Alma Mater 2019. gada vasara

ISSN 1691-8185

Ķīmiķe, kas māk uzšūt tautas tērpu Latvijā pēta Senās Ēģiptes papirusus

TEOLOĢIJA –

akadēmiska disciplīna?

Personalizētā medicīna un IT Maldi par energoefektivitāti

Dienas kārtībā – Tehnoloģiju māja

2019#2

WWW.LU.LV

Apvienoto Nāciju Organizācija 2019. gadu ir pasludinājusi par Starptautisko ķīmisko elementu periodiskās tabulas gadu. Viens no cilvēkiem, ar kuriem tabula asociējas, Dmitrijs Mendeļejevs, bija zinātnieks ar daudzpusīgām interesēm un spilgta personība. Viņš ne tikai publicēja (pirms 150 gadiem) savu periodiskās tabulas versiju, bet bija viens no aktīvākajiem cīnītājiem tā laika Krievijā pret t. s. spiritismu, ziedoja naudu cīnītājiem par neatkarību no Osmaņu impērijas Bosnijā un Hercegovinā, strīdējās ar rakstnieku Ļevu Tolstoju par ekonomikas jautājumiem, savukārt ar brāļiem Nobeliem par to, kur pareizāk būvēt naftas pārstrādes rūpnīcas, dedzīgi atbalstīja sieviešu tiesības, veicināja metriskās sistēmas ieviešanu Krievijā, toties dzīves laikā nepieņēma radioaktivitātes atklāšanu, saucot to par alķīmiju. Šajā Alma Mater ir daudz sarunu ar Latvijas Universitātes sistēmā strādājošiem pētniekiem – fiziķi, teologu, ķīmiķi, ģeogrāfu utt. Būtu nedaudz savādi, ja es savus sarunas biedrus salīdzinātu ar Mendeļejevu, bet runa ir par to, ka mūsu zinātnieki tāpat interesējas par jautājumiem, kas ar viņu specialitāti nav tieši saistīti, sarunu laikā joko, sadusmojas, izsaka viedokļus, kuriem, iespējams, nepiekristu viņu kolēģi. Šopavasar viens no informatīvajā laukā visbiežāk pieminētajiem notikumiem zinātnē bija t. s. melnā cauruma M87 galaktikā “portreta” publicēšana. Atstājot skaļos virsrakstus

uz to autoru sirdsapziņas, akadēmiskajās aprindās netrūka piezīmju par to, ka notikuma nozīme ir nevis kādu principiāli jaunu zināšanu iegūšana, bet veids, kādā tika veikti novērojumi. Kolaborācijā Event Horizon Telescope apvienojās vienpadsmit observatorijas dažādos kontinentos. Ļoti vienkāršoti izsakoties, lai rezultātu sasniegtu, bija nepieciešama ļoti precīza, saskaņota rīcība, un no šā viedokļa patiešām atzīmējamais sasniegums ir saistīts ar zinātnes infrastruktūru, izcilu sadarbības līmeni.

Arī mēs šajā Alma Mater numurā esam centušies kaut nedaudz aprakstīt zinātnes infrastruktūras aspektu – Latvijas Universitātes rīkotos seminārus, konferences, izdotās grāmatas un pētniecības infrastruktūras projektus –, jo tas ir ļoti svarīgs zinātnes attīstībai, lai cik ļoti gribētos teikt, ka galvenais ir individuāla pētnieka “smadzenes”.

Noslēgumā jāmin, ka šogad Latvijas Universitāte svin savu simtgadi.

Iztikšu bez patētikas. 1703. gadā superintendants un universitātes prokanclers Nikolauss Bergiuss ierosināja pārcelt Pērnavas akadēmiju uz Rīgu, savukārt Rīgas rāte 4. septembrī vēstulē Karaliskās kancelejas kolēģijai lūdz to nedarīt, norādot, ka pilsēta nav piemērota universitātes ierīkošanai. Jācer, ka trīs gadsimtu laikā varas cilvēki Latvijas teritorijā ir iemācījušies labāk saprast izglītības un zinātnes nozīmi.

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2019 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: Māris Zanders un LU Akadēmiskais apgāds FOTOGRĀFS: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments MAKETĒTĀJA: Ieva Tiltiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

Māris Zanders

PIRMĀ VĀKA FOTO: Shutterstock

Saturs 4 8

Zinātnē kļūdas arī ir rezultāts Bija zināms, ka viņi tur daudz strādā ar aminoskābēm, bet kurš varēja iedomāties, ka kāds paņems tieši to un ne citu aminoskābi?

Priekšstati par Seno Ēģipti nedrīkst palikt pagājušā gadsimta sākuma līmenī Mēs varam dažādi vērtēt šīs ēģiptiešu receptes un priekšstatus, bet – ja tās ir ļāvušas tik lielai populācijai pastāvēt, tad šai medicīnai ir bijusi nozīme.

16 8

grib izvēlēties sev reliģiju 12 Cilvēks kā preci lielveikalā Mēs redzam, ka cilvēkiem patīk kādus Jēzus vārdus izraut no konteksta, nesaprotot, ko Jēzus par šo jautājumu māca. medicīna, 16 Personalizētā precīzijas medicīna un gēnu banka Akadēmisko pētnieku izpētes lauks šobrīd ir praktiski neierobežots, lai izpētītu visus gēnus un to nozīmi cilvēka veselībā.

22

likumi nemainās 22 Fizikas atkarībā no naudas daudzuma “Moderna ēka” vairs automātiski nenozīmē lielus stiklojumus, jo tie līdzdarbojas āra temperatūras svārstībās, kuras cilvēkam, protams, nav komfortablas. gaisotne 26 Atbalstoša jaunajiem zinātniekiem Mūsu studentu komanda pērn ieguva pirmo vietu starptautiskā konkursā “Student Design Competition WC2018”, ko organizē Starptautiskā Medicīniskās un bioloģiskās inženierijas federācija. no zinātniskās laboratorijas 28 Ceļš uz ražošanu Mērķis ir atrast nišas, kas nav aizpildītas vai ir aizpildītas salīdzinoši maz. Jo skaidrs, ka dublēt kādu iekārtu Vācijā nav jēgas. notikumi 32 Nozīmīgi Latvijas Universitātē

28 3

Zinātnē kļūdas arī ir rezultāts Latvijas Zinātņu akadēmija, vērtējot jauno zinātnieku sniegumu, balvu ķīmijā piešķīrusi Latvijas Universitātes doktorantūras studentei Aijai Trimdalei par darbu “Nitrafurantoīna kristalizācija un iegūto kristālisko formu ietekmējošie faktori”.

Kādi bija priekšnoteikumi tieši šādas tēmas un izpētes virziena kopumā izvēlei? Piemēram, mani, kad studēju “vēsturniekos”, interesēja reliģisko sistēmu lokālās īpatnības, un tas nozīmēja pētīt luterāņu mācītāju Jāni Sanderu, teologu Voldemāru Maldoni un dievturus, lai gan neteikšu, ka visi šie aspekti likās vienlīdz interesanti.

4

Tad jāsāk ar iemeslu, kāpēc tu vispār nonāc Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Ir regulāri notiekošās Zinātnieku naktis, un es biju viens no tiem skolēniem, kas tādas apmeklēja. Un, lai gan interesants likās arī citās fakultātēs redzamais, Ķīmijas fakultāte bija visinteresantākā. Un tā nu es staigāju pa laboratorijām – “analītiķos” (analītiskās ķīmijas katedra – M. Z.)

kaut ko titrēja, “pilinājās”, ūdeņus skatījās; citās laboratorijās iekārtas tika izjauktas un apmeklētāji varēja apskatīties, kas tajās iekšā. Rentgena laboratorija atradās pirmajā stāvā – kā saka, pašiem sava republika. Tur bija profesors Andris Actiņš un mans vēlākais darba vadītājs Agris Bērziņš.

Viņi demonstrēja XRF metodi, kas ir fluorescentā analī­ze; ņēma no cilvēkiem gredzenus, monētas, lika un

projekts, pētījums vai kāds iepriekš nepabeigts cita maģistra vai bakalaura darbs. Manā gadījumā bija tā, ka sākumā es turpināju vienas citas meitenes darbu, novedu to līdz galam. Maģistra darbs jau bija vienā Agra projektā, un tagad disertācija arī ir vienā projektā.

Atvainojos par naivumu – ko nozīmē “novest līdz galam”?

Var arī nenovest?

Par ko tu brīnies? Katrā pētījumā tu vari darīt, darīt un darīt, un, kā saka, nav nedz gala, nedz malas. Tev pašam var likties: te viss ir izrēķināts, te viss ir izdarīts, pētījuma bloks ir pabeigts, un tad – kaut kāds viens eksperiments “izkrīt”, kaut kas ir citādāk! Un tad tu sāc skatīties, kāpēc, un tad izrādās, ka jārokas vēl dziļāk un dziļāk. Īsi sakot, tā tur arī nonāc pie tēmas.

Foto no Aijas Trimdales personiskā arhīva

“

Tev pašam var likties: te viss ir izrēķināts, te viss ir izdarīts, pētījuma bloks ir pabeigts, un tad – kaut kāds viens eksperiments “izkrīt”

skatījās, kas tur “iekšā”. Man tas bija “wow!” brīdis. Un tad es sapratu, ka gribu te atrasties.

Sāku studijas, biju “organiķos” (organiskās ķīmijas katedra – M. Z.), un centos profesoram Actiņam pierādīt, ka viņam jāpaņem mani savā grupā; tā gluži nav, ka tu izlem, kur tieši gribi strādāt, un tā arī notiek.

Man izdevās. Tēmas izvēli nosaka tas, kāds tava darba vadītājam ir

Pētnieka darbā vienmēr ir zināma spriedze starp fundamentālo zinātni un pētījuma praktisko pielietojamību. Kā tev “iet” šajā ziņā?

Iet traki, jo mūsu temats ir viens no fundamentālajiem pētījumiem, ko nevar izmantot praktiski šodien, un ir grūti pierādīt, ka kādam to vajadzēs šodien vai rīt. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka nākotnē to vajadzēs, piemēram, farmācijai, jo kristalizācijas kontrole agri vai vēlu būs ļoti nepieciešama. Respektīvi, šobrīd lielā mērā ir empīriskā metode – manuāli ej “cauri” visiem, teiksim, šķīdinātājiem un meklē.

Mūsu mērķis, vienkāršoti izklāstot, ir piesaistīt datoru, lai atvieglotu eksperimentālo procesu. Šis lauks ir plašs, jo patiesībā šajā virzienā darbs nopietni notiek tikai pēdējos desmit gados, izpētīts līdz galam īsti nav nekas. Tā mēs te cīnāmies.

Minēšu piemēru – dimerizāciju.

Dimerizācija ir divu vienādu molekulu savienošanās, veidojoties vienai lielākai molekulai. Man šķiet, ka manā kristālā dimēri ir, man ir jānoskaidro, kurā brīdī tie veidojas.

Es mēģināju ar infrasarkanajiem spektriem – likt dažādas šķīdumu koncentrācijas un tad skatīties. Un

5

LU doktorantūras studente Aija Trimdale saņem Jauno zinātnieku balvu. Balvu pasniedz Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Ojārs Spārītis un akadēmiķe Baiba Rivža

tad tu saproti, ka šī metode neder, jādomā cita. Divi mēneši darba – kaķim zem astes!

Tu, šķiet, nejauši aizskāri vienu no manām iecienītajām tēmām – vai mūsdienās pietiekami adekvāti tiek saprasts, ka arī negatīvs rezultāts… … ir rezultāts. Es varu izstāstīt par to, kā ir mūsu laboratorijā, un man uzreiz jāsaka, ka pie mums nav tik traki. Tu dari savu darbu un raksti, teiksim, publikāciju, balstoties uz tiem datiem, kādus tu esi ieguvis.

Tu neizvirzi mērķi kaut ko tieši atklāt, jo tad tiešām ir stress – atklāsi vai neatklāsi. Tu akumulē datus, jaunas zināšanas, un tad tu vari novērtēt, ko esi izdarījis, kas vēl jāizdara. Mums viena meitene raksta bakalaura darbu par bārija borātiem, un viņai ir konkrēts mērķis – iegūt konkrēti vienu savienojumu. Sintēze notiek tūkstoš grādos, karsēšana,

6

dedzināšana. Bet no darba vadītāja uzdevums ir, lai būtu ūdens vidē, normālos, kā saka, istabas apstākļos. Pagaidām pati viela viņai nav sanākusi, bet viņai “pa ceļam” ir sanākušas visādas citas “lietas”, ko es nevaru atšifrēt, jo tās nav datubāzē, tās nav aprakstītas. Vēl viņai jau ir kādas desmit metodes, kā iegūt savienojumu, ko mēs esam iesaukuši par “tetrakisu”, bet kas nav nekur aprakstīts. Respektīvi, būtībā ir negatīvs rezultāts – sākotnējo mērķi viņa nav sasniegusi, bet ir citi rezultāti, proti, iepriekš neaprakstīti savienojumi.

Tāpat publikācijas ir ļoti uzmanīgi jāskatās – ir sarakstīts, ka sanāk ar tādu un tādu metodi, bet ļoti daudzi neraksta par negatīvajiem rezultātiem, un tad tu kāp otru reizi uz tiem pašiem grābekļiem. Augsta līmeņa publikācijās kaut beigās būs minēts, ka “mēs mēģinājām arī…”, lai citi neatkārto kļūdas, un tas ir pareizi.

Kā tavā sfērā veidojas izpratne par starptautisko kontekstu? Vienkārši izsakoties, cik vēl kaut kur pasaulē nodarbojas ar “tavu” tēmu?

Pirmkārt, vienreiz gadā notiek kristalogrāfu lielā Eiropas konference, kurā tiek izrunāti hot topics.

Otrkārt, tu vari skatīties šaurāku tēmu, piemēram, es skatījos, ko viena grupa Somijā ir darījusi saistībā ar nitrofurantoīnu, lasīju visas viņu publikācijas.

Respektīvi, nav risks otrreiz izgudrot divriteni?

Var arī trešo un ceturto reizi…

Mums bija gadījums, kad mana kursa biedrene rakstīja Toma Rēķa vadībā maģistra darbu. Rēķis kādu laiku bija strādājis ārzemēs, un konkrētajā grupā viņi bija strādājuši ar aminoskābēm. Es vairs neatceros detaļas, bet lietas būtība bija tā, ka Rēķis bija izpratis konkrēto virzienu, mana kursa biedrene izvēlējās vienu aminoskābi,

sāka ar to strādāt, un gadījās tā, ka cita meitene, no tās ārzemju universitātes, kur Toms bija strādājis, bet kuru viņš nepazina, publicēja par to pašu aminoskābi savu maģistra darbu. Proti, bija zināms, ka viņi tur daudz strādā ar aminoskābēm, bet kurš varēja iedomāties, ka kāds paņems tieši to un ne citu aminoskābi?

Bija nedaudz sāpīgi. Zinātnē tā var gadīties.

pietiek ar konferencēm, arī ar darbu aizstāvēšanu tepat Latvijas Universitātē, jo, ja tā var formulēt, šie cilvēki padziļināti interesējas par kādu tēmu tavā vietā. Piemēram, arī man bija ļoti interesants Bior veiktais pētījums par to, vai un cik lielā mērā zāles, ko mēs lietojam, piemēram, ibumetīns, vēlāk nonāk ūdeņos, tostarp Daugavā. Nav, kā saka, mans lauciņš, bet mēs ar kolēģiem to ļoti apspriedām.

“

Kad žurnālisti runā ar jaunajiem zinātniekiem, tad visbiežāk jautājums par nākotnes plāniem reducējas uz to, vai viņi “brauks prom vai paliks Latvijā”. Mani interesē cits aspekts – pētījumu virziena būtiska maiņa.

Paskaidrošu ar piemēru no Krievijas – tur daudzi, kuri

Ļoti daudzi neraksta par negatīvajiem rezultātiem, un tad tu kāp otru reizi uz tiem pašiem grābekļiem Cik augsts tavā nozarē ir specializācijas līmenis? Vai var būt situācijas, kad tu īsti nesaproti kolēģus – ķīmiķus? Formulēšu citādi. Tu man esi “ķīmiķis”, un es no tevis gaidu atbildes par “visu ķīmiju”.

Kad tu sāc studēt ķīmiju, tu iegrauzies tomēr visās ķīmijas nozarēs. Tu iemācies pamatus visām.

Vienkāršākos mehānismus organiskajā sintēzē, visas klasiskās titrēšanas “lietas” analītiskajā ķīmijā, līdzīgi fizikālajā ķīmijā. Pēc tam, protams, sākas priekšmetu izvēle. Tomēr praktiski ir tā, ka elementāri nepietiks kredītpunktu, ja tu paziņosi, ka mācīsies tikai, piemēram, fizikālo ķīmiju.

Ja mēs runājam jau par jauno pētnieku posmu, tad par sevi varu teikt: jā, smagi “kapāju”, un publikācijas es lasu lielākoties tikai savā jomā. Lai gan, ja es izlasu publikācijā, ka kolēģi izmanto tādu vai citādu spektru, man ir pamatzināšanas par to, kas šie spektri ir, un es varu brīvi komunicēt ar saviem kolēģiem, ja man, teiksim, kaut kas nepieciešamas no “analītiķiem”. Lai būtu lietas kursā par kopumā ķīmijā notiekošo, manuprāt,

bija matemātiķi, sāka strādāt bioinformātikā.

Atbildēšu secīgi. Kad biju ieguvusi bakalaura grādu, bija elementārs jautājums par ienākumu avotiem, un es sāku strādāt Grindex. Un es sapratu, ka šis sektors nav man – pārāk daudz birokrātijas, savstarpējas norobežošanās, kad citus īsti neinteresē, ko tu dari. Esmu ļoti priecīga, ka strādāju Latvijas Universitātē. Savukārt, ja runa ir par citu virzienu ķīmijas zinātnē, – šaubos. Turklāt es tāpat nesūdzos par dažādību dzīvē. Es esmu ķīmiķe, es dziedu korī, es nodarbojos ar visādiem rokdarbiem – uztaisīju pati savu tautas tērpu! –, un vēl es esmu sākusi interesēties par japāņu kultūru un mācīties kandži (haņu zīmes, kas tiek izmantotas mūsdienu japāņu rakstībā – M. Z.).

Sagatavojis Māris Zanders

Foto no Aijas Trimdales personiskā arhīva

7

Priekšstati par Seno Ēģipti

nedrīkst palikt pagājušā gadsimta sākuma līmenī 8

“

Fundamentāla īpatnība ir arī tā, ka ārsts nav profesija, kas tiek mantota

Prestižā grāmatu konkursa “Zelta ābele 2018” kategorijā “Zinātniskā literatūra” gada balvu saņēma Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds un māksliniece Baiba Lazdiņa par profesora Valda Segliņa monogrāfiju “Senās Ēģiptes medicīnas papirusi”. Ar grāmatas autoru sarunājas Māris Zanders.

Vai jums ir versija, kādēļ medicīna tik ļoti attīstījās tieši Senajā Ēģiptē, ja patur prātā, ka līdzvērtīgi sarežģīta un attīstīta sabiedrība bija arī, piemēram, Senajā Divupē?

Divupes civilizācija, iespējams, ir daudz senāka, nekā mēs līdz šim esam domājuši. Bet! Divupes civilizācijai raksturīgi ir tas, ka tās ir pilsētas – polisas, ja izmantojam šo terminoloģiju, kas vairāk pierasta, runājot par Seno Grieķiju. Pilsētas – polisas, ap kurām ir kaut kāda okupācijas zona. Un tās ir ļoti mainīgas, līdz ar to mēs nevaram runāt par vienotu civilizāciju. Tāpat jāņem vērā lielo upju, Tibras un Eifratas, veidotie dabas apstākļi. Ikgadējie plūdi ir daudzmaz prognozējami, bet, ja augštecēs sniega klājumi kūst nevienādi, tad veidojas ekstremāli plūdi, kas savukārt nav paredzami un kas noslauka visu. Līdz ar to šajā reģionā bija apgrūtināta ilgstošas tradīcijas, tostarp medicīnas aprūpi skarošās, izveidošanās.

Izveidojās daudzmaz vienota ticība, ticība lielumiem, kas maz mainās, piemēram, zvaigznēm. Tāpat par stabiliem lielumiem mēs varam saukt skaitļus, un numeroloģijā Divupe sasniedz ļoti augstu līmeni. Ēģiptes situācija zināmā mērā bija pretēja. Ir upes ieleja, fiksēta vide, veidojas vienlaidus apdzīvotība. Vienlaidus! Un arī ļoti liela, blīva apdzīvotība, jo zeme spēj dot trīs ražas ik gadu. Jau laikposmā 2600.– 2400. gads pirms mūsu ēras mēs varam runāt par apmēram septiņiem miljoniem iedzīvotāju. Šī civilizācija ir diezgan noslēgta pret ārējo pasauli, un vēl kā priekšnoteikums noteikti minama vienotas valsts pastāvēšana. Iepriekš teiktais nozīmē labākas zināšanu pārneses iespējas. Valsts pārvaldes migrācija starp pilsētām nozīmē, ka ceļo ne tikai birokrātija, bet arī ārsti un viņu zināšanas. Fundamentāla īpatnība ir arī tā, ka ārsts nav profesija, kas tiek mantota, šo amatu negarantē vecāku nopelni…

Tas, protams, uztur, kā saka, tonusu zināšanu veidošanā.

Svarīgi arī tas, ka ir unificēta rakstība. Tas nenozīmē, ka visi prot

lasīt, bet būtiskais ir tas, ka visā lielajā impērijā raksti tiek saprasti, interpretēti vienādi. Teksts nav daudznozīmīgs. Un tam ir liela nozīme arī medicīnā – augi, augu daļas, akmeņi – aprakstītā veidā visos tekstos nozīmē precīzi to, ko tie nozīmē.

Vēl noteikti jāpiemin tas, ka ēģiptieši ieviesa ļoti precīzus svarus. Senajā Divupē jaunu šķirņu izveide un kultivēšana attiecās tikai uz kultūraugiem, kas saistīti ar pārtiku. Tam ir arī savs loģisks pamats, jo ražas iegūšana neprognozējamu plūdu vai savstarpēju karu apstākļos ir ļoti svarīga. Savukārt Senajā Ēģiptē iekšējo karu nav, un kultivēšanu var attiecināt arī uz ārstniecības augiem.

Mēs varam dažādi vērtēt šīs ēģiptiešu receptes un priekšstatus, bet – ja tās ir ļāvušas tik lielai populācijai pastāvēt (protams, ar neizbēgamiem “atbirumiem”, atvainojos par cinismu), tad šai medicīnai ir bijusi nozīme. Pat ja dažkārt lielāka nozīme bija sirdzēja ticībai, nevis receptes satura atbilstīgumam kaites ārstēšanai.

Savukārt šī ticība izrietēja no tā, ka ārstu, teiksim tā, sertificēšana notika centralizēti, tempļos. Ārstu reitings attiecīgi bija ārkārtīgi augsts.

Ir tāda vienlīdz pareiza un skumja tēze, ka bojā gājušo avotu ir objektīvi vairāk nekā saglabājušos, un mēs faktiski izdarām secinājumus, vadoties no mazākās daļas. Jūs esat strādājis ar ļoti lielu tekstu apjomu, kas apkopoti grāmatā. Vai ir sajūta, ka šis apjoms būtiski nepalielināsies?

Varbūt vēl priekšā avotu atklājumi, kas turklāt būtiski mainītu priekšstatus par to, kāda ir bijusi seno ēģiptiešu medicīna?

Domāju, ka “lieli brīnumi”, ar to saprotot jaunus tekstus, nav paredzami, tomēr mūs sagaida vairākas ļoti interesantas tēmas. Pirmkārt, vai šīs zināšanas to senākajā posmā ir pašu seno ēģiptiešu radīts “produkts”? Mēs pagaidām ļoti slikti zinām zināšanu pārnesi no citām kultūrām. Piemēram, ar šumeru kultūru. Jo radīt jaunas zināšanas tādā apjomā pilnīgi autonomi, liekas mazticami. Otrkārt, interesants ir

9

laiks – apmēram trīssimt gadu ilgs periods –, kad Ēģiptē ienāk grieķu-romiešu kultūra, kas lielā mērā iznīcina, piemēram, zināšanas par ārstniecības augiem, aizstājot tos ar ķīmiskām vielām. Tā ir mijiedarbība, “virtuve”, no kuras vēlāk izveidojas Eiropas medicīna, un par šo “virtuvi” vēl var uzzināt daudz jauna.

Mēs zinām, ka ēģiptieši faktiski bija vienīgie ārsti, kas apkalpoja romiešu leģionus, bet vēl jau paliek, piemēram, Mazāzijas reģions – kāda tur bija mijiedarbība? Kā ēģiptiešu zināšanas izplatījās un modificējās, piemēram, ar berberu cilšu starpniecību ģeogrāfiskajā virzienā, kur mūsdienās ir Lībija? Ir zināms, ka tās transformējoties saglabājās Nūbijā, kas mūsdienās būtu Sudānas teritorija, bet arī tur ir pētāmi jautājumi.

seno ēģiptiešu tekstos ir runa?

Es vulgarizēšu – lai gan cilvēka organisma funkcionēšanas principi diez vai ir būtiski mainījušies, tomēr var gadīties, ka “drudzis”, kā mēs to saprotam mūsdienās, nav tas pats “drudzis”, par ko runāja senie ēģiptieši.

Jautājums vietā – ik gadu pasaulē trīs četras publikācijas ar augstu citējamības rādītāju ir tieši par diagnostikas problēmām. Turklāt šī specifiskā konteksta tēma attiecas ne tikai uz to, vai mēs runājam par vienu un to pašu vīrusu; ir augs ar tā īpašībām šā auga piejaucēšanas periodā, un jautājums ir par to, vai un kā šīs īpašības laika gaitā mainās. Piemēram, ekstrakts, kas iegūts no vīģēm mūsdienās, un no vīģēm iegūtais ekstrakts Senajā Ēģiptē atšķiras.

Ja runājam par interpretācijas problēmām, cik lielā mērā mēs šodien saprotam, par kādām īsti veselības problēmām šajos

Ir kultūras, piemēram, grieķu tās pirmsākumos, kurās atziņas medicīnā vairāk vai mazāk iekļaujas lielākā priekšstatu

“

Par Seno Ēģipti rakstītais daudzos gadījumos atspoguļo to zināšanu līmeni, kāds par šo kultūru bija pirms Pirmā pasaules kara

sistēmā par pasaules uzbūvi.

Ja mums ir četras pamatstihijas, tad tās ietekmē cilvēka veselību un tādā garā. Vai Ēģiptē bija līdzīgi, vai arī zināšanas medicīnā pastāvēja savrupi?

Mēs redzam, ka reliģisko priekšstatu ietekmē seno ēģiptiešu priekšstati par cilvēka anatomiju ir

Valda Segliņa grāmatu izstādes atklāšana un monogrāfijas “Senās Ēģiptes medicīnas papirusi” atvēršana

10

nulles līmenī, un tas viņus ierobežo gadījumos, kad jāveic ķirurģiska iejaukšanās. Lieta tā, ka reliģiskie priekšstati aizliedz ārstam pieskarties cilvēka ķermenim pēc cilvēka nāves, un līdz ar to zūd it kā loģiskā iespēja pētīt cilvēka anatomiju, izmantojot mirušo ķermeņus. Tā visa dēļ diagnozes ir kvalitatīvi vājas, orgāni tiek sajaukti… Paradokss – ja vien netiek pārkāpti šādi reliģisko priekšstatu noteikti aizliegumi, viņi bija ļoti pragmatiski. Piemēram, ļoti augstā attīstības līmenī bija matemātika. Katru otro gadu notika mājlopu uzskaite visā valsts teritorijā, tātad viņi rēķināja savus resursus, bet šo resursu tālākajā izmantošanā šāda aprēķina nav, jo, redz’, tās ir dieva radības. Šis būs nelabs salīdzinājums, bet te prātā nāk valsts plāni PSRS laikā – akadēmiski korekti uzrakstīti, savukārt to izpilde bija tāda, kāda nu tā bija.

Man ir izveidojies priekšstats par zināmu netaisnību attieksmē

pret Seno Ēģipti. Tā mūsdienās asociējas ar mūmijām un piramīdām, savukārt intelektuālā tradīcija tiek atvedināta no antīkās Grieķijas, it kā tādas Ēģiptes nebūtu bijis. Šāds kļūdains priekšstats tiešām ir, un tam ir vēsturiski iemesli.

Seno ēģiptiešu rakstīto ilgstoši neviens vispār izlasīt nevarēja – šī izlasīšana puslīdz sākās 19. gadsimta 70.–80. gados. Savukārt grieķu kultūra ienāca jau Renesanses periodā – kaut ar tulkojumu arābu valodā starpniecību. Tas ir būtiski agrāk, vai ne? Šīs valodas nezināšanas dēļ enciklopēdiskos izdevumos latviešu valodā mūsdienās par Seno Ēģipti rakstītais daudzos gadījumos atspoguļo to zināšanu līmeni, kāds par šo kultūru bija pirms Pirmā pasaules kara. Ir bijis ļoti ilgs pārrāvums.

Atklāti sakot, te man jāmin arī paša motivācija savākt vienkopus šos tekstus latviešu valodā, kas, teiksim tā, nav pati izplatītākā valoda. Tas

nav prātīgi, bet – es gribu panākt, lai pārvarētu kavēšanos, kas mērāma gandrīz gadsimta garumā, vismaz ir tekstu bāze, ar kuru citiem pētniekiem Latvijā strādāt. Es jau neko neatklāju, es sagatavoju vidi turpmākiem pētījumiem. Līdzīgi, starp citu, ir ar Seno Divupi – mūsu priekšstati par to sakņojas pagājušā gadsimta divdesmito gadu priekšstatos… Šķiet būtiski pieminēt vēl citu aspektu, kas ietekmē mūsu zināšanu apjomu par šīm kultūrām. Mēs tā laika reliģiju primāri uztveram kā aizliedzošu, ierobežojošu, bet, manuprāt, šāda interpretācija izriet no mūsu pašu mūsdienu racionalitātes.

Senie ēģiptieši to uztvēra citādi. Viņi skatās uz ziedu, un viņiem šis zieds ir brīnums, jo viņiem šāda zieda parādīšanās nav pašsaprotama, obligāta. Iespējams, mums noderētu kaut ko pamācīties no viņu pasaules uztveres, kas bija atvērtāka, ne tik saskaldīta.

11

Latvijas Universitātes 77. starptautiskās konferences Teoloģijas fakultātes sekcija “Reliģija: iedomātais un reālais” bija ne tikai daudzveidīga tēmu izvēlē, bet arī ar polemikas elementiem.

Ar profesoru, teoloģijas doktoru un mācītāju Ralfu Kokinu sarunājas Māris Zanders.

12

Cilvēks grib izvēlēties sev reliģiju kā preci lielveikalā Savā uzrunā jūs brīdinājāt neaizrauties ar citām reliģijām raksturīgu elementu un jēdzienu ieviešanu kristīgajā praksē.

Subjektīvi es sliecos piekrist jūsu novērotajam, bet mans jautājums ir – kāpēc šādi, teiksim tā, difūzijas procesi notiek? Tas ir veids, kādā baznīca mēģina modernizēties, kļūt atvērtāka?

Labs jautājums, uz kuru tik vienkārši nemaz nevar atbildēt. Mēs zinām, ka katra reliģija savā būtībā ir sevī noslēgta sistēma, kurā ir konkrēts saturs, iekšējā loģika, noteikta terminoloģija un tamlīdzīgi. Ir vairāki izskaidrojumi notiekošajam. Viens no

“

Bibliskajā reliģijā ticība nav kaut kas tāds, ko es pats tagad nolemju, gribu, pats izvēlos atbildes

tiem aicina raudzīties, kas šajā laikmetā ir jauns, nav bijis citos. Un tad var minēt informācijas pārbagātību, steigu, stresu, kas vairumam cilvēku

rada sajūtu par viņu dzīves falšumu, mudinot meklēt kaut ko īstu un patiesu. Un viņi to mēģina paši saviem spēkiem. Otrs veids atbildēt ir, lietojot mūsu vispārējo, dabisko reliģiozitāti. Ikviens cilvēks savā būtībā ir reliģioza būtne. Mums visiem ir kaut kāda nojauta, ka pasaule nav tikai tāda, kādu mēs to saredzam un kā mēs par to domājam. Šos jautājumus par jēgu var uzdot dažādi – izmantojot mākslu, teātri, mūziku.

Atvainojos, ka pārtraucu, bet tas nozīmē, ka runa ir par “zviedru galdu” – indivīds, kurš ir jēgas meklējumos, kaut ko paņem no viena trauka, kaut ko no otra un vēl kaut ko no trešā.

Jā, tā tas mūsdienu pasaulē notiek. Ir šī iedzimtā reliģiozitāte, un cilvēks meklē veidus, kā to piepildīt.

Tomēr es vēl gribēju pieminēt trešo iespējamo skaidrojumu – cilvēks uzzina pārāk daudz no visādām sistēmām, un viņš vairs tā īsti nav iesakņojies nevienā. Mēs to labi redzam arī Latvijas sabiedrībā. Vairums, ja viņiem pajautātu, piekristu, ka ir par kristīgām vērtībām, bet daudzos gadījumos tā ir tāda formāla piederība pie kristietības. Es jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus kalpoju luteriskajā baznīcā kā ordinēts garīdznieks, un es atļaušos apgalvot, ka liela daļa cilvēku kristās un iesvētās tāpēc, ka vēlas laulāties baznīcā.

Un tāpēc, ka daudzi ir zaudējuši īstu piederību, viņi paši cenšas kaut ko atrast. Bet tas ir nonsenss! Cilvēks grib izvēlēties sev reliģiju līdzīgi kā preci lielveikalā.

Pieņemu, šim cilvēkam liekas, ka šādi viņš iegūst plašāku skatījumu.

Nu, tātad tā ir pārliecība, ka es pats ar savu saprātu, ar to, kā es jūtu, esmu tā pēdējā instance, kas var izlemt, kas man der un kas man

“

Man ir ļoti grūti runāt par cilvēka garīgās izaugsmes ceļu, ja kristietība tiek kompilēta ar pagānismu vai, pareizāk sakot, neopagānismu, vai ar hinduisma un budisma satelītkustību populārajām, rietumnieciskajām interpretācijām 13

neder. Līdz ar to mēs vidēja cilvēka reliģiozitātē redzam dažādu sistēmu elementu sajaukumu, lai gan šie elementi jau virspusējā līmenī patiesībā ir konfliktējoši, loģiski pretrunīgi. Mēs arī redzam, ka cilvēkiem patīk kādus Jēzus vārdus izraut no konteksta, nesaprotot, ko Jēzus par šo jautājumu māca. Es varu tikai atkārtot: ja mēģina konstruēt sistēmu ar daudziem, pretējiem elementiem, tad galu galā, kā saka, ir ne šis, ne tas. Reliģiju tipu nošķīrumi ir objektīvi – ir dabas reliģijas, ir senču reliģijas, psiholoģiskās, ir reliģijas, kas top, mēģinot atbildēt

“

Savā pastorālajā darbā redzu, ka viena no cilvēka dzīves lielākajām problēmām ir viņa totālā sadrumstalotība – vienā kontekstā tu it kā esi kaut kas viens, citā – kaut kas cits, beigās tu pats nesaproti, kas esi

uz jautājumiem par jēgu. Ir monoteiskās, atklāsmes reliģijas – jūdaisms, kristietība un zināmā mērā arī islāms.

Un es gribētu atgādināt, ka bibliskajā reliģijā ticība nav kaut kas tāds, ko es pats tagad nolemju, gribu, pats izvēlos atbildes. Tā ticība jūdaismā un kristietībā neveidojas. Ticība ir strukturēta atbilde ar konkrētu saturu uz Dieva vēsturisko atklāsmi. Nevis “Dievs kaut kādā veidā atklājās manā dvēselē”, “es jūtu Dieva klātbūtni” – tā ir vispārējā reliģiozitāte.

Jautājums ir, vai tas, par ko jūs runājat, nav bijis arī agrāk. Es atgādināšu pērn iznākušo rakstu

14

krājumu Sievietes reformācijas ceļā, kur jūs ironiski rakstāt par starpkaru periodu: “Atbilstoši tā laika pasaules aktuālajām tendencēm Dievs darbojas caur Jēzu, kurš latvju zemē un tautā dažkārt parādās kā samērā grotesks un neass tēls – tajā laikā darinātajās altārgleznās Jēzus sastopams drīzāk kā ziemeļnieks ar gariem, gaišiem matiem, gaišās un plandošās drēbēs tērpts, viņš staigā pa Latvijas pļavām un ciemiem, nevienam netraucēdams, viņš klusi kaut kur lauka malā ar dažiem (kas tobrīd nav aizņemti svarīgākās lietās, piemēram, zemes darbos) mēdz pasērst. ..

Jēzus kā reliģiozitātes iedibinātājs, pastāvošās politiski sociālās kārtības un tradicionāli latviskā dzīvesveida un pasaules uzskata svētītājs un sargātājs, nevis dzīves un cilvēka pārveidotājs.”

(Smejas.) Jā, galvenais, lai mūs netraucē… Skaidrs, ka, ja tā var teikt, parasto cilvēku ticība vienmēr atšķirsies no kanoniskās mācības, to mēs redzam visas vēstures garumā.

Tomēr es vienalga domāju, ka reliģija saglabā jēgu tikai tad, ja tā paliek savas sistēmas ietvaros. Man ir ļoti grūti runāt par cilvēka garīgās izaugsmes ceļu, ja kristietība tiek kompilēta ar pagānismu vai, pareizāk sakot, neopagānismu, vai ar hinduisma un budisma satelītkustību populārajām, rietumnieciskajām interpretācijām (respektīvi, pat ne ar hinduismu vai budismu). Bet es piekrītu, ka neatbilstību var redzēt arī daudz senāk.

Piemēram, Romas impērijā, kur bija oficiālā reliģija, bet vienlaikus tika praktizēti privāti rituāli; problēmas sākās tad, ja kaut ko sāka uzspiest ar varu. Vēlīnā hellēnisma laikmetā mēs redzam Romas un austrumu reliģiju mistrojumu, un liekas, ka viss ir labi, visi kaut kā sadzīvo. Bet mēs redzam, ka sekas ir stagnācija, arī garīgā – jo katrs taču izdzīvo savu privāto reliģiju, uzskatus. Un arī tā var kādu laiku dzīvot, kamēr parādās cilvēki, kuri savu ticību uztver nopietni un sāk uzdot jautājumus. Vai tā tiešām ir Jaunās Derības ticība, vai arī te ir visi šie 4. gadsimta kompromisi ar

pagānismu, visi šie viduslaiku murgainie uzslāņojumi. Līdzīgi ir mūsdienās – spriedze rodas, kad kāds savu ticību sāk ņemt nopietni. Atgriežoties pie mūsdienu cilvēka apjukuma, jāmin arī globalizācija kā iemesls.

Es neesmu karojošs antiglobālists, tomēr, manuprāt, kultūras un mentalitātes sajaucas ne jau to labākajās izpausmēs.

Un tomēr – varbūt ir jāpieņem kā neizbēgamība reliģijas interpretāciju daudzveidība, vienkāršošanas elementi, un no svara patiesībā ir tas, vai saglabājas grupas, kas iznes sākotnējo versiju? Vai arī tā ir pārāk snobiska pozīcija?

Kristietības vēsturē mēs redzam elitāras kustības – piemēram, 2. gadsimtā tāds bija gnosticisms. Neliela, noslēgta, intelektuāli augsta līmeņa grupa. Jūdaisma domāšana savā būtība arī ir elitāra. Lai spētu diskutēt par Toras likuma prasībām konkrētā jautājumā, vispirms ir jāspēj to intelektuāli “pavilkt”, nevis vienkārši, kā saka, atstāstīt saturu. Kristīgā teoloģija savukārt ir gan elitāra savā sholastikā, gan ar antielitāru vēstījumu, kas saka – ticību var nest arī vienkārši cilvēki. Bībele ir fenomenāla grāmata, jo tās galvenās lietas tajā, kas vajadzīgas tev kā cilvēkam, tevis pestīšanai, ir uzrakstītas tā, ka tās var saprast ikviens, arī tāds, kurš knapi spēj trīs teikumus izlasīt. Un pilnīgi citā līmenī tā atklājas izglītotam cilvēkam. Tātad teoloģijā pētīt un domāt par kādu tēmu var bezgalīgi, arvien jaunā kontekstā.

Atgriežoties pie jūsu jautājuma, es redzu, kā laika gaitā ir mainījusies cilvēku uztvere. Agrāk tu varēji aizraut ar saviem vārdiem, taču tagad tas tā vairs nefunkcionē – ir jādomā, kā ieinteresēt. Ieinteresēt, ieintriģēt.

Katram no mums vajadzētu dzīvot atbilstoši tam, kas mēs katrs esam.

Cilvēkam vajadzētu būt viengabalainam, bet cik no mums tādi ir? Es savā pastorālajā darbā redzu, ka viena no cilvēka dzīves lielākajām problēmām ir viņa totālā sadrumstalotība – vienā kontekstā tu it kā esi kaut kas viens, citā – kaut kas cits, beigās tu pats

Latvijas Universitātes profesors teoloģijas doktors Ralfs Kokins

nesaproti, kas esi. Reliģijas psiholoģija, reliģijas socioloģija mums saka, ka reliģija ir bezjēdzīga un graujoša, ja tā ir nošķirta no cilvēka dzīves tādā izpratnē, ka ir “garīgie jautājumi” un tad ir “reālā dzīve”. Tā nevar būt, ka ir kaut kāda “iekšējā reliģiozitāte”, kas tavā dzīvē tieši neizpaužas. “Lai tas paliek manā iekšējā pasaulē, bet reālā dzīve ir reālā dzīve.” Šāds uzskats nozīmē, ka cilvēks negrib strādāt ar sevi, pilnveidot sevi, grib peldēt pa straumi.

Kā jūs redzat attiecības starp reliģijas pētniecību un teoloģiju?

Cilvēks var pētīt reliģisku tekstu – turklāt visnotaļ atzīstamā līmenī –, pats neticot tā saturam.

Manuprāt, tā ir normāla zinātniska nodarbošanās. Mans jautājums ir par proporcijām starp zinātniskas intereses un ticības mudinātu darbošanos.

Man personīgi atbildēt ir ļoti vienkārši, jo esmu gan profesors un vadošais pētnieks, gan mācītājs

“

Latvijā mēs redzam nenormālu situāciju, kad teoloģija skaitās akadēmiska disciplīna un ir naidīgās attiecībās ar baznīcu

ar zināmu pieredzi, regulāru darbu draudzē. Un varu teikt, ka teoloģija man ļoti palīdz mācītāja darbā – pirmām kārtām palīdz atbildēt uz maniem paša grūtajiem jautājumiem.

Un es arī zinu, ka teoloģiskās izglītības nepietiekamais līmenis ir viena no lielākajām problēmām šodienas baznīcā, arī Latvijā. Garīdznieki nav teoloģiski izglītoti, un tas apgrūtina mūsu sarunu ar cilvēkiem. Saprotot

jūsu jautājumu, es teiktu, ka teoloģijā ir jautājumi, kurus noskaidrot var faktiski ikviens, un ir jautājumi, kas izriet no reliģiskās pieredzes. Mūsdienu Rietumu pasaulē formāli var būt tā, ka teologs ir neticīgs cilvēks, bet mana atbilde ir – nē, pēc būtības tā nevar būt. Es zinu, ka daudzi kolēģi man nepiekristu, bet tāda ir mana dziļākā pārliecība. Es arī studentiem saku: ja tie nav jūsu pašu eksistenciālie jautājumi, jūs teoloģiju nesapratīsiet. Vēl jāmin, ka teoloģija ir ļoti svarīga pašas baznīcas iekšējai refleksijai. Baznīcai ir nepieciešama kritiska pašrefleksija, bet Latvijā mēs redzam nenormālu situāciju, kad teoloģija skaitās akadēmiska disciplīna un ir naidīgās attiecībās ar baznīcu, jo baznīca uzskata, ka jebkādi kritiski jautājumi izārdot ticību, savukārt “akadēmiķi” uzskata baznīcu par atpalikušu un tumsonīgu. Akadēmiskajai teoloģijai vajadzētu būt daļai no baznīcas būšanas, un baznīcai nevajadzētu teologu kritiku uztvert kā tās autoritātes graušanu.

15

Personalizētā medicīna, precīzijas medicīna un gēnu banka Pēteris Apinis Personalizētā medicīna ir medicīniskās aprūpes pielāgošana katra pacienta individuālajām īpatnībām. Pretēja domāšana globālajam biznesam, kas alkst pārdot apēšanai katrai zemeslodes sievietei pa vienai pretapaugļošanās tabletei katru dienu, katram vecāka gadagājuma cilvēkam pa vienai ibuprofēna tabletei no rīta un pa vienai miega kapletei vakarā. Šī jaunā domāšana saka: katram cilvēkam tikai tās zāles tikai tajās devās, kas palīdz saglabāt veselību, nodrošināt dzīves kvalitāti, ārstēt slimību un pagarināt dzīvildzi.

16

Foto: Shutterstock.com Šajā rakstā es lietošu jēdzienu personalizētā medicīna, uzskatot to par sinonīmu terminiem stratificētā medicīna, individualizētā medicīna un precīzijas medicīna, kaut katrs no šiem nosaukumiem ietver nedaudz atšķirīgu jēdzienu kopumu. Ārstēšanas pielāgošana konkrētam pacientiem bijusi pazīstama jau Hipokrata laikā. Nekas jauns nav arī holistiska pieeja konkrētam pacientam, turklāt lielā mērā holistiski uz pacienta atbildes reakciju ārstēšanai ir meklējušas dažādas Austrumu

medicīnas metodes un mazāk pazīstamas medicīnas nozares, piemēram, kinezioloģija. Tomēr pašreizējā izpratnē par personalizēto medicīnu mēs varam runāt par 21. gadsimta fenomenu, jo šī pieeja konkrētam pacientam kopumā ir paplašinājusies, attīstoties diagnostikai un informācijas apstrādei, kas nodrošina izpratni par slimības molekulāro pamatu.

Jaunās diagnostikas un informācijas apstrādes metodes sniedz skaidru pierādījumu bāzi, ar ko stratificēt jeb grupēt konkrētus pacientus.

Katram cilvēkam ir unikāla cilvēka genoma variācija. Indivīda veselību nosaka šī ģenētiskā variācija kombinācijā ar uzvedību un vides ietekmi, kaut lielākā daļa atšķirību no genoma tieši indivīda veselību neietekmē. Katra cilvēka unikālais ģenētiskais profils un unikālā molekulu kārtība padara tos jutīgākus vai mazāk jutīgus pret atsevišķām slimībām un ķīmiskām vielām (medikamentiem).

Moderna personalizētā medicīna balstās uz pacienta fundamentālo bioloģiju, analizē DNS, RNS vai proteīnu, kas galu galā apstiprina vai neapstiprina konkrētu slimību.

Personalizētas metodes, piemēram, genoma sekvencēšana, var atklāt DNS slimību izraisošas mutācijas, piemēram, cistisko fibrozi vai vēzi. Arī RNS sekvencēšanas metode ir derīga, lai pierādītu, kuras RNS molekulas ir saistītas ar specifiskām slimībām.

Atšķirībā no DNS RNS līmenis mainās, reaģējot uz vides faktoriem.

Tātad personalizētā medicīna nozīmē modernu pieeju veselības aprūpei, kurā tiek izmantots plašs datu un digitālas informācijas klāsts, kas ļauj individualizēt noteikta pacienta unikālu ārstēšanu un aprūpi. Personalizētā veselības aprūpe ir balstīta uz bioloģiskās sistēmas dinamiku un izmanto prognostiskus instrumentus, lai novērtētu veselības apdraudējumus un izstrādātu personalizētu plānu pacientam samazināt riskus, novērst slimību un, ja nu slimība sākusies, ārstētu šo slimību precīzi un racionāli.

Jau pašlaik daudzām slimībām ir pieejamas mērķtiecīgas ārstēšanas

metodes, analizējot ģenētisko informāciju, piemēram leikēmijai, cistiskajai fibrozei, krūts vēzim, resnās zarnas vēzim.

Par Latvijas Universitātes Zinātņu centru kā personalizētās medicīnas attīstības iespēju un valstiskiem domāšanas stereotipiem

Latvijā lielākais iespaids personalizētajā medicīnā būtu akadēmiskajiem pētniekiem (ar pilnīgi atklātu skatu uz jauno LU Zinātņu centru un tā iespējām). Akadēmisko pētnieku izpētes lauks šobrīd ir praktiski neierobežots, lai izpētītu visus gēnus un to nozīmi cilvēka veselībā, slimībā, veidojot jaunu pieredzi cilvēka ģenētikā un izpratnē par slimību molekulāro pamatu, veicinot diagnostikas precizitāti un mērķtiecīgu zāļu izstrādi.

Globāli aktīvākais spēlētājs personalizētajā medicīnā tuvākajos gados būs globālās informācijas tehnoloģiju un informātikas uzņēmumi, kam paveras neierobežots lauks elektronisko rīku un resursu izveidē, lai savāktu un saglabātu pacienta veselības (ģenētisko) informāciju, kā arī dodot piekļuvi klīniskai izpētei, vienlaikus aizsargājot pacienta privātumu. Ne velti personalizētajā medicīnā ne tikai pie durvīm klauvē, bet arī pa logu iekšā kāpj Microsoft, Apple, Amazone, Google, Yahoo! un pat Facebook. Šie globālie IT milži saskata tās lielās iespējas, ko ļautu savākt un apstrādāt maksimāli lielākas genoma datubāzes.

Latvijas valdībai, bet vēl vairāk Eiropas Komisijai personalizētās medicīnas ienākšana nozīmē sasniegt izpratni, ka vajadzīgi lielāki finanšu resursi medicīnas zinātnei, jo nav iespējams progress bez investīcijām pētniecībā un klīniskajā aprūpē, kas tikai kopā garantē uzlabotu pacientu aprūpes kvalitāti un reāli pagarina dzīvildzi, kā arī maksimāli palielina pacienta ieguvumus no finansiālajiem un resursu ieguldījumiem.

Minēšu piemēru. Pirms trīsdesmit vai piecdesmit gadiem savākti asins paraugi no donoriem – asinis

17

vai eritrocītu masa jau sen pārlieta citam pacientam dzīvības glābšanai, bet paraugs palicis. Mūsdienās katram šim paraugam var noteikt genoma karti. Ja būtu zināms, kas ar katru no šiem donoriem noticis šajos trīsdesmit vai piecdesmit gados (kurš saslimis ar vēzi, kurš ar bronhiālo astmu, kurš ar psihisku slimību), varētu mēģināt atrast tās gēnu mutācijas, kas kuru slimību nosaka. Latvijā šādu paraugu ir relatīvi maz, bet ja saskaitītu kopā visus paraugus, kas glabājas asins pārliešanas centros Baltijas valstīs un Somijā? Nelaime tikai tā, ka nav e-veselības, kas varētu sniegt atbildi – kas ar šiem donoriem noticis, ar ko viņi saslimuši.

Tātad mums nepieciešami politiski lēmumi, kas ļautu pacientiem saņemt personalizētās medicīnas iespējas: izmaiņas likumdošanā, normatīvajos aktos, bet pats būtiskākais – nepieciešamas kvalitatīvas izmaiņas valsts varas un pārvaldes izpratnē, zināšanās un pozitīvā attieksmē.

Neprofesionāla un neizglītota valsts politika un pārvalde ir virzīta uz “pavārgrāmatas medicīnu” – visiem ārstiem jāiedod rokās vadlīnijas un jāprasa ārstniecība pēc vadlīnijām ar zālēm, kurām “uz pierādījumiem balstītā medicīnā” uzrakstītas anotācijas. Vislabāk, ja valsts institūcijas šīs zāles var iepirkt centralizēti sarunu procedūras ceļā (šim rakstam nav politiska uzstādījuma, tāpēc

18

par iespējamu koruptīvu darbību nerunāsim). Tātad – ministrija, kurā nestrādā neviens ārsts, uzskata, ka pasaulē ir konkrētas slimības, ko var izārstēt ar konkrētām zālēm (tas nav mājiens pašreizējai ministrijas vadībai, bet secinājums par ilglaicīgu politiku valstī).

Diemžēl katrs cilvēks ir individuāla gēnu kombinācija. Gandrīz nevienam cilvēkam nav tikai viena vienīga slimība, nemēdz būt slims orgāns, bet vesels pārējais ķermenis.

Vairumam vecāka gadagājuma cilvēku ir multimorbiditāte – vienlaikus augsts asinsspiediens, sirds mazspēja, liekais svars, 2. tipa diabēts, reimatoīdais artrīts, glaukoma utt., un visu šo slimību ārstēšanai viņš lieto daudzas zāles (polipragmāzija).

Valstiskais uzstādījums ir izārstēt slimību, kaut patiesībā mūsu mērķis ir izārstēt pacientu. Tāpēc atgriezīsimies pie personalizētās medicīnas, jo tas ir ceļš, kurp medicīna iet globāli.

21.–23. maijā LU Zinātņu centrā notiks konference par personalizēto medicīnu.

Ar personalizēto medicīnu publiskajā telpā visbiežāk saprot genoma pētniecību un atklājumu izmantošanu vēža ārstēšanā – onkogenomiku

Personalizētajā medicīnā galvenā uzmanība tiek pievērsta genoma izmaiņām, jo informācijas tehnoloģiju

programmatūra vislabāk un precīzāk spēj apstrādāt tieši gēnu banku informāciju.

Personalizētās medicīnas pētījumi genomikā palielina ārstu spēju prognozēt, kuras ārstniecības metodes un kuri zāļlīdzekļi būs efektīvi un droši konkrētajam pacientam, bet kuri – ne. Vēl vairāk – personalizētā medicīna, balstoties uz pacienta genomu un molekulāro profilu, ļauj izvēlēties terapiju un ārstniecību, ne tikai lai nodrošinātu labāku rezultātu, bet arī – lai nākotnē ļautu samazināt izmaksas, kas medicīnā kopumā, bet onkoloģijā īpaši, ir ļoti lielas, ja terapija tiek piemeklēta tikai pēc pieredzes un izmēģinājuma/kļūdas metodes.

Lai precizētu diagnostiku un ārstēšanu vēža slimniekiem personalizētā medicīnā, ir izveidojusies jauna zinātne – vēža genomika jeb onkogenomika. Onkogenomika ir viena no daudzsološākajām genomikas nozarēm, īpaši ​​ tāpēc, ka tā reāli ietekmē ķīmijterapiju.

Vēža pētījumi ir atklājuši vēža veidu ģenētisko daudzveidību. Personalizētās medicīnas princips ir “viens izmērs nav piemērots visiem”.

Tātad personalizētā medicīna nozīmē precizitāti. Pat viena veida vēža gadījumā audzējs var būt atšķirīgs dažādiem pacientiem. Šiem vēžiem arī ārstēšana ir jāpielāgo individuāli. Palielinājusies izpratne par audzēja heterogenitāti vai ģenētisko daudzveidību vienā audzējā – vienā

audzējā var būt dažādas malignas šūnas ar dažādām ārstēšanas iespējām un nepieciešamību. Latvijas Onkoloģijas centrā patologi jau tagad veic ļoti precīzu vēža diagnostiku un prognozi ārstēšanai ar konkrētām ķīmijterapijas zālēm, un to pilnā mērā var saukt par personalizēto medicīnu.

Personalizētā medicīna ārpus onkoloģijas: pēta un ārstniecībā ienes bioloģiskus, vides, sociālos un uzvedības datus

Personalizētā medicīna ienāk ne tikai onkoloģijā. Ļoti nozīmīga gēnu izpēte ir transplantācijā. Pirms genoma pētījumu laika transplantologiem nācās ņemt sirds biopsiju (sirds gabaliņu ķirurģiskā veidā), lai pētītu, vai transplantējamais orgāns netiks noraidīts. Mūsdienās ģenētiskās diagnostikas tests tiek veikts no asins parauga. Gēna izpēte ļauj atrast saderības, kas ļauj atteikties vai būtiski samazināt imūnsupresīvu zāļu lietošanu (cilvēkam pēc transplantācijas visu mūžu jāsaņem imūnsupresīvi līdzekļi, lai viņa organisms neatstumtu transplantēto sirdi, aknas vai nieres).

Personalizētās medicīnas nozīmīga daļa ir elpceļu slimību diagnostika un ārstēšana. Elpceļu slimības – astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība, idiopātiskā plaušu fibroze un plaušu vēzis – izraisa plašu saslimstību un mirstību. Šīm slimībām ļoti svarīga ir agrīna diagnostika, proti, kamēr sākotnējie simptomi ir nespecifiski. Jaunas metodes un personalizētā medicīna ļauj personalizēt ārstēšanu atbilstoši konkrētā pacienta medicīniskajām vajadzībām.

Globāli interesantākās publikācijas un prezentācijas par personalizēto medicīnu parasti saistās ar psihiatriju, bieži geriatrisko patoloģiju kontekstā. Un tieši šajā jomā genomika vairs nav vienīgais, kaut arī būtisks, personalizētās medicīnas stūrakmens.

Latvijā nopietni personalizētās medicīnas un gēnu izpētes jautājumiem pievērsušies kardiologi, īpaši jautājumiem par farmakogenomiku un nutrigenomiku jeb medikamentu

Pēteris Apinis. Foto no žurnāla “Latvijas Ārsts” arhīva

un uztura mijiedarbību ar indivīda gēniem.

Zinātnei attīstoties patiesas personalizētās veselības aprūpes virzienā, bez genomikas datiem arvien vairāk nepieciešams pētīt arī bioloģiskus, vides, sociālos un uzvedības faktorus. Savukārt uzvedības dati aptver plašu informācijas klāstu, bet parasti mēs pētām demogrāfiskos, dzīvesveida un uzvedības, psihosociālos, kā arī ģeogrāfiskos datus. Sociālās determinances jēdziens medicīnā nosaka, ka nevienlīdzība sociālajos apstākļos ir viens no iedzīvotāju veselības atšķirību pamatcēloņiem.

Sociālie un uzvedības dati ir svarīgi, lai parādītu sociālo apstākļu lomu iedzīvotāju veselības atšķirībās, kas nereti ir pat nozīmīgāki par

genomikas datiem. Pasaules medicīnas zinātnieki uzskata, ka 40–60% (tātad – pusi) no riskiem, kas saistīti ar novēršamiem priekšlaicīgas nāves gadījumiem, nosaka dažādu (ķīmisku) vielu lietošana sadzīvē un lauksaimniecībā (pesticīdi, minerālmēsli), ēšanas ieradumi un uztura kvalitāte (transtaukskābes, cukuri), fiziskās aktivitātes esamība vai mazkustība ikdienā, kā arī kaitīgu ieradumu (tabakas smēķēšana) un atkarību esamība.

Lai iegūtu holistisku skatījumu uz konkrēta cilvēka veselību, ir svarīgi iekļaut sociālos un uzvedības datus personalizētās medicīnas pētījumos. Aizspriedumi iegūto sociālo un uzvedības datu vākšanā un analīzē rada vai var radīt ētiskas sekas.

19

Pētniekiem šie dati jāizmanto tā, lai tie nepalielinātu esošās netaisnības veselības aprūpē, kā arī nepalielinātu veselības jomas birokratizāciju.

Globāli par modes lietu vai izaicinājumu kļuvuši plaša mēroga kohortas pētījumi sociālo un uzvedības datu apkopošanā. Vēl nesen šie dati tika iegūti galvenokārt no dalībnieku aptaujām un citām retrospektīvām pašnovērtējuma metodēm. Mūsdienās arvien vairāk personalizētās medicīnas pētniecības programmas vāc elektronisko veselības ierakstu datus, kur savukārt ir liela atšķirība ierakstu metodikā un interpretācijā.

Personalizētās medicīnas pētniecības iniciatīvas ir paredzētas, lai izvairītos no nejauša kaitējuma. Tomēr šobrīd pieejamās Latvijas sociālās un uzvedības datubāzes (piemēram, e-veselība un līdz ar tās ieviešanu arī daži reģistri) rada šaubas par objektīvu datu vākšanas metodiku un paredzamās kļūdas, interpretējot un izmantojot datus. Šie dati bieži ir nestrukturēti un ļoti mainīgi, un to iekļaušana ir atstāta iepriekš neprecīzi instruētu veselības aprūpes speciālistu (piemēram, ģimenes ārsta palīga) ziņā.

Personalizētā medicīna nereti nozīmē multimorbiditātes aspektu risināšanu. Vairāki gēni kopā ietekmē daudzu kopīgu un sarežģītu slimību iespējamo attīstību. Līdz ar to personalizēto medicīnu var izmantot, lai prognozētu konkrētas personas risku saslimt ar konkrētu slimību, pamatojoties uz vienu vai vairākiem gēniem.

Tiek izmantota sekvencēšanas tehnoloģija, lai koncentrētos uz slimības riska novērtēšanu. Medicīnai šādi atklāti genoma noteikti riski ļauj sākt profilaktisku ārstēšanu, pirms slimība pacientam parādās. Piemēram, ja tiek atrasta DNS mutācija, kas nosaka cilvēka risku saslimt ar 2. tipa diabētu, pacients var nekavējoties sākt dzīvesveida izmaiņas, kas samazina iespēju saslimt ar 2. tipa diabētu.

Genotipēšana ir process, kurā tiek iegūta indivīda DNS sekvence, izmantojot bioloģiskos testus. Kad pētnieka rokās ir detalizēts pārskats par indivīda DNS sekvenci, genomu var salīdzināt ar atsauces genomu, lai

20

novērtētu esošās ģenētiskās variācijas un to iespējas izraisīt slimības.

Pasaulē jau tagad privāti uzņēmumi, piemēram, Navigenics un Illumina, tieši sekvencē pacienta genomu. Saņemtā informācija tiek plaši izmantota praksē. Arī Latvijā Premium Medical (sadarbībā ar globālām laboratorijām) piedāvā krūts vai olnīcu vēža DNS testus, sirds un asinsvadu slimību ģenētisko testēšanu, kas apvieno ģenētiskos un vides faktorus un ļauj ārstam piedāvāt risinājumus indivīda dzīvesveida maiņai, testos atklāto risku novēršanā utt.

Farmakogenomika nozīmē pareizas zāles pareizajā devā ārstēšanai pareizajam pacientam

Gadsimtiem ārsts un aptiekārs ir meklējuši un vēl joprojām mēdz piemeklēt katram pacientam individualizētu ārstēšanu, vismaz zāļu devu, sastāvdaļu izvēles, ievadīšanas veida utt. ziņā.

Mūsdienu medicīnā ārsts tomēr parasti paļaujas uz starptautiskām vadlīnijām, pētījumiem, pieredzi, konferenču un medicīnas žurnālu ieteikumiem (kas nereti tiešā tulkojumā nozīmē izmēģinājumu un kļūdu stratēģiju), līdz atrod ārstēšanas terapiju, kas ir visefektīvākā konkrētajam pacientam. Varētu teikt, ka zāles tiek parakstītas ar domu, ka tās visiem pacientiem darbojas relatīvi vienādi (kā nu vadlīnijās un anotācijās rakstīts), bet tas nepavisam nav tā.

Ar personalizēto medicīnu medikamentozās ārstēšanas metodes var tikt konkrētāk pielāgotas indivīdam un saprast, kā konkrētā pacienta ķermenis, orgāni, audi reaģēs uz zālēm un vai šīs zāles darbosies, pamatojoties uz konkrētā pacienta genomu. Farmakogenomika izmanto indivīda genomu, lai sniegtu precīzāku ārstēšanu un pielāgotu zāļu devas.

Sīki izstrādāta indivīda ģenētiskā informācija ļauj novērst nevēlamus notikumus, precizēt optimālas ​​devas un maksimāli efektīvi lietot zāles.

No toksikoloģijas aspekta farmakogenomiski atklātie ģenētiskie varianti ļauj novērst konkrēto zāļu nevēlamas blaknes.

Biofarmācijas nozarei cilvēka genoma informācijas iegūšana un apstrāde ir nozīmīga zāļu izstrādes procesā. Sīkāka informācija par indivīda ģenētisko sastāvu ir svarīgs faktors, lemjot, vai pacientu var iekļaut klīniskā izmēģinājuma noslēguma posmā. Spēja izvēlēties tieši tos pacientus, kas gūs vislielāko labumu no klīniskā pētījuma, palielinās pacientu drošību no blaknēm, ko izraisa zāles pētījumu un testēšanas laikā. Tas ļauj veikt mazāka apjoma, ātrākus un lētākus klīniskos pētījumus. Īpaši svarīga cilvēka genoma informācija ir, strādājot ar jaunām zālēm, kas vajadzīgas reto slimību ārstēšanā, vai vispār zālēm, ko paredzēts lietot tikai nelielas cilvēku daļas ārstēšanā.

Diagnostikas sistēmu izstrādātāji rada instrumentus un testus, kas ļautu analizēt un interpretēt ģenētisko informāciju, uzlabot izpratni par slimībām molekulārajā līmenī un varbūtējo pacienta reakciju uz zāļlīdzekļu lietošanu ārstniecībā.

Personalizētās medicīnas terapeitiskās platformas ir būtiskas kontrastvielu, fluorescējošo marķieru, PET radiofrekvences un citu tehnoloģiju lietošanā, jo ļauj izvēlēties diagnostikas testus pētījumos in vitro vai pat DNS sekvencēšanas procesā.

Personalizētā medicīna 21. gadsimtā nozīmē jaunus izaicinājumus un nepieciešamību risināt agrāk neizzinātas problēmas

Jo vairāk un plašāk personalizētā medicīna tiek izmantota, jo rodas vairāk problēmu. Būtiskie izaicinājumi, kas saistīti ar personalizēto medicīnu, ir: • globāli Eiropas Savienībā un Latvijā nāksies pārstrādāt pašreizējo pieeju intelektuālā īpašuma tiesībām, kompensācijas politikai, pacientu privātumam un konfidencialitātei, kā arī regulatīvajai uzraudzībai, pielāgojoties personalizētās medicīnas ienākšanai veselības aprūpē. Piemēram, ģenētiskajiem datiem, kas iegūti no nākamās paaudzes sekvences, pirms analīzes ir nepieciešama datorizēta datu apstrāde;

Foto: Shutterstock.com • inovācijas medicīnā, ieguldījumi un interese par personalizēto medicīnu ietekmē intelektuālā īpašuma tiesības, un šajā jomā pasaule ir jaunu likumdošanas iniciatīvu priekšā.

Piemēram, ASV likumdošana nosaka, ka dabiski sastopamie gēni nedrīkst tikt patentēti, bet sintētiskā DNS, kas ir rediģēta vai mākslīgi radīta, drīkst tikt patentēta. Nav skaidrs, vai apstiprinošie, sekundārie ģenētiskie testi pēc sākotnējās diagnozes ir vai nav brīvi no patentu likumiem.

Juristi, kas iebilst pret patentiem, apgalvo, ka DNS sekvences patenti ir šķērslis notiekošajiem pētījumiem, bet patentu atbalstītāji norāda, ka patenti ir nepieciešami, lai piesaistītu un aizsargātu jau veiktos un nākotnē veicamos finanšu ieguldījumus; • būs jāveic izmaiņas likumdošanā un normatīvajos aktos, lai personalizēto medicīnu iekļautu citās medicīnas jomās un, kas būtiski, ievirzītu starpdisciplinārā sadarbībā starp medicīnu, klīnisko onkoloģiju, bioloģiju, datorzinībām, informātiku, vizuālo diagnostiku, mākslīgo intelektu. Būs

jāizstrādā specifiski normatīvi zinātnes standarti, pētniecības metodes, atsauces materiāliem un citiem instrumentiem, kas iekļautu personalizēto medicīnu pašreizējā regulatīvajā praksē; • katrai valstij būs jāizveido ne tikai sava gēnu banka, bet arī genomikas bibliotēka, lai varētu salīdzināt un pārbaudīt dažādu platformu derīgumu un nodrošinātu datu un platformu uzticamību; • izmaiņas skars farmāciju. Vēsturiski farmaceitiskā ražošana notiek lielās partijās, turklāt izejvielas ražo pilnīgi citā pasaules daļā, nekā notiek zāļu fasēšana. Savukārt personalizētās medicīnas zālēm nākotnē nereti varētu būt vienreizēja ražošana/lietošana, kas jebkurā gadījumā nozīmēs elastīgu un mazu sēriju ražošanu. Tā kā šīs terapijas ir/būs individuālas, šo zāļu ražošanā, uzglabāšanā un transportēšanā nedrīkstēs kļūdīties. Par noteicošo kļūs loģistikas/piegādes ķēde un tās kontrole; • valsts veselības finanšu politikā būs jāveic nozīmīgas izmaiņas,

galvenokārt tāpēc, ka personalizētajā medicīnā jārēķinās ar testu neveik­ smēm un ārstēšanas aizkavēšanos.

Personalizētā medicīna nozīmē aprēķinus par dažādu ģenētisko testu efektivitāti vispārējā populācijā, rentabilitāti attiecībā pret ieguvumiem, kopīgajiem un individuālajiem riskiem; • vissvarīgākais jautājums, kas saistīts ar personalizētās medicīnas komercializāciju, ir pacientu aizsardzība un pacientu datu aizsardzība. Viena no lielākajām problēmām ir bailes un iespējamās sekas pacientiem, kuri uzzinās, ka ir predisponēti kādai slimībai pēc ģenētiskās testēšanas, vai kuru personalizētās medicīnas testi sniegs ziņu, ka pacienta audi/slimība nereaģē uz noteiktu ārstēšanu.

Pacientiem ģenētisko testu rezultāti var būt indikācija psihoterapeitiskā atbalsta dienesta piesaistei. Vēl ļoti jutīgs jautājums ir ģimenes locekļu tiesības, atceroties, ka ģenētiskās noslieces un riski ir mantojami. Noteiktās etniskās grupās ietekme būs kopēju alēļu klātbūtnei.

21

Fizikas likumi

nemainās atkarībā no naudas daudzuma Aprīlī Latvijas Universitātes Zinātņu mājā notika kārtējais zinātniski praktiskais seminārs “Ceļā uz gandrīz nulles enerģijas ēkām”. Ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes vadošo pētnieku fizikas doktoru Andri Jakovicu sarunājas Māris Zanders.

Kāda ir semināra priekšvēsture un mērķauditorija?

Priekšvēsture ir diezgan ilga, jo šāda veida seminārus būvniecības nozares cilvēkiem mēs sākām jau deviņdesmito gadu beigās. Tas lielā mērā bija saistīts ar to, ka PSRS laika normatīvi, “snipi” un “gosti”, tēlaini izsakoties, bija izsviesti, un paralēli

22

vērienīgāki kļuva dažādi iekšējās siltināšanas darbi cilvēku mājvietās, un cilvēki bieži saskārās ar neprasmīgi veiktas siltināšanas sekām. Apmeklējums svārstās no 50 līdz 120, šogad bija apmēram 100 cilvēku ieradušies.

Tie ir gan būvmateriālu tirgotāji, gan būvnieki, gan nekustamo īpašumu pārvaldnieki, arhitekti.

Cilvēkiem, kuri nav speciālisti, energoefektivitātes jēdziens asociējas ar logu nomaiņu, sienu siltināšanu un, ja pavisam grib smalki, saules enerģijas bateriju uz jumta. Pieļauju, ka jūs šāda interpretācija kaitina.

Godīgi runājot, ja mēs vēlamies saņemt finansējumu pētniecībai “no malas”, mums ir jārespektē tādi vārdu savienojumi kā “gandrīz nulles enerģijas ēka”, kas atbilstoši Eiropas Savienības noteiktajam tiks attiecināti uz visiem jaunajiem projektiem, kas tiks būvēti pēc 2020. gada. Tas, vai un kad šāds nulles līmenis ir sasniedzams, ir jau cits jautājums.

Jebkurā gadījumā šī tēma mums dod iemeslu paaugstināt kompetences līmeni konkrētos jautājumos, jo šis

līmenis pat būvniecības speciālistu vidē ir zems.

Lai gan aiz loga ir 2019. gads?

Var teikt, ka problēmas sākas dažkārt ar arhitektu, kurš var uzbūvēt ļoti skaistu “bildi” ar daudziem stiklojumiem, bet kad šajā “bildē” ieskatās… Būtiskais konstrukcijas ilgtspējai ir tas, vai šajā konstrukcijā laika gaitā neuzkrāsies ūdens, kas šo konstrukciju sapūdēs. Tas jo īpaši attiecas uz t. s. vieglajām konstrukcijām, kurās izmantoti ekoloģiski materiāli, piemēram, koka skaidu vate vai samaltās avīzes. Šie materiāli ir īpaši jutīgi pret mitrumu. Cits piemērs – arhitekts var ielikt tvaika barjeru jumta virspusē, un tvaiks, kā saka, cauri netiek, uzkrājas, un ekstremālā gadījumā jumts var nogāzties, bet vairumā gadījumu tas nenogāžas, toties nopelē līdz bezjēdzībai. Te, starp citu, kā piemēru var minēt Deglava ielas tiltu Rīgā. Kur tad stabi ir noerodējuši? Tur, kur apakšā bija sabūvētas noliktavas. Noliktavas nojauca, un nu it kā atklājušās šausmu lietas…

Tātad vēlreiz: cēlonis “ziepēm” ir šīs noliktavas, kur bija siltāks un mitrāks gaiss, un šis gaiss “netika ārā”.

jāsaprot šīs likumsakarības kaut vai elementārā līmenī, jo pretējā gadījumā viņš pats nebūs priecīgs. Bija

“

Ja runā par zaļu pelējumu, tad tas ir “zaļums” klasisks gadījums deviņdesmitajos gados, kad tolaik bagātai uzņēmējai cēla villu Jūrmalā, izmantojot marmoru, granītu no Itālijas un ko tik vēl.

Bet celtnieki būvēja, neņemot vērā mitruma izplatības likumsakarības, un beigās tās flīzes bija jāņem nost. Īsi sakot, mēs cenšamies tiem, kuri vismaz paši grib kaut ko saprast, stāstīt un rādīt.

Paliek laiks arī pašu izpētes projektiem?

Es esmu Elektrodinamikas un nepārtrauktas vides dinamikas katedras vadītājs. Siltuma procesi, hidrodinamika utt. Jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad es pats pabeidzu augstskolu, bija grupa, kas strādāja toreizējam militāri rūpnieciskajam kompleksam. Ja konkrēti – veicām aprēķinus lielajām kausēšanas krāsnīm. Skaistums ir tas, ka fizika, kas attiecas uz kausēšanas krāsnīm, būtībā ir tā pati, kas attiecas uz būvkonstrukcijām, tikai vienā vietā ir šķidrais metāls, otrā – ūdens tvaiki. Kad astoņdesmito gadu beigās šis komplekss sagāzās, tad daži kolēģi aizgāja strādāt pavisam citās sfērās, savukārt mēs mēģinājām atrast jaunu pielietojumu savām zināšanām. Vienkāršoti sakot, ēku

Es jūs klausos un varu iedomāties, ka cilvēki vairāk domā par “zaļumu”…

Nu, ja runā par zaļu pelējumu, tad tas ir “zaļums”. “Ekoloģiskuma” jēdziens tiek cilāts un locīts dažādos mārketinga paņēmienos, bet, es uzsveru, vieglās konstrukcijās, tostarp koka, kas ir jutīgas pret mitrumu, nedrīkst tā vienkārši “uz dullo” “apkraut” ar siltinājuma slāņiem, plēvēm.

Ikdienā lasot tehnoloģiju ziņu lentes, redzu, ka visā pasaulē ļaudis daudz nodarbojas ar ēku energoefektivitāti, enerģijas patēriņa samazināšanu utt. Vai Latvijas pasūtītāju pirktspēja kaut kā ietekmē to, ko mēs Latvijā šajā jomā darām?

Fizika nemainās atkarībā no pieejamā naudas daudzuma (smejas).

Jautājums ir, vai pasūtītājs ņem to fiziku vērā vai neņem. Pasūtītājam ir

Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes vadošais pētnieks fizikas doktors Andris Jakovics

23

24

siltumfizika izrādījās tobrīd tukša niša, taču pieprasījums bija, jo parādījās energoefektivitātes, siltināšanas jautājumi. Šobrīd mēs pētniecību veicam, izmantojot Eiropas Savienības finansējumu, un virziens ir – kādas ēkas un ar kādiem tehniskiem risinājumiem būvētas būtu vislabāk piemērotas tieši lokālajam, Latvijas klimatam. Tas, kas ir aktuāls šajā jomā Spānijā, nav aktuāls mums, un klimata apstākļi arī Dienvidvācijā un Latvijā atšķiras. Tātad vietējā klimatisko apstākļu specifika savienojumā ar koka kā vietējā izejmateriāla renesansi. Koks jau var būt visdažādākajos veidos – frēzbaļķi, koka plāksnes, kokskaidu izolācijas vates, skaidu plāksnes un citos.

izdevumiem. Bet jūs man te par tvaika uzkrāšanos stāstāt… Es muļķojos, protams.

Atgriežoties pie semināra nosaukuma, nav grūti iedomāties, ka cilvēks, izlasot “gandrīz nulles enerģijas”, primāri domā par mazākiem apsaimniekošanas

Normāla reakcija. Tāpat sieva var vīram teikt “šādas caurules gan es negribu redzēt, aizklāj tās ar plāk­ snēm”, domājot par ārējā iespaida, bet ne būtības aspektiem. Bet es

“

Beigās var sanākt tā, ka vismaz naudas izteiksmē izdevīgākas ir nevis šīs dārgās sistēmas, bet ielikt vienu elektrisko sildītāju

piekrītu arī tam, ka izmaksas ir ļoti svarīgs faktors, un no šā viedokļa “gandrīz nulles enerģijas ēkas” jēdziens ir iekšēji pretrunīgs. No vienas puses, tiek deklarēts, ka apkures patēriņš ir būtiski jāsamazina. No otras puses, kad patēriņš samazinās līdz līmenim (es pārspīlēju, protams), ka māju var ar vienu svecīti apkurināt, jāpatur prātā, ka Eiropas direktīvas mums saka: vajag vairāk lietot atjaunojamos energoresursus. Kas ir atjaunojamie energoresursi? Labi, vējš, bet pilsētā vēja staciju nebūvēsi.

Nākamais – saule. Mēs pērn Botāniskā dārza teritorijā eksperimentālā formā izvietojām divu veidu solāros paneļus desmit dažādās orientācijās.

Reāli Latvijas apstākļos jūs varat iegūt šo solāro enerģiju strāvas formā visvairāk martā, aprīlī un maijā, vēlāk jau mākoņu vairāk. Savukārt tad, kad vajag visvairāk, – novembrī, decembrī, janvārī –, ir objektīvas problēmas. Tātad vajadzētu šo enerģiju

uzkrāt – mehānismi, protams, ir, bet tas nemaina būtību, proti, ka mūsu klimatā, kā saka, “kad vajag, tad nav”. Tāpat var piebilst: ja ēkā nav vērā ņemama siltā ūdens patēriņa, tad ar šiem saules paneļiem var, vienkāršoti izsakoties, sanākt tā, ka notiek pārkaršana, un jums vēl galu galā nepieciešama dzesēšanas iekārta. Kas neizklausās ļoti ekoloģiski, vai ne? Laukos, industriālās zonās, protams, risinājums ir granulas, šķelda, bet diez vai jūs tādus uzstādīsiet palielā pilsētā. Līdz ar to no reālās dzīves viedokļa Latvijā vissaprātīgākais risinājums ir siltumsūkņi. Bet kādēļ es to visu stāstu? Tātad: jūs dzenat uz leju enerģijas patēriņu, bet tajā pašā laikā jūs liekat mājā komplicētu sistēmu, kas ir jāapkopj, kas jau uzstādīšanas posmā maksā pietiekami daudz. Īsi sakot, ja korekti sarēķina visas summārās izmaksas un aizmirst ekoloģisko pusi, beigās var sanākt tā, ka vismaz naudas izteiksmē izdevīgākas ir nevis šīs dārgās sistēmas, bet (čukst) ielikt vienu elektrisko sildītāju. Protams, ja jums nav 300–500 kvadrātmetru liela ēka.

Eiropas Savienība, protams, deklarē, ka šo sarežģīto iekārtu iegāde vienalga ir laba, un to var arī saprast, ja šīs iekārtas tiek pašā Eiropā ražotas…

No šā viedokļa man simpātiskāka ir t. s. pasīvās mājas ideja, jo tā, tēlaini izsakoties, tevi nekomandē par to, likt mājā atjaunojamās enerģijas iekārtu vai nelikt. Pasīvās mājas ideja lielāku akcentu liek uz citiem aspektiem, arī uz dzīvesveida…

Dzīvesveida?

Piemēram, ja jums daudzdzīvokļu mājā ir centralizētā apkure, bet nav vienotas uzskaites, nama iedzīvotāji neizjūt precīzu sakarību starp summu, ko viņi maksā, un temperatūru viņu dzīvoklī. Un tad mēs redzam: logi vaļā, jo kādam subjektīvi liekas, ka viņam ir pārāk karsts un “nav gaisa”. Cits piemērs. Izmantojot bezvadu sensorus, mēs monitorējām situāciju lielajā ēkā, kur ir Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte.

Redzam: temperatūra vienā auditorijā turas normālā, 19–20 grādu, līmenī, tad “nogāžas” līdz 10 grādiem

un tāda paliek diezgan ilgu laiku.

Iemesls banāls: apkopēja no rīta atvērusi logus un aizmirsusi aizvērt…

par vidēji pieciem grādiem augstāka nekā tagad, tad… Varbūt ir jāsāk domāt, ko darīt ar šiem lielajiem stiklojumiem vasaras mēnešos?

“

Precīzi. Jo, ja temperatūra kāps, aktuālāks kļūst jautājums par patveršanos no svelmes. Šķiet, arhitektūrā to ir sapratuši, un “moderna ēka” automātiski vairs nenozīmē lielus stiklojumus, jo tie līdzdarbojas āra temperatūras svārstībās, kuras cilvēkam, protams, nav komfortablas. Pieļauju, ka labāk apjaušam arī, kā tautā saka, mūra mājas priekšrocības, kurā dienas laikā telpas tik ļoti nesakarst, savukārt naktī atdod siltumu atdziestot.

Man pašam ir dzimtas lauku māja Stāmerienā. No koka, bet vidū lielā maizes krāsns. Un šis ķieģeļu un māla “klucis” tā stabilizē temperatūru, ka pat viskarstākajās vasaras dienās iekštelpā ir 20–21 grāds.

Varbūt ir jāsāk domāt, ko darīt ar šiem lielajiem stiklojumiem vasaras mēnešos?

Tātad, no vienas puses, mums ir Eiropas Savienības regulējumi par “gandrīz nulles enerģijas ēkām” jau pēc dažiem gadiem. No otras puses, ar energoefektivitātes tēmu Latvijā mēs dūšīgi darbojamies jau gadiem…

Tā, ka galvas pampst. … un mums saka: ir pieejams finansējums ēku siltināšanai, piesakieties! Cik jēdzīgi tas viss “liekas kopā”?

Ja jūs kaut cik godīgi sarēķināt ārsienu siltināšanas izmaksas, tad pilnīgi normāla ir atziņa, ka ieguldītais atmaksāsies 20 un vairāk gados.

Un ir pilnīgi normāli, ka pensionāram rodas pārdomas par to, vai viņa konkrētajā gadījumā tas ir to vērts. Vienkārši cilvēciskais faktors. Ietaupījumi jau būs, bet… Turklāt jāņem vērā, ka pēc Zolitūdes traģēdijas birokrātiskās procedūras būvniecības sektorā ir būtiski pavairojušās, un šie starpposmi arī palielina izmaksas. Papildus šiem apsvērumiem ir prognozes, ka turpmāko 20–30 gadu laikā klimats Latvijā kļūst maigāks.

Es gan esmu lasījis, ka klimata izmaiņas primāri nozīmēs krasākas svārstības un nestabilitāti.

Jā, bet es runāju par vidējo līmeni. Katrs gaisa temperatūras grāds, rupji rēķinot, ir pieci procenti siltumenerģijas patēriņa. Un, ja ir prognozes, ka pēc dažām desmitgadēm decembra temperatūra Latvijā būs

Es ar rokām un kājām par agrāko paaudžu pieredzi, bet – pasaulē aktīvi strādā pie, sauksim, kā gribam, jauno, viedo, gudro materiālu izstrādes. Varbūt tie ir risinājums?

Dabu apmānīt vienalga nevar.

Protams, ir modernie materiāli, piemēram, silikogels, kas ir ļoti viegls, ar ļoti labām siltumizolācijas īpašībām. Bet tā cena šobrīd ir nedaudz virs 1000 eiro par kvadrātmetru. Ir tā sauktie vakuumpaneļi. Lai jūs saprastu – tas ir karkass, kas ielikts šokolādes papīrītī, folijā, un ir izsūknēts gaiss. Siltuma vadītspēja – piecas reizes mazāka nekā parastajai “vatei”. Bet – jūs nejauši izdzenat naglu cauri, un viss! Tad ir mazāk ekstravaganti veidi. Piemēram, fenola putu materiāli – divas reizes mazāka siltuma vadītspēja, salīdzinot ar parasto “vati”. Arī ieguvums, nav slikti.

Tomēr jāskatās ilgtermiņā, kas notiek ar gaistošo ogļūdeņražu, formaldehīdu izdalījumiem, kas nāk līdzi.

Respektīvi, nav brīnumlīdzekļu, bet ir iespējas atrast labākas kombinācijas, lielāku sistēmas iekšējo sakārtotību.

Savukārt, jo smalkāku materiālu mēs izvēlamies, jo lielāka nozīme ir visu nianšu ievērošanai.

25

Atbalstoša gaisotne jaunajiem zinātniekiem 11. un 12. aprīlī Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā notika 15. jauno zinātnieku konference “Developments in Optics and Communications 2019”.

Ar konferences rīkotāju pārstāvēm – 3. gada fizikas doktoranti Tatjanu Pladeri un Nelliju Lāci – sarunājas Māris Zanders.

Foto no Tatjanas Pladeres personiskā arhīva

26

Nellija Lāce: – Jāsāk ar to, ka ir starptautiska organizācija SPIE (The International Society for optics and photonics), kurai ir nodaļas visā pasaulē, arī Latvijā. Viens no nodaļas svarīgākajiem darbiem ir šādas ikgadējas konferences organizēšana.

Mērķauditorija ir studenti (šogad bija atbraukuši arī studenti no Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Lietuvas), zinātnieki, bet tāpat tie var būt arī skolēni, kurus interesē konkrētās tēmas. Proti, biofotonika, redzes zinātne, lāzerfizika un spektroskopija, optiskie materiāli un fenomeni.

Konferencē uzstājās 48 cilvēki, un vairāk nekā 50 cilvēki bija ieradušies kā klausītāji.

Tatjana Pladere: – Es gribētu uzsvērt kā panākumu to, ka šajā modelī paši studenti organizē konferenci studentiem, radot jēgpilnu kontekstu un arī atbalstošu gaisotni. Kad jauni zinātnieki sper savus pirmos soļus, viņiem ir viegli apmulst, ja viņi uzreiz brauc uz lielām konferencēm. Vai, iedomājieties, ko nozīmē pirmoreiz par savu pētījumu stāstīt citiem svešvalodā. Mūsu konferences dod, atkārtošos, šādu atbalstošu gaisotni.

Svarīgi piebilst, ka ik gadu mūsu konferencēs piedalās arī ļoti pieredzējuši zinātnieki, tostarp vieslektori (šogad no Īrijas un Portugāles). Tas, manuprāt, jaunos zinātniekus var iedvesmot, dot priekšstatu par iespējamo

pētījumu virzieniem un mērogiem.

Turklāt lektori ne tikai nolasa savu tekstu, studentiem ir arī iespēja ar viņiem aprunāties – pajautāt viedokli par viņu darbu, parādīt sevi jau atzinību ieguvušajiem kolēģiem.

Kas no pēdējā konferencē dzirdētā jums subjektīvi likās visinteresantākais?

Tatjana Pladere: – Manuprāt, būtiska iezīme bija tā, ka daudzu ziņojumu fokuss bija cilvēka veselība, piemēram, piedāvājot jaunus tehnoloģiskus risinājumus, kā veikt izmeklēšanu ar mazāk cilvēka organismam nekomfortablām, arī kaitīgām metodēm. Kā izdarīt tā, lai atkristu rentgena staru nepieciešamība (es vienkāršoju, protams), bet vienlaikus lai metode būtu pietiekami precīza?

Man likās iespaidīgi dzirdēt to, ka piecas valstis mēģina kopīgi risināt mazu bērnu elpošanas sistēmas problēmu jautājumus. Runa ir par biofotonikā balstītu izmeklēšanas metodi.

Bija ļoti interesants priekšlasījums par tīklenes un radzenes izmeklējumiem. Īsi sakot, cilvēka veselība plašā nozīmē ir, kā saka, topā savienojumā ar uzsvaru uz pētniecības darba praktisku pielietojumu. Piemēram, lāzerfizikā tradicionāli ir daudz, ja tā var teikt, teorijas, tomēr arī lāzerfiziķi daudz domā, kā viņu darbu var pielietot, piemēram, ražošanas procesos.

“

Cilvēka veselība plašā nozīmē ir, kā saka, topā savienojumā ar uzsvaru uz pētniecības darba praktisku pielietojumu

Konferences dalībnieku skaits ir visnotaļ cienījams. Vai tas nozīmē, ka Nellijas nosauktie fizikas kā disciplīnas virzieni ir ļoti populāri?

Tatjana Pladere: – Es nevarētu teikt, ka šis virziens ir vispopulārākais, pareizāk būtu teikt, ka šajā virzienā darbojas ļoti aktīvi cilvēki.

Tāpat nenoliedzami biofotonika, lāzerfizika pēdējo gadu laikā ļoti attīstās. Un, ja cilvēks jēgpilni strādā šajos virzienos Latvijā, viņam ir labas iespējas kļūt interesantam arī starptautiskā kontekstā.

Vai šim, kā jūs sakāt, jēgpilnajam darbam Latvijas apstākļos ir adekvāts iekārtu un tehnoloģiju nodrošinājums?

Tatjana Pladere: – Es saprotu jautājumu, tomēr, manuprāt, jaunāko iekārtu tēma ir kā monēta ar divām pusēm. Zinātnieks var sevi būtībā pats ierobežot, domājot – ai, manā rīcībā nav tādas un tādas iekārtas, un tāpēc es neko īsti nevaru izdarīt. Tajā pašā laikā mūsu zinātnieki var radīt, tēlaini izsakoties, produktus, kas ir konkurētspējīgi ar produktiem, kas radīti superdārgās laboratoriju iekārtās. To, piemēram, apliecināja tas, ka mūsu studentu komanda DERMA pērn ieguva pirmo vietu starptautiskā konkursā Student Design Competition WC2018, ko organizē Starptautiskā Medicīniskās un bioloģiskās inženierijas federācija. Viņu izgudrojums bija saistīts ar mobilu iekārtu ādas skrīningam, balstoties uz gaismas tehnoloģijām. Un viņi uzvarēja konkursā, kurā bija komandas ne tikai no Eiropas, bet arī ASV un Āzijas.

Pārliecinājāt. Mani interesē šis jauno zinātnieku veidošanās process. Tātad viņš vai viņa nolasa referātu konferencē, par kuru ir šī saruna. Kas tālāk notiek ar viņa darbu? Skaidrs, ka vairumā gadījumu tas droši vien vēl nav zinātniskās publikācijas autoritatīvā žurnālā līmenī, bet tāpat skaidrs, ka tā ir viņa profesionālā ceļa sastāvdaļa.

Tatjana Pladere: – Konferences gadījumā svarīgais ir atgriezeniskās saites iegūšana. Piemēram, jaunais zinātnieks redz, ka kāds cits dara kaut ko līdzīgu. Rodas jaunas idejas, rodas jauni sadarbības projekti. Ir piemēri, ka šādā studentu

“

Zinātnieks var sevi būtībā pats ierobežot, domājot – ai, manā rīcībā nav tādas un tādas iekārtas, un tāpēc es neko īsti nevaru izdarīt

konferencē sākas sadarbība, kas pēc tam ilgst gadiem, arī tad, ja cilvēki strādā dažādās valstīs. Savukārt, atbildot uz jūsu jautājumu plašākā kontekstā, jā, jāatzīst, ka zinātnisku darbu popularizēšanā Latvijā ir vēl ceļš ejams.

Nellija Lāce: – Piebildīšu, ka referāti, pirms mēs runātājam dodam viņa individuālās desmit minūtes, tiek nosūti vispirms mums, un mēs nosūtām recenzentiem. Ja recenzentu atsauksme ir pozitīva un runātājs piedalās konferencē, viņš, protams, saņem tekstu kopsavilkumu izdevumu. To viņš tālākajās profesionālajās gaitās var parādīt kā apliecinājumu savam darbam.

Mūsu saruna ir par jaunajiem zinātniekiem, un man ir naivs jautājums: kā viņi izvēlas pētījumu tēmu? Piemēram, vēstures zinātnē cilvēks var mēģināt iegūt priekšstatu, kāds Latvijas vēstures posms ir pētīts diezgan pamatīgi un kāds nepietiekami. Kā tas notiek jūsu zinātnē?

Tatjana Pladere: – To ietekmē vairāki faktori. Piemēram, tu vari starptautiskās konferencēs sajust gaisā, nojaust, kas ir, kā saka, trends.

Piemēram, es pati aizbraucu uz kādu medicīnas fizikas konferenci un jūtu, ka VR, virtuālās realitātes, trīsdimensionālās tehnoloģijas medicīnā ir topā. Tāpat jaunā zinātnieka izvēli ietekmē tas, ko dara konkrētā pētnieku grupa, kādā virzienā strādā grupas vadošais pētnieks. Citiem vārdiem sakot, jaunā zinātnieka darbs bieži ir pakārtots tam, lai šis darbs būtu ieguldījums pētnieku grupas darbā.

27

Ceļš no zinātniskās laboratorijas uz ražošanu

Latvijas Universitātes 77. starptautiskajā zinātniskajā konferencē notikušajā referātu sesijā “Zinātne industrijas attīstībai” klātesošie tika iepazīstināti ar vienu no svarīgākajiem Latvijas Universitātes attīstības tālākajiem posmiem – Tehnoloģiju mājas projektu. Ar vienu no projekta grupas dalībniekiem, Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Elīnu Pajusti, sarunājas Māris Zanders.

Savā uzrunā jūs minējāt ļoti konkrētas tehnoloģijas, iekārtas, kādas nākotnē redzēsim Tehnoloģiju mājā – lineāros elektronu paātrinātājus LINAC u. c.

Kā tas viss iekļausies jau esošajā Latvijas Universitātes un tās zinātnisko institūtu tehnoloģiju infrastruktūrā? Respektīvi, kā vienā “bildē” saliekas jau esošais vai tas, ko šīs struktūras plāno iegādāties, un tas, kas būs Tehnoloģiju mājā?

Tieši tā – mēs skatāmies, kādas iekārtas mums Latvijas Universitātē ir jau pieejamas, savukārt pētniekiem tiek jautāts, kas, viņuprāt, būtu vēl nepieciešams. Tehnoloģiju mājas ideja paredz, ka lielās iekārtas ir centralizētas, jo, mazliet vienkāršoti izsakoties, mēs bieži vien nezinām, kādas iekārtas ir mūsu kaimiņiem blakus pagrabā. Katrs dzīvo savā mazajā “rāmīti”, kaut kur informācija par iekārtām ir, bet nosacīta ir arī pieejamība šīm iekārtām.

“Mana iekārta”, tāpēc…

Apmēram tā. Un tas nav pareizi, ja atceras, ka daudzos gadījumos šīs iekārtas ir dārgas. Nevajadzētu būt tā, ka iekārta stāv aiz slēgtām durvīm un ir faktiski pieejama tikai vienai pētnieku grupai, lai gan to varētu izmantot arī citi zinātnieki.

Tas man atgādināja, ka pētnieki no visas pasaules var pierakstīties uz noteiktu periodu lielo kosmisko teleskopu iekārtu izmantošanā.

Jā. Līdzīgi ir. Piemēram, ir iekārta – lielā starojuma avots, kur ir t. s. beam time. Tātad svarīgi, lai iekārta būtu pienācīgi noslogota.

Tiktāl sapratu, tomēr šāds projekts paredz ļoti labas zināšanas par to, kas pārskatāmā nākotnē no lielajiem zinātnisko iekārtu

projektiem var parādīties, teiksim, Vācijā vai Itālijā.

Tieši to darba grupa dara. Mēs skatāmies, kas notiek Eiropas līmenī, bet ne tikai, jo – ja ir vēlme saprast jaunākās tendences, tad ir jāseko līdzi arī tam, kas notiek Āzijā. Tehnoloģiju mājai tiks šim nolūkam piesaistīti arī ārzemju eksperti. Piemēram, radiācijas jomā, kas ir mans “lauciņš”, mēģināsim piesaistīt ekspertus no Starptautiskās Atomaģentūras.

Jāsaka, pētnieku vidē jau vairāk vai mazāk ir zināms, kādi “caurumi” ir konkrētajā pētniecības virzienā no pētniecības iekārtu viedokļa. Tātad, saliekot viedokļus kopā, mērķis ir atrast nišas, kas nav aizpildītas vai ir aizpildītas salīdzinoši maz. Jo skaidrs, ka dublēt kādu iekārtu Vācijā nav jēgas.

Man kā cilvēkam ar pavisam citu zināšanu kontekstu, bet kurš cenšas sekot līdzi dažādās zinātnes nozarēs notiekošajam, neradās jautājumi par jūsu prezentācijā minētā, piemēram, radiofarmpreparātu virziena nepieciešamību. Jautājums ir, vai mūsu vietējā tirgū, pat ja par tādu uzskatām Baltiju, ir pieprasījums, nosacīti sakot, no industrijas puses? Vai cits prezentācijā minētais virziens – sadzīves materiālu pārstrāde ar biodegradablu iepakojumu materiāliem. Te varētu pat būt interese no lokālās industrijas puses, bet “mēs to nevaram diemžēl atļauties”.

Starp citu, ja runājam par atkritumiem, tad sesijā pie manis pienāca kāda atkritumu pārstrādes uzņēmuma pārstāvis, kurš runāja par Eiropas Savienības jauniem plāniem atkritumu jomā. Bet, saprotot jautājumu, jā, mēs apzināmies nepieciešamību skatīties plašāk, vismaz Eiropas

līmenī. Tāpēc arī iepriekš teicu, ka mēs cenšamies atrast nišas savai darbībai. Valstīs, kurās ir salīdzinoši neliels valsts finansējums zinātnei un pētniecībai, tieši ir šis know-how piegājiens – ja mēs nevaram atšķirībā no turīgākām valstīm nopirkt visu, mēs varbūt varam atrast kādu oriģinālu risinājumu. Arī pētniecībā Latvijas zinātnieki gūst panākumus, ja spēj paskatīties uz problēmu no citas puses, nevis ieguldot milzīgus līdzekļus.

Var minēt citu piemēru, atbildot uz jautājumu par mēroga jautājumu.

Tehnoloģiju mājā ir plānots virziens, ko varētu apzīmēt kā konsultācijas par polimēru kompozītmateriāliem,

“

Nevajadzētu būt tā, ka iekārta stāv aiz slēgtām durvīm un ir faktiski pieejama tikai vienai pētnieku grupai, lai gan to varētu izmantot arī citi zinātnieki kā materiālu vai konstrukciju noturības modelēšanu. Latvijā, šķiet, ar aviobūvi neviens nenodarbojas, tātad mums jāskatās starptautiskajā šādu pakalpojumu tirgus virzienā.

Pagriezīšu jautājumu par projekta visnotaļ pareizo plānu un vietējās realitātes saskarsmi no citas puses. Prezentācijā jūs minējāt par Tehnoloģiju mājā iecerētajām mehāniskajām darbnīcām, kas nodarbotos ar

29

iekārtu optimizāciju, detaļu izgatavošanu utt. Mums ir kadri, kas spēj to paveikt?

Daži cilvēki ir, es pat viņus pazīstu (smejas). Piemēram, tāda elementāra lieta kā paraugu turētājs – ja jūs gribat nopirkt ārzemju ražotāja produktu, pielāgotu jūsu specifiskajām vajadzībām, tad jums jārēķinās ar Latvijas apstākļos vienkārši astronomiskām summām. Tāpēc pareizāk orientēties uz zinošām galvām un prasmīgām rokām Latvijā, un tādas ir.

Sadarbība ar industriju paredz gūzmu jautājumu: sākot ar pētnieku piedāvāto pakalpojumu cenrāžu, ja tā var teikt, sajēdzīgumu, beidzot ar autortiesībām uz sadarbības ietvaros tapušo. Tehnoloģiju mājas projekts nozīmē šos aspektus padarīt vēl aktuālākus. Kādā ir mūsu gatavības pakāpe tam?

Teiksim tā: ar zinātnieku un industriju saskarsmes jautājumiem strādā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Taisnība ir tā, ka šādu jautājumu risināšanai ir nepieciešama liela komanda, jo par daudziem no tiem pašiem zinātniekiem nav ne jausmas. Piemēram, kā ražotāju

uzrunāt viņam saprotamā valodā?

Es gribu teikt, ka paralēli iekārtu infrastruktūras izveidei šajā projektā ļoti būtiski ir cilvēki, kuri būs vidutāji starp pētniekiem un industriju.

Jāsaka arī, ka Latvijas Universitātē ir zināmas iestrādes šajā virzienā, ir speciāls sadarbības portāls. Universitāte arī veicina šo sadarbību ar finansiālu atbalstu.

Prezentācijā laika ierobežojumu dēļ jūs paguvāt ieskicēt tikai dažas no projekta daļām – piemēram, Augsto enerģiju daļiņu centru – un devāt mājienu “turpinājums sekos”.

Projekta grupa vienreiz mēnesī tiekas ar pētniekiem, un katrs, kuram ir idejas, var nākt un stāstīt par savu jomu, un tad mēs dzirdēto apkopojam.

Bet tā māja taču nebūs bezizmēra …

Jā, bet labā ziņa ir tā, ka, liekot kopā zinātnieku idejas, daudzkārt tās pārklājas. Respektīvi, vairākām grupām, kas veic dažādus pētījumus, ir nepieciešams, vienkāršoti izsakoties, viens aparāts. Es atgādināšu, ka tā tieši ir viena no Tehnoloģiju mājas

“

Pētniecībā Latvijas zinātnieki gūst panākumus, ja spēj paskatīties uz problēmu no citas puses, nevis ieguldot milzīgus līdzekļus idejām – atrast šos saskarsmes punktus, lai nav tā, ka katram savā laboratorijā ir sava iekārta. Ja runājam par laika rāmi, tad šajā gadā mums ir jānonāk pie izkristalizēta plāna, lai projektu varētu sākt 2020. gadā, ar projekta uzsākšanu saprotot komunikāciju ar arhitektiem, būvniekiem, iekārtu ražotājiem utt. Tātad 2019. gadā mums jātiek galā ar projekta saturisko pusi, un darba apjoms ir liels, jo runa ir ne tikai par iekārtu sarakstu, bet arī izpratni, kā tas viss funkcionēs no finansiālā viedokļa.

Runa ir arī par līdzsvaru – tagad ir ļoti moderni runāt par pielietojamo zinātni, kuras atklājumus var viena divu gadu laikā komercializēt, bet jāsaprot, ka tas nav iespējams bez fundamentālās zinātnes bāzes.

Akadēmiskā centra attīstības programmas III posma projekta “Tehnoloģiju māja” sanāksme

30

Nozīmīgi notikumi

Latvijas Universitāte (LU) Times Higher Education ietekmes reitingā no Latvijas universitātēm novērtēta visaugstāk un ieņem 92. vietu, informē reitinga veidotāji.

Reitings atspoguļo universitāšu ietekmes uz sabiedrību rādītājus, pamatojoties uz augstskolu panākumiem Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķu

29. aprīlī tika atklāta Latvijas Universitātes Materiālu mehānikas institūta Materiālu testēšanas laboratorija, kas paver iespējas dažādu jaunu pētījumu veikšanā un sadarbības veicināšanā ar uzņēmumiem Latvijā un ārzemēs.

Divu gadu laikā institūta laboratorija ir aprīkota ar jaunām iekārtām un patlaban ir vienīgā laboratorija Baltijas valstīs, kas spēj nodrošināt testēšanas pakalpojumus aviācijas, kosmosa, medicīnas un būvniecības nozarēm.

32

sasniegšanā. Tas sniedz priekšstatu par darbu, ko veic universitātes, un tā ir iespēja izcelt nozīmīgus augstskolu darbus, kurus nevērtē citu klasifikāciju reitingos.

Vislabākos rezultātus LU ieņem kategorijās – kvalitatīvs darbs un ekonomiskā izaugsme (32. vieta), partnerība mērķu sasniegšanā (49. vieta), ilgtspējīga pilsēta un kopiena (51. vieta), miers,

tiesiskums un spēcīga iestāde (80. vieta). No Latvijas augstskolām reitingā iekļautas LU un Rīgas Tehniskā universitāte. Līderpozīcijas šajā reitingā ieņem Oklendas Universitāte Jaunzēlandē (University of Auckland), 2. vietu – Makmāstera Universitāte Kanādā (McMaster University), 3. vietā ir Britu Kolumbijas Universitāte Kanādā (University of British Columbia).

Latvijas Universitātē 23. aprīlī Augstākās izglītības kvalitātes aģentūra pieņēma lēmumu licencēt Latvijas Universitātes pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmu Sporta treneris. Šī programma ir unikāla, jo ir vienīgā programma Latvijā, kas ir specializēta tieši basketbola un futbola treneru apmācībā.

Pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmu Sporta treneris tika izstrādāta saskaņā ar vairāku pašvaldību vadītāju izteikto vēlmi nodrošināt reģionos iespēju iegūt izglītību sporta trenera programmā, lai piesaistītu cilvēkresursus un attīstītu Latvijas reģionus.

Studiju ilgums šajā programmā būs divi gadi (četri semestri) pilna laika klātienes studijās un pieci

semestri nepilna laika neklātienē.

Studiju programmas mērķis ir nodrošināt iespēju studentiem iegūt sporta trenera darbam nepieciešamās zināšanas, prasmes un kompetenci atbilstīgi nacionālā un starptautiskā mērogā izvirzītajām profesionālās kompetences prasībām.

Studijas šajā programmā sāksies no šā gada septembra, pieteikties studijām varēs no 2. jūlija.

33

24. aprīlī Latvijas Universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) sadarbībā ar Bufalo Universitāti ASV paziņoja par jaunas informācijas tehnoloģiju (IT) izcilības studiju programmas izveidi, kuru koordinēs RTU Rīgas Biznesa skola.

16. aprīlī Jēkabpilī norisinājās ceļojošās izstādes Johana Kristofa Broces (1742–1823) devums Latvijas novadpētniecībā: Livonijas zīmējumu un aprakstu kolekcija Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā atklāšanas svētki. Interesentiem bija iespēja iepazīties ar Latvijas Universitātes absolventu pētījumiem un LU mācībspēku

34

zinātniskajiem lasījumiem, kas ir nozīmīgi vietējai kopienai.

Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka, LU Reģionālais centrs un LU filiāles organizē Latvijas Universitātes simtgades pasākumus Latvijas reģionos. To laikā astoņās Latvijas pilsētās būs skatāma ceļojošā izstāde, kas veltīta J. K. Broces devumam Latvijas novadpētniecībā.

Atklāšanas pasākumā tika prezentēta arī vienota IT izglītības platforma Baltijas IT sabiedrība jeb BITS, lai ik gadu sekmētu 3000 IT profesionāļu sagatavošanu Latvijā.

Pirmajā gadā Baltijas IT līderības bakalaura studiju programmai Datorzinātne un organizāciju tehnoloģijas, ko īsteno LU un RTU, tiks uzņemti 60 studenti. Studijas notiks angļu valodā pēc pasaules vadošo universitāšu standartiem, ko koordinēs RBS. Programmā IT kompetences tiks integrētas ar komunikācijas, projektu vadības, mākslas, tiesībzinātņu, finanšu un citām prasmēm, kas sniegs studējošajiem pamatu veiksmīgai karjerai “digitalizētajā laikmetā”.

Studijas vadīs pasniedzēji ar starptautiski vadošu akadēmisko un arī profesionālo pieredzi, kā arī ar valsts atbalstu 2019. gada rudenī tiks sākta pasniedzēju kvalifikācijas celšanas programma ASV. Pieteikšanās studijām sākas 20. maijā.

Katrā LU filiāles pilsētā – Jēkabpilī, Kuldīgā, Cēsīs, Bauskā, Alūksnē, Madonā, Ventspilī un Tukumā – no 16. aprīļa līdz 20. decembrim izstāde būs skatāma aptuveni mēnesi, lai novadu iedzīvotāji varētu iepazīties ar vēsturiskajām liecībām, ko J. K. Broce atstājis savos zīmējumos un aprakstos, kas ir kultūrvēsturiska vērtība gan Latvijas, gan Eiropas mērogā.

12. un 13. aprīlī Rīgā norisinājās otrā starptautiskā Magnetic Latvia tehnoloģiju konference Deep Tech Atelier, kuras laikā notika tīklošanās pasākums Hidden Treasures in Public research institutions, ko organizēja LIAA Tehnoloģiju departamenta Zinātnes komercializācijas nodaļa.

Konference Deep Tech Atelier vienkopus pulcēja zinātniskos jaunuzņēmumus, pētniecības organizācijas, industriju un valsts pārvaldes pārstāvjus, kā arī tehnoloģiju interesentus.

No Latvijas Universitātes Fizikas institūta tīklošanās pasākumā piedalījās piecas zinātnisko ideju komandas, kuras pārstāvēja Toms Beinerts, Kalvis Kravalis, Imants Kaldre, Matīss Kalvāns, Andis Zeidmanis, Linards Goldšteins un Mikus Milgrāvis. Projektu komandas tikās ar tehnoloģiju pārneses

un komercializācijas ekspertiem, kas bija ieradušies no Norvēģijas, Vācijas, Francijas, ASV, Polijas, Anglijas un Somijas. Fizikas institūta komandas tikās ar pieciem ekspertiem, izvēloties tos, kas pietuvināti

materiālzinātnei ar pieredzi tehnoloģiju pārnesē un komercializācijā.

Tīklošanās pasākumā piedalījās 15 projektu komandas no sešām Latvijas pētniecības institūcijām.

Pasākumā notika 45 konsultācijas.

No 3. līdz 7. aprīlim Rīgā norisinājās starptautiska konference FARMS 2019 – Fuzzy and Rough Mathematical Structures, kas bija veltīta profesora Aleksandra Šostaka 70 gadu jubilejai un ko organizēja Latvijas Matemātikas biedrība sadarbībā ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Matemātikas nodaļu un LU Matemātikas un informātikas institūtu.

Konferencē tika nolasīti 23 referāti par dažādiem nestriktu matemātisko struktūru un raupju aproksimējošo sistēmu aspektiem.

Vairākus referātus nolasīja Matemātikas nodaļas doktoranti, grāda pretendenti un jaunie pasniedzēji, kuri strādā ne­striktās matemātikas un tās lietojumu jomā un kurus iedvesmojis profesors Aleksandrs Šostaks.

35