Avantūra. Vasara 2021 #7

VASARA 2021 #7

LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS*

Kļūsti par “Erasmus Student Network” biedru!

Slavenu cilvēku pēdējie vārdi...

Kas šī ir par krāsu?

Vai tiešām zaļa?

INTERVIJA

Zane Grēviņa @naskoties_zane

Mīt pedāļus ūdenī

Ko audzēt uz palodzes? Č E R N O B I Ļ A –

ceļojums, ko vecāki saviem bērniem nerekomendē

Kas ir kibermobings?

Redaktores sleja Foto: Oskars Valtenbergs

Vasara dara brīnumus! Šis ir žurnāla “Avantūra“ vasaras numurs. Jā, mēs esam vasaras brīvlaikā un atpūšamies, iegūstam jaunus spēkus un enerģiju, lai varētu uzsākt “Avantūras” otro dzīves posmu rudenī.

Ar šo ziņu nāk arī fakts, ka šis ir mans pēdējais numurs kopā ar izcilo komandu, ar kuru esam spērušies cauri dažādiem pārbaudījumiem un grūtībām, bet veiksmīgi esam attīstījuši savas prasmes.

Tagad es ar godu varu teikt, ka esmu lepna ar paveikto.

Man noteikti būs grūti palaist šo ilgi loloto projektu, bet es esmu pārliecināta, ka mūsu žurnāls nokļūs labās rokās un turpinās iepriecināt visus Latvijas Universitātes (un ne tikai) studentus ar interesantu saturu! Šajā numurā var iepazīties ar Zani Grēviņu lielās intervijas lappusēs, kā arī iemācīties audzēt dažādus foršus augus savā dzīvoklī uz palodzes, uzzināt vairāk par 2

kibermobingu pandēmijas laikā, kā arī droši aizceļot uz Černobiļu mūsu veidotā foto stāstā. Šis noteikti ir vasarīgs un interesants numurs.

Pirms es atvados no jums, gribu pateikti milzīgu paldies ikkatram, kurš ir sekojis mūsu garajam ceļam!

Noteikti turpiniet to darīt, jo Avantūrai ir jādzīvo. Ir

tāds ļoti labs citāts, kuru es atstāšu šeit - “Every new beginning comes from some other beginning’s end.”

Lai labi lasās!

Aleksandra

REDAKCIJA _

_

RAKSTU AUTORE

GALVENA REDAKTORE, SOC.T. REDAKTORE, FOTOGRAFE

Aleksandra MoskaLenko , aleksandra@avantura.lv IG: fenomenaali

_

RAKSTU AUTORE, fotografe, MAKETETAJA _

_

Annija KRUmiNa , annija@avantura.lv IG: annijakruminaaa

_

RAKSTU AUTORE, KOREKTORE, MAKETETAJA _

_

Elza Elizabete Vanaga elzaelizabete@avantura.lv IG: elzaelizabetee

RAKSTU AUTORE, KOREKTORE

Sintija Augustova sintija@avantura.lv IG: sintija1603

Gunda Oja gunda@avantura.lv IG: gundaoja

_

_

_

RAKSTU AUTORE, fotografe, MAKETETAJA _

Marta KrIgere marta@avantura.lv IG: krigeremarta

Žurnāla “Avantūra“ vasaras numurā piedalījās arī kolektīvā jaunās dalībnieces Una Zvejniece, Anna Luīze Ruskule, Patrīcija Pulka un Paula Jaunslaviete.

SAZINIES AR REDAKCIJU redakcija@avantura.lv IG: zurnals_avantura FB: www.facebook.com/zurnalsavantura Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv Vāka foto: Aleksandra Moskaļenko

SKENĒ QR KODU UN LASI ARĪ IEPRIEKŠĒJOS ŽURNĀLA “AVANTŪRA“ NUMURUS LATVIJAS UNIVERSITĀTES ISSUU.com KONTĀ

3

Saturs 8

6 10

ZAĻŠ?

16 18 20 VIBE CHECK

28 4

29 30

Izdevuma ISSN - 2661-5886

INFLUENCERU DARBS MŪSDIENĀS – VAI TIEŠĀM VISS IR TIK VIENKĀRŠI ?

Autore: Patrīcija Pulka Foto: unsplash.com

Lielākā daļa no mūsdienu sabiedrības ir dzirdējuši vārdu “influenceris”, taču daudzi arī uzskata, ka tas nav darbs, bet vienkārši kā teikt “jauniem cilvēkiem nav ko darīt, tad viņi piedēvē sev tādu nosaukumu, lai izceltos”. Bet vai tiešām tas, ko pārejā sabiedrības daļa neredz aiz ekrāniem, ir tik vienkārši un maznozīmīgi?

Influenceris - šis termins ir visai jauns un sviags, taču varētu teikt, ka arī youtube video veidotāji bija influenceri.

Kāpēc? Daudzi jau tad iedvesmoja lielu daļu jaunatnes, mēģināja parādīt, ka dzīvē var darīt to, ko tu vēlies, un katrs no mums ir atšķirīgs. Atšķirība ir tāda, ka tad vēl nebija ieviests termins, kā apzīmēt šādus cilvēkus.

Neslēpšu, ka pati arī biju kādu laiku skeptiska par to, kā ikdienas darbu un kā tas var aizstāt cilvēkiem ierastos jau zināmos darbus, taču ar laiku sāku saprast, ka viss pasaulē ar katru dienu mainās un tas ir pilnīgi normāli. Man ļoti nepatīk, ka citi saka “influenceriem nav darba, viņi tik izliekas par slavenām personībām un nopelna ar savām skaistajām sejām”. Šādi viedokļi parāda to, ka daudzi nemaz neaizdomājas par to, kas notiek aiz kadra, un ka tas arī ir darbs. Šo es varu salīdzināt ar savu pieredzi par dejošanu, kad liela daļa sabiedrības saka, ka tas nav sports un dejot nav nemaz tik grūti. Es dejoju jau kopš bērnības un zinu, cik grūts sporta veids tas īstenībā ir. Protams, var

14

viegli nodejot deju, bez piepūles un sejas izteiksmēm, taču tā var jebkurš. Tas pats ir ar influenceru darbu, jo ir atkarīgs, vai šis cilvēks piedomās pie sava satura un uztaisīs kvalitatīvu, tad viņam arī paies vairākas stundas, lai to dabūtu gatavu. Es teiktu, ka viss tiešām ir ļoti atkarīgs no tā, vai cilvēks iegulda maksimālu darbu no sevis vai nē.

Gribētu arī piebilst, ka influenceru darbs ir, manuprāt, viens no viskreatīvākajiem. Tur ir jāpiedomā pie katras detaļas, šis darbs praktiski ir apvienots ar vairākiem citiem, piemēram, montētāja, režisora, rakstnieka un citiem darbiem. Es, personīgi ļoti apbrīnoju šos cilvēkus, jo to visu izdarīt tiešām aizņem daudz laika un gribasspēka. Brīžiem es pat nesaprotu, kā viņiem rodas vēlme to visu darīt un turpināt, jo paši saņem ne tikai atbalstu, bet arī daudz kritikas ikdienā. Ir ļoti grūti mūsdienās spēt izturēt tik daudzu cilvēku negatīvos viedokļus.

niešus, ka viss ir sasniedzams, ja to ļoti vēlas. Man patīk, ka šie cilvēki sāk arī pacelt gaismā jauniešiem svarīgas tēmas, par ko, piemēram, agrāk neviens tik daudz nerunāja. Man visspilgtāk pagaidām atmiņā nāk tēmas par mentālo veselību, seksualitāti un dažādām ar darbu saistītām lietām. Es tiešām ļoti novērtēju to, ka par šādām tēmām tiek runāts jau ļoti atklāti un no viņu pašu pieredzes, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski. Influenceru darbs ir jāuztver nopietni un jāsāk pieņemt to kā normālu darbu. #PP

Nobeigumā vēlos akcentēt to, ka influenceri ir tieši tie, kas pat ir kļuvuši par vislielākajiem iedvesmotājiem mūsdienās, jo viņi spēj iedvesmot mūsdienu jau-

5

Kibermobings ir ilgstoša rīcība vai uzvedība pret vienu vai vairākām personām ar mērķi nodarīt psiholoģisku vai fizisku kaitējumu, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Pandēmijas un karantīnas periods ir tas, kurā cilvēki pavada laiku pie datora tik daudz, ka zūd robeža starp virtuālo vidi un realitāti. Gada sākumā cilvēki sāka “jukt prātā”, jutās ieslodzīti un kopumā garastāvoklis bija zemāks par zemi. Dusmas visvieglāk bija parādīt internetā, tās izgāžot uz citiem.

KIBERMOBINGS PANDĒMIJĀ UN KARANTĪNĀ

Autore: Aleksandra Moskaļenko Foto: Unsplash.com

6

Varu teikt to, ka kibermobings ir diezgan nopietna problēma gan jauniešu, gan pieaugušo vidū. Ar to var saskarties jebkur: e-pastā, sociālajos tīklos, pat īsziņās. Kibermobingam nav robežu un tas nevienu nežēlo. Kāpēc tad cilvēki rada kibermobingu?

1. Cilvēks jūtas nepašpārliecināts un vēlas parādīt sevi citā gaismā, apvainojot citus, kuri veido saturu un vēlas iepriecināt savu auditoriju; 2. Cilvēks pats ir saskāries ar kibermobingu, tāpēc mēģina to pašu nodarīt kādam citam, lai aizmirstu par savām sāpēm; 3. Cilvēks seko citiem, seko trendiem, tāpēc raksta naidīgus komentārus citu profilos, jo tas taču esot “ļoti forši” un to dara visi apkārt.

4. Cilvēkam ir vēlme būt uzmanības centrā, tāpēc rodas vēlme izcelties un apvainot citus interneta vidē.

Protams, šis saraksts var turpināties, faktori ir dažādi. Skatoties no citas puses, tie, kas ir saskārušies ar kibermobingu, bieži vien cieš no dažādiem emocionāliem spiedieniem no apkārtējiem un no sevis paša. Šī fenomena iedarbība var būt tāda, ka cilvēkam pazūd res-

pekts pret sevi vai pret to, kas notiek viņam apkārt. Tāpat arī liela neuzticība pat pret tuvākajiem cilvēkiem.

Identificēt kibermobinga upurus ir gan viegli, gan grūti. Ja tuvs cilvēks jūtas slikti, saka, ka ir depresīvas domas vai ir grūtības ar komunikāciju, tad vienmēr ir jāpajautā, kas notiek un kā var līdzēt. Bieži vien cilvēka dabā ir nesūdzēties par to, kas ar viņu notiek, tādā veidā paturot sevī iekšā visu, kas sāpina. Tikai runājot var atrast risinājumu tādai problēmai kā kibermobings. Svarīgi ir atcerēties, ka kibermobingu nevar atrisināt ar kibermobingu. Tajā brīdī cilvēks pats paliek par tā veicēju. Visu var atrisināt, runājot ar speciālistiem vai kādu, kurš ar to ir saskāries un spēj izskaidrot situāciju.

Ne tikai vajag jautāt citiem, kā viņi jūtas, bet arī kibermobinga cietējam ir jāvēršas pēc palīdzības. Došanās pie psihologa nav lieta, par kuru būtu jākaunās. Mūsdienās tā ir pilnīgi normāla parādība.

Kibermobings vienmēr ir bijis un būs, bet mūsu spēkos ir to mazināt un palīdzēt tiem, kuri no tā cieš. Būsim atbildīgi interneta vidē un savas negācijas virzīsim sevis attīstīšanā, nevis citu nomelnošanā! #AM

7

Ne viss zaļais vienmēr ir zaļš

Jeb kas ir zaļmaldināšana?

Vai esi kādreiz pārnakšņojis viesnīcā, kur vannasistabā ir uzraksts ar aicinājumu palīdzēt viesnīcai glābt planētu un saudzēt ūdeni, izmantojot savu dvieli atkārtoti? Ja to atstāsi pakarinātu, tad istabene sapratīs, ka plāno to atkārtoti izmantot, taču, ja nometīsi to uz zemes, tas tiks izmazgāts un vietā tiks atstāts cits.

Pirms vairāk nekā 30 gadiem vides aktīvists Džejs Vesterfelds (Jay Westerfeld) pamanīja ironiju šajā “saglabā savu dvieli” (save the towel) kustībā, jo labi apzinājās, ka viesnīcu industrija iznieko dabas resursus daudz dažādos veidos, un dvieļu atkārtota izmantošana ir kā ūdens pile okeānā.

1986. gadā viņš uzrakstīja eseju par šo, aizsākot termina “greenwashing” lietojumu.

Zaļmuldēšana, zaļmazgāšana, zaļmelošana, zaļdezinformācija, zaļā tukšvārdība... Kamēr interneta vidē latviešu valodā atrodami dažādi apzīmējumi, 2016. gadā LZA Terminoloģijas komisija vienojās par termina zaļmaldināšana apstiprināšanu, kas pieņemams kā ekvivalents angļu valodā izmantotajam “greenwashing”. Bet ko tieši tas nozīmē?

Zaļmaldināšana ir kompāniju centieni sevi un savus produktus vai pakalpojumus prezentēt kā videi daudz draudzīgākus, nekā tie patiesībā ir. Tā ir maldināšana, kurā tiek slēptas dažādas videi nedraudzīgās prakses, vai melots par patieso ietekmi uz vidi, ko rada uzņēmums.

Iespējams jau esi novērojis, ka aizvien vairāk kompānijas runā par saviem produktiem kā ilgtspējīgiem, ražotiem no pārstrādātiem materiāliem, ekoloģiskiem vai citādi videi draudzīgiem.

Mārketinga speciālisti labi saprot, ka pieprasījums pēc šādiem produktiem aug un ka patērētāji labprātāk

izvēlās dabai draudzīgus un atbildīgus produktus.

Tomēr ir svarīgi saprast, vai šie apgalvojumi patiešām atbilst patiesībai, vai tomēr tā ir zaļmaldināšana.

Ir vairākas pazīmes, kas var liecināt par zaļmaldināšanu.

Ja tās pamani, iespējams ir vērts izpētīt uzņēmumu nedaudz tuvāk, pirms iegādājies tā produktus vai pakalpojumus.

“Tukši” apzīmējumi un zaļas krāsas iepakojumi Vistiešākā zaļmaldināšana izpaužas nekonkrētos un vispārīgos apzīmējumos.

Piemēram, “bio”, “eko”, “dabīgs” vai “videi draudzīgs”, – šie apzīmējumi patiesībā neko nenozīmē. Šādus vārdus kompānijas brīvi izmanto, jo neeksistē kritēriji, kas noteiktu produkta atbilstību šādiem apzīmējumiem.

Tāpat patērētāji tiek maldināti arī ar produktu vizuālo iepakojumu.

Autore: Elza Elizabete Vanaga

Produkts, iepakots kartona kastē ar zaļu logo un nosaukumu, vēl nenozīmē, ka tas patiešām ir “zaļš”.

Patērētājam neredzamā produkta daļa Jāatceras, ka liela daļa no tā, cik produkts “zaļš”, patērētājam nav redzama.

Ražošanas procesam ir būtiska nozīme. Jāapdomā, kur produkts tiek ražots, kādi materiāli tam tiek izmantoti un kādas sekas ražošanas process atstāj videi. Piemēram, ekonomiskā spuldzīte, lai gan taupa elektrību, salīdzinot to ar parasto spuldzīti, tik un tā tiek ražota tajā pašā rūpnīcā, kas rada lielu apkārtējās vides piesārņojumu. Tātad, ja šī ekonomiskā spuldzīte tiks prezentēta kā absolūti videi draudzīga, tā visdrīzāk būs zaļmaldinšāna.

Viens “zaļš” produkts starp “nezaļo” produktu klāstu Pēdējā laikā aizvien vairāk uzņēmumu rada jaunus produktus, kas ir dabai draudzīgāki, nekā pārējie kompānijas produkti. Tā, piemēram, piena industrijas kompānijas sāk ražot augu dzērienus un ātrās modes uzņēmumi – apģērbu līnijas, kas izmanto pārstrādātus materiālus.

Diemžēl šie atsevišķie produkti neatsver kopējo kompāniju radīto vides piesārņojumu, un kalpo tikai kā papildus ienākumu avots.

Savukārt dažkārt tirgū parādās kāds jauns uzņēmums, kas nāk klajā ar “zaļu” produktu piedāvājumu. Šeit ir jāuzmanās no “inkognito” zaļmaldināšanas, kas ir īpaši viltīgs paņēmiens.

Iespējams, ka šī produkta patiesie ražotāji vai mātes uzņēmums ir kāds milzīgs konglomerāts, kas kopumā atstāj lielu negatīvu ietekmi uz apkārtējo vidi.

Ir patērētāji, kas labprātāk izvēlas atbalstīt mazākus uzņēmumus, tādēļ, maskējoties aiz jauna un iepriekš nedzirdēta brenda, lielās kompānijas cer atgriezt šos patērētājus savā tirgū.

Šis gan nenozīmē, ka brīvdienās viesnīcā būtu katru dienu jāizmanto jauns dvielis. Gluži pretēji – dabai draudzīgā dzīvesveidā katra mazā darbība skaitās. Tomēr ir svarīgi spēt kritiski izvērtēt to, ka tas neatceļ citus veidus, kuros viesnīca atstāj negatīvu ietekmi uz vidi. Lai nekļūtu par zaļmaldināšanas upuri, svarīgi ir pievērst uzmanību, vai visiem paustajiem apgalvojumiem, kas norāda uz to, cik produkts ir “zaļš”, ir objektīvi pierādījumi. #EEV

i i

i

Celojums, kuru vecaki saviem , berniem nerekomende Autors: Roberts Vīksne

K

atru gadu, tuvojoties 26. maijam, medijos un sociālajos tīklos nereti tiek piesaukts Černobiļas vārds, jo tieši šajā datumā 1986. gadā notika lielākā katastrofa visā kodolenerģijas vēsturē. Sekas šai katastrofai ir saskatāmas vēl šodien, un noteikti vēl daudzus gadu desmitus tālāk.

Kopš šīs liktenīgās dienas Černobiļas apgabals ir bijis nezināmā, neticamā un apbrīnojuma vieta.

Ir dzirdētas un lasītas dažādas mistiskas leģendas par briesmīgiem mutantiem, redzētas bildes ar neskaitāmām poligonā atstātām tehnikas vienībām – smagajām mašīnām, bruņutransportieriem, helikopteriem u.c., tāpat biedējoši interesanti ir likusies pamestā pilsēta Pripjata ar savu tipisko Padomju stila arhitektūru, kas dažbrīd atgādina Rīgas mikrorajonu apbūvi. Šie ir tikai daži no argumentiem, kas vilina nevienu vien interesentu doties ceļojumā uz šo bīstamo vietu. Ekskursijas var ērti iegādāties populārākajās ceļojumu galamērķu vietnēs par dažādām cenām, ceļojumu ilgumiem un formā-

10

tiem. Šajā rakstā-galerijā atspoguļotais ceļojums ir noticis 2019. gada augustā. Ceļojums ilga divas dienas, ar nakšņošanu viesnīcā Černobiļā. Brauciena cena vienai personai bija 300 eiro, brauciens tika organizēts grupā ar citiem iepriekš nezināmiem cilvēkiem no citām pasaules valstīm.

Ja kāds no žurnāla “Avantūra“ lasītājiem arī vēlas doties šādā ceļojumā, par ko vecāki un, iespējams, citi tuvinieki nebūs stāvā sajūsmā, tad ieteicams ir doties vismaz divi dienu tūrē, jo, lai kārtīgi apskatītu visas interesantākās un svarīgākās vietas, ir nepieciešamas vismaz divas dienas.

Dziļākai izpētei var doties arī 7 dienu tūrē.

Pirms izbraukšanas uz Černobiļu, tirgū Kijevā tika iegādātas lētas drēbes un apavi, lai pēc ceļojuma tos varētu utilizēt. Lai gan atgriežoties Kijevā mērierīces neuzrādīja nekādu radioaktivitāti, tomēr drēbes atpakaļ uz Latviju netika atvestas.

Daži no radiem visai negribīgi pieņēma ledusskapju magnētiņus, kas bija iegādāti kioskā 30 kilometrus no kodolreaktora.

Stalkeri jeb cilvēki, kuri zonā iekļūst nelikumīgi, brienot caur mežiem, vecā trolejbusā ir iekārtojuši sev atpūtas vietu, kurā ir viesu grāmata, cukurs, tēja. Šeit ir iespēja uzkrāt spēkus, dodoties uz pamesto pilsētu Pripjatu.

Tie, kuri kādreiz ir spēlējuši datorspēli S.T.A.L.K.E.R. noteikti atpazīst dzelzceļa staciju Yanov.

Ja kādreiz ir pētītas bildes no Černobiļas apkārtnes, tad noteikti ir redzēts “slavenais“ bērnudārzs, kas patiesībā atrodas patālu no pašas Pripjatas pilsētas.

Pripjatas pilsēta tika atklāta 1970. gadā. Diemžēl pilsēta tā nopietni tika apdzīvota vien sešpadsmit gadus.

Baseins ir viena no vizuāli interesantākajām ēkām Pripjatā.

Viena no radioaktīvākajām vietām, kur pielaida mūsu tūristu grupu, bija kauss, ar kuru tika celti dažādi radioaktīvi materiāli (piemēram, gruveši un transports). Šajā vietā visiem izsniegtie Geigera skaitītāji pīkstēja ļoti intensīvi.

Tie, kuri ir skatījušies HBO seriālu “Chernobyl“ noteikti atceras, cik zīmīgs elements bija grafīts reaktora darbībā. Rūpnīcā “Yupiter”, kas atrodas Pripjatā, pēc gides teiktā, šādi grafīta gabali tika glabāti. Attēlā redzamais gabals bija paredzēts izmantošanai vēl nepabeigtajā 5. energoblokā.

11

Geigera skaitītājs tika izsniegts katram grupas dalībniekam. Tuvojoties kādai radioaktīvai vietai tas sāka ļoti skaļi un intensīvi pīkstēt, paralēli rādot radiācijas mērījumu. Braucot uz Pripjatu, vienā no ceļa posmiem gide mūs aicināja ieslēgt Geigera skaitītājus, jo, šķērsojot Western Trace (pēc sprādziena austrumu vējš radioaktīvo mākoni pūta uz rietumiem, izveidojot ļot radioaktīvu joslu, kā dēļ arī radās tā dēvētais “Sarkanais mežs“) mūsu mikroautobusā visi Geigera skaitītāji pīkstēja ļoti intensīvi. Šis ceļa posms pēc kodolkatastrofas bijis vienīgais Padomju Savienībā, kur nav bijis ātruma ierobežojuma. Jo ātrāk cauri tam, jo labāk.

Pripjatas pilsētas ugunsdzēsības daļas garāža. Liktenīgajā naktī no šejienes un citām tuvākajām ugunsdzēsības daļām daudzi glābēji devās savā pēdējā izsaukumā.

Kases aparāts skolas ēdnīcā.

Nepabeigtais 5. reaktors.

12

Kā stāstīja gide, tad daudzās gāzmaskas, kas mētājas skolas ēdnīcā uz grīdas ir nevis no tā, ka visi vilka tās, konstatējot radiācijas briesmas, bet gan tāpēc, ka, savulaik, baidoties no Rietumvalstu uzbrukuma, daudzviet Padomju Savienībā tika glabātas gāzmaskas. Šo gāzmasku filtros iekšā esot bijis kāds vērtīgs pulveris, ko marodieri ir no visām maskām iztukšojuši.

Pripjatā Padomju laikā bija viens no modernākajiem pārtikas veikaliem visā Savienībā.

Attēlā pa kreisi ir redzamas Pripjatas stadiona tribīnes, bet attēlā pa labi - futbola laukums, kas šobrīd vairāk atgādina aizaugušu parku.

Pripjatas slimnīca ir vieta, kur tika vesti pirmie cietušie. Daudzās no telpām ir manāms, ka tās ir iekārtojuši tūristi-fotogrāfi, jo vairāki elementi ir izkārtoti, lai radītu vēl baisāku noskaņu. Slimnīcā ir vairākas ļoti radioaktīvas vietas. Tā, piemēram, attēlā pa labi redzamā smilšu čupa patiesībā ir aizbērtais pagrabs, kur tika nesti glabāšanai ugunsdzēsēju formas tērpi, kas bija īpaši radioaktīvi. Pētot YouTube pieejamos Stalkeru video, ir redzams, ka ir bijuši daži ekstrēmi un pārgalvīgi youtuberi, kas ir šajā pagrabā līduši iekšā un mērījuši radiaktīvo fonu.

13

(Iespējams, fotogrāfu) Iekārtota dzemdību zāle, kur izlikti un izkārtoti dažādi medicīniskie instrumenti, kā arī daudzviet pilsēta redzami vairāki sienu mākslas darbi.

Pripjatas pilsēta vasarā, pastaigājoties ar kājām, šķiet kā ļoti blīvi aizaugusi pilsēta un, iespējams, to nevar tik labi aplūkot, kā to varētu darīt ziemā, kad kokiem nav lapu. Pilsētas apbūve stipri atgādina arī dažu Rīgas mikrorajonu apbūvi.

Šī ir tuvākā vieta 4. kodolreaktoram, kur var piekļūt tūrists-parastais. Šobrīd pāri sarkofāgam jau atrodas jaunais kupols, ko atklāja 2019. gadā. Tā ir pasaulē lielākā pārvietojamā metāla būve.

14

Černobiļas ciems, kurā atradās arī viesnīca, kurā nakšņojām, atrodas aptuveni 20 kilometrus no kodolreaktora. Pilsētā dzīvo cilvēki, kuri strādā šajā 30 kilometru zonā. Divas nedēļas zonā, divas nedēļas – ārpus tās.

Vietējais veikals ir visai labi apgādāts. Ir viss nepieciešamais, kā arī var norēķināties ar maksājumu kartēm. Černobiļas ciemā siltumtrase ir virs zemes, lai remontdarbu gadījumā nebūtu nekas jāuzroka un tādējādi jārada putekļi. Šeit ļoti labi varēja sajust un redzēt izteiktu Padomju laiku elpu.

Radars “Duga“ savulaik bija izveidots kā raķešu pārtvērējs. Tā darbība prasīja ļoti lielu jaudu, tāpēc, iespējams, tā atrašanās vieta tik tuvu Černobiļas atomelektrostacijai varētu būt ciešs sakars. Atrasties blakus šai 150 metrus augstajai un 700 garajai konstrukcijai ir ļoti sirreāli. Vējš, kas pūš cauri radaram, rada ļoti savdabīgu dūkoņu. Attēlā pa kreisi var redzēt kā radars “Duga“ izskatās no Leonīda Toptunova dzīvokļa – cilvēka, kurš liktenīgajā vakarā piespieda AZ-5 pogu. Radaru no zemes ir ļoti grūti pamanīt.

Ceļš, kas ved līdz radaram, ir veidots ļoti līkumains un milzīgās konstrukcijas aprises var pamanīt tikai tad, kad jau pietuvojāmies ieejai teritorijā.

Noslēgumā nedaudz par radiāciju. Zīverts (saīsinājumā Sv) ir mērvienība, kurā tiek mērīta uzņemtā radiācijas doza. Katram grupas dalībniekam visu dienu laikā apkaklu bija iekarināts maza metāliska iekārtas, kas atgādināja mazu USB zibatmiņu. Tā patiesībā mērīja, kādu radiācijas devu mēs katrs individuāli uzņēmām.

10 000 mSv (10 Sv)

nāve ļoti īsā laikā

2000 - 10000 mSv (2-10 Sv)

akūts radiācijas sindroms

1000 mSv (1 Sv)

palielināts risks nākotnē saslimt ar vēzi

0,75 mSv

plaušu rentgens

0,0075 mSv

Radiācija, ko vidēji uzņems katrs cilvēks vienā dienā

0,003 mSv

1h lidojot 12km augstumā

0,007 mSv

Mana uzņemtā doza divas dienas atrodoties Černobiļā

15

Autore: Elza Elizabete Vanaga Foto: no “ ESN Riga” arhīva

KĻŪSTI PAR “ERASMUS STUDENT NETWORK” BIEDRU!

Kempingā “Jūras Priede” Saulkrastos

Vai esi aizdomājies, kā ārzemju apmaiņas studenti iedzīvojas pie mums Latvijā?

“ESN Riga” biedri ir tie, kuri rūpējas par to, lai studenti varētu viegli pie mums iekļauties un piedzīvotu neaizmirstamu apmaiņas semestri. Un arī tu vari kļūt par “ESN Riga” biedru, iegūstot jaunu pieredzi un draugus no dažādām pasaules malām!

“Erasmus Student Network” darbojas 42 valstīs, taču zem “ESN Latvia” ir trīs sekcijas: Rīgā, Jelgavā un Valmierā.

Katru mācību semestri

16

“ESN Riga” sāk ar jaunu pasākumu ciklu, ko aizsāk “Welcome Week”. Nedēļas laikā katru dienu tiek rīkots kāds pasākums, piemēram, “speed friending”, lai jaunie studenti cits citu iepazītu un varētu turpmāko semestri pavadīt kopā. Semestra laikā aktivitātes ir dažādas - bez ballītēm, protams, neiztikt, bet tiek rīkots arī lērums dažādu izglītojošu kultūras apmaiņas pasākumu.

Turklāt katram no erasmusniekiem tiek piešķirsts savs “buddy” jeb kāds vietējais “ESN Riga” biedrs, kurš visu mācību

semestri ir kā atbalsta plecs ārzemju studentam.

Tā, piemēram, viena no “ESN Riga” rīkotajām aktivitātēm ir “social inclusions days”, kuru laikā aktualizēta sociālā iekļautība un domāts par to, lai ikviens sabiedrības dalībnieks justos pieņemts.

Tā kā tajā nedēļā notika arī “language cafe”, kur studenti cits citam māca savu valodu, starp franču, spāņu un angļu valodu tika mācīta arī zīmju valoda. Tāpat “ESN Riga” ir rīkojuši arī “health and wellbeing week” un “Latvian evening”, kad galdā tika celti latviešu ēdieni, spēlēta kokle

un stāstīts par Latviju.

Lai ārvalstu studentiem būtu iespēja iepazīt arī citas Latvijas skaistās vietas, “ESN Riga” organizē dažādus izbraucienus, piemēram, uz Kurzemi vai Latgali, taču ir arī bijušas arī ekskursijas uz Lietuvu un Igauniju, kuros iesaistījušās arī kaimiņvalstu ESN sekcijas.

Taču tiem, kas vēlas doties kādā tālākā piedzīvojumā, ir iespēja piedalīties ikgadējajā braucienā uz Krieviju vai Lapzemi. Šie braucieni ir īpaši populāri ziemā, kad var redzēt Ziemeļblāzmu un haskijus.

Halovīna ballīte 2019. gada oktobrī

“ESN Riga” biedri rīko arī jautrus “team building” pasākumus savā starpā, paliekot pa nakti kempingā pie jūras, piedaloties orintēšanas sacensībās vai dodoties laivu braucienos.

Jauni draugi, kulturālās pieredzes un piedzīvojumi nav viss. “ESN Riga” pievienotā vērtība ir iespēja praktizēt savas angļu valodas zināšanas, jo tā tiek izmantota kā oficiālā valoda visos pasākumos. Taču nav pamata uztraukumam, pat ja nedaudz kautrējies runāt svešajā mēlē - visi ir studenti, un atmosfēra ir nepiespiesta.

Kļūsti par “ESN Riga” sekcijas biedru, sazinoties ar “ESN Riga” sociālajās vietnēs “Facebook” vai “Instagram”!

Ekskursija Ķemeros 2020. gada septembrī

“Prom Boat Party” uz kuģīša “Vecrīga” 2018. gada 31. maijā

17

DĀRZIŅŠ UZ PALODZES KO AUDZĒT DZĪVOKLĪ?

Autore: Sintija Augustova

Pavasaris un vasara parasti ir tas laiks, kad daudzi naski steidz uz vasarnīcām iekopt savas dārzeņu un zaļumu dobītes, taču, lai tiktu pie pašu audzētiem gardumiem, nebūt nav vajadzīgs savs zemes pleķītis. Reizēm pietiek ar zemes maisu, podiņiem un dažām vērīgi izraudzītām sēklām, kas dīgs un augs pat tiem, kas nav pazīstami ar jēdzienu “zaļie pirkstiņi”.

Foto: Cassidy Phillips (unsplash.com)

Pirmais, ar ko ir jāsāk plānot savs palodzes dārziņš, ir vieta, kur tu vēlies audzēt zaļumus – tā var būt palodze vai kāda cita vieta, kurā augs tiks pie saules gaismas un siltuma, kaut vai caur logu.

garšaugi podiņos - kad tiec klāt pie kāda bazilika, timiāna vai piparmētras podiņā, pārstādi to nedaudz lielākā, plašākā podiņā, regulāri aplej un garšaugi būs svaigi un pieejami gandrīz visu laiku

Kad piemērota vieta ir atrasta, jāapsver, vai vēlies dārziņu audzēt kādu īsu brīdi, izaudzēto apēst un par to aizmirst, vai esi gatavs par augiem rūpēties ilgāku laiku. Ja vēlies “īstermiņa attiecības”, tad tev vispiemērotākie būtu sīpollociņi, kas zaļos asnus sāks rādīt jau pāris dienas pēc sīpolgalvas ielikšanas zemē, vai, piemēram, kressalāti, kuri līdz ēšanas gatavībai izaug trijās, četrās dienās. Savukārt, ja esi gatavs ilgtermiņā rūpēties par savu palodzes dārzu, apdomā pašsaputes tomātu sēklu iegādi – no sēkliņas līdz maziem, pie salātiem klāt liekamiem tomātiņiem varēsi tikt dažu mēnešu laikā.

Atceries, ka augus regulāri ir jālaista, katram augam ir savas laistīšanas īpatnības, ar kurām iepazīties vari sēklu paciņas otrā pusē. Tāpat tur var atrast informāciju par auga izturību pret caurvēju, tiešiem saules stariem un vēlamo augšanas temperatūru.

Dārziņa ieturēšana man vienmēr saistījusies ar tādu kā taustīšanos un sekošanu līdzi tam, kā augs izskatās. Ja augam trūks mitruma, tas izskatīsies apvītis, taču nebūs dikti laimīgs arī tad, ja augu pārliesi. Iesaku izmēģināt un eksperimentēt ar ūdens daudzumu, atrašanās vietu, saules gaismas daudzumu, līdz izdosies

Augšanai uz saprast ideālo attiecību, palodzes pateicīgi ir arī kas augam visvairāk veikalos nopērkamie patiks. #SA 18

19

Raksta autore: Annija Krūmiņa Foto autore: Aleksandra Moskaļenko; no Zanes Grēviņas personīgā arhīva

Saruna ar Zani Grēviņu

Ieklausīšanās sevī, kūkas un salāti “visam ir forši būt līdzsvarā’’!

Zanes vārds ir zināms ne tikai kulinārijas entuziastiem, bet arī tiem, kas ar ēst gatavošanu īpaši neaizraujas. Sākusi ar mājaslapu, kurā apkopoja receptes, lai draugi tās jebkurā laikā varētu izmantot, un nonākusi līdz šim brīdim, kad viņai ir iznākušas jau divas pavārgrāmatas, no kurām pirmā “Našķoties” ir 2019. gada pirktākā grāmata, kā arī Zane redzama TV ekrānā kulinārijas raidījumā “Našķoties” un recepšu portāla un žurnāla “Pie galda!” lapaspusēs.

Darbi runā skaļāk par vārdiem – Zane pati daudz nestāsta par paveikto, vienīgi, ja viņai kāds par to vaicā. “Mēs esam klusi un mierīgi latvieši,” tā viņa raksturo sevi un savu ģimeni.

20

19 21

Pirms uzsāki nodarboties ar ēst gatavošanu kā savu iztikas avotu, tu iepriekš strādāji akadēmiskajā vidē – ko tieši tu darīji?

Es strādāju Latvijas Universitātē. Darbojos rektora birojā ar dažādiem neformālās izglītības projektiem – ikdienā runāju ar mecenātiem, dažādiem ziedotājiem un organizācijām, apstrādāju un dalīju stipendijas.

Akadēmiskajai videi ir savi plusi un mīnusi. Neformālās izglītības programma, kuru mēs veidojām, mani visvairāk saistīja, jo tas bija krietni interesantāk un nebija tik akadēmiska satura. Ikdienā satikos ar interesantām personībām no dažādām darbības jomām. Tas bija aizraujoši, bet pienāca brīdis, kad es sevi tur vairāk nesaskatīju, jo akadēmiskā vide uzliek nopietnus rāmjus, kas šķietami neatbilst man.

Tu minēji plusus un mīnusus – kādi tie būtu?

Praktisks apsvērums kā jauka apdrošināšana, alga konkrētā datumā, kas ir gan pluss, gan mīnuss vienlaicīgi, kolēģi un konkrēts dienas ritms.

Daudziem cilvēkiem tas ir liels pluss, ka ir dienas ritējums, kuru nosaka kāds cits. Tas rada drošības sajūtu.

Vai tu spētu iedomāties, ka kādreiz varētu atkal darīt akadēmisku darbu? Šobrīd, pēc kādiem četriem, pieciem gadiem, kad tur vairs nestrādāju, īsti nevaru to iedomāties. Esmu izbaudījusi to pieredzi, cik forši ir ar saviem kolēģiem noturēt

22

sapulci, sēžot dārzā, un paralēli ēdot picas, stundas laikā, iespējams, paveicot daudz vairāk kā sēžot ap apaļu galdu tumšā istabā. Šķiet, ka neatgrieztos, bet nekad jau nevar zināt.

Tev ir pašai savs kulinārijas raidījums ar nosaukumu “Našķoties”. Cik viegli vai grūti bija filmēties un gatavot kameru priekšā?

Mums ir ļoti, ļoti forša komanda, šie cilvēki man ir ļoti labi pazīstami, kā arī raidījuma filmēšana notika manās mājās, tādēļ filmēšanas process nepavisam nebija grūts. Tā bija mana iniciatīva to pārnest uz manu virtuvi, jo man būtu ļoti grūti ieiet svešā virtuves studijā un teikt: “Sveiki! Jūs esat manā virtuvē.”

Ko tu esi iemācījusies no darbošanās televīzijā?

Mana lielākā atklāsme ir tā, ka raidījuma vadītājam nav jābūt šablonveidīgam. Tu vari būt tu pats un izmantot pašizdomātus vārdus vai raidījumā iekļaut dīvainas replikas. Tas man pašai bija liels pārsteigums, ka es varu darboties tā, kā parasti darbojos. Man nebija jākļūst par klasisku raidījuma vadītāju, bet varēju būt es.

Pati vēl joprojām par to brīnos, ka kāds man to ļāva darīt. (iesmejas) Kāds tavā skatījumā ir raidījuma vadītāja šablons?

Es redzu tādus raidījumus kā “Province”, “Aizliegtais paņēmiens”, “Superbingo”, “Balss maskā”, kur raidījuma vadītājiem ir scenārijs un

viņiem ir obligāti jāpsaka noteiktas lietas, ko producents ir izdomājis. Raidījumu vadītāju es redzu tādu kā ruporu, kas nodod tālāk citu cilvēku izdomāto, gribēto vēstījumu.

Savukārt šeit es varēju teikt to, kas man pašai personīgi šķiet aktuāli, drīkstēju vilkt savu apģērbu – drīkstēju būt es.

Tu esi uzrakstījusi divas pavārgrāmatas – “Našķoties” un “Našķoties bērnībā”.

Pirmajai grāmatai “Našķoties” bija atklāšana klātienē, taču otrā – iznāca jau pandēmijas laikā. Ar ko atšķiras grāmatas atklāšana “dzīvajā” no digitālās gan izjūtu, gan tenniskajā un plānošanas ziņā? Šie pasākumi ļoti atšķīrās.

Pirmajā pasākumā bija vairāki simti apmeklētāju. Es zināju, ka uz atklāšanu būs daži manas ģimenes locekļi, tāpēc man nelikās, ka būs daudz cilvēku, taču “Facebook” rādīja citādi. Grāmatas izdevējs man teica, ka vienā grāmatas atklāšanā bija 150 cilvēki, bet man bija 400, 450 cilvēku.

Es biju tik ļoti apjukusi, stundām parakstīju grāmatas.

Pasākums notika Tallinas ielas pagalmā, lielajā angārā.

Pēc pasākumā uzņemtajām fotogrāfijām redzēju, ka cilvēki stāvēja garā “čūskā” ārā lietū, turot rokās lietussargus.

Tas tiešām bija skaisti un aizkustinoši.

Savukārt digitālā atklāšana man paliks atmiņā ar to, ka mans vīrs bija dabūjis kovidu, un tas jau bija diezgan grūts brīdis, jo mēs dzīvojām atsevišķi un es par viņu uztraucos. Mums sākumā bija izdomāts, ka tiešsaistes svētkos vismaz

Foto no Zanes Grēviņas “Instagram” profila

Tur neko nevar izdarīt – var pasūtīt no visgaršīgākā un stilīgākā restorāna Rīgā, bet vienmēr izvēlēsimies mājās gatavotu ēdienu.

“

“

23

grāmatas komanda būs kopā vienā telpā un tad cilvēki būs tiešsaistē, bet beigās bija tā, ka mums visiem vajadzēja būt atsevišķi, jo es biju kovid kontaktpersona.

Skaistais elements bija tas, ka cilvēki kopā ar mums vēra vaļā grāmatas. Bija aptuveni tūkstoš cilvēku. Iepriekš tika pieteikts, lai cilvēki neatver paciņu, kurā ir grāmata.

Tas bija fantastisks kopības brīdis, jo cilvēki rakstīja, sūtīja bildes un video, kā viņi atver grāmatas. Tiešsaistes pasākumā mēs daudz vairāk varējām izstāstīt detaļas par grāmatu, piemēram, ka tad, kad grāmatu ver vaļā – uz abiem vākiem ir nodrupusi siena. Pirmajā reizē atverot, ir dzirdams krakšķis. Tā siena ir tik īsta, ka rodas sajūta, ka nobirtu apmetums.

Tiešsaistes pasākumā ieguvu lielu emociju gūzmu. Kad es

24

izslēdzu kameru un aiz visa pārsteiguma, aizkustinājuma un emocijām, sāku raudāt, jo tā sajūta ir tāda, ka esi izslēdzis kameru un palicis pilnīgi viens klusā, tukšā dzīvoklī. Pavadīju priekā un citā realitātē divas stundas, un, izslēdzot kameru, sāku domāt, vai tas bija pa īstam. Apkārt ir konfeti, pusapēsta kūka…

Tava grāmata “Našķoties bērnībā” ir par bērnības receptēm. Ko tev pašai nozīmē tradīcijas un cik tev tās ir svarīgas?

Man ļoti iet pie sirds gadskārtu tradīcijas, jo man šķiet, ka tas ir viens no veidiem, kā piepiest mūs visus sanākt kopā. Katram ir sava dzīve un ļoti liela aizņemtība, bet mums ir tradīcija sanākt kopā un tas man šķiet ir ļoti svarīgs elements.

Katru gadu zini, kas notiks Ziemassvētkos, kā tas būs, ko mēs darām. Katrā ģimenē savs “mēs tā darām” ir atšķirīgs, bet tas ir savs. Man tas šķiet ļoti svarīgi un mīļi. Pat tādas ikdienišķas tradīcijas, kad mēs braucam pie manas mammas, un viņa klāj lielo galdu. Tā ir tik ikdienišķa, vienkārša tradīcija, bet tu zini, ka tā būs. Ir lietas, kuras gribas saviem bērniem un mazbērniem rādīt. Tradīcijai ir liela nozīme - kā svētku tradīcijai, tā ikdienas tradīcijai.

Ikdienā tu bieži pārvietojies ar riteni. Cik tavā skatījumā Rīgā ir droši ar to braukt?

Kāda ir infrastruktūra riteņbraucējiem?

Es pārsvarā cenšos nesteigties. Neesmu pārgalvīga riteņbraucēja un tad man ir vienkārši. Es, protams, vēlētos papildu

Tev šķiet, ka infrastruktūra ar gadiem paliek labāka?

Man ir lielas cerības uz Staķa kungu (Rīgas mērs Mārtiņš Staķis) un es ceru, ka viņš darīs kaut ko lietas labā. Būtu negodīgi teikt, ka nepaliek labāk, jo šobrīd top Bruņinieku ielas velosipēdistu celiņš. Lai gan Barona iela līdz galam nav specializēta velosipēdiem, tomēr tur ir kaut kāda vieta, Čaka ielas veloceliņš man vispār šķiet burvīgs.

Ja nav jābrauc uz tāliem guļamrajoniem, tad nav nemaz tik traki.

Vai tev ir svarīgs zaļš un ilgstpējīgs dzīvesveids?

Man liekas, ka “svarīgums” ir gradējams, jārunā par tādu kā svarīguma spektru. Man tas ir diezgan svarīgi. Protams, mani stipri apstādina tas, ka es vēl joprojām pakļaujos “fast fashion” tendencēm, kas man krietni patīk, tāpēc būtu muļķīgi teikt, ka man vissvarīgākais dzīvē ir ilgstspējīgums. Tie būtu klaji meli un tas kaut vai atklātos manā apģērbā, bet ikdienas dzīvē man patīk kaut kādās savās izdarībās piedomāt gan par ilgstspējību, gan par zaļāku dzīvošanu.

Tad sanāk, ka tu skaties uz dažādiem aspektiem, kur varētu šos principus pēc

“

Es zinu to, ka, ja es sev pasaku, ka es divas nedēļas neēdīšu šokolādi, es pēc stundas atvēršu atvilktni un izvilkšu no tās šokolādi. Ja es pateiktu, ka es tagad 2 nedēļas varu ēst šokolādi, tad nelikšos divas nedēļas par to ne zinis.

“

infrastruktūru. Kamēr visi bija dusmīgi par Čaka ielas rekonstrukciju, es biju ļoti priecīga. Rīga, protams, varētu būt krietni pielāgotāka riteņiem, bet brīdī, kad “piešaujies” nav nemaz tik traki, īpaši, ja laicīgi ieplāno savus braucienus.

iespējas vairāk ievērot?

Man patīk domāt par tādām vienkāršām ikdienas darbībām. Kaut vai par atkritumu šķirošanu, ēdiena neizmešanu ārā, atkritumu samazināšanu. Viens ir šķirot atkritumus, bet ir arī svarīgi tos censties samazināt.

Runājot vēl par riteņbraukšanu… Man šķiet, ka Rīgā mašīna nav gluži tas ērtākais transportlīdzeklis.

Es ar vīru daudz staigājam ar kājām un braucam ar velosipēdu. Automašīnu mēs izmantojam diezgan reti, mums tā vairāk stāv pie mājas nekā kaut kur tiek lietota.

Ja jau mašīna tik daudz stāv, tad jau jāizmanto “CityBee”.

Jā, mēs esam par to domājuši.

Bet mēs esam tādi mazliet

savrupie latvieši, kuriem ļoti patīk savs dzīvoklis un sava māja. Mēs esam mēģinājuši braukāt ar “CityBee”, bet tajā pašā laikā gribas savā mašīnā.

Tā ir tāda dīvainība, tam nav praktisku apsvērumu.

Cik bieži tu izmanto ēdienu piegādātāju “Wolt“ un “Bolt” pakalpojumus?

Man un manam vīram, starp citu, daudz labāk garšo mājās gatavots ēdiens. Tur neko nevar izdarīt – var pasūtīt no visgaršīgākā un stilīgākā restorāna Rīgā, bet vienmēr izvēlēsimies mājās gatavotu ēdienu. Es cenšos negatavot tad, kad es negribu, jo citādāk zūd viss prieks par manu hobiju “slash” darbu. Tāpat kā, ja negribas slēpot vai makšķerēt, tad vienkārši nevajag braukt un to darīt. Ir

25

tādas dienas, kad esmu visu dienu gatavojusi žurnālam kūkas vai pīrāgus no 8 rītā līdz vēlam vakaram. Es esmu piekususi un, ja arī mans vīrs nevēlas gatavot, tad mēs pasūtam ēdienu.

Kuras ir tās kafejnīcas, kur tev patīk ēst?

Tas ir ļoti mainīgi. Es varu ieteikt “Boar BBQ” un “Unagi Inu”. “RamenRiga” ir garšīgi rāmeni un “Miit Coffee” man garšo salātu bļodas, “Oak’A Burger” - viņiem ir “super” garšīgi burgeri.

Cilvēkiem nav ieteicams runāt par reliģiju, politiku un par picu ar ananāsiem. Patiesībā - tagad vēl nāk vakcīnas un tad ir pica ar ananāsiem. Šī kombinācija man tīri labi iet pie sirds. Es parasti par ēdienu nesaku, ka man negaršo. Tā nav ne pieklājīgi, ne vajadzīgi.

Bet, ja jārunā par halapenjo pipariem – man tie negaršo.

Viss, kas ir ar tiem, ir slikta kombinācija. Pica, sautējums, kebabs – jebkas – tas ir slikts un nav ēdams. (iesmejas) Vai šobrīd ir kāds top produkts, ko cilvēkiem patīk it sevišķi izmantot? Vienu brīdi tas, manuprāt, bija avokado, pēc tam mača… Ārprāts, kā man garšo mača! Šobrīd noteikti ir, bet man nenāk prātā. Manuprāt, čia sēklu pudiņu ēra jau ir pagājusi. Avokado noteikti

26

Savas receptes Zane apkopojusi divās grāmatās: “Našķoties” un “Našķoties bērnībā”

“

Es vēl joprojām influencerus mēdzu dēvēt par ietekmeļiem, jo es savā ikdienā redzu, ka latviskotais vārds, šāds nav netīšām izdomāts. Tur arī ir sava taisnība, jo, paskatoties apkārt, līdz galam nešķiet, ka viss ir taisnīgs un tīrs.

“

Cilvēki bieži vien strīdas, piemēram, par to, vai pica ar ananāsiem ir pieļaujama vai nē. Kādas, tavuprāt, ir sliktākās ēdienu kombinācijas?

ilgi nenorietēs. Ja man jāizvēlas viens produkts, tad es noteikti teiktu avokado.

“Sourdough avocado toast” iet savu uzvaras gājienu. Tā jau ir kā klasika, kā mazā melnā vakarkleita.

Es dzīvoju tādā rajonā, kur man apkārt dzīvo draugi un es pārvietojos ar riteni un varu nobraukt garām jebkurai vietai. Ja esi “body positive” ar sevi, tad esi “body positive” ar citiem.

Tavā recepšu mājaslapā “naskoties.com” ir teikts, ka esi “pārliecībā, ka visam jābūt līdzsvarā, varētu teikt, ka vienā rokā man ir kanēļmaizīte, bet otrā – salātu bļoda, bet es tiem abiem pa vidu”, kā arī tavā internetveikalā var nopirkt krekliņus ar uzrakstu “man nepiestāv diēta”. Kādas ir tavas domas par “body positivity” kustību?

Esi teikusi, ka tev ir svarīgi ieklausīties sevī un tajā, kas tev ir nepieciešams. Cik grūti vai viegli tādā ikdienas skrējienā tas izdodas?

Par “body positivity”, manuprāt, sabiedrība vēl joprojām lauž šķēpus. Šobrīd ir ideja, ka jāpiekopj “body neutrality” jeb ķermeņa neitralitāte, tāpēc man nepatīk darbības ielikt rāmjos un palikt tās zem liela nosaukuma. Vēlams būt mierā ar sevi un neieslīgt galējībās un tad “body positivity” jeb vienalga kā mēs to saucam atnāk pati par sevi. Tajā brīdī, kad mēs sevi akceptējam, mēs to pašu varam darīt ar visiem pārējiem.

Es zinu to, ka, ja es sev pasaku, ka es divas nedēļas neēdīšu šokolādi, es pēc stundas atvēršu atvilktni un izvilkšu no tās šokolādi. Ja es pateiktu, ka es tagad 2 nedēļas varu ēst šokolādi, tad nelikšos divas nedēļas par to ne zinis. Brīdī, kad uzliekam sev aizliegumus, - tā ir dzīve uz naža asmens un esi jau ar vienu kāju grāvī.

Visam ir forši būt līdzsvarā. Es uzcepu kūku – apēdu gabaliņu, tad apēdu vēl vienu gabaliņu, jo es taču uzcepu kūku! Pārējo es aiznesu saviem draugiem.

Pamodos šodien pulksten 4.30, sāku strādāt un ap pulksten 9 jutu, ka strādājot no gultas, var ļoti labi pagulēt un tad es pagulēju pusstundu. Un tā es sevī ieklausījos. (iesmejas) Ieklausīties sevī ir ļoti svarīgi.

Viss, ko es teikšu izklausīsies klišejiski un naivi, bet tāpēc vienīgais, ko varu teikt, ka tas ir svarīgi. Kaut vai tik vienkārši, ko tavs ķermenis grib. Cilvēki bieži vien saka, ka ikdienā viņi aizmirst paēst vai padzerties ūdeni.

Vienā intervijā esi teikusi, ka bieži vien radinieki nevar saprast, kā tavu profesiju raksturot citiem cilvēkiem, kas jautā, ar ko tu nodarbojies.

Tehnoloģiju progresa dēļ arvien vairāk jaunu profesiju uzrodas un vecās pazūd. Kā tu domā, cik viegli vai grūti cilvēkiem ir pierast pie tā un pieņemt to? Ņemsim par piemēru manu vecmāmiņu - pirmos divus gadus viņai bija grūti paskaidrot savām kolēģēm, tad viņai izdevās. Bet, ja nu kas, tad es vienmēr atbildu, ka strādāju žurnālā.

Mana mamma ir fizioterapeite un agrāk, kad kāds viņai kaut ko jautāja, viņa aptuveni nosauca darbības sfēru,

taču tagad viņa ļoti labi prot izstāstīt. Pārsvarā viņa stāsta gadījumus, kad pie viņas nāk klienti un stāsta kaut ko par mani un mana mamma turpina strādāt.

Pie piektās vizītes cilvēki ir sapratuši, ka tā ir mana mamma, ar ko viņi runā un kurai stāsta par mani. Tā kā cilvēki paši pastāsta mammai, ko es daru. Viņa nestāsta apkārt citiem: “Jā, tā ir mana meita!” Mēs tā īsti nedarām, mēs esam klusi un mierīgi latvieši.

Ar laiku, tas ir 3-5 gadu laika posms, kad cilvēki ir iemācījušies jauno profesiju.

Tā kā es domāju, diezgan aši.

Cilvēkiem vēl joprojām ir grūti pieņemt satura radītājus un influencerus. Bieži par šādām profesijām ņirgājas.

Es arī citreiz par to pasmejos.

Es vēl joprojām influencerus mēdzu dēvēt par ietekmeļiem, jo es savā ikdienā redzu, ka latviskotais vārds, šāds nav netīšām izdomāts. Tur arī ir sava taisnība, jo, paskatoties apkārt līdz galam nešķiet, ka viss ir taisnīgs un tīrs. Diezgan daudz kas ir smieklīgs un mazliet balansē uz absurda robežas, tāpēc es nebrīnos, ka cilvēki tā apkārt dara.

Par profesiju un lietām, ko es daru, man šķiet ka man nav īsti jāatskaitās un jāizstāsta, cik es daudz strādāju vai maz guļu, vai kā aizrit manas dienas, jo tā ir mana nodarbošanās. Ja kāds grib teikt, ka Zanei ir ļoti viegla dzīve, tad tas ir cilvēku viedoklis, kuru nekad nevarēsi mainīt. Mana mamma vienmēr man zvana un jautā, vai tu tagad atpūtīsies? #AK

27

PĒDĒJIE VĀRDI Autore: Marta Krīgere Foto: unsplash.com

Džona Grīna pirmā romāna “Meklējot Aļasku” galvenā varoņa Pudža viena no aizraujošākajām personības šķautnēm ir viņa apsēstība ar slavenu cilvēku pēdējiem vārdiem, kas apzīmē zēna pieredzi un izaugsmi. Iedvesmojoties no romāna, radās interese apkopot, kādi ir pasaulē nozīmīgu cilvēku pēdējie vārdi pirms nāves, kas bieži vien apslēpj dažādas dzīves gudrības, raksturo personas dzīves pieredzi vai vienkārši mudina aizdomāties par dzīvi, tāpat kā to dara Grīna romāna galvenais varonis Pudžs.

“Sasodīts, kā lai es izkļūstu ārā no šī labirinta!”

— Saimons Bolivars “Patiesībā... man ļoti rūp… kas viņiem ...”

— Ļevs Tolstojs “Es ceru, ka neesmu tev garlaikojis.”

— Elviss Preslijs “Es negribu neko citu kā tikai nāvi.”

— Džeina Ostina “Esmu garlaikots no šī visa.”

— Vinstons Čērčils “Labāk izdegt nekā izgaist.”

— Kurts Kobeins “Es neticu savai nāvei.”

— Salvadors Dalī “Es mīlu tevi vairāk.”

— Maikls Džeksons “Es to zaudēju.”

— Frenks Sinatra “Tur ir ļoti skaisti.”

— Tomass Edisons “Oho!” — Stīvs Džobss 26 28

VIBE CHECK Autore: Sintija Augustova

S

iltās dienas, gaišās naktis un vasarīgais maindsets ir kopā ar mums jau kādu laiku. Šajā vasaras numurā žurnāls “Avantūra” nāk klajā ar padomiem, kā paspēt izdarīt visu, ko kārojas, būt produktīvam, radošam un iegūt neaizmirstamas atmiņas.

1

“Urban Dictionary” interpretācijā “Vibe Check” ir spontāns brīdis, kad tiek pārbaudīts tavs “vaibs” jeb sajūtas, apkārtējā atmosfēra.

Ar draugiem vai ģimeni izveido kopīgu Spotify playlisti. Parasti mūzika ir tā, kas uzjundī atmiņas, tāpēc vēlākos vakaros tuvāk rudenim būs iespēja uz brīdi atgriezties vasarā, klausoties kopīgo playlisti.

Ierīko Latvijas ceļojumu karti. Pat ja tev šķiet, ka visu interesanto un apskatīšanas vērto

2

jau esi iepazinis, vienmēr var atrast vietas, kuras esi palaidis garām. Viena kopīga karte, kurā atzīmē visas vietas, uz kurām jāaizbrauc, palīdzēs vienkāršāk plānot ceļojumus un ekspedīcijas, kā arī nodrošinās to, ka nepalaidīsi garām, neazimirsīsi apmeklēt tās vietas, kas tev raisījušas īpašu uzmanību.

3

Ja vasarā strādā, darba dienu vakarus un nedēļu nogales centies atstāt tikai atpūtai, rekreācijai un spēku uzņemšanai. Darbi nekur neaizbēgs, un veselīgu līdzsvaru starp darbu un atpūtu ieturēt ir svarīgi.

Kaut gan pati strādāju un rakstīju bakalauru no mājām, tāpat pieturējos konkrētam

4

dienas režīmam, vēl joprojām darba dienās turpinu ievērot to. Esmu pamanījusi, ka celšanās un došanās gulēt aptuveni vienā laikā palīdz vieglāk pamosties, saņemties dienas darbiem un būt produktīvākai.

Nesen iesāku veidot tādu kā atmiņu kladi. Katru dienu cenšos pierakstīt kaut ko tajā,

5

iemūžināt to, kas tajā dienā licies svarīgs, lai pēc tam varētu atskatīties uz to, kas noticis un atcerēties emocijas, kas ar konkrētiem notikumiem saistījās. Varētu izklausīties nedaudz dīvaini, bet tāda sistemātiska pierakstīšana “atslogo” smadzenes, tām vairs nav ‘’jātur’’ liels informācijas daudzums, tādējādi palīdzot skaidrāk domāt un pieņemt lēmumus.

27 29

Ar pedāļiem pa Rīgas kanālu Autore: Sintija Augustova

Lai gan Rīgā studēju un dzīvoju jau labu laiciņu – trīs gadus, vasaras man vienmēr ir nācies pavadīt Latgalē, laukos, taču šogad dažādu apstākļu dēļ man sanāk arī gada silto laiku pavadīt Rīgā.

Vasaras pirmā puse ir bijusi svelmaina, pastāvīgi gribējās būt pie ūdens, atvēsināties ar aukstiem dzērieniem, kaut vai līst ledusskapī, lai kaut kā varētu cīnīties ar trako karstumu, tāpēc izdomāju paskatīties, kādas iespējas atpūsties pie ūdens/uz ūdens ir Rīgas centrā, jo uz jūru braukt diemžēl nebija manos plānos.

Neskaitāmas reizes esmu gājusi gar Nacionālo Operu, pa parku, kas tai blakus atrodas, skatījusies strūklakas un to, cik mierīgi pīlītes tirina kājiņas un slīd pa pilsētas kanāla virsmu, līdz jūnija sākumā pirmo reizi kanāla malā ieraudzīju mazus, baltus katamarānus un mini laiviņas, ar kurām piedāvā pavizināties.

30

Foto: rivercruises.lv

Ilgi nedomājot, painteresējos gan par katamarāniem, gan arī par mazajām laiviņām – nākamās dienas rītā jau kopā ar draugu sēdēju uz balta katamarāna un lēni minos pa ūdeni. Nez kāpēc no bērnības atcerējos, ka mīt pedāļus katamarānam ir dikti vienkārši, lieki teikt, ka, uzsākot braucienu, sapratu, ka atcerējos nepareizi, jo pedāļus divatā mīt nav ļoti vienkārši, bet vienam pašam, kamēr otrs plunčā kājas ūdenī, ir vēl grūtāk.

Mūsu ceļā trāpījās trīs strūklakas, pie trešās mums bija piekodināts griezties atpakaļ un mīties uz piestātni. Tā kā diena bija dikti karsta, mēs jau paspējām iesilt no pedāļu griešanas, izdomājām, ka baigi labā ideja būs ar katamarānu izbraukt cauri strūklakām. Pirmajās divās strūklakās braucām gar maliņu, uz mums nopilēja dažas piles, taču, kad sasniedzām trešo strūklaku, vai nu nenovaldījām katamarāna vadīšanas mehānismu, vai nu draugs to darīja speciāli, lai

atvēsinātu mūs abus, – izbraucām tieši cauri tai vietai, kur no strūklakas krīt visvairāk ūdens. Loģiski, ka bijām cauri pārmirkuši.

Turpinājām ceļu atpakaļ uz piestātni, bija jābrauc zem kādiem trīs tiltiem, brīnījāmies un domājām, kā tiltu apakšpusēs top grafiti, vai tie, kas uz sienām atstāj savus darbus, arī izmanto katamarānus, lai tur nokļūtu, jo vietas zem tiltiem, lai komfortabli stāvētu uz kājām un vēl varētu rīkoties ar krāsas baloniņu, mūsuprāt, nebija.

Skaitījām pīlītes, vērojām un burbuļojām līdzi baložiem, tad iepraucām katamarānu piestātnē un sapratām, ka nebijām vienīgie, kuriem bija ģeniālā ideja izbraukt cauri strūklakām. Vīrietis, kas sēja klāt katamarānu, ar kuru braucām, pasmīnēja un jautāja, vai mēs arī izbraucām cauri strūklakām, uz ko abi pasmējāmies un atbildējām, ka tikai tā varējām atvēsināties. #SA