Alma Mater 2019. gada pavasaris by Latvijas Universitāte

ISSN 1691-8185

Nezināmā

Kas kopīgs

Baltkrievija

kartupeļiem un viedtālruņiem?

Zinātnes jēdziens 30 gadu laikā mainīsies

Durvis ver

“Zinātņu māja”

Eiropas jaunie fiziķi pulcējas Rīgā Kāda vērtība

ir odiem un ērcēm?

2019#1 WWW.LU.LV

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2019 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta Izdevumu sagatavojis: Māris Zanders un LU Komunikācijas un inovāciju departaments

Ekspertu sarunas Latvijas Bankā, Žurnālists: Māris Zanders Šajā Alma Mater numurā salīdzinoši daudz vietas atvēlēts nesen atklātajai Zinātņu mājai kā Latvijas Universitātes izglītības un zinātnes ekosistēmas attīstības būtiskai sastāvdaļai. Pats gan piederu pie cilvēku tipa, kuri, piemēram, lasa jebkādos apstākļos, tomēr skaidrs, ka vide ir ļoti būtiska. Numura veidošanas laikā viena no grāmatām, ko lasīju, bija vācbaltieša Herberta fon Blankenhagena atmiņas. Tajās daudz siltu vārdu veltīts studijām Tartu (Tērbatā) kā turpmāko dzīvi ietekmējošam posmam. Nevaru gan teikt, ka esmu sajūsmā par tā laika studentu saviesīgo dzīvi (piemēram, kolektīvā atrakcija ar nosaukumu pudeļu jāšana – fukšiem zirgu mugurā jāpanāk rati un jāspēj no tiem izraut grādīgo pudeles…), un no šā viedokļa gribu teikt, ka Latvijas Universitāte piedāvā krietni saturīgāku vidi. Pareizāk sakot, Latvijas Universitātes gadījumā lielākā problēma ir tā, ka diennaktī ir tik stundu, cik nu ir, līdz ar to paralēli mācībām apmeklēt dažādās laba līmeņa vieslekcijas, tematiskos forumus, izlasīt Universitātes struktūru publicētos zinātniskos tekstus – jā, tas, saku pēc paša pieredzes, ir ļoti grūti.

Tā Alma Mater daļa, kas, šoreiz nedaudz mazākā apjomā, ir veltīta Universitātes ekosistēmā topošajai zinātnei, manuprāt, apliecina, ka mēs neesam provinciāli noslēgti. Par bioloģisko daudzveidību ierodas runāt eksperti no Skandināvijas, par bērnu kognitīvajām spējām – no ASV, pētnieki darbojas ar Baltkrievijas vēsturi un analizē biznesa inovācijas Turcijā. Tas var likties pašsaprotami, tomēr bažām par intelektuālās vides noslēgtību Latvijā vienmēr ir bijis zināms pamats. Viens no nesen lasītajiem tekstiem veltīts izgudrojumiem un patentiem starpkaru Latvijā. Kāds Mihails Šmits no Valkas 1931. gada martā pieprasīja – un saņēma! – patentu izgudrojumam “Cepures vēsinātājs”. Izgudrojuma būtība bija ievietot cepurē “porainu spilvenu, kas saslapināts ar ūdeni vai citu šķidrumu”. Ja šādas epizodes vērtē no vēstures skatu punkta, nekādu problēmu, tomēr jācer, ka divriteņa atkārtota izgudrošana 21.gadsimta Latvijā vairs nav izplatīta.

FotogrāfI: Toms Grīnbergs, Emīls Trauliņš, Roberts Vīksne, Māris Greidāns MaketētājS: Māris Greidāns Literārais redaktors: Oskars Lapsiņš

Māris Zanders pirmā vāka FOTO: Shutterstock

Saturs 4

“Nodedzināt naudu” vai “nokļūt uz viļna”? Inovācijas - starp teorētiskiem aprakstiem un reālo biznesu.

Robežas starp zinātnēm tādā formā, kādā tās šobrīd saprot, tuvāko 30 – 50 gadu laikā izzudīs Domāšanas procesa pētnieki no visas pasaules diskutē Latvijas Universitātē

Mežs – plantācija, parks, vēl kādi varianti? Nav pat vienotas izpratnes par to, kas ir “mežs”, par bioloģisko daudzveidību nemaz nerunājot.

Kaimiņvalsts – “baltais plankums” Latvijā lielāka uzmanība jāpievērš Baltkrievijas izpētei.

32 24

kur izmēģināt 20 Placdarms, intelektuālās spējas

Vjačeslavs Kaščejevs iejūtas trenera lomā

– atbalsta punkts 24 Stipendija studenta dzīves sākumā

pelēkais” 28 “Latviskais 21.gadsimtā un divu veidu salāti uz jumta Jaunās “Zinātņu mājas” arhitekti atklāj savus noslēpumus

Augt nozīmē mainīties “Nākotnes vīzijai jābūt uz galda vai vismaz prātos jau šodien.”

20 14

10 3

“Nodedzināt naudu” vai “nokļūt uz viļņa”? Gada sākumā plašsaziņas līdzekļu uzmanību guva Latvijas Universitātes pētnieku grupas vēstījums par sešām inovāciju tendencēm, kas ietekmē arī patērētāju izvēli Latvijā un pasaulē*. Ar profesori Andu Batragu un pētnieci Līgu Brasliņu sarunājas Māris Zanders.

Uz kāda pamata vispār izveidojās šī ziņa par sešām inovāciju tendencēm? Anda Batraga: - Jaunieguvumi, inovācijas vispār ir brīnišķīga kategorija, ko pētīt, jo ir daudz neatbildētu jautājumu – kādēļ vienos gadījumos rezultāts ir pozitīvs, citos - negatīvs. Runa ir par plašāku pētījumu, un pirmais solis bija izveidot šo inomatrix modeli, nostabilizēt attiecīgo konceptu, un tad tālāk skatīties, kā tas darbojas, vai mēs varam pārbaudīt savus pieņēmumus. Kas ir šis modelis? Līga Brasliņa: - Tātad saknes ir hipotēzē, ka komerciāli veiksmīgas inovācijas vai tādas, kurām ir augsta ietekme uz tirgu, ir iespējams radīt apzināti, ka tās nav nejaušība. Šī hipotēze par zināmām likumsakarībām veiksmīgu inovāciju pamatā

“izauga” no empīriskās, no biznesa vides. Sākām skatīties, kā mēs vispār inovācijas kategorizējam, strukturējam. Un viena no iespējamām struktūrām ir tāda, ka mēs uz vienas ass liekam inovācijas tehnoloģisko progresu, savukārt otrā ass liecina par konkrētās inovācijas ietekmi uz tirgu. Redzam četrus kvadrantus. Vienā mēs redzam inovācijas, kurām ir zems tehnoloģiskais progress, savukārt ietekme uz tirgu ir būtiska. Kā piemēru var minēt Facebook. No tehnoloģiskā progresa viedokļa te īsti nav par ko runāt, tomēr ietekmi uz tirgu apšaubīt nevar. Vai, piemēram, skatāmies kartupeļus un kafiju, kas 16.gadsimtā būtībā izmainīja nacionālās ēdienkartes. Citā sadaļā mēs redzam gan būtisku ietekmi uz tirgu, gan augstu tehnoloģiskā progresa līmeni. Šajā sadaļā kā piemērus var minēt internetu, viedtālruni,

“

Ja uzņēmums var rēķināties ar 6 – 7% atdevi no resursiem, ko tas iegulda inovācijās, tad tas ir ļoti maz.

Gūtenberga iespiedmašīnu, tinti utt., “lietas”, kas spējušas fundamentāli mainīt patērētāju paradigmas. Tālāk. Visvairāk resursu, tostarp, naudas, tiek tērēts inovācijām, kuru līmenis no tehnoloģiskā progresa viedokļa ir ļoti augsts, turpretī ietekme uz tirgu neliela, dažkārt vispār tādas nav. Te mēs varam redzēt, piemēram, dažādus robotus. Tomēr daži no šā kvadranta “iemītniekiem” lēnām maina savu vietu, un ir pat teorija,

Latvijas Universitātes Materiālu mehānikas institūts.

“

Inovācijas radīšana inovācijas vārdā ir bezjēdzīgi.

ka nepieciešams divdesmit gadu cikls, lai šāds produkts “aizkustētos” uz kvadrantu, kur ir gan augsts tehnoloģiskais līmenis, gan būtiska ietekme uz tirgu. Piemēram, var izteikt hipotēzi, ka šādi “kustas” droni. Un tad ir inovācijas, kas izaug no paša konkrētā biznesa – te ir visas šīs jaunās garšas, formas, smaržas, par kurām mēs nereti smīkņājam, apšaubot, ka tās ir īstas inovācijas. Tajā pašā laikā, ja mēs paņemam tādu mums labi saprotamu piemēru kā “vannas bumbas”, kādas bija Stenderam, mēs redzam, ka uzņēmums šādi uzbūvēja savu veiksmes stāstu. Sajaukt sodu ar ziepēm – nevarētu teikt, ka inovatīvais elements te būtu liels, tomēr ietekmi uz tirgu šis produkts radīja. Tātad mēs varam inovācijas šādi sagrupēt, un pēc tam skatīties, cik daudzām posmā no to “nulles

Pulvera rentgendifraktometrs (PXRD).

punkta” līdz 18 mēnešiem tirgū, izdodas radīt ietekmi. Parametri, kā to mērīt, ir dažādi, bet kopumā runa ir par 3 – 14% no visa milzīgā apjoma, kas parādās tirgū kā jaunums. Jūsu interpretācijā tas ir daudz, maz, normāli? Līga Brasliņa: - Tas ir ļoti maz! Ļoti labi būtu, ja mēs varētu runāt par 50 procentiem. Un tas ir slikti tāpēc, ka cilvēka smadzenes ir spējīgas uz kaut ko vairāk, vai tāpēc, ka šādi tiek nelietderīgi tērēti resursi? Līga Brasliņa: - Resursu patēriņš. Jo galu galā visa inovāciju politikas būtība ir tā, lai mēs ar maksimāli maz resursiem radītu jaudīgākus risinājumus. Ja uzņēmums var rēķināties ar 6 – 7% atdevi no resursiem, ko tas iegulda inovācijās, tad tas ir ļoti maz. Te gan varētu teikt, ka varbūt patlaban vispār ir jārēķinās ar zemu “maržu” kā neizbēgamību nākotnē. Līga Brasliņa: - Mums nav stipru argumentu, lai kaut ko tādu apgalvotu. Tas, ko mēs redzam, ir liela

noslāņošanās. Līdzīgi, kā vājinās kā tā sauktais vidusslānis, vājinās arī vidējais līmenis inovācijās. Ir vai nu ar ļoti augstu “maržu” vai zemu. Attiecīgi mēs mēģinājām inovācijas “preparēt”, un mums izveidojās četri komponenti. Pirmais būtu starta komponents – kāda ir reklāma, zīmola spēks, R & D (research and development) klātesamība utt. Tad ir funkcionālā komponente – vai ir kāds jauns atklājums, jauna viela, varbūt iepakojums kā jauns funkcionāls pienesums utt. Trešā ir patēriņa komponente – ko man šī inovācija kā lietotājam dod, vai parādās kādas jaunas lietotāja prasmes un līdzīgi. Ceturtā – idejiskā komponente. Kāds bija datu apjoms analīzei? Līga Brasliņa: - Kopumā vairāk nekā tūkstotis inovāciju, dalot tos segmentos. Vislielākais ir pārtika, nedaudz arī minerāli un metāli. Īsi sakot, šajās analīzēs mums veidojās algoritmi dažādiem klasteriem. Kad iezīmējās pirmais algoritms, mūsu reakcija bija “kaut kas tur ir…”, bet tad atklājās, ka algoritms ir līdzīgs arī citā klasterī, un tālāk arī vēl citā utt. Un tā mēs

strādājam, liekot modelī jaunus “ķieģelīšus”. Savukārt sešas tendences, par ko ir runa, ir faktiski mēģinājums paskatīties uz to, ko mēs darām, no mazliet cita skatu punkta. Bet kā jūs vispār saprotat jēdzienu “inovācija” neatkarīgi no tās veiksmīguma, ietekmes uz tirgu utt.? Piemēram, neilgi pirms gadu mijas lasīju, ka “Ford” darbinieki, rūpējoties par suņiem, kurus tracina svētku salūti, izdomājuši tādu īpašu telti suņiem, kur patverties. Tā ir inovācija? Nav? Anda Batraga: - Definīciju tiešām ir desmitiem. Līga Brasliņa: - Mums kritērijs bija bezkaislīga skatīšanās, vai šim kaut kam ir jauns EAN (European Article Number) kods. Ja prece ar jaunu EAN kodu 18 mēnešu laikā kaut kur pa leju “dzīvojas”, mūs tā neinteresē; ja “uzšaujas” - interesē. Un var arī samērā viegli redzēt gadījumus, kad produkts ir tas pats, tikai tam nomainīts kods – par to, piemēram, liecina, ka it kā jaunais produkts ātri iegūst pozīciju tirgū. Bet, paplašinot atbildi uz jautājumu, jāsaka, ka ir tādas inovācijas, kurās ir tikai viena komponente, piemēram, ideju. Teiksim, ir kaut kāda šokolāde, kuras gadījumā principā vispār nekā jauna nav, ja neskaita ideju par fair trade, proti, ka tā ražota, ievērojot noteiktu labu korporatīvo praksi. Kāpēc tieši 18 mēneši? Es neapšaubu vērtēšanas perioda ilguma kritēriju, vienkārši ir bijuši gadījumi, kad “zvaigzne” krīt, un smagi krīt, pēc ilgāka laika. Piemēram, bija ASV skandāls ar

ļoti strauji uzlēkušu inovāciju, kas saistījās ar iespēju ātri un ērti veikt asins analīzes, cilvēks kādu laiku bija uz visiem žurnālu vākiem, kā saka, bet tad izrādījās, ka tas viss ir pupu mizas. Līga Brasliņa: - Periodu nosaka distribūcijas tīkla izveidei nepieciešamais laiks. Piemēram, tādā mazā reģionā, kāda ir Latvija, ir nepieciešams vēl īsāks laiks, trīs – četri mēneši. Savukārt ASV mazāk par gadu nebūs. Jāsaka arī, ka izsekot vēl ilgāku “mūžu” faktiski nav iespējams. Bet jūs divas reizes jau minējāt ASV, un tas vedina atzīmēt vēl kādu mūsu secinājumu. Mēs neredzam tiešu saistību starp inovācijām un lielām starptautiskām korporācijām. Milzīgs budžets nenozīmē veiksmīgas inovācijas. Piemēram, McDonald’s “superburgers” pasaules līmenī izgāzās. Tajā pašā laikā mēs redzam kaut kādus “meža dīvainīšus” Turcijā, kas ir uztaisījuši kēksiņus ar šķidru šokolādi iekšā, kas ir viena no spilgtākajām inovācijām šajā ģeogrāfiskajā reģionā. Līdz ar to - jo vairāk mēs iedziļināmies tēmā, jo tolerantāki, ja tā var teikt, kļūstam attieksmē pret to, kas ir “inovācija”. Kā jūs skaidrojat, ka liels budžets nenozīmē veiksmīgas inovācijas? Labi, ir saprotami gadījumi, piemēram, farmācijas biznesā, kur, lai veiktu visas izstrādes, pārbaudes un saņemtu atļaujas, ir jāiegulda milzu summas vēl pirms vispār esi ticislīdz tirgum. Bet tas ir specifisks gadījums. Kāpēc gadās, ka cilvēki “nodedzina” milzu naudu veltīgi?

Anda Batraga: - Viens aspekts varētu būt patērētāju uzvedības īpatnības, ko nereti ir sarežģīti mainīt, pārvarēt. Citiem vārdiem sakot, vai inovācijas iekšējais konteksts atbilst patērētāju vajadzībām, ko savukārt nosaka ļoti dažādi, ārēji apstākļi. Līga Brasliņa: - Es gribētu piebilst, ka mums ir ļoti daudz pētījumu par inovāciju ekosistēmām, par to, kas nosaka inovāciju rašanos, kvanti-

“

Mārketings jebkurai uzņēmējdarbībai ir kā asinsrite.

tatīviem lielumiem. Bet mums ir ļoti maz pētījumu par inovāciju kā fenomenu, kā atsevišķu sociāli ekonomisku parādību. Mēs redzam, ka jēdziens “inovācija” tiek saprasts tā, ka tas automātiski būs kaut kas veiksmīgs. Mēs bieži neredzam ekonomiskā pamatojuma naratīvu, mārketinga naratīvu, mēs redzam, ka galvenais ir radīt kaut ko “inovatīvu” vispār. Inovācijas radīšana inovācijas vārdā ir bezjēdzīgi. Tas, ko mēs redzam, ir: ja mēs saliekam kopā kādu strauji augošu kategoriju un lielu kategoriju, tad - jā, bieži ir veiksme… “Kategorija” – mēs runājam par produktiem vai patērētājiem? Līga Brasliņa: - Par produktiem. Ja mēs, piemēram, zinām, ka dzērienu grupā vislielākā kategorija – tā, ko cilvēki pērk – ir ūdens, savukārt visstraujāk augošā kategorija ir tā

sauktie enerģijas dzērieni, tad pilnīgi noteikti funkcionāls ūdens ir perspektīva inovācija. Un apstiprinājumu šim teorētiskajam pieņēmumam mēs redzam, piemēram, Ķīnā, kur “topā” ir šādi funkcionāli, vitaminizēti dzērieni. Kā jūsu kā pētnieku darbu ietekmē tas, ka ir būtiski mainījušās finansējuma piesaistes formas? Jo mēs redzam, ka dažādās “crowdfunding” platformās ir ļoti daudz jaunu produktu un pakalpojumu pieteikumu, kas īpaši uzsver savu inovitāti? Līga Brasliņa: - Te varētu minēt Martini Asti stāstu Itālijā. Brāļi izdomāja, kā apstādināt dzirkstošā vīna fermentāciju pie 6 “grādiem”, attiecīgi radot vieglāku dzērienu nekā šampanietis. Un nekas nenotika 20 gadu garumā! Tad šo produktu nopirka Martini – Bacardi kompānija, un produkts kļuva par inovāciju, kas būtiski mainīja šampanieša lietošanas tradīciju. Līdz ar to mēs, protams, nevaram izslēgt iespēju, ka šajā crowdfunding platformu ekosistēmā, kaut kur “kustas” inovācijas, bet acīmredzot ir nepieciešams laiks, lai tās nonāktu mūsu redzes lokā. Visticamāk, tad, kad šie, tēlaini izsakoties, jaunieši savu produktu pārdos kādai lielākai kompānijai. Mūsdienās informācijas aprites ātrums, informācijas pieejamība ir tāda, ka ļoti viegli ir pieteikt, manuprāt, viltus inovāciju, kas radusies, kādam apsviedīgam cilvēkam sekojot, kas notiek kādā segmentā. Piemēram, viņš redz, ka populāras ir dažādas mobilās lietotnes, kas saistītas ar cilvēka veselības stāvokli, un viņš vienkārši izveido kaut ko šauri specializētu, lai gan principi jau tie paši. Izgudrojumu “aizņemšanās” ir bijusi visos laikos, kaut vai teleskopu sākumposmā, bet informācijas aprites tempi tolaik bija daudz lēnāki. Līga Brasliņa: - Ja mēs skatāmies tādu skaistu piemēru kā viedtālruni, tad izgudrojums, pareizāk sakot, atklājums, ir šķidrais kristāls.

Viedtālrunis ir šķidrais kristāls, kas salikts kopā ar ekrānu, un nekādas inovācijas patiesībā te nav. Savukārt visas šīs jaukās lietotnes, ko mēs tik labprāt lietojam, ir inovācijas difūzija. Neviens neko nav nokopējis, tā tas vienkārši ir attīstījies. Lietotne nav iespējama bez šķidrā kristāla, arī no telefona notiek tālāka difūzija, parādās n-tie atvasinājumi – “podziņu” un vēl un vēl. Līdz ar to mēs nedrīkstam izturēties pavirši pret fundamentālajiem pētījumiem, jo, ja nebūtu atklāti šie šķidrie kristāli, tad nebūtu arī jau minētā. Un tad ir vajadzīgs kāds, kurš “saliek kopā” šķidros kristālus ar būtībā datoru un nosauc kombināciju par “telefonu”. Ja Stīvs Džobss šo aparātiņu būtu nosaucis par “datoru”, tad visticamāk, ka veiksme nebūtu bijusi tik liela, jo cik datoru tajā laikā vispār bija? Un, pat ja man ir viens dators, kāpēc man nepieciešams vēl viens, tikai mazāks? Taču “telefons” jau ir cita kategorija. Tādas, lūk, mazas mārketinga viltības… “Mazās mārketinga viltības”… Ir viedoklis, ka mūsdienās vispār viss ir viens vienīgs mārketings… Anda Batraga: - Domāju, ka te mums jārunā par jēdziena neprecīzu izpratni, ar ko mēs sastopamies ikdienā. Mārketings ir ideju izpēte, tirgus koncepcija, komercializācijas iespēju izpēte, savukārt tas, ko mēs redzam, faktiski ir mārketinga reducēšana uz reklāmu. Bieži tiek domāta un apspriesta tikai neliela aisberga daļiņa. Mārketings ir stratēģisks vadīšanas process, un šādā izpratnē mārketings jebkurai uzņēmējdarbībai ir kā asinsrite. Problēma ir tā, ka ikdienā arī uzņēmēji redz tikai daļiņas, epizodes, turklāt tādas, kurām varbūt nav pat jāpievērš tik liela uzmanība. Viena no jūsu grupas formulētajām tendencēm skan “patērētājs arvien vairāk izvēlas pieredzi, nevis īpašumu”. Ja runā par tā saukto zelta miljardu, tad tā varbūt arī ir, tomēr sešiem miljardiem cilvēku joprojām daudz būtiskāk ir zelta miljardam jau

“Latvijas Universitātes” lata monēta, kas veltīta LU 90 gadu jubilejai. sen pašsaprotamais - sātīgi un regulāri paēst, normāls jumts virs galvas utt. Mēs Rietumos varam atļauties kaut ko runāt par ētisku patēriņu, pieredzi, kas labāka nekā “manta”, savukārt simti miljoni cilvēku vienkārši beidzot grib ēst gaļu katru dienu, un no viņiem pat nevar prasīt atsacīšanos no tā, jo, redz, liellopi, piemēram, palielina metāna izmešus. Citiem vārdiem sakot, jūsu formulētā tendence var attiekties tikai uz daļu cilvēku. Anda Batraga: - Mēs, formulējot šo tendenci, gan vairāk domājam par citu aspektu – paaudžu nomaiņu. Proti, šobrīd aktīvi sevi piesaka paaudze, kam ir cits patērēšanas veids, un šai jaunajai paaudzei raksturīgā attieksme būs tā, kas noteiks tendenci. Tas neatceļ jūsu teikto par zelta miljarda atšķirīgo situāciju, bet runa ir par to, ka vienmēr ir kādas grupas, kas iet citām pa priekšu. Līga Brasliņa: - Mēs arī nepretendējam uz globālās ekonomikas analīzi. Mēs vērtējam ienākošās inovācijas noteiktos reģionos. Ja mēs runājam par šīm pirmajā tēzē minētajām “bezsvara inovācijām”, tad svarīgi norādīt, ka te lielākais dzinējspēks ir mobilitāte. Cilvēki kļūst mobilāki, un tādā situācijā ir tikai loģiski, ka viņus mazāk saista piezemējoši īpašumi. Savukārt mobilitāti mēs redzam ne tikai, piemēram, virzienā “dienvidi – ziemeļi”. Āzijā mēs redzam mobilitāti

virzienā “province – pilsēta”. Mēs redzam visā pasaulē nepārprotamu urbanizāciju, koncentrēšanos milzīgās megapolēs, un, cilvēkiem dzīvojot tik šauri, problēmas kas satrauc mūs, rietumniekus, nevar nesatraukt arī citur dzīvojošos. * https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/ zinas/zina/t/48175/

Robežas starp zinātnēm tādā formā, kādā tās šobrīd saprot, tuvāko 30—50 gadu laikā izzudīs 10

2018.gada nogalē Latvijas Universitātē norisinājās 13. Starptautiskais kognitīvo zinātņu simpozijs (13th International Symposium of Cognition, Logic and Communication). Ar vienu no tā rīkotājiem, LU profesoru, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju Jurģi Šķilteru sarunājas Māris Zanders.

“

Kognitīvās zinātnes ir noderīgas šādā aspektā tāpēc, ka tas ir veids, kā pie viena galda saaicināt dažādu nozaru pārstāvjus.

Jurģis Šķilters.

ā jūs aprakstītu kognitīvo zinātņu darba lauku un metodes? Paskaidrošu iemeslu tik vispārīgam jautājumam. Simpozija viesu lekcijas skatījos videoierakstos, un pirmo izvēlējos Maikla Glanzberga “Patiesība un modeļi zinātnē”. Esmu kaut ko lasījis no Tomasa Kūna vai Bruno Latūra darbiem, gaidīju pārdomas apmēram šajā ideju laukā. Likās – nu jā, zinātnē nereti vispirms ir paredzējums, teorētiskais modelis, eksperimentālais pierādījums seko pēc tam vai pat neseko. Ir viela lekcijai par to, kā zinātne uztver pasauli. Savukārt Glanzbergs piedāvāja, atvainojos par neprofesionālu formulējumu, kaut kādas ļoti foramalizētas, abstraktas tēzes. Sākšu ar to, ka kognitīvās zinātnes ir veidojušās, trim nozarēm aktīvi mijiedarbojoties, savstarpēji diskutējot. Pirmā: mākslīgā intelekta pētījumi, un var teikt, ka apmēram no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem līdz septiņdesmito gadu vidum mākslīgā intelekta pētījumi bija noteicošie.

Otrā: neirozinātnes, ar ietekmes maksimumu no septiņdesmito gadu vidus līdz astoņdesmito gadu vidum. Pirmajā posmā, vienkāršoti izsakoties, skatījums bija, ka domāšana savā būtībā ir skaitļošanas process. Otrajā posmā – domāšana ir neironu makrolīmeņa aktivizācijas rezultāts. Apmēram kopš astoņdesmito gadu vidus mēs dzīvojam trešajā kognitīvo zinātņu paradigmā – te gan jāpiebilst, ka arī pirmās divas nav kaut kur pazudušas. Un šī trešā paradigma saka: jā, protams, neirālie procesi ir svarīgi, bez smadzenēm jau nekas nenotiek, tomēr ar tiem vien nepietiek, lai rastos kognitīvie procesi. Respektīvi, lai attīstītos kognitīvie procesi, mums ir nepieciešama arī vide, sabiedrība, lietas mums visapkārt. Un loģiski, ka daļa no šiem jautājumiem – atgriežoties pie jūsu minētā Glanzberga – ir izsakāmi arī ar matemātiskiem modeļiem. Otrs veids, kā paskatīties uz jautājumu, ir vairāk definīcijas lieta, jo atkal ir divi skatījumi. Apmēram līdz septiņdesmito gadu beigām bija uzskats, ka kognitīvie procesi ir tā sauktie augstākie mentālie procesi. Piemēram, domāšana, problēmu

risināšana, valoda un citi – tie procesi, kurus mēs apzināmies. Savukārt no septiņdesmito gadu otrās puses līdz pat mūsdienām priekšstats ir paplašinājies – kognitīvie procesi ir visi procesi, ar kuru palīdzību mēs apjēdzam pasauli mums visapkārt. Piemēram, tie ir arī uztveres procesi, kurus mēs ļoti bieži neapzināmies, jo tie ir pārāk ātri. Teiksim, vizuālā uztvere, kustību koordinācija, sensormotorika utt. Līdz ar to var teikt, ka mūsdienās “kognitīvie procesi” ir tāds lietussarga jēdziens, un tas ir pamatoti. Es tomēr izrādīšu tipisku neprofesionāļa neatlaidību. Noskatījos arī Džeimsa Pustejovskija priekšlasījumu “Darbību un notikumu semantiskā simulācija”, kas skar mākslīgā intelekta jomu. Un atkal – ļoti augsta teoretizācijas pakāpe, lai gan mākslīgā intelekta gadījumā it kā netrūkst, ja tā var teikt, daudz piezemētāku jautājumu par mākslīgā intelekta kognitīvajiem procesiem (atpazīšana, izvēles izdarīšana utt.). Es vienkārši mēģinu saprast, ar ko jūsu kolēģi

“

Mēs nedrīkstam latiņu laist zemāk, tikai tāpēc, ka pētnieks ir no Latvijas, mūsējais.

nodarbojas, jo es arī apzinos, ka priekšlasījumu noskatīšanās nevar dot korektu priekšstatu. Ja mēs runājam par to daļu kognitīvajās zinātnēs, kas nodarbojas ar kognitīvo procesu modelēšanu, tad, jā, jūs varat saskarties ar salīdzinoši augstāku abstrakcijas līmeni. Tomēr lietas būtība ir tā, ka 21.gadsimtā kognitīvie pētījumi ir saistīti ar psiholoģijas metodēm, kas tiek izmantotas starpdisciplināri. Kognitīvo zinātņu specifika ir tā, ka mēs “sašujam” kopā dažādas nozares. Kognitīvās zinātnes ir noderīgas šādā aspektā tāpēc, ka tas ir veids, kā pie viena galda saaicināt dažādu nozaru pārstāvjus. Pirms raksturoju simpoziju, gribētu teikt, ka kognitīvajās zinātnēs ir līdzīgi kā citās – ir gan, nosacīti raksturojot, fundamentālās, gan pielietojamās, spektrs ir ļoti plašs. Ja runā par pielietojamo virzienu, mēs šeit laboratorijā, piemēram, testējam saskarsmju krāsas, “interfeisu” krāsas. Ja mēs gribam veidot lietotājam patīkamas, draudzīgas saskarsmju vides, tad ir jāņem vērā, kā mēs reaģējam uz krāsām. Interesanti, ka lielā atšķirība ir nevis starp, teiksim,

etniskajām, bet starp vecuma grupām. Var teikt, ka Latvijas populācijā cilvēki vecuma grupā 50 – 70 gadi dod priekšroku pavisam citām krāsām nekā cilvēki vecuma grupā 20 – 30 gadi, un, ja mēs veidojam kādu valstiski svarīgu saskarsmju sistēmu, to ir vērts ņemt vērā. Piemēram, uz pensionāriem orientētas saskarsmes sistēmas nevajag veidot, izmantojot melnu un baltu krāsu. Tāpat mēs skatāmies, kā cilvēki dažādas krāsas saista ar emocijām. Īsi sakot, krāsu kategorijas jautājumi ir ļoti fundamentāli, bet arī pielietojums ir dažu soļu attālumā. Informācijas vizualizācija – plašs virziens kognitīvajās zinātnēs, kas arī ar vienu kāju stāv fundamentālajā, ar otru - pielietojamā sfērā. Runājot par simpoziju, atzīmēšu divus aspektus. Pirmais, fundamentālākais, ir tas, ka uztvere ir objektu uztvere. Kad mēs kaut ko uztveram, tad mēs uztveram objektus vai nu telpā, vai laikā. Un objekti laikā ir notikumi. No cilvēka mūža pirmajiem līdz pēdējiem gadiem mēs visu laiku darbinām objektu uztveri. Otrs aspekts saistās ar jautājumu, kas ir cilvēku pieredze? Cilvēku pieredze ir notikumu savirknējums. Mēs neatceramies atsevišķus priekšmetus vai cilvēkus, mēs atceramies atsevišķas lietas vai cilvēkus kā daļu no notikumiem. Mēs segmentējam ar mums notiekošo nevis lietās, bet notikumos. Un tam ir ļoti liela jēga gan sociālajās, gan

humanitārajās zinātnēs, gan mākslīgā intelekta izveidē. Ja mēs gribam izveidot mākslīgā intelekta sistēmas, kas ir tuvas tam, kā cilvēki spriež, tad jāsaprot, ka notikums ir tā vienība. Un šajā simpozijā mēs vēlējāmies salasīt kopā cilvēkus no ļoti dažādām nozarēm, kuri ar šiem jautājumiem nodarbojas. Piemēram, Džefrijs Zakss pēta, kā cilvēki skatās filmas, un viņš ir secinājis, ka cilvēki “pēc noklusējuma” filmu saturu sadala notikumos. Mēs šo segmentēšanu apzināti nekontrolējam, bet tas notiek. Zakss un viņa doktora disertācijas vadītāja Barbara Tverska faktiski bija tie, kuri definēja, kas ir notikums mūsdienu zinātnes izpratnē. Zakss ir ļoti labs piemērs pieminētajai starpdisciplinaritātei, jo viņš ir profesors ne tikai kognitīvajā psiholoģijā, bet arī radioloģijā. Mēs gribējām dabūt pie viena galda arī antropologus, un tāds bija Kriss Sinha, kurš stāstīja par to, ka Dienvidamerikā ir kāda cilts, kurai nav tādas laika izjūtas kā Rietumu cilvēkiem, bet viņiem ir notikumu uztvere. Viņiem ir notikumi, nevis pagātne – nākotne. Un Krisa diezgan radikālā tēze saka, ka laika izjūta ir daudz kultūrspecifiskāka nekā notikumi. Piedalījās arī lingvisti, piemēram, Aleksa Velvuda un Pols Dekers; mums gribējās iesaistīt arī vecuma posmu pētniecību, tāpēc bija Amanda Vudvarda, kas nodarbojas ar zīdaiņu kognitīvajiem procesiem. Simpoziji parasti ir vairāku gadu darba rezultāts, jo šāda līmeņa pētnieku laikus saskaņot nav viegli. Nedaudz bezkaunīgs jautājums, kas radās, skatoties priekšlasījumu video un pamanot, ka jautājumus uzdeva galvenokārt ārzemju pētnieki. Cik attīstījušās kognitīvās zinātnes ir Latvijā? Kad mēs sākām 2004. un 2005. gadā, bija jāsāk no nulles, bet nu situācija ir mainījusies uz labo pusi. Savukārt jautājumu uzdošana varbūt saistīta ar mūsu mentalitāti… Ik reiz uz simpoziju savus priekšlasījumus piesaka arī diezgan daudz vietējo pētnieku, bet mana attieksme ir bijusi un ir joprojām tāda, ka mēs

nedrīkstam latiņu laist zemāk, tikai tāpēc, ka pētnieks ir no Latvijas, mūsējais. Referātu atlase notiek aizklāti, tas ir, vērtētāji nezina, vai iesniedzējs ir latvietis, arābs vai amerikānis. Pirms gadiem septiņiem astoņiem Latvijas pētnieku referātu vispār nebija, taču šajā simpozijā tādi bija, turklāt ir tāda laba sajūta, apzinoties, ka tie tiešām ir normāla līmeņa darbi, kas akceptēti bez jebkādām atlaidēm. Latvijā starpdisciplinārus pētījumus īstenot ir ļoti grūti. Es pats vienmēr esmu vēlējies radīt problēmorientētus, nevis nozarorientētus pētījumus. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka robežas starp zinātnēm tādā formā, kādā mēs tās šobrīd saprotam, tuvāko 30 – 50 gadu laikā izzudīs. Tas nav ne labi, ne slikti. Vienkārši, ja mēs gribam sasniegt tādus pētniecības rezultātus, kas ir auditējami, konkurētspējīgi, tad zinātniekiem ir jāsadarbojas. Latvijā zinātnieki tam ļoti maz ir gatavi. Domāju, ka iemesls ir tāda “ieciklēšanās” uz nozares tīrību, bailes no disciplīnas robežu izplūšanas, pārkāpšanas. Rietumos tas vērojams daudz mazāk – ja manā nozarē konkrētā metode nav pieejama, es uzaicina pētnieku no citas nozares; ja mans darbs tiek publicēts normālos, citējamos zinātniskajos izdevumos, mani neinteresē, pie kādas nozares tas “pieder” – psiholoģijas, lingvistikas vai datorzinātnēm. Es

minēju mūsu krāsu uztveres pētniecisko projektu. Mūsu grupā es esmu vistuvāk klasiskām kognitīvajām zinātnēm, lai gan mans izejas punkts bija filozofija, matemātiska loģika. Mana kolēģe Līga ir ir matemātiskā statistiķe, un viņai disertācija ir arī ģeoloģijā, morfometrijā. Artis mums ir no Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes. Ir vēl daži cilvēki, bet pieņemu, ka domu sapratāt. Papildus šai Latvijas zinātnisko aprindu pārliecīgai pietātei pret nozaru “robežām” ir vēl arī cita problēma. Mūsu izglītības un zinātnes tirgus ir atvērts tikai nosacīti, patiesībā tas ir diezgan lokāls. Un tas draud ar sāpīgu kritienu nākotnē. Noslēgumā gribēju atgriezties pie jūsu minētās paradigmu maiņas kognitīvajās zinātnēs. Kādi, jūsuprāt, ir faktori, kas šo maiņu nosaka? Paskaidrošu. Manā paziņu lokā ir cilvēki, kuri šobrīd aizraujas ar Stenfordas universitātes bioloģijas un neiroloģijas profesora Roberta Sapoļska darbiem, bet jūs teicāt, ka neiro paradigma jau krietnu laiku nav aktuāla. Neiro paradigma, ja tā var teikt, parādījās īstajā laikā un vietā. Neirozinātnieku arguments, vēršoties pret mākslīgā intelekta pētniekiem, bija: mums smadzenēs nav tādas centrālās apstrādes vienības! Protams, starp neirozinātniekiem bija un ir

redukcionisti, kas visu grib noreducēt uz neirāliem procesiem, bet tas, manuprāt, nav produktīvi. Es saviem studentiem parasti saku, ka ir neirālie procesi, kas norisinās no šūpuļa līdz kapam, bet ir procesi, piemēram, problēmu risinājumus, kurus mēs nevaram reducēt uz neirālajiem procesiem. Mēs nevaram to, kāpēc mums patīk tā vvai cita krāsa, reducēt uz to, kas mums notiek smadzenēs. Tie ir dažāda līmeņa procesi, un šo procesu korelāciju var noteikt tikai aptuveni. Es un mani kolēģi nedaudz vīpsnājam, ja kāds mēģina visu interpretēt, vadoties no smadzeņu skanēšanas attēliem, no tā, kādas smadzeņu zonas aktivizējas. Bija viens burvīgs pētījums, kas notiek, kad cilvēki klausās pasaku par neglīto pīlēnu, un kad viņi klausās kriminālziņas. Parādījās, ka smadzeņu zonu aktivizācijas ir ļoti līdzīgas, faktiski izomorfiskas. Iepriekš teiktais nenozīmē, ka neirozinātnes ir bezjēdzīgas. Nē, runa ir par to, ka lietderīgāk ir “sakabināt” dažādas metodes. Tiesa, vienkāršotus apgalvojumus ir vieglāk pārdot t.s. populārās zinātnes līmenī… Bet kopumā paradigmu maiņa notiek atklātas zinātnieku diskusijas rezultātā. Un jo atvērtāka šī diskusija ir, jo ātrāk un konstruktīvāk notiek paradigmu maiņa.

Mežs –

plantācija, parks, vēl kādi varianti?

2018.gada nogalē LU Akadēmiskajā centrā norisinājās starptautisks simpozijs “Mežsaimniecība un bioloģiskā daudzveidība”. Ar vienu no tā dalībniekiem, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāju Viesturu Ķerusu sarunājas Māris Zanders. Simpozijā vairāki runātāji izteicās, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas nav īsti bijis vides politikas… Zīmīgi, ka tev sajucis – runa bija par mežu politiku, un tas, iespējams, ir būtiski, ka šīs divas politikas, vides un mežu, ir šķirtas. Līdz ar to vides jautājumi lielā mērā ir atkarīgi no tā brīža ministra personības, kādas viņam ir attiecības ar Zemkopības ministriju, kuras pārziņa savukārt ir meži. Un atkal zīmīgi, ka Zemkopības ministrijas gadījumā man jārunā tieši par ministriju, nevis ministru,

no kura salīdzinoši maz atkarīgs mani interesējošos jautājumos. Lai kā būtu, simpozija video ierakstu noskatīšanās mani vedina jautāt, kāda ir zinātnieku, šajā gadījumā ornitologu, sasaiste ar mežu nozari, jo man radās iespaids, ka jūs esat norūpējušies, savukārt nozare ir optimistiska. Tu esi no citas valsts ieradies? Kura nozares politika ir sasaistīta ar zinātni? Ja neironizē, tad problēma ir daudzslāņaina. Mums ir pirms divdesmit gadiem apstiprināta mežu politika, kas, ja pakoriģētu nianses,

ir jēdzīgs dokuments, ko vajadzētu īstenot. Jautājums ir par to, cik patiesa ir griba īstenot. Piemēram, šajā dokumentā ir teikts, ka biodaudzveidība ir jāsaglabā “pašreizējā līmenī”, bet neviens jau nepapūlējās, kāds tas līmenis bija. Un nekas jau nemainās, jo liela daļa sabiedrības arī bieži nesaprot, par ko ir kautiņš. Piemēram, kad 2018.gadā bija strīdi par kailcirtēm piejūras teritorijās, tad to vizualizēt, saprast bija vieglāk nekā tad, ja runa ir par “ciršanas caurmēra samazināšanu”, kas patiesībā ir daudz būtiskāks jautājums. Nesākot sīkāku iztirzāšanu, vienkārši jāsecina,

“

diemžēl to, kas ir invazīvā suga nosaka, ne tikai zinātnieki, bet arī politiķi. ka koksnes ieguves mērķis prevalē pār bioloģiskās daudzveidības mērķi. Un, ja ņem vērā, ka valsts gadījumā mežu apsaimniekošanas funkcija ir nodalīta komercsabiedrības formā, šāda situācija ir viegli prognozējama – komercsabiedrības galvenais mērķis ir gūt peļņu.

Kāda, tavuprāt, ir sabiedrības izpratne par jēdzienu “bioloģiskā daudzveidība”? Man radies iespaids: ja vien kaut ko stāda izcirstā vietā, tad vairums no mums atviegloti nopūšas. Tāpat mēs dabu uztveram vizuālu tēlu līmenī: zaķītis, stirniņa ir kaut kas mīļš, aizsargājams, “kaut kāds” krupis, “kaut kāds” purvs – bez tā var iztikt. Domāju, ka nav pat vienotas izpratnes par to, kas ir “mežs”, par bioloģisko daudzveidību nemaz nerunājot. Parasts cilvēks, ieraugot kailcirti, saka: viss, te meža vairs nav. Savukārt no oficiālās statistikas viedokļa, tas joprojām ir mežs, jo tur ir paredzēts audzēt kokus. Tajā pašā laikā bioloģiski vērtīgi meži… Vai esi bijis Ķemeru nacionālajā parkā, kur Dumbrāju laipa un Meža taka? Es reiz nelielā ekskursijā vedu tur … bioloģijas skolotājus, un izskanēja: “Vai tad šitais vispār ir mežs?!” Ir trīs lielie bloki, no kuriem viens ir ļoti izplūdis. Pirmais ir dabas aizsardzības daļa, otrais ir saimnieciskā daļa, un ir – “sabiedrība”. Un šīs daļas uz mežu skatās atšķirīgi. Vienkāršoti izsakoties, otrajai daļai mežs ir koku plantācija. Trešajai daļai priekšstats ir ļoti izplūdis, bet man liekas, ka šiem cilvēkiem mežs ir vairāk kā parks. Tev riebjas kailcirtes, varbūt pat riebjas rindās sastādīti koki, bet tajā pašā laikā tu gribi, lai ir ērtas taciņas, kur paieties, un tev nepatīk

arī redzēt kritušus kokus. “Lai smuki izskatās!”. Tas sasaucas ar tavu tēzi par vizuālo uztveri. Es reiz runāju ar kādu uzņēmēju par Ķemeru nacionālo parku, es viņam stāstīju, ka krituši koki ir ļoti laba dzīves vide dažādu sugu dzeņiem, un viņš man saka: bet kāda tam jēga, ja es tur netieku klāt apskatīt? Turklāt es domāju, ka ir pašvaki ar izpratni, ka “dabas daudzveidība” nav tas pats, kas “bioloģiskā daudzveidība”. Vienkāršojot - cilvēks var atbalstīt “dabas daudzveidību”, bet, ja viņam saka, ka vajadzīgi ir arī odi vai, dievs nedod, ērces, tad viņam tas var likties jocīgi… Te, protams, ir izglītošanas darbiņš darāms vides aizsardzības struktūrām, lai gan jārēķinās, ka šāds darbs patiesībā ir nebeidzams, to nevar tā izdarīt vienreiz par visām reizēm. Man šķiet, ka labs veids, kādā šo tēmu skaidrot, ir atgādināt cilvēkiem, ka viņi taču ikdienā novērtē, ka kāds cits dara darbu, ko viņi nedarītu; kad runa ir par mūsu – cilvēku - ikdienas komfortu, tad izpratne par daudzveidības nepieciešamību ir… Tāpat es domāju, ka problēma ir tā, ka mēs esam tā pieraduši pie dabas daudzveidības, jo tā it kā pašsaprotami ir mums visapkārt, ka pietiekami to nenovērtējam; iedomājies pasauli, kurā būtu viena suga, turklāt, visticamākais, tā nebūtu mēs, cilvēki. Es teiktu, ka daudzveidība ir nozīmīga pat saimnieciskās pieejas piekritējiem, jo nav tāda abstrakta “koksnes kubikmetra” – vieniem vajag priedi ēku būvē, citiem alkšņus šķeldai utt.

nesen, un diemžēl to, kas ir invazīvā suga nosaka, ne tikai zinātnieki, bet arī politiķi. Piemēram, Latvijā ilgu laiku vienīgā oficiāli atzītā invazīvā suga bija latvānis, par ko, protams, visi biologi smīkņāja, jo visi zina par Amerikas ūdeli vai Kanādas zeltslotiņu, par atsevišķiem vēžveidīgajiem. Bet, redzi, ja tu kādu sugu atzīsti par invazīvu, tad tev arī kaut kas lietas labā ir reāli jādara, un tad… Piemēram, ja Eiropā invazīvo sugu sarakstā ieliktu Amerikas ūdeli, problēmas rastos ūdeļu audzētājiem, un šādās situācijās jau “ieslēdzas” politika. Tev jāsaprot, ka invazīvo sugu jēdzienu nevar saistīt ar klimata izmaiņām. Klimata izmaiņu gadījumā sugas var ienākt dabiski. Piemēram, ir dažas grupas, – gan ne biologi – , kas mēģina jūras kraukli saukt par invazīvu sugu. “Agrāk nebija, tagad ir!” Par jūras krauklipareizāk būtu teikt, ka suga ir atguvusies pēc ilgstošas indēšanas, un varbūt par labu nākušas arī, jā, klimata pārmaiņas, bet kopumā tā ir normāla Eiropas suga, kas ir atguvusies pēc populācijas lejupslīdes. Bet saprotot tavu jautājumu, var teikt, ka tā gan var gadīties, ka cilvēka ievestās sugas, kas agrāk te nevarēja izdzīvot, tagad var, jo pamainījies ir klimats.

Ko mūsu bioloģiskajām sistēmām nozīmē invazīvās sugas, tostarp tās, kas saistītas ar klimata pārmaiņām? Kopumā nevar noliegt, ka invazīvās sugas rada problēmas – piemēram, putnu gadījumā nejaukākā ir Amerikas ūdele, kas savairojusies tā, kā lāgā nevar izskaust. Jenotsuns arī rada problēmas, bet ne tik dramatiskas. Te gan jāņem vērā, ka šis ir jautājums ne tikai zinātnei, bet arī politiskajiem lēmumu pieņēmējiem. Eiropas Savienībā regula par invazīvajām sugām tika pieņemta relatīvi

Kaimiņvalsts – “baltais plankums” Šā gada janvāra beigās Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka atklāja kolektīvo monogrāfiju Latvija – Baltkrievija: 1918.-2018 un zinātnisko rakstu krājumu Latvieši un baltkrievi: kopā cauri gadsimtiem.

ināšanu līmenis par Baltkrieviju Latvijas sabiedrībā ir nepieņemami zems, ja patur prātā gan daudzās vēsturiskās saiknes gan elementāro faktu, ka runa ir par mūsu kaimiņvalsti. Ieskatam daži fakti, epizodes no šīm grāmatām.

Pirmais. Lieki domāt, ka saikne ar Baltkrieviju un baltkrieviem Latvijas pusē ir bijusi tikai Latgalei kā ģeogrāfiski tuvākajam novadam. “1869. gada pavasarī Baltijas avīzēs parādījās sludinājumi par zemes pārdošanu latviešu izceļotājiem Minskas guberņā baronam A.Vrangelim piederošajos īpašumos. Līdz 1871.gadam turp bija pārcēlušās 82 latviešu zemnieku ģimenes (apmēram 400 cilvēku), galvenokārt no Kurzemes – no Saldus un Tukuma apkārtnēm.”

Otrā. Identitātes saglabāšana. “20.gadsimta sākumā Mogiļevas luterāņu draudzes kopienā bija apmēram 4000 cilvēki, no kuriem 2700 latviešu un apmēram 300 igauņu.” Trešā. Ceļā uz valstiskumu latviešu sabiedriski aktīvās aprindas apzinās arī baltkrievu pašnoteikšanās centienu būtiskumu. “Latvijas Pagaidu nacionālā padome 1918. gada decembrī nosūtīja Aleksandru Ķūzi pārstāvēt to Baltkrievijas Radā.” “1919.gada augustā Rīgā darbu sāka Baltkrievijas Tautas republikas konsulāts.” Konsulāts sāka Baltkrievijas Tautas republikas pilsoņu reģistrāciju, gribētāju esot bijis diezgan daudz, kas gan nav bijis saistīts ar baltkrievu skaitu Latvijā, vairāk ar to, ka “Baltkrievijas pilsonība atbrīvoja no dienesta Latvijas armijā, kas tolaik bija iesaistīta kara darbībā”. Rīgā

tika drukātas arī Baltkrievijas Tautas republikas pastmarkas, kuru dizaina izstrādē piedalījās arī slavenais latviešu grafiķis Rihards Zariņš. Ceturtā. Vēstures līkloči – jaunās Latvijas valsts teritorijā atradušās arī to baltkrievu militārās vienības, kas bija noskaņotas cīnīties pret boļševikiem. “1920.gada janvārī atkal saasinājās situācija ap Staņislava

“

Latvijas pusi skaidrojumi nepārliecina, seko pat aresti un apsūdzības separātisma veicināšanā.

Bulaka-Balahoviča vienībām, daļa no kurām (apmēram 1000 cilvēku) kopš 1919.gada decembra atradās Latvijas teritorijā, Alūksnē, kurp tās bija nosūtījusi igauņu militārā vadība, kas kontrolēja šo apgabalu.” Piektā. Jau pēc Baltkrievijas Tautas republikas izjukšanas un boļševiku nostiprināšanās, vismaz pirmajā posmā, šķiet, lielinieki bija patiesi pārliecināti par savas iekārtas un ideju pārākumu. Proti, 1920. - 1924.gadā ne tikai ļaudis no Baltkrievijas atgriezās Latvijā, bet bija arī gadījumi, kad kādu iemeslu dēļ vēlējās saņemt Baltkrievijas Padomju sociālistiskās republikas pilsonību, taču saņēma atteikumu, jo “vēlme iegūt pilsonību saistīta ar materiālās labklājības interesēm, vienaldzīgs pret pastāvošo iekārtu”, respektīvi, nepietiekami dedzīgs lielinieku modeļa piekritējs. Sestā. Staļinisko represiju absurdums Baltkrievijas teritorijā. “1937. gada augustā – 1938.gada septembrī t.s. poļu operācijas ietvaros tika arestēti 21 407 cilvēki, t.sk. 122 latvieši; t.s. latviešu operācijas ietvaros tika arestēti 1459 cilvēki, t.sk. 1089 latvieši.”

Septītā. Baltkrievu stāvoklis starpkaru Latvijā – nepārspīlēsim bieži izplatīto tēzi par Latvijas valsts labvēlību. Pirmkārt, daudz noteica iekšpolitiskā konjunktūra. “1925. gadā tautas skaitīšanas ietvaros varas iestādes sliecas palielināt baltkrievu skaitu, lai mazinātu poļu ietekmi Latgalē.” Jā, 1921.gada augustā ietekmīgas baltkrievu organizācijas oficiāli pilnvaro Raini pārstāvēt baltkrievu intereses parlamentā. Tajā pašā laikā dažkārt pārcenšas baltkrievu patrioti. “1924.gada martā Daugavpils apriņķa sākumskolu lietu inspektors kādā skolā pie sienas pamana karti, kurā liela daļa Latgales teritorijas iezīmēta kā Baltkrievijas teritorija. Baltkrievu izglītības nodaļa skaidro, ka 50 šādas kartes eksemplārus no Viļņas tā saņēmusi 1922. gadā un runa esot par baltkrievu apdzīvotajām teritorijām, nevis valstu robežām.” Latvijas pusi skaidrojumi nepārliecina, seko pat aresti un apsūdzības separātisma veicināšanā. Pēc Latvijas okupācijas vairāku desmitgažu garumā Latvijas un Baltkrievijas attiecības un sakari varbūt objektīvu iemeslu dēļ nav bijuši tik piesātināti un daudzkrāsaini, tomēr jebkurā gadījumā tēma liekas svarīga, un pārrunāju to ar Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas direktori, filoloģijas doktori Ventu Koceri un bibliotēkas Baltkrievijas informācijas centra direktori, filoloģijas maģistri Lindu Eltermani. Lasīju jūsu abu kopīgo tekstu krājumā par baltkrievu valodas lietpratējas Mirdzas Ābolas lomu latviešu un baltkrievu literatūras sakaru veidošanā, un rodas iespaids, ka okupācijas laikā tulkots abos virzienos tika vairāk. Skaidrs, ka tam bija ideoloģiski iemesli, “tautu draudzība” utt., tomēr vienalga nenāk prātā, ka pēdējo 10 - 15 gadu laikā būtu lasījis latviešu valodā kādu baltkrievu dzejas vai prozas grāmatu. Venta Kocere: - Jo tādas nav. Savukārt baltkrievu valodā nedaudz

ir publicēts, piemēram, Uldis Bērziņš. Kopumā skatoties, ir bijuši mēģinājumi par Latvijas un Baltkrievijas tēmu kaut ko izdot, piemēram, 2017. gadā iznāca, tostarp ar mūsu bibliotēkas līdzdalību, krājums “Saprast Baltkrieviju”, ko sastādīja Voldemārs Hermanis. Bet, protams, šim darbam būtu jānotiek sistemātiskāk, tāpēc arī bibliotēkā ir Baltkrievijas informācijas centrs. Profesionālu iemeslu dēļ uz Minsku, Vitebsku esmu braukusi visus šos gadus. Kad pirms piecpadsmit gadiem Minskā iegāju Akadēmiskajā grāmatnīcā, man bija jāsecina, ka par Latviju tur ir, kā saka, tieši nulle. Pat ceļvežu nebija! Protams, zināju, ka mūsu Akadēmiskajā bibliotēkā glabājas 16. un 17.gadsimta baltkrievu grāmatas, arī diezgan labi citu periodu krājumi, bet izrādījās, ka ārpus bibliotēkas situācija ar grāmatām par Baltkrieviju Latvijā nav daudz labāka. Nu, jūs zināt, kā tas šādos gadījumos bieži ir – visi, ieskaitot amatpersonas, saka, ka kaut kas jādara lietas labā, bet, kamēr lemj un spriež… Nolēmām negaidīt un paši rīkoties, un rezultāts ir informācijas centrs, kuram kā bibliotēkas struktūrai nu būs apritējuši trīs gadi. Centrā izdevies – šis darbs, protams, turpinās – izveidot Baltkrievijā izdoto grāmatu krājumu, kam par labu nācis arī tas, ka mums ir profesionāli labas attiecības ar Baltkrievijas Nacionālo bibliotēku un Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēku. Linda Eltermane: - Var piekrist, ka savstarpējās informētības un izpētes darba līmenis varētu būt labāks gan Latvijā, gan Baltkrievijā, bet jāņem vērā daži apstākļi, piemēram, ka Baltkrievija nav Eiropas Savienības dalībvalsts, kas apgrūtina iespējas saņemt finansējumu pētījumiem. Domāju, viena no problēmām Latvijas pusē, ja tā var teikt, ir tā, ka nav vienotas Baltkrievijas pētījumu programmas. Ir nenovērtējams profesors Janīnas Kursītes ieguldījums, viņas rīkotās ekspedīcijas, bet tad mēs runājam par folkloras un etnogrāfijas jomu, un skaidrs, ka viens cilvēks nevar aptvert visu. Uldis Bērziņš tulko baltkrievu literatūru, bet atkal – viens

cilvēks nevar aptvert visu. Tāpat negatīva loma ir arī stereotipiem, kādi par Baltkrieviju ir Latvijā. Turklāt stereotipi tādā nozīmē, ka var likties, ka mēs par Baltkrieviju “tāpat visu zinām”, kas neatbilst patiesībai. Venta Kocere: - Latvijas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē ir Rusistikas un slāvistikas nodaļa, un ir viedoklis, tostarp man, ka akcentus vajadzētu mainīt – Slāvistikas un rusistikas nodaļa, jo tas nozīmētu arī lielāku uzmanību baltkrievu valodai un literatūrai. 2018.gadā mums bija Ivanam Turgeņevam veltīta augsta līmeņa starptautiska konference, bet tādu pašu varētu sarīkot arī par ukraiņu vai baltkrievu autoriem. Sagatavojis Māris Zanders

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē

Latvijas Universitātes galvenā ēka. Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētnieki pēc jaunas metodes izstrādājuši metāla pārklājumu ar pēcspīdēšanu (fosforiscenci) tumsā – šo atklājumu Latvijas Zinātņu akadēmija atzinusi par vienu no nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem 2018. gadā. Fosforcentie stroncija alumināta materiāli, kas, uzņemot saules enerģiju un tumsā to atdodot, spīd, zināmi jau kopš 90. gadu vidus, taču metode, ar kuru iegūti šie materiāli, nav dabai draudzīga. Cietvielu fizikas institūta pētnieki radījuši jaunu, daudz efektīvāku un dabai draudzīgu metodi ilgi spīdošu materiālu iegūšanai. Pasaulē šādu metodi līdz šim neviens nebija izmantojis. Latvijas Universitātes pētnieki sadarbībā ar Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru un Rīgas

Tehnisko universitāti cilvēka šūnās atraduši neparastu DNS formu ar neparastu iepakojumu un genoma apkalpošanas funkciju. Pētījums palīdz izprast vēža šūnu attīstības procesu un piemeklēt terapijas konkrētu vēžu formu ārstēšanai. Līdz šim maz bija zināms, kādā veidā ādas dermas slānī esošie perifērie nervi piedalās brūču dzīšanā, taču Latvijas Universitātes pētnieki sadarbībā ar Cīrihes Universitāti ir noskaidrojuši, kāds ir ādas dzīšanas process. Šis pētījums, iespējams, nākotnē ļaus izgudrot jaunus medikamentus brūču un vēža ārstēšanai. 2019. gada 31. janvārī Latvijas Universitāte kā vadošais partneris kopā ar sadarbības partneriem no Beļģijas, Bulgārijas, Austrijas un

Kipras uzsāk ERASMUS+ projektu “Mans HUB – tiešsaistes repozitorijs iekļaujošām labajām praksēm, resursiem, metodikām izglītības jomas darbiniekiem formālajā un neformālajā izglītībā” (604454-EPP-1-2018-1LV EPPKA3-IPI-SOC-IN), kura ietvaros tiks izstrādāta digitālā vietne, kurā tiks apkopoti, kategorizēti un sistematizēti materiāli un labās prakses piemēri par iekļaujošās izglītības jautājumiem. Projekts ilgs 36 mēnešus un noslēgsies 2022. gada 30. janvārī. Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas sagatavotā un LU Akadēmiskā apgāda izdotā grāmata “Latvijas mediju vides daudzveidība” nominēta grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele 2018”.

Placdarms, kur izmēģināt intelektuālās spējas

Fizikas un matemātikas fakultātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs.

Nav noslēpums, ka rosināt interesi un attīstīt iemaņas kādā nozarē vēlams jau skolas gados. Fizika nav izņēmums – lai Latvijas Universitātei būtu talantīgi studenti un vēl nedaudz vēlāk talantīgi pētnieki. Par šogad Rīgā gaidāmo Eiropas fizikas olimpiādi stāsta LU asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs.

ēsturiskais konteksts, lai cik neparasti no šodienas viedokļa tas skan, ir saistīts ar krietnu laiku vairs neeksistējošo PSRS, kuras vadoņi tik daudz saprata, ka valstij ir nepieciešami gudri cilvēki, vispirms jau kodoltehnoloģiju jomā, lai šī valsts noturētu savas ģeopolitiskās pozīcijas. Tika sākta uz matemātiku orientētu, šajā jomā apdāvinātu skolēnu kustība, pagājušā gadsimta

sešdesmitajos gados parādījās tā saukto fizmatu skolas. Un noteiktā vecuma posmā viens no labākajiem stimuliem ir sacensības. Tādējādi PSRS un vēlāk Austrumu blokā vispār izauga attiecīgās olimpiādes, kuras var salīdzināt ar pasaules čempionātu attiecīgajā disciplīnā. Starptautiskā fizikas olimpiāde būs piecdesmitā pēc kārtas (matemātikas olimpiāde ir nedaudz, ja tā var teikt, vecāka). Starptautiskajā olimpiādē piedalās

deviņdesmit valstis no visas pasaules, un te uzreiz jāuzsver, ka olimpiāžu rezultātus nevar interpretēt kā rādītājus par attiecīgo valstu skolu sistēmām vispār, jo bez patstāvīga un pastāvīga treniņa jaunajiem cilvēkiem šādās olimpiādēs īsti nav ko darīt. Šai olimpiādes kustībai augot, radās nepieciešamība veidot arī kaut ko līdzīgu reģionālajā līmenī. Tā izveidojās ļoti spēcīga Āzijas valstu fizikas olimpiāde, kurā, lai gan parasti

Zinātnes kafejnīca «Kā radās ideja par kvantu datoru?».

“

Šīs olimpiādes viens no mērķiem ir piedāvāt alternatīvu Āzijas tipa uzdevumiem

piedalās 20 – 30 valstis, galvenais uzdevums, kā visi smejas, ir saprast, kurš ir labākais no Ķīnas pārstāvjiem. Ķīnu var pieminēt arī, lai saprastu mērogu. Tur fizikas olimpiādē pirmajā, bāzes kārtā uzdevumus risina apmēram viens miljons skolēnu; Latvijā – divarpus tūkstoši, kas patiesībā arī nemaz nav slikti. Lai kā arī būtu – apmēram divdesmit gadus bija sarunas par to, ka šādu olimpiādi vajadzētu arī Eiropai. No runām līdz darbiem tika pirms trim gadiem, kad pirmā Eiropas fizikas olimpiāde notika Tallinā. Var teikt, ka šīs olimpiādes viens no mērķiem ir piedāvāt alternatīvu Āzijas tipa uzdevumiem, kuriem raksturīgs ārkārtīgi liels apjoms, un principā tiek pārbaudīta domāšanas ātrdarbība un spēja plašā “laukā” izpildīt iepriekš uztrenētus algoritmus. Eiropas olimpiādes uzstādījums ir

- vienas kārtas (ir divas kārtas – teorija un prakse) uzdevumam jāietilpst A4 formāta lapas vienā pusē. Ideāls uzdevums ir tāds, ka, to izlasot, tu vispār nesaproti, no kura gala pieķerties, un tev ir jādomā, kā atrast atslēgu uzdevumam. Vecuma grupa – vidusskolu pēdējo klašu audzēkņi, principā galvenais kritērijs ir, lai jaunietis vēl nebūtu kļuvis par studentu. Pirmā olimpiāde Tallinā noritēja visai veiksmīgi, tajā piedalījās apmēram divdesmit valstis, un tā sanāca, ka es biju uzaicināts šīs olimpiādes akadēmiskajā komitejā. Te jāpaskaidro, ka Eiropas fizikas olimpiādēs, lai nodrošinātu uzdevumu sarežģītības un kvalitātes vienmērīgumu, uzdevumus sacer astoņu cilvēku liela patstāvīga komiteja, kas sadarbojas ar konkrēto rīkotājvalsti. Jau Tallinā mani uzrunāja mani kolēģi no LU “fiziķiem”, Dāvis Zavickis, kurš pats ir nu jau bijušais “olimpietis”, sakot, ka šī olimpiāde jārīko arī Latvijā. Nākamais impulss bija no Valsts izglītības satura centra, kas atbild par šāda veida olimpiādēm Latvijā, kas secināja, ka arī šis ir labs veids tādam Eiropas Savienības finansējuma izlietojumam, lai varētu teikt, ka ir izdarīts kaut kas labs un paliekošs. Šāda mēroga pasākumus ir vērts rīkot mācību priekšmetos, kur mums Latvijā

ir kapacitāte. Trešais katalizators ir ļoti liela LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes iesaiste. Manuprāt, tas ir ļoti noderīgi mums, LU, jo sasaista mūsu zīmolu ar ziņu, ka LU ir īstā vieta, uz kurieni tiekties sevi fizikā redzošiem jauniešiem. Otrā Eiropas fizikas olimpiāde notika Krievijā, trešā no 31.maija līdz 4.jūnijam norisināsies Rīgā. Ņemot vērā, cik daudzveidīgas ir fizikas tēmas, kā jūs šos uzdevumus veidojat, ko jūs ar uzdevumu starpniecību gribat pavēstīt to risinātājiem (un tiem, kuriem tos atrisināt neizdodas)? Es šādas olimpiādes uzskatu par placdarmu, kur jaunietim izmēģināt lielas intensitātes intelektuālu darbu, pirms viņš izdara galīgo izvēli par to, vai fizika ir viņa joma. Ja es aptaujātu savus kolēģus, tad vairums būtu kaut kad piedalījušies šāda veida pasākumos, jo tie atlasa cilvēkus ar noteiktu domāšanas veidu, kas eventuāli ir piemērots akadēmiskai darbībai. Skaidrs, ka LU līmeņa vielu mēs olimpiādes uzdevumos neliekam, un, protams, lielā atšķirība no īstās pētniecības ir tā, ka atbilde ir jau zināma, kāds to tavā vietā ir atrisinājis. Svarīgi - un tas patiešām šajā žanrā ir galvenais izaicinājums, - lai

“

LU ir īstā vieta, uz kurieni tiekties sevi fizikā redzošiem jauniešiem.

uzdevums prasītu radošo pieeju. Piemēram, Tallinā viens no uzdevumiem bija saistīts ar spīddiodēm – visas šīs gaismiņas, virtenītes utt., kas noteiktās aprindās ir ļoti populāras (smejas). Tātad uzdevums ir saprast to efektivitāti, cik “aiziet” gaismā, cik - siltumā. Tiek piedāvātas visādas plastmasas pudelītes, caurulītes un citi piederumi, ar kuru palīdzību jaunietim atbildi “izfiškot”. Kad minēji, ka piedalās lai gan līdzīga, tomēr atšķirīga vecuma jaunieši, man radās jautājums, vai fizikā gadam, diviem ir nozīme izpratnes veidošanā? Patiesībā te ir tāpat kā sportā – tev ir vienkārši jātrenējas. Bet es pagrieztu jautājumu nedaudz citādi. Protams, šāda veida sacensībām ir raksturīgi kritēriji – piemēram, ātrums, – kas nav izšķirošs zinātnieka darbā, tomēr tev, lai cik talantīgs tu būtu, vajadzētu spēt atrisināt visus šādu pēdējo divdesmit gadu fizikas olimpiāžu uzdevumus.

Tu delikāti iezīmēji atšķirības uzdevumu veidošanā starp Āziju un Eiropu. Man noslēgumā jautājums par jau “lielo” fiziku. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados fizikas ziedu laiki asociējas ar šo zinātni Vācijā. Dažādos laikos mēs varam runāt par dominējošām vai vismaz diezgan skaidri artikulējamām reģionālajām “skolām”. Kas notiek, teiksim, pēdējo desmit gadu nogrieznī? Vai arī globalizācija šādus nošķīrumus nojauc? Austrumu bloka tradīcijas joprojām ir spēcīgas, tomēr te ļoti uzmanīgi jāvērtē katras valsts gadījums atsevišķi. Var teikt, ka, piemēram, Francija ir relatīvi vājāka, savukārt Šveice ir izcila tieši tāpēc, ka tur darbojas jauna paaudze, kurai ir gan resursi gan patiesa aizrautība. Ja abstrahējas no konkrētām valstīm, es teiktu, ka mēs redzam tendenci: iezīmējas “iedzinējvalstis”. Citiem vārdiem sakot, šādās valstīs politisko lēmumu pieņemšanas līmenī

tiek formulēts, ka, OK, mēs nevaram ar attīstītajām valstīm sacensties ļoti daudzās jomās, bet varbūt mēs varam šajā konkrētajā, jauno fiziķu olimpiāžu jomā. Noalgosim labus starptautiska līmeņa trenerus mūsu komandai, un mums pēc x gadiem būs jaunieši, kuri ved mūsu valstij medaļas. To varēja redzēt situācijās, kad no olimpiāžu rīkošanas atteicās kāda bagātā valsts un tās vietā stājās, teiksim, Kazahstāna, Taizeme. Piemēram, Kanādā šādas attieksmes īsti nav, tur šādas olimpiādes uzskata par tādu kā privātu klubiņu un – ko jūs gribat no valsts? Beļģija savulaik pieteicās rīkot, tad atteicās. Kas notiks ar Eiropas fizikas olimpiādi, vēl tikai redzēsim, un šajā aspektā olimpiāde Rīgā būs ļoti svarīga. Ja salīdzina pieteikušos skaitu, tad redzam, ka starp Tallinu, Maskavu un Rīgu līkne ir augšupejoša. Un man svarīgi liekas tas, ka Rīgā pirmoreiz Eiropas fizikas olimpiādē piedalīsies Francija; būs arī Vācija un Šveice. Sagatavojis Māris Zanders

Fizikas un matemātikas fakultātes asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs.

Stipendija – atbalsta punkts

Foto: Emīls Trauliņš.

studenta dzīves sākumā

Latvijas Universitātes fonds ik gadu atbalsta vairāk nekā 100 LU studentus. Stipendijas ir nozīmīgs finansiālais atbalsts mācību procesā, tās veicina izaugsmi un izcilību. Atbalsta pamatuzdevums ir radīt labvēlīgus apstākļus, lai studenti varētu pilnvērtīgāk nodoties izvēlētās studiju programmas dziļākai apguvei un iegūtu starptautiski atzītu augstāko izglītību. 24

vienam apzinīgam studentam ir vēlme būt finansiāli neatkarīgam, lai varētu sekmīgāk pievērsties izvēlētajām studijām. Pateicoties mecenātu un atbalstītāju labvēlībai, stipendijas var iegūt kā bakalaura, tā maģistra un doktora studiju līmeņa studenti. Stipendiju ieguvējus vieno mērķtiecība, centība, daudzpusība un degsme par savu nodarbošanos. Motivējošais atbalsts ir pieejams gan sociālajās, gan humanitārajās, gan dabaszinātnēs studējošajiem, turklāt stipendiju var saņemt jau pirmajā studiju gadā. LU pamatstudiju 1. kursa studentiem ir paredzētas divas stipendijas: “Ceļamaize” un Minnas Matildes Vilhelmīnes Petkevičs piemiņas stipendija. Kā viena, tā otra paredzēta centīgiem, mācībās spējīgiem un sabiedriskajā dzīvē aktīviem jaunajiem studentiem, tomēr Petkevičs piemiņas stipendiju prioritāri piešķir pirmkursniekiem, kuriem trūkst materiālā nodrošinājuma. To apmērs ir 2 200 eiro akadēmiskajā gadā – stipendijas tiek piešķirtas uz vienu akadēmisko gadu jeb 10 mēnešiem, katru mēnesi izmaksājot 220

eiro. Jelgavas, Engures un Salaspils novada pašvaldības stipendiju piešķir talantīgākajiem novadniekiem, sākot pamatstudijas kādā no Latvijas augstskolām. Ja tiek izpildītas stipendijas prasības, novadu pašvaldības stipendijas tiek izmaksātas visus studiju semestrus līdz pat diploma iegūšanai. Stipendiju skaits, veidi un to mecenāti gadu no gada mainās. 2018./2019. akadēmiskajā gadā stipendiju “Ceļamaize” ieguva astoņi daudzsološi LU bakalaura 1. kursa studenti. Viens no stipendiātiem ir Raivo Vilcāns, kurš uzsācis psiholoģijas pamatstudijas LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Raivo uzsver, ka stipendija kā finansiāls atbalsts paver plašāku labvēlīgu apstākļu un nosacījumu kopumu kvalitatīvas izglītības iegūšanai, ļaujot veltīt vairāk laika akadēmiskajām studijām un veicinot to, ka nākotnē viņš būs kompetentāks un zinošāks. Tā ir iespēja savienot studijas ar aktivitātēm un profesionālo darbību nevalstiskajās organizācijās, kā arī paplašina līdzīgu domājošu, centīgu un motivētu paziņu loku. “Stipendijas iegūšana ļauj saprast, ka apkārtējie novērtē tavu darbu un ieguldījumu,

“

nevajag uztraukties pirms intervijas, vienkārši ir jābūt sev pašam, jāsaka tas, ko jūti un tas, kas šķiet pareizi

kas ļauj par to atcerēties brīžos, kad šķiet, ka ir grūti un varbūt vajadzētu iet vieglākas pretestības ceļu. Mana nākotne ir piekritīga Latvijas valstij, jo patiesi ticu, ka manā apgūstamajā jomā ir vēl tik daudz, ko paveikt, lai procesi noritētu raitāk un kvalitatīvāk, lai labām domām būtu ne vien labs segums, bet arī laba realizācija. Es jūtos pateicīgs par šo iespēju būt stipendiātam, studēt Latvijas Universitātē, veikt sociāli nozīmīgus darbus – šos darbus veikt pilnvērtīgi man palīdz stipendija, par ko pateicos mecenātei,” pauž Raivo. 1. kursa ķīmijas studente Samanta Homiča stāsta, ka visu nepieciešamo informāciju, lai pieteiktos stipendijai, atradusi LU fonda tīmekļa vietnē. Pieteikšanās process viņai šķitis vienkāršs, tomēr tas ir prasījis vairāk laika nekā sākumā šķitis; bijis jāiedziļinās,

No kreisās: LU fonda izpilddirektore Laila Kundziņa, “Ceļamaizes” stipendijas ieguvēja 2018./19. akad. gadā Vladislava Kurtukova un LU fonda valdes priekšsēdētājs prof. Ivars Lācis. Foto: Emīls Trauliņš. lai sagatavotu nepieciešamo informāciju, dokumentus un uzrakstītu eseju par sev tuvāko LU mecenātu. Studente atzīst, ka pirms intervijas bijusi ļoti uztraukusies. “Stipendijas komisija izrādījās ļoti jauka un pretimnākoša, un uztraukums pats no sevis pazuda. Tāpēc varu teikt, ka nevajag uztraukties pirms intervijas, vienkārši ir jābūt sev pašam, jāsaka tas, ko jūti un tas, kas šķiet pareizi,” iedrošina Samanta. Viņa bija viena no tiem 15 jauniešiem, kuri ieguva Minnas-Matildes-Vilhelmīnes-Petkevičs piemiņas stipendiju, un atzinīgi vērtē iespēju pilnvērtīgāk koncentrēties studijām, apmeklēt dažādus seminārus un pievērsties sportam, kā arī savas fakultātes pašpārvaldei. Samanta uzsver, ka stipendija sniegusi atbalsta punktu studenta dzīves sākumā. Sākot ar pamatstudiju 2. kursu, LU studentiem pieejamo stipendiju klāsts paplašinās. Pretendentu vērtēšana noris divās kārtās. Vispirms tiek izskatīti elektroniskie pieteikumi, pārbaudīts, vai tie atbilst nosacījumiem. Pēc elektronisko pieteikumu izskatīšanas labākos pretendentus aicina uz klātienes interviju.

Lai pieteiktos stipendijai, jāiesniedz: • elektroniska veidlapa www.fonds.lv, • divas rekomendācijas vēstules no skolotājiem (1. kursa studentiem) vai pasniedzējiem CV (EUROPASS formā), • eseja brīvā formā par sev tīkamāko mecenātu, • citi dokumenti – skatīt pie stipendijas pieteikuma. Studentam klātienes intervijā 10—15 minūšu laikā jāspēj pamatot savu kandidatūru – tā ir saruna par iepriekšējiem sasniegumiem un nākotnes mērķiem un to, kā stipendija palīdzēs tos sasniegt. Pozitīva iznākuma gadījumā visu akadēmisko gadu tiks piešķirta stipendija, kā arī notiks sadarbība ar citiem stipendiātiem – talantīgiem un aizrautīgiem jauniešiem no dažādām fakultātēm. Katrs, kas dzīvē kaut ko sasniedzis, zina, cik nozīmīgs šajā ceļā ir bijis draugu, ģimenes un pat svešinieku nesavtīgi sniegts atbalsts. Daudziem studentiem stipendija ir kalpojusi par orientieri lielu mērķu sasniegšanā. LU fonds lepojas, ka vairums stipendiātu, absolvējot augstskolu,

veiksmīgi sāk karjeru un kļūst par atzītiem nozares speciālistiem. Pieteikšanās stipendijām 2019./2020. akadēmiskajā gadā notiks rudens semestra sākumā – septembrī. LU fonds aicina laikus izpētīt stipendiju noteikumus un neatlikt pieteikšanos uz pēdējo brīdi! Informācija par stipendijām pieejama www.fonds.lv. Kontakti: 20127040 | fonds@fonds.lv Seko aktualitātēm: fonds.lv | /LUfonds Par Latvijas Universitātes fondu Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju. Sagatavojusi: Brigita Zutere, LU fonds

Kristaps Bergfelds: “Mēs, fiziķi, beidzot esam mājās!” Pavasara semestra sākumā durvis vēra Zinātņu māja – Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra ēka Torņakalnā. Apmeklētājam, sasniedzot ēkas otro stāvu, paveras plašums un gaišums – lielie logi, pa kuriem iespējams vērot mācību procesu auditorijās un platība, kuras saturs ir paši studenti un pētnieki. Gaiteņos jūtams patīkams saviļņojums par jaunajām iespējām, ko studentiem sniedz gan labiekārtotās laboratorijas, gan pati zinātnes gaisotne. Zinātņu mājā Vides un tehnoloģisko procesu matemātiskās modelēšanas laboratorijas darbinieki vieni no pirmajiem spēra soli jaunajās, vēl neapdzīvotajās telpās, lai iekārtotu sev ērtu laboratoriju līdz ēkas atklāšanas dienai. Ar saviem pētniecības objektiem darbinieki jau rotājuši tukšās telpas, piepildot tās ar zinātni. “Mēs, fiziķi, pārvācāmies no vecajām telpām Zeļļu ielā, vēl iepriekš bijām arī skaistajā, tomēr pētniecības

procesam neparedzētajā Raiņa bulvāra ēkā,” par jauno māju stāsta pētnieks Kristaps Bergfelds, 3. gada fizikas doktorants, “Tad nu beidzot ir sajūta, ka mēs, fiziķi, esam mājās, un tas ir forši!” Minimālisma stilu telpu dizainā Kristaps Bergfelds komentē: “Mēs esam fiziķi, mums patīk baltā matemātiskā pasaule.” Līdz ar pētnieku Kristapu Bergfeldu modelēšanas laboratorijā ikdienā darbojas arī Andrejs Sabanskis un Kirils Surovovs. Abi pētnieki uzsver, ka vizuāli skaistās telpas un pati ēka ir lieliski piemērota pētniecības un mācību procesam. “Īpaši man patīk tas, ka visi esam kopā, visas laboratorijas no vienas fakultātes ir vienā stāva līmenī, tas paātrina darba procesu un atvieglo ikdienas pienākumu veikšanu,” saka Kirils Surovovs. Modelēšanas laboratorijā kopā ar fizikas pētniekiem kā laborants darbojas Maksims Surovovs, fizikas bakalaura 3. kursa students. Maksims

Surovovs ikdienā apmeklē lekcijas, tāpēc, kā pats saka, var objektīvi spriest par auditoriju iekārtojumu. “Protams, redzamas objektīvas priekšrocības, tās, piemēram, ir ērtās mēbeles, kas palīdz studiju procesā, un jaunā tehnika, kas dod iespēju vairāk parādīt un uzzināt. Viņš atzīst: “Studējot šajā ēkā, manī beidzot ir sajūta, ka studēju mūsdienīgā universitātē. Vide ir daudz labāka, un tas ir ļoti svarīgi gan iedvesmai, gan vēlmei mācīties. Te viss ir arī daudz labāk realizēts.” Fiziķi ir pārliecināti, ka jaunā ēka rada arī daudz jaunu izaicinājumu, jo pielāgošanās prasa izmaiņas domāšanas veidā. Tagad viss ir vērsts uz savstarpēju sadarbību, un, pateicoties tam, eksakto zinātņu pētnieki var tikai iegūt, ir vienīgi jāmācās. Kristaps Bergfelds: “Sinerģija, kas var notikt starp cilvēkiem, institūtiem un iestādēm, pati par sevi ir liela vērtība, un vide to pilnībā atbalsta.”

“Latviskais pelēkais” 21.gadsimtā un divu veidu salāti uz jumta Lai cik banāli tas skan, radošiem meklējumiem un izziņas darbam vide, kurā tas notiek, arī ir būtiska. No šā viedokļa nozīmīgs notikums Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra attīstībā bija Zinātņu mājas atklāšana 2019.gada janvārī. Ar projekta autora, arhitektūras biroja Sestais stils, arhitekti Vitu Polkovņikovu sarunājas Māris Zanders. Kas jāņem vērā no funkcionālā viedokļa, projektējot kaut ko tik mainīgai “lietai”, kādas ir zināšanas, zināšanu ieguve? Tā, lai tas būtu funkcionāli jēdzīgi arī pēc divdesmit gadiem? Atvainojos par sliktu salīdzinājumu, bet tad jau no funkcionālā viedokļa dievnamu projektēt ir vieglāk, jo, protams, var atšķirties priekšstati par estētiku, simboliku, bet rituāli šajā telpā principā ir nemainīgi…

Pirmais, par ko mēs daudz domājām, bija augstākās izglītības mainīšanās – gan pats mācīšanās veids, gan tas, ko cilvēki augstskolā dara vispār. Nozares kļūst starpdisciplināras, kas savukārt nozīmē, ka auditorijas, laboratorijas un citas telpas klasiskā izpratnē ir jāmēģina savienot ar telpu, kurā varētu strādāt dažādu nozaru pārstāvji, kaut aprunāšanās formā. Tātad ir jāveido saturiski jauna telpa vispār. Otrs, kas bija jāņem

“

kabinetam nevajadzētu būt kaut kam tādam, kas pienākas, jo cilvēkam, lūk, ir tāds statuss.

Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Zinātņu mājas būvniecība. vērā, ir tas, ka arī laboratorijas mainās ļoti ātri. Līdz ar to ēkai vajadzētu būt tādai, kurā šodien, tēlaini izsakoties, ir trīs laboratorijas, rīt – seši kabineti matemātiskajai modelēšanai utt. Vienīgais, kas paliek nemainīgs, ir milzīgs skaits kabinetu pasniedzējiem, ar ko mēs cīnāmies kopš pirmās dienas (smejas). Mūsu iebildumi pret kabinetu skaitu izriet no ārzemēs redzētajiem mācību procesiem, kad pasniedzējs zināmu laiku pavada laboratorijā, bibliotēkā un auditorijā, savukārt kabinetā pavadītais laiks ir ļoti neliels. Tā vietā ir jābūt pietiekami daudz tā saukto pārrunu telpu, kur viņš var aiziet parunāt ar

kolēģiem, ar studentiem. Dabas mājā mēs jau kaut ko līdzīgu izveidojām, sarunu telpas funkcijas var būt arī nelielajām virtuvītēm. Īsi sakot, mūsuprāt, kabinetam nevajadzētu būt kaut kam tādam, kas pienākas, jo cilvēkam, lūk, ir tāds statuss. Ņemot vērā, ka cilvēkiem pārmaiņas, kas skar viņu privāto telpu darbā, bieži nepatīk, tas nozīmē, ka vispār ir paņēmieni, kā ieradumus mainīt? Nejauki, cieti raksturi arhitektu pusē, pieprasīt štatu sarakstu, lai saprastu, cik tad īsti liels ir cilvēku skaits, no Universitātes puses

kontrole pār to, vai saraksts atbilst realitātei (smejas). Dabas mājā tas īstenots daļēji, bet kopumā ir arī jāvirzās uz to, ka pasniedzēja kabinets ir caurskatāms. Respektīvi, glāzīte jāglabā virtuvē, un arī čībām nav obligāti jāatrodas kabinetā. Ja neironizē, tad, piemēram, Norvēģijā mēs augstskolā redzējām, ka pasniedzēju kabinetiem durvis vispār ir vaļā, jo galu galā kabinetā viņš neveic zinātnisko darbību. Pasniedzēju paradumi varbūt tiešām ir grūtāk maināmi, savukārt student ir tik dinamiski šajā ziņā, ka grūti prognozēt, kā

Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Zinātņu mājas atklāšana.

“

Tas, kas liekas “omulīgs” lietuvietim, latvietim un igaunim, ir trīs dažādas lietas.

viņi apdzīvos telpu pēc, teiksim, desmit gadiem. Labi, šobrīd daudzi rātni sēž un blenž savos tālruņos, bet tas ir šobrīd… Pirmā, Dabas māja, šajā ziņā bija mums liels izaicinājums, jo bijām salasījušies visādas socioloģijas grāmatas un pārliecināti, ka visādi ķīmiķi un biologi – arī studenti – sēž savās laboratorijās un viņus nevar dabūt no turienes laukā. Bet, šķiet, kļūdījāmies… Uz lielajām kāpnēm viņi sēž labprāt. Lūk! Un otrajā, Zinātņu mājā, mēs noteicām principu, ka telpās ārpus auditorijām, laboratorijām, kabinetiem, krēslu klasiskā izpratnē nav. Principā nav. Ir citas telpas, kur komunicēt. Piemēram, pirmās mājas projekta laikā, tas bija apmēram, 2012.gads, bija diskusijas par to, vai

bibliotēkai ir jābūt vienmēr atvērtai. Tagad tas jau ir pašsaprotami. Mana dziļākā pārliecība ir tā: ja vien ar atbilstoša telpa, nav cilvēku, kuri negribētu komunicēt. Atgriežoties pie jautājuma par studentiem, mēs sapratām, ka viņiem ir ļoti nepieciešama vieta, kur tieši strādāt. Viņi nāk, formulēsim tā, no ļoti dažādām ģimenēm, ne visi var mācīties kopmītnē. Students savā augstskolā sēž no rīta līdz vakaram, mājās viņš iet gulēt, un tas ir arī normāli. Līdz ar to studentiem ir nepieciešams, lai būtu pietiekamā skaitā galdu un iespēju izīrēt vajadzības gadījumā datoru. Ko arhitektam nozīmē ēkas pasūtītāja vai apdzīvotāja nekonkrēti apgalvojumi “omulīgs”, “neomulīgs”, “es te kaut kā labi nejūtos”? To var pārtulkot profesionālās kategorijās, lai saprastu, par ko runa un ko darīt? Jāņem vērā mūsu kultūrvēsturiskā bagāža. Tas, kas liekas “omulīgs” lietuvietim, latvietim un igaunim, ir trīs dažādas lietas. Atceros, Latvijā durvis vēra pirmā Hansabanka (tagad Swedbank), un kāda mana paziņa, ļoti izglītota mākslas vēsturniece,

man teica, ka, tur ieejot, viņai esot bijusi sajūta, ka tur “viss ir ar skabargām”. Tik nepieņemams viņai likās šis dizains. Tas pats attiecas uz tonalitāti. Ja mēs salīdzināsim pelēkos toņus, tad latvietim ir “dubļu pelēkais”, igauņiem savukārt tāds zili pelēks. To ir grūti noformulēt, bet ne velti pat okupācijas laikā atzina, ka tieši arhitektūra var notikt, ja tā var teikt, latviski, jo arhitektūrā, dizainā šis vietējais, kultūras mantojumā sakņotais ir ļoti būtisks. Tāpat mēs redzam tā saukto arhitektūras zvaigžņu gadījumā - vienā pasaules malā konkrētā arhitekta veikumu akceptē, citā – ne, lai gan principā viņš strādā līdzīgi. Protams, jaunā paaudze ir mobilāka, vairāk braukā apkārt, salīdzina, un varbūt mainīsies arī izpratne par “omulību”. Ja mēs runājam par šo izjūtu sajūtu līmeni, tad – telpai ir jābūt plašai, bet tā nedrīkst būt neapdzīvota. Nosaukumi Dabas māja, Zinātnes māja ir simboliski piesātināti. Vai tas nozīmē, ka zināmi simboli izmantoti arī arhitektūrā? Šādos gadījumos ir faktiski divi varianti. Pirmo var ilustrēt ar Rīgas Tehnisko universitāti – vairāk vai mazāk savstarpēji līdzīgas ēkas, kas

veido vienu kompleksu. Un otrs – kad pasūtītājs vēlas, lai ēkas ir atšķirīgas, katra ar savu individualitāti. Attiecīgi Dabas mājā ir šie DNS spirāļu simboliskie elementi, zaļi noaudzētā siena, Zinātņu mājā ir fizikālā modelēšana, observatorija, kosmoss, līdz ar to ir bijusi vēlme, lai šī semantika “nolasās”, piemēram, caur balto krāsu. Vai bija arī ambīcijas modernu tehnoloģisko risinājumu aspektā? Piemēram, energoefektīvie pāļi, termopāļi, kas dod iespēju pievienot pie tiem apsildes vai dzesēšanas sistēmu iekārtas, lai izmantotu zemes siltumu. Tāpat ir pārsegumos ieliktas, vienkāršoti izsakoties, caurulītes, kas pārsegumos gan dzesē gan silda, respektīvi, kad ir enerģijas patēriņa pīķa laiki, tad, lai noņemtu karstumu, caurulītes palīdz dzesēt. Ēku orientācija. Piemēram, Dabas mājā gadījumā lielās žalūzijas dienvidrietumu pusē ir uzliktas ne tik daudz skaistuma vārdā, cik tāpēc, ka dienas laikā tās uzsilst, naktīs atdziest, dod siltumu. Saules baterijas. Ir izbūvēts arī nepieciešamais, lai, ja tāda vēlme un iespējas būs, lietotu vēja enerģiju. Dabas mājā ir šīs brīnišķīgās siltumnīcas. Tur gan ir tā, ka… Viņi tur audzē, teiksim, divu veidu salātus. Es domāju, ka nu tik būs kopgaldam. Nekā, viņi nogriež, sažāvē un ieliek herbārijā! (Smejas) Ja nopietni, siltumnīcu atrašanās uz jumta ir apzināta, jo tur tas ir vispareizāk no energoefektivitātes viedokļa. Uzziņai 2017.gada septembrī blakus jau uzceltajai Dabas mājai tika sākta Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra nākamās celtnes – Zinātņu mājas – būvniecība. Ēka kļuvusi par mājvietu divām fakultātēm (Medicīnas fakultātei un Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātei) un sešiem institūtiem (Fizikas institūtam, Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūtam, Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūtam, Atomfizikas un spektroskopijas institūtam, Materiālu mehānikas institūtam un Astronomijas institūtam).

Augt nozīmē mainīties

Lai veicinātu Latvijas Universitātes izaugsmi kā Latvijā, tā aiz tās robežām un lai modinātu vēlmi pilnveidoties savai saimei, veidojot augstskolu par aizraujošu vietu studijām un pētniecībai, Latvijas Universitātē 2018.gada beigās izveidota Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programma.

Augt ir dabiski

sot ceļā uz Latvijas Universitātes mērķi – kļūt par vienu no vadošajām zinātnes universitātēm Baltijas reģionā, ieņemot vietu starp Eiropas pētniecības un inovāciju centriem, svarīga ir studiju kvalitāte, zinātnes izcilība un zinātniskās un akadēmiskās kapacitātes stiprināšana. “Latvijas Universitātei jāspēj sekot sabiedrības pieprasījumam, ko nosaka globāla un nacionāla līmeņa tehnoloģiskās un metodoloģiskās pārmaiņas, lai sasniegtu iecerēto mērķi, vienlaikus nodrošinot atbilstošu izglītības kvalitāti,” skaidro LU prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā profesore Ina Druviete. “Sākts nopietns darbs pie esošo studiju programmu satura, pārvaldības procesa uzlabojumiem, kvalitātes vadības sistēmas pilnveides, akadēmiskā un vadības personāla kompetenču un prasmju paaugstināšanas.” Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas vadītāja Jūlija Stare uzsver: “Augt nozīmē attīstīties. Programma ir vērsta uz pārmaiņām kā dabisku izaugsmes procesu, balstoties uz LU misiju - veidot pamatu Latvijas kultūras, sabiedrības un ekonomikas izaugsmei, un mērķi - kļūt par vienu no vadošajām zinātnes augstskolām Baltijas un Eiropas augstākās izglītības un zinātnes telpā.”

Programmas darbības divi pamata virzieni ir studiju un institucionālā attīstība. Viens no mūsu kopīgajiem uzdevumiem ir nodrošināt studējošos ar kvalitatīvām, daudzpusīgām un konkurētspējīgām studiju programmām. Tas sevī ietver būtiskas pilnveidojamas komponentes - studiju programmu saturs (sadrumstalotība, studiju kursu kvalitāte, atbilstība darba tirgus vajadzībām, vispārlietojamās prasmes, sadarbība ar universitātēm Latvijā un ārvalstīs u.c.), studiju sasaiste ar pētniecību, studiju programmu struktūra un pārvaldība, akadēmiskā un administratīvā personāla kompetences, internacionalizācija. Otrs būtisks programmas virziens ir institucionālā pārvaldība - vadības personāla kompetenču pilnveide, kvalitātes vadības sistēmas, finanšu vadības sistēmas un IT sistēmu attīstība. Programmā iekļautie projekti katrs atsevišķi un visi kopā aptver visus iepriekš minētos studiju kvalitātes un pārvaldes pilnveides programmas mērķus un sniegs būtisku ieguldījumu to sasniegšanā. Programma ir atbalsta instruments jau sāktajiem pilnveides procesiem un ir pamats jauniem attīstības virzieniem.

Pārmaiņas kā daļa identitātes

“Daudzās pasaules valstīs aktīvi strādā pie izglītības, tostarp augstākās izglītības, sistēmas reformas jeb drīzāk pielāgošanas jaunajām prasībām gan no darba tirgus, gan skolēnu un studentu mācīšanās un mācīšanas perspektīvas,” saka LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Dr. ģeogr. Gunta Kalvāne. “Līdzās projektam “Skola2030”, Latvijas Universitātes Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmu saskatu kā lielu soli mūsdienīgas izglītības sistēmas virzienā. To saku ne tikai kā akadēmiskā personāla pārstāve nozarē, bet arī kā māte. Šīm pārmaiņām ir jākļūst par katra Latvijas Universitātes darbinieka identitātes daļu ar kopīgu redzējumu un darbību.” Pārstāvot zinātnieku saimi, Gunta Kalvāne par būtisko darāmo darbu sarakstā uzskata birokrātiskā darba apjoma samazināšanu, ko palīdzētu sekmēt atbalsts zinātniekiem projektu pieteikumu izstrādē un īstenošanā, kā arī piemēroti e-vides risinājumi, lai simtprocentīgi varētu koncentrēties pētniecībai, un līdzsvaru starp zinātnisko un akadēmisko darbu panākot ar pienācīgu atalgojumu

abās jomās. Plašāk lūkojoties, zinātnes laukā būtiski ir tuvināties darba tirgus prasībām, veidot ciešāku starptautisko sadarbību un īstenot starpnozaru pētniecību, paturot prātā ilgtspējīgas attīstības nostādnes un tiecoties uz inovācijām. Daloties pieredzē pēc prakses laika Aalto Universitātē Somijā, kur Guntai Kalvānei bija iespēja piedalīties klātienē darba grupas sapulcē jaunās Universitātes stratēģijas izstrādē, svarīgākais novērotais bija koprades fakts, ka šīs stratēģijas izstrādē piedalās visu līmeņu “spēlētāji”, tā panākot, ka rezultāts ir svarīgs ikvienam, ne tikai augstskolas vadībai. Sākot pārmaiņas, viens no stratēģiskajiem partneriem ieceru pilnveidē bija LU Studentu padome, gūstot priekšstatu par nepieciešamajiem uzlabojumiem augstskolā un ļaujot līdzdarboties arī to īstenošanā. Šī sinerģija ļauj veiksmīgāk sasniegt mērķus studiju modernizācijā. “Mūsdienās studentam ir svarīga studentcentrēta izglītība, kas ļauj studentam līdzdarboties un sniegt konstruktīvu kritiku, zinot, ka tā tiks ņemta vērā. Par prioritātēm mēs

uzskatām iekšējās elektroniskās sistēmas un vides pilnveidi, sakārtošanu un salāgošanu atbilstoši studentu prasībām. Nepieciešams nodrošināt tādu e-vidi, kurā studentam ir iespēja līdzdarboties, sākot ar pieejamiem resursiem, līdz pat studenta un pasniedzēja sadarbībai: no tiešsaistes pārbaudījumiem līdz īsiem videomateriāliem vai saziņai forumā,” uzsver LU Studentu padomes priekšsēdētāja Alise Paula Zīverte. Viņa ir pārliecināta, ka būtisks pavērsiena punkts būs arī iecerētais audits, kas paredzēts pārvaldības pilnveides programmas laikā. Tas ļaus izprast un pilnveidot finanšu un personāla resursu izlietojumu.

Aizraut ar saturu un talantiem

Par nepieciešamību pilnveidoties, signalizēja arī LU Absolventu klubs, kas dibināts 2016. gadā. Toruden notika domnīca LU ceļš uz izcilību, kurā sprieda par starptautisko konkurētspēju, zinātnes augstskolu un diploma vērtību darba tirgū. LU Absolventu kluba vadītājs Mārtiņš Brencis uzsver: “Studiju kvalitāti raksturo nepārtraukts uzlabošanas un pilnveidošanas darbs augstskolā. Turklāt neiztrūkstoši vajadzīga arī drosme kritiski izvērtēt paveikto. Ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu Latvijas Universitātei radušās plašākas iespējas sakārtot

un modernizēt studiju procesu un pārvaldību.” Nav apšaubāma nepieciešamība turpināt Akadēmiskā centra attīstības programmu ieguldījumiem infrastruktūrā, kas būs labs veids, kā samazināt fakultāšu nošķirtību, veicinot kopības izjūtu, taču nedrīkst aizmirst, ka uzbūvētais un iekārtotais jāpiepilda ar aizraujošu saturu. “Ja nebūs pievilcīga studiju un pētniecības satura, ja nebūs aizrautīgu pasniedzēju ar nozares viedokļu līderiem, modernās, labi aprīkotās telpas nenodrošinās Latvijas Universitātes izaugsmi,” ir pārliecināts Mārtiņš Brencis. Būtiski ir neaizmirst divus svarīgus “mājasdarbus”. Pirmkārt, rūpīgi jāstrādā pie starptautiski eksportspējīgu programmu attīstības vai izveides, vienlaikus gan piesaistot ārvalstu studentus, gan nodrošinot starptautisku izglītību Latvijas studentiem. Otrkārt, jāveicina akadēmiskā personāla atjaunotne, jaunu pasniedzēju un nozares lietpratēju piesaiste. “Nākotnes vīzijai jābūt uz galda vai vismaz prātos jau šodien. Sarūkot studētgribētāju skaitam, ir vērts domāt arī par piedāvājumu tiem, kam jau ir augstākā izglītība. Tā ir iespēja tapt Latvijas Universitātei par tālākizglītības vai mūžizglītības centru,” piebilst Mārtiņš Brencis. Arī LU Medicīnas fakultātes dekāns Valdis Folkmanis ir pārliecināts, ka docētāju pulkā jābūt

vislabākajiem jomas speciālistiem: “Docētājiem teorētiski un praktiski ir jābūt stipriem, viņiem jābūt kā “zvaigznēm”, kas apmirdz studentus. Līdz ar labākajiem docētājiem pie mums nāk studenti. Ir svarīgi sagatavot ne tikai zinošu, bet arī tādu mediķi, kas spēj strādāt ar pacientu personalizēti. Tas iespējams tad, ja jau studiju laikā ar studentu strādā personalizēti.” Lai pilnveidotu akadēmiskā personāla kompetences, LU Medicīnas fakultātes mācībspēki bagātina savu angļu valodas prasmi, apgūst mūsdienīgu pedagoģisko didaktiku, dodas vieslekcijās uz ārvalstu partneraugstskolām, stiprinot starptautisko sadarbību. “Šaurībā nevar izdomāt plašas domas, bet plašums ļauj attīstīties arī sapņiem. Divdesmit gadu laikā šī ir pirmā vēsturiskā iespēja, kas ļauj būtiski uzlabot darbu. Torņakalna jaunās telpas ļauj strādāt starpnozaru līmenī, sadarbojoties fakultātēm un institūtiem, kas atrodas turpat. Ir izcila vieta, ko piepildīt ar pievilcīgu saturu studijās un pētniecībā.”

Modernas izglītības stūrakmens

Par modernas izglītības sistēmas stūrakmeni Mārtiņš Brencis nosauc arī pedagoģijas izglītības pārveidi. Šis process jau sācies, Latvijas

Universitātei kopīgi ar partneraugstskolām - Daugavpils Universitāti, Liepājas Universitāti, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju - izstrādājot jaunās studiju programmas izglītības un pedagoģijas jomā. LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne Malgožata Raščevska stāsta: “Pārmaiņas ir nepieciešamas, jo skolās trūkst jaunu speciālistu, kas būtu apguvuši mūsdienīgas, kompetenču pieejā pamatotas metodes un varētu intensīvāk veicināt jaunu mācību priekšmetu strandartu ideju ieviešanu vispārējā izglītībā. Tādā izglītībā, kas akcentē skolēnu caurviju prasmes: pašizziņ un pašvadību; domāšanu un radošumu; sadarbību un līdzdalību; digitālās prasmes. Likumsakarīgi, ka jāpārskata skolotāju iepriekšējo studiju programmu saturs un studijās izmantotās metodes, lai tās labāk kalpotu jaunās paaudzes skolotāju sagatavošanā.” Tādējādi jaunie skolotāji būs spējīgāki radīt labākus nākotnes risinājumus mācību procesā un vides attīstību iekļaujošā izglītībā. Latvijas Universitātes vadībā tiek izstrādātas četras studiju programmas. Pamatstudiju skolotāju profesionālajā programmā varēs studēt

dažādu priekšmetu skolotāji. Ir divas izglītības zinātņu maģistra studiju programmas: “Inovatīvas izglītības tehnoloģijas un dizains” un programma, kurā varēs iegūt dziļākas zināšanas vairākos moduļus: pedagoģijas, izglītības vadībā, cilvēku uzvedībā, iekļaujošā izglītībā un skolotāju profesionālās kompetences pilnveides jomā. Cits risinājums būs LU doktora studiju programmai, kas turpmāk būs kopīga četru augstskolu studiju programma, kurā katra augstskola piedāvās pētniecību noteiktā specializācijā. To aprobācija sāksies 2020. gada rudenī, akreditācija plānota 2022. gadā.

Par programmu

Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas mērķis ir nodrošināt programmas projektu īstenošanas atbilstību LU Stratēģiskajam plānam 2010.–2020.gadam, Attīstības stratēģijai 2016.–2020. gadam, Pedagogu izglītības attīstības plānam, Studiju programmu attīstības un konsolidācijas plānam, programmas projektu aktivitāšu savstarpējo koordināciju, nepārklāšanos, sinerģiju, efektīvu programmas projektu finansējuma izmantošanu, nodrošināt informācijas apmaiņu, identificēt, novērst vai

samazināt kopējos un katra atsevišķā projekta riskus un to ietekmi uz īstenošanu. Programma sniegs tiešu ieguldījumu vismaz 80 dažāda līmeņa studiju programmu pilnveidē, izstrādē un uzlabošanā, vispārlietojamo prasmju moduļu izstrādē dažādu līmeņu studējošajiem, vismaz 280 akadēmiskā personāla kompetenču paaugstināšanā, vismaz 100 vadības personāla kompetenču paaugstināšanā, vismaz 45 doktorantu iesaistē akadēmiskajā darbībā, vismaz 65 viesmācībspēku iesaistē, projektu atbalsta centra izveidē, kvalitātes vadības sistēmas atjaunošanā, IT sistēmu pilnveidošanā un uzlabošanā. Sagatavojusi: Kitija Balcare, LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas komunikācijas vadītāja

LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas pamatā ir Eiropas Savienības struktūrfondu finansētie projekti: SAM 8.2.1. “Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība, pedagoģija un sports” studiju programmas”; SAM 8.2.2. “Akadēmiskā personāla atjaunotne un kompetenču pilnveide Latvijas Universitātē” un SAM 8.2.3. “Labākas pārvaldības nodrošināšana Latvijas Universitātē”; ERASMUS+ projekts “Entrance to future education” (EFE); ERASMUS+ projekts “Understanding, Learning and Improving Soft Skills for Employability” (ULISSE); ERASMUS+ projekts “Modernization of Doctoral Education in Science and Improvement of Teaching Methodologies (MODEST)”

Zinātņu māja ir atklāta! Laipni lūdzam!