Latvijas Universitātes Basketbols (nr. 3, 2016)

L a t v i j a s

U n i v e r s i t ā t e s

BASKETBOLS

Par un ap mums

Lāsma Bērziņa 7. sezona LU kreklā LU sistēma - lieliska vieta jaunajiem talantiem Mūsu komanda starp labākajām Austrumeiropā Mārtiņš Zībarts - treneris, kurš ievirzīja LU studentus valsts augstākajā līmenī LU fonda atbalsts sportam kā skābeklis arī basketbolam Signe Sīpliņa - LU karsējmeiteņu komandas sirds un dvēsele

Pēteris Rēķis

www.bk.lu.lv

Nr. 3 / 24. 04. 2016

2

Saturs 6 Intervija ar Lāsmu Bērziņu Septītā sezona LU kreklā

12 Centrs pret saspēles vadītāju

Mārcis Saulītis pret Ievu Stefaniju Jundasi ārpus basketbola laukuma

16 LU sistēma — vieta jaunajiem talantiem

Latvijas talantu motivācija izvēlēties LU kā atspēriena punktu izaugsmei

22 Intervija Lailu Kundziņu-Zvejnieci Atbalsts sportam un basketbolam

26 Diena ar Pēteri Rēķi

Ikdiena, skola, treniņi un brīvie brīži – studenta/sportista ikdiena

28 Intervija ar Signi Sīpliņu

LU karsējmeiteņu komandas sirds un dvēsele

34 LU fizioterapeits Ivars Ikstens Cik svarīgas sportistam ir blakus lietas

40 ISBL finālturnīrs – pirmo reizi Rīgā!

LU studentu cīņa par spēcīgākās Austrumeiropas komandas titulu

44 Pārdaugava/LU sezona galā

Vēl viena pieredzes bagāta sezona aiz muguras

48 Intervija ar Mārtiņu Zībartu

Treneris, kurš ievirzīja LU studentus valsts augstākajā līmenī

52 Fani brauc uz Stokholmu!

Par labu darbu pienākas lieliska atpūta!

58 LU brīvprātīgie treniņi – piramīdas sākuma punkts Vieta, kur progresēt un izaugt līdz profesionālim

62 Vēsture: LU basketbols 30. gados Starp labākajiem basketbola pirmssākumos

Ir pagājuši jau seši gadi, kopš Latvijas Universitāte pārstāv Latvijas spēcīgāko basketbola līgu – LBL 1. divīziju. Man ir tas gods būt ar komandu visus šos sešus gadus, un piecus no tiem kā galvenajam trenerim. Visu šo laiku esam stingri pastāvējuši uz tiem standartiem un mērķiem, kurus izvirzījām ceļa pašā sākumā – dot iespēju arī Latvijā izvēlēties attīstības ceļu sporto/studē jeb iegūt augstāko izglītību kombinācijā ar augsta līmeņa sportu. Katru sezonu esam centušies spert soli uz priekšu gan augot kā profesionāļi savā jomā, gan radot ap sevi profesionālu vidi. Un tagad varam teikt droši – jaunajiem basketbolistiem LU ir lieliska vieta, kur spert soli no jauniešu basketbola uz pieaugušo.

Cik vēl ir LBL komandas, kas tiek veidotas bez leģionāriem, tikai no pašmāju jaunajiem spēlētājiem? Neviena! Un šobrīd mēs esam nonākuši līdz posmam, kad sākam meklēt talantus, kuriem pat 15, 16 gadu vecumā vēlamies dot iespēju krāt pieredzi, spēlējot LBL. Tā ir mūsu niša. Iespējams, mums ne vienmēr izdodas izcīnīt uzvaru laukumā, bet šis ir aspekts, kur mēs esam unikāli! Otrs ir mūsu līdzjutēji.

LU ir iespēja. Iespēja spert platu soli profesionālā sporta virzienā, iespēja augt kā personībai, iespēja iegūt augsta augstāko izglītību… Iespēja, ko saņem ne katrs savā dzīvē. Novērtēsim to un izmantosim!

BK Latvijas Universitāte galvenais treneris Artūrs Visockis-Rubenis

4

5

Lielā intervija

Lāsma Bērziņa: “Basketbols ir kaut kas

manai sirsniņai neatņemams, un par to īpaši pārliecinājos šajā sezonā!”

Annija Apine

Varētu teikt, ka Latvijas Universitātes sieviešu komandas kodols gadu no gada ir Lāsma Bērziņa, kura LU kreklā aizvada jau 7. sezonu, kas ir visai iespaidīgs cipars. Gadu gaitā viņa ir augusi un pilnveidojusi sevi, tāpēc viņas loma komandā nu jau ir kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu – viņai ir uzticēta kapteines loma. Kā saka viņa pati, šī loma ar ne ko citādāku neizceļas, tomēr ar savu uzkrāto pieredzes bagāžu viņa var un cenšas palīdzēt jaunajām spēlētājām un labprāt to arī dara.

Kā sākās tava sportistes-basketbolistes karjera?

Tas ir visai interesants stāsts… Līdz pamatskolas 6. klasei mācījos Jūrmalā, Majoru pamatskolā, un tur mums sporta stundās bija visai foršs skolotājs, kurš aicināja izmēģināt spēkus vieglatlētikā. Iemeslu vēl šodien līdz galam nesaprotu, jo tolaik biju visai mazs un omulīgs bērnelis, taču uz pāris sacensībām aizbraucu un tiku pat pie viena kausa un medaļas. Bet, paliekot pēc stundām sporta zālē, vienu dienu atnāca trenere Mudīte Zandere un meklēja garas meitenes, kuras varētu spēlēt basketbola komandā, taču uz mani tobrīd pat neskatījās jau iepriekš minētā iemesla dēļ. Taču tika noskatīta mana draudzene, un

tad, lai nebūtu jābrauc vienai mājās, nolēmu palikt un viņu sagaidīt. Vienreiz, otrreiz un tā nu pamazām sāku bumboties arī es, izstiepos augumā, un tā nu šķiet, ka esmu palikusi vienīgā dāma no visām, kas toreiz kopā uzsākām.

Kā nokļuvi līdz LU sistēmai? Šeit turpinās jau iepriekš aizsāktais stāsts par jaunatnes basketbola komandu “Kolibri”. Treniņi norisinājās Rīgas 47. vidusskolā, un toreizējā LU komanda trenējās tieši tur. Bijām vairākas meitenes, kas trenējās ar viņām kopā. Notrenējos nepilnu sezonu, kad jau nākamajā sezonā pie komandas stūres sēdās Rūdolfs Rozītis un, veidojot sastāvu, aicināja arī 6

Kāds ir tavs dienas ierastais ritms? Kā spēj savienot ikdienas darbus, skolu ar basketbola treniņiem un spēlēm? Šobrīd ikdienā vairāk braukāju no mājām Jūrmalā, tāpēc rīts iesākas visai agri, kad jau pusseptiņos ceļos uz darbu. Turpinu studijas maģistrantūrā, kur pavadu divu darba dienu vakarus, kā arī visu sestdienu man ir lekcijas. Atlikušajos brīvajos vakaros, cik nu sanāk, cenšos aizskriet uz treniņiem. Šeit man liels paldies ir jāsaka trenerei Ilzei un manām dāmām par sapratni un atbalstu brīžos, kad galvā man pēkšņi rodas pilnīgs prāta aptumsums par notiekošo laukumā. Taču šādos momentos man tiek paskaidrots neskaidrais un viss ir kārtībā.

Smaidīgā Lāsma pirms starta ‘’Nike Riga Run 2015‘’

mani palikt komandā. Tā nu četrus gadus nospēlēju pie Rūdolfa, pēdējos divus pie Ilzes, tagad pēc vienkāršas matemātikas jau sanāk 7. sezona LU kreklā.

Tā teikt – godam nesu LU dinozaura titulu.

Kā kopumā vērtē Latvijas Universitātes darbošanos sportā?

Par Latvijas Universitātes sportu varu teikt tikai to labāko, jo visus šos daudzos gadus esmu bijusi klāt un redzējusi, kā viss aug un attīstās. Pilnīgi nevar salīdzināt to līmeni, kāds bija pirms sešiem gadiem, un kāds ir tagad – tas ir kā diena pret nakti. Man ir patiess prieks redzēt, ka LU neapstājas pie sasniegtā, bet visu laiku nosprauž jaunus mērķus un meklē iespējas, kā attīstīties un pilnveidoties arī turpmāk.

Augstā līmenī ir ne tikai basketbols, bet arī citi sporta veidi. Tiek organizētas strītbola, volejbola, florbola sporta naktis.

Lāsma ir absolvējusi LU Ekonomikas un vadības fakultātes bakalaura studiju programmu, taču turpina gan studiju, gan basketbola gaitas.

Nevienam nav noslēpums, ka tava loma komandā ir ļoti svarīga – esi sieviešu komandas kapteine. Cik nozīmīgs tev ir šis tituls un vai ir kādi īpaši paņēmieni, kā motivēt komandu, atrodoties laukumā?

Protams, ļoti novērtēju šo sniegto iespēju un uzticēšanos no treneres un komandas puses, taču nedomāju, ka tāpēc es ar kaut ko atšķiros no pārējām dāmām. Esam saliedēts kolektīvs un neviena nebaidās pārējām pateikt ko uzmundrinošu un motivējošu treniņu vai spēles laikā. Jā, pirms spēles sākuma cenšos noskaņot komandu uz kārtīgu cīņu, taču pilnīgi vienmēr iesaistās kāda no dāmām, kas ar savu enerģiju uzvelk arī pārējās.

“Man ir patiess prieks redzēt, ka LU neapstājas pie sasniegtā, bet visu laiku nosprauž jaunus mērķus un meklē iespējas, kā attīstīties un pilnveidoties arī turpmāk!”

7

Mūsdienās ir iegājies tā, ka lielāka piekrišana tomēr tiek dota vīriešu basketbolam. Kas, tavuprāt, ir tas atšķirīgais, kas vairumam sabiedrības liek uz to nosliekties?

Atzīšos, ka arī pašai vairāk laikam sanāk sekot līdzi tieši vīriešu basketbolam, jo tas ir ātrāks, atlētiskāks, azartiskāks. Mums, dāmām, diemžēl nav dotas tādas atlētiskuma spējas (taču mēs daudzās citās jomās spējam ielikt kungiem), kas spētu spēles epizodes padarīt elpu aizraujošas, taču, manuprāt, dāmu basketbols ir emocionālāks. Spēles karstumā emocijas ņem virsroku, un, ja gadās saķerties ar pretinieci, ieslēdzas „dusma” un „niknums”, un tad gan labāk ceļā negadīties.

Lāsma Bērziņa spēlē pret Tartu Universitāti

Ar savu uzkrāto pieredzes bagāžu varu palīdzēt jaunajām spēlētājām un to arī labprāt daru.

Kas ir galvenās vērtības, ko esi ieguvusi, spēlējot LU sieviešu komandā?

Manus šajā komandā pavadītos gadus vairs nevar saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pievienojos sistēmai, kad man bija vien 16 gadu. Tā kā basketbola zāle bija manas otrās mājas, tad varu vien pateikties treneriem, kuri sniedza lielu ieguldījumu ne vien manā sportiskajā izaugsmē, bet arī personīgajā. Šajā laika posmā nedaudz vairāk radās izpratne par dzīvi kopumā. Ar gadiem auga arī atbildība, un pēdējās sezonās man tika uzticēts kapteiņa tituls, kas savukārt man ļāva vairāk nostiprināt organizatoriskās spējas.

Spēļu dienās ir kāds īpašs rituāls, ko veic, vai varbūt kāds talismans, kas palīdz noskaņoties spēlei?

Neesmu īpaši māņticīga, taču atceros, ka jaunatnes laikā vienu vai varbūt pat pusotru sezonu domāju, ka labāku spēli aizvadu, ja esmu uzvilkusi vienu garo zeķi. Labi, ka ātri tiku tam pāri. Tagad par to varu pasmaidīt, taču šī zeķe joprojām stāv skapja zeķu atvilktnē goda vietā. Īpašu rituālu pirms spēles nepiekopju, taču, kā jau vairumam spēlētāju, pozitīvi uzlādēties pirms spēles palīdz mūzika. Ja uz spēli dodos ar mašīnu, tad skaļa mūzika ir neatņemama brauciena sastāvdaļa. Tas gan nav rituāls, bet esmu ievērojusi, ka, kā jau īstai dāmai pienākas, vienmēr uz spēli man būs uzkrāsotas skropstas.

Izņemot basketbolu, kādi vēl ir tavi lielākie hobiji, bez kuriem nespēj iedomāties savu ikdienas dzīvi? Šobrīd cenšos apvienot darbu ar studijām un treniņiem, līdz ar to atliek mazāk laika citām aktivitātēm, taču tagad vairāk kā nekad novērtēju brīvo laiku un cenšos to maksimāli izbaudīt. Atslodzei no ikdienas ritma parasti satieku draugus, aizejam vakariņās vai vienkārši uz kino, ļoti labprāt apmeklēju arī teātri.

Pozitīvisma devu sniedz arī kopā pavadītais laiks ar nepilnus sešus gadus veco krustmeitu. Vēl man ļoti patīk ceļot, redzēt pasauli un baudīt atšķirīgo kultūru, tāpēc vismaz reizi gadā cenšos doties ārpus Latvijas robežām. Pēc šādiem atvaļinājumiem varu ar pilnu jaunu mesties atpakaļ ikdienas darbos.

Vai tev ir kāds dzīves moto, kas palīdz visu izdarīt maksimāli labi?

Tāda konkrēta dzīves moto man nav, taču pieturos pie «jo vairāk tu dari, jo vairāk tu vari paspēt». Manuprāt, cenšoties apvienot vairākas lietas, tu, pašam nemanot, iemācies saplānot laiku tā, lai visu paspētu izdarīt, līdz ar to arī laiks kopumā tiek produktīvāk izmantots.

Kādi ir tavi tālākie plāni saistībā ar basketbolu – profesionāli vai arī tas paliks hobija līmenī?

Man jau ir 23 un uzskatu, ka uzsākt profesionālo karjeru ir jau krietni par vēlu. Taču basketbols ir kaut kas manai sirsniņai neatņemams, un par to īpaši pārliecinājos šajā sezonā, kad nesanāca apmeklēt treniņus un spēles tik daudz kā gribētos. Ir lietas, kuras tā vienkārši ar nazi nogriezt nevaram, un man basketbols pavisam noteikti ir viena no tām.

Nosauc trīs galvenās iezīmes, kurām ir jāpiemīt cilvēkam, kurš vēlas kaut ko sasniegt sportā?

Manuprāt, sportā bez mērķtiecības, neatlaidības un disciplīnas neiztikt. Jābūt izvirzītam mērķim, ko sportists vēlas sasniegt, un tad ar neatlaidīgu un disciplinētu darbu jādodas tam pretī.

8

«Jo vairāk tu dari, jo vairāk vari paspēt.»

Lāsma (2. rindā pirmā spēlētāja no kreisās puses) LU komandas kopbildē 2010.gada septembrī

Lāsma Bērziņa – sieviešu komandas kapteine • Dzimusi: 1993. gada 2. janvārī Jūrmalā • Pozīcija laukumā: centrs • Šobrīd studē: LU Ekonomikas un vadības fakultātē Vadības zinības – mārketinga vadīšana, maģistrantūra • Sporta skola: basketbols klubs „Kolibri” • Karjera: 7. sezona Latvijas Universitātes sieviešu komandā • Dzīves moto: „Jo vairāk tu dari, jo vairāk tu vari paspēt!”

Lāsma LU kreklā līdz šim: • Aizvadījusi 131 spēli • Guvusi 486 punktus • Izdarījusi 83 rezultatīvas piespēles • Izcīnījusi 482 atlēkušās bumbas • Bloķējusi 44 pretinieču metienus • Pārtvērusi 109 pretinieču piespēles 9

10

11

Viens pret vienu

BK LU sacenšas: centrs pret saspēles vadītāju Kārlis Dārznieks

Mūsu žurnāla 2. numurā aizsākām jaunu rubriku, kuras ietvaros atjautībā un erudīcijā sacentās divi pirmkursnieki Artūrs Grīnbergs un Linda Magone. Divas interesantas personības katra spīdēja savā jautājumā jeb jautājumi nebija nemaz tik viennozīmīgi viegli vai grūti, taču gala rezultātā tika fiksēts draudzīgs neizšķirts. Šoreiz atjautībā aicinājām sacensties divu pilnīgi pretēju laukuma pozīciju spēlētājus – vīriešu komandas centru Mārci Saulīti un dāmu saspēles vadītāju Ievu Stefaniju Jundasi.

Kurš būs erudītāks, atjautīgāks un zinošāks? Uzzini tālāk!

VS 12

KURŠ IR ATJAUTĪGĀKS? Uzdevums

Pareizās atbildes

Kas ir tik trausls, ka tas var saplīst pasakot tā vārdu?

Kāda slimība uz zemes vēl nav redzēta?

Kāpēc stārķis stāv uz vienas kājas?

Klusums Jūras Jo, stāvot bez nevienas, nokristu Ārpusē

Kurā pusē krūzītei ir osa?

Uzkāpj, iebāž, pačakarē, izvelk, nokāpj. Kas tas ir?

Kā sauc cilvēku, kurš runā arī tad, kad neviens viņā neklausās?

Saimniecei bija 40 velni. 3 dučus viņa aizveda uz kolhozu. Cik velnu palika saimniecei?

Skursteņslauķis Skolotāja Viens

Mārcis Saulītis

Ieva Stefanija Jundase

Sieviete

Klusums

Tāda, kas nav vēl redzēta Uz abām garlaicīgi

Jūras Jo viņam tā ērtāk

Ārpusē

Rokas pusē

Čības?

Linards Jaunzems

Viens

Skursteņslauķis Pasniedzēja Kolhozu vairs nav

Atbalss

Google

Atbalss

Kurš ir LU vīriešu komandas smagākais spēlētājs?

Zigmārs Raimo

Zigis

Raimo

Kuru sezonu LU kreklā spēlē LU sieviešu komandas kapteine Lāsma Bērziņa?

7.

Trešo

7.

Cik LU sieviešu komandas dāmām (no komandas pieteikuma) vārds sākas ar L burtu?

Piecām

Četrām

Piecām

Kurš šobrīd ir rezultatīvākais LU vīriešu komandas spēlētājs?

Roberts Krūmiņš

Robis

Roberts Krūmiņš

Kurā gadā pēdējo spēli LBL 1.div. aizvadīja Artūrs Visockis-Rubenis?

Nav spēlējis LBL-1

Nav spēlējis

2008./2009. g.s.

Kas runā visas valodās?

Bonusa (2 punktu) jautājums, ko spēlētāji sagatavoja viens otram

—

Nav ne jausmas

4 (piektā ir trenere)

4

—

15 (MAX)

7,5

9

Mārča jautājums Ievai: kas ir spēcīgāks: haizivs vai lācis?

Lācis

Ievas jautājums Mārcim: cik blondīnes ir sieviešu komandā?

PUNKTI

Šoreiz mums ir uzvarētājs un tā ir Ieva. Kuram labāk veicās ar atjautības uzdevumiem, kuram ar zināšanām par pretinieku komandu, taču galu galā abi pierādīja, ka ir komunikabli, jautri un pozitīvi cilvēki.

13

14

15

LU basketbola sistēma

Latvijas Universitātes basketbola sistēma — vieta jaunajiem talantiem Annija Apine

Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas Universitāte ir vieta, kurā paralēli studijām ir iespēja pilnveidot un attīstīt sevi dažādos sporta veidos gan profesionāli, gan arī hobija līmenī, kā arī iemācīties ko jaunu un vēl nezināmu. Tāpat Latvijas Universitātei ir arī lielākā iekšējā basketbola līga Baltijā, kas ir nozīmīgs sasniegums un ar ko varam lepoties.

Gadu no gada sportot gribētāju skaits pieaug, un tieši to pašu var teikt, ja runā par basketbolu. Šis sporta veids ir ļoti pieprasīts, un sportisti gadu no gada aug un pilnveido sevi. Nenoliedzami viena no svarīgākajām līgām ir tieši Latvijas Basketbola līga, kurā startē arī Latvijas Universitāte. Komandā ir spēlētāji, kuri jau vairāku sezonu garumā ir uzticīgi un piederīgi universitātei, kā arī katru gadu parādās jaunas sejas, kas ienes svaigumu spēlē un dod jaunu elpu jau esošajiem basketbolistiem.

Arī šī sezona nebija izņēmums. Viens no jaunajiem spēlētājiem, kurš vēl mācās vidusskolā, bet jau spēlē Aldaris LBL līgā starp profesionāliem basketbolistiem, ir Mārcis Saulītis, kurš komandai pievienojās sezonas sākumā. Mārcis pats stāsta, kā nonācis līdz Latvijas Universitātei, kā arī par to, ko ir ieguvis no LU sistēmas.

Kāpēc izvēlējies tieši Latvijas Universitāti kā vietu, kur pilnveidot sevi? Un cik ļoti esi apmierināts ar izdarīto izvēli?

Pirms sezonas man bija jāizdara svarīga izvēle – kurā klubā šogad spēlēt… Trenera Artūra VisockaRubeņa piedāvājums pievienoties LU komandai man likās tam brīdim ļoti atbilstošs, jo tas man ļautu iegūt spēļu pieredzi pret spēcīgiem pretiniekiem, tādējādi izaicinot sevi pašu daudz lielākā mērā, kas noteikti ir ceļš uz izaugsmi, kuru es arī izjūtu kopš paša sezonas sākuma. Tāpēc par savu izvēli noteikti nevaru sūdzēties!

16

Mārcis Saulītis Dzimis: 1994. gada 22. aprīlī Tukumā Pozīcija laukumā: centrs Skola, kurā mācās: Rīgas 49. vidusskola Nenoliedzami, skolu, treniņus un spēles ir grūti savienot, tomēr kā tev tas izdodas? Kāds ir tavs dienas ritms, lai visu varētu veiksmīgi pagūt?

Tā kā šis man ir pēdējais vidusskolas gads, tad skolas režīms ir vēl saspringtāks, šī ir arī pirmā sezona, spēlējot profesionāli. Jā, režīms ir daudz saspringtāks nekā citus gadus, bet visu var paspēt un izdarīt kvalitatīvi, tikai laiks pareizi jāsaplāno.

Tavuprāt, kādām 3 galvenajām īpašībām jāpiemīt, lai varētu sasniegt labus rezultātus un ietu uz maksimumu?

Cilvēkam noteikti ir jābūt motivētām, gatavam ziedoties mērķa labad un nekad nepadoties pie pirmajām neveiksmēm, turpināt cīnīties, jo darbs beigu beigās nes augļus.

Vai pats izvēlējies Latvijas Universitāti vai arī kāds tev to ieteica?

Kā jau teicu, piedāvājums nāca no galvenā trenera Artūra Visocka-Rubeņa, bet izvēles izdarīšanā noteikti nostrādāja arī tas, ka par Latvijas Universitāti biju dzirdējis tikai vislabākās atsauksmes, konkrētāk – tieši jauno spēlētāju pilnveidošanā. Būtisks faktors noteikti bija tas, ka ir iespējams apvienot profesionālo sportu ar augstākās izglītības iegūšanu kādā citā jomā.

Zigmārs Raimo Dzimis: 1997. gada 14. novembrī Madonā Pozīcija laukumā: uzbrucējs Skola, kurā mācās: Rīgas 49. vidusskola Sporta skola: Madonas bērnu un jauniešu

sporta skola (MBJSS) Tāpat kā Mārcis, arī jaunais spēlētājs Zigmārs Raimo vēl mācās vidusskolā, tomēr mācības apvieno ar spēlēšanu Latvijas Basketbola līgā. Viņš Latvijas Universitātes komandai gan pievienojās nedaudz vēlāk, pirms tam paspējot pierādīt sevi VEF Rīga komandā.

Tomēr dzīves ceļi viņu saveda tieši ar LU basketbolu. Par to, kā šie ceļi krustojās un kādas ir nākotnes vīzijas par profesionālo basketbolista karjeru, stāsta viņš pats.

17

Kādi būtu tavi iedrošinājuma vārdi tiem, kas vēl šaubās, izdarot izvēli par basketbola spēlēšanu LU? Latvijas Universitātes basketbola komanda ir pareiza izvēle jauniem basketbolistiem ar mazu pieredzi profesionālajā sportā, jo tiek dota iespēja cīnīties pret daudz pieredzējušākiem sportistiem un arī komandām. Taču ir vēl daudz pozitīvu aspektu šādai izvēlei, kaut vai tas, ka mēs esam ļoti saliedēti un ar pozitīvu garu.

Kā sākās tavas basketbolista gaitas?

Manas basketbolista gaitas sākās Madonā, kur apmēram 8 gadu vecumā sāku trenēties basketbola pulciņā. Sapratu, ka basketbols ir mans sporta veids un ka vēlos ar to saistīt savu nākotni.

Pastāsti nedaudz par to, kā esi nonācis līdz Latvijas Universitātes basketbolam! Šīs sezonas sākumā spēlēju VEF Rīga komandā, taču vairāku iemeslu dēļ mainīju komandu sezonas vidū.

Treneris Artūrs Visockis-Rubenis izteica piedāvājumu spēlēt Latvijas Universitātes komandā. Nopietni apsvēru šo ideju kopā ar ģimeni un piekritu trenera piedāvājumam, jo biju dzirdējis labas atsauksmes par LU basketbolu un sistēmu kopumā.

Cik tālu esi aizdomājies par nākotnes plāniem, vai ir doma turpināt spēlēt basketbolu profesionālā līmenī vai tomēr atstāt to kā hobiju?

Protams, vēlos spēlēt profesionālo basketbolu, taču vēlos iegūt arī labu izglītību. Pateicoties basketbolam, es varu iegūt atmaksātas studijas gan daudzās universitātēs tepat Latvijā, gan arī braukt uz Ameriku un mācīties tur. Kāds būs mans tālākais ceļš – tad jau redzēs.

Vai ir kāda īpaša spēle, kura tev ir iespiedusies atmiņā, spēlējot LU komandā?

Ar LU komandu visvairāk iespiedusies atmiņā ir spēle viesos pret Ogri, kad guvām grūtu uzvaru.

Spēlē bija daudz emocijas, kā arī kāpumi un kritumi, taču, parādot kārtīgu komandas spēli, spējām kopīgi izcīnīt šo uzvaru.

Nenoliedzami pēc izcīnītām uzvarām emocijas ir lieliskas, bet kā ir ar zaudējumiem. Kas motivē darboties tālāk un nepadoties pusceļā?

Protams, uzvarēt ir patīkamāk, taču dzīvē jāmāk arī zaudēt. Motivācijas trūkums pagaidām mani nav skāris, jo esmu tikai 18 gadus jauns un man viss vēl ir priekšā. Taču vienmēr ir nepieciešams atbalsts, lai turpinātu strādāt. Mani ļoti atbalsta mana ģimene, kura vienmēr seko manām spēlēm un jūt man līdzi gan vieglos, gan grūtos brīžos.

Kā vari raksturot LU basketbolu kopumā, varbūt iedrošināt tos, kuri vēl šaubās savas izvēles veikšanā?

Ja esi jauns spēlētājs, kurš vēlas sevi attīstīt treniņos un iegūt pieredzi augstākajā Latvijas līgā – Latvijas Universitāte ir īstā vieta. Profesionāla attieksme gan basketbolā, gan ārpus tā.

18

“Ja vēlies iegūt zināšanas, mācoties kādā no daudzajām fakultātēm, kā arī paralēli veidot sportista karjeru, tad Latvijas Universitāte ir īstā vieta, kur to darīt. Nenoliedzami – ceļš nav viegls, bet, kā stāsta puiši, ar motivāciju, ticību sev un gribasspēku viss ir iespējams!“

19

20

21

LU Fonds

Laila Kundziņa-Zvejniece: ‘’Stipendija ir iespēja gan studēt, gan sportot‘’ Elīna Červinska

BK „Latvijas Universitāte” komanda Latvijā ir īpaša ar to, ka tajā spēlē daudzi Latvijas Universitātes esošie vai topošie studenti, kuriem ir iespēja studēt augstskolā bez maksas, kā arī pierādīt sevi Latvijas augstākajā basketbola līgā. Latvijas Universitātes sporta attīstībā savu ieguldījumu ir devis arī Latvijas Universitātes fonds, kas labākajiem sportistiem ik gadu izmaksā stipendijas. Tādējādi sportisti ir spējīgi savu laiku absolūti veltīt treniņu plānam un studijām. Intervijā Latvijas Universitātes fonda izpilddirektore Laila Kundziņa-Zvejniece īsumā pastāstīja par to, kā fonds saistīts ar basketbola klubu „Latvijas Universitāte”.

Ievadā, lūdzu, pastāstiet, kāda loma fondam kā struktūrvienībai ir LU darbībā?

Latvijas Universitātes fonds nav struktūrvienība.

2004. gadā, mainoties likumdošanai, viena organizācija tika sadalīta divās. Viena no tām veidojās kā nodibinājums. Saskaņā ar likumu nodibinājām biedrību. Nodibinājuma Latvijas Universitātes fonds pamatmērķis ir filantropijas tradīciju turpināšana un kopšana, sadarbība ar mecenātiem, izcilu projektu īstenošana, pateicoties mecenātu atbalstam. Pateicoties mecenātu atbalstam, arī stipendiju administrēšana. Viss klasiski, gluži kā visās pasaules universitātēs.

Tas nozīmē, ka arī LU sporta attīstībai ieguldījums galvenokārt nāk tieši no LU fonda?

Latvijas Universitātes sporta attīstībai LU fonds savu iespēju robežās palīdz ar savu ieguldījumu.

Gadu no gada tas mainās, jo tas ir ļoti atkarīgs no mecenāta vēlmes atbalstīt kādu no sporta veidiem.

Ja tās ir bankas, tas ir atkarīgs no bankas lielās mātes politikas. Piemēram, ja īpašnieki Norvēģijā izlemj, ka visas filiāles turpmāk atbalstīs seniorus, tad, mainoties banku politikai, mainās arī atbalsts šeit uz vietas.

LU fonds jau kopš pirmsākumiem atbalstījis vairākus vai kādu sportistu, un sadarbība ar LU sportu mums ir bijusi vienmēr.

22

Kādu sporta veidu pārstāvji šobrīd saņem LU fonda stipendijas?

Pateicoties pirms pāris gadiem iegūtajam 2 miljonu dolāru ziedojumam, kas pie mums atnāca kā testamentārs ziedojums, esam spējīgi izmaksāt stipendijas Latvijas Universitātes basketbolistiem. ASV atšķirīgās likumdošanas dēļ, šo naudu mēs saņēmām 5 gadus pēc mecenāta nāves. Pēc viņu likumiem personas, kuras būtu saņēmējas, tiek meklētas 5 gadus pēc mecenāta nāves. Ziņa no bankas par šo ziedojumu mums atnāca e-pasta formātā uz universitātes centrālo e-pastu, ar aicinājumu to apstiprināt. Kā jau visi, arī mēs saņemam junk mail par lielu naudas summu ieguvi, līdz ar to mēs domājām, ka vēstule nav īsta. Es pat aizrakstīju mūsu draugam Kalifornijā, kurš dzīvo San Francisko, no kurienes arī šī vēstule tika sūtīta, lai noskaidrotu, vai tāda banka eksistē.

Viņš apstiprināja, ka banka ir īsta, un, par laimi, mēs šo ziņojumu nebijām palaiduši garām, jo tad arī 2 miljonus dolāru mēs būtu aizlaiduši gar degunu. Par šo naudu esam iegādājušies konservatīvu vērtspapīru portfeli, kas nozīmē, ka katru gadu 9 Latvijas Universitātes basketbolisti saņem šo Jurgena stipendiju.

Vai ir mecenāti, kas ir tieši sporta atbalstītāji? Piemēram, vēlas ziedot LU ar piebildi, ka tas būtu tieši sportam?

Tā notiek lielākajā daļā gadījumu. No mūsu sportistiem ir bijusi ļoti liela mecenātu mīlestība futbola skolai ”Metta”. Basketbola komandai ir bijis atalgojums gan naudā, gan graudā, kas nozīmē, ka, ja, piemēram, mecenāts vēlas ziedot 100 kg kūkas, tad mēs to noformējam kā ziedojumu, un, balstoties uz pavadzīmi un līgumu, mecenāts var saņemt ziedojumu atlaides. Sportu atbalsta tāda kā draugu kopa, kuri viens otru pazīst, jo priekš mecenātiem tiek veidoti dažādi pasākumi, kurus rīko gan LU fonds, gan dažādas projektu grupas. Un ir liels prieks, ka basketbola komandas mecenātiem gan sezonas sākumā, gan beigās ir lieliska iespēja satikties un pabūt kopā.

Cik un kādas stipendijas LU fonds piedāvā augstskolas sportistiem?

LU fonds sportistiem piedāvā 3 dažāda veida stipendijas. Viena ir jau iepriekš minētā Jurgena „Ceļamaize”, kuru saņem 9 studenti, otra ir TelCom sniegtā stipendija 1 cilvēkam un trešā ir Berkom stipendija, kuru saņem 2 Latvijas Universitātes sportisti.

Runājot tieši par basketbolu, vairāki komandas spēlētāji saņem LU fonda stipendijas kā prasmīgākie basketbola spēlētāji. Cik, jūsuprāt, šāds atbalsts sportistiem ir nozīmīgs? Šo divriteni mēs neesam izdomājuši no jauna. Stipendija ir iespēja gan studēt, gan sportot, un sportistiem tas ir ļoti nozīmīgi.

23

Laila Kundziņa-Zvejniece

Vai jums patīk basketbols? Vai šosezon esat bijusi uz kādu no LU spēlēm klātienē?

Mans vīrs jaunībā ir spēlējis basketbolu. Apmeklēt izdevies gan tikai pie televizora (smejas).

LU fonda atbalsts LU basketbola sistēmai aug gadu no gada. Vai tas saglabāsies arī nākamajā sezonā?

Es ļoti ceru. Tas ir atkarīgs no tā, kāda ir atdeve.

No fonda ir atkarīgi tikai 50% no tā, vai mecenāts turpinās to atbalstīt. Otri 50% ir atkarīgi no pašiem saņēmējiem – vai tie spēs attīstīt projektu tā, lai mecenāts ar lielu sparu arī sezonas nogalē ziedotu kādu summu. Es gribētu teikt, ka pieaugums ir atkarīgs no šodienas saņēmēja sasniegumiem, jo tieši stipendiāts ir tas, kurš spēj iepriecināt un motivēt mecenātu.

Ko jūs novēlētu LU sportistiem?

Atcerēties to, ka dzīve ir kā zebra – ir baltā svītra, tad melnā, tad atkal baltā.

Novēlējums ir tāds – lai melnā svītra ātrāk beigtos un lai tai sekotu gara baltā!

24

25

Interesanti

Viena diena STUDENTBASKETBOLISTA pēdās Dace Marķitāne

Celties agri un iet gulēt vēlu, daudz studēt un vēl vairāk trenēties, punktuāli plānot savu laiku un, iespējams, reizēm no kaut kā atteikties, jo ir pienākums ne tikai pašam pret sevi, bet arī komandas biedriem – treniņi un spēles negaidīs. Tāda ir BK LU spēlētāja un, protams, arī studenta ikdiena. Par savu vienas dienas gaitu mums šoreiz stāsta Pēteris Rēķis.

Tipiskā darba dienas rītā ceļos 6:45, lai paspētu ieēst vieglas brokastis, stundu pirms rīta treniņa. Rīta mēs aizvadām plkst. 8:00 6:45-08:00 treniņus Olimpiskajā sporta centrā. Dzīvoju salīdzinoši netālu, tāpēc izmantoju iespēju uz treniņu doties kājām – aptuveni 40 minūtes pirms tā sākšanās.

No rītiem darbojamies individuāli, pilnveidojot savu meistarību ar dažādiem driblu, metienu un cita veida uzdevumiem. Pēc stundu garā treniņa kopīgi brokastojam Olimpiskā sporta centra kafejnīcā. Kā ierasts, pēc treniņa dodos mājās, bet nekāda lielā atpūta nesanāk, jo mājās tikai samainu treniņa somu pret skolas somu un dodos uz Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti. Lekciju skaits un plāns ir nemainīgs – pirmdienās un otrdienās tās ir divas lekcijas, taču trešdienās četras lekcijas.

Kā minimums universitātē esmu no plkst. 10:30 līdz 14:00. Dienās, kad lekcijas beidzas 14:00, dodos uz Diagnostikas Centru Greben10:00-18:00 ščikova ielā, kurā atrodas mūsu treniņu zāle un kafejnīca, kurā paēdu pusdienas. Ja konkrētajā dienā studijas ilgst līdz 18:00, tad no skolas dodos pa taisno uz mājām, lai vēlreiz samainītu somas.

Reizēm pirms vakara treniņiem mēs pulcējamies agrāk, lai video treniņos kopīgi apskatītu un izkomandas aizvadītās 19:00-21.45 analizētu spēlēs un gaidāmos pretiniekus nākamajās cīņās. Vakara treniņi sākas plkst. 19:00 jau minētajā Diagnostikas Centrā. Uz treniņu dodos kopā ar komandas biedriem Robertu Krūmiņu, Edgaru Lasenbergu, Linardu Jaunzemu un Dimitriju Brizgalovu. Liels paldies jāsaka Robim, kurš uz treniņiem brauc ar mašīnu un pa ceļam piestāj pie mūsu mājām.

Treniņu beidzam nedaudz pēc plkst. 21:00. Pēc treniņa mājās esmu aptuveni 21:45, bet šis laiks manā ikdienas grafikā var variēt, jo reizēm ir jādodas uz veikalu pēc vakariņu sastāvdaļām un citiem pārtikas produktiem.

Atlikušais laiks līdz gulētiešanai ir tas, kurā jāiespēj izdarīt pilnīgi viss – jāpaspēj izdarīt visi skolas mājasdarbi, jāsazinās ar ģimeni, draugiem, jāvelta laiks draudzenei un pirms miega vēl jāpalasa grāmata vai jānoskatās kāda jaunākā seriāla sērija.

Jāatzīst, ka diena sanāk diezgan gara un reizēm ļoti nogurdinoša. Bet ne pārāk grūta, jo es daru to, kas man patīk, un apkārt ir cilvēki, kas atbalsta. Vislielākais paldies jāsaka tieši viņiem – ģimenei un draugiem!

26

“Es daru to, kas man patīk, un apkārt ir cilvēki, kas atbalsta.“ 27

Lielā intervija

Ivars Ikstens: Signe Sīpliņa - LU karsējmeiteņu

komandas “Ja gribi būt sirds veselīgs, un dvēsele treniņi ir mazākā daļa” Laura Melne

Latvijas Universitātes (LU) basketbola komandas mājas spēļu pievienotā vērtība noteikti ir brīnišķīgās LU karsējmeitenes, par kuru augsto profesionālo līmeni liecina ne tikai skatītāju atzinība, bet arī regulāri sasniegumi LBL Zvaigžņu spēles karsējmeiteņu konkursā. Tomēr, kā jau daudzas komandas, arī šī nav radusies uzreiz un bez pūlēm.

Vislabāk to zina Signe Sīpliņa, kura komandā dejo jau 7. sezonu. Signe ir arī LU karsējmeiteņu kapteine, kuras stāstījums apliecina, ka šis amats viņai nav uzticēts nejauši, bet gan ir Signes attieksmes un atbildības izjūtas par komandu rezultāts.

Kas tevi pamudināja kļūt par vienu no LU karsējmeitenēm?

Mīlestība pret deju man ir bijusi vienmēr, un dejoju, kopš sevi spēju atcerēties. Sākot studēt, diemžēl nācās pamest dejošanu Talsu modes deju studijā “Elfas”, jo vairs nebija iespējas apmeklēt nodarbības. Tāpēc nācās meklēt alternatīvas un, ieraudzījusi paziņojumu par uzņemšanu Latvijas Universitātes deju grupā, nolēmu pieteikties, lai varētu paralēli studijām darīt to, kas tik tiešām ir mana sirdslieta.

Mans mērķis tobrīd nebija kļūt par karsējmeiteni, par to, ka par tādu nāksies būt (atbalstīt LU basketbola komandu), uzzināju tikai pēc tam, kad biju jau uzņemta.

Cik lielā mērā dalība karsējmeiteņu komandā atšķīrās no tavas iepriekšējās dejošanas pieredzes?

Pirmkārt, noteikti atšķirība bija deju stilā. Ja modes deju studijā dejo moderno deju, jazz, improvizāciju, tad karsējmeiteņu komandā tā ir vairāk kā horeogrāfija ar pārsteigumu - triku, akrobātisku elementu - klātbūtni. Otrkārt, modes dejās priekšnesumu garums lielākoties bija līdz 3 minūtēm, tajos tika izdejoti stāsti, tādējādi dodot skatītājam vēstījumu par dažādām nopietnām un ne tik nopietnām tēmām.

Dziesmu un Deju svētku repertuārā tika iekļautas, piemēram, mūsu dejas ar nosaukumu “Siena talka” un “3 minūšu spageti”, tagad varat iztēloties, kā tas atšķiras no karsējmeiteņu dejām (smaida). Karsējmeitenēm būtībā jāgatavo priekšnesumi un jāpa28

rāda viss, ko spējam lielākoties 50 sekunžu laikā, jo minūtes laikā jāpaspēj uzskriet uz laukuma, nodejot deju un noskriet nost.

Pastāsti nedaudz vairāk par komandas attīstību.

Esmu dzirdējusi, ka pirmsākumos basketbolisti pat esot nodomājuši: “Labāk nebūtu mums viņas bijušas.”

Jā, tā, iespējams, bija, bet, kā esmu vienmēr teikusi un uzsvērusi, ar kaut ko vienmēr ir jāsāk. Ne jau visi uzreiz piedzimst par profesionāliem sportistiem, un ne vienmēr jau pirmajā gadā tiek izveidota perfekta un profesionāla komanda. Sākotnēji tas varbūt netika uztverts pavisam nopietni. Bija tā - aiziesim, padejosim, negribēsim - neiesim. Tāds hobija līmeņa pulciņš. Treniņu režīms arī noteikti nebija ne tuvu tam, kāds tas ir šobrīd, un resursu ne tik. Sākotnēji

Tāpat pie šādas slodzes neatņemama ir arī izturības nostiprināšanās. Ja runājam par vērtībām attiecībā uz komandu, nu jau ir tas līmenis, kad nepietiek ar “ir labi”, tagad nepieciešams, lai ir “ļoti labi, teicami vai pat izcili”.

Kā šo gadu laikā ir mainījusies tava loma komandā? Kādi ir tavi pienākumi kā komandas kapteinei?

Kapteines amatu izveidoja, kad devāmies uz sacensībām Sanktpēterburgā 2012. gadā, kur tā bija obligāta prasība. Neatceros, vai toreiz bija komandas balsošana, vai trenere tā pateica, bet tiku izvēlēta es.

Laikam nopelnīju to ar savu attieksmi, iniciatīvu un atbildības sajūtu. Man vienkārši patīk uzņemties pienākumus un tos izpildīt, tāpat vienmēr esmu bijusi aktīva un ar savu viedokli. Mans kā kapteines pienākums noteikti ir turēt komandu kopā, iedvesmot un

”Esmu vairākus gadus savu dzimšanas dienu svinējusi basketbola laukumā.” tam, iespējams, nebija kaut kāda vienota redzējuma par to, kam jābūt, kas vispār ir karsējmeitenes un kas tām jādara. Bet mēs cīnījāmies, nepadevāmies pirmo neveiksmju un grūtību priekšā, pamazām iekarojām skatītāju simpātijas un pēcāk jau sapratām, ka nevaram pievilt tos, kas tic mums un mūsu spēkiem. Pamazām tika izveidots kaut kāds noteikts modelis, kā tam visam ir jāizskatās kopumā, un ielikts liels darbs komandas tapšanā. Lielais atspēriena punkts, manuprāt, bija, kad trešajā gadā komandai pievienojās meitenes ar lieliskām horeogrāfijas prasmēm. Gabaliņu pa gabaliņam likām to visu kopā, sākām meklēt trikus, ar ko pārsteigt skatītājus un 2013. gadā, manuprāt, pārsteidzām visus nesagatavotus - Zvaigžņu spēlē Valmierā jau startējām ar priekšnesumiem, kuros iekļauti elpu aizraujoši triki, kas tobrīd vēl nebija populāri karsējmeiteņu komandās. Kopš tā gada vispār karsējkomandu līmenis Latvijā ir stipri audzis, un nu jau ir diezgan pagrūti skatītājus pārsteigt ar ritentiņiem un špagatiem. Viņi prasa daudz vairāk: lidojumus, metienus. Bieži arī var novērot, ka skatītājs nenovērtē to, ko darām uz laukuma. Viņam liekas: “Ai, kas tad tur grūts!”. Bet ir cilvēki, kam esam devušas iespēju to izmēģināt pašu spēkiem, un tikai tad viņi saprot, cik tam patiesībā nepieciešams daudz spēka un treniņu. Tas nav, kā reizēm saka, atnāk, patirinās un iet prom.

Vai un kādā veidā tu jūti arī savu personīgo iz­ augsmi?

Tā noteikti ir fiziskā sagatavotība. Saprašana, ka tavs ķermenis spēj daudz vairāk, nekā kādreiz būtu iedomājusies. Tikai esot šajā komandā, izstiepu špagatu, kas tādā vecumā jau ir diezgan sarežģīti.

29

rādīt piemēru. Tu nevari aizrādīt citiem un “mācīt” tos, ja paša vārdi nesaskan ar darbiem. Ņemot vērā, ka komandā esmu bijusi no pašiem pirmsākumiem un augusi kopā ar to, zinu, kāds milzīgs darbs ir ieguldīts, lai mēs būtu tā komanda, kas esam tagad, tāpēc brīžos, kad uz komandu atnāk meitene ar tādu pašsaprotamu attieksmi - būšu foršā LU karsējmeite-

2014. gada vasarā Signe kļuva par LU Juridiskās fakultātes maģistrantūras absolventi

ne, jo viņas ir vienas no labākajām, taču nevēlas tajā ieguldīt ne kripatiņu darba un nav gatava ziedot ballītes, dzimšanas dienas, kad tas nepieciešams, spēju pat mazdrusciņ aizsvilties. Esmu vairākus gadus savu dzimšanas dienu svinējusi basketbola laukumā, t.i., vairākas reizes šajā dienā ir bijusi spēle, un esmu to uztvērusi kā pašsaprotamu, ka man tur ir jābūt un es nevaru pateikt komandai - tieciet pašas galā, es tikmēr atpūtīšos. Manuprāt, kapteinim jāspēj uzmundrināt komandu mazajās neveiksmēs un jāspēj “pieturēt pie zemes” lielajās veiksmēs. Vispār man šķiet, ka kapteiņa būšana ir tāda baigā kompromisu māksla - tik daudz dažādu raksturu, viedokļu un vēlmju - jādara tā, lai katra ir apmierināta un nepaliek par kaut ko apvainojusies. Tāpat kapteinim jāspēj būt komandas biedram un saiknei starp komandu un treneri, vadību. Manos pienākumos, kurus es pat negribētu saukt par pienākumiem, ietilpst komunicēšana ar pasākumu organizatoriem, kas vēlas mūs tajos redzēt.

Pastāsti, kā notiek jūsu treniņu un sagatavošanās process.

Treniņi aktīvajā sezonā (no septembra līdz maijam) mums notiek 3-4 reizes nedēļā, tai skaitā sestdienās.

Tie ierasti ilgst divas stundas, bet pirms nopietniem pasākumiem mēdz ievilkties daudz ilgāk un daudz biežāk. Treniņos uzmanība tiek pievērsta fiziskajai sagatavotībai, jo, lai spētu izpildīt, kā tautā saka, trikus, nepieciešams spēks un izturība. Tāpat tiek veidotas horeogrāfijas un apgūti akrobātikas pamati.

Pamata sporta veids, kuru atbalstām, ir basketbols, tādēļ, ņemot vērā iespējamo pārtraukumu skaita

daudzumu, nepieciešams sagatavot 12 dažādus priekšnesumus. Pasākumiem gatavojamies atbilstoši to prasībām, piemēram, florbolā tie ir četri priekšnesumi, taču tiem jābūt garākiem nekā basketbola spēlēs. Tad nu sēžamies un liekam galvas kopā, lai izveidotu katram pasākumam atbilstošu programmu.

Esi ieguvusi maģistra grādu tiesību zinātnē, kas mācību slodzes ziņā tiek uzskatīta par nopietnu pārbaudījumu. Vai nekad nav bijušas problēmas apvienot mācības ar regulāriem treniņiem un uzstāšanos?

Mani jau no skolas laikiem ir pavadījis šis varbūt pat banālais teiciens - jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Kad mācījos skolā, pēcpusdienās gāju uz mūzikas skolu, vakarā uz deju pulciņu, tad vēl bija jāpaspēj izpildīt mājas darbus. Ņemot vērā, ka biju jau pie šādas slodzes pieradusi, studiju apvienošanas ar treniņiem un regulārām uzstāšanās reizēm nekad man nav sagādājusi problēmas. Jāprot vienkārši plānot savu laiku, tad viss šķietami neiespējamais kļūst iespējams.

Kas ir motivācija jau septīto sezonu būt vienai no LU karsējmeitenēm, regulāri apmeklēt treniņus?

Vai nekad šo gadu laikā nav iestājusies rutīna, vēlme kaut ko mainīt?

Motivācija ir lieliski un aktīvi pavadīts laiks, tā vietā, lai sēdētu mājās pie datora vai TV. Man patīk darbs komandā, saskarsme ar cilvēkiem, tāpēc varbūt neraujos dejošanu aizvietot ar, piemēram, skriešanu vienatnē. Noteikti motivē vēlme sasniegt arvien augstākas karsēšanas virsotnes, adrenalīns un pasā30

”Nu jau ir tas līmenis, kad nepietiek ar “ir labi”, tagad nepieciešams, lai ir “ļoti labi, teicami vai pat izcili.” kumos iegūtās emocijas. Katrs jau mēs gūstam prieku citādākā veidā, man tā ir dejošana. Dejot pilnā Arēnā Pasaules un Eiropas čempionātos basketbolā, Latvijas Florbola virslīgas finālos, pavadīt neskaitāmas stundas treniņos, gatavojoties Zvaigžņu spēlei, lai pēc tam izjustu to patīkamo satraukumu pirms uzstāšanās… Ne jau katram ir iespēja tur būt klāt, būt daļai no pasākuma un sajust to fantastisko fīlingu. Varbūt tas arī ir šis motivators- emocijas un adrenalīns.

Kā tu raksturotu LU karsējmeiteni?

Viena no LU karsējmeitenes pamatvērtībām noteikti ir augstākā izglītība. LU karsējmeitene ir drosmīga un apzinās savu vērtību un savas spējas, jo komandu veido meitenes, kas šobrīd vēl iegūst augstāko izglītību vai ir jau to ieguvušas. Mums komandā šo gadu laikā ir jau izveidojušies savi priekšstati un principi par to, kādai ir jābūt karsējmeitenei, un mēs cenšamies lauzt šos mūžīgos stereotipus par ne visai attapīgām meitenēm, kas to vien dara, kā pucējas, lako nagus un cenšas iepatikties basketbolistiem. Pie mums tā nebūt nav, mēs sevi uztveram kā sportistes, kuru mērķis ir sasniegt pašām savus un komandas izvirzītos mērķus, attīstīties un kļūt arvien labākām un spēcīgākām šajā, gribētos teikt, sporta lauciņā, ko sauc par karsēšanu. Komandā ir savi noteikumi, kādos pasākumos mēs piedalāmies un no kādiem izvairāmies. Mūsu lauciņš ir sporta pasākumi.

31

Izstāsti savu visinteresantāko piedzīvojumu vai atgadījumu, esot karsējmeiteņu vidū.

Man personīgi viens no interesantākajiem piedzīvojumiem un pieredzes gūšanas iespējām bija došanās uz karsējkomandu sacensībām Sanktpēterburgā.

Nācās savas dejas pielāgot striktiem noteikumiem, ar visiem lēcieniem, griezieniem, piruetēm. Treniņu process bija smags un intensīvs, bet tas bija tā vērts, lai gūtu šo interesanto un visnotaļ noderīgo pieredzi.

Tāpat reizē jautrs un nogurdinošs piedzīvojums bija dejošana U19 Pasaules čempionātā basketbolā “Arēnā Rīga” piecas dienas pēc kārtas sešas spēles dienā.

Dienasgaismu principā neredzējām nedēļu no vietas un par to, kas notiek ārpus Arēnas sienām, nezinājām ne tik. Tā bija laba rakstura un savu spēku pārbaude. Kā vienu no kuriozākajiem notikumiem varu minēt meiteņu saķeršanos ar matiem dejas laikā, kas neļāva viņām to turpināt, tādēļ nācās ar galvām kopā dejas vidū skriet nost no laukuma. Pārējās turpinājām dejot, smejoties līdz asarām. Piedzīvojumu un kuriozu ir daudz, par tiem mūsu komanda varētu atsevišķu žurnālu izdot (smaida).

Kādi vēl ir tavi vaļasprieki bez dejošanas?

Tas noteikti ir snovbords ziemā un veikbords vasarā, skrituļošana. Katrā ziņā - jo aktīvāk, jo labāk. Vēl man ļoti patīk cept un gatavot kūkas, tāds mazais, saldais prieciņš (smaida).

32

33

Lielā intervija

Ivars Ikstens:

“Ja gribi būt veselīgs, treniņi ir mazākā daļa” Laura Melne

Latvijas Universitātes (LU) basketbola sistēmā jau otro sezonu strādā fizioterapeits un fiziskās sagatavotības treneris Ivars Ikstens. Pats basketbolā trenējies jau kopš 7 gadu vecuma un šobrīd atzīst, ka spēlētāja pieredze darbā ar komandu gan palīdz, gan reizēm arī traucē. Ivars īpaši uzsver blakus lietu lielo nozīmi spēlētāju attīstībā, parādot cilvēka ķermeņa un emocionālās pasaules ciešo sasaisti.

Meklējot par jums informāciju internetā, viens no pirmajiem parādās rezultāts par to, ka esat slims ar basketbolu. Kāda ir jūsu saistība ar basketbolu, neskaitot darbu Latvijas Universitātē? Šobrīd es pats spēlēju basketbolu gan LBL2 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) komandā, gan esmu pievienojies Latvijas Universitātes DAL komandai. Bet vispār es basketbolu spēlēju jau no 7 gadu vecuma, tā ir mana sirdslieta. Sāku spēlēt Madonā pie trenera Agņa Beķera, pēc 12. klases iestājos RSU studēt fizioterapiju un sāku iet uz basketbola treniņiem tur.

Kādas šobrīd vēl ir jūsu nodarbes paralēli darbam BK LU? Cik saprotu, tas nav jūsu pamatdarbs.

Es esmu Latvijas Universitātē jau otro sezonu, un šogad esmu nedaudz apkārtējos darbus nolicis nost, lai pēc iespējas vairāk darbotos tieši LU. Vēl es strā-

dāju par fizioterapeitu Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā, kā arī darbojos dažādos projektos. Tos varētu saukt par sociālajiem projektiem, kas paredzēti, lai palīdzētu sabiedrībai.

Kas jums pašam savulaik lika izvēlēties studēt fizioterapiju? Vai nedomājāt par profesionālu basketbolista karjeru?

Jā, tāda doma bija. Es basketbolu spēlēju neslikti, un, mācoties 11. klasē, man bija jānosver svaru kausi uz vienu vai otru pusi – spēlēšu basketbolu vai iešu studēt. Man īsti nepatika basketbola sabiedrība, tā nelikās tik interesanta. Tāpēc es domāju, ka gribu izglītot sevi, mācīties, un 11. klasē izlēmu, ka iešu studēt medicīnu. Sākumā domāju, ka iešu studēt par ārstu, bet tad laikam nobijos no tiem 6 gadiem un beigās tomēr izlēmu studēt fizioterapiju, jo tur jāstudē tikai 4 gadi. Varbūt kļūdījos!

34

Kad tu vēl ej vidusskolā, tu nezini, kas ir fizioterapeits, domā, ka fizioterapeiti daudz strādā ar sportistiem, ar cilvēkiem pēc traumām. Arī es biju viens no tiem, kas tā domāja. Katrā ziņā es nenožēloju, ka aizgāju uz fizioterapiju, bet tas tomēr ir citādāk, nekā man likās vidusskolā.

Kā nonācāt Latvijas Universitātes basketbola sistēmā?

Mani uzrunāja komandas treneris Artūrs Visockis-Rubenis, kad kopā strādājām U14 izlasē Baltijas kausā. Lai gan tobrīd jau strādāju vairākās vietās, izdomāju, ka tas varētu būt interesanti, pats varētu daudz ko iemācīties – tas noteikti bija galvenais iemesls, kāpēc piekritu Artūra piedāvājumam. Egoistiski, bet tā ir!

Paraksturojiet, lūdzu, savu ikdienu darbā BK LU! Es neesmu tikai fizioterapeits, vadu arī fizisko sagatavotību. Dienas ir ļoti dažādas, bet principā es rūpējos par spēlētāju veselību. Dienu es bieži sāku ar to, ka apziņoju spēlētājus, noskaidroju, vai viņiem viss ir kārtībā. Pārējais jau ir atkarīgs no tā, kas ir noticis.

Ja varu, tad cenšos palīdzēt pats, ja nevaru, tad sūtu ārstēties pie kāda cita medicīnas speciālista. Vēl ir arī fiziskās sagatavotības puse, kas man pašam liekas

nedaudz vienkāršāka. Tur man ir jānovada treniņš, jāseko līdzi, kā spēlētāji ikdienā fiziski jūtas. Pirmā un otrā lieta gan ļoti labi viena otru papildina, tāpēc esmu priecīgs, ka esmu atbildīgs par abām. Man arī jācenšas komunicēt ar treneriem – kopā saliekam treniņu grafiku, lai komanda būtu pēc iespējas labāk gatava, kad tas nepieciešams.

Vai jūsu basketbolista pieredze palīdz darbā ar LU komandu?

Man jau liekas, ka jā, tomēr, ja es nebūtu spēlējis basketbolu, tad reizēm būtu pat vieglāk. Es varu parunāt ar spēlētājiem un vairāk arī viņus saprotu, bieži vien tīri emocionāli, jo esmu bijis tādās situācijās. Es arī labāk ar viņiem atrodu kontaktu. Tāpat ir arī komunicējot ar treneriem vai vienkārši cilvēkiem, kuri ir iekšā basketbola vidē. Daudzi mani zina, es arī viņus zinu – tādējādi ir vieglāk orientēties un saprast lietas. Es domāju, ka tas man palīdz, bet gan jau, ka tas arī kaut kā traucē. Tas, ka tu bieži pārāk iedziļinies basketbolā. Fizioterapeita uzdevums laikam īsti nav tik ļoti ieiet spēlē, bet gan rūpēties par spēlētāju veselību. Arī kā fiziskās sagatavotības trenerim ir mazāk jādomā par to, kā basketbols saturiski izskatās, bet gan, cik cilvēks ir fiziski attīstījies un kā viņu pilnveidot tālāk. Bieži vien mans trūkums ir tas, ka es pā-

“Ja savā emocionālajā pasaulē dzīvo saskaņā ar savu ķermeni, tad viss būs kārtībā.”

Ivars cīņā pret Pārdaugava/LU pērnās sezonas LBL-2 pusfinālā

35

Ivars saņem balvu kā šī gada LU Basketbola līgas decembra labākais spēlētājs

“Kopumā visi apstākļi apkārt ir nodrošināti, lai profesionāli sportisti būtu veselīgi.” rāk daudz ieeju basketbolā. Jāmācās sevi bremzēt.

Tā kā tam noteikti ir gan plusi, gan mīnusi.

LU basketbola sistēmas rīkotajā “Attīstības nometnē” stāstījāt jauniešiem par pareizu sportisko režīmu, kā arī traumu profilaksi. Kādi secinājumi jums ir radušies, strādājot ar studentiem, kas pāriet no jauniešu uz pieaugušo basketbolu, vai par šiem jautājumiem jauniešiem ir pareizs priekšstats?

Es domāju, ka nav. Viņi nesaprot, cik svarīgas ir blakus lietas. Viņiem liekas – ja es trenēšos basketbolā, ja to darīšu apzinīgi, iešu uz visiem treniņiem, vasarā ieguldīšu individuālo darbu, lai sevi sagatavotu sezonai, tad ar to arī pietiks. Mans uzskats ir, ka, ja tu gribi būt veselīgs, tad treniņi ir tikai mazākā daļa.

Viss pārējais, kas ir tev apkārt – kāds tev ir miega režīms, kādu uzturu tu lieto, cik emocionāli labi tu jūties –, ir daudz būtiskāks, lai tu būtu vesels. Tieši jauniešu vecumā ir ļoti svarīgi, lai spēlētājs būtu vesels, jo viņam ir vēl jāattīstās, visu laiku jābūt treniņos, īstenībā jātrenējas vēl vairāk nekā pārējiem. Ja viņš ir nomākts, visu laiku noguris vai arī saaukstējies, nav izgulējies, liekas, ka tas ir tikai tāds sīkums, bet tomēr viņam nav tik daudz enerģijas, attīstības līkne neiet uz augšu, bet paliek taisnā līnijā vai arī ir viļņveidīga. Jaunietim šai līknei vajadzētu visu lai-

ku nedaudz iet uz augšu. Jaunieši neaptver, ka blakus lietas ir tik būtiskas. Ja kāds sezonu nociestos un visu maksimāli ievērotu, tad es domāju, ka pats arī redzētu progresu. Citādi ir tādi spēlētāji, kas ļoti cenšas, iegulda laiku un enerģiju treniņos, bet tomēr redz, ka blakus ir cilvēks, kurš tik daudz neiegulda, bet pats diez ko labāks par viņu nav. Tad ir jājautā – kāpēc? Spēlētājam noteikti vajadzētu aizdomāties, ka ir blakus lietas, kas viņam neļauj būt labākam par pārējiem, lai gan viņš iegulda daudz lielāku enerģiju treniņos. Varbūt viņam ir problēmas ar miega režīmu, viņš grēko ar uzturu vai arī emocionāli nespēj ar sevi tikt galā – nav tik emocionāli atvērts pret pārējiem cilvēkiem, neuztver citus cilvēkus pozitīvi, notikumus uztver vairāk ar skepsi. Svarīgākais ir, kā viņš uztver pasauli ap sevi. Ja viņš savā emocionālajā pasaulē dzīvo saskaņā ar savu ķermeni, tad viss būs kārtībā. Ja tā nav, kas jauniešiem bieži gadās, jo tas ir pārejas vecums – beidzas skola, viņi bieži ir neziņā, ko viņi tālāk darīs, ko viņi grib. Līdz ar to arī parādās visādas problēmas. Ja viņi nokļūst jaunā vidē ne tikai izglītības ziņā, bet arī basketbola ziņā, ielecot pieaugušo basketbolā, tad viņu ķermenis īsti nesaprot, ko no viņa grib. Ir, protams, spēlētāji, kuri jau laicīgi apzinās, ka viņi grib būt basketbolisti un tas ir viņu lielais mērķis, bet, man liekas, ka vairums spēlētāju 36

nav pārliecināti. Viņiem tā varbūt ir vienīgā opcija, ko viņi var darīt – spēlēt basketbolu. Pārējais viņus, šķiet, neinteresē, bet viņi ir neziņā, vai patiešām spēlēs. Man šķiet, ka tad nekas labs nesanāk.

Kādas basketbolā ir izplatītākās traumas? Varbūt arī varat pateikt, kas tās veicina, vai ir iespējams tās novērst?

Vispār jau izplatītākā trauma ir sasitumi, jo tā arī skaitās trauma (smaida). Bet, ja runājam par ko nopietnāku, tad zinātne saka, ka basketbolā tipiskākās ir potīšu un muguras traumas. Arī man visbiežāk nākas saskarties ar potīšu traumām un dažādām sāpēm un diskomfortiem. Kāpēc tās notiek? Vispār jau jebkura trauma ir komplicēta. Par to, kādēļ tās rodas, mēs jau runājām saistībā ar iepriekšējo jautājumu. Protams, spēlētājs kādreiz nonāk situācijā, kad viņš no traumas nevar izvairīties. Bet īstenībā, ja viņš dzīvo saskaņā ar sevi, viņš nekad nebūtu nonācis tādā situācijā. Ja viņš būtu dzīvojis saskaņā ar sevi un nodrošinājis sev pēc iespējas labākus apstākļus, tad viņa ķermenis noteikti tajā brīdī būtu viņu izglābis – nervu sistēma būtu nostrādājusi, viņš būtu sagriezies un nokritis tā, lai viņš to traumu nedabūtu. Traumas parasti notiek, kad nervu sistēma nav gatava, piemēram, spēles beigās, kad ķermenis ir noguris. To var attiecināt uz saišu bojājumiem – parasti saistībā ar potītēm, vissliktāk, ja tas ir celis, kas mūsdienās ir ļoti tipiski. Šis process veido muskulatūras disbalansu, kad vienā pusē muskulatūra strādā labāk, bet otrā tā ir sliktāka, vai arī vienā pusē tā ir pārslogota, bet otrā – pavisam nedarbojas. Nākamais jautājums – kāpēc šis disbalanss veidojas? Tur atkal slēpjas visi tie faktori, par kuriem mēs iepriekš runājām. Tas var būt miega režīms, bieži tās ir uztura problēmas vai arī emocionālas problēmas, kas veido disbalansu tavā ķermenī. Ārēji tas ķermenī izpaužas muskulatūrā, bet iekšēji mēs to bieži vien saprotam, kad esam tādā kā nesapratnē ar savu ķermeni, varam to nosaukt arī par stresu. Tad mēs sliecamies vairāk uz vienām lietām nekā uz citām, neesam vispārīgi. Beigās rodas stress.

Tā veidojas arī trauma. Ja ķermenī ir disbalanss, tad, nonākot situācijā, kad ķermenis var gūt traumu, tu viņu neizglāb. Tavs ķermenis pats sevi nevar izglābt, jo tas nav gatavs.

Runājot par kaut sāpēm, arī ir ļoti līdzīgi. Viena puse, piemēram, ir vairāk pārslogojusies, un agri vai vēlu vienā no pusēm veidojas sāpes. Arī to veicina visi iepriekšminētie faktori.

Sabiedrībā nereti dzirdams uzskats, ka veselības ziņā ieguvumi no profesionālā sporta ir mazāki nekā zaudējumi. Vai jūs tam varat piekrist un kā jūs to komentētu?

Pirms kāda laika es par to domāju, un, šķiet, mūsdienās tā nav. Iespējams, tā ir pašā augstākajā līmenī, kur ik pēc divām dienām ir spēles, ir pārlidojumi.

Viņi nemaz nevar tik labi ievērot režīmu, viņi maina laika joslas – ķermenim visu laiku ir nepārtraukts stress. Tas ir grūti un nebūt nav veselīgi. Piemēram, LBL ir tikai divas vadošās komandas, kuras ceļo ar lidojumiem: visvairāk VEF Rīga, mazāk BK Ventspils.

Viņiem ir grūti sakārtot režīmu un būt maksimāli gataviem un enerģiskiem katrā spēlē. Visas pārējās komandas, es domāju, var dzīvot ļoti veselīgi. Tas apgāž uzskatu, ka profesionālais sports ir kaut kas ārprātīgs. Mūsdienās ļoti daudz tiek domāts par spēlētājiem. Cits jautājums, vai spēlētāji domā paši par sevi, taču viņiem ir visas iespējas būt veselīgiem. Ja viņi to neizvēlas, tā ir spēlētāju pašu personīgā atbildība, bet kopumā visi apstākļi apkārt ir nodrošināti, lai viņi būtu profesionāli sportisti un būtu veselīgi.

Viss ir atkarīgs no tā, kādi tev ir apstākļi, kā tu pats vari nodrošināt savu ikdienas režīmu. To var nodrošināt arī augstākajā līmenī, bet tas ir daudz grūtāk nekā vidusmēra komandām.

“Es nenožēloju, ka aizgāju uz fizioterapiju, bet tas tomēr ir citādāk, nekā man likās vidusskolā.”

37

38

39

ISBL

LU starp TOP4 labākajām studentu basketbola komandām Austrumeiropā Kārlis Dārznieks

Šī Latvijas Universitātes studentiem bija raiba sezona. Sportiskajā ziņā uzvaras nāca krietni grūtāk, ja salīdzina ar piedzīvotajiem rūgtajiem zaudējumi, taču tāds līdzjutēju atbalsts, kāds bija baudāms šosezon, vēl nebija piedzīvots! Taču ne tikai Aldaris LBL laukumos studenti atdeva visu sirdi – spraigas un veiksmīgas cīņas tika aizvadītas arī starptautiskā līmenī, kas rezumējies ar iekļūšanu Starptautiskās Studentu Basketbola līgas (ISBL) FINAL 4 turnīrā. Un te tas sasaucas kopā ar LU līdzjutējiem, jo šī čempionāta godalgas 28. un 29. aprīlī tiks dalītas tieši savu skatītāju priekšā – Rīgā!

Kas ir ISBL? Starptautiskā Studentu Basketbola līga ir spēcīgākais Austrumeiropas studentu basketbola čempionāts, kurā piedalās vairāku Eiropas valstu studentu komandas ar visplašāko pārstāvniecību no Krievijas.

Gadu no gada turnīrs pulcē jaunas komandas, taču milzīgie attālumi bieži vien ir pārāk nopietns iemesls, lai ne visu valstu komandas tiktu pārstāvētas. Tieši tas bija galvenais iemesls, kāpēc LU studenti, pēc izcīnītajām bronzas medaļām 2013./2014. gada sezonā, pērn dalībnieku pulkā nebija, taču gan latviešu, gan citu valstu studentu komandām dalība šogad tika atvieglota, čempionātu izspēlējot pēc sabraukumā posmu principiem jeb kvalifikācijas kārtām.

LU ceļš uz FINAL 4 Kaļiņingradas ieskriešanās Šogad ISBL dalību apstiprināja 16 komandas no 8 valstīm. Čempionāta formāts paredzēja, ka, lai iekļūtu finālturnīrā, komandai ir jāieņem vismaz otrā vieta divos kvalifikācijas posmos, kur katrā no tiem sacenšas četras komandas. Loģiski, ka pirmā kārta tiek rīkota atbilstoši ģeogrāfiskajam kritērijam, taču tas mūsu studentiem nozīmēja jau pašā sezonas ievadā paspēkoties ar vadošo Lietuvas studentu komandu LSU-Atheltes jeb Lietuvas Sporta universitāti.

ISBL pirmā kvalifikācijas kārta ar mūsējo līdzdalību notika septembra sākumā Kaļiņingradā, kur jau bez minētajiem leišiem par ceļa zīmi uz nākamo kārtu cīnījās Baltijas Federālā universitāte un Baškīrijas 40

Valsts Agrārā universitāte. Turnīrs nebija viegls, jo tas mūsu komandai notika uzreiz pēc smagā pirmsezonas treniņu cikla, bet rezultāti bija apmierinoši. Arī izšķirošajā spēlē par uzvaru grupā LU prata aizvadīt cienījamu maču un uzveikt LSU ar 97:89! Ne tikai iekļūšana nākamajā kārtā, bet arī uzvara posmā bija LU pirmssezonas sasniegtais. Par vērtīgāko spēlētāju mūsējo rindās tika atzīts komandas kapteinis Renārs Magone, kurš papildus tam ieguva arī daudzu vietējo un turnīra rīkotāju simpātijas kā meistarīgs, atlētisks un neatlaidīgs spēlētājs.

Jekaterinburgā līdz ar nagiem Cīņām septembrī starptautiskā līmenī sekoja teju sešu mēnešu pārtraukums, un šī gada marta sākumā LU devās tālajā ceļā uz vienu no Krievijas lielākajām pilsētām – Jekaterinburgu. Saspringtais Aldaris LBL spēļu grafiks tieši pavasarī nozīmēja pamatīgu spēku izsīkumu arī ISBL spēlēs, un tas laukumā apliecinājās jau pirmajā spēlē, kad pilnu tribīņu priekšā LU tikās ar mājinieku Urālu Federālo universitāti.

Nezinot neko daudz par turnīra pretiniekiem, tieši šī komanda provizoriski tika vērtēta kā grupas pastarīte. Teju visu mača daļu LU atradās pamatīgos iedzinējos ar teju 20 punktu starpību, taču intriga pēdējos uzbrukumos tika atgriezta ar neizšķirtu. Šoreiz buzzer-beater lielisks metiens padevās mājiniekiem, kas svinēja uzvaru ar 70:67. Zaudējums izredzes tikt uz FINAL 4 nedzēsa, taču krasi sašķobīja, nostādot LU komandu pozīcijā, ka turpmākajos mačos obligāti jāuzvar spēcīgās Maskavas Federālā universitāte un Tallinas Tehnoloģiju universitāte. Un tas LU izdevās!

Jau nākamajā dienā ar 76:69 tika pārspēti maska-

vieši, un turnīra pēdējā dienā tika nodemonstrēta augsta koncentrēšanās un cīņasspars pret igauņiem, kas rezumējās ar lielisku un emocijām bagātu uzvaru ar 66:60. Jau tobrīd tas garantēja to, ka finālturnīrā spēlēsim mēs un Tallinas studenti, taču tas, ka kvalifikācijas posmu noslēdzām 2. vietā, atklājās vien tad, kad LU bija sasnieguši Maskavas lidostu – arī pēdējā turnīra spēlē Maskavas komanda, kas pirmsturnīra intervijās lika noprast, ka viņiem šeit pretinieku nav, piedzīvoja zaudējumu, paliekot pēdējā vietā.

Lai nu kā, mērķis izpildīts un vieta FINAL 4 turnīrā tika izcīnīta. Šajā posmā LU rindās kā labākais tika atzīts Dmitrijs Brizgalovs, taču jāpiemin, ka nieka 2 dienas pirms izlidošanas uz Krieviju par līgumu ar BK Jēkabpils varēja lepoties Renārs Magone, taču sava komanda netika pamesta novārtā, un Magones palīdzība bija izteikta un noderīga.

Medaļas tiks dalītas Rīgā Šī gada ISBL čempionātā atlikusi vairs tikai galvenā lieta – noskaidrot medaļniekus. Bez LU un TTU finālturnīrā vietu garantēja arī mūsu Kaļiņingradas pretiniece LSU un arī Maskavas Federālā fiziskās kultūras universitāte. Tāpat ir zināms, ka LU pusfinālā tiksies ar leišiem, taču tas, kas tika noskaidrots vien pirms pāris nedēļām, ir fakts, ka finālturnīrs norisināsies Rīgā – mūsu mājas spēļu zālē Elektrum Olimpiskajā centrā! Šī ir vienreizēja iespēja gan spēlētājiem, gan BK LU organizatoriskajam personālam parūpēties, lai turnīrs būtu pašiem neaizmirstams, un, pats galvenais, parādīt visai Eiropai, kā LU studentu komanda tiek atbalstīta tribīnēs!

Tiekamies 28.04 (pusfināli) un 29.04 (fināli) Elektrum Olimpiskajā centrā!

LU basketbolisti marta sākumā atgriežas lidostā ‘’Rīga’’ ar nopelnīto ceļazīmi uz FINAL 4 turnīru.

41

42

43

Pārdaugava/LU

Aizvadīta 2015./2016. gada sezona Lāse Mīlgrāve

Šobrīd pienācis tas laiks gadā, kad visu basketbola līgu pamatturnīri sāk iet uz beigām.

Arī LBL 2. divīzijas komandas un atbalstītāji drīz būs uzzinājuši, kura komanda tiks pie čempiona titula. Pašlaik jau zināms viens finālists, kas ir BK Saldus, viņu pretinieki vēl tiek noskaidroti pusfināla mačos. Tikmēr Pārdaugava/LU šoreiz savu sezonu noslēgusi, paliekot 6. vietā kopvērtējumā un izkrītot izslēgšanas spēļu ceturtdaļfinālā, zaudējot OC Limbaži 3 spēļu kārtās (2:1).

Kāda bija šī sezona un ceļš līdz izslēgšanas turnīram? Kopumā šajā gadā LBL2 startēja 18 komandas, kuras tika sadalītas A un B grupā. LU sistēmas komanda šogad savā apakšgrupā ieņēma 4. vietu, uzvarot 10 spēlēs, zaudējot 6, kas garantēja iekļūšanu līgas 2. posmā. Precīzāk, iekļūšanu līgas 2. posma spēcīgāko vidū, lai cīnītos par uzvaru. Pārējās komandas tikmēr sadalīja 11.–18. vietu.

2. posmā jau krietni grūtāk, ņemot vērā, ka pretinieki palikuši tie paši stiprākie no abām apakšgrupām. Lai vai kā, izdevās uzvarēti tieši 50% spēļu, 9 uzvaras, 9 zaudējumi, kas komandai deva 6. vietu,

nodrošinot vietu izslēgšanas spēlēs. Īpaši svarīga bija pēdējā spēle pret VEF skolu, kuras cena bija iekļūšana ceturtdaļfinālā bez pārspēlēm ar 2. grupas uzvarētāju. To ļoti veiksmīgi izdevās īstenot, īpaši veiksmīgi bija Pārdaugavas/LU spēlētāji D. Minajevs un D. Klegeris, kļūstot par savas komandas spēles rezultatīvākajiem spēlētājiem ar 15 punktiem katram.

44

Atlika vien gatavošanās ceturtdaļfinālam, kurā mūsu komandu gaidīja 3. vietā esošā OC Limbaži. Šajās spēlēs notika cīņa līdz 2 uzvarām, līdz ar to tika izspēlēts maksimālais spēļu skaits (3), uzvarētāju noskaidrojot tieši pēdējā spēlē. 1. spēle tika zaudēta diezgan pamatīgi (65:80), tā tika spēlēta izbraukumā, un pretinieki Pārdaugavai cerības īsti nedeva.

Viss mainījās 2. spēlē, kad savās mājās izdevās uzvarēt ar rezultātu 71:61. Jā, tā varbūt nav ļoti pārliecinoša uzvara, taču tā bija uzvara, kas nodrošināja pēdējo, izšķirošo, cīņu. Cerību bija daudz, šoreiz tās neizdevās īstenot, 5. aprīlī Limbažos tika piedzīvots zaudējums, par uzvaru liekot domāt vien 2. ceturtdaļā, kad izdevās saglabāt līdzvērtīgu rezultātu ar pretinieku. Tomēr spēlē piedzīvots smags zaudējums ar 58:83.

Tā arī noslēdzās šī sezona Latvijas Basketbola līgas 2. divīzijā – varbūt neizdevās piepildīt visas cerības, taču par sliktu šo sezonu arī noteikti nevar saukt.

no spēles uz spēli un nākotnē varētu dot pienesumu arī LBL komandai. Pirms sezonas, plānojot tās mērķi, tas bija bija iekļūt play-off, kā parāda tabula, to arī izdevās izdarīt, un ceturtdaļfinālā sīvi cīnījāmies ar Limbažu komandu.

Kādi ir bijušie galvenie komandas spēki un vājības šajā sezonā?

Lielākais mūsu spēks slēpjas tieši komandas spēlē – visi spēlē ar lielu enerģiju un pašatdevi, un tiek iesaistīti visi laukumā esošie spēlētāji, arī labākās spēles tika nospēlētas tieši tad, kad visi darbojās kā vienots mehānisms. Un šādas spēles tiešām bija, bumba laukumā kustējās un visi tika iesaistīti, jo, būsim godīgi, basketbolā interesantākā daļa ir spēle ar bumbu, un jo biežāk spēlētāji pieskaras bumbai, jo lielāku enerģiju viņi ir gatavi ielikt laukuma otrā galā.

Mums nebija neviena izteikta līdera, no kura vienmēr varētu gaidīt 20 punktu spēli, tādēļ katrā spēlē nācās meklēt, kuri būs tie spēlētāji, kuri konkrētajā spēlē varēs dot produktīvāko pienesumu, turklāt sezonas gaitā šie spēlētāji mainījās. Tādēļ arī vājākās spēles aizvadījām, kad centāmies spēlēt pārāk individuāli.

Par sezonu vairāk stāsta Mārtiņš Dombrovskis, viens no komandas treneriem jau vairāku gadu garumā.

Kāds bija nospraustais mērķis? Vai to izdevās sasniegt?

Pirmkārt, mūsu mērķis bija izveidot pašu komandu, jo no iepriekšējās sezonas sastāva bija palikuši tikai daži vīri, un komanda tika salasīta gandrīz no jauniem spēlētājiem, kuri labākajā gadījumā nebija pazīstami vai arī LJBL spēlēs bija pretējos ierakumos un bija lielākie sāncenši. Nākamais mērķis bija panākt, lai katrs no spēlētājiem progresētu individuāli 45

Artis Arnītis

Kas ir komandas lielākā motivācija/dzinējspēks?

Lielākā motivācija noteikti ir mīlestība pret šo sportu, nav iespējams katru dienu trenēties pēc skolas, ja basketbols nav tik tuvs sirdij. Katram no spēlētājiem ir arī vēlme nākotnē spēlēt pēc iespējas augstākā līmeni, kas liek smagi strādāt un ziedoties komandas dēļ. Cik tālu katrs no vīriem nākotnē tiks, to parādīs tikai laiks un ieguldītais darbs.

Vai jau tiek domāts par nākošo sezonu?

Par nākamo sezonu tiek domāts arī sezonas laikā, vērojot un ar treneriem apspriežot potenciālos spēlētājus. Tagad, kad mums ir noslēgusies sezona, tam būs iespēja pievērsties krietni vairāk. Tūlīt arī sāksies izšķirošās cīņas LJBL, kur cīņās viens pret otru tiksies lielākā daļa no labākajiem spēlētājiem. Atpūtai daudz laika nav, un uzreiz jau ir jāsāk domāt par nākamo sezonu.

2015./2016. gada sezonā statistikas ailēs visaugstāk ierindojās: Visvairāk punktu: Inguss Immers (12,9 punkti spēlē) Visvairāk atlēkušo bumbu: Daniels Minajevs (5,7 atlēkušās bumbas spēlē) Visvairāk piespēļu: Kārlis Večens (5,2 piespēles spēlē) Visilgākais spēles laiks: Kārlis Večens (27,4 minūtes) Visvairāk izprovocēto piezīmju spēlē: Inguss Immers (3,5 spēlē) 2 punktu metienu precizitāte: Ričards Melderis (37,4% spēlē) 3 punktu metienu precizitāte: Inguss Immers (38,3% spēlē)

46

47

Intervija

Mārtiņš Zībarts – par

Latvijas Universitātes pirmajiem soļiem LBL

Lāse Mīlgrāve

Nu jau tālajā 2010. gadā Latvijas Universitātes vīriešu basketbola komanda 1. reizi atjaunotās valsts laikos startēja Latvijas Basketbola līgā. Kopš tiem laikiem tik daudz kas ir mainījies, ka pirmsākumi jau pamazām sāk aizmirsties. Kā īsti sākās BK LU stāsts? Viens no atbildīgajiem bija šobrīdējais Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris Mārtiņš Zībarts, pieredzes bagāts treneris un ilggadējs LU sporta sistēmas darbinieks. Par viņa piedzīvoto kopā ar LU un tagadni stāsta pats M. Zībarts.

Kad un cik ilgu laiku strādājāt kā LU galvenais treneris?

Vēsture ir samērā gara. Latvijas Universitātē sāku strādāt jau 1999. gada par lektoru un arī LU vīriešu basketbola izlases treneri. Komanda spēlēja Latvijas Amatieru līgas čempionātā, Rīgas čempionātā un pavasarī SELL spēlēs un Latvijas Universiādē. Sapnis par LU vīriešu komandu radās tieši šajās spēlēs, jo reizēs, kad izdevās sapulcināt labākos LU studentus – basketbolistus, kas sezonas laikā spēlēja citās

profesionālās komandās, mēs bijām ļoti stipra komanda un uzvarējām, piemēram, Barons komandu Rīgas čempionātā. Vēlāk attīstījās Studentu līga, kurā arī startējām ar ļoti labiem panākumiem. Pirms tam mums bija sadarbība ar Barons sporta klubu, kurā vienu laiku spēlēja 6 LU studenti, un komanda saucās Barons/LU. Augot komandas ambīcijām, kļuvām par sadarbības partneri farmklubam LU/Rīdzene, kas spēlēja LBL 2, un pārsvarā komandā spēlēja LU studenti un Rīdzenes sporta skolas audzēkņi.

48

“Ne brīdi nešaubījos, ka man ir jāuzņemas šī misija – sākt veidot profesionālu komandu.”

Tā lēnām virzījāmies uz mērķi – savas komandas izveidi. 2010. gada pavasarī LU/Rīdzene saņēma piedāvājumu iesaistīties Latvijas Basketbola līgā, šo iespēju piedāvāja LU sporta vadībai. Kopā ar Uģi Bisenieku sākām apzināt mūsu iespējas un spēlētāju resursus. Vasarā kopā ar Latvijas U-20 izlasi biju izcīnījis 3. vietu Eiropas čempionātā Liepājā, un šis panākums bija papildus arguments LBS valdei nosliekties par labu tam, lai atļautu mums startēt LBL, jo gan spēlētāju resursu ziņā, gan infrastruktūras ziņā bijām tikai pašā ceļa sakumā un vel īsti neatbildām LBL prasībām. Tāds bija mans ceļš 11 gadu garuma līdz LBL. Kas lika piekrist šim piedāvājumam, zinot, ka pirms tam trenējāt profesionālu basketbola komandu?

Lai gan 3 gadus biju Barons komandas treneru sastāvā, visu laiku paralēli arī trenēju LU Amatieru līgas komandu un Studentu līgas komandu. Un, rodoties izdevībai īstenot šo tik daudzus gadus loloto sapni par LU komandu LBL, ne brīdi nešaubījos, ka man ir jāuzņemas šī misija – sākt veidot profesionālu komandu, basketbola struktūru, jo sapratu, ka tas būs visgrūtākais laiks, bet vienlaicīgi arī interesantākais laiks komandas attīstībā.

49

Kā mainījās dzīve LU laikā? Vai atmiņā ir palicis kas īpašs no šiem laikiem, kaut arī tas bija tikai 1 gads?

Bija ļoti interesants pirmais gads, un vislielākais prieks bija par spēlētāju izaugsmi šajā laikā. Izdevās izveidot komandas kodolu (Z. Peiners, H. Rubenis, K. Dārgais), kas turpmākajos gados izcīnīja daudzas skaistas uzvaras. Un, protams, uzvara pret Valmieras komandu bija tās sezonas lielākais panākums.

Vai vēl sekojat līdzi LU spēlēm/spēlētājiem? (Ārpus darbam nepieciešamā.)

Jā, regulāri sekoju līdzi visus 4 gadus, jo vēl pagājušajā sezonā komandā spēlēja spēlētāji, ar kuriem sākām šo ceļu LBL. Un ļoti regulāri arī pārrunājam spēles ar galveno treneri A. Visocki-Rubeni. Jo, ja vien Artūrs lūdza kādu padomu, vienmēr centos palīdzēt, līdz ar to bija vēl lielāka interese skatīties šīs spēles un redzēt, vai idejas, kuras pārrunājam, nostrādās vai nē.

Kā norit dzīve šobrīd? Cik lielu daļu tajā ieņem sieviešu izlases vadīšana? Vai nav jocīgi/īpatnēji, ka viens no palīgiem ir tieši LU šobrīdējais galvenais treneris A. Visockis-Rubenis? Šobrīd jau ceturto gadu strādāju ārpus Latvijas, dzīve prom no mājām ir daudz citādāka, bet tāds ir profesionāla trenera darbs. Un vienlaicīgi nākas arī savienot šo darbu ar sieviešu izlases trenera pienākumiem, kas ļauj sezonas laikā atgriezties Latvijā un gūt pozitīvas emocijas. LBS man ļāva izvelēties palīgus sieviešu izlasē, un A. Visocka-Rubeņa uzaicināšana bija mana prioritāte un tikai loģiska mūsu sadarbības turpināšana, kas sākās jau 2009. gada, kad startējām Amatieru līgā un Artūrs velējās sākt mācīties trenera arodu. Pirmajos gados, var teikt, biju Artūra mentors, un šobrīd jau mūsu sadarbība un ideju apmaiņa tikai bagātina mūsu basketbola treniņprocesu.

Lai gan jūsu vadītā komanda un LU līgā ir bijuši arī pretinieki, vai tomēr varbūt ir kaut kas tāds, ko novēlētu LU komandai/vadībai/spēlētājiem? Šobrīd jau vairs neesam pretinieki, bijām tikai vienu sezonu, kad strādāju Ventspils komandā. Esmu ļoti priecīgs par LU komandas izaugsmi šajos 5 gados, liels nopelns tajā ir gan augstskolas vadībai, gan Uģim Biseniekam, kas ar ierobežotiem resursiem ir sasnieguši ļoti lielus rezultātus basketbola popularizēšanā, tieši LU spēļu apmeklējums ir viens no lielākajiem LBL, un komandas mārketinga aktivitātes noteikti ir vienas no labākajām visā LBL līgā.

Spēlētajiem noteikti gribu uzsvērt izglītības nozīmi – jo tas ir viens no pamatakmeņiem, ko izvirzījām, sākot komandas veidošanu, tas dod daudz lielāko pievienoto vērtību studentu komandai. Un cenšaties sasniegt savu spēju maksimumu katrā treniņā, katrā spēles epizodē atdodiet sevi visu, lai pēc tam varētu pateikt, ka esat izdarījuši visu, ko varējāt.

Tas veidos jūsu raksturu, kas noteikti dos panākumus, lai ko arī jūs darītu pēc studiju beigām!

Mārtiņš Zībarts Dzimis: 1974. gada 15. februārī Trenera karjeras svarīgākie posmi: • 2007 – 2010: Barons/LMT treneris (2009. g. galvenais treneris) • 2010: Latvijas U-20 meiteņu izlase (izcīnīta 3. vieta Eiropas čempionātā) • 2011: LU galvenais treneris • 2011–2012: BK Ventspils asistents • 2012–2013: Spartak Primorye (Vladivostoka) asistents • 2013–2014: Spartak Saint Petersburg asistents • 2014–šobrīd: Dynamo Kursk asistents • 2015–šobrīd: Latvijas sieviešu izlases galvenais treneris

50

51

Intervija

‘’Fakultātes basketbola tribīnēs’’ čempioni no EVF atpūšas Stokholmā Elīna Červinska

2015./2016. gada sezonu BK „Latvijas Universitāte” spēlētājiem, kā arī spēļu apmeklētājiem manāmi krāšņāku padarīja mūsu pašu universitātes studenti, kuri ļoti radoši izpaudās fanu sektorā, un ar savu enerģiju, skaļajām balsīm un orģinālo atribūtiku spēli no spēles spēja padarīt par krāšņu piedzīvojumu gan sev pašiem, gan citiem. Arī šogad labākie no labākajiem tika atalgoti ar vērtīgu balvu – ceļojumu uz Stokholmu, kurā šogad devās Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes komanda. Ar lielisku sniegumu ekonomi sevi parādīja katrā spēlē, regulāri mainot savu koptēlu un atribūtiku. Šajā rakstā ar saviem stāstiem par konkursu „Fakultātes basketbola tribīnēs” un ceļojumu uz Zviedriju dalījās četri čempionu komandas dalībnieki – Inese Andersone, Dāvids Celmiņš, Oskars Rītiņš un Agija Vehtere.

Inese: „Basketbols man ir kas jauns. Vēl aizvien mācos to saprast. Nebūtu pievērsusies iešanai uz spēlēm, ja konkurss „Fakultātes basketbola tribīnēs” nebūtu mani tajā ievilinājis.

Pirmo spēli apmeklēju, kad dienesta viesnīcā viesojās karsējmeitenes, kuras vāca fanus, ko ar autobusu aizvest uz spēli. Andis man un Amandai paziņoja, ka pēc pusstundas mums jākāpj autobusā, lai dotos uz basketbolu. Piekritām, un, man liekas, tas bija brīdis,

kad mēs kļuvām par BK LU faniem.

Pēc pāris dienām pašpārvaldē tika vākta komanda konkursam. Es nevilcinoties piekritu, jo domāju, ka tas būs lielisks piedzīvojums.

Un tad tas sākās – nemitīga ideju ģenerēšana! Ko vilksim? Kādi būs saukļi? Kāda būs atribūtika? Kā piesaistīt studentus nākt uz spēlēm ar kuponiem? Pirms katras spēles komandas čatā bija rosība. Kā jau studentiem, gadījās visu darīt pēdējā brīdī – tā tapa visi 52

prāmja iespējas – dziedājām karaoki, skatījāmies priekšnesumus, puiši spēlēja galda futbolu.

Iebraucot Stokholmā pavērās skaists skats – sniga un saliņas visapkārt bija baltas. Staigājot pa Stokholmu nonācām līdz gājēju ielai, kas man šķita nedaudz neparasta. Apbūra pilsētas arhitektūra. Atpakaļ uz prāmi devāmies caur ostu.

Pēc tik garas pastaigas daudzi nosnaudās. Vakarā atkal baudījām prāmja piedāvātās iespējas.

Vēlos pateikt lielu paldies BK LU par tik lielisku piedzīvojumu un vēlu veiksmi komandai turpmāk!”

Dāvids: „Šis gads bija interesants un aizraujošs, jo katru reizi, kad fani konkursa ietvaros nāca uz spēli, bija izdomāts kāds interesants konkurss, kas pauzes starp puslaikiem padarīja par maziem piedzīvojumiem. Mums kā LU faniem ir jāapzinās, pret kādām komandām spēlē mūsu komanda, bet nevajag aizmirst, ka mūsdienās basketbolu prot spēlēt daudzi, ka nav neuzvaramu pretinieku. Gandarījums ir milzīgs, kad komanda uzvar, ka fanu atbalsts ir kā 6. spēlētājs. Ir patīkami, ka esi uzvarējis konkursā, ka ir iespēja aizbraukt uz Stokholmu, taču vēl lielāku gandarījumu sniedz LU basketbola komanda, kas cīnās un rāda savu labāko spēli pret LBL komandām, kur spēlē Latvijas basketbola izlases spēlētāji.

Pēc rezultātu paziņošanas fanu komanda bija priecīga, līksmes pilna, bija patīkamas emocijas, taču nedrīkst aizmirst par pārējo studentu ieguldījumu, kuri piedalījās konkursā. Man ir tiešām liels prieks par LU studentiem. Daži jau bija braukuši ar prāmi

Inese Andersone

plakāti!

Daļa no mums paralēli studijām strādā, tādēļ reizēm gadījās netikt uz kādu spēli, arī man dažkārt nācās skriet uz spēli uzreiz pēc darba.

Visvairāk man palikusi prātā spēle sporta namā „Daugava”, kurā ar diviem spēles pagarinājumiem tika izcīnīta uzvara ar 101:109. Šo patiesi varēja nosaukt par nervus kutinošu spēli!

Sesija un iekavēti darbi mūsu komandas sastāvu bija paretinājusi, tomēr uz konkursa finālu visi saņēmās – mums pievienojās arī draugi no SZF. Atkal pēdējā vakarā notika ideju ģenerēšana – zīmējām plakātus, veidojām karogu, domājām priekšnesumu. Spēles dienas rītā atklājās, ka plakāti ir nedaudz sabojājušies. Materiāls, uz kura tie tika zīmēti, bija „nometis” guašu. Brauciens līdz veikalam un veikla atjaunošana ar cerību, ka līdz spēlei tas nožūs.

Fanu tribīnes konkursa fināla dienā bija pārpildītas.

Troksnis bija tik liels, ka šķita, ka mēs vairāk traucējam komandai koncentrēties spēlei, nekā to uzmundrinām.

Kad tika paziņoti konkursa uzvarētāji, mūsu galdiņš gavilēja, jo daļa nekad nebija bijusi Stokholmā. Visi bija neaprakstāmi priecīgi. Tomēr vēlāk mūs apbēdināja ziņa, ka brauciens jāizlieto līdz marta beigām, kas nozīmēja, ka daļa komandas varbūt netiks. Likās neiespējami savākt 16 cilvēkus, kas var izbrīvēt trīs dienas grafikā, kurā ir universitāte, darbs un citas aktivitātes.

Viss nokārtojās veiksmīgi, un 16 studenti devās uz Stokholmu, diemžēl C klases kajītēs, jo B klase mums derošā datumā nebija pieejama. Izmantojām visas

Dāvids Celmiņš

53

uz Stokholmu, taču dažiem šī bija pirmā reize. Brauciens izvērtās fantastisks, bija daudz joku un atmiņu, ko varēs atcerēties par braucienu. Stokholma bija žilbinoša – jaunais saplūdis ar klasisko. Ik uz stūra bija vērojams kāds vēsturisks piemineklis, tad kāds jauns veikals. Ir jauki, ka, ejot uz basketbolu, vari iegūt iespēju iepazīt citu kultūru, valsti vai pilsētu. Cilvēki bija atsaucīgi, kad meklējām piemērotākos maršrutus, laipni atbildēja un novēlēja jauku dienu. Skaistie skati, kas pavērās uz pilsētu, ir neaizmirstami, es vēl tagad atceros daudzas ēkas, skatu vietas. Atpakaļceļā neiztikām arī bez kuģa grīļošanās, jo tonakt bija neliela zemestrīce, bet tas visu padarīju vēl aizraujošāku. Brauciens bija lielisks, iesaku visiem piedalīties fanu konkursā, lai iepazītu savu fakultāšu draugus, iemācītos plānot laiku, organizēt cilvēku darbu, organizēt tikšanās, iziet ārpus savas komforta zonas un uzņemties darīt lietas, jo, tikai darot, var iemācīties.

Fanu konkurss un brauciens ļāva saprast, cik nozīmīga ir sadarbība starp faniem un LU komandu.

Gribu pateikties LU basketbola klubam un menedžmentam par doto iespēju. Vienmēr var labāk, neviens nav perfekts, tomēr kopā ar fanu atbalstu, LU basketbola komandas darbu un menedžmentu lietas notiksies. Par lielu LU basketbolu!”

Oskars: „Īsumā, pirms es plašāk izklāstu visas mūsu brauciena detaļas, es vēlos pateikties Latvijas Universitātes basketbolam par doto iespēju aizbraukt un atpūsties, kā arī pateikties visiem mūsu fanu ko-

mandas dalībniekiem par aktīvu sezonu! Runājot par braucienu, to var iedalīt 4 daļās: sagatavošanās braucienam un nokļūšana līdz ostai, tālais brauciens uz Stokholmu, garšs pārgājiens līdz un cauri pilsētai un, visbeidzot, brauciens uz mājām.

Sagatavošanās process bija samērā interesants, Facebook čatā virmoja pozitīvas emocijas, un ar katru dienu tās sakrājās. Bija jāizdomā, cik daudz ēdiena ir jāņem, cik daudz galu galā tējas termosiem katrs paņems! Ostā lielākā daļa tikāmies pusstundu pirms reģistrācijas beigām. Piereģistrējāmies un devāmies iekārtoties savās kajītēs. Ejot cauri gaiteņiem, cilvēki jau sāka uztraukties par to, ka būs grūti atrast savas kajītes, taču tagad varu droši pateikt, ka neviens nebija pazudis!

Ar kuģa atiešanu no ostas visi kopā devāmies nelielā ekskursijā pa prāmi, nonākot uz 7. klāja, kur izgājām ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu, paskatītos apkārt un uztaisītu kopbildi. Vēlāk devāmies uz savu klāju, kur savu garo nakti uzsākām ar saliedēšanās spēli.

Daži paspēja aizdoties nopirkt laimīgo loterijas biļeti (diemžēl neuzvarēja, bet, tā no malas paskatoties, visiem bija jautri). Ja arī dalījāmies grupiņās, tad tikai uz īsu brīdi. Pēc pusnakts devāmies uz deju placi, kur dejojām kā nu kurš māk. Vecākā paaudze rādīja savas spējas robotu kustību atveidošanā, jaunākā paaudze, kratot dibenu, bet es domāju, ka mums izdevās aizdedzināt novērotāju acis, kas mums aktīvi sekoja līdzi no stāva augstāk.

Pēc garas nakts, kāds gulējis 2 vai 3 stundas, kāds

Oskars Rītiņš

54

jau no deviņiem vakarā, cēlāmies, lai dotos garā pārgājienā no Stokholmas ostas uz pilsētas sirdi.

Kā jau tūristi, devāmies lielā barā, neievērojot, kur ir veloceliņš un kur ir gājēju trotuārs, būdami skaļi un pozitīvi, piesaistījam vairāku cilvēku uzmanību.

Tā nu iznāca, ka arī Stokholmas pašvaldības policijai palika interesanti, viņi piebrauca mums klāt un teica, ka šeit pīpēt nedrīkst (neviens no mums nebija pat izņēmis cigareti no kabatas, kopš bijām izkāpuši no prāmja). Nedaudz apmaldījušies un aizgājuši nepareizā virzienā, pabildējāmies parkā, sapratām mūsu kļūdu un devāmies tālāk. Kaut kādā veidā nonācām līdz centrālajai Stokholmas ieliņai, pa kuru tikām līdz vecpilsētai un Stokholmas pilij. Izbaudījuši Stokholmas arhitektūru, gar pils krastu devāmies atpakaļ uz prāmja pusi.

Noguruši pēc ļoti garā pārgājiena, ievēlāmies kajītēs. Kopumā atpakaļceļš bija vēl jautrāks. Mēs atklājām, ka vienā klājā ir galda futbols, kuru mēs, protams, gandrīz uzreiz okupējām, kā arī PlayStation ar kinektu – izpaudāmies, atkārtojot deju kustības grupās pa divi. Mana nakts noslēdzošā daļa bija, kad iepazināmies ar spāņiem un brazīļiem, kuri studē Stokholmā, bet devās ballēties Rīgā un Viļņā. Es un vēl viens draugs, Mārtiņš, aktīvi devām mūsu jaunajiem latīņu draugiem ieteikumus, kā pareizāk pieiet mūsu vietējām Rīgas meitenēm, kā arī iemācījām pāris frāzes, kuras, kā izrādījās, viņiem pat ļoti labi noderēja! Pienākot rītam, bijām noguruši, taču visi bija apmierināti ar aktīvo atpūtu, un devāmies mājās.”

Agija: „Šosezon ne reizi vien esmu teikusi gan pati sev, gan jauniegūtajiem draugiem un BK LU faniem skatītāju tribīnēs: „Ja basketbols – tad uz mūžu!”

Arī šajā gadā rīkotā fanu konkursa viens no lielākajiem plusiem, manuprāt, ir bijis tas, ka ir izdevies piesaistīt komandas atbalstīšanā cilvēkus, kas iepriekš par basketbolu dzirdējuši vien nostāstus un zinājuši tik daudz, kā to, kurā laukuma pusē katrai komandai grozs. Toties, tuvojoties sezonas noslēgumam, šie cilvēki bijuši vieni no skaļākajiem saukļa „Sarauj, LU, sarauj!” izkliedzējiem gan mājas, gan izbraukuma spēlēs!

Ir prieks, ka konkursā šogad startēja pietiekami daudz fakultāšu, lai katra komanda savu spēju robežās spētu radoši pieiet tam, kāds būs viņu vizuālais tēls un saukļi katrā no spēlēm, neaizmirstot par vienojošajām krāsām – zilo un balto – un to, ka sacensību gars ir jūtams ne tikai uz laukuma.

Agija Vehtere

Kaut arī BK LU šī sezona nav bijusi no veiksmīgākajām, puiši ir cīnījušies godam ikvienā spēlē, un studentos patiešām ir spēks, jo daudzi no mums tic savai komandai arī pēc fanu konkursa beigām. Tas pierāda tikai to, ka arī studenti mācības var apvienot ar to, kas sagādā neatkārtojamas emocijas un neprasa daudz laika!

Pavisam noteikti varu teikt to, ka BK LU fani ir ne tikai skaļākie un labākie, bet arī paši draudzīgākie!

Dažādu apstākļu un sakritību dēļ fanu konkursa noslēgumam gatavojos un biju zem viena karoga kopā ar EVF komandu. Nenožēloju nevienu minūti, ko pavadījām, gatavojoties konkursa finālam, jo ieguvu ne tikai jaunus draugus, bet arī pierādījām, ka visi kopā esam labākais BK LU sestais spēlētājs, un kā uzvarētāji devāmies pelnītā atpūtā uz Stokholmu, atbalstot savus spēlētājus spēlē pret BK “Jelgava” no Zviedrijas krastiem!”

Basketbola klubs „Latvijas Universitāte” vēlreiz vēlas sveikt 2015./2016. gada sezonas fanu čempionu komandu no Ekonomikas un vadības fakultātes!

Sastāvs: Inese Andersone, Dāvids Celmiņš, Oskars Rītiņš, Agija Vehtere, Sabīne Taube, Agnija Putniņa, Gints Cīrulis, Amanda Klīdzēja, Dairis Melnacis, Edgars Polkovs, Linda Zalcmane, Toms Cēsinieks, Andis Zeps, Elīna Cīrule, Mārtiņš Priedītis un Sandija Daibe.

55

56

57

Iespēja ikvienam studentam

LU studentu treniņi – neatkarīgi no pieredzes un fiziskās sagatavotības Lāse Mīlgrāve

Iepriekšējos divos LU basketbola žurnālos no dažādām pusēm apskatījām gandrīz visas universitātes basketbola sistēmas sastāvdaļas. Un tomēr vēl viena palikusi neskarta – treniņi basketbolā. Ne tie, kuros trenējas kāda no mūsu sieviešu vai vīriešu komandām.

Tie treniņi, kuri ir pieejami jebkuram LU studentam, neatkarīgi no viņa iepriekšējās pieredzes basketbolā vai sportā kopumā.

Sports ir viens no lieliskākajiem veidiem, kā iesaistīties universitātes dzīvē – lekcijas ir lekcijas, bet ir taču arī pārējā dzīves daļa, kas jāaizpilda. To var darīt šajos basketbola treniņos. Atliek vien piereģistrēties tekošajam semestrim un doties spēlēt. Kā nu kuru reizi grafiki salikti, bet šogad to var darīt otrdienās un ceturtdienās. Labums tāds, ka var iesaistīties jebkurā brīdī, ne tikai pašā gada sākumā. Ja nu gadījumā semestra vidū attopies, ka gribas kaut ko darīt, tad šī iespēja tev ir dota – var pieteikties basketbola treniņiem.

Nav nekādas vajadzības uztraukties par savu spēles līmeni – viss tiks iemācīts! Un otrādāk – ja esi jau spēlējis šo spēli, tad noteikti izdosies savu līmeni saglabāt vai, visticamāk, uzlabot. Un var pat gadīties nokļūt kādā no LU sistēmas lielajām komandām, kā pirms pāris gadiem tas notika ar Ingvaru Lerķi. Secinājums – baidīties nevajag, dzīvē viss var notikt! Protams, uz treniņiem var nākt arī, lai pēc garas dienas atjaunotu enerģiju, uzlabotu savu fizisko attīstību un iegūtu visu to labo, ko sniedz sportiskās aktivitātes.

58

Treniņus vada pieredzējis basketbola treneris Mārtiņš Dombrovskis, kurš šobrīd ir arī komandas “Pārdaugava/LU” treneris Latvijas Basketbola līgas 2. divīzijā. Tas nozīmē, ka iespējas izaugsmei ir lielas, jo ar katru, kurš atnāk, strādā cilvēks, kuram īstā basketbola dzīve ir ikdiena.

Treniņi notiek Veselības centra 4 telpās Grebenšķikova ielā divas reizes nedēļā. Nodarbības tiek sadalītas pa daļām. Vispirms, kā jau kārtīgā treniņā, ir iesildošā daļa, kurā tiek pievērsta uzmanība basketbola tehnikai (dribls, stāja, metiens utt.). Pēc tam jau seko nākamais posms – basketbola prasmju pilnveides vingrinājumi (ātrie uzbrukumi, metienu sacensības un daudzi citi vingrinājumi). Katra treniņnodarbība noslēdzas ar paša basketbola spēlēšanu – studentiem ir iespēja visas apgūtās iemaņas izmantot basketbola spēlē (2 pret 2, 3 pret 3, 4 pret 4 vai 5 pret 5).

Treniņi ir apvienotie – gan vīriem, gan meitenēm tie notiek vienlaicīgi. Taču viss ir līdzsvarā, treniņus vienlīdz lielā skaitā apmeklē gan vieni, gan otri (ar nelielu pārsvaru puišu pusē). Ja gribas tikai pamēģināt, tad noteikti jāseko līdzi aktuālajai informācijai universitātes mājas lapā – semestra sākumā noteikti var aiziet uz kādu atvērto nodarbību. Protams, kā jau sākumā, cilvēku būs pavairāk, taču ar laiku kāda daļa atkrīt, līdz ar to visiem ir laiks izpausties un vietas pietiek. Tā kā treniņi notiek divas reizes nedēļā, tad, ja arī netiec uz vienu no tiem, ir visas iespējas ierasties nākamajā.

Vai motivācijai doties spēlēt basketbolu ir vajadzīgs vēl kas? Diez vai, bet ja nu tomēr, tad tā ir arī lieliska iespēja iepazīt jaunus cilvēkus, iemācīties ko jaunu, iegūt pieredzi un varbūt pat uzsākt spēlēt nopietnākā līmenī, iesaistoties, piemēram, LU basketbola līgā.

Uz tikšanos treniņos!

Vairāk informācijas meklē LU mājas lapas sadaļā “Basketbols”!

LU basketbola treniņu vadītājs Mārtiņš Dombrovskis

59

60

61

LU sporta vēstures stāsts

LU studenti –

Latvijas basketbola 30. gadu spēks Laura Melne

LU studenti Latvijas izlases sastāvā, izcīnot 1.Eiropas čempiona titulu.

Latvijas Universitāte (LU) var lepoties ar senām basketbola tradīcijām. Tieši universitātes studenti bija vieni no pirmajiem šī sporta veida attīstītājiem Latvijā, radot nopietnu konkurenci gan valsts meistarsacīkstēs, gan dodot pienesumu nacionālajām izlasēm.

Kā zināms, par basketbola sākumu tiek uzskatīts 1891. gads, kad ASV koledžas pasniedzējs Džeimss Neismits saviem audzēkņiem izdomāja jaunu spēli.

Bija jāpaiet gandrīz 30 gadiem, līdz basketbols nonāca līdz Latvijas teritorijai – 1920. gadā ar “groza balli” jauniešus Rīgā sāka iepazīstināt amerikāņu organizācijas YMCA (Jaunekļu kristīgā savienība) pārstāvji. Par to, ka jaunā spēle ātri aizrāva latviešus, liecina fakts, ka jau 1923. gada novembrī tika nodibināta Latvijas Basketbola savienība. Šajā gadā sešas komandas arī uzsāka cīņu par Latvijas meistaru (tā tobrīd sauca sacensību uzvarētājus) godu. Starp tām bija arī Latvijas Universitātes Akadēmiskā sporta biedrība, kas meistarsacīkstes noslēdza 5. vietā.

Straujāka basketbola attīstība Latvijas Universitātē notika pēc 1928. gada, kad tika nodibināta biedrība “Universitātes sports” (US). Tās pārstāvji regulāri at-

radās Latvijas Basketbola savienības vadībā, savukārt komandas cīnījās par augstākā kaluma medaļām.

Viens no US dibinātājiem, Alberts Riekstiņš, savās atmiņās norādījis, ka US panākumus veicinājusi YMCA basketbolista Ādolfa Graša kļūšana par universitātes basketbola, volejbola un boksa treneri jeb fiziskās audzināšanas un sporta instruktoru. Basketbola meistarību un masveidību attīstījušas arī sacensības savā starpā – studentu korporāciju vidū. Interesanti, ka sākotnēji basketbols bijis cieši saistīts ar volejbolu, abi sporta veidi arī piederējuši basketbola savienībai.

Vieni un tie paši bijuši arī spēlētāji un treneri, turklāt 1930. gadā tika nolemts, ka volejbolu un basketbolu drīkst spēlēt tikai vienas biedrības biedri, kas automātiski piespieda basketbolistus nodarboties arī ar volejbolu.

62

1930. gadā US vīriešu komanda pirmoreiz izcīnīja Latvijas meistaru nosaukumu. Komandā tobrīd spēlēja iepriekšējā LU basketbola žurnālā plašāk aprakstītais Rūdolfs Jurciņš, kā arī Dž. Radziņš, P. Delle, E. Trēģeris, J. Tiltiņš, J. Kalējs, A. Krisons, A. Podnieks, T. Volframs. Arī turpmākajos gados studentu vienība iesaistījās cīņās par medaļām, par vissekmīgāko posmu noteikti var dēvēt 1934.–1937. gadu, kad četrus gadus pēc kārtas izdevās izcīnīt uzvaru Latvijas meistarsacīkstēs. Basketbols LU attīstījās ne tikai kvalitatīvi, bet arī kvantitatīvi – pieaugot sporta veida popularitātei, tika izveidota arī US-2 komanda, kas startēja zemākā līgā. Paralēli valsts mēroga sacensībām notika arī Rīgas čempionāts, kurš vairākkārt noslēdzās ar US komandas triumfu. Lielisku sniegumu demonstrēja arī US sieviešu komanda, kas no 1934. līdz 1940. gadam septiņas reizes kļuva par Latvijas meistarēm.

Savukārt 1935. gadā Budapeštā un 1937. gadā Parīzē vīrieši izcīnīja uzvaru, bet dāmas – otro vietu.

US vīriešu komanda trenera Ādolfa Graša vadībā vairākkārt sekmīgi piedalījās arī citos ārvalstu turnīros, piemēram, Šveicē, Francijā, Polijā, Čehoslovākijā, Itālijā. Arī sieviešu vienība devās uz sacensībām Polijā un Čehoslovākijā.

1930. gadā Latvija tika uzņemta Starptautiskajā studentu konfederācijā, kas ļāva piedalīties arī Studentu pasaules meistarsacīkstēs. 1933. gadā, kad sacensības notika Itālijas pilsētā Turīnā, to programmā tika iekļauts arī basketbols. Latviju gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē pārstāvēja US komandas, gūstot labas sekmes – vīru komandai gan nācās piekāpties laukuma saimniekiem un mājās vest kausu par izcīnītu 2. vietu, savukārt meitenes pārspēja itālietes, kļūstot par pasaules studentu meistarēm.

Pāris interesantu faktu: Andrejs Krisons un Edgars Rūja bijuši gan Latvijas basketbola, gan futbola valstsvienības dalībnieki, turklāt Rūja savā sportista karjerā kļuvis arī par valsts meistaru volejbolā. Savukārt Alīse Gailīte veiksmīgi darbojās ne tikai basketbola laukumā, bet arī vieglatlētikas stadionā – universiādē Budapeštā viņa ne tikai ar komandu izcīnīja 2. vietu basketbolā, bet arī kļuva par bronzas medaļas īpašnieci augstlēkšanā.

1935. gadā par pirmajiem Eiropas basketbola čempioniem kļuva arī vairāki “Universitātes sporta” pārstāvji: Rūdolfs Jurciņš, Eduards Andersons, Džems Raudziņš, Andrejs Krisons un Edgars Rūja. US pārstāvji valstsvienības rindās startēja arī 1936. gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs, 1937. gada Eiropas meistarsacīkstēs Rīgā un 1939. gada Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā. Savukārt Latvijas sieviešu izlasē spēles tika aizvadījušas piecas US basketbolistes, lielāko pienesumu tai deva Alīse Gailīte.

1933. gads, Turīna. Latvijas studentu komanda akadēmiskajās pasaules meistarsacīkstēs.

No kreisās: Eduards Andersons, Pauls Maike, Rūdolfs Jurciņš, Džems Raudziņš, Voldemārs Gulēns un Jānis Tiltiņš

63

64

Autori: Lāse Mīlgrāve, Annija Apine, Kārlis Dārznieks, Laura Melne, Elīna Červinska Maketētājs: Māris Greidāns Foto: Izmantotas LU basketbola spēļu fotogrāfa Māra Greidāna un citu bildes Drukāts: tipogrāfija Zemgus 65