Alma Mater rudens 2020 by Latvijas Universitāte

2020/3

www.lu.lv

ISSN 1691-8185

Elementārdaļiņu fizika nav tikai CERN

“Zaļās tehnoloģijas” podiņā Rīga uzvar Oksfordu

“Zelta bedre” vēsturniekiem

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2020 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: Māris Zanders un LU Akadēmiskais apgāds Pētnieki un pētījumu tēmas ir dažādas. Dažkārt nenoslēpjama ir autoru vēlme nonākt informatīvās telpas “virsrakstos”, un šā mērķa vārdā publika tiek apgādāta ar intriģējoši skanošiem “atklājumiem”, kas visbiežāk ir korelācijas, nevis cēloņsakarības. Rakstot šo sleju septembra pēdējās dienās, hronoloģiski nesens piemērs ir “atklājums”, ka tas, cik intensīvas ir konkrētā indivīda garšas izjūtas, varot liecināt par viņa politiskajām simpātijām [1]. Cilvēki ar jutīgām, kā dažkārt saka, garšas kārpiņām, sliecoties atbalstīt konservatīvas idejas. Manuprāt, tās ir blēņas. Dažkārt pētniekiem ir raksturīga tāda aizrautība ar viņu lietoto metodi, ka kļūst nedaudz neomulīgi. Vēl viens nesens piemērs: algoritms, analizējot cilvēka runu, varot identificēt to, vai cilvēks jūtas vientuļš [2]. Varbūt tehnoloģija (lietoju šo apzīmējumu vispārināti) šajā gadījumā nekļūdās, tomēr es personīgi nevēlētos, lai kaut kāds “algoritms”, apstrādājot manas runas ierakstus, sniegtu arī atzinumus par manu emocionālo un psihes stāvokli vispār. Šādā kontekstā man simpātiski ir jaunā Alma Mater varoņi Latvijas

Universitātes pētnieku saimē – viņi nedzenas pēc ātriem panākumiem, nesteidzas ar atbildēm. Vai runa būtu par epidemiologa priekšstatu, kas ir profesionāli korekts situācijas novērtējums, vai par juristu vēlmi likumdošanas iniciatīvu vispirms kārtīgi analizēt, vai gados jaunas vides pētnieces neatlaidību ceļā uz viņas idejas komercializāciju. Savai nozarei uzticīgs vēsturnieks nekad neteiks, ka, piemēram, Neatkarības kara tēma ir izpētīta pilnībā, īsts filologs atradīs jaunus aspektus klasiķa, šajā gadījumā Veidenbauma, daiļradē. Nevarētu teikt, ka sarunāties par zinātni pandēmijas apstākļos (tostarp ierobežojumu dēļ) ir viegli, tomēr jāsaka, ka man bija patīkami tikties ar šiem un citiem gaišiem Latvijas Universitātes cilvēkiem šajos mēnešos.

FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments; shutterstock MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Māris Zanders

[1] https://psycnet.apa.org/ record/2020-65099-001 [2] https://www.sciencedirect.com/ science/article/pii/S1064748120304796

PIRMĀ VĀKA FOTO: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments

Saturs 4

Zinātne ir kā siena, kurā katrs pētnieks iebūvē savu ķieģelīti Trūkst cilvēku, kuri spēj kvalitatīvi strādāt ar lieliem datu apjomiem medicīnā. Kalna virsotni aizsedz mākoņi “Cilvēki vēlas sarežģītus jautājumus formulēt vienkāršos vārdos”

mums ir lielas 10 Ambīcijas “Ja tu pats zini, ko vēlies,

iespējas Latvijas Universitātē ir lielas”

4 10

pārmaiņas notika, 14 Milzīgas sākot ar politisko un

beidzot ar ēdienkarti Cēsu kauju laikā Rīgā, Esplanādē, amerikāņi spēlēja beisbolu!

izzināšana, 17 Pasaules nevis gatavu formulējumu

iegaumēšana Tradīcija “skolotājs visu zina labāk” ir riskanta.

skaidru 20 Nezaudēt saprātu – tautā labi zināms

20 17

novēlējums Kāds sakars Alcheimeram un 2. tipa diabētam?

profesija mūsdienās 23 Jurista ir viena no dinamiskākajām

“Dažkārt liekas, ka lēmumu pieņēmējiem kritērijs ir nevis – kā labāk, bet – kā vienkāršāk?”

ir saprotams 26 Veidenbaums arī studentiem 2020. gadā

Kādas tik idejas “vārījās” viņa galvā!

notikumi Latvijas 29 Nozīmīgi Universitātē

26 3

kurā katrs pētnieks iebūvē savu ķieģelīti

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē jauna akadēmiskā maģistra studiju programma – epidemioloģija un medicīniskā statistika. Ar programmas direktori Latvijas Universitātes asociēto profesori Liliānu Civjāni sarunājas Māris Zanders.

omāju, ka sabiedrības vairākumam jēdziens “epidemioloģija” saistās galvenokārt ar jēdzienu “medicīna”, tomēr, cik saprotu, tā ir starpdisciplināra nozare. Es formulētu tā: epidemioloģija ir metodes, kas saistītas ar visu, kas skar cilvēka organismu, un šādā

aspektā mums jārunā arī par psiholoģiju, socioloģiju utt. Ļoti labi, bet, šķiet, šīm metodēm ir jādarbojas principiāli atšķirīgās cēloņsakarību vidēs. Piemēram, ja mēs ņemam datu apjomus no sociālajiem tīkliem, lai redzētu, kur dārgie Latvijas iedzīvotāji, par spīti visām rekomendācijām, braukā apkārt pa pasauli, tie ir

puslīdz, kā saka, eksakti dati, uz kuriem pamatojoties mēs varam kaut ko prognozēt. Savukārt cilvēku uzvedība a priori dažkārt ir neprognozējama. Dati, par kuriem jūs runājat, ir tikai ļoti neliela daļa no tā, ar ko nodarbojas epidemioloģija. Tā ir aprakstošā statistika, tā nav pētniecība. Aptauja ir arī statistika par

Asociētā profesore Liliāna Civjāne

Zinātne ir kā siena,

to, ko cilvēki, piemēram, iegādājās lielveikalos. Un no šādām aptaujām līdz pētniecībai ir ļoti ilgs ceļš. Ja es jautāju cilvēkam “kāda ir jūsu dzīves kvalitāte?”, tā lielā mērā ir socioloģija. Nākamie ir jautājumi par to, ar ko šī dzīves kvalitāte ir saistīta – ar jūsu veselības stāvokli, ar tuvinieku atbalstu, ar kādu jūs varat rēķināties. Te nāk klāt psiholoģiskie aspekti. Mans doktora darbs tieši bija saistīts ar šādiem dzīves kvalitātes, stresa jautājumiem. Mēs varam tālāk veidot modeli, kas būtībā ir prognoze, lai saprastu, kāds faktors – kopumā tādi ir apmēram 55 – kādās situācijās ietekmēs dzīves kvalitāti. Tāpat svarīgi ir izprast šo faktoru mijiedarbību. Piemēram, troksnis un gaisa piesārņojums kā faktori katrs atsevišķi veido vienu situāciju, savukārt, tiem savienojoties, stress palielinās. Tad es redzu citu problēmu. Proti, tas, par ko jūs runājat, paredz pietiekami ilgu laiku, kas ir pētnieku rīcībā, savukārt šobrīd (un, domāju, arī tuvākajā nākotnē) sabiedrība no epidemiologiem sagaida salīdzinoši operatīvus secinājumus un rekomendācijas. Steiga savukārt palielina kļūdainu izteikumu iespējamību. Atcerēsimies, piemēram, atšķirīgās rekomendācijas par aizsargmasku lietderību. Taisnība, tā ir problēma, ka no epidemiologiem prasa par to, par ko vairāk vajadzētu iztaujāt virusologus. Prognozēšana, ar ko nodarbojas epidemiologi, prasa ļoti rūpīgu attieksmi pret šeit un tagad pieejamajiem datiem. Piemēram, trokšņa līmenis pasliktina manas kognitīvās spējas. Labi. Bet varbūt manu kognitīvo spēju pasliktināšanās nozīmē arī to, ka es vairāk dzirdu troksni. Angļu valodā šādai situācijai ir apzīmējums reverse casuality – jā, X un Y faktori ir saistīti, bet ne tā, kā jums liekas. Īsi sakot, patiesībā vienīgie pētījumi, ar kuriem mums vajadzētu strādāt, ir tādi, kas attiecas uz gariem laika nogriežņiem, savukārt arī pusgads (ja runājam, piemēram, par Covid-19 kontekstu) no šā viedokļa nav garš laika periods.

“

Tā ir problēma, ka no epidemiologiem prasa par to, par ko vairāk vajadzētu iztaujāt virusologus Es jau grasījos jautāt “ko darīt?”, bet sakaunējos par jautājuma retoriskumu. Ko darīt? Gaidīt. Pretējā gadījumā mēs redzam, ka Covid-19 tematikā ir daudz atsauktu zinātnisku publikāciju, lai gan tās publicētas ļoti labos zinātniskos žurnālos. Mēs, epidemiologi, protams, varam apstrādāt šobrīd pieejamos datus, tomēr es personīgi negribētu ķerties pie ļoti nopietnu secinājumu formulēšanas. Kas no jūsu viedokļa ir jēdzīgs laika nogrieznis? Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs pētāt. Piemēram, ja runa ir par terora akta ietekmi uz jūsu psihi, būs nepieciešams ilgāks periods nekā tad, ja jūs pētāt, atvainojiet, ļaundabīgā audzēja plaušās ietekmi uz jūsu psihi. Studiju programmas Latvijas Universitātē parādīšanās pandēmijas laikā no PR viedokļa ir īsta veiksme, tomēr es, protams, saprotu, ka plāni par tādu bija agrāk. Es apmēram pēdējos trīsdesmit gadus esmu pavadījusi ārpus Latvijas, tomēr, kad dažādu iemeslu dēļ sāku analizēt, kā Latvijā augstākās izglītības klāstā varētu pietrūkt, secināju, ka tāda varētu būt maģistra programma jomā, ko sauc par public health, “sabiedrības veselība”. Profesors Indriķis Muižnieks pauda atbalstu, vienīgi problēma bija tāda, ka es nezināju, ka Latvijā nevar būt divas programmas ar līdzīgiem nosaukumiem dažādās augstskolās. Proti, “sabiedrības veselības” maģistra studija programma jau bija Rīgas

Stradiņa universitātē. Līdz ar to plāni, kā redzat, mazliet mainījās, tomēr varbūt pat labi, ka tā, jo epidemioloģija un sabiedrības veselība nav viens un tas pats. Tāpat, manuprāt, par labu nāks medicīniskās statistikas sadaļa, jo mums patiesībā krājas datu masīvi, bet trūkst cilvēku, kuri mācētu tos labi apstrādāt. Ja runājam par datiem, labprāt dzirdētu speciālista vērtējumu par tiem. No vienas puses, datu it kā ir ļoti daudz, no otras puses, cik jēdzīgi tie ir, ja neskaita to “garšīgumu” medijiem. Piemēram, tas, ka interneta meklētājprogrammās vārdkopas “klepus”, “ko nozīmē klepus?”, “vai klepus nozīmē Covid-19?” tiek ievadītas salīdzinoši lielākā apjomā – tas ir nomērījums cilvēku noskaņojumam vai tomēr kaut kas vairāk? Es nevaru izteikties par visiem datiem, jo pati strādāju ar gaisa piesārņojumu un troksni. Piemēram, Vācijā mēs veidojām divus atšķirīgus modeļus, jo var modelī iekļaut trok sni vispār un var nošķirti iekļaut troksni ielās. Es ļoti vienkāršoju, protams, bet runa ir par to, ka katram modelim ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Gaisa piesārņojuma gadījumā mēs strādājām ar septiņiem modeļiem. Labi, man šķiet pārliecinošāks viens vai divi no šiem septiņiem modeļiem, tomēr es rēķinos ar to, ka kādam citam pētniekam veiksmīgāki liksies citi modeļi. Mana attieksme pret šo situācija ir šāda: zinātne ir kā siena, kurā katrs mēs iebūvējam savu ķieģelīti. Un te nekādas traģēdijas nav. Svarīgi, lai pētnieki ir godīgi paši pret sevi un kolēģiem un skaidri apzinās izvēlētā modeļa ierobežojumus. Cita problēma ir datu sadrum stalotība. Piemēram, Latvijā ir dati, ko apkopo Slimību profilakses un kontroles centrs, ir dati, ko apkopo Nacionālais veselības dienests, un ir dati, kurus glabā slimnīcas. Līdzīgi ar medicīnisko dokumentāciju. Iedomāsimies situāciju. Cilvēkam Jelgavā ir klepus, un Jelgavā mediķiem rodas viedoklis, ka tās ir plaušu

vēža pazīmes. Šo cilvēku nosūta uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu (RAKUS). RAKUS “neredz”, kas darīts Jelgavā, izmeklējumi sākas no jauna. Gribēju nedaudz atgriezties pie starpdisciplinaritātes. Kad Rietumāfrikā notika cīņa pret Ebolas vīrusu, viena no problēmām bija tā, ka vietējā kultūrā ir pierasts ciešs fizisks kontakts starp cilvēkiem – apskaušanās utt. –, no kura izvairīties nozīmē “lauzt” kaut ko būtisku cilvēka pašidentitātē. Skaidrs, ka ārstam nav jābūt sociālantropologam. Jautājums ir par to, cik galu galā izplešas epidemioloģijas robežas, ja mēs saprotam, ka derētu klāt likt vēl to, to un vēl šo disciplīnu? Reliģijas pētniekus arī pieliekam? Pieliekam. Es strādāju Izraēlā, kur reliģiozie un sekulārie cilvēki savstarpēji būtiski atšķiras. Tāpat atšķiras Izraēlā dzīvojošo arābu paradumi, atsevišķi vēl jāskatās druzi un arī tie, kuri ieceļojuši no bijušās PSRS. Tikai ņemot vērā šo dažādo grupu atšķirīgumu, mēs varējām kaut ko izveidot valsts līmenī. Saprotot jūsu jautājumu, man jāsaka, ka vistuvāk optimālajam, šķiet, ir Vācijā (esmu nedaudz strādājusi arī Nīderlandē un Šveicē).

Mūsu laboratorijā Vācijā priekšniece bija epidemioloģe, komandā vēl bija divi epidemiologi, divi statistiķi – datu apstrādāji, divi neirologi, divi psihologi un viens sabiedrības veselības (public health) eksperts. Un tad mums bija labi raksti labos žurnālos (smejas). Starp citu – atcerējos mūsu sarunā pieminēto laika deficīta aspektu – mēs nodarbojāmies tikai ar pētniecību, un divi raksti gadā tika uzskatīts par labu līmeni.

“

Svarīgi, lai pētnieki ir godīgi paši pret sevi un kolēģiem un skaidri apzinās izvēlētā modeļa ierobežojumus Komandas darbs pētniecībā ir apsveicama prakse, bet šī tēma mani vedina uzdot citu jautājumu. Vai jūs nebiedē tas, ka jaunajā studiju programmā būs cilvēki ar ļoti dažādu sagatavotības līmeni un nāksies mācīt “no nulles”?

Es parasti sāku lekciju ar jautājumu par proporcijām. Nesapratu. Ja no 2000 cilvēkiem saslima 20 cilvēki, cik procentu tas ir? Īsi sakot, mēs rēķināmies ar to, ka pirmajā gadā daudz laika būs jāveltī konsultācijām par salīdzinoši vienkāršiem jautājumiem. Gan jau būs labi. Atgriežos pie satura jautājumiem. Nesen lasīju Džerija Millera “The Tyranny of Metrics”. Viens no secinājumiem – ar statistiku manipulē arī medicīnā. Piemēram, ja mediķiem ir noteikts kritērijs maksimāli ilgajam laikam, ko atvestais cilvēks spiests gaidīt uzņemšanas nodaļā, tad, lai “cipari” būtu pareizi, viņi šo cilvēku vienkārši patur kādu laiku ātrās palīdzības auto. Atkal jārunā par to, cik godīgi mēs esam, jo – jā, iztaisīt mēs varam tādus “ciparus”, kādus gribam. Ja es ilgi meklēšu lielā datu apjomā to, ko man vajag, gan jau es to atradīšu. Vienkārši ir jāievēro labas prakses vadlīnijas. Tas, ka vispār ir iespējams ar statistiku manipulēt, nemazina tās nepieciešamību. Un medicīnā statistika ir kaut kas krietni vairāk par gaidīšanas stundām.

Kalna virsotni aizsedz mākoņi 2020. gada jūnijā pēc vairākus gadus ilgušām diskusijām un konsultācijām tika apstiprināta Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) daļiņu fizikas attīstības Eiropā jauna stratēģija. Ar Latvijas Universitātes profesoru Vjačeslavu Kaščejevu sarunājas Māris Zanders.

a es pareizi saprotu, ir standarta modelis, kas tomēr kaut ko neizskaidro, piemēram, kāpēc novērojamā Visumā matērijas ir vairāk nekā antimatērijas, kas ir tumšā matērija u. c. Kāpēc tu saviebies? Pabeidz jautājumu, tad paskaidrošu. Tomēr kopumā tā var teikt. Un tad visi šie gudrie cilvēki CERN un ne tikai nodarbojas ar atbilžu meklēšanu. Ja mēs runājam par fundamentālo fiziku, kas meklē un iegūst atbildes uz jautājumiem par to, kā pasaule ir iekārtota, tad tas, ko, tēlaini izsakoties, ar vieglajām metodēm var izmērīt, ir izzināts tik precīzi, ka nezināmais ir vai nu ārkārtīgi mazos, vai ārkārtīgi lielos mērogos. Praktiski tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā mēģināt izskaidrot vēl nezināmo nozīmē nepieciešamību mērīt ārkārtīgi vājus signālus, un ir ārkārtīgi labi jāprot nodalīt šādus signālus no banāla “trokšņa”. Šāda “trokšņa” izcelsme var būt gan kosmiskie putekļi, gan netālās rūpnīcas, gan nepareizi sarēķināti procesi standartmodelī. Tātad CERN papildināja, atjaunoja pētniecības stratēģiju daļiņu fizikai. Vispirms “noliksim” CERN pareizā kontekstā. Tātad tie eksperimenti,

kādus var veikt tieši un tikai CERN, ir saistīti ar tādu īpašu apstākļu radīšanu, kādos retie procesi vispār var notikt. Tā ir jaunu daļiņu meklēšana jau zināmo daļiņu sadursmēs ļoti lielu enerģiju apstākļos. Šādā kontekstā CERN patiešām ir pasaules līderis. Tātad būtiska daļa no resursiem, kas Eiropā tiek atvēlēti daļiņu fizikas un fundamentālās fizikas jomai, tiek atvēlēti arī eksperimentiem, kuros tiek meklēti ļoti reti notikumi. Viens no šādiem notikumiem ir radioaktivitātes forma – dubultbēta sabrukšana. Viens ceļš: mums ir ļoti tīra viela ļoti lielā apjomā, mēs gaidām sabrukšanas procesus, skaitām tos un skatāmies, vai tajos parādās kaut kas, ko var uzskatīt par izņēmumu. Otrs ceļš: eksperimenti notiek kalnos, kur tiek ekranēta lielāka daļa no kosmiskā starojuma, kurā arī, iespējams, ir nezināmas daļiņas. Eiropā tiek ieti abi ceļi. Neitrīno daļiņu fizikas segmentā ir ko darīt, ir hipotēzes, kas jāpārbauda, te ir nepieciešami ļoti lieli finansiāli ieguldījumi, kādus veic gan Eiropa, gan ASV, gan Japāna. Atgriežos pie CERN stratēģijas. Atgādināšu, ka, būvējot Lielo hadronu paātrinātāju (LCH), bija skaidrs, ka vienu jaunu parādību atklās un ka, visticamāk, šī parādība būs Higsa bozons. Tagad, kad Higsa bozona parametri ir zināmi, var uzbūvēt speciālu iekārtu, kas ražotu tieši “higsus” pietiekami lielā apjomā, lai varētu kvantitatīvi pamērīt to īpašības. Kvalitatīvi jaunu daļiņu atklāšanai

hadronu paātrinātāji der labi, savukārt, lai pēc tam šīs daļiņas kvalitatīvi pamērītu, hadroni nav parocīgi. Iemesli ir citi, neiedziļināšos. Tātad nākamais solis – lai atklāto parādību kvalitatīvi izpētītu, nepieciešami leptonu paātrinātāji, kuros daļiņas mijiedarbojas ar enerģiju, kas ir daudz tīrāka, skaidrāka. CERN piedāvājums ir būvēt Higsa bozonu “fabriku”.

“

Patiesībā mums nav ne mazākās jausmas, kas “tumšā matērija” ir Nepārvērtē manu zināšanu līmeni. Es lasu populārzinātniskā līmeņa tekstus, un tajos diskurss ir tāds, ka daļiņu fizika ir nonākusi zināmā strupceļā. Vai formulēšu citādi: zinātnieki ir daļēji pašu radītās ažiotāžas upuri. Atceries, ar kādiem salīdzinājumiem notika Higsa bozona “pasniegšana” publikai? Nu publika gaida nākamo sensāciju un, ja tādas nav, saka, ka ir strupceļš. Kalna virsotni aizsedz mākoņi. Protams, var tur sazīmēt visu, ko vēlies, bet tam īsti nav pamata. Es sarunas sākumā saviebos tāpēc, ka tu minēji “tumšo matēriju”. Tas ir tāds bieži lietots vārdu savienojums,

bet patiesībā mums nav ne mazākās jausmas, kas “tumšā matērija” ir, toties ir daudz hipotēžu. Nepavisam nav atmesta hipotēze, ka tā ir anomālija makrofizikā, nevis elementārdaļiņu fizikā. Nav skaidra pavediena, pie kura pieķerties, lai šo noslēpumu atšķetinātu. Tāpēc mēs ķeramies pie visiem pavedieniem, kas ir mūsu rīcībā. Matērijas – antimatērijas asimetrijas problēma arī tiek trivializēta. Ir forši par tēmu “kāpēc kaut kas ir, nevis nav” pafilozofēt, bet atļaušos ironiski teikt, ka tā ir tikai cilvēka nezūdošā cerība sarežģītus jautājumus formulēt vienkāršos vārdos. Labākās teorijas tiek pārbaudītas eksperimentāli, bet kopumā tas nedaudz atgādina pazudušu atslēgu meklēšanu zem laternas – nevis tāpēc, ka ir skaidrs, ka atslēgas nokritušas zem laternas, bet tāpēc, ka tur ir gaišāks. Vai nevar grūtu sirdi pieņemt, ka ir kaut kas, ko cilvēks empīriski pārbaudīt nevar, un vienkārši uzrakstīt iekšēji loģisku skaidrojumu? Ja nav empīrisku pierādījumu, tad tā ir science fiction, ietērpta zinātniskā terminoloģijā. Ja pasaka – mainām vispār spēles noteikumus! –, tad mēs varam veidot jebkādas teorijas. Es saprotu tavu skepsi, bet runa ir par to, ka ir jautājumi, uz kuriem – tas skanēs tā metafiziski – nav cilvēka spēkos dot empīriski korektu atbildi. Piemēram, kas ir “apziņa”? Ko ar tādiem darīt? Es gan neesmu pārliecināts, ka zinātnieki uzskatītu par korektu vispār šādu jautājumu “kas ir apziņa?”, tomēr tā ir cita tēma. Tavā interpretācijā uz šādiem jautājumiem ir nepieciešama atbilde, un, ja tādas nav, tad tā ir sakāve, pēc kuras, tavuprāt, ir jānoslauka figūras no šaha galdiņa. Labi, tomēr es palieku pie tā: ja nav skaidras empīrikas, tad mēs ļaujamies peldējumā, kurā kādas hipotēzes pievilcīguma kritērijs var būt, piemēram, vai tā atbilst mūsu kaut kādām eksistenciālām problēmām

vai estētiskiem priekšstatiem. Savukārt tavas taujāšanas kontekstā taisnība ir: jā, sabiedrību var neapmierināt zinātnes atbilde “mēs to īsti nezinām”, “tas ir atkarīgs no...” un līdzīgas. Šādi mēs varam turpināt ilgi, tomēr atgriezīšos pie CERN. Domāju, ka nekļūdīšos, sakot, ka lielai daļai sabiedrības Latvijā ilgākā laika periodā daļiņu fizika asociējās ar tādu Vjačeslavu Kaščejevu kā puslīdz simpātisku publisku “seju”, bet tad parādījās ziņa, ka Latvija piedalīsies CERN finansiāli, un cilvēkiem radās jautājumi, kāpēc nauda jātērē šādi. Tas bija politisks lēmums, kaut kāda nauda ir piešķirta, un ir entuziasti, kuri ir gatavi faktiski tukšā vietā Latvijā veidot daļiņu fizikas un paātrinātāju fiziskas centru. Lai viņiem veicas, un, ja kādā virzienā mērķtiecīgi iegulda, tad bieži kaut kas arī sanāk... Pēc intonācijas jūtu, ka būs “bet”... ... bet risks ir tāds, ka mums var rasties kārdinājums pierakstīt saviem pūliņiem svešu izcilību.

“

Svarīgi ir uzdot jautājumu, kādēļ vispār ir nepieciešama fundamentālā pētniecība Es nevēlos provocēt tevi uz komentāriem, kas skar vietējās akadēmiskās vides iekšējās pretrunas. Formulēšu citādi: domāju, ka lielai daļai publikas, kas vispār par šo zinātnes segmentu interesējas, elementārdaļiņu fizika asociējas ar CERN projektu. Tas ir aplams priekšstats. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka nākamais būtiskais atklājums šajā segmentā

Profesors Vjačeslavs Kaščejevs

nāks tieši no CERN vai tā uzlabotās versijas un nevis no daudziem citiem eksperimentiem, kas tiek veikti uz Zemes un kosmosā. Ja mēs skatāmies uz Latvijas kontekstu, tad svarīgi ir uzdot jautājumu, kādēļ vispār ir nepieciešama fundamentālā pētniecība. Atbilde – pasaules pieredze liecina, ka, izdarot, atklājot kaut ko būtiski jaunu, konkrētajā vietā koncentrējas intelektuālie resursi. Gan vietējie, kuri nevis aizbrauc, bet turpina strādāt šajā vietā, potenciāli radot labumu visai sabiedrībai, gan, iespējams, izdodas piesaistīt arī ārvalstu interesi. Ja mēs šo jautājumu formulējam un nebaidāmies par

to diskutēt, tad mums ir atskaites punkts, lai vispār runātu par to, kādā starptautiskā pētniecības projektā ir vērts iesaistīties. CERN gadījumā mana skepse ir saistīta ar to, vai Latviju par savu bāzi izvēlēsies pasaules līmeņa pētnieki, pie kuriem gribēs braukt studēt doktorantūrā no citām valstīm; ticamāk, mēs ieguldīsim līdzekļus CERN infrastruktūrā un turpināsim eksportēt mūsu talantus. Otrā tēze. Fiziķiem dažkārt ir vēlme savu jomu uzskatīt par pārāku nekā, teiksim, ķīmija, savukārt daļiņu fiziķiem uzskatīt savu jomu par fundamentālāku, pārāku nekā citi fizikas virzieni. Ja

Latvijā ir pieņemts politisks lēmums pievienoties šādam snobu klubiņam, lai notiek. Tomēr man tas atgādina situāciju, kad cilvēks, kurš vēlas izveidot lielo korporāciju un kurš ir novērojis, ka lielo korporāciju bosi spēlē golfu, visu naudu iegulda, lai nopirktu dalību golfa klubā. CERN ir izcils PR, tomēr ļoti interesants darbs neitrīno kontekstā norit, piemēram, Karlsrūes Universitātē projektā KATRIN (Karlsruhe Tritium Neutrino Experiment), un tas ir darbs, ko ar paātrinātājiem nevar veikt. Jāsecina, ka CERN ir prasmīgi veidojis sabiedrības uztveri.

Lai tiktu pie retākajām anomālijām, pie vājākajiem signāliem, tiešām ir nepieciešama “miljardu zinātne”. Lai gan jāpiebilst, ka to var darīt arī mazāka mēroga eksperimentos, piemēram, ļoti precīzi izmērot vājās mij iedarbības stiprumu atomos; par šīm tēmām tev jārunā ar Mārci Auziņu. Un tikpat labi es varētu tev atgādināt, ka Latvijas Universitātes Fizikas institūts Salaspilī ir ražojis un piegādājis CERN šķidro metālu sūkņus vēl pirms visa šā haipa ap CERN, jo institūtā šajā jomā ir pasaules līmeņa profesionāļi. Jācer, ka politiskais lēmums par Latvijas iesaistīšanos CERN dos kādu labumu šādām vietējām izcilības saliņām.

Foto: Evija Krūze

EIT Food Innovation Prize Latvijas finālā šovasar par perspektīvāko Latvijas inovāciju lauksaimniecības un pārtikas nozarēs tika atzīts Latvijas Universitātes komandas projekts AUGAM. Ar komandas līderi pētnieci Vairu Obuku sarunājas Māris Zanders.

Ambīcijas mums ir lielas

lgstspējīgas attīstības, ekoloģijas tēmas ir populāras visā pasaulē, tomēr kādi bija iemesli, lai pievērstos tieši šādam projektam – biodegradējamiem konteineriem augu audzēšanai? Kāpēc ne, piemēram, biodegradējams pārtikas iepakojums?

Eiropā 5% no saražotās plastmasas nonāk lauksaimniecības nozarē. Kopš 1950. gada tikai neliela daļa no saražotās plastmasas pasaulē ir reāli pārstrādāta. Lauksaimniecība savukārt ir saistīta ar pārtikas industriju. Jo lielāka būs “zaļo” tehnoloģiju ietekme, jo labāk. Mēs tātad varam sākt ar vismaz vienas tirgus sadaļas sakārtošanu. Tāpat varu atgādināt, ka ilgtspējīgi risinājumi ir tieši saistīti ar bioloģisko lauksaimniecību, un prasības šajā virzienā tikai pastiprināsies. Mūsu produkta ražošanā izmanto tikai tādas izejvielas, kas iegūtas no industrijas blakusproduktiem un ezeru rekultivācijas. Šādi tas saturiski atbilst aprites ekonomikas

principiem. Mēs radām produktu, kas zemē sadalās un turklāt uzlabo augsnes kvalitāti, jo tajā ir jau iestrādātas augiem nepieciešamās barības vielas, tāpēc nav jālieto papildu mēslojums. Ļoti vienkāršoti izsakoties, tas būtu tā: tu pavasarī nopērc šādu podiņu vai konteineru, ieliec tajā substrātu, iestādi sēkliņu, izaudzē augu, ieliec zemē, stāds jau ir paņēmis nepieciešamās vielas no substrāta, stāda saknes sasniedz podiņu, kas savukārt būtībā ir augsnes stimulators. Varētu teikt, ka faktiski tev ir jāizmanto tikai ūdens. Angļu valodā šo tēmu sauc low maintenance gardening. Atjautīgu un nepieciešamu risinājumu netrūkst, bet kas notiek ar šādu projektu komercializāciju? Lai apsveicamais mērķis būtu sasniegts, tev šādi podiņi jāsaražo pietiekamā daudzumā un turklāt par pieņemamu cenu. Tad man jāpastāsta par šā projekta vēsturi, par kuru paradoksālā

“

Ilgtspējīgi risinājumi ir tieši saistīti ar bioloģisko lauksaimniecību, un prasības šajā virzienā pastiprināsies kārtā jāsaka tā: mēs attīstījāmies ļoti strauji un arī ļoti lēni. Proti, ar kompozītmateriālu izstrādi, kā saistvielu izmantojot sapropeli, es nodarbojos jau astoņus gadus. Un, jā, tagad esmu tikusi līdz produkta komercializācijas sākuma posmam, un es gatavojos piedāvāt šo produktu tirgum sadarbībā ar kādu, formulēšu tā, Latvijā veiksmīgu uzņēmēju. Ambīcijas mums ir ļoti lielas, ir arī visi nepieciešamie cilvēkresursi. Ir manas zināšanas, un ir šā īstajā laikā satiktā uzņēmēja zināšanas

Pētniece Vaira Obuka

uzņēmējdarbībā. Mēs sāksim ar Baltijas valstu tirgu, turpināsim ar Centrāleiropas reģionu un Skandināviju. Plāni mums ir globāli. Vācijas līmeņa valstīs cilvēks dārzkopības produktos iegulda apmēram 70 ASV dolāru gadā, Austrumeiropas valstīs

šīs summas, protams, ir būtiski mazākas – no 7 līdz 10 dolāriem. Īsi sakot un atbildot uz jautājumu, tirgus tiek pētīts. Mēs nokļuvām Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes izveidotajā Universitāšu

inkubatorā, kas kādreiz bija Zaļo tehnoloģiju inkubators. Nevarētu teikt, ka šajā procesā viss bija viegli, tomēr bez dalības inkubatorā mums nebūtu arī pavērusies iespēja piedalīties EIT Food Innovation Prize konkursā. Pēc uzvaras Latvijā mēs rudenī jau

Pārformulēšu savu pirmo jautājumu nedaudz provokatīvā izteiksmē. Ja šādas ilgtspējīgas attīstības tēmas ir aktuālas visā pasaulē, kā tas nākas, ka tieši Latvijā daži cilvēki izveido produktu, ko vismaz paši uzskata par ļoti perspektīvu? Es nedomāju, ka gudru cilvēku trūkst arī citur.

“

Ir jābūt augstām prasībām pašam pret sevi Es neapgalvoju, ka šī ir pasaules līmeņa inovācija. Objektīvi apzinos, ka vēl daudz darba jāiegulda. Tajā pašā laikā es neesmu saskārusies ar labākām alternatīvām mūsu produktam. Alternatīvas ir – ja lietojam apzīmējumu “podiņi” – podiņi, kas izgatavoti no kūdras, celulozes, kokosrieksta šķiedrām un govs mēsliem. Virknei šādu projektu ir problēmas ar ietvara biodegradāciju. Savukārt mūsu projektā ir dažādu aspektu kombinācija: gan biodegradējams ietvars, gan augsnes uzlabošana, nekādu sintētisku saistvielu u. c. Tu neatbildēji. Kādi ir priekšnoteikumi, lai, lūk, tāda Vaira Obuka nonāktu līdz šādam produktam.

piedalīsimies Eiropas līmenī, kur sacentīsies 17 valstu komandas. Darbošanās šādos inkubatoros ir devusi daudz zināšanu, un šobrīd es pati strādāju pie tāda inkubatora izveides, kas būs orientēts uz Silver economy (cilvēki vecuma grupā 50 +) tēmām.

Sākotnēji es daudz interesējos par videi draudzīgiem būvmateriāliem, saskāros ar tādu tēmu kā kūdras līme, aizgāju pie profesora Māra Kļaviņa, izstāstīju savu interesi, un viņš teica: nu, varam veikt salīdzinājumus ar sapropeļa izmantošanas potenciālu. Redzi, pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados sapropeli Latvijā daudz pētīja ķīmiķis Nikolajs Brakšs un vēl citi, bet, sabrūkot PSRS, pajuka arī šis izpētes virziens. Man tātad bija šis jau agrāk izpētītā apjoms, un es varēju virzīties uz priekšu. Raugoties no jauna pētnieka interešu viedokļa, cik attīstīta un labvēlīga ir

vide, infrastruktūra jaunā censoņa darbam? Manuprāt, ja tu nonāc Latvijas Universitātē un pats zini, ko tu vēlies darīt, tad iespējas ir ļoti lielas. Ir jābūt augstām prasībām pašam pret sevi arī saistībā ar komunikācijas prasmēm. Kad es 2017. gada sākumā nonācu Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departamenta Tehnoloģiju pārneses nodaļā, es tur satiku Mārtiņu Borodušķi, Laumu Muižnieci un citus, kuri man šajā jomā iemācīja to, ko nevienā grāmatā neizlasīsi. Zaļo tehnoloģiju inkubatorā es iepazinos ar Dāvidu Štēbeli un Solvitu Kostjukovu, kuri man ir daudz palīdzējuši ar padomu, kā labāk darīt, kā virzīties tālāk. Komunikācijas prasmēs, manuprāt, ietilpst arī atvērtība, proti, ka tu proti stāstīt par savu darbu, nebaidoties, ka kāds tavu ideju nozags. Nevajag baidīties – vienkārši tev ir jābūt rezerves variantiem, un tev ir jābūt arī piecus soļus priekšā citiem. Ja runājam konkrēti par manu projektu, tad es formulēšu citādi: jā, ja kādam ir vēlme, tad viņš izlasīs manas publikācijas, viņš var mēģināt atkārtot manas idejas, tomēr mana priekšrocība ir ekspertu, profesionāļu tīklojums, ko es apzināti esmu laika gaitā izveidojusi. Man ir paveicies arī strādāt ar pasniedzējiem – profesoriem Vizmu Nikolajevu, Māri Kļaviņu, Ģedertu Ieviņu –, kuri savu jomu zina vislabāk. Turklāt es turpinu strādāt arī citos ar kompozītmateriālu izmantošanu saistītos virzienos, tostarp būvmateriālu un skaņas absorbcijas tematikā. Tu sarunā vairākkārt esi pieminējusi kolēģu un partneru tīklojumu. Vai tas nozīmē, ka mazajā Latvijā nav nemaz tik sērīgi ar cilvēkresursiem? Intelektuālajā ziņā noteikti – mums ir augsta līmeņa cilvēki gan pētniecībā, gan uzņēmējdarbībā. Ir cilvēki, kuri strādā globālā līmenī, vienkārši plašāka sabiedrība par viņiem nezina, jo šie cilvēki nevēlas tērēt savu laiku pašreklāmai.

Milzīgas pārmaiņas notika, sākot ar politisko un beidzot ar ēdienkarti 14

17. un 18. septembrī notika starptautiska konference Cilvēks un karš. Atzīmējot simtgadi kopš Neatkarības kara beigām Latvijā, ko organizēja Latvijas Universitāte un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts. Ar projekta Karš un sabiedrība vadītāju Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu sarunājas Māris Zanders.

eiz, runājot par Neatkarības kara izpēti, tu ieminējies, ka pretēji viedoklim, ka vismaz militārie aspekti ir izpētīti, kā saka, krustu šķērsu, tā patiesībā nav. Šādā kontekstā es pieņemu, ka ar šā perioda sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras aspektiem ir vēl sērīgāk. Militārā un sociāli politiskā vēsture ir cieši saistīta, bet jautājums tātad ir par to, kas izpētīts. Es atkārtoju tēzi, ka pētīts ir maz, un mēs lielā mērā balstāmies uz pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tapušiem darbiem. Tas arī nozīmē, ka mēs turpinām lietot tolaik radušos mītus. Mēs arī pēc valstiskās neatkarības atgūšanas nodzīvojām ilgu laiku pārliecībā par to, ka par šo posmu viss ir izpētīts, jo, lūk, ģenerālis Mārtiņš Peniķis divdesmito un trīsdesmito gadu mijā sarakstījis vairākus darbus. Viņš savu darbu veica pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem, turklāt Peniķis nebija profesionāls vēsturnieks. Jā, militārās norises viņš izpētījis samērā labi, tomēr jāņem vērā, ka viņa nostāju lielā mērā ietekmēja arī tas, ka viņš pats aprakstītajos procesos bija piedalījies. Un viņš neko neraksta par to, kas notika, piemēram, 1919. gada pirmajā pusē, kad viņš no Latvijas bija aizbēdzis. “Nez kāpēc”. Skaidrs, ka viņš, līdzīgi kā virkne vēlāko

Latvijas armijas augstāko virsnieku, tolaik neticēja, ka valsts izveides projekts būs sekmīgs. Tomēr es gribētu uzsvērt, ka šā perioda vēsture ir ne tikai politiskās un militārās norises, tā aptver visas dzīves jomas. Un tam ir objektīvi iemesli. Padomā pats: Pirmais pasaules karš un Neatkarības karš – tie ir septiņi gadi! Tas ir pietiekami garš periods, kurā neatgriezeniski mainās Latvijas demogrāfiskā situācija, mainās priekšstati par vērtībām, par sievietes un bērna vietu sabiedrībā. Iedomājies, kāda bija to, teiksim tā, vēl puiku psihe, kuri aizgāja karot 1914. gadā un kurus atvaļināja no armijas 1920. gadā! Ir tūkstošiem kara invalīdu, par kuriem jaunajai valstij ir jāuzņemas atbildība. Ir lielas izmaiņas pat tādās sadzīves sastāvdaļās kā krogu kultūra. Rietumos tas viss ir sen pētīts, Latvijā mēs to tikai sākam. No pētnieka viedokļa tā ir “zelta bedre”. Es atgādināšu arī to, ka Baltijas reģionā tieši Latvija bija unikālā krustceļu situācijā. Piemēram, Igaunijā karš ienāca tikai 1918. gadā, turklāt bez kara darbības vispārpieņemtā izpratnē, jo tur vienkārši ienāca vācu armija. Pēc tam 1918. gada beigās – 1919. gada sākumā, kad, līdzīgi kā Latvijā, Igaunijā ienāca Sarkanā armija. Savukārt Latviju ļoti tieši un konkrēti šķērsoja frontes līnija.

Tu pats esi daudz pētījis ASV Sarkanā Krusta misiju un ASV Palīdzības administrācijas darbību Latvijā šajā periodā. Kas mums vēl ir? Pats esmu lasījis krājumu par Liepāju šajā laikā…

“

Rietumos tas viss ir sen pētīts, Latvijā mēs to tikai sākam Mani doktoranti raksta. Inna Gīle raksta par medicīnas vēstures aspektiem – slimībām, epidēmijām, medicīnisko aprūpi. Aiga Bērziņa pēta represīvās iestādes, tostarp cietumus. Man ir vesels saraksts ar tēmām, ko nākotnē pētīt! Piemēram, sports. Mums tolaik bija sporta sacensības! Beisbolu spēlējoši amerikāņi Esplanādē Rīgā 1919. gada jūnijā – Cēsu kauju laikā! (Smejas.) 1920. gadā, lai gan joprojām notiek karš, Latvija gribēja piedalīties olimpiskajās spēlēs Antverpenē! Tas neizdevās, jo tolaik Latvija vēl nebija atzīta valsts, un tad sarīkoja vietējās “olimpiskās spēles” Latvijā. Es tā varu turpināt. Iespējas ir lielas. Ir tikai viens ierobežojums – arhīvi Krievijā ir “ciet”, bet principā pietiek ar to, kas pieejams ārpus tiem.

nosaukums “Iedzīvotāju skaita izmaiņas Latvijā Pirmā pasaules kara rezultātā: priekšstati un realitāte”. Mana pirmā reakcija: hrestomātiskais viedoklis par bēgļu gaitās no Latvijas aizbraukušo skaitu laikam nav precīzs.

Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons

Ir tādi nedaudz banāli izteikumi “dzīve turpinās arī kara laikā” un līdzīgi. Kā cilvēki Latvijā mēģināja saglabāt kaut kādu normalitātes sajūtu, vai viņiem tas izdevās? Es saprotu, ka jautājums var likties triviāls, jo skaidrs, ka “dzīve turpinās”, tomēr paturam prātā to, ka vairumam karš asociējas ar ierastās dzīves nepārprotamu pārtrūkšanu. Jā, ka sprāgst bumbas, tiek šauts no ierakumiem... Sabiedrība transformējas jebkurā karā, jebkura kara dēļ. Cita lieta, ka Pirmais pasaules karš, šķiet, bija pirmais, kad transformējās tik grandiozi. Tam bija daudz iemeslu, tostarp izmaiņas kara “vešanas” formā. Piemēram, ložmetēja parādīšanās nozīmē, ka “vecā” uzbrukuma forma – kavalērija – vairs īsti neder. Tas nozīmē, ka karš ieilgst un prasa tādus upurus, kādiem neviens nav bijis gatavs. Īsi sakot, kara ietekme ir milzīga. Lielas pārmaiņas notika, sākot ar politisko un beidzot

“

Rīgas laikrakstos parādās “sensācija” – turpmāk par konduktoriem strādās arī sievietes! ar ēdienkarti. Atbildot uz jautājumu, varētu teikt tā – normalitāti saglabāt vairumā gadījumu izdodas, tikai pamatīgi izmainītā formā. Pasaules kara otrajā vai trešajā gadā, precīzi neatceros, Rīgas laikrakstos parādās “sensācija” – turpmāk par konduktoriem strādās arī sievietes! Jo nav vairs to vīriešu! Konduktors droši vien turpināja uzvesties, kā konduktoram pienākas, modelis saglabājas, tikai nu šajā modelī darbojas sieviete. Tu pats piedalījies konferencē ar referātu, kuram ir intriģējošs

Kad sāku šo jautājumu pētīt, biju šokēts par kļūdām, ko esam pieļāvuši un kurām tagad ticam. Cik saprotu, pats esi dzirdējis par 850 tūkstošiem, kuri esot aizbraukuši tolaik no Latvijas. Nepareizo “ciparu” radīja Marģers Skujenieks, jo viņš kļūdījās saistībā ar Kurzemes guberņu. Viņš lietoja divus “ciparus” – vācu okupācijas iestāžu apkopotie dati, šķiet, 1916. gadā, un kara priekšvakara dati “uz” 1914. gadu, kas nebija tautskaitē iegūti. Pirmkārt, netika ņemts vērā, ka 1914. gada dati bija stipri palielināti – Kurzemes guberņas gadījumā iedzīvotāju skaits ir vismaz par 100 tūkstošiem mazāks. Otrkārt, Skujenieks neņēma vērā, ka trīs apriņķi – Bauskas, Jaunjelgavas un Ilūkstes – vācu veiktajā tautskaitē nebija iekļauti. Lai gan šie apriņķi pirms kara bija kupli apdzīvoti. Īsi sakot, bēgļu skaits no Kurzemes guberņas bija daudz mazāks, nekā mēs šobrīd domājam. Papildus jāsaka, ka kļūda ir arī uzskatīt, ka šie cilvēki visi aizbrauca no Latvijas. Apmēram puse no Kurzemes bēgļiem apstājās Vidzemē, tostarp, kā tolaik teica, Vidzemes igauņu daļā. Skaidrs, ka cilvēku plūsma bija mainīga – vēl kara laikā daļu bēgļu, kas nonākuši Petrogradā, no turienes spiež ārā, viņi atgriežas Vidzemē, kāds atkal dodas prom utt. Vēl jāņem vērā, ka ir liela grupa evakuēto, kas nav bēgļi. No Rīgas vien evakuē apmēram 250–300 tūkstošus, piemēram, rūpnīcās strādājošos, no kuriem labi ja trešā daļa ir latvieši. Savukārt daļa no bēgļiem, kas tiešām nonāk Krievijā, tiek mobilizēti, un mēs joprojām nevaram precīzi pateikt, cik daudz šādu cilvēku bija, pareizāk sakot, tie aprēķini, kādi izskan, man neliekas korekti. Īsi sakot, kad mēs sākam kaut ko pētīt, var izrādīties, ka tas, ko ilgstoši esam uzskatījuši par neapstrīdamu, tāds nav.

Pasaules izzināšana,

nevis gatavu formulējumu iegaumēšana

Starp Latvijas Universitātes fonda pārraudzītajiem projektiem ir arī tādi, kuru mērķis ir izglītības kvalitātes paaugstināšana. Ar projekta Prātnieku laboratorija, ko finansiāli atbalsta uzņēmums Mikrotīkls, vadītāju Ilzi Franci sarunājas Māris Zanders.

auns pakalpojums vai projekts visbiežāk parādās tad, ja ir sajūta, ka kādā segmentā kaut kā pietrūkst. Starpdisciplināras mācību programmas “Prātnieku laboratorija” izstrādāšana droši vien arī saistīta ar šādu situāciju. Pirmsākums bija tāds, ka mēs, proti, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centrs, bijām jau diezgan daudz strādājuši ar pedagogiem, arī ar vidusskolēniem, un mēģinājām saprast, kas notiek ar, sauksim tā, mazajiem bērniem, sākumskolā. Sapratām, ka šajā grupā faktiski nav piedāvājuma tiem bērniem, kuri vēlētos kaut ko papildus darīt eksaktajās zinātnēs. Mēs skatījāmies ļoti praktiski: mūzikas skolas ir, sporta skolas ir, dažādi pulciņi ir, savukārt. ja bērnu vairāk interesē eksaktās zinātnes, izvēle faktiski ir tikai robotikas vai lidmodelisma pulciņi. Radās doma izveidot piedāvājumu

lokam, ko angliski apzīmē kā STEM (Science, Technology, Engineering, Mathematics), un mērķauditorija būtu 4.–6. klašu skolēni. Projekts guva Latvijas Universitātes fonda atbalstu, turklāt jāuzsver, ka atbalsts bija trīs gadu garumā un visnotaļ nopietns, tāpēc mums bija reāla iespēja izmēģināt, lai saprastu, kas strādā, kas nestrādā. Mēs vēlējāmies, lai bērniem ir iespējas iegūt jaunas zināšanas, ne tikai lasot grāmatas, bet arī kaut ko praktiski darot. Tāpēc arī šāds projekta nosaukums – Prātnieku laboratorija. Pati ieminējāties, ka praksē parādījās, vai “galvā izdomātais” darbosies vai nedarbosies. Tātad mēs iecerējām koncentrēties uz trim prasmēm. Pirmo varētu apzīmēt “kā domā inženieri”, otro – “kā domā matemātiķi”, trešo – “kā domā pētnieki”. Apstiprinājās mūsu pieņēmums, ka šajā vecumā grupā bērni labprāt iegūst jaunas

zināšanas, ja tas notiek ar kaut kā darīšanas starpniecību – veidojot modeļus, taisot eksperimentus utt. Tāpat pierādījās, ka svarīgi ir vienas tēmas ietvaros likt kopā dažādus fokusus. Piemēram, ja runa ir par gaismu, tad bērns, salīdzinot dažādu dzīvnieku redzi, iegūst zināmu priekšstatu par bioloģisko aspektu, savukārt, pētot atstarošanos no dažādiem materiāliem un darbojoties ar lāzerstariem, rodas priekšstats par fizikas sadaļu. Respektīvi, atšķirībā no tradicionālās attieksmes, kad zināšanas skolēnam tiek dotas kā kaut kas jau, tā teikt, pabeigts un gatavs, mēs orientējāmies uz to, lai viņš veido sev zināšanas. Projektā bija aprobācijas grupas, kurās varēja pieteikties faktiski ikviens atbilstoša vecuma bērns, un parādījās, ka patiesībā viņi spēj diezgan daudz, ka viņi ir gatavi šādam piedāvājumam. Man ir jautājums saistībā ar jēdziena “darīšana” dažādām formām.

Es piekrītu, ka bērni labprāt uzdod jautājumus, tomēr tad parādās aspekts prast atbildēt. Mēs sākām runāt par kokiem, un es varu iedomāties ļoti pareizu jautājumu: “Kādēļ priede izaug tik gara?” Principā es mācētu atbildēt, bet diez vai saprotami bērnam. Savukārt atbilde “tu vēl esi pārāk mazs, tāpat nesapratīsi” arī nav laba.

Projekta “Prātnieku laboratorija” vadītāja Ilze France

Proti, cik mana personīgā pieredze liecina, skaidrs, ka šā vecuma indivīdi labprāt kaut ko “dara”, nevis “lasa”, bet ar “darīšanu” tiek saprasta ķimerēšanās viedtālruņos. Nevis pasīva “sēdēšana” šajos viedtālruņos, bet praktiskas darbības ar lietotnēm, tomēr jebkurā gadījumā tā ir virtuālā, nevis reālā pasaule. Tā gluži nav. Kad bērni darbojas ķīmijas sadaļā, skatoties, kas “izšķīst”, kas “neizšķīst”, kā var uztaisīt slāņainus šķīdumus, kad viņi paši var kaut ko bērt un darboties, interese ir. Jautājums ir par to, vai var izdomāt tādu stāstiņu, kas bērna uzmanību uzāķē. Piemēram, sapinot kaut ko līdzīgu detektīva sižetam, kurā ietilpst nepieciešamība uzrakstīt šifrētu vēstuli. Projektā bērniem bija iespēja apmeklēt arī reālu laboratoriju Latvijas Universitātes Dabas mājā, un es jums teikšu, ka tur dažu īsti mājās nevarēja dabūt – tik ļoti visādi eksperimenti ar, formulēsim vienkāršoti, degšanu viņiem patika. Šajā vecumā bērnos ir vēl dabiska dzirkstelīte kaut ko uzzināt, un galvenais ir to nenodzēst – pretējā gadījumā, nonākot 8. klasē, viņiem jau ir izveidojies stereotips, ka ķīmija ir kaut kas “grūts”.

Kā jūs tiekat galā ar brīnišķīgo pretjautājumu – bet ko man tas vēlāk dzīvē dos? Piemēram, varētu šķist, ka kaut nedaudz atšķirt koku sugas piedienas ikvienam cilvēkveidīgajam, tomēr principā saprotams ir arī jautājums – un kas no tā mainīsies – zinu es vai nezinu?

“

Šajā vecumā bērnos ir vēl dabiska dzirkstelīte kaut ko uzzināt, un galvenais ir to nenodzēst Jā, mēs arī saskārāmies ar to, ka egli no priedes neatšķir (smejas). Man šķiet, ka problēma ir tad, ja bērnam vienkārši pasaka, ka “tev tas ir jāzina”. Savukārt tad, kad mēs braucām uz mežu, tas notika dabiskāk, jo mēs jau bijām vidē, kur ir egles un priedes. Citiem vārdiem sakot, ir jāveicina pasaules izzināšanas process, nevis gatavu formulējumu iegaumēšana.

(Smejas.) Tas ir izaicinājums skolotājiem. Manuprāt, svarīgākais ir nevis jautājumu noraidīt, bet izteikt gatavību to apdomāt un atbildēt nedaudz vēlāk. Mums ir izveidojusies tradīcija, ka “skolotājs zina visu labāk”, un šādā tradīcijā, protams, var būt vilinājums jautājumu, uz kuru īsti nezini atbildi, noraidīt, pasakot “to tu mācīsies vēlāk”. “Vēlāk”, iespējams, bērnam vairs nebūs intereses. Kā jūs mērāt projekta rezultātus? Proti, tas, ka bērniem ir bijis interesanti, ir brīnišķīgi, bet, piemēram, kā jūs saprotat, vai ir attīstījusies loģiskā domāšana? Mums 6. klasēm bija nodarbību cikls par to, cik daudz var ticēt tam, kas redzams kinofilmās. Kad runa bija par fiziku, izvēlējāmies to fragmentu no seriāla par Misteru Bīnu, kur Bīns piesien balonus pie bērnu ratiņiem, ratiņi paceļas gaisā un aizlido. Tātad konkrētās nodarbības tēma bija: vai tā tiešām varēja notikt? Kā es varu pārliecināties par to, kā bija? Protams, bija jāņem talkā reāli baloni ar hēliju, tomēr svarīgākais bija tas, ka bērniem bija jāizdomā eksperiments, ar kura palīdzību pārliecināties par fragmentā redzamā patiesumu, viņi paši meklēja informāciju, cik apmēram sver šādi ratiņi, un tā tālāk. Labāk lai cilvēks pats ar savas loģikas un eksperimentu starpniecību par kaut ko pārliecinās, arī dabaszinātnēs, nevis mēs viņam pasakām “tas ir tā, un punkts”. Kādi projekta tālākas attīstības plāni? Redzu, ka skolu skaits, ar kurām notikusi sadarbība, ir gana liels, bet principā tā ir tāda labā nozīmē elitāra darbošanās.

Mēs, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centrs, bijām iesaistīti arī Skola 2030 projektā, tāpēc Prātnieku laboratorijas projekts mums ļāva no cita skata leņķa paskatīties arī uz to, kas būtu jāiestrādā, ja tā var teikt, parastajā mācību saturā. Savukārt, ja jautājums ir par laboratorijas projekta nākotni, mēs vēlamies piedāvāt profesionālo pilnveidi skolotājiem, tostarp dodot atbilstošus mācību materiālus. Cik mums ir bijusi komunikācija par šo tēmu, skolotāji šādu iespēju novērtē ļoti atzinīgi, jo problēma ir ne tikai presē daudzinātie finansiālie aspekti, bet arī laika trūkums, lai sagatavotos. Proti, katra skolotāja paša ziņā ir tas, cik viņš no šiem materiāliem izmanto, tomēr viņa rīcībā vismaz ir jau sagataves. Formulēšu citādi: tieši tāpēc, ka, kā jūs to nosaucāt, elitārs virziens neļaus sasniegt plašu skolēnu loku, mūsuprāt, ir vērts pamēģināt to sasniegt ar atbilstoši sagatavotu skolotāju starpniecību. Papildus mēs vēlamies attīstīt virzienu, ko var apzīmēt kā konkursi, olimpiādes. Mums ir noslēgts līgums ar Valsts izglītības satura centru. Atšķirībā no pierastā olimpiāžu formāta mūsu iecerētajā

ir komanda, kurā bērni paši nedaudz specializējas – piemēram, divi dabaszinātnieki, divi matemātiķi, divi programmētāji. Pieteikšanos bijām ieplānojuši jau maijā, bet Covid-19 iejaucās, nācās atlikt līdz septembrim. Pieteikšanās būtu pirmā kārta, otrajā komandas par konkrētu tēmu atsūta viņu sagatavoto video, trešā kārta notiktu jau Latvijas Universitātē. Mums ir zināma pieredze, jo kaut kas līdzīgs notika pērn pavasarī. Tad komandām paralēli sacensībām bērnu izvēlētās specializācijas jomās bija arī kopīgs uzdevums izveidot kaut kādu inženiertehnisku risinājumu. Pagājušajā gadā tas bija “vēja auto”. Divu stundu laikā jāizveido reāls risinājums – kaut kas, kas kaut nedaudz kustas (smejas). Ja mēs runājam par vēlamo rezultātu STEM zināšanu jomā skolā, tad vai varat formulēt savu sajūtu par to, kādam te vajadzētu būt kopējam minimumam? Esmu saskāries ar noapaļoti skanošiem formulējumiem “veicināt radošu domāšanu, prasmi strādāt komandā” utt., tomēr varbūt ir kāds subjektīvāks formulējums?

Jā, ir Ministru kabineta noteikumos aprakstīti standarti, savukārt skolotāju ziņā ir tas, kā viņi strādā, lai standarti tiktu sasniegti. Strādājot ar skolotājiem, man ir uzdots ļoti konkrēts jautājums: “Kā mēs zināsim, ka jaunais mācību saturs reāli kaut ko dod?” Nu, ko es varu atbildēt, ja ne – kā mēs paši strādāsim, tā arī būs. Jo, patiesi, lai kas būtu ierakstīts standartā, atslēgas cilvēks ir skolotājs. Tiesa, šī tēze raisa jautājumu – cik gatavi mēs esam skolotājos ieguldīt? Praksē mēs redzam, ka ir ļoti labi skolotāji, un ir tā, kā mums neliekas pareizi. Un tad savukārt ir jautājums, vai mūsu rīcībā ir atskaites sistēma, kas ļautu saprast, kas īsti stundās notiek? Un, ja kaut kas nav īsti labi, ko skolotājs pats var sev palīdzēt, ko skolas vadība, un ko mēs? Nedomāju, ka skolotāja rāšana un kritizēšana ir labākais risinājums. Starpnozaru izglītības inovāciju centrs vairākos pētījumos ir analizējis šos jautājumus, mēs esam, ja tā var teikt, sēdējuši simtiem stundu klasēs, lai iegūtu priekšstatu. Tāds mums ir, un būtu labi, ja tas tālāk attīstītos par analīzes un no analīzes izrietošu rekomendāciju sistēmu.

Nezaudēt skaidru saprātu – tautā labi zināms novēlējums Pateicoties mecenāta Mikrotīkls ziedojumam un Latvijas Universitātes fonda administratīvajam atbalstam, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedras pētnieki laboratorijas apstākļos pierādījuši pretdiabēta līdzekļa metformīna apturošo iedarbību uz Alcheimera slimību. Ar pētījuma līdzautoru Dr. med. Vladimiru Piļipenko sarunājas Māris Zanders.

emot vērā, cik pamatoti liela ir interese par Alcheimeru, jo tas apdraud ievērojumu populācijas daļu dzīves noslēgumā, liekas pārsteidzoši, cik dažādas un atšķirīgas ir versijas par tā cēloņiem. Kāds ir jūsu skaidrojums šādai situācijai? Jā, vienas atbildes nav. Lai gan simptomi tika atklāti pirms apmēram simts gadiem, Alcheimera pamatīgāka izpēte sākās tikai pirms trīsdesmit gadiem, zināmā mērā “pateicoties” tam, ka Alcheimers bija toreizējam ASV prezidentam Ronaldam Reiganam un viņš veicināja dažādas izpētes programmas. Visu laiku atklāj jaunus signālceļus šūnās, kas varētu būt iesaistīti slimības rašanās procesā. Jau krietnu laiku ir skaidrs, ka nav viena šāda signālceļa, ka dažādie signālceļi ir savstarpēji saistīti. Toties joprojām nav skaidrs, kuram no tiem ir lielāka, kuram mazāka loma, vai šīs lomas ir identiskas dažādu indivīdu gadījumā. Uzskata, ka ir vairākas galvenās pazīmes: ārpus

šūnām nepareizi “salokās” proteīni, un tāpēc, ka tie ir nepareizi “salocīti”, tie nespēj pildīt savas funkcijas; hronisks iekaisums smadzenēs; šūnās veidojas proteīns, kurā piesaistīts pārāk daudz fosfora, tāpēc šīs šūnas ir pārāk aktīvas, un līdz ar to tās nav stabilas. Bet! Ir pacienti, kuriem šādu ārpus šūnas proteīnu vispār nav, tomēr kognīcijas pasliktināšanās ir. Un ir pacienti, kuriem ir bēta amiloīda peptīdi, tomēr kognitīvā pasliktināšanās netiek novērota. Man tas nedaudz atgādina situāciju ar organisma novecošanās jēdzienu – ir vairāki atšķirīgi skaidrojumi tam, kas vispār ir novecošanās un kas to izraisa. Varbūt pareizāk ir nelietot šādu vispārīgu apzīmējumu “Alcheimers”, jo runa ir par neirodeģeneratīvo slimību grupu? Ir sindromu kopums, ko sauc par demenci. Demencei ir vairāki apakštipi, piemēram, frontotemporālā demence. Alcheimers ir starp šiem apakštipiem visplašāk izplatītais. Un, ja runa ir par sindromu kopumu,

tad pareizi ir strādāt ar dažādiem procesiem, proti, lai iesaistīta būtu nevis viena, bet dažādas vielas, jo tad pastāv iespēja, ka tās kombinācijā pastiprina vai papildina viena otru. Ja nav vienotas atbildes par Alcheimera cēloņiem, tad vai nav risks, ka skaidrojumi balstās korelācijās? Piemēram, jūsu projekta pamatā ir tēze par Alcheimera saistītu ar 2. tipa cukura diabētu. Labi. Dažas dienas pirms mūsu tikšanās parādījās pētījums par to, ka 2. tipa cukura diabēts var būt saistīts ar konkrētā indivīda vientulību. Nu tad es virpinu korelāciju tālāk un saku, ka vientuļiem cilvēkiem ir lielākas iespējas saslimt ar Alcheimeru. Starp citu, sociālekonomiskos cēloņus nevar izslēgt. Jūsu jautājums ir par mūsu izvēlēto ceļu, vai ne? Ir bijušas citu pētnieku publikācijas par to, ka 2. tipa diabēta pacientiem ir par 40% lielāks risks saslimt ar Alcheimeru. Un otrādi – tiem, kuri slimo ar Alcheimeru, ir lielāka iespēja, ka viņiem būs izmainīts glikozes

Dr. med. Vladimirs PiÄźipenko

tad pārtraukums, lai varētu saprast, vai metformīns iedarbojas, pat ja to neievada. Piemēram, antidepresantu lietošanas gadījumā ir desmit dienu pauze, tā ir noteikta lietošanas metode, angļu valodā intermittent. Pieteicām šo projektu Latvijas Zinātnes padomes konkursā, tomēr lēmums nebija mums labvēlīgs. Iespējamie sadarbības partneri, kas strādā šajā virzienā?

Vladimirs Piļipenko un Karīna Narbute

metabolisms. 2007.–2008. gadā parādījās publikācijas, kurās tika izvirzīta tēze, ka Alcheimera slimība ir 3. tipa diabēts. Proti, ir konstatēts, ka arī smadzenēs darbojas insulīns un ka viena no agrīnām slimības pazīmēm ir insulīna rezistence – glikoze smadzenēs ir, bet tā nespēj iekļūt smadzeņu šūnās. Un te parādās metformīns kā Alcheimeru potenciāli apturošs līdzeklis. Man tas atgādina pēdējos gados ierastu praksi, kad pētnieki caurlūko dažādu savienojumu “bibliotēku” un skatās – re, šī viela darbojās vienas slimības gadījumā, pamēģināsim to arī citas novēršanai. Jā, tā notiek. Angliskais apzīmējums drug repurposing. Skaidrs, ka jāņem tāda viela, kurai ir minimālas blakusparādības, un metformīns ir tāda. Proti, metformīns tiek lietots jau apmēram septiņdesmit gadus un ir sevi labā nozīmē pierādījis. Ir daudz 2. tipa diabētam domātu preparātu, kuri tiek aplūkoti Alcheimera kontekstā, bet daudziem ir blakusefekti. Cita lieta, ka vēl ir jāpēta, ko Alcheimera kontekstā nozīmētu metformīna lietošana ilgstošā periodā. Bija pētījums, kurā vienai dzīvnieku grupai deva šīs vielas nosacītus divus gramus pusgada garumā, un viņu kognitīvās spējas uzlabojās.

“

Metformīns tiek lietots jau apmēram septiņdesmit gadus un ir sevi labā nozīmē pierādījis Citai grupai deva gada garumā, bet nosacīti vienu gramu, un šīs grupas locekļiem kognīcija pasliktinājās. Ir bijis pētījums par metformīna iedarbību uz cilvēkiem, un bija novērota kognīcijas pasliktināšanās. Problēma tomēr ir tā, ka šajā gadījumā netika ņemts vērā, kādus vēl medikamentus šie cilvēki, iespējams, lietoja, kāda bija viņu fiziskā aktivitāte. Citiem vārdiem sakot, būtu nepieciešama metformīna ietekmes tālāka pētīšana. Lūk, tāds ir mans jautājums saistībā ar jūsu projektu – kas tālāk? Plāns bija izpētīt ilglaicīgos efektus. Izpētes līdzšinējā darbā dzīvniekiem slimība, kuru mēs izraisījām, ievadot toksīnu hipokampā, attīstījās divu nedēļu laikā, vienlaikus mēs ievadījām metformīnu. Pēc trīs nedēļas ilga perioda analizējām dzīvnieku uzvedību. Doma bija noteikt laika nogriezni 28 dienu garumā,

Manuprāt, metformīna iedarbību uz dzīvniekiem citur Latvijā nepēta. Neirodeģeneratīvās slimības, protams, pēta Organiskās sintēzes institūtā, savukārt metformīna iedarbību uz zarnu mikrobiomu ir pētījuši Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Ja runājam par iespējamiem ārvalstu partneriem, tad jārēķinās ar to, ka konkurence, piemēram, Marijas Sklodovskas-Kirī grantu programmā, ir ļoti liela, un tas arī nozīmē, ka vairumā gadījumu ir “lielais” partneris, piemēram, Vācijā, kas “mazos” piesaista atsevišķu darbu veikšanai. Te gan jāpiebilst, ka mums ir bijusi ļoti laba sadarbība ar kolēģiem ASV saistībā ar citu Latvijas Zinātnes padomes atbalstītu projektu. Tas arī bija par Alcheimera tematiku, bet gēnu izmaiņu aspektā. Atgriežoties pie darba tālākās virzības un mazliet pasapņojot, vajadzētu atrast neirologus un, sadarbojoties ar viņiem, skatīties, kā metformīns darbojas Alcheimera slimnieku – cilvēku – gadījumā. Ko jūs domājat par viedokli, ka daudzas mūsdienās tik aktuālās veselības problēmas – sākot ar ļaundabīgajiem audzējiem, beidzot ar Alcheimeru – saistītas ar to, ka cilvēki, atvainojos, ir sākuši dzīvot pārāk ilgi? Tēlaini izsakoties, daba nesaprot, kas notiek, jo tik ilga dzīve nav “ieprogrammēta”. Jā, ir šāds viedoklis, tomēr tad ir jautājums, kāpēc ir cilvēki, piemēram, Sardīnijā, kuri nodzīvo līdz ļoti cienījamam vecumam bez ļaundabīgiem audzējiem un ar skaidru prātu.

Jurista profesija mūsdienās ir viena no dinamiskākajām Eiropas Cilvēktiesību tiesas procesa izspēles sacensībās šogad finālā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes komanda uzvarēja Oksfordas Universitātes komandu. Ar Juridiskās fakultātes dekāni Anitu Rodiņu sarunājas Māris Zanders.

smu gan dzirdējis teicienu, ka tiesāšanās ir sacensība, tomēr, atzīšos, mani nedaudz kā neprofesionāli mulsina šādas sacensības, jo it kā taču regulējumam vajadzētu būt skaidram, nepārprotamam, un attiecīgi nav sacensības “objekta”.

Sacensības sastāv no izdomātām, vēlams, sarežģītām situācijām, ar kurām studentiem jātiek galā. Saprotot jautājumu, jāsaka, ka, protams, ikvienā šādā izspēlē ir pašsaprotamas situācijas, un tieši tas palīdz komandas savstarpēji salīdzināt, novērtēt, vai komanda ir spējusi izcelties. Tajā

pašā laikā svarīgi piedāvāt izspēlei tādus kāzusus, kas nav pašsaprotami; atceros, reiz bija runa par tādu jūras dzīvnieku, kāds starptautiskajās jūras tiesībās vispār netiek minēts. Nav taču tik interesanti, ja var izlasīt kādu tiesas nolēmumu par konkrēto tēmu.

Ir valstis, kurās cilvēktiesības ir juridiskajā praksē pēdējo desmitgažu laikā iesakņojušās, savukārt attiecībā uz Latviju man ir radies iespaids, ka tā mūsu cilvēkiem joprojām ir nedaudz eksotika. Mantiski strīdi – tos mēs labi saprotam, toties cilvēktiesības... Es neironizēju, vienkārši tāda ir bijusi ekonomikas un sabiedrības attīstība pēc neatkarības atgūšanas. Tāpēc nedaudz pārsteidz, ka mūsu juristi spēj sevi tik labi parādīt arī cilvēktiesību jomā, kas, man šķistu, nav populāra joma Latvijā no tirgus konjunktūras viedokļa.

“

Juridiskās fakultātes dekāne Anita Rodiņa

Konkrētajā izspēlē kāzuss bija par ilglaicīgu bruņotu konfliktu divu valstu starpā. Viena no valstīm, Zefīrija, ar vadāmām raķetēm veikusi uzbrukumu otras valsts, Atērijas, militārajam objektam pierobežas pilsētā. Militārais objekts iepriekš bija skola, kas tika pārveidota par Atērijas armijas militāro bāzi. Uzbrukums uzskatāms par veiksmīgu, jo tika iznīcināta militārā bāze un tā bija pirmā reize, kad šajā ilgstošajā bruņotajā konfliktā tika panākts kādas valsts pārākums. Taču tika radīts kaitējums arī apkārt esošajām civiliedzīvotāju ēkām, īpašumam, uzbrukums skāra 30 civiliedzīvotājus, no kuriem 20 dzīvību zaudēja uzreiz, 10 tika nogādāti slimnīcās, un tikai astoņi izdzīvoja, tomēr ar paliekošiem veselības traucējumiem. Par situāciju tika veikta gan militāra izmeklēšana, gan norisinājās civiltiesisks strīds par kompensācijas izmaksāšanu gan izdzīvojušajiem civiliedzīvotājiem, gan bojā gājušo civiliedzīvotāju radiniekiem par radīto kaitējumu. Pieteicēji vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, argumentējot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 2., 3., 6., 8. un 13. panta pārkāpumus. Izspēles kāzusu caurvija problēmjautājums par minēto Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pantu un tajos nostiprināto cilvēktiesību satura interpretāciju militāra konflikta laikā, kā arī starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību savstarpējo mijiedarbību. Pēc šāda mūsu komandas panākuma varētu šķist, ka juridiskās izspēles mūsu fakultātē ir pašsaprotama prakse, tomēr jāteic, ka nav nemaz tik viegli noturēt šādām izspēlēm nepieciešamo garu; pēdējos gados ir bijusi sajūta, ka studentu interese samazinās. Kad pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados juridiskais “tirgus” atvērās, šādas izspēles bija kaut kas jauns un vilinošs, savukārt mūsdienās realitāte ir tāda, ka vairums mūsu studentu jau strādā, viņi ir aizņemti savos darbos, savukārt izspēles ir kaut kas papildus studijām. Sagatavošanās šādām starptautiskām sacensībām prasa ļoti daudz laika un pūļu – meitenes gatavošanās procesā nakšņoja Universitātē...

Sagatavošanās šādām starptautiskām sacensībām prasa ļoti daudz laika un pūļu – meitenes gatavošanās procesā nakšņoja Universitātē Jā, sabiedrības līmenī mūs grūti salīdzināt, piemēram, ar frančiem – mēs esam ļoti pacietīgi. Tomēr, raugoties no tiesību perspektīvas, ir pilnīgi citādāk. Manuprāt, cilvēki Latvijā ir ļoti labi iepazinuši, kas ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa; šī tiesa joprojām saņem no Latvijas diezgan daudz iesniegumu. Problēma gan ir tā – kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa konkrēto jautājumu skata, var gadīties, ka šis jautājums Latvijā vairs nav aktuāls. Proti, no pieteikuma iesniegšanas līdz izskatīšanai ir pagājuši vairāki gadi. Jā, ir laba un spēcīga skola arī cilvēktiesību studijās. 1995. gadā Juridiskajā fakultātē tika nodibināts Cilvēktiesību institūts, kas gan vairs diemžēl nepastāv; jūs pats saprotat, kāda Latvijā ir situācija ar zinātnes finansējumu. Tomēr esam spējuši šo virzienu veiksmīgi saglabāt.

Turklāt jāsaprot, ka cilvēktiesības nav tikai starptautiskās cilvēktiesības, un mēs savu kompetenci varam stiprināt ne tikai jau minētajās Eiropas Cilvēktiesību tiesas izspēlēs, bet arī nacionālajā līmenī, piemēram, profesora Kārļa Dišlera konstitucionālo tiesību izspēlēs. Es jau neapšaubu Latvijas cilvēktiesību juristu kompetenci. Man vienkārši liekas, ka vēsturiski mūsu sabiedrībā pierastāk ir mēģināt par kaut ko vienoties, nemeklējot juridiskus risinājumus tiesā. Jā, bet mainās paaudzes. Jaunajiem cilvēkiem ir atšķirīgs redzējums un ambīcijas. Un to var redzēt arī praksē. Protams, ir specializēti, piemēram, krimināltiesībās, advokātu biroji, tomēr, sauksim tos tā, lielie, daudzprofilu advokātu biroji darbojas arī cilvēktiesībās. Pieprasījums ir. Atgādināšu arī, ka tika veikts monitorings par uzticību Satversmes tiesai, ko cilvēki zina par šo institūciju. Mēs redzam, ka, protams, “vienkāršais” cilvēks vēl nav apradis ar to, ka var aizstāvēt savas tiesības Satversmes tiesā, tomēr tikpat labi šo situāciju var skatīties citādi – ka tieši tāpēc juristiem, tostarp augstākajai izglītībai jurisprudencē, ir laba niša. Un – viens ir gatavība savas tiesības aizstāvēt, te varētu būt problēmas, tomēr kopumā sabiedrība par savām tiesībām informēta ir ļoti labi.

“

Viens ir gatavība savas tiesības aizstāvēt, te varētu būt problēmas, tomēr kopumā sabiedrība par savām tiesībām informēta ir ļoti labi kļūst par realitāti, un katrai no tām ir neskaitāmi juridiski aspekti. Valsts un juristu nesaraujamā saistībā parādās kaut vai Covid-19 kontekstā – es biju nikna par to, ka neapstiprināja juridisko aspektu pētniecības programmu. Piemēram, radīs vakcīnu, ļoti labi, bet tālāk – kas notiks ar vakcināciju, ar tās obligātumu? Kā jūs to panāksiet? Pasakot, ka nevakcinēšanās ir sabiedrības veselības apdraudēšana.

Nu, politiķi var izteikt vārdos domu, pieņemsim, pareizu, bet ir nepieciešams pirms tam šo domu juridiski korekti formulēt. Labi, Covid-19 tēma ir reāla, bet kā juristi sadzīvo ar to, ka nereti tiesību tēmas ir, atvainojiet, mediju un/vai politiķu izraisīta ažiotāža, modes lieta, bet nekas vairāk? Es saprotu jautājumu, tomēr, ziniet, es studentiem saku tā: šeit jums māca to, kā vajadzētu būt, nevis – kā nevajadzētu būt. Jūsu teiktais par ažiotāžu kaut kādos gadījumos var atbilst reālajai situācijai, bet tad tā ir situācija, “kā nevajadzētu būt”. Jebkurai jaunai likumdošanas iniciatīvai jābūt ar iepriekšējo izpēti, “ex-ante”, nevis “ex-post”. Ja tiktu ievērota šī patiesībā elementārā loģika, tad nebūtu nebeidzamo runu par to, ka, lūk, likums slikts vai parlaments ir slikts utt. Dažkārt rodas iespaids, ka lēmumu pieņemšanas procesā kritērijs ir nevis “kā vislabāk”, bet “kā visvienkāršāk”.

Cilvēktiesību kopums nepārtraukti papildinās. Privātie dati, tiesības definēt savu dzimumu un vēl, un vēl. Juristi labā nozīmē ir konservatīva profesija, bet jūsu profesija, šķiet, saskaras ar arvien jauniem, kā moderni saka, izaicinājumiem. Jā, jurista profesija ir viena no dinamiskākajām. Pasaule tik strauja mainās, ka priekšstats par to, ka “viss jau ir uzrakstīts” – Krimināllikums, Civillikums utt. –, vairs nav pareizs. Un pasaule nekad nevarēs mainīties, ja šādā procesā neiesaistīsies juristi – patīk tas mums vai ne. Droni, bezpilota auto – visas šīs inovācijas, kas mums agrāk likās neiespējamas, nu

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes komanda: Kristiāna Pētersone, Natālija Knipše, Samanta Lidere, Lelde Elīna Liepiņa

Veidenbaums

ir saprotams arī studentiem 2020. gadā Šoruden Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds izdeva rakstu krājumu Eduards Veidenbaums. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija. Ar krājumu zinātnisko redaktori Dr. philol. Māru Gruduli sarunājas Māris Zanders.

otrā puse. Tādā kompleksā skatījumā, neatraujot latviešus no Baltijas vācu sabiedrības, jo attiecības bija ļoti dažādas. Tāpat būtu jāpārskata tas, cik liela nozīme bija latviešiem Pēterburgā, jo viņi nav tikai Pēterburgas Avīzes, tā ir visa 19. gadsimta otrā puse. Piebildīšu, ka jāskatās, cik liela nozīme latviskuma kopšanā bija latviešu kolonijās Krievijā – kā tur veidojas latviešu skolas, kā uz kolonijām devās cilvēki ar misiju saglabāt latviskās vērtības. Līdz šim vairāk uzsvērti pārkrievošanas, asimilēšanas aspekti kolonijās. Ir daudzi, ja tā var teikt, sīki gari, kuriem viņu konkrētajās nišās patiesībā bija ļoti liela nozīme. Es nesen pilnīgi nejauši pētīju tādu Artūru Dīriķi...

Dr. philol. Māra Grudule

Atvainojos, viņš bija radinieks Bernhardam Dīriķim?

o rakstu krājumu veido 2017. gadā notikušas konferences priekšlasījumi, tātad konteksts ir saprotams. Ja mēs atļautos pasapņot: kādi vēl aizgājušo laiku autori būtu pelnījuši to, ka mēs 21. gadsimtā rīkotu viņiem veltītas konferences, rakstītu par viņiem grāmatas? Man nav nekādu iebildumu pret Veidenbaumu, bet kāpēc lai tas nebūtu, teiksim, Fallijs? Par Falliju nesen, starp citu, grāmatiņa iznāca. Jautājumu sapratu. Apzinoties, ka tas būtu sarežģīti, manuprāt, būtu jāpārskata 19. gadsimta

Tas ir viņa dēls. Artūrs pēc profesijas bija ārsts, bet viņu ļoti interesēja dabaszinātnes kopumā. Artūrs Dīriķis ir strādājis kopā ar Jāni Ilsteru un vācis, piemēram, putnu, dzīvnieku nosaukumus latviešu valodā, veidojis atbilstošu katalogu, ko vēlāk nodevis Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijai. Ļoti interesanti ir arī tas, ka viņš ir aprakstījis tauriņus, viņam ir raksts par tauriņiem Stettiner entomologische Zeitung. Šo rakstu, kas ir tikai divas lappuses garš, citē citos izdevumos līdz 1909. gadam. Ne tikai vāciski, bet arī angliski, itāliski. Šim Dīriķim mūsdienās būtu labi rādītāji Hirša indeksā... Lūk, man arī tas ienāca prātā! (Smejas.) It kā sīkums, bet tikpat labi var paskatīties tā: viens latviešu ārsts, kurš strādājis Ropažos, Doles salā, Neretā, vēl citur Latvijā, un tajā pašā laikā viņš ar tauriņiem ir ne tikai aizrāvies, bet arī sapratis tā laika zinātnes kontekstu. Proti, tajā laikā Baltijas vācieši ir izdevuši tauriņu leksikonu, un Dīriķis jau pieminētajā rakstā diskutē ar tolaik slaveno tauriņu pētnieku baronu fon Nolkenu. Par tauriņiem Artūrs Dīriķis sāka interesēties jau divpadsmit gadu vecumā.

Brīnišķīgs piemērs. Atgriežoties pie Veidenbauma, vai krājuma autori nu viņu ierakstīja šādā plašākā kontekstā?

“

Veidenbaums dzīvoja laikā, kad vēl ļoti dzīva bija jūsma par Ausekli un Pumpuru, un viņš savā dzejā gāja pret tā laika latviskās dzejas tradīciju Es domāju, ka ir palikuši vēl pētāmi aspekti. Man gan jāsaka, ka konferences un krājuma mērķis nebija tieši plašāks konteksts, tāpēc par veiksmi varētu uzskatīt to, ka pats Veidenbaums parādās jaunos, negaidītos aspektos, kas varbūt rosina uz viņu skatīties citādi. Neraugoties uz to, ka viņš nodzīvoja tikai divdesmit četrus gadus, kādas tik idejas viņam galvā vārījās! Piemēram, anarhisma, par ko raksta Skaidrīte Lasmane. Tāpat laika distance ļauj arī labāk pavērtēt, kādi iemesli ir viņa dzejas popularitātes noturībai. Piemēram, Ligita Ašme raksta par muzikalitātes aspektu. Cits aspekts – Veidenbauma, lai cik īss viņa mūžs bija, dzejas svaigums, novatorisms, tā laika dzejas kontekstā (Raimonda Brieža teksts par atskaņām). Veidenbaums dzīvoja laikā, kad vēl ļoti dzīva bija jūsma par Ausekli un Pumpuru, un viņš savā dzejā gāja pret tā laika latviskās dzejas tradīciju. Varbūt iemesls bija Veidenbauma aizraušanās ar antīko kultūru – piemēram, Horācijam ir tāda tipa vārsmošana, kas ir pilnīgi atšķirīga no latviešu tautas dziesmu īsajām rindām. Cik akadēmiskā vide Latvijā ir gatava starpdisciplināram darbam, lai plašāks konteksts veidotos. Piemēram, es labprāt uzzinātu, ko Veidenbauma studiju laikā Tērbatā

Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija

dzēra. Vai tolaik dzertais alus, degvīns ir atšķirīgs no mūsdienās dzertā? Ja jau studentu dzīvē šīm iedzeršanām bija liela nozīme, tie nebūt nav bezjēdzīgi jautājumi. Vai jums tālruņa kontaktu sarakstā vispār ir speciālisti, kurus uzrunāt, lai apmierinātu šādu manu interesi? Vai mums akadēmiskā vide vispār gatavo šādus speciālistus? Vai arī, ja runājam par sadzīves gastronomisko aspektu, mums Latvijā ir tāda Astra Spalvēna, un punkts. Es domāju: ja ideja un gribēšana ir, atrast var. Un cik brīnišķīga sakritība! Pašlaik Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē profesore Ieva Kalniņa vada gastropoētikas projektu, kurā Spalvēna ir

Rakstu krājums . . . k a u t š a u b ā s u n š a u b ī s i e s c i l v ē k a p r ā t s . . .

EDUARDS VEIDENBAUMS. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija

EDUARDS VEIDENBAUMS.

vadošā pētniece. Nesen Viļņā notika gastropoētikai veltīta konference – Zoom formātā, protams –, un būs arī atbilstošs rakstu krājums. Savukārt Tallinā bija Baltijas vācu kultūrai veltīta konference, kurā arī bija gastropoētikai veltīta sekcija. Tēmas ir interesantas: sākot no pavārgrāmatām, beidzot ar to, kā emigrējušie ar ēdienu starpniecību mēģina uzturēt kādu saikni ar mājām. Kad Baltijas vācieši izbrauca, daudziem bija ļoti būtiski paņemt līdzi rupjmaizes recepti... Īsi sakot, jūsu pieminētajā tēmā ir labas iestrādes. Jūs pieminējāt Veidenbauma dzejas popularitātes noturības tēmu. Mani interesējošais jautājums ir šāds. Tātad ir pētnieki, un ir dzejnieka,

rakstnieka daiļrades patērētāji. Ja es lasu Žana Rasina lugas, principā es saprotu, kādēļ šis dramaturgs ir literatūras klasiķis, tomēr es liekuļotu, ja teiktu, ka man šīs lugas baigi patīk. Es strādāju ar studentiem, un var ļoti labi redzēt, ko viņi ņem un ko neņem pretī. Studentiem patīk Veidenbauma vienkāršība, tas, ka tiek šauts pa tiešo. Pretstati Veidenbaumam ir ļoti skaidri, un jauniešiem tas ir saprotami. Tāpat jauniešiem patīk tēma “mūža gals”, jo šajā vecumā to viegli sagremot (iesmejas). Kā pētnieki tiek galā ar nepieciešamību uzturēt distanci ar pētāmo objektu? Man viegli iedomāties situāciju, kad pētnieks, cenšoties kādu autoru labāk izprast, iedziļināties kontekstā, lēnā garā sāk nostāties šā autora pusē, attaisnot neglītu rīcību vai pavāju darbu. Es esmu par to domājusi. Man šķiet, ka ir nepieciešams palaikam pievērsties citiem autoriem, lai šīs attiecības ar “tavu autoru” nebūtu tik ciešas. Ja pētnieki vēlas, lai par viņu rūpīgu pētītajiem autoriem būtu interese arī mūsdienās, principā viņiem vajadzētu priecāties arī par šiem autoriem veltītu daiļliteratūru, filmām. Tomēr nereti ir tā, ka pētnieki dusmojas par romāna autora vai scenārija interpretāciju, jo tā griež ausī pētnieka profesionālajai sirdsapziņai. Man šķiet, ka Arno Jundze rakstīs romānu par Veidenbaumu... Ja biogrāfiskā romāna autors ir domājošs cilvēks un viņa radītā versija var aizraut kaut nelielu sabiedrības daļu, tas ir labi. Konkrēts gadījums: Inga Gaile rakstīs par Ivandi Kaiju, un es zinu, ka ir literatūrzinātnieki, kuri sašutuši par to, ka tas būs “vienā virzienā braucošs” romāns, tomēr es domāju, ka šis būs tas gadījums, kad plašāka sabiedrība vispār uzzina, kas ir Ivande Kaija. Un tad varbūt kāds savukārt uzmeklēs arī Gundegas Grīnumas monogrāfiju.

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

atvijas Universitāte kopā ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un citiem partneriem Vācijā, Somijā un Polijā īsteno projektu KAforHR, kura mērķis ir veicināt sadarbību starp partnervalstu biznesa, izglītības iestādēm un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un palīdzēt veidot inovatīvas darba vietas. Tika veikts pētījums par partnervalstu labo praksi par inovācijām darba vietā un izstrādātas apmācības,

izmantojot KAIN (Knowledge Acquisition according to Individual Needs) metodi. KAIN metode paredz, ka dalībniekiem ar dažādu pieredzi tiek izveidota kopēja zināšanu bāze, ņemot vērā viņu individuālo pieredzi, un tiek sniegta palīdzība izstrādāt un ieviest inovatīvus risinājumus uzņēmumā. Pēc teorētiskās informācijas iegūšanas un pieredzes apmaiņas mācību dalībniekiem ir divi mēneši, lai ieviestu inovāciju savā uzņēmumā. Šā gada septembrī norisinājās apmācību pirmais posms, kurā piedalījās 15 dažādu nozaru un lielumu uzņēmumu vadītāji un personāla vadītāji, un jau šobrīd mācību dalībnieki ir sākuši ieviest individuālo inovāciju plānu uzņēmumā. Projektā dalībnieki ieguva zināšanas

par izmaiņām mūsdienu darba tirgū un uzņēmējdarbības vidē, inovatīva uzņēmuma un uzņēmēja īpašībām, inovācijām un radošumu biznesā, nemonetāro motivāciju, lai nodrošinātu darbinieku apmierinātību un citām aktuālām tēmām, kā arī viesojās uzņēmumos Tet, Bite Latvija un Accenture Latvija. Projekts KAforHR tiek īstenots kopš 2018. gada beigām ar Erasmus+ programmas atbalstu. LU Eiropas un sabiedrības attīstības studiju akadēmiskais centrs projektā izstrādāja apmācību saturu un materiālus Inovācijas procesi un šobrīd strādā pie darba vidē balstītas studiju programmas koncepta un vadlīniju izstrādes Cilvēkresursi un biznesa administrācija, ko projekta partneri varēs izmantot tālākai attīstībai.

atvijas skolēni 3. starptautiskajā ekonomikas olimpiādē, kas no 7. līdz 13. septembrim tiešsaistē norisinājās Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes telpās, izcīnīja pilnu medaļu komplektu.

Latvijas pārstāvji sacentās ar 130 skolēniem no 29 pasaules valstīm un kopvērtējumā ieņēma 4. vietu. Vislabāk Latvijas komandai veicās – kopvērtējumā iegūstot 2. vietu – ar biznesa problēmas risināšanu, izstrādājot Covid-19 vakcīnas cenu politiku.

atvijas studenti tiek aicināti piedalīties inovatīvā starptautiskā tehnoloģiju apguves programmā Seeds for the Future, kas norisināsies tiešsaistē no 2. līdz 6. novembrim. Programmas kurators ir globālais tehnoloģiju uzņēmums Huawei. Aicināti pieteikties ITK nozares bakalaura, maģistra un doktorantūras studenti ar labu angļu valodas prasmi. Kopumā plānots atlasīt 30 studentus, pa desmit katrā Baltijas valstī. Lai piedalītos atlases konkursā, studentiem jāiesniedz motivācijas vēstule ar pamatojumu, kā arī informācija par savu tehnoloģisko zināšanu līmeni.

atvijas Universitātes Akadēmiskā centra Zinātņu mājā norisinājās vērienīgs jaunu atklājumu, emociju un iedvesmas pasākums LU Jauno tehnoloģiju un inovāciju diena, kas tika rīkots par godu arī LU 101. dzimšanas dienas svinībām. Pasākuma galvenais vadmotīvs bija “viedā universitāte”. Pasākums deva iespēju studentiem, pētniekiem un absolventiem demonstrēt gada laikā paveikto, kā arī tika radītas vairākas jaunas inovatīvas idejas. Ideju laboratorijā tika prezentētas un žūrija vērtēja vairākas interesantas, inovatīvas idejas, piemēram, par infrastruktūras jautājumiem – viedajām stāvvietām LU Akadēmiskajā centrā, konkrēti tika piedāvāta daudzstāvu stāvvieta. Tāpat tika prezentētas idejas par vides pieejamību, LU telpu rezervāciju vienotā sistēmā un LU fakultāšu “tuvināšanu” ar digitālo rīku palīdzību. Visi Ideju laboratorijas dalībnieku priekšlikumi tika atzīti par noderīgiem Latvijas Universitātei. Par Ideju laboratorijas uzvarētājiem atzina divas labākās idejas: Sistēma telpu īrei, kura atvieglotu Universitātes telpu rezervāciju, un ideja par

LU telpu digitālo karti, kas atvieglos orientēšanos LU telpās viesiem un studentiem, attēlojot telpu plānu digitālajā kartē. Zināšanu agorā LU pētnieki un studenti stāstīja par dažādiem pētnieciskajiem darbiem Universitātē, kas bija viena no

nozīmīgākajām pasākuma daļām LU Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā. Šajā pasākumā piedalījās daudz LU pētnieku, un tajā tika prezentēti 57 pētījumi, kas aktualizēja jautājumus par mikroorganismu kolekcijas attīstību, Saules sistēmu, nanomateriāliem, bioekonomiku,

magnētiskiem paātrinātājiem, materiālu atmiņu, gēnu datiem, kā arī par risinājumiem demogrāfijas, dažādu veidu izglītības, ekosistēmas un medicīnas jomā. Ar visiem Zināšanu a goras pētījumiem un to detalizētākiem aprakstiem būs iespējams iepazīties LU mājaslapā.