Avantūra. Decembris #2

DECEMBRIS 2020 #2

Saldā dzīve BEZ CUKURA!

LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS

TIECIES AR DRAUGIEM ZOOM

KĀ VEIKSMĪGI IEPIRKTIES HUMPALĀS?

Kas labāks?

AUTO VS VELO LIELĀ INTERVIJA AR DEKORATORI

#VIBECHECK

“Viss skaitās!”

NATĀLIJA KNIPŠE Cepam PIPARKŪKAS?

Baibu Prinduli - Renci

REDAKTORES SLEJA

Uztaisi kakao, ietinies segā un izbaudi jauno Avantūras numuru!

Lai labi lasās!

Foto : Sandija Megi

ALEKSANDRA MOSKAĻENKO

Žurnāla “Avantūra” galvenā redaktore

Nu ko, esam veiksmīgi tikuši līdz decembrim, gada pēdējam mēnesim.

Noteikti katrs no mums varēs atskatīties uz šo gadu, kaut ko paņemt līdzi uz nākamo un pārējo atstāt šajā gadā. Es ticu, ka kopīgiem spēkiem mēs visi pārkāpsim pāri šim dzīves grūtajam posmam un sagaidīsim 2021. gadu ar priecīgu prātu.

Klāt Avantūras otrais numurs.

Ceram, ka tev patika pirmais un ar nepacietību gaidīji nākamo, jo redakcija rada daudzveidīgu saturu, lai ikvienam būtu interesanti lasīt.

Šomēnes saturs ir kolorīts un piedāvā uzzināt, kā uzcept piparkūkas no paštaisītas mīklas, kā veiksmīgi iepirkties humpalās, ietaupīt naudu un katru reizi atrast kaut ko foršu, iepazīties ar Natāliju Rakstot šo sleju, manu ķermeni Knipši un viņas viedokļiem, piepilda prieks par to, ka tāpat arī uzzināt, kādas filmas beidzot klāt ir Ziemassvētki. noskatīties decembra vakaros, Pienāk tumšie vakari (protams, kuras nav tās ikdienišķās, par vakars iestājas jau kādos 16:00), kurām visbiežāk atceramies, gribās ietīties segā, dzert kakao kad aiz loga snieg (cerams, un lasīt grāmatas, bet tagad ka šogad Ziemassvētkos varu piedāvāt grāmatas vietā mūs māte Daba palutinās ar izlasīt Avantūru un uzzināt kaut sniegu, jo kas gan ir svētki bez ko jaunu un interesantu. mīkstās, baltās segas aiz loga).

Aleksanra Moskaļenko Žurnāla “Avantūra” galvenā redaktore, LU SZF 3.kursa studente aleksandra@avantura.lv fenomenaali

SAZINIES AR REDAKCIJU ELZA ELIZABETE VANAGA

SANDIJA MEGI

elzaelizabete@avantura.lv elzaelizabetee

sandija@avantura.lv sandijamegi

MARTA KRĪGERE

ELIZABETE ZARIŅA

marta@avantura.lv krigeremarta

elizabete@avantura.lv ellizabbete

ANNIJA KRŪMIŅA

IEVA SLOKA

annija@avantura.lv annijakruminaaa

ieva@avantura.lv ievasloka

SINTIJA AUGUSTOVA sintija@avantura.lv sintija1603

GUNDA OJA gunda@avantura.lv gundaoja

REDAKCIJA redakcija@avantura.lv IG : @zurnals_avantura FB : www.facebook.com/ zurnalsavantura

SAT U RS

06 08 10 13 14 16 24 25 26 28 29 30 31

Misija - Podkāsts Lietoto apģērbu bums Intervija ar Natāliju Knipši Viedoklis - “Ojāra Soļi” & Leļļu teātris Recepte Intervija ar Baibu Prinduli - Renci 5 filmas taviem ziemas vakariem Saldā dzīve bez cukura!

Auto VS velo VIBE CHECK Decembra foto Vai tu zināji?

Konkurss

Žurnāls veidots LU Sociālo Zinātņu fakultātē. Īpašs paldies žurnāla tapšanā žurnāla producentam, LU SZF lekt. Robertam Vīksnem.

Izdevuma ISSN 2661-5886

MisijaPODKASTS Autore : Gunda Oja Foto : Jura Baltača personīgais arhīvs

Podkāsti jeb podraides, podraidījumi, aplādes un raidieraksti pēdējā laikā ir kļuvuši ļoti aktuāli. Juris Baltačs ir viens no to veidotājiem, podkāstā “Svarīgās detaļas” viņš apkopo atziņas, ko viņa viesi guvuši caur savu darbu un dzīvi kopumā. Viņš ir intervējis tādus plaša profila cilvēkus kā eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, dziedātāju Ralfu Eilandu, humoristu Jāni Skuteli un daudzus citus. Videoformāta intervijā viņš dalās ar pārdomām par podkāstu uzplaukumu un savu pieredzi to veidošanā.

Kā kopumā vērtē Latvijā veidotos podkāstus, cik tie, tavuprāt, ir kvalitatīvi?

Ja godīgi, Latvijā radītos podkāstus esmu klausījies maz. Tad, kad es sāku, man vispār šķita, ka Latvijā neviena cita podkāsta nebija, vēlāk izrādījās, ka bija gan, bet tajā brīdī to nezināju.

Prieks, ka tos Latvijā rada arvien vairāk, tomēr jāsaka, ka saskatu arī dažādus trūkumus.

“Klausoties Latvijā veidotos podkāstus, bieži šķiet, ka vadītāji intervijai nav sagatavojušies.”

6

Ir tāda sajūta, ka viņi satiek viesi ar domu: “Ok, apsēdīsimies pie mikrofona un papļāpāsim”. Bieži jautājumi ir tādi, uz kuriem intervējamais jau kaut kur citur ir atbildējis, tāpēc klausītājs neiegūst to, ko viņš varētu iegūt, ja jautājumu uzdevējs intervijai būtu sagatavojies.

Kā radās “Svarīgās detaļas”?

Biju apslimis 2016. gada vasarā un kādu nedēļu sēdēju mājās. Visu to laiku klausījos podkāstus, ko biju darījis jau daudzus gadus, un vienkārši domāju: “Jāuzsāk savējais!” Sākumā plānoju uztaisīt tikai piecas sērijas un paskatīties, kā būs. Tad es uzrakstīju vienam draugam, lai aicinātu uz

satikšanos, un viņš teica: “Es varu rīt vai pēc trīs nedēļām.” Tikāmies nākamajā dienā. Vienkārši nolikām mikrofonu uz galda un runājām.

Pēc tām pirmajām piecām epizodēm ir bijušas vēl vismaz piecdesmit, tātad esi turpinājis. Kas ir tas, kas tevi motivē to darīt? Īsā atbilde ir tāda, ka man vienkārši patīk.

“Podkāstu veidošana ir kļuvusi par tādu kā sava veida terapiju.”

Tas ir tāds kā ventilis, caur kuru izlaist ārā visu apgūto un lielo filozofēšanu par dzīvi, ko ikdienā īsti nesanāk izdarīt. Protams, ir arī ļoti forši satikt

īpašus cilvēkus, piemēram, Vairu VīķiFreibergu.

Kāds ir “iztikas minimums” podkāsta ierakstīšanai?

Tas ir mikrofons. Pirmajam podkāstam man to aizdeva Mārtiņš Hiršs, kurš pats bija viesis (smejas). Tā ka ir ļoti izdevīgi ierakstīt sērijas ar draugiem, jo viņiem visu ko var paprasīt.

Un kāda ir tava ierakstu studija tagad?

Mana “studija” ir tāda, ka es joprojām braucu ciemos pie cilvēkiem, kurus intervēju. Skaņas kvalitātes uzlabošanai esmu iegādājies divus atsevišķus mikrofonus, kas ir piestiprināmi pie apkakles - tā saucamos lavalierus. Šobrīd man palīdz arī ar skaņas ieraksta apstrādi un rediģēšanu, uzreiz ir jūtama atšķirība.

Tātad viens no lielākajiem ieguldījumiem ir mikrofonu iegāde.

Ar kādām vēl izmaksām jārēķinās, veidojot savu podkāstu?

Jā, mikrofoni maksāja, ja nemaldos, 400 euro. Tad vēl ir ”Podbean” abonēšana, tas izmaksā apmēram 10 dolārus mēnesī.

Redzēju, ka esi izveidojis tādu atbalsta programmu ”Kļūsti par patronu”, iespēju ziedot “Svarīgajām detaļām”. Kāda ir cilvēku atsaucība?

Ar atbalsta programmu bija tā, ka to izveidoju diezgan agri, bet neviens īsti neiesaistījās. Sākumā ieguvums bija kādi 6 dolāri mēnesī, kas ir pilnīgi nekas, bet tagad, kad pilnajām sērijām esmu devis piekļuvi tikai tā saucamajiem patroniem, bet bezmakas versiju saīsinājis par 20 procentiem, atbalstītāju ir saradies vairāk. Summa, ko saņemu no patroniem, joprojām vēl nav diži iespaidīga, bet tomēr ir kļuvusi lielāka.

“Man ir tāda apņemšanās podkāstus veidot vismaz tik ilgi, līdz finansiāli būšu vismaz pa nullēm.”

Kas ir tava auditorija?

Mana sajūta ir, ka tās ir tādas zinātkāras, uz izaugsmi vērstas personas, kurām interesē, kas pasaulē notiek, kā savu darbu veic dažādu jomu eksperti, kādas ir viņu domas par sabiedrībā notiekošo u. tml.

Ir daži jautājumi, ar kuriem visai bieži mēdz noslēgt sava podkāsta epizodes. Kurš no tiem tev pašam patīk visvairāk?

Tā ir. No tiem visvairāk man patīk šis: “Vai tev ir bijusi kāda negatīva pieredze, ko negribētu vairs piedzīvot, bet, uz to atskatoties, tomēr apzinies, ka tas ir bijis kā tāds vērtīgs pagrieziena punkts?”

Kā tu pats atbildētu uz šo jautājumu?

Re kā, ieberzos (smejas). Es teiktu tā – laiks, kad mācījos vidusskolā, bija samērā grūts. Biju pārvācies uz Rīgu un nevienu nepazinu, arī atzīmes vienu brīdi bija pavisam sliktas un visvairāk pārdzīvoju par sekmēm matemātikā.

Divus vai pat trīs semestrus biju šajā priekšmetā nesekmīgs. Kaut kādā ziņā jau samierinājos ar domu, ka es to matemātiku nemāku un nekad nemācēšu, bet tad man mamma noalgoja privātskolotāju un, pateicoties viņam, es kļuvu par teicamnieku šajā priekšmetā.

“Tas manu domāšanu pārslēdza no tādas fiksētas nostājas par saviem talantiem uz izaugsmes nostāju.”

Sapratu, ka ir lietas, ko nemāku, bet nemāku tikai pagaidām. Ja tiešām ieguldos, varu tās apgūt. Tā bija tāda liela mentālā pārslēgšanās.

Tātad tu uzskati, ka iemācīties var jebko?

Jā, protams. Ne visās jomās mēs varam kļūt par vislabākajiem pasaulē, tomēr visās jomās savas spējas varam uzlabot daudz vairāk nekā varētu likties. #GO

Uzzini vairāk svarigasdetalas.lv!

7

LIETOTO APĢĒRBU BUMS IETEIKUMI VEIKSMĪGĀKAM HUMPALU APMEKLĒJUMAM Autore: Elizabete Zariņa Foto: Rūta Maksimova

Arvien populārāka sabiedrībā kļūst iepirkšanās lietoto apģērbu veikalos jeb humpalās.

Tajās bieži atrodamas pērles, kas ne vien ir reti sastopamas citos veikalos, bet ir arī pieejamas par ļoti draudzīgām cenām, turklāt šāda izvēle ir visnotaļ labs solis ceļā uz videi draudzīgāku dzīvesveidu.

Taču kā rīkoties brīžos, kad par spīti plašajam piedāvājumam neko sev piemērotu lietoto apģērbu veikalos nevaram atrast? Šajā izdevumā esam apkopojuši mūsu lasītāju un redakcijas komandas ieteikumus tam, lai tavs nākamais humpalu apmeklējums būtu pēc iespējas veiksmīgāks!

8

tajā, ka Rīgas centrā dažādi lietoto apģērbu veikali, tostarp Humana, Otrā elpa, Viss par 1 eiro un citi, atrodas salīdzinoši tuvu viens otram – dažviet pat piecu minūšu gājiena attālumā. Turklāt pieejami ir veikali, kuros ir gan apģērbi ikdienai, gan arī vintage stila mode – vismaz vienā no šiem noteikti atradīsi kaut ko sev tīkamu!

PIRMS PĒRC, UZLAIKO

Iepērkoties humpalās, svarīgi ir laiku atvēlēt ne vien apģērba piemeklēšanai, bet arī uzlaikošanai. Nenoliegšu – arī man bieži gadījušies mirkļi, kad slinkums ņēmis virsroku un esmu nopirkusi kādu džemperi, to pienācīgi neapskatot, jo tas taču ATVĒLI LAIKU HUMPALU maksā tikai 3 eiro. Tomēr APMEKLĒJUMAM laika gaitā esmu mācījusies no savām kļūdām un iesaku Tāpat kā meklējot apģērbu ikvienam veltīt laiku, lai jebkurā citā veikalā, arī, ejot noskatīto uzmērītu – tas uz humpalām, der atcerēties, palīdzēs izvērtēt, vai apģērba ka ne visu iespējams atrast gabals jums piestāv un uzreiz. Nav svarīgi, vai meklē vai tam nav kādu iepriekš ko konkrētu vai vēlies tāpat nemanītu defektu. vien apskatīt piedāvājumu – tev jābūt gatavam, ka būs nepieciešams iegriezties vairāk nekā vienā veikalā līdz atradīsi vēlamo pērli. Šajā gadījumā liels pluss ir

NEBAIDIES EKSPERIMENTĒT Humpalas ir īstā vieta, kur meklēt ko neierastu un interesantu. Apmeklējot veikalus, nebaidies ieskatīties pretējā dzimuma apģērba un aksesuāru nodaļā, uzlaikot džemperi, kurš tev ir divus izmērus par lielu, vai uzvilkt zābakus, kuri šķiet piemēroti tikai kādam ekstravagantam iznācienam karnevālā! Tāpat eksperimentēt vari ar savām do it yourself prasmēm. Ja atrodi izcilu mēteli, taču tev nepatīk tā pogas, vai noskati superīgāku kleitu, kura, tavuprāt, izskatītos kā blūze, ļauj vaļu savai iztēlei!

Pavadot dažas stundas pie šujmašīnas, iespējams, radīsi sev lieliski piemērotu tērpu, par kuru būsi samaksājis neierasti zemu summu.

SEKO LĪDZI AKTUALITĀTĒM INTERNETĀ Gan veikalu mājaslapās un Facebook lapās, gan arī to skatlogos bieži vien atrodama aktuāla informācija par to, kad veikalos gaidāms jauns apģērba pievedums un kad tajās būs lielākās atlaides.

Sekojot līdzi aktualitātēm, iespējams efektīvāk plānot veikalu apmeklējumu – varēsi to apmeklēt mirklī, kad tajā ir visplašākā izvēle, vai arī dienā, kad jebkuru apģērbu iespējams iegādāties par 1 vai 2 eiro gabalā (dažos no veikaliem tiek organizētas arī laimīgās stundas, kurās viss piedāvājums maksā 30 vai 50 centus gabalā).

ATRODI MEKLĒTO, NEIZEJOT NO MĀJĀM Ja esi cilvēks, kuram nepatīk stundām ilgi staigāt pa veikaliem, kamēr atradīsi to, ko sirds kāro, lieliska opcija ir iepirkšanās internetā.

Jau vairākus gadus esmu iecienījusi tādus interneta veikalus kā andelemandele. lv un atverskapi.lv, kuros iespējams atrast sen kārotus apģērba gabalus, tikpat kā neizejot no mājām – tajos atrodami gan lietoti apģērbi labā un lieliskā stāvoklī, gan arī pavisam jaunas preces, kuras nelietotas stāv kādā cita skapī. Kā jau jebkurā interneta veikalā, arī šajos vari atlasīt sev nepieciešamo apģērba veidu, izmēru, krāsu un materiālu, kā arī summu, kādu esi gatavs maksāt – tas ļauj daudz ātrāk un efektīvāk nonākt pie vēlamā rezultāta gadījumos, kad nepieciešams iegādāties kaut ko konkrētu. #EZ

9

Viss, ko tu dari, skaitās

Ar Natāliju Knipši runāju 13. novembrī. Tā bija diena pēc Satversmes tiesas atzinuma, kas noteica pienākumu likumdevējam aizsargāt un atbalstīt arī viendzimuma partneru veidotas ģimenes. Natālija strādā advokātu birojā “Šķiņķis Pētersons”, kas veda šo lietu. Paralēli tam, Natālija vakaros studē tiesību zinātni maģistrantūrā Latvijas Universitātē un pilda ANO jauniešu delegātes pienākumus.

Raksta autore : Elza Elizabete Vanaga Foto : Anna Briede

Es noskatījos tavu vakar ievietoto Instagram storiju.

Man patika, cik priecīgi tu iespiedzies, filmējot Satversmes tiesas lēmumu.

Foršas, dzīvas emocijas.

Jā, es biju pārsteigta. Šī ir priecīga diena, un visi vēl joprojām par to ņemas.

10

Nebiji gaidījusi tādu rezultātu?

Satversmes tiesā ir gan liberālāki tiesneši, gan konservatīvāki tiesneši. Mēs nezinājām, ko sagaidīt. Vai nu būs, vai nebūs. Es biju pārliecināta, ka tika izdarīts viss, ko varēja izdarīt, lai mēs uzvarētu tajā lietā, bet biju pārsteigta. Es strādāju pie šīs lietas, veicu izpēti, bet visi lauri pienākas manam priekšniekam Matīsam, kurš piekrita uzņemties šo lietu

un pārstāvēja to mutvārdos.

Salīdzinot ar to, ko viņš darīja, es tur ļoti minimāli iesaistījos.

Bet katrā ziņā man ir liels prieks, ka es varēju būt daļa no kaut kā tik monumentāla Latvijas sabiedrībai.

Kā tev šķiet – šis lēmums dos impulsu lielākam atbalstam viendzimuma pāriem Latvijā? Jo šobrīd jau trešo reizi tiek vākti paraksti iniciatīvas Dzīvesbiedri ieviešanai, kas pirms tam divreiz tika noraidīta Saeimā.

Tās atziņas, ko Satversmes tiesa izteica kopumā, bija vērstas uz to, ka esošais regulējums attiecībā uz viendzimuma pāriem un tāda veida ģimenēm vispār ir antikonstitucionāls un nenodrošina viņiem pat aizsardzības minimumu. Tā kā tagad pēc šī sprieduma, manuprāt, Saeimai būs daudz grūtāk juridiski pamatot, kāpēc šo regulējumu neieviest. Es ceru, ka tas notiks šī sasaukuma laikā, tātad līdz 2022. gadam.

Tu minēji savā Instagram storijā, ka tev ir divi krusttēvi.

Tātad tu uzaugi vidē, kur viendzimuma pāru jautājums bija aktuāls un pazīstams…

Viņi gan nav mani oficiālie krusttēvi, jo es neesmu kristīta.

Es viņus tā vienkārši saucu jau gadiem. Bet man ir ļoti paveicies ar to, kādā vidē es uzaugu, jo man nevienu brīdi nebija pat šaubu, ka es atbalstu visu iespējamo orientāciju cilvēkus, lai ko viņi gribētu mīlēt, ar ko dzīvot kopā, ar ko būt attiecībās, veidot ģimeni. Prieks arī redzēt, ka Twitteris ir pilns ar cilvēkiem, kuriem vakardienas spriedums ir atvieglojums un dod cerību, ka viņi varētu palikt Latvijā un dzīvot pilnvērtīgi bez jebkādiem kompromisiem. Šis ir tikai pirmais solis, bet tas ir labs pirmais solis.

Tev nešķiet, ka Twitterī ir diezgan progresīvs sabiedrības burbulis? Liela daļa, kas neizmanto Twitteri, varbūt nemaz nepiekristu. Kā tu ieteiktu komunicēt ar šo sabiedrības daļu? Šādos jautājumos ļoti bieži ir kaut kādas vērtībās vai audzināšanā balstītas atšķirības. Mana pieeja - kas gan ne vienmēr ir izdodas, jo arī es dažreiz sadusmojos

un atbildu skarbi, – ir pieiet tam mierīgi un loģiski. Ar vēlmi saprast otru cilvēku un paskaidrot viņam. Ļoti bieži tās ir informētības un audzināšanas problēmas vai vienkārši aizspriedumi, kuriem reāli nav faktiska pamata.

Mierīgi runājot ar cilvēku, kuram ir šādi aizliedzoši uzskati, lēnā garā var nonākt pie tā, ka viņš pats saprot, ka viņa argumentācijā vai domā ir kaut kādas loģikas kļūdas.

Dažreiz cilvēks ir sadusmojies par kādu neiedomājami sīku gadījumu un vienkārši populistiski uzpūtis to, lai pamatotu savu argumentu, kura tur patiesībā nav. Runāt par šo vienmēr ir darbs, un tas ir daudz grūtāk nekā vienkārši strīdēties, bet man liekas, ka tas ir vislabākais risinājums.

Tātad tu tici, ka cilvēki spēj mainīt savus uzskatus…

Es domāju - pilnīgi noteikti.

Saeimā labs piemērs ir Artuss Kaimiņš, kurš ir mainījis savu nostāju pret partnerattiecību regulējumu. Es esmu pret strīdēšanos un pret cancel kultūru. Ja cilvēks ir gatavs mainīties un saprast savas pagātnes kļūdas, tad nosodīt viņu ir neproduktīvi un nenoved ne pie kā jēdzīga.

Dialogs un diskusija ir vienīgais ceļš.

Tu diezgan daudz esi iesaistījusies jauniešu politikā. Vai jaunieši Latvijā, tavuprāt, ir pietiekami aktīvi?

Pēc visiem gadiem jauniešu aktīvismā pirmā lieta, ko gribu teikt, - man riebjas vārds “jaunieši”. Tas uzliek kaut kādu asociāciju tai cilvēku grupai un nodala no pārējiem.

Bet jaunieši varētu būt aktīvāki, tāpat kā visas citas demogrāfiskās grupas. Manā burbulī, protams, aktīvisms iet uz urrā - visi iesaistās, visiem ir viedokļi. Ja maniem draugiem

kaut kas nav skaidrs, viņi vienmēr var uzrakstīt man.

Tāpat kā visi, kas man seko Instagramā. Es parasti atbildu.

Bet kopumā jaunieši nav pietiekami aktīvi. Pirmais jautājums, ko man uzdod kāds, kuru mēģinu iesaistīt, ir: “Kas man par to būs?” un “Kāpēc tu to vispār dari?”

“Nav kaut kas jādara tikai tāpēc, ka tev par to samaksās.“ Protams, tas ir ļoti privileģēts skatījums un es to saprotu.

Pirmā problēma ir, ka daudziem nav izpratnes par pašattīstības nozīmi, ko piešķir aktīvisms – tu izzini sevi, iegūsti jaunus kontaktus.

Otrkārt, nav izpratnes saiknei starp jauniešu nevalstisko organizāciju darbību un “īsto politiku”. Šeit gribu teikt, ka valsts institūcijas varētu būt aktīvākas jauniešu iesaistē.

Taču tagad ir daudz labāk nekā tas bija pirms dažiem gadiem. Mums šobrīd ir prezidents, kurš jauniešus iesaista pilnīgi visur. Pirms tam Latvijā neesmu redzējusi tāda līmeņa jauniešu iesaisti.

Pirmā lieta, ko parasti iesaka darīt, ir piedalīties vēlēšanās.

OK, cilvēks aiziet un atdod savu balsi. Ko tālāk? Kā veicināt vēlmi iesaistīties ārpus vēlēšanu perioda?

Aktīvisms un iesaiste sākas ilgi pirms vēlēšanām, vai vismaz nedēļu pirms. Ir liela atšķirība starp cilvēku, kurš aiziet vēlēt, jo viņam mamma lika un pateica, par ko vēlēt, un cilvēku, kurš zina, par ko vēlēt. Pat ja viņš ir izlasījis divu partiju programmas, kas viņam liekas vissaistošākās sirdij, un ir salīdzinājis tās.

Informēts vēlētājs un vienkārši vēlētājs ir divas ļoti dažādas lietas. Mans mērķis nav visiem uzspiest aktīvismu. Mans

11

mērķis ir parādīt - ja tevi interesē, piemēram, klimata pārmaiņas, tad politika vai aktīvisms ir tik vienkāršs, kā panākt to, ka tavā skolā vairs nav plastmasas salmiņu. Tā ir politika. Tieši tik ikdienišķa.

Tās ir faktiskas pārmaiņas, kas notiek tavā dzīvē.

Vai aiziet vēlēt neinformētam ir labāk nekā neaiziet vispār?

Noteikti. Iespēja vēlēt ir privilēģija. Neaizejot, tu to vienkārši neizmanto. Mēs bieži aizmirstam, cik traki var būt, ja šīs iespējas vēlēt vairs nav.

Tev ir diezgan liela Instagram auditorija.

Vai tu izjūti pienākuma sajūtu, lai informētu savus sekotājus par kaut kādiem politiskajiem vai sociālajiem procesiem?

Kopš es ieguvu ANO jauniešu delegāta amatu, es jūtos arvien vairāk atbildīga, jo tas amats ir reprezentatīvs. Man ir pārstāvības funkcija. Man ir svarīgi, ka es pārliecinos, ka ziņu avots ir pareizs un faktiski precīzs. Bet es nekad nelieku neko, kas man pašai neliekas nozīmīgi, kā arī nekad nebaidos izteikt savu viedokli. Es nelikšu, visticamāk, informāciju par, piemēram, pro-life, jo tas ir fundamentāli pret maniem principiem. Bet es likšu informāciju par to, kas notiek šobrīd, piemēram, Polijā vai Baltkrievijā.

12

Pirmo reizi es tavu vārdu dzirdēju YouTube kontekstā.

Pirms aptuveni pieciem gadiem tu vēl diezgan bieži veidoji video. Kāpēc pārtrauci?

Man tas apnika. Es sāku taisīt YouTube video pamatskolā vai vidusskolā, jo domāju, ka mācīšos režiju. Man ļoti patīk kino. Tad man tas likās jautri.

Mani gan diezgan pamatīgi apsmēja par YouTube video,

bet tas nebija iemesls, kāpēc es pārstāju. Nelikās, ka man ir kaut kas jēdzīgs sakāms tajā formātā tai auditorijai, tāpēc es izdomāju labāk paklusēt.

Man liekas, ka tā ir liela problēma šodien. Jā, ir forši radīt saturu, bet man ir svarīgi, lai tas ir kaut kas jēdzīgs un tur ir kaut kas saturīgs apakšā.

Ko tu iemācījies, veidojot saturu YouTube?

Pirmkārt, man tas noteikti iemācīja vairāk piedomāt pie tā, ko es saku. Otrkārt, tas man ir pierādījis, to, ko man tēvs kopš bērnības ir teicis: “Viss skaitās”. Pilnīgi viss, ko tu dari, skaitās. Tas, ko es darīju YouTube, noveda mani pie savas auditorijas, kas nozīmēja, ka es tiku Jauniešu Saeimas prezidijā. Tad sekojoši es sāku darīt to un vēl to… Tā kā viss ir saistīts. Lai gan, no vienas puses, būtu ļoti jauki šo YouTube laiku izdzēst no savas vēstures, no otras puses, bez tā es nekādā veidā nebūtu nonākusi tur, kur es esmu nonākusi tagad. Man tiešām ir paveicies ar tām iespējām, kas man ir nākušas pēc tam.

Septembra beigās tev bija iespēja piedalīties diskusijā par demokrātiju digitālajā laikmetā kopā ar Valsts Prezidentu un Francijas prezidentu. Pastāsti par šo pieredzi!

ka 22 gadu vecumā Valsts Prezidents mani ieteiktu diskusijai ar citas valsts prezidentu. Es esmu pateicīga prezidentam, ka viņš turpina iesaistīt gan mani, gan citus jauniešus Vai biji uztraukusies pirms diskusijas?

Patiesībā nē. (smejas). Agrāk ļoti uztraucos pirms publiskās runas – man trīcēja balss un rokas. Man bija panikas Tas bija ļoti šokējošs gadījums. lēkmes, tagad dažreiz ir. Bet Līdz brīdim, kad es dzīvē pēdējo dažu gadu laikā, esot ieraudzīju Francijas prezidentu, augstāka līmeņa paneļos, es nedomāju, ka tas reāli notiks. es saprotu, ka visi pārējie Plāni vienmēr var mainīties. cilvēki tajos ir sakarīgi un ka Pēc diskusijas es uzzināju, visi tur ir, lai panāktu kaut ka es biju viens no diviem ko produktīvu. Man ir lielāks paneļa cilvēkiem – mēs kopā stress, runājot semināros bijām četri, izņemot abus universitātē, nekā runājot ar prezidentus -, ko bija ieteicis Valstu Prezidentiem. (smejas). pats Valsts Prezidents. Es biju #EEV ļoti glaimota un šokēta. Kā cilvēks, kurš uzauga ar domu, ka dzīvē neko jēdzīgu neizdarīs, nekad nebūtu iedomājusies,

SAJŪTU MARŠUTS “OJĀRA SOĻI” & LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRA IZRĀDE “NĀVE ĒNĀ” Raksta autore: Annija Krūmiņa Foto: Latvijas Leļļu teātris

Tā kā šobrīd nav iespējams apmeklēt dažādus pasākumus iekštelpās, vienīgais variants ir uzvilkt mugurā biezas virsdrēbes, paņemt līdzi siltu tēju vai kafiju un doties garā pastaigā. Ja nav iespējas izbraukt ārpus Rīgas, tad laba alternatīva ir tepat – Pārdaugavā – Māras dīķa apkārtnē un Arkādijas parkā, kas zināmas kā dzejnieka Ojāra Vācieša pastaigu vietas. Šeit ir izveidots pastaigu maršruts, kura sākuma punkts ir meklējams pie Māras dīķa, skvērā, kas ir blakus adresei O. Vācieša iela 15. Šeit varēsi noskenēt QR kodu, kas atrodas uz informācijas staba. Tas aizvedīs uz audiogidu, kas aptuveni stundas garā pastaigā pastāstīs par šo apkaimi un pašu dzejnieku. Sajūtu maršrutā devos 18. novembra pēcpusdienā. Lai gan cilvēku parkā bija diezgan daudz, kas nedaudz traucēja izbaudīt austiņās skanošo dzeju, mūziku un aktiera Jāņa Kroņa stāstu par šo vietu un dzejnieku, taču, debesīm satumstot un tuvojoties vakaram, cilvēku palika daudz mazāk, un tad arī noskaņu varēja pilnībā izbaudīt. Šajā pastaigā doties un QR kodu izmantot var jebkurā diennakts laikā. Tā ir tava izvēle, kādas noskaņas piepildītu vēlies savu pastaigu.

Lai gan Latvijas Leļļu teātris pamatā asociējas ar bērnu izrādēm, taču tā repertuārā var atrast arī kaut ko, kas uzrunās pieaugušos. Neilgi pirms ārkārtas situācijas paspēju vēl tvert pēdējo kultūras notikumu un noskatījos režisora Rūdolfa Apses 16+ izrādi “Nāve ēnā”, kas veidota pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā” motīviem.

Izrādē spēlē trīs aktieri – Elīna Bojarkina, Rihards Zelezņevs, Matīss Millers –, ar kuriem kopā uz skatuves atrodas daudz televizoru, kuri izrādes gaitā tiek apzīmēti kā uz ledus gabala peldošie zvejnieki, kas ik pa laikam tiek pārvietoti, tā attēlojot kāda tēla bojāeju vai izglābšanos. Paredzētais izrādes ilgums ir tikai stunda un trīsdesmit minūtes, taču tā patiesībā beidzās 15 minūtes ātrāk. Dažbrīd radās sajūta, ka uz skatuves notiekošā televizoru pārvietošana, ko darīja paši aktieri, ir pārlieku bieža un ilga, radot vēlmi pēc pamanāmākas notikumu attīstības un izaugsmes. Lai gan ir saprotams lēnais izrādes temps, ko pieprasa pati sižeta līnija, taču dažbrīd tas mijās ar garlaicību, ko jutu ne tikai

es, bet arī varēja redzēt citu izrādes skatītāju ķermeņa valodā.

Man patika tas, ka izrādes sižetā tika vilktas paralēles ne tikai ar Blaumaņa darbu, bet tajā pārsteidzoši tika iepīta arī Covid-19 tēma.

Izrāde ļāva padomāt, cik R. Blaumaņa darbs ir mūsdienīgs un tajā aprakstītās problēmas,

morālās dilemmas un varoņu pārdzīvojumus var attiecināt arī uz šodienu. Īpašu noskaņu izrādei piešķīra mazais apmeklētāju skaits – lielā zāle bija praktiski tukša, kas vēl vairāk paspilgtināja sajūtu, ka ne tikai zvejnieki R. Blaumaņa darbā ir nonākuši uz vientuļa ledus gabala jūras vidū un ir spiesti izdarīt izvēles, kas robežojas starp dzīvību un nāvi, bet arī mēs katrs šajā laikā esam izolēti viens no otra un mūsu lēmumi un rīcība var ietekmēt kāda dzīvi. #AK 13

PIPARKŪKU RECEPTE ziemīgiem decembra vakariem

Autore: Sintija Augustova Foto: Aleksandra Moskaļenko

Ir pienācis laiks, kad gaiss smaržo pēc mandarīniem, pilsētās pamazām vakaros sāk parādīties krāsainas lampiņas un rodas vēlme ietīties pledā, uzvārīt karsto šokolādi, uzgrauzt kādu piparkūku un ieslēgt skatīties kādu ziemīgu filmu.

(Pačukstēsim - Avantūras ziemīgo filmu TOPu arī atradīsi šajā numurā!)

NEPIECIEŠAMIE PIEDERUMI: • • • •

• • • • •

14

Katliņš Panna Bļodiņa Koka vai karstumizturīgas plastmasas karote, ja ir metāla, var izmantot arī to, tikai jāņem vērā, ka tā var palikt ļoti karsta, tāpēc sagādā sev arī dvielīti vai cepšanas cimdiņu, lai neapdedzinātos Mīklas rullis Priekšauts, jo parasti šādos pasācienos milti lido uz visām pusēm Cepumiņu formiņas vai nazis, iztēle un radošums Cepamās paplātes, cepamais papīrs Glazūra, cukurpērlītes u.c.

SASTĀVDAĻAS: • • • • •

• •

200 g medus 200 g cukura 200 g sviesta 1 kilograms miltu un vēl viena saujiņa miltu klāt, lai varētu apkaisīt galdu, rokas un mīklas rulli garšvielas – koriandra sēklas, krustnagliņas, kanēlis, muskatrieksts, vari klāt pievienot arī kaltētu apelsīna miziņu. Ir iespējams nopirkt jau gatavu piparkūku garšvielu maisījumu. Garšvielu kopumā vajadzēs aptuveni 15-20 gramus 1 tējkarote sodas 1/4 glāzes karsta ūdens

SAGATAVOŠANĀS: Atbrīvo galda virsmu, jo uz tās mīcīsi piparkūku mīklu, ielej glāzē ūdeni, katliņā ieliec medu, sviestu un cukuru, pannā – atlikušo cukuru, atsevišķā traukā ieber vajadzīgo miltu daudzumu.

Vārdu sakot – sagatavo savu darba vietu tā, lai maksimāli ērti būtu visu aizsniegt, dabūt un likt mīklai klāt. Tā izdosies izvairīties no liekiem uztraukumiem un pats mīklas veidošanas process būs patīkamāks. Pirms sāc gatavot mīklu – ieslēdz sildīties cepeškrāsni uz 180 grādiem pēc celsija.

PAGATAVOŠANA: •

•

•

• •

• •

Jāstrādā būs divās frontēs – kamēr silst cepeškrāsns, katliņā uz lēnas uguns sildi medu, sviestu un pusi cukura, kopā ar piparkūku garšvielām, un vienlaikus uz pannas karamelizē atlikušo cukuru.

Kad cukurs pannā kļuvis brūns, tam pielej klāt ​¼ glāzes karsta ūdens un maisa, līdz viss cukurs izšķīdis. Cukura sīrupu lej klāt medus un sviesta maisījumam, pēc tam to uzvārot.

Kad iegūtā sviesta, medus un cukura masa uzvārījusies, to noņem no uguns un pamazām ber klāt miltus, kuri pirms tam sajaukti ar sodu. Tā kā masa ir karsta, no sākuma miltus tajā iemaisa ar karoti.

Kad ar karoti jau paliek grūti maisīt, iegūto mīklu liek uz galda un mīca, pakāpeniski pievienojot atlikušos miltus. Tavs mērķis ir iegūt mīklu, kas nelīp pie rokām.

Kad tas ir izdevies, ņem mīklas rulli un izrullē mīklu aptuveni puscentimetra biezumā, izmantojot cepumu formiņas vai nazi un savu iztēli, izveido piparkūciņas un liec tās uz cepamajām paplātēm, uz kurām uzklāts cepamais papīrs.

Liec paplātes ar piparkūkām krāsnī, cep tās 12-15 minūtes.

Ja tev šķiet, ka tās vēl nav izcepušās līdz galam, paturi tās krāsnī vēl piecas minūtes.

Gatavās piparkūkas izvelc ārā no krāsns, pagaidi, kamēr tās atdziest, un ļauj vaļu savam dekorētāja talantam!

PADOMS: Lai mīkla neliptu pie galda un rokām, kad to mīci, mīklas rulli, galda virsmu un savas rokas nedaudz apkaisi ar miltiem.

Traukus, kuros bija kausēts medus un cukurs, izmazgā pēc iespējas ātrāk, jo sacietējušu cukuru jeb karameli atmazgāt no traukiem būs vēl grūtāk nekā piekaltušus griķus no bļodiņas.

Tāpat rīkojies arī ar virsmu, uz kuras rullēji mīklu, jo piekaltušu piparkūku mīklu būs grūtāk no tās dabūt nost.

Paralēli ieslēdz savu mīļāko filmu vai mūzikas pleilisti, vai, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, - cep piparkūkas kopā ar saviem draugiem ar videozvanu palīdzību. Tā laiks paies ātrāk, veidosiet foršas atmiņas un kopā varēsiet pasmieties, ja kaut kas aizies greizi. Lai izdodas izcept supergardas piparkūkas! #SA

JA ESI IZMĒĢINĀJIS ŠO VAI KĀDU CITU AVANTŪRAS RECEPTI, ATSŪTI MUMS INSTAGRAM @ZURNALS_AVANTURA BILDI AR REZULTĀTU!

15

LIELÄ€ INTERVIJA

Baiba PrinduleRence 16

“Šis laika posms ir tikai kārtējais pieturas punkts” Raksta autore: Annija Krūmiņa Foto autore: Marta Krīgere, Baibas Prindules - Rences personīgais arhīvs, Linda Lauva

Baiba Prindule-Rence ir dekoratore un ikdienā vada Fejas komandu. Skaistums, ko Baiba ikdienā uzbur, iepriecina ne tikai viņu pašu, bet arī citus. Atbilstoši šī laika apstākļiem, sarunājos ar Baibu attālināti, taču viņas pozitīvisms un iekšējais vieglums atklājās gan attālināti, gan tiekoties klātienē uz fotosesiju. Pēc sarunas nākas secināt – šīs īpašības iegūst līdz ar dažādu ceļu un pārbaudījumu pārvarēšanu.

Kad aicināju tevi uz interviju, tu atbildēji: “Super, lai iet! Ar lielāko prieku”. Vai tu vienmēr ļaujies avantūrai un esi gatava dažādiem piedzīvojumiem?

Dziļākajā būtībā neesmu avantūriste, man ne pārāk patīk pārmaiņas.

Uz maziem, drošiem piedzīvojumiem, patīkamām lietām es noteikti “pavelkos” un diezgan daudz ko esmu gatava darīt brīvprātīgi, bez algas. Man ir svarīga ideja, vai es par to iedegos. Citos cilvēkos es arī ļoti novērtēju šo spēju.

Vai Latvijā vispār var kaut kur apgūt, iemācīties dekoratora profesiju?

“

Dekoratora profesija nav iemācāma, jo šim amatam ir plašs spektrs.

Vienīgi var mācīties kādu konkrētu virzienu, kas ir, piemēram, vides dizains. Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijā maģistrantūrā studēju vides dizainu.

Studijas ir zināšanu paplašinājums, jo principā interneta dzīles ir tik plašas, ka to, ko vajadzētu zināt, vari atrast pats. Tas ir laikietilpīgi, ir jāvelta laiks, lai skatītos Youtube video un Pinteresta bildes.

Riteni no jauna neizdomāsi, daudz kas jau ir izdomāts, piemēram, leņķi, kā pareizāk nofotografēt grāmatu.

„ 17

Ļoti daudz ko var mācīties jau no gatavām bildēm – par skatlogu iekārtojumu, pasākumu noformēšanu.

Citreiz domājot, ka varēšu izdarīt labāk, tomēr beigās nonāku pie secinājuma, ka jau iepriekš redzētais bildēs bija labāk. Jābūt atvērtu prātu, jāspēj no dažādām lekcijām, meistarklasēm paņemt to informāciju, kas vajadzīga tieši tev. Svarīgi ir pulēt talantu un atrast savu nišu. Man šķiet, ka mēs paliekam vērtīgāki, ja zinam vairāk. Es lepojos, ka esmu mācījusies žurnālistiku, zīmolu identitāti, mākslu, psiholoģiju, teātra režiju, tādējādi vienu darbiņu aptveru no visām pusēm kā tāds astoņkājis. Šobrīd tā, manuprāt, ir realitāte – prast pielāgoties, visu laiku nebūs tā, kā esam pieraduši. Tas arī pamatā ir radošums, saprast – ja esi žurnālists – paskaties vienu žurnālistikas virzienu, tad otru, vari rakstīt blogus, veidot storijus. To rīku ir tik daudz, tikai jāprot ar tiem darboties.

Tavs stāsts, kā nokļuvi līdz pasākumu dekorēšanai, ir interesants – vēlējies kļūt par aktrisi, tad tomēr mācījies psiholoģiju un beigās uzrakstīji trīs sabiedrībā zināmām dāmām, pēc kā pie Agneses Kleinas strādāji par brīvu. Kad sāki pirmos soļus dekoratores darbā, tev nebija izglītības. Vai tomēr iesaki jaunajiem censoņiem darīt tāpat kā tu agrāk – rakstīt iedvesmojošiem cilvēkiem un pie viņiem pastrādāt par brīvu? Šāda pieredze ir vērtīga jebkurā vecumā, pat ja strādā citā profesijā. Esot kopā ar inteliģentākiem, gudrākiem cilvēkiem kaut kādā jomā, tu uzsūc daļu viņu zināšanu sevī. Līdz ar to es teiktu, ka jēga ir vienmēr, ja ir laiks, iespējas un līdzekļi.

Tā vispār ir laba ideja – jautāt cilvēkiem, kas tevi iedvesmo, vai nevar viņus paēnot. Vai tev sākotnēji nebija bailes rakstīt Sanāk ir jābūt sabiedrībā atpazīstamiem daudzpusīgam un ar vēlmi cilvēkiem? mācīties.

Man bija bail no Pilnīgi noteikti. Šīm lietām atraidījuma, bet tajā brīdī novēlu saglabāties visa domāju, nepamēģināsi – mūža garumā. Neticu, neuzzināsi. Daudz grūtāk ka var zināt visu vai zināt man būtu bijis iet pie šiem pietiekami. Es domāju, ka cilvēkiem un runāt ar mācīšos dažādās skolās viņiem klātienē. Rakstīšana līdz sirmam vecumam. savā ziņā ir paslēpšanās. Es Man liekas tik forši, ka visu ļoti daudziem rakstīju un ar laiku uzzini kaut ko jaunu. daudziem arī tikos.

Pat ja kaut kāda lekcija Es uzaugu ārstu ģimenē šķiet garlaicīga, taču pāris un ar radošo sfēru nekad teikumi jau smadzenēs 18 iesēžas.

iepriekš nebiju saistīta. Visu mūžu domāju, ka būšu aktrise, tomēr, kad tas nesanāca, es domāju, ko tālāk darīt. Mani interesēja dažādas jomas, taču par pasākumu nozari neko nezināju. Es vispār neko nezināju – arī to, ka šie cilvēki, kam rakstu, ir slaveni vai atpazīstami. Instagram Latvijā vēl nebija, Facebook bija pirmie aizmetņi, tādēļ daudzi no cilvēkiem, kurus es apbrīnoju, tur nemaz nebija, vai viņu konti bija privāti. Nebija nekādu rīku, kas liktu šos cilvēkus vērtēt augstāk, lai man būtu viņiem bail rakstīt.

Agnese Kleina, Sindija Vilde un Inese ApseApsīte bija tā laika tavas iedvesmojošās sievietes.

Ja tev tagad būtu 19 vai 20 gadi un tu gribētu saprast, ko tālāk darīt ar savu dzīvi, kam tu šodien rakstītu un jautātu pēc iespējas pastrādāt par brīvu?

Es vispār negribētu atkal atgriezties 19 vai 20 gadu vecumā. Manai māsai šobrīd ir 20 gadi, es skatos uz viņu un domāju: “Ak Dievs, cik labi, ka esmu no tā ārā”.

Toreiz man bija sajūta, ka esmu pieaudzis cilvēks.

Atbraucu 18 gadu vecumā no Cēsīm dzīvot uz Rīgu.

Tajā brīdī esmu nekas, kaut kādu bakalauru mācos un nezinu, ko gribu darīt nākotnē. Visi man teica: ”Nu tikai mācies, mācies”. Viss, ko gribēju darīt, šķita tik neiespējami un tālu.

“

„

Šobrīd tā, manuprāt, ir realitāte – prast pielāgoties, visu laiku nebūs tā, kā esam pieraduši.

19

“

20

Bija grūti, tikmēr visi saka – iedvesmojies, dari šo, dari to, un man radās jautājums: “Ko tad es varu īpašu izdarīt, ja man ir tikai 21 gads?”

Tikai kādu 25 gadu vecumā es sāku justies vairāk vai mazāk apmierināta ar sistēmu un situāciju, kurā atrodos.

Es iesaku iet praksē uz uzņēmumu, tātad šobrīd rakstītu kādai pasākumu aģentūrai.

Tāpat ir jāraksta kādam konkrētam cilvēkam – aģentūras īpašniekam vai augstai amatpersonai uzņēmumā, jo rakstīt lietvedei vai informatīvajam epastam nav jēgas.

Ir jāvēršas pie konkrēta cilvēka.

Aģentūrā var novērot vairākus cilvēkus reizē – kā strādā grāmatvedis, projektu vadītājs, komandas radošais cilvēks. Lai gan prakses laikā esi viena konkrēta cilvēka asistents, bet tajā pašā laikā redzi, kā pārējie strādā, kā notiek komandas darbs, tā uzsūcot prakses laikā informāciju no vairākiem cilvēkiem reizē.

Manā gadījumā tā bija Agnese Kleina, pie kuras darbojos brīvprātīgi, bet viņa strādāja viena, tādēļ es saņēmu tikai viena cilvēka

„

sajūtu un situāciju par visu industriju.

Taču šodien es gribētu redzētu kā darbojas kopums, komanda.

Cik liela ietekme šobrīd dizainā, estētikas izpratnē un tās pieprasījumā ir sociālajiem tīkliem, kas atspoguļo “skaisto” dzīvi kā Instagram un Pinterest?

Instagram ir visātrākā reklāma. Tur esmu jau astoņus gadus un caur to būtībā kļuvu arī atpazīstama. Man vēl joprojām ir šī sajūta, ka Instagramā sanāk visu laiku lielīties. Kaut kādā mirklī man tas paliek nepatīkami, bet būtībā es uzskatu, ka tā ir fantastiska platforma, kas dota par velti. Vienīgais, kas vajadzīgs, ir telefons un interneta pieslēgums.

Instagram ir rīks, ar kuru vari sevi parādīt.

Nenoliedzami es biju arī pareizā vietā un laikā, jo šī platforma toreiz nebija tik

Šie ir zīmoli, kas ātri atklāj modes tendences ne tikai apģērbā, bet arī interjera priekšmetos. Es vienmēr saku, ka tā ir ātrā trendu skoliņa. Reizi mēnesī ir vētīgi iziet cauri šiem veikaliem un papētīt to piedāvājumu. Pagājušie Ziemassvētki bija izteikti ar īpaši spilgti zaļām eglēm, daudz skuju apdrukām un melnu, pelēku un tumši zaļu krāsu. Šobrīd tas ir smilšu tonis, korķis un dabīgais koks.

populāra kā šobrīd, taču arī tagad jaunieši, kas domā par satura veidošanu un rīkojas, sevi spēj parādīt.

Vai šobrīd ir aktuālas kādas konkrētas dizaina, interjera tendences?

Visnotaļ viena no aktualitātēm ir smilškrāsa.

Viss melnbaltais un pelēkais tiek kombinēts ar bēšu, smilškrāsu vai brūnu krāsu.

Krāsa kā tendence pārtver visas jomas – gan modi, estētiku, gan Instagram kontus.

Ziemā ir aktuāla mājīguma sajūta, ko rada dažādi pinumi. Gada aukstākais laiks ir brīdis, kad ziemeļos dzīvojošie, skandināvi iet urrā ar savu stilistiku.

Katram notikumam vai interjeram ir savas aktualitātes, vienmēr ir grūti pateikt, kādas tieši ir tendences, jo tas ir ļoti individuāli. Šobrīd akmens izmantojums nāk modē, audumos izmanto ādu.

Katram virzienam ir kaut kas savs, tāpat arī cilvēki – vienam patīk minimālisms, vienam vērtīgi ir visu sienu nokarināt ar mantām.

Vienmēr vajag noskatīties aktuālās modes skates, jo arī interjerā un eksterjerā ienāk šīs tendences. Tagad Prada un Chanel piedāvā smilškrāsas mēteļus un ikdienas apģērbu. Tas viss vēlāk arī novērojams interjera aksesuāros.

“

Visātrākais, kā Latvijā saprast, kas no interjera aksesuāriem ir aktuāls, ir aiziet uz H&M home vai Zara home.

Tad sanāk, ka vienkārši ir jāvēro to, kas notiek apkārt.

„

Protams. Tas ir tāpat kā turēt atvērtu prātu uz mācībām, tā arī dizainu, gaumes sajūtu. Tas viss ir cilvēku izgudrojums un to arī ražo un patērē paši cilvēki.

Vai tu uzskati, ka skaista apkārtējā vide palīdz arī psiholoģiskā ziņā justies labāk?

Ir veikti dažādi pētījumi par to. Cilvēki ir produktīvāki un biznesa vidē veiksmīgāki, ja viņiem apkārt ir sakārtota un estētiska vide, ir domāts par pareizu krāsu izmantojumu, dažreiz ir nepieciešama balta vide, kas palīdz nākt klajā ar jaunām idejām. Būt estētiskā vidē vienmēr ir svarīgi.

21

Vai tu centies radīt skaistu vidi ne tikai svētkos, bet arī ikdienā?

Jā, man citreiz liekas, ka tā dzīvo visi. Ja tev ir iespēja izvēlēties no plaukta krūzi, tu paņem to, kas tev patīk. Man tas liekas ļoti pašsaprotami, bet ticu, ka daudziem tā nav. Es cenšos dzīvot skaisti, sev atgādinu, ka mirklis ir jāizbauda, ka pats esi atbildīgs, kā tu uzliec ēdienu uz sava šķīvja. Ļoti daudz ko var darīt mierīgi, skaisti un bez stresa – tā ir tava izvēle – vai tu tā dari, vai nē. Es cenšos katru dienu nodzīvot skaisti.

Kas tev labāk patīk – gatavošanās svētkiem vai tomēr pati svinēšana?

Es biežāk gatavojos svētkiem, jo no visām svinībām, kuras dekorēju, gada laikā tikai kādās desmit pati esmu piedalījusies. Es ļoti izbaudu gatavošanās procesu. Zinu, ka Ziemassvētku laikā daudzi cilvēki ir atteikušies pirkt dāvanas vai ģimenē veic izlozi un katrs saņem vienu dāvanu, taču man patīk šajā laikā meklēt dāvanas saviem mīļajiem, jo tajā brīdī es domāju par konkrēto cilvēku. Katra lieta, ko rokās paņemu, liek domāt, ko šis cilvēks domātu par to, kā reaģētu.

Beigās sanāk, ka esmu savā galvā kādas trīs vai četras stundas padzīvojusi kopā ar šo cilvēku.

Man bieži ir tā, ka pagatavoju vakariņas un man tās nemaz negribas ēst. Viens aspekts ir tas, ka

22

gatavošanas laikā esmu kaut ko pagaršojusi, bet otrs ir tas, ka esmu visu savu enerģiju atdevusi ēdienam, ka man tas liekas negaršīgs un man fiziski to negribas ēst. Kaut kādā brīdī tā ir bijis ar svētkiem, ko pati taisu, ka beigās ir nogurums vai nav kaut kas sanācis, kā sākumā biju iecerējusi, un tad negūstu pilnvērtīgu gandarījumu svinot.

Kuri tev pašai ir mīļākie svētki?

Man ļoti patīk Ziemassvētki un Jāņi. Man patīk tradīcijas – gan ģimenes, gan sabiedrības, gan pasaules mērogā. Tradīcijas un rituāli kaut kādā brīdī kļūst kā nomierinošs elements. Es zinu, ka Ziemassvētkos aizbraukšu uz bērnības mājām un mamma no rīta ceps karbonādes, tad veidosim piparkūkas un aizbrauksim uz baznīcu. Es zinu, kas tas ir, ko gaidu, un tam līdzi nāk liela siltuma sajūta. Tāpat ir arī Jāņos, kad visa dzimta sanāk kopā, lai svinētu mana tēta un opja vārda dienu. Es zinu, ka būs šīs mazās lietiņas, kas katru gadu mani sagaida un padara mierīgu un priecīgu.

Tuvojas Ziemassvētki, kas ir laiks, kad tiek dekorēts visvairāk. Kā tu ieteiktu studentam izdekorēt, piemēram, savu koju istabiņu vai pirmo īrēto dzīvokli, zinot, ka studentiem nav parasti daudz līdzekļu, par kuriem šos dekorus nopirkt?

Studiju laikā man pašai Ziemassvētku egles ienešana īrētā istabā beidzās ar to, ka nevarēju to iznest ārā līdz pat februārim. Kopš tā laika es nevienu egli, Rīgā dzīvojot, neesmu turējusi. Man foršāk liekas, piemēram, ielikt stikla burkā lielu priedes zaru. Uz skujām var paskatīties citādāk, istabā ne vienmēr jābūt eglei.

Ziemassvētku lampiņas arī ir labs rīks, ar kuru dekorēt māju. Skaties vakarā datorā filmu, un pie burkas ar egles zaru nelielā kaudzītē spīd lampiņas. Svētku sajūtai jau nevajag daudz.

H&M home var nopirkt lielu, smaržīgu Ziemassvētku sveci. Ja prot zīmēt, uz loga ar baltu tāfeļflomasteru var kaut ko uzgleznot, uzrakstīt kādu citātu. Viss ir detaļās.

Vienā no iepriekšējām intervijām teici, ka tev citreiz cilvēkiem ir jāskaidro, kādēļ dekoratora darbam ir šādas cenas, cik pūles šajā darbā tiek ieguldītas. Vai ar gadiem sabiedrības izpratne un attieksme, tavuprāt, par šo profesiju ir uzlabojusies?

“

Vienmēr ir tā, ka māksliniecisko darbu īsti nesaprot un nenovērtē.

„

Neviens neiet strīdēties par piena cenu un nejautā atlaidi. Vienmēr būs tā, ka piens maksā tik, olas tik, bet radošo darbu varēs kaulēt.

Nevaru teikt, ka kaut kas ir mainījies sabiedrības izpratnē, bet drīzāk mainās mākslinieka attieksme pret savu darbu. Ar gadiem pieaug pārliecība – negribi šo – nevajag. Es nesauktu to par iedomību, drīzāk - tas ir rūdījums. Tavas darba stundas maksā tik, man ir jāsamaksā par degvielu, mašīnas kredītu, dzīvokļa kredītu, siltumu, noliktavu, algu grāmatvedim, tad man ir vēl 4, 5 darbinieki…

Saprotu, cik summā jānopelna, lai izdzīvotu tādu dzīvi, kādu šobrīd dzīvoju. Ja nenopelnu tik daudz – no kaut kā ir jāatsakās.

Tad tā ir lielāka sabiedrības problēma, ka radošu cilvēku darbs netiek novērtēts?

Droši vien. Cik nav dzirdēts par mūzikas koncertu vai teātra biļetēm. Tas tāds kopums. Pēc Maslova piramīdas, kultūra un māksla ir nevis tās, uz kuras balstās pasaule, bet gan vēlmes, piedevas. Stāsts ir par izvēli. Es uzskatu, ka apprecēties un nosvinēt Ziemassvētkus var arī mierīgi bez dekorācijām, man nav vēlmes arī kādam

kaut ko pierādīt. Ja esi veicis šādu izvēli, tad kādēļ ir jāprasa, kādēļ šī puķe tik dārga. Šobrīd viens no sabiedrībā aktuāliem tematiem ir globālā sasilšana, zero waste dzīvesveids. Cik viegli vai grūti dekoratora darbā šo principu ir ievērot?

Visas manas noliktavas dekorācijas var izmantot atkal un atkal, visa saknē jau ir domāšana par planētu.

Katram projektam es nepērku jaunas lietas, kaut ko no noliktavā piedāvātā es varu pielāgot, varu izīrēt. Es pie tā ļoti domāju, bet nevis dabas dēļ, bet domājot par resursiem kā tādiem.

Ar daudziem uzņēmumiem Ziemassvētku laikā domājam – nepērkam plastmasas bumbas, strādājam ar skujām, koku, drukājam uz pārstrādāta papīra. Lielie uzņēmumi iet uz to un domā par to pirmie.

“

Manā nozarē zaļā domāšana ir diskutabls jautājums.

„

Dažreiz ir par labu jāizvēlas plastmasas egli, jo to var lietot vairākus gadus un tā nebirst.

Tu intervijās bieži esi teikusi, ka esi vienmēr ceļā uz kaut ko. Tas nozīmē, ka tev nav tādu lielu konkrētu mērķu uz kuriem tiekties?

Tu vairāk paļaujies dzīves plūdumam?

Pamatā esmu pesimiste nevis optimiste. Vieglāk ir sagatavoties uz sliktāko scenāriju un pēc tam priecāties un izbaudīt, ja ir noticis kaut kas labs. Šobrīd visi mani plāni vīrusa ierobežojumu dēļ ir apstājušies, protams, es varu savā galvā par tiem domāt, bet no tā nebūs lielas jēgas.

Tā kā es darba vajadzībām daudz laika pavadu mašīnā, braucot no vienas vietas uz otru, tad man patīk izmantot šo salīdzinājumu un teikt, ka vienmēr esmu ceļā. Šis laika posms ir tikai kārtējais pieturas punkts.

Man patīk, ka šajā brīdī ņemu vērā iespējas un tās izmantoju.

Teorēriski ziemai bija jābūt manam peļņas laikam, kad notiek korporatīve pasākumi un daudz jāstrādā, taču šī gada ziema paies darot mazās sirdslietiņas. Es pieņemu, ka tā tam ir jābūt, un mēģinu nesatraukties par to, ko nevaru ietekmēt. Ticu, ka katram ir nolemts savs ceļš, un tas, cik apzinīgi mēs dzīvojam, tāds arī būs. #AK

23

5 FILMAS TAVIEM Autore: Elizabete Zariņa Foto: Elizabete Zariņa

Decembrim iestājoties, no svētku noskaņas ir tikpat kā neiespējami izvairīties.

Lielveikalos uz apli skan vienas un tās pašas Ziemassvētku dziesmas, daudzdzīvokļu namu logus grezno rotājumi, un televīzijā redzamas tādas klasikas kā Home Alone, How the Grinch Stole Christmas un Elf – filmas, kuras, šķiet, visi jau zinām no galvas. Tā kā daļa aktīvo ziemas izpriecu šogad varētu izpalikt, nešaubos, ka vismaz manā dzīvokļa iemītnieku lokā filmu vakari kļūs par tradīciju, tāpēc šajā izdevumā vēlos padalīties ar piecām filmām, kuras šomēnes esmu apņēmusies noskatīties. Lai gan šajās filmās, atšķirībā no pieminētajām klasikām, galvenais uzsvars nav uz Ziemassvētkiem, tās tik un tā spēs ienest ikvienās mājās kaut kripatiņu ticības, ka ziema beidzot ir klāt – arī tad, ja no sniega atkal nebūs ne miņas un par decembra iestāšanos liecinās vien ieraksts kalendārā.

1. Edward Scissorhands (1990) Filmas galvenais varonis ir Džonija Depa atveidotais Edvards Šķērrocis – kāda zinātnieka nepabeigts izgudrojums, kuram roku vietā palikuši asmeņi. Neierasto nepilnību un atšķirību dēļ savu ikdienu Šķērrocis pavada vientulībā, taču filmas gaitā iepazīstas un iemīlas Vinonas Raideres atveidotajā varonē. Manuprāt, filma ir lieliski piemērota svētku laikam – tajā atklājas burvīga ziemas ainava, kas veicina svētku

24

ZIEMAS VAKARIEM

noskaņu, turklāt filmas sižets liek ikvienam aizdomāties par savām vērtībām, izdarītajām izvēlēm un līdzcilvēkiem, kas gadumijai ir tik ļoti raksturīgi.

2. Harry Potter and the Philosopher’s Stone (2001) Pirmā no astoņām Harija Potera sērijas filmām noteikti ir mana mīļākā – tā ļauj līdz ar filmas varoņiem pavisam no jauna atklāt maģijas pasauli un aizmirst par realitāti, turklāt tā rada neaizstājamu svētku noskaņu.

Lai gan Ziemassvētki un to gaidīšana redzama tikai dažās filmas epizodēs, tomēr sniegotais Cūkkārpas pagalms, eglēm rotātā Lielā zāle un noslēpumainie, taču mājīgie skolas gaiteņi ikreiz man ļauj sajusties kā svētkos – arī tad, ja Latvijas laikapstākļi par to it nemaz neliecina.

3. The Chronicles of Narnia – The Lion, The Witch and The Wardrobe (2005) Filmas galvenie varoņi ir Pīters, Sūzena, Edmunds un Lūsija – brāļi un māsas, kuri apmetušies uz dzīvi kādā lauku mājā un caur noslēpumainu drēbju skapi atrod ceļu uz pasaku zemi Nārniju.

Filmas sižets ne vien aizraus piedzīvojumu meklētājus un ļaus ikvienam just līdzi varoņiem, kuri cenšas atbrīvot zemi no raganas lāsta, bet arī katrā mājā ienesīs sniegotas ziemas mēnešu noskaņas tad, kad to visvairāk pietrūks – Nārnija ir zeme, kurā ziema un sals valda visu gadu.

4. The Holiday (2006) Filmas galvenās varones ir divas pavisam atšķirīgas sievietes, kuras, pārciešot lielas sirdssāpes, neilgi pirms Ziemassvētkiem nolemj uz divām nedēļām apmainīties ar mājvietām un dzīvēm – tajā atspoguļots svētku laiks Losandželosā un kādā mazā Anglijas ciematiņā. Šī noteikti ir viena no filmām, kuras skatos, kad ikdienā atkal nepieciešams ieviest siltumu un prieku – tā liek aizdomāties un arvien vairāk novērtēt savu ģimeni, draugus, kā arī iedvesmo darīt labu un rūpēties ne vien par sevi, bet arī līdzcilvēkiem, kuri paši to vairs nespēj.

5.The Man Who Invented Christmas (2017) Šī biogrāfiskā drāma sniedz ieskatu autora Čārlza Dikensa dzīvē. Dažus gadus pēc Olivera Tvista izdošanas rakstnieku piemeklējušas finansiālas problēmas, un viņa publicētajiem darbiem vairs neveicas tik labi, kā gribētos. Cerēdams atgūt panākumus, viņš sāk rakstīt stāstu Ziemassvētku tematikā, tomēr sākotnēji nesaņem atbalstu, jo svētkus tolaik svinēja un atzina retais. Filmas sižetā atspoguļoti izaicinājumi autora profesionālajā un privātajā dzīvē laikā, kad tapa darbs, bez kura mūsdienās Ziemassvētki nav iedomājami vairākās ģimenēs – A Christmas Carol. #EZ

Saldā dzīve BEZ CUKURA! Autore : Elza Elizabete Vanaga Foto : Aleksandra Moskaļenko

Konfektes, kūkas, smalkmaizītes, šampanietis… Kuram gan kādreiz nekārojas kaut ko saldu? Man noteikti! Bet visi taču jau no bērnības zina, ka saldumi nav labi.

Tādēļ šomēnes izlēmu sevi izaicināt un pārbaudīt, cik viegli man būtu divas nedēļas atteikties no cukura.

Taču šoreiz ņēmu talkā savu kolēģi Anniju, cerībā, ka tā šo izaicinājumu būs vieglāk pārvarēt. Lai vai cik daudz un dažādu pētījumu par cukuru nebūtu veikti, visos var novērot līdzīgus secinājumus – lielākā daļa cilvēku ikdienā patērē daudz par daudz cukura, un tā ietekme nav labvēlīga.

Mēs ar Anniju vienojāmies no sava uztura izslēgt pievienotos cukurus, neatsakoties no svaigiem augļiem.

Pārsteidzošā kārtā - cukurs ir atrodams ne tikai saldumos, bet arī ļoti daudzos sāļajos produktos, piemēram, pusfabrikātos, mērcēs utml. Mums bija jāpēta visu produktu etiķetes, un tas šo izaicinājumu padarīja nedaudz grūtāku, nekā pirmajā brīdī sagaidījām.

Ja nu kādam ir aizmirsušies visi sliktie cukura aspekti, ko mamma vienmēr bērnībā skandināja, varu tos atgādināt. Pārmērīgs cukura patēriņš ne tikai bojā tavus skaistos pērļu baltos zobus, bet ietekmē arī tavu orgānu veselību. Viens no pirmajiem orgāniem, kas uz to norāda, ir āda - tās kvalitāte pasliktinās un tā noveco ātrāk. Pievienotais cukurs sastāv arī no tā sauktajām “tukšajām kilokalorijām”. Tām ir zema barojošā vērtība jeb tajās nav vitamīnu, minerālu, antioksidantu vai citu mikroelementu. Vienkāršiem vārdiem sakot - tās nedod neko vērtīgu. Šīs tukšās kilokalorijas var novest pie pārlieku liela ikdienā uzņemtā kilokaloriju daudzuma, kam savukārt seko aptaukošanās un nereti arī sirds un asinsvadu slimības. Šīs

Pasaules Veselības organizācija rekomendē vienas dienas laikā neuzņemt vairāk kā 25 gramus pievienotā cukura, tostarp cukura medū un augļu sulās.

Tās ir aptuveni 6 tējkarotes. diemžēl ir tikai dažas no visām problēmām, ko var izraisīt pārāk liels cukura patēriņš. Ja neesi pārliecināts par to, vai tavi ēšanas paradumi attiecībā uz cukuru ir veselīgi, padomā par to, cik bieži piedzīvo vēdera un zobu sāpes. Arī biežas garastāvokļa maiņas, nogurums un izsalkums var norādīt uz pārmērīgu cukura patēriņu.

Cik tad salda bija mūsu dzīve šīs divas nedēļas bez saldumiem?

Annijai bija diezgan grūti, kaut gan viņa labprātāk ikdienā izvēlas sāļus našķus. Viņa saprata, ka vislielākā vēlme pēc saldumiem ir tad, kad patiesībā vienkārši gribas ēst. Risinājums, ko Annija atrada, bija regulāri gatavot maltītes mājās pašai, kas ārkārtas situācijā izrādījās gana vienkārši. Ja sakārojās saldumus, viņa tos aizstāja ar riekstiem, augļiem un ogām. Ja vēlme pēc čipsiem nebija pārvarama, tad, par laimi, veikalos ir pieejami arī bezcukura, dabīgāki varianti,

lai gan maciņam tie ir mazāk draudzīgi. Man savukārt gāja vieglāk nekā gaidīju. Kopš pandēmijas sākuma aizvien vairāk gatavoju ēst pati un ārpus mājām ēdu diezgan maz. Līdz ar to izvairīties no produktiem, kuros ir pievienotais cukurs, bija diezgan viegli. Man gan ir kārs zobs uz saldumiem, tādēļ vajadzēja sev veikalā atgādināt, ka šobrīd saldumu plauktiem būs vien jāiet garām. Tā vietā izvēlējos iegādāties augļus.

Tomēr vislielākās grūtības šajās divās nedēļās man sagādāja sociālais aspekts. Ir diezgan grūti sēdēt ar tuvajiem pie galda, uz kura salikti dažādi našķi, pēc kuriem roka automātiski sniedzas. Ir vēl grūtāk atteikt, kad kāds ar kucēna ačtelēm jau trešo reizi pārjautā, vai tiešām nenogaršosi paša cepto banānmaizi.

Šis izaicinājums noteikti nav viegls, taču ir izdarāms. Iesaku pievērst lielāku uzmanību visam savam uzturam, plānoti doties uz pārtikas veikalu un maltītes gatavot pašam. To turpmāk arī plānoju darīt, lai gan no pašceptās banānmaizes gan vairs neatteikšos. #EEV

25

AUTO VS VELO Viesturs Silenieks: “Velo atrisina visas problēmas” Autore : Marta Krīgere Foto : Marta Krīgere, Kristaps Ungurs (momenti.lv)

Uzņēmējs, Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks vairāk kā 20 gadus aktīvi iesaistās kvalitatīvas veloinfrastruktūras attīstīšanā Latvijā. Sarunā par velotransporta nozīmi uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību, Silenieks atgādina, kā pārdomātas veloinfrastruktūras attīstība spēj atrisināt valstī esošās vides, veselības, drošības, ekonomikas problēmas.

Latvijā galvenie nāves cēloņi ir sirds un asinsvadu slimības, kuras rodas galvenokārt “Ikdienā ir ļoti neērti, mazkustīga dzīvesveida Tātad - jākustas vairāk, bīstami pārvietoties rezultātā. kas nozīmē, ka būtu jāatbalsta vairāk velo nevis auto. No vides ar divriteni.” viedokļa raugoties, velosipēds Nav loģiski satiksmes noteikumi, tērē mazāk dabas resursus, rada mazāk piesārņojumu, neaizņem nav absolūti nekādi valsts standarti kā vajag būvēt, projektēt daudz vietas. Velo atrisina ļoti daudz lietas. Ja būtu labāka veloinfrastruktūru. Es sapratu, veloinfrastruktūra, tad cilvēki ka ja ne kā nav, tad vajag kaut vairāk pārvietotos ar velosipēdu, ko radīt. Tad es sāku iesaistīties mazāk būtu nepieciešama velo dzīvē vairāk, piedalīties dažādos projektos, riteņbraucēju kopīgā autoinfrastruktūra, cilvēki mazāk pārvietotos ar auto organizācijās, klubos. un iegādātos mazāk mašīnas, līdz ar to netiktu bojāti ceļi,

Pastāsti, kādas ir tavas attiecības ar velosipēdu?

Neatceros precīzi cik man bija gadi, kad iemācījos braukt ar velosipēdu, bet tas varētu būt tad, kad man bija četri gadi. Un tad nebija tā, ka es varēju braukt kad vēlos, varēju braukt tikai tad, kad mamma ļāva. Tā aktīvāk sāku braukt ar velosipēdu 90. gadu vidū. Mēs ar draugiem studiju laikā sākām organizēt ceļojumus kā velotūrsima braucienus, vedām latviešus uz ārzemēm, ceļot ar velosipēdiem. Tajā laikā atvēra robežas un braukt uz ārzemēm bija topā. Neviens ar velosipēdiem tajā laikā neceļoja uz ārzemēm, reti kurš arī organizēja tādus braucienus. Arī šobrīd reti kurš organizē ceļojumus ar velosipēdiem uz ārzemēm.

Kādas emocijas, pārdomas tev radās, ceļojot ar velosipēdu ārpus Latvijas?

Es sapratu, cik mums viss ir slikti, ka šajā jomā vispār nekas nav attīstīts, un

26

Kādas problēmas būtu iespējams atrisināt, ja cilvēki ikdienā vairāk pārvietotos ar velosipēdu?

rezultātā mazāk naudas jātērē.

Rīgā sastrēgumi visvairāk ir no rītiem, kad vecāki ved savus bērnus uz skolu. Problēma ir sliktā veloinfrastruktūrā, kura ir nedroša, bīstama. Ja būtu droši pārvietoties pa Rīgu ar velosipēdu, tad būtu arī mazāk sastrēgumu, jo bērniem būtu iespēja tikt līdz skolai pašiem.Infrastruktūra ir tā, kuru mēs radām, un infrastruktūra, kuru esam radījuši, veido kopējos cilvēku paradumus. Ja tev ir priekšā peļķe, tad lai tiktu tālāk, tu leksi pāri, vai apiesi tai garām, visdrīzāk pa vidu cauri peļķei neiesi. Tie, kuri nevarēs lēkt pāri, tie centīsies apiet peļķi, bet tie kuri nevarēs paiet garām, tie ies cauri, un pēc tam kāds brīnīsies, kādēļ zālītē ir taka, vai dubļi.

“Mēs radām vidi, un vide veido mūs kā personības. Ja mēs uztaisām neglītu vidi, vide veidos neglītas personības.”

Ko zaudē valsts, ja cilvēki ikdienā izvēlas labāk pārvietoties ar automobili nevis velosipēdu?

Auto kopumā izmaksā dārgi tautsaimniecībai, jo cilvēki lieki patērē, zaudē laiku, ne tikai sēžot sastrēgumos, bet gan arī labojot un uzturot mašīnu.

Līdz ar to, cilvēki kavē darbu, viņiem tiek atņemts laiks, kurā viņi varētu gūt peļņu. Katra stunda, minūte, sekunde maksā naudu. Degviela, par kuru iedzīvotāji Latvijā maksā naudu, tiek simtprocentīgi importēta no ārvalstīm, kā rezultātā Latvijas ekonomika no tā neko neiegūst.

Elektromašīna būtu daudz draudzīgāks variants, vismaz Latvija iegūtu vairāk, jo mēs šeit pat Latvijā ražojam elektrību. Es atbalstu elektrotransportu arī no nacionālās drošības viedokļa, jo, ja Krievija pēkšņi aiztaisa trubu, tad viss apstājas, bet velosipēds un elektrotransports neapstājas. Nozīmīgs ir kopējais sabiedrības ieguvums, nevis man kā riteņbraucējam ieguvums.

Kuras valstis, tavā izpratnē, būtu labs piemērs kvalitatīvai velo infrastruktūrai?

Dānija un Holande. Šajās valstīs cilvēki veido biznesa plānu satiksmei, izvērtējot plusus un mīnusus, ieguvumus un zaudējumus. Viņi izrēķina to, cik izmaksā ceļš, kad varēs atpelnīt ieguldīto naudu, cik izmaksā katrs nobrauktais cilvēks, un ko tas nozīmē valsts ekonomikai. CSDD (Ceļu satiksmes drošības direkcija) ir aprēķinājusi, ka Latvijā viens nobrauktais cilvēks vidēji izmaksā 500 000 eiro.Tie ir līdzekļi, ko aptuveni viens cilvēks sava mūža garumā saražo. Gadā, ja nobrauc aptuveni 100 cilvēkus, tad katru gadu valsts zaudē 50 000 000 eiro.

1999. gadā Latvijas Riteņbraucēju apvienība valdībai iniciēja Velosatiksmes attīstības plāna izstrādi. Kā ministrijām ir veicies ar plāna īstenošanu?

Es, kad runāju ar satiksmes ministriju par Velosatiksmes attīstības plānu, teicu, ka plānu ir nepieciešams izstrādāt par tautsaimniecību, nevis par riteņbraukšanu. Stāsts ir par kultūru, par vidi, par drošību, par izglītību, veselību. Taču, ministrija šādu domāšanu, diemžēl, nesaprot.

“Mums tā valstiskā problēma ir tāda, ka cilvēki iet kā pa kartupeļu vagām, viņus noliek vagas galā, kur katrs strādā pie savas vagas un neredz kas notiek blakus vagā,” kur nu vēl laukā kopumā un kur nu vēl aizdomāties par kartupeļu tirgu Latvijā, Eiropā un pasaulē. Mums ministrijas ir kā 15 vagas, kur katras mauc pa savējo un neredz, kur viena otru var papildināt. Ja tu vēlies dzīt uz priekšu kādu jautājumu,

tad par to runās tikai tad, kad tu kādam centīsies kaut ko atņemt.

Vajadzētu būt tā, ka tiek atrasts kopīgs risinājums. Šādi notiek ar visiem jautājumiem, ja nav konflikts, tad neviens neiesaistās.

Problēma ir šauras domāšanas trūkums - cilvēki neredz lauku kopumā.

Ir dzirdēts, ka velosipēdistu organizāciju pārstāvji ķiveres lietošanu uzskata par bezjēdzīgu. Kādēļ liela daļa cilvēku uzskata, ka ķiveres lietošana mazina risku gūt traumas?

Ir ļoti daudz aizspriedumi, kurus cilvēki kultivē, bet tam apakšā nav nekādas pētījuma bāzes. Piemēram, par ķiveru lietošanu. Nevienā valstī Eiropā nav obligāta ķiveru lietošana.

Pētījumi ir pierādījuši to, ka tam ir negatīvs efekts. Mums šķiet pašsaprotami, ja tev ir uzvilkta ķivere, tad tu esi drošībā. Cilvēks bruņās ir pārgalvīgāks, uzņemas vairāk riskus, bez bruņām cilvēks ir piesardzīgāks. No šī izriet jautājums - vai mums vajag satiksmē iedrošināt būt pārgalvīgiem vai būt mierīgākiem?

Protams, mierīgākiem, satiksmē riskēt nevajag. Veloķiveru ražotāji paši apgalvo, ka ķivere nav domāta, lai aizsargātu cilvēku no traumām. Velosipēda ķivere pasargā vienīgi galvas virspusi un ir efektīva tikai sadursmēs līdz 20 kilometriem stundā. Lielākā daļa velosipēdistu sadursmju ar automašīnām notiek pie lielāka ātruma, un nāves gadījumi galvenokārt ir saistīti ar sprandas lūzumu, no kā ķivere nepasargā.

Ja būtu droša veloinfrastruktūra, tad cilvēki mazāk gūtu traumas un mašīnām būtu mazāka iespēja nobraukt velobraucēju. Valsts iegūtu vairāk, ja sabiedrība nodarbotos ar fiziskām aktivitātēm un būtu veselīga, nekā, ja cilvēki lietotu ķiveres un nesportotu.#MK

27

VIBE CHECK Autore : Sintija Augustova

Klāt ir gada pēdējais mēnesis. Kaut kā šogad liekas, ka laiks paskrien pavisam fiksi, vai ne? Varbūt tāpēc, ka noteiktu apstākļu dēļ lielu savas ikdienas daļu pavadām mājās pie ekrāniem, varbūt tāpēc, ka rodas arvien vairāk veidu, kā kavēt laiku brīžos, kad nedarām darbiņus skolai vai universitātei. Jo stunda, ko pavada strādājot pie referāta, un stunda, ko pavada skatoties seriālus, kaut gan cipariski ir vienādi garas, taču pēc sajūtām ir pilnīgi atšķirīgas. Piedāvāju dažus paņēmienus, kā likt laikam ritēt nedaudz lēnāk.

Tā kā kopīgi filmu vakari klātienē diemžēl nevar notikt, pamēģini tos uzrīkot digitāli ar Teleparty spraudņa palīdzību. Es to daru šādi – pirms tam ar draugiem norunājam, kādu filmu/seriālu skatīsimies, tad izveidoju Zoom vai Google Meet sapulci, kurai visi pieslēdzamies.

Pēc tam iemetu linku uz Teleparty.

Kaut gan katrs skatāmies savās mājās, tas vien, ka esam saslēgušies kopā videozvanā un varam brīvi pārspriest seriālā vai filmā redzēto, reaģēt viens uz otra emocijām, sniedz tuvības sajūtu. Tā kopā ar draugiem esmu noskatījusies gan The Haunting of Hill House, gan arī Ratched. Pavisam nesen pati veicu nelielu savdabīgu eksperimentu – vienu dienu neko produktīvu nedarīju, tik skatījos seriālus vai YouTube video, pēc tam visu nākošo dienu pavadīju ārā, vienkārši pastaigājoties, būtībā – esot kustībā.

28

Urban Dictionary interpretācijā Vibe Check ir spontāns brīdis, kad tiek pārbaudīts tavs vaibs jeb sajūtas, apkārtējā atmosfēra.

Diena, kuru pavadīju neko nedarot svaigā gaisā, šķita daudz piepildītāka par to, kuru pavadīju neko nedarot mājās, vāļājoties gultā.

Bez mitas atjaunojot YouTube galveno lappusi, meklējot izklaidi garlaicīgajiem un drūmajiem rudens vakariem, atklāju sev pilnīgi jaunu un svešu mākslas jomu - mākslas darbu, precīzāk, gleznu restaurāciju. Visvairāk mani aizrauj kanāls Baumgartner Restaurations. Tā kā par mākslas darbu restaurāciju nezināju pilnīgi neko, visu jauno informāciju uzsūcu pilnībā. Katru šī kanāla video skatos ar aizrautību un nenovēršot acis no ekrāna. Novēlu arī tev atrast kaut ko jaunu, kas tevi aizrauj un mudina izzināt vairāk un rakt dziļāk! #SA

DECEMBRA FOTO Foto: Paula Brante Modele: Šeila Orlova

Foto: Pauls Rūdolfs Stēga Modele: Karīna Kiršteina

Foto: Laura Šīraka Modele: Justīne Tīlika Foto: Sandija Megi Modele: Dace Līga Dzelme

Foto: Karolīna Dievaite Modele: Laura Zaruma

Foto: Laura Zaruma Modele: Karolīna Dievaite

Foto: Šeila Orlova Modele: Paula Brante

Foto: Aleksandra Moskaļenko Modele: Ieva Sloka

29

Vai Tu zināji?

Autore : Aleksandra Moskaļenko Teksta avots : https://www.socialmediatoday.com/ Foto : Viktor Szabo (Unslpash)

Ko tik mēs neizmantojam ikdienā - Instagram, Facebook, Snapchat, Whatsapp utt. Katru dienu vismaz reizi es pati atveru kādu no šīm aplikācijām un pamanu kaut ko jaunu.

Manuprāt, atjauninājumi notiek gandrīz katru dienu (ja ne katru dienu) un bieži vien par to nekur netiek rakstīts. Piemēram, noteikti visi ir redzējuši jauno Instagram atjauninājumu, kurš ir satricinājis tūkstošiem cilvēku - viss izskatās citādāk, pogas nav savā vietā un ir grūti pierast pie jaunā izkārtojuma. Bet kas notiek citās aplikācijās un kādi jaunumi ir pieejami? Par šo un citām lietām pastāstīšu šajā rakstā.

Instagram Instagram ir paziņojis par savas meklēšanas funkcionalitātes atjauninājumu, kas lietotājiem ļaus meklēt konkrētus atslēgvārdus, nevis tikai profilu nosaukumus, tēmturus un atrašanās vietas.

Tas atvieglos plašāka satura klāsta atrašanu, bet tas var mainīt arī meklēšanas iespējas zīmoliem, kuri vēlas palielināt savu Instagram veiktspēju. Tātad - atslēgvārdi ir Instagram meklētāja nākotne. Jāsāk pārdomāt to, ko liec aprakstos zem savām bildēm!

Snapchat 30

Facebook, Twitter & Google Facebook, Twitter un Google apvienosies, lai apkarotu COVID-19 vakcīnu nepatieso informāciju. Kad COVID-19 vakcīna tuvojas izlaišanai, lielākās tehnoloģiju platformas ir vienojušās sadarboties ar jaunu programmu, kopā ar faktu pārbaudes organizācijām, lai formulētu jaunas, uzlabotas pieejas nepareizas informācijas izplatīšanai par vakcīnas parādīšanos. Visi trīs uzņēmumi jau ir sākuši šo, piemēram, Facebook oktobrī paziņoja par anti-vax reklāmu aizliegumu, kā arī Twitter martā pievienoja brīdinājumus par meklējumiem, kas saistīti ar vakcīnām. Neuzķeries uz nepatiesu informāciju un neizplati to, par ko nav 100% pārliecinātības. Teiksim “nē” nepatiesām ziņām!

Snapchat pievieno astroloģiskos profilus, lai lietotāji varētu redzēt savu saderību ar citiem lietotājiem. Snapchat astroloģiskie profili lietotājiem sniegs ieskatu par viņu zvaigžņu zīmi un to, ko tas nozīmē viņiem un viņu attiecībām.

Lai atrastu savu astroloģisko Snapchat profilu: Dodies uz savu Snapchat profilu, pieskaroties savam Bitmoji Image, kas atrodas labajā augšējā stūrī (tas viss notiek uz ekrāna, kad tu tikko atver aplikāciju); Blakus savam vārdam un Snap Score meklē violetu ikonu ar savu horoskopa zīmi; Pieskaries tai ikonai, tālāk vajag ievadīt visus nepieciešamos datus; Tagad tev ir savs astroloģiskais profils! Izmēģini un parādi draugiem. #AM

31

^

Lai silti un gaisi svetki!

Foto: Olya Kobruseva no Pexels