Sufražisms –kas tas tāds?
Kāpēc mēs dažreiz jūtamies vientuļi pat starp draugiem?
Skandalozi atgadījumi daiļslidošanas vēsturē
ZANE DAUDZIŅA: “Pašlaik
viss ir plūstošs“
Praktiskās psiholoģijas grāmatu fenomens
Saruna ar dzejnieci
Martu VEISMANI
Viens zvans un “labais sāk vairot labo”
Desmit jautājumi Kasparam Breidakam
Tīra pilsēta –smags darbs
REDAKTORES SLEJA
Evelīna Kukarela, žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore
Burvīgais, brīnišķīgais un jaukais pavasaris ir klāt!
Līdzīgi kā lielajās talkās, ir laiks ne tikai sakopt apkārtni, bet arī atjaunot domas, ieviest svaigu enerģiju un ļauties jauniem sākumiem. Lai gan šobrīd esmu dziļi iegremdējusies teorijas pasaulē, rakstot bakalaura darbu, un šķiet, ka nav laika domāt par neko citu, šogad pavasaris man asociējas ar lielu jūtu uzplaukumu.
Domājot par visu, ko esmu ieguvusi, studējot universitātē, saprotu, ka tās nav tikai akadēmiskās zināšanas, bet arī mīloši un uzticami draugi, kuri vienmēr ir bijuši līdzās, sniedzot atbalstu un palīdzību brīžos, kad tas bija visvairāk nepieciešams. Lielisks mācībspēks, kas iedvesmojis, motivējis un dalījies ne tikai ar zināšanām, bet arī ar dzīves gudrībām. Tāpat arī profesionālo un personīgo izaugsmi.
Kaut arī teiciens “started from the bottom, now we here” jeb “sāku no apakšas, tagad esmu šeit” gluži vēl neattiecas uz mani, es varu teikt, ka, pateicoties neatlaidībai un, visnotaļ, cilvēkiem man apkārt, šis ceļš uz šo punktu ir kļuvis skaidrāks un daudzsološāks. Es neteikšu “baudiet” katru mirkli, jo es vēl neesmu sapratusi, ko tas patiesi nozīmē. Dzīve var šķist tik steidzīga un pilna izaicinājumu, ka šķiet grūti apstāties un izjust katru šo piedzīvojumu. Tāpēc es teikšu, atcerieties un novērtējiet gan sevi, gan apkārtējos. Jauku lasīšanu!
žurnāla “Avantūra“ komanda
Evelīna Kukarela galvenā redaktore @evelina.ecis
Helga Siksne autore @helgasiksne
Ance Upmale autore @upmale_a
Amanda Anna Niedre autore @amanda.anna.n
Praktiskās psiholoģijas grāmatu fenomens
Intervija ar dzejnieci Martu Veismani
Vientulība, pat esot kopā ar draugiem
Lielā intervija ar Zani Daudziņu
Tīra pilsēta – smags darbs
Kerija Kieksta autore @kkerija
Liene Baumane autore @lieenukssss
Desmit jautājumi Kasparam Breidakam
Skandalozi atgadījumi daiļslidošanas vēsturē
Alise Evija Bērziņa autore @a.beerzinja
Armands Sarguns korektors @_margrietina
Ērika Bukovska autore @erica_anna
Laura Romanova maketētāja @misterslaura
Žagas un ko ar tām darīt? 04 06 10 12 18 20 22 24 26 30
Sufražisms – kas tas tāds?
Viens zvans un “labais sāk vairot labo”
redakcija@avantura.lv zurnals_avantura | zurnalsavantura producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv
“Nelaimīgs pēc paša vēlēšanās” jeb, kā pašpalīdzību nepārvērst pašsabotāžā
Autore: Ance Upmale
Foto: Pexels.com
Laiki, kad pašpalīdzības (self-help) literatūru baudīja paslepus kā čipsus, kas noglabāti aiz veselīgās granolas iepakojuma, ir beigušies. Pēdējos gados pašpalīdzības grāmatas ir nemainīgi klātesošas grāmatnīcu dižpārdokļu plauktos un saista tiklab nejaušus garāmgājējus, kā arī mērķtiecīgus interesentus. Cilvēki grib zināt, kā pieņemt labākus lēmumus, kā veidot attiecības, kā domāt par naudu un kā būt laimīgiem. Un šīs grāmatas, šķiet, piedāvā visas vajadzīgās atbildes…
Pašpalīdzības literatūru ironiski dēvē par “produktīvo prokrastināciju”, jo tā ļauj imitēt virzīšanos uz mērķi un iztēloties sevi, kļūstam par labāku cilvēku
Septiņi AHĀ! pret stresu, Līderis bez titula un Laimīgs pēc paša vēlēšanās - tās ir tikai dažas no atslēgas frāzēm, kas atklājas, uzejot grāmatveikala sadaļu “praktiskā psiholoģija un garīgā izaugsme”. Par “pašpalīdzības” sekciju to dēvē reti, jo tas varētu mulsināt apmeklētājus, kuriem nepieciešama pārdevēja palīdzība. Orientēties pašpalīdzības iespēju arsenālā nav vienkārši - tur vienkopus atrodami gan padomi vēlmju manifestēšai, gan rīki cīņā ar depresiju un miega traucējumiem. Tamdēļ būtiski ir saprast savu lasīšanas motivāciju: vai es tiecos pilnveidoties kā personība vai arī fokusējos uz konkrētas problēmas pārvarēšanu? (Diezin vai, kāds, kuram nav miega traucējumu, alkst uzzināt, kā ar tiem cīnīties.) Atšķirībā no problēmcentrētas lasīšanas pieejas, kurā lasītājs vispirms atpazīst noteiktu problēmu un uzdod jautājumus, uz pašpilnveidi orientēts lasītājs primāri meklēs atbildes un tikai pēc tam vaicās, ko ar tām iesākt. Gadās arī tā, ka šo atbilžu ir ļoti daudz, un lasītājam ir vieglāk neko nevaicāt - viņš pieņem tās visas par labām un derīgām un aizkūleņo tālāk pie nākamās pašpalīdzības ābeces. Taču līdzīgi kā neder izlasīt par cita cilvēka kļūdām, lai pārstātu pieļaut savas, tā nepietiek iegūt gatavas atbildes, lai izbēgtu grūtus un sāpīgus jautājumus.
Pašpalīdzības literatūru ironiski dēvē par “produktīvo prokrastināciju”, jo tā ļauj imitēt virzīšanos uz mērķi un iztēloties sevi, kļūstam par labāku cilvēku. Praktiska, shematiska un “garšīgi” uzrakstīta tā stimulē cilvēka prātu veidā, kas līdzinās pozitīvu pārmaiņu radītam gandarījumam. Realitātē pašpalīdzības grāmata ir vērta vien tik, cik tās lasītāja griba - to der atcerēties katram, kurš savus iztērētos padsmit eiro cer pārvērst neizmērojamā beztermiņa guvumā. Cilvēks sava mūža laikā var izlasīt desmitiem praktiskās psiholoģijas grāmatu un iegūt ne vairāk par makulatūras kaudzi, ja jaunās zināšanas nav pratis pielāgot ikdienas dzīvei. Kam gan noder zināt meditācijas tehnikas, ja jogas paklājiņš sarullēts turpina gulēt istabas stūrī? Un kādēļ lasīt par atgriešanos pie sevis, ja vienīgais, pie kā tu atgriezies, ir pašpalīdzības grāmatu uzmundrinošie solījumi?
Lai neiestrēgtu šajā pašpalīdzības ritenī, der pārdomāt, vai pašpalīdzība man nozīmē to pašu, ko rūpes par sevi. Ja tiekšanos pēc mierīgāka prāta un mazāk haotiskas ikdienas var tulkot kā rūpju un pašiejūtības izpausmi, tad vēlmi sasniegt nevainojami organizētu dzīvi, domājams, vada mazliet citādas ierosmes. Mēs dzīvojam optimizācijas laikmetā, kurā cilvēks pastāvīgi tiek mudināts kļūt par labāku (laimīgāku, veiksmīgāku, produktīvāku) sevi. Tas paredz pēc iespējas efektivizēt visas dzīves jomas, sākot ar miegu un kustībām un beidzot ar attiecībām un emocionālo labbūtību. Un lai gan optimizācijas kultūra ir mūslaiku fenomens, tās aizmetņi ir seni un sniedzas vairāk nekā 200 gadu senā pagātnē, kad ASV Neatkarības deklarācijas autors Tomass Džefersons iepazīstināja cilvēkus ar jaunu laimes koncepciju. Tā noteica, ka katram ir tiesības tiekties pēc savas laimes un īstenot to tādā veidā, kādu uzskata par atbilstošu. Ja Džefersona ideju attiecinātu uz mūsdienām, tā, iespējams, skanētu mazliet citādi, proti, tiesību jēdzienu aizstātu
vārds “atbildība”, kas daudz precīzāk raksturo cilvēka un laimes attiecību dinamiku 21. gadsimtā. Laimei mūsdienās piemīt atbildības svars, ko lielā mērā sekmējusi zinātne ar saviem centieniem to racionalizēt un novienkāršot līdz universāliem cilvēka dzīves parametriem. Ja nelīdz soļu skaitīšana - izmēģini journaling, ja arī tas nelīdz - praktizē apzinātu ēšanu. Risinājumu labākai dzīvei ir bez gala un malas, tikai jāgrib tos apgūt un izmantot!
Bet, ko darīt, ja neizdodas? Pieņemsim, ka cītīgi plānoju savu miega režīmu, rakstu afirmācijas, klausos podkāstus par sava sava iekšējā potenciāla realizēšanu un gremdējos ledainā ūdenī, taču vēl aizvien jūtos draņķīgi… Vai tā justies ir mana izvēle? Vai esmu “nelaimīgs pēc paša vēlēšanās”? Pašoptimizācijas ideja saka, ka jebkuru dzīves jomu var (un vajag) uzlabot, taču tā nepasaka, kā ar šo uzlaboto sevis versiju pēcāk sadzīvot. Tā piedāvā vienīgi nesasniedzamu nākotnes ideālu, kurš liedz novērtēt savus pūliņus un justies pa īstam labi. Cilvēks, tiecoties pēc labbūtības nākotnē, kļūst vienaldzīgs pret savām esošajām sajūtām un vajadzībām - viņš aizslēpjas aiz neskaitāmām pašpalīdzības praksēm un veselīga dzīvesveida rutīnām, lai tikai izvairītos no jautājuma, kā es jūtos un kas man šajā brīdī ir vajadzīgs. Tomēr, raugoties no rūpju izpratnes perspektīves, pašpalīdzība nozīmē tieši to - laipnu, iejūtīgu attieksmi pret sevi un spēju atbildēt savām vajadzībām. Praksē tā izpaužas arī kā atbrīvošanās no pārāk pragmatiskas lietu uztveres: tā vietā, lai lasītu praktisko psiholoģiju, es izvēlos lasīt apkaunojoši banālu detektīvromānu, jo man tas patīk. Un to es nekautrējoties saucu par pašpalīdzību.
“Māksla nevar nepastāvēt”
Marta Veismane ir jaunā dzejniece, kura dzīvo kafijas un literatūras pasaulē. Literatūru viņa gan rada, gan pēta, tāpēc, kā pati saka, spēj uz to paskatīties arī no malas. Pašlaik Marta strādā pie sava pirmā dzejas krājuma, kurā apskata cilvēku un tā dabu.
- Pastāsti par savu ikdienu!
Autore: Helga Siksne
Foto: Katrīna Liepniece, Paula Jēkabsone
- Mana ikdiena sastāv no 3 galvenajām daļām. Viena no tām ir kafijas pagatavošana kafejnīcā “Kalve’’, kurā es strādāju un ļoti daudz uzturos. Tad noteikti ir mājas, kur es lielākoties pavadu laiku ar grāmatām – manuprāt, esmu to daudzumā nedaudz ieaugusi. Trešā vieta ir Latvijas Universitāte, kurā studēju latvistiku. Parasti atrodos vienā no šīm trim vietām. Ceturtā vieta ir mežs un daba, taču tas ir tāds kā bonuss. Ja ir patiešām slikti, tā ir vieta, kur es dodos. Tie ir galvenie komponenti, kas mani uzlādē, ar ko es ikdienā strādāju, ko veidoju kā plastilīnu.
- Kādu lomu tavā ikdienā spēlē dzeja? Vai esi no tiem literātiem, kuri nēsā līdzi pierakstu kladīti, lai katrā mirklī varētu pierakstīt kādu jaunu rindu?
- Es zinu tikai dažus rakstniekus, kuri nēsā līdzi kladīti. Lielākoties rakstnieki tagad ņem līdzi telefonu. Es esmu viena no tiem, kuri savas domas cenšas pierakstīt uzreiz. Bieži vien ir tā, ka man prātā ienāk ideja, vārdu salikums, un es pie sevis nodomāju: “Marta, šo tu atcerēsies, kad aiziesi mājās”, taču tā nekad nav. Vienmēr ir tā, ka es to aizmirstu, tāpēc es cenšos arī tagad nēsāt līdzi telefonu, atvērt
“Notes” lietotni un ierakstīt kādu mazu tekstiņu, kas man ir ienācis prātā. Ja to nepiefiksēju, pēc kāda laika to vairs neatceros, lai gan vien-
mēr domāju, ka atcerēšos. Reizēm sev tomēr nevajag uzticēties, labāk uzticēties kaut kam citam!
- Vai rakstot tev prātā ir kāda noteikta aina vai sajūta, kuru vēlies izstāstīt? Vai tas vairāk ir apziņas plūsmas process?
- Agrāk tas nāca spontāni. Es varēju būt jebkurā vietā, un ideja vienkārši “atnāktu” pie manis. Tad es nevaru neko izdarīt, man jāvelk ārā kaut vai parasta lapele, un jāraksta tas, ko domāju un jūtu. Tagad, kad man ir jāraksta daudz vairāk nekā iepriekš, es to vairāk piespiežu sev darīt. Lai gan ir brīži, kad tas nāk spontāni un pats no sevis, tas vairāk ir process, kur es piesēžos pie galda, un tagad man ir jāraksta. Tagad tas man ir kā mazs darbiņš.
- Vai ir kādas tēmas, kuras savos darbos iekļauj vairāk?
- Pēdējā laikā es bieži rakstu par cilvēku un cilvēka iekšējām pārdomām. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka pēdējā laikā es atklāju daudz ko jaunu par sevi, atrodos tādā pārmaiņu posmā. Nesen tika atklāta tekstilmākslinieces Kristīnes Kliginas izstāde, kur tika izstādītas izšūtas tekstīlijas, uz kurām ir mani teksti. Arī tur bija ļoti daudz fizioloģisku tematu, kuri bija tā nejauši iznākuši no manis. Šobrīd es cenšos vairāk pāriet no sava ego uz apkārtējo pasauli. Pašlaik veidoju mazu savas dzejas krājumu, kurā
būs lielāks uzsvars uz apkārtējiem. Var teikt, ka pašlaik atrodos pārejas posmā.
- Kā sākās tavs ceļš dzejas pasaulē?
- Man grūti pateikt, jo tas bija dabisks process. Es vienmēr esmu bijusi kopā ar diviem cilvēkiem, maniem vecākiem, kuri arī ir ieauguši grāmatās un literatūrā. Viņi to nodeva arī man. Pirmā fiksētā atmiņa par to ir apmēram 10 gadu vecumā, kad sāku rakstīt pasakas. Man šķiet mums katram ir bijis periods, kur esam iegrimuši pasaku valstībā. Vienā dienā es uzrakstīju 90 pasakas, un ar to man viss sākās. Man vēljoprojām ir bieza klade, kur katra pasaka sākas ar “Reiz dzīvoja…”. Tāds bija pats sākums.
- Vai ir kādi dzejnieki vai radošas personības, kuras tevi iedvesmo, kuru daiļradi tu īpaši cieni?
- Tieši nesen biju uz “Gunas grāmatu” antikvariātu, kur iegādājos trīs Montas Kromas dzejas krājumus. Tā kā viņa bija pirmā sieviete, kura sāka iet modernisma dzejas virzienā, viņa mani ir ļoti iedvesmojusi. Taču arī tagad iznāk tik daudz burvīgu dzejas krājumu! Šī gada “Laligabas” nominanti ir lieliski. No mūsdienu dzejniekiem – esmu liela Annas Auziņas cienītāja. Nesen arī strādāju ar Klāva Elsberga tekstiem. Tā ir dzejnieku trijotne, pie kuras vēršos, ja jūtos slik-
ti un man vajag iegremdēties kādā citā pasaulē. Tad es jūtos mazdrusciņ labāk.
- Kāda, tavuprāt, ir dzejas nozīme mūsdienu pasaulē? Ko tā var sniegt cilvēkam?
- Par šo es pēdējā laikā bieži esmu domājusi, jo katram rakstošam cilvēkam ir brīdis, kad ienāk prātā doma: “Kam šis ir vajadzīgs?”. Runājot ar citiem, esmu sapratusi, ka māksla nevar nepastāvēt. Eksaktās zinātnes nevar pastāvēt bez humanitārajām zinātnēm. Tās iet roku rokā, un nav iespējams, ka tas, kas mums iekšā notiek, varētu nepastāvēt. Tad mēs visi nepastāvētu. Tas, ka mēs rakstām un darām lietas, kas ir svarīgas un nepieciešamas iekšējam “es”, jau ir daudz. Tas parāda, ka tas viss ir vitāls, ļoti vitāls.
- Vai dzeja ir tavs vienīgais radošās izpausmes veids?
- Es varētu to ielikt lielākā kastītē kā literatūra. Mācoties universitātē, liels uzsvars ir uz zinātnisko aspektu, un esmu ļoti iemīlējusi literatūrzinātni. Pašlaik esmu ne tikai rakstošais cilvēks, bet arī cilvēks, kurš paskatās no malas. Tas ir viens. Otrs, kas, manuprāt, arī ir radošs process, ir kafijas pagatavošana un kafijas kultūra. Tas ir diezgan daudzslāņains process, kurā pēdējo gadu esmu bijusi iesaistīta. Ne tikai zīmējums uz kafijas ir māksla – tā ir pati pagatavošana, ceļš no kafijas pupiņas līdz cilvēkam. To izzinot, saprotu, ka tas ir tikpat slāņaini, cik literatūra. Daudzas lietas pasaulē iet roku rokā. Mēs visi esam savstarpēji saistīti.
astoņi
uzkāpsi uz skapja augšas un par savu maznozīmību vajadzēs vismazāk domāt
tur būs palikušas drumstalas tās noslaucīsi ar kājām lejā būs mazi plastmasas cilvēki
kuri augšā ceļ plastikāta rokas un ver vaļā neīstas tvertnes lai taujātu pēc vētras
visas drumstalas tiek bērtas viņu atvērtajās mutēs kā aizpildījums klusumam
un tad tiks uzklāts palags
uz skapja augšas un paliksi par palagu ne gluži baltu ar ķermeņa nospiedumiem
bet pēc laika būsi pielipis tālāk pie grīdas līstēm kuras saulē izbalojušas zem gultas vēl tumšas
es gribu
un zinu ka tu arī gribi būt saules neizbalojušas grīdas līstes kuras ir zem gultas
Marta Veismane
Kāpēc mēs dažreiz jūtamies vientuļi pat starp draugiem?
Autore: Amanda Anna Niedre
Foto: Public Works / Pjērs Ogists Renuārs
Vientulība ir sajūta, ar ko katrs ir saskāries. Visbiežāk cilvēki jūtas vientuļi, ja blakus nav kāda līdzcilvēka. Tomēr arvien vairāk tiek aktualizēts jautājums par vientulību draugu lokā. Bieži jaunieši, tiekoties ar draugiem, jūtas nepiederīgi un atstumti šķietami neizskaidrojamu iemeslu dēļ pat, ja blakus atrodas paši tuvākie draugi. Šī vientulības sajūta vienkārši parādās bez iemesla un negatīvi ietekmē ne tikai pašu indivīdu, bet arī līdzcilvēkus.
Ziņu portāls CNN vēsta, ka 2023. gada nogalē viens no četriem pieaugušajiem jutās vientuļi. Pētījums, kas tikai veikts, ievācot datus no 142 valstīm, atklāj, ka jaunieši vientulības sajūtu izjūt visvairāk. 27% no aptaujātajiem jauniešiem vecumā no 19 līdz 29 gadiem ziņo, ka jūtas ļoti vientuļi. Zemākie rādītāji tika konstatēti gados vecākiem pieaugušajiem. Tikai 17% cilvēku
vecumā no 65 gadiem ziņoja, ka jūtas vientuļi. Tendences norāda, ka vientulības sajūta cilvēku var piemeklēt jebkurā vecumā. Šajā kontekstā ir būtiski pieminēt, ka “Z” paaudze jeb cilvēki, kas dzimuši laika posmā no 1996. gada līdz 2012. gadam, parasti tiek uzskatīti kā cilvēki, kurus bieži vien piemeklē dažādi mentālie traucējumi. Mentālā veselība ir viens no faktoriem, kas ietekmē vientulības sajūtu.
Ja cilvēks baidās no vientulības un tāpēc meklē sabiedrību tikai, lai aizbēgtu no šīs sajūtas, attiecības kļūst nepatiesas. Otrs cilvēks var justies izmantots vai nospiests, un attiecības vai nu izjūk, vai arī kavē abu izaugsmi. Ērvins Jaloms, amerikāņu eksistenciālais psihiatrs, Stenfordas universitātes psihiatrijas emeritētais profesors, šādas at-
tiecības salīdzina ar kontaktdakšu un kontaktligzdu – tās ir statiskas un tām nav iespējas attīstīties.
Vientulība tieši draugu lokā iespējams var rasties seklo attiecību dēļ. Šķietami dziļa un emocionāla saikne nenozīmē piederības sajūtu. Ja sarunas ar draugiem aprobežojas tikai vispārīgās sarunās, stereotipiskās frāzēs, starp cilvēkiem neveidojas emocionāla saikne un piederības sajūta. Šis veicina domas, ka cilvēks ir viens un viņam nav atbalsta sistēmas. Tas pazemina konkrēto attiecību vērtību. Lai no šī izvairītos, ir svarīgi uzdot draugiem jautājumus, kas skar viņu emocionālo stāvokli, veicināt sarunas par neordināriem un ikdienā neizskatītiem tematiem. Ja cilvēks nejūt, ka var atklāti dalīties ar savām emocijām un problēmām, viņš var justies emocionāli izolēts,
pat esot draugu vidū. Emocionālais atbalsts ir būtisks, lai veidotu dziļas un nozīmīgas attiecības. Ja cilvēks pēkšņi vairs nav tik komunikabls, kā bija agrāk, ir ļoti nosvērts, kluss, respektīvi, noslēdzies sevī, ir svarīgi ar viņu sarunāties par mentālo stāvokli un piedāvāt atbalstu, ja tādu ir iespējams sniegt. Arī indivīdiem nevajag baidīties un šādu sajūtu gadījumā nebaidīties komunicēt ar sev uzticamu personu un lūgt palīdzību. Vēl viens faktors, kas ietekmē cilvēku attiecības, ir kopīgas intereses. Cilvēks, kura intereses atšķiras no pārējiem draugiem var justies nesaprasts un vientuļš. To pašu var attiecināt arī uz indivīdu vērtībām. Ja cilvēkiem nesakrīt vērtības, pēc kādām viņi vadās, ir daudz grūtāk komunicēt un dibināt dziļu emocionālu saikni. Lai no šī izvairītos, cilvēkiem ir tendence nepārtraukti citiem izpatikt,
neatklājot savu patieso būtību. Šis var izraisīt vientulības sajūtu, jo cilvēki pazīst personas “masku”, nevis pašu cilvēku.
Vientulības sajūta var likt par sevi manīt arī draudzībās, kas pastāv jau vairākus gadus un pa to laiku ir šķietami nostiprinājušās. Tas notiek tāpēc, ka, laikam ejot, cilvēki mainās. Cilvēkiem rodas jaunas intereses, vērtības un domāšana. Ja draudzības vairs neatspoguļo cilvēka pašreizējās vērtības un vajadzības, tas var radīt atsvešinātības sajūtu, kas rezultējas vientulībā. Lai šis nenotiktu, ir svarīgi saglabāt kontaktu pat, ja otrs cilvēks dzīvo vairāku simtu kilometru attālumā.
Arī sociālie mediji un plašsaziņas vietnes ietekmē cilvēku savstarpējo komunikāciju. Tehnoloģijas un digitālā komunikācija rada
maldinošu priekšstatu par cilvēku tuvību. Lai gan tehnoloģijas nodrošina pastāvīgu saziņu, tās nevar aizstāt klātienes mijiedarbības dziļumu. Komunikācija digitālajā vidē nenozīmē, ka cilvēku savstarpējās attiecības ir dziļas.
Bieži vientulības sajūtu ietekmē arī cilvēka domas pašam par sevi. Ja cilvēks uz sevi raugās ļoti kritiski, tas ietekmē arī viņa redzējumu par citiem cilvēkiem. Bieži vien kritika pašam indivīdam atspoguļojas sajūtā, ka arī apkārtējie domā tieši to pašu, un arī raugās uz personu kritiski pat, ja tā nav.
Vientulība draugu lokā nav retums, un tās iemesli var būt dažādi – no virspusējām attiecībām un atšķirīgām vērtībām līdz iekšējai trauksmei un pašvērtējuma problēmām. Bieži vien cilvēks jūtas nesaprasts vai emocionāli distancēts pat, ja apkārt ir pazīstami cilvēki. Lai mazinātu šo sajūtu, svarīgi veidot patiesas, atklātas attiecības, kurās var dalīties savās domās un emocijās bez bailēm no nosodījuma. Dziļāka saikne ar draugiem veidojas, kad mēs ne tikai klausāmies, bet arī paši esam gatavi būt ievainojami un patiesi. Visbeizot, piederības sajūta nerodas no cilvēku skaita apkārt, bet no attiecību kvalitātes un savstarpējās sapratnes.
Zane DAUDZIŅA: “Pašlaik viss ir plūstošs”
Aktrise, runas pedagoģe, piecu grāmatu autore Zane Daudziņa ir spilgta un daudzpusīga personība, kura iedvesmo ar savu enerģiju, radošumu un dzirkstošo humora izjūtu. Viņas klātbūtne un harisma vienmēr piesaista uzmanību, radot sajūtu, ka ikdienas mirkļi var pārtapt par īpašu stāstu.
- Ja jūsu dzīve būtu teātra izrāde, kāds būtu tās žanrs?
- Traģēdija tā nebūtu. Drāma, es domāju, arī nē. Negribas arī, lai ir komēdija. Psiholoģisks trilleris, es teiktu. Visu mūžu sanāk meklēt savu īsto “es”, un savā ziņā tā ir tāda pakaļdzīšanās.
- Vai ir kāda loma, kuras dēļ jūs bijāt spiesta iemācīties ko pilnīgi jaunu vai pārvarēt pati sevi?
- Es neesmu īsti bijusi dejotāja. Man ļoti patīk kustēties, tāpec vienmēr visas izrādes, kur sanāk dejot, kaut kādā mērā ir izaicinājums, bet man ļoti patīk. Tas pats ir arī ar dziedāšanu. Es esmu kādreiz dziedājusi korī, tad studiju laikā. Protams, vokālais pedagogs ar tevi arī strādā. Tomēr tas jau nav pietiekami – tu nevari būt profesionālis tajā. Tagad pēdējā izrādē “Mazpiļsāta”, ko mēs vedam pa visu Latviju rādīt, sanāca pilnīgi no jauna latgaliski runāt. Tas bija interesanti. Man šķita, ka es visu ļoti labi dzirdu un atšķiru. Pirmo reizi es saskāros ar to, ka es tās nianses tik ļoti neizjūtu.
- Kurš rakstnieks vai dramaturgs vislabāk atspoguļo jūsu dzīves uzskatus? Kāpēc?
- Varbūt Anšlavs Eglītis. Sevišķi viņa trimdas romāni par māksliniekiem. Tur ir mazliet tāds spējīgs skats uz dzīvi un reizē arī tāda pamatīga nopietnība, meklējot īsto mākslas ceļu.
Autore: Amanda Anna Niedre
- Vai jums ir bijusi situācija, kurā dzīve izrādījās teatrālāka nekā izrāde?
- Tas bija laiks, kad es vēl nebiju aktrise. Biju ciemos pie kora biedriem uz juristu ballīti. Visi sēdēja pa malām. Bija ļoti izteikts klusums un stīvums. Man likās, ka tas nav normāli. Pēkšņi spontāni izdomāju, ka es uzaicināšu savu bijušo kora biedru uz deju. Viņš bija ekspansīvs, vāji koordinēts čalis, bet tāds simpātisks. Viņš sāka ar mani virpuļot un uztaisīja “noliecienu”. Viss jau būtu labi, man patika, bet tajā “noliecienā” brīdī, kad man galva bija uz leju, viņš mani nenoturēja, palaida vaļā un vēl uzkrita virsū. Tas viss būtu bijis sīkums, bet es uz muguras iekritu rasolā ar bietēm. Vismaz pēc tam sākās tāda liela jezga – visi sāka kaut ko klaigāt, glābt, tīrīt, celt, stutēt atpakaļ galdu. Tajā brīdī man šķita, ka dzīve ir vēl teatrālāka nekā dažkārt redzams uz skatuves. Ballīte bija iekustināta! Man tas likās ļoti forši, un es šo kritienu atceros ar lielu patiku.
- Līdz šim esat izdevusi jau piecas grāmatas. Viena no tām, “Bērnudienas Komunālijā”, ir 2024. gada “dižpārdoklis”. Kas jūs pamudināja rakstīt grāmatas paralēli darbam Latvijas Kultūras akadēmijā un teātrī?
- Man nebija dzinuļa rakstīt grāmatas. Es biju uzsākusi studijas doktorantūrā. Ja tu esi mācībspēks, neviens tev neliek mieru. Visi grib, ka tu arī aizstāvi savu disertāciju un iegūsti to doktora
grādu. Tad es paņēmu vienu akadēmisko gadu, kas sakrita ar pandēmijas pirmo pusgadu. Kad pilnīgi neviena izrāde nebija jāspēlē, varēju sēdēt lauku mājā. Es sāku rakstīt doktordarbu. Lai uzrakstītu to ātri un dinamiski, es rakstīju dienasgrāmatu, lai iemācītos ātri savērt domu, jo es sev dienasgrāmatā neļāvu svītrot. Tā tapa mana pirmā grāmata, kura gada beigās aiz slāpēm pēc publikas tika publicēta. Tā nebija rakstīta kā grāmata, tas nebija tas dzinulis. Doktordarbu aizstāvēju 2022. gadā, un tajā gadā sākās karš. Es joprojām rakstīju dienasgrāmatu, kura pēkšņi ieguva jaunu kontekstu, jo mums atkal bija kopīgas bēdas, kopīgas šausmas, kopīgas bailes un trauksme. Tā dienasgrāmata bija tāda kā pašterapija. Gada beigās, atkal šķita, ka šis teksts varētu interesēt vēl kādu. Man šķita, ka varbūt ir vērts to publicēt. Tad nāca mācību grāmata. Tas bija tāds loģisks iznākums vienam garam, praktiskam posmam manā dzīvē. Kad tu piedzīvo vienu, otru, trešo grāmatas prezentāciju, tas āķis ir lūpā, līdzīgi kā ar skatuvi – tas ievelk. Kad tik draudīgi turpinājās tie kara apstākļi, tepat, ne tik tālu aiz mūsu robežas, pēkšņi likās, ka ir pienācis laiks īstenot plānu, ko biju paredzējusi vecumdienām – uzrakstīt grāmatu par savu bērnību. To es vienmēr esmu gribējusi, bet man likās, ka tas ir tāds pensionāra plāns. Kad vairs neko nedarīšu, uzrakstīšu, lai bērniem paliek. Pēkšņi šķita, ka
varbūt šīs ir manas vecumdienas – tu nezini, cik ilgi lemts nodzīvot. Tāpēc es sāku steigties, turklāt es biju vēl pārgurusi no pedagoģiskā darba. Man bija liela slodze 2023. gada rudens sezonā. Kultūras akadēmija man laipni iedeva vēl vienu akadēmisko pusgadu, lai es apdomājos, atpūšos, uzreiz nemetu plinti krūmos un neeju prom no akadēmijas. Sanāca, ka es atgriezos tikai uz pusi semestra. Tagad es esmu prom, jo ir ļoti daudz darba. Visu nevar paspēt.
- Šis lēmums pamest akadēmiju noteikti nebija viegls. - O, nē, nē, nē. Latvijas Kultūras akadēmija ir bijusi daļa no manas dzīves kopš 2000. gada, tātad gandrīz 25 gadi ir pagājuši akadēmijā. Tā ir ļoti laba vide, kur cilvēkam augt, mācīties pašam un dot iespēju mācīties citiem. Man vienmēr ir bijis brīnišķīgs kontakts ar studentiem. Tā tas ir arī tagad, pēdējā laikā. Es ļoti ilgi cīnījos ar to nodevējas sajūtu, ka es viņus pametu un atstāju likteņa varā. Bet nu kā lidmašīnā saka: “Vispirms uzliec skābekļa masku sev un tikai tad citiem.” Šis ir tāds posms, kas man ir vajadzīgs, lai man ir kaut kas, ko dot cilvēkiem.
- Kāpēc, jūsuprāt, grāmata “Bērnudienas komunālijā” ir guvusi tādus panākumus?
- Pirmkārt, tā tiešām ir kaut kāda mistērija. Ja es mēģinu analizēt, droši vien tas ir ļoti godīgi izdarīts darbs, jo es ilgi piņķerējos ar to tekstu, atšķirībā no dienasgrāmatām. Tajās vienkārši tas teksts lija, tā es arī rakstīju un nesvītroju neko. Šeit es ļoti skrupulozi apmīļoju katru teikumu. Tajā izdevās ielikt to bērnības sajūtu. Bērnība ir svēts laiks, kad tu esi pilnīgi brīvs un tev nav konkrētu rūpju. Pat tie, kuriem tās vagas jākaplē, to atceras ar
saldu sajūtu. Droši vien cilvēkiem patīk kavēties bērnības sajūtās pat, ja tie bērnības laiki nesakrīt ar manējo. Es apzināti centos piesātināt tekstu ar visādām kinestētiskām maņām – smaržām, garšām, tausti un emocionālajām sajūtām. Varbūt tas arī cilvēkus uzrunā. Vēl tas, ka es tiešām esmu rakstījusi ļoti godīgi. Es neesmu mēģinājusi iztaisīties gudrāka vai labāka. Varbūt tas atbruņo. Man liekas, ka godīgums ir tā garantija, kas nav absolūta. Var jau gadīties
Es ļoti ilgi cīnījos ar to nodevējas sajūtu, ka es viņus pametu un atstāju likteņa varā.
izveidot darbu netalantīgāki godīgi bez kaut kādas mākslinieciskās vērtības. Es joprojām neesmu pārliecināta, vai tā ir literatūra, ko es tur esmu uzrakstījusi, bet skaidrs, ka cilvēkiem ir tas izrādījies vajadzīgs. Tas ir brīnišķīgi pats par sevi.
- Jūsu ģimenei pieder lauku māja Vallē. Kas šo vietu padara tik īpašu?
- Daba, klusums, miers. Tur ir jauki pat tagad, kad ir dubļaini ceļi, pelēka ainava, viss tek un pil, debesis ir bez krāsas. Lauku mājā tu iekurini savu krāsni, un tev sprakst malciņa. Tāds saudzējošs kokons, kur tu kā tāds zīdtārpiņš iekapsulējies un tad atkal izlido ārā uz nākamo darba tūri cilvēkos. Tad tu atgriezies un atkal iekūņojies. Tur, protams, ir daudz kas jādara, bet vienalga visu laiku ir tāda sargājoša sajūta, ka tur viss ir tāds mierīgs, drošs, un tas baro dvēseli.
- Pagājušajā gadā kopā ar citiem zināmiem cilvēkiem devāties pārgājienā pa Fanu kalniem Tadžikistānā. Kādas atziņas guvāt šī pārgājiena laikā?
- Principā, ka vajag tikai saņemties un cilvēks spēj daudz vairāk. Ne tikai es, bet arī jebkurš spēj vairāk nekā viņš domā, ja viņš saņemas un viņam ir mērķis. Tu nevari vienkārši tur palikt sēžot – tev ir jāiet! Pat, ja nav tā iekšējā dzinuļa, bet ir apstākļi, kas to liek darīt. Cilvēks jau ir radīts tam, lai skrietu, celtu, bēgtu. Otrs – daba ārkārtīgi uzlādē. Pietiek vienam vēja pūtienam tev tādam nogurušam, nosvīdušam noglaudīt ausi, un tu atkal vari iet. Tu atkal esi gatavs baudīt. Tas dabas skaistums Tadžikistānā ir vārdiem neaprakstāms. Es būtu gribējusi katru to jocīgo puķi nofotografēt un pēc tam to varbūt mājās uzzīmēt. Bet es sapratu, ka apstājoties es izkritīšu no ritma un nevarēšu tik labi un intensīvi iet. Es vēl un vēl pārliecinājos, ka mēs, latvieši, esam fenomenāli forši. Man bija tāds prieks par to visu kompāniju, jo tā bija tik raiba. Neviens mazāko papīrīti neizmētāja.
- Kā jūs iedvesmojat sevi brīžos, kad šķiet, ka radošās idejas izsīkst?
- Mani iedvesmo tas, ka es sevi ielieku publikas kurpēs vai, teiksim, rakstu lasītāja ādā. Es mēģinu saprast, ko es gaidītu, ja es būtu publikā un Daudziņa nāk vadīt kaut kādu semināru. Kā es gribētu, lai viņa izturas? Kā uzvedas? Ko dara? Ko man gribētos dzirdēt? Kad es beidzu domāt par sevi un to, cik man grūti, bet domāju par to, ko publika no manis gaida, tie iekšējie resursi palielinās. Es sāku fantazēt, un
Māksliniekam
ir jābūt tam, kurš uzdrīkstas to paust skaļi.
tas kaut kā atmodina manī to atbildības sajūtu. Tu saproti, ka te tā vienkārši nevarēs iet, “nohaltūrēt” un atstrādāt kaut ko. Ja es eju, es eju uz visiem 100%. Ir jāvelta sava enerģija, jo tikai tad ir vērts tikties ar cilvēkiem.
- Kāda ir lielākā mācība, ko esat guvusi, strādājot ar studentiem?
- Students, tāpat kā jebkurš cilvēks, visaugstāk vērtē atvērtību, labestību, pretimnākšanu, sapratni un mīlestību. Students arī bez visa tā, ko tu viņam vari iemācīt, cer uz to, ka viņa pasniedzējs nebūs sumpurnis. Viņš ļoti grib satikt cilvēku sev pretī. Tajos brīžos, kad viņam ir kādas sirds sāpes, veselības problēmas, viņš ir atnācis pie tevis un stāsta, stāsta vienu stundu, otru stundu, trešo stundu, tu, protams, sēdi, paņem viņam roku, apskauj, runājies un uzklausi. Man nav žēl nevienas minūtes no tiem brīžiem,
ko esmu ziedojusi cilvēciskai komunikācijai ar studentiem. Es zinu, ka tas varbūt viņam dzīvē ir visvērtīgākais no visa, ko es vispār spēju dot bez savām konkrētajām akadēmiskajām zināšanām vai praktiskajām iemaņām.
- Kā jūs definētu mākslinieka atbildību sabiedrības priekšā?
- Māksliniekam ir daudz funkciju sabiedrības priekšā. Viens aspekts ir tas, ka viņš ir spogulis, otrs – viņam ir atbildīgos brīžos jāspēj būt ruporam. Tam, kurš kaut kādā veidā ļoti jūtīgi kā sūklis uzsūc cilvēku sajūtas, vajadzības un protestu dziņas. Māksliniekam ir jābūt tam, kurš uzdrīkstas to paust skaļi. Māksliniekam jābūt arī ar pārdabisku spēju paskatīties uz visiem procesiem no putna lidojuma, nevis kalpot tautas protesta
Es gaidu, ka mēs nepazaudēsim
runātu vārdu teātrī kā vērtību pašu par sevi.
dziņai, visus sazāģēt, visu izķidāt, nojaut un saspārdīt. Viņam ir jābūt ar redzējumu par to, vai pēc diviem tūkstošiem gadu cilvēki pateiks “paldies” par tādu rīcību. Ir jābūt jūtīgākiem, redzīgākiem un jādomā plašāk par to, kā ikdienas cilvēks spēj vai grib. Ikdienas cilvēks arī spēj paskatīties uz visu no putna lidojuma, spēj būt radošs, bet lielākoties rutīnas vai kaut kādu apstākļu dēļ nedara to. Māksliniekam tas ir uzdevums – viņam tas ir jāspēj!
- Kā jūs redzat teātra nākotni Latvijā? Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina, jāattīsta vai tieši otrādi – jāatstāj kā ir?
- Pirmkārt, nekas nepaliek, kā ir. Viss mainās. Rainis arī teica: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Gribētu cerēt, ka kaut kas paliks, kā ir – tas tā vienkārši nebūs. Teātris jau pēdējos 30 gados jo īpaši ir izmainījies līdz nepazīšanai. Labā ziņa ir tāda, ka teātris nav pazaudējis arī kaut ko no tā vecā, kas kādreiz, pirms tiem 30 gadiem, bija tāda normāli – aktieri spēlē konkrētu lugu, runā tikai to, ko autors uzrakstījis, režisors ir uzlicis konkrētas izinscēnas, un aktiera uzdevums ir piepildīt konkrēto raksturu. Tagad ļoti bieži tiek veidoti dramatizējumi, un ne tikai režisori rada tos dramatizējumus. Reizēm vienkārši aktieri, izspēlējot etīdes no romāna, veido savu redzējumu par noteiktām lietām. Reizēm vienkārši vispār nav nekāda teksta, ir tikai tēma. Aktieris ir arī rādītājs, kurš pats
veido tekstu. Tādējādi viņš ir aizņemts visa mākslas darba radīšanā. Vienlaikus viņam pietrūkst iespēju vērst uzmanību uz saviem tiešajiem pienākumiem, konkrētāk, ķermeniski spēt un verbāli visu precīzi aizraidīt. Vēl arī tas nav modē. Šobrīd viss ir plūstošs. Cilvēki augstāk vērtē dabiskumu, tāpēc viņi ir gatavi nesaprast un pieļaut, ka aktieris vienkārši kaut ko “nomurmulē” tāpēc, ka tad viņš ļoti organiski spēlē. Man šķiet, ka to vajadzētu saglabāt – spēju būt artikulētam tajā brīvajā dabiskumā būt, ja ir tāda vēlēšanās. Man drusku žēl, ka tas viss tik ļoti nonivelējas, bet būs vēl eklektiskāk un dažādāk. Teātra formu ir arvien vairāk. Laiks rādīs, kas izdzīvos un kas neizdzīvos. Šobrīd ir sadrumstalots un fragmentēts laiks – viss pastāv līdzvērtīgi. Pastāv ļoti senlaicīgs un arī absolūti inovatīvs, un moderns iestudēšanas veids, kas ir pilns ar pārsteigumiem un video projekcijām. Tas ļoti apgrūtina aktiera eksistenci uz skatuves, jo viņam ir jāsacenšas ar savu, piemēram, tuvplānu, kuram blakus viņš izskatās ļoti maziņš. Es domāju, ka teātris turpinās mainīties – tas ir nenovēršami. Es gaidu, ka mēs nepazaudēsim runātu vārdu teātrī kā vērtību pašu par sevi. Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir arī intelektuālā līmenī teātrī komunicēt. Jā, emocionāli, bet arī ar prātu.
- Ja jums būtu jāiedvesmo jauno aktieru paaudze tikai vienā teikumā, ko jūs viņiem pateiktu? - Esi pats. Nebaidies būt pats!
TĪRA PILSĒTA SMAGS DARBS
AUTORE: KERIJA KIEKSTA
Kā izskatītos Rīga, ja nebūtu kāda, kurš savāc atkritumus? Dažkārt mēs pat nenovērtējam vai neaizdomājamies, cik būtiskas ir dažāda veida profesijas. Piemēram, atkritumu kravas automobiļa šoferis ir profesija, par kuru reti kurš bērnībā sapņo, bet bez tās ikdiena pilsētā ātri vien pārvērstos haosā. Iedomājies Rīgu pēc dažām nedēļām bez atkritumu savākšanas – ielas piepildītas ar pārpildītiem konteineriem, neciešama smaka, žurkas un putni, kas izposta maisus, radot vēl lielāku nekārtību.
Viņi ir tie, kas nodrošina, lai mūsu apkārtējā vide būtu tīra un sakopta. Tā ir fiziski smaga profesija, kuru daudzi uzskata par pašsaprotamu, tomēr tās trūkumu mēs sajustu acumirklī. Mēs bieži novērtējam ārstu, pilotu vai IT speciālistu darbu, bet cik bieži padomājam par tiem, kuri uztur mūsu pilsētas ielas sakoptas?
Par savu ikdienu stāsta Andris, kurš šajā profesijā strādā jau piecpadsmit gadus. Viņš ir viens no Eco Baltia vide darbiniekiem un rūpējas, lai Rīgas ielas būtu tīras. “Nu kā, sākam piecos, agri no rīta, un tad līdz uzvarai – tiklīdz darbs ir padarīts,” viņš saka. “Toreiz biju bez darba, vadība piedāvāja, alga bija laba, un tā arī te vēl strādāju. Tomēr darbs ir fiziski smags.”
Darba apstākļi un laikapstākļi nereti rada papildu izaicinājumus. “Grozīties te pa pagalmiem starp mašīnām... Tagad, ziemā, visu laiku ir smagi. Pirmkārt, netīri pagalmi, netīras trotuāru malas. Tiem konteineriem riteņi sniegā grimst iekšā. Smagi ir. Mums darba laiks uzreiz ilgāks,” atzīst Andris. Viņš piebilst, ka laikapstākļi būtiski ietekmē arī drošību: “Jāskatās, vai nepaslīd. Tagad, kad mazliet sāk kust, vārtrūmēs jāskatās, vai nav kādas lāstekas. Ir bijis tā, ka vienkārši mašīna uzslīd virsū otrai mašīnai. Pabraukt nost nevaru, lai to neapskādētu. Tad jāmeklē saimnieks, lai viņš pabrauc malā. Nu, visādi jau ir bijis.”
Viņš arī atceras kādu īpaši neparastu gadījumu:
“Vēl tāds kuriozs bija, ka divi konteineri bija pilni ar sniegu. Vienkārši no ielas bija savākts sniegs un sakrāmēts konteineros.”
Runājot par darba apstākļiem, Andris skaidro, ka smaka nav lielākā problēma. “Godīgi sakot, tā smaka nav tik traka, vienīgi Getliņos ir kāds aromāts. Vecās mājās, kad cilvēki nokārtojas spainītī, maisiņā un tad met ārā miskastē, tad gan ir aromāts, un, kamēr pa vidu kaut kur neiepresē, tikmēr tas aromāts tur ir. Bet tādas nelabas smakas nav, varbūt es esmu pieradis. Vairāk traucē putekļi, kad ber smiltis konteinerā un pēc tam izber ārā, tad dabū visu to mākoni sejā. Tad, aizejot mazgāties, spogulī pat sabīsties – kas tas par mironi skatās uz tevi?”
Sabiedrības attieksme pret šo profesiju ir dažāda, un Andris atzīst, ka joprojām pastāv stereotipi. “Daudzi domā, ka te strādā alkoholiķi un narkomāni. Citi saprot, citi – nomet mašīnu un aiziet. Tomēr kopumā Rīgas satiksme ir ļoti saprotoša. Dažkārt gadās nostāties uz sliedēm, un tad jau cilvēki zina, ka padarīsim darbiņu un aizbrauksim.”
Par spīti agrām rīta stundām, fiziskajai slodzei un laikapstākļiem, kas ne vienmēr lutina, Andris uzskata, ka darbs ir svarīgs, un viņš jūt, ka sabiedrība to arvien vairāk novērtē. “Daudzi apzinās šī darba nozīmīgumu un novērtē to. Citreiz cilvēks nesaprot, ko var mest atkritumos, bet pēdējā laikā tas vairs nav tik izteikti. Kādreiz riepas meta biežāk, tagad arī tā gadās, bet retāk.”
Lai gan sabiedrība kļūst apzinīgāka, joprojām daudzi neatbilstoši šķiro atkritumus. “Vēlētos, lai cilvēki vairāk šķirotu un skatītos, ko šķiro, jo atkritumu šķirošana būtiski ietekmē mūsu darbu.” Neskatoties uz visām grūtībām, Andris par savu darbu nesūdzas: “Man patīk šis brīvmākslinieka režīms – vari nākt, cikos gribi, galvenais ir iekļauties laikā un padarīt darbu.”
Arī sabiedrībai ir sava loma. Atkritumu šķirošana ne tikai atvieglotu Andrim darbu, bet arī palīdzētu uzturēt pilsētu tīrāku un sakoptāku. Varbūt tieši šodien ir īstais brīdis aizdomāties par to, kā mēs katrs varam veidot patīkamāku vidi sev apkārt.
Autore: Liene Baumane
Kaspars Breidaks ir Radio SWH balss, TV raidījumu personība, improvizators un pasākumu vadītājs. Viņš vada SWH rīta raidījumu “Tik tik tik” un piedalās šovā “Kas to būtu domājis?!”. Pagājušā gada rudenī Kaspars izdeva grāmatu “Vētras monologs”, taču viņš pašlaik vada “Dzīvesprieka skolu” – vietu, kurā, izmantojot improvizācijas tehnikas, cilvēki apgūst improvizācijas prasmes un iemācās būt priecīgāki, radošāki, drosmīgāki un atvērtāki.
1. Kas tevi motivē katru dienu izkāpt no gultas?
Atbildība par iepriekš izdarītajām izvēlēm ir būtiska. Izklaides industrijas specifika paredz, ka jau trīs līdz četrus mēnešus iepriekš zinu, kur, cik ilgi un kāpēc man kaut kur jābūt. Neatkarīgi no tā, vai tās ir improvizācijas teātra izrādes, pasākumi vai darbs radio un TV – atliek tikai iet un darīt.
2. Kas, tavuprāt, ir tava spilgtākā rakstura iezīme?
Zinātkāre. Tik dodiet man iespēju jums uzdot jautājumus! Reizēm pasākumos neizlaižu no rokām kādu, kurš pārstāv profesiju, par kuru man vairāk ir jautājumu nekā atbilžu. Vai tas būtu ugunsdzēsējs, bankas vadītājs vai auto mehāniķis, man šķiet tik interesanti izzināt, kāpēc cilvēks dara to, ko dara, kā viņš to dara un kādi piedzīvojumi bijuši.
3. Ja tu raksturotu sevi, izmantojot kādu multfilmas varoni, kurš tas būtu?
Es būtu migla no multfilmas “Ezītis miglā”. It kā visaptveroša, taču gaisīga un te ir, te nav. Kurš gan nav sapņojis, ka Busuļa dziesma “Miglas rīts” būtu veltīta tieši tev. Čau, Intar!
4. Kas notika tavā pēdējā sapnī?
Dramatika neprātīga. Kārtīga asa sižeta filmiņa. Kaut kas sprāga, es kādu glābu. Pēc tam kā apdedzis, piepūties balons tiku sūtīts kosmosā. Notika viss, ko var iztēloties mazbudžeta Bolivudas filmā. Padejoju un tā. Izklausās kā ārprāts, kad to uzliek uz papīra.
5. Kas ir tava lielākā dīvainība?
Tas, ka, būdams intraverts pēc dabas, esmu izvēlējies darīt ļoti publisku darbu. Tas, ka varu stundām likt lego un nepārdzīvot, kad meitiņai vajag tos pašus klucīšus savām idejām. Tas, cik ļoti man garšo krējums.
6. Kas ir tas, ko tu visvairāk mīli savā profesijā?
Emocijas. Par tām mēdzam daudz runāt, bet maz rādīt. Kā tev iet? Kā tu jūties? Viens no iemesliem, kāpēc pat pēc 400+ kāzām mani tajās var redzēt slapjām acīm vai plati smaidām. Man ir acīmredzamas sajūtas. Neko nenoslēpsi. Bērni un seniori ir pirmie, kas rāda, ko jūt. Tēvi, vedot meitas pie altāra, atzīst bezierunu sakāvi asaru priekšā. Mammītes un krustmātes ir emocionāli vulkāni, ja vajadzēs, gaisa satiksmi apturēs. Bērnības draugi un draudzenes, nereti pār plecu pārmetuši savu nepiepildīto sapņu
tašiņu, priecājas un skumst vienlīdz patiesi. To redzēt un sajust tik daudzu un atšķirīgu cilvēku dzīvēs gandrīz vai izraisa atkarību. Redzēt, kā citi jūtas. Superspējas.
7. Kas ir tava “Romas impērija” jeb tas, par ko tu aizdomājies katru dienu?
Kā tas nākas, ka mēs tik ļoti uzticamies zaļajai krāsai. (Luksofors.)
8. Ja tu varētu izgudrot jaunu košļājamo gumiju – kāda tā būtu? Es gribētu, lai tā pielāgojas un atspoguļo nupat baudītās maltītes garšu. Tas būtu aizraujoši.
9. Kas ir prasme, kura, tavuprāt, visiem cilvēkiem būtu jāapgūst? Improvizācija. Tā ir sastopama teātrī, mūzikā, mākslā un ne tikai, taču, pats galvenais, tā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa ikviena cilvēka dzīvē. Tas ir instruments, kurš var palīdzēt tev sasniegt vairāk, lai ko arī tu darītu. Spēja improvizēt ir ļoti svarīga komunikācijā ar citiem cilvēkiem. Tā attīsta radošumu un sagādā prieku.
10. Kas būtu tas, ko tu izdarītu, ja zinātu, ka nebūtu iespējams kļūdīties un darbība neradīs sekas? Mani neattur un nebiedē iespēja kļūdīties. Ja esmu kļūdījies, esmu arī kaut ko iemācījies.
Kaspars BREIDAKS
Foto: Ģirts Raģelis
Kad ledus kļūst pārāk
slidens…
Skandalozi notikumi
daiļslidošanas vēsturē
Autore: Liene Baumane
Daudzi noteikti
daiļslidošanu asociē ar skaisto. Tas ir brīnišķīgi māksliniecisks
sporta veids, kurā mūzika pavada dejas, atraktīvu horeogrāfiju, neskaitāmus sarežģītus tehniskus elementus –pacēlienus, izmetienus, lecienus un ko tik vēl ne. Tomēr šim visam ir arī otra puse. Tā bieži vien paliek apslēpta un par to nemaz neiedomājamies.
Kad notikumi kļūst karsti, tad arī prese uzsprāgst un ne velti –aiz skaistā slēpjas arī neglīta patiesība.
ASV traģēdija
1961. gadā ASV daiļslidošanas komanda devās ceļā uz Pasaules čempionātu Prāgā, tomēr tā arī galamērķi nesasniedza. Nosēšanās laikā Briselē lidmašīna avarēja. Bojā gāja visi 72 pasažieri, kuru starpā bija spēcīgākie sportisti un treneri. Kas nogāja greizi? Tas nav zināms pat šodien un, iespējams, to arī nekad neuzzināsim. ASV dažus gadus zaudēja savu dominējošās valsts statusu daiļslidošanā. Lai arī vairākas delegācijas jau bija ieradušās Čehijā, visi kopīgi vienojās, ka Pasaules čempionātam pēc šī traģiskā notikuma nevajadzētu notikt.
Un si long silence
2020. gadā bijusī franču daiļslidotāja Sāra Abitbola izdeva biogrāfisku grāmatu, kas izraisīja ažiotāžu daiļslidošanas pasaulē. Grāmatā atklāts, ka laikā no 1990. gada līdz 1992. gadam viņas bijušais treneris Žils Bejērs sportisti vairākkārt seksuāli izmantojis. Jāņem vērā arī tas, ka sportistei tolaik bija vien 15 - 17 gadi. Bejērs vēlāk atzina, ka viņam ar Abitbolu bija intīmas un nepiedienīgas attiecības. Viņš piedāvāja savu “atvainošanos”, tomēr neko citu nekomentēja. Grāmatas iznākšana veicināja arī citu daiļslidotāju atklātību. Publiskajā vidē nonāca ziņas, ka arī citas sportistes ir piedzīvojušas līdzīgas situācijas. Upuri, kuri agrāk baidījās izteikties, tagad cēla gaismā informāciju. Didjē Gelagē, Francijas sporta federācijas prezidentam, pieprasīja atkāpties no amata, jo viņš nevarēja izvairīties no morālās atbildības.
Nost no ceļa
1994. gadā ASV čempione Nensija Kerigana piedzīvoja uzbrukumu. Aizdomas tika turēta viņas galvenā konkurente Tonija Hārdinga. Viņām bija sīva sāncensība par vietu ASV olimpiskajā komandā. Pēc treniņa, kas notika divas dienas pirms sacensībām, viņai uzbruka un iesita pa ceļgalu. Gūtās traumas dēļ daiļslidotāja bija spiesta atsaukt savu dalību un uzvaru guva Hārdinga. Nacionālajā finālā Hārdingai izdevās uzvarēt, tomēr otro vietu ASV daiļslidošanas autoritātes izvēlējās rezervēt Nensijai Keriganai, cerot, ka īsajā laika posmā viņa būs spējīga atgūties, Tā arī notika, un viņa olimpiskajās spēlēs startēja un ieguva sudraba medaļu. Savukārt skandāls ar Hārdingu nebeidzās. Izvēles programmu viņa iesāka, tomēr pēc starta pamanīja problēmu ar savu slidu. Viņa uzrunāja tiesnešus ar asarām acīs, skaidrodama problēmu un lūgdama iespēju slidot programmu atkārtoti, kuru viņai sniedza. Beigās viņa finišēja astotajā vietā. Pēc incidenta tika atklāta informācija, ka Tonijas Hārdingas bijušais vīrs bija tas, kurš uzbrucēju nolīga. Lai arī sākotēji sieviete noliedza to, ka viņa ir saistīta ar šo uzbrukumu, vēlāk viņa atzina savu vainu. Tādējādi Hārdingai uz mūžu aizliedza nodarboties ar daiļslidošanu. Lai nopelnītu naudu, viņa kļuva par profesionālu bokseri un vēlāk parādījās televīzijā.
Vaļijevas skandāls
Viens no nesenākajiem skandāliem daiļslidošanā ir atzīmējams ar 2022. gadā notikušajām Pekinas Olimpiskajām spēlēm. Galvenajā lomā šoreiz Krievijas olimpiskās komitejas sportiste Kamila Vaļijeva. 15 gadus vecajai sportistei decembrī veica dopinga analīzi, pēc kuras viņai asinīs uzrādīja trimetazidīnu. Šīs zāles tiek lietotas angīnas ārstēšanai, taču sportistiem tās ir aizliegtas, jo satur vielas, kas uzlabo izturību. Kaut arī sportistei nekādu veselības problēmu nebija, tomēr tika atklāts, ka viņa lietojusi trīs dažādas sirds zāles. Krievijas antidopinga aģentūra viņu attaisnoja, tomēr vēlāk Pasaules antidopinga aģentūra šo spriedumu pārsūdzēja Sporta arbitrāžas tiesas Antidopinga nodaļā (CAS). Visbeidzot, 2024. gadā Sporta arbitrāžas tiesa nolēma sportisti uz četriem gadiem diskvalicēt, tāpēc ASV saņēma zelta medaļu. Sportiste šīs vielas atrašanos savā sistēmā bija skaidrojusi ar to, ka vectēvs esot viņai pagatavojis zemeņu desertu un zemenes griezis uz galda, uz kura pirms tam bija smalcinātas šīs zāles. Tomēr medicīniskajā pasē tika atklāts, ka divu gadu laikā (2020.g.–2021.g.) Vaļijeva bija lietojusi vairāk kā 60 dažādas zāles un uztura bagātinātājus.
Eteri Tutberidze
Eteri Tutberidze ir slavena krievu izcelsmes trenere, izbijusī daiļslidotāja, kura ir trenējusi daudzas no pēdējo gadu labākājām sportistēm. Tomēr viņas vārds ir izskanējis pasaulē arī citu iemeslu dēļ. Daudzi ir novērojuši, ka meitenēm, kuras viņa trenēja, daiļslidošanas karjeras ir ļoti īsas. Iemesls ir nežēlīgās treniņu metodes. Viens no piemēriem ir tāds, ka viņa sportistēm liek katru reizi pārtaisīt visu programmu, ja viņas izlaiž kādu lēcienu. Lielās slodzes dēļ bieži sportistes bieži guva traumas. Treneres metodes daiļslidotājām ir izraisījušas ne tikai fiziskas traumas, bet arī anoreksiju un bulīmiju. Sportistes ir dalījušās ar stāstiem par to, ka Tutberidze ir aizliegusi sacensību laikā dzert ūdeni, jo tas it kā radot pietūkumu un lieko svaru. Trenere ēdiena vietā lika lietot uzturvielas pulvera veidā. Cita meitene stāstīja, kā viņai lika lietot hormonu bloķētāju, lai aizkavētu puberitāti. Smago apstākļu dēļ daudzas sportistes pameta daiļslidošanu jau 17 – 19 gadu vecumā, jo viņām bija nopietnas traumas un veselības problēmas. Ir vairākas sportistes, kuras ir guvušas hroniskas muguras traumas. Vēl vairāk šo negatīvo sarakstu papildina arī fakts, ka vairākkārt sabiedrībā ir radušās aizdomas par to, ka Tutberidzes trenētās sportistes lieto dopingu.
Foto: Andreas Altwain/AP Photo
Foto: Ulrik Pedersen/NurPhoto/Shutterstock
Foto: Sergei Bobylev/TASS via Getty Images
Foto: STF / AFP via Getty Images
ASV daiļslidošanas komanda pirms 1961. gada lidojuma
Nensija un Tonja 1994. gada olimpisko spēļu treniņā
Kamila Vaļijeva Pekinā 2022. gadā
Eteri Tutberidze komentējot Kamilas Vaļijevas slidošanu
Terorisms?
Sufražisms – kas tas tāds?
Autore: Liene Baumane
Foto: Picryl
Ir 1913. gads un Dērbijas hipodromā karaļa Džordža V priekšā izskrien sieviete. Četras dienas pēc sadursmes ar zirgu viņa slimnīcā mirst. Motivācija nav līdz galam skaidra, taču baisais notikums sabiedrībā izraisīja sašutumu. Viņas vārds bija Emīlija Deivisone – sieviete, kura savu mūžu veltīja cīņai par to, lai sievietes iegūtu iespēju balsot. Pēc traģiskā notikuma viņa ieguva mocekles titulu un ierakstīja savu vārdu vēsturē kā nozīmīga britu sufražiste. Kāpēc šis notikums vēsturē ir tik nozīmīgs?
Laika gaitā ir mainījies tas, kā sabiedrībā redz sievietes. Mūsdienu pasaulē sievietes iet uz darbu, pelna savu naudu, iegādājas privātīpašumus, iesaistās politikā, bet tā nav vienmēr bijis. Iespējams, to šobrīd ir grūti izprast. Lai arī mūsdienās lielā daļā pasaules valstu šīs lietas šķiet pašsaprotamas un sievietes ir nostādāmas vienādās pozīcijās ar vīriešiem, sievietes savas tiesības ieguva salīdzinoši nesen. Latvija (kas tajā laikā gan atradās 3 Krievijas guberņu sastāvā) bija pirmā valsts Eiropā, kur sievietes ieguva balsstiesības. Tas notika 1905. gadā. Pirms tam 1893. gadā pie balstiesībām tika sievietes Jaunzēlandē, savukārt Šveicē tas notika tikai 1971. gadā. Situācijas ir dažādas, un arī mūsdienās ir valstis, kurās sievietēm par savu vietu nākas cīnīties.
Ļaujiet sievietēm vēlēt! 19. gadsimta otrā puse iezīmējas kā pārmaiņu laiks Lielbritānijā. Līdz ar pirmo feminisma vilni izveidojās sufražistu kustība. Par sufražistēm dēvē cīnītājas, kuras iestājās par to, lai sievietēm būtu tiesības piedalīties vēlēšanās. Tā bija sarežģīta un lielā mērā agresīva kustība. Vēsturnieki strīdās par to, vai to nevarētu dēvēt par terorismu, jo sievietes bieži izmantoja skarbas un radikālas cīņas metodes. 1903. gadā Emelīna Pankhērsta kopā ar savām meitām Kristabelu un Silviju dibināja Sieviešu Sociālo un politisko savienību, kas kļuva agresīvi kaujinieciska. Iemesls bija tas, ka pēc Liberārās partijas sanāksmes Kristabela Pankhērsta un Annija Kenija, rūpnīcas strādniece, tika arestētas, kad
viņas izkliedza prasību pēc balstiesībām. Sufražistes spilgti izcēlās ar savām cīņas metodēm. Sievietes rīkoja gājienus, demonstrācijas, pārtrauca politiskās sanāksmes, pieķēdējās pie margām, izsita logus un pat apmētāja policistus ar akmeņiem. Savus politiskos oponentus viņas mēdza pat iekaustīt – visbiežāk ar lietussargiem.
Lai tik kvēl!
Vēl viena metode, ko sufražistes izmantoja, lai paustu savu neapmierinātību un piesaistītu uzmanību, bija ēku dedzināšana. Tika aizdedzinātas arī pastkastītes. Ir reģistrēti vairāk nekā 300 incidenti, kad notika ļaunprātīga dedzināšana un lietu spridzināšana. Tas viss notika no 1913. gada līdz 1914. gadam. Protestētājas pašas veidoja spridzekļus, piepildot metāla bundžas ar melno pulveri, izmantojot lupatu, kas piesātināta ar parafīnu, un sveci. Šufražistes dedzināja neapdzīvotas ēkas, kā arī tādas vietas, kuras sabiedrībai ir nozīmīgas, piemēram, teātri, tējnīcu, Holovejas cietumu, observatoriju un baznīcas. Emīlija Deivisone spridzināja valsts kases kanclera māju. Jāpiemin gan, ka ēkā tobrīd neviens neatradās. Sufražistes civilos iedzīvotājus neapdraudēja.
Melnā piektdiena 1910. gada 18. novembris sufražistēm bija drūma diena. 300 sievietes mēģināja ielauzties Apvienotās Karalistes Parlamenta pārstāvju palātā. Viņas tur pulcējās, jo parlaments izskatīja likumprojektu, kas daudzām sievietēm (tikai turīgājam) dotu iespēju balsot, un šī diena varēja kļūt par būtisku pagrieziena
punktu, tomēr valdībai bija citas prioritātes. Kad sufražistes pēc vilšanās centās iekļūt ēkā, policisti kļuva agresīvi. Bija vairāki seksuāli uzbrukumi un fiziska vardarbība. Viena no sufražistēm vārdā Meja Billinghersta, kura bija ratiņkrēslā, tika no tā izmesta, viņai atņēma ritentiņus, lai viņa nespētu kustēties. 119 protestētājas tika arestētas, tomēr nākamajā dienā viņas atbrīvoja. Cietuma sienas gan sufražistēm nebija svešas.
Starp četrām sienām Tā kā sufražistes nebaidījās izaicināt pastāvošo kārtību, kas daudziem nebija pa prātam, liela daļa šo sieviešu nokļuva Holovejas cietumā. Un ne reizi vien. Laikā no 1906. gada līdz 1914. gadam vairāk nekā 1300 sievietes bija kaut reizi arestētas. Nokļūstot tur, viņas pieteica bada streiku, kas lika sargiem izdomāt jaunu, bet nežēlīgu metodi. Lai sievietes no bada nenomirtu, viņas ar varu baroja caur gumijas trubu, kas tika iebāzta mutē vai degunā. Šādas darbības, saprotams, daudzas sufražistes traumatizēja. Sievietēm tika nolauzti zobi, viņām sākās asiņošana, vemšana un aizrīšanās.
Vēl viens triks, ko lietoja pret sufražistēm bija “cat and mouse act”. Ja ieslodzītajām bija veselības problēmas, viņas izlaida no cietuma tikai tāpēc, lai vēlāk atkal liktu viņām tur atgriezties. Tā bija nežēlīga rīcība. Tāpēc to dēvē par kaķa spēlēšanos ar peli.
Nav ko zaudēt
Sava mūža laikā Emīlija Deivisone cietumā bija 8 reizes, bet tas, ar ko viņa izcēlās, bija savi unikālie un bīstamie protestēšanas veidi. Viņa 3 reizes slēpās Apvienotās karaslistes Parlamenta pārstāvju
palātā. Sieviete uzbruka kādam vīrietim, kuru viņa bija sajaukusi ar kancleru. 1909. gadā viņa sevi iebarikādēja cietuma kamerā. Vēl viņa protestēja pret barošanu ar varu, metoties pāri kāpņu margām. Tādējādi viņa arī savainojās un zaudēja samaņu. Viņas bērēs pulcējās 5000 sieviešu ar plakātiem, uz kuriem bija saukļi “Fight On and God Will Give Victory”.
Visam pienāk gals
Šufražistu stāsts tā arī beidzās, sākoties Pirmajam pasaules karam. Iemesls gluži vienkāršs – sievietēm savi spēki bija jākoncentrē uz karu, tā darbību un nepieciešamo atbalstu. Pankhērstas centieni, visbeidzot, noveda pie sieviešu politiskās partijas izveides un 1918. gadā sievietes daļēji ieguva tiesības. Karš sievietēm bija kā atspēriena punkts – sievietes ieguva jaunas profesijas, jaunu statusu sabiedrībā un pelnīja savu naudu. Lai arī pēc kara sabiedrībā mēģināja atgūt līdz šim pastāvošo kārtību, pirmie soļi jau bija sperti. Lai arī kas šīs sufražistes bija, varones vai teroristes, tomēr vienu noliegt nevar – šī kustība bija pamatīgs atspēriena punkts. Ja viņu nebūtu bijis, varbūt sabiedrība šobrīd izskatītos citādi.
Viens zvans un “labais sāk vairot labo”
Zem katras gleznas kā slēptais, citiem nezināmais noslēpums ir vēl viens mākslas darbs, ko ir veidojis Lienes Gustas dēls vai meita. Māksliniece Liene Gusta jau trešo gadu piedalās kalendāru veidošanā, ko nevar tāpat vien nopirkt. Lai tādu iegūtu, šogad cilvēkiem ir jāziedo dzīvnieku patversmei.
Autore: Ērika Bukovska
“Bērnībā man patika zīmēt, bet tā patiešām mēs aizrāvāmies ar mājiņu būvēšanu uz kokiem,” stāsta māksliniece Liene Gusta par saviem dzīves gadiem Alūksnē. Meitene laiku tur pavadīja kopā ar brāli un brālēniem. Bērni rotaļājās un izklaidējās plašajos laukos un
meklēja nodarbes, kā izpausties, kad nav ko darīt. Liene atminas, ka, iespējams, tieši šī izklaide, mājiņu būvēšana, raisīja viņā māksliniecisko interesi. Toreiz gan viņu visvairāk interesēja interjera dizains, taču turpmāk dzīves ceļš aizveda nedaudz citā mākslas virzienā.
SOLI PA SOLIM LĪDZ PAT GLEZNOŠANAI
Gaišajā viesistabā ar kafiju rokās māksliniece stāsta, ka jau pamatskolā centās piedalīties visos iespējamajos zīmēšanas konkursos. Arī skolā skolotāja ir sūtījusi uz vizuālās mākslas olimpiādēm, taču Liene netiecās kļūt par gleznotāju. Viņa zināja, ka vēlas apgūt interjera dizainu. Tomēr, kad pienāca laiks izvēlēties, kur mācīties pēc 9. klases beigšanas, Liene nonāca ne tik viegla lēmuma priekšā. Meitene iestājās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā stikla dizaina klasē, kas viņai šķita kā ļoti interesants virziens. Liene atzīst, ka interjera dizaina klasi neizvēlējās, jo viņai nepatika programmas apraksts. Viņa nevēlējās vien radīt maketus, bet gan gribēja veidot reālu produktu. Tā nu arī sanāca – par Lienes diplomdarbu kļuva stikla izlietne. Pēc vidusskolas beigšanas viņai nebija rezerves plāna. Liene zināja, ka grib un tiks Latvijas Mākslas akadēmijā funkcionālā dizaina programmā. Māksliniece stāsta, ka tas uzreiz pēc stikla bija kaut kas citādāks. Liene arī maģistra studijas turpināja turpat: “Iegājās jau tādā ritmiņā, visus pazīsti un šī likās kā loģiska izvēle.” Kā galadarbu Liene izveidoja aproces, ko lietot darbā pie datora, lai nenogurtu roka. Nākamajā gadā pēc absolvēšanas viņa sāka tās ražot un pārdot. Tām bija atzinums arī no ārstiem un fizioterapeitiem, taču šī gada sākumā ražošanu nācās pārtraukt. Lienei palicis vien tikai viens aproces eksemplārs, ko viņa ar lepnumu parāda. Ceļš glezniecībā Lienei sākās ar gleznu veidošanu sev, draugiem un tuviniekiem, arī kā dāvanu kāzās. Tā par kādas gleznas tapšanu stāsta arī mākslinieces draudzene Zanda: “Liene gleznoja mums gleznu, kurā bija visa ģimene, un mēs braucām pie viņas bildēties. Viņa mūs nofotografēja, taču mēs visi bijām saģērbušies biezās drēbēs, bet gleznā bija plānots attēlot vasaru. Tā nu nācās braukt vēlreiz un fotografēties jau plānajās drēbēs.” Draudzenes iepazinās, jo viņu bērni bērnudārzā kļuva par labākajiem draugiem. Sievietes atklāja, ka viņām ir arī kas kopīgs un sāka
pavadīt vairāk laika kopā. Nesen viņas arī devās kopīgā ceļojumā uz Gruziju, ko abas atceras ar siltuma un prieka sajūtu sirdī. Zanda Lieni apraksta kā ļoti pozitīvu cilvēku, kas ar savu mākslu grib visu parādīt pozitīvā gaismā, lai būtu vairāk labu lietu pasaulē. “Viņa redz pasauli citādi. Kad Liene skatās uz lietām, viņa uzreiz redz, kā to varētu skaisti uzzīmēt un parādīt citiem cilvēkiem. Viņa var vienkārši iet pa ielu un ieraudzīt tādas lietas, ko citi nepamana,” stāsta sieviete.
MĀCĪBU CENTRS “BUTS” – JAUNA DZĪVES EPIZODE
Šobrīd Liene Gusta iesaistās mācību centra “BUTS” darbībā. Kā šī centra veidotajā īsfilmā “Kalendāra stāsts” norādīts – tas ir pirmais privātais pieaugušo mācību centrs Latvijā, kas dibināts 1991. gadā un jau divdesmit pirmo gadu izdod īpaši veidotus kalendārus. Jānis Zīlens, mācību centra “BUTS” direktora vietnieks mārketinga un pārdošanas jautājumos, skaidro: “Tas nekad netiek veidots sintētisks, bet katra kalendāra tapšanā piedalās Latvijā vairāk vai mazāk populāri mākslinieki. Visas 12 iekštelpu gleznas un vāks tiek gleznots vai zīmēts ar roku.” Pēdējos 3 gadus šos kalendārus gleznojusi tieši Liene Gusta.
Mākslinieces ceļš šajā mācību centrā sākās ar draudzenes zvanu un piedāvājumu zīmēt kalendārus. Lienei tobrīd bija pavisam mazi bērniņi, tādēļ lielāko laika daļu viņa atradās mājās. Nodomājot, ka tas būtu interesants izaicinājums, kā arī viņai tam tieši tobrīd bija laiks, ko varēja veltīt, Gusta piekrita. Sazinoties ar dizaineri, Lienei pateica, ka viņai ir aptuveni mēnesis, lai izveidotu skici, taču māksliniecei nepatīk “ilgi vilkt garumā”, un skice bija gatava jau tajā pašā dienā! Pirmais kalendārs, ko viņa veidoja, bija veltīts Latvijā reti sastopamiem putniem. Tas tika uzgleznots akvareļgrafikas stilā. Toreiz tika izveidots ne vien kalendārs, bet arī glāzes, kas tika uzdāvinātas darbu autorei. Jānis Zīlens stāsta, ka viņam sadarboties ar Lieni ir viegli: “Man patika tas, ka Liene tvēra to domu un pieskaņojās.”
Nākamā gada kalendārs nu jau bija veltīts meža dzīvniekiem. Liene priecājas: “Viņi nelika mani rāmjos, atļāva darīt, kā vēlos un kā redzu, līdz ar to man patika tā ideja, ka neliek zīmēt konkrētā veidā. Tad izdomāju, ka varētu gleznot uz audekla ar eļļas krāsām!” Šīs gleznas bija apskatāmas arī Lienes izstādēs, vienu no tām, “Meža epifānijas” Vangažu kultūras namā, apmeklēja māksliniece Ingūna Linde. “Pār-
steigums! Pārsteigums, kas liek nedaudz apstāties un ielūkoties dabas brīnumā. Liels prieks par ļoti smalkjūtīgo attieksmi gan pret dabu, gan pret skatītājiem,” Ingūna apraksta savu pirmo iespaidu par Lieni. Linde arī atzīst, ka viņai ļoti patīk rūpība, ar kādu attēlotas smalkās detaļas, vienlaicīgi kombinējot ar jūtamu stāstu, noskaņu, dzīvnieku psiholoģisko raksturu un instinktiem.
LABAIS VAIRO LABO
2025. gada kalendāram koncepcija nedaudz mainījās – tika izsludināts konkurss, kurā jebkurš varēja iesūtīt sava kaķa attēlu un aprakstu. Kopā tika iesūtīti 258 kaķi, taču atlasīti vien 13. Pati māksliniece atzīst, ka grūtākais bija nevis uzgleznot kaķus, bet gan izvēlēties tos 13, kas tiks atspoguļoti kalendārā. Tiem bija jābūt dažādiem un unikāliem. Liene, skatoties uz attēliem, izvēlējās aptuveni 40 kaķus, taču turpmāko izvēli veica mācību centra “BUTS” darbinieki, izvēli balstot uz aprakstu. “Es, kad izlemju, kuru kaķi gleznot, uzreiz skatos uz to, kur ir gaisma, kur ir ēna, lai ir visi tie kontrasti,” stāsta Liene. Arī filmā “Kalendāra stāsts” viņa stāstīja, ka redz vīziju, kā jābūt. Ja viņa to redz, glezna būs laba. Laikrakstam “Kurzemnieks” Gusta dalījās: “Pirmo izvēlējos kaķi ar Ziemassvētku gaismiņām, otrā izvēle – Kuldīgas iedzīvotāju iemīļotais ielas runcis Muris.” Pašas Lienes kaķīši gan netika iekļauti kalendārā, jo māksliniece uzskata, ka tad varētu rasties interešu konflikts. Gleznas tapa pusgada laikā, taču darbu autore vienubrīd bažījās, ka nepaspēs tos pabeigt laikā, tomēr izdevās! Šos kalendārus varēja iegādāties izstādē par ziedojumu dzīvnieku patversmei. “Ir teiciens – labais vairo labo – un liekas tā ļoti jauki, ka cilvēki atbalsta patversmes un tiešām daudzi noziedoja arī izstādes laikā,” stāsta Liene. 7. decembrī,
Kuldīgas izstādes atklāšanas laikā, tika saziedoti 406 eiro dzīvnieku aizsardzības biedrībai “Nika”. Taču Gusta neplāno pārtraukt vairot labo. Viņai ir palikuši vēl daži kalendāru eksemplāri, ko vēlas līdzīgi kā izsolē vai kādā citādā veidā pārdot, taču par visu iegūto naudu nopirkt dzīvniekiem barību un noziedot patversmei. “Šogad, uzdāvinot kalendārus, esmu arī atbalstījusi pāris cilvēkus, kas dara labas lietas. Liekas, ka citreiz vienkārši labs žests arī ir patīkams un atbalstošs!” norāda Liene Gusta.
NĀKAMĀ PAAUDZE – MAZIE MĀKSLINIEKI
Māksliniece stāsta, ka to, kā veidos gleznu vienkārši jūt, dažkārt nosapņo. Gusta atzīst, ka turpmāk ļoti vēlētos izveidot arī izstādi, kas veltīta ainavām. Šobrīd uz sienas Lienes Gustas viesistabā redzamas arī nedaudz citāda stila gleznas – multfilmu attēlojumi. Tās radās, pateicoties bērniem, jo “krāsojamās grāmatiņas jau nav jēgas pirkt, ja mamma ļoti ātrā laikā var uzzīmēt tādu pašu,” saka pati Liene. Tā nu, rādot bērniem multfilmas no savas bērnības, kā arī kļūstot aktīvākai sociālajos medijos, top šīs gleznas. Māksliniece arī atzīstas, ka vēlētos visu sienu aizpildīt ar tāda veida gleznām, taču ideju ir tik daudz, ka trūkstot laika tās īstenot.
Šis gan nav vienīgais brīdis, kad Gustas bērni iesaistās. Māksliniece ļauj viņiem izpausties katras gleznas sākuma stadijā jeb uzzīmēt ko vien viņi vēlas uz audekla. Meita visbiežāk zīmē sirsniņas, taču dēls iecienījis traktorus un varoņus no multfilmas “Monster truck”. Vēlāk Liene pāri tiem zīmē gleznu. Tādējādi sanāk, ka zem katras gleznas ir apslēpts, noslēpumains mākslas darbs un par to, kāds tas ir, zina vien viņa, vīrs un bērni. Gustas sociālajos medijos var novērot, ka bērni dažkārt iesaistās ne vien
gleznas tapšanas sākumā, bet arī vidusdaļā, ļaujot izkrāsot fonu vai ko tamlīdzīgu. Liene parāda arī pašu bērnu gleznas, kurās viņi ir izpaudušies, kā vien vēlas. 4 gadus vecā meitiņa kaķim uzzīmējusi skropstas, 6 gadus vecais dēls pēc atmiņas uzzīmējis minionu multfilmas varoņus. Bērni pavada ļoti daudz laika, zīmējot un nodarbojoties ar mākslu. Pēdējā laikā bērniem ļoti esot iepaticies uzzīmēt un tad likt vecākiem minēt, kas tad ir attēlots. Meitiņai gan visbiežāk tie ir vienradži.
“Šobrīd visvairāk lepojos laikam ar to kaķu kalendāru, ka tas nav tāpat vien, bet gan ar ļoti labu mērķi, lai atbalstītu kādu un lai iedvesmotu, ka ziedojot iegūsi ko tādu, ko par naudu nevarētu. Tas saglabā to intrigu. Mūsdienās jau cilvēki pieraduši, ka visu ko var iegādāties un tajā brīdī, kad saku, ka šo nē, visi izbrīnās, tad saku, ka jābrauc uz dzīvnieku patversmi!” norāda māksliniece. Liene jūt savas gleznas, aiztaisa acis un izjūt, kādām tām ir jābūt! “Viņas lielākais spēks mākslā noteikti ir tas dabas brīnums, dabas bērns, kas viņā dzīvo,” stāsta Jānis Zīlens, taču mākslinieces draudzene Zanda ar apbrīnu stāsta: “Viņas galvenais spēks kā māksliniecei ir tas, ka viņa prot tās gleznas uztaisīt ļoti reālistiskas, kas, manuprāt, mūsdienās ir ļoti reti sastopams –ka paskaties uz gleznu un šķiet, ka tiešām redzi to dzīvnieku, puķi vai ainavu!” Arī pati Liene stāsta, ka, viņasprāt, abstrakciju var uztaisīt ikkatrs, taču, lai izveidotu reālistisku darbu, ir nepieciešams talants. Bez talanta un liela darba nekas neizdosies. Lienes darbus noteikti vēl varēs apskatīt vairākās pilsētās, taču arī viņas mājās vienmēr ir kāda glezna, lai padarītu mājokli mājīgāku, jo “citādi jau būtu tā skumji”!
Iemesli kāpēc rodas žagas un kā tās pārvarēt
Ikvienu no mums nereti piemeklē žagas. Tās mēdz izvērsties kaitinošā un traucējošā procesā, kuru papildina skaņa, kas rodas žagošanās laikā. Kas ir žagas? Kādēļ tās rodās un kā tās pārvarēt?
Kas ir žagas?
Žagas rodas no diafragmas spazmveida kustībām. Žagas ir neapzināta, vienādi stipra un īsa ieelpa aizvērtas balss spraugas laikā, kas notiek diafragmas sauraušanās dēļ. Krūškurvī atrodas vairāki nervi, kas savienojas ar diafragmu un sazarojas tajā. Ja nervu gali diafragmā tiek kairināti, impulss tiek novadīts uz galvas smadzenēm. Tās savukārt sūta atbildes impulsu diafragmai un liek tai sarauties. Spazmatiskas diafragmas saraušanās gadījumā plaušas spontāni uzsāk gaisa uzņemšanu. Gaisam ejot caur puspavērtu balss spraugu rīklē,
rodas skaņa, ko parasti dzirdam žagošanās laikā. Žagu laikā praktiski nerealizējas elpošanas kustība, jo žagu tipiskās skaņas laikā balss sprauga aizveras.
Kas ir diafragma?
Diafragma ir kupolveidīgs muskulis, kurš atdala vēdera dobumu no krūškurvja. Tas ir galvenais elpošanas muskulis, kas darbojas elpošanas kustību laikā. Saraujoties tā ļauj gaisam nonākt plaušās, taču atslābstot – izdala gaisu no plaušām. Diafragma elpošanas laikā saraujas un atslābst, tādā veidā palielinot krūšu dobuma tilpumu vertikālā virzie-
nā. Ieelpojot diafragma saraujas un saplacinās, virzoties uz leju vēdera virzienā.
Kāds ir žagu iemesls?
Nereti par žagu iemeslu var uzskatīt pārlieku ātru un steidzīgu ēšanu un dzeršanu, kuras laikā tiek norīts arī gaiss. Žagas var arī rasties, ēdot izteikti taukainus un piesātinātus ēdienus vai dzerot gāzētus dzērienus.
Veidi kā pārvarēt žagas:
Viens no zināmākajiem un efektīgākajiem veidiem, kā atbrīvoties no žagām ir ievilkt dziļu elpu un mēģināt to aizturēt dažas sekundes.
Autore: Alise Evija Bērziņa
Nemazāk zināms veids, kā apturēt žagas, ir padzerties ūdeni vai padzerties vēsu ūdeni ar aizspiestu degunu.
Vēlviens veids, kā potenciāli var apturēt žagas ir ieelpot un izelpot papīra maisiņā. Šo nepieciešams atkārtot vairākas reizes līdz žagas norimsies.
Visbeidzot, žagas var apturēt, pakošļājot citrona gabaliņu.
Žagas var būt saistītas ar mūsu evolūcijas vēsturi
Daži zinātnieki uzskata, ka žagas ir evolūcijas atavisms — atgādinājums par mūsu senčiem, kuri elpoja ar žaunām. Šī teorija balstās uz līdzībām starp žagu
refleksu un mehānismiem, kas kontrolē žaunu kustību abiniekiem.
Žagas var sākties jau pirms dzimšanas
Ultraskaņas izmeklējumi liecina, ka augļi var sākt žagoties jau pirmajā vai otrajā trimestrī. Tas tiek uzskatīts par normālu attīstības daļu un var palīdzēt sagatavot elpošanas muskuļus dzīvei ārpus dzemdes.
Žagas var būt ilgstošas un norādīt uz veselības problēmām
Lai gan lielākā daļa žagu epizožu ir īslaicīgas, žagas, kas ilgst vairāk
nekā 48 stundas, var liecināt par nopietnām veselības problēmām, piemēram, gastroezofageālo refluksa slimību, nervu bojājumiem vai vielmaiņas traucējumiem. Šādos gadījumos ieteicams konsultēties ar ārstu.
Pasaules rekords par ilgstošākajām žagām ir vairāk nekā 68 gadi Čārlzam Osbornam no ASV pieder pasaules rekords par ilgstošākajām žagām — viņš sāka žagoties 1922. gadā un žagojās nepārtraukti līdz 1990. gadam. Neskatoties uz to, viņš nodzīvoja pilnvērtīgu dzīvi, apprecējās un kļuva par tēvu.
