Sveta Imperija

Vācijas impēriju veidoja dažādu valstu konfederācija ar imperatoru priekšgalā; katrai valstij bija augstākā vara savā teritorijā (līdzīgi kā Amerikas Savienotajām Valstīm).

Impērijas parlaments, kurā bija visi kņazi jeb suverēnās valstis, izstrādāja likumus visai Vācijai. Imperatoram bija jāratificē sapulces likumi, dekrēti vai rezolūcijas un jāraugās, lai tie tiktu piemēroti un izpildīti, savukārt septiņu ietekmīgāko kņazu rīcībā ar elektoru titulu bija imperatora kronis. Vislielāko brīvību bija ieguvuši Vācijas ziemeļi, ko apdzīvoja galvenokārt senie saksonieši. Imperators, kuram pastāvīgi uzbruka turki viņa mantojuma īpašumos, bija spiests iestāties par to kņazu un drosmīgo tautu labvēlību, kuru palīdzība viņam tolaik bija nepieciešama.

Brīvpilsētas impērijas ziemeļos, rietumos un dienvidos, pateicoties tirdzniecībai, ražošanai un visdažādākajām pūlēm, bija sasniegušas augstu labklājības un līdz ar to arī neatkarības līmeni. Taču spēcīgais Austrijas nams, kuram tolaik piederēja imperatora kronis, kontrolēja lielāko daļu Vācijas dienvidu zemju un cieši uzraudzīja to kustību. Šis varenais klans gatavojās paplašināt savu varu visā impērijā un pat aiz tās robežām, kad Reformācija iejaucās un iebrukumiem uzlika spēcīgu šķērsli un glāba Eiropas neatkarību. Tāpat kā Jūdēja, kad radās kristietība, atradās antīkās pasaules centrā, tā Vācija atradās kristietības centrā, vienlaikus raugoties uz Nīderlandi, Angliju, Franciju, Šveici, Itāliju, Ungāriju, Bohēmiju, Poliju, Dāniju un visiem ziemeļiem. Tieši Eiropas sirdī bija jāattīsta dzīvības princips, un šīs sirds sitieniem bija jācirkulē pa visām ķermeņa artērijām cēlās asinis, kas atdzīvināja visus tā locekļus.

5. Nodaļa

Reformācijas Vēsture, 1. Sējums

Žans Anrī Merle D’Obīne