NRA "MĒS", 2008. gada 30. augusts
Linda Leen: ir laiks dot gāzi grīdā! Sandris Vanzovičs 30.augusts 05:55, 2008 Nākamā nedēļa paies Lindas Leen zīmē – 5. septembrī Dzintaru koncertzālē notiks dziedātājas albuma Chameleon prezentācijas koncerts. Šādu informāciju pēdējos gados varētu ziņot par daudziem mūziķiem, bet šoreiz tas ir daudz interesantāk. Jo tā ir Linda Leen – dziedātāja, kuras pirmais un pēdējais studijas albums Let’s Go Insane nāca klajā 2001. gadā, taču viņa joprojām nepārtraukti ir cilvēku uzmanības epicentrā. Par Lindu Leen dzirdēts tik daudz leģendu un stāstu, ka gluži vai jāpabrīnās, kāpēc viņas portrets joprojām nekarājas kādā latvju mūzikas slavas zālē – laikam jau tikai tāpēc, ka mums tādas nav. Linda Leen kā jaunā un talantīgā skatuves priekšplānā gozējusies vairāk nekā desmit gadu, šajā laikā mistiskā kārtā sadzīvojot sev gūzmu nelabvēļu, taču arī milzīgu skaitu fanu. Kāda ir Linda? Iedomīga un nesasniedzama vai vienkārša meitene no Talsiem, kurai labi padodas dziedāšana? To plašāka sabiedrība neuzzinās, jo Linda sev apvilkusi loku, kuru pārkāpt būs lemts tikai viņai tuvākajiem cilvēkiem. Mēs apskatniekam garākā sarunā ar Lindu sanācis kavēties tikai divreiz – 2001. un 2008. gadā –, taču dažādos muzikālos pasākumos pārmīties ar kādām frāzēm iespēja bijusi bieži. Līdz ar to Lindas subjektīvo portretu tomēr var uzzīmēt: viņa nav iedomīga un lecīga; viņa tikai ļoti labi (no malas vērojot – pat pārāk) apzinās savu vērtību, ir prasīga pret sevi un apkārtējiem; viņa nekad nekavē un perfekti izprot situāciju; bez humora izjūtas, toties intelektuāla un ar precīzu kā pulkstenis domāšanu. Komunikācijā ar svešiem viņa varbūt liekas garlaicīga, bet – ne iedomīga. Viņa ir Linda. Pēc septiņiem gadiem Atgriešanās – un uzreiz ar milzīgu solokoncertu prestižajā Dzintaru koncertzālē... Tāda arī bija tava doma, lai pirmais koncerts būtu tik pamatīgs un iespaidīgs? – Visi lielie mākslinieki tagad jau organizējuši lielkoncertus, tāpēc varbūt tas neliekas kaut kas īpašs: ir albums, ir koncerts. Taču pašai tomēr ir sajūta, ka tas ir kaut kas liels un īpašs, jo tas būtībā būs mans pirmais lielais solokoncerts, turklāt vēl notiks tik vēsturiskā un skaistā vietā. Albumā ietvertā mūzika, ko izpilda simfoniskais orķestris, labākie pūtēji, Sweetwaterz, arī Simply Red mūziķi utt. – tas viss pelnījis skanēt dzīvajā. Man kā māksliniecei saldais ēdiens ir nevis tas, ja redzu, ka dziesmas no albuma ir topos, bet tās dziedāt. Tieši par to es domāju, rakstot savu disku – ka beidzot būs brīdis, kad to varēšu dziedāt. Vai tev negribējās šo saldo ēdienu izstiept, piemēram, uz kādiem pieciem koncertiem? – Tas ir diezgan dārgs pasākums, jo man uz skatuves būs ap piecdesmit cilvēkiem – tie būs vieni no labākajiem mūziķiem, kas mums vispār ir. Tāpēc pagaidām viens koncerts. Tiesa, būs vēl viens – Latvijas Nacionālajā operā 10. novembrī. Iespējams, uz Ziemassvētkiem būs vēl viens koncerts – kopā ar kādu dziedātāju ne no šīs valsts. Ceru, ka tas viss ies plašumā – ne tikai šīs valsts robežās, bet arī tālāk –, un tad jau varēšu atļauties arī kaut ko vairāk.
Tev nav ienākusi prātā doma, ka varbūt pa šo laiku visi par Lindu Leen jau būs aizmirsuši un neviens uz koncertu neatnāks?! – (Iesmejas un mierīgi atbild) Tas vairs nevar notikt pat teorētiski, jo lielākā daļa biļešu [uz koncertu] jau ir izpirktas. Arī preses aktivitāte, kas visus šos septiņus gadus nerimst un kas man (uzsver) tiešām ir liels pārsteigums, droši vien liecina par to, ka cilvēkiem ir saglabājusies interese. Esmu pateicīga tiem, kas ir gaidījuši un sagaidījuši, kas palikuši uzticīgi manai mūzikai. Droši vien ir arī cilvēki, kas neko par mani nebūs dzirdējuši. Jāatceras, ka paaudze, kas dzima tajā laikā, kad iznāca mans pirmais albums, tagad jau ies pirmajā klasē. Lauva Linda Kur slēpjas šis Lindas Leen fenomens? It kā septiņus gadus tu lielus koncertus neesi rīkojusi, turnejās neesi braukusi un albumus neesi izdevusi, taču tajā pašā laikā interese par tevi ir tik milzīga, ka man gandrīz prasīja autogrāfus, uzzinot, ka dodos uz interviju ar pašu Lindu Leen... – (Rūpīgi apdomā atbildi) Droši vien lielākais nopelns ir tam, ka sekoju līdzi tam, ko daru – lai viss būtu kvalitatīvi. Par savu perfekcionismu esmu daudz dabūjusi pa kaklu (smejas), taču domāju, ka laika gaitā tas tomēr atmaksājas. Lai tiektos pēc kaut kā liela, ir jāpārkāpj daudz šķēršļu. Kur esmu parādījusies, vienmēr esmu gribējusi visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas un domāju, ka tieši tas cilvēkiem joprojām liek interesēties par manu daiļradi. (Uzreiz steidzīgi piemetina) Taču vispār – es to tiešām nespēju izskaidrot! Varbūt par to gādājuši mediji, kas gan ne vienmēr pret tevi ir saudzīgi? Starp citu, ja neskaita itin biežo parādīšanos dzeltenās preses slejās, pārējos gadījumos liekas, ka tu pati izrēķini, kad un ar ko runāt... – Nu... Prese taču ir... Piektā, nē, trešā? Ā, ceturtā vara! Esmu daudzreiz saskārusies ar to, ka, lai varētu pateikt cilvēkiem tieši to, kas ir tavā galvā, nākas izdomāt tik daudz shēmu... Katrai izdevniecībai vai preses izdevumam ir savas intereses par to, kā parādīt Lindu Leen, ko noklusēt, ko izvilkt boldā, ko vispār nerakstīt u.tml. Tas vienkārši piespiež veidot attiecības ar presi, jo citādi cilvēki nekad netiks pie tās manas patiesās domas. Protams, labākās zāles ir vienkārši strādāt un radīt labu mūziku – tā, lai neviens nevarētu noliegt, ka tā ir laba. Taču – ja, kā Sprīdītī teikts, tev nav tie melnumiņi dimanta oliņā, tad to vienkārši nav. Protams, neviens nav ideāls, taču, dzīvojot dzīvi, kurā nevienam neesi parādā un nevienam neesi neko sliktu izdarījis, atliek tikai censties kontrolēt to procesu, lai cilvēki sadzird to, ko patiešām domāju, nevis to, ko presei šad un tad ir izdevīgi atspoguļot. Diemžēl ir tā, ka viena pile darvas var uz ilgu laiku sabojāt priekšstatu par cilvēku – lai arī tam varbūt nav nekāda sakara ar patiesību. Tevi kā lauvu pēc horoskopa laikam jau vispār labāk nekaitināt... – Es cienu konstruktīvu kritiku, neskatoties uz to, ka lauvas ir ar augstu pašapziņu. Lai gan – tas arī droši vien ir mīts. Lauvas ir ļoti augstsirdīgi un labsirdīgi, un arī ļoti labi draugi. Vai tad tā ir? Mums ar tevi dzimšanas dienas datumos ir tikai divu dienu starpība... – (Apņēmīgi uzreiz nogriež kā ar nazi) Lauvas – vīrieši ir pilnīgi, pilnīgi citādi, tā tas ir! Es patiesībā esmu ļoti liela demokrāte – man absolūti nevajag citus kontrolēt. Es ļoti novērtēju patiesu prieku, ja tas ir abpusējs. Tik reti pēdējā laikā var sastapt cilvēkus, kas ir vienkārši atklāti pret tevi. Ļoti maz. Taču es šādu
īpašību vērtēju ļoti augstu. Arī pati cenšos tāda būt, lai gan tas nemaz nav viegli, jo cilvēki patiesību ne vienmēr vēlas dzirdēt. Kūka, kas domāta visiem Albums tev tapa it kā ļoti klusi, un pēkšņi – bums! –, un tas ir nācis klajā, turklāt ar virkni skaļu producentu un viesmūziķu uz klāja! Arī pirms kādiem pāris gadiem tev bija dziesma, es vēl runāju ar izdevniecības Platforma Records pārstāvjiem, kas teica, ka tā esot priekšvēstnesis albumam... – Vai tu runā par dziesmu Stick Together? ...jā, bet tad atkal bija pauze, un beigu galā albuma izdošanas ideja kaut kur pačibēja. Speciāli pieslēpi savus plānus, lai nesanāktu tā, ka tikai soli, bet neko nedari? – Kad palasu savas iepriekšējās intervijas, tad redzu, ka ne vienu reizi vien esmu teikusi – jā, tūlīt būs [albums], par izdošanas termiņu tiek noteikts kārtējais vēlais rudens vai agrais pavasaris, kas pārtop nākamajos kārtējos rudeņos un pavasaros utt. Tāpēc nolēmu turēt šo procesu noslēpumā līdz pēdējam brīdim un tad vienkārši nākt klajā ar gatavu darbu. Protams, tas viss varēja notikt ātrāk, taču ir lietas, ko cilvēks var saprast tikai tad, kad viņš var saprast, un izdarīt tikai tad – kad var izdarīt. Ir dziesmas, kurām ir gandrīz septiņi gadi, un ir, piemēram, Chameleon, kas ir pati jaunākā. Kad tā pie manis atnāca, man likās, ka esmu uzrakstījusi pašu skaistāko dziesmu mūžā – kaut vai tāpēc, ka tajā varēju realizēt to, ko savā galvā esmu dzirdējusi jau sen: krāšņo orķestri kopā ar manu balsi. Šķita, ka mans sapnis par to, kādā ietvarā gribu dzirdēt savu balsi, beidzot ir piepildījies. Dziesmas ir ļoti dažādas, un to pasvītro albuma nosaukums. Hameleons – mainīga daba, dažādas dziesmas. Kādubrīd mēģināju no tā izvairīties, jo nevarēju saprast, kā to definēt un kurā plauktiņā sevi ielikt, jo esmu profesionāla džeza māksliniece. Taču sapratu, ja mākslinieks prāto par to, ko darīt vai nedarīt, tad radošajam momentam paliek maz vietas. Tāpēc es vienkārši rakstīju [dziesmas] tā, kā gribu, kā vēlos, kā man sanāk. Gluži tāpat, ja tev mājās ir ledusskapis, pilns ar garšīgām lietām, bet īsti nezini, ko ar to visu darīt. Taču tad pēkšņi uzrodas recepte, un – viss, tev ir kūka! Un jau vari to piedāvāt citiem. Dziesma Chameleon ir kā recepte pārējam albumam: kad tā radās, uzreiz bija skaidrs kā šis albums sauksies, kāda būs tā koncepcija. Un kurā plauktiņā šo kūku likt? – Tur jau tā lieta, ka kūkai nav plauktiņa, jo tai ir jāstāv uz galda un visiem šī kūka ir jāēd! Un katrs lai ņem to gabaliņu, kas viņam visvairāk garšo. Ir gan arī teiciens – kas der visiem... – ...tas neder nekam (domīgi pabeidz teikumu). Jā, ir tāds teiciens, taču arī tas savā ziņā ir stereotips. Kad runāju ar mammu, viņa dažkārt saka: nē, nē, nē, tas nav priekš manis, tas man nepatīk! Tad es vaicāju: mamm, bet kad tu pēdējoreiz pārvērtēji šo savu uzskatu?! Domāju, ka ik pa laikam ir jāpārvērtē un jāpavaicā sev, kāda es gribu būt un kas es gribu būt. Man liekas, ka ieguvēji vienmēr ir tie, kas iet savu ceļu. Pat ja viņi nesasniedz kaut kādus milzīgus plašumus vai lielus augstumus, viņi paliek uzticīgi savai idejai. Klausieties dziesmas, uzzināsiet par Lindu
Vai vispār var teikt, ka tev šie septiņi gadi ir bijuši kā pauze? It kā nav bijis lielu koncertu un albumu, taču visu laiku kaut kur tepat vien esi bijusi! – Jā, tā bijusi tāda relatīva pauze. Šajā laikā taču bija kopā ar Prāta vētru iedziedātā Reality Show, kopā ar Mumij Troļļ iedziedātā Medvedica, bija piedalīšanās Eirovīzijā, Bildēs, kabarē, un kas tik vēl viss nav bijis. Pa šo laiku tapušas arī dziesmas, un dažas no jaunajā albumā iekļautajām ir autobiogrāfiskas – par cilvēkiem, kuri joprojām ir šeit pat. Klausītājiem varētu būt interesanti mēģināt atšifrēt, kas tie ir par cilvēkiem, par kuriem es dziedu. Ir dziesmas, kurās mēģinu uzrunāt un iedrošināt cilvēkus, kuriem ir sapņi. Un tad ir trešā daļa, kuras var saukt par dziesmām-fantāzijām, kurās rakstu par to, kāda gribētu būt, ko gribētu piedzīvot. Tā ka bieži to citu savu dzīves pusi izdzīvoju dziesmās. Protams, visvairāk to izdzīvoju koncertos, un tieši šī daļa man patīk visvairāk. Kāda tad tu gribētu būt, kādas situācijas piedzīvot? – Ā, to nevar tā ar vārdiem izstāstīt, tas jāklausās dziesmās! (Smejas) Dziesmā Chameleon ir teksts – esmu gan labā, gan sliktā meitene; es varu mainīties kaut simtiem reižu dienā kā hameleons; vai tas, ko es saku, ir patiesība vai tikai joks, to tu nekad neuzzināsi, jo es tev ļaušu uzzināt tikai to, ko es vēlēšos, lai tu zini utt. Respektīvi – tā ir sieviete, kas ļoti labi apzinās savu vērtību, uzņemas atbildību un iniciatīvu par visu, kas viņas dzīvē notiek, un ir ļoti vieda gan šā vārda mistiskākajā, gan reālistiskākajā nozīmē, un var lasīt cilvēkus. Ir ļoti maz tādu cilvēku, it īpaši sieviešu, kuru priekšā vīrieši krīt ceļos, un nevis tāpēc, ka viņas būtu neaprakstāmi skaistas vai neiedomājami intelektuālas, bet tāpēc, ka viņu dabiskā enerģija, harisma ir kaut kas neizskaidrojami pievilcīgs. Taču šīs dziesmas var tikai mēģināt tā izskaidrot, jo katram ir kaut kāds sapnis, kurā viņš ar citiem nedalās. Ir lietas, par kurām mēs nekad, nekad, nekad nestāstām citiem – ko patiesībā gribam. Bet man ir tā fenomenālā iespēja – es varu ar mūzikas starpniecību par to parunāt ar cilvēkiem. Vārds kā brends Par vērtību runājot – to nu gan sev tu laikam zini. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Presē virmo ziņas, ka esi viena no dārgākajām saistībā ar korporatīvajiem pasākumiem. Nešaubos, ka tā varētu arī būt, bet – kā nosaki savu vērtību, lai nenāktos sadrumstaloties kaut kādos nevērtīgos pasākumos? – Manu dzīvi šādos slēgtajos pasākumos mazliet atvieglo mūzikas stils, kurā uzstājos – džezs. Tas ir elitārs novirziens, ko izpilda mūziķi, kuriem neizbēgami ir augstākā izglītība, līdz ar to tie ir cilvēki, kuriem a apriori jāsaņem atbilstoši savam profesionālajam līmenim. Līdz ar to viss mans sastāvs kopumā ir dārgāks. Arī tie pasākumi, kuros ir vajadzīga džeza mūzika, ir... man nepatīk vārds prestižs, jo tas skan kaut kā snobiski, bet... Nu jā, šie cilvēki apzinās, ka tā nav ballīte, tās nebūs īsti dejas. Līdz ar to ir konkrēta cilvēku kategorija, kas vēlas tieši šo mūziku, un tā parasti ir turīgu cilvēku kategorija. Vai tad tevi vienmēr uz pasākumiem aicina tikai tie, kuri saprot tavu mūziku? Neesi trāpījusies pasākumos pie jaulatviešiem? – ...kuriem galvenais – lai būtu vārds? Jā, daļa pasākumu varbūt arī ir tādi... Taču, zini, man ir bijis daudz pasākumu, pēc kuriem cilvēki nāk klāt un atzīstas – mēs nemaz nezinājām, ka tu dziedi tādu mūziku, turklāt proti dzīvajā dziedāt! (Smejas) Nākas secināt, ka cilvēki tiešām bieži vien zina tikai brendu, kas izskanējis laikrakstos, un pērk prestižu. Taču vēlreiz atkārtoju – man joprojām nav skaidrs, no kurienes
rodas un kas rada šo [manu vārda] prestižu. Vai to rada tas, cik bieži tiec atspoguļots presē...? Tiešām nezinu, man tā ir mistika. Spēks rodas dodot Vienubrīd man likās, ka centies turēties diezgan nostatus no visām publiskajām aktivitātēm, tāpēc dīvaina šķita tava piedalīšanās šovā Dejo ar zvaigzni. – Jā, es ilgi domāju, vai tam piekrist, taču mani kopš pirmā Kabarē laikiem ir saistījusi dejošana. Tur vienā dziesmā man bija tikai pāris kustības, un tas man visus šos gadus nedeva mieru... Pieteicos šajā šovā, jo gribējās dejot, gribējās papildināt savu skatuves arsenālu. Atvēros kaut kādā pavisam citā veidā, jutos tik ļoti pacilāta! Koncertos, kas bija šovu laikā, džeki no Sweetwaterz teica – nu gan tu visus šarmē! (Smejas) Nu jā, jo tā kustība jau pilnībā atraisa. Man ļoti ilgi un grūti nāca šī pilnīgā atbrīvošanās uz skatuves, un tagad baigi izbaudu to, ka tas zvērs nāk ārā. Es viņu neturu, lai nāk! Tā ir riktīgi laba sajūta, ka dari to, ko dari, esi tur, kur tev jābūt, un nejūties nevienam parādā par to, ka labi izskaties, labi dziedi, raksti pats savu mūziku. Es esmu tāda, kāda esmu, nāciet – klausieties un skatieties! Ir ļoti labi būt mierā pašai ar sevi. Par Jauno vilni: vai tu jūties kā uzvarētāja vai zaudētāja, ka netiki tālāk? – Man tika piedāvāts piedalīties šajā konkursā uz pašu pirmo vilni. Taču toreiz nepiedalījos. Visus šos gadus nejutos gatava tik liela mēroga konkursam. Patiesībā esmu priecīga arī par to, ka neiekļuvu Eirovīzijas finālā, jo tikai tagad saprotu, ka katram ir tikai viena starptautiskās debijas iespēja – vari tikai vienreiz parādīties pirmoreiz, un, ja tā parādīšanās ir ne īpaši pārliecinoša, būtībā vairs citu iespēju nav. Šogad beidzot sajutu, ka varu labi pārstāvēt savu valsti. Manuprāt, es ļoti labi nostartēju arī atlasē: otrajā dienā dziedāju Bjorkas dziesmu It’s Oh So Quiet, kas ir viena no manām mīļākajām džeza programmas dziesmām, un man šķiet, ka to nodziedāju vislabāk savā mūžā. Adrenalīns, ko tev dod konkurss, tas ir tāāāāds spēks! Esmu tiešām ļoti apmierināta ar to, kā uzstājos. Domāju, šī piedalīšanās atlasē man tikai deva. Pēc tam esmu bijusi uz pāris koncertiem Maskavā, uz kurieni mani uzaicināja daži no žūrijas locekļiem. Sadarbība turpinās, tā ka viss ir kārtībā. Patiesībā – lai kā man negribētos to teikt, lai cik tas būtu bieži lietots teiciens –, bet viss nāk savā laikā un savā vietā. Tev pienākas tas, kas tev pienākas, tad, kad tev pienākas. Ir jāgaida sava zaļā gaisma, un tad, kad tā ir – tad gan ir jāspiež grīdā! Domāju, ar šo albumu esmu sagaidījusi savu zaļo gaismu, un tagad es spiedīšu grīdā, kamēr vien man būs spēks! Man gandrīz liekas, ka man, tāpat kā citiem cilvēkiem, ik pēc septiņiem gadiem ir kaut kāds posms, nāk otrā elpa... ...un tagad septiņus gadus mauksi pa albumam ik gadu? – Nē, nē, noteikti ne! Vienmēr par kvalitāti domāšu vairāk nekā par kvantitāti. Ir doma par albumu latviešu valodā, par Ziemassvētku albumu kopā ar orķestri, kas varētu skanēt kā labākajās šo balto svētku ģimenes filmās. Esmu mazliet noilgojusies pēc šādām Ziemassvētku dziesmām, jo man ik pa laikam bija kāds projekts kopā ar [Arni] Medni, zēnu kori, Ingu Ulmani, kori Kamēr utt. Ziemassvētkos man tā pietrūka. Es sevī jūtu spēkus tikai tad, kad uzstājos, kad dodu prieku citiem – tad man ir spēki. Tiešām gaidu šo nākamo albumu, kad varēšu Ziemassvētkus sagaidīt tā – dodot.