Alma Mater 2018 #3

ISSN 1691-8185

Doktorants dodas biznesa “džungļos” –

praktiķa padomi

16–17

“Oho!” brīdis bioinformātikā

Kas ir medicīnas ētika 21. gadsimtā?

24–25

Lībieši latviešiem ir neērti?

2018#3

WWW.LU.LV

Andrejs Ērglis:

Mēs nedrīkstam uzvesties kā Karlsons Lindgrēnes grāmatā

Viena no mūsdienu lielākajām problēmām (manuprāt) ir nevis politiķi, sociālie tīkli vai patēriņa kults, bet steiga. Var gari un plaši strīdēties par to, cik lielā mērā mēs paši šo laika trūkumu sev radām, bet tas nemaina būtību.

Sabiedrībai nav īsti laika interesēties par to, ko dara zinātne. Līdz ar to mēs redzam vai nu skeptisku attieksmi “apmierina savas intereses par nodokļu maksātāju naudu”, vai pārspīlētu optimismu – gan jau zinātnieki “kaut ko izdomās” –, un tāpēc sabiedrība kopumā var uzvesties vieglprātīgi.

Arī zinātniekiem nav īsti laika stāstīt par sevi. Gan tāpēc, ka svarīgāk liekas darīt savu darbu (un tā jau arī ir...), gan birokratizācijas radītu papildu pienākumu dēļ. Tāpat zinātniekiem var būt bažas par to, vai savu sakāmo viņi spēs pateikt tā, lai sabiedrība saprot. Nevienam jau negribas, ka viņa teikto vulgarizē vai vispār interpretē ačgārni. Šo un vēl citu faktoru ietekmē ir gan pieņemts daudzināt, ka zināšanas, zinātne utt. ir “Latvijas nākotne”, “vienīgais resurss” un līdzīgi, bet tā

vairāk ir retorika, kas nav balstīta reālā dialogā. Vienlaikus Latvijas Universitāte ir ekosistēma, kurā zinātniskā darbība notiek – ļoti dažādos virzienos un auglīgi.

Līdz ar to “Alma Mater” šā numura fokuss ir tieši Latvijas Universitātes zinātnieki – protams, tikai ieskicējuma līmenī. Var jautāt, kā tad ar studentiem? Manuprāt, arī studenti dodas uz augstskolu, ne tikai lai saņemtu “diplomu” un no tā potenciāli izrietošās labākas karjeras iespējas, bet lai gūtu zināšanas. Lai vismaz pieskartos, vai, vēlams, iesakņotos tajā cilvēka darbības laukā, kas spēj saglabāt argumentētu domāšanu, veselīgu ziņkārību un neatkarību arī visādi citādi draņķīgos laikos. Nevis zinātne dzīvojas “ziloņkaula tornī”, bet tieši ārpus tās mēs redzam cilvēkus, kuri iesloga sevi tematiskos “burbuļos”, vienalga, kas tajos virmo – sazvērestības teorijas, mājdzīvnieku video vai vēl kas cits. Zinātne uztur prasību pēc rūpības, iedziļināšanās, kaut kāda kompetences līmeņa, kas šajā viszinības un tukšas muldēšanas laikmetā ir jo būtiskāk.

Māris Zanders

Foto: Ieva Čīka / LETA

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 © Latvijas Universitāte, 2018 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta Izdevumu sagatavojis: Māris Zanders un LU Akadēmiskais apgāds Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater Fotogrāfs: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments Maketētāja: Ieva Tiltiņa Literārais redaktors: Oskars Lapsiņš

pirmā vāka FOTO: Shutterstock

Saturs

Tēma 4 Ir problēma, par kuru jāsāk nopietni runāt 7 Ceļā uz zināšanu pieejamības demokratizāciju Vjačeslavs Kaščejevs: “Kurš būs tā pēdējā instance, kas pateiks, ka konkrētais žurnāls, kurā pētnieks ir publicējis savu tekstu, ir tas labākais un gudrākais? Kurš savukārt pārbauda recenzēšanas kvalitāti, un cik šī reputācija galu galā ir atkarīga no žurnāla PR?”

LU un zinātne Zinātne ir nacionālās drošības jautājums

10

12

16

18

20

22

24

26

Andrejs Ērglis: “Mums nevajadzētu baidīties pieņemt pašiem lēmumus un baidīties, ja kāds saka, ka zinātnieki, lūk, nodarbojas ar dievs zina ko.”

Vēsturniekam ir jāmāk ienirt cita laikmeta domāšanā Gvido Straube: “Atmiņās var lasīt, ka muižnieki taču uzauga latviešu vidē.

Kas ir muiža? Tur, mazliet vienkāršojot, ir šī viena muižnieku ģimene, bet pārējie visi ir latviešu kalpotāji.”

Personalizētā medicīna un jaunu kopsakarību atklāšana Kā novērst normatīvās vides pārlieku “šūpošanos” 21. gadsimta prasmes 19. gadsimta skolas modelī Universitāte palīdzēs Latvijai tiekties uz konkurētspējas virsotni Nereti rodas iespaids, ka lībieši Latvijā ir traucēklis

Skats no malas Cik ērti ir dzīvot purva malā?

Normunds Bergs: “Nevajadzētu iedomāties: ja sfēra, kurā tu darbojies, pretendē uz zināmu augstāku intelektuālu līmeni, tad te nav tie paši “džungļu likumi”. Ir.”

28 Daži modernās medicīnas ētikas aspekti

Hronika Simts raibi gadi Ražīga vasara LU Akadēmiskajā apgādā 33 Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

Ceļš un templis

31 32

Indriķis Muižnieks LU rektors

Latvijas Universitāte veido jaunu akadēmisko centru Torņakalnā. Jau darbojas Dabas māja, pēc dažiem mēnešiem durvis vērs Zinātņu māja, Rakstu mājai tiek izvēlēti arhitekti un celtnieki, top plāni turpmākajām celtnēm, studentu un zinātnieku dzīves telpai. Tas ir lielākais Eiropas Stratēģisko investīciju fonda projekts Latvijā, vienīgais Baltijas valstīs, kur tiek ieguldīts universitātes attīstībā. Varētu domāt – tiek būvēts izglītības un zinātnes templis, tomēr šāds priekšstats man šķiet maldīgs.

LU Akadēmiskais centrs ir ceļš uz templi, ceļš nākotnē, kura top, vēl tikai sākot sevi apzināt.

Ceļš un templis ir senas, ietilpīgas metaforas. Ceļš kā virzība, piedzīvojums un rīks, netveramais, mūžīgi mainīgais vārdā nenosaucamais Dao. Templis kā materializēta nirvāna, mērķis, stabilitāte, vērtība, taustāmība un miers. Ceļš ir process, un templis ir rezultāts.

Mūsu ikdienā ceļi ir kļuvuši materiāli, tempļi netverami. Ceļi kā instrumenti, lai nokļūtu vietā, kur nav tem­ pļa. Ceturtā daļa Eiropas struktūr­fondu naudas aiziet ceļu būvei un materializējas jaunas trases asfalta kilometros, kuriem vajadzētu palīdzēt atgriezt vai vismaz noturēt cilvēkus Latvijā, bet kustība notiek pretējā virzienā, simts tūkstošu mūsu valsti ir pametuši.

Latvijas templi zīmē Nacionālās attīstības plāns – tas būtu ekonomikas izrāviens. Ātrāka dancošana pie tās mūzikas, kas šobrīd spēlē, ātrāka braukšana pa jauno asfaltu, dzenoties pakaļ priekšā tālu mirgojošajām ekonomikas čempionu gabarītugunīm.

LU Akadēmiskais centrs ir cits ceļš. Tas pulcē spožus prātus no Latvijas un citām valstīm. Ne asfalts, bet konstrukciju betons un jaunākās iekārtas, kas rada vidi, kur uzplaukt talantam, uzņēmībai, sadarbībai.

Ceļš, kas ved Latvijas zinātni pasaulē.

Kopš 2016. gada pētnieki, kuri strādā jaunajās laboratorijās, ir publicējuši pasaules vadošajā zinātniskajā žurnālā “Nature” tikpat rakstu, cik pirms tam visā Latvijas vēsturē, turklāt divos no tiem mūsējie ir pirmie autori. Iepriekšējā publikācija “Nature” ar pirmo autoru no Latvijas bija 1929. gadā.

LU Akadēmiskais centrs ir ceļš, kas ved uz mūsu jauno templi: Latviju, kura būs nevis iedzinējos, bet līderos, pārvēršot zinātnieku idejas dzīves kvalitātes un lielo datu pārvaldības risinājumos, esot jau nākamā tehnoloģiju un ekonomikas attīstības viļņa augšgalā un atgūstot Rīgai pirms simt gadiem zaudēto inovāciju līdera vietu Baltijas jūras krastos.

3

Ir problēma,

Foto: CC0 License

Tēma

par kuru jāsāk nopietni runāt Tas, ka informācijas daudzums automātiski nenozīmē tās kvalitāti, attiecas arī uz akadēmiskajām aprindām.

Par vienu no šīs situācijas aspektiem ar Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēto profesori Signi Mežinsku sarunājas Māris Zanders.

Ilgāku laiku zinātnisko publikāciju jomā pasaulē funkcionēja noteiktu kvalitātes kritēriju uzturoša institūcija pazīstamu, autoritatīvu žurnālu, piemēram, “Nature” vai “Science”, formā. Un tad vienā brīdī situācija mainījās...

Apmēram pirms desmit gadiem.

Lūk. Kādas ir versijas par iemesliem?

Viens no iemesliem ir saistīts ar atvērtās pieejas ideju, jo, tai parādoties, tai sākot īstenoties, uzradās arī

4

cilvēki, kuri izdomāja, ka, vienkāršoti izsakoties, te var uztaisīt biznesu. Ja ir iespēja no zinātnieka vai zinātniskās institūcijas paņemt naudu par viņa teksta publicēšanu, kāpēc gan to nedarīt?

Vai tam visam ir arī kāda saistība ar to, ka arvien lielāku lomu zinātnieka darba novērtēšanā ieņem viņa publikāciju skaits?

Gan jau ir. Padomāsim, cik rakstu agrāk kāds filozofs varēja uzrakstīt savas dzīves laikā. Dažas grāmatas

tika atzītas par pietiekamu apjomu.

Tagad, lai tiktu uz augšu pa akadēmiskajām kāpnēm, tiek nemitīgi uzskaitīti dažādi rezultāti, tostarp publikācijas. Ja tu saņem grantu, tad sasniedzamo rezultātu sadaļā ir skaidri arī uzrakstīts, cik publikācijām jābūt, un tas ir normāli, bet te svarīgi arī nepazaudēt kādu saprātīgu līmeni. Šī problēma ir visā pasaulē.

Cik šī problēma skar zinātni Latvijā? Iespējams, mans bērnišķīgais jautājums izriet no manas nepietiekamās izpratnes par to, cik lielā mērā mūsu zinātne ir jau integrējusies starptautiski.

Pag, pag, integrējušies mēs esam pilnībā. Un no šā viedokļa, manuprāt, ir labi, ka nesen Latvijas Zinātnes padome vēl pastiprināja prasības, kas izvirzītas vietējiem ekspertiem.

Agrāk bija divas publikācijas trīs gadu laikā, tagad būs trīs publikācijas trīs gadu laikā. Un ir arī precīzi noteikts, par kurām datubāzēm, piemēram, “Scopus” vai “Web of Science”, ir runa. Šīs prasības, kas izvirzītas vērtētājiem, ekspertiem, ir saprotamas.

Savukārt, ja mēs runājam par “predatory journals”; starp citu, simptomātiski, ka mēs neesam vēl izdomājuši, kā šo jēdzienu latviskot...

Neesam, jo varbūt tomēr nav tik aktuāli. Atvainojos, kaitinu.

Nu, kā nav aktuāli?! Mēs arvien vairāk ejam starptautiskajā apritē, Universitātē ir mērķi par to, cik mums būs “Horizon 2020” projektu, un, tiklīdz mēs gribam būt partneri kādā “Horizon” projektā, tur tiek prasītas publikācijas. Un, ja kāds lepni iesniedz sarakstu ar publikācijām tā sauktajā “predatory journals”, tad man personīgi ir kauns. Tas arī nozīmē, ka kāds nav sapratis, kādi vispār ir standarti, ka nav pasekots līdzi aktuālajai informācijai. Te svarīgi uzsvērt, ka nav jau tā, ka šajā jomā viss būtu “melns un balts” vai, kā saka, akmenī iecirsts – “predatory journals” saraksti mainās, tomēr vienalga mēs redzam, ka ir gadījumi, kad augstskolas vai zinātnes padomes pašas cenšas izveidot zināmus kritērijus, norādot, ka, lūk, šajā

konkrētajā nozarē mēs akceptējam publikācijas šādos žurnālos. Latvijā daudzos jautājumos atskaites punkts ir “Scopus” un “Web of Science” bāzes, bet ir arī granti, kuros rezultātu sadaļā ir variants “cita recenzēta publikācija”, un tad “zem” šāda varianta visādi gadās. Latvijas Universitātē ir datubāze, kurā ir redzamas visas darbinieku publikācijas, un... Te nav runa par gadījumu skaitu, mani interesē, kurš par publikācijām “predatory magazines” maksā. Viens scenārijs ir tāds, ka zinātnieks kaut kādu apsvērumu dēļ pats maksā, bet otrs scenārijs ir tāds, ka tiek maksāts no grantiem. Respektīvi, runa ir ne tikai par prestižu, bet arī naudas izlietošanu. Latvijas Universitāte šajā ziņā vēl izskatās cienījami, ko nevarētu teikt par visu augstākās izglītības jomu.

“

Ar pētniecības ētiku ir tā, ka tā reāli var pastāvēt tikai tad, ja tā ir ne tikai formāli uzrakstīta “uz papīra”, bet ja zinātnieki viens otru arī, formulēsim tā, koleģiāli pieskata.

Es turpināšu pildīt savu sātana advokāta lomu. Labi, nav varbūt pareizi, ka kaut kādi žurnāli publicē jebkādas kvalitātes zinātniskos tekstus, ja par to tiek maksāts. Taču – normāla zināšanu demokratizācija, tāpēc izbeigsim līdzšinējo elitārismu!

Labi, labi, bet zinātniskās publicēšanās jēga vienmēr ir bijusi tāda, ka, pirms kaut ko nopublicē kā konkrētajā nozarē akceptējamu, ir šie divi vai trīs recenzenti, kuri anonīmi

vai neanonīmi izlasa iesniegto tekstu un pasaka, vai, vienkārši izsakoties, tur nav sarakstītas muļķības. Jo vienlaikus problēma ir tā, ka cilvēks, kurš nav speciālists konkrētajā nozarē, nevar “no malas” pateikt, vai lasītais ir vai nav jēdzīgi. Iedomājieties, ka kāds kaut ko apšaubāmu nopublicē un uz to turpmāk jau atsaucas kā uz zinātniskām zināšanām, tas tālāk “aiziet” presē kā zinātnisks fakts.

Respektīvi, ir jābūt ievērotam Karla Popera formulētajam “falsifikācijas” principam.

Var teikt arī tā. Jebkurā gadījumā šī ir ļoti svarīga tēma, ja runājam par zinātnes komunikāciju.

Tā jau ir, tikai, cik es saprotu, problēma ir tā, ka recenzentiem nemaksā un nav nemaz viegli atrast tik pašaizliedzīgus ekspertus.

Par to Rietumeiropā runā arvien vairāk, jo zinātnieki norāda uz savādu situāciju. Lielās izdevniecības, piemēram, “Springer” vai “Elsevier”, labi pelna, zinātniekiem no tā finansiāli nekas netiek, bet vienlaikus ir šī recenzentu apmaksas problēma.

Vēl papildus ir zināšanu pieejamības problēma, kad cilvēkam, ja viņš grib datubāzē lasīt, arī ir jāmaksā noteikta summa. Es domāju, ka tas nav normāli, tāpēc būs arvien aktīvāki mēģinājumi sistēmu mainīt.

Kā jums šķiet: šī publicēšanās, teiksim tā, apšaubāmas kvalitātes izdevumos skar visas zinātnes nozares, vai arī ir kādas, kurās problēma ir izteiktāka?

Pieņemu, ka problēma attiecas uz visām. Un par šo tēmu ir nepieciešams runāt, jo var gadīties, ka cilvēks vienkārši neapzinās problēmas esamību. Es nesen lasīju pētniecības ētikas kursu medicīnas doktorantiem, un viena sadaļa bija par publicēšanās ētiku. Un vismaz man radās iespaids, ka dzirdētais daudziem bija pārsteigums. Cilvēciski pat var saprast – nepieciešamība publicēties ir, bet kā jauns zinātnieks var zināt, kur to labāk nedarīt. Es viņiem rādīju savu e-pastu. Ikviens, kuram ir

5

akadēmiskais e-pasts, tas ir pilns ar šādiem piedāvājumiem. Starp tiem ir viegli “atkožami”, piemēram, kad sūta kāds inženierzinātņu žurnāls, kurš apgalvo, ka viņi esot pamanījuši, ka viena no manām tēmām ir reprodukcijas ētika. Tad tu uzreiz saproti, ka kaut kas, kā saka, nav riktīgi. Bet ir jau arī smalkāki paņēmieni.

“

Iedomājieties, ka kāds kaut ko apšaubāmu nopublicē un uz to tālāk jau atsaucas kā uz zinātniskām zināšanām, tas tālāk “aiziet” presē kā zinātnisks fakts.

Publicēšanās vietu kvalitātes jautājumam mēs vēl īsti neesam pieķērušies. Pieļauju, ka jāskatās, ko te var palīdzēt arī, piemēram, LU bibliotēka ar savu interneta vietni utt.

Tāds “dzeltens” jautājums. Cik tad gadījumu ir bijis, kad mūsējie tomēr ir “uzrāvušies”, nopublicējot kaut ko apšaubāmu?

Mēs skatījāmies “retracted papers” (“atsaukto tekstu”) datubāzes – “retractiondatabase.org”, “Retraction watch” –, un, tās atverot, var naivi šķist, ka viss ir labi, jo Latvijai ir tikai trīs šādas publikācijas. Savukārt atveram, teiksim, Zviedrijas sadaļu, un liekas – ārprāts! Bet ar pētniecības ētiku ir tā, ka tā reāli var pastāvēt tikai tad, ja tā ir ne tikai formāli uzrakstīta “uz papīra”, bet ja zinātnieki viens otru arī, formulēsim tā, koleģiāli pieskata. Un tad, kad viņi redz, ka kaut kas ir nelāgi, viņi to arī pasaka un rīkojas. Ētika nestrādā citādi kā pašregulācija. Ja vēl runājam par formalizētākiem risinājumiem, tad esmu pati pieredzējusi, ka ir izdevumi, kuri potenciālos autorus brīdina, ka nevēlas redzēt tekstus, kuros atsaucēs savukārt ir publikācijas šajos “predatory journals”. Manuprāt, tas ir labi.

Foto: CC0 License

Es gribētu saprast jūsu versiju par risinājumiem. Ir nepieciešami kaut kādi papildu lēmumi institucionālā līmenī, ir nepieciešama pašorganizēšanās, pašdisciplīna pašās zinātnes aprindās bez formāliem risinājumiem, vēl kādi varianti?

Sāksim ar to, ka par šo problēmu vispār ir jārunā. Ja runā par institucionāla līmeņa lēmumiem, tad man kā LU Akadēmiskās ētikas komisijas vadītājai paškritiski jāsaka, ka mēs līdz šim koncentrējāmies uz plaģiātisma problēmas risināšanu, un mums ir izdevies panākt skaidras

definīcijas, daudz kas tiek darīts, lai plaģiātisma epizodes izskaustu.

6

Ceļā uz zināšanu pieejamības

demokratizāciju Vjačeslavs Kaščejevs LU asociētais profesors

Ir

vairāki cēloņi, kādēļ, manuprāt, ir jārunā par to, kādos veidos mēs zinātniskās publikācijas padarām publiskas – gan citiem pētniekiem, gan plašākai sabiedrībai. Pirmkārt, līdz ar interneta parādīšanos izmaksas, kas nepieciešamas, lai pētnieks savu darbu nodotu publikas

apskatei, ir tuvu nullei. Jebkurš var izveidot blogu, piemēram, pasludinot, ka viņš ir pētnieks. Šis, protams, bija tāds ekstrēms piemērs, ar vieglu ironiju teikts, tomēr jebkurā gadījumā samazinājušies arī tie resursi, kas nepieciešami, lai uzturētu tiešām zinātnisku žurnālu. Paralēli tas prognozējami “parauj vaļā” jautājumu, kas uzskatāms par pētniecisko

publikāciju žurnālu vai tā saukto preprintu bāzi. Un, no šā viedokļa skatoties, tā funkcija, pakalpojums, ko žurnāla redakcija sagādā autoriem un lasītājiem, neapšaubāmi ir noteikts filtrs un noteiktas kvalitātes garantijas. Tradicionālajā izdošanas modelī tās tika nodrošinātas ar redaktoru un recenzentu rokām; savukārt no biznesa viedokļa šis modelis

7

“

Foto: Shutterstock

Ja runa ir par to, ka nodokļu maksātāji ir, tēlaini izsakoties, sametuši kolekti, lai notiktu kaut kā jauna uzzināšana, tad būtu diezgan loģiski, ka visi un bez maksas varētu pie šīm pašu apmaksātajām zināšanām piekļūt.

8

ir prasījis un prasa visai lielus līdzekļus, lai to uzturētu, un tradicionāli šos izdevumus sedza institūcijas, kuras šos žurnālus abonē. Tas savukārt nozīmē abonēšanas maksu un to, ka šādos zinātniskajos žurnālos ietvertā informācija nav par brīvu.

Ejam tālāk. Internets ir mainījis mūsu attieksmi pret informāciju, tostarp zinātnisko. Te, protams, var atkal nedaudz ironizēt par vēlmi visu informāciju saņemt “uzreiz un bez maksas”, tomēr ir arī objektīvi iebildumi pret tradicionālo modeli. Un te es nonāku līdz “otrkārt”. Visvairāk tas skar zinātni, kas tiek finansēta ar publiskā sektora līdzekļiem – ja runa ir par to, ka nodokļu maksātāji ir, tēlaini izsakoties, sametuši kolekti, lai notiktu kaut kā jauna uzzināšana, tad būtu diezgan loģiski, ka visi un bez maksas varētu pie šīm pašu apmaksātajām zināšanām piekļūt. Tas viss pārceļ izmaksas no institūciju – žurnālu abonentu – budžetiem uz pētniecības projektu budžetiem. Tā ir jau realitāte gan Latvijas, gan Eiropas Savienības pētniecības projektos, ka sadaļā “attiecināmie izdevumi” parādās šādas izmaksas. Respektīvi, mēs iegūstam situāciju, kurā autors būtībā maksā par sava darba publicēšanu. Vēl kāds svarīgs faktors – informācijas apmaiņas straujums internetā, kāds ir neiedomājams tradicionālajā publicēšanas modelī, kur procesu palēnina teksta recenzēšana utt.

Visi iepriekš minētie izaicinājumi, protams, nav parādījušies pēdējo gadu laikā. Pareizāk būtu teikt, ka līdz ar internetu zinātnieku, piemēram, elementārdaļiņu fiziķu, kopiena izstrādāja jaunu risinājumu, kas tagad eksaktajās zinātnēs, arī bioloģijā, ir kļuvis par de facto standartu. Runa ir par atvērto pieeju zinātniskajām publikācijām.

Lai modeli paskaidrotu, var izmantot projektu “archive.org”.

Pamatideja ir ļoti vienkārša: zinātnieks publicē savu rakstu, pastāvot minimālam kvalitātes filtram, kas spēj atsijāt galīgi pseidozinātniskus tekstus. Principā tās ir nerecenzētas publikācijas, kuras lasītājam baudāmā formā parādās faktiski vienas diennakts laikā kopš brīža,

žurnāliem ir tā, ka žurnāla saturs ir pieejams bez maksas. Ir cilvēki, kuri norāda uz šā modeļa priekšrocību, ka tā ir ērtāk, jo ir viena teksta versija, nevis, teiksim, divas. Bet – šis modelis arī nozīmē to, ka pētnieks, pētniecību finansējošā organizācija maksā par to, ka šis žurnālā publicētais teksts ir pieejams citiem bez maksas.

Pētnieks maksā par kvalitātes nodrošināšanas servisu. Fundamentālas problēmas es neredzu arī šajā modelī. Tiesa, te rodas jautājums, kurš tad ir, ja tā var teikt, zīmola turētājs, kurš būs tā pēdējā instance, kas pateiks, ka konkrētais žurnāls, kurā pētnieks ir par maksu publicējis savu tekstu, ir tas labākais un gudrākais? Kurš savukārt pārbauda recenzēšanas kvalitāti, un cik šī reputācija galu galā ir atkarīga no žurnāla PR? Taisnības labad gan jāatceras, ka arī tradicionālo žurnālu gadījumā mums bija darīšana ar labas reputācijas “klubiem”, ar izdevumiem, kas mērķtiecīgi bija veidojuši savu autoritāti. Tas nozīmē, ka mums faktiski ir jāpaļaujas uz to, ka, lūk, šim žurnālam, tēlaini izsakoties, ir piecas zvaigznītes, šim – trīs, bet šim vispār tikai viena.

Lai saprastu “zvaigznīšu” skaita pamatotību, mēs varam mēģināt ar kaut kādiem metrikas instrumentiem

nomērīt publicētā raksta labumu, ietekmi. Problēma ar šādiem mērījumiem gan ir tā, ka šī – piemēram, “Nature” publicētā raksta – ietekme parādās tikai pēc laika. Pats pētnieks var būt svēti pārliecināts par sava atklājuma nozīmi, viņš var pārliecināt arī divus recenzentus, bet, vai tā nozīme tiešām būs tik liela, rādīs vienīgi laiks. Lai kā arī būtu, ja es esmu dzelžaini pārliecināts par savu atklājumu un man jāsaprot, kur to mēģināt publicēt, faktiski vienīgais instruments, to izlemjot, ir tā sauktais “impact factor”, piemēram, konkrētajā žurnālā publicēto rakstu citējamība pēdējo divu gadu laikā. Tiktāl it kā skaidrs, ir metrika, bet cilvēka daba ir tāda, ka vienlaikus rodas mēģinājumi ar šo metriku manipulēt, kas parādās kaut netieši tā, ka žurnāls, kurš ir bijis “impact factor” Q1 grupā, kaut kādu iemeslu dēļ var izrādīties noslīdējis Q2 grupā. Šis subjektīvais faktors zināmā mērā ir neizbēgams, jo arī zinātnieki ir profesionāla kopiena ar savām interesēm, sociālo psiholoģiju utt.

Kopsavelkot: virzība uz zinātnisko publikāciju atvērtu pieejamību ir skaidra, un varu vienīgi aicināt tos, kuri to vēl nav darījuši, iepazīties ar šiem modeļiem.

Foto: CC0 License

kad pētnieks to ievieto. Projekta lietotāji var atbilstoši tēmām abonēt jaunumus, un ir pētnieki, nozares, kuriem, kā saka, diena sākas, paskatoties, kas viņus interesējošās tēmās šodien “archive.org” ir publicēts. Te, protams, aktuāla ir publikāciju kvalitātes problēma. Zināmā mērā varētu runāt par šā jautājuma atstāšanu pašplūsmā – ja šis darbs ir kaut ko vērts, tas atstās ietekmi; ja tas būs nepareizs, tas rosinās citus darbus, kas norādīs uz kļūdām, un galu galā ir taču iespēja, ka šo tekstu vienkārši ignorēs. Tā tas funkcionē, un ir daļa zinātnieku kopienu, piemēram, elementārdaļiņu fiziķi, kuri ir pārstājuši sūtīt savus darbus uz žurnāliem per se, un zinātniskās karjeras veidošanas procesā tiek vērtēts, cik reižu konkrētā zinātnieka “preprints” ir citēts citos “preprintos”. Te gan nevar noliegt – ja kādas jomas speciālisti patiešām spēj novērtēt kolēģu darbu paši, tad gadījumos, kad darbu vēlas novērtēt cilvēki, kuri nav speciālisti, ekspertīzes nepieciešamība nekur nepazūd. Kādi ir risinājumi? Patlaban liela daļa “archive.org” lietotāju to lieto kā instrumentu, ja tā var teikt, lai pieteiktu savas prioritātes, bet raksts vienlaikus ar publicēšanu “preprinta” formā tiek nosūtīts publicēšanai kādā nozares žurnālā, kur tradicionālais recenzēšanas process rit savu gaitu. Ja raksts šajā procesā tiek modificēts, atjaunoto versiju var ielikt arī “archive.org”. Tāpat, ja raksts tiek publicēts žurnālā, šādi iegūstot apstiprinājumu, ka tas atbilst noteiktiem kvalitātes standartiem, autors var atgriezties pie sava “preprinta” un pievienot tam noteiktu identifikatoru digitālā formā.

Aprakstītais modelis, ko sauc par “Green Open Access”, ir labi sevi parādījis materiālu zinātnē, cietvielu fizikā, kvantu skaitļošanā; pašsaprotami man grūti spriest par citām zinātnes nozarēm. Un ir “Gold Open Access” modelis, kuram ir savi aizstāvji un uz kuru pētniekus, pētniecības finansēšanas organizācijas aicina virzīties, piemēram, Eiropas Kopiena. Šis modelis nozīmē žurnālu ar tradicionālo recenzēšanas procesu, bet atšķirība no tradicionālajiem

9

LU un zinātne

Zinātne ir nacionālās drošības jautājums Andrejs Ērglis

LU profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis

P

rofesionālajā jomā viens no aizvadītās vasaras spilgtākajiem iespaidiem, protams, bija IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress. Es tajā jutos labi kaut vai psiholoģiskajā izpratnē – redzot, cik daudz mums joprojām ir cilvēku zinātnē, kuri spēj kaut ko reāli izdarīt.

Un, protams, šādas kopā sanākšanas rosina turpmākas pārdomas.

Pasaulē mums apkārt, tostarp zinātnē, temps ir liels, bet, manuprāt, tā ir laba ziņa, jo tā nozīmē, ka mēs joprojām esam izsalkuši pēc jaunām zināšanām. Tā tam arī vajadzētu būt,

10

bet man arī jāatzīst, ka es redzu cilvēkus, kuriem šāda izsalkuma vairs nav.

Tātad izkristalizējas cilvēku loks, kam jaunas zināšanas joprojām ir un būs nepieciešamība, un šī nepieciešamība, pirmatklājēja gars nepavisam nav kaut kas pašsaprotams, un ir jāmeklē veidi, kā to stimulēt.

Tas, kas mani satrauc, ir sajūta, ka mums Latvijā pietrūkst pašiem savu vajadzību zinātnē nodefinēšanas, pašiem savu lēmumu pieņemšanas mehānisma. Rodas iespaids, ka mēs gribam, lai lēmumu mūsu vietā pieņem kāds cits. Nevajag iedomāties, ka no malas piesaistīti eksperti būs tie, kuri nesavtīgi pateiks, kuros virzienos Latvijā vēršami pētījumi.

Neaizmirsīsim, ka zinātne – vienalga, vai runa ir par sociālajām vai ar enerģētiku vai militārajām tehnoloģijām saistītajām zinātnēm – ir valsts nacionālās drošības jautājums. Valstu izdzīvošanas jautājums. Ne vairāk un ne mazāk. Un skaidrs, ka neviens nevēlas, lai citi jūs šajā ziņā apsteigtu. Es atceros Dānijas ekspertu veikto Latvijas zinātnes analīzi tālajā 1992. gadā, un tagad man, protams, nāk smiekli par to, ka tolaik mums likās – šie būs mums nepārprotami labu vēloši, perfekti zinoši cilvēki.

Zināmā mērā mēs toreiz naivi atdevām savas idejas. Arī tagad mēs bieži dzirdam piesaucam “starptautisko praksi”. Protams, ja runa ir par starptautiskiem projektiem, tāda, piemēram, starptautisku ekspertu formā,

ir nepieciešama. Bet daudz svarīgāk ir mums pašiem saprast, ka mums neatkarīgi no dažādiem ārējiem vērtējiem ir jābūt savai zinātnei. Jā, tā varbūt nedos taustāmus rezultātus jau rīt, parīt – mēs nedrīkstam uzvesties kā Karlsons Lindgrēnes grāmatā, kurš ik pēc stundas rauj ārā no zemes persika kauliņu, lai redzētu, vai tas ir paaudzies. Citiem vārdiem sakot, mums nevajadzētu baidīties pieņemt pašiem lēmumus un baidīties, ja kāds saka, ka zinātnieki, lūk, nodarbojas ar dievs zina ko.

Apzinos pretargumentu – bez ārējā spiediena Latvijas zinātnē sakuplos korporatīvās saiknes, mazi loki. Nav ideālas sistēmas, tomēr ir sava jēga arī meritokrātijas jēdzienā – jūs taču zināt, kas ir šie cilvēki, ko viņi ir reāli izdarījuši; lokālus kritējus vienmēr var atrast. Tas, ko es uzsveru, ir nepieciešamība šos mehānismus, kritērijus izveidot tepat Latvijā. Problēma ir tā, ka tie, kuriem lēmumi ir jāpieņem, labi apzinās šo pretargumentu un to, ka kāds kaut ko kritisku pateiks. Nekad nebūs tā, ka apmierināti ir visi. Bet – ja runājam par dažādiem viedokļiem kaut vai finansējuma sadalē, es gribētu atgādināt kādu aspektu. Mēs varam bezgalīgi strīdēties par konkrētām summām, bet jāsaprot, ka nekur jau šī nauda “uz āru” nepazūd, tā cirkulē Latvijas zinātnē un jebkurā gadījumā uztur noteiktu infrastruktūru, ekosistēmu, ja vēlaties.

Profesors Andrejs Ērglis uzstājas IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresa forumā “Latvijas formula 2050”. 2018. gada 20. jūnijs

Ja runā par augstāko izglītības sistēmu, par Latvijas Universitāti, domāju, ka mēs augam un kopīgi meklējam risinājumu jautājumam, kas man liekas būtisks – kā līdzsvarot modeļus? Proti, cik lielā mērā mēs esam tā sauktās tautas universitātes modelis, cik – kaut kas nedaudz elitārāks? Bet tie ir risināmi jautājumi.

Tāpat, ja mums ir vienprātīgs secinājums, ka universitātē ir jābūt attīstītai spēcīgai zinātnei, mums vajadzētu uzmanīgi sekot līdzi, lai mēs nenolaižam pārāk uz leju latiņu, piemēram, doktorantūrā. Es saprotu, ka ir starptautiski augstskolu reitingi, atskaites par to, cik studentu ir doktorantūrā, bet man šķiet, ka tas ir arī riskanti.

Lielās valstīs līmeņa pazemināšanās varbūt jūtama mazāk, jo negatīvais efekts mēroga dēļ “izšķīst”, taču Latvijā sekas var būt smagākas. Par to ir jādiskutē, un labi, ka tas arī notiek.

Ja man prasa, par kādu tēmu loku zinātnē ir ļoti interesanti domāt,

tad tā ir dzīves ilguma un dzīves kvalitātes prasību palielināšanās 21. gadsimtā. Divdesmit piecu gadu laikā vecuma grupa “80 +” Latvijā ir palielinājusies divas reizes. Tā ir

“

Mēs nedrīkstam uzvesties kā Karlsons Lindgrēnes grāmatā, kurš ik pēc stundas rauj ārā no zemes persika kauliņu, lai redzētu, vai tas ir paaudzies.

realitāte. Un šo jauno realitāti mēs faktiski tikai sākam pētīt, šī jaunā realitāte skar ne tikai medicīnu, bet arī zinātni kopumā. Un tas nozīmē, ka zinātnē arvien vairāk

ienāk dažādu virzienu sintēze. Šāda dažādu virzienu komandas darba sekmēšanai mums arī jādomā par apmācību programmu papildināšanu, lai dažādu virzienu zinātnieki cits citu saprastu. Turklāt jāpatur prātā arī tas, ka – un tas ir neatkarīgi no teiktā par zinātni – jaunajai paaudzei ir objektīvas grūtības saprast vecāko, un otrādi. Vai jaunajai paaudzei ir nepieciešams lasīt to pašu literatūras klasiku, ko lasīja vecākā? Man īsti atbildes nav. Tāpat es runāju kaut vai par to, ka tagad “vecākā paaudze”, “vecs cilvēks” nenozīmē to, ko tas nozīmēja, teiksim, pirms simts gadiem. Pirms simts gadiem cilvēks 40–50 gadu vecumā jau tika uzskatīts par “padzīvojušu”, taču tagad ASV drīz būs miljons cilvēku, kuri sasnieguši simts gadu vecumu, savukārt astoņdesmitgadnieks vairs nav nekāds “sirmgalvis”. Šī jaunā situācija rada daudz jaunu uzdevumu.

Sagatavojis Māris Zanders

11

Vēsturniekam ir jāmāk ienirt cita laikmeta domāšanā

Latvijas valsts simtgades kontekstā it kā nevar sūdzēties par uzmanības trūkumu vēsturei, tomēr vienlaikus stereotipu netrūkst, īpaši runājot par posmu pirms neatkarības pasludināšanas. Ar LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Gvido Straubi sarunājas Māris Zanders.

Kad, jūsuprāt, konstrukcija “labie zviedru laiki” izveidojās?

Lielā mērā te atbildīgi ir gan vācbaltiešu, gan nacionālie vēsturnieki. Vācbaltiešiem kā kārtīgiem luterāņiem, šķiet, bija simpātijas pret šo posmu tāpēc, ka tie vairs nebija

12

“katoļu laiki” (smejas). Savukārt nacionālo vēsturnieku aspektā vispirms jārunā par Edgaru Dunsdorfu.

Protams, te var tikai minēt, bet viņš laikam ārkārtīgi pārdzīvoja Otro pasaules karu, kas nāca ar padomju un nacistu režīmiem, un, ja palasa viņa

darbus, tad tur parādās uz nekritiskuma robežas balansējošas antipātijas pret vāciešiem un krieviem. Un zviedri no šā viedokļa bija kaut kas pozitīvs. Tā laika gaitā stereotipi ir izveidojušies, un neviens īsti negrib klausīties par “zviedru laikiem”, kas

tur īsti ir bijis un nav bijis. Taisnības labad jāsaka, ka Igaunijā tas redzams vēl vairāk.

Te, protams, jāskatās, par ko konkrēti mēs runājam. Viena iemīļota tēma latviešiem un igauņiem ir dzimtbūšana. Un kurš tad Vidzemē reāli definēja dzimtbūšanu kā “papīros” ierakstītu? Zviedri! Pirms tam, ja latvieši būtu bijuši labāki likumu zinātāji, viņi būtu varējuši strīdēties pretī, jo pirms zviedriem tāda regulējuma, ka tu nedrīksti iet nekur prom utt., īsti nebija. Ir arī citas lietas. Pirms dažiem gadiem sāku lasīt dokumentus par Ziemeļu kara priekšvakaru, un tas, kā zviedri te ārdās, ir ļoti nežēlīgi. Faktiski viņi iedzen visu Vidzemi totālā badā.

Paralēli viņi nežēlīgi laupa Kurzemi.

Tiesa, kurzemnieki kā jau tādi spītīgi cilvēki spēj savākt karaspēku un zviedrus no Kurzemes izdzen, un, piemēram, Liepājas ostā paliek ar sviestu, gaļu utt. piekrāmēti kuģi.

To kaut kā neatceras, savukārt es dažkārt smejos, ka varbūt šādi varētu celt kurzemnieku pašapziņu, jo viņi, izrādās, uzvarējuši zviedrus vēl pirms Pētera I. Bet, atgriežoties pie tā, kā zviedri kara priekšvakarā un kara laikā “tīra” Vid­zemi, tas ir totālais terors. Sākumā viņi vēl saka, ka kaut

ko maksās, bet beigās jau brutāli nošauj, ja kāds atsakās prasīto dot. Tad mums vēl ļoti patīk tas apgalvojums, ka zviedri daudz devuši latviešiem izglītības ziņā. OK, Kārļa XI laikā likumu uztaisīja, bet, cik esmu sapratis no dažādām teorijām par izglītības sistēmu, tad ir nepieciešama valsts programma, valsts finansējums, un, kamēr tā nav, tikmēr nekas nenotiks.

“

Latvijā ir problēmas ar valodu prasmi. Tostarp ar atbilstoša līmeņa vācu valodas prasmi.

Un problēma ir tā, ka ar to finansējumu no zviedru puses bija švaki. Ir tādas smieklīgas epizodes, ka zviedri “brauc virsū” vietējai vācu muižniecībai par nepietiekamu vērību pret tautas izglītošanu, bet muižnieki vienā brīdī saka pretī: pagaidiet, jūs mums visu atņēmāt, paši nopel­nījāt, un par nopelnīto paši varējāt šo problēmu sen jau atrisināt. Un tad

zviedri spiesti aizvērt muti. Pakāpjoties malā, galvenā problēma ir tā, ka neviens jau patiesībā nav skatījis “zviedru laikus” cauri, pakāpeniski un sistemātiski. Mēs kaut ko zinām par saimniecību 18. gadsimtā, tur Latvijā ir kaut ko darījuši gan Dunsdorfs, gan Heinrihs Strods, gan Marģers Stepermanis. 17. gadsimts – jau grūtāk saprast, kas tur īsti ir bijis. Lai gan avotu netrūkst – arklu revīzijas, citi dokumenti, tur vienkārši ir jāsēž un jāpēta, bet te mēs saskaramies ar to, ka Latvijā ir problēmas ar valodu prasmi. Tostarp ar atbilstoša līmeņa vācu valodas prasmi. Un tā visa dēļ mums par “zviedru laikiem” šobrīd ir tāds nedaudz urrāpatriotisms, ka viss esot bijis forši, bet īsti jau mēs nezinām, kā bijis.

Ja runā par avotiem, mani vienmēr interesējusi interpretācijas problēma. Proti, ka mēs kādu agrāko laiku avotos izlasāmu jēdzienu interpretējam patiesībā ne tā, ka tas saprasts avota tapšanas laikā.

Tāda problēma ir. Vēsturniekam ir jāiemācās ienirt viņa pētāmajā laikā, lai saprastu, kā tur domāja.

Jo domāšanas veids, protams, varēja būt atšķirīgs. Man patīk kā piemēru

Skats uz Čuibas pasta staciju 14 verstis no Rīgas 1796. gadā No J. K. Broces kolekcijas “Monumente...” LU Akadēmiskajā bibliotēkā

13

minēt to, kā 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā cilvēki ceļoja. Tolaik bija normāli, ka tu kaut kur brauc, tev kaut kur ir jāpaliek pa nakti, tu atrodi kādu muižu, vēl labāk, ja tev ir kaut kāda ieteikuma vēstule. Tu iebrauc

“

Par pilnīgi normālu tika uzskatīta situācija, ka tu it kā iebrauc pārnakšņot, bet paliec uz nedēļu.

un paliec uz vairākām dienām. Jo par pilnīgi normālu tika uzskatīta situācija, ka tu it kā iebrauc pārnakšņot, bet paliec uz nedēļu, nedēļas beigās gribi braukt tomēr tālāk, esi sakrāmējis mantas, sēdies karietē, un tad nama tēvs saka: varbūt jūs tomēr nebrauciet, jo vēl pēc nedēļas būs medības... (smejas) Un bieži cilvēks

arī paliek. Vai kaut kas tāds ir iedomājams mūsdienās? Pirmkārt, mūs tāpat fiksi izmestu ārā, bet, otrkārt, kurš kaut ko tādu vispār var atļauties? Visi skatās pulkstenī un skrien.

Atgriežoties pie jautājuma, jāsaka arī it kā pašsaprotamais: lai kaut ko jēdzīgi saprastu, ir nepieciešams uzkrāt zināšanu kritisko masu.

Gribēju dzirdēt jūsu viedokli par muižas un zemnieku attiecībām.

Ir dzelžains priekšstats par to, ka muiža tajās nemainīgi un vienmēr ir bijusi nepārprotams ekspluatators, ļaunums. Cik saprotu, tik melnbalti tas nebija.

Klaipēdā bija zinātniska konference, kas veltīta “Adelskultur”, respektīvi, muižniecības, bruņniecības kultūrai, un man bija referāts par Baltijas muižniecības un zemnieku attiecībām. Es teicu, ka šīs attiecības bija gluži normālas, jo arī muižnieks grib, tā teikt, redzēt nākamajā rītā sauli uzlecam, līdz ar to viņš nevarēja uzvesties kā tāds zvērs. Amizanti, ka daļa klātesošo vācbaltiešu bija

Kārļa XII armijas desants 1701. gadā No J. K. Broces kolekcijas “Monumente...” LU Akadēmiskajā bibliotēkā

14

dusmīgi par šo tēzi, lai gan jāsaka, ka daļa arī bija priecīgi, ka uz viņu senčiem vismaz kāds vairs neskatās kā uz ļaundariem. Bet skaidrs, ka tās attiecības veidojās ne gluži tā, kā tagad pieņemts domāt. Pēteris Vanags, Māra Grudule saka, ka Kurzemē muižniecība ļoti labi pratusi latviešu valodu. Un tas arī ir tikai normāli.

Atmiņās var lasīt, ka muižnieki taču uzauga latviešu vidē. Kas ir muiža?

Tur, mazliet vienkāršojot, ir šī viena muižnieku ģimene, bet pārējie visi ir latviešu kalpotāji. Tātad kā bērns viņš aug, dzīvojas latviešu vidē, līdz sasniedz vecumu, kad parādās mājskolotāji un turpmāka izglītošanās.

Aplūkojot jautājumu no cita aspekta – arī tagad uzņēmējs, ja viņš grib strādāt kaut cik ilglaicīgi, kaut kādu sociālo politiku īsteno.

Es domāju, ka te problēma ir arī tā, ka vienmēr ir interesantāk aprakstīt un runāt par ekstrēmiem gadījumiem. Piemēram, aristokrāti, kuri cēlās divos dienā, lēnām paēda, tad visu nakti ballējās, nospēlēja naudu kārtīs – jā, bet tā ir tikai daļa.

Kas, protams, var likties interesantāka nekā muižnieki, kuri bija vienkārši, normāli saimnieki savos īpašumos.

Mēs to nez kāpēc ignorējam. Padomju laikā tas bija saprotams, bet mūsdienās jau nu būtu pēdējais laiks tik plakani šo tēmu neaplūkot.

1905. gada revolūcija gan to visu pamatīgi nojauca, bet var noprast, ka 19. gadsimtā, kad latvieši bija ieguvuši brīvību, zemnieki un muižnieki saimnieciskos jautājumos dažkārt sāka tuvināties, savstarpēji konsultēties, kaut kādos gadījumos finansiāli mesties kopā. Un arī pirms tam – nebija jau gluži tā, ka muižnieki kaut ko prasīja no zemniekiem “uz dullo”, ka šajā ziņā būtu bijis pilnīgs “bardaks”.

Jā, bija klaušas un nodevas, tomēr, ja ar šiem nosacījumiem tu tiki galā, tad daudz kas bija arī atkarīgs no tā, kā tu pats saimniekoji. 17. gadsimtā zviedri vēl ļāva arī zemniekiem tirgoties, ko gan krievi diezgan vēlāk “piegrieza”, bet – jā, 17. gadsimtā mēs redzam dažus zemniekus, kuri bija kļuvuši par tādiem kā starpniekiem – viņi uzpērk no savējiem un tālāk pārdod Rīgā.

Tieši šādā kontekstā vērts arī piebilst, ka publiskajā diskursā – tikpat melnbalti, kā tiek vērtēta muižniecība – tikpat viendabīgi izskatās latviešu zemnieki – apspiesti, nabadzīgi utt.

Nu, tas tāds brutāls vērtējums.

Zemniecība arī bija daudzslāņaina.

Ja mēs paskatāmies kaut “Mērnieku laikus”, tad Prātnieks tur parādās kā īsts “biezais” – viņš, man liekas, tur ne reizi neparādās kaut ko strādājam savā saimniecībā (smejas). Upīša “Zaļajā zemē” Brīviņu saimnieks, kas var atļauties ar rubļu banknoti cigāru aizdedzināt... Baigā noslāņošanās.

Bet, lai to secinātu, nav nepieciešama literatūras klasika. Arklu revīzijās parādās, ka 17. un 18. gadsimtā ir zemnieki, kuriem ir trīs, četri zirgi...

Tas nozīmē kaut vai to, ka bija cilvēki, kuri varēja atļauties pabarot šādu skaitu, kas savukārt, cik var saprast, tolaik nemaz nebija tik vienkārši.

Cits piemērs. Kad pēc brīvlaišanas sekoja iespēja izpirkt mājas, zemnieki sākumā saka, ka viņiem nav tam

Siļķu krastmala Rīgā ap 1650. gadu No J. K. Broces kolekcijas “Monumente...” LU Akadēmiskajā bibliotēkā

naudas. Bija pat zināms stress muižnieku pusē, jo likās, ka apdraudēta plānotā peļņa. Bet tad, piemēram, mani mīļie hernhūtieši saka: pērciet, tas jums dos stabilitāti! Un zemnieki sāk izpirkt. Jautājums: no kurienes viņiem tā nauda? Tur ir kaut kāda zemnieku naivā viltība. Vai – viņi samaksā pirmo pusi un saka: bet nu vairāk gan mums nav, šis ir paaudžu paaudzēs sakrātais. Paiet daži gadi, un viņi samaksā arī otru pusi... Līdzīgi kā tagad: paprasiet kādam uz ielas, kā viņiem iet. (Smejas.) Līdzīgi ar jautājumu par to, vai zemniekiem bija

“

Muižnieki taču uzauga latviešu vidē.

ieroči. Nav, nav, bet tad pēkšņi parādās, ka ir. Mēs patiesībā maz zinām.

Bet es gribētu te uzsvērt, ka vispirms jau svarīgi, lai par šādiem jautājumiem, tostarp tādiem, kādus jūs uzdodat, vispār būtu diskusijas, strīdi labā nozīmē. Manuprāt, mums tādu pietrūkst. Mēs uzdodam

dežūrjautājumus, uz kuriem – zinām – saņemsim dežūratbildes.

Turpinot par stereotipiem. Vairāk lasījušie kaut ko zina par brāļu draudzēm, tomēr kopumā ir priekšstats, ka līdz jaunlatviešiem latviešu izglītības un garīgās rosības līmenis bijis zems.

Nevar noliegt, ka Baltijā, arī Somijā, ilgu laiku bija situācija, ka pamatnācija ir distancēta no vietējās aristokrātijas, inteliģences. Līdz ar to patiešām bija viedi, gudri cilvēki, protams, bet ne izglītoti. Kopējie pamatizglītības stūrakmeņi tiek likti 18. gadsimtā, un te pieminami ne tikai brāļu draudžu, bet arī daudzu vietējo muižnieku un garīdznieku nopelni. Tiek pārvarēts analfabētisms, respektīvi, iedzīvotāju pamatmasa māk vismaz lasīt. Savukārt, ja runājam par pirmo inteliģenci, tad pirms jaunlatviešiem tomēr bija arī tā sauktie veclatvieši, bija skolotāju semināri. Citiem vārdiem sakot, ir kaut kāds objektīvs process, kuram cauri nācijai ir jāiziet, un latvieši patiesībā to veica pārsteidzoši ātri, jo runa ir par posmu starp 18. gadsimta četrdesmitajiem gadiem un 19. gadsimta divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem.

15

Personalizētā medicīna un jaunu kopsakarību atklāšana Latvijas Universitātes Bioloģijas un Datorikas fakultātes ar 2018./2019. akadēmisko gadu sāk arī jaunu maģistra studiju apakšprogrammu “Bioinformātika”. Ar Bioloģijas fakultātes asociēto profesoru Dr. biol. Nilu Rostoku sarunājas Māris Zanders.

Ja mēs sarunu orientējam nevis uz cilvēkiem, kuri jauno apakšprogrammu izvēlējušies, pat ne uz tiem, kuriem ir priekšstats par molekulāro bioloģiju, kā jūs aprakstītu bioinformātiku visiem pārējiem?

Es teiktu, ka tā ir starpdisciplināra un salīdzinoši jauna zinātnes nozare. Starpdisciplināra tādā nozīmē, ka tajā ir bioloģijas, datorikas, informācijas tehnoloģiju, arī statistiskas elementi. Vienkāršotā līmenī es to nosauktu par lielo datu (Big Data) analīzi bioloģijā. Lielie dati mums parasti asociējas, piemēram, ar fiziku, ar daļiņu paātrinātājiem, kur eksperimentā tiek savākti petabaiti datu, ko pēc tam gadiem analizē. Savukārt bioloģijā, ja mēs runājam par datiem, kas, piemēram, ir cilvēka genomā, DNS molekulā, mēs šo molekulu neapskatām kā ķīmisku savienojumu; mēs to aplūkojam kā informācijas nesēju. Nesēju, kas cilvēka gadījumā sastāv no sešiem miljardiem

16

“burtiņu”, kas ir dažādās kombinācijās. Es tagad vienkāršošu, bet – ja ir seši miljardi vienam cilvēkam, un mūsu kā cilvēku ir tik un tik miljardu, tad to “burtiņu” ir stipri daudz. Turklāt neaizmirsīsim, ka katram dzīvam

“

Mēs nonākam pie teju vai astronomiskiem skaitļiem, kurus ar “papīru un zīmuli” izanalizēt vairs nav iespējams.

organismam uz šī planētas ir arī genoms, lielāks vai mazāks, bet tas nemaina būtību. Ja mēs skatāmies dažādas aplēses par to, cik gēnu vispār ir dzīvos organismos, tad vienā

sugā to ir desmit, divdesmit, trīsdesmit tūkstoši, bet, ja atceramies, ka sugu ir miljoniem, tad unikālo gēnu ir ļoti daudz. Mēs nonākam pie teju vai astronomiskiem skaitļiem, kurus ar “papīru un zīmuli” izanalizēt vairs nav iespējams, tāpēc arī biologiem ir nepieciešamas iemaņas darbā ar datoru, ir nepieciešami rīki, algoritmi, ar kuru palīdzību šos bioloģiskos datus ievākt, uzglabāt, analizēt. Un ar to visu bioinformātika nodarbojas.

Tieši tāpēc, ka datu apjomi ir tik milzīgi, kurš vai kas ir tas, kas bioinformātiķiem, ja tā var teikt, dod darba uzdevumu? Kādā ar molekulāro bioloģiju saistītā diskusijā Krievijā viens no Krievijas vadošiem bioinformātikas cilvēkiem, Mihails Gelfands, tā mazliet kašķīgi jautāja kolēģiem “no laboratorijas” – nu, ko jūs no mums sagaidāt, lai jūs būtu laimīgi un teiktu, ka, jā, bioinformātiķi ir mums palīdzējuši īstenot konkrēti tādu un tādu uzdevumu.

Ja runājam par bioinformātikas lietojumu, tad, no vienas puses, var būt ļoti interesantas fundamentālas lietas, piemēram, sugu filoģenētiskās vēstures pētīšanā. Un šī pētniecība var novest pie tādām interesantām lietām ... piemēram, Karls Vouzs atklāja [20. gadsimta septiņdesmitajos gados – M. Z.] trešo [papildus baktērijām un eikariotiem – M. Z.] dzīvo radību valsti, domēnu, proti, arhejus.

Zināmā mērā tā arī bija bioinformātika. No otras puses, ir arī ļoti praktiski jautājumi. Mēs galu galā vēlamies tikt pie šīs precīzās, personalizētās medicīnas; cilvēks grib nodot savas analīzes, iegūt savu ģenētisko “pasi”, un, kaut kādā brīdī aizejot pie ārsta, šis cilvēks vēlētos saņemt arī ar šo ģenētisko “pasi” saistītu diagnozi. Ārsti arī, protams, kļūst arvien gudrāki un kļūs vēl gudrāki, bet ārstam blakus sēdēs bioinformātiķis, kurš ārstam būs palīdzējis šo lielo ģenētisko datu apjomu “izfiltrēt” un teiks: paskatieties, šajā gēnā šim cilvēkam ir šis konkrētais polimorfisms, un tas savukārt, balstoties uz mūsu rīcībā esošo gēnu informāciju, nozīmē, ka šim cilvēkam ir par pieciem vai

desmit procentiem paaugstināts risks saslimt ar, teiksim, krūts vēzi tādā un tādā vecuma grupā. Ārsts, visticamāk, šādus datus neapstrādās – viņš būs tas, kurš runās ar pacientu, tas, kurš noteiks diagnozi vai noteiks ārstēšanās terapiju, savukārt “ārpus kadra” ar datiem strādās bioinformātiķis.

Citiem vārdiem sakot, mēs runājam par ļoti perspektīvu lietu pārskatāmā nākotnē, un no šā viedokļa tas, ka bioinformātikas virziens apmācībā parādās tikai tagad, nozīmē, ka, ja tā var teikt, īsti laikā un nekas nokavēts nav?

Tā gluži nevar formulēt. Īstenībā mēs par to esam runājuši jau sen, un mani kolēģi, piemēram, Biomedicīnisko pētījumu un studiju centrā, ir jau agrāk teikuši, ka, jā, viņiem vajag cilvēkus, kuri māk apstrādāt šādus lielus datu apjomus. Citiem vārdiem sakot, vajadzība jau bija, bet bija nepieciešams zināms laiks. Turklāt, atgādināšu, šajā procesā nav iesaistījusies tikai Bioloģijas fakultāte – Datorikas fakultāte ir līdzvērtīgs par­ tneris, bez kura palīdzības process nemaz nebūtu iespējams. Bet nu mēs sākam. Uzņemšana maģistrantūrā ir notikusi [saruna notika 21. augustā – M. Z.], mēs Bioloģijas fakultātē uzņēmām cilvēkus ar priekšzināšanām bioloģijā, Datorikas fakultāte uzņēma cilvēkus ar priekšzināšanām datorikā. Kādu daļu šie cilvēki mācīsies atsevišķi, kādu daļu kopā. Tie, kuriem ir bakalaura grāds datorzinātnēs, mācīsies papildu “lietas” bioloģijā, un otrādi. Piemēram, cilvēkiem ar priekšzināšanām bioloģijā noderēs programmēšanas iemaņas, prasmes strādāt ar statistiskām metodēm u. c.

Jāpiebilst, ka mēs neesam izveidojuši tieši jaunu studiju programmu, mums to skaitliski netrūkst, mēs izveidojām virzienu, un tas nozīmē – ja runājam par interesi – cilvēki, reģistrējoties studijām, norādīja, vai viņus interesē arī šis bioinformātikas virziens. Mēs attiecīgi varam runāt apmēram par pieciem cilvēkiem no biologu “puses”, un pieciem no Datorikas fakultātes “puses”. Īstenībā tas ir pārsteidzoši daudz.

Foto: CC0 License

Cik saprotu, atrast labi atalgotu darbu šiem cilvēkiem problēmu nebūs, tomēr man liekas, ka zinātne ir ne tikai “par to”, zinātne ir arī jaunu zināšanu skaistums vispār. Un tāpēc jautājums jums personiski – kas ir interesantas, vilinošas tēmas bioinformātikā?

Redzat, es pats neesmu bioinformātiķis, es esmu iesaistījies šajā procesā, bet es vienmēr uzsveru, ka

“

Tas ir tas “oho!” brīdis, kad saliekam kopā savstarpēji it kā nesaistītas datu kopas un ieraugām kaut ko jaunu.

esmu biologs, ģenētiķis. Attiecīgi, atbildot uz jautājumu, man interesants liekas tieši šis bioloģiskais aspekts, proti, brīdī, kad mēs sasienam kopā daudzās dažādās lietas – jo varam ar bioinformātikas metodēm apstrādāt

nesalīdzināmi lielākus datu apjomus – ģenētiskos datus, genoma datus, gēnu ekspresijas datus, proteīna ekspresijas datus un klāt vēl fenotipa datus, tad parādās pilnīgi jaunas sakarības, par kurām mēs iepriekš nezinājām. Tas ir tas “oho!” brīdis, kad saliekam kopā savstarpēji it kā nesaistītas datu kopas un ieraugām kaut ko jaunu. Bioinformātika dod papildu rīkus evolūcijas procesu pētīšanai. Savukārt, ja runājam par tā sauktajām praktiskākām lietām, tad te ļoti interesants ir virziens, kas saistīts ar mūsu mikrobiomu. Tagad mēs zinām, ka mūs veido arī vairāki kilogrami mikroorganismu, kas ietekmē ļoti daudz – mūsu veselību, labsajūtu utt. Un ar šo plašo tēmu mēs vispār netiekam galā, ja nespējam, vienkāršoti izsakoties, šos mikroorganismus jēdzīgi uzskaitīt, saprast, kā šie mikroorganismi savstarpēji mijiedarbojas. Savukārt, ja mēs to spēsim – ņemot talkā arī bioinformātiku –, tad daudz labāk sapratīsim dažādas izmaiņas cilvēka organismā.

Mēs jau tagad ļoti daudz zinām par cilvēka organismu, te nav nepieciešamības lieki kautrēties, bet mēs vēl arī daudz nezinām.

17

Kā novērst

normatīvās vides

pārlieku “šūpošanos” Jānis Pleps

LU Juridiskās fakultātes docents, Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa konstitucionālo tiesību padomnieks

Š

ovasar LU konferenču un atpūtas kompleksā “Ratnieki” notika ierastais konstitucionālās tiesībpolitikas seminārs. Šis diskusiju formāts pastāv jau piecpadsmit gadus, un tā mērķis ir katru reizi runāt par Latvijas tiesiskajai sistēmai būtiskām tēmām, kas varbūt nav “degošas”, bet kas var kļūt aktuālas tuvākā nākotnē. Formāts gadu laikā ir labā nozīmē “apaudzis” – domnīcai klāt nākusi, piemēram, tā sauktā vasaras skola, kas šogad bija veltīta labai pārvaldībai un kurā piedalījās juristi, pašvaldību darbinieki, tiesneši. Tāpat par vērtīgu tradīciju veidojas tā sauktā otrdienas vakara saruna, kurā piedalās politiķi un institūciju juridisko dienestu vadītāji un pārrunā aktuālo tiesību normu jaunradē. Nav noslēpums, ka daudz tiek runāts par “nesakārtotu likumdošanu”, par problēmām tiesību normu rakstīšanā, līdz ar to šāda saruna ir ļoti vērtīga. Šajā reizē tika prezentēta ideja par Valsts padomi, kas, līdzīgi kā Francijā, varētu dot padomus valdībai labāku tiesībprojektu izstrādē.

Francijā šī neatkarīgā institūcija skatās uz izpildvaras sagatavotajiem likumprojektiem, vērtējot gan tehniku – vai sakarīgi uzrakstīts –, gan saturu un projekta nepieciešamību. Uzreiz jāsaka, ka iezīmējās

18

vairāki problēmpunkti. Piemēram, salīdzinājumā ar Franciju mūsu parlaments ir aktīvāks tādā nozīmē, ka likumprojekti tiek grozīti arī uz otro un trešo lasījumu. Tas nozīmē – ja Valsts padome kā struktūra ir, tēlaini izsakoties, ielikta sākumposmā, tad tas vienalga nerisina šo beigu fāzi.

Tāpat iezīmējās jautājums, ko šāda Valsts padome Latvijā īsti darītu, jo ir Tieslietu ministrija, Valsts kancelejas juridiskais dienests, Saeimas juridiskais birojs, Valsts prezidenta kancelejā strādājošie juristi. Mazliet zobgalīgi izsakoties, juristtiesību normu jaunrades dažādos posmos

tāpat netrūkst, attiecīgi jādomā, vai vēl viens neradīs kadru pārplūšanu un nepastiprinās juristu profesionālās domstarpības. Līdz ar to debatēs parādījās apsvērumi, ka šādas potenciālas struktūras gadījumā varbūt derētu tādā iesaistīt ne tik daudz juristus, cik, teiksim, attīstības plānotājus, labā nozīmē vizionārus. Mans pieņēmums gan ir, ka Valsts padomes izveidošana Latvijas gadījumā nebūtu svarīgākais veicamais darbs; primāri būtu nepieciešami uzlabojumi Saeimas Kārtības rullī, kas paredz, piemēram, to, ka priekšlikumu iesniedzējiem tie vismaz īsumā ir jāmotivē, jāpaskaidro, kādēļ tādi vajadzīgi. Tāpat, manuprāt, nav īsti laba prakse, ko var novērot, – jauni priekšlikumi vēl uz trešo lasījumu, un te, starp citu, grēko ne tikai deputāti, bet arī izpildvaras, valdības, pārstāvji. No vienas puses, šāda prakse it kā dod iespēju vajadzības gadījumā strauji reaģēt, bet, no otras puses, nereti pietrūkst tā, ko mēs varētu diplomātiski formulēt kā “iespēja otrreiz, pamatīgi pārdomāt”. Mēs, protams, varam lepoties ar operativitāti, tomēr laiks ir arī investēt pētniecībā un analītikā, lai notiktu pārdomāta un kvalitatīva tiesību normu jaunrade.

Formātā ietilpst arī aktuālo jautājumu apspriešana divu dienu garumā, un man patika, ka šogad mēs – un te jāizsaka kompliments Arvīdam Dravniekam – neierobežojām sevi ar sagatavotiem referātiem, ka bija iespēja visiem klātesošajiem aktīvi iesaistīties sarunās un paust savu viedokli. Vienu dienu mēs runājām par tiesību jaunradi, otru – par tiesībnormu piemērošanu. Un, kā jau teicu, sevišķi vērtīgi ir tas, ka klāt ir gan ierēdņi, kas lielākoties raksta šos projektus, gan politiķi, gan tiesneši, kuru atbildība ir jau piemērošana.

Tādējādi veidojas labāka savstarpēja izpratne – mazliet vienkāršoti izsakoties, ko vienā galā sagaida un kā otrā galā izprot. Sarunas bija atklātas, piemēram, par tiesnešu bieži un pamatoti izteiktajiem pārmetumiem saistībā ar normatīvo aktu biežo mainību. Kā debatēs kāds asprātīgi sacīja, Augstākā tiesa patiesībā strādā jau ar tiesību vēsturi – kamēr kāda lieta

nokļūst Augstākajā tiesā, ir liela varbūtība, ka likums ir jau mainījies, varbūt pat vairākas reizes. Tāpat kā problēma iezīmējās tiesnešu teiktais, ka viņi ļoti vēlētos likumdevēju skaidrojumu likumam. Tas lielā mērā saskan arī ar Valsts prezidenta iniciatīvu, kas apspriesta arī Saeimā, proti, ka būtu nepieciešama tā sauktā pēcanotācija. Patlaban ir ierēdņu sagatavotā anotācija likumprojektam, savukārt likumdevējs, savu apsvērumu vadīts, bieži lasījumos šo projektu groza. Ir liela iespēja, ka lasīta tomēr tiek šī anotācija, kas tapusi likumprojekta ceļa sākumā, lai gan tā vairs neatspoguļo likumdevēja gribu. Skaidrs, ka nevajag šo ideju vulgarizēt, izvirzot prasību, lai tad likumdevējs paskaidro teju vai visu; nē, runa ir par kopsavilkumu, ko pats likumdevējs vēlas

“

Manuprāt, nav īsti laba prakse, ko var novērot, – jauni priekšlikumi vēl uz trešo lasījumu, un te, starp citu, grēko ne tikai deputāti, bet arī izpildvaras, valdības, pārstāvji.

pateikt par pieņemto likumu un kas būtu labs atspaids tiesnešiem un arī ierēdņiem.

Bija arī diskusijas par tiesību zinātnes kvalitāti. Piemēram, viens no aspektiem, kas iezīmējās, – cik pamatoti ir prasīt tādas publikācijas, kas iekļautas “Scopus” un/vai “Web of Science” bāzēs. No vienas puses, ir skaidrs, ka arī tiesībzinātne nav tikai nacionāla, nevar tiesībzinātni attīstīt tikai nacionālajā valodā, ir jābūt līdzvērtīgiem lielo valstu, teiksim, Eiropas Savienības dalībvalstu, zinātniekiem. No otras puses, tiesībzinātņu specifika ir tāda, ka šādi teksti bieži vien ir nepieciešami tiesību piemērotājiem, formulēsim tās šeit uz vietas un tagad. Piemēram, ja runa ir par

komentāriem kādam jaunam likumam. Tātad jautājums ir par to, kā atrast pareizo līdzsvaru. Pavisam cits aspekts ir tas, ko mēs varētu nosaukt par identitāšu konfliktu gadījumos, kad jurists ir, piemēram, vienlaikus profesors un zvērināts advokāts vai mācībspēks un vienlaikus ierēdnis.

Cik labi pētniecības procesā tiek nošķirtas šīs identitātes – vai tu ar kādu pētījumu, piemēram, nevirzi kādu problēmu, kas tevi interesē citā profesionālajā identitātē? Vēl interesanti, ka tiesneši izteica vēlmi par lielāku tiesību zinātnes iesaisti viņu darbā.

Ilustrācijai var iezīmēt situāciju, kad tiesnešiem ir dažādi viedokļi, viņi raksta savas atsevišķās domas, un viņi labprāt redzētu kādu arbitru, kas domstarpības izšķirtu. Tiesneši pauž, ka viņi, rakstot šīs atsevišķās domas, signalizē, ka ir profesionāls strīds, gaida zinātnieku iesaisti, bet tās ir par maz. Te, protams, likumsakarīgi rodas jautājums, vai mūsu tiesību zinātne šādu lomu spēj pilnvērtīgi pildīt. Man šķiet, ka problēmas varētu būt novērojamas tajos tiesību zinātņu segmentos, piemēram, starptautiskās privāttiesības, Eiropas tiesības, kur mūsu cilvēki savus sasniegumus var viegli konvertēt labā darbā jau ārpus Latvijas. Zināmā mērā tas arī veicina mūsu starptautisko atpazīstamību, tomēr skaidrs, ka izcilus kadrus daudzos segmentos ir ļoti grūti noturēt. Tomēr kopumā – ja runājam par tiesībzinātni LU – tematiskais pārklājums ir cieņpils un kvalitatīvs, vienkāršoti izsakoties, katrā kursā var atrast atbilstošu mācību līdzekli, dažviet pat vairākus, kuru autori ir vietējie tiesībzinātnieki.

Seminārā klāt ir arī politoloģijas, antropoloģijas nozaru cilvēki, kuri dod, kā dažkārt saka, skatu no malas.

Formāta priekšrocība ir arī tā, ka tas notiek ārpus Rīgas. Rīgā tu nereti atskrien uz savu sekciju, pārējās apmeklēt fiziski nespēj, jo jādodas atpakaļ ikdienas darbā. Savukārt šajā formātā tu vari turpināt sarunas kaut naktī, un šādā režīmā parādās arī profesionālās tēmas, kas iepriekš formāli nav pieteiktas.

Sagatavojis Māris Zanders

19

21. gadsimta

Foto: Shutterstock

prasmes

19. gadsimta skolas modelī Augusta nogalē LU Starpnozaru izglītības inovāciju centrs prezentēja ieteikumus izglītības politikas veidotājiem “Kompetenci attīstoša mācīšanās” un grāmatu “Mācīšanās lietpratībai”. Ar centra vadošo pētnieci Daci Namsoni sarunājas Māris Zanders.

Labi saprotot, ka LU ir svarīgi, cik sagatavoti jauni cilvēki dodas studēt pēc skolas, tomēr jautāšu, kādēļ augstskolas struktūra ir ieguldījusi tik lielu darbu jautājumos, kas skar citus izglītības posmus?

Te, šķiet, jāpaskaidro konteksts – kā redzat izdevumu titullapā, tas ir viens no Valsts pētījumu programmas veiktā darba rezultātiem. Darbs tika sākts 2014. gada pašā nogalē, kad mēs mēģinājām saprast, kas jādara ar skolotājiem un ko vispār var darīt, ja mēs gribam kaut ko mainīt. Sākotnējais pilotprojekts tika īstenots ar Eiropas Savienības finansējuma atbalstu, un, kad tas

20

beidzās, LU uzaicināja mūsu grupu ciešāk integrēties Latvijas Universitātē. Var piekrist, ka mēs esam tāda diezgan netipiska LU struktūra, jo strādājam galvenokārt ar skolotāju, skolu vadītāju profesionālo pilnveidi.

Un tas nozīmē, ka mūsu pētnieciskie projekti ir ļoti praktiski – saistīti ar to, ko skolām visvairāk vajag.

Vai nav bijuši iebildumi par to, ka, lūk, jūs, gudrie teorētiķi, kaut ko rekomendējat, bet skolotājiem pēc tam ir problēmas to ieviest reālajā praksē?

Pirmkārt, tajā komandā, kas ar mums strādā, nav neviena, kurš pats nebūtu strādājis skolā pietiekami ilgu

laiku. Otrkārt, mūsdienās izglītība, mācīšana ir vairāk zinātne, pētniecība nekā māksla – pasaulē ir aprakstītas ne tikai ļoti daudzas metodes, bet tiek vākti arī pierādījumi tam, kā konkrētā metode strādā vai nestrādā. Un nav nekāda pamata domāt, ka mūsu skolēni un skolotāji ir kaut kā atšķirīgi. Formulējot citādi, liela problēma ir mūsu nezināšana par to, cik daudz pasaulē ir pētījumu par šīm izglītības tēmām. Treškārt, mēs esam situācijā, kad 21. gadsimta prasmes mēģina ieviest 19. gadsimta skolas modelī, bet tas nav unikāls Latvijas gadījums – visā pasaulē skolotāju profesionālās pilnveides speciālisti meklē šīs problēmas risinājumus. Ko iesākt ar to, ka ienāk tehnoloģijas, ka darba tirgus sagaida pavisam citu izglītības sistēmas, ja tā drīkst teikt, produktu un pretī ir 19. gadsimta skolas modelis? Izmaiņas visā pasaulē ir objektīvas, tās nav “teorētiķu” izdomātas.

Nav pamata to visu apšaubīt, tomēr nav arī noslēpums, ka rekomendācijas, modernizācijas plāni utt. vismaz Latvijas situācijā atduras pret pedagogu aizrādījumiem par ne tikai neatbilstošo atalgojumu, bet arī tādu noslodzi, kas ierobežo laiku, kas nepieciešams, lai rekomendācijas pārdomātu, adaptētu un ieviestu.

Es tomēr gribētu atgādināt, ka šīs rekomendācijas tapušas, kopā ar kolēģiem vērojot daudzas reālas mācību stundas. Vienlaikus esmu redzējusi, kādā līmenī par savu darbu reflektē skolotāji Singapūrā vai Somijā.

Es gribu teikt, ka cilvēki, kuri reflektē par savu darbu, mēģina un viņiem sanāk, maina savu praksi. Un šādu cilvēku kļūst arvien vairāk arī Latvijā.

Tas, ka cilvēks kādas rekomendācijas uzreiz nepieņem, nenozīmē, ka viņš par tām nedomā. Skaidrs, ka tas viss prasa daudz laika, bet ļoti daudz kas atkarīgs arī no skolas vadības.

Pieļauju, ka skeptisku attieksmi pret dažādām rekomendācijām “no malas” stiprina arī diskurss, kas skolotāja darba aprakstīšanā

lieto priekšstatu par Dieva, likteņa vai dabas dotu talantu. Kā saka, vieniem šāds talants ir, citiem nav, bet talants ir visa pamatā. Ārzemju ekspertu pētījumos var atrast, vienkāršoti izsakoties, tabulas par to, ko vispār skolā dara.

Tās tiek veidotas, apkopojot tūkstošiem pētījumu par to, kā kādi faktori (sākot ar mājas darbiem un beidzot ar finansiālo stāvokli) ietekmē skolēnu rezultātus. Rodas jautājums:

“

Pie mums ļoti ilgstoši pedagoģis­ kajā laukā nav bijis pieņemts runāt par to, ka mācīšanas process sevī ietver ļoti daudz tehnisku lietu, paņēmienu.

kāpēc nereti tiek turpināts darīt kaut ko, ja ir skaidri zināms, ka vēlamā rezultāta nebūs? Labi, pieņemsim, dažkārt tāpēc, ka kāds vispār netic pētījumiem. Tomēr ir vēl kāds būtisks aspekts – mēs varam izdalīt, nodalīt skolotāju kā personību un mācīšanas procesu kā tādu. Pie mums ļoti ilgstoši pedagoģiskajā laukā nav bijis pieņemts runāt par to, ka mācīšanas process sevī ietver ļoti daudz tehnisku lietu, paņēmienu. Neviens jau nenoliedz skolotāja personības lomu, tomēr nedrīkst ignorēt arī šo otru sadaļu. Tāpēc mēs arī redzam, ka pat vienā skolā palielinās atšķirības starp to, ko stundā var izdarīt tas vai cits skolotājs.

jautājums, kas ir atskaites punkts dažādo paņēmienu vērtēšanā.

Ir tomēr pasaules pieredze, kas, manuprāt, ir vērtīgāks atskaites punkts nekā kāda individuālā pieredze. Bet es gribētu vērst uzmanību uz citu tēmu: tas, kas notika Latvijā jūnijā saistībā ar jauno mācību saturu, zināmā mērā uzskatāms par vērtību sadursmi. Ir pozīcija, kas deklarē, ka zinātne, izglītības metodes un saturs ir nacionāli – arī 21. gadsimtā. Manuprāt, tas ir līdzvērtīgi tam, ja mēs gribētu paši sev labot zobus. Bet nevaru noliegt, ka šādi domā gana daudzi, turklāt cilvēki “ar vārdu”. Un tad ir jaunie vecāki, kas nāk ar cita veida pieredzi. Un – ir konflikts.

Kas tālāk notiek ar centra sagatavotajiem tekstiem?

Tātad grāmata ir zinātniska monogrāfija, ko ikviens bez maksas var lejuplādēt, lasīt, izmantot, atsaukties uz to. Ja šis akadēmiskais teksts ir pārāk smags, var lietot ieteikumus, un tas jau notiek. Skaidrs, ka šim veikumam seko un sekos jauni projekti. Te varētu atsaukties uz Singapūrā dzirdēto, ka valsts ir noteikusi: simts stundu ik gadu skolotājam ir jāpiedalās ar viņa profesionālo darbību saistītu zinātnisko izpētes projektu darbā. To Latvijas situācijā ir grūti iedomāties – tu simts stundu ik gadu pēti, kā tu strādā. Latvijā šajā ziņā ir tikai aizmetņi, bet mēs strādājam šajā virzienā.

Par jūsu pieminēto paņēmienu nozīmi netieši liecina tas, ka izglītības pakalpojumu tirgū parādās arī, ja tā var teikt, alternatīvi piedāvājumi, kuri īpaši uzsver savu atšķirīgo metodoloģiju, paņēmienus utt.

Un tad, protams, aktualizējas

21

Universitāte palīdzēs Latvijai tiekties uz

konkurētspējas virsotni Gundars Bērziņš

LU profesors, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, LV PEAK padomes priekšsēdētājs

LV PEAK

jeb latviski “virsotne” – šāds iedvesmojošs nosaukums dots Latvijas Universitātes šā gada 12. maijā nodibinātajam Latvijas Produktivitātes, Efektivitātes, Attīstības un Konkurētspējas forumam, kas 30. augustā parakstīja vienošanos ar Ekonomikas ministriju par sadarbību produktivitātes un konkurētspējas izpētē. LV PEAK darbosies kā pētnieciska domnīca ar mērķi veikt neatkarīgu, objektīvu un zinātniski pamatotu mūsu valsts konkurētspējas analīzi un sniegt rekomendācijas Latvijas valdībai. Forums tiks sasaukts regulāri, sagatavos produktivitātes ziņojumu un reizi gadā organizēs produktivitātes problēmām veltītu konferenci.

Produktivitāte un konkurētspēja šobrīd Latvijā ir aktuālas ekonomikas problēmas. Kaut darbaspēka produktivitāte pieaug, valsts kopējā

22

konkurētspēja pēdējo gada laikā samazinās. Cēloņi šīm tendencēm ir kompleksi – trūkst kvalificētu speciālistu un inženieru, valsts nepietiekami finansē augsto tehnoloģiju iepirkumus, akadēmiskā vide varētu aktīvāk sadarboties ar industriju, pietrūkst privātā sektora investīciju darbaspēka apmācībā. Dažādi starptautiski indikatori uzrāda dažādus rezultātus, bet svarīgi pašiem saprast – kur slēpjas problēmas sakne un kas darāms.

Esmu patiesi lepns, ka Latvijas Universitāte varēs dot ieguldījumu Latvijai svarīgas problēmas risināšanā. Pirmkārt, ja Latvijai izdosies ilgtspējīgi kāpināt produktivitāti, tas būs tilts uz augstāku dzīves līmeni un labākām darba vietām un veicinās cilvēku atgriešanos Latvijā. Otrkārt, priecājos, ka LV PEAK veicinās sadarbību starp zinātniekiem un publisko sektoru; parakstītā deklarācija

paredz trīspusēju sadarbību starp LU, Ekonomikas ministriju un LV PEAK, gan rīkojot darba grupas, gan padziļināti pētot ministrijai aktuālas tēmas, piemēram, darba tirgus tendences. Treškārt, ļoti svarīga ir iespēja sabiedriski nozīmīgā pētniecībā iesaistīt visu līmeņu LU studentus, nodrošinot sazobi starp bakalaura, maģistra un doktora darbiem un reālām vajadzībām.

“

Produktivitāte ir fundamentāla prioritāte, bet cilvēki par to bieži runā personīgās pieredzes līmenī un metaforās, nesaprotot kopīgo ainu. Tā politiku veidot nevar, ir nepieciešama skaidra, faktos un pierādījumos balstīta politika.

Latvijai katru gadu ir vajadzīgs konkurētspējas un produktivitātes ziņojums, lai mēs sevi ieliktu starptautiskā kontekstā, redzētu savas priekšrocības un trūkumus.

Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens

“

Lai gan produktivitāte ir modes vārds, tāpat kā konkurētspēja un inovācijas, mums ir jāzina, kā tā veidojas. Tāpēc viens no būtiskākajiem mūsu uzdevumiem – mēģināt Latvijā pašiem saprast, kas valstī ir jādara, lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz ārējiem indikatoriem un indeksiem. Bet, lai mēs varētu paši situāciju jēgpilni skaidrot, analizēt un sniegt rekomendācijas, ir nepieciešama pētniecība.

LU rektors profesors Indriķis Muižnieks

LV PEAK izveide Latvijas Universitātes paspārnē ir būtisks solis ceļā uz Produktivitātes padomes izveidi Latvijā. Šādas produktivitātes monitoringa institūcijas izveidot paredz Eiropas Savienības Padomes 2016. gada septembra lēmums. Lēmuma pamatā ir ES kopējais mērķis meklēt risinājumus, kā paaugstināt ES dalībvalstu konkurētspēju pasaulē. Produktivitāte nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības kopīgs izaicinājums, jo Eiropā un ASV pretstatā Āzijai pēdējās desmitgadēs produktivitāte ir stagnējusi. ES Padomes iniciētās Produktivitātes padomes katra valsts var veidot pēc saviem ieskatiem. Svarīgākais, lai analīze būtu neatkarīga, akadēmiskajās aprindās pieņemama un starptautiski atzīstama. ES dalībvalstīs ir sastopami dažādi produktivitātes padomju modeļi. Ir valstis,

piemēram, Nīderlande un Vācija, kur produktivitāti analizē lieli zinātniski institūti. Ir citas valstis, kur padomes ir nelielas, kompaktas un pasūta pētījumus akadēmiskajam sektoram.

Diemžēl Latvijā Produktivitātes padome pagaidām nav izveidota. Labas prakses piemērs ir Latvijas Fiskālās disciplīnas padome – kompakta, ar nelielu budžetu, strādā atzīstami un tiek respektēta.

LV PEAK darbībā svarīgi principi ir neitralitāte, augsts akadēmiskais līmenis un neatkarīgs finansējums.

Lai šos principus nodrošinātu, foruma padomē ievēlēti septiņi locekļi: LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes (BVEF) dekāns Gundars Bērziņš, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja un bijusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma, bijušais Eiropas Komisijas enerģētikas un attīstības politikas

Priekšvēsture // Timeline

2017. gada 20. janvārī un 6. jūnijā Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā rīkoja divus augsta līmeņa starptautiskos seminārus par Produktivitātes padomēm un tendencēm pasaulē, Eiropā un Latvijā, apzinot pasaules labāko praksi konkurētspējas paaugstināšanā, piemēram, EK un OECD pētījumi, Baltijas valstu, Nīderlandes, Japānas un Korejas pieredze.

2018. gada 15. janvārī LU Senāta Stratēģijas komisijas, Stratēģijas padomes un Ekspertu padomes apvienotā sēdē tika secināts, ka nepieciešama akadēmiskā potenciāla iesaistīšana Latvijas konkurētspējas veicināšanā, jo Latvijā nav daudz speciālistu ar akadēmisko atpazīstamību un praktisko pieredzi, kas varētu sniegt zinātniski pamatotus un praktiski realizējamus padomus valdībai.

2018. gada 2. maijā tika nodibināts LV PEAK – Latvijas Produktivitātes, efektivitātes, attīstības un konkurētspējas forums.

2018. gada 30. augustā LV PEAK parakstīja trīspusējo vienošanos ar Ekonomikas ministriju un Latvijas Universitāti par sadarbību konkurētspējas un produktivitātes analīzē.

Vairāk informācijas: www.bvef.lu.lv/zinas/t/44032/

komisārs Andris Piebalgs, LU profesore, LZA akadēmiķe un bijusī Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka, LMT prezidents Juris Binde un citi. Viens no foruma vadošajiem pētniekiem ir LU BVEF Ekonomikas nodaļas vadītājs asociētais profesors Jānis Priede.

No sirds pateicos Latvijas Universitātes vadībai par sākotnējā finansējuma piešķiršanu 10 000 EUR apmērā, kas deva iespēju nekavējoties ķerties pie pirmā produktivitātes pētījuma veikšanas un rekomendāciju sagatavošanas jaunajai valdībai.

Pateicos Innai Šteinbukai par foruma idejas un trāpīgā nosaukuma radīšanu, kā arī Eiropas Komisijas pārstāvniecības ekonomistam Mārtiņam Zemītim par idejas aktīvu atbalstīšanu.

Ticu, ka padomei izdosies izveidot ilgtspējīgu finansēšanas modeli un attaisnot uz sevi liktās cerības.

23

Nereti rodas iespaids, ka

Foto: no personiskā arhīva

lībieši

Latvijā ir traucēklis

24

Valts Ernštreits, Dr. phil.

Š

oruden Latvijas Universitātes zinātnisko struktūru saime papildinās ar Lībiešu institūtu. Lai saprastu šāda institūta jēgu, jāņem vērā vairāki aspekti.

Tas, kas Latvijā līdz šim darīts saistībā ar lībiešiem, attiecas lielākoties uz arheoloģiju, etnogrāfiju, nedaudz ir vākta mūzika. Mazliet vienkāršojot, varētu teikt, ka kaut kādā mērā darīts ir tas, kur var iztikt bez lībiešu valodas. Pētniecības darbs, kurā ir nepieciešama lībiešu valodas prasme, līdz šim ir veikts Igaunijā, pirmām kārtām Tartu, Helsinkos Somijā, Upsalā Zviedrijā, Getin­genē Vācijā. Šādai situācijai ir savi iemesli, kas, cik es saprotu, slēpjas dziļāk vēsturē. Ja mēs paskatāmies uz latviešu, latviešu valodas izveidošanos, tad mēs redzam piecas, ja tā var teikt, sastāvdaļas. Latgaļi, sēļi, zemgaļi, kurši un lībieši. Tomēr kaut kādā brīdī, kad sākās latviešu identitātes būvniecība, latviešu definēšana notika caur valodu. Latviešu valoda ir baltu valoda, tātad mēs esam balti. Lībieši šajā brīdī kļuva it kā lieki, viņi kļuva par it kā svešajiem, jo lībieši nerunā baltu valodā, tātad... Zināmā mērā pārsteidzoša loģika, jo tas, ka lībieši nerunāja baltu valodā, nenozīmēja taču, ka viņi nepiedalījās kopuma tapšanā. Un diemžēl man jāsaka, ka šāda pieeja turpinās, lībieši it kā turpina traucēt. Un tā ir absurda situācija, ja atceras, ka lībieši saistīti tieši ar Latviju; ir viedoklis, ka viņi dzīvojuši arī Igaunijas teritorijā, no Pērnavas “uz leju”, tomēr viņu, ja tā drīkst teikt, pamatmasa ir saistīta tieši ar Latvijas teritoriju. Un – apmēram 30% no pašreizējās Latvijas teritorijas ir tādā vai citādā veidā saistīta ar lībiešiem – vienalga, vai runa būtu par pilskalniem vai Latvijas himnas autoru Baumaņu Kārli, kurš nāk no lībiešiem. Vai Ingu Ābeli, kurai viņas vecmāmiņa – lībiete – iemācīja dažas frāzes lībiešu

valodā. Respektīvi, saiknes ir ļoti ciešas, līdz ar to ir kļūdaini uzskatīt, ka “lībiešu jautājums” ir jautājums par tiem apmēram 250 cilvēkiem, kuri mūsdienās sevi uzskata par lībiešiem. Runa jau nav par to, ka lībiešu valoda, vēsture un kultūra ir jāpēta tāpēc, ka to, lūk, vajag šiem 250 cilvēkiem; tas ir vajadzīgs Latvijai kopumā. Tas ir jautājums par izpētes darba kvalitāti. Ja mēs to ignorēsim, tad riskējam piedzīvot situāciju, kad mums no ārpuses kāds ironiski aizrādīs, ka tā ignorēt veselu argumentu kopumu nevar.

“

Tas, ka lībieši nerunāja baltu valodā, nenozīmēja taču, ka viņi nepiedalījās kopuma tapšanā.

Institūts veidojas uz Lībiešu kultūras centra bāzes, kas savukārt darbojas jau divdesmit piecus gadus.

Centrs tika izveidots, lai izpētītu un saglabātu lībiešu valodu. Soli pa solim ir sanācis tā, ka no tiem četriem cilvēkiem, kuri to sāka, nu mums ir divi doktori īpašnieki – es (vairāk darbojos ar lībiešu valodas tēmām) un Renāte Blumberga, kura padziļinātāk pēta vēsturi un etnogrāfiju. Baiba Damberga strādā ar lībiešu mākslas jautājumiem, tāpat minama Gundega Blumberga u. c. Mēs kā kultūras centrs esam izveidojušies par vienīgo lībiešu zinātniskas izpētes centru Latvijā, turklāt – mēs paši nākam no lībiešiem, tāpēc mums pirmajā vietā ir paši lībieši, bet kādu pētnieku, piemēram, Somijā, lībieši interesē kā

somugru sastāvdaļa. Taču skaidrs – lai cik aktīvi attīstītos kultūras centrs, tam ir objektīvi “griesti”. Minēšu vienkāršu piemēru. Tātad juridiski mēs bijām biedrība, un tāpēc citām biedrībām mēs bijām “kaut kādi zinātnieki”, savukārt zinātniekiem – “kaut kāda biedrība”. Šie ir tādi varbūt apsmaidāmi “griesti”, taču citi saistās ar to, ka mūsu kapacitāte ir pāraugusi centra līmeni. Piemēram, pagājušajā gadā mēs izveidojām spēcīgu lībiešu valodas elektronisko rīku paketi – pirmām kārtām jau elektronisko vārdnīcu, tad “piebūvējām” klāt morfoloģijas datubāzi un sākām tekstu korpusu, turklāt visas šīs trīs bāzes ir funkcionāli sajūgtas. No mana viedokļa raugoties, institūtam tad nu būtu jāķeras pie ... “lībiešu valodas gramatika” būtu pārāk ambiciozi teikts, definēsim to kā lībiešu valodas rokasgrāmatu. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka institūta statusā šis darbs vedīsies labāk. Mūsu nonākšana LU ir arī loģiska, jo lībiešu “lietas” Latvijā it kā skaitās Kultūras ministrijas ziņā, taču ministrijai par tām, piemēram, lībiešu valodas apmācības programmām, dižas intereses nav, un mēs sapratām, ka ir jāskatās Izglītības un zinātnes ministrijas virzienā. Galu galā mēs arī līdz šim esam darbojošies izglītības jomā, piemēram, divas reizes organizējot lībiešu tā sauktās vasaras universitātes. Kad mēs sākām kontaktēties ar Izglītības un zinātnes ministriju, LU kā sadarbības partneris parādījās objektīvi. Mēs šajā jaunajā formātā vēlamies kļūt par partneri vai, kā tagad moderni saka, kompetences centru lībiešu jautājumos arī citiem – piemēram, latviešu vietvārdu pētniekiem, kuriem taču nepieciešama lībiešu valoda prasme, vai vēsturniekiem, kurus interesē Ludzas igauņu jeb tā saukto krieviņu tematika.

Sagatavojis Māris Zanders

25

Skats no malas

Cik ērti ir dzīvot

purva malā?

Normunds Bergs Uzņēmējs

V

ispirms ir vērts parunāt par mācekļa gadiem. Ir situācija, kas patiesībā nekāds paradokss nav, bet kas man pašam bija atklājums apmēram pirms desmit gadiem.

Patriarhs Uldis Biķis reiz teica: “Zini, ozona slānis patiesībā ir ļoti plāns.”

Tas nozīmē – ja tu esi pietiekami ilgi kādā konkrētā nozarē profesionāli darbojies, tā var būt inženierija, zinātne, bizness, un tu esi pietiekami aktīvs starptautiski, t. i., tu vairāk skaties uz

Iedomāsimies jaunu, idejām pilnu doktorantu Latvijas Universitātē, kurš seko līdzi viņa sfērā notiekošajam pasaulē un vienā jaukā brīdī secina, ka viņam ir radies brīnišķīgs kādas problēmas risinājums. Kas notiek tālāk?

Ar ko šim cilvēkam ir jārēķinās? āru, tad tu pēc gadiem desmit piecpadsmit saproti, ka pasaulē patiesībā ir kādi 5–10 tūkstoši speciālistu, kas tavā nozarē reāli “cērt”. Un tas nozīmē, ka tu pazīsti visus un visi pazīst tevi. Laiks te ir noteicošais faktors.

Protams, ja tu esi absolūts spīdeklis, tad tev šis nepieciešamais laiks ir īsāks, tomēr, ja tu vienkārši labi, profesionāli “roc” savā jomā, ir nepieciešami desmit gadi, lai nonāktu jēdzīgā starptautiskā apritē. Var likties, ka “visi cits citu pazīst” ir pārspīlējums,

bet jāsaprot, ka nav tādas vispārējas “zinātnes”, tāpat kā nav tāda vispārēja “biznesa”. Ir šauras jomas, kurās tiešām visi cits citu pazīst.

Papildus jāpiebilst, ka liela nozīme ir tam, cik plaša kopiena ir tev apkārt šeit. Vislabākais ir variants, ja tev ir savu nozari tiešām pārzinošs profesors, kurš zina citus, kuri var novērtēt tavu ideju; savukārt, ja tev apkārt ir tikai daži cilvēki, tad “filtru” būs vairāk un būs nepieciešama lielāka enerģija, lai mērķi sasniegtu.

“

Var gadīties, ka tev tiešām ir ģeniāls risinājums, tavs izgudrojums ir īsts, viss, ko tu dari, ir īsts un zinātniski korekts, bet pasaule par to nav gatava maksāt, tā neuzskata par problēmu to, ko tu par tādu uzskati.

26

To esmu mācījies pats no savas pieredzes, dažreiz pietiekami sāpīgas, zaudējot naudu. Tāpēc varu arī piebilst – var gadīties, ka tev tiešām ir ģeniāls risinājums, tavs izgudrojums ir īsts, viss, ko tu dari, ir īsts un zinātniski korekts, bet pasaule par to nav gatava maksāt, tā neuzskata par problēmu to, ko tu par tādu uzskati.

Vai, precīzāk sakot, pasaule to neuzskata par problēmu šodien, un tāpēc pasaulei nevajag tavu risinājumu šodien. Domāju, ka šādu gadījumu ir bijis, ir un būs ļoti daudz. Tas vienkārši ir jāpieņem kā fakts. Tāpat ir jāapzinās, ka arī tad, ja tavs izgudrojums, piedāvājums ir labs, turklāt citi pat to nojauš, tas vienalga nenozīmē, ka pasaule tāpēc būs priecīga par tavu piedāvājumu. Var gadīties, ka ir jau izveidojušies spēlētāji, kanāli, kas mēģina tevi “nodauzīt”. Arī ar to esmu saskāries.

Tomēr paliksim pie optimistiskāka varianta, ka jaunais, talantīgais cilvēks cītīgi darbojas, viņam ir arī ko piedāvāt un ka vienā jaukā brīdī viņš saņem priekšlikumu savu piedāvājumu pārdot. Ko šādās situācijās darīt?

Neko oriģinālu nepateikšu: viss atkarīgs no tavas intuīcijas, izpratnes un, protams, no tā, cik stipri ir tavi nervi.

Jo – jā, tu vari “pārsēdēt” un galu galā novīst. Vecā indiāņu paruna, ka ar beigtu zirgu jāt nevajag. Tātad tev ir jāsaprot, vai tavs zirgs jau netuvojas šim stāvoklim. Ja tu to nedari, tev ir brīnišķīgas izredzes kļūt par vēl vienu “trako izgudrotāju”, kurš nevienu

“

Tas ir normāli, tev ir jāspēj pieņemt to, ka reāli institucionālās atmiņas mēdz būt ļoti īsas.

neklausa un tikai drāžas sienā. Taču tu nevari būt arī pārāk mīkstčaulīgs, tev ir jātic savai idejai. Manā dzīvē ir bijuši divi skumji piemēri. Mēs pārdevām “Mikrolinku” it kā “Telia”, kas

beigu galā izrādījās nevis “Telia”, bet trīs Baltijas “telekomi”, kuri vairāku gadu laikā būvēto struktūru, kas normāli strādāja visās Baltijas valstīs, “sazāģēja” gabalos, jo katrs “telekoms” redzēja tikai savu lokālo tirgu.

Un ar to tas viss arī beidzās, nebija vairs nekāda eksporta utt. Tādā pašā veidā mēs pārdevām “FMS”, kas būvēja grāmatvedības programmatūru “Horizon”. Kad mēs sākām draudzēties ar “Visma Group”, mums likās, ka mums ir liels potenciāls paplašināties, bet pēc pārdošanas burtiski gada laikā tika apcirptas kājas, rokas un sākta vienkārši sulas spiešana no lokālā tirgus. Respektīvi, ir milzīgs risks, ja tu pārdod gatavu, izveidotu biznesu, tev pašam šķiet, ka šādi tev būs vieglāk tikt nākamajā līmenī, savukārt pircēju interesē tikai vietējā teritorija. Vēl sliktāk var gadīties, ja tu pārdod tikai daļu no biznesa un/vai paliec menedžmentā. No šā viedokļa viss šis “startup” stāsts ir pavisam cits. Kaut vai tāpēc, ka tie investori, kas svilina naudu, ieguldot “startapos” ir citādi, viņi paši cenšas stumt šos uzņēmumus uz āru, jo viņi jau nav investējuši gatavā tirgus daļā, bet idejā, kas solās mainīt pasauli.

Atgriežoties pie mūsu jaunā, daudzsološā cilvēka ceļa uz sapazīšanos ar simboliskajiem desmit tūkstošiem pasaulē, kas “rok” to pašu sfēru, jārēķinās, ka tāpat daudz atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem, nevis

to Fo

:S

h

oc rst e t ut

no kāda abstrakta šiem desmit tūkstošiem piemītoša kompetences līmeņa. Daudz atkarīgs no dažādiem viceprezidentiem, kuri mēdz rotēt, un, kad tu reizi pusgadā ej pie Lielā bosa, pie galda sēž arī septiņi jauni viceprezidenti, kuri grib dzirdēt tavu stāstu “no sākuma”. Un arī tas ir normāli, tev ir jāspēj pieņemt to, ka reāli institucionālās atmiņas mēdz būt ļoti īsas. Īpaši lielās organizācijās.

Savukārt labā ziņa ir tā: ja tu esi ieguvis speciālista reputāciju, tad tas, ka tu esi no “purva malas”, pārāk netraucē. Protams, “ielejā” miljonus piesaistīt ir daudz vieglāk, bet tur tādu kā tu arī ir daudz vairāk, un cīņa arī ir nežēlīgāka. No šā viedokļa vispār nevajadzētu iedomāties: ja sfēra, kurā tu darbojies, pretendē uz zināmu augstāku intelektuālu līmeni, tad te nav tie paši “džungļu likumi”.

Ir. Jāpiebilst gan, ka mums, “purva malā”, ir salīdzinoši vieglāk dabūt publisko atbalstu. Ja tu esi doktorants Šanhajas universitātē, tad tev piesaistīt sev uzmanību ir daudz grūtāk. Šeit tev ir daudz lielākas iespējas, piemēram, aizbraukt delegācijā ar ministriem vai premjeru, vai rektoru. Mums šādi “lifti” ir vieglāk pieejami.

27

k

Foto: CC0 License

Daži modernās medicīnas ētikas aspekti Pēteris Apinis Veselības aprūpe ir joma, kur ētika un empātija ir stūrakmens attiecībām “ārsts – pacients”, “ārsts – cits medicīnas darbinieks”, “ārsts – pacienta radinieks”, “ārsts – ārstniecības iestāde” utt. Protams, katrs aiz šiem vārdiem saprot nedaudz citu saturu, bet medicīnas ētika kā lupatu deķis tiek stiepts un staipīts starp likumdevēju un izpildvaru, drošības iestādēm, medicīnas līderiem, pedagogiem un žurnālistiem. Ētikas jautājumu atšifrējums parasti ir daļēja vai nepilnīga atbilde uz jautājumu – kas ir 21. gadsimta ārsts Latvijā, cik varošs, zinošs, empātisks un profesionāls viņš ir.

28

L

ielā mērā man šis jautājums šķiet aktuāls, jo teorētiķi, pedagogi un žurnālisti jēdzienu pacientu tiesības nonivilē līdz atziņai, ka ārsta pienākums ir izrakstīt lētākās zāles un vēl informēt pacientu par zāļu cenu. Savukārt politiķi, Ieņēmumu dienests un tiesībsargājošās institūcijas runā tikai par finansiāliem jautājumiem – vai mediķi ir samaksājuši visus nodokļus, vai nav saņēmuši nedeklarētus ienākumus, vai nav pierakstījuši kādu neizdarītu manipulāciju. Astoņdesmit procenti diskusiju presē ap un par medicīnu skatīti caur finanšu prizmu.

Pirms pavisam neilga laika – 100 gadiem – ārsti spēja piedāvāt pacientam galvenokārt uzmanību, savu klātbūtni, uzmanību un rūpes.

Terapija bija galvenokārt simptomātiska, bet ārsta darbs – cienīts un augstu vērtēts.

21. gadsimta modernizācija ir radījusi tādu progresu medicīnas tehnoloģijās un farmakoloģijā, ka ir sperti milzīgi soļi diagnostikā un daudzu nopietnu slimību ārstniecībā.

Pacienti dzīvo ilgāk un produktīvāk.

21. gadsimta veselības aprūpes atslēgas vārdi ir ētika un empātija.

Pirmais medicīnas ētikas princips ir lēmuma pieņemšanas autonomija. Ārsts ir brīvs savā profesijā. Tā ir ētiska vērtība, kas ļauj lēmumu pieņemt ārstam, taču palīdzēt arī pacientam izvēlēties ārstēšanu vai atteikties no tās. Ciešā saistībā ar autonomiju ir medicīnas ētikas “publiskā seja” – informētā piekrišana. Informētā piekrišana attiecas uz pacienta tiesībām izvēlēties vai atteikties no medicīnas procedūras, potenciāli bīstamas pārbaudes vai ārstēšanas. Informētā piekrišana kļūst par ļoti būtisku jautājumu arī pretējā gadījumā – kad tiek izlemts pacientu neārstēt radikāli, bet tikai paliatīvi, konservatīvi, kā arī gadījumos, kad pacients ir rīcībnespējīgs, nevar parakstīt piekrišanas dokumentu, kad lēmumu pieņem aizgādnis vai ģimenes pārstāvis. Sarežģīti ir gadījumi,

kad informatīva piekrišana jāsaņem no 15–18 gadus veca tīnīdžera vai viņa vecākiem, un viedokļi var pilnībā atšķirties. Ne bērnam, ne viņa vecākiem nav pilnīgu zināšanu un izpratnes par iespējamajiem riskiem.

Labticība un labdarība ir auto­ no­mijai pretrunīgs princips, kas nosaka, ka tiks veikts pats labākais pacienta interesēs. Nereti šis princips ir pretrunā pacienta autonomijai izvēlēties ārstēšanos vai ne. Vismaz ceturtajā daļā gadījumu ārstam ir skaidrs, ka pacienta labklājība un turpmākā veselība ir nodrošināma ar vienu vai otru ārstniecības metodi, kam nepiekrīt pacients. Īpaši svarīgs šis princips ir psihiatrijā, kur pacients (un kopā ar viņu tiesībsargs un daži īpaši aktīvi žurnālisti) vairumā gadījumu kategoriski iebilst pret ārstniecības metodēm vai medikamentu lietošanu.

Nekaitēšanas princips (primum non nocere) balstīts uz senu aforismu, kas liek ārstam atkārtoti pārdomāt – vai nozīmētie medikamenti vai cita ārstēšana radīs kaitējumu, salīdzinot ar izārstēšanās iespējamību. Ārstam jāizšķiras starp risku un ieguvumu, starp rakstītu vārdu un personisko pieredzi, starp kolēģa rekomendāciju un savu nojautu. Izšķirošais ir zināšanas un literatūrā pieejamā informācija. Šim principam pasaules literatūrā ir dažādas variācijas, piemēram, ieguvumam jābūt lielākam par iespējamo risku, pozitīvam efektam – lielākam par blaknēm, glābt dzīvību ir svarīgāk nekā saglabāt ekstremitāti utt. Mūsdienās lielā izšķiršanās, piemēram, ir invazīvajā angiogrāfijā, kur jāmēģina diferencēt risku par iespējamu insultu, izņemot vai neizņemot plašu trombu no miega artērijas.

Konfidencialitāte ir pacienta ārstniecības privilēģija, kas palīdz aizsargāt pacienta privātumu, bet reizēm ir ļoti apgrūtinoša ģimenes locekļiem, jo medicīnas darbinieks nevar un nedrīkst pilnībā pateikt viņiem to, kas īstenībā notiek ar viņu mīļoto slimnīcā. Konfidencialitāte vai šā principa interpretācija ir galvenais

sliktas komunikācijas iemesls starp ārstu un pacienta radiniekiem. Konfidencialitāte rada lielāko atbildības nastu ārstam, kurš ir vai nav saņēmis verbālu atļauju no pacienta apspriest viņa ārstniecību ar radiniekiem. Vēl lielākas konfidencialitātes problēmas rodas, kad tiesvedības procesos pacients vēršas pret ārstu vai slimnīcu, publiski apvainojot vai pat pazemojot, bet medicīnas darbinieka ētika un konfidencialitātes princips neļauj ārstam un slimnīcai atbildēt ar attaisnojošu informāciju. Tiesa, daži likumi un Ministru kabineta noteikumi paredz konfidencialitātes izņēmumus, piemēram, liek ārstiem ziņot par seksuāli transmisīvām slimībām, alkohola lietošanu traumas gūšanas gadījumā, šautām brūcēm, abortiem nepilngadīgām personām utt.

Ziņas par šiem gadījumiem pēc tam nereti nonāk plašsaziņas līdzekļos, ar lielāko varbūtību tos nodod tiesībsargājošo institūciju zemāka ranga amatpersonas par nelielu samaksu vai vienkārši tāpat.

Konfidencialitāte sasaucas ar patiesības paušanu. Dažādās kultūrās ir dažāda izpratne par nepieciešamību pacientam zināt visu, pat to, ko viņš nesaprot vai nevēlas zināt. Visvairāk informācijas pacients saņem Amerikā, viņš uzzina visšausminošākās nianses par savu veselības stāvokli, turklāt šī informācija jebkurā gadījumā tiek interpretēta atbilstoši pacienta zināšanu līmenim kā vēl briesmīgāka par patieso. Negatīvas prognostikas vai sarežģītas diagnostiskas informācijas nodošana pacientam allaž saistīta ar stresu un nemieru (gan ārstam, gan pacientam), bet nereti ar psihosomatiskām slimības komponentēm.

Interešu konflikta esamība vai neesamība ir mazāk publiski diskutēta ētiska vērtība. Medicīnas praksē rodas ļoti daudz dažādu interešu konfliktu, un dažkārt ir grūti novilkt robežu starp to, kas ir pieņemams un medicīniski ētisks, un to, kas nav.

Būtiskākais tomēr ir: vai finanšu vai citas nemedicīniskas intereses var vai nevar ietekmēt medicīnisko slēdzienu un turpmākas taktikas izvēli

29

medicīniskajā aprūpē. Politiķi cenšas visus interešu konfliktus ierobežot ar likumdošanu, bet ārstu profesionālās organizācijas uzskata, ka tas nav pamatoti, ka interešu konfliktu neesamību vai risinājumus nosaka profesionāls ētikas kodekss.

Publiskajā telpā pieņemts uzskatīt, ka galvenais interešu konflikts rodas attiecībās ar farmāciju, kas potenciāli var ietekmēt zāļu izvēli.

Patiesībā 21. gadsimta lielākais interešu konflikts ir saistībā ar finansēšanas sistēmu, kad ārstam jāpakļaujas finanšu normatīvo aktu prasībām (piemēram, ar Nacionālo veselības dienestu finansiālās attiecībās esošs ārsts domā “HOPS”, bet raksta “astma”, jo šīm diagnozēm ir atšķirīgs finansējums kompensējamajiem medikamentiem). Pasaules literatūrā saistībā ar interešu konfliktiem ļoti daudz diskutē par medicīnisko aprūpi saviem ģimenes locekļiem vai personām, ar kurām ir bijis seksuāls kontakts. Kaut arī medicīniskā aprūpe saviem ģimenes locekļiem nav aizliegta, tomēr tā ir pretrunīga, īpaši attiecībā uz nopietnām medicīnas problēmām, nozīmīgām manipulācijām un operācijām. Daudzās pasaules valstīs ir aizliegta kompensējamo medikamentu, īpaši narkotisko un psihotropo vielu, izrakstīšana radiniekiem, Austrumu valstīs – arī pacientiem, ar kuriem ārstam ir bijušas seksuālas attiecības.

Neizdevīgas aprūpes noliegums ir ētikas princips, kas attiecas uz smagi slimiem pacientiem. Klasiskā formā tā ir ētiska nepieciešamība pārtraukt kardiopulmonālas reanimācijas pasākumus pacientam, kura nāve ir nenovēršama ar vai bez ārstēšanas. Šis lēmums ir ļoti sarežģīts tuvinieku klātbūtnē, nereti lēmuma pieņemšanai ir vajadzīga informatīvā piekrišana, ģimene bieži var nepiekrist šīs kardiopulmonālās reanimācijas un ventilācijas pārtraukšanai.

Izlemjot jautājumu, sākt vai nesākt atdzīvināšanu, ārstam jāorientējas uz rezultātu, lai pacientu varētu pēc ārstēšanas izrakstīt no slimnīcas ar pieņemamu dzīves kvalitāti.

30

Reanimācijas pasākumi ir nesekmīgi 70–98% gadījumu, un reanimējamajam iestājas nāve. Savukārt veiksmīga atdzīvināšana pēc sirds apstāšanās ir nodrošinājusi labu dzīves kvalitāti lielākajai daļai izdzīvojušo. Stacionāra vai medicīnas iestādes apstākļos sirdsdarbību atjaunot profesionālim ir lielas iespējas gandrīz jebkurā gadījumā, pat slimniekam ar ļoti smagu, ar ilgstošu dzīvi savienojamu patoloģiju.

Reanimācijas gadījums visvairāk pretnostata 21. gadsimta dilemmu – viena cilvēka dzīves pagarināšana vai sabiedrības veselība, kas pagarina veselas tautas vai visas zemeslodes iedzīvotāju dzīves ilgumu.

Resursu izmaksu efektīva lietošana ir viens no svarīgākajiem medicīnas ētikas jautājumiem 21. gadsimtā. Medicīnas izmaksas pieaug strauji, un pieeja medicīnas resursiem kļūst ierobežota. Ārsta ikdienā ienāk jautājums – vai no solidāriem līdzekļiem var segt ķīmijterapiju 80 gadus vecam pacientam, hemodialīzi nieru slimības beigu stadijā vai ilgstoši ventilēt pacientu intensīvās terapijas nodaļā.

Patlaban medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Turklāt šo atziņu saprot gan ārsti, gan pacienti, gan viņu radinieki.

Cilvēka dzīves ilgumu un kvalitāti pagarina 21. gadsimta medicīnas resursi – mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda. Šie resursi tiek ieguldīti veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā.

Katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu dzīvi, kura kā likums ir solidāri iemaksāta (budžeta vai apdrošināšanas) nauda.

Visās valstīs neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas. Rodas medicīnas profesionāļu un iedzīvotāju neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes finansēšanu.

Patiesībā 21. gadsimta medicīna ir

paradokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk (sadzīvo ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aprūpei. Šajā laikā visi pasaules izcilākie medicīnas organizatori par resursu ekonomisku izlietošanu sākuši runāt arī ētiskās kategorijās, turklāt zemeslodes vareno viedoklī, kas nosaka katras apdzīvotas vietas, katras valsts un zemeslodes kopumā pretrunīgo un vienlaikus kopējo virzību uz cilvēku dzīves ilgumu un kvalitāti, parādās agresija un noliegums, rūpes un ignorance, viltus un tukšvārdība.

Medicīnas pētījumu ētikas principus nosaka Helsinku deklarācija.

Helsinku deklarācijai lielākā daļa pasaules valstu ir pievienojušās, tāpēc vismaz attiecībā uz medikamentu un tehnoloģiju pētījumiem pasaulē vērojama nopietna sakārtošanās.

Tiesa, UNESCO medicīnas ētikas kongresā vairākkārt izskanēja viedoklis, ka medicīnas ētikas principi ne līdz galam tiek ievēroti pētījumos par vakcināciju.

Medicīnas ētikas jautājumu klāsts vēl ir ļoti plašs, piemēram, transplantoloģijā, reproduktīvajā veselībā, reliģijas un medicīnas sadures pun­ktos ir ļoti daudz ētisku problēmu, par kurām ir vērts domāt, runāt, diskutēt, analizēt un rakstīt. Līdz šai vietai parasti nonāk visi ar medicīnas ētikas izpēti saistīti raksti. Diemžēl 21. gadsimtā arvien vairāk parādās pilnīgi jauns aspekts – ārsts veselam cilvēkam. Piemērs tam nav tālu jāmeklē – sporta medicīna šaurākā nozīmē ir augstas klases sportistu medicīniskā un farmaceitiskā aprūpe, funkcionālā diagnostika un rehabilitācija. Plašākā nozīmē 21. gadsimtā sporta medicīna nozīmē veselu cilvēku medicīnu – darbu ar praktiski veseliem cilvēkiem, ļaujot viņiem sasniegt augstākus rezultātus. Sporta ārsts aprūpē fiziski un mentāli veselu cilvēku, parasti fiziski daudz attīstītāku nekā vidējais cilvēks populācijā. Šajā vietā parādās 21. gadsimta medicīnas jauna robežšķirtne – no medicīnas, kura ārstē slimu cilvēku, atdalās medicīnas nozare – “veselu cilvēku ārsts”.

Hronika

Simts raibi gadi Māris Zanders LU Akadēmiskajā bibliotēkā atklāta izstāde “Latviešu žurnāli 100 gados” (tā būs skatāma līdz nākamā gada janvāra beigām). Tēmu daudzveidība un nosaukumu skaits nepārprotami liels – tostarp izstādes sadaļā, kas veltīta Latvijas Universitātes vietai žurnālu izdošanā. Te redzam gan Latvijas situācijai cienījami garu periodu (1930–1940) pastāvējušo akadēmisko žurnālu “Universitas”, kas iznāca divreiz mēnesī, gan krietni īsāku mūžu piedzīvojušo (1924–1925) mēnešrakstu “Studentu Dzīve”.

Tirāžas arī dažādas – no 750 līdz septiņiem tūkstošiem. Augstskolas paspārnē iznākuši arī mazākai auditorijai domāti periodiski izdevumi – piemēram, studentu atturības kustības veidotais “Juventus” (1932–1935) vai jau pēc valsts neatkarības atgūšanas LU Kristīgās studentu biedrības izdotais “Ad Lucem”.

Izstādē apskatāmi žurnāli, kurus pieņemts apzīmēt kā populārzinātniskus; redzams, ka dažādos laikos nav trūcis mēģinājumu piedāvāt

publikai arī šādu lasāmvielu. Un atkal – izdevumu likteņi ļoti dažādi.

LU dabaszinātņu studentu biedrības izdotā “Daba un Zinātne” pastāvējusi salīdzinoši ilgi (1934–1940), taču netrūkst arī pavisam īslaicīgu projektu, pat ja to nosaukumi skanīgi; mēnešraksts “Vispasaules Ainava” iznācis tikai 1924. gadā; “Ilustrētā Tehnika” – no 1929. līdz 1940. gadam, intriģējoši skanošais “Akvārijs” – 1927. gadā.

Protams, paralēli izdevumiem ar vairāk vai mazāk pamatotām pretenzijām uz zinātnisku tekstu līmeni latviešiem arvien pie sirds gājuši, teiksim tā, arī citas ievirzes literatūra. Šajā izstādes sadaļā mans subjektīvais favorīts ir 1920. gadā drukātais “Logos, Lucifers – centrālvēstnesis humāno ideju veicināšanai, gara, morāles, jūtu izkopšanai...”.

Ja neironizē, izstāde gaumīgi rāda arī politisko pārmaiņu ietekmi uz žurnālu pasauli Latvijā. Mēs redzam gan 1940. un 1941. gadā Universitātes paspārnē saorganizēto “Darba Studentu”, gan “LPSR Zinātņu

Akadēmijas Vēstis”, kurām pēc neatkarības atgūšanas nosaukums nemainās, vienīgi pazūd “LPSR”, gan trimdā kopš 1958. gada iznākušo “Akadēmisko Dzīvi”, kas jau 21. gadsimtā turpina iznākt sadarbībā ar Latvijas Universitāti. Redzam arī, ka pie žurnālu veidošanas latviešu publika ķērusies tūlīt pēc valsts nodibināšanas, neskatoties uz šim periodam raksturīgajām milzu grūtībām; te pieminams gan A. Krodera un K. Skalbes 1918. gadā izdotais mēnešraksts “Jaunā Latvija”, gan 1919. gadā dibinātais literārais žurnāls “Latvijas Rīts” un citi. Izstādē interesenti var izbaudīt iespēju daudzu žurnālu izteiksmīgākos paraugus pāršķirstīt elektroniski ieskenētā formā (https://www.acadlib.lu.lv/ izstades/lv-zurnali-100/). Savukārt vēlamības izteiksmē jāizsaka cerība, ka izstāde varētu būt impulss tik nozīmīgās vēstures daļas – preses – profesionālai pētniecībai (mērķauditorijas, tēmu konjunktūra, izdevumu savstarpējās attiecības utt.), kas joprojām varētu būt aktīvāka un ražīgāka.

31

Ražīga vasara LU Akadēmiskajā apgādā Senās Ēģiptes medicīnas papirusi

Monogrāfija par tautas mūzikas instrumentiem tagad arī angļu valodā

LU profesora mākslas zinātņu doktora Valda Muktupāvela pētījums par tautas mūzikas instrumentiem Latvijā pērn tika novērtēts kā viens no Latvijas zinātnes sasniegumiem 2017. gadā, un grāmata tika nominēta gada skaistāko izdevumu konkursam “Zelta ābele”. Nu LU Akadēmiskajā apgādā ir izdota grāmatas angliskā versija “Folk Music Instruments in Latvia”. Šis enciklopēdiskais izdevums skaistā un pārskatāmā veidā sniedz ziņas par mūsu zemē sastopamajiem instrumentiem, turklāt informācija apkopota starptautiski aprobētā sistemātikā, ļaujot tagad arī mūzikas interesentiem visā pasaulē iepazīt mūsu tautas mūzikas instrumentus un izmantot šo informāciju zinātniskām, didaktiskām, praktiskām vai citām vajadzībām. “Folk Music Instruments in Latvia” šopavasar jau piesaistījusi interesentu uzmanību Latvijas stendā Londonas starptautiskajā grāmatu gadatirgū.

Pētījuma izdošanu atbalstījusi Latvijas Universitāte, Valsts pētījumu programma “Habitus” un Valsts kultūrkapitāla fonds, monogrāfijas tulkošanu atbalstījusi Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

32

LU profesora ģeoloģijas zinātņu doktora Valda Segliņa monogrāfija “Senās Ēģiptes medicīnas papirusi” veltīta Senajā Ēģiptē uzkrātajām zināšanām medicīnā, ciktāl tās ir aprakstītas avotos – senajos papirusos. Tik bagātīgs seno dokumentu klāsts latviešu valodā pieejams pirmo­reiz. Grāmatā iekļauts vairāk nekā 1500 recepšu, ziņas par daudzu slimību noteikšanu, diagnozi un ārstēšanas stratēģiju. Izdevums ļauj iepazīt senās zināšanas plašākā kontekstā, kā arī apzināt daudzos joprojām neskaidros medicīnas vēstures jautājumus.

Tulkotie dokumentu teksti ne vienmēr šķiet saprotami, un tas ir saistīts galvenokārt ar nepilnīgajām zināšanām par Seno Ēģipti un tās kultūru, jo rakstos bieži lietoti vārdi un teikumu daļas pārnestā nozīmē, atsaucoties uz mūsdienās nezināmām lūgšanām, himnām, tradīcijām un rituāliem, mītiem. Lasītājam jāņem vērā, ka piedāvātie tulkojumi atspoguļo pašreizējās zināšanas un izpratni par tekstos pierakstīto un nākotnē šie priekšstati noteikti mainīsies. Tāpēc šie tulkojumi ir uzskatāmi tikai par aptuveniem un sākotnējiem, un Senās Ēģiptes vēstures pētniekiem arī turpmāk noteikti ir jābalstās uz avotu pirmtulkojumiem.

Saprast kultūras var tikai salīdzinājumā – “Savienotie trauki”

Pasaulē arvien aktuālāka kļūst Rietumu un Austrumu starpkultūru komunikācija, un vēstures doktora Kaspara Kļaviņa monogrāfija “Savienotie trauki” uzskatāmi atklāj, ka saprast kultūras var tikai salīdzinājumā, nevis izolēti. Autors ir Eiropas viduslaiku vēstures, agro jauno laiku un apgaismības speciālists un ilgstoši uzturējies Tuvajos un Vidējos Austrumos, un tas ir ļāvis viņam savā monogrāfijā atsegt islāma pasauli, salīdzināt Austrumu un Rietumu kultūru, saredzot kā kopīgo, tā atšķirīgo. Grāmatā vispusīgi parādīts, kā Tuvo un Vidējo Austrumu un Rietumu sabiedrībā vēsturiski veidojusies izpratne par taisnīgumu un netaisnību, identitāti un pašapziņu, cilvēka fizisko un psihisko veselību. Tajā aplūkoti arī citi svarīgi jautājumi, kuru apzināšanās palīdz samazināt neizpratni un konfliktus.

“Savienotie trauki” ir ne tikai saistoša lasāmviela, bet arī nozīmīgs akadēmisks pētījums, kurā izmantoti bagātīgi avoti un literatūras materiāli vairākās svešvalodās (ieskaitot arābu un persiešu). Grāmata paredzēta orientālistiem, kultūras studiju speciālistiem, vēsturniekiem, žurnālistiem un ikvienam, kuru saista Austrumu un Rietumu pasaule.

Informāciju sagatavojusi Ieva Zarāne

Jaunās grāmatas un citus LU Akadēmiskā apgāda izdevumus visizdevīgāk iegādāties apgādā Rīgā, Aspazijas bulvārī 5, sētas mājā, 132. telpā. https://www.lu.lv/apgads/ https://www.facebook.com/LUapgads/

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētniecei ģeogrāfijas zinātņu doktorei Olgai Ritenbergai piešķirts Starptautiskās aerobioloģijas asociācijas apbalvojums Young Aerobiologist Award 2018. Par īpašiem nopelniem aerobioloģijā šo balvu katru gadu piešķir kādam no pasaules talantīgākajiem jaunajiem aerobiologiem.

Apbalvošanas ceremonija notika 7. septembrī Itālijas pilsētā Parmā Starptautiskā aerobioloģijas kongresa laikā. Balvu par panākumiem pētījumos putekšņu prognozēšanā kongresa noslēguma svinīgajā ceremonijā O. Ritenbergai pasniedza Starptautiskās aerobioloģijas asociācijas prezidents profesors Bernards Klo (Bernard Clot). O. Ritenbergas pētnieciskais darbs ir saistīts ar atmosfēras bioloģisko aerosolu izpēti – monitoringu un prognozēm.

Latvijas Universitātes koris “Balta” tā mākslinieciskās vadītājas un diriģentes Māras Marnauzas vadībā uzvarējis starptautiskā koru konkursā “A Cappella” Kivaso pilsētā, Itālijā.

LU sieviešu koris “Balta” un diriģente Māra Marnauza no 30. augusta līdz 4. septembrim piedalījās starptautiskā koru konkursā “A Cappella” Kivaso pilsētā, Itālijā. Konkursā piedalīties tika uzaicināti augsta līmeņa seši kori no piecām valstīm – Austrijas, Grieķijas, Polijas, Latvijas un Itālijas. Koris “Balta” sīvā konkurencē izcīnīja pirmo vietu.

Šā gada augustā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes ģeologi devās ekspedīcijā uz Eijabakajegidla izvadledāju Islandes dienvidaustrumos. Pētnieku komandā bija pasniedzēji Dr. geol. Kristaps Lamsters, Dr. geol. Jānis Karušs, Dr. geol. Māris Krievāns un maģistrantūras students Jurijs Ješkins.

Ģeologi pētījumus Islandē veica jau ceturto reizi, šoreiz par pētījumu objektu izvēloties vienu no lielākā Islandes ledus kupola, Vahdnajegidla, austrumdaļas izvadledājiem. Latvijas ģeologi uz Eijabakajegidla ieguva datus par ledus biezumu un iekšējo struktūru, izmantojot ģeoradaru, kā arī veica ledāja aerofotografēšanu ar bezpilota lidaparātu, lai izveidotu precīzu ledāja virsmas digitālo modeli. Latvijā šie dati tiks izmantoti zemledāja reljefa modeļa izveidei, kas palīdzēs izprast ledāja dinamiku mainīgos klimatiskajos apstākļos.

33

Latvijas Universitātē ir sākts jauns ziedojumu vākšanas projekts onkoloģijas pētniecības attīstībai Medicīnas fakultātē (MF). Godinot un atceroties latviešu izcelsmes medicīnas zinātņu doktoru, profesoru, pasaulslavenu vēža pētniecības speciālistu Jāni Vilibertu Kļaviņu, viņa ģimene LU fonda ziedošanas platformā ziedot.lu.lv ir izveidojusi projektu.

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte ir sākusi īstenot Interreg Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas 2014.–2020. gadam projektu “No pazemes ūdeņiem atkarīgu ekosistēmu vienota apsaimniekošana pārrobežu Gaujas– Koivas upju baseina apgabalā” (GroundEco).

Projekta mērķis ir adaptēt metodiku no pazemes ūdeņiem atkarīgo ekosistēmu novērtēšanai un izstrādāt rekomendācijas to apsaimniekošanai. Projektā LU ĢZZF pētnieki īstenos pilotpētījumu Priekuļu novada Kazu gravā, netālu no Cēsīm, ar mērķi izvērtēt pazemes ūdeņu nozīmi Nature 2000 sarakstā iekļautajā, īpaši aizsargājamajā ekosistēmā. LU pētnieki īpaši apskatīs stabilo izotopu metožu lietojumu, identificējot veģetācijai pieejamā ūdens avotus.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Jānis V. Kļaviņš studēja LU MF (vienlaikus arī Filozofijas fakultātē), kā arī iestājās LU studentu jauktajā korī “Dziesmuvara”. Zinātnisko karjeru Jānis V. Kļaviņš veidoja ASV, strādājot par profesoru patoloģijā Djūka Universitātē (Duke University), Kolumbijas Universitātē (Columbia University), Kornela Universitātes medicīnas koledžā (Cornell University College of Medicine) un Alberta Einšteina medicīnas koledžā (Albert Einstein College of Medicine). Viņš bija patoloģijas departamenta vadītājs Bruklinas (Brooklyn) un Kvīnas (Queens) katoļu medicīnas centrā.

Jāņa V. Kļaviņa darbs visu mūžu bija saistīts ar vēža ārstēšanas, īpaši vēža marķieru, pētniecību. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Jānis V. Kļaviņš iesaistījās Medicīnas fakultātes atjaunošanā Latvijas Universitātē, palīdzēja veidot studiju programmu, ziedoja medicīnas instrumentus un literatūru atjaunotajai fakultātei.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projektā par lasīšanas ieradumu vēsturi un tagadni LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas studenti kopā ar profesoriem Māru Gruduli un Ojāru Lāmu, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studenti kopā ar profesori Ilvu Skulti un LNB Letonikas un Baltijas centra darbinieci Ingu Surgunti piedalījās piecu dienu lauka pētījumā Ilūkstes novadā.

Lauka pētījumā tika veikta novada iedzīvotāju anketēšana, noskaidrojot lasīšanas ieradumus un mājas bibliotēku saturu, interesantākās lasīšanas prakses un literāro gaumi, kā arī sabiedrisko mediju lietošanas paradumus. Iegūtā pieredze, informācija un dati tiks izmantoti ne tikai LNB projektā, bet arī RSU socioloģiskajos pētījumos un LU literatūrzinātnieku rakstos, semināros un lekcijās par mūsdienu latviešu literatūras recepciju Latvijas sabiedrībā.

34

2018. gada 2. un 3. jūlijā Latvijas Universitātē notika starptautiskais simpozijs “Jauni virzieni holokausta pētniecībā Latvijā”. Simpoziju organizēja LU Jūdaikas studiju centrs un ASV Holokausta memoriālā muzeja Džeka, Džozefa un Mortona Mandela Holokausta pētniecības centrs sadarbībā ar muzeju “Ebreji Latvijā”.

Simpozija programmu veidoja piecas sesijas, kā arī dokumentālo īsfilmu prezentācija. Simpozijā uzstājās vairāk nekā 10 pētnieku no Latvijas, ASV, Zviedrijas, Lielbritānijas un Krievijas. Pirmajā simpozija dienā prof. Dr. habil.

Aivars Stranga nolasīja lekciju par ebrejiem Latvijā pirms Otrā pasaules kara.

Tai sekoja holokaustā izdzīvojušā, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātāja un kuratora Dr. h. c. Marģera Vestermaņa lekcija par ebreju glābšanu nacistu okupētajā Latvijā (1941–1945). Otrajā sesijā holokausts tika aplūkots reģionālā perspektīvā; referentu vidū bija Dr. Dzintars Ērglis, Dr. Daniel Newman un Arturs Žvinklis.

Otrajā simpozija dienā uzmanība tika veltīta holokausta kontekstualizācijai – asoc. prof. Dr. Daina Eglitis savā referātā aplūkoja ar dzimumu saistīto vardarbību holokaustā, Paula Oppermann – organizācijas “Pērkoņkrusts” lomu, Aigars Urtāns – romu (čigānu) genocīdu Latvijā. Atsevišķa sesija bija veltīta pēckara gadu pieredzei un izaicinājumiem. Simpozijā piedalījās vairāk nekā 100 interesentu, tostarp skolotāji, muzeju darbinieki, gidi, žurnālisti un citi.

LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas profesore Žaneta Ozoliņa aicināta kļūt par Eiropas Humanitāro zinātņu universitātes valdes locekli. Šādu uzaicinājumu profesore saņēmusi, pateicoties viņas nozīmīgajam ieguldījumam zinātnes attīstībā Baltijā un Eiropā kopumā.

Eiropas Humanitāro zinātņu universitāte ir privāta, nekomerciāla augstākās izglītības iestāde, kas dibināta 1992. gadā Minskā, Baltkrievijā. 2004. gadā, kad varas iestādes universitāti slēdza, tā tika pārcelta uz Viļņu, Lietuvu. Neraugoties uz šiem un citiem izaicinājumiem, Eiropas Humanitāro zinātņu universitāte ir strauji attīstījusies un tiek atzīta par otru labāko privāto augstskolu Lietuvā, kas piedāvā studentiem apgūt studiju programmas humanitārajās un sociālajās zinātnēs.

Vienā no augstākās ietekmes nanotehno­ loģiju žurnāliem “Nano Letters” ir publicēts zinātniskais raksts “Gigahercu frekvences vienelektronu sūknēšana ar parazītisko stāvokļu starpniecību” (Gigahertz SingleElectron Pumping Mediated by Parasitic States), kura tapšanā būtiska loma ir bijusi pētnieku komandai no Latvijas Universitātes Nanoelektronikas teorijas grupas.

Līdzīgi datoru procesoriem kvantu sūkņu veidošanai no silicija ir daudz priekšrocību. Tā ļauj sasniegt augstākas takts frekvences un padarīt šīs ierīces pieejamākas lietojumiem augstas precizitātes mērinstru­ mentos un kvantu skaitļotājos. Bet silicija tehnoloģijai ir arī būtisks trūkums – augstā frekvencē precīzo elektronu plūsmu izkropļo parazītiskie kvantu stāvokļi, no kuriem ir grūti izvairīties ražošanas procesā. Jaunais pētījums ir atklājis, kā strādā kvantu sūknis ar defektiem un kā izvairīties no šo defektu ietekmes uz strāvas precizitāti. Šis atklājums paver iespējas silicija elektronikas ražotājiem lietot kvantu sūkņus integrētajās nanoelektronikas shēmās.

35