Annotation Luks Birgins Arheoloģijas noslēpumi Negaidīti atklājumi, neizpētīti monumenti Arvien jauni arheoloģijas atklājumi liek apšaubīt to, kas rakstīts mūsu vēstures grāmatās. Luks Birgins apraksta strīdīgus atradumus un atmasko akadēmiskās zinātnes noklusēto. Daudzi šeit ietvertie attēli nav atrodami nevienā citā grāmatā par arheoloģiju.
No vācu valodas tulkojusi Larisa Vjatere Mākslinieks Uldis Baltutis Publicēšanas tiesības pieder autoram Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis AVOTS 2004 Satura rādītājs Priekšvārds……………………………………………………………………………………… 7 Ievads…………………………………………………………………………………………….. 11 Mistiski atklājumi 1. Heopsa piramīda - slepenās kameras izpētītas! Ēģipte ignorē vācu atklājēju…………………………………………………. 21 2. Miljoniem gadu veca reljefa karte Akmens plātnes no Urāliem apgriež vēsturi ar kājām gaisā …. 4 5 3. Okultisti Tenšelū? Franču varas iestādes slēpj statuetes…………………………………….. 57 4. 'Karavīru akmeņu kurpju kaste Atradumi Veisenhornā mulsina grafoloģijas ekspertus………… 74 5. Sasniegums Akambaro Jaunajā muzejā eksponētas 4000 gadu vecas dinozauru figūriņas 84 Zudušās zināšanas 6. Akmens laikmeta superlīme Neandertālieši gatavoja bērzu piķi - taču neviens nezina, kā…. 103 7. "Ogļu galvaskausa' noslēpums Kompjūtertomogrāfija izvirza jaunus jautājumus 107 8. Mikrokalkulatorspirms 20 000gadiem Afrikāņu -burvju nūjiņa» pārsteidz matemātiķus………………. 111 9. Temporūlū sprauga Ānavā Amerikānis atklāj spiedogu, kas nemaz nevar eksistēt………. 115 10. Augstas tehnoloģijas lupas no Bizantijas Redzes optiķi analizē fenomenālās kristāla lēcas……………….. 121 11. Noslēpumainie nieciņi Kurš ģēnijs spēja izurbt gruzīnu alvas pērlītes?………………… 126 12. Kompass uz riteņiem Pirms 3000 gadiem ķīnieši ir konstruējuši diferenciālo
dzinēju! ……………………………………………………………………………. 131 13 ■ Pazudušie papirusa tīstokļi Kur paslēpti Tutanhamona papirusa tīstokļi?……………………. 135 14. Mūžīgā antikorozija Indiešu profesors atrisina Deli kolonnas noslēpumu…………. 139 15. Maģiskais gredzens no Pausnicas Kas spēs atšifrēt maģisko formulu uz tā?…………………………… 145 Noslēpumainie monumenti 16. Strīds par -Barova alu- turpinās Noslēpumainais alu komplekss beidzot tiks izpētīts………. 151 17.5000gadu veca starta platforma? Ķīniešu ekspedīcija pēta savādu piramīdu……………………….. 179 18. Monumentāla svētvieta Vācieši izdara izrakumus pasaules senākajā templī…………. 188 19. 'Eldorado patiešām eksistē!" Nesen Vatikānā atklāts dokuments vēsta par inku Zelta pilsētu 194 20. Mistiskie zvaigžņu vārti Vai Andos atrodas vārti uz citu pasauli?……………………………. 198 21. Aizvēsturiska observatorija Sensacionāli atklājumi Saksijā-Anhaltē…………………………… 204 22. Mūmijas Lielajā kanjona? Jaunas norādes uz slepenu ēģiptiešu citadeli……………………. 209 Vēl dažas kuriozitātes…………………………………………………………….. 221 Epilogs………………………………………………………………………………………. 229 Pateicība…………………………………………………………………………………… 237 Priekšvārds Aizmirstiet, ko esat mācījušies skolā. Izmetiet ārā to, kas jums iestāstīts. Nolādiet savas mācību grāmatas. Mūsu priekšteču vēsture ir bijusi pilnīgi citāda! Šai grāmatā pulkstenis iet pretējā virzienā. Un ķeceri mostas jaunai dzīvei. Ir vajadzīgi gan skeptiķi, gan atklājēji, kādus mēs apbrīnojām Šlīmaņa laikā. Mēs gribam izrakt to, kas sen ir aizbērts. Izcelt dienas gaismā to, kas pazudis neziņas un ignorances tumšajos kambaros. Ir pagājuši vienas vienīgās patiesības laiki - mēs to esam izdomājuši un iedvesuši tai dzīvību simtos tūkstošos zinātnisku darbu. Tā jau sen ir sākusi savu, patstāvīgu dzīvi. Kopš tā laika tā diktē mums dzīves īstenību un ceļu, pa kuru iet. Zinātnieku vadībā, ar necaurredzamām brillēm uz acīm, mēs maldāmies pa paradīzi. Tāpēc, ka saprāta priesteri ir kategoriski - ja kaut ko nevar izskaidrot, tad tas ir jāapšauba. Ko nevar sašķirot katalogos, tas jāatliek malā. Un ko nu nekādi nevar noklusēt, to var ignorēt - ja tas neiederas ierastajā skaidrojumu shēmā. Kopš laika gala zināšanas cilvēku ir padarījušas augstprātīgu. Evolūcijas gaitā pēc katra inteliģences lēciena mēs apmierināti uzsitām sev pa plecu. Mēs triumfējoši uzlikām sev galvā radības kroni, līdz tam brīdim, kad pēcteči mūs nogrūda no troņa. Tā ir spēlīte, kas turpinās līdz pat šai dienai. Kas neievēro spēles noteikumus, tiek izslēgts, izraidīts fantazētāju valstībā. Tur, kur izcēlās revolūcija. Vēstures gaitā izstumtie atkal un atkal aicināja uzbrukumā. Viņi devās cīņā pret sabiedrību. Sākotnēji viņiem reti izdevās gūt uzvaru. Taču viņu karadraudze aug. Viņu uzbrukums liek saļodzīties mūsu pasaules skatījumam. Turklāt viņu pretinieki ir kļuvuši veci. Daudzi no tiem jau ir kļuvuši par pārbēdzējiem. Kauja taču sen jau ir sākusies. Vēl nekad mūsu pagātnes skatījums nav bijis tik ļoti apdraudēts kā šodien. Arvien biežāk jauni arheoloģiski atradumi liek apšaubīt to, kas ar tādu degsmi ierakstīts mūsu vēstures grāmatās. Jo straujāk zinātnieki pilnveido savas
pētniecības metodes, jo vairāk pieaug respekts pret mūsu priekšteču sasniegumiem. Izsaukuma zīmes ir nomainījušas jautājuma zīmes. Sazvērestība sākās 60. gados Francijā. Ž. Beržjē un L. Pau- ela grāmata -Burvju rīts» kļuva par robežšķirtni, kurai līdz pat mūsdienām nav līdzīgas. Grāmatā abi citādi domājošie koķeti konstatē: «Arheoloģijā skaidri iezīmējies pavērsiens. Mūsu civilizācija paātrina cilvēku savstarpējo komunikāciju; atsevišķus novērojumus, kas izdarīti dažādās mūsu pasaules vietās, iespējams īsā laikā apkopot un salīdzināt. Tādējādi tika izdarīti neizprotami secinājumi.» Abi francūži nepiedzīvoja internetu. Taču viņiem sekoja citi. Visiem priekšā - Ērihs fon Dēnikens. Šis šveicietis kopš 70. gadiem lauzīja galvu par visām mūsu pagātnes arheoloģiskajām mīklām un saistīja tās ar atnācējiem no citām planētām. Sava pārākuma dēļ tie cilvēku atmiņā esot saglabājušies kā dievi. Tālaika dāmām un kungiem tas bija par daudz. Pār apmulsušo šveicieti brāzās sašutuma vētra. Taču kopš Vilhelma Telia laikiem šveicieši ir izturīgi. Viņi prot aizstāvēties. Vējš jau sen ir mainījis virzienu. Nepaiet ne gads, kad progresīvi zinātnieki saviem kolēģiem nepasniegtu virkni strīdīgu arheoloģisku ideju. Nepaiet ne gads, kad atjautīgi domātāji neuzdurtos kādam elpu aizraujošam atradumam. Amerikāņu pētnieks R. Bovāls 90. gadu beigās atklāja sakarības starp piramīdu izvietojumu Gīzā un Oriona zvaigznāju. Dēkainis G. Henkoks no ASV, rakstīdams savu jauno bestselleru «Apakšzeme», nodarbojās ar nogrimušo pasauļu meklēšanu zem ūdens. Savukārt U. Topers no Berlīnes slavenos muzejos meklē un atrod neskaitāmus viltojumus. Pasaule šķiet pārsteidzošāka nekā jebkad. Taču sabiedrības mehānismi joprojām darbojas. Ekspertu modrās acis vērīgi raugās, lai sabiedrība ieraudzītu tikai to, kas tai ir jāredz. Daudzi šai grāmatā ievietotie attēli nav atrodami nevienā arheoloģijas grāmatā. Šī grāmata atmasko akadēmiskos kauna traipus. Tajā aprakstīti strīdīgi atradumi. Tas ir sava veida neiespējamību muzejs, oāze izstumtajiem, kur tie var mums klusi pačukstēt savu stāstu. Paklausīsimies, ko tie mums pavēstīs. LuksBirgins LUKS BIRGINS Ievads MISTISKI ATKLĀJUMI 2. Miljoniem gadu veca reljefa karte 3. Okultisti Tenšelā? 4. Karavīru akmeņi kurpju kaste 5. Sasniegums Akambaro ZUDUŠAS ZINAŠANAS 6. Akmens laikmeta superlīme 7. Ogļu galvaskausa noslēpums 8. Mikrokalkulators pirms 20 000 gadiem 9. Temporala sprauga Anava 10. Augstas tehnoloģijas lupas no Bizantijas 11 • Noslēpumainie nieciņi 12. Kompass uz riteņiem 13. Pazudušie papirusa tīstokļi 14. Mūžīga antikorozija 15. Maģiskais gredzens no Pausnicas NOSLĒPUMAINIE MONUMENTI 16. Strīds par barova alu turpinās
17. 5000 gadu veca starta platforma? 18. Monumentālā svetvieta 19. «Eldorado patiešam eksiste!» 20. Mistiskie zvaigžņu vārti 21. aizvēsturiska observatorija 22. mūmijas lielaja kanjona? Vel dažas kuriozitates Epilogs Pateicība
LUKS BIRGINS Arheoloģijas noslēpumi Negaidīti atklājumi, neizpētīti monumenti
Ievads «Tādās disciplīnās kā vēsture, antropoloģija, arheoloģija un etnoloģija ir papilnam kjūdu, kuras gaida, kad tās tiks atklātas.» Urss Vilmām, žurnālists «Kā arheoloģe esmu pietiekami iepazinusies ar jūsu grāmatu. Atradumi, kurus jūs minat, nav atsevišķi gadījumi. Man zināms par mūžseniem akmeņiem ar uzrakstiem, kurus divi mani kolēģi tur aiz atslēgas, jo no tiem īsti neko nevar saprast. Tā kā esmu ar abiem kolēģiem personīgi pazīstama, jūs sapratīsiet, ka pagaidām viņu vārdus es nevaru minēt.» Šī vēstule, ko es saņēmu 2001. gada vasarā, ir tikai viena no simtiem vēstuļu, ko esmu saņēmis kopš manas grāmatas «Noklusētie arheoloģijas atklājumi» iznākšanas. Tās liecina par sabiedrību, kas bieži vien vairs neko nevar iesākt ar to pagātni, kas aprakstīta mūsu vēstures grāmatās. «Ir gandrīz vai neticami, ar kādu ignoranci daudzi cilvēki izturas pret ārkārtīgi interesantiem, iespējams, pat radikāliem atklājumiem,» mani informē kāds sašutis cilvēks no Kaufbeire- nes. Bet kāda jauna sieviete žēlojas: «Man pieejamajā speciālajā literatūrā es nevaru rast atbildes uz visiem maniem jautājumiem.» Savukārt kāds diplomēts ķīmiķis un pasaules apceļotājs no Drēzdenes uzskata, «ka pierādījums tam, ka vēsture ir savādāka, nekā tas attēlots mācību grāmatās, ir tikai finansiāls jautājums. Piemērs tam spāņu arheologi noklusēja, ka 90. gados Tenerifā tika atklātas pirmās piramīdas. Vēlāk rēderis Olsens pēc Tūra Heijerdāla ierosmes nopirka teritoriju, kur mūsdienās pirmo reizi pasaulē interesenti var saņemt kompetentu informāciju par Vidusjūras reģiona senatnes jūrasbraucēju apmeklējumiem Senajā Amerikā. Šodien vairs neviens kabineta zinātnieks nevar kavēt cilvēkus apmeklēt šo «vēstures skatījumā neiederīgo kompleksu».» Visbeidzot kāds lasītājs no Polijas atsūtījis man fotogrāfijas, kurās redzama akmenī ieslēgta metāla spirāle. Viņš stāsta, ka šo savādo akmens gabalu atradis kāds viņa kolēģis Polijas kalnos. Zinātniskā ekspertīze, kas tiks izdarīta, noskaidros, vai šim akmenim patiesi ir vulkāniska izcelsme, kā varētu domāt. Kāds kungs no Dortmundes, kas jau ilgus gadus intensīvi un nopietni interesējas par senajām kultūrām, man raksta: «Jo vairāk es iedziļinos noteiktos tematos, jo vairāk neatbilstību saskatu hronoloģijā un arheoloģiskajos atradumos.» Viņš taujā, kā tas var būt, ka pētniece S. Balabanova no Ulmas universitātes 1992. gadā atradusi kokaīna paliekas Senās Ēģiptes mūmijā? Vai tad zinātnieki neapgalvo, ka kokas augs atrodams tikai Dienvidamerikā? Tās visas ir liecības par sabiedrību, kas uzdod jautājumus: kā tas var būt, ka mūsu priekšteči spēja izgatavot to, ko mēs šodien - tikai ar modernu tehnoloģiju palīdzību? Kā tas var būt, ka viņiem piemitušas spējas, ko mēs šodien uzskatām par maģiju? Un kā tas var būt, ka mēs skolā par to neko neesam dzirdējuši? Tie ir jautājumi, kurus izcilais fiziķis, Nobela prēmijas laureāts R. P. Feinmens uzdeva jau 1980. gadā, atvaļinājuma laikā apmeklējot Nacionālo Arheoloģijas muzeju Grieķijas galvaspilsētā Atēnās. «Es apskatīju tik daudz, ka man beigās sāpēja kājas un kūpēja galva, jo eksponātiem ir neapmierinoši paskaidrojumi,» viņš jūnija beigās rakstīja savai ģimenei. «Turklāt tas bija nedaudz garlaicīgi, jo mēs jau agrāk bijām redzējuši daudz līdzīgu priekšmetu. Taču tur bija viens izņēmums - visu mākslas priekšmetu vidū atradās kāda tik atšķirīga un savāda lieta, ka grūti noticēt. Tā bija savdabīga mašīna ar zobratu dzinēju, kas izvilkta no jūras 1900. gadā un kas atgādina moderna uzvelkamā pulksteņa iekšpusi. Es nezinu, varbūt tā ir krāpšana…» Tā nebija krāpšana. Kuģis, kur atradās šī ierīce, nogrimis 1. gs. p. m. ē. pie grieķu salas Antikitēras. Vairākās zinātniskās publikācijās ir apstiprināts tās īstums. Pilnīgi skaidrs, ka pirms 2000 gadiem nevarēja eksistēt komplekss zobratu dzinējs. Bet kas tad šo savādo ierīci tur uzbūris?
Kopš Feinmena nāves atradumu skaits ir desmitkāršojies. Tomēr izskaidrojumu nav. Jo vairāk jautājumu, jo mazāk atbilžu. Primitīvo tautu kanibāliskās paražas? «Stulbums!» īsi komentē H. Petere-Rehere. Arheoloģe no Berlīnes Brīvās universitātes savam doktora darbam ir izrakuši daudzus kanibālisma pierādījumus un tos izpētījusi. Un raugi - viss ir bijis pavisam citādi. Slavenās akmens laikmeta kaulu atliekas Jungfernhēlē pie Bambergas apgrauzuši nevis cilvēki, bet gan dzīvnieki. Izrādījās, ka visi ceļotāju un vēstures rakstītāju vēsturiskie šausmu stāsti patiesībā ir pasakas. Izfantazēts ir pat slavenais afrikāņu zupas katls, kurā iedzimtie kādreiz esot šmorējuši baltos cilvēkus. Šķīstības josta viduslaikos? «īsts fantāzijas auglis no pagājušā gadsimta,» slavenais angļu viduslaiku pētnieks Dž. Bran- didžs no Kanzasas universitātes atmet ar roku. Šīs dzelzs jostas, kas vēl nesen tika eksponētas daudzos muzejos, pārsvarā ir 19. gs. Viktorijas laikmeta izstrādājumi, uzsver Brandidžs.
1. att. Mīklains atradums Polijā - kā spirāle iekļuvusi akmenī? Pārējie eksemplāri izrādījušās viduslaikos darinātas suņu kak- lasiksnas. Vai Marko Polo atklāja Ķīnu? «Nekādā gadījumā,» uzsver angļu zinātniece Frānsisa Vuda. Viņa uzskata, ka slavenais ceļotājs pirms 700 gadiem tika labi ja līdz Konstantinopolei un Tuvajiem Austrumiem. Tikai tā var izskaidrot, ka savos ceļojuma aprakstos viņš ne ar pušplēstu vārdiņu nepiemin nedz Ķīnas mūri, nedz tēju, nedz arī porcelānu. Vai vikingi bija slepkavnieki un marodieri? «Nebūt ne,» rezumē angļu profesore Dženeta Nelsone no Karaliskās koledžas Londonā. Pretēji tradicionālajiem uzskatiem ziemeļnieki esot bijuši ārkārtīgi krietni un pieklājīgi, pat garlaicīgi. Nekādas vardarbības. Pašreiz ik pēc pāris mēnešiem speciālajā literatūrā parā-
2. att. Uzņēmums tuvplāna - iežu analīzei jāatklāj mīkla. dās līdzīgi piemēri. Itin visās vēstures fakultātēs notiek lāpīšana un labošana. Dzīres ķeceriem. Sagrāve ekspertiem.
Pašreiz vislielākos kumēdiņus taisa paleontologi. Viņi regulāri izbur no zemes apakšas arvien vecākus kaulus. Tādējādi ik pēc pāris mēnešiem mūsu ciltskoks mainās. Kopš 2001. gada pētnieki strīdas par to, kurš izracis vecākās cilvēka atliekas. Šai gadījumā labākās kārtis ir Johannam Hailem Selasijem no Kalifornijas universitātes Bērklijā. Viņš Etiopijā atrada līdz pat 5,8 miljoniem gadu vecus kaulus: «Šis fosilijas ir labs piemērs tam, ka abi attīstības virzieni, no kuriem attīstījās šimpanzes un cilvēki, bijuši šķirti jau pirms vairāk nekā pieciem miljoniem gadu,» viņš uzskata. Savukārt franču un kenijiešu zinātnieki ir izrakuši tūkstošgades cilvēku. Tas esot sešus miljonus gadu vecs un, kā uzsver tā atklājēji, - apgriezīs otrādi valdošo uzskatu par evolūciju. Turpretī kritiķi iebilst, ka tūkstošgades cilvēks, iespējams, ir tikai kaut kādas senas sugas pērtiķis. Tieši tagad, kad es rakstu šīs rindas, plašsaziņas līdzekļos atkal parādījusies informācija par kādu vēl vecāku atradumu - atradēji lepni apgalvo, ka Džurabas tuksnesī Čadā atrastais galvaskausa fragments esot «sešus līdz septiņus miljonus gadu vecs». Taču tas vēl nav viss. Šodien zināms, ka mūsu senči jau sirmos aizlaikos ir izdarījuši sarežģītas galvaskausa operācijas, kā atzīmē neiroķirurgs Jirgens Pīks no Greifsvaldes. Viņš ir izpētījis 116 aizvēsturiskus Mēklenburgas-Priekšpomerānijas apgabalā atrastos galvaskausus. Sešos no tiem bija skaidri saskatāmas trepanācijas pazīmes. Pīks ir pārliecināts, ka trīs no šiem pacientiem pēc asiņainās operācijas ir nodzīvojuši ilgāku laiku. Un tas ir izcils sasniegums laikā, kad visapkārt bija pilns ar diletantiem. Taču vislielāko šoku saviem zinātniskajiem kolēģiem nesen sagādāja ģeologs emeritētais profesors Viljams Ors no Oregonas universitātes un pašreizējais Valsts Paleontoloģijas muzeja direktors Jūdžīnā Oregonā. Viņš esot ieguvis neapstrīdamus pierādījumus tam, ka pirms 12 000 gadiem uz Zemes eksistējušas būtnes, par kurām mums šodien vairs nav ne mazākās jausmas. 1999. gadā, izdarīdams izrakumus Vudbērnā, starp Salemu un Portlendu, viņš atradis lieliski saglabājušos cilvēku matus. DNS analīzei vajadzēja viest skaidrību par matu īpašnieku. Taču kādas šausmas - laboratorijas analīze parādīja, ka mati nepieder nevienai no pazīstamajām cilvēku rasēm. «Mūsu ģenētiķi apgalvo, ka šie mati nepieder aziātu rasei,» profesors Ors apgalvoja pazīstamajai amerikāņu žurnālistei Lindai Multonai Hovai. «Tos nevarēja attiecināt arī uz afrikāņiem vai eiropiešiem. Tos vispār ne uz vienu nevarēja attiecināt! Šķiet, ka tie piederējuši būtnei, kura mūsdienās vairs neeksistē. Populācija vienkārši ir izzudusi. Turklāt tas noticis tikai pirms 11 000 līdz 12 000 gadiem!» Vēl vecāki. Vēl inteliģentāki. Vēl noslēpumaināki. Paleontologu pulksteņu rādītāji kustās pretējā virzienā. Tā vien šķiet, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz ari arheoloģijā sāksies pārmaiņas. Vētras priekšvēstneši jau tagad plosās izrakumu vietu tuvumā, izceldami dienas gaismā pārsteidzošas lietas. Atklājumi apsteidz cits citu - Kuello Belizā Vidusamerikā arheologi atrakuši saunas atliekas. Tā ir gandrīz 3000 gadu veca. Tas nozīmē, ka jau maijiem bija zināms, cik atspirdzinoša ietekme ir tvaika pirtīm, - 400 gadu pirms senajiem grieķiem. > Tas nav nekas sevišķs, ķīnieši atmet ar roku un paziņo: «Mēs esam atraduši vecāko tualeti pasaulē.» Viņi triumfē, ka Henanas provincē 2000 gadu vecā kapā atrastais eksemplārs esot tik liels kā tronis, tam esot poda brille, skalojamā tvertne un paroces elkoņiem. Pašreiz Peru Andu pakājē amerikāņu pētnieki raksta vēsturi no jauna - viņi satraukti ziņo, ka tur atraktā antīkā Karalas pilsēta esot 4500 gadu veca. Jau izdevies atrakt milzīgus laukumus, monumentālas, piramīdām līdzīgas celtnes, kā arī norādes uz apūdeņošanas sistēmu. Izrakumu vadītājs Džonatans Hāss saka: «Ir tā, it kā mums būtu dota iespēja paskatīties uz pirmo kristīgo baznīcu.» Tikpat satraucoši notikumi risinās Vācijā, kur netālu no Berns- dorfas tiek atklāti noslēpumi bronzas laikmeta kompleksā (Am- pertāle, Freizingas apgabals Bavārijā). Arheologu uzmanību īpaši piesaistīja
divi dzintara priekšmeti, kuri, kā apgalvoja Bavārijas Zemes Pieminekļu pārvalde Minhenē, «gravējumu dēļ ir tik neparasti, ka izvirzījās jautājums par šo priekšmetu autentiskumu, t. i., par to izcelsmi.» Viena priekšmeta priekšpusē redzama vīrieša seja ar bārdu, bet mugurpusē - trīs piktogrammas. Otrajā priekšmetā iegravētas četras piktogrammas. Pēc zinātnieku domām, šie jaunatradumi pierāda, ka starp Dienvidbavāriju un Vidusjūras reģionu, konkrēti - Mikēnu areālu, pastāvējuši intensīvi kultūras sakari. «Līdz šim par šādiem kontaktiem liecināja tikai atsevišķi priekšmeti no Vidusjūras reģiona vai Vidusjūras ietekmē esošām teritorijām. Pilnīgi negaidīti rasts apstiprinājums rakstu zīmju lietošanai. Tomēr pagaidām nav skaidrs, kam šos objektus piedēvēt - vietējiem iedzīvotājiem vai kādai svešai grupai. Galva kūp ari vācu restauratoram Kristiānam Ekmanim no Centrālā Romiešu un ģermāņu muzeja Maincā: jau gadiem ilgi viņš strādā Ēģiptes muzejā Kairā un restaurē faraona Pepi I (ap 2295. - 2250. g. p. m. ē.) vara statuju. Vēl arvien, vērojot figūras neparasto apdari, viņš to apbrīno: «Es apšaubu, vai mūsdienās kāds varkalis spētu izgatavot tik perfektu statuju!» Negaidīti, pārsteidzoši - neizskaidrojami. Ar šiem trim vārdiem mēs sastapsimies atkal un atkal mūsu ceļojumā pagātnē cauri visiem kontinentiem. Kā franču dumpīgie brīvdomātāji Žaks Beržjē un Luijs Pauels reiz trāpīgi teikuši: «Ar mūsu fantāzijām mēs negribam lasītājiem uztiept nenobriedušu teoriju. Mēs tikai gribam parādīt, ka par cilvēces aizvēsturi var pastāvēt dažādi priekšstati.»
MISTISKI ATKLĀJUMI Ēģiptoloģijā skaitās labais tonis noliegt kāda atklājuma iespēju. Tas nozīmē- ja es izdaru izrakumus, tad man žurnālistiem jau pašā sākumā ir jāpaziņo:«Mēs te rokam, bet jau tagad zinām, ka, izņemot dažas māla lauskas, neko neatradīsim!" Viss pārējais ēģiptoloģijā skaitās nepiedienīgi. Rūdolfs Gantenbrinks, diplomēts inženieris 1. Heopsa piramīda - slepenas kameras izpētītas! Ēģipte ignorē vācu atklājēju Šī ziņa internetā radīja bumbas sprādziena efektu. Pilnīgi negaidīti Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība 2002. gada 5. augustā savā mājas lapā informēja par milzīgu televīzijas šovu Ēģiptē. «Mēs aicinām televīzijas skatītājus sekot tiešraidei no arheoloģiskās ekspedīcijas Heopsa piramīdā, kas pa slepenajām ejām mūs aizvedīs uz valdnieces kapa kameru.» Tika paziņots, ka šo izpētes gājienu vadīs Ēģiptes Senatnes lietu Augstākās padomes vadītājs Zahi Havass un pazīstamais amerikāņu arheologs Marks Lēners. Pirmo reizi ar supermoderna robota palīdzību mēģināšot ieskatīties, kas atrodas aiz līdz šim neizpētītā, noslēpumainā bloķējošā akmens, kas atrodas dienvidu puses šahtas galā. Ar to neviens nebija rēķinājies, lai gan zinātājiem bija skaidrs, kas īstenībā notika - tūkstošiem Ēģiptes vēstures zinātāju dedzīgi sūtīja vēstules, izmantojot internetu, apmainoties domām par šā noslēpumainā paziņojuma cēloņiem un sekām. Taču bija kāds cilvēks, kas diskrēti turējās aizmugurē, lai gan īstenībā viņam vajadzēja kūsāt dusmās, - tas bija inženieris Rūdolfs Gantenbrinks no Minhenes. Gandrīz desmit gadus pēc viņa sensacionālā atklājuma Heopsa piramīdā beidzot kļuva skaidrs, kā Ēģiptes Senlietu pārvalde gribēja piesavināties viņa darba augļus. Šā zinātniskā skandāla vēsture šķiet kā kriminālstāsts. 1993. gadā Gantenbrinks Vācijas Arheoloģijas institūta uzdevumā Kairā ar maza tālvadības robota palīdzību Heopsa piramīdā bija izpētījis dienvidu šahtu, kas ved augšup no valdnieces kapa kameras. Mazais superaparāts metru pēc metra virzījās pa 20 x 20 centimetru šauro eju. Toreiz Gantenbrinks konstatēja, ka šahta bija daudz garāka, nekā bija uzskatījuši daudzi zinātnieki. Pārsteidzošs atklājums. Jo vairāk tāpēc, ka zinātnieki jau gadiem ilgi diskutē par dienvidu šahtas un tās ziemeļu puses analoga nozīmi. Daži abām ejām piedēvē simbolisku nozīmi - tiek uzskatīts, ka mirušā faraona dvēsele pa tām nokļūst debesīs. Turpretī citi šīs konstrukcijas vērtē no inženiertehniskā viedokļa. Vismaz līdz šim neviens par to vēl nav ticis skaidrībā. Gantenbrinks ir enerģisks vīrs, tādēļ gribēja to noskaidrot precīzi. Viņš vadīja savu superaparātu arvien dziļāk iekšā dienvidu šahtā. Kad robota televīzijas kamera ejas posma galā parādīja līdz šim nezināmu akmens plāksni ar diviem vara apkalumiem, tā bija sensācija. Dažus milimetrus plata sprauga zem plāksnes uzvedināja uz domām, ka aiz tās atrodas slēpta tukša telpa! Inženieris no Minhenes lika lietā visus līdzekļus, lai mistisko arhitektonisko veidojumu varētu izpētīt tālāk. Taču kompetentās iestādes un zinātnieki to apturēja. Vēlāk tika izteikti daudzi minējumi par šādas rīcības iemesliem. Fakts ir tāds, ka pašreizējie zinātniskie uzskati nepieļauj domu, ka Heopsa piramīdā varētu atrasties neizpētītas tukšas telpas. Galu galā - ēģiptologi kopā ar savu vadītāju, Vācijas Arheoloģijas institūta direktoru profesoru Raineru Štādelmani gadu desmitiem ir lepni apgalvojuši, ka piramīda esot galīgi izpētīta un izmērīta, un tajā vairs neesot nekādu noslēpumu. Nelīdzēja arī tas, ka
3. att. Heopsa piramīda - vai tās iekšpusē atrodas ari citas neatklātas telpas? senās arābu leģendās stāstīts par bagātīgi greznotu slepenu kameru, kuru reiz esot ierīkojuši piramīdas cēlāji. «Tas, ka aiz akmens plāksnes varētu atrasties telpa, visus tā šokētu, ka vislabprātāk neviens to vairs nepētītu tālāk,» - tā 1994. gadā Gantenbrinks rezumēja šo triviālo situāciju. «Pašā sākumā vēl kādas nezināmas tukšas telpas esamība tika kategoriski noliegta, un nu pēkšņi šī varbūtība ir kļuvusi aktuāla.» Gandrīz gadu pēc Gantenbrinka atklājuma es lūdzu profesoru Štādelmani paskaidrot, kādi varētu būt iemesli šādam šķietamam intereses trūkumam par šahtas tālāku izpēti. Atbildi es saņēmu no Vācijas Arheoloģijas institūta Kairā, un to bija parakstījis Dr. Kornēlijs fon Pilgrims, kas aizstāja profesoru viņa prombūtnes laikā. Viņa lakoniskais komentārs par nesen atklāto akmens plāksni: «Pilnīgi izslēgts, ka aiz tās atrodas kāda telpa. Heopsa piramīdā vēl rodamas mīklas tikai lielajam piramīdas mistiku pulkam. Zinātnisku apsvērumu dēļ pilnīgi noteikti izslēgts, ka tur atrodas vēl kādas kapu kameras vai pat dārgumu slēptuves, un citi apsvērumi šai ziņā varētu izraisīt tikai nezinātnisku ažiotāžu.» Grandiozi! Kopš kura laika jau no paša sākuma var izslēgt atklājumus, kas vēl nemaz nav izdarīti? Kā piramīdu var uzskatīt par izpētītu, ja eksperti līdz pat šai dienai strīdas par to, kādā veidā tā ir uzcelta? Un kāpēc tieši šās celtnes tuvumā līdz pat šai dienai notiek daudzi izrakumi, ja jau tajā vairs neslēpjas nekādi noslēpumi? Kad es Gantenbrinkam parādīju šo atbildi, viņš tikai grozīja galvu: «Īstenībā te nav ko piebilst. Katrs, kurš sacītu, ka vairs nekas nav jāpēta, gluži vienkārši melotu.» Viņš ar nopūtu piebilda, ka strīds par viņa atklājumu jau sen ir izvērties par ticības karu: «Ja es drīkstu iet tikai līdz kādam noteiktam punktam - un tālāk vairs ne - tikai tāpēc, ka tai brīdī rodas draudi, ka es atspēkošu pastāvošās teorijas, tad
viss kļūst ļoti apšaubāms.» Tomēr šķita, ka profesoram Raineram Štādelmanim visa jezga ap inženieri no Minhenes pamatīgi krita uz nerviem. «Nav nekādas Gantenbrinka šahtas,» 1996. gada 30. aprīlī viņš mani pamācīja pa faksu atsūtītajā vēstulē no Kairas. Un lika saprast atšķirību: «Runa ir par Lielās piramīdas ejām, kuras ir zināmas jau vairāk nekā 100 gadu.» Jaunatklāto akmens plāksni ar abiem vara apkalumiem profesors neuzskatīja pat par pieminēšanas vērtu: «Vācijas Arheoloģijas institūta pētnieki kopā ar Ēģiptes Senlietu pārvaldi ir šīs ejas izpētījuši un izmērījuši. Institūta uzdevumā šo darbu tehniskā vadība bija uzticēta Gantenbrinka kungam. Pašreiz nav paredzēts šos darbus turpināt, jo aktuālāki ir pētījumi, kuru mērķis ir senlietu glābšana un konservācija.» Šos aktuālākos pētījumus ir noteicis Zahi Havass, valsts galvenais arheologs un piramīdu plato pārvaldnieks. Ilgu laiku nebija saprotams, kāda ir viņa loma visā šai afērā. Lai gan sākotnēji viņš noliedza, ka Gantenbrinka atklājumam būtu kaut mazākā nozīme, tomēr runātīgais ēģiptietis visus turpmākos gadus nepagurdams atkal un atkal stāstīja par mistiskās šahtas tālāku izpēti - pēdējo reizi tas izskanēja 2000. gadā. Vienu reizi viņš teica vienu, citu reizi - kaut ko pavisam citu. Taču skaidrs bija viens - Gantenbrinks te vairs nefigurēja. Arī franču pētniekiem Žakam Bardo un Fransīnai Darmo- nai nācās izjust, cik nesaudzīgi Zahi Havass rīkojas šaubu gadījumos. 2001. gada aprīli abi pētnieki plašā preses konferencē Parīzē paziņoja, ka monumentālās celtnes iekšienē viņi esot atklājuši daudzas norādes uz slepenām ejām un, iespējams, arī līdz šim neatklātu kapa kameru. Attiecīgos pierādījumus viņi bija vākuši divpadsmit gadus. Viens no viņu triumfālajiem atklājumiem - Lielajā galerijā daudzas salaiduma vietas starp akmens plāksnēm aizziestas ar ģipsi. Varbūt maskēšanas nolūkos, bet varbūt, lai neļautu gaisam iekļūt telpās, kas atrodas aiz plāksnēm. Kādā akmenī esot atrasta vēl kāda norāde - Bardo un Darmona esot pamanījuši zīmi, ar kuru pirms gadu tūkstošiem senie ēģiptieši atzīmējuši ieeju. Turklāt viņi uzskata, ka smiltis, kas atrastas, 1987. gadā izdarot piramīdā zinātniskos urbumus, izmantotas skaņas izolācijai. Viņi spriež, ka tāpēc, izklauvējot sienas, vairs nav iespējams atrast tukšas telpas. Kāda nekaunība pret Ēģiptes piramīdu pārvaldnieku. Francūži atklājuši to, kas viņam gadu desmitiem palicis apslēpts? Šausmīgi. Jo vairāk tāpēc, ka abi nepiederēja starptautiskajai Ēģiptes korifeju kliķei, kura ar Zahi Havasu padevīgi sadarbojās, lai arī turpmāk plūktu slavas laurus. Vairākums nosaka to, kas ir atļauts. Tā tas ir bijis vienmēr. Un vairākumu vada Havass. Tāpēc viņš plašsaziņas līdzekļos Bardo un Darmonas apgalvojumus nesaudzīgi nokritizēja. Viņš paziņoja, ka Heopsa piramīdā neesot nekādu norāžu uz citām telpām. -Ja piramīdu direktors neko nezina par to, ko tie abi apgalvo, tad tas nozīmē, ka viņi maldās.» Punkts! Ievērojamu ziņu aģentūru redakcijās iezagās nemiers. Kā nekā preses konferences materiāli jau bija izplatīti visā pasaulē, un nu bija jācenšas izgāšanos padarīt mazāku - lai saglabātu zinātnisko ticamību. Tādēļ no tā brīža diletantiskie pētnieki tika ignorēti. Kādu laiku Bardo un Darmonu atbalstīja tikai Žans Pjērs Kortedžani no Francijas Austrumu arheoloģijas institūta Kairā. Jau ilgi pirms savas preses konferences viņi tur bija meklējuši palīdzību un mēģinājuši ar institūta palīdzību iegūt ēģiptiešu atļauju savam pētniecības darbam. «Pretēji izplatītajiem paziņojumiem mēs nekad neesam nolieguši, ka esam tikušies ar Bardo kungu,» Kortedžani uzsver. «Gluži pretēji - mēs ļoti labvēlīgi uzklausījām viņa lūgumu. Būtu bijis interesanti pavērot šo pētījumu rezultātus.» Šā iemesla dēļ Ēģiptes Senlietu pārvaldei ari tika lūgta atļauja pētniecības darbiem. Taču tika saņemts strups noraidījums. Tikmēr arī Kortedžani, šķiet, taktisku apsvērumu dēļ vairs nevēlas uzturēt ar Bardo nekādus kontaktus. Franču arheologs Kairā uzskata, ka daudz perspektīvāks ir kāds cits amatieru projekts, kura īstenošanas labad viņš pašreiz liek uz kārts visus savus plašos sakarus, kā arī riskē ar savu labo slavu. Taču tā kā Bardo bija pasteidzies, tad tieši šis projekts tagad ir apdraudēts. Ja Ēģiptes iestāžu lepnums reiz ticis aizskarts, tad tās atklāti izmanto savu varu un kavē visu, kas tām šķiet nederīgs.
4. att. 1993. gadā vācu grupa ar šī robota palīdzību izdarīja sensacionālu atklājumu. Otrās «traģēdijas» galvenie varoņi ir Žils Dormions un Žans īvs Verdīrs. Tāpat kā viņu franču kolēģi Bardo un Darmona, ari Dormions un Verdīrs ir amatieri, bet daudz veiksmīgāki. Viņu kontā ir konkrēti rezultāti. Tomēr arī viņiem nācās izjust Havasa varu.
5. att. Inženieris Rūdolfs Gantenbrinks no Minhenes. Kāpēc viņam ir aizliegts turpināt pētījumus? 2000. gada pavasari Dormions un Verdīrs 8. starptautiskajā ēģiptologu kongresā Kairā izraisīja ažiotāžu ar paziņojumu, ka Medumā viņi piramīdā esot atklājuši divas līdz šim nezināmas telpas un vienu eju, kas ekspertiem līdz šim nav bijušas zināmas. Dažādu virzienu arheologi viņiem izteica atzinību. Abi francūži savos pētījumos izmantoja minikameru, ko ievadīja ar endoskopa palīdzību. Tādējādi viņi atklāja divas atslodzes kameras. Tā bija sensācija, jo līdz tam bija zināms, ka šādas konstrukcijas atrastas tikai Heopsa piramīdā. Neilgi pēc tam Dormions un Verdīrs paziņoja, ka tagad arī viņi grib izdarīt pētījumus Heopsa piramīdā. Pētījumi uz vietas ļaujot viņiem domāt, ka varenā monumenta iekšienē atrodas vēl neatklāta eja. Viņu pieņēmums pamatojas uz pētījumiem, kas izdarīti ar radarierīci. Tāpēc - kas gan būtu vienkāršāk kā izurbt pāris milimetrus lielus caurumiņus un vēlreiz izmantot minikameru? Dr. Gaballa Ali Gaballa no Senlietu Augstākās padomes deva atļauju tālākiem pētījumiem. Taču tad
Ēģiptes kultūras ministrs viņu aizsūtīja pensijā. Kopš tā laika visa vara pār izrakumu vietām Ēģiptē koncentrēta Zahi I lavasa rokās. Viņš steigšus atņēma Dormionam un Verdīram atļauju, ko bija izsniedzis viņa priekšgājējs. «Es neiebilstu pret izmēģinājuma urbumiem, ja tie balstās uz pamatotiem pierādījumiem un tos izdara zinātniska institūcija,» 2002. gada jūnijā Havass pamācoši klāstīja. «Bet, kā zināms, šie abi pētnieki ir amatieri, kuriem franču iestādēs ir draugs.» Lai būtu pilnīgi drošs, viņš šai sakarā esot konsultējies ar diviem starptautiski plaši pazīstamiem piramīdu pētniekiem - ar vācieti Raineru Štādelmani un amerikāni Marku Lēneru. «Trijatā mēs nonācām pie secinājuma, ka nevaram kuram katram ļaut urbt piramīdās caurumus.»
6. att. Gīzas piramīdās izdarītie jaunie atklājumi ir pamats minējumiem. Protams, ka viss ir sarunāts. Tas, ka Štādelmanis un Lēners ir ļoti draudzīgās attiecībās ar Havasu, ir zināms ne tikai arheologu aprindās. Turklāt viņa nicīgā piezīme par draugu iestādēs nudien nenāk par labu zinātniskajiem kontaktiem starp Ēģipti un Franciju. Galu galā te ir runa tieši par ēģiptologu Žanu Pjēru Kortedžani no Francijas Austrumu arheoloģijas institūta Kairā - par cilvēku, kurš atbalstīja arī Žaka Bardo un Fransīnas Darmonas lūgumu. Vēl nesen tikai daži saprata, ka galvenais arheologs Zahi Havass negribēja atļaut frančiem izdarīt tālākus pētījumus. Iespējamās neveiksmes gadījumā viņš varētu vienaldzīgi paraustīt plecus. Tikpat neskaidra bija ari viņa gadiem ilgā novilcināšanas taktika jautājumā par Gantenbrinka atklāto šahtu. Kas aiz tā visa slēpās? Tikai tad, kad es izlasīju Havasa bestselleru «Zelta mūmiju ieleja», man pēkšņi kā zvīņas nokrita no acīm. Šai augstas kvalitātes iesējuma darbā mijas lappusēm gari piedzīvojumu apraksti no Havasa bērnības laika un viņa akadēmiskās karjeras ar izrakumu aprakstiem, ievietotas neskaitāmas fotogrāfijas: Havass pusaudzis, Havass ar UNESCO pārstāvjiem, Havass izrakumos. Šķiet, šis cilvēks grib uzcelt sev pieminekli! Šis iespaids vēl vairāk pastiprinās, ja ieskatās Havasa in- terneta mājas lapā, - ēģiptiešu arheologs citē lappusēm garus fragmentus no grāmatas par saviem zinātniskajiem nopelniem. Pieminēta pat visnenozīmīgākā uzstāšanās. Katrs notikums viņa dzīvē ir pedantiski fiksēts. Acīmredzot Ēģiptes slavenākajam pētniekam patīk izrādīties. Tas, cik pamatotas bija manas aizdomas, atklājās pēc dažām nedēļām, kad rosīgais arheologs ar lielu pompu un Nacionālās Ģeogrāfijas biedrības atbalstu paziņoja par savu ekskluzīvu televīzijas speciālraidījumu par piramīdām. Tas notika tikai dažus mēnešus pēc tam, kad, kļuvis par augstāko Ēģiptes senlietu pārvaldnieku, viņš bija sasniedzis savas karjeras virsotni. Tas bija gudrs gājiens - gadiem ilgi Zahi Havass ļāva izdarīt pētījumus Heopsa piramīdā līdz tam brīdim, kad tie solīja sekmīgus rezultātus, un tad ikreiz lika tos pārtraukt - lai iespējamā atklājuma
gadījumā pats plūktu slavas laurus. Neko nemaina ari tas, ka ēģiptologu brālība viņam naivi un padevīgi klausīja. Cilvēks vienmēr ir bijis bara dzīvnieks. Turklāt ir labāk veiksmīgiem vīriem piedot viņu kļūdas. Es sapratu, ka ari slavenais ēģiptologs profesors Sakuji Jošimura no Vasedas universitātes Tokijā ir iecietīgs, lai gan arī viņš pieder pie Havasa peramajiem zēniem. Jošimura izdara pētījumus piramīdu plato japāņu uzdevumā. Jau 80. gadu beigās viņa izdarītie mērījumi apstiprināja, ka piramīdā eksistē slepenās telpas, par kurām mnāja Dormions un Verdlrs. Viņa zinātniskais ziņojums par to ir ārkārtīgi labi pamatots. Taču ari viņam netika atļauts turpināt darbu, un šodien viņš Ēģiptē strādā pie citiem izrakumu projektiem. «Rezultāti bija daudzsološi,» atceras Jošimura. Diplomātiski, kā jau japānis, viņš piebilst: «Nelaimīgā kārtā līdz šim sabiedrības reakcija vēl nav bijusi pietiekami labvēlīga, lai varētu turpināt pētījumus.» Kad es ieminējos profesoram par Gantenbrinka atklājumu un Havasa pašreizējiem plāniem, viņš, kā jau varēja sagaidīt, kļuva atturīgs: «Pašreizējā brīdī es par to negribētu izteikties.» Havasa līdzstrādnieks Mansurs Radvans, 2002. gada 8. augustā atrazdamies Londonā sakarā ar priekšlasījumu, tuvāk izklāstīja televīzijas speciālraidījuma pasākuma būtību. Viņš paskaidroja, ka esot paredzēts, tāpat kā savulaik to darīja Gan- tenbrinks, ar īpaši konstruēta robota palīdzību izpētīt norobežojošo akmens plāksni. Ar minikameras palīdzību pa spraugu varēšot ieskatīties, kas atrodas aiz akmens. Šaubu gadījumā tikšot izurbts mazs caurumiņš. Pasākums, ko Havass 1998. gadā bija nodēvējis par pilnīgi neveiksmīgu. Kamēr ari Marks Lēners, kas bija devies ilgā turnejā ar priekšlasījumiem, šo pasākumu plaši reklamēja, aizkulisēs krājās daudzu Ēģiptes pētnieku apvaldītās dusmas - vai gan Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība jau 1999. gadā necildināja Havasu kā Ozīrisa kapa atklājēju, lai gan ēģiptiešu arheologi Selima Hasana vadībā to bija izpētījuši jau 20. gs. 30. gadu vidū? Vai gan vajadzētu bez ierunām pieņemt, ka šis vīrs dažu gadu laikā jau otro reizi greznojas ar svešām spalvām?
7. att. Hieroglifiem klāts obelisks. Cik daudz noslēpumu vēl var atrast zemē pie Nīlas? Pēc bestsellera autora Robēra Bovāla iniciatīvas šīs dusmas par Gantenbrinka apiešanu rada izpausmi atklātā vēstulē Nacionālās Ģeogrāfijas biedrībai. Pagaidām pustoņos: «Kā mums zināms, plānotais pasākums koncentrēts uz Zahi Havasa un Marka Lēnera darbu. Turpretī Rūdolfs Gantenbrinks programmas publiskajā oficiālajā pieteikumā netiek pat pieminēts. Mēs esam šokēti, ka Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība un Ēģiptes iestādes Gantenbrinka kungu par raidījumu «Slepenās kameras atklāšana» nav nedz informējušas, nedz uzaicinājušas tajā piedalīties. Mēs ceram, ka Nacionālās Ģeogrāfijas biedrības nolūks nav izslēgt viņu no programmas.» Bovāls nelikās mierā. 2002. gada 13. augustā viņš piezvanīja pa telefonu Gantenbrinkam un pēc tam sazinājās arī ar
8. att. Dekorācijas krāšņam inscenējumam - piramīdu šefs Zahi Havass.
9. att. Ēģiptiešu statuja, mīklainu monumentu kultūras lieciniece. Ričardu Rīšu no firmas TV6 Londonā, kura skaitījās līdzproducents paredzētajā speciālraidījumā. Izrādījās, ka TV6 jau pirms pusotra gada nodibinājusi kontaktus ar Gantenbrinku, lai iegūtu ekskluzīvu kinomateriālu par viņa pētījumiem. Kā apgalvoja Rīšs, Havass acīmredzot sākotnēji gribējis ejas atklāšanas vēsturi pilnīgi noklusēt. TV6 producents deva mājienu, ka viņi ir uzstājuši, lai Gantenbrinka darbs tomēr tiktu pieminēts. Bovālam viņš apgalvoja, ka paļaujas uz to, ka viņa televīzijas partneri tam piekritīšot. Tikmēr Rūdolfs Gantenbrinks pierādīja, ka stāv tam visam pāri. Oficiālā paziņojumā viņš apsveica ēģiptiešu nodomu beidzot izpētīt noslēpumaino eju valdnieces kapa kamerā: «Es, protams, labprāt
palīdzētu atrisināt vienu no pēdējām Heopsa mīklām. Diemžēl tas tā nenotiks. Taču es vēlu visiem, kuri iesaistīti šai aizraujošajā pasākumā, vislabākos panākumus to pēdu izpētē, kuras atstājuši mani pētījumi.» Šķita, ka Nacionālās Ģeogrāfijas biedrības atbildīgās personas par sacēlušos ažiotāžu nebija diez cik informētas - līdz 22. augustam. Tai dienā viņi sniedza vēl vienu paziņojumu par savu televīzijas raidījumu: «Dziļi Heopsa piramīdas iekšienē Dr. Havass uzdūrās šaurai, slepenai ejai.» Jau pēc dažām stundām pār apstulbušajiem producentiem brāzās īsts elektroniskā pasta ziņojumu negaiss. Simtiem saniknotu interneta sērfotāju sūdzējās par paziņojuma maldinošo formulējumu. Tāpēc teksts mājas lapā nekavējoties tika pārveidots. Nu tas bija šāds: «Dziļi piramīdas iekšienē Dr. Havass izpētīs šauru, slepenu eju.» Tikmēr amerikāņu arheologs Marks Lēners mazgāja rokas nevainībā. Uz manu jautājumu viņš atbildēja, ka eju izpētīšana piramīdas iekšienē televīzijas raidījuma laikā neesot viņa kompetencē, un atteicās paust savu viedokli. «Griezieties Nacionālajā Ģeogrāfijas biedrībā.» Šķita, ka viss pavērsīsies uz labo pusi - Saimons Borsmens no Nacionālās Ģeogrāfijas kanāla Lielbritānijas-Eiropas sekcijas oficiāli apstiprināja, ka Rūdolfa Gantenbrinka nopelni raidījumā tomēr tikšot pieminēti. Gandrīz nedēļu pirms raidījuma atkal uzplaiksnīja satraukums - acīmredzot Havass jau bija slepeni izpētījis Gantenbrinka eju. Par to liecināja preses fotogrāfijas, kuras Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība man jau iepriekš bija atsūtījusi. Vienā fotogrāfijā redzams, kā slavenais ēģiptologs saspringti raugās nelielā monitorā, kurā saskatāmas ejas aprises, citā - kā divas personas ielaiž ejā robotu. Tiešām, kā vēlāk izrādījās, ēģiptieši mēnešiem ilgi slepeni bija eju ļoti sīki izpētījuši - turklāt viņi jau bija izurbuši caurumu tikai astoņus centimetrus (!) biezajā akmens plāksnē. Saprotams, kāpēc Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība īsi pirms šās grāmatas iespiešanas man kategoriski aizliedza ievietot jau iepriekš minētās fotogrāfijas - es biju atteicies attiecīgās vietas tekstā pirms publicēšanas atrādīt Vašingtonā. Jāatzīst, būtu naivi ticēt, ka Havass ņenoturēs sava tiešrai- dcs atklājuma ģenerālmēģinājumu. Cik nepatīkami būtu, ja robots kameras priekšā kādā ejas vietā apstātos! Vai arī izšķirošajā brīdī vispār sabojātos! Tikai kas tādā gadījumā varēja garantēt, ka tiešraidespētījumā viss notiks korekti? Vai Havass sīki izklāstītu visas jaunās atziņas, pat ja tas varētu sašķobīt Ēģiptes vēsturi? «Es nebrīnīšos, ja pašas interesantākās lietas mums nemaz neparādīs,» kāds pazīstams arheologs sadrūmis norūca dažas dienas pirms raidījuma. «Viņi taču jau sen ir tur ieskatījušies, lai gan visi apgalvo pretējo.» Man nebija viņam ko iebilst. 2002. gada 16. septembrī beidzot bija pienācis svarīgais brīdis. Miljoniem televīzijas skatītāju 141 valstī kā apburti sēdēja pie televizoriem un vēroja nekaunīgu izklaides šovu, kas arheologiem lika sarkt no kauna! ASV supermaga Deivida Koperfilda stilā Zalii Havass pārgalvīgi steidzās no vienas arheoloģiskas arēnas uz citu. Ik brīdi izmezdams kādu asprātīgu teicienu, tēlodams tādu kā ēģiptiešu Indiana Džonsu - ieskaitot neiztriikstošo varoņa platmali. Viņš pilnīgi atklāti atzina: «Šo brīdi es esmu gaidījis visu mūžu.»
10. att. Heopsa piramīda tuvplānā. Kas gan notiek aiz tās fasādes? Havasa uzstāšanos pārtrauca daudzi iepriekš uzņemti iestarpinājumi - īsi izklāsti par izrakumiem strādnieku apmetnē Gīzas plato, kurus vadīja Marks Lēners. Dažas minūtes pat par Gantenbrinku. Vienmuļi izklāsti par Heopsa piramīdas un tās daudzo kameru celtniecību, kā arī paša piramīdu direktora personīgi atvērtais uzrauga sarkofāgs. Turklāt to visu nepārtraukti pārtrauca reklāmas iestarpinājumi. Pēkšņi arī eksperti uzdrošinājās izteikt minējumus. Profesors Rainers Štādelmanis izteica pārgalvīgu domu, ka Ganten- brinka ejas galā varētu atrasties papirusa tīstoklis. Havass pats pat nināja par Heopsa dārgumiem, kas tur varētu būt apslēpti. Šie izteikumi bija pretrunā visam, ko abi pētnieki gadiem ilgi par šo eju bija apgalvojuši. Beidzot pienāca ilgi gaidītais bridis: robota minikamera tiek iebīdīta akmens plāksnē izurbtajā caurumā un paver skatu uz nelielu telpu, kas atrodas aiz šās akmens plāksnes. Noslēpumaino telpu no otras puses norobežo vēl viena akmens plāksne. Atskan murmināšana un prieka izsaucieni. «Vēl vienas durvis, vēl viena aizzīmogota telpa,» Havass jau eiforiski komentē, sviedni lāsēm ritot no pieres. «Mēs stāvam atklājuma priekšā. Es esmu ļoti lepns…» Un jau pēc dažām minūtēm ekrānā parādās beigu titri. Miljoni apjukušu televīzijas skatītāju paliek pie ekrāniem nesaprašanā, ko gan tas viss nozīmē - kāds noslēpums atrodas aiz otrajām durvīm? Kāpēc tukšā telpa tika parādīta tikai pāris sekundes? Kāpēc tik pēkšņas beigas? Vai mums kaut kas tika apslēpts? Varbūt pat ar nolūku, lai klusībā un slepenībā to varētu izpētīt tālāk? Pēc tam pazīstami arheologi pauda sašutumu un kritizēja, ka televīzijas skatītāji esot vazāti aiz deguna. Citi norādīja, ka iepriekš izdarīto pētījumu laikā strādnieki bija sabojājuši vienu no vara apkalumiem - kā tas skaidri bija redzams raidījumā, lai gan tā laikā tas netika pieminēts ne ar pušplēstu vārdiņu. Tika spriests arī par to, kā Havass atvēra uzrauga sarkofāgu. Dr. Franks Šteinmans no Leipcigas universitātes Ēģiptes muzeja saērcināts aizrādīja: «Ja arheologs, kas ar lauzni tik brutāli mēģināja pacelt sarkofāga vāku, nebūtu bijis ēģiptietis, viņam noteikti tiktu atņemta izrakumu koncesija.» Tā kā arī ZDF kanāla programmas veidotāji pēc šās tiešrai- des saprata, kas par lietu, viņi, ilgi nedomājot, izsvītroja no programmas jau izziņoto raidījuma atkārtojumu. Tā vietā viņi uzaicināja Rūdolfu Gantenbrinku piedalīties 2002. gada 17. septembrī Johanna B. Kernera vadītajā telediskusijā, lai dotu viņam iespēju publiski izteikt savu viedokli. Gantenbrinks bija lielisks. Viņš analizēja notikumus bez sarūgtinājuma, toties asprātīgi un erudīti. Ar smaidu atcerējās, cik daudzi ēģiptologi viņa 1993. gadā atklāto akmens plāksni pārsteidzīgi nodēvēja par noslēguma plāksni, un tikai tagad Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība viņiem atvērusi acis. Kā Gantenbrinks paskaidroja, viņu neietekmēja arī tas, ka speciālisti, līdzīgi ēģiptologam
profesoram Dītriham Vildun- gam no Berlīnes, sēžot pie saviem rakstāmgaldiem, arī otro akmens plāksni nekavējoties pasludināja par «kaļķakmens plāksni, kas nosedz acīmredzot nepabeigtās ejas galu». Ja viņa atklātā plāksne patiesi ir nelielas durvis, «tad jārēķinās, ka šādu durvju varētu būt pavisam trīs. Es to sacīju jau 1993. gadā. Tā kā tagad ir atrasta otrā plāksne, tad paredzams, ka būs arī trešā. Un, protams, aiz tās kaut kam ir jābūt.» Varbūt tas ir Heopsa mātes sarkofāgs, kā domā Gantenbrinks. Interesanti, ka nākamajās dienās pēc raidījuma ēģiptologi visā pasaulē gandrīz vienbalsīgi centās mazināt šā atklājuma nozīmi. «Plašsaziņas līdzekļu superpasākums, kura reklāmā skatītājiem sasolīja nezin ko,» uz manu jautājumu dusmīgi atbildēja ēģiptoloģe Rozmarija Klemma no Minhenes. «Raidījums bija zinātniski nepretenciozs, kaitinošs un pat garlaicīgs.» Mazliet savādāk izteicās profesors Antonio Loprieno no Bāzeles universitātes Šveicē un atklāti piebilda: «Šādos apstākļos pašlaik mēs nespējam tikt galā ar reakciju, ko sabiedrībā izraisa mūsu atklājumi.» Patiesi, ēģiptologiem nebija daudz laika pārdomām. Jau
11. att. Televīzijas kameras priekšā ar minirobota palīdzību durvis tiek izurbts caurums. pirmdien, 2002. gada 23. septembrī izplatījās nākamā satraucošā vēsts - Vācijas ziņu aģentūra dpa no Kairas pavēstīja sensacionālu ziņu, ka Zahi Havass valdnieces kapa kamerā ar savu robotu esot atklājis vēl vienas, līdz šim nezināmas durvis. Tās atklātas ziemeļu ejas galā, kura ir analoģiska jau izpētītajai ejai. 1993. gadā Gantenbrinks bija izpētījis arī šo eju, taču arī tur viņam nācās pārtraukt pētījumus, par kuru galarezultātu viņš netika informēts. Tai pirmdienā visi to uzskatīja par preses pīli, valdīja pilnīgs apjukums. Taču šī ziņa - tikai vienu nedēļu pēc speciāl-
12. att. Vai ēģiptieši slēpj no mums informāciju? Par to daudz kas liecina. raidījuma televīzijā - bija patiesa. Galvenais arheologs Zahi Havass žurnālistiem apstiprināja, ka otrās, arī ar diviem vara apkalumiem rotātās, slepenās durvis esot uz mata līdzīgas durvīm dienvidu ejā. Ari attālumi starp ejas sākumu un akmens durvīm esot pilnīgi vienādi - tieši 64 metri. «Tagad mēs zinām, ka šīs ejas plānotas vēlāk, jo ziemeļu ejā izveidoti vairāki līkumi, lai tā neskartu Lielo galeriju, kas ved uz kapa kameru.» Arheologi un inženieri visā pasaulē bija pārsteigti - kā gan senie ēģiptieši ar saviem samērā primitīvajiem darbarīkiem 20 centimetru platu un 20 centimetru augstu līkloču eju spētu izbūvēt vēlāk? Havass tobrīd negribēja izteikt nekādus minējumus: «To mēs vēl nezinām.» Tā vietā viņš izteica pārliecību, ka ari aiz durvīm ziemeļu ejā varētu atrasties tukša telpa un bloķējošā akmens plāksne. Tad rodas jautājums, kāpēc televīzijā netika parādīta ekspedīcija ziemeļu ejā. Vai pētījumu rezultāti apzināti tika noklusēti, lai šo trumpi varētu izspēlēt vēlāk? Vai arī bija pārāk liels risks, ka robots līkumotajā ziemeļu ejā varētu iesprūst un palikt uz mūžīgiem laikiem? Varbūt šo sarežģīto pasākumu bija paredzēts veikt tad, kad televīzijas starmeši jau būs novākti? Bet varbūt ejā atradās gluži citādi dārgumi, kurus neviens nedrīkstēja redzēt? Tie bija jautājumi, uz kuriem ari Rūdolfs Gantenbrinks nevarēja dot izsmeļošas atbildes, kad mēs runājām pa telefonu. Viņš dusmojās: «Zinot to, kas pašlaik notiek zinātnē, es tik un tā to visu uzskatu par diezgan apšaubāmu. Nav zināms, vai visi jaunie atradumi vispār tikuši korekti dokumentēti un publicēti. Tas viss šobrīd vairāk atgādina apslēptas mantas meklēšanu, kur pirmajā vietā ir nauda.» Inženieris no Minhenes man pastāstīja, ka pēdējoreiz viņš Havasu sastapis 2001. gada rudenī Ķelnē, un atklāja jaunu sensāciju: «Toreiz, kad Havass bija noturējis priekšlasījumu, mēs kopīgi devāmies pusdienot. Mēs runājām arī par abu eju tālāku izpēti. Havass man jautāja, vai es būtu ieinteresēts to pētīt kopā ar Nacionālo Ģeogrāfijas biedrību un viņu pašu. Protams, ka es tam piekritu. Es viņam pastāstīju, ka, manuprāt, dienvidu ejas galā varētu atrasties Heopsa mātes Hateperes sarkofāgs. Vēlāk diemžēl visi pētījumi notika bez manas klātbūtnes. Par iemesliem, kāpēc tas tā notika, es tagad varu izteikt tikai minējumus…» Tādējādi ir tīts miglā, vai mēs jelkad uzzināsim patiesību par Heopsa piramīdas noslēpumu. Iespējams, līdz pētījumu pabeigšanai paies vairāki gadi, kad ēģiptieši mums pēc savas patikas pasniegs kādus tālākus starprezultātus. Taču šķiet, ka Nacionālās Ģeogrāfijas biedrības rīkotā televīzijas raidījuma laikā visiem kļuva skaidrs, ka Zahi Havass, lai arī cik nožēlojami tas būtu no zinātnes viedokļa, ir ārkārtīgs nacionālists. Piramīdu pārvaldniekam kā dadzis aci ir viss, kas varētu mazināt seno ēģiptiešu grandiozos sasniegumus. Grūti iedomāties, ko viņš varētu mums sastāstīt, ja eju blo- ķējuma galā gluži negaidīti starmešu
gaismā iemirdzētos kādas nečģiptiskas atliekas…
2. Miljoniem gadu veca reljefa karte Akmens plātnes no Urāliem apgriež vēsturi ar kājām gaisā Šis atgadījums noticis otrā pasaules malā - Baškortostānas Republikā. Visdrīzāk tas atgādina kādas zinātniski fantastiskas filmas scenāriju no seriāla «Zvaigžņu vārti». Tomēr tas ir patiess notikums, ko var bez pūlēm pārbaudīt. Šai notikumā iesaistītās galvenās personas ir cilvēki ar miesu un asinīm. Viņu ziņojums liek apšaubīt visu, ko mēs zinām par savu izcelsmi. Plašai sabiedrībai tas kļuva zināms no laikrakstā Pravda publicētā raksta. 2002. gada 30. aprīļa numurā Krievijas laikrakstā ar trekniem burtiem bija vēsts par profesoru Aleksandru Huvirovu, Lietišķās fizikas katedras vadītāju Baškortostānas universitātē. Žurnālisti dedzīgi stāstīja, ka fizikas profesors esot atradis neapstrīdamus pierādījumus kādas mūžsenas, augsti attīstītas civilizācijas eksistencei. Diskusiju degpunktā - noslēpumaina akmens plāksne, kuru profesors 1999. gadā atradis Handaras ciema tuvumā Nuri- manovas rajonā. Šai plāksnē pirms miljoniem gadu «ar nepazīstamas tehnoloģijas palīdzību» esot iegravēta trīsdimensiju reljefa Urālu karte, ar visiem dambjiem un kanāliem. Šai kartogrāfijas brīnumdarbā redzams, ka dienvidos no Ufas atrodas kanjons, kura apveidi mūsdienās šādā formā vairs neeksistē. Turklāt plāksnes virsmā iegravētas arī nezināmas izcelsmes rakstu zīmes. Baškortostānas Republika atrodas Urālu dienviddaļā. Pašlaik šai zemē dzīvo četri miljoni iedzīvotāju. Starp kalnu grēdām, bezgalīgajām stepēm, upēm un neizbrienamiem mežiem Aleksandrs Huvirovs un viņa asistente, ķīniešu valodniece Vanga Hunga patiesībā meklēja pilnīgi kaut ko citu. Viņi centās pārbaudīt teoriju, saskaņā ar kuru ķīniešu iedzīvotāju grupas ir ieceļojušas Urālu reģionā un Sibīrijā. Klintīs un akmeņos ieskrāpētās seno ķīniešu rakstu zīmes šķita apstiprinām šo hipotēzi. Taču tad zinātnieki galvaspilsētas Ufas arhīvos uzdūrās pierakstiem, kas saglabājušies no 18. gadsimta. Tajos bija teikts, ka krievu ekspedīcija Nurimanovas rajonā izpētījusi 200 baltu reljefa plākšņu. Tāpēc Huvirovs un viņa asistente Hunga mainīja savus plānus. 1998. gadā viņi noorganizēja pētnieku grupu un ar helikopteru pārlidoja visu apkārtni. Sākumā bez panākumiem. Taču 1999. gada 21. jūlijā 120 kilometru attālumā no Ufas, pie Handaras, viņiem necerēti paveicās. Ziņas par abiem pētniekiem tur bija sasniegušas kādreizējo vietējās Lauksaimniecības padomes priekšsēdētāju Vladimiru Krainovu. Kad Krainovs ieveda abus zinātniekus savā lauku mājā, viņi nespēja noticēt savām acīm: verandas pamatos bija iebūvēta 1,48 m x 1,06 m liela un 16 centimetru bieza, apstrādāta akmens plāksne. Huvirovs šo vairākas tonnas smago plāksni lika izrakt un nogādāt uz savu universitāti. Kā apliecināja ekspertīzei pieaicinātie kartogrāfi, tā izrādījās Urālu reģiona reljefa karte. Pētnieki noteica šai plāksnē trīs iežu slāņus, no kuriem divi slāņi bija uzklāti atsevišķi. Huvirovs uzskata, ka pirmo kārtu veido dolomīts. Otrā kārta, kas veido reljefu, veidota no diopsīda kristāla. Pagaidām nav noskaidrots, kā tā apstrādāta. Trešā kārta ir tikai pāris milimetru bieza un veido aizsargslāni no kalcija porcelāna. Zinātnieki apgalvo, ka trīsdimensionālā reljefa precizitāte esot unikāla. Patiesībā to esot iespējams izgatavot, tikai izmantojot satelīta fotogrāfijas. Pēc ilgstošiem pētījumiem tika
13• att. Noslēpumaina akmens plāksne. Vai ir vēl citi šāda veida eksemplāri? noraidīta doma, ka sirmā senatnē bijis iespējams izgatavot šādu plāksni ar tradicionālām metodēm. Tā vien šķiet, ka plāksne darināta ar moderniem tehniskiem līdzekļiem. Taču šīs atziņas ir pretrunā aplēsēm par akmens apstrādes laiku - sākotnēji tas tika lēsts uz vairākiem tūkstošiem gadu, taču tagad Baškortostānas zinātnieki izsaka hipotēzes, ka akmens reljefs varētu būt maksimāli 50 līdz 120 miljonus gadu vecs! Tik veci vismaz ir tie divi gliemežvāki, kuri atrodas tā virsmā un iestrādāti tur kā marķieri. Tālākiem pētījumiem vajadzētu šo hipotēzi apstiprināt.
14. att. Profesors Aleksandrs Huvirovs šim atradumam piešķir lielu nozīmi. Taču tas vēl nav viss. Huvirovs kādā telefonintervijā laikrakstam Pravda atklāja, ka zinātnieku
rīcībā esot norādes vēl par piecām citām reljefa plāksnēm. «Mums ir zināma to atrašanās vieta. Tiklīdz mums būs pietiekami daudz naudas, mēs tās savāksim un izstādīsim muzejos. Šīs plāksnes atrastas Nurima- novas rajona ciemos.» Tik daudz sensacionālas informācijas, protams, izraisīja ari skeptiķu atsauksmes internetā. «Lai gan sākotnēji es uzskatīju, ka tā ir preses pile, tagad mana kritiskā nostāja ir mazinājusies, jo profesors un viņa mistiskās akmens plāksnes tomēr eksistē,» rakstīts kādā vēstulē. Kāds cits interesents norāda, ka žurnālisti savus aprakstus labprāt pārspīlē. «Iespējams, ka lāga profesors pat nenojauš, ka tikmēr viņa vārds jau aplidojis visu pasauli.» Taču lāga profesors to ļoti labi nojauta. Galu galā, arī Ufā ir internetā pieslēgums. To, ka sākotnēji izplatītajiem paziņojumiem patiešām nevar akli ticēt, apliecina dažu žurnālistu paziņojums, ka Vēsturiskās kartogrāfijas centrā Viskonsinā esot konstatēts, ka «šādu karti iespējams izgatavot, tikai izmantojot virsmas aerofotogrāfijas». Kā noskaidroja itāļu pētnieks Djego Kuodži, tad acīmredzot runa bija par «Kartogrāfijas projektu vēsturi» Viskonsinā. Projekta darbinieki gan bija informēti par Huvirova atklājumu, taču sarunā ar Kuodži uzsvēra, ka paši nekad nav redzējuši minēto akmens plāksni. Citāts no sarunas: «Lai gan pirms dažiem gadiem mēs sazinājāmies ar profesoru Huvirovu, mēs norādījām, ka nevaram šo atradumu komentēt, ja paši to neesam redzējuši.» Trīsdimensionālu reljefa karšu izgatavošana ir viens no pretenciozākajiem uzdevumiem, kas mūsdienās zinātniekiem jāveic. Nepieciešams gadiem ilgs rūpīgs un pedantisks darbs, kā arī supermodernas datorsistēmas. Kā gan mūsu priekšteči varēja paveikt to, ko mēs tikai sākam apgūt? Huvirovs apgalvo, ka reljefā attēlotā vieta precīzi atbilst tam, kā minētais apvidus izskatījies pirms miljoniem gadu. «Mans uzdevums nav noskaidrot, kas to izdarījis,» viņš uzsver man rakstītajā vēstulē. «Tas jānoskaidro citiem ekspertiem. Es neesmu fantāzijas žanra literāts, tomēr pilnīgi skaidri zinu, ka tie nebijām mēs. Tās bijušas ārkārtīgi inteliģentas būtnes, kas izgatavojušas tādu trīsdimensionālu karti, kādu mēs pašreiz vēl nespējam izgatavot.» Aleksandrs Huvirovs pastāstīja interesantas lietas arī par atrastajām gliemežnīcām. Viena no tām pieder pie sugas, kura izzudusi pirms 50 miljoniem gadu. Otra pieder pie tādas dzimtas, kas parādījusies pirms 120 miljoniem gadu. «Kā man zināms, abu sugu gliemežnīcas nav bijušas Urālu reģionā. Parasti tādas var atrast Rietumeiropā, Indijā un Indonēzijā.» Skeptiķus šie apgalvojumi nepārliecinās. Viņiem Austrumi ir zinātniska jaunattīstības zeme. Vēsture tiek rakstīta Rietumos, bet Austrumos tiek sacerētas pasakas. Vismaz skeptiķiem tā šķiet, tāpēc viņi pētnieku attēlo spilgtās krāsās - kā dīvaini, kas mitinās aukstā būdā tālu prom no ārpasaules un savā nodabā fantazē. Taču tas nebūt tā nav, ir pilnīgi pretēji. Tā, piemēram, profesors ir apspriedis savu atklājumu arī ar plaši pazīstamiem zinātniekiem Maskavā. Manā rīcībā ir šīs sanāksmes protokols. «Tas taču nevar būt, ka jūs, tik gudrs cilvēks, varētu domāt, ka esat atklājis kaut kādas ārpuszemes civilizāciju pēdas,» viens no sanāksmes dalībniekiem jau pašā sākumā sāka strostēt Hu- virovu. Taču Huvirovs nezaudēja pašsavaldīšanos. Šai diskusijā viņš distancējās no jebkādām ezoterikas teorijām un reliģiska fanātisma, tomēr viņš uzsvēra, cik svarīgi ir pārbaudīt un izvērtēt visas iespējamās teorijas par akmens plākšņu izcelsmi. «Pat visneticamākās.»
16. att. Mīklains ir ne tikai plāksnes vecums, bet arī tās izgatavošanas veids.
Pēc tam viņš saviem kolēģiem sīki izklāstīja, kā šis atklājums noticis: «Sākumā mēs domājām, ka tas varētu būt kāds 3000 gadu vecs relikts. Taču mūsu prieks nebija ilgstošs. Dažādu pārbaužu rezultātā mēs piedzīvojām īstu šoku, jo mums kļuva skaidrs, ka tas pilnīgi noteikti bija miljoniem gadu vecs objekts, ko mēs ar mūsu tradicionālo domāšanu nespējam aptvert. Mums neatlika nekas cits, kā vien pamazām censties pierast pie šī brīnuma - tāpat kā tas notiek ar sievieti, kura tikko dzemdējusi bērnu.» Jā, tas viss jau esot labi, kāds cits kolēģis atmetis ar roku. «Bet kā jūs šai kartē spējāt atpazīt attēloto apvidu?» viņš gribēja zināt. «Nevienam taču nav noslēpums, ka ar labu fantāziju itin visur var saskatīt kartes-pat katrā mākonī!» Profesors piekrita, ka tas patiešām tā esot. «Tomēr attēlojums ir pārsteidzošs - mūs galvenokārt pārsteidza kādreizējais Ufas kanjons - tas ir, Zemes garozas tektoniskais lūzums starp Ufu un Sterļitamaku pirms miljoniem gadu.» Laika gaitā zeme tur atkal aizvērās, izveidojot pašreizējo Uršakas upes gultni. Interesanti, ka kādreizējais kanjons šai kartē attēlots pilnīgi precīzi. «Manas šaubas jums tomēr nav izdevies izkliedēt,» atskanēja cita kritiska balss. «Jūs esat fiziķis, un tādējādi mūsu pagātnes izpēte nav jūsu kompetencē!» Huvirovs piekrita, ka sākotnēji viņam nācies daudz laika pavadīt arhīvos un bibliotēkās. «Protams, ka es nevaru visu zināt. Tāpēc es arī strādāju kopā ar dažādu profesiju speciālistiem, organizēju neskaitāmas pārrunas un diskusijas - ne tikai mūsu zemē, bet arī ārzemēs. Turklāt es kopā ar maniem līdzstrādniekiem piedalījos daudzās starptautiskās konferencēs.» Pēc īsa brīža profesors turpināja: «Minēšu jums mazu piemēru. Tas attiecas uz šis plāksnes uzrakstiem. Profesors Duk- hongs no Vanga universitātes tos ir pamatīgi izpētījis. Viņš
17. a att. Karte ir izgatavota no trim dažādiem iežiem. apgalvo, ka tie ir hieroglifi, kuru nozīme nav zināma. Kā redzat, visas detaļas ir pārbaudījuši attiecīgas nozares speciālisti.» Pret Huvirova argumentiem katrs var izturēties kā grib. Taču tie jebkurā gadījumā ir aizraujoši. Grūti pat iedomāties, kādas atziņas dienas gaismā izceltu tālāki pētījumi, ja slaveni pētnieki tam veltītu savas zināšanas. Diemžēl Baškortostānas Republika ir neatklāta zeme. Grūti iedomāties, ka kāda universitātes zinātnieku grupa labprāt dotos Urālu neizdibināmajos plašumos. Tāpēc šodien Huvirova kolekcijas rota pilnīgi neievērota stāv Ufas Zinātniskā centra Arheoloģijas un etnogrāfijas muzejā un gaida, kad tiks izdarītas tālākas ekspertīzes.
17. b alt. -Visvairāk mūs pārsteidza kādreizējais Ufas kanjons…» Tomēr darbīgais profesors nepadodas. Viņš plāksnes grib pētīt tālāk - pats uz savu roku. Kā profesors man mūsu sarakstes laikā apgalvoja, viņam ir tam pietiekams pamats: «Virsmas reljefa analīze rāda, ka tā turpinājumam jābūt vēl uz citām plāksnēm.» Bet kur tās pašreiz atrodas? «Šķiet, ka tās mūsdienās izmantotas kā celtniecības materiāls,» Huvirovs paskaidro. «Parasts paņēmiens. Tāds liktenis bija arī vēsturiskajiem akmens monumentiem Ēģiptē, Grieķijā vai Anglijā. Patiešām - kad vietējā presē bija parādījušies dažādi raksti, sarunās ar iedzīvotājiem izdevās noskaidrot, kur pašreiz atrodas vēl piecas jau pieminētās reljefa plāksnes - tās iebūvētas māju pamatos. Viena no tām esot vairāk nekā divas tonnas smaga. Tas ir kā likteņa pirksts - tieši pašreiz vairākas no šīm mājām tiekot nojauktas. Aleksandrs Huvirovs: «Tādējādi mēs varam ķerties pie tālākiem pētījumiem. Par laimi, šo māju īpašnieki lielāku interesi izrāda par plākšņu zinātnisko izpēti nekā par iespēju gūt no tām peļņu.»
3. Okultisti Tenšelā? Franču varas iestādes slēpj statuetes Desmit akmens gabali, cits par citu dīvaināki. Visiem tiem piemīt dīvains valdzinājums. Klātas ar savādiem viepļiem, mistiskām rakstu zīmēm un lidojošiem objektiem pusmēness formā - šīs interesantās statuetes franču arheologiem sagādā tikai nepatikšanas. Cēlonis - tie, kas tās izveidojuši, slēpjas cilvēku pagātnes tumsībā - tur, kur ielūkoties iedrošinās tikai tas, kas negrib taisīt karjeru zinātnē. Šīs kuriozās statuetes atrastas Tenšelā, teiksmām apvītā kalnu masīvā Vogēzu grēdā Elzasā Francijā. Jau kopš senseniem laikiem varenā kalna aizvēsturiskie akmens veidojumi rosinājuši dzejnieku un domātāju fantāziju. Daži tajā saskata tikai unikālu enerģētikas avotu, turpretī citi to uzskata pat par ģermāņu svētvietu. Līdz šim šīs teorijas tikpat kā nemaz nav izpētītas, nemaz jau nerunājot par to verificēšanu. Tādi kalni kā Tenšels jauc galvu zinātniekiem, bet vilina amatierpētniekus, rīkstniekus, ezoteriķus un svārsta šūpotājus, kā arī dīvaiņus, kuri pilnīgi apzināti vairās no realitātes. Savukārt profesorus tur sastapt var reti, un viņi ir pateicīgi, ja šai pasakainajā idillē viņus neviens neatpazīst. Tenšelā virsotni var sasniegt, tikai ejot kājām. Var, piemēram, turp doties no Ribovilas, taču var arī no Granrombahas vai Senkruā pie Marnas. Tur dzīvo mežzinis Marks Šulcs. Tieši viņam mēs varam pateikties, ka vispār esam kaut ko uzzinājuši par savādajām statuetēm. Ja viņš nebūtu aktīvi iejaucies, tad
18. att. Divas no savādajām figūriņām, kuras žandarmērija konfiscēja. savādie objekti nekad nebūtu parādījušies atklātībā, bet laikam gan iztirgoti ieinteresētiem kolekcionāriem, kā tas diemžēl bieži notiek. Tā kā mani ieinteresēja publikācijas franču presē, es kopā ar kolēģi apmeklēju Šulcu idilliskajā Granrombahas ciemā, kur viņš mīt pilnīgā nošķirtībā no ārpasaules. Kamēr viņa draudzene mūs dāsni cienāja ar vīnu, simpātiskais elzasietis stāstīja mums savu stāstu un pacietīgi atbildēja uz visiem jautājumiem. Viss sācies 1995. gadā, kad pie viņa ieradušies daži draugi. Viņi Šulcam satraukti stāstījuši, ka Tenšelā, lejpus klinšu veidojumiem, atraduši četras statuetes: vienu Tannenkirhas ciemā un pārējās trīs Roršvīras un Rodernas ciemos. «Tā kā es nezināju, kā šādā gadījumā rīkoties, es palūdzu
20. att. Vēl trīs figūriņas. Varas iestādēm izdevās nogādāt drošībā arī tās. uz kādu laiku atstāt šos priekšmetus man, lai tos varētu tuvāk izpētīt arī Milūzas Vēstures muzeja konservators Žoels Švei- cers,» Šulcs stāstīja. «Rezultātā mēs nonācām pie slēdziena, ka šie priekšmeti cēlušies, iespējams, gailu - romiešu laikā. Varbūt tos bija izgatavojuši ķelti, kuri bija apmetušies šais nomaļajos Vogēzu nostūros.» Šulcs izstrādāja kaujas plānu - vairs nevienam nedrīkstēja ļaut darboties atradumu vietās, lai
netraucētu profesionālai izpētei. Mežzinis gribēja parūpēties, lai attiecīgā varas institūcija tiktu informēta par Tannenkirhas objektu. Tika nolemts, ka viņa draugi savukārt informēs attiecīgās iestādes par Roršvīras un Rodernas objektiem.
21. att. Arheologu vidū attēli radījuši zināmu satraukumu. «Un tad sākās sarežģījumi,» Šulcs nopūtās. Kā viņš uz vietas konstatēja, atradumu vietās kāds bija cītīgi racis. «Es piezvanīju saviem draugiem un prasīju paskaidrojumus. Bet viņi taisnojās, apgalvodami, ka objekti jau esot rēgojušies ārā no zemes, viņi tos tikai esot izcēluši laukā. Viņi apgalvoja, ka, iespējams, kāds esot viņus slepeni novērojis un vēlāk tai vietā racis tālāk.» Šulcs neticēja nevienam viņu vārdam. Viņš pieprasīja, lai Reģionālā arheoloģijas dienesta pārstāvji steidzami pārbaudītu minēto teritoriju. Vienlaikus viņš sacēla kājās Tannenkirhas mērijas dienestu. Šulcs uzaicināja savus draugus ierasties pie viņa ar pārējām statuetēm un vēlreiz kategoriski atgādināja, lai viņi sazinātos ar attiecīgajām iestādēm Roršvīrā un Rodernā, kā jau iepriekš bija norunāts. Taču šie draugi Šulcu piekrāpa. Noteiktajā dienā neviens no viņiem neparādījās. Un ne tikai tas mežzinis pilnīgā neizpratnē konstatēja, ka vietējie arheologi, apskatot atradumu vietu, par figūrām zaudēja jebkādu interesi. «Kristiāns Žoness no Reģionālās Kultūras lietu direkcijas Strasbūrā man paskaidroja, ka šī figūriņa, jādomā, esot nepilnus simt gadus veca. Iespējams, to izgatavojusi kāda sekta. Katrā ziņā tā vispār nepelnot nekādu ievērību.» Par pārējām figūrām šis speciālists vispār neko negribēja zināt… Šulcs jutās satriekts. Jo vairāk tāpēc, ka atrastos objektus pat nebija paredzēts zinātniski izpētīt. Vilies un saniknots, viņš nolēma veikt pētījumus pats uz savu roku. Vispirms viņš atkal ieradās pie saviem draugiem - iepriekš nebrīdinājis. «Es tomēr gribēju zināt, kāpēc viņi nebija piedalījušies vietas apskatē.» Nonācis pie viņiem, Šulcs neticēja pats savām acīm: «Es atradu pie viņiem vēl trīs figūras. Un viņi atzinās, ka pavisam nesen tās atraduši Tenšelā…» Mežzinis bija ļoti dusmīgs. Turklāt diletantiskie racēji viņam stāstīja zilus brīnumus, kāpēc neesot varējuši informēt attiecīgās iestādes. Visbeidzot viņi paskaidroja, ka viņiem steidzami esot bijusi vajadzīga nauda. Tāpēc racēji esot nolēmuši atrastās figūras iztirgot kaut kādam kolekcionāram. Šulcs: «Viņi pat uzdrošinājās man atprasīt Tannenkirhas statueti. Man neatlika nekas cits, kā pašam informēt iestādes par šīm mahinācijām.» Tā nu kājās saceltais mērijas dienests beidzot informēja žandarmēriju Ribovilā, kura konfiscēja atrastos mistiskos objektus. Šulcs vēl joprojām nespēj saprast, kāpēc apslēptās mantas meklētāji netika juridiski saukti pie atbildības. Viņš nesaprot arī, kāpēc šīs septiņas figūriņas tika atdotas tālāk Unterlindenes muzejam Kolmārā. Tur tās nozuda muzeja pagrabos
22. att. Daﾅｾi zinﾄ》nieki uzskata, ka tie ir kulta priekﾅ｡meti.
23■ att. Pašlaik desmit figūriņas atrodas Kolmārā - Unterlindenes muzeja pagrabā. tikpat ātri, cik ātri bija nonākušas muzejā. «Cik man zināms, nav notikusi nekāda zinātniska ekspertīze.» Tenšelā atkal iestājās miers un klusums. Tā tas bija līdz 1997. gadam, kad Marks Šulcs automašīnu stāvvietā Rocelā atkal atklāja savu draugu mašīnu. Tās bagāžniekā atradās dažādi darbarīki apslēptas mantas meklēšanai. «Šoreiz man patiešām žults sāka vārīties,» mežzinis atcerās. Dusmās elsdams, viņš ar vairākiem kolēģiem uzkāpa kalnā un ieraudzīja to, no kā bija baidījies: «Viņi ar metāla detektoru pārmeklēja kalnu.» Vēsture atkārtojās: Šulcs atkal sacēla kājās attiecīgās iestādes. Un atkal vietējā policija enerģisko dārgumu meklētāju mītnē atrada trīs figūriņas.
24. att. Pēc žandarmērijas rīkojuma atradumiem ir jāpaliek muzejā. Kad neilgi pēc tam ari franču pētnieks Gijs Trendels un citi amatierarheologi sāka interesēties par atradumiem, beidzot sarosījās arī franču plašsaziņas līdzekļi. Vietējie žurnālisti vairākos rakstos un reportāžās vispusīgi un plaši attēloja Ten- šela mistēriju. Toties arheologi lielākoties izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Galu galā Tenšela figūras neiederējās nevienā no parastajiem reģistriem. Tāpēc tās gluži vienkārši tika ignorētas. Kas klusē, tas vismaz nepasaka neko aplamu. Tipisks paraugs oficiālās arheoloģijas nostājai šai ziņā ir Žana Lika Bredela vēstule no Kultūras un sakaru ministrijas Elzasas reģiona prefektūras Strasbūrā. Jautājumā par atradumiem Tenšelā Reģionālo kultūras lietu direktors 2001. gada 5. jūlijā uzsvēra, ka «šī afēra ilgst jau vairākus gadus. Tā tika iztirzāta divos juridiskos procesos, dažādās ekspertīzēs, daudzos rakstos un televīzijas raidījumā, kurā piedalījās daži no maniem kolēģiem.» Bredels piebilda, ka minētos objektus, «no kuriem daži ir ļoti īpatnēji un noteikti estētiski interesanti», nav iespējams ierindot nevienā no pagājušiem laikmetiem. «Visticamāk, tie ir kāda mākslinieka darbi, kurš šai apvidū ir strādājis pirms dažiem gadu desmitiem.» Figūriņas pilnīgi noteikti esot izgatavotas 20. gadsimtā. Tai pašā vēstulē stāstīts par okultām ceremonijām, kuras esot notikušas Tenšela kalnā. Bredels: «Tas ir fakts, ka šī vieta vilina daudzus radiobiologus, ķeltomānus un citplanētiešu fanus.» Nobeigumā direktors piebilst, ka Tenšelā atrastie priekšmeti Unterlindenes muzejā nogādāti nevis kā «arheoloģiski atradumi, kas tie nav pilnīgi noteikti, bet gan kā liecības par zināmiem reliģiskiem rituāliem 20. un, šķiet, arī 21. gadsimtā.» Taču reizēm arī gudrie kļūdās. Tāpēc es franču speciālajos žurnālos sāku meklēt veikto ekspertīžu rezultātus. Veltīgi. Neviena teikuma. Ne pušplēsta vārda. Pat ne negatīva.
25. att. Tikai pateicoties īpašai atļaujai, L. Birgins drīkstēja apskatīt figūriņas.
26. att. Skats uz muzeja plauktiem pagrabā — figūras tiek glabātas diezgan pavirši. 2001. gada beigās es Unterlindenes muzejā painteresējos par to, kas noticis ar figūriņām. Neviens neuzskatīja par vajadzīgu man atbildēt. Šie atradumi tika pilnīgi noklusēti. 2002. gada vasarā es vēlreiz aizsūtīju muzejam elektroniskā pasta vēstuli un saņēmu no muzeja atbildi, ka mans pieprasījums nodots tālāk Suzannai Pluēnai, kas ir atbildīga par arheoloģijas kolekciju. Tad iestājās liels klusums. Jāatzīst, ir zināms, ka franču birokrātijas dzirnas maļ lēni. Tomēr mana pacietība pamazām tuvojās beigām. Tāpēc es izmēģināju laimi vienu pakāpi augstāk - Reģionālajā Kultūras lietu direkcijā Strasbūrā. Taču arī tās direktors Žans Liks Bre- dels neuzskatīja par vajadzīgu izteikt savu viedokli par Tenšelā figūriņām. Tā vietā viņš ar savas līdzstrādnieces Katrīnas Marso starpniecību lika paziņot, ka šai jautājumā man esot jāvēršas tieši Unterlindenes muzejā. Lai slavēta franču birokrātija! Savukārt Katrīna Marso apgalvoja, ka par tālākas informācijas sniegšanu esot atbildīgs Frederiks Leterle, konservators Reģionālajā Kultūras lietu direkcijā Strasbūrā. Manas vēstules kopija tika pārsūtīta tieši viņam. Un, nudien, brīnums - pēc dažām dienām Leterle mani informēja, ka figūriņām jau veiktas vairākas ekspertīzes. «Visi bija vienisprātis, ka tie ir mūsdienu priekšmeti.» No šādas standartatbildes es gudrāks nekļuvu. Jo vairāk tāpēc, ka pārsvarā tā ietvēra to pašu, ko Bredels apgalvoja jau 2001. gada jūlijā. Bija palikuši neatbildēti jautājumi - kuros speciālajos žurnālos bija publicēti ekspertīžu rezultāti? Kopš kura laika akmeņu vecumu iespējams noteikt tik precīzi? Un kas, lūdzu, būtu šīs figūriņas pēdējā gadsimta laikā vienā mierā viltojis un visbeidzot slepeni ieracis Tenšela dzīlēs? «Ekspertīžu rezultāti līdz šim nav publicēti,» Leterle atzina 2002. gada 12. augustā. Tā, piemēram, vienu ekspertīzi pieprasījušas tiesu institūcijas. Vēl viena ekspertīze tikusi izdarīta Nacionālās Arheoloģisko pētījumu padomes uzdevumā Parīzē. Pašreiz to
rezultāti esot pieejami tikai attiecīgajās institūcijās - turklāt tikai ar īpašu atļauju. «Vai tad nav tā, ka akmeņu vecumu principā vispār nav iespējams noteikt'» es apmulsis iebildu. Leterle piekrita, ka tas patiešām tā esot. Neesot nekādas iespējas noskaidrot, kad figūriņas ieguvušas savu galīgo izskatu. «Mēs varam noteikt tikai izmantotā akmens tipa ģeoloģisko vecumu,» viņš mēģināja izlocīties. Tā kā viena figūriņa pilnīgi noteikti esot izkalta no sena robežakmens, tad vismaz tā neapšaubāmi darināta jaunākos laikos. Laikam gan nav nevienas arheoloģiski neskaidras kolekcijas, kurā nebūtu vismaz viena apšaubāma eksemplāra, man iešāvās prātā. Neparastu reliktu privātajiem atklājējiem vienmēr ir niezējuši nagi izgatavot kādu kopiju. Vai nu tāpēc, ka manīja, ka šos priekšmetus var iztirgot par pieklājīgu samaksu. Vai ari tāpēc, ka viņi nebija pārliecināti par savu atklājumu nozīmi un paši gribēja pārbaudīt, vai dīvainos priekšmetus iespējams nokopēt tādā pašā formā. Vai arī - kā man šķiet šai gadījumā - lai novērstu aizdomas no nelegālās darbības, ja viņi tiktu pieķerti. Ja kādā kolekcijā trāpījies mūsdienu eksemplārs, tas vēl nebūt nenozīmē, ka pārējiem priekšmetiem nav vērtības. To man iemācījusi ilggadējā pieredze ar apstrīdamiem atradumiem. Tomēr likās, ka Tenšela figūriņas arheologus mulsina. Es jau arī nojautu, kāpēc - dažos objektos bija redzami kalni, kas atgādina piramīdas, un savādi mākoņi, kurus no mūsdienu viedokļa bez pūlēm varētu interpretēt kā lidojošos šķīvīšus. Izrādījās, ka es ar savām aizdomām biju trāpījis desmitniekā, kā Leterle vēlāk apstiprināja. «Šādi attēli parādījās tikai 30. gados kopā ar citplanētiešu pasauli,» viņš pamatoja savu skepsi. «Cik man zināms, šādas parādības nekad agrāk nav
27. att. Ari šī galva atrasta Tenšelā, lai gan patlaban to klāj muzeja arhīva putekļi. mākslinieciski attēlotas. Tas viss norāda uz to, ka šie priekšmeti laikam izgatavoti laikā no 1930. līdz 1950. gadam.» Cik vienkārši. Tāpēc, raugoties no tradicionālās zinātnes viedokļa, šos objektus var mierīgi aizmirst. Ne pušplēsta vārda par to, ka debesu vai dievu lidaparātu attēlojumi sastopami visos mūsu priekšteču mākslas darbos, sākot no akmens laikmeta līdz pat viduslaikiem. Ne pušplēsta vārda par to, ka Tenšelā šķīvīši varētu būt vienkārši stilizēti mākoņi. Es nolēmu francūžus vairs neapgrūtināt. Nospriedu, ka ar tādām pašām sekmēm laikam gan varētu antilopei stāstīt, kas ir internets. Taču nebūtu nekādu izredžu, ka tā mums kādudien atsūtītu e-pasta vēstulīti… Neilgi pēc tam pilnīgi negaidīti saņēmu ziņu no Unterlin- denes muzeja. Atbildīgā arheoloģe Suzanna Pluēna bija visnotaļ atsaucīga. Interesanti, ka pretēji Leterlem viņa pret šo objektu klasifikāciju izturējās daudz piesardzīgāk. Pluēna: «Figūriņas pagaidām atrodas mūsu arhīvos, jo vēl nav noskaidrots to juridiskais statuss. Tās ir apskatījuši daudzi eksperti. Pašlaik to vēsturiskā vērtība vēl ir diskutabla.» Un tad 2002. gada oktobra beigās es piedzīvoju pārsteigumu - pēc ilgākas vēstuļu apmaiņas Suzanna
Pluēna atļāva man personiski aplūkot atrastos priekšmetus Unterlindenes muzejā Kolmārā. «Sekojiet man,» - mani sagaidīja simpātiska gados vecāka kundze un bez liekas kavēšanās pavadīja mani uz arhīviem muzeja pagrabā. Uz vietu, kur atrodas viss, kas muzeja apmeklētājiem parasti netiek rādīts. Es ziņkārīgi sekoju viņai kādreizējās klostera ēkas dziļumos. Garām apkures caurulēm un zirnekļu tīkliem mēs beidzot nonācām pie aizslēgtām durvīm. Pluēna tās atslēdza. Pretī sitās sasmacis gaiss. Un tur nu tās bija: desmit noslēpumainās figūriņas. Tām līdzās atradās dažādi antīko laiku priekšmetu fragmenti. Vienaldzīgi sakrauti koka plauktos. Viscaur klāti ar putekļiem. Daži mazliet lielāki par cilvēka dūri. Citi savukārt - tik lieli, ka tos būtu grūti pacelt pat ar abām rokām. «Kā jau es teicu, to izcelsme ir apstrīdama,» Suzanna Pluēna nomurmināja un paraustīja plecus, kamēr es fotografēju figūriņas no visām pusēm. «Pēc žandarmērijas rīkojuma mēs tās šeit turam jau vairākus gadus. Tās ir visnotaļ estētiskas. Un tie mākoņi, kas izskatās kā lidojošie šķīvīši…» kundze mulsi pasmaidīja un nodūra acis. Es kā apburts skatījos uz dīvainajiem attēliem, kuri bija iegravēti lielākoties figūrām aizmugurē. Tie nu gan neizskatījās pēc mūsdienu darinājumiem. Turklāt man bija sajūta, ka turu rokās priekšmetus, kuriem agrākajos laikos bijusi īpaša nozīme. Šīs figūras bija liecības no laika, kad cilvēks un daba vēl pastāvēja savstarpējā saskaņā. Pilnīgi iespējams, ka figūriņām ir daudz lielāka nozīme, nekā uzskata daudzi arheologi. Tā domā ne tikai Marks Šulcs, bet arī franču pētnieks Gijs Trendels. Atbalstītāju vidū ir arī amatierarheologs un aizvēsturisko laiku eksperts Fricis Krauss no Reitlingenes, kura vārds vietējo speciālistu aprindās jau sen ir pazīstams. Viņš apliecināja, ka lielā mērā pārstāv Marka Šulca viedokli. Krauss: «Pat ja tie ir viltojumi, tad tie ir brīnišķīgi izveidoti. Tomēr, ja spriež pēc to izskata, statuetes var būt tikai ļoti senas. Iespējams pat, ka tās ir no seno ģermāņu laikiem - tātad vairāk nekā 2000 gadu vecas.» Kādam nolūkam tās kalpoja? Kas tajās attēlots? Ko nozīmē noslēpumainās zīmes? To nezina neviens. Šis noslēpums zināms tikai Tenšelam.
4. Karavīru akmeņi kurpju kaste Atradumi Veisenhornā mulsina grafoloģijas ekspertus Tā bija neparasta dāvana, ko 80. gadu vidū mazais zēns saņēma savā pirmajā komūnijā - vecāki viņam iedeva kurpju kasti, kurā bija iepakoti deviņi savādi akmeņi. No tiem uz zēnu lūkojās dīvainas figūras. Redzot noslēpumainās rakstu zīmes, viņa acis iemirdzējās. Viņš vienmēr bija sapņojis kļūt par arheologu. Nu zēnam rokās bija viņa pirmais dārgums. Savā istabā viņš to lepni rādīja saviem vienaudžiem. Pa šo laiku mazais zēns ir pieaudzis. Viņu sauc Volfgangs Keks, un viņš Baireitā studē filozofiju un ekonomiku. Paralēli studijām Keks strādā sabiedrisko attiecību jomā. Vēl šodien viņu fascinē neparastās plāksnītes. Līdz šim speciālisti nav varējuši šo plāksnīšu rakstu zīmes ierindot nevienā no zināmajiem alfabētiem. Tāpēc zinātniskajās publikācijās par tām nekas nav minēts. «Toreiz manu vecāku paziņas Veisenhornā cēla māju,» stāstīja Volfgangs Keks. Viņi bija pasūtījuši akmeņu kravu, lai izklātu iebrauktuvi pagalmā. Kad akmeņi bija atvesti, tur atradās savādās plāksnītes. Neviens tā īsti nezināja, ko ar tām iesākt, un tāpēc uzdāvināja tās man.» Veisenhornas pilsētiņa atrodas starp Ulmu un Memminge- ni. Taču arī Keks nezina, no kurienes tad šie akmeni nāk. Laikā no 1986. līdz 1999. gadam atrastie akmeņi uz laiku atradās Volfganga dzimtās švābu pilsētiņas arheoloģijas kolekcijā. «Iniciators tam bija kāds kaimiņu zēns,» Keks atceras. «Viņš man lepni stāstīja, ka viņa klasē viesos ieradīšoties arheologs. 28. att. Šķiet neticami, ka šīs plāksnītes gadiem ilgi glabājās vecā kartona kastē.
29■ att. Akmeņus rotā noslēpumainas rakstu zīmes. Kas gan tās spēs atšifrēt? Katrs skolēns varot atnest līdzi dažus priekšmetus, kuriem viņš noteikšot vecumu.» Keks nelikās ilgi lūgties un aizdeva savam skolasbiedram vienu no saviem dārgumiem. «Pēc dažām
dienām es ar omīti gāju pastaigāties,» viņš stāsta. Pārsteigts Volfgangs sastapa kaimiņu zēnu kopā ar arheologu, kas ar kaut kādiem rīkiem ņēmās gar mežmalu. «Mans biedrs ar lepni izrieztu krūti bija paziņojis, ka viņš akmeni atradis mežmalā,» Keks pavīpsnā. Pārpratums tika izlabots. Arheologs apņēmības pilns devās pie Keka vecākiem un gribēja noskaidrot savādo akmeņu pēdas. Šis pavecais kungs bija Hanss Burkharts, «Veisenhornas pilsētas arheoloģiskās kolekcijas» dibinātājs. Viņš pieaināja Keka ģimeni uz laiku aizdot atrastos akmeņus kolekcijai, lai visi tos varētu apskatīt. «Patiesībā jau tie tur nemaz neiederējās,» Keks spriež. «Tie taču laikam nemaz nebija no Veisenhornas.» Taču Hanss Burkharts bija stingri nolēmis uzzināt kaut ko vairāk par dārgumiem no kurpju kastes. Viņš tos nodeva ekspertīzei Bavārijas Zinātņu akadēmijā. Ekspertīzes slēdziens izraisīja vairāk jautājumu, nekā sniedza atbildes. Dr. Ludvigs Pauli, kurš Rētijas vēlīnā romiešu perioda arheoloģiskās izpētes komisijas uzdevumā bija izdarījis ekspertīzi, 1987. gada 18. augusta vēstulē atzīmēja, ka pieprasījums par «deviņiem šķeltajiem oļiem» ar attēliem un rakstu zīmēm «iestādē ir veicis vairākus posmus, un nu mans pienākums ir Jūs informēt, ka neviens nespēj atrisināt šo akmeņu mīklu. Arī rakstu zīmes šādā salikumā nav ierindojamas nevienā pazīstamā alfabētā. Mēs ļoti nožēlojam, ka esam spiesti dot risināt Veisenhornas pilsētai pašai šo mīklu.» Gandrīz kā Glozelā, man iešāvās prātā. Arī tur mūsu skolas teorijas izrādījās bezspēcīgas - laikā no 1924. līdz 1930. gadam nelielajā Francijas ciematiņā dienas gaismā tika izcelti 3000 priekšmeti no tālas pagātnes, turklāt daudzos no tiem bija iegravētas savādas rakstu zīmes. To vidū bija māla plāksnītes, noslēpumainas figūras, vāzes, akmeņi, kā arī apstrādāti kauli. Pēc zinātnieku aplēsēm daži no tiem bija attiecināmi uz 15 000. - 17 000. gadu p. m. ē., tātad uz aizvēsturisku laikmetu,
30. att. Plāksnītes tika atrastas būvmateriālu kravā. kad pēc vispārpieņemtajiem uzskatiem vēl nemaz nepastāvēja rakstu zīmes. Šos priekšmetus atrada franču zemnieks Emīls Fradēns. Arot tīrumu, dienvidaustrumos no Višī antīko priekšmetu atliekas burtiski bija rēgojušās ārā no zemes. Pavisam drīz tur sabrauca profesori un speciālisti no visas pasaules, lai dotu savu
31• att. Pavisam deviņas plāksnītes pašreiz atrodas privātā kolekcijā. slēdzienu par savādajiem uzrakstiem. Taču Fradēns piedzīvoja lielu vilšanos, jo neviens nespēja atcerēties, ka kādreiz būtu redzējis kaut ko līdzīgu. Tā vietā cienījamais francūzis tika apsūdzēts viltošanā. Lai gan 1974. gadā izdarītā vecuma noteikšana ar termolu- miniscences metodi apliecināja māla plāksnīšu vēsturisko auten32. att. Eksperti no Minhenes prātoja, ka šo akmeņu noslēpumu neviens nespēs atminēt.
tiskumu, atradumiem Glozelā līdz pat šai dienai nav izdarīta korekta arheoloģiskā ekspertīze. Šie ārkārtīgi neparastie atradumi joprojām atrodas nelielā improvizētā muzejā Glozelā, kur speciālistu aprindas svešādo rakstu zīmju dēļ - ja vispār ievēro - tos uztver diezgan skeptiski. Taču atgriezīsimies pie Volfganga Keka. Kad 1995. gadā Hanss Burkharts nomira, Baireitas students nolēma paņemt no muzeja savus dārgumus, pirms tie Veisenhornā būs nonākuši aizmirstībā. Vienīgais, kas pašreiz ar tiem nodarbojas, ir acu ārsts Hanss-Valters Rots, kas ir Zinātniskās kontaktoptikas institūta vadītājs Ulmā un antīkās oftalmoloģijas profesors ASV. Keks priecājas: «Tā kā Rota kungs ir diezgan neparastas katedras vadītājs, tad starptautiskās arheologu aprindās viņš ir ļoti pieprasīts un jau vairāk nekā desmit gadus kopā ar speciālistiem no visas pasaules nodarbojas ar manu akmeņu mīklas risināšanu. Telefonsarunā viņš man izklāstīja savu viedokli, ka mani akmeņi varētu būt kapa plāksnītes. Rota kungs uzskata, ka uzraksti uz akmeņiem ir karotāju vārdi.» Acu ārsts no Ulmas sarunā ar mani to apstiprināja. Viņš pastāstīja, ka Hanss Burkharts 1995- gadā esot vērsies pie viņa. «Burkharts man pastāstīja, ka viņa muzejā esot daži akmeņi, kuru jēgu, izcelsmi un uzrakstus līdz šim neesot izdevies noskaidrot. Viņš domāja, ka tā esot abesīniešu valoda.» Rota izdarītā rakstu zīmju pirmā analīze neatklāja nekādu saistību ar kādu līdz šim pazīstamu valodu. Lai ari gandrīz visas rakstu zīmes ir sastopamas visā Vidusjūras reģionā, tomēr šāds zīmju salikums nav atrodams nevienā valodā. «Man pašam šķiet, ka tā ir agrīnā gublitu valoda, jo te saskatāma vislielākā atbilstība,» Rots skaidro. «Lai gan līdzīgas zīmju kombinācijas sastopamas arī agrīnajā etrusku valodā.»
Rots šā jautājuma sakarā sazinājās ar daudziem pazīstamiem institūtiem Gīsenē, Frankfurtē un Minhenē. Neviens no
33■ ott. Vai tie ir kapakmeņi, kādus parasti lika uz karaviru kapiem Vidusjūras reģionā? turienes speciālistiem nevarēja izskaidrot akmeņos iegravēto zīmju noslēpumu. «Arī arheoloģiskajos muzejos Atēnās, Romā un Londonā, kurus es apmeklēju, neatradās nekas līdzīgs.» Taču sarunās ar visiem pazīstamajiem speciālistiem izkristalizējās viens kopīgs viedoklis: «Uz bieži uzdoto jautājumu, vai tie varētu būt dievu attēli, ir jāatbild noliedzoši, jo attēlos redzamas līdzīgas personas un tās darinātas diezgan primitīvā veidā.» Jādomā, ka šīs plāksnītes ir nelieli kapakmeņi, kādus ap 2000. g. p. m. ē. darināja kritušajiem karotājiem Vidusjūras reģionā starp Itāliju un Sarkano jūru. Rots uzskata, ka burti apzīmē cīnītāju vārdus. To viegli iespējams pierādīt, gramati- zējot burtu secību. Viņš ir pārliecināts: «Vārdus mēs varēsim izlasīt tad, kad būs noskaidrota plāksnīšu atrašanas vieta. Tad būs iespējams izdarīt fonētisku un grafisku salīdzinājumu ar citiem vietējiem atradumiem.» Arī Volfgangs Koks domā, ka šis darbs būs grūts, taču ir vērts to darīt. Tāpēc viņš cer, ka speciālisti kādreiz tomēr atklās akmeņu noslēpumu.
5. Sasniegums Akambaro Jaunajā muzejā eksponētas 4000 gadu vecas dinozauru figūriņas 2002. gada 28. februāri svinīgi tika atklāts dīvainākais muzejs pasaulē. Tas atrodas Akambaro pilsētiņā, ziemeļrietumos no Mehiko, un tajā eksponēti 200 seno amerikāņu keramikas objektu. To vidū, kā par brīnumu, ir tieši 50 dinozauru figūriņu. Pašlaik tūkstoši citu figūriņu vēl atrodas muzeja pagrabā. Tiklīdz būs pabeigta visa ēka, arī šīs figūriņas tiks izliktas apskatei.
34. att. Reta fotogrāfija - vācu tirgotājs Valdemārs Julsrūds ar savu sievu. «Valdemāra Julsrūda muzeju» nevar salīdzināt ne ar ko citu šai pasaulē. Tajā apskatei izlikts tas, kam neviens negrib noticēt, bet ko gan katram vajadzētu zināt. Eksponētās figūriņas neapšaubāmi ir tūkstošiem gadu vecas, tātad tās radušās laikā, kad cilvēki par dinozauriem vēl neko nevarēja zināt. Vai varbūt tomēr? Muzeja atklāšana, kas notika pēc amerikāņa Dona Patona ierosmes un kuru pārvalda Daniēls Reinerts Lepers, ir, ja tā varētu sacīt, pārsteidzoši labas beigas tai drāmai, kas aizsākās 1944. gadā. Kamēr viņa dzimtenē plosījās karš, vācu emigrants, tirgotājs Valdemārs Julsrūds kādas izjādes laikā Akambaro uzdūrās dažiem keramikas fragmentiem, kurus no zemes bija izskalojis lietus. Tā kā Julsrūdu vienmēr bija fascinējuši mākslas priekšmeti, viņš palūdza savu saimniecības uzraugu Odijonu Tinahero uzmanīgi pārmeklēt atradumu vietu. Tinahero ar saviem vīriem nekavējoties ķērās pie darba. Laikā no 1944. līdz 1952. gadam viņš ar vietējo iedzīvotāju palīdzību pilsētas dienvidrietumu daļā izraka aptuveni 33 500 figūriņu un par pieticīgu atlīdzību atdeva Julsrūdam. Vācu tirgotājs bija ļoti pārsteigts, kad figūriņas apskatīja vērīgāk. Tur bija gan dažādu rasu cilvēku figūriņas - eiropieši, eskimosi un citi, gan arī briesmoņiem līdzīgi radījumi, kas atgādināja dinozaurus. Drīz vien par savādajām figūriņām ieinteresējās arī daži arheologi. Taču, kad viņi ieraudzīja figūriņas paši savām acīm, viņu sejas apmācās. Dinozauru motīvi? Cilvēki jāšus uz dinozauriem? Dinozauru mazuļi, kurus baro sievietes? Tas nav iespējams! Visiem taču ir zināms, ka tad, kad mūsu priekšteči sāka apdzīvot Zemi, aizvēsturisko laiku milzeņi jau sen bija izmiruši. Mācītie kungi sapīkuši atteicās no tālākiem pētījumiem. 1954. gadā Nacionālais Antropoloģijas un vēstures institūts tomēr nosūtīja vēl četrus pārstāvjus uz neparasto atradumu
35. att. 2002. gada sākumā svinīgi tika atklāts Julsrūda muzejs Akambaro. vietu. Meksikāņu ekspertu grupas vadītājs bija Dr. Eduardo Nogera. Vēlāk iekšējā ziņojumā arheologi uzsvēra, ka izrakumu laikā viss bijis pilnīgā kārtībā. Taču oficiālos paziņojumos arī viņi izteicās kritiski. Secinājums, ka starp cilvēkiem un dinozauriem varbūt bijusi līdz šim nezināma saistība, viņiem šķita pārdrošs. Citādi domāja profesors Čārlzs H. Hepguds no Ņūhempšī- ras universitātes. Nu jau mirušais amerikāņu antropologs visu savu dzīvi veltīja savādajām figūriņām. Hepguds vairākkārt mēģināja atrisināt šo miklu, jo bija pārliecināts, ka tur slēpjas daudz vairāk, nekā viņam gribēja iestāstīt kolēģi. «Julsrūda interese bija tīri zinātniska,» Hepguds uzsvēra. «Viņš nekad nemēģināja savu atradumu kaut kādā veidā ko-
36. att. Skats muzeja telpās - patlaban te eksponēts vairāk nekā 200 keramikas objektu. mercializēt, un tāpēc nekad nepārdeva nevienu no atradumiem, ja nu vienīgi izstādēm. Viņš patiešām ārkārtīgi centās pārliecināt kompetentus arheologus novērtēt viņa kolekciju un pašiem piedalīties izrakumos.» Profesora pētījumus atbalstīja Akambaro policijas šefs. Viņš labprāt atļāva profesoram izdarīt izrakumus visās nepieciešamajās vietās. Hepgudam tas nebija divreiz jāsaka. 1955. gadā viņa strādnieki izdarīja izrakumus visneiedomājamākajās vietās - un sekmīgi atrada jaunas figūriņas. Hepguds nesaudzēja pat grīdu policijas šefa mājā. Ari zem tās izrakumu laikā tika atrastas figūras. Tas ir skaidrs pierādījums šo atradumu autentiskumam. Minētā ēka bija celta jau 25 gadus pirms šiem notikumiem.
pagrabā Din °2aUra fi8Ūriņa; ākstošiem citu figūriņu atrodas muzeja
38. att. Gadu gaitā tika izrakts vairāk nekā 33 000 dažādu figūriņu. 1968. gadā profesors ieguva kādas Julsrūda kolekcijas figūras fragmentus, kuros bija ietverts organisks materiāls, kas tajā bija iekļuvis izgatavošanas laikā. Šo materiālu Hepguds nodeva tālāk radioaktīvā oglekļa analīzei Teledyne Izotopu laboratorijām Vestvudā Ņūdžersijā. Tur speciālisti noteica, ka šī materiāla vecums ir 6500 gadu. To nedaudzo cilvēku vidū, kuriem bija iespēja savām acīm apskatīt visu Julsrūda kolekciju, ir romānu cikla PerijsMeisons autors Ērls Stenlijs Gārdners. Hepguda draugs 1969. gada oktobra numurā žurnālā Desert Magazineapraksta iespaidus, ko guvis, kad Julsrūda dēls Karloss viņam pirmo reizi parādījis kolekciju sava mirušā tēva mājās. «Lai ko es līdz tam par kolekciju biju dzirdējis, nekas nespēja mani sagatavot mirklim, kad es to ieraudzīju: visas četrpadsmit telpas mājā bija piebāztas pilnas ar figūriņām. Tās bija ieturētas visdažādākajos stilos.
39- att. Vēl viena dinozaura figūriņa - zinātnieki lēš, ka tā ir 4000 gadu veca! Dažas no tām likās nākušas no baisiem murgiem - tur bija dzīvnieki ar milzīgiem nagiem un ilkņiem.
Dažās figūrās bija attēlots, kā tie uzbrūk cilvēkiem, citās pat - kā tie plosa un aprij cilvēkus.» Pēc dažiem gadiem arī amerikāņu žurnāls INFO pievērsās Akambaro mīklai. 1973- gadā žurnālā tika publicēta lasītāja Viljama J. Finča vēstule. Viņu bija ieinteresējuši dažādie nostāsti par Akambaro, un Finčs 1972. gadā bija šo vietu apmeklējis. «Meklējot jaunāko informāciju par šīm interesantajām figūriņām, es uzzināju, ka joprojām tiek atrasti aizvien jauni eksemplāri,» viņš rakstīja. «To es uzzināju no vietējiem iedzīvotājiem. Viņi man negribēja neko pārdot un arī neprasīja naudu. Viņi man pilnīgi pārliecināti stāstīja, ka tie esot mūžseni artefakti, nevis viltojumi. Lai gan noteikti tika izgatavotas arī kopijas, kad parādījās kāds naudīgāks pircējs.»
40. att. Kā mākslinieki pirms vairākiem tūkstošiem gadu zināja, kā jāveido dinozauru figūriņas? Žurnāla INFO redakcijas rakstā pieminēts vēl viens ar ter- moluminiscences metodi izdarīts datējums, kuru veicis Pensil- vānijas universitātes Arheoloģijas lietišķo zinātņu centra muzejs. Rezultāts atrastie priekšmeti radušies laikā no 2400. g. līdz 2700. g. p. m. ē. 41. att. Vēl nesen Akambaro figūriņas tika turētas aiz atslēgas. Muzeja direktors Frēlihs Reinijs stāsta: «Mēs bijām tik pārsteigti par šo priekšmetu ārkārtīgi lielo vecumu, ka mūsu līdzstrādnieks Marks Hans katram no četriem izanalizētajiem paraugiem izdarīja 18 mērījumus. Visā visumā mūsu laboratorija apstiprina šos datējumus neatkarīgi no tā, kādā veidā mūsu rezultāti varētu ietekmēt arheoloģiskos datējumus Meksikā.»
Par Akambaro figūriņu autentiskumu ir pārliecināts arī Džons H. Tīrnejs. Jau ilgus gadus viņš cenšas viest skaidrību šai jautājumā. Tomēr Tīrnejam nācās pārliecināties, ka tas ir stipri vien bezcerīgs pasākums. Gandrīz katrs arheologs, kuram viņš lūdza informāciju par Akambaro problēmu, saīdzis atmeta ar roku. Beigu beigās trīs pārstāvji no Ohaio Valsts universitātes piekrita izdarīt analīzi tiem keramikas paraugiem, kurus Tīrnejs nodeva viņu rīcībā. Jāpiebilst, ka par šo keramikas fragmentu izcelsmi viņi neko nezināja. Tie bija Dr. Dž. O. Ever- hārts, Dr. Ērls R. Keilijs un Dr. Ernests G. īlers. Arī viņi secināja, ka šie objekti nav viltojumi, tas ir, ka tie nav jaunāko laiku 42. att. Bezgala daudz dinozauru figūriņu - vai vēsturi vajadzētu rakstīt no jauna?
darinājumi. «Taču raksturīgi, ka, tiklīdz es šiem trim kungiem paskaidroju, ka tie ir Julsrūda objekti, nesaņēmu no viņiem vairs nekādas ziņas,» dusmojas Tīrnejs. Tīrneja rīcībā ir vēl viens ekspertīzes slēdziens. Tas izstrādāts Geochrome laboratorijās: «Noslēguma ziņojums sagatavots 1995. gada 14. septembrī. Arī tajā apstiprināts Julsrūda figūriņu autentiskums. Zinātnieki viena izpētītā materiālu parauga vecumu lēš uz 4000 gadiem.» Šo paraugu bija sagādājis amerikāņu arheologs Nils Stīds, kurš, pēc Tīrneja vārdiem, izvirzījis sev mērķi Akambaro figūriņas publiski diskreditēt kā viltojumus. «Rezultāts viņu laikam pamatīgi šokēja,» Tīrnejs spriež. «Cik man zināms, Stīds grib mazināt analīzes nozīmi un uzsvērt, ka tests ir parādījis tikai to, ka viena vienīga Akambaro figūriņa ir 4000 gadu veca. Žurnālistiem viņš pat izteica minējumu, ka Julsrūda figūriņas varētu būt izgatavotas 20. gadsimtā. Protams, viņam nebija zinātniska pamatojuma šādam apgalvojumam.» Šādus pārmetumus Nils Stīds negribēja paciest. 1997. gada nogalē plašā izklāstā amerikāņu žurnālā World Explorer viņš metās pretuzbrukumā. «Atšķirībā no Tīrneja man ļoti īsā laikā izdevās noskaidrot Akambaro kolekcijas pašreizējo atrašanās vietu,» viņš skaidroja. «Pilnīgi pietika ar vienu stundu ilgu sarunu, lai pilsētas tēvus pārliecinātu, ka iespējams ignorēt oficiālo rīkojumu, saskaņā ar kuru kolekciju vairs nedrīkst izstādīt publiskai apskatei. Gadiem ilgi aizslēgtās noliktavas durvis tika atvērtas, un es kopā ar maniem līdzstrādniekiem guvu iespēju šo kolekciju ļoti sīki izpētīt.» Stīds uzsvēra, ka vēlāk viņš esot apstrīdējis nevis atradumu autentiskumu, bet gan drīzāk to atrašanas vietu. «Lai gan mēs pedantiski rūpīgi pārmeklējām to apvidu, kurā šīs figūriņas savulaik esot izraktas, mums ne tikai neizdevās atrast vēl kādu figūriņu, bet pat nekādas toreizējo izrakumu pēdas.»
44. att. Julsrūda kolekcijā ir ari zirgu figūriņas. Par šādiem izteikumiem Tīrnejs tikai nogroza galvu. Jo vairāk tāpēc, ka Stīda metodes nebūt nav zinātniskas - sākotnēji Julsrūda figūriņas bija iepakotas koka kastēs, taču Stīda līdzstrādnieki pēc paviršas apskates tās vienaldzīgi sakrāva kartona kastēs. Tādējādi vairākas figūriņas tika stipri vien sabojātas. Tīrnejs stāsta: «Stīds lakoniski paskaidroja, ka tas esot absolūti nesvarīgi. Viņš pilsētas tēviem jau tik un tā esot ieteicis šos priekšmetus izdalīt vietējiem iedzīvotājiem, lai tie varētu figūriņas piedāvāt tūristiem kā suvenīrus. Par laimi, vietējās varas iestādes viņu neuzklausīja.»
1999. gadā notikumos iesaistījās vēl kāds cilvēks - Dons Patons. Būdams ticīgs kristietis, viņš jau sen apšauba, ka evolūcija notikusi tā, kā tas mums tiek mācīts kopš Čārlza Darvina
45■ att. El Того kalnā tika izraktas daudzas no šīm interesantajām figūriņām. laikiem. Tāpēc viņš kopā ar savu domubiedru Denisu Sviftu devās uz Akambaro, lai pats gūtu priekšstatu par atrastajām figūriņām. Dienām ilgi viņi abi veda sarunas ar vietējo tūrisma pārvaldes direktoru. Un tad viņiem - tāpat kā jau agrāk Sūdam - tika atļauts ieskatīties slēgtajā noliktavas telpā. Policijas uzraudzībā viņi apskatīja simtiem figūriņu. Ziņa par atnācējiem izplatījās ļoti strauji, un drīz vien parādījās arī žurnālisti un fotogrāfi. Laikrakstu pirmajās lappusēs parādījās plaši raksti par abiem amerikāņiem. Vietējie paparaci ar sajūsmu uzņēma Patona aicinājumu vietējām iestādēm beidzot kolekciju atvērt publiskai apskatei un iekļaut tūrisma mārketingā. Kad Deniss Svifts turklāt kādā intervijā pieminēja to, ka noliktavas telpās atrodas vairs tikai 6000 figūriņu no sākotnēji aptuveni 30 000 figūriņu, izraisījās plašs skandāls… Tā paša gada augustā Patons un Svifts vietējā restorānā nejauši iepazinās ar Ernesto Narveti Marinēšu. Tā kā viņš 70. gados bija bijis policijas šefs, viņa pakļautībā atradās ari Akambaro apgabals. Mariness vēl labi atcerējās kādu gadījumu 1978. gadā. Viņš abiem pētniekiem pastāstīja, ka toreiz vēlu naktī viņš no kāda ziņotāja bija saņēmis uzvedinošu informāciju, ka Čivo kalnā notiekot slepeni izrakumi. Pēc saņemtās informācijas atrastie priekšmeti esot patvaļīgi mainīti pret ieročiem. Mariness nevilcinoties organizēja profesionāli koordinētu policijas meklēšanu. Tai bija panākumi izdevās apcietināt divus vīrus, kuri bija savākuši vairāk nekā 3300 figūriņu. To vidū bija dinozauru figūriņas, kuras atgādināja Julsrūda atrastās figūras. Galvenais šai stāstā - tiesas procesā, kurā abiem zagļiem tika piespriests pamatīgs cietumsods, protams, bija runa ari par figūriņām. Tiesa tās novērtēja kā autentiskas, lai gan ari tur bija figūras ar dinozauru motīviem. Konfiscētie atradumi oficiāli tika nodoti Julsrūda kolekcijai. Dons Patons un Deniss Svifts bija fascinēti, bet ari satraukti. «Mēs domājam, ka arī dažādi pilsētas varas pārstāvji bija iesaistīti Julsrūda atradumu nelegālajā tirdzniecībā,» Patons noraizējies stāstīja. «Mums ir zināmi fakti, ka figūras pārdotas daudzām privātpersonām Japānā, Spānijā, ASV un Vācijā.» Ir pēdējais laiks kaut ko darīt. Abi pētnieki vairākus mēnešus veda sarunas ar vietējām iestādēm, ar Nacionālo Arheoloģijas institūtu Mehiko un iesaistīja pat amerikāņu vēstnieku. Rezultātā pēc gandrīz piecdesmit gadiem Julsrūda figūriņām Akambaro beidzot tika ierīkots savs muzejs. Kopš 2002. gada februāra daudzi no kuriozajiem atradumiem ir visiem pieejami apskatei. Kur vairs nav iespējams pievērt acis, tur draud izplatīties ignorance. Tāpēc jo īpaši arheologiem liekam pie sirds jaunā ķeceru tempļa adresi un darba laiku: Valdemāra Julsrūda muzejs - Museo WaldemarJulsrud, 5 de Febrero 180, 38600Acam- baro (GTO), Meksika. Muzejs atvērts no pirmdienas līdz sestdienai no pulksten 10 līdz 14 un no pulksten 16 līdz 18.
ZUDUŠAS ZINAŠANAS Mēs ļoti lēni mācāmies atzīt, ka jau sensenos laikos antīkajām civilizācijām bija zināšanas, kuras mēs īstenībā piedēvējam tikai mūsu pašu tehnoloģiskajam laikmetam. Antīkajās impērijās seno tautu zināšanas bija elitāras, tās bija pieejamas tikai priesteru kastai un nedaudziem zinātājiem. Sevišķi noslēpumains bija viss, kas bija saistīts ar visa esošā izcelsmi: eksaktas zināšanas astronomijā, medicīnā, tehnoloģijās, kā arī filozofijā tika piedēvētas tikai dieviem. No šīm gudrībām ļoti daudz kas ir gājis pazušanā… Sergijs Golovins, mitu pētnieks
6. Akmens laikmeta superlīme Neandertālieši gatavoja bērzu piķi - taču neviens nezina, kā Neandertālietis nudien nav apskaužams. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem mūsu zinātnieki noliedza, ka viņam varētu piemist kaut mazākā inteliģence, nemaz jau nerunājot par manierēm. Ši nelaimīgā būtne vēl no skolas laikiem palikusi mūsu atmiņā kā nekulturāls, rūcošs un neaptēsts radījums, kas pirms aptuveni 30 000 gadu slāja pa mūsu zemi, vicinādams vāli. Taču pamazām sākas mūsu priekšgājēju reabilitācija. Nu jau ir atzīts, ka viņi pratuši sazināties un pat itin jautri spēlējuši flautu. Francūzis Žans Klots, Starptautiskās Aizvēsturisko laiku klinšu zīmējumu komitejas prezidents, iet pat vēl soli tālāk: «Ja neandertāliešus izvilktu no viņu zvērādām, ietērptu uzvalkos un apsietu kaklasaiti, tad ļaužu pārpildītā ielā viņus neviens pat neievērotu!» Jo labāk mēs iepazīstam neandertālieti, jo līdzīgāks mums viņš kļūst. Ja līdz šim savāktos pierādījumus attīsta tālāk, tad kādudien, runājot par viņa kādreizējām spējām, mums varētu rasties zināmas grūtības to visu izskaidrot. Jaunākais piemērs tam ir divi tumši, sacietējuši sveķu pikuči, ko atstājis neandertālietis. Tie atrasti 70 000 līdz 80 000 gadu vecā apmetnē virszemes brūnogļu karjerā Kčnigsauē Elbes - Zāles apgabalā Vācijā. Aizvēsturisko laiku cilvēkiem šīs neievērojamās piciņas savulaik kalpoja kā līme, ar kuru akmens asmeni piestiprināja pie koka spala. 1963. gadā tās atrada pazīstamais ģeologs un pirmatnējās vēstures pētnieks Dītrihs Manja, Jēnas universitātes Pirmatnējās un agrīnās vēstures institūta profesors. Bērzu piķa ražošanai ir nepieciešamas ievērojamas tehniskas zināšanas, tādas prasmes, kādas īstenībā ir tikai mūsdienu cilvēkiem. Līdz šim taču tika uzskatīts, ka bērzu piķa ražošana sākusies tikai pēdējos 10 000 gados - kad uz Zemes jau bija parādījies Homo sapieris. Taču tagad atradums Kēnigsauē visu apgriež otrādi. Bērzu piķi var iegūt koksēšanas procesā. Bērzu mizas hermētiski noslēgtā tvertnē tiek sakarsētas līdz 340 - 400 grādu augstai temperatūrai. Koksēšanas gaitā rodas darva. Procesa beigās tā tiek ietvaicēta - un bērzu piķis ir gatavs. Lai gan tas izklausās diezgan vienkārši, īstenībā tas ir sarežģīts tehnisks
46. att. Bērzu piķa piciņas no Kēnigsaues ir 80 000 līdz 100 000 gadu vecas. process. Turklāt nepieciešama ārkārtīga precizitāte. Pretējā gadījumā koksēšanas process nenotiek, kā uzsver ķīmiķi Johans Kollers un Urzula Baumere no Pinakotēkas Dērnera institūta Minhenē, kuri sīki izanalizējuši atrastās darvas piciņas. Vācu žurnālā Stern par to rakstīts: «Kollers norāda, ka pētnieku mēģinājumi reproducēt identisku neandertāliešu līmi, neizmantojot modernos tehnikas palīglīdzekļus kā, piemēram, temperatūras regulatorus un hermētiski noslēdzamas retortes, vienkārši nožēlojami izgāzušies. Joprojām tiek izteikti minējumi par aizvēsturiskos laikos izmantoto izgatavošanas metodi - iespējams, ar sakarsētiem akmeņiem nosegtā zemes bedrē.» Tāpēc abi pētnieki savā zinātniskajā publikācijā «Kēnigsauē atrasto vidējā
paleolīta laikmeta sveķu atlieku izpēte» (Praehis- toria Thuringica, Nr. 8/2002) izdara secinājumu, ka neandertāliešiem «piemitušas augstas tehniskas un manuālas iemaņas, kuras ir visnotaļ salīdzināmas ar modernā Homo sapiens iemaņām». Tas ir kara pieteikums visiem formālistiem. Tam ir lieliska loģika. Tam var būt graujošas sekas. Profesors Dītrihs Manja savu atradumu arī uzskata par «pasaules mērogā nozīmīgāko pierādījumu aizvēsturisko laiku cilvēka garīgajām un kulturālajām spējām», kā viņš ar lepnumu paziņoja. Viņa prieku aptumšo tikai bez viņa ziņas pasūtītā radioaktīvā oglekļa analīze datējuma noteikšanai. «Es esmu pret to jau tāpēc vien, ka materiālu, kas neapšaubāmi ir vecāks nekā šās datēšanas metodes diapazons, vispār ar šādu metodi nedrīkst datēt.» Laimīgā kārtā atraduma vietā ir precīzi noteikta 21 klimata svārstība par laiku kopš 125 000 gadu, uzsver pazīstamais ģeologs, kā arī aizvēstures un agrīnās vēstures speciālists. «Tādējādi es ar simtprocentīgu pārliecību varu apgalvot, ka abas piķa piciņas patiešām ir 80 000 vai pat 100 000 gadu vecas!» Mūsu sarunas laikā profesors atklāja vēl vienu pārsteigumu. Viņš deva mājienu, ka drīz vien viņa kolēģi no Dērnera institūta plašai sabiedrībai varēs paziņot par vēl vienu sensacionālu atklājumu par tematu «Ķīmija pirms 200 000 gadiem». «Pēdējie pētījumi par to rit pilnā sparā…»
7. Ogļu galvaskausa noslēpums Kompjūtertomogrāfija izvirza jaunus jautajumus Pēc oficiālās versijas par to nav pat vērts runāt. Taču, ja tiktu rīkots nozīmīgāko vēsturisko atradumu konkurss, tad jau tā nominācija vien radītu nelielai zemestrīcei līdzīgu efektu. Tā dedzīgākie aizstāvji pat sapņos nevar iedomāties, ka tas reiz varētu iekļūt mūsu vēstures rakstītāju dārgajos krītpapīra iesējumu darbos. Šis necilais savrupnieks atrodas Freibergas Kalnu akadēmijas Tehniskās universitātes Ģeoloģijas kolekcijā. Pēdējos 150 gados aptuveni pusducis vācu ekspertu mēģinājuši to pētīt drīzāk nejaušības dēļ, nevis ar noteiktu mērķi. Taču pagaidām tā īsti skaidrībā ar to tikuši tikai nedaudzi. Ogļu galvaskauss pirmo reizi zinātniskā aprakstā minēts 1842. gadā. Ziņojums par to ar nosaukumu «Par purva rūdā un bitumenā pārveidojušos cilvēka galvaskausu» publicēts «Mineraloģijas, ģeoloģijas un metalurģijas arhīvā». Tajā interesenti pirmo reizi uzzināja par 1813- gadā mirušā Freibergas aptiekāra Lešera mantojumā atstāto noslēpumaino atradumu un tā analīzi. Aptiekāram bija piederējis šis it kā par ogli pārveidojies cilvēka galvaskauss. Vācu ģeologs Bernds Nocons ir pamatīgi izpētījis zinātnisko aprakstu par ogļu galvaskausu. «Autors raksta, ka materiāls ir brūna, zemjaina, matēta un degoša viela, ko viegli saberzt par brūnu, zemjainu pulveri. Materiāla cietība tiek salīdzināta ar mīkstā minerāla talka cietību. Turpretī galvaskausa svars ir norādīts kā ļoti liels (7 mārciņas). Objekta izpēte ar palielināmo stiklu nav ļāvusi atrast nekādas kaulvielas pazīmes. Izdarot sauso destilāciju, neizdalījās amonjaks, kas liecinātu par organiskas vielas atliekām. Toties destilācijas procesā tika konstatēti skābi reaģējoši ūdens tvaiki, deggāzes un darva. Šie produkti ir raksturīgi brūnoglēm.» Tālāka analīze deva rezultātus, kas līdzīgi brūnogļu analīzes rezultātiem. Nocons stāsta: «Kvantitatīvā analīze parādīja, ka galvaskausa sastāvā ir apmēram 50 procenti brūnogļu un 50 procenti magnētiskās rūdas.» 1923- gadā šo atradumu pārņēma Cvingera muzeja Etnogrāfijas nodaļa Drēzdenē. «Tas ir viltojums,» eksperti apgalvoja. Viņi uzskatīja, ka tas ir «galvaskauss, kas veidots no brūnoglēm, ar magnētiskās rūdas piejaukumu.» Ari ģeologs Gerhards Rozelts galvaskausu uzskata par mākslīgu veidojumu, kā viņš 1988. gadā izklāstīja «Lietišķās ģeoloģijas žurnālā»: «Objekta tumšā krāsa un saplaisājusī struktūra neļauj izdarīt secinājumu, ka tā varētu būt kaulviela. Tikai tais vietās, kur galvaskauss ir bojāts, šķiet, it kā galvaskausa kaula biezumā masa ir sadalījusies.» Pat Bībelei uzticīgajiem amerikāņu kreacionistiem, kas šādus atradumus labprāt izmanto kā pierādījumu pret Darvina evolūcijas teoriju, jau noplacis entuziasms. Īstenībā ar to ari varētu visu lietu izbeigt. Ja vien nebūtu uzradies kāds ziņkārīgs žurnālists no vietējā laikraksta Freie Presse. 1998. gadā viņam kopā ar Fritjofu Kauleņu un Zigfrīdu Pomplūnu Freibergas slimnīcā izdevās pārliecināt divus rent- genologus izdarīt šā atraduma kompjūtertomogrāfiju. Pēc neilga laiciņa abi eksperti bija bezgala pārsteigti: uzņēmumi parādīja, ka galvaskausa struktūra atbilst koka gadskārtu riņķu struktūrai! Tas ir fakts, par kuru pat ģeologi rauc pieri. Tā, Dr. Arnts Lēmanis, Freibergas Kalnu akadēmijas Ģeoloģijas kolekcijas 47. att. Ogļu galvaskausa kompjūtertomogrāfijas uzņēmumi sagādāja pārsteigumu. kurators, vaļsirdīgi atzina: «Ar to es nebiju rēķinājies. Divi kompjūtertomogrāfijas uzņēmumi viennozīmīgi parāda, ka ogļu masai ir koncentriskas mizas uzbūve. Pašreiz es nevaru atbildēt uz jautājumu, kā šāda struktūra kādreiz izveidojusies.» Arī ģeologam Berndam Noconam ir palikuši daudzi neatbildēti jautājumi: «Kā jau 19. gadsimtā tika
noteikts, galvaskauss daļēji sastāv no brūnoglēm. Ņemot vērā dažādus apstākļus, par galvaskausa atraduma vai izcelsmes vietu varētu uzskatīt Bohēmijas baseinu.» Bet, kā Nocons uzsver, brūnogļu veidošanās Bohēmijas baseinā notikusi augšējā miocēna laikā, tas ir, pirms 15 miljoniem gadu. «Pēc mūsdienu zinātnes uzskatiem jāpieņem, ka tai laikā cilvēks nekādi nevarēja eksistēt.»
Tāpēc Nocons bez ierunām nevar piekrist Gerharda Ro- zelta tēzei, ka šis galvaskauss ir mākslīgs veidojums. «Viņš uzskata par neapstrīdamu faktu, ka kāda nezināma persona izveidojusi galvaskausu, ņemot palīgā sveķus, ogles un minerālu piemaisījumus. Sveķiem, kuri, viņaprāt, izmantoti, kušanas temperatūra ir 110360 grādu pēc Celsija. Tāpēc man rodas šāds jautājums: kas bijis tas, kas pirms gandrīz 200 gadiem pielicis tik daudz pūļu, lai slāni pēc slāņa uzklātu aptuveni 200 grādu karstu masu?» Patiešām, Rozelta minētajam viltotājam būtu pieejamas daudz vienkāršākas metodes sava autentiskā objekta izgatavošanai. Kāpēc viņam vajadzēja izvēlēties tieši vissarežģītāko paņēmienu? Kaut ko tuvāk par mistisko galvaskausu varētu noskaidrot tikai korekts datējums. Taču tāda pagaidām nav. Kā zināms, zinātnieki ar ļoti lielām grūtībām ķeras klāt diskutablu atradumu profesionālai un, pirmām kārtām, precīzai izpētei. Atliek tikai cerēt, ka sabiedrības interese par Freibergas ogļu galvaskausu saglabāsies un tas nenogrims aizmirstībā. Citādi tas kādudien bez kaut kādas izpētes un analīzes varētu nozust kādā pagrabā. Tā, kā tas visā plašajā pasaulē jau ir noticis ar daudziem citiem neizskaidrojamiem atradumiem.
8. Mikrokalkulators pirms 20 000 gadiem Afrikāņu burvju nūjiņa pārsteidz matemātiķus Īstenībā mums par to vajadzētu uzzināt jau skolā. Mūsu matemātikas skolotājiem vajadzētu mums to pavēstīt ar triumfējošu skatienu. Tā viņi būtu modinājuši interesi par priekšmetu, kura valdzinājums parasti atklājas tikai labākajiem skolēniem. Bet nekā: es esmu jautājis par Išango objektu dažādiem vācu matemātiķiem. Neviens no viņiem par to man nav varējis nekā sakarīga pastāstīt. Nevar jau viņiem to ņemt ļaunā. Mūsu matemātikas izcelsmes avoti taču ir skaidri un noteikti formulēti - vispirms tās ir Divupju kultūras, kuras sākušas ar astronomiju un no tās izdarījušas matemātiskus atvasinājumus. Vēl tās ir Nīlas ielejas kultūras, jo senajiem ēģiptiešiem Nīlas gadskārtējo uzplūdu dēļ nācās nodarboties ar zemes uzmērīšanu. Tas viss esot noticis aptuveni 3000 gadu p. m. ē. Tā rakstīts mūsu skolas mācību grāmatās un leksikonos. Taču vismaz jau pirms 15 000 gadiem Centrālāfrikā, uz robežas starp kādreizējo Zairu un Ugandu, laikam dzīvojis kāds vientuļš ģēnijs. Tā teikt, sava laika Leonardo da Vinči. Lielisks skaitļu akrobātikas meistars. Viņa līdzcilvēki, iespējams, to uzskatījuši par dievu. Viņa atstātais mantojums - mazs, aizvēsturisks skaitļotājs, kas pašreiz izraisa izbrīnu mūsu gudrākajos cilvēkos. Išango kauls, kā zinātnieki nosaukuši šo mazo brīnumu, ir tikai desmit centimetru garš. 1950. gadā arheologs Žans de Eincelīns de Brokūrs to atrada pie Edvarda ezera kādreizējā Beļģijas Kongo. Pašreiz mīklainā skaitļošanas nūjiņa atrodas Karaliskajā Dabas zinātņu institūta muzejā Briselē Beļģijā. Pirmajā mirklī daudzie ierobi tajā, viegli izliektā forma un augšgalā iestiprinātais kvarca gabals to drīzāk padara līdzīgu kaut kādai burvju nūjiņai. Taču Eincelīnam drīz vien radās doma, ka svītras kaula virsmā varētu simbolizēt skaitļus. Un ne tikai to - jo ilgāk beļģu arheologs salīdzināja savā starpā svītru grupas, jo skaidrāk viņš saprata, ka šeit attēlotas kompleksas skaitļu virknes. Viena virkne bija saistīta ar skaitli 10 - ierobi bija grupēti pēc principa: 20 + 1, 20 - 1, 10 + 1, 10 1. Otrā rindā bija pirmskaitļi starp 10 un 20. Trešā rindā bija savirknēti skaitļu reizinājumi ar 2. Vēlāk speciālisti atklāja arī citas matemātiskas rotaļas.
Kad Eincellns 1962. gadā bija publicējis savu atklājumu žurnālā Scientific American, sarosījās ari pretinieki - kā gan Centrālāfrikā varētu parādīties matemātikas ģēnijs? Turklāt pirms 20 000 gadiem? Arī nākamajos gados daudzi neticīgi kratīja galvu. Viņu vidū bija ari amerikāņu žurnālists Aleksandrs Maršaks. Taču pretēji citiem viņš mazāk apšaubīja matemātisko vēstījumu Išango objektā, bet vairāk gan
Eincelīna interpretāciju. 1972. gadā viņš rakstīja, ka mistiskajā skaitļošanas nūjiņā, viņaprāt, fiksēts Mēness kalendārs. Visbeidzot 1999- gadā inženieris Vladimirs Plecers no Eiropas Kosmonautikas pārvaldes publicēja trešo - savu skaidrojuma versiju. Viņš pierādīja, ka attēlotie skaitļi visos gadījumos bija saistīti ar skaitli 12. Turpmākie pētījumi parādīs, kuram no visiem trijiem ir taisnība vai, iespējams, pareizas ir visas trīs interpretācijas. Būtisku informāciju par to varētu sniegt otrs, līdzīgs objekts no Išango, kura eksistence atklāta pavisam nesen, kā man pastāstīja pazīstamais beļģu matemātiķis Dirks Eilebrūks no Ģentes universitātes. Kopš 1994. gada viņš sīki pēta Išango kaulu: «Kad 1998. gadā Eincelīns gulēja uz nāves gultas, viņš izstrādāja uzmetumu zinātniskai publikācijai par šo otro objektu. Viņa asistenti Eincelīnam apsolīja parūpēties, lai apraksts tiktu publicēts. Taču vienlaikus Eincelīns pieprasīja no viņiem solījumu par atradumu neko neizpaust, pirms viņa piezīmes tiks publicētas.» Uzmetums pašlaik atrodas pie Eilebrūka, kuram bija iespēja pašam apskatīt otro objektu. Tagad tiek gatavota attiecīgā publikācija. Tikmēr ir noticis neliels brīnums - pēc tam, kad šis vērtīgais atradums piecdesmit gadu, putekļiem klāts, gulējis atvilktnē Briseles muzeja 19. stāvā, kopš 2001. gada to var apskatīt visi ziņkārīgie. Dirks Eilebrūks ari te pielicis savu roku - ar filmu producenta Žorža Kamanaijo un divu entuziastisku muzeja līdzstrādnieku palīdzību, kā arī ar Beļģijas premjerministra finansiālu atbalstu viņam izdevies šai interesantajai rēķināšanas nūjiņai radīt pienācīgu publicitāti. Bet kāpēc atbildīgās personas tik ilgi vilcinājās? «Gan pirms 50 gadiem, gan arī krietni agrāk neviens nespēja iedomāties, ka afrikāņi pirms tik ilga laika jau nodarbojušies ar matemātiku,» spriež Eilebrūks, raustīdams plecus. «Turklāt pie mums pastāv spēcīgi rasistiski strāvojumi, kuriem Išango objekts ir nepatīkams.» Eilebrūks vaļsirdīgi atzīst, ka arī viņu pašu sākotnēji mākušas šaubas. «Es neticēju savām acīm, biju skeptiski noskaņots. Tomēr, jo vairāk es šai lietā iedziļinājos, jo skaidrāk man kļuva, kas tas īstenībā ir.» Nu jau pat visbargākajiem kritiķiem jāatzīst, ka kāds vientuļš ģēnijs Āfrikā jau pirms 20 000 gadiem žonglējis ar skaitļiem kā pasaules čempions. Kā 2001. gadā amerikāņu arheologs Elisons Brūkss publiski paziņoja, pašreiz šā matemātikas brīnuma aktuālais datējums ir neapgāžams un neapstrīdams!
9. Temporala sprauga Anava Amerikānis atklāj spiedogu, kas nemaz nevar eksistēt Reizēm mani pārņem nepatīkama sajūta, it kā kāda super- varena būtne brāztos šķērsām cauri vēsturei un nebēdnīgi sajauktu visu, kas sader kopā vienā laikā, lai pēc tam ar baudu pasmietos par pašas radīto sajukumu. Tomēr supervarenām būtnēm parasti ir cēlāki mērķi. Humors tām nav raksturīgs. Pat Bībeles Dievs nekad nav pasmaidījis. Paliek sajukums. Kopš neilga laika tas kļuvis vēl par vienu dārgumu bagātāks. Tas ir mazs, neievērojams spiedogs. Tā atklājējs, profesors Freds Hīberts no Pensilvānijas universitātes ASV sajūsmināts stāsta par to. «Šā akmens spiedoga nozīme ir neiedomājama!» viņš nespēj apvaldīt sajūsmu. Profesors kopā ar savu grupu atraka šo melno, vairāk nekā 4000 gadu veco, priekšmetu 2000. gada 31. maijā Ašhabadā, mūsdienu Turkmenistānā - kādas mūžsenas celtnes drupās tur, kur kādreiz atradusies Ānavas pilsēta. Agrāk tur dzīvojusi noslēpumaina stepju tauta. Tā bijusi civilizācija, kurai piemitušas augsti attīstītas prasmes. Par to liecina spiedogā, kas nav lielāks par īkšķa nagu, iegravētās savādās rakstu zīmes. Laikam jau toreizējai civilizācijai bijusi rakstība - tā ir zinātniska sensācija. Taču šai lietā ir kāds āķis. Un tieši tas arheoloģijas speciālistu pasaulē radījis traku sajukumu. Lieta tā, ka melnajā, spīdīgajā spiedogā iegravētās zīmes ir ļoti līdzīgas ķīniešu Hanu dinastijas rakstu zīmēm. Bet Hanu dinastija aizsākusies tikai 200. gadā p. m. ē., kā uzsver valodnieks Šigujs no Pekinas universitātes, kurš ir pamatīgi izpētījis gravējumus spiedogā.
49. att. Gravējumi atgādina Ķīnas Haņu dinastijas rakstu zīmes. «Te rodas jautājums, kā akmens spiedogs, kurā iegravēti Haņu dinastijai līdzīgi simboli, varējis atrasties 2000 gadus pirms šās dinastijas pastāvēšanas vairākus tūkstošus kilometru tālāk uz rietumiem,» tā šās problēmas būtību īsi formulē žurnālists Džons Nobls Vilfords. Pat ja izdarītu salīdzinājumu ar vecāko vispār pazīstamo ķīniešu rakstu sistēmu, tik un tā akmens spiedoga eksistenci ar to nevarētu izskaidrot. Tā taču ir radusies vismaz 1000 gadus pēc spiedoga izgatavošanas.
50. att. No kurienes nāk šis spiedogs? Tālākiem pētījumiem vajadzētu viest skaidrību šai jautājumā. Tā nu kopš spiedoga atklāšanas cilvēces vēsturē rēgojas temporālā sprauga, kurai nav it nekāda saprātīga izskaidrojuma. Tradicionālā zinātne uzskata to par absurdu. Tas rada pamatu minējumiem. Iespējams, Ānavas spiedogs patiešām nācis no Ķīnas, kur kāds ceļotājs to paņēmis līdzi un vēlāk pazaudējis tai apvidū, kur tas tika atrasts. Savādi ir tikai tas, ka arheologi, gadiem ilgi izdarīdami izrakumus, līdz šim nav atraduši nevienu ķīniešu artefaktu. Hīberta kolēģe Hollija Pitmena no Antīko studiju centra Pensilvānijā netic šim skaidrojumam. Viņa tam pretstata citas iebildes. «Es nezinu, vai te patiešām ir darīšana ar senu rakstu sistēmu, tas ir, ar grafiski attēlotu valodu. Tā varētu būt arī zīmju sistēma, nevis rakstu sistēma. Lai gan zīmju jeb simbolu sistēma kalpo zināma veida informācijas nodošanai tālāk, tomēr ir apstrīdams, vai tā ar runu ir saistīta tādā mērā, ka katrs tās izlasītu vienādi.» Arī profesors Hīberts zina, ka spiedogs viens pats neko daudz pavēstīt nevar. Tāpēc viņš cer, ka drīz vien izdosies izrakt līdzīgus priekšmetus. «Sākumā es jau 2001. gadā gribēju atgriezties Ānavā,» viņš pastāstīja. «Taču pēc 11. septembra terora aktiem politiskā situācija tam bija vairāk nekā
51. att. Skats izrakumu vietā, kur šis fantastiskais dārgums tika atrasts. nelabvēlīga.» Tagad, kad Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība viņam ir apsolījusi piešķirt finansējumu, darbs beidzot varētu turpināties. Ieplānoti ir papildu izrakumi Ānavas dienvidu daļā - tur, kur tika atrasts
spiedogs. «Es strādāju pie projekta, kura galvenais mērķis ir izpētīt, kā ilgākā laika posmā bijusi apdzīvota neliela ieleja pie Ānavas, uz robežas starp Centrālāziju un Irānu. Es gribu izpētīt visu apdzīvotības periodu, sākot ar pirmo ciematu pirms 6500 gadiem līdz pat viduslaiku pilsētas pagrimumam 15. gadsimtā.» Šai laikā Hīberts ir iezīmējis trīs izrakumu zonas. Vecākā zona atrodas ziemeļos. Tā attiecas uz laika posmu no 4500. līdz 3000. gadam p. m. ē. Dienvidu zona aptver laiku no 2500. līdz
52. att. Izrakumus vada amerikāņu profesors Freds Hīberts. 500. gadam p. m. ē. Savukārt pēdējā, austrumu zona attiecas uz laiku no 500. gada p. m. ē. līdz mūsu ēras 1500. gadam. Austrumu zona bija svarīgs tirdzniecības centrs pie Zīda ceļa. Tieši šī zona Hībertu īpaši interesē, kopš viņš 2002. gada vasarā izdarīja vēl vienu interesantu atklājumu. «Nacionālajā bibliotēkā Parīzē es atradu gandrīz 2000 gadu vecu grieķu dokumentu, ko sarakstījis Haraksas Isidors,» profesors pastāstīja. «Tajā Zīda ceļa pilsēta pie Ānavas tiek saukta par Gatāru. Varat iedomāties, cik es biju satraukts, turot rokās šo grāmatu un lasot par vietu, kurā mēs izdarām izrakumus!» Precīzu atbilžu vēl nav. Taču Hīberts, kuru mudina arī viņa kolēģi, grib turpināt izrakumus. Viņš cer, ka savādā akmens spiedoga mīklu varbūt vēl izdosies atminēt. Šai cerībai ir pamats. Ja mistiskie simboli spiedogā patiesi būtu kādas rakstu sistēmas zīmes tradicionālā izpratnē, tad mums vēlreiz nāktos labot priekšstatu par mūsu pagātni, kā to uzsver arī universitātes žurnāla Pennsylvania Gazette izdevēji: «Galu galā rakstības māksla ir galvenais elements pieņemtajā civilizācijas definīcijā. Taču neviens nebija rēķinājies ar to, ka Centrālāzijā varētu atrasties civilizācija, kas ap 2300. gadu p. m. ē. bijusi tik augsti attīstīta.»
10. Augstas tehnoloģijas lupas no Bizantijas Redzes optiķi analizē fenomenālās kristāla lēcas «Lēca ir asfēriski veidota. Tas ir neparasti, ja ņem vērā, ka tā ir izgatavota pirms aptuveni 1000 gadiem. Tai laikā zinātnieki tikai sāka pētīt gaismas laušanas likumus.» Šādi teikumi zinātnes nemiera gariem ir jāizbauda kā labs sarkanvīns, kuram līdz pilnībai ir jābriest gadu desmitus. Tos var izlasīt diplomdarbā, kura autors ir Olafs Šmits un viņa referenti Karls-Heincs Vilms un profesors Bernds Lingelbahs no Ālenes Tehniskās augstskolas. Viņu pētījumiem mēs varam pateikties par vēl vienu akmentiņu mūsu neiespējamo lietu vēstures mozaīkā. Par ko te ir runa? Nav svarīgi, vai tās būtu mini lupas, plāni briļļu stikli vai perfekti objektīvi kamerai: modernās lēcas fascinē ar savām elektroniski aprēķinātajām, kompleksi izliektajām virsmām. Tās ir asfēriskas, kā mēdz sacīt optiķi, tās atšķiras no vienveidīgajiem, kopš gadu simtiem pierastajiem, sfēriskajiem lodveida izliekumiem, un tādējādi dod sevišķi asus attēlus. Taču, kā par brīnumu, tas, ko šodien uzskata par datorlaikmeta augsto tehnoloģiju, acīmredzot ir bijis jau antīkajā pasaulē! Kā daudzi zinātniski piedzīvojumi, arī šis stāsts sākas it kā pavisam neuzkrītoši: sakarā ar Vācu muzeja paredzēto optikas izstādi Minhenē Karls-Heincs Vilms Emīla-Heinca Šmita «Optikas vēstures rokasgrāmatā» nejauši pamanīja kādu kuriozu objektu: tur bija nofotografēta bikonveksa kalnu kristāla lēca, kas izgatavota agrajos viduslaikos. Tā bija atrasta vikingu apbedījumos Gotlandes salā Zviedrijā.
53 att. Pārsteidzoša precizitāte - lēcas no Gotlandes ir unikālas. Acu optikas inženieris Olafs Šmits stāsta: «Vilms pēc fotogrāfijas izdarīja kristāla mērījumus un ieguva pārsteidzošus rezultātus. Iegūtie dati liecina, ka lēcas attēla kvalitāte bijusi daudz labāka nekā mums zināmajiem sfēriskajiem lasāmak- meņiem viduslaikos.» Tālāk kļuva vēl interesantāk. Pētījumi parādīja, ka šis neparastais dārgums nebūt nav vienīgais eksemplārs. «Šī lēca tika atrasta vikingu laika (11. / 12. gs.) depozītā. Gotlandē ir atrasti arī citi depozīti, kuros bija līdzīgas lēcas. Dažas no tām eksponētas Vēstures muzejā Visbijā Gotlandē. Vēl citas atrodas dažādos muzejos, piemēram, Stokholmā, vai arī gājušas bojā.»
54. att. Vēl nav skaidrs, kā šis augstas tehnoloģijas lupas pirms 1000 gadiem tika slīpētas. Vai šo kristāla objektu optiskās īpašības patiešām bijušas tik neparastas, kā tiek uzskatīts? Un no kurienes vispār šīs lēcas nākušas? Olafs Šmits un Karls-Heincs Vilms par to ieinteresējās un 1997. gadā kopā ar profesoru Berndu Lingelbahu no Ālenes Acu optikas institūta devās ceļā uz Gotlandi. Got- landes salas galvaspilsētā Visbijā viņi sīki izpētīja tur eksponētos objektus. Ar vismodernākajām mērījumu metodēm vajadzēja iegūt informāciju par katru pat vissīkāko detaļu. Mērījumi deva pilnīgi negaidītus rezultātus. Analīze parādīja, ka dažām lēcām piemīt tādas pašas īpašības kā moderniem augstas tehnoloģijas produktiem. Šmits stāsta: «Attēlu kvalitāte daļēji ir tik laba, ka šīs lēcas, kas pirms 1000 gadiem izgatavotas ar rokām, var salīdzināt ar mūsdienu asfēriskajām lēcām, kuru izgatavošanai izmantota sarežģīta aparatūra. Šī augstā kvalitāte liecina, ka praktiķi bija krietni apsteiguši zinātni. Acīmredzot cilvēki centās uzlabot lēcu attēlu kvalitāti jau krietni agrāk, nekā matemātiķi spēja precīzi aprakstīt gaismas laušanas īpašības.» Bet kas gan bija šie noslēpumainie praktiķi? Pašreiz par viņu izcelsmi var izteikt tikai minējumus. Minētajā laikā taču kalnu kristāls tika apstrādāts gandrīz visur. Iespējams, ka vikingi to ieguvuši savos tālajos tirdzniecības kuģojumos, piemēram, Bizantijā. Katrā ziņā trīs pētnieki konstatēja, ka priekšmeti no kalnu kristāla ietvarā vai bez ietvara «parādījušies samērā pēkšņi
55. att. Profesors Bernds Lingelbahs (pa labi) un Olafs Šmits Visbijas muzejā. 11. gadsimta beigās. Taču tikpat pēkšņi tie arī pazuduši. Tas vedina domāt, ka visi šie priekšmeti Gotlandē nonākuši vienā veidā. Piemēram, tas varētu būt tirdzniecības ceļā vai kā kara laupījuma
trofeja.» Pētnieki cerēja tālāku informāciju iegūt, izpētot Šmita «Optikas vēstures rokasgrāmatā» nofotografēto lēcu. Taču tieši šī lēca tolaik tika uzskatīta par pazudušu. Tāpēc pētnieki par noslēpumainā viduslaiku lēcu slīpētāja identitāti un izcelsmi var izteikt tikai minējumus. Jo vairāk tāpēc, ka viņš, šķiet, nekur pasaulē nav atstājis paliekošas pēdas. Olafs Šmits, Karls-Heincs Vilms un Bernds Lingelbahs tomēr šai ziņā negrib paļauties minējumiem. Ar zinātniekiem raksturīgo atturību un piesardzību viņi savu pētījumu būtību formulē diezgan sausi: «Virsmas, kurām piemīt tik labas attēla īpašības kā Visbijā eksponētajām lēcām, nerodas nezināšanas dēļ. Drīzāk gan šķiet, ka šīs empīriskās zināšanas aptuveni 500 gadus bija zudušas, līdz Dekarts kā pirmais aprēķināja plakni, kas ideāli lauž gaismu; taču interesanti, ka viņam nebija darbarīku, kas ļautu izgatavot lēcu ar šādu asfērisku laukumu.» Tā tas bija līdz pat 19. gadsimtam. 1998. gadā Olafam Šmitam tika piešķirta Vācijas Rupa un Hūbraha balva acu optikā, par ko informēts Ālenes Tehniskās augstskolas interneta mājas lapā. Karlam - Heincam Vilmsam, kas bijis visas šās lietas ierosinātājs, par to ir īpašs gandarījums: «Esmu pārliecināts, ka senajos laikos cilvēkiem ir bijušas tādas zināšanas, kas mūsdienās ir gājušas zudumā,» viņš sacīja neilgu laiku pirms balvas pasniegšanas, kurn viņš pats ieilgušas sirdskaites dēļ diemžēl vairs nepiedzīvoja. Vilms uzskata, ka baznīcu un klosteru antīkajos mākslas priekšmetos paslēpti vēl daudzi līdzīgi optikas dārgumi. Tāpēc gan viņš, gan mēs varam tikai vēlēties, lai Olafa Šmita ievērību guvušajam diplomdarbam kādreiz rastos sekotāji…
11 • Noslēpumainie nieciņi Kurš ģēnijs spēja izurbt gruzīnu alvas pērlītes? Tas pārsteidz atkal un atkal - cik neuzkrītoši muzejos tiek eksponēti diskutabli atradumi. Uz mazām kartītēm ar grūti salasāmiem paskaidrojumiem it kā kautrīgi norādīts, ka attiecīgā eksponāta izcelsme ir nezināma vai, kā tas izstāžu rīkotājiem patīk labāk, vēl ir neskaidra. Eksplozīvais materiāls tiek pada-
56. att. Mikroskopa attēli liecina, ka caurumiņi miniatūrajās pērlītēs ir izurbti. rīts nekaitīgs, pirms var izraisīt sprādzienu. Jo mazāk iespēju minējumiem, jo labāk. Jo minējumi paver vietu fantāzijai. Un no tās zinātnieki sekmīgi tiek atradināti jau universitātē. Eva Koha pierāda šādu klišeju melīgumu. Nenoskaidroti jautājumi viņai sagādā patiesu prieku. Un, kad runa ir par viņas gruzīnu alvas pērlītēm, Bohumas Vācijas Kalnrūpniecības muzeja preses sekretāre sāk gandrīz vai jūsmot: «Šis 1 līdz 1,5 milimetrus mazās pērlītes ir tik sīciņas, ka gluži nopietni ir jājautā, kā gan cilvēki tolaik vispār tajās spēja izurbt caurumu! Atveres ir tik mazas, ka tām cauri iet tikai tievs matiņš. Turklāt fantastiski jau ir tas vien, ka arheologi tik sīciņas pērlītes vispār spējuši atrast.»
57. att. Atveres ir tik sīciņas, ka caur tām var izvērt tikai smalku matiņu! Kohas eiforija ir saprotama: sadarbībā ar Gruzijas Zinātņu akadēmiju Tbilisi no 2001. gada 28. oktobra līdz 2002. gada 8. septembrim bija iespējams Bohumas muzejā noorganizēt izstādi, kurā pirmo reizi interesentiem tika parādīti 1000 eksponāti no Gruzijas. Izstādei «Dārgumi no zeltvilnas aunādas
zemes» bija nepieciešams trīs gadu ilgs sagatavošanas darbs. To, ka šis gadījums bija īpašs, pierādīja arī pasākuma prominentie patroni: Gruzijas valsts prezidents Eduards Ševardna- dze un Vācijas Federatīvās Republikas prezidents Johanness Rau. Gruzijas pagātne ir cieši saistīta ar grieķu teiksmu pasauli. Dievu tēvs Zevs Gruzijā esot licis piekalt pie klints Prometeju. Savukārt argonauti senajā Kolhīdā pie Melnās jūras esot meklējuši teiksmaino aunādu - zeltvilnas auna ādu. Kā stāsta leģenda, aunādu modri esot apsargājis atbaidošs pūķis, līdz varonis ieradies iegūt aunādu. Tā vispār bija pirmā reize, kad vācu zinātniekiem kopā ar kolēģiem no Gruzijas Republikas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas centra pavērās iespēja apskatīt seno laiku atradumus, īpaša vērība tika veltīta jo sīkai eksponātu metāla īpašību analīzei. Bohumas muzeja direktors profesors Rainers Slotta var lepoties: «Vēl nekad nav veikts šāda veida pētniecisks darbs, un tas noteikti radis pilnīgi jaunus pamatus visa Kaukāza reģiona un Priekšāzijas izpētei.» Visiem noslēpumu cienītājiem izstādes katalogs vien jau ir īstens baudījums: gandrīz 500 lappušu biezs materiāls, kas ievada lasītāju teiksmām apvītajā zemē, kur var atrast meistarīgi darinātas rotaslietas, astroloģiskus traktātus, sakrālās glezniecības freskas, mūžsenus saules diskus un brīnumainas metāla figūras. Turklāt katrs nākamais eksponāts ir interesantāks par iepriekšējo. Taču lielākais izstādes noslēpums bija 2500 mikroskopiski 58. att. Pārsteidzoši, ka izdevies atrast vairāk nekā 2500 siko pērlīšu
mazas alvas pērlītes no Ergetas kapulauka pie Sugdidi Kol- hīdā (ap 750. - 650. g. p. m. ē.). Katra pērlīte sver aptuveni 3,5 miligramus un ir izgatavota no relatīvi tīras alvas ar nelielu vara, svina un dzelzs piemaisījumu. Izurbtie caurumiņi pērlītēs liecina, ka kādreiz tās bijušas savērtas garās virtenēs. Bohumā izdarītās gaismas mikroskopiskās un rastrelektro- niskās analīzes pērlīšu iekšpusē atklāja
horizontālas rieviņas, kas liecina, ka šie caurumiņi nav dabisks veidojums. Tomēr nav skaidrs, kādas tehnoloģiskas zināšanas un amatnieciska meistarība kādreiz bijušas nepieciešamas, lai šajos filigrānajos dārgumos izurbtu caurumiņus. «Paši urbji varētu būt darināti no vara, bronzas vai dzelzs,» izstādes katalogā minējumu izsaka Mihaēls Prange un Unsals Jalšins. «Tie varētu būt arī obsidiāna urbji, lai gan urbumu niecīgais diametrs šādu pieņēmumu padara apšaubāmu.» Abi zinātnieki izsaka vēl vairākus minējumus par citiem izgatavošanas veidiem. Tomēr, šķiet, tā īsti gudri no šiem caurumiņiem pērlītēs viņi nav tikuši. Un kas gan to viņiem varētu ņemt ļaunā? Tāpēc muzeja preses sekretāre Eva Koha atzīst, ka «šodien vēl nav simtprocentīgi zināms, kā cilvēki tolaik to varējuši izdarīt». Ir vēl viena mīkla, kurai rosīgā preses sekretāre pievērsa manu uzmanību, - visā Gruzijā nav atrodamas atbilstošas alvas atradnes. Tādējādi paliek atklāts jautājums, no kurienes apstrādātais materiāls ticis importēts. Kā saka Eva Koha: «Mūsu zinātnieki pašreiz ir diezgan pārliecināti, ka alva ievesta no Afganistānas, tātad tas ir bijis ļoti garš ceļš. Bet tais laikos cilvēki tik tālus ceļus veica tikai tad, ja runa bija par kaut ko patiesi vērtīgu…»
12. Kompass uz riteņiem Pirms 3000 gadiem ķīnieši ir konstruējuši diferenciālo dzinēju! Pagaidām tas vēl ir tikai sapnis. Tomēr Ķinas arheologi nezaudē cerības. Jau gadu desmitiem ilgi viņi deg nepacietībā kādā no Ķīnas daudzajiem neizpētītajiem apbedījumiem atrast tā dēvētos «Dienvidu rādītāja ratus». Var jau būt, ka viņu pacietība tiks atalgota: tā būtu milzu sensācija, ja šis brīnumainais transportlīdzeklis kādā apbedījumā patiesi tiktu atrasts kā kapu piedeva. Vēstures rakstītāju darbistabās izraisa satraukumu pat pats fakts, ka vēsturiskajos dokumentos tiek pieminēts «kompass uz riteņiem». Viens vienīgs saglabājies eksemplārs beidzot pierādītu to, kas nav iespējams. Statuja, kas bija uzmontēta uz 3,3 metrus gariem un 2,7 metrus platiem ratiem, vienmēr rādīja uz dienvidiem, lai kādā virzienā rati brauktu. Ratiem novirzoties kaut par milimetru, statuja vienmēr precīzi rādīja tai pašā dienvidu virzienā. Pat tad, ja rati apgriezās riņķī. Šis ceļa rādītājs bija izgatavots ar sarežģītas mehānikas palīdzību, ar diferenciāl- dzinēju, ko veidoja savstarpēji savienoti zobrati. Te būtu jāuzmanās - mums taču skolā stingri mācīja, ka diferenciāldzinēji tika patentēti tikai 19. gadsimtā. Bet braucošais kompass oficiālā ķīniešu dokumentā aprakstīts jau m. ē. 500. gadā, kā konstatējis pazīstamais Ķīnas speciālists profesors Džozefs Nīdhems (1900-1995) no Kembridžas universitātes! Nīdhems visu dzīvi veltīja Ķīnas seno gudrību pētīšanai un dokumentēšanai. Sava iespaidīgā un monumentālā darba «Ķīnas zinātne un civilizācija» 4. sējumā viņš citē minēto dokumentu: «Vispirms dienvidu rādītāja ratus 1000. gada sākumā p. m. ē. konstruēja karavadonis Žou, lai pavadītu mājup diplomātus, kuri bija ieradušies no tālienes. Visa zeme bija kā bezgalīgs līdzenums, kurā cilvēkiem zuda sajēga par austrumiem un rietumiem. Tāpēc karavadonis lika uzbūvēt šādus ratus, lai sūtņi spētu orientēties un atšķirt, kur atrodas ziemeļi un kur- dienvidi.» Tas ir meistardarbs, kas vienlaikus izraisa vairākus jautājumus: kur senie ķīnieši pirms 3000 gadiem ieguva zināšanas, lai konstruētu šo tehnikas brīnumdarbu? Kas viņiem pateica priekšā, kā darbojas zobratu un spararatu saprātīga sasaiste, tas ir, diferenciāldzinējs? Cik daudz gudrības bija nepieciešams, lai tais laikos no nekā izgudrotu kaut ko tādu? Iespējams, ka tolaiku konstruktoriem par paraugu kalpoja vēl kāds senāks modelis. Tā vien šķiet, ka Senajā Ķīnā ir notikušas brīnumainas lietas, par kurām mums šodien vairs nav ne jausmas - turklāt tais laikos, kad mūsu Rietumu reģionu ģēniji pat vēl nebija nākuši pasaulē. Tā, 1341. gadā izdotā ķīniešu darba Kuyū t'u 47. nodaļā atrodama vieta, kurā Dienvidu virziena ratu vēsture atainota visnotaļ fantastiskā kontekstā: «Senos laikos Žou dinastijas imperatora Čena laikā Vienroču zeme nosūtīja savus sūtņus ar mesliem un nodevām. Sūtņi ieradās ratos, kuri bija darināti no spalvām un kurus dzina vējš. Tā viņi atlidoja Žou galmā. Žou valdnieks baidījās, ka dīvainais brīnumdarbs varētu satraukt iedzīvotājus un tāpēc lika ratus iznīcināt. Tā kā sūtņi šā iemesla dēļ vairs nevarēja atgriezties savā dzimtenē, Žou valdnieks lika izgatavot ratus, kuri rādija dienvidu virzienu.» Tā vien šķiet, ka tolaik Austrumos kāds burtiski kaisījis zināšanas - ķīniešu domātāji pārspējuši cits citu ar pārsteidzošiem izgudrojumiem. Nidhema mūža darbā viņu atklājumi aprakstīti tūkstošos lappušu. Tie ir sasniegumi, no kuriem vēlākajos laikos daži maldīgi piedēvēti Rietumu izgudrotājiem:
59. att. Lai arī uz kurieni rati brauktu, figūra vienmēr bija vērsta vienā virzienā. ugunsieroči, šaujampulveris, sērkociņi, papīrnauda, ķerra, grāmatu iespiešana, kāpslis un zirgu iejūgs, asinsrites atklāšana, kā ari tērauda ražošana. Arī Roberts Tempis, kas Nīdhema eposu apkopojis autorizētā grāmatas formā, neticīgi krata galvu par Senās Ķīnas izgudrojumu bagātīgumu. Taču Dienvidu virziena ratiem viņš piešķir izcilu nozīmi. «Dienvidu virziena rati būtībā bija apgriezta diferenciāldzinēja izmantošana mūsdienu automašīnā,» viņš sajūsmināts stāsta. «Mūsdienās šādi dzinēji tiek izmantoti, lai spēku pārnestu uz riteņiem un darbinātu transportlīdzekli. Savukārt Dienvidu virziena ratos, kurus vilka zirgi, spēks tika pārnests no riteņiem uz dzinēju, kas figūru vienmēr noturēja dienvidu virzienā. Toreizējie diferenciāldzinēji darbojās tikpat precīzi kā mūsdienās, tikai apgriezti.» Taču tas vēl nav viss. Kā profesors Nīdhems konstatējis savos ilggadējos vēsturisko nostāstu pētījumos, pēc valdnieka Žou avangardiskās konstrukcijas arī daudzi citi ķīnieši izgatavojuši šādas mašīnas. Daži no šiem Dienvidu rādītājiem esot darbojušies labāk, daži - sliktāk. Taču visas šīs mašīnas savulaik uzskatītas par ārkārtīgi vērtīgām. Saderam, ja tiks atrakti vēl citi ķīniešu valdnieku apbedījumi, tad kādreiz atradīs arī kādu no šīm mašīnām!
13. Pazudušie papirusa tīstokļi Kur paslēpti Tutanhamona papirusa tīstokļi? «Sākumā es neko nevarēju saskatīt, jo no kameras izplūstošā karstā gaisa dēļ sveces liesma sāka raustīties. Taču, kad manas acis bija apradušas ar gaismu, kameras iekšienē no dūmakas drīz vien iznira atsevišķas lietas. Savādi dzīvnieki, statujas un zelts - visur mirdzošs zelts. Kad lords Kārnarvons vairs nespēja ilgāk paciest neziņu un bailīgi pajautāja: «Vai jūs kaut ko redzat?», es tikai spēju izteikt: «Jā, brīnumainas lietas!» Tad mēs paplašinājām caurumu tiktāl, ka varējām ieskatīties abi, un iespīdinājām tur elektrisko spuldzi.» Kas tikai par Hovarda Kārtera atklāto faraona Tutanhamona kapu nav sadomāts! Neskaitāmās grāmatās aprakstīts, kā 1922. gadā Valdnieku ielejā norisinājās noslēpumainie izrakumi. Simtiem autoru stāsta par lāstu, kas gadu gaitā it kā aizrāvis nāvē gan atklājēju, gan viņa kompanjonus. Savukārt simtiem ēģiptologu līdz pat šai dienai izsaka dažādus minējumus, kāpēc gan 1323. gadā p. m. ē. laikabiedri nogalinājuši as- toņpadsmitgadīgo faraonu, kā to var spriest pēc galvaskausa ievainojuma. Šo nebeidzamo spriedelējumu jaunākais piemērs - Tutan- hamonam esot bijusi smaga iedzimta kaite. Tā apgalvo angļu arheoloģe Džiliāna Fogelzanga īstvuda no Nīderlandes Etnogrāfiskā muzeja Leidenē, kura izpētījusi viņa apģērbu. Viņa esot konstatējusi, ka nelaimīgajam faraonam esot bijis bumbierveida ķermenis ar gurnu apkārtmēru 110 cm. Par šo atziņu viņa izpelnījusies savu kolēģu - arheologu atzinību. Diemžēl Tutanhamona īstais noslēpums - pazudušo papirusa tīstokļu mistērija - pašlaik tiek pilnīgi ignorēts. Tā ir. Par to eksistē tikai viena zinātniska publikācija. Tā parādījās 1985. gadā un žurnālā Gottinger Miszellen aizņēma pāris lappušu, taču žurnāls domāts tikai zinātājiem un slavenu ēģipto- logu augstākajām aprindām. Par ko šai rakstā stāstīts? Drīz vien pēc faraona kapa atklāšanas tālaika arheologi sapņoja par daudzajiem papirusa tīstokļiem, kuriem vajadzēja atrasties kapā. Taču viņu cerības ātri vien sabruka. Ja neņem vērā vienu sairušu lapu, kurā bija rituāls teksts, no papirusiem nebija ne vēsts nedz sarkofāgā, nedz aizzīmogotajās lādēs. Savādi. Senie ēģiptieši taču saviem mirušajiem valdniekiem labprāt mēdza dot līdzi dažādus dokumentus, kuros bija vēsturiski, literāri un reliģiski teksti. Ja tic angļu pētnieka Džeralda O'Farella fantastiskajām tēzēm, tad papirusu trūkumam ir izskaidrojums - Kārters pats esot pievācis papirusa tīstokļus! Farells apgalvo, ka tas esot darīts reliģisku apsvērumu dēļ. Kā pierādījumu savam fantastiskajam apgalvojumam viņš citē lorda Karnārvona rakstisku piezīmi kādam draugam, kurā teikts, ka kapā atrasti papirusa tīstokļi, «kuri varētu mainīt domāšanu pasaulē». O'Farells apgalvo arī, ka pats Kārters to esot teicis vismaz vienā oficiāli apstiprinātā gadījumā. Reiz sarunās ar ēģiptiešu varas iestādēm viņš esot zaudējis savaldīšanos un piedraudējis: «Es visai pasaulei darīšu zināmus papirusa tekstus, kurus esmu atradis faraona kapā! Tie ir dokumenti, kuros atrodams patiess un skandalozs stāsts par ebreju iziešanu no Ēģiptes…» Toties pazīstamais ēģiptologs Nikolass Rīvs šādām sazvērnieciskām hipotēzēm nepiešķir nekādu nozīmi. Tomēr arī viņam jāatzīst, ka «līdz pat šai dienai nav iespējams apmierinoši izskaidrot iemeslus, kuru dēļ Tutanhamona kapā nav atrasti papirusa tīstokļi». Rīvs savā specialitātē tiek uzskatīts par vie-
60. att. Vēlmju piepildījums - Hovards Kārters (pa labi) neilgi pirms kapa atvēršanas (1922). nu no korifejiem. Viņš ieguvis starptautisku slavu galvenokārt ar saviem pētījumiem Valdnieku ielejā. Līdztekus tam viņš jau ilgus gadus klusībā, nepievēršot sev žurnālistu un savu kolēģu uzmanību, meklē Tutanhamona pazudušos rakstu tīstokļus. Par viņa meklējumiem pagaidām liecina tikai viens zinātnisks raksts žurnālā GottingerMiszellen. Rīvs pastāstīja, ka, neraugoties uz dažām neveiksmēm, viņš vēl nav zaudējis cerības. Pašreiz viņa interese koncentrēta ne tikai uz tām faraonu un dievu koka statujām, kuras kādreiz atradis kapenēs Kārters. Speciālistiem ir zināmas līdzīgas figūras arī no citiem apbedījumiem, piemēram, no faraona Seti I kapenēm. Interesi rada tas, ka dažām figūrām ir tukšs vidus. 1898. gadā šāda figūra tika atrasta faraona Amenofisa II pēdējā atdusas vietā. Arheologi tās muguras daļā atrada paslēptu papirusa tīstokli. Nikolass Rīvs to uzskata par skaidru pierādījumu tam, ka tāpat varētu būt paslēpti rakstu tīstokļi arī Tutanhamona kapenēs. «Vismaz viena daļa apbedījumu tekstu varētu būt noslēpta vienā vai vairākās faraona vai dievu figūrās, kuras tika atrastas viņa kapenēs,» ēģiptologs spriež. Ilgu laiku Rīvs interesējās par dabiska lieluma sargu figūrām, kuras atrastas pie ieejas Tutanhamona kapenēs. Pašreiz tās atrodas Ēģiptes muzejā Kairā. «Pirms dažiem gadiem es kopā ar japāņu kolēģiem organizēju šo sargu figūru rentgeno- loģisku analīzi,» Nikolass Rīvs pastāstīja. «Diemžēl figūras izrādījās monolītas. Tas nozīmē, ka joprojām nav skaidrs, kur palikuši Tutanhamona rakstu tīstokļi.» Vai Rīvs vairs par papirusa tīstokļiem neinteresēsies? «Gluži otrādi,» viņš apgalvo. «Kaut kad vēlāk es līdzīgā veidā gribētu izpētīt arī mazākās Tutanhamona kapenēs atrastās figūras. Taču pagaidām konkrēti vēl nekas nav plānots.» Laimīgs būs tas, kas Deli kolonnu varēs aptvert ar rokām, - tad piepildīsies viņa karstākā vēlēšanās. Vismaz tā apgalvo indiešu nostāsti. Gidi uzjautrinās, stāstot tūristiem mazliet pārveidotu nostāstu, - viņi apgalvo, ka patiešām aplaimots kļūs tikai tas, kas kolonnu varēs aptvert ar uz muguras atliektām rokām. Tas tūristus parasti mudina uz visneiedomājamākajiem locekļu mežģījumiem. Vienalga, vai to dara no priekšpuses vai no mugurpuses - šis metāla milzenis netālu no slavenā smilšakmens torņa Kut- bminara slēpj tūkstošiem noslēpumu. Daži jūsmo par to kā par mistiskas amatnieku mākslas klusējošu liecību. Citi tajā saskata reliktu no sen aizgājušiem laikiem, kad ikdienišķs bija tas, ko mēs šodien uztveram kā maģiju. No tiem laikiem, kad zināšanas tika uzticētas tikai tiem, kuri spēja ticēt. «Līdz pat mūsdienām nav izskaidrojams, kā šī slavenā no dzelzs izkaltā kolonna, ko dēvē par LohaKāmbu un kura atrodas Deli tempļa drupās, ir izgatavota,» jau 1930. gadā darbā «Antīkās senatnes un viduslaiku tehnika» pārsteigts konstatēja Francis Marija Feldhauss. Viņam to it nemaz nevar ņemt ļaunā. Šī 1600 gadu vecā, septiņus metrus augstā un sešas tonnas smagā kolonna reiz bija pasaulē lielākais ar rokām kaltais dzelzs monuments.
14. Mūžīga antikorozija Indiešu profesors atrisina Deli kolonnas noslēpumu Taču ne tikai tas - līdz pat mūsu dienām uz šī iespaidīgā darinājuma tikpat kā nav rūsas pēdu, un tas ir mulsinājis daudzus pētniekus līdz pat mūsdienām, kuri gribējuši atminēt kolonnas noslēpumu, kā pēdējos gadu desmitos liecina daudzi starptautiski pētījumi. Vēl 1985. gadā Hanss Heinrihs Fogts žurnālā Naturwissenschaftlichen Rundschau par to rakstīja: «Tātad problēma paliek neatrisināta. Tomēr izskaidrojums Deli kolonnas noturīgumam pret koroziju varētu ārkārtīgi ieinteresēt metalurgus.» Nu ārzemnieki piedzīvojuši sakāvi no indiešu profesora Indijas Tehnoloģijas institūtā Kanpūrā. Viņam bija nepieciešami gandrīz desmit gadi, līdz izdevās izzināt maģiskās kolonnas noslēpumu. Taču šim panākumam nav nejaušs raksturs. Indiešu profesoriem ir citāda domāšana, viņi ir tuvāki dieviem nekā Rietumu domātāji, un brīnumi viņiem ir pašsaprotama lieta, kuru priekšā viņu gars nemulst. Šo mūslaiku brīnumdari sauc Rāmamurtijs Balasubramani- ams. Metalurģijas speciālists 2002. gadā savas atziņas publicēja žurnālā Current Science. Kā profesors lepni piebilst, mūsu pētniekiem tas paver aizraujošas perspektīvas: «Zināšanas par kolonnas ķīmisko sastāvu mums varētu palīdzēt uzlabot metāla konteinerus radioaktīvo atkritumu glabāšanai - tās mums var sniegt norādījumus, kā izgatavot konteinerus, kuri nerūsētu tūkstošiem gadu.» Profesors savas atziņas apkopojis plašā izklāstā. Rentgen- analīze un dažādas spektroskopiskās analīzes parādījušas, ka laika gaitā uz kolonnas virsmas izveidojies it kā pašreģenerē- jošs komplekss ķīmisks aizsargslānis pret atmosfēras ietekmi: «Galvenais cēlonis tam ir dzelzs augstais fosfora saturs.» Pret rūsas veidošanos labvēlīgi iedarbojas ari Deli sausais klimats. Sākotnēji šis dzelzs milzenis esot uzcelts dievam Višnu veltītā templī pie Udaigiri pilsētas Centrālajā Indijā par godu kādam indiešu valdniekam. «Tā vēstī uzraksts sanskritā uz kolonnas.» Tikai 13. gadsimtā kolonna esot pārvesta uz Deli. Balasubramaniams atceras, ka par šo unikālo dzelzs veidojumu savā dzimtenē viņš pirmo reizi esot uzzinājis, vēl bērns 61. att. Deli metāla kolonna - liecība par tiem laikiem, kad visapkārt notika brīnumi.
62. a att. Atklājums, kas noderēs nākotnē - beidzot kļuvis skaidrs, kāpēc kolonna nerūsē. 62. b att. Arī šajā tuvplānā redzams, cik dzelzs ir noturīga pret rūsu.
būdams. Taču vairākas tonnas smagais veidojums sākumā viņam bijis pilnīgi vienaldzīgs. Tikai vēlāk studiju laikā Amerikā viņa uzmanību tam pievērsis profesors Helmūts Keše no Fridriha Aleksandra universitātes Erlangenē. 1990. gadā Balasu- bramaniams atgriezās Indijā un turpmākajos gados, strādādams Indijas Tehnoloģijas institūtā Kanpūrā, pievērsās kolonnas pētīšanai. Toreiz Balasubramaniams pat nespēja iedomāties, ka pēc vienpadsmit gadiem viņš savas atziņas par ilglaicīgu rūsēšanas procesu kodolatkritumu sistēmās izklāstīs plaši pazīstamiem pētniekiem starptautiskā darba grupas seminārā Kada- rahā. «Manas atziņas par Deli kolonnu tika labvēlīgi uzklausītas,» viņš priecājas. «Tās izraisīja lielu interesi. Vēl gan nav zināms, cik nozīmīgi šie pētījumi būs praktiskai darbībai. Diemžēl mūsu pasaules valstīs par radioaktīvo atkritumu apbedīšanu attiecībā uz vietu un konteineru izgatavošanas materiālu ir ļoti atšķirīgi uzskati.»
15. Maģiskais gredzens no Pausnicas Kas spēs atšifrēt maģisko formulu uz tā? Viņu vara nenāk no šīs pasaules. Spēka objekti - bez sākuma un beigām. Izgatavoti sen aizmirstos laikos, vienlaidu monolīti, tie saviem īpašniekiem nodrošina cieņu un varu. Tiem piemītot ari dziednieciskas spējas. Maģiskas formulas, kas iegravētas to virsmā, glabā mūžsenas zināšanas. Turklāt tie noslēdz maģisko loku, kura iekšienē izredzētie rod patvērumu un drošību. Burvju gredzeni patiešām eksistē. Taču tikai nedaudzi pārdzīvo vēstures jukas. Viens no tiem jau vairāk nekā 100 gadu atrodas Aizvēstures muzeja seifā Hallē, Saksijā Anhaltē. Šis, kādu laiku par pazudušu uzskatītais divpadsmitstūrainais sudraba gredzens, kas izgatavots sen pagājušos laikos, izstaro dīvainu pievilcību. Līdz pat mūsdienām rakstu ekspertiem ir mīkla, ko nozīmē mistiskais uzraksts, ko veido simboli un burtiem līdzīgās zīmes uz tā. Tādējādi var tikai minēt, kādi spēki tam joprojām piemīt. 1898. gadā piecus gramus smago sudraba gredzenu Paus- nicā, mūsdienu Rīzas apgabalā, atrada zemes īpašnieks Emīls Šreibers. Stādot koku, Šreibers negaidīti zemē atrada keramikas trauku ar sudraba depozītu. Starp sudraba monētām kā debesu dāvana atradās noslēpumainais gredzens. Zemes īpašnieks nespēja noticēt savai veiksmei un visur ar sajūsmu par to stāstīja. Ziņa par vērtīgo atradumu drīz vien sasniedza Prūsijas Sak- sijas provinces muzeju. Taču informācija par to kļuva zināma arī citviet. Drīz vien par depozītu kaulējās jau arī valstiskās institūcijas, numismāti un senlietu tirgotāji. Visbeidzot Halles muzejam izdevās savā īpašumā iegūt septiņas no sākotnēji 500 monētām. Toties muzejs ieguva gredzenu, kā arī tam piemītošo maģisko spēku. Iespējams, šī burvju rota bija aprakta neilgi pēc 1150. gada. Tātad varbūt tā ir krietni vecāka. Šķiet, ka tai vienmēr lemts tikt novērtētai par zemu. Arnolds Mūls no Saksijas - Anhaltes Arheoloģijas zemes dienesta to apstiprina: «Savādi, ka līdz šim tika eksponētas tikai monētas. Gredzens ticis tikai pieminēts, bet nekad nav izstādīts publiskai apskatei.» Tas nozīmē, ka arheologi tam nav pievērsuši uzmanību. Ņemot vērā depozīta atrašanas apstākļus, gredzens esot ticis inventarizēts īpašā monētu katalogā, un tāpēc, atšķirībā no trauka, kurā atrasts depozīts, tas vairs nav minēts arheoloģisko atradumu inventāra sarakstos. Mūls stāsta: «Daudz vēlāk gan to meklēja tieši arheoloģiskajā inventārā, taču nesekmīgi, tādējādi jau 80. gadu publikācijās gredzens minēts kā pazudis.» Tikai 2001. gadā šis dārgums atkal atradās, kā stāsta arheologs: «Pārskatot monētas mūsu seifā, es pēkšņi ievēroju gredzenu. Precīzāki pētījumi ļāva noskaidrot tā izcelsmi.» Turpretī neskaidrs ir palicis uzraksts uz gredzena. Kā apstiprina Arnolds Mūls, līdz pat šodienai nav izdevies atšifrēt savādās rakstu zīmes. Lai gan jau to izvietojums - pa vienai zīmei katrā no divpadsmit šķautnēm - liecina par dziļāku nozīmi. Arheologs stāsta: «Pašlaik neliels personu loks, kurā ietilpst dažādu specialitāšu pārstāvji, nodarbojas ar uzraksta atšifrēšanu. Taču vēl pat nav izdevies nekļūdīgi noskaidrot, kādā valodā uzraksts iegravēts un kāda nozīme ir šiem simboliem.» Arheologs domā, ka tas varētu būt nevis kāds noteikts vārds, bet gan drīzāk kāda izteiciena saīsinājums, ko veido vairāku vārdu sākumburti. «Protams, redzot tik šifrētu uzrak-
63. att. Atdarinājumi (augšā); kādas slepenas spējas piemīt maģiskajam dārgumam? stu, rodas doma par slepenu un maģisku jēgu. Iespējams, ka gredzenam patiešām ir reliģiska amuleta nozīme.» Kā apgalvo Mūls, jaunākie pētījumi vairāk norāda uz kristīgu, nevis pagānisku kontekstu. «Jādomā, ka tas ir zīmoggredzens ar īpašnieka uzrakstu. Tomēr tur varētu būt iegravēts arī kaut kas cits, iespējams, vidusaugšvācu valodā.» Konkrētāku informāciju arheologs cer saņemt no rakstu ekspertiem Min- henē, kuriem beidzot vajadzētu atminēt gredzena noslēpumu. Pagaidām nav zināms, kuru mazais sudraba nieciņš kādreiz turējis savā varā. Vienīgi tā izmērs norāda, ka tas piederējis vīrietim. Turklāt ļoti ilgu laiku, tas redzams pēc virsmas nolietojuma pēdām. Tāpat var nojaust, ka gredzena valkātājs bijis bagāts, to pierāda apraktais monētu depozīts. Paliek noslēpums, kāpēc gredzens pametis savu īpašnieku pirms tā nāves. Nav zināms arī, cik daudz šādu burvju gredzenu kādreiz ticis izkalts. Līdz šim ir zināmas rakstiskas liecības tikai par vienu līdzīgu gredzenu. Arī šim desmitskaldņu sudraba gredzenam no Deškas Ungārijā ir līdzīgs nesaprotams uzraksts, kurš arī līdz pat šodienai nav atšifrēts. Atliek tikai cerēt, ka laiku jukas pārdzīvojuši vēl vairāki gredzeni. Lai kādudien tos varētu savākt kopā un lai tie mums uzticētu to, kas gadsimtu gaitā gājis zudumā. Lai atmodinātu viņos dusošo burvju spēku.
NOSLĒPUMAINIE MONUMENTI Mūsu arheologiem trūkstfantāzijas tāpēc, ka tiem nedrīkst piemistfantāzija. Arheoloģija ir visnotaļ konservatīva pētniecības nozare, kurā darbojas zinātnieki, kuriem ir ass prāts, humors un lielākoties arī lojalitāte. Diemžēl viņiem visiem augstskolā nācās iekalt vienu un to pašu iesīkstējušo mācību, kura ietiepīgi balstās uz evolūcijas principa. Viss ir attīstījies lēnām, vienmēr cits pēc cita. Tas, kas nedrīkst būt, arī nevar būt. Tāpēc nav brīnums, ka ārkārtīgi interesanti atklājumi tiek noklusēti un sabiedrība par tiem vispār netiek informēta. Erihsfon Denikens, noslēpumu eksperts
16. Strīds par barova alu turpinās Noslēpumainais alu komplekss beidzot tiks izpētīts Tas sākās ar draudiem. «Es tev pēdējo reizi uzticos. Ja tu vēlreiz izplatīsi tālāk melus, kurus par mani stāsta, es par tevi vairs neko negribēšu zināt. Esi prātīgs un nostājies pareizajā pusē!» Kasela Barova brīdinājums man nebija pārsteigums. Šim amerikānim es nepatīku. Un es viņam to neņemu ļaunā. Kā nekā pirms pāris gadiem es viņam sagādāju pamatīgas nepatikšanas. Toreiz es Barovam publiski izteicu pārmetumu, ka viņš no alu kompleksa Ilinoisā iznesis noslēpumainus zelta artefaktus, tos pārkausējis un naudu pārskaitījis banku kontā Šveicē. Runa bija par alu sistēmu, kuras atrašanās vietu Barovs joprojām ietiepīgi tur noslēpumā. Šis amerikānis līdz pat šai dienai tēlo nevainīgu jēriņu. Barovs sevi uzskata par plaši izvērstas rīdīšanas kampaņas upuri. 2002. gada 26. jūlija e-pasta vēstulē viņš vēlreiz uzsver, ka no teiksmām apvītās atradumu vietas neesot aiznests ne gabaliņš zelta. «Viss vēl joprojām atrodas turpat. Arī dimanti. Nav ari nekādu banku kontu Šveicē.» Pēc tam mēs abi vēl apmainījāmies ar pāris vēstulēm. Tomēr Rasels Barovs nespēj ar pamatotiem argumentiem atspēkot visus pierādījumus, kurus es gadu gaitā pret viņu esmu savācis. Tāpēc ari uz nākamajiem draudiem nenācās ilgi gaidīt: «Es nogaidīšu, ko tu ar šo infonnāciju iesāksi. Ja rakstīsi patiesību, nevis iztēlosi mani par ļaunprātīgu zagli, es vēl padomāšu, vai stāstīt tev ko vairāk. Ja nē, tad… bija prieks ar tevi iepazīties.»
64. Daudzi no atrastajiem priekšmetiem pirms to nozušanas tika nofotografēti. Par to, cik patiesi ir Barova izteikumi, varēs spriest pēc izrakumiem, kurus uzsācis Veins Mejs, žurnāla Ancient American izdevējs. Racēji piedzīvos zilus brīnumus. Savukārt Ba- rovs sajūsmā berzēs
rokas. Bet par to vēlāk… Pametīsim skatienu dažus gadu desmitus atpakaļ. 1982. gada aprīlī Barovs kādā nomaļā ielejā Ilinoisā nejauši uzgāja noslēgtu portālu. Viņš ar grūtībām to atraka un pa caurumu ielīda tumsā. Soli pa solim Rasels Barovs virzījās uz priekšu pa apakšzemes labirintu - ejas bija klātas ar noslēpumainām zīmēm un attēliem. Zemē mētājās apstrādāti akmeņi, pie sienām karājās savādas akmens galvas. Taču amerikāņa ziņkāri visvairāk iekvēlināja slēgtās ejas, kuras atradās sānu sienās. Barovs nolēma atlauzt kādu no šīm ejām. Tas nebija viegli, taču pēc kāda laika viņam izdevās izveidot provizorisku atveri. Barovam pretī sitās pelējuma smaka. Viņš ieslēdza kabatas lukturīti un apgaismoja telpu. Lukturīša mestais gaismas kūlis sprīdi pa sprīdim taustījās pa tumsu, līdz apstājās pie kāda liela priekšmeta. Barovam aizrāvās elpa - uz masīvas akmens plāksnes gulēja skelets. Tam blakus - āvas, šķēpu uzgaļi un metāla priekšmeti. Paplašinājis ieeju, Barovs pūzdams un elsdams iespraucās iekšā. Zemē atradās vara un bronzas darbarīki. Līdzās bija daži trauki. Kabatas lukturīša gaismā iezaigojās arī rotaslietas. Amerikānim sāka dauzīties sirds, domas joņoja mežonīgā ātrumā. Kas gan varētu atrasties aiz citiem akmens portāliem? Barovs nolēma atvērt vēl vienu telpu. Tur viņš atrada sievietes un divu bērnu mirstīgās atliekas. Izskatījās, ka visi trīs tikuši nogalināti vai upurēti. 1987. gadā Barovs atklāja vēl vienu telpu, kuru viņš šodien dēvē par galveno kameru. Ieeja tajā bija noslēgta ar lielu akmens ripu, kurā bija iegravētas savādas rakstu zīmes. Ba- rovs pārvarēja arī šo šķērsli un iekļuva plašā telpā, kurā ieroču un statuju vidū atradās masīvs akmens sarkofāgs. Viņam ar lauzni izdevās atvērt zārka vāku. Tajā atradās vēl viens sarkofāgs - no tīra zelta. Kad Barovs atvēra to, viņam iepletās acis - viņš ieraudzīja autos ievīstītu mūmiju… Izņemot Kaselu Barovu, neviens līdz šim nav spēris kāju noslēpumainajā alu kompleksā, jo amerikānis ilgu laiku liedzās atklāt tās atrašanās vietu. Viņš baidoties, ka dēkaiņi un apslēptas mantas meklētāji atradumu vietu varētu izlaupīt. Turklāt, ja par to tiktu paziņots publiski, atradums automātiski kļūtu par ASV īpašumu. 1989. gadā viņš atkal aizbarikādēja ieeju alu kompleksā. Kā pierādījumu savam apgalvojumam Barovs dienasgaismā iznesa tūkstošiem iegravētu akmeņu, kā arī darinājumus no zelta. Uz plaukstas lieluma priekšmetiem attēloti dīvaini motīvi: spārnotas būtnes (pa pusei cilvēki, pa pusei dzīvnieki), būtnes ar ķiveri galvā vai zvaigznāji. Tur ir pat medaljoni, kas atgādina rokaspulksteņus. Līdz šim tikai nedaudzi amerikāņu arheologi ir ieinteresējušies par priekšmetiem no Barova alas (tā šī noslēpumainā alu sistēma pagaidām nosaukta). Daži speciālisti, jau tikai uzmetot skatienu, artefaktus esot nosaukuši par mūsdienu viltojumu, jo attēlotie motīvi liecina par dažādu kultūru un stilu ietekmi. Barova kolekcijā atrodami arī tādi priekšmeti, kuri izraisa asociācijas ar Senās Ēģiptes vai feniķiešu kultūru. Bet tās ir kultūras, kurām, pēc vispārpieņemtajiem uzskatiem, ar Amerikas kontinentu nav bijis nekādu kontaktu. Turklāt ekspertus saērcināja arī tas, ka nekādi nebija iespējams atšifrēt iegravētās rakstu zīmes. 1993. gadā Dorotija Haidena no Amerikas Arheoloģisko pētījumu institūta Mauntvernonā apgalvoja, ka viss šis atklā-
65■ att. Viena kapa piedeva dīvaināka par otru - vairums atrasto priekšmetu nekad netika eksponēti. jums no sākuma līdz beigām esot izdomāts. Tomēr viņa atzina, ka Barova kolekcijā varētu atrasties arī kāds autentisks objekts, «par kuru mūsu arheologi baidās, ka tas, iespējams, nācis no kādas jau zināmas apbedījuma vietas». Pozitīvāk izteicās Džīna Hanta no Luiziānas Maundu (indiāņu kapu uzkalnu, tulkotāja piezīme) asociācijas. «Es personiski esmu pārliecināta, ka viss alu komplekss, kādu to aprakstījis Barovs, patiešām eksistē,» viņa man rakstīja neilgi pirms savas nāves. «Pēc manām domām, to apstiprina vismaz divi momenti. Pirmkārt, atrasto artefaktu kvantitāte un kvalitāte - man šķiet apšaubāmi, ka kādam būtu izdevies samērā neilgā
66. att. Šie akmeņi esot atrasti kādā apbedījumu kompleksā llinoisas štatā ASV. laika posmā izgatavot tādu daudzumu mākslas priekšmetu. Otrkārt, persona, kuras vārdu ticamību es neapšaubu, man paziņoja, ka Barova aprakstītie tuneļi un mākslas priekšmeti patiešām eksistē.» Viens no nedaudzajiem arheologiem, kurš izteica vēlēšanos nopietni izpētīt šo gadījumu, bija amerikāņu profesors Džeimss Šercs no Viskonsinas universitātes. Kad 1994. gadā es viņam pirmoreiz uzrakstīju vēstuli, Šercs man pastāstīja par saviem pētījumiem, kuru gaitā viņš pārliecinājies, ka Barova atrastie priekšmeti patiešām ir senseni apbedījuma priekšmeti. 1992. gadā Šercs savu pētījumu rezultātus bija apkopojis plašā ziņojumā. Tajā viņš dedzīgi iestājas par pozitīvāku attieksmi pret apstrīdamiem atradumiem. Šercs uzsver, ka mūsu priekšteči esot bijuši daudz progresīvāki, nekā līdz šim uzskatīts: «Savādie motīvi, kas iegravēti akmeņos, vēl nebūt nav pierādījums tam, ka tas būtu viltojums. Tie drīzāk norāda, ka pirmskolumba laika Amerikas vēsture varētu būt citāda - interesantāka, nekā to pauž mūsu labākie vēsturnieki.» Lai kā Šercs pūlējās neparasto kolekciju saglabāt, par dažiem atrastajiem akmeņiem šodien liecina tikai fotogrāfijas. Kā tas noticis? 1994. gadā Barovs ASV arheoloģijas žurnālam Ancient American skaidroja, ka neilgi pēc alu sistēmas atklāšanas viņš no turienes esot iznesis 2000 priekšmetu, lai varētu finansiāli nodrošināt kompleksa izpēti: «Es tos pārdevu kādam privātam kolekcionāram, kurš piekrita šos darinājumus pēc pieprasījuma nodot zinātniskai izpētei. Diemžēl tagad viņš par to vairs negrib ne dzirdēt.» Barovs apgalvo, ka šis kolekcionārs viņu iepazīstinājis ar amerikāņu aizvēstures pētnieku Džeku Vordu. Vordam tolaik
67. att. Daudzi arheologi atrastos akmeņus tajos attēloto motīvu dēļ uzskata par viltojumiem. Kāpēc? Vensenā bija muzejs, un viņš par Barova alu esot ļoti ieinteresējies. Barovs stāsta: «Pēc kāda gada es nolēmu Vordam pret parakstu izsniegt 1993 artefaktus viņa muzeja vajadzībām. Viņam savukārt vajadzētu piedalīties alas izpētes finansēšanā.» Gadu gaitā Barovs esot konstatējis, ka akmeņu skaits Vor- da muzejā nepārtraukti esot samazinājies. «Beigu beigās bija palikuši tikai 356 akmeņi.» Kad 1991. gadā Vords pēkšņi nomira, viņa atraitne Barovam esot atdevusi tikai 120 priekšmetus. «Toreiz ar mani sazinājās dažādas personas, kurām Vords acīmredzot bija pārdevis akmeņus,» Barovs atceras. «Lai gan mēs savulaik bijām vienojušies, ka jebkura peļņa no pārdošanas būs jāsadala mūsu starpā, es no viņa neesmu saņēmis ne
68. att. Daudzas no kapu piedevām tika slepeni pārdotas. centa. Kacl es vēlāk uzzināju, ka Vordam bijušas ievērojamas finansiālas grūtības, man daudz kas kļuva saprotamāks.» Barovs stāsta, ka Vords, pārdodot artefaktus, esot nopelnījis 250 000 ASV dolāru. Turklāt viņš esot iztirgojis arī zelta izstrādājumus gandrīz 39 000 ASV dolāru vērtībā. Tas esot redzams viņa atstātajos rēķinos. Harijs Habards no Floridas par šādiem izteikumiem tikai groza galvu. Būdams pētnieku biedrības Ptolemy Productions dibinātājs, viņš sev izvirzījis mērķi atrast precīzu Barova alas atrašanās vietu. Šajā ziņā viņu atbalsta rakstu eksperts Pols Šafranke, kuram, iespējams, izdevies atšifrēt daļu mīklaino zīmju. Habards un Šafranke uzskata, ka alā atrodas to Ziemeļ- āfrikas un Eiropas jūrasbraucēju kultūras
mantojums, kuri Amerikas kontinentā ieradušies ilgi pirms Kolumba. Tas viss par lielu nepatiku Raselam Barovam, kurš Hariju Habardu nikni dēvē par nelabojamu meli. Iemesls - lai gan Habards ir pārliecināts par alas eksistenci, viņš apšauba Baro- va godīgumu. Viņaprāt, Barovs ir krietni iedzīvojies. Habards apgalvo: «Rasels, pārdodot akmeņus, ir nopelnījis pamatīgi daudz naudas. Gadu gaitā, kopš es nodarbojos ar pētījumiem, man nav gadījies sastapt nevienu cilvēku, kurš būtu nopircis alā atrastos artefaktus no Džeka Vorda. Visi seno priekšmetu
69. cttt. Barova kritiķi apgalvo, ka, pārdodot akmeņus, Barovs nopelnījis pamatīgi daudz naudas.
70. att. Barovs no alas iznesa ne tikai akmeņus, bet arī zeltu un dimantus. kolekcionāri, kuru vārdi man ir zināmi, priekšmetus savām kolekcijām ir iegādājušies no Barova.» Žurnāla Ancient American izdevējs Veins Mejs to gribēja noskaidrot precīzāk. 1996. gada oktobrī viņš tikās ar Habardu, lai personīgi izjautātu Barova kritizētāju par viņa šaubu cēloņiem. Mejs bija ļoti pārsteigts, kad Habards viņam nolika priekšā neparastas fotogrāfijas, kuras pa dažādiem apkārtceļiem bija nonākušas viņa īpašumā, - tajās bija redzamas zelta priekšmetu kaudzes! Kā Habards pastāstīja, fotoattēli uzņemti 1988. gadā Vorda muzejā. Tas bija pietiekams iemesls, lai viņam rastos jautājums - kur gan viss šis zelts palicis? Kāpēc līdz šim runa bija tikai par dažiem zelta priekšmetiem, kurus Vords esot iztirgojis? Un kāpēc gan Barovs visus šos gadus nevienam nebija stāstījis par minētajiem attēliem? Varbūt viņš no alas kopā ar akmeņiem
71. att. Atsevišķu atrasto priekšmetu materiāls un apdare ir ļoti atšķirīgi. bija iznesis daudz vairāk zelta priekšmetu, nekā lidz šim atzinis? Habards stāsta: «Spriežot pēc manā rīcibā esošajiem dokumentiem, skaidri redzams, ka laikā no 1987. līdz 1989- gadam cauri «Barova alas pētniecības centram» aizplūdis zelts gandrīz septiņu miljonu ASV dolāru vērtībā. Šķiet, ka lielākā daļa zelta priekšmetu pārkausēta un caur Fortnoksu pārdota. Kur pazudis atlikušais zelts trīs miljonu vērtībā, nav skaidrs. Es domāju, ka tas joprojām atrodas Barova īpašumā.» Habards šai laikā publicēja dažus dokumentus. 1987. gada 26. augusta ziņojumā Barovs rakstīja, ka viņš - it kā pēc ze mes īpašnieka prasības - «iznesis ārā no telpas ar statujām mazliet vairāk par 500 uncēm zelta-. Tikpat skandaloza ir 1989. gada 31. martā rakstītā vēstule Džekam Vordam, kurā kongresmenis Frenks Makloskijs paziņo, kurš būs starpnieks kārtējā zelta pārdošanas operācijā. (Kā kontaktpersona tiek norādīts Maikls Jakandželo no Fortnoksas.)
72. att. Sensācija būtu pat tad, ja tikai daļa no kolekcijas izrādītos īsta.
73- att. Lidz šim tikai nedaudzi arheologi ir ieinteresējušies par kolekciju. Tādējādi par to, kur palicis zelts, var izteikt tikai minējumus. Vēl jo vairāk, pat tuvs Barova draugs Džeimss Šercs par to var sniegt tikai nenoteiktas atbildes. 1997. gada septembri Šercs man pastāstīja, ka savos pētījumos viņš visvairāk uzmanības esot pievērsis iegravētajiem akmeņiem. «Galvenokārt tā drudžainā satraukuma dēļ, kuru dzeltenais metāls rada visos, kuri ar to saskaras.» Tomēr Šercs pamanījās izdevīgā brīdī kaut īsu mirkli ap-
74. att. Rasels Barovs esot atradis aptuveni 4000 šādu priekšmetu. skatīt atrastos priekšmetus. «Daži no tiem pilnīgi noteikti bija kopijas. Taču es redzēju arī metāla oriģinālus. Tiem bija sarkanīgi dzeltenīgs spīdums. Iespējams, tas bija zelta, sudraba un varbūt arī svina sakausējums. Nav ne mazāko šaubu, ka tie bija īsti, vēsturiski artefakti, nevis mūsdienu viltojumi. Kā apgalvo Barovs, visi priekšmeti atrasti noslēpumainajā alā. Viņš man apliecināja, ka 80. gadu beigās pēc kopiju izgatavošanas daļa priekšmetu nogādāta atpakaļ alu kompleksā.» Uz jautājumu, ko viņš domā par Habarda pārmetumiem, it kā Barovs daļu zelta būtu pārdevis, Šercs
atbildēja atturīgi. «Es uzskatu, ka informācija par šo jautājumu jau publicēta žurnālā Ancient American. Turklāt pēc Džeka Vorda nāves atklātībā parādījušās piezīmes, kas apliecina, ka Vords nodarbojies ar zelta pārdošanu. Barovs savulaik sašutis informēja mani par šo apstākli.» Šķiet, ka Džeimss Šercs joprojām ir pārliecināts par Barova nevainīgumu. Neilgi pēc materiāla publicēšanas žurnālā Ancient American viņš vēstulē žurnālam izteica šaubas par to, vai korespondence, ko Habards iesniedzis publicēšanai, esot īsta: «Barovs taču apgalvo, ka viņš minētās vēstules nekad neesot redzējis.» Turklāt Raselam Barovam jau krietnu laiku pirms tam esot parādīts kāds dokuments, uz kura gan bijis viņa paraksts, taču kuru viņš «patiesībā nekad neesot parakstījis». Harijs Habards par Barova paskaidrojumiem tikai gurdi pavīpsnā: «Manā rīcībā ir vairāk nekā 60 vēstuļu. Un es varu saderēt, ka Barovs apgalvos, ka viņš ari tās nekad nav redzējis.» 1997. gada septembra vidū man radās izdevība Barovam uzdot jautājumus par viņam izteiktajiem pārmetumiem: «Cik daudz priekšmetu jūs iznesāt no alas?» Barovs: «Pavisam 4000. Džeks Vords gandrīz visus, man nezinot, ir pārdevis. Taču lielāko daļu no tiem ir izdevies atgūt.» «Ko jūs varētu teikt par vēstulēm ar jūsu parakstu, kuras publicētas žurnālā Ancient American? Vai tās visas ir viltotas? Ja tā, tad kas aiz tā slēpjas?» Barovs: «Vēstules viltojis Džeks Vords. Viņš gribēja pārliecināt dažus cilvēkus, ka kontrole pār alu kompleksu ir viņa rokās. Tā viņš daudziem izmānīja naudu.» Kas ir ar pārējām vēstulēm, kuras esot Habarda īpašumā?» Barovs: «Tādu nav.» «Kur palicis zelts, kas redzams fotogrāfijās? Vai tas vispār ir zelts?» Barovs: «Zelts joprojām atrodas alā, tas nekad no turienes netika iznests. No katra priekšmeta tika izgatavots nospiedums un pēc tam - kopija. Fotogrāfijās redzami tikai dublikāti. Iespējams, ka Vords tādējādi gribēja piesaistīt investorus saviem apšaubāmajiem darījumiem. Diemžēl es par to uzzināju tikai pēc viņa nāves. Viņš finansiāli ir krāpis daudzus cilvēkus, pat savu sievu.»
75- att. Šodien daudzi no atrastajiem priekšmetiem atrodas privātās kolekcijās.
76. att. Kompleksa iekšienē esot vēl neskaitāmi daudz dažādu priekšmetu. «Vai jūs esat pārkausējis daļu zelta, kā Habards jums pārmet?» Barovs: «Nē, to es neesmu darījis.» «Tad kāpēc jūs neesat publicējis par alu kompleksa iekšieni videouzņēmumus?» Barovs: «Iekļūt alā nozīmētu pārkāpt Ilinoisas likumus. Turklāt tādi cilvēki kā Habards tādējādi varētu atšifrēt alas atrašanās vietu. Ja vien varētu, Habards to izlaupītu.» «Jūs nosaucāt Habardu par nelabojamu meli. Kādi iemesli varētu būt viņa apsūdzībām?» Barovs: «Viņš laikam domā, ka ar saviem izteikumiem va-
77. att. Priekšmetu pārdošana deva ievērojamu peļņu. rētu mani izprovocēt uz aplamu rīcību, kas viņam varbūt dotu kādu norādi par alu kompleksa precīzu atrašanās vietu.» Rasela Barova atbildes mani nespēja apmierināt. Gluži pretēji - tas, kā viņš iekaisa dusmās, uzbrukdams savam kritizētājam, un to apvainoja («melis, garīgi slimais, zaglis un kriminālists»), stiprināja manas aizdomas, ka Habarda pārmetumi laikam gan nav nemaz tik nepamatoti, kā Barovs man gribēja iestāstīt. Turklāt mani mulsināja tas, ka Barovs noliedza to vēstuļu esamību, kuras Habards bija iesniedzis laikraksta redakcijā. Šie rakstiskie materiāli nākuši galvenokārt no Vorda atstātajiem dokumentiem. Tāpēc es lūdzu Barova kritizētāju atsūtīt man visu vēstuļu kopijas. 1997. gada novembra sākumā Habards man atsūtīja lielu daudzumu informatīvā materiāla par saviem pētījumiem. Kad es sāku aplūkot dokumentus, manam pārsteigumam nebija gala - tajos ārkārtīgi sīki aprakstīts, kā Barovs kopš 1983. gada ne tikai Džekam Vordam, bet arī viņa partnerim Normenam
Kallenam vairākkārt izmānījis naudu, lai finansētu savas nelegālās aktivitātes alu kompleksā. Līdz 1987. gada beigām vien Vords un Kallens viņam avansā bija izmaksājuši 20 000 ASV dolāru, kā Barovs 1987. gada 29. decembrī pašrocīgi apliecina kādā dokumentā. 1990. gadā viņš partnerim savus parādus atlīdzināja zeltā. Habards nodeva manā rīcībā arī vairākas vēstules un rēkinus - tātad, pretēji Barova apgalvojumiem, šie dokumenti tomēr eksistē. Daudzi no tiem rakstīti ar Barova roku. Pirmām kārtām uz pārdomām mani vedināja šķietamā zemes īpašnieka «Džordža Nefa» vēstule. Savādi, ka visus šos gadus Nefs savu saraksti bija kārtojis tikai ar Barova starpniecību - nevienam, izņemot alu kompleksa atklājēju, nebija personisku kontaktu ar viņu. Turklāt Barovs tagad apgalvo, ka «Džordžs Nefs» esot tikai pseidonīms, kuru zemes īpašnieks izmantojot drošības apsvērumu dēļ. Habards ir pārliecināts, ka «Džordžs Nefs ir tikai Barova izdomājums». «Ar viltotu vēstuļu palīdzību viņš šantažēja Dže- ku Vordu un citus interesentus, pakļāva viņus savām interesēm, lai izviltu no viņiem naudu saviem tālākajiem meklējumiem.» Pēc Nefa vēstuļu izpētes es bez ierunām varu pievienoties Habarda šaubām. Fiktīvais zemes īpašnieks visos iespējamos veidos ir centies kliedēt Vorda un Kallena aizdomas par alu kompleksa izlaupīšanas nelikumību. Barovs viņus nepārtraukti aicināja pirkt no alas iznestos priekšmetus, draudēdams pretējā gadījumā meklēt sev citus partnerus. 1987. gada 6. decembrī, neilgi pēc tam, kad Barovs pirmo reizi no alas bija iznesis zeltu, Nefs abiem pat apsolīja ievērojamu peļņas daļu, ja viņi Barovu atbalstīšot arī turpmāk. («Rasels ir ceļā uz mājām, es viņam iedevu 150 000 dolāru zeltā.») Barovs apgalvo, ka Nefs 1995. gadā esot nomiris. Bet, ja Nefs eksistē tikai Barova fantāzijā, kam tad patiesībā pieder
78. att. Vai daļa no naudas par pārdotajiem priekšmetiem atrodas Šveices banku kontos? zeme? «īstie zemes īpašnieki ir ļoti labi zināmi gan Barovam, gan man,» saka Habards. «Es negribētu viņu vārdus nosaukt atklātībā. Teikšu tikai, ka viņiem nebija ne mazākās jausmas par alu eksistenci. Viņi neapjauš šā atraduma nozīmīgumu, viņiem ļoti maz zināms par aizvēsturiskiem laikiem, un īstenībā viņi neko nesaprot no arheoloģijas.» Habarda īpašumā pašlaik atrodas 30 zelta priekšmetu kopijas, citas pa apkārtceļiem nonākušas dažādās privātās kolekcijās. Habards pastāstīja, ka viņam izdevies apskatīt aptuveni 600 kopiju. «Liela daļa joprojām atrodas Džeka Vorda ģimenes īpašumā.» Habards stāsta, ka Barovs licis izgatavot kopijas
visiem zelta artefaktiem. Pēc tam oriģināli esot pār- kausēti. Šādi iegūtā summa, kuru minēja Habards, - 6 līdz 7 miljoni ASV dolāru - visnotaļ varētu atbilst patiesībai. Manā rīcībā ir dokumenti, kuros detalizēti fiksēta atsevišķu priekšmetu vērtība. Turklāt man zināmi trīs banku konti Šveicē, uz kuriem pārskaitīta nauda. Precizitātes labad es gribētu tos norādīt, lai gan kopš 1998. gada beigām Barovs apgalvo, ka viņa darījumu partneris Džeks Vords ir falsificējis arī šos datus, «lai tādējādi atstātu iespaidu uz saviem draugiem»: Džeks Vords: 01-311-59-011 Normens Kallens: 01 - 000 - 58 - 001 Rasels Barovs: 01 - 035 - 57 - 000 (Bankas kods 9162681) Dīvaini, ka ASV iestādes līdz pat šim laikam nav iesaistījušās notikumos. Habards vairākkārt ir centies Barova aktivitātēm pievērst atbildīgo institūciju uzmanību. Arī ASV arheologi acīmredzot neredz iemesla vērsties pret Raselu Barovu. Lai gan Ilinoisas Vēstures aizsardzības aģentūras galvenais arheologs Tomass Emersons kādā vēstulē uzsvēris, ka Barova rīcība ir sodāma, ja viņš patiešām izlaupot apbedījuma vietu, vienlai-
79. att. Šādi priekšmeti, pēc vispārpieņemtajiem uzskatiem, patiesībā nemaz nevar eksistēt… kus viņš ļauj saprast, ka pats nemaz netic noslēpumainā alu kompleksa eksistencei. 1998. gada janvāri Rasels Barovs savam piedzīvojumam pielika punktu. Ar interneta palīdzību viņš informēja sabiedrību par to, ka advokāts, kas «pašreiz pārvalda Nefa zemes īpašumu, alu kompleksa atrašanās vietu esot atklājis kādam antropologam». «Man tika paziņots, ka turpmāk visi pasākumi un lēmumi esot viņa kompetencē. Es neesmu informēts, kas ir šis cilvēks.» Drīz sākšoties alu kompleksa izpēte, bet Barovam pašam no šā brīža ar šo lietu vairs neesot nekāda sakara. Kopš tā laika notikumi burtiski apsteidz cits citu. Tā, Veins Mejs (žurnāls Ancient American) un kinoproducents Ralfs
80. att. Oriģināls vai viltojums? Strīdiem par alu kompleksu nav gala.
Voleks apsolīja lielu naudas summu precīzas alas ieejas atrašanās vietas norādītājam. Barovs apsolīja to izdarīt. Viņš parakstīja vienošanos, saņēma 5000 ASV dolāru un 1999. gadā abus interesentus kopā ar dažiem pavadoņiem pavadīja uz minēto zemes īpašumu. Kā vēlāk izrādījās, tas bija māņu manevrs. Tiklīdz Barovs Meja grupu bija aizvedis līdz apsolītajai vietai, viņš, izmantojot kaut kādu ieganstu, no turienes aizlaidās. Bez pavadoņa palikusī grupa nolēma uzmeklēt zemes īpašnieku. Kad viņi pie tā ieradās, piezvanīja Barovs, ar asiem vārdiem pilnīgi diskreditēdams Meja grupu un apjukušajam zemes īpašniekam ieteik-
81. att. Daudzos priekšmetos saskatāmas dažādu stilu iezīmes. dams nekādā gadījumā neļaut izdarīt izrakumus savā īpašumā. Tomēr zemes īpašnieks Barovu nepaklausīja un noslēdza ar saviem viesiem vienošanos par izrakumu atsākšanu. Kopš tā laika zemes gabalā čum un mudž no dēkaiņiem un diletantiskiem arheologiem. 2001. gada beigās Veins Mejs pacilāti paziņoja, ka «pēc 42 mēnešu smaga sagatavošanās laika» beidzot varot ķerties pie alas atvēršanas un izpētes. «Taču mēs konstatējām, ka Šai laikā ieeja alā pārsteidzošā veidā ir pilnīgi aizgruvusi. Turklāt mūs pārsteidza arī kāds pilnīgi jauns Barova paziņojums. Tagad viņš apgalvo, ka apakšzemes kompleksam, kuru mēs esam atklājuši, neesot
82. att. Šādi akmeņi zinātniekos vieš nedrošības sajūtu, tāpēc par tiem vispār labāk nerunāt. nekā kopīga ar viņa alu sistēmu. Tā atrodoties vairāk nekā 40 jūdžu tālāk.» «Pilnīgi pareizi!» Barovs man apstiprināja. «Mejs un Voleks mēģināja mani piešmaukt. Tāpēc es
pacentos viņus apsteigt. Sākumā Voleks uzdevās par kinoproducentu, lai gan īstenībā viņš ir nekaunīgs apslēptas mantas meklētājs.» Diezin vai tas atbilst patiesībai. Katrā ziņā Meja ļaudis ir pārliecināti, ka atraduši lielu apakšzemes kompleksu. Pēc viņu izteikumiem, tur varētu atrasties varš vai zelts. To esot
83■ att. Kas šos akmeņus apstrādājis, ar kādu nolūku un kad? parādījuši ar augsnes detektoru un metālu detektoru izdarītie pētījumi. Vienlaikus Kasels Barovs dara visu iespējamo, lai radītu vislielāko sajukumu. Viņš specializētajā presē sniedzis paziņojumu, ka minētais antropologs jau 2000. gada 14. maijā pilnīgā slepenībā esot atvēris un izpētījis īsto alu sistēmu. «Ieeja, ko es 1989. gadā aizzīmogoju, tika atvērta ar divdesmit strādnieku un milzīga buldozera palīdzību. Ala bija aptuveni tādā pašā stāvoklī kā iepriekš. Pēc atbildīgā antropologa vārdiem, izpētes grupa nekavējoties ķersies pie visu atradumu dokumentēšanas un izpētes. Vēlāk sabiedrība par to tikšot izsmeļoši informēta.» Diezin vai kāds akli tic šim Barova apgalvojumam. Pārāk skaidri redzams, ka viņam pašlaik acīmredzot ir ļoti izdevīgi, lai grupa neatrastu īstās pēdas. Vai viņš pēc Meja grupas izrakumiem būtu nobijies? Vismaz pašreiz viņam no varas iestādēm nav ko baidīties. Tur viņu uzskata par nekaitīgu fantazētāju. Nekaitīgi fantazētāji taču neizlaupa apbedījumus. Un arī nepārkausē senus zelta darinājumus. Tātad, var mierīgi nepārbaudīt, vai šis amerikānis patiešām sarausis kapitālu. Palikuši ir tūkstoši iegravētu akmeņu un neskaitāmas zelta darinājumu kopijas. Tās jau sen ir izkaisītas pa visu plašo pasauli. Pašreiz lielākā daļa no tām atrodas privāto kolekcionāru īpašumā. Daži priekšmeti tiek piedāvāti publiskās izsolēs. Bet mani jau tagad pārņem šausmas, iedomājoties vien, ar cik asiem vārdiem Barova alas zinātniskā traģēdija kādreiz tiks aprakstīta mūsu pēcteču vēstures grāmatās!
17. 5000 gadu veca starta platforma? Ķīniešu ekspedīcija pēta savādu piramīdu Pietiek tikai ieskatīties arhīvā, lai izteiktu pamatīgu rājienu žurnālistiem, kuri raksta par pagājušo laiku zinātni. Gadu desmitiem ilgi viņi, tāpat kā citi preses pārstāvji, paļāja visu, kas nepatika akadēmisko zinātnieku klanam. Viņi nevis rakstīja reportāžas, bet gan pierakstīja to, ko elite viņiem diktēja priekšā. Kā gļēvi izpalīgi viņi sacentās noklusēšanā. Taču laiki mainās un tiem līdzi - arī plašsaziņas līdzekļi. Tas, kas agrāk bija aizliegts, pašreiz tiek atzīts arī ievērojamu ziņu aģentūru redakcijās. Pat žurnāla Spiegel 2002. gada 8. jūlija interneta izdevumā bija informācija par interesantu ekspedīciju uz Ciņhajas provinci Ķīnā. «Arheologi izpētījuši NLO starta platformu» - mediju pārstāvji diezgan pārdroši bija izteikušies. Jau neilgi pirms tam amerikāņu televīzijas kanāla CNN jaunāko ziņu korifeji bija ziņojuši ko līdzīgu. Žurnālisti zināja stāstīt, ka Ciņhajas provincē kāds piramīdas veida paugurs citplanētiešiem kādreiz esot kalpojis par starta platformu. Kā uzskata žurnāla Spiegel redakcija, līdzīgi vietējo iedzīvotāju minējumi jāuztver visnotaļ nopietni: «Šai veidojumā Baigonga kalnā ir trīs alas, kurām ir trīsstūrveida ieeja un kur iekšā ved it kā sarkani krāsotas caurules. Netālu no kalna varot atrast sarūsējušus lūžņus, neparastas formas akmeņus un caurules, kuras ved kalnā un netālu esošajā sālsezerā. Pietiekami noslēpumaini, lai pat zinātnieki sāktu runāt par citplanētiešiem.» Ziņojumā, kas 2002. gada 19. jūnijā saņemts no ievērojamās ķīniešu ziņu aģentūras Siņhua, teikts, ka deviņi zinātnieki drīzumā došoties uz Ciņhajas provinci. «Tā būs pirmā reize, kad zinātnieki šajā noslēpumainajā vietā izdarīs nopietnus pētījumus.» Dīvainais veidojums atrodas Baigonga kalnā, 40 kilometrus uz dienvidrietumiem no Deliņas pilsētas. Tur atrodas divi ezeri, viens no kuriem ir saldūdens ezers, bet otrs - sālsūdens ezers. Piramīdas veida būve slejas dienvidos no sālsūdens ezera un, pēc nostāstiem, esot 50 līdz 60 metru augsta. Pašreiz divas no trim trīsstūrveida ieejām alās no ārpuses ir aizgruvušas un tāpēc tur nevar iekļūt. Toties lielākā ieeja, kura atrodas pašā centrā, joprojām ir pieejama. Tā atrodas dažus metrus virs zemes. Visapkārt redzamas caurules, kā informē ķīniešu ziņu aģentūra. «Dažas caurules ved iekšā kalnā, citas ieiet ezerā.» Zemē mētājoties sarūsējuši lūžņi. Deliņas pilsētas preses pārstāvis Ciņš Janveņs informēja, ka vietējās metāllietuves darbinieki esot izdarījuši metāla atlieku analīzi. Tās rezultāts - metāla sastāvā ir 30 procenti dzelzs oksīda un augsts silikona dioksīda un kalcija oksīda saturs. Astoņus procentus no sastāva nebija iespējams noteikt. Lū Šaoliņs, kurš vadīja analīzi, stāsta: «Lielais silikona dioksīda un kalcija oksīda daudzums saistīts ar smilšakmens un dzelzs savstarpējo iedarbību; no tā var secināt, ka caurules ir ļoti vecas.» Lanzhou Morning Netvs žurnālists Je Žu uzskata, ka tas, kurš pats šo vietu nav redzējis, diezin vai spēs noticēt šim stāstam. Žu pats tur ir bijis: «Runājot par to, ir ļoti grūti saglabāt vēsu prātu. Kur vien paskaties, mētājas šīs dzelzs caurules… Tas tiešām ir baisi.» Pirmoreiz šo teiksmām apvīto monumentu 1998. gadā aprakstīja ASV zinātnieki, kuri kalna tuvumā meklēja dinozauru 84. att. Aerofotogrāfija no Linsi, Šaņdunas provincē (1975) - kapu uzkalni vēl ir labi saskatāmi.
85. att. Daži fotogrāfijās skatāmie apbedījumi šodien diemžēl jau ir nolīdzināti līdz ar zemi.
pēdu nospiedumus. Par atradumu viņi informēja attiecīgās iestādes Deliņas pilsētā. Taču neviens par to nelikās ne zinis, līdz šī ziņa nāca ausīs vietējā laikraksta reportieriem. Žurnālists Je Žu nolēma par šo atklājumu uzzināt kaut ko vairāk un uzrakstīt par to reportāžu. Šobrīd viņš un viņa kolēģi iesnieguši jau ap pusduci ziņojumu par izdarītajiem pētījumiem. «Mēs visu esam aprakstījuši tā, kā redzējām paši ar savām acīm.» Žu ziņojumi vietējiem pētniekiem patiešām būtu veiksmīgs ķēriens. Tomēr laiks Ķīnā vēl joprojām rit lēnāk nekā citur. Turklāt Žu neprot angļu valodu. Tāpēc jādomā, ka paies vēl zināms laiks, līdz viņa izsmeļošie apraksti rakstveidā sasniegs Rietumu pasauli. Pagaidām kļuvis zināms tikai tas, ka, pēc jaunākajām aplēsēm, monuments esot 5000 gadu vecs. 70 kilometru attālumā no šās noslēpumainās būves atrodas radioteleskops, kas pieder Ķīnas Zinātņu akadēmijas Purpura kalna observatorijai. Šķiet, ka zinātniekiem arī tur jau sākušas kūpēt galvas. Tā, pat observatorijas darbinieks Jangs Lī uzskata par visnotaļ iespējamu, ka Baigonga kalna savādajā būvē varētu atrasties ārpuszemes izcelsmes atliekas. Viņš uzskata: «Tagad zinātniski jāpārbauda, vai tas atbilst patiesībai.» Viņam ir taisnība. Vispār pārsteidzoši, cik atklāti un inova- tīvi ķīnieši ir kļuvuši pēdējos gados attiecībā uz savas zemes kultūras un arhitektūras pieminekļu un apbedījumu izpēti. Vēl pirms dažiem gadiem Ķīnas vēstniecība Šveicē varēja tikai apstiprināt baumas par to, ka Ķīnā atrodoties daudzas piramīdas. Toreiz diplomātiem nebija nekādas informācijas par šo celtņu atrašanās vietu vai lielumu! Šodien, pateicoties gan dažādu zinātnieku pētījumiem uz vietas, gan arhīvu materiāliem, iegūta izsmeļoša informācija par daudziem iespaidīgiem piramīdas veida kapu uzkalniem, kuri atrodami visā Ķīnas teritorijā. Žēl tikai, ka daudzi no tiem zinātniski ir ļoti maz izpētīti, nemaz nerunājot par precīzu dokumentēšanu.
Tā, vēsturniekam Jergam Dendlam no Berlīnes bija nepieciešami veseli četri gadi, lai uzminētu, ko slēpj teiksmainā milzu piramīda netālu no Šansī provinces galvaspilsētas Si- aņas. Dendls savā eksaktajā pētījumā vācu specializētajā žurnālā argumentēti pierāda, ka nostāstos par savādo būvi, kuri jau gadu desmitiem atrodami zinātniski populārajā literatūrā, rodams racionāls kodols. Tā, laikrakstā New York Times jau 1947. gada 28. martā publicēti amerikāņu lidotāja pulkveža Šīena novērojumi un fotogrāfijas. Drosmīgais pilots toreiz apgalvoja, ka milzu būve, ko viņš bija nofotografējis, esot 300 metru augsta. Tās tuvumā esot bijuši arī vairāki mazāki kapu uzkalni. Žurnāla American Weekly 1947. gada 13. jūlija numurā Dendls atrada vēl citu informāciju. Raksta autore bija Fillisa Akermena, Artūra Aphema Poupa sieva. Persiešu mākslas eksperts Poups tai laikā bija Āzijas institūta direktors. Arī Akermena savā rakstā pieminēja pulkveža Šīena uzņemto Šansī lielās piramīdas aerofotogrāfiju. (Kā vēlāk noskaidrojās, 30. gados šo būvi bija fotografējis ari vācu aviācijas pionieris Kastellas grāfs Vulfs Dīters.) «Vēl jānoskaidro, vai nofotografētā būve patiešām ir tik augsta, kā par to stāsta,» raksta Jergs Dendls. Salīdzinot fotogrāfijā redzamās blakus esošās struktūras, viņš secina, ka minētā piramīda nekādā gadījumā nevar būt 300 metru augsta. Tātad - jādomā, ka šī noslēpumainā būve ir viens no pašlaik jau pazīstamajiem piramīdas veida apbedījumiem Vī upes ielejā netālu no Siaņas. Dendls stāsta: «Izvirzās nākamais jautājums - kura no zināmajām Siaņas piramīdām ir redzama fotogrāfijā? Pēc tām nedaudzajām fotogrāfijām, kuras publicētas pagājušajos gadu des-
86. att. Vēl viena aerofotogrāfija, kurā redzami Kī valsts Žou dinastijas laika kapu uzkalni. mitos, to nav iespējams viennozīmīgi noteikt. Pilnīgi precīzi to var noskaidrot tikai uz vietas. Te, protams, palīdzētu arī jaunas Siaņas piramīdu fotogrāfijas.» Tas bija īpašs uzdevums Rūras universitātei Bohumā, kam šai gadījumā pienākas sevišķi nopelni. Rūras universitāte izvirzījusi sev mērķi glābt no iznīcības Ķīnas arheoloģisko mantojumu. Pēdējā laikā zinātnieki no Bohumas ļoti aktīvi nodarbojušies ar jau sen aizmirstu celtņu un būvju kartografēšanu. Ar japāņu un amerikāņu kara lidotāju 30., 40. un 50. gados uzņemto aerofotogrāfiju palīdzību Rūras universitātes pētniekiem austrumos no Pinļanas pilsētas izdevās atrast 180 metru lielu piramīdas veida monumentu. Šī kapavieta attiecināma uz slavenās Haņu dinastijas (206. g. p. m. ē. - 220. g. m. ē.) laiku. Profesors Folkers Pingels un Dr. Baokans Songs, kuri vada izrakumus, stāsta: «Apsekojot teritoriju, tika noskaidrots, ka vietējie zemnieki ņem zemi no lielā apbedījumu kompleksa dienvidu un austrumu puses un ka novākta jau aptuveni viena piektdaļa uzbēruma. Aerofotogrāfijās redzams, ka apkārtējos laukos bijuši arī mazāki kapu uzkalni, kuri šodien vairs neeksistē.» Taču arī citos apgabalos postījumi ir krietni lielāki, nekā zinātnieki bija iedomājušies. Tā,
piemēram, Jisiņas pilsētas mū-
87. att. Jaunajā Aerofotogrāfiju arheoloģijas zinātniski pētnieciskajā centrā Pekinā. ris, kas celts Minu dinastijas laikā (1368. - 1644. g.) un vēl ir labi saskatāms fotogrāfijās, šodien ir pazudis bez pēdām. Profesors Pingels lietišķi secina: «Izvērtējot 1938. gada datus, fotogrāfijās noteikts gandrīz 2900 teritoriāli arheoloģisko objektu, turklāt, ja neņem vērā dažus vecus pilsētu nocietinājumus, tie galvenokārt bijuši kapu uzkalni. 1975. gada fotogrāfijās var atpazīt tikai 445 no šiem objektiem. 1999. gadā, apsekojot teritorijas uz vietas, tika konstatēts, ka saglabājušies tikai aptuveni 150 kompleksi.» Abi pētnieki uzskata, ka to sekmējusi gan aramzemju platības palielināšana, gan materiālu otrreizēja izlietošana un pārbūve. Tomēr viņu darba rezultāti ir visnotaļ vērā ņemami - ir sagatavots lielisks aerofotogrāfiju atlants. Lai to izveidotu, tika izvērtētas 650 aerofotogrāfijas. ŠI dokumentāri fiksētā 500 kvadrātkilometru plašā teritorija aptver senās Kī valsts (9. - 3. gs. p. m. ē.) galvaspilsētas, mūsdienu Liņsi, apkārtni. Vienlaikus abi zinātnieki ar Ķīnas Nacionālā vēstures muzeja pētnieku palīdzību 1997. gadā Pekinā nodibināja Aerofotogrāfiju arheoloģijas zinātniski pētniecisko centru, lai pievērstu ķīniešu uzmanību viņu pagātnei. Atliek tikai cerēt, ka arī mistiskā būve netālu no Baigonga kalna drīzumā tiks fotogrāfiski dokumentēta, pirms tā kādreiz uz mūžīgiem laikiem pazudīs no mūsu zemeslodes. Baokans Songs no Bohumas universitātes apsolīja, ka viņš sava pētnieciskā clarba ietvaros noteikti pievērsīsies ari šim atklājumam.
18. Monumentālā svetvieta Vācieši izdara izrakumus pasaules senākajā templī Gebeklitepe mūsu vēstures aprakstā nebija paredzēta. Kādā uzkalnā mūsdienu Turcijas dienvidaustrumos pinns 11 000 gadiem tika uzcelts tempļu komplekss, kurš tikai nesen tika atklāts. Šīs megalītiskās apļveida celtnes pārspēj visu, kas, mūsuprāt, līdz šim bija zināms par mūsu pagātni. Tas ir monuments vispārākajā pakāpē. Turklāt tas saglabājies no tiem laikiem, kad tikko bija beidzies pēdējais ledus laikmets - 6000 gadus pirms Ēģiptes piramīdu celtniecības. To uzcēluši mednieki un vācēji, kuriem pat nebija pazīstama zemkopība, nemaz jau nerunājot par lopkopību un podniecību. Gebeklitepe uzkalnā slejas vairāki desmiti līdz pat sešus metrus augsti T-veida pīlāri - visi kā viens izkalti no monolīta kaļķakmens. Dažas no šīm kolonnām ir līdz pat 50 tonnu smagas. Tās rotā mākslinieciski reljefi, kuros iemūžināti visdažādākie dzīvnieki. Visapkārt mētājas mūru atliekas. Joprojām ir mīkla, kādi spēka mitriķi ar primitīviem akmens laikmeta darbarīkiem šīs varenās stēlas reiz izkaluši klintīs un ar pārcilvēciskiem pūliņiem uzslējuši ziemeļaustrumos no mūsdienu Sanliurfas pilsētas. Pilnīgi noteikti šiem pagātnes švarcenegeriem bija daudz vairāk prātiņa, nekā mēs šodien uzskatām. Mēs nezinām arī, kāpēc viņi to darīja. Gebeklitepē nebija nevienas pilsētas. Nav ne dzīvojamo ēku atlieku, ne ūdens. Pirms 9500 gadiem noticis kaut kas pilnīgi neaptverams - akmens laikmeta superarhitekti neizprotamu iemeslu dēļ atkal 88. att. -Nav nekā tam līdzīga- - monumentālais komplekss Gebeklitepē.
89. att. Šis kolonnas apgāž visu, ko mēs līdz šim zinājām par savu izcelsmi.
90. att. Kādi spēka mitriķi uzslējuši šos līdz 50 tonnu smagos akmeņus?
aizbēruši ciet savu lielisko kompleksu. Viņi pedantiski parūpējušies, lai viss tiktu apslēpts, un paši vienkārši izčibējuši. Zeme acumirkli pārņēma to, kas pirms tam bija celts vairākus gadu desmitus. Ekstra klases apbedīšana. Dr. Klausam Šmitam no Vācijas Arheoloģijas institūta Berlīnē ticis pateicīgais uzdevums kopīgā darbā ar Sanliurfas muzeju šo mīklu atrisināt. Viņa interesi par to izraisīja Stambulas universitātes un Čikāgas universitātes 60. gadu zinātniskās vēstis. 90. gadu vidū Dr. Šmits sāka izrakumus uzkalnā pie Sanliurfas. Kopš tā laika viņš nevar vien beigt brīnīties. Dr. Šmits saka: «Cilvēces vēsturē nav nekā līdzīga.» Tikmēr satraukums izplatījies arī viņa kolēģu vidū. Vācijas Arheoloģijas institūta interneta mājas lapā teikts: «Šie reljefi paver skatu uz piktogrāfiju, kuras atšifrēšana, kā ari atradumu visaptveroša izvērtēšana izraisīs vēl ne vienu vien zinātnisku strīdu. Jau tagad ir skaidrs, ka senākās līdz šim pazīstamās arhitektoniskās formas nebūt nav bijušas mazas un neievērojamas, bet gan parādās negaidīti monumentālā izpildījumā.» Tieši pirms kārtējā izrakumu posma es ieguvu jaunāko informāciju no Klausa Šmita. Viņš pastāstīja, ka jau izdevies atrakt 25 monolītas kolonnas. «Tikai divas ir atsegtas virs zemes pilnībā. Taču tās nebūt nav lielākās.» Tās varētu būt 7,2 tonnas smagas. «Viena kolonna, kura akmeņlauztuvē ir vēl nepabeigta un neiebūvēta kompleksā, sver 50 tonnu.» Pagaidām nav noskaidrots, vai šai monumentālajā kompleksā bijusi mirušo kulta vieta, kā uzskata vācu arheologs. Vismaz līdz šim cilvēku kauli Gebeklitepē nav atrasti. Šmits stāsta: «Pamatojoties uz izrakumiem citā vietā, radusies hipotēze par mirušo kultu, taču ari tā vēl jāpārbauda. Mēs ceram atrast apbedījumus zem apļveida būvju pamatiem, taču pagaidām izrakumi tur vēl netiek uzsākti.» Atbildot uz jautājumu, vai izrakumu projekta finansējums ilgākam laikam ir nodrošināts, arheologs
parausta plecus: «Nu jā, kaut kā jau ir. Vācijas Arheoloģijas institūts dara, ko var. Tomēr projektam būtiski noderētu daudz vairāk līdzekļu. Katru reizi, kad mēs saskaramies ar nepieciešamajiem pasākumiem atradumu aizsardzībai, paveras jauns finansiāls bezdibenis, jo virs izrakumu vietām katru reizi nākas celt smagas dzelzs nojumes, kuras diemžēl nekalpo ilgi.» Sarunas nobeigumā es gribu zināt, kā Gebeklitepes izrakumos gūtās atziņas ietekmēs uzskatus par visā pasaulē esošajiem monumentālajiem megalītiskajiem pieminekļiem. «Megalīti kā fenomens nav nekas sevišķs,» Šmits atmet ar roku. Un kautrīgi piebilst: «Tikai mūsu komplekss ir pats vecākais.»
19. «Eldorado patiešam eksiste!» Nesen Vatikānā atklāts dokuments vēsta par inku Zelta pilsētu Paititi vienmēr ir bijusi aktuāla. To meklējot, ir apmaldījušies un pazuduši daudzi pasaules klaidoņi. Citiem tā ir sajaukusi prātus. Tās meklējumos Dienvidamerikas kontinentā jau izniekoti miljoni ASV dolāru. To cilvēku skaits, kuri no Paititi meklējumiem nekad vairs nav atgriezušies, arvien pieaug. Vēl jau Paititi ir tikai leģenda. Taču drīz tas varētu mainīties, jo norādes uz teiksmaino zelta zemi Eldorado, kā to dēvēja spāņu iekarotāji, aizvien pastiprinās. Kā apgalvots kādā nesen Vatikānā atklātā gadsimtiem vecā jezuītu manuskriptā, tā atradusies pie Madredediosas upes Peru dienvidaustrumos - tā apgalvo pazīstamais itāļu arheologs profesors Mario Polia, pasniedzējs Peru Katoļu universitātē Limā. Polia uzsver: «Paititi nav nekāds mīts. Šī pilsēta patiešām eksistēja. 16. gadsimta beigās to pātera Andreas Lopeza vadībā atklāja jezuītu misionāri. Viņi Paititi valdnieku un viņa galmu pievērsa kristīgajai ticībai.» Šis mistiskais dokuments esot darba Historia Peruana daļa un pašreiz atrodoties Vatikāna arhīvā. Šai darbā Paititi esot aprakstīta kā «ārkārtīgi turīga pilsēta, pilna zelta, sudraba un dārgakmeņu». Misionāri esot rīkojušies pēc Vatikāna rīkojuma un pēc pāvesta gribas zelta pilsētas atrašanās vietu turējuši noslēpumā. Jezuītu aprindās pret Polias izteikumiem izturas ar cienīgu atturību. Tas tā ir pieņemts. Pāters Martins Moraless no Jezuītu Vēstures institūta Romā uzskata, ka šis dokuments, uz kura nav ne datuma, ne paraksta, parāda to, ka mīts par Eldorado eiropiešus fascinējis jau 16. un 17. gadsimtā. Moraless stāsta, ka šai dokumentā stāstīts par krucifiksa brīnumu, kas Paititi valdniekam licis doties uz Kusko, kur jezuītu pāters Andrea Lopezs viņu pievērsa kristīgajai ticībai. Pēc tam valdnieks uzaicināja misionāru uz Paititi, kas atradās 10 dienu gājiena attālumā. Turklāt viņš esot apsolījis tur uzcelt baznīcu no zelta. Nostāstā nekas nav teikts par to, vai Lopezs izmantojis valdnieka uzaicinājumu. Tomēr pāters Moraless uzskata, ka ir diezgan dīvaini, ka Lopezs nav pieminējis Paititi savos oficiālajos ikgadējos ziņojumos Romai. Interesanti, ka viņa kritiskās piezīmes viņam neliek apšaubīt minētā dokumenta autentiskumu. Viņš uzskata, ka šo dokumentu kāds itāļu jezuīts Romā ir uzrakstījis ap 1650. gadu - tas ir tieši 75 gadus pēc pātera Lopeza nāves. Moraless uzsver, ka jezuītu nepieejamajos arhīvos atrodas vēl vairāk dārgumu. Piemēram, 1585. gadā Lopeza priekšgājējs pāters Djēgo Samanjēgo arī piemin noslēpumaino Zelta pilsētu. Pēc viņa apraksta, Paititi esot atradusies kaut kur San- takrusas reģionā mūsdienu Bolīvijā. Citos vēsturiskos dokumentos mistiskā pilsēta lokalizēta Kolumbijā vai Paragvajā. Tāpēc šodien ir liels daudzums dēkaiņu, apslēptas mantas meklētāju un pasaules klaidoņu, kuri dodas meklējumos uz Dienvidamerikas neizbrienamajiem biezokņiem. Zelts cilvēkiem jaucis prātus jau kopš laiku gala. Šķiet, ka pašlaik labas izredzes ir Jacekam Palkevičam. Poļu pētnieks 1996. gadā kļuva pazīstams ar to, ka Peru, 1000 kilometru attālumā no Limas, kādā apakšzemes šļūdoņa aizā atklāja Amazones izteku. Tagad arī viņš ar arheologu un Peru armijas karavīru atbalstu meklē džungļos Paititi. Šķiet, ar panākumiem. «Eldorado dārgumi varētu atrasties kādā apakšzemes tuneļu un alu sistēmā, kāda ezera dibenā Amazonē Peru teritorijā,» prāto Palkevičs. Vairāku ekspedīciju rezultātā viņš džungļos esot atradis pilnīgi aizaugušu plakankalni ar ezeru un līdz šim nezināmām celtnēm. «Augsnes radara analīzes apstiprina sarežģīta zemūdens labirinta esamību. Tā būtu ideāla vieta inku dārgumu paslēpšanai no spāņu iekarotājiem.» Ne visi Paititi pētnieki ir tik optimistiski noskaņoti kā Palkevičs. Antropologs Gregorijs Deijermendžans no Bostonas ir piesardzīgs: «Lai gan ideja par pilsētu zem ūdens ir ļoti romantiska, tā
tomēr nešķiet reālistiska.» Deijermendžans zina, ko runā. Arī viņam jau aiz muguras daudzas riskantas ekspedīcijas Dienvidamerikā. Pazīstamākā no viņa ekspedīcijām tika organizēta uz Pan- tjakollas plakankalni Peni dienvidaustrumu daļā. NASA satelītu fotogrāfijā tai vietā bija redzami astoņi līdz desmit simetriski izkārtoti pauguri. Eksperti nespēja noteikt, vai tie ir dabiski ģeoloģiski veidojumi vai mākslīgas būves. Vairākas uz turieni organizētās ekspedīcijas beidzās neveiksmīgi, jo minētais komplekss atrodas vienā no visbiezāko džungļu vietām Peru. 1996. gadā Deijermendžans izmēģināja laimi pats. Kopā ar dažiem peruāņu pavadoņiem un vietējiem mačigvengu cilts indiāņiem 13. augustā viņš no Kusko ar kājām devās ekspedīcijā. Pasākumu sarežģīja spēcīgas lietusgāzes un insektu bari, kas sakoda ekspedīcijas dalībniekus. Pēc vairāku dienu pārgājiena dēkaiņi beidzot sasniedza mērķi. Noguruši un zaudējuši spēkus, viņi uzkāpa vienā no šiem varenajiem pauguriem. Deijermendžans stāsta: «Tas bija neapstrādāts, erozijas sagrauzts smilšakmens. Bija skaidrs, ka to nebija apstrādājušas cilvēku rokas.» Tomēr Jaceks Palkevičs nav zaudējis dūšu dēļ šādām neveiksmēm. Ar viņa rīcībā esošo vairāk nekā vienu miljonu ASV dolāru lielo budžetu un daudziem pailgiem viņš grib izpētīt savu atklājumu vietu pie Amazones. «Mani nav pārņēmis zelta drudzis,» starojošām acīm viņš atbild saviem kritiķiem. «Man ir tīri zinātniski nolūki. Es ceru reizi par visām reizēm pierādīt, ka mītam par Eldorado ir reāls pamats.»
20. Mistiskie zvaigžņu vārti Vai Andos atrodas vārti uz citu pasauli? Tie parādījās pēkšņi - 90. gadu vidū. Kā no nekurienes. It kā kāds tos būtu uzbūris mūsu pasaulē vienas nakts laikā. Lai gan ikviens tos varēja redzēt, Puerta de Hayu Marca līdz šim nav pieminēti nevienā oficiālā tūrisma ceļvedī. Šis mīklainais monolītiskais veidojums atrodas 35 kilometru attālumā no Puno pilsētas Titikakas ezera krastā Peru Dienvidamerikā. Tas ir 16 metrus garš un 6,5 metrus augsts. Par šiem iespaidīgajiem klinšu vārtiem arheoloģijā tiek stāstīts kā par noslēpumu. Paši arheologi par tiem pagaidām neliekas ne zinis. Iespējams, ka lielākā daļa pat nezina, ka tādi vispār eksistē. Lai gan es cītīgi meklēju, man neizdevās atrast ticamu informāciju - jāteic, ka Puerta de Hayu Marca patiešām atrodas zinātnes krēslas zonā. Lai gan visapkārt tiem atrodas pasaulslaveni monumenti, šie vārti mūsu arheologu kartēs veido baltu plankumu. Tas bija pietiekams iemesls, lai Valentīns Nusbaumers, mans kolēģis no Šveices, vēlētos visu izpētīt uz vietas. 1998. gada oktobrī viņš kopā ar savu draugu Ivanu Boneti devās uz An- diem. Šis ceļojums viņam sagādāja milzu pārsteigumu: «Šie milzīgie vārti ir precīzi izcirsti dabiskā, septiņus metrus augstā klints sienā - pareizāk būtu teikt - izgriezti kā ar siera nazi!» Stāstot viņa balsī dzirdama bijīga cieņa: «Šī plakne ir vērsta pret austrumiem. Pats komplekss atrodas netālu no šosejas, kas ved no Kopakabanas uz Lapasu. Visas struktūras centrā 91- att. Izcili mistiska vieta - vai tiešām priesteri kādreiz gājuši cauri akmenim?
92. att. Baltais plankums arheologu kartēs - skats uz zvaigžņu vārtiem. mēs atklājām vēl vienu - dziļāku iegriezumu, aptuveni divus metrus augstu, pusmetru dziļu un pusmetru platu, kas atgādina durvis vai ieeju. Tā nozīme nav izprotama. Ko gan par to teiktu arheologi?» Taču arheologi neko nezina par savu veiksmi. Tāpēc pagaidām tikai kāds uzņēmīgs vietējais ierēdnis čakli iekasē naudu no nedaudzajiem tūristiem, kuri nejauši aizklīst līdz vārtiem, lai šo vietiņu padarītu pievilcīgāku apmeklētājiem no visas pasaules. Dienvidamerikāņiem jau vienmēr ir piemitusi spēja intuitīvi sajust izdevīgu darījumu. Par to, ka mēs šodien vispār kaut ko zinām par iespaidīgajiem vārtiem, pirmām kārtām jāpateicas žurnālistam Polam Dei- monam. Pēc sīkas izpētes 1996. gadā viņš angļu žurnālam Truth Seekers International Review uzrakstīja plašu ziņojumu, kas guva starptautisku ievērību. Šai rakstā Deimons piemin vietējo tūristu gidu Hosē Luisu Delgado Mamani, kurš šos vārtus esot atklājis. Mamani vietējiem žurnālistiem pastāstīja: «Kad es šo struktūru pirmoreiz ieraudzīju, tas bija neaptverami. Gadiem ilgi es biju redzējis sapnī līdzīgu veidojumu. Taču tajā ceļš līdz vārtiem bija izklāts ar sārtu marmoru. Ceļam abās pusēs slējās statujas. Sapnī šis nelielais iegriezums vidū bija atvērts - no tā izplūda spoža, zila gaisma, kas ļāva saskatīt tuneli. Es par šo sapni bieži biju runājis ar savu ģimeni, un, kad es šos vārtus beidzot atradu, tad uztvēru to kā dievišķu atklāsmi…» Mamani vīzija nav nejaušība. Pols Deimons noskaidroja, ka šos noslēpumainos vārtus Peru apvij daudzi vietējie nostāsti un leģendas. Kāda leģenda stāsta par laiku, kad spāņu konkis- tadori iekaroja Peru un ar varu atņēma indiāņiem viņu zeltu. Indiāņi stāsta, ka toreiz slavenajam inku priesterim Aramu Mu- ru no Septiņu staru tempļa teiksmainajā Mu kontinentā esot izdevies izbēgt. Šo vārtu priekšā viņš no sava tērpa esot izvilcis zelta disku - atslēgu, kas ved pie septiņu staru dieviem - un ar to steigšus atvēris vārtus. Zelta disku viņš esot iespiedis rokās saviem apmulsušajiem bēdubrāļiem un pa noslēpumaino ieeju pazudis uz mūžīgiem laikiem. Mans Šveices kolēģis Valentīns Nusbaumers uzzināja indiāņu nostāstu, ka šie vārti esot tā vieta, caur kuru dievi kādudien atkal atgriezīšoties pie viņiem. Viņš piebilst, ka, to iedomājoties, viņu pārņēmusi neomulīga sajūta: «Vai tiešām mēs atradāmies šādā vietā? Vai mēs kaut ko palaidām garām neievērotu? Uz zemes, pašā klintī vai tās apkārtnē?» Laikam jau cilvēkiem, kuriem piemīt mediju dotības, ir vieglāk atrast pieeju portālam. Tā, gide Andrea Mikana-Pink-
93- att. Skats uz zvaigžņu vārtu augšējo daļu no sāniem. hema no firmas Soluna Tours stāsta, ka pie vārtiem viņas jutekļus pārņēmušas vīzijas. «Man izzuda ķermeņa svara sajūta un likās, ka iekšēji mani pilda spoža gaisma.» Viņu no galvas līdz pat papēžiem esot pārņēmusi mīlestība. Viņa esot dzirdējusi savādas balsis. Var jau būt, ka tā bijusi sievietes dzīvā fantāzija. Taču arī citi cilvēki stāsta par aizkustinošiem piedzīvojumiem vārtu priekšā. Viņu vidū ir arī amerikāņu dziednieks Džerijs Vilis.
94. att. «Pie vārtiem es zaudēju samaņu, iekšēji mani apgaismoja spoža gaisma.» Kad viņš nostājies uz ceļiem, viņam izzudusi jebkura sajūta par telpu un laiku. Kādā brīdī viņš pat esot pilnīgi atslēdzies. Var jau būt. Atliek tikai cerēt, ka šim iespaidīgajam veidojumam pēc amatieriem drīz vien pievērsīsies arī profesionāļi un ka viņi mums beidzot sniegs to informāciju, pēc kuras mēs jau sen ilgojamies. Te steidzami būtu jāsarīko arheoloģiska ekspedīcija.
21. aizvēsturiska observatorija Sensacionāli atklājumi Saksijā-Anhaltē Tā varēja kļūt par Markusa Melcla zvaigžņu stundu. Būdams Bāzeles pilsētas (Šveice) prokuratūras preses pārstāvis, viņš ļoti labi prot sevi parādīt, kad jārunā par jebkāda veida noziegumiem. Taču toreiz, 2002. gada 27. februārī, Melcla nebija klāt. Tāpēc Melcla vietniekam Pēterim Gillam viņu nācās aizstāt. Bet viņa -Paziņojums plašsaziņas līdzekļiem par atrastu arheoloģisku dārgumu» nekādā gadījumā nebija aizraujošs: «Pamatojoties uz Halles pilsētas (Saksija-Anhalte) prokuratūras lūgumu pēc tiesiskas palīdzības, 2002. gada 23. februāri Bāzelē izdevās apcietināt 43 gadus vecu sievieti ar Vācijas un Šveices dubultpilsonību un 63 gadus vecu Vācijas pilsoni, kuri Saksijas-Anhaltes arheologam un slepenās izmeklēšanas darbiniecei no Vācijas mēģināja pārdot kultūras vērtības no Saksi- jas-Anhaltes.» Pašu svarīgāko teikumu Gills formulēja jau krietni vēlāk sarunā ar vietējā laikraksta Baslerstab žurnālistiem: Arheologs no Vācijas izteicās, ka tas ir tā, it kā būtu atklāta vēl viena Mona Liza.» Trāpīgs salīdzinājums. Šis konfiscētais bronzas disks no Zan- gerbauzenes ir pārsteigums ne tikai arheologiem. Tas ir 3600 gadu vecs, divus kilogramus smags un divus milimetrus biezs. Tā virsmā iegravēta vecākā zvaigžņu karte Eiropā. Nav nekāds brīnums, ka pašreiz speciālisti to dēvē par «vienu no Senās Eiropas nozīmīgākajiem kultūras un zinātnes vēstures atradumiem». Citi šo atradumu pat uzskata par vienu no «divdesmit svarīgākajiem atklājumiem cilvēces vēsturē».
95. att. -It kā būtu atklāta vēl viena Mona Liza…» - zvaigžņu disks no Saksijas-Anhaltes. Šā objekta atklāšanas vēsturi pagaidām vēl nav iespējams pilnībā dokumentāri fiksēt. Pretēji sākotnējai informācijai, šis disks nav atrasts Zangerhauzenē. Šis bronzas laikmeta priekšmets atrasts apvidū, kas atrodas 40 kilometru attālumā no Saksijas-Anhaltes - 252 metrus augstajā Mitelbergā Cīgelrodas mežā pie Nebras. Šai laikā tur atrasts vēl aptuveni 100 arheoloģiskā ziņā nozīmīgu priekšmetu. Arheologs Haralds Mellers no Saksijas-Anhaltes pastāstīja, ka šī atradumu vieta esot bijis aizvēsturisks vaļņu komplekss. Zinātnieks ir pārliecināts, ka šī ar koka zedeņiem ierobežotā vieta reiz
bijusi «cilvēces vēsturē vecākā astronomiskā observatorija»! Apļveida kompleksu, kura diametrs sasniedz 200 metru, Mellers salīdzina ar Stonhendžu Anglijā: «Disks vien jau ir gadsimta atradums. Tas ir pirmais un vienīgais atrastais Visuma attēlojums no aizvēsturiskās Eiropas laikiem. Šis komplekss un disks cilvēkiem kalpoja laika noteikšanai, kas bija svarīgi sējas un ražas laikā. Pēc tā cilvēki varēja precīzi noteikt saules kustību ziemas un vasaras saulgriežos.» Arheologu Volfhartu Šloseru no Rūras universitātes Bohu- mā, skatoties uz neparasto atradumu, burtiski pārņem sajūsma. «Šis disks ir kā Habla kosmiskais teleskops agrīno laiku zvaigžņotajās debesīs!» viņš priecājas. Šlosers uzskata, ka šai diskā atradis rudens debesu attēlojumu. Viņš prāto, ka analoģiski šim diskam varētu pastāvēt «vēl otrs zvaigžņu disks» - ar pavasara zvaigžņu konstelāciju. 1998. gadā zvaigžņu disku kopā ar diviem zobeniem, diviem cirvjiem, kaltu un dažiem gredzeniem izraka divi vīri, kuriem pašreiz draud vairāku gadu ilgs cietumsods par kultūras vērtību piesavināšanos. No vairāku starpnieku un spekulantu rokām šis disks visbeidzot nonāca Hiltona viesnīcā pie stacijas Bāzelē, kur to bija paredzēts pārdot par 350 000 eiro. Taču veikli izplānotais darījums izjuka - par nelaimi spekulantiem, interesenti izrādījās Bāzeles policijas slepenās izmeklēšanas darbinieks un pats arheologs Haralds Mellers no Saksijas-Anhaltes. Sākotnēji par kulta priekšmetu uzskatītā atraduma izpēte parādīja, ka zvaigžņu karte uz diska varētu nozīmēt daudz vairāk, nekā nezinātāji sākumā bija iedomājušies. Tā, arheo-
96. att. Hiltona viesnīca Bāzelē - šeit disks tika konfiscēts. logs Jenss Majs no Brandenburgas Pieminekļu aizsardzības dienesta šo veidojumu nodēvēja par vecāko Mēness fāžu kalendāru, kurš jebkad atrasts Vācijas teritorijā. Vēlāk Vācijas muzeja planetārijā Minhenē šī interpretācija tika nosaukta par pārāk fantastisku.
Astronomi uzskata, ka diskā attēlots nevis Mēness kalendārs, bet gan zvaigžņotā debess virs Vācijas 1600. g. p. m. ē. 7. martā. Šo hipotēzi apstiprina izdarītā kompjūtersimulācija. Interpretācijai par labu liecina arī diska vecums. Arī mans kolēģis Svens Nēters no Vācijas ir centies izpētīt atrasto disku. Viņš stāsta: «Ir skaidri redzams, ka ne visas 29 zvaigznes atrodas tām sākotnēji paredzētajos punktos. Arheologi ir atraduši marķējumus, ar kuriem, iespējams, atzīmētas vietas, kur bija paredzēts novietot zelta punktus, lai gan ne visos gadījumos šie marķējumi tika precīzi ievēroti.» Vēlāk Nēters noskaidroja, ka diskā jau ilgu laiku pēc tā izgatavošanas izsisti caurumi. «Līdzās diskam tika atrasti no tā izrauti zelta fragmenti un viena zelta zvaigzne. Arī šie priekšmeti tika eksponēti īpašā izstādē Aizvēstures muzejā Hallē, taču diemžēl bez attiecīga paraksta. Kaut ko tuvāk uzzināt varēja, tikai pajautājot…» Muzeja darbinieki informē, ka zvaigžņu diska restaurācijas darbi pašreiz esot sekmīgi pabeigti. Savukārt pētnieki priecājas, ka nu ir iespējams uzsākt sīkāku zvaigžņu diska vēstures un izgatavošanas tehnikas izpēti. Līdztekus šim darbam pēc izrakumu pabeigšanas rekonstruēto observatoriju pie Nebras paredzēts izveidot par tūrisma objektu. Cilvēki no visas pasaules te redzētu, ka jau pirms 3600 gadiem šai vietā tikušas pielūgtas zvaigznes. Kas zina, kādas fantastiskas atziņas turpmākajos gados šis disks vēl sniegs?
22. mūmijas lielaja kanjona? Jaunas norādes uz slepenu ēģiptiešu citadeli
Vai amerikāņu zinātnieki glabā slepenībā atradumus, kas izdarīti ēģiptiešu apbedījumos? Diskusija par iespējamo alu kompleksu Lielā kanjona masīvā pamazām saasinās. Šķiet, ka šo kuriozo stāstu tagad apstiprina pavisam svaigi atklājumi. 1909. gada 5. aprīlī laikraksta Phoenix Gazette pirmajā lappusē bija ievietots plašs raksts par milzīgu, klintīs izveidotu, alu sistēmu, kuru atklājis kāds Dž. E. Kinkeids. Tālāk rakstīts, ka šo kompleksu izpētīt esot uzdots arheologam profesoram S. A. Džordenam no slavenā Smitsona institūta Vašingtonā. Speciālajā literatūrā nav atrodamas nekādas norādes par mistisko alu sistēmu. Deivids Hetčers Čaildress no World Explorer Club Kem- ptonā Ilinoisā to gribēja noskaidrot precīzāk. 1995. gadā viņš telefoniski sazinājās ar Smitsona institūtu, lai noskaidrotu šī raksta avotus: «Es saņēmu atbildi, ka nedz Ziemeļamerikā, nedz Dienvidamerikā nekad neesot atrastas ēģiptiešu kultūras pēdas. Smitsona institūts pilnīgi noteikti nekad neesot izdarījis šāda veida izrakumus. Ari par Kinkeidu vai Džordenu Vašingtonā neviens neko nezināja.» Čaildresu pārņēma šaubas - kā nekā profesora Džordena vārds pilnīgi skaidri bija minēts Smitsona institūta zinātnisko sēriju I9IO. gada izdevuma 239- lappusē. Turklāt Čaildresa kolēģim Karlam Hārtam kādā grāmatnīcā Čikāgā izdevās atrast karti, kurā dažādas vietas Lielā kanjona ziemeļu pusē bija apzīmētas ar ēģiptiešu un indiešu nosaukumiem. Kāpēc? Varbūt starp šīm vietām un iespējamo atradumu vietu bija kāda saistība? Čaildress stāsta: «Mēs piezvanījām kādam no valsts institūciju arheologiem un jautājām, kāds tam varētu būt izskaidrojums. Viņš pastāstīja, ka agrāk pētniekiem šādi nosaukumi gluži vienkārši esot patikuši. Turklāt attiecīgais apvidus patiešām esot tūristiem slēgts - it kā bīstamo alu dēļ.» Kopš es pirms dažiem gadiem vācu valodā runājošiem pirmoreiz pastāstīju par Kinkeida atklājumu, man no ieinteresētiem lasītājiem ik pa laikam pienāk vēstules. Daži, tostarp arī kāds vēsturnieks no Šveices, pieļauj, ka minētā informācija laikrakstā varētu būt novēlojies aprīļa joks. Taču, kā noskaidrojis amerikānis Tailers Pollijs, tā nav taisnība. Viņš vairākas dienas pavadīja bibliotēkās un rūpīgi izpētīja visus tālaika laikrakstus, meklējot vēl kādas norādes. Pollijs jau bija gandrīz gatavs padoties, kad gluži nejauši laikraksta Arizona Gazette 1909. gada 12. marta numurā tomēr atrada meklēto - žurnālisti 20 rindiņu garā slejā informēja, ka Jamā ieradīšoties tāds «Dž. E. Kinkeids», kas «bijis otrais cilvēks», kurš laivā izbraucis Kolorādo upi visā tās garumā. Tālāk bija teikts, ka Kinkeidam esot speciāls fotokameras aprīkojums un ka viņš ceļā esot izdarījis «dažus interesantus arheoloģiskus atklājumus». Ceļojums esot bijis tik aizraujošs, ka Kinkeids nākamajā ziemā gribot to atkārtot kopā ar dažiem draugiem. Divas viena no otras laikrakstā neatkarīgi ievietotas informācijas - viena par otru labāka. Tā nu tādi paši entuziasti kā Tailers Pollijs - Gregs un Šerija Nelsoni kopā ar televīzijas grupu no kanāla Fox devās ceļā, lai ieviestu skaidrību šai savādajā lietā. To viņi cerēja iegūt braucienā ar laivu cauri kanjonam, izmantojot tūristu maršrutu. Gregs un Šerija Nelsoni burtiski Argusa acīm vēroja stāvās klinšu sienas, lai atrastu uz tām pazīmes, kuras bija aprakstījis Kinkeids. Ar īpašas kartes palīdzību viņiem vēlāk izdevās norobežot apvidu, kur pirms simt gadiem bija izdarīts mistiskais atklājums.
97. att. Skats uz Lielo kanjonu - vai kaut kur šeit atrodas apslēpta kapu kamera? Džerijs un Ketija Villsi no amerikāņu interneta izdevuma XpeditionsMagazine.com 2000. gada 6. oktobri devās viņiem pa pēdām. Kad pēc ilgiem meklējumiem viņu grupa beidzot atklāja kaut ko līdzīgu ieejai klinšu sienā augšpus pretējā upes krasta līmenim, satraukums bija milzīgs. Vai tas būtu ilgi meklētais pierādījums Kinkeida stāsta patiesumam? Taču, kā amerikāņu pētnieki stāsta savā ekspedīcijas protokolā, pēc sākotnējās eiforijas ātri vien iestājās atskurbums: «Lai tur nokļūtu, mums vajadzētu šķērsot kanjonu ar laivu un izmest enkuru krastā lejpus tai vietai, taču to mums nekad neatļautu. Atrodoties tādā augstumā, mēs pat varējām saskatīt taku, kas veda uz alu un kura laikam kādreiz tikusi izmantota. Mēs varējām identificēt ari tālākas vietas, tomēr vienlaikus mūs pārņēma tā savādā sajūta, kad esi kaut kam pavisam tuvu blakus un tomēr zini, ka ieeja būs liegta.» Neko nepaveikuši, viņi griezās atpakaļ. No šis ekspedīcijas saglabājušies iespaidīgi fotouzņēmumi un apziņa, ka vismaz viņi Kinkeida alai nokļuvuši tuvāk nekā visi citi. Lai lasītāji paši varētu gūt priekšstatu par laikraksta Phoenvc Gazette 1909. gada 5. aprīļa numurā publicēto rakstu, pārstāstīšu to saīsinātā un nedaudz rediģētā veidā: «Jaunākās ziņas par panākumiem arheoloģiska atraduma izpētē, kurš, pēc zinātnieku domām, ir ne tikai vecākais ASV, bet arī noteikti vērtīgākais visā pasaulē - mēs pirms kāda laika par to jau ziņojām -, mums vakar pavēstīja Dž. E. Kin- keids. Pirms dažiem mēnešiem Kinkeids, braukdams koka laivā pa Kolorādo upi no Grīnriveras (Vaiomingā) Jamas virzienā, Lielajā kanjonā atklājis lielu pazemes citadeli. Pēc viņa stāstījuma, arheologi no Smitsona institūta, kas finansē alu kompleksa izpēti, ir izdarījuši atklājumus, kuri gandrīz neapšaubāmi pierāda, ka tauta, kura kādreiz apdzīvojusi šīs noslēpumainās, klintīs izkaltās alas, nākusi no Austrumiem, varbūt tiešām no Ēģiptes. Ja šīs atziņas apstiprinās plāksnēs iegravēto hieroglifu uzrakstu atšifrējums, tad būs atminēts aizvēsturisko laiku Ziemeļamerikas iedzīvotāju noslēpums - viņu senās mākslas, kas viņi bijuši un no kurienes nākuši. Varētu izrādīties, ka Ēģipti un Nīlu, kā arī Arizonu un Kolorādo vieno kāda vēsturiska saikne, kas iesniedzas fantastiskos laikos. Pašlaik Smitsona institūts profesora S. A. Džordena vadībā izdara ārkārtīgi rūpīgus pētījumus. Galvenā garā eja, kas atrodas 1480 pēdu zem kanjona virsmas līmeņa, izpētīta aptuveni vienas jūdzes garumā. Blakus arheologi uzdūrušies vēl kādai telpai, no kuras, līdzīgi riteņa spieķiem, uz visām debespusēm ved citas ejas. Ir atklāts simtiem telpu. Arī tādi artefakti, kurus mūsu zemē neviens nekad necerēja atrast. Tie neapšaubāmi izgatavoti Austrumos - ieroči un vara instrumenti, kas asuma un cietības ziņā ir līdzīgi tēraudam, iespaidīgi apliecina šo savādo cilvēku augsto civilizācijas līmeni. Tas viss zinātniekus ir tā fascinējis, ka tiek plānoti plašāki pētījumi. Zinātnisko darbinieku skaitu paredzēts palielināt līdz pat 30-
40 cilvēkiem. Misters Kinkeids bija pirmais Aidaho dzimušais balto cilvēku bērns. Visu mūžu viņš bija pētnieks un mednieks. Trīsdesmit gadu garumā viņš strādāja Smitsona institūta uzdevumā. Stāsts par viņa atklājumu ir tikpat pamācošs, cik grotesks: «Vispirms es vēlētos uzsvērt, ka šis komplekss ir gandrīz nepieejams. Ieeja tajā atrodas i486 pēdas zemāk par kanjona virsmu. Tas atrodas valstij piederošā teritorijā, tāpēc katram apmeklētājam par neatļautu iekļūšanu tajā draud sods. Zinātnieki grib mierīgi strādāt, nebaidoties, ka arheoloģisko atradumu vietu izpostīs ziņkārīgi skatītāji vai kapu aplaupītāji. Tādēļ, ekskursijai uz turieni nebūtu jēgas. Mana atklājuma vēsture jau ir izstāstīta. Pavisam īsi tas būtu - es ceļoju laivā lejup pa Kolorādo upi. Es biju pavisam viens un meklēju dažādus iežus. Kad biju nobraucis jau 42 jūdzes, El Tovar Crystal kanjona austrumu sienā, aptuveni 2000 pēdu augstumā no upes gultnes, es ievēroju krāsainus sedimentu plankumus. Lai gan tur nebija nekāda ceļa, tomēr ar lielām pūlēm man izdevās sasniegt šo vietu. Ieeja alā atrodas augšpus kāda plato, kas to slēpj no ziņkārīgo acīm. No ieejas puses uz āru pakāpieni iesniedzas tur, kur kādreiz bijis upes līmenis. Kad pie ieejas alā es uz sienām pamanīju kalta pēdas, mani pārņēma ziņkāre. Turēdams ieroci šaušanas gatavībā, es
98. att. Vēl kāda informācija laikrakstā atbalsta minējumus par slepenu citadeli klintīs.
99. att. Atrast ieeju grandiozajā klinšu pasaulē būs grūti… iegāju alā. Pēc 100 pēdām es nonācu kapu kamerā, kur ieraudzīju mūmijas. Vienu no tām es uzslēju stāvus un nofotografēju ar zibspuldzi. Paņēmis līdzi vairākus priekšmetus, es pa Kolorādo upi devos tālāk līdz Jamai, kur atrastos priekšmetus ar kuģi nosūtīju uz Vašingtonu, pievienodams ziņojumu par manu atklājumu. Uz šā pamata tika uzsākta izpēte. Galvenā ieeja ir divpadsmit pēdu plata un tālāk sašaurinās līdz deviņām pēdām. Tieši 57 pēdu attālumā no ieejas pa kreisi un pa labi ved pirmās sānu ejas. Katras ejas sānos atrodas telpa aptuveni mūsdienu dzīvojamās istabas lielumā, kur var iekļūt pa ovālu ieeju. Telpu vēdināšanai klintī ir izcirsti apaļi caurumi. Sienas ir 3 pēdas un 6 collas biezas. Ejas ir izveidotas tik precīzi, it kā tās būtu projektējis inženieris. Vairāk nekā 100 pēdu attālumā no ieejas atrodas tāda kā krusteja, kas ir vairāku simtu pēdu gara un kurā tika atrasta ar sakrustotām kājām sēdoša dieva figūra. Tēlam katrā rokā ir lotosa vai lilijas zieds. Šis dievs ir līdzīgs Budam, lai gan zinātnieki nav pārliecināti, kuru reliģiju tas pārstāv. Ņemot vērā visu, kas mums līdz šim ir zināms, jāatzīst, ka šis dieva pielūgšanas veids visvairāk atgādina seno Tibetu. Visapkārt šim dievam izvietotas mazākas figūras: dažas ir ļoti skaistas, citas - riebīgas un kariķētas. Visas figūras darinātas no cieta akmens, kas līdzīgs marmoram. Telpas pretējā pusē atrasti dažādi vara darbarīki. Skaidri redzams, ka šai tautai bijusi zināma vara rūdīšanas māksla, kas mūsdienās jau ir aizmirsta. Uz sola, kas izvietots visapkārt darbnīcai, atrastas ogles un citi materiāli, kuri, iespējams, bijuši nepieciešami vara rūdīšanas procesam. Atrasto priekšmetu vidū ir vāzes vai urnas, kā arī skaisti darināti vara un zelta trauki. Te ari tika atrasts pelēks metāls, kura ķīmisko sastāvu līdz šim nav izdevies noteikt. Tas ir līdzīgs platīnam. Uz visām urnām, sienās un akmens plāksnēs iegravēti mistiski hieroglifi, kuri joprojām nav atšifrēti…» Dievi, zelts un mūmijas. Kāpēc gan Smitsona institūtam vajadzētu slēpt tik sensacionālu atklājumu? Deivids Hetčers Čaildress cēloņus saskata amerikāņu tradicionālajā izolacionis- ma domāšanas veidā. Izolacionisma piekritēji pārstāv uzskatu, ka senās augsti attīstītās kultūras nav cita citu savstarpēji ietekmējušas, bet gan attīstījušās cita no citas izolēti. Turpretī difū- zionisti apgalvo pretējo - viņi uzskata, ka senos laikos kultūras sasniegumi tika nodoti tālāk no kontinenta uz kontinentu, pat šķērsojot okeānus. Jāpiebilst, ka Smitsona institūta pārstāvji jau ļoti sen kļuva par izolacionisma teorijas piekritējiem. Skeptiķi uzskata, ka tas esot smieklīgi. Viņi aizrāda, ka, lai gan kopš informācijas publicēšanas laikrakstā Phoenix Gazet100. att. Divi amerikāņi apgalvo, ka viņi jau ir izpētījuši apbedījumu vietu kanjona masīvā. te ir pagājis jau simt gadu, tomēr par to vajadzētu būt saglabātiem kaut kādiem zinātniskiem pierakstiem. Viss pārējais esot tikai murgainas un sazvērnieciskas teorijas. Mūsu oponenti uzsver, ka arheologi esot krietni un čakli puiši. Bet krietni un čakli puiši taču nemēdz piesavināties arheoloģiskus
atradumus, nedokumentējot tos ne ar vārdu. Vai tiešām? Vēsture rāda kaut ko pavisam citu - tā, piemēram, sabiedrībai nekas nebija zināms par to, ka Valsts Ēģiptes mākslas muzeja kolekcijā Minhenē veselus 20 gadus pagrabā tika glabāta Valdnieku ielejā atrasta faraona sarkofāga atliekas, kuras bija pazudušas pēc 1915. gada. Nebija gluži tā, ka šīs
vērtības Minhenē būtu bijušas aizmirstas - 1980. gadā kāds privāts mākslas priekšmetu tirgotājs no Šveices esot uzticējis muzejam sarkofāgu restaurēt un vēlāk to uzdāvinājis - tā vismaz 2000. gadā, kad izraisījās skandāls, apgalvoja atbildīgās amatpersonas, viņu vidū - arī profesors Dītrihs Vildungs no Ēģiptes muzeja Berlīnē, kurš savulaik šo darījumu esot nokārtojis. Starp citu, Vildungu esot nosūdzējis viņa līdzstrādnieks Dr. Rolfs Krauss. Tomēr par šīm blēdībām oficiāli tika rakstīts jau 1999. gadā ēģiptoloģijas specializētā žurnāla KMTrudens izdevumā. Žurnāla izdevējs apgalvo, ka informāciju ieguvis no lasītājiem, kuri savukārt atsaucoties uz attiecīgu infonnāciju internetā. Vēlāk Rolfs Krauss pieprasīja publisku Vildunga darbības izskatīšanu. Galu galā, pirms Krauss publiski izteica savus pārmetumus, profesors un viņa sieva, kas ir muzeja vadītāja, vairākus gadu desmitus slepus bija turējuši savu līki pagrabā, par ko arheoloģijas speciālistiem nekas nebija zināms. Vēl vairāk - jāņem vērā arī apšaubāmie maiņas darījumi ar Ēģipti. Runāja, ka tas esot noticis pat ar Bavārijas iestāžu atbalstu. Pats Vildungs šos pārmetumus kategoriski noraidīja. Un kurš gan labprātīgi publiski nosauks sevi par mākslas priekšmetu slēpēju? Profesors nepatīkami pārsteigtajai sabiedrībai apliecināja, ka viņš tikai esot saņēmis pakalpojumu pateicībā par plānoto sarkofāga atdošanu Ēģiptei, kā arī atsaucies uz īslaicīgi aizdotiem mākslas priekšmetiem no Ēģiptes muzejiem - lai neradītu precedentu, kas citus muzejus varētu novest kļūmīgā situācijā. Pa šo laiku satraukums ir rimis. 2002. gadā Vācijas ministru prezidents Edmunds Štoibers slepeni restaurēto sarkofāgu bez iebildumiem atdeva Ēģiptes iestādēm. Turklāt bezpretpakal- pojumiem, kā kategoriski tika uzsvērts. Pirms šās vienošanās Štoibers taktiski devās vizītē pie Ēģiptes premjerministra Atifa Obaida. Situācija bija visnotaļ nelabvēlīga. Žurnāla Spiegelredakcijai no labi informētām aprindām bija kļuvis zināms, ka neilgi pirms tam profesors Vildungs pats uz savu roku bija devies uz Ēģipti, lai panāktu sarkofāga nodošanu Ēģiptei ar noteikumu sarīkot attiecīgu izstādi Vācijā. Ēģiptes Senlietu pārvaldes prezidents Gaballa Ali Gaballa profesoru Vildungu pēc desmit minūtēm sašutumā esot izraidījis no sava biroja. Nav zināms, ar kādiem vārdiem Štoibers spēja aptīt ap pirkstu Ēģiptes valdības vadītāju. Katrā ziņā viņa diplomāta spējas nesa augļus. Proti, pirms galīgās atgriešanas Kairā visas mākslas vērtības pirmo reizi tika publiski eksponētas izstādē Minhenē. Izstādes atklāšanā skanēja jaukas runas, tika paceltas
glāzes un spiestas rokas. Bija tikai viens cilvēks, kas klusībā vīstīja dūres, - Dr. Rolfs Krauss. Šim ēģiptoloģijas speciālistam bija atņemta iespēja runāt. Citādi viņš par sava šefa dīvainajām izdarībām vēl varētu pavēstīt kādu skandalozu faktu. «Diemžēl es nedrīkstu atbildēt Uz jūsu jautājumiem,» Krauss nomākti man atbildēja. Zinātnieks, kas nedrīkst runāt patiesību, - tas patiesi ir bēdīgs skats. Un tā - šai afērai nebija nekādu paliekošu seku. Toties ir jaunas atziņas. Pašreiz daži arheologi, pretēji līdzšinējiem uzskatiem, domā, ka tās varētu būt slavenā faraona Ehnatona sarkofāga atliekas. Un Ehnatona versijas pazīstamākais piekritējs Vācijā ir - kuru gan tas pārsteigs - profesors Dltrihs Vildungs. Sarkofāga slepenās restaurācijas laikā viņam esot izdevies atrast uzrakstu, kas raksturīgs tikai Ehnatonam. Šie piemēri uzskatāmi parāda, kas viss var notikt arheoloģijas aizkulisēs. Un tas, kas iespējams Vācijā, Amerikā bieži vien ir pilnīgi parasta lieta - tikai, protams, ar lielāku vērienu. Tāpēc nebūtu ko brīnīties, ja kādudien sabiedrība ieraudzītu arī Dž. E. Kinkeida aprakstītos Lielajā kanjonā atrastos dārgumus. Vismaz Džerijs un Ketija Villsi no interneta izdevuma XpeditionsMagazine.com pēc savas otrās ekskursijas uz Lielo kanjonu man klusībā pavēstīja, ka viņi ir pārliecināti, ka atraduši precīzu ieejas vietu slepenajā citadelē. Visnotaļ objektīvu iemeslu dēļ viņi to domā atklāt kaut kad vēlāk. «Ja mēs šo informāciju pavēstītu nepilnīgā veidā vai pāragri, tad tas mūs varētu aizkavēt tur iekļūt un nofotografēt pierādījumus. Bet tie mums ir vajadzīgi, lai ieviestu skaidrību šai gandrīz simt gadu ilgajā noklusēšanas afērā.»
Vel dažas kuriozitates Kā mūžsenā akmenī varēja iekļūt metāla skrūve? Šādu jautājumu pašlaik sev uzdod ķīniešu zinātnieki. Ciliņs Vangs Mazonga kalna apvidū netālu no Ganšu un Sijaņas provinču robežas atradis bumbierveida atlūzu. Mistiskais gabals sver 0,46 kilogramus, ir ārkārtīgi ciets un piķa melns. Tā iekšienē atrodas sešus centimetrus gara skrūve. Ķīnas laikraksta Ixin- zhou Morning Neivs 2002. gada 26. jūnija izdevumā rakstīts, ka eksperti no Ganšu provinces Nacionālā Zemes resursu biroja, Krāsaino metālu resursu biroja un citām slavenām institūcijām jau mēģinājuši to noskaidrot. Taču pamatota izskaidrojuma pagaidām nav. Kas Nabtā (Ēģiptē) mums atstājis vecāko saules pulksteni pasaulē? 6500 gadu vecais monumentālais akmens aplis atrasts gandrīz 100 kilometru attālumā uz rietumiem no Abūsimbelas. Tas izveidots 1000 gadu pirms slavenās Stonhendžas Anglijā un aicina mūs paraudzīties debesīs. Šā apļa tuvākajā apkārtnē atrodas arī citi akmeņu grupējumi, kuri, iespējams, simbolizē zvaigznājus. Ko mūsu priekšteči vēlējušies pavēstīt? - Vai pirmatnējām kultūrām Dienvidamerikā ritenis tomēr bijis pazīstams? Šķiet, ka tieši to pretēji visiem līdzšinējiem zinātniskajiem apgalvojumiem apliecina līdzstrādnieku no Reisa - Engelhorna muzeja Manheimā atradums. Mihaēls Tellenbahs ar saviem līdzstrādniekiem pētīja Naskas indiāņu keramiku un atklāja, ka māla trauki pirms 2000 gadiem izgatavoti, izmantojot podnieka ripu. Līdz šim taču valdīja uzskats, ka riteni 15. gadsimtā Dienvidamerikā ieviesa spāņu iekarotāji. Kas uzbūvēja 37 apakšzemes piramīdas Krimas pussalā Melnajā jūrā? Ar šo noslēpumu nodarbojas vietējais flotes kapteinis Vitālijs Gokhs un daudzi viņa kolēģi virsnieki. Netālu no Sevastopoles pie Melnās jūras šie amatierarheologi zem zemes esot atraduši septiņas no šīm trisplakņu celtnēm. To augstums sasniedzot no 36 līdz 45 metriem. 2001. gada beigās itāļu žurnāla Panorama žurnālisti izpētīja pagaidām pinno izrakumu vietu. Rezultāts - 38 metru dziļumā atrodas «vesela rinda pārsteidzošu kupolveida struktūru, kurām raksturīgi regulāri izliekumi, savādas trīsstūrveida plāksnes un atliekas no kaut kā, kas varētu būt mūris… - Vai mūsu senči jau pirms 3000 gadiem zināja, kā izgatavo nerūsējošo tēraudu? Par to patlaban lauza galvu serbu arheologi, kuri Hisarā atraduši, iespējams, vecāko tērauda izstrādājumu cilvēces vēsturē - tā ir spraužamadata bez jebkādām rūsas pazīmēm! Milords Stojičs no Arheoloģijas institūta Belgradā 2002. gada janvārī ziņu aģentūrai dpa triumfējoši to nosauca par «arheoloģisku sensāciju». Kur tad paliek viszinošās instances, kuras mūs spētu glābt no šās informatīvās katastrofas situācijas? Kas mums argumentēti spēs paskaidrot, kāpēc jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem Meksikā bija zināms par dinozauru eksistenci? Kā saprast noslēpumainos attēlus uz Tenšelas figūrām? Un kā tas var būt, ka jau miljoniem gadu pirms Homo sapiens rašanās Urālos izgatavotas trīsdimensionālas kartes? Kāpēc, lasot par visiem šiem gadījumiem, pārņem sajūta, ka esam kaut ko palaiduši garām? Kāpēc tas, kas patiesībā sader kopā, izklausās pavisam nesakarīgi? Vai gan jautājuma zīmju skaitam nevajadzētu samazināties proporcionāli tam, ko mēs uzzinām par mūsu pagātni? Neapšaubāmi - atbildēs skeptiķi. Un viņi arī pieklājīgi apgalvos, ka 100 gadu laikā tiks atklāti daudzi noslēpumi. Gandrīz vai gribētos viņiem noticēt. Ja vien nebūtu bijis pēdējais gadu tūkstotis, kurā nepārtraukti turpinās tas pats, kas jau kopš aizvēsturiskiem laikiem rada sajukumu, un kura laikā mēs ne par mata tiesu neesam kļuvuši gudrāki. Te, piemēram, varētu minēt rabīnu Jehjeli, par kuru savā 1724. gadā iznākušajā trīs sējumu monumentālajā darbā «Parīzes vēsture un senatnes pētījumi» stāsta Anrī Sovāls. Jehjele bija gudrs savādnieks. Ja Sovāla stāstu saprot burtiski, tad iznāk, ka šis rabīns jau 13. gadsimtā zinājis, kas ir elektrība - daudzus gadsimtus, pirms mēs iemācījāmies to izmantot: «Šis vīrs bija
tik mācīts, un visi viņa mākslu apbrīnoja tik ļoti, ka ebreju vidū viņš tika uzskatīts gandrīz vai par svēto. Ari parīzieši viņa slepeno zināšanu dēļ viņu uzskatīja par magu. (…) Naktīs, kad visi parasti guļ, viņš strādāja, kā stāsta - gaismu viņam deva vienmēr degoša lampa, kurai nebija vajadzīga eļļa. Tikai sabatā tās gaisma uz neilgu laiku izdzisa. Taču, ja kāds iedrošinājās traucēt Jehjeles studijas, skaļi klauvējot pie viņa mājas vārtiem, tādējādi novirzot viņa domas (…), tam nācās piedzīvot ko neparastu - rabīns parasti nospieda kādu pogu, tūlīt atvērās zeme, un nelaimīgajam traucētājam zem kājām pazuda pamats.» Tā vien šķiet, ka runa ir par mūsdienām. Tāpat kā slavenā angļu filozofa Rodžera Bekona (ap 12141292) darbos. Viņa apcerējumā «Vēstules par slepenajiem darbiem- rakstīts: «Un tā es pavēstīšu par tehnikas un dabas sasniegumiem (…), kuros nav nekā maģiska. Reiz būs ūdens transportlīdzekļi, kuriem nebūs vajadzīgi airētāji. Lielajiem jūras un upju kuģiem būs vēl tikai kapteinis, un tomēr tie būs ātrāki nekā jebkurš kuģis, kas peld ar airētāju palīdzību. Būs tādi rati, kuri ar varenu spēku kustēsies uz priekšu bez vilcējdzīvnieku palīdzības. (…) Būs arī tādi lidaparāti, kurus darbinās tikai viens cilvēks, kurš ar gudru mehānismu palīdzību liks rotēt kaut kam, kas ar mākslīgu spārnu palīdzību pātagos gaisu līdzīgi putniem. Tāpat būs ļoti lietderīgas ierīces, ar kuru palīdzību būs iespējams pacelt un nolaist gandrīz neierobežoti smagas kravas. (…) Būs arī tādi instrumenti, ar kuru palīdzību varēs ienirt līdz pat jūras dibenam bez jebkādiem dzīvības draudiem. (…) Šādas mašīnas tika būvētas senatnē un droši vien arī mūsu dienās, varbūt tikai izņemot lidmašīnu, kuru es neesmu redzējis un, šķiet, līdz šim neviens nav redzējis. Taču es pazīstu kādu cilvēku, kurš zina, kā šādu mašīnu var uzbūvēt. Gandrīz neierobežoti iespējams īstenot tādas lietas kā, piemēram, tiltus, kurus var uzcelt pār upēm bez nostiprināšanas un bez balstiem, kā arī dažādus citus neiedomājamus mehānismus un mašīnas.» Tie ir pārsteidzoši precīzi pareģojumi. Pārsteidzošs vien jau ir priekšstats, ka Bēkons visas šīs lietas, «izņemot lidmašīnu», esot redzējis pats savām acīm. Diezin ar kādiem dīvainiem cilvēkiem šis anglis ir sastapies? Vai toreiz bija kādi okultisma pulciņi, kuros tika apspriestas slepenas zināšanas? Vai arī Bē- konam vienkārši piemita grandioza fantāzija? Šodien vislielākās mīklas mums neapšaubāmi rada Leonar- do da Vinči (1452-1519) tehniskās spējas. Šis itālis bija sava laika gūsteknis. Izcils domātājs, kas par nākotni sapņoja tā, it kā būtu viens no mums. Pirms 500 gadiem viņš neskaitāmās, mākslinieciski augstvērtīgās skicēs izstrādājis iespaidīgas aparatūras un mašīnas, kuras šodien pieder pie mūsu ikdienas. Leonardo uzmetumu vidū ir automobilis, tanks, izpletnis, tvaika mašīna, jauni mūzikas instrumenti, kuģa bagars, helikopters, lodīšu gultnis, fotometrs, automātiskas barības siles, moderns ratiņš, dzensiksna, aizsprosti, gāzes bumbas un gāzmaskas, ūdenslīdēju tērpi, gaisa pievadcaurules akvalangistiem un peldspuras, kā ari pontonu tilti. Viņš ir prātojis arī par sarežģītiem zobratu mehānismiem, par masveida ražošanu un saliekamām gatavo konstrukciju mājām, zīmējis kartes no putna perspektīvas un izstrādājis vēlākās Ņūtona atziņas par kustību, masu un inerci. Leonardo meistardarbus pārspēj vēl tikai 15. gadsimta indiešu ilustrācijas. Tās eksponētas Indijas mākslas muzejā Dā- lemā Berlīnē, Britu Mākslas muzejā Londonā un kādā muzejā Denverā (ASV). Tajās attēlots dievu vēstnesis Harinaigame- šins, kurš kādai sievietei izoperē embriju un transplantē to citai sievietei! Šiem fantastiskajiem attēlojumiem pievērsa uzmanību veterinārārsts Dr. Volfgangs Lampēters no Vaserbuigas. Par šo viņa atklājumu 1990. gadā rakstīts žurnālā Bilā der Wissenschaft. Lampēters uzskata, ka attēli attiecināmi uz senindiešu tekstiem, kas pirmoreiz pierakstīti ap 200. g. p. m. ē. Pirms tam tie izplatīti mutiski, un tas nozīmē, ka tajos, iespējams, izdarīti vēl kādi pārveidojumi. Taču tas nemaina to, ka šais tekstos jau aprakstītas dažādas embrija attīstības pakāpes. Tiek atšķirtas pat mūsdienu medicīnā zināmās morulas un blastulas stadijas - bet tie ir bioloģiski procesi, kurus ar neapbruņotu aci vispār nav iespējams konstatēt. 101. att. Pārsteidzoši - fraktāļa attēlojums senas Bībeles titullapā
Visbeidzot te jāpiemin ari Mandelbrota paradokss. Mūsdienās fraktālā ģeometrija zinātniekiem dod iespēju attēlot objektus, kuri nav sastopami klasiskajā ģeometrijā (taisne, riņķis, lode, kubs vai piramīda), bet gan atrodami dabā. Piemēram, sniegpārsliņa, arī tādas formas kā sazarota koka lapotne vai Lielbritānijas krasta līnija. Par fraktālās ģeometrijas pamatlicēju tiek uzskatīts Benuā Mandelbrots. Viņa publikācija, kas nāca klajā 80. gados, izraisīja plašu ievērību visā pasaulē. Jau 20. gadsimta sākumā franču matemātiķis Gastons Žuljē pētīja tās matemātiskās struktūras svarīgākās īpašības, kurai Mandelbrots deva savu vārdu - «Mandelbrota masa». Taču šās struktūras sarežģītību parādīja tikai Mandelbrota izveidotie datorattēli. Tātad fraktālie attēlojumi matemātiķiem ir zināmi tikai kopš 100 gadiem. Tomēr tie parādās jau 2000 gadu vecā ķeltu bronzas spogulī, kas atrodas Britu muzejā Londonā. Vai tā ir sagadīšanās? Varbūt. Tikai savādi, ka līdzīgu struktūru var ieraudzīt arī kādā franču Bībeles izdevuma titullapā, kas sarakstīta laikā no 1229- līdz 1250. gadam. Šis senais izdevums pašlaik atrodas Austrijas Nacionālajā bibliotēkā Vīnē, pedantiski ierakstīts katalogā ar reģistrācijas numuru 2554. Titullapā attēlotais Dievs labajā rokā tur cirkuli, ar kuru šķiet precīzi mērām attēloto fraktāli vai - pēc citas interpretācijas - simboliski attēloto Visumu. Paskaidrojums attēlam rakstīts franču valodā: «Te Dievs rada debesis un zemi, sauli un mēnesi, un visus elementus.» Protams, arī Mandelbrots bija ievērojis šo pārsteidzošo attēlojumu, un, ilgi nedomādams, viņš to iekļāva savā darbā «Fraktālā ģeometrija». Tomēr šis unikālais matemātikas ģēnijs un domātājs mums nav devis svarīgāko atbildi - kas meklējams modernam fraktāļa attēlojumam vairāk nekā 700 gadu vecā Bībelē? Vēl viena sagadīšanās? Protams. Skeptiķi rakstīs tik ilgi, līdz mēs viņiem noticēsim. «Sagadīšanās» - tas ir tikai burtu salikums, ar kuru var izskaidrot visu un nepateikt neko. Frāze bez satura. Izdomājums,
lai mūs neinficētu aizliegtais. Nagla, kas bloķē durvis uz jaunu pasauli. Aiz tām atrodas neizzināta zeme, pilna noslēpumu, kas šķiet kā maģija. Savādāka, nekā mēs iedomājamies, vai ko mēs varbūt vispār nevaram iedomāties. Zinot visas šis kuriozitātes, ir ļoti vilinoši iztēloties, kas mūsu pagātnē ir noticis savādāk, nekā mēs šodien domājam. Ir mulsinoši lolot domu, ka daudz no tā, ko mēs it kā zinām par savu izcelsmi, kādudien varētu izrādīties tikai ilūzija. Fantāzijai nav robežu. Kā kādreiz ļoti trāpīgi teicis franču filozofs Voltērs: «Gribēt būt saprātīgam nesaprātīgā pasaulē arī ir nesaprātīgi!»
Epilogs «Kad Pitagors atklāja savu pazīstamo teorēmu, viņš upurēja dieviem simt vēršus. Kopš tā laika vērši bailēs dreb, tiklīdz dienas gaismā nāk jauna patiesība.» Ludvigs Berne, rakstnieks Tādas grāmatas, kā šī, akadēmiķus kaitina. Viņi varētu dusmās plēst matus par visiem šiem atradumiem un atklājumu aprakstiem, kuri tikai jauc prātus. Viņi tajos nesaskata zinātniskas detaļas, bet gan fantāzijas pilnus nepiederošu personu tēlojumus. Tās ir viņu tiesības. Galu galā viņi taču ir eksperti. Tomēr padomāsim, ka tās vienmēr bijušas nepiederošas personas, kurām akadēmiķu brālība var pateikties par nozīmīgām idejām, norādījumiem vai atklājumiem. Pilnīgi iespējams, ka šis un tas bija nepamatots. Iespējams, ka šie fantazētāji reizēm pāršāva pār strīpu. Tomēr daži no viņiem iegājuši vēsturē tieši tāpēc, ka no jauna uzrakstījuši vēsturi. Lielākā daļa apstrīdamas informācijas nav atrodama speciālajā literatūrā. Zinātnes elites ignorance šo informāciju ir iznīdējusi no mūsu apziņas. Ir bijuši vajadzīgi mēnešiem ilgi pētījumi, lai aizstātu to, kam jau sen vajadzēja būt dokumentāri fiksētam. Arī tad, ja kaut niecīgākā kuriozitāte izraisīs interesi un tiks izpētīta tālāk, šim apskatam būs nozīme. Jāatzīst, ka mana aizstāvības runa mūsu vēstures alternatīvā skatījuma labā nav nejaušība. Diemžēl manos studiju gados pēc nekonvencionālām idejām nebija pieprasījuma. Revolūcija bija sakauta, pirms tā bija sākusies. Tā notika tikai cilvēku prātos. Es uzdrošinos apgalvot, ka daudzos universitāšu zinātniskajos institūtos situācija ir līdzīga. Tomēr šķiet, ka laiki mainās. Kaut kas šais talāros tērptajos cilvēkos notiek. Arvien biežāk cienījami profesori man pasle- pus stāsta par pārdrošām teorijām un aizraujošiem faktiem, kas viņiem burtiski deg rokās. Taču tikai ļoti nedaudzi grib to atzīt publiski. «Bet to gan, lūdzu, nerakstiet!» - Cik bieži manas žurnālista karjeras laikā es jau esmu dzirdējis šo teikumu. Cik bieži es pēc tam uz ceļiem esmu lūdzis dāmas un kungus viņu eksplozīvo materiālu darīt zināmu plašai sabiedrībai. Un cik bieži es esmu piedzīvojis neveiksmi. Bet kurš gan vēlas apšaubīt to, ko pats gadiem ilgi mācījis saviem skolēniem? Kad es reiz kādam institūta vadītājam, kura deniņi jau bija sirmi, jautāju, kāpēc viņš savas diskutablās zinātniskās idejas sabiedrībai dara zināmas tikai tagad, neilgi pirms aiziešanas pensijā, viņš ironiski pavīpsnāja: «Šodien es to varu atļauties.» Laikam jau es izskatījos stipri apjucis. Kaut ko līdzīgu piedzīvoja vācu žurnālists Erdogans Erči- vans. 1997. gadā starptautiskā arheologu kongresā viņu pārsteidza amerikāņu asiriologs profesors Mārvins A. Pauels no Ziemeļu Ilinoisas universitātes, kurš izteicās, ka no līdz šim atklātajām un iztulkotajām 500 000 ķīļrakstu plāksnītēm esot publicēta tikai aptuveni viena piektā daļa. Erčivans stāsta: «Nezinādams, ka es nepārstāvu zinātniskos uzskatus tradicionālā izpratnē, profesors Pauels gluži vaļsirdīgi atklāja pamatojumu tam, kāpēc teksti sabiedrībai nav pieejami: «Šais ķīļrakstos ietverta milzīga informācija par astronomiju, svešām planētu sistēmām, atnācējiem no zvaigznēm, kā arī informācija par cilvēka rašanās vēsturi, kas mūsu pasaules skatījumu apgrieztu ar kājām gaisā. Atklājot šo informāciju, mēs tikai lietu ūdeni uz Dēnikena mācekļu dzirnavām…» Ari pētnieks Uve Topers no Berlīnes zina stāstīt par līdzīgām mahinācijām: «Būdams jauns un zinātkārs cilvēks, es reiz devos uz kādu vietu Vācijā, kur notika plaši izrakumi, un lūdzu galveno arheologu - slavenu profesoru - man visu izrādīt. Kamēr mēs vērojām, kā strādā arheologu grupa, pie profesora pienāca kāds students un ar zīmīgu sejas izteiksmi pasniedza viņam mazu akmentiņu. Uzmetot acis, varēja redzēt, ka šis akmentiņš pilnīgi noteikti neiederējās tai pašā kultūrslānī, tas piederēja pavisam citam laika periodam. Protams, to saprata arī profesors. Apmulsumā viņš mazo akmentiņu iebāza mutē, pēc tam aizgriezās un ieslidināja to vestes kabatā. Saīdzis viņš aizraidīja studentu prom.» Pārsteigts par šo atgadījumu, Topers jautāja tuvumā stāvošajai asistentei, kādi cēloņi varētu būt
profesora neparastajai rīcībai. Viņa atteica: «Vai tad tu nezini, ko tas viņam nozīmētu, ja šeit tiktu atrasts vēl viens kultūrslānis?» Un tūlīt pati atbildēja: «Tad viņam šeit vajadzētu rakt vēl piecus gadus, bet viņam jau tagad tas ir apnicis! Viņš līdz pat pensijai tad vairs netiktu prom no šās vietas…» Arī zinātnieki ir tikai cilvēki. Tāpēc daudz no tā, kas mums šodien tiek pārdots zem zinātnes izkārtnes, šo vārdu pelna tikai ļoti nosacīti. Šai ziņā bez vainas nav arī universitātes - neskaitāmās sarunās studenti man garlaikoti ir stāstījuši, kā viņi piefrizējuši savus statistikas datus un rezultātus, lai tos apstiprinātu kontrolējošās instances. Šķiet, ka tikai nedaudziem viņu zināšanas sagādājušas prieku. Nedrošība par karjeru viņiem laupījusi jebkuru motivāciju izcelt pasauli no eņģēm. Daudzi skolmeistari nav ne par matu labāki - viņi nevis objektīvi novērtē zināšanas, bet gan eksāmenu vērtējumā paļaujas uz saviem personiskajiem iespaidiem. Citi savukārt motivē savus skolēnus, lai vēlāk viņu darbus publicētu paši ar savu vārdu un plūktu par to slavas laurus. Vēl citi aiz skaudības un greizsirdības pin intrigas pret saviem zinātnes kolēģiem. Un visbeidzot - ari te valda augošā konkurence, kas rod visdīvainākās izpausmes. Es varētu sarakstīt veselu grāmatu par visiem tiem šausmu stāstiem, kurus man pēdējos desmit gados pastāstījuši cilvēki, ar kuriem tas noticis. Un tad vēl lekcijas - profesori, kuri garlaikoti lasa priekšā paši savas grāmatas! Speciālisti, kas ar savu profesionālo žargonu no semināru telpām aizbaida visus, kas vien kaut ko saprot no mācīšanas. Manā studiju laikā docentus, kas bija mācījušies retoriku, varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Cik bieži es klusībā esmu lūdzies, lai kāds no viņiem ievadītu savus kolēģus šai stāstīšanas mākslā, kā to lieliski dara, piemēram, vācu astrofiziķis Haralds Lešs. Diemžēl tā palika tikai pieticīga vēlēšanās. Daiļrunības kulmināciju daudzi zinātnieki sasniedz citur, galvenokārt tad, kad jāsavalda amatierpētnieki. Tad gan visiem priekšgalā stāv arheologi. Kā īpašs dadzis acī viņiem ir apslēptas mantas meklētāji, kam tas ir vaļasprieks un kuri klīst pa zemi, bruņojušies ar metālu detektoriem un citiem rīkiem. Pēdējie sensāciju mednieki. Nākotne parādīs, vai viņiem visiem patiešām ir jāpārmet alkatība, kā mums to grib iestāstīt. Bez viņu puslegālās darbošanās par dažiem diskutabliem atradumiem mums nebūtu ne mazākās jausmas. Tas, kas grib sarīkot medības uz visiem amatierarheolo- giem un visus met pār vienu kārti, ir uz nepareiza ceļa, savā interneta mājas lapā uzsver viņu mentors un Vācijas slavenākais dārgumu meklētājs Reinholds Ostlers: «Daudzi apslēptas mantas meklētāji un amatierarheologi lielākoties savus atradumus nemaz negrib paši paturēt. Viņi tos ļoti labprāt atdotu arheoloģijai un muzejiem. Diemžēl viņi neziņo par atradumiem, jo baidās no represijām. Vācijā arheoloģija un līdz ar to arī kultūras mantojums pēdējos gados ir cietis neaizstājamus zaudējumus, jo daudzi unikāli eksponāti tiek pārdoti ārzemēs. Vaina par to jāuzņemas arheologiem, kuri nepiekāpīgi un atriebīgi, ar īstenu misionāru dedzību vajā tos apslēptas mantas meklētājus, kuri ziņo par saviem atradumiem. Ar nelielu labas gribas devu būtu iespējams panākt savstarpēju saprašanos…» Ostlers uzskata, ka mūžīgi atkārtotais arguments - «Personām, kuras vēlas nodarboties ar izrakumiem, ir jāprasa atļauja» - ir vienkārši smieklīgs. Viņš uzskata, ka lūgumi izsniegt atļauju izrakumiem gandrīz visos gadījumos tiktu noraidīti, «turklāt attiecīgās amatpersonas pilsoņus iebiedē arī mutiski. Bet apslēptas mantas meklētāji un amatierarheologi dara ļoti daudz, lai savus līdzpilsoņus pasargātu no iespējamām nelaimēm. Bieži vien tie ir viņi, kas ziņo par atrastu bīstamu munīciju. Muzejos šodien neatrastos neskaitāmi eksponāti, ja nebūtu godīgu apslēptas mantas meklētāju, savukārt daudzi mežziņi un mednieki ir pateicīgi amatierarheologiem, jo tie likvidē atrastos atkritumus.» Ostlera kritika precīzi izsaka sabiedrības noskaņojumu. Šķiru cīņa aizvēsturisko laiku pētīšanā, kurā elite cīnās pret nepiederošajiem, iegūst arvien groteskākus apveidus. Turklāt tas notiek visās jomās. Jo pārdrošākus uzbrukumus rīko dumpinieki, jo lielāku nicinājumu pret tiem pauž impērija. Tas, kas senus nostāstus iztulko burtiski, tiek nodēvēts par naivu. Tas, kas pieļauj, ka mūsu priekšteči zinājuši lietas, kuras, atbilstoši mācību grāmatām, viņi nav varējuši zināt vai uzzinājuši daudz vēlāk, tiek nicinoši saukts par īpatni. Tas, kas uzskata, ka saskatījis mūsu pagātnē tehnoloģisku ietekmju pēdas, jau tiek uzskatīts par
jukušu - ezoteriķi vai okultistu. Izturēšanās ir kļuvusi skarba, pat augstāko aprindu vidū. Ja, piemēram, nesen senvēstures profesors Franks Kolbs no Tībingenes asi kritizēja slaveno Trojas pētnieku profesoru Manfrēdu Korfmani un viņa tēžu dēļ profesoru publiski nosauca par arheoloģijas Ērihu fon Dēnikenu, tad zināmā mērā to var uzskatīt par pagodinājumu. Toties ar zinātnisko ētiku, kuru mums māca mācību grāmatās, šādām gaiļu cīņām nav nekā kopīga. Tās drīzāk liecina par lielu apjukumu un nedrošību, kas pašlaik pārņēmusi arheoloģijas nozari. Šķiet, ka akadēmiķiem arvien vairāk sāk iepatikties nepiederošo idejas un daļa no viņiem pāriet ienaidnieka nometnē. Patlaban satrauktā zinātnes elite lauza galvu par to, kā tas var būt, ka tāds svētdienas pētnieks kā Dēnikens, iekārtojot savu jauno arheoloģisko piedzīvojumu parku Interlākenē, Šveicē, var rēķināties ar slavenu profesoru morālo atbalstu? Kā var būt, ka par šo monumentālo mistēriju parku iestājas daudzas gudras galvas? Kā par nelaimi, vispārējā sajukumā klāt nāk vēl kāda skandaloza ziņa par pasaulslaveno Zelta muzeju Peru galvaspilsētā Limā - ziņu aģentūras informē, ka vairāk nekā 4000 eksemplāru no tur eksponētajiem indiāņu dārgumiem esot prasti viltojumi. Muzeja vadītājai Viktorijai Muhikai pēc iekšējas izmeklēšanas to nācās oficiāli atzīt, lai gan viņas tēvs, kas bija iepriekšējais muzeja direktors, gadu desmitiem ilgi sabiedrībai apgalvoja pretējo. Kā var būt, ka zinātniskie eksperti šai cūcībai nākuši uz pēdām tikai tagad? Es nezinu, tomēr nevaru apvaldīt smīnu. Galu galā tie taču ir tie paši eksperti, kas mums jau gadu desmitiem apgalvo, ka arī dinozauru figūriņas no Akambaro un citi pārsteidzoši atradumi visās pasaules malās esot viltojumi, lai gan paši savām acīm viņi tos nekad nav redzējuši. Ekspertu rīcību nosaka ticība. Tā nosaka, kā visam jābūt, un aizmiglo faktus. Cik spirdzinoši būtu kādreiz no arheologiem dzirdēt, ko visu viņi nezina. Cik jauki būtu uzzināt par viņu šaubām, par vispārdrošākajām hipotēzēm, kuras viņi neuzdrošinās uzticēt pat saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem. Tad varētu iedvesmot viņus, ka nākotnē ir jāattīsta tālāk tieši šīs idejas. Kas zina, kādās tālās pasaulēs šādas domu rotaļas mūs varētu aizvest, ja jau mums aizraujas elpa no amatieru hipotēzēm vien. Diemžēl aizraujošais bestsellers par lielajām mīklām nekad netiks uzrakstīts. Jo olektīm garais izklāsts, kurā pasaules slavenākie aizvēsturisko laiku eksperti pasaulei pastāstītu par saviem neizprotamākajiem atklājumiem un savdabīgākajām teorijām, neņemot vērā kritizētājus, liktu apšaubīt visu, ko gudrās galvas gadu desmitiem ilgi ir rūpīgi lolojušas, - viņu profesionālo kompetenci. Tikai tas, kas spēj sniegt atbildes, ir pelnījis akadēmiķa titulu un savu iztiku. Lielā grāmata, pilna ar jautājuma zīmēm, būtu pielīdzināma nāvinieku komandai. Taču es negribu visu iztēlot drūmās krāsās. Zīmes rāda citus laikus. Ir skaidri redzams, ka pašreiz pie stūres ķeras jauna paaudze. Tā ir paaudze, kas uzaugusi laikā, kad atkal ir nepieciešams savs viedoklis un kad ar interneta palīdzību šo viedokli var ari aizstāvēt, nebaidoties par to tūlīt nonākt uz sārta. Jūs, manas dāmas un kungi, esat šās paaudzes daļa - zinātnes ķeceri. Ejiet paši savu ceļu. Akli neticiet tam, ko jums stāsta. Traucējiet mūsu eliti ar jautājumiem. Ar tīru sirdsapziņu apšaubiet to, kas jums šķiet nepareizs. Nebaidieties no drosmīgām domām, jo vispārdrošākās idejas vēl nemaz nav radušās! To atspulgs jau ir mūsu apziņā. Tur, kur patiesība nepārtraukti mainās - līdzīgi īslaicīgai halucinācijai, kurai laiku pa laikam pakļaujas vairākums.
Pateicība
Autors grib pateikties visiem, kuri viņu šis grāmatas rakstīšanas laikā atbalstīja ar vērtīgām ierosmēm, uzskatāmo materiālu vai sniedza citu atbalstu. Šai sakarā īpaši vēlētos pieminēt: profesoru Rāmamurtiju Balasubramaniamu, profesoru Aleksandru Huvirovu, Ērihu fon Dēnikenu, Uli Dopatku, inženieri Rūdolfu Gantenbrinku, Rūtu Gremo, Hermani Hemmingeru, profesoru Fredu HIbertu, Dr. HansuRūdolfu Hicu, Hariju Ha- bardu, profesoru Dirku Eilebrūku, Tatjanu Ingoldi, Volfgangu Keku, Valteru Knausu, Evu Kohu, profesoru Berndu Lingelba- hu, profesoru Ditrihu Māniju, Valentīnu Nusbaumeru, Donu Patonu, profesoru Folkeru Pingelu, Suzannu Pluēnu, Dr. Han- su-Valteru Rotu, Dānieļu Šaufelbergeru, Dr. Klausu Šmitu, Marku Šulci, Dr. Baokanu Songu, Simoni Vunderlinu un visbeidzotAdriānu. Luks Birgins Luks Birgins NOKLUSĒTIE ARHEOLOĢIJAS ATKLĀJUMI
ŠI grāmata slēpj sevi pietiekami spēcīgu lādiņu, lai -uzspridzinātu- ierasto vēstures skatījumu. Ir taču skaidrs - mūsu priekšteči ir bijuši daudz attīstītāki, nekā mēs to šodien spējam apjaust. Nākotnē ir gaidāma ļoti nozīmīga zinātniskā revolūcija. Šī grāmata neatbild uz jautājumiem. Tā izvirza jautājumus un mēģina satricināt arheoloģijas dogmas. Tur, kur valda dogmas, visu nosaka oficiālais viedoklis. Pretējās puses argumenti ir lieki. Tāpēc, ka parāda to, ko citi slēpj, un stāsta to, ko citi noklusē. Ļoti bieži, šķirstot apjomīgus darbus par mūsu aizvēsturi, esmu dusmojies: visur tie paši attēli, visur tie paši stāsti. Mums tiek pasniegts jauki sakārtots pagātnes fragments, kas saskan ar valdošajām zinātniskajām tēzēm. Atbildes bez gala. Neskaidru jautājumu nav. Dažs labs pateicīgi pieņem šādi attīrītu informāciju. Tā viņam palīdz izveidot loģisku mūsu pagātnes ainu. Zināšanas dod drošības sajūtu. Drošības sajūta nomierina. Bet cilvēks, kas ir nomierinājies, neuzdod neērtus jautājumus. Kuram gan zināms, ka zinātnisko institūtu arhīvos atrodas sensacionāli atklājumi? Kuram gan zināms, ka arheoloģisko muzeju pagrabos pelējums saēd tūkstošiem neparastu atradumu? Tā kā zinātniskie eksperti kādreiz tos nosaukuši par viltojumiem, tie veikli noslēpti sabiedrības acīm. Salikti atvilktnēs vai iepakoti kastēs, tie šodien atrodas aizmirstības tumsā. Par tādām arheoloģiskām vietām kā Tiavanako vai Saksava- mana ir sarakstīts simtiem grāmatu. Bet kur var atrast informāciju par interesantajiem atradumiem Glozelas ciemā (Francijā)? Kur var izlasīt par noslēpumainajām zemūdens pilsētām netālu no Japānas krastiem vai par dinozauru skulptūrām Akambaro? Un kur var uzzināt vairāk par baumām, ka Heopsa piramīdā atrodas līdz šim neatklāta kamera?
Ja neņem vērā grūti pieejamos speciālos žurnālus un dažas spekulatīva satura grāmatas, tie ir temati, no kuriem konsekventi izvairās, kaut tie izvirza jautājumus. Es neesmu tas, kuram jāatbild uz šiem jautājumiem. Par to atbildīga ir zinātne. Daudzi attēli šajā grāmatā ir publicēti pirmo reizi. Bieži vien nācās bruņoties ar pacietību un likt lietā pārliecināšanas mākslu, lai tos varētu iegūt. Ar katru pētījumu dienu manī auga nepatika pret mācītajiem vīriem». Uz maniem iesniegumiem viņi neatbildēja vai tos noraidīja ar iznīcinošām frāzēm. Jūsu aprakstītā atradumu vieta mums nav zināma,» - man nācās dzirdēt. Vai arī: «Minētie priekšmeti jau pirms vairākiem gadu desmitiem atzīti par viltojumu. Tāpēc tie vietas trūkuma dēļ neatrodas arhīvā.» Nav tikpat kā neviena zinātniska darba, kas man būtu palīdzējis. Man vienmēr nācies paļauties uz amatierpētnieku un žurnālistu norādēm. Ir jāpateicas viņiem un dažiem progresīviem zinātniekiem, ka mēs par šajā grāmatā aprakstītajiem atradumiem vispār kaut ko zinām. Luks Birgins Redaktore Inese Ritenberga Korektore Ilze Čerņevska Datormaketētāja Lilija Rimicāne Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. Formāts 60x90/16 Izdevniecība «Avots» SIA, Puškina ielā la, Rīgā LV 1050 Iespiesta un iesieta a/s «Paraugtipogrāfija», Puškina ielā 12, Rīgā, LV 1050 Birgins Luks. Arheoloģijas noslēpumi. - R.: Avots, 237 Ipp., il. Arvien jauni arheoloģijas atklājumi liek apšaubīt to, kas rakstīts mūsu vēstures grāmatās. L. Birgins apraksta strīdīgus atradumus un atmasko akadēmiskās zinātnes noklusēto. Grāmata ir bagātīgi ilustrēta, un daudzi tajā ietvertie attēli nav atrodami nevienā citā grāmatā par arheoloģiju. Izdevniecības «Avots» grāmatas var iegādāties Puškina ielā la, tālrunis: 7212612, e-pasts: avots@apollo.lv www.vardnicas.lv