“Neatkarīgā Rīta Avīze”, 2001. gada 13. janvāris 13.01.2001. Kā noķert sapni Sandris VANZOVIČS “Neatkarīgā Rīta Avīze”, 13.01.2001. Par šā gada pirmo klajā nākušo albumu ir parūpējusies pavisam vēl jauniņā, 21 gadu vecā dziedātāja Linda Feldberga, kas mūzikas aprindās vairāk gan pazīstama kā Linda Leen. Iespējams, ka viņas albuma Let's Go Insane nostāšanās šā gadsimta pirmatklājēju lomā varētu būt simbolisks pavērsiens visā latvju populārās mūzikas nozarē, kas liktu izsaukties - jaunie nāk! 21 gadu jaunā Linda ir vidzemniece - dzimusi Cēsīs, bet vēlāk paspējusi mainīt savu dzīvesvietu pat vairākas reizes, un tagad uz viņas panākumiem kā savējās popmūzikas slavas kalnā kāpšanu var raudzīties arī baldonieši, mālpilieši un talsenieki. Talsos dzīvo arī dziedātājas vecāki, taču pati Linda jau vairākus gadus ir rīdziniece. Lindas Leen debijas albums faktiski nāca klajā gadumijā - oficiāli tas klajā nāca 29. decembrī, bet tā prezentācija notika šoceturtdien.
- Mūziķiem gada nogale ir ļoti noslogota, jo svētki šīs profesijas pārstāvjiem ir pļaujas laiks, savukārt janvāris parasti ir klusais periods. Tev laikam atpūsties nemaz nav iznācis? Tā sanācis, ka decembrī bija vai četri koncerti nedēļā, vakarā - darbs radio, turklāt vēl skolā bija sesija, un es to visu mēģināju apvienot. Kas no tā visa ir iznācis? Šķiet, kaut kā esmu izkūlusies. - Vai esi izkūlusies arī skolas jautājumā? Es mācos akadēmisko dziedāšanu Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžā, vokālajā nodaļā, ceturtajā kursā. Vienubrīd man pat likās, ka skola ir jāmet pie malas, jo nav laika, bet sagadījās, ka vienreiz no rīta man bija akadēmiskās dziedāšanas stunda, bet vakarā - koncerts. Toreiz es secināju, ka pēc šīs stundas mana balss ir iztīrīta un sakārtota, un sapratu, ka skolu pamest nevajadzētu. Es domāju, ka skolu es tomēr pabeigušu, bet tad - tad jau redzēsim. - Vai tu neskrien ratiem pa priekšu, jo pašlaik tu arī bez augstākās izglītības mūzikā jau esi sākusi savu karjeru? Priekš kam mācīties - viss taču jau ir!? Ai, nē! Man ir svarīgs mācību process, jo ir patīkami iegūt zināšanas. Tas laikam skan paradoksāli mūsdienu jaunatnei, taču tā tas ir. Protams, ir arī priekšmeti, kas man šķiet mazsvarīgāki, piemēram, mūzikas teorija - man šausmīgi nepatīk izķidāt mūziku. Kāpēc tas ir vajadzīgs - Mocarts taču nekad nedomāja par klasisko harmoniju, tikai pēc viņa izpētīja, kā tas viss ir radies, bet viņš rakstīja, ko tajā brīdī juta? Diemžēl pie mums nav profesionālas akadēmiskās izglītības iestādes, kas nodarbotos tieši ar estrādes muzikantiem, un es domāju, ka tā pašlaik Latvijā ir lielākā problēma. Dziedoņiem pašiem nākas mācīties no ierakstiem un slavenu mākslinieku koncertiem. Kad būšu beigusi aktīvo koncertdarbību, es labprāt sakrātu naudiņu un nodibinātu savu dziedāšanas skolu. - Tu runā par mūsdienu jaunatni, klasisko harmoniju, Mocartu utt., bet tev taču vēl ir tikai 21 gads! Jā... (samulst) un tas ir kaut kas pārsteidzošs? Nu, es nezinu, acīmredzot tas ir saistīts ar to, ka es diezgan agri - jau aptuveni 16 gadu vecumā - kļuvu patstāvīga un materiāli neatkarīga. Pirms pārnākšanas uz Rīgu, es divus gadus dziedāju kādā krogā Talsos, kur man arī nāca pirmā naudiņa. O.K., es mājās biju tikai tik daudz, cik pārnakšņot - man bija koncerti, skolā ļoti aktīvi darbojos dažādās pašpārvaldes organizācijās, papildus vēl dziedāju krogā, taču tā bija mana pirmā lielā skola, mēs tolaik izmalām cauri visu klasisko repertuāru, sākot no Tīnes Tērneres līdz pat rokenrolam un blūzam. Kad es atbraucu uz Rīgu, man kabatā bija simts lati, un es nezināju, kā es turpmāk dzīvošu. Mana māte strādā par skolotāju, un visiem ir zināms, kādas ir skolotāju algas, turklāt viņai bija jāuztur arī mans jaunākais brālis, tāpēc uz viņas atbalstu cerēt nevarēja. Sapratu, ka man ir pašai jākuļas. Iesākumā strādāju gadījuma darbus, ierunāju reklāmas, kaut kur uzdziedāju, nedēļas nogalē braucu uz Talsiem, kur arī dziedāju. Tā es sāku pelnīt, un varbūt tāpēc mani uzskati ir sākuši veidoties jau agri.
Praktiski man arī nācies pašai uzaugt, jo mana māmiņa bija skolas direktore un darbā bija ļoti aizņemta, un mēs ar brāli savā vaļā arī dzīvojām. Kādreiz mēs ar viņu šausmīgi kāvāmies, pat līdz asinīm, bet tagad esam labākie draugi. - Par ko kāvāties - viņš tev atņēma lelli? - Nē, es biju meitene, kam patika mašīnas. Kādreiz ražoja mazus automašīnu modelīšus, un volga no tām bija mūsu mīļākā. Reiz par to arī sakāvāmies. Es bērnībā vispār biju diezgan neganta - es pat negribētu, lai man būtu tādi bērni. Es biju diezgan valdonīga, kā jau lauva pēc horoskopa. Pēc atnākšanas uz Rīgu, es sapratu, ka ģimene ir vienīgie cilvēki, kas mani mīl nesavtīgi. Mājas - tas ir mans patvērums, uz kurieni es dodos, kad man liekas, ka Rīga mani jau smacē nost.
- Bet arī līdz šai uzdziedāšanai taču bija jātiek? Jau bērnudārzā manai mammai teica, ka šis bērns dzied tīri. Man nebija kaut kāda īpaša balss tembra, taču es varēju nodziedāt intonatīvi tīri. Maziņai nācās dziedāt gan kāzās, gan kristībās, gan bērnu svētkos, gan citur. Mani neviens nav bīdījis - esmu visur gājusi pati. Kādreiz man pat māte teica: "Nu kur tev visur jālien, sēdi mierā!" Es tomēr tā nevaru - man ir jāiet un jādara. Vēlāk dziedāju solo skolas ansamblī, kā flautiste beidzu mūzikas skolu. Piedalījos dažādos konkursos, piemēram, Do-re-mi, rajona koru skatēs utt. - Pārnākot uz Rīgu, tu pēkšņi kļuvi par Lindu Leen. Vai tev nepatika uzvārds Feldberga? Un kas vispār ir Leen? Pirms pagājušā gada starptautiskā Eirovīzijas konkursa nacionālās atlases ar producentiem sapratām, ka tādu uzvārdu pat Latvijā ne visi var izrunāt. Kas tik es neesmu bijusi: gan Feldsberga, gan Folcberga, gan Feldmane utt. Izdomājām, ka vajadzīgs pseidonīms, kas ir viegli izrunājams. Kopā ar Agri un Modri (producentiem Agri Semēvicu un Modri Skatskalnu - S.V.) likām galvas kopā, un tā vienkārši radās šāds burtu salikums. Leen - tas neko nenozīmē, tas vienkārši nozīmē mani! - Arī šogad tu gatavojies Eirovīzijas konkursa nacionālajai atlasei, taču šoreiz tandēmā ar TV raidījuma Nošu spēles vadītāju Lauri Reiniku. Man ir diezgan aizspriedumaina attieksme pret otrreizējo mēģināšanu. Esmu fatāliste - man liekas, ka ja ir, tad ir, bet ja nav - tad nekā. Kas ir lemts, tam jānotiek. Reiz ar Lauri sēdējām, runājāmies, līdz viņš pēkšni sāka spēlēt. Man likās, ka tā ir ļoti laba dziesma. Tā viņš mani arī pierunāja, lai gan es ļoti negribēju. Man ir tendence par dažām lietām nedomāt, jo tikko es sāku domāt, tā man pasaule liekas diezgan nežēlīga un skarba. Nav jau tā dziedātāju dzīve nemaz tik salda, kā varbūt no malas liekas. Es uzskatu, ka katram ir savs darbs: ārsts jau no bērnības varbūt sapņojis kļūt par mediķi, cits varbūt grib kļūt par šoferi. Protams, dziedāt nevar jebkurš un arī rakstīt mūziku nevar jebkurš. - Bet vai strādāt Radio SWH par dīdžeju var jebkurš? Patiesībā tas bija mans bērnības sapnis. Dažkārt laukos sēdēju mūsu sausajā tualetē, ņēmu avīzi un lasīju visas programmas, iztēlojoties, it kā es būtu diktore. Tas vakaros bija kā rituāls. Tas bija sapnis, kuru es nemūžam necerēju realizēt. Patiesībā maniem vecākiem nav nedz naudas, nedz pazīšanās - mani neviens nav bīdījis, viss ir noticis tikai pateicoties tam, ka esmu satikusi vajadzīgos cilvēkus vajadzīgajā brīdī. Tagad man pārmest par to, ko esmu saviem spēkiem izdarījusi... Dažkārt tas ļoti sāp. - Ko tu vari teikt tiem, kas saka, ka šim 21 gadu vecajam skuķim nu gan ir sakāpis galvā? Lai viņi parāda vienu konkrētu izteicienu vai darbu, ar ko es būtu izpelnījusies šādu attieksmi! Cilvēkiem ir jāatbild par saviem vārdiem, un es atbildu par katru izteicienu, ko esmu teikusi. Ļoti žēl, ka par mani spriež tādi cilvēki, kas pat ne reizi ar mani nav runājuši. Es nevienu nenosodu, jo katram ir sava dzīve un savi uzskati, taču esmu jūtīga, kā visi mākslinieki, un šādas nievas man sāp un liek justies slikti. Es daru savu darbu, un, ja kādam tas nepatīk, - nu var taču neklausīties, var nenākt uz koncertiem utt. Labo lietu jau ir vairāk, taču tās sliktās ilgāk paliek atmiņā. Esmu savā dzīvē kaut ko sasniegusi, un uzskatu, ka varu atļauties vismaz vienu prieku - varu atļauties par to būt lepna.
- Laikam tu vispār esi diezgan drosmīga meitene, jo tavā vecumā atļauties tik pārdrošus kailfoto ar kolēģi Māri Žigatu... Kāda bija apkārtējo reakcija pēc šo fotoattēlu parādīšanās žurnālā Klubs? Es par to negribu īpaši runāt. Neesmu ne no viena dzirdējis, ka tās bildes būtu sliktas, un domāju, ka tas ir galvenais. Es to nenožēloju (es nekad neko nenožēloju), vienīgais man žēl, ka dēļ tā man nojuka viens projekts. Šajā ziņā notika arī viens starpgadījums - Rīgas Viļņos tika publicēts fotoattēls no sērijas Klubam, kas nebija ar mani saskaņots un arī fotogrāfs Deinats vai Kluba redakcija tam nebija devusi atļauju. Tātad tas nozīmē, ka tie cilvēki šo bildi ir vienkārši piesavinājušies no žurnāla, pārkāpjot autortiesību likumu. Šī Kluba sērija bija domāta tikai šim žurnālam, jo tas ir specifisks izdevums, un tā nav vienkārši bilde - tas ir kaut kas vairāk. Šie fotoattēli nav vulgāri - akts skaitās māksla un arī fotogrāfijās nav nekas neķītrs. Es jau nebiju tā, kas teica, ka gribu fotografēties, un Kluba cilvēkiem mani nācās diezgan ilgi pierunāt. Diemžēl tā lieta jau ir aizgājusi pārāk tālu, un es vēl nezinu, kā tas tiks panākts, bet Rīgas Viļņi par to vēl dabūs dzirdēt. - Kā tu jūties skaņu industrijas apritē? Piemēram, šajās dienās aprit desmit gadu kopš barikāžu dienām, kad tavi pašreizējie kolēģi ar dziesmām palīdzēja cīnīties par Latvijas neatkarību. Es atceros to laiku. Es biju mājās, kad mani vecāki brauca uz Rīgu. Nevarēju aizmigt visu nakti, jo, kad mana mamma brauca prom, viņa teica, ka viss būs labi, taču tika daudz es jau sapratu, ka tas nav nekas labs, un no turienes var arī neatgriezties. Toreiz es gan to tik nopietni neuztvēru, - nu kas gan bērnam tur var būt prātā, ka tik mama atgrieztos! - bet pēc tam esmu diezgan daudz par šo lietu domājusi. Tagad gan es jau kādus četrus gadus televizoru neskatos, jo raidījumos praktiski ir tikai sliktās ziņas. Dzīve nav tik rožaina, lai es vēl atļautos sev bojāt garastāvokli. - Kā tu domā, vai šis gads varētu būt jauno gads Latvijas populārajā mūzikā? Vispār jauno gads? Man liekas, ka tas tā varētu būt, jo pērn parādījās daudz jaunu un talantīgu vārdu - Agnese, grupa Tumsa, nopietnāk sāka dziedāt Gunārs Kalniņš, interesanta dziedātāja ir Madara Celma, tāpat Jana Keja u.c. - Vai tev nav bail no priekšlaicīgas muzikālās novecošanas, jo jau pēc dažiem gadiem tu būsi pilnībā atēdusies no skaņu industrijā notiekošā? Bet paskaties uz rietumu dziedātājām - manā vecumā viņām jau ir pēdējais laiks skatīties uz pirmo Grammy balvu! Es dzīvoju dzīvi un nedomāju, vai esmu sasniegusi daudz vai maz. Es spēju novērtēt to, kas ar mani ir noticis labs. Es spēju novērtēt to, ka strādāju Radio SWH, ka man iznācis debijas albums. Ir bijušas arī visādas balvas, piemēram, labākās dziedātājas balva LNT Mūzikas balva 2000 vai konkursā Viļņā, taču zini, kas bija lielākā balva? Man lielākais prieks bija LNT pasākumā, kad nosauca piecas kandidātes uz labākās dziedātājas balvu un mani nosauca priekšpēdējo, tieši manu vārdu dzirdot zālē sākās ovācijas. Tas bija vēl saviļņojošāk nekā brīdis, kad gāju pēc balvas. Protams, dažreiz man liekas, ka es tūlīt salūzīšu zem šīs nastas, taču jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Linda Leen * Dzimusi 1979. gada 26. jūlijā; * neprecējusies, bērnu nav; * Bērnu mūzikas skolā beigusi flautas klasi, spēlē arī klavieres, akordeonu un ģitāru. * Mācās Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā 4.kursā vokālajā nodaļā * Konkursa Meklējam solistus '97 fināliste * Rīgā notikušā dziedātāju konkursa Next Century Stars '98 Grand Prix ieguvēja; * Starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases fināliste 2000. un 2001. gadā; * Popdziedātāju konkursa Viļņa 2000 laureāte, skatītāju simpātiju balvas un konkursa organizatoru balvas ieguvēja; * LNT Mūzikas balvas 2000 kā labākajai dziedātājai ieguvēja; * Radio SWH dīdžejs darba dienās no pulksten 20 - 23 un svētdienās no pulksten 15 - 19.