Alma Mater 2023/1

Kvantu pētnieki apvieno spēkus

Precīzs laiks nav nekas pašsaprotams

Starptautiskā terminoloģija un latviešu valoda

Kāpēc Lietuva ekonomiski apsteidz Latviju?

Renesanse Eiropas civilizācijai ir nozīmīgs periods ne tikai mākslas un literatūras, bet arī izglītības sistēmas un zinātnes kontekstā. Tāpēc arī mūsdienās daudzi var nosaukt vismaz dažus šā laika dižgarus. Tajā pašā laikā renesanses posmā darbojās arī desmitiem maz zināmu vai pavisam aizmirstu personāžu, kuri patiesībā ir ļoti interesanti.

Piemēram, Džirolamo Kardano (1501–1576), kurš – tas uzreiz jānorāda – patiešām bija gudrs vīrs. Izcils matemātiķis un dabaszinātnieks.

Tomēr jāatzīst, ka mani vairāk ieinteresēja Kardano “pieticība” – viņš esot apgalvojis, ka ir 40 000 nozīmīgu un apmēram 200 000 mazāk svarīgu atklājumu autors [1]. Ne vairāk, ne mazāk.

Ik pa laikam sarunājoties ar mūsu zinātniekiem, rodas iespaids: viņu

16. gadsimta kolēģa lielīšanās ir vienkārši smieklīga, bet ar mūsu pētnieku paveikto ir tieši otrādi. Vai nu viņi paši kautrējas par to stāstīt, vai publika ir pārāk kūtra, lai interesētos. Diezgan netaisnīgi: lūk, Kardano un citu laikmetu “kardano” pamanās palikt, kā saka, vēsturē kaut ar saviem amizantiem izteikumiem, savukārt klusāki ļaudis – ne. Nevarētu gan teikt, ka

šajā Alma Mater numurā intervētie nebūtu pazīstami Latvijas akadēmiskajās aprindās vai vispār sirgtu ar mazvērtības kompleksu, tomēr atļaušos apgalvot, ka pašmāju mediju telpā viņu un viņu kolēģu no Latvijas Universitātes saimes ir pārāk maz.

Toties pārāk daudz (manā skatījumā) ir dažādu “ekspertu”, kuri

vienmēr ir gatavi pamācīt, kā augstskolām un zinātnei dzīvot. Šie ļaudis man atgādina citu renesanses laika prātīgu vīru – Baltazāru Kastiljoni (1478–1529), kurš nekautrējās par šādiem “ekspertiem” zoboties. Viena joka pārstāsts [2]. Kāds premjerministrs – atvainojos, aristokrāts – lauzīja galvu, ko darīt ar prāvu smilšu un grants kaudzi, kas palikusi pēc celtniecības darbiem. Padomdevējs steidzās palīgā ar ieteikumu izrakt bedri, kur kaudzi iešķūrēt. Bet ko darīt ar to zemi, kas radīsies pēc bedres izrakšanas, šaubījās amatpersona. Nu vienkārši pavēliet rakt bedri divreiz dziļāku, neapmulsa eksperts. Varbūt esmu pārāk skarbs savā vērtējumā, bet tas man atgādina arī tā saukto nozaru politiku 21. gadsimtā. Vienu bedri rokam, lai izlīdzinātu iepriekš radušās problēmas, un tad rokam citu, lai sagrūstu šajā nākamajā bedrē jaunās problēmas, kas radušās risinot iepriekšējās.

Lai kā arī būtu, man ir divi ieteikumi ļaudīm Latvijas Universitātē. Pirmkārt, nekautrēties – un arī nenoslinkot! –, lai par savu darbu pastāstītu ārpus Alma mater sienām. Otrkārt, kaitinošus personāžus censties uztvert ar ironiju. Tādi bijuši visos laikos, viņi nav sabojātu nervu vērti. Māris Zanders

[1] Adamson, P. (2022). Byzantine and Renaissance Philosophy (A history of philosophy without any gaps, vol. 6). Oxford University Press, 358. lpp.

[2] Turpat, 187. lpp.

Latvijas Universitātes izdevums

Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185

Reģistrācijas apliecība Nr. 535

Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586

Tālrunis: 67033961

e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater

© Latvijas Universitāte, 2023

Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas un inovāciju departaments un LU Akadēmiskais apgāds

FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments, Shutterstock

MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa

LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Saturs

4 Kvantu tehnoloģiju joma ir ļoti perspektīvs virziens investīcijām

“Mēs vēlamies izmantot kvantu fizikas priekšrocības reālu problēmu risināšanā.”

8 Visu līmeņu politiskajai varai ir beidzot jāpaziņo, ka prioritāte ir ekonomiskā izaugsme

“Daudziem IT nozarē strādājošajiem ir ražošanas, bet nav pārdošanas kompetences.”

12 “Mūsu jomas īpatnība ir nepieciešamība orientēties dažādās jomās.”

“Aprēķini izrādījās kļūdaini, un notika divu lielu pavadoņu sadursme, kas radīja lielu daudzumu atlūzu.”

16 Mums nav ne mazākās sajēgas par to, kā cilvēki sarunājās 20. gadsimta sākumā

“Ir teorija, ka pilsēta visbiežāk dominē pār laukiem, attiecīgi tā valoda, kas dominē pilsētā, ir vinnētāja.”

20 Piešķirtas

LU Gada balvas 2022

22 Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

Latvijas Zinātņu akadēmija nosaukusi 2022. gada zinātnes sasniegumus. Lielākā to daļa saistīti arī ar Latvijas Universitāti

4

16

Kvantu tehnoloģiju joma ir ļoti perspektīvs virziens investīcijām

Latvijas Universitātes, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki un mācībspēki 2022. gada nogalē izveidoja apvienību “Latvijas kvantu iniciatīva”. Ar Latvijas Universitātes profesoru Vjačeslavu Kaščejevu sarunājas Māris Zanders.

Jēdziens “kvantu fizika” ir tik plašs, ka vispirms pastāsti, lūdzu, par kādām konkrētām sfērām vispār ir runa.

Sfēru ir tiešām daudz, tomēr tās sakārtojas loģiskā struktūrā. Šo struktūru savukārt ietekmē tas, ka –

pārveidojot klasiķa teicienu – šoreiz ir tā, ka gan “apakša” ir nobriedusi, gan “augša” ir gatava. Ar “augšu”

šajā kontekstā es saprotu Eiropas Savienības stratēģiju kvantu jomā. Šī

stratēģija savukārt strukturējas trijos maģistrālajos virzienos, kuri ir pārstāvēti arī Latvijā. Iniciatīva ir iecerēta kā atvērta partnerība, lai cilvēki, kuri Latvijā ir sevi apliecinājuši kvantu jomā, darbotos saskaņoti. Partnerībai, tēlaini izsakoties, ir trīs pīlāri. Kvantu skaitļošana, tās programmatūras daļa. Kvantu ierīču daļa –“dzelži”, kuru darbībā izšķirošu lomu spēlē kvantu efekti. Trešais pīlārs ir kompetence kvantu komunikācijās –gan teorētiskā daļa, piemēram, kvantu kriptogrāfijas protokoli un tas, kā šie papildu drošības instrumenti integrējami sakaru sistēmās, gan ļoti praktiski aspekti, piemēram, kvantu komunikācijas iekārtu darbināšana.

Tātad pašmāju vēlmi ciešāk sadarboties noteica tieši Eiropas Savienības stratēģija?

Es domāju, ka kvantu tehnoloģiju joma ir ļoti perspektīvs virziens investīcijām, ko ļoti labi apzinās gan Eiropas Komisijā, gan Eiropas Savienības dalībvalstis. Iniciatīvas šajā jomā ir nodefinētas gan lielajās, gan mazajās dalībvalstīs, un var teikt, ka Latvija iet kopsolī ar lielajām dalībvalstīm un varbūt nedaudz pa priekšu citām mazajām. Skaidrs, ka atbilde uz jautājumu par to, kāda ir pievienotā vērtība šādai iniciatīvai nacionālajā līmenī, dažādās dalībvalstīs būs atšķirīga. Mūsu individuālais “stāsts” ir pētniecības izcilības kultūras veicināšana, mūsu pētniecības kadru ataudze, kā arī ambīcijā investēt specifiski atrastās nišās, kur, attīstot jau esošo, mēs varam sasniegt kaut ko kvalitatīvu jaunu.

Un kas šādas nišas ir?

Piemēram, zemo temperatūru elektronikas un fotonikas ierīces, kuras neizbēgami ir kvantiskas, jo tieši zemā temperatūrā kvantu īpašības, ja tā var teikt, atsedzas. Ir pasaules līmeņa pētniecība Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūtā – institūta cilvēku veidotie topoloģiskie materiāli un ierīces ir frontes priekšējā līnijā. Te es gribētu pieminēt Guntu Kunakovu – gados jaunu, izcilu pētnieci, kura atgriezusies Latvijā. Otra “sala” ir vismodernākās nanoierīču ražošanas iekārtas un tīrtelpas, kas izbūvētas Cietvielu fizikas institūtā. Pagaidām nedaudz pietrūkstošā sadaļa ir zemo temperatūru iekārtu zinātība. Labā ziņa ir tā, ka to mēs varam mācīties, ja vēlies, importēt, pateicoties mūsu atpazīstamībai zemo temperatūru kvantu un nano teorijā.

Kas ir “zinātība”?

Lietojot anglisko variantu, tas ir know-how

Nākamais naivais jautājums – ko nozīmē apskatāmās tēmas kontekstā “sadarbība”? Mēs esam maza valsts ar ierobežotu pētnieku skaitu. Kāpēc tad jūs līdz šim “nesadarbojaties”?

Lai varētu efektīvi sadarboties, ir nepieciešams veikt dažus mājas darbus. Ja runā pavisam praktiski, tad – labi, mums ir vienots zinātniskais mērķis, materiāli tiek sintezēti Ķīmiskās fizikas institūtā, ierīces tiek būvētas Cietvielu fizikas institūtā, tālāk ierīce tiek mērīta tur, kur tam ir vispiemērotākā aparatūra. Mēs to

lietojam kopīgi, nevis katrs, vienkāršoti izsakoties, būvē visu nepieciešamo ap savu ierīci. Būvēšana notiek ap zinātniskajiem mērķiem. Gala iznākums, uz kuru tiekties, – maksimāli daudz izcilu kopprojektu pieteikumu. Lai cilvēki iemācītos strādāt kopā, atrodot katrs savas spēcīgākās puses. Piemēram, iepriekš pieminētais trešais pīlārs – kvantu komunikācijas – jau lielā mērā balstās veiksmīgā sadarbībā starp Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūtu pētniekiem profesora Jāņa Aļņa vadībā, un Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes speciālistiem profesora Jurģa Poriņa vadībā. Viens no šīs sadarbības rezultātiem – nesen fiksēts pasaules rekords klasisko datu pārraidē, izmantojot optiskā signāla modulāciju. Tas ir ļoti būtisks pielietojamās zinātnes sasniegums, turklāt plānos jau ir nākamie soļi uzlabojumu virzienā. Šajā kontekstā minamas ambīcijas nodemonstrēt kvantu sakarus saistībā ar optisko šķiedru – būt pirmajiem pasaulē, kas šādu sakaru veidu nodrošina un nodemonstrē.

Un ko mēs ar šo skaistumu varam darīt? Man atmiņā ir ziņas par eksperimentiem Ķīnā, bet ne tikai, kur parasti tiek minēts attālums, kāds sasniegts informācijas nodošanā. Attālums – to pat es saprotu. Tu, šķiet, runā par kaut ko citu.

Tu pareizi saki – attālums ir kritērijs, ko visvieglāk nomērīt neatkarīgi no tehnoloģijas. Un tad sacensties (smejas). Paskatīsimies citādi. Tātad mums ir divi iespējamie kanāli. Pirmais – atmosfēra, kur var līt lietus un

“ Latvija iet kopsolī ar lielajām dalībvalstīm un varbūt nedaudz pa priekšu citām mazajām

“ Mēs to lietojam kopīgi, nevis katrs, vienkāršoti izsakoties, būvē visu nepieciešamo

tā tālāk, vide, kurā ir savi ieguvumi un savi izaicinājumi. Otrais – komercializēta un praktiski pieejama tehnoloģija, ko mums jāiemācās piedāvāt Latvijā, kvantu signālu sūta pa optisko šķiedru. Te svarīgi piebilst, ka telpiskās blīvēšanas izcilība ir izmantot to infrastruktūru, kas tev jau ir, maksimāli efektīvi. Šajā aspektā kompetence, kas ir Rīgas Tehniskajā universitātē, ļoti labi papildina kompetenci, kas ir Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtā, kur jau eksperimentē ar kvantu sakaru iekārtām (pirms gada ziņu virsrakstos bija pamanāms eksperiments, ko viņi veica sadarbībā ar LMT). Tāpat būtiski, lai visi šie centieni nodrošinātu, ka mēs esam saderīgi ar to, ko kvantu komunikācijas jomā dara citās dalībvalstīs.

Vai šīm darbībām ir kāds “laika rāmis”?

Es varu runāt par savu personīgo skatījumu – manuprāt, laika ierāmējumam jābūt atvērtam. Parasti laikā terminēts ir finansējums, kas saistīts ar konkrētiem projektiem un programmām, šobrīd starta kapitāls ir finansējums no Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda. Tam laika rāmis ir četri gadi. Mēs uzskatām, ka šis finansējums primāri jāvērš uz cilvēkkapitāla attīstīšanu, tāpat uzskatāmi demonstrējot iestrādes, kas jau vēlāk ļauj konkurēt izcilības sacensībā.

Mēs parunājām par “šķiedru”, kas, cik saprotu, ir trešais pīlārs. Pastāsti arī par pārējiem diviem.

Iniciatīvas kontaktpunkts ir profesora Andra Ambaiņa vadītais Latvijas Universitātes Kvantu datorzinātnes centrs. Te izaugsmes un attīstības virziens ir ļoti liels industrijas pieprasījums, ko mēs vienkāršoti varētu formulēt tā: vai manam uzņēmumam būs kāds labums no kvantu skaitļošanas tādā stadijā, kādā tā ir? Šajā jomā visā pasaulē tiek investēti ļoti lieli līdzekļi, un arī centrs ir sācis jau otru projektu sadarbībā ar starptautisko koncernu Accenture. Mums ir ļoti labas starta pozīcijas tēmā, kur kvantu skaitļošanas zinātniskie aspekti satiekas ar biznesa reālajām vajadzībām.

Un nu klāt nākamais savā naivumā apstulbinošs jautājums. Tu man pasaki, kas tie vispār ir tik milzīgi datu apjomi, kuru apstrādei ir nepieciešama kvantu skaitļošana? Vienīgais, kas man nāk prātā, ir klimats un atomsprādzienu modelēšana.

Vai atceries pandēmijas posmu, kad cilvēki pasūtīja pārtikas pievešanu mājās? Ja tu vēlies, lai visas tavas kā uzņēmuma mašīnas pārvietojas maksimāli piepildītas, lai jauda tiek izmantota maksimāli lietderīgi, tad tev ir jāsaskaras ar ļoti lielu datu apjomu. Cits piemērs –aviosatiksmes organizēšana. Pat tik banāli – lai mazāk jāmaksā par lidmašīnu apkalpju izmitināšanu viesnīcās, lai netiktu velti tērēta degviela. Katrā biznesā šie optimizācijas uzdevumi, protams, atšķiras, tomēr skaidrs arī: jo lielāks bizness, jo lielākas ietaupīšanas iespējas. Kvantu algoritms pietiekamā vispārīgumā ir attiecināms uz ļoti specifiskiem uzdevumiem – ja vēlies, šādi izpaužas matemātikas spēks un skaistums.

Citiem vārdiem sakot, nav tā, ka kvantu skaitļošanas lietošana biznesa optimizācijā ir pārāk skaista un dārga instrumenta lietošana uzdevumiem, kur pietiktu ar ne tik skaistu un lētāku?

(Ilga pauze.) Es negribu aizskart tevi personīgi, bet mēs esam pārāk

izlutināti, kā pašsaprotamas uztverot tehnoloģijas, ko mēs lietojam ikdienā un kas parāda mums pareizu ceļu vai iztulko tekstu no ķīniešu valodas angļu valodā. Ja viss būtu tik vienkārši... Gandrīz ik nedēļu pie Andra notiek semināri, kuros tiekas tā sauktā mākslīgā intelekta un klasiskās skaitļošanas visviedāko algoritmu pētnieki no Matemātikas un informātikas institūta – Guntis Bārzdiņš un viņa gados jaunākie kolēģi – un Kvantu datorzinātnes centra jaunie censoņi. Ļoti vienkāršoti izsakoties, ja tu aizrocies līdz tai vietai algoritmā, kas jāpaātrina vai jāpapildina, tad, jā, var gadīties, ka to var darīt gan ar klasisko, gan kvantu skaitļošanas palīdzību. Turklāt ir precedenti, ka ar kvantu skaitļošanas starpniecību var atrast veidu, kā uzlabot arī kādu klasisku algoritmu. Vēlreiz: mēs vēlamies izmantot kvantu fizikas sniegtās priekšrocības reālu problēmu risināšanā.

Un ir nosacītais otrais pīlārs: cietvielu elektroniskās un optiskās ierīces, kurā mēs vēlamies izbūvēt pilnu ciklu, proti, no brīža, kad tiek nopirktas izejvielas, sintezēts materiāls, līdz ierīces izveidošanai, raksturošanai, turklāt tā, lai tā pasaulē būtu konkurētspējīga. Te “atslēga” ir Cietvielu fizikas institūta tīrtelpas, jo tās ļauj gan veidot vienelektrona tranzistorus, Džozefsona pārejas, gan raksturot īpašos, tā sauktos topoloģiskos materiālus, kuriem kvantu īpašības

tehnoloģijas, ko mēs lietojam ikdienā un kas parāda mums

Mēs esam pārāk izlutināti, kā pašsaprotamas uztverot

angļu valodā

“ Mums ir ļoti labas starta pozīcijas

tēmā, kur kvantu skaitļošanas zinātniskie aspekti satiekas ar biznesa reālajām vajadzībām

ir uz virsmas vārda tiešā nozīmē. Ko praktiski nozīmētu “saslēgt vienā ķēdē”, pilnā ciklā? Ķīmiskās fizikas institūta visaugstākā ranga publikācijas topoloģisko materiālu jomā parasti tapušas, sadarbojoties ar ārzemju partneriem, kuri veikuši nepieciešamos mērījumus. Arī publikācijas, ar kurām es pats visvairāk lepojos, satur eksperimentālos datus, kas iegūti kaut kur citur. Mums ir ar kaut ko jāsāk, tāpēc Kvantu iniciatīvas ietvaros lielākā investīcija, runājot par “dzelžiem”, ir tā sauktais ledusskapis vai elektroniskiem un optiskiem mērījumiem piemērota zemas temperatūras iekārta. Tāpat, ja runājam par optisko sakaru tehnoloģijām un elektronisko sensoru demonstrējumiem, ar kuriem pamatoti lepojas Latvijas Universitātes Kvantu optikas laboratorija sadarbībā ar Tehnisko universitāti, un mēs vēlamies, lai tas viss būtu soli tuvāk komercializējamām tehnoloģijām, to visu ir jāspēj ražot vienādi un lielos daudzumos. Te runa ir par, piemēram, polimēru fotonikas platformām, ko attīsta Cietvielu fizikas institūts; tas ir atsevišķs projekts, bet to pielietojums ir ļoti būtisks arī kvantu ierīcēm.

Var teikt, ka par šo sinerģiju kuluāru diskusijās mēs esam sprieduši jau vairākus gadus. To es saku, atceroties tavu jautājumu, vai galvenais impulss iniciatīvai ir bijusi “Brisele”. Esam panākuši arī sapratni šajā ziņā sarunās ar Izglītības un zinātnes ministriju, proti, ka tēmas, par kurām mēs šeit runājām, stiprina Latvijas digitālās prasmes visaugstākajā, maģistru un doktoru, līmenī. Ministrija ir piešķīrusi noteiktu naudas summu, kuras izlietojuma viens no obligātiem nosacījumiem ir studiju moduļi. Šie moduļi skaidri iezīmējas trijās mūsu studiju programmās, padarot tās atraktīvas un konkurētspējīgas. Nav noslēpums, ka kvanti, kvantu tehnoloģijas pievilina jaunus cilvēkus, savukārt studiju moduļi būs pieejami ne tikai jaunajiem, studentiem, bet arī cilvēkiem, kuriem, teiksim, mūžizglītības ietvaros, nepieciešams pamācīties klāt. Piemēram, datortīklu administratoriem. Es arī ļoti ceru, ka visu šo darbu rezultātā

Latvijas Universitātē izveidosies, simboliski izsakoties, telpa, kurā nobriest zinātnes nākamie līderi. Ja tu gribi spēlēt A līgā vai piedalīties olimpiskajās spēlēs, tavi treniņa nosacījumi ir pavisam citi nekā gadījumā, ja ambīcijas ir zemākas. Man nav nekādu pretenziju pret B līgas komandām, tomēr mums Latvijā ir ļoti nepieciešamas arī A līgas līmeņa grupas. Turklāt es, vadoties kaut no personīgās pieredzes, varu teikt, ka priekšnoteikumi šādām A līgas komandām ir – mums ir izcili jauni, nu jau nākamās pēc manas paaudzes zinātnieki. Starp citu, starp sinerģijas labumiem ir vēl viens. Izcilie pētnieki, protams, katrs jau ir izveidojis savu starptautisko kontaktu tīklojumu,

bet būtu izcili, ja mēs tos varētu likt kopā. Starptautiskais konteksts ir atsevišķa, interesanta tēma. Tu zini, ka no prestiža viedokļa augstākā latiņa ir Eiropas Pētniecības padomes granti. Kad tu piesaki sevi, tev, protams, neteiks, kādi cilvēki būs panelī, kas tevi vērtēs, bet tu vari paskatīties, kādi cilvēki šajā panelī bija iepriekšējos gados. Savukārt starp padomiem ir tāds: vērtēt paneļa atbilstību ne tikai pēc tā, vai un cik cilvēku tu pazīsti, bet vai un cik cilvēku pazīst tevi. Respektīvi, mūsu ambīcijas ir – lai par mums spriež pēc mūsu darbiem, nevis paziņojumiem. Tu, iespējams, vari nopirkt golfa kluba abonementu, bet būtu kļūdaini iedomāties, ka nu tu esi miljonārs, jo šo klubu apmeklē miljonāri. Precīzāk sakot, tu, protams, vari tā domāt, bet šāda stratēģija mums neder. Mums kā dārgakmeņi ir jāspodrina jaunie talanti, un varbūt lielākais Kvantu iniciatīvas panākums būs tas, ja jaunie talanti starptautiski gūs lielākus panākumus nekā ļaudis, kas šo iniciatīvu izveidojuši.

“ Kvanti, kvantu tehnoloģijas pievilina jaunus cilvēkus

Latvijas

Universitātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs

Visu līmeņu politiskajai varai ir beidzot jāpaziņo, ka prioritāte ir ekonomiskā izaugsme

2023. gada janvārī Latvijas Universitātes Produktivitātes zinātniskais institūts

“LU domnīca LV PEAK” iepazīstināja sabiedrību ar otro “Ekonomikas barometru”, kurā apkopotas Latvijas un starptautisko ekspertu prognozes. Papildus interesenti varēja iepazīties ar pirmo “Jauniešu noskaņojuma aptauju”. Ar Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekānu Gundaru Bērziņu sarunājas Māris Zanders.

Liela vērība kā Latvijas ekonomikai sāpīgai tēmai “Barometrā” pievērsta produktivitātei un darba ražīgumam. Jēdzieni it kā bieži dzirdēti un lietoti, tomēr varbūt jāsāk ar “ābeci” – ko šie jēdzieni raksturo?

Darba ražīgums – cik tu vari saražot vienā laika vienībā. Jebkuru produktu vai pakalpojumu. Piemēram, ja mēs skatāmies pakalpojumu sfēru – cik galdiņu stundā restorāns var noslogot. Cik klientu frizieris var apkalpot stundas laikā. Produktivitātes jēdzienā mēs liekam klāt naudas sadaļu – algu fonds plus peļņa uz vienu strādājošo “galviņu”. Valsts līmenī produktivitāte nozīmē, ka skatāmies iekšzemes kopprodukta attiecības ar kopējo nostrādāto stundu skaitu. Latvijā ir apmēram 900 tūkstoši strādājošo, pareizini vidēji ar astoņām stundām, un tu iegūsti kopējo stundu skaitu. Un tad izdali ar iekšzemes kopproduktu. Definīciju ir daudz, es vienkāršoti izstāstīju vienu.

Man šķiet, ka jebkurā valstī būs ekonomikas sektori ar dažādu produktivitāti. Cik liela jēga ir šādam vidējam produktivitātes kritērijam valstī?

Ļoti liela jēga. Problēma ir cita. Ja tev 80% nodarbināto strādā nozarēs, kur tradicionāli ir zema produktivitāte, piemēram, tekstilrūpniecībā vai mežizstrādē, tu nekad nesasniegsi vēlamo valsts turīguma līmeni. Mums Latvijā strukturāla problēma ir tā, ka ļoti daudz nodarbināto ir tieši nozarēs ar zemu produktivitāti.

Loģiski nākamais jautājums ir par cēloņiem. Es pieļauju, ka ir nozares, kuras ir darbietilpīgas, bet objektīvi ne visai produktīvas. Tad kā cēlonis man nāk prātā tāds, ka nav ieguldīts, tāpēc nav modernu iekārtu, tehnoloģiju. Visbeidzot – slinkums, slikta attieksme pret darbu.

Labāk skatāmies citādi. Uzņēmuma Mikrotīkls apgrozījums ir apmēram viens miljons divi simti tūkstoši

“Mums Latvijā strukturāla problēma ir tā, ka ļoti daudz nodarbināto ir tieši nozarēs ar zemu produktivitāti

uz vienu darbinieku. Apgrozījums gan nav tas pats, kas produktivitāte, bet mēs varam lietot šādu indikatoru. Un tad tu paņem kādu kafejnīcu Rīgā, kurā apgrozījums uz vienu darbinieku ir divdesmit tūkstoši.

Un?

Paņemam nozari, ko vispārināti apzīmē par IT. Latvijas IT nozares vidējā produktivitāte ir apmēram 32% no šīs nozares vidējā rādītāja

Eiropas Savienībā. Izklausās slikti? Kokrūpniecībā – apmēram 80 procenti. Izklausās labi, vai ne? Bet! Ja šīs kokrūpniecības nozares produktivitāte Latvijā ir vienalga zema salīdzinājumā ar citām nozarēm Latvijā un vienlaikus kokrūpniecībā Latvijā strādā ļoti daudz cilvēku, tad gala iznākumā mēs visi Latvijā pat varam strādāt ļoti daudz, bet kā valsts nekļūsim bagāta.

Kāpēc IT produktivitātes līmenis Latvijā ir tik zems?

Tāpēc, ka daudziem no nozarē strādājošajiem ir ražošanas, bet nav pārdošanas komponentes. Tiek izpildīts pasūtījums, bet visa pārdošana un lēmumi par peļņu notiek citur. Peļņa nav rezultāts, peļņa ir lēmums, un šie lēmumi koncentrējas pārdošanas centros un “mātes” birojos ārpus Latvijas.

Sapratu. Man bija minējums, ka ķeza ir saistīta ar to, ka smalku vispārināto reputāciju ieguvušajā IT

nozarē arī ir dažādi segmenti, un man šķiet, ka, piemēram, tā sauktie zvanu centri nav, maigi sakot, tas pats, kas, piemēram, programmatūras izstrādāšana. Un mums vairāk ir šie relatīvi vienkāršie segmenti.

Ar zvanu centriem ir vēl trakāk, bet tā ir cita tēma. Es minēšu piemēru. Uzskatīsim, ka tas ir izdomāts. Tātad starptautiskais koncerns saka “meitai” Latvijā – jums strādā 2000 darbinieku, lūk, jums veicamie darbi, lūk, jūsu apgrozījums ir tāds, peļņa jums būs trīs procenti. Viss. Rezultātā jums ir alga plus trīs procenti.

Es kā anarhists teiktu – tipisks koloniālisms. Joks.

Nē, šāda situācija veidojas, ja tu kā uzņēmums starptautiskajā pievienotās vērtības ķēdē esi kaut kur zemu.

Un kā šādu pozīciju var uzlabot? Proti, no tā, ka jūs savā analīzē nesaudzīgi fiksējat, ka Latvijas vidējā produktivitāte ir apmēram 60% no

Eiropas Savienības vidējā, vieglāk nekļūst. Es saprotu, ka var būt terminēti “iekritieni”, kā, piemēram, pandēmijas periodā – valsts virknei ļaužu kaut kādu naudu maksā, ļaudis strādā tikai daļēji vai nemaz. Tomēr tā ir specifiska situācija ar sākumu un beigām. Ko darīt? Pirkt vairāk iekārtu, kas aizstāj cilvēkveidīgos?

Lietuvā līdz 2012. gadam bija ļoti līdzīgi produktivitātes rādītāji. Trijos četros gados viņi šo rādītāju paaugstināja līdz apmēram 80% no Eiropas Savienības vidējā. Ko lietuvieši izdarīja? Viņiem sāka veidoties daudz lielāki uzņēmumi, kuri sāka pārdot “pa taisno”. Latvijai lielākā importa daļa ir no Eiropas Savienības. Lietuvai lielākā daļa no Ķīnas. Jo lietuvieši teica: kāpēc mums jāmaksā eiropiešiem, ja mēs paši varam nopirkt Ķīnā? Jā, šobrīd Lietuvas attiecības ar Ķīnu ir pasliktinājušās, turklāt ir karš, bet pirms tam katrā vagonu sastāvā, kas ik nedēļu brauca no Ķīnas uz Poliju, vairākiem vagoniem ceļa mērķis bija Lietuva. Ja tavas valsts uzņēmumi ir mazi, tad tu to nevari atļauties.

Lieli uzņēmumi nozīmē, ka ir notikusi resursu – materiālo aktīvu, intelektuālo – koncentrēšanās. Kādi tam ir priekšnoteikumi? Es pieļauju, ka ir, ja tā var teikt, organiskas izaugsmes ceļš. Un ir politiski lēmumi.

Gan – gan. Apmēram pirms pieciem gadiem, kad Latvija paziņoja, ka mums būs finanšu sistēmas “kapitālais remonts”, Lietuva paziņoja, ka vēlas kļūt par finanšu tehnoloģiju starptautisku centru. Tika atvieglots

LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš

“ Ko lietuvieši izdarīja? Viņiem

sāka veidoties daudz lielāki uzņēmumi, kuri sāka pārdot “pa taisno”

šā segmenta uzņēmumu reģistrācijas process...

Tas ir politisks lēmums.

Jā. Un arī mārketings, braucot pa visu pasauli un to stāstot. Lietuva ir panākusi, ka fin-tech sektorā valstī strādā apmēram 4000 cilvēku un ir ļoti augsta produktivitāte. Lietuva ir panākusi to, ka vismaz šajā sektorā tai jau ir labs, atpazīstams starptautisks zīmols. Ja tu aizbrauc uz Singapūru – es to zinu, jo mēs īstenojam vienu pētījumu – un vietējais šā segmenta uzņēmums plāno darboties arī Eiropā, tas izvēlas Lietuvu.

Labi, bet es ne velti minēju, ka tas ir valsts politiskā līmeņa lēmums. Jo var gadīties, ka uzņēmējdarbības vide tradicionāli uzskata, ka nevis “liels ir skaists”, bet “mazs ir skaists”. Šo rūpnīcu nodibināja mans vectētiņš, tad tēvs to vadīja, tagad es – šī ir mūsu niša, mūsu tradīcijas, misija. Tā sauktie ģimenes vai dzimtu uzņēmumi. Itālijā, Vācijā...

Tāpēc Vācijā arī ir milzīgas problēmas, jo segmentā, par kuru tu runā, uzņēmumu izmaksu struktūra vairs nav globāli konkurētspējīga. Piemēram, metālapstrādē Ķīna lika uzsvaru uz tehnoloģijām, Vācijas vidējie šā segmenta uzņēmumi iekavēja, un nu Vācijai ir problēmas.

Nedaudz rezumēšu. Tātad nav pareizi domāt, ka brīnumlīdzeklis būs modernu iekārtu iegāde; ir jāmēģina izcīnīt sev labāku vietu globālajā “barības ķēdē”?

Nuja. Jo, ļoti iespējams, tev jauniegādātā iekārta aizstās x darbiniekus, bet tas nenozīmē, ka tev jūtami palielināsies peļņa. Tu vari ar cilvēku aizstājošu iekārtu vienalga ražot kaut kādu ... lētu produktu.

Ejam tālāk un atgriežamies pie jautājuma “un ko darīt?”

Latvijā visu līmeņu politiskajai varai – sākot ar Valsts prezidentu un premjeru – ir beidzot jāpaziņo,

ka mūsu prioritāte ir ekonomiskā izaugsme. Tas nozīmē, ka tu jebkuru lēmumu pieņem, orientējoties uz šo mērķi. Kā šis lēmums ietekmēs mūsu konkurētspēju? Īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā. Ko tas nozīmē mūsu iekšzemes kopproduktam? Nevis – “kāds būs fiskālais efekts?” Tādējādi lēmumu pieņemšanas matrica veidojas pilnīgi citāda. Bet tas vēl nav viss. Konkurētspēja un produktivitāte ir ārkārtīgi atkarīgas no energoizmaksām. Mūsdienu ekonomika ir ļoti energoietilpīga – pat ja tu aizstāj cilvēku ar iekārtu, tev nepieciešama elektrība.

Tā ir – ja tu gribi izveidot brīnišķīgi modernu un efektīvu mikroshēmu rūpnīcu, tad tev energoizmaksas ir ļoti būtiska sadaļa.

Vai datu centri, vai ne? Tātad arī Latvijā ir jāsaprot, ka modernu ekonomiku nav iespējams uzbūvēt bez konkurētspējīgām elektrības cenām. Vai tu bieži esi dzirdējis amatpersonas runājam šādā kontekstā?

Laikam biežāk tiek runāts par to, kā energoresursu cenas ietekmē mājsaimniecības.

Tālāk. Darbaspēka pieejamība un kvalifikācija. Ātrums, kādā mēs nodrošinām investīciju atdeves sākumu. Ja mēs uzņēmējam sakām, ka laika periods, kurā valsts visu iespējamo saskaņos un atļaus, būs, teiksim, trīs gadi, kurš gan sāks ieguldīt? Mūsdienās trīs gadi ir ilgs periods. Izņēmums ir tie, kuri orientējas uz vietējo patēriņu. No šā viedokļa mazumtirdzniecības ķēdēm investīciju

atdeves ātrums nav tik būtisks, savukārt, ja tev jāizvēlas, kur uzbūvēt rūpnīcu – Latvijā vai Lietuvā –, tad mēs varam teikt, ka Latvijā jaunai rūpniecībai vispār nav nekādu izredžu.

Kontekstā ar visu iepriekš pārrunāto – “Barometrā” kā būtiska problēma ir minēta finanšu resursu nepietiekamība. Ja es mēģinu iedomāties komercbanku loģiku, tad, kā saka, ko jūs no mums vispār gribat? Produktivitāte zema, investīciju atdeve lēna, kāda jēga kreditēt šādu ekonomiku?

Ekonomika funkcionē ļoti sarežģīti, nepastāv tādas “burvju lodes”, kas visu atrisinātu. Problēmas ir jārisina secīgi. Tomēr es palieku pie apgalvojuma, ka liela mūsu biznesa problēma ir saskaldītība. Mūsu dzīvesziņas pamats joprojām ir “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”. Tāpat problēma ir valdības nespēja skatīt lietas sistēmiski. OIK [obligātā iepirkuma komponente] afēra ir mūsu ekonomiku produktivitātes ziņā atmetusi vismaz par desmit gadiem atpakaļ. Turklāt man šķiet, ka cilvēki, kuri šo afēru izveidoja, ļoti labi apzinājās, ko tā nozīmēs mūsu attīstībai. Šo un vēl citu iemeslu dēļ uzņēmumu kapitalizācija pieaug lēnāk, kas savukārt samazina tavas iespējas aizņemties. Tu faktiski vari augt, tikai lietojot savu peļņu, savukārt tas ir vislēnākais no izaugsmes veidiem.

Es nestrīdos, bet vienalga – bankas pārdod noteiktu pakalpojumu, bankām nav jānodarbojas ar valsts ekonomiskās politikas veidotāju audzināšanu un konsultēšanu.

Es saprotu, ko tu saki, bet ļauj man pabeigt domu. Ir vēl otrs variants. Ja tu vēlies, lai tavā valstī ienāk pasaules līmeņa uzņēmums, kas tostarp iemācīs tev strādāt – un par to nav jākaunas, ir jāmācās no citiem –, tad tu saskarsies ar šāda uzņēmuma pretjautājumu par līdzfinansēšanu. Ar kādu summu jūs piedalīsieties mūsu investīcijās. Tā tas notiek visās jomās, pat filmu uzņemšanā. Kāpēc Kristofers Nolens pirms dažiem

“ Mūsdienu ekonomika ir ļoti energoietilpīga –pat ja tu aizstāj cilvēku ar iekārtu, tev nepieciešama elektrība

gadiem izvēlējās uzņemt filmu Igaunijā? Tāpēc, ka Igaunija piedalījās ar... es vairs precīzi neatceros summu, bet tā noteikti bija lielāka par vienu miljonu dolāru. Mēs esam pazaudējuši apmēram piecus šādus “stāstus”. Pēdējais un reālais gadījums saistīts ar Siemens. Koncerns varētu Latvijā būvēt spārnus vēja turbīnām. Kopējais investīciju apjoms – ap 400 miljoniem. Un Siemens jautā mums: vai Latvija ir gatava no savas puses ieguldīt simts miljonus? Nē? Visu labu. Proti, ir tā, ka – es nedaudz vienkāršošu – šādus spārnus visjēdzīgāk ir pārvadāt ar jūras transportu, attiecīgi šie simts miljoni izpaužas kā nepieciešamo piestātņu un citas infrastruktūras izveidošana. Un Siemens attiecīgi šādu jauno rūpnīcu var būvēt tikpat labi Igaunijā vai Lietuvā, kuras arī ir jūras krastā.

Altum, ja mēģinām salīdzināt, strādā kā ERAB, nevis kā EIB. Mums vajag EIB. Altum nenodrošina stratēģiskās investīcijas, jo tas nav arī šīs struktūras uzdevums.

Tu minēji, ka lieli ārvalstu investīciju projekti ir noderīgi arī tāpēc, ka tie nodod zināšanas, prasmes. Parunāsim par mācīšanos, kas atkal ir jautājums par Latvijas pašas cilvēkiem. Izlasīju arī jūsu veikto jauniešu aptauju, un iespaids, piedod, nedaudz šizofrēnisks.

Pilnīgi (smejas).

No vienas puses, viss kā parasti ir slikti…

Bet man personīgi ir diezgan labi. Nu, zināmā mērā to var skaidrot ar to, ko jaunieši dzird vai izlasa informatīvajā telpā. “Viss ir slikti.” Savukārt kā indivīdi viņi savu dzīvi redz citādāk –kaut kāda nauda man ir, atrast darbu nav problēma, tusiņš ir... Labi, ka viņi apzinās nepieciešamību mācīties, pretrunīgāka ir pārliecība, ka alga pieaugs un viss konkrētajam cilvēkam būs labi. Viņi īsti neredz sevi kā kopējās sistēmas sastāvdaļu. Tomēr te svarīgi atzīmēt, ka sociologi mums saka: patiesībā līdzīgi ir arī vecākās cilvēku grupās. “Valstī viss ir slikti”, bet konkrēti man – diezgan OK.

kvalificētos speciālistus”, kas brauktu uz Latviju. Jo, atvainojos, pārtikas piegādāšana uz riteņa Rīgā nav baigi “inovatīvs darbs”.

Te grūti iebilst, bet problēma ir tā: lai no citām valstīm uz Latviju brauktu augsti kvalificēti speciālisti, mums pašiem nepieciešami atbilstoša līmeņa uzņēmumi. Ja tev uzņēmumā uz vienu darbinieku apgrozījums vidēji ir 20 tūkstoši eiro, tad, pat ja nav citu materiālo izmaksu, alga šim cilvēkam nevarētu būt lielāka par tūkstoti. Tas nozīmē: lai mēs runātu par kādu attīstību un iespēju maksāt lielākas algas, 20 tūkstošu vietā uz vienu darbinieku ir jābūt 40–50 tūkstošiem. Respektīvi, mums ir nepieciešami šāda veida uzņēmumi. Šai nepieciešamībai ir sazobe ar jauniešu aptauju vēl citā aspektā. Mēs daudz runājam par labas izglītības nepieciešamību, un tas ir pareizi, bet, ja mums nebūs uzņēmumu, kas reāli spēj maksāt arī labas algas, ambiciozie vienkārši pēc izskološanās par budžeta naudu aizbrauks prom.

Mana piebilde tad ir minējums, ka klupšanas akmens ir arī Latvijas relatīvais trūcīgums. Simts miljoni tomēr ir nopietna summa. Kur mums tādu ņemt?

Nav taču nevienam valsts budžetā jāatņem – šādu projektu gadījumā naudu vienmēr var aizņemties. Ir Eiropas Investīciju banka (EIB), ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB). Līdzīga struktūra – to var saukt arī par stratēģisko investīciju fondu kā Somijā – noderētu arī mums, jo šādi projekti ir šādu fondu kompetence. Nav Ministru kabineta locekļiem jābalso, paceļot rokas.

“Altum” šajā aspektā ir nepietiekams?

Vai šāda paļāvība nav bīstama? Attīstību bremzējoša?

Ja atgriežamies pie aptaujas, tad, iespējams, šī paļāvība ir skaidrojama ar to, kas vienlaikus ir arī problēma –pietrūkst konkurences vietējā tirgū. Papildus milzīgas ilūzijas par to, ka aizbraucot tu būsi ārkārtīgi vajadzīgs un labi atalgots citas valsts darba tirgū. Ja tu vēlies Austrijā vai Vācijā dabūt augstskolā pētnieka vietu un tu neesi jau ieguvis statusu, tev vēl nav publikāciju – uz šo vietu pretendē apmēram tūkstotis. Tūkstotis!

Un kā Latvijā iekšējo konkurenci veicināt? Pat ja nerunājam par imigrācijas politiskajiem aspektiem, es kaut kā neredzu šos “augsti

Savukārt, ja tu man jautā, kā palīdzēt veidoties šādiem uzņēmumiem, tad arī šajā aspektā divritenis nav jāizdomā. Eiropas Komisija pasūtīja starptautiskiem ekspertiem no Nīderlandes un Lielbritānijas, kura tolaik vēl bija dalībvalsts, pētījumu. Lai noskaidrotu, kādēļ vienās dalībvalstīs atdeve no dažādiem Eiropas Savienības fondiem ir būtiski lielāka nekā citās dalībvalstīs. Ja vēlies, varam formulēt citādi –kādiem ir jābūt nosacījumiem, lai būtu vērts investēt kādā nozarē? Atbilde ir: ir jābūt noteiktam cilvēku skaitam ar specifiskām zināšanām un noteiktam uzņēmumu skaitam konkrētajā nozarē, kas veidotu attiecīgu ekosistēmu. Pat ja spēcīgākais ekosistēmas dalībnieks šķietami dara pāri citiem – piemēram, pārpērkot talantīgos dalībniekus –, tas vienalga laika gaitā “pavelk” uz augšu arī citus ekosistēmas dalībniekus. Līdz ar to, ja mēs gribam redzēt pelnīt un maksāt spējīgus uzņēmumus, mums ir jāskatās, kurās nozarēs Latvijā ir šādi priekšnosacījumi.

“ Mūsu biznesa problēma ir saskaldītība. Mūsu dzīvesziņas pamats joprojām ir “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”

“Mūsu jomas īpatnība ir nepieciešamība orientēties dažādās jomās”

2022. gada oktobrī simtgadi svinēja Latvijas Universitātes Astronomiskā observatorija. Tomēr aizvadītais gads Latvijas Universitātes astronomiem bija nozīmīgs ne tikai vēsturisku jubileju kontekstā. Ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūta direktoru Kalvi Salmiņu sarunājas Māris Zanders.

LU Astronomijas institūta direktors Kalvis Salmiņš

Ievazājot jēdzienu no ekonomikas un biznesa preses, kur starptautiskajā darba dalīšanā ir mūsu astronomi? Un vispār – te es jūs ķircinu – astronomika nozīmē ļoti sarežģītas un dārgas iekārtas, kas Latvijai droši vien nemaz nav pieejamas.

Latvijā ir divas observatorijas –Baldonē un šeit, Latvijas Universitātes Botāniskā dārza teritorijā. Mēs tātad runāsim par otro, vai ne? Uzreiz jāsaka, ka sasniegtais ir vairāku paaudžu darba rezultāts, tas nav tā, ka kādi devīgi ļaudis, piemēram, ERAF projektos, mums te visu vienā jaukā dienā nopirka. Tātad ir lāzerlokācijas sistēma – pavisam pasaulē šādu sistēmu, kas funkcionē, ir četrdesmit. Starp kaut cik salīdzināmām, relatīvi nelielām valstīm ir Austrija, Somija un Latvija. Pārējās ir kosmosa jomas lielvalstis, piemēram, ASV un Krievija. Ja jūs man jautātu, vai tas tā izveidojies vēsturiski un ko šajā gadījumā nozīmē “vēsturiski”, tad atgādināšu, ka šī observatorija ir tā, kas atradās Raiņa bulvārī. 1957. gadā sākās mākslīgo pavadoņu novērojumi. Tolaik to darīja studenti, starp viņiem arī bijušais Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis, vēl var pieminēt Egonu Zablovski, un starp šiem ļaudīm bija divi tolaik jauni cilvēki – Kazimirs Lapuška un Māris Ābele. Abi ar šo tēmu aizrāvās nopietni, sāka būvēt instrumentus. Viņi to darīja tik sekmīgi, ka spēja izsisties cauri visai tai padomijas sistēmai. Proti, daļu šo instrumentu sāka ražot sērijveidā, un pat pēc PSRS sabrukuma, kamēr vēl konkrētā rūpnīca pastāvēja, divus lāzera tālmērus paguva pārdot somiem un vāciešiem. Citiem vārdiem, jau tolaik bija sasniegts zināms līmenis, un, lielā mērā pateicoties tam, mēs šeit sēžam un runājam.

Skaidrs. Citādi var rasties iespaids, ka viss jēdzīgais astronomijā notiek Čīlē. Es jokoju.

Nē, tas ir normāls jautājums. Tur patiešām ir koncentrēta lielā infrastruktūra. Tomēr te jāņem vērā arī ģeometrija – runājot par kosmisko ģeodēziju, nevar visu koncentrēt, teiksim, Namībijā. Piemēram, amerikāņi tagad kopā ar norvēģiem būvē infrastruktūru Svalbārā, kur klimats vispār ir drausmīgs no astronomijas viedokļa. Un, starp citu, no mākoņainības viedokļa Latvija Eiropā atbilst vidējam līmenim, nav tā, ka mums te tikai apmākušās debesis. Atgādināšu arī, ka lāzerlokācija spēj strādāt arī dienas laikā. Tas nav vienkārši, bet tas ir izdarāms. Mūsu gadījumā faktiski ir runa par nepieciešamību piepirkt klāt vēl aparatūru. Rezumēju: jūsu piesauktajā starptautiskajā darba dalīšanā mēs neesam nekādi bāra bērni. Turklāt Elektronikas un datorzinātņu institūtā un tā spin-off uzņēmumā Eventech turpinās instrumentu izgatavošana.

Mēs runājam par globālajām koordināšu sistēmām. Piemēram, mēs esam biedri International Laser Ranging Service (ILRS), kas darbojas NASA paspārnē. Tāpat jāmin IGS – Inernational GNSS Service. Var teikt, ka Ziemeļeiropā un Baltijā ar lāzerlokāciju strādājam vienīgie, jo pieminētais ASV un Norvēģijas projekts, visticamāk, sāks funkcionēt apmēram 2025. gadā. Te jāsaprot, ka dalība šādās sistēmās nav vienreizējs pasākums – kaut ko pamēra, noslauka putekļus un uzraksta zinātnisko publikāciju. Šis ir darbs, kas tiek mērīts desmitgadēs, jo tikai tad parādās rezultāti. Mērķis ir izveidot koordināšu sistēmu, kurā atskaites punktu precizitāte būtu līdz vienam milimetram.

Piedošanu par naivumu – kam tik liela precizitāte nepieciešama?

Arī tad, ja noliekam malā “starptautisko darba dalīšanu” tā, kā es to noformulēju, viegli pamanāms, ka astronomija kā pētniecības, zināšanu joma pēdējo desmitgažu laikā ir krietni specializējusies šaurākās jomās. Pirmais, kas iešāvās prātā, – mums ir gan gamma starojuma astronomika, gan astrobioloģija, un kas tik vēl. Ar ko mēs nodarbojamies?

Tas nepieciešams, lai varētu saprast, kas globāli notiek ar zemeslodi. Piemēram, ir šis politiski jutīgais temats – okeānu līmeņa celšanās. Kamēr, tēlaini izsakoties, mums nav šis milimetra precizitātes līmenis, mēs patiesībā neko daudz nevaram pateikt. Galu galā arī kontinentu dreifs ietekmē klimata pārmaiņas. Ja Zeme būtu kā ideāla lode, ko klāj ūdens, tad, vienkāršoti izsakoties, puslīdz dzīvei piemērots klimats būtu joslā ap ekvatoru, bet, raugi, realitātē mums te kalni sastūmās, visādas straumes plūst... Īsi sakot, ja mēs sakām, ka līmenis ceļas par, teiksim, trim milimetriem, tad ir ļoti svarīgi saprast, no kurienes līdz kurienei mēs mērām, kas ir koordināšu sistēma. Es jums nejaukšu galvu, bet nav teikts, ka Zemes ģeometriskais centrs sakrīt ar Zemes masas centru, te parādās nianses, pieminētie milimetri tiešā un simboliskā nozīmē. Un tam visam ir nepieciešama globāla sistēma.

Es tomēr esmu uzmācīgs tips. Tātad atnāk pie jums students un saka:

“ Dalība šādās sistēmās nav vienreizējs pasākums – kaut ko pamēra, noslauka putekļus un uzraksta zinātnisko publikāciju

ziniet, mani interesē, piemēram, kvazāri.

Tā ir astrofizika.

Jā, bet jūs viņam atbildat: nē, mēs te, lūk, ar lāzerģeodēziju nodarbojamies. Un students aiziet raudādams prom.

Es arī kā students sāku ar astrofiziku, bet mani, kā saka, paņēma matemātika, astrometrija. Mūsu jomas īpatnība ir nepieciešamība orientēties dažādās jomās. Meteoroloģija – jo mums jāsaprot laika apstākļu ietekme uz mērījumiem. Mums ir sava meteostacija. Šeit mums ir lāzeri, optika, IT joma labi jāzina. Lielāko daļu programmatūras mēs paši esam veidojuši. Es riskēšu un teikšu, ka mums ir vissarežģītākā programmatūra

Latvijas Universitātes sistēmā. Man jau šķiet, ka cilvēks, kurš spēj orientēties un strādāt ar tik plašu jautājumu loku, jutīsies gana pārliecināts par sevi un novērtēts. Starp citu, tas, par ko mēs līdz šim esam runājuši, par lāzerlokāciju, ir tikai daļa no kosmiskās ģeodēzijas. Starp citu, mums te ir arī gravimetrs, ar ko pastrādāt ik pa laikam ierodas Somijas kolēģi, jo viņiem tāda nav. Tāpat ļaudis no mūsu Aizsardzības ministrijas...

Ja tas nav valsts noslēpums, vai varat pateikt, kam viņiem tas?

Runa ir par Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūru. Smagumspēka izmaiņas. Labi, mēģināsim citādi. Ja jūs saprotat gravitācijas lauka izmaiņas, tad jūs saprotat, kas ietekmē arī mākslīgo pavadoņu vai raķešu kustību. Smagumspēka mērījumus izmanto arī derīgo izrakteņu meklēšanā. Šie mērījumi ir ārkārtīgi jutīgi –kolēģiem Somijā, kā saka, pie sienas karājas mērījumu vizualizācija, kurā redzamas pat tādas izmaiņas kā laika posms, kad strādnieki no paviljona jumta tīrījuši nost sniegu...

Lasīju ziņu, ka institūts piedalīsies Eiropas Savienības partnerībā, kuras mērķis ir tā saukto kosmisko atkritumu monitorēšana.

Šķiet, nav jāpierāda, ka šo atlūzu problēma kļūst aktuāla, savukārt partnerības uzdevumi ir vairāki. Pirmkārt, sadursmju novēršana – ar aktīvajiem pavadoņiem var nedaudz, bet manevrēt vajadzības gadījumā.

Otrkārt, atlūzu kataloģizēšana, kas patiesībā nav triviāls uzdevums.

Piemēram, CubeSat gadījumā, ja tā var teikt, izber veselu maisu šo mazo satelītu, un ej nu saproti, kurš kam pieder. Tā varbūt tikai liekas, ka satelīts ir kaut kas liels; arī uz mūsu pašu Ventas bija piestiprināti vairāki piko (nano) satelīti pastmarkas lielumā. Papildu jautājums ir saistīts ar to, kur savu mūžu nodzīvojušais objekts, kā saka, nonāks lejā...

Universitātes sistēmā

Var mēģināt aprēķināt.

Tas izdodas slikti. Tas šķērso atmosfēru, var sadalīties sīkāk. Tāpēc, lai kaut cik precīzi tomēr prognozētu zonu, kur “izbirs”, ir nepieciešams monitorēt arī objekta ienākšanu atmosfērā. Jo tad jau var brīdināt attiecīgo valstu civilās aizsardzības iestādes, kā arī par aviosatiksmi atbildīgos. Šī ir joma, kur, pat ja problēmu iespējamība ir objektīvi neliela, arī neliela iespēja ir svarīga. Ko mēs varam šajā uzdevumu kopumā darīt? Ja īsi un mazliet vienkāršoti, tad mūsu institūta rīcībā ir instrumenti objektu orbītu monitorēšanai, tātad mēs varam palīdzēt sadursmju novēršanas jomā. Lāzers ir viena no labākajām metodēm precizētas orbītas noteikšanā. Metodes trūkums – laika apstākļi. Vēl kā problēmu var minēt, ka lāzers salīdzinājumā ar klasiskajām metodēm, proti, radariem un

optiskajiem teleskopiem, tehnoloģiski vēl ir jaunpienācēji.

Ja pareizi saprotu, tad pagaidām nekas jēdzīgāks par orbītu pamainīšanu un objektu monitorēšanu nav izdomāts? Esmu lasījis par idejām mēģināt atlūzas vākt kopā ar kaut ko tīkliem līdzīgu, lai tad, savāktas kopā, vilktu lejā un tās sadegtu atmosfērā. Tas tā arī palicis ideju līmenī? Un tad ir daži gudrinieki (piemēram, Ķīna un Krievija), kuri ir izmēģinājuši objektus notriekt ar militāriem rīkiem, tādā veidā atlūzu skaitu, protams, tikai vēl vairāk palielinot.

Tiek strādāts pie metodes, ko ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt kā lielo savu mūžu nokalpojušo pavadoņu aizbuksēšana. Ja jūs tas interesē sīkāk, palasiet par Astroscale misiju. Šobrīd tā strādā ar diviem testa pavadoņiem, lai saprastu, kā pavadoņu satuvošanos pēc iespējas precīzāk var mērīt.

Vai šī problēma neiekļaujas žanrā “cik garš, tik plats”? No vienas puses, cilvēce kļūst arvien atkarīgāka no visādiem verķiem, ko mēs šaujam gaisā. No otras puses, mums tur veidojas tāds objektu blīvums, ka tas agri vai vēlu slikti beigsies.

Te ir zināma līdzība ar satiksmes, tostarp avio, organizēšanu. Tiesa, ir būtiska atšķirība – lidmašīnas parasti atkal nosēžas, savukārt ar kosmosa objektiem tā nav. Es piekrītu, ka problēma ir. Pavadoņu skaits ir apmēram septiņi tūkstoši, no kuriem strādājoši ir apmēram puse. Sīko objektu – ar tādiem saprot objektus, kuru diametrs nepārsniedz 10 centimetrus – skaitu lēš ap piecdesmit tūkstošiem, un tad vēl ir apmēram miljons objektu, kuru izmērs svārstās no 1 līdz 10 centimetriem.

Un tad šie tūkstoši sāk bukņīt strādājošos satelītus.

Pagaidām mēs kā par piemēru varam runāt par 2009. gada februārī notikušo komerciāla mobilo sakaru

“ Riskēšu un teikšu, ka mums ir vissarežģītākā programmatūra Latvijas

pavadoņa Iridium 33 un Kosmos 2251 (nestrādājošs Krievijas militārais pavadonis) sadursmi. Pēc radaru mērījumiem vajadzēja būt tā, ka abi objekti palido viens otram garām, šķiet, 500 metru attālumā. Aprēķini izrādījās kļūdaini, un notika divu lielu pavadoņu sadursme, kas radīja lielu daudzumu atlūzu.

Lūgums nedusmoties par nākamo jautājumu. Ja jūs profesionāli izprotat šo objektu monitorēšanas tēmu, ko jūs sakāt par publikas nemainīgo interesi par kaut kādiem debesu ķermeņiem, kas lido mūsu virzienā? Žanrā “mēs visi iesim bojā 2034. gadā”. Vai 2032. gadā, vienalga.

2029. gada 13. aprīlī. Asteroīds Apofiss šķērsos Mēness orbītu un pietuvosies Zemei.

Man jau tā likās, ka labi nebūs.

Ja nopietni, šo tēmu uztvere lielā mērā atkarīga no, piemēram, skaitļu, mēroga izjūtas. Kā jums šķiet, cik tālu no mums ir Berlīne?

Nav ne jausmas. Apmēram 1000 kilometru?

Mazliet vairāk. Un kādā augstumā no mums sākas kosmoss? Vispārpieņemtas atbildes uz šo jautājumu gan nav, bet aviācijā runā par 100 kilometriem virs jūras līmeņa. Tas ir tuvāk nekā no Rīgas līdz Saldum. Es vienkārši gribu ar šo piemēru ilustrēt mūsu mērogu izjūtas īpatnības, par kurām vērts atcerēties, pirms apspriest kaut ko “ļoti tuvu” garām Zemei lidojošu. Man personīgi liekas, ka pret attālumiem ir jāizturas mierīgi, ar tiem ir jāstrādā. Ir vēsturnieki, kuri norāda uz likumsakarību – bagātas kļuva valstis, kas nebaidījās no tāliem jūras ceļojumiem. Piemēram, angļi, spāņi, portugāļi. Ja mēs paskatāmies uz portugāļiem tolaik piederošās Brazīlijas karogu, mēs tajā redzam astrolabu – leņķu mērīšanas instrumentu, ko vairāku gadsimtu garumā lietoja debess ķermeņu stāvokļa noteikšanai.

Ja jau sākām runāt par kosmosu, tad var piebilst, ka lāzerģeodēzijas tehnoloģijas izmanto arī planētu virsmu kartēšanai, jo principā runa ir par to pašu – attālumu mērīšanu. Uzlabojot šo tehnoloģiju – jo tur ir savi knifi –, to var izmantot arī attālumu Saules sistēmā mērīšanai. Mēs Latvijā to nevaram lokālās atmosfēras īpatnību dēļ, bet principā pasaulē ir četri projekti, kuros attālumu līdz Mēnesim var nomērīt ar precizitāti līdz centimetram. Tā ir laboratorija fizikai.

Piedodiet, nesapratu.

Relativitātes teorijas efekti parādās ar lieluma kārtu metros. Mēs tātad runājam par centimetriem. Un – ja kāds pasludina kādu alternatīvu teoriju, mēs varam teikt, lūdzu, jūsu rīcībā ir metode teorijas pārbaudīšanai.

Esmu lasījis, ka astronomi pasaulē ir dusmīgi, piemēram, uz Īlona Masku par viņa “Starlink” projektu, jo tie daudzie satelīti rada tā saukto gaismas piesārņojumu, kas astronomus traucē.

Mūsu izmantoto tehnoloģiju tas skar mazāk. Starp citu, šādas tehnoloģijas mērījumiem tiek lietotas arī Potsdamā Vācijā un Tokijā Japānā –tātad vietās ar gaismas piesārņojumu. Jūsu pieminētā Maska gadījumā problēma vispār ir nedaudz cita.

Ja mēs skenējam debesis optiskā diapazonā ar lielu redzeslauku, tad neizbēgami agri vai vēlu patrāpās pavadonis. Ja pavadoņu ir īpaši daudz, tad tos ir nepieciešams “atfiltrēt”. Tas ir piņķerīgi, bet tas ir izdarāms. Līdzīgi kā nav patīkama radiofrekvenču piesārņošana.

Noslēgumā atgriežoties pie kosmisko atlūzu projekta, kurā institūts ir iesaistījies. Cik ilgi tas ieplānots?

Sākotnēji šajā Eiropas Savienības kosmisko objektu novērošanas un uzraudzīšanas partnerībā darbojās piecas valstis. Tad tika piedāvāts konsorciju paplašināt, ja kādai

dalībvalstij ir interese un iespējas. Atjaunotajā partnerībā ir piecpadsmit Eiropas Savienības valstis, plānots, ka partnerība ilgs septiņus gadus. Mēs no savas puses turpinām pilnveidot mūsu rīcībā esošās iekārtas ar mērķi sadarboties gan jau pieminētajā attālumu mērīšanā, gan fotometrijā – ļoti vienkāršoti izsakoties, pavadonis tur “kūleņo”, maina spožumu, un mēs varam ar fotometrijas palīdzību mēģināt izskaitļot rotācijas parametrus. Tas arī ir ļoti svarīgi, jo īpaši situācijās, kad kaut kas “nāk lejā”, tostarp, ja tas notiek, mēs par to iepriekš runājām, mēģinot speciāli objektu “atbuksēt”. Tāpat var gadīties, ka pavadonis “iegriežas” ātrāk un no tā atdalās, teiksim, pavadoņa saules baterija, un nu mums viena objekta vietā jau ir divi.

Ar koordinātām “komplektā” ir arī precīzais laiks. Mēs esam pieraduši domāt, ka precīzs laiks ir kaut kas pašsaprotams. Patiesībā kādam tas, ja tā var formulēt, ir jānodrošina. Līdz Otrajam pasaules karam to veica observatorija Raiņa bulvārī, tagad tas ir mūsu ziņā. Tie ir jautājumi, par kuriem mēs ikdienā parasti neaizdomājamies; piemēram, vai tiešām tas kilograms veikalā ir kilograms? Īsi sakot – un kā jau minēju

mūsu jomā ir skaista fizikas, matemātikas un ģeodēzijas zinātņu mijiedarbība.

“ Kādā augstumā no mums sākas kosmoss?

Vispārpieņemtas atbildes uz šo jautājumu gan nav, bet aviācijā runā par 100 kilometriem virs jūras līmeņa. Tas ir tuvāk nekā no Rīgas līdz Saldum

Mums nav ne mazākās sajēgas par to, kā cilvēki sarunājās 20. gadsimta sākumā

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdevis

Andreja Veisberga zinātnisko monogrāfiju Tulkojumi

latviešu valodā. 16.–20. gadsimta ainava. Ar Latvijas

Universitātes profesoru, valodnieku un tulkotāju Andreju

Veisbergu sarunājas Māris Zanders.

Vēlos sākt ar lūgumu plašāk izvērst jau grāmatas ievadā lasāmo tēzi: “Ja Rīgu un Latviju nebūtu skārusi Mārtiņa Lutera aizsāktā Baznīcas reformācija, domājams, mēs šodien nerunātu latviski, latviešu valoda nebūtu valsts valoda. Iespējams, mēs būtu daļa no Vācijas, Lietuvas, Zviedrijas, Krievijas vai Polijas un runātu kādā no šo valstu valodām. Iespējams, mēs neapzinātos sevi kā daļu no Eiropas kultūrtelpas.”

Jā, tāds ir pieļāvums, proti, pretējā gadījumā mēs piedzīvotu tādu prūšu variantu. Vai arī formulēsim tā: viens variants būtu, ka mēs būtu iekļauti Krievijā; otrs – ka mēs būtu “pārtaisīti” par vāciešiem.

Ja es pareizi saprotu, tad tēzes pamatā ir priekšstats: ja kāda valoda ilgstoši paliek tikai mutvārdu līmenī, neiegūst izpausmi rakstos un grāmatās, tad rodas problēmas. Tajā pašā laikā es varu minēt citu piemēru: velsiešu valodā Bībeli

pārtulkoja un izdeva agrāk nekā norvēģu valodā. Atļaušos apšaubīt, vai velsiešu valodas situācija mūsdienās ir labāka nekā norvēģu.

Es piedāvāju paskatīties uz šo tēmu nedaudz citādi. Ja latviešu valoda tātad būtu funkcionējusi tikai mutvārdu formā kaut līdz 19. gadsimtam, kad sākās lielā ieplūšana pilsētās, tad šīs, ja tā var teikt, maisīšanas rezultātā nekā mums te vairs nebūtu. Zināmā mērā to apliecina arī pieminēto velsiešu gadījums: jā, Bībele pārtulkota bija, baznīcās velsiešu valodu lietoja, tomēr 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad sākās cilvēku masveida kustība uz pilsētām, pārsvaru guva angļu valoda. Proti, ir teorija, ka pilsēta visbiežāk dominē pār laukiem, attiecīgi tā valoda, kas dominē pilsētā, ir vinnētāja. Vēl nesen to varēja teikt, piemēram, arī par krievu un ukraiņu valodu Ukrainā.

Protams, ir grūti izteikt kategoriskas prognozes par to, kas te būtu bijis, ja nebūtu bijusi Reformācija, tomēr jāatceras par etnisko sastāvu,

par to, ka ilgstoši šajā teritorijā dzīvojošie bija sašķelti starp dažādām valstiņām. Tāpat tas, ka bija periods ar pavisam nelielu, minimālu iedzīvotāju skaitu, kas pakāpeniski atkal palielinājās. Mēs saprotam, ka ilgstoši mājās bija viena grāmata, ko visi tad lasīja, un bija no svara, kādā valodā šī grāmata bija.

Vēl viens citāts: “Reģiona mainīgās varas – vāci, dāņi, zviedri, poļi, krievi –, šķiet, maz iespaidoja latviešu valodu un vietējo saziņu. Nemitīgie pārmaiņu vēji lielā mērā noteica latviešu saglabāšanos un ilgtspēju –ja situācija būtu bijusi stabilāka, mazā nācija un valoda tiktu pakļauta lielvaru asimilācijai.” Bet kā tad ar pārkrievošanu, piemēram?

Es te runāju lielā mērā par posmu līdz 19. gadsimtam, kad šo teritoriju skāra lielās izmaiņas. Pārkrievošana pa īstam sākās 19. gadsimta astoņdesmitajos gados, tā, protams, bija liels risks latviešu valodas pastāvēšanai. Viens no jaunlatviešiem izteicās, ka vairāk nekā simts gadu latviešu valodai nav doti, un, jā, ja nebūtu noticis Pirmais pasaules karš ar visām no tā izrietošajām lielajām pārmaiņām, tad ļoti iespējams, šāda prognoze būtu piepildījusies.

Mums kopš neatkarības atgūšanas zināmā mērā ir “uzgāzusies virsū” angļu valoda, bet man šķiet, ka vēl sliktāk būtu, ja mums vēlreiz būtu “uzgāzusies” vācu valoda, jo latviešu valoda vācu valodai ir strukturāli tuvāka nekā angļu. Salikteņi latviešu valodai nav raksturīgi, tie ienākuši no vācu valodas, bet nostiprinājušies un iedzīvojušies latviešu valodā.

Vai jums ir kādas versijas par to, kādēļ tik ilgi notika pāriešana uz jauno ortogrāfiju? Tātad: “Jaunā vienotā, latīniskā mūsdienu ortogrāfija tika akceptēta RLB

1908. gada 17. un 18. jūnijā. [..] Ar

1909. gadu jauno ortogrāfiju sāka mācīt skolā. Dažas mācību grāmatas iznāca jauktā rakstībā, piemēram, Plūdoņa “Latviešu literatūra” autoru tekstus un citējumus sniedza vecajā drukā. Taču presē un grāmatniecībā jaunā ortogrāfija ienāca lēnām –1907.–1909. gadā uz jauno ortogrāfiju daļēji pārgāja laikraksts “Zemkopis”. [..] Citur laikrakstu, reklāmu, sludinājumu virsraksti bieži bija jaunajā rakstībā, kamēr pamatteksts gotu rakstā. Pirmais pasaules karš pāreju aizkavēja. Tikai 1920. gadā jaunajā ortogrāfijā sāka iznākt laikraksts “Latvijas Vēstnesis”, no 1934. gada uz jauno ortogrāfiju pārgāja avīze “Rīts”, bet pārējās tikai ar 1938. gadu.” Gandrīz pusgadsimts!

Pirmkārt, nenovērtēsim par zemu pieraduma spēku. Otrkārt, neaizmirsīsim latviešiem tipisko nespēju par kaut ko vienoties. Katram savi uzskati! Turklāt, objektīvi vērtējot, pārejas procesā patiešām parādījās diezgan

daudz mazo knifiņu, piemēram, kā atveidot dažādus īpašvārdus. Neaizmirsīsim arī to, ka vēl mūsdienās ir ļaudis, kuri “ņemas” par/pret mīkstināto “r” vai “ch” vai garo “o”. Vēl kā iemeslu var minēt to, ka “pa vidu” starp jaunās ortogrāfijas pieņemšanu un nostiprināšanos bija Pirmā pasaules kara gadi kā pārrāvums.

Kādēļ vieni jaunie vārdi ieviešas, bet citi – ne? Jūs grāmatā minat, piemēram, Kārļa Ulmaņa privātsekretāra Jāņa Cimmermaņa darinājumus. “Iegansts”, “uzkoda”, “atceļš” – nav problēmu. “Noredze”, “atbrīve” – nu, neiedzīvojās.

Vairāk vai mazāk pieņem aizguvumus, savukārt jaunvārdus – tātad mēģinājumus izskaust kaut ko iepriekš lietotu – ieplūdināt valodā ir diezgan smagi. Proti, jaunvārds nav atpazīstams, ir nepieciešams to “piesiet”, lai kaut kas atpazīstams “spīd cauri”. Šajā ziņā ekspertu subjektīvisms nav mazāks kā “ierindas” valodas lietotājam – vieniem patīk šāds variants, citiem – cits. Mūsdienās arī var novērot, ka ir jaunvārdi, kas ir veiksmīgi, tostarp tāpēc, ka ir īsi. Ir novērots, ka tad, kad “publika” iesniedz savus priekšlikumus, starp tiem netrūkst

tā saukto definitīvo vārdu, tie ir gari. Piemēram, “klaviatūras” vietā “spiedpogu plakandēlis”. It kā “caurspīdīgi”, saprotami, bet gari.

Cik liela nozīme ir piedāvājuma autora atpazīstamībai, autoritātei? Piemēram, “nu, ja Rainis to piedāvā, tad gan...”

Rainis gan neko diži jaunu nav piedāvājis, bet atkal interesanti, ka viņš ļoti skaidri deva priekšroku īsajiem vārdiem. “Brīvestības” vietā “brīve”, “mīlestības” vietā “mīla” un tā tālāk. Savukārt Andrievs Niedra rakstīja, ka Rainis ir pirmām kārtām tulkotājs, nevis latviešu valodas zinātājs, un vēl Niedra saka, ka Raiņa

LU profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs

“ Rainis gan neko diži jaunu nav piedāvājis, bet atkal interesanti, ka viņš

ļoti skaidri deva priekšroku īsajiem vārdiem

valoda ir pārāk strauja – tā esot pilsētnieka, nevis zemnieka valoda. Man gan šķiet, ka Raiņa valodas izjūta atbilda latviešu valodas izjūtai kopumā, jo mums taču patīk īsi vārdi. Piemēram, “tīnis” – nu ļoti jauks vārds.

Vai var, analizējot tekstu latviešu valodā korpusu, iegūt kādas atziņas par to, kādos laika posmos aizguvumi, jaunvārdi biežāk parādās? Proti, pieļauju, ka blīvums nav vienmērīgs.

Pagaidām to tā īsti paveikt nevar, jo mums ir pārāk maz digitalizēto tekstu. Turklāt var jautāt, vai tekstus, kas tapuši līdz 19. gadsimta vidum, var uzskatīt par latviešu tekstiem. Man arī šķiet, ka mums nav ne mazākās sajēgas par to, kā cilvēki sarunājās, piemēram, 20. gadsimta sākumā. Sarunvalodas kontekstā mums ir diezgan maza nojausma, pat ja runa ir par 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Kad tagad žēlojas par mūsdienu latviešu valodu, es gribētu dzirdēt, kā sarunājās ostas krāvēji Rīgā 1910. gadā. Kad iznāca pirmais Šveika tulkojums latviešu valodā, autoram pārmeta krievismus. Tie gan droši vien skaidrojami ar to, ka tulkojumam bija izmantots teksts krieviski, bet tikpat labi var jautāt: varbūt arī Latvijas armijā divdesmitajos gados krievismi nebija nekas īpašs. It sevišķi, ja runa ir par lamāšanos.

Tulkojumi un to kritika. Kad es pirmoreiz lasīju Žana Rasina un Pjēra Korneija lugu tulkojumus, šie teksti mani atstāja diezgan vienaldzīgu, jo man nebija konteksta zināšanu. Kā saka, par ko man te būtu jājūsmo? Un šādā aspektā mēs redzam latviešus kā jaunu nāciju 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs, kad tulkotāji ar vislabākajiem nodomiem ceļ priekšā dārgajiem tautas brāļiem citu tautu literatūras klasiku. Bet tas taču objektīvi ir kaut kas jauns, svešāds! Tātad viens ir apspriest tulkojumu no tā precizitātes, labskanības viedokļa, pavisam cits – un varbūt pat svarīgāk – vispār izglītot lasītāju, kas tik izcils šajā, teiksim, sonetā vispār ir.

Tas ir diezgan smags jautājums arī tāpēc, ka varētu diskutēt, cik procentuāli vispār bija to latviešu, kuri lasīja tās “smalkās lietas”. Pēc 1905. gada revolūcijas, kad uz dažiem gadiem Latvijā “paveras logs”, ir milzīga interese, ir desmitiem žurnālu, kuri drukā tulkojumus, un tad man tiešām ir jautājums: kurš to visu lasīja? Paši tā laika intelektuāļi pauda, ka viņu ir kāds tūkstotis. Tad šis viens tūkstotis bija tas, kas visu šo lasāmvielu grozīja, lasīja un apsprieda?

Es īsti nezinu. Man vienīgi šķiet, ka turpat vien laikam mēs esam – kad runāju ar pazīstamiem tulkotājiem, viņi saka, ka mūsdienās tūkstotis eksemplāru ir ļoti laba tirāža. Atgriežoties pie jautājuma par “augsnes sagatavošanu”, lasītāja izglītošanu, tad es piekrītu, ka tāda ir vēlama, tomēr man šķiet, ka tādas īsti nekad nav bijis. Te gan var arī nedaudz zobgalīgi apjautāties, cik vispār pat no tiem, kuri lasa grāmatas, lasa arī priekšvārdus, skaidrojumus.

Ja mēs neķeramies klāt jautājumam par finanšu pieejamību, cik jēdzīgi ir kādus pasaules literatūrai nozīmīgus darbus pēc x gadu perioda tulkot vēlreiz? No vienas puses, tik daudz valodu un tekstu “stāv rindā”, gaidot savu pirmo tulkojumu. No otras puses, skaidrs, ka jebkurš tulkojums ir sava laikmeta “produkts”, tāpēc “Fausta” tulkojums 20. gadsimta sākumā un tulkojums 21. gadsimta sākumā atšķirsies.

Par šo tēmu mēs varētu divas dienas runāt... Ir teorijas, kas aicina tulkot “no jauna” katrā paaudzē. Es

teiktu: ik pēc piecdesmit gadiem. Jebkurā gadījumā parādās kāda problēma – vai tulkojums ir “jāmodernizē”, vai arī lai tas skan “vecs”? Nedz pieminētais Gēte, nedz, piemēram, Šekspīrs nerakstīja savus tekstus tā, lai tie skanētu “senatnīgi”. Tie tika rakstīti konkrētajam laikam. Vai tas nozīmē, ka vajadzētu arī oriģinālos tekstus “pārrakstīt” attiecīgi vācu un angļu mūsdienu valodā, lai mūsdienu lasītājs visu var labi saprast. Pat ja mēs nesākam izvērst šo tēmu, vienalga ir skaidrs, ka tulkojumi dod papildu uzslāņojumu, papildu sarežģījumus. Ja mēs paliekam pie tēzes, ka atkārtoti tulkojumi vispār ir noderīgi, es nevaru nosaukt kritērijus izvēlei, ko atkārtoti tulkot, ko ne. Tulkotājam viņa darbs, protams, ir interesants arī atkārtotā tulkojuma gadījumā. Viņš salīdzina oriģinālu ar citiem tulkojumiem un nereti var atklāt, ko priekšgājējs izlaidis, pārpratis, kaut kā atšķirīgi sapratis. Interesanti. Tomēr kurš tik liela resursu trūkuma situācijā būs lēmējs par to, kāds vērtīgs teksts ir vērtīgāks par citu, arī vērtīgāku – par to es atturēšos spriest.

Es, protams, spēju novērtēt to, cik jauki, ja kāds spēj labi tulkot latviešu valodā, piemēram, albāņu valodas tekstus. Taču es nejūtu milzu apdraudējumu, ja – šis ir reāls piemērs – es lasu uzbeku autoru ar tulkojuma krievu valodā starpniecību. Kāds ir jūsu kā tulkotāja viedoklis?

Nu, Rainis jau arī tulkoja lielākoties no vācu valodas – tas, ka viņš esot kaut ko tulkojis no franču valodas, ir mīts. Kad vienu no viņa lugām iztulkoja franciski, tad Rainis esot teicis, ka diemžēl nespējot novērtēt tulkojumu, jo neprotot franču valodu. Bet tas viņam netraucēja teātra vajadzībām dramatizēt Aleksandra Dimā romānu Grāfs Monte Kristo. Īsi sakot, jautājums ir par starptulkojuma kvalitāti.

Patiesais zemteksts manam jautājumam bija tāds: cik ideoloģisks instruments var būt

“ Kad tagad žēlojas par mūsdienu latviešu valodu, es gribētu dzirdēt, kā sarunājās ostas krāvēji Rīgā 1910. gadā

valoda? Pieņemsim, ka es uztveru pasaules literatūru pastarpināti –ķīniešu, brazīliešu, irāņu un tā tālāk literatūru “caur” tulkojumiem angļu valodā. Vai krievu. Tas nozīmē, ka manu priekšstatu par ķīniešu, brazīliešu vai irāņu literatūru lielā mērā nosaka tulkotāji, konjunktūra konkrētajā tulkojuma valodas tirgū. Piemēram, ja Krievijā kaut kādu iemeslu dēļ netulko tādus vai citus korejiešu autorus, tad man viņu it kā nav, lai cik vērtīgi viņi varbūt patiesībā ir.

Jā, ir teorijas, kurās valodas tiek tēlaini salīdzinātas ar brillēm. Piemēram, caur angļu valodu jūs pasauli redzat zilos toņos, caur krievu – sarkanos. Tomēr kopumā es nedomāju, ka valoda ir ideoloģisks instruments.

Tajā pašā laikā grūti noliegt, ka Latvijā visbiežāk kāda no svešvalodām ir bijusi nepārprotami dominējošā. Interesanti, cik strauji dažkārt notiek nomaiņa. 1940. gadā – momentā, ienāk vācieši – momentā, turklāt tas notiek bez pašu vāciešu kontroles vai cenzūras. Nebija tā, ka kāds “no augšas” pateica: turpmāk divas trešdaļas tulkojamo tekstu jātulko no vācu valodas. Padomju varas izskaņā astoņdesmitajos gados proporcija starp tulkojumiem no angļu un krievu valodas – es improvizēju – bija 1 pret 15, nākamajā desmitgadē – jau pretējā virzienā, 6 pret 1. No šā viedokļa pat interesanti, ka šī proporcija pēdējo trīsdesmit gadu laikā nav mainījusies, šoreiz tā ir ļoti stabila.

Mēs jau pieskārāmies mūžīgo sūdzību par valodas “netīrību” tēmai. Ja uz jautājumu par citu valodu ietekmi uz tavu valodu skatās profesionālāk, vai nav tā, ka varbūt aizguvumi nodara mazāku skādi nekā izmaiņas teikuma konstrukcijā, jo tādas tavu valodu ietekmē, ja tā var teikt, dziļāk?

Es teiktu, ka “pasaules gals” nav arī izmaiņas teikuma konstrukcijās. Ja mēs skatāmies uz valodām vispār – tātad runa nav tikai par latviešu –, mēs redzam: cilvēki rakstīja garos, noapaļotos, diezgan sarežģītos

teikumos, tad pakāpeniski tie kļuva īsāki, vienkāršāki. Vai tas liecina, ka cilvēkiem ir smadzenes “atmiekšķējušās”? Domāju, ka nē. Skaidrs, ka mēs redzam mūsdienu latviešu valodā angļu valodas konstrukcijas. Vai par tām ir šausmīgi jāuztraucas? Domāju, ka nē. Pirms tam bija krievu valodas konstrukcijas, vēl pirms tam – vācu. Nedaudz jokojot, var teikt, ka īstas latviešu teikuma konstrukcijas ir tautasdziesmās. Nu, mēs nerunāsim tautasdziesmās!

terminiem, kas saistīti ar stentiem. Ja Latvijā ir trīs cilvēki, kuri pēta putnu knābju formas, manis pēc lai viņi raksta savus pētījumus angliski. Tajā pašā laikā ir priekšmeti, kas nav tik specifiski, un tad rodas negaidītas problēmas. Piemēram, vakar parādījās jautājums, kā tulkot cable-ties vai zip-ties. Tās ir tādas plastmasas sloksnītes ar tādu kā sprādzīti, un man nav ne mazākās nojausmas, kā tās sauc latviski. Lai gan tādas pilnīgi noteikti kaut kur Latvijā pārdod, un, ja pārdod, tām ir arī nosaukums latviešu valodā. Vakar piecpadsmit minūtes meklēju internetā, neatradu, bet runa ir par to, ka šādiem priekšmetiem tulkojumu latviski tomēr vajadzētu. Atgriežoties pie jautājuma par akadēmiskajiem tekstiem, es teiktu: ja latviešu zinātnieks spēj uzrakstīt specifiski pētniecisku tekstu angliski, tad viņam pienākums būtu mācēt uzrakstīt populārzinātnisku tekstu latviski.

Respektīvi, runa ir par to, pie kādas auditorijas tu vērsies?

Jā.

Ļoti svarīgs ir jautājums par valodu – mūsu gadījumā latviešu –un akadēmiskajiem tekstiem, terminoloģiju. No vienas puses, nacionālā terminoloģija ir jākopj, lai gan ir skaidrs, ka tas rada zināmu piepūli. No otras puses, zinātne esot internacionāla, un, ja pasaulē kāds, teiksim, molekulārās bioloģijas jēdziens tiek apzīmēts tā un ne citādi, tad galu galā visi saprot, par ko ir runa, un nav jātērē laiks jēdziena latviskošanai.

Te ir vairāki aspekti. Izglītībai – tostarp augstākajai – vajadzētu būt latviešu valodā. Citiem vārdiem sakot, to, ko māca, vajadzētu varēt pateikt latviski. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka terminoloģijas apjomi ir viena cilvēka prātam neaptverami. Es kaut kur lasīju, ka angļu valodā esot 45 miljoni terminu... Un ka vidusmēra kardiologs, kurš darbojas ar stentiem, pārzina tikai piecus procentus no

Mani šī tēma interesē arī tāpēc, ka tā sauktajām nelielajām tautām arvien ir kaut kādi personāži, kuri saka: šo nemaz mūsu valodā tā īsti labi pateikt nevar. Tajā pašā laikā jārēķinās: ja mēs runātos ar kādu, piemēram, Martina Heidegera filozofijas ekspertu latvieti, viņš varētu diezgan pamatoti mums teikt, ka šis Heidegera jēdziens nav labi no vācu mēles latviešu mēlē pārceļams.

Jā, bet visbiežāk šādas situācijas rodas nevis gadījumos, kad runa ir par tik smalkām “matērijām” kā Heidegers, bet, piemēram, dažādos Eiropas Savienības jaunvārdu gadījumos. Kad kāds atkal ir izgudrojis kādu “brīnumu”, kuru, ļoti iespējams, pēc trīs gadiem neviens vairs neatcerēsies. Proti, kad tad saka “šo jau nemaz nevar latviski labi pārtulkot”, tad ironiski var pretjautāt: bet varbūt arī nevajag pārāk piepūlēties? Pieliek latīnismam – parasti tie ir latīnismi –kādu latvisku galotni, un miers.

“ Ja latviešu zinātnieks spēj uzrakstīt specifiski pētniecisku tekstu angliski, tad viņam pienākums būtu mācēt uzrakstīt populārzinātnisku tekstu latviski

Par Latvijas Universitātes Gada darbinieku 2022. gadā atzīta Akadēmiskā departamenta direktora vietniece Dace Kazāka

LU Gada balva 2022

Gada balvu par zinātniskās skolas izveidi saņēma Juridiskās fakultātes profesore Valentija Liholaja

Par oriģināla pētījuma rezultātiem Gada balvu saņēma Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Romans Viters

Par akadēmisko pēctecību tika godināti LU emeritus profesors Jānis Bārzdiņš, Datorikas fakultātes profesors Guntis Bārzdiņš un Medicīnas fakultātes asociētais profesors Juris Bārzdiņš (attēlā –Guntis Bārzdiņš)

Par oriģināla pētījuma rezultātiem Gada balvu saņēma Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Baiba Martinsone

Gada balvu par izcilu promocijas darbu saņēma Inga Pudža

Gada balvu par izcilu promocijas darbu saņēma Līga Romāne-Kalniņa

Rektora pateicību saņēma Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktore Inga Šīrante

Rektora pateicību saņēma Personālvadības departamenta direktore Ilona Leitāne

Rektora pateicību saņēma Rektora biroja ārlietu vadītāja Alīne Gržibovska

vecākā sekretāre Ella Jākabsone

Rektora pateicību saņēma LU kvalitātes vadītāja Santa Bondare

Rektora pateicību saņēma LU Muzeja krājuma glabātājs

Rūdolfs Rubenis

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA)

Senāts 17. janvārī apstiprināja LZA balvu ekspertu komisiju lēmumus un piešķīra desmit LZA vārdbalvas, to vidū sešas jaunajiem zinātniekiem, kā arī piecas jauno zinātnieku balvas.

LZA vārdbalvas: Dr. phys. Virgīnijai Vītolai (LU Cietvielu fizikas institūts) piešķirta Artura Balklava balva zinātnes popularizēšanā par neatlaidīgu darbu jauniešu piesaistīšanā zinātnei; LZA Dr. h. c. philol. Ilgonim Bērsonam (Latvijas Universitāte) – Viļa Plūdoņa balva literatūrzinātnē par ilggadējiem nopelniem latviešu literatūras pētniecībā.

Vārdbalvas jaunajiem zinātniekiem: Ph. D. Ingai Pudžai (LU

Cietvielu fizikas institūts) – Ludviga un Māra Jansonu balva fizikā par darbu Lokālās struktūras ietekme uz vara molibdāta un tā cieto šķīdumu termohromajām īpašībām; Mg. chem. Aleksandram Čižikovam (Latvijas Universitāte, Latvijas Organiskās sintēzes institūts) – Mārtiņa Straumaņa un Alfrēda Ieviņa balva ķīmijā par darbu Pikolīnamīda virzīta kobalta katalizēta aminoskābju

Latvijas Zinātņu akadēmija nosaukusi 2022. gada nozīmīgākos zinātnes sasniegumus. Divpadsmit darbus, kas pārstāv galvenos zinātņu virzienus, LZA nosaukusi par konkursa uzvarētājiem. Lielākajā daļā pētījumu iesaistītas Latvijas Universitātes zinātnes personības.

C(sp2)-H saites funkcionalizēšana; Mg. philol., Mg. translat. Madarai Stādei (Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte) –Zentas Mauriņas balva literatūrzinātnē par darbu Etniskās un nacionālās gastroidentitātes romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Vadītāja Dr. philol. I. Kalniņa.

Jauno zinātnieku balvas: Mg. phys. Viktorijai Pankratovai (LU Cietvielu fizikas institūts) – LZA jauno zinātnieku balva par darbu Radiācijas inducētu

TEORĒTISKĀ ZINĀTNE

Radīta jauna pieeja personalizētu pretvēža līdzekļu izstrādē. LZA akadēmiķis, LU Padomes priekšsēdētājs Ivars Kalviņš, Dr. chem. Viktors Andrianovs, Dr. chem. Ilona Domračeva, Dr. chem. Iveta Kaņepe, Mg. sc. ing. Diana Zeļencova-Gopejenko, Mg. sc.

defektu izpēte granātu monokristālos; Ph. D. Līgai Romānei-Kalniņai (Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte) – LZA jauno zinātnieku balva par darbu Nacionālās identitātes veidošana un atspoguļojums Baltijas valstu prezidentu runās –korpusā balstīta kritiskā diskursa analīze; Mg. phys. Rihardam Ruskam (LU Cietvielu fizikas institūts) – LZA jauno zinātnieku balva par darbu Redzamā un infrasarkanā luminiscence alumīnija nitrīda materiālos.

Irēna Leite. Latvijas Organiskās sintēzes institūts.

Starptautiskā kolektīvā monogrāfijā atklāta latviešu modernās sabiedrības veidošanās un rakstniecības saskarsme.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieki Pauls Daija un Benedikts Kalnačs (eds.).

A New History of Latvian Literature. The Long Nineteenth Century. Berlin: Peter Lang AG, 2022.

Unikāls pētījums Latvijas jaunāko laiku vēsturē ar nacionālu un starptautisku nozīmi: latviešu izcelsmes virsnieki Krievijas impērijas armijā 19. gs. 2. pusē – 1914. gadā.

LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons. Latviešu virsnieki Krievijas impērijas armijā. 19. gadsimta otrā puse ‒1914. gads. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022.

Pētījums par pirmo latviešu filosofu Jēkabu Osi un personālisma strāvojumu.

LU Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniskais asistents Andris Hiršs. Persona un personālisms: pārdzīvojot ideālisma sabrukumu. Latviešu pirmā filosofa Jēkaba Oša dzīve un darbi Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022.

LIETIŠĶĀ ZINĀTNE

Izstrādāti hromatiskie materiāli viedajiem logiem un nulles enerģijas ēkām.

Pirmsinkubācijas programmas

astoņu nedēļu posma darba augļi tika prezentēti demo dienas laikā, kas norisinājās 2022. gada 21. decembrī. Programmas laikā dalībnieki uzsāka attīstīt savas biznesa idejas, kas risina sabiedrībā aktuālas problēmas, kā arī aktīvi piedalījās nodarbībās, pildīja uzdevumus un individuāli tikās ar mentoriem.

Komisijas dalībnieki novērtēja katras komandas izstrādāto ideju, tās validācijas līmeni, minimālo dzīvotspējīgo produktu un testēšanu ar klientiem un par labākajām idejām atzina komandas Skujiņi 10 soļu pamata komplektu biškopības uzsākšanai, Femi komandas sieviešu higiēnas produktu novietnes publiskajā telpā un DisciplineEgg komandas piedāvāto ierīci, kas palīdzēs cilvēkiem būt produktīvākiem

LZA akadēmiķis Juris Purāns, Dr. phys. Ilze Aulika, Dr. phys. Boriss Poļakovs, Dr. phys. Mārtiņš Zubkins, Dr. habil. phys. Smagul Karazhanov (Department for Solar Energy Materials and Technologies, Institute for Energy Technology, Norway). LU Cietvielu fizikas institūts.

Izstrādāta inovatīva amfotērā atsaistītā elektrolīze – vienkāršs koncepts, lai šķeltu ūdeni un ražotu H2 ar augstu efektivitāti lētā un drošā veidā. Dr. phys. Mārtiņš Vanags, Mg. sc. ing. Guntis Kuļikovskis, Mg. chem. Juris Kostjukovs, Mg. sc. Laimons Jēkabsons, LZA korespondētājloceklis Anatolijs Šarakovskis, Dr. phys. Krišjānis Šmits, Mg. phys. Līga Bikše, LZA akadēmiķis Andris Šutka. RTU Materiālu un virsmas tehnoloģiju institūts, LU Ķīmijas fakultāte, LU Cietvielu fizikas institūts.

Radīti savienojumi, kas uzlabo antibakteriālās terapijas efektivitāti.

LZA akadēmiķis Edgars Liepiņš, Dr. chem. Pavels Donets, Dr. chem. Kirils Šubins, Dr. chem. Dmitrijs Lubriks, Dr. chem. Andrejs G. Barans,

Dr. pharm. Jānis Kūka, Dr. chem. Solveiga Grīnberga, Dr. chem. Marina Martjuga, Mg. sc. Mārtiņš Priede, LZA akadēmiķis, LU Ķīmijas fakultātes profesors Edgars Sūna. Latvijas Organiskās sintēzes institūts.

Hipofīzes audzēju izpēte Latvijā: ceļā uz jaunu bioloģisko marķieru atklāšanu.

Mg. biol. Helvijs Niedra, Dr. biol. Raitis Pečulis, Mg. biol. Rihards Saksis, Mg. biol. Ilona Mandrika, Dr. biol. Kaspars Megnis, Mg. biol. Ramona Petrovska, Helēna Daiga

Litvina, Oļesja Rogoza, Dr. Inga Balcere, Dr. med. Ilze Konrāde, Dr. Mihails

Romanovs, Dr. Līva Šteina, Dr. Jānis

Stuķēns, Dr. Austra Breikša, Dr. Jurijs Nazarovs, Dr. med. Jeļizaveta

Sokolovska, Dr. Rasa Liutkeviciene, Dr. Alvita Vilkeviciute, LZA akadēmiķis Valdis Pīrāgs, LZA akadēmiķis Jānis Kloviņš, Dr. biol. Vita Rovīte. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Universitāte, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Lietuvas Veselības zinātņu universitāte.

un atturēties no mobilo ierīču lietošanas. Katra komanda saņēma arī veicināšanas balvu 500 eiro vērtībā, kuru varēs tērēt prototipa izveidei vai konsultācijām.

Nodarbību laikā komandas uzzināja, kā veidot vērtības piedāvājumu

klientiem, veica klientu un tirgus izpēti, izstrādāja minimālo dzīvotspējīgo produktu, apguva finanšu pamatus, uzzināja, kā plānot pārdošanu un mārketingu, iepazina svarīgākos juridiskos aspektus un mācījās prezentēt idejas.

NEATŅEMAMA

ZINĀTNISKĀS DZĪVES SASTĀVDAĻA, KAS NES LĪDZI GANDRĪZ GADSIMTU ILGAS TRADĪCIJAS