tamula pludmale viru M. BABRIS | I. GUSTA | L. IVANE
// SAULKRASTU TERITORIJAS PLĀNOJUMAM ANALOGU PIEMĒRU ANALĪZE // // RTU APF III KURSS 2015 I //
problēma
stratēģija
projekts
Veidojot Tamula pludmali kā viens no galvenajiem priekšnosacījumiem tika izvirzīts organisks saistījums ar Kreicvalda parku, pilsētu un pārējo ezera apkārtni, tajā pašā laikā nodrošinot iedzīvotājiem iespēju piekļūt smilšainajam liedagam
Pludmali šķērso betona bruģakmens celiņš, kas piemērots arī riteņbraucējiem, bērnu ratiņiem, kā arī skrituļotājiem. Iešanai basām kājām paredzēts celiņš ar koka klājumu, saikni ar ūdeni palielina gar ūdens malu un augstāk izveidotie koka celiņi un tilti.
Tamula pludmale atšķirībā no citām labiekārtotām piekrastes zonām ir zīmīga ar savu lokāciju. Tā atrodas pie ezera, dziļi iekšzemē, tālu no jūras, radot atpūtas iespēju vietējiem iedzīvotājiem, kas nevar nokļūt līdz jūrai. Šajā gadījumā ezera piekrastes zonā cieši saistīta ar apkārtējo pilsētvidi. iekšā un to veidot kā daudzpusīgu atpūtas zonu, parku, vai saglabāt esošo dabīgo vidi.
Lokālā formu valoda rezonē ar blakus esošo Tamula ezeru un tā neregulārajām apļveida formām. Vērā ņemams arī fakta, ka pilsētas Viru nosaukums tulkojumā nozīmē aplis, sekojoši dizaina risinājumos bieži redzamas apaļas un vijīgas formas. Kontrastam izmantotas taisnas līnijas un taisnstūra formas, kas harmonē ar pilsētvidei raksturīgo ortogonālo ielu tīklojumu.
Kreicvalda parka nogāze pārvērsta par multifunkcionālu tribīni, kur iespējams baudīt gan skaisto ainavu ar skatu uz ūdens klāju, gan vērot sporta spēles kā arī savā nodabā brīvi pastaigāties teritorijā starp pludmali un parku bez riska radīt kaitējumu smilšainajai nogāzei. Vietās, kurās nav paredzētas atpūtnieku pastaigas ir iestādīti viegli kopjami klājeniskie augi un zemie krūmāji, kas dabīgi pilda savu funkciju. Kaut arī minētā atpūtas zona pozicionēta kā pludmale, kādreizējās neizteiksmīgās un aizaugušās pļavas vietā izveidotais, ar plastisku betona kulisi apjoztais zāliens atpūtniekiem sniedz cita veida telpiskās izjūtas un sauļošanās iespēju. Šī laukuma centrā novietots izteiksmīgs telpisks objekts - strūklaka, kas kā centrālais elements uzsver sākumu parka zonai un kanālam, kas ietek ezerā.
I
stormwater wetland park M. BABRIS | I. GUSTA | L. IVANE
// SAULKRASTU TERITORIJAS PLĀNOJUMAM ANALOGU PIEMĒRU ANALĪZE // // RTU APF III KURSS 2015 I //
problēma
stratēģija
projekts
2006. gadā Ķīnas ziemeļu daļā tika izbūvēts jauns dzīvojamais masīvs - Qunli 2,7 ha lielā platībā. Nākamajos pāris gados pilsētā paredzēja izbūvēt 34 miljonus dzīvojamo platību. Protams, lielākā pilsētas daļa ir klāta ar betonu. Tā kā Ķīnā ir liels ūdens patēriņš, gruntsūdens līmenis turpina samazināties.
Atstāt neskartu mitrāja centrālo daļu, lai ļautu attīstīties dabiskiem procesiem.
Laipas, tilti un platformas veido tādu kā tīklu, kas sasaista dīķus ar uzkalniem un mežiem, veidojot pilsētniekiem sajūtu ,kā pastaigājoties pa mežu. Platformas un soliņi tiek novietoti pie dīķiem, lai veidotu ciešāku kontaktu cilvēkiem ar dabu.
Šī iemesla dēļ 2009. gada vidū ainavu arhitektiem “Turenscape architects” tika uzdots izstrādāt 34 ha lielu parku pilsētas vidū. Zemesgabalu no visām pusēm ierobežo ceļi. Pati parka teritorija ir atzīta par aizsargājamu zonu. Tā kā mitrājs ir atdalīts no visām pusēm ar ceļiem, netiek nodrošināta ūdens pieplūde aizsargātajai teritorijai. Pats galvenais uzdevums bija saglabāt mitrāju. Radās arī jautājums - kā atļauties uzturēt aizsargājamo teritoriju, to nepārtraukti apgādājot ar ūdeni.
Izrakt un aizpildīt – izveido ārējo “gredzenu” mitrājam, veidojot uzkalnus un dīķus. Šis gredzens darbojas kā lietus ūdens attīrošā, filtrējošā zona, kā arī sava veida pāreja starp pilsētu un dabu. Lietusūdens jaunuzceltajā teritorijā tiek novadīts uz mitrāju un savākts pa perimetru un tiek vienmērīgi novadīts uz mitrāju, vienlaicīgi dīķi veic tādu kā filtrējošo funkciju. Dīķos dažādos dziļumos audzē graudzāles un pļavas, kas attīsta dabiskos bioloģiskos procesus. Uzkalnos tiek audzēti sudraba bērzi dažādos augstumos, veidojot gan interesantu reljefu, gan, veidojot robežu starp pilsētu un parku.
Tiek veidotas tā saucamās skywalk takas, kas paceļas pietiekami augstu virs zemes, lai cilvēki varētu novērot parku arī no augstāka skata punkta, lai redzētu aizsargājamo, dzīvo, zaļo teritoriju no augstāka skata punkta, nekā pierasts. Tiek veidoti arī pieci paviljoni – bambusa, koka, ķieģeļu, akmens un metāla. Paviljoni padara parku interesantāku, neparastāku, ļaujot katram cilvēkam atrast sev tuvāku vietu parkā, kā arī veidojot iespēju patverties no nokrišņiem.
II
jūras krasta erozija M. BABRIS | I. GUSTA | L. IVANE
// SAULKRASTU TERITORIJAS PLĀNOJUMAM ANALOGU PIEMĒRU ANALĪZE // // RTU APF III KURSS 2015 I //
problēma
stratēģija
projekts
Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī aktuāla problēma ir pastāvīga krasta erozija, kas visvairāk ietekmē zemus, smilšainus krastus ar kāpām.
Lai mazinātu krasta eroziju, Bigauņciemā tika veiktas sekojošas preventīvas darbības.
Plieņciema kāpa ir saistīta ar aktīvu smilšu pārplūšanu vēja un laikapstākļu ietekmē. Plieņciema kāpa ir vēja uzpūsta kāpa.
Eroziju rodas gan dabiskā ceļā, gan kā cilvēku apzinātas vai neapzinātas rīcības rezultāts. Svarīgi ir panākt smilšu uzkrāšanos kāpu zonā, kas aizsargā krastu no lieliem viļņiem un vētrām. Erozijas mazināšanas pasākumi veikti Bigauņciemā, Plieņciemā, Lapmežciemā, Ķesterciemā u.c.
kārklu stādījumi un akmeņu krāvumi tika veidoti jau pagājušā gadsimta 70-80tajos gados. Krasts tika stiprināts izmantojot laukakmeņu krāvumus, bet kāpu zona – ar kārklu stādījumiem, kas ne tikai nodrošina smilšu uzkrāšanos, bet arī stiprina augsni, pateicoties dziļajām saknēm. Kārkliem arī nepieciešama regulāra kopšana. Protams, lielas vētras laikā ar šādiem aizsarglīdzekļiem ir par maz un nepieciešama nopietnāka kalibra aizsargbarjera gar piejūras kāpu joslu.
Zīmīgi, ka kāpas var būt arī pilnīgi bez augāja, vai augājs var būt vāji attīstīts. Šajā gadījumā, lai saglabātu dabiskos procesus kāpā un neveicinātu pārmērīgu kāpu aizaugšanu, izņemot kārklus un zaru pinumus, papildus stiprināšana pārējā teritorijā netiks veikta, jo ir nepieciešams ļaut kāpai dabīgi pārveidoties un mainīties.
Rojas piekrastē vietējie iedzīvotāji ik gadu jūrai zaudē pat vairākus metrus piekrastes. Pašvaldība cīņā ar Eroziju gar krastu bīstamākajās vietās ir izvietojusi betona bluķu krāvumus, kas tiek apbērti ar melnzemi un nostiprināti ar augu segu.
III
saulkrastu teritorijas analīze M. BABRIS | I. GUSTA | L. IVANE
// SAULKRASTU TERITORIJAS PLĀNOJUMAM ANALOGU PIEMĒRU ANALĪZE // // RTU APF III KURSS 2015 I //
ekosistēma
plānojums
transports
Ekosistēma nodrošina cilvēka eksistencei svarīgus pakalpojumus, kas ir izdzīvošanas nodrošināšana (ūdens, pārtika), noteces un mikroklimata regulācija, kā arī vielu noārdīšanās. Ekosistēma nodrošina dzīvo organismu izdzīvošanai nepieciešamo vidi un apstākļus – gaisu, ūdensi pārtiku un dzīves vidi. Ekosistēma nodrošina arī ar dažādiem materiāliem, piemēram koksni, ārstniecības augiem u.c. Svarīgi, lai ekosistēma varētu nodrošināt cilvēka eksistencei būtiskos pakalpojumus, šai sistēmai ir jābūt pilnvērtīgai, nebojātai. Kā arī jāņem vērā, ka ekosistēmu pašsaglabāšanās spējas nav bezgalīgas - resursi ir jātaupa, jāatjauno un jāizmanto apdomīgi. Mūsdienās daudzas pazīmes liecina par ekosistēmu degradāciju. Jāņem vērā, ja ekosistēmas pārstās cilvēcei sniegt savus pakalpojumus, tā ir lemta bojāejai.
Saulkrastu pilsētas tiešās robežas ietver 17 km gara un līdz 5 km plata teritorija starp jūru, šoseju un dzelzceļa līniju no Līčupes līdz Ķīšupei ar četriem nosacīti atdalītiem apdzīvoto vietu centriem (Pabaži, Pēterupe - centrs, Neibāde un Zvejniekciems). Saulkrastu piekraste ir otra garākā pilsētas pludmale Latvijā aiz Jūrmalas. Teritoriju ziemeļdienvidu virzienā šķērso Rīgas – Tallinas šoseja un dzelzceļa līnija Rīga – Limbaži – Rūjiena. 2007.gadā garām Saulkrastiem tika izveidots apvedceļš.
Novadā ir attīstīts ceļu tīkls un dzelzceļa līnija, kas kopumā raksturo teritorijas izdevīgo transportģeogrāfisko stāvokli. Pieejama tiešā sabiedriskā autotransporta satiksme ar Limbažiem, Cēsīm, Madonu, Siguldu, Valmieru, Ainažiem un Tallinu. Pašvaldības robežās kursē vietējās satiksmes autobusi maršrutos Skulte – Zvejniekciems – Saulkrasti – Pabaži. Vislabākais nodrošinājums ar sabiedrisko transportu ir Saulkrastu pilsētas centra daļā, kurā atrodas arī autoosta, kā arī Pabažos un Inčupē. Visliktākais nodrošinājums ar sabiedrisko transportu ir Zvejniekciema ziemeļu daļā un atsevišķos vasarnīcu ciemos, kur nav pieejama arī pasažieru autobusu satiksme. Šajās teritorijās dominē vasarnīcu apbūve, līdz ar to ir vērojama sezonāla nepieciešamība pēc sabiedriskā transporta. Teritorijas lineārā struktūra nosaka arī galvenās ielas noslodzi un daudzo (~40 ielu pieslēgumu skaitu). Vasarā pilsētas galveno ielu visā tās garumā uz pludmali un atpakaļ sistemātiski šķērso gājēji.
Teritorijas fiziski ģeogrāfiskās īpatnības nosaka novietojums Baltijas jūras Rīgas jūras līča piekrastē. Saulkrastu novada teritorija fiziski ir sadalīta trīs atšķirīgās lineārās struktūrās: Saulkrastu novada daļa starp pludmali un dzelzceļu vēsturiski veidojusies kā visblīvāk apdzīvotā un aktīvākā novada un pilsētas daļa, kas arī turpmāk primāri attīstāma kā kūrorta un rekreācijas zona. Salīdzinoši jauna lineārā struktūra veidojusies līdz ar Saulkrastu apvedceļa izbūvi – teritorija starp dzelzceļu un autoceļu – vēsturiski tā veidojusies kā jauktas izmantošanas zona. Saulkrastu novada daļa uz austrumiem no Saulkrastu apvedceļa – vēsturiski veidojusies kā lauku teritorija (meži, pļavas, viensētas), bet 20.gs. 70-tajos gados šajā teritorijā, kā īpatnēja Saulkrastu pilsētas iezīme, ir izveidoti vasarnīcu ciemi un dārzkopības kooperatīvi. Pludmale, kāpu meži, vēsturiskā apdzīvojmā struktūra un galvenie satiksmes ceļi veido novada raksturīgo lineāro struktūru ziemeļu – dienvidu virzienā.
IV