LU SZF STUDENTU VEIDOTS ŽURNĀLS
MARTS 2021 #4
Deniss Ševeļovs a.k.a #Labrīter lifestyle founder MINIMĀLISMA IDEJA
Vai tas, ko dari tīmeklī, var izrādīties liktenīgs darba intervijā?
Meditācija kā atbilde it visam?
Kā 8. martu atzīmē Latvijā zināmas personības?
MARTA GRIGALE: “Pēdējo pāris gadu laikā esmu beidzot iepazinusi sevi”
Kristīne Krūze-Hermane kliedē stereotipus par psihoterapiju Ko krievu mediji (ne) saka par Navaļniju? “Vai mani var dzirdēt?“ jeb kā ballēties attālināti
Redaktores sleja Klāt jau marts! Vai jūs tam arī nespējat noticēt? Laiks skrien ļoti, ļoti ātri, es pat dažreiz nespēju visam tikt līdzi. Gaisā virmo nu jau pirmās pavasara smaržas, lēnām sāk atkāpties lielie mīnusi (par ko es esmu šokēta – šajā ziemā bija patiesi aukstas dienas). Ceru, ka jūs visi esat gatavi pavasarim, tāpat kā “Avantūra” redakcija - mums jau galvās ir pavasarīgas idejas un raksti, ar kuriem jūs iepriecināt! Man marts asociējas ne tikai ar pavasara iestāšanos, bet arī ar Sieviešu dienu. 8. marts ir tā diena, kad visi vīrieši metas uz veikaliem pirkt ziedus un saldumus, bet sievietes atpūšas un izbauda to, ka šī diena ir veltīta tieši viņām. Šajā numurā varēs apskatīt, kā ir radusies sieviešu diena un kā to pavada Latvijā zināmas sievietes. Atkāpjoties no 8. marta un Sieviešu dienas temata, šomēnes esam sagatavojušas interesantus rakstus par Zoom ballītēm (kā tās pavadīt un kādas spēles var spēlēt kopā ar draugiem, neizejot no mājām), uzņēmumu attieksmi pret jauniešu darbību sociālajos tīklos, pirms vai pēc darba intervijām, nedaudz par pašizaugsmi un minimā-
2
lismu jeb to, kā sevi sagatavot pavasarim un jaunai enerģijas plūsmai. Tāpat arī neaizmirstam par lielo interviju, kas šajā numurā ir ar Martu Grigali! Nu, ir laiks iziet ārā, paņemt datoru vai telefonu, apsēsties pagalmā, iziet ārā uz balkona vai aiziet pasēdēt parkā un izlasīt jauno “Avantūra” marta numuru! Mēs esam patiesi priecīgas
par lielo atbalstu - tā ir mūsu motivācija strādāt vēl labāk, lai katrs numurs ir unikāls un ļoti interesants! Lai labi lasās!
Aleksandra
REDAKCIJA _
_
GALVENA REDAKTORE, SOC.T. REDAKTORE, FOTOGRAFE
Aleksandra MoskaLenko , aleksandra@avantura.lv IG: fenomenaali _
RAKSTU AUTORE, fotografe
Elza Elizabete Vanaga elzaelizabete@avantura.lv IG: elzaelizabetee
RAKSTU AUTORE, KOREKTORE
Sintija Augustova sintija@avantura.lv IG: sintija1603
RAKSTU AUTORE _
Annija KRUmiNa , annija@avantura.lv IG: annijakruminaaa RAKSTU AUTORE, KOREKTORE
Gunda Oja gunda@avantura.lv IG: gundaoja
_
RAKSTU AUTORE, FOTOGRAFE _
Marta KrIgere marta@avantura.lv IG: krigeremarta
_
kontakti
MAKETETAJA
SAZINIES AR REDAKCIJU redakcija@avantura.lv IG: zurnals_avantura FB: www.facebook.com/zurnalsavantura Žurnāla producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv Vāka foto: Aleksandra Moskaļenko
Sandija Megi sandija@avantura.lv IG: sandijamegi
Sirsnīgs sveiciens 8. martā - starptautiskajā sieviešu dienā! 8. marts ir diena, kad sievietes tiek sveiktas ar ziediem un laba vēlējumiem. Pirmo reizi Sieviešu dienu sāka svinēt ASV 1909. gadā. 3
Saturs
6
9
10 13
10
VIBE CHECK
14 18
23 25
28 30
4
Izdevuma ISSN - 2661-5886
Kā Starptautisko sieviešu dienu pavada Latvijā zināmas personības? Autore – Gunda Oja Foto - Unsplash, aptaujāto personīgie arhīvi Marta sākumā daudzās pasaules valstīs tiek atzīmēta Starptautiskā sieviešu diena. Tās pirmssākumi saistāmi ar sieviešu cīņu par vienlīdzīgām tiesībām sabiedriskajā, politiskajā un kultūras dzīvē, lielāku darba samaksu un balsstiesībām. Īpašu nozīmi 8. marts ieguva, pateicoties vācu sociāldemokrātiskās kustības pārstāvei Klārai Cetkinai, kura 1910. gadā Starptautiskajā sieviešu sociālistu konferencē Kopenhāgenā piedāvāja iedibināt Starptautisko sieviešu solidaritātes cīņā par ekonomisko, sociālo un politisko līdztiesību dienu, ko varētu svinēt starptautiskā mērogā. Latvijā zināmas personības šos svētkus vērtē dažādi, tomēr visas atzīst, ka tie ir īpaši un patīkami.
Televīzijas raidījumu vadītāja, žurnāliste un stila eksperte Maija Silova Man ir paveicies - svētkus es nepolitizēju, es tos izbaudu. Savu pirmo 8. marta dāvanu saņēmu gados piecos vai sešos no saviem vecākiem. Ja pareizi atceros, tās bija Nif-Naf smaržas un dzeltenas tulpes. Sieviešu diena ir kā pavasara ieskandināšana, ir prieks redzēt smaidīgus cilvēkus, kuri steidzas iegādāties ziedus sev mīļajām sievietēm: sievām, draudzenēm, kolēģēm, meitām vai māsām. Vienmēr sveicu arī savu mammu. Pasaules kolīzijas ir pierādījušas, ka ,,baidīties” no kaut kādiem svētkiem ir izšķērdība laikā, kad tos visvairāk vajadzētu novērtēt un pateikties par iespēju tos piedzīvot.
Dziedātāja Patrīcija Ksenija Cuprijanoviča Šo dienu neesmu nekad “svinējusi”. Parasti tētis man, māsai un mammai uzdāvināja ziedus, bet pēdējos gadus vispār neesmu atzīmējusi. Tā kā pati vēl esmu jauniete, tad šos svētkus kaut kā neasociēju ar sevi, lai gan apzinos, ka nu jau esmu sieviete.
Politiskā aktīviste un Oksfordas Universitātes studente Beata Jonite Pēdējos gadus esmu šo dienu pavadījusi sieviešu gājienā, ko rīko centrs “Marta”! Tādēļ galvenā nozīme šai dienai man ir to pavadīt līdzās citām sievietēm un arī vīriešiem, kam sieviešu diena ir kas vairāk kā tikai ziedi un komplimenti un kas izprot un vēlas uzlabot dzimumu līdztiesības situāciju Latvijā.
Instagram blogere, jurisprudences studente Patrīcija Anna Vavilova Sieviešu diena man nozīmē tulpes, pavasara sākumu, sveicienus no mīļākajiem dzīves vīriešiem - tēta, opja, drauga, brāļa - sievišķības svinēšanu, mammas un vecmāmiņu sveikšanu un pateicību arī no manas puses, skaistu atmošanos kā dabā, tā sevī, sajūtot uzplaukstošas sievietes garu. Mēs to gluži pompozi nesvinam, tomēr atzīmējam gan, kopīgi dāvājot un radot jaukas un gaišas emocijas šai dienā.
Māksliniece un zīmola Tonight radītāja Ieva Cipruse Forši svētki, man patīk. Pa kādai puķei vai konfektei mēdzu uzdāvināt pati arī sev mīļām sievietēm: mammām, omītēm, draudzenēm. Priecājos arī, ja kāds apsveic mani. Es, protams, zinu un saprotu, ka pateikt paldies par būšanu var un vajag katru dienu, taču viena lieka reize noteikti nenāk par skādi. Jebkuri svētki mani pacilā un būs jauki, īpaši pandēmijas laikā, kad ikdienā nekur nav jāpucējas, uzkrāsot lūpas un uzvilkt smuku blūzi var tāpat vien. Varbūt nopirkšu sev kūkas gabalu un noskatīšos filmu par kādu iedvesmojošu sievieti pasaules vēsturē.
Dziedātāja Elizabete Gaile Šī diena man asociējas ar tādu pavasara atnākšanu. Šķiet, ka šogad tā varētu būt īpaši skaista diena, jo pavasari gaidu vairāk nekā parasti. Man tā ir spēja novērtēt, ka man apkārt ir ļoti daudz spēcīgu sieviešu, kas daudz spēj paveikt un iedvesmot. Nekā īpaši šo datumu gan neatzīmēju, taču parasti 8. martā vēl vairāk var redzēt, ka tiekam novērtētas, un tas, protams, ir skaisti un patīkami!
Uzņēmēja, Instagram blogere un žurnāla Avene redaktore Sanda Krasta Man šī diena asociējas laiku, kad strādāju kolektīvā, kurā bija pārsvarā vīrieši. Viņi gāja ar tulpēm rokās un katrai dāmai kādu uzdāvināja. Tā bija īpaša un citādāka diena, gaisā virmoja tāda svētku sajūta un šķita, ka visas sievietes ir tādas sapucējušās. Esmu priecīga, ka šāds 8. marts ir, un sievietes var gūt papildus uzmanību savam dzimumam, spēkam un skaistumam.
5
“Pilnīgi noteikti terapeita apmeklēšana veicina lielāku apzinātību, dziļāku izpratni par sevi un par to, ko es dzīvē gribu.”
6
Autore: Gunda Oja Foto: Marta Krīgere
Psihoterapija kā mentālā higiēna Aktrise, režisore un trīs bērnu mamma Kristīne Krūze-Hermane atklāj, ka pirmo reizi ar psihoterapeitu tikusies jau 16 gadu vecumā. Nu viņa pati ir izvēlējusies apgūt šo profesiju un studē psiholoģiju Latvijas Universitātē, kā arī papildus tam apmeklē geštaltterapijas un koučinga kursus. Intervijā Kristīne dalās ar pārdomām par psiholoģijas studijām, pašizaugsmi un atklāj to, kā norit koučinga konsultācija.
- Studējam vienā universitātē! Ko esat ieguvusi, studējot psiholoģiju? - Salīdzinot ar mācībām Kultūras akadēmijā, kur apguvu aktrises profesiju, psiholoģijas studijas Latvijas Universitātē ir daudz akadēmiskākas un ir papildinājums tam, ko esmu apguvusi līdz šim. Protams, esmu guvusi padziļinātāku izpratni par cilvēku psihes procesiem un visu citu, kas saistīts ar psiholoģiju. Tas viss mani ļoti interesē. - Izvēle apgūt ko pavisam jaunu, kad viens bakalaura grāds jau “kabatā”, ir jāvelta uzmanība ģimenei un bērniem, ir tiešām apsveicama. Kas ir citādāk, studējot šādā apzinātākā vecumā salīdzinot ar laiku pēc vidusskolas beigšanas? - Man šķiet, ka studēšana apzinātā vecumā paliek arvien populārāka. Tā ir tāda nākotnes tendence, jo daudzas profesijas vienkārši laika gaitā izzūd, tāpēc cilvēks ir spiests mācīties, pārmācīties un pielāgoties visa mūža garumā. Ja salīdzina ar laiku pēc vidusskolas beigšanas, šobrīd man ir cita motivācija mācīties. Esmu apzinīgāka un apzinātāka tādā nozīmē, ka man ir mērķis, kāpēc es to daru - nav tāda
plāna “B”, plāna “C” vai domas par to, ka es varētu darīt kaut ko citu. Pieņēmu apzinātu lēmumu un tagad virzos uz savu mērķi. Protams, mācības ir grūtāk menedžēt, kad ir izveidojusies ģimene, un tas ir vēl papildus slogs. - Kādā intervijā Jūs minējāt, ka pati esat diezgan ilgstoši gājusi pie psihoterapeita. Kas jūsu dzīvē pēc tam ir mainījies? - Tā kā es eju pie terapeita no aptuveni 16 gadu vecuma (ar pārtraukumiem), man pat ir grūti spriest, kāda būtu mana dzīve, ja es to nedarītu. Pilnīgi noteikti terapeita apmeklēšana veicina lielāku apzinātību, dziļāku izpratni par sevi un par to, ko es dzīvē gribu. Tā ir tāda kā garīgā higiēna. - Šķiet, sabiedrībā joprojām pastāv uzskats, ka cilvēks, kurš iet pie terapeita, ir vienkārši vājš, tāds, kuram trūkst uzmanības, vai pat nepieskaitāms. Kā Jūs vērtējat sabiedrības attieksmi pret psihoterapeita profesiju un cilvēkiem, kas izmanto šos pakalpojumus? - Man šķiet, ka vēl joprojām psihologa profesija ir diezgan stigmatizēta un ka sabiedrībā pastāv tāds stereotips, ka ja kāds iet pie
terapeita, tad viņš ir vai nu traks vai kaut kas citādi ar viņu nav kārtībā. Protams, cilvēks vēršas pie terapeita ne jau tādēļ, lai pastāstītu, cik viņam ir brīnišķīga dzīve, viņš vēlas risināt problēmas, izprast savus iekšējos procesus, taču vai tāpēc viņš uzreiz ir traks vai nepieskaitāms? Es domāju, ka ne. Mūsdienās, manuprāt, ir ļoti daudz cilvēku, kuri cieš no stresa, trauksmes, panikas lēkmēm. Psihologi brīnišķīgi ar to var strādāt, turklāt daudz labāk ir vērsties pie speciālista, pirms cilvēks ir iedzīvojies hroniskā stresā, nekā tēlot ļoti veselu un ciest. - Salīdzinoši nesen pati esat sākusi sniegt koučinga konsultācijas. Kas ir koučings? - Tā ir tāda iespēja satikties ar sevi, atklāt un apzināt savus iekšējos resursus un spēku, saprast - ko es patiesībā vēlos. Man ļoti patīk koučings kā instruments, jo tas ir vērsts uz darbību un nākotni. Cilvēks nevis atnāk parunāties par savu sarežģīto personību (smejas), bet izvirza mērķus un meklē veidus, kā tos realizēt. Koučingā mēs nelienam pagātnē, nevelkam skeletus no skapjiem ārā, bet drīzāk meklējam to resursu, kas jau ir cilvēkā. Es to visu sāku mācīties,
7
jo universitātē ir iespēja apgūt daudz vērtīgu akadēmisku zināšanu, taču prakses šobrīd ir ļoti maz. Viens ir zināt kaut ko teorētiski, bet kas pavisam cits – satikties un runāt ar reālu, dzīvu cilvēku. Koučings viennozīmīgi nav mana gala pietura, bet to kā instrumentu noteikti varēšu izmantot arī kā terapeite. - Aptuveni cik konsultācijas ir nepieciešamas, lai cilvēks sasniegtu vēlamo rezultātu? - Tas ļoti atkarīgs no katra cilvēka un risināmā jautājuma. Diemžēl daudziem šķiet, ka koučam ir brīnumnūjiņa vai vienradža putekļi un ka, aizejot uz vienu konsultāciju, viņu dzīve pārvērtīsies. Tas tā nenotiek ne terapijā, ne koučingā, nekur. Ko tādu var solīt tikai šarlatāni. Koučings un terapija ir darbs ar sevi, savām domāšanas sistēmām un ierūsējušām pārliecībām. To nav iespējams izdarīt vienā reizē. Tikšanās reižu skaits atkarīgs no tā, cik motivēts cilvēks ir kaut ko savā dzīvē mainīt un ko viņš vēlas sasniegt. - Kā es noprotu, mērķis ir koučinga kodols. Droši vien ir arī cilvēki, kas īsti nezina, ko vēlas. Kas var palīdzēt mērķus izvirzīt? - Ja iet pie kāda reāli praktizējoša kouča, tas nemaz nav lēts pasākums, tāpēc cilvēks jau būs spiests mobilizēt sevi un savākties, jo negribēs maksāt naudu par to, ka es nezinu, ko vēlos, un vispār neesmu motivēts... Koučs nedomā klienta vietā, atbildība jebkurā gadījumā ir jāuzņemas pašam cilvēkam. Koučs var palīdzēt saprast, kādas ir cilvēka vērtības, kas viņu iedvesmo un rakt noteiktā virzienā, bet tomēr jāstrādā būs pašam. - Re kā, jāmaksā, bet pašam jādomā arī (smejas). Kad mērķi jau ir izvirzīti, nākamā cilvēku probēma bieži vien ir nespēja motivēt sevi pildīt apņemšanos. Ko darīt šādā situācijā? - Ar mērķiem ir tā, ka ir ļoti svarīgi saprast, kas mani iedvesmo, kāpēc man tas ir svarīgi un vai tas patiešām man ir svarīgi. Ja es to daru tāpēc, ka draudzene to dara un viņai labi sanāk, bet tas mani pašu neinteresē, visdrīzāk jau pēc divām dienām viss būs apnicis un gribēsies mest to malā. Tāpat bieži vien vecākiem ir projekts par sava bērna dzīvi, un viņi šo bērnu mērķtiecīgi bīda kādā virzienā, kas, iespējams, viņu atvasi nemaz neinteresē. Tāpēc ir svarīgi saprast, kas man patiešām, patiešām ir svarīgi, jo tad parādās motivācija un enerģija. Brīdī, kad motivācija zūd, ir vērtīgi sev atgādināt, kas mani iedvesmoja un kāpēc es to sāku.
Viens ir zināt kaut ko teorētiski, bet kas pavisam cits – satikties un runāt ar reālu, dzīvu cilvēku. 8
- Vai ir pieļaujami kādu brīdi apstāties un būt it kā bezmērķīgam? - Domāju, ka pilnīgi noteikti ir jāļauj sev uz brīdi apstāties un sagremot, kas ir paveikts. Šķiet, ka tikai apstājoties un sakonektējoties pašam ar sevi var saprast, ko tad es patiesi gribu. Visu laiku sevi dzīt kaut kur... Nezinu, cik tas ir produktīvi un cik ilgi tā vispār var dzīvot. - Kādu grāmatu iesakat izlasīt cilvēkiem, kuri interesējas par pašizaugsmi? - Kristin Neff “Self-Compassion: The Proven Power of Being Kind to Yourself”. Šo grāmatu es iesaku, jo mēs paši bieži pret sevi izturamies ļoti neiecietīgi, pat nežēlīgi. Tāpēc ir svarīgi attīstīt līdzjūtību un iecietību pret sevi. Pētījumi rāda, ka tas ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti. #GO
Ieelpo, izelpo, nedoma! Autore: Elza Elizabete Vanaga Foto: Jared Rice (Unslpash.com)
Nevari iemigt? Meditācija! Jūties uzvilkts vai nemierīgs? Meditācija! Grūtības koncentrēties? Meditācija, meditācija un vēlreiz meditācija! Lai gan no tik daudziem biju dzirdējusi, ka meditācija dara brīnumus, līdz šim es nebiju apsvērusi to izmēģināt. Bija grūti iedomāties, kā kaut kas tik vienkāršs kā sēdēšana mierā un klusumā varētu būt efektīva. Taču, prātojot par šī mēneša izaicinājumu, nolēmu, ka man beidzot tas ir jāpārbauda. Apņēmos nedēļas laikā iepazīties ar šo tik seno un pasaulīgo praksi. Meditācijai nav vienas striktas formulas, kam sekot. Katrs šo procesu var brīvi pielāgot pēc saviem ieskatiem, darot tā, kā pašam ir ērtāk. Te nu es attapos pie pirmās problēmas – kā sākt. Meditācijai ir vairāki faktori, kas jāņem vērā. Pirmais – ārējie faktori. Ieteicams atrast kādu klusāku nostūrīti, kur neviens tevi nevarēs iztraucēt. Tāpat jāpadomā par to, lai telefona paziņojumi vai televizora trokšņi fonā tevi neiztramdītu no procesa. Nākamais solis ir padomāt par savu pozu. Lai gan meditējot kļūdīties nevar, labākam rezultātam ir svarīgi atrasties sev ērtā pozā. Tu vari apgulties uz muguras uz grīdas, izstiepjot kājas un rokas, apsēsties krēslā vai uz grīdas, sakrustojot savas kājas. Galvenais, lai ir ērti. Kad esi iekārtojies, aizver acis un sāc pievērst uzmanību savai elpošanai. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Šajā brīdī tava elpa ir vienīgais, par ko tev ir jādomā. Domas. Šis viennozīmīgi man bija vislielākais izaicinājums visā procesā. It īpaši pirmajos mēģinājumos. Domas šaudījās šurpu-turpu. No “ABBA” populārāko dziesmu meldiņiem līdz domai, ka es taču apsolīju piezvanīt omei. Taču visa meditācijas būtība ir būt šeit un tagad. Ļaut savam arī savam prātam atpūsties, aizmirst visas savas ikdienas lielās un mazās raizes. Un tas patiešām ir daudz grūtāk nekā varētu šķist.
Daži meditācijas lietpratēji iesaka izvēlēties mantru, ko atkārtoti skaitīt prātā. Tas var palīdzēt ne tikai kontrolēt domu izraisīto haosu galvā, bet arī palīdzēt sev atgādināt to, kas ir svarīgs. Tava mantra var būt gan universālais “Ohm”, gan kāda iedvesmojoša frāze, kas tev pašam liekas personīgi saistoša, piemēram: “Esmu laimīgs, mierpilns un piepildīts”. Tāpat meditējot vari izmantot taimeri. Es iesākumā izmēģināju meditēt piecas minūtes, taču man tas bija par maz, lai paspētu pilnīgi atbrīvot prātu no domām. Nedēļas beigās tas jau padevās nedaudz vieglāk un vairāk par desmit minūtēm man nemaz neprasījās. Es centos meditēt divas reizes dienā: no rīta un vakarā. Pirms uzsāku šo izaicinājumu, es aprunājos ar draudzeni, kas ikdienā piekopj meditāciju. Viņa mani brīdināja, ka iemigt ir normāli. Lai gan es līdz tam nenonācu, šķiet, ka meditācija pirms gulētiešanas man palīdzēja aizmigt ātrāk. Savukārt, meditējot no rīta, bija vieglāk noskaņoties dienas darbiem. Mani secinājumi? Meditācija sākumā var šķist dīvaina un pat nedaudz psiholoģiski neērta. Tas ir prāta treniņš. Tas ir arī ilgstošs process, ko nedēļas laikā ir grūti piekopt. Ir jāeksperimentē, līdz saproti, kas pašam ir vispiemērotākais veids. Un katram tas ir atšķirīgs. Vai es turpināšu meditēt? Šaubos, ka to piekopšu regulāri. Tomēr brīžos, kad prāts būs pārpildīts ar liekām ikdienas domām, es atradīšu kādu klusāku nostūri, apsēdīšos, aizvēršu acis un dziļi ievilkšu elpu. #EEV
9
Autore: Marta Krīgere
Mišelas Obamas autobiogrāfija ir patiess stāsts par neatlaidīgu sievieti, kura uzaugusi vienkāršā ģimenē Čikāgas Dienvidu pusē, un viņas ceļu uz dzīvi Baltajā namā. Šī grāmata sniedz neredzētu, personisku ieskaitu Mišelas un Baraka Obamas iespaidīgajā dzīvē. Mišela uzauga samērā lētā Dienvidu puses dzīvokļu kompleksā. Vēlāk zem nabadzības sloga, ciešot no noziedzīgu bandu postījumiem, ēkas kļuva noplukušas un pārvērtās par vienu no bīstamākajām dzīvesvietām pilsētā. Labu laiku pirms šīm pārmaiņām Mišelas vecāki iegādājās mājokli daudz jaukākā apkaimē, kur mitinājās viņas radinieki. Jaunajā dzīves vietā Mišelas ģimene dzīvoja divstāvu mājas otrajā stāvā virs tantes Robijas, kura viņai iemācīja spēlēt klavieres. Mišela ir uzaugusi mīlošā ģimenē, kuru saistīja ciešas saites ar mūziku un baznīcu. Taču skarbā vide, kurā valdīja rasisms, sarežģīja dzīves apstākļus un mudināja Mišelu pierādīt pasaulei, ka viņa spēj panākt visu, ko vēlas. “Es nekautrējos no tā, ka centos pacelties augstāk par savu izcelsmi. Ņemot vērā vidi, no kuras nācu, tiekšanās augšup bija vienīgais, ko varēju darīt,” atklāj Mišela. Viņas ģimenē neviens nebija ieguvis augstāko izglītību. Mišelas vecāki smagi strādāja, lai spētu atmaksāt studijas bērniem. Tēvs cieta ar smagu slimību, kas ar laiku padarīja viņu nevarīgu un lēnām izdzēsa dzīvību. Ar pacietību un neatlaidību viņa kāpa pa karjeras kāpnēm arvien augstāk. Līdz iemīlējās cilvēkā, kurš izmainīja viņas dzīvi. Pieņemt ar mīlestību un nenosodīt, būt pateicīgam. Mišela visas savas dzīves laikā stingri pieturās pie ģimenes vērtībām. #MK
10
Ceļš uz minimālistiskāku dzīvi Autore: Sintija Augustova
G
andrīz katram ik gadu ir viena īpaša apņemšanās, kuru visiem spēkiem vēlas īstenot vai kura galvā riņķo jau kādu laiku. Man tā ir minimālistiska dzīvošana. Sapratu, ka kaudzes ar mantām un lietām mani nospiež un “velk uz leju”, tāpēc zināju, ka no tām ir jāatbrīvojas vai mantu skaits ir jāsamazina. Ilgu laiku īsti nezināju, kā to darīt, jo man bija emocionāli grūti atbrīvoties no lietām. Kad mēģināju kārtot savu istabu, bieži pieķēru sevi pie domas - “aj, šis un tas varbūt kādreiz noderēs”, tāpēc atbrīvoties no mantām bija gaužām grūti. Domas par minimālistiskāku dzīvošanu galvā sāka raisīties kopš jauniešu raidījuma, kurā tobrīd, pirms trīs gadiem, strādāju, intervēju aizrautīgu zero waste dzīvesstila atbalstītāju Ingūnu. Viņa stāstīja par to, kā varam samazināt atkritumu daudzumu, veicot pavisam nelielas izmaiņas savā ikdienā – izmantojot daudzreizlietojamo ūdens pudeli un auduma maisiņus. Tobrīd paralēli zaļākām alternatīvām aizdo-
mājos arī par lietu funkcionalitāti – vai visas ntās lietas, kas atrodas manā istabā un man pieder, kalpo kādam mērķim, tās izmantoju bieži vai atļauju tām vienkārši krāt putekļus un aizņemt vietu, jo neesmu izdomājusi, kur tās pielietot. Šādā kontekstā uzreiz iedomājos par savu drēbju skapi, kas bija stāvgrūdām pilns ar dažādiem drēbju gabaliem, no kuriem tā reāli nēsāju un velku tikai kādu trešo daļu. Taču laiks, kas pagāja, kamēr sanāca starp drēbju kaudzēm atrast tos pāris krekliņus, džemperus un bikses, kurus tiešām vēlējos vilkt mugurā, bija dikti ilgs. Pēc vairākiem rītiem, kuros bija grūtības sameklēt, ko vilkt, sadusmojos pati uz sevi un stingri nolēmu atbrīvoties no visām drēbēm, kuras tā arī nebija atradušas vietu manā garderobē. Tas, pro-
tams, bija grūti, jo atkal galvā bija tā pati apnicīgā doma, ka noderēs taču, nevaru paredzēt, vai nebūs situācijas, kurā tas apģērbs, no kura šobrīd plānoju atbrīvoties, lieti noderēs. Atbildēšu godīgi – ne vienu reizi šāda mana doma nav piepildījusies, ne reizi neesmu nožēlojusi, ka atbrīvojos no kāda apģērba, bet gan otrādi – izjūtu savā ziņā prieku un atviegloti uzelpoju, jo nu ir vieta, kur apgriezties. Līdzīga pieredze man ir gadījusies arī ar vecām skolas pierakstu kladēm, par tām arī agrāk domāju, ka salikšu kastē, gaidīšu to vienu dikti svinīgo brīdi, kad varēšu tās nodot savai jaunākajai māsai, lai špiko bioloģijas uzdevumu atbildes vai matemātikas risinājumus. Māsa paaugās, un, taisnības labad atzīšos, ka viņa manām vecajām kladēm nav pat īsti pieskārusies.
To uztvēru kā zīmi, ka jātiek vien no tām vaļā, jo tās vienkārši aizņem vietu, pat ja saliktas kastē un nobāztas istabas tālākajā stūrī. Pašlaik, kad gandrīz vai konstanti sēžu mājās, diezgan regulāri pārskatu savas mantas, un bieži vien dažas no tām arī izmetu vai atdodu kādam. Nesen Netflix noskatījos arī izslavēto “Tidying up with Marie Kondo”. Kad biju seriāla vidū, diezgan skeptiski attiecos gan pret pateikšanos savām lietām, gan arī pret mantas enerģijas jušanu un uztveršanu. Tas vienkārši likās dīvaini - runāt ar savu veco džemperi vai to pašu bioloģijas pierakstu kladi. Neviļus tomēr esmu iesaistījusi dažus viņas principus, kad kārtoju vidi sev apkārt. Vēl joprojām nesaku lietām, ko gribu izmest, paldies par to, ka ar mani bija, bet gan pa drusciņai sāku saprast to, kā mantas liek man justies. Ne vienu vien reizi ir gadījusies tāda brīnišķīga brīvības sajūta, kad izmetu to, kas ir bijis lieks un tupējis uz plaukta vai atvilktnē vienkārši tupēšanas pēc un nav raisījis ne patīkamas emocijas, ne licis atcerēties jaukas atmiņas. Šo trīs gadu laikā šķiet, ka esmu tikusi vaļā ne tikai no diezgan daudzām lietām, kas man vairs nav vajadzīgas, bet arī no sajūtas, ka neko nedrīkst mest laukā, jo tas kādu reizi mistisku apstākļu sakritības dēļ var noderēt. Lai turpinātu “neapaugt” ar visādiem sīkumiem un lietām, arī apģērbu un apaviem, pieturos pie dažiem principiem, kurus no sākuma ir tiešām grūti ievērot, jo mūsdienu patērniecības kults ir izveidojis daudzus kārdinājumus, kuru rezultātā izdodas tikt pie lietām, kuras mums īstenībā nevajag, bet kuras spēj vilināt ar interesantu izskatu vai pievilcīgu reklāmu.
11
1 Ir jāpārvar ieradums pirkt kaut ko spontāni – tāpēc, ka vienkārši gribas. Esmu iemācījusi sevi domāt un atšķirt, vai man tiešām konkrētais pirkums ir vajadzīgs, vai tas vienkārši man ir iekritis acīs, tāpēc, ka tam ir atlaide vai esmu redzējusi to kādam citam. Pirmajās reizēs, kad nonāku pie šāda domu gājiena, ir grūti saprast, ko darīt, bet pēc kāda laika izkristalizēt to, vai man tas tiešām ir vajadzīgs vai vēlme nopirkt konkrēto nieku ir tikai mirkļa iegriba, ir daudz vienkāršāk. Agrāk biju viens no tiem cilvēkiem, kuriem mājās plauktā bija septiņas šampūna pudeles, trīs zobu pastas tūbiņas un vēl sazin kas vairākos eksemplāros. Kopš esmu iemācījusies pirkt kaut ko tad, kad man tas ir vajadzīgs, nevis tāpēc, ka tam ir izdevīga cena, man ir ievērojami atbrīvojusies vieta vannasistabas plauktos. Jāpiebilst, ka bez šampūna vai zobu pastas neesmu palikusi, jo piefiksēju, kad tās sāk izbeigties, un tikai tad dodos pēc jauna eksemplāra pakaļ.
2 Ja tomēr esmu izlēmusi pirkt kaut ko, tad priekšroku dodu labai kvalitātei un izturībai, ne zemai cenai. Vairākas reizes ir gadījies, ka lieta, kurai pažēloju naudu, diezgan ātri salūst vai saplīst, un atkal ir jāpērk jauna. Esmu novērojusi, ka dārgākas mantas arī kalpo ilgāk.
3 Katram minimālisma izpratne atšķiras. Protams, ka minimālisms jau savā nosaukumā ietver to, ka cilvēkam piederošo mantu skaits nav liels, taču katram tas ir cits. Arī piekopjot minimālismu, ir jāpievērš uzmanība savai intuīcijai un pašsajūtai, ne jācenšas kvēli atdarināt kādu, kurš visu iedzīvi var salikt vienā mugursomā. #SA
12
VIBE CHECK Autore: Sintija Augustova
N
esen sāku domāt par to, cik savā ziņā vienmuļa ir palikusi mana ikdiena. Jā, man ir, ko darīt - esmu bakalaura rakstīšanas un radošā projekta veidošanas procesā, jā, es mēģinu sevi kaut kā radoši nodarbināt, kad nestrādāju pie darbiem, kas nepieciešami universitātes pabeigšanai, jā, es arī atpūtinu smadzenes, ieslēdzot kādu vieglu seriālu, ko skatīties. It kā viss, kā vajag, kā jau parasti ir bijis. Taču šobrīd, kad lielākā daļa laika tiek pavadīta mājās pašam savā kompānijā, izdodas arvien dziļāk grimt savā komforta zonā. Esam sagatavojuši nelielus ieteikumus, ar kuriem atšķaidīt šķietami pelēko ikdienu un pašam sevi nedaudz izacināt.
W
“Urban Dictionary” interpretācijā “Vibe Check” ir spontāns brīdis, kad tiek pārbaudīts tavs “vaibs” jeb sajūtas, apkārtējā atmosfēra.
1
sāc rakstīt dienasgrāmatu – apraksti savu dienu, emocijas, notikušo. Ja nav vēlmes aprakstīt savu dienu pilnībā, prāta labsajūtai un savā ziņā arī tīrībai, pašrefleksijai noderīgi ir izgāzt savas emocijas uz papīra. Jebkādā veidā – zīmējot, krāsojot, rakstot vai pat plēšot papīra lapu smalkos gabaliņos.
2
pamēģini nelielu eksperimentu – piemēram, bez roku palīdzības apsēdies uz grīdas un mēģini piecelties stāvus, atkal bez roku palīdzības. It kā izklausās gaužām vienkārši, vai ne? Man vajadzēja dikti koncentrēties, lai varētu šo izdarīt. Pie reizes arī pasmējos par sevi, jo pieļauju, ka diezgan komiski no malas izskatījos, kad šo mēģināju. Bet tā kā pārsvarā tāpat daudzi sēžam mājās – who cares?
3
uzlabo savu miega rutīnu – ej gulēt un celies aptuveni vienā un tajā pašā laikā. Tā sanāk ne tikai labāk izgulēties, bet arī kļūt produktīvākam, jo biežā žāvāšanās no tā, ka nāk miegs, vairs netraucē darīt ikdienas darbiņus.
4
iesāc to, ko vienmēr esi gribējis, bet neesi saņēmies izdarīt - man tā ir programmēšana – prasme, kas ir diametrāli pretēja sfērai, ko studēju universitātē. Tā kā liela daļa dažādu semināru nu ir pārcēlušies uz digitālo vidi un ir pieejami gandrīz katram, ir visai vienkārši ķerties klāt pie kā tāda, ko sen esi gribējis īstenot. Kad tad, ja ne tagad? Veiksmi un izdošanos sevis izaicināšanā! #SA
13
14
Izaugsme caur zināšanām un praksi
Autore un foto: Elza Elizabete Vanaga
Influenceru un komunikācijas guru, sabiedrisko attiecību un mārketinga speciālists, komunikācijas un stila eksperts – šādus raksturojumus var ieraudzīt dažādās publikācijās blakus Denisa Ševeļova vārdam. Patlaban viņš ir “BSMS” mārketinga nodaļas vadītājs, paralēli raksta maģistra darbu par reklāmām influenceru “Instagram” profilos un savas dienas gaitas uzsāk plkst. 5 no rīta.
- Savā “Instagram” profila aprakstā esi ierakstījis: “#Labrīter lifestyle founder”. Kāds izskatās tipisks rīts tavā dzīvē? - “Labrīter” ir mana variācija “Klubam plkst. 5 no rīta”, kas nāk no Robina Šarmas grāmatas. Ceļos plkst. 5 jau pusotru gadu gan darba dienās, gan brīvdienās. Es pieceļos un dodos ārā skriet vismaz 20 minūtes, taču reizēm noskrienu arī stundu. Kardio no rīta mūs pamodina un palīdz izvairīties no svārstīga noskaņojuma dienas garumā. Svētdienas man ir atpūtas dienas no fiziskas slodzes. Tad, atnākot atpakaļ mājās, ieeju dušā, un pēc tam meditēju vismaz 20 minūtes uz “Pranamat”. Meditācija ir prāta treniņš. Nevajag meklēt kaut kādu apgaismību, ekstāzi vai transu. Tā ir spēja
būt šeit un tagad. Esmu pamanījis, ka man tas uzlabo reakciju, esmu uzmanīgāks un spēju labāk koncentrēties. - Kāpēc izlēmi šādi mainīt savu ikdienas ritmu? - Mans “Labrīter” sākās ar to, ka ieraudzīju Instragramā bildi, kurā bija tāda laimīga meitene. Bildei bija pievienots garš apraksts, vairākas reizes pieminēts “Klubs plkst. 5 no rīta”. Es padomāju, likās ļoti interesanti. Iegāju “Kindle” un nopirku sev to grāmatu. Pēc tam dabūju arī drukātu kopiju latviešu valodā, ko pats autors ir parakstījis, kad viņš 2019. gadā piedalījās “Riga Bussiness Forum”. Galvenā doma ir – ja tu celies agri, diena pieder tev. Tu sāc ar lietām, kas domātas sev. Tu ieguldi savā veselībā ar aktīvu, sportisku dzīvesveidu. Tu meditē, lasi jaunas grāmatas. Tas viss ir domāts tev pašam. Nevis tu piecelies un tad skrien, steidzies uz darbu – tad tava diena nepieder tev. Es no dabas esmu zinātkārs cilvēks, man patīk jaunas lietas. Es ticu transformācijai, uzlabojumiem caur zināšanām un praksi. Man vispār patīk lasīt grāmatas un izlikties, ka esmu gudrāks par pārējiem. (Smejas).
Pagājušajā gadā es izlasīju 28 grāmatas. Mēnesī vienu drukātu, vienu noklausos kā audiogrāmatu. Tagad, kad esmu maģistrantūras pēdējā semestrī, man ir jālasa akadēmiskā literatūra, ko es neskaitu, tādēļ šogad esmu izlasījis tikai vienu grāmatu. Es ticu, ka zināšanas uzlabo dzīvi. Zināšanas ir grāmatas, nevis virsraksti, “Tiktok” vai tamlīdzīgi. Tur varbūt ir informācija, taču, lai to informāciju saprastu līdz galam, vajag iziet to ceļu. Es varbūt tagad izklausos kā onka, bet domāju, ja tu esi students, tev jau iekšā jābūt tādai vērtībai kā grāmatu lasīšana. - Vai visas no grāmatām, ko esi izlasījis, tev ir šķitušas vērtīgas? - Sen nav bijis tā, ka izlasu bezjēdzīgu grāmatu, jo es grāmatas pārsvarā patērēju “Amazon”. Man ir “Kindle” un “Audible”. Tur algoritmi strādā un visas rekomendācijas, ko man piedāvā iegādāties, ir saskaņā ar manu gaumi. Ja man liekas, ka grāmatai īsti tomēr jēgas nav, es tik un tā pabeigšu šo grāmatu. Man vajag to momentu. - Vai tā ir perfekcionista pazīme – obligāti pabeigt, pat ja nepatīk? - Nē, perfekcionisms ir vienkārši nepārliecība par sevi. Ja cilvēks
15
saka, ka viņš ir perfekcionists, tas nenozīmē automātiski, ka viņš dod kaut kādu perfektu sniegumu. Visdrīzāk viņš kaut ko marinē, kamēr tas ir it kā perfekts. Perfekcionisms ir slikta lieta, ar to nevajag lepoties. Es neesmu perfekcionists, es nezinu, kā tas ir. Atbildība, standarti, kvalitāte ir cita lieta, bet tas nav perfekcionisms. - Patlaban mums ir diezgan barga ziema, dažas dienas pat -15, -20 grādi. Vai arī pie šādiem laikapstākļiem dodies ārā skriet? - Jā, tā vispār nav problēma. Varbūt man paveicās, jo šī ir otrā ziema, kad šo daru. Pirmā ziema bija ļoti maiga, gandrīz bez sniega. Varbūt es esmu adaptējies. Pie-
16
ņemu - ja es šogad sāktu skriet, varbūt būtu nedaudz trakāk. Ar pareizo apģērbu tā vispār nav problēma. Var skriet. Ja es nesportošu no rīta, tad nejutīšos diez ko labi. - Šobrīd tu raksti maģistra darbu. Ja nav noslēpums - par ko tas būs? - Es esmu RSU maģistrants programmā “Stratēģiskā un sabiedrisko attiecību vadība”. Savā maģistra darbā gribu uzzināt, vai influenceriem ir jēga slēpt reklāmu sociālajos medijos un vai tas ietekmē vēstījuma efektivitāti. Es nezinu, kāda ir atbilde, tāpēc es veikšu eksperimentus un pētījumu.
- Vai tev ir hipotēze par pētījuma rezultātu? - Es domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no auditorijas medijpratības. Ja auditorija saprot, ka viņi tiek maldināti, tad viņi šim influencerim neuzticēsies. Ja viņi redz, ka vēstījums tiek pozicionēts kā reklāma, tad visdrīzāk viņi uzticēsies vēl vairāk. - Varbūt influenceri mēģina noslēpt to, ka tas ir apmaksāts saturs, jo baidās tādēļ zaudēt sekotājus... - Par šo mēs varēsim parunāt vasaras vidū, kad mans darbs būs pabeigts. It kā sajūtu ziņā tā varētu būt, bet man nav datu par šo. Arī pasaulē datu par šo ir maz.
Tāpēc esmu priecīgs, ka man ir iespēja to noskaidrot un dabūt diplomu, cerams. (Smejas). - Vai ikvienam vajadzētu padomāt par to, ko viņi publicē savos profilos? Vai, piemēram, darba devēji varētu mainīt savas domas par kandidātu, atkarībā no viņa sociālo tīklu satura? - Labā prakse, pirms nospiest “share” vai “post”, ir padomāt vairākas reizes, vai tas saturs ir nepieciešams. Protams, ka visi skatās sociālos medijus darba atlases procesā. Mans novērojums ir tāds, ka tam ir reālas sekas. Ja darba devējam ir jāizvēlas starp pilnīgi līdzvērtīgiem cilvēkiem, taču vienam ir nedaudz labāks tēls sociālajos medijos, tas būs pluss. Cits jautājums ir, vai ir pamatoti nosodīt cilvēkus par kaut ko, ko viņi ir darījuši pirms piecpadsmit gadiem. Es saprotu darba devējus, ja viņi skatās, ko cilvēks savos sociālajos medijos ir darījis pēdējā gada laikā. Es nesen savā komandā pieņēmu jaunu digitālā mārketinga speciālistu. Dažiem cilvēkiem bija kaut kādi dīvaini e-pasti, nevis vārds un uzvārds. It kā par tādām vienkāršām lietām visi jau zina, tas ir skolā mācīts, bet tas notiek vēl aizvien. - “Instagram” pēdējā laikā ir ievērojami mainījis savu dizainu, primāri nostādot reklāmas,
preču tirgu. Vai, tavuprāt, tas novedīs pie platformas norieta? - Šeit mēs varam tikai spekulēt, jo cipari rāda ko citu – ka “Instagram” lietotāju daudzums palielinās. Varbūt ir konkrētas auditorijas, kam “Instagram” vairāk nav aktuāls. Mēs redzam, ka gados jaunākie lietotāji aktīvi izmanto “TikTok”. Šo var skaidrot ar to, ka Gen Z ir svarīga izklaide, autentiskums. Šāds saturs ir “TikTok”. Cilvēki tur ļauj par sevi pasmieties, parāda nefiltrētu dzīvi. Tur ir tāds “low production”. Turpretim “Instagram” viss ir super noslīpēts, izmantoti face-tune, visi izrādās. Bet tā ir forša lieta, ka mums ir iespēja izpausties, parādīt savas vairākas šķautnes, kas agrāk nebija iespējams. Ir jāsaprot, ka arī “TikTok” ar laiku parādīsies reklāmas. Tas arī ir bizness. Ieguldītā nauda kaut kā ir jāatgūst. “Facebook” savā laikā iegādājās “Instagram” par vienu miljardu ASV dolāru un šo naudu vajag atgūt. - Ja šobrīd nebūtu pandēmija un notiktu pasākumi, vai tu no tiem izvairītos, lai neizjauktu savu ikdienas ritmu? - Mans “Labrīter” ir sācies pirms pandēmijas. Es priekšroku dodu savam miegam, savai pašsajūtai, nevis ballītēm, jo es tiešām esmu izballējies in my twenties. Esmu
draugi saka, ka es esmu trakākais no visiem. Man tā, protams, neliekas, bet, ja tagad paskatītos uz saviem “Facebook memories”, tad jā. - Ja tev šobrīd būtu divdesmit gadu, bet šodienas zināšanas un dzīves pieredze, vai tu jau tad sāktu savu “Labrīter” dzīvesveidu? - Ja es visu zinātu, kad man bija divdesmit, es dotos uz ballītēm, bet es būtu daudz izvēlīgāks. FOMO (fear of missing out) it īpaši jaunībā reāla lieta un reāls struggle. Es arī ar savu “Labrīter” varu aiziet paballēties, vienkārši nākamajā dienā necelšos tik agri. Es zinātu kaut kādu mēra izjūtu. Jaunība tev dod iespēju iztestēt savus limitus un to, kas ir labi, kas ir slikti. Es nezinu, vai tur ir iespējams nonākt bez pieredzes. Varbūt būtu padomājis mazliet vairāk par financial literacy. Vajadzētu saprast, kā strādā nauda, kas notiek, ja laikā kaut ko nesamaksā. Bet to visu var panākt ar izglītību. Es gribētu aicināt jauniešus laicīgi domāt par savu veselību, fizisko stāvokli un dzīvesveidu. Jo ātrāk sāksi, jo ātrāk būs labi rezultāti un dzīve būs kvalitatīvāka. Es tiešām tagad jūtos labi savā ķermenī. #EEV
zināms kā party monster. Mani
17
LIELĀ INTERVIJA Marta Grigale ir ļoti daudzpusīga personība un ikdienā dara dažādas lietas, taču viņas dzīvi visvairāk pavada mūzika, gan strādājot radio “Pieci.lv”, gan dziedot pašai savas sacerētās dziesmas. Janvāra beigās norisinājās “Muzikālā banka”, kur arī Marta ar dziesmu “Drāma” cīnījās par 2020. gada vērtīgākās dziesmas titulu. Tāpat viņa iesaistās ikgadējā labdarības akcijā “Dod pieci!”, kas šoreiz bija saisīta ar vardarbības tēmu. Ar Martu šajā intervijā parunājām par labdarību, “Dod pieci!” akciju, mūziku un citām interesantām tēmām. Autore: Annija Krūmiņa Foto: Martas Grigales personīgais arhīvs
- Labdarības maratona “Dod pieci!” stikla studijā tu esi bijusi divus gadus pēc kārtas – 2018. un 2019. gadā. Pagājušogad tev piedzima otrais bērniņš. Vai tu gribētu nākotnē atkal atgriezties stikla studijā? - Es noteikti vēlos atgriezties vēl kādu gadu. Tā ir viena no foršākajām un vērtīgākajām lietām, ko es jebkad dzīvē esmu izdarījusi. Šis pasākums aiz sevis atstāj daudz laba – vērtīga ir ne tikai saziedotā summa, bet arī diskusijas uzsākšana ar sabiedrību par konkrētā gada tēmu. - Kurš notikums no piedalīšanās šajā labdarības maratonā ir visspilgtāk palicis atmiņā? - Ir bijis ļoti daudz šādu notikumu, jo pavadītā nedēļa stikla studijā ir ļoti intensīva. Sanāk iziet cauri emociju centrifūgai, turklāt reizē jāpaspēj daudz ko izdarīt vienas stundas laikā – jānospēlē saziedotās dziesmas, jāsazinās ar ziedotājiem un viesiem. Visnotaļ spēcīgākais brīdis ir fināls, kad saproti, ka laiks ir tik ātri paskrējis un tūlīt viss beigsies. Rodas labi padarīta darba sajūta un apziņa, ka sabiedrībai esam izdarījuši kaut ko ļoti labu. Izklausās varbūt mazliet naivi, bet šajā laikā sāc vairāk ticēt labajam pasaulē. Vēl viens skaists un pieminēšanas vērts bija brīdis, kad pagājušā gada “Dod pieci!” akcijā uz stikla studiju bija atbraukuši visu trīs Baltijas valstu prezidenti. - Jūsu komanda pievērsa sabiedrī-
18
bas uzmanību tādai tēmai kā vardarbība ģimenē. Kādā intervijā tu teici, ka tava bērnība bija laba, jo tev ir ļoti jauka ģimene, bet vai tu esi redzējusi vardarbību ārpus tavas ģimenes? - Bērnībā es augu tādā mazā burbulītī, bieži vien ārā no tā nelīdu. Tā kā mani interesē, kā iet citu cilvēku dzīvēs, tad es cenšos sekot līdzi. Mani emocionāli aizķer intervijas medijos un sociālajos tīklos, piemēram, “twitter”. Pēc rakstura esmu ļoti empātiska, varbūt dažreiz pat pārāk, tādēļ šāda veida informāciju ļoti izlaižu caur sevi. Latvijā vardarbība ir milzīga problēma, un esmu priecīga, ka beidzot kāds par to runā. - Kādēļ vardarbība, tavuprāt, ir tik izplatīta, it īpaši, starp tuvākajiem ģimenes locekļiem? - Es ceru, ka katra nākamā paaudze kļūs izglītotāka, zinošāka un vairāk par šo tēmu runās, sakot citiem, ka tas nav “okey”. Bieži vien šādās ģimenēs domā tā:”Mani tā audzināja, tāpēc tieši tāpat turpināšu darīt ar saviem bērniem.” Manuprāt, šie cilvēki vienkārši nezina, ka var darīt citādi, jo ģimenē no bērnības nav parādīts pareizs modelis, kā rīkoties bez vardarbības. Šī problēma noteikti ir arī saistīta ar labklājības līmeni un situāciju valstī. Tas ir arī politisks, sociāls un ekonomisks jautājums. - Kas bija pārsteidzošākais projekta laikā, ko uzzināji par šo tēmu? - Pirmkārt, statistika. Katra trešā sieviete Latvijā ir cietusi no var-
darbības. Tajā brīdī es patiešām apzinājos, cik ļoti es dzīvoju savā sociālajā burbulī. Ir daudz cilvēku, ne tikai sievietes, protams, arī bērni un vīrieši, kas no šī visa ir izrāvušies un dzīvo savu dzīvi tālāk. Mēs pat nenojaušam, kam viņi ir gājuši cauri. Piedzīvotā vardarbība nav tāda tēma, par kuru stāstītu plašam cilvēku lokam. Ar vardarbību saskārušies tik daudz cilvēku, par kuriem no malas par to nepateiktu. No malas jau nevar redzēt, ar kādām domām un pārdzīvojumiem sevī viņi cīnās. Otrkārt, mani ir šokējuši vardarbības upuru stāsti. Tie ir tik prātam neaptverami, ka man jādomā – kam ir jānotiek ar cilvēku, lai viņš spētu otram, īpaši savam tuviniekam, nodarīt kaut ko tik briesmīgu. Diemžēl vardarbība vairo vardarbību, un tas nudien ir apburtais loks, kas jāpārrauj. Ir jārunā. Un “Dod pieci!” ir arī stāsts par to, ka dalītas sāpes ir kaut nedaudz mazākas sāpes. Mums visiem kopā ir jāiet šim cauri, jāuzklausa un jāmeklē iespējas dzīvot labāk. Neviens nav pelnījis ciest. - Kura Latvijā sasāpējusi tēma būtu tāda, par kuru tu vēlētos, lai norisinātos “Dod pieci!” akcija nākamajos gados? - Viena no tēmām ir vides pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti. Noteikti arī kādā brīdī vajadzētu pievērsties tēmai par dzīvnieku aizsardzību. Par to pārāk maz tiek runāts un stāstīts, esmu parakstījusi iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” par stingrākiem sodiem pret dzīvniekiem pielietotās
Marta Grigale
“Vajag tikai gribēt un ticēt sev tā, kā tu tici savam labākajam draugam!”
19
vardarbības gadījumos. Vēl ir daudz jautājumu, kas jārisina, lai palīdzētu ģimenēm ar īpašo vajadzību bērniem.
“Es lielu daļu dzīves pavadīju domādama, ka man kaut kas nav kārtībā, ka es esmu dīvaina, taču mums visiem ir savi tarakāni galvā un tas ir pilnīgi un absolūti “okey”. ”
- Parunāsim par kaut ko pozitīvāku! Tev ir iznācis albums “Lietas, kas notiek manā galvā”. Tas ir radīts pandēmijas laikā? - Darbs pie albuma jau sākās vairāk nekā pirms gada. Pirmā dziesma, kas iekļauta albumā, jau iznāca aizpagājušā gada rudenī, bet tieši pandēmijas laikā tapa lielākā daļa dziesmu, jo pirms pandēmijas man bija jādodas pirmsdzemdību atvaļinājumā. Nostrādāju pēdējo dienu “Pieci.lv” un pirmdienā jau sākās ārkārtas situācija, tādēļ varēju nevis skraidīt apkārt un tikties ar draugiem, bet mierīgi sēdēt pie klavierēm un rakstīt. Bija baigi forši, jo nebija tik viegli slinkot. - Ja pandēmijas nebūtu, tev šķiet, ka albums šobrīd būtu iznācis? - Es domāju, ka būtu. Šādi apstākļi vienkārši sakrita. Esmu mērķtiecīga un, ja kaut ko ieņemu galvā, tad visticamāk darīšu visu, kas manos spēkos, lai izdarītu līdz galam. Daudz
20
kas bija atkarīgs no tā, ko izdarīs producents “DJ Rudd”. Ja viņam nebūtu laika un iespēju, lai tik daudz strādātu, tad varbūt albums nebūtu iznācis, jo viena pati es to noteikti nebūtu izdarījusi. Bet tā nu mēs abi iespringām un izdarījām. - Tavs albums ir par dažādām pārdomām, bažīšanos un mazajiem “mošķīšiem”, kas katram domās iezogas. Kā tu sadzīvo ar tiem? - Man ļoti palīdzēja terapija. Pēdējo pāris gadu laikā esmu beidzot iepazinusi sevi. Foršākais, ko esmu sapratusi, ka visi mūsu “mošķīši” – šaubas, raizes, uztraukumi – tas viss ir normāli. Gan jau katram ir savs veids, kā tos savaldīt, pieņemt, varbūt arī iemīlēt. Mūzikas rakstīšana man arī noteikti ir palīdzējusi. Savā ziņā mūzika arī ir terapija, tāpēc ka es rakstu dziesmas par sevi un lietām, kas notiek manā galvā. Ja es domātu tikai par to, kā man uztaisīt dziesmas, lai tās iekļūtu mūzikas topos, man šobrīd tas nebūtu interesanti. Man vēl ir daudz lietu, ko caur savu prizmu apskatīt un aprakstīt. To es šobrīd arī cenšos darīt un to arī turpināšu.
“Dzīve ievieš savas korekcijas, taču beigu beigās mēs nonākam tur, kur mums ir jānonāk.” - Kādas, tavuprāt, ir šobrīd aktuālākās tendences mūzikā? - Šobrīd popmūzika gandrīz vai sāk kļūt par alternatīvu žanru. Hiphops un tā paveidi iet lielā uzvaras gājienā. Tagad jebkurš un jebkurā vietā var izveidot mūziku, jo vairs nav vajadzīgas ierakstu studijas, līgumi un atbalsts no lielajām izdevniecībām. Vienīgais, kas ir nepieciešams, tā ir laba un pārliecinoša ideja, interesants piegājiens un mazliet veiksmes. - Tu studēji Londonā muzikālā teātra aktiermeistarību. Kāda vispār Latvijā ir situācija ar muzikālajiem teātriem un mūziklu izrādēm? Vai šī niša ir pietiekami aizpildīta? - Pamazām situācija uzlabojas un lielu lomu tajā, manuprāt, spēlē Rīgas Doma kora skola, kur tagad ir atvērta mūziklu nodaļa, tādēļ katru gadu absolvē jauns profesionāļu kurss. Šogad bija pirmais absolventu kurss šajā nodaļā. Tas nozīmē to, ka Latvijā kļūst vairāk cilvēku, kam šī lieta interesē un kas to ir mācījušies. Tajā laikā, kad es to mācījos Londonā, šīs jomas profesionāļi Latvijā bija uz pāris pirkstiem saskaitāmi. Vienīgais jautājums tikai ir – kur un kā realizēties, jo stabilas darba vietas, kā muzikālais teātris, Latvijā nav. Mūziklu niša ir ļoti šaura, turklāt Latvijā skatītāju ir tik, cik viņu ir. Es priecātos, ja nākotnē būtu muzikālais teātris, taču to rādīs laiks, vai kādam būs apņēmība to veidot. - Šobrīd sociālie tīkli palīdz cilvēkiem dažādās jomās iegūt atpazīstamību. Ļoti populāra ir aplikācija “TikTok”, ar kuras palīdzību slavu ieguvuši dažādi mūziķi. Šajā aplikācijā ir svarīgi, lai skanīgas un uzmanību saistošas būtu pāris dziesmas sekundes, nevis visa dziesma. Kādā veidā “TikTok” un citas sociālo tīklu aplikācijas ietekmē šodienas mūzikas industriju? - Man par šo tēmu ik pa brīdim domas mainās. Dažbrīd man šķiet: kur tad pazudusi “īstā” māksla, tagad viss ir pārvērties biznesā, agrāk jau
tā nebija, kad bija “īstas” grupas, kā “Queen”, “The Beatles”. Patiesībā tie, kas iet līdzi laikam un izdara labāko tajā situācijā, kura ir dota, ir īstie uzvarētāji. Vislabākais variants ir nevis taisīt speciāli “Tiktokam” dziesmu, bet izdarīt tā, ka šī dziesma der arī citām platformām. Svarīgi ir savienot labāko, lai dziesmai būtu jēga, laba mūzika un vārdi, turklāt atcerēties būt aktīvam arī sociālajos medijos. Esmu klausījusies vienu “podkāstu”, kur runāja tieši par “Tiktoku” un mūzikas biznesu. Tur tiek ieguldīta ļoti liela nauda, tādēļ tā nav sagadīšanās, ka dziesma pēkšņi kļūst populāra. Dažreiz, protams, arī ir tā, taču bieži vien ir ieguldīti lieli līdzekļi.
Links uz konkrēto epizodi: https://ej.uz/tiktok_podkasts - Šobrīd savu “uzvaras gājienu” veic mūzika no Āzijas valstīm, vispamanāmāk no Korejas. Man vienmēr ir šķitis interesants fenomens, ka cilvēki “fano” par mūziku, kuras vārdus nemaz nesaprot. Kas, tavuprāt, ir tas, kas radījis šādas mūzikas popularitāti? Es domāju, ka tā ir cilvēku interese par citādo. Cilvēkiem laika gaitā apnīk ierastais un viņi vēlas dzirdēt kaut ko jaunu un interesantu. Tas bieži vien arī ir sociālais fenomens. Rodas “sniega bumbas” efekts, tā veļas un paķer līdzi sev citus cilvēkus. Man pašai ir ļoti svarīgi saprast dziesmu vārdus. Es nevaru klausīties dziesmu, kur ir nesaprotami vai bezjēdzīgi vārdi, tādēļ es neklausos šādu mūziku, jo nesaprotu, par ko tur dzied. - Tu esi spēlējusi izrādes kā aktrise, uzstājusies uz skatuves kā dziedātāja, arī tavs darbs radio… Vai tev ir kāds komisks atgadījums vai kāda liela izgāšanās, kas palikusi atmiņā? - Pirmais, kas nāk pratā, ir visi drausmīgie sapņi. Es zinu, ka visiem radošajiem cilvēkiem tādi ir. Man ir bieži tā, ka es sapņoju, ka stāvu uz skatuves un aizmirstu vārdus
21
“Galvenais atcerēties, ka nāks jauna diena un kāds cits kļūdīsies. Tava kļūda aizmirsīsies. Savas kļūdas visvairāk pamani tu pats.”
vai esmu pie radio pults un ēterā ir klusums. Šādi sapņi man atkārtojas regulāri. Viens no tādiem atgadījumiem reālajā dzīvē ir, ka man ir bijis neizslēgts radio mikrofons. Es ieslēdzu dziesmu un raidījuma viesis tajā laikā man stāsta, cik ļoti viņš ir uztraucies, plaukstas svīst un visi radio klausītāji to dzird. Gadās tādas kļūdas, taču viss ir cilvēcīgi. - Kādā intervijā tu esi teikusi, ka citiem taviem kolēģiem darbs radio ir bijis sapnis no bērnības, taču tev nē, bet, strādājot tu saprati, cik ļoti tev tas patīk. Vai tev ir kāda lieta vai nodarbe, ar kuru notika tieši otrādi – sākumā ļoti gribēji to darīt, taču, kad reāli bija jādara, saprati - nē, tas vispār nav man. - Kaut kā salikās, ka manā dzīvē uz neilgu laiku ienāca teātris, bet tad aizgāja. Teātri izkonkurēja mūzika un radio. Vairākus gadus teātris bija mans mērķis, uz kuru tiecos. Man bija pārliecība, ka es nākotnē būšu aktrise, bet pēc vairākām izrādēm paralēli sāka notikt citas lietas. Tagad, atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka radošais process mūzikā man
22
patīk vairāk. Es labprāt vēl kādreiz nospēlētu kādu teātra izrādi, bet man ir prieks, ka šobrīd esmu tur, kur esmu, nevis tur, kur sākotnēji biju plānojusi būt. Man bērnībā bija sapnis par mūziku, tādēļ man ir prieks, ka es pie tā atgriezos un nenobijos. Es vienmēr esmu gribējusi dziedāt, bet vienā brīdī nobijos, vairāku skolotāju komentāru ietekmē domādama, ka neesmu pietiekoši talantīga. Tomēr tiku tām bailēm un bažām pāri un turpināju to, ko vēlējos. - Kāda ir bijusi tavas dzīves lielākā avantūra? - Mīlestības dēļ 19 gadu vecumā pārvācos uz Londonu. Puisis bija iemesls, kādēļ aizbraucu uz citu valsti. Es priecājos, ka viss tā notika, kaut gan vēlāk izrādījās, ka mums nebija
lemts palikt kopā. Šai avantūrai bija jānotiek, lai šāda notikumu ķēdīte tālāk izveidotos, jo beigu beigās tā mani ir atvedusi atpakaļ uz Latviju, devusi iespēju šeit darīt lietas, kas sagādā ļoti lielu prieku un kuras es nebūtu varējusi darīt Londonā. Lai līdz tam es nonāktu, man bija jāaizbrauc prom, jāapskata pasaule un jāiegūst pieredze. - Ko tu vēlētos novēlēt žurnāla “Avantūra” lasītājiem? - Nav vajadzīgs jauns gads, lai labāk dzīvotu, piepildītu savus sapņus un ietu pretī tam, kas mūs padara laimīgus. Iztēlojies, ko tu vēlētos paveikt un kur būt pēc gada, vai varbūt – kā vēlētos justies un kas nepieciešams, lai tā justos. Un vienkārši ej uz to. Ja kādu dienu neizdodas, nekas, piecelies un turpini tālāk. Vajag tikai gribēt un ticēt sev tā, kā tu tici savam labākajam draugam! #AK
Vai sociālie tīkli var būt šķērslis sapņu darbavietas iegūšanai? Autore: Annija Krūmiņa
Universitātes laiks ir svarīgs ikviena studenta dzīvē, jo tad daudzi sāk strādāt vai iet praksē savās pirmajās “nopietnajās” darbavietās. Uz jautājumu - vai sociālie tīkli var būt šķērslis sapņu darbavietas iegūšanai? atbild tādi Latvijā pazīstami uzņēmumi kā “Top Media”, “Grindeks”, “Swedbank”, “Bite Latvija” un “airBaltic”. - Vai uzņēmums, pieņemot darbā jauniešus, pārbauda viņu sociālos tīklus? - Top Media: Pieņemot jaunu darbinieku, noteikti novērtējam arī viņa aktivitātes sociālajos medijos, un citu publiski pieejamo informāciju. Mūsu bizness ir saistīts ar lielisku digitālo platformu pārzināšanu, kā arī vērtējam, vai darbinieka aktivitātes nerada potenciālus reputācijas riskus. - Grindeks: Pamata atlases rīki ir CV, intervija un Darba imitācija (mājas darbs). Uzņēmums sekundāri pārbauda sociālos tīklus, saglabājot objektivitāti.
- Swedbank: Sociālo tīklu profilus atlases procesā neskatām, ja vien amats nav tieši saistīts ar bankas publisku reprezentāciju. Apzināta izvairīšanās no sociālo tīklu pētīšanas ir veids, kā mazināt diskriminācijas vai stereotipu veidošanos par kandidātu. Bankas preses sekretāram, sociālo tīklu vadītājam vai atbildīgajam par bankas publisko tēlu darba pienākumos ir veidot bankas tēlu un komunicēt sociālajos tīklos uzņēmumā vārdā, tādēļ šo cilvēku personīgie ieraksti var tik uztverti kā bankas pausts viedoklis. Te pastāv reputācijas risks, ko ir pamats atlasē izvērtēt. - Bite: Bez kandidāta atļaujas uzņēmums nedrīkst skatīties kandidāta sociālos tīklus. - airBaltic: Uzņēmums ir izveidojis atsevišķu darbinieku piesaistes komandu. Darbinieku atlasē bieži potenciālie darbinieki tiek meklēti un uzrunāti arī sociālajos tīklos, galvenokārt “Linkedin”.
- Vai jaunieša lielā aktivitāte sociālo tīklu platformās, piemēram, ja viņš ir influenceris, palīdz vai tieši otrādi traucē darba iegūšanā jūsu uzņēmumā? - Top Media: Digitālajā mārketingā laba izpratne par sociālo mediju darbību ir svarīga, tādēļ influencera statuss noteikti ir pozitīvs aspekts. Vienlaikus rodas bažas, vai potenciālais darbinieks darba laikā nenodarbosies ar sava tēla veidošanu. Kandidātiem jābūt gataviem pārliecināt, ka tā nenotiks. - Grindeks: Palīdz, jo, redzot jaunieša intereses, var izprast iespējamā potenciāla apmēru. - Swedbank: Šādu informāciju visdrīzāk iegūsim tikai atsevišķu amata lomu kontekstā. Dažreiz iegūtās zināšanas un sekotāju loks var būt priekšrocība, taču tas var būt arī risks, ja kandidāts piedalās atlasē uz kādu amatu, taču savā “alternatīvajā” karjerā reklamē produktus vai dzīvesveidu, kas ir pretrunā ar konkrētā amata vai uzņēmuma vērtībām. Tas var
23
ietekmēt šī cilvēka iespējas iegūt darbu. - Bite: Ja vakance ir saistīta ar sociālo tīklu lietošanu, tad, vispirms pajautājot šī cilvēka atļauju, mēs skatāmies viņa sociālos tīklus. Ļoti liela atšķirība ir tajā, uz kādu pozīciju darbinieks pretendē. - airBaltic: Atbilstoši izstrādātajiem kandidātu novērtēšanas kritērijiem, sociālo tīklu profili netiek vērtēti. Situācijās, kad kandidāti CV norāda arī savus profilus sociālajos tīklos, tad atlases speciālisti tos arī izvērtē kā avotu profesionālās darbības un sasniegumu informācijai, tāpēc ir būtiski rūpēties par savu personīgo tēlu sociālajos tīklos. - Vai uzņēmumam ir svarīgi, kāda veida uzskatus jaunietis pauž sociālajos tīklos? Kā piemēru var minēt, ja jaunietis aktīvi savā profilā demonstrē pārliecību, ka viņš netic Covid-19 vīrusam. - Top Media: “Top Media” nav viedokļu policija un nekādu izteiktu kontroli nepraktizē, bet visticamāk, ka mēs nepieņemtu darbā cilvēku, kurš publiski pauž vai aizstāv rasistisku, homofobisku vai citādi kādu sabiedrības daļu diskriminējošu pozīciju. - Grindeks: Pretrunīgs viedoklis par darba vidi, tās drošību un saturu, kā arī ētikas principiem, kas uzņēmumā “Grindeks” ir strikti definēti, neparedz diskusijas
24
darbības specifikas dēļ. Mums ir svarīgi, lai darbinieku vērtības saskan ar uzņēmuma vērtībām. Katram var būt sava pārliecība, un ir skaidrs, ka mūsdienu sabiedrība komunicē brīvi, tāpēc apzināmies, ka ir jābūt elastīgiem īpaši pret jauniešiem. - Swedbank: Atlases procesā mēs visdrīzāk neiegūsim šādu informāciju. Taču, darbiniekiem pievienojoties bankai, mēs pārrunājam arī darbinieku iespējamo darbību sociālajos tīklos. Mums ir izveidotas sociālo tīklu vadlīnijas. - Bite: Slēdzot darba līgumu, darba kārtības iekšējie noteikumi paredz vadlīnijas, kas saistītas ar sava viedokļa paušanu, kas var ietekmēt darba devēja tēlu. Katram ir savs viedoklis un vārda brīvība, kuru nedrīkst ietekmēt, ja tas neskar uzņēmuma tēlu un par to sniegto informāciju. - airBaltic: Uzņēmums jebkuru tās darbinieku saredz kā “airBaltic” vēstnesi. Ir svarīgi, lai darbinieki iespēju robežās sociālajos medijos paustu viedokļus, kas atbilst uzņēmuma vērtībām. “AirBaltic” gan nekādā veidā neierobežo darbinieku tiesības paust savus uzskatus, kas nav saistīti ar darbinieka profesionālajiem pienākumiem. Kā Jūsu uzņēmums attiecas pret to, ja darba ņēmēja profilā ir atrodami “provokatīva” rakstura attēli?
Top Media: Mūsu uzņēmums šajā jautājumā izmanto veselo saprātu. Ja ar “provokatīvs” saprotam attēlus, ko vecmāmiņas definētu kā piedauzīgus, tad tam uzmanību nepievēršam. - Grindeks: Šādi gadījumi tiek vērtēti individuāli, ņemot vērā amatu. Vērtējam, kas ir provokatīvās informācijas avots, kāda ietekme un dalība ir manāma profilā. Pilnīgi iespējams, tā ir sensitīva rakstura informācija, kurā profila īpašnieks ir “ietagots” vai “nošērojis” publikāciju, kas ir neizdzēšama un rada vidi diskusijai. - Swedbank: Atlases procesā mēs neiegūsim šādu info, taču uzņēmumos, kas veic sociālo tīklu izpēti, šāda veida informācija var ietekmēt priekšstatu par šo cilvēku. - Bite: Ja pretendentam ir ļoti labs CV un atsauksmes, tad droši vien viņam par to jautātu, jo cilvēkam visticamāk būtu paskaidrojums. - airBaltic: Uzņēmums atbalsta darbinieku aktivitātes sociālajos tīklos, popularizējot uzņēmumu. Vienlaikus “airBaltic” ir izstrādātas sociālo mediju vadlīnijas, piemēram, darbinieki nepublicē saturu, kas apdraud lidojumu drošību vai atklāj komerciāla rakstura informāciju.#AK
Ko mediji var izdarīt ar cilvēku?
Z
iņas par Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju
Krievijas
televīzijas
kanālos
Autore: Marta Krīgere Foto: Michał Siergiejevicz, Eva Hartog
apzināti tiek ignorētas. Taču interneta portāli,
piemēram, “Gazeta.ru”, kopumā atspoguļo politiķa aktivitātes. Šis atspoguļojums visbiežāk ir negatīvs, un tas neietver informāciju par Navaļnija darbībām, bet drīzāk vairāku mediju interpretāciju par tām un Krievijas valdības amatpersonu komentārus. Lielākā daļa mediju Krievijā ir valdības kontrolēti, un tie kultivē noteikta veida realitāti, kas pozitīvi reprezentē Krievijas veidoto tēlu.
25
Uzbrukums opozicionāram Sen zināms, ka pret Krievijas opozicionāriem Krievijas valdība izturas kā pret ienaidniekiem. Tādēļ tā pielieto dažādas metodes, kā no šāda veida cilvēkiem atbrīvoties. Viens no pēdējiem, arī skandalozākajiem Krievijas valdības slepkavības mēģinājumiem ir saistīts tieši ar nervus paralizējošu vielu izmatošanu. 2020. gada 19. augustā medijos visā pasaulē sāka parādīties ziņas par to, ka Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir nogādāts Omskas slimnīcā, jo lidojumā no Tomskas uz Maskavu Navaļnijam palicis slikti ar veselību. Kolēģi, kas lidoja kopā ar Navaļniju vienā lidmašīnā, medijiem skaidroja, ka, visticamāk, viņam palicis slikti no tējas, kuru iedzēra pirms lidojuma lidostā. Vēlāk viņš nonāca komā un pēc laika tika nogādāts tālākai ārstēšanai Berlīnes Universitātes slimnīcā “Charite”, kaut gan ārsti sākotnēji liedza Navaļniju transportēt uz Berlīni. Vācijas valdība 2. septembrī, veicot toksikoloģisko analīzi Bundesvēra īpašajā laboratorijā, ieguva neapstrīdamus pierādījumus tam, ka Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar ķīmisku nervu reaģentu, kas pieder pie “Novičok” grupas. ASV dzīvojošais krievu zinātnieks un ķīmiķis, viens no “Novičok” izgudrotājiem, Vils Mirzanajovs uzskata, ka tikai Krievija ir spējīga īstenot šāda veida uzbrukumu, jo “Krievija nevienam neatklāj šīs vielas formulu un amatieriem vai teroristiem “Novičok” nav iespējams saražot. Tam nepieciešamas zināšanas, izglītība un ļoti labi aprīkota laboratorija.” Krievijas draudīgais mediju klimats Taču Krievijas un ārzemju mediju interesi Aleksejs Navaļnijs ir izpelnījies jau gadiem ilgi. Anti korupcijas pētījumi, kas mērķēti uz Krievijas vadošajiem ierēdņiem, labi organizētie valsts mēroga protesti, kā arī relatīvi veiksmīgās 2013. gada Maskavas mēra un sekojošās prezidenta kampaņas, tāpat arī Navaļnija personība, uzskati un taktika ir pievērsusi ievērojamu zinātnieku un mediju uzmanību. Populārākie mediji Krievijā visbiežāk izvēlas atspoguļot Navaļniju negatīvi, vai no-
26
“[..] šeit neviens nav ieinteresēts viņu glābt, bet gan piesegt noziegumu.” klusēt un nerunāt par opozicionāru. Atsaucoties uz organizācijas “Reporters Without Borders” 2020. gada preses brīvības indeksu, Krievija ierindojās 149. vietā, bet Latvija 22. vietā. Šī organizācija Krievijas mediju vidi kopš 2012. gada raksturo sekojoši: “Vadošie ziņu kanāli vai nu ir pakļauti kontrolei, vai piespiesti pārtraukt darbību. Televīzijas kanāli turpina slīcināt skatītājus propagandā, un tiem, kuri vēlas saglabāt žurnālistikas kvalitāti vai apstrīd jauno patriotismu, klimats kļūst aizvien bīstamāks. Žurnālisti un blogu autori ir ieslodzīti saskaņā ar selektīvi piemērotiem likumiem.” Krievijas valsts tieši vai netieši kontrolē visus piecus lielākos nacionālos televīzijas tīklus, kā arī nacionālos radio tīklus, galvenos nacionālos laikrakstus un nacionālās ziņu aģentūras. Krievija caur saviem medijiem ne tikai komunicē ar sabiedrību, bet arī kultivē noteikta veida realitāti. Izmantojot medijus, Krievija īsteno noteiktas ārpolitikas un drošības politikas darbības un stratēģiskās intereses, kas tiek realizētas caur konstruētām stāstu sistēmām, jo īpaši Navaļnija gadījumā. Protams, arī citas valstis to dara, taču Krievija to dara ļoti stratēģiski un prasmīgi. Krievija izmanto visus līdzekļus, lai apmierinātu savas varas un statusa vēlmes, lai vairotu un stiprinātu varu. Tādēļ svarīga loma ir medijiem, kas tiek izmantoti kā tēlu veidojošie instrumenti. Noziegumu piesegšana un patiesības noklusēšana Laikā, kad Navaļnijs ārstējās Omskas slimnīcā, Krievijas medijos dominēja naratīvs par to, ka Omskas ārsti sniedza profesionālu aprūpi un Krievijas valdība dara visu iespējamo, lai Navaļnijs pēc iespējas ātrāk atlabtu, kā arī to, ka Navaļnija ārstēšana negatīvi ietekmē Krievijas ekonomiku, ka Navaļnijs noteikti nav saindēts. Krievijas valdības atbalstītajā portālā “Gazeta.ru” 20. un 21. augusta publikācijās īpaši
izcelta Krievijas amatpersonu un Navaļnija ārstu profesionālā rīcība attiecībā uz Navaļnija aprūpi un ārstēšanu Omskas slimnīcā. Lai gan Navaļnija sieva portālā “Twitter” rakstīja, ka Sibīrijas slimnīcas ārsti apzināti kavēja viņa pārvietošanu, lai ķīmiskajai vielai būtu laiks pazust no viņas vīra vielmaiņas. Tāpat “Twitter” rakstīja arī Navaļnija izveidotā anti korupcijas fonda preses sekretāre Kira Jarmiša: “Viņš Omskā netiks “ārstēts”, viņš būs kritiskā
stāvoklī, komā, jo šeit neviens nav ieinteresēts viņu glābt, bet gan piesegt noziegumu.” Ziņu raksti šajā portālā ietvēra galvenokārt informāciju, kuru publicēja citi Krievijas mediji. Krievijas zinātnieki ir vienisprātis, ka Krievijas lielvalsts statusa atjaunošana ir primārais mērķis un vēlēšanās, ko tā vēlas atrisināt kopš Vladimira Putina nākšanas pie varas. Vladimira Putina tēls Krievijas naratīvos tiek atspoguļots
kā spēcīgs līdera un Krievijas glābēja tēls. Krievijas vēsture ir piepildīta ar stāstiem par tādām spēcīgām personībām kā Pēteris Lielais un Josifs Staļins, kuras vedušas Krieviju uz lielāku atpazīstamību, labklājību un varu. Tāpat arī stāsti par Putinu kā spēcīgu līderi, kas stājas pretī tikpat spēcīgiem Eiropas kaimiņiem un nodrošina Krievijai ceļu uz varenību, tiek ietverti Krievijas veidotajos naratīvos. #MK
27
28
Recepte
Pavasarīgi, krāsaini un vegāniski dārzeņu salāti Autore: Sintija Augustova Foto: Elza Elizabete Vanaga
SAREŽĢĪTĪBA
MINŪTES
VIEGLI
10
NEPIECIEŠAMS: - divas bundžiņas ar konservētiem turku zirnīšiem - vienu sarkano papriku - vienu dzelteno papriku - saujiņu mazo tomātiņu
Pēc vairākiem sniegotiem tumšu vakaru mēnešiem tā vien gribas ko spilgtu, krāsainu un vitamīniem bagātu. Pirms lapas vēl plaukušas un apkārt pagaidām vēl ir pavasara sākumam raksturīgais pelēcīgums, žurnāls “Avantūra” ir sarūpējis tev raibu, veselīgu un svaigu dārzeņu salātu recepti, kas padarīs krāsaināku tavu ēdienreizi!
- gurķi - buntīti sīpolloku - piparmētras un pētersīļu buntīte
Pagatavošana: 1. Smalki sagriez visus dārzeņus un zaļumus 2. Saliec tos lielā bļodā
- nelielu daiviņu ķiploka
3. Pievieno nedaudz olīveļļas, citrona miziņu un sulu, sāli un piparus pēc garšas
- citronu (miziņa un nedaudz sulas)
4. Samaisi un liec salātus galdā ar humusu, ietītus tortiljā vai kā piedevu citiem ēdieniem
- olīveļļu, sāli un piparus
29
JAUNĀ IKDIENA –
VIRTUĀLĀS BALLĪTES Autores: Gunda Oja, Elizabete Zariņa Foto: Chris Montgomery (Unsplash.com)
“Zoom”, “MS Teams”, “Google Meet” un citas platformas jau sen vairs nav paredzētas tikai tiešsaistes lekcijām un darba sapulcēm. Tā kā situācija valstī vēl aizvien neparedz brīvu satikšanos ar tuviniekiem, tās var lieliski noderēt virtuālo ballīšu rīkošanai ar ģimeni un draugiem. Šajā izdevumā esam apkopojuši savus ieteikumus dažādām aktivitātēm un spēlēm, kas neierastās virtuālās ballītes tev palīdzēs padarīt par aizraujošu notikumu.
“Online” galda spēles Interneta dzīlēs iespējams atrast dažādas attālinātajam režīmam pielāgotas galda spēles, tostarp “Cards Against Humanity”, “Pictionary”, “Alias” un citas. Šāds variants būs lieliski piemērots galda spēļu mīļiem, kuriem draugu vai ģimenes starpā patīk uzturēt veselīgu konkurenci, turklāt spēles palīdzēs nodrošināt, ka sarunā iesaistās ikviens, nevis izceļas pāris galvenie runātāji.
30
Mīklaino situāciju izmeklēšana Šī visnotaļ populārā spēle ļaus sarunas dalībniekiem aplūkot dažādas interesantas situācijas no neierasta skatpunkta. Vienam no dalībniekiem jāizdomā vai internetā jāatrod “situation puzzle” - kāda mīkla vai situācija, kuras apstākļus pārējiem nepieciešams atminēt. Piemēram: “Kāds vīrietis ieiet bārā un palūdz bārmenim ūdeni. Bārmenis izvelk ieroci un pavērš to pret ienākušo vīrieti. Vīrietis nobīstas, pasaka “paldies” un iziet no bāra.” Pārējiem sarunas dalībniekiem, uzdodot jautājumus, uz kuriem var atbildēt ar “jā” vai “nē”, jāmēģina atklāt mīklainās situācijas apstākļi. Šajā gadījumā izskaidrojums ir šāds: “Vīrietim bija žagas, un ūdens viņam bija nepieciešams, lai no tām atbrīvotos. Bārmenis to saprata un, lai palīdzētu vīrietim no žagām atbrīvoties, viņu nobiedēja.”
Jautājumu aplis un 1 meli, 2 patiesības Šī aktivitāte it sevišķi noderīga būs sarunās ar pavisam nesen iepazītiem cilvēkiem, tomēr interesanti to būs spēlēt arī senu draugu un ģimenes lokā. Noteikumi ir pavisam vienkārši - ballītes dalībniekiem pāris minūšu laikā čatā jāuzraksta dažādi interesanti jautājumi, uz kuriem atbildes viņi gribētu dzirdēt no pārējiem. Piemēram: “Kāds līdz šim bijis tavs lielākais sasniegums?”, “No kā tu visvairāk baidies?”, “Kāds ir tavs sapņu galamērķis?” Kad jautājumi ir uzrakstīti, dalībniekiem vienam pēc otra uz tiem ir jāatbild. Līdzīga spēle ir arī “1 meli, 2 patiesības” - katram dalībniekam čatā jāuzraksta par sevi trīs apgalvojumi, no kuriem tikai divi ir patiesi. Pārējiem nepieciešams minēt, kurš no apgalvojumiem ir meli. Arī šī spēle palīdzēs savstarpēji “lauzt ledu” tiem cilvēkiem, kuri savstarpēji vēl nav tik labi pazīstami - piemēram, jauniem kursabiedriem vai darba kolēģiem, taču noderēs arī seniem draugiem, lai viens par otru uzzinātu kaut ko jaunu.
Kahoot
Ļauj vaļu iztēlei!
Lai gan šo atjautīgo viktorīnu platformu visbiežāk nācies izmantot lekciju laikā, tomēr tā ir lieliski piemērota arī jautriem vakariem kopā ar draugiem un ģimeni. Šajā platformā iespējams vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi pildīt aizraujošus testus dažādās kategorijās mūzika, kino, ģeogrāfija, sports un citas. Protams, testus un viktorīnas varat veidot arī paši, sagatavojot jautājumus par savas grupiņas dalībniekiem un pagātnes notikumiem. Decembra nogalē ar draugiem izveidojām arī paši savu muzikālo viktorīnu, kas izvērtās par ļoti jautru un aizraujošu vakaru par spīti tam, ka satikt nevienu nebija iespējams.
Kamēr vien tev pieejams internets, kamera un mikrofons, virtuālo sarunu laikā iespējams īstenot tikpat kā jebkuru radošo ideju. Sarunas dalībnieku starpā varat sagatavot katrs savu individuālo zvana fona attēlu, kas noskaņu padarīs vēl neformālāku, vai veidot īsas prezentācijas par dažādām komiskām un interesantām tēmām. Aizraujošas un radošas aktivitātes digitālā vidē ļaus ne vien jautri pavadīt laiku ar draugiem un radiem, bet arī vienam par otru uzzināt ko jaunu. Tas ir sevišķi būtiski pandēmijas laikā, kad tuviniekus nav iespējams satikt un ļoti bieži mūs pārņem bažas par to, ka ciešās saiknes ierobežojumu ietekmē varētu pārtrūkt.
Filmu vakars Arī, esot vienam mājās, iespējams kopā ar draugiem sarīkot filmu skatīšanās maratonu. To iespējams īstenot kādā no tiešsaistes tikšanās platformām, kā “MS Teams”, “Google Meet” vai citās, izmantojot “screen sharing” funkciju - kādam no sarunas dalībniekiem datorā vienkārši jāieslēdz filma, jāpadalās ar savu ekrānu, un filmai varēs sekot līdzi arī pārējie. Sevišķi aizraujošs variants filmu vakariem ir arī “Netflix” piedāvātās “watch parties” - kopā ar draugiem, kuriem ir “Netflix” profils, vari vienlaicīgi skatīties filmu vai seriālu. Uz ekrāna būs pieejams arī tiešsaistes čats, kur ar saviem tuviniekiem varēsi uzreiz apspriest visu filmā vai seriālā notiekošo.
31
Uz mirkli apstājies, aizver acis un iedomājies, kā smaržo šī pļava, un cik tā ir dzīva. Jauki, vai ne?
