Diena,11.12.09, Jegors Jerofomovičs Lindai Leen — jauns albums un svētku koncerti. Intervijā TVIzklaidei dziedātāja stāsta par Dievu, tviteri un ambīcijām. Ir ideja skatuvi veidot baleta Riekstkodis estētiskajā grūvā — novembra sākumā tviterī (twitter.com/Linda_Leen) paziņoja Linda Leen Kāds tad būs grūvs un kas tas īsti ir, Lindas cienītāji uzzinās svētdien, 13.decembrī, Rīgas Kongresu namā, kur dziedātāja sniegs divus svētku koncertus ar Liepājas simfonisko orķestri un diriģentu Imantu Resni. Ar šo kolektīvu ierakstīts Lindas jaunākais albums Ziemasskaņas — gaumīgi atmosfēriska, holivudiski krāšņa, bagātīgi orķestrēta izlase, kurā iekļautas Lindas oriģinālkompozīcijas,Raimonda Paula sacerējumi, amerikāņu un krievu dziesmu versijas latviešu valodā. Koncerta pirmā daļa būs veltīta Ziemasskaņām, otrajā daļā skanēs dziesmas no mūzikla Mūzikas skaņas. Diska Ziemasskaņas prezentācijas dienā tviterī ierakstīji, ka albums ir piedzimis un tā ir meitene! Kāpēc meitene, nevis zēns? Brīdī, kad tika atplēsta pirmā CD paciņa, mana menedžere iekliedzās: "It"s a girl!" Tā ir piedzimusi! Meitene tāpēc, ka Linda Leen ir izpildītāja un Linda Leen ir uz albuma vāka. Ierakstīt šādu disku ar simfonisko orķestri ir liela atbildība. Tas prasa daudz līdzekļu un darba, bet es gribēju atstāt kaut ko vērtīgu latviešu svētku mūzikas zelta arhīvā. Es ticu, ka mums tas ir izdevies. Prezentācijā teici, ka albums ir veltīts Dievam. Kāpēc? Viņš mani iedveš drošības izjūtu. Ar Dievu man ir tāda pati sajūta kā ar tuviem cilvēkiem, ar kuriem mūs vieno patiesa mīlestība. Ja tuva cilvēka nav blakus, es tik un tā sajūtu, ka kāds mani sargā, kāds man ir blakus. Cilvēki, kuri mīl viens otru, palīdz viens otram visu laiku un baro viens otru enerģētiski. Tieši tāpat ir ar Dievu — kopš viņš ienāca manā dzīvē, arī tad, kad man klājas slikti, ir sajūta, ka mani vienmēr kāds sargā. Veltīju albumu Dievam par godu šai sajūtai. Gribēju pateikties par dāvanu, ko Viņš man ir devis, — spēju radīt. Es arī jutu, ka ir pienācis laiks dziedāt latviski. Pati vienmēr saku, ka latviski es dziedu Dziesmu svētkos un Ziemassvētkos. Tu pieminēji, ka ieguldījumi projektā ir lieli. Ierakstīts ziemas mūzikas albums, 13.decembrī būs divi koncerti Rīgā. Tik daudz pūļu — un tikai divi koncerti. Vai tas attaisnojas komerciāli? Vai ir izdevīgi to visu darīt?Pieredze ar simfonisko orķestri man bija albuma Chameleon (2008) ierakstā un koncertos. Ja projektā iesaistīts simfoniskais orķestris, nekādas runas par izdevīgumu nevar būt. Tas vienkārši nav iespējams. Taču, tā kā mums ir atbalstītāji, mēs to visu varējām paveikt. Katrā ziņā ir vērts to darīt. Pašlaik Latvijā lielākais mākslinieka ieguvums no viņa aktivitātēm ir tas, ka viņš gūst aktualitāti, un, jo kvalitatīvāk mākslinieks ir izdarījis savu darbu, jo spēcīgāk viņš nostiprina pozīcijas Latvijas mūzikas lauciņā. Cieņa un atzinība par labi izdarītu darbu ir ilgtermiņa ieguldījums karjerā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es šo trako ideju realizēju šajā grūtajā laikā. Protams, man ir žēl, ka tie ir tikai divi koncerti Rīgā. Ja šeit būtu Lielbritānija, notiktu vismaz desmit koncertu lielākajās pilsētās. Pagaidām tā nav, bet es ceru, kādreiz tā būs. Man ir doma ieskaņot šo albumu arī citās valodās. Lielākā daļa albuma dziesmu ir latviskotas, oriģinālā tās ir amerikāņu un krievu dziesmas. Es gribētu iedziedāt šo albumu krieviski. Krievu valoda man vispār ir atklājums. Koncertprogrammā Dziesmas mīlestības valodās es izpildīju romanci krieviski. Man patīk dziedāt krieviski tieši tādu mūziku — senu, ar saknēm —, nevis, kā saka krievi, popsu. Jaunajā albumā ir Dziesmiņa par lāčiem no filmas Kaukāzas gūstekne. Kad ieminējos, ka gribu iekļaut to albumā, daudzi man sacīja: kā tas ir iespējams? Šādā albumā — dziesma no Kaukāza gūsteknes?! Es atbildēju: mīļie cilvēki, vai esat kādreiz lasījuši šīs dziesmas tekstu? Tā ir par mīlestību! Par to, ka divi lāči griež Zemes asi, lai divi cilvēki, kuri lemti viens otram, ātrāk satiktos. Līdzīgs teksts mums ir latviski. Es zināju, ka tā ir dziesma šai izlasei. Tas būs albuma otrais singls, top klips. Šis disks ir sezonāls produkts. Kāpēc, tavuprāt, tas būtu jāpērk arī februārī? Es to nesaucu par Ziemassvētku albumu, bet gan par ziemas albumu. Tajā nav dziesmu ar reliģisku saturu, tas ir albums par cilvēku zemes dzīvi. Par ziemu dabā un cilvēka dvēselē, kas alkst pavasara. Ziemasskaņas var klausīties visu ziemu, disku var nopirkt arī februārī. Droši vien mums būs grūti šo mesidžu nodot klausītājiem, bet, kā būs, tā būs. Pašlaik esmu gandarīta par to, ko mēs esam izdarījuši, un
ar nepacietību gaidu koncertus. Es būšu īpašā viešņa Liepājas simfoniskā orķestra gada izskaņas koncertos Liepājā 27.decembrī un Ventspilī 29.decembrī. Ziemassvētkus un Jauno gadu gaidot, cilvēks parasti pārvērtē dzīvi un padarīto. Kā tu mainies, laikam ejot? Vai tev ir mazāk baiļu, mazāk kompleksu, vairāk brīvības sajūtas? Ar to pārliecinātību un bailēm viss ir ļoti mainīgi. Brīžos, kad saņemtas uzslavas, es kļūstu pārliecinātāka par sevi. Ir brīži, kad joprojām nejūtos pārliecināta, vai esmu pareizajā profesijā, vai daru to, ko man vajadzētu, vai es pietiekami daudz daru, lai būtu šajā profesijā. Pārliecība vairojas uz skatuves. Prasmju kopums, kas tev ir, ar gadiem kļūst lielāks, tu vairs neapmulsti un neapjūc nevienā situācijā uz skatuves. Dzīvē un darbā arvien ir daudz dienu, kad ir depresīvs noskaņojums. Ne vienmēr viss notiek, kā gribētos. Šķiet, es vienmēr uztraukšos par to. Taču mākslinieks ir kā Rīga, kas nekad nav gatava. Viņam visu laiku ir jābūt mainīgam, visu laiku ir jābūt procesā, jābūt spējīgam ieguldīt sevī, ieguldīt attīstības procesā. Tāda es gribu būt — kā Rīga, negatava visu laiku. Visu laiku kaut ko uzlabot un tiekties uz kaut ko. Daudzas interesantas lietas par tevi var uzzināt tviterī. Tur tu vari ierakstīt ko tādu, ko neieliksi savā mājaslapā. Piemēram, mēs tagad zinām par tavu ieilgušo karu ar mājas apsaimniekotāju. Kāpēc tev ir svarīgi par to ziņot? Tviterī var uzturēt kvalitatīvu komunikāciju, es sekoju cilvēkiem, kurus es pazīstu un kuri mani interesē. Tviteris man patīk tāpēc, ka tur nav videofailu, nav nekādu lejupielāžu un spama vēstuļu. Nav nekā lieka. Doma, kas jāformulē īsi, — tas mani disciplinē. Tas organizē domu, un es neizplūstu garumā, jo man patīk rakstīt gari, kad rakstu blogus, es tos rakstu ļoti garus. Sēžot tviterī un kaut ko ierakstot, man ir sajūta, ka tajā brīdī es tikai pa pusei esmu Linda Leen, varbūt tieši tur esmu vairāk Linda Lezdiņa. Es jūtu atbildību ik pa laikam paskatīties ziņas, lai es varētu tviterī izteikt viedokli svarīgos jautājumos. Cilvēkus interesē ne tik daudz manas personīgās lietas, bet arī tas, ko es domāju par citām lietām un ko es varu pastāstīt, ne tikai runājot par sevi. Diskusijas tviterī ir vērtīgas, un tur es pati daudz ko uzzinu. Vismaz manā lokā ir cilvēki, kuri ievieto vērtīgu informāciju. Šī vide man patīk arī tāpēc, ka es varu lietot tviteri mobilajā telefonā. Ja man ir laba doma, es uzreiz varu dalīties ar cilvēkiem. Man šī lieta kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Vai konkurences trūkums Latvijas popmūzikā nebremzē tavu attīstību? Teikšu godīgi: es nevaru iedomāties, kā es varētu strādāt vēl vairāk, nekā es pašlaik strādāju. Tāpēc uz tavu jautājumu atbildēšu — nē. Termins "konkurence" mani vairs neuztrauc un neskar. Esmu sapratusi — katrs mākslinieks ir pilnīgi savādāks, katram ir cita auditorija, citi mērķi un lietas, par kurām viņš runā. Vienīgais ceļš uz ilglaicīgu darbību ir strādāt, strādāt, strādāt un ar laiku pierādīt savu vērtību, savu kvalitāti. Kas veicina tavu attīstību? Nesen atbildēju uz Laura Reinika ierakstu tviterī, kurā viņš izteicās, ka nevar izturēt ambiciozus, nepateicīgus cilvēkus mūsu šovbiznesā. Manuprāt, ambīciju nepelnīti uzskata par sliktu īpašību. Ambīcija ir tā iekšējā enerģija, tas dzinulis, kas tevi vada, kas tev liek celties septiņos no rīta, iet uz sporta zāli, attīstīt sevi, dziedāt, mēģināt. Ambīcija ir viena no kvalitātēm, lai cilvēks, kurš apzināti kļuvis par publisku personību, kā lokomotīve varētu vilkt sevi un visus pārējos līdzi. Es Laurim atbildēju: tu taču strādā šajā profesijā, kurā ambīcija ir nepieciešama, tāpēc, visticamāk, tu arī ej uz skatuves. Ambīcija ir viens no iemesliem, kas liek attīstīties. Daudzus dzen arī kaut kādi bērnības kompleksi. Tu gribi kļūt labāks, nekā esi, un vismaz bišķiņ pietuvināties tam ideālajam tēlam, kā tu sevi redzi. Tas arī man liek vairāk strādāt un būt aktīvai. Mans darbs ir arī kalpošana Dievam un cilvēkiem, jo Dievs ir teicis: jums ir jākalpo cits citam ar to, ko jūs vislabāk varat darīt. Un vienkārši jādāvā. Es nekautrēšos no vārda "misija". No vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka dzīvais mūzikas izpildījums viņiem ir devis daudz pārdomu un emociju. Es tam ticu, un tāpēc es to daru. Man šķiet, arī tāda kautrība vispār nav vietā. Pašam arī jābūt gandarītam par to, ko tu dari, pašam par to ir jāpriecājas, un es priecājos, un vairs nejūtos tik vainīga, kā es kādreiz jutos par katru repliku, kas par mani tika izteikta, — vai es esmu prasīga vai vēl kaut kāda. Esmu tāda, kāda esmu. Es daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, saceru mūziku, un tas ir labākais, ko varu darīt.