kaut ko īpašu darīt.” (Jūlija, 18 gadi, Rīga) Par līdzdalību nevalstisko organizāciju organizētajos projektos galvenokārt izteicās latviešu jaunieši. „Ir tāds pasākums – „Pēdas”. Tas man ļoti patīk.

Tagad noorganizēja braucienu un kādu pilsētu, brauc, sakopj, izklaidē bērnus. Visi sacenšas, kurš vairāk savāks tos mēslus no meža.” (Lauma, 17 gadi, Rīga) Savukārt krievu jaunieši vērtēja dažādu organizāciju darbību visai skeptiski, norādot, ka sabiedriskas aktivitātes, līdzīgi kā politiskā līdzdalība, neveicina pārmaiņas.

Zināmā mērā pretējs process līdzdalībai ir sociālā atstumtība, tāpēc jaunieši tika mudināti izteikties par problēmām, kas saistītas ar atsevišķu cilvēku vai cilvēku grupu atstumtību no dažāda mēroga kolektīviem. Ir iespējams izšķirt šādus "ideālus" viedokļus. Pirmais no tiem ir, ka katram cilvēkam ir tiesības pašam izvēlēties – veidot attiecības ar blakus esošiem vai arī nedarīt to.

Attiecīgi norobežošanās no sociālām grupām ir apzināta izvēle. Otrā pozīcija – izstumšana ir normāla parādība, no tās nevar izvairīties. Risināt šādas situācijas, pēc jauniešu domām, var pats "cietējs", mēģinot atrast atbilstošāku, sev tuvāku kompāniju. Bet gadījumos, kad izvēli nav iespējams realizēt, piemēram, skolas klasē, atliek vien nepievērst provokācijām uzmanību.

„Manuprāt, piederība ir interese par kaut ko. Ja tu jūti piederību savai skolai, tu sāc kaut ko darīt skolas labā. Ja tev nav intereses, tu neko nedarīsi.” (Maksims, 16 gadi, Daugavpils) Šāda loģika, bez šaubām, ietver sevī arī to, ka piederību skolai sekmē tas, ka lielākā draugu daļa atrodas skolā, nevis ārpus tās.

52

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Fokusgrupas

53

Jaunieﾅ｡u aptaujas rezultﾄ》i

1. Līdzdalība skolas dzīvē, interešu izglītība Jauniešu līdzdalība šī pētījuma ietvaros tiek izprasta visplašākajā nozīmē kā līdzdalība visās dzīves jomās un norisēs. Tā izpaužas dažādās formās un aktivitātes pakāpēs – no piedalīšanās dažādos pasākumos līdz pasākumu organizēšanai, dažādu projektu sagatavošanai un realizācijai. Teorētiski ir iespējams nošķirt formālo izglītību no neformālās, atsevišķi apskatīt interešu izglītību un jauniešu organizāciju darbu. Izglītības un jaunatnes darba speciālistiem šis dalījums ir samērā skaidrs, taču citādi ir ar jauniešiem, kuri savu aktivitāti izpauž dažādos veidos, bet nepievērš uzmanību tam, kā šie veidi tiek klasificēti. Uzdodot jautājumus anketā, vairāk vadījāmies no jaunieša pozīcijām, lai jauniešiem būtu iespēja raksturot visas savas aktivitātes, neņemot vērā pastāvošās šo aktivitāšu klasifikācijas īpatnības.

Izmantojām divas vienkāršas pieejas: pirmkārt, noskaidrojām skolēnu aktivitāti un līdzdalību skolas dzīvē, ietverot tur dažādas aktivitātes, kas notiek skolā ārpus mācību procesa un kurās skolēni iesaistās vairāk vai mazāk brīvprātīgi; otrkārt, noskaidrojām jauniešu piedalīšanos dažādos interešu pulciņos un kolektīvos (koris, deju kolektīvs, treniņi kādā sporta veidā, tehniskās jaunrades pulciņš u.tml.) gan skolā, gan ārpus skolas, tāpēc pēc aptaujas datiem var pateikt, piemēram, kāda jauniešu daļa piedalās, piemēram, deju kolektīvos, bet nevar pateikt, kur un kādu institūciju pakļautībā šie kolektīvi darbojas.

Pirmā pieeja raksturo jauniešu aktivitāti skolā, otrā – iesaistīšanos interešu izglītības pasākumos.

1.1. Mācību iestādes vērtējums, piederības apziņa Lai arī visi aptaujātie jaunieši mācās skolā, viņu aktivitāte un līdzdalības līmenis skolas dzīvē ir atšķirīgs, un tas atkarīgs no vairākiem faktoriem.

Viens no tiem – jaunieša attieksme pret skolu, kurā tas mācās, pret atmosfēru, kas valda šajā skolā.

Kopumā jauniešu attieksmi pret savu skolu varētu raksturot kā pozitīvu. Tā 16% uzskata, ka skola, kurā viņi mācās, ir pati labākā vai vismaz viena no labākajām skolām (31%). Pusei jauniešu ir neitrāla attieksme. Neapmierināti ar skolu, kurā mācās, ir 5% aptaujāto jauniešu. Skolas vērtējuma atšķirības nosaka gan respondenta dzimums, vecums, tautība, gan skolas tips un atrašanās vieta. Atšķirības visos gadījumos ir statistiski nozīmīgas (Hī-kvadrāts, p<0,001), tomēr vairumā gadījumu to veido atšķirīgais viedoklis par skolu kā labāko vai sliktāko skolu. Neitrālā viedokļa paudēju īpatsvars dažādās grupās ir līdzīgs. Kopumā pozitīvāks viedoklis par savu mācību iestādi ir meitenēm (pozitīvi skolu vērtē attiecīgi 50% meiteņu un 43% zēnu). Salīdzinot pēc tautības pazīmes, krievu skolēni biežāk (19%) savu

Jauniešu aptaujas rezultāti

skolu novērtējuši kā vislabāko priekš sevis, savukārt latviešu un citu tautību skolēnu vidū tādu vērtējumu devuši 13% aptaujāto. Ļoti izteiktas atšķirības vērojamas starp profesionālo mācību iestāžu audzēkņu un vidusskolu skolēnu vērtējumiem. Savu skolu pozitīvi vērtē 52% vidusskolu skolēnu un salīdzinoši tikai 25% profesionālo mācību iestāžu audzēkņu. Un otrādi – negatīvu vērtējumu skolai devuši 4% vidusskolu skolēnu un 7% profesionālo skolu audzēkņu. Būtiski atšķiras arī jauniešu vērtējums atkarībā no skolas atrašanās vietas.

Pozitīvi savu skolu vērtē 50% Rīgas un valsts nozīmes pilsētu skolēnu un tikai 25% rajona pilsētu un 29% lauku skolu skolēnu.

1. grafiks. Skolas novērtējums (%)

Vērtējot savu mācību iestādi, jaunieši galvenokārt pievērsuši uzmanību mācību kvalitātei (61%) un skolotāju attieksmei pret skolēniem (61%), kā arī skolas kopējai atmosfērai (42%). Vismazāk jauniešu vērtējumu ietekmē sabiedriskās aktivitātes un ārpusklases nodarbības.

3. tabula. Vērtējumu ietekmējošie faktori (%) Mācību kvalitāte

61

Skolotāju attieksme pret skolēniem

61

Skolas kopējā atmosfēra

42

Skolēnu savstarpējās attiecības

31

Sabiedriskās aktivitātes

13

Ārpusklases nodarbības, pulciņi, kas organizēti skolā

11

Cits

2

Nākamais faktors, kas bez sociāli demogrāfiskām pazīmēm ietekmē jauniešu līdzdalību un iesaistes pakāpi skolas dzīvē, ir piederības apziņa savai skolai.

Saistība starp šīm pazīmēm aplūkota tālāk tekstā. Bet kopumā var secināt, ka absolūtais vairākums jauniešu jūtas piederīgi savai skolai, un salīdzinoši nedaudz ir tādu, kuri ļoti maz vai nemaz nejūtas piederīgi savai skolai. Augstāku piederības apziņas pakāpi pauduši latviešu tautības skolēni, salīdzinot ar krievu un citu tautību skolēniem.

55

2. grafiks. Piederības apziņa skolai (dalījums pēc tautības, %)

Latvieši

skolas izklaides pasākumu organizēšanā (attiecīgi 19% un 28%) un skolēnu protesta akcijās vai mītiņos, kas acīmredzot izskaidrojams ar pēdējā gada laikā pret izglītības reformu rīkoto akciju un mītiņu skaita pieaugumu krievvalodīgo vidē. Tā skolēnu protesta akcijās vai mītiņos piedalījušies 2% latviešu un 16% krievu tautības jauniešu. Pasīvo jauniešu daļa, kuri nepiedalās nekur, ir vienāda kā latviešu, tā krievu tautības jauniešu vidū (21%).

3. grafiks. Līdzdalība skolas sabiedriskajās un politiskajās aktivitātēs pēdējo trīs gadu laikā (%)

1.2. Līdzdalība skolas dzīvē: aktivitātes pakāpe un formas Nevar novilkt stingru robežu starp aktīvajiem un neaktīvajiem jauniešiem. To apliecina gan ekspertu teiktais, gan skolēnu aptaujas rezultāti. Daļa jauniešu apliecina sevi mācībās, citi sabiedriskajā un organizatoriskajā darbā, vēl citi ārpusskolas aktivitātēs.

Aplūkojot jauniešu līdzdalības līmeni skolas dzīvē, jāsecina, ka aptuveni piektā daļa (21%) ir tādu, kas nepiedalās nekur, neiesaistās nedz klases, nedz skolas dzīvē. Lielākā daļa aptaujāto (79%) pēdējo trīs gadu laikā tādā vai citādā veidā bijuši iesaistīti kādā sabiedriskā vai politiskā aktivitātē savā mācību iestādē. Visbiežāk tā bijusi piedalīšanās klases pasākumu (36%) vai skolas izklaides pasākumu organizēšanā (22%). Otrs līdzdalības aspekts lielā mērā saistīts ar formālo izglītību – skolas pārstāvēšana mācību olimpiādēs un sporta komandā.

Tā savu skolu mācību olimpiādēs pārstāvējuši 19% aptaujāto jauniešu, bet sporta komandas sastāvā – 22%. Trešais līdzdalības aspekts ietver aktivitātes skolas un klases dzīves organizēšanā – darbošanos skolas pašpārvaldē/domē, klases vecākā pienākumu pildīšanu. Skolas pašpārvaldē darbojas 7% jauniešu.

Aplūkojot līdzdalības dažādas formas, jauniešu aktivitāte dažādās sociāli demogrāfiskās grupās ir atšķirīga. Lielākajā daļā aktivitāšu nav vērojamas statistiski nozīmīgas atšķirības pēc tautības pazīmes, tomēr tās ir statistiski nozīmīgas (Hī-kvadrāts, p<0,001) atsevišķās pozīcijās. Tā ievērojami mazāka daļa krievu jauniešu darbojas skolas pašpārvaldē (attiecīgi 9% latviešu un 4% krievu tautības jauniešu).

Iespējams, to nosaka fakts, ka, pēc jauniešu sacītā, daudzās skolās ar krievu valodas apmācību skolēnu pašpārvalde nedarbojas vai tās darbība vispār nav manāma. Līdzīga proporcija ir aplūkojot jauniešu līdzdarbošanos kādā skolas mēroga organizācijā (attiecīgi 6% latviešu un 3% krievu jauniešu).

Savukārt krievu jaunieši ievērojami biežāk iesaistās

56

Tālāk raksturotais skolu pašpārvaldes darbības vērtējums atspoguļo ne tikai šīs līdzdalības formas nozīmi skolas dzīvē, bet lielā mērā izskaidro iepriekš norādītās atšķirības skolēnu līdzdalībā skolas pašpārvaldē, salīdzinot pēc tautības. To, ka viņu skolā pašpārvalde nedarbojas, norādījuši 5% latviešu un 14% krievu skolēnu. Arī tas, ka gandrīz puse (49%) krievu tautības jauniešu apgalvo, ka nezina par pašpārvaldes pastāvēšanu vai tās darbība ir nepamierinoša, liecina, ka skolās ar krievu valodas apmācību šī jauniešu līdzdalības forma un tās loma vai nu tiek administratīvi ierobežota vai paši jaunieši to neuztver kā nopietnu iespēju ietekmēt savas skolas dzīvi.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

4. tabula. Skolēnu pašpārvaldes/domes darbības raksturojums (dalījums pēc tautības, %) Kopā

Latvieši

Krievi

Pašpārvalde nedarbojas un nav nepieciešama

5

3

8

Pašpārvalde nedarbojas, bet skolēnu interesēs būtu, lai tā darbotos

3

2

6

Nezina

27

20

39

Pašpārvalde pastāv, bet skolēni tajā darbojas neapmierinoši

13

15

10

Pašpārvalde pastāv, bet skolotāji pārāk regulē tās darbību

10

10

9

Pašpārvalde pastāv un darbojas apmierinoši

42

50

27

5. tabula. Līdzdalība skolas sabiedriskajās un politiskajās aktivitātēs (dalījums pēc dzimuma, %) Zēni

Meitenes

Reizēm piedalās dažādu klases pasākumu organizēšanā

24

48

Reizēm piedalās dažādu skolas izklaides pasākumu organizēšanā

16

29

Piedalās skolas sporta komandā

28

15

Pārstāv skolu mācību olimpiādēs

16

22

Ir noteikti sabiedriski pienākumi klasē, ko veic regulāri

10

21

Darbojas kādā skolas pašdarbības kolektīvā

7

16

Darbojas skolēnu domē/ pašpārvaldē

5

10

Piedalījies vai organizējis skolēnu protesta akcijas, mītiņus vai piketus

7

7

Ir klases vecākais

5

7

Iesaistīts citās aktivitātēs

5

7

Darbojas kādā citā skolas mēroga organizācijā

4

6

Reizēm piedalās dažādu skolas politisku vai sociālu pasākumu organizēšanā

3

4

Nepiedalās nekur

26

15

Atgriežoties pie citām līdzdalības formām skolas dzīvē, jāatzīmē, ka kopumā sabiedriski aktīvākas ir meitenes. Gandrīz visos gadījumos atšķirības ir statistiski nozīmīgas, tomēr šo atšķirību pakāpe lielā mērā atkarīga no aplūkojamajām aktivitātes formām.

Aptuveni divas reizes lielāka ir to meiteņu daļa, kuras pilda noteiktus sabiedriskos pienākumus skolā vai klasē, piedalās klases pasākumu organizēšanā,

Jauniešu aptaujas rezultāti

darbojas skolēnu pašpārvaldē/domē, organizē izklaides pasākumus, biežāk pārstāv skolu mācību olimpiādēs, nodarbojas pašdarbības kolektīvos.

Savukārt zēnu vidū gandrīz divas reizes lielāks ir jauniešu īpatsvars, kas trenējas skolas sporta komandā. Līdzīga daļa meiteņu un zēnu piedalījusies skolas politisko vai sociālo pasākumu organizēšanā, skolēnu protesta akcijās, mītiņos. Atbilstīgi iepriekš iztirzātajam būtiski atšķiras pasīvo jauniešu daļa zēnu un meiteņu vidū: nekur nepiedalās 26% aptaujāto zēnu un 15% meiteņu.

Atšķirības līdzdalības pakāpē pastāv arī atkarībā no vecuma un mācību vides. Kopumā aktīvāk savas skolas dzīves veidošanā iesaistās gados jaunākās grupas respondenti. Pasīvo skolēnu daļa ir attiecīgi 18% vecumā no 14 līdz 16 gadiem un 23% 17–19 gadu veco jauniešu grupā. Tomēr, ja tiek aplūkotas atsevišķas līdzdalības formas, šīs atšķirības lielākoties nav būtiskas. Jaunākās grupas pārstāvji biežāk pārstāv savu skolu mācību olimpiādēs (attiecīgi 22% un 16%) un biežāk piedalījušies skolēnu mītiņos (10% un 5%). Ļoti būtiskas ir aktivitātes līmeņa atšķirības dažādās mācību vidēs. Tā vidusskolu skolēnu vidū pasīvo jauniešu daļa veido 18%, kamēr profesionālo skolu audzēkņu vidū šī daļa sasniedz 30% aptaujāto.

Jaunieša interesi par skolas dzīvi un vēlmi iesaistīties skolas dzīves veidošanā ietekmē kā personības psiholoģiskie raksturojumi un īpašības, tā arī jaunieša attieksme pret skolu, piederības apziņa videi, kurā noteiktā vecuma posmā paiet lielākā daļa jaunieša dzīves. Tā no tiem skolēniem, kuri jūtas vairāk vai mazāk piederīgi savai skolai, vidēji 18% jauniešu nav iesaistīti nevienā no iepriekš aplūkotajām aktivitātēm, kamēr to jauniešu vidū, kuri nejūtas piederīgi skolai, tādu ir jau divas reizes vairāk – 39%.

6. tabula. Saistība starp piederības apziņu skolai un iesaisti skolas dzīvē (%) Piedalās skolas dzīves norisēs

Nepiedalās nekur

Jūtas piederīgi skolai, kurā mācās

86

14

Vairāk jā, nekā nē

78

22

Vairāk nē, nekā jā

67

33

Nejūtas piederīgi

50

50

Tāpat cieša korelācija pastāv starp skolas vērtējumu un līdzdalību šīs skolas dzīvē. Jo augstāk jaunieši vērtē savu skolu, jo lielāka ir to jauniešu daļa, kuri dažādos veidos piedalās skolas dzīvē, un otrādi – jo zemāks skolas vērtējums, jo lielāka šajā grupā to jauniešu daļa, kuri nepiedalās nekur. No tiem, kas savu skolu vērtē kā vislabāko, nekur nepiedalās tikai 15% jauniešu, kamēr no to vidus, kas savu skolu vērtē kā sliktu, nekur nepiedalās 33%, kā vissliktāko – 50% jauniešu.

57

4. grafiks. Saistība starp skolas vērtējumu un iesaisti skolas dzīvē (%)

1.3. Interešu izglītība Interešu izglītība veido neformālās izglītības pamatu.

Tradicionāli tā ietver darbošanos pulciņos, organizētu brīvā laika pavadīšanu un palīdz veidot un attīstīt jauniešu prasmes, izkopt savu talantu un spējas ārpus formālās izglītības programmas.

Darbošanās pulciņos, kolektīvos, interešu kopās jauniešu vidē ir viena no populārākajām un masveidīgākajām līdzdalības formām. Jauniešu aktivitātes un formas šajā jomā lielā mērā ietekmē sociāli demogrāfiskās pazīmes – vecums, dzimums, dzīvesvieta un arī tautība. Kopumā jauniešu interešu izglītībā pirmo vietu nedalīti ieņem sporta aktivitātes.

Tās ir gan organizētas nodarbības (24%) – individuālie

treniņi, treniņi komandas sastāvā, gan aerobikas, treniņu zāles regulāra apmeklēšana (21%). Otra biežākā aktivitātes forma ir atpūtas, brīvā laika pavadīšanas klubu apmeklēšana (15%). Šeit gan jāpiebilst, ka nav viennozīmīgi definēts, kas tiek uzskatīts par atpūtas klubu, un, iespējams, daļa jauniešu šeit domājuši arī izklaides klubu apmeklēšanu. Trešo vietu stabili ieņem mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi – kori, deju kolektīvi, mūzikas kolektīvi utt.

Nodarbināti kādā no kolektīviem, interešu kopām, pulciņiem ir vairāk nekā puse – 53% aptaujāto jauniešu.

Un pretēji – aptuveni 47% jauniešu nedarbojas nevienā no šāda veida kolektīviem.

Vai šis līdzdalības līmenis ir augsts vai zems?

Viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu nevar sniegt.

Daudzos gadījumos līdzdalība šādos kolektīvos ir īslaicīga, bet ne mazāk nozīmīga. To ietekmē kā vecums, tā arī dzīves apstākļi, iespējas dzīvesvietās.

Dažādās aktivitātes formās šīs ietekmes izpaužas atšķirīgi. Tā, piemēram: • Kopumā nedaudz aktīvāki ir jaunākās vecuma grupas pārstāvji. To apliecina ne tikai pašreizējā momenta analīze, bet arī tas, ka jauniešu piedalīšanās līmenis visos mākslinieciskās pašdarbības pulciņos, kolektīvos vismaz divas – trīs reizes pārsniedz pašreizējās līdzdalības līmeni. Tā, piemēram, korī agrāk dziedājuši un deju kolektīvos dejojuši 42–44% respondentu.

Pastāvīgākā nodarbošanās forma, šķiet ir sporta nodarbības (no 22% līdz 21%) un treniņi, līdzdalība sporta komandās (no 27% līdz 24%).

Savukārt, ja salīdzinām pašreizējo momentu, tad dažās formās aktīvāki ir jaunākie (līdzdalība mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos – korī, deju kolektīvā), dažās – vecākās grupas pārstāvji, piemēram sporta nodarbībās.

7.tabula. Līdzdalība pulciņu, kolektīvu vai interešu grupu darbībā: dalījums pēc klašu grupām (%) Patlaban piedalās, darbojas

Agrāk ir darbojies, bet šobrīd vairs nepiedalas

9. klases skolēni

11. klases skolēni

Arodskolas audzēkņi

Korī, ansamblī

12

42

13

12

7

Deju kolektīvā

9

44

10

8

8

Mūzikas kolektīvā, grupā

8

17

8

9

3

Vizuālās mākslas kolektīvā, pulciņā

4

24

4

4

3

Foto pulciņā

2

6

2

1

3

Teātra mākslas kolektīvā

4

20

4

5

1

Vides, dabas izpētes pulciņā

2

9

2

2

2

Tehniskās jaunrades u.tml. pulciņā

3

9

3

2

2

Trenējas sporta klubā, komandā

24

27

25

27

17

Apmeklē aerobiku, trenažieru zāli utt.

21

22

20

27

15

Atpūtas, brīvā laika pavadīšanas klubā

15

7

11

16

20

Citā kolektīvā

8

2

7

10

4

58

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

8.tabula. Līdzdalība pulciņu, kolektīvu vai interešu grupu darbībā: dalījums pēc tautības, dzimuma un dzīvesvietas Patlaban piedalās, darbojas Korī, ansamblī Deju kolektīvā Mūzikas kolektīvā, grupā Vizuālās mākslas kolektīvā, pulciņā Foto pulciņā Teātra mākslas kolektīvā Vides, dabas izpētes pulciņā Tehniskās jaunrades u.tml. pulciņā Trenējas sporta klubā, komandā

12 9 8 4 2 4 2 3 24

Agrāk ir darbojies, bet šobrīd vairs nepiedalas 42 44 17 24 6 20 9 9 27

Apmeklē aerobiku, trenažieru zāli utt.

21

22

20

27

15

Atpūtas, brīvā laika pavadīšanas klubā

15

7

11

16

20

Citā kolektīvā

8

2

7

10

4

• Kopumā kādā no aktivitātēm iesaistīti 56% jauniešu 14–16 gadu vecumā un 51% – 17–19 gadu vecuma grupā.

• Vienlaicīgi varam novērot mācību vides ietekmi uz aktivitātes formām. Mazāk aktīvi interešu izglītības jomā un līdzdalības formās ir profesionālo mācību iestāžu audzēkņi. Dažādās aktivitātēs iesaistīti tikai 37% jauniešu, kamēr 63% „nedara neko”.

• Tautības pazīmes ietekme būtiski izpaužas tikai atsevišķos aktivitātes veidos. Ievērojami mazāka krievu tautības skolēnu daļa (5% krievu jauniešu, 16% latviešu) dzied korī un iesaistīti atpūtas, brīvā laika pavadīšanas klubos (11% krievu jauniešu un 17% latviešu). Nedaudz biežāk krievu jaunieši iesaistās sporta aktivitātēs (atšķirības gan nav statistiski nozīmīgas).

Kopumā pulciņos, kolektīvos u.tml. interešu grupās darbojas 54% latviešu, 52% krievu un 49% cittautību jauniešu.

• Būtiska ietekme ir dzīvesvietai. Rīga un lielākās pilsētas piedāvā jauniešiem gan lielākas iespējas brīvā laika pavadīšanas veidos, gan pulciņu, kolektīvu daudzveidību. Turklāt lauku jauniešiem ir ierobežotākas materiālās iespējas un jāpārvar liels attālums līdz nodarbību vietai.

Rīgā pulciņos, kolektīvos, interešu grupās piedalās 57% jauniešu, lielākās pilsētās un rajonu centros – vidēji 55%, kamēr mazpilsētās un lauku teritorijās vidēji tikai 40% jauniešu.

• Kopumā aktīvākas ir meitenes. Dažādu kolektīvu darbībā piedalās 58% meiteņu, 50% zēnu. Tomēr, aplūkojot dažādas aktivitātes formas, arī līdzdalības līmenis mainās. Meitenes daudz biežāk dzied koros, ansambļos, dejo deju kolektīvos, nodarbojas vizuālās mākslas

Jauniešu aptaujas rezultāti

9. klases skolēni

11. klases skolēni

Arodskolas audzēkņi

13 10 8 4 2 4 2 3 25

12 8 9 4 1 5 2 2 27

7 8 3 3 3 1 2 2 17

pulciņos. Savukārt zēni divas reizes biežāk trenējas sporta klubos, komandās, darbojas tehniskās jaunrades pulciņā.

Nepiedalīšanās iemesli Minot iemeslus, kādēļ jaunieši nedarbojas nevienā no mākslinieciskās jaunrades, pašdarbības kolektīviem, pārsvarā aptaujātie jaunieši aizbildinās ar laika trūkumu (52%) vai intereses trūkumu (35%). 17% respondentu uzskata, ka viņiem trūkst dotību, bet 15% nav pieejami viņu interesēm piemēroti kolektīvi. Neliela daļa tomēr kā galveno iemeslu min līdzekļu trūkumu (13%) vai pārāk lielo attālumu, kas mērojams līdz nodarbību vietai (10%).

9. tabula. Iemesli, kādēļ jaunieši nedarbojas mākslinieciskās jaunrades, pašdarbības kolektīvā (% no tiem, kas nedarbojas) Nav laika

52

Mani tas neinteresē

35

Trūkst dotību

17

Nav piemērotu kolektīvu

15

Trūkst līdzekļu

13

Pārāk liels attālums līdz mēģinājumu vietai

10

Tas nav populāri vienaudžu vidū

5

Cits iemesls

4

Ģimene neatbalsta

1

Ieguvumi no piedalīšanās kolektīvu/ pulciņu nodarbībās Savukārt jauniešiem, kuri darbojas kādos kolektīvos, pulciņos vai interešu kopās, tika lūgts nosaukt, kādi ir galvenie ieguvumi iesaist no īšanās kolektīvu, pulciņu u.tml. darbībā. Atbildot uz jautājumu, respondenti brīvā formā varēja formulēt pēc pašu uzskatiem būtiskākos

59

ieguvumus no minētajām darbības formām. Atbildes tika kodētas, un tās apkopotas 3. tabulā. Galvenie ieguvumi no darbošanās kolektīvā jauniešu uztverē ir: • iespēja piedalīties pasākumos, darboties, ceļot; • jaunu draugu domubiedriem;

iegūšana,

komunikācija

ar

• garīgo un fizisko spēju un dotību attīstīšana, pilnveidošana; • prasmju, iemaņu attīstīšana.

10. tabula. Ieguvumi no piedalīšanās kolektīvu, pulciņu darbībā (% no atbildējušajiem) Iespēja piedalīties pasākumos, rīkot pasākumus, ceļot

42

Iegūst draugus, draugu cieņu, komunikācija ar vienaudžiem

23

Veicina fizisko attīstību: dod spēku, izturību, uzlabo veselību, izskatu

21

Pieredze: mācās strādāt komandā, uzticēties cilvēkiem, praktiskas iemaņas, komunicēties ar cilvēkiem

19

Iegūst jaunas teorētiskas zināšanas

14

Dod prieku, uzlabo garastāvokli, noņem stresu

12

Iespēja sevi izpaust, pašattīstīties, gandarījums par padarīto

11

Lietderīga laika pavadīšana

10

Interesē

5

Audzina raksturu: mērķtiecību, gribasspēku, drosmi

4

Attīsta talantu

4

Pašapziņas celšana

3

Iespēja iepazīt interesantus cilvēkus, komunikācija ar pasniedzējiem, treneriem

2

Cits iemesls

4

jāiziet ilgs un nopietns sagatavošanās posms, jāiztur atlase rajonu, reģionu līmenī, tad 15% dalības līmeni jauniešu kopā, mūsuprāt, var uzskatīt par augstu līdzdalības rādītāju.

Interesi par Dziesmu svētkiem nosaka jauniešu vērtību sistēma, attieksme pret kultūras vērtībām un tradīcijām, kas ieaudzināta ģimenē, skolā. Visi aptaujātie sadalās it kā divās grupās – nedaudz vairāk kā puse (52%) nepiedalās, neapmeklē un, šķiet, arī neinteresējas par šo pasākumu. Savukārt otra daļa (48%) jauniešu interesējas, apmeklē un piedalās Dziesmu svētku pasākumos. Līdzdalību un interesi par Dziesmu svētkiem visbūtiskāk ietekmē respondentu nacionālā piederība. Dziesmu svētki kā fenomens ir un pašlaik arī paliek būtiska latvietības un latviešu kultūras izpausme, kas ir mazsvarīga vai maznozīmīga citu tautību Latvijas iedzīvotājiem. Par to liecina jauniešu paustā attieksme, kas iztirzāta tālāk, kā arī pats līdzdalības līmenis. Aptuveni katrs piektais latviešu tautības skolēns ir bijis Dziesmu svētku dalībnieks, kamēr krievu skolēnu vidū tādu ir 5%. Arī apmeklētāju vidū atšķirības pēc tautības ir statistiski nozīmīgas, lai arī nav tik lielas, kā iepriekšējā gadījumā.

5. grafiks. Līdzdalība Dziesmu svētkos (%)

1.4. Dziesmu svētki jauniešu skatījumā Saistībā ar interešu izglītību, līdzdalību mākslinieciskās jaunrades, pašdarbības kolektīvos un konkrēto laika posmu, kad tika realizēts pētījums, bija būtiski izzināt jauniešu viedokli un ieinteresētību, attieksmi pret Dziesmu un deju svētkiem, kas mūsu valstī ir plašākais līdzdalības pašdarbības kolektīvos rezultātu apliecinājums un vienlaikus arī tradīciju un nacionālās identitātes manifestācija. Jauniešiem tika uzdota virkne jautājumu par Dziesmu svētkiem kopumā, kā arī par 2005. gada Latvijas skolēnu Dziesmu un deju svētkiem.

Līdzdalība Dziesmu svētkos – gan aktīva dalībnieka, gan klausītāja un skatītāja statusā ir zināma sabiedriskās līdzdalības un aktivitātes forma. Dziesmu svētkos abos minētajos statusos piedalījusies aptuveni trešā daļa (31%) jauniešu. Kā dalībnieki mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu sastāvā – 15% jauniešu. Ņemot vērā to, ka, lai kļūtu par Dziesmu svētku dalībnieku, ir

60

Taujāti par iemesliem, kas traucē piedalīties vai apmeklēt Dziesmu svētku pasākumus, jaunieši atbild, ka galvenokārt tas ir intereses trūkums (53%), bieži vien – laika trūkums (27%). Uz intereses trūkumu biežāk norādījuši krievu tautības jaunieši (63%), uz laika trūkumu – latviešu tautības respondenti (30%).

Tomēr neliela daļa jauniešu kā galveno iemeslu min pārāk lielo attālumu (11%) un līdzekļu trūkumu (8%).

Pēdējos divus iemeslus biežāk minējuši latvieši, kamēr krievu tautības skolēni divas reizes biežāk atsaucas uz informācijas trūkumu. Iespējams, ka krieviski runājošā sabiedrības daļā tiešām šīs informācijas ir pārāk maz, turklāt tā nav sniegta adekvātā formā, lai vispār ieinteresētu jauniešus.

To, ka Dziesmu svētki ir īpaša un nozīmīga latviešu tautas tradīcija, latviešu identitātes apliecinājums kā

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

11. tabula. Attieksme pret Dziesmu svētkiem (%) Pilnīgi piekrīt vai drīzāk piekrīt

Pilnībā nepiekrīt vai drīzāk nepiekrīt

Latvieši

Krievi

Latvieši

Krievi

Latvieši

Krievi

Dziesmu svētki ir svarīga Latvijas iezīme starptautiskajā mērogā

79

48

11

33

10

19

Dziesmu svētki ir svarīga latvietības izpausme

78

50

12

30

10

20

Dziesmu svētki vieno visu Latvijas sabiedrību

72

45

17

36

11

20

Dalība Dziesmu svētkos uztur nozīmīgu kultūras tradīciju

72

49

14

29

13

21

Dziesmu svētkos es varu apliecināt savu nacionālo piederību

57

16

29

64

14

21

Dziesmu svētkos man ir iespēja būt kopā ar visu tautu

52

24

33

56

16

20

Dziesmu svētku dalībniekiem ir jāvalkā tautas tērpi nevis t-krekli un citi mūsdienīgi apģērbi

52

38

32

39

16

23

Dziesmu svētki vieno visas Latvijā dzīvojošās tautības

35

26

49

54

16

20

Dalība Dziesmu svētkos ir Latvijas patriota pienākums

31

19

49

57

20

24

Dziesmu svētki man ir neatkārtojams emocionāls pārdzīvojums

29

8

53

71

18

20

Man ir iekšēja nepieciešamība piedalīties Dziesmu svētkos

21

6

62

76

18

18

Dziesmu svētki ir mūsu ģimenes tradīcija

15

9

69

76

16

15

valsts, tā starptautiskā mērogā, apliecina skolēnu atbildēs paustā attieksme pret Dziesmu svētkiem kopumā.

Skolēni visbiežāk bijuši vienisprātis, ka Dziesmu svētki ir svarīga latvietība izpausme un svarīga Latvijas iezīme starptautiskā mērogā, ka Dziesmu svētki vieno visu Latvijas sabiedrību un uztur nozīmīgu kultūras tradīciju. Salīdzinoši daudz retāk Dziesmu svētki tiek raksturoti kā ģimenes tradīcija un iekšēja nepieciešamība tajos piedalīties. Krievu tautības jauniešu atbildes būtiski atšķiras par jebkuru no apgalvojumiem. Tomēr apgalvojumos par Dziesmu svētku fenomena nozīmi latviešu tautai atbildēs vērojamās tendences ir līdzīgas, būtiski atšķiras tikai procentuālā daļa jauniešu, kas šos uzskatus pauž.

Saturiski un procentuāli daudz būtiskāka atšķirība ir atbildēs, kur jaunieši izvērtē Dziesmu svētku nozīmi savā dzīvē, savas emocionālās izjūtas attiecībā pret Dziesmu svētkiem. Gandrīz divas reizes mazāka ir to krievu tautības jauniešu daļa, kam Dziesmu svētku tradīcija audzināta jau ģimenē, un vairāk nekā trīs reizes mazāk to respondentu, kam ir iekšēja nepieciešamība piedalīties Dziesmu svētkos un kam tas ir neatkārtojams emocionāls pārdzīvojums.

Grūti pateikt

Nobeigumā jauniešiem tika jautāts par Dziesmu svētku nozīmi dažādu tautību un sociālo grupu cilvēkiem.

To, ka Dziesmu svētki kā viena no būtiskākajām kultūras tradīcijām, kā svarīga nacionālās identitātes apzināšanās un manifestācija ir nozīmīga galvenokārt latviešiem, nevis Latvijas iedzīvotājiem, apliecina arī skolēnu atbildes uz šo jautājumu. Šajā jautājumā tautības pazīme uzskatus ietekmē daudz mazākā mērā. Savukārt latviešu un krievu jauniešu uzskati būtiski atšķiras jautājumā par Dziesmu svētku nozīmību kopumā. Tā 62% latviešu jauniešu uzskata, ka Dziesmu svētki ir ļoti nozīmīgi skolēniem un 75% – ka pieaugušajiem. Tā domā attiecīgi tikai 21% un 27% krievu jauniešu.

Runājot par nacionālās identitātes, kultūras identitātes jautājumiem, kas ir ļoti jutīgas, mūsu sabiedrībā saasinātas problēmas, atšķirības dažādu tautību jauniešu uzskatos nepārsteidz, tomēr pētījuma rezultāti liecina, ka noteikta daļa jauniešu ir toleranti, atvērti citu kultūru, tradīciju iepazīšanai un pieņemšanai.

Savukārt aptuveni piektajai daļai krievu jauniešu, kā arī noteiktai daļai latviešu, kuri lielākoties snieguši atbildes „grūti pateikt”, iespējams, trūkst izsvērtas, pārdomātas informācijas un mērķtiecīgi sniegtu zināšanu par šādiem

12. tabula. Dziesmu svētku nozīme dažādu sociālo grupu un tautību cilvēkiem (%) Ļoti nozīmīgi, nozīmīgi

Ne īpaši nozīmīgi, nenozīmīgi

Latvieši

Krievi

Latviešiem

95

87

1

5

3

8

Krieviem

16

18

67

68

18

13

Latvijā dzīvojošām citām tautībām

23

15

54

58

22

27

Ārzemniekiem

40

28

38

49

23

24

Skolēniem

62

21

27

60

11

19

Pieaugušajiem

75

27

12

45

14

29

Jauniešu aptaujas rezultāti

Latvieši

Krievi

Grūti pateikt Latvieši

Krievi

61

jautājumiem. Tāpat nevar viennozīmīgi raksturot to ārkārtīgi lielo jauniešu daļu, kurai, piemēram, Dziesmu svētki nenozīmē neko, kurus tie emocionāli neaizskar utt. Vismaz no krievu tautības jauniešiem diez vai var gaidīt citu attieksmi, jo Dziesmu un deju svētki visā sabiedrībā tiek uztverti tikai kā nacionāli, latviešu svētki.

7.grafiks. Jauniešu līdzdarbība nevalstisko organizāciju darbībā (%)

6. grafiks. Iemesli, kas traucējuši piedalīties vai apmeklēt Dziesmu svētkus (%)

Atšķirība ir nozīmīga (Cramer’s V=0,074; 0,075; p<0,001)

sabiedriska labuma sniegšanu noteiktai sociālai grupai vai plašākai sabiedrībai.

2. Jauniešu pilsoniskā līdzdalība Pilsoniskā līdzdalība ietver dažādu līdzdalības formu – konvencionālo un nekonvencionālo – izmantošanu. Par konvencionālām līdzdalības formām pieņemts uzskatīt līdzdarbību nevalstisko organizāciju darbībā, balsošanu vēlēšanās, kontaktēšanos ar politiķiem, piedalīšanos politiska satura diskusijās. Savukārt nekonvencionālās līdzdalības formas ir piedalīšanās streikos, piketos, mītiņos, petīciju un sūdzību parakstīšana, parakstu vākšana, produktu vai preču boikotēšana politisku vai ētisku apsvērumu dēļ.

2.1. Līdzdalība nevalstisko organizāciju darbībā Līdzdarbība nevalstisko organizāciju darbībā ir raksturīgākā jauniešu pilsoniskās līdzdalības konvencionālā forma, ar kuras palīdzību jaunieši attīsta iemaņas, spējas būt aktīvam, līdzdalīgam pilsoniskās sabiedrības loceklim.

Jēdziens „nevalstiskās organizācijas” tiek lietots, apzīmējot gan oficiāli reģistrētas sabiedriskās organizācijas, nodibinājumus un biedrības, gan arī neformālas interešu grupas, kuru darbības principi atbilst reģistrētas organizācijas principiem.

Atšķirībā no līdzdalības interešu izglītības nodarbībās un pulciņos līdzdarbība nevalstisko organizāciju darbībā ir vērsta gan uz sevis pilnveidošanu, gan

62

Izšķir trīs iesaistītības veidus nevalstisko organizāciju darbībā – biedrība, kad jaunietis līdzdarbojas organizācijā, būdams tās biedrs, brīvprātība, kad jaunietis darbojas organizācijā kā brīvprātīgais palīdzības sniedzējs, negūstot nekādu materiālu vai finansiālu labumu no savas darbības, un iesaistītība, kad līdzdalība organizāciju darbībā ir periodiska vai notiek, īstenojot vienu konkrētu projektu.

Kā rāda pētījuma rezultāti, 9% jauniešu līdzdarbojas nevalstiskās organizācijās biedra statusā, savukārt 7% tajās ir iesaistīti kā brīvprātīgie. Visvairāk (14%) ir to jauniešu, kas nevalstiskās organizācijās darbojas uz vienkāršas iesaistītības pamata, neesot to biedram.

Jāatzīmē, ka jaunieši var līdzdarboties vairākās organizācijās vienlaicīgi, piemēram, – vienā esot biedra statusā citā – realizējot kādu konkrētu projektu. Šī iemesla dēļ iepriekš minēto līdzdalīgo jauniešu īpatsvara summēšana nav pieļaujama.

Analizējot jauniešu līdzdalību nevalstisko organizāciju darbībā pēc galvenajiem sociāldemogrāfiskiem parametriem, ir vērojama statistiski nozīmīga korelācija ar jauniešu tautību un dzīvesvietu, proti, latviešu un citu tautību jaunieši biežāk iesaistās organizāciju darbībā nekā krievu tautības jaunieši. No visiem latviešu jauniešiem 11% darbojas organizācijās, būdami tās biedri, 14% ir iesaistīti dažādās organizāciju aktivitātēs.

Tāpat arī 11% cittautiešu darbojas organizācijās biedra statusā un 15% – uz vienkāršas iesaistītības pamata.

Savukārt krievu jauniešu līdzdalība organizācijās ir gandrīz uz pusi zemāka – 6% no krievu jauniešiem darbojas kā biedri un 10% ir iesaistīti organizāciju darbā citādā statusā.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

8.grafiks. Jauniešu līdzdalība nevalstisko organizāciju darbībā (% sadalījums pēc dzīvesvietas)

Atšķirība ir nozīmīga (Cramer’s V=0,081; 0,074; p<0,001)

Aktīvo jauniešu vidū pārsvarā ir Latvijas rajonu vietējās nozīmes pilsētās un laukos dzīvojošie – no visiem rajonos dzīvojošiem organizāciju darbībā ir iesaistīti 17% jauniešu, turpretim no visiem rīdziniekiem un lielākajās pilsētās dzīvojošiem organizāciju darbībā ir iesaistīti 12%. Rajonos dzīvojošie biežāk darbojas arī kā brīvprātīgie – tādi ir 10% jauniešu, turpretim rīdzinieku un lielāko pilsētu jauniešu vidū brīvprātīgo īpatsvars ir uz pusi mazāks, proti, 5%.

9.grafiks. Nevalstisko organizāciju skaits, kurās jaunieši līdzdarbojas (%)

8% no visiem jauniešiem ir iesaistīti vienas nevalstiskās organizācijas darbībā, savukārt 2% ir tādi, kas darbojas divās organizācijās, un tikpat daudz ir to, kas iesaistīti trīs un vairāk organizāciju aktivitātēs. Jānorāda, ka samērā liels ir to jaunieši īpatsvars (10%), kuri darbojas nevalstiskās organizācijās, taču kuri nav minējuši konkrētu organizāciju skaitu.

Jauniešu aptaujas rezultāti

13.tabula. Jauniešu līdzdalība nevalstiskās organizācijās pēc organizācijas darbības veida (%)

Jauniešu organizācija Politiskās partijas jauniešu nodaļa Reliģiska organizācija Arodbiedrība Politiska partija Vides aizsardzības organizācija Dzīvnieku aizsardzība Miera organizācija Cilvēktiesību aizstāvība Palīdzības organizācija Veselības organizācija Etnisko minoritāšu organizācija Sieviešu kustība Antiglobālistu kustība Organizācija, kas piedalās problēmu risināšanā dzīvesvietā

Šobrīd darbojas 13

Agrāk darbojās 5

4

2

6 3 3

4 2 2

7

2

5 4 5 4 4

1 1 2 1 1

3

2

3 2

1 2

4

1

Raksturojot organizācijas pēc darbības veidiem, 13% no visiem aptaujātajiem jauniešiem norādījuši, ka viņi līdzdarbojas tipiskā jauniešu organizācijā, savukārt 6% skolēnu atzīmējuši, ka viņi ir iesaistīti reliģiskas organizācijas vai baznīcas draudzes darbībā.

Salīdzinoši liels ir to jauniešu īpatsvars, kuru pārstāvētā organizācija risina vides vai dzīvnieku aizsardzības jautājumus, – tādi ir attiecīgi 7% un 5% jauniešu. Vēl jaunieši ir iesaistīti dažādās palīdzības un cilvēktiesību aizstāvības organizācijās (5%), veselības organizācijās (4%), politiskas partijas jauniešu nodaļās (4%) un dažādās lokālās organizācijās, kas risina problēmas dzīvesvietā (4%).

60% gadījumu jaunieši, kuri līdzdarbojas, ir iesaistīti oficiāli reģistrētas organizācijas darbā, savukārt 40% jauniešu norādītā organizācija ir neformāla interešu/ domubiedru grupa. Starp oficiāli reģistrētajām organizācijām, kurās jaunieši ir iesaistīti, pārsvarā norādītas Latvijas Jaunatnes padomes dalīborganizācijas un lielākās reģionālās organizācijas vai jauniešu reģionālie centri, piemēram, YMCA, Sarkanais Krusts, mazpulki, Vinda, Junda u.c. Jābilst, ka tā informācijas daļa, kas attiecas uz neformālām interešu/ domubiedru grupām, nav pārbaudāma un nav iespējams droši apgalvot, ka visas jauniešu nosauktās neformālās organizācijas patiesi darbojas.

Visbiežāk minētā neformālā interešu grupa ir krievu skolu aizstāvības štābs. Bez tam jaunieši nosaukuši organizācijas ar tādiem skanīgiem nosaukumiem kā, piemēram, Melno dāmu klubiņš, Nežēlīgās žubes, Overclockers u.c.

63

2.2. Citu līdzdalības veidu izmantošana Raksturojot citus pilsoniskās līdzdalības veidus, kurus jaunieši līdz šim ir izmantojuši, 23% no visiem skolēniem norāda, ka ir apmeklējuši mītiņus, kas saistīti ar politiku vai sociālām problēmām, savukārt 14% ir balsojuši vēlēšanās un kontaktējušies ar politiķiem (15%).

Katrs desmitais jaunietis (12%) norāda, ka ir vācis parakstus, piedalījies demonstrācijā vai piespraudis nozīmīti/ valkājis T-kreklu ar politisku saukli. 11% kā līdzdalības formu norādījuši petīcijas parakstīšanu un piedalīšanos streikā.

15.tabula. Pilsoniskās līdzdalības aktivitātes, kurās skolēni līdz šim ir iesaistījušies (% sadalījums pēc tautības) Tautība Latvieši Krievi

Citi

Balsojis vēlēšanās

13

Kontaktējies ar politiķiem

13

5

7

Apmeklējis sociālpolitiskus mītiņus

6

22

19

Parakstījis petīciju

8

6

4

Vācis parakstus

9

6

7

Teicis politisku runu

2

1

3

14.tabula. Pilsoniskās līdzdalības aktivitātes, kurās skolēni līdz šim ir iesaistījušies (%)

Dalījis politiskas skrejlapas

4

5

5

Atteicies lietot/pirkt produktu/preci politisku/ētisku/u.c. motīvu dēļ

8

3

4

Balsojis vēlēšanās Kontaktējies ar politiķiem Apmeklējis sociālpolitiskus mītiņus Parakstījis petīciju Vācis parakstus Teicis politisku runu Dalījis politiskas skrejlapas Atteicies lietot/pirkt produktu/preci politisku/ ētisku/u.c. motīvu dēļ Speciāli lietojis/pircis produktu/preci politisku/ ētisku/u.c. motīvu dēļ Rakstījis politiskus saukļus (grafiti) uz sienām Piespraudis nozīmīti vai valkājis t-kreklu ar politisku saukli Piedalījies demonstrācijā Piedalījies streikā Ziedojis naudu politiskai grupai/organizācijai Piedalījies politiskā diskusijā internetā Rakstījis rakstu jauniešu žurnālos/avīzēs/ internetā Rakstījis politiska satura vēstuli/e-pastu Piedalījies politiskā pasākumā, kur notikusi sadursme ar policiju Piedalījies politiskā pasākumā, kur notikusi sadursme ar politiskiem oponentiem

14 15 23 11 12 2 7

Speciāli lietojis/pircis produktu/preci politisku/ētisku/u.c. motīvu dēļ

5

2

2

Rakstījis politiskus saukļus (grafiti) uz sienām

3

2

3

Piespraudis nozīmīti vai valkājis t-kreklu ar politisku saukli

5

9

7

Piedalījies demonstrācijā

3

11

10

9

Piedalījies streikā

3

11

9

Ziedojis naudu politiskai grupai/ organizācijai

4

2

5

Piedalījies politiskā diskusijā internetā

6

4

4

Rakstījis rakstu jauniešu žurnālos/avīzēs/internetā

4

2

2

Rakstījis politiska satura vēstuli/e-pastu

2

1

2

Piedalījies politiskā pasākumā, kur notikusi sadursme ar policiju

1

4

2

Piedalījies pasākumā, kur notikusi sadursme ar politiskiem oponentiem

1

1

1

5 4 12 12 11 5 9 5

5

2 4 2

Iepriekš minētās pilsoniskās līdzdalības aktivitātēs kopumā ir piedalījušies 72% jauniešu.

Analizējot dažāda veida līdzdalības aktivitātes pēc galvenām sociāldemogrāfiskām pazīmēm, vērojams, ka šīs aktivitātes biežāk izmantojuši krievu un cittautiešu jaunieši. No visiem krievu tautības jauniešiem, kas ir iesaistījušies dažādās aktivitātēs, 22% norādījuši, ka ir piedalījušies mītiņos, kas saistīti ar politiku un sociālām problēmām. Salīdzinājumam: šādu atbildi snieguši 19% cittautiešu un 6% latviešu.

Tāpat krievu un cittautiešu jaunieši biežāk nekā latvieši norādījuši, ka ir apmeklējuši demonstrācijas, streikus un piesprauduši nozīmīti vai valkājuši T-kreklu ar politisku saukli. Latviešu jaunieši savukārt biežāk nekā citi atzīmējuši, ka ir kontaktējušies ar politiķiem, atteikušies lietot vai pirkt produktu vai preci politisku, ētisku iemeslu vai kaitīgās ietekmes uz apkārtējo vidi dēļ, kā arī vākuši parakstus vai parakstījuši petīciju.

64

4

Salīdzinot nekonvencionālo līdzdalības formu izmantošanu dažādu tautību skolēnu vidū, redzams, ka šos līdzdalības veidus vairāk izmantojuši krievu tautības jaunieši un cittautieši – attiecīgi 66% un 58%, turpretim no latviešu jauniešiem nekonvencionālās līdzdalības formas izmantojuši 44%.

Tāpat 4% no visiem jauniešiem norādījuši, ka ir līdz šim snieguši savu atbalstu politiskai partijai vēlēšanu kampaņas rīkošanā, bet 9% ir aicinājuši vai mēģinājuši pārliecināt vēlētājus balsot par noteiktu kandidātu vai partiju.

2.3. Pilsonisko līdzdalību raksturojošās pazīmes 2.3.1. Attieksme pret dažādām līdzdalības formām 17% jauniešu uzskata, ka ir kāda nevalstiskā organizācija, kas aizstāv vai pārstāv jauniešu intereses, turpretim lielākais vairums (83%) norāda, ka šāda organizācija nepastāv.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Tie krievu tautības skolēni, kuri domā, ka ir organizācija, kas aizstāv vai pārstāv viņu intereses, galvenokārt uzskata, ka tas ir krievu skolu aizstāvības štābs un dažādas politiskās partijas (Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, Latvijas Sociālistiskā partija, Tautas saskaņas partija). Savukārt latviešu skolēnu vērtējums par organizācijām, kas aizstāv viņu intereses, nav tik izteikts kā krievu jauniešiem – latvieši minējuši plašāku organizāciju spektru, sākot ar vides aizsardzības kustībām un bērnu tiesību aizsardzības organizācijām līdz dažādām nacionālā mēroga jauniešu organizācijām un skolēnu pašpārvaldēm.

Sniedzot vērtējumu par iemesliem, kas motivē jauniešus iesaistīties organizāciju darbībā, 47% skolēnu norādījuši, ka tā ir iespēja gūt kontaktus, kas var palīdzēt turpmāk dzīvē, savukārt 37% skolēnu uzskata, ka darbība organizācijā sekmēs karjeras veidošanos. Tāpat aptuveni trešdaļa jauniešu atzīmējuši, ka motivējošs iemesls ir iespēja sastapt domubiedrus organizācijas biedru vidū (35%) un vēlēšanās kaut nedaudz izmainīt pastāvošo kārtību valstī, pilsētā vai novadā. Starp citiem iemesliem minēts arī tas, ka darbība organizācijā palīdz paplašināt jaunieša redzesloku un zināšanas un ka līdzdalībā tiek rasts sevis pašapliecinājums (29%).

Analizējot atšķirības latviešu un krievu jauniešu sniegtajos līdzdarbības motivācijas iemeslos, vērojams, ka latvieši biežāk nekā krievu skolēni izvēlējušies pragmatiskus, racionālus apsvērumus līdzdalības motivācijā. Piemēram, 42% latviešu uzskata, ka jauniešus līdzdarboties organizācijās motivē doma, ka tas sekmēs karjeras veidošanos, un 39% norāda, ka līdzdarboties motivē iespēja sastapt domubiedrus. Salīdzinājumam: krievu skolēnu vidū šiem argumentiem piekrīt 27%. Kopumā krievu skolēnu sniegtā līdzdalības argumentācija ir vērtējama drīzāk kā emocionāla – starp biežāk minētajiem līdzdalības iemesliem ir tas, ka jaunieši vēlas izmainīt kaut nedaudz pastāvošo kārtību valstī, novadā, pilsētā, un tas, ka darbošanās ir kā sevis pašapliecinājums.

Savukārt kā galvenie iemesli tam, ka jaunieši neiesaistās organizāciju darbā, tiek minēts laika trūkums (35%), interes trūkums un vienaldzība (29%), kā arī informācijas trūkums (15%). Latviešu jaunieši biežāk nekā krievu jaunieši norādījuši, ka neiesaistīšanās iemesli ir laika trūkums un informācijas trūkums, savukārt krievu skolēni biežāk pauduši uzskatu, ka tam pamatā ir intereses trūkums, bezjēdzīgums un ka jauniešiem šādas aktivitātes nav nepieciešamas.

Vērtējot dažādu politikas lēmumu ietekmēšanas instrumentu efektivitāti, skolēni kā visefektīvāko nosaukuši balsošanu vēlēšanās, kam seko sabiedriskās aktivitātes, lai piesaistītu masu mediju uzmanību, un darbs politiskā partijā. Savukārt par visneefektīvākajiem lēmumu ietekmēšanas instrumentiem tiek atzīta piedalīšanās nelegālās protesta akcijās un produktu vai preču boikotēšana.

Salīdzinot latviešu un krievu tautības jauniešu sniegto vērtējumu, vērojams, ka krievu skolēni augstāk nekā latvieši vērtē nekonvencionālos lēmumu ietekmēšanas

Jauniešu aptaujas rezultāti

instrumentus – līdzdalību publiskās demonstrācijās, petīciju un protesta vēstuļu parakstīšanu un piedalīšanos nelegālās protesta akcijās, savukārt latviešu jaunieši snieguši augstāku vērtējumu par konvencionālajiem lēmumu ietekmēšanas instrumentiem.

16.tabula. Iemesli, kas motivē jauniešus līdzdarboties nevalstiskās organizācijās (% sadalījums pēc tautības)

Iespēja gūt kontaktus, kas var palīdzēt turpmāk dzīvē Doma, ka darbība organizācijā sekmēs karjeras veidošanos Iespēja sastapt domubiedrus un ir atrasti draugi organizācijas biedru vidū Vēlēšanās kaut nedaudz izmainīt pastāvošo kārtību valstī/pilsētā /novadā Organizācija palīdz paplašināt jaunieša redzesloku un zināšanas Darbošanās ir kā sevis pašapliecinājums Vēlme gūt pieredzi sociālā darbā Ar organizācijas palīdzību biedriem ir iespēja braukt ārzemju ceļojumos Tas ir labs brīvā laika pavadīšanas veids Organizācija palīdz jaunietim nopelnīt naudu

Kopā Latvieši Krievi 47

50

41

37

42

27

35

39

27

31

27

38

29

34

20

29

27

31

24

25

22

17

21

12

17

20

11

16

18

12

10.grafiks. Iemesli, kādēļ jaunieši neiesaistās nevalstisko organizāciju darbībā (% sadalījums pēc tautības)

65

17. tabula. Dažādu politikas lēmumu ietekmēšanas instrumentu efektivitātes vērtējums (vidējais aritmētiskais pēc skolēnu tautības skalā no 0 (pilnīgi neefektīvi) līdz 10 (ļoti efektīvi)) Visi

Latvieši

Krievi

darbs politiskā partijā

4,85

4,92

4,76

darbs NVO

4,45

4,57

4,24

balsošana vēlēšanās

5,64

5,88

5,28

personīga kontaktēšanās ar politiķiem

4,42

4,28

4,64

darbs, lai piesaistītu mediju uzmanību

5,62

5,77

5,42

atsevišķu produktu vai preču boikotēšana

4,02

4,02

4,01

līdzdalība demonstrācijās

4,43

4,18

4,85

protesta vēstuļu parakstīšana

4,15

4,08

4,27

piedalīšanās nelegālās protesta akcijās

3,79

3,6

4,08

Interesi par politiku ietekmējošs rādītājs ir gan jauniešu tautība, gan dzīvesvieta. Piemēram, politika kopumā interesē 39% Rīgā dzīvojošo jauniešu un savukārt 29% Latvijas rajonos dzīvojošo, bet par politiku ne pārāk interesējas 46% rīdzinieku un vairāk par pusi (55%) rajonos dzīvojošo. Pēc dzīvesvietas parametra atšķirīgo jauniešu interesi lielā mērā determinē aptaujāto etniskā piederība, proti, krievu un cittautiešu jaunieši, kuri pārsvarā koncentrēti Rīgā un citās lielākajās pilsētās, par politikā notiekošajiem procesiem interesējas vairāk nekā latvieši. No aptaujātajiem krievu jauniešiem par politiku interesējas 39% un no cittautiešiem – 43%.

Salīdzinājumam: latviešu jauniešu vidū par politiku interesējas 31%.

12.grafiks. Jauniešu interese par politiku (% sadalījums pēc dzīvesvietas)

2.3.2. Interese par politiku Pilsonisko līdzdalību raksturojoša pazīme ir interese par politiku kopumā un interese par dažādiem tās līmeņiem.

Pētījuma rezultāti rāda, ka 35% jauniešu interesējas par politiku – 5% sevi raksturo kā ļoti ieinteresētus politikā notiekošajā un 30% kā ieinteresētus. Tajā pašā laikā krietni atšķiras jauniešu intereses vērtējums par dažādiem politikas līmeņiem. Vislielākais ir to jauniešu īpatsvars, kurus interesē valsts politika, – tādi ir 55% aptaujāto. Savukārt nedaudz mazāk ir to jauniešu, kurus interesē Eiropas politika (45%) un starptautiskā politika (44%). Salīdzinoši nepopulāra jauniešu vērtējumā ir vietējā jeb reģionālā politika, par kuru interesējas 39% aptaujāto.

11. grafiks. Interese par politiku jauniešu vidū (%)

66

Atšķirība ir nozīmīga (Cramer’s V=0,092; Cramer’s V=0,146; Cramer’s V=0,178, p<0,001)

Tāpat kā jauniešu tautība un dzīvesvieta, arī vecums ir ietekmējoša pazīme interesei par politiku dažādos tās līmeņos. Interese par vietējo jeb reģionālo politiku visciešāk korelē ar jauniešu vecumu, proti, 14–16 gadu veco jauniešu vidū vietējā jeb reģionālā politika interesē vienai trešdaļai (33%), savukārt 17–19 gadīgo vidū šāda interese ir gandrīz pusei (45%), kas varētu būt saistīts ar reģionālās identitātes stiprināšanos, jaunietim kļūstot vecākam.

Interese par valsts politikā notiekošo biežāk novērojama cittautiešu jauniešu vidū – divas trešdaļas jeb 60% raksturo sevi kā ieinteresētus vai kā ļoti ieinteresētus valsts politikā notiekošajā. Salīdzinājumam: interese par valsts politiku ir 57% krievu tautības jauniešu un 53% latviešu jauniešu.

Interese par Eiropas un starptautisko politiku biežāk vērojama rīdzinieku vidū – attiecīgi 56% un 55% rīdzinieku interesē starptautiskā un Eiropas politika.

Tāpat kā kopējo politisko interesi, arī Eiropas un starptautiskās politikas intereses atšķirību atkarībā no dzīvesvietas izskaidro lielā cittautiešu un krievu tautības jauniešu interese par šajos politikas līmeņos notiekošo. Piemēram, par Eiropas politiku interesējas vairāk par pusi (56%) cittautiešu un salīdzinoši mazāk (38%) latviešu jauniešu. Savukārt par starptautisko politiku interesi pauž 57% krievu jauniešu un 36% latviešu.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

18. tabula. Jauniešu interese par politiku (% sadalījums pēc tautības) Reģiona politika Latvieši Krievi

Valsts politika

Citi

Latvieši Krievi

Eiropas politika Citi

Latvieši Krievi

Citi

Starptautiskā politika Latvieši Krievi

Citi

Ļoti interesē

7

8

9

8

12

14

6

14

16

7

19

16

Interesē

33

29

36

45

45

46

32

41

40

29

38

36

Ne pārāk interesē

44

40

37

37

30

29

47

30

30

46

28

36

Vispār neinteresē

16

23

18

10

13

11

15

15

14

18

15

12

Atšķirība ir nozīmīga (Cramer’s V=0,066; Cramer’s V=0,073; Cramer’s V=0,136; Cramer’s V=0,163; p<0,001)

Lai arī pastāv sakarība starp interesi par politiku un pilsonisko līdzdalību, tomēr aptaujas rezultātos tā nav izteikta.

14.grafiks. Sekošana līdzi politiska satura informācijai medijos (% sadalījums pēc skolas tipa)

2.3.3. Informācija par politiku Informācijai par politiku masu medijos jaunieši pārsvarā (62%) seko līdzi regulāri – vai nu pāris reižu nedēļā (37%), vai arī katru dienu (25%). Šos jauniešus varētu raksturot kā informētus par politikā notiekošo. Savukārt 15% ir tādi, kas, izmantojot laikrakstu, radio un televīzijas starpniecību, par jaunumiem politikā uzzina aptuveni reizi nedēļā. Par politiski neinformētiem var nosaukt 23% jauniešu, kuri ziņām par politiku seko līdzi dažas reizes mēnesī vai retāk.

13.grafiks. Informācijas par politiku ieguves biežums, izmantojot televīziju, radio un presi (%) Atšķirība ir nozīmīga (Cramer’s V = 0,098; p<0,001)

Aptaujas rezultāti rāda, ka ziņām par politiku medijos uzmanību vairāk pievērš puiši – 63% no viņiem politiskai informācijai seko līdzi biežāk nekā reizi nedēļā.

Salīdzinājumam: meiteņu vidū informācijai par politiku medijos biežāk nekā reizi nedēļā seko līdzi 60%. Tajā pašā laikā to puišu īpatsvars, kurus vispār neinteresē politiska satura informācija medijos, ir gandrīz divas reizes lielāks nekā šīs grupas īpatsvars meiteņu vidū (attiecīgi 9% un 5%).

Jauniešu aptaujas rezultāti

Interese par politiska satura ziņām medijos biežāk vērojama starp vispārizglītojošo mācību iestāžu audzēkņiem – katrs ceturtais skolēns (26%) ar jaunumiem politikā, izmantojot masu informācijas līdzekļus, iepazīstas katru dienu, bet 37% – vairākas reizes nedēļā. Turpretim arodskolu audzēkņu vidū ziņām medijos ik dienu līdzi seko 18%, bet 36% informāciju iegūst pāris reižu nedēļas laikā.

Statistiski nozīmīga sakarība pastāv starp politiska satura informācijas medijos ieguves biežumu un jauniešu dzīvesvietu. Katru dienu ziņām par politiku uzmanību pievērš 29% rīdzinieku un tikai 18% rajonos dzīvojošo. Šie skolēni ar jaunumiem politikā visbiežāk iepazīstas pāris reižu nedēļas laikā.

Interese par jaunumiem politikā pārsvarā ir cittautiešu un krievu jauniešiem – attiecīgi 32% un 30% no viņiem seko līdzi ziņām katru dienu, turpretim latviešu jauniešu vidū katru dienu ar ziņām medijos iepazīstas katrs piektais (21%) jaunietis.

2.3.4. Jauniešu sociālais tīkls un politika Jauniešu vērtības, intereses, identitāti un pilsonisko līdzdalību ietekmē ne vien informācija publiskajā telpā, bet arī sociālais tīkls – draugi, vecāki, brāļi, māsas,

67

paziņas. Šī iemesla dēļ aptaujā tika izzināti divi jautājumi, kas saistīti ar jauniešu sociālo tīklu: • vecāku politiskā aktivitāte (līdzdalība vēlēšanās); • jauniešu un tīkla aģentu pārrunu par politiku biežums.

Raksturojot savu vecāku līdzdalību vēlēšanās, vairāk nekā puse jauniešu norādījusi, ka vecāki vēlēšanās piedalās vienmēr. 55% skolēnu māte vienmēr piedalās vēlēšanās, savukārt katrs piektais jaunietis (20%) atzīmējis, ka māte vēlēšanās piedalās tikai dažreiz.

Tāds pats (20%) ir to jauniešu īpatsvars, kuriem māte vēlēšanās nebalso. Šie jaunieši pārsvarā ir krievi un cittautieši, kuriem nav pilsoņa statuss.

dara ģimenes lokā. No tiem jauniešiem, kuri bieži par politiku runā ar savu māti, divas piektdaļas (43%) šo tēmu bieži pārspriež arī ar tēvu, bet trešdaļa (34%) ar tēvu par to runā reti.

Salīdzinoši liels ir to skolēnu īpatsvars, kuri vispār nerunā par politiku ne ar tēvu (28%), māti (24%) vai draugiem (27%), taču visbiežāk jaunieši izvairās runāt par politiku ar savu māsu vai brāli (56%).

16.grafiks. Jauniešu sarunas par politiku vai politiskām tēmām ar... (% no atbildējušiem)

15.grafiks. Vecāku piedalīšanās vēlēšanās: jauniešu vērtējums (%)

3. Identitāte kā piederība 3.1. Prioritārās identitātes

Apskatot tēva līdzdalību vēlēšanās, no analīzes tika izslēgti 9% atbilžu, kurās skolēni norādījuši, ka viņiem nav tēva. Savukārt no visiem atbildējušiem (n=2711) 50% atzīmējuši, ka tēvs vienmēr piedalās vēlēšanās, bet 22% – ka dažreiz. Nozīmīgs (9%) ir to skolēnu īpatsvars, kuri nezina, vai tēvs piedalās vēlēšanās.

Salīdzinot mātes un tēva līdzdalību vēlēšanās, jāatzīmē, ka sievietes tajās piedalās regulārāk nekā vīrieši un šī tendence vērojama kā latviešu, tā arī krievu tautības jauniešu vecāku vidū.

Skatot to, cik bieži jaunieši par politiku runā ar savu tēvu, māti, brāli vai māsu un saviem draugiem, no analīzes tika izslēgti 11% gadījumu, kur jaunieši norādījuši, ka viņiem nav tēva vai kur nav sniegta atbilde par sarunām ar tēvu, un 15% gadījumu, kur skolēni atzīmējuši, ka viņiem nav brāļa/ māsas, vai arī nav snieguši atbildi uz jautājumu.

Jaunieši visbiežāk sarunas par politiku risina ar saviem vecākiem vai draugiem – 11% no atbildējušiem par to runā ar tēvu, 9% – ar draugiem un 7% – ar māti. Ir vērojama statistiski nozīmīga tendence – tie jaunieši, kuri bieži vai dažreiz par politiku runā ar savu tēvu, retāk šos jautājumus pārspriež ar māti vai draugiem un otrādi – tie, kas bieži runā par politiku ar draugiem, retāk to

68

Raksturojot sevi, cilvēki var izmantot dažādas sociālas pazīmes, ar to vienlaicīgi norādot uz savu sociālo statusu un piederību pie noteiktām sociālām kategorijām vai grupām. Aptaujā noskaidrojām, kuras no šīm pazīmēm jaunieši uzskata par svarīgām sevis raksturošanai. Gandrīz visi jaunieši par ļoti svarīgiem un svarīgiem atzīst individuālos raksturojumus: izglītības līmenis (92%), piederība pie ģimenes, dzimtas (90%) un profesija, ko plāno iegūt (90%). Šajā grupā īpaša vieta ir piederībai pie ģimenes, jo to par ļoti svarīgu raksturojumu atzinis 61% aptaujāto, izglītības līmeni – 55%, bet profesiju – 51%. Jaunieši tika lūgti arī izdalīt trīs vissvarīgākās pazīmes; lielākā daļa pirmajā vietā liek piederību pie ģimenes, otrajā – izglītību, trešajā – profesiju. Tās ir trīs pazīmes, ko jaunieši uzskata par vissvarīgākajām. Jāatzīmē, ka izglītības līmeni un profesiju kā ļoti svarīgu sevis raksturojumu vairāk atzinušas meitenes nekā zēni: izglītību par ļoti svarīgu uzskata 62% no meitenēm un 48% no zēniem, profesiju – attiecīgi 56% un 46%.

Apmēram ¾ jauniešu par svarīgu sevis raksturojumu uzskata piederību pie noteikta draugu loka un savu dzimumu. Pēc tam seko etniskā piederība, ko par ļoti svarīgu un svarīgu uzskata 60% jauniešu. Apmēram puse jauniešu par ļoti svarīgu un svarīgu uzskata piederību pie Latvijas, piederību pie noteikta sociālā slāņa un piederību pie dzīvesvietas. Apmēram trešdaļa jauniešu par ļoti svarīgu un svarīgu uzskata piederību

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

17.grafiks. Statusu raksturojošo pazīmju svarīgums (%)

novadiem – 23%. Salīdzinājumā ar latviešu un krievu tautības jauniešiem, citu mazākumtautību jaunieši par svarīgāku uzskatījuši piederību pie noteikta sociālā slāņa un reliģisko piederību.

3.2. Teritoriālā piederība Lai nošķirtu jauniešu teritoriālo identitāti (saistību ar vietu) no sociālās identitātes (piederību pie sociālām grupām un kopām), tika uzdoti divi atsevišķi jautājumi.

Visciešāko saistību jaunieši izjūt ar vietu, kur pavadīta bērnība, un pašreizējo dzīvesvietu, par to liecina tas, ka gandrīz ¾ jauniešu atzinuši šo saistību par ciešu un ļoti ciešu. Pēc tam seko dzimšanas vieta un Latvija kopumā, ļoti ciešu un ciešu saistību ar tām izjūt apmēram puse jauniešu. Ar kādu no Latvijas novadiem ciešu saistību jūt tikai trešdaļa jauniešu. Saistību ar pasauli un Eiropu jaunieši vērtē apmēram līdzīgi, tomēr ciešu saistību ar pasauli (27%) jūt par dažiem procentiem vairāk jauniešu nekā ar Eiropu (22%).

Apmēram ceturtā daļa (27%) jauniešu bija atzīmējuši, ka jūtas cieši saistīti ar kādu citu valsti.

18.grafiks. Latviešu, krievu un citu tautību jaunieši, kas dotās pazīmes uzskata par ļoti svarīgām un svarīgām (%)

pie Eiropas, savu reliģisko piederību un piederību pie kāda Latvijas novada. Piederību pie dzimuma par svarīgāku uzskata zēni nekā meitenes, to kā ļoti svarīgu atzīst 42% zēnu un 35% meiteņu.

Jauniešiem vissvarīgāko raksturojošo pazīmju izvēlē nav vērojamas būtiskas atšķirības latviešu un krievu jauniešu atbilžu sadalījumā. Ļoti atšķirīgi tiek vērtēts piederības pie Latvijas un Latvijas novadiem svarīgums.

Latviešu jauniešu vidū piederību pie Latvijas par ļoti svarīgu un svarīgu atzīst 70%, bet krievu jauniešu vidū tikai 27%, arī piederību pie Latvijas novadiem par ļoti svarīgu un svarīgu raksturojumu atzīst 38% latviešu un 16% krievu jauniešu. Krievu jauniešu lielākā daļa (54%) piederību pie Latvijas novadiem uzskata par nesvarīgu identitāti, no latviešu jauniešiem to par nesvarīgu uzskata 26%. Piederību pie Latvijas 38% krievu jauniešu uzskata par nesvarīgu, bet 35% – par neitrālu – ne svarīgu, ne nesvarīgu. Citu tautību jauniešu vidū piederību Latvijai par ļoti svarīgu un svarīgu atzinuši 44%, bet piederību kādam no Latvijas

Jauniešu aptaujas rezultāti

69

Saistībā ar dažādām vietām nav statistiski nozīmīgu atšķirību starp meitenēm un zēniem, kā arī starp vecuma grupām. Vienīgā būtiskā atšķirība ir tā, ka Rīgā dzīvojošie jaunieši mazāk cieši ir saistīti ar kādu no Latvijas novadiem nekā citur Latvijā dzīvojošie, piemēram, savu saistību ar kādu no Latvijas novadiem kā ļoti ciešu un ciešu vērtē 24% no Rīgā dzīvojošajiem skolēniem un 43% no Latvijas lielajās pilsētās dzīvojošajiem skolēniem. Rīdziniekiem novadu identitāte ir mazāk izteikta nekā citiem Latvijas iedzīvotājiem.

19.grafiks. Saistība ar dažādām vietām, teritorijām (%)

atbildējušajiem), Krieviju (9% no atbildējušajiem), Angliju (7% no atbildējušajiem), Itāliju un Lietuvu (6% no atbildējušajiem), Igauniju (5% no atbildējušajiem), citas valstis izvēlējušies mazāk nekā 5% no atbildējušajiem. Citu tautību jaunieši minējuši Ukrainu (27% no atbildējušajiem), Baltkrieviju (13% no atbildējušajiem), Krieviju un Lietuvu (10% no atbildējušajiem).

20.grafiks. Latviešu, krievu un citu tautību jaunieši, kas saistību ar minētajām vietām un teritorijām uzskata par ļoti ciešu un ciešu (%)

3.3. Sociālā piederība

Atšķirības starp latviešu un krievu jauniešiem, tāpat kā iepriekš apskatītajā jautājumā, iezīmējas attiecībā pret Latviju un Latvijas novadiem. Saistību ar Latviju kā ļoti ciešu un ciešu vērtē 58% latviešu jauniešu un 31% krievu jauniešu, saistību ar Latvijas novadiem attiecīgi tāpat vērtē 38% latviešu un 24% krievu jauniešu. Abu tautību grupās maz atšķiras jauniešu īpatsvars, kas jūt ļoti ciešu un ciešu saistību ar kādu noteiktu valsti (22% no latviešiem un 28% no krieviem), bet atšķiras nosauktās valstis, ar kurām saistību jūt latviešu un krievu jaunieši. Krievu jauniešu vairākums bija minējuši Krieviju (64% no atbildējušajiem), arī Baltkrieviju (9% no atbildējušajiem) un Ukrainu (8% no atbildējušajiem), citas valstis izvēlējušies mazāk nekā 5% no atbildējušajiem. Latviešu jauniešu vidū nav tik lielas vienprātības – vislielākā daļa minējusi Vāciju (15% no atbildējušajiem) un ASV (13% no

70

Piederība pie dažādām sociālām grupām precizē jauniešu identitātes izjūtu. Piederības mērīšanai tika izmantota 5 vērtējumu skala: ļoti piederīgs; zināmā mērā piederīgs; ne piederīgs, ne nepiederīgs; samērā nepiederīgs; pilnībā nepiederīgs, 28. – 30. grafikā abi galējie vērtējumi ir apvienoti.

Gandrīz visi jaunieši jūtas piederīgi savai ģimenei un draugiem (attiecīgi 96% un 93%). Pēc tam seko piederība klasei un skolai, savai klasei piederīgi jūtas 79% jauniešu, skolai – 69%. Nākošā sociālā grupa, kam apmēram puse jauniešu jūtas piederīgi, ir jaunieši: nedaudz lielāka daļa aptaujāto jūtas piederīgi savas dzīvesvietas jauniešiem (53%) nekā Latvijas jauniešiem (45%). Savai organizācijai piederīgi jūtas 44% jauniešu.

Pēc tam seko etniskās un ar Latviju saistītās identitātes, tām savu piederību atšķirīgi vērtējuši latviešu un krievu jaunieši (skat. 30.graf.). Dzīvesvietas iedzīvotājiem piederīgi jūtas 40%, pasaules iedzīvotājiem – 34%, bet Eiropas iedzīvotājiem – 27% jauniešu. Jāatzīst, ka Latvijas jauniešu lielāka daļa atzīst savu piederību un saistību ar pasauli nekā ar Eiropu.

Jaunieši vairāk apzinās savu piederību reālām

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

sociālām grupām (ģimene, draugi, klase) nekā sociālām kategorijām (Latvijas, Eiropas un pasaules iedzīvotāji). Pēc piederības dažādām sociālām grupām nav būtisku atšķirību starp dažādu dzimumu un vecumu jauniešiem. Atšķiras latviešu un krievu jauniešu piederības raksturojums, kā arī dažāda lieluma dzīvesvietu jauniešu piederības dažādām sociālām grupām raksturojums. Dzīvesvietas lielums iezīmē šādu tendenci: jo mazāka dzīvesvieta, jo lielāka daļa jauniešu jūtas piederīgi savai klasei, skolai, dzīvesvietas jauniešiem un iedzīvotājiem (29.graf.).

Gandrīz visi aptaujātie Latvijas jaunieši neatkarīgi no viņu tautības jūtas piederīgi savai ģimenei, saviem draugiem un klasei, kurā mācās. Arī etniskās piederības proporcijas ir līdzīgas – savai tautai piederīgi jūtas 61% no latviešu un 63% no krievu jauniešiem. Taču latviešu un krievu jauniešu piederības vērtējumā ir arī atšķirības.

22.grafiks. Latvijas lielo pilsētu un lauku jaunieši, kas ir ļoti piederīgi un piederīgi minētajām sociālām grupām (%)

21.grafiks. Piederība dažādām sociālām grupām (%)

1. Lai arī abās grupās lielākā daļa jauniešu jūtas piederīgi savai klasei un skolai, latviešu jauniešu vidū šo piederību atzīst lielāka daļa: piederīgi savai klasei ir 83% no latviešiem un 71% no krieviem, piederīgi savai skolai – 73% no latviešiem un 62% no krieviem.

2. Latviešu jauniešu lielākā daļa jūtas piederīgi jauniešu sociālai grupai – 61% jūtas piederīgi savas dzīvesvietas jauniešiem, 56% – Latvijas jauniešiem. Krievu jauniešu vidū šī identitāte ir mazāk izteikta (attiecīgi 40% un 27%), lielāka daļa (38%) jūtas Latvijas jauniešiem nepiederīga.

3. Ja saranžē sociālās grupas pēc to jauniešu īpatsvara, kas jūtas tām piederīgi, tad iegūst atšķirīgu ainu latviešu un krievu jauniešiem.

Latviešu jaunieši: ģimene, draugi, klase, skola, etniskā grupa, jaunieši, Latvija (iedzīvotāji, pilsoņi), organizācija, pasaule, Eiropa.

Krievu jaunieši: ģimene, draugi, klase, etniskā grupa, skola, dzīvesvietas jaunieši, organizācija, nacionālās minoritātes, pasaule, Eiropa, Latvija (iedzīvotāji, pilsoņi).

4. Krievu jaunieši, izņemot pašas galvenās sociālās grupas, savu piederību izjūt mazāk nekā latviešu jaunieši. Sociālās grupas, kam lielākā daļa aptaujāto krievu jauniešu jūtas piederīgi, ir: ģimene, draugi, klase, etniskā grupa, skola, dzīvesvietas jaunieši, organizācija. Sociālās grupas, pret kurām grūti noteikt dominējošo attieksmi, jo līdzīgs jauniešu daudzums jūtas kā piederīgi, tā nepiederīgi vai vairākums izvēlējušies vidējo atbilžu variantu, ir:

Jauniešu aptaujas rezultāti

71

Latvijas nacionālās minoritātes, savas dzīvesvietas iedzīvotāji, pasaules iedzīvotāji. Sociālās grupas, kam vairākums krievu jauniešu jūtas nepiederīgi, ir: Latvijas jaunieši, Eiropas iedzīvotāji, Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi, ES pilsoņi.30.grafiks. Latviešu, krievu un citu tautību jaunieši, kas jūtas ļoti piederīgi un piederīgi minētajām sociālām grupām (%) 19.tabula. Latviešu, krievu un citu tautību jaunieši, kas ir ļoti piederīgi un piederīgi minētajām sociālām grupām (%) Latvieši

Krievi

Citi

Savai ģimenei

97

94

96

Klasei, kurā mācās

83

71

80

Skolai

73

62

68

Saviem draugiem

94

90

94

Organizācijai, kurā darbojas

47

37

49

Savas dzīves vietas jauniešiem

61

40

43

Savas dzīves vietas iedzīvotājiem

47

30

32

Latvijas iedzīvotājiem

52

21

28

Latvijas jauniešiem

56

27

34

Latvijas pilsoņiem

55

22

30

Latvijas latviešiem

61

14

28

Latvijas krieviem

21

63

54

Latvijas nacionālām minoritātēm

23

34

42

Eiropas iedzīvotājiem

30

23

31

Eiropas Savienības pilsoņiem

31

21

25

Visas pasaules iedzīvotājiem

37

30

34

Ja salīdzina dzīvesvietu, Latviju un Eiropu, tad visvairāk jauniešu jūtas piederīgi savai dzīvesvietai, pēc tam Latvijai un tad Eiropai. Atšķirības starp latviešiem un krieviem visvairāk parādās atbilžu sadalījumā par piederību Latvijai.

3.4. Piederība dzīvesvietai Savai dzīvesvietai vairāk vai mazāk piederīgi jūtas 90% no aptaujātajiem jauniešiem. Jo mazāka dzīvesvieta, jo lielāka ir jauniešu daļa, kas jūtas piederīgi savai dzīvesvietai: piederību dzīvesvietai izjūt 88% no Rīgā dzīvojošajiem, 90–92% no citās pilsētās dzīvojošajiem un 95% no laukos dzīvojošajiem. Lielākā daļa jauniešu – 66% atzinuši, ka viņu dzīvesvietai piemīt kas īpašs, kas to atšķir no citām Latvijas pilsētām vai pagastiem.

Pēc piederības dzīvesvietai atšķirības starp latviešu un krievu jauniešiem ir vismazāk izteiktas. Piederību dzīvesvietai atzinuši 92% latviešu un 81% krievu jauniešu. Tāpat arī vairākums abu tautību jauniešu atzinuši, ka viņu dzīvesvietai piemīt kaut kas īpašs, kas to atšķir no citām Latvijas pilsētām vai pagastiem; tā uzskata 69% latviešu un 63% krievu jauniešu.

24.grafiks. Latviešu, krievu un citu tautību jauniešu atbildes uz jautājumu “Vai Tu jūties piederīgs savai dzīvesvietai?”(%)

23.grafiks. Jauniešu atbildes uz jautājumiem “Vai Tu jūties piederīgs... dzīvesvietai, Latvijai, Eiropai?”(%)

Citu tautību jauniešu atbilžu sadalījums attiecībā uz piederību dzīvesvietas un Latvijas dažādām sociālām grupām vairāk līdzinās krievu tautības, nevis latviešu tautības jauniešu atbildēm. Lielāka daļa no citu tautību jauniešiem (54%) atzinuši sevi par piederīgiem Latvijas krieviem nekā latviešiem (28%).

72

Taču, runājot par dzīvesvietu, jāsaka, ka ievērojami atšķiras izlasē iekļuvušo latviešu un krievu jauniešu sadalījums pēc dzīvesvietas. Aptaujātie krievu tautības jaunieši ir galvenokārt no Rīgas un lielajām pilsētām (Jelgava, Liepāja, Rēzekne, Daugavpils, Ventspils, Jūrmala). Lai salīdzinājums būtu korekts, turpmāk, analizējot attieksmi pret dzīvesvietu, tiks salīdzinātas tikai to latviešu un krievu tautības jauniešu atbildes, kas dzīvo Rīgā un lielajās Latvijas pilsētās.

Kopumā līdzīgas ir arī jauniešu atbildes uz jautājumu par to, kas viņus saista savā dzīvesvietā. Vairākums jauniešu (72% latviešu, 79% krievu) norādījuši, ka tā ir ģimene un tuvinieki, apmēram pusei (45% latviešu, 46% krievu) tie ir draugi un paziņas. Daba un dzīves vide, kā arī ģimenes īpašums saista nedaudz lielāku latviešu jauniešu nekā krievu jauniešu daļu (attiecīgi 23% un 16%, kā arī 17% un 12%).

Par saistību ar dzīvesvietu zināmā mērā liecina arī priekšstati par dzīvesvietas izvēli nākotnē. Trešdaļa

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

(33%) jauniešu orientējas uz dzīvi pašreizējā vietā, ceturtdaļa (25%) nākotnē vēlētos dzīvot ārpus Latvijas, pārējie vēlētos dzīvot citā vietā Latvijā.

Atšķiras rīdzinieku un citu Latvijas jauniešu nākotnes vīzijas: pašreizējā dzīvesvietā nākotnē vēlētos dzīvot lielāka daļa rīdzinieku (37%) nekā citu Latvijas pilsētu un lauku jaunieši (28%), uz kādu citu Latvijas rajonu vai pilsētu nākotnē orientējas tikai 5% no rīdziniekiem, 22% no lielo pilsētu jauniešiem un apmēram 30% no citu pilsētu un lauku jauniešiem. Ārpus Latvijas pēc 10 gadiem vēlētos dzīvot 34% Rīgas jauniešiem, 17– 19% citu pilsētu jauniešu un 12% lauku jauniešu.

Lai spriestu par latviešu un krievu jauniešu atšķirībām, var salīdzināt Rīgā dzīvojošo dažādu tautību jauniešu nākotnes vīzijas. Uz dzīvi Rīgā vai tās tuvumā orientējas 64% latviešu, 59% krievu un 58% citu tautību jauniešu.

Kā jau teikts, apmēram trešdaļa Rīgas jauniešu orientējas uz dzīvi ārpus Latvijas: 28% latviešu un 38% krievu, 39% citu tautību jauniešu.

26.grafiks. Dzīvesvieta pēc 10 gadiem Rīgas jauniešiem atkarībā no tautības (%)

25.grafiks. Kas jauniešus saista viņu dzīvesvietā – Rīgā un lielajās Latvijas pilsētās (%)

27.grafiks. Rīgas, rajona centra pilsētu un lauku jaunieši, kas savas iespējas dzīvesvietā vērtējuši kā pilnībā pietiekamas un vairāk vai mazāk pietiekamas (%)

20.tabula. Dzīvesvieta pēc 10 gadiem atkarībā no pašreizējās dzīvesvietas (%) Lielās Citas pilsētas pilsētas

Visi

Rīga

Lauki

Pašreizējā dzīves vietā (pilsētā, pagastā)

33

37

31

28

28

Citā vietā šajā pašā Latvijas rajonā

25

24

29

23

30

Citā Latvijas rajonā / pilsētā

17

5

22

32

31

Citā Eiropas valstī

18

24

15

12

7

Jaunieši tika lūgti norādīt vietas Latvijā un ārpus Latvijas – valstis, kur viņi vēlētos nākotnē dzīvot. No vietām Latvijā visbiežāk minēta Rīga (237 reizes), Ventspils (28 reizes) un Liepāja (16 reizes). No valstīm visbiežāk minēta Anglija (103 reizes), ASV (75 reizes), Vācija (45 reizes), Krievija (35 reizes), Itālija (25 reizes), Francija (17 reizes), Spānija (10 reizes). Citas valstis bija minētas mazāk nekā 10 reižu.

Jauniešu aptaujas rezultāti

Jauniešu nākotnes vīzijas liecina, ka atšķiras Rīgas un citās Latvijas pilsētās un laukos dzīvojošo jauniešu nākotnes plāni: jaunieši no citām Latvijas pilsētām un laukiem plāno pārcelties uz Rīgu vai lielajām Latvijas pilsētām, savukārt rīdzinieku lielāka daļa plāno nākotnē dzīvot ārpus Latvijas. Par to, ka Rīgā jauniešiem ir lielākas iespējas apmierināt savas dzīves svarīgākās vajadzības, liecina atbildes uz citu jautājumu. Jaunieši tika lūgti novērtēt dažādas iespējas savā dzīvesvietā,

73

izmantojot skalu: pilnīgi pietiekamas, vairāk vai mazāk pietiekamas, mazas iespējas, nav nekādu iespēju. No Rīgas jauniešiem 73% iespējas iegūt vēlamo specialitāti un 66% atrast piemērotu dabu savā dzīvesvietā vērtē kā pietiekamas, bet no rajona centra pilsētu un lauku jauniešiem šādu vērtējumu devuši attiecīgi 34%, 44% un 37%, 41%.

3.5. Piederība Latvijai Latvijai vairāk vai mazāk piederīgi jūtas 93% no latviešu, 64% no krievu un 66% no citu tautību jauniešiem, var teikt arī – 9 no 10 latviešu jauniešiem, 6 no 10 krievu un 7 no 10 citu tautību jauniešiem. Latvijai nejūtas piederīgi 7% latviešu, 36% krievu un 34% citu tautību jauniešu.

28.grafiks. Latviešu, krievu un citu tautību jauniešu atbildes uz jautājumu “Vai Tu jūties piederīgs Latvijai?”(%)

“Pazemojums, mani uztver kā nēģeri.”

“Pastāvošais rasisms starp latviešiem. Latviešu etniskā aprobežotība. Pilnīga vienaldzība pret politiku, izglītību un kopumā Latviju.”

“Nejūtos piederīga Latvijai, jo man nepatīk vairums latviešu, jo viņi sev uzskata par labākiem nekā krievi, viņi uzskata, ka krieviem te nav, ko darīt.”

Daļā anketu bija izteikta atklāta nepatika krieviem pret latviešiem un latviešiem pret krieviem (5%): “Vēlos būt godīga līdz galam. Neieredzu Latviju un latviešus, kaut arī esmu šeit dzimusi. Ir viens iemesls!

Esmu pateicīga Latvijai par to, ka varu iegūt izglītību” “Pārāk daudz krievu.”

Sabiedrība ir sašķelta, cilvēki vairāk ir katrs par sevi, “katrs pieder tikai sev” (5%): “Nezinu, cilvēki vienkārši neredz vai negrib redzēt citu problēmas, un es daru tieši tāpat.”

Daļa jauniešu savu nepiederību skaidro ar to, ka viņi nav pilsoņi (6% no atbildēm) “Valsts attieksme pret mani, man vajag kārtot pilsonību, kaut esmu šeit dzimis.”

“Tāpēc, ka neesmu pilsonis, kaut te jau ilgi dzīvoju.”

Kā latviešu, tā krievu jaunieši bija norādījuši, ka nejūt valsts rūpes, ka nejūtas vajadzīgi, ka valstī ir izplatīta nabadzība un ierobežotas izglītības ieguves iespējas (15% no atbildēm):

Jauniešiem, kas nejūtas piederīgi Latvijai, tika uzdots jautājums: “Kāpēc, Tu nejūties piederīgs Latvijai? Kas Tev traucē to sajust?”

Visvairāk atklāto atbilžu ir par to, ka Latvijas politiķi un latvieši slikti izturas pret krieviem (45% no dotajām atbildēm): “Tāpēc, ka esmu krieviete, bet Latvijai nav piederīga krievu tauta.”

“Valsts visos krievvalodīgos.”

iespējamos

veidos

apspiež

“Krievu tiesību ierobežošana, kas saistīts ar izglītības iegūšanu.”

“Nemīlu, ka tiek uzspiesta kultūra. Piespiedu kārtā neko nevar atrisināt. Vajag cienīt visus cilvēkus un nevajag atkārtot priekšgājēju kļūdas.”

“Mūsu politiķi latviešu prātos iesējuši šādu attieksmi: „Ja tu neesi latvietis, tev nav tiesības šeit dzīvot.””

74

“Nav nekādas palīdzības, grūti atrast darbu, iegūt labu izglītību, par visu jāmaksā daudz naudas. Bet kur to ņemt?”

“Piedzimt un uzaugt Latvijā nenozīmē to uzskatīt par savu dzimteni, būt par patriotu. Latvija kā valsts nerada vēlēšanos būt tai piederīgam.”

“Neesmu jutusi politiķu atbalstu LV izglītībai – augstskolu cenas ir traģiski dārgas, lai valsts attīstītos, vajadzīgi gudri bērni.”

Daļa jauniešu atzina, ka viņiem trūkst patriotisma, ka viņi nevēlas saistīties ar Latviju, bet nākotnē plāno pārcelties uz kādu citu valsti (7%): “Man traucē Latvijas politika. Kad izaugšu, braukšu prom cik ātri vien iespējams.”

“Negribu būt saistīta ar Latviju, jo plānoju pārcelties uz dzīvi citā ES valstī – tā būs vieglāk, ja nejutīšos saistīta ar Latviju.”

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

“Esmu krievs, piedzimu Padomju Savienībā, bet demokrātiska Latvija nav mana dzimtene.”

“Man nav svarīga valsts, kurā dzīvoju, man svarīgs sociālais stāvoklis.”

Daļa jauniešu bija uzrakstījuši, ka vienkārši nejūtas piederīgi, un skaidrojumu tam nebija devuši (12%).

Daļa atbilžu bija grūti klasificējamas.

Krievu jauniešu pašizjūta zināmā mērā tiek pārnesta arī uz Latvijas sabiedrības saliedētības vērtējumu.

Krievu jauniešu vairākums (54%) domā, ka Latvijas sabiedrība ir sašķelta, no latviešu jauniešiem tā domā 21%. Latviešu jauniešu vairākums (49%) izvēlējušies vidēju vērtējumu – ne sašķelta, ne vienota, no krievu jauniešiem tā domā 37%. No latviešu jauniešiem 29% uzskata, ka Latvijas sabiedrība ir vairāk vai mazāk vienota, no krievu jauniešiem tā domā tikai 9%.

29.grafiks. Latvijas sabiedrības vienotības vērtējums (%) Latvieši Latvijas sabiedrība ir ļoti sašķelta

6

15

49

23

6

26 28

37

7

2

Latvijas sabiedrība ir ļoti vienota

Krievi

Gandrīz visus jauniešus Latvijai piesaista ģimene un draugi. Tās ir jauniešiem svarīgākās grupas, un tās veido saistību arī ar Latviju. Latvija kā dzimtene piesaista 89% latviešu un 64% krievu. Latvija kā dzimtene saista nedaudz lielāku daļu jauniešu nekā Latvijas pilsoniskā identitāte – pilsonība Latvijai piesaista 79% latviešu un 56% krievu jauniešu. Gandrīz tikpat lielu daļu kā pilsonība Latvijai piesaista arī ģimenes īpašums – 72% no latviešiem un 59% no krieviem. Valoda, kultūra un tradīcijas ir tas, kas visvairāk atšķir latviešu un krievu jauniešus: valoda un kultūra piesaista Latvijai apmēram 2/3 latviešu jauniešu, bet tikai apmēram 1/3 krievu jauniešu. Daba un dzīves vide piesaista lielāku daļu latviešu jauniešu (68%), taču

tā ir saistoša arī gandrīz pusei krievu. Izglītības ieguves iespējas, politiskais režīms un ekonomikas attīstība piesaista Latvijai mazāk nekā pusi jauniešu, latviešu jaunieši vairāk šīs pazīmes minējuši kā saistošas, taču atšķirības nav tik lielas kā valodas un kultūras jautājumā.

Krievu jauniešiem valoda, kultūra un izglītības ieguves iespējas piesaistes ziņā ir līdzīgi faktori (piesaista 31%), latviešu jauniešiem valoda un kultūra piesaista daudz lielāku jauniešu daļu (attiecīgi 80% un 72%) nekā izglītības ieguves iespējas (42%).

Citu tautību jauniešu atbildes ir tuvākas krievu nekā latviešu tautības jauniešu atbildēm, tomēr salīdzinājumā ar krieviem lielāku daļu citu tautību jauniešu Latvijai piesaista valoda, kultūra, ekonomikas attīstība un Eiropas Savienība.

Par svarīgāko faktoru pilsoniskās identitātes veidošanā jaunieši uzskata latviešu valodas zināšanu un lietošanu, pēc tam seko valsts simbolikas cienīšana. Vairāk nekā puse aptaujāto jauniešu ļoti lielu un lielu nozīmi piešķir arī kultūrai, dzimtenes izjūtai, likumu atzīšanai un svētku svinēšanai. Gandrīz puse lielu nozīmi piešķir vēstures zināšanai. Apmēram trešdaļa jauniešu lielu nozīmi piešķir piederībai kādam Latvijas novadam. Bet par dienestu armijā vairākums jauniešu (38%) domā, ka tam ir maza vai nav nekāda nozīme pilsoniskās identitātes veidošanā.

Krievu jaunieši visiem minētajiem faktoriem nav piešķīruši tik lielu nozīmi, nedaudz atšķiras arī svarīgāko faktoru izvēle. Abu tautību jauniešu vairākums ļoti lielu un lielu nozīmi piešķir latviešu valodai (90% latviešu, 62% krievu), pēc tam seko valsts simbolika (83% latviešu, 43% krievu), trešais visaugstāk vērtētais faktors latviešiem ir kultūra (73%), bet krieviem – Satversmes un likumu atzīšana (42%). Valsts un nacionālo svētku svinēšanai 69% latviešu jauniešu piešķir lielu nozīmi, bet tikai 28% no krievu jauniešiem to vērtē tāpat. Citu tautību jaunieši salīdzinājumā ar latviešiem mazāka daļa, bet salīdzinājumā ar krieviem lielāka daļa visiem minētajiem faktoriem piešķir ļoti lielu un lielu nozīmi.

21.tabula. Kas jauniešus piesaista Latvijai (%)

Ģimene, tuvinieki Draugi un paziņas Tā ir dzimtene Ir/būs Latvijas pilsonis Ģimenes īpašums Valoda Daba, dzīves vide Kultūra, tradīcijas Izglītības ieguves iespējas Politiskais režīms un demokrātija Ekonomikas attīstība, dzīves līmenis lr/būs Eiropas Savienības pilsonis Cits kas Nekas

Jauniešu aptaujas rezultāti

Visi 92 87 79 71 67 61 61 56 38 29 25 21 7 4

Latvieši 95 89 89 79 72 80 68 72 42 36 28 v23 7 3

Krievi 87 84 64 56 59 31 48 31 31 18 18 18 6 5

Citi 85 83 61 63 58 40 55 39 38 25 31 28 9 5

75

22.tabula. Dažādu faktoru nozīme pilsoniskās identitātes veidošanā (%) Ļoti liela un liela

Vidēja

Maza un nekāda

Grūti pateikt

Latviešu valodas zināšana un lietošana

79

15

4

2

Latvijas valsts simbolikas (himna, ģerbonis, karogs) cienīšana

68

17

11

4

Latviešu kultūras izzināšana un pieņemšana

58

28

12

3

Latvijas valsts kā dzimtenes izjūta

56

26

15

3

Latvijas Satversmes, likumu atzīšana

55

30

12

3

Valsts un nacionālo svētku svinēšana

53

26

18

4

Latvijas vēstures zināšana

48

30

18

4

Piederības sajūta noteiktai Latvijas vietai (piemēram, Latgalei, Kurzemei u.tml.)

34

33

28

5

Dienests Latvijas armijā

29

29

38

5

23.tabula. Latviešu, krievu un citu tautību jaunieši, kas minētajiem faktoriem piešķir ļoti lielu un lielu nozīmi pilsoniskās identitātes veidošanā (%) Latvieši Latviešu valodas zināšana un lietošana Latvijas valsts simbolikas (himna, ģerbonis, karogs) cienīšana Latviešu kultūras izzināšana un pieņemšana Latvijas valsts kā dzimtenes izjūta Latvijas Satversmes, likumu atzīšana Valsts un nacionālo svētku svinēšana Latvijas vēstures zināšana Piederības sajūta noteiktai Latvijas vietai (piemēram, Latgalei, Kurzemei u.tml.)

Dienests Latvijas armijā

Krievi

Citi

90

62

73

83

43

55

73

31

45

66

38

52

64

42

44

69

28

42

56

35

41

41

24

27

31

24

23

jauniešu nebija par šo jautājumu domājuši – 40% no latviešiem un 37% no krieviem. Iespējams, ka krievu tautības jauniešiem viedoklis par krievu kultūras un valodas apdraudētību Latvijā tiek uzspiests un politiķi ar jauniešu viedokli manipulē savās interesēs.

Salīdzinājumā ar latviešiem un krieviem nedaudz lielāka citu tautību jauniešu daļa atzinuši, ka viņiem ir bail, ka varētu aizmirst savu kultūru.

30.grafiks. Attieksme pret izteikumiem par savu kultūru un valodu (%)

Pretēji ir latviešu un krievu jauniešu viedokļi par to, vai cilvēki, kas nepieņem vietējās tradīcijas un paražas, var pilnībā kļūt piederīgi Latvijai. Vairākums no latviešu jauniešiem (48%) domā, ka nevar, bet vairākums no krievu jauniešiem tam nepiekrīt (44%).

Citu tautību jauniešu nostāja nav skaidri definējama, jo līdzīgs daudzums aptaujāto šim apgalvojumam piekrīt (34%) un nepiekrīt (35%). Krievu jauniešu vairākums (66%) atbalsta viedokli, ka mazākumtautībām būtu jāsaņem valdības palīdzība savu paražu un tradīciju saglabāšanai. No latviešu jauniešiem šim viedoklim piekrīt 34%. Citu tautību jauniešu nostāja šai jautājumā sakrīt ar krievu jauniešu nostāju.

31.grafiks. Jauniešu attieksme pret izteikumu “Cilvēki, kas nepieņem vietējās paražas un tradīcijas, nevar pilnībā kļūt piederīgi Latvijai” (%)

Apmēram puse no abu tautību jauniešiem atzinuši, ka jūtas droši par savu kultūru, ka neviens viņiem nevar atņemt viņu tradīcijas, paražas un dzimto valodu, šādam apgalvojumam piekrituši 49% no latviešiem un 52% no krieviem. Bailes par to, ka varētu aizmirst savu kultūru, ir 11% latviešu un 12% krievu. Liela daļa

76

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

32.grafiks. Jauniešu attieksme pret izteikumu “Mazākumtautībām būtu jāsaņem valdības palīdzība, lai saglabātu savas paražas un tradīcijas” (%)

Lai arī atšķirības nav lielas, tomēr lielāka krievu jauniešu daļa (37%) atzinuši, ka valoda viņus saista ar Eiropu nekā ar Latviju (31%). Apmēram piektdaļa no jauniešiem (17% latviešu, 22% krievu) atzinuši, ka nekas viņus nepiesaista Eiropai. Tādu jauniešu, kurus nekas nepiesaista dzīvesvietai un Latvijai, bija tikai 4% no aptaujātajiem.

24.tabula.. Kas jauniešus piesaista Eiropai (%)

3.6. Piederība Eiropai No aptaujātajiem jauniešiem vairāk nekā puse (55%) jūtas piederīgi Eiropai. Vairāk vai mazāk piederīgi Eiropai jūtas lielāka daļa no latviešu jauniešiem – 63%, no krievu jauniešiem Eiropai piederīgi jūtas 43%, no citu tautību jauniešiem – 49%.

Dominējošie faktori, kas jauniešus piesaista Eiropai, ir pavisam citi nekā tie, kas jauniešus piesaista Latvijai, un nav lielu atšķirību starp latviešu un krievu jauniešiem dominējošo faktoru izvēlē. Vairāk nekā puse aptaujāto jauniešu atzinuši, ka Eiropai viņus piesaista izglītības ieguves iespējas (62% latviešu, 56% krievu), kā arī ekonomikas attīstība un dzīves līmenis (63% latviešu, 53% krievu).

33.grafiks. Latviešu, krievu un citu tautību jauniešu atbildes uz jautājuu “Vai Tu jūties piederīgs Eiropai?”(%)

Izglītības ieguves iespējas Ekonomikas attīstība, dzīves līmenis Politiskais režīms un demokrātija Daba, dzīves vide lr/būs Eiropas Savienības pilsonis Valoda Kultūras, tradīcijas Nekas Draugi un paziņas Ģimene, tuvinieki Tā ir dzimtene Ģimenes īpašums Cits kas

Latvieši 62

Krievi 56

59

63

53

37

37

38

36

34

39

35

37

32

30 26 19 15 8 7 7 5

24 21 17 14 6 5 6 4

37 34 22 15 11 10 8 6

34. grafiks. Eiropas valstis, kurās jaunieši bijuši (% no atbildējušajiem)

Lietuva

62

Igaunija

45

Polija

26

Vacija

25

Cehija

12

Francija

10

Somija

9

Krievija

9

Zviedrija

8

Austrija

7

Italija

6

Slovakija

5

Anglija

5

Baltkrievija

5

0

Jauniešu aptaujas rezultāti

Visi 60

10

20

30

40

50

60

70

77

25.tabula. ES ietekme uz sabiedrības dzīvi tuvāko 10 gadu laikā (%)

Uzlabosies dzīves kvalitāte Palielināsies iespējas dabūt darbu Palielināsies vīriešu un sieviešu līdztiesība Samazināsies etnisko grupu diskriminācija Būs grūtāk pieņemt lēmumus, jo ES sastāvā būs pārāk daudz valstu Būs augsts bezdarba līmenis Vienota Eiropas valūta Būs lielākas iespējas ceļot, mācīties un strādāt jebkurā Eiropas valstī Būs vairāk sociālu problēmu (streiki un tā tālāk) ES vairs nepastāvēs

78

Piekrīt

Nepiekrīt

36

31

Grūti pateikt 33

58

20

22

36

27

38

24

32

44

36

27

37

23

40

37

70 74

12 10

18 15

37

26

38

11

46

43

Lai iegūtu priekšstatu par to, cik pazīstama jauniešiem ir Eiropa, aptaujā tika uzdots jautājums, kurās Eiropas valstīs jaunieši ir bijuši. Vairums jauniešu bijuši Latvijas kaimiņvalstīs - Lietuvā (62%) un Igaunijā (45%). Ceturtā daļa no jauniešiem bijuši Polijā un Vācijā. Citas Eiropas valstis apmeklējusi mazāka daļa jauniešu (skat 13.tab.).

Prognozējot ES ietekmi uz sabiedrības dzīvi tuvāko 10 gadu laikā, jaunieši diezgan vienprātīgi piekrīt, ka būs vienota Eiropas valūta (70%) un būs lielākas iespējas ceļot, mācīties un strādāt jebkurā Eiropas valstī (74%), vairāk nekā puse piekrīt arī tam, ka palielināsies iespējas dabūt darbu (58%). Vairākums jauniešu nepiekrīt apgalvojumam, ka ES vairs nepastāvēs (46%). Citos jautājumos grūti izdalīt kādu dominējošo viedokli, jo piekrītošo un nepiekrītošo daudzums ir apmēram līdzīgs, kā arī daudzi izvēlējušies atbildi – grūti pateikt.

Ja salīdzina dzīvesvietu, Latviju un Eiropu, tad visvairāk jauniešu jūtas piederīgi savai dzīvesvietai, pēc tam Latvijai un tad Eiropai. Atšķirības starp latviešiem un krieviem visvairāk parādās atbilžu sadalījumā par piederību Latvijai.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Jaunieﾅ｡u aptaujas rezultﾄ》i

79

Kopsavilkums

Ievads Pētījuma mērķis Projekta mērķis ir noskaidrot latviešu, krievu un citu tautību jauniešu līdzdalību skolas, vietējās pašvaldības un valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē teritoriālās un nacionālās/pilsoniskās identitātes veidošanās kontekstā.

Projekta vispārējais mērķis ir veicināt dažādu tautību jauniešu integrāciju Latvijas sabiedrībā, veidojot sapratni dažādu etnisko grupu jauniešu starpā un aktivizējot jauniešu līdzdalību dažāda mēroga sabiedriskās aktivitātēs. Projekts ir vērsts uz etniskā dialoga un saprašanās veicināšanu. Projekta ietvaros veiktais pētījums ir salīdzinošs pētījums par latviešu, krievu un citu mazākumtautību jauniešu identitātes kā piederības apziņas veidošanos un līdzdalību dažāda mēroga sabiedriskās aktivitātēs.

Jauniešu līdzdalības aktivizēšana saistīta ar pētījuma rezultātu izmantošanu jaunatnes politikas veidošanā.

Saistot identitātes veidošanos un līdzdalību, tiek meklēti jauniešu sociālās neaktivitātes cēloņi, noskaidrotas riska grupas, kam draud sociālā atstumtība.

Sabiedrības integrācija notiek visiem Latvijas iedzīvotājiem aktīvi iesaistoties Latvijas sabiedrības dzīvē. Līdzdalība jeb aktīva iesaistīšanās ir būtiska integrācijas procesa sastāvdaļa un arī integrācijas procesa rezultāts. Jauniešu līdzdalība un sabiedriskā aktivitāte ir nozīmīga kā pilsoniskās izglītības un līdzdalības iemaņu attīstības process. Iesaistoties sabiedriskajās aktivitātēs jaunieši apgūst iemaņas un pieredzi, kas ir noderīga jebkuram demokrātiskas sabiedrības pilsonim.

Jauniešu līdzdalības izpēte Latvijā ir svarīga vismaz divu apsvērumu dēļ: 1) trūkst precīzu datu par jauniešu līdzdalību un sabiedrisko aktivitāti; 2) esošie dati liecina par zemu Latvijas jauniešu līdzdalību, kas norāda uz nepietiekošu pilsoniskās apziņas un sabiedriskā darba iemaņu attīstību.

Pētījuma metodes un to raksturojums Lai sasniegtu pētījumā izvirzītos mērķus, tika izmantotas vairākas savstarpēji papildinošas metodes – Latvijā un ārvalstīs veikto pētījumu datu sekundāra analīze, pievēršot uzmanību trīs tēmām: identitātes, līdzdalības un jaunatnes pētījumi, ekspertu intervijas, fokusgrupu diskusijas, kvantitatīva Latvijas vidējo mācību iestāžu skolēnu un audzēkņu izlases veida aptauja. Katra no šīm metodēm tika pielietota, veidojot atšķirīgas izlases, līdz ar to iegūstot atšķirīgus datu masīvus, kuri atspoguļos pētāmās problēmas gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.

Ekspertu intervijas Ekspertu intervijas tika veiktas projekta pirmajā posmā, kopumā aptaujājot 15 amatpersonas, speciālistus Rīgā, valsts nozīmes pilsētās un rajonos. Nosacījums

Kopsavilkums

ekspertu izvēlei bija nepastarpināta iesaiste jaunatnes darba organizācijā un jaunatnes politikas izstrādē.

Fokusgrupu diskusijas Fokusgrupas ir viena no kvalitatīvajām metodēm, kas tika izmantota pirms un vienlaicīgi ar kvantitatīvās aptaujas realizāciju.

Tika organizētas piecas fokusgrupu diskusijas ar jauniešiem vecumā no 16-19 gadiem. Divas diskusijas tika organizētas Rīgā. Mērķa grupa un diskusijas dalībnieki - Rīgas vidējo mācību iestāžu audzēkņi.

Viena fokusgrupas diskusija tika organizēta Daugavpilī, viena – Jēkabpilī. Šo diskusiju mērķa grupa – lauku rajonu vidējo mācību iestāžu audzēkņi.

Kvantitatīva vidējo mācību iestāžu audzēkņu aptauja Reprezentatīva izlases veida vidējo mācību iestāžu skolēnu un profesionālo mācību iestāžu/arodskolu audzēkņu aptauja bija galvenā kvantitatīvās informācijas ieguves metode. Aptauju uzdevumus mērķa grupā bija iegūt kvantitatīvos datus par visiem projekta mērķos formulētajiem jautājumiem.

Aptauja tika veikta 93 Latvijas skolās un 25 profesionālajās mācību iestādēs, aptaujājot skolēnus 130 klasēs un 43 mācību grupas. No 9 vidējo mācību iestāžu direktoriem tika saņemts atteikums. Šajās skolās atlasītās klases tika aizvietotas ar citām klasēm, kuras tika atlasītas no skolu stratificētā saraksta pēc nejaušās atlases principa. Realizētās izlases apjoms n = 3046. Respondences līmenis 77%.

Aptaujas metode – skolēnu tieša anketēšana mācību grupās. Anketēšana tika veikta tajās klasēs un mācību grupās, kuras iekļautas izlasē. Aptaujas gaitā intervētāji aizpildīja klases aptaujas atskaites lapas, kurā tika sniegta informācija par skolēnu skaitu klasē, klātesošo skolēnu skaitu, skolēnu kavējumu iemesliem, kā arī komentāri par skolēnu attieksmi un ieinteresētību aptaujas problemātikā un norisē.

Jauniešu aktivitāte/līdzdalība un piederības jūtu veidošanās: teorētiskās pieejas un ekspertu viedokļi 1. Jauniešu aktivitāte un līdzdalība 1.1. Līdzdalības vispārējs raksturojums Līdzdalība šī pētījuma ietvaros tiek definēta atbilstoši Tautas attīstības programmas nostādnēm, ar to saprotot plašu jēdzienu, kas neattiecas tikai uz līdzdalību centrālās valdības lēmumu pieņemšanas procedūrās, bet arī uz procesiem, kas notiek reģionālajā, pašvaldību līmenī, skolā, privātajā sektorā. Līdzdalība notiek visās dzīves jomās, dažādos veidos un līmeņos.

81

Jauniešu līdzdalība ir viena no trim prioritātēm jaunatnes politikā gan Latvijā, gan arī Eiropā 2003.–2005. gados.

Tās mērķis ir motivēt jauniešus iesaistīties vispirms vietējā līmeņa aktivitātēs. Iespēja līdzdarboties jāsniedz arī tiem jauniešiem, kuri nav iesaistīti organizāciju darbībā.

Balstoties uz ekspertu teikto, literatūras un citu pētījumu atziņām , var secināt, ka jauniešu līdzdalība, sabiedriskā aktivitāte dažādos līmeņos – skolas, pašvaldības, valsts – ir svarīga izglītības procesa sastāvdaļa. Pirmkārt, tāpēc, ka izriet no jauniešu vecuma posma attīstības uzdevuma – darboties vienaudžu grupā, būt pieņemtam vienaudžu vidē, attīstīt sadarbības prasmes un iemaņas, darbojoties kopā ar sev līdzīgiem, atšķirībā no ģimenes un skolas, kur vecāku un skolotāju statuss ir dominējošs.

Otrkārt, tāpēc, ka veicina pilsoniskas sabiedrības funkcionēšanai nepieciešamu iemaņu apgūšanu.

Pašiniciatīva, atbildības uzņemšanās, darbošanās grupā, lēmumu pieņemšana, līderu izvirzīšana – tās ir svarīgas demokrātiskas sabiedrības pilsoņu prasmes un iemaņas, ko grūti apgūt citādi kā tikai praktiskas darbošanās procesā.

1.2. Līdzdalība kā neformālā izglītība Atšķirība no formālās izglītības Stāstot par jauniešu aktivitāti, eksperti parasti nodalīja līdzdalību skolas dzīvē un līdzdalību ārpusskolas pasākumos. Viņi atzina, ka iesaistīšanās skolas aktivitātēs tiek uzskatīta kā pati par sevi saprotama, citas aktivitātes nāk kā papildinājums skolā notiekošajam.

Izglītības likumā tiek nošķirta formālā un neformālā izglītība. Formālā izglītība saistīta ar mācību procesu, neformālā ietver interešu izglītību un jauniešu organizācijas. Atšķirības no formālās izglītības vai mācību procesa, uz ko norādīja eksperti, ir vairākas: lielāka patstāvība, pašiniciatīva, dažādu jauniešu iesaistīšanās, katra dalībnieka aktivitāte un ieguldījums netiek formāli vērtēti, līderi nav sekmju ziņā labākie.

Atšķirība no interešu izglītības Neformālajā izglītībā tiek izdalīti divi galvenie aspekti: interešu izglītība un līdzdalība. Interešu izglītība ietver nodarbības mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos, dažādos pulciņos, sporta kolektīvos ārpus skolas mācību programmas, to vienojošā pazīme ir jaunieši prasmju un talantu attīstīšana ārpus skolas mācību programmas, balstoties uz jauniešu brīvu izvēli. Līdzdalība ietver darbošanos sabiedriskās organizācijās, projektos, kas savukārt nodrošina aktīvu līdzdalību savas dzīves organizēšanā – skolas, pašvaldības, valsts un starptautiskā mērogā. Šīs aktivitātes attīsta jauniešu pašiniciatīvu, organizēšanas un komunikācijas prasmes un iemaņas. Arī tās notiek ārpus skolas mācību programmas, balstoties uz jauniešu brīvu izvēli.

Abi neformālās izglītības aspekti ir svarīgi, jo savstarpēji

Augštaitis A., A.Deltuva, A.Kučiks, Ž.Gaiļus, A.Mēvalte, Ģ.Kvieskiene, L.Šukīte. Jaunatnes darbība. Kas tā ir? – LiJOT, Vilnius, 1997.

82

papildina viens otru, taču praksē vairāk uzmanības tiek pievērsts interešu izglītībai, attiecībā uz līdzdalību nereti valda uzskats, ka tās ir jauniešu aktivitātes, kas notiek pašas par sevi – bez pieaugušo finansiāla, organizatoriska un metodoloģiska atbalsta.

Pašreiz ir atbildīgs brīdis jaunatnes politikas un interešu izglītības attīstībā, jo šīs jomas tiek nodalītas arī institucionāli – interešu izglītība paliek IZM pārziņā, jaunatnes politika pāriet Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pārziņā.

Pieaugušo loma jauniešu aktivitātēs Lai jauniešu organizācijas varētu darboties, nepieciešams vadītājs – pieaugušais vai līderis no pašu jauniešu vidus un pašvaldības vai valsts atbalsts resursu nodrošināšanā. Eksperti to raksturoja īsi: vieta, kur sanākt, un pieaugušais, kas “uzmet aci”; ja šāda atbildīga cilvēka nav, aktivitāte apsīkst. Tika uzsvērts, ka katrā pašvaldībā vajadzētu būt vienam cilvēkam, kas atbild par darbu ar jauniešiem, šim cilvēkam nav viss pašam jāvada, bet ir “jāpārredz situācija”.

Pieaugušajam vadītājam pēc ekspertu atzinuma ir vairākas funkcijas, kas tieši neizpaužas kā jauniešu vadīšana, bet nodrošina uzraudzību, pēctecību un palīdz konkretizēt un realizēt jauniešu idejas.

1.3. Jauniešu aktivitātes veidi un izpausmes Aktīvie un neaktīvie jaunieši Ar jauniešiem ir tāpat kā ar sabiedrību kopumā – ir aktīvāki un mazāk aktīvi cilvēki, nevar prasīt un sagaidīt no visiem vienādu aktivitātes līmeni. Iesaistīšanās dažādās sabiedriskās aktivitātēs ir pašu jauniešu brīva izvēle.

Eksperti norādīja, ka faktiski ir diezgan grūti novilkt robežu starp aktīviem un neaktīviem jauniešiem un ka tas nav nemaz arī vajadzīgs. Jauniešu aktivitātes izpausmēm jābūt jomai, kas pieejama visiem, dalījums aktīvajos un neaktīvajos jauniešos veido stereotipu par noteiktiem aktivitātes standartiem, par to, ka sabiedriskajās aktivitātēs jāpiedalās tikai aktīvajiem.

Arī jauniešu pārstāvniecībai pašvaldībā būtu jāatbilst šīm dažādajām jauniešu grupām un to interesēm.

Eksperti raksturoja jauniešu aktivitātes izpausmes dažādās sociāli demogrāfiskās grupās un pēc dažādām sociāli demogrāfiskām pazīmēm: dzimuma, vecuma, tautības, sociāli ekonomiskā statusa, dzīvesvietas lieluma.

Iesaistīšanās pasākumos Svarīgi ir jauniešus rosināt uz pašiniciatīvu un iesaistīšanos pasākumos. Tika minēti vairāki faktori, kas to veicina. Pirmkārt, svarīgi ir, lai jaunieši zinātu par to, kas notiek, tātad ļoti nozīmīga ir informācijas pieejamība. Otrkārt, ņemot vērā vecuma īpatnības, ļoti svarīgs ir draugu aicinājums piedalīties: tika uzsvērts, ka jaunieši labprāt pasākumos iesaistās kopā ar draugiem. Treškārt, svarīga ir aktīva dzīves pozīcija, kas veidojas socializācijas procesā, to ietekmē kā skola, tā ģimene, svarīgi, lai šī aktīvā attieksme pret notiekošo tiktu uzturēta un veicināta.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Aktivitātes, līdzdalības veidi Jauniešu aktivitātes ir dažādas, tās grūti klasificēt, taču, balstoties uz ekspertu stāstījumu, var izdalīt galvenās jauniešu aktivitātes izpausmes jomas. Pirmkārt, tās ir jauniešu sabiedriskās organizācijas un jauniešu klubi.

Darbošanās vienaudžu sabiedrībā ir jauniešu vecuma īpatnība, šī sadarbība ir nepieciešama viņu attīstībai, reizēm mērķis nav tik svarīgs kā kopības un sadarbības izpausme. Jauniešu organizāciju darba problēmas apskatītas citos pētījumos , tāpēc šeit tās netiek sīkāk analizētas.

Otrkārt, tā ir līdzdalība pašpārvaldē skolu un pašvaldību līmenī. Tādā veidā jaunieši apgūst organizēšanās un demokrātijas iemaņas, piedalās lēmumu pieņemšanā.

Vairākās pašvaldībās izveidotas dažādas jauniešu pārstāvniecības formas, kas darbojas vai nu pašvaldības jauniešu lietu komisijas sastāvā, vai kā saikne starp pilsētas jauniešiem un pašvaldības domi.

Treškārt, tā ir jauniešu iesaistīšana dažādu projektu realizēšanā, šajā jomā, kā norādīja eksperti, noteikti nepieciešams pieaugušo atbalsts, taču šis darba virziens tika atzīts par perspektīvu.

1.4. Aktivitātes veicināšana Sociālās atstumtības mazināšana Sociālā atsumtība jauniešu vidū ir tāpēc, ka tā pastāv sabiedrībā. Tā ir visas sabiedrības problēma, un tā skar arī jauniešus.

Kā sociāli atstumtas grupas tika minēti: bērnunamu bērni, bērni no maznodrošinātām ģimenēm un jaunieši, kas pēc pamatizglītības iegūšanas tālāk nemācās.

Sociāli atstumtos bērnus ir grūti iesaistīt sabiedriskos pasākumos, jo viņi vairāk domā par primāro vajadzību apmierināšanu.

Darba ar jaunatni uzlabošana Jaunatnes likuma pieņemšana Eksperti atzina, ka ļoti svarīga ir Jaunatnes likuma pieņemšana un valsts atbalsta piešķiršana jaunatnes organizācijām. Finansējuma trūkums ir viena no problēmām, ar ko saskaras jaunatnes organizācijas, valsts garantēts finansējums ļautu šai jomai attīstīties straujāk. Jaunatnes likums noteiks arī pašvaldību kompetenci darbā ar jaunatni, tas vairāk vai mazāk izlīdzinās atšķirības starp pašvaldībām un garantēs pēctecību darbā ar jaunatni.

Jaunatnes koordinatora statusa nostiprināšana Eksperti norādīja, ka būtu nepieciešams valsts mērogā nostiprināt jaunatnes koordinatora statusu. Pašlaik katrā pašvaldībā ir kāds speciālists, kas nodarbojas ar jaunatnes lietām, taču šī speciālista statuss un atalgojums dažādās pašvaldībās atšķiras.

Pašvaldību un citu institūciju atbalsts Svarīgi ir lai pašvaldības vadība saprastu, ka jaunieši ir attīstības iespēja.

Pašvaldību un jauniešu sadarbība ir divpusējs process, tas prasa aktivitāti un iniciatīvu no jauniešiem un atsaucību, izpratni un atbalstu no pašvaldību deputātiem un darbiniekiem.

Būtisku ieguldījumu jauniešu aktivitātes veicināšanā dod baznīca, piedāvājot vidi noteiktām sociālām aktivitātēm, jaunieši, kam tas liekas interesanti un saistoši, to labprāt izvēlas.

1.5. Līdzdalības aktivitāšu līmeņa izmaiņu prognoze turpmāko 10 gadu laikā Visi intervētie eksperti uzsver pozitīvu tendenci nākotnē – jauniešu līdzdalība gan skolu, gan pašvaldību un līdz ar to arī nacionālā līmenī pieaugs. Par to ļauj domāt pašreiz notiekošās aktivitātes visos līmeņos, kā arī dažādi nākotnes projekti skolās un pašvaldībās.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto informāciju, tika izstrādāti 4 scenāriji, pēc kuriem varētu attīstīties jauniešu līdzdalība tuvāko 10 gadu laikā.

2. Daudzveidīgās identitātes 2.1. Sociālā identitāte Identitātes veidi Šajā jauniešu identitātes pētījumā galvenais akcents likts uz identitāti kā piederību, kā piederības apziņas veidošanos dzīvesvietai, etniskai kopienai un valstij vai pilsoniskai kopienai. Pētījuma ietvaros tika noskaidrots, vai jauniešu praktiskā līdzdalība, iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē ir saistīta ar identitātes apziņas veidošanos, ar savas piederības izjūtu.

Visas cilvēku identitātes vairāk vai mazāk ir sociālas identitātes. Sociālo identitāti var definēt kā veidu, kādā indivīdi vai kolektīvi atšķir sevi no citiem, tās ir līdzības un atšķirības attiecības. Šajā pētījumā par jauniešu identitāti un līdzdalību mēs balstījāmies uz T. Tisenkopfa un citu autoru aizstāvēto daudzveidīgo un mainīgo identitāšu pieeju.

Lai orientētos uz skolēnu izpratnes līmeni, pētījumā tiek runāts par identitāti kā piederību. Piederība ir subjektīvas un emocionālas izjūtas, kas var būt vairāk vai mazāk izteiktas, kā arī indivīdam vairāk vai mazāk nozīmīgas.

Etniskā un nacionālā identitāte Latvijas iedzīvotāju dažādās identitātes, to vēsturiskā attīstība, dažādu iedzīvotāju grupu attieksme pret tām analizēta citos pētījumos, nozīmīgākais no tiem ir Aivara Tabuna, Jāņa Broka, Ausmas Tabunas un Tāļa Tisenkopfa darbs.

Jenkins Richard. Social Identity. London and New York: Routledge, 1996, p. 4-10.

Jaunatnes sabiedrisko organizāciju loma valsts jaunatnes politikas īstenošanā, pētījuma atskaite, LU FSI, VJIC, 2003.

Kopsavilkums

National, State and Regime Identity in Latvia. Ed. A.Tabuns. Riga: Baltic Study Centre, 2001.

83

Mūsu pētījuma ietveros etniskā identitāte ir definēta kā piederība pie tautas un kultūras, indivīds to apzinās kā savu tautību. Nacionālā identitāte ir piederība pie valsts, šīs identitātes juridiskais pamats ir pilsonība, taču indivīdi var dažādi apzināties un dažādi novērtēt šo savu piederību pie valsts. Šajā nošķīrumā balstījāmies uz Māras Dirbas pētījumu „Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts” . Attiecībā uz Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem var runāt par etnisko identitāti, kas katrai tautai ir sava, un pilsonisko jeb nacionālo identitāti, kas raksturo piederības apziņu Latvijas valsts sabiedrībai, šai identitātei teorētiski vajadzētu būt visus Latvijas iedzīvotājus vienojošai.

Latvijas identitātes veidošanos ietekmējošie faktori ir ģimenes kultūrvide, tuvākās apkārtnes vide, skolas kultūrvide un Latvijas sabiedriski politiskā un dabas vide. Ne tikai kultūras identitāte, bet arī pilsoniskā veidojas dialogā ar citiem. Krievu jauniešu piederība Latvijas valstij veidojas sarežģītāk nekā latviešu jauniešiem.

2.2. Piederības jūtu veidošanās Ietekmējošie faktori Ar ekspertiem tika runāts arī par piederību dzīvesvietai – pilsētai vai pagastam. Eksperti norādīja, ka ir situācijas, kad piederība dzīvesvietai tiek skaidrāk apzināta un asāk izjusta. Piederības apzināšanos sekmē salīdzinājums (sevis nošķiršana no citiem) un līdzdalība pilsētas dzīvē, jauniešu iesaistīšana jautājumu izlemšanā, rēķināšanās ar viņiem (sadarbība ar savējiem). Daži eksperti norādīja, ka svarīgas ir arī vēstures un tradīciju zināšanas. Piederības apziņas veidošanos kavē nabadzība un slikti sociāli ekonomiskie apstākļi.

Jauniešu patriotisma veidošanās Eksperti, runājot par piederību dzīvesvietai un Latvijai, lietoja apzīmējumu – patriotisms. Patriotisms ir spilgtāk un emocionālāk izteiktas piederības jūtas, jo raksturo savas dzimtenes un tautas mīlestību, uzticību savai dzimtenei un tautai, gatavību darboties to labā. Runājot par piederību dzīvesvietai, Latvijai, dažādām sociālām grupām, netiek akcentēta mīlestība un uzticība, bet vairāk pievērsta uzmanība identificēšanās procesam.

Eksperti runāja par patriotismu un patriotisma audzināšanu, viņi uzsvēra, ka patriotisms nerodas tukšā vietā, tas sākas ģimenē, pēc tam tālāk tiek attīstīts skolā. Ģimene Ģimenei ir svarīgākā loma bērna vērtību veidošanās procesā. Taču, runājot par personības attīstību pusaudža un agrīnās jaunības periodā, palielinās vienaudžu ietekme. Tāpēc jārēķinās ar to, ka šajā vecumā ģimenē un vienaudžu vidē valdošās vērtības var būt pretrunā. Reizēm var būt tā, ka ģimene aizstāv vienas vērtības, vienaudži citas. Jaunieši vairāk cenšas Māra Dirba. Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts. Rīga: Raka, 2003.

84

orientēties uz šodienu, viņiem reizēm nav saprotamas un pieņemamas tālos pagātnes notikumos balstītās vērtības.

Jauniešiem ir svarīgi atstāt vecāku mājas, parasti tas notiek, izvēloties turpināt izglītību citā pilsētā.

Reizē ar vecāku ģimeni tiek atstāta arī dzimtā pilsēta.

Problemātiski ir arī gaidīt no ģimenes lielu dzīvesvietas patriotismu, ja vecāki šajā dzīvesvietā neredz savu bērnu nākotni un attīstības iespējas; šādos gadījumos vecāki vairāk atbalsta bērnu aiziešanu no vecāku dzīvesvietas nekā atgriešanos tajā.

Skolas loma Skolas lomu piederības jūtu veidošanā eksperti apskatīja mazāk, taču pievērsa uzmanību vairākiem būtiskiem aspektiem. Pirmkārt, tam, ka skolā galvenais ir mācību process un skolēnu sekmes, tāpēc skolēniem, kuru sekmes ir sliktas, piederības sajūta skolai veidojas grūtāk vai neveidojas nemaz.

Otrkārt, tam, ka piederības jūtas veidojas kā emocionāla piesaiste skolai, to veidošanā svarīgs ir ne tikai mācību process, bet arī visa pārējā skolas dzīve, īpaši nozīmīgi ir svētki un skolas tradīcijas.

Naturalizācijas pārvaldes eksperti uzsvēra skolotāju lomu piederības jūtu veidošanā, īpaši tas attiecas uz savas valsts patriotismu. Skolotāji, kas paši nav pilsoņi, nevar audzināt Latvijas pilsoņus, skolēnu nostāju ietekmē skolotāju attieksme.

Pašvaldības loma Pašvaldību atbalsts jauniešu aktivitātēm sekmē jauniešu līdzdalību vietējā dzīvē un arī piederības jūtu veidošanos. Taču šeit jārunā par divpusējām attiecībām – par pašvaldību un jauniešu sadarbību.

Eksperti norādīja, ka tur, kur pašvaldību vadītāji saprot šādas sadarbības nepieciešamību un to atbalsta, tur tā arī notiek, bet ir pašvaldības, kur sadarbība nav izveidojusies.

Piederības jūtas veidojas, iesaistot jauniešus kultūras pasākumos arī pēc mācību iestādes beigšanas.

Eksperti uzsvēra, ka ļoti būtiski ir, lai jauniešiem gribētos atgriezties savā dzīvesvietā arī pēc tam, kad viņi ir iestājušies augstskolās citās pilsētās, tad, ja šī saikne nepazūd, ir lielākas cerības, ka jauniešiem gribēsies atgriezties dzimtajā vietā arī pēc augstskolas beigšanas.

Valsts loma Eksperti mazāk runāja par to, kā valsts var sekmēt piederības jūtu veidošanos, bet vairāk par to, kas šo procesu kavē. Eksperti norādīja, ka piederība valstij pašlaik veidojas visgrūtāk, jo visā sabiedrībā vērojama kopumā negatīva attieksme pret valsti, tāds kā “aizvainojums uz valsti”, tas pāriet no vecākiem uz bērniem. Nevar prasīt no jauniešiem lielu patriotismu, ja visapkārt redzama pavisam citāda attieksme pret valsti. Patriotisms veidojas dzīves pieredzes rezultātā, tas „nāk ar gadiem”.

Patriotisms nedrīkst būt pārāk uzspiests un obligāts, tad jaunieši to var nepieņemt.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

2.3. Naturalizācija Naturalizējoties jaunieši, kam Latvijas pilsonība pēc likuma nepienākas automātiski, kļūst par Latvijas pilsoņiem. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 13–14% no mūs interesējošās vecuma grupas ir nepilsoņi. Visu iedzīvotāju vidū nepilsoņu ir 20%. Lai noskaidrotu jauniešu attieksmi pret naturalizāciju, tika veiktas intervijas ar divām Naturalizācijas pārvaldes speciālistēm.

Jauniešu attieksme pret naturalizāciju tiek vērtēta pozitīvi. To nosaka tas, ka jauniešu īpatsvars pilsonības pretendentu vidū saglabājas ļoti augsts. Aktivitāte pilsonības iegūšanā palielinās pēc 18 gadiem, tāpēc par visaktīvāko tiek uzskatīta vecuma grupa no 18 līdz 30 gadiem.

Jauniešu atšķirības no citām vecuma grupām ir vairākas: viņiem nav jākārto naturalizācijas eksāmeni, jo jaunieši var izmantot centralizēto eksāmenu rezultātus, jauniešiem ir labākas latviešu valodas zināšanas, jaunieši ir vairāk motivēti iegūt pilsonību, jo saista to ar izglītības, darba un ceļošanas iespēju palielināšanos.

Pēc ekspertu atzinuma naturalizāciju veicina, pirmkārt, Naturalizācijas pārvaldes rīkotie pasākumi, ciešā sadarbība ar izglītības iestādēm, otrkārt, Latvijas iestāšanās ES. Eksperti atzina, ka pilsonības iegūšana 15–16 gadu vecumā ir tikai sākums pilsoniskās apziņas un identitātes veidošanās procesam, tikai vēlāk, sasniedzot 18 gadu vecumu, kad jaunieši paši var sākt izmantot savas pilsoņu tiesības, viņi arī vairāk sāk apzināties savu pilsonisko identitāti.

Pilsonība nav līdzdalības un aktivitātes priekšnoteikums, drīzāk – zināms rezultāts. Jaunieši var iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī nebūdami pilsoņi.

2.4. Dažādu tautību jauniešu atšķirības Par to, kā notiek sadarbība starp latviešu un krievu jauniešiem, tika izteikti divi pretēji viedokļi. Viens – ka latvieši un krievi darbojas kopā, t.i., krievu tautības jaunieši bez problēmām iesaistās pasākumos. Otrs – brīvo laiku jaunieši mēdz pavadīt kopā ar savas tautības jauniešiem. Attiecības starp šīm grupām nav naidīgas, dažādu tautību jaunieši mēdz savstarpēji draudzēties.

Izplatīts sadarbības veids ir citu tautu kultūras iepazīšana. Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvji iepazīstina citus ar savām dziesmām, dejām, svētku svinēšanas tradīcijām. Eksperti norādīja, ka padomju laikā augušie krievi un citu tautību pārstāvji ir aizmirsuši savas tautas kultūras tradīcijas un nevar tās iemācīt saviem bērniem.

Latvijā dzīvojošie krievi slikti zina savas tautas folkloru, svētkus un tradīcijas.

Dažādu tautību jauniešu kopīga darbošanās veicina toleranci pret citādo, prasmi sadarboties, mūsdienu pasaulē šādas prasmes ir ļoti nepieciešamas.

Izvēle piedalīties vai nepiedalīties ir katra indivīda,

nevis etniskas grupas jautājums. Piederības sajūta veidojas atkarībā no katra indivīda aktivitātes, nevis no tautības.

Pētījumi par jaunatnes identitāti un līdzdalību 3. Salīdzinošs pārskats par Eiropas Savienības dalībvalstu un kandidātvalstu jaunatnes līdzdalību un informētību Eiropas Komisija, izmantojot „atvērtās koordinācijas” metodi, veica aptauju par politiku un labās prakses piemēriem jaunatnes līdzdalības palielināšanā.

Rezultātā tika iegūts vērtīgs materiāls par Eiropas valstu jaunatnes politiku jaunatnes līdzdalības un informētības jomā.

Jaunatnes līdzdalība tika izvērtēta trīs pamatjomās: jaunatnes līdzdalība “uz vietas” pašvaldībā, līdzdalība demokrātijas institucionālajā sistēmā un izglītība aktīvai līdzdalībai.

Savukārt jaunatnes informētība tika analizēta šādos aspektos: informācijas pieejamība, informācijas kvalitāte un atbilstība jaunatnes vajadzībām jauniešu līdzdalība adekvātas informācijas veidošanā un izplatīšanā.

3.1. Jaunatnes līdzdalība Eiropas Savienības valstīs (25) dzīvo 60 miljonu jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem, un vēl 15 miljoni jauniešu kandidātvalstīs. Vidēji jaunieši veido 11–19% no kopējā iedzīvotāju skaita valstī.

Līdzdalības sistēmas var būt atšķirīgas. Visplašāk izplatītā jaunatnes līdzdalības forma ir dalība jaunatnes padomēs, jaunatnes parlamentos un jaunatnes asociācijās. Dažkārt jauniešiem ar jauniešu padomju starpniecību ir iespēja piedalīties pašvaldību darbā, tai skaitā lēmumu pieņemšanā. Samērā populāras ir skolēnu padomes, un skolēni piedalās lēmumu pieņemšanā skolas līmenī. Bez tam vairākās valstīs jaunieši savu viedokli var izteikt ar aptauju/ pētījumu, forumu, apaļā galda diskusiju un konferenču palīdzību.

Viena no aktuālām problēmām, analizējot jaunatnes līdzdalību, ir trūcīgo un sociāli atstumto jauniešu marģinalizācijas risks, kas daudzās valstīs joprojām netiek pienācīgi novērtēts.

3.2. Informācija Tikai dažas Eiropas valstis ir izstrādājušas jaunatnes informēšanas (informācijas) stratēģiju, kas nodrošina koordināciju starp nacionālo, reģionālo un pašvaldību līmeni. Lielākajā daļā valstu nav sistemātiskas, finansētas, saskaņotas un integrētas jaunatnes informācijas politikas vai kādas citas jaunatnes informācijas stratēģijas.

Kopumā vairākas ES valstis uzskata, ka jauniešiem

http://www.pmlp.gov.lv

Kopsavilkums

85

un jaunatnes organizācijām aktīvāk jāpiedalās informācijas izplatīšanā par tādām tēmām kā Eiropas nākotne un Eiropas identitātes veidošana.

samērā maz ir pētījumu par jaunatni, jauniešu identitāti un līdzdalību. Tāpēc pievēršanās šo tēmu izpētei Latvijā pašlaik ir aktuāla.

4. Eiropas pētījumi par jaunatnes līdzdalību un identitāti Nodaļā aplūkoti vairāki starptautiski salīdzinoši pētījumi par jauniešu līdzdalību, identitāti un sociālo atstumtību. „Eiropas jauno cilvēku politiskā līdzdalība”(Political participation of young people in Europe EUYOUPART) ir starptautisks salīdzinošs pētījums, kas tika veikts laikā no 2003. līdz 2005. gadam, un tajā piedalījās 8 Eiropas valstis – Austrija, Igaunija, Somija, Francija, Vācija, Itālija, Slovākija un Lielbritānija. „Jauno vīriešu un sieviešu orientācijas uz pilsonību un Eiropas identitāti” (2000) ir ES projekts, kurā Lielbritānijas pētnieku vadībā (L. Jamieson) piedalījās Austrijas (C. Wallace), Vācijas (K. Boehnke), Čehijas un Slovākijas (L. Mahaček), Spānijas (M. Ros) un Lielbritānijas (S. Condor) pētnieku grupas.

Sniegta informācija par Lielbritānijas jaunatnes pētniecisko programmu „Jaunatne, pilsonība un sociālās izmaiņas”, ko finansē Lielbritānijas Ekonomisko un sociālo pētījumu padome.

Raksturots salīdzinošais pētījums, kurā iesaistījusies arī Latvija, „Starptautiska mācīšanās: jaunatnes orientācijas sociālās atstumtības un integrācijas kontekstā”, ko koordinē prof. G. Hubers un kurā piedalās 5 valstis (Vācija, Grieķija, Horvātija, Latvija, Nīderlande). Pētījuma mērķis: izpētīt jauniešu orientācijas, ieradumus un sociālo uzvedību, jaunatnes institūciju darbību dažādās apdzīvotās vietās. Pētījuma uzdevumos iekļauts izpētīt dažādu sociālo grupu jauniešus, tai skaitā sociāli atstumtos jauniešus, lai varētu ieteikt pašvaldībām darbības, kas nepieciešamas sociālās atstumtības samazināšanai.

5. Pētījumi un projekti Latvijā Laikā no deviņdesmitajiem gadiem līdz 2005. gadam Latvijā veikti plaši pētījumi par Latvijas iedzīvotāju identitāti un līdzdalību. Šajos pētījumos galvenā uzmanība pievērsta etniskajai identitātei un dažādu tautību cilvēku līdzdalības aspektiem. Lielākā daļa pētījumu vērsti uz visu iedzīvotāju identitātes un līdzdalības aspektiem. Pētījumos izmantotas šādas metodes: aptaujas, intervijas, fokusgrupu diskusijas, statistikas datu analīze un citas metodes.

Publiski pieejami vairāk nekā 30 pētījumi par identitātes un līdzdalības aspektiem. Šis apskats rāda, ka Latvijā ir vairākas pētnieku grupas, kuru galvenais pētījumu loks ir sabiedrības integrācija, kuru tie pēta vairākus gadus, uzmanību akcentējot dažādiem problēmas aspektiem.

Kopumā pēc Latvijā un citās valstīs veikto pētījumu apskata var secināt, ka Latvijā pēdējo gadu laikā veikts daudz pētījumu par dažādiem sabiedrības integrācijas aspektiem, kuros daļēji skartas arī identitātes un līdzdalības tēmas, taču salīdzinājumā ar citām valstīm

86

Jauniešu aptaujas rezultāti 6. Līdzdalība skolas dzīvē, interešu izglītība 6.1. Mācību iestādes vērtējums Kopumā jauniešu attieksmi pret savu skolu varētu raksturot kā pozitīvu. Tā 16% uzskata, ka skola, kurā viņi mācās, ir pati labākā vai vismaz viena no labākajām skolām (31%). Pusei jauniešu ir neitrāla attieksme.

Neapmierināti ar skolu, kurā mācās, ir 5% aptaujāto jauniešu. Vērtējot savu mācību iestādi, jaunieši galvenokārt pievērsuši uzmanību mācību kvalitātei (61%) un skolotāju attieksmei pret skolēniem (61%), kā arī skolas kopējai atmosfērai (42%). Vismazāk jauniešu vērtējumu ietekmē sabiedriskās aktivitātes un ārpusklases nodarbības.

6.2. Līdzdalība skolas dzīvē: aktivitātes pakāpe un formas Aplūkojot jauniešu līdzdalības līmeni skolas dzīvē, jāsecina, ka aptuveni piektā daļa (21%) ir tādu, kas nepiedalās nekur, neiesaistās nedz klases, nedz skolas dzīvē. Lielākā daļa aptaujāto (79%) pēdējo trīs gadu laikā tādā vai citādā veidā bijuši iesaistīti kādā sabiedriskā vai politiskā aktivitātē savā mācību iestādē.

Visbiežāk tā bijusi piedalīšanās klases pasākumu (36%) vai skolas izklaides pasākumu organizēšanā (22%).

Otrs līdzdalības aspekts lielā mērā saistīts ar formālo izglītību – skolas pārstāvēšana mācību olimpiādēs un sporta komandā. Tā savu skolu mācību olimpiādēs pārstāvējuši 19% aptaujāto jauniešu, bet sporta komandas sastāvā – 22%. Trešais līdzdalības aspekts ietver aktivitātes skolas un klases dzīves organizēšanā – skolas pašpārvaldē darbojas 7% jauniešu (9% latviešu un 4% krievu). Krievu jaunieši ievērojami biežāk iesaistās skolas izklaides pasākumu organizēšanā (attiecīgi 19% un 28%) un skolēnu protesta akcijās vai mītiņos (2% latviešu un 16% krievu). Jāatzīmē, ka kopumā sabiedriski aktīvākas ir meitenes, aptuveni divas reizes lielāka ir to meiteņu daļa, kuras pilda noteiktus sabiedriskos pienākumus skolā vai klasē, piedalās klases pasākumu organizēšanā, darbojas skolēnu pašpārvaldē/domē, organizē izklaides pasākumus, biežāk pārstāv skolu mācību olimpiādēs, darbojas pašdarbības kolektīvos. Savukārt zēnu vidū gandrīz divas reizes lielāks ir jauniešu īpatsvars, kas trenējas skolas sporta komandā. Būtiski atšķiras pasīvo jauniešu daļa zēnu un meiteņu vidū: nekur nepiedalās 26% aptaujāto zēnu un 15% meiteņu.

Jaunieša interesi par skolas dzīvi un vēlmi iesaistīties skolas dzīves veidošanā ietekmē jaunieša attieksme pret skolu, piederības apziņa savai skolai. Tā no tiem

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

skolēniem, kuri jūtas vairāk vai mazāk piederīgi savai skolai, vidēji 18% jauniešu nav iesaistīti nevienā no iepriekš aplūkotajām aktivitātēm, kamēr to jauniešu vidū, kuri nejūtas piederīgi skolai, tādu ir jau divas reizes vairāk – 39%. Tāpat cieša korelācija pastāv starp skolas vērtējumu un līdzdalību šīs skolas dzīvē.

No tiem, kas savu skolu vērtē kā vislabāko, nekur nepiedalās tikai 15% jauniešu, kamēr no to vidus, kas savu skolu vērtē kā sliktu, nekur nepiedalās 33%, kā vissliktāko – 50% jauniešu.

6.3. Interešu izglītība Kopumā jauniešu interešu izglītībā pirmo vietu nedalīti ieņem sporta aktivitātes. Tās ir gan organizētas nodarbības (24%) – individuālie treniņi, treniņi komandas sastāvā, gan aerobikas, treniņu zāles regulāra apmeklēšana (21%). Otra izplatītākā aktivitātes forma ir atpūtas, brīvā laika pavadīšanas klubu apmeklēšana (15%). Šeit gan jāpiebilst, ka nav viennozīmīgi definēts, kas tiek uzskatīts par atpūtas klubu, un, iespējams, daļa jauniešu šeit domājuši arī izklaides klubu apmeklēšanu. Trešo vietu stabili ieņem mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi – kori, deju kolektīvi, mūzikas kolektīvi utt.

Nodarbināti kādā no kolektīviem, interešu kopām, pulciņiem ir vairāk nekā puse – 53% aptaujāto jauniešu. Un pretēji – aptuveni 47% jauniešu nedarbojas nevienā no šāda veida kolektīviem.

Kopumā kādā no aktivitātēm iesaistīti 56% jauniešu 14–16 gadu vecumā un 51% jauniešu 17–19 gadu vecuma grupā. Ievērojami mazāka krievu tautības skolēnu daļa (5% krievu, 16% latviešu) dzied korī un iesaistīti atpūtas, brīvā laika pavadīšanas klubos (11% krievu jauniešu un 17% latviešu). Nedaudz biežāk krievu jaunieši darbojas sporta aktivitātēs (atšķirības nav statistiski nozīmīgas). Kopumā pulciņos, kolektīvos u.tml. interešu grupās darbojas 54% latviešu, 52% krievu un 49% citu tautību jauniešu. Rīgā pulciņos, kolektīvos, interešu grupās piedalās 57% jauniešu, lielākās pilsētās un rajonu centros – vidēji 55%, kamēr mazpilsētās un lauku teritorijās vidēji tikai 40% jauniešu.

6.4. Dziesmu svētki jauniešu skatījumā Līdzdalība Dziesmu svētkos – gan aktīva dalībnieka, gan klausītāja un skatītāja statusā ir zināma sabiedriskās līdzdalības un aktivitātes forma. Dziesmu svētkos abos minētajos statusos piedalījusies aptuveni trešā daļa (31%) jauniešu. Kā dalībnieki mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu sastāvā – 15% jauniešu. Ņemot vērā to, ka, lai kļūtu par Dziesmu svētku dalībnieku, ir jāiziet ilgs un nopietns sagatavošanās posms, jāiztur atlase rajonu, reģionu līmenī, tad 15% dalības līmeni jauniešu kopā, mūsuprāt, var uzskatīt par augstu līdzdalības rādītāju.

Visi aptaujātie sadalās it kā divās grupās – nedaudz vairāk kā puse (52%) nepiedalās, neapmeklē un, šķiet, arī neinteresējas par šo pasākumu, savukārt otra daļa (48%) jauniešu interesējas, apmeklē un piedalās Dziesmu svētku pasākumos. Līdzdalību un interesi par Dziesmu svētkiem visbūtiskāk ietekmē

Kopsavilkums

respondentu nacionālā piederība. Aptuveni katrs piektais latviešu tautības skolēns ir bijis Dziesmu svētku dalībnieks, kamēr krievu skolēnu vidū – tikai katrs divdesmitais. Taujāti par iemesliem, kas traucē piedalīties vai apmeklēt Dziesmu svētku pasākumus, jaunieši atbild, ka galvenokārt tas ir intereses trūkums (53%) un laika trūkums (27%). Uz intereses trūkumu biežāk norādījuši krievu tautības jaunieši (63%), uz laika trūkumu – latviešu tautības respondenti (30%).

Tomēr neliela daļa jauniešu kā galveno iemeslu min pārāk lielo attālumu (11%) un līdzekļu trūkumu (8%).

Savukārt latviešu un krievu jauniešu uzskati būtiski atšķiras jautājumā par Dziesmu svētku nozīmību kopumā: 62% latviešu jauniešu uzskata, ka Dziesmu svētki ir ļoti nozīmīgi skolēniem un 75% – ka pieaugušajiem. Tā domā attiecīgi tikai 21% un 27% krievu jauniešu.

7. Pilsoniskā līdzdalība Pilsoniskā līdzdalība ietver dažādu līdzdalības formu – konvencionālo un nekonvencionālo – izmantošanu. Par konvencionālām līdzdalības formām pieņemts uzskatīt līdzdarbību nevalstisko organizāciju darbībā, balsošanu vēlēšanās, kontaktēšanos ar politiķiem, piedalīšanos politiska satura diskusijās. Savukārt nekonvencionālās līdzdalības formas ir piedalīšanās streikos, piketos, mītiņos, petīciju un sūdzību parakstīšana, parakstu vākšana, produktu vai preču boikotēšana politisku vai ētisku apsvērumu dēļ.

7.1. Līdzdalība nevalstisko organizāciju darbībā Kā rāda pētījuma rezultāti, 9% jauniešu līdzdarbojas nevalstiskās organizācijās biedra statusā, savukārt 7% tajās ir iesaistīti kā brīvprātīgie. Visvairāk (14%) ir to jauniešu, kas nevalstiskās organizācijās darbojas uz vienkāršas iesaistītības pamata, neesot tās biedram.

Analizējot jauniešu līdzdalību nevalstisko organizāciju darbībā pēc galvenajiem sociāldemogrāfiskiem parametriem, ir vērojama statistiski nozīmīga korelācija ar jauniešu tautību un dzīvesvietu, proti, latviešu un citu tautību jaunieši biežāk iesaistās organizāciju darbībā nekā krievu tautības jaunieši. 8% no visiem jauniešiem ir iesaistīti vienas nevalstiskās organizācijas darbībā, savukārt 2% ir tādi, kas darbojas divās organizācijās, un tikpat daudz ir to, kas iesaistīti trīs un vairāk organizāciju aktivitātēs.

Raksturojot organizācijas pēc darbības veidiem, 13% no visiem skolēniem norādījuši, ka viņi līdzdarbojas tipiskā jauniešu organizācijā, savukārt 6% skolēnu atzīmējuši, ka viņi ir iesaistīti reliģiskas organizācijas vai baznīcas draudzes darbībā. Salīdzinoši liels ir to jauniešu īpatsvars, kuru pārstāvētā organizācija risina vides vai dzīvnieku aizsardzības jautājumus, – tādi ir attiecīgi 7% un 5% jauniešu.

7.2. Citas pilsoniskās līdzdalības formas Raksturojot citus pilsoniskās līdzdalības veidus, kurus jaunieši līdz šim ir izmantojuši, 23% no visiem skolēniem norāda, ka ir apmeklējuši mītiņus, kas saistīti ar politiku vai sociālām problēmām, savukārt 14% ir balsojuši

87

vēlēšanās un kontaktējušies ar politiķiem (15%).

Katrs desmitais jaunietis (12%) norāda, ka ir vācis parakstus, piedalījies demonstrācijā vai piespraudis nozīmīti/ valkājis T-kreklu ar politisku saukli. 11% kā līdzdalības formu norādījuši petīcijas parakstīšanu un piedalīšanos streikā.

Salīdzinot nekonvencionālo līdzdalības formu izmantošanu dažādu tautību skolēnu vidū, redzams, ka šos līdzdalības veidus vairāk izmantojuši krievu tautības jaunieši un cittautieši – attiecīgi 66% un 58%, turpretim no latviešu jauniešiem nekonvencionālās līdzdalības formas izmantojuši 44%.

7.3. Motivācija līdzdarboties Sniedzot vērtējumu par iemesliem, kas motivē jauniešus iesaistīties organizāciju darbībā, 47% skolēnu norādījuši, ka tā ir iespēja gūt kontaktus, kas var palīdzēt turpmāk dzīvē, savukārt 37% skolēnu uzskata, ka tā ir doma, ka darbība organizācijā sekmēs karjeras veidošanos. Tāpat aptuveni viena trešdaļa jauniešu atzīmējuši, ka līdzdarboties motivējošs iemesls ir iespēja sastapt domubiedrus organizācijas biedru vidū (35%) un vēlēšanās kaut nedaudz izmainīt pastāvošo kārtību valstī, pilsētā vai novadā. Starp citiem iemesliem minēts arī tas, ka darbība organizācijā palīdz paplašināt jaunieša redzesloku un zināšanas un ka līdzdalībā tiek rasts sevis pašapliecinājums (29%).

Savukārt kā galvenie iemesli tam, ka jaunieši neiesaistās organizāciju darbā, tiek minēts laika trūkums (35%), interes trūkums un vienaldzība (29%), kā arī informācijas trūkums (15%). Latviešu jaunieši biežāk nekā krievu jaunieši norādījuši, ka neiesaistīšanās iemesli ir laika trūkums un informācijas trūkums, savukārt krievu skolēni biežāk pauduši uzskatu, ka tam pamatā ir intereses trūkums, bezjēdzīgums un ka jauniešiem šādas aktivitātes nav nepieciešamas.

7.4. Politikas lēmumu ietekmēšanas instrumentu efektivitāte Vērtējot dažādu politikas lēmumu ietekmēšanas instrumentu efektivitāti, skolēni kā visefektīvāko nosaukuši balsošanu vēlēšanās, kam seko sabiedriskās aktivitātes, lai piesaistītu masu mediju uzmanību, un darbs politiskā partijā. Savukārt par visneefektīvākajiem lēmumu ietekmēšanas instrumentiem tiek atzīta piedalīšanās nelegālās protesta akcijās un produktu vai preču boikotēšana.

Krievu skolēni augstāk nekā latvieši vērtē nekonvencionālos lēmumu ietekmēšanas instrumentus – līdzdalību publiskās demonstrācijās, petīciju un protesta vēstuļu parakstīšanu un piedalīšanos nelegālās protesta akcijās, savukārt latviešu jaunieši snieguši aug-stāku vērtējumu konvencionālajiem lēmumu ietekmēšanas instrumentiem.

8. Identitāte kā piederība 8.1. Prioritārās identitātes Trīs pazīmes, ko jaunieši uzskata par vissvarīgākajām sevis raksturošanai, ir piederība pie ģimenes/dzimtas,

88

izglītības līmenis un plānotā profesija; tos par ļoti svarīgiem un svarīgiem raksturojumiem atzinuši ap 90% aptaujāto. Apmēram ¾ jauniešu par svarīgu sevis raksturojumu uzskata piederību pie noteikta draugu loka un savu dzimumu. Pēc tam seko etniskā piederība, ko par ļoti svarīgu un svarīgu uzskata 60% jauniešu. Apmēram puse jauniešu par ļoti svarīgu un svarīgu uzskata piederību pie Latvijas, piederību pie noteikta sociālā slāņa un piederību pie dzīvesvietas.

Apmēram trešdaļa jauniešu par ļoti svarīgu un svarīgu uzskata piederību pie Eiropas, savu reliģisko piederību un piederību pie kāda Latvijas novada. Ļoti atšķirīgi tiek vērtēts piederības pie Latvijas un Latvijas novadiem svarīgums. Latviešu jauniešu vidū piederību pie Latvijas par ļoti svarīgu un svarīgu atzīst 70%, bet krievu jauniešu vidū tikai 27%, arī piederību pie Latvijas novadiem par ļoti svarīgu un svarīgu raksturojumu atzīst 38% latviešu un 16% krievu jauniešu.

8.2. Teritoriālā piederība Visciešāko saistību jaunieši izjūt ar vietu, kur pavadīta bērnība, un pašreizējo dzīvesvietu; par to liecina tas, ka gandrīz ¾ jauniešu atzinuši šo saistību par ciešu un ļoti ciešu. Pēc tam seko dzimšanas vieta un Latvija kopumā, ļoti ciešu un ciešu saistību ar tām izjūt apmēram puse jauniešu. Ar kādu no Latvijas novadiem ciešu saistību jūt tikai trešdaļa jauniešu. Saistību ar pasauli un Eiropu jaunieši vērtē apmēram līdzīgi.

Apmēram ceturtā daļa (27%) jauniešu bija atzīmējuši, ka jūtas cieši saistīti ar kādu citu valsti. Atšķirības starp latviešu un krievu jauniešiem, tāpat kā iepriekš apskatītajā jautājumā, iezīmējas attiecībā pret Latviju un Latvijas novadiem. Saistību ar Latviju kā ļoti ciešu un ciešu vērtē 58% latviešu jauniešu un 31% krievu jauniešu, saistību ar Latvijas novadiem attiecīgi tāpat vērtē 38% latviešu un 24% krievu jauniešu.

8.3. Sociālā piederība Gandrīz visi jaunieši jūtas piederīgi savai ģimenei un draugiem (attiecīgi 96% un 93%). Pēc tam seko piederība klasei un skolai, savai klasei piederīgi jūtas 79% jauniešu, skolai – 69%. Nākošā sociālā grupa, kam apmēram puse jauniešu jūtas piederīgi, ir jaunieši: nedaudz lielāka daļa aptaujāto jūtas piederīgi savas dzīvesvietas jauniešiem (53%) nekā Latvijas jauniešiem (45%). Savai organizācijai piederīgi jūtas 44% jauniešu.

Pēc tam seko etniskās un ar Latviju saistītās identitātes, tām savu piederību atšķirīgi vērtējuši latviešu un krievu jaunieši. Dzīvesvietas iedzīvotājiem piederīgi jūtas 40%, pasaules iedzīvotājiem – 34%, bet Eiropas iedzīvotājiem – 27% jauniešu. Jāatzīst, ka Latvijas jauniešu lielāka daļa atzīst savu piederību un saistību ar pasauli nekā ar Eiropu.

Jaunieši vairāk apzinās savu piederību reālām sociālām grupām (ģimene, draugi, klase) nekā sociālām kategorijām (Latvijas, Eiropas un pasaules iedzīvotāji).

Dzīvesvietas lielums iezīmē šādu tendenci: jo mazāka dzīvesvieta, jo lielāka daļa jauniešu jūtas piederīgi savai klasei, skolai, dzīvesvietas jauniešiem un iedzīvotājiem.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Krievu tautības jaunieši, izņemot pašas galvenās sociālās grupas, savu piederību izjūt mazāk nekā latviešu jaunieši. Sociālās grupas, kam lielākā daļa aptaujāto krievu jauniešu jūtas piederīgi, ir: ģimene, draugi, klase, etniskā grupa, skola, dzīvesvietas jaunieši, organizācija. Sociālās grupas, kam vairākums krievu jauniešu jūtas nepiederīgi, ir: Latvijas jaunieši, Eiropas iedzīvotāji, Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi, ES pilsoņi.

8.4. Piederība dzīvesvietai Savai dzīvesvietai vairāk vai mazāk piederīgi jūtas 90% no aptaujātajiem jauniešiem. Jo mazāka dzīvesvieta, jo lielāka ir jauniešu daļa, kas jūtas piederīgi savai dzīvesvietai: piederību dzīvesvietai izjūt 88% no Rīgā dzīvojošajiem, 90–92% no citās pilsētās dzīvojošajiem un 95% no laukos dzīvojošajiem. Pēc piederības dzīvesvietai atšķirības starp latviešu un krievu jauniešiem ir vismazāk izteiktas. Piederību dzīvesvietai atzinuši 92% latviešu un 81% krievu jauniešu.

Par saistību ar dzīvesvietu zināmā mērā liecina arī priekšstati par dzīvesvietas izvēli nākotnē. Trešdaļa (33%) jauniešu orientējas uz dzīvi pašreizējā vietā, ceturtdaļa (25%) nākotnē vēlētos dzīvot ārpus Latvijas, pārējie vēlētos dzīvot citā vietā Latvijā.

Jauniešu nākotnes vīzijas liecina, ka atšķiras Rīgas un citās Latvijas pilsētās un laukos dzīvojošo jauniešu nākotnes plāni: jaunieši no citām Latvijas pilsētām un laukiem plāno pārcelties uz Rīgu vai lielajām Latvijas pilsētām, savukārt rīdzinieku lielāka daļa plāno nākotnē dzīvot ārpus Latvijas. Lai spriestu par latviešu un krievu jauniešu atšķirībām, var salīdzināt Rīgā dzīvojošo dažādu tautību jauniešu nākotnes vīzijas.

Uz dzīvi Rīgā vai tās tuvumā orientējas 64% latviešu, 59% krievu un 58% citu tautību jauniešu. Kā jau teikts, apmēram trešdaļa Rīgas jauniešu orientējas uz dzīvi ārpus Latvijas: 28% latviešu, 38% krievu un 39% citu tautību jauniešu.

politiskais režīms un ekonomikas attīstība piesaista Latvijai mazāk nekā pusi jauniešu.

8.6. Piederība Eiropai No aptaujātajiem jauniešiem lielākā daļa 55% jūtas piederīgi Eiropai. Vairāk vai mazāk piederīgi Eiropai jūtas lielāka daļa no latviešu jauniešiem – 63%, no krievu jauniešiem Eiropai piederīgi jūtas 43%, no citu tautību jauniešiem – 49%.

Dominējošie faktori, kas jauniešus piesaista Eiropai, ir pavisam citi nekā tie, kas jauniešus piesaista Latvijai, un nav lielu atšķirību starp latviešu un krievu jauniešiem dominējošo faktoru izvēlē. Vairāk nekā puse aptaujāto jauniešu atzinuši, ka Eiropai viņus piesaista izglītības ieguves iespējas (62% latviešu, 56% krievu), kā arī ekonomikas attīstība un dzīves līmenis (63% latviešu, 53% krievu).

Ja salīdzina dzīvesvietu, Latviju un Eiropu, tad visvairāk jauniešu jūtas piederīgi savai dzīvesvietai, pēc tam Latvijai un tad Eiropai. Atšķirības starp latviešiem un krieviem visvairāk parādās atbilžu sadalījumā par piederību Latvijai.

8.5. Piederība Latvijai Latvijai vairāk vai mazāk piederīgi jūtas 93% latviešu, 64% krievu un 66% citu tautību jauniešu, var teikt arī – 9 no 10 latviešu jauniešiem, 6 no 10 krievu un 7 no 10 citu tautību jauniešiem. Latvijai nejūtas piederīgi 7% no latviešu, 36% no krievu un 34% no citu tautību jauniešiem.

Gandrīz visus jauniešus Latvijai piesaista ģimene un draugi. Tās ir jauniešiem svarīgākās grupas, un tās veido saistību arī ar Latviju. Latvija kā dzimtene piesaista 89% latviešu un 64% krievu. Latvija kā dzimtene saista nedaudz lielāku daļu jauniešu nekā Latvijas pilsoniskā identitāte – pilsonība Latvijai piesaista 79% latviešu un 56% krievu jauniešu. Gandrīz tikpat lielu daļu kā pilsonība Latvijai piesaista arī ģimenes īpašums – 72% no latviešiem un 59% no krieviem. Valoda, kultūra un tradīcijas ir tas, kas visvairāk atšķir latviešu un krievu jauniešus: apmēram 2/3 no latviešu jauniešiem valoda un kultūra piesaista Latvijai, bet tikai apmēram 1/3 no krievu jauniešiem. Daba un dzīves vide piesaista lielāku daļu latviešu jauniešu (68%), taču tā ir saistoša arī gandrīz pusei krievu. Izglītības ieguves iespējas,

Kopsavilkums

89

Идентичность молодежи

и

участие

Введение Цель исследования Цель проекта- выяснить участие молодежи латышской, русской и других национальностей в жизни школы, местного самоуправления, в общественногосударственной и политической жизни и в контексте формирования национальной /политической идентичности. Общая цель проекта – способствовать интеграции молодежи различных национальностей в общество Латвии, формируя взаимопонимание между различными этническими группами молодежи и активизируя участие молодежи в событиях общественной жизни разного масштаба. Проект направлен на содействие этническому диалогу и пониманию. Проведенное в рамках проекта исследование – сравнительное исследование об идентичности как формировании осознания причастности молодежи латышской, русской и других национальностей и участии в общественных мероприятиях разного масштаба. Активизация участия молодежи связана с использованием результатов исследования при создании молодежной политики. Связывая формирование идентичности и участие, искались причины социального бездействия молодежи, выяснены группы риска, кому грозит социальное отчуждение. Общественная интеграция происходит у всех жителей Латвии при активном участии в общественной жизни Латвии. Соучастие или активное включение является существенной составной частью процесса интеграции ,а также результатом интеграционного процесса. Участие молодежи и общественная активность значима как процесс гражданского образования и развития навыков участия. Включаясь в события общественной жизни, молодежь приобретает навыки и опыт, которые необходимы любому гражданину демократического общества. Исследование активности молодежи в Латвии важно хотя бы по двум причинам: 1) не хватает точных данных об участии молодежи и общественной активности; 2) имеющиеся данные свидетельствуют о низкой автивности молодежи, что указывает на недостаточное развитие гражданского сознания и навыков общественной работы.

ному выборочному опросу учащихся и воспитанников средних учебных заведений Латвии. Каждый из этих методов был применен с использованием различных выборок,достигая этим различные массивы данных, которые отражают исследуемые проблемы как количественно, так и качественно.

Методы исследования

Целевая группа

Метод

Характеристика реализации метода

Специалисты ГЦМИ

Опрос экспертов

На 1-ом этапе проекта проведено 1 углубленное интервью

Специалисты самоуправленй по работе с молодежью

Опрос экспертов

Проведены 10 углубленных интервью

Специалисты Управления натурализации

Опрос экспертов

Проведены 2 углубленных интервью

Молодежь в возрасте 15 – 19 лет

Секундарный анализ данных исследований, проведенных в Латвии и за рубежом

Анализ доступных, ранее проведенных исследований

Учащиеся общеобразовательных школ и воспитанники профессиональных учебных заведений

Количественный опрос

Проведен количественный выборочный опрос учащихся средних учебных заведений Латвии Объем реализованной выборки* = 3046 Метод опроса – анкетирование в учебных группах

Молодежь в возрасте 15 – 19 лет

Дискуссии фокус-групп

4 дискуссии фокусгрупп в Риге, Даугавпилсе и Екабпилсском районе

Методы исследования Чтобы достичь поставленные в исследовании цели, были использованы многие дополняющие друг друга методы- в проводимых в Латвии и зарубежных странах секундарный анализ данных исследований, уделяя внимание трем темам: идентичностям, соучастию и исследованиям молодежи с интервью экспертов, дискуссиям фокус-групп, количествен-

90

Характеристика методов Интервью экспертов Интервью экспертов были проведены на первом этапе проекта, всего опрошены 13 должностных лиц, специалистов в Риге, в городах государствен-

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

ного значения и районах. Условием выбора эксперта было непосредственное участие в работе молодежной организации и разработке молодежной политики. Опрос экспертов позволил, во-первых, выяснить опыт, взгляды, проблемы и предложения, необходимые для улучшения работы с молодежью соответствующих должностных лиц, специалистов по работе с молодежью районных самоуправлений, а также других специалистов, деятельность которых связана с решением проблем молодежи и реализацией молодежной политики. Во-вторых, интервью со специалистами на этапе начала проекта обеспечили необходимую информацию, чтобы создать максимально точный инструмент (анкету опроса и план дискуссии фокус-групп) для исследования проблемы. В-третьих, интервью экспертов дали углубленную и профессиональную информацию по исследуемым вопросам. Результаты и выводы интервью дали возможность точнее анализировать и понять данные, полученные с помощью других методов.

Секундарный анализ данных проведенных исследований Секундарный анализ проведенных в Латвии и в зарубежных странах исследований имеет значение по многим соображениям – во-первых, он позволяет идентифицировать вопросы соучастия, идентичности и вопросы молодежи, которые уже исследованы, избегая таким образом «накладок» исследований. Также секундарный анализ данных предоставил углубленные знания в исследуемой области. Секундарный анализ проведенных за рубежом исследований дает возможность сравнить данные, которые существенны в оценке имеющегося уровня соучастия.

Дискуссии в фокус-группах Фокус-группы являются одним из качественных методов, который используется перед и одновременно с реализацией количественного опроса. В дискуссиях фокус-групп 1) выясняется отношение, оценки, углубленное и аргументированное мнение представителей опроса целевых групп- учащихся, воспитанников профессиональных школ- об осознании идентичности и различных аспектах участия молодежи; 2) полученные результаты анализируются и используются в разработке анкеты количественного исследования ; 3) полученные результаты использованы в дополняющем друг друга анализе с результатами количественного опроса, что обеспечивает более глубокое понимание исследуемой проблемы и разработки в рамках исследования. Были организованы пять дискуссий с молодежью в возрасте от 15 до 19 лет в фокус-группах. Три дискуссии были проведены в Риге. Целевой группой

Kopsavilkums

и участниками дискуссии в Риге были учащиеся средних учебных заведений. По одной дискуссии фокус-группы проведены в Даугавпилсе и Екабпилсе. Целевые группы этих дискуссий – воспитанники средних учебных заведений в сельской местности.

Количественный опрос учащихся средних учебных заведений Репрезентативный опрос согласно выборке учащихся средних учебных заведений и воспитанников профессиональных учебных заведений /ремесленных школ был главным методом получения количественной информации. Задачей опроса в целевой группе было - получить количественные данные по всем вопросам, сформулированным в целях проекта.

Характеристика полевой работы Начало полевой работы 07.02.2005 Окончание полевой работы 28.02.2005 Объем теоретической выборки n = 3 000 Достигнутый объем выборки n =3 955 Реализованный объем выборки n =3 046 Опрос проводила группа социологов Института философии и социологии ЛУ в сотрудничестве с Балтийским институтом социальных наук и Балтийским центром образования. Для обработки данных, составления таблиц были использованы следующие программы : SPSS PC+ /SYSTAT/ SPSS for Windows v 12 0 Mikrosoft Excel XPВведенные данные проверены с использованием специально подготовленных программ проверки.

Характеристика выборки Генеральную совокупность исследования образуют учащиеся девятых, одиннадцатых классов общеобразовательных школ 2004. /2005 уч.года Министерства образования и науки Латвии и воспитанники 2-го курса профессиональных учебных заведений. Общий теоретический объем выборки (=3 000) рассчитан в соответствии с генеральной совокупностью- численностью учащихся в соответствующих классах и учебных группах в средних учебных заведениях Министерства образования и науки Латвии в 2004 / 2005 уч.году и репрезентативен к общей численности учащихся в этих учебных группах. Выборка была разработана и рассчитана в соответствии с целями исследования, что соответствовало основному критерию анализа – национальности учащихся, позволяла анализ данных и сравнимость как в масшабе государства, так и в масштабе регионов ( 4 региона и Рига). Каждой из указанных целевых групп- для учащихся ОШ и воспитанников профессиональных учебных заведений – была создана отдельная модель выборки. Модель выборки разработана с исполь-

91

зованием данных статистики отдела информации Департамента стратегии и информации Министерства образования и науки. Объем теоретической выборки учащихся n = 2 000. Для обеспечения гомоногенности включенных в выборку целевых групп было решено провести опрос в группах 9-ых и 11-ых классов. Целевую группу воспитанников профессиональных школ образуют воспитанники 1- 3 курсов профессиональных школ со средним образованием и студенты 1- 3 курсов техникумов /колледжей. Объем теоретической выборки (n = 1 000) рассчитан в соответствии с генеральной совокупностью – числом учащихся на 1–3 курсах. Подобно выборке учащихся школ, для обеспечения гомогенности включенных в выборку групп, были опрошены воспитанники 2-го курса. В соответствии с объемом выборки было рассчитано число групп – курсов, которые были включены в выборку. Теоретический объем выборки и число включенных в выборку классов были рассчитаны на основе сведений о средней численности учащихся /воспитанников в классе / группе в каждой соответветствующей группе классов / групп и принимая во внимание прогнозируемый отсев (отсутствие учащихся по уважительным и неуважительным причинам, некачественно заполненные анкеты и т.п.), число которых обычно колеблется в таких опросах в пределах 20-25 %. В опросе была использована многоступенчатая стратифицированная кластерная выборка. В первом шаге был составлен стратифицированный список всех учебных групп общеобразовательных школ Министерства образования и науки отдельно для каждой группы классов и учебных групп в профессиональных учебных заведениях. Единицы выборки стратифицированы по следующим критериям – региональная принадлежность, уровень урбанизации, язык обучения в школах. Во втором шаге, реализуя модель кластерной выборки, из стратифицированного списка по принципу случайного отбора были выбраны классы и учебные группы, в которых проводился опрос. Число единиц отбора (классов) рассчитано в соответствии с оптимальным объемом выборки и средним числом учащихся в кластере (в классе). В пределах кластера (в классе) опрашивались все присутствующие учащиеся. Реализация выборки Опрос проводился в 93 школах Латвии и 25 профессиональных учебных заведениях, опрашивая учащихся в 130 классах и 43 учебных группах. Директора 9 средних учебных заведений отказались от опроса. Отобранные для опроса классы в этих школах были заменены другими классами, которые были выбраны из стратифицированного списка по принципу случайного отбора. Объем достигнутой выборки n = 3955 рассчитан на основе результатов отчетов классов о реальной численности учащихся в классе. Численность присутствующих учащихся, которые участвовали в опросе

92

n =3 114. Не пригодными признаны и не использовались при анализе 68 анкет ( ответы даны менее чем на 2/3 вопросов, ответы даны в несерьезной форме, содержат глупости и т.п.). Объем реализованной выборки n=3046. Уровень респонденции - 77 %.

Метод опроса и инструментарий Метод опроса- непосредственное анкетирование в учебных группах. Анкетирование проведено в тех классах и учебных группах, которые вошли в выборку. В процессе опроса интервьюеры заполняли листки отчета опроса, в которых давалась информация о числе учащихся в классе, причинах отсутствия учащихся, а также комментарии об отношении учащихся к опросу и заинтересованности в его проблематике. На основе рекомендаций экспертов и результатов дискуссий в фокус-группах, для опроса учащихся была разработана оригинальная анкета с включением в нее специфических блоков вопросов об участии молодежи, общественной активности на разных уровнях – школы, самоуправления, государства, а также социальной, гражданской и этнической идентичности, вопросы ценностей молодежи, условиях жизни и учебы. Обширный круг социально-демографических вопросов обеспечил возможность анализировать полученные результаты по различным аспектам, сравнивая уровень и формы участия по различным признакам( национальности, полу, возрасту, типу школы, месту жительства и т.п.) В анкету включено большое число открытых вопросов, что позволило респондентам глубже аргументировать выраженное в закрытых вопросах отношение, высказать свое мнение своими словами. Полученная информация закодирована и использована в анализе и интерпретации результатов.

Активность/соучастие молодежи и формирование чуства принадлежности: подход и мнение экспертов Активность и соучастие молодежи Общая характеристика соучастия В рамках данного исследования «соучастие» определяется в соответствии с установкой Программы народного развития в широком понимании этого термина, который относится не только к соучастию в процедуре принятия решений правительства, но и в процессах, которые происходят на региональном и самоуправленческом уровнях, в школах, в частном секторе. Соучастие происходит во всех областях жизни в разном виде и на разных уровнях. В 2003-2005 гг. соучастие молодежи является одним из трех приоритетов в молодежной политике как в Латвии, так и в Европе. Целью его является мотивирование молодежи включиться прежде всего в активность местного уровня. Возможность содейс-

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

твия следует предоставить также и тем молодым людям, которые не вовлечены в организационную деятельность. Основываясь на высказываниях экспертов, литературе и выводах других исследований, можно сделать вывод, что соучастие молодежи, общественная активность на разных уровнях – школы, самоуправления, государства – является важной составной частью образовательного процесса. Прежде всего потому, что исходит из возрастных задач развития молодежи: быть вовлеченной в деятельность группы ровесников, быть принятой в среде ровесников, развивать способность и навыки сотрудничества, действуя совместно с равными, в отличие от семьи и школы, где статус родителей и учителей является доминирующим. Во-вторых, потому, что способствует усвоению навыков, необходимых для функционирования гражданского общества. Самоинициатива, способность взять на себя ответственность, деятельность в группе, способность принимать решения, выдвижение лидеров – это является важными умениями и навыками граждан демократического общества, которые трудно достижимы вне процесса практической деятельности.

Соучастие как неформальное образование Отличие от формального образования Рассказывая о молодежной активности, эксперты обычно разделяли соучастие в школьной жизни и соучастие в мероприятиях вне школы. Они признавали, что вовлечение в школьную активность считается как бы само собой понятным, прочие активности происходят как дополнение к происходящему в школе. В Законе об образовании разделяют формальное и неформальное образование. Формальное образование связано с учебным процессом, неформальное включает образование по интересам и молодежные организации. Как показали эксперты, отличий неформфльного образования от формального образования или учебного процесса несколько: большая самостоятельность, самоинициатива, вовлечение разных молодых людей, активность и вклад каждого участника формально не оцениваются, лидеры в отношении успеваемости не являются лучшими. Отличие от образования по интересам В неформальном образовании выделяются два главных аспекта: образование по интересам и соучастие. Образование по интересам включает занятия в коллективах художественной самодеятельности, в разных кружках, спортивных коллективах вне школьной учебной программы, объединяюшим их признаком является развитие умений и талантов молодежи вне школьной учебной программы, основываясь на свободном выборе молодых людей. Соучастие включает деятельность в общественных организациях, проектах, что, в свою

Kopsavilkums

очередь, обеспечивает активное соучастие в организации своей жизни в масштабах школы, самоуправления, государственном и международном масштабах. Эти активности развивают самоинициативу молодежи, организационные и коммуникативные умения и навыки. Также и это происходит вне школьной учебной программы, основываясь на свободном выборе молодежи. Оба аспекта неформального образования важны, они взаимно дополняют друг друга, однако на практике больше внимания уделяется образованию по интересам, в отношении соучастия нередко доминирует мнение, что это является молодежными активностями, которые происходят сами по себе – без финансовой, организаторской и методологической поддержки взрослых. Данный момент является ответственным в развитии молодежной политики и образования по интересам, так как эти области поделены также институционально: образование по интересам остается в ведении Министерства образования, молодежная политика переходит в ведение Министерства по делам семьи и детей. Роль взрослых в активностях молодежи Чтобы молодежные организации могли действовать необходим руководитель – взрослый или лидер из среды самой молодежи, а также поддержка самоуправления или государства в обеспечении ресурсами. Эксперты это охарактеризовали коротко: место, где собираться, и «подглядывающее око» взрослого, если такого ответственного человека нет, то активность прекращается. Подчеркивается, что в каждом самоуправлении необходимо быть одному человеку, который отвечает за работу с молодежью, этот человек не должен сам всем руководить, но ему необходимо «проглядывать ситуацию». Эксперты пришли к выводу, что у взрослого руководителя есть несколько функций, которые в прямом смысле не проявляются как руководство молодежью, но он обеспечивает надзор, потомственность и помогает конкретизировать и реализовать идеи молодежи.

Формы и проявления молодежной активности Активная и неактивная молодежь В отношении молодежи происходит так же, как с обществом в целом – имеются более активные и менее активные люди. Нельзя требовать и ожидать от всех одинаковый уровень активности. Вовлечение в различные общественные активности является свободным выбором самой молодежи. Эксперты указали, что фактически довольно трудно определить границу между активной и неактивной молодежью, но на самом деле в этом нет никакой необходимости. Для проявления молодежной активности необходима область, которая доступна

93

всем. Деление на активную и неактивную молодежь создает стереотип об определенных стандартах активности, о том, что в общественных активностях должны участвовать только активные. Также представительство молодежи в самоуправлении должно соответствовать этим различным группам молодежи и их интересам. Эксперты охарактеризовали проявления молодежной активности по различным социально-демографическим группам и по различным социальнодемографическим признакам: по полу, возрасту, национальности, социально-экономическому статусу, величине места жительства. Вовлеченность в мероприятия Важно побуждать молодежь к самоинициативе и вовлечению в мероприятия. Упомянуты несколько факторов, способствующих этому. Во-первых, важно, чтобы молодежь знала о том, что происходит – значит, очень важна доступность информации. Во-вторых, учитывая возрастные особенности, очень важен призыв друзей к участию, подчеркивается, что молодежь охотно вовлекается в мероприятия совместно с друзьями. В-третьих, важна активная жизненная позиция, которая формируется в процессе социализации, на это влияет как школа, так и семья, и важно, чтобы это активное отношение к происходящему поддерживалось и поощрялось. Активности, формы соучастия Молодежные активности различны, их трудно классифицировать, однако основываясь на сообщение экспертов, можно выделить главные области проявления молодежной активности. Во-первых, это молодежные общественные организации и молодежные клубы. Деятельность в обществе ровесников – возрастная особенность молодежи. Это сотрудничество необходимо для их развития, порой цель не столь важна как проявление общности и сотрудничества. Проблемы работы молодежных организаций рассмотрены в других исследованиях1 , поэтому они здесь не будут подробно анализированы. Во-вторых, это соучастие в самоуправлении на уровне школ и самоправлений. Таким образом, молодежь осваивает навыки организации и демократии, участвует в принятии решений. Во многих самоправлениях образованы разные формы представительства молодежи, которая действует либо в составе комиссии по делам молодежи самоправления, либо как связующее звено между городской молодежью и думой самоправления. В-третьих, это вовлечение молодежи в реализацию различных проектов. В этой области, как указали эксперты, обязательно необходима поддержка взрослых. Это направление работы признано перспективным.

Jaunatnes sabiedrisko organizāciju loma valsts jaunatnes politikas īstenošanā, pētījuma atskaite, LU FSI, VJIC, 2003.

94

Содействие активности Уменьшение социальной отверженности Социальная отверженность имеет место в среде молодежи в связи с тем, что таковая имеет место обществе. Это проблема всего общества и она затрагивает также и молодежь. В качестве социально отверженных групп упомянуты дети из детских домов, дети из малообеспеченных семей и молодежь, которая после получения основного образования дальше не учится. Социально отверженных детей трудно вовлечь в общественные мероприятия, так как они больше думают об удовлетворении первичных потребностей. Улучшение работы с молодежью - Принятие Закона о молодежи. Эксперты признают, что делом большой важности является принятие Закона о молодежи и предоставление молодежным организациям государственной поддержки. Отсутствие финансирования является одной из проблем, с которой сталкиваются молодежные организации, гарантированное государством финансирование позволило бы этой области развиваться стремительнее. Закон о молодежи определит также компетентность самоправлений в работе с молодежью, что позволит более или менее уровнять различия между самоправлениями и гарантировать преемственность в работе с молодежью.

- Утверждение статуса молодежного координатора. Эксперты указали на необходимость в масштабе государства утвердить статус молодежного координатора. В настоящее время в каждом самоправлении имеется некий специалист, который занимается делами молодежи, однако статус и оплата этого специалиста в разных самоправления различается.

- Поддержка самоправлений и других институций. Важно, чтобы руководство самоправлений понимало, что молодежь является возможностью развития. Сотрудничество самоправлений и молодежи является двусторонним процессом, который требует активность и инициативу молодежи и отзывчивость, понимание и поддержку депутатов и работников самоправлений. Существенный вклад в содействии молодежной активности вносит церковь, предлагая среду определенным социальным активностям, и молодые люди, которым они кажутся интересными и увлекательными, это охотно выбирают.

Прогноз изменения уровня соучастия/ активностей в дальнейшие 10 лет

Все опрошенные эксперты подчеркивают в будущем положительную тенденцию – соучастие

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

молодежи на уровне школ, самоправлений и вместе с тем на национальном уровне возрастет. Это позволяет предположить происходящие в настоящее время активности на всех уровнях, а также различные проекты будущего в школах и самоправлениях. Основываясь на выше изложенную информацию, были разработаны 4 сценария, по которым могло бы развиваться соучастие молодежи в ближайшие 10 лет.

Идентичность как принадлежность Социальная идентичность Формы идентичности В данном исследовании идентичности молодежи главный акцент ставится на идентичность как принадлежность, как формирование сознания принадлежности к месту жительства, этнической общности и государству или гражданской общности. В рамках исследования было выяснено, что практическое соучастие молодежи, вовлечение в общественную жизнь связано с формированием сознания идентичности, с чувством своей принадлежности. Все идентичности людей более или менее являются социальными идентичностями. Социальную идентичность можно формулировать как образ, каким индивидуумы или коллективы отличают себя от других, это отношения подобия и различия. В данном исследовании идентичности и соучастия молодежи мы основывались на защищаемом Т.Тизенкопфом и другими авторами подходе разнообразных и переменных идентичностей. Чтобы ориентироваться на уровень понимания школьников, в исследовании говорится об идентичности как принадлежности. Принадлежностью являются субъективные и эмоциональные чувства, которые могут быть более или менее выражены, а также более или менее значимы для индивидуума. Этническая и национальная идентичность Различные идентичности жителей Латвии, их историческое развитие, отношение к ним различных групп жителей анализированы в других исследованиях, самая значительная из них работа Айвара Табуна, Яниса Брока, Аусмы Табуны и Талиса Тизенкопфа. В рамках нашего исследования этническая идентичность формулирована как принадлежность к народу и культуре, что индивидуум осознает как свою народность. Национальная идентичность является принадлежностью к государству, юридической основой этой идентичности является гражданство, однако индивиды могут по-разному осознавать и по-разному оценивать эту свою принадлежность к государству. В этом случае мы осно Richard Jenkins. Social Identity. London and New York: Routledge, 1996, 4-10.p National, State and Regime Identity in Latvia. Ed. A.Tabuns. Riga: Baltic Study Centre, 2001.

Kopsavilkums

вывались на исследовании Мары Дирбы «Идентичность Латвии: педагогический аспект»10. В отношении представителей национальных меньшинств Латвии можно говорить об этнической идентичности, которая является для каждого народа своей, и о гражданской или национальной идентичности, которая характеризует сознание принадлежности к обществу государства Латвии, этой идентичности теоретически следовало быть объединяющей всех жителей Латвии. Влияющими факторами на формирование идентичности Латвии являются культурная среда семьи, ближайшего окружения, школы и общественно-политическая и природная среда Латвии. В диалоге с другими формируется не только культурная идентичность, но и гражданская. Принадлежность русской молодежи Латвии формируется сложнее, чем у латышской молодежи. Формирование чувств принадлежности Влияющие факторы С экспертами говорилось также о принадлежности к месту жительства – городу или волости. Эксперты указали, что имеются ситуации, когда принадлежность к месту жительства осознается более ясно и осознается острее. Осознанию принадлежности способствует сравнение (отделение себя от других) и соучастие в жизни города, вовлечение молодежи в решении вопросов, сообразуясь с ними (сотрудничество со своими). Некоторые эксперты указали на то, что здесь важны также знания истории и традиций. Формированию сознания принадлежности задерживает бедность и плохие социально-экономические условия. Формирование молодежного патриотизма Эксперты, говоря о принадлежности к месту жительства и Латвии, использовали обозначение «патриотизм». Патриотизм – это ярче и эмоциональнее выраженные чувства принадлежности, так как выражают любовь к своей родине и народу, верность своей Родине и народу, готовность трудиться во имя ее. Говоря о принадлежности к месту жительства, Латвии, разным социальным группам, не акцентируется любовь и верность, а внимание больше обращено на процесс идентификации. Эксперты, обсуждая патриотизм и воспитание патриотизма, подчеркивали, что патриотизм не возникает на пустом месте, он начинается в семье и в дальнейшем развивается в школе.

- Семья Семья играет важнейшую роль в процессе ценностного формирования ребенка. Однако, говоря о развитии личности в подростковый период и период ранней молодости, увеличивается влияние ровесников. Поэтому следует учитывать, что в этом возрасте господствующие ценности в семье и в среде ровесников могут находиться в противоречии. Иногда может быть так, что семья защищает одни 10 Māra Dirba. Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts. Rīga: Raka, 2003.

95

ценности, ровесники – другие. Молодежь больше старается ориентироваться на сегодняшний день, порой им непонятны и неприемлемы ценности, основывающиеся на событиях давнего прошлого. Молодежи важно оставить дом родителей, обычно это происходит при выборе продолжать образование в другом городе. Одновременно с оставлением семьи родителей оставляется и родной город. Проблематично также ожидать от семьи большой патриотизм в отношении места жительства, если родители на данном месте жительства не видят будущего и возможности развития своих детей, в таких случаях родители больше поддерживают уход детей из места жительства родителей, нежели возвращение туда.

- Роль школы Роль школы в формировании чувств принадлежности эксперты рассматривали меньше, однако обратили внимание на некоторые существенные аспекты. Во-первых, на то, что в школе главным является учебный процесс и успеваемость школьников, поэтому у школьников, чья успеваемость плохая, чувство принадлежности школе формировалось тяжелее или не формировалось вообще. Во-вторых, на то, что чувства принадлежности формируются в качестве эмоциональной связи со школой, в формировании их важен не только учебный процесс, но и вся остальная жизнь школы, особое значение приобретают праздники и традиции школы. Эксперты Управления натурализации подчеркнули роль учителей в формировании чувств принадлежности, особенно это относится к патриотизму в отношении своего государства. Учителя, которые сами не являются гражданами не могут воспитать граждан Латвии, так как на позицию учеников влияет отношение учителей.

- Роль самоправления Поддержка самоправлениями активностей молодежи способствует соучастию молодежи в местной жизни, а также формированию чувств принадлежности. Однако здесь следует говорить о двусторонних отношениях, о сотрудничестве самоправлений и молодежи. Эксперты указали, что там, где руководители самоправлений понимают необходимость подобного сотрудничества и его поддерживают, там оно и происходит, но имеются самоправления, где такое сотрудничество не сформировалось. Чувства принадлежности формируются, вовлекая молодежь в культурные мероприятия также после окончания учебного заведения. Эксперты подчеркнули, что очень существенно, чтобы молодежь хотела вернуться на свое место жительства также после того, когда она поступила в вузы других городов, тогда, если эта связь не исчезнет, имеется больше надежды, что молодежь захочет вернуться в родные места также и по окончании вуза.

96

- Роль государства Эксперты мало говорили о том, как государство может способствовать формированию чувств принадлежности, но больше говорили о том, что препятствует этому процессу. Эксперты указали, что принадлежность государству в настоящее время формируется особенно тяжело, так как во всем обществе наблюдается в целом негативное отношение е государству подобное «обиде на государство», что переходит от родителей к детям. Нельзя требовать от молодежи большого патриотизма, если всезде можно видеть совсем другое отношение к государству. Патриотизм формируется в результате жизненного опыта, он приходит с годами. Патриотизм нельзя слишком навязывать и считать обязательным, так как тогда молодежь может его не принять.

Натурализация Натурализируясь, молодежь, которой латвийское гражданство по закону не принадлежит автоматически, становится гражданами Латвии. Согласно данным Управления по делам гражданства и миграции, 13-14% от интересующей нас возрастной группы - неграждане. Из всех жителей негражданами являются 20%. Чтобы выяснить отношение молодежи к натурализации проводилась беседа с двумя специалистами Управления натурализации. Молодежь положительно относиться к натурализации. Это подтверждает то, что процент молодежи среди претендентов на гражданство сохраняется очень высоким. Активность в обретении гражданства увеличивается после 18 лет. Поэтому самой активной группой считается возрастная группа от 18 до 30 лет. Имеется несколько отличий в натурализации молодежи и других возрастных групп: им нет необходимости сдавать экзамены по натурализации, так как молодежь может использовать результаты централизованных экзаменов, у молодежи лучше знания латышского языка, молодежь больше мотивирована на обретение гражданства, так как связывает это с увеличением возможностей образования, работы и путешествий. Согласно выводам экспертов, натурализации способствуют, во-первых, устраиваемые Управлением натурализации в тесном сотрудничестве с образовательными учреждениями мероприятия, во-вторых, вступление Латвии в ЕС. Эксперты признают, что обретение гражданства в возрасте 15-16 лет является только началом процесса формирования гражданского сознания и формирования идентичности, только позже, достигнув возраста 18 лет, когда молодежь сама может начать использовать свои гражданские права, она также больше начинает осознавать свою гражданскую идентичность. Гражданство не является предпосылкой соучастия и активности, скорее – известный результат. Молодежь может включаться в разные общественные активности, даже не имея статус гражданства.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Различия молодежи разных национальностей О том, как происходит сотрудничество между латышской и русской молодежью, было высказано два противоположных мнения. Первое - латыши и русские действуют совместно, т.е. русская молодежь без проблем вовлекается в мероприятия. Второе - свободное время молодежь предпочитает проводить совместно со своими соотечественниками. Отношения между этими группами не являются враждебными, молодежь разных национальностей обычно дружна между собой. Распространенной формой сотрудничества является ознакомление с культурой других народов. Живущие в Латвии представители народов знакомят других со своими песнями, танцами, традициями, праздниками. Эксперты указали, что выросшие в советские времена русские и представители других национальностей забыли культурные традиции своего народа и не могут обучить им своих детей. Живущие в Латвии русские плохо знают фольклор, праздники и традиции своего народа. Совместная деятельности молодежи разных народностей способствует толерантности к иному, умению сотрудничать. В современных условиях подобное умение крайне необходимо. Выбор - участвовать или не участвовать - является вопросом индивида, а не этнической группы. Чувство принадлежности формируется в зависимости от активности каждого индивида, а не от национальности.

исследования об участии и идентичности молодежи Сравнительный отчет об участии и информированности молодежи стран-участниц и стран- кандидатов Европейского Союза Европейская Комиссия, используя метод «открытой координации», провела опрос о политике и примерах хорошей практики в повышении активности молодежи. В результате был получен ценный материал о молодежной политике Европейских государств в области участия и информированности молодежи. Участие молодежи было оценено в трех основных областях: участие молодежи «на месте» в самоуправлении, участие в демократии институциональной системы и образование для активного участия. В свою очередь информированность молодежи была проанализирована в таких аспектах: доступность информации, качество информации и соответствие потребностям молодежи ,участие ее в создании и распространении адекватной информации.

Kopsavilkums

Участие молодежи

В странах Европейского Союза (25) проживает 60 миллионов молодежи в возрасте от 15 до 25 лет, и еще 15 миллионов молодежи - в странах-кандидатах. В среднем молодежь составляет 11-195 человек от общего числа жителей страны. Системы участия могут быть различными. Наиболее распространенной формой участия молодежи является участие в Советах молодежи, в молодежных парламентах и ассоциациях молодежи. Порой молодежи через посредство советов молодежи есть возможность участвовать в работе самоуправления, в том числе – в принятии решений. Сравнительно популярны школьные советы, и учащиеся принимают участие в принятии решений на уровне школы. Кроме того, молодежь многих стран может высказать свое мнение с помощью опросов, исследований, форумов, дискуссий круглого стола и конференций. Одной из актуальных проблем при анализе участия молодежи является риск маргинализации бедной и социально отвергнутой молодежи, который во многих странах по-прежнему недостаточно оценивается.

Информация Только в некоторых Европейских государствах разработана стратегия информированности (информации) молодежи, которая обеспечивает координацию между национальным, региональным и самоуправленческим уровнями. В большей части государств нет систематической, финансируемой и интегрированной политики информации молодежи или какой-то другой стратегии информации молодежи. В целом, во многих странах ЕС считают, что молодежи и молодежным организациям следует активнее принимать участие в распространении информации по таким темам, как будущее Европы и образование Европейской идентичности.

Европейские исследования об участии и идентичности молодежи В разделе рассмотрены многие международные сравнительные исследования об участии молодежи, идентичности и социальной отчужденности: «Политическая активность молодых людей Европы» (Politikal participacion of young people in Europe EUYOUPART)международное сравнительное исследование, которое было проведено с 2003 по 2005 годы и в котором участвовали 8 стран Европы – Австрия, Эстония, Финляндия, Франция, Германия, Италия, Словакия и Великобритания; «Ориентации молодых мужчин и женщин на гражданство и Европейскую идентичность» (2000) – проект ЕС, в котором под руководством исследователей Великобритании (L.Jamieson) участвовали группы исследователей Австрии (C.Wallace),

97

Германии (K.Boehnke), Чехии и Словакии (L.Mahacek), Испании (M.Ros) и Великобритании (S.Condor) и др. Получена информация о молодежной исследовательской программе Великобритании «Молодежь, гражданство и социальные изменения», которую финансировал Совет экономических и социальных исследований Великобритании. Получена характеристика сравнительного исследования, в который включилась и Латвия « Международное обучение: ориентации молодежи в контексте социальной отчужденности и интеграции», которое координирует проф. Г. Хуберс и в котором участвуют 5 стран (Германия, Греция, Хорватия, Латвия, Нидерланды)). Цель исследования : исследовать ориентации молодежи, привычки и социальное поведение, деятельность институций молодежи в различных населенных местах. В задачи исследования входит изучение молодежи различных социальных групп, в том числе социально отвергнутой молодежи с тем, чтобы можно было бы рекомендовать самоуправлениям деятельность, необходимую для уменьшения социальной отчужденности.

Исследования и проекты в Латвии В период с 90-ых годов до 2005 года в Латвии проведены обширные исследования об идентичности и участии жителей Латвии. В этих исследованиях основное внимание уделялось этнической идентичности и аспекту соучастия людей различных национальностей. В большей части исследования направлены на аспекты идентичности и соучастия всех жителей. В исследованиях использованы такие методы: опросы, интервью, дискуссии фокусгрупп, анализ данных статистики и другие методы. Публично доступны более 30 исследований по аспектам идентичности и соучастия. Этот обзор показывает, что в Латвии имеются многие исследовательские группы, главной темой исследования которых является интеграция общества, которую они исследуют многие годы, акцентируя внимание на различных аспектах проблемы. В целом после обзора проведенных в Латвии и в других странах исследований можно констатировать, что в Латвии за последние годы проведено много исследований по различным аспектам интеграции общества, в которых частично затронуты и темы идентичности и соучастия; но все-таки по сравнению с другими странами сравнительно мало исследований о молодежи, ее идентичности и соучастии. Поэтому обращение к исследованию этой темы в Латвии актуально в настоящее время.

Пониманиe идентичности и участия среди молодежи В рамках исследования формирования идентичности и участия молодежи были организованы четыре фокус-группы в разных городах Латвии: Даугавпилсе, Екабпилсе и Риге. Целью фокус-групп

98

было получение как можно более широкого спектра мнений молодежи о проблемах, которые рассматриваются в данном исследовании. В дискуссиях приняли участиe как латыши, так и русские молодые люди в возрасте от 14 до 19 лет. Следует отметить, что все встречи проходили в непринужденной и доброжелательной атмосфере, что способствовало обмену самыми разными мнениями.

Идентичность Так как концепт идентичности является относительно сложным в понимании для молодых людей, в ходе дискуссий участникам предлагалось рассказать о чувствах принадлежности к школе, семье, месту жительства, городу, стране, Европе.

Социальная идентичность Социальная идентичность в исследовании была определена как принадлежность к различным социальным группам: школе, семье, друзьям. Все участники четко для себя разделяли круг общения в школе и вне ее. Одним из мнений было то, что основная часть друзей являются одноклассниками. Согласно другой позиции, школа - это всего лишь место, где получают знания, а друзья, круг которых каждый формирует сам, с ней не связаны. Чувство принадлежности к своей школе сильно отличалось у разных юношей и девушек - некоторые говорили о сильной привязанности, некоторые признавались, что не чувствуют никакой связи с учебным заведением. Но большинство сошлось на мнении, что уровень участия в разного рода мероприятиях, которые организуются в школах, зависит от заинтересованности конкретного человека, а также от силы чувства принадлежности. В ходе бесед выяснилось, какие могут быть причины негативного отношения к школе. Среди них: слишком ярко выраженная конкуренция среди одноклассников, отсутствие общих интересов, стандартизированный подход ко всем ученикам, не дающий возможности выразиться. Семью участники фокус-групп характеризовали как стабильную, неизменную ценность в жизни. Самые близкие родственники - это те люди, которые протянут руку помощи в любой, даже самой сложной ситуации. В ходе дискуссий были описаны и условные ‘модели’ отношений в семьях. Большинство молодых людей охарактеризовали отношения с родителями как доверительные и сердечные. В то же время часть информантов рассказали, что у них семейные отношения основываются скорее на компромиссах, логике, рассудке, чем на чувствах и эмоциях. В качестве примеров выраженно негативных отношений в семье, молодые люди упомянули про-

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

блемы, связанные с алкогольной зависимостью или неспособностью к нормальным отношениям одного из родителей. В таких ситуациях контакт со вторым родителем всегда был особенно тесным.

дежь идентифицировала свою принадлежность латышскому народу, во многом противопоставляя себя русскому народу. Негативные эмоции в данном случае служили своего рода катализатором.

Обсуждение отношений с друзьями показало, что многие юноши и девушки придерживаются позиции, что круг друзей - это плод целеустремленных действий по его формированию. В нескольких случаях участники дискуссий оценивали значимость друзей выше семьи.

В то же время у русской молодежи оказалась весьма схожая логика - молодые люди особенно выделяли противопоставление русские-цыгане. В данном случае цыгане были охарактеризованы как опасные люди.

Гражданская идентичность Практически все участники дискуссий признали, что город - очень важная часть их самоопределения. Принадлежность к месту жительства ощущается особенно остро в случаях, когда человек попадает в другой город. Ощущение принадлежности конкретному месту также связано с друзьями, ведь встречи с ними проходят именно там. Следует обратить особенное внимание на то, что, по мнению молодежи, степень участия в общественной жизни города зависит от степени принадлежности. В качестве примеров такого участия молодые люди рассказали о разного рода культурных мероприятиях, а также проектах, связанных с заботой об окружающей среде. Четко сформулировать мысли о своей принадлежности государству молодые люди затруднились. Как правило такая принадлежность описывалась, основываясь на ссылках на другие страны или иностранцев. Сильные чувства принадлежности своей стране, по мнению молодежи, вызывает Праздник песни. Примеры из спортивной жизни, в свою очередь, вскрыли интересные особенности самоопределения русской молодежи в Латвии. Если у латышей не возникает вопросов, за сборную какого государства болеть, то русские зачастую поддержали бы команду России. При этом русские молодые люди продолжают испытывать чувство принадлежности Латвии как государству, в котором они родились и живут. Это указывает на более сложный процесс самоопределения у русской молодежи. Говоря о русской молодежи, стоит заметить, что чувство принадлежности городу у нее оказалось более выраженным, нежели у латышей. Такой ‘перевес’ может свидетельствовать о своеобразной ‘компенсации’ более слабого чувства принадлежности государству.

Этническая идентичность Дискуссии об этнической принадлежности выявили следующие особенности. Латыши, особенно те, кто живет в Риге, описали множество негативных эмоций, которые они испытывают, встречая русскую молодежь на улицах города. Типичные конфликты: уличные драки, навязчивое поведение русских, ругань. Особенно важно то, что латышская моло-

Kopsavilkums

Подобные высказывания наводят на мысль, что негативный опыт общения с представителями других народов актуализирует сознание собственной этнической принадлежности. И это происходит на фоне неблагоприятной криминогенной обстановки в больших городах. Но стоит отметить и то, что практически все молодые люди тут же признавали, что поведение отдельных людей не является поводом для неприязни по отношению ко всем остальным. Принадлежность Европе оказалась неактуальной для молодежи. Несколько раз прозвучало мнение, что у людей, которые живут в странах Запада, совершенно другая ментальность.

Языковой вопрос Говоря о проблемах, связанных с использованием разных языков в Латвии, латышская молодежь придерживалась четкой позиции - каждый человек, который проживает в Латвии, должен знать латышский язык. Его незнание, в свою очередь, может стать серьезным барьером в общении - многие латыши не знают русского. Русская молодежь высказала такое же мнение, но добавила, что в Латвии неплохо бы знать и русский язык. В дополнение русские участники дискуссий отметили, что проблемы в межэтнических отношениях сконструированы искусственно.

Участие Относительно участия в мероприятиях политического характера, молодые люди во всех группах высказали мнение, что оно неэффективно и не способно повлиять на существующую ситуацию. И политику в целом, и политиков в отдельности молодые люди оценили крайне негативно. И латыши, и русские многократно упоминали недавние протесты, которые организовывал Штаб защитников русских школ. Участие в школьных мероприятиях молодые люди связывали с чувством принадлежности учебному заведению. Очевидно, что подобная логика предусматривает, что большинство друзей также находятся в школе.

99

Участие во внешкольной деятельности по большей части связывалось со степенью заинтересованности в чем-либо. Стоит отметить, что латышская молодежь чаще связывала участие с принадлежностью месту жительства, ссылаясь на различныe проекты негосударственных организаций, направленные на заботу об окружающей среде. Среди русских молодых людей сильно было мнение, что связь между принадлежностью к месту и участием в различного рода деятельности возможна, но далеко не обязательна. Оценка деятельности негосударственных организаций отличалась у русской и латышской молодежи. Если последние многократно упоминали такой вид деятельности, то первые занимали выражено скептическую позицию. В ходе дискуссий обсуждалась и проблема исключения сверстников из различных социальных групп. Молодые люди высказали две основные точки зрения. Согласно первой из них, у каждого человека есть право самому выбирать круг общения или, соответственно, обособляться. Согласно второй, исключение является нормальным явлением, его невозможно избежать. В таком случае у изгоя остается выбор между поиском более подходящей компании и игнорированием провокаций со стороны большинства.

опрос учащихся средних учебных заведений Участие в жизни школы, образование интересов Оценка учебного заведения В целом отношение учащихся к своей школе можно характеризовать как позитивное. Так 16 % считают, что школа, в которой они учатся, самая хорошая, или же одна из лучших школ (31 %). У половины молодежи – нейтральное отношение. Недовольны школой, в которой учатся, 5 % опрошенной молодежи. Оценивая свое учебное заведение, молодые люди главным образом обращали внимание на качество обучения (61 %) и отношение учителей к учащимся (61 %), а также на общую атмосферу в школе (42 %). Менее всего на оценки молодежи влияли общественная активность и внеклассные занятия.

Участие в жизни школы:степень активности и формы Рассматривая степень участия молодежи в жизни школы, следует сделать вывод, что примерно пятая часть (21 %) не участвуют нигде, не включены ни в жизнь класса, ни школы. Большая часть опрошенных (79 %) в течение последних трех лет так или иначе были вовлечены в какую-то политическую или общественную активность в своем учебном

100

заведении. Чаще всего это было участие в классных мероприятиях (36 %) или в организации развлекательных мероприятий в школе (22%). Другой аспект участия в большей мере связан с формальным образованием – это представительство школы на учебных олимпиадах или в спортивной команде. Так, свою школу на учебных олимпиадах представляли 19 % опрошенной молодежи, а в составе спортивных команд – 22 %. Третий аспект участия включает активности в организации жизни школы и класса – в школьном самоуправлении участвуют 7% учащихся (9 % латышей и 4 % русских). Русская молодежь значительно чаще включается в организацию школьных развлекательных мероприятий (соответственно 19 % и 28 %) и в акции протеста или митинги (2 % латышей и 16 % русских). Следует отметить, что в целом девушки более общественно активны, примерно в два раза больше тех девушек, которые выполняют определенные общественные поручения в школе или в классе, участвуют в организации классных мероприятий, работают в школьном самоуправлении /думе, организуют развлекательные мероприятия, чаще представляют школу на учебных олимпиадах, занимаются в коллективах самодеятельности. В свою очередь среди юношей почти в два раза больше удельный вес тех, кто тренируется в спортивной команде школы. Существенно различается между собой часть пассивной молодежи среди юношей и девушек: нигде не участвуют 26 % опрошенных юношей и 15 % девушек. На формирование интереса к жизни школы и желание включиться в ее жизнь влияют отношение молодежи к школе, чувство принадлежности к своей школе. Так, из тех учащихся, которые более или менее чувствуют себя принадлежными к своей школе, в среднем 18 % молодежи людей не включены ни в одну из выше рассмотренных активностей, в то время как среди тех, кто не чувствует себя принадлежными к своей школе, таких учащихся уже в два раза больше – 39 %. Такая же тесная корреляция существует между оценкой школы и участием в ее жизни. Из тех, кто свою школу оценивает как самую хорошую, нигде не участвуют только 15 % молодежи, в то время как среди тех, кто свою школу оценивает как плохую, нигде не участвуют 33 %, как самую плохую – 50 % молодежи.

образование интересов В целом в образовании интересов молодежи первое место занимают занятия спортом. Это и организованные занятия (24 %) – индивидуальные тренировки, тренировки в составе команды, это занятия аэробикой, и регулярные посещения тренировочных залов (21 %). Другая более распространенная форма активности – посещение клубов отдыха, мест проведения свободного времени (15 % ). Здесь следует добавить, что нет однозначного определения, что считается клубом отдыха, и, возможно, часть молодежи думала также о посещении клубов развлечений. Третье место стабильно зани-

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

мают коллективы художественной самодеятельности – хоры, танцевальные коллективы, музыкальные коллективы и т.д. Заняты в каком-то из коллективов, группе по интересам, кружках более половины – 53 % опрошенной молодежи. И напротив – примерно 47 % молодежи не занимаются ни в одном из такого рода коллективов. В целом в какую-то из активностей включены 56 % молодежи в возрасте 14 -16 лет, и в свою очередь 51 % молодежи в возрастной группе 17 -19 лет. Значительно меньшая часть учащихся – (5 % русских, 16 % латышей) поют в хоре и вовлечены в клубы отдыха и проведения свободного времени ( 11 % русских юношей и 17 % - латышей). Немного чаще русская молодежь занимается спортом ( различия статистически не значительны). В целом в кружках, коллективах и т.п. группах по интересам занимаются 54 % латышей, 52 % русских и 49 % молодежи других национальностей. В Риге в кружках, коллективах группах по интересам участвуют 57 % молодежи, в городах республики и районных центрах – в среднем 55 %, в то время как в малых городах и в сельской местности в среднем только 40 % молодых людей.

Праздник песни с точки зрения молодежи Участие в Празднике песни – как в роли активного участника, так и слушателя –зрителя – известная форма общественного участия и активности. В Праздниках песни участвовали в указанных статусах примерно третья часть ( 31 %) молодежи. В качестве участников художественной самодеятельности в составе коллективов – 15 %. Принимая во внимание то,что для того, чтобы стать участником Праздника песни, надо пройти долгий и серьезный подготовительный этап, выдержать отбор на районном, региональном уровне, то уровень участия молодежи в 15 %, на наш взгляд, можно считать высоким показателем участия. Все опрошенные как бы разделились на две группы – немногим более половины (52% ) не участвует, не посещает, и, повидимому, не интересуется этим мероприятием, в свою очередь другая часть (48 %) молодежи интересуется, посещает и участвует в мероприятиях Праздника песни. Участие и интерес к Празднику песни более всего определяет национальная принадлежность респондентов. Примерно каждый пятый учащийся латышской национальности был участником Праздника песни, в то время как среди русских учащихся – только каждый двадцатый. Спрашивая о причинах, которые мешают участвовать или посещать мероприятия Праздника песни, молодые люди отвечают, что главным образом это – недостаток интереса (53 % ) и недостаток времени (27 % ). На недостаток интереса чаще указывали учащиеся – русские (63 % ), на недостаток времени – респонденты латышской националь ности (30 % ). Всетаки небольшая часть рес пондентов как главную причину упомянула слишком большое расстояние до места репетиций ( 11 % ) и недостаток средств

Kopsavilkums

(8 % ). В свою очередь взгляды латышской и русской молодежи существенно отличаются в вопросе значимости Праздника песни в целом: 62 % латышской молодежи считает, что Праздник песни очень значителен для учащихся и 75 % - для взрослых. Так думают соответственно только 21 % и 27 % русской молодежи.

Гражданское соучастие Гражданское соучастие включает использование различных (конвенциальных и неконвенциальных) форм. Конвенциальными формами соучастия принято считать соучастие в деятельности негосударственных организаций, голосование на выборах, контакт с политиками, участие в дискуссиях политического содержания. В свою очередь, неконвенциальными формами соучастия является участие в забастовках, пикетах, митингах, в подписании петиций и жалоб, сбор подписей, бойкотирование продуктов или товаров по политическим или этическим соображениям. Соучастие в деятельности негосударственных орагнизаций Как показывают результаты исследования, 9% молодежи сотрудничают с негосударственными организациями в качестве членов, в свою очередь 7% вовлечены на добровольных началах. Больше всего (14%) тех, которые участвуют в деятельности негосударственных организаций на основании простой вовлеченности, не будучи членами их. Анализируя соучастие молодежи в деятельности негосударственных организаций по главным социал-демографическим параметрам, наблюдается статистически значимая корреляция с национальностью и местом жительства молодежи, т.е., молодежь латышской и иной национальности чаще вовлекается в деятельность организаций, нежели молодежь русской национальности.

8% от всей молодежи вовлечены в деятельность одной негосударственной организации, в свою очередь 2% тех, которые участвуют в деятельности двух организаций, и столько же таких, которые вовлечены в активность трех или более организаций. Характеризуя организации по видам деятельности, 13% от всех школьников указали, что они соучаствуют в типичной молодежной организации, в свою очередь 6% школьников отметили, что они вовлечены в деятельность религиозной организации или церковной общины. Сравнительно много молодежи, чья представляемая ими организация решает вопросы защиты среды или животных – таких, соответственно, 7% и 5% молодежи.

Другие формы гражданского соучастия Характеризуя другие формы гражданского соучастия, которые молодежь до сих пор использовала, 23% от всех школьников указывает, что посещали митинги, связанные с политикой или социальными проблемами, в свою очередь 14% голосовали на

101

выборах и контактировали с политиками (15%). Каждый десятый из молодых людей (12%) указывает, что когда-либо в жизни занимался сбором подписей, участвовал в демонстрации или прикалывал значок, носил Т-майку с политическим призывом. 11% как форму соучастия указали на подписание петиции и участие в забастовке. Сравнивая использование неконвенциальных форм соучастия среди школьников разных национальностей, видно, что эти формы соучастия больше использовала молодежь русской национальности и других национальностей – соответственно 66% и 58%, напротив, из латышской молодежи формы неконвенциоального соучастия использовали 44%.

Мотивация сотрудничества Оценивая причины, которые мотивируют молодежь вовлекаться в деятельность организаций, 47% школьников указали на то, что это является возможностью обрести контакты, которые могут помочь в даль нейшей жизни; в свою очередь 37% школьников считают, что деятельностьь в организации будет соодействовать созданию карьеры. Так же, примерно одна треть молодежи отметила, что сотрудничество является мотивирующей причиной для возможности встретить единомышленников среди членов организации (35%) и желание хоть немного изменить существующий порядок в государстве, городе или крае. Среди других причин упоминято также то, что деятельность в организации помогает расширить кругозор и знания молодого человека и что в соучастии есть возможность самоутвердиться (29%) В свою очередь, в качестве главных причин тому, что молодежь не вовлекается в деятельность организаций, упомянуты недостаток времени (35%), недостаток интереса и равнодушие (29%), а также недостаточность информации (15%). Латышская молодежь чаще, чем русская молодежь указала, что причиной невовлеченности является недостаток времени и недостаток информации, в свою очередь, русские школьники чаще выражали недостаток интереса, указывали на бессмысленность и ненужность подобной активности молодежи.

Эффективность инструментов влияния на политические решения Оценивая эффективность различных инструментов влияния на политические решения, школьники в качестве самого эффективного назвали голосование на выборах, вслед за которыми упомянуты общественные отношения для привлечения внимания средств массовой коммуникации и работа в политической партии. В свою очередь, самыми неэффективными инструментами влияния на решения признаны нелегальные акции протеста и бойкот продуктов или товаров. Русские школьники по сравнению с латышскими выше оценивают неконвенциальные инструменты

102

влияния на решения – соучастие в публичных демонстрациях, подписание петиций и писем протекста и участие в нелегальных акциях протеста. В свою очередь латышская молодежь дала более высокую оценку конвенциальным инструментам влияния на решения.

идентичность как принадлежность Приоритарные идентичности Три признака, которые молодежь считает наиважнейшими для своей характеристики – это принадлежность семье/роду, уровень образования и планируемая профессия. Это признали очень важными и важными характеристиками около 90% опрошенных. Приблизительно ¾ молодежи важной характеристикой себя считают принадлежность к определенному кругу друзей и свой пол. Затем следует этническая принадлежность, которую считают очень важной и важной 60% молодежи. Почти что половина молодежи очень важными считают принадлежность Латвии, принадлежность к определенному социальному слою и принадлежность к месту жительства. Приблизительно треть молодежи очень важными и важными считают принадлежность к Европе, религиозную принадлежность и принадлежность к какому-то краю Латвии. Очень различно оценивается важность принадлежности Латвии и к краю Латвии. Среди латышской молодежи принадлежность Латвии считают очень важной и важной 70%, а среди русской молодежи только 27%, также принадлежность к краю Латвии очень важной и важной характеристикой признают 38% латышской и 16% русской молодежи.

Территориальная принадлежность Молодежь испытывает теснейшую связь с местом, где провела детство, и настоящим местом жительства, о чем свидетельствует тот факт, что ¾ молодежи признали эту связь тесной и очень тесной. Затем следует место рождения и Латвия вообще – очень тесную и тесную связь с этим испытывает примерно половина молодежи. Тесную связь с каким-либо из краев Латвии чувствует только треть молодежи. Связь с миром и Европой молодежь оценивает приблизительно одинаково, однако тесную связь с миром чувствует на несколько процентов больше молодежи, чем связь с Европой. Приблизительно четвертая часть (27%) молодежи отметила, что испытывает тесную связь с какимлибо другим государством. Отличия между латышской и русской молодежью, как и в ранее рассмотренном вопросе, отмечаются в отношении Латвии и краев Латвии. Связь с Латвий как очень тесную и тесную оценивают 58% латышской молодежи и 31% русской молодежи, связь с краем Латвии, соответственно, оценивает 38% латышской и 24% русской молодежи.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Социальная принадлежность Почти вся молодежь чувствует принадлежность к своей семье и друзьям (соответственно 96% и 93%). Затем следует принадлежность к классу и школе. Принадлежность к классу испытывают 79% молодежи, к школе – 69%. Следующая социальная группа, к которой примерно половина молодежи испытывает принадлежность - это молодежь: немного большая часть опрошенных чувствует принадлежность к молодежи по месту жительства (53%) по сравнению с принадлежностью к молодежи Латвии (45%). Принадлежность к своей организации испытывает 44% молодежи. Затем следуют этнические и связанные с Латвией идентичности, свою принадлежность к ним отлично оценивала латышская и русская молодежь. Свою принадлежность к жителям места жительства оценили 40%, к жителям мира – 34%, а к жителям Европы – 27% молодежи. Следует признать, что большая часть молодежи Латвии считает себя более принадлежной и связанной с миром, чем с Европой. Молодежь больше осознает свою принадлежность к реальным социальным группам (семья, друзья, класс) по сравнению с социальными категориями (жители Латвии, Европы и мира). Величина места жительства имеет следующую тенденцию: чем меньше место жительства, тем большая часть молодежи чувствует свою принадлежность к своему классу, школе, молодежи и жителям места жительства. Русская молодежь, за исключением самых главных социальных групп, свою принадлежность чувствует меньше, чем латышская молодежь. Социальные группы, к которым большая часть опрошенной русской молодежи имеет принадлежность, -- это семья, друзья, класс, этническая группа, школа, молодежь места жительства, организация. Социальные группы, в отношении которых трудно определить доминирующее отношение, так как одинаковое количество молодежи чувствует как принадлежность, так и непринадлежность, или большинство выбрало средний вариант ответов – это национальные меньшинства Латвии, жители своего места жительства, жители мира. Социальные группы, к которым большинство русской молодежи не чувствует принадлежности, -- это молодежь Латвии, жители Европы, жители и граждане Латвии, граждане ЕС.

Принадлежность месту жительства Более или менее принадлежными к своему месту жительства чувствуют 90% опрошенной молодежи. Чем меньше место жительства, тем большая часть молодежи принадлежна своему месту жительства. Принадлежными своему месту жительства являются 88% из проживающих в Риге, 90-92% из проживающих в других городах и 95% из проживающих на селе. Отличия в принадлежности своему месту жительства между латышской и русской молодежью выражены наименее всего. Принадлежность месту

Kopsavilkums

жительства признали 92% латышской и 81% русской молодежи. О связи с местом жительства в известной степени свидетельствуют представления о выборе места жительства в будущем. Треть (33%) молодежи ориентирована на проживание в настоящем месте, четверть (25%) в будущем желала бы проживать вне Латвии, остальные хотели бы проживать в другом месте Латвии. Представления молодежи о будущем свидетельствуют об отличии планов на будущее среди молодежи, проживающей в Риге, других городах Латвии и на селе. Молодежь из других городов Латвии и села планирует переселиться в Ригу или большие города Латвии, в свою очередь большая часть рижан планирует в будущем проживать вне Латвии. Чтобы судить об отличиях среди латышской и русской молодежи, можно сравнить представления о будущем молодежи разных национальностей, проживающих в Риге. На проживание в Риге или в ее окрестностях ориентировано 64% латышской, 59% русской и 58% молодежи других национальностей. Как уже было сказано, приблизительно треть молодежи Риги ориентируется на проживание вне Латвии, среди них 28% латышей, 38% русских и 39% молодежи других национальностей.

Принадлежность Латвии Принадлежащими Латвии более или менее чувствуют 93% латышской, 64% русской и 66% молодежи других национальностей, также можно сказать 9 из 10 латышской молодежи, 6 из 10 русской и 7 из 10 молодежи других национальностей. Принадлежность Латвии не испытывают 7% из латышской, 36% из русской и 34% из молодежи других народностей. Почти всю молодежь связывает с Латвией семья и друзья. Они являются для молодежи важнейшими группами и они образуют связь также с Латвией. Латвия в качестве родины привлекает 89% латышей и 64% русских. Латвия как родина привлекает не намного большую часть молодежи, чем гражданская идентичность Латвии – гражданство Латвии привлекает 79% латышской и 56% русской молодежи. Почти столь же большую часть, как гражданство Латвии привлекает также семейное имущество – 72% латышей и 59% русских. Язык, культура и традиции – это то, что больше всего отличает латышскую и русскую молодежь: приблизительно 2/3 латышской молодежи привлекает к Латвии язык и культура, но только приблизительно 1/3 русской молодежи. Природа и окружающая среда привлекает большую часть латышской молодежи (68%), однако это является привлекательным также почти половине русской молодежи. Возможности получения образования, политический режим и экономическое развитие привлекает к Латвии меньше половины молодежи. Важнейшим фактором в формировании гражданской идентичности молодежь считает знание и использование латышского языка, затем следует

103

уважение государственной символики. Больше половины опрошенной молодежи очень большое и большое значение придает также культуре, чувству родины, признанию законов и празднованию праздников. Почти половина большую значимость придает знанию истории. Приблизительно треть молодежи большое значение придает принадлежности к какому-либо краю Латвии. Однако в отношении служения в армии значительная часть молодежи (38%) считает, что это имеет малое или не имеет никакого значения в формировании гражданской идентичности.

Принадлежность к Европе Из опрошенной молодежи больше половины (55%) чувствуют принадлежность к Европе. Более или менеепринадлежащей Европе чувствует большая часть латышской молодежи – 63%, из русской

104

молодежи принадлежность к Европе испытывают 43%, молодежи других национальностей – 49%. Доминирующие факторы, которые привлекают молодежь к Европе совершенно другие, нежели те, которые привлекают молодежь к Латвии, и нет больших различий между латышской и русской молодежью в выборе доминирующих факторов. Больше половины опрошенной молодежи признают, что в Европе их привлекают возможности получения образования (62% латышей, 56% русских), а также экономическое развитие и уровень жизни (63% латышей, 53% русских). Если сравнивать место жительства, Латвию и Европу, то больше всего молодежи чувствует принадлежность к своему месту жительства, затем к Латвии и только тогда к Европе. Отличие между латышами и русскими больше всего появляется в распределении ответов о принадлежности Латвии.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Youth Identity and Participation (summary) Introduction The Aim of the Research The aim of this research is to define the involvement of young people with Latvian, Russian and other ethnical background in the social and political activities of their school, local authorities, or government, in the context of one’s territorial, national and civic identity formation.

The central objective of the project is to support the integration of young people with different ethnic origin in the Latvian society, to encourage their mutual understanding and promote their involvement in different social activities. The project is directed at the encouragement of the ethnic dialogue and understanding. The research done within the frames of the present project is a comparative study of the Latvian, Russian and other ethnic minorities’ youth identity formation as a sense of belonging as well as their involvement in different social activities.

Activation of the youth involvement is connected with the application of the results of the present research for the youth policy formation. By relating the social identity formation with participation reasons for youth’s social indifference are studied, risk groups endangered by the threat of social exclusion ascertained.

Integration of the society is achieved by active involvement of all inhabitants in the social life of Latvia. Participation, or active involvement, is an integral part of the process of integration as well as the result of it. Participation and the social activity of the youth are important as a process of civic education and development of the involvement abilities. By involvement in social activities young people learn the skills and gain the experience useful for any citizen in a democratic society.

Studies of the youth’s participation in Latvia are important for at least two reasons: 1) lack of precise data about the youth’s participation and social activity; 2) the existing data witness of low youth’s participation in Latvia being indicative of insufficient progression of civic consciousness and skills of social activities.

Methods of the Research In order to achieve the objectives of the research the following complementary methods were used: secondary data analysis focusing at three main research topics in Latvia and abroad including research of identity, involvement, and youth of the research in Latvia and abroad, interviews with expert, focus group discussions, and quantitative survey of the high school students of Latvia. Each method was applied to form distinctive samples, consequently acquiring distinct data arrays to reflect the problems both quantitatively and qualitatively.

Kopsavilkums

Interviews with Experts Experts, altogether 13 public officials from Riga, regional centres and regions, were interviewed during the first stage of the project. A precondition for the choice was their immediate involvement in the organization of youth activities and development of the youth policy.

Focus group discussions Focus group discussions (one of the qualitative methods) was employed before and simultaneously with the implementation of the quantitative survey.

Five focus group discussions consisting of youth aged 16 to 19 were held. Three discussions with high school students were held in Riga, one discussion was held in Daugavpils and one in Jēkabpils.

Quantitative Survey of High School Students A representative survey of high school and vocational school students’ survey was the main method of obtaining quantitative information.

Characteristics of the Field Work Field work: 07.02.2005 - 28.02.2005 Theoretical sample: n=3000 Attainable sample: n=3955 Realized sample: n=3046 The survey was done by the group of sociologists from the Institute of Philosophy and Sociology, University of Latvia, Baltic Institute of Social Sciences and Baltic Study center.

The following programmes were used for data processing and tabulation: SPSS PC+/SYSTAT, SPSS for Windows v.12.0, Microsoft Excel XP. Realization of the Sample The survey was held at 93 high schools and 25 vocational schools in Latvia; students from 130 classes and 43 study groups were surveyed. Principals of 9 schools refused to take part in the survey. The selected classes of the aforementioned schools were replaced with other classes, selected from the stratified list of the schools according to the principle of random choice. The realized sample size: n = 3046. The level of respondence: 77%.

The Method and the Survey Instruments Classes and study groups (clusters) chosen in the sample were surveyed. The survey method - self-completed questionnaire. During the survey interviewers filled out the survey report sheets, providing information about the number of students, number of students present, reasons of absence as well as their comments about the attitude and interest of the students on the issues of the survey.

An original questionnaire with specific sets of questions about youth participation in different social activities at school, in community life and sociopolitic life, their

105

social, civic and ethnic identity as well as young people’s values and attitudes, their living conditions, was drawn up based on the recommendations of the experts and the results of the focus groups. The variety of social and demographic issues included in the questionnaire allowed to analyse the achieved results in different aspects, comparing the level and forms of participation according to different features (ethnicity, sex, age, type of school, place of residence, and so on).

Youth’s Activity/Participation and Identity: Theoretical Approaches and Expert Opinions Youth’s Activity and Participation General Characteristics of Participation Participation is defined in the frame of the present research corresponding to the viewpoint of the National Development Programme regarding it as a wide concept referring not only to participation at the central government decision-making procedure but also towards processes taking place at the regional and municipal level, schools and private sector. This is a participation embracing all spheres of life, implemented in different ways and levels.

Youth’s participation is one of the priorities in the youth policy in Latvia and Europe from 2003 to 2005. Its aim is to motivate young people to engage primarily in the local activities. A possibility to participate should be offered to the part of youth so far not involved in the activities of organizations.

Participation as Informal Education Difference from Formal Education Education law distinguishes between formal and informal education. The first is connected with the process of learning; the informal supports the hobby education and youth organizations, and the latter differs from the formal education with more independence, one’s own initiative and involvement of different young people. One’s activity and contribution is not appraised separately.

Difference from the Hobby Education Two main aspects are distinguished within informal education: hobby education and participation. Hobby education comprises participation at amateur art activities, various hobby groups, sports, extracurricular study groups; it is characterized by the development of youth’s skills and talents beyond official curriculum, based on one’s free choice. Participation comprises involvement in nongovernmental organizations and projects, which, in their turn, provide for active participation in organizations at school and municipal, government and international level. These activities, which are also extracurricular and based on one’s free

106

choice, develop youth’s own initiative, organizing and communicative skills and abilities.

Both aspects of informal education are important as mutually complementary, although more attention is conventionally paid to the hobby education as participation is often perceived as youth activities taking place per se, without financial, executive and methodological support from adults.

Adults’ Role in Youth’s Activities A leader (an adult or a youth) is necessary for a youth organization to operate alongside with the support from the local authorities, or government, to provide the necessary resources. Experts have characterized it as "a place to gather plus an adult “to keep an eye” - without such an executive activities cease soon". It was emphasized that there should be one person at every local authority responsible for youth’s activities; this person does not have to do everything him/herself but she/he has to control the situation, be in charge, and help to realize young people’s ideas.

Manifestation of Youth Activities Active and Inactive Youth Youth represents the society on the whole since there are more and less active people; and one cannot require and expect the same degree of activity from everyone. Involvement in different social activities is a free choice of a young person.

Experts have pointed out that it is hard to draw a line between active and inactive youth, besides it is not necessary at all. Youth activities have to be accessible for everyone; division into active and inactive youth form a stereotype about definite standards of activity, establishing that only active persons have to take part in social activities. Representation of youth at communities would correspond to different groups of youth and their interests.

Experts have characterized youth activities within different socio-demographic groups according to various characteristics: gender, age, ethnicity, social and economic status, place of residence.

Involvement in Activities It is important to encourage youth initiative and participation in activities, and several important factors were pointed out. First, it is important for youth to know what is going on - thus access to information is vitally important. Second, invitation from friends to participate is another very important point since as, it was emphasized, young people get willingly involved in activities together with their friends. Third, an active life position is important, which is formed in the process of socialization and influenced by both school and family; it is crucial to sustain and encourage active attitudes.

Kinds of Activities and Participation There are various youth’s activities; and it is hard to categorize them, though, the main spheres of manifestation of the youth’s activities can be further distinguished. First, youth social organizations and

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

clubs, youth can be characterized by activities in the peer group; this cooperation is necessary for their development, whereas the aim is often less important than the manifestation of togetherness and cooperation.

Second, it is a participation in self-government at schools and municipalities. Thus youth receive organization and democracy training, taking part at the decision-making. Different youth representations are founded at several local authorities, cooperating within the local Commissions of Youth Issues or as a link between the youth and the Town/City Council.

Third, youth involvement in different projects, which, according to the experts’ opinion, definitely needs support from adults.

Prognosis for the Change of the Level of Participation during the 10 Years All the interviewed experts have coming stressed a positive tendency in future - participation of youth will increase at all levels, including school, local authorities and national level. The present activities in all the levels, as well as different future projects at schools and local authorities, witness about it. Four scenarios, based on the aforementioned, were created for the development of the youth participation within the next 10 years.

Identity as Belonging Social Identity Kinds of Identity

Facilitating Activities Decreasing rise of Social Exclusion Social exclusion exists amidst youth for the reason that it exists also in the society. It is a problem of the whole society; and it affects also youth.

Among groups at risk of social exclusion there is youth from low income families, and those who have stopped schooling after having finished elementary education (school drop-outs).

It is hard to involve socially excluded children in social activities since they are more focused at meeting their primary needs.

Facilitation of the Youth Work - Passing the Youth Law Experts have recognized that passing the Youth Law together with state support is vital for youth organizations.

Lack of financing is one of the problems, which youth organizations face; financing from the state would allow a more rapid development. Youth Law would also define the competence of the local authorities at the youth work; it would, more or less, diminish differences among local authorities and guarantee a succession in the work with youth.

- Strengthening of the Youth Coordinator Status Experts pointed out that it would be necessary to strengthen the status of youth coordinator at the state level. Currently every local authority has a civil officer dealing with the youth issues, but the status and salary of the officers differ.

- Support from the Local Authorities and Other Institutions It is important for local authorities to understand that having youth is a factor of development.

Cooperation between local authorities and youth is a mutual process; it requires activities and initiative from youth as well as responsiveness, understanding and support from the deputies and local officials.

Church contributes to the facilitation of the process by allocating room for specific social activities; and youth, which finds it interesting, choose it willingly.

Kopsavilkums

The present research of the youth identity focuses at identity as belonging and formation of a belonging to one’s place of residence, ethnic community and the state, or a civic community. The present research clarified whether practical involvement of youth in the social life is related with the formation of their sense of identity or belonging.

All the human identities are more or less social identities.

Social identity can be defined as a way for individual or groups to distinguish themselves from others; these are the relationships of similarity and distinction.11 We base our research of youth identity and participation on the approach of varied and changeable identities, discussed by T.Tisenkopfs and other authors. The research speaks on identity as belonging. Belonging means subjective and emotional feelings, which can be more or less explicit or more or less significant for an individual.

Ethnic and National Identity The different identities of the Latvian inhabitants their historical development, the attitude of different groups of population towards it, is analysed in other research, the most significant among which being the study by A.Tabuns, J.Broks, A.Tabuna and T.Tisenkopfs.12 In our research ethnic identity is defined as belonging to certain nation and culture, which individual recognizes as his/her ethnicity. National identity is a belonging to a state; the legal basis for this identity is citizenship, though every individual can recognize this belonging in a different way. Here we base our study on the research by M. Dirba, “Latvian Identity: the Pedagogical perspective” 13. Speaking of the minorities living in Latvia, it is possible to refer to their ethnic identity, which is distinctive for every ethnicity, and the civic, or national identity, which characterizes the sense of belonging to the state of Latvia. This identity should 11 Richard Jenkins. Social Identity. London and New York: Routledge, 1996., 4.-10.p.

12 National, State and Regime Identity in Latvia. Ed. A.Tabuns. Riga: Baltic Study Centre, 2001.

13 Māra Dirba. Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts. Rīga: Raka, 2003.

107

theoretically be uniting for all inhabitants of Latvia.

The following factors affect the formation of the Latvian identity: the cultural milieu of family, the milieu of the closest vicinity, the school milieu and the Latvian social, political and nature environment. Not only cultural but also civic identity is formed in a dialogue with others.

It is more complicated for Russian youth to form their belonging to the state of Latvia than for Latvians.

Formation of the Sense of Belonging Factors of Influence Belonging to a certain home-place, a town, or a rural area, was also discussed with the experts. Experts pointed out that there are situations when belonging to one’s place is understood and felt more. Sense of belonging is encouraged by comparison (separating oneself from others) and participation in the local life, youth’s participation in decision-making, taking account of them (cooperation with one’s own people).

Some experts pointed out that knowledge of history and traditions is important. Poverty and bad economic situation slow down the formation of the sense of belonging.

Formation of Youth Patriotism Speaking about the belonging to one’s parents home and Latvia, experts mentioned patriotism meaning a more distinctively and emotionally expressed sense of belonging since it characterizes one’s love for his/ her homeland and people, readiness to act for its favour. Speaking about belonging to one’s parents home, Latvia, more attention was paid to the process of identification than to accentuation of one’s love and trust. Experts discussed patriotism and patriotic education; they stressed that patriotism does not come from nowhere; that it starts in the family and is later developed at school.

Family Family takes the most important part in the child’s value formation process. Though, development of one’s individuality during adolescence and early youth period is rather influenced by the peers. Therefore values dominating in family and among the peers can clash. Sometimes family can defend one kind of values while friends stand for others. Young people are more focused at today; they often can not understand and accept values based on events of distant past.

It is important for youth to leave their parents’ home; usually it happens when one chooses to continue his/ her education in other town. The parents' home is left together with the parents’ family. It is problematic to expect much patriotism for the place from a child if his/ her parents do not see the future and possibilities for education for their child there; in such cases parents encourage their children to leave their home rather than their return there.

Role of the School Experts have paid less attention to the part of school

108

in the process of the formation of belonging, though several important aspects were pointed out. First, school focuses mainly to the process of learning and pupils’ progress, refusing less successful students to form their sense of belonging to the school.

Second, festivities and school traditions are important, since not only education but also the rest of the school life forms the emotional involvement.

Experts from the Naturalization Board emphasized the teachers’ part in the formation of the sense of belonging, especially, patriotism. Teachers who are not citizens can not educate the citizens of Latvia since their attitude influence their pupils’ position.

Role of the Local Authorities The support from the local authorities facilitates the participation of the youth in the local life as well as the formation of their sense of belonging. Although twosided relationship, a cooperation of a local authority and youth, is concerned here. Experts pointed out that this cooperation takes place only where authorities understand the necessity of such cooperation; there is no cooperation established at all with some of the local governments.

Sense of belonging is formed by involving youth in local events also after graduating from the school. Experts have emphasized that youth is willing to spend time at home town also after they have left for studies: if this link does not disappear there is more hope that youth would like to return there also after graduation.

Role of the State Experts have paid less attention to state support to the formation of the sense of belonging and more to the reasons impeding with the process. Experts pointed out that at present the sense of belonging to the state is the most problematic since the whole society has all in all negative attitude, something like an offence against the state, which passes over from parents to their children.

One cannot expect patriotism from children if a totally different attitude towards the state is seen all around.

Patriotism is formed as a result of life experience, it comes “with the years”.

Patriotism can be neither compulsory nor obligatory; this way youth will hardly accept it.

Naturalization By naturalization young people, who, according to the law, can not obtain the Latvian citizenship automatically, become the citizens. According to the data, non-citizens form 13 to 14 per cent of our target group. In general non-citizens make 20% from the population.14 To find out about young people’s attitude towards naturalization two experts of the Naturalization Board were interviewed.

Young people’s attitude towards naturalization can be regarded as positive since the proportion of young people among the applicants remains very high. Activity for acquisition of the citizenship increases after the age of 18, therefore the age group of 18-30 is regarded as the most active.

14 Office of Citizenship and Migration Affairs. http://www.pmlp.gov.lv

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Youth differ from other age groups as they do not have to pass the naturalization exams since the results of the centralized school tests are accepted and they have a better knowledge of Latvian as young people are better motivated to acquire citizenship, which increases the possibilities of education, work and travels.

According to the experts’ opinion, naturalization is facilitated by, first, the activities of the Naturalization Board, held in close cooperation with educational establishments, and, second, Latvia’s joining the EU. Experts admitted that acquiring the citizenship at the age of 15-16 is just a beginning of the process of formation of the civic consciousness and identity; only at the age of 18 when young people can start to exercise their rights they also start to be conscious of their civic identity.

Citizenship is not a precondition for participation and activity; it is rather a certain result. Youth can participate at different social activities also without having citizenship.

Differences among Youth with Different Ethnicities Two opposing opinions were expressed about cooperation between the Latvian and Russian youth.

First, Latvians and Russians cooperate, i.e., Russian youth easily participates in the activities. Second, young people spend their leisure time together with the youth of their ethnicity. There are no hostile relations among these groups; young people from different ethnicities are often making friends.

Getting acquainted with the culture of other ethnicities is a common way of cooperation. People representing different ethnicities living in Latvia acquaint each other with their songs, dances, festive traditions. Experts pointed out that Russians and representatives of other nations, who grew up in the Soviet times, have forgotten traditions of their ethnic culture and can not teach them to their children. Russians who live in Latvia do not have good knowledge of their folk-lore, festivities and traditions.

Common activities of youth of different ethnicities facilitate tolerance towards the others and the ability to cooperate, which is vitally necessary in the contemporary world.

A choice of choosing or not choosing to participate is up to every individual and not to the whole ethnic group. A sense of belonging is formed according to every individual’s activity and not his/her ethnicity.

Research on youth identity and participation Comparative overview on research in EU and candidate countries concerning youth participation and information European Commission (EC) has initiated a survey identifying policy and good practice in the field of youth

Kopsavilkums

participation. The Council of Europe and the EC have agreed to co-operate in the area of youth research within a partnership agreement over a period of two years from April 2003 to April 2005 to contribute to the creation of common standards on youth policy development in Europe. For the European Commission this is directly related to their new policy in connection to the publication and its follow-up of the White Paper on Youth, for the Council of Europe to the enlarged practice of monitoring youth policies through the international reviews of national youth polices and the youth policy advice missions to member countries. Intention of the partnership is to connect the detailed knowledge of the situation, needs and lifestyles of young people in Europe today to inform European youth policy and educational practice. In 2003, a questionnaire was sent out to member states and answers evaluated and the beginning of the political process of setting objectives in this area within the Community.

Firstly, it had appeared that the traditional nation-state and its democratic structures were receding, or indeed “withering away.” Processes of European integration and globalization, challenges to European welfare states, the ideological predominance of liberalism and the rise of global civil society – all questioned the conventional framework of the nation-state and its democratic institutions. Yet if the state seemed to lose its central role, it seemed reasonable to assume that youth participation within the framework of the nationstate would also become less relevant.

Secondly, the main democratic challenge of the last decade was associated with those countries, most prominently of Central and Eastern Europe, where democratic regimes had only recently replaced authoritarian settings. Within transition countries, in turn, the question of how institutions were to be – through participation, among others – embedded in society at large remained secondary.

If there was any concern with questions of participation at all, then it stemmed from the general observation of declining levels of democratic participation, “social apathy” in Central and Eastern Europe. However, it hardly triggered much interest in the political participation of specific parts of society, such as youth.

This observation was rarely followed by more detailed analysis and less by political and social efforts at counteracting the decline in political participation.

Youth research appears to have largely followed these broad trends. Primarily sociological in orientation, scholars have addressed values, interests and lifestyles of young people, the significance of subculture and peer groups as agents of socialization, and many other questions that are broadly cultural in nature.

Although problems of youth political participation have not been absent from the research agenda, they have remained somewhat marginal in the overall scholarly among youth researchers. This imbalance, however, understates the significance of young people and, through political participation, their influence upon the political and social developments in European democracies.

109

Youth participation has been evaluated on three levels: youth participation on community level, participation in the institutional system of democracy and education for active participation.

Youth information was analyzed on the following aspects: information accessibility, information quality and correspondence to needs of youth.

Youth participation In the EU countries (25) there are more than 60 million youth aged 15-25, and 15 more million youth in the candidate countries. On average youth constitute 1119% from the total population of country.

Participation systems can be different. The prevalent youth participation form is participation in the youth councils, youth parliaments and youth associations.

Sometimes youth can participate in the community work through youth councils, including the decision making. School councils are rather popular un pupils participate in the decision making at school level.

Besides, pupils may express their opinion through surveys, round table discussions and conferences. One of the topical issues is the risk of marginalization and exclusion of poor young people that is not estimated in many countries.

Information A few European countries have developed the youth information strategy that ensures coordination between national, regional and community level. The majority of countries do not have systematic, financed and integrated youth information policy or any other youth information strategy. In general, several EU countries think that youth and youth organizations have to be more active to disseminate information on topics like European future and development of youth identity.

Youth participation and identity research in Europe In this chapter several international comparative studies on youth participation, identity and social exclusion are analyzed..

“EUYOUPART – Political Participation of Young People in Europe” is a research project that was funded by the European Union and includes 9 interdisciplinary partners in 8 European countries (Austria, Estonia, Finland, France, Germany, Italy, Slovakia, UK). The results are based on a quantitative survey with 8030 Europeans between the age of 15 and 25 have been interviewed face-to-face. 53% of the sample was still in school, 34% had already joined the work force and 7% were unemployed.

The main challenge of this study was to ensure comparability of the collected data despite of the different political cultures, different participation opportunities, different research traditions as well as translational difficulties of culturally specific terms.

The comparable indicators allow for a realistic picture of the political participation of young people in all eight participating countries, which may serve as a basis for the development of a consistent European youth policy.

The majority of the interviewed youth is not interested

110

in politics. This study, however, gives rise to the hope that the young Europeans´ interest in politics might increase with their age. The overall majority believes that voting is the most effective form of political participation, and a comparatively high percentage also makes use of their right to vote.

Although the European youth shows little trust in political parties, many feel close to a certain party.

NGOs seem most trustworthy to the youth. The young people believe working for NGOs to be more effective than working for political parties.

The youth´s perception of the future, however, differs widely: whilst young Estonians prove themselves to be optimists and their peers in the other participating countries have a mostly positive picture of their future, the Austrian and German youth fears deprivation and has an overall pessimistic attitude.

Finally, there is to say that the youth have very polarized views on the prevalent political system, whereas their idealistic attitudes towards politics outweigh their cynical ones by far. As a social and political form of expressing their opinion, political protest (i.e. demonstrations and strikes) are rather important for them. New social movements and new political organizations are well considered and are more attractive than the traditional ones. „Young male and female orientations towards citizenship and European identity” (2000) is an EU project conducted in the UK (L.Jamieson), Austria (C.Wallace), Germany (K.Boehnke), Czech and Slovak republics (L.Mahachek), Spain (M.Ros).

Chapter gives insight in the youth research program of the UK „Youth, citizenship and social changes”, financed by the Economical and Social Research Council of the UK. Review gives characteristics of a comparative research, where Latvia had participated „International learning: youth orientations in the context of social exclusion and integration”, coordinated by the German researchers (Huber, G.) and the number of participants is 5 (Germany, Greece, Croatia, Latvia and the Netherlands). The objective of this study is to research youth orientations, habits and social behavior, activities of youth institutions in different types of communities.

The study gives insight in the socially excluded youth and gives recommendations to the communities to develop activities to decrease the risk of social exclusion.

Research and projects in Latvia During 90-ies there have been extensive research projects on identity and participation in Latvia. The main emphasis was put on ethnic identity and participation of different ethnic groups. The research methods used in this research: surveys (questionnaires, interviews), focus group discussions, analyses of statistical data, secondary analyses and other methods.

There have been more than thirty research projects on various aspects of identity and participation.

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

This review shows that there are several groups of researchers who concentrate their research on various aspects of integration.

Review of research done in Latvia and other countries shows that in recent years there have been numerous studies on various aspects of integration which partly concerns identity and participation. However, in Latvia there have been a few studies on youth, youth identity and participation. Therefore the issue of youth identity and participation is very topical.

Participation and belonging: Quantitative Survey of High School Students Participation in the school life, education of interests Evaluation of Educational Establishments On the whole, young people’s attitude towards their school can be characterized as positive. Thus 16% regard their school as the best or at least one of the best schools (31%). A half of the youth has a neutral attitude. 5% from the young respondents are not satisfied with their school. Evaluating their educational establishments young people have mainly paid attention to the quality of education (61%) and teachers’ attitude towards students (61%) as well as the general atmosphere at school (42%). Social and extracurricular activities have left a minor influence at the evaluation.

Participation in the School Life Regarding the degree of youth’s participation in the school life it can be concluded that nearly one fifth (21%) from the respondents do not participate in any activities -neither in the life of their class, nor the school. The greatest part of the respondents (79%) during the last three years have, in one or another way, been involved in some social or political activities at their educational establishments. Most often respondents have participated in organizing some class (36%) or school (22%) entertaining activities. The second aspect of participation, representation of the school at educational Olympiads or as a member of a sports team, is very much connected with the formal education. Thus 19% from the young respondents have represented their school at educational Olympiads and 22% as a member of a sports team. The third aspect of participation comprises activities in organizing the school and class life involving 7% from youth (9% Latvians and 4% Russians). Young Russians more often participate in organizing school entertainment activities (correspondingly 19% and 28%) and the school students’ acts of protest, or rallies (2% Latvians and 16% Russians). It should be noted that, on the whole, girls are more socially active; twice as large is the part of the girls engaged in certain social activities and amateur art groups, organizing events, occupied at the students’ self-government, representing their school at educational Olympiads. However the

Kopsavilkums

proportion of boys participating in the school sports team is twice as large. The part of passive youth is crucially different: 26% from the respondent boys and 15% from the respondent girls do not participate in any activities. Youth’s interest in school life and their wish to participate in organizing it is influenced by their attitude towards the school and sense of belonging to his/her school. Thus on average only 18% from the youth who are feeling more or less belonging to their school are not involved in any of the aforementioned activities while twice as many, 39%, are from the ones who do not feel belonging to their school. In the same way a close correlation exists between one’s evaluation of his/her school and participation in its life. From those who evaluate their school as the best only 15% do not participate in any activities, while 33% from those who evaluate their school as bad and 50% from those who evaluate their school as the worst do no participate in any activities.

Hobby Education On the whole, sports activities take an undivided first place in the youth’s hobby education. These are both organized sports activities (24%), and regular attendance of fitness centres (21%). The second most widespread form of activities is club attendance (15%).

It should be added that it is not unambiguously defined in the questionnaire what is meant by ‘club’ here; and it is possible that a part of youth has also meant the attendance of entertainment clubs. The third place is taken by the amateur art groups: choirs, dance groups, musical groups, etc.

More than a half (53%), from respondents are participating in some art, hobby or interest groups. And, vice versa, nearly 47% from youth do not participate in any of such groups. On the whole, 56% from young people aged 14 to 16 and 51% from young people aged 17 to 19 are involved in some activity. Russian youth is less involved in choir singing (5% Russians, 16% Latvians) and spending their leisure time at clubs (11% Russians, 17% Latvians). Russian youth is more occupied with sports activities (the difference is not statistically significant). On the whole, 54% Latvians, 52% Russians and 49% from the representatives of other ethnicities participate in interest groups. 57% Riga youth, 55% other urban youth and only 40% rural youth take part in interest groups.

Youth attitudes towards The Song Festival Participation at the Song Festival, both in the status of an active participant or listener, is a certain form of social participation and activity. Nearly one third (31%) of youth has participated at the Song Festival in both the aforementioned statuses, 15% have participated as participants of amateur art groups.

Taking into consideration that long and serious preparation should be taken to become a participant of the Song Festival and the regional competition should be stood, youth’s participation for 15% can be regarded as high enough. From this perspective

111

all the respondents can be divided in two groups: a little more than a half (52%) neither participate in the event nor attend it, while the other part (48%) from the youth takes an interest, attends and participates in the events of the Song Festival. Respondents’ ethnic belonging influences the participation and interest in the festival most of all. Nearly one fifth from Latvian school students and only one twentieth from Russians have been participated in the festival. Explaining their reasons for not attending or participating at the festival, youth mentions lack of interest (53%) or lack of time (27%). Russian respondents (63%) have more frequently mentioned the lack of interest while Latvian respondents (30%) have pointed out the lack of time. A minor part of respondents mention the great distance (11%) and lack of funds (8%). On the whole, Latvian and Russian youth have different viewpoints about the significance of the Song Festival: 62% Latvians believe the Song Festival is very important for school students, 75% - for adults, while correspondingly only 21% and 27% from Russian youth share the view.

Civic participation To analyze and understand the phenomenon of civic participation one must look at two different forms of the participation – conventional and unconventional.

The first includes participation in the work of NGO’s, participation/voting in elections, contacts with politicians and participation in political discussions, however the latter – participation in strikes, pickets, meetings, signing of petitions and complaints, boicoting of goods because of political of ethical reasons. The public participation is formed by both of those forms.

Involvement in NGO’s The survey results reveal 9% of youth participating in various NGO’s as members and 7% as volunteers. The majority of students who participate in NGO’s activities are involved without any official recognition or position – “just being there”.

The analysis show statistically significant correlation on major socio-demographic characteristics such as nationality and place of residence, e.g. Russian students take part in various activities less often than their Latvian and other ethic minorities’ counterparts do.

Analysis by the type of organization students are involved reveal that 13% mentioned are typical youth organizations, 7% - organizations dealing with nature protection or conservation, 6% - various religious organizations, and another 5% - organization protecting animal rights.

Other forms of participation The most frequent form of unconventional participation mantioned by students (24%) is taking part in meetings concerned with politics and/ or social problems. About 1/8 has participated in elections and had contacted

112

politicians – 14 and 15 per cent, respectively. Almost every tenth (12%) student has ever sign-in, taken part in demonstration or has weared a badge or a t-shirt with a political slogan. 11% have taken part in a strike or have signed a petition.

Russian and other ethnic minority students more often use uncoventional forms of participation than their Latvian peers do, 66, 58 and 44 per cent, respectively.

Motivation to participate The most frequenly mentioned motives for participating or not participating in an organization are rather pragmatic.

Almost every other student (47%) mentioned possibility to make contacts that would help in the future as one of the motives for participating in an organization. About one-third (35%) think that participation would help in their future career, to meet with common thinking people in the organization, or willingness to change or influence the situation (order) at the national, regional or local level. A little less often (29%) students mentioned that participation in an organization would help them to widen their knowledge and viewpoints, as well as participation would raise self-confidence.

The most freqeuntly mentioned cons for participating are lack of time (35%), lack of interest (29%) and lack of information (15%).

Latvians more often than Russians mentioned lack of time or information, but Russians – lack of interest and Effectiveness of means to affect political decisions As the most effective instrument to affect political decision making process students rate participation in elections, followed by public relations to attract the attention of mass media and work in a political party.

The most uneffective measures are deemed to be participation in illegal protest activities or boicoting of goods.

Russian students rate unconventional means to affect political decision making process - like participation in illegal public demonstrations, signing of petitions and protest letters - higher than their Latvian counterparts do.

Identity as Belonging Primary Identities Three qualities, which young people consider as the most essential when characterizing themselves, are belonging to the family, the level of education and future profession; nearly 90% from respondents have recognized these qualities as very important and important. Nearly ¾ from youth consider belonging to a certain circle of friends and their gender to be important. Ethnical belonging follows, which is recognized as very important and important by 60% from youth. Nearly a half of the young people consider

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

their belonging to Latvia, belonging to a certain social group and belonging to a certain habitat to be very important and important. Nearly one third of the youth consider belonging to Europe, their religious belonging and belonging to some certain region of Latvia to be very important and important. Belonging to Latvia and regions of Latvia are appraised quite differently.

Belonging to Latvia is very important and important for 70% from the young people of Latvian ethnicity and only for 27% from Russian; likewise belonging to Latvia and the regions of Latvia is important and very important for 38% from young Latvians and 16% from young Russians.

groups Russians no not feel related to are as follows: Latvian youth, European youth, inhabitants and citizens of Latvia, EU citizens.

Belonging to the Place of Residence

Young people feel the closest relation to the place where they have spent their childhood and to their present place of residence since almost ¾ have found this link close and very close. Commitment to their birthplace and Latvia in general follows as about a half of the young people finds themselves closely and or very closely connected. Only one third feel closely related to some region of Latvia. Young respondents appraise their relation to the world and Europe similarly.

Nearly one fourth (27%) from respondents has noted their relation to some other country. The distinction among the Latvian and Russian youth is similar to the aforementioned relation to Latvian and its regions. 58% from young Latvians and only 31% from Russians feel related and closely related to Latvia just like 38 % from Latvians and 24% from Russians feel related to the regions of Latvia.

90% from the young respondents feel more or less related to their place of residence. The smaller is the place, the greater is the part of the youth, which feels related to it: 80% from Rigans feel related to the city, while 90-92% from the inhabitants of other towns and 95% from the rural inhabitants feel related to their place of residence. Differences about Latvian and Russian respondents are the less distinctive. 92 % from Latvian and 81% from Russian youth have recognized their belonging to their place of residence.

Ideas about the choice of their future place of residence also witness about belonging. A third (33%) from the young people plans to live at their present place, one fourth (25%) would like to live outside Latvia in future, the rest would like to live in some other place in Latvia.

Young people’s future visions witness that Rigans’ prospects differ from those of the youth from other towns and parts of Latvia: young people from other towns and rural parts of Latvia plan to move to Riga or bigger towns of Latvia while quite a part from Rigans plan to live in future outside Latvia. 64% from Latvians, 59% from Russians and 58% from the representatives of other ethnicities living in Riga plan to stay in the capital or to live in its vicinity. One third from the young Rigans plan to move outside Latvia, i.e., 28% from Latvians, 38% Russians, 39% from other ethnicities.

Social Belonging

Belonging to Latvia

Almost all the young people feel related to their family and friends (correspondingly 96% and 93%). Belonging to their class and school follows (79%, 69%). The next social group young people feel related to is youth; a little more respondents feel related to the young people at their neighbourhood (53%) than young people in the whole Latvia (45%). 44% from youth feel related to their organization. Ethnical identity and identities connected with Latvia follows; here Latvians and Russians have evaluated their belonging differently. 40% feel related to people from their neighbourhood, 34% - to people in the world, 27% - to inhabitants of Europe. It should be marked that a greater part from the Latvian youth feels related to the world than to Europe.

Young people are rather inclined to recognize their belonging to actual social groups (family, friends, and classmates) than social categories (inhabitants of Latvia, Europe and the world).

The following tendency is determined by the place one loves: the smallest is the place of residence, the more related to his/her class, school, or neighbourhood, one feels. Russian youth, except of the main social groups, feels less related than Latvians. The social groups most of the Russian respondents feel related to are as follows: family, friends, their ethnic group, school, neighbourhood youth, and an organization. The social

93% from Latvian, 64% from Russian and 66% from the young people of other ethnicities feel more or less related to Latvia, i.e., 9 from 10 young Latvians, 6 from 10 young Russians and 7 from 10 representatives of other ethnicities.

Family and friends would attract almost all the young people to stay in Latvia. These are the most important groups for youth; they form their relation to Latvia.

Latvia as a homeland attracts 89% from Latvians and 64% from Russians. Latvian as a homeland means more for youth than the Latvian civic identity – citizenship is crucial for 79% from Latvian and 56% from Russian youth. As many people are attracted also by the family property, i.e., 72% from Latvians and 59% from Russians. Language, culture and traditions are what make the most differences between Latvian and Russian youth: nearly 2/3 from Latvians and only around 1/3 from Russians are attracted to Latvia by the language and culture. Nature and habitat environment are more vital for Latvians (68%), though it is also important for nearly a half of the Russians. Possibilities of education, the political regime and economical development can attract less than a half of the youth.

Territorial Belonging

Kopsavilkums

Belonging to Europe The greatest part from the respondents, 55%, feels

113

related to Europe. The greatest part from the Latvian youth, 63%, feels more or less belonging to Europe; while the same refers to only 43% from Russians and 49% from the representatives of other ethnicities. The dominating factors, which attract the youth to Europe, are quite different from those attracting them to Latvia, besides there is not much difference between the Latvian and Russian youth. Europe attracts more than a half from the respondents with its possibilities of education (62% from Latvians, 56% from Russians) as well the economic development and living standards (63% from Latvians, 53% from Russians).

The domineering factors attracting youth to Europe are quite different from those attracting them to Latvia, besides there is not much difference between the choice made by Latvians and Russians. More than a half from the young respondents have admitted that Europe attracts them with the possibilities of education (62% from Latvians, 56% from Russians), as well as the economic development and living standards (63% from Latvians, 53% from Russians).

If to compare, the greatest part of the youth feel related to their place of residence, followed by Latvia and Europe. Differences between Latvian and Russian respondents are the most distinct in the issues of belonging to Latvia.

114

Jauniešu identitātes veidošanās un līdzdalība

Kopsavilkums

115

IzmantotÄ literatĹŤra

Izmantotā literatūra Augštaitis A., Deltuva A., Kučiks A., Gaiļus Ž., Mēvalte A., Kvieskiene Ģ., Šukīte L.. Jaunatnes darbība. Kas tā ir?

Vilnius: LiJOT, 1997.

Behrens M., Evans. K Taking Control of Their Lives? A comparison of the experiences of unemployed young adults (18-25) in England and the new Germany. // Comparative Education, 2002, Vol 38, No 1, p. 17–37.

Bērni Latvijā 2004. LS CSP, 2004.

Berthoud, R, Iacovou, M (2001) Young People’s Lives: A Map of Europe. Colchester, University of Essex Institute for Social and Economic Research.

Cittautiešu jauniešu integrācija Latvijas sabiedrībā izglītības reformas kontekstā (zin.red. B.Zepa), BSZI, 2004.

– www.bszi.lv Dalton. R.J. Citizen Politics in Western Democracies Public Opinion and Politics Parties in the United States, Great Britain, Germany and France. Chatham: Chatham House Publishers, 1988.

Dirba M. Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts. Rīga: Raka, 2003.

Drivdāle-Karuškina S., Geske A., Grīnfelds A., Kangro A., Sarma V., Tipāns O.. Starptautiskais pilsoniskās izglītības pētījums Latvijā. SIA Mācību grāmata, 2003.

Eden. K. and Roker D. ….doing something: The Youth and Social Action Project. Youth Work Press, 2002.

Eriksons E.H. Identitāte: jaunība un krīze.

Eurobarometer 2003.1, Public Opinion in the Candidate Countries „Youth in New Europe”– http://europa.eu.int/ comm/public_opinion Furlong A. and Cartmel F. Youth Unemployment in Rural Areas. York Publishing, 2000.

Fuss D. The Meaning of Nationality and European Identity among Youth from Different Nations, paper for workshop Political Cultures and European Integration.

Haller M. & Gruber S. The Austrians and their nation—Patriots or chauvinists? 1996).

Harris N. and Eden K. Challenges to School Exclusion. Falmer Press, 2000.

Henderson S., McGrellis S., Sharpe S. Capitalising on both sides: experiences in a longitudinal research project // R. Edwards (ed.) Social Capital in the Field: Researchers’ Tales, Families & Social Capital ESRC Research Group Working Paper No. 10, London South Bank University.

Iacovou M. Dropping out of School: a Cross-European Analysis of Risk Factors. University of Essex Institute for Social and Economic Research. Working Paper No. 2002-8.

Iacovou M. Researching the lives of young Europeans: data, issues and findings // Family Forms and the Young Generation in Europe. Österreichische Institut für Familienforschung, 2003 Inglehart R. Culture shift in advanced industrial society Princeton University Press, New York, 1990.

Jenkins R. Social Identity. London and New York: Routledge, 1996.

Jaunatnes sabiedrisko organizāciju loma valsts jaunatnes politikas īstenošanā, pētījuma atskaite. LU FSI, VJIC, 2003.

Koroļeva I., Rungule R., Sebre S., Trapenciere I. Latvijas jaunatnes socioloģiskais portrets. Rīga: FSI, 2000.

Latviešu literārās valodas vārdnīca. Rīga, Zinātne, 1986, 6.(1) sēj.

Latvijas Republikas Izglītības likums. – www.likumi.lv/doc.php?id=50759 Machácek L. Youth and Civic Participation in Slovakia. Paper presented at the 15th World Sociology Congress, Brisbane, Australia National, State and Regime Identity in Latvia Ed. A.Tabuns. Riga: Baltic Study Centre, 2001.

Orientation of Young Men and Women to Citizenship and Europhean Identity. Project No SERD-2000-00260 – http://www.sociology.ed.ac.uk/youth/ Pārskats par tautas attīstību. Rīga: UNDP, 1999.

Smits E.D. Nacionālā identitāte. Rīga: AGB, 1997.

Tabuns A., Broks J., Tabuna A., Tisenkopfs T. Pētījuma „Nacionālā identitāte Latvijā” atskaite – http://www.soczin. times.lv/atskaite/ Tajfel H. Human Groups and Social Categories. Cambridge: Cambridge University Press, 1981.

Tisenkopfs T. Mūsdienu Latvijas daudzveidīgās identitātes. – Diena, 1997.

Izmantotā literatūra

117