"Veselība", 2005. gada marts Lilija Leherovska "Veselība", marts 2005
Man pašai ir sava brīvības saliņa Ar dziedātāju Lindu Leen tiekamies klusā restorāniņā. Linda dzer burkānu sulu un stāsta par sevi - par tādu, kāda viņa ir tieši tagad - laikā starp mēģinājumiem un izrādēm. Lielā ceļa sākumā - Kā jums izdodas apvienot saspringto darba ritmu ar uzskatiem par veselīgu dzīvesveidu? Es cenšos ievērot veselīgu dzīves veidu, tikai man tas sanāk diezgan haotiski. Brīžiem tam pievēršu pastiprinātu uzmanību - tad, kad skaidri redzu, ka kaut kas steidzami ir jādara lietas labā. Un tad sākas kampaņveidīgi pasākumi, kaut gan labi apzinos, ka tas galīgi nav labi. Bet tā ikdienā es cenšos atteikties no trekniem un ļoti saldiem ēdieniem, cenšos neēst maizi. Tās ir elementāras lietas, ko ievēroju, lai noturētu sevi vajadzīgajā formā. Tomēr, ja man tiešām kaut ko ļoti sakārojas - hamburgeru, frī kartupeļus vai kolu, es to arī apēdu un sevi nemoku. Vispār - labākais veids, kā atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, ir sekss un stress. Jā, zinu, ka tas otrs galīgi nav tas veselīgākais, tomēr iedarbīgs gan! Īpaši man, jo esmu ļoti emocionāls cilvēks. Tiklīdz sākas kaut kādi pārdzīvojumi, krītos svarā, turklāt strauji. Un šo īpašību es dažkārt mēdzu izmantot, skaidri apzinoties, ka stresošana ir ļoti nelāga metode, lai atbrīvoties no liekā svara. Svars zūd, bet kļūst pamanāmas arī citas, ne visai patīkamas pārmaiņas. Stress atstāj savas neglītās pēdas sejā, ādā, arī mati un nagi kļūst nespodri, sāk lūzt. Un tad pats jūti, ka vairs neizskaties ne pēc kā, arī kosmētika te nelīdz - krāsojies, kā gribi un cik gribi, skata nekāda, jo sāpju un nelaimju rievas, tāpat kā saraudātās acis, ne ar ko noslēpt nevar. Tāpēc nav vērts kļūt galīgi nelaimīgam, lai atbrīvotos no trim kilogramiem. Attiecībā uz sevi skaidri zinu, ka man vēl daudz kas jāapgūst un jāiemācās, lai varētu dzīvot saskaņā ar sevi, jo manā skatījumā veselīga dzīvesveida pamats ir spēja mīlēt pašam sevi un būt harmonijā. Domāju, ka veselības pamatā ir cilvēka garīgā veselība. Ja galvā nebūs kārtības, nekas labs nav gaidāms pat tādā gadījumā, ja cītīgi dzīvosi pēc veselīga dzīves veida priekšrakstiem. Ir jābūt noteiktai kārtībai visā - ritmam un režīmam, lai varētu justies labi. Protams, ir jāēd kvalitatīvs ēdiens, jādzer tīrs ūdens, jādzīvo nepiesārņotā vidē un jābūt fiziskām aktivitātēm. Bet uz sporta zāli man iet nepatīk un to es nekad arī nedarīšu. Man patīk kustēties un būt aktīvai, bet to es varu panākt arī bez treniņiem zālē. Atzīstu dabiskas aktivitātes - kopā ar draugiem, jūrmalā, pie dabas vai arī vienkārši strādājot mājās. Tagad taisu remontu, tur sanāk tāda slodze, ka citreiz aiz pārguruma pat raudāt gribas, kā visi muskuļi sāp! Arī domām jābūt pozitīvām, bez tā nevar. Efekts būs tikai tādā gadījumā, ja būs viss kompleksā, nevis kaut kas viens atrauts no pārējā. Ja vienu dienu nedēļā dzīvosi veselīgi, bet pēc tam atkal juku jukām, uz galvas iekšā darbā un stresā, jēgas nebūs nekādas. - Lai noturētos vajadzīgajā līmenī, nepieciešama arī krietna deva pašapziņas un arī spēcīgs raksturs nenāktu par ļaunu. Tā kā esmu ļoti paškritiska, reti kad esmu apmierināta ar sevi, parasti par visu ko uztraucos - te man sāk likties, ka neizskatos tā, kā vajadzētu, te atkal kaut ko neesmu izdarījusi tā, kā vajadzētu. Protams, nemitīga sevis analizēšana arī sāk traucēt, jo dažkārt jau pārpārēm pietiek ar to, ka mani apspriež un manu rīcību analizē citi cilvēki. Es zinu konkrētus cilvēkus, kuri vienmēr pateiks kādu man adresētu repliku, jo viņi to dara konsekventi, es pat nezinu, kāpēc, varbūt tamdēļ, lai kāds cits tā neizrīkotos ar viņiem. Varbūt tā ir kāda viņu personīgo kompleksu izpausme un viņi tādā veidā aizsargājas? Es nezinu, bet man jau tas nepalīdz, tādi izteicieni spēj sabojāt manu dienu, tie no mana pašapziņas kausiņa vēl pasmeļas, bet tur jau tā pašapziņas nav pārāk daudz… Es, protams, cenšos turēties. Domāju, ka latviešu sievietēm kopumā vispār ir lielas problēmas ar pašapziņu, ne velti ārzemnieki tik bieži saka (un viņiem ir taisnība!), ka mūsu vīrieši masveidā ir ļoti izlutināti. Sievietes Latvijā ir skaistas un gudras, te ir labs genofonds, tomēr mums ir jābūt pazemīgām un iztapīgām, lai tikai saglabātu attiecības ar vīriešiem, jo viņi jūtas vareni un ir ļoti izvēlīgi. Pie ekstrām jau ātri pierod, tad arī vairs nenovērtē, kas ir līdzās! Un tad nu sievietes cenšas laipot pa vidu starp savu pašcieņu un vēlmi nepalikt vienai. Grūti, jo pašcieņu arī negribas zaudēt. Tāpēc tik būtisks ir līdzsvars - tā harmonija, kas palīdz uzturēt pašam sevi. Ja esmu harmonijā, tad jūtos ļoti mierīgi un labi. Biežāk gan nākas no viena grāvja ieskriet otrā - vai nu man deguns gaisā un viss, man nevienu nevajag un tad tu esi viens pats, vai arī tiek pieņemts kompromisa variants. Un tad sākas problēmu ķēdīte nekas vairs neliekas labi, sākas depresija, tad tu uzēd šokolādi, pamazām pieņemies svarā un atkal iedzīvojies jaunos pārdzīvojumos, ka esi dabūjis liekus kilogramus un viss aiziet pa apli. Tam visam ir viens mazs, bet būtisks iemesls, vismaz man - ja tā notiek, tad tu sevi nemīli, bet ir jāmācās sevi mīlēt! Tikko tas notiek, viss, problēmas izzūd. Nepielaikot fantāziju realitātei - Kā jums izdodas sadzīvot ar publiskās personas tēlu situācijās, kad gribas no visiem paslēpties? Ja uz ielas tevi pazīst lielākā daļa cilvēku, dažkārt ir ļoti grūti iztikt bez maskas, īpaši, ja tajā brīdī neesi savā labākajā formā. Tomēr tas nenozīmē, ka visu laiku staigāju ar kaut kādu īpaši iestudētu sejas izteiksmi. Nē, ir bijis arī tā, ka man nāk raudiens un esmu arī raudājusi uz ielas, tiesa gan, sēžot automašīnā, jo kājām es maz pārvietojos, un uz mani daudzi ir neizpratnē skatījušies. Jāatzīst, ka pēdējā laikā tā notiek aizvien retāk, esmu spējusi daudzām savām problēmām tikt pāri. Protams, ir dienas, kad viss kaitina, kad negribas būt perfektai, kad jūtos nogurusi no ikdienas jezgas. Tad negribas neko darīt. Nesen bija tāds periods, kad izrādes notika katru dienu, tad tiešām no rītiem nebija ne mazākās vēlmes likt kosmētiku uz sejas, jo jutos pārgurusi no grima, seju vajadzēja vienkārši no tā visa atpūtināt. Ja arī vajadzēja no rītiem kaut kur iet, gāju nekrāsojusies un par to nepārdzīvoju. Darīju tā, kā jutos ērti, es neupurēju savu personīgo labsajūtu tikai tamdēļ, lai kāds par mani kaut ko ne tā padomātu. Esmu tāda, kāda esmu - gribas raudāt, raudu, gribas smieties - smejos. Domāju, ka ne tikai es, visi mēs esam noguruši no tās milzīgās samākslotības, no tā teātra, kas notiek visapkārt. Tagad no visām pusēm masveidā tiek kultivēta samākslota perfekcija - tev noteikti ir jābūt atbilstošam kaut kādiem parametriem un prasībām - jaunam, skaistam, slaidam, ar noteiktu kāju garumu un krūšu izmēru... Tiek radīti kaut kādi fantastiski etaloni, kuriem esot jālīdzinās. Tos tiražē glancētie žurnāli, pasniedz televīzijā, radot iespaidu, ka šī piepucētā un retušētā ilūzija patiešām eksistē. Bet mēs visi ļoti labi apzināmies, ka tās pufīgās lūpas un lielās krūtis ir mākslīgas, ka tā mūžīgi gludā sejas ir plastikas ķirurgu radīta - no ārpasaules uzbāztais tēls nav reāls, tomēr bieži vien tas spēj radīt pamatīgus kompleksus. Diemžēl tā notiek - jo mākslīgais perfekcionisms ir tālāks no realitātes, jo lielākas problēmas tas rada saviem sekotājiem.
Tomēr šai pretrunai nevajadzētu kļūt par iemeslu sevis nekopšanai. Nemazgātiem matiem un netīriem nagiem nav attaisnojuma. Sevi jākopj un par savu ķermeni jārūpējas sevis paša dēļ, jāatrod tikai motivācija un viss. Kaut vai tāpēc vien, lai varētu atkal uzvilkt savu izlaiduma kleitu vai vecos džinsus. - Cik lielā mērā jūs esat gatava kompromisiem savā profesijā? Piemēram, producentu vēlmēm es piekāpšos tikai tik daudz, cik tas nebūs pretrunā ar manu personīgo pārliecību par to, ko es varu vai nevaru darīt. Pēdējā laikā man problēmu šajā jomā nav bijis, jo es ļoti rūpīgi izvēlos cilvēkus, ar kuriem kopā ir jāstrādā. Protams, ir lietas, kuras jāievēro, ja es vēlos strādāt uz skatuves, bet tās ir elementāras ar darbu saistītas prasības, kas būtībā ir pašsaprotamas. Tas nenozīmē, ka es pilnībā atsakos no eksperimentiem, nē, tikai es nedaru to, kas man ir nepatīkams. Ja darbs nepatīk, tad arī gandarījuma nav nekāda. Bet strādāt tikai naudas dēļ? Tas vairs nav man pieņemams. Visu naudu tāpat nenopelnīsi. Man tagad pietiek - var uzturēt sevi, mašīnu, dzīvokli un zivtiņas arī. Protams, naudas nekad nav par daudz, vienmēr jau var gribēt vairāk, tomēr man apsēstība ar naudas pelnīšanu ir gājusi secen. Par laimi! Strādāju tā, ka atliek laiks arī kam citam. Man tagad ir jau izveidojies zināms pašvērtības līmenis, tāpēc arī strādāšana strādāšanas pēc arī nenotiek. Es neesmu gurķis tirgū, par kuru var kaulēties. Ir dabiski dzīvot dabiski - Pieminējāt zivtiņas - jums tās mājdzīvnieku statusā? Jā, man tagad dzīvoklī ir zivtiņas akvārijā. Tā gan nebija plānota rīcība - tā vienkārši sanāca. Kad ievācos savā tagadējā dzīvoklī, iepriekšējie iemītnieki nebija savākuši savu akvāriju ar zivtiņām. Laiks ritēja, bet šie cilvēki par zivtiņām nelikās ne zinis, tikai solīja, ka “rīt atbrauksim un savāksim”. Taču nekas nenotika, visas runas palika solījumu līmenī. Man bija ļoti nepatīkami ik pārdienas konstatēt, ka kārtējā zivtiņa akvārijā ir beigta. Tāpēc bijušajiem iemītniekiem pavēstīju - ja viņi pēc zivtiņām neieradīsies nākamajā dienā, uzskatīšu tās par savu īpašumu. Viņi neieradās ne pēc akvārija, ne pēc zivtiņām. Tā es kļuvu par milzīga akvārija un dažu vēl dzīvu zivtiņu īpašnieci. Protams, glābu, kas vēl bija glābjams - nomainījām ūdeni, uzlikām ūdens filtrus, pabarojām zivtiņas. Tagad man akvārijā dzīvo omulīgas radības, īpaši divi samiņi - tādi jautri un smieklīgi, ne mirkli nevar mierā palikt. Vēl ir kāda zivs, nezinu, kādas sugas - tāda maziņa, plakana kā butīte, ļoti žiperīga, viņa nu ir viena palikusi, sugasbrālim nepaveicās - viņš nomira. Bet zivtiņa ir ļoti mundra, kad atnāku mājās, viņa uzreiz sarosās, piepeld pie akvārija stikla, kustina spuriņas un mutīti - sagaida kā tāds mazs suņuks, prasa ēst. Tāpēc arī viņa ir dabūjusi vārdu sunīc - tieši ar c! Diena man tagad sākas ar zivtiņu barošanu, tas uzmundrina. Vēl tikai jāizdomā pārējām zivtiņām vārdi, tad būs pavisam labi, ceru, ka viņas arī man atsauksies. - Ja būtu iespēja brīvi izvēlēties, kā pavadīt brīvo laiku, ko jūs visvairāk vēlētos? Es gribētu dzīvot brīvi un tā, lai viss notiktu dabiski un nesamocīti - darīt to, ko tajā brīdī visvairāk vēlos. Ēst un dzert to, kas man garšo. Esmu gardēde man ļoti garšo labi pagatavotas zivis, piemēram, baltā zivs ar sautētiem spinātiem - ideāls ēdiens priekš manis. Vēl man garšo brūnie rīsi un mammas sautētie dārzeņi. Man garšo un es ēdu gaļu (kā jau Lauva!). Es gribētu ceļot, bet nevis vienkārši kaut kur aizbraukt. Es vēlos iepazīt citu zemju kultūru un izzināt, kā tur dzīvo cilvēki, par ko viņi domā, kā jūtas un kā saprot pasauli. Ja man kādreiz būs pašai sava māja - tāda īsta māja, kur varēs turēt mājdzīvniekus, man noteikti būs suns - balts labradors. Es ceru, ka man kādreiz būs tik daudz brīva laika, ka varēšu to atļauties. Un vispār - kad es kādreiz būšu veca, man piederēs kustamie īpašumi - daudz un dažādi dzīvnieki. Mīļi.