Latvijas Universitātes profesores Janīnas Kursītes jaunākajā darbu krājumā Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu, ko izdevis LU Akadēmiskais apgāds, viens no pirmajiem tekstiem aplūko, kādus cilvēkus dažādās aptaujās ļaudis min kā Latvijas “kanonam” piederīgus. Tur ir rakstnieki, sportisti, komponisti. Tur nav zinātnieku vai izglītības jomas pārstāvju. No vienas puses, šāda attieksme nepārsteidz. No otras, skumdina.
Cita lieta, ka sarūgtinājumam nav jāmazina akadēmiskajās aprindās vēlme strādāt – pētniecībā un izglītībā. Šajā Alma Mater numurā lasāmas intervijas ar Latvijas Universitātes jaunajiem prorektoriem, kurās iezīmējas plāni un viedokļi par svarīgo. Nav manā ziņā izvērtēt, cik šie plāni un viedokļi ir pareizi, tomēr labi saredzams, ka ambīcijas ir, rezignācijas par tēmu “kurp virzās šī pasaule?!” nav.
Numurā atzīmēts notikums –LU Akadēmiskā apgāda divdesmit gadu jubileja. Pieminēšu vēl kādu no apgāda salīdzinoši jauniem izdevumiem – vēstures doktora Andreja Vaska monogrāfiju Bronzas un senākais dzelzs laikmets. Raksti
Latvijas arheoloģijā. Tēma var likties specifiska, tomēr grāmatu minu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, atgriežoties pie dažādiem “topiem”, diez vai būs daudz tādu, kuri nacionālajā “kanonā” minēs, teiksim, Ķivutkalna pilskalnu, lai cik nozīmīgs tas būtu mūsu zināšanām. Tie ir pārāk “seni laiki”, vai ne? Var būt, ka tā, bet bez šiem pārāk “senajiem laikiem” vēsture nepastāv, un, raugoties no šāda viedokļa, nav no svara, ir kāda senvieta publikai zināma un publikas novērtēta vai nav. Pētniecība un pētniecības, ja tā drīkst teikt, “objekts” ir vērtība per se. Otrkārt, Vaska grāmatā ir kāda interesanta epizode par maiņas sakariem bronzas laikmetā. Autors min Valtera Langa tēzi, ka Austrumbaltijas bronzas apstrādātāji norēķinājās par Skandināvijā savāktajiem bronzas izstrādājumu lūžņiem ar aproces formā izlietiem bronzas stienīšiem. Man nav ne jausmas, kurš šādā maiņā guva lielāku izdevīgumu, tomēr sāls ir tā, ka šeit, Latvijas teritorijā, lūžņus pārstrādāja par kaut ko jēdzīgāku. Novēlu, lai mēs – tostarp Latvijas Universitāte un akadēmiskā saime – būtu tā vieta, kur rodas kaut kas ar papildu vērtību.
Māris Zanders
Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185
Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta
IZDEVUMU SAGATAVOJIS: LU Komunikācijas departaments un LU Akadēmiskais apgāds
FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas departaments, Shutterstock
MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa
LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš
Saturs
4
7
Attīstība ir tik strauja, ka jāpilnveidojas visām studiju programmām
“Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, tāpat arī studiju programmu kopums nebūs gatavs”
Savienot industriju un Latvijas Universitāti
jēgpilnā sadarbībā
“Zinātnei un industrijai ir jāsadarbojas. Kaut vai tāpēc, ka zinātne bieži var paredzēt, kādā virzienā konkrētā industrija attīstīsies.”
4
10
“Mēs konkurējam nevis lokāli, bet starptautiskā līmenī”
“Ir publikācija prestižā izdevumā, un jūs esat viens no trīsdesmit autoriem. Tātad tas vien, ka jūsu uzvārds ir parādījies prestižā izdevumā, neko daudz nenozīmē.”
13
“Mums ir plašs un ambiciozs ideju portfelis”
“Patlaban netālu plosās karš, kas fokusē daudzu cilvēku uzmanību un arī naudu uz tūlītējiem drošības jautājumiem, nevis tādām garāka termiņa tēmām kā izglītība un zinātne.”
7
16
Simboli ir vēstures neatņemama sastāvdaļa
“Pašlaik akadēmisko nozīmīti var iegādāties kā suvenīru, tomēr, apzinoties nozīmītes vēsturisko nozīmību, manuprāt, tā nevajadzētu.”
18 Grāmatas vērtība nezudīs arī sociālo platformu laikmetā
“Drukāts teksts cilvēku uzrunā vairāk personiski un emocionāli, nesteidzīgi.”
22 Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē
10
16 13
Attīstība ir tik strauja, ka jāpilnveidojas visām studiju programmām
Ar Latvijas Universitātes studiju prorektori Kristīni Stradu-Rozenbergu sarunājas Māris Zanders.
Kad mēs runājam par fakultāšu apvienošanu un resursu konsolidāciju, ko šie procesi nozīmē studentiem?
Studēšanai lielākās fakultātēs ir savi plusi un mīnusi. Lielākie ieguvumi ir savstarpējās saiknes, kas veidojas. Studenti satiek dažādākās nozarēs studējošus, un tas bagātina. Tāpat veidojas saiknes starp dažādām studiju programmām, kas ļauj jaunajām fakultātēm paskatīties uz savām programmām ar svaigu skatu. Kur var sadarboties, kur var aizgūt kādu labu praksi, kur var koplietot kādus resursus. Protams, būs studiju programmas, kuras sava specifiskā satura dēļ arī turpmāk būs mazliet nostatus. Piemēram, medicīna.
Lai cik pašsaprotami tas skan, dzīve nestāv uz vietas, parādās jaunas vajadzības, kuras savukārt var nozīmēt jaunu studiju programmu nepieciešamību.
Jā, tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, tāpat arī studiju programmu kopums nebūs gatavs, turklāt ne vienmēr runa ir tieši par jaunām programmām. Ne mazāk svarīgi ir pastāvīgi modernizēt, modificēt jau esošās. Ķīmija pirms divdesmit gadiem un ķīmija patlaban atšķiras, un to pašu var teikt par jebkuru virzienu. Faktiski attīstība ir tik strauja, ka jāpilnveidojas visām studiju programmām. Tomēr neapšaubāmi parādās arī jaunas tendences, jaunas tēmas, par kurām jūs jautājat. Te jārīkojas sistēmiski. Ja mēs veidojam jaunu programmu, tad vispirms ir jāsaprot, uz kā rēķina mēs to veidojam. Vai jaunā programma atņems studentus kādai no esošajām programmām? Bet varbūt jaunā programma, tieši pretēji, piesaistīs jaunus studentus, kuri iepriekš nebija atraduši savām interesēm īsti atbilstošu programmu? Paturot prātā, ka strādājam ierobežotu resursu apstākļos, tas ir svarīgs izšķiršanās brīdis. Tāpat pastāv iespēja, ka mēs veidojam nevis pilnīgi jaunu studiju programmu, bet jaunu apakšprogrammu kādai
no esošajām. Iespējams, ka šis ir elastīgāks modelis, jo pamatu pamati saglabājas, bet mēs varam tos papildināt ar kaut ko aktuālu.
Cik lielā mērā jaunu programmu –vai apakšprogrammu – izveide ir saistīta ar to, vai tādai var atrast mācībspēkus? Pat ja ir izpratne, ka virziens ir perspektīvs. Man saprotamāka joma ir sociālās un humanitārās zinātnes, tāpēc vieglāk paskaidrot jautājumu ar piemēru no šīs jomas. Pasaulē paleoģenētika plaukst un zeļ, tur darba pietiks ilgi. Derētu arī mums Latvijā, tomēr man nav ne jausmas, vai tas objektīvi iespējams.
Tas ir būtisks jautājums, jo nav jēgas plānot kaut ko tādu, ko pašiem nav reāli, kā saka, pacelt. Mācībspēku resursu gan var veidot dažādi. Piemēram, kaut uz laiku piesaistot ārvalstu speciālistus, kuri sagatavo vietējos. Tāpat jāpatur prātā, ka tas vien, ka kāds speciālists saka, ka šāda jauna programma būtu perspektīva, nenozīmē, ka līdzīgi domā pietiekami daudz studēt gribētāju, ka ir reāls pieprasījums. Turklāt tas attiecas ne tikai uz jaunām tēmām. Mēs visu laiku dzirdam, ka Latvijā ir nepieciešams vairāk skolotāju. Labi, šogad šajā specialitātē studēt gribētāju skaits ir palielinājies. Tomēr objektīvi ir tā, ka Latvijā šādu cilvēku skaits var
“ Vai jaunā programma atņems studentus kādai no esošajām programmām? Bet varbūt jaunā programma, tieši pretēji, piesaistīs jaunus studentus, kuri iepriekš nebija atraduši savām interesēm īsti atbilstošu programmu?
būt mazāks, nekā izskan publiskajā telpā. Varbūt ir jomas, kur nebeidzamā “mums vajag vairāk!” vietā ir vērts padomāt par to, kā jomu pārkārtot tā, lai tajā būtu nepieciešams mazāk speciālistu.
Ja skatāmies uz darba tirgus attiecībām ar speciālistu sagatavošanu, ir jomas, kur veidojas apburtais loks. Piemēram, vēsturnieki jums teiks, ka Latvijā trūkst paleogrāfijas speciālistu.
LU studiju prorektore Kristīne Strada-Rozenberga
Un tā tiešām ir. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šajā jomā ik gadu vajadzētu – es tagad improvizēju –vienu vai divus jaunus speciālistus. Viena vai divu dēļ it kā nav vērts mocīties, bet tad mēs nonākam situācijā, kurā speciālistu īsti nav.
Šis vienmēr ir smags jautājums. Tas ir jautājums, kā uz šo situāciju skatās valsts līmenī. Ja valsts līmenī tiek atzīts, ka viens vai divi speciālisti ir nepieciešami, valsts var apmaksāt viņu apmācību ārvalstīs. Turklāt jāņem vērā, ka ir šauras specialitātes – piemēram, ar latviešu valodu saistītas –, kuras ārvalstīs apgūt diez vai būs iespējams. Tomēr tās ir svarīgas nacionālās identitātes pastāvēšanai. Tātad valstij būtu jāspēj atļauties šādu ekspertu sagatavošanu. No mūsu, Latvijas Universitātes, viedokļa raugoties, mēs varam domāt par to, lai šādam studentam piedāvātu apgūt papildu prasmes, kuras viņam ļautu sagādāt sev iztiku tad, ja specifiskā prasme nav tik pieprasīta, lai nodrošinātu pienācīgus ienākumus. Tomēr, atkārtošu, lielā mērā tas ir izšķiršanās jautājums valsts līmenī.
Kad es sāku studēt 1988. gadā, neviens negrasījās Vēstures un filozofijas fakultātē veidot mani interesējošu reliģiju pētniecības programmu. Mums tolaik teica, ka, šķiet, trešajā kursā mēs varam sākt domāt par šaurāku specializēšanos, bet pašiem jāmeklē tam iespējas. Es to atceros nevis tādēļ, lai pats tagad apšaubītu jaunu studiju programmu nepieciešamību, bet lai pateiktu, ka pašiem studentiem arī jābūt aktīviem.
Protams. Studiju programmas šobrīd ir veidotas tā, ka ir obligātā daļa un ir izvēles daļa, un šķiet, ka studenti šīs izvēles daļas iespējas diezgan veiksmīgi izmanto. Cita lieta, ka, godīgi sakot, augstākās izglītības sistēma Latvijā šobrīd ir ļoti sarežģīta. Mums ir akadēmiskās programmas un ir profesionālās. Ir īsā cikla programmas, ir garā cikla programmas, pirmā līmeņa, otrā līmeņa. Man
“ Augstākās izglītības sistēma
Latvijā šobrīd ir ļoti sarežģīta
ir aizdomas, ka liela daļa izglītības procesā iesaistīto to nemaz īsti neapzinās. Arī studēt gribētāji. Jaunieši dodas studēt uz augstskolu ar mērķi – nu, studēt augstskolā. Cilvēks iestājas studēt jurisprudenci. Varētu šķist – kas te nesaprotams? Bet mēs esam saskārušies ar situāciju, kad cilvēks pabeidz studijas kā akadēmisks bakalaurs, kurš praktizējoša jurista profesijā strādāt nevar. Es kā ar jurista profesiju saistīts cilvēks varu tikai atgādināt, ka jebkuram tiesiskam regulējumam ir jābūt saprotamam cilvēkam, uz kuru šis regulējums attiecas. Galu galā darba devējam ir jāsaprot, ko potenciālā darba ņēmēja diploms nozīmē.
Man ir nojausma, ko nozīmē sadarbība starp zinātnieku grupām un institūcijām. Ko nozīmē sadarbošanās starp augstskolām studiju programmu aspektā? Lai tā nebūtu “ķeksīša” dēļ, jo sadarboties skaitās mūsdienīgi.
Kopīgas programmas vai citas sadarbības formas būs jēgpilnas tad, ja tās nozīmē resursu efektīvāku izmantošanu izvirzīto mērķu sasniegšanai. Piemēram, domājot par mācībspēkiem.
Atvainojos, ka pārtraucu, bet vai šeit neparādās iemesls institucionālai greizsirdībai? Kāpēc “mūsu” profesors tagad strādās “viņu” labā?
Es nelietotu greizsirdības jēdzienu, bet problēmas var rasties brīdī, kad augstskolas kļūst par konkurentiem cīņā par studentiem, kuri maksā par mācībām. Ja mums būtu tikai valsts budžeta apmaksāti studenti, tā būtu cita situācija. Dažkārt šādu situāciju izdodas pārvarēt.
Piemēram, ir Iekšējās drošības akadēmija. Var likties, ka tā ir atsevišķa augstskola, tomēr patiesībā tas ir līgums starp trim izglītības iestādēm un Iekšlietu ministriju. Līguma būtība ir pat ne kopīgas mācību programmas, bet, formulēsim tā, resursu saskaņota izmantošana. Neviens nekad nav slēpis, ka Latvijas Universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte juristu sagatavošanā ir bijušas konkurenti. Un arī patlaban ir. Tāpat nevar noliegt, ka pirmie soļi akadēmijas projektā nebija viegli, bija liela skepse, tomēr šobrīd varam teikt, ka projekts ir izdevies. Domāju, ka lielā mērā tāpēc, ka tika precīzi nodalītas atbildības sfēras, tas, kā konkrēti notiek sadarbība.
Runājot studiju kontekstā – kas ir mikroapliecinājumi?
Ideja ir tāda – students mācību procesā var apgūt kaut ko ar viņa jomu tieši nesaistītu vai arī kaut ko padziļināti apgūt viņa jomā. Mikroapliecinājums nozīmē, ka konkrētais cilvēks māk noteiktu prasmju kopumu.
Piemēram, ka viņš māk rakstīt kodu.
Jā. Mikroapliecinājumu var iegūt dažādos veidos, arī nestājoties konkrētajā mācību programmā. Tāpat var gadīties, ka, ja cilvēks ir izvēlējies dažādus “mikro” virzienus, kuri saturiski ir radniecīgi, viņš secina, ka, mazliet papūloties, viņš var tikt arī līdz akadēmiskajam grādam. Bet var arī to nedarīt, ja, piemēram, darba devējam tas nav tik svarīgi. Mazliet atšķirīgs modelis ir “pamata – papildu” mācības, kurām jau pieskārāmies. Piemēram, cilvēks studē ķīmiju un vēlas papildus paņemt pedagoga programmu. Kopumā nebūtu korekti teikt, ka šis ir kaut kas revolucionāri jauns; ja vien cilvēkam ir priekšzināšanas un motivācija, viņš jau tagad var papildus apgūt citas tēmas. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka šāda virzība uz papildu prasmju iegūšanu pēdējā laikā pasaulē vienkārši ir kļuvusi vairāk redzama un tiek uzskatīta par perspektīvu.
Savienot industriju un Latvijas Universitāti jēgpilnā sadarbībā
Ar Latvijas Universitātes attīstības prorektoru Enno Enci sarunājas Māris Zanders.
Sāksim ar dažām tā sauktajām vispārzināmajām patiesībām. Pirmā skan apmēram tā: lai būtu attīstība, ir jākoncentrējas uz dažiem mērķiem. Vai tas tiešām tā ir? Un, ja ir, kas ir šie mērķi?
Es vispirms papildināšu: papildus mērķiem ir jābūt arī rīcībai. Ja nav rīcības, mēs varam palikt, tēlaini izsakoties, pie diskusiju galda, kur ir izvirzīti mērķi. Raugoties no mana kā par attīstību un inovācijām atbildīgā prorektora viedokļa, mērķis ir tāds, lai mūsu zināšanas varētu pārvērst ekonomiskā labumā. Tātad mans uzdevums ir aktīvi rīkoties, lai savienotu industriju un Latvijas Universitāti jēgpilnā sadarbībā. Turklāt svarīgi paturēt prātā, ka arī zinātne, sadarbojoties ar industriju, iegūst jaunas zināšanas. Tātad šī mijiedarbība ir viens no galvenajiem fokusiem. Cits aspekts ir veicināt to, lai mūsu pašu saimes iekšpusē – es runāju par Latvijas Universitātē studējošajiem un arī strādājošajiem – veidotos jaunuzņēmumi. Proti, lai labai idejai sekotu uzņēmums. Tas nozīmē ne tikai palīdzēt šādam jaunuzņēmumam, bet arī aktivizēt mūsu cilvēkos, ja tā var teikt, uzņēmēja gēnu. Tas arī nozīmē vairāk mācīt uzņēmējdarbību plašā nozīmē. Paskaidrošu ar izdomātu situāciju. Ir izcils fiziķis, kuru,
ļoti iespējams, pirmām kārtām un galvenokārt interesē fundamentālā zinātne, nevis kādas idejas komercializēšana. Savukārt šā fiziķa komandā var būt cilvēks, kurš arī ir fiziķis, bet ne tik izcils. Toties šim cilvēkam varbūt var attīstīt uzņēmēja prasmes.
Cita vispārzināma patiesība skan tā: lai īstenotu lielus plānus, ir nepieciešama arī liela nauda. Turklāt zinātnes gadījumā mēs runājam par ilgtermiņa ieguldījumiem, tā saukto garo naudu.
Lai kaut kas notiktu, ir nepieciešamas zināšanas, rīcība un finanses. Turklāt šiem trim faktoriem ir jābūt līdzsvarā. Ja ir nauda, bet nav idejas, tad nav labi; ja ir idejas, bet nav naudas, arī nav labi. Tāpēc, jā, finanšu resursi ir svarīgs jautājums. Ja mēs skatāmies starptautiski salīdzināmu riska kapitāla tirgu, tad jāsecina, ka Latvijā tas ir diezgan neiepriecinošā situācijā. Jautājums: kādēļ tā? Nevarētu teikt, ka nav potenciālo investīciju resursu. Pretenzijas ir par to, ka trūkst jaunu ideju, tiek, atvainojos, apmuļļātas vecās. Latvijas Universitātē jaunas idejas ir, bet, iespējams, ir pārāk zems šo ideju gatavības līmenis, lai tās kļūtu interesantas investoriem, tāpēc mūsu plānos ir funkcija, ko mēs varētu apzīmēt par inovāciju akcelerāciju. Turklāt šāda domāšana ir labvēlīga ne tikai industrijai, bet arī
zinātniekiem. Tev ir spoža ideja, bet jāēd arī kaut kas ir, tāpēc arī pētniekiem naudas piesaistes jautājums ir svarīgs.
Ja mēs skatītos vēsturiski, tad agrāk daudzu izgudrojumu ceļš no izgudrojuma līdz tirgum bija divdesmit, pat trīsdesmit gadi. Tagad šis laiks būtiski saīsinās. Ar šo tēzi es gribu uzsvērt: ja mēs pareizi izveidojam sistēmu, ko ieskicēju, mums paveras labas iespējas, negaidot desmitgades, par kurām bija mājiens jautājumā.
Tomēr man šķiet: lai sistēma funkcionētu, ir nepieciešama zināma ideju atlase, jo pretējā gadījumā investoriem tiek piedāvāts ļoti, varbūt pat pārāk, plašs ideju klāsts.
Jā un nē. Es uz šo jautājumu skatos tā. Riska kapitāls ir klients. Es noskaidroju, kas klientam ir nepieciešams. Es nepiedāvāju klientam to, kas viņu neinteresē. Ja mums ir laba sadarbība, piemēram, ar LMT, tad es šim uzņēmumam nepiedāvāšu ideju
“ Arī zinātne, sadarbojoties ar industriju, iegūst jaunas zināšanas
par to, kā veiksmīgāk audzēt kokus, pat ja ideja ir brīnišķīga.
Vienīgā problēma šādā hierarhijā ir tāda, ka augstskola un zinātne kļūst atkarīga no biznesa, un bizness Latvijā nereti ir … diezgan tuvredzīgs.
Var arī tā teikt, bet tas nenozīmē, ka zinātnei un industrijai nav jāsadarbojas. Kaut vai tāpēc, ka zinātne bieži var paredzēt, kādā virzienā konkrētā industrija attīstās.
Lai nebūtu pārpratumu – es nenoniecinu biznesu, kuram ir jānodrošina darbība šeit un tagad. Man tikai liekas, ka, piemēram, uzņēmējs neieguldīs virzienā, kurš var apdraudēt viņa biznesu.
Atkal jā un nē. Pats sava doktora darba izstrādes kontekstā biju
Norvēģijā. Viņi tur pumpē naftu un gāzi, bet ļoti nopietni strādā arī ar ūdeņradi kā energoresursu. Nopietni iegulda elektroauto lietošanas veicināšanā, lai gan varētu šķist, ka tas neatbilst viņu kā fosilo energoresursu valsts interesēm. Kāpēc Igaunija digitalizācijas jomā ir tik attīstīta? Tāpēc, ka tad, kad Somija gāja prom no analogās sistēmas, viņi piedāvāja savus vecos “dzelžus” Igaunijai. Savukārt Igaunija pateica, ka viņai vecie “dzelži” nav vajadzīgi, pat ja tos var iegūt ļoti izdevīgi, un pieņēma lēmumu, ka digitalizēsies. Ar šiem piemēriem es dodu mājienu, ka, pat ja ir kādi lokāli iebildumi, mēs vienmēr varam paskatīties, ko dara valsts un bizness ārpus Latvijas.
Tiktāl skaidrs, tomēr pieļauju, ka daļai publikas attīstība asociējas ar Latvijas Universitātes būvprojektiem Torņakalnā. Papildus tiem
“ Ir tāds teiciens –viegli pieņemt darbā, grūti atlaist. Es gribu labu komandu
augstskolai ir Latvijas mērogam vērā ņemams jau esošu nekustamā īpašuma objektu “portfelis”. Kur stāstā par attīstību ir šī, sauksim to tā, lielā saimniecība?
Šo jautājumu gan īsti nevajadzētu uzdot man kaut vai tāpēc, ka šo saimniecību mēs esam saņēmuši mantojumā. Savukārt, ja runājam par jaunajiem projektiem, tad atbildēšu subjektīvi – es labprāt nāktu mācīties šādās telpās. Vide ir ļoti svarīga. Mēs konkurējam arī starptautiski, un cilvēkiem ir svarīgi, kādos apstākļos viņi darbojas. Turklāt mūsdienīga vide liek sasparoties arī industrijai. Te es gribētu pat aizstāvēt jauno paaudzi, kurai nereti pārmet izvēlīgu attieksmi pret potenciālo darbavietu. Bet, ja paskatās ar jaunās paaudzes acīm, var saprast, ka nereti šī darbavieta tieši no vides viedokļa neliekas pievilcīga, jo ir iespējams salīdzināt ar vidi augstskolā.
Sapratu, bet mantoto saimniecību jūs vienalga nevarat ignorēt. Piemēram, Botāniskais dārzs. Man pret to ir tikai siltas jūtas…
Man arī, jo esmu no tā rajona. Ir maz galvaspilsētu, kur faktiski pilsētas centrā ir kaut kas līdzīgs. No šā viedokļa raugoties, Botāniskajam dārzam ir labas iespējas kļūt par Rīgas vizītkarti. Vēsturiski Botāniskais dārzs ir vairāk orientējies uz pētniecību, uz akadēmiskiem uzdevumiem, tomēr manā skatījumā tam ir potenciāls kļūt par vietu, kur pilsētnieki nāk ne tikai kāda auga, teiksim, rododendru, ziedēšanas laikā, bet arī ziemā, jo tā ir zināšanu ieguves vieta.
Botāniskais dārzs man bija vienkārši piemērs. Runa ir par to, ka dienā ir
LU attīstības prorektors Enno Ence
tik stundu, cik ir, un zināmā mērā attīstības jautājumi ir arī daudzi citi. Akadēmiskais apgāds. Bibliotēka. Muzejs.
Nepateikšu neko sensacionāli jaunu – viss atkarīgs no komandas. Es šo jautājumu risinu rūpīgi, jo ir tāds teiciens – viegli pieņemt darbā, grūti atlaist. Es gribu labu komandu. Savukārt, runājot par “saimniecību”, jāpatur prātā, ka ir tāda “lieta” kā vērtības. Jā, varbūt kāda struktūra nerada tev ienākumus, bet tā ir svarīga, jo runa ir par mums, augstskolai, kopīgām vērtībām. Piemēram, muzejs ir kaut kas tāds, kas ir pašsaprotams jebkurā lielākā augstskolā. Turklāt to var izveidot pievilcīgu plašākai sabiedrībai – te labs piemērs ir, kā Rīgas Stradiņa universitāte attīsta Anatomijas muzeju.
Man ir vēl viena vispārzināmā patiesība, kuru gan es apšaubu. Cilvēks mācās visa mūža garumā. Un šī brīnišķīgā tēze tiek vērsta arī augstskolu virzienā – ko jūs, cienītās, darāt lietas labā?
Domāju, ka nav jāapstrīd tas, ka zināšanas noveco, tās regulāri ir jāpapildina. Turklāt nevis tāpēc, ka cilvēks kaut ko būtu aizmirsis, bet gan tāpēc, ka zinātne attīstās. Šī nepieciešamība savas zināšanas papildināt attiecas arī uz uzņēmējiem –pat ja viņi nodarbina daudz cilvēku, pat ja viņi ir veiksmīgi. Kad iepriekš runājām par attiecībām ar industriju, izskanēja apzīmējums “tuvredzīgs”. Tomēr te svarīgi saprast, ka šī iespējamā “tuvredzība” ir saistīta ne tik daudz ar motivācijas trūkumu, cik ar
“ Nepieciešamība savas zināšanas papildināt attiecas arī uz uzņēmējiem –pat ja viņi nodarbina daudz cilvēku, pat ja viņi ir veiksmīgi
to, ka vienkārši ir nepieciešamas jaunas zināšanas. Ja mēs šo idejisko aspektu pārtulkojam praktiskā aspektā, tad mēs runājam par – sauksim to tā – profesionālās pilnveides akadēmiju kā Latvijas Universitātes sistēmas daļu. Es apzināti nelietoju apzīmējumu “mūžizglītība”. Ja mēs runājam ar jauniešiem, viņiem liekas, ka “mūžizglītība” ir domāta vecāka gadagājuma cilvēkiem. Reāli mēs redzam, kādas prasmes ir pieprasītas darba tirgū, tātad jomā, kas tieši skar arī jaunos cilvēkus. Un mēs redzam, ka papildus vienai specialitātei darba devēji vēlas redzēt arī papildu prasmes.
Es saprotu, ko nozīmē starpdisciplinaritāte. Proti, ja es vēlos nodarboties ar paleoģenētiku, man jāmācās ne tikai vēsture, bet arī jābūt izpratnei par ķīmiju un bioloģiju. Ja es pareizi saprotu, studenti jau tagad var šādi papildināt savas zināšanas. Kas ir atšķirīgais modelī “profesionālās pilnveides akadēmija”?
Viena no atšķirībām ir tāda, ka šādus papildinošus kursus, samaksājot naudu, var apmeklēt ikviens. Arī tad, ja cilvēks nav Latvijas Universitātes students. Cilvēks pilda pasniedzēja uzdevumus tāpat kā students; konkrēto kursu beidzot, viņš saņem apliecinājumu, ka ir beidzis tādu un tādu kursu. Mēs runājam par kursiem jau pastāvošā, akreditētā mācību tēmu plūsmā, bet pastāv vēl arī iespēja, ka docētājs –ja viņam liekas, ka idejai ir pieprasījums – pats var piedāvāt izveidot šādu kursu. Tādam, protams, būs nepieciešama akreditācija, tomēr šāds virziens arī ir iespējams, un tas arī palielinātu elastību cilvēku attiecībās ar darba tirgu. Vēl var pieminēt modeli, ka cilvēks papildu prasmes var iegūt arī attālināti, sev izdevīgā tempā un termiņā, noslēgumā saņemot tā saukto individuālo apliecinājumu. Svarīgi arī uzsvērt, ka tēma, par kuru runājam, ir ne tikai uzņēmēju un darba ņēmēju interesēs. Galu galā visai sabiedrībai ir būtiski, lai mums būtu radoši, mūsdienīgi
“ Gan citur pasaulē, gan Latvijā, domāju, cilvēki arvien uzmanīgāk izturēsies pret tādu resursu kā laiks
strādājošie, kuri nav “skrūvītes”. Gan citur pasaulē, gan Latvijā, domāju, cilvēki arvien uzmanīgāk izturēsies pret tādu resursu kā laiks. Piemēram, ziemas mēnešos tu, protams, vari sēdēt mājās un skatīties kārtējo seriālu, bet tu vari arī jēgpilni savu laiku izmantot, iegūstot jaunas zināšanas.
Man ir iespaids, ka arī izglītības sistēmā ir tas, ko varētu saukt par modes lietu. Savulaik daudzi apgalvoja, ka tūlīt, tūlīt tālmācība izstums tradicionālās augstskolas.
Tālmācībai sabiedrība vēl nav gatava. Tehnoloģiskie aspekti ir pietiekami attīstīti. Tāpat nav noliedzams, ka varbūt ir jēdzīgi, ja docētājs ieraksta savu lekciju kursu, nevis to n-tās reizes atkārto. Īsi sakot, ieguvumi ir saprotami. Problēma ir tā, ka procentuāli ļoti neliels šādi studējošo skaits mācības arī pabeidz. Iemesli, kāpēc tā, ir cita tēma, bet skaidrs, ka tālmācības pakalpojuma pārdevējam nereti principā ir vienalga, vai pircējs pabeidz kursu līdz galam. Nauda ir samaksāta, un tā jau ir produkta pircēja problēma, ka viņš nespēj savu pirkumu izmantot. Tomēr minētie mīnusi nenozīmē, ka šis virziens nebūtu jāattīsta.
Jēdzienu “attīstība” bieži pavada jēdziens “ilgtspējīgums”, kas, atzīšos, man jau krīt uz nerviem.
Parasti mēs ar šo jēdzienu saprotam “zaļās” idejas, tomēr tikpat labi var runāt par ilgtspējīgumu kā veiksmīgas konkurētspējas priekšnoteikumu.
“Mēs konkurējam nevis lokāli, bet starptautiskā līmenī”
Ar Latvijas Universitātes zinātņu prorektoru Guntaru Kitenbergu sarunājas Māris Zanders.
Bieži lietots jēdziens ir “izcilība zinātnē”. Tomēr ir skaidrs, ka izcilība, piemēram, kvantu fizikā un arheoloģijā nav gluži viens un tas pats. Kādu atskaites sistēmu mēs lietojam?
Izcilība ir tas, ka citi to atpazīst. Tātad kritērijs ir tas, ka citi zinātnieki saka – lūk, šis ir izcili!
Vai te neparādās “pīļu dīķa” problēma? Viens otru slavējam.
Ir tāda problēma, tāpēc šo tēmu nevar aplūkot lokāli. Var iebilst, ka šādi kritēriji vienalga ir diezgan izplūduši un subjektīvi – tas būtu līdzīgi apgalvojumam, ka labu mūziku vienmēr var saklausīt. Tomēr skaidrs arī ir tas, ka nevar kritērijus reducēt uz bibliometrijas metodēm – citējamības indeksiem un līdzīgām. Pirmkārt, dažādas zinātnes jomas arī šādā izpratnē cita no citas atšķiras; otrkārt, labi zināms, ka arī šīs metodes, ja grib, var apspēlēt. Tāpēc es palieku pie tā, ko angļu valodā apzīmē peer review. Piemēram, ir publikācija prestižā izdevumā, un jūs esat viens no trīsdesmit autoriem. Tātad tas vien, ka jūsu uzvārds ir parādījies prestižā izdevumā, neko daudz nenozīmē. Savukārt citi jūsu jomā strādājošie var atpazīt un novērtēt tieši jūsu devumu.
Kad “izcilība” tiek minēta kā mērķis, man rodas iekšēja pretestība. Būt izcilam zinātniekam, protams, ir vērtīgi, bet jebkurā jomā kādam ir jādara arī tā sauktais rutīnas darbs. Visi nevar būt izcili.
Man šajā kontekstā simpatizē rektora piedāvājums veicināt situāciju, ka mūsu cilvēki darbojas gan pētniecībā, gan kā docētāji. Ja mēs lietojam tādu apzīmējumu kā “kāja”, varbūt jums darba ar studentiem “kāja” ir stiprāka nekā jūsu kā pētnieka “kāja”. Vai otrādi. Šis salikums palīdzētu risināt arī situāciju, kas minēta jautājumā. Turklāt ir pētnieki, kuri ir izcili un kuriem patīk pašiem darīt, kā tika formulēts, rutīnas darbu. Piemēram, Normunds Stivriņš ir Eiropas līmeņa speciālists, kurš pats labprāt iet kopā ar kolēģiem rakt purvā (iesmejas). Lai kā būtu, es esmu franču – komandas – modeļa piekritējs. Vācijā, piemēram, bieži redzamajam modelim ir viens profesors, zem kura vesela
“ Mums pārāk daudzi samierinās ar “melnā darba darītāja” statusu: “Jūs man pasakiet, kas jādara!”
“piramīda”. Tajā pašā laikā es kā problēmu redzu to, ka mums pārāk daudzi samierinās ar “melnā darba darītāja” statusu: “Jūs man pasakiet, kas jādara!” Mums noderētu vairāk ambīciju. Tāpat, manuprāt, pārāk daudz pētījumu notiek inerces ietekmē. Proti, ir iestrādātas, ilgas tēmas. Jauki skan – “skolas”. Tas ir forši, bet mums pietrūkst kritiska skatījuma pašiem uz sevi, ārējās ekspertīzes. Mums ir gana daudz nelielu institūtu, un jautājums ir: ja šādā nelielā grupā ir viens līderis, vai tu vari kritiski novērtēt sevi? Tāpēc mēs vēlamies jaunajās fakultātēs iedibināt ārējo ekspertu paneļus. Scientific advisory board modelis.
Sarunas sākumā jautāju par izcilības jēdzienu arī tāpēc, ka manā izpratnē te ir saikne ar tenūrprofesūras parādīšanos. Kāpēc tenūrprofesūrai tiek izvēlēti tādi, bet ne citi virzieni? Jo izvēlētie ir izcilāki?
Jāatzīst, ka man nepatika, kā šī aktivitāte Latvijā kopumā sākās. Mēs uzreiz ķērāmies pie tenūrprofesoru izvēles, nevis, kā man liktos loģiskāk, sāktu ar tenure track izveidi. Es runāju par vidi, ceļu, kurā pētnieks vispirms aug, sevi parāda. Rodas iespaids, ka bija nepieciešamība pagūt nepazaudēt tenūrprofesūras ieviešanai augstākajā izglītībā atvēlēto publisko naudu, un bija steiga. Tāpēc arī nepaguvām īsti izdiskutēt, kur mums
“ Mēs uzreiz ķērāmies pie tenūrprofesoru izvēles, nevis, kā man liktos loģiskāk, sāktu ar tenure track izveidi
šos tenūrprofesorus vajag. Fizikā, atceros, dekānam bija uzdevums formulēt atbildi nedēļas laikā.
Mazliet izvērsīšu jautājumu par izcilības sasaisti ar tenūrprofesūras institūciju. Piemēram, atnāk digitālo humanitāro zinātņu pārstāvji un saka: mums pienākas tenūrprofesors, jo mūsu jomai ir labi, starptautiski atzīti panākumi. Un nebūs melots. Tad atnāk … es nezinu, kuru jomu izvēlēties…
Vajag piesaukt molekulāros biologus (smejas).
Tātad atnāk molekulārie biologi un arī apelē pie savas izcilības. Kuram dot priekšroku?
Tas ir jautājums par plānošanu. Šoreiz tas notika, paturot prātā, ka jaunās fakultātes vēl nebija pilnībā izveidojušās, un nebija platformas plašākām diskusijām. Mēs izvēlējāmies ceļu, kurš manā skatījumā arī ir derīgs. Proti, mēs skatījāmies, kurās jomās mēs vēlamies attīstīties straujāk. Vai, ja izsakās skarbāk, kur mums ir “caurumi”. Izkristalizējās četri virzieni. Piemēram, piesauktās digitālās humanitārās zinātnes ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, savukārt pašā Universitātē šī joma nav nosegta. Cits piemērs. Mēs visi dzirdam, ka tā sauktais mākslīgais intelekts ir kaut kas ļoti perspektīvs, bet mums īsti nav cilvēku, kuri māk to matemātiski aprakstīt, skaidrot, veidot jaunus modeļus. Tāpēc mākslīgā intelekta matemātiskie pamati ir otra jaunā tenūrprofesora pozīcija.
Ķīmija – modelēšana no, ja tā var teikt, mēģenes līdz industriālam procesam. Ceturtais – ekonomikas lielie modeļi, prognozēšana.
Sapratu loģiku. Raugi, man likās, ka var iet arī citu ceļu – dot tenūrprofesūru tām grupām vai virzieniem, kas jau pastāv, un var pamatoti klapēt pa galdu, prasot šādu atzīšanu.
Tāda situācija var būt, tā vienkārši ir jārisina ilgākā laika nogrieznī, un tāpēc mums ir nopietni jāstrādā ar akadēmiskās karjeras modeļa izveidi. Šobrīd mums ir profesoru “kāja”, mums ir pētniecības “kāja”, bet mēs gribētu panākt, ka mums ir pilnas noslodzes pozīcijas, uz kurām cilvēki piesakās konkursā. Viņiem ir uz ko tiekties. Tenūrprofesori ir izcilības līmenis, bet labāks nodrošinājums jāveido arī Universitātes kodolā strādājošajiem.
Parunāsim par “kājām”. Pasaulē ir dažādi modeļi. Vienā zinātne veidojas galvenokārt augstskolās.
Citā – ir struktūras ārpus augstskolām. Piemēram, Maksa Planka institūtu grupa Vācijā. Latvijas Universitātes ekosistēmā arī ir institūti. Gandrīz divdesmit. Tā tas ir vēsturiski izveidojies.
Lūk, viens no konsolidācijas mērķiem tieši bija šos cilvēkus satuvināt. Jo, domājot ilgtermiņā, uzskatu, ka zinātnes augstskolā strādājošajiem ir jāstrādā gan pētniecībā, gan zināšanu tālāk nodošanā. Un, ja var runāt par to, ka dažkārt pētnieki nevēlas iet auditorijā, tad jārunā arī par problēmu, cik kvalitatīvi docētāji seko līdzi
“ Tenūrprofesori ir izcilības līmenis, bet labāks nodrošinājums jāveido arī Universitātes kodolā strādājošajiem
LU zinātņu prorektors Guntars Kitenbergs
pētniecībā notiekošajam. Īsi sakot, man neliekas, ka būtu jāturas pie šo divu modeļu nošķīruma. Tātad, īsi formulējot, institūti kļūs par daļu no jaunajām fakultātēm. Vasarā iesaistītās puses ir tikušās, tātad process ir sākts. Tālākie soļi saistīti ar to, ka jaunajās fakultātēs būs zinātņu prodekāni, kuri koordinēs procesu. Pieļauju, ka šis process nebūs ātrs, dažbrīd kādam tas varētu būt sāpīgs, bet mums jāsaprot, ka starptautiski mūsu mazās “kabatiņas” ir pārāk mazas, lai konkurētu.
Vai šajā spēku apvienošanas procesā iekļaujas arī vienotas Tehnoloģiju mājas projekts?
Sarežģīts jautājums, jo šajā Eiropas fondu periodā jaunu ēku būvēšanai līdzekļu nav. Tomēr es to neuztvertu kā traģēdiju, jo mums ir rūpīgi jāpārdomā, vai ir nepieciešamas dārgas iekārtas, ja tādas ir pieejamas citur reģionā. Man šķiet, ka būtu jāvirzās prom no ieraduma, ka tie ir zinātnieki, kuri pasaka, ka viņiem vajag tādas un tādas iekārtas. Varbūt pareizāk ir otrādi – ja industrija saka, ka redz perspektīvu un jēgu tādu iegādē, tad tas ir arguments, lai domātu par pirkumu.
Jautājums par Universitātes iesaisti starptautiskajos zinātnes projektos. Man kā vērotājam no malas ir radies iespaids par konkrētu personību lielo nozīmi. Piemēram, ir mums profesors Mārcis Leja, ir mums iesaiste starptautiskās vēža skrīninga programmās. Nebūtu Lejas, varbūt nebūtu iesaistes. Es nesaku, ka tik liela personību nozīme ir kaut kas riskants un nepareizs, bet varbūt ir citi algoritmi?
Zinātnes departamentā esam izveidojuši Zinātnes iniciatīvu nodaļu, kuru vada Edīte Megne. Ja mēs paliekam pie “kāju” tēla, tad te es redzu divas. Ir nacionālā “kāja” – dažādas valsts pētījumu programmas, un te mums jau uzkrāta laba pieredze. Otra – starptautiskās iniciatīvas, kurās mēs vēlētos iesaistīties. Eiropas Pētniecības padomes granti, Marijas Sklodovskas-Kirī pēcdoktorantūras
“ Būtu jāvirzās prom no ieraduma, ka tie ir zinātnieki, kuri pasaka, ka viņiem vajag tādas un tādas iekārtas
granti, Horizon Europe Widening aktivitātes. Līdz šim mums ir bijis tā, ka konkrēti zinātnieki paši ir ļoti aktīvi šajos virzienos, tomēr svarīgi, lai arī Universitāte kā institūcija pilnvērtīgi iesaistītos. Proti, institūcija varbūt redz plašāku kontekstu nekā individuāls pētnieks.
Vienīgi jājautā, vai Eiropas līmenī definētie virzieni mums Latvijā vienmēr ir ceļami un interesanti? Lai nav piedalīšanās piedalīšanās vārdā.
Ir jāizdara stratēģiska izvēle. Paturot prātā mūsu vēsturiski veidojušās iestrādnes un resursus. Piemēram, ūdeņraža enerģētikas virzienā iet vai neiet? Bateriju attīstības virzienā iesaistīties vai neiesaistīties? Agrāk bija tā, ka zinātniskās darbības atbalsta programmām visi interesenti pieteica savas idejas, protams, uzsverot, ka šīs idejas ir stratēģiski svarīgas. Turpmāk vajadzētu būt tā, ka ir, kā saka, skats no malas. Vai ideja atbilst prioritātēm vai tomēr ne. Tāpat jau nebūs vienkārši. Piemēram, mēs varam kā stratēģisku virzienu noteikt mākslīgo intelektu. No kura, ja tā drīkst teikt, gala tam ķerties klāt? Būs diskusijas.
No pētniekiem tiek prasītas publikācijas starptautiskos izdevumos ar izcilu profesionālo reputāciju. Cik saprotu, pat ja autora teksts ir labs, ķēpa vienalga ir diezgan liela.
Jāsaka, arī starptautiski ir sākta šīs jomas sakārtošana, lai nav tā, ka, piemēram, zinātniskais izdevums prasa gan maksu no pētnieka par teksta publicēšanu, gan maksu par lasīšanu. Atbildot uz jautājumu,
jāsaprot, ka mēs neesam tik liels spēlētājs, lai valsts līmenī noslēgtu līgumus ar izdevējiem, kā to dara Rietumu valstis, piemēram, Vācija. Man simpatizē modelis, kas saucas diamond open access. Runa ir par konkrētās zinātnieku kopienas kopīgi uzturētiem žurnāliem, kuri ir gan brīvi lasāmi, gan neprasa naudu par publicēšanos. Mums pašiem jau ir daži žurnāli, kuri darbojas šādā modelī, un varbūt ir vērts šo virzienu attīstīt. Tomēr skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē nekur nepazudīs tas, ka pētniekam, lai viņš būtu starptautiski plaši pamanāms, ir jāpublicējas, tā teikt, topa žurnālos, un par to bieži ir jāmaksā. Man šķiet, ka šīs summas var iekļaut projektu budžetos, un jebkurā gadījumā loģiskāk būtu, ka lēmumi par šādām publikācijām –līdzīgi kā par dalību starptautiskās konferencēs – tiek pieņemti fakultāšu līmenī, negaidot uz Latvijas Universitātes vadības spriedumu.
Mēs parunājām par spēku apvienošanu Latvijas Universitātes iekšpusē. Kā notiek – vai nenotiek – sadarbība starp Latvijas augstskolām? Es kaut ko zinu par sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Kaut ko dara arī Liepājā, Daugavpilī, mums ir Kultūras akadēmija, Stradiņi – īsi sakot, katrs rosās savā nodabā.
Ir arī labi piemēri. Piemēram, jaunā bakalaura programma biotehnoloģijā un bioinženierijā, kur mēs sadarbojamies ar Rīgas Tehnisko universitāti. Vienkāršoti raksturojot, mums vairāk ir tā bioloģijas sadaļa, viņiem – inženierijas. Ļoti populāra programma, kurā konkurss ir pat uz maksas studiju vietām. Individuālu zinātnieku līmenī arī iepriekš sadarbošanās nav bijusi problēma. Sadarbība institūciju līmenī arī kļūst labāka, turklāt šā virziena nepieciešamību labāk saprot arī Izglītības un zinātnes ministrijā. Piemēram, ja ir nauda iekārtu iegādei, ministrija seko, lai nebūtu dublēšanās. Galu galā mēs, augstskolas, vairāk konkurējam starptautiskajā, nevis lokālajā līmenī.
“Mums ir plašs un ambiciozs ideju portfelis”
Ar Latvijas Universitātes fonda valdes locekli profesoru Mārci Auziņu un zvērinātu advokātu, LU mācībspēku un ziedotāju Lauri Liepu sarunājas Māris Zanders.
Lietojot vecmodīgu politekonomisko terminoloģiju, sākotnējais kapitāla uzkrāšanās periods Latvijā, šķiet, ir noslēdzies. Tas arī nozīmē, ka cilvēkiem ir bijis laiks visādās formās parādīt savu jauniegūto turību un nu viņi var pievērsties nākamajam līmenim, proti, ziedošanai. Tā vismaz vajadzētu būt. Vai tā ir?
Mārcis Auziņš. Droši vien vienas atbildes uz šo jautājumu nav, jo nav arī viena iemesla, kādēļ cilvēki vispār ziedo. Piemēram, šā lēmuma pamatā var būt kaut kas tāds, ko mēs varētu saukt par pienākuma apziņu. Es esmu šajā augstskolā mācījies, tā ir mana Alma Mater, kas man devusi kaut ko, kas vēlāk man dzīvē palīdzējis, tāpēc es ziedoju. Cits variants varētu būt, ka ziedotājs nevis jūt, ka, tēlaini izsakoties, ir jāatdod parāds, bet viņš ziedojot gūst prieku un gandarījumu. Esmu kādu laiku dzīvojis ASV. Var, protams, teikt, ka tur cilvēki ziedo, rēķinoties ar lielām nodokļu atlaidēm, tomēr man tā nešķiet. Viņi ziedo,
jo šī rīcība ir kļuvusi par kultūras sastāvdaļu. Ja runājam par Latviju, tad es negribētu mēģināt precīzi raksturot, cik tieši situācija ar ziedošanu Latvijā ir pietuvojusies ASV praksei, tomēr man liekas, ka tendence Latvijā ir pozitīva. Mēs esam pieredzējuši Latvijā, ka ir cilvēki, kurus mēs – fonds, Latvijas Universitāte – neesam speciāli uzrunājuši, tomēr viņiem kāds dvēseles impulss vedina to darīt.
Lauris Liepa. Kritiski svarīgs ir jautājums par šo vēsturisko procesu, kuru tu nedaudz ironiski raksturoji. Proti, ka mēs no cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no kādas sistēmas, kļuvām paši par savas dzīves saimniekiem, kuri paši domā par savu nākotni. Šis pārejas posms, manuprāt, noslēdzās 21. gadsimta sākumā, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā. Mēs iztaisnojām muguras. Ieejot Latvijas Universitātes galvenajā ēkā Raiņa bulvārī, mēs redzam sienu, uz kuras minēti atbalstītāji – gan privātpersonas, gan uzņēmumi –, un mēs arī redzam, ka šis loks ir diezgan daudzveidīgs. Starp iemesliem, kas
motivē atbalstītājus un ziedotājus, es vēl minētu – papildinot profesoru Auziņu – arī vēlmi, lai Latvijā attīstās augstākā izglītība, kas savukārt paaugstinātu līmeni jomās, kurās ziedotāji un atbalstītāji paši strādā. Tu gribi gan palīdzēt, gan palīdzot veidot komfortablu vidi sev pašam. Ja mēs runājam par salīdzinošiem novērtējumiem, tad man šķiet, ka lietderīgi būtu nodalīt vairākas grupas. Piemēram, starp tiem cilvēkiem, kuri atbalsta, bez atlīdzības lasot lekcijas vai piedaloties dažādās darba grupās, aktivitātes līmenis manā skatījumā jau ir diezgan augsts. Tajā pašā laikā pilnīgi noteikti ir turīgi cilvēki, kuri vēl nav aizdomājušies par šo tēmu, kuri vēl ir uzrunājami.
Man ir hipotēze, ko varam apspriest. Ja cilvēks ziedo muzejam, izstādes vai teātra izrādes organizēšanai, tad rezultāts ir, ja tā var teikt, kaut kas taustāms. Galu galā cilvēks var smuki nofotografēties atklāšanā. Savukārt ziedošana izglītībai, zinātnei ir grūtāka, jo rezultāts nav tik vizuāli saprotams. Vai varbūt tā: ja vēl aicina ziedot konkrētai
Foto: Ritvars
iekārtai, tad vēl saprotams, bet tā vispār izglītībai...
Mārcis Auziņš. Mana pieredze saka, ka cilvēku, kuri ziedo, vēlme nav nofotografēties pie konkrētās iekārtas. Taisnība tev ir tādā aspektā, ka arī LU fonds, aicinot ziedot, cenšas ļoti precīzi formulēt, kam ziedot. Nevis vienkārši izglītībai vispār. Piemēram, savulaik bija ļoti skaists projekts – par godu Latvijas Universitātes simtgadei atjaunot ērģeles Lielajā aulā.
Lauris Liepa. Man šķiet, ka fonds darbojas ļoti uzmanīgi, jo, tēlaini izsakoties, atvērti ir gan plašie vārti – proti, tu ziedo fondam vispār, jo tu pazīsti ar fondu saistītos cilvēkus, uzticies viņiem –, gan šaurāki vārti, kur ziedošanas mērķis ir ļoti precīzs. Piemēram, Absolventu taka Botāniskajā dārzā. Tāpat jāpiemin, ka netrūkst ziedotāju, kuri nevēlas, lai viņi tiek publiskoti, tātad viņu mērķis nav nofotografēties.
Ja skatās tās augstskolas Rietumos, kuras objektīvu iemeslu dēļ var rēķināties ar lielākiem ziedojumiem, tad redzam lielu dažādību naudas izlietojumā. Kāds grib savā vārdā nosauktu stipendiju studentiem, cits uzskata, ka augstskolai nepieciešams peldbaseins un tā tālāk. Ja skatāmies šādā kontekstā, kur mēs esam Latvijā?
Mārcis Auziņš. Jā, varianti ir dažādi. Tā var būt ēka, telpa. Piemēram, Rakstu mājā būs privātu ziedotāju no ASV atbalstīta izstāžu zāle. Un mēs, protams, ceram, ka arī Latvijā būs –līdzīgi kā ASV –, piemēram, tāda un tāda ziedotāja vārdā nosaukta bibliotēkas vai pētniecības centra ēka. Var šķist, ka tie ir pārāk ambiciozi mērķi, bet, pirmkārt, jā, fonda mērķi ir ambiciozi, otrkārt, atsevišķu ziedotāju, piemēram, SIA Mikrotīkls, devums jau ir mērāms miljonos eiro.
Lauris Liepa. Es gan gribētu piebilst, ka Latvijas Universitātes fonds ir izveidojis labu sistēmu, kas aptver arī mazākus ziedojumus. Galu galā
“ Tēlaini izsakoties, atvērti ir gan plašie vārti – proti, tu ziedo fondam vispār, jo tu pazīsti ar fondu saistītos cilvēkus, uzticies viņiem –, gan šaurāki vārti, kur ziedošanas mērķis ir ļoti precīzs
kā izveidot tādu vidi, lai Latvijā līdz 2050. gadam, ja tā var teikt, izaugtu Nobela prēmijas laureāts. Turklāt arī jēdziens “vide” ir precīzi definējams. Viens virziens – ataicināt uz Latviju un nodrošināt atbilstošus apstākļus ļoti augsta līmeņa pētniekiem, kuri te strādā un izveido savu skolu. Otrs virziens – atrast jaunus, ļoti perspektīvus cilvēkus tepat Latvijā un nodrošināt viņiem apstākļus. Proti, šobrīd pētniecībā strādājošie tērē savu laiku daudzām administratīvām funkcijām, un, ja šos jaunos, perspektīvos cilvēkus no tādām atbrīvotu, viņi varētu visu savu laiku veltīt pētniecībai un viņu jauda daudzkārt palielinātos.
ASV prezidenta amata kandidāti arī neatsakās no piecu dolāru ziedojumiem. Ja ziedošana kļūst par konkrētajā sabiedrībā kultūras sastāvdaļu, tad arī salīdzinoši nelieli ziedojumi galarezultātā ģenerē vērā ņemamu summu. Citiem vārdiem sakot, svarīgi ir izveidot un piedāvāt veselu spektru dažādām ziedojumu summām un formām.
Mārcis Auziņš. Atceroties tavā jautājumā minētos piemērus, jā, ir arī forma, kad runa ir par stipendijām vai citādi personalizētiem veidiem. Piemēram, es pats kādu laiku esmu bijis Millera viesprofesors Kalifornijas Universitātē Bērklijā. Millers šajā gadījumā ir nevis kāds izcils zinātnieks, bet mecenāts, kurš ir nodibinājis šo profesora vietu un nodrošina, lai to varētu uzturēt. Šādā kontekstā domājot, būtu apsveicami un loģiski, ja potenciālajam mecenātam kāds pētniecības virziens liekas perspektīvs, interesants un atbalstāms, viņš fokusē savu atbalstu tur.
Vai var arī otrādi? Proti, Latvijas Universitāte deklarē, ka, lūk, šādi un šādi virzieni ir atbalstāmi, un tad uzrunā atbalstītājus?
Mārcis Auziņš. Tā jau arī notiek, mums jau ir šāds, tēlaini izsakoties, ideju portfelis. Un šis portfelis ir diversificēts. Tajā ir gan sporta virziens, gan tik ambiciozs mērķis,
Vēl domājot par ziedošanas procesa psiholoģiskajiem aspektiem, man šķiet, ka problēmas var radīt tas, ka izglītība un zinātne ir jomas, kurās rezultāts nav redzams pēc gada, pusotra. Tajā pašā laikā ir tikai normāli, ja cilvēks nedomā kategorijās “nākamā paaudze”, viņš vēlas redzēt rezultātu ātrāk. Kā šo domāšanas paradumu mainīt?
Lauris Liepa. Viena iespēja ir visnotaļ empīriska. Tu vari ņemt statistiku un demonstrēt, kas notiek zemēs, kur ir laba izglītība. Proti, tu parādi cēloņsakarības, kas ir diezgan drošas un tātad iedrošinošas. Otra iespēja ir akcentēt emocionālo pusi. Piemēram, daudzi ziedotāji ir cilvēki, kuriem pašiem jau ir bērni, mazbērni, un te arguments ir tāds, ka uzlabojumi izglītības sistēmā varētu padarīt vieglāku tavu bērnu un mazbērnu ceļu. Man gan arī jāpiebilst, ka ir iespējami ātrāki rezultāti, ja iejaukšanās ir ķirurģiski precīza. Piemēram, “Iespējamā misija” tajā Latvijā izglītības sistēmā, kura ir vēl pirms augstākās. Mēs jau tagad redzam labus šīs misijas rezultātus skolās.
Vai nepastāv risks, ka – paradoksāli –jo labāk veiktos fondam, jo lielāks kārdinājums būtu politisko lēmumu pieņēmējiem teikt: ā, jums tāpat ir labas sekmes, mēs dosim mazāku publisko finansējumu. ASV šādas epizodes ir jau bijušas.
Latvijas Universitātes Botāniskā dārza un autoservisa “Avdeeva & Kopilkov atelier” sadarbības līguma parakstīšana, kas paredz līdzekļu vākšanu rododendru stādījumu atjaunošanai Botāniskajā dārzā. 2022. gads
Mārcis Auziņš. Mana pieredze rektora amatā, tāpat darbojoties fondā, saka: nē, šādas sajūtas man nav. Ir gan cits – dažu projektu gadījumā ziedotāju pusē dažkārt var nojaust skepsi – mēs, privātie atbalstītāji, nevaram to darīt valsts vietā, tas tomēr ir jādara valstij. Tas nav pārmetums, jo šādi apsvērumi arī ir loģiski. Tajā pašā laikā fondiem kā formai ir būtiskas priekšrocības. Piemēram, ziedojumu piesaiste kādas pētniecības iekārtas iegādei. Ja tas notiek, izmantojot privātos ziedojumus, nevis publisko finansējumu, iepirkuma procedūras kļūst daudz vienkāršākas. Tas arī saistīts ar to, ka fonds nav valsts institūcija. Īsi sakot, daudz ko mēs varam izdarīt efektīvāk un nereti arī lētāk.
Tas jauki, ka Mārcim šādas sajūtas nav. Mēs varam pat nerunāt par izglītību un zinātni, lai prātā nāktu situācijas – vides aizsardzība, kādas kultūras vai sociālā atbalsta aktivitātes –, kad valsts it kā
paļaujas uz privāto, pilsonisko iniciatīvu un distancējas.
Lauris Liepa. Šis nav vienkāršs jautājums. Paskatoties platformu ziedot.lv, patiešām var redzēt ziedojumu mērķus, kuriem normālā sabiedrībā nevajadzētu būt ziedojumu mērķiem, kur vajadzētu būt valsts
“ Daudzi ziedotāji ir cilvēki, kuriem pašiem jau ir bērni, mazbērni, un te arguments ir tāds, ka uzlabojumi
izglītības sistēmā varētu padarīt vieglāku tavu bērnu un mazbērnu ceļu
nodrošinājumam. Piemēram, ja runa ir par kādām operācijām medicīnā. Man šķiet, ka šajā ziņā ir kāpumi un bēgumi. 2008.–2009. gada krīze patiešām radīja situāciju, kad privātā iniciatīva bija spiesta dažkārt aizstāt valsti. Patlaban netālu plosās karš, kas fokusē daudzu cilvēku uzmanību un arī naudu uz tūlītējiem drošības jautājumiem, nevis tādām garāka termiņa tēmām kā izglītība un zinātne. Mārcis Auziņš. ASV privātas augstskolas saņem publisko finansējumu. Mums Latvijā arī ir diskusijas par to, vai privātām augstskolām tāds ir jāsaņem. Tomēr sāls ir tajā, vai augstskola ir orientēta uz peļņu. Ja nav, tad patiesībā nav problēma, ka kombinējas privātais un publiskais finansējums. Runājot par Latvijas Universitāti un tās fondu, principā mēs cenšamies piesaistīt privāto iniciatīvu, privāto naudu virzienos, kuri nav valsts tiešas intereses vai atbildības objekts, bet kuri mūsu skatījumā ir nepieciešami izglītības un zinātnes attīstībai.
Gadā, kad Latvijas Universitāte atzīmē savu 105. dzimšanas dienu, liela interese ir arī par augstskolas simboliku. Ar LU Muzeja krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni sarunājas Māris Zanders.
Rūdolfs Rubenis. Foto: Sarmīte Livdāne
Simboli ir vēstures
neatņemama sastāvdaļa
Raksturojot LU akadēmiskās nozīmītes vizuālo saturu, tiek teikts, ka “romba augšējā daļā ir sudraba ozollapu vainags”. Kā notiek simbolu izvēle?
Latviešu folklorā ozols ir spēka un izturības simbols. Ņemot vērā, ka LU ir Latvijas nacionālā Alma Mater, proti, tā bija pirmā augstskola pasaulē, kur augstākā izglītība un zinātne sākās latviešu valodā, saikne ir saprotama.
Ozols aug, zaļo un plaukst, aug, zaļo un plaukst arī Latvijas valsts caur Latvijas Universitāti. Ja skatāmies ozola simbolikas izmantošanu LU, tas parādās LU rektora amata ķēdē. 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā, kad LU Arhitektūras fakultātes students Ksavers Andermanis uzrasē akadēmiskās nozīmītes dizainu, ozollapas parādās arī šajā dizainā. 1923. gada apstiprinātajā LU Satversmē LU simbolika neparādās – tas notiek 1998. gada apstiprinātajā LU Satversmē.
Vai ir versija, kādēļ starpkaru periodā interese par simboliku bija salīdzinoši maza?
20. gadsimta divdesmitajos gados, kad Latvijas valsts veidojās pēc neatkarības izcīnīšanas, arī LU svarīgāka par simboliem bija organizēšanās, struktūru izveidošana, integrēšanās starptautiskajā universitāšu apritē. Bija citas prioritātes. 1928. gadā, Latvijas valstij svinot 10 gadu jubileju, LU rektors Mārtiņš Zīle pasūtīja
LU Akadēmiskās nozīmītes lielās formas skice (1. paraugs, 1929). Foto: no LNA LVVA
LU Akadēmiskās nozīmītes skice (1. paraugs, 1931) ar Latvijas izglītības ministra apstiprinājumu. Foto: no LNA LVVA
LU Akadēmiskās nozīmītes skice (4. paraugs, 1929). Foto: LNA LVVA
komponistam Jāzepam Vītolam un dzejniekam Edvartam Virzam sacerēt LU himnu. Tā tiek izmantota joprojām, kas ir viens no LU simboliem. Arī himna LU Satversmē tika ierakstīta tikai 1998. gadā. Pēc himnas pieņemšanas un LU Mazās aulas koka katedras izveidošanas 1928. gadā interese par simboliem trīsdesmitajos gados pieaug – 1932. gadā tiek apstiprināta LU Akadēmiskā nozīmīte, 1933. gadā rektora amata ķēde un 1938. gadā LU karogs.
Studentu korporācijām ir sava simbolu sistēma. Kā tā sadzīvoja ar akadēmiskās nozīmītes nēsāšanu?
Ja korporants kā LU absolvents vēlējās saņemt akadēmisko nozīmīti, viņš to varēja arī nesāt. Turklāt neaizmirsīsim, ka visi LU absolventi nebija studentu akadēmisko mūža organizāciju biedri. Korporants drīkstēja nēsāt tikai savas studentu korporācijas simbolus (deķeļus, krāsu lentes, cirķeļus, šarfas, karogu u. c.), bet ārpus studentu korporācijas vai cita veida studentu akadēmiskās mūža organizācijas esošām personām ir aizliegts nēsāt šo organizāciju simbolus. Pretējā gadījumā tā ir zaimošana un studentu akadēmisko mūža organizāciju biedru maldināšana. Cita tēma ir jau laiks pēc Latvijas neatkarības
atjaunošanas. Pašlaik akadēmisko nozīmīti var iegādāties kā suvenīru, tomēr, apzinoties nozīmītes vēsturisko nozīmību, manuprāt, tā nevajadzētu. No vienas puses, tas varētu netieši liecināt, ka cilvēki interesējas par šiem simboliem, tomēr, no otras puses, aizrauties ar simbolu komercializāciju nebūtu pareizi. Man šķiet, ka akadēmiskās nozīmītes iegāde un nēsāšana ir goda lieta ikvienam LU absolventam, jo simbolizē saikni ar Latvijas valsts nacionālo Alma Mater.
LU nozīmīte
Grāmatas vērtība nezudīs arī sociālo platformu laikmetā
Šogad divdesmit gadu jubileju svin Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds.
Uz Māra Zandera jautājumiem atbild apgāda galvenā redaktore Ieva Zarāne.
Izdevniecības augstskolu sastāvā vai paspārnē, jo īpaši Rietumos, ir diezgan pierastas. Tajā pašā laikā Latvijā objektīvi augstskolām ir mazāka finansiālā rosība un, atvainojos par tiešumu, mazāks publicējamo tekstu apjoms. Līdz ar to funkcionēt kā nelielas valsts augstskolas apgādam ir, man šķiet, ļoti delikāta padarīšana. Tomēr nu jau divdesmit gadu garumā tā notiek. Tātad apgādam ir pietiekami skaidri mērķi un izdzīvošanas taktika? Varu formulēt citādi: akadēmisko tekstu apgādam taču nevar piemērot kritērijus (rentabilitāte, nosaukumu skaits utt.), kādus pielieto “parastai” izdevniecībai, vai ne tā?
Akadēmisku tekstu izdevniecība noteikti ir atkarīga no atbalsta mehānismiem, finansējuma avotiem, jo izdotā literatūra, pirmkārt, paģēr vairāk darba salīdzinājumā, piemēram, ar romānu, jo akadēmiskas literatūras redaktors palīdz autoram sakārtot manuskriptā ne tikai gramatiku un valodas stilu, bet arī visa darba struktūru, pārbauda faktu un datu atbilstību (savu iespēju robežās), terminoloģijas lietojumu, citvalodas personvārdu atveidi un institūciju nosaukumu rakstību, bibliogrāfisko ierakstu konsekventu atspoguļojumu,
kā arī bieži vien palīdz autoram veidot pielikumus (personvārdu, saīsinājumu sarakstus u. c.). Tāpat datorgrafiķis maketētājs ne tikai apstrādā autora iesniegto tekstu un attēlus, bet arī vienotā stilā sagatavo informatīvas shēmas, grafikus, kartoshēmas u. tml., turklāt jau pats akadēmiskā darba dizains savā sarežģītībā nav salīdzināms, piemēram, ar romāna noformējumu. Otrkārt, akadēmiska apgāda izdotā literatūra interesē salīdzinoši nelielu skaitu lasītāju vai šo tekstu izmantotāju. Tāpēc arī tirāžas nav lielas, bet pašizmaksa gan ir liela. (Brīžam gan vērojams paradokss, ka daža laba romāniņa cena veikalā ir pat lielāka par monogrāfiska izdevuma cenu.)
Rezumējot – apgāds reprezentē universitāti un ar savu darbību cenšas īstenot mūsu kopīgo misiju, turot augstā godā LU vīziju un vērtības, un 20 gadu ilgā mūsu veiksmīgā darbība liecina, ka universitāte to saprot un novērtē, tāpēc arī atbalsta.
Divdesmit gadi – tas tomēr ir diezgan daudz Latvijas kontekstā. Vai ir kādas pieminēšanas vērtas pārmaiņas, lūzuma punkti, vienkārši nozīmīgi punkti apgāda darbā?
Pieminēšanas vērti punkti noteikti ir. Minēšu dažus. Vispirms jau pats
LU Akadēmiskā apgāda izveidošanas fakts. 2003. gadā daļā LU vadības bija nobriedusi apjausma par savas kvalitatīvas izdevniecības nepieciešamību. Pēc LU Attīstības un plānošanas departamenta vadītājas Daces Gertneres aicinājuma un ar tā laika prorektora Indriķa Muižnieka un administratīvā direktora Jāņa Stoņa atbalstu darbam Latvijas Universitātē par projekta vadītāju tika uzaicināta izdevējdarbībā pieredzējusī Anna Šmite. Viņa drīz vien sapulcināja profesionālu, lietpratīgu darbinieku komandu un sāka darbu. Oficiālais Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda dibināšanas datums ir 2004. gada 1. jūlijs. Vēl svarīgs ir kolektīvs. Liela daļa darbinieku LU Akadēmiskajā apgādā strādājuši ilgstoši. No pašreizējiem vienpadsmit cilvēkiem septiņiem darba stāžs LU Akadēmiskajā apgādā ir vairāk par 10 gadiem. Tas liecina par stabilu, darbspējīgu komandu, par profesionālu un labvēlīgu darba vidi. Vēl viens punkts – pirmais Zelta ābols. 2011. gadā LU Akadēmiskā apgāda izdevums grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele” zinātnisko grāmatu kategorijā ieguva Gada balvu – “Zelta ābolu” (profesora Valda Segliņa grāmata “Senās Ēģiptes rakstu dārgumi”, māksliniece – Baiba Lazdiņa, ilustrētāji – Paula Pelše, Aigars Kokins). Tā bija mūsu pirmā
“ Apgāds reprezentē
universitāti
un ar savu
darbību cenšas īstenot mūsu kopīgo misiju, turot augstā godā LU vīziju un vērtības, un 20 gadu ilgā mūsu veiksmīgā darbība liecina, ka universitāte to saprot un novērtē, tāpēc arī atbalsta
profesionālā atzinība valsts līmenī. Līdz tam mūsu izdevumi ir bijuši nominēti, bet tieši šis bija brīdis, kad apjautām – mēs varam ļoti daudz ko un kvalitatīvi paveikt, ja uzticamies saviem profesionālajiem kolēģiem un darbojamies komandā! Nu jau apgādam ir bijušas daudzas nominācijas un arī zelta āboli.
No malas raugoties, akadēmiskie teksti ir īpaši specifiski – maz vai valstī vispār nelietotu valodu alfabēti, visādas formulas. Kā jūs praktiski tiekat ar to galā?
Tiekam galā, tikai nepārtraukti paši augot! Itin bieži sastopamies ar kaut ko jaunu – gan tekstos, gan
dizaina risinājumos, gan komunikācijā. Un arvien kaut kas pārsteidz nesagatavotus. Katru dienu var mācīties pētot, studējot, ieklausoties, mēģinot, atkārtojot, nostiprinot, atkal pētot un studējot. Galvenais ir GRIBĒT tikt galā ar problēmu (psihologi gan iesaka teikt – izaicinājumu). Milzu nozīme dažādu situāciju risināšanā ir komunikācijai – vienkāršai un saturīgai sarunai gan ar autoriem, gan savā starpā, gan ar citiem LU kolēģiem. Un jāatzīst – mums vēl ir kur augt.
Apgāds sācis praktizēt tiešsaistes izdevumus. Arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogā arvien biežāk redz kategoriju “eresurss”. Kāds ir viedoklis par attiecībām starp
tradicionālo, drukāto tekstu un eresursu? Varu iedomāties, ka eresurss ir lētāks un varbūt arī operatīvāks, bet atteikties no drukātā formāta arī būtu skumji.
Gan drukātam tekstam, gan e-resursam ir nozīme, pastāvēs abi. E-resurss ir izdevīgāks praktiskai izmatošanai, uzziņai, lai ātri atrastu konkrētā brīdī noderīgu informāciju, lai mācītos, studētu, lai ātri izplatītu savas zināšanas tālāk. Drukāts teksts cilvēku uzrunā vairāk personiski un emocionāli, nesteidzīgi. Grāmata – tās smagums, vāka un iekšlapu dizains, lappušu šķiršana, papīra sajūta pirkstos, pat smarža... Negribētos šīs sajūtas zaudēt... Zinātniskā literatūra, visticamāk, arvien vairāk būs kā elektronisks resurss, bet ceru, ka drukāto grāmatu vienību skaits nemazināsies un ka akadēmiskajās aprindās nezudīs vēlme arī pēc ļoti skaistas, arī moderna dizaina drukātas un saturiski bagātīgas grāmatas. Tādas grāmatas var reprezentēt pašu universitāti, liecināt par tās vērtībām, līdzīgi kā bagātīgs grāmatskapis kāda cilvēka mājās.
Galvenā redaktore Ieva Zarāne Harija Tumana grāmatas "Antīkie tēli Rīgas ielās" atvēršanas svētkos
Stāstījumu par LU Akadēmisko apgādu turpina apgāda direktore AIJA ROZENŠTEINE. “Saskarē ar Latvijas Universitātes grāmatniecību pirmo reizi nonācu 2009. gadā, kad profesores Vitas Zelčes vadībā tapa izdevums “Latvijas Universitāte 90 gados. Dzīve”, biju šā projekta koordinatore, un kopš tā laika esmu mērķtiecīgi iesaistījusies izdevējdarbības procesā,” nu jau pasenus notikumus atceras Aija Rozenšteine. “Pirmo profesionālo pieredzi guvu, strādājot apgādā “Mansards”. 2016. gada nogalē sāku darbu LU Akadēmiskajā apgādā. Šo varu droši saukt par savu sapņu darbu, jo jau bērnībā teicu, ka izdošu grāmatas. Akadēmiskā literatūra mani īpaši interesēja, bet sākumā tikai kā autori, veidojot zinātniskās publikācijas. Vissirsnīgāko pateicību saku profesorei Vitai Zelčei un izcilajai redaktorei Ievai Jansonei, jo viņas mani ieinteresēja un deva stingru pamatu darbā ar akadēmisko literatūru.”
“Akadēmiskas izdevniecības vadīšana paģēr dažādas prasmes, arī spēju izveidot un vadīt savdabīgu kolektīvu,” Aija Rozenšteine turpina. “Mūsu darba specifika – ļoti stingri termiņi un blīvs darbu grafiks, kā arī sarežģīti manuskripti. Ne vienmēr varu pasargāt redaktorus un maketētājus no steigas radītā stresa, bet tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo gada laikā mierīgas ir tikai dažas nedēļas. Jāstrādā ātri un – vēl svarīgāk – kvalitatīvi. Katram ir savas stiprās puses un īpašās prasmes, un panākumus lielā mērā nodrošina veiksmīga redaktora un maketētāja izvēle. Par ikvienu varu teikt tikai labus vārdus, tāpēc ieskicēšu šo personību iezīmes, lai LU saime kaut mazliet var iepazīt cilvēkus, kuri reizēm pazūd aiz amata nosaukuma. Apgāda galvenā redaktore Ieva Zarāne ir dāma ar pamatīgu krampi un spēcīgu loģiku. Viņas skatam maz kas spēj paslīdēt garām. Kvalitāte, struktūra, izcilība – Ievas ikdienas darba stūrakmeņi.
Galvenā māksliniece Baiba Lazdiņa ir radoša, sievišķīga un ļoti profesionāla it visā, ko dara. Viņa spēj sagādāt skaistus pārsteiguma mirkļus,
jo reizēm tas, ko viņa radījusi, ir tik skaists un nostrādāts, ka aizrauj elpu. Redaktore ar lielāko pieredzi –Ruta Puriņa – no autoriem ir saņēmusi daudz atzinīgu vārdu. Daži autori pat apgalvo, ka rediģēšanas darba gaitā apgūto lieto arī turpmāk. Trausla, bet ļoti mērķtiecīga, profesionāla un rūpīga redaktore ir Gita Kļaviņa. Autori viņu dievina, tas nav par stipru teikts.
Latviešu valodas virtuoze Agita Kazakeviča ir redaktore, kura kaislīgi pilnveido savas zināšanas. Jā, arī viņas darba metodes ir pētniecībā balstītas. Kultūras cilvēks ar plašu interešu loku.
Nesen kolektīvam pievienojās redaktore Sarmīte Medne, kura vēl apgūst iemaņas noturēties zinātniskās literatūras vētru brāzmās, bet ir jau paguvusi rediģēt tik apjomīgo Ilgoņa Vilka monogrāfiju “Astronomija Latvijā 20. gadsimtā”.
Angļu valodas redaktori Andru Dambergu laikam neviens nav redzējis klusi un mierīgi strādājam ar manuskriptu. Viņas milzīgā enerģija un ātrums spēj aizraut līdzi arī lēnīgākos autorus.
Tomēr ir brīži, kad darbu gūzmā netiekam galā pašu spēkiem, tāpēc esmu pateicīga liktenim, kas jau pirms daudziem gadiem saveda kopā ar redaktoru Oskaru Lapsiņu. Viņš ir mūsu uzticamais ārštata redaktors un glābšanas riņķis vislabākajā nozīmē.
Maketētāja datordizainere Andra Liepiņa apgādā strādā jau 17 gadus. Viņas darba pieredze var iedvesmot citus. Reizēm Andra tā aizraujas, ka nepamana darba laika beigas.
Maketētāja datordizainere Ieva
Tiltiņa, kura apgādā strādā kopš tā dibināšanas, pirms dažiem gadiem pārkvalificējās un tagad veic LU tik nozīmīgo datubāzu administratores
darbu. Tieši viņa ir saistīta ar LU zinātnisko žurnālu attīstību.
Ineta Priga ir maketētāja datordizainere. Ļoti čakla, neatlaidīga, drosmīga un pasaules notikumos ieinteresēta sieviete. Viņai nav vienalga.
Kopš pirmās dienas apgādā strādā Inta Sakalovska. Šobrīd tirgvedības un tirdzniecības speciāliste, bet vairākus gadus viņa šos pienākumus spēja savienot ar lietvedes darbu. To var izturēt tikai humorpilns un optimistisks cilvēks.
Ar savu precizitāti un idejām uzlabot mūsu darba vidi kolektīvu
Gita Kļaviņa
Agita Kazakeviča
Angļu valodas redaktore
Andra Damberga
Direktore Aija Rozenšteine
Galvenā redaktore Ieva Zarāne
Galvenā māksliniece Baiba Lazdiņa Redaktore
Maketētāja datordizainere Andra Liepiņa
“
Maketētāja datordizainere Ineta Priga
Datubāzu administratore Ieva Tiltiņa
Kopā ar Latvijas Universitātes
zinātnisko
žurnālu atbildīgajiem redaktoriem mēs radām izdevumus, kas ir nozīmīgi universitātes attīstībai
nenoliedzami ir bagātinājusi lietvede Iveta Skulte.”
“Tomēr ne apgādam, ne mūsu kolektīvam nebūtu darba, ja nebūtu autoru, rakstu krājumu un žurnālu sastādītāju un atbildīgo redaktoru –Latvijas Universitātes pētnieku un pasniedzēju,” saka apgāda direktore. “Aizvadītajos divdesmit gados esam strādājuši kopā ar izciliem intelektuāļiem un aizrautīgiem pētniekiem. Visus neņemos uzskaitīt, bet pēdējos gados vērtīga sadarbība bijusi ar Janīnu Kursīti, Ausmu Cimdiņu, Skaidrīti Lasmani, Vitu Zelči, Māru Gruduli, Valdi Muktupāvelu, Andreju Veisbergu, Inu Druvieti, Māri Baltiņu, Raivi Bičevski, Māri Kūli, Linardu Rozentālu, Andru Kalnaču, Ilzi Lokmani, Ievu Kalniņu, Ilzi Rūmnieci, Pēteri Vanagu un daudziem citiem. Vētraina, radoši interesanta bija mūsu sadarbība ar Silviju Radzobi, gan izdodot “Latvijas jaunā režija” un citas monogrāfijas, gan krāšņo kolektīvo monogrāfiju divos sējumos “100 izcili Latvijas aktieri”. Patīkami atcerēties laiku, kad kopā ar Viesturu Vecgrāvi gatavojām latviešu un cittautu romantiskās dzejas antoloģiju “Zilā puķe”. Jaunas vēsmas kolektīvā ienesa Kaspars Kļaviņš un laiks, kad laidām klajā viņa monogrāfiju “Savienotie trauki”. Patīkama bijusi sadarbība ar dabaszinātņu pārstāvjiem – Ojāru Āboltiņu, Gunti Eberhardu, Māri Kļaviņu, Oļģertu Nikodemu un daudziem citiem. Aizrautīgie
biologi – Rihards Kondratovičš, Uldis Kondratovičs, Gunita Riekstiņa, Aldonis Vēriņš, Edgars Vimba, Ģederts Ieviņš, Sigita Tomsone un citi – ar savu darbu un izdevumiem ir iedvesmojuši arī mūs.
Un, protams, vēsturnieki, kuru apjomīgās monogrāfijas esam izdevuši un turpinām to darīt, – Aivars Stranga, Andrejs Vasks, Guntis Zemītis, Ēriks Jēkabsons, Kristīne Beķere, Jānis Ķeruss, Daina Bleiere, Ineta Lipša, Inesis Feldmanis un citi. Patīkama un vērtīga bijusi sadarbība ar zinātņu vēstures pētniekiem –Viesturu Zanderu, Jāni Jansonu, Arni Vīksnu un citiem. Paldies par sadarbību Ventai Kocerei un LU Bibliotēkas pārstāvēm – Mārītei Savičai, Inetai Kivlei, Sandrai Rankai, LU Muzeja direktorei Ivetai Gudakovskai. Vienmēr ļoti erudīti un atsaucīgi bijuši Jānis Priede, Leons Taivans, Dace Balode un citi reliģijas zinātnes pārstāvji. Cilvēciski sirsnīga sadarbība izvērtās ar Pēteri Pildegoviču. Aijas Zobenas, Baibas Belas, Jura
Lietvede Iveta Skulte
Rozenvalda vadībā ir tapuši vairāki vērtīgi izdevumi, paldies viņiem! Juristu devums arī ir ievērojams. Mūsu autori – Ārija Meikališa, Kristīne Strada-Rozenberga, Edvīns Danovskis, Jānis Lazdiņš, Juris Bojārs, Aiga Mieriņa, Vadims Mantrovs, Irēna Barkāne un citi.
Ražīgi sadarbojāmies ar pedagogu komandu Malgožatas Raščevskas vadībā, ar Aīdu Krūzi, Zandu Rubeni, Lindu Danielu un citiem.
Ar Valdi Segliņu kopā esam strādājuši pie vairākām monogrāfijām, kuru dizains un mākslinieciskā vērtība ir atzinīgi novērtēta grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele”.
Medicīnas mācību grāmatas izdošana prasa īpašu precizitāti, un mūsu autori ir bijuši daudzi profesionāļu vidū atzīti pētnieki: Leonīds Sluckis, Aina Dālmane, Kamita Eglīte, Zigurds Zariņš un citi. Turpinās sadarbība ar Gundegu Knipši, Džannu Krūmiņu un Sarmīti Boku, grāmatas “Cilvēka anatomija. Galva. Kakls” autorēm. Šajos gados mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar īstu savas jomas profesionāli – Ilgoni Vilku, ir prieks gatavot populārzinātnisko žurnālu “Zvaigžņotā Debess”. Viss būs laikā, nekas netiks nokavēts...
Krāšņs un kultūrvēsturiski nozīmīgs izdevums ir Harija Tumana apjomīgā monogrāfija “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Arī autora pirmo mūsu apgādā sagatavoto monogrāfiju “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” lasītāji augstu novērtēja.
Tirgvedības un tirdzniecības speciāliste Inta Sakalovska
Īpašs notikums bija Aristoteļa darba “Runas māksla – rētorika” tulkojums latviešu valodā. Tulkojumu papildina zinātniski komentāri, senā teksta vēsture. Tulkojuma autori: Ilze Rūmniece, Vita Paparinska, Līva Rotkale, Ojārs Lāms, Mārtiņš Laizāns un Brigita Kukjalko. Šī grāmata mums svarīga arī tāpēc, ka saņēma balvu grāmatu konkursā “Zelta ābele 2023”. Dizaina autors – Aleksejs Muraško.”
Apgāda direktore Aija Rozenšteine gandrīz vai atvainojas par garo uzskaitījumu, bet viņas pārliecība ir neapgāžama: “Mūsu autori ir mūsu vērtība!” “Tāpat kā kolēģi apgādā, ar kuriem kopā strādāju,” viņa vēlreiz piebilst.
Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē
Līdz ar oktobri darbu sāk jaunievēlētie Latvijas Universitātes fakultāšu dekāni – Jānis Priede, Dace Balode, Linda Daniela, Edvīns Danovskis un Kristaps Jaudzems. Fakultāšu dekāni iecelti uz četriem gadiem.
Latvijas Universitātes 105. dzimšanas dienai veltītajā LU svinīgā Senāta sēdē 27. septembrī tika pasniegta LU Zelta goda zīme, sveikti
LU goda doktori, emeritus profesori, godināti tenūrprofesori un promocijas ceremonijā sveikti jaunie doktori.
LU Zelta goda zīme par ieguldījumu tika pasniegta profesoram Indriķim Muižniekam. Tika sveikti goda doktora grāda saņēmēji: Poznaņas Adama Mickeviča universitātes profesore Nikole Naua (Nicole Nau), Klaipēdas Universitātes profesore Dr. hum. Daļa Kiseļūnaite (Dalia Kiseliūnaitė),
Jānis Priede būs Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns. Dace Balode vadīs Humanitāro zinātņu fakultāti, Linda Daniela – Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultāti. Juridiskās fakultātes dekāns būs Edvīns Danovskis, Medicīnas un
dzīvības zinātņu fakultātes – Kristaps Jaudzems. Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes dekāna pienākumu izpildītāja turpinās būt Zaiga Krišjāne. Dace Balode 24. septembrī tika atkārtoti ievēlēta par LU Senāta priekšsēdētāju.
Gēteborgas Universitātes profesors Ph.D. Dags Hanstorps (Dag Hanstorp) un Tartu Universitātes profesors Dr. theol. Riho Altnurme (Riho Altnurme). Goda biedra nosaukumi tika piešķirti Vācijas Evaņģēliskās baznīcas bīskapei Petrai Bosei-Hūberei (Petra Bosse-Huber) un Minsteres Universitātes doktoram Klausam Neigenbaueram (Klaus Neugebauer). LU emeritus profesora goda nosaukumu saņēma profesore Ausma Cimdiņa, profesore Ilze Kangro un profesors Viesturs Melecis. Tika godināti tenūrprofesora nosaukuma saņēmēji: tenūrprofesore
LU medicīnas bāzes zinātnēs, tostarp farmācijas nozarē, Ph.D. Una Riekstiņa, tenūrprofesors datorzinātnes un informātikas zinātnes nozarē Ph.D. Andris Ambainis, tenūrprofesors fizikas un astronomijas zinātnes nozarē Ph.D. Vjačeslavs Kaščejevs, tenūrprofesore sociālo zinātņu nozaru grupā Dr. sc. soc. Inta Mieriņa, tenūrprofesors filozofijas, ētikas un reliģijas nozares sociālās filozofijas apakšnozarē Dr. phil. Raivis Bičevskis un tenūrprofesore valodniecības un literatūrzinātnes nozares latviešu sinhroniskās valodniecības apakšnozarē Dr. philol. Andra Kalnača.
Svētku reizē tika godināts rekordliels jauno zinātnes doktoru skaits – 54, kuriem tika pasniegts apliecinājums par grāda iegūšanu un simboliskas piemiņas veltes – LU doktora šalle un nozīmīte. Doktora rindas kuplina: Andris Avotiņš, Dita Gudrā, Ēriks Krūze, Atis Labucis, Anete Ogriņa, Lilite Sadovska, Zane Simsone, Nineļa Miriama Vainšeļbauma, Laura Žorža, Jānis Judvaitis,
Lai nodrošinātu skolotājus un pasniedzējus ar zināšanām un prasmēm mākslīgā intelekta tehnoloģiju izmantošanā mācību satura un procesa pilnveidei, Latvijas Universitāte sāk īstenot Erasmus+ projektu Mākslīgā intelekta iespējota mācīšana: atklājot digitālās izglītības nākotni skolotājiem (AIEmpowered Teaching: Unlocking the Future of Digital Education for Teachers, projekta akronīms – AIEmpaTe). “Mākslīgā intelekta tehnoloģijas pēdējo divu gadu laikā ir ārkārtīgi strauji attīstījušās un ievērojami ietekmē mācību procesa norisi – radot gan jaunas, iepriekš nepiedzīvotas iespējas, gan izaicinājumus. Tāpēc ir ļoti svarīgi gan skolotājiem skolās, gan docētājiem augstskolās, pirmkārt,
Latvijas Universitātei šajā studiju gadā ir izdevies būtiski palielināt pedagoģijas studiju programmās uzņemto studentu skaitu, ko veicinājis valsts budžeta studiju vietu skaita palielināšana. Šogad pedagoģijas pamatstudiju programmās uzņemti 937 topošie skolotāji, kas ir par 112 vairāk nekā pērn un par 303 vairāk nekā pirms diviem gadiem. Pieaudzis arī studentu skaits darba vidē balstītajā Mācītspēks programmā – šogad studijas sākuši 94 topošie pedagogi. LU atbalsta Izglītības un zinātnes ministrijas iniciatīvu ieviest vienotu kvalifikācijas eksāmenu pedagoģijas studiju programmu absolventiem visā Latvijā (LU jau ir šāds
Artūrs Lavrenovs, Jānis Zemnickis, Evija Dundure, Ņikita Andrejevs, Gita Leitlande, Eva Mārtuža, Artis Aberfelds, Anda Ābola, Valters Dzelme, Zane Jansone-Langina, Kaspars Kaprāns, Ilze Ošiņa, Lāsma Puķina-Slava, Kārlis Puķītis, Līva Goba-Medne, Oskars Kaulēns, Gatis Lāma, Fiona Mērija Vilnīte, Violeta Fodina, Evita Gašenko, Tatjana Zablocka, Deniss Fedorenko,
Daniela Godiņa, Linda Kinēna, Artis Kinēns, Artis Kons, Kristaps Saršūns, Leonora Pahirko, Anna Elizabete Griķe, Oksana Žabko, Toms Čevers, Zanda Dāvida, Oskars Kulmanis, Gunārs Kūtris, Pauls Zeņķis, Madara Āriņa, Tatjana Bogdanoviča, Andrejs Gusačenko, Maija Krūmiņa, Zane Rozīte, Kristīne Zaļuma, Juris Burlakovs, Karina Stankeviča un Zane Vincēviča-Gaile.
pašiem apgūt mākslīgā intelekta tehnoloģiju izmantošanas priekšrocības, otrkārt, apzināties to radītos riskus, lai šo savu pieredzi kompetenti izmantotu darbam klasēs un auditorijās,” projekta aktualitāti komentē LU Izglītības inovāciju nodaļas vadītāja Mārīte Seile.
Projekta galvenais mērķis ir izstrādāt tiešsaistes kursu, kas ietver vairākus moduļus skolotāju izglītības studentiem, kā arī tālākizglītībai un profesionālajai pilnveidei sākumskolas un vidusskolas skolotājiem, lai palīdzētu viņiem izmantot mākslīgā intelekta tehnoloģijas mācību procesā. Projekta vadošais partneris ir Latvijas Universitāte, projekta partneri – Kārļa Universitāte Čehijā, Mateja Bela Universitāte Slovākijā un Telavivas Universitāte Izraēlā.
Projektu īsteno LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programma sadarbībā ar LU Izglītības zinātņu un pedagoģijas fakultāti un LU Izglītības inovāciju nodaļu.
Projekts ilgs no 2024. gada 1. septembra līdz 2026. gada augustam.
noslēguma eksāmens). Kopš nākamā gada izlaidumiem LU vēlas ieviest Skolotāja zvērestu, kas būs saistošs
visiem LU skolotāju sagatavošanas studiju programmu absolventiem –jaunajiem pedagogiem.
