Avantūra. Aprīlis #5

APRĪLIS 2021 #5

MINIMĀLISMA IDEJA v.2

“Deal with a Situation” jeb kā uzdrīkstēties

LELDE CERIŅA Ceļā no aizkadra līdz priekšplānam

LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS

Sākam runāt un domāt zaļi

Kā izgatavo vakcīnas?

Kāds ir Nila Jansona dzīvesveids?

Garšas kārpiņas Āzijā

Kā ir dzīvot Floridā?

Redaktores sleja

Čau, čau!

Ir pienācis aprīļa numurs! Ja tā padomā — aprīlis nozīmē to, ka drīz jau visus studentus sagaidīs gatavošanās kārtējai sesijai (jo mācīties ir jāsāk laicīgi), lai ar mierīgu sirdi un dvēseli varētu sagaidīt maiju un eksāmenus ar lielu sparu un enerģiju.

Dažiem studentiem, ieskaitot mani, šis ir arī laiks, kuru jāvelta bakalaura darba izstrādei — skan briesmīgi, bet tā nav. Darot visu laicīgi, var paveikt lielas lietas! Noteikti iesaku izveidot sev ērtu mācīšanās ritmu, lai neko neaizmirstu un būtu ļoti produktīvi pavadīts laiks, jo tas ir diezgan svarīgi, īpaši skatoties uz to, ka aiz loga spīd saule (cerams) un gaisa temperatūra pieaug ar katru dienu.

Vispār, aprīlis nes arī joku dienu — 1. aprīlis ir laiks, kad viens otru izjokojam un meklējam labākos veidus, kā to izdarīt. Un kā jūs izjokojāt savus draugus un ģimeni? Ceru, ka šī diena jums pagāja jautri un pozitīvi!

2

Šajā numurā varēs izlasīt rakstus par dažādākajām tēmām, piemēram, kā tiek veidotas vakcīnas, jo tas šobrīd ir diezgan aktuāli, tāpat arī par to, kas ietekmē mūsu dabu, par kuru noteikti ir jārūpējas un daudz kas cits.

Lielās intervijas sadaļā viesosies superīgā Lelde Ceriņa un mazās intervijas lapās iegrie-

zīsies atraktīvais Nils Jansons.

Saturs ir spilgts un dažāds, lai ikkatrs varētu atrast savu lasāmvielu!

Aleksandra

REDAKCIJA _

_

RAKSTU AUTORE

GALVENA REDAKTORE, SOC.T. REDAKTORE, FOTOGRAFE

Aleksandra MoskaLenko , aleksandra@avantura.lv IG: fenomenaali

_

_

_

RAKSTU AUTORE, fotografe, MAKETETAJA

Elza Elizabete Vanaga elzaelizabete@avantura.lv IG: elzaelizabetee

RAKSTU AUTORE, KOREKTORE

Sintija Augustova sintija@avantura.lv IG: sintija1603

SAZINIES AR REDAKCIJU redakcija@avantura.lv IG: zurnals_avantura FB: www.facebook.com/zurnalsavantura Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv Vāka foto: Elza Elizabete Vanaga

_

Annija KRUmiNa , annija@avantura.lv IG: annijakruminaaa

_

_

RAKSTU AUTORE, KOREKTORE, MAKETETAJA

Gunda Oja gunda@avantura.lv IG: gundaoja

_

_

_

RAKSTU AUTORE, fotografe, MAKETETAJA _

Marta KrIgere marta@avantura.lv IG: krigeremarta

SKENĒ QR KODU UN LASI ARĪ IEPRIEKŠĒJOS ŽURNĀLA “AVANTŪRA“ NUMURUS LATVIJAS UNIVERSITĀTES ISSUU.com KONTĀ

3

Saturs

6 13

10 VIBE CHECK

14 16

18

24 28

30 4

Izdevuma ISSN - 2661-5886

PAPILDINĀ JUMS TAVAI “ TO READ” KAUDZĪ T EI “Kalendārs mani sauc” ir romāns, kuru grāmatnīcās un pat internetveikalos medīju vairākas nedēļas, līdz beidzot izdevās to iegūt savā īpašumā. “Atvainojiet, viss izpārdots, gaidām jaunu pievedumu,” bija vārdi, kurus dzirdēju vairākkārt.

Grāmatu mīļotāju vietnē Goodreads un citviet joprojām valda sajūsma par šo Andra Kalnozola debijas romānu. Kādam tā šķitusi tik laba, ka gribējies raudāt, kāds savukārt raksta, ka tā “nogāzusi no kātiem”.

Romāna galvenais tēls ir kāds vīrietis ar grūti nosakāmu vecumu un garīgās veselības stāvokli. Viņa vārds ir Oskars un viņš zina no galvas kalendāru — prot nosaukt, kurā dienā kam svinama vārda diena. Grāmatā atspoguļotas viņa ikdienas piezīmes, gaitas, savdabīgais, un apbrīnojami vienkāršais pasaules skatījums.

Tieši šī vienkāršība bija valdzinoša.

Varu pievienoties sajūsminātajiem un satricinātajiem lasītājiem — arī es šo sirsnīgo, meistarīgi uzrakstīto darbu lasīju ar baudu. Gluži vai apēdu to kā kūkas gabalu svētkos. Svinēju dzīvi, lasot sulīgus vārdus un lūkojoties uz pasauli Oskara Kalendāra acīm.

Autore: Gunda Oja

5

Raksta autore: Annija Krūmiņa Foto: Unsplash

RŪPĒS PAR DABU — klimata zināšanu ābece

Pēdējās desmitgadēs jautājumi par planētas stāvokli, globālo sasilšanu un mūsdienu cilvēka dzīvesveida maiņu kļūst arvien aktuālāki. Visskaļāk tie izskanējuši pēdējo gadu laikā saistībā ar vides aktīvistes Grētas Tūnbergas iesaistīšanos. Lai gan Covid-19 pandēmija šo problēmu liek nedaudz “atlikt malā”, tā ik pa laikam tiek atkal aktualizēta, lai svarīgā tēma netiktu piemirsta nākotnes “pēc pandēmijas” laikā.

Turpmākajos numuros žurnāls Avantūra veidos rakstu sēriju par dažādiem ar klimatu saistītiem jautājumiem. Tiks intervēti jomas eksperti, organizācijas un meklētas atbildes uz dažādiem jautājumiem gan par to, kādi procesi norisinās Latvijā, lai veicinātu sabiedrības “zaļo” domāšanu, gan labie un sliktie piemēri pasaulē, no kuriem var iegūt vērtīgas atziņas.

6

Pirmās sērijas rakstā ir svarīgi iepazīties ar pamata terminiem un tēmas nozīmību kopumā.

Kas ir klimata pārmaiņas?

Klimata pārmaiņas ir ievērojamas ilgtermiņa izmaiņas globālajā klimatā. Globālais klimats ir savstarpēji saistīts — saule, zeme un okeāni, vējš, lietus un sniegs, meži, tuksneši un savannas, kā arī viss, ko cilvēki dara.

Lai saprastu globālā klimata definīciju, to vieglāk ir skaidrot ar piemēru — Klusā okeāna temperatūras paaugstināšanās veido spēcīgākus taifūnus, kā rezultātā vairāk līst, un tas nodara postījumus cilvēka īpašumam.

Mainās arī okeāna straumes, kas izkausē Antarktīdas ledu. Ūdens līmenis paceļas, un pilsētas pie okeāniem un jūrām nākotnē būs zem ūdens.

Klimata pārmaiņas ietver ne tikai temperatūras paaugstināšanos, bet arī ekstremālus laika apstākļus, jūras līmeņa paaugstināšanos, savvaļas dzīvnieku un augu maiņu un virkni citu seku. Minētais piemērs parāda, ka dabas procesi savā starpā ir saistīti un cilvēki ir no tiem atkarīgi, tādēļ klimata pārmaiņas ir tik svarīgs un reizē sarežģīti risināms jautājums.

Kāpēc klimata pārmaiņas ir tik nozīmīgas tieši šobrīd?

KAS IR GLOBĀLĀ SASILŠANA? Globālā sasilšana ir zemes atmosfēras un okeāna ūdeņu vidējās temperatūras paaugstināšanās, jo uzņemtais saules siltuma daudzums palielinās. Temperatūras paaugstināšanās veicina jau iepriekš minētās klimata pārmaiņas.

Planētas klimats laika gaitā ir pastāvīgi mainījies, tomēr šī brīža temperatūras izmaiņas notiek ātrāk, nekā jebkad agrāk. Šis straujais pieaugums ir problēma, jo tas maina klimatu tādā ātrumā, ka dzīvās būtnes tam nevar pielāgoties.

Cilvēce ir izraisījusi globālo sasilšanu, veicinot dažādu gāzu “palaišanu” atmosfērā, lai nodrošinātu mūsdienu cilvēka dzīvi. Tas veido “siltumnīcas” efektu. Būtiskākie siltumnīcas efektu izraisošo gāzu avoti ir naftas produktu, ogļu intensīva lietošana, liellopu audzēšana industriālajā lopkopībā, zemkopība un lietusmežu izciršana.

7

Kā veidojas “siltumnīcas” efekts?

To vienkāršāk var izskaidrot, izmantojot analoģiju ar siltumnīcu. Saules gaisma jeb “redzamais starojums” ieplūst caur siltumnīcas stikla jumtu, un to uzņem augi, kuri atrodas siltumnīcā. Augi arī izdala siltumu jeb “infrasarkano starojumu”, kas nav redzams.

Daļu siltuma augi “patur”, bet daļa izplūst ārā no siltumnīcas. Siltumnīcas stikla jumts “patur” daļu infrasarkanā starojuma, tāpēc siltumnīca no iekšpuses sasilst. Arī ar planētu notiek tas pats, kas siltumnīcā.

avotus ir radījis cilvēks, piemēram, koksnes, gāzes, ogļu un benzīna sadedzināšana rada oglekļa dioksīdu.

Šo analoģiju piemērojot, sanāk, ka atmosfēra, kas ir Zemes gāzveida apvalks, laiž cauri Saules izstaroto gaismu (ultravioleto starojumu) un aiztur daļu siltuma, ko izstaro Zeme (infrasarkano starojumu). Dažādas atmosfērā esošās gāzes, kā CO2, uzsūc infrasarkano starojumu, ko atstaro Zemes virsma, neļaujot tam aizplūst projām. Tādējādi Zeme saglabā siltumu.

Kas tiek darīts, lai samazinātu cilvēces ietekmi uz vidi?

Ja atmosfēras gāzes neabsorbētu starojumu, Zeme būtu pārāk auksta. Tā būtu par aptuveni 33 °C vēsāka nekā pašlaik, kā arī viss planētas ūdens būtu sasalis.

Kādēļ ir svarīgi samazināt atmosfērā esošo gāzu daudzumu?

Ir sešas galvenās atmosfēras siltumnīcas gāzes, taču oglekļa dioksīds (CO2) ir visizplatītākā.

Pārlieku liela šo vielu koncentrācija atmosfērā “aiztur” siltumu, ko rada Zeme. Daudzus CO2

Cilvēki vairāk ražo oglekļa dioksīdu un iznīcina tā absorbētājus — augus, tāpēc vispārējā CO2 koncentrācija atmosfērā ir stipri pieaugusi. Tas nozīmē, ka vairāk infrasarkanā starojuma tiek atstarots atpakaļ uz Zemi — un tāpēc Zeme sasilst.

2015. gada 12. decembrī Parīzes klimata konferencē visas pasaules valstis panāca vēsturisku vienošanos. Tās mērķis ir stiprināt globālo rīcību klimata pārmaiņu novēršanai.

Eiropas Savienības (ES) ieguldījums paredz, ka līdz 2030. gadam ES savas siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinās par vismaz 40% salīdzinājumā ar 1990. gadu.

ES ir apņēmusies līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, kas nozīmē efektīvāku mežu apsaimniekošanu, veicināt pāreju uz elektriskiem transportlīdzekļiem, kā arī izveidojusi emisijas kvotu tirgu, kas paredz par katru CO2 tonnu uzņēmumiem pirkt atļaujas.

Atļaujas pērk izsolē, un šis noteikums varētu veicināt uzņēmumu darbības veidu draudzīgāku dabai. #AK

9

NILS JANSONS “Ja mēs gribam redzēt pārmaiņas, tad jāsāk ar sevi.’’

Raksta un foto autore: Elza Elizabete Vanaga 10

- Cik ilgi tu jau piekop vegānu uzturu?

- Es jau esmu pārstājis skaitīt, bet liekas, ka jau kādus piecus gadus. Es mēģinu to darīt saprātīgi un gudri. Pa šiem gadiem esmu paplašinājis savas zināšanas. Reizi gadā uztaisu asins analīzes, lai zinātu, ka uzņemu pietiekami visus vitamīnus, lai varētu sportot. Nav tā, ka man sevi ir šim jāpiespiež.

Man šī ir pašsaprotama izvēle.

- Sportistiem īpaši ir jāpievērš uzmanība uzturam. Kā tu apvieno sportista un augu valsts uzturu?

- Ar augu valsts uzturu esmu sācis daudz vairāk eksperimentēt virtuvē. Es esmu atklājis daudz jaunu recepšu, jaunu garšu. Izpētīt to, cik daudz olbaltumvielu es uzņemu ar dažādiem produktiem, vispār nav problēmu. Es varu mierīgi nodarboties ar sportu divas trīs reizes dienā. Mums ir arī ļoti labi piemēri — septiņkārtējais Pirmās formulas pasaules čempions Lūiss Hamiltons ievēro augu valsts uzturu. Tenisa pirmā rakete Novāks Džokovičs – arī augu valsts uzturs.

V

iens no pasaulē zīmīgākajiem skrituļslidošanas medijiem “Be-Mag” februārī par pērnā gada labāko skrituļslidotāju atzina pašmāju Nilu Jansonu. Kopumā viņš uzvarēja septiņās žurnāla izvirzītajās nominācijās, tostarp gada stilīgākais skrituļslidotājs, gada filma un gada produkts.

Kamēr ekstrēmā sporta veida pārstāvis Nils netrenējas savās frīstaila skrituļslidās, viņš piekopj pavisam ētisku, videi un līdzcilvēkiem draudzīgu dzīvesveidu. Vairāk par to Nils atklāja sarunā.

- Tu ieminējies, ka tev patīk eksperimentēt virtuvē. Vai pats bieži gatavo?

- Jā. Ar draudzeni kopā dzīvojot, varbūt sanāk tā, ka viņa biežāk uzņemas iniciatīvu pagatavot maltīti, bet, kad man ir iespēja, es ar prieku darbojos virtuvē.

Brokastīs gatavoju smūtijus ar daudz svaigiem produktiem, augļiem un ogām vai dažādas putras, piemēram, auzu pārslu putru. Ne tādā klasiskā izpratnē – var pievienot, piemēram, kaņepju proteīnu, godži ogas, čia sēkas, mellenes, agaves sīrupu, kanēli. Mēģinu iekļaut daudz visādus veselīgus produktus savā ēdienkartē. Man patīk arī asie ēdieni — mums mājās bieži ir Āzijas virtuve.

- Kas tevi pamudināja izmēģināt augu valsts uzturu?

- Ceļojot pa pasauli, es saskāros ar daudziem cilvēkiem, kas lieto augu

valsts uzturu. Skatoties uz viņu pieredzēm, bija pamudinājums, ka var arī tā dzīvot. Tad pastudēju vairāk literatūru, palasīju par budismu. Uzzināju, ka pasaulē ir reģioni, kur cilvēki jau gadu simtiem nelieto gaļas vai citus dzīvnieku izcelsmes, un visi ir veseli. Pārsvarā jau mani motivēja ētiskais aspekts, bet es arī meklēju labākus ieradumus, lai varētu ātrāk atjaunoties pēc treniņiem, ātrāk sadziedēt traumas. Sāku skatīties dokumentālās filmas par sportistiem, kas izmanto augu valsts uzturu, tieši lai ātrāk atveseļotos no smagām traumām, lai būtu mazāks iekaisums. Tas viss kaut kā saslēdzās kopā. Protams, tur arī nāk tas aspekts, ka tas ir videi visdraudzīgākais dzīvesveids.

Ja mēs gribam samazināt globālo klimata krīzi un būt videi draudzīgāki, tad pirmā lieta, ko mēs varam darīt, ir mainīt savus ēšanas ieradumus.

- Vai ir citi paradumi, ko tu piekop ikdienā, lai atstātu mazāku “nospiedumu” uz vidi?

- Es pārvietojos ar riteni visu cauru gadu. Tas ir arī paša veselībai.

Eju uz veikalu ar savu somu vai auduma maisiņu. Uzpildu savu pudeli atkārtoti. Tādas it kā vienkāršas lietas, kas varbūt tikai sākumā izraisa diskomfortu.

- Tu droši vien esi dzirdējis pretargumentu, ka viens pats indivīds nevar apstādināt globālo sasilšanu, izmainot dažus mazus ikdienas paradumus?

Kāda būtu tava atbilde uz šiem argumentiem?

- Ja mēs gribam redzēt pārmaiņas, tad jāsāk ar sevi, nevis mēs jāmēģina mainīt cilvēki mums apkārt. Esam labākais paraugs sev.

Tad var cerēt, ka no tā kāds cits var paņemt sev kaut ko.

- Tu ieminējies, ka esi lasījis grāmatas par budismu. Vai tas ir kaut kas tāds, ko tu piekop savā ikdienā?

- Es teiktu, ka es vairāk vienkārši iedvesmojos tai dzīves filozofijai —

11

nepieķerties tik daudz materiālām lietām un apzināties īstās vērtības, kas dara mani laimīgu kā cilvēku.

- Vienā no taviem nesenākajiem YouTube video tu stāstīji par desmit paradumiem, ko tu izdari no rīta pirms brokastīm. Viens no tiem ir meditācija...

- Jā. Jo vairāk es gribu sasniegt, jo vairāk es saprotu, ka ir jāstrādā pie sava prāta disciplinēšanas.

Cilvēkiem ikdienā nāk tik daudz domu galvā, mēs tik daudz ko pārdomājam, ka sākam sevi apšaubīt, kritizēt. Meditācija ir tas laiks, kad es varu sakārtot savu prātu, lai justos brīvāks un laimīgāks. Es jūtu, ka tas man palīdz būt labākam cilvēkam.

- Es pieņemu, ka ceļošana un sacensības patlaban notiek daudz retāk, nekā kādreiz. Kā tu patlaban pavadi savas dienas?

- Jā, tagad tas ritms ir kaut kā jocīgi pamainījies. Joprojām

mēģinu katru dienu nodzīvot kaut kā jautri un interesanti. Man ir dažādi fiziskās sagatavotības treniņi, es eju ārā uz treniņu laukumiem. Paralēli diezgan daudz laika aiziet, strādājot pie datora, kur montēju video sociālo tīklu saturam, komunicēju paralēli ar sponsoriem par šī gada plāniem.

Pa lielam mēģinu sabalansēt būšanu telpās ar iešanu ārā, baudīt Latvijas dabu. Braukājos ar riteni, ziemā ejam ziemas peldēs — reizi nedēļā lienam āliņģī. Mēģinu izaicināt sevi katru dienu, lai ir vakarā gandarījums, ka šī diena arī ir bijusi kaut kas īpašs. Es zinu, ka arī šis laiks ir pārejošs, tāpēc mēģinu dzīvot maksimāli pozitīvi un kaut kādu dzīvesprieku noķert arī šajās dienās paralēli visiem darbiņiem, kas notiek pie datora.

- Kādi ir tavi tuvākie lielie plāni?

- Ar sponsoriem plānojam jaunu skrituļslidu modeli ar manu vārdu.

Iespējams vasaras sākumā mēs

“Jo vairāk es gribu sasniegt, jo vairāk es saprotu, ka ir jāstrādā pie sava prāta disciplinēšanas”

12

filmēsim reklāmas rullīti tam.

Varbūt kaut kur aizceļosim uz Lietuvu, Igauniju vai Somiju.

Vasarā ir plāns doties uz Spāniju uz nometni, pēc tam ir treniņnometne ar draugu Polijā.

Bet būs jāskatās, cik stipri būs ierobežojumi un vai to varēs darīt.

- Nobeigumam viens “cheesy” jautājums. Kas ir tavs dzīves moto?

- Esi patiess pats pret sevi un meklē tādu nodarbi, ar kuru tu vari gan darīt sevi priecīgu, gan kaut kādā ziņā bagātināt arī apkārtējos.

Es domāju, ka savtīga darbošanās nesniedz nekādā ziņā piepildījumu, tikai tādas mirkļa baudas, kas ātri pāriet. Un ko tālāk? Attiecīgi, ja tu dzīvo ar filozofiju, ka tu gribi darīt labu, tad nāk dziļāks piepildījums. #EEV

VIBE CHECK Autore: Sintija Augustova

A

prīlis... straujiem soļiem tuvojas mācību un studiju gada noslēgums, kas nozīmē – neizbēgami ir arī gada noslēguma darbi. Arī daļa žurnāla “Avantūra” komandas jau ir bakalaura rakstīšanas procesā. Šī mēneša Vibe Check nāk talkā ar padomiem, kā optimizēt savu darāmo darbu sarakstu, lai izdotos visu pabeigt salīdzinoši laicīgi un nenāktos sēdēt garas naktis kafijas un enerģijas dzērienu kompānijā.

“Urban Dictionary” interpretācijā “Vibe Check” ir spontāns brīdis, kad tiek pārbaudīts tavs “vaibs” jeb sajūtas, apkārtējā atmosfēra.

1

Man pašai visvairāk palīdz visu darāmo darbu vizualizēšana jeb saraksta izveidošana, kurā rakstu gan svarīgus un steidzamus, gan ne tik nopietnus darbus. Katru, ko izpildu, izsvītroju no saraksta laukā, lai izdodas redzēt, ka tomēr esmu produktīva.

2

Vēl viens padoms — sadalīt darāmos darbus pa dienām, cik palikušas līdz tā iesniegšanai, piemēram, ja bakalaura teorētisko daļu 45 tūkstošu zīmju apjomā man ir jāiesniedz 15. aprīlī, bet šodien ir 5. – man ir katru dienu jāuzraksta vismaz 4,5 tūkstoši rakstzīmju, lai līdz nodošanas termiņam izdodotos sasniegt vajadzīgo apjomu.

3

Sāc ar steidzamāko darbu, lai to fiksāk noveltu sev no pleciem un būtu laiks strādāt pie pārējiem. Tā ir tik nenormāli laba sajūta, kad viss, kas ir tūlīt jāiesniedz, ir iesniegts, un ir brīvāks brīdis pilnībā nodoties citiem darbiem.

4

Neaizmirsti kaut ko apēst un padzerties ūdeni, kad strādā pie darbiem.

Brīdī, kad esi līdz elkoņiem grāmatās vai akadēmiskajos rakstos, gadās, ka pazūd gan izsalkuma, gan arī slāpju sajūta. Kad otrajā kursā rakstīju kursa darbu, varēju no rīta līdz vakaram strādāt pie datora un aizmirst gan par pusdienām, gan arī par to, ka pa visu dienu esmu dzērusi tikai vienu kafijas krūzīti. Nākamajā dienā pašsajūta nebija pati labākā, tāpēc šobrīd, kad darbojos pie bakalaura, turu sev uz galda pudeli ar ūdeni un kādus augļus vai riekstus, ko uzkost procesā.

13

Autore: Marta Krīgere Foto: nature video, freepik.com

KĀ IZGATAVO VAKCĪNU? COVID-19 pandēmija ir radījusi būtisku mirstības pieaugumu un valstis ir spiestas piedzīvot vēl nepieredzētu globālo recesiju. Šobrīd visā pasaulē zinātnieki izstrādājuši un turpina izstrādāt vakcīnas pret COVID-19. Visas vakcīnas tiek izstrādātas, lai iemācītu cilvēka imūnsistēmai droši atpazīt un bloķēt vīrusu, kas izraisa COVID-19. Lai pēc iespējas ātrāk cilvēki saņemtu vakcīnas, vairāki ražotāji ir veiksmīgi izstrādājuši COVID-19 vakcīnas mazāk nekā 12 mēnešos — tas ir ievērojams sasniegums, ņemot vērā, ka jaunu vakcīnu izstrāde visbiežāk prasa desmit gadus vai ilgāk. Pirmkārt, ir nepieciešams laiks, lai saprastu jauno slimību, tās inficēšanas un izplatīšanās ceļu, lai atrastu veidu, kā to apturēt. Vēlāk, kad ideja brīdināt imūnsistēmu par “iebrucēju” jeb patogēnu (ar patogēnu apzīmē jebkuru organismu, kas var izraisīt slimības) ir izprasta, tad potenciālās vakcīnas tiek testētas, lai pārliecinātos, ka pieņemtā ideja tik tiešām strādā. Pēdējais solis ir vakcīnas masveida ražošana. Tālāk rakstā lasiet, kā tiek izstrādatas vakcīnas, tostarp Covid-19 vakcīna.

1

2 14

Dažos gadījumos patogēns jeb “iebrucējs” pats par sevi var būt vājināts vai deaktivizēts un pielietots vakcīnas izstrādāšanai, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Šādos gadījumos nākamais solis ir identificēt patogēna antigēnu (jebkura viela, kas var stimulēt antivielu veidošanos), konkrētu proteīnu (olbaltumvielu) vai glikoproteīna marķieri, kas spēj veidot pamatus jaunai vakcīnai. Dažiem patogēniem šādi antigēni vienmēr paliek nemainīgi. Citi patogēni, piemēram, vīruss, kas izraisa gripu, spēj mainīt vai mutēt antigēnus, tātad šiem jābūt atkāroti analizētiem katru gadu.

Tiklīdz patogēns un antigēns ir identificēts, ir jāizdomā kā tos izmantos, lai uzbūvētu vakcīnu.

. . . .

Pastāv šādas opcijas Inaktivētas vai novājinātas vīrusu vakcīnas, kurās tiek izmantota vīrusa forma, kas nav aktīva vai novājināta, tāpēc tas neizraisa slimības, bet tomēr rada imūnreakciju.

Uz olbaltumvielām balstītas vakcīnas, kurās tiek izmantoti nekaitīgi olbaltumvielu fragmenti vai olbaltumvielu čaumalas, kas imitē COVID-19 vīrusu, lai droši radītu imūnreakciju.

Vīrusu vektoru vakcīnas, kurās tiek izmantots drošs vīruss, kas nevar izraisīt slimības, bet kalpo kā platforma koronavīrusa proteīnu ražošanai, lai radītu imūnreakciju.

RNS un DNS vakcīnas, mūsdienīga pieeja, kas izmanto ģenētiski modificētu RNS vai DNS, lai radītu olbaltumvielu, kas pati par sevi droši ierosina imūnreakciju.

3

Tāpat ir jāizdomā veids, kā vakcīnas tiks ievadītas:

4

injicējot muskulī

orāli, piemēram, kā poliovīrusa vakcīnu

5 . .

vai caur degunu, kā dažas gripas vakcīnas

.

Tālāk to ir nepieciešams testēt — sākumā subkultūrās, pēc tam dzīvnieku modeļos.

Testēšana iekļauj izmēģinājuma pētījumus, kur dzīvniekiem tiek iedota vakcīna, kuri apzināti pakļauti konkrētajai slimībai, lai redzētu, vai vakcīna tos pasargā. Tikai pēc tam izmēģinājuma pētījumos piedalās cilvēki, ja slimība nav tik nāvējoša un ir efektīvi līdzekļi tās ārstēšanai. Tad, kad potenciālā vakcīna ir izrādījusies droša dzīvniekos, tad ir jāpierāda, ka ir iespējams ražot pietiekami augstā līmenī cilvēkiem, proti, jāaizpilda GMP sertifikāts (good manufacturing practice certified).

Ja vakcīna iziet cauri visiem šiem posmiem, tad ir laiks uzsākt plašāku testēšanu ar cilvēkiem.

Vizbiežāk tas notiek trīs fāzēs: pirmajā fāzē vakcīna tiek iedota nelielai veselu cilvēku grupai, lai testētu pirmās reakcijas, ko sauc par drošības fāzi.

Otrās fāzes laikā vakcīna tiek iedota simtiem cilvēku, lai izdomātu, kas nepieciešams, lai izraisītu pietiekami lielu imūnreakciju. Visbeidzot ir iespēja vakcīnu izmēģināt uz tūkstošiem cilvēku, lai redzētu, cik tā ir efektīva. Šis posms visbiežāk ir vislēnākais, un dalībnieki ir izvēlēti no visas pasaules. Pētniekiem ir jāgaida, kad dalībnieki saskarsies ar patogēnu dabiski jeb reālajā dzīvē, ārpus laboratorijas. Izsekojot inficētos cilvēkus, pētnieki var secināt, cik efektīva ir vakcīna, aizsargājot grupu. Tas var aizņemt desmitiem gadu, lai savāktu pietiekami daudz datu un pārliecinātos, ka vakcīna ir efektīva.

Ja tas tiek izdarīts, tad vakcīna var tikt licencēta. Saražot vakcīnas pēc augstiem standartiem lielā daudzumā var būt sarežģīts darbs, kas prasa laiku, līdzekļus un zināšanas. #MK

Izpildot iepriekš minētos posmus, ir izveidota tā sauktā vakcīnas platforma un dizains.

15

Divas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes trešā kursa studentes – Dace Līga Dzelme un Anželika Koņaškina – radošā projekta ietvaros izvēlējās realizēt sen lolotu sapni un izveidot savu mūzikas video un arī dziesmu

“Deal with a Situation” - Kā jums radās ideja radošajam projektam veidot tieši mūzikas video?

- Tā kā mēs esam radošas būtnes, mēs jau sen atpakaļ sapņojām izveidot dziesmu un mūzikas video ar nosaukumu “Deal with a Situation”, bet tas bija vairāk kā joks, tāpēc to ideju atmetām, bet ik pa laikam par to atcerējāmies. Mums jau 6 gadus ir kopīgs “Youtube” kanāls, kur mums patīk izpausties.

Kad uzzinājām, ka universitātē būs jāveido radošais projekts, mēs katra sākām apsvērt dažādas idejas — Anželika – mūzikas klipu un Dace Līga – komiksu. Likās, ka mūsu ceļi šķirsies šajā darbā, bet, atceroties

16

par savu seno sapni, mēs nolēmām apvienoties — esam draudzenes kopš otrās klases un kopīgi spējam veidot “maģiju”.

- Kādi bija pirmie producēšanas soļi?

- Sākumā piesaistījām mums pazīstamu mūzikas producentu/režisoru Ēriku Aišpuru. Pēc tam sākām pētīt dziesmu struktūras un rakstīt vārdus. Sūtījām viņam dziesmu piemērus, kas mūs piesaistīja.

- Cik viegli vai grūti bija radīt savu dziesmu?

- Prātā tas bija vieglāk, nekā realitātē. Viens ir uzrakstīt dziesmai

“Mēs bijām tik nosalušas, ka lūpas palika violetas un rokas sarkanas.”

vārdus, bet otrs — apvienot to ar melodiju, turklāt, ja to veido dažādi cilvēki. Mēs rakstījām vārdus un Ēriks veidoja melodiju. Atklājām, cik daudz melodija ir atkarīga no vārdiem un vārdi atkarīgi no melodijas. Vieglāk būtu, ja viss process notiktu reizē — gan vārdu rakstīšana, gan melodijas veidošana. Saskarāmies ar to, ka vajadzēja mainīt un pielāgot dziesmas mūzikai vārdus.

- Vai jums iepriekš ir bijusi pieredze mūzikā?

- Kā vairums bērnu, sākumskolā gājām korī, pēc tam Ogres tehnikumā pievienojāmies vokālajam ansamblim. Izmēģinājām savus spēkus arī instrumentālajā ansamblī, bet tas ilga tikai vienu mēnesi. Arī individuāli mēģinājām mācīties spēlēt dažādus instrumentus: Dace Līga – sintezatoru un ģitāru, Anželika – ģitāru. Neteiktu, ka esam profesionālas mūziķes, bet ejam uz to, attīstāmies.

- Ko gribējāt pateikt ar savu dziesmu?

- Mums katram apkārt ir dažādas problēmas un situācijas. It sevišķi mūsdienu pasaulē, kur regulāri jāspēj pielāgoties dažādiem apstākļiem. Dziesmas “Deal with a Situation” mērķis ir parādīt cilvēkiem, ka visiem ir dažādi apstākļi dzīvē, nevajag apstāties, bet gan mainīt kaut ko, ja tas ir iespējams. Pat ja sanāk sastapties ar problēmu, vienkārši jādzīvo tālāk, jo ir tik daudz kas cits, par ko priecāties.

- Kā notika klipa filmēšana un montāža? Ar kādām grūtībām sastapāties?

- Pārsvarā filmēšana notika pēc scenārija, bet daudz kas tika pielāgots apstākļiem. Tā kā mums pašām vajadzeja būt klipā, mēs piesaistījām operatori – Daces Līgas māsu Guntu. Sākumā sastādījām plānu, kur, kā un kad notiks filmēšana.

Pēc tam ar fakultāti sarunājām

un paņēmām kameru, plecu turētāju kamerai nodrošināja veikals “Master Foto”, paldies viņiem par sadarbību. Un tad sākām filmēšanu. Vairākas filmēšanas vietas bija ārā, tieši tajā nedēļā palika aukstāks. jo filmēšana bija paredzēta bez virsjakām. Pat mūsu operatore, kurai bija virsjaka, nosala. Mūzikas video izveidošanai rezervējām arī viesnīcas numuriņu. Mūs pārsteidza tas, ka, pārskatot no rīta ārā safilmētos kadrus, atklājām, ka tie ir pārgaismoti. Kad skatījāmies mazajā kameras ekrānā, likās, ka viss ir kārtībā. Nākamajā dienā visu aši pārfilmējām, jo mums bija ierobežots laiks tehnikai. Montāžā grūtības īsti nesagādāja, sarežģītāk bija sinhronizēt dziesmu ar video, protams, arī panākt, lai mūsu radošā puse un dators sadarbojas ar mums.

- Kā Covid ietekmēja projekta realizāciju?

- Būtībā visu ietekmēja valstī esošie ierobežojumi Covid dēļ – nevarējām sarunāt lielu cilvēku daudzumu klipam, kā arī iekštelpas filmēšanai, neizdevās sarunāt sadarbību, izvairījāmies filmēšanas komandā piesaistīt vairāk cilvēku, tāpat arī abi dejai sarunātie cilvēki gandrīz pēdējā brīdī atteicās pašizolācijas dēļ.

- Vai esat domājušas par nākamajiem projektiem/dziesmām?

- O, jā! Tagad, kad kaut ko interesantu vai “catchy” pasakām, uzreiz šķiet, ka tas būs nosaukums mūsu nākamajai dziesmai, sākam uzreiz kaut ko dungot. Tagad jebkuru ašo melodiju, kas ienāk prātā, uzreiz piefiksējam audio ierakstā, lai neaizmirstu. Kurš zina, varbūt atkal joks var pārvērsties īstā dziesmā.

Skenē QR kodu un skaties D&A ‘Deal With a Situation’ Official MV

17

18

Raksta autore: Annija Krūmiņa Foto: Elza Elizabete Vanaga

Nebaidīties izcelties no pūļa Sirsnīgā pasākumu vadītāja un TV producente Lelde Ceriņa atzīst, ka bailes un paškritika viņas dzīvē vienmēr ir bijušas pavadones. Svarīgākais ir uzdrīkstēties un turpināt virzīties uz saviem mērķiem, lai gan no sākuma tie šķiet neiespējami. Lasi, ko Lelde stāsta par tādiem tematiem kā “Clubhouse” aplikācija, influencera darbs, televīzija un “online” pasākumi!

- Mūsu fakultātē (LU SZF) diezgan bieži tevi piemin saistībā ar fakultātes studentu raidījumu “Kivi TV” kā labo piemēru tam, ka aktīva iesaistīšanās studiju laikā un motivācija ir ļoti svarīga, lai sasniegtu, ko vēlies. Šobrīd to cenšamies darīt arī mēs – komanda, kas veido žurnālu “Avantūra”. Vai savā studiju laikā izjuti platformas trūkumu, kas palīdzētu uzlabot tieši rakstīšanas prasmi?

- Jā, “Kivi TV” bija brīnišķīga platforma savu spēju apzināšanai un vēlāk arī karjeras atspērienam.

Studiju laikā mani saistīja tieši digitālā vide, proti, nākotnes potenciālu redzēju vairāk video formātam, tāpēc rakstīšanai tobrīd nemaz nepievērsos. Pēc studiju beigšanas izmēģināju roku arī pāris drukātajos medijos un tā bija vērtīga pieredze, taču man interesantāk šķiet “griezt” video sarunas, nekā strādāt pie interviju transkripcijas.

- Tu esi ļoti daudzpusīga – darbojies žurnālistikā, esi TV raidījumu producente, vadi pasākumus, “Instagram” vietnē darbojies kā influencere. Vai, tavuprāt, žurnālista profesiju var savienot ar influencera darbu,

un cik, tavuprāt, tas ir pareizi no ētiskā viedokļa?

- Faktā, ka žurnālists publiski dalās savu privāto dzīvi, ētikas pārkāpumus neredzu, taču pretrunas varētu rasties tajā brīdī, ja profesijas pārstāvis reklamē necaurspīdīgu uzņēmumu aiz kura stāv negodprātīgi īpašnieki. Manuprāt, ir būtiski izšķirt, vai konkrētā persona strādā pētnieciskajā žurnālistikā, analizējot politiska satura materiālus, vai ir dzīvesstila žurnālists, proti, veido saturu par kultūru, izklaidi un mākslu.

Es “influencēšanu” neuztveru kā darbu un aicinu arī citus neskatīties uz to kā karjeras izaugsmes punktu.

- Vienā intervijā stāstīji, ka pāridarījumi skolas laikā tev palīdzēja uzaudzēt biezu ādu un kļūt par to, ko tu vēlies. Kas bija tas brīdis, kad tu saprati, ka “nenoslēgsies” maliņā, bet tieši otrādi – centīsies pierādīt sevi televīzijā?

- Soļi karjeras virzienā drīzāk bijusi drosmīga uzdrīkstēšanās.

Paškritika un šaubas par savu “varēšanu” mani ir pavadījušas vienmēr, tāpēc nevaru nosaukt konkrētu pagrieziena punktu.

“Atceros, kā pirmajā kursā mani biedēja pašas lielie sapņi, jo tie šķita tāli un grūti sasniedzami,” 19

Sākotnēji sapņoju par darbu TV aizkadrā, proti, vēlējos kļūt par operatori vai montāžas režisori. Tad pieķēros domai par producēšanu, bet TV vadība saredzēja manī potenciālu kadra priekšplānā un deleģēja pirmo uzdevumu vadīt laika ziņas. Kad veiksmīgi tiku ar to galā, kļuvu par ziņu dienesta reportieri un tā soli pa solītim nonācu līdz saviem raidījumiem. Atceros, kā pirmajā kursā mani biedēja pašas lielie sapņi, jo tie šķita tāli un grūti sasniedzami, bet, lēnām uzdrīkstoties un virzoties, process iekustējās un izrādījās, ka iespēju robežas ir daudz plašākas, nekā domāju.

- Kas ir tāda lieta, ko nekur nemāca par darbu medijos, bet ko tu uzzināji tikai tad, kad sāki tur strādāt?

- Ja vien nestrādā pēc valsts finansējuma — nav līdzekļu, nav projekta. Pat gaišākajai un labākajai idejai ir nepieciešams reklāmdevējs, līdz ar to vienmēr paraksties zem kāda cita diktētiem noteikumiem.

- Šobrīd ļoti aktuāla ir aplikācija “Clubhouse”, kur cilvēki jaunā veidā var diskutēt par dažādām sabiedrībā aktuālām tēmām. Vai tu pati šo aplikāciju lieto un cik tā tev šķiet noderīga?

- Jā, ļoti ātri kļuvu par lietotāju, jo šī platforma ieintriģēja. Pievienojos tām diskusijām, kurām ir noteikts un skaidrs temats. Neizvēlos brīvā formāta istabas, jo tās vairumā gadījumu ir izrādījušās tukša laika nosišana.

- Jebkurš interesents šajā aplikācijā nevar iekļūt, jo ir jāsaņem ielūgums no tur jau esoša cilvēka. Tas nozīmē, ka citiem nav nemaz dota iespēja noklausīties sarunas. Vai šīs aplikācijas pamatdoma, tavuprāt, vēl vairāk neveicina sabiedrības nevienlīdzību?

- Šī aplikācija diezgan skaidri norāda, kurš ir “iOS” lietotājs, un kurš “Android”. Man diezgan

20

loģiska šķiet izskanējusī spekulācija, ka “Apple” būtu ļoti prātīgi iegādāties “Clubhouse”, piedāvājot saviem lietotājiem ekskluzīvu platformu. Ja tas neīstenosies, tad drīzāk tā būs bijusi tikai laba mārketinga stratēģija. Savulaik arī “draugiem. lv” varēja iekļūt tikai ar cita drauga uzaicinājumu. Tas rada intrigu un sajūtu “es arī gribu tur būt!”. Ar laiku tur noteikti tiks visi, kuriem ir interese.

“online” vidē. Man ir daudz ērtāk noklausīties e-lekciju sev ērtā un pieejamā laikā, nevis doties uz grupu nodarbību klātienē. Šobrīd varu mācīties pie tādiem lektoriem, pie kuriem iepriekš nekad nebūtu varējusi tikt! Tiešā komunikācija jeb “tete-a-tete” ir ļoti svarīga, bet mēs esam ieguvuši jaunas mobilitātes prasmes, un laiku, ko iepriekš pavadījām sastrēgumos, šobrīd varam izmantot lietderīgāk.

- Šobrīd esošā situācija ar pandēmiju liek iedalīt dzīvi – ”pirms” un “pēc”. Kas ir trīs lietas, sajūtas vai darbības, kas tev ļoti pietrūkst no laika ”pirms”?

- Klātesošs kontakts ar ģimeni un draugiem, masu koncerts, kurā iztrakoties un izbļaustīties, un paredzama finanšu nākotne. Mēs, protams, varam runāt par to, ka visiem vajadzētu pielāgoties un pārprofilēties, tomēr ne visur tas ir iespējams. Manu darbu, kas saistīts ar pasākumu un izklaides industriju, esošie ierobežojumi ir gandrīz “iesaldējuši”.

- Medijos vairākkārt izskanējušas ziņas, ka pandēmijas laikā pieaug vardarbība ģimenē. Iemesli noteikti ir visdažādākie. Tā varētu būt neziņa par nākotni, emocionāls nogurums, atrašanās visu laiku ar saviem ģimenes locekļiem četrās sienās… Vai tu savā ģimenē arī jūti biežākas nesaskaņas, un kā jūs šajos apstākļos tās risināt?

- Jā, visi uzskaitītie apstākļi rada spriedzi arī mūsu ģimenē. Šis laiks ir īsts mentālās veselības pārbaudītājs, izgaismojot iepriekš ģimenē neizrunātas lietas. Es gan jūtu, ka grūtāk ir nevis ar vīru, bet pašai ar sevi. Apzinos, ka tuvie cilvēki itin nekā nav vainīgi pie esošās situācijas, tāpēc meklēju veidus, kā pati nolaist “tvaiku”.

Man palīdz grāmatu lasīšana, pastaigas, šobrīd turpinu mācības arī “online” interjera kursos.

- Zināms, ka tu bieži apmeklēji arī dažādus kultūras pasākumus, it īpaši, mākslas izstādes. Tā kā šobrīd to nevar darīt klātienē, varbūt vari ieteikt – kādus “online” pasākumus, uz kuriem ir vērts “pieslēgties”?

- Ir vērts uzmest aci mājaslapā “kaskurkad.lv”. Tur ļoti niansēti pēc datumiem var atrast gan “online” erudīcijas spēles, gan koncertus, gan seminārus. Zinu, ka no šī gada marta pieejama digitāla versija Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, un ir arī labas ziņas visiem kino entuziastiem, proti, aprīlī festivāls “2ANNAS” notiks tiešsaistē.

- Vai, tavuprāt, šāda formāta pasākumi pēc pandēmijas varētu attīstīties kā atsevišķa pasākumu joma?

- Viena daļa noteikti jā. Teiksim, semināri, kas šobrīd noris

- 2019. gada nogalē tu iekļuvi žurnāla “Forbes Latvija” sarakstā “30 līdz 30”, kurā iekļauj nākotnes līderus, kas guvuši panākumus dažādās jomās. Mūsdienās, manuprāt, uz jauniem cilvēkiem, it īpaši, augot kapitālistiskā sabiedrībā, tiek izdarīts netiešs spiediens, ka panākumus jāiegūst ātri un jaunā vecumā. Vai tu pati esi jutusi šādu spiedienu?

- Es negribētu to saukt par spiedienu, jo tāds iespēju laikmets, kādā šobrīd dzīvo jaunieši, iepriekš nekad nav pastāvējis.

Radošie inkubatori, biznesa eņģeļi, bezmaksas lekcijas pie pasaules labākajiem lektoriem. Profesionāļi

“Manu darbu, kas saistīts ar pasākumu un izklaides industriju, esošie ierobežojumi ir gandrīz “iesaldējuši”.”

21

ir milzīga un tikai pašu rokās ir tas, cik daudz sevī investējam.

- Tu esi piedalījusies dažādos pasākumos, intervijās un diskusijās. Kas ir bijis pats dīvainākais vai vistālākais no patiesības, ko kāds medijs par tevi ir nopublicējis?

- Tādus absolūtus “fake news” es neesmu saņēmusi, taču veids kādā medijs izceļ saturu, bieži vien ir truli dzeltens. Nav brīnums, ka portālos zem “dzeltenajiem” rakstiem, netiek minēts autora vārds. Skaidrs, ka pašiem ir kauns par savu darbu. Lietotājiem liek autorizēties, lai atbild par teikto ar savu vārdu, bet paši satura radītāji drīkst slēpties aizkulisēs.

- Paskatoties gan sociālajos tīklos, gan meklētājā “Google”, visi ar tevi uzņemtie attēli ir ļoti profesionāli un kvalitatīvi. Var teikt, ka nav nevienas tipiskās “pusaudžu laika trakās bildes”, par kurām pēc gadiem nožēlo vai ir pat kauns atskatīties. Cik svarīgi tev ir veidot un uzturēt savu tēlu sabiedrībā?

- Man ir paveicies, ka manos pusaudža gados vēl nebija telefonu ar tik labām kamerām! (smejas) Es izturos atbildīgi pret sociālajiem tīkliem un tiešām pārdomāju, ko tur publicēju.

Reputācijai ir nozīme, taču vairāk par skandalozu bildi to var sabojāt sava vārda un solījumu neturēšana.

visās nozarēs dalās ar savām zināšanām, jautājums, vai pats esi gatavs iedziļināties un attīstīt sevi.

Tas pats attiecas uz sociālo tīklu lietošanu. Jautājums nav, cik ilgu laiku tur patērē, bet gan — ko tieši tu tur dari? Šie rīki var kalpot par fantastisku platformu attīstībai.

Visiem nav jānokļūst pirmajās maratona rindās, bet tie, kuri turp tiecas, labi saprot, ka konkurence

22

- Lai strādājot televīzijā varētu kļūt par raidījumu “seju” , ir ļoti svarīgi rūpēties par savu izskatu.

Cik liela nozīme ir lietām, ko nevaram mainīt — pašai sejai, tās fotogēniskumam TV industrijā?

- Es redzu kā pasaule mainās, klišejas aizstājot ar atšķirīgo, interesanto. Saturs ir svarīgāks par formu, un tas ir brīnišķīgi!

Būsim godīgi, šajā laikā, kad katrs var izteikties kur un kā vēlas, persona, kas tikai labi izskatās,

“Būsim godīgi, šajā laikā, kad katrs var izteikties kur un kā vēlas, persona, kas tikai labi izskatās, bet nevar salikt kopā teikumu, ātri vien tiktu izsvilpta.”

bet nevar salikt kopā teikumu, ātri vien tiktu izsvilpta. Auditorija ir ļoti prasīga. Manuprāt, potenciālajiem raidījuma vadītājiem ir jādomā tieši par to, kas būs atšķirīgais, ar ko viņi izcelsies. Atceros, ka brīdī, kad sāku strādāt televīzijā, no satraukuma ēterā bieži vien aktīvi žestikulēju rokas, par ko ļoti pārdzīvoju, bet mans mentors Andrejs Ēķis uzsvēra, ka es nekādā gadījumā nedrīkstu izskaust šo lietu, jo citādāk būšu tāda kā citi — garlaicīga. Protams, ar laiku esmu iemācījusies to kontrolēt, un žesti vairs nav haotiski, bet gan apzināti.

- Kādu priekšstatu par sevi tu vēlies atstāt uz apkārtējiem cilvēkiem?

- Cieņpilni izturos pret līdzcilvēkiem un ar tīru sirdsapziņu veicu savu darbu, par pārējo neraizējos. “Censties atstāt iespaidu” būtu muļķīga dzīšanās pēc neiespējamā. Pirmkārt,

cenšoties mēs lielākoties kļūstam nedabīgi, otrkārt, citi cilvēki priekšstatu par mums veido izejot no savas pieredzes prizmas.

Diemžēl tam bieži vien nav nekāda sakara ar patiesību. Tā ir tikai viena šķautne, ko otrs cilvēks redz un pēc kuras izdara vispārinošus secinājumus.

- Šis laiks ir grūts visiem, taču ir svarīgi vienmēr katrā situācijā ieraudzīt pozitīvo, tādēļ noslēgumā vēlos tev jautāt – kas ir trīs “foršākie” notikumi šī mēneša laikā par kuriem tu biji vispriecīgākā?

- Uzsāku TV raidījuma “Ceļā uz pārliecību” trešās sezonas filmēšanu, iesaistījos organizācijā “MOT”, kas popularizē veselīgas savstarpējās attiecības starp jauniešiem, proti, iekļaujošu skolas kultūru, atbalstošas kopienas, drošu un pieņemošu vidi un tiku pie pirmajām pavasara kļavu sulām! (smaida) #AK

23

APMAIŅAS PROJEKTS FLORIDĀ KĀ GADU ILGS ATVAĻINĀJUMS Autore: Gunda Oja Foto: Odetas Ozoliņas personīgais arhīvs Ceļotājas, piedzīvojumu meklētājas un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes bakalaura studiju programmas “Komunikācijas zinātne” 1. kursa studentes Odetas Ozoliņas dzīve saistīta ar nemitīgām pārmaiņām, jo līdz šim meitene paspējusi dzīvot un mācīties jau četrās dažādās valstīs: Lietuvā, Latvijā, Krievijā un Amerikā. Odeta stāsta, ka gads Amerikā bijis pats interesantākais viņas dzīvē, un atklāj, kāpēc tā.

- Tev ir ļoti reti sastopams vārds!

Kurš izvēlējās tev dot vārdu Odeta un vai tam bija kāda īpaša nozīme?

- Man vienmēr cilvēki prasa, vai vecāki mani devuši tādu vārdu, jo tā sauc baleta Gulbju ezers galveno varoni. Not really. Tētis vienkārši pētīja paplašināto kalendāru un skatījās vārdus, kas viņam patīk. Viņš gribēja tādu vārdu, kas būtu tāds mazliet oriģinālāks — lai nebūtu kārtējā Anna, Līga vai kaut kas tamlīdzīgs. Es gan pati

esmu tik ļoti pieradusi pie sava vārda, ka man tas vairs nešķiet nekas īpašs.

- Par tevi ļoti maz informācijas var atrast sociālajos tīklos. Neesi norādījusi arī skolu, kurā esi mācījusies pirms iestāšanās Latvijas Universitātē. Kura tā bija?

- Neesmu gan, jo man vispār, piemēram, Facebook kā tāds nepatīk. Negribu, lai ir tā, ka cilvēki ieraksta manu vārdu, atver profilu un uzreiz zina visu par mani. Par skolām runājot, vidusskolā mācījos Franču licejā, bet 11. klasi pavadīju apmaiņas projektā Amerikā. Pirms tam apmēram pusgadu mācījos Natālijas Draudziņas vidusskolā un pāris mēnešus — International School of Latvia. Bija ļoti jauki, man tur patika, bet tā bija ļoti dārga skola, un vēlāk sapratu, ka tomēr lētāk būtu iet parastā vidusskolā. Vēl pirms tam 4 gadus pavadīju Maskavā.

- Kāpēc Maskavā?

- Tāpēc, ka mamma ir diplomāte, un viņa ik pa dažiem gadiem maina darba un dzīves vietu. Tad, lūk, viņa izdomāja, ka grib braukt uz Maskavu, mani paņēma līdzi, un tur es mācījos English International School of Moscow. Šajā skolā viss bija angļu valodā. Tagad viņa ir Polijā, bet es izdomāju šoreiz līdzi nebraukt.

- Dzīve pilna pārmaiņām! Kāda projekta ietvaros biji Amerikā?

- Pieteicos programmai Flex (smejas). Jā, tāds interesants nosaukums. Šī programma dod stipendijas skolēniem no valstīm, kas agrāk bijušas PSRS sastāvā.

Tam, kas izturējis konkursu, tiek apmaksāts viss: lidmašīnas biļetes, veselības apdrošināšana un kabatas nauda — 200 dolāri mēnesī. Tiek atrasta arī viesģimene.

Lai iekļūtu šajā programmā, bija jāiztur 2 atlases kārtas. Pirmajā kārtā bija jāuzraksta kādas 3 īsas esejas angļu valodā, pārāk to neuztvēru, sēdēju vilcienā vai gāju ārā ar suni un vienkārši kaut ko izdomāju. Otrajā kārtā bija angļu valodas tests, intervijas, kā arī grupu darbi, kuros tika novērots, kā izturamies pret citiem cilvēkiem. Kad man atsūtīja vēstuli, ka esmu tikusi šai programmā, biju

“Kenedija Kosmosa centrā mums bija eksluzīva iespēja novērot, kā tiek palaista SpaceX kosmosa raķete.”

24

ļoti pārsteigta. Drīz vien devos uz Floridu. Tā bija ļoti, ļoti skaista vieta.

- Droši vien sajuties kā citā pasaulē. Kas tevi pārsteidza visvairāk?

- Amerikāņu raksturs. Viņi ir daudz atvērtēkaki. Piemēram, kad aizgāju uz veikalu, vienmēr kāds pajautāja:”Hello, how are you doing?”. Tāpēc veikalā vai jebkurā citā vietā sanāca aprunāties ar pilnīgiem svešiniekiem. Tas bija diezgan šokējoši. Es zināju, ka amerikāņi tā dara, bet to piedzīvot bija pavisam interesanti. Viņi ir arī ļoti impulsīvi — jebkādas emocijas, kādas viņiem ir, tiek izrādītas citiem cilvēkiem. Pat nezinu, kā to raksturot.

Ziemassvētku rīts

“Nespēju noticēt, ka peldos siltā ūdenī, kamēr Latvijā snieg sniegs!”

- Vai, atgriežoties Latvijā, nebija grūti atklimatizēties un atkal pielāgoties latviešu mentalitātei?

- Nē. Kad atbraucu atpakaļ, bija jauki vienkārši aiziet uz veikalu un nesveicināties ar cilvēkiem, man vairs nebija ne ar vienu jārunā. Beidzot jutos mierīgi. Sapratu arī to, ka Latvijā tomēr cilvēki ir daudz izglītotāki un prot sevi savaldīt.

- Kas bija lielākais ieguvums, piedaloties šajā apmaiņas projektā?

- Kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, satikos ar savām labākajām draudzenēm, un viņas man teica: ”Odeta, tu esi tik ļoti atvērusies!” Man tas bija liels pārsteigums, jo pašai tā nelikās. Viņas atcerējās mani kā introvertu, kautrīgu meiteni.

Amerikā biju iemācījusies iedraudzēties ar daudz vairāk cilvēkiem, un tas arī ir mans lielākais ieguvums. Tagad jūtos diezgan ērti dažādās situācijās.

- Kā ar mācībām — vai mācīties Floridā bija grūtāk nekā Latvijā?

- Mācības bija ļoti, ļoti vieglas.

Franču licejā varēju katru dienu sēdēt līdz diviem naktī un lasīt literāros darbus vai mēģināt iemācīties kaut kādas matemātikas formulas. Ja es matemātikā Latvijā mācījos uz sešiniekiem vai

25

Odeta pirmā no labās.

septītniekiem, tad, aizbraucot uz Ameriku, biju gudrākā meitene klasē šai priekšmetā. Par mājasdarba izpildīšanu vien jau ielika A+. Es gan negāju pārāk labā skolā, zinu, ka ne visiem apmaiņas studentiem no Latvijas bija tik vienkārši.

- Ar kādām grūtībām parasti saskaries pārcelšanās procesā?

- Esmu jau pieradusi, tomēr tas nav vienkārši. Grūtākais ir tas, ka katrā vietā vienmēr iepazīstu jaunus cilvēkus, bet pēc kaut kāda noteikta laika vajag no viņiem atvadīties. Pazaudēju visas draudzības. Vēl ir tas, ka man nekad īsti nav bijusi tāda izteikta māju sajūta. Nekad nav šķitis, ka braucu mājās, jo īsti nevienā vietā nejūtos kā mājās.

- Tad jau esi tāda kā kosmopolīte!

Kurā vietā tev patika dzīvot vislabāk?

- Es teiktu, ka Amerikā jutos vislabāk un vispriecīgāk, jo tas gads vienkārši bija kā atvaļinājums.

Man nebija nekādas atbildības sajūtas, vienkārši gāju uz skolu, izpildīju mājasdarbus, dabūju labas atzīmes, spēlēju tenisu skolā. Pā-

26

rējo laiku varēju darīju jebko, ko vēlos. Braucu uz pludmali, izklaidējos ar draugiem... Tas bija gads atpūtas, un tas bija tik jauki, jo visu pārējo dzīves laiku man likās, ka es vienkārši esmu tikai sēdējusi mājās un mācījusies. Tagad arī, piemēram, ir jāiet uz darbu, jātaisa sev ēdiens vai jātīra māja.

Jāuzņemas daudz vairāk atbildības. Šeit gan man daudz vairāk patīk cilvēki. Ir jauki apzināties, ka viņiem ir līdzīga bērnība un līdzīgas dzīves pieredzes kā man. Jūtamies tuvāki cits citam.

- Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas piedalīties kādā apmaiņas projektā, tomēr mazliet baidās?

- Piedalīties apmaiņas projektā ir lieliska ideja, jo tā var iepazīties ar cilvēkiem no citām valstīm.

Labi, tas izklausās ļoti klišejiski, pati esmu šos vārdus atklausījusies, bet klišejas parasti ir patiesas. Šādos projektos var izaugt un iemācīties būt patstāvīgs, jo nav ģimenes vai draugu apkārt, jātiek pašam ar savām problēmām galā.

Tāpēc man arī tagad nav problēmu dzīvot vienai, jo es esmu jau gadu dzīvojusi viena pati citā valstī. #GO

"Šis ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem amerikāņu jauniešu vidusskolas pieredzē tā sauktais Prom jeb balle, uz kuru dodas tikai 11. un 12. klašu skolēni. Mūsu vidusskolai bija tradīcija pirms balles sākuma sapulcēties pilsētas upes krastā un uzņemt daudz fotogrāfiju."

27

Autore: Sintija Augustova Foto: Andrejs Lisakovs (Usplash.com)

Misija – tikt vaļā no daudzu gadu bagāžas

Žurnāla “Avantūra” marta numurā aprakstīju to, kā sāku savu ceļu uz minimālismu un kādus principus ikdienā ievēroju, lai dažādas mantas neuzkrātos, tāpēc šomēnēs dalīšos ar savu pieredzi, kā dažādas lietas, īpaši drēbes, kārtoju pavasara sezonai, kad gribas lieko izstumt no savas dzīvojamās telpas laukā.

Šoreiz pati sevi izaicināju – atbrīvoties no tām lietām, kuras neesmu spējusi izmest jau gadiem ilgi, bet glabājusi laikam, kad notievēšu, kad būs siltāks laiks, kad beidzot saņemšos iet ļoti garos pārgājienos. Īsumā – atbrīvoties no lietām, kas jau ļoti ilgi gaida savu slavas stundu, bet diemžēl tādu nav sagaidījušas.

28

Lai gan jau kādu brīdi atbrīvoties no mantām man nesagādā problēmas, šī “a ja nu kaut kas, tad man būs, ko vilkt/izmantot/pielietot” kaudze man seko jau vairākus gadus, ne reizi īsti neesmu saņēmusies no tās pilnīgi atbrīvoties.

Atzīšos, ka pa šo laiku biju tai pat pieķērusies, tā bija palikusi par nākotnes cerību iemiesojumu, kas reizē vilka mani pašu atpakaļ, jo apzinājos, ka vairāki gadi ir pagājuši un tās cerības tā arī neesmu realizējusi. Līdz ar to šoreiz nolēmu, ka laiks no tās atbrīvoties.

Talkā ņēmu Marijas Kondo jeb KonMari metodi.

Kaut gan iepriekš uz to skatījos ar nelielu skepsi un aizdomām, nolēmu vēlreiz pamēģināt visus tās aspektus, ieskaitot runāšanos ar savām drēbēm un prieka raisīšanu.

Savu skapi sāku kārtot tā, kā stāsta Marija Kondo – visu tā saturu izgāžu uz gultas un pa vienam apģērba gabalam eju tām cauri. Vēl joprojām šķiet dīvaini runāties ar drēbēm, un vēl dīvaināk – saprast, vai lieta manī raisa prieku. Vienmēr esmu skatījusies uz drēbēm no praktiska skatu punkta – vai man būs, kur konkrēto drēbi nēsāt, vai tā labi izskatās, ar ko to kombinēt, vai tā ir labas kvalitātes, nevis mēģināju saprast, vai tā man raisa prieku.

Tā pamazām izskrēju cauri visai drēbju kaudzei, kas mani bija uz gultas sagāzta, mēģinot runāties ar savām drēbēm, jautāt, vai tās raisa prieku.

Parasti, kad kārtoju drēbes vai kādas citas mantas, man izveidojas trīs kaudzītes – viena ar tām, ko es atstāju un turpinu lietot, otra ar tām, no kurām atvados, un trešā, kas ir uz jautājuma. Godīgi sakot, ar Marijas Kondo metodi visas kārtošanas beigās man izdevās izveidot tikai divas – tā, kuru es atstāju, un tā, no kuras atvados.

And then it hit me – KonMari metode, kurā jautāju, vai konkrētā lieta man raisa prieku, palīdzēja man atbrīvoties no tām šaubām, kas parasti apvij mistisko kaudzi, no kuras grūti tikt vaļā. Ja lieta, kuru es neesmu gadiem lietojusi, skapī krāj putekļus, tai nav praktiska pielietojuma un tā man neraisa prieku – kādēļ man tā būtu jāpatur?

Pēc tam, kad šo sapratu, no tām lietām, kuras man vienmēr bija grūti izmest, bet īsti nevarēju atrast tām pielietojumu, atbrīvoties bija daudz vieglāk, jo tās man vairs neraisa prieku un stāv mājās stāvēšanas pēc. Pēc Marijas Kondo metodes tām lietām, no kurām atbrīvojies, ir jāpasaka paldies, ka tās ar tevi ir bijušas. Piekrītu, ka arī šis var mulsināt, taču man pateikšanās lietām kaut kādā maģiskā veidā liek vēl vieglāk atbrīvoties no tām. Kad visas drēbes, ko atstāju nēsāšanai, saliku atpakaļ skapī, atklāju, ka man izdevās atbrīvot veselu plauktu, kur salikt, piemēram, grāmatas vai ko citu.

kategorijām (apģērbs, dažādi dokumenti, papīri, skaistumkopšanas līdzekļi) un ar KonMari metodi atbrīvojos ne tikai no tām lietām, kas ir nonēsātas, vairs neder, kurām pēc triju mēnešu dzīvošanas ārpus Rīgas ir iztecējis termiņš, bet arī no tām, kuras vairs neizmantoju un nenēsāju, lai varētu atbrīvot vietu jaunām.

Pēc tam, kad esmu izlēmusi, kuras mantas sev atstāt un no kurām atbrīvoties, paliek jautājums – ko darīt ar tām, kurām vairs nav vietas manā istabā/ dzīvoklī/mājā? Visas drēbes, kas nav atradušas vietu ikdienas garderobē, var iedot radiniekiem, īpaši jaunākām māsām un brāļiem, lai paskatās, vai ir kas tāds, ko viņi labprāt nēsātu.

Tāpat sociālajos, īpaši Facebook, ir daudzas grupas, kurās cilvēki labprāt vai nu par velti, vai mazām naudiņām atdod drēbes, kas viņiem vai nu vairs neder, vai kuras viņi vairs nenēsā. Galu galā var arī painteresēties dažādos drēbju pieņemšanas punktos, jo tās drēbes, kuras tavā garderobē neatradīs savu vietu, noteikti iederēsies kāda cita plauktos, kuram tās būs vajadzīgas vairāk nekā tev.

Pēc šī izaicinājuma esmu sapratusi, ka turpināšu izmantot Marijas Kondo metodi arī tālākai lietu šķirošanai un pavasara tīrīšananām, tādējādi atvieglojot sev lietu šķirošanas procesu un nenomokot sevi ar šaubām par kādu konkrēu drēbju gabalu, kas bez pielietojuma atrodas manā skapī, bet gan palīdzot tam atrast citas mājas. #SA

“Mājas sakārtošana ir brīnums, kas rada enerģisku un laimīgu dzīvi!” /Marija Kondo

Līdzīgi rīkojos arī tad, kad pēc ilgāka pārtraukuma nesen atbraucu uz Rīgu. Izgāju visām lietu

29

30

Recepte

Kraukšķīgais medus cālis -

ta- ka ganbeja-

SAREŽĢĪTĪBA

MINŪTES

BIŠĶI JĀIESPRINGST

60+

Šajā reizē aizsūtīsim garšu kārpiņas uz Āziju un baudīsim kraukšķīgo medus cāli. Tie, kuri ir bijuši Latvijā zināmā austrumu virtuves restorānā, kas sākas ar burtu “G” un beidzas ar “an bei”, iespējams, ir redzējuši un pat ēduši šo ēdienu. Šis ir labs ēdiens, ar ko “atvēzēties“ un pārsteigt savu lielo grieķu ģimeni, kad atkal to būs droši darīt.

NEPIECIEŠAMS: - divas līdz piecas vistas filejas - sojas mērce (1 pudelīte) - kartupeļu ciete - saldā tomātu mērce - kukurūzas eļļa - divi līdz trīs vidēja izmēra sīpoli - pāris ēdamkarotes medus - sezama sēkliņas - kā piedevu var uzvārīt basmati rīsus, tos pēc tam pannā apcepot ar 2-4 olām un pieberot klāt saldētus (svaigus) zirņus

PAGATAVOŠANA: - Sagriež vistas fileju mazos, aptuveni 4-5 cm garenos gabaliņos; - lielā bļodā sajauc kopā kartupeļu cieti un sojas mērci, maisījumam pievieno vistas gabaliņus, kārtīgi samaisa, līdz ap visiem sagrieztajiem gabaliņiem ir tāds tā kā klīsteris. Atstāj uz pāris minūtēm, lai ievelkas; - nelielā katliņā ielej kukurūzas eļļu un to uzkarsē, eļļai jābūt pāris centimetrus dziļai; - kad eļļa karsta, tajā uzmanīgi pa vienam met iekšā vistas gabaliņus un fritē. Ja ir daudz vistas, tad sanāk fritēt vairākas porcijas; - kad gabaliņi ir fritēti, tos ceļ ārā un liek citā bļodā ar apakšā paklātu salveti, lai liekā eļļa notek un iesūcas salvetē; - ņem pannu, nosmeļ vienu ēdamkaroti no fritējamās eļļas un ielej pannā.

- mazos gabaliņos sagriež sīpolus, tos iemet pannā un cep, līdz tie sāk palikt viegli brūni; - pannā pievieno 1 burciņu Spilvas saldās tomātu mērces. Pievieno dažas ēdamkarotes medus, ber iekšā fritētos vistas gabaliņus un samaisa; - kad ēdiens ir gatavs, tad to pārkaisa ar sezama sēkliņām; - Ēdiens labi sader ar rīsiem, kas apcepti ar olu un saldētiem zaļajiem zirnīšiem.

31