Februāra ceļvedis kultūrā
Sieviešu identitāte un apakšveļa
Harisma –biļete uz veiksmi
Twitter fenomens: Lauma Gurgone
Seksisms vai pieklājība?
Jēkabpils plūdu stāsti
Es ilgi centos saprast, kur palika janvāris. Šķiet, tas bija vienas nakts garumā – ziemā satumst agri, un tikpat vēlu aust rīts. Kamēr tika sarakstīti visi obligātie zīmju apjomi, virtuvē gaisma netika izslēgta ilgi. Ik pa laikam paceļot acis uz augšu, redzēju tādas pašas gaismas citu virtuves logos. Arī tur kāds vēl negulēja.
Man patīk virtuves, kad nakts miera alkstošā pilsēta savām ielām ir izslēgusi savu gaismu. Tajās māte, vēl silta miega ieskauta, silda pienu un atkārtoti klusām dungo šūpuļdziesmu, turot rokās raudošo cilvēkbērnu. Aiz sienas viņam uz pleca bikli noliek galvu viņa, noreibusi no “Es tevi arī!”. Kāds meklē klusus atvainošanās vārdus, plīstot traukiem ar nolupušiem rožu zīmējumiem. Pie citiem logiem viņas līganās kustības pauž lepnumu par pieņemtajiem lēmumiem, negaidot rītu. Arī pāri ielai atsevišķos virtuves logos deg gaisma. Tur pie galda sēž viņi un apspriež pasaules kārtības, aktīvi žestikulējot. Pasaules kārtība šodien katram ir sava! Tik daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās.. Kaimiņu logos gaismas nav, ir vien krūze ar atdzisušu tēju un skatiens tālumā uz ielām, kuras grimst vientuļu laternu apgaismojumā. Šīs virtuves ir kā atsevišķas pasaules, kurās tiek pieņemti lēmumi, skaitītas cerības un dziedātas šūpuļdziesmas nemierīgām sirdīm, lai tās būtu rāmas, austot rītam. Tie ir nepieklājīgi vēlu. Tāpēc janvāris pazuda vienā virtuvē. Februārī saule lec agrāk.
Polīna Miķelsone galvenā redaktore, autore, maketētāja IG: polina.mikelsone
Letija Odrija Bedforda rakstu autore, fotogrāfe
Agate Marija Smuidre rakstu autore IG: marijaagate
Sabīne Plauka rakstu autore IG: sabineplauka
Zelma Līva Purviņa rakstu autore IG: zelma_liva
Vineta Ancveire rakstu autore IG: vineta_ancveire
Kristīne Antāne rakstu autore, maketētāja IG: kristineantane
Sindija Kiršteine korektore IG: sindijaak
Odeta Ozoliņa rakstu autore IG: ode.ta
Dace Gribuste rakstu autore IG: dacegribuste
Ineta Jansone-Nagle rakstu autore, maketētāja IG: zaja_26
Alise Zālīte rakstu autore IG: alise.z
redakcija@avantura.lv | IG: zurnals_avantura | FB: zurnalsavantura
Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne | roberts.viksne@lu.lvVisi “Avantūra“ numuri ir šeit Izdevuma ISSN - 2661-5886
Harisma – biļete uz veiksmi
Pieklājīga durvju atvēršana –privilēģija vai seksisms?
“Upurējām māju, lai glābtu pilsētu.”
Lielā intervija ar Mārtiņu Staķi
Kalnos ieslēgtie
Avantūra apmeklē
Rakstnieks Latvijā: Inga Pizāne
Twitter fenomens: Lauma Gurgone
Kas veicina vai attur mūs mainīt ierasto vidi uz jaunu?
Ko ēd komisārs Reksis
jeb suņa dzīve
Sieviešu identitāte un apakšveļa
Roku rokā – RO studio
NEATŅEMAMA ZINĀTNISKĀS DZĪVES SASTĀVDAĻA, KAS NES LĪDZI GANDRĪZ GADSIMTU ILGAS TRADĪCIJAS
• Humanitārās zinātnes
• Sociālās zinātnes
• Medicīnas un veselības zinātnes
• Starpdisciplināri
Harisma. Skaists un spārnots vārds. Bet kāds ir tās atšifrējums? It kā reizē saprotama un reizē nesaprotama, nav izmērāma, tomēr tās acīmredzamo ietekmi noliegt nevar. Pirmās asociācijas, kas parasti rodas, ir šarms, līderība, ekspresivitāte, pārliecināšana, spēcīgs iespaids, meistarīga verbālā un neverbālā komunikācija, sociālā un emocionālā inteliģence. Varētu teikt, ka tā ir spēja iedvesmot (emocionāli ietekmēt) cilvēkus un vadīt uzticīgus sekotājus.
Vai tas ir kaut kāds maģisks, neizskaidrojams spēks, kurš jau ielikts šūpulī?
Aristoteļa definētie trīs pārliecināšanas aspekti - ētiskais (ēthos), emocionālais (pathos) un valodas/loģikas (logos) - ļoti sasaucas ar tām prasmēm, kuras arī mūsdienās līderi cenšas apgūt, lai nodrošinātu panākumus. Aristoteļa modelis, kurš paredzēja spēcīgas un argumentētas retorikas izmantošanu, lai iegūtu uzticamību un sekotājos radītu emocijas un kaislības, ir viens no veidiem, kā panākt harismu. Taču noteikti ne vienīgais.
Politiskie, sociālie un reliģiskie līderi harismu demonstrē atšķirīgos veidos. Valsts prezidents vienmēr pārstāvēs tādu harismas veidu, kurš ir saistīts ar varu. Aktrises galvenie trumpji drīzāk būs talants un vizuālais šarms. Garīdznieks savus klausītājus vislabāk pārliecinās ar sirsnību un rūpēm.
Kā reiz teicis angļu rakstnieks Kventins Krisps (Quentin Crisp): “Harisma ir spēja ietekmēt bez loģikas.” Krispa formulējums sasaucas ar tā dēvētajiem ļaunajiem harismātiskās autoritātes pārstāvjiem, kādi bija, piemēram, padomju politiķis Josifs Staļins un amerikānis Čārlzs Mensons, kurš Kalifornijā
nodibināja kultam līdzīgu noziedzīgu grupu. Kulta eksperte un Kalifornijas Valsts universitātes socioloģijas docente Džandža Laliča (Janja Lalich) raksturo Mensona gadījumu kā traumatisko narcisismu, kam ir ļoti kaitīga ietekme uz citiem. Tas, ka harisma eksistē vērotāja acīs (jo ne visi vienu un to pašu cilvēku uztver vienādi), ir skaidrojums tam, kā Mensons varēja iegūt tik daudzus neprātīgus sekotājus. Sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers savā rakstā “Harismas radīšana” (“Rīgas Laiks”, 08.2019.) harismu raksturo kā kontekstuālu un piedēvētu īpašību. Viņš skaidro, ka tos politiķus un līderus, kuri uzsver “mēs-viņi” dalījumu, mēdz dēvēt par prototipiskiem līderiem – viņos ir tas īpašību kopums, “kas ļauj klasificēt cilvēkus savējos un pārējos”, ar “pārējiem” saprotot arī “svešos”. Austers norāda galveno iemeslu, kādēļ cilvēki meklē un saskata harismātiskos, kuriem vēlas sekot: “Kāda cita cilvēka harisma palīdz mums precīzāk definēt sevi, mazāk šaubīties, iegūt patīkamāku paštēlu.”
Harismas fenomenu pēta sociologi, psihologi un pētnieki, kuri īpaši pievērsušies kognitīvajām zinātnēm. Vārds “harisma” cēlies no grieķu valodas un “χάρισμα” nozīmē “labvēlība” un “Dieva svētība”.
Harisma ir ļoti svarīgs aspekts ikvienā biznesā. Apmācību kompānijas “Triviums” pārstāve, līderības attīstības eksperte Olga Dzene uzskata, ka līderisma potenciāls zināmā mērā ir saistīts arī ar harismu – ir svarīgi, vai cilvēkus aizrauj konkrētā persona vai nē. Lielā mērā to ietekmē tas, cik komunikabls un optimistisks ir šis līderis, cik spēcīgus argumentus prot piemeklēt, pārdodot savas idejas, cik kopumā spēj emocionāli un iedvesmojoši runāt. Dzene arī uzsver, ka cilvēkus pievelk tas, ja līderis spēj rūpēties par citiem vairāk nekā par sevi. Daudzi veiksmīgi līderi ir ļoti enerģiski. Eksperte šo augsto enerģijas līmeni saista ar harismas priekšnosacījumu, līdz ar to, viņasprāt, cilvēks piedzimst vai nu harismātiskāks, vai mazāk harismātisks – atkarībā no viņa iedzimtās enerģijas līmeņa –, un dzīves laikā to īsti mainīt nevar. Lozannas Universitātes organizāciju uzvedības profesors Džons Antonakis (John Antonakis) sniedz tēlainu salīdzinājumu - galvenos efektīvas vadības elementus, piemēram, kompetenci attiecīgajā jomā, viņš apzīmē kā tortes pamatu, un harisma ir glazūra ar ķirsīti virsū, kas padara torti apetītlīgu.
Harismātisks vadītājs vai vadītāja prot padoto iedrošināt un pamudināt paveikt to, kas pašam darbiniekam pirms tam šķitis pilnīgi neiespējams. Šādi vadītāji palīdz padotajiem sajust, ka viņi var paveikt jebko. Šo ļoti efektīvo vadības pieeju dēvē par harismātisko vadību. Ir novērota tendence, ka darbinieki, kuri augstāk novērtē savus vadītājus pēc harismātiskajām īpašībām, mēdz viņus novērtēt arī kā taisnīgākus vadītājus.
Harismas pētniece, autore, lektore un eksperte Olīvija Foksa Kabāne (Olivia Fox Cabane) harismu māca studentiem, aktieriem, politiķiem un uzņēmējiem visā pasaulē. Viņas populārzinātniskais bestsellers “Harismas mīts” (“The Charisma Myth”), kurš tulkots vairāk kā 25 valodās, tika izdots 2012. gadā, bet vēl aizvien ir aktuāls. Kabāne apgalvo, ka harisma ir kas tāds, kas var piemist vienīgi dzīvam cilvēkam, un ko tehnoloģijas nespēj un, visticamāk, arī nespēs apgūt. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēki nepiedzimst harismātiski. Kā arguments tam ir neapstrīdams fakts, ka harismātiski cilvēki nav valdzinoši vienmēr. Tā kā harisma ir praktiska zinātne, to var apgūt ikviens – iemācoties noteiktus uzvedības modeļus. Savā grāmatā pētniece raksta: “Harismātiskai uzvedībai ir jāsākās prātā, jo tā norises izpaužas arī ķermenī, un apkārtējie pamanīs pat īsākās mikroizteiksmes jūsu sejā”. Youtube vietnē ikviens var noskatīties dažādas Kabānes uzstāšanās, kurās viņa atkārto trīs galvenos harismas priekšnosacījumus: klātbūtne, ķermeņa valoda un sirsnība. Viņa auditorijām sniedz praktiskus ieteikumus, ko būtu vēlams atcerēties ik reizi, komunicējot ar kādu. Piemēram, viens no būtiskākajiem ir divu sekunžu pauzes ieturēšana pirms kaut ko teikt.
Angļu komiķis un aktieris Rasels Brends (Russel Brand) piedāvā savu harismas recepti, kas sastāv no trim komponentēm: klātesamība, ieklausīšanās un būšana noderīgam. Viņaprāt, harisma pilnīgi noteikti nav saistīta ar ārējo izskatu. Lai, sarunājoties ar kādu, rastos
sirsnīgs un uzticams kontakts, Brends iesaka iztēloties, ka jūs abus savieno iedomāta arka, kas ļauj saplūst enerģijām.
Ne tik bieži, bet tomēr ir gadījumi, kad harismātiski cilvēki nav dabiski ekspresīvi un pārliecinoši ekstraverti. Bijušais ASV prezidents Baraks Obama ir introverts, kā arī bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils bija tāds pats. Tomēr viņi abi ar savām runām spēja savaldzināt pasaules auditoriju, kaut arī viņu uzstāšanās stils bija atšķirīgs, salīdzinot ar citiem – ekstravertiem politiskiem līderiem.
Tipiskākie šķēršļi ceļā uz harismu ir kauns un bailes. Daudziem raksturīgs tā saucamais viltvārža sindroms (impostor syndrome), kad cilvēki nejūtas ērti ar saviem sasniegumiem profesionālajā jomā, pat izjūt trauksmi par to, ka kādu dienu tiks pieķerti - viņi nav tie, par ko uzdodas. Parasti arī neskaidrība ietekmē cilvēka iekšējo stāvokli un neļauj būt pilnībā kātesošam, un, kā jau iepriekš minēts, klātesamība ir viens no harismas stūrakmeņiem. Olīvija Kabāne kā traucēkli piemin arī jebkāda veida fiziska diskomforta sajūtu, kas izpaužas mūsu ķermeņa valodā, un var būt par šķērsli harismātiskai uzvedībai. Izjūtot izsalkumu, ir grūti noturēt uzmanību un kontrolēt emocijas, jo asinīs ir zems glikozes līmenis. Tāpat svarīgi ir vienmēr izvēlēties apģērbu no ādai patīkama materiāla un kurš nav ne par mazu, ne par lielu.
Domājot par to, vai ir iespējams sajust kādas mikroblogošanas vietnes Twitter personības harismu, lasot tās ierakstus vai skatoties fotogrāfijas, Olga Dzene komentē, ka, sniedzot cilvēkiem interesantu, piesaistošu saturu, tā var veidot sev harismu un piesaistīt noteiktus sekotājus. Influencerus, kuri nav kādas konkrētas jomas eksperti, bet publicējas sociālajos tīklos (galvenokārt, peļņas gūšanas nolūkā), sekotāji var dēvēt par harismātiskiem. Tomēr tā ir tikai šo sekotāju prizma – tieši viņi šajā cilvēkā sajūt kaut ko, kas viņiem patīk, kamēr citus viņi paši un viņu radītais saturs atstāj vienaldzīgus. Harisma ir kaut kas subjektīvs, jo tā tiek sajusta caur katra indivīda uztveres prizmu. #VA
populāram sociālo tīklu viedokļu līderim ir savi atšķirīgie faktori, kas veido viņa harismu.
Svarīgi ir kļūt par autentisko sevi.Katram
Autore: Odeta Ozoliņa
Foto: personīgais arhīvs
Neuzņemtas darba vietā, jo darba devējs uzskata, ka kādreiz dosies bērna kopšanas atvaļinājumā, piedzīvo seksuālu vardarbību atkailināta apģērba dēļ vai netiek uztvertas par pietiekoši kompetentām, lai tiktu izvirzītas vadošiem amatiem – seksisms neapšaubāmi turpina ieņemt būtisku lomu mūsdienu sabiedrībā, atstājot pēdas gandrīz katras sievietes dzīvē. Neskatoties uz nozīmīgām institucionālām un sociālām problēmām, kas tiešā veidā skar sieviešu tiesības, laikmetīgajā feministiskajā diskursā nereti tiek argumentēts, ka dzimuma diskriminācija eksistē arī smalkākās ikdienas niansēs, kas galvenokārt šķiet parastas un pašsaprotamas. Tāda šķietami pieklājīga un jauka rīcība kā durvju atvēršana, rokas pasniegšana vai norēķināšanās par maltīti sievietes vietā – vai to var uzskatīt par sieviešu dzimuma degradējošu rīcību?
Atšķirībā no “naidīgā” seksisma (angļu val. – hostile sexism), kas izpaužas tiešās diskriminējošās rīcībās, pamatotās personas dzimuma identitātē, “labestīgais” seksisms (angļu val. – benevolent sexism) norāda uz virspusēji labvēlīgām rīcībām, kas nostiprina dzimumu normas un stereotipus, neraugoties uz to šķietami dāsnajiem vai izpalīdzīgajiem nodomiem, piemēram, vīriešiem palīdzot sievietēm tikt galā ar smagu priekšmetu pārnēsāšanu, durvju atvēršanu vai pat kādu intelektuāli noslogojošāku uzdevumu izpildi. Feministiskais diskurss uzsver, ka vīriešu uzstājīgā vēlme veikt primitīvas darbības sieviešu vietā pastiprina sievietes tēlu kā trauslu un nekompetentu būtni, taču vīriešus – kā spēcīgus un pārākus dzimuma pārstāvjus, kuru uzdevums ir aizsargāt un nodrošināt sievietes. Ja vīrieši sievietēm atver durvis, vai tādējādi tās var uzskatīt par pietiekami kompetentām, lai vadītu uzņēmumu? Ja vīrietis pastāvīgi apmaksā sievietes vakariņas, tad kā viņa jebkad būs pietiekami vērtīga darbiniece, lai saņemtu tikpat lielu atalgojumu, cik viņas kolēģi – vīrieši?
Lai gan “labestīgais” seksisms pastiprina tradicionālās dzimuma lomas, nostādot vīriešus pārākā pozīcijā un sniedzot aizbildniecisku atbildību rūpēties par “vājā” dzimuma pārstāvēm, arī sievietes to bieži vien interpretē un izmanto kā dāsnu un gādīgu rīcību, ko nereti pat sagaida no pretējā dzimumu pārstāvjiem. Būtiski pieminēt, ka “labvēlīgā” seksisma izpausmes var rast ne tikai ikdienas patīkamajās privilēģijās, bet arī institucionālās struktūrās, kur dzimuma diskriminācija izpaužas slēptā, netiešā, komplimentiem un dāsnām rīcībām apveltītā attieksmē. Kā piemēru var minēt situāciju darba vidē, kurā vadītājs kādai pievilcīgai sievietei atsakās uzticēt izaicinošu darba uzdevumu viņas dzimuma dēļ, šo lēmumu pamatojot ar piebildi: “Es nevēlos, lai tu sevi pārslogo. Vai tev tiešām šķiet, ka pratīsi sekmīgi ar šo tikt
galā?” Tāpat sievietēm bieži vien tiek piešķirta tāda profesionālā atbildība, kas ietver sirsnīgu un gādīgu attieksmi, šo uzskatu pamatojot tradicionālos dzimuma stereotipos par sieviešu “dabas doto” prasmi rūpēties par savu ģimeņu un kopienu labsajūtu. Piemēram, priekšstats, ka sieviete sevi veiksmīgāk pilnveidos tieši cilvēkresursu vai sociālās aprūpes nozarēs, jo viņas “sievišķā daba” viņu ir apveltījusi ar mīļumu un labvēlību. Lai gan šādas attieksmes izrādīšana no vīriešu dzimuma pārstāvjiem varētu šķist nekaitīga, tā tomēr uzspiež vēsturiskus uzskatus un dzimumu stereotipus, ka sievietes loma profesionālajā pasaulē ir sniegt atbalstu un izrādīt rūpes.
Kā papildus piemēru “labestīgajam” seksismam, kas slēptā veidā piepilda ikdienas sarunas un rīcības, var minēt tik šķietami vienkāršu komentāru, izteiktu vīrietim, kas atrodas romantiskās attiecībās: “Nu gan tev paveicies, tava sieva ir tik skaista, sargā viņu!”. Neiedziļinoties komentāra seksiskajā konotācijā, tas varētu šķiet patiesi jauks un labvēlīgs, taču tiek pastiprināta ideja, ka vīriešu dzīve ir nepilnīga bez heteroseksuālām attiecībām. Izteiktais komentārs uzsver domu, ka sievietes primārā loma sabiedrībā ir apmierināt vīriešu vajadzības, kalpot kā pievilcīgam sava partnera aksesuāram, kas eksistē tikai kā seksuāls objekts bez savas individualitātes un neatkarības.
Veikta virkne pētījumu, kas pierāda “labestīgā” un “naidīgā” seksisma ciešo mijiedarbību - respektīvi, vīrieši, kuri veic tiešas diskriminējošas rīcības pret sieviešu dzimuma pārstāvēm, galvenokārt mēdz izrādīt arī pieklājīgas un patīkamas rīcības. 2020. gadā Ņujorkas Universitātē tika veikts pētījums, kura gaitā piecus līdz vienpadsmit gadus veciem zēniem tika lūgts atzīmēt “piekrītu” vai “nepiekrītu” uz tādiem “labestīgi” noskaņotiem apgalvojiem kā “zēnu pienā-
kums ir aizstāvēt meitenes no bīstamiem apstākļiem”, kā arī “naidīgiem” priekšstatiem, kā “meitenes mēdz apvainoties par sīkumiem biežāk nekā zēni”. Pētījuma rezultāti liecināja par ciešu saikni starp abiem seksisma veidiem - lielākoties tie zēni, kas piekrita “naidīgajiem” apgalvojumiem, piekrita arī “labestīgajiem”, tādējādi apliecinot ne tikai pieklājīga seksisma dziļās saknes degradējošā seksismā, bet arī konkrētu dzimuma lomu definēšanu jau agrā bērnībā.
“Labestīgā” seksisma kontekstā var minēt virkni piemēru, kas ilustrē maigas, no pirmā acu skatiena glaimojošas pieredzes sieviešu ikdienas gaitās. Lai gūtu padziļinātāku priekšstatu par “labestīgā” seksisma izpausmēm, lūdzām Latvijas augstskolas studentus atklāt savu viedokli par feministiskajā diskursā aktuālo fenomenu.
Harijs, Latvijas Universitāte:
“Es uzskatu, ka, ja kādai konkrētai darbībai, kas veikta sievietes labā, nav negatīvas noskaņas, to nebūt nevar uzskatīt par seksistisku. Man šķiet, ka “labestīgo” seksismu var uzskatīt par ekstrēmu feminisma izpausmi, jo jaukas un izpalīdzīgas darbības – durvju atvēršanu vai pat dažkārt pusdienu izmaksāšanu – veicu jebkura tuva drauga labā, vienkārši tāpēc, ka vēlos būt pieklājīgs un demonstrēt labas manieres. Iespējams, varu saprast, kāpēc pārlieku labvēlīgas darbības, piemēram, visu fizisko darbu veikšana savas draudzenes vietā varētu šķist visnotaļ degradējoša, bet tādā gadījumā vienkārši iesaku parunāties ar savu partneri un izskaidrot, ka tu jūties neērti.”
Lai gan daudzi ikdienā sastopamo seksismu izvēlas dēvēt pat “kultūras normu” vai “pieklājību”, feminisma diskurss uzdod visnotaļ pārdomu vērtu jautājumu – vai jebkad piedzīvosim patiesu dzimumu vienlīdzību, ja vīrieši turpinās ieņemt prinča baltajā zirgā lomu, ar katru savu darbību mēģinot glābt trauslo princesi no augstā torņa? #OO liek atbildību – vēlmes un gaidas, kuru īstenošana ir vīrieša uzspiesta. Piemēram, ja vīrietis randiņa noslēgumā samaksā par sievietes vakariņām, tas šķiet laipni, bet patiesībā dāsnā rīcība ir mērķtiecīga. Varētu šķist, ka viņš izbauda tavu kompāniju, taču realitātē sagaida, ka arī tu par kopā pavadīto laiku samaksāsi – nevis materiāli, bet seksuāli.”
“Jāatzīst, ka momentos, kad vīrietis man atver durvis, jūtos nevis pazemojoši, bet drīzāk respektēta – tas tiešām ir patīkami. Šeit jāuzsver būtisks aspekts – esmu pamanījusi, ka vīriešu attieksme ir manāmi atšķirīga, balstoties uz to, kāds ir tavs vizuālais izskats. Piemēram, kad esmu skaisti saģērbusies un manu seju klāj dekoratīvā kosmētika, vīrieši mēdz būt daudz pieklājīgāki un laipnāki savās rīcībās, ar prieku atverot durvis un pasmaidot. Savukārt tad, kad dodos uz savu vietējo veikalu treniņbiksēs, ar nekārtīgiem matiem, vīrieši, šķiet, pēkšņi mani vairs nepamana. Tāpat vēlos uzsvērt, ka laipnas uzvedības izrādīšana sievietēm dažkārt uz-
Ance, Latvijas Kultūras Akadēmija:
“Uzskats, ka seksisms 21. gadsimtā nav aktuāla tēma, ir nudien maldīgs. “Labestīgā” seksisma kontekstā varu visnotaļ apliecināt, ka ik dienu saskaros ar patīkamām privilēģijām, ko nodrošina mans vizuālais izskats un sievietes esamība. Vēlos īpaši izcelt “labestīgā” seksisma izpausmes heteroseksuālās romantiskās attiecībās, kurās nereti izveidojas konkrēta dinamika un lomu sadalījums – sieviete tiek novietota uz pjedestāla, viņas uzdevums ir izskatīties estētiski pievilcīgi un iekārojami, taču vīrieša – apliecināt savas rūpes un gādību ar materiālu vērtību starpniecību. Lai gan atzīstu, ka nekad, arī romantiskās attiecībās, neatsakos no vīriešu dāsnuma, piekrītu, ka pārlieku uzspīlēta “džentelmeņa” lomas ieņemšana man liek justies kā mazai meitenei. Ja ikdienā protu par sevi parūpēties, kamdēļ man ir nepieciešama vīrieša palīdzība primitīvu uzdevumu veikšanā?”
Foto: Privātais arhīvs
13. janvāra agrā rīta stundā Jēkabpilī tika novērota kritiska situācija – ūdens līmenis paaugstinājās un bija dambja plīšanas draudi. Glābēji paaugstināja gatavību, no vairākām vietām evakuēja iedzīvotājus, un atsevišķas ielas tika slēgtas. Šo dienu daudzi Jēkabpils iedzīvotāji atceras ar šoku, izmisumu un neziņu. Cilvēki darīja visu, lai glābtu savas mājas no pilnīga posta. Kā šobrīd dzīvo Jēkabpils iedzīvotāji, kuru mājas un teritorijas tika skartas visvairāk? Un kā jūtas tie cilvēki, kuru mājas glāba pilsētu no vēl lielākas applūšanas?
Diviem brāļiem, Jurim un Gatim, vecāki dzīvo Jēkabpilī, Pļaviņu ielā. Arī Gatim blakus vecāku mājai ir iegādāta sava privātmāja, kuru cītīgi pēdējā laikā atjaunojis un remontējis, lai reiz ar savu ģimeni sāktu dzīvi tur.
Taču 13. janvāris mainīja visu gan brāļiem, gan viņu vecākiem. Tā kā Gatis vēl nedzīvo Jēkabpilī, liktenīgajā dienā viņš traucās uz turieni, lai piekabē saliktu pēc iespējas vairāk mantu un svarīgo lietu un paglābtu tās no plūdiem. Galvenā misija bija glābt un pasargāt vecākus.
“13. janvārī es atbraucu no Rīgas ar piekabi, un mēs mērkaķa ātrumā visu krāmējām. Sapratām, ka būs problēmas. Uzkāpjot uz vaļņa, es ieraudzīju to augsto ūdens līmeni un vižņus. Man iekšā sāka viss trīcēt un vārīties. Tiešām tūlīt būs slikti. Ir jāmūk! Bet sapratām, ka ir ļoti daudz mantu. Piekabē sakrāvām visas svarīgākās mantas. Tās, kuras varējām pacelt un paspēt sakraut. Ļoti daudz ko neizdevās glābt – iebūvētās mēbeles un to, kas tika ieguldīts remonta laikā. To neizdevās glābt. Tas viss ir sabojāts,” stāsta Gatis.
Viņš piebilst, ka, ierodoties Jēkabpilī, mamma vēl cepa pankūkas un draudzīgi aicināja pabrokastot. “Viņa teica: “Dēls, nāc ieēd! Redz kur morsiņš.” Es teicu: “Kāds morsiņš?! Mums ir jāevakuējas! Mums ir jāmūk!” Viņa teica: “Nē, nē. Mēs visu sanesīsim uz otro stāvu un dzīvosim tur.” Tad es mudināju un evakuēju vecākus.”
Brāļi nekavējoties sameklēja pagaidu īres dzīvokli, kur izmitināja vecākus. Par evakuācijas procesu brāļi atminas: “Arī vecāki neko daudz nepaņēma līdzi, jo nodomāja, ka vienu dienu plūdi atnāks, bet nākamajā dienā aizplūdīs. Ko tur daudz vajag… Nākamajā dienā visu paņemtu. Māte bija ļoti lielā šokā, ka ūdenī tik ilgi stāvēja māja. Ka nevarējām piekļūt mājai un nezinājām, vai vispār tur varēsim atgriezties.”
Gata un viņa vecāku mājas pamatīgi tika applūdinātas 13. janvāra naktī. “Tā ir daba. Ļoti labi apzināmies, ka dzīvojam pie upes, un šādas situācijas var rasties. Dambim parādījās sūce, un ūdens sāka plūst no dambja uz Pļaviņu ielas. Dienesti šo sūci aiztaisīja, bet ūdens jau pamazām sāka nākt pāri dambim. Un no Daugavas augšteces tecēja lejā ūdens. Tad pašvaldība aiztaisīja tuneli ciet, jo Daugavas otrā pusē ir pilsēta, un, lai nenopludinātu pilsētu, tunelim priekšā uztaisīja uzbērumu. Līdz ar to ūdens krājās kā baseinā un applūdināja
visas tās mājas, kas atradās tilta otrajā pusē,” atminas brāļi. Viņi piebilst, ka principā izglābuši pilsētu no vēl lielākas nelaimes. “Diemžēl uznāca šī nelaime. Es neteiktu, ka manai mājai ir lieli zaudējumi, bet mājas stāvoklis ir pasliktinājies. Tas, kas bija izremontēts, ir sabojājies. Es neesmu piedzīvojis tādus plūdus, tāpēc man tas bija ļoti liels šoks. Mēs uzskatām, ka šī applūšana mūsu teritorijā tika izveidota mākslīgi – nosprostoja izeju tunelī, tāpēc applūdām. Ja nebūtu šis aizsprosts, tad mūsu mājai nebūtu tik lieli bojājumi. Mēs nebūtu tik daudz cietuši. Bet mēs neesam savtīgi. Mēs saprotam: ja nebūtu applūdušas mūsu mājas, tad būtu applūdušas simtiem citu māju. Arī pilsēta, ļoti iespējams, nebūtu nosargāta, tādā veidā pašvaldība upurēja mūsu mājas, lai izglābtu pilsētu. Tā ir pareiza rīcība. Taču mums ir nepieciešama palīdzība, jo tas ir pašvaldības pieņemts lēmums mūs nopludināt,” stāsta brāļi.
LIELAS BAŽAS PAR MĀJAS KONSTRUKCIJAS IZTURĪBU
Gata un Jura mamma atminējusies, kā bija 1981. gadā, kad Jēkabpili arī skāra plūdi. “Ūdens ieplūda, bet nākamajā dienā aizskalojās prom. Divas nedēļas bija saulains un silts laiks, jo tas bija pavasaris. Mantas iznesa ārā, viss izžuva un nekas nepaspēja iesūkties,” stāsta Gatis.
Brāļi norāda, ka būs nepieciešams ieguldīt milzīgu darbu, lai novērstu sekas. “Šobrīd māja ir piesūcināta ar ūdeni. Ieejot iekšā, viss smird. Viss ir ļoti lielā mitrumā. Pirmkārt, mājā ir plaisas, un ir bažas par mājas konstrukcijas izturību. Otrkārt, mājā nav kanalizācijas un ūdens.
Tāpēc mēs atradām īres dzīvokli vecākiem.
13. janvāra naktī viņi evakuējās un pārvācās uz īres dzīvokli. Viņi tur dzīvos, kamēr māja netiks savesta kārtībā un būvinženieri nepateiks, ka māja ir droša un tur var dzīvot. Jāizsūknē kanalizācija, jāizsūknē un jāiztīra aka, lai var lietot. Brīvdienās pašu spēkiem mēģinājām izsūknēt pagrabu un izdevās, bet pēc divām stundām viss tas pats bija atpakaļ, jo ir ļoti augsti gruntsūdeņi. Tas nozīmē, ka akā ūdens nav lietojams. Viss, kas ir uz ielas, nonāk akā. Ir ļoti, ļoti bēdīgi. Vecāki ir šokā. Mēs esam pieci brāļi – liela ģimene. Cenšamies gan morāli, gan materiāli atbalstīt vecākus. Šobrīd no ārējiem resursiem mums nekādas palīdzības nav,” stāsta Gatis.
Tā kā ir ziema, un ārā ir auksts, ģimene gaida no apdrošinātājiem, pašvaldības un
valsts palīdzību. “Nepieciešama palīdzība ar mitruma savācējiem un gaisa sausinātājiem, sildītājiem, lai mazinātu mitrumu. Pagaidām ne no viena neesam saņēmuši palīdzību, tajā skaitā no pašvaldības. Šobrīd mēs vienkārši gaidām un mantas aiztikt nedrīkstam. Gaidām ekspertus, līdz ar to viss stāv, bojājas un pūst.
Mana māja nebija apdrošināta, jo esam jauna ģimene un kaimiņos nopirkām māju ar domu, ka atjaunosim šo māju, un tā kļūs par mūsu ģimenes māju. Pamazām sākām labiekārtošanu, nomainījām žogu, sastādījām tūjas, sākām remontēt un darīt,” stāsta Gatis.
Brāļi saka, ka vajadzīgi konteineri, kur izmest atkritumus un sabojātās mēbeles. Tāpat arī aku tīrīšanai nepieciešama palīdzība no pašvaldības.
“Te nepieciešams atbalsts vismaz 10 minimālo algu apmērā. Aptuveni 20 mājām ir līdzīga situācija. Citiem applūda mašīnas. Citiem arī bija nesen pabeigts remonts.
Neviens negaidīja tik lielus plūdus. Kamēr viss netiks izremontēts, mēs tur atgriezties noteikti nevaram”, saka Gatis.
Jēkabpils novada Salas pagasta zemnieku saimniecības “Kaļķi” īpašnieks Agris Stiebriņš stāsta, ka aptuveni trešā daļa no ziemāju sējumiem ir nopostīti. “Nav runa par ikgadējiem plūdiem. Tad neviens nenodarbotos ar lauksaimniecību un nedzīvotu te. Plūdi notiek reizi dažos gados. Parasti tas viss sākas un beidzas bez postījumiem. Šobrīd ir ekstremāla situācija, nebijis gadījums, jo postījumi ir lieli gan man, gan citiem. Arī pašvaldības objektiem, piemēram, ceļiem ir nopietni bojājumi. Būs vajadzīgi nopietni ieguldījumi. Jautājums, vai vispār būs kāds atbalsts šo seku novēršanā,” bažījas zemnieku saimniecības "Kaļķi" īpašnieks.
Stiebriņš piebilst, ka zaudētā peļņa nav trakākais. Viņš uzsver: “Sliktākais ir tie lauki, kas izskatās pēc izstrādāta karjera un ir divus metrus dziļas gravas. Vienkārši nav ne augsnes, ne apakšas grunts. Tikai bedres.”
Arī Stiebriņam jāiegulda milzīgs darbs, lai izlīdzinātu un sakoptu visu, kas ir nopostīts. “Ir cerība par kaut kādu atbalstu. Tas būtu labs signāls lauksaimniekiem turpināt attīstīties un investēt arī tad, ja ir notikusi nelaime. Nemaz nerunāsim par to, kas nav sējumu platības,” viņš piebilst.
Tā kā šobrīd Daugavā ūdens līmenis ir pazeminājies, ūdens no lauksaimniecības teritorijas ir aizplūdis.
MĀJAS IEDZĪVOTĀJI SASKARAS AR PLŪDIEM
Jēkabpils iedzīvotāja Antra (vārds mainīts) dzīvo daudzdzīvokļu mājā, taču plūdi skāra arī viņu. “Applūda garāžas pagrabs. Tur, par laimi, nesūcās ūdens cauri. Šajā mājā dzīvoju vismaz 30 gadus. Tad, kad
13. janvārī iestājās krīzes situācija, vīrs strādāja dambja stiprināšanā un visu laiku bija aizņemts.
Sestdien, 14. janvārī, apskatījāmies pagrabu, un ūdens jau bija ieplūdis,” stāsta Antra. Viņa atminas, ka ūdens līmenis bija 40–50 centimetru augstumā. “Pagrabā pārsvarā bija kartupeļi, burkas un instrumenti, tāpēc nekas daudz netika zaudēts. Tās katastrofālās sekas, ko bijām iztēlojušies, redzam, ka ir citiem. Mums patiesi nav tik traki. Sākotnēji bijām naivi, jo neticējām, ka kaut kas tāds notiks. Vecmāmiņa gan teica, lai uzpasējam garāžas pagrabu, ka neapplūst,” atminas Jēkabpils iedzīvotāja.
Sanitas dzimtas īpašums atrodas Jēkabpils pilsētas pievārtē, Ābeļu pagastā. Šovasar šeit atsākuši senu tradīciju – kopā svētkos un svētdienās būt pie viena galda, kopīgi gatavojot ēdienus uz ugunskura, pārrunājot, kā bijis un kā vēl būs. Vienmēr bijuši lepni par mājām likteņupes krastā. Tās esot Laimes mājas, kuras esot prieks lolot.
Šķirojot plūdu skartās lietas, Sanita atrada 1912. gada zemes plānu. Bet viņai zināms, ka ir vēl vecāks. Viņas dzimta te dzīvojot jau aptuveni divus gadsimtus. Tikai kādreiz īpašums bijis daudz lielāks. Senās klētiņas durvis joprojām rotā senču iniciāļi “K. Līdaks”. Neviens precīzi nezina, cik seni tie ir, taču paši prāto, ka vismaz 100 gadi noteikti esot.
9. janvārī Sanita sāka izvākt pagrabu, dažas lietas vienkārši saceļot augstāk. Vecmamma vairākkārt atkārtojusi: “Vai tad tik traki būs? Gan jau nebūs.” Arī kaimiņi par pagrabu vēl nav uztraukušies.
12. janvārī Daugava jau bija izgājusi no ierastajiem krastiem. Vēl spriedusi, ka nekas slikts nebūs, jo pagrabs iznests. Ja arī ūdens ienākšot pļavā, līdz ēkām vēl tālu. Galu galā bija janvāris. Līdzīgas diskusijas mēdza būt pavasarī, bet ne jau janvārī.
13. janvārī jau esot bijis slikti. Neilgi pēc sešiem rītā vecmamma zvanījusi Sanitai, informējot, ka ūdens jau esot ap pirti un vienu no garāžām. Sanita uzreiz paziņojusi kolēģiem, ka darbā neieradīsies, un braukusi pie vecmammas.
Iebraucot pagalmā, redzējusi, ka pagalma tuvumā veidojas peļķes. Salikusi atzīmes, kuras pavisam drīz jau bijušas ūdenī. Sa-
protot, ka nebūs labi, teica vecmammai, lai paņem dokumentus un zāles, jo vedīs uz Salu (7 km no Jēkabpils, kur ikdienā dzīvo Sanita - piez.). Tikmēr visu, kas atradās uz grīdas mājā, klētī un garāžā, sacēlusi uz augšu, drēbes skapī pārcēlusi uz augstākiem plauktiem. Sanitas brālis glāba tehniku. Arī auto novietoja augstākā vietā. Pēcpusdienā, kad ūdens jau nācis pa mājas celiņu augšup, joprojām cerējuši, ka līdz mājai netiks. Brālis ar kaķeni Murīti palikuši mājā, lai to pieskatītu.
Nākamajā rītā brālis atsūtījis ziņu, ka mājā ir ūdens, ir atslēgta elektrība un esot jāglābj auto. Vēl piekodinājis, lai Sanita sameklē ļoti garus zābakus un automašīnu atstājot labu gabalu pirms īpašuma. Pa ceļam pirmajā saimniecības preču veikalā viņa nopirkusi zābakus līdz gurniem. Tikai tad, kad sākusi iet īpašuma virzienā, Sanita patiesi aptvērusi, cik viss ir traģiski. “Ceļa galā jau atradās robežsardze un amfībija (militārā tehnika - piez.). Nevienu nelaida iekšā. Mani palaida, jo man līdzi bija kaķa soma un ļoti gari zābaki. Teicu, ka tikšu galā,” atceras Sanita. Gar klēti bijis jābrien lēnām un uzmanīgi, lai ūdens nesmeltos garajos zābakos. Ūdens mājā bija virs potītēm. Stāvot istabas vidū, kur pirms pāris dienām vēl visi kopīgi dzēruši tēju, jokojušies un smējušies, Sanita skaļi raudāja. “Nekad manas mīļās mājas tā nebija izskatījušās. Kā pamesta, drūma, nevienam nevajadzīga un gaistoša dzīvība.” Arī klēts grīdu klāja ūdens aptuveni 20 centimetru dziļumā.
NODARĪTIE POSTĪJUMI
Visu pagājušo nedēļu kopa īpašumu. Mājā izņēmuši paklājus, lai kaut cik izžūtu grīda. Šķirojuši un žāvējuši. Lielākā daļa mēbeļu ir pamatīgi bojātas. Skapji, kuriem Sanita bija izņēmusi atvilktnes, lai tās nesamirktu, sabrieda, un atvilktnes vairs nav iespējams ielikt atpakaļ. Dažus skapjus izjaukuši pavisam, jo vairs nebija glābjami. “Viens labums ir – daudzas nevajadzīgas lietas tiks izmestas bez nožēlas,” smejas Sanita. “Mums būs jāatjauno visas grīdas. Šur tur arī izmirka sienas, tapetes un durvis. Pirtiņa diemžēl nav remontējama un būs jājauc nost. Tā bija zem ūdens līdz jumtam. Iekšā viss bija sajaucies kopā – lāvas, sienas, grīdas. Viss juku jukām. Citām saimniecības ēkām, piemēram, klētij un šķūnim, tikai pabojāja grīdu un izcēla sliekšņa dēļus no vietas.”
“Tā bija viena diena, kad es salūzu. Kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, un nezināju, vai tas jau ir lielākais ļaunums. Bet dienā, kad ūdens izgāja no mājas, veltīju visu enerģiju, lai viss izskatītos maksimāli tā, kā tas bija pirms traģēdijas. Es gribēju izdzēst to skatu no atmiņas. Es domāju par vasa-
ru, par klētiņu, par jautrību. Ka drīz tas viss atkal būs. Runāju par to, iekšēji slavējot sevi, brāli un krustmāti, jo vēl viena istaba tīra. Tikai jāpieliek nedaudz pūļu, lai viss būtu pa vecam. Ticība ir stiprāka par jebko. Viss būs kā bija un vēl labāk!” izplatījumā palaižot vēlējumu, nosaka Sanita. Un, par spīti visam, Sanita joprojām mīl Daugavu.
DZĪVE PIE DAMBJA
Arī Rudītes īpašums ar māju, dārzu un saimniecības ēku atrodas pie pašas Daugavas, pie paša dambja. Māja celta ļoti sen. Smejas, ka īpašums pie Daugavas atrodas jau gadu simtiem, bet Rudītes gādībā tas ir 23 gadus. Kopš tur dzīvo, nekad netika pieredzēta ūdens ienākšana īpašumā un mājā. Iepriekšējie īpašnieki, pārdodot īpašumu, teica, ka pagrabā, kas izbūvēts no tādiem kā dolomīta akmeņiem, paceļoties ūdens līmenim Daugavā, sūcas ūdens. Tam vienmēr bija sagatavojušies, iznesot lietas no tā jau savlaicīgi. “Ūdens tur ienāk, un pats iziet. Nevajag to pat pumpēt ārā. Viņš vienkārši iet pa tiem dolomīta slāņiem. Bet tas bija pagrabs. Tagad bišķiņ traģiskāk tas viss,” skumji nosaka Rudīte.
Tā bija viena diena, kad es salūzu. Kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, un nezināju, vai tas jau ir lielākais ļaunums. Bet dienā, kad ūdens izgāja no mājas, veltīju visu enerģiju, lai viss izskatītos maksimāli tā, kā tas bija pirms traģēdijas. Es gribēju izdzēst to skatu no atmiņas.
ATSTĀT MĀJAS NAV VIENKĀRŠI Šoreiz aka bijusi pilnībā pilna. Ūdens no tās gāzies ārā ar tādu kā strūklaku. “Es teiktu, ka šoreiz bija ļoti, ļoti paaugstināti gruntsūdeņi, jo tie nebija Daugavas ūdeņi. Vienkārši viņš nāca un sūcās, un sūcās, un dārzs applūda,” noteica Rudīte. Bijusi sajūta, ka ūdens sūcas no zemes uz augšu. Šādu parādību Rudīte savā īpašumā nebija novērojusi, kamēr blakus esošajā Strūves parkā pie augsta Daugavas ūdens līmeņa, vietā pie dambja, tur, kur ieplaka, gan. Pateicoties pašvaldības ziņojumiem,
Rudīte jutās gana droši. Tomēr bailes par dambja izturību ik dienas pieauga. “Mums ir otrais stāvs mājai, un daudz ko uznesām tajā. Lejā palika lielākās mēbeles, kuras mēs nevarējām ne iznest, ne uznest. Brīdī, kad ūdens jau ieplūda mājā, un mēbeles sāka piemirkt, evakuējāmies. Vienkārši savācām svarīgāko un aizbraucām,” caur asarām nosaka Rudīte. “Atstāt mājas – tas nav vienkārši!”
Esot prom no mājām, Rudīte ik dienu brauca apskatīt īpašumu, lai saprastu, vai vēl kaut ko nav nepieciešams uzcelt augstāk.
Par plūdos nodarītajiem zaudējumiem Rudīte ir pieticīga. Ūdens aptuveni desmit centimetru dziļumā esot appludinājis tikai pirmās divas istabas, kas atradās vistuvāk dambim. Tās arī esot viszemākās. “Es vēl kādreiz pukojos – kāpēc mums no virtuves ir tāds kā pakāpiens uz leju, bet patiesībā šis pakāpiens paglāba pārējās istabas,” nosaka Rudīte. Visvairāk cietis grīdas segums. Arī durvis bija uzburbušas, bet vissīvākā cīņa šobrīd esot ar mitrumu, kas joprojām jūtams mājā. Paveicies, ka arī apkures katls saimniecības ēkā necieta, pateicoties četrām dzelzs kājām. Ūdens līmenis bijis precīzi šo kāju augstumā. “Mums sākumā nemaz neļāva atgriezties mājās, lai arī elektrība jau bija pieslēgta, jo mēs bijām tajā kritiskākajā posmā pie ģimnāzijas,” paskaidro Rudīte. Taču, tiklīdz dambja draudi bija mazinājušies, Rudīte atgriezās mājās. Uzreiz sākuši kurināt un mazgāt telpas. “Būtībā mums viss darbojas. Mēs nevaram žēloties.” Viņa plāno nākotnē uzlabot mājas pamatus, lai turpmāk tik viegli neļautu mājā ieplūst ūdenim.
CER UZ DAMBJA REKONSTRUKCIJU Kad nopirkuši šo īpašumu, cilvēki viņiem bieži jautājuši: “Vai jums nav bail dzīvot blakus dambim? Kāpēc tieši tur, pie Daugavas?” Rudīte skaidro, ka tas tāpēc, ka cilvēki joprojām atceras 1981. gada plūdus, kad arī šis īpašums smagi cieta, bet toreiz dambja vēl nebija, tāpēc Rudīte vienmēr visiem atteikusi, ka dambis viņu aizsargās. “Man likās, ka tas ir droši. Tagad gan man vairs tā neliekas.” Taču viņa ļoti cer uz dambja rekonstrukcijas plāniem, kas šo drošības sajūtu atkal atgriezīs. Rudīte uzskata, ka citi ir cietuši daudz smagāk, tāpēc par atbalstu šobrīd nedomā. Taču reizēm iedomājas, vai varēja kaut ko darīt savādāk, kas būtu ļāvis izvairīties no šādiem plūdiem. “Skaidrs, ka vižņi būs, un tur neko nevar darīt, bet tik kritiski atļaut izveidoties, ka vižņi nāk pāri dambim?” domīgi nosaka Rudīte. #KA
Autore: Sabīne Plauka
Foto: Jugita Miķelsone
Lai gan tikšanās bija nepiespiesta un sirsnīga, gatavošanās šai intervijai man kā raksta autorei bija izaicinājums. Ja jautāsiet, kāpēc, tad šeit ir atbilde. Viņš ir Rīgas domes mērs, zemessargs, kristietis un īstens savas valsts patriots. Jāpiemin arī fakts, ka nesen Twitter veiktajā aptaujā par seksīgākajiem vīriešiem, viņš ieņēma topa 1. vietu. Atklātā sarunā ar Mārtiņu Staķi par šī brīža aktualitātēm, darbu un personiskajām vērtībām.
- Rīga ir viena no Eiropas Savienības 100 pilsētām, kas līdz 2030. gadam piedalīsies Eiropas Savienības misijā par klimatneitrālām un viedām pilsētām. Kas, jūsuprāt, šodien ir pati aktuālākā problēma Rīgā?
- Rīgai ir jāuzzīmē ļoti precīza ceļa karte, kā viņa nonāks līdz klimatneitralitātei. Jāizrēķina šī karte, katrs pasākums, ko mēs veicam, kādu efektu tas dod un kādā termiņā tas ir jāizdara, lai līdz 2030. gadam mēs līdz tam nonāktu. Tā arī būs lielākā problēma. Bet šobrīd lielākā problēma… Nevienas pārmaiņas nestrādā, ja viņām nav kritiskā masa, kas tās atbalsta. Klimata neitralitāte - lielākā daļa nemaz nezina, kas
aiz šī vārda slēpjas, jo varbūt šķiet, ka mēs iesaistāmies balto lāču glābšanas pasākumā. Klimata neitralitāte primāri ir iedzīvotāju labklājība. Tas, kādā vidē viņi dzīvo, kādus rēķinus viņi maksā, tas, kāda ir viņu veselība, labklājība utt. Es teiktu, ka lielākais izaicinājums ir kā dabūt sabiedrības atbalstu klimata neitralitātes plāniem, jo tur ir tādi plāni, kas ir pietiekami populāri - kurš gan negribētu, lai viņam būtu, piemēram, nosiltināts mājoklis -, un tad ir arī tādi plāni, kas varētu būt pietiekami nepopulāri, kā, piemēram, automašīnu skaita samazināšana pilsētās vai ātruma samazināšana pilsētā. Kā pārliecināt iedzīvotājus, ka tas nevis ir man vajadzīgs vai Eiropai, bet tas ir vajadzīgs mums, rīdziniekiem, un mūsu nākotnei.
- Vidējais klientu skaits mēnesī Rīgas patversmēs 2020. gadā ir bijis 595 klienti, kas ir par 120 cilvēkiem vairāk nekā 2018. gadā. Tiesībsargs ziņojumā ir norādījis, ka “ilgstoša atrašanās bez pajumtes rada diskrimināciju sociālās piederības dēļ”. Kas ir paveikts līdz šim, lai to novērstu?
- Es teiktu, ka šie dati drīzāk ir kļuvuši sliktāki nekā labāki, tādēļ, ka pandēmijas laikā to cilvēku skaits, kas lūdza patversmi, ir pieaudzis. Te gan jāsa-
prot, ka Rīga šo patversmes pakalpojumu lielā mērā piedāvā visai Latvijai. Citām pašvaldībām tāds atskurbšanas pakalpojums nemaz nav pieejams.
To problēmu parasti dalām trīs daļās. Viena daļa ir tie cilvēki, kuri šo dzīvesveidu nekad nemainīs, tā ir viņu izvēle, un viņi to dara jau ar gadiem. Tad ir tādi, kas patversmēs nonāk regulāri, bet ir arī brīži, kad viņi nav patversmē. Tas nozīmē, ka viņi kādu brīdi ir savā ikdienas dzīvē. Un tad ir tādi gadījuma raksturi. Tā mūsu izvēle ir strādāt ar pirmo un otro grupu, respektīvi, lai cilvēki pēc iespējas mazāk tur nokļūtu, un tiem, kas tur ir nokļuvuši, parādīt, ka ir arī ceļš ārpus patversmes. Piemēram, sieviešu patversmē mēs veidojam šo piedāvājumu trijos stāvos. Pirmajā stāvā ir tie, kas ir nokļuvuši, otrajā ir tie, kas grib no tā tikt ārā, un viņi ir gatavi ar to strādāt, un trešajā stāvā tie, kas principā jau ir atraduši darbu, bet viņi vēl nav gatavi spert nākamo soli, piemēram, atrast sev dzīvokli. Tādā veidā, ejot pa šiem stāviem, mēs varam atgriezt cilvēkus atpakaļ sabiedrībā. Tāds risinājums kā Somijā, protams, būtu ideālais, kur visiem, kas ir nonākuši uz ielas, tiek piedāvāts dzīvoklis, bet nu mēs diemžēl esam Eiropas nebagātāko valstu galā.
- Vēl esot Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs, 2019. gadā minējāt, ka “valsts aizsardzība ir arī sabiedrības noturība pret ļaunprātīgu informāciju”, norādot Krimu kā neveiksmīgu piemēru. Kā, jūsuprāt, veicināt krievvalodīgo iedzīvotāju integrāciju? Īpaši šodien Ukrainas kara laikā.
- Manuprāt, mums vispār ir jāvienojas par jaunu integrācijas funkciju. Līdz šim mums šķita, ka mums ir jāintegrē tos, kas to negrib. Manuprāt, Ukrainas karš parādīja to, ka integrācija primāri ir izvēle, nevis valsts vai pašvaldības radīta programma. Respektīvi, ja tu vēlies integrēties, tu to dari pat tad, ja tev nekāda atbalsta tam nav, un ja tu nevēlies, tad tu to nedarīsi pat tad, ja tev šis atbalsts ir pieejams. Mēs izvēlamies strādāt ar tiem, kas vēlas integrēties, tāda ir mūsu politika. Piemēram, mēs atvēlējam, ja nemaldos, 130 tūkstošus eiro tikai valodas apmācībai. Tikko mums bija konkurss par 98 tūkstošus eiro, kas ir viena daļa no šīs summas, un četru stundu laikā šie kursi aizgāja, kas parāda to, ka vēlme iemācīties valodu un integrēties patiesībā ir gana liela, un mums ir jāstrādā ar šo grupu. Mēs dosim vēl papildus līdzekļus, un, piemēram, tikāmies arī ar kultūras ministru, kura padotībā ir Sabiedrības integrācijas fonds, kas arī nodarbojas ar apmācību, lai vienotos par kopīgu programmu, jo skaidrs, ka būtu jocīgi, ja pilsēta to darītu atsevišķi un valsts atsevišķi. Tam būtu jābūt gan valsts, gan pašvaldības kopējam mērķim.
Otrs ceļš ir šie pēdējā laikā pieņemtie lēmumi. Ja mēs 30 gadus neesam bijuši spējīgi ieviest mācības latviešu valodā, un te pēkšņi tagad ir likums, kas pasaka, ka ar 2023. gada 1. septembri tas ir jādara, un pašvaldības ņemiet un ieviesiet to tagad. Tas būs kārtīgs izaicinājums. Visticamāk, būs kaut kādi skolotāji vai bērnudārza audzinātājas, kas varētu izvēlēties iet pensijā, jo daudzi no viņiem ir pensijas vecuma. Kā šos jautājumus risināt un kā, protams, arī panākt to, lai bērni, kas tagad vai nu no krievu plūsmas skolām nonāks latviešu skolās, vai kā savādāk, justos pieņemti.
- Šodien aktuāls jautājums ir arī par Dzīvesbiedru likumu. Lai arī praida gājiens Rīgā noritēja jau 17. gadu, tomēr neiztika bez saskaršanās ar pasākumu dalībnieku aizskaršanu. Kāpēc, jūsuprāt, vēl joprojām ir sabiedrības daļa, kas ir tik ļoti pret? Kā to varētu mainīt?
- Man tas pašam personīgi ir grūti saprotams, jo man tas šķiet vienkārši likumsakarīgi, ka tam būtu tā jābūt. Skaidrs, ka šis jautājums ir ļoti politizēts. Es teiktu, ka lielā mērā viņš ir demonizēts, ne tikai politizēts. Piemēram, mēs dzirdam no jebkura konservatīvā politiķa vai kāda, kurš ir pret šo ideju, ka, ja mēs atdosim mazo pirkstiņu arī viendzimuma pāriem, tad viņi paņems visu roku, un sabiedrība
kaimiņos, piemēram, Baltkrievijā. Kas ir tās īpašības, kas definē līderi šodien?
- Primāri tā ir drosme. Šodien līderība lielā mērā ir drosmīgo politiķu laiks, kuri nebaidās pieņemt lēmumus un, protams, [Ukrainas prezidents] Volodimirs Zelenskis ir šīs jaunās līderības līnijas iesācējs. Viņš ir neparasts ar to, ka viņš praktiski ir sācis tādu kā jaunu diplomātijas virzienu pasaulē. Līdz šim diplomātija balstījās uz tādām ļoti, neteiksim, ka formālām, bet uz ļoti diplomātiskām attiecībām, kamēr Zelenskis šo ceļu neizvēlas. Viņš runā pa tiešo, un viņš nebaidās saukt lietas īstajos vārdos. Tas ir kaut kas tāds, kas lielā mērā raksturo līderi, jo būt drosmīgam mūsdienās nav vienkārši. Kaut vai tā pati pieminekļa [Uzvaras parkā] demontāža. Mēs jau par to daudz nerunājām, un joprojām ir daudz tādas lietas, par kurām mēs publiski nevaram runāt, bet ticiet man - man ir bijušas vairākas negulētas naktis, kurās ir jādomā, vai tas, ko tu dari, ir pareizi un dos rezultātu.
sabruks. Lai gan tas, ko mēs redzam, ka gandrīz visas Eiropas valstis to ir izdarījušas, un nekāda sabiedrība nav sabrukusi. Skaidrs, ka šis ir labs veids, kā veidot politiku, un to labprāt izmanto politiķi. Politiķi par šo jautājumu ir noveduši līdz tādai pakāpei, ka sabiedrība pat īsti nesaprot, kas mums ar šo tagad ir jādara, tāpēc labāk, ja jau tur ir nezināms, tad mēs drīzāk pastāvam malā. Es katrā ziņā esmu stingrs piekritējs, lai šis Dzīvesbiedru likums tiktu mainīts, cik nu pašvaldībai, protams, šeit vispār ir spēka un iespējas to kaut kādā veidā ietekmēt. Es aicināju arī visus parakstīties uz šo te jauno iniciatīvu.
- Esat minējis, ka šis ir līderības laikmets. Pērn arī tikāt izvirzīts Gada Eiropas cilvēka Latvijā titulam, to pamatojot ar to, ka sniedzat piemēru citām pilsētām, jūtat sabiedrības noskaņu, kā arī aktīvi rādāt, ka nedrīkst pievērt acis uz nežēlībām
- Vai tad, kad atbildat sociālajos tīklos, atbildat kā Mārtiņš Staķis vai kā Rīgas mērs?
- (smejas) Es teikšu godīgi, kā kurā tīklā. Facebook atbild tikai Rīgas mērs, es personīgi tur ļoti maz. Jūs noteikti reti kad redzēsiet, ka es tur kaut ko komentēju. Twitter tā ir viena un tā pati persona, un Instagram arī.
- Vai un kā kļūšana par Rīgas domes mēru ir mainījusi jūsu personību?
- Tā noteikti ir mainījusi personību. Man nav bijušas daudz iespēju pajautāt saviem draugiem, kā es esmu mainījies, jo es viņus vienkārši nesatieku. Es domāju, ka noteikti cilvēks kļūst ciniskāks, tāpēc, ka visu laiku kāds pret tevi ir kritisks. Piemēram, līdz kamēr es nebiju ienācis politikā, es nezināju, ko nozīmē vārds “pretinieks” vai “ienaidnieks”. Manā dzīvē nekas tāds neeksistēja, un pēkšņi tev ir opozīcija, kura kritizē katru tavu soli, kuri iesaista savus sekotājus darīt to pašu. Nav tādas dienas, kad, ejot pa ielu, tu nejustu to. Kad kāds cilvēks pienāk tev klāt un pasaka kaut ko labu vai
“Šis ir darbs, kurš ir 24 stundas.”
biežāk sliktu, nerunājot vispār par sociālajiem tīkliem, kur tu visu laiku esi, un, lai to izturētu, tev, protams, ir jābūt biezai ādai. Es domāju, ka bieza āda ne vienmēr ir labi, jo tu, iespējams, caur to biezo ādu neizlaid kādreiz kaut ko tādu, kas ir svarīgs, tāpēc šis ir tāds ļoti īpašs darbs.
- Vai sanāk aizvērt durvis darbadienas beigās un “atslēgties” no darba?
- Nē, un neticu, ka tas ir iespējams. Ja kāds saka, ka viņš to spēj, tad vai nu viņš ir tiešām unikāls, vai arī viņš mazlietiņ uz šo jautājumu piemelo. Man grūtākie bija pirmie četri mēneši šajā darbā, tāpēc, ka tas informācijas daudzums, kas nāk iekšā… Dienā ik pa pusstundai. Jūs iziesiet ārā no kabineta, man nāks nākamais iekšā jau ar citu problēmu, un apstrādāt šo informāciju, mēģināt atrast, par ko ir stāsts, un arī piedāvāt risinājumus, vienoties un vadīt šo procesu tālāk.. Manuprāt, tu pēc tam nevari vienkārši aiziet mājās, aiztaisīt septiņos durvis ciet, un darbs ir beidzies. Pēc stundas sākas “Panorāma”, kur tev ir, iespējams, atkal pilnīgi jauna informācija, un tev ir jāsāk domāt, kā tu šo jautājumu risināsi.
- Jums ir divi dēli. Kas ir tās vērtības, kas, jūsuprāt, ir svarīgas, ko viņiem paņemt pieaugušo dzīvē?
- Es ticu drosmei, jo es arī pats darbojos kā brīvprātīgais skolās MOT programmā, kur tiek runāts par trīs
drosmēm. Drosme dzīvot pašam savu dzīvi. Nevis sekot sliktajiem, bet sekot labajiem piemēriem. Drosme rūpēties par citiem - tā ir patiesībā drosme iestāties par mazāko un vājāk aizsargāto, un drosme, protams, arī pateikt “nē”, lai kaut kam lielākam nākotnē tu varētu pateikt “jā”. Šīs trīs drosmes, manuprāt, ir tās, kuras, ja praktizē un to iemācās, tad diezgan droši var būt veiksmīgs cilvēks dzīvē. Šobrīd daudzās skolās Latvijā mūsu 160 brīvprātīgie MOT treneri, kas strādā tieši ar 7., 8. un 9. klasi, par šīm trim lietām runā un aicina jauniešus aizdomāties, un caur dažādiem treniņiem parāda, kāpēc tas ir svarīgi. Es gribu, lai manos dēlos arī būtu šīs trīs drosmes.
- Šogad Mežaparka Lielajā estrādē kori atkal apvienosies Dziesmu svētkos. Kas priekš Jums ir Dziesmu svētki?
- Kaut kas ārkārtīgi īpašs, kaut kas tāds, ko man ir vārdos grūti aprakstīt un grūti runāt par to bez asarām acīs. Mani vecāki iepazinās, spēlējot pūtēju orķestrī. Es jau piecos gados sāku dziedāt Emīla Dārziņa zēnu korī. Man koris un mūzika ir visa mana dzīve. Manas māsas un brāļi dzied koros, pat ir koru diriģenti. Es no šīs tēmas pat nekādā veidā nevaru atsvešināties. Reizi piecos gados es varu atjaunot attiecības ar savu nāciju, ar savu valsti, un man tas ir ļoti svarīgi. #SP
“Nav man emocionālāka mirkļa dzīvē kā būt Dziesmu svētku estrādē un dziedāt.”
Mūžseni tautu konflikti apstrīdētas zemēs. Padomju laika rētas un genocīda atblāzmas. Kari, lauzti pamieri un civiliedzīvotāju mokas. Situācijas raksturojums vedina domāt par Ukrainas austrumiem, Doneckas un Luhanskas apgabaliem. Taču šis raksts ir par notikumiem 1500 kilometru attālumā dienvidu virzienā, un tā galvenās varones ir Armēnija, Azerbaidžāna un Arcahas Republika.
Autore: Agate Marija Smuidre
Foto: Tofik Babayev/ AFP/ Scanpix, Marut Vanjan/ OC Media, Davit Gharhramanya/ Getty Images/ TIME
Arcahas Republika?
Arcahas Republika ir Rīgas novada izmēra teritorija Kalnu Karabahā. PSRS sastāvā tas bija autonoms apgabals Azerbaidžānas Padomju Sociālistiskajā Republikā, izveidots jau 1923. gadā ar galvaspilsētu Stepanakertu (azerbaidžāņu valodāHankendi). Apvienojoties ar citām armēņu apdzīvotām teritorijām, tas pasludināja neatkarību 1991. gada 2. septembrī. Kopš tā laika Arcaha ir de facto valsts, lai gan nav starptautiski atzīta - to atzinušas tikai starptautiski neatzītās Abhāzija, Dienvidosetija un Piedņestra. ANO dalībvalstis to atzīst par Azerbaidžānas daļu. Pieejamie demogrāfiskie dati no 2015. gada gan norāda, ka 99.7% populācijas ir armēņi. Arī vēsturiski šis reģions ir piederējis kristīgām armēņu karalistēm. Taču šodien vienīgais, kas savieno 120 tūkstošus Arcahas armēņus un viņu tautiešus Armēnijā, kā arī visus dzīvei nepieciešamos resursus, ir viens ceļš – Lačinas koridors. To jau vairākas nedēļas ir nobloķējuši azerbaidžāņi, kā ziņo žurnāls “TIME”.
Jaunākā eskalācija
Par Kalnu Karabaha reģionu pēdējo reizi dzirdējām 2020. gadā. Tā gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki atguva Pirmajā Kalnu Karabaha karā (1992-1994) zaudētās teritorijas, kad Arcahas Republika ar Armēnijas palīdzību izcīnīja savu neatkarību. Līdz pat 2022. gada decembrim reģionā figurēja armēņu, azerbaidžāņu un krievu - vidutāju - miera uzturētāji, bet militāras sadursmes turpinājās. Kā vēsta BBC Krievijas dienests, 2022. gada 12. decembrī azerbaidžāņu dabas aktīvisti uzsāka protestu pret nelegālu izrakteņu ekstrakciju, nobloķējot Šušas-Lačinas ceļu, kas kopš 2020. gada kalpo par kritiski svarīgu saiti starp Arcahu un Armēniju.
Blokādes īstenotāju iegansti gan ir apšaubāmi. Tie nes līdzi ievērojamu daudzumu Azerbaidžānas karogu, vairums sieviešu valkā kažokus, un pūli atbalsta Azerbai-
džānas Ārkārtas situāciju ministrijas darbinieki. Organizācija “Reportieri bez robežām” ierindojusi Azerbaidžānu 154. vietā no 180 globālajā preses brīvības indeksā, atzīmējot, ka prezidents Ilhams Alijevs ir iznīdējis plurālismu un apklusina visus kritiķus, tāpēc apšaubāms, ka blokāde netiek apturēta brīvas izpausmes aizstāvēšanas dēļ.
Lai nu kā, Azerbaidžānas Ārlietu ministrija nākamajā dienā publicēja preses relīzi, kurā apgalvoja, ka ceļu ir nobloķējis Krievijas Federācijas miera uzturēšanas kontingents, valsts ir gatava nodrošināt visas arcahiešu vajadzības un apsūdz Armēniju par miera līguma neievērošanu un nepatiesu ziņu izplatīšanu. Turpretim Armēnijas Ārlietu ministrija tajā pašā dienā paziņoja, ka blokāde ir Azerbaidžānas izplānota, genocīdu raisoša provokācija, kas novedīs pie humanitāras krīzes, un nepārprotami pārkāpj 2020. gada 9. novembra miera līguma 6. punktu, kurā Azerbaidžāna garantē drošu cilvēku un resursu pārvietošanos pa Lačinas koridoru. Līdzīgu vēstījumu todien pauda arī ASV Kongresa Armēnijas lietu komiteja.
Armēnijas ārlietu ministrs nosaucis bada risku Kalnu Karabaha reģionā par “taustāmu”.
Sprostā
Tikmēr apstākļi Arcahas iekšienē strauji pasliktinājās. Līdz ar pārtikas un medicīnas preču pievedumiem tika pārtaukta arī dabasgāzes padeve, atstājot iedzīvotājus bez apkures piecas dienas, taču elektrības zudumi periodiski turpinājās. Otrajā blokādes dienā Arcahas prezidents Arajiks Harutjunjans izsludināja kara stāvokli, ierobežojot cilvēku kustības un pulcēšanās brīvību, kā arī pirmās nepieciešamības
preču izplatību. Skolu, bērnudārzu, biznesu un slimnīcu darbība tika smagi traucēta vai pārtraukta, liedzot pacientiem saņemt dzīvību glābjošas operācijas.
“Ja tas šādi turpināsies, mēs ilgi neizturēsim,” intervijā ar neatkarīgo Kaukāza mediju “OC Media” atzīst Kārena Melkumjana, direktore vienīgajai bērnu slimnīcai Kalnu Karabahā. Viņa apraksta taupības režīmu slimnīcā - elektriski apsildītas tiek tikai palātas, zāles pielieto skopi, gaidot bērnus, kuriem tās vairāk nepieciešamas, lai gan vienīgā ātrās palīdzības mašīna palikusi blokādes otrā pusē. Arī neapmierinātie ceļojošie tirgotāji, kuri, iekārtojušies uz ceļa malas, gaida satiksmes atjaunošanu.
Tikmēr vietējās tirgotājas kā Ella Gambarjana un Almira Kačatrjana pauž apņēmību: “Viņi slēdza ceļu, noslēdza gāzi — lai atslēdz arī elektrību, tas nekas, izdzīvošu. Es šo vietu nepametīšu. Dzīvosim sveču gaismā, sasildīsimies gultā. Mēs izturēsim, mēs esam radoši cilvēki!” Viņas atminas, ka kara laikā izturējušas vēl smagākus apstākļus, tāpēc netaisās padoties tagad.
Tiek ziņots par interneta savienojuma iztrūkumiem, kas padara komunikāciju ar ārpasauli grūtāku. Tā ir ļoti nozīmīga ģimenēm, kuru locekļi palikuši otrā blokādes pusē, piemēram, 19 meiteņu kora dalībniecēm, kuras bija izceļojušas uz Armēniju, lai apmeklētu Junioru Eirovīziju (pēc 37 dienām tās ir atgriezušās mājās - piez.). 9. janvārī Arcahas valdība izlēma ieviest kuponu sistēmu 400 veikalos tālākai pārtikas saglabāšanai, kā arī ziņoja par jauniem gāzes padeves pārtraukumiem.
Līdz ar apstākļu pasliktināšanos arvien vairāk cilvēku sākuši sekot dažādiem sociālo tīklu kanāliem, kuros katru dienu tiek publicētas ziņas par blokādi.
Pasaules acīs
Starptautiskā reakcija uz blokādi ir bijusi piezemēta gan mediju, gan diplomātu vidū. Eiropas Ārējās darbības dienests jau
otrajā blokādes dienā mudināja Azerbaidžānu atjaunot brīvu kustību pa Lačinas koridoru, bet mēneša laikā netika veikti nekādi konkrēti pasākumi situācijas risināšanai. Līdzīgi rīkojusies arī Lielbritānija un ASV, kur daži Kongresa dalībnieki pieprasījuši pārtraukt ieroču piegādi un sankcionēt Azerbaidžānu. Eiropas Parlamenta deputāte Natālija Luiso ir kritiski izteikusies par Eiropas Savienības attieksmi pret blokādi, uzsverot eiropiešu kā Azerbaidžānas gāzes pircēju morālo pienākumu aizstāvēt universālas vērtības, kā arī Krievijas lomu reģionā nevis kā miera viesējam, bet gan traucēklim. Armēnijas premjerministrs izteicis vēlmi turpmāk sadarboties ar Krievijas Federāciju miera jautājumos, neskatoties uz šībrīža bezdarbību.
Toties sadarbība ar Eiropas Savienību vainagojās panākumiem 2023. gada 23. janvārī, kad pēc Armēnijas lūguma ES Padome nodibināja civilo misiju ar mērķi stabilizēt Armēnijas robežas reģionu un normalizēt tās attiecības ar Azerbaidžānu. Tā ietver patruļu klātbūtni un mediācijas centienus mediēt divu gadu garumā. Šī gada 18. janvārī, 38. blokādes dienā, Davosā tikās Latvijas prezidents Egils
Levits un Azerbaidžānas prezidents
Ilhams Alijevs. Latvijas Valsts prezidenta oficiālajā mājaslapā norādīts, ka valstsvīru sarunas galvenie temati bija drošības
jautājumi Eiropas un ANO kontekstā. Prezidenti atzinīgi novērtējuši abu valstu savstarpējās attiecības, un Levits esot interesējies par stabilitāti Dienvidkaukāzā. Prezidenta kancelejā norādīja, ka saruna bija par drošību vispārīgi reģiona līmenī. Savukārt Latvijas Ārlietu ministrija, sniedzot komentāru žurnālam “Avantūra”, izteikusi atbalstu ES centieniem veicināt dialogu starp Kaukāza kaimiņvalstīm, kā arī cerību uz attiecību normalizēšanos un Lačinas koridora atvēršanu.
Bailes un apņēmība Daudz nopietnāk Arcahas blokādi uztver ar Amēniju vai kristiešiem saistītas cilvēktiesību organizācijas, kā arī ANO organizācija “Genocide Watch”. Jau kopš 2020. gada kara tā apsūdz Azerbaidžānu armēņu kultūras un vēstures iznīcināšanā un tautas demonizēšanā. Ar to asociē pēdējās trīs genocīda stadijas – vajāšanu, iznīcināšanu un noliegumu.
Tikmēr Armēnijas ārlietu ministrs nosaucis bada risku Kalnu Karabaha reģionā par “taustāmu”, kamēr premjerministrs apgalvo, ka kaimiņvalsts gatavo militāru provokāciju. Skaļa balss, kas brīdina par iespējamo genocīdu Arcahā ir Karnigs Kerkonians, internacionāli atpazīts ASV jurists. Viņa raksts publicēts izdevumā
“Chicago Tribune” un sasniedzis daudzus platformā Instagram. Armēņi ASV, Francijā un citviet uzsāka dažādus protestus, sākot ar Arcahas galvaspilsētu Stepanakertu, kur tūkstošiem blokādē nonākušo izteica apņēmību izturēt apstākļus un cīnīties, nevis integrēties Azerbaidžānā.
Ko saka azerbaidžāņi?
Azerbaidžānas medijos ziņas par Arcahas blokādi ir retums. Valsts ziņu aģentūras mājaslapas sadaļā “Reģioni” par to nav ziņu, toties katru dienu tiek publicētas bildes ar kādu ciemu, kuru armēņi Pirmā Kalnu Karabaha karā esot iznīcinājuši. Sarunās par blokādi Armēnija tiek atspoguļota kā negribīga, naidīga un neuzticama. Attiecībā pret “Genocide Watch” ziņojumu Azerbaidžānas Cilvēktiesību komisāre izteikusi neizpratni par to, kāpēc viņu konflikts ar Armēniju norādīts kā “nenoslēgts”, un nav uzsvērti Armēnijas veiktie cilvēktiesību pārkāpumi iepriekš pieminētajā karā. Ārlietu ministrijas 3. janvāra preses relīzē šķietami tiek apgalvots, ka Arcahas armēņi paši veido blokādi, lai turpinātu nelegālas aktivitātes. Kopumā mediji apsūdz Armēniju Lačinas koridora militārā izmantošanā, kā arī Arcahas iedzīvotājus nelegālā zelta rakšanā.
Rakstu autori: Zelma Līva Purviņa, Odeta Ozoliņa Foto: Latvijas Nacionālais teātris, publicitātes attēli
Smaga, asprātīga, sirdi plosoša, pārsteigumiem bagāta, spēcīga - vien pāris vārdi, ar kuriem var raksturot šo izrādi. Lugas autore ir angļu rakstniece Lūsija Krikvuda, kura “Debesjums” sarakstīja vien 2020. gadā. Lai gan “Debesjums” tapis vien nesen, pašas lugas darbības norisinās 1759. gadā. Šim gadam ir piešķirts pat īpašs nosaukums “Annus Mirabilis”, ko varētu tulkot kā “brīnišķīgais gads”. Tas īpašs kļuvis, pateicoties Anglijas karaspēkam, ņemot virsroku pār frančiem. Tas ir kā sākums britu attīstībai.
Bet kāds gan tam sakars ar pašu izrādi? Lai gan šis gads tiek saukts par brīnišķīgu gadu, tas ne visiem bija tik rožains. Līdz ar industriālās sfēras attīstību auga arī necilvēcīgums. Par to arī ir stāsts šajā izrādē - 12 sievietes lemj par Sallijas Popijas (Elizabete Skrastiņa) likteni - tikt pakārtai vai tomēr nē.
Stāsts ne gluži ir par pašu spriedumu pakārt, tas jau ir nolemts, bet sievietēm ir jāsanāk kopā, lai spriestu par Sallijas esamību bērna gaidās. Ja Sallija ir bērna gaidībās - viņu pakārt nedrīkst, ja nav, tad karātavas ir tikpat drošas kā viņas nodarījums. Tas visām 12 sievietēm ir jālemj kopīgi un jāatrod veids, kā pierādīt vienu vai otru, lai gan Sallija potenciāli ir vien pirmajos grūtniecības mēnešos.
Nav noslēpums, ka sieviešu tiesības šajā laika posmā nepastāvēja. Viņas gādā par ģimeni, tās nastām un arī dara smagu darbu ārpus tās. Ikdienas dzīvē teikšana ir vīriešiem, bet, atrodoties tiesas namā, sievietēm uz brīdi ir dota vara. Vara lemt par citas sievietes likteni un neapreibt no tās.
Kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka ir uzbūrusi perfektu 18. gadsimta sieviešu attēlojumu, kā arī jau atkal Latvijas Nacionālais teātris ir paveicis lielisku darbu scenogrāfijas izveidē. Dēļu grīdas platforma, kura nemitīgi rotē, parāda sarunas un monologus no dažādiem rakursiem, pievēršot īpašu uzmanību runātājai un viņas skatupunktam. Monologus scenogrāfija padara īpaši dramatiskus. Aktrisēm kustoties uz apli, paralēli platformas rotācijai, viņām izklāstot kādas detaļas par viņu dzīvi vai pat atklājot dvēseles dziļākos noslēpumus, šķietami nekas cits vairs neeksistē. Brīžos, kad aktrises sastings kā statujas, rodas pat mazliet bērnišķīga sajūta - kā atverot mūzikas kastīti, kur uz vienas kājas griežas sastingusi balerīna. Efekts ir gluži līdzīgs. 13 aktrises griežas kā lelles skatītāju aplūkošanai. Ja nezinātu, ka uz skatuves atrodas īsti cilvēki, tik tiešām varētu šķist, ka uz platformas rotē autentiskos tērpos ģērbti manekeni. Lugā tiek cilātas dažādas tēmas. Sākot ar sieviešu lomu ģimenē, beidzot ar tīru vēlmi pēc īstas mīlestības un, ko tās dēļ mēs vien neesam gatavi darīt. Pa vidu visam ar humoru iepīts uzskats, ka sievietes rīcības ietekmē viņas olnīcas. Luga tiešā veidā velk paralēles ar mūsdienās joprojām aktuālajām tēmām - sieviešu tiesībām, varas spēlēm un seksismu. Abi izrādes cēlieni piedāvā skatītājiem dažādas emociju gammas. Pirmā lugas daļa ir ar krietnu humora devu apveltīta, kur pasmieties var ikviens. Šķietami vēl nenozīmīgas runas par komētu, kurai vajadzētu drīz nokrist no debesjuma, kā arī Sallijas pagātnes iztirzāšana.. Atgriežoties sarkanajos samta krēslos pēc pauzes, skatītājs ieslīgst gan Sallijas, gan citu sieviešu grūtās dzīves ciešanās. Turpat gūst arī atbildes uz jautājumiem, kurus pat neiedomājās vēl uzdot, un stāsts kā puzle ir beidzot salikts kopā. Piepeši negaidīts lēciens nākotnē uz tālo 2061.gadu. Sievietes loma izskatās citādāk, bet pēc pašas būtības - tā pati. Izrādei beidzoties, dodies mājas, skaties uz debesjumu, varbūt pat ceri uz komētu, un domā, kas ir laiks. Kā tas mainās vai tomēr nemainās nemaz? #ZLP
Esot šķietami nebeidzamajā ziemā, kura pat varbūt vairāk līdzinās nebeidzamam pavasarim, vēlme pabūt kādā siltākā pasaules stūrītī visdrīzāk nepamet nevienu no mums. Kādam ceļošana asociējas ar laiskošanos saulītē, kādam - ar svešzemju ēdienu baudīšanu, bet vēl kādam ar vietējās kultūras un tradīciju uzņemšanu. Mākslas muzejs “Rīgas Birža” atļauj ceļot prātam un ķermenim, esot vien tepat Latvijā. Šeit, protams, gan nav iespējams nobaudīt svešzemju ēdienus un laiskoties saulītē, bet noteikti iespējams piepildīt sirdi un prātu ar svešzemju kultūras devu.
Janvāra vidū atklāta jauna izstāde “Indija - tradīciju zeme”, kur ir iespēja ielūkoties dažādos Indijas kultūras aspektos. Pati izstāde atrodas muzeja Lielajā zālē, un ik uz soļa ir redzami dažādi eksponāti, izvietoti uz podestiem, piestiprināti pie sienas vai uzģērbti uz kāda manekena. Dažādi trauki, apgleznoti audumi, paklāji, koka un metāla figūriņas ar Indijas kultūrā pielūgtiem dieviem, tradicionālie tērpi un aksesuāri, pat kurpes, kuras uzreiz pamanāmas, ieejot Lielajā zālē. To, cik daudz un dažādas lietas ir iespējams apskatīt šajā izstādē, nav pat iespējams uzskaitīt! Teju pie katra darba ir arī skaidrojums par lietas vērtību Indijā - kur tiek pielietoti šie trauki, kā tiek izgatavoti audumi vai kāda veida pielūgsmes objekts tas ir un kāpēc. Ar šo izstādi sasaistīti arī daudz citi pasākumi muzejā, kā, piemēram, Indijas garšvielu darbnīcas, kuras uz tuvākajiem datumiem jau ir izpārdotas, rotu kalšanas darbnīcas, kā arī dažādas lekcijas par Indijas tekstila tehnikām, mūziku un daudz ko citu.
Ja tik un tā prāts vēl alkst pēc ceļošanas, pēc jaunās izstādes apskatīšanas, to var mēģināt savaldīt ar kādu no citiem muzeja stāviem. Ceturtajā muzeja stāvā atrodas Eiropas mākslas gale-
rija, kurā var aplūkot gan glezniecību, gan tēlniecību un pat porcelānu no 16. līdz 20. gadsimtam. Turpat arī maza telpa, kura piepildīta ar Baltijas, Krievijas un Vācijas sudrablietām no 17. līdz 20. gadsimtam. Turpretim trešais stāvs jau atkal ved apmeklētājus uz tālākām zemēm. Caur visu stāvu izvietotas vairākas apskates vērtas ekspozīcijas. Rīgas Birža dod iespēju aplūkot Āzijas mākslas galeriju, kurā atrodas dažādi objekti no 17. līdz 20.gadsimta Āzijas. Lielākais brīnums, ko noteikti vērts apskatīt, ir Senās Ēģiptes kabinets. Šajā kabinetā nav daudz objektu, bet galvenā daļa ir krāšņs koka sarkofāgs ar mūmiju. Tāpat iespējams apskatīt Senās Grieķijas un Romas antīkās mākslas kabinetu, kurā ir izvietoti apgleznoti keramikas un tēlniecības darbi.
Šī ir daudz mierīgāka alternatīva Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, kur cilvēki mēdz būt juku jukām. Šeit valda miers. Tāpat ir jāatzīmē, ka “Rīgas Biržas” iekšējā arhitektūra ir elpu aizraujoša. Dodoties caur stāviem, vien skatoties uz griestiem, ir vēlme pavadīt tur vairākas stundas. #ZLP
Tehno mūzika un savas seksualitātes meklējumi košu gaismu ietērptās nakts izklaidēs – režisora Matīsa Kažas “Neona pavasari” var raksturot kā jaunības laika iemiesojumu filmas formātā. Vizuāli nevainojamā filma vēsta par studenti Laini, kas, sastopoties ar saspringtiem notikumiem ģimenē, tiek iepazīstināta ar tā saukto “reivu” kultūru – savdabīgu naktsdzīves izpausmi, kas sevī ietver elektronisko mūziku, bezrūpību un nereti arī narkotisko vielu lietošanu. Patvēruma meklēšana no savas vienmuļās ikdienas dzīves Laini aizved ne tikai uz tumšiem pagrīdes pasākumiem, bet arī pietuvina jaunam draugu lokam, kura vidū sastopama noslēpumainā Gunda, pret kuru Lainei izveidojas kaislīgas simpātijas.
“Neona pavasaris” viennozīmīgi ir filma, kas patiesi atspoguļo mūsdienu jaunieša dažādās dzīves šķautnes, sevī ietverot reālistiskus personāžus un nesamākslotus dialogus. Skatītājs tiek ierauts satraucošā notikumu virpulī, sekojot galvenās varones Laines aizraujošajiem piedzīvojumiem un nervus kutinošajām konfliktsituācijām. Filma patiesi liek piedzīvot pilnu emociju gammu, nereti attēlojot arī neērtus atgadījumus, kas liek novērsties no ekrāna – garus, pietuvinātus kadrus, kuros atklājas dziļi nepatīkamas, taču jauniešu vidē izplatītas darbības, piemēram, narkotiku pārdozēšana vai izvarošana.
Pateicoties krāsainajām, mirgojošajām gaismām, spilgtajai kosmētikai un savdabīgajam apģērbam, “Neona pavasari” viennozīmīgi ir vērts noskatīties arī skaistu, estētiski pievilcīgu kadru cienītājiem. Kā aizraujošu filmas aspektu var izcelt pierastas, ikdienas ritmā sastopamas telpas, piemēram, Rīgas cirku un restorānu “Lauvas nams”, kas tiek transformētas dūmakainās,
noslēpumainās “reivu” norises vietās.
Nebaidoties atspoguļot mūsdienu paaudzei aktuālas, jūtīgas tēmas, teju jebkurš jaunietis filmā atradīs arī daļiņu sevis, vērojot Laines ģimenisko un akadēmisko problēmu risināšanu, seksuālās identitātes meklējumus, tieksmi pēc brīvības un piederības sajūtas. Filmu “Neona Pavasaris” vari noskatīties straumēšanas platformā “Go3”. #OO
Dace Gribuste
Foto: Privātais arhīvs
Rakstnieka profesija ir īpatnēja –rakstnieks kolekcionē spilgtas un blāvas, bet dzīvas pieredzes, kompensē monotono ikdienu ar savas iztēles augļiem, citreiz noloba stāstiem čaulu līdz pat smieklīgām, bet tik svarīgām detaļām kā rievas galvenā varoņa pierē vai dilles, kas piekaltušas viņa zupas šķīvim. Nav šaubu, ka rakstnieka arods prasa intensīvu un apzinātu piedalīšanos dzīvē. Līdzīgi kā citās ra(u)došajās nozarēs, šeit allaž vietā ir jautājums par to, vai rakstniecība Latvijā ir dārgs vaļasprieks vai tomēr profesionāla karjera? Kāda ir rakstnieka ikdiena un atbalsta iespējas? To centos noskaidrot sarunā ar dzejnieci Ingu Pizāni.
Tu esi autore vairākām dzejas grāmatām, piedalies dažādos dzejas festivālos un pasākumos, raksti interneta emuāru un dalies ar ikdienas piezīmēm sociālajos tīklos. Vai rakstniecība tev ir profesija vai dzīvesstils?
Man šķiet, ka abi – vismaz šobrīd. Sākumā noteikti tas bija vairāk kā hobijs. Parasti tā arī notiek – cilvēki saprot, kas viņiem patīk un aizrauj, un tikai tad, kad sāk nopietnāk ar to nodarboties, domā, kā to virzīt, un vai tiešām gribas tajā ieguldīt tik daudz resursu. Tagad esmu tādā brīdī, kad tas [rakstīšana] noteikti ir profesionāli, jo man šķiet, kad iznāk vismaz viena grāmata, tad jau tu vari sevi saukt par rakstnieku vai dzejnieku. Un tā ir arī profesija, kad tev sāk maksāt par to – teiksim, honorāru par uzstāšanos vai grāmatas izdošanu, publikāciju.
Kā tu vērtē, vai rakstniekam ir lielāks izdegšanas risks, salīdzinot ar citām profesijām? Vai esi ar to saskārusies? Par to, man liekas, runā diezgan maz. Kaut kādā ziņā, šķiet, esmu saskārusies, bet droši vien ne tik izteikti. Tāda pilnīga izdegšana nav bijusi. Kopumā tur noteikti ir riski, jo tu to dari [raksti] intensīvi, bet nevari sevi uzturēt pilnībā. Tāpat ir kaut kāda galvenā nodarbošanās – darbs vai pat vairāki darbi -, kas tev ir jādara, lai varētu rakstīt. Un ir jāsaprot, kurā laikā to darīt. Es esmu savu dzīvi noorganizējusi tā, ka strādāju uz pusslodzi un vēl kaut kādos papildu darbos, tomēr grafiks man ir diezgan elastīgs – es rakstu tad, kad es gribu, vai ir laiks, tā baigi traki nespiežu sevi. Bet tanī pat laikā es jūtu, ka rakstniekam ir vajadzīgs savs ritms – ja neparakstīsi nedēļu, tu jau izkrīti no tā rakstīšanas ritma. Tas ir tāpat kā vingrošana vai sports – tiklīdz tu kaut ko sāc nedarīt, tu sāc zaudēt formu. Ar rakstīšanu ir tieši tas pats. Ja tu gribi būt īsts rakstnieks, tev visu laiku ir jāuztur
sevi formā, un to var izdarīt tikai rakstot. Tā vienmēr ir balansa meklēšana. Kaut kādos brīžos es atļauju sev arī atslābt, jo saprotu, ka tas nav nekas obligāts – es varu rakstīt grāmatu, un es varu to nedarīt. Skatos, cik liels ir tas iekšējais dzinulis. Bet cenšos tik un tā rakstīt, pat ja tā nav literatūra.
Kā izskatās rakstnieka darba diena? Varbūt tu vari ieskicēt savu ikdienas grafiku?
Jā, starp citu, šobrīd esmu Ventspils Rakstnieku mājā (Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja - aut.), un te ir mazliet citādāks darba ritms. Taču arī kaut kādā ziņā līdzīgs – tāpat es daru savu darbu [pamatdarbu], tikai attālināti. Kaut kādu dienas daļu es veltu tam, un visu pārējo laiku veltu rakstīšanai. Šobrīd Rakstnieku mājā motivācija ir mazliet lielāka, jo es zinu, ka atbraucu šeit rakstīt, un es negribu braukt mājās tukšām rokām. Man ir sarakstīti mērķi, ko vēlos uzrakstīt – viens stāsts, pāris prozas stāstiņi, kāds dzejolis, ko esmu iesākusi, bet nepabeigusi. Bet tā reāli – piemēram, es pamostos no rīta, izdaru primārās darba lietas un tad izeju pastaigā, jo tā arī ir daļa no mana radošā darba – es varu padomāt un paģenerēt idejas vai vienkārši pārslēgties no darba uz radošumu. Un pa ceļam varbūt vēl pafotografēt kaut ko, ko es arī daru. Tad es atnāku no pastaigas un parasti piesēžos parakstīt. Reizēm tikai dienasgrāmatu, reizēm pa ceļam ir ienākušas prātā kādas idejas dzejoļiem vai stāstam – tad es varu iesākt to. Vēl es vadu rakstīšanas privātstundas vienai skolniecei, un tas arī man dod radošu stimulu. Būtībā es dodu trīs uzdevumus, un mēs abas rakstām. Tad lasām savus darbus skaļi un komentējam, kritizējam. Nu, tas tāds ikdienas. Bet vēl nāk klāt tas, ka man ir rakstoši draugi, ar kuriem mēs arī apmaināmies ar rakstu
Viss,
ko tu redzi, beigās var attapties dzejoļos.
darbiem. Cits citam sniedzam komentārus un arī tādā veidā mācāmies viens no otra.
Tu minēji, ka šobrīd atrodies Rakstnieku mājā. Vai tu varētu pastāstīt vairāk, kas tā ir par vietu, kāda ir ideja un koncepcija, un kā tas palīdz rakstniekiem? Rakstnieku māja atrodas Ventspilī, un te dzīvo vienlaicīgi septiņi autori, kas var būt gan rakstnieki, gan dzejnieki, gan tulkotāji. Tā ir tāda kā rakstnieku rezidence – katram ir sava istaba un kopīga virtuve. Šeit sanāk dzīvot vai nu divas nedēļas, vai mēnesi, kā nu kurš piesakās. Ideja ir tajā, ka tu aizsūti pieteikumu ar izklāstu par to, ko šeit darīsi, pie kura darba strādāsi, un tad tu brauc un to izdari. Tev ir kāds konkrēts mērķis, pie kā strādāsi, bet nav tā, ka pēc tam pie izejas jāatdod savs rakstu darbs (smejas) vai kādam kaut kas jāpierāda. Tā dzīvošana tomēr ir radošāka, jo satiec arī citus rakstniekus, vari parunāt, kā kuram iet, un arī motivācija virmo gaisā – vismaz es to jūtu. Varbūt daļēji arī tāpēc, ka ir jauns gads sācies, bet es atbraucu diezgan apņēmīgi – jau otrajā dienā pabeidzu vienu stāstu un turpinu darboties. Ideja ir dot telpu rakstīšanai, jo citiem varbūt ikdienā ir ģimene, kāds traks darbs, stress. Bet te tev ir klusa istabiņa – neviena nav, te arī nav pieņemts, ka kāds nāks tavā istabā un kaut ko jautās. Ir tāds kā klusuma režīms pārsvarā - izņemot virtuvi, katrs raksta un netraucē cits citam.
Vai Latvijā ir vēl kādas organizācijas, iespējas vai pasākumi, kas līdzīgi atbalsta rakstniekus?
Ir arī Dubultu Rakstnieku nams, bet, man šķiet, šobrīd tas ir uz pauzes. To organizē [Latvijas] Rakstnieku Savienība, kas atbild par dažādiem rakstniecības un rakstīšanas organizatoriskajiem procesiem un piedāvā arī Literāro Akadēmiju, kur var pieteikties dzejas un prozas meistardarbnīcām katru gadu. Pati arī tādas divas esmu izgājusi. Kas vēl.. Arī es pati vadu koprakstīšanas piektdienās, kad esmu Rīgā, kas ir tāda kā domubiedru grupa un ne tikai – ikviens, kurš vēlas rakstīt, var pievienoties. Tā ideja ir pavisam vienkārša – mēs atnākam un pastāstam viens otram, ko mēs darīsim, un to arī darām. Vienkārši, lai būtu tas atbalsta plecs un motivācija. Jo tā bieži ir, kad tu esi mājās un esi izdomājis kaut ko darīt, bet nevari saņemties, jo slinkums un tā. Bet tad tu tur atnāc un vismaz divas stundas produktīvi paraksti.
Kā tu izlēmi, ka vēlies kļūt par rakstnieci, dzejnieci? Un kā tu līdz tam nokļuvi?
Apmēram vienpadsmit gados, kad sāku rakstīt dienasgrāmatu, es sapratu, ka rakstīšana ir, nu, ne gluži dabisks stāvoklis,
bet tāds, kurā tu vari darīt visu, un neviens neskatās. Tu vari dzīvot savu iekšējo dzīvi un atklāties, kas tajā vecumā droši vien bija ļoti svarīgi, jo man bija grūtāk atklāties sarunās vai tamlīdzīgi. Tas bija tāds pats sākuma punkts, kad es sapratu, ka rakstīšana man patīk. Ar laiku es sāku rakstīt arī dzejoļus, un man tā pat grūti pateikt, kāpēc tieši dzejoļus. Mēs abas ar māsu mēģinājām savos blociņos rakstīt dzejoļus, droši vien tā bija tīņu laika padarīšana. Es domāju, daudzi raksta dzejoļus tajā laikā, arī varbūt kaut kādus mīlestības dzejoļus, kad tu nevari pateikt cilvēkam, bet gribas uzrakstīt. Un tad.. Tad visi apkārt nu jau pārstāja rakstīt, bet es turpināju. Un es sapratu, ka man tas ir iesēdies kaut kā dziļāk, ka tas nav tikai pārejošs posms, ka es vienkārši gribu to darīt. Vidusskolas laikā sāku meklēt, ko tad vispār rakstnieks Latvijā var darīt, lai kaut kā izsistos vai vienkārši pavirzītos. Atradu Literāro Akadēmiju. Tad es vēl dzīvoju Krāslavā. Pieteicos, bet ar pirmo reizi mani neuzņēma – nebija tie darbi tik pietiekoši labi. Bet tad es pārcēlos uz Rīgu, pamēģināju vēlreiz pēc pāris gadiem un mani pieņēma, jo es pa to laiku centos kaut ko uzlabot, turpināt, nepadoties. Nepadoties, man liekas, ir ļoti svarīgs rakstnieka uzdevums, jo atteikumu ir ļoti, ļoti daudz. Arī tagad, piemēram, es vēlos publicēt dzejoļus, bet nav nekādas garantijas, ka mani paņems. Varu iesūtīt vienam izdevumam un tur mani paņem, bet citam – tas nav viņu formāts vai kas. Un tev vienmēr jābūt gatavam. Lai cik tu grāmatu būtu izdevis, esi gatavs atteikumam. Tas varbūt tāds vispārīgs ieteikums nepadoties ar pirmo, otro, trešo reizi. Ja tā ir iekšēja sirdslieta, tad jāturpina.
Tad es iestājos pie Jāņa Rokpeļņa dzejas meistardarbnīcā [Literārā Akadēmijā], izgāju to. Pēc kāda laika arī vēlreiz tiku [uz meistardarbnīcu], jo gāju Jauno [un iesācēju] autoru seminārā, un tur bija piedāvājums – ja izej semināru, tad drīksti vēlreiz iet meistardarbnīcā. Tā es izgāju vēl vienu gadu pie [dzejnieka] Ronalda Brieža. Tad nolēmu, ka ir laiks publicēties un nosūtīju savus dzejoļus Satori. Kaut kādā brīdī man jau tad [Jānis] Rokpelnis sāka jautāt, kad domāšu par grāmatu. Norunājām, ka [Jānis Rokpelnis] būs redaktors un mēģinājām. Tad jau atliek iet pie izdevēja un prasīt, vai kāds grib izdot (smejas), un pēc tam jūs sniedzat projektu [Valsts] kultūrkapitāla fondam. Ja viņi iedod naudu, tad parasti ir zaļā gaisma. Tas ir tāds ceļš uz pirmo grāmatu.
Radošo ideju realizācijā liela nozīme ir finansiālajam atbalstam. Vai vari padalīties, kāda ir tava pieredze, iesniedzot
topošo grāmatu projektus konkursiem Valsts Kultūrkapitāla fondā?
Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu līdz šim ir gājis labi – vismaz izdevniecībai, kas iesniegusi manas grāmatas. Divreiz iesniedza, divreiz dabūja, vienreiz nemaz nesniedzām. Bet ar personīgajiem projektiem, kad esmu sniegusi kā privātpersona, ir gājis visādi – reizēm atbalstu, tas ir, radošo stipendiju kādam projektam esmu saņēmusi, citreiz ne. Apmēram 50/50. Labāk ir gājis ar dzeju, ar prozas projektiem –ne tik labi, bet tas ir likumsakarīgi, jo esmu dzejniece, un mana prozas pieredze nav liela, vēl ir sevi jāpierāda. Par izvērtēšanu es atbildēt nevaru, jo izvērstas atbildes viņi parasti nesniedz, “lielos vilcienos” tikai to, vai finansējums tiek piešķirts vai ne. Pati pieteikšanās nav sarežģīta, taču, protams, jāmāk pamatot, kāpēc kaut ko vēlies radīt vai izdot, un cik aktuāls/nepieciešams tas ir. Konkurence ir milzīga, tāpēc neesmu nekad īpaši pārdzīvojusi par nepiešķirtu naudu. Ir vēl arī citas iespējas, piemēram, AKKA/LAA stipendija un citas, kur arī reizēm kādu ideju vai projektu iesniedzu.
Ļoti vērtīga piezīme par to, ka nedrīkst padoties. Interesanti, ka joprojām paturi to prātā, lai gan tev jau ir tik daudzas publikācijas, un tu esi arī labi pazīstama Latvijas kultūrtelpā.
Jā, joprojām. Arī šobrīd, pēdējos gados, ir bijis tā, ka kaut kur nepieņem manus dzejoļus. Es vienkārši rēķinos ar to, ka ne visiem patīk, ne visiem der šis formāts, un ir kaut kādi žurnāli vai izdevumi, kas iet ar kaut kādu citu stilu, un uz to nevajag apvainoties. Ir jāmierina sevi ar to, ka tas nav vienīgais izdevums Latvijā, tu vari pamēģināt vēl kaut ko. To vienmēr vajag paturēt prātā.
Tu esi studējusi angļu valodas pedagoģiju Latvijas Universitātē un arī Zviedrijā, Erebrū (Örebro University). Cik, tavuprāt, liela nozīme ir akadēmiskajai izglītībai, ja vēlies kļūt par rakstnieku?
Jebkurā gadījumā, es domāju, akadēmiskajai izglītībai ir nozīme – vismaz es to tā izjūtu. Pat, ja es studēju kaut ko citu, kas nav varbūt tieši saistīts ar to, ko vēlāk darīšu. Man šķiet, ka tās lielākās priekšrocības ir, pirmkārt, sevi disciplinēt. Tu sāc kaut ko studēt, kaut ko padziļinātāk saprast un mācīties. Vai varbūt saprast, kas tevi neinteresē. Tev uzreiz ir skaidrība – tā, šis priekšmets mani galīgi neinteresē, šis interesē. Apmēram jau sāc saprast, vai varbūt kāds ir arī pirms tam sapratis, kas tevi interesē nopietnāk un kas interesē paviršāk. Vismaz manā dzīvē bija tā, ka gandrīz viss, ko es tur mācījos, man noderēja. Pedagoģijā bija gan psiholoģija, gan filozofija,
bērnu attīstība, gramatika, fonētika... Kad es braucu, piemēram, uz dzejas festivāliem Lielbritānijā, man ļoti noderēja angļu valoda – tas, ka es varu runāt, rakstīt, varu dažreiz arī pārtulkot, ja kaut ko vajag. Es noteikti atbalstu to, ka jāstudē. Varbūt ne obligāti vienmēr jāskrien uzreiz pēc skolas – nu, ja nav skaidrības, ko studēt –, bet kopumā tas ir vērtīgi. Tas disciplinē.
Atskaitot rakstīšanu, kādām vēl papildu praktiskām vai radošām prasmēm jāpiemīt rakstniekam?
Nezinu, vai tā ir prasme, bet pirmā tāda iezīme – ir jābūt vērotājam. Jāpatīk vērot cilvēkus, sevi uz iekšpusi vai gandrīz jebko. Ir jābūt interesanti vērot pasauli. Es, piemēram, esmu arī diezgan sabiedrisks rakstnieks – veidoju daudzas domubiedru grupas, kur cits no cita var mācīties. Bet tas nav tāds obligāts priekšnosacījums, lai rakstītu. Un tad noteikti daudz, daudz lasīt, jo rakstniekam ir divi uzdevumi –lasīt un rakstīt. Ir jābūt labām attiecībām ar valodu. Protams, jābūt arī ziņkārīgam, ieinteresētam, ar vēlmi visu laiku pilnveidoties. Man vismaz tā ir, ka es atrodu jaunus vārdus vai izteicienus, un mani tas fascinē. Vai arī eju tagad pa Ventspili un klausos, kā šeit runā un kāda izloksne te ir, un domāju, kaut ko pierakstu, kas var noderēt. Bet vispār, tas atkarīgs no tā, kas tu esi par rakstnieku. Dzejniekam droši vien vairāk tā jūtu pasaule aktuāla. Jāiemīlas regulāri. (smejas) Es teiktu, svarīga ir vērošana, ieinteresība, valoda un interese par valodu, regulāra lasīšana un regulāra rakstīšana kā treniņi. Nedomāt, ka es jau izdevu grāmatu un tagad varu atslābt vai gaidīt, kad atnāks nākamais dzejolis. Ļoti bieži dzejoļi atnāk tieši rakstot, procesā.
Vai tam rakstnieka dzīves ritējumam ir jābūt dinamiskam, ar piedzīvojumu garšu, vai arī motīvu stāstam var atrast turpat, savā komforta zonā?
Es domāju, ka gan, gan. Stāstu var atrast savās attiecībās, ģimenē. Kaut vai, ja tu jūti kaut ko pret citu cilvēku, tas jau ir motīvs. Jums pat var nebūt attiecību, bet tev jau ir, par ko rakstīt. Bet es domāju, ka ceļošana, staigāšana, klausīšanās – tas jebkurā gadījumā bagātinās rakstnieku vai dzejnieku iekšēji. Tev būs vairāk līdzekļu, kā sevi izpaust, vairāk tēlu ienāks dzejoļos. Viss, ko tu redzi, beigās var attapties dzejoļos. Es nedomāju, ka cilvēkam, kurš ceļo vairāk, būs labāki dzejoļi, bet es domāju, ka tas noteikti bagātina iekšēji un dod resursus, tēlus, pieredzes un piedzīvojumus, ko tu noteikti vari izmantot. Varbūt pat, lai rakstītu vairākos žanros. Katrā ziņā, manā dzīvē ir tā, ka gandrīz viss, ko es piedzīvoju
Vispirms uzraksti kaut ko īstu, kas ir tavs, ko tādu, ko tu tiešām gribi pateikt vai ko tu nevari nepateikt, vai neizstāstīt, un tad cilvēki pievilksies.
– vienalga, vai tas ir ceļojums, vai pastaiga, satikšanās, sarunu fragmenti – viss ienāk dzejoļos. Kvanitāte nav svarīga, bet vispār fakts, ka kaut kas ir interesants dzīvē - tas noteikti ir palīdzējis.
Vai Latvijā rakstnieki var iztikt tikai ar savu radošo darbību, vai arī ir jāmeklē papildu virzieni, kur pielietot rakstiskās prasmes, teiksim, mārketingā, žurnālistikā, komunikācijā?
Es domāju, ka ļoti grūti ir iztikt tikai no rakstniecības. Nu, varbūt tikai tad, ja raksta pa vienam romānam gadā un, ja tāds riktīgs, riktīgs rakstnieks. Bet tādu, šķiet, Latvijā maz. Un arī, kad esi riktīgi slavens, bet tad parasti jau ir vairāk gadu. Līdz tam tāpat tev kaut kur ir jāstrādā. Arī es strādāju mārketingā vai arī reizēm kaut ko rediģēju, tās pašas privātstundas pasniedzu. Vismaz man apkārt ir tā, ka lielākā daļa, ja ne visi, kaut kur strādā. Vai arī mācās, piemēram, doktorantūrā, kur tev maksā par pētniecību. Daudzi darbojas arī izglītības nozarē, bet vispār dažādās jomās. Ne vienmēr tas saistīts ar tekstiem. Citiem rakstniekiem pat ne pārāk patīk darbā un rakstniecībā darīt vienu un to pašu, jo tu nogursti, ja visur vajag rakstīt, un tad tu pilnībā sevi izspied kā švammīti.
Tavuprāt, rakstniekam vajadzētu vadīties pēc kaut kādiem mārketinga principiem?
Piemēram, analizēt savu mērķauditoriju un tikai tad rakstīt tai. Vai tomēr rakstniekam vispirms jāizraksta sava doma, un tad jāļauj tai pašai atrast savu lasītāju? Es esmu noteikti par to otro variantu, kad vispirms uzraksti kaut ko īstu, kas ir tavs, ko tādu, ko tu tiešām gribi pateikt vai ko tu nevari nepateikt vai neizstāstīt, un tad cilvēki pievilksies. Protams, ne uzreiz. Lēnām. Es jau arī tādā žanrā rakstu – dzejā –, kur tās auditorijas nav tik lielas, īpaši sākumā vispār bija ļoti maz. Tagad jau varbūt ir vairāk, kad ir trešā grāmata. Un varbūt es arī nerakstu tik ļoti sarežģīti. Ne speciāli, bet tas stils man ir tāds, ka nav tik grūti saprast dzeju. Lai gan varbūt tādam, kurš vispār dzeju nelasa, tāpat ir grūti saprast, vismaz es esmu saņēmusi arī tādus komentārus. Bet, nu, es tā vispārinu. Ja tu dari to savu lietu no sirds, noteikti auditorija tevi atradīs. Tad jau, kad tu to dari, es domāju, tad gan drīksti kaut kādus mārketinga rīkus izmantot. Man tā ir - ja es nebūtu sociālajos tīklos tik aktīva, droši vien atbirtu vismaz kāda puse, ja ne vairāk auditorijas, jo daudzi mani atrod tieši tur vai kaut kādos blakus projektos, kur es esmu, piemēram, [Latvijas Televīzijas] raidījumā “Lielās patiesības’’. Tā kā beigās tā auditorija kaut kā savācas. Bet lielākā daļa, es domāju, tieši sociālajos tīklos, vairāk pat
Instagram. Daudzi paši atzīstas: “Jā, es tev sekoju Instagramā, tāpēc nolēmu izlasīt arī tavu dzejas grāmatu, kaut arī ne reizi mūžā vispār dzeju nelasīju.’’
rakstīts kaut kas personīgs. Bet noteikti, ka ir jaunieši, kurus tas interesē. Par to man nav satraukuma.
Kā Tu domā – vai grāmatas tiešām būs izzūdoša luksusa prece, un ar kādiem izaicinājumiem jaunajiem rakstniekiem nākotnē būs jāsastopas?
Šobrīd neizskatās, ka fiziskai grāmatai draudētu izzušana. Cilvēki, kuri lasa, joprojām pārsvarā izvēlas fiziskas grāmatas. Iespējams, tehnoloģiju faktors tieši palīdz, nevis traucē, jo visi esam pārguruši no virtuālās pasaules sadrumstalotības. Fiziska grāmata dod no tā visa atpūtu un ļauj atgūt koncentrēšanās spējas. Vienīgais grāmatu iznāk ļoti daudz, arvien vairāk. Jautājums ir, vai tiešām katra grāmata atradīs savu lasītāju vai tomēr saruks tirāžas. Jaunajiem rakstniekiem, domāju, lielākais izaicinājums būs koncentrēties – gan rakstīšanai, gan lasīšanai, bet varbūt viņi iemācīsies to pārvarēt vai arī veidos jaunus formātus vai hibrīdformātus. Grūti paredzēt, domāju, ka noteikti pieaugs audiogrāmatu patēriņš, bet – ka pilnībā izzudīs fiziska grāmata –pagaidām atsakos ticēt.
Kādus izaicinājumus un kādas iespējas mūsdienu tehnoloģijas un sociālie tīkli paver rakstniekam Latvijā?
Izaicinājums noteikti ir uzmanības sadalīšanās. Tā droši vien ir ne tikai rakstnieku, bet arī visu cilvēku problēma, ka mēs tik daudz izkaisāmies – pa dienu simts reizes ieejam Instagram, Twitter, e-pastā. Tad dienas beigās nav viegli paņemt un palasīt grāmatu. Tā, es domāju, ir tāda uzmanības koncentrēšanas problēma. Bet es vēl pagaidām lasu grāmatas, nav tik traki. (smejas) Protams, ir arī daudz priekšrocību. Vari kontaktēties ar cilvēkiem, kaut ko par sevi pastāstīt, pastāstīt par saviem jaunumiem – vienalga, vai tā ir grāmata, fotogrāfija vai ieraksts blogā. Vari padalīties ar to un sasniegt auditoriju ātrāk nekā, piemēram, gaidot, kad cilvēks nejauši ieies grāmatnīcā un atradīs tavu grāmatu.
Tu arī esi piedalījusies vairākos pasākumos skolās, kur stāsti par savu profesiju. Kā tev šķiet, vai mūsdienās ir pietiekoši daudz bērnu un jauniešu, kas vēlas kļūt par rakstniekiem vai dzejniekiem un saistīt savu dzīvi ar šo rakstīšanu?
Es domāju, ka jā, tā nav problēma. Parasti tādās skolu vizītēs var just, ka ne visus interesē dzeja vai rakstīšana, bet vienmēr atrodas vismaz pāris cilvēki, kurus tas aizrauj un kuri atzīstas, ka viņi jau līdz šim kaut ko ir rakstījuši, un domā, ko ar to tālāk darīt. Droši vien ne visi no viņiem uzdrošināsies un kļūs par rakstniekiem, jo tā tomēr ir tāda sevis atklāšana – īpaši, ja tiek
Ko Tu ieteiktu darīt cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par rakstniekiem?
Vispirms jau sajust, vai tas tiešām ir tas, ko gribas darīt, un vai tiešām cilvēks ir gatavs rādīt savus darbus citiem cilvēkiem, jo tas uzreiz konfrontē ar kritiku. Būs labi vārdi, bet vienmēr būs arī kritika. Tāpēc vispirms jāsaprot, vai esi tam gatavs. Lai arī cik ilgi tu rakstītu, vienmēr būs atteikumi un kritika, ar to jārēķinās. Tā kā jābūt stipram garā – tas ir pirmais ieteikums. Otrais – ja esi gatavs rādīt savus darbus, tad noteikti to vajag darīt. Daudzi jaunie dzejnieki vai rakstnieki sūta savus darbus citiem rakstniekiem, dzejniekiem – pajautāt domas, ieteikumus. To var darīt. Vai arī var piedalīties jauno un iesācēju autorsemināros – par to var uzzināt vairāk www. rakstu.lv. Tāpat katru reizi, kad var ieraudzīt kādu konkursu, noteikti jāpiedalās, jo tā ir iespēja dabūt pirmo publikāciju, pirmo atzinību. Ir arī žurnāli, interneta žurnāli, piemēram, “Satori”, “Domuzīme”, “Jaunā gaita” – ja ir kāda dzejas kopa, publikācija vai stāsts, noteikti var mēģināt sūtīt. Tie ir tie pirmie soļi. Ja tas ir tavs, tad vienkārši jāraksta. Protams, var arī uzreiz nevienam nesūtīt, vienkārši rakstīt, krāt to materiālu un kaut kad tas noteikti noderēs – ja ne grāmatai, tad kādai publikācijai un tamlīdzīgi. #DG
Lauma Gurgone:
Mikroblogošanas vietne Twitter Latvijā ir ieguvusi īpatnēju lomu - ir raisījušās pat diskusijas par šīs platformas ietekmi uz “atcelšanas” kultūru (cancel culture - ang.), savukārt atsevišķi tvīti pārtop par mediju virsrakstiem. Tai skaitā Laumas Gurgones ieraksts par tīklu mārketingu. Viņa tviteri sauc par lielu burbuli, kas ir iemācījis pieņemt atšķirīgo.
Raksta autore - Polīna Miķelsone
Foto - Kristīne Antāne
Tavi Twitter ieraksti par tīkla mārketingu ir aizgājuši arī līdz mediju virsrakstiem. Kāpēc, Tavuprāt, tviterim ir tik liela ietekme?
Manuprāt, ir tā, ka tviteris ir laikam ērtākā platforma, kur dalīties ar īsām ziņām, jo tur es arī uzzinu visātrāk, kas jauns ir noticis. Man nav jāšķirsta interneta portāli. Facebook šādam formātam īsti neder, instagrams ir skaistumu bildēm. Tas pats tviteris –tev ienāk kāda doma prātā, tu ieraksti. Bieži vien uzreiz tas tvīts sasniedz lielu mērķauditoriju, jo rādās arī to cilvēku tvīti, kuriem tu neseko.
Atceros, tā aktīvāk sāku lietot 2018. gadā. Tur bija tā, ka nebija izmiris, bet nebija [arī] tāda aktivitāte, kā tā ir tagad, jo būtībā tagad daudzi, kuri iepriekš teica: “Ak, nē, nu kurš lieto Twitter?”, paši atskrējuši un saprot, kas tā ir par fīču, jo tviteris vēl ir dzīvs. Atceros, tajā pašā 2018. gadā bieži dzirdēju: “Un tur kāds vēl ir?” Jā, tur ir. Un tagad ir tā, ka lielākā daļa manu draugu tur ir. Varbūt viņi netvīto, bet viņi visu lasa un sūta skrīnus (ekrānšāviņus - aut.) ar tvītiem. Būtībā tas ir ātrākais veids, kā paziņot kaut kādai auditorijai par jaunumiem, savu viedokli.
Kāpēc izvēlējies tieši tīkla mārketinga tēmu? Cik ļoti tuva tā ir tev pašai?
Bija tā, ka es sēdēju bez darba mājās, un es īsti nezināju, kā sevi nodarbināt. Grāmatas lasīju, bet bija tā, ka gribējās vēl kaut ko papildus. Sāku pamazām pa vienai, pa vienai tai tīkla mārketinga meitenei sekot līdzi, un tad es sapratu, cik viss tur ir problemātiski. Sākot jau ar to, ka pārdod preces par milzu naudu, kurām būtībā nav nekādas pierādītas vērtības, un būtībā čakarē cilvēkus, ievilina jaunās māmiņas shēmās. Paldies arī Ingai Sprinģei, kura vispār uzsāka šo (tīkla mārketings tika pētīts pētnieciskās žurnālistikas seriālā “Karmas latvieši” - aut.). Es atceros, ka nedomāju, ka ir cilvēki, tik daudzi, kas tam seko. Man likās, ka esmu viena, bet nē, izrādās, daudziem ir tas saucamais guilty pleasure (prieks vai bauda, ko pavada vainas apziņa - aut.). Man arī ir izveidots atsevišķs Instagram konts, es esmu izveidojusi fake (viltus - tulk.) profilu, kur sekoju līdzi viņu dzīvēm, jo, kad sāku skatīties no sava profila, man sāka rakstīt. Acīmredzot redz, ka man ir sekotāju skaits, viņas domā, ka esmu varbūt esmu ieinteresēta. Es īsti nezinu, vai viņas zina, ka par viņām tviterī runā, bet nojaušu, ka zina, jo manus storijus viņas ik pa laikam paskatās, bet nekādu heitu (naidu - tulk.) es gan neesmu dabūjusi.
Ar pirmo tvītu negaidīji tik lielu atsaucību par šo tēmu, tomēr sekotāju skaits tev ir visnotaļ liels.
Ir tā, ka man viņš, jā, bija jau diezgan paliels, bet, kad es sāku runāt par to tēmu, būtībā nedēļas laikā 1000 cilvēki piesekoja. Tai skaitā, piemēram, arī tie, kuriem, redzu, tas profils bija izveidots šodien. Acīmredzot, kāds viņiem ir pateicis, ka tviterī par to runā, un tad arī sievietes, kuras iepriekš nebija tviterī, sāka man sekot. Tas ir man pārsteigums, ka šī tēma ir interesanta, jo pārsvarā tās ir sievietes, kas seko tam līdzi. Arī privāti sievietes raksta, dalās ar savu pieredzi, lūdz neminēt vārdus un stāsta, kā tieši tas tīkla mārketings viņām ir kaut ko sabojājis - kā tās princeses (tīkla mārketinga uzņēmumu menedžeres - piez.) uzvedās, kā viņas izturas pret cilvēkiem. Man liekas, esmu ievilkusi tajā iekšā arī cilvēkus, kuri iepriekš nesekoja tīkla mārketingam vispār līdzi, jo mana draudzene, piemēram, viņa nekad mūžā par to neinteresējās un arī pēkšņi sākusi skatīties kā seriālu.
Bet vai ar šādu sekotāju daudzumu tu sevi uzskati par viedokļu līderi šajā platformā?
Varbūt skaļi būtu tā teikt, bet savā ziņā jā, jo es arī, tīri pēc mārketinga puses skatoties, biju noreklamējusi popkornu. Neviens man neprasīja to darīt, bet es vienkārši padalījos ar lietu, kas man garšo, un ieteicu citiem. Būtībā to popkornu uzņēmumā izpirka tā, ka divas nedēļas bija jāgaida pasūtījumi. Arī tā pati intervija, kas man bija radio [SWH] – ieteicu trīs grāmatas, un tās grāmatas grāmatnīcās sāka aktīvi pirkt un interesēties. Man liekas, tviteris ir īstenībā ļoti laba platforma reklāmai. Vienīgais, ja mēs runājam par kaut kādu mīnusu sekotāju skaitam, ir ļoti jādomā līdzi tam, ko tu raksti. Es, piemēram, pirms spiežu “publicēt tvītu” desmit reizes padomāju, vai kādu tas neaizvainos, vai kādam kaut kas nesāpēs. Varbūt saziņā ar draugiem vairāk varu pateikt, nekā publiski rakstot, jo tagad tviterī var redzēt arī statistiku - cik tvītu redz reāli, piemēram, to ir apskatījušies 11 tūkstoši cilvēku. Tad tu domā, cik tiešām daudzi seko tev līdzi, un mazliet sirreāla sajūta, jo sākumā es nedomāju par to, cik augsts sekotāju skaits. Nu jā, brīžiem ir jādomā, ko raksti.
Par viedokļu līderiem turpinot. Pagājušogad sabiedrībā līdz ar uzņēmuma “Butterfly” īpašnieces Elīnas Didrihsones vārdu radās diskusija par kancelošanas (atcelšanas - tulk.) kultūru. Kā
Tu uz to raugies? Vai Twitter ietekme kādā brīdī nebūs pārāk noteicoša?
Reizēm es aizdomājos, ka, jā. Es cenšos tādās lietās nepiedalīties, reizēm man paslīd kāja, bet būtībā tviterim bieži vien patīk mesties kādam virsū. Tas varbūt ne vienmēr ir ļauni domāts vai kaut kā apzināti, bet ar to pašu [Elīnu] Didrihsoni - es neteiktu, ka man viņa patīk, bet brīžiem, man liekas, tā interese ir par traku. Jā, es arī pati mēdzu skatīties viņas storijus, kaut ko iesmiet, bet tad, kad, piemēram, sāka runāt par viņas izskatu, es nezinu, mākslīgo lūpām, krūtīm, man bišku tā kā nevis sāp, bet liekas nepareizi, jo tā būtu pēdējā lieta, kam jāmetas virsū. Tagad sāk runāt par viņas bērna audzināšanu. Jā, par to varbūt ir jārunā, bet būtībā man liekas, tviterī brīžiem ir par traku. Protams, draugu lokā tu vari pateikt, ka viņai tur kaut kas par daudz, vai viņa kaut ko dara nepareizi, bet reizēm ir tāda sajūta, ka sāk atspārdīt vājāko posmu un cilvēkus, kuri nemaz nav tviterī. Tas man liekas mazliet nepareizi, bet, kā jau teicu, pati neesmu balta un pūkaina.
Ko, tavuprāt, tviteris pastāsta par mums kā par sabiedrību?
Twitter ir savā ziņā ļoti liels burbulis. Atceros, tajā pašā vēlēšanu kontekstā tev liekas, ka tviteris ir kā visa Latvija, bet būtībā tur koncentrējas mazākā cilvēku daļa, bieži vien ar vienādām domām, un tas, ka mēs dzīvojam principā burbulī, neparāda, kāda ir visa apkārtējā Latvija un visa sabiedrība. Es arī sekoju tikai tiem cilvēkiem, kas mani interesē, un bieži aizdomājos par to, ka visi nedomā tā, kā mēs. Bet tviteris rada tādu ilūziju, ka visi ir vienādi domājoši, jo principā tā arī ir. Atsevišķi varbūt ir konservatīvie un progresīvie, bet katrs tas burbulis uzskata, ka viņu viedoklis ir tieši tas pareizais, un tāpēc tur arī sanāk tie kašķi. Reizēm ir interesanti vērot, kā tur cīnās par taisnību. Bet te arī rodas fenomens, kad tā pati diskusija par Didrihsoniem pierādīja, ka burbulis var aizskart daudz lielāku Latvijas sabiedrības daļu arī ārpus tvitera. Ir kaut kādas lietas, ko tieši tviteris “uzrok”, un pēc tām Delfi vai Tvnet par to taisa rakstus, jo tviterī tiešām ir ļoti acīgi cilvēki, un viņi lietas pamana pirmie. Arī par to pašu Didrihsoni - viņa kaut kā nepareizi audzina vai kopj bērnu, kāds ieraksta tvītu, tas aiziet tālāk, pieslēdzas interneta ziņu portāli, viņi uztaisa rakstu. Tas principā atvieglo žurnālistiem darbu, jo arī no viena mana tvīta tika uztaisīts raksts. Arī feisbukā kaut kas notiek, bet tur tās ziņas nemaz tik ātri neaiziet tālāk, jo,
“Ja es redzu, ka ir kāda diskusija, kas man sākumā liekas nepatīkama, es bieži vien uzrakstu un nodzēšu, jo saprotu, ka man nav enerģijas un spēka šim.”
kas mums parādās feisbukā– principā draugu loks. Tviterī tieši sveši cilvēki to uzzinās pirmie.
Tviterī reģistrējies pirms 10 gadiem. Kā šī platforma tevi ir mainījusi?
Jā, profils reģistrēts pirms 10 gadiem, bet tas sākās kā visi tie skolas laika tvīti: “Braucu uz laukiem” vai “Šodien dabūju 10!”. Tad man bija pauze apmēram kaut kādi pieci gadi, jo man likās, ka tviterī nekas nenotiek. Es atgriezos 2018. gadā, jo padzirdēju, ka tomēr tur kaut kas notiek.
Tas, kā tas ir mainījis manu domāšanu.. Esmu kļuvusi daudz liberālāka, jo iepriekš par, piemēram, LGBT tēmām esmu bijusi “par”, bet nebiju tik ļoti “par” kā tagad. Man ir vieglāk pieņemt citādākus cilvēkus, un tas, kā liek paskatīties uz lietām no citas perspektīvas, jo bieži sanāk lasīt tvītus, kas sākumā liekas absurdi, bet tad, kad iedziļinies un palasi, tev ir tāds “Wow, tiešām!”. Vai arī grāmatu profils, kur es tvītoju par grāmatām. Tas profils mani nereāli motivē lasīt vēl vairāk, jo es zinu – nedēļu es neko neesmu rakstījusi, neesmu apdeitojusi, ok, jāizlasa tā grāmata, beidzot jāsaņemas, izlasu. Patīk arī tas atbalsts, ko cilvēki sniedz, jo vari dalīties arī ar sāpīgām tēmām. Cilvēki man ir patiešām ļoti palīdzējuši, kļuvuši arī par labiem draugiem, un joprojām ar daudziem uzturu kontaktus pat, ja tikai sarakstes formā. Tas atbalsts, ko tviteris sniedz, ir mega liels! Es arī gāju cauri sāpīgai depresijai, un tas, cik daudz ziņu saņēmu, atbalsta un arī komplimentus, ir vienkārši fantastiski. Tieši tas burbulis, ko es esmu izveidojusi, ļoti palīdz.
Ko tviteris tev ir iemācījis?
Droši vien pieņemt atšķirīgo. Ja kāds raksta kaut ko sāpīgu, no sākuma es uzskatīju, ka bloķēt nedrīkst. Bet tad es sapratu, ka nevienam nav tiesību vienkārši atnākt, uzbraukt un pamest, it īpaši, ja tie ir kaut kādi anonīmie profili. Tagad, ja kāds man pasaka ko sāpīgu, es vienkārši viņu nobloķēju. Daļēji arī pareizrakstību, jo es ļoti cenšos tā kā pilnīgi diktātos rakstīt – ar visām pieturzīmēm, garumzīmēm, komatiem. Formulēt domu pareizi iemācījusies. Reizēm sēžu un saprotu, ka es domāju Twitter formātā – šis varētu būt labs tvīts. Piedalīties diskusijās, pieņemt citu viedokli. Arī paklusēt, jo, ja es redzu, ka ir kāda diskusija, kas man sākumā liekas nepatīkama, es bieži vien uzrakstu un nodzēšu, jo saprotu, ka man nav enerģijas un spēka šim.
Pieminēji savu kontu, saistītu ar izlasītajām grāmatām. Kā radās ideja?
Esmu redzējusi, Instagram ir vairāki grāmatu profili, bet, pirmkārt, tur ir
salīdzinoši liela konkurence, un īsti nedomāju, ka man būtu interesanti tajā Instagram formātā. Bet tieši tviterī tādu profilu vēl nebiju redzējusi. Es ceru, ka tādi vēl parādīsies. Būs forši, jo būs konkurence. Tas neprasa daudz laika, jo 280 zīmēs pastāstīt par grāmatu, nobildēt – tas arī viss. Cilvēkiem bieži nepatīk lasīt garus tekstus. Viņi grib zināt, ko tu domā par to grāmatu. Tā arī radās ideja. Tā ir sava veida atskaite par izdarīto. Es skatos, cilvēkiem tas interesē, cik esmu saņēmusi ziņas, ka es motivēju cilvēkus. Tas mani padara ļoti priecīgu, jo lasīšana nav piemirsta, bet varbūt ar visiem sociālajiem tīkliem ir atkāpusies nostāk. Man liekas, pēdējā laikā cilvēki vairāk lasa. Arī mani draugi, kuri nekad nelasa, esmu viņus pierunājusi sākt lasīt vai arī kāds ierauga to manu tvītu “Šī ir jāizlasa!”, un viņi arī izlasa, pēc tam uzraksta atsauci, ka viņiem arī patika. Būtībā mans mērķis bija sevi piespiest vairāk lasīt un motivēt citus. Man liekas, ka tas ir izdevies.
Bet vai biji gaidījusi tādu atsaucību?
Ja godīgi, man īsti nebija vīzijas, cik tur daudz sekotāju varētu būt. Likās, pāris simti droši vien, ka būs. Bija dienas, kad uzreiz 500 pieseko. Tas bija patīkams pārsteigums, jo tādu atsaucību es negaidīju. Esmu saņēmusi grāmatas pa brīvu, tikai tāpēc, lai būtībā izlasu un atstāju savu godīgo vērtējumu, ko es arī vienmēr godīgi atstāju.
Kā savu platformu esi izvēlējusies arī Patreon. Kāpēc? Tā tomēr ir ar maksas barjeru, kur tev ir vispirms jāsamaksā, tikai tad vari kaut ko lasīt.
Par blogu es domāju jau sen, bet atzīšos, esmu diezgan slinka. Draudzene ieteica – ja tu gribi, tu vari uztaisīt tā kā [influenceris] Rojs Rodžers. Viņam ir Patreon, kur viņš liek video. Video formāts nav īsti mans, bet es mācos rakstīt, jo gribu kādreiz savu grāmatu uzrakstīt. Tāpēc izdomāju, ka reizi nedēļā publicēšu kādu rakstu, un, ja kāds gribēs, viņš abonēs. Principā man prasa stundu, divas nedēļā, lai uzrakstītu kādu rakstu un saņemt naudiņu par to, kas mani motivē, jo man ir arī pienākums pret lasītājiem, kas ir abonējuši. Es nevaru kādu nedēļu noslinkot, jo viņi par to maksā. Būtībā nauda ir labs motivators.
Kā Tu izvēlies tēmas, par kurām rakstīt? Tev ir raksti par izdegšanu, depresiju.
Tviterī atkal ir tā, ka tur ir ierobežots zīmju skaits, un, iespējams, tur arī lielāku heitu var saņemt. Varbūt es neesmu gatava. Es uzskatu, ka Patreon man ir kā klubiņš, kā istabiņa, kur satiekas tie, kam es varbūt simpatizēju
un ir interesantas manas domas. Jau iepriekš par to rakstīju, bet varbūt ne tik detalizēti. Būtībā, kā jau teici, tā ir kā aizsargbarjera, es tur jūtos drošāk. Arī tagad domāju rakstīt par vienu ļoti sāpīgu tēmu, morāli mēģinu tam nobriest, jo par to es neesmu runājusi, un es tur vienkārši jūtos droši. Varbūt kāds publicē tālāk manus rakstus, man ir vienalga. Es vienkārši tur jūtos drošāk.
Vai Tu piekrīti tam, ka tie cilvēki, kas maksā par Taviem rakstiem, ir tie, kas Tevi pazīst no tvitera? Savukārt kāds Twitter lietotājs, kuram tā auditorija ir mazāka, īsti var negaidīt tādu sabiedrības atsaucību.
Tā ir. Es arī tviterī esmu ieguldījusi nereāli daudz laika. Tas nav kā darbs, bet būtībā sekotāju skaits kolerē ar to, cik lielu atdevi esi sniedzis profilam. Es uzskatu, ja es cilvēkiem interesēju, tas ir forši. Viņi ir gatavi par to maksāt. Tas ir viens eiro mēnesī, kas man liekas diezgan pieņemami, ja tev interesē, ko es rakstu. Būtībā sauksim to par mazo aldziņu, jo es tiešām tviterī patērēju daudz laika. Bieži man ir kaut kādi periodi, kad es vienkārši lasu tikai, ko raksta, un man bieži pazūd iedvesma, bet tad ir kaut kādi mēneši, kad es katru dienu varu kaut ko ierakstīt. Droši vien tas ir mans pluss, ka man ir tik liela platforma, sniegt kaut kādu informāciju, un tādā ziņā noteikti man ir vieglāk, nekā cilvēkam ar 200 sekotājiem, izveidot patreonu
Kas ir tās tēmas, par kurām, Tavuprāt, vajadzētu runāt vairāk Twitter vidē?
Pēdējā laikā mēdz runāt par mentālām problēmām, kas mani joprojām ļoti priecē. Joprojām ir neliela stigma par to. Tieši bija diskusija par antidepresantiem, ko uzsāka Nils Sakss Konstantinovs (Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs - aut.), kur viņš minēja, ka antidepresantus izraksta pa labi un pa kreisi. Tas man likās mazliet bēdīgi, ņemot vērā, ka viņš sauc sevi par profesionāli. Viņš, pirmkārt, nav ārsts. Viņam nav tiesību tā teikt, jo zāles izraksta psihiatrs, nevis psihologs vai vēl kāds, kurš ir izgājis kādus kursus. Nezinu, kāda viņam ir izglītība, bet, manuprāt, nebija medicīnas.
Droši vien man kā sievietei joprojām liekas, ka pārāk maz runā par kompleksiem, jo, protams, ir paceltas tēmas par to, ka Instagram ir neīsts, un tās sievietes tā neizskatās. Mākslīgais skaistums, ķirurģiskās operācijas, injekcijas – principā uz to spiež sociālie tīkli. Mēs redzam, cik skaistas ir sievietes, un mēs arī gribam tādas būt. Arī ēšanas traucējumi, kas bieži vien sievietes noved līdz izmisumam, jo viņa
ir tieva un skaista, un kāpēc es neesmu tāda. Pati esmu gājusi cauri cīņai ar lieko svaru, un beidzot sāku pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Būtībā dzīšanās pēc mūžīgā skaistuma tiešām ir problēma. Mūsdienu meitenes, šķiet, vairāk sevi pieņem tādu, kādas viņas ir, bet tieši šī ir problēma starp mileniāļu sievietēm.
Kāpēc par šīm tēmām tik daudz neuzdrošinās runāt?
Varbūt mēs vēl neesam šim gatavi. Tie paši ēšanas traucējumi, kas ir ļoti daudziem. Arī es mēdzu aizdomāties, vai man kaut kādā brīdī tādi nav bijuši,
varbūt es līdz galam neapzinos. Tāpat arī ar kaut kādiem kompleksiem. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie mākslīgā skaistuma, injekcijām principā uz katra stūra, kosmētiskām procedūrām, matu pieaudzēšanas, solārija. Ir jādomā, kāpēc sievietes tik ļoti mēģina dzīties pēc kaut kāda ideāla. No tās pašas puses, kāpēc gan nē, ja tas tev liek justies labāk? Es neesmu līdz galam sapratusi, kāda es pati esmu, jo man ir filleri, pieaudzēti mati, un es domāju, vai es pati kaut kādā brīdī šos kompleksus neprojicēju. #PM
Es “tviterī” esmu ieguldījusi nereāli daudz laika.
Daļai cilvēku ierasto dzīvesvietu vai dzimto valsti nomainīt var izrādīties smagākais lēmums viņu mūžā neatbildēto jautājumu –kas sagaida tur, kā būs utt. –, šaubu un neziņas dēļ. Dažkārt cenšanās izvērtēt visus plusus un mīnusus pārvērš pārdomu dienas nedēļās, mēnešos, pat gados, līdz padodamies un atstājam visu, kā ir, vai, tieši otrādi, kādu apstākļu dēļ esam spiesti mainīt ierasto vidi uz jaunu un adaptēties tai. Visu rakstā minēto varoņu vārdi ir mainīti.
Ceļojot pa Itāliju, Veronā turpat autoostā satiku pāri, kas pajautāja, vai dodas pareizā virzienā. Kā izrādās, devāmies uz vienu vietu, un mums bija diezgan ilgs laiks parunāt. Vīrietis bija pavārs un ar savu draudzeni jau trīs gadus dzīvo Itālijā, divas reizes nomainījis pilsētas. Šobrīd izvēlējušies atvaļinājuma laikā iepazīt Veronu un tās tuvējo apkārtni. “Brazīlijā mums nebija variantu palikt.
Man vairs nebija iespēju nomainīt labāku darbavietu, līdz ar to finansiāli sevi uzturēt.
Man vienmēr ir patikusi Itālija, tādejādi pierunāju savu draudzeni doties turp un sākt visu no jauna. Vajadzēja pāris mēnešus, lai atrastu dzīvesvietu, sapakotu nepieciešamākās mantas, atvadītos no ģimenes. Mums paveicās, jo itāļu valoda ir tuva spāņu valodai, līdz ar ko ātri to apguvām, un varam pilnībā iekļauties sabiedrībā,” stāsta vīrietis. Savu lēmumu pārvākties uz Itāliju viņš nav nožēlojis.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) reģistra statistika (uz 01.07.2022.) uzrāda 218873 Latvijas valsts piederīgo personu skaitu ārvalstīs, no tiem lielākā migrācija ir uz ASV, Zviedriju, Īriju, Lielbritāniju, Norvēģiju, Igauniju, Dāniju, Franciju, Austrāliju un Nīderlandi. Kopš tautiešu aktīvās izceļošanas no Latvijas bijušas dažādas akcijas, aicinot emigrējušos atgriezties savā dzimtenē. Tomēr reemigrēšana ne vienmēr atrisina iemeslus, kas veicinājuši cilvēku aizdošanos, kā arī tā apmaiņā ne vienmēr piedāvā tās iespējas, kuras iespējams sasniegt citā pilsētā vai valstī. Biežākie iemesli, kas veicina pārvākšanās lēmuma pieņemšanu, tiek minēti sekojošie: labākas izglītības un/ vai darba iespējas, pievilcīgas sociālās garantijas, labāks atalgojums, vēlme pēc izaugsmes, simpatizē cita pilsēta/ valsts (tās valoda, kultūra), iespēja veidot ģimeni.
Savukārt Laima un Mairis kopīgi izlēma pārvākties uz Šveici, iepriekš pārrunājot šo lēmumu un laicīgi uzsākot valodas apguvi. Tas esot izrādījies viens no lielākiem izaicinājumiem, jo Šveicē runā gan vāciski, gan franciski. Nācies apgūt abas valodas, tai skaitā specifisko terminoloģiju, lai, iestājoties rezidentūrā, varētu pilnvērtīgi studēt un strādāt. Mairis iepazīstina ar abām savām atvasēm un stāsta, ka, dzīvojot Šveicē, trešo bērnu nevarētu finansiāli atļauties, jo gan bērnudārzs, gan mācības skolā esot ļoti dārgas. “Ir sava specifika, iedzīvojoties šeit. Piemēram, pērkot vai īrējot dzīvokli, jāaizpilda speciāla veidlapa – vai ir dzīvnieki, vai spēlē mūzikas instrumentu utt. Ir citi nosacījumi, lai pabeigtu izglītību, taču es redzu tikai plusus.
Latvijā es nespētu iekļūt šādas jomas rezidentūrā, un tā kā es negribēju citu specialitāti –man nebija izvēles, tikai aizbraukt.”
Citādāk domā Stefanija un Karlo. Viņi esot atceļojuši uz Eiropu no Latīņamerikas, lai apceļotu noteiktas Eiropas valstis un izvēlētos sev nākošo dzīvesvietu. Esošā dzīvesvietā neesot iespējas atrast piemērotu darbu, kas spētu uzturēt jaunā pāra ambīcijas. Nepalīdz arī valstī esošā korupcija. “Mūsu mantas sapakotas pašlaik ir Spānijā pie kādiem draugiem, līdz mēs izlemsim, kurp tās vest. Šeit ir ļoti skaisti. Mēs šeit varētu pat dzīvot, tomēr -
Šveice ir dārga valsts un mūsu finanses ir ierobežotas, tādejādi pagaidām tikai apsveram iespējas.
Varbūt paliksim Spānijā. Mēs tomēr zinām spāņu valodu.”
Taču aizdoties ne vienmēr ir gluži tik vienkārši kā sakrāmēt ceļa somu vienai nedēļai un iziet pa durvīm, zinot, ka atgriezīsimies sākuma punktā. Apziņa, ka visa iedzīve jāsapako, lai ar to dotos citur un sāktu visu no jauna, var būt biedējoša un bremzējoša. Liene vairākus gadus plānoja pārvākties uz Zviedriju, taču nekur uz priekšu, izņemot valodas apguvi, neesot tikusi. “Iedvesmojoties no citu gaitām, esmu gribējusi pārvākties uz Zviedriju jau laikam kādus gadus septiņus. Iemīlējos zviedru valodā no pirmās skaņas, ja tā var teikt. Caur valodu esmu iemīlējusi arī zviedru kultūru, un liekas tikai secīgi un pareizi pārvākties un pilnībā baudīt to, ko mīlu. Centies koķetēt ar šo ideju – pārvāksies, būs viss jauns, dzīve izdosies, būs labi…
Anda stāsta, ka pametusi universitāti, jo neredzēja sevi ne apgūstamajā specialitātē, ne šajā valstī. Tā vietā studiju laikā piedāvāts darbs Anglijā ar iespējām augt, saņemt labu atalgojumu. Ne mazāk svarīgs lēmuma pieņemšanai esot bijis ģimenes atbalsts, un pēc kāzām arī dzīvesbiedrs pārvācies uz turieni. “Pa šiem gadiem esmu tikusi paaugstināta, apguvusi viesnīcu menedžmentu, iedzīvojusies, saņemu labu algu. Jūtos šeit labi. Vai bija grūti? Jā, varbūt sākumā.
Kamēr esi pašā zemākajā amatā, ir sevi jāpierāda, jānostrādā kāds laiks, lai vari kāpt pa karjeras kāpnēm uz augšu.
Pēc tam ar laiku kļūst vieglāk, iedzīvojies. Šobrīd mums ir atvasīte, kuru šad tad vedam uz Latviju, bet citādi – esam ļoti apmierināti ar izvēli,” atklāj Anda.
Tomēr pamest zināmo un sākt visu no jauna citur, bez dzīvesvietas, bez īstas nojausmu par to, kur strādāt, bez draugiem - tas ļoti biedē, stindzina līdz tam, ka centies atmest šo domu un paliec, kur esi.
Samierinies, ka ir labi, kā ir. Labāki liekas jau zināmie, pierastie apstākļi, nekā biedējošs, jauns dzīves posms, kuru nespēj kontrolēt. Man šeit ir ģimene, draugi, pierastais ikdienas maršruts, līdz minimumam samazināti negatīvo pārsteigumu momenti. Zinu šo valsti un valodu, reti, kas no frāzēm mani spēj samulsināt. Zviedru valoda man nav tik pierasta, līdz ar to negribas piedzīvot kādu nepatīkamu misēkli valodas nezināšanas dēļ, cenšoties saprast, ko tad man īsti tikko pateica – labu vai sliktu. Vārdnīcu jau visur līdz nestiepsi. Ja gribi labāk iedzīvoties, tā valodas zināšana tomēr ir gana būtiska sastāvdaļa. Viss iepriekšminētais ir sava veida komforts gan valstiskā, gan sociālā, gan personiskā līmenī, un, mainot dzīvesvietu, es riskēju pamatīgi sašūpot šo savu stabilo ikdienu.” #LOB
Raksta autore: Ineta Jansone-Nagle Foto: intervēto privātais arhīvs
Gandrīz katrs no mums ir redzējis seriālu par policijas suni Reksi, kura saprāts mūs visus pārsteidz. Tādu – tik gudru un lielisku – gribētu redzēt arī savu suni. Vai atceraties, ko Reksis ēd vismīļāk? Jā, bulciņas, hotdogus un desmaizītes. Šis sižets iet cauri gandrīz katrai sērijai, un, raugoties no suņu barības viedokļa, grūti piekrist, ka šāda diēta dzīvniekam būtu īsti piemērota...
Suņu uztura pirmsākumi meklējami deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, kad amerikānis Džeims Sprats izdomāja suņu biskvītu, kā sastāvā bija kvieši, dārzeņi un teļa asinis. Tas bija pirmais solis uz jaunu ēru, kura turpinās vēl joprojām. Toreiz reklāma solīja, ka suņu biskvīti, suņu maizes un kūciņas ne tikai padarīs suņa kažoku spīdīgu, bet arī novērsīs visas veselības problēmas, pat tādas kā cērmes vai mēris.
Bija periods, kad ar veiksmīgas reklāmas palīdzību, industriālā laikmeta aizņemtie suņu saimnieki savu dzīvnieku baroja tikai ar reklamēto produktu. Savukārt visas veselības problēmas, kas no šādas pārtikas radās, ekonomiski ieinteresētie veterinārārsti “norakstīja” uz to, ka “neapzinīgie saimnieki” kādu barības posmu aizvietoja ar īstu ēdienu, kas bija stingri noliegts.
Cilvēku dzīves pieaugošais temps šo tirgu attīstīja progresīvā projekcijā, un pagājušā gadsimta 70. gados pasaulē bija jau 1400 dzīvnieku pārtikas lielražotāju, no kuriem daļa ir zināmi arī mums. Mūsdienās dzīvnieku pārtikas tirgus ir vienlīdz nozīmīgs kā piena produktu vai kafijas.
Taču, kas cilvēkiem liek izvēlēties – barot suni ar industriāli gatavotu produkciju vai izvēlēties dabīgu pārtiku? Interesanti, ka aizvien vairāk saimnieku izvēlas savus suņus barot paši, izvēloties sabalansētu pārtiku, kas līdzīga viņu pašu ēdienkartei.
Paši ražotāji savos bukletos un mājaslapās norāda, ka pārtika dzīvniekam ir jāizvēlas saskaņā ar tā svaru un vecumu, kā arī piedāvā noteiktu, aprēķinātu daudzumu, kuru tam ēdienreizē vai dienas laikā būtu jāapēd. Viņu rīcībā ir pilnībā izskaitļots nepieciešamais daudzums ar nosacījumu, ka dzīvnieks ēd tikai šo barību, un papildus tam nepieciešams tikai ūdens.
Pagājušajā gadā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes studente Linda Kliedere veica pētījumu par dzīvnieku uztura reklāmas ietekmi uz cilvēkiem.
“Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) norādīja, ka visbiežāk uzmanību barības sastāvam pievērš saimnieki, kuri nodarbojas ar suņu audzēšanu vai arī tos izmanto medībām,” tā Linda.
“Visbiežākās ar barību saistītas sūdzības, kuras saņem PVD, ir saistītas ar izvēli mainīt dzīvniekam barību. Kad dzīvnieks to neēd vai viņam rodas kādi gremošanas traucējumi, cilvēkam liekas, ka šī barība ir slikta, un par to ienāk sūdzība. Risinājums būtu mājdzīvniekam barību mainīt pamazām, lai tam būtu laiks pierast. Pretējā gadījumā dzīvnieks var atteikties to ēst, jo viņš ir pieradis pie konkrētas garšu kombinācijas, vai tam var rasties ar gremošanu saistītas problēmas. Tomēr tas nenozīmē, ka ēdiens ir slikts,” norāda Linda.
Santa savu suņus liek pirmajā vietā. Darbs, izklaides - vienmēr plānojot suņa vēlmes un vajadzības. Pirmais viņas suns bija Vidusāzijas aitu suns, alabajs - Fanija. Pateicoties mīlestībai un rūpēm, suns nodzīvoja ilgu mūžu – 13 gadus –, neskatoties uz to, ka ģimene dzīvo pilsētas dzīvoklī. Šobrīd audzināšanā pieņemta Velsas korgija kardigana kucīte, un tā viņas ģimenē ir jau pusotru gadu.
“Es nevaru savu dzīvi iedomāties bez suņiem. Viņi sniedz to, ko cilvēkveidīgie nav spējīgi dot.
Mana Feliče ēd vārītu gaļu ar dārzeņiem. Vāru gaļu katru rītu un vakaru, vienmēr svaigu. Putas nosmeļu un garšiņai kāpostiņu vai burkānu, vai kabaci klāt. Lielu porciju. Vistu kājas bez ādas un kauliem, sirsniņas, šķiņķus vai vistas vai tītara fileju. Pērku tikai pa dārgo, pati sev varu atteikt, bet ne jau savam bebikam. Man suns nav mājdzīvnieks bet vairāk kā bērns - visu pirmajā vietā. Sunim izvēlos tikai to labāko, nekādu laiku neekonomēju gatavošanai - visi pagaidīs, bet ne viņa! Divkājainie var paši sevi apkalpot, bet ne sunči
Sausais mums vienmēr stāv bļodiņā kā čipši, ja nu viņa grib uzkost. Ņemu tikai tādus, kur ir labs sastāvs.
Kā pamatbarību nekad neizvēlētos sauso, jo tie ir čipši, ne ēdiens manā skatījumā. Neuzskatu to par ēdienu, bet suņu nemīļu un slaistu saimnieku pārtiku. Ienīstu tādus, kas paņem suni un uzskata, ka viņš ir suns, ne cilvēks.”
Diānas ģimene audzina četrus suņus. Četrgadīgā Grēta (vācu garspalvainais aitusuns) “sastrādāja podus” – pazuda tikai uz stundiņu… Pēc laika tai piedzima 12 nenosakāmas šķirnes mazuļi. Par cik suņi plānojās būt lieli, tie tika atdoti ģimenēm, kurām bija mājas ar pagalma teritoriju, tāpat kā Grētas saimniecei. Vienu no kucēniem, Lāci, paturēja Diānas dēls, bet Bridžitu - viņas meita.
Kucēnam, kas dzima pēdējais, tā arī neatradās saimnieki, kuri būtu ar mieru strādāt ar tramīgo, bailīgo Māsiņu. Šobrīd visi trīs kucēni ir 10 mēnešus veci, un to aprūpe ir pamatīgs izaicinājums visai Diānas ģimenei.
“Manu suņu ēdienkarte sastāv no griķiem, visa veida vārītiem subproduktiem, divas reizes mēnesī vārītas reņģes vai kāda baltā zivs. Svaigi liellopu kauli (stilba)- zobus asināt. Ja dabonās lētās naudās liellopu gaļas atgriezumi, tad katram sadalu vienādās daļās. Gatavoju speciāli viņiem. Reizēm, arī to kas pašiem pāri paliek - zupiņa, kartupeļu biezenis, makaroni.”
Diāna ēdienu parasti iepērk tirgū. Viņa norāda, ka Rīgas tirgū esot visdraudzīgākās cenas subproduktiem, kā arī lielāka izvēle.
“Sauso barību arī ēdam. Tā ir kā maza rezervīte, ja nu nokavējās pamatēdiens. Ja lieliem iepakojumiem ir laba akcija un ir labs sastāvs, tad pērku. Priekšroku dodu ar zivju sastāvu (lasi), bet no vistas gan atturos. Konservus nelietojam - dārgi un negaršo. Priekšroka, izvēloties komerciālo pārtiku, noteikti ir cenai, jo sausā barība nav primārā. Kārums maniem suņiem ir baltmaize – apsmērēta ar pastēti,” atklāj Diāna.
Sarunā piedalās:
Baiba Grāvere, SIA “Vidzemes veterinārā servisa” veterinārārste, kura pati ir 2 gadus vecā vācu aitas suņa Tritona īpašniece.
Elita Henke, veterinārārste, veterinārās aptiekas un Zooveikala Animu, Tukuma filiāles vadītāja.
Kādu barību jūs rekomendētu lielam, vidējam, mazam sunim?
Baiba: Jebkurš barības veids ir pielāgojams jebkura izmēra suņiem. Priekšrocības vienam vai otram barošanas veidam nosaka dzīvnieka veselības stāvoklis, saimnieka finansiālās iespējas. Ja suns ir mazāk aktīvs un dzīvo pārsvarā telpās, tad tam ir mazāka nepieciešamība pēc kalorijām. Turpretim suņiem, kas dzīvo āra apstākļos, nepieciešama lielāka enerģija, lai nodrošinātu komforta temperatūru. Tas gan nenozīmē, ka ārā dzīvojošiem suņiem ir pieļaujama aptaukošanās. Visiem suņiem barošana ir jāsabalansē atkarībā no vajadzības.
Elita: Ja suns ir aktīvs, tad viņam var izvēties barību ar augstu gaļas daudzumu, kas nodrošina suni ar enerģiju. Ja tas dzīvo istabā un nav aktīvs, vai tam tieksme uz lieko svaru, viņam var piemeklēt barību ar samazinātu tauku saturu un lielāku šķiedrvielu daudzumu, ko piedāvā komercražotāji, piemēram, marķējot to ar norādi “light & vital”
Komerciāli ražota barība – par vai pret?
Baiba: Komerciālā barība ir ieteicama jebkuras šķirnes, tipa, lieluma suņiem. Tā ir simpātiska saimniekiem ar to, ka nav jārēķina barības devas un nav jāraizējas, ka var pietrūkt kādi vitamīni vai minerālvielas, kas ilgākā laika periodā var izsaukt dažādas saslimšanas. Ideāli piemērots risinājums aizņemtiem cilvēkiem.
Elita: Katrs saimnieks izvēlas, vai barot ar komerciāli ražotu pārtiku, vai gatavot pats. Ja mēs gatavojam paši, tad jāatceras, ka arī tas uzturs ir jāsabalansē (uzturā jāiekļauj dārzeņi, gaļa, putraimi utt. - piez.).
Baiba: Ja jautājums ir par gatavotu ēdienu, ko izvēlas cilvēki - zupām, ceptiem kartupeļiem, ceptām gaļām ar garšvielām -, tad dzīvniekiem tas ir kategoriski aizliegts. Tikai dēļ pievienotā sāls un garšvielu daudzuma. Šīs piedevas cilvēkam uzlabo ēdiena garšu, bet dzīvniekam var radīt veselības likstas - vieglākos gadījumos diareju, smagākos - nieru mazspēja, saindēšanās ar sāli utt. Ne visi produkti, ko mēs, cilvēki, paši ēdam, ir piemēroti suņiem. Daudzi augļi, dārzeņi, produkti ir kaitīgi un bīstami dzīvniekam. Piemēram, avokado, vīnogas, rozīnes, makadamijas rieksti, sīpoli, ķiploki, loki, augļi ar kauliņiem (ķirši, aprikozes, persiki), termiski apstrādāti kauli un vēl. Pirms izbarojam savam sunim kaut ko “no galda”, lieku reizi ieteiktu pārliecināties par tā nekaitīgumu.
Ko jūs domājat par seriāla “Komisārs Reksis” sižetu ar suņa ikdienas bulciņu un desmaizīti?
Baiba: Ja papētām policista Rekša kārumus, pati maize nelielos daudzumos nav kaitīga, bet jāskatās, kāda desa un sviests tiek izmantots. Bieža maizīšu izbarošana rezultējas ar aptaukošanos, iespējams aizkuņģa dziedzera iekaisums un citas gremošanas problēmas.
Elita: Tādas lietas kā desmaizītes, bulciņas un citi kārumi, kas domāti cilvēkam - tos labāk nevajadzētu lietot. Dzīvniekam ir pieejami daudz un dažādu kārumu tieši viņam. Tikai jāatceras, ka tie ir kārumi, un šis papildus daudzums ir jāiekļauj barības dienas devā. Suns aptaukojas nevis no ikdienas barības, bet tieši no našķiem.
Būt kopā ilgi un laimīgi – jūsu rekomendācija?
Elita: Pareizi ēdināti un ar labu ģenētiku apveltīti suņi dzīvo ilgi. Tomēr statistika par suņu slimībām, faktoriem un šķirnēm nav izveidota. Manā praksē vecākais ir vācu aitu sugas suns, dzīvo jau 16 gadus. Pārtikā lietojis pārsvarā komercbarību, sākot ar Baby, tad Junior, Adult, tagad Senior marķējumu. Suņa veselība galvenokārt izriet no augstvērtīgas pārtikas un ģenētikas.
Baiba: Vecākais suns manā praksē ir 18 gadus vecs metiss, kurš joprojām ir dzīvs, un tā racions arī ir komerciālā barība. Vispār izturīgi ir mazāka izmēra suņi. Tāpat vēzim vai citām slimībām nav tieša korelācija ar uzņemtās pārtikas veidu. Svarīgākais ir, vai ražošanas, gatavošanas procesā netiek izmantotas kancerogēnās vielas, tieši tas pats, kas attiecas uz cilvēku pārtiku. Un vēl, lai cik dīvaini tas neliktos, dzīvniekiem ir ieteicama vienveidīga pārtika, jo gremošanas trakts adaptējas viena veida barības sagremošanai, un dzīvniekiem nav nepieciešams katru dienu ēst ko citu, tas ir mīts.
Elita: No izturīgākajiem suņiem varētu minēt Austrālijas ganu suni, tas gan būs domāts ļoti aktīviem saimniekiem. Tāpat vācu īsspalvainais putnu suns – palīgs medībās. Berderkollijs, jautrs suns un allaž gribēs būt kustībā. Svarīga kustība, svaigs gaiss, pārtika, aktivitāte. Arī jauktenīši, protams, bet tāpat pastāv risks. Nu nevar paredzēt kādas kaites ar laiku sunim radīsies, viss kā cilvēkiem.
Baiba: Savu suni baroju tikai ar komerciālo barību, kuras sastāvā ir liels % dzīvnieku izcelsmes proteīna, maz graudaugu un pietiekama daudzuma kalcija (Ca). Un konservs barības garšas uzlabošanai. Manam sunim garšo viss, kas ir komerciāli ražots, no dabīgajām pārtikas piedevām viņš lieto tikai jēlu liellopa gaļu varbūt vienu reizi trīs mēnešu laikā. “No galda” barot ar cilvēka pārtiku ir stingri aizliegts. Tas varbūt varētu būt mans galvenais ieteikums, lai “ilgi un laimīgi”.
frizūra vai drēbes, ko mēs velkam, ir būtisks aspekts identitātes veidošanā. Redzams tas ir vai nē, taču arī konkrēta apakšveļa var veidot cilvēka izskatu. Bet, vai apakšveļu var saistīt ar sievietes identitāti, vai arī tā ir tikai funkcionalitāte?
“Nedomāju, ka apakšveļa var ietekmēt identitāti. Es drīzāk gribētu teikt, ka apakšveļa ir kā sievietes identitātes papildinājums, kā resurss mūsu identitātes pastiprināšanai un kādas mūsu rakstura šķautnes izcelšanai. Un nav nozīmes, kādu apakšveļu sieviete valkā. Ir svarīgi, lai viņa šajā veļā justos ērti. Nebūs jau tā, ka sieviete, kura ikdienā valkā mežģīņu veļu, uzvelkot gludu apakšveļu bez mežģīnēm, pēkšņi kļūs nesievišķīga. Sieviete pati izvēlas sev apakšveļu, un domāju, ka neviens viņu nevar piespiest izvēlēties un uzģērbt tādu apakšveļu, kas nav piemērota viņas tā brīža sajūtām. Pat ja sieviete nevalkā apakšveļu, tā dēļ taču viņa nekļūst mazāk sievišķīga. Katrai noteikti ir sava izpratne par sievišķību un par to, kā konkrētā apakšveļa to varētu akcentēt, ja vien tas ir nepieciešams. Ja nu pēkšņi kādā apakšveļā sajūties nesievišķīga, kāpēc tad šo apakšveļu iegādājies,” retoriski vaicā LIENE TILLA , latviešu apakšveļas ražotāja “Rosme Lingerie” dizainere.
“Viss ir atkarīgs no sievietes pašas, ne no tā, kādu apakšveļu viņa valkā. Kādi būs mani dienas plāni? Kādas aktivitātes šodien paredzētas? Ko es vilkšu mugurā? Šie ir pirmie jautājumi, un tikai pēc tam seko jautājums, kādu apakšveļu es šodien vilkšu. Fiziski aktīvai, pašpārliecinātai, ikdienā pozitīvi noskaņotai sievietei, iespējams, pat pietiks ar gludu, sportisku, bezvīļu apakšveļu miesas krāsā, lai viņa joprojām justos labi visas dienas garumā. Savukārt, kāda cita sieviete, iespējams, apzināti izvēlēsies uzvilkt mežģīņu apakšveļu. Bet nedomāju, ka tas būs ar mērķi vairot sievišķību. Viņa izvēlas konkrētu apakšveļu citu motīvu vadīta, un šie motīvi ir zināmi tikai viņai,” tā Liene Tilla.
“Ja sieviete vēlas iegādāties sev jaunu skaistu apakšveļu, lai iepriecinātu savu mīļoto, tad, iespējams, varētu arī atkāpties no funkcionalitātes un vēlmes pēc absolūta komforta. Tomēr domāju, ka vairumā gadījumu sieviete pērk
AUTORE: ALISE ZĀLĪTE FOTO: PEXELS.COM UN PRIVĀTIE ARHĪVIveļu tikai sev un tad, protams, svarīgākie kritēriji apakšveļas izvēlē ir komforts un funkcionalitāte. Pat ja veļa būs skaista, ar mežģīnēm un tieši manā mīļākajā krāsā, šaubos, ka būšu gatava to nopirkt, ja uzlaikojot es nejutīšos ērti, ja jutīšu diskomfortu kādā ķermeņa zonā vai arī sapratīšu, ka konkrētā konstrukcija neattaisno manas cerības attiecībā uz vēlamo funkcionalitāti.”
Pēc dizaineres domām, mežģīņu vai tilla apakšveļas izvēle tikai īpašām reizēm ir novecojis uzskats. “Ja sieviete vēlas nēsāt greznu mežģīņu veļu vai caurspīdīgu apakšveļu, tad viņa to var darīt, neatkarīgi no tā, vai ir kādi svētki, vai nav. Protams, ir cita veļas kategorija, kas vairāk būtu piemērota “īpašām”reizēm, bet tas jau ir cits stāsts.”
Tam, kāda apakšveļa tiek valkāta, vajadzētu pievērst daudz uzmanības. Pirmkārt, svarīgs ir sievietes krūšu izmērs: “Mazu krūšu īpašniecēm nav tik svarīgi izvēlēties īpaši funkcionālu apakšveļu, kā tas ir sievietēm ar lielākām krūtīm. Katrām krūtīm ir savs svars, un jo tās ir smagākas, jo svarīgāk ir izvēlēties piemērotu apakšveļu ar labu funkcionlitāti – lai krūšturis pilnībā atbilstu krūšu izmēram, lai būtu atbilstošs krūštura apkārtmērs, lai krūtis nebūtu
pārlieku nospiestas, lai būtu ērtas plecu lences. lai netraucētu metāla stīpiņas un citas nianses, kas katrai sievietei var būt atšķirīgas atkarībā arī no tā, kādu krūšturi viņa vēlas nēsāt.” Dizainere atgādina, ka pirms jaunas apakšveļas iegādes nevajagot aizmirst arī par sensitivitāti attiecībā uz dažādiem materiāliem, kuri tiek izmantoti apakšveļas ražošanā.
Tāpat ir svarīgi izvēlēties virsapģērbam piemērotu apakšveļu ne tikai krāsu, bet arī materiālu un konstrukciju ziņā: “Ja lielāko daļu no jūsu garderobes sastāda plānas un vienkrāsainas blūzītes, tad attiecīgi derētu arī izvēlēties gludus, vienkrāsainus krūšturus ar formētām bļodiņām. Ja ir krāsains, rakstains apģērbs, tad droši varat savu garderobi papildināt arī ar krāsainu apakšveļu ar dažādām apdrukām. Zem daudzkrāsaina apģērba var valkāt arī mežģīņu veļu, jo mežģīņu faktūra būs praktiski nemanāma. Vasarā derētu padomāt vairāk par plāniem, viegliem materiāliem ar labu gaisa caurlaidību. Ir tāda krūšturu kategorija kā spacer krūšturi. Šo krūšturu bļodiņās izmantots īpašā tehnikā radīts materiāls, kas it kā ir gana biezs, biezāks par parastu drānu, bet tai pat laikā ar ļoti labu gaisa caurlaidību, tā teikt, elpojošs materiāls. Un šādi kūršturi ir ļoti labi tieši vasaras laikā, kad gribas vilkt gludu formēto bļodiņu krūšturi, bet biezajos polsterētajos krūšturos ir karsts.”
Vai tu jūties savādāk, varbūt sievišķīgāk, ja esi uzvilkusi dārgāku un skaistāku apakšveļu?
Agate (19): Domāju, man ir nepopulārs viedoklis par šo tēmu. Kā jauna meitene, esmu dzirdējusi, ka ir svarīgi vilkt skaistu apakšveļu vienalga kad, redzēs to kāds vai nē, lai celtu sievišķību un pašapziņu, bet es pati nejūtu atšķirību starp skaistu un parastu apakšveļu.
Nejūtos sievišķīgāk vai kā savādāk, ja esmu uzvilkusi skaistu apakšveļu - tas var būt kā vēl viens sapucēšanās elements, kā matu ieveidošana vai uzkrāsošanās. Mana lielākā prioritāte ir ērtums. Arī, ja dodos uz pasākumu un velku skaistu apakšveļu, tas ir tikai tāpēc, ka tā pieguļ un izskatās labi ar citu apģērbu un sakarā ar to, ko esmu uzvilkusi, lai, piemēram, caur kleitu nevar redzēt lencītes vai vīles - vairāk domāju par kopīgu tēlu, ko esmu izveidojusi.
Ilze (47): Viennozīmīgi jūtos savadāk, jo šādu apakšveļu iegādājos pietiekami reti un velku tikai, piemēram, kad eju uz teātri - zem svētku apģērba ir ļoti jāpiedomā pie apakšveļas, lai skaisti izceltu augumu un viss būtu atbilstoši audumu krāsām un tekstūrām. Dārgāka apakšveļa man tiešām ir kā ekskluzivitāte, tāpēc, to uzvelkot, pati jūtos dārgāka. Tas ir normāli, ja ne ikdienas prece, kuru nevar nopirkt vienmēr, kad grib, kļūst par ko īpašu. Man šķiet, ka ar skaistu apakšveļu ir tāpat kā ar dārgām kurpēm vai somiņu - tam klāt nāk kaut kāda pievienotā vērtība un specifiska sajūta.
Maija (79): Protams, kā katrai sievietei man patīk skaista un dārga apakšveļa. Dārgāka apakšveļa varbūt liek justies ne gluži sievišķīgāk, bet noteikti mazliet īpašāk. Ņemot vērā, cik reti es tagad dodos uz, piemēram, teātri, man ir
mana konkrētā svētku kleita, svētku kurpes un svētku apakšveļa. Tas viss kopā man rada ļoti īpašu sajūtu - jā, šodien ir tā diena, kad man ir svētki, un es gan jūtos, gan izskatos tā, ka man ir svētki! Es to uztveru pavisam savādāk, jo ikdienā dzīvoju laukos. Tas būtu mazliet aplami, ja ikdienā visu laiku vilktu savu skaisto apakšveļu, kamēr darbojos dārzā vai dodos pastaigā uz mežu.
Cik daudz tu pievērs uzmanību tam, ko velc zem drēbēm? Vairāk vai mazāk kā ikdienas drēbēm? Agate: Daudz nedomāju par to, ko velku zem drēbēm, mana pamata prioritāte ir ērtums. Tas nenozīmē, ka, uzvelkot ērtu un parastu apakšveļu, es jūtos mazāk sieviešķīga. Ja es esmu pārliecināta par sevi, par savu ķermeni, tad nav nozīmes tam, ko esmu uzvilkusi, jo jebkurā gadījumā jūtos sievišķīgi. Es zinu meitenes, kas ļoti lielu uzmanību pievērš tam, ko velk un kā izskatās, taču lielākoties nēsā sportošanai domātu apakšveļu. Zinu arī meitenes, kuras dara tieši otrādi - skaista un eleganta apakšveļa, taču virs tās treniņtērps. Un tas viss ir ļoti atkarīgs no cilvēka ķermeņa tipasievietēm ar lielākām krūtīm lielākā uzmanība noteikti ir uz apakšveļas funkcionalitāti un ērtumu.
Ilze: Ļoti skatos un ievēroju to, vai ikdiena, vai svētku reize. Ikdienā svarīgi, lai ir ērti, silti, nekas netraucē strādāt. Varbūt tik lielu uzmanību pievēršu apakšveļai, jo tagad kā pieaugušai sievietei mūsdienās man ir tik daudz iespēju, no kā izvēlēties. Kad es biju jaunāka, viss, kas bija pieejams, un viss, ko varēju atļauties, bija ļoti vienkāršs un parasts. Protams, ka tagad skaista apakšveļa man šķiet kas īpašāks, bet, ja es jau būtu uzaugusi ar to, ka varu dabūt visu, kas ir smuks, tad domātu savādāk. Arī braucot uz
Jautājām arī trim dažāda vecuma sievietēm, vai apakšveļas izvēle ietekmē viņu sievišķību
ārzemēm, es vienmēr jau plānoju par to, kā nopirkšu jaunu un skaistu apakšveļu - tas ir gandrīz kā neliels piedzīvojums, kas rada daudz prieka.
Maija: Ja drēbes, ko esmu uzvilkusi, ir kvalitatīvas, tad man ir arī ļoti svarīgi, lai tas, ko es esmu uzvilkusi zem drēbēm, būtu tikpat kvalitatīvs. Mana ikdiena man pieprasa ģērbties ērti, silti, drēbēs, ko nebūtu žēl saplēst vai sasmērēt, tāpēc arī lielu nozīmi nepievēršu tam, kas uzvilkts zem drēbēm. Gribētu teikt, ka pat gandrīz tam nepievēršu uzmanību. Tiešām tikai svētku reizēs. Ja tam pievēršu uzmanību, tas ir tikai vienīgi sevis pašas dēļ un nav nekādu citu faktoru, kas ietekmē manu apakšveļas izvēli.
Ja tev būtu jāizvēlās skaista vai vienkārši funkcionāla apakšveļa, kuru tu labprātāk izvēlētos un kāpēc?
Agate: Jā, skaista apakšveļa var radīt lielāku pārliecību par sevi, tomēr man tas nav tik fundamentāli svarīgi, kā ērta un manam ķermenim atbilstoša apakšveļa. Ja esmu situācijā, kad manu apakšveļu var redzēt cauri kreklam vai blūzei, tad varbūt mazliet piedomāšu pie tā, ko esmu uzvilkusi zem, tas pat nebūtu tieši par apakšveļas ārējo izskatu, bet par to, vai viss izskatās tīri un kārtīgi, nekas nav saplīsis un nav sapinušās lencītes. Sievietes būtību veido sieviete pati, arī tas, kā sieviete uztver citu viedokli par sevi, ir atkarīgs no viņas pašas. Man lielākoties ir vienalga, ja no mana ārējā tēla kāds redz vairāk - otra cilvēka viedoklis man neko neietekmē, jo pati jūtos ērti savā izskatā un apģērba izvēlē.
Ilze: Tas ir savienojams, jo arī skaista apakšveļa var būt funkcionāla. Katrai sievietei gardarobē jābūt veļai, piemēram, randiņiem un divvientulībai, bet arī sportošanai vai, lai aizietu uz veikalu. Manuprāt, arī sievietes profesija un darba specifika var ietekmēt apakšveļas izvēli. Man kā skolotājai, protams, ikdienā labāk ir būt ērtā un funkcionālā apakšveļā, jo daudz kustos un pārvietojos.
Maija: Kaut arī skaista apakšveļa nāk līdzi ar konkrētu sajūtu, to uzvelkot, tomēr labāk izvēlētos ērtu un funkcionālu apakšveļu. It īpaši tas ir saistīts ar manu ikdienas dzīvi un rutīnu. Esmu ļoti aktīva, daudz darbojos pa āru un ērta
apakšveļa ir viss, kas vajadzīgs. Aukstajā laikā tas ir vēl vairāk aktuāli, jo zem daudzajām ģērbju kārtām negribu, lai kaut kas slīdētu nost vai būtu nepatīkams. Zinu, ka ērta apakšveļa man pilnībā ļauj kustēties tā, kā es gribu un nekādi neierobežo manu ikdienas darbu procesu, kad, piemēram, apakšveļa ar mežģīnēm lielākās kustībās var kļust neērta un traucējoša.
Vai apakšveļa, tavuprāt, var ietekmēt cilvēka identitāti un kā tas sevi uztver?
Agate: Es vairāk teiktu, ka nē. Ticu, ka cilvēki, kas piedomā pie savas apakšveļas, ilgtermiņā var to uzskatīt, ka daļu no sevis un savas rutīnas. Negribētu domāt, ka skaista apakšveļa rada, piemēram, lielāku sieviešķību, jo cilvēks to jūt iekšēji. Esmu par apakšveļu, kas ļauj cilvēkiem iejusties citās lomās. Domāju, ka pati kādreiz izmantošu šādu opciju, jo tā ir lieliska iespēja sajust un redzēt sevi vēl nebijušā tēlā, taču tā ir tikai loma uz īsu mirkli, kam nevajadzētu izmainīt cilvēka identitāti.
Ilze: Manuprāt, ka jā. Gatavojoties iziešanai no mājas, domāju par to, ko vilkšu - apakšveļa ir tas, ar ko vienmēr sāku pirmo. Situācijas ir dažādas. Ir sievietes, kam ir ļoti svarīgi, ka citi redz viņu apakšveļu, un ne velti dažādos veikalos ir veļa, kas ļauj sievietēm iejusties citās lomās un izmēģināt citu identitāti. Skaista un grezna apakšveļa rada arī lielāku pārliecību par sevi, it īpaši, ja sieviete ikdienā tik ļoti nedomā par savu ārējo izskatu, tad viens šāds skaists apakšveļas komplekts var pilnībā izmainīt uzskatu par sievišķības sajūtu un izpausmi. Kā minēju iepriekš - ne tikai dārga apakšveļa, bet arī citas dārgākas kopējā tēla sastāvdaļas var pilnībā izmainīt, kā sieviete redz un jūt sevi, kā arī ietekmēt to, kā citi to uztver.
Maija: Tas ir atkarīgs no cilvēka, ja cilvēkam ir ļoti svarīgi ģērbties un izskatīties ar konkrētu domu, tad arī apakšveļa var būt svarīga tā sastāvdaļa. Man grūti spriest, vai apakšveļa kādreiz ir ietekmējusi manu identitāti, nekad par to neesmu domājusi, taču, ja salīdzina to, kā es ģērbos un pucējos, dzīvodama Rīgā, un to, kā tas ir tagad, tad gan jau ir novērojamas atšķirības. Apkārtējās dzīves izmaiņas var ietekmēt cilvēku, tā domas un darbības, kāpēc gan, lai apakšveļa arī nevarētu izmainīt mani un manu ikdienu?
“RO STUDIO” 2020. gada augustā radās radošā savienībā starp Terēzi Aploku un Robertu Jaunzemu-Pētersonu. “Mēs ar Robertu bijām, vēl arvien esam un mūžīgi mūžos būsim mīlnieki. Roberts dāvināja man rotaslietas, jo viņš ir gadu gadiem mācījies šo arodu, izkopis to līdz absolūti unikālam līmenim. Un viņš dāvināja man rotaslietas. Es sajutu, ka tur ir liels potenciāls kaut kam vairāk. Kāpēc tikai man ir šīs rotas? Kāpēc tās rotas nevarētu būt vēl kādai citai sievietei, vīrietim, bērnam? Man bija sajūta, ka tam vienkārši ir jābūt kaut kam lielam,” atklāj Terēze. “Bieži vien klienti neatkarīgi viens no otra min to, ka mūsu rotas tiem ir kā atzīšanās mīlestībā pašiem sev. Bet būtiskākais, ko es vēlos, ir tas, lai mūsu rotas tos spēcina un ceļ!”
“Mēs tā lēnām gājām uz brīdi, kad nolēmām. Sāku strādāt pie vizuālā noformējuma, vizuālā tēla. Sākumā vienkārši ar fotogrāfijām. Jau no pirmās fotogrāfijas mums līdzi nāk šie lielie akmeņi gan interjerā, gan rotu pasniegšanas veidā. Sāku strādāt pie logo, pie tekstiem. Tad vienkārši bija viens brīdis, kas bija šīs bildes, bija šis logo, Roberts jau bija savedis kārtībā savu aizmirsto darbnīcu. Mēs saskatījāmies – nu labi, kurš būs tas datums? Publicējām īsi nedēļu pēc manas dzimšanas dienas augustā. Uzreiz jau pirmajā nedēļā, mēnesī bija tik liela piekrišana, ka mēs sapratām, ka mums ir diezgan sarežģīti satikties ar klientiem, esot mūsu darbnīcā pie lidostas, un ka mums nav šī kaut kāda bāzes vieta, kur uzņemt cilvēkus. Mums ļoti patīk komunicēt, rīkot ballītes un tikties ar cilvēkiem, un tā mēs pēc divu mēnešu strādāšanas nonācām pie tā - hei, mēs varam darīt vairāk. Un mēs pieņēmām lēmumu atvērt savu pirmo veikalu, kas bija Vecrīgā.” Viņa atceras, ka pirmajā pusgadā zināja katru cilvēku, kam pārdevusi rotas – zināja, kā viņus sauc un kādas rotas ir šiem cilvēkiem. Tagad vairs nevarot izsekot līdzi. “Ar Robertu bijām uz pirmizrādi teātrī, un mēs skatāmies –visapkārt viens gredzens, otrs, trešais gredzens. Ik dienas “RO STUDIO” darbnīcā tiek saražotas dučiem rotaslietu - kādu dienu vairāk, kādu mazāk.”
Ar Terēzi un Robertu tikos zīmola jaunajās telpās, Miera ielā 50. Šobrīd telpas tiek labiekārtotas, lai drīz durvis atvērtu apmeklētājiem. Lēmumu pārvākties uz lielākām telpām viņi skaidro ar vēlmi būt kopā – telpās nu apvienota studija un darbnīca. “Ne tikai obligāti tāpēc, lai mēs būtu kopā un atvieglotu visus uzņēmuma procesus – mēs varam biežāk sarunāties, ātrāk pieņemt kaut kādus lēmumus, apmainīties viedokļiem, pieņemt klientus -, bet arī, lai būtu caurspīdīgums tajā, ka rotas radām mēs paši,” skaidro Terēze, norādot uz telpas daļu, kur atrodas darbagalds, “Šeit būs stikla siena. Aiz stikla sienas jūs redzēsiet, kur puiši to rada. Roberts ir viņu “diriģents”, un vairumā [gadījumu] tad tās ir arī Roberta rokas.” Kamēr mēs sarunājāmies, no šīs telpas daļas bija dzirdama darbošanās. Roberts strādāja pie privāta pasūtījuma - saderināšanās gredzena no baltā zelta, kas klāts septiņpadsmit briljantiem.
Studijas telpās, atšķirībā no telpām Vecrīgā, vairs nebūs iespējams iegādāties tēlnieka Riharda Ābeltiņa, gleznotājas Sintijas Gādigas, zīmolu “BAIBA GLASS” un “VASKALA” darbus. “Stilistiski mēs ieturam virzienu, kas bija Vecrīgā, bet kļūstam mazliet, es teiktu,
Zīmols “RO STUDIO” ir ne tikai par rotām, bet arī par sajūtām. “Īstenībā “RO STUDIO” ir Terēze un Roberts. Pašā saknē tie esam mēs paši, kas izdarīja izvēli darīt to, ko mēs vēlamies darīt,” precizē Terēze Aploka, “RO STUDIO” īpašniece.
www.rostudio.lv | @ rostudio___
vairāk kā mēs. Vecrīga bija ļoti estētiski ieturēta, smalka vieta, bet mēs mēdzam būt arī baigie palaidņi, dauzoņas, un šī ir dauzonīgāka vide. Lai gan netirgojam darbus, šobrīd katru klientu, kas mūs apciemo, iepazīstinām ar “Two Lovers Printmaking” darbiem, ko rada Rūta un Emīls [Salmiņi]. Esam lepni par šo satikšanos un sadraudzēšanos. Nespēju iztēloties jaunās studijas telpas bez šiem printiem.”
Terēze atklāj, ka “RO STUDIO” ir izaudzis bez neviena strīda. “Tā bija kaut kāda simbioze, saspēle starp mani un Robertu – ar viņa vēlmi savu mīlestību izpaust rotās un ar manu sajūtu par to, ka tur ir kaut kas vairāk. Mums nav problēmu komunikācijā ne privātajā
Ir jājūt un, šķiet, ir jāpaļaujas uz to, ka tev ir šīs sajūtas. Cilvēks tomēr ir dzīvnieks, mums ir savi instinkti. Vajadzētu uz tiem paļauties vairāk.
dzīvē, ne biznesā. Mēs esam dzīvojuši dzīves līdz brīdim, kad mēs bijām katrs tajā pozīcijā, lai sadotos rokās un sauktu viens otru par īstajiem cilvēkiem. Mums ir tik viegli komunicēt. Mēs neesam vienādi, un tieši tas ir forši – ka mums ir kaut kas, kas manī nav, [bet] ir Robertā. Visas lielās vērtības mums ir vienojošas – tās lielās lietas, uz ko mēs tiecamies –, un mazajās mēs viens otru papildinām, un sajūsmināmies viens par otru, cik tas ir forši. Es negribētu, lai tas nāk grūti caur asarām un asinīm.” Terēze ir pārliecināta - ļoti būtiski ir spēt aptvert to, ka mēs katrs esam citādāks, pat, ja, iekāpjot otra kurpēs, līdz galam nesaproti vai šķiet absolūts absurds.
Zīmola telpās sastopami arī Terēzes bērni Ernests un Jasmīne Elīse. Terēze norāda, ka ir pat vesela mape ar zīmējumiem, kur tie zīmējuši kolekcijas. Ziemassvētkos bērni pirmo reizi tika ielaisti arī darbnīcā. “No sākuma tas bija tā pa jokam, jo bija jāpaspēj uztaisīt pēdējie Ziemassvētku pasūtījumi. Mēs principā dienu pirms Ziemassvētkiem pavadījām šeit darbnīcā līdz vēlai, vēlai naktij. Un tad, cik ilgi var zīmēt, cik ilgi var gleznot, cik ilgi mēs varam spēlēties? Vienā brīdī kāds no bērniem pajautāja, ka arī grib uz darbnīcu, un tā mēs visi četri dzīvojām pa darbnīcu. Es ļoti lepojos ar to, ka bērniem ir iespēja redzēt, ka mēs darām savu, ka mums tas sagādā prieku, bet viņi pavisam noteikti redz arī to, ka tas nenāk viegli. Tev ir jāstrādā no rīta līdz vakaram, un tev ir citreiz no kaut kā jāatsakās, bet tai pat laikā daudz ko foršu vari apvienot ar darbu. Bērni arī runā par to, ka izaugs lieli un vēlas strādāt ar mums šajā uzņēmumā. Ja viņi vēlēsies vēl tad, [kad izaugs], tad es par to būšu priecīga, ja nē, tad tas noteikti viņiem netiks spiests.”
“Mēs baudām katru jaunu dienu, gribam iet uz priekšu un turpināt priecāties. Es neesmu savā mūžā bijusi tik priecīga kā tagad. Esmu atradusi prieku, jo tas, ko es daru.. Es esmu laimīga šeit. Tāpat arī Roberts. Ja tā nebūtu, mēs šo nedarītu,” pārliecināta ir Terēze. #PM
