Barbarossa_ Karagajiens pret Krieviju - Pauls Karells

Annotation

Pauls Karells Barbarossa: Karagājiens pret Krieviju Vācu ģenerālšstāba ģenerāļa Paulusa vadībā 1940 gadā izstrādātais plāns iebrukumam PSRS. Plāns tika apstiprināts 1940 gada 18. decembrī ar Vērmahta Virspavēlnieka direktīvu Nr 21 un paredzēja ātru Sarkanās armijas spēku sagrāvi un Maskavas ieņemšanu 2-3 mēnešu laikā. Tāds bija tā saucamā "zibenskara" (Blitzkrieg) plāns. Grāmatā rūpīgi un interesanti analizēti plāna realizēšanas vēsturiskie notikumi. Tulkojis Pāvils Klāns Ar 35 attēliem un 35 karšu skicēm Adelaides latviešu biedrības bibliotēka TREŠAIS IZDEVUMS APGĀDS GRAMAT DRAUGS • 1964 Oriģināltituls: PAUL CARELL UNTERNEHMEN BARBAROSSA Der Marsch n Russland Verlag Ullstein G. m. b. H., Frankfurt Berlin Wien Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Satura rādītājs PIRMĀ DAĻA Maskava 1. PĀRSTEIGUMS IZDODAS 2. STAĻINS MEKLĒ GLĀBĒJU 3. SMOĻENSKAS OPERĀCIIA 4. UZ MASKAVU JEB KIJEVU? 5. STAĻINA LIELIE MALDI 6. KIJEVAS KAUJA 7. SEGVĀRDS „TAIFUNS" 8. PĒDĒJAIS TRIECIENS UZ MASKAVU 9. KĀDĒĻ MASKAVU NEVARĒJA IEŅEMT? OTRA DAĻA. Ļeņingrada 1. TRIECIENS CAUR BALTIJAS TELPU 2. IZLAUŠANĀS CAUR LUGAS FRONTI 3. ĻEŅINGRADAS PRIEKŠPILSĒTĀS TREŠĀ DAĻA rostova 1. CAURI NOGAJAS STEPEI 2. CĪŅA PAR KRIMU 3. PADOMJU SAVIENĪBAS RŪRAS APGABALĀ CETURTĀ DAĻA ziemas kauja 1. SIBĪRIEŠI NĀK 2. DIENVIDOS NO ILMENES EZERA 3. IERODAS MODELS 4. TRIECIENS UZ VALDAJA AUGSTIENĒM 5. ĢENERĀLIS VLASOVS PIEKTĀ DAĻA ledusjūrasostas 1. OPERĀCIJA „PLATĪNLAPSA" 2. KAUJA POLĀRAJĀ NAKTI SESTĀ DAĻA kaukĀzs un nafta.

I STAĻINGRADAS PRIEKŠSPĒLE 2. SEVASTOPOLE 3. UZBRUKUMA PLĀNS KRIEVU ROKĀS

4. JAUNĀ KRIEVU TAKTIKĀ 5. AUGSTO KALNU FRONTE 6. STARP NOVOROSIJSKU UN KLUCHORAS PĀREJU 7. TĀLIZLŪKOŠANA ASTRACHAŅĀ 8. TEREKA KĻŪST FAR ROBEŽUPI SEPTĪTĀ DAĻA staļingrada 1. STARP DONU UN VOLGU 2. kauja staĻingradas PRIEKŠLAUKA 3. TRIECIENS PILSĒTĀ 4. PĒDĒJĀ FRONTE STĀVAJĀ KRASTĀ 5. kĻŪmĪga DONĀ 6. PAULUSA 6. ARMIJA KATLĀ 7. HOTS DODAS ATSLOGOJUMA UZBRUKUMĀ TEKSTĀ LIETOTIE SAĪSINĀJUMI UN APZĪMĒJUMI: Pauls Karells Barbarossa: Karagājiens pret Krieviju Ernas Geistautes grāmatas vāks. vācu karaspēka iedalījums: nodaļa-10-12 cilvēki vads-4 nodaļas rota-4 vadi bataljons-4 rotas(3kājn+1 smagā) pulks-4 bataljoni divīzija-4 pulki

Satura rādītājs

Pirmā daļa — MASKAVA 1. PĀRSTEIGUMS IZDODAS 13 Pratulinas mežā — „Baisais G" — Pulksten 3 un 15 minūtēs — Pāri Bugai, Sanai un Mēmelei — fiosiņje un Liepāja — Trieciens uz Daugavpili — Manšteinam jāapstājas — Rundštedta grūtības — Brestas citadele.

2.

STAĻINS MEKLĒ GLĀBĒJU 48 Pirmās ielenkuma kaujas — Kāpēc padomju fronte bija tik neattapīga — Staļins zināja uzbrukuma sākumu — Sarkanā kapele un Dr. Zorge — Rovēla eskadrija — Divi neuzticīgi diktatori — Ģenerālis Potaturčevs krīt gūstā un stāsta.

3.

SMOĻENSKAS OPERĀCIJA 73 Bjalovežas nolādētais mežs — Berezinas tilti — Padomju pretuzbrukumi — Lielais pārsteigums T 34 — Asiņainās kaujas pie Rogačevas un Vitebskas — Molotova kokteilis — Pāri Dņeprai — Hota tanki nosprosto auto ceļu uz Maskavu — Tiringieži uzbrūk Smoļenskai — Pofsdamas grenadieļi pret Mogiļevu.

4. UZ MASKAVU JEB KIJEVU? 94 Kaujas Jeļņas lokā — Ģenerālštāba šefs atved sliktas vēstis — Hitlers negrib uz Maskavu — Guderians lido pie Hitlera — Drāmatiska cīņa „Vilku cietoksnī" — „Maniem ģenerāļiem nav jēgas par kaļa saimniecību".

5. STAĻINA LIELIE MALDI 109 Rosiavjas un Kļincu lielās iznīcināšanas kaujas — Staļins uzticas savam slepenajam dienestam — Tanku trieciens uz dienvidiem — Jeremenko tic uzbrukumam Maskavai.

6. KiJEVAS KAUJA 123 Rundštedta smagās kaujas dienvidu spārnā — Kleista tanku uzvara pie Umanas — Maršals Budjonnijs mēģina izkļūt no cilpas — Staļins pavēl: Nevienu soli atpakaļl — Guderians un Kleists aizver lamatas un iegūst 665.000 gūstekņu.

7.

SEGVĀRDS „TAIFUNS" 137 Kaviārs čerčilam — Noslēpumainā Branskas pilsēta — Gaļām Maskavas aizsardzības pozīcijām — Sadovajas ielā notiek laupīšanas — Dubļi kavē — Cīņas par Tulu un Kaļiņinu — Kāda krievu leitnanta dienasgrāmatas piezīmes — Slepenā konfe​rence Oršā — Maršals Žukovs atklāj kādu padomju blefu.

8.

PĒDĒJAIS TRIECIENS UZ MASKAVU 177 ,.Gaidīšanas laiks ir garām" — Kavalerijas uzbru​kums pie Musinās — Pie Volgas kanāļa — 8 km no Maskavas — Panika Kremlī — Staļins telefonā uz fronti — Minus 40 grādu — Cīņa par autoceļu — Vīri, zirgi un tanki ledū un sniegā — Stāti 9.

KĀDĒĻ MASKAVU NEVARĒJA IEŅEMT? 202 Aukstums un sibīrieši — „Maskavas brīnums" nebija nekāds brīnums — Kāds vārds par vācupadomju sadarbību pēc pirmā pasaules kaja — Nepazītā armija — Tuchačevska saistība ar reichsvēru — Himmlera lielā intriga — Staļins padara sarkano armiju par galvas tiesu īsāku.

Otra daļa — ĻEŅINGRADA 1. TRIECIENS CAUR BALTIJAS TELPU 231 Ostrova un Pleskava — Artilērija cīņā ar gigantiem KV1 un KV 2 — Bruņoto spēku virspavēlniecība aptur Hoepneru — Čudovo purvos — Manšteina korpuss atgriezts — Ceļš uz Ļeņingradu brīvs — Neizdevušies peldu svētki.

Krīze pie Starajas Rūsas — Kauja pie Novgorodas — Kāds karēlietis atnes krievu kartes. — 21. vācu kājn. div. pret 21. padomju tanku div. — Cauri Lugas mežiem — Pie Orjedežas — Lugas ielenkums — Duderhofas augstienēs — Ltn. Dariusa radiotelegramma: Es redzu Pēterpili un jūru.

3. ĻEŅINGRADAS PRIEKŠPILSĒTĀS 269 „Gala stacija — izkāpt!" — Sjuckas dārzos — Harrijs Hoppe ieņem Šlisselburgu — „Vilku cietokšņa" pavēle: Ļeņingradu nedrīkst ieņemt — Hitlera lielie maldi.

Trešā daļa — ROSTOVA 1. CAURI NOGAJAS STEPEI 285 Jauni mērķi dienvidu frontei — Berislavas tilts — Pionieji pārvar Dņepras lejteci — Iejaucas Meldera iznīcinātāji — Durvis uz Krimu slēgtas — Kauja pie Tatāru grāvja — Karuselis Nogajas stepē — Starp Berdjansku un Mariupoli.

2. CĪŅA PAR KRIMU 298 Spoku flote starp Odesu un Sevastopoli — 8 dienu kaujas par zemes šaurumu — Augļu kolchozā „Askania Nova" — Vajāšana cauri Krimai — Pirmais uzbrukums Sevastopolei — S/a/ina forta satiksmes grāvjos — Krievi izceļas malā pie Feodosijas — Kāds ģenerālis kļūst nekaklausīgs — Manšteins pārtrauc uzbrukumu Sevastopolei — Sponeka gadījums.

3. PADOMJU SAVIENĪBAS RŪRAS APGABALA 317 IZLAUŠANAS CAUR LUGAS FRONTI Kleista tanku armija ieņem Staļino — 6. armija iegūst Charkovu — Pirmais cēliens kaujā par Rostovu — Obeišturmlīreis Olbeters un 30 vīru — Rundštetam jāiet — Trauksmes zvani.

Ceturtā dala — ZIEMAS KAUJĀ i. sibīrieši nāk 323 1941. gada 5. decembris — Trūkst ziemas ietērpa — Ciņa par KJinu — 3. tanku grupa laužas atpakaļ — Drāma uz Rūsas ledus — Brauchičs iet — Vēsturiska saruna „Vilku cietoksni" — Turēties par katru cenu — Caurrāvums 9. armijā — XXIII korpusa traģēdija — Satiksmes plāns līdz Gīsenei — Guderianam jāiet.

2. dienvidos no ilmenes ezera 356 Vzvadas zvejnieku ciems — Trieciens pār aizsalušo ezeru — Četras padomju armijas pret vienu vācu divīziju — Staraja Rusa — Valdaja augstiene — Jeremenko Kremļa bunkurā sarunājas ar Staļinu — Gvarde badojas — Toropeca un Andreapole — 189. kājn. pulka traģēdija.

3. ierodas models 380 Sičevkas uztura noliktavas — „Ko esat paņēmuši līdzi, ģenerāla kungs?" — Viens pulks notur Volgas ieloku — „Es esmu rotas pēdējais vīrs" — Staļina ofensīva apstājas — Suchiniči jeb pele ziloņa snuķi — Mācītājs un vachtmeistars — Divas krievu die​nasgrāmatas un viena atvadu vēstule.

4. trieciens uz valdaja augstienēm 403 Padomju 57. triecienbrigāde dodas pār Volchovu — Sastapšanās vieta Ērikas stiga — Divas padomju armijas maisā — Demjanskas ielenkumā 100.000 vāciešu — Neparasta grāfa BrokdorlaAleleldta pavēle — Pirmā apgāde no gaisa ielenkumā — Operācija „Tilta taisīšana" Cholma, cietoksnis bez artilērijas.

5. ģenerālis vlasovs 422 Padomju izlases armija purvā — Pie „Erika Scbneise's" sprunguļceļa — Cīņa bez žēlastības — 158. pionie/u bataljons — izlaušanās no elles — „Nešaut, esmu ģenerālis Vlasovs" — Apslēptais karšu kaps pie upes.

Piektā daļa — LEDUSJŪRAS OSTĀS 1.

OPERĀCIJA „PLATĪNLAPSA" 426 Muimanskas dzelzceļš — Ofensīva pasaules malā — Ģenerālis Dītls sniedzas pēc Murmanskas — Pāri Titovkai un Licai — Tundrā nav ceļu — Somu kļūda atņem uzvaru — Kalnieši Licas tiltagala pozīcija.

2.

KAUJA POLĀRAJĀ NAKTĪ 439 No Atēnām uz Lapzemi — 1400 zirgiem jāmirst — Petsamojoki — Viss atkarīgs no apgādes —

Baismu gājiens pa Ledusjūras ceļu. — Padomju 10. strēlnieku divīzija svin oktobja revolūciju — Jubilejas uzbrukums — Kauja Rokasgranātu paugurā — Konvojs PQ 17 — Padomju 155. strēlnieku divīzija no​salst — Fronte tālajos ziemeļos sastingst.

Sestā daļa — KAUKAZS UN NAFTA 1.

STAĻINGRADAS PRIEKŠSPĒLE 451 Halders dodas uz ,,Vilku cietoksni" — Ģenerālštāba šefa rūpes — Izjumas loks — Balakleja un Slavjanska — Vadoņa rīkojums Nr. 41 — „BJaua operācija" — Vēlreiz Krima — Krievu neizdevusies Denkerka — „Fridericiuss" atcelts — Kleista tanku knaibles ar vienu zaru — Nāves ceļš — 239.000 gūstekņu.

2.

SEVASTOPOLE 476 Kāds kaps Jaltas kapsētā — Starp Belbekas ieleju un Rožu kalnu — Ik sekundes 324 granātas — Milzu miezeri „Karl" un „Dora" — Ugunsvēmēja pils — „Maksima Gorkija" baterija uzlido gaisā — „Mūsu atlicis vēl 22… dzīvojiet sveiki!" — Kauja par Rožu pakalnu — Komjaunieši un poļitruki.

3.

UZBRUKUMA PLĀNS KRIEVU ROKĀS 489 Brieža cepetis ar Krimas sektu — Izjaukti svētki — Majors Reichels pazudis — Liktenīgais lidojums — Divi noslēpumaini kapi — Krievi zina vācu ofensīvas plānu — Uzbrukums tomēr notiek — Kādas traģēdijas sākums.

4. JAUNA KRIEVU TAKTIKA 501 Liktenīgā Voroņeža — Timošenko nepieņem kauju — Hitlers vēlreiz groza plānu — Kaja padome Kremh — Kaujas pārsviežas uz Donas dienvidu daļu — Ielu cīņas ar NKVD — Bataiskas tilts.

5. AUGSTO KALNU FRONTE 515 Kāda zemnīca pie Viņņicas — Vadoņa rīkojums Nr. 45 — Triecienlaivās uz Āziju — Maničstroja un Martinovka — Kaukaza priekšlaukā — Cauri Kubaņai — Makensens ieņem Maikopu — Čerkesu zemē.

6. STARP NOVOROSIJSKU UN KLUCHORAS PĀREJU 531 „Thallata, Thallata — jūra, jūra!" — Kaukaza augstākajās pārejās — Cīņa par veco kafaceļu — Ekspedīcija uz Elbrusa galotni — Vēl 20 km Tīdz Melnās jūras krastam — Pietrūkst pēdējā bataljona.

1. TĀLIZLŪKOŠANA ASTRACHAŅĀ 537 Tanku izlūkvāģi 150 km pa ienaidnieka territoriju — Nepazītais naftas vads — Ltn. ŠRps telefonē ar Astrachaņas stacijas priekšnieku — Ritmeistara Zagorodnija kazaki.

8. TEREKA KĻŪST PAR ROBEŽUPI 547 Hitlera sadursme ar Jodlu — Ģenerālštāba šefam un feldmaršalam Listam jāiet — Naftas maģija — Tanku grenadieji osetīnu ceļā — Kaukaza fronte sastingst.

Septītā daļa — STAĻINGRADĀ 1. STARP DONU UN VOLGU 551 Kalača, liktenīgais tilts pār Donu — Tanku kauja stepes smilšu jūrā — Ģenerāļa Hubes tanku trieciens uz Volgu — ,Pa labi Staļingradas torņi" — Sievietes pie smagās zenītartilerijas — Pirmā kauja Staļina pilsētas priekšā.

2. KAUJA STAĻINGRADAS PRIEKŠLAUKĀ 562 Tatāru valnis — T 34 tieši no fabrikas kaujas laukā — Padomju 35. divīzijas prettrieciens — Zeidlitca korpuss uzbrūk — Nepārvaramā Beketovka — Hofa drosmīgais manevrs — Stajingradas aizsar​dzības pozīcijas pārrautas.

3. TRIECIENS PILSĒTĀ 571 Ģen. Lopatins grib upurēt Sfajingradu — Chruščevs nozvērina ģen. Čuikovu — 71. kājn. div pulki šturmē Stajingradas centru — 24. tanku div. grenadieri pie galvenās stacijas — Čuikova pēdējā brigāde — Lieta grozās ap 10 stundām — Rodimceva gvarde.

4. PĒDĒJA FRONTE STĀVAJĀ KRASTĀ 579 Čuikova bēgšana no Caricinas alas — Pilsētas dienvidu daļa vācu rokās — Stajingradas noslēpums — tās stāvais krasts — Labības noliktava — Tenisa raķete — Deviņas desmitdaļas pilsētas vācu rokās.

5. KĻŪMĪGA DONA 586 iBīstamas pazīmes 6. armijas flankā — Peles sabojā tankus — Nelaimes mēnesis novembris — Vēlreiz triecienuzbrukums Volgas krastiem — Rumāņu fronte sabrūk — Kauja 6. armijas aizmugurē — Caurrāvums arī dienvidos no Stajingradas — Iejaucas 29. mot. kājn. divīzija — Krievi pie Kalačas — Pauluss ielido maisā.

6.

PAULUSS 6. ARMIJAS KATLĀ 599 „Laukā — vairāk neko" — „Mans vadoni, izlūdzos rīcības brīvību" — Gērings un apgāde no gaisa — Bruņoto spēku virspavēlniecība iesūta katlā savu pārstāvi — Ģenerālis Zeidlitcs prasa nepaklausību — Ierodas Manšteins — Venks glābj stāvokli pie Čiras.

7.

HOTS DODAS ATSLOGOJUMA UZBRUKUMĀ 617 „Ziemas negaiss" un «Pērkona spēriens" — 19. decembris — VeJ 50 kilometru — Cīņa par ,.Pērkona spērienu" — Rokosovskis piedāvā goda pilnu kapi​tulāciju.

BOJĀ EJA Padomju pēdējais uzbrukums — Pitomņikas ceļā — Dienvidu katla gals — Pauluss dodas gūstā — Štrekers cīnās tālāk — Pēdējais lidojums pār pilsētu — Pēdējā maize Staļingradai.

PIRMĀ DAĻA Maskava

1. PĀRSTEIGUMS IZDODAS

Pratulinas mežā — ,.Baltais G" — Pulksten 3 un 15 minūtēs — Pāri Bugai, Sanai un Mēmelei — Rosieņje un Liepāja — Trieciens uz Daugavpili — Manšteinam jāapstājas — Rundšteta grūtības — Brestas citadele.

Jau kopš divi dienām viņi ar saviem tankiem un automobiļiem atradās ēnainajā egļu mežā. Ar aptumšotiem starmešiem viņi bija šeit ieradušies jau naktī uz 20. jūniju. Dienas laikā tie bija klusi kā pelītes. Nevienas skaņas! Ja iegrabējās kaut tanka lūkas vāks, vada komandieris piedzīvoja nepatikšanas.

Tikai tumsai iestājoties, vads pēc vada devās mazgāties uz avotu izcirtumā.

Kad virsseržants Zarge ar saviem otra vada puišiem teciņus devās gapām rotas komandpunkta teltij uz avotu, vada komandieris leitnants Veidners stāvēja telts ieejas priekšā. „Lielisks laiciņš, virsseržant, vai ne?" viņš iz​aicinoši smējās.

Zarge apstājās un savilka skābu seju: „Es nekādām brīvdienām neticu, leitnanta kungs." Un klusi piebilda: „Kas no visa tā iznāks, leitnanta kungs? Vai dodamies pret Ivanu? Jeb varbūt ir tiesa, ka gaidām vienīgi uz Staļina atļauju izbraukt cauri Krievijai, lai pa Persijas pakaļdurtiņām nolaistu gaisu Tomiju skaistajai impērijai?"

Veidneru šis jautājums nepārsteidza. Paroles un baumas, kas staigāja no mutes mutē, viņš zināja tikpat labi kā Zarge, kopš viņu tanku apmācības vienība vispirms bija tikusi novietota Viduspclijā un tad pārcelta ujz šejieni, uz mežiem Pratulinas tuvumā — 4 km no robežupes Bugas, gandrīz pretim vecajam, varenajam Brest-Ļitovskas cietoksnim, ko pēc Polijas sadalīšanas 1939. g. rudenī bija ieņēmuši krievi.

Saskaņā ar kara laika reglamentu pulks atradās meža nometnē. Katram tankam torni papildus bij novietotas 10 pilnas benzīna kannas, un bez tam tie vilka līdzi ari piekabi ar trim mucām degvielas. Tas nozī.mēja gatavību ilgam pārgājienam, ne īsai cīņai. „Kaujā taču neviens neņem tankā līdzi benzīna mucas," —• sacīja piedzīvojušie tanku vīri.

Tas reizē bija arī arguments pret tiem nelokāmajiem, kas par priekšā stāvošo karu ar Krieviju sprieda jā vigā neticībā. „Krievija? Kas par muļķībām! Mums no kariem pietiek. Kādēļ tad vēl vienu?

Ivans taču mums neko nedara, ir mūsu sabiedrotais, piegādā labību un nīst Angliju." — Tā sacīja vairums vīru, un viņu uztverē tas bija loģiski — ja jau viņi nebrauca kaujā vai uz Persiju, tad viss notiekošais varēja būt viens vienīgs liels maldināšanas manevrs.

Bet maldināšana — pret ko? Nu — lai muļķotu angļus. Ar šo spēku koncentrāciju Austrumeiropā varētu aizmiglot gatavošanos invāzijai pret Angliju Eiropas otrā stūrī. Šo argumentu ar acu piemiedzienu dzirdēja čukstām gandrīz visur. Tie, kas šādu viedokli aizstāvēja, nezināja, kas 18. februārī ierakstīts Jūras kara vadības dienasgrāmatā: „Spēku koncentrācija pret Krieviju jānostāda kā vislielākais maldināšanas manevrs līdzšinējā kara vēsturē, kura uzdevums novērst uzmanību no pēdējiem sagatavošanās darbiem invāzijai pret Angliju."

Kādu citu, elpu aizraujošu baumu ar īpašu dedzību aizstāvēja vecie virsdienesta karavīri, tātad cilvēki, kas, kā zināms, dzird pat zāli augam un zina visus rakstvežu istabas noslēpumus, un tādā kārtā bija tikai rotas dvēsele, kā mēdza sacīt, bet arī tās acis un ausis: Staļins esot Hitleram izīrējis Ukrainu, — tā viņi teikoja gan pie virtuves katliem, gan skatu spēlējot, gan ieroču tīrīšanas stundās, — un tagad vācieši tur iemaršējot kā okupācijas karaspēks. Un karā, kā zināms, nav nekā, kam netiktu dāvāta ticamība. Arī virsseržants Zarge labprāt ticēja mieram. Viņš ticēja paktam, ko Hitlers 1939. g. bija noslēdzis ar Staļinu.

Viņš tam ticēja tāpat kā visa vācu tauta, kas šo paktu uzskatīja par Hitlera vislielāko diplomātisko veikumu.

Leitnants Veidners pienāca Zargem pavisam tuvu klāt: „Vai jūs, virsseržant, ticat stārķim?" viņš jautāja, acis piemiegdams. Zarge savilka seju muļķīgā grimasē. Leitnants paskatījās pulksteni: „Paciešieties vēl kādu stundu," viņš noz'mīgi sacīja un devās uz telti.

Tieši tajā pašā laikā, kad virsseržants Zarge Pratulinas mežā sarunājās ar savu leitnantu, Vilhelma ielā Berlīnē vecajā reichsprezidenta pilī notika cita saruna. Taču šeit tika runāts skaidrāk. Ribentrops atklāja lielo noslēpumu.

Viņš informēja savus tuvākos līdzstrādniekus: Rītu no rīta agri vācu bruņotie spēki dodas karā pret Krieviju.

Tātad tomēr! Viņi to bija nojautusi, nu viņi to arī zināja. Viņi bija cerējuši, ka tas paliks tikai plāns; bet nu kauliņi bija mesti. Politika un diplomātija — viņu īstais darba lauks — bija jāpamet, tagad nācās runāt ieročiem. Vēstniekus, sūtņus un ministriju direktorus pārņēma vienas un tās pašas domas — vai reicha ārlietu ministrs fon Ribentrops šādā situācijā drīkst palikt savā amatā? Vai konvencijas neprasīja, lai viņš atkāptos?

Vēl tikai priekš divdesmit viena mēneša viņš bija atgriezies no Maskavas ar vācu-padomju draudzības līgumu kabatā un tika viņiem paskaidrojis: „Līgums ar Staļinu atstāj mums brīvu aizmuguri un pasargā no kara divās frontēs, — no kaj-a, kādā Vācija reiz jau gājusi bojā. Es šo vienošanos uzskatu par savas ārlietu politikas vaina​gojumu."

Un nu uzreiz karš? Tātad šis vainagojums tagad nomests putekļos un asinīs?

Ribentrops juta klusumu, kas to apņēma no visām pusēm kā mūris. Viņš piegāja pie loga, kas veda uz dārzu, — pa to reiz bija pastaigājies reichskanclers firsts Bismarks — vīrs, kas toreiz arī vācu-krievu savienību uzskatīja par savas ārpolitikas vainagojumu. Vai Ribentropam tas tagad ienāca prātā? Viņš atgriezās un sacīja pasvītroti skanīgi un cieti: „Vadonim ir ziņas, ka Staļins savelk spēkus pret mums, lai izdevīgā brīdī mums uzbruktu. Un," — viņš piebilda, — „vadonim līdz šim vienmēr bijusi taisnība. Viņš man apliecināja, ka vācu bruņotie spēki satrieks Pad. Savienību astoņās nedēļās, un tad mūsu aizmugure vairs nebūs atkarīga no Staļina labās vai ļaunās gribas."

Astoņas nedēļas.

Bet ja tas ievelkas ilgāk? Nē, tas nevar vilkties ilgāk. Vadonim līdz šim vienmēr bijusi taisnība. Un astoņas ne​dēļas var cīnīties arī divās frontēs.

Tādas ir tās lietas, virsseržant Zarge. Jūs to tūliņ arī uzzināsit. Zem Pratulinas biezajām eglēm krēsloja karstā aizvadītā diena. Smaržoja pēc sveķiem un cda pēc benzīna. Pulksten 21 un 10 minūtēs no rotas komandiera telts tanku ,,924" sasniedza pusbalsī dota pavēle: „Pulksten 22 sapulcēties visām rotām.

4. rotas Tanku apmācības nodaļai nostāties uz lielās stigas." Radiotelegrafists Vestfālis pavēli nodeva uz tanku „925," no turienes tā pārlēca tālāk no tanka uz tanku.

Bija kļuvis jau tumšs, kad rota bija sapulcējusies. Virsleitnants Abendrots ziņoja kapteinim. Tas pārlaida acis vīru rindām. Vakara krēsla klāja viņu sejas zem bruņu cepurēm. Tie bija viena vienīga pelēki melna siena, kāda tanku rota — bez sejām. „4. rota!" uzsauca kapteinis Streits. „Nolasīšu jums vadoņa pavēli." — Brest-Ļitovskas mežā bija kluss kā kapsētā. Kapteinis ieslēdza kabatas laternu, ko bija iekāris savas uniformas otrā pogā. Papīris viņa rokā balti vizēja. Drusku aizsmacis no saviļņojuma, viņš sāka lasīt :„Austrumfrontes karavīri!"

Austrumfronte? Vai viņš tiešām sacīja austrumfronte? Šis vārds tika izrunāts pirmo reizi. Tātad tomēr!

Un tālāk. „Smagu rūpju spiests, sodīts ar mēnešiem ilgu klusēšanu, esmu tagad sagaidījis stundu, kuyā varu runāt uz jums, mani karavīri, pavisam atklāti…" — Viņi klausās ar apsarkušām ausīm, kas gan vadoni mēnešiem ilgi nomācis: „Veselas 160 krievu divīzijas atrodas pie mūsu robežām. Kopš nedēļām notiek šo robežu nepārtraukta aizskaršana, — un ne tikai pie mums, bet arī tālajos ziemeļos un arī Rumānijā."

Viņi uzzina, ka krievu patruļas izdarījušas izlūku gājienus vācu territorijā un atspiestas atpakaļ tikai pēc ilgākas ugunskaujas. Un viņi dzird arī kopsavilkumu: „šinī brīdī, austrumfrontes karavīri, notiek mūsu spēku savilkšana, kas savā izplatībā un apjomā ir lielākā, kādu pasaule jelkad pieredzējusi. Savienībā ar somu divīzijām mūsu kara biedri stāv pie Ziemeļu Ledusjūras blakus Narvikas uz​varētājam…

Jūs atrodaties austrumfrontē. Vācu un rumāņu karavīri apvienoti valsts galvas Antonesku vadībā gan Rumānijā Prutas krastos, gan pie Donavas līdz pat Melnās jūras līčiem. Ja šī pasaules vēstures lielākā fronte tagad sakustas, tad tas notiek ne tikai, lai radītu priekšnoteikumus lielā kara galīgam noslēgumam vispār, vai lai sargātu pašreiz apdraudētās zemes, bet lai glābtu visu Eiropas civilizāciju un kultūru.

Vācu karavīri! Līdz ar to jūs iesaistāties sīvā un atbildības pilnā cīņā. Jo: Eiropas liktenis, Vācijas reicha nākotne, mūsu tautas eksistence kopš šī brīža atrodas vienīgi jūsu rokās.

Kapteinis apklust. Kabatas laternas stars aizslīd garām papīra lapai viņa rokā. Tad viņš saka pavisam klusi, — tā, it kā tie būtu viņa paša vārdi un nevis dienas pavēles nobeigums: „Lai Dievs palīdz mums visiem šajā cīņā!"

Pēc komandas: „Izklīst!" kļuva dzirdama it kā bišu stropa sanoņa. Tā izvērtās īstā temperamentu orģijā: Tātad tomēr pret Krieviju. Un jau rītu agri. Cilvēka bērns! Viņi metās pie saviem tankiem. Štāba seržants Eberts paziņoja: „Saņemt apgādi!" Viņš atdarīja lielo kasti ar labajām mantām — degvīnu, cigaretēm, šokolādi. Trīsdesmit cigaretes katram, un ik četriem vīriem par brīvu viena pudele degvīna. Degvīns un ci​garetes kajravīram vajadzīgi jau kopš seniem laikiem.

Tad sākās rīkošanās — novāca teltis, saveda tankus braukšanas kārtībā. Nu viņi gaidīja. Smēķēja.

Degvīnam pieskārās tikai nedaudzi — no tā sauktā vēdera šāviena, par spīti sulfonamidam, arvienu vēl bija bailes. Vienīgi daži pavisam sīksti puiši ielaidās miegā.

Nakti pārvaldīja pulksteņi. Stundas vilkās kā mūžība. Tā tas bija viscaur gar 'garo Vācijas un Padomju Savienības robežu. Visur valdīja nomods. Pāri visam kontinentam. No Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai! 1600 kilometrus. Un šajos 1600 kilometros atradās 3 miljoni karavīru. Mežos, pļavās, kartupeļu laukos noslēpušies, nakts tumsas pār​segti. Jāgaida!

Vācu uzbrukuma fronte bija sadalīta trijos iecirkņos: ziemeļu, vidus un dienvidu.

Bruņoto spēku ziemeļu grupai feldmaršala bruņinieka fon Leeba vadībā ar divām armijām un vienu tanku grupu no Austrumprūsijas jātriecas pār Mēmeli. Mērķis: padomju spēku iznīcināšana Baltijas telpā, Ļeņingradas ieņemšana. Fcn Leeba zobena asmenis ir ģenerālpulkveža Hoepnera komandētā 4. Tanku grupa. Ģenerālis Manšteins un ģenerālis Reinhardts komandē katrs savu ātro. Piedalītā 1. Aviācijas flote pakļauta ģenerālpulkvedim Kelleram.

Bruņoto spēku vidus iecirkni vada feldmaršals fon Boks. Tā cīņas telpa sniedzas no Rominteres silāja līdz apgabalam dienvidos no Brest-Ļitovskas. Tie ir veseli 400 km. Un tā ir pati stiprākā no visām trim grupām un ietver sevī trīs bruņoto spēku grupas un divas armijas, kā arī ģenerālpulkveža Guderiana komandēto 2. Tanku grupu un ģenerālpulkveža Hota komandēto 3. Tanku grupu. Feldmaršala Kesselringa 2. Aviācijas flote ar daudzām stukasu vienībām piešķir šai stiprajai kara mašinērijai papildu trieciena spēku.

Vidus grupas mērķis ir — iznīcināt padomju spēkus, kas ar daudzām tanku un motorizētām brigādēm novietoti trīs​stūrī Bresta-Viļņa-Smoļenska. Kad Smoļens'ka drošsirdīgā

ātro tanku vienību triecienā būtu ieņemta, nāktos izšķirties, vai pagriezties pret ziemeļiem, jeb doties uz Maskavu.

Dienvidu iecirknī starp Pripetas purviem un Karpatiem feldmaršala Rundstedta komandētai Bruņoto spēku dienvidu grupai ar trim armijām un vienu tanku grupu vēl pirms Dņepras sasniegšanas jāiesaista kaujās un jāiznīcina ģenerālpulkveža Kirponojra komandētie krievu spēki Galicijā un Rietumukrainā, jānodrošina Dņepras pārejas un beidzot jāieņem Kijeva. Gaisa telpu nodrošina 4. Aviācijas flote.

Sabiedrotie rumāņi un vācu 11. armija, kas ietilpst Rundštedta pakļautības joslā, pagaidām atrodas gatavības stāvoklī kā nodrošinājums. Ziemeļos somu sabiedrotie uzbrukuma gatavībā gaida līdz 11. jūlijam, norunātai vācu uzbrukuma dienai Ļeņingradai. Šis vācu spēku sadalījums skaidri norāda uz smagpunktu vācu bruņoto spēku vidus iecirknī. Par spīti neizdevīgajam apvidum ar ūdeņiem un purviem tie apgādāti divām tanku grupām, lai šeit panāktu jo drīzu visa karagājiena izšķi​rošu lūzumu.

Padomju pretizlūkošanai šis vācu spēku sadalījums, acīm redzot, bija palicis nezināms. Padomju aizstāvēšanās smagpunkts atradās dienvidos, iepretim Rundštedta bruņoto spēku grupai, šeit Staļins bija koncentrējis 64 divīzijas un 14 tanku brigādes, kamēr frontes vidusdaļā atradās tikai 45 divīzijas un 15 tanku brigādes, bet ziemeļos — 30 divī​zijas un 8 tanku brigādes.

Padomju virspivēlniecība, acīm redzot, sagaidīja vācu uzbrukumu dienvidos — pret Krievijas

svarīgajiem lauksaimniecības un rūpniecības apgabaliem, un tādēļ bija sagatavojusies elastīgai aizstāvībai ar savu tanku spēku masām. Bet, tā ka tanks galvenokārt ir uzbrukuma ierocis, šis stipro tanku spēku sablīvējums dienvidu spārnā radīja arī padomju ofensīvas iespējas pret Rumāniju, šo vāciešiem izšķirīgi svarīgo naftas avotu.

PA KREISI: Barbarosas izejas pozicijas. Vācu austrumu karaspēks 21. jūnijā bija uzbrukuma gatavībā ar 7 armijām, 4 tanku grupām un 3 aviācijas flotēm, kopā 3.000.000 viru, 600.000 braucamrīku, 750.000 zirgu, 3580 bruņotu kaujas ratu, 7184 lielgabali un 1830 lidmašīnu. Tālāk dienvidos atradās 3. un 4. rumāņu armija. Padomju pusē pierobežas apgabalos atradās 10 armijas ar 450.000 vīru.

Tātad tā bija visai pārdroša spēle, kurā Hitlers ar savu uzbrukuma plānu bija ielaidies. Un tā bija tā pati recepte, ko viņš ar sekmēm bija izmēģinājis Rietumu karagājienā, kad viņš, frančiem gluži negaidītā kārtā, pa Ardenu visai neizdevīgo apvidu zibeņātrumā izlauzās caur šeit vāji nodrošināto Mažino līniju un tā panāca visa karagājiena drīzu izšķirīgu lūzumu. Pret Padomju Savienību Hitlers gribēja rīkoties uz mata tāpat: ar visu spēku uzbrukt neparedzētās vietās, pārraut fronti, izlauzties tai cauri, sakaut ienaidnieku un tad ar visu sākotnējo sparu ieņemt tā dzīvībai svarīgos centrus — Maskavu, Ļeņingradu, Rostovu. Otram uzbrukuma vilnim būtu jāsasniedz viņa nospraustā līnija Astrachana—Archangelska.

Tāds izskatījās „Barbarosas plāns" uz papīra.

Pulkstens ir 3. Vēl ir tumšs. Vasaras nakts smagi gulst pār Bugas krastiem. Klusums, ko šad un tad pārtrauc kādas gāzmaskas kārbas iegrabēšanās. Viņā pusē upē kurkst vardes. Tas, kas šajā naktī uz 22. jūniju vai nu kādā trieciena vienībā vai uzbrukuma smailes grupā gulējis Bugas upes pļavās, — tas nekad neaizmirsīs šīs varžu pārošanās laika kurkstošās skaņas.

Piecpadsmit kilometrus pirms Bugas, cieši blakus Dobrinskas ciemam, augstumā 158 atrodas viens no abiem koka novērošanas torņiem, kas abpus robežai pašos pēdējos mēnešos burtiski izauguši no zemes, šī augstuma 158 pakājē, kādā mežainā aizsegā noslēpies, atrodas uz priekšu izbīdītais 2. Tanku grupas komandpunkts, Guderiana tanku armadas vadības centrs. „Baltais G" karavīru valodā nozīmē grupas apzīmējumu. Tas ir liels, balts burts „G," uztriepts uz visiem šīs grupas braucamiem rīkiem kā tak​tisks apzīmējums: „G" nozīmē Guderians. Vienā acu uz​metienā tādā kārtā bija iespējams atskarst — tas pieder pie mūsējiem.. Šādu nokārtojumu Guderians bija atradis par izdevīgu Francijas karagājiena laikā.

Tas izrādījās tik parocīgs, ka arī Kleists pārņēma šo ideju un lika apzīmēt savas tanku grupas braucamos rīkus ar baltu burtu „K." Pagājušā naktī — tātad naktī no 20. uz 21. jūniju visā slepenībā bija ieradušies štāba virsnieki. Viņi sēdēja savās teltīs vai dienesta omnibusos, pār kārtīm un pavēlēm noliekušies. Antenas izstaroja kādu radiopavēli: ievērojama vislielākā atturība radiotelegrafijā, lai krievu noklausīšanās posteņi nekļūtu aizdomīgi. Telefonāti bija atļauti tikai visnepieciešamākos gadījumos. Guderiana personīgā komandas vienība — divi radio auto, viens apvidus auto un vairāki motocikli — labi nomaskoti atrodas aiz teltīm un omni​busiem. šai brīdī piebrauc komandas tanks. No tā izlēc Gude​rians: — „Labrīt, mani kungi!"

Ir tieši pulksten 3 un 10 minūtes. Guderians saka dažus vārdus. Tad viņš ar savu komandas vienību dodas augšup pa nogāzi līdz novērošanas tornim. Rokas pulksteņi tikšķ. Rādītāji slīd pār fosforiskajiem skaitļiem.

Pulkstens ir 3 un 11 minūtes. Operāciju štāba teltī iedūcās telefons. Ģenerālštāba pirmais virsnieks, — Ia —, pulkvežleitnants Baierleins noņem stobriņu. Vada viņā galā ir pulkvežleitnants Brikers, XXIV tanku korpusa Ia. Bez sveiciena, bez jebkādām formalitātēm viņš saka: „Baierlein, pie Kodenes tilta viss izdevies labi."

Beierleins palūkojas uz ģenerālštāba šefu, brīvkungu fon Lībenšteinu, un pamāj. Tad viņš saka: „Labi, Briker, labi. Halsund Beinbruch arī turpmāk!" Viņš uzkar stobriņu.

Kodenes tilts. Tanku ātrajā triecienā pāri Bugai uz Brestu šim tiltam piekrita galvenā loma. Kāda 3.

tanku divīzijas triecienvienība saņēmusi uzdevumu ieņemt to dažas minūtes pirms uzbrukuma sākuma, pieveikt krievu tilta sargus viņā pusē un novākt sprāgstvielas. Tātad šis pasākums bija izdevies.

Guderiana štābā visi uzelpoja. Jo tas bija rēķinājies arī ar to, ka pasākums neizdosies, kādēļ 4. armija gan ziemeļos, gan dienvidos no Brestas bija sākusi priekšdarbus tilta celšanai pār Bugu. Tā 80 km ziemeļos no Brestas pie Drohicinas kāds pionieru bataljons grūtos, stundām ilgos slepenos pārgājienos bija piezadzies līdz plānotai tilta celšanas vietai, lai uzceltu tiltu divu kājnieku divīziju smagajiem ieročiem un rīkiem.

Pulkstens rāda 3 un 12 minūtes. Ikviens tur pulksteni acu priekšā. Ikvienam kaklā iesprūdusi dīvaina sajūta. Ikviens samana sirdspukstus no krūšu kurvja līdz pat apkaklei. Klusums ir neizturams.

Pulkstens 3 un 13 minūtes. Vēl viss būtu labojams. Vēl nekas nav neatsaucams. Bet reizē ar pulksteņa rādītājiem arvien neatsaucaimāk uz priekšu zogas arī kajš pret Padomju Savienību, kas guļ tur priekšā dziļā, miermīlīgā tumsā.

Baierleins atceras 1939. gada septembri. Arī toreiz viņš kopā ar Guderianu atradās šeit pie Brestas.

Kopš tā laika bija pagājuši gads un deviņi mēneši. Toreiz, 22. septembrī, krievi ieradās ar ģenerāļa Krivošejina tanku brigādi — kā sabiedrotie. Toreiz tika novilkta demarkācijas līnija pa kopējo laupījumu —pa sakauto Poliju. Buga kļuva par robežupi. Saskaņā ar līgumu, ko Staļins bija noslēdzis ar Hitleru, vāciešiem vajadzēja atvilkties pār upi un pamest Brestu ar visu citadeli krieviem.

Abas puses korekti izpildīja norunas, sarīkoja kopēju parādi un pat karogu apmaiņu. Beidzot tika arī uzdzertas laimes abām pusēm. Jo bez vodkas un laimes uzdzeršanas krieviem nekādi līgumi neskaitās parakstīti.

Arī ģenerālis Krivošejins bija savācis savas skolas laiku vācu valodas zināšanas un sacerējis tekstu laimes uzdzeršanai. Taču viņam šai sakarā gadījās kāda zīmīga kļūme. Viņš sacīja: „Es uzdzeru mūžīgam naidam," bet tūliņ smaidīdams izlaboja kļūdu: „mūžīgai draudzībai starp mūsu tautām." (Naids — Feindschaft, draudzība — Freundschaft, tulk.).

Visi priecīgi pacēla savas glāzes.

Tas notika priekš divdesmit viena mēneša. Tagad bija pienākušas šīs „mūžīgās draudzības" pēdējās minūtes.

Pulkstens 3 un 14 minūtes. Volkas Dobrinskas koka tornis spokaini rēgojas tumsā. Pie apvāršņa vārgi aust gaisma. Bruņoto spēku vidus grupas frontes jcslā joprojām vēl valda nāves klusums. Meži guļ.

Lauki klusē. Vai tad tie tur, viņā pusē, nenojauš, ka šajos mežos un lauku ciemos sapulcētas veselas armijas? Divīzijas blakus divīzijām? Gar visu bezgalīgo robežu?

Tad precīzi salīdzināto pulksteņu rādītāji pārlēc uz 3 un 15 minūtēm.

It kā tie būtu ieslēguši kādu kontaktu, tai pašā acumirklī nakti pāršķeļ gigantiska zibens uzliesmojums. Visu kalibru lielgabalu ugunsrīkles atdara s. Pār apvārsni nostiepjas zenitartilērijas spīdošās municijas granātas. Cik tālu acs vien sniedz, Bugas fronte atrodas vienās izšāvienu ugunīs. Tad dārdošais pērkons kā kāds veltnis pārveļas Volkas Dobrinskas tornim. Granātmetēju kaukšana baisminādama iejaucas lielgabalu dunoņā. Bugas viņā pusē uzšļāc liesmu un dūmu jūja. Aizejošās nakts šaurais mēness sirpis pagaist aiz mākoņu plīvuriem.

Miers ir beigts. Kaj-š ievelk savu pirmo briesmīgo, posta pilno elpas vilcienu.

Tieši pretim Brestas citadelei guļ 45. kājnieku divīzija — bijušā 4. austriešu divīzija — ģenerālmajora šlīpera (Schlieper) \ idībā. Pirmais trieciens pret tiltiem un citadeli jāizdara 130. un 135. kājnieku pulkam. Vēl tumsā pirmā trieciena viļņa vienības piesardzīgi pievirzījušās līdz pašai Bugai.

Tumšs un rēgains pār upi liecās dzelzceļa tilts. Pulksten 2 vēl, tusnīdams un ar spožām ugunīm pār to no krievu puses pārbrauca kāds preču vilciens. Tas bija pēdējais labības vilciens, ko Staļins sūtīja savam sabiedro​tajam Hitleram.

Vai tas bija kāds rafinēts triks? Jeb patiesi neaptverams nojautu trūkums? — Tā sev jautāja trieciena bataljonu un rotu virsnieki un kareivji, gar dzelzceļa uzbērumu un upes rietumu salas priekšā gan labībā,

gan zālē sagūluši. Viņi nezināja, cik īsti vilcienu pēdējās nedēļās devušies pār šo tiltu, viņiem nebija ne jausmas par to, cik precīzi Staļins izpildīja vācu-padomju tirdzniecības līgumu: kopš 10. februāra 1940. g. līdz šai pašai stundai 22. jūnijā 1941. gadā Staļins bija piegādājis Hitleram 1,5 miljonus tonnu labības.

Līdz ar to Pad. Savienība bija kļuvusi par pašu svarīgāko labības piegādātāju Vācijai.Taču pār Bugas tiltu bija aizripojuši ne tikai rudzi, auzas un kvieši; arī 1 miljonu tonnu minerāleļļu, 2700 kg platinas, mangāna rūdu, chromu un kokvilnu vācu-krievu draudzības 16 mēnešu laikā Staļins bija nosūtījis Trešajai valstij — eksakti un saskaņā ar līgumu.

Pretēji padomju precizitātei, Vācija jau no paša sākuma izrādījās par slinku līguma pildītāju. Un tomēr vācieši bija piegādājuši Staļinam preces par 467 miljoniem marku, ieskaitot arī vēl tikai pusgatavo smago kreiseri „Litcovu." Kad 22. jūnijā pulksten 2 naktī no austrumiem pār Bugu pārbrauca pēdējais labības vilciens, Hitlers bija parādā Staļinam veselus 239 miljonus marku.

Virsnieki un kareivji pie Brestas dzelzceļa tilta 22. jūnija naktī to visu nezināja.

Augšā uz uzbēruma pie koka mājiņas tilta priekšā bija norīkots īsts miera un paļāvības māneklis.

Divi vācu muitnieki sagaidīja vilcienu un uzrāpās uz tā. Kāds vācu postenis sveicināja krievu lokomotīves vadītāju. Ja arī no viņas puses kādas neuzticīgas acis būtu nolūkojušās pakaļ vilcienam, tās neko uzkrītošu vai ārkārtēju nebūtu varējušas saskatīt. Lokomotīve lēni tusnīdama aizvilka sastāvu līdz Terespoles stacijai vācu pusē.

Tad arī šeit pulksteņa rādītāji pārlēca uz 3 un 15 mi​nūtēm. „Uguni!"

Ellišķīgais dancis sākās. Zeme drebēja. īpašu uzdevumu miglasmetēju 4. pulks ar savām deviņām baterijām šai pekles rijai piešķīra īpašu nokrāsu: velnišķīgi kaukdamas, pusstundas laikā pār Bugu pārlidoja 2880 miglasgranātas, krizdamas pilsētā un cietoksnī. Smagie 60 cm miezeji un 21 cm lielgabali trieca savas granātas pāri upei pret cietokšņa mūriem un pret konstatētajām krievu bateriju pozicijām. Vai tur vispār vēl varēja palikt akmens uz akmeņa?

Varēja! Tas izrādījās par vienu no ļaunākajiem pārstei​gumiem.

135. kājnieku pulka 3. rotas leitnants Zumpe ar pulksteni pie acīm bija skaitījis līdzi šīs pēdējās 15 sekundes. Uz mata reizē ar artilērijas pirmo pērkona grāvienu viņš izlēca no grāvja blakus dzelzceļa uzbērumam: „Uz priekšu!" viņš uzbrēca savas trieciengrupas kareivjiem. „Uz priekšu!"

No pļavas zāles izslējās bruņu cepures un kā kādā 100 metru skrējienā kareivji metās uz tiltu, leitnants pa priekšu' pamestajai vācu muitnieku būdiņai garām. Lielgabalu dārdoņa noslāpēja viņu lēcienu troksni pa tilta koka grīdu. Pa labi un kreisi tilta augstajai konstrukcijai piekļaudamies, tie drāzās pāri uz viņu pusi. Ik brīdi tos pavadīja baiļu impulsi smadzenēs: „Vai tilts uzlidos gaisā? Jeb neuzlidos?" Nekas nenotika! Postenis krievu pusē, aiz koka namiņa noslēpies, paguva nobērt vienu vienīgu mašīnpistoles uguns kārtu. Tad tas sabruka.

Bet tad sāka grabēt tilta sardzes ložmetēji. Taču arī par to bija domāts. Pa krievu aizsegu nobira dižkareivja Holcera patšautenes lodes. Leitnantam Zumpem piedalītā šķēršļu veicēju grupa līdzīgi ēnām dažos lēcienos bija klāt, atskanēja īss brīkšķis, uzšāvās dūmi un liesmas — arī tas bija veikts!

Zumpes vīri padrāzās garām iznīcinātajai krievu ložmetēju ligzdai, un nometās zemē pa labi un pa kreisi no tilta aiz savām patšautenēm. Leitnants un pionieri metās atpakaļ uz tiltu. Sprāgstvielu lādiņš bija piestiprināts tilta vidējam balstam. Laukā! Balstam pārslīdēja laternu gaisma, vai vēl kur nav apslēpusies kāda no šīm velna olām. Nekā! Zumpe aizbīdīja kabatas laternai priekšā zaļo blendi. Zaļā gaisma! Kā kāds satiksmes dienesta vadītājs viņš pamāja uz vācu pusi: Tilts brīvs! Un tūliņ jau pār to pārdrāzās pirmais bruņotais izlūkautomobilis.

17. un 18. tanku divīzijai, kurām pār Bugu bija jāpārceļas pie Pratulinas, to nācās izdarīt bez tilta.

Pulksten 4 un 15 minūtēs priekšējās vienības lēca savos gumijas plostos un triecienlaivās un drāzās pāri upei. Kājnieki un motociklisti veda līdzi vieglos prettanku lielgabalus un smagos ložmetējus. Krievu

lauku sardze atklāja automātisko šauteņu un patšauteņu uguni. Taču tā drīz tika apklusināta. Motociklistu strēlnieku vienības ierakās zemē. Tad šādi radītajā tiltgala pozicijā tika ievadīts viss iespē​jamais, ko vien varēja dabūt pāri upei. Pionieri sāka celt pontonu tiltu.

Bet kas notiktu, ja krievi uzbruktu tiltagala pozicijai ar tankiem? Ar ko tiem lai stātos pretim? Tankus un smagos ieročus šīs pazicijas nodrošināšanai varētu dabūt pāri straumei vienīgi ar milzīgām grūtībām pa pagaidu tiltu vai liellaivās, Varētu… ja savai pirmajai iesaistei cīņās nebūtu sagatavots kāds interesants slepens ierocis — zemūdens tanks, dēvēts arī par nirēj tanku, šo mašīnu uzdevums bija izturēt pirmo uguns pārbaudi un šķērsot upi līdzīgi zemūdenēm. Viņā pusē nirējtankiem bija atkal jākļūst par parastiem tankiem un jāsatriec ienaidnieka upes nocietinājumi, kā arī jāuztver tā iespējamie pretuzbrukumi.

Tas bija īsti dēkains plāns. Taču tas bija jau ap gadu vecs un sākotnēji iznēsāts gluži citiem mērķiem, un proti — tā sauktajam „Jūraslauvas pasākumam" [1] ) — īstenībā invāzijai Anglijā. Kad Hitlers bija izšķīries pārlēkt uz britu salām, radās projekts iekārtot tankus zemūdens braucieniem. Tos bija domāts nolaist jūras dibenā tālu no Anglijas dienvidu piekrastes apm. 8 m dziļumā un pa ūdens apakšu likt tiem doties pret lēzeno piekrasti. Tur tiem kā Neptunam būtu jāiznirst no dzelmēm, jāpieveic britu krasta nodrošinājumi abās pusēs Hastingai, jāizveido tiltgala pozicijas pirmajām vācu invāzijas laivām un beidzot jādodas zemes iekšienē, lai piekrastes joslā radītu paniku un sa​jukumu.

Domāts — darīts. Jau 1940. gada jūlijā no 8 cīņās rūdītiem tanku pulkiem tika izveidotas 4 tanku nodaļas un nosūtītas uz Putlosu pie Baltijas jūras. Tanku vīriem te sākās gluži neparastas apmācības — savos kaujas vāģos tie kļuva par kaut ko līdzīgu zemūdeņu braucējiem. Šī militārā pasākuma uzdevums prasīja no zemūdens tankiem manevrēšanas spējas vismaz 8 līdz 10 m dzijumā. Tas nozīmēja, ka tankiem bija jāiztur 0,8 līdz 1 atmosfairai spiediena un tātad jābūt arī attiecīgi blīviem. Ar īpašas saistvielas palīdzību tas bija viegli iespējams. Arī noblīvējums starp torni un tanka ķermeņa augšdaļu bija pavisam vienkārši atrisināms — ap torņa grozāmo pamatu bija aplikta pagarināta divriteņu riepas kamera, ko tanka lādētājs varēja piesūknēt ar gaisu no tanka iekšpuses.

Liel​gabala mute dabūja gumijas cepuri, ko no torņa sekundes laikā varēja saspridzināt.

Taču īpašu problēmu radīja motoru un apkalpes apgāde ar svaigu gaisu, šeit tika pielietots vēlākais zemūdeņu ts. šnorcheļa princips. Atrisinājums tika rasts ap 15 metru garā speciālā gumijas šļūtenē ar peldošu boju augšgalā, kur atradās izejas ierīce ar tai piestiprinātu antennu. Orientēšanās zemūdens tankā notika pēc kompasa, jo ne braucē​jam, ne tanka komandantam nebija nekādas redzamības.

1940. gada jūlija beigās sākās šo 4 nodaļu apmācības visstingrškā slepenībā pie Hernumas Siltas salā. Ar kādu vecu Rīgenas salas prāmi tankus nogādāja tālu jūrā. Pa nolaižamu rampu tie noslīdēja jūras dibenā un tad manevrēja atpakaļ uz krastu. Jūras dibena nelīdzenumi šiem nezvēriem nesagādāja nekādas grūtības. Eksperimenti izdevās teicami. Bet tad 1940. g. oktobra vidū „Jūraslauvu" galīgi atsauca. Sapnis par „zemūdens tankiem" bija izsapņots. Visas četras slepenās tanku nodaļas atkal pārvērtās par parastām tanku vienībām un tika piedalītas dažādiem tanku pulkiem.

Kad 1941. g. pavasarī Bruņoto spēku virspavēlniecībā, plānojot „Barbarosas" pasākumu, tika apspriestas Bugas pārejas ziemeļos no Brestas, kāds no ģenerālštāba virsniekiem pēkšņi atcerējās šos zemūdens tankus: „Bet mums taču bija…"

Uz aptauju pie 18. tanku pulka ienāca atbilde: „Jā, vecie nirēji vēl ir te." Sekoja pavēle: Prāgas tuvumā izbūvējami nirējbaseini, 18. tanku pulkam no jauna jāpārbauda veco tanku niršanas spējas. Tā ka nu vairs nebija jābrauc pa jūras dibenu, bet jāšķērso vienīgi upe, tad 15 m garo gumijas šnorcheli aizstāja ar 3,5 m garu tērauda cauruli. Gāzes izdedžu vadus aizstāja ar atsitiena ventiļiem. Jau īsā laikā zemūdeņu tanki bija atkal kārtībā. Un 22. jūnijā 1941. gadā tie izturēja savu pinmo uguns pārbaudi. Piecdesmit visu kalibru bateriju 18. tanku divīzijas joslā pulksten 3 un 15 minūtēs bija atklājušas uguni, lai zemūdeņu tankiem izcīnītu brīvu ceļu uz upes pretējo krastu. Toreizējais divīzijas komandieris ģen. Nērings

(Nehring) par to šodien saka: „Tā bija grandioza izrāde, bet diezgan nenozīmīga, jo krievi gudrā kārtā bija atvilkuši savas vienības no robežjoslas un atstājuši vienīgi vājas robežapsardzības vienības, kas vēlāk tomēr cīnījās ļoti drošsirdīgi.

Pulksten 4 <un 45 minūtēs feldfebels Vīršins iebrauc savu nirēj tanku Bugā. Kājnieki izbrīnēti noraugās, ūdens sakļaujas pār tanku. „Bet tas jau spēlē zemūdeni!" — Tievā tērauda caurule pievada svaigu gaisu apkalpei un motoram, sliedamās laukā no ūdens un iezīmēdama Viršina zemūdens gaitu. Virs līmeņa parādās gāzes izdedžu bur​buļi, ko straume drīz aizskalo.

Viens tanks pēc otra — visa 18. tanku pulka 1. nodaļa Manfrēda grāfa Strachvitca (Strachwitz) vadībā ienirst upē. Tad pirmie tanki viņā pusē jau izrāpjas krastā kā kādi noslēpumaini ūdensdzīvnieki.

Atskan nelieli sprādzieni — lielgabalu stobru gumijas cepures tiek saspridzinātas. Tanku vīri izlaiž gaisu no blīvējuma kamerām ap torni. Komandantu lūku vāki atsprāgst vaļā, paši komandanti izslējās un trīs reizes izgrūž roku gaisā: „Tanki — marš!"

Veseli 80 tanku šķērsojuši upi. Veseli 80 tanku tagad dodas uzbrukumā.

Un cik labi tiltgala pozicijai, ka tie ieradušies. No ienaidnieka puses tuvojas robežapsardzības tanku izlūku vāģi. Uz vācu pirmajiem tankiem nekavējoties lido pavēles: „Tornis — 1 grādu!" — „Tanku granātu!" — ,,800 metru!"

— Vairāki tanku triecienvāģi-" — ,,Uguni!"

Nezvēri atklāj uguni. Vairāki triecienvāģi deg. Atlikušie steidzīgi nozūd. Tad frontes vidus grupas tanku smailes ripo tālāk — virzienā uz Minsku un Smoļensku.

Arī dienvidos no Brestas, pie Godenas, pēc sekmīgā trieciena uz tiltu, gluži kā pēc kāda vilcienu saraksta izdevās arī ģen. brīvkunga Geira fon Šveppenburga (Geyr fon Schvveppenburg) komandētā XXIV tanku korpusa pārsteiguma uzbrukums. Tanki devās pār neizpostītu tiltu. Ģenerālleitnanta Modeļa (Modei) 3. tanku divīzijas priekšējās vienības pārripoja upei pa uz ātru roku uzceltiem kara tiltiem.

Komandanti stāvēja savos torņos, lūkojās pēc izvairīgo padomju robežapsardzības vienību arjergardiem, apsteidza pirmos tanku lielgabalu aizsprostus, norīkoja pirmos gūstekņus uz aizmuguri un ripoja pretim dienas mērķim — uz Kobrinu pie Muchaviecas.

Arī ziemeļos no Brestas, pie Dobricinas, kur atradās 178. pionieru bataljons, lai cik ātri iespējams uzceltu pontonu tiltu IX korpusa divīziju smagajiem kara materiāliem, viss noritēja kā pēc vilcienu saraksta.

Pastiprinātie 507., 508. un 509. kājnieku pulks artilērijas uguns aizsegā gumijas plostos un ātrlaivās pārcēlās pār Bugu. Jau pēc pusstundas padomju lauku sardze upes viņā krastā bija pieveikta un radīts tiltgala nocietinājums.

Līdz ar pirmo artilērijas šāvienu, arī pionieri bija pielēkuši kājās un nogādājuši līdz upei pirmos pontonus. Krievi vēl kādu ceturtdaļu stundas no viņa krasta šāva ar patšautenēm un šautenēm, bet tad apklusa. Tieši pulksten 9 pirmais tilts 4. armijas joslā bija uzcelts. Smagie ieroči ripoja pār līganajiem pontoniem. 78. kājnieku divīzija jau bija nostājusies gājiena gatavībā, lai dotos pār upi.

No visiem pret 800 km garās Bugas robežtiltiem plānotajiem pasākumiem neviens vienīgs neizrādījās nesekmīgs — neviens vienīgsSekmējās arī visi iecerētie tiltu būves pasākumi pār šo garo robežupi, izņemot vienu — 62. kājnieku divīzijas joslā, kas īstenībā piederēja pie Bruņoto spēku dienvidu grupas. Ģenerālfeldmaršals fon Rundštedts 22. jūnijā uzbruka savā ziemeļu spārnā ar 17. un 6. armiju, kas atradās ziemeļos no Karpatiem. Dienvidos no turienes 11. armija un sabiedrotie rumāņi vēl palika „ar šauteni pie kājas," lai maldinātu krievus un nodrošinātu rumāņu naftu. Tikai 1. jūlijā bija paredzēta sakustēšanās pie Melnās jūras.

Bruņoto spēku dienvidu grupas ziemeļu spārnā Reichenava 6. armijas joslā, par spīti grūtībām, kādas bija radušās 62. kājnieku divīzijai, ceļot tiltu pār Bugu, pirmajā kauju dienā viss tomēr noritēja

labi. Ģenerālmajora fon Ovensa (von Ovens) 56. kājnieku divīzija vienā paņēmienā pārvarēja upi jau ar pirmajiem savu plostu viļņiem. Artilērijas uguns pār ienaidnieka izlūkotajām pozicijām gulēja tik labi, ka divīzijai nebija tikpat kā nekādu zaudējumu. Jau priekšpusdienā 192. kājnieku pulka kaujas iecirknī pie Chelmas bija uzcelts pontonu tilts pār upi. Artilērijas pārcēlās uz viņu krastu. Jau pirmajā dienā XVII korpusa pulki ielauzās 14 km dziļi ie​naidnieka robežnocietinājumos.

Bruņoto spēku grupas dienvidu spārnā, kur Sana veido robežu, ģen. fon Stilpnagela (von Stuelpnagel) 17. armijas divīzijām jau klājās grūtāk.

Upes krasts ziemeļos no Pržemišļas ir līdzens kā delna, bez mežiem, bez ieplakām, bez paslēpšanās iespējām veseliem pulkiem. Tikai naktī uz 22. jūniju Berlīnes 257. kājnieku divīzijas triecienbataljoniem šī iemesla dēļ bija iespējams novietoties savās izejas pozicijās. „Nevienu skaņu!" — bija sacīts pulka komandiera pavēlē. Ieroči bija ievīstīti segās, durkļi un gāzmasku kārbas aptīti. „Lai Dievs svētī vardes," čukstēja leitnants Alike. Viņu kurkstienu koncerts pārskanēja graboņu un žvadzoņu, kad rotas tuvojās upei.

Tieši 3 un 15 abās pusēs Radimno trieciengrupas pielēca kājās. Trieciens pret dzelzceļa tiltu izdevās. Bet pie muitas ēkas krievi jau izrādīja sīvu pretestību. Leitnants Alike krita. Divīzijas pirmais kritušais. Pirmais garā virknē, kas nu sekoja. Vīri to bija noguldījuši blakus muitas ēkai. Tam gaj-ām ripoja smagie ieroči, dodamies pāri „viņa" tiltam.

Krievu trauksmes sistēma dienvidos darbojās pārsteidzoši ātri un precīzi. Vienīgi pie pašām pirmajām lauku sardzēm pārsteigums izdevās. Bet 457. kājnieku pulkam nācās jau tikai pusotra kilometra viņpus upes visu dienu nokauties ar Visoko instruktoru skolu. Ap 250 virsnieka pakāpes kandidātu izrādīja sīvu un veiklu pretestību. Tikai pēcpusdienā to izdevās lauzt ar artilērijas palīdzību. Bet 466. k. p. izgāja vēl sliktāk. Tikko bataljoni bija pārcēlušies upei, tās flankam uzbruka padomju 199. divīzijas priekšgrupas.

Stubienkas labības lauki viļņoja vasaras vējā līdzīgi jūrai, šajā jūrā slēpdamās iegrima uzbrucēju rotas. Iegrima un uzglūnēja. Piezagās tuvāk. Rokasgranātas, pistoles un mašīnpistoles bija šīs pirmās dienas velnišķīgie ieroči. Pēkšņi rudzu lauku vidū tie atradās viens otram pretim — krievi un vācieši. Acs pret aci! Kupš izšaus pirmais? Kurš pirmais pacels lāpstu sitienam? Tur no strēlnieku ligzdas lēni paceļas mašīnpistoles stobrs. Vai kārta trāpīs? Jeb olveida rokasgranāta būs uzvarētāja? Tikai vakaram iestā​joties, šī asiņainā cīņa rudzu laukos izbeidzās. Ienaidnieks atvilkās.

Saule kļuva liela un sarkana. Bet no rudzu laukiem vēl ilgi skanēja izmisīgi, sāpju mocīti vai klusas apsūdzības pilni saucieni: „Sanitār! Sanitār!" Un sanitāri ar savām nestuvēm steidzās labības laukos.

Ievāca asiņaino ražu. Kādas dienas ražu. Kāda pulka pļauju. Un tā bija liela diezgan.

Arī Bruņoto spēku ziemeļu grupā tikai atsevišķās vietās tika doti sagatavojoši uguns brāzieni. Arī šeit, pie krievu okupētās Lietuvas robežām, nedaudz pēc pulksten 3 no rīta kājās ceļas pirmais infantērijas un strēlnieku pulku vilnis, arī triecienpionieri trūkstas augšā no savām paslēptuvēm labības laukos.

Rēgaini, vēl rīta krēslas segti, tanki izlien no mežiem. šlezvigas-Holšteinas 30. k. divīzijas vīri atrodas dienvidos no Mēmeles. Uzbrukuma pirmajā dienā tiem nav jāpārvar nekādi ūdensšķēršļi. Vltn. Veisa komandētā pionieru grupa piezogas dzeloņstiepļu žogam. Kopš dienām viņi visu pamatīgi novērojuši. Krieviem gar robežas dzeloņstieplēm ir tikai patruļu dienests. To nocietinājumi atrodas nedaudz dziļāk paugurainā apvidus augstienēs.

Klusām, klusām… „Knak," saka dzeloņstiepļu grieznes. Kāds miets iegrābās. Cssst! Tagad jāieklausās. Bet viņā pusē viss mierīgi. Tālāk. Ātrāk. Tagad ejas ir brīvas. Un lūk, tur jau nāk arī 6. rotas karavīri, lēcienos saduguši. Vēl nenorīb ne šāviens. Abi padomju robežposteņi izbijušies blenž karabīnu stobru galos. Tad viņi paceļ rokas.

Tālāk!

Augstienes 71 un 67 novērošanas torņi drūmi noraugās lejup. Tur krievi atrodas stingrās pozicijās.

Vācu vīri to zina. Bet to zina arī 30. art. p. smagās nodaļas artileristi aiz pierobežas meža un gaida. Te no torņa 71. augstienē atskan krievu patšautenes uguns. Tie ir pirmie šāvieni telpā starp Mēmeli un Dubisu.

Atbildi dod labi nomaskotās 47. art. p. smagās haubices, kas atrodas uz Trapenes-Valdheides ceļa. Un kur tās nogāž savu uguni, tur zāle ilgi vairs neaug.

Triecienlielgabali — uz priekšu! Aiz tērauda ķermeņiem sadugusi, Veisa priekšgrupa uzbrūk augstienei, drīz atrodas krievu pozicijās. Krievi ir apmulsuši un pārsteigti. Viņu lielākā daļa nemaz vēl nav ieņēmusi savas tikko izbūvētās, bet joprojām vēl tikai pusgatavās aizstāvēšanās pozicijās. Tie ir mongoļu būvbataljoni, kas šeit iesaistīti nocietinājumu celšanas darbos. Tur, kur tie grupās vai vados atrodas kaujas vienībās, tur tie pretojas sīksti un fanatiski.

Vācu vīri pamazām sāk .iptvert, ka ar šādu pretinieku nekādu joku nav. Tas ir ne tikai drošsirdīgs, bet arī kapa viltību pilns. Tas reizē ir arī maskošanās un lamatu izlikšanas meistars. Un turklāt lielisks strēlnieks. Cīņa no paslēptuves ir krievu infantērista lielākā, bīstamākā māksla. Apsteigti un pat ievainoti krievu robežsargi nogaida, kamēr pirmais vācu vilnis ir garām. Tad tie uzsāk cīņu no jauna. Snaiperi ar ļoti labajām automātiskajām šautenēm, kas apgādātas tālskatiem, paliek savās bedrēs guļam un gaida upurus. Tie aplasa aizmugures braucējus, virsniekus, ziņnešus.

Arī šlezvigasHolšteinas cīnītājiem blakus esošās ReinasVestfāles 126. k. divīzijas vīri gūst rūgtu pieredzi kaujās ar sīksti pretojošos padomju robežvienību. Kādas padomju robežapsardzības patšauteņu vienības vīri noslēpušies labības laukā un ļauj vācu uzbrukuma pirmajam vilnim aizplūst garām. Kad kapt. Lomars pēcpusdienā, neko ļaunu nenojauzdams, izved savu bataljonu no rezerves uz priekšu, krievi no rudzu lauka sašauj vāciešus driskās. Kritušo vidū ir arī pats komandieris. Smagi ievainoto vidū — viņa atjutants. Veselai rotai ir vajadzīgas pilnas trīs stundas, lai izzvejotu no labības lauka tur paslēpušos četrus krievus. Tie šauj pat vēl no 3 m attāluma, un ir nepieciešamas rokasgranātas, lai tos apklusinātu.

Ziemeļu flankā, tieši Baltijas jūras piekrastē, Mēmeles šaurajā zemes strēmelē uzbrūk ģen. Hercoga (Herzog) mazūriešu 291. k. divīzija. Tās taktiskais apzīmējums ir aļņa galva — divīzijas dzimtenes atgādinājumam. Tajā acumirklī, kad 800 km tālāk dienvidos leitnants Zumpe devās triecienā pret Brestas dzelzceļa tiltu, plkv. Lomeiers ar kādu 505. k. D. priekšgrupu triecas cauri gluži pārsteigto krievu robežapsardzības bunkuru līnijai. Rita krēslas aizsegā krievi jo drīz atvelkas. Bet Lomeiers neļauj tiem atvilkt elpu, triecas pakaļ un pirmās uzbrukuma dienas vakarā jau atrodas pie latviešu-lietuviešu robežas.

Nākošā rītā viņa vīri ieņem Priekuļi. Lomeiers ar savu pulku pēc 34 stundām jau atradās 70 km dziļi ienaidnieka zemē. Ģen. Manšteina (Manstein) LVI tanku korp. mežainajā apgabalā ziemeļos no Mēmeles nav daudz telpas plašākām operācijām. Tādēļ pirmajam triecienam pār robežu tiek raidītas tikai 8. k. divīzija un 290. ik. divīzija. Izrāvienam caur bunkuru līnijām jāizdodas. Un jāizdodas drīz. Jo korpusam jau pirtmajā dienā jānobrauc 80 km pa ienaidnieka zemi, bez jebkāda respekta pret apstākļiem, bez apstāšanās, lai spējā triecienā neskartu iegūtu lielo ceļu viaduktu pār Dubisas ieleju pie Ariogalas. Ja tas neizdodas, tad korpuss var iestrēgt dziļajā upes ielejā, un ienaidnieks iegūst laiku, lai sakārtotos. Bet pār visām lietām tādā ga​dījumā nav ko domāt par pārsteiguma triecienu pret visai svarīgo Daugavpili.

Tūliņ pēc robežupītes pāriešanas 290. k. divīzijai rodas smagi zaudējumi, visvairāk virsnieku vidū.

Ltn. Veinrovskis no 501. k. p. 7. rotas ir laikam pirmais vācu karavīrs, kas tur augšā, ziemeļos, jau kapa pirmajās minūtēs kritis no padomju rabežisargu lodēm, šāvieni nākuši no kāda pēc zemnieku šķūnīša izbūvēta krievu bunkura. Bet apturēt uzbrukumu krievu robežsargi nevar. 11. rota dodas uzbrukumā. 8. tanku divīzijas smailēm pa priekšu, zem krievu uguns nojauc nogāztu koku šķēršļus pār pierobežas meža stigām, izlaužas cauri mežam, aiztraucas garām kādai apdzīvotai vietai. Rotas komandieris vltn.

Hinkmanns krīt. Ltn. Silcers stājas viņa vietā: „Rotai klausīt manas pavēles!" Vienība nokļūst līdz mazajai Mituvas upītei, ieņem tiltu un, kā pavēlēts, izveido tiltgala pozicijās.

Klāt arī jau ģen. Brandenbergera (Brandenberger) 8. tanku divīzija. Komandējošais ģenerālis —

ģen. Manšteins brauc kopā ar divīziju savā komandtankā. „Uz priekšu!" viņš mudina. „Uz priekšu!" Ko šeit vairs nozīmē flanku nodrošināšana. Ariogalas viaduktam jābūt mūsu rokās. Un Daugavpils ir jāpārsteidz.

Manšteina drošais un stratēģiski vēsais prāts zina, ka šis karš „pa visu banku," ko dēvē par „Barbarosas pasākumu," ir uzvārāms vienīgi tad, ja uzbrukuma pirmajās nedēļās izdodas krievus izsist no sedliem. Viņš zina to, ko zināja arī jau Klauzevics: Šo milzīgo zemi nevar ne uzvarēt, ne ieņemt. Vienīgi iespējams ar pārgalvīgām pārsteiguma ope. rācijām, ar spēcīgiem un ātriem triecieniem trāpīt zemes militāro un politisko sirdi un gāzt režīmu, atņemt zemei vadību un paralizēt tās milzīgo militāro potenci.

Tikai tā tas ir darāms — varbūt. Jeb arī karš jau šai va​sarā būs zaudēts.

Bet lai karš netiktu zaudēts jau pirmajās astoņās 1941. gada nedēļās, drīz jākrīt Ļeņingradai, drīz jākrīt Maskavai, un drīz jātiek sajauktām,, satriektām un sagūstītām arī krievu karaspēka masām Baltijas telpā un Baltkrievijā. Un lai tas varētu notikt, tanku korpusiem ir jātraucas uz priekšu un bez žēlastības jādragā krievu nervu centri. Vācu Bruņoto spēku ziemeļu grupas telpā tas nozīmē: Ļeņingradai jākrīt. Bet lai Ļeņingradu sasniegtu, jātiek pāri Daugavai, pret kuru dodas Manšteina LVI un blakus pa kreisi arī ģen.

Reinhardta (Reinhardt) XXXXI tanku korpuss. Un lai drīzi un bez bīstama laika zaudējuma tiktu pāri varenajai straumei, Daugavas tilti pie Daugavpils un Jēkabpils jāiegūst nebojāti. Bet šie tilti atrodas 350 km viņpus robežas. Un tas izsaka visu.

Pulksten 19 8. tanku divīzijas štābā ienāk priekšējo vienību radio ziņa: „Ariogalas viadukts ieņemts." Man​šteins pamāj galvu. Viņš saka tikai vienu vienīgu vārdu: „Tālāk!"

Tanki ripo tālāk. Grenadieri brauc cauri versmīgiem putekļu mākoņiem. Tālāk. Manšteins izdara tanku triecienu, ko neviens taktikas speciālists neuzskatītu par iespējamu. Vai viņš ar savu korpusu patiesi sasniegs Daugavpili? Vai viņš iespēs nobraukt veselus 350 km — apmēram tik tālu kā no Hamburgas līdz Diseldorfai — pa ienaid​nieka blīvi okupētu zemi un tomēr iegūt Daugavas tiltus neskartus?

Ka šī tanku kapa pirmās dienas Baltijas telpā nav nekāda priecīgā dēka, nekāda zibenskara izprieca pret speķos vājāku ienaidnieku — tas kļūst skaidrs jau pēc 48 stundām. Arī krieviem ir tanki, turklāt — kādi vēl! 4. tanku grupas kreisajā spārnā operējošais XXXXI tanku korpuss to drīz dabū pieredzēt.

24. jūnijā pīkst. 13.30 Reinhardts ierodas 1. tanku divīzijas komandpunktā un ziņo, ka 6. tanku divīzija ceļā uz Daugavu uzdūrusies stipriem ienaidnieka tanku spēkiem austrumos no Rosieņjes pie Dubisas un atrodas smagā kaujā. Vairāk nekā 100 padomju smago tanku bija devušies no austrumiem pret XXXXI tanku korpusu un vispirms sadūrušies ar ģen. Landgrafa (Landgraf) 6. tanku divīziju. Nevienam vēl neienāk ne prātā, ka līdz šim nepazītais Rosieņjes ciema vārds ieies kaja vēsturē. Tas iezīmē pirmo lielo krizi vācu ziemeļu frontē, jau tālu uz priekšu izvirzītā Manšteina tanku korpusa aizmugurē.

1. tanku divīzijas atslogošanai palīgā dodas 6. tanku divīzija. Tanki ar pūlēm laužas uz priekšu pa smilšainajiem un purvainajiem ceļiem. Tā paiet visa diena. Nākošais rīts sākas ar trauksmi. Pie Voliškas kāds padomju vissmagāko tanku uzbrukums samaļ 113. strēlnieku pulka 2. bataljonu. Ne prettanku lielgabali, ne tanku iznīcinātāji, ne arī pašu tanku lielgabali nespēj caursist ienaidnieka tanku bruņu plates.

Tad artilērija klajās pozicijās nolaiž savus stobrus līmeniski un ar tiešu tēmēšanu aptur uzbrukumu. Vācu tanku pulks dodas pretuzbrukumā. Vācu tanki iespēj noturēties pret krievu milzeņiem vienīgi pateicoties savam ātrumam un kustīgajai vadībai. Izmantojot visas iespējas, galvenokārt pateicoties uguns disciplīnai un labajiem radio sakariem, tanku rotām izdodas atsviest ienaidnieku par 3 km. Šie padomju tanki, kas bija uzradušies tik pārsteidzoši, izrādījās par vēl nepazīstamajiem KlimVorošilova sērijas tipa tankiem KV 1 un KV 2, pa 43 un 52 tonnām svarā.

Tīringas 1. tanku divīzijas vēsture par šo tanku kauju stāsta: „KV 1 un 2 izrādījās īsti milzeņi. Mūsu rota atklāja uguni apm. 800 metros, bet bez sekmēm. Mēs tuvojāmies ienaidniekam arvienu vairāk un vairāk, bet arī tas nenovērzdamies turpināja ceļu. Pēc īsa brīža mēs atradāmies viens otram pretim ap 50 līdz 100 m atstatu. Izcēlās traka ugunskauja — bet bez kāda redzama vācu panākuma. Krievu tanki devās tālāk, tanku granātas atlēca no tiem •bez sekmēm. Tā radās satriecošā situācija, ka krievu tanki ripoja

cauri mūsu 1. tanku pulka rindām, dodamies pret mūsu strēlniekiem un ielauzdamies mūsu aizmugurē. Tad mūsu tanku pulks griezās apkārt un devās tai pašā virzienā kā KV 1 un 2. Tādā kārtā izdevās aplasīt tos ar speciālgranātām no pavisam īsa attāluma — 30 līdz 6 metriem. Pretuzbrukumā šie krievu spēki tika atsviesti atpakaļ un pie Voliškas izveidoja aizstāvēšanās pozicijās. Aizstāvēša​nās kaujas turpinājās."

Panākumiem mainīgā kauja pie Dubisas starp vācu XXXXI un padomju III tanku korpusu turpinājās dienām ilgi, pie kam krievi svieda kaujā ap 400 pa lielākai daļai vissmagākā tipa tankus. Tās bija ģenerālpulkveža Fjodora Kuzņecova komandētās krievu izlases tanku vienības. Šie smagie krievu tanki bija bruņoti 80 mm biezām bruņu plāksnēm, kas dažkārt bija pastiprinātas pat līdz 120 mm. Tie bija apgādāti ar 7,62 vai 15,5 garstobru lielgabaliem un 4 ložmetējiem. Apvidū tie kustējās ar 30 km stundā. Sākumā visgrūtāk bija tikt galā ar bruņu platēm — kāds KV 2 uzrādīja veselus 70 trāpījumus, bet neviens nebija caursitis bruņas. Tā ka vācu prettanku artilērija bija bezspēcīga, nācās mēģināt apturēt šos milzeņus, sašaujot to kāpurķēdes, lai pēc tam iznīcinātu ar artilēriju vai zenitlielgabaliem, vai personīgā iesaistē saspridzinot tos ar kon​centrētiem lādiņiem.

Kauja izšķiras 26. jūnija agrās rīta stundās. Krievi uzbrūk. Vācu artilērija ieņēmusi pozicijās augstienēs starp tanku ugunslīnijām un no atklāta novietojuma šauj ar tiešu tēmēšanu. Tad uzbrukumā dodas vācu tanku pulki. Pulksten 8 un 38 minūtēs 1. tanku pulks sadodas rokām ar 6. tanku divīzijas smailēm. Padomju III korpuss ir sakauts.

Līdz ar to padomju tanku spēku lielākā daļa Baltijas valstīs ir sakauta. Ap 200 padomju tanku iznīcināti. Veseli 29 vissmagākie KV 1 un 2 tanku nezvēri, kas būvēti Ļeņingradas Kolpino fabrikās, guļ izdeguši kaujas laukā. Līdz ar to brīvs ir arī XXXXI tanku korpusa ceļš uz Jēkabpili Daugavas krastā.

Bet kur šai laikā atrodas Lomeiers? Tas ir jautājums, kas 18. armijas karavīru vidū un štābā kļuvis vai par parunu.

Vēl 24. jūnija vakarā pulkvedis ar savu 505. kājnieku pulku atradās 12 km no Liepājas. 25. jūnijā viņš mēģināja spējā triecienā ieņemt pilsētu. Kājnieki un kapteiņleitnanta fon Dīsta (von Diest) jūras flotes triecienvienības, kas pakļautas Lomeieram,pa šauro zemes strēmeli uzbruka nocietinājumiem. Taču tie netika cauri. Arī izšķirīgs uzbrukūms, ko vadīja kapteiņleitnants Šenke (Schenke) ar pakļautajiem 530. jūras flotes artilērijas vīriem, nespēja stāvokli grozīt. Vēl iekams Lomeiers paguva pārgrupēt spēkus un iekams bija ieradušies abi pārējie divīzijas pulki, Liepājas aizstāvji devās prettriecienā. Viņu atslogojošie uzbrukumi, pa daļai pat tanku atbalstā, dažuviet nonāca līdz vācu artilērijas pozicijām. 27. jūnijā krievi devās izšķīrējā izlaušanās uzbrukumā, tiem izdevās pat pārraut vācu ielenkuma fronti un, viņu kaujas grupām izlauzoties gar piekrasti, novest vācu fronti līdz bīstamai krizei. Pārrāvumu izdevās nosprostot vienīgi ar lielām pūlēm. Ap pusdienas laiku beidzot 505. kājnieku pulka bataljoniem un triecienvienībām izdevās ielauzties nocietinājumu dienvidu daļā. Nākošā dienā vienības ielauzās pilsētā.

Ielu cīņas plosījās 48 stundas. Rafinēti nomaskotās krievu ložmetēju ligzdas aizbarikadētās ēkas bija iespējams iznī​cināt vienīgi ar pievilkto kājnieku smago lielgabalu, lauku haubiču un miezeru palīdzību.

Aizstāvēšanās bija lieliski noorganizēta. Ikviens kareivis bija labi apmācīts un fanatisks cīnītājs turklāt. Ar absolūtu pašsaprotamību krievu vienības ļāvās upurēties, lai bruņoto spēku augstākai vadībai sagādātu laiku vai lai radītu priekšnoteikumus pārgrupēšanās un izlaušanās manevriem. Liepājas piemērs rādīja, ka padomju kaj-amākslas pamatsastāvdaļa ir vienību upurēšana lielāku spēku glābšanai. Šī metode vācu uzbrucējiem sagādāja smagus zaudējumus; tā, piemēram, krita abu kaujā iesaistīto jūras flotes triecien. vienību komandieri — kapteiņleitnants fon Dīsts un kap​teiņleitnants Volfs (Wolff).

Beidzot 29. jūnijā šis jūras cietoksnis bija ieņemts. 18. armijas infantērija bija izcīnījusi savu pirmo lielo uzvaru. Bet šī uzvara reizē bija arī rūgta mācība: Liepājā pirmo reizi pierādījās, uz ko īsti spējīgs padomju karavīrs, aizstāvot noteiktus punktus, ja vien tiek apņēmīgi un aukstasinīgi vadīts un ja parasti smagnējai padomju pavēlnie​cības mašinērijai dod laiku un iespēju noorganizēt aiz​stāvību.

Pilnīgā pretstatā šai upuru spējīgajai Liepājas aizstāvēšanai izrādījās gļēvā, apjukušā un gandrīz paniskā pre​testība Daugavpilī.

26. jūnija rīta krēslā Lausitcas 8. tanku divīzijas smaile ripo pa lielo tālsatiksmes ceļu, kas ved no Kaunas tieši uz Ļeņingradu. Ķēdes grab. Motori rūc. Komandanti atspiedušies pret torņu malām, tālskatiem pie acīm. Kopš četrām dienām viņi dzenas pār pauguriem un purvainām ielejām, laužas cauri visam, kas vien pagadās ceļā. Viņi brauc. Brauc cauri mežiem, smiltīm, purviem — un krieviem. Tieši pa vidu divām Kuzņecova armijām. Trīssimti kilo​metrus tālu.

Vēl 8 km līdz Daugavpilij. Vēl 6 km. Cik viss tas bais​mīgs.

Priekšējā tanka komandanta roka izslējās gaisā un māj: „Pa labi un stāt!"

Apstādinātajai tanku smailei garām pabrauc dīvaina kolonna. Tie ir padomju 4 smagie automobiļi — kara laupījums, iekšā sēdētāji ir krievu uniformās. Tanku komandanti torņu lūkās ņirdz un māj. Viņi zina, kas tas par noslēpumainu konvoju: tie ir „Brandenburgas" pulka karavīri, saukti par „brandenburgiešiem," tā ir admirāļa Kanarisa, vācu militārā slepenā dienesta šefa speciālvienība.

Vltn. Knaaks (Knaak) ar saviem vīriem sēž zem brezenta pārvalka. Viņu uzdevums ir pārdrošs un reizē vienkāršs: viņiem jāiebrauc pilsētā, jāieņem Daugavas tilti, jāaizkavē krievu spridzinājumi un jānoturas, līdz 8. tanku divīzija izcīnījusies cauri pilsētai līdz tiltiem.

Vltn. Knaaka smagie automobiļi aizripo garām tanku smailei — augšup pret nelielu kāpumu. Un tur — tur ir Daugavas līkums un pilsēta. Un tilti! Pa pilsētas tiltu Daugavpils vidū pulsē satiksme kā miera laikos. Pār lielo dzelzceļtiltu pašlaik aizdūmo kāda lokomotīve. Visi četri smagie automobiļi iebrauc pilsētā, garām padomju posteņiem. Braucēji krievu uniformās uzsauc pa jokam padomju ro​bežsargiem. „Cik tālu vācieši?" krievi grib zināt. „Ak, vēl labā gabalā."

Ceļš ved tālāk — uz Grīvas priekšpilsētu. Pulkstens ir īsi priekš 7 rītā. Knaaka vāģi ripo ielu satiksmei pa vidu, apsteidz tramvajus. Un tur ir tilts. Tagad jāpiedod gāze — un uz priekšu!

Pirmais vāģis tiek pāri. Bet otru padomju tilta sardze grib aizturēt. Kad tas turpina ceļu, tas saņem patšauteņu uguni. Vada komandieris pavēl: „Laukā no vāģa!" Bet šaudīšana darījusi uzmanīgu sardzi tilta viņā galā. Tā sagaida pirmo vāģi ar patšautenes kārtu. Taču Knaaks ar saviem vīriem pagūst izlēkt no vāģa. Padomju tilta sardze spiesta meklēt aizsegu. Arī otrs vads veiksmīgi nokļūst uz tilta, pārvar sardzi un sagriež spridzināmos kābeļus. Taču kāda misēkļa pēc daļa lādiņa tomēr sprāgst un ne​daudz iebojā tiltu.

Augstienē ārpus pilsētas ģen. Brandenbergera tanku smailes novērotāji sīki izseko Knaaka darbību.

Kad uzzib šāvieni, priekšējā tanka komandants aizcērt lūkas vāku. „Aiziet!" viņš gluži nemilitāri iebrēc savā mikrofonā. „Aiziet." atsaucas braucējs.

Lūkas ciet! Spridzināmās granātas! — Tad viņi dodas pilsētā.

Pulksten 8 ģen. fon Manšteins saņem radio ziņojumu: „Pārsteiguma trieciens uz Daugavpili un tās tiltiem iz​devies. Pilsētas tilts nebojāts. Dzelzceļa tilts spridzinājumā viegli cietis, taču lietojams."

Vltn. Knaaks un pieci viņa vīri bija krituši, visi pārējie divdesmit viņa komandas vīri ievainoti.

Padomju sardzes virsnieks, kas bija dežūrējis pilsētas tilta sardzē, tika sagūstīts un paskaidroja: „Man nebija pavēles tilta spridzinā. šanai. Bet bez pavēles es to neuzdrošinājos. Un man nebija iespējams sasniegt nevienu, kam es būtu varējis pajautāt." šeit atklājas padomju spēku zemākās vadības vājās puses, kam izšķirīga nozīme. Taču jautājumam „kāpēc" karā nav lielas lomas. Manšteins savu uzdevumu bija veicis. Panākumi vainagoja kādu tanku triecienu, kam trūka līdzīga piemēra. Daugavpilī gan notika cīņas, taču tā vairs nebija Liepāja. Pilsētas krievu komandants lika izdarīt spridzinājumus, aizdedzināt noliktavas un tad atvilkās. Krievu artilērija apšaudīja pilsētu. Padomju bumbvežu vienības stūrgalvīgos un neatlaidīgos uzlidojumos tomēr vēl mēģināja iznīcināt tiltus no gaisa. Bet vācu zenitartilerijai un iznīcinātājiem bija viņu lielā diena — tie nosargāja uzvaru pār Daugavpils tiltiem.

Taču — ko nozīmē uzvaras; ja tās paliek neizmantotas? Varenā Daugava bija pieveikta, svarīgais Viļņas-Ļeņingradas dzelzceļmezgls atradās vācu rokās. Upes viņā krastā jau atradās 8. tanku divīzija un

3. motorizētā kājnieku di​vīzija. Kāds bija stāvoklis? Ko prasīja aktuālais moments?

Jā, ko tas prasīja? Vai Mansteinaim bija jādodas tālāk? Vai jāizmanto ienaidnieka ārkārtīgais apjukums un viss jābalsta uz to, ka tas — kā bija pierādījies — vācu tanku spokainajiem triecieniem nespēja plānveidīgi likt pretim savus pārākos spēkus? Jeb arī — saskaņā ar kapamākslas principiem, liekot drošību pirmā vietā, — sagaidīt kājnieku spēku pienākšanu? Tāds bija jautājums. Jautājums, ar ko bija saistīts Ļeņingradas liktenis.

Varētu likties, ka Hitlers pats drīzāk būtu izšķīries par labu pārdrošam atrisinājumam. Jo, visu problēmu sīkāk aplūkojot, brīva izšķiršanās nemaz nebija iespējama, nevarēja būt runas par tādu vai citādu lēmumu. Tas bija atkarīgs no paša šī karagājiena rakstura, šis karagājiens bija uzbūvēts uz pārdrošības, uz speles „pa visu banku." Hitlers gribēja straujā uzbrukumā pieveikt milzu valsti, par kurn viņam gan tik daudz bija zināms, ka tās rietumu daļā atrodas vairāk nekā 200 kaujai gatavu divīziju. Bet aiz tās? Viņpus Urāliem pletās nepazīstama zeme, par ko liecināja vienīgi neskaidras ziņas — ziņas par milzu rūpniecības un bruņošanās centriem, nepārskatāmām cilvēku rezervēm. Tātad šī kara dēka — ja tas vispār bija iespējams — militāri tikai tad būtu novadāma līdz galam, ja, tā sakot, zibens saspertu ozolu.

Un šis zibens nebija nekas cits kā vareni, ātri un uz pārsteiguma balstīti triecieni pret padomju valsts militārajiem un politiskajiem sirdskambariem. Ienaidnieks nedrīkstēja atjēgties, nedrīkstēja tikt pie savu spēku atraisīšanas. Jau kara pirmās dienas kā brīdinādamas bija parādījušas, ka tur, kur ienaidnieka vadību ar pārsteigumu izdevās paralizēt, uzvara bija droša; bet tur, kur tam deva iespēju cīnīties, tas to darīja ar vel​nišķu sīkstumu. šī atziņa un „Barbarosas" karagājiena plāna loģika tātad prasīja — kā Manšteins skaidri atskarta — palikt pie drosmīga uzbrukuma koncepcijas. Ienaidnieks nedrīkstēja gūt nekādu izdevību ievadīt pret vācu smailēm savas rezerves. Ja to pieļautu, tad — bet arī tikai tad — tālu uz priekšu izlauzušos, bet skaitliski vājo vācu tanku vienību flanki nonāktu nāves briesmās. Ja, turpretim, uzbrukumu turpināja, Kuzņecovs bija spiests mest vācu tanku vienībām pretim to, kas viņam tai brīdī vispār bija pie rokas.

Guderians vācu tanku ieroču dzimšanas apliecībā bija ierakstījis šādu principu: „Nevis pa druskai, bet pamatīgi." Un Manšteins tam pievienoja vēl šādu: „Tanku vienības drošība ienaidnieka aizmugurē atkarīga no tās kustīguma."

Protams, Manšteina korpusam bija riskanti vienam pašam operēt ziemeļos no Daugavas, kamēr Reinhardta XXXXI tanku korpuss, kā arī viss 16. armijas kreisais spārns ģenerālpulkveža Buša (Busch) vadībā bija atpalicis par vairāk nekā 100 km. Bet tez riska šis karagājiens nebija domājams, nemaz nerunājot par vācu uzvaru. Ienaidnieks pret uz priekšu izvirzītajiem tanku ķīļiem izrādījās gluži nejūtīgs, resp. tas nebūt neatvilka savas pārējās frontes, bet tai vietā svieda visus spēkus, kādus vien varēja salasīt, pret Manšteina radīto Daugavas pāreju. Tas, protams, nenotika tādēļ, ka padomju augstākā vadība vācu zibenīgos ķīļus būtu atstājusi bez pietiekamas ievērības, bet gan tādēļ, ka tā absolūti nepārskatīja stāvokli.

Ne Kuzņecovam, ne virspavēlniecībai Kremlī nebija nekāda pārskata. Un tieši tas bija jāizmanto.

Taču vācu augstākā vadība neatskarta pati savas stratēģijas loģiku. Hitleram kļuva baigi pašam no savas dūšas. Atklājās, ka tieši tas vīrs, kas savos plānos iekalkulēja vislielāko drosmi, pārgalvību un laimi, praksē bija pats pirmais, kas pie situācijas kartes stāvēdams bijīgi norādīja uz atklātajiem flankiem, bet savu ģenerāļu operātīvajai vadībai nedāvāja uzticību. Vācu Bruņoto spēku virspavēlniecībai neizdevās panākt savu. Tā Manšteins saņēma pavēli: „Palikt uz vietas. Aizstāvēt Daugavpils_ tiltgala pozī​ciju. Nogaidīt 16. armijas kreisā spārna pienākšanu." Ģenerālštāba konservatīvajā izpratnē arguments, ka šo apturēšanas pavēli darījušas nepieciešamu piegādes grūtības un ienaidnieka uzbrukumi, ir pareizs. Bet ja šādas grūtības pārvērš par principu, tad jau Manšteins vispār nedrīkstēja lauzties uz Daugavu un Guderians divas nedēļas vēlāk — pāri Dņeprai. Nē, Hitlera aizliegums balstījās uz nedrošību, bet visvairāk uz to, ka viņš nespēja izšķirties, vai vispirms forsēt uzbrukumu Ļeņingradai, jeb Maskavai. Nespēja izšķirties bija tā, kas diktēja augšējo pavēli. Ar Manšteina apturēšanu tika glābta Ļeņingrada — pinmo reizi šajā karā.

Kā kādi tāli pērkona grāvieni karaspēka vienību vadību brīdināja briestošā krize starp Vadoni un Bruņoto spēku virspavēlniecību: Maskava jeb Ļeņingrada; tā bija krize, kūjā sakņojās vēlāko izšķirīgo lēmumu kļūdas — kļūdas, kas kļuva par vācu austrumu armiju zārka naglām.

Veselas sešas dienas Manšteina tanku korpusam bija jāpaliek uz vietas. Trīs no tām — gluži vienam, atšķirtam no pārējās bruņoto spēku frontes. Tas, kam bija jānāk, arī nāca: Kuzņecovs pieveda rezerves, kādas vien bija sadabūjis — no Pleskavas telpas, no Maskavas, Minskas. Visas tās viņš svieda pret Manšteina uz priekšu izvirzītajām pozicijām. Kad beidzot 2. jūlijā iedegās zaļās gaismas tālākam triecienam pret gala mērķi Ļeņingradu, bija pagājušas vairākas jo dārgas dienas. Dienas, kuyas padomju virspavēlniecība izmantoja, lai pārvarētu pāniku savās divīzijās un sagatavotu ts. „Staļina līnijas" aizstāvēšanu — tā bija vecā, pa daļai labi izbūvētā robežnocietinājumu josla gar agrāko KrievijasIgaunijas robežu starp Peipusa ezeru un Sebežu. Sākās šī posma otrs gājiens.

Bet kā attīstījās pirmo kara dienu operācijas dienvidos?

Feldmaršalam fon Rundštedtam un viņa 1. tanku grupas pavēlniekam ģenerālpulkvedim fon Kleistam (von Kleist) bija kritusi šī karagājiena smagākā tiesa. Krievu dienvidu fronte Ukrainas maizes klēts priekšā bija izbūvēta īpaši rūpīgi un stipri. Ģenerālpulkvedis Kirponoss, krievu dienvidrietumu bruņoto spēku grupu pavēlnieks, savas 4 armijas bija sadalījis divās dalās, izvietojot tās dziļumā. Labi maskētas bunkuru līnijas, smagi lauku nocietinājumi un rafinēti šķēršļi jau pirmos lēcienus pāri robežai pārvērta par asiņainu ieroču sadursmi.

Kājnieku ģenerāla fon Stilpnagela (von Stuelpnagel) komandētajām 17. armijas divīzijām nācās izlauzties cauri bunkuru līnijām no Lembereas līdz Pržemislai. Reichenava (Reichenau) 6. armija, cīnīdamās pret sīkstu pretestību, lauzās pāri Stirai. Kad fon Kleista tanku grupa austrumos no Lembergas panāca caurrāvienu un viņa spēkratiem ar uztriepto balto burtu „K" nācās doties zibenstriecienā, Kirponoss jau pašā sākumā iznīcināja izredzes uz plaša vēriena operācijām un ienaidnieka ielenkšanu. Ar ātri piegādātiem tanku spēkiem viņš izdarja soēcīgus pretuzbrukumus uz priekšu izvirzT taiām vācu divīzijām.

Kaujas laukā viņš parādās ar smagajiem KV 1 un 2 tipa tankiem. Arī vissmagais Vorošilova tipa tanks ar saviem pieciem grozāmajiem torņiem smagnēji grīļodamies dodas šurp. Tiem pretim vācu III tipa tanks ar savu 3.7 vai 5 cm lielgabalu izrādās bezsDēcīffs un sniests izvairīties. Krievu tanku aDkarošanai iāpievelk zenitliel gabali un lauku artilērija. Visbīstamākais ir padomju T 34 tipa tanks, šo tanku milzi raksturo ātrums un kustīgums. Tā dati: garums 6 m, platums 3 m, augstums 2.5 m. Platas kānurkēdes.

SDēcīgs tornis ar visai slīpām plāksnēm. Smagums — 26 tonnas. Lielgabala kalibrs — 7,62 cm. Pirmais no šī tanku tipa milzeņiem dodas pret 16. tanku divīzijas strēlnieku bri​gādi pie Stiras.

Piesteidzas prettanku vienības ar saviem 3,7 cm prettanku lielgabaliem. Pozicijā! Attālums 100 metru! —Krievs nāk tuvāk. Uguni! — TrāDījums! — Un vēlreiz trāpījums. Un vēlreiz. Prettanku vīri skaita: 21, 22, 23… tik daudz reižu viņu 3,7 cm granātas triecas pret krievu milzeni. Bet šāviņi atsprāgst no tā. Lielgabalnieki vai brēc no dusmām. Vada komandieris "r bāls kā kalkis. Vēl 20 metru. „Mērķēt uz grozāmo vainagu!" pavēl leitnants.

Un tad koloss ir trāpīts. Tas apgriežas un dodas atpakaļ. Grozāmā ierīce ir bojāta, tanks vairs nevar grozīt tnrni, bet citādi tam nav noticis nenieka. Prettanku vīri uzelpo. „Cilvēkbērns," tie saka. ,.Cilvēkbērns!" Kopš šī brīža T 34 kļūst visiem par biedu. Un līdz šim tik noderīgais 3,7 cm prettanku lielgabals dabū palamu ,.kaj-a klaudzinātājs."

16. tanku divīzijas komandieris ģenerālmajors Hube raksturoja kapa pirmo dienu attīstību šādi: „Pamazām, bet droši ejam uz priekšu." Taču „Barbarosas" plānā pakāpeniska un drcša virzīšanās uz priekšu nebija paredzēta. Kirponosa spēki Galicijā un Rietumukrainā bija jāsatriec jo drīzi iznīcinošās ielenkuma kaujās.

Pie rumāņu-krievu robežas, kur atradās ģenerālpulkveža bruņinieka fon Šoberta (Ritter von Schobert) 11. armija, 22. jūnijā nenotika nekas liels. Neviena artilērijas šāviena, neviena trieciena —

izņemot izlūkvienību darbību Prutas upes viņā krastā un dažus krievu bumbu uzbrukumus no gaisa, viss palika samērā mierīgi. Hitlera plāns šeit paredzēja rūpīgi apsvērtu tīšu nokavēšanos: šeit frontē esošie krievu spēki jūlija sākumā bija jāiedzen ziemeļos izveido​tajā katlā.

Tā liktenīgajā 22. jūnija dienā pīkst. 3 un 15 Pruta, miegaina kā vienmēr, plānajā miglas segā ietinusies, rāmi plūst uz dienvidiem. 198. kājnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors Rettigs (Roettig) kopā ar savu Ic un ordonances virsnieku guļ upes krastā Skuleni ciema tuvumā un novēro. Krievu robežsargi izturas mierīgi, līdz stipra detcnācija satricina gaisu: kāda izlūkvienība pārcēlusies pār Prutu un uzspridzinājusi vienu no krievu sargtorņiem — tas ir vienīgais kara troksnis austrumfrontes dienvidu flankā.

Tikai 22. jūnija vakarā 198. kājnieku divīzija dodas uzbrukumā pāri Prutai, lai ieņemtu Skuleni ciemu, ko šķērso kā upe, tā rumāņu-krievu robeža. Ciems krīt, rodas tiltgala pozicija, un to notur pret ienaidnieka spēcīgo spie​dienu vairākas dienas no vietas.

Laiks iet. Bet Bruņoto spēku ziemeļu grupas aizkavēšanās kā 6., tā 17. armijas joslā nozīmē to, ka arī šoberta divīzijām vēl jāgaida. Beidzot 1. jūlijā ir tik tālu. 198. k. d. uzsāk uzbrukumu no savām tiltgala pozicijām, bet 24 stundas vēlāk arī pārējās XXX korpusa divīzijas — 170. vācu, kā arī rumāņu 13. un 14.

Arī abi pārējie 11. armijas korpusi pārceļas pār Prutu pa labi un pa kreisi no XXX korpusa.

Kaut veselas 8 dienas pēc kara sākuma vairs nevar rēķināties ar kādiem pārsteiguma panākumiem, taču 170. divīzijai izdodas pēkšņā triecienā ieņemt koka tiltu pār Prutu pie Tutoras ciema. Drošsirdīgā, viltīgi izplānotā akcijā ltn. Jordans ar savu vadu pārlēca padomju rcbežnocietlnājumu ts. spāņu jātnieku šķēršļiem un izcīn'ja brīvu ceļu pa 800 m gapo uzbērumu cauri purvam, tuvcīņā pārvarot krievu spēkus.

Nākošā rītā tilta priekšā un purvā pie savām patšautenēm beigti gulēja 40 krievu. Protams, arī Jordana vadam bija jāsamaksā ar 24 ievainotiem un kritušiem.

11. armijas uzbrukums turpinājās austrumu virzienā pret Dņestru. Taču nenotika kā paredzēts — šoberts nevarēja iedzīt maisā ienaidnieku, kas atradās atkāpšanās kustībā, bet bija spiests bīd't sev pa priekšu sīvi pretojošos preti​nieka spēkus.

Pēc 10 dienu smagām cīņām Rundštedta tanku divīzijas pavirzījušās 100 km uz priekšu. Tās cīnās ar ienaidnieka pārsvarā esošiem spēkiem, ir spiestas pielietot eža taktiku, spiestas cīnīties pa labi un pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ. Spēcīgais ienaidnieks pretojas sīksti un elastīgi, un ģenerālpulkvedim Kirponosam izdodas izvairīties no vācu plānotā ielenkuma ziemeļos no Dņestras un pakāpeniski un slēgtā frontē atvilkties līdz cietokšņveidīgi izbūvētajai „Staļina līnijai" abpus Mogiļevai.

Tātad operatīvais caurrāvums Rundstedtam neizdevās. Bruņoto spēku dienvidu grupas laika plāns līdz ar to bija sajaukts. Vai šo nokavējumu vairs vispār bija iespējams atgūt?

Toties frontes vidus daļā viss noritēja kā nākas. Pēc strauji izcīnītā caurrāvuma, frontes vidus grupas Hota (Hoth) un Guderiana abu tanku grupu motorizētās un tanku divīzijas, ka paredzēts, izspiedās cauri jau nomākta​jām un slikti vadītajām krievu rietumfrontes armijām un uzsāka lielo apņemšanas kustību. Šeit, frontes vidus daļā, visa karagājiena izšķirīgais pagrieziens bija jāievada jau pašā sākumā ar 1600 tankiem un beidzot, sadarbībā ar ģenerālpulkveža Hepenera (Hoepener) komandēto 4. tanku grupu, kas pagaidām vēl operēja Bruņoto spēku ziemeļu frontē, šis pagrieziens jāvainago ar Maskavas ieņemšanu.

Likās, ka aprēķins izrādīsies pareizs. „Zibenskarš" noteica visus tanku divīziju panākumus—kā vecajos laikos, kā Polijā, kā karagājienā pret rietumiem. Tā vismaz izskatījās pašā priekšā, pie tanku smailēm. Bet kājniekiem, tāpat kā ziemeļu joslā, arī frontes vidus daļā jau kapa pirmajās dienās nācās gūt citu pieredzi. Piemēram — ar Brest-Ļitovskas cietoksni.

45. kājnieku divīzijai 22. jūnijā vēl nebija ne jausmas par to, cik daudz asiņu tai būs jāizlej vecajā robežcietoksnī.

Kapteinis Praksa (Praxa) savu uzbrukumu citadeles sirdij bija sagatavojis visai apdomīgi. 135. kājn. pulka III bataljonam bija jāieņem rietumu sala un centrs ar tā kazarmu bloku. Viss bija'rūpīgi izstudēts pie ts. smilšu kastes, kur uz ātru roku bija izveidots provizorisks cietokšņa modelis gan pēc gaisa

uzņēmumiem, gan veciem plāniem, kas bija iegūti Polijas karagājienā, kad Bresta līdz pāriešanai krievu rokās vēl piederēja vāciešiem. Jau pašā sākumā Guderiana štāba virsniekiem bija skaidrs, ka vienīgi kājnieki spej ieņemt citadeli, jo tā bija nodrošināta pret tankiem._ Gandrīz 4 kv. km aptverošo cietokšņa apli apjoza grāvji un upe, bet tā iekšieni kanāli un mākslīgas ūdens joslas savukārt sadalīja 4 mazās saliņās. Tur izbūvētie kazemati, snaiperu slēptuves, tanku kupicas ar prettanku un zenitlielgabaliem bija labi noslēpti aiz krūmiem un koku paēnā. Brestā 22. jūnijā atradās pavisam 5 padomju pulki, to vidū 2 artilērijas pulki, 1 izlūkbataljons, viena patstāvīga zenitvienība, apgādes un sanitārie bataljoni. y Kā liecina kāds ziņojums par ģen. Karabiefeva nopratināšana, ko kara pirmajās dienās saņēma gūstā aiz Berezinas, viņš 1941. g. maijā kā pionieru lietpratējs saņēmis pavēli inspicēt cietoksni, un 8. jūnijā devies ceļā.

Bet jau 3. jūnijā ,acīmredzot ļaunu nojautu ietekmē, padomju 4. armija izdarījusi trauksmes mēģinājumu. Vācu rokās kritušajā ziņojumā par 204. haubiču pulku starp citu lasāms: ,,Baterijas bija šaušanas kārtībā tikai 6 stundas pēc trauksmes." Par 33. krie/u kājnieku pulku teikts: „Sardze nezināja trauksmes noteikumus. Lauku virtuves nav kārtībā. Pulks pārvietojas bez gājiena nodrošinājuma." Bet par 246. zenitartilerijas vienību sacīts: „Sardzes kareivis trauksmei atskanot nebija spējīgs izšķirties par kādu rīcību."

Kad šādu ziņojumu izlasa, vairs nav nekāds brīnums, ka pašā Brestas pilsētā nenācās sastapties ar nopietnu pretestību. Taču citadelē vāciešus sagaidīja pārsteigums.

Kad pulkst. 3 un 15 sākās artilērijas uguns, 135. kājn. pulka III bataljons atradās 30 m no Bugas, tieši cietokšņa rietumu salas priekšā. Zeme drebēja. Debess bija tinusies liesmās un dūmos. Iepriekš viss bija sīki norunāts ar artilērijas vienībām, kurām citadele bija jāapšauda līdz trieciena gatavībai — ik pa 4 minūtēm uguns brāzieni bija jāpārvieto par 100 m uz priekšu. Tas bija īsts elles precīzijas darbs. „Tur jau nepaliks akmens uz akmeņa," prātoja upes krastā gulošie vīri. Tā bija viņu cerība. Jo, ja cietoksnī neiesoloja nāve, tad viņiem pašiem bija jākļūst par tās upuriem.

Pēc pirmajām 4 minūtēm, kas likās kā dārdoša mūžība, tieši pīkst. 3 un 19 kājās pielēca pirmais vilnis. Vīri n nesa savas gumijas laivas līdz ūdenim, sakāpa tajās un līdz gi ēnām, dūmu aizsegti, cēlās pāri. Pīkst. 3 un 23 sekoja otrs vilnis. Viss notika kā manevros. Vīri jau drīz bija tikuši augšā pa nogāzi.

Tad, pieliekušies, tie kādu brīdi nogaidīja kuplās zāles aizsegā. Pār viņu galvām plosījās elles ugunis, priekšā bija tāda pali elle.

Pīkst. 3 un 27 1. vada komandieris ltn. Vilčs (Wieltsch) izslējās stāvus. Pistole viņa labajā rokā bija iekārta īpašā siksnā. Tādā kārtā abas viņa rokas katram gadījumam varēja būt brīvas rokas granātu mešanai — tās viņš nesa sev ī'dzi pie vidusjostas un divās kaklā iekārtās audekla somās. Neizrādījās vajadzīgs neviens vārds, neviens sau-

Biest-Ļitovskas citadele. 130. un 135. kāja. pulku bataljonu uzbrukumi citadelei. A — centrālā sala;

B — ziemeļu sala; C — rie​tumu sala; D — dienv. sala; 1 — vecā cie​tokšņa baznīca; 2 — virsnieku klubs; 4 — kazarmas; 5 — Fomina atbalsta punkts; 6 — austrumu torts. ciens. Pieliekušies, vīri devās cauri kādam dārzam, garām augļu kokiem un kādam vecam zirgu stallim.Tad pāri Vaļņu ielai. Un tad — pa sašautajiem vārtiem tālāk. Bet tad nāca pārsteigums: artilērijas apšaude, pat 60 cm miezeru smagie lādiņi, varenajiem cietokšņa mūriem bija nodarījuši pavisam maz posta. Ugunsbrāziens bija vienīgi pamodinājis cietokšņa garnizonu un novedis to trauksmes stāvoklī.

Pavirši saģērbušies, krievi pulcējās pozicijās.

Pret pusdienas laiku bataljoni gan pa daļai jau bija dziļi ielauzušies cietoksnī, taču pie austrumu nocietinājumiem ziemeļu salā, kā arī pie virsnieku kluba vairs nebija iespējams neviens vienīgs solis tālāk. Padomju snaiperi un tanku kupicās novietotās patšautenes aizsprostoja ceļu. Artilēriju nevarēja iesaistīt tādēļ, ka uzbrucēji un aizstāvji atradās pārāk tuvu kopā. Pēcpusdienā cietoksni iesaistīja arī korpusa rezervi — 133. kājn. pulku. Veltīgi! Tad iesaistīja triecienlielgabalu vienību. Tā šāva uz bunkuriem ar saviem 7,5 cm lielgabaliem tiešā tēmēšanā. Veltīgi!

Vakarā krituši bija 21 virsnieks un 290 apakšvirsnieki un kareivji. Kritušo vidū bija arī kapt. Praksa un artilērijas kapt. Krauss ar saviem kaujas stabiem. Tā tas negāja. Kaujas vienības izvilka no cietokšņa un vēlreiz iesaistīja artilēriju un aviāciju. Veco cietokšņa baznīcu rūpīgi pasargāja no uguns — tajā bija ieslēgti 70 viru no III bataljona un nevarēja tikt vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Par iaimi tiem bija raidītājs, ar kupa palīdzību viņi varēja savu stāvokli pieteikt divīzijai.

Ausa trešā Brestas cietokšņa diena.

Kad saule izlauzās cauri dūmu mākoņiem, tās stari nolija arī pār kādu vecu un sašautu krievu zenitartilerijas platformu. Tur atradās ltn. Vilča vada patšautenes grupa ar dižkareivi Teuchleru priekšgalā. Patšautenes pirmais numurs smagi gārdza. Viņam bija cauršautas plaušas un tas cīnījās ar nāvi. Numurs divi sēdēja, stīvi pret lafeti atspiedies — jau kopš stundām viņš bija beigts. Dižkareivis Teuchlers gulēja ar cauršautām krūtīm, pār municijas kastēm sakņupis. Saule, viņam sejā iespīdēdama, pamodināja to no bezsamaņas. UzmanT gi viņš pavēlās sāņus. Līdz viņa ausīm atlidoja m:ku pilnie saucieni: „Sanitār! Sanitāri" Viņš redzēja, ka viņā pusē, ap 300 m attālajos kazematos, ik reizi uzliesmoja izšāviens, tikko kāds no ievainotajiem sakustējās vai mēģināja nokļūt aizsegā. Snaiperi! Tie bija tie, kas iznīcināja Teuchlera grupu.

Pulksten 12 no rietumu salas uz citadeles baznīcu izlauzās 133. kājn. pulka bataljona stipra triecienvienība. Tur ieslēgtās grupas tika atbrīvotas. Atrada ari ievainoto Teuchleru. Taču virsnieku klubam neizdevās piekļūt.

Arī ziemeļu salas austrumu forts joprojām turējās. 29. jūnijā feldmaršals Kesselrings pret šo fortu iesaistīja kādu stukasu eskadriļu. Taču 500 kg bumbas izrādījās neiedarbīgas. Pēcpusdienā tika nomestas 1800 kg bumbas. Tagad mūri iebruka. No cietokšņa rāpās laukā sievietes un bērni. Tiem sekoja ap 400 kareivju. Bet virsnieku klubs joprojām vēl aizstāvējās. Ēku nācās saspridzināt gabalu pa gabalam.

Neviens no aizstāvjiem nepadevās.

30. jūnijā 45. kājn. divīzijas kaujas ziņojums konstatē: Kauja beigusies, cietoksnis ieņemts. Divīzijai bija 7000 gūstekņu, to vidū 100 virsnieku. Vācu zaudējumi bija: 482 kritušie, to vidū 40 virsnieku, un pāri par 1000 ievainoto, no kuriem daudzi vēlāk mira. Cik šie zaudējumi bija ārkārtīgi, izriet no tā, ka visā austrumu frontē līdz 30. jūnijam bija krituši 8886 karavīri. Tātad Brestas citadele viena pati bija prasījusi 5 proc. visu kritušo.

Tāds notikums kā Brestas citadeles aizstāvēšana ikvienas zemes vēsturē būtu guvis stipru atbalsi.

Taču Brestas aizstāvju drosme un nāves nicināšana palika bez jebkādas slavas. Līdz pat Staļina nāvei padomju vadība šo varonību vienkārši ignorēja. Cietoksnis bija kritis, daudzi kapavīri kapitulējuši — tas Staļina ēras acīs bija kauna pilns notikums. Tātad — nebija ari nekādu Brestas varoņu. Šo notikumu svītroja no kapa vēstures, un komandieru vārdus vienkārši izdzēsa.

Tikai 1956. gadā, 3 gadus pēc Staļina nāves, notika kas visai interesants. Sākās Brestas aizstāvju

rehabilitācija. Publicists Sergejs Smirnovs laida klajā kādu grāmatiņu ar virsrakstu ,Brest-Ļitovskas aizstāvjus meklējot." Izrādās, ka autoram tos no varoņiem, kas bija palikuši dzīvi, nācās rūpīgi meklēt, jo arī vēl 15 gadus pēc šīs kaujas un 10 gadus pēc kara beigām viņus joprojām uzskatīja par aizdomās turāmiem un kauna apzīmogotiem. Smirnovs raksta: „Krievijā vēl ir ap 400 tādu, kas pārdzīvojuši citadeles kaujas. Lielākā viņu daļa, smagi ievainota, nokļuva vācu gūstā. Jāsaka, ka mēs ar šiem ļaudīm ne vienmēr esam taisnīgi apgājušies. Nav nekāds noslēpums, ka mūsu tautas ienaidnieks Berija un viņa rokaspuiši pret gūstekņiem ieņēma nepareizu viedokli, nerespektējot to, kādos apstākļos attiecīgais karavīrs kritis ienaidnieka rokās un kā viņš gūstā uzvedies. Tas arī ir īstais iemesls, kādēļ patiesību par Brest-Ļitovsku uzzinām tik vēlu."

Un kāda tad izskatās šī patiesība?

Smirnovs to atklāja kazamata sienās. Tā bija īsta drāma. Tur, ar naglu sienā iekasīti, lasāmi šādi vārdi: „Esam trīs maskavieši — Ivanovs, Stepančikovs un šuntajevs. Mēs aizstāvam šo baznīcu un esam zvērējuši neatkāpties. 1941. g. jūlijā."

Un zem tā lasāms: „Esmu viens. Stepančikovs un Šuntajevs krituši. Baznīcā ielauzušies vācieši. Man paliek pē​dējā granāta, bet dzīvu viņi mani nedabūs."

Vai arī: „Ir grūti, bet mēs nezaudējam drosmi un mirstam. Jūlijā, 1941. gadā." Vai arī rietumu salas pagraba sienās: „Mirstu, bet nepadodos. Piedodi, dzimtene." Paraksts nav bijis salasāms, toties datums: ,,20. 7. 1941." No tā izriet, ka dažas grupas pagrabos vēl turpinājušas cīņu līdz jūlija beigām.

1956. gadā pasaule beidzot arī uzzināja, kas īsti bija citadeles aizstāvji. Smirnovs raksta: „No atrastās kaujas pavēles Nr. 1 uzzinām to komandieru vārdus, kas aizstāvēja centrālo citadeli: kara komisārs Fomins, kapteinis Zubačovs, virsleitnants Semenko un leitnants Vinogradovs. Bet 44. strēlnieku pulka komandieris bija Pjotrs Michailovičs Gavrilovs. Komisārs Fomins, kapt. Zubačovs un ltn.

Vinogradovs ar kādu kaujas grupu 25. jūnijā izlauzās no cietokšņa, taču vienību Varšavas šosejā uztvēra un iznīcināja;. Visi trīs nokļuva gūstā. Vinogradovs palika dzīvs. Smirnovs atrada viņu Vologdā, kur 1956. g., vēl neatklāts, viņš strādāja par kalēju. Pēc Vinogradova informācijas, komisārs Fomins pirms izlaušanās bija uzvilcis kāda krituša padomju karavīra uniformu; taču gūstekņu nometnē kāds cits kareivis to uzzīmējis, viņš ticis denuncēts un vēlāk nošauts. Majors Gavrilovs gūstu pārdzīvojis, kaut vēl, smagi ievainots būdams, pretojies sagūstī​šanai ar rokas granātu un nonāvējis kādu vācu karavīru.

Brest-Ļitovskas citadeles varoņi padomju vēsturē iegājuši visai vēlu. Viņi šo godu pelnījuši. Veids, kā tie cīnījās, sīkstums, sevis ziedošana, izturība pat bezizredžu situācijā ir raksturīga padomju karavīra kaujas morālei; vācu divīzijām daudzkārt nācies sadurties ar tādiem piemēriem kā Brest-Ļitovska vai Liepāja.

Brestas aizstāvju sīkstums un ziedošanās spēja uz vācu karavīriem atstāja dziļu ietekmi. Kara vēsture pazīst tikai dažus šādus nāves nicināšanas piemērus cietokšņu aizstāvju vidū. Kad ģenerālpulkvedis Guderians saņēma ziņojumu par kaujas norisi, viņš sacīja majoram fon Belovam (von Below), Bruņoto spēku virspavēlniecības sakaru virs​niekam pie tanku vienībām: „To var vienīgi apbrīnot."

2. STAĻINS MEKLĒ GLĀBĒJU Pirmās ielenkuma kaujas — Kāpēc padomju fronte bija tik neattapīga — Staļins zināja uzbrukuma sākumu — Sarkanā kapele un Dr. Zorge — Rovēla eskadriļa — Divi neuzticīgi diktātori — Ģenerālis Potaturčevs krīt gūstā un stāsta. „Ikvienas lielākas kaujas materiālās un morālās sekas," priekš astoņiem gadu desmitiem rakstīja feldmaršals grāfs M^-ltke, „ir tik tālejoši nozīmīgas, ka tās parasti rada pilnīgi pārveidotu situāciju."

Militārie eksperti ir vienis prātis par to, ka šie vārdi ir derīgi gan šodien, gan tādi bija arī 1941. gadā. Nav zināms, vai Staļins bija lasījis Moltki, taču viņš bija iegaumējis šo mācību. Viņš atskarta, ka frontes vidusdaļā draudēja katastrofa, jo trūka kaut kā izšķirīgi svarīga — trūka drosmīga organizātora, trūka piedzīvojuša pavēlnieka, trūka vīra, kas ar improvizāciju palīdzību bez žēlastības tiktu galā ar Guderiana un Hota tanku priekšā radušos chaosu.

Kur šis vīrs bija meklējams? Staļinam šķita, ka ir atradis to Tālajos austrumos. Viņš nevilcinājās nevienu minūti, lai uzticētu tam frontes vidus daļas glābšanu.

Tajā brīdī, kad ltn. Vilčs uzbruka Brestas citadelei, kad Manšteins devās pār Daugavpils tiltu un Hota tanki drāzās pret vēsturisko Molodečno šaurumu, kur reiz Nap leons pēc baismīgās atkāpšanās no Maskavas lika paziņot pasaulei, ka Grand Armēe iznīcināta, bet pats ķeizars atrodas pie labas veselības — tajā brīdī Novosibirskas stacijā, 1400 km uz austrumiem no Uraliem, gar Transsibirijas ekspresi steidzās stacijas priekšnieks, Sibirijas militārā iecirkņa kvartirmeistara pavadīts. Viņi meklēja kādu šī vilciena noteiktu kupeju. Beidzot tie to atrada.

Kvartirmeistars piegāja pie kupejas atvērtā loga. „Biedri ģenerāl," viņš sacīja plecīgajam vīram kupejā, „biedri ģenerāl, aizsardzības ministrs lūdz jūs atstāt vilcienu un turpināt ceļu lidmašīnā." „Ļoti labi, ļoti labi," sacīja ģenerālis. Kvart'rmeistars steidzās uz durvīm un nozuda vagonā, lai pievāktu ģene​rāļa koferus.

Bija 1941. g. 27. jūnijs. Pēcpusdienas saule svilināja. Uz perona valdīja uniformēta drūzma. Stacijas laukumā bija dzirdami skaļruņi. Tur nolasīja kādu Sibirijas militārā iecirkņa uzsaukumu. Ģenerālis, kvartirmeistara un stacijas priekšnieka pavadīts spiedās caur jauniesaukto drūzmu, kas gaidīja uz saviem vilcieniem, lai nokļūtu dažādos garnizonos. Ģenerāļa vārds bija A. I. Jeremenko. Viņa krūtis greznoja Sarkanā darba karoga ordenis. Viņš nāca no Chabarovskas, kur vēl pirms nedēļas bija komandējis 1. Tālo austrumu armiju. Padomju virspavēlniecībā viņam bija stingra komandiera slava ar lielu personīgo drosmi, kas reizē bija lielisks taktikis un absolūti uzticams komunistiskās partijas biedrs.

Viņš bija Sarkanās armijas veterāns, viens no Trocka gvardes vīriem, kas kā apakšvirsnieks bija pārnācis pie Sarkanās armijas un piedalījies visā karagājienā pret baltajiem. Tur viņš arī bija nopelnījis virsnieka pakāpi.

Kara izcelšanās dienā, 22. jūnijā, īsi pēc pīkst. 12 dienā, Tāl~ austrumu bruņoto spēku grupas štāba šefs ģen. Smorodinovs visai uztraukts bija piezvanījis viņam pa telefonu: „Andrej īvanovič, vācieši kopš šī rīta bombardē mūsu pilsētas. Sācies kapš."

Jeremenko šo ainu apraksta savos memuāros: „Būdams cilvēks, kas sevi novēlējis kajra lietām, es bieži tiku domājis par kara iespēju un īpaši par veidu, kā tas varētu sākties. Es biju pārliecināts, ka mēs katrā laikā būtu spējT gi jau laikus atskarst naidīgus nolūkus, tā ka nekad netiktu pārsteigti. Tagad tomēr, kad biju dzirdējis Smorodinovu piezvanām, man uzreiz bija skaidrs: mēs bijām tikuši pārsteigti. Mēs visi — kareivji, virsnieki un visa tauta. Kas tā bija par katastrofālu mūsu ziņu dienesta neveiksmi!"

Bet štāba šefs Smorodinovs nedeva Jeremenko laiku pārdomām, tai vietā nododams viņam skaidras pavēles. Pirmkārt: „Trauksmes stāvklis 1. Tālo austrumu armijai. „Tātad arī šeit draud uzbrukums — no japāņu puses," Jeremenko izbijies ieminējās.

Smorodinovs nomierināja viņu. Trauksme esot tikai piesardzības labad. Nees t nekādu pieturas

punktu, kas ļautu sagaidīt japāņu uzbrukumu. Ka virspavēlniecībā par to valdīja diezgan droša pārliecība, izriet no otras pavēles, kas lika Jeremenko nekavējoties doties uz Maskavu un uzņemties jaunus virspavēlniecības pienākumus. Ģenerālleitnants Jeremenko vēl nezināja, kas viņu sagaid ja, nezināja, ka Staļins no visu pārējo maršaļu un ģenerāļu vidus izvēlējies tieši Tālo austrumu ģenerālleitnantu, lai tas glābtu frontes vidus iecirkni. Staļins viņu uzskatīja par tieši to vīru, kas tam bija vajadzīgs: improvizācijas meistars, krievu Rommels, kam bija pazīstamas arī lielu vienību vadības problēmas. Viņa 1. Tālo austrumu armija par izcilo apmācību līmeni bija dabūjusi Sarkanā darba karoga ordeni. Kas gan būtu bijis vēl vairāk pie​mērots, lai tiktu iesaistīts par dzelzs slotu padomju rietumfrontes nevarīgajā vadībā? Kas gan ar stingru roku un nesalaužamu ticību Staļinam iespētu glābt izmisuma pilno stāvokli labāk nekā viņš?

Un Dievs vien zina, cik izmisuma pilns bija stāvoklis Bjalistokas frontes iecirknī. Trīs strēlnieku divīzijas — 12., 89. un 103. — ne tikai neizrādīja nekādu pretestību, bet nošāva savu politisko vadītāju, kas ar pistoli rokās bija mēģinājis piedabūt vienības uz kauju, un pašas izira. Lielāka karavīru daļa bija vienkārši devusies gūstā. Un tieši par šo apstākli Staļins bija visvairāk satriekts. Šādā situācijā varēja palīdzēt vienīgi pavisam stingrs vīrs.

Vēl 22. jūn. dienā Jeremenko Transsibirijas ekspresī bija izbraucis no Chabarovskas. Viņš nervozi skaitīja bezgalīgā brauciena stundas un dienas. Vīram, kam bija jāglābj frontes vidus iecirknis, Maskava bija likusi braukt vilcienā! Taču beidzot, acīm redzot, bija uzaususi gaisma, un Novcsibirskā viņš tika lūgts atstāt vilcienu.

Jeremenko devās uz Sibirijas militārā iecirkņa komandantūru. Taču viņš neuzzināja nekā jauna par fronti. Un kā vienmēr šādos gadījumos, radās visādas baumas. Pat staba virsnieki iznēsāja tās pa pilsētu: Vācieši apturēti. Ģen. Pavlova tanki jau atstājuši pazīstamo Bjalistokas loku un atbrīvojot strēlnieku korpusiem ceļu uz Varšavu. Kapt. Grobins, kas vēl tikai pirms dažām nedēļām bija ticis pārcelts no 1. kazaku armijas štāba uz Novosibirsku, acis miegdams stāstīja: „Mūsu kartes, kas jau bija sagatavotas, sniedzās līdz pašai Eeinai, un tajās bija atzīmēta ikviena vācu divīzija."

Novosibirskā visi bija optimistiski. Frontes pārskatus, kas šeit ienāca 26. jūnijā, neuztvēra pārāk nopietni: .ie​naidnieks ieņēmis Brestu." Bresta? Ņičevo — tā jau at​rodas Polijā.

Divas stundas vēlāk Jeremenko jau rāpjas kādā divmotorīgā bumbvedī un paceļas gaisā Maskavas virzienā. Viņa priekšā ir 2.800 km. Ir nepieciešams četras reizes nolaisties, uzņemt benzīnu, izdarīt lidmašīnas inspekciju un atvilkt elpu. Jā, Krievija ir liela. Kajš Krievijas rietumfrontē plosās 3.500 km tālu no Novosibirskas. Un Novosibirska turklāt atrodas apmēram vidū starp Brest-Ļitovsku un Vladivostoku.

Kamēr Jeremenko savā bumbvedī 28. jūnijā 800 m augstumā lido gar krēslojošās taigas malu Omskas virzienā un tad slīd pār Kazachstanas līdzenumu, šo Sibirijas maizes klēti ar nepārskatāmajiem kviešu laukiem — garām bezcerīgajām rūpniecības ainavām ap Sverdlovsku uz Uraliem, — tikmēr tas vīrs, ar kuru viņam nākotnē galvenokārt nāksies mēroties spēkiem, atrodas nepilnus 80 km dienvidrietumos no Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas. Ģenerālpulkvedis Heincs Guderians, 2. tanku grupas pavēlnieks, pašlaik noraida radiopavēli pulkvedim brīvkungam fon Libenšteinam (Liebenstein), tanku grupas ģenerālštāba šefam: „29. motorizētai divīzijai, kas plašā frontē 180 km dienvidos no Minskas Slonimas-Zelvas telpā cīnās pret krievu izlaušanās mēģinājumiem, cik ātri vien iespējams jāpagriežas triecienam pret Minsku-Smoļensku."

Kad Guderiana pavēle ienāk tanku grupas komandpunktā vecajā Radzivilu pilī pie Ņiešvicas, Baierleins un Lībensteins — Guderiana Ia un viņa šefs — pārliekušies pār karti un steidzīgiem vilcieniem iezīmē stāvokli. Viņu stābs ievilcies vecajā pilī tikai šorīt. Tilta priekšā guļ divi izdeguši krievu tanki.

Stāsts par to cirkulē pa visu tanku grupu: 18. tanku divīzijas komandieris ģen. Nērings (Nehring) naktī uz 27. jūniju meklē sava tanku pulka štābu. Vaļējā strēlnieku bruņu automobilī viņš uzmanT gi tuvojas pilij. Tiltu nodrošina kāds vācu III tipa

tanks. Nērings liek pieturēt — līdz tankam ir ap 50 soļu. Viņš uzsauc tam. Te atskan kāpurķēžu žvadzoņa.

Nērings atgriežas un pavērš savu kabatas laternu pret aizmuguri. Ledainas tirpas pārskrien tā mugurai — aiz viņa, cieši klāt piebraukuši, stāv divi vecā T 26 tipa krievu vieglie tanki ar braukšanas virzienā pagrieztiem ložmetēju stobriem. „Pus pa labi — laukā!" Nērings čukstēdams rīko braucēju. Tas reaģē iekavējoties. Ari vācu tanks pamanījis, ka kaut kas nav kārtībā. Nepaiet ne sekunde, kad no tā 5 cm lielgabala atskan pirmais šāviens.

Seko otrs un trešais. Krievi nepagūst izšaut nevienu vienīgu ložmetēja kārtu.

Tagad tanki guļ Ņiešvicas pils priekšā, dūmos nokvēpuši, ģenerāļa dīvainā epizoda liecinieki. Bet Radzivilu pils trešajā stāvā karajās kāds cits rets pagātnes liecinieks. Tā ir kādas medību grupas fotogrāfijā no 1912. gada — godaviesis grupas vidū ir ķeizars Vilhelms II. Kad LIbenšteins un Baierleins izlasījuši Guderiana pavēli, viņi uzreiz saprot, kas tam padomā: frontes vidus daļā šis karagājiens ieiet savā izšķirošajā frāzē. Jau iezīmējas pirmais lielais panākums: 17. tanku divīzija, būdama no dienvidiem pret Minsku pavērsto vienību smaile, sasniegusi baltkrievu galvaspilsētu. No ziemeļiem ģenerālpulkvedis Hots ar savu tanku grupu un ģen. Stumpfs (Stumpff) ar savu 20. tanku divīziju 26. jūnijā ielauzušies Minskā. Tātad Hota un Guderiana grupas sasniedzas rokām. Tas nozīmē, ka lielās knaibles, ar kurām 4. un 9. armija aptver Bjalistokas loku, ir sakļāvušās. Maiss ir ciet, un tajā atrodas 4 padomju armijas, pie kurām pieder visas 43 divīzijas un 6 patstāvīgās brigādes telpā starp BjalistokuNov.grodeku un Minsku. četras armijas — pusmiljons vīru! Pirmā milzu iznīcināšanas kauja austrumu frontē, kādas kara vēsture var uzrādīt pavisam reti.

Par Guderiana stratēģisko apdāvinātību liecina tas, ka viņš neapreiba tuvās uzvaras priekā, neļāvās vilinājumam saņemt dažus simtus tūkstošus gūstekņu. Viņš zināja, ka tanku vienību uzdevums nav spēlēt dzinēju, stāvēt sardzē gar ielenkuma malām un pulcināt gūstekņus. Tā bija kājnieku divīziju darīšana. Bet ātrajām vienībām jādodas tālāk, jāizmanto iespēja. Uz priekšu — pāri Berezinai. Tad Dņeprai. Virzienā uz lielo operātīvo šī karagājiena mērķi — Smoļensku.

Tas bija iemesls, kādēļ Guderians gribēja atbrīvot no atvaires kaujās pret krievu izlaušanās mēģinājumiem iesaistīto ģenerālmajora fon Boltenšterna (von Boltenstern) 29. kājnieku div ziju ielenkuma dienvidu malā pie Zelvinkas upītes un abpus Zelvas pilsētiņai, — lai tad pagrieztu to pret ziemeļiem triecienam pret Smoļensku. Bet šī vidusvācu motorizētā 29. kājn. divīzija — dēvēta par Vanagu divīziju, jo tās taktiskā zīme bija vanags — bija iesaistīta smagās atvaires cīņās 70 km garā frontē ielenkuma malā pret krievu izmisīgajiem izlaušanās mēģinājumiem. Krievi gribēja šeit panākt izeju, izlauzt spraugu, lai izkļūtu no katla. Arvienu no jauna tie biezajos mežos sakārtojās uzbrukumam un tanku atbalstā triecās pret minētās divīzijas plānajām līnijām.

Dienvidrietumos no Jeziornicas ciema ar saviem kavalērijas ekskadroniem tie lēkšoja pret motociklistu strēlnieku bataljona patšauteņu kārtām, un, urrā — urrā saucienus brēkdami, arvienu no jauna kārtojās bataljonu un pulku stiprumā. Pie Zelvas viņi izlauzās līdz vācu izlūkvienības priekšējām pozicijām. Vācu 15. un 71. kājnieku pulks at​radās nepārtrauktās kaujās. Bet visgrūtāk klājās 15. kājn. pulka bataljonam. Tā 5. rota atradās 2 km Zelvas pilsētiņas priekšā, kas pieblīvēta krieviem. Savus satraucošos urrā kliedzienus izbrēkdami, tie arvienu n, jauna metās uz priekšu. Rotas, bataljoni, pulki.

Tas, kas notika pēc tam, vācu karavīram liekās neiedomājams. Krievi devās uzbrukumā plašā frontē gandr z nepārskatāmās strēlnieku ķēdēs, — trīs, četras ķēdes viena aiz otras. „Vai viņi ir traki?" vaicāja karavīri. Neizpratnē tie lūkojās pretim kā zeme brūnajam, uniformētajam cilvēku ķermeņu mūrim, kas vēlās uz priekšu — vīrs cieši blakus vīram, šautenēm uzspraustie durkļi rēgojās no šī mūra kā šķēpi. „Urrā! Urrā!" „Bet tā taču ir slepkavība!" ievaidējās kapt. Šmidts (Schmidt), I bataljona komandieris. Bet kas gan cits ir karš, ja ne slepkavība? Ja šo gigantisko triecienu nevar apturēt un piespiest zemei, tad jāgaida. „Nogaidīt ugunspavēli!" viņš pavēl. Un dzīvais mūris veļas tuvāk: „Urrā! Urrā!"

Bailes karavīriem pie patšautenēm liek sirdīm strauji sist. Kas lai to iztur? Bet tad atskan vārds: „Uguni!" Un viņi novelk mēlītes. Un domā: „Ja ne viņi, tad mēs." Patšautenes tarkšķ. „Uguni!" Karabini rej. Mašīnpistoles ber. Pirmais vilnis sabrūk, pār to nogulst otrs. Trešais plūst atpakaļ. Plašo lauku noklāj brūnas ķermeņu gubas.

Bet vakarā viņi nāk no jauna. Šoreiz ar bruņoto vilcienu, īstu krievu ieroci, kas varbūt noder pilsoņu karā, bet ne modernā materiālu kaujā. Bruņotā lokom;tīve velk lielgabalu vāģus un bruņotus strēlnieku vagonus. Kūpēdams un uguni spļaudams, nezvērs tuvojas no Zelvas pilsētiņas puses. Vienlaicīgi pa kreisi no sliedēm šurp auļo divi kavalerijas ekskadroni, pa labi uz II bataljona komandpuktu ripo T 26.

Kāds steigā pievestās 14. rotas 3,7 cm prettanku lielgabals sašauj vilcienu liesmas, bet pionieri saspridzinājuši sliedes un vilciens paliek stāvam. 8. rotas ugunī sabrūk arī kavalerijas ataka. Tas ir tas ļaunākais, ko vīri līdz šim pieredzējuši. Dzirdami zirgu kliedzieni. Jā, zirgi kliedz, saplosīto ķermeņu pirmsnāves sāpēs kratīti. Tie vārtās viens pār otru, sper, uz sašautajām pakaļkājām sēdēdami un ar priekškājām mežonīgi gaisā kuldami. „Uguni!" Tam jādara gals. Gals.

Vīriem pie prettanku lielgabala ir vieglāk — tanki nekliedz. Un T 26 nevar mēroties ar 5 cm prettanku lielgabalu. Neviens no T 26 neizpraucas caur aizsprostu. Bet 29. kājn. divīzija tomēr nevar doties uz ziemeļiem, kā Guderians labprāt gribētu.

28. jūnija vakarā Jeremenko bumbvedis nolaidās padomju galvaspilsētas militārajā lidostā. Ģenerālis tūliņ devās uz Kapa ministriju. Kapa ministrs maršals Timošenko saņēma viņu ar vārdiem: „Mēs jau gaidām uz jums." Nebija nekādu laipnību, nekādu pieklājības formu. Maršals tūliņ ķērās pie lietas, devās pie frontes vidus iecirkņa kar​tes un, kā Jeremenko savos memuāros apraksta, sacīja: „Mūsu neveiksmes cēlonis rietumu frontē meklējams tajā apstāklī, ka robežjoslas komandieri izrādījušies savam uzdevumam nepiemēroti."

Jeremenko brīnījās.

Timošenko nodeva iznīcinošu raksturojumu par virspavēlnieku ģenerālpulkvedi Dimitriju G. Pavlovu, kas ar krievu motorizēto spēku vairumu bija atradies Bjalistokas lokā un ko Sarkanajā armijā vēl pirms kara sākuma mēdza dēvēt par padomju Guderianu.

Jeremenko izbijās. Bet viņu pārņēma šausmas, kad Ti​mošenko uz kartes apzīmēja apgabalus, kas bija zaudēti jau pirmajā kara nedēļā. Timošenko vilka zīmuli pār karti: „Vācieši atrodas uz līnijas Jelgava, Daugavpils, Minska, Bobruiska. Baltkrievija ir zaudēta. Četras rietumu frontes armijas ir atgrieztas.

Ienaidnieks, acīm redzot, tēmē uz Smoļensku. Un mums vairs nav nekādu spēku, lai to no​sargātu!"

Timošenko apklusa. Telpā, kā Jeremenko stāsta, valdīja nāves klusums. Tad maršals turpināja aukstā, aizkaitinātā balsī: ,.Fašistu bīstamība guļ viņu tanku stratēģijā. Viņi uzbrūk lielās vienībās, pretēji mums, viņiem ir veseli tanku korpusi, kas operē patstāvīgi, kamēr mūsu tanku brigādes ir vienīgi palīgierocis strēlnieku korpusiem, pie kam tankus iesaista cīņās pa vienam. Turklāt vācu tanki nav neuzvarami. Viņiem nav vissmagā tipa tanku, vismaz tādi pagaidām nav iesaistīti kaujās. Es atļāvu iesaistīt frontē T 34. Cik drīz vien iespējams jūs no Maskavas apmācību pulka saņemsiet visus rīcībā esošos eksemplārus."

Brīža dramatiskumu nevar aprakstīt labāk kā paša Jeremenko vārdiem: ,.Maršals Timošenko piebilda: — „Tātad, biedri Jere​menko, tagad jums ir pilnīgi skaidra aina." „Jā, tā ir bēdīga aina," atbildēja Jeremenko.

Pēc īsa klusuma mirkļa Timošenko turpināja; „Armijas ģenerālis Pavlovs un viņa štāba šefs tiks nekavējoties nomainīti. Ar valdības lēmumu jūs esat ie​celts par rietumu frontes virspavēlnieku." „Un kas ir šī frontes iecirkņa uzdevums?" jautāja Je​remenko īsi.

Timošenko atbildēja: „Apturēt ienaidnieka došanos uz priekšu."

Tā bija skaidra pavēle. Vienkārša pavēle. Taja slepas Maskavas liktenis.

Šeit uzmācas jautājums — kādēļ Staļins nepiedalījās šinī sarunā? Kurš valsts vadonis un augstākais virspavēlnieks gan būtu atteicies tādā brīdī pats personīgi nozvērināt par militāru glābēju izraudzītu ģenerāli? Bet ne tikai Jeremenko, arī neviens cits Maskavā abu pirmo kara nedēļu laikā neko nebija dzirdējis par Staļinu. Padomju Savienības tautām par vācu iebrukumu bija pavēstījis Molotovs radiofonā, reizē aicinādams tās uz cīņu. Turklāt Staļins kopš maija sākuma bija kļuvis par Tautas komisāru padomes priekšsēdi, tātad par valdības galvu. „Kur viņš ir?" jautāja maskavieši. Viņš neuzrunāja tautu. Viņš nerādījās. Viņš pat nepieņēma britu delegāciju, kas 27. jūnijā bija ieradusies, lai piedāvātu saimniecisku un militāru palīdzību. Klīda vistrakākās baumas. Vai viņš bija ticis gāzts tāpēc, ka bija uzticējies Hitleram? Stāstīja pat, ka viņš esot aizbēdzis. Uz Turciju vai Persiju. Katrā ziņā — viņš par sevi nedeva nekādas zīmes. Tā Jeremenko bija spiests naktī no 28. uz 29. jūniju bez viņa svētības uzņemties savu smago amatu.

Starplaikā vācu apgādes kolonnas nepārtraukti ripoja pa putekļainajām, sakarsušajām, izbrauktajām frontes vidus daļas šosejām. Tās ripoja. Un par šosejām dēvēja arī smilšainos ceļus. Arvienu tālāk, arvienu uz priekšu, tur, kur tanku smailes gaidīja uz benzīnu un viņu apkalpes — uz cigaretēm, šie sasodītie krievu ceļi! šīs kara artērijas! Zibenkarš jau nebija tikai kaujas morāles jautājums, bet tikpat lielā mērā arī satiksmes morāles jautājums. Ceļi izšķīra kaja tempu. Un temps izšķīra tanku korpusu kaujas. Ir jābūt pieredzējušam, kādi bija krievu ceļi, lai nojaustu, kāds milzu plānošanas darbs bija jāveic kvartīrmeistariem.

Tā, piemēram, Guderiana tanku grupas operāciju novadā pēc Bugas pārvarēšanas bija tikai divi labi ceļi — no Brestas uz Bobruisku un uz Minsku. Pa šiem ceļiem bija jā​novada 27.000 tanku grupas spēkratu un ap 60.000 sekojošo kājnieku, štābu un ziņu dienesta spēkratu. Lai šo prcblēmu atrisinātu un nenonāktu chaosā, Guderians radīja steidzam/bas pakāpes no 1 līdz 3. Visiem braucamiem rīkiem, kas bija apzīmēti ar 1, ceļam vajadzēja būt brīvam, bet 2 drīkstēja braukt vienīgi aiz 1. Un tikai tad, ja ceļā nebija ne 1, ne 2 grupas braucēju, to drīkstēja lietot arī 3. Tas, protams, radīja negantus kompetenču karus. Tā, piemēram, gaisa ziņu dienesta pulks „Hermans Gērings" saņēma pakāpi 3, jo tam sākumā bija pārvadājami un montējami tikai telegrāfā masti. Reichmaršals par to saniknojās un n. sūtīja pulka komandieri pie Guderiana: — Gē​rings bija pieprasījis pakāpi 1.

Guderians uzklausīja šo prasību un tad jautāja: „Vai telegrāfā masti var šaut?" — „Protams — nē, ģenerālpulkveža kungs," atbildēja pulka komandieris. Guderians piebilda: „Redziet, tādēļ jau arī tiem daiktiem ir pakāpe 3." Līdz ar to šis gadījums bija nokārtots — protams, dienesta nozīmē. Bet cilvēciskā ziņā tas beidzās traģiski: pulka komandieris neuzdrošinājās ziņot reichsmaršalam savu neveiksmi un — nošāvās.

Tā vien gi dažas šosejas varēja noderēt par galvenajām artērijām kapā pret Krieviju. Un ja krievu vadība šī apstākļa n.zīmīgumu būtu savlaicīgi un pareizi novērtējusi, tad vācu apgādei būtu bijis jāpārvar vēl daudz vairāk križu nekā tagad. Tā, piemēram, gadījās kādai tanku vienībai: 28. jūnija vakarā tā atradās kāda meža malā pie Minskas, uz benzīnu gaidot. Dižkareivis Pionteks no apakšvirsnieka Villija Borna saņēma uzmudinājumu pasteigties: „Nu, kas ir, spirta kučieri, vai bija skaists brauciens?

Netūļājies, dod man kādas 30 kannas," — un viņš atslēdza sava tanka mazo lūku, aiz kujras atradās benzīna rezer​vuārs.

Bet Pionteks bija skābs: „Divpadsmit kannas un nevienu vairāk," viņš teica. „Ko?" iesaucās Borns, „vai lai piepildu tikai savu šķiltavu?" Bet tad viņš apklusa — Pionteks pastāstīja: „Krievi mūs pamatīgi izcūkojuši. Pieci vāģi izdeguši. Visi braucēji beigti. Tālāk aizmugurē krievi izlauzušies, nosprostojuši ceļu un sajaukuši visu apgādes tran​sportu."

Tā bija tanku triecienu otra puse okupētā ienaidnieka zemē, kur mežos slēpās veselas krievu divīzijas, šis pats 39. tanku pulks jau vairākkārt bija atradies strupceļā. Kā tas taču notika Slonimā, šajā sasodītajā pereklī? Viņi bija nobraukuši līdz Bjalistokas-Baranoviču dzelzceļa uzbērumam. Tad pēkšņi tie no pilsētas puses izdzirda kaujas troksni. Krievu kājnieki, vācu tankiem caurbraucot, bija izturējušies

klusu. Bet kad nāca zenītartilerija, pionieri un vezumnieki, sākās īstā elle.

9. rotas 1. un 2. vads griezās atpakaļ un no jauna nokļuva pilsētā.,,Iztīrīt!" — skanēja pavēle. Bet to bija viegli prasīt. Tai pašā mirklī krievi devās uzbrukumā pāri dzelzceļa uzbērumam. Slonima dega. Pulks tika ielenkts no visām pusēm un atgriezts. Karavīri ierakās.

Rīta krēslā binokļos viņpus dzelzceļa uzbērumam varēja redzēt pulcējamies krievu kolonnas. Vācu tanki visi bija ieslēgušies radio pavēļu uztveršanai. Arvienu no jauna ik tankam pienāca nodaļas komandiera signāls „Uzmanību!" Telegrāfists tad paspieda pogu uz labo pusi, tā ka visi, kas atradās tankā, varēja dzirdēt, ko komandieris saka: „Šaut vienīgi tad, kad parādās sarkana raķete. Pielaist ienaidnieku klāt. Tad atklāt koncentrisku uguni uz tankiem."

Motoru rūkoņa pamazām tuvojās. „Vai tad vecais aizmidzis?" vīri jautāja sev. „Viņi taču nāk arvien tuvāk." Tanki pa priekšu. Tad smagie automobiļi un zirgu pajūgi, lauku virtuves un municijas rati. Pirmie braucamrīki at​radās vairs tikai 50 m no nodrošinājuma joslas. Beidzot — sarkanā raķete!

Ar spēcīgu uguns triecienu tanki savā priekšā radīja veselu liesmu un dūmu mūri. Krievu pusē aizdegās vieni spēkrati pēc otriem. Kolcnna izjuka. Tanki apmeta lokus un ieripoja labības laukos. Tikai pēcpusdienā Slonima atkal bija atbrīvota un krievu izlaušanās mēģinājumi satriekti. Tas bija pirms trim dienām. Sešas dienas kopš kara sā​kuma.

Un nu ģen. fon Arnima tanku divīzija atradās Minskas dienvidu malā. Vīri nolūkojās uz degošo pilsētu. Viņā pusē pa šoseju kolonnas ripoja uz priekšu un atpakaļ. Telegrāfists Vestfāls uzkāra plecā mašīnpistoli, iebāza binokli uniformas kabatā un sēdās tankā. Viņam bija triju stundu sardzes dienests.

Kad viņu nomainīs, būs jau gaišs. Cik tālu bija līdz Maskavai? Un cik liela ir šī zeme?

No Maskavas līdz Minskai ir 680 km. Bet līdz Mogiļevai, kur atradās Bjalistokas iecirkņa virspavēlnieka ģen. Pavlova komandpunkts, — 490 km. Līdz Jeremenko memuāru iznākšanai spēkā bija teze, ka Pavlovs nošāvies, kad maršals Kuļiks viņu Staļina vārdā atcēlis no amata un nolicis uz galda pistoli. Jeremenko šo Pavlova gadījumu atstāsta citādi. Viņš pie Pavlova ieradies 29. jūnija rītā agri, taisni tādā laikā, kad tas savā teltī ieturējis brokastis. Tas bijis visai pārsteigts par apmeklējumu un nospiestā gara stāvoklī apsveicis atbraucēju: „Kā tad jūs nokļuvāt šajā nolādētajā stūrī?" Tad viņš norādījis uz klāto galdu: „Nāciet tuvāk, iekožiet kādu kumosu un stāstiet."

Bet teikuma vidū Pavlovs aprāvi es. Viņš jutis ledaino aukstumu, kas plūdis no Jeremenko. Tas nav teicis ne vārda. Atbildes vietā viņš pasniedzis Pavlovam zilu aploksni. Pavlovs pārskrējis acīm vēstules saturu. Viņa vaigs sastindzis izbailēs. ,,Un kurp lai es dodos?" viņš jautājis. ,.Tautas aizsardzības komisārs pavēlējis jums doties uz Maskavu."

Pavlovs pamājis. Viņš pieklājīgi piedāvājis: „Vai jūs tomēr neizdzertu tasi tējas?"

Jeremenko noraidīdams pamāja galvu: „Es uzskatu par svarīgāku iepazīties ar stāvokli frontē."

Pavlovs sapratis mājienu. Viņš aizstāvējies: ..Ienaidnieka pārsteidzošais uzbrukums manām vienībām nāca negaidīts. Mēs nebijām sagatavojušies kapam. Liela daļa vienību atradās vai nu garnizonos vai šaujlaukos. Kareivji bija iekārtojušies miera laika dzīvei. Tā mūs pārsteidza ienaidnieks.

Viņš vienkārši izbrauca mums cauri, sakāva mūs un ieņēma Bobruisku un Minsku. Neviens mūs nebrīdināja. Pavēle par trauksmi robežapsardzības vienībām nāca pārāk vēlu. Mums nebija ne jausmas par to, kas notiek."

Mums nebija ne jausmas — tā skan lielā atvainošanās. Un kamēr Jeremenko neatrod neviena laba vārda Pavlovam, šajā vietā viņš tomēr piebilst: „ Viņam bij taisnība, šodien mums tas ir zinārhs. Ja pavēle par trauksmes stā​vokli robežapsardzības vienībām būtu saņemta agrāk, viss būtu noritējis citādi."

Līdz ar to atrodamies izšķirīga militārvēsturiska jautājuma priekšā: Vai vācu uzbrukums patiesi pārsteidza krievus pilnīgi nesagatavotus un nevainīgā miermīlībā iegrimušus? Vai krievi patiesi bija tik nesagatavoti un vai viņi ar saviem it kā ievērojami vājākajiem spēkiem — kā to līdz pat šai dienai daudzkārt mēdz pieņemt — plānveidīgi atkāpušies līdz Donai un Volgas lejgalam, lai ievilinātu vāciešus

dziļajā telpā un tad satriektu? Vai tā bija?

Nē, tā nebija!

Protams — taktiskais krievu robežapsardzības vienību pārsteigums, ko tām 22. jūnijā sagādāja vācieši, bija pilnīgs. Tikai nedaudzi tilti, piemēram, visā 1600 km garajā frontē tika savlaicīgi krievu uzspridzināti. Bet izšķirīgi svarīgie tilti pār Mēmeli resp. Ņemunu, Bugu, Sanu un Prutu, jā — pat 250 km no robežas atstatais Daugavas tilts pie Daugavpils triecienvienību spējos triecienos krita vācu rokās. Tātad tomēr jausmas trūkums un bezrūpība?

Bet kā ar tādu pieņēmumu saskan tas, ka 22. jūnijā krievu frontē 146 uzbrūkošām vācu divīzijām ar 3 miljoniem vīru pretim stāvēja 139 padomju divīzijas "un 29 ^ patstāvīgas brigādes ar 4j7 miljoniem vīru?

Padomju aviāL cijai vien Baltkrievijā bija štacionētas 6000 lidmašīnas. Gan 'jāatzīst, ka to lielākā daļa bija novecojušas, taču vismaz 1300 vai 1800 bija vismodernākā tipa. Turpretim vācu aviācija kapu sāk ar 1800 uzdevumam derīgām lidmašīnām. Tātad krievi tomēr bija lieliski sagatavoti uz aizstāvēšanos. Bet kā tādā gadījumā lai izskaidro neticamo nolaidību pie robežām? Kā atrisināma šī mīkla?

Padomju aizsardzības ministrs maršals Timošenko 1941. g. 24. februārī izdeva šādu uzsaukumu: „Visai padomju tautai, par spīti padomju neutrālitātes politikas panākumiem, jāatrodas pastāvīgā gatavībā iespējama ienaidnieka uzbrukuma priekšā."

Krievu kara padome 1941. gada 10. aprīlī nolēma izsludināt slepenu trauksmes stāvokli savā tā sauktaja rietumu frontē. Kādēļ? Uz kādu apstākļu, ziņu, informāciju pa​mata?

Lieta tā, ka kopš 1941. g. janvāra Maskavā ienāca viena Ijaba vēsts pēc otras. Tās piegādāja priekšzīmīgi noorganizētais padomju slepenais dienests. Starp Parīzi, un Berlīni šurp un turp braukāja kāds kungs vārdā Leopolds Treppers alias žilbērs, ko dēvēja arī par „G r a n d Chef" un kas savāca vajadzīgo informāciju Hitlera varas lokā un caur padomju vēstniecību Berlīnē nogādāja Maskavā. Briselē padomju izlūkdienesta majors Viktors Sokolovs alias Kents bija iekārtojis savu biroju, ko labi informēti komūnistu uzticības vīri apgādāja ar īstām slepeno ziņu „bonbongām." Viņa ziņu dienesta tīkls bija tā sauktā „Sarkanā kapele." Šveicē savukārt darbojās padomju rafinētākais Eiropas aģents Rūdolfs Resslers (Roessler), saukts arī Lisī (Lucy), viens no „Sarkanās kapeles" pārstāvjiem padomju šefaģenta Rado vadībā.

Visizcilākais Maskavas militārā slepenā dienesta cilvēks atradās Tokio — tas bija Dr. Richards Zorge (Sorge), Vācijas vēstniecības preses padomnieks, vīrs, kas krievu komūnistu ts. tēvzemes kapam izdarījis vairāk pakalpojumu nekā to spētu vesela armija. Viņš, piemēram, Staļinam sniedza nomierinošo informāciju, ka Japāna militāri ne​iesaistīsies pret Sarkano armiju. Mandžūrijā. Uz šīs Zorges informācijas pamata bija iespējams atvilkt no Mandžūrijas sibiriešu divīzijas, kas vēlāk pie Maskavas, Kurskas un Staļingradas panāca izšķirīgo lūzumu karā.

Visi šie aģenti Sarkanās armijas izlūkdienestam piegādāja veselus informācijas kalnus par Hitlera karaplāniem pret Padomju Savienību. Visi tie pareģoja vācu uzbrukumu. Bet to, ko viņi nespēja sagādāt, piespelēja rietum​valstu pārstāvības no britu un amerikāņu slepeno die​nestu neizsmeļamajām krātuvēm.

Kāds gluži satraucošs perādījums liecina, ka krieviem vācu uzbrukums, ieskaitot pat datumu, nav bijis itin nekāds noslēpums: vācu militārais jūras atašejs Maskavā 1941. g. 25. aprīlī telegrafēja caur Vācijas ārlietu ministriju jūras kapa vadībai: „Baumas par Vācijas-Krievijas kara iespējām pieaug ārkārtīgos apmēros. Angļu vēstnieks par kara sākuma dienu min 22. jūniju."

Tātad divus mēnešus pirms kara sākuma Maskava bija informēta par Hitlera uzbrukuma datumu. Un Staļins? Vai viņš to nezināja? Viņš zināja, viņš prata novērtēt arī spionāžas nozīmi, jo pats personīgi rūpējās par šo svarīgo informācijas novadu.

1937. g. martā komūnistu partijas centrālkomitejas sanāksmē Staļins runāja par informācijas sagādes lomu. Viņš teica: „Lai uzvarētu kādu kauju karā, nepieciešami daži korpusi sarkanarmiešu. Bet lai aizkavētu kādu uzvaru frontē ,pietiek ar to, ja daži spiegi kādā armijas štābā vai pat tikai divīzijas štābā nozog operātīvo plānu un piegādā to ienaidniekiem."

Partijas XVIII kongresā 1939. gadā Staļins pie šī temata atgriezās vēlreiz un sacīja: „Māsu armija un ziņu dienests savu aso skatienu vairs nevērš pret ienaidnieku iekšzemē, bet pret ienaidnieku ārpusē." — Vai gan pēc šāda konstatējuma nebūtu vairāk nekā pārsteidzoši, ja šis pats Staļins 1941. gadā sava slepenā dienesta informācijas par vācu uzbrukuma sagatavošanu būtu atstājis bez ievērības? Viņam tās bija jāzina. Viņš taču tika lieliski apgādāts ar tām. Viņa ziņu piegādātāji no Berlīnes līdz Tokio, no Parīzes līdz Ženēvai atradās augstos amatos, daudzi kā krietni goda vīri pilnīgi ārpus katrām aizdomām — un piegādāja ziņas.

Cik labi tie strādāja, kļuva skaidrs jau kara pirmajās nedēļās: Kad vācu 221. divīzija Lomžā uzlauza tur pamesto krievu 1. kazaku armijas komandiera dzelzs skapi, tajā atrada Vācijas kartes ar sīki iezīmētu vācu armiju, armiju grupu un divīziju lokālizāciju. Atzīmes bija eksaktas — netrūka ne nieka.

Bet tas bija sīkums — nāca vēl daudz satraucošāki at​klājumi.

Vācu radio noklausīšanās dienests Austrumprūsijas peldvietā Krancā kopš kapa sākuma uztvēra daudzu slepeno aģentu šifrētos raidījumus. Bet pūles atšifrēt rafinētās skaitļus rindas izrādījās veltīgas.

Taču 1942. g. novembrī vācu'izlūkdienests dabūja šo ziņojumu atslēgu: Marseļā tika notverts padomju aģentu šefs Viktors Sckolovs alias Kents. Lai glābtu savu mīļāko Margaretu Barcu, viņš pārgāja vācu dienestā un atklāja ziņojumu kodu.

Tas, ko admirālis Kanariss pēc noklausīto ziņojumu atšifrēšanas uzzināja, bija daudz ļaunāks nekā vislielākie pesimisti paredzēja. To vidū bija kāds ziņojums no 1941. g. 2. jūlija. Desmit dienas pēc kara sākuma Aleksandrs Rado noraidīja uz Maskavu šādu šifrētu vēsti: „Rdo. — Direktoram. KNR 34.

Derīgais vācu operātīvais plāns ir plāns I, ar mērķi — Maskavu. Spārnu operācijas ir maldināšanai.

Smagpunkts atrodas frontes vidusdaļā. Rado."

Trīs nedēļas vēlāk — 27. jūlijā — Rado savu ziņojumu papildināja, respektējot pieprasījumu no Maskavas: „Rdo. — Direktoram. KNR 92 uz RSK 1211. Ja plāns I uzdurtos uz grūtībām, spēkā stājas plāns II ar galveno triecienu abos spārnos. Plāna grozījumus uzzināšu divu dienu laikā. Plāns III ar mērķi Kaukazu nav paredzēts pirms novembra. Rado."

Berlīne, protams, bija satriekta par Šveices padomju aģenta informāciju pamatīgumu, un mēģināja atklāt to avotu, kas vācu Bruņoto spēku virspavēlniecības plānu maiņas spēja uzzināt divās dienās! Taču šo avotu neatklāja nekad. Līdz šai pašai dienai ne. Aleksandrs Rado savas informācijas uz Maskavu noraidīja visu kapa laiku. Taču zināms ir tik daudz, ka Rado galvenais ziņu piegādātājs bija Rūdolfs Ressler, no Bavārijas ieceļojis komūnistu emigrants, kas darbojās Šveicē. Britu militārvēsturnieks Lidls Hārts (Liddell Hart) savā grāmatā „Sarkanā armija" pēc rūpīgām aktu studijām konstatē: „Kāds anonīms avots vācu ģenerālštābā informēja Ressleru par vācu plāniem un darīja zināmu pat vācu uzbrukuma datumu."

Ko vairāk varēja vēlēties Staļins, ko vairāk varēja sagaidīt sarkanais ģenerālštābs? Hitlera noslēpumi gulēja Kremlī uz galda. Maskava tātad būtu varējusi uz pārsteiguma uzbūvēto „Barbarosas plānu" jau pirmajās 24 stun​dās pārvērst par Hitlera sakāvi. Tā to būtu varējusi — ja Staļins būtu vilcis pareizās militārās konsekvences. Kādēļ viņš to nedarīja?

Lai atbildētu uz šo otra pasaules kara likteņ jautājumu, nepieciešams mazs apkārtceļš. Vispirms jāpieveršas kādam citam jautājumam.

Kāda īsti izskatījās vācu spionāža pret Krieviju? Ko vācu vadība zināja par Padomju Savienības militārajiem noslēpumiem? Atbilde iespējama divos vārdos: Ļoti maz! Vācu slepenais dienests Krievijā bija visai vājš. Tas par svarīgajiem krievu militārajiem jautājumiem nezināja neko — krievi par vāciešiem zināja visu. Krievi pazina vācu ieročus, vācu garnizonus, vācu apmācību laukumus un vācu bruņošanās rūpniecību. Krievi sīki pārzināja vācu tanku produkciju. Tiem bija skaidri priekšstati par vācu divīziju skaitu. Vācieši turpretim lēsa krievu divīziju skaitu kara sākumā uz 200. Bet 6 nedēļas pēc kaja sākuma nācās konstatēt, ka to bija vismaz 360. Vāciešiem nebija nekādas jausmas par to, ka krieviem bija vissmagie KV tanki vai T 34 vai zalvju lielgabali, ts. Staļina ērģeles.

Pats par sevi saprotams, ka vācu militārais izlūkdienests — jo īpaši kopš 1933. gada — mēģināja ieskatīties aiz krievu kulisēm. Taču krievu neuzticība pret Hitlera trešo valsti bija vēl lielāka nekā pret Veimaras republiku, tādēļ iespējas izlūkdienesta ziņā Krievijā bija vēl mazākas. Vācu izlūkdienests bez tam nebija diezin cik centīgs un nevēlējās ielaisties ne uz kādu risku. Un galu galā vācu Bruņoto spēku virspavēlniecībā neviens nedomāja par vācu-krievu kapa iespēju.

Kad Hitlers prasīja pastiprināt izlūkdienesta darbību Krievijā, izrādījās, ka to nav iespējams noorganizēt dažās dienās. Komūnistu valsts stingrās robežkontroles, ikviena ceļotāja un ikviena svešinieka uzmanīšana aģentu tīkla izbūvi praktiski darīja neiespējamu. Ja arī šad un tad izdevās kādu spiegu iemānīt Krievijā pār Somijas, Turcijas vai Irakas robežu, tad ziņu sniegšanas grūtības izrādījās gandrīz nepārvaramas. Kurjēru dienests nebija iespējams, jo nevienam padomju pilsonim nebija atļauts ceļot uz ārzemēm. Nedaudzos tūristus stingri uzraudzīja. Atlika vienīgi pasta baloži pierobežas joslā un radio. Abas metodes izrādījās par ārkārtīgi riskantām, un nebija atrodams tiklab kā neviens, kas šo risku gribētu uzņemties.

Un tomēr sī izlūkdienesta darbība kopā ar vācu militāratašejiem sagādāja dažu labu interesantu rezultātu. Tā Guderians savā apcerē ,.Uzmanību, tanki," balstoties uz labi informāciju, padomju tanku skaitu varēja apzīmēt ar veseliem 10.000. Bet Bruņoto spēku virspavēlniecībā ģenerālis tika izsmiets. Tā laika bruņoto spēku ģenerālštāba šefs ģenerālpulkvedis Beks (Beck) pārmeta Guderianam faktu pārspīlēšanu un pat panikas celšanu. Bet Guderians piesardzības labad no saviem tanku skaitļiem dažus tūkstošus bija pat noklusējis. Tas nebija vajadzīgs, jo krieviem kapa sākumā bija 17.000 tanku!

1941. gadā to neviens neuzskatīja par iespējamu. Liktenīgu lomu šajā krievu spēku nepietiekamajā novērtējumā spēlēja somu-krievu 1939./40. g. ziemas karš. Tas, ka mazā Somija spēja tik ilgi pretoties, tika uzskatīts par krievu vājuma pazīmi. Vēl šodien atrodas pietiekami daudz ļaužu, kas apgalvo, ka Staļins ziemas kapā tīši lietojis vecus ieročus un iesaistījis vienīgi vaļuš spēkus, lai,.maldinātu pasauli.

Katrā ziņā padomju virspavēlniecība karā pret Somiju nelietoja ne T 34, ne vissmagos KV tankus, kaut tie tika ražoti somu durvju priekšā Kolpino, ne arī ts. Staļina ērģeles.

Somu maršals Mannerheims savos memuāros piemin, ka Hitlers 1942. g. viņam atzinies, cik liels viņam bijis pārsteigums par krievu bruņošanās potenciālu: „Ja man kāds priekš kara sākuma būtu sacījis, ka krievi var iesaistīt kaujās 35.000 kaujas mašīnu, es to būtu uzskatījis par traku. Bet krievi līdz šai dienai patiesi svieduši cīņās 35.000 kaujas ratu."

Lai, par spīti gandrīz nepārvaramajiem krievu drošības soļiem pret konvencionālo spionāžu, tomēr gūtu iespēju ieskatīties „padomju guļamistabā," vācu vadība rada izeju kādā līdzeklī, ko mūsu dienās, divdesmit gadus vēlāk, pielieto arī amerikāņi un kas tiem sagādājis smagus krizes momentus ar Padomju Savienību: Šeit domāta slepenā gaisa izlūkošana no lieliem augstumiem. Šī metode, ar ātro un neparasti augstu lidojošo U;2 palv dzību izlūkot Padomju Savienību, nav nekāds amerikāņu izgudrojums. To pirms amerikāņiem jau praktizēja Hitlers. Šis interesantais apstāklis vēl līdz šai dienai zināms tikai nedaudziem.' Attiecīgie materiāli par to atrodas amerikāņu slepenajos archīvos. Ir jāpieņem, ka šo materiālu studijas ierosinājušas U-2 eksperimentus. Slepenās aktis par vācu gaisa izlūkošanu apzīmētas ar segvārdu „A u f k 1 a e r u n g sgruppe Ob. d. L." 1940. g. oktobrī vltn. Rovēls (Rowehl) saņēma Hitlera personīgo un ļoti slepeno pavēli: „Sastādiet tālizlūkošanas vienības ,kas no liela augstuma izlūkotu Krievijas rietumu telpu. Lidojumu augstumam jābūt tik neparasti lielam, lai krievi neko nemanītu. Līdz 1941. g. 15. jūnijam Jums ar visu jābūt gatavam."

Dažādas lidmašinu fabrikas nekavējoties ķērās pie speciālmašīnu izbūves, izraugoties piemērotākos no savas produkcijas tipiem. šīm lidmašīnām bija īpašas gaisa spiediena kabīnes, lieliem augstumiem piemēroti motori, speciālas ierīces fotografēšanai un plats redzamības leņķis. Jau vēlā rudenī sākās „Rovēla pulka" slepenie lidojumi. 1. eskadriļa izlidoja no Zērapenas Austrumprūsijā un izlūkoja

Baltkrievijas telpu. Eskadriļai bija He 111 tipa mašīnas ar speciālmotoriem. 2. eskadriļa no Insterbūrgas izlūkoja Baltijas valstis un telpu līdz Ilmenes ezeram, šos lidojumus izdarīja ar Do 215 B-2 lidmašīnām, speciāli šai vajadzībai Dornjē fabrikās būvētām. Minētās lidmašīnas sasniedza 9000 m augstumu. Telpu ziemeļos no Melnās jūras piekrastes fotografēja 3. eskadriļa, izlidojot no Bukarestas kā He 111, tā Do 215 B-2 aparātos. No Krakovas un Budapestas speciāla augstlidojumu izmēģinājumu centra eskadriļa pārlidoja telpu starp Minsku un Kijevu, šeit izmantoja Junkersa speciāli ražotās lidmašīnas Ju 88 un Ju 86. Tās bija lieliskas mašīnas, kas spēja lidot 10.000 resp. .12.000 m augstumā. To laiku izpratnē tas bija sensacionāls aug​stums.

Viss ritēja gludi. Krievi nemanīja neko. Tikai vienai lidmašīnai 20. jūnijā, divas dienas pirms kara sākuma, gadījās motora kļūme un tā bija spiesta nolaisties. Apkalpe vēl laikus paguva aizdedzināt savu noslēpumaino putnu, pirms to sagūstīja. Bet kajš spēji likvidēja visas komplikācijas šai sakarā.

Rovēla pulka tālizlūkošana īstenībā sagādāja vienīgo, patiesi noderīgo izlūkošanas materiālu Krievijas karagājiena sākuma posmam. Nofotografēti tika visi Baltkrievijas _lidlauki, arī labi maskētie lauku skrejceļi" iznīcinātājiem pierobežas apgabalos. Ko novērotāja acs nekad nebūtu saskatījusi, to fiksēja speciālās filmas. Tā atklājās pārsteidzoši lielā lidmašīnu koncentrācija lidlaukos, kā arī tanku blīvie kopojumi ziemeļu novadu mežos. • šis materiāls deva iespēju iznīcinošam triecienam pret V krievu aizstāvēšanās spēkiem. Feldmaršals Keselrings (Kesselring) ar saviem komandieriem veselām dienām nosēdēja pie iegūto foto materiālu izvērtēšanas un vācu aviācijas spēku iesaistes apspriešanas. īpaši viena problēma tiem sagādāja grūtības: viņu uzbrukuma sākuma brīdis. Kājnieku uzbrukuma sākums 22. jūnijā bija noteikts uz pirmā šautenes šāviena brīdi atkarā no vācu zemes spēku vajadzībām. Artilērijas brāzienam tādēļ bija jāsākas pīkst. 3 un 15. Bet frontes vidus daļa šai stundā vēl bija tumšs, un aviācijas iesaistīšana pīkst.

3,15 tādēļ nebija iespējama. Krievu iznīcinātāju un kaujas aviācijas vienībām tatad, artilērijas uzbrukuma iztraucētām, būtu bijis^ 30—40 min. laika sagatavoties, iekām vācu pirmās lidmašīnas būtu iespējušas parādīties virs viņu novietojumiem. Protams, piedzīvojuši piloti arī priekš 20 gadiem būtu pratuši sameklēt savu mērķi pat tumsā. Taču pār robežu nedrīkstēja doties pārāk agri, lai ienaidnieks nepamanītu.

Tas krievus būtu novedis trauksmes stāvoklī un zemes spēkiem laupījis uzbrukuma pārsteiguma momentu.

Tad kāds no ģenerāļiem nāca ar glābēju ideju: „Līdzīgi tālizlūku lidmašīnām, mēs vēl tumsā un lielā augstumā piezagsimies krievu lidlaukiem."

Tā arī tika izdarīts: Uz ikkatru krievu lidlauku, kūjā atradās viņu iznīcinātāji, nakts lidojumā startēja trīs piedzīvojušas bumbvežu apkalpes, šķērsoja robežu lielā augstumā, izmantojot neapdzīvotus purvu un mežu apgabalus, un piekļuva saviem mērķiem tā, ka 22. jūnija rīta krēslā pīkst. 3,15 bija sasniegušas attiecīgos lidlaukus.

Vienlaicīgi ar bumbvežiem, taču daudz augstāk par tiem, lidoja Rovēla tālizlūku mašīnas, kūjās atradās Brandenburgas izlūku pulka vīri. Viņu uzdevums bija — ar izpletņiem nolēkt dzelzceļa mezglu un ceļu krustojumu tu​vumā, lai izdarītu sabotāžas aktus vai veiktu aģentu darbu.

Plāns īstenojās kā paredzēts. Krievu lidlaukos atradās padomju iznīcinātāji apmācību formācijās.

Tos sašāva vai sabumboja veselām rindām. Tikai vienā vienīgā lidlaukā krievu iznīcinātāji pašlaik mēģināja startēt, kad parādījās vācu*būmbvēži. Taču krievi bija nokavējušies par dažām sekundēm.

Bumbas un klāja lielgabalu granātas nobira tieši starp startējošajām vienībām. Tā līdz ar lidmašīnām bojā gāja arī piloti. Padomju iznīcinātāju atvaires spēks baismīgā „Pērlharboras gaisa akcijā" bija izšaltēts jau kara pirmajā stundā. Tā vācu stukasu un bumbvežu vienības kara pirmajā dienā, ienaidnieka iznīcinātāju netraucētas, uzbrūkošajām vienībām varēja attīrīt ceļu. Tās ielidoja krievu telpā līdz 300 km dziļi un iznīcināja padomju bumbvežu lidlaukus. Bez šī sitiena sarkanā aviācija būtu bijis bīstams pretinieks tieši pirmajās izšķirīgajās kaujās.

Tas, kam ienāktu prātā to apšaubīt, var palūkoties vācu gaisa spēku zaudējumos kara pirmajās 4 nedēļās. Vācieši, par spīti iznīcinošajiem sākuma triecieniem, laikā no 22. jūnija Idz 19. jūlijam zaudēja

1284 nošautas vai bojātas lidmašīnas. Gaisa kapš austrumos tātad nekādā gadījumā nebija joka lieta. 22. jūnijā visas trīs gaisa flotes austrumu frontē bija izdarījušas 2272 kaujas lidojumus ar 1766 kaujas lidmašīnām un 506 iznīcinātājiem. Septiņas dienas vēlāk vācu kaujas spēks bija noslīdējis uz 960 lidmašīnām. Tikai 3. jūlijā tas atkal nedaudz pārsniedza 1000.

No tā redzams, cik krievu gaisa spēku pieveikšana bija svarīga vācu zemes spēkiem. Līdz ar to ari šeit rcdas jautājums: Kā šis pārsteigums bija iespējams, ja Maskava zināja, ka gaidāms Hitlera uzbrukums? Un kā tas saskan ar dīvaino faktu, ka padomju aviācija un zemes spēki pierobežā bezrūpīgi gulēja, bet aizmugurē viss bija priekšzīmīgi sagatavots kapam? Aptumšošana, piemēram, bija tik rūpīgi izplānota, ka visā rietumu Krievijā kapam sākoties tūliņ bija dabūjamas zilās aptumšošanas spuldzes un aptumšošanas materiāli. Iepriekšsagatavotas papīra strē​meles tika nogādātas līdz vismazākajiem ciemiem, lai va​rētu nolīmēt logu rūtis pret saplīšanu.

Ari mobilizācija notika bez traucējumiem. Militārā satiksme aizmugurē ritēja labi. Pārslēgšanās uz totālu kapa rūpniecību tika izdarīta bez traucējumiem pēc iepriekš sagatavota plāna. Iespējamo „valsts ienaidnieku" izolēšana robežapgabalos īstenojās kā pa diedziņu. Jau naktī no 13. uz 14. jūniju 1941. g. — tātad jau 8 dienas pirms vācu uzbrukuma — Baltijas telpas „aizdomās turamās ģimenes" padomju valsts drošības iestāžu pilnvarotie nogādāja Krievijas iekšienē. Ap 11.000 igauņu 15,600 latviešu un 34.260 lietuviešu dažu stundu laikā lielos dzelzceļa transportos tika izvākti uz Sibiriju [2] ). viss funkcionēja.

Amerikāņu ziņu aģentūras Associated Press korespondents Henrijs D. Kesaidijs (Cassidy) 26. jūnijā savā pirmajā lielajā ziņojumā amerikāņu laikrakstiem no Maskavas aprakstīja savu braucienu kādā militārā transporta vilcienā no Melnās jūras līdz padomju galvaspilsētai un konstatēja: „Šis ceļojums man parādīja, ka krievi startējuši labi!" , Startējuši labi! Bet kādēļ tad viņi frontes vidus daļas ' priekšējās līnijās startējuši tik slikti? Tik slikti, ka ģen. pulkv. Guderians savos memuāros saka: „Krievus pamatīgi novērojis, es nācu pie atziņas, ka tie par mūsu nodomiem nezināja gluži neko. Ienaidnieka pārsteigums iz​devās visā tanku grupas frontē."

Kā tas bija iespējams? Pāsteidzošu un reizē izsmejošu atbildi dod maršals A. I. Jeremenko savcs 1956. g. Maskavā iznākušajos memuāros: Staļins, vienīgi Staļins bija vainīgs! Jeremenko saka: „J. V. Staļins, būdams valsts galva, ticēja līgumiem ar Vāciju, bet simptomiem, kas liecināja par fašistu nodomāto uzbrukumu mūsu zemei, neveltīja vajadzīgo uzmanību. Informāciju par gaidāmo vācu uzbrukumu viņš uzskatīja par rietumvalstu meliem un provokāciju, kurām piedēvēja nodomu padomjuvācu attieksmes novest līdz krizei ar nolūku ievilkt mūs karā. Tādēļ viņš īstajā brīdī nedeva piekrišanu steidzamo un izšķirīgo aizsardzības soļu speršanai pierobežā, jo baidījās, ka ar to dotu Hitleram iemeslu uzbrukt mūsu zemei."

Tātad Staļins bija tas, kas par spīti ģenerālštāba pastāvīgajam spiedienam nedeva piekrišanu robežkapaspēka trauksmei un aizliedza ietekmīgu aizsardzības pasākumu veikšanu robežapgabalos.

Staļins neticēja Richardam Zorgem, neticēja ,,grand c hef" Žilbēram, ne arī „petit c h e f" Kentam. Viņš neticēja Lisijam, un britu vēstnie​kam jau pavisam nē.

Vai tas var būt iespējams? Katrā ziņā — tas nav neiespējams. Spionāžas un diplomātijas vēsture pazīst daudzus tādus piemērus, ka pārāk labas, pārāk precīzas aģentu informācijas par kādu lielu noslēpumu neizsauc sajūsmu, bet gan neuzticību. Lūk, piemēr?: armēnis Eljesa Bazna, britu vēstnieka Ankarā sulainis, 1934. g. no vēstniecības sēfa izzaga un pārdeva Himlera spiegu dienestam svarīgas slepenas telegrammas. „Cicero," kā šis sēra Načbula-Hjūdžesena (Knatchbull-Hugessen) sulainis sevi dēvēja, pie šiem papīriem tika pavisam vienkāršā kārtā. Pa brokastu laiku vēstnieks parasti sēfa atslēgu pameta savas žaketes kabatā guļamistabā. Armēnis izņēma atslēgu no kabatas, devās uz darba istabu noslaucīt putekļus, atslēdza sēfu, nofotografēja dokumentus, atkal ieslēdza tos un iebāza atslēgu atpakaļ kabatā.

Bet Ādolfs Hitlers šim „trikam" nenoticēja. Viņš visu laiku to uzskatīja par britu Secret Service maldināšanas mēģinājumu, no kā bijās tāpat kā velns no svētīta ūdens, vienkārši nogrūda attiecīgo

materiālu no sava darba galda un izvairījās vilkt konsekvences no skaidri noskārstamajiem sabiedroto plāniem.

Liekas, ka arī Staļinu bija pārņēmusi dziļa neuzticība pret saviem uzticības vīriem, un ka šī neuzticība kļuva arvienu lielāka, jo vairāk no visām pusēm ienāca apstiprinošas ziņas par gaidāmo vācu uzbrukumu. Tā šis pats vislielāko aizdomu izraisītājs kļuva par savas konspirātīvās domāšanas upuri.

Viņa domu gaita bija: «Kapitālistiskie rietumi grib mani iemanevrēt naidā ar Hitleru." Un stūr\ļ galvīgi, kādi jau diktātori mēdz būt, — viņš palika cieši pie savas pārliecības, ka Hitlers nevar būt tik neprātīgs, lai uzbruktu Krievijai, kamēr nav uzvarējis Angliju. Vācu spēku koncentrāciju pie savām militārajām robežām Polijā viņš uzskatīja par blefu. Bet varbūt padomju diktātors pats kļuva par vācu izlūkdienesta kanālos veikli iepludinātās tezes upuri, ka vācu spēku koncentrācija austrumos kalpo vienīgi Anglijas maldināšanai, lai novērstu uzmanību no britu salām plānotās invāzijas. Un tādu vīru kā Staļinu jo īpaši vajadzēja izbrīnēt faktam, ka vācu uzbrukuma kaja plānus paši vācieši acīm redzot slēpa tik vāji, ka par tiem zināja visa pasaule.

Kremļa aizkulišu un Sarkanās armijas slepenā militārā ziņu dienesta labākais pazinējs Dēvids J. Dalīns (D. J. Dallin) to apstiprina. Savā grāmatā ,,Padomju spionāža" viņš raksta: ,,1941. g. aprīlī čechu aģents škvors apstiprināja kādu ziņojumu par vācu karaspēka vienību atrašanos pie padomju robežām un par rīkojumu Skodas ieroču fabrikām čechoslovakijā turpmāk vairs neizpildīt padomju pasūtinājumus.

Izmails Achedovs apliecina, ka Staļins ar sarkanu tinti uz šī ziņojuma uzrakstījis: „šī informācija ir angļu provokācija. Uzzināt, kas šo provokāciju palaidis un vainīgo sodīt."

Staļina pavēle tika izpildīta: Slepenā dienesta majors Achmedovs, par TASS'a korespondentu maskēts, tika no​sūtīts uz Berlīni, lai noskaidrotu vainīgo. Tur viņu pār​steidza kapš.

Bija skaidrs, ka pieteiktais Hitlera uzbrukums neiede" rējās Staļina koncepcijā. Viņa plāns bija šāds: Kapitālistu un fašistu kauslīgajiem gaiļiem jānogurdina vienam otrs, pēc tam viņš ievāks ražu. Uz to viņš gaidīja. Un šādam iznākumam arī bruņojās. Tādēļ viņš gribēja izvairīties no visa, kas Hitleru padarītu neuzticīgu vai nokaitinātu tā, ka tas eventuāli uzbruktu pirms laika.

Tādēļ viņš aizliedza kara laika mobilizācijas un robežapsardzības spēku trauksmi, kā vēsta Jeremenko. Bet aiz" mugurē viņš ģenerālštābam ļāva sagatavoties. Un ģenerālštābs, kam tāpat kā Staļinam bija zināmas slepenās informācijas par vācu uzbrukuma nodomiem, izdarīja moJ bilizāciju un spēku koncentrāciju, kas 1941. g. vasarā bija domāta aizstāvībai, ne uzbrukumam. Ģenerālfeldmaršals fon Manšteins uz manu jautājumu, vai padomju spēku koncentrācijai bijis ofensīvs va.Ljļefensīvs raksturs, atbildēja ar to pašu uzskatu, kas pausts ari viņa memuāros: „Vadoties no Padomju Savienības rietumu apgabalos sapulcētajiem spēkiem, kā arī spriežot pēc stiprajām tanku koncentrācijām kā Bjalistokas, tā Lembergas apgabalos, varēja „xlķir^tiea_arI_aiLJPa^m^__SavienIbas ofensīvu. No otras puses — padomju spēku sadalījums 22. jūnijā neliecināja par tiešiem uzbrukuma nodomiem. Patiesībai vistuvāk nokļūsim, apzīmējot padomju spēku koncentrāciju kā „koncentrāciju katram gadījumam." 1941. g. 22. jūnijā padomju spēki, bez šaubām, bija vēl izvietoti tik '(/ tālu dziļumā, ka varēja būt sagatavoti vienīgi defensīvai. Bet aina bi^u_varēj.usi .mainīties ^ Pavisam neilgā laika sprīdī Sarkanā armija būtu varējusi pārgrupēties tā, ka būtu spējīg^pārietj^brukumā.

Savukārt ģenerālpulkvedis Hots no jauna apliecināja man savu atziņu, ko formulējis savā teicamajā tanku kara studijā par viņam pakļauto joslu frontes vidusdaļas ziemeļu spārnā: „Stratēģiskais uzbrukums izdevās. Bet nevarēja neredzēt, ka krievi Bjalistokas lokā bija sapulcējuši uzkrītoši daudz spēku, un Tiešī""motorizēto, — vairāk, nekā " būtu bijis. v^adzīgs_aizstāvēšanās.J3.olūkam."

Lai kā: 1941. g. vasarā Staļins gluži nepārprotami nevarēja un negribēja uzbrukt. Sarkanā armija atradās jaun* uzbūves stadijā, īpaši tās tanku vienības, kā arī apbruņojuma maiņas stadijā, īpaši attieksmē uz vienību apgādi ar jauniem tankiem un lidmašīnām. Ļoti iespējams, ka tieši tas bija iemesls, kādēļ Staļins negribēja provocēt Hitleru uz aktivitāti. Šī Staļina nostāja savukārt veicināja Hitlera plānus. Līdz ar to var sacīt, ka šis karš un tā radītā

asiņainā tra​ģēdija bija divu 20. gadsimteņa diktātoru drūmās politiskās pokera spēles iznākums.

Kāds nepartejisks kritiķis — rietumu pasaules asprātīgais militārvēsturnieks Lidls Hārts savā grāmatā „Sarkanā armija" aprakstījis vācu-krievu kara traģēdijas politisko mechanismu un reizē kļūst par šīs mechanisma teorijas interesantu liecinieku. Viņš domā, ka Staļina nolūks bijis yācu-rietumu kara laikā savas pozicijās Viduseiropā / izbūvēt arvienu vairāk un vajadzības gadījumā īstajā acumirklī izspiest arvienu jaunas koncesijas no grūtībās no​nākušā Hitlera.

Lidls Hārts atgādina, ka jau 1940. gadā, kamēr Hitlers vēl cīnījās Francijā, Staļins izmantoja gadījumu okupēt trīs Baltijas valstis, ieskaitot Lietuvu, kaut Lietuva saskaņā ar vācu-padomju slepeno līgumu piederēja vācu iespaida sfairai. Hitlers šai gadījumā pirmo reizi piedzīvoja Staļina pļauku — tādā brīdī, kad bija pagriezis tam mugaru, būdams aizņemts rietumos. Kad īsi pēc tam Kremlis ar savu 24 stundu ultimātu izspieda no Rumānijas atteikšanos no Besarabijas un līdz ar to pienāca bīstami tuvu Vācijai izšķirīgi svarīgajiem rumāņu naftas laukiem, Hitlers kļuva nervozs. Viņš pārsvieda uz Rumāniju karaspēka vienības un garantēja šīs zemes turpmāko pastāvēšanu.

Staļins šādu rīcību uzskatīja par nedraudzgu. Propaganda Sarkanā armijā no jauna tika kāpināta pretfašisma virzienā. Hitlers to uzzināja un pastiprināja savas vienības austrumos. Krievi reaģēja ar militāriem pārgrupējumiem rietumu pierobežā.

Molotovs tika ielūgts apmeklēt Berlīni. Bet abu diktātoru saprašanās iespēja par liela vēriena pasaules sadalīšanas plāniem, pēc kujiem Hitlers būtu gandarījis krievus ar labumiem no britu kopvalsts mantojuma masas, — šī iespēja izjuka. Hitlers savā egocentriskajā pieejā visām lietām šajā apstāklī saskatīja Staļina ļauno gribu. Viņš saskatīja kapa draudus divās frontēs un mēdza atkārtot: „Tagad esmu drošs, ka krievi negaidīs, līdz esmu uzvarējis Angliju." Trīs nedēļas vēlāk, 1940. g. 21. decembrī, viņš parakstīja rīkojumu Nr. 21 ar nosaukumu „Barbarosa." šajā rīkojumā ietverts šāds pieticīgs teikums: „Visu virspavēlnieku uz šī rīkojuma pamata dotās pavēles vienprātgi noskaņojamas uz piesardzības soļiem tam gadījumam, ja Krievija mainītu savu līdzšinējo nostāju pret mums."

Staļins savukārt Molotovam izdarītajā vācu piedāvājumā saskatīja vājuma pazīmi, sajutās pārāks un domāja, ka arī Hitlers, tāpat kā viņš, izgājis vienīgi uz politisku izspiešanu un vācu karaplānus, par spīti visām informācijām, neņēma nopietni, vismaz neticēja, ka Hitleram jau ir pietiekami pamata atvēzēties sitienam. Viņš tāpēc dar;ja visu, lai Hitleram šo iemeslu nedotu.

Cik stingrs viņš šajā jautājumā bija un cik pamatīgi, pat bailīgi krievu virspavēlniecībai nācās respektēt Staļina uzskatus, liecina fakts, ka toreizējam padomju pionieru vienību inspektoram ģen.

Karabiģevam, kad tas 1941. g. jūnijā devās inspekcijas braucienā uz Brestas telpu, bija stingri aizliegts inspicēt arī robežnocietinājumus. Staļins šajās vienībās negribēja ienest kapa noskaņojumu un vēlējās izvairīties no visa, kas varētu atgādināt gatavošanos karam — gan savu vienību, gan Hitlera slepenā dienesta acis. Tādā kārtā, par spīti skaidri zināmajām vācu karaspēka koncentrācijām, krievu robežapsardzības vienībām, nebija nekāda īsta kaujas dienesta, tālšāveja artilērija nebija ieņēmusi pozicijās vācu rezerv; u apšaudei viņpus robežas, nebija nekāda smago ieroču sprostuguns plāna, šīs liktenīgās Staļina teorijas sekas bija baismīgas. Skaidrs pierādījums tam ir 4. padomju tanku divīzijas iesaiste un bojā eja. Ģenerālmajors Potaturčevs, dzimis 1898. g., 1941. g. vasarā tātad 43 gadus vecs, ar Staļina parauga ūsām un matu griezumu, bija viens no pirmajiem padomju frontes ģenerāļiem, kas krita gūstā. Potaturčevs bija 4. krievu tanku divT zijas komandieris Bjalistokā, un šī divīzija bija padomju aizsardzības spēku smaile frontes vidus daļas izšķirīgajā vietā. Padomju virspavēlniecība no viņa sagaidīja visai daudz. Viņš bija kompartijas biedrs, kāda sīkzemnieka dēls no Maskavas apkārtnes. Dižkareivja pakāpē no cara armijas pie Sarkanās armijas pārgājis, viņš bija pratis izcīnīt sev ceļu līdz ģenerālim un divīzijas komandierim. Tas, ko viņš varēja pastāstīt, ir visai interesanti. „22. jūnijā pīkst. 24 pēc krievu laika [3] ) mani izaicināja pie vi korpusa komandējošā ģenerāļa,

ģenerālmajora Hockileviča," saka Potaturčevs savā 1941. g. 30. augusta ziņojumā, ko uzrakstīja 221. drošības divīzijas štābā. „Man bija jāgaida, jo arī viņš savukārt bija izaicināts pie 10. armijas virspavēlnieka ģenerālmajora Golubjeva. Pīkst 2*) viņš atgriezās un sacīja: „Starp Vāciju un Krieviju izcēlies karš." — „Un kādas pavēles mums jāpilda?" jautāju es. Viņš atbildēja: „Mums jāgaida."

Viņi gaidīja 2 stundas. Tātad līdz pīkst. 5 pēc vācu laika. Tad "beidzot nāca 10. armijas pavēle: ..Trauksme! Ieņemt paredzētās pozicijās!" Ieņemt paredzētās pozicijās? Ko tas īsti nozīmēja? Vai to, ka jāizdara manevros izmēģinātie pretuzbrukumi? Nē! 4. tanku divīzijas paredzētās pozicijās atradās milzīgajos n:ežos austrumos no Bjalistokas. Šeit divīzijai bija jādodas zināmā mērā grūti pieejamā slēptuvē un atkal jāgaida. „Divīzijai pārvietojoties, no tās 10.900 vīru trūka 500. Sanitārajā nodaļā, kūjā skaitījās 150 vīru, trūka 125. Ap 30 proc. tanku nebija braukšanas spējīgi, no pārējiem vēl kādai daļai bija jāpaliek stāvam, jo pietrūka degvielas," raksta Potaturčevs.

Tā krievu aizstāvības spēku kodolvienība Bjalistokas telpā iebrauca kaujā.

Bet tikko Potaturčevs ar saviem abiem tanku pulkiem un strēlnieku brigādi bija devies ceļā, no korpusa pienāca jauna pavēle: tanki un strēlnieki vieni no otriem tika šķirti. Kājnieki saņēma pavēli aizstāvēt Narevas pārejas, bet tanku vienībām bija jāaptur tie vācu spēki, kas lauzās uz priekšu no Grodņas. ŠI pavēle liecina par padomju vadības pilnīgo apjukumu — vesela tanku divīzija tiek saraustīta gabalos un pa daļām iesaistīta aizstāvībā, nevis kā slēgta vienība raidīta frontālā vai flankējošā uzbrukumā. Potaturčeva liktenis līdz ar to ir raksturīgs visai padomju katastrofai pierobežas telpā.

Vispirms nāca vācu stukasu sitiens. Tanku zaudējumi gan nebija diezin cik lieli, taču jo liels bija šoks karavīru vidū. Par spīti visam, Potaturčevs nonāca līdz pavēlētajai līnijai. Bet notika nenovēršamais: Uzbrūkošās vācu tanku smailes nevērsās pret viņu, bet devās tam garām, atgrieza to. Potaturčevs mēģināja izvairīties. Viņa rotas sajaucās viena ar otru, vācieši tās uztvēra un iznīcināja. Arī strēlnieku brigādei izgāja tāpat.

Staļina slavenā 4. tanku divīzija 29. jūnijā bija vairs vienīgi lūžņu kaudze. Glābjas, kas var! — tāda bija parole. Un glābšanās iespēju deva lielie meži. Pa diviem vai trim, augstākais grupās pa 20 līdz 30 vīru tajos sabēga gan kājnieki, gan artileristi un tankisti. Nedaudzie bruņu automobiļi, kas piederēja 7. un 8. tanku pulkam un nebija vēl iznīcināti, dienā paslēpās, bet naktīs devās Bjalovežas mežu virzienā. Mežs — lielais mežs, tas bija viņu atlikušā cerība.

30. jūnijā ģen. Potaturčevs ar dažiem virsniekiem šķīrās no savām vienībām. Viņi gribēja kājām sasniegt Minsku un no turienes doties uz Smoļensku. Potaturčevs dabūja jēlas kājas, un, lai nevilktos pa ceļiem kā noskrandis, klibojošs ģenerālis, kādā lauku sādžā sagādāja sev civīlu uzvalku. Bet netālu no Minskas viņu tomēr aizturēja vācieši un nosūtīja uz gūstekņu pulcēšanas vietu. Tur viņš dežūrvirsniekam atklāja savu vārdu un amatu.

3. SMOĻENSKAS OPERĀCIIA Bjalovežas nolādētais mežs — Beiezinas tilti — Padomju pretuzbrukumi — Lielais pārsteigums T 34 — Asiņainās kaujas pie Bogačevas un Vitebskas — Molotova kokteilis — Pāri Dņeprai — Hota tanki nosprosto auto ceļu uz Maskavu — Tīringieši uz• brūk Smoļenskai — Potsdamas grenadieri pret Mogiļevu.

No Potaturčeva sniegtajām ziņām izrietēja, ka viena krievu divīzija apbruņota vāciešiem pārsteidzoši labi: 4. tanku divīzijai bija 335 tanki un 30 bruņoto automobiļu, to vidū 21 T 34 un 10 milzīgo KV tipa tanku ar 15,2 cm liel​gabaliem.

Artilērijas pulks bija ļoti labi apgādāts, un tajā ietilpa 24 lielgabali kā 12,2 tā 15,2 cm kalibra.

Pionieru bataljonam bija tilta daļas, no kurām varēja uzcelt 60 m garu tiltu, pa kuru varēja braukt 60tonnīgie tanki.

Neviena vācu tanku divīzija austrumu bruņoto spēkua sastāvā 1941. g. materiāli nebija tik labi apgādāta. Guderiana tanku grupai ar 5 tanku divīzijām un 3,5 motorizētām divīzijām bija pavisam 850 tanku. Taču arī neviena vācu tanku divīzija netika tik nepareizi vadīta un tik bezjēdzīgi iesaistīta kaujās kā Potaturčeva 4. divīzija. Uz šīs divīzijas pēdējiem karavīriem vācu divīzijas uzdūrās sīvajās Bjalovežas mežu kaujās. „Nolādētais Bjalovežas mežs!" vīri rūca. Visa Vācija dabūja iepazīties ar šo baismīgo mūža mežu, vienīgo šāda veida visā Eiropā. Šajā ellē cīnījās kā austrieši un hessenieši, tā reinzemieši, tīringieši un pomerāņi. Bjalovežas mežs! Tas nozīmē paslēptuvi, reizē tas ir dabisks cietoksnis kā frontes aizmugurē, tā flankā. Tur, piemēram, ir Starij Berezov sādža. Bet galvenais — Mochnatas sādža.

Pret to galopē kazaku eskadroni, kas par katru cenu grib sasniegt sargājošo mežu. 508. kājnieku pulka nodrošinājuma grupas tiek samītas. Pakavi dun. Zobeni laistās. „Urrā! Urrā!" — Kazaki piejāj sādžas malai līdz 100 metriem. Tad 292. art. pulka 2. baterija tiešā apšaudē ataku sašķaida.

Virtembergiešu 78. kājn. divīzija, kas vēlāk iemanto pagodinošo trieciendivīzijas vārdu, saņem uzdevumu Bjalo​vežas zaļo elli uzlauzt, izķemmēt un ar spēcīgiem sitieniem iedzīt krievus 17. kājn. divīzijas rokās, kas kā lamatas no​vietotas milzīgo mežu ziemeļu malā.

Krievi ir meža cīņu meistari. Vācu karavīriem, turpretim, kara pirmajās nedēļās nebija pietiekami pieredzes šajā smagajā cīņas veidā, kādu prasīja neapsaimniekotie, purvainie Austrumpclijas un Krievijas lapukoku meži. Meža cīņas vācu apmācībās bija palikušas pabērna lomā, jo vācu mežsaimniecība pastāvīgi ir nomodā par saviem mežiem un jaunaudzēm. To nācās respektēt. Bet mūžamežu apmācību vajadzībām vācu bruņotajiem spēkiem nebija. Krievi, turpretim savas zemes aizsardzībai bija vingrinājušies tieši šajā cīņu veidā. Viņi savas pozicijās neizbūvēja meža priekšā vai meža malā, kā to darīja vācieši, bet meža dziļumā, visbiežāk — aiz purvainām vietām. Aiz novietojuma atradās triecienviembas. Jo arī meža cīņās krievi meklēja tuvc ņas iespējas, jo bija tajās iedīdīti.

Padomju aizstāvēšanās poziciju īpatnība bija viņu strēlnieku bedres, kas no priekšpuses nebija redzamas un kuru apšaudes lauks bija izveidots uz aizmuguri, lai garāmtraucošos ienaidnieku apšautu no mugurpuses. Ja vācu kājnieki izcirta plašas stigas apšaudei vai izveidoja apšaudes lauku, nocērtot kokus kā izcirtumos, kas gaisa izlūkošanai bija viegli atpazīstami un sameklējami, tad krievi rīkojās līdzīgi indiāņiem. Tie apcirta kokus tikai līdz gurnu augstumam un izveidoja šaujamos tuneļus, ko ierīkoja virzienā uz priekšu un uz sāniem. Tā viņiem reizē bija gan aizsega, gan šaujlauks. Vācu divīzijām pieredze šajā cīņu veidā bija dārgi jāsamaksā. Bet kaujas morāle un intelliģence vācu karavīru drīz pārvērta par šī cīņu veida meistaru. Bjalovežas meži bija viena no viņa asiņaino mācību vietām.

29. jūnijā 78. kājn. div. sapulcējās trijās gājienu kolonnās: 215. kājn. pulks pa labi, 195. pa kreisi, aizmugurē 238. Popjelavas sādža deva šāsdienas kaujai nosaukumu. Šeit cīnījās ģen. Potaturčeva

saskaldītās 4. tanku div. pēdējās atliekas kopā ar triju citu atsevišķu divīziju, brigāžu un artilērijas vienību daļām, kas bija sakopotas jaunizveidotā pulkā drošsirdīgā cīnītāja plkv. Jašina vadībā. Vīrs cīnjās pret vīru. Ar pielavīšanos, rokasgranātām, pistolēm un durkļiem. Artilēriju nebija iespējams iesaistīt, jo kaujas fronte bija tik cieši sazobojusies, ka neviens nevarēja pasac t, kur ir savējie, kur ienaidnieks. Vienīgi granātmetēji bija lietojami. Šī asiņainā 29. jūnija pēcpusdiena! Vienam no vācu bataljoniem izdevās iekampties krievu flankā un mugurā. Tos pārņēma panika. Viņi bēga. Plkv. Jašins gulēja beigts pie kāda koku aizsprosta. Pār Popjelovas sādžu no jauna nolaidās klusums.

Nākošā dienā vācu divīzija bija piesardzīgāka. Artilērija pamatīgi nobungoja mežu, iekām rotas devās meža takās. ,.Kājnieki — pa vadiem uz priekšu!" Raķešu signāli bija šādi: balta— mēs esam šeit.

Sarkana — ienaidnieks uzbrūk. Zaļa — artilērijai pārcelt uguni uz priekšu. Zila — ienaidnieka tanki. Jā, tanki! Krievi pat meža cīņās iesaist'ja atsevišķus tankus kā kājnieku vienības.

Vakarā 78. kājn. divīzija beidzot bija izlauzusies nolādētajam Bjalovežas mežam Cc.uri. Krievi meža ceļos bija pametuši 600 kritušo. Vācu pulki ieguva 1140 gūstekņu. Ap 3000 krievu tika iespiesti 17. kājn. divīzijas uztverošajās līnijās. Bet vācu 78. kājn. divīzija divās Bjalovežas cīņu dienās bija zaudējusi 114 kritušo un 125 ievainotos.

Bjalovežas vecajā p ļu pilī ievilkās 197. kājnieku divīzijas stābs. Tās pulkiem bija pavēlēts iztīrīt mūža mežu no pēdējām izkaisītā ienaidnieka atliekām, kas vēl daudzās vietās nometņoja un sagādāja frontes aizmugurei pastāvīgu apdraudējumu.

Arī 29. kājn. divīzijas un „G r o s s d e u t s c h 1 a n d" kājnieku pulka cīņu telpā — kas saturēja lielo maisu ap krievu armijām starp Bjalistoku un Minsku Slonimas telpā un uz austrumiem no BjalDvežas mežiem, — 29. jūnijā plosījās kaujas.

4. un 9. armijas kājnieku div'zijas joprojām vēl nav pienākušas, lai pieveiktu ielenktas krievus.

Sviedriem pārplūdušas, tās forsētā pārgājienā soļo pa putekļainajiem, sliktajiem ceļiem. Kamēr tās pienāk, 29. motorizētajai kājnieku divīzijai un Hota 18. mot. kājn. div., kā arī 19. tanku divīzijai maiss jātur ciet. Tās drudžaini gaida, kad tiks atbrīvotas no savas apsargu un slēdzēju lomas. Tās grib doties tālāk, pret austrumiem, tām prātā ir viņu operatīvais mērķis — Smoļenska. Bet kamēr infantērija nav ieradusies un krievi pieveikti, tām jāspēlē katla sargu loma. „Mums jāatņem krieviem viņu nepārtraukt izlaušanās mēģinājumu bāze," ierosina 29. kājn. div. Ia — vltn. Francs savam komandierim ģenerālmajoram fon Boltenšternam (von Boltenstern). „Mums krievi jāuzmeklē viņu mežos." Komandieris piekrīt. „Pulkvedi Tomass — pie komandiera!" — Vecā tīringiešu 71. kājn. pulka komandieris piesakas.

Virsnieki noliecas pār kartēm. Top r'cības plāns. Tad Tomasa kaujas grupa, kurā ietilpst 10. tanku divīzijas daļas, tanku iznīcinātāji, 2 kājnieku bataljoni, divi artilērijas divizioni un pionieri, divos ķīļos ieripo nepārskatāmajā mežu apgabalā Zelvjankas iecirknī. Divīzijas komandieris dodas līdzi uzbrukumā.

Bet tikai tagad noskaidrojas, ar cik stiprām ienaidnieka vienībām, īsti iznāk sadurties: Te ir stipras padomju 4. armijas daļas, kas sapulcējušās ap Zelvjanku un mēģina izlauzties no katla uz austrumiem. Tās grib izsisties līdz Berezinai. Tur viņas cer uz jaunām aizstāvības pozicijām, uz ts. Jeremenko līniju, kā tām pa radio paziņots. ^ Vācu vienības skaitliski ir daudz vājākas nekā krievu. Krievi cīnās fanātiski, un viņus vada apņēmīgi virsnieki un komisāri, kurus nav pārņēmusi pirmo zaudējumu panika. Tie izlaužas, atgriež Tomasa kaujas grupu, ar tankiem dodas no mugurpuses pret 15. kājn. pulka I bataljonu, mēģina atbrīvot dzelzceļa tiltu pār Zelvu. Vācu divīzijas virsnieki ar karabiniem un mašīnpistolēm rokās guļ strēlnieku līnijās. Vltn. Francs komandē uz ātru roku noorganizēto prettanku sprostu. Krievus aptur. Un tad beidzot ierodas nomainītāja kājnieku divīzija. 29. mot. kājn. div. var ripot uz austrumiem — pretim jaunām, visam karagājienam izšķirīgām operācijām. Pēc 14 dienām šīs divīzijas vārds staigā no mutes uz muti.

Berezinai (Bērzupe), Dņepras pietekai, Krievijas vēsturē ir īpašs aureols. šeit 1812. g. novembra

dienās Napoleons, atkāpdamies no Maskavas, cieta smagus zaudējumus, kas viņa „Grand Armēe" deva pēdējo triecienu. Nav šaubu, ka arī Jeremenko atradās šī vēsturiskā piemēra ietekmē, kad viņš 29. jūnija vakarā, pārņemdams komandu padomju rietumu frontē Minskas telpā, deva savu pirmo pavēli: „Berezinas pārejas noturamas par katru cenu. Vā​cieši jāaptur pie upes."

Bet Jeremenko vēl nebija skaidrības par frontes vidus daļā notikušās katastrofas apjomu. Viņš rēķinājās ar kaujās iesaistītām divīzijām, kur to vairs nebija. Viņš rēķinājās ar pozicijām, kas sen jau bija pamestas. Viņš gribēja turēt Berezinu, kad Dņepra jau bija minēta Guderiana tanku divīziju pavēlēs. Viņš cerēja uz vienībām, kas jau bija devušās gūstā, piem. uz ģen. Potaturčeva 4. tanku divīziju. Tās bija maldinošas cerības.

Kā šīs cerības izira, par to pastāsta ģen. Nērings, 18. tanku divīzijas komandieris. „29. jūnija vakarā," viņš raksta, „18. tanku div. smailes bija sasniegušas Minsku. Hota tanku grupas daļas pilsētu bija ieņēmušas jau 28. jūnijā. 18. tanku div. saņēma uzdevumu doties garām pilsētai gar tās dienvidu malu, virzīties pa auto ceļu uz Borisovu Berezinas krastā un radīt tur tiltgala poziciju."

Bjalistokas-Minskas ielenkums: staip Bjalistoku un Minsku tika izcīnīta frontes vidus daļas pirmā lielā iznīcināšanas kauja. Vācu ātrās divīzijas ielenca 4 padomju armijas. šodien ģen. Nērings saka: „Tas bija pasākums, kas drīzāk līdzinājās kādam debessbraucēju komandas uzde​vumam."

Bet tā nebija nekāda debessbraucēju komanda. Taču kas to toreiz varēja paredzēt? Divīzijai, kam bija jāpaļaujas vienīgi pašai uz sevi, nācās triekties 100 km dziļi ienaid​nieka territorijā.

30. jūnija rītā Nērings startē. Tās ir jaunas, ļoti labas šosejas. Tanku komandieri staro. Bet tad divīziju aptur krievu pretestība stipri izbūvētās aizstāvēšanās pozicijas. Krievi cīnās sīksti. Ir skaidrs, ka Jeremenko tos nostādījis izvēles priekšā: — ,,Vai nu noturēties, vai mirt," sacīts pavēlē. Viņš grib iegūt laiku aizstāvēšanās līnijas izbūvei. Kurš no viņiem uzvarēs sacensībā par laiku? Nērings apņēmies to veikt. Kamēr divīzijas lielākā daļa iesaistīta kaujā pret krieviem, viņš noorganizē atsevišķu priekšējo vienību majora Tēges vadībā: Vienu tanku nodaļu ar uzsēdinātiem motociklistu strēlniekiem, motorizētās izlūkvienības daļas, kā ari majora Teicherta artilērijas divizionu.

1. jūlija rītā maj. Tēge jau atrodas Borisovas priekšā. Krievi gan ir pārsteigti, taču izmisīgi pretojas.

Tie ir Borisovā novietotās tanku skolas kadeti, virsnieku kandidāti un apakšvirsnieki. Izlases karavīri.

Viņi zina, ko nozīmē tilts pār Berezinu. Un viņi cīnās sīksti. Bet dīvainā kārtā viņi neuzspridzina tiltu.

Priekšējās vienības zaudējumi ir smagi. Jeremenko šajā kaujā sviež visu, kas vien atrodams Boris.vas apkārtnē. Bet : tad pienāk arī divīzijas pārējie spēki. Agrā priekšpusdienā divi 52. strēlnieku pulka bataljoni tanku atbalstā uzbrūk tiltgala pozicijām upes rietumu krastā.

10. rota izlaužas cauri krievu aizsardzībai. Pirmo vadu komandē apakšvirsnieks Bukačeks. Vads sasniedz tiltu un pieveic abas patšauteņu ligzdas pie tilta uzejas. Bukačeks dabū ienaidnieka lodi plecā, taču ar saviem vīriem drāžas pāri tiltam un sagūsta tā otrā galā spridzinātāju komandu, iekām tās leitnants pagūst nospiest spridzekļa kontaktu.

Tēges tanki un motociklistu strēlnieki, kā arī Laubes zen tartilerijas vienība dodas pār Berezinu.

Tiltu pret pad mju uzbrukumiem nodrošina 2. baterijas 8,8 cm lielgabali. Kad nākošā r tā līdz ar gaismu no Borisovas pa šoseju tuvojas smagie automobiļi ar krievu izlases vienībām, lai uzbruktu vācu tiltgala pozicijai, Itn. Dells ar savu 8,8 cm bateriju noslauka tos no šosejas, un, smagus zaudējumus ciezdams, notur izšķirīgi svarīgo tiltu pret snaiperiem triecienvien bām un tankiem. Kopš Napoleona karagājiena pret Maskavu tik liktenīgā upe beidzot ir pieveikta. Ceļš uz Dnepru ir brīvs. Arī 130 km tālāk uz dienvidiem no Bobruiskas ģen. Modeļa 3. tanku divT zija un vēl tālāk dienvidos ari ģen. brīvkunga Geira fon šveppenburga korpusa 4. tanku divīzija ir jau pāri upei un tēmē uz Mogiļevu. Jeremenko spēli pie Berezinas zaudējis. Ir 1941. g. 2. jūlijs, diena, kad Aleksandrs Rado no Ženēvas noraida radio ziņu Kremlim: „Vācu operāciju mērķis ir Maskava."

Dienu vēlāk maršals Timošenko pats pārņēma krievu rietumfrontes virspavēlniecību. Jeremenko kļuva viņa viet​nieks.

Naktī uz 3. jūliju Berezina tika vēlreiz pārvarēta, un proti — vidū starp abiem degpunktiem Borisovu un Bobruisku. Vēl pirms dienas ausmas 10. tanku divīzijas 69. un 86. pulka daļas ieguva tiltgala poziciju pie Berezino un noturēja to, kaut aiz viņām nodega koka tilts pār upi. Tai pašā 3. jūlijā, austrumu karagājiena 12. dienā, vācu ģenerālštāba šefs, ģenerālpulkvedis Halders (Halder) ierakstīja savā dienasgrāmatā: „…visumā tagad jāuzskata par drošu, ka ienaidnieks Bjalistokas lckā, izņemot dažas niecīgas atliekas, ir iznīcināts. Arī ziemeļu grupas frontes priekšā 12—15 div'zijas jāuzskata par iznīcinātām, bet dienvidu grupas priekšā ienaidnieks ir mūsu pastāvīgo spēcīgo sitienu saskaldīts un pa lielākai daļai sakauts. Visumā tātad jau tagad var teikt, ka uzdevums, sakaut ienaidnieku spēku masu vēl pirms Daugavas un Dņepras, ir veikts. Tātad nebūs par daudz sacīts, ja apgalvoju, ka karagājiens pret Krieviju uzvarēts divpadsmit dienās. Protams, ar to tas / vēl nav pabeigts. Ienaidnieka telpas dziļums un aizstāvības sīkstums, kas pielieto visus iespējamos Fdzekļus, saistīs mūsu spēkus vēl daudzas nedēļas."

Nevis Hitlers, bet — tas īpaši jāuzsver — vēsi domājošais ģenerālštāba šefs Halders rakstīja šos vārdus. Arī viņu bija ietekmējuši straujie panākumi un Sarkanās armijs zaudējumu elpu aizraujošie skaitļi. Šiem skaitļiem Viduseiropas jēdzienos domājošam virsniekam vajadzēja izteikt vienīgi tik smagi piemeklētā ienaidnieka pilnīgu sabrukumu.

Un vai galvu reibinošas nebija tās rindas, kuras palika uz papīra ģenerālfeldmaršala fon Boka (von Bock), Bruņoto spēku vidusgrupas virspavēlnieka 8. jūlija dienas pavēlē? ,.Bjalistokas un Minskas dubultkauja ir beigusies. Bruņoto spēku vidus grupa atradās kaujā ar četrām krievu armijām apm. 23 strēlnieku divīziju, 8 tanku div'ziju, 6 motorizēto brigāžu un 3 kavalērijas divīziju stiprumā. No šiem spēkiem tika iznīcinātas 22 strēlnieku divīzijas, 7 tanku divīzijas, 6 motorizētās brigādes un trīs kavalērijas divīzijas.

Arī pārējās vienības, kurām izdevies izvairīties no ielenkšanas, savās kaujas spējās ir vājinātas.

Ienaidnieka asiņainie zaudējumi ir visai augsti. Gūstekņu un kara laupījuma skaitļošana līdz vakardienai uzrāda šādus datus: 287.704 ' gūstekņus, to vidū vairākus korpusu un div'ziju komandierus; 2585 iegūtus un iznīcinātus tankus, to vidū vissmagā tipa kaujas ratus; 1449 lielgabalus; 246 lidmašīnas. Klāt nāk liels skaits rokas ugunsieroču, municijas un dažāda veida braucamo rīku, kā arī daudzas apgādes un degvielu noliktavas. Tagad ir laiks uzvaru izmantot," fon Boks piebilst.

Un kādēļ, kur un kā gan uzvara lai tiktu atkal zaudēta?

Taču Staļins un viņa maršali rēķināja citādi. 300.000 vīru ✓ zaudējums tiem vēl nebūt nenozīmēja visu pasauli. Krievija bija 46 reizes lielāka nekā Vācija tās 1938. g. robežās. Padomju Savienību apdzīvoja 190 miljonu cilvēku. Bija iespējams mobilizēt 16 miljonus karadienestam derīgu vīriešu. Tālu viņpus UraTiem bija uzcelta milzīga bruņošanās rūpniecība. Arī pēc Rietumkrievijas zaudēšanas arvienu vēl bez grūtībām bija iespējams dabūt zem sarkanajiem karogiem 10 miljonus karavīru austrumos no Dņepras — ja vien atlika drusku laika.

Laiks — laiks bija tas, par ko padomju vadība cīnījās 1941. g. jūlijā. „Iegūt laiku! Apturēt vācu uz

austrumiem ripojošos tankus! Uzcelt aizstāvēšanās līniju, lai tā maksā ko maksādama!" Tāda bija vispārējā pavēle, ko maršals Timošenko nodeva savam vietniekam Jeremenko.

Timošenko redzēja pavisam skaidri: ja vāciešus pēc Berezinas pieveikšanas nebija iespējams apturēt pie Dņepras un Daugavas lejgalā, tad viņi no Borisovas dosies līdz Vi. tebskai un Smoļenskai. Bet ja krīt Smoļenska, tad Maskava | "atrodas vairs tikai 375 km aiz frontes. Un ja arī Maskava jāzaudē — tad Padomju Savienībai ir atņemts tās politiskais, garīgais un saimnieciskais centrs. Vai tās daļas pēc tam vēl iespētu eksistēt? Vai tāsvfl tur^nātu^pakļausit? Paklausīt kādai centrālei, kas spiesta sēdēt kaut kur kādas provinces metropolē? Varbūt. Bet varbūt arī ne. Tātad Padomju Savienības liktenis izšķīrās Maskavas priekšā. Uzvara vai zaudējums bija jāizcīna galvaspilsētas vārtu priekšā. Tā bija tā patiesība, kuras vārdā rīkojās Staļins.

18. tanku divīzijas štābā vācieši rādīja visai izbrīnētas sejas, kad 3. jūlijā Borisovas tiltgala pozicijā ienāca divīzijas lidotāju vienības ziņojums: „Stipra ienaidnieku tanku kolonna ar vismaz 100 smago tanku ceļā uz šejieni abpus Borisovas-Oršas-Smoļenskas šosejai, pašreiz Oršas telpā, to vidū ļoti smagi, līdz šim neredzēti tanku tipi." „No kurienes tad tie uzradušies?" ģen. Nērings šūpoja galvu.

Tā izrādījās 1. Maskavas motorizētā strēlnieku divīzija ģenerālmajora J. G. Krejsera vadībā, ko Jeremenko raidīja pret Guderiana tanku smaili. Tā bija izlases vienība, (/ sarkanās virspavēlniecības lepnums.

Vācu izlūki bija novērojuši loti pamatīgi un novērojumus labi izvērtējuši. Jo Jeremenko savos memuāros raksta: ..Divīzijai bija ap 100 tanku, to vidū arī T 34, kas frontes vidus daļā vēl nebija tikuši iesaistīti."

T 34! Tātad arī frontes vidus daļā tagad darbojās šis brīnumierocis, kas dienvidu daļā jau kara pirmajās 48 stundās bija parādījies turienes kaujas laukos un sējis iz​bailes un pārsteigumu.

Pie Lipku sādžas, 10 km uz austrumiem no Borisovas, Nēringa un Krejsera tanku smailes saduras.

Pirmajā mirklī vācu tanku smailē un tanku iznīcinātājos rodas pamatīgs šoks, kad T 34 nāk arvienu tuvāk.

Ap 30 metros blakus tam ripo kāds vēl lielāks milzenis — 52 t smagais KV-2. Vieglos T 26 un BT viņu vidū vācieši drīz sašauj liesmās.

Bet uz abiem milzeņiem tie ar saviem 5 cm lielgabaliem šauj gluži veltīgi. Pirmais vācu III tanks dabū pilnu trāpī​jumu un sāk degt. Pārējie veikli izvairās. Abi krievu ne​zvēri ripo tālāk.

Piesteidzas trīs vācu IV tanki, apbruņoti ar 7,5 cm īsstobru lielgabaliem. Toreiz tie bija smagākie vācu tanki, bet izrādījās par 3 t vieglāki nekā krievu T 34, un arī viņu lielgabalu sniedzamība bija īsāka.

Bet vācu komandanti drīz pamana, ka krievs savā T 34 ir nedrošs un loti gauss šāvienu secībā. Vācieši met lokus ap to, izvairās no krieva granātām. Beidzot saņem to knaiblēs, sašaujjtāJtāpurķēdes. Kad krievu apkalpe izkāpj un mēģina bēgt, tā ieskrien vācu tanka III patšauteņu kārtās.

Starplaikā 52 tonnīgais KV-2 ar savu 15,2 cm lielgabalu turpina apšaudīties ar diviem III tankiem.

Vācu tanku granātas iestrēg krievu tanka bruņu platēs. Bet krievi tomēr pēkšņi kāpj laukā. Acīm redzot tiem ir kāds trau​cējums motorā. Šī kaujas aina parāda krievu izšķirīgās kļūdas. Viņi iesaista savus T 34 un vissmagos KV tankus nevis slēgtās vienībās, bet atsevišķi starp vieglajiem un vidēji smagajiem kaujas ratiem, kā arī kā palīgieroci uzbrūkošajiem kājniekiem. Bet tā bija pavisam veca stila tanku taktika. Tā sākumā izbiedētās vāciešu tanku rotas varēja krietni pārākos krievu tankus sašaut pa vienam. Tādā kārtā ģen. Krejsera pretuzbrukums pie Lipku sādžas cieta neveiksmi.

Nēringa karavīri brīnīdamies aplūkoja padomju tanku milžus. Arī pats ģenerālis domīgi stāvēja kāda KV priekšā un skaitīja bruņu segumā iestrēgušos trāpījumus — 11 trāpījumu, bet neviena caursitiena! Arī ģenerālpulkvedis Guderians šeit, uz Maskavas šosejas, rietumos no Borisovas, pirmo reizi skatīja T 34.

Trīs no šiem gigantiem bija iestiguši un palikuši stāvam kādā purvā un tādā kārtā neskarti krituši vācu rokās. Apskates laikā Guderians, pilns apbrīnas, runāja par šī tanku tipa lietderību un tā formas ideālo

veidojumu un priecājās par spēcīgo lielgabalu.

Maskavas 1. motorizētā strēlnieku divīzija ar visu spēku turpināja triekties pret vācu 18. tanku divīziju. T 34 un KV bija un palika visbīstamākie ieroči. Vācu grenadieri atradās austrumu karagājiena pirmās izšķir'gās pārbaudes priekšā. Strēlnieku 101. pulka kara dienasgrāmata ar II bataljona kauju aprakstiem par to sniedz šādu liecību: „5. jūlijā. Šaipus Toločino. Krievu tanku uzbrukums. Viens no tankiem iestrēg mežā. Apakšvirsnieks Findeizens ar saviem vīriem pieveic to ar tuvcīņas līdzekļiem. Frontes priekšā uz šosejas 10 tanku T 26 tipa. Ltn. Izenbeks ar savu 5 cm prettanku lielgabalu nosprosto ceļu. Krievi lielās atstarpēs dodas uz priekšu. Izenbeks nometies ceļos blakus savam prettanku lielgabalam, šāviens pēc šāviena izlido no stobra. Pirmais T 26 deg. Otrs ielīkumo šosejas grāvī. Trešais kā kāda mērķa plāksne ar sašautām kāpurķēdēm stāv ceļa malā. Mērķa maiņa. Uguns. Pieci nākošie tanki paliek stāvam. Devīto no 30 m atstatuma trāpa tieši zem torņa un tas deg kā lāpa. Desmitais tā aizsegā pagūst apgriezties un mežonīgā cik-cak braucienā izmūk.

7. jūlijā. Jauns krievu tanku uzbrukums. Ltn. Izenbeka priekšsējais prettanku lielgabals dabū trāpījumu. Apkalpe kritusi vai ievainota. Kāds 52 tonnīgais krievu tanks laužas cauri prettanku aizsprostam. Taču tas iestrēg. Bet ar savu smago lielgabalu turpina šaut vācu rotas pozicijās. Ltn. Kreuters ar duci vīru pieļāvās pie milža. Kāda patšautene dod sedzēju uguni ar speciālo tanku apkarošanas cietā kodola municiju. Bet lodes atsprāgst no milzeņa kā zirņi.

Apakšvirsnieks Vebers pielēc kājās. Blakus viņam kaprālis Kīne. Skriešus tie dodas pret šaujošo tanku. Tas liek savai patšautenei spļaut uguni. Pašķīst zemes pikas. Bet abi vācieši nokļūst ārpus trāpības leņķa. Viņiem līdzi ir granātu saišķi. Pirmais met Vebers. Tad KT ne. Viņi pieplok zemei. Zibens.

Sprādziens. Šķēpeles. Kīnem viena uzplēš rokas stilbu. Bet KV torņa vadības ierīces ir bojāta. Krievs vairs nevar grozīt savu lielgabalu.

Kā ap kādu mūža meža nezvēru ap krievu milzi sagūluši Kreutera vīri ar mašīnpistolēm un patšautenēm. Leit​nants uzlēc uz tērauda milzu kastes, un pieliecas zem va​renā torņa lielgabala stobra. „Rokasgranātas!" viņš uzsauc. Strēlnieks Jedermans pamet leitnantam vienu garkāta rokasgranātu.

Tas norauj sprostu un iestumj to varenā lielgabala stobrā. Tad nolēc no tanka un pavēlas nost. Vēl laikā.

Līdzīgi pērkona grāvienam vispirms eksplodē rokasgranāta, tad stobrā esošā tanka granāta. Lielgabala aizslēgs laikam ticis ietriekts torņa iekšiene, jo atsprāgst kāda lūka. Kaprālis Kleins attapīgā kārtā no 8 m attālu na veikli iemet caurumā granātu saišķi. Uguns. Smagais tornis aizlido veselus 5 metrus apvidū.

Stundām ilgi milzis liesmo kā lāpa. Tas kūp, kad kapteinis Pepers, bataljona komandieris, kopā ar ltn.

Kraušu vakara krēslā apstaigā rotas novietojuma. „Ellīga kaste," saka Pepers. „Bet…" Viņš nepagūst nobeigt. Atskan divi šāvieni no kāda krievu automātiska ieroča. Pepers un Krauss metās aizsegā, šoreiz vēl viss iziet gludi. TaЈu nākošajā dienā drošsirdīgo bataljona komandieri ceļā uz pulka komandpunktu panāk nelaime. Kāds krievs šauj no savas koka paslēptuves. Pepers ir uz vietas beigts. Ltn. Krauss, kas viņu pavada arī šeit, mirst dažas stundas vēlāk lazaretē. Krievu strēlnieks, kas šeit noslēpies no vāciešiem, pārdzīvo kapteini tikai par ceturtdaļu stundas, jo negrib padoties."

Tiktāl 101. strēlnieku pulka 7. rotas dienasgrāmata. Šajā 1941. g. 8. jūlija dienā arī 17. tanku divīzijai tālāk ziemeļos iznāca pirmā sastapšanās ar T 34 Sjenno telpā, vēsturiskajā zemes pārejā no Dņepras uz Daugavu. Jeremenko stratēģiski svarīgajā šaurumā starp Oršu un Vite'bsku bija raidījis svaigi pienākušās 20. padomju armijas vienības, lai arī šeit nosprostotu pieeju Smoļenskai, pēc kūpas tiecās Hota un Guderiāna tanku divīzijas.

Divīzijas priekšpulks uzsāka kustību rīta krēslā, dodamies caur viļņojošiem labības laukiem, pāri kartupeļu vagām un pa pudurainiem mežiem. Ap pīkst. 11 ltn. Cīglers uzdūrās ienaidniekam. Krievi bija labi maskojušies un atklāja uguni no tuvas distances. Visi trīs tanku pulka divizioni izvērtās plašā frontē.

Viriu flanku segšanai piesteidzās prettanku lielgabalu vadi. Sākās kāda tanku kauja, kam kara vēsturē sava

īpaša vieta kauja pie Sjenno. No pīkst. 11 līdz tumsai risinājās sīvas cīņas. Krievi operēja veikli. Tie mēģināja iebrukt vācu flankos vai aizmugurē. Saule svilināja. Plašajos kaujas laukos kūpēdami izdega vācu un krievu tanki.

Pīkst. 17.00 vācu tankus sasniedza radio pavēle: „Taupīt municiju!" Tai pašā mirklī telegrāfists Vestfāls savā tankā izdzirda tanka komandanta uztraukto balsi: „Smagie ienaidnieka tanki. Tornim 10 grādu! Tanku granātas. Uguni!" „Trāpīts!" iesaucās virsseržants Zorge. Bet krievs granātu nelikās manām. Tas vienkārši brauca tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Divi, tad trīs un beidzot četri 9. rotas tanki tagad apriņķoja krievu milzi 800 līdz 1000 m attāluma. Tie šāva. Nekas nenotika. Tagad krievs apstājās. Tā tornis pagriezās uz pretējo pusi. Spoži uzzibsnīdams, šāviņš izlidoja no tā stobra. Sprādziena vietā 40 m feldfēbeļa Hornbogena tanka priekšā gaisā uzsitās zemes pikas. Hornbogens izlīkumoja no apšaudes loka. Krievs devās tālāk un uzbrauca uz kāda lauku ceļa. Te bija novietojies vācu 3,7 cm pret​tanku lielgabals. „Uguni!" — Nekā. Izskatījās tā, it kā padomju milzis tūliņ sagrīļosies. Tā platās kāpurķēdes bija zāļu un salmu kušķu pilnas. Tā motors iekaucās. Krievu braucējs ieslēdza lielāku ātrumu. Robusti būvētajā tankā tas nemaz nebija tik viegli izdarāms. Gandrīz ikkatram braucējam tādēļ blakus gulēja āmurs. Ja ātrums nebija uzreiz ieslēdzams, l nācās izpalīdzēties ar āmura sitieniem. Padomju^improvizācija. Nu tomēr milzu kaste kustējās. Tā devās tieši virsū prettanku lielgabalam. Tas šāva kā neprātīgs. Vēl 20 metru. Tad 10, vēl 5.

Tad tanks bija klāt. Vīri atlēca sāņus, tie bēga. Kā kāds nezvērs krievu tanks pārvēlās lielgabala zemes uzbērumiem. Tad tas pagriezās pa labi un brauca tālāk, cauri frontei uz smagās artilērijas aizmugures pozicijām. Tā brauciens beidzās 15 km aiz galvenās kaujas līnijas. Tas iestiga purvainā vietā vācu artilērijas poziciju priekšā. To pie-; veica kāds divzijas artilērijas 10 cm garstobra lielgabals.

Tanku kauja turpinājās līdz tumsai. No labības laukiem spokaini rēgojās degošie tanki. Eksplodēja tanku municija, gaisā uzlidoja benzīna tvertnes. Pār kaujas lauku rēgaini klīda sanitāri, sameklēja vaimanājošos ievainotos un pārsedza kritušos ar kādu segu vai telteni. No vēl kūpošā tanka 925 tā apkalpe ar pūlēm izvilka sava komandanta smago ķermeni: virsseržants Zorge bija miris. Beigti bija daudzi no tiem, kas priekš 17 dienām pie Pratulinas vēl stāvēja ierindā. Daudzi bija ievainoti. Bet 17. tanku divīzija pār​valdīja kaujas lauku. Un kas pārvalda kaujas lauku, tas ir uzvarētājs.

J Ka T 34 nekļuva par krievu izšķirīgo kaujas līdzekli, atkarīgs no diviem apstākļiem: vispirms jau no padomju nepareizās tanku taktikas, kas T 34 iesaistīja „pa druskai" gan vieglāku tanku vienību vidū, gan kājnieku atbalstam, nevis — kā vācieši to darīja — operēja smagpunktos kā cieši koncentrēta masa, lai caurrautu ienaidnieka plašus frontes iecirkņus, satriektu tā aizmugures sakarus un tad dziļi ietriektos ienaidnieka zemē. Krievi nerespektēja modernās tanku taktikas pamatprincipu, ko Guderians pateicis dažos, vēl līdz šai dienai derīgos vārdos: ,,Nevis pa druskai, bet pamatīgi."

Otra krievu kļūda bija nepareizā skaujas technika. Šeit T 34 uzrādīja svarīgu trūkumu: četrgalvainajai apkalpei, kas sastāvēja no braucēja, tēmētāja, lādētāja un telegrāfistā, pietrūka piektā vīra — komandanta. T 34 apkalpē tēmētājs bija reizē arī komandants. Šis dubultais uzdevums — darboties pie lielgabala un reizē pārlūkot apvidu, kavēja šaušana^ātrumu. Kamēr T 34 dabūja laukā savu pirmo šāvienu, vācieši izšāva jau trešo. Šādā veidā vāciešiem bija iespējams tā sakot „pabraukt zem krievu šāvienu sniedzamības," par spīti šīs sniedzamības lielākajam attālumam, un, par spīti pamatīgajam 4,5 cm biezajam nobruņojumam dabūt trāpījumus kā kāpurķēžu ierīcē tā citās „mīkstākās" tanku vietās. Bez tam katrā krievu tanku vienībā bija tikai viens radio aparāts, un proti — pie rotas komandiera, un tās savukārt ugunskaujā tos da​rīja mazāk kustīgus nekā vāciešu tankus.

Tomēr T 34 palika visai bīstams un visu kapa laiku vācu infantērijas bijāts ierocis. Nemaz nav iespējams iztēloties, kāds iespaids šo milzeņu masīvai iesaistei būtu bijis kara pirmajās nedēļās. Kā iedarbojās masīvi iesaistītie tanki pie krieviem, apraksta Guderiana pretspēlētājs Jeremenko visai iespaidīgi un neizskaistināti savos me​muāros:

„Vācieši uzbruka ar lielām tanku vienībām, kas pa daļai veda līdzi uzsēdinātus grenadierus. Mūsu kājnieki uz to nebija sagatavoti. Tikko atskanēja sauciens „Ienaidnieka tanki," mūsu rotas, bataljoni, jā pat veseli pulki metās te uz vienu, te otru pusi, meklēdami patvērumu aiz prettanku lielgabalu vai artilērijas pozicijām, tā sajaukdami kaujas kārtību un koncentrēdamies prettanku lielgabalu tuvumā. Tā viņi zaudēja kustības spējas, viņu kaujas gatavība ma​zinājās, un vadība, sakari un sadarbība palika bez no​zīmes."

Jeremenko bija atskartis vācu tanku pārākuma problēmu. Viņš izdarīja attiecīgos secinājumus un deva stingras pavēles pieņemt kauju ar vācu tankiem. Viņa recepte bija: koncentrēta artilērijas apšaude, lidotāju iesaiste ar klāja ieročiem un bumbām, bet galvenais — tuva karošana ar rokas granātām un kādu tuvcīņas ieroci, kura nosaukums karavīru valodā saglabājies līdz šai dienai: Molotova kokteilis. Šī cīņas ieroča izcelšanās ir interesants stāsts vēl jo vairāk tādēļ, ka „Molotova kokteili" lieto arī vēl šodien revolūcionārās sadursmēs.

Un proti, Jeremenko nejauši uzzināja, ka Gomeļā atrodas kāda noliktava ar viegli aizdegošos šķidrumu ,,Ks." Tas bija īpašs benzīna un fosfora maisījums, ar ko Sarkanā armija pirms kara bija eksperimentējusi, acīm redzot, lai īsā laikā spētu aizdedzināt noliktavas un svarīgas ierīces. Asprātīgais Jeremenko nekavējoties lika nogādāt kādā frontes iecirknī 10.000 pudeļu šī šķidruma un apbruņoja ar tām kaujas vienības iesaistei pret ienaidnieka tankiem. „Molotova kokteilis" gan nebija nekāds brīnumlīdzeklis, bet improvizācija, izmisumā radīts palīglīdzeklis. Bet tas nepalika bez iedarbības, šķidrums aizdegās, tikko nonāca saskarē ar gaisu. Vēl viena papildu pudele ar benzīnu kāpināja degšanas spēju. Bet ja pie rokas bija vienīgi benzīna pudeles, tad tām piestiprināja improvizētas degauklas, kūpas aizdedzināja pirms metiena. Pudelei pret tanka sienām saplīstot, degošais šķidrums ieplūda vai nu kaujas telpā vai motorā un aizdedzināja eļļu un benzīnu. No tērauda un skārda gatavotās milzu kastes aizdegās brīnumātri, jo tajās parasti atradās eļļas, smērtauku un benzīna virsdeva.

Protams, ar benzīna pudelēm nevarēja apturēt tanku armijas, īpaši tādēļ, ka pēc pirmās pieredzes vācu tanki, kuru spēks jau tā kā tā pastāvēja viņu ciešajā sadarbībā vadu un rotu starpā, turpmāk kāpinaja uzmanību tuvcīņu atvairē. Lai vāciešus apturētu, krieviem nācās iesaistīt divīzijas, lielgabalus, artilēriju, pretējā gadījumā tie caur Smoļensku dotos tieši uz Maskavu.

Krievu virspavēlniecība tādēļ uz Vitebskas telpu pārsvieda 19. armijas daļas no Dienvidkrievijas.

No preču vagoniem lēca laukā sarkanarmiešu pulki, lai mestos kaujā pret Hota 7. un 12. tanku divīziju.

Jeremenko zināja, ka šādā kārtā viņš pamazām upurē ievērojamu spēku, kas sastāvēja no 6 strēlnieku divīzijām un viena motorizēta korpusa. Bet ko viņš varēja darīt? Viņš cerēja tādā kārtā vismaz apturēt vācu smailes. Viņam bija vajadzīgs laiks. Laiks!

Bet Jeremenko cerības izrādījās veltīgas. Vācu 7. tanku divīzija sagūstīja kādu padomju zenitartilerijas virsnieku. Pie viņa atrada Jeremenko 8. jūlijā parakstītas pavēles, kas atklāja viņa plānus izlādēt no vilcieniem 19. divīziju ziemeļos no Vitebskas un iesaistīt Vitebskas zemes šaurumā. Ģenerālpulkvedis Hots reaģēja nekavējoties. Viņš pavēlēja 20. tanku divīzijai, ko komandēja ģenerālleitnants Štumpfs (Stumpff) un kas 7. jūlijā bija nokļuvusi Daugavas labajā, resp. ziemeļu krastā, 9. jūlijā doties gar upes krastu pret Vitebsku. Starplaikā zemes šaurumā dienvidos no Daugavas 7. un 12. tanku divīzijas jau bija saistījušas Jeremenko speķus, štumpfa tanki kopā ar ātri pievesto motorizēto 20. kājnieku divīziju ģenerālmajora Corna (Zorn) vadībā triecās pret krievu aizmuguri un līdz ar to — tieši tikko pievesto izlādējamo vienību vidū.

Svīda 10. jūlijs, karagājiena 19. diena. Tā bija drāmatiski izšķirīga diena. Vācu „zibens" joprojām vēl pastāvēja. Augšā ziemeļos, uz dienvidiem no Peipusa ezera, bija kritusi Pleskava. Ģen. Reinhardta komandētais XXXXI tanku

Pārcelšanās pār Dņepru 1941. g. 10./11. jūlijā un sekojošā Smoļenskas ieņemšana bija vasaras karagājiena pirmā izšķi​rīgā frontes vidus daļas operācija. korpuss ar 1. tanku divīziju un 6. tanku divīzijas daļām bija izlauzies cauri Staļina līnijai un 4. jūlijā pēc sīvām tanku kaujām ieņēmis Ostrovu. Šī ātrā trieciena turpinājumā, četras dienas vēlāk, ziemeļos operējošās ģenerālpulkveža Hepnera (Hoepner) 4. tanku grupa kopā ar 36. mot. kājn. divīzijas un 1. tanku div. daļām ieņēma svarīgo pagrieziena punktu ceļā uz Ļeņingradu. Hepners deva pavēli pagriezties pret ziemeļaustrumiem — pret Ļeņingradu. Varbūt Ļeņingrada kritīs vēl drīzāk nekā Smoļenska. Un kad tā būs kritusi, krievu bruņoto spēku vara Baltijas telpā un Baltijas jūrā būs sabrukusi. Tad Maskavas ziemeļu flanks paliktu atklāts. Un tad varētu sākties sacensība par to, kujš pirmais iebrauks Kremļa pagalmā — Hepners, Hots vai Guderians. Viss izskatījās cerību pilns. Varbūt Hepners pat varēs atkārtot savu 1939. gada Varšavas triumfu, kad viņš 8 dienas pēc kapa sākuma ar savām tanku divīzijām jau atradās poļu galvaspilsētas priekšā rietumos un dien​vidos no tās.

320 km dienvidos noPleskavas atradāsVitebska, satiksmes mezgls Daugavas augštecē un reizē Smoļenskas vārtu stabs. Arī Vitebska krita. To 10. jūlijā triecienā ieņēma 20. tanku divīzija. Fanātiski komjaunieši pilsētu bija aizdedzinājuši, tā dega. Hota tanku divīzijām naktsmājas nebija vajadzīgas. Tās traucās garām degošajai pilsētai — uz priekšu, tālāk uz austrumiem, Smoļenskas aizmugurē.

Arī Guderiana štābā pēc tam, kad viņa divīzijas pie Bobruiskas un Borisovas bija tikušas pāri Berezinai un traucās pret Dņepru, 10. jūlijā tika pieņemti šī karagājiena 1941. gada svarīgākie lēmumi. „Kā jums šķiet, Lībenštein," ik vakarus jautāja ģen. Guderians sava štāba šefam, no frontes štābā atgriezdamies. „Vai lai dodamies tālāk un forsējam Dņepras pārejas vienīgi ar tankiem, jeb ir nepieciešams nogaidīt kājnieku divīziju pienākšanu," — Tas bija jautājums, ko 2. tanku grupā apsprieda jau kopš dienām. Un vienmēr no jauna izraisījās tās pašas diskusijas: kājnieki kaujām par upju pārejām ir vairāk piemēroti nekā tanki. Bet jāpaiet 14 dienām, līdz pienāks infantērija. Ko tajā laikā, kamēr vācieši bezdarbībā gaidīs pie Berezinas vai Dņepras, darīs krievi? I a — pulkvežleitnants Beierleins atvēra ģenerālštāba 3. virsnieka — I c — aktu vākus ar ziņām par ienaidnieku. Šīs ziņas bija nepārprotamas: Gaisa izlūkošana ziņoja par stipru motorizētu vienību kustību Dņepras virzienā un par jaunas krievu spēku grupas izveidošanos ziemeļaustrumos no Gomeļas.

Vācu bruņoto spēku augstākās vadības optimisms, kādu to 3. jūlijā bija paudis ģenerālpulkvedis Halders, ar šo krievu spēku koncentrāciju guva zināmu atkritienu. Ja negribēja ļaut krieviem vienā mierā ar stipriem spēkiem ieņemt Dņepras līniju un izveidot aizsardzību, nācās rī​koties ātri.

Tāds bij Guderiana viedoklis uzskatu sadursmē ar tā priekšniecības iestādēm par operāciju turpināšanu austrumu frontes vidus daļā, un viņa stābs vienprātīgi nostājās viņa pusē. Tikai šodien

uzzinām, cik dibinātas bija Guderiana rūpes. Kā izriet no Jeremenko memuāriem un no krievu jaunākajām speciālās literātūras publikācijām, Timošenko, saskaņā ar valsts aizstāvības komitejas lēmumu, līdzšinējo padomju rietumu fronti bija pārveidojis un pārņēmis jaunradītās rietumu iecirkņa bruņoto spēku grupas pavēlniecību. Ari ziemeļos un dienvidos bij. militāro iecirkņu telpas aizstāvēšanās frontes bija pārformētas par bruņoto spēku grupām: Ziemeļrietumu iecirkni ko​mandēja maršals Vorošilovs. dienvidrietumu iecirkni — maršals Budjonnijs.

Kopš 10. jūlija Timošenko ap Dņepru sapulcēja divīziju pēc divīzijas. 11. jūlijā viņa bruņoto spēku grupa šeit atkal aptvēra 31 strēlnieku, 7 tanku un 4 motorizētas divīzijas. Klāt nāca no Minskas ielenkuma izkļuvušās 4. armijas atliekas, kā arī 16. armijas daļas, kuras tika pārsviestas uz vidus daļu no dienvidiem. Kopā tātad Dņepras augštecē koncentrējās 42 kaujas spējīgas padomju divīzijas.

No Francijas karagājiena laikiem par Guderiānu zināms kāds populārs epizods: Gatavojoties uzbrukumam, viņa uzskatam, ka tanku vienību panākumi atkarīgi no ātra un nežēlīga trieciena līdz pat ienaidnieka frontes aizmugurei, nebija piekritēju. Lieta nonāca līdz diskusijām ar ģenerālpulkvežiem fon Rundstedtu un Halderu. Kad Guderians pēc izlaušanās caur Mažino līniju ar savu XIX tanku korpusu gribēja triekties tālāk pret kanāļa piekrasti, lai atgrieztu britu-franču spēkus, viņš pēc pagriešanās pret rietumiem tika bremzēts arvienu vairāk un vairāk. Bruņoto spēku A-grupas virspavēlniecībā, kā arī Vadoņa mītnē visi baidījās no kāda spoka — no flanka apdraudējuma. Tādēļ Guderiana tālākvirzīšar.os 15. un 17. maijā 1940. g. gribēja apturēt. „Jūs izniekojat uzvaru," Guderians sūdzējās ģenerālpulkvedim fon Kleistam, savam toreizējam virspavēlniekam. Ar viltību un triku palīdzību Guderians savus principus tomēr vienmēr bija īstenojis, bet pie Denkerkas vi​ņam neveicās. Pie Denkerkas uzvara patiesi tika izniekota. „Es mēģināšu gūt uzvaru," viņš ari 1941. jūlija sākumā atkārtoti sacīja telefonā, kad no 4. armijas virspavēlnieka ģenerālfeldmaršala Hansa Gintera fon Kluges (Hans Guenther von Kluge) štāba pienāca norādījums pie Dņepras nogaid't kājnieku pienākšanu.

9. jūlijā feldmaršals fon Kluge pats ieradās Guderiana komandpunktā Tolčino. Izraisījās karstas debates. ,.Gudrais Hanss", kā ģenerālštāba virsnieki smalkā vārdu rotaļā dēvēja savu virspavēlnieku, un ,.ātrais Heincs," kā savukārt Guderiānu dēvēja viņa karavīri, nonāca līdz uzskatu sadursmei. Guderians gribēja doties pāri upei. Kluge teica nē. Guderians kaislīgi aizstāvēja savu plānu. Kluge palika vēss. Tad Guderians ķērās pie negribētiem meliem: Viņš apgalvoja, ka tā tanki pa lielākai daļai jau atrodoties Dņepras krastā uzbrukuma izejpozicijās sakoncentrēti. Un tas ir stāvoklis, kas bez briesmām nav ilgstoši noturams. „Bez tam esmu pārliecināts par savas operācijas izdošanos," Guderians apgalvoja Klugam. „Un ja mēs pret Mas​kavu triecamies ātri, tad paredzu karagājiena izšķiršanos jau šajā gadā."

Tik liela apņēmība un pašapziņa ietekmēja pat vēso Klugi. Viņš ļāva Guderianam īstenot tā gribu, piebilz​dams: „Jūsu operācijas vienmēr karājas zīda diega galā." Ģenerālpulkvedis pamāja saviem virsniekiem: „Mēs sākam, mani kungi, un dodamies pāri. Rītu."

Un rīts bija 10. jūlijs. Bet drošajiem pieder laime. Tā piederēja arī Guderianam. Kaujas attīstība pierād7 ja, ka viņam bijusi taisnība. Viņa priekšgrupas bija konstatējušas, ka krievi stipri izbūvējuši Dņepras svarīgākās pārejas — Rogačevu, Mogiļevu un Oršu, un šīs pārejas ieņēmuši. Mēģinājumi ieņemt šīs pārejas straujā triecienā piedzīvoja asiņainu neveiksmi. Bet tanku korpusa izlūkvienības drīz noskaidroja vājās vietas starp šiem stiprajiem atbalsta punktiem Dņepras rietumu krastā. Tās atradās pie Starij Buchova, Sklova un Kopija.

Starij Buchov atradās XXIV tanku korpusa dienvidu joslā, vidū pie Šklova — XXXXVI tanku korpuss, 'bet pašā augšā, XXXXVII tanku korpusa joslā atradās Kopija. Tie bija nabadzīgi ciemi bez tiltiem, kurus neviens nepazina. Krieviem ne sapnī nevarēja ienākt, ka vācieši uzbruks šajās vietās. Bet karā viss atkarīgs no iespējas trāpīt ienaidnieku tā vājākā vietā. 10. un 11. jūlijā Dņepra tad arī visās trijās šajās vietās tika pārvarēta bez lieliem zaudējumiem. Abpus Starij Buchova 3. un 4. tanku divīzijai

pāreja izdevās jau pirmajā paņēmienā, pie Soborovas tika radīta tiltgala pozicija un visi ienaidnieka uzbrukumi atsisti. 79. tanku pionieru bataljons nekavējoties sāka celt tiltu, un tas bija gatavs jau naktī uz 11. jūliju.

Bet pie Kopija pāreja uzreiz neizdevās. 29. mot. kājn. divīzijai šo pāreju nācās sīksti izcīnīt zem lidotāju uzbrukumu un artilērijas uguns. Taču 11. jūlijā pīkst. 5,15 no rīta pionieru rotas savās triecienlaivās, triecienlielgabalu uguns aizsegā plkv. Hekera vadībā pārcēlās pār upi un nogādāja viņā krastā arī kājniekus: 45 minūtēs pārcēlušies bija 4 triecienbataljoni. Viņi „palīda" zem ienaidnieka uguns un nostiprinājās.

Pie šklova, 10. tanku divīzijas pārejas vietā „Grossdeutschland" kājnieku pulkam nācās cīnīties ar „Staļina skolniekiem" — virsnieku kandidātu izlases vienību. Vltn. Hēnerta patšauteņu rota beidzot iztīrīja gaisu un sadzina ienaidnieku mežā. Pioniepi iekorda laikā uzcēla tiltu. Pār upi devās smagie ieroči.

Stipri nocietinātājām pilsētām Oršai, Mogiļevai un Rogačevai Guderiana divīzijas devās vienkārši gapām un ripoja uz austrumiem. Mērķis — Smoļenska.

Bija arī pats pēdējais laiks. Jo dienvidos, Gomeļas telpā, Timošenko bija izveidojis stipru spēku grupu, sastāvošu no 20 divīzijām. Viņš mēģināja triekties pret Guderiana flanku un glābt Smoļensku.

Smagās aizstāvēšanās cīņas raksturoja stāvokļa nopietnību. Taču Timošenko plāns neizdevās. Viņa uzbrukumiem galvenā kārtā metās pretim vācu 1. kavalērijas divīzija ģen. Feldta (Feldt) vadībā. Kopā ar 10. mot. kājn. divīziju tā sedza 2. tanku grupas flanku. Šī ļoti izšķirīgā kavalērijas iesaiste pelnī īpašu ievērību. Līdz 1944. g. ģenerālmajora^Feldta jātnieku brigādes kā vienīgās lielās vācu kavalērijas vienības Otrā pasaules kapā tika iesaistītas gar Pripetas purvu malām — tādā kauju apvidū, kas tankiem nebija izbraucams. Ceļi_Jeit patiesībā izrādīiās derlgF\denīgL4ā§janai. Krūmi un sūnājs bija ideāli piemēroti ienaidnieka paslēptuvēm un izejas pozicijām. Bet 1. kavalērijas divīzija ar šo apvidu tika galā, nodrošināja Guderiana flanku un noderēja par labu sakaru uzturētāju ar Rundštedta bruņoto spēku grupu, kas operēja dienvidos no purviem.

Sekmīgais flanjcu nodroši​nājums darīja iespējamu Guderiana tvērienu pēc Smo​ļenskas.

Tagad sitiens sekoja sitienam: 15. jūlija vakarā vēl tālāk ziemeļos 3. tanku grupa ģenerālpulkveža Hota vadībā kopā ar 7. tanku divīziju stiprā gaisa spēku atbalstā triecās gapām Smoļenskai un pārrāva autoceļu kā arī dzelzceļa līniju starp Smoļensku un Maskavu. Līdz ar to pilsēta bija atgriezta no apgādes un no iespējas palikt ārpus ielenkuma; radās jauns katls, kupā ieslēdza 15 padomju divīzijas.

Padomju virspavēlniecība gribēja Smoļensku noturēt par katru cenu. Smoļenska bija kaut kas līdzīgs Staļingradai — simbols un reizē stratēģiski svarīga vieta. Smoļenska. bija drošības atslēga_Maskavas_yJLptos, nācijas cietoksnis Dņepras augštecē, viena no vecākajām krievu apmetnēm, šeit i Napoleons 1812. g. 16. un 17. augustā izcīnīja uzvaru gājienam uz Maskavu. Un šeit tieši trīs mēnešus vēlāk, 16./17. novembrī 1812. g. cara kapakungs Kutuzovs sakāva Francijas „Grand Armēe." To zināja arī ģen. fon Boltenšterna 29. mot. kājn. div. karavīri. īpaši motociklistu bataljona 2. rota ar ltn. Hencu, kas 7 dienas ilgi bija noturējuši straujā triecienā ieņemto Dņepras tiltu austrumos no pilsētas, šīs dienas nekad neaizmirsīs.

Kā liecina ģen. Jeremenko, pilsētas komandants bija devis pavēli pilsētas totālai aizstāvībai. Pilsēta bija aizbarikadēta, bija uzcelti gan viegli, gan smagi bunkuri. Ikviena māja, ikviens pagrabs bija kļuvis par pretestības ligzdu. Strādnieki un ierēdņi tika apbruņoti un kopā ar valsts policijas un milicijas vienībām saformēti ielu cīņu grupās. Viņiem bija pavēlēts attiecīgos māju blokus noturēt jeb mirt. Pilsētas militārās aizsardzības mugurkaulu veidoja XXXIV strēlnieku divīzijas pulki.

Un tomēr Smoļenska krita. Un krita ātri. Tās aizstāvība nevarēja mēroties ar drošsirdīgo un viltīgo Tīringas 71. kājn. pulku. 15. jūlija rītā pīkst. 7 plkv. Tomass (Thomas) ar savu pulku uzsāka uzbrukumu, pa lauku ceļiem 15 km dienvidrietumos no pilsētas apiedams ienaidnieka nocietinājumus. Viņš uzbruka no

dienvidiem un pīkst. 11 vifīa II bataljons triecienā ieņēma krievu smagās baterijas Koņjuchovo augstienē.

Gūstekņi liecināja, ka arī pilsētas dienvidu puse bijusi smagi nocietināta. Tad Tomas vēlreiz pagrieza savu pulku pa labi un uzbruka pilsētai no dienvidaustrumiem. Kad tās aizstāvji pīkst 17 pamanīja vācu smailes, bija jau par vēlu. Tumsai uznākot, 71. kājn. pulka trieciengrupas jau atradās pilsētas dienvidu iecirkņu ielās.

Nākošā rītā pīkst. 4 sākās galvenais uzbrukums kopā ar 15. kājn. pulku. Smagā artilērija, 8,8 cm zenitlielgabali, miglas metēji, triecienlielgabali, tanku liesmu metēji attīrīja kājniekiem ceļu. Pilsētas ziemeļu daļā, kur atradās rūpniecības kvartāli, sīksti cīnījās NKVD un strādnieku milicijas vienības. Ar pistoli, rokas granātām un durkļiem bija jāieņem māja pēc mājas, pagrabs pēc pagraba. ljL jūliji ap pīkst.

20 bija sasniegta pilsētas ziemeļu mala, Smoļenska bija ieņemta.

Karagājiena 25. dienā 0 Barbarosasj?lāna" pirmais~operātīvais mērķis bija sasniegts-: frontes vidus daļas ātrās vienības atradasr-Jārcevo-Smolenskas-Jeļnas-Roslavlas telpā. Aiz viņām bija 700 km, vinu priekšā līdz Maskavai — ' vēl 350 km.

Vienīgi Mogiļevā, tālu vācu frontes aizmugurē, notika sīvas cīņas. Šo Baltkrievijas padomju republikas apgabala galvaspilsētu Dņepras augšgalā ar 100.000 iedzīvotāju, varenu dzelzceļu darbnīcu uzņēmumu, Rietumkrievijas zīda rūpniecības centru, vecu Krievijas metropolitu sēdekli — sīksti aizstāvēja padomju 13. armijas 3. divīzijas ģenerāl​leitnanta Gerasimenko vadībā.

20. jūlijā pilsētu rietumos no Dņepras bija apņēmušas VII korpusa 4 vācu divīzijas. Tai pašā dienā pīkst. 14 uzbrukumā dodas 23. kājn. div. ar 2 pulkiem ģenerālmajora Hellmicha (Hellmich) vadībā.

Potsdamas 9. kājn. pulks gan tiek pāri upei, bet paliek guļam nelielā tiltgala pozicijā. Arī 68. g .p. nespēj salauzt padomju aizstāvību, un nākošā dienā tas neizdodas arī 67. k. p. Tā ka frontālais uzbrukums pilsētas priekšā saplacis, Hellmichs mēģina triekties pret tiltu, kas savieno Mogiļevu ar Lupolovo, vadot uzbrukumu no dienvidaustrumu puses upes augšgalā. Tas izdodas: 9. k. p. sīvā naktskaujā izdodas padzīt veikli no​cietinājušos ienaidnieku.

■ Taču zaudējumi bija lieli. 11. rota bija sakauta. Kādā augļu audzētavā tā nokļuva ienaidnieka flankējošā ugunī. Krita visi rotas virsnieki. Rota bija zaudējusi divas treš​daļas sava kaujas sastāva.

Dņepras rietumu krastā ltn. Brandts ar 67. k. p. 10. rotu krasta nogāzes aizsegā starplaikā nokļuva līdz pilsētas tiltam. Viņa vīri krievu automobiļiem pa vidu drāzās pāri tiltam un nodibināja saskari ar austrumu krastā guļam palikušo 9. kājn. pulku. Brandts noturēja tiltgala poziciju pret nikniem padomju uzbrukumiem, artilērijas brāzieniem un bīstamajiem snaiperiem, kuri stāvokli pa laikam darīja gluži neizturamu, kad vīriem no aizsegas nebija iespējams pacelt ne galvu. Kad maj. Hanr.igs ar 9. kājn. pulka I bataljonu iebruka pilsētas austrumu daļā, tas tomēr krievu patšauteņu ugunī apstājās. Majors, smagi ievainots, gulēja uz tilta. Viņš mudināja savus vīrus turpināt triecienu. Tad krievu snaiperi to nošāva.

26. jūlija rītā krieviem izdodas miglas aizsegā, kas vēl guļ Dņepras ielejā, uzspridzināt ap 200 m garo koka tiltu, kas ved uz pilsētas austrumu daļu. Līdz ar to padomju vienības vārda burtiskā nozīmē sadedzinājušas aiz sevis pēdējo tiltu. Tagad tās cīnās jau zaudētās pozicijās. Un cīnās līdz pēdējai patronai. Beidzot 27. jūlijā 4 vācu divīziju žņaugos krieviem aptrūkst elpas. Daļa ielenkto smagajos automobiļos mēģina izlauzties uz rietumiem, bet tos iznīcina vācu uguns.

Pār drīz salaboto tiltu 23. vācu kājn. divīzija nekavējoties dodas uz austrumiem, bet 15. k. d. ieņem Mogiļevu.

Pa pilsētas ielām plūst dīvaini smaržojošs brūns šķidrums: krievi sašāvuši kādas alus darītavas milzīgās mucas. Alus straumēm plūst Dņeprā. Lai uzvarētāji nedabūtu to dzert.

23. un 15. kājn. div. iegūst 12.000 gūstekņus. To vidū ir dīvaini maz virsnieku. Tie ir vai nu krituši jeb paguvuši izsisties no ielenkuma. Vienas pašas 23. kājn. div. zaudējumi bija 264 kritušie, 83 bez vēsts pazudušie un 1088 ie​vainotie. Tā bija dārga maksa par tālu frontes aizmugurē esošo pilsētu.

4. UZ MASKAVU JEB KIJEVU? Kaujas Jeļņas lokā — Ģenerālštāba šefs atved sliktas vēstis — Hitlers negrib uz Maskavu — Guderians lido pie Hitlera — Dramatiskas cīņas „Vilku cietoksnī" — ,.Mctniem ģenerāļiem nav jēgas par kara saimniecību".

Neviens austrumfrontes ģenerālis, neviens virsnieks, neviens kareivis nešaubījās par to, kam jānotiek pēc Smoļenskas krišanas un kā saucas nākošais mērķis. Tā, protams, bija Maskava, padomju valsts sirds un galva. Kas aplūkojis Krievijas pirmskara karti, pats pārliecinājies par to, ka „visi ceļi ved uz Maskavu." Šī garīgā un politiskā metropole reizē ir ari satiksmes centrs, sarkanās valsts sirds. Ja šo sirdi izdotos caurdurt, nebūtu necik tālu jāmeklē arī secinājums, ka varenajai Padomju Savienībai jāsabrūk.

Tā domāja vācu bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālfeldmaršals fon Brauchičs (von Brauchitsch), tā kalkulēja arī Halders. Un tā lēsa gan Guderians, gan Hots, Boks un visi austrumfrontes virspavēlnieki.

Viņi visi domāja tāpat kā Klausevics, modernās stratēģijas tēvs, kas, par spīti Napoleona sakāvei Krievijā, viņa karagājienu uz Maskavu uzskatīja par prātīgu un aizstāvēja to kā pareizu. Karu objekti ir — ienaidnieka zeme, tās galvaspilsēta un politiskā vara. „Bet," saka Klausevics, „krievu milzu valsts nav tāda zeme, ko var uzvarēt šī vārda īstā nozīmē, tas ir — ieņemt un noturēt. Ir nepieciešams satricināt ienaidnieka valsts sirdi. Bonaparts drīkstēja lolot cerības vienīgi tad, ja viņam izdotos spēcīgs trieciens līdz pašai Maskavai…"

Jā, vienīgi tā viņš drīkstēja cerēt satricināt Krieviju, izsaukt tajā sajukumu, izraisīt šķelšanos un gāzt režīmu. Ja viņam tas neizdevās, tad tas bija atkarīgs no viņa pārāk vājajiem spēkiem un operātīvās atkāpšanās stratēģijas, ko krievi pielietoja tik sekmīgi, kā arī no ciešās saistības starp tautu un caru.

Vācu ģenerāļi labi pazina Klausevicu. Vai viss patiesi nenotika uz mata pēc viņa receptes? Krievu atvilkšanās zemes iekšienē nebija notikusi. Tie pieņēma cīņu. Un vācu spēki bija pārāki par viņu spēkiem. Šķita arī, ka tauta nīst boļševismu; daudzās Rietumkrievijas vietās vācu uzbrucēji tika apsveikti kā atbrīvotāji. Kas gan te vēl varēja neizdoties? Tātad — uz Maskavu!

Taču Hitlers neuzskatīja par vajadzīgu izsludināt Maskavu par sava karagājiena otru operātīvo mērķi. Pēkšņi viņš sāka bīties no Staļina galvaspilsētas. Vai viņam uzmācās bailes no Napoleona likteņa?

Varbūt viņš neuzticējās tradicionālajiem stratēģijas pamatprincipiem? Jeb varbūt viņš vispār neizprata ne Maskavu, ne Krieviju?

Lai būtu kā būdams: Viņš negribēja doties uz Maskavu. Un kad pie Smoļenskas visas ceļu pārmijas bija pagrieztas triecienam pret krievu sirdi, kad uzvara jau likās atrodamies sniedzamības attālumā, kad vai visa pasaule gaidīja uz pavēli: „Tanki — marš! Mērķis — Kremlis!" — taisni tad Hitlers visiem aprēķiniem pārvilka svītru. Izbailēs sastinguši, pēc 5 nedēļu gaidīšanas, pēc 5 nedeļu ilgas svārstīšanās, vācu ģenerāļi kā Bruņoto spēku virspavēlniecības, tā vidus daļas galvenajā mītnē 22. augustā iepazinās ar Hitlera 21. augusta pavēli: ..Svarīgākais mērķis pirms ziemas iestāšanās ir nevis Maskavas ieņemšana, bet Krimas atņemšana…"

2. tanku grupas komandpunktā Prudkos 22. augustā ap pusnakti ieskanas telefons. Bruņoto spēku grupu virspavēlniecība aicina Guderiānu uz Borisovu. Feldmaršals Boks pats ir pie aparāta: „Lūdzu atbrauciet rīt no rīta uz šejieni, Guderian. Mums būs augsti viesi no Mauervaldes."

Guderians pārdomā. Augsti viesi? Vai tad kauliņi būtu mesti? Vai beidzot sāksies uzbrukums Maskavai? Taču Guderians uzreiz saklausa, ka Boks nav labā omā. „Cikos pavēlēsiet ierasties, feldmaršala kungs?" viņš tādēļ strupi jautā. ..Teiksim ap pīkst. 10." Boks atbild un atvadās.

Viesi no Mauervaldes! Tur, Austrumprūsijā, Vadoņa galvenai mītnei kaimiņos, atrodas Bruņoto spēku virspavēl​nieks un ģenerālštāba šefs. Jeb varbūt ierodas pat Hitlers pats?

Guderians noskaidro, vai viņa štāba šefs un Ia vēl ir nomodā. Jau pēc 2 minūtēm viņš kopā ar fon

Libenšteinu un Baierleinu sēž štāba omnibusā pie karšu galda. Kartēs iezīmētas pēdējo nedēļu lielās kaujas — gan ar melnām un sarkanām bultām, ar karodziņiem un skaitļiem, ar vienlaida vai raustītām līnijām, ar lokiem un dīvainām figūrām — ielenkumu vietām. Viss rūpīgi uzzīmēts. Un atveido asinsizliešanu. Un bailes. Un nāvi. Tikai tas viss nav redzams. Nav redzams arī tas, ka šīs līnijas turpināšanai, piemēram, pāri Kruglovkas ciemam, ir jāmirst daudziem vīriem.

Guderians ar saviem vīriem jau kopš 4 nedēļām atrodas Prudkos, uz rietumiem no Počinokas. Vācu motorizētās vienības jau jūlija vidū bija ieņēmušas Djesnas loku ar Jeļnas pilsētiņu. Kopš tā laika visu domas piederēja Maskavai. Izejas pozicijās bija sasniegtas. Gan ar lielu piepūli — tas jāatzīst. Ar sarukušiem tanku pulkiem. Ar samazinātiem trosiem. Taču viņi visu bija veikuši — pēc plāna, kā nākas.

Tagad bija iestājusies neliela pauze, kurā jāizveido jauna apgādes bāze — un tad bija jādodas šī karagājiena pēdējā triecienā — pret Padomju Savienības sirdi. Uz šo pavēli gaidīja visi.

Guderians ar Hotu jau 4. augustā kādā sarunā ar Hitleru, kas arī notika Borisovā pie Boka, bija ziņojuši: 15. resp. 20. augustā tanku divīzijas būs atkal gatavas triecienam uz Maskavu. Turklāt Guderians vēl piebilda: „Mēs to ieņemsim, mans vadoni." Taču Hitlers bija izrādījis dīvainu atturību. Nebija nekādu šaubu, ka viņam ir citi nolūki — viņš vispirms gribot doties pret Ļeņingradu. Jeb varbūt vispirms pret Ukrainu. Ģenerāļi klausījās brīnīdamies un kratīja galvas. Hitlers sajuta so pretestību un atstāja visus jautājumus vēl atklātus. Toreiz netika panākta nekāda izšķiršanās. Viņš turpināja vilcināties. Bet frontes ģenerāļi cerēja, ka viņš beidzot tomēr vēl izšķirsies par uzbrukumu Maskavai. Gluži apzinīgi tie turpināja priekšdarbus ofensīvai. Kopš ^ugusta sākuma frontē jau atradās IX korpusa kājnieku divīzijas un naktī no 18. uz 19. augustu nomainīja tanku un motorizētās vienības. Tātad uzbrukums varēja sākties. Turēšanās un aizstāvēšanās sagādāja vienīgi lielus zaudējumus. „Cik tālu ir līdz Maskavai no 292. kājnieku divīzijas priekšējām vienībām? Jeļnas lokā?" jautāja Guderians.

Pltn. Baierleinam tas vairs nebija jāpārbauda: ,,298 km līdz priekšpilsētām," viņš teica.

298 kilometri! Guderians palūkojās uz karti. Jeļnas loks izslējās no frontes līnijas līdzīgi tramplinam. Paša priekša atradās tā. sauktais „Kapsētas deguns." Šeit kopš nedēļām notika tik sīvas cīņas kā nekur citur austrumfrontē.

To apliecina arī korpusa dienas pavēle, ko XXXXVI tanku korpusa virspavēlniecība 1941. g. 10. augustā lika nolasīt pat vismazākajās vienībās: „Pēc kādas no smagajām aizstāvēšanas kaujām ziemeļrietumu frontē pie Jeļnas, „Das Reich" divīzijas „Langemarka" SS motociklistu strēlnieku bataljona 1. rotas Ferstera grupa tika atrasta šādā stāvoklī — grupas komandieris unteršārfīrers Fersters, kujra roka atradās pie pēdējās granātas auklas — ar šāvienu galvā; strēlnieks Nr. 1 Klaibers, ar vēl plecam piespiestu patšauteni un lodi stobrā — ar šāvienu galvā; šturmmans Oldebersnuiss — pie savas automašīnas ceļos nometies, ar roku pie stūres rata, kritis mirklī, kad gribējis nodot ziņojumu; braucējs sturmmans švanks — beigts savā strēlnieku bedrē. — Ienaidnieka pusē bija atrodami vienīgi kritušie, kas rokas granātas metiena attālumā gulēja puslokā ap vācu poziciju. — šie fakti ir aizstāvēšanās jēdziena paraugs."

Tāda bija Jeļna — bezcerīgs, sašauts perēklis Djesnas malā, 75 km austrumos no Smoļenskas. šī vieta 5 nedēļu cīņās ar savu vārdu bija iezīmējusi veselu frontes iecirkni. Padomju pretestība pie Jeļnas nebija ar gadījuma raksturu. Jo gadījuma raksturs nebija arī tam, ka „Barbarosas" uzbrukuma pavēlē par bruņoto spēku vidus grupas pirmo operātīvo mērķi blakus Smoļenskai minēts arī „Jeļnas augstienes apvidus." Kādēļ? Tādēļ, ka šī vieta ir ceļu krustojums un atrodas augstienes skaustā, kas pārvalda tālu ap​vidu un tātad ir stratēģiski svarīga kā tam, kas grib doties uz Maskavu, tā arī tam, kas to grib aizstāvēt.

To, protams, zināja kā vācieši, tā krievi. Timošenko bez kādas žēlastības iesaistīja civiliedzīvotājus nocietinājumu būvē, lai izveidotu Djesnas iecirkni virzienā no Jelnas uz dienvidiem par stipru tanku šķēršļu joslu. Viss, ko vien Maskava spēja salasīt, tika nosūtīts uz Jeļnas blpu, Djesnas pozicijām vajadzēja kļūt par jaunu lielu barjēru. Vācu gaisa izlūkošana šo plānu atklāja. Tas nozīmēja, ka tagad

nācās pasteigties, iekām krievi vēl nebija izveidojuši stipru aizstāvību. Ģenerālleitnanta Šāļa (Schaal) un ģen. Hauzera (Hauser) motorizētā ieroču SS divīzija „Das Reich" saņēma uzdevumu ieņemt Jeļnu un apvidu aiz tās.

Ieņemt — tas skanēja vienkārši, bet ari Guderiana tanku divīzijām, kas cīnīdamās bija veikušas 1000 km attālumu pa putekļainiem tuksnešiem, sliktiem ceļiem, cauri mūžu mežiem, šis uzdevums vairs nebija tik viegli īstenojams. Arī artilērijas ugunsspēks, ievērojot daudzu smago un vidēji smago bateriju nobirumu, bija visai saplacis. Ar svaigiem spēkiem, ar spēcīgākām tanku un artilērijas vienībām Jeļnas augstienes ieņemšana nebūtu bijusi nekāda problēma. Bet nu tā par tādu kļuva.

Toreizējais 10. tanku divīzijas komandieris ģen. Šāls, par savas divīzijas operācijām runādams norāda, ka krievi upes viņā pusē vairs nav ielaidušies atklātās kaujās, bet sākuši jau pielietot to taktiku, kas vēlāk kļuva par padomju lielo partizānu vienību metodi. Ģen. Šāls min šādu piemēru: „Krēslai iestājoties, divīzijas priekšgrupai starp Gorodišči un Gorkiem nācās doties cauri mūža mežam. Divīzijas galvenie spēki devās gar šo pašu vietu jau naktī. Tiem sekojošo artilērijas vienību krievi pēkšņi apbēra ar granātmetēju uguni un iesaistīja cīņā vīrs pret viru. Laimīgā kārtā tuvumā pārnakšņoja SS divīzijas ,,Das Reich" motociklistu bataljons. Tas devās pal.gā artileristiem izsisties.

Taču vēl ļaunāka par šādiem kautiņiem izrādījās tanku materiālās daļas nolietošanās. Sliktie ceļi, karstums un putekļi bija pret mums noskaņoti tikpat naidīgi kā Sarkanā armija. Tankus pastāvīgi ietina biezi putekļu mākoņi. Putekļi sagrauza motorus. Filtri pastāvīgi aizsērēja. Milzīgo eļļas patēriņu apgāde vairs nespēja segt — motori sakarsa, kolbeņi iesprūda. Tādā kārtā 10. tanku divīzija ceļā uz Jeļnu zaudēja savu smago IV tanku lielāko daļu. Nevis krievi, bet putekļi pieveica tos. Armijas darbnīcu tanku mechaniķi un virsnieki inženieri strādāja kā zirgi. Bet trūka rezerves daļu. Un rezerves daļas nepienāca tādēļ, ka apgāde vairs nedarbojās. Attālumi līdz armijas sadales punktiem bija pārāk lieli. Ikkatrā municijas vai pārtikas pieveduma braucienā viena trešdaļa braucamo rīku palika guļam ceļā vai arī tika iznīcināta no ienaidnieka paslēp​tuvēm. Bet ne tikai mašīnas, ari cilvēki sen jau bija pār​pūlēti. Gad'jās pat, ka kādas gājiena kolonnas veselas daļas pēc atpūtas brīža vairs nepiecēlās, jo virsnieki un karavīri bija aizmiguši nāvei līdzīgā miegā."

Un tā nebija 10. tanku divīzijā vien. Tā bija visur frontes vidus daļā, kā pie Guderiana, tā Hota.

Kādā vēstulē feldmaršalam fon Bokam Hots viņās ļaunajās dienās rakstīja: „Kaujasratu nobirums tagad sasniedz jau 60—70 proc. no pamatsastāva." — Un tomēr viņi savu uzdevumu veica. 10. tanku divīzija 19. jūlijā ieņēma Jeļnu.

Par spīti nāvējošai artilērijas ugunij 69. pulka strēlnieki pārvarēja plato tanku grāvi, ko krievu civiliedzīvotāji nepārtrauktos nocietinājumu darbos bija izbūvējuši ap pilsētu. Kaut divīzijai bija smagi zaudējumi, tā cīnījās metru pa metram tālāk. Pret vakaru strēlnieki bija izlauzušies cauri pilsētai un ierakās. Uz ātru roku pievilkto padomju rezervju komandieris ģenerālleitnants Rokosovskis trieca savus pulkus pret vācu ierakumiem. Taču 10. tanku divīzijas fronte noturējās. 20. jūlijā tai blakus pa kreisi augstie​nes ieņēma SS pulks „Das Reich." Karavīriem bija vaja​dzīga atpūta.

Jeļnas loks izslējās no frontes līnijas tālu uz austrumiem, būdams vistālāk izvirzītā vācu frontes smaile. Dienvidos tā sniedzās tālu atpakaļ līdz Kijevai, pret ziemeļiem izliecās uz Smoļensku un plašā lokā tēmēja uz Ļeņingradu. Aplūkojot karti, bija skaidrs, ka Jeļnas loks īstenībā bija sava veida tiltgala pozicija, dabiskā stratēģiskā izejas bāze ofensīvai pret Maskavu. To saprata arī krievi, un tas viņu uztverē nozīmēja to, ka Jeļnas loks ir jāsalauž. No jūlija beigām līdz septembra sākumam šeit plosījās pirmā lielā Bruņoto spēku vidus grupas aizstāvēšanās kauja. Daudzo nedēļu gaitā caur Jeļnas asinspirti izgāja veselas 9 vācu divīzijas.

Timošenko no padomju virspavēlniecības saņēma visas iespējamās rezerves, kas vien bija pieejamas. Viņa frontē tika iesaistītas veselu 4 armiju daļas. Jeļnas lokā viņš uzbruka ar 9 strēlnieku divīzijām un 3 tanku vienībām, kamēr vāciešiem šeit nekad nebija vairāk par 4 aizstāvēšanās kaujā iesaistītām divīzijām. Bet izšķīrēja nozīme šajā baismīgajā kaujā bija cīņas pieredze, disciplīna un, pār

visām lietām, kopā saliedēto bataljonu un rotu noturība. Šeit kāda aina no motorizētā kājnieku pulka „Grossdeutschland" gaitām, ko visur dēvēja īsi par „GD." Vltn. Hēnerts sēž pie poziciju tālskata strēlnieku bedrē — savas 4. patšauteņu rotas uovietojuma vidū. Tas atrodas Jeļnas lokā pie Kruglovas dzelzceļa pārejas. Krievu artilērija bez pārtraukuma šauj jau trīs stundas no vietas. Telefona līnijas ir sarautas. Bet no bedrēm piecelties nevar ne ziņnesis, ne trieciengrupas .Uguns pieņemas. Tad pārslīd pār bataljona iecirkni — krievi pārceļ uguni uz aizmuguri.

Tātad viņi tūliņ nāks, vltn. Hēnertam izskrien caur galvu. Un tad viņš tos jau arī redz savā tālskatā.

Viņš brīnās — ienaidnieka rotas tuvojas cieši saslēgušās. Virsnieki zirgos jāj pa priekšu, blakus, aizmugurē — līdzīgi aitu suņiem ap brūni uniformēto baru. Pieliekušies, krievi aiz sevis zemos divričos velk resnstobrainos, ar ūdeni dzesināmos smagos ložmetējus, savus „Maksimus." Kājnieku lielgabalus un prettanku lielgabalus tie galopā izved pozicijās, to vidū arī bīstamos 7,62 cm lauku lielgabalus, ko vācu karavīri dēvē par „rač-bum" — tādēļ, ka tiem ir visai liels šaušanas ātrums un vispirms dzirdams sprādziens, un tikai tad izšāviena troksnis.

Tagad vācu artilērijai nāktos atklāt masīvu uguni. Bet tās šāviņi atlido tikai pa retam. Pirmo reizi kopš kara​gājiena sākuma trūkst municijas, jo apgāde sabrukusi. Sākas kāds ļauns posms.

Ap 2000 m no vācu pozicijām krievi nolaižas kāda strauta ielejā un vairs nav redzami. Bet tad jau tie rāpjas augšup pa nogāzi. Tagad virsnieki nokāpuši no zirgiem un soļo frontei pa priekšu. Vltn. Reserta 2. rotas vīri, kas guļ pa labi no 4. rotas, lūkojas pār savu bedru malām. Krievi vēl ir ap 700 m atstatu. Tad vairs tikai 600 m. „Kādēļ vltn. Hēnerts neliek savām patšautenēm atklāt uguni?" Vīri jautā seržantam Stadleram. „Gan jau viņš zinās, kādēļ," tas atrūc.

Un Hēnerts arī zina. Viņš pieplacis sava tālskata okulāram. Tagad viņš jau var saskatīt krievu sejas.

Taču viņš vēl nedod uguns pavēli. Jo agrāk atklāj uguni, jo drīzāk krievi pieplok zemei un pietuvojas pamazām, labākas aizsegas sargāti. To viņš zina no savas pirmo nedēļu pieredzes: Krievi pēc iespējas jāpieveic jau ar pirmo sitienu. Jo triecienuzbrukumos tie ir visai sīksti. Ar neatlaidību, kas jau līdzinās stūrgalvībai, tie atkārto savus uzbrukumus vienā un tai pašā vietā. Un kaut arī tiem pretim stāvētu vai 10 patšautenes un visi uzbrukuma viļņi tiktu sašauti, krievi nāk arvienu no jauna. Kliedz „urrā" un krīt.

Kā tas bija iespējams? Sagūstīto virsnieku un apakšvirsnieku atbildes noskaidro šo jautājumu: Sarkanajā armijā par kāda uzbrukuma neizdošanos atbildīgs ir komandieris pats personīgi. Tādēļ viņš savus vīrus arvienu no jauna triec pret norādīto mērķi. Protams, arī viņu nomāc upuru skaits. Taču cilvēku respektēšana padomju armijā nav tik izšķirīgi svarīgs punkts kā rietumu armijās. Kauju priekšposteņi, atbalsta punktu vīri, ielenktas vienības tiek upurētas bez lielas apdomāšanas, ja vien no tā rodas stratēģiskas priekšrocības. Krievu kareivim jau no pirmās jaunkareivju laika dienas tiek iepotēts: „Kauja — tas no​zīmē tuvcīņa." Tādēļ krievs meklē tuvcīņas iespējas. Jo viņš tai ir īpaši iedīdīts. Durkļu cīņu vingrinājumi notiek vai līdz nesamaņai. Un krievs šo baigo paņēmienu arī pārvalda. Arī šaut no gurnu augstuma viņš ir mācījies. Un sitienu ar lāpstu vai šautenes laidni viņš prot tikpat labi kā vācu triecienrotu vīri. Krievu 1943. g. kaja lauka reglamentā sacīts: „Tikai tāds uzbrukums, kas veikts ar sīkstu apņemšanos iznīcināt ienaidnieku tuvcīņā, sagādā uzvaru." šī teikuma garā krievi tad arī uzbrūk.

Vltn. Hēnerts Kruglovkas dzelzceļa uzbēruma malā redz krievus tuvojamies. Vēl viņi ir 500 m atstatu. Tad Hēnerts izslienas un sauc: „Nepārtrauktu uguni!" Patšauteņu tarkšu orkans sākas kā ar vienu vienīgu spēcīgu sitienu. Krievi metas zemē. Pār pirmā uzbrukuma viļņa kritušajiem un ievainotajiem veļas nākošais vilnis, šauj. Pārskrien, šauj atkal tēmētu uguni. Un krievi šauj labi.

2. rotas grenadieriem jāpabāž galva virs bedres malas, ja tie grib šaut. Un viņiem ir jāšauj, ja tie negrib, ka krievi tos nosit. Bet tiklīdz kāda galva paceļas, no viņas puses uguni atklāj krievu snaiperi, kas apbruņoti priekšzīmīgām šautenēm ar mērķējamiem tālskatiem. „Grossdeutschland" kājnieku pulka 2. rotas kaujas telpā apklust arvienu vairāk šauteņu.

Taču pēdējos 50 m krievi vairs nespēj veikt. Tuvojas nakts. Krievu artilērija no jauna sāk apšaudi.

Klajā apvidū bez aizsegas iespējām tā sašauj arī pati savus vēl dzīvos cilvēkus.

Ap pusnakti uguns rimst. Easerta un Hēnerta vīri kāpj laukā no savām bedrēm. Viņi tajās bija kvernējuši ik pa , diviem. Bet tagad pieceļas pa lielākai daļai vairs tikai viens. r Viņi sauc pēc palīdzības ievainotajiem, sauc pēc nestuvēm kritušajiem, kuriem blakus tie nereti tupējuši stundām ilgi un šāvuši.

No rīta viss sākas par jaunu. Veselas piecas dienas no vietas. Pār kritušo simtiem brizdami, krievi ielaužas I bataljona pozicijās. Patšautene 20 m pa labi no seržanta Stadlera klusē. Pēdējais tās strēlnieks nezin kā dabūjis šāvienu vēderā — varbūt kādu rikošetu. Seržants Stadlers dzird, ka bedrē noplīkš pistoles šāviens. Ievainotais dižkareivis negribēja nobeigties moku pilnā nāvē. Desmit minūtes vēlāk bedrē ielēc divi krievi. Stadlers izslienas. Noliek savā priekšā trīs rokasgranātas. Novelk pirmās granātas auklu, met. Par tuvu. Otra granāta nokrīt tieši uz bedres malas un nober pār bedri šķēpeles. Trešā ieripo bedrē; kā kādā uguņošanā gaisā uzlido patšautenes municija.

Sestajā naktī, 27. jūlijā, vācieši pamet savas pozicijās pie Kruglovkas dzelzceļa uzbēruma. 2. rota atvelkas par 800 m līdz meža malai. Krievi panāk uz priekšu. Un atkal viss sākas no jauna. 18. augustā pulku nomaina 263. kājnieku divīzija. Viens vienīgs bataljons 10 dienās atsit 37 krievu uzbrukums. 25. augustā kaimiņu iecirknī 263. izlūkvienība dodas prettriecienā pret ienaidnieku, kas ielauzies sīvi apkarotajā „Rač-bum" augstienē. Krīt jātnieku kapteinis Oršlers, šīs vienības komandieris, pirmais vācu vērmachta karavīrs, kas saņēmis vācu krustu zeltā. 29. augustā 15. kājn. div. rotas ielēc jau šajās asinīm piesūkušās bedrēs. Kauja rit tālāk. Timošenko ļauj Jeļnas ziemeļu iecirknī noasiņot veselām trim divīzijām. Stamjatkas pārsienamā punkta galvenais ārsts, kas saņemts gūstā, pastāsta, ka 263. divīzijas iecirknī viņam vienas nedēļas laikā bijis jāaprūpē 4000 ievainoto.

Situācijas kartē, kas 22. augusta pusnaktī gulēja uz galda Guderiana priekšā viņa štāba omnibusā, šīs cilvēciskās traģēdijas nebija iezīmētas. Tur atradās vienīgi trīsstūrainie 15., 292. un 268. kājn. div. komandpunktu karodziņi, kā ari četrstūrainie pulku komandpunktu karodziņi. Bet frontes priekšā bija iezīmētas identificētās krievu di​vīzijas. 22. augustā tur bija 9 strēlnieku un 2 tanku divī​zijas.

Guderians, kas pastāvīgi atradās ceļā vai pie saviem vīriem, labi zināja, ko nozīmē šie viņa štāba virsnieku izdarītie ievilkumi kartē. ..Iesaiņojiet kartes, rītu es paņemšu tās līdzi uz Borisovu," viņš teica. „Ar labu nakti, mani kungi!"

Kā šajā laikā izskatījās frontes vidus daļas otras tanku grupas joslā — pie ģenerālpulkveža Hota, kas operēja ziemeļaustrumos no šosejas? Ģenerāļa Jeremenko — maršala Timošenko vietnieka memuāros lasāms šāds vienkāršs teikums: ..Smoļenskas atgūšana izrādījās neiespējama. Tādēļ jūlija beigās 20. un 16. armijas virspavēlniecība, kuras Hota spēki bija ielenkuši ziemeļos no Smoļenskas, deva izlaušanās pavēli. Šo armiju divīzijās bija atlicis augstākais 2000 vīru, bet visā 20. armijā bija vairs tikai 65 tanki un 9 lidmašīnas."

Tas bija Hota triumfs. Tāpat kā Guderians dienvidos no Smoļenskas Maskavas šosejas, arī Hots ziemeļos no tas bija licis savām divīzijām doties tālāk. Hots bija sasniedzis Vopu, kur ar saviem ari jau pagurušajiem spēkiem uzdūrās apbrīnojami ātrā laikā izbūvētajai Staļina līnijai. Ar savu motorizēto vienību un klāt piesteigušos kājnieku divīziju daļām viņš apjoza gredzenu ap Jeremenko 15 divīzijām, kam bija jāatgūst Smoļenska.

Jeremenko izmisīgi pretojās. Viņam bija jācīnās bez piegādes, jānoturas tur, kur atradās. Padomju virspavēlniecība to pienagloja ar dzelžainām pavēlēm. Komandieri, kas atkāpās, nokļuva lauku kara tiesas priekšā. Kareivji, kas pameta savas vietas, tika nošauti. Padomju virspavēlniecība par katru cenu gribēja atgūt Smoļensku. šeit vācu uzbrukuma spēks bija jāsalauž. Tas bija viens no Staļingradas ģenerālmēģinājumiem.

Cik Maskava šai ziņā bija apņēmīga, liecina fakts, ka ar Staļina pavēli kaujās tika iesaistīts kāds līdz tam lielā slepenībā turēts ierocis, kaut tas vēl netika ražots masu produkcijā un tādēļ vēl nevarēja spēlēt

izšķirošu lomu. Jeremenko par to raksta visai interesanti: „Jūlija vidū es no galvenās mītnes saņēmu paziņojumu: pastāv nodoms cīņā pret fašistiem iesaistīt ts ,,Eresu." Jums piedalīs vienu vienību.

Izmēģiniet to un paziņojiet mums Jūsu viedokli." „Eresa" bija pirmās raķešu baterijas. Pat pašam Jeremenko šis noslēpums nebija zināms. „Jauno ieroci mēs izmēģinājām pie Rudņas," viņš raksta. ,,Raķetes šāvās gaisā ar baismīgu svilpienu. Līdzīgi komētām ar sarkanu asti tās drāzās augšup un eksplodēja ar pērkona dārditnu. 320 raķešu eksplozija 26 sekunžu laikā šaurā telpā pārsniedza visas cerības. Paniskās bailēs vācieši metās bēgt. Bet arī mūsu kareivji vilkās atpakaļ. Lai saglabātu noslēpumu, mēs viņus par jaunā ieroča pielietošanu nebijām informējuši." Šis pārsteigums ķēra arī Hota 12. tanku divīziju. Sākumā slepenā ieroča iedarbe karavīros patiesi izsauca izbailes. Viņi šo raķešu ieroci isauca par „Staļina ērģelēm." Bet krievi to dēvēja par „Katjušu."

Par laimi Jeremenko bija viena vienība. Līdz ar to raķešu baterijas iesaiste nekļuva par kaujas izšķīrēju faktoru, taču „Katjušas" kaukšana pie Rodņas no jauna apliecināja krievu techniskās potences un mudināja optimistus vācu virspavēlniecībā uz piesar​dzību, vai — ja tie gribētu — uz pasteigšanos.

23. augustā īsi pirms pīkst. 10 Guderians savā „F i e s eler Store h" lidmašīnā nolaidās Borisovas lidlaukā un devās uz Bruņoto spēku grupu virspavēlniecību. Ieradās arī 4., 9. un 2. armijas virspavēlnieki — feldmaršals fon Kluge, ģenerālpulkvedis Strauss (Strauss) un ģenerālpulkvedis brīvkungs fon Veikss (Weichs). Viesis no Mauervaldes, ģenerālštāba šefs ģenerālpulkvedis Halders vēl tika gaidīts.

Viņš ieradās ap pīkst. 11. Viņš izskatījās slikti un likās satriekts. Iemesls visiem drīz bija zināms.

Halders paziņoja: „Vadonis izšķīries atteikties ne tikai no viņa paša savā laikā iecerētās ofensīvas pret Ļeņingradu, bet arī no Bruņoto spēku virspavēlniecības ierosinātās ofensīvas pret Maskavu, lai tai vietā vispirms iegūtu Ukrainu un Krimu."

Klātesošie jutās kā sitienu saņēmuši. Impulsīvais Guderians izslējās kā svece: „Bet tas taču nevar būt tiesa."

Halders rezignēti uzlūkoja to un atbildēja: „Tā tomēr ir. Veselas piecas nedēļas mēs cīnījāmies par triecienu uz Maskavu. Mēs 18. augustā ierosinājām arī uzbrukuma plānu. Un te ir atbilde."

Viņš lasīja: ,.Vadoņa rīkojums, 21. augustā 1941. g.

Bruņoto spēku priekšlikums par operāciju turpināšanu austrumos nesaskan ar maniem nodomiem.

Tādēļ es pavēlu sekojošo: 1. Svarīgākais, vēl pirms ziemas iestāšanās sasniedzamais mērķis nevis Maskavas ieņemšana, bet Krimas un rūpniecības un ogļraktuvju apgabala atņemšana krieviem Doņecas telpā, kā arī krievu naftas piegādes pārtraukšana no Kaukaza, bet ziemeļos — Ļeņingradas nosprostošana un apvienošanās ar somiem." Šī pavēle 2. punktā deva norādījumus par oper āti vājiem mērķiem bruņoto spēku dienvidu un vidus grupu kauju telpā, 3. punktā norādījumus vidus grupai par piedalīšanos operācijās ar pietiekamiem spēkiem krievu 5. armijas iznicināšanai, un beidzot paskaidrojumus par operāciju turpināšanu pēc kaujas par Ukrainu, šie pēdējie norādījumi skanēja šādi: „4. Krimas pussalas ieņemšanai ir ļoti liela nozīme mūsu nodrošinājumam naftas saņemšanā no Rumānijas. Drīza pāreja pār Dņepru Krimas virzienā, iekām ienaidnieks pievedis jaunus spēkus, tādēļ veicama ar visiem līdzek​ļiem, iesaistot arī ātrās vienības.

5. Vienīgi Ļeņingradas cieša nosprostošana, apvienošanās ar somiem un krievu 5. armijas iznīcināšana rada priekšnoteikumus un atbrīvo spēkus, lai 34. rīkojuma 12. augusta 1941. g. papildu pavēles garā ar izredzēm uz sekmēm varētu uzbrukt Timošenko bruņoto spēku grupai un to iznīcināt.

Parakstījis Ādolfs Hitlers."

Te nu tā bija, gaidītā izšķiršanās. Ģenerāļi no tās jau visu laiku bija baidījušies un tomēr cerējuši, ka tā nenāks. Bet nu tā bija kļuvusi fakts. šo Hitlera novēršanos no Maskavas bieži un labprāt mēdz apzīmēt par 1941. g. vasaras kajagājiena

izšķirīgi maldīgo soli. Pretējai iespējai trūkst pierādījumu; bet man neliekas, ka lēmums pavērsties pret Kijevu un tādā kārtā radies laika zaudējums ir vienīgie vēlākās Maskavas traģēdijas iemesli. Hitlera izšķiršanās objektīvā aplūkojumā dažā labā ziņā izrādās pamatota un prātīga. Vasaras kaujas nepārprotami bija pierādījušas: Atkarā no tanku un kājnieku pārvietošanās ātruma, gribot negribot bija radusies bruņoto spēku sadalīšanās divos vienotram sekojošos spēku impulsos, kas ne tikai atsevišķi pārvietojās, bet arī atsevišķi cīnījās, šajā apstāklī slēpās vācu vājums, ko ienaidnieks varētu izmantot, tikko tas būtu atklājis vācu operāciju praksi. Dažādi, ar pierādījumiem apliecināmi Staļina izteicieni liecina, ka viņš jau 1941. g. jūlijā to bija izpratis. Savukārt ģeogrāfiski plašās telpas spēkus graujošā ietekme un lielais nodiluma procents neprasa nekādus tālākus pierādījumus. Klāt nāk tas, ka abu bruņoto spēku grupu — ziemeļu un dienvidu — lēnā virzīšanās uz priekšu atstāja nenosargātus vidus grupas flankus. Padomju 5. armija patiesi bīstami apdraudēja Boka garo flanku. Flanku nodrošināšanai tādēļ bija kas jādara. Ielenkuma kauju sakopotā pieredze mudināja arī uz to, lai nākotnē krievu spēki vairs netiktu apkajoti tik plašu telpu operācijās, bet tiktu pakāpeniski iznīcināti tanku grupu un kājnieku armiju ciešā sadarbībā. Starplaikā iegūtā atziņa par padomju tanku spēku stiprumu un neizsmeļamām cilvēku rezervēm Hitlera piesardzību dara labāk izprotamu.

Bet — un šis bet sver visai smagi — tāda piesardzības stratēģija nāca par vēlu. Frontes vidus daļā vācieši atradās jau pārāk dziļi krievu telpā. Ja tagad atteiktos no zibeņkara trieciena pret Padomju Savienības sirdi un dotu ienaidniekam laiku, tad šis kaja gājiens un vispār viss kafš acīm redzot būtu zaudēts, šādā gaismā aplūkota, Hitlera izšķiršanās izrādījās par atziņu, ka Jeļna-Smoļenska kļuvušas par vācu zibeņkara viļņlaužiem. Ja ģenerālitāte to akceptētu, tad „Barbarosas" pasākumam būtu atņemts tā pamatojums. Tas bija tas, pret ko vērsās ģenerālštāba šefs Halders, tāpat kā frontes virspavēlnieki ar Guderiānu priekšgalā. „Ko mēs pret tādu lēmumu varam iesākt?" jautāja Boks. Halders šūpoja galvu: „Tas nav grozāms." „Mums tas jānovērš," Guderians pastāvēja uz savu. „Ja dodamies uz Kijevu, mēs spiestā kārtā iekļūstam ziemas kājā vēl pirms sasniedzam Maskavu. Ceļu un apgādes grūtības tad vairs nav pārskatāmas. Es šaubos, vai mūsu tanki tādām grūtībām ir piemēroti. Maniem tanku korpusiem, bet jo īpaši XXIV korpusam, kopš kara sākuma nav -bijusi ne​viena vienīga atpūtas diena."

Feldmaršals fon Boks viņam pievienojās. Izraisījās spraigas debates. Beidzot tika nolemts: Guderianam jāpavada Halders līdz Vadoņa galvenajai mītnei, jāpiesakās ziņojumam un jāmēģina pārliecināt Hitleru grozīt lēmumu. Vēlā pēcpusdienā lidmašīna startēja uz Rastenburgu. Kad Guderians atvadījās no Boka, tas citēja kādu leģendāru izteicienu, kas nācis no Vormsas bīskapa pils sardzes virsnieka mutes 1519. g. 17. aprīlī, kad Mārtiņš Luters devies pie ķeizara, lai aizstāvētu savu mācību: „Moenchlein, Moenchlein, du gehst einen schweren Gang."

Ju 88 lidoja pār bezgalīgajiem nopļautajiem labības laukiem. Guderians rakstīja piezīmes. Studēja kartes. Krēslai tuvojoties, lidmašīna svērās uz nolaišanos Vadoņa galvenās mītnes lidlaukā pie Letcenas, Austrumprūsijā. Tad viņi devās uz „Vilku cietoksni," no betona barakām celto lauku apmetni zem augstiem ozoliem, kur rezidēja Hitlers ar Bruņoto spēku virspavēlniecību. Sardze pie ceļa barjeras salutēja. Palaida vāģi garām. Ceļš bija asfaltēts. Blakus ieejai atradās preses centrāle. Lielajā kompleksā izkaisītas, pa kreisi un pa labi gulēja zemās pelēkās barakas, uz kuru jumtiem bija ieaudzēti krūmi. Viņi pabrauca garām tējas namiņam. Pa kreisi atradās Keitela baraka. Un ceļa galā, drusku aizmugurē, „Vadoņa baraka," ar dubultu žogu un dubultposteni. Bija vajadzīga īpaša dzeltena caurlaide, lai iekļūtu Vadoņa mītnes iekšējā lokā. šī baraka bija uz mata tāaa pati kā pārējās: tumšas, spartaniski vienkāršas, ar ozola mēbelēm un dažām litografijām pie sienas. Šeit sēdēja „viņš" — caurām naktīm pie kartēm un studijām, fotogrāfijām, tabelēm un apcerē​jumiem.

Divas stundas pēc ierašanās Guderians jau stāvēja Vadoņa barakas karšu istabā un ziņoja par savas tanku grupas stāvokli. Mans apraksts balstās uz ģenerāļa Baierleina izteikumiem, kam Guderians savā

laikā šo sarunu bija sīki izstāstījis tās ierakstīšanai dienasgrāmatā, kā arī uz datiem, kurus Guderians pats atstājis.

Hitleram nebija pasacīts, kas īsti Guderianam padomā. Ģenerālfeldmaršals fon Brauchičs tanku komandierim bija pat aizliedzis savā iniciātīvā pieskarties Maskavas jautājumam. Tā Guderians runāja vienīgi par savu tanku korpusu. Par motoru nobirumu, par apgādes stāvokli, par krievu pretestības spēku un zaudējumiem. Viņš nezīmēja nekādu drūmu, taču reālistisku ainu. Un, kā jau bija gaidāms, Hitlers pats deva viņam repliku tā īstenā nodoma paušanai: „Vai uzskatāt savas vienības par vēl lielākas piepūles spējīgām?" viņš jautāja.

Visi lūkojās uz Guderiānu. Viņš atbildēja. „Ja manām vienībām tiktu dots kāds liels, ikvienu kara​vīru aizraujošs mērķis, tad — jā!"

Hitlers: „Jūs, protams, domājat Maskavu."

Guderians: „Jā, mans Vadoni; vai atļaujat minēt ie​meslus?"

Hitlers: „Lūdzu, Guderian, sakiet visu, kas jums uz sirds."

Guderians: „Maskavu nevar salīdzināt ar Parīzi vai Varšavu, mans vadoni. Maskava ir ne tikai Padomju Savienības sirds un galva. Tā reizē ir arī ziņu centrāle, politisks centrs, varenas rūpniecības novietojums, bet pār visām lietām — tā ir visas sarkanās valsts satiksmes mezgls. Maskavas krišanai var būt izšķirīga ietekme uz visu karagājienu."

Hitlers klausījās klusēdams. Guderians turpināja: ,.Staļins to zina. Viņš zina, ka Maskavas krišana nozīmētu galīgo zaudējumu. Un tā ka viņš to zina, tad viņš Maskavas priekšā iesaistīs visu savu militāro spēku. Jau tagad viņš vāc kopā visu, kas vien tam ir. Mēs to kopš nedēļām pieredzam pie Jeļnas.

Maskavas priekšā mēs trāpītu krievu militāro substanci. Ja gribam iznīcināt padomju militāro dzīvības potenci, tad šeit, Maskavas priekšā, varam to izdarīt; šeit ir īstenais kaujas lauks, un ja mēs sakopojam visus savus spēkus, tad to arī vienā paņēmienā veiksim."

Hitlers joprojām klusēja. Tagad Guderians iestājās par visu savu lietu: „Ja ienaidnieka spēkus būsim uzvarējuši gan Maskavas priekšā, gan pašā Maskavā, un līdz ar to izslēguši no cirkulācijas tīkla šo lielo Padomju Savienības preču staciju, tad Baltijas telpa un Ukrainas saimnieciskie apgabali mums būs iegūstami daudz vieglāk nekā tad, ja mūsu frontes priekšā atrodas neskārta Maskava, no kurienes var izdarīt spēku pārvietošanu — galvenokārt no Sibirijas — kā uz ziemeļiem, tā dienvidiem."

Guderians bija iekaisis. Istabā valdīja klusums. Keitels balstījās pret karšu galdu. Jodls izdarīja piezīmes, Heusingers saspīlēti sekoja Guderiana izklāstam.

Logi bija vaļā un ļāva ieplūst telpā vakara dzestrumam. Biezs drāšu siets atturēja odus un knišļus, ko Hitlers neieredzēja. Milzīgos baros tie dejoja pār dīķiem un ūdens dūkstīm apmetnes priekšā. Jau vairākkārt bija tikusi iesaistīta kāda pionieru vienība, kas pār aizsērējušu dīķi vadoņa barakas priekšā bija izsmidzinājusi petroleju. Die​nām ilgi te oda pēc petrolejas, taču odi pārdzīvoja šo pro​cedūru.

Guderians pienāca pie kartes. Viņš uzlika plaukstu Jeļnas lokam: „Līdz šai dienai, mans Vadoni, esmu noturējis tiltgala poziciju Maskavas priekšā atvērtu. Uzbrukuma plāni un kauju norādījumi ir gatavi.

Viscaur jau sagatavoti ceļarād tāji un attiecīgie uzraksti gājienam uz Maskavu. Daudzās vietās karavīri pat jau novietojuši plāksnes — lT dz Maskavai tik un tik kilometru. Ja pavēlat, tanku korpusi jau šonakt dosies uzbrukumā ur izlauzīsies caur Timošenko masīvajām spēku koncentrācijām Jeļnas priekšā. Man savam štābam jānodod pa telefonu vienīgi norunātā parole. Ļaujiet mums doties uz Maskavu, mēs to ieņemsim."

Ne prūšu, ne vācu armijas vēsture nepazīst nevienu līdzīgu ainu, kas būtu norisinājusies starp kādu ģenerāli un tā augstāko pavēlnieku tik pilna drāmatisma kā šī saruna. Tā bija arī pēdējā reize, kad Hitlers tik ilgi un tik pacietīgi uzklausīja kādu ģenerāli, kas bija citādās domās nekā viņš. Viņš uzlūkoja Guderiānu. Piecēlās kājās. Ātriem soļiem devās pie kartes. Apstājās blakus Jodlam, vadības štāba šefam Bruņoto spēku virspavēlniecībā. Uzlika roku uz Ukrainas kartes un iesāka savu aizstāvēšanās izklāstu.

Asi kā naža asmenis skanēja viņa vārdi: „Mani ģenerāļi gan pazT st Klausevicu, bet tiem nav

nekādas jēgas par kara saimniecību. Bez tam arī es pazīstu Klausevicu un viņa tezi: „Vispirms jāsatriec ienaidnieka armijas, tad tikai jāieņem tā galvaspilsēta." Bet runa nav par to, mums vispirms vajadzīga Ukrainas labība. Doņecas rūpniecības apgabalam jāstrādā mūsu, nevis Staļina labā. Krieviem jānogriež naftas piegāde no Kaukaza, tad viņu militārā vara saplaks. Pār visām lietām — mums jāiegūst Krima, lai atbrīvotos no šīs bīstamās aviācijas bāzes pret Rumānijas naftas laukiem."

Guderianam bija sakāpušas asinis galvā. Kara saimniecība taču vēl nebija stratēģija. Kaj-š nozīmēja ienaidnieka militārā spēka iznīcināšanu. Bet tas taču nenozīmēja rudzus, olas, sviestu, ogles, naftu. Tā taču bija kāda kolonizātora, nevis Klausevica koncepcija.

Bet Guderians klusēja. Ko gan viņš augstākās politiskās un militārās varas nesējam kā frontes pavēlnieks būtu varējis izklāstīt ārpus tā, ko jau bija sacījis? Te lēmumu bija pieņēmis politiķis, karavīra iespējas bija izsmeltas.

Ap pusnakti vēsturiskā sēde bija beigusies. Kad Guderians par notikušo informēja Halderu, ko Hitlers nebija lūdzis padalīties diskusijās, ģenerālštāba šefs dabūja nervu sabrukumu un brēca: „Kādēļ jūs nenometāt viņam pie kājām jūsu komandiera amatu?"

Guderians brīnījās: „Un kādēļ jūs neesat nometuši sa​vējo?" „Tādēļ, ka mūsu apstākļos tam nav jēgas," Halders atbildēja. „Jo viņš būtu priecīgs, ja tiktu no mums vaļā. Bet mums jāpaliek."

Pusstundu vēlāk Prudkos 2. tanku grupas štābā ieska​nējās telefons.

Ia dežūrēja. Viņš nocēla stobriņu. Guderiana balss skanēja gurdi: „Baierlein, tas, ko esam sagatavojuši, netiks īstenots. Ies vaļā tā otra lieta, uz leju, vai saprotat mani?" „Saprotu, ģenerālpulkveža kungs."

5. STAĻINA LIELIE MALDI Roslavļas un Kļincu lielās iznīcināšanas kaujas — Staļins uzticas savam slepenajam dienestam — Tanku trieciens uz dienvidiem — Jeremenko tic uzbrukumam Maskavai.

Baierleins bija sapratis Guderiānu ļoti labi. Jau tai pašā dienā no bruņoto spēku vidus grupas ienāca rīkojumi, no kuriem izrietēja jaunais plāns: Trieciens ar 2. tanku armijas daļām uz dienvidiem pret Ukrainu.

Pēc telefona sarunas 2. tanku grupas ģenerālštāba šefs plkv. brīvkungs fon LIbenšteins sasauca štāba virsniekus. Viņš pazina Guderiānu. Kad ģenerālpulkvedis atgriezīsies no Rastenburgas, tas sagaidīs, ka jaunais plāns galvenos vilcienos jau ir gatavs. Štābā nebija neviena, kas par Hitlera lēmumu nebūtu deprimēts — Ukraina Maskavas vietā! Neviens to nesaprata. šo lēmumu uzskatīja par neīstu. Ģenerālštāba virsnieku skolotais prāts saslējās pret tik fundamentālu kļūdu iepretim kaj-avadības stratēģiskajiem principiem Klausevica garā, kas noteica neļaut nekādiem vilinājumiem novirzīt sevi no galvenā mērķa, palikt uzticīgam operāciju plānam un vērst visu spēku pret ienaidnieka spēku smagpunktu.

Novēršanās no Maskavas tādā brīdī, kad tā, tikpat kā ar roku sasniedzama, nepilnu 300 km atstatumā gulēja svaigi uzpildīto Guderiana un Hota spēku priekšā un pēc cilvēku prāta un saprašanas bija ieņemama, drīz vien izrādījās par smagu vadības kļūdu.

Jaunā pasākuma rīkojumi bija skaidri. Abiem Guderiana tanku korpusiem tie bija vienādi: Trieciens uz dienvidiem 5. padomju armijas mugurā, kas abpus Kijevai viņpus Dņepras sargāja Ukrainu un veidoja maršala Budjonnija dienvidrietumu iecirkņa bruņoto spēku grupas kodolu. Guderiana pirmais mērķis bija dzelzceļa mezgls Konotopa uz Ķijevas-Maskavas līnijas. Viss tālākais bija atkarīgs no tā, kā būs attīstījusies bruņoto spēku dienvidu grupas si​tuācija.

Kad Guderians 24. augustā ieradās Šumjačos, kādā zemnieku sādžā pie Maskavas šosejas, kur Lībenšteins bija iekārtojis tanku grupas komandpunktu, viņš jau atkal bija aktivitātes pilns. Viņš apsveica Lībenšteinu, Baierleinu un ģenerālštāba 3. virsnieku (Ic) majoru fon Heuduku, no kuj-u sejām vīdēja vilšanās, un kopā ar viņiem tūliņ devās uz štāba omnibusu. „Es zinu, ko jūs domājat," viņš mierīgi sacīja. „Jūs domājat — kādēļ viņš nepanāca savu, kādēļ viņš padevās?" Guderians nenogaidīja atbildj. „Tur nekas vairs nebija darāms, mani kungi," viņš turpināja. „Man vajadzēja pakļauties. Es biju viens. Ne virspavēlnieks ģenerālfeldmaršals fom Brauchičs, ne ģenerālštāba šefs mani nepavadīja uz ziņojumu pie Hitlera. Es biju viens pret Bruņoto spēku virspavēlniecības kopēju fronti. Visi klātesošie māja galvas pie ikviena Vadoņa teikuma, es ar savu pārliecību paliku viens pats. Acīm redzot, Vadonis savus argumentus dīvainajam lēmumam bija izklāstījis jau agrāk. Es runāju eņģeļu balsīs, taču tas bija veltīgi. Bet mēs nedrīkstam sēroties par mūsu plāna neizdošanos. Tagad ar visiem spēkiem jāķeras pie jaunā uzdevuma. Mūsu tik grūti izcīnītās izejas pozicijās uzbrukumam pret Maskavu — pie Roslavļas, Kritčevas un Gomeļas — tagad veido tramplīnu lēcienam uz Ukrainu."

Guderianam bija taisnība. Kaujas, kuras viņa armiju grupa bija izcīnījusi augusta sākumā pie Roslavļas un Kritčevas un kurās bija iegūti veseli 54.000 krievu gūstekņu, tagad izrādījās par izšķirīgu priekšnoteikumu jau​najai operācijai. Tādēļ atgriezīsimies atpakaļ laikā par trim nedēļām.

1. augustā Guderians bija uzbrucis Roslavļai. Uzbrukuma plāns tēmēja uz tipisku ielenkuma kauju pēc Guderiana receptes: viņš operēja ar diviem kājnieku un vienu tanku korpusu. Kājnieku divīziju galvenie spēki uzbruka ienaidniekam frontāli, lai to saistītu. Bet 292. kājn. div. kā IX korpusa trieciendivīzija stiprā artilērijas un miglasmetēju atbalstā spiedās krievu aizmugurē uz dienvidiem. No dienvidrietumu spārna 3. un 4. tanku divīzija, dziļi izvērsta, ātrā apņemošā kustībā devās vispirms austrumos, tad ziemeļos pār Roslavļas-Maskavas ceļu un kopā ar 292. kājn. div. pie Maskavas šosejas

noslēdza loku. Plāns izdevās Roslavļas kauja izvērtās par mazu, tomēr īstu ielenkuma kauju.

197. kājn div. artilērijas sakaru virsnieka kara dienasgrāmata, kā arī VII korpusa kaujas ziņojums un kāda kāj​nieku bataljona kaujas ziņojums, kas mums pieejami ori​ģinālā, iespaidīgi attēlo kauju gaitu.

Uzbrukums sākas pīkst. 4,30: tas norit visā VII korpusa frontē bez artilērijas sagatavošanas.

Kājnieku pulku smailes dodas uz priekšu garām artilērijas komandiera vadības grupai, kas pltn. Markarda vadībā kopš pīkst 3 atrodas pašā priekšā un novēro krievu izlūkotās pozicijās. Bet tur vēl viss mierīgi.

Bet pēkšņi rīta krēslā noplīkš tikko garāmpagājušo kājnieku pirmie šauteņu šāvieni. Par agru, nervozu roku vaļā sprūdīti. Tie saceļ trauksmi krievu nakts posteņu vidū. Tūliņ sāk tarkšķēt krievu patšautenes.

Gaisu drebina granātmetēji. 197. kājn. div. komandieris ģenerālmajors Meiers-Rabingers (MayerRabinger), savā apvidus automobilī dodas uz priekšējām līnijām. Viņā pusē kāds vācu bataljons jau iebrucis krievu pozicijās šaškija sādžā. Te pilnas rokas darba ar durkli, lāpstu un pistoli. Pēc 30 minūtēm gaisā uzlido balta raķete: „Mēs atrodamies šeit!" ..Artilēriju uz priekšu," raida uz priekšu izvirzītais novērotājs. Kapteinis Brīds dodas tam garām.

Viņš ir 229. art. pulka II diviziona komandieris. Viņa vāģis nokļūst līdz sādžas malai, tad uzzibsnī un sprāgst mīnas.

Brida vāģa labais priekšritenis aizlido pa gaisu. Sekošajam novērotāju vāģim gadās tā pati nelaime, kad tas grib nogriezties no ceļa. Pionieru vienība seko signālam „Pionieri uz priekšu" un att'ra ceļu no mīnām. Starplaikā uz priekšu izvirzījušās arī artilērijas baterijas un ar savu uguni nāk pal'gā kājniekiem.

Pirmos gūstekņus tūliņ nogādā uz nopratināšanu. Kāds maza auguma ukrainis runā vāciski un atstāj uzticības pilnu iespaidu. Tulku grupa sagādā viņam dunguriņu uzvalku un baltu aproces lenti ar uzrakstu „Deutsche Wehrmach t."

2. augustā pīkst. 4 no rīta: Kājnieki uzbrūk no jauna. Mērķis ir lielais Smoļenskas-Roslavlas ceļš.

347. kājn. pulkam šī ir īpaši smaga diena. Bataljoni guļ nepārskatāmā apvidū kāda bieza, purvaina meža malā un tiek uz priekšu tikai soli pa solim, ciešot smagus zaudējumus. Krievi ir meža cīņu meistari.

Instinkta vadīti, tie droši pārvietojas neizbrienamajā biezoknī. Viņu pozicijās, kas neatrodas vis meža malā, bet dziļi mežā, ir priekšzīmīgi nomaskotas. Ieroču ligzdas un strēlnieku bedres ir velnišķīgas viltības paraugs — viņu apšaudes lauks izveidots uz aizmuguri, ne uz priekšu. Tās nevar ieraudz't ne no priekšas, ne augšas. Vācu kājnieki, neko ļaunu nejauzdami, dodas tām garām un tiek apšauti no mugurpuses.

Bez tam krievi pārvalda mākslu ielavīties ienaidnieka pozicijās. Ar atdarinātiem dzīvnieku brēcieniem atsevišķie pārgājēji saziņas savā starpā nepārskatāmos mežu apvidos un pēc ienaidnieka poziciju pārvarēšanas atkal saslēdzas triecienvienībās. 347. kājnieku pulka stābs kļūst par šīs krievu taktikas upuri.

Ir pulkstens divi naktī. „Trauksme!" Atskan mašīnpistoļu kārtas. Krievi atrodas pulka komandpunkta priekšā un ielenkuši to no visām pusēm. Ar uzspraustiem durkļiem tie ielaužas štāba telpās. Pulka adjutantu, ordonances virsnieku un pulka ārstu viņi nogalina pie kādas mežsarga būdas durvīm.

Apakšvirsnieki un štāba rakstveži krīt, iekām paguvuši tvert pēc pistoles vai karabina. Pulka komandierim pltn. Brēmeram izdodas aizbarikādēties aiz kādas koku kaudzes, kur viņš ar savu automātisko šauteni aizstāvas veselas divas stundas. Beidzot viņu atbrīvo pulka artilērijas vienība.

Starplaikā 332. kājn. p. sasniedzis lielo Roslavļas-Smoļenskas ceļu. Vltn. Vēde ar 10. rotu nosprosto šoseju un ielaužas Gļinku sādžā. Krievi Roslavļā noprot, ka tiem draud ielenkuma briesmas.

Smagajos automobiļos tie dodas laukā no pilsētas un mēģina iznicināt 10. rotu. Viņi met granātu saišķus un mežonT gi šauj ar patšautenēm un automātiskām šautenēm. Bet 10. rota noturas līdz pusdienas laikam, tad tā vairs nespēj izturēt padomju uzbrukumus. Krievi ieņem sādžu.

Seko prettrieciens. Vltn. Vēde sapulcē, ko vien var— trošu, kurpniekus, maizniekus un padzen krievus. Bet pēcpusdienā krievi atkal ir Gļinkos. Jauns prettrieciens. Ar liesmu metējiem un rokasgranātām tiek ieņemta māja pēc mājas. Bet tā vēl nebūt nav pēdējā maiņa.

3. augusts. Svētdiena. 197. kājn. div. nokļūst grūtā stāvoklī tādēļ, ka 347. kājn. pulks palicis iepakaļ.

Krievi mēģina izlauzties starp 347. un 321. kājn. pulku to savienojuma vietā. Artilērija šauj, ko vien stobri spēj. Visām nelaimēm vēl pievienojas lietus. Ceļi atmirkst. Pīkst. 16 Gļinku priekšā kr't vltn. Vēde.

321. kājn. pulks iesaistīts smagā kaujā. Atsevišķas grupas ielenktas un cīnās eža pozicijās.

VII korpusa labajā spārnā klājas labāk. Ap pīkst 11 galvenie 78. kājn. pulka spēki sasnieguši Kritčevas-Roslavļas šoseju. Infantēristi brīnīdamies nolūkojas 4. tanku divīzijā, kas pulcējas aptverošam uzbrukumam Roslavlai.

Galējā labajā spārnā, kur atrodas 292. kājn. div., tās pulki pa atmirkušajiem ceļiem ar mokām brien uz dienvidiem. 507. kājn. pulka priekšrotā blakus kapteinim soļo arī kāds karavīrs ar sarkanā-n bikšu tresēm. Tas ir ģenerāl​pulkvedis Guderians.

Ziņojumi par kopējam plānam tik svarīgās 292. kājn. div. pārvietošanās grūtībām pamudinājušas viņu pašu pārliecināties par situāciju un likušas ierindoties starp infantēristiem. Vēlāk viņš ziņo savam štābam, it kā runa būtu par gluži pašsaprotamu lietu: „Tādā kārtā bez liekas vārdu tērēšanas es varēju aizkavēt nevajadzīgas apstāšanās." „Ātrais Heincs — kājnieks'" karavīri sauc. Un saņemas. Kad priekšgalā ripojošais triecienlielgabals apstājas dažus kilometrus pirms Maskavas ceļa, šīs dienas nospraustā mērķa, Guderians nekavējoties uzlēc uz vāģa. ,,Kas par lietu?" „Uz šosejas stāv tanki, ģenerālpulkveža kungs!" ziņo lielgabala priekšnieks. Guderians palūkojas binokli." Izšaujiet baltu raķeti!" Pistole izšauj raķeti. No viņas puses nāk atbilde — arī balta raķete. Tātad 4. tanku divīzijas 35. tanku pulks jau atrodas uz Maskavas šosejas. Pīkst. 10,45 23. kājn. div. ielaužas Roslavļas ziemeļu daļā.

4. augustā vācieši vēlreiz zaudē Gļinkus. Stukasi uzbrūk padomju pretestības ligzdām. Krievu tanku uzbrukumi sabrūk sakopotā artilērijas ugunī no visiem pieejamiem lielgabaliem. Gļinkus ieņem no jauna.

Krievi sāk svārstīties, izvairīties, formēties izmisuma pilniem izlaušanās mēģinājumiem pie Maskavas šosejas.

5. augustā noskaidrojas, ka stipra krievu tanku vienība pie Kozakiem, 292. kājn. div. telpā, atbrīvojusi sev ceļu no ielenkuma. Vācu divīzijas pulki izvērsti tik plaši un iesaistīti aizstāvēšanās kaujās, ka vairs nespēj caurrāvumu nosprostot. Krievi straumēm plūst cauri — trosi, kājnieki, artilērijas vienības. Guderians tūliņ dodas uz caurrāvuma vietu katla malā. Viņš pats personīgi iesaista pret krieviem vienu tanku rotu, un no tanku daļām, triecienlielgabaliem un artilērijas sastāda kaujas grupu, kas VII korpusa artilērijas komandiera ģen. Martineka vadībā caurumu atkal aizver. Izlaušušies krievi ieskrien paši savā nelaimē.

8. augustā viss jau bija garām. Tika saskaitīti 38.000 gūstekņu. Laupījums sastāvēja no 200 tankiem, neskaitāmiem lielgabaliem un spēkratiem. Krievu 28. armija, ko komandēja ģenerālleitnants Kačalovs, bija sakauta. Bet tas nebija izšķiroši. Brjanskas virzienā un dienvidos veselus 40 km tālu vairs nebija neviena ienaidnieka karavīra. Bija atvērti milzu vārti gājienam uz Maskavu. Bet Guderians gribēja būt drošs. Lai iegūtu patiesi brīvus flankus triecienam uz Staļina galvaspilsētu, nācās novērst draudus no dziļā un tālā labā flanka puses pie Kritčevas. Ģen. brīvkungs Geirs fon šveppenburgs, šis gudrais un apņēmīgais XXIV tanku korpusa komandieris, kas ar savām divīzijām nule kā bija aizvēris lamatas ap Roslavļu, nekavējoties lika saviem tankiem pagriezties un drošsirdīgā operācijā uzbruka Timošenko divīzijām Kritčevas telpā. Jau 14. augustā ari šīs kaujas beidzās ar uzvaru. Bija sakautas vēl trīs krievu divīzijas, saņemts 16.000 gūstekņu un liels skaits lielgabalu un dažādu ierīču. Kā ar kādu dzelzs āmuru Guderians sasita Timošenko bultas Maskavas pieeju priekšā.

Guderiana panākumi padarīja aktīvu arī Bruņoto spēku virspavēlniecību. Jau nākošajā dienā tā nāca ar prasību uzbrukt arī stiprajai Timošenko spēku grupai Gomeļas telpā, lai atslogotu ģenerālpulkveža

brīvkunga fon Veiksa 2. armiju. Guderianam būtu bijis jānodod viena tanku divīzija 2. armijai. Bet Guderians atbildēja: „Ja tas vispār jādara, tad jāiesaista vesels korpuss; jo ar vienu divīziju vien tik lielos attālumos nav iespējams operēt." Tā viņš ari darīja.

15. augustā XXIV tanku korpuss ar 3. un 4. tanku divīziju un aizmugurē sekojošo 10. mot. kājn, div. izvirzījās priekšējā līnijā, dodamies uz dienvidiem, lai pēc sekmīga caurrāvuma ar labā spārna divīziju triektos uz Gomeļu. Ar vienu divīziju — kā pavēlēts. Tas bija veikls pavēles tulkojums, kas sagādāja uzvaru. Guderians to izmantoja.

16. augustā 3. tanku divīzija ieņēma Mglinas ceļu mezglu, bet 17. augustā — Unečas dzelzceļa mezglu. Līdz ar to Gomeļas-Brjanskas-Maskavas dzelzceļa līnija bija pārrauta. Abi Guderiana tanku korpusi 21. augustā sasniedza svarīgās izejpozicijas Starodubu un Počepu. Tagad bija vaļā visi ceļi uz Maskavu. Bet tieši šajā dienā Hitlers atsauca visus plānus un pavēlēja doties uz Ukrainu. Ґ Šis dramatiskais fakts kļūst vēl satraucošāks, ievērojot tā laika notikumus Kremlī.

10. augustā Staļins saņēma sava meistaraģenta Aleksandra Rado ziņojumu no Šveices, ka viņam esot droša informācija par vācu Bruņoto spēku virspavēlniecības nodomu likt vidus grupas spēkiem caur Brjansku doties uz Maskavu. Tā, protams, bija pareiza informācija. Jo tieši tāds bija vācu ģenerālštāba plāns.

Kāda ietekme šai ziņai bija, liecina ģen. Jeremenko savos memuāros. 12. augustā viņš saņem maršala Timošenko paziņojumu, ka tam nekavējoties jādodas uz Maskavu. Tur viņu sagaida jauni pienākumi. Jeremenko raksta: ,.Ierados Maskavā naktī, un mani virspavēlniecībā tūliņ pieņēma Staļins un padomju bruņoto spēku ģenerālštāba šefs maršals B. M. šapošņikovs. Pēdējais īsi izklāstīja frontes stā​vokli.

Viņa slēdziens, pamatojoties uz izlūkotajām ienaidnieka pozicijām un citām informācijām (domāts Rado), bija šāds: Frontes vidus daļā no Mogiļevas-Gomeļas telpas caur Brjansku sagaidāms uzbrukums Maskavai.

Pēc maršala šapošņikova izklāsta Staļins uz savas kartes parādīja man ienaidnieka galveno uzbrukumu virzienus un paskaidroja, ka Brjanskas telpā steidzami izveidojama jauna aizstāvēšanās fronte, lai sargātu Maskavu. Bet jārada ari jauna triecienarmija Ukrainas aizstāvēšanai."

Staļins jautājis Jeremenko, kur viņš vislabāk vēlētos tikt iesaistīts. Diskusijas par šo problēmu dod interesantus slēdzienus par padomju ģenerālštāba uztveri un par veidu, kā Staļins apgājās ar saviem ģenerāļiem. Šeit Jeremenko tēlojums: ,,Es atbildēju: „Esmu ar mieru doties turp, kur jūs mani sūtīsiet." Staļins uzlūkoja mani un pār viņa seju pārlaidās neapmierinātības izteiksme. Pavisam strupi viņš jautāja: „Kurp galu galā?" ,,Turp," es ātri atbildēju, „kur situācija ir visgrūtākā." „Tā ir vienādi komplicēta un reizē grūta — gan Krimas aizstāvēšanā, gan arī Brjanskas priekšā," viņš atbildēja.

Es teicu: „Biedri Staļin, sūtiet mani turp, kur ienaidnieks sagaidāms ar motorizētān vienībām. Man šķiet, ka tur varēšu būt visvairāk noderīgs. Es pazīstu vācu tanku kauju veidu un taktiku." „Labi!" Staļins apmierināts sacīja. ,,Jūs dosieties ceļā jau rīt un tūlīt sāksiet Brjanskas frontes izbūvi. Jums veicams atbildības pilnais uzdevums, nosargāt Maskavas stratēģisko iecirkni no dienvidrietumiem. Brjanskas virzienā iesaistīta Guderiana tanku grupa. Viņš uzbruks ar visiem saviem spēkiem, lai izcīnītu ceļu uz Maskavu. Jūs sastapsieties ar sava vecā drauga motorizētajām vienībām, kūja metodes jūs jau pazīstat kopš rietumu frontes."

Paļāvība, ar kādu Staļins izklāstīja vācu bruņoto spēku vidus grupas nolūkus, ir pārsteidzoša, ja apdomā, cik slikti padomju vad; ba bija informēta par vācu nodomiem kaja pirmajās dienās.

Ir gan skaidrs, ka Maskava atradās vācu uzbrukumu plānu jomā un te nebija vajadzīgi nekādi slepeni norādījumi. Bet tikpat labi varēja notikt, ka vācu uzbrukuma plāns tiktu īstenots, izejot no ziemeļiem. Vēl 10. resp. 12. augusta Bruņoto spēku virspavēlniecības 34. rīkojums tādu iespēju paredzēja. No otras

puses — Guderians nekādā gadījumā negribēja uzbrukt caur Brjansku, bet doties tieši uz Maskavu no Roslavļas telpas abpus Maskavas šosejai. Operācijas plāns, ko Bruņoto spēku virspavēlniecības ģenerālštāba šefs ģenerālpulkvedis Halders 18. augustā nolika Hitleram priekšā, iekļāva sevī arī Brjanskas telpu un tātad uz mata atbilda tam, ko Staļins 12. augustā izskaid​roja Jeremenko.

Staļins ticēja Brjanskas-Maskavas operācijai, ticēja Aleksandram Rado. Ticēja arī tad vēl, kad Hitlers virs​pavēlniecības plānu bija noraid'jis un pavēlējis Guderiana tanku grupai doties uz dienvidiem.

Cik stūrgalvīgi krievu vadība bija sasaistījusies ar domu, ka viss grozās ap Maskavu, liecina fakts ,ka pat ļoti informatīvās vācu gūstekņu liecības un gaisa izlūkošanas trauksmes pilnie rezultāti palika neitvēroti.

Jeremenko raksta: „Augusta beigās mēs ieguvām gūstekņus, kas izteicās, ka 3. vācu tanku divīzija, tā, kas bija ieņēmusi Starodubu, saņēmusi uzdevumu doties uz dienvidiem, lai apvienotos ar Kleista tanku grupu. Savukārt 4. tanku divīzijai, — tā stāstīja gūstekņi, — esot jāturas tālāk pa labi un jādodas uz priekšu parallēli 3. tanku divizijai. Šos izteicienus 25. augustā apstiprināja mūsu gaisa izlūkošana, kas bija atklājusi varenu ienaidnieka moto​rizēto kolonnu kustībā uz dienvidiem."

Gūstekņu izteicieni bija pareizi. Tiem vajadzēja būt labi informētiem kaj-avT riem, kas ienaidniekam sniedza šīs bīstamās ziņas. Jo 25. augustā Guderians 3. un 4. tanku divīziju kā arī 10. mot. kājnieku divīziju bija iesaistījis Djesnas pāriešanai Novgorodas Severskij-Koropa telpā, kamēr 17. tanku divīzija un 29. mot. kājn. divīzija šai akcijai sniedza flanku nodrošinājumu pret Jeremenko divīzijām Brjanskas telpā.

Guderians triecas uz austrumiem. Drosmīgās operācijās 2. tanku grupas un 2. armijas tanku un kājnieku vienības sakauj krievus pie Roslavļas (1), Kričevas (2) un Gomeļas telpā (3), iznīcina pārejas par Djesnu un ievada knaibļu operā​cijas pret Ķijevu.

Bet padomju ģenerālštābs un Jeremenko ticēja ofensīvai pret Maskavu. Guderiana kustību uz dienvidiem tie uzskatīja par plaši izvērstu apņemšanas manevru. Jeremenko piebilst: „No ienaidnieka operācijām es secināju, ka tas ar spēcīgām, uz priekšu izvirzītām vienībām stiprā tanku atbalstā izdara aktīvu izlūkošanu un īpašu manevru ar mērķi triekties Brjanskas frontes flankā."

Kādi maldi. Guderiana dienvidu virzienā raidītās tanku divīzijas negribēja mest nekādu loku, lai operētu pret Maskavu. Un 29. mot. kājn. div. un 17. tanku div., kas cīnījās pret Jeremenko pozicijām bīstamajos, lamatām piebārstītajos mežos gar ceļa un dzelzceļa malām, lauzdamās uz Brjansku, patiesībā netēmēja uz šo pilsētu. Tās sedza Guderiana triecienu Djesnas pārvarēšanai, un šim triecienam bija jāaizver vārti aiz padomju Kijevas frontes ie​cirkņa. Šī flanku apsardzība bija visai asiņaina un upurpilna.

Starplaikā 3. tanku divīzija, tā sauktā „Berlīnes lāča" divīzija, devās pret Djesnas augšteci, šo plata

jo, daļēji pārpurvotajo straumi, ko Timošenko pēdējās nedēļās, bez žēlastības iesaistot civīlos iedzīvotājus, bija stipri nocietinājis. Dienā divīzija brauca un cīnījās, naktīs gulēja ceļa malā, zem tankiem vai smagajos automobiļos. Tās mērķis bija — Ukrainas pilsētas. Un nevis Maskava.

Bet padomju virspavēlniecība bija akla. Staļins savus spēkus iesaistīja ne tikai nepareizā virzienā, bet izdarīja pat vēl ko sliktāku: viņš .nojauca centrālo fronti ar tās 21. un 3. armiju — tieši to fronti, kas veidoja aizsprostu Ukrainas priekšā — un pakļāva tās Jeremenko bruņoto spēku grupai Maskavas aizstāvēšanai. Jeremenko šai sakarā ar rūgtumu piezīmē: ..Virspavēlniecība darīja mums zināmu, ka Guderiana sitiens vērsts pret „Brjanskas frontes" labo spārnu, tātad pret Maskavu. Biedrs šapošņikovs 24. au​gustā darīja mani uzmanīgu uz to, ka uzbrukuma sākumu var sagaidīt jau rītu vai parīt."

Viņi gaidīja veltīgi. Un Jeremenko konstatē: „Bet šis pieņēmums neīstenojās. Ienaidnieks uzbruka dienvidos un mūsu labo spārnu vienīgi skāra. Bet (padomju) virspavēlniecībai un frontes pavēlniecībai tai laikā nebija nekādu norādījumu, ka vācu bruņoto spēku vidus grupas uzbrukuma virziens mainīts un novadīts uz dienvidiem, šī ģe​nerālštāba kļūda noveda mūs dienvidos ārkārtīgi grūtā stāvoklī."

Kā redzams, Hitlers ar Staļinu sacentās savu vadības štābu apzinīgā ignorancē, pieņemot izšķirīgi nepareizus lē​mumus. Pagaidām reģistrētas tika gan vienīgi Staļina kļūdas.

25. augusts. Karstums liek mirkt sviedros. Slikto ceļu vaļīgie putekļi, kas klājas pār kolonnu līdzīgi biezam mākonim, nogulst uz sejām, lien zem uniformas līdz pat ādai, noklāj tankus, motociklus un apvidus automobiļus kā kāda centimetru bieza netīrumu kārta, šie putekļi ir briesmīgi — tie ir smalki kā milti un iespiežas itin visur.

3. divīzija jau kopš 5 stundām ripo no Starodubas uz dienvidiem. Savas vadības grupas smailē apvidus automobilī atrodas komandieris, ģenerālleitnants Models (Modei), kurā ietilpst bruņu auto, radio vāģis, ziņneši motociklos un štāba apvidus auto. Karavīri lādās, kad šī kolonna drāžas tiem garām un sajauc putekļus vēl blīvākā mākonī.

Models, atrazdamies priekšgalā, norāda uz vecām vējdzirnavām ceļa kreisajā pusē. Vāģis dodas pār neliela strauta tiltu un novirzās uz kādu rugāju lauku. Tiek izvilktas kartes — tas ir sava veida komandpunkts klajā laukā. Sakaru vāģis izslien savu slaido antennu. Ziņneši aizdrāžas un drīz ir atkal atpakaļ. Modeļa braucējs atnes no strauta divus spaiņus ūdens mazgāšanās vajadzībām. Models notīra savu monokli. Spodru kā spoguli viņš to atkal iesprauž acī, kad 6. tanku pulka komandieris pltn. fon Levinskis ierodas ar ziņojumu. Krievu 1:50.000 mēroga karte noklāta uz kādas rokasgranātu kastes. „Kur atrodas vējdzirnavas?" — ,,'šeit." Models ar zīmuli no šīs augstienes novelk loku līdz papildu kartei, ko tur ordonances virs​nieks. Loks beidzas pie Novgorodas Severskij mazpilsētiņas. „Cik kilometru vēl?"

Ic izmēro atlikušo ceļa gabalu ar cirķeli: ..Trīsdesmit pieci, ģenerāļa kungs."

Trīsdesmit pieci kilometri!

Radio ziņnesis atnes priekšējās vienības ziņojumu: „Sīksta pretestība Novgorodas priekšā.

Ienaidnieks aizstāv stipru tiltagala poziciju Djesnas rietumu krastā abu lielo tiltu aizsardzībai." „Krievi tātad grib Djesnas fronti aizstāvēt," Models pamāj.

Protams, ka grib, un tas ir saprotams. Djesnas ieleja ir labs dabisks šķērslis, 600—1000 m plats.

Vajadzīgi milzu tilti, lai tiktu pāri pārpurvotajam upes līdzenumam. Lielais ceļu tilts pie Novgorodas ir 700 m gapi, mazais kājnieku tilts nedaudz īsāks. Abi ir no koka. Un abi, kā izriet no divīzijas gaisa izlūku eskadriļas ziņojumiem, vēl nav uz​spridzināti, bet stipru spēku aizstāvēti. „Viens no šiem tiltiem mums jādabū rokā nebojāts, Levinski," saka Models sava tanku pulka komandierim. „Citādi mums būs vajadzīgas veselas dienas, ja ne vēl vairāk, lai tiktu pāri nolādētajai upei."

Levinskis pamāj: „Mēs pamēģināsim, ģenerāļa kungs." Un atvadās. „Tālāk," Models pavēl savam štābam. Tā ka ceļš pieblīvēts, divīzijas stābs pārvietojas pa smilšainiem meža ceļiem. Pa blīviem biezokņiem tas iespiežas 50 km dziļi ienaidnieka joslā. Ikkufu brīdi

var atskanēt šāvieni. Bet ja to gribētu respektēt, tad vispār netiktu uz priekšu. Tātad tālāk.

No priekšas atskan kaujas troksnis. Tanku smailes uzdūrušās krieviem. Motociklu strēlnieki atrodas nodrošinājumā un iesaistīti ugunskaujā ar krievu patšautenēm. Artilērija ar vienu smago bateriju dodas pozicijā. Tālskatī rietumu pusē, augstienē, redzami Novgorodas Severskij bazn cas un klosteri. Aiz tiem abi tilti ved Djesnas ielejā.

No pilsētas sāk šaut krievu artilērija. Tie ir 15,2 cm lielgabali. Tie šauj labi. Artilērija ir krievu mīļākais ierocis — tā bija arī cara mīļākais ierocis. „Artilerija ir kara dievs," sacīja Staļins kādā savā vēlākā dienas pavēlē. Tagad tai pievienojas arī granātmetēji. Un tad jau arī detonē un gulst pirmie trāpījumi. Modeļu rokā ievaino kāda granātas šķepele. Viņš liek uzlikt plāksteri. Kārtībā. Bet 75. art. pulka komandieris plkv. Riess neiziet sveikā un mirst ceļā uz pārsienamo punktu.

Uzbrūk krievu zemlidotāji. „Zenitartilerija — uz priekšu!"

Ienaidnieka artilērija ir piešāvusies. Jāmaina pozicijās.

6. tanku pulks un viens motociklu strēlnieku bataljons vēl vakara krēslā pāriet uzbrukumā. Bet plati tanku grāvji ar ieraktiem koku stumbriem tankus aiztur. Strēlnieku pulks, kam vienlaicīgi jāuzbrūk no ziemeļrietumiem, ie​strēdzis smilšainajos ceļos.

Viss tiek pārtraukts. Uzbrukumu atliek uz nākošo rītu.

Pīkst. 5 viss sākas no jauna. Artilērija ar smagajiem kalibriem sašauj tanku aizsprostus. Pionieri tajos izspridzina ejas. Uz priekšu. Krievi pa daļai cīnās sīksti un nežēlīgi, bet dažuviet nolaidīgi un ar sliktām vienībām. Ierodas pirmie pārbēdzēji — vīri starp 35 un 45 gadiem. Tie pa daļai ir dienestā nebijuši ļaudis, tikai dažas dienas apmācīti. Protams, tie nenoturas. Par spīti komisāram. Vājajās vietās ietriecas tanki, triecienlielgabali un moto​ciklistu strēlnieki.

Pīkst. 7 ziemeļos no Novgorodas Severskij 394. kājn. pulka 2. rotas vltn. Vopels ar savu tanku grupiņu un strēlnieku tankiem dodas pozicijās. Viņa uzdevums ir atbalstīt kādas pionieru trieciengrupas īpašu iesaisti ltn. Stoerka vadībā, kam jāvēršas pret 700 m gajo koka tiltu. Ap pīkst 8 liels dūmu mākulis tālāk dienvidos liecina, ka krievi uzspridzinājuši mazo tiltu. Ari vltn. Buchtekirchs no 6. tanku pulka, Modeļa speciālists tiltu lietās, ar saviem tankiem pievienojies nelielajai kaujas grupai.

Stoerks ar saviem ļaudīm strēlnieku tankā atrodas tanku kolonnas vidū. Viņi neraizējas par to, kas notiek pa labi un pa kreisi no tiem. Viņi izlaužas caur krievu kolonnām. Traucas pa pagalam izbrauktiem ceļiem. Un, necaurredzamu putekļu mākoņu aizsegā, iekļaujas atejošo krievu kolonnā. Tad izbrauc cauri pilsētas ziemeļu daļai. Dodas lejā, upes ielejā. Un tur guļ milzīgais tilts. „Tas vēl tur ir!" iesaucas Buchtekirchs. Braucēji, telegrāfisti un šāvēji staro. ,.Prettanku lielgabali — pozicijās tilta priekšā." Krievi bēg, kad jau arī ltn. Stoerks ar saviem vīriem nolēc no tankiem. Tie dodas triecienā uz tiltu. Pārvar krievu apsardzību. Tur, apvidū, aizstiepjas spridzināmie kābeļi. Prom tos!

Un tur atrodas spridzekļi. Ūdenī! Pa labi un pa kreisi no tilta balstiem karājas benzma kannas. Tās tiek notriektas ūdenī, kur iekrīt ar slapju plīkšķi. Tālāk. Stoerks vienmēr pa priekšu. Aiz viņa feldfebels Heieress, tad apakšvirsnieks Strukens. Kaprālis Fūns un dižkareivis Beile stiepj patšauteni. Un ik pa brīdim metas aizsegā aiz lielajām smilšu un ūdens tvertnēm te kreisajā, te labajā pusē.

Bet pēkšņi Stoerks apstājas. Apakšvirsniekam nemaz nav jāuzsauc, leitnants jau pamanījis, kas jāpamana. Tilta vidū guļ smaga krievu lidotāju bumba, sprādzienam sagatavota, ar laika degli. Tā ir skriešanās ar nāvi. Vai iz​dosies? Izdodas. Visi pieci vīri kopā, degli atvienojuši, noveļ šo elles olu malā.

Tad viņi dodas tālāk. Tikai tagad vīri atskarst, ko nozīmē 700 metru, kuriem, liekas, nav un nav beigu. Taču beidzot tilta gals ir sasniegts, norunātā raķete — signāls tanku smailei izšaujas gaisos, tilts ir brīvs!

Starplaikā Buchtekirchs ar saviem tankiem uzmanīgi nobraucis lejā pa krasta nogāzi līdz pat tiltam.

Krasta augšmalā Vopels ar pārējiem tankiem nodrošina pret pārsteigumiem. Tas ir gudri darīts. Jo tikko krievi apjauš, ka tilts ir vācu rokās, šurp traucas viņu spridzinātāju komandas. Tur ir ap 30 vai 40 vīru.

Viņi stiep benzīna kannas, spridzekļu saišķus un Molotova kokteiļa pudeles. Viņi paskrien zem tilta un sāk

rāpties augšup pa spraišļiem.

Buchtekirchs no pretējā krasta aukstasinīgi vērš pret krieviem patšauteņu uguni. Dažas no benzīna kannām eksplodē. Taču tur, kur uz tilta izceļas uguns, piesteidzas pionieri un nodzēš to. Krievu artilērija nikni mēģina iznīcināt gan tiltu, gan tā ieņēmējus. Bet tas neizdodas. Stoerka vīri paliek zem tilta un atvieno tur piestiprinātos lādiņus — zaļas gumijas kules ar ļoti eksplozīvu sprāgstvielu. Pietiktu viena vienīga granātas trāpījuma, lai liktu tiem eksplodēt.

Pusstundu vēlāk pār tiltu ripo tanki, moticiklistu strēlnieki un triecienlielgabali. B'stamā Ukrainas Djesnas bulta ir salauzta. Sauja vīru un daži apņēmīgi virsnieki izšķīruši Ukrainas karagājiena pirmās daļas izdošanos. Krievijas maizes klēts gluži atklāta guļ Guderiana tanku priekšā. Spožas atvasaras saules apspīdēti, tie ripo uz dienvidiem.

Ltn. Stoerks pašreiz kādam sanitāram lika uzlikt plāksteri savai uzplēstajai rokas virspusei, kad pār tiltu devās ģen. Modeļa komandtanks.

Leitnants ziņoja. Models staroja: „Stoerk, šis tilts ir veselas divīzijas vērts." Bet tai pašā acumirklī krievu artilērija atsāka uguni pa piešauto mērķi. Taču uguns gūlās slikti. Granātas krita ūdenī. Ģenerālis devās lejup pa krasta nogāzi. Tilta gala pozicijās ieripoja 6. tanku pulka tanki un kāda kājnieku rota.

Kaujas troksnis priekšā pieņēmās, tajā iejaucās granātmetēju detonācijas, ložmetēju uguns. Bet pa vidu — vltn. Vopela kaujasratu 5 cm lielgabalu riešana. Krievi pret Modeļa vēl nelielo tiltagala poziciju svieda steigā sakopotus spēkus ar tankiem un artilēriju. Viņi gribēja to iznīcināt un atgūt Novgorodas Severskij tiltu vai vismaz sabojāt to.

Bet Models zināja, ko šis tilts nozīmēja. Guderianam viņš pa telefonu nemaz nebija jāmudina: „Turēt par katru cenu." Šis tilts nozīmēja izredzes no ziemeļiem ātri nokļūt Budjonnija bruņoto spēku dienvidrietumu grupas dziļā aizmugurē. Ja tad Kleista tanku grupa, kas operēja lejā pie Rundštedta bruņoto spēku dienvidu grupas, dotos pār Dņepru un ripotu pret ziemeļiem, tilktu radīts tik milzīgs ielenkums, kāds nevienam stratēģim nekad pat sapņos nav rādījies.

6. KIJEVAS KAUJA Rundšteta smagās kaujas dienvidu spārnā — Kleista tanku uzvara pie Umanas — Maršals Budjonnijs mēģina izkļūt no cilpas — Staļins pavēl: Nevienu soli atpakaļ! — Guderians un Kleists aiz​ver lamatas un iegūst 665.000 gūstekņu Kur šai laikā atradās ģenerālpulkvedis fon Kleists? Kā izskatījās ģenerālfeldmaršala Rundšteta darbības jomā? Kur bija ar balto burtu „K" apzīmētie tanki un automobiļi, bruņoto spēku dienvidu grupas dūre? Kas īsti bija noticis dienvidu frontē pa to laiku, kamēr frontes vidus daļā norisinājās lielās iznicināšanas kaujas pie Bjalistokas, Minskas, Smoļenskas, Roslavļas un Gomeļas?

Ko Smoļenska nozīmēja bruņoto spēku vidusgrupai, to Kijeva nozīmēja šo spēku dienvidgrupai.

Ukrainas galvaspilsēta, kas atradās šajā vietā ap 600 m platās Dņepras labajā krastā, bija jāieņem pēc tam, kad tiktu sakauti krievu spēki rietumos no upes — gluži tāpat kā Smoļenska, šis kultūras un satiksmes centrs, bija ieņemams pēc Bjalistokas-Minskas ielenkuma kaujas.

Taču Rundštedta bruņoto spēku dienvidu grupas jomā šis pļāns nelstenojās tik viegli kā frontes vidus daļā. Gadījās visai ļauni pārsteigumi. Tā ka ap 400 km garā rumāņu Karpatu telpa uzbrukuma sākumā politisku iemeslu dēļ bija jāatstāj malā, uzbrukuma smagumpunkts varēja atrasties vienīgi kreisajā, resp. bruņoto spēku grupas ziemeļu spārnā, šeit ģen. fon Stilpnagela (Stuelpnagel) 17. armijai un ģenerālfeldmaršala fon Reichenava (Reichenau) 6. armijai bija jāizlaužas caur krievu fronti, jātriecas cauri ienaidnieka spēkiem tālu uz dienvidiem, un pēc tam — ar Kleista tanku grupu priekšgalā — jāpagriežas pret dien​vidiem un jāapņem krievu spēki ar Kleista tanku korpusu kā ar kādu knaibļu zaru. Bet — tā sakot tikai ar vienu roku! Jo Rundštedtam, pretstatā frontes vidus daļai, bija tikai viena tanku grupa.

Knaibļu otru, īsāko zaru nācās izveidot tālu rumāņu dienvidu telpā esošajai ģenerālpulkveža bruņinieka fon šoberta (Schobert) 11. armijai. Tai bija jādodas pāri Prutai un Dņestrai uz austrumiem, pretim Kieista tankiem, lai noslēgtu ielenkuma loku aiz Budjonnija ap 1 miljonu vīru stiprās bruņoto spēku grupas.

Tas gan bija gudri plānots, taču ienaidnieks, uz ko Rundštedts uzdūrās, arī nebija muļķis, un turklāt divreiz tik stiprs. Kleista 600 tankiem Budjonijs varēja mest pretim 2400 kaujas ratu. To vidū bija arī KV tipa kolosi. Un, pār visām lietām — veselas brigādes ar daudz pārākiem T 34 tipa tankiem.

Gan vācu divīzijas 22. jūnijā arī dienvidos sekmīgi šķērsoja robežupes un devās cauri pierobežas nocietinājumu bunkuru līnijām. Bet no ātra caurrāvuma ziemeļu spārnā neiznāca nekas. Tā vienkārši bija nepareiza dispozicija, raidīt kaujās vienu vienīgu tanku grupu kā triecienspēku tik plašas un tik labi aizsargātas telpas pakļaušanai, kāda bija Ukraina. Bet ātrie panākumi frontes vidusdaļā savukārt bija revolūcionāras operatīvās mākslas panākums. Abas stiprās, drosmīgi operējošās tanku grupas bija spējīgas apņemt padomju aizstāvības spēku masu un to nokausēt. Bet šādu divzaru tanku knaibļu trūkums dienvidos un ziemeļos padarīja nosprausto mērķu īstenošanu neiespējamu. Tik plašām ojperācijām, kādas Hitlers prasīja no saviem bruņotajiem spēkiem visā austrumu frontē, nepietika tanku vienību. Kļūda nebija ne ka^a vešanas mākslā, ne drosmes trūkumā, un ne pavisam jau ne vienību jaudas spēkā, ja operātīvie mērķi dienvidos r etiķa sasniegti plānā paredzētā kārtā; kļūda bija tā, ka rīcībā bija pārāk maz tanku vienību, tā ieroča, kas gan pēc jēgas, gan nostādījuma bija „Barbarosas plāna" operātīvā nolūka nesējs.

Tikai pēc 8 dienu smagām cīņām, 30. jūnijā, padomju fronte sāka grīļoties. Rundštedta ziemeļu spārns triecās uz priekšu. Taču nākošo šķērsli veidoja šeit vēl nepazīstamā „Staļina līnija." Turklāt ilgstošas lietus gāzes atmiekšķēja ceļus. Tanki tikai ar mokām tika uz priekšu. Grenadieri no apkārtējām sādžām pieveda arvienu jaunus salmu vezumus un sagāza tos dubļainajos ceļos. Arī infantērija ar saviem braucamiem rīkiem bija iestigusi un tika uz priekšu vienīgi soli pa solim.

7. jūlija rīta krēslā Kleista tanku grupai izdevās abpus Cvijachelai iebrukt „Staļina līnijā." Ģenerālmajora Krivela (Cruewell) komandētā 11. tanku divīzija izlauzās cauri bunkuru līnijai un

nocietinājumiem visā to dziļumā un drosmīgā triecienā pīkst. 19 ieņēma Berdičevu. Krievi atkāpās. Taču ne visur. Tā 16. mot. kājn. div. palika pie Ljubaras bunkuru līnijā guļam, šeit ienaidnieks devās pat tanku pretuzbrukumos. Arī ģen. Hubes (Hube) 16. tanku divīzija pie Starokonstantinovas sastapa sīkstu pretestību. Pietrūka municijas. Tankus nācās apgādāt transporta lidotājiem. Palīgā nāca 4. gaisa flotes kaujas lidmašīnas, stukasi un iznīcinātāju bumbveži un sakāva krievu tanku kopojumus. Bet Hoefera 16. tanku divīzijas kaujas grupas triecās tālāk uz austrumiem un apsteidza atkāpjošos artilērijas pulkus.

Savukārt 64. strēlnieku pulka I bataljonam visasiņainākā kauja bija jāizcīna pie Stara Bajzimas. Divu stundu laikā viens pēc otra krita trīs 1. rotas komandieri.

Beidzot 9. jūlijā arī 16. tanku divīzijas galvenie spēki pēc smagām kaujām, iesaistot tajās 21 cm miezerus, pie Ljubaras izlauzās caur „Staļina līniju." Ģen. Hube uzelpoja — atlika vēl 200 km līdz Dņeprai.

Vienīgais iepriecinājums šajās nedēļās bija — olu pārpilnība. Jūlija sākumā divīzija bija ieguvusi kara laupījumā kādu milzīgu Sarkanās armijas pārtikas līdzekļu noliktavu ar 1 miljonu olu. Saimniecības vienības nodrošinājās ar tām ilgākam laikam. Un virtuvju apakšvirsniekiem bija vienas vienīgas rūpes: „Kādu olu ēdienu lai izdomājam šai dienai?"

Bet divīziju, korpusu un bruņoto spēku grupu stābos valdīja citas rūpes. Tie, kas domāja, ka padomju izlases vienības, kurām Staļins bija uzticējis Ukrainas aizsardzību, jau grīļojās, drīz pārliecinājās par pretējo. Tikko šīs vienības bija sakautas, kad tās jau pulcējās no jauna. Un turējās. Atvilkās. Un metās cīņās no jauna. Ap Berdičevu izraisījās asiņainas kaujas. Krievi iesaistīja visu artilēriju, kas vien tiem bija sadabūjama. Vācu artilērija tika pilnīgi pārmākta. Krivelam tikai ar pūlēm izdevās noturēt pilsētu ar savu pastiprināto 11. tanku divīziju. Un tā bija arī visur citur dienvidu frontē. Krievi bija neiznīcināmi.

Rundštedts nesasniedza Kirponosu.

Cīņas ritēja jau vairāk nekā 20 dienu. Un vēl arvienu nebija nekāds izšķirīgs operatīvs panākums.

Vadoņa galvenā mītne kļuva nepacietīga. Hitleram viss vilkās pārāk gausi. Pēkšņi viņam likās, ka „mazi ielenkumi" ir pati labākā recepte. Tādēļ viņš prasīja, lai Kleista tanku grupa operētu trijās dalītās kaujas grupās, tā panākot mazākus ielenkumus. Vienai kaujas grupai, sadarbībā ar 11. armiju, kas atradās kustībā uz dienvidiem, bija jāizveido mazs „katliņš" pie Vinnicas. Kādai citai kaujas grupai bija jādodas uz dienvidaustrumiem, lai apturētu krievu spēku bīstamo atiešanu Vinnicas telpā. Trešajai kaujas grupai kopā ar 6. armiju bija jātriecas uz Kijevu un jārada tiltagala pozicija Dņepras austrumu krastā .

Feldmaršals fon Rundštedts enerģiski pretojās tādai savas vienīgās tanku grupas sadrumstalošanai, kas nebija nokas cits kā nāves grēks iepretim tanku stratēģijai. „Saskaldīta

Umanas ielenkuma kauja tika ievadīta ar vienu knaibļu zaru un izcīnīta Rdztekus jau pilnā gaitā esošai operācijai. Kleista tanku korpuss aizbrauca gaļām 25 padomju divīzijām un spieda tās pret vācu kājnieku fronti, kas sastāvēja no 6., 17. un 11. armijas daļām. Tika sakautas 3 padomju armijas. iesaiste nevienā vietā nevedīs pie panākumiem," viņš telefonēja uz „Vilku cietoksni." Un Hitlers

ļāvās pierunāties.

Kleista tanku grupa Dņepras rietumu krastā ar sakopotiem spēkiem devās gaj-ām Ķijevai dienvidrietumos no pilsētas un tādējādi nodrošināja sev iespēju vai nu mazākā lokā pavērsties pret Vinnicu, vai lielākā aptverošā lokā — pret Umanu. Līdz ar to bija radīti priekšnoteikumi vienam mazākam un vienam lielākam katlam dienvidos no Kijevas. Bet pagaidām tas vēl bija vienpusīgs aprēķins. Bez Budjonija. Bārdainais maršals, kas 10. jūlijā tika iecelts par padomju bruņoto spēku dienvidrietumu iecirkņa virspavēlnieku, izspēlēja savus pēdējos trumpjus. Viņš no tankiem nepieejamajiem Pripetas purviem trieca savas 5. armijas strēlnieku divīzijas ģenerālmajora Potapova vadībā pret Reichenava 6. armijas ziemeļu flanku. Arī šeit, tāpat kā vācu bruņoto spēku vidus grupā, kreisajā flankā norisinājās smagas, kritiskas aizstāvēšanās kaujas. Bet ari šeit viss izdevās labi.

16. jūlijā Kleists sasniedza svarīgo atslēgas punktu Belaja Cerkov. Pirmā lielākā ielenkuma kauja it ka pati piedāvājās. Rundštedts gribēja izvērst spēkus visai plašam ielenkumam. Bet Hitlers pavēlēja izšķirties par mazāku katlu, un šoreiz viņam bija taisnība. Laika maiņa labvēlīgi ietekmēja tanku divīziju kustības. Kleists ietriecās jau atejošo krievu spēku vidū. Viņš 1. augustā sasniedza Novo Archangeļsku un tūliņ turpināja uzbrukumu uz Pervomaisku. Tad viņš pagriezās pret rietumiem un, sadarbībā ar 17. un 11. armijas kājnieku divīzijām, noslēdza gre​dzenu ap padomju spēkiem Umanas telpā.

Taču tas nebija tāds katls kā pie Bjafistokas, Minskas vai Smoļenskas. Tika sakautas trīs padomju armijas: 6., 2. un 18., pie kam abu pirmo virspavēlnieki padevās. Bet „tikai" 103.000 gūstekņu bija šīs tik smagos apstākļos izcīnītās klasiskās apņemšanās kaujas rezultāts. Stiprām ienaidnieka daļām izdevās izlauzties, kaut vācu spēki nepārtraukti centās nosprostot spraugas .Majors Vīznera 256. kājn. div. I artilērijas divizons ar īstu manevru šaušanas preciziju sašāva vienu izlauzušos krievu kolonnu pēc otras un ar saviem lielgabaliem veidoja nepārvaramu uguns fronti. Šo kauju apjomu raksturo viens vienīgs skaitlis: kāda artilērijas pulka viena pati baterija Umanas kauju laikā 4 dienās izšāva 1150 granātu. Tas bija vairāk, nekā šī baterija izšāva visā Francijas karagājiena laikā. Iznīcinātie un kara laupījumā iegūtie ieroči liecināja par kauju sīkstumu: krievi kaujas laukā pameta 850 lielgabalu, 317 tanku, 242 prettanku un zenitartilerijas lielgabalus.

Taču, ja Umanas kauju vērtē pēc skaitļiem, negūst īsto nojēgu par to. Operātlvais ieguvums, ko bruņoto spēku dienvidu grupa bija izcīnījusi, bija daudzkārt nozīmīgāks nekā gūstekņu skaits ļāva spriest.

Ceļš uz padomju rūdas apgabaliem ap Krivoj Rogu un uz Melnās jūras ostām Odesu un Nikolajevu bija brīvs. Bet galvenais — Kleista tanku korpuss tagad varēja doties gar Dņepras lejteci un pieveikt Dņepras loka rietumu krastu no čerkasiem līdz Zaporožjei. Bet līdz ar to kļuva iespējamas arī izredzes uz lielo iznīcināšanas kauju par Kijevu. Tās bija tik vilinošas izredzes ,ka Hitlers lika apturēt bruņoto spēku vidus grupas ofensīvu pret Maskavu un pavēlēja Guderiana tankiem doties lielajā pārgājienā uz dienvidiem — pret Kijevu, lai tagad ar divām lielām tanku knaiblēm izcīnītu jaunu gigantisku apņemšanas kauju pret padomju dienvidrietumu fronti ar tās bruņotajiem spēkiem 1 mil​jona vīru stiprumā.

29. augustā Guderiana Fieseler Storeh, no Novgorodas Severskij nākdams, bezkaunīgā lokā dodas pāri krievu frontei. Pāri krievu līnijām, pāri Jeremenko divīzijām, kas uzbrūk vācu tiltagala pozicijām.

Viņš dodas pavisam zemu lejā, pagriežas un tad aizlido pār Djesnu virzienā uz Uneču, kur atrodas tanku grupas galvenā mītne. Pulkstens ir ap 6 vakarā.

Guderians tikko apmeklējis 3. un 4. tanku divīziju, kas mēģina paplašināt tiltagala pozicijās un turpināt triecienu uz dienvidiem. Bet viņa pulki ir iestrēguši. Guderians bija apmeklējis arī XXXXVII korpusu, kūja divīzijām jāatsit krievu spēcīgie uzbrukumi flankā. Arī tur stāvoklis nemaz neizskatās rožains. Vienības ir pārpūlētas. Tām ir pārāk maz tanku un pārāk maz miega.

Viņam blakus sēž pulkvežleitnants Baierleins, kas izklājis karti uz ceļiem. Biezās, sarkanās bultas un loki kartē rāda stipros krievu spēkus vācu uzbrukuma smailes priekšā un tās flankos. «Jeremenko dara visu, lai saspiestu mūsu tiltagala poziciju," saka Guderians. „Ja viņam izdotos mūs vēl ilgāk aizturēt un ja padomju virspavēlniecība atskarstu, kādi nodomi mums ir pret Budjonija bruņoto spēku grupu, tad viss

skaistais mūsu virspavēlniecības plāns izrādītos nekas cits kā cirtiens ūdenī."

Baierleins pievienojas sava komandiera rūpēm. „Vakar man bija telefona saruna ar 2. armiju. Arī brīvkungam fon Veiksam, liekas, ir tās pašas rūpes. Viņa Ia, pltn. Feierabends (Feyerabend) norādīja, ka ienākušas tālizlūkošanas ziņas, pēc kurām krievi Dņepras frontē pasākuši atvilkties lejpus Kijevai. Tai pašā laikā konstatēti nocietinājumu būvdarbi Doņecas telpā." „Te nu mēs esam," Guderians atsaucās. ,,Budjonijs no Umanas piemēra būs daudz ko māoljies. Viņš tagad mē​ģina izvilkt galvu no cilpas. Tagad viss atkarīgs no tā, kujš būs ātrāks."

Taču kā Guderiana, tā Veiksa rūpes nebija pamatotas. Gan Budjonijs bija atskartis briesmas, ka viņa tālu uz rietumiem izvirzītā bruņoto spēku grupa Dņepras lokā un ap Ķijevu kā centrālo punktu, varētu tikt atgriezta kā no ziemeļiem, tā dienvidiem. Viņš plānoja atvilkšanās kustības un jaunas uztverošas līnijas Doņecas telpā. Taču Staļins par atkāpšanos neko negribēja dzirdēt. Gluži otrādi — jau tā pārpildītajā plašajā Dņepras lokā viņš vēl iebāza 28 lielas vienības. Un visa produkcija, ko deva slavenās tanku fab​rikas Charkovā, tika mesta Dņepras lokā — gan modernie T 34, T 28, gan vissmagie tanku lielgabali, smagā artilērija un „Staļina ērģeles." „Nevienu soli atpakaļ. Turēties vai mirt, ja vajadzīgs," skanēja Staļina pavēle. Un Budjonnija korpusi paklausīja. Rundštedta divīzijas viņa bruņoto spēku ziemeļu spārnā to dabūja jaust. Cīņu pieredzes bagātā 98. kājn. div. kaujās par atslēgas punktu Korostenu 11 dienās zaudēja 78 virsniekus un 2300 apakšvirsnieku un karavīru.

Kaujas pie Djesnas starp Guderiana un Jeremenko divīzijām turpinājās 8 dienas. Tās bija baismīgas kaujas — metru pa metram. „Asiņaina boksa cīņa," — kā Guderians tās dēvēja. Bet tad pienāca no laimes gadījuma un drosmes dzimusi stunda, kuj'ā kauliņi krita par sliktu Budjonnijam.

3. septembj-a pēcpusdienā XXIV tanku korpusa Ic nolika savam komandējošajam ģenerālim Geiram fon šveppenbergam priekšā žūksni netīru, apdegušu, kaja laupījumā iegūtu papīru. Tie bija nākuši no kādas notriektas padomju kurjērlidmašīnas kurjēra saiņa. Geirs izlasīja tulkojumu, izpētīja karti un staroja — no pavēlēm un datiem bija skaidri redzama vājā salaiduma vieta starp padomju 13. un 12. armiju. Viņš tūliņ iesaistīja 3. tanku divīziju pret šo spraugu. Guderians par notikušo tika telefoniski informēts.

Nākošā priekšpusdienā Guderians ieradās pie Geira. Lai veiktu 75 km, viņam bija vajadzīgas 4 ar pus stundas, tik atmiekšēti bija ceļi pēc kāda īsa lietus brāziena. Toties ziņas, kas to sagaidīja pie Geira, izrādījās īsti iepriecinošas: ģen. Modeļa 3. tanku divīzija patiesi bija ielauzusies minētajā spraugā. Viņa tanki burtiski uzplēsa abu padomju armiju flankus.lt kā pa kādu pārrāvuma vietu dambī vācu strēlnieku un artilērijas vienības plūda pa šo spraugu uz dienvidiem.

Guderians tūliņ devās pie Modeļa. „Tā ir vienreizēja izdevība," viņš sacīja. Viņam nekas vairs nebija jāpiebilst. Kā kādās mežonīgās medībās Modeļa vienības triecās pret Seimu un Konotopu. Trīs dienas vēlāk, 7. septembrī, 3. tanku divīzijas priekšējām vienībām izdodas lēciens pār Seimu, kur rodas tiltgala pozicija. Bet 9. septembrī arī 4. tanku divīzija pārceļas pār upi. Cīņās rūdītajām tanku un strelnieku vienībām stukasi izlauž ceļu pret tiltagala pozicijās apkarošanā svaigi iesaistītajiem padomju 40. armijas spēkiem. Krievi sāk izvairīties.

Starplaikā Modeļa 6. tanku pulks jau atrodas Konotopas priekšā. „Vilku cietoksnī" Austrumprūsijā un fon Boka galvenajā mītnē Smoļenskā Guderiana medībām seko ar saspringtību. Tagad ir svarīgi pareizā brīdī dot pavēli ģe​nerālpulkvedim fon Kleistam doties uz priekšu.

Maj. Franks jau aizdrāzies garām Konotopai.

Telefoniska apjautāšanās pie Guderiana dod šādu atbildi: „Galīgā pavēle — trieciens Romnu virzienā. Smagumpunkts atrodas pa labi." Tas nozīmē, ka Romnu telpā jānoslēdz loks Budjonnija aizmugurē. Šeit jāsastopas Gu​deriana un Kleista tankiem.

Romnu vēsture: šeit Ziemeļu kaj-a laikā 1708. gada decembrī atradās zviedru karaļa Kārļa 12. galvenā mītne, bet 150 km no turienes guļ Poltava, kur cars Pēteris Lielais 1709. g. zviedrus pilnīgi sakāva. Līdz ar to ziemeļu impērija Zviedrija saņēma savu nāvīgo triecienu, un vēsturē kā moderna

lielvalsts ienāca Krievija. Vai Romnos šis posms tagad lai beidzas?

Viss rit kā kāds pulksteņa mechanisms. Guderiana tankiem izdodas izšķirīgais caurrāvums pie Konotopas. Lietus līst straumēm. Taču uzvara dod spēkiem jaunu uguni. 3. tanku divīzijas smailes triecas pret Romniem, drīz atrodas ienaidnieka aizmugurē. Un kur šobrīd atrodas Kleists? Kur ir lielo knaibļu otrs zars? — Gudrā kārtā tas ticis atturēts, lai krievs pārāk agri nenojaustu savu likstu.

10. septembra vakarā ģen. Kemfa komandētais Kleista XXXXVIII tanku korpuss ripo pret Dņepras rietumu krastu pie Kremenčugas, kur 17. armija izveidojusi nelielu tiltagala pozīciju. Arī šeit mežonīgi atvasaras negaisi un straumēm līdzīgi lieti. Ceļi atmiekšēti, bez pamata. Dubļi. Par spīti visam, pret 11. septembra pusdienas laiku kapa tilts ir uzcelts. 16. tanku divīzijas daļas ripo pāri. Šī Reinas-Vestfāles divīzija maršē visu cauru nakti — lietū un tumsā uz viņu krastu. Nākošā rītā pīkst. 9 Hubes tanki dodas uzbrukumā. Divīzija 12 stundās ielaužas 70 km dziļi, atrazdamās nepārtrauktās kaujās pret sīksti noturīgo ienaidnieku, kustēdamās pa atmiekšētiem ceļiem. Tai seko ģen. Hubiki (Hubicki) 9., tās sauktā Vīnes tanku divīzija.

13. septembrī 16. tanku divīzija šturmē Lubniju. Pilsētu aizstāv zenitartilerijas vienības un strādnieku milicija, kā arī NKVD — Staļina slepenās policijas daļas. Kāda pionieru bataljona 3. rota ieņem Sulas tiltu straujā triecienā. Tā šauj ts. „kājnieku stukasus" — kaucošas miglas granātas, izsauc krievos apjukumu un padara tos aklus. Divīzija drosmīgā triecienā ieņem priekšpilsētu. Aiz tās seko 64. strēlnieku pulka II bataljons. Izceļas asiņainas ielu cīņas. Krievu kaujas komandants samobilizējis visus vietējos civīliedzīvo-

Kijevas kauja bija tipiska knaibļu operācija ar divām tankiem apgādātām tanku armijām. No ziemeļiem uzbruka Guderians, no dienvidiem Kleists. Kamēr krievi Dņepras lokā bija iesaistīti sīkstās aizstāvības kaujās, vācu ātrās vienības to aizmugurē aizdarīja lamatas. tājus. Tie šauj gan no jumtiem, gan pagrabu logiem. Aiz barikādēm vāciešus sagaida kaujas grupas ar Molotova koktaili un sviež to pret uzbrūkošajiem tankiem. Baigais kauju rēgs spokojas pilsētā visu dienu.

Svētdienā, 14. septembrī, uzbrukumā dodas arī 79. strēlnieku pulks. Pēcpusdienā Lubnija krīt. Bet vakarā divī​zijas izlūkvienība vēl atrodas 100 km atstatu no 3. tanku divīzijas smailes.

Krievi starplaikā atskartuši draudošās briesmas. Vācu gaisa izlūkošanas vienības no 2. un 4. gaisa flotes ziņo, ka no Dņepras frontes kustībā pret Guderiana un Kleista vienībām atrodas visu ieroču šķiru ienaidnieka spēki, virzienā uz vēl vaļējo ielenkuma vietu. Tā ir jānoslēdz, ja negrib, ka pa to izslīd ievērojami ienaidnieka armiju spēki.

Ziemeļos Guderiana divīzijas ieņēmušas Romnus un Prilukus. Ar vienu pulku Models pa atmiekšētajiem ceļiem cīnās uz Lochicu. Divīzijas pārējā daļa tālu atpakaļ iestigusi dubļos. 3. tanku divīzijas Ia, maj. Pomtovs, plēš sev matus.

Abas vācu tanku grupas šķir vairs tikai 50 km. Tātad 50 km vēl ir atvērti. Pār vaļējo vietu riņķo krievu izlūklidmašīnas. Tās līdzīgi ločiem vada krievu apgādes kolonnas, kas vēl mēģina izkļūt caur vācu

līnijām. Steigā sapulcinātas tanku grupiņas dodas uz priekšu, lai atbrīvotu tām ceļu. Ģen. fon šveppenburgs, atrazdamies savā tālu uz priekšu izbīdītajā komandpunktā, pēkšņi konstatē, ka tam uzbrūk šāda izlaušanās kustībā esoša krievu kolonna. Štābs kļūst par cietoksni. 6. tanku pulka II divizionā ir trauksme. Bet tas atrodas 20 km atstatu. Taču pēdējā mirklī komandējošo ģenerāli un XXIV tanku korpusa štābu no droša gala paglābj vltn. Vopela 2. rota. Uzbrukums dienvidu virzienā var turpināties.

Ir pīkst 12 dienā. Dubļaina ceļmala Lochvicas priekšā. ..Virsleitnants Vartmanns — pie komandiera!" — no vīra uz vīru lido pavēle. Vartmanns, kādas tanku rotas komandieris, brien pa dubļiem uz pltn. Munceļa, tikko ieceltā 6. tanku pulka komandiera vadības tanku. Jau pēc ceturtdaļstundas tanki dodas uz priekšu, tur ir arī strēlnieku tanki, kas izbrauc uz priekšu pa labi. Tanku iznīcinātāji nomet no savām mašīnām maskojumu. Vltn. Vartmanns sastāda stipru izlūkvienību, lai dotos izlūkbraucienā uz dienvidiem. Viņa uzdevums: „Izbraukt cauri ienaidnieka spēkiem un nodibināt sakarus ar Kleista tanku grupas priekšējām vie​nībām."

Pīkst. 13 mazā grupa šķērso vācu apsardzību pie Lochvicas. Stukasi kādu gabalu t.c vēl pavada.

Saule spīd no gluži skaidrām debesīm, kurās nav neviena mākonīša. Viļņainais apvidus izplešas tālumā.

Viņā pusē tumši rēgojas kāda meža mala. Cauri tam! Pēkšņi viņu ceļu šķērso kāda atpakaļ plūstoša krievu kolonna. Trosi. Smagā artilērija. Būvbataljoni. Lidlauku personāls. Jātnieku vienības. Pārvaldes darbinieki. Degvielu kolonnas. Ratus velk gan trak​tori, gan zirgi. Uz tiem mucas ar benzīnu un eļļu. „Tornim — 1 grāds. Sprāgstgranātas. Uguni!"

Benzīna rati aizdegas kā lāpas. Zirgi sāk trakot. Krievi bēg mežā un noslēpjas aiz kāda ciema salmiem klātajām ēkām. Uz ceļa valda īsts chaoss.

Tālāk. Uzdevums nav vis kauja, bet sasniegšanās rokām ar bruņoto spēku dienvidu grupas priekšējām vienībām. Radio ir vēl tā neredzamā saite, kas izlūkgrupu saista ar divīziju. Tur maj. Pomtovs sēž blakus telegrāfistam un saspringti seko ziņojumiem par ienaidnieka kustībām, apvidu, tiltiem. Pomtovs lasa: .,Pastiprināta ienaidnieka pre​testība." Tad iestājas klusums. Kāpēc?

Tajā pašā laikā pie Vartmanna izskatās šādi: uz ceļa stāv zemnieku pajūgi un traktori bez vadības.

No saulespuķu lauka atskan patšauteņu un prettanku lielgabalu uguns. „Stāt!" Vartmanns palūkojas binoklī.

Viņa skatiens ap​stājas pie kādām vējdzirnavām pakalna augšmalā. Dīvaini — dzirnavu spārni griežas, te uz kreiso pusi, te uz labo pusi. Tad tie apstājas. Vartmanns iesvilpjas caur zobiem. Dzirnavās atrodas novērotājs un diriģē pretestību. „'Tanki — uz priekšu!" Nākošā mirklī 5 cm granātas lido uz dzir​navām. To spārni vairs negriežas.

Tālāk.

Pomtova telegrāfists starplaikā klausās un pieraksta: „Plkst. 16 un 2 minūtēs. Esam Lūkas augstienē, Sulas upes novadu esam pārvarējuši pa neskartiem tiltiem." Pomtovs smaida. Bet Vartmanns brauc. Pa nejaukiem ceļiem. Pa aizām, purviem, retu mežu. Bet kur vien viņš lūkojas — visur ienaidnieka kolonnas.

Vartmana tanki jau nobraukuši 50 km. Diena sveras uz rietu, kad pēkšņi pārtrūkst radio sakari.

Dienvidos pret pievakares debesīm redzams kādas pilsētas siluets — tai vajadzētu būt Lubnijai, kas atrodas 16. tanku divīzijas kauju telpā. Dzirdams kaujas troksnis. Tātad Vartmanns atrodas cieši pie dienvidu frontes. Bet kur atrodas ienaid​nieks? Vai priekšā? Jeb flankā?

Uzmanīgi bruņotie izlūkautomobiļi zogas pār milzīgu labības lauku — no statiņa uz statiņu. Te pēkšņi — lid​mašīna! „Cilvēkbērns, tā taču vācu lidmašīna!" •—,,Baltu raķeti!" pavēl Vartmanns. No tankiem gaisos šņākdamas paceļas baltas raķetes — „mēs esam šeit, mēs, vācieši!" īss spraiguma mirklis. Jā, lidotājs ir ievērojis. Tas nonāk zemāk. Met lokus. Vēlreiz. „Cilvēkbērns, bet viņš taču taisās nolaisties-" Un tad lidmašīna jau ripo pa labības lauku un apstājas starp statiņiem. Ienaidnieka frontes joslas vidū!

Roku spiedieni. „Kā pasakā," smiedamies iesaucās apakš​virsnieks Hoffmanns no Vartmanna tanka. šodien neviens vairs nezina, kas bija šie trīs apņēmīgie lidotāji. Tie informē vltn. Vartmannu par frontes stāvokli

— Kleista 16. tanku divīzija atrodas nepilnus 10 km atstatu. Tad tie atkal startē. Un Vartmanna vīri redz, ka lid​mašīna viņpus platajai aizai šaujas zemu lejā un nomet kādu ziņojumu. „Tanki—marš!" Tālāk. Cauri aizai, pa nogāzi augšā!

Pelēki uniformēti kājnieki kaujas ierindā dodas augšup pa nogāzi. ,,Baltas raķetes," pavēl Vartmanns jau otru reizi šai dienā. Tūliņ nāk ari atbilde — arī balta raķete. Viri kliedz no prieka, māj rokām. Tā ir 16. tanku bataljona 2. rota vltn. Rinšena vadībā, kas tiem tagad nāk pretim. Starp abiem virsniekiem norisinās īsta, kārtīga sarokošanās. Tā apzīmogo faktu, ka lamatas 200 km austrumos no Kijevas, kaut arī pagaidām vēl simboliski, ir aizvērtas.

Modeļa štābā pa tam radio iekārta atkal iedūcās. „Sakari atjaunojušies!" iesaucas telegrāfists. Un klausās. Un 5 minūtes vēlāk Ia diktē karšu zīmējumam jaunus ierakstus tai vietai, kas atrodas blakus mazajam, zilā krāsā iespiesta​jam ezeram: „14. sept. pīkst. 18.20. Tanku grupu 1 un 2 sastapšanās."

2. tanku pulka komandpunkta dārzā, zem kokiem un krūmiem labi nomaskoti, vieni otriem blakus stāvēja tanki un apkalpes vāģi ar lielajiem baltajiem burtiem „K" un „G." Debesis zibeņoja no artilērijas izšāvieniem, metējbateriju zalves kauca naktī. Sākās karavēstures līdz šim vislielākā apņemšanas kauja.

Jau nākošajā dienā 9. tanku div. priekšējā vienība ar 33. tanku puika daļām, kas pēc Mirgorodas ieņemšanas bija devušās uz ziemeļiem pa ceļu austrumos no Sulas, tieši pie Senčas tilta sastapās ar 3. tanku div. daļām. Nu fronte patiesi bija slēgta, lamatas aiz 50 ienaidnieka di​vīzijām bija aizvērtas.

Vēl gan notika sīvas cīņas ar katlā ieslēgtajām armijām un ar spēkiem, kurus padomju virspavēlniecība bija iesaistījusi no ārpuses Budjonnija glābšanai. Iestājās drāmatiski krizes momenti, pār visām lietām gar Guderiana garo austrumu flanku. Pie Rcmniem 18. septembrī flanka uzbrukums ar 4 krievu divīzijām pret 10. mot. kājn. div. un dažām zenitartilerijas baterijām pietuvojās līdz 800 m no Guderiana novērošanas punkta kāda pilsētas cietuma sargtornī, un tikai ar pūlēm to izdevās apturēt.

Pie Putivlas pret 17. tanku div. un mot. kājnieku pulka „Grossdeutschland" pozicijām dziedādami uzbrukumā devās Charkovas karaskolas audzēkņi. Tie krita līdz pēdējam vīram. Pie Novgorodas Severskij pret cīņās rūdīto 29. mot. kājn. div. triecās 6 krievu divīzijas, tanku atbalstītas.

Bet tas viss neko nelīdzēja. Krievu uzbrukumi nebija vērsti uz kādu vienu smagpunktu, tie sagādāja gan krizes, taču ne izšķirīgu pagriezienu. Krieviem neizdevās Guderiana 250 km garo flanku iespiest nevienā vienīgā vietā.

19. septembrī 6. armijas infanteristi — XXIX armijas korpusa divīzijas — ieņēma Ķijevu. Un 26. septembrī lielā kauja bija galā. Piecas padomju armijas bija pilnīgi iznīcinātas, divas pa daļai sakautas.

Kritušo, ievainoto, izklīdināto un sagūstīto vīru skaits bija 1 miljons. Maršals Budjonnijs, vecs Staļina cīņu biedrs un bij. cara armijas sardzes priekšnieks uz īpašas pavēles pamata bija lidmašīnā izkļuvis no katla. Viņš nedrīkstēja krist vācu rokās. Bet Staļins vēlējās aizkavēt arī šī revolūcijas vadoņa nāvi.

Budjonnija komandas tiesības bija atkal pārņēmis ģenerālpulkvedis M. P. Kirponoss. Viņš krita kopā ar savu štāba šefu ģenerālleitnantu Tupikovu kādā izlaušanās mēģinā​jumā. Šīs kaujas bilance skaitļos izskatās šāda: 665.000 gūstekņu, 3718 lielgabalu, 884 tanku. Un vēl milzums karamateriāla. Viens vienīgs tanku korpuss — ģen. Kempfa XXXXVIII tanku korpuss — kas ar savām trim divīzijām atradās šīs vērienīgās iznīcināšanas kaujasdegpunktā, saņēma 109.097 gūstekņus.

Tas ir vairāk nekā tika iegūts Tannenbergas kaujā, šajā gūstekņiem visbagātākajā pirmā pasaules kaj-a kaujā.

Vēsture līdz tam nepazina kaujas ar tādiem skaitļiem: iznīcinātas 5 armijas! Šī uzvara balstījās vācu pārākajā vadībā, drosmīgajā kustībā un vācu spēku izturībā.

Tas bija ārkārtīgs Staļina zaudējums. Kad Guderians jautāja Modeļa tanku iznīcinātāju sagūstītajam 5. padomju armijas virspavēlniekam 40 g. v. tanku ģenerālim M. J. Potapovam: ,,Kādēļ jūs savlaicīgi neatgājāt no Dņepras loka?" — šis ģenerālis atbildēja: ,.Bruņoto spēku grupa atiešanas pavēli jau bija devusi. Mēs jau atradāmies atkāpšanās kustībā uz austrumiem, kad mūs „visaugstākās instances" (tātad Staļina) pavēle spieda atgriezties un rīkoties pēc devīzes: „Palikt uz vietas un turēties un vajadzības

gadījumā mirt.'"

Potapova izteicieni atbilda īstenībai. Budjonnijs 9. septembrī bija devis pavēli atiešanas sagatavošanai un izprasījis no Staļina atļauju uzdot Ķijevu un Dņepras loku. Bet tad diktātors dabūja dusmu lēkmi un deva savu slaveno „turēšanās un miršanas" pavēli. ,.Turēties un mirt-" — Tas maksāja vienu miljonu viru. Tas maksāja visu Ukrainu. Un līdz ar to pieejas Krimai un padomju rūpniecības apgabalam — Doņecas baseinam bija brīvas. Staļina maldiem un stūrgalvībai bija briesmīgas sekas. Par mata tiesu tās varēja kļūt arī nāvīgas. Bet, lūkojoties no beigu perspektīvas, varbūt šie maldi tieši sagādāja krieviem uzvaru. Jo ātrie panākumi, kā arī ticība šķietami sekmīgajam stratēģiskajam pārsteigumam un vācu bruņoto spēku neuzvaramībai ļāva Hitlerā izveidoties tam augstprātīgajam lepnumam, kas noveda pie veselas virknes liktenīgi maldīgu lēmumu turpmākajos mēnešos.

Pirmais lielais malds, izaudzis no Kijevas uzvaras, bija Hitlera secinājums: „Krievi dienvidos vairs nebūs spējīgi izveidot nopietnai pretestībai derīgu aizstāvības fronti." Un viņš pavēlēja: „Doņecas baseins un Dona jāsasniedz vēl pirms ziemas iestāšanās, dūriens Padomju Savienības rūpniecības sirdī jāizdara ātri."

Hitlers gribēja pēc iespējas iegūt Padomju Savienības rūpniecības sirdi, lai liktu tai pulsēt vācu kara saimnie​cības vajadzībām.

Bet ja jau Staļina vara pēc vasaras karagājiena iznīcinošajiem sitieniem bija sākusi grīļoties, kāpēc tad neizdarīt dūrienu arī padomju politiskajā sirdī? Kādēļ tad neizmantot ienaidnieka morālisko krizi un, ieņemot Maskavu, nedot tam nāvīgo triecienu? Vai nevajadzēja grīļīgo, apmulsušo milzi ar vēl vienu pēdējo mežonīgo vētras brā​zienu notriekt gar zemi?

Vētra! Jā, tā bija šīs situācijas īstā aina. Tādēļ vēl Kijevas kaujas beigu dienā Hitlers pavēlēja Maskavas kaujas sākumu. Segvārds: „Taifuns." Uzbrukuma sākums: 2. oktobris. Mērķis: Maskava. Elpu aizturējuši, austrumfrontes kareivji un virsnieki noklausījās Hitlera galvenās mītnes pavēli: „Pēdējā lielā izšķirošā šī gada kauja iznī​cinoši trāpīs ienaidnieku."

7. SEGVĀRDS „TAIFUNS" Kaviāis čerčilam — Noslēpumainā Brjanskas pilsēta — Garām Maskavas aizsardzības pozicijām — Sadovajas ielā notiek laupīšanas — Dubļi kavē — Cīņas par Tulu un Kaļiņinu — Kāda krievu leitnanta dienasgrāmatas piezīmes — Slepenā konfe​rence Oršā — Maršals Žukovs atklāj kādu padomju blefu.

Misters Kolvils vēl nebija aizvēris sava šefa guļamistabas durvis, kad izdzirda aiz sevis dusmīgu izsaucienu. Viņš atgriezās. Misters čerčils bija izslējies gultā sēdus. Visapkārt gulēja izkaisīti rīta laikraksti. Viņa vaigs bija sarkans kā gailim un gleznaini kontrastēja ar tā rīta svārkiem. Viņa priekšā izplests čaukstēja „Daily Express" eksemplārs.

Viņš dusmīgi sita ar roku pa avīzi. „Nu palūkojoties tikai!" viņš vaidēja un joprojām sita pa kādu rakstu no Maskavas. Ari čerčila sekretāram aizsitās elpa, kad viņš acīm ātri pārskrēja Filipa Jordana rakstu. Lords Biverbrūks (Beaverbrook), tā tur bija lasāms, kas kopā ar kādu britu-amerikāņu delegāciju kopš 28. septembra uzkavējas Maskavā, lai līgumiski nokārtotu militāro un saimniecisko palīdzību Padomju Savienībai kajā pret Vāciju, esot kādam savam uzticības vīram uzdevis iepirkt par ievērojamu summu kaviāru, kas domāts — ministram čerčilam. „Tas ir perfidi," čerčils bārās.

Anglijai šajās 1941. g. septembra dienās bija daudz smagu rūpju. Ziemeļāfrikā Rommels bija ielencis Tobruku, iz​lauzies austrumos līdz Halfajas pārejai un draudēja snieg​ties pēc Kairas.

Taču tas nebija tas ļaunākais: Hitlera zemūdeņu karš lika Lielbritānijai aizturēt elpu. Jaunā taktika uzbrukt barā, kā arī lielās zemūdenes draudēja britu šlsvasaras aizstāvības sekmes padarīt par nebijušām.

Kauja par Atlantiku turpinājās ar neatslābstošu intensitāti. Septembrī Dēnitca (Doehnitz) „pelēkie vilki" jau bija nolaiduši jūras dibenā 683.400 tonnu. Līdz ar to nogremdēto tonnu skaits kopš kara sākuma bija sasniedzis 13.7 miljonus. 13.7 miljoni — tas bija vairāk nekā puse visas Lielbritānijas tirdzniecības flotes. Un tikai 10 proc. bija iespējams aizvietot ar jaunbūvētiem kuģiem. Anglijas apgāde atradās krizes stāvoklī. Ik brits no rītiem varēja būt priecīgs, ka no piešķirtās rācijās saņēma vismaz savu brokastu olu.

Un te uzreiz Biverbrūks ļāva savā miljonu lapā rakstīt, ka viņš, lords, savam premjēram, kas ik dienas prasīja no tautas sviedrus un asaras, Maskavā veseliem kilogramiem iepircis šīs dārgās zivju oliņas, kas jau kopš seniem laikiem kļu​vušas par luksa jēdzienu.

Vēl gultā sēdēdams, čerčils nodiktēja ārlietu ministrijai niknu telegrammu, domātu lordam. Un Blvebrūks to sa​ņēma tieši kādas konferences laikā, kūjā piedalījās arī Molotovs un Herrimens.

Preses lorda izrunāšanās ar savu Maskavas korespondentu, kas tika īpaši izaicināts, noritēja gan skaļi, taču bez rezultātiem. Filips Jordans bija stūrgalvīgs. Viņš šo lietu esot uzzinājis, un tā esot patiesa.

Kādēļ gan lai viņš par to neziņotu? Vai tad tas neatbilda preses lorda principiem? Biverbrūks aprima. Un čerčils savu kaviāru nesa​ņēma.

Tas norisinājās Maskavā 30. septembrī 1941. gadā. Tieši tajā dienā, kad Staļina galvaspilsētas liktenis bija izlemts ar tūkstošiem pavēļu un rīkojumu; jo feldmaršala fon Boka stiprie spēki frontes vidus daļā sakustējās, lai ieņemtu Maskavu.

Taču Maskavas iedzīvotāji to nenojauta. Kopš vācu zibenskarš pret padomju metropoli jūlija vidū Jeļnas lokā pie Smoļenskas tika apturēts bija arī pierasts pie tā, ka ienaidnieks atrodas tikai 300 km attālumā. Ar laiku maskaviešiem šis 300 km sāka likties kā itin pamatīga distance. Un Maskava bija palikusi pasargāta. Karš bija izdarījis vērienīgu pagriezienu pret dienvidiem. Tur ap Ķijevu gan bija kaut kas noticis. Taču padomju bruņoto spēku 30. septembra ziņojums lakoniski konstatēja: „Mūsu vienības visā frontē atrodas sīvās aizstāvēšanās cīņās." Ziņojums turklāt sniedza fantastiskus skaitļus par apaļu 560 vācu lidmašīnu notriekšanu un iznīcināšanu pēdējās 6 dienās vien. Tātad — gaisa uzvaras. Un ienaidnieks netika uz priekšu.

„Ko saka virspavēlniecības ziņojums par stāvokli pie Ļeņingradas?" jautāja Ivans Ivanovičs savam tēvam, 30. septembra rītā atgriezdamies no nocietinājumu darbiem kaut kur tālu pilsētas ziemeļu daļā. „Neko," atbildēja tēvs, Kalugas ielas 3. numura sētnieks. „Un ko saka radio mēlneši par to, kā izskatās dienvidos? Tur, papoča, kur dzīvo vectētiņš?" — „Viņi saka, ka dienvidrietumu frontē mēs esam iznīcinājuši daudzus vācu tankus. Un ka nu plānveidīgi atvelkamies uz jaunām aizstāvēšanās pozicijām."

— „Un kas notiek mūsu pilsētas priekšā? Kā izskatās tur? Ko radio saka par to?" — „Jā," tēvs lepni pamāja. „Mūsu partizāni pie Vitebskas uzspēruši gaisā daudzus fašistus. Hitlerieši gan vairs netiks tālāk uz priekšu."

Ivans Ivanovičs pamāja. Viņš devās virtuvē, lai palūkotos pēc gabala maizes. Bija dzirdams, kā viņš baras. Maizes gabals, ko viņš tur atrada, likās par mazu. „Apēd kāpostu zupas atliekas," nosauca tēvs viņam pakaļ.

Un kamēr Ivans Ivanovičs Kriļenkovs šajā 30. septembra priekšpusdienā sava tēva sētnieka dzīvoklī Kalugas ielā Nr. 3 strēba plāno kāpostu zupu, 500 km_ no šejienes pie Gluchovas Ziemeļukrainā ltn.

Loze, 3. strēlnieku pulka_ 1. rotas komandieris, savā strēlnieku tankā stāvēdams, pacēla roku: „Marš!"

Un, kā šeit pie Gluchovas 3. tanku divīzijas tanku smaile devās austrumu virzienā, tā turpat blakus sakustējās arī 4. tanku divīzija, arī 10. mot. kājn. divīzija, viss XXIV korpuss; pa kreisi no tā uz priekšu devas ģen. Lemelsena (Lemelsen) XXXXVIII tanku korpuss; un vēl 2 kājnieku korpusi ar 6 divīzijām un 1. kavalērijas divīzija vēlākai flanku nodrošināšanai. Tā 2. tanku grupa vērienīgi platā ķīlī no jauna devās pret ziemeļiem. „Taifun'š" bija sācies: „Šī gada pēdējā kauja ienaidnieka satriekšanai." Tā bija teicis Hitlers. Ģenerālpulkvedim Guderianam bija 3 dienu ietaupījums, lai īstā brīdī un īstā vietā stātos pie savas lomas veikšanas šajā lielajā uzbrukumā. Tas patiesi bija drosmīgs un auksti izrēķināts plāns, kam bija jāizmanevrē no pretestības iespējām Maskavas priekšā sapulcētie Staļina aizstāvības spēki. Tas bija visaukstasinīgākais un precīzākais šī kaj-a plāns, kas darbojās līdzīgi pulkstenim.

Kaujai vajadzēja noritēt divās fāzēs. Pirmā fāze: izlaušanās caur padomju rietumu fronti ar 9. un 4. armiju uz ziemeļiem un uz dienvidiem no Smoļenskas-Maskavas auto ceļa. Tad 2 tanku grupu ātra izvirzīšanās uz priekšu — resp. dienvidu knaibļu kustība ar 3. tanku grupu ziemeļos un 4. tanku grupu dienvidos. Seko frontē esošo ienaidnieka spēku ielenkšana, vācu spēkiem apvienojoties pie Vjazmas.

L'dztekus notiek Guderiana tanku korpusa uzbrukums no dienvidrietumiem, nākot no Ziemeļukrainas telpas resp. Gluchovas virzienā uz Orelu. Tad dziļš trieciens Jeremenko aizmugure. Pēc tam pagriešanās pret Brjansku, kur ieslēdzamas 3 padomju armijas. Otra fāze: atejošo ienaidnieka spēku vajāšana plašā frontē, piedaloties visām trim tanku grupām. Beidzot — trieciens vu Maskavu un pilsētas ieņemšana vai aplenkums.

Tie bija visai ievērojami spēki, ar kuriem feldmaršals Boks devās kaujā: 3 kājnieku armijas (9., 4. un 2.), abas vecās frontes vidus daļas tanku grupas — Guderiana (2.) un Hota (3.), un turklāt arī 4. tanku grupa — Hoepnera grupa, kas bija novilkta lejā no Ļeņingradas frontes un pārņēma pavēlniecību pār knaibļu labo zaru gar Smoļenskas-Maskavas auto ceļu, kamēr šīs grupas LVI tanku korpuss pastiprināja Hota tanku grupas kreiso spārnu. Tādā kārtā kopā saplūda 14 tanku divīzijas, 8 motorizētas divīzijas un 2 motorizētas brigādes, kā arī 46 kājnieku divīzijas. Ofensīvu atbalstīja divas gaisa flotes. Armijām bija piedalītas stipras zenītartilerijas vienības.

Viss bija lieliski izplānots. Taču laiku nebija iespējams iepriekš noteikt. Vai tas paliks pastāvīgs?

Jeb iestāsies rudens dubļu periods vēl pirms Maskavas sasniegšanas? Moltke 1864. gadā rakstīja: „Uz laika apstākļiem nevar būvēt nekādas operācijas, bet uz gada laikiem gan." Bet izdevīgākais gada laiks, uz ko būtu varēts balstīties, bija jau garām. Tuvojās ziema. Taču visam par spīti Hitlers uzdrošinājās sākt.

30. septembra priekšpusdienā ar tanku, prettanku un zenitartilerijas lielgabalu dārdoņu sākās Vjazmas un Brjanskas divkāršā kauja — otra pasaules kara visperfektākā ielenkuma kauja.

Pastiprinājumam uz priekšu izvirzītie 3. rotas strēlnieki sēž uz plkv. fon Manteifeļa (von Manteuffel)

komandētā 3. strēlnieku pulka 1. rotas karavīru transporta vāģiem. Kādēļ iet kājām, ja vēl nešauj?

Pašā priekšā 1. rotas vāģī brauc ltn. Loze. „Uzmanieties no suņiem," viņš saka savam braucējam. „No suņiem?" izbrīnēts jautā kaprālis. „Kāpēc no suņiem, leitnanta kungs?" Arī kaprālis Ostareks, patšautenes strēlnieks, izbrīnēts palūkojas uz leitnantu: „Suņi?" — Loze parausta plecus: „Vakar pulkā tika nodoti trīs krievu gūstekņi.

Katram no tiem bija līdzi suns. Nopratināšanā viņi pastāstīja, ka piederot kādai Maskavas speciālai vienībai, kuras uzdevums iesaistīt pret tankiem suņus ar spridzināšanai sagatavotiem lādiņiem." Ostereks iesmejas: „Tās nu gan būs zaldātu atejas tenkas." Bet Loze kā atvainodamies paceļ rokas: „Ja pulka komandieris nebūtu brīdinājis kapteini Peški un mani, es arī par to neko neteiktu. Bet tagad jūs vismaz zināt, ap ko lieta grozās."

Automobiļi ripo pār kādu plašu lauku. No kreisās puses ietarkšķas krievu patšautenes — tās ir pirmās krievu pozicijās kādas gari izstieptas sādžas malā. 3,7 cm prettanku lielgabals noklaudz. 3. rotas strēlnieki tagad nolēkuši un dodas uz priekšu kājām starp saviem tankiem. Lauku mājās ielido rokasgranātas. Tanki samaļ kādu kāršu žogu. Tālāk. Netālu no baznīcas starp ēkām no jauna redzamas labi maskētas pozicijās. Uzmanību!

Apakšvirsnieks Dregers ar savu patšauteni notur krievus viņu ierakumu grāvjos. Bet pēkšņi Eikmeiers iesaucas: „Suns!" Tas ir dobermans. Viņš tuvojas garos, slaidos lēcienos. Mugurā tam dīvaini sedli. Vēl iekām Ostareks pagūst pavērst pret to patšauteni, kapteinis Peške, kas atrodas priekšā ap 30 metru atstatu, izslej savu karabinu. Suns izdara vēl vienu lēcienu, tad sabrūk. šai brīdī kaprālis Millers iesaucas: „Vēl viens!" Tas ir vilku suns, skaists dzīvnieks; tas tuvojas piesardzīgā riksī. Ostareks izšauj. Par augstu. Suns ievelk asti un grib griezties atpakaļ. Iztālēm sadzirdami krievu saucieni. Tagad suns skrien tieši pret Lozes vāģi. Visi šauj, bet vienīgi kaprālis Seidingers trāpa dzīvnieku ar savu kara laupījumu — ātršāvēju krievu šauteni, kas lādējama ar gāzes spiedienu. „Miller, noraidiet mīnu brīdinājumu," pavēl Loze. Un tūliņ viņi arī dzird: „Dora 101 — visiem.

Uzmanīties no mīnu suņiem…"

Mīnu suņi. šai acumirklī piedzimis jauns vārds. Tagad tas iegājis vēsturē kā šī visai apstrīdētā krievu ieroča apzīmējums. Suņi uz muguras nesa divas sedlu somas, darinātas no linu auduma, kurās atradās sprāgstviela vai tanku mīnas. Par mēchanisko degli noderēja ap 10 cm garš koka sprungulis, kas vertikāli slējās augšup. Suņi bija iemācīti līst zem tankiem. Ja sprungulis nolūza vai saliecās, lādiņš sprāga.

3. tanku divīzijas duelis ar šīm dzīvajām „Maskavas iznīcinātāju" rotas mīnām beidzās labi. Tikpat nesekmīgi šis mīnas tika iesaistītas pret 7. divīzijas joslu. Bet divas dienas vēlāk ģen. Nēringa 18. divīzijai bija mazāk laimes. Viņa tanki jau bija pabraukuši garām Karačevas austrumu malā izbūvētajām pozicijām un prettanku lielgabalu ligzdām.Motorizētās strēlnieku vienības ielauzās pilsētā. Divīzijas 9. rota aiztriecās līdz tās ziemeļu malai un izbrauca cauri kādam milzīgam kukuruzas laukam. Pa ceļam tā iznīcināja dažas prettanku lielgabalu pozicijās. Tad nebija dzirdams vairs neviens šāviens.

Komandanti atradās savos torņos. Rotas komandieris tikko bija devis zīmi: „Nobraukt malā pa labi.

Apstāties. Izslēgt motoru." Lūku vāki atsprāga vaļā. Tai pašā brīdī no kukuruzas lauka izlēca divi suņi.

Gari stieptos lēcienos tie tuvojās tankiem. Uz viņu mugurām skaidri bija redzami plakanie sedli. „Kas tad tas?" brīnījās radiotelegrafists." Varbūt sakaru suņi? Jeb sanitārie suņi?" minēja lielgabal​nieks.

Pirmais suns traucās pret priekšējo tanku. Palīda zem kāpurķēdēm. Zibe.-s. Dimdošs grāviens.

Drazas. Dūmi. Uguns. Apakšvirsnieks Fogels pirmais saprata, kas par lietu: „Suns!" viņš sauca. „Suns!"

Lielgabalnieks jau bija izrāvis savu 8 mm pistoli. Viņš tēmēja uz otru suni. Šāviens. Garām, šāviens.

Atkal garām. Tad no kāda tanka atskanēja mašīnpistoles kārta. Tagad suns sakņupa uz priekškājām. Kad vīri pietuvojās dzīvniekam, tas vēl bija dzīvs. Pistoles šāviens viņa mokām darīja galu.

Padomju militārā literātūra šo velnišķīgo mīnu suņu ieroci nepiemin. Taču par viņu iesaistīšanu nav

ne mazāko šaubu, īpaši ievērojot arī citu vien bu kara dienasgrāmatas, piemēram 1. un 7. tanku divīzijas pieredzi, kas min suņu parād7 šanos kaujas laukā. 3. tanku divīzijas sagūstīto suņu pavadoņu nopratināšanā noskaidrojās, ka „Maskavas iznīcinātāju" rotas rīcībā bijuši pavisam 108 šādi suņi. Viņu dresūra norisinājusies ar traktoru palīdzību. Savu barību suņi saņēmuši vienīgi zem traktoriem ar darbojošos motoru. Ja tie baid jušies līst zem traktoriem, tiem nācies ciest badu. Izsalkuma mocīti, tie iesaistīti arī uzbrukumos, jo izsalkumam bija jābūt tam, kas tos pavilina zem tankiem. Taču tur, kur suņi cerēja dabūt ko ēdamu, tos gaidīja nāve. „Maskavas iznT cinātāju" rotai tomēr nebija nekādu lielo panākumu. Tikai nedaudzus suņus bija izdevies pieradināt pie motoru trokšņa tā, ka tie patiesi līda zem tankiem. Acīm redzot tas bija īstais iemesls, kādēļ turpmākā kara gaitā mīnu suņi parādījās vairs vienīgi dažās vietās, īstenībā visvairāk tikai pie partizāniem.

Bet atgriezT simies pie kaujas. Varēja sagaidīt, ka Guderiana uzbrukums Brjanskas flankā uzdursies uz iepriekš sagatavojušos ienaidnieku un līdz ar to uz stipru pretestību. Galu galā ģen. Jeremenko jau pēc sarunas ar Staļinu 12. augusta — tātad kopš nedēļām — savu slaveno fronti bija nocietinājis arvienu vairāk pret jau toreiz gaidāmo uzbrukumu Maskavai. Un pat šodien maršals Jeremenko savos memuāros aizstāv uzskatu, ka augusta beigās Guderians nekādos apstākļos nebūtu izlauzies caur viņa aizstāvības fronti un ka trieciens uz dienvidiem, pret Ķijevu, īstenībā bijis vienīgi izvairīšanās manevrs. Vilt'gais Guderians esot atskartis, ka Maskavas plaukts viņam par augstu, kādēļ pagriezies pret Ķijevu. Taču dīvainā kārtā tagad, sešas nedēļas vēlāk, šis Maskavas plaukts izrādījās pietiekami zems* lai to aizsniegtu. Un ģenerālpulkvedis Guderians pasniedzās pēc tā drosmīgi un bezrūpīgi, vērsdamies vispirms pret Brjansku — šo dzelzceļa un ceļu mezglu.

Kad Guderians augustā ielauzās Ukrainā, šī pilsēta, noslēpumaini draudēdama, kā kāda sfinga atradās tā flankā. No gūstekņiem bija uzzināts, ka tur apmeties ģen. Jeremenko ar savu frontes štābu, dažādām speciālām un izlases viembām. Bija zināms, ka šī pilsēta ir Maskavas priekšā izveidots padomju aizstāvības centrs. Tā gulēja starp bieziem mežiem, purvainu ieplaku sargāta. No šejienes arvienu no jauna tika izdarīti uzbrukumi pret Guderiana garo flanku. Un tagad, kad no Roslavlas-Smoļenskas telpas sākās uzbrukums pret Maskavu, šīs krievu armijas no jauna apdraudēja flanku. ŠT drauda novākšana tāpat piederēja pie Maskavas uzbrukuma priekšnoteikumiem kā Vjazmas telpā esošo stipro sedzošo vienību iznīcināšana.

Tā bija Vjazmas-Brjanskas dubultkaujas taktiskā jēga.

Guderiana uzbrukums Jeremenko aizstāvības frontei visiem par pārsteigumu izdevās jau pirmajā paņēmienā. Caurrāvums notika 13. armijas sektorā.

Bija skaists rudens laiks. Septembra pēdējās dienās 2. tanku grupas uzbrukuma telpā ceļi vēl bija sausi. XXIV tanku korpusa uzbrukuma smaile — 4. tanku divīzija — drāzās uz priekšu kā velna apsēsta.

Kad Guderians devās pakaļ priekšējai vienībai, ko maj. Jungenfeldts jau bija izvirzījis pret DmitrovuOrlovsku, viņš sastapās ar korpusa komandējošo ģenerāli un 4. tanku divīzijas komandieri. Tie bija ģen. brīvkungs fon Šveppenburgs un brīvkungs fon Langermanns (Langermann), saukts arī fon Erlenkamps.

Guderiana jautājums skanēja: vai ir iespējams un ieteicams triekties vēl tālāk un sagādāt jau apjukušajai krievu 13. armijai pēdējo sitienu? Jeb labāk apstāties? No jauna sagrupēties? Uzpildīt degvielu? Abi ģenerāļi brīdināja no tālākvirzīšanās. Kā izrietēja no ziņojumiem, krājumā vairs nebija degvielas un vienības savus spēkus bija izsmēlušas.

Bet tad Guderians kādā dzirnavu pakalnā pie Sevskas sastapa pulkv. Eberbachu, tanku brigādes komandieri. „Kā dzirdu, jums jāapstājas, Eberbach," sacīja Guderians. ,,Jāapstājas, ģenerālpulkveža kungs?" pulkvedis izbrīnējies jautāja. Un sausi piebilda: „Mēs pašreiz esam ieskrējušies, kā lai apstājas."

— „Bet kā ir ar benzīnu, Eberbach? Pēc ziņojumiem jums tā vairs nav." Eberbachs iesmējās: „Tad mēs brauksim ar to, ko ieturēsim no šādu ziņojumu sniedzējiem, sākot ar vada komandieri līdz diviziona koman​dierim." Ari Guderians, kas labi pazina savus vīrus, iesmē​jās un pavēlēja: „Tālāk-"

4. tanku divīzijas tanki šajā dienā nobrauca ar kaujām 130 km. Padomju 13. armija bija pilnīgi sagrauta. Notika Jeremenko uztverē gluži neaptveramais: Or%u, šo pilsētu 200 km aiz Brjanskas frontes, 3. oktobri pārsteidzošā kārtā ieņēma Eberbacha tanki. Pilsētas apsardzība bija tā pārsteigta un izbiedēta, ka neizšāva ne vienu vienīgu šāvienu. Pirmais braucamais rīks, ar ko vācu tanki sastapās, bija pārpildīts tramvajs. Pasažieri, acīm redzot, bija tajās domās, ka pilsētā ieradušās padomju vienības, un sajūsmināti māja.

Tagad laiks strādāja par ļaunu Jeremenko Brjanskas frontei: XXXXVII tanku korpusa 17. un 18. tanku divīzijas pagriezās pret Karačevu un pārrāva ceļu starp Brjansku un Orelu Jeremenko štāba mītnes aizmugurē. Bet 5. oktobrī 18. tanku div. ieņēma Karačevu. Tātad lamatas jau grasījās aizkrist. Jeremenko redzēja sava negala nākšanu. Viņš piezvanīja uz Kremli un lūdza izlaušanās atļauju. Bet ģenerālštāba šefs šapošņikovs to nomierināja. Lai Jere​menko vēl drusku pagaidot.

Un Jeremenko gaidīja.

Bet Guderiana tanku smailes negaidīja.

Majors Gradls ar pastiprinātā 39. tanku pulka priekšgrupu, no Karačevas, tātad no aizmugures nākdams, ne vairāk un ne mazāk kā 50 metros aizdrāzās gaj-ām Jeremenko komandpunktam, dodamies uz Brjansku. Un 6. oktobrī ģen. Arnima 17. tanku div. spējā triecienā ieņēma kā pilsētu, tā Djesnas tiltu, ko pat vislielākais optimists nebūtu uzskatījis par iespējamu. Brjanska bija ieņemta. Karaspēka, smagās artilērijas un GPU vienību pārpildītā pilsēta bija vienkārāi kritusi. Gluži par velti noliktavās nogulēja 100.000 Molotova kokteiļa pudeļu. Gluži par velti bija tikusi dota stingrā pavēle — bez cīņas neatdot nevienu ēku. Viens no Eiropas Krievijas svarīgākajiem dzelzceļa mezgliem atradās vācu rokās. Saskare starp Guderiana 2. tanku armiju un 2. armiju, kas nāca no dienvidiem, bija nodibināta. Karačevas apkārtni un tās ziemeļus nodrošināja 18. tanku div. un tai pakļautais mot. kājn. pulks „Grossdeutschland." Tālāk dienvidos abpus Dobrikai korpusa flankus sedza 29. mot. kājn. pulks. Lamatas aiz padomju 3., 13. un 50. armijas bija aizkritušas. Tas notika 6. oktobrī.

Naktī no 6. uz 7. oktobri uzkrita pirmais sniegs. Krievu zemes plašumus uz dažām stundām klāja balts šķidrauts. Bet no rīta iestājās atkusnis. Ceļi pārvērtās bezpamata dūksnājos. šosejas kļuva par slidenu skrīni. Komandu pārņēma «ģenerālis Dublis." Taču Staļina armijas VjazmasBrjanskas telpā tas vairs nespēja glābt.

Ceļu kārtībā savešanai tika iesaistītas veselas kājnieku divīzijas. Tās pūlējās kā neprātīgas, lai uzbrukumu notu​rētu kustībā. Un tas palika kustībā.

Tiklab lejā, Guderiana joslā, kā arī gar SmoļenskasMaskavas šoseju uzbrukums attīstījās sekmīgi.

Hoepnera 4. tanku grupa ar trim tanku korpusiem — XXXX, XXXXVI un LVII devās cauri, krievu frontei dienvidos no autoceļa pie Poslavļas, virzīdamās aiz 2. tanku divīzijas. Tad tā izvērtās vēdeklī, un ar savu iekšējo spārnu triecās uz ziemeļiem, virzienā uz autoceļu.

Kad 6. oktobrī 10. tanku div. smaile atradās vairs tikai 18 km dienvidaustrumos no Vjazmas un kāvās ar izvairīgajiem padomju spēkiem, Vjazmas kauja jau bija ievirzījusies izšķirīgā stadijā. Visu nakti padomju spēki bez mitas mēģināja izlauzties no ielenkuma. Jau šīs dīvainās nakts sākumā atdzīvojās viss milzīgais mežu apgabals. Visapkārt dunēja kauja. Detonēja municijas krājumi. Dega salmu kaudzes.

Kaujas lauku īsiem mirkļiem rēgaini apgaismoja spīdošā municija. Viscaur mudžēja sajukušo vienību sarkanarmieši. Tālu priekšā esošajai XXXX tanku korpusa vadības grupai nācās sargāt savu ādu. Kur atradās fronte? Kas ko ielenca? Kad nakts beidzot pagāja, 7. oktobra rīta krēslā kāds padomju kavalērijas eskadrons vēl tomēr mēģināja izlauzties. Aiz tā pārvietojās grupa smago automobiļu, kuros sēdēja sarkanai mijas plintnieces. Bet arī šo izlaušanās mēģinājumu izjauca 2. tanku div. patšauteņu uguns. Tas bija elpu aizraujošs un drausmīgs skats, kad jātnieki un zirgi saļima un mira patšauteņu uguns brā​zienā.

7. oktobra priekšpusdienā ģen. Fišera (Fischer) 10. tanku div. priekšējās vienības pa sniega putru izlauzās līdz Vjazmas priekšpilsētām un pieveica degošās pilsētas pretestību. Tās ziemeļu daļā pamestajās krievu strēlnieku bedrēs sakāpa 69. strēln. div. karavīri. Līdz ar to ģen. Štummes (Stumme)

XXXX tanku korpusa smailes, kam sekoja 2. tanku div. un 258. kājn. div., bija sasniegušas šīs operācijas pirmās fāzes mērķi.

Dienvidos sekoja ģen. Fītinghofa (Vietinghoff) XXXXVI tanku korpuss ar 11. un 5. tanku div., kā arī 252. kājn. div., aiz šīm vienībām — LVII tanku korp. ģen. Kuntcena (Kuntzen) vadībā ar 20. tanku div., mot. kājn.

SS-div. „Das Reich" un 3. mot. kājn. div.

Vjazmas-Brjanskas dubullkauja bija perfekta knaibļu operācija. Knaibļu zarus veidoja triju tanku grupu ātrās vienības. Piedalījās triju armiju kājnieku divīzijas. Aizstāvības spēki padomju galvaspilsētas priekšā bija ielenkti un sakauti, ceļš uz Maskavu brīvs.

Abiem Hota tanku korpusiem (LVI un XXXXI), kā ari VI kājnieku korpusam nācās ziemeļos no šosejas pēc izlaušanās augstienē austrumos no Holmas virzīties tālāk ar kaujām pret ļoti sīvu, vairāku labi nocietinājušos strēlnieku divīziju un krievu tanku brigāžu pretestību. Ļoti slikto apvidus apstākļu dēļ Hots savu XVI tanku korpusu, kupā vairums bija III tipa tanku, izveidoja par brigādi, kas kādā sprunguļu ceļā pie Vopas pēc sīvas cīņas izlauzās cauri krievu pozicijām. Sekojošais XXXXI tanku korpuss kopā ar 1. tanku div. un 36. mot. kājn. div., uzbrūkot Sičevkai, pārņēma ziemeļu flanka nodrošinājumu.

Starplaikā 6. un 7. tanku divīzija sasniedza nebojātos Dņepras tiltus pie Holmas un savukārt pagriezās pret Vjazmu. Tā 6. oktobra vakarā daudzkārt pārbaudītā 7. tanku divīzija — šī Rommela triecienvienība kopš Francijas kajagājiena — jau trešo reizi 15 nedēļu laikā atradās pie Maskavas autoceļa ienaidnieka aizmugurē, ar fronti pret rietumiem. Bet 7. oktobrī Hota tanki Vjazmā sastapās ar Hoepnera tankiem. Katls, kas ietvēra sevī 6 padomju armijas ar 55 divīzijām, bija aizvērts. šī Vjazmas-Brjanskas dubultkauja izrādījās par perfektu knaibļu operāciju. Triju tanku grupu ātrās vienības veidoja knaibļu zarus. Ar tām sadarbojās triju armiju kājnieku divīzijas. Aizstāvības spēki Maskavas priekšā bija ielenkti un sakauti, ceļš uz Maskavu brīvs.

Izlauzdamās uz Vjazmu, fon Manteufela grupa pārsteiguma uzbrukumā bija sasniegusi Maskavas autoceļu un to slēgusi. Vācu bruņoto spēku virspavēlnieks feldmaršals fon Brauchičs šai sakarā nosūtīja divīzijai radiotelegrammu: „Izsaku savu īpašu atzinību krietnajai 7. tanku divīzijai, ar savu triecienu uz Vjazmu jau trešo reizi šajā kara​gājienā sniegusi būtiski nozīmīgu veikumu ienaidnieka ielenkšanā."

Arī pie Brjanskas Guderiana korpusi starplaikā bija ielenkuši Jeremenko 3 armijas ar 26 divīzijām, ieslēdzot šos spēkus vienā ziemeļu un vienā dienvidu katlā. Sākās sīvā kājnieku divīziju kauja pret krievu izlaušanās mēģinājumiem, ielenkuma saskaldīšana, cīņas pret pretestības ligzdām, un ienaidnieka gūstīšana, kas beidzot padevās veseliem pulkiem. Kaujas turpinājās līdz 17. oktobrim. Protams, ienaidnieka daļām izdevās arī izlauzties no ielenkuma, visvairāk no Brjanskas dienvidu katla. Šeit arī ģen. Jeremenko un viņa štābam laimējās tikt laukā. Pašu Jeremenko smagi ievainoja, un to nācās transportēt lidmašīnā.

Lielā kauja bija izcīnīta. „Taifuna" operācijas pirmā daļa beigusies. Bija iegūti 663.000 gūstekņu un iznīcināti vai iegūti kara laupījumā 1242 tanki un 5412 lielgabali.

Citiem vārdiem: trīs nedēļas pēc Kijevas kaujas, kurā dienvidos tika sakauts Budjonnija bruņoto spēku grupas padomju armiju pusducis un iegūti 665.000 krievu gūstekņu, tagad no jauna bija tikusi iznīcināta milzu krievu spēku grupa aar 9 armijām 70—80 divīzijām un brigādēm vācu frontes vidus daļā.

Tās bija armijas, kurām būtu bijis jāsargā Maskava. Bezgalīgās posta kolonnās tās tagad pa izmirkušajiem ceļiem maršēja uz gūstekņu nometnēm. Maskava savu šķēpu un vairogu bija zaudējusi. Tās vidus grupa bija ieguvusi savu tanku un motorizēto vienību masai vajadzīgo operāciju brīvību pret Staļina galvaspilsētu. Varēja sākties „Taifuna" operācijas otra fāze: ienaidnieka vajāšana līdz pilsētas mūriem.

Tanku sastapšanās vieta — Sarkanais laukums.

Un tanki devās tālāk. Nē, tie nevis brauca, bet ar mokām kūlās uz priekšu pa dubļiem. Veselām rotām nācās vilkt laukā no dūksnāja tur iestigušos smagos automobiļus. Motociklu strēlnieki zem saviem spēkratiem parīkoja dēļu un baļķu ragavas un vilka tos tālāk.

18. tanku divīzijas apgādes vienību komandieris maj. Fogts izmisis jautāja sev: kā gan krievi tiek ar visu galā, kam taču ik gadus jāsaduras ar dubļaino ceļu problēmu. Bet tad viņš saprata: viņš sagādāja mazos, bet izturīgos lauku zirdziņus un lauku ratus, ar kuriem bija iespējams transportēt tikai nedaudzus centnerus svara, un iesaistīja savā divīzijā. Un lieta gāja. Preču auto kolonnas palika stāvam. Bet mazie lauku pajūgi tika cauri. Maskavas tu​vums spieda vīrus uz iespējamo piepūli.

13. oktobrī krita Kaluga, 160 km dienvidrietumos no Maskavas. Bet 14. oktobrī Ekingera komandētā 1. tanku divīzijas priekšējā vienība ieņēma Kaļiņinu, 150 km ziemeļrietumos no Maskavas, pārrāva Ļeņingradas-Maskavas dzelzceļa līniju un ieguva vienīgo Volgas tiltu, kas Otrā pasaules kapā nebojāts krita vācu rokās. Tiltu sedza šauras tiltagala pozicijās upes austrumu krastā ar 1. tanku divīziju un tai pakļauto motorizēto 900. mācības brigādi. Līdz ar to ap 300 km garās Maskavas 1. aizstāvības pozicijās stūru balsti bija ielauzti. Bet frontes kodols — autoceļa sprosts, atradās 100 km Maskavas priekšā starp Borodinu un Možeisku.

14. oktobrī arī motorizētā SS kājnieku divīzija „Das Reich" atradās pie Borodino, 100 km no Maskavas. Tā bija vēsturiska vieta. Seit 1812. gadā tika sakauts Napoleons. Šeit 1941. gadā Staļins gribēja apturēt Hitleru. Šim nolūkam viņš ar ātriem transportiem bija pievilcis pašus labākos spēkus, kādi vien tam bija, kādu sibiriešu izlases vienību — 32. Sibirijas strēlnieku divīziju no Vladivostokas ar T 34 un KV 2 tankiem. Staļins bija sācis bez apdomāšanās atsegt savu aizmuguri Tālajos austrumos. Viņš to arī varēja darīt. Viņš zināja, ka Japāna tam neuzbruks. Japāna pat plānoja uzbrukumu Amerikai Klusajā okeānā. Staļins to zināja no sava uzticamā spiega Dr. Sorges, vācu vēstnieka padomdevēja Tokio. Un Dr. Sorge strādāja labi. Viņš Staļinam bija vairāk vērts nekā vesela armija.

SS kājnieku div. „Das Reich" pulki, kā arī Hauenšilda (Haueņschiļd) 10. tanku div. brigāde un 7. tanku pulks, viens 90. art. pulka divizions un 10. motociklu strēlnieku bataljons pie Borodino krustoja ieročus ar sibiriešiem, šiem liela auguma spēcīgajiem puišiem garos mēteļos, kažokcepurēs un kažokzābakos. Gluži izšķērdīgā kārtā tie bija apbruņoti ar zenitartileriju, prettanku lielgabaliem un, galvenais, ar „rač-bum" artilēriju, šo bīstamo 7,62 cm vairākiem uzdevumiem noderīgo ieroci. Paniku tie nepazina. Viņi cīnījās un turējās. Viņi kāva un ļāva nokaut sevi. Šī kauja izvērtās briesmīga.

Krievi iesaistīja salvju lielgabalus, tā sauktās „Katjušas," ko vācu karavīri dēvēja par „Staļina

ērģelēm" un kam bija ārkārtīgi postoša šķembu iedarbība. Pirmo reizi pie Borodino parādījās ari smagie T 34 kaujas rati slēgtās vienībās. Tā ka 8,8 cm zenitartilerija ne vienmēr bija pie rokas, vīriem nācās apkarot T 34 ar granātu saišķiem. Vairākkārt kaujas norise atradās uz naža asmens ,,Das Reich" asiņainie zaudējumi bija tik lieli, ka šīs divīzijas 3. pulks tika likvidēts un tā atliekas sadalītas starp pulkiem „Dautschland" un „Der Fuehrer." Visa tanku grupas joslā pieejamā artilērija tika sakopota un pakļauta artilērijas komandierim (Arko) plkv. Veidlingam, lai ieroču SS vīri, kas devās uzbrukumā nāvi nicinādami, izšautu robu padomju aizsardzības līnijās. Bet vispirms bija jāieņem krievu liesmu metēju pozicijās. Tad mīnu lauki. Tad drāšu pinumi. Bunkuri. Kaujās rūdītās triecienvienības ,.palīda" zem masīvās zenitartilerijas, prettanku lielgabalu un granātmetēju uguns; krievu tanku prettriecieni tika atsisti tuvcīņās. Elle plosījās visā savā spēkā. Un pāri galvām kauca padomju zemlidotāji. Vācu VII aviācijas korpusa iznīcinātāji šaudījās pa aizkūpušo debesu mākoņu skrandām.

Pārsienamie punkti pildījās. „Das Reich" divīzijas komandieris, gruppenfīrers un ģenerālleitnants Hauzers (Hausser) tika smagi ievainots. Tur viņi gulēja veselās rindās, šie melni uniformētie tanku vīri.

Un saplēstās kajalauka blūzēs — grenadieri. Un raibās aizsarg jakās — ieroču SS vīri. Krituši. Smagi ievainoti. Apdeguši. Nosisti. Niknums vērta acis sarkanas. Abās pusēs. Tās vairs ne​pazina žēlastības.

Un tad sibiriešu bunkuru un ierakumu līnija kādā vietā tika pārrauta. Abi „Das Reich" kājnieku pulki devās triecienā. Nebija laika pat izšaut. Tai vietā tika lietotas šauteņu laidnes un lāpstas. Sibiriešu baterijas tika pieveiktas no mugurpuses. Ieroču apkalpe aiz zenitartilerijas, prettanku lielgabalu un patšauteņu ligzdām aizstāvējās un tika iznīcināta tuvcīņās. Līdzīgi cīnījās arī 10. tanku div. strēlnieku pulki. Viņi cīnījās tajā pašā kaujas laukā, kur priekš 130 gadiem bija kāvies Napoleons, un uzbruka sT ksti aizstā​vētajam Semenovskas nocietinājumam. Sibirieši pretojās veltīgi.

Sibiriešu 32. strēlnieku divīzija mira Borodinas pakalnos. Līdz ar to bija pārlauzts arī 1. Maskavas aizstāvības pozicijās lielais aizsargstienis gar Maskavas autoceļu. 10. tanku divīzija un „Das Reich" pa apsnigušajiem laukiem pievirzījās Maskavas upei. Šeit tika lauzta pēdējā krievu kaujas grupu pretestība.

Mož^ska krita 19. oktobrī 1941. g. Možeiska! Tā jau atradās Maskavas vārtu priekšā. Vēl atlika 100 km pa autoceļu. Un šis autoceļš veda tieši uz padomju galvaspilsētu. „Možeiska kritusi," gāja no mutes mutē Maskavas ielās. „Možeiska kritusi. Germanci nāk." v Kremļa dūmeņi kūpēja kā 30 grādu salā. Tur tika sadedzināti slepenie archīvi, kurus nevarēja evakuēt.

Maskavieši bija izsisti no sliedēm. Vēl priekš 14 dienām viņiem ar amerikāņu palīdzības solījumiem tika iepotēta uzvaras pārliecība. Jo 2. oktobrī, čerčila vietnieks lords Biverbrūks un Ruzvelta pilnvarotais Herrimens Kremlī bija parakstījuši protokolu par angļu-amerikāņu ieroču piegādi. Kaut ASV vēl bija neutrālas un neatradās karā, tika darīts zināms šāds lēmums: visas trīs lielvalstis apņēmušās darboties kopīgi, lai gūtu uzvaru pār visu tautu , nāvīgo ienaidnieku — vāciešiem. Pirmajiem 10 mēnešiem — sākot ar 1. oktobri — tika solīts un ari piegādāts: 3000 lidmašīnu — par 2000 vairak, nekā vācu aviācijai 30. • septembri bija iesaistei derīguTidīnasimi āusfTurnīfontē; 4000 tanku — trīsreiz tik daudz, cik visām vācu tanku grupām bija 30. "septembri; 30.000 motoru braucamo rīku.

Bet vai viss tas nenāca par vēlu? Vai tiešām Hitlers ari šoreiz uzvarēs skriešanās sacensībā pret rietumvalstīm, kā viņš jau reiz bija uzvarējis 1939. gadā Kremlī?

10. oktobrī Maskavas „Hotel National" vakariņās ārzemju diplomātiem un žurnālistiem vēl tika pasniegtas bliņas, kaviars, sakņu zupa, rostbefs, kartupeļi, sutināti burkāni, šokolādes pudiņš un moka kafija. Tika uzdzerts Staļinam un pilsētas pretestības spēkam. Un uzvarai. Tā bija diena, kurā Timošenko tika atcelts un viņa vietā nozīmēts vīrs, ko līdz tam pazina tikai nedaudzi: armijas ģenerālis G. K. žukovs.

Viņš kļuva par krievu rietumfrontes virspavēlnieku, par viņa štāba šefu ģenerālleitnants V. D. Sokolovskis, un par frontes politisko vadītāju — N. A. Bulgaņins, krievu kara padomes loceklis.

Piecas dienas vēlāk, 15. oktobrī pīkst. 12.50, ārlietu ministrs Molotovs pieņēma amerikāņu vēstnieku Šteinhardtu un paziņoja tam, ka valdība — izņemot Staļinu — atstāj Maskavu, un ka diplomātiskaias korpuss tiek evakuēts uz Kuibiševu, 850 km austrumos no Maskavas. Katra persona drīkst ņemt līdzi tik daudz bagāžas, cik tā pati var panest.

Kad šī ziņa izplatījās pils":tā un kļuva vispārzināms, ka arī Ļeņina zārks aizvākts no mauzoleja Sarkanajā laukumā, izcēlās panika: „ Vāciēšr nāk!''

Možeiskas šosejas sētnieki ieklausījās ikkatrā tanku dunoņā. Vai tie jau bija viņi? Šajās dienās Maskavā it visu uzskatīja par iespējamu.

Taču arī štābiem ir nervi. Un kad tos pārkairina, iestājās kollapss. Tā 19. oktobrī 1941. gadā Maskavas nervi bija pārkairināti. Pilsētā šaudījās trauksmainas ziņas: valdība aizbēgusi. Diplomātiskais korpuss pametis Maskavu. Ļeņina zārks — revolūcijas tēva stikla zārks aizvākts. Kaut kur. Taču visu šo ziņu un saukļu jūkli pārskanēja vēsts: vācieši atrodas pilsētas priekšā. Un to papildināja čuksti: „Viņu tanki kuju katru brīdi jau var būt šeit." Šī iespēja galīgi izsita maskaviešus no sliedēm un laupīja tiem pat i/bailes no Staļina slepenpolicistiem, miličiem un sprosta 1 vienībām. Garajās rindās maizes veikalu priekšā izcēlās kurnēšana: „Galu karam; taisiet beigas!"

Un tad Sadovajas ielā notika pirmā ielaušanās kādā veikalā, tika izlaupīts kāds smagais automobilis ar konserviem — to apgāza un aizdedzināja. Nemieru spoks glūnēja pilsētas mitrajās, aukstajās ielās, tas tupēja slikti kurinātajos dzīvokļos, sēdēja kopā pie galda ar izbadējušajiem cilvēkiem. Staļina vara grīļojās. Viņa.attēlu noņēma no sienām, dedzināja partijas literātūras grāmatas. Pēkšņi no rītiem vēstuļu kastītēs rēgojās skrejlapas, vienkāršas, uz ātru roku pagatavotas lapiņas: „Nāy^komūnistiem!" Tā tur bija rakstīts. Un tam blakus — āntizemitiskas paroles. Šo lapiņu saņēmēji satriekti noraudzījās primitīvajā, uztraucošajā tekstā. Maskava, māmuļa Maskava grīļojās. Padomju savienības sirds raustījās. Bet debesis tomēr neiebruka.

Padomju oficiālais chronists A. M. Samsonovs par šo laiku raksta savā darbā ,,Lielā Maskavas kauja": „Pilsētā izplatījās trauksmes noskaņojums. Rūpniecības uzņēmumu, ministriju, iestāžu un dažādu institūtu evakuācija tika steidzināta. Šajā laikā iedzīvotāju vidū izpaudās arī atsevišķas apjukuma parādības. Atradās ļaudis, kas sekmēja paniku, pameta savas darba vietas un steidzās izkļūt no pilsētas.

Bija arī nodevēji, kas izmantoja stāvokli, lai zagtu sociālistisko īpašumu un mēģināja satricināt padomju valsts varu."

Tad iejaucās Kremļa diktātors. Viņš 20. oktobrī izsludināja Maskavai aplenkuma stāvokli. Sarkanā galvaspilsēta tika ietilpināta karadarbības joslā. Dzīvi noteica frontes likumi.

Samsonovs raksta: „Lēmums noteica, ka visi kārtības ienaidnieki nekavējoties nododami lauku kara tiesai, un visi provokātori, spiegi un citi ienaidnieki, kas aicina uz nekārtībām, uz vietas nošaujami."

7 Un tie arī tika nošauti. Galvaspilsēta bija fronte. Tās iedzīvotāji praktiski bija iekļauti armijā. Jau jūlija pirmajās dienās uz aizstāvības komitejas lēmuma pamata četru dienu laikā bija iesaukti 100.000 iedzīvotāju, kas sastādīja 11 tautas aizstāvības divīzijas, un novietoti pilsētas rietumu nomalēs. Vēlākajās ziemas kaujās vācu divīzijas šīm krievu folksšturma vienībām uzdūrās visos frontes vidusiecirkņa degpunktos, un tās cīnījās pa daļai gluži fanātiski: gan pie Seligas»ezera, gan Rževas, tāpat Dorogobužas un Malajaroslavecas priekšā.

Kopš 1. oktobra iedzīvotāju saraksts tika vēlreiz izsijāts. Un vēl reiz zem ieročiem tika iesaukti 100.000 vīru. īpašās 110 stundu ilgās apmācībās — pavisam 20 dienās — viņus pamācīja apieties ar ieročiem un nosūtīja uz fronti.

Laikā starp 13. un 17. oktobri Maskavas pilsētas padome beidzot uzstādīja vēl 25 patstāvīgus strādnieku bataljonus, tie bija vīri, kas strādāja un reizē veica kara dienesta pienākumus, kopā 11.700 cilvēku, tātad vesela divīzija. Viņi galvenokārt bija iesaistīti Maskavas upes Volgas kanāļa austrumu krastā. Tai pašā laikā no jau izdienējušiem rezervistiem tika sastādīta Maskavas 1. un 2. strēlnieku

divīzija, kam pievienojās 25 drošības bataljoni ar 18.000 vīru pilsētas kārtības dienesta veikšanai. Tā patiesi bija pilsētas totāla militāra izsmelšana.

Ik vīrietis, ik sieviete bija iekļauta militārajā mašīnā. Ap 40.000 zēnu un meiteņu, jaunāku par 17 gadiem, tika iesaukti nocietinājumu būvdarbos otras aizstāvības līnijas izbūvei Maskavas priekšā un iesaistīti tur slēgtās vienībās militārā pakļautībā. Tie strādāja kopā ar 500.000 sievietēm un sirmgalvjiem briesmīgos apstākļos trijās maiņās, dienu " un nakti, izveidojot pavisam 98 km tanku grāvju, 284 km stiepļu pinumu sprostu un 8063 km strēlnieku grāvju.

Bet ne partijas fanātisms, ne lauku kara tiesa, ne nošaušanas nespēja apturēt vispārējas iziruma pazīmes pilsētā oktobra beigās. Evakuēto iedzīvotāju dz'vokļi tika izlaupīti. Tajos apmetās dezertieri. Pa ielām klīda ievainotie un no darbiem izmukušie jaunieši un bērni. Tā sauktajām sprosta vienībām nepārtraukti nācās pārmeklēt pazemja šachtas, tālsatiksmes stacijas un drupas. Maskava šķita tuvu savam galam. Šos rūgtos, bet neapstrīdamos faktus apstrādājis kāds no Polijas nācis, uz Krieviju izbēdzis lauku ciema žīdu skolotājs Mendels Manns, kas savu stāstu gan nosaucis par romānu, taču izšķirīgajos notikumos balstās uz patiesām norisēm. Viņa grāmata ,.Maskavas vārtu priekšā," kas iznākusi Izraēlā, starplaikā pārtulkota gandrīz visās rie​tumu pasaules valodās.

Kāda visai zīmīga toreizējo traģisko situāciju 1941. gada oktobra beigās raksturojoša aina: „No kādas mazas šķērsieliņas izskrēja divi ievainoti kareivji. Viens no viņiem — liels un kaulains, nesa roku ģipša pārsējā, otrs — mazs un pilnīgs, iešanai visai veikli pielietoja kruķus. Viņam bija ievainots celis.

Tagad tie atradās pustukšās galvenās ielas vidū un sauca: „Vācu tanki Kalugas ielā un Pesočnajā. Tie ir jau pilsētā! Viņi nāk! Krievi, glābieties-" Kāda patruļa — seši apbruņoti vīri, trīs no milicijas un trīs no NKVD, palika pie kādiem vārtiem stāvam, tad gausi atvilkās pa Sadovajas ielu. Viņi nepārmija nevienu vārdu savā starpā, tikai mēmi uzlūkoja viens otru… Veikali pēkšņi tika slēgti. Dzelzs slēģi grabēdami aizklāja logus. Nama vārti atvērās un pie ieejām sapulcējās ziņkārie.

Abi ievainotie palika pie kāda ielu stūra stāvam un kalsnais ar savu veselo roku rādīja kaut kur tālumā: „Tur viņi nāk, vācieši!"

Patruļa pazuda kādā tumšā nama ieejā. Pēc kāda brīža visi seši vīri parādījās neapsegtām galvām un bez ieročiem; no saviem militārajiem mēteļiem tie bija norāvuši milicijas zīmotnes. „Žurkas pamet grimstošo kuģi!" iesaucās kāda sieviete. „Lai viņi mūk! Gan jau tos noķers-" Pūlis pamazām sakārtojās gājienam. Priekšgalā soļoja abi ievainotie, tad dažas sievietes un aiz viņām — viss bars.

■No blakus ielām uzradās 14 un 15 gadīgi zēni, kas strādāja fabrikās. Aurodami tie pievienojās pieaugušajiem. Pēkšņi kāds vīrs atraisīja baltu auduma gabalu un kā karogu vicināja sev pār galvu. Tā vidū bija uzzīmēts melns ^ kāšu krusts.

Pūlis sitās atpakaļ un palika kā pieaudzis stāvam. „Nāvi komūnistiem!" sauca vīrs ar karogu. „Nost ar žīdiem!"

Maskavas pelēkās debesis bija kļuvušas klusas. Kā kāds sastindzis baiļu klumpis debesis karājās pār cilvēkiem lejā. „Karš ir beidzies!" „Paldies Tev, Svētā jaunava, Tu Dieva māte!"

Kādas sprosta vienības maš'npistoles šiem rēgiem darīja galu. Un vācieši nenāca. Kādēļ? Kur tie palika, tagad, kad jau daudzās vietās Maskavas priekšlaukā bija šķērsojuši autoce!u un šoseju — tikai nepilnas stundas braucienā no pilsētas?"

Jā, kur viņi palika?

Pltn. Vāgners pašreiz izklājis karti uz rokasgranātu kastes. Ap savu komandieri sapulcējušies 19.

tanku bataljona virsnieki. „šeit," Vāgners piesit pirkstu kādam punktam, „šeit Malojaroslaveca, 19 km attālu mūsu priekšā, tā mūsu tankiem rT tu jāieņem. Un šeit ir Podoļska, 34 km no Maskavas, nākošās nedēļas divīzijas mērķis." Vāgners paceļ skatienu: „Tādēļ jāsalauž šīs nolādētās bunkuru pozicijās mūsu priekšā, jāatbrīvo ceļš. Tanki nevar braukt pa izmirkušajiem laukiem, un dienvidos no ceļa uz priekšu iz​virzītajām kājnieku vienībām vajadzīga apgāde."

Ir 16. oktobris. Vieta — Ilinskoje priekšā. Te atrodas 1. Maskavas aizstāvības poziciju kodols, ko ieņēmusi Podoļskas karaskola. Lejassaksijas 19. tanku divīzija tā priekšā iestrēgusi. Bet bunkuros, tur, viņā pusē, sēž karaskolnieki un virsnieku kandidāti, jauni fanātiski komunisti.

Vācu stukasiem neizdodas sapostīt bunkurus. Arī artilērijai nav nekādu panākumu, šis uzdevums jāveic Vāgnerā pionieriem. Un tie to arī veic.

Lēzenajā, purvainajā apvidū bunkuru līnijas priekšā uzmanīgi iezogas kāda trieciengrupa ar diviem liesmumetējiem un granātu saišķiem. Bumbu un granātu bedres izrādās par visai derīgiem paslēptuvju caurumiem. Vācu artilērija gulda blīvu sprostuguni tieši bunkuru priekšā. Šajā uguns aizsegā pionieri cieši pietuvojas betona klučiem.

Artilērijas granātu sprādzieni gulst nepatīkami tuvu. Apakšvirsnieks Trips, viens no 19. tanku — pionieru bataljona grupu komandieriem, piespiedies kādas granātbedres malai. Viņš paceļ raķešu pistoli un izšauj: viena balta raķete, norunātā zīme, kas nozīmē: „Mēs esam klāt!" It kā uz kādu pavēli, artilērija apklust. „Uz priekšu!" Liesmumetējj izšauj savus degošās eļļas liesmu kūļus uz abiem bunkuriem vidū un pa labi. Uguns šņākdams ietiecas šaujamlūkās. Bunkurus apņem dūmi. Nu neviens krievs vairs nevar ne šaut, ne mest rokas granātas. Kreiso bunkuru izolē mašīnpistoļu uguns pa šaujlūkām, un dižkareivis Fogels ar granātsaišķiem pielēc pie pelēkā kolosa. Viņš no augšas iebāž rokas granātas šaujlūkā. Pats metas atpakaļ. Pērkoņdimdoša eksplozija. Uguns​liesma. Dūmi.

Gluži tāpat krīt arī otrs kavēklis. Taču no betona ejas, kas savieno abus bunkurus, pēkšņi atskan mašīnpistoļu kārtas, sniedz labo liesmumetēju grupu un noslauka to gar zemi. Tripss no kreisās puses pielēc grāvim. Notarkšķ mašīnpistole. Krievi paceļ rokas. Vienīgi komisārs vēl met vienu tokas granātu pēc otras, līdz kāda ugunskārta to nopļauj.

Atkal raķešu signāls. Balta raķete! Karavīri aizmugurē to redz un sauc: „Kārtībā!" Iļinskojes aizsargbulta ir sa​lauzta.

27. tanku pulks pltn. Thomales vadībā kopā ar 19. art. pulka II divizionu un vienu 8,8 cm zenitartilerijas bateriju sapulcējas iziešanai un dodas pa nu atbrīvoto ceļu pret Malojaroslavecu. Pa priekšu virzās 1. rota vltn.

Vertherna vadībā. Bet abās pusēs šosejai — 74. strēlnieku pulka rotas.

Vēl 100 km līdz Maskavai.

Protvas upe drīz pārvarēta. Tālāk. Virzienā uz Verabjiem, Istjas upes krastā.

Tilts vēl stāv savā vietā. Pāreju nikni sargā kāda tanku aizsprosta apkalpe. „Uguni no visiem stobriem — un pāri." Vertherna radiopavēle sasniedz visus viņa komandantus. Ltn. Range vada smailes tanku, braucējs Kurts Vīgmans arī dzirdējis pavēli un tam vairs nevajag nekādu uzmundrinājumu — viņš ieslēdz ātrumu un dodas uz priekšu.

Viņi atrodas jau pāri tiltam, kad tos sasniedz kāda granāta no prettanku lielgabala, kas noslēpts pa kreisi no uzbēruma. Tankā nodārd, un tad tā jau kaujas telpā sāk spiesties arī dūmi. ,,Laukā!" pavēl ltn.

Range. Viņi visi pagūst izkļūt no tanka un ielēkt grāvī. Pēdējā mirklī tie vēl ievēro, ka arī otrs tanks saņem pilnu trāpījumu un tūliņ aizdegas. Izkļūt pagūst vienīgi komandants. Bet tad pār tiltu dodas trešais tanks, pagriež torni uz 10 grādiem — šāviens. Pilns padomju prettanku ligzdas trāpījums. Krievu artilērijas ugunīs, kas nāk no meža malas, 8,8 cm lielgabala vilcējspēkrati drāžas pār tiltu. Pozicijā! Uguni uz krievu baterijām. Tagad viss izdodas kā nākas.

Vertherna 1. rota izcīna sev tiltgala poziciju pret nikni pretojošos krievu spēkiem. Tie ir virsnieku

skolas audzēkņi, kas cīnās neticami drošsirdīgi un uzbrūk vācu tankiem arvienu no jauna ar tuvcīņas līdzekļiem.

Pltn. Thomale met pāri tiltam visu, kas vien no viņa 27. tanku pulka palicis tā rīcībā. Viņš šobrīd atrodas 40 km priekšā savai divīzijai, un Istjas tiltgala pozicija ir jānotur. Tas Thomales kaujas grupai arī izdodas. Vakarā vēl tikai priekš nedaudz dienām izveidotās, bet stipriem prettanku un artilērijas spēkiem ieņemtās pozicijās ir sagrautas.

19. tanku divīzijas, komandieris ģenerālleitnants fon Knobelsdorfs (Knobelsdorff) pienāk pie tanku smailes: „Krievam nedrīkst dot laiku iesēsties. Tālāk. Jaunais mērķis — Nara."

Bet Nara ir otrā, acīmredzot pēdējā Maskavas aizsar​dzības līnijā.

Līst. Ir auksts. Dubļi uz ceļiem kļūst arvienu dziļāki. Tanki iestrēg tajos. Un vienmēr biežāk atskan saucieni: „Krievu tanki!" T 34 uz savām platajām kāpurķēdām ātri noripo no augstienes. Dubļiem un sniegam tie konstruēti īsti piemēroti. Un cīņa ar tiem prasa upurus. Un bieži vienīgi 8,8 cm zenitartilerija vēl pagūst sniegt palīdzību pēdējā brīdī. Un tomēr motociklu strēlnieki un 19. tanku div. tanki sasniedz Naru. Ziemeļos no šosejas tie pārceļas pāri, pēc tam kad 19. pionieru bataljons nakts darba rekorda laikā un zaudējumu pilnā ienaidnieka granātmetēju ugunī uzbūvējis pontontiltu. Līdz ar to Maskavas pēdējās aizsargpozicijās izlauzts robs. Vai izdosies to paplašināt līdz dambja caurrāvumarn?

Pārsteiguma triecienā tanki ieņem augstienes austrumos no Naras .„Cilvēkbērns, tas iet!" izsaucas vīri. 59. strēlnieku pulku pārceļ pāri upei. Tagad viss atkarīgs no tā, vai izdosies sasniegt šoseju, iznīcināt stipros aizsprostus starp Gorkiem un Ņikoļskoje. Tad ceļš uz Kremli būtu brīvs.

Arī 98. kājnieku divīzija, par spīti bezpamata ceļiem, pienāk pēc forsēta pārgājiena. Pie G^tčino tai nācies ar kaujām lauzties caur rafinēti izbūvētiem lauku nocietinājumiem un dziļumā izvietotu bunkuru līnijām. Tajās novietotie spēki sastāvējuši no mongoļiem un sibiriešiem. Vācieši nav varējuši iegūt gūstekņus, jo pretiniekam ie​stāstīts, ka vācieši tiem apgriezīšot ausis un tad nošaušot.

Sīvās kaujas ilga 5 dienas. Bataljoni zaudēja daudz asiņu, 282., 289. un 290. kājnieku pulki ir sarukuši un bataljonu un rotu komandieri pa lielākai daļai krituši. Pionieru bataljons zaudējis 100 vīru.

Bet tuvais mērķis — Maskava mudina vīrus uz priekšu. Gan zirgi izsmēluši savus spēkus. Tāpat lielgabalnieki un kājnieki. Un kauju sīvumu vēl papildina lietus, aukstums un .utis. Un vienībām turklāt vēl nav pienākuši ziemas ietērpa, piriekšmeti. Bet doma, ka nu viss grozās ap izšķirošo pagriezienu, uztur vīrus modrus. Viņi atdod no sevis pēdējo, nē — vispēdējo.

Ir 23. oktobris. Pie Tarutino, dienvidos no šosejas, pār Naru pārceļas 290. kājn. pulks Divīzija tūliņ pagriežas pret ziemeļiem, lai palīdzētu 19. tanku divīzijai atbrīvot šoseju.

Divi 289. kājn. pulka bataljoni triecas pret biezu mežu apaugušajām Gorku augstienēm. Krievi nāk pretuzbrukumā un atsviež vāciesus atpakaļ. Nākošajā dienā cīkstēšanās turpinās. Krieviem nākas tuvcīņās atņemt metru pa metram. Beidzot līdz šosejai ir vairs tikai 200 metru. 1. bataljona komandieris vltn.

Emmerts paceļ savu 1. rotu un dodas triecienā. Rotas komandieris ltn. Bauers krīt. Vīri krīt arī pa labi un pa kreisi no viņa. Bet šie nolāpītie 200 m tomēr jāveic. Un tad šoseja ir sasniegta. Ar pēdējiem spēkiem, jau pie Gorku ēkām, vīri metas uz priekšu. Krievi atvelkas. Vācieši gan iekļuvuši tikai pilsētas dienvidu daļā, un tomēr — tie atrodas jau aiz pēdējām Maskavas aizstāvības pozicijām. Būt Goj-kos nozīmēja — atrasties vairs tikai 56 km no Maskavas. „Piecdesmit seši kilometri — tas ir tikpat tālu kā no Nirnbergas līdz Eambergai,"' lietišķi konstatēja ltn. Freijs, kāda tanku iznīcinātāju vada komandieris, atrazdamies komandpunktā cieši aiz priekšējās līnijas. Bet viņš veica vairs tikai vēl 4 km. Viņš guļ apglabāts tūliņ aiz Gofkiem, pie Kusoļevas.

Maskavas ofensīva galvenokārt bija cīņa par ceļiem. Jau vasarā ceļi bija dzīvībai svarīgas apgādes artērijas. Bet tagad ziemas dubļu periodā, kad izbrienams nebija neviens lauku ceļš, nemaz nerunājot par klaju lauku šķērsošanu, no ceļiem atkarājās ne tikai apgāde, bet arī tanku un kājnieku operācijas.

Uzbrucējam tas bija visai neizdevīgi, aizstāvjiem savukārt — laimīgs apstāklis. Ar bunkuriem un lauku nocietinājumiem nostiprināts ceļu mezgls tikai retos gadījumos bija apejams. Parasti tas bija jāieņem

frontāli. Tā ceļu mezgli kļuva par kaujas laukiem cīņā par Maskavu.

Goj-ki pie Naras bija viens šāds punkts.

Un Naro-Fominska pie Smoļenskas-Kalugas-Maskavas dzelzceļa — otrs.

Un tad vēl Krimskaja starp autoceļu uz Maskavu un slaveno Pasta ceļu.

Zveņigoroda, Istra, Dmitrova, Tula un Kaļiņina bija vēl citi šādi smagpunkti plašajā puslokā ap Staļina centrāli. Šīs vietas veidoja Maskavas 2. aizsardzības poziciju aizstāvēšanās kodolu, aiz kura kā kāds zirneklis tīklā gulēja sarkanā galvaspilsēta ar savu plašo sakaru sistēmu.

Asiņainajās kaujās ap Maskavu bija iesaistītas pāri par 60 vācu div'zijas. Tātad sešdesmit reizes caurmērā 5000 līdz 10.000 vīru. Ik divīzija pelnījusi, ka to šeit piemin. Bet šajās rindās iespējams tikai nedaudzas divīzijas pavadīt viņu ceļā — baismīgā, slepkavīgā, cilvēciska un militāra drāmatisma pilnajā ceļā. Pa daļai tās pietuvojās mērķim tik tuvu, ka spēja to sasniegt gandrīz vai ar rokām. Tās redzēja Kremļa torņus, stāvēja pie padomju metropoles priekšpilsētu autobusu pieturas vietām. Viena vienība pie​tuvojās Maskavai līdz 8 km, un tās tanki decembra sā​kumā 1941. g. atradās 15 līdz 30 km_ņo_ĶrЈmJa. Lūk, tur maršē 78. kājn. div. vīri, virzīdamies pa granātu bedru un ūdenslāmu nosēto Vjazmas šoseju virzienā uz Maskavu. Līst. Un pa starpām snieg. Vīri ir izsalkuši. Jo lauku virtuves kaut kur iestigušas.

Uniformas ir izmirkušas un netīras. Tas vairs nav plaši izvērstais pārgājiens kā karstajās vasaras dienās.

Cik sen jau tas? Viņi to pat nemaz vairs neatceras. Viņi izsoīojuSi cauri kā vasarai, tā rudenim. Un tagad jāmaršē caur dubļiem un ziemas saltumu.

Un kā 78. divīzijas vīri bezgalīgās rindās soļo gar šosejas labo pusi, tā pa viņu, kreiso pusi, velkas 87. kājn. div. rotas. Ceļa vidus atstāts brīvs pretējās puses satiksmei.

Tur, dienvidos no autoceļa starp Juchnovu un Gfeitsku pa sliktiem ceļiem austrumu virzienā brien arī 197. kājn. div. Kādā syētdier", tas ir 19. oktobris 1941. g., kad līst un snieg reizē, šie pulki nosoļojuši jau 1500 km. Aiz viņiem ir 1500 km.

Bet 229. art. pulka I diviziona komandierim kapt. Kipersam liekas, ka kustība nav pietiekami ātra.

Gājiena ceļš ir tik izbraukts un dubļains, ka artilērijas braucamie rīki pa dziļo dubļu putru tikko vairs tiek uz priekšu. Ar gājiena vadītāja, pltn. Ruederera atļauju viņš nogriežas kādā Juchnovas-Gšatskas šķērsceļā, lai sasniegtu auto ceļu un tiktu uz priekšu ērtāk un veiklāk.

Artileristi pienāk pie autoceļa. Bet kā tas izskatāsTas pieblīvēts braucamrīkiem, un dubļu bedrē blakus dubļu bedrei. Pa vidu dziļas granātbedres. Arī šeit zirgu velkmes artilērijai nav nekādu izredžu.

Vienā vienīgā posmā starp Gšatsku un Možeisku sablīvējušies 2000—3000 braucam​rīku.

Aptvēruši stāvokli, artileristi steigšus griežas atpakaļ. Atkal atpakaļ dubļos. Kustības ātrums, kas vasarā caur( mērā sasniedza 45 km, tagad noslīdējis uz 1, augstākais , 5 km dienā. Noguruši, netīri, satriekti, utaini un izsalkuši vīri vakaros spiežas ap nabadzīgo zemnieku būdiņu krāsnīm mazajos ciematos. Zirgi paliek ārā, cieši kopā saspiedušies, un ēd vecus, apsūnojusus salmus no zemajiem jumtiem. Bet iekšpusē karavīri žāvē savas uniformas. Un kad kāds iejautājas: „Kur tagad atrodamies?" — atskan nu jau parastā karavīru atbilde: „Am Arsch der Welt." Bet nākošā rītā tie dodas tālāk, pa motorizēto divīziju pē​dām. Arvienu tālāk. Virzienā uz Maskavu.

Oktobra otrā pusē 1. Maskavas aizstāvības pozicijās pārrautas plašā frontē starp Kalugu un Kaļiņinu. Vācu divīzijas virzās uz priekšu pa trim lieliem ceļiem: Malojaroslavecas-Maskavas; NaroFominskas-Maskavas; un Možeiskas-Maskavas. Tā virzās pret Maskavas 2. aizstāvības pozicijām. Šīs pozicijās stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem šādi: no Tulas līdz Serpuchovai, no turienes gar Naru līdz Naro-Fominskai un Narskije ezeriem autoceļa malā, tad pa Maskavas ieleju gar Zveņigorodu, Istru, Istras aizsprostu, Kļinu līdz Maskavas jūrai, dienvidaustrumos no Kaļiņinas. šīs aizstāvības pozicijās nebija nepārtraukta līnija, bet dziļumā izvērsta aizstāvēšanās sistēma.

Rietumu virzienā visi tālu uz priekšu izbīdītie ceļu mezgli un dzelzceļstacijas bija stipri nocietināti. Bet uz aizmuguri, tātad Maskavas virzienā, tanku grāvji un lauku nocietinājumi sniedzās līdz pilsētas robežām.

No turienes tie turpinājās līdz pat Sarkanajam laukumam gan barikādu, gan ielu aizsprostu, tanku lamatu

un ieraktu kaujasratu veidā.

Oktobj-a beigās Maskavai šķiet pienākusi tās traģiskā stunda. Ziemeļos, kur agrāk atradās Hota 3. tanku grupa un ko tagad kā 3. tanku armiju komandē ģen. Reinhardts, 1. tanku divīzijai izdevies šķērsot Volgu pie Kaļiņinas aus​trumu virzienā. Heidebranda kaujas grupa ar pakļauto 900. mācības brigādi virzās gar Tor|okas ceļu līdz Mednoje un nosprosto ceļu un dzelzceļu, kas ved uz ziemeļiem. Dažas dienas vēlāk šī kaujas grupa pēc sīvām cīņām ar svaigi pievestām sibiriešu tanku vienībām jāatvelk atpakaļ līdz Kaļiņinas pilsētai. Ar spēcīgiem pretuzbrukumiem krievi mēģina atgūt šo svarīgo Maskavas aizstāvības stūra balstu. Bet veltīgi. Vairākas atsevišķu divīziju daļas palīdz šo tiltagala poziciju noturēt. Un XXXXI tanku korpuss, ko tagad komandē ģen. Models, tur arī noturas.

Taču vācu uzbrukumu smagpunkts guļ abās pusēs Maskavas autoceļam. Kauju degpunktā šeit atrodas ģen. štummes komandētais XXXX tanku korpuss. Viņa 10. tanku divīzija ieņēmusi svarīgo un stipri nocietināto Šelkovkas ceļu krustojumu un devusies pāri Maskavas upei telpā ziemeļos no Rūsas.

Korpusam kopā ar „Das Reich" divīziju un 10. tanku divīziju jātriecas pret Maskavu no ziemeļrietumiem.

Un 10. tanku divīzija grib kā pirmā atrasties Sar​kanajā laukumā.

Taču nevis krievi, bet dubļi vīrus aptur 78 km no Maskavas. Ģen. Fišera divīziju nākas apgādāt pa kādu 15 km garu sprunguļceļu. Abās pusēs sprunguļceļam stāv braucamrīki, lielgabali, tanki — tā, kā tie šeit iestiguši, bet strēlnieki, pionieri, tanku iznicinātāji un motociklu strēlnieki izvietojušies pa apkārtējiem ciemiem un mežiem. Tankiem vairs nav degvielas. Lielgabali katru dienu saņem tikai 12 šāviņu. Bet krievi nepārtraukti uzbrūk ar saviem dubļos visai kustīgajiem T 34. Taču 10. tanku divīzija noturas. Bet šajos dubļos tā noasiņo. Dubļos starp Prokovskoju un Skirminovu. Tie, kas no turienes izkļuvuši, vēl šodien lād abus šos pekles caurumus.

Vīri izmisuši sēd lauku būdās un katru dienu lūdz: kaut jel uznāktu sals, lai varētu atkal braukt! Bet sals liek uz sevi gaidīt. Un divīzija noasiņo. Kad ģenerālmajors Fišers komandējošajam ģenerālim piesaka savu spēku kaujas stiprumu, tas satriekts iesaucās: „Mans Dievs, bet tā jau ii vairs tikai pastiprināta izlūkvienība!"

50 km dienvidos no XXXX tanku korpusa arī 78. kājn. div., no Rūsas pa Zveņigorodas-Maskavas ceļu nākdama, iedzinusi ap 30 km dziļu ķīli un atrodas nu jau cieši Maskavas 2. aizstāvības poziciju galveno nocietinājumu līnijas priekšā. Smagās mežu cīņās, lauzdamās pret stipriem ceļu aizsprostiem, 195. un 215. pulks veic gandrīz pārcilvēciskus uzdevumus. Tiem izdodas iegūt nocietināto telpu rietumos no Lokotjnas — vēl atliek tikai 56 km līdz Maskavai.

Bet arī šeit «ģenerālis Dublis" met ceļā savu stāt! Uzbrukums tiek apturēts. Ir jāgaida, kamēr sāks salt.

Dienvidos no autoceļa, fon Kluges 4. armijas joslā, sākumā uzbrukums attīstas visai spraigi. 7. un 292. kājn. div. izcīna telpu ap Krujukovo un arī atrodas Maskavas 2. aizstāvības poziciju priekšlaukā.

Tās pāriet uzbrukumā — un paliek, dubļos iestigušas. Uzbrukums Naras galvenajām pozicijām vairs nenotiek.

Vai daba sazvērējusies pret viņiem? Vai tiešām tālāk vairs nav iespējams? Un tomēr. Tā 258. kājnieku un 3. motorizētai divīzijai ir vairāk laimes. Ar kāda bataljona drošsirdīgu uzbrukumu 22. oktobrī izdodas iegūt Noro-Fominsku pie lielā Roslavļas-Maskavas ceļa. Līdz ar to izdevies ielauzties Maskavas 2. aizstāvības pozicijās, 70 km no Maskavas.

3. mot. div. 22. oktobrī kopā ar 29. mot. kājn. pulku dienvidos no Naro-Fominskas triecas pār Naru un iegūst ap 12 km platu tiltgala poziciju. „Tā lieta iet-" vīri sauc. Jā, iet. Un 8. mot. kājn. pulks ne tikai atsit visus krievu pretuzbrukumus, bet arī pats dodas prettriecienā un iznīcina kādu stipru krievu kaujas grupu. Ieguvums — 1700 gūstekņu, to vidū 52 virsnieki. Tie ir Maskavas ceļu bataljoni, strādnieku gvardisti un ukraiņi. „Voina kaput," tie sauc. „Krieg kaputt!" — un denuncē savus komisārus, kas jau paguvuši noraut dienesta pakāpju nozīmes.

Arī 30 km tālāk dienvidos 98. kājn. div. izdodas lēciens pār Maskavas 2. aizstāvības paziciju

galveno šķērsli — lēciens pār stipri nocietināto Naru. Upes austrumu krastā divīzija pagriežas pret ziemeļiem, lai atbrīvotu Gojķu ceļu tlitu pie Podoļskas-Maskavas šosejas sadarbībā ar 19. tanku divīziju.

Un, kā jau minēts 19. tanku div. ziemeļos no Goj-kiem pārceļas pār upi, un tās 27. tanku pulks atsit visus krievu uzbrukumus. Ar Naro-Fominskas ieņemšanu un pārcelšanos pār Naru abpus Goj-kiem pēdējais aizsargvalnis dienvidrietumos no Maskavas bija pārrauts veselās trijās vietās. Ar pusmiljona sieviešu, sirmgalvju un bērnu sviedriem, asinīm un asarām uzceltais valnis, kam bija jāaptur vācu straume, bija pārrauts.

Vai notiks arī īsts aizsprosta pārrāvums? Maskava no tā bijās.

Bet kamēr Maskavas iedzīvotāji gaida vācu tankus, kurus, liekas, nekas vairs nevar apturēt, izņemot šos no​driskājušos un izbadējušos Maskavas ceļu bataljonus, laika dievs arī šoreiz met kauliņus.

Lietus rada vēl vairāk dubļu. Tie kļūst neizbrienami. Feldmaršals Boks spiests uzvaru atstāt purvājiem: Stāt! Un gaidīt, līdz šeit iestājas sals, līdz zeme atkal kļūst cieta. Līdz atkal var braukt. Ja viņiem būtu bijuši kāpurķēžu braucamie rīki. tādi ar platu braucamo daļu. kā T 34, tad Maskava vairs nebūtu glābjama.

Bet kur šai laikā ir Guderians, rūdītais frontes vidusdaļas uzbrucējs? Kur ir viņa kaujās pārbaudīto divīziju smailes?

Arī viņa tanku grupa starplaikā tikusi pārveidota par 2. tanku armiju un saņēmusi pastiprinājumus, tā ka viņa rīcībā ir divarpus divīzijas. Viņš atrodas frontes vidus daļas dienvidu spārnā, viņam jādodas uz Tulu un jānosprosto Maskava no dienvidiem. Ari šoreiz Bruņoto spēku virspavēlniecība rēķinājusies ar Guderiana prasmi realizēt zibensakcijas, un tieši dienvidu spārnā cerējusi uz visai drīzu padomju metropoles norobežošanu. Sākumā viss arī norit plānveidīgi.

30. septembrī XXIV tanku korpuss ar 3. un 4. tanku div. priekšgalā sapulcējās gājienam uz ziemeļaustrumiem. Jau nākošā dienā bija sasniegta Sevskas pilsēta. Uzbrukuma smaile šajā dienā veica ne mazāk kā 130 km. Un 3. oktobrī 4. div. zibenīgā pārsteiguma operācijā krīt Orela. Bet 5. oktobrī jau tiek paplašinātas Okas tiltgala pozicijās zie​meļos no Orelas.

Starplaikā 3. tanku div. viņpus Dmitrovskai pametusi šoseju, lai triektos pret ziemeļiem. Pēc nakts pārgājiena orkānveidīgā sniega vētrā, divīzijas šķērso Zonas upi. Tās maršē bez mitas ziemeļu virzienā.

Krīt Bolchava — iegūts 800 gūstekņu. Oktobra vidū 3. un 4. tanku div. daļas kopā ar kājnieku pulku „Grossdeutschland" ziemeļrietumos no Mčenskas sagatavojas uzbrukumam pār Sušas upi. Suša tiek šķērsota 23. oktobrī, vācu spēki vajā sakautos krievus, ieņem Černu. Bet tad arī šeit „ģenerālis Dublis" pārņem komandu.

Ceļš uz Tulu nav piemērots smago braucamrīku slodzei. Dziļas dubļu bedres pārvērš šoseju par purvu. Apgāde kavējas. Pietrūkst benzīna. Virzīšanās kļūst lēna. Līdz ar to krievi iegūst laiku sapostīt tiltus un ierīkot mīnu laukus abpus ceļam. Arī šeit jāizbūvē kilometriem gari sprunguļceļi, lai apgāde spētu sasniegt uzbrukuma smaili.

Bet Guderians saslejas pret dabu un pieņem viņam raksturīgu lēmumu —viņš apvieno visus XXIV korpusa tankus, 75. art. pulka un 3. strēlnieku pulka kā arī kājnieku pulka „Grossdeutschland" daļas vienā ātrā priekšējā vienībā enerģiskā plkv. Eberbacha vadībā un dod tai pavēli: „Bez žēlastības uz priekšu un ieņemt Tulu!"

Eberbachs brauc, maļas, slīd un cīnās caur dubļu skrīni un krievu pretestību. Kur ceļā rodas šķēršļi, kur krievi mēģina uzcelt kādu aizsprostu, tur kaukdami tuvojas stukasi, svilpodami metas viz ienaidnieka pozicijām, tad Eberbachs dodas triecienā ai tankiem un grenadieriem. Mženska krīt vācu rokās. Tiek ieņemta Černa. Un 29. septembrī smaile atrodas 4 km no Tulas, š"s rūpniecības pilsētas ar 300.000 iedzīvotāju.

Krievi šo dienvidu stūra balstu Maskavas pēdējā aizstāvības pozicijā padarījusi visai stipru ar prettanku lielga​baliem un zenitartileriju. Un tas arī saprotams. Jo, ja Guderians aiztriecas garām Tulai, tad Maskava jau ir rietumos no tās un Staļina galvaspilsēta tad nonāk žņaudzējā skāvienā. Līdz ar to šī senā

sudraba pilsēta Tula, kaut tā atrodas 160 km no metropoles, ir sava veida tās priekš​pilsēta. Krievi to zina.

Guderians to zina. Un arī Eberbachs zina. Tulai jākrīt. Tula ir tikpat kā puse Maskavas. Tula ir simboliska. Tai ir pat savs Kremlis. „Grossdeutschland" kājn. pulka 2. rotai ir vairs tikai 60 vīru. Tik daudz palicis no 150. Ltn. fon Oppens grib tikt pilsētā. „Uz priekšu vīri!" Viņš atbīda bruņucepuri pa​kausī. .,Uz priekšu!" Šī 2. rota ir visas Guderiana tanku armijas uzbrukuma smaile. Un tas uzmudina. Un šķiet arī, ka šai rotai būs sekmes. Tās priekšā oktobja vakara dūmakā vīd Tula. Pār pilsētu guļ spridzinājumu mākuļi. Vīri cīnās uz priekšu ar pistolēm un rokas granātām, lēcienu pēc lēciena. Vīrs pret vīru. Pa kādu ienaidnieka ieņemtu aizu. Krievi uztver vācu mestās rokas granātas un sviež atpakaļ. „Mest tikai gaisā sprāgstošas granātas-" sauc seržants. Tas līdz. Tā viņi nokļūst līdz strādnieku mītnēm pilsētas dienvidu malā. Krievi atvelkas.

Bet Eberbachs negrib riskēt. „Stāt!" viņš pa radio pavēl. Tad viņš ierodas pats un apmierina īgni rūcošo rotu: „Rītu agri mēs šo lietu nokārtosim." Rīt no rīta. Pīkst. 5,30.

Nākošā rītā plkv. Eberbachs precīzi ir atkal pozicijās pašā priekšā. Viņš personīgi pārliecinās par stāvokli. Viņš pieliecies lēc no vienas mazās strādnieku apmetnes ēkas uz otru, sarunājas ar 2. un 3. rotas vīriem. „Viņā pusē, aiz koka grēdas, atrodas krievu priekšposteņi," ziņo ltn. fon Oppens. „Un tur tā sarkano ķieģeļu ēka, laikam tās ir kazarmas — tā piebāzta pilna ar prettanku lielgabaliem, granātmetējiem un snaiperiem."

Eberbachs pamāj. Ierodas arī „Grossdeutschland" pulka komandieris plkv. Hoernleins. Viņš paskatās rokas pulkstenī. „Ir 5.30," viņš īsi saka. Patoss un formalitātes šeit ir liekas, tās būtu vienīgi smieklīgas — šeit, pie šiem puišiem, kas sastājušies gar sienām un mūļiem — kopš dienām viņi nav sķuvušies, viņu zābaki un uniformas ir netīri, kabatas pilnas rokasgranātām, bruņucepures pakausī.

Cigaretes viņi tur saujā apslēptas, lai krievs viņā pusē nepamanītu sarkano uguntiņu.

Leitnants nospiež savu cigareti, izvelk no ādas somas veco, labo 8,8 pistoli un pielādē. „Uz priekšu, vīri!" Tad seko klusi dotas pavēles, šur un tur kāds ieklepojas. Atskan gāzmaskas graboņa. Tad viņi skriešus metas uz priekšu. Gaj-ā virknē 2. rota dodas cauri apmetnes mājiņu dārziem. Kāds 4. rotas vads pievienojas no kreisās puses.

Fon Oppens atskatās. Ir tā, it kā viņš meklētu savu draugu, vltn. Hēnertu. Bet nē, viņš nemeklē to. Fon Oppens pats viņu apracis. 17. oktobrī, pie kāda maza meža strauta netālu no Karačevas. „Grossdeutschland" pirmais bruņinieku krusta kavalieris bija 27 g. v., — viņš, vltn. Hēnerts, 4. rotas komandieris, — kad krita 14. oktobra nakts kaujā. Viņu trāpīja vēderā kāds kokā paslēpies krievu strēlnieks. Viņš bija īsts karavīra paraugs. Vēl no Berlīnes apsardzības pulka. Jeļnas lokā viņš ar savu patšauteņu rotu, vienu strēlnieku rotu un dažām citām „Grossdeutschland" daļām veselas 6 dienas noturēja savu poziciju pret nepārtrauktiem divu krievu divīziju uzbrukumiem. Artilērijas dārdoņā viņš aukstasinīgi deva savas pavēles, kaut jau nesa trīs ievainojumus rokās un kājās.

Kad 14. oktobra naktī ziņa par viņa nāvi aplidoja bataljonus, iestājās brīdis, ko vecie karavīri dēvēja par „spītību." Krievu šāvienu kārtas nevienu vairs nebiedēja. Doma par to, ka šis kajš var būt tik nežēlīgs, tik neizvēlīgs ka spēj nonāvēt tādus vīrus kā Hēnertu un viņa tikpat lieliskos biedrus, noskaņoja gluži fatāli. Vīri cīnījās sarūgtināti un sīksti. Padomju uzbrukums tika satriekts, „Grossdeutschland" apdraudētais flanks sekmīgi segts.

Starplaikā ltn. fon Oppens ar savu priekšgrupu piekļuvis gluži klāt koku grēdai. No kreisās puses, kur atrodas iela, dzirdama tuvojamies tanku motoru rūkoņa. Uz priekšu izvirzītie artilērijas novērotāji pārvietojas blakus patšauteņu vadam. Nedaudz pa labi rīta krēslā redzamas III bataljona garās rindas.

Tad ietarkšķas krievu Maksima ložmetējs. Aizsegā! Un kā uz kādu komandu karš pavejsavas slūžas — artilērija, granātmetēji, „rač-bum," šauteņu uguns. Sākot ar šo brīdi katrs lēciens kļūst par drosmes pārbaudi. Ik aiz katras mājas sapulcējas pa dažiem vīriem.

Nogaidīt! Tad lēc pirmais. Tad otrs. Un tad pārējie. Noslēpjas aiz nākošās ēkas. Pašā priekšā ir drošsirdīgākie un tā sauktie vecie lauvas. Beidzot tie ir jau aiz pēdējām apmetnes ēkām. Viņu priekšā līdzens apvidus, līdz 200 m dziļš. Tad plats tanku grāvis. Un aiz tā 300 metros — lielā jaunceltne no sarkaniem ķieģeļiem.

Vīri pa vienam drāžas pār atklāto klajumu. Kas to veicis, ieripo tanku grāvī. Bet no ķieģeļu ēkas nāk nepārtraukta uguns. Kaut būtu iespējams tikt šai ēkai tuvāk klāt. Bet tanki netiek pāri grāvim. Un uz priekšu izvirzītajam artilērijas novērotājam sašauts telefona vads, viņam vairs nav sakaru ar bateriju, lai varētu dot ugunspavēles pret sarkano ēku.

2. rotas atliekas guļ tanku grāvī. 3. rota guļ pa kreisi no ceļa kādas ķieģelnīcas priekšā. Ja vien kāds tikai drusku pabāž galvu, krievu snaiperi šauj ar savām pusautomātiskajām šautenēm. Arvienu vairāk vīru paliek guļam. Beigti. Arvienu vairāk dzird saucienus: „SanitārSanitār!" Tad artilērija, kas cieš no ievērojama municijas trūkuma, beidzot raida dažas salves pret ķieģelnīcu. 3. rota dodas triecienā un to arī veic. Bet tad tai no pirmajām īres mājām pilsētas malā sitas pretim nikna patšauteņu un granātmetēju uguns un spiež vīrus doties aizsegā.

Arī III bataljons netiek tālāk." Ja mēs tiktu tur līdz tai nojumei." pie sevis prāto apakšvirsnieks Vichmanns, „tad varētu šo nolādēto sarkano jaunceltni apstrādāt no flanka." Trīs viņa smagās patšautenes apkalpes viri piekrizdami pamāj. „Nu tad — aiziet!" saka V'chmanns. Un viņš pielēc kājās un drāžas pār klajo laukumu nojumes priekšā. Trīsdesmit metrus. Piecdesmit metrus. Krievi šauj. Patšautenes apkalpe elso tepat aiz sava apakšvirsnieka. Vēl tikai dažus lēcienus. Vēl tikai dažus. Te pēkšņi krīt Vichmanns, ķermeņa apakšdaļā trāpīts. Viņš mirst vēlāk, ceļā uz pārsienamo punktu. Bet viņa patšautenes vīri uzdevumu veic. Viņi saliek izjaukto ieroci un nober garas kārtas pa jaunceltnes logiem.

2. rota tiek tikai 50 m uz priekšu. Tad atkal jāapstājas. Kad 30. oktobra vakarā saule dodas uz rietu, ir skaidrs, ka uzbrukums Tulas priekšā sabrucis. Trieciens uz Maskavu no dienvidiem ir izjaukts: par maz tanku, par maz artilē​rijas, par maz grenadieru bataljonu.

Arī pārējās XXIV korpusa vienības nav tikušas uz priekšu. Eberbacha tanki stāv uz ceļa masīvu krievu tanku sprostu priekšā. Atsevišķas korpusa daļas ierautas kaujās ar gluži jauniem T 34 tankiem, šie dueļi turpinās līdz vēlai naktij.

Tā plkv. Eberbachs 29. oktobrī ar XXIV tanku korpusa tanku smailēm piekļuva Tulai tikai līdz 4 km attālumam. Mēģinājums iegūt šo svarīgo pilsētu spējā triecienā neizdevās stiprās prettanku un zenitartilerijas uguns un pašu zaudējumu dēļ. Arī visai pamatīgi sagatavotais 30. oktobra uzbrukums ar 3. un 4. tanku divīziju un „Grossdeutschland" kājn. div. nedeva nekādus izšķirīgus panākumus. Gan 3. div. ģenerālmajora Breita (Breith) vadībā vēl izdevās smagās un zaudējumiem pilnās kaujās izcīnīt zināmu apvidus ieguvumu. Taču uzbrukuma vienības tās dienas vakarā bija pārgurušas un viņu apgāde, sakarā ar sliktajiem satiksmes ceļiem, ārkārtīgi apgrūtināta. Arī municijas un benz7 na kannu nomešana viszemos lidojumos — 5 līdz 10 m virs zemes — šai ziņā neko vairs nespēja grozīt, jo benzīna kannas sašķīda pret cieto zemi. Un aviācijas uzbru​kumi sabruka padomju zenitartilerijas ugunī ap Tulu. Tā 31. oktobrī 3. tanku div. rīcībā pie Tulas bija vairs tikai 40 tanku— 40 kaujasratu pret sākotnējiem 150! Tā ari Breita 3. tanku div. uzbrukums šajā dienā apstājās pilsētas dien​vidu malā.

Krievi par Tulu cīnās ar ārkārtīgu sīkstumu. Viņi iesaista visas pieejamās vienības un ieročus, lai apturētu Guderiana uzbrukumu. Starp citu, šeit viņi pirmo reizi pielieto arī stipras savu raķešmetēju, ts.

Staļina ērģeļu vienības.

Spēkus izsmēlusās vācu vienības vairs nespēj tālāk. Un cik ļoti tās sevi izsmēlušas! XXXXIII kājn. korpusa smaile ģen. Heinrici (Heinrici) vadībā, kā tās komandējošais ģenerālis ziņo Guderianam, kopš astoņām dienām nav saņēmuši maizes piegādi. XXIV tanku korpusa artilērijai jāskaita salves, jo pa bezpamata ceļiem gandrīz vairs nav iespējams nogādāt granātas uz priekšu. Karavīri salst, badojas, tiem tikpat kā vairs nav benzīna un pavisam maz municijas. Nevis krievu stiprums, bet vācu apgādes vājums

izglāba Tulu. Ģen. J. F. Fullers (Fuller), viens no ievērojamākiem anglo-sakšu kara vēsturniekiem to apstiprina, savā grāmatā par otru pasaules karu rakstīdams: „Ļoti iespējams, ka ne tik daudz krievu pretestība — lai cik stipra tā būtu bijusi, — jeb laika apstākļu ietekme uz aviāciju, bija tā, kas glāba Maskavu, cik vāou frontes braucamrīku iestigšana dubļos."

Arī pie kājniekiem 2. tanku armijas jomā neizskatījās daudz labāk. Tā kāda kara dienasgrāmata vēstī: „22. oktobrī 1941. g. sākās virzīšanās uz priekšu un līdz ar to vislielāko ceļa grūtību laiks, kādu vien 112. kājn. divizija jebkad piedzīvojusi. Kaut divīzijai jau bija bagātīga pieredze sliktos ceļos, tas, kas no viņas tika prasīts tagad, daudzkārt pārsniedza visu iepriekšējo. Nav iespējams aprakstīt pilnīgi atmiekšētos ceļus, purvainās vietas un sīksto mālu klajā laukā. Kad divīzijas smaile 26. oktobrī sasniedza Okas apkārtni pie Utkino, aina bija šāda: visi motorizētie braucamrīki bija iestiguši. Tie, kas nebija iestrēguši purvājos vai izmaltajos ceļos, nevarēja virzīties tālāk benzīna trūkuma dēļ. Kājnieku pulki bija izvilkušies garumā bezgalīgās kolonnās. Smagie braucamrīki netika līdzi un tos nācās virzīt uz priekšu ar cilvēku spēku, atkārtoti iejūdzoties to priekšā vai stumjot. Vissliktāk klājās artilērijai, kūpas lielgabali atkrita viens pēc otra. Vienību normāla apgāde ar uzturu, lopbarību un degvielu bija izslēgta.

Tādēļ tika norīkots sakopot visus divīzijas braucamrīkus, tanku iznīcinātāju divizionu, izlūkvienības smago eskadronu un sakaru nodaļas radiotelegrafa vienības maj. Vildhagena vadībā Nisinā, kas tos vēlāk pārveda uz Orelu un no turienes tikai decembra sākumā atkal pievienoja divīzijai. Laikā no 26. līdz 31. oktobrim kustība tika apturēta rietumos no Okas, lai sakopotu vienības un vienlaicīgi uzbūvētu arī tiltu pār Oku pie Ignatjevo. Apgādes grūtības tika pārvarētas tādi, ka vienības pamazām iemācījās dzīvot no apkārtējiem laukiem. Auzas zirgiem bija dabūjamas abpus virzīšanās ceļam pietiekamā daudzumā; protams, pēdējām gājiena vienībām šīs apgādes grūtības bija lielākas. Lauku virtuvēm bija pieejama gaļa, kartupeļi un šad un tad ari kāposti, kā arī šinī apvidū bieži audzētās lēcas. Vislielākās rūpes bija ar maizes sagādi. Tā sauktā vietējo iedzīvotāju „krievu maize" bija par smagu un sagādāja gremošanas grūtības. Tādēļ atsevišķi bataljoni izveidoja ts. maiznieku grupas, kūpas izsūtīja uz priekšu kopā ar priekšējām vienībām un kas no rekvizētiem miltiem cepa kvalitātē arvienu labāku maizi. Turpinot virzīšanos austrumos no Okas, ceļi sala periodam iestājoties gan nedaudz uzlabojās, toties apvidū parādījās ts. lietus bedres, kūpu pārvarēšana zirgiem sagādāja vislielāko piepūli.

5. novembrī divīzija — štābam vienmēr pārvietojoties zirgos, — beidzot sasniedza Plavskas-Tulas šoseju. Ievērojamais pārgājienu veikums vissliktākos ceļu un laika apstākļos guva 2. tanku armijas virspavēlnieka ģenerāl​pulkveža Guderiana īpašu atzinību.

Motorizētās un tanku vienības gluži atmiekšēto ceļu dēļ bija gandrīz pilnīgi apstājušās, tā ka vienīgi infantērijas divīzijas varēja turpināt virzīšanos uz priekšu. Tikai sala sākšanās atkal darīja iespējamu šo motorizēto un tanku vienību tālākvirzīšanos."

Tas ir īsts paraugziņojums. kas raksturo arī visu pārējo kājnieku divīziju stāvokli frontes vidus daļā 1941. g. oktobri. īsi pirms 31. oktobra pusnakts sanitāri savāc vienkopus kā ievainotos, tā kritušos pie Tulas nomales pirmajām ēkām. Vadu komandiepi aizslapstās gan līdz namu stūpiem, gan pagraba bedrēm, gan gružu kaudzēm — kur vien apmetušās patšauteņu apkalpes. Viņi organizē nodrošinājuma līnijas.',,Turēties!" skan pavēle. „Turēties līdz ofensīvas turpinājumam." Bet neviens vēl nenojauš, ka līdz tam paies veselas trīs nedēļas.

Ari visvairāk ziemeļos esošajā Maskavas aizstāvības pozicijās punktā pie Kaļiņinas — XXXXI tanku korpusa Volgas tiltagala pozicijā — uz Ziemeļaustrumiem izvirzītās ģen. Reinhardta 3. tanku armijas divīzijas un kaujas grupas nonāk grūtā situācijā. 8. oktobrī ģenerālleitnants Masļeņņikovs trieca savas 29. armijas sibiriešu bataljonus, pastiprinātus ar daudzām artilērijas vienībām, metējbaterijām un tankiem pret pastiprinātās 1. tanku divīzijas priekšējām vienībām, kas, atrazdamās uzbrukumā ziemeļu virzienā gar Toršokas ceļu, steidzās pāriet Volgu. Pēc tam. kad fon Heidebranda tanku kaujas grupa 19.

oktobri pēc daļējas nopostīšanas bija spiesta atstāt Volgas dzelzceļa tiltu pie Mednoje, Masļeņņikovs tagad gribēja atgūt arī svarīgo dzelzceļa un ceļu mezgla punktu Kaļiņinu.

Sarkanie komisāri šeit ar savām sprosta vienībām stāv aiz uzbrūkošajām vienībām un draud šaut, ja tās sāktu atvilkties.

Arī pilsētas ziemeļrietumu malā rit kaujas. Krievi arvienu no jauna, pār Volgu nākdami, laužas šurp, vai nu lai atgūtu dzelzceļa tiltu, vai arī lai pārtrauktu XXXXI korpusa apgādes ceļus uz Kaļiņinu, resp. šosejas no Staricas vai Latošino uz Volgas tiltgala poziciju. Vairākkārt tikai pēdējā brīdi, ātri apsviežot pēdējās rezerves, stāvokli atkal izdodas atjaunot. Kaujas izvēršas par asiņainu spēku pārbaudi. Ģen. brīvkunga fon Richthofena (Richthofen) VIII aviācijas korpuss atkārtoti glābj saspīlēto stāvokli ar savu stukasu masīvu iesaisti pret daudzo krievu tanku un stipru metējbateriju izejpozicijām.

Pilsētas ziemeļu un dienvidaustrumu daļu aizstāv 129. kājn. div. un ar 900. mot. mācību brigādi pastiprinātā 36. mot. kājn. div., bet 1 tanku div. ziemeļrietumu daļā notur vidū esošo iecirkni ar abiem tiltiem. Tās 73. tanku art. pulks atrodas Volgas dienvidu krastā un sniedz sīvās kaujās iesaistītajām vienībām artilērijas atbalstu un kopā ar pakļautajām bruņoto spēku artilērijas vienībām notur krievu baterijas pilsētas ziemeļu malā. Ģen. Modeļa divīzijas noturas Volgas augšdaļā. Bet ofensīvas turpināšanai ziemeļu virzienā, lai, kā paredzēts, dotos pretim bruņoto spēku ziemeļu grupas divīzijām, kas virzās pāri Valdaju augstienēm, — tam vācu divīzijas kļuvušas par vājām arī šeit. Tās ir nogurušas, vairāki tanku divizioni saliedēti vienā, bet strēlnieki un grenadieri palikuši bez zaudēto smago ieroču aizstāšanas. Tādā kārtā arī pie Kaļiņinas uzvar ģenerālis Dublis." Frontes vidus daļas ofensīva pamazām noslāpst. „Palikt uz vietas," sacīts arī 3. tanku armijas vienībām dotajā pavēlē, kamēr pamazām pietuvojas 9. armijas kājnieki. „Palikt uz vietas, kamēr sāk salt." Un viņi paliek. Kaj-aviru kapsētā baznīcas priekšā pie Volgas ceļu tilta uzejas sarodas arvienu vairāk krustu. Tur 20. oktobri pēdējā mierā apgulda ari 1. tanku div. pirmo ozollapu vainaga nesēju maj. Dr. Jozefu Ekingeru. Viņš cēlies no Steiermarkas, vīrs, kas 14. oktobrī ar kādu pastiprinātu bataljonu neievainots ieņēmis abus Volgas tiltus!

Taču, par spīti visiem rūgtajiem pārbaudījumiem, karavīri nezaudē dūšu, arī ne humoru. Tā pltn.

Venks 24. kotobrī nodeva no Kaļiņinas savam kollēgam, 6. tanku div. majoram grāfam Kīlmanseggam šādu radiotelegrammu, saskaņā ar savu paradumu runāt pantos: Mīļais Kilian, dod ziņu, Kur jūs tagad sitat viņu? Mēs uz trijām pusēm šaujam Uņ pat vārtu priekšā raujam. Dažreiz šis mūs iedzen trubā, Citreiz mēs šo lokam gubā! Satriekt nevar mūs nekas, Kaut ar' sienas nodrebas. Ceram tikties katrā ziņā Mierīgajā Kaļiņinā-" Kā pie Tulas un Kaļiņinas, tā novembra sākumā 1941. g. izskatās arī citur 1000 km garajā bruņoto spēku frontes vidus daļā. Labāk neizskatījās arī pie tām armijām, kas pret Maskavu devās frontāli, — pie 4. tanku grupas un 4. armijas. Kāds ziņojums par kaujas darbību kādas tur iesaistītas kājn. div. iecirknī oktobra pēdējā trešdaļā dod īstu turienes apstākļu paraugliecību.

25. oktobrī viens no 78. kājn. div. pulkiem Rusā saņēma uzdevumu pulcēties, lai atņemtu krieviem Zveņigorodu, vienu no stiprajiem atbalsta punktiem Maskavas 2. aizstāvības pozicijās. Kad II bataljons iznāca no mežiem Voroncovo apkārtnē, tas no augstienes abpus Panovai saņēma stipru uguni. Pēc īsas sakārtošanās bataljons devās uzbrukumā, pārķēra trīs lielgabalus, ieguva vienu četrstobru patšauteni, kā arī trīs ,,Staļina ērģeles" un, tumsai iestājoties, ieņēma Panovu. Naktī bataljons vēl cauri biezam mežam izkļuva līdz Krivošeino. 27. oktobrī viss pulks no Krivošeino caur Apaļčino devās Lokotņas virzienā.

Drīz tas uzdūrās uz stipri nocietinātām ienaidnieka bunkuru pozicijām, kam, acīm redzot, bija jānosprosto Rusas-Zveņigorodas-Maskavas ceļš. Šeit krievi aizstāvējās ļoti sīksti. Kaujas izvērtās sīvas. Parādījās tanki. Un tomēr pret va​karu izdevās ieņemt Apaļčino no Koļupjakino.

Nakti uz 28. oktobri no jauna nācās smagi cīnīties par abām šīm vietām, jo ienaidnieks no dienvidiem bija pār​gājis pretuzbrukumā ar tankiem un kājniekiem, šajās smagajās kaujās nācās iesaistīties visiem pulka bataljoniem un tam pakļautiem triecienlielgabaliem. Sakarā ar stāvokli dienvidu flankā.

īpaši VII korpusa telpā, kas pieslēdzās no labās puses, visus tālākos pasākumus nācās atlikt. Bet tā ka Lakotņa ar savām apvidu pārvaldošajām augstienēm bija svarīga kā izejas bāze uzbrukuma vēlākam turpinājumam, tika pavēlēts ciemu ieņemt. Tā 29. oktobrī mežos uz ziemeļiem no Lakotņas norisinājās smagas kaujas par ienaidnieka lauku nocietinājumiem. Taču Lakotņu neizdevās ieņemt. Līdz ar to tālākie uzbrukumi tika apturēti. Divīzija tagad iekārtojās aizstāvības kaujām uz sasniegtās līnijas OsakovoKļubjankino-Apaļčino. Ienaidnieks IX korpusa spēkiem izrādījās pārāk spēcīgs. Ari šeit vispirms bija jānogaida dubļu perioda izbeigšanās.

Tā vācu divīzijas tagad gul dubļos un sniega putrā vai nu uz vai gar ceļiem bez kustības. Viņu apgādes ceļi ir ne tikai milzīgi gap, bet arī tikko vairs izbraucami. Zibenskaj-a ieradušās vācu divīzijas kļuvušas smagnējas. Gandrīz tikpat smagnējas, kā Napoleona vezumnieki 1812. gadā. Pagaidām tās izpalīdzas tā, ka pārkārto savu apgādi uz vietējos apstākļos lietotajiem braucamrīkiem. Bez tam tās pārkārto savas novājinātās vienības uz mazākām, triecienspējīgākām. Tā XXXXI tanku korpusa tanki tiek sakopoti pa „iesaistes vienībām," pretēji agrākajiem diviem vai trim divizioniem ar 8 līdz 12 rotām ik pulkā. Astoņu smago tanku rotu atliekas apvieno trijās smago tanku divīzijas bataljona tanku rotās. Izlūku un motorstrēlnieku bataljonus pārveido par motorstrēlnieku bataljoniem. Bet tanku izlūku vadus saslēdz vienā vienīgā rotā, kas pakļauta tieši divīzijai. Tā karaspēks tomēr mēģina palikt stāvokļa kungs, pielietojot gan improvizācijas mākslu, gan uzrādot drosmi nest upupus. Bet vadoņa galvenā mītne atrodas visai tālu, daudzus simtus kilometrus no frontes atstatu — pie Rastenburgas, Austrumprūsijā.

Padomju virspavēlniecība, turpretim, izmanto lielo priekšrocību, ka tai kapš vadāms, tā sakot, Maskavas durvju priekšā. Tā ir «iekšējās līnijas" priekšrocība. Staļins savā valdības mītnē sēdēdams, var no austrumiem pievestās vienības un tikko no fabrikām nākušos tankus gan ar priekšpilsētas vilcieniem, gan pārgājienos pārsviest uz jebkuru vietu, var tās izmainīt un vienmēr no jauna koncentrēt izšķirīgajos smagpunktos vai kauju kritiskās vietās.

Tā ikviena vācu kaujas grupa, kam izdevies izlauzties, arvienu no jauna atrodas skaitliski stiprāku padomju vienību priekšā, kurām turklāt ir stipras, tanku atbalstītas iesaistes rezerves. Turklāt padomju lielākās tiesas vie​nību kaujas morāle nebūt nav laba. Izņemot Tālo austrumu un sibiriešu gvardes divīzijas un dažas kavalērijas divīzijas, krievu ierakumu divīzijas, kas cīnās Maskavas priekšā, nav nekādi spartakieši, kaut arī padomju kapa vēsture viņus par tādiem pataisa.

Seit kāda krievu leitnanta S. dienasgrāmatas piezīmes — viņa vārds tā vecāku un bērnu dēļ lai paliek neminēts. Viņš krita 12. novembrī Tulas telpā. 31. oktobrī viņš bija izdarījis šādus ierakstus: „Naktī no 30. uz 31. oktobri mēs šķērsojām Orelas-Tulas šoseju Gorbačevas-Plavskas telpā un nokļuvām Feodorovkas ciemā. Dezertēšanas gadījumu skaits pirms šosejas šķērsošanas pieņēma neticamus apmērus. Komandiera palīgs vltn. Alaporcevs un vēl citi sagrāba virsnieku zirgus, to vidū ari manējo, un Spirta fabrikas apvidū jāšus devās atpakaļ. Un tie esot virsnieki! Man vienmēr vēl ir gripa, ārkārtīgs vārgums, reiboņi, sf.pes deniņos. Mūsu bataljonā ap 80 proc. dezertieru; turklāt pat šķietami uzticīgi cilvēki, piem. trešajā vadā, dezertē. Tie dodas uz ciemiem, nomet ieročus, uzkabi un uniformu un ieģērbjas lupatās. Ciemos patvarīgi likvidē kolchozus, sadala savā starpā zirgus, aizjūgus, ratus. No noliktavām aizved labību un sadala savā starpā sēklu. Runā, ka karš tā kā tā esot galā un pēc tam vairs nebūšot kolchozu saimniecības."

Tāds bija stāvoklis. Bet reizē tas bija kā boksa ringā, kad pretiniekiem vairs nav spēka pacelt dūres: izsūktām, slikti apgādātām vācu kaujas vienībām pirmajās līnijās vairs nebija pietiekami triecienspēka, lai nogāztu grīļīgo padomju milzi no kājām. „Kaut uznāktu sals." vaidēja vīri. „Kaut ceļi atkal būtu lietojami!" Kaut! Kaut!

Naktī no 6. uz 7. novembri uznāca sals. Frontes vidus daļas visos iecirkņos ziemas dvesma pieskārās termometriem. Bija uznācis maigs, skaists sals, kas ceļus padarīja cietus un braucamus. Karavīri uz ceļiem uzelpoja. Viņiem gan nebija ziemas ietērpa un daudzi vēl staigāja vasaras uniformās, taču šis pretīgais dubļu laiks nu bija pārvarēts.

Vīri izvilka lielgabalus no sasalušās zemes. Dažreiz tie sajuka gabalgabalos. Bet kas par to. Pienāca apgāde — kantīnes preces, cigaretes, pasts, benzīns, rezerves daļas. Tanki atstāja labošanas darbnīcas.

Municija tika nogādāta uz priekšu. Kaja mašīna pamazām atkal iesāk kustēties. Un līdz ar to atdzīvojās cerība, tomēr vēl ieņemt Maskavu.

Protams — ja vispār, tad tieši tagad nācās sakopot spēkus pēdējam triecienam. Bruņot:) spēku virspavēlnieciba steidzināja. Vidus grupas virspavēlnieks feldmaršals fon Boks, protams, arī bija ieinteresēts, drīzāk iegūt skaidrību par operāciju turpināšanu. Taču armijas bija tik nolietojušās, ka bija vajadzīgs laiks to atsvaidzināšanai. Vispirms jau apgādes vienībām bija veicams viņu uzdevums. Gan smagajos automobiļos, gan ragavās un lauku pajūgos tās izveda uz priekšu materiālus kaujas darbības turpināšanai. Tagad ievadītajās vispārējās pūlēs apgādāt fronti ar visu nepieciešamo, gadījās arī visai dīvainas lietas. Tā kāda apgādes centrāle Francijā bija ieņēmusi galvā slavējamo iedomu, darīt ko labu austrumfrontes interesēs un reizē vei​cināt arī franču vīnsaimniecību.

Domāts, darīts. No Parīzes tika izsūtīti divi vilcieni ar pudelēs iepildītu sarkanvīnu. Vīna vilcieni tik ļoti nepieciešamās municijas vietā! Un Dievs vien zina, kūjā laikā šie transporti bija raidīti ceļā. Kad vīns nonāca 4. armijas rīcībā pie Juchnovas, valdīja minus 25 grādu sals. Izkrāvēju komandas cēla laukā vairs vienīgi lielus sarkana ledus gabalus, sajauktus ar stikla lauskām. „Saldēts karstvīns ziemas ietērpa vietā," lādējās vīri. Ģen. Blumentrits — toreizējais 4. armijas ģenerālštāba šefs — izsakas, ka reti kad redzējis vīrus tik satrauktus kā sakarā ar šo tiešām visai nepatīkamo vientiešu joku.

12. novembrī termometrs rādīja minus 15 grādus. Bet 13. datumā tas jau noslīdēja uz 20 grādiem.

Oršas lidlaukā vald'ja dzīva rosība. No Rastenburgas ieradās Haldera lidmašīna. Kustīgie bruņoto spēku grupu štābu un armiju virspavēlnieku „Storchi" nolaidās viens pēc otra: Bruņoto spēku virspavēlniecības ģenerālštāba šefs, ģenerālpulkvedis Halders, bija aicinājis visu bruņoto spēku grupu un armiju štābu šefus uz slepenu konferenci.

Konferences temats bija: ko tagad darīt? Vai divīzijām būtu jāierokas jānovietojas ziemas pozicijās un jānogaida pavasaris? Jeb vai ofensīva jāturpina un vai tas iespējams — arī pret Maskavu — vēl ziemas periodā? šai apspriedei Oršā ir sava īpaša nozīme kapa vēsturē. Tā ir atslēga arī šodien vēl tik kaislīgi diskutētajam jautājumam: kas īsti deva impulsu nelaimīgās ziemas ofensīvas atsākšanai? Kas par to nes atbildību?

Vai tas bija Hitlers? Jeb ģenerālštābs? Jeb — un tā ir pati jaunākā sensācionālā teze — vai tas bija Staļina triks, kas ar viltotām, caur vācu slepeno dienestu apzinīgi palaistām informācijām pavedināja Hitleru atsākt ofensīvu un līdz ar to ievilināja viņu lamatās? Tā ir drāmatiska teze. Taču tā nāk no avotiem, par kuriem var diskutēt.

Padomju ģenerālštāba virsnieks Kirils D. Kaļinovs, kas 1949. g. no Berlīnes emigrēja uz rietumiem un kara laikā darbojies padomju virspavēlniecībā, savā grāmatā ,,Vārds padomju maršaliem" citē kādu Žukova paskaidrojumu, par kuru gan nedod nekādas precīzas pieturas. Lūk, maršals Žukovs 1949. g. — acīm redzot kādā priekšlasT jumā — esot apgalvojis sekojošo: „Vācieši visumā vērtēja viņu iznīcināto padomju bruņoto spēku vienības fantastiskā skaitlī — 330 divīzijās. Tādēļ tie neticēja, ka mums vēl \r rīcībā svaigas rezerves, un rēķinājās ar to, ka viņiem pretim atradīsies vairs tikai darba milicijas kontingenti, kas lielā steigā salasīti Maskavas apkārtnē. Šai apstāklī arī guļ izšķīrējs iemesls tam, ka Hitlers vispār uzdrošinājās ievadīt savu beigu ofensīvu pret mūsu galvaspilsētu.

Man šeit iespējams darīt zināmu kādu faktu ar izšķīrēju nozīmi, kas l'dz šim bija turēts slepenībā: ziņas par it kā iznīcinātām 330 mūsu divīzijām mēs netiešā ceļā nogādājām Vācijā, izmantojot par starpnieku kādas valsts militāro atašeju, par kuru mums bija zināms, ka viņam ir sakari ar vācu militāro ziņu dienestu. Mums bija svarīgi sagādāt Hitleram atbalstu iepretim viņa ģenerālštābam. Jo, proti, ģenerāļi iestājās par to, lai vācu vienības, tāpat kā 1914. g.. nocietinās strēlnieku bedrēs un iekārtojas

ziemas mītnēs.

Mūsu interesēs, turpretim, bija, lai vāci savu piepūli par Maskavas ieņemšanu nepārtrauc, bet dodas tālāk lēzenajā un mežainajā apvidū, kur tos tad varētu galīgi sakaut.

Biedrs Staļins mani aktīvi atbalstīja, būdams gatavs uzņemties pat Maskavas atdošanas risku. Tādēļ mēs ļāvām 4 dienas no vietas frontē cīnīties tikai milicijas divīzijām, kam bija jāaizstāv pozicijās tieši galvaspilsētas priekšā. Vāciešiem bija jāgūst iespaids, ka mēs viņu pie uzvarām pieradušajām divīzijām varam likt pretim patiesi vairs vienīgi šīs formācijas."

Ievērojot šīs teorijas autora prominenci, to nevar atbīdīt ar vienkāršu rokas kustību. Tā ir pārāk uztraucoša, pārāk nozīmīga. Tādēļ rūpīgi jāpārbauda.

Lēmums par ofensīvas turpināšanu pret Maskavu tika pieņemts Oršā 13. novembrī. Par Oršas konferences norisi pieejami ticami materiāli, to vidū arī ģenerālmajora Blumentrita (Blumentritt), toreizējā fon Kluges 4. armijas štāba šefa ziņojums, kas pats piedalījās šinī apspriedē.

Pēc šī ziņojuma Halders vispirms sniedza pārskatu par tuvu pie 2000 km garo fronti starp Ladogas ezeru un Azovas jūru. Pārskats beidzās ar jautājumu: vai ofensīva turpināma, jeb ieņemamas aizstāvēšanās pozicijās? — Feldmaršala fon Rundštedta pārstāvis, kājnieku ģenerālis fon Zodenšterns (Sodenstern) bruņoto spēku dienvidu grupai prasīja ofensīvas apturēšanu un pāreju uz aizstāvēšanos. Un galu galā Rundštedts jau arī atradās tālu austrumos pie Donas, Rostovas priekšā, kas gulēja 350 km vēl tālāk uz austrumiem nekā bruņoto spēku vidus grupas fronte Mas​kavas priekšā.

Feldmaršala bruņinieka fon Leebsa štāba šefs ģenerālleitnants Breneke (Brennecke) nemaz nebija spiests pierādīt, ka bruņoto spēku ziemeļu grupa pēc tanku spēku atvilkšanas kļuvusi tik vāja, ka ofensīva nemaz vairs nav diskutējama, šī grupa sen jau bija pārgājusi uz aizstā​vēšanos.

Citāds bija bruņoto spēku vidus grupas viedoklis. Tā iestājās par ofensīvas turpināšanu pret Maskavu Ģenerālmajors fon Greifenbergs (Greiffenberg) pārstāvēja sava feldmaršala uzskatu, ka gan militāri, gan psīcholoģiski ir nepieciešams ieņemt Maskavu. Gan ievērojama arī iespēja, ka tas neizdodas, taču tā nevar būt sliktāka par palikšanu sniegā un salā klajā laukā tikai 50 km no vilinošā mērķa.

Boka argumenti sastapās ar Bruņoto spēku virspavēlniecības viedokli. Jo Vadoņa galvenajā mītnē valdīja uzskats, ka krievu spēki ir izsmelti, un ir vajadzīga vēl tikai pēdējā piepūle, lai tos pilnīgi pieveiktu. Boka viedoklis gan nesaskanēja ar viņa štāba viedokli, proti ne Greifenbergs, ne Ia, pltn. fon Treskovs (Trescow), nedalījās ar viņu šajā optimismā, jo pārzināja vienību stāvokli un apzinājās, ka līdz ziemas pienākšanai palicis maz laika. Taču Boks, par spīti tam, uzbrukumu uzskatīja par labāko atrisinājumu nekā pārziemošanu tuksnesī un briesmas, ka Staļins iegūtu pārāk daudz laika elpas atvilkšanai.

Halders, tāpat kā bruņoto spēku virspavēlnieks feldmaršals fon Brauchičs ar bruņoto spēku vidus grupas viedokli bija apmierināts. Abi viņi bija par uzbrukuma atsākšanu, jo šajā apstāklī tie saskatīja vienīgo izdevību kara​gājiena izbeigšanai ar uzvaru.

Halderam tādēļ kabatā bija jau arī iesaistes pavēles, un tās viņš tagad darīja zināmas. Mērķi tika nosprausti visai vērienīgi: Guderiana 2. tanku armijai pēc satiksmes mezgla Tulas ieņemšanas, kur atradās arī labi izbūvēts lidlauks, bija dienvidaustrumos jādodas garām Maskavai caur Kolomnu uz veco Ņižņij-Novgorodu, tagad Gopkiju — 400 km aiz Maskavas.

Ziemeļos 9. armijai kopā ar 3. tanku armiju bija jādodas uz austrumiem, šķērsojot Volgas-Maskavas kanāli un tad kā knaibļu kreisajam zaram jāpavēršas pret Maskavu.

Vidū 4. armijai bija jāuzbrūk frontāli pa labi, 4. tanku grupai — pa kreisi.

Uzbrukuma sākums vēl netika fiksēts. Feldmaršals Boks gribēja sākt tūliņ. Taču apgādes stāvoklis prasīja vēl dažu dienu laika. Šis pārskats apstiprina, ka vācu virspavēlniecība, ja arī gluži lietišķu apsvērumu dēļ būtu pastāvējušas kādas šaubas par šīs pēdējās lielās 1941. g. uzbrukuma operācijas nozīmi, ofensīvu pret

Maskavu atsāka ne tikai uz Hitlera spiediena pamata, kā to apgalvo žukovs. Feldmaršals fon Boks — vienalga, kādu motīvu dēļ — bija izšķirīgi nozīmīgs cīnītājs par jaunu ofensīvu. Viņa mērķis, pie kā tas cieši turējās, ikkurā laikā, ikkurā šī kapa fazē bija Maskava. šai ziņā viņa uzskats pilnīgi sakrita ar Bruņoto spēku virspavēlniecību, kas Maskavu arvienu no jauna deklarēja par kara svarīgāko mērķi.

Mudinājums vēl līdz gada bei​gām sasniegt Maskavu tādēļ bija gluži labi saprotams.

Vispirms jau uz to spieda vispārējais stratēģiskais stāvoklis. Vai tiešām bruņoto spēku vidus grupai būtu bijis jāierokas tās 1000 km plašajā frontē? Ar vienu vienīgu kājnieku divīziju rezervē aiz galvenās kaujas līnijas un ar citādi tukšu, partizānu pārvaldītu aizmuguri? Vai būtu bijis jāatstāj krieviem iniciātīva pastāvīgiem lokāliem uzbrukumiem? Vai būtu bijis vienīgi jānoskatās, kā Staļins izmantojot Maskavas ideālo dzelzceļa manevru staciju, salasa spēkus no visām savas lielās zemes malām un iesaista tos pret plānajām, iesalušajām vācu līnijām? Nē. tas būtu bijis slikts atrisinājums.

Bet bija vēl nozīmīgs apstāklis: bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālfeldmaršals fon Brauchičs, viņa ģenerālštāba šefs un, pār visām lietām, arī feldmaršals fon Boks un ģenerālpulkvedis Guderians taču taisni bija tie, kas kopš Smoļenskas ielenkuma kaujas bija apstrādājuši Hitleru, beidzot dot „zaļo signālu" uzbrukumam pret Maskavu. Viņi bija cīnījušies pret Hitlera plānu, vispirms forsēt uzbrukumu Ļeņingradai, lai atbrivotu flanku Maskavas ofensīvai. Viņi bija vērsušies pret Hitlera Kijevas operāciju, bija arvienu no jauna uzmudinādami, atgādinādami, zvērēdami proklamējuši Maskavu par svarīgāko kara mērķi.

Hitlers, turpretim, jau no paša sākuma, pretstatā savam ģenerālštābam, bija tajās domās, ka Maskavas ieņemšana nav tik svarīga. Operāciju gaitā esot jānoskaidrojas, vai to varot ieņemt. «Krievija ir uzvarēta, ja mēs ziemeļos iegūstam Ļeņingradu un Somu jūras līci, un ja dienvidos mūsu rīcībā ir Ukrainas maize un Doņecas rūpniecības apgabals," viņš argumentēja. Dīvainā kārtā viņš vēlāk tomēr, pretēji parašai, ļāva sevi novirzīt no Ļeņingradas.

Bet viņa plāns, viņa sirdsplāns nebija Maskava. Tā gan bija viņa ģenerālštāba sirsnīgākā vēlēšanās.

Nu viņš tā vēlēšanos bija izpildījis. Vai lai tagad Brauchičs, Halders, fon Boks, Guderians ietu pie viņa un sacītu — mēs to nespēsim, neizdevīgā apvidū un ziemai nākot mums tomēr jāierokas 50, 40 vai 30 km no mērķa?

Nē, viņi vēlējās turpināt uzbrukumu. Viņi gribēja ieņemt Maskavu. Un viņi arī ticēja, ka spēs to ieņemt. Vai nu 330 krievu divīzijas bija iznīcinātas, vai nebija. Žukovs maldās, ja domā, ka Hitlers pavēlējis ziemas uzbrukumu Maskavai pret savas virspavēlniecības gribu. Un līdz ar to atkrīt viņa dēkainās teorijas loģika, it kā viņš ar viltotu gūstekņu skaitu stiprinājis Hitleru iepretim viņa nogurušajai virspavēlniecībai un līdz ar to ievilinājis bruņoto spēku vidus grupu postā — līdzīgi tam, kā firsts Kutuzovs izdarīja ar Napoleonu.

8. PĒDĒJAIS TRIECIENS UZ MASKAVU „Gaidīšanas laiks ir garām" — Kavalērijas uzbrukums pie Musinās — Pie Volgas kanāla — 8 km no Maskavas — Panika Kremlī — Staļins telefonē ar fronti — Minus 40 grādu — Cīņa par autoceļu — Viri, zirgi un tanki ledū un sniegā — Stāti Par ,,1941. g. rudens ofensīvas" uzbrukuma sākumu tika nozīmēts 19. novembris. Karavīri darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai sagatavotos uz šo pēdējo smago ieroču krustosanu. Apņēmība vēl reiz iesaistīt visu iespējamo dveš no 4. tanku grupas dienaspavēles jaunam uzbrukumam pret Maskavu, kas šeit aizstāj arī visas pārējās pavēles: „4. tanku grupas komandieriem.

Gaidīšanas laiks ir garām. Mēs atkal varam uzbrukt. Jāsatriec pēdējā aizstāvība Maskavas priekšā.

Mums jā​patur padomju pretestības sirds Eiropā, lai šīgada kara​gājienu nobeigtu.

Tanku spēkiem piekrīt laime veikt izšķirīgo triecienu. Tādēļ visi spēki, kaujas gars, cietā griba jāsakopo ienaid​nieka iznīcināšanai."

4. tanku grupas darbības joslā starp šeļkovku un Dorochovu atradās viena no Maskavas kaujas pārmijām, šeit krustojās vecais pasta ceļš, pa kuru bija virzījies Napoleons, jaunais autoceļš, un Smoļenskas-Maskavas dzelzceļa līnija ar lielo ziemeļu-dienvidu asi Kaļiņina-Tula. Tas, kura rīcībā bija Šelkovka un Dorochova, kā arī augstienes viņu priekšā, tas pārvaldīja šo svarīgo satiksmes krusto​jumu.

10. tanku div. šelkovku bija ieņēmusi oktobra beigās. Bet krievi vēl atradās augstienēs. Tieši tad, kad 7. kājn. div., kurā cīnījās arī pirmie ,,Franču leģiona" brīvprātīgie, nomainīja tankistus, pārvietošanās kustību vidū ietriecās pirmais padomju pretuzbrukums un ievadīja virkni visai asiņainu kauju. Šelkovkas aizstāvēšanai Staļins bija pievedis no Ārējās Mongolijas 82. mot. strēln. div. Šīs mongoļu izlases vienības uzbrukumu iedarbīgi atbalstīja divas arī tikko pievestas tanku brigādes, salvju lielgabalu divizioni un bruņoto spēku artilērija. Zemes kaujās iesaistītā 8,8 cm zenītartilerija vienkārši nepaguva būt vienlaicīgi visur, bet 7. kājn. div. pret grupās uzbrūkošajiem T 34 bija nevarīga un tā tai nācās ceļu krustojumu pēc smagiem zaudējumiem atkal atstāt. Tam, ka Šelkovkas-Dorochovas telpu no jauna pārvaldīja krievi, bija tālejošas sekas.

Visām Rūsas telpā esošajām XXXX tanku korpusa vienībām līdz ar to bija slēgts viņu vienīgais apgādes ceļš. Sprunguļceļā starp Pokrovskoje un Skirminovo noasiņojošā 10. tanku div. palika bez municijas, bez benzīna un nevarēja vairs aiztransportēt savus ievainotos. 10. tanku div. atbalstam tik nepieciešamās SS divīzijas „Das Reich" daļas palika bezdarbībā Možeiskā un nevarēja pagaidām tikt pievestas.

Par šī draudīgā stāvokļa likvidēšanu toreizējais kapt. Kandučs, XXXX tanku korpusa ģenerālštāba 3. virsnieks (Ic) ģenerālpavelniecībā iesniedza šādu, šeit oriģinālā at​kārtotu ziņojumu: „Tās pašas dienas vakarā saņēmu štāba šefa plkv. fon Kurovska pavēli, pīkst. 4 no rīta izlūkot ceļu krustojuma virzienā un iespējami drīz ziņot, vai „Das Reich" motorstrēlnieku bataljona pievilkšana ir iespējama. Devos ceļā 27. oktobrī pīkst 4.00 no komandpunkta Rusā, mani pavadīja kaprāļi Šics un Michelsens motociklā ar blakus vāģi. Izlūkošanai bija jānotiek parastā personu automobilī, jo bruņota izlūkauto nebija rīcībā. Līdz Maskavas upes tiltam (Staraja Rusa) viss bija mierīgi, uz Makjeišas ceļa gūla artilērijas reta traucētāja uguns, Makjeiša pati vairākkārt bija krievu ugunsbrāzienu mērķis. Pīkst.

5.15 Makjeišā no tanku korpusa 440. sakaru nodaļas centrāles paņēma līdzi vienu būvgrupas vadītāju un pavēlēja izvilkt telefona līniju ceļu krustojuma virzienā. Pīkst. 5.40 atjaunoti sakari ar 637. miezeru diviziona komandieri kapt. Grušu, apm. 3 km dienvidos no Makjeišas. Miezeru diviziona apkalpi atradu izvietotu ciešās eža pozicijās ap ugunspozicijām to aizstāvēšanai ar kājnieku līdzekļiem. Pēc telefoniska ziņojuma par stāvokli štāba šc-fam, pīkst 6 devos uz jaunpievestā 267. kājn. div. bataljona komandpunktu, kas atradās ap 1500 m ziemeļos no ceļu krustojuma, un liku telefona vadus izvilkt arī līdz šejienei. Šajā

brīdī vācu pretuzbrukums ceļu krustojuma atgūšanai bija pilnā sparā. Kaujas troksnis ievērojami pieņēmās. Pār kaujas telpu gūla smagās artilērijas uguns. Pašu ceļu nepārtraukti apšaudīja krievu patšautenes. Iibūvējot tālāk telefona līniju uzbrūkošo, telpu gūstošo kājnieku mērogā, pīkst 7.30 varēju ziņot štāba šefam par ceļu krustojuma atbrīvošanu, bet pīkst 8 pieteikt „Das Reich" motorstrēlnieku bataljona pirmo grupu ierašanos, kas šajā laikā ar samērā niecīgiem zaudējumiem bija šķērsojušas ceļu krustojumu."

Novembra sākumā ģen. Fārmbachera (Fahrmbacher) VII korpuss ieņēma izejas pozicijās, lai krievus beidzot padzītu no augstienes un savestu ceļu krustojumu braukšanai derīgā stāvoklī. Uzbrukumu atbalstīja 5. tanku div. 31. pulka II divizions.

Tanki straujā triecienā ieripoja mongoļu pozicijās. Bet stepes dēli neatkāpās, tie uzbruka tankiem ar Molotova kokteiļiem. Sekojošajiem kājnieku pulkiem nācās ar bajonetēm ieņemt vienu atbalsta punktu pēc otra. Tur, kur tie bija iebrukuši, viņus tūlīt noklāja raķešu salves. Zaudējumi abās pusēs bija lieli.

Taču pēc divu dienu cīņām krievi no šejienes bija galīgi padzīti. Pa šelkovskas ceļu krustojumu no jauna varēja virz.ties kolonnu kustība. Un apgādes ceļš 4. tanku grupas labajā spārnā atkal bija brīvs.

Starp 15. un 19. novembri bruņoto spēku vidus grupas divīzijas pulcējās uzbrukumam, sagrupētas pēc laika posmiem. lai dotos pēdējā triecienā pret Maskavu. Pavēlnieki un komandieri apzinājās, ap ko lieta grozās. Ģenerālpulkvedis Guderians raksta savās atmiņās, ka saviem komandējošajiem ģenerāļiem norādījis uz nepieciešamību izbeigt gaidīšanu. Viņš apzvērēdams lūdzis darīt visu, lai nosprausto mērķi sasniegtu. Arī ģenerālpulkvedis Hoepners centās kapa vīrus uzmudināt šai pēdējai iesaistei, 17. no​vembra dienaspavēlē saviem komandieriem likdams pie sirds: «Uzpuriniet karavīrus. Atdzīviniet to garu. Norādiet uz mērķi, kas tiem sniegs smago kauju slavas pilnu nobeigumu un izredzes uz pelnīto atpūtu. Vadiet tos enerģiski un ar ticību uzvarai! Lai kauju gaitu Lēmējs piešķir jums laimi!" šo dienas pavēli neatkārtojam šeit tās patosa un karā parasto lielo vārdu dēļ, bet ši dokumenta noz'me meklējama gluži citā plāksnē: tas liecina, ka tik izcils militārs komandieris un personīgi drošsirdīgs vīrs kā Hoepners, kas vēlāk piederēja pie aktīvajiem sazvērniekiem pret Hitleru un beidza mūžu pie karatavām, 17. novembrī 1941. g. bija pārliecināts, ka Maskavu var ieņemt.

16. novembrī Hoepnera V kājn. korpuss dodas uzbrukumā uz Kļinu, ziemeļrietumos no Maskavas pie ceļa uz Kaļiņinu. Pa kreisi no viņa jāvirzās 3. tanku armijas LVI tanku korpusam.

Pār Musinu, dienvidrietumos no Kļinas, aust rīts. 17. novembra rīts. Tumšs un dūmakains. Ap pīkst.

9 cauri miglai izspiežas saule kā kāda liela, sarkana bumba. Kādā augstienē atrodas viens no smago bateriju novērošanas punktiem. Ap 3 km no turienes miglā pagaist plašas mežu joslas mala. Citādi apvidus ir lēzeni lauki zem plānas sniega kārtas. Ir auksts. Visi gaida uzbrukuma pavēli.

Pīkst. 10. Pie acīm paceļas binokļi. Meža malā parādās jātnieki. Tie lēkšo aiz kādas augstienes.

«Krievu tanki!" kāds iesaucas. Pār sasalušo lauku gāzelēdamies tuvojas trīs T 34. Prettanku lielgabali ciema malā atklāj uguni. Dīvaini, ka tanki nāk bez kājniekiem. Ko tas nozīmē? Un, kamēr artilērijas novērotāji vēl pārdomā, atskan cits sauciens: «Uzmanību, kavalērija pa labi no meža!" Un tiešām. Kavalērija. Tur tā tuvojas. Rikšos. Izlūki pa priekšu. Tad priekšgrupa — ap 40,50 jātnieku. Tad viņu ir jau 100 vai 200. Un nu tie plašā frontē iznirst no meža. Eskadrons blakus eskadronam. Tie saformējas par milzīgu -ienību. Otra jau izrikšo aiz pirmās. Vai tas ir sapnis? Tad izslienas virsnieku zobeni. Asmeņi zib rT ta saulē. Tie lēkšo šurp.

«Kavalērijas ataka pulka stiprumā. Smaile 2500 metros!" — drusku saspiestā balsī saka artilērijas novērotājs telefona klausulē. Viņš guļ kādā bedrē uz teltenes. Divzaru tālskats pēc pirmā sniega nekrāsots balts ar izšķīdinātu kaļķu tableti. Tā tas neatdalas no sniega segas, kas vēl tīra un balta mirgo pār Musinās laukiem un pakalniem. Bet no meža malas šurp drāžas eskadroni. Tie sabradā sniegu un zemi. Zirgi lēkšīo kāpslis pie kāpšļa. Jūtnieki dziļi pār tiem noliekušies. Kailie zobeni pār pleciem.

Patšautenes apkalpe blakus artilērijas novērošanas punktam savu ieroci šaušanas gatavībā nolikusi

uz bedres malas. Pirmais numurs novelk dūraiņus un noliek blakus laidnim. Ieroča priekšnieks tur binokli pie acīm. .,2000 metru," viņi dzird artilērijas novērotāju iebrēcam klausulē. Tad viņš sniedz baterijai šaušanas datus.

Viss ilgst tikai īsu mirkli. Tad pār Musinās sniega laukiem nopland rēgs, kādu pat vispārdrošākā fantazija nespētu iztēloties: 106. kājn. div. 107. art. pulka 3. baterija šauj no atklātām ugunspozicijām.

Dārdēdamas granatas izlido no stobriem un eksplodē tieši uzbrūkošo eskadronu vidū. Prettanku lielgabala granātas no ciema, kam tikko vēl uzbrukuši T 34, sprāgst krievu smailes grupā. Zirgi krīt. Jātnieki lido pār tiem. Zibens. Dūmi. Zemes piku un uguns strūklas.

Pulks turpina uzbrukumu. Dzelžainā disciplīnā. Pat pagriežas ap savu labo spārnu un jāj uz ciemu.

Bet nu nodārd artilērijas uguns kārtu pa kārtai. Baterijas šauj šrapneļus. Šāviņi sprāgst 8 m virs zemes.

Iedarbe ir satricinoša. Jāt​niekus sarausta sedlos, zirgus nopļauj gar zemi.

Taču baismīgā spēle vēl nav galā. No meža izjāj otrs pulks, lai dotos atakā. Gan vīriem, gan virsniekiem jābūt redzējušiem, kāda traģēdija piemeklēja iepriekšējo pulku. Par spīti tam tagad viņi paši dodas pretim iznīcT bai.

Jau piešāvušās vācu baterijas otru pulku iznīcina vēl ātrāk. Vienīgi kāda smailes grupa ar 30 jātniekiem kā bultas ātros mazos kazaku zirgos izlaužas caur nāves joslu. Trīsdesmit no tūkstošaViņi uzbrūk artilērijas novērotāja augstienei. Un tā nodrošinātājas patšautenes ugunī izdara savus pēdējos lēcienus.

2000 zirgu un to jātnieku —abi 44. mongoliešu kavalērijas divizijas pulki — guļ saplosīti, samīdīti, ievainoti asiņainajā sniegā. Atsevišķi zirgi maldās pa apvidu, rikšo uz ciemu vai dodas atpakaļ uz mežu.

Viegli ievainoti jātnieki klibodami vai grīļīgos lēcienos meklē aizsegu, šajā mirklī ģenerālmojars Dēners (Dehner) dod prettrieciena pavēli. No ciema malas un augstienes viņas puses izvirzās 240. kājn. pulka bataljonu strēlnieku ķēdes. Grupas un vadi dodas pār sniegu uz mežu.

Neatskan neviens šāviens. Kājnieki šausmu pārņemti soļo pa 44. mongoļu kavalērijas divīzijas kapsētu — tas ir viens no pēdējiem otra pasaules kajra kavalērijas ataku kaujas laukiem. Kad grenadieri no jauna ieņem Spas-Bļudu ciemu, tie savus 240. kājn. pulka biedrus, kas nokļuvuši gūstā ievainoti, atrod nosistus. Šī krievu ataka militāri bija bez jēgas. Divi pulki bija upurēti, bez kā ienaidniekam būtu nodarīts kaut mazākais ļaunums. Vācu pusē nebija neviena vienīga ievainotā. Bet šis uzbrukums rāda, ar kādu nežēlīgu apņēmību padomju vadība gribēja vācu uzbrucējiem padarīt grūtu pieeju galvaspilsētai, un pati vadīt cīņu par Maskavu. Šeit kāds cits piemērs. Jau citētais padomju leitnants, kāda granātmetēju vada komandieris Maskavas dienvidu frontē, savās dienasgrāmatas piezīmēs 17. novembrī raksta: ..Bataljons saņēma katēgorisku pavēli, ieņemt fašistu pozicijās augstienē, kas atrodas Teploje ciema priekšā. Taču mēs nevarējām spert ne soli, jo vācu uguns bija par stipru. Krivolapovs ziņoja pulkam, ka bez artilērijas atbalsta mēs netiekam uz priekšu. Atbilde bija: 20 minūtēs pozicijām jābūt ieņemtām ,vai arī virsnieki nonāks lauku karatiesas priekšā. Sešas reizes šī pavēle tika atkārtota. Sešas reizes mēs uzbrukām. Komandieris ir kritis. Ari adjutants Tarorovs un partijas sekretārs Ivašenkovs ir beigts.

Batal​jonam ir vairs tikai 20 šauteņu."

Tā Staļins lika cT nīties. Savas metropoles aizstāvēšanai viņš iesaistīja visu iespējamo. Ko vien viņa valsts vēl spēja dot cilvēku un materiāla rezervju ziņā, to viņš pieveda kaujai par Maskavu.

Staļins izmantoja jebkuru līdzekli, lai glābtu Maskavu. Jo viņš zināja, ko Maskava nozīmē. Ruzvelta sūtnim Harijam Hopkinsam viņš to uzticēja: „Ja Maskava krīt, tad sarkanai armijai jāuzdod visa Krievija rietumos no Volgas."

Un viņa izmisuso garastāvokli nemaz nevar labāk illūstrēt kā viņa paša lūgums Ruzveltam, par ko Hopkins raksta: „Viņš~ Staļins, visai apsveiktu amerikāņu karaspēka parādīšanos vienalga kupā krievu frontē, turklāt neierobežotā amerikāņu armijas virspavēlniecībā."

Ar pilnām tiesībām Staļina biogrāfs Isaks Deučers (īsaac Deutscher) konstatē: „Tas ir viens no viszīmīgākajiem Staļina izteicieniem, ko vien otra pasaules kara memuāru rakstnieki fiksējuši." Un tā patiesi arī ir. Jo šis teiciens raksturo tik labi kā neviens cits fakts, cik izmisuma pilnu pats Staļins redzēja savu stāvokli.

Nu, bet Ruzvelts nesūtīja karaspēku uz padomju fronti. Staļinam nācās izpalīdzēties ar to, ko varēja salasīt savā valstī. Ne visas bija cīņas gribas pilnas vienības .Daudzi pulki jau bija izgājuši aizvadītās vasaras ugunsmācību. Veselas divīzijas bija iesaistāmas vienīgi ar draudu palīdzību, ka atiešanas gadījumā tās apšaus uzticamas sprosta vie​nības.

Toties kaujas spējīgas un cīņas priecīgas bija mongoļu un sibiriešu divīzijas, kūpas Staļins atvilka no savas valsts Tālajiem austrumiem. Tām galu galā arī jāpateicas par Maskavas izglābšanu. Un jāpateicas arī tam, ka Staļins mierīgi varēja atsegt savu 9000 km garo robežu no Bēringa šauruma līdz Vladivostokai, un 3000 km garo robežu no Vladivostokas līdz Ārējai Mongolijai, bez bailēm par to, ka Tālajos austrumos ar šauteni pie kājas stāvošā japāņu Kvantungas armija varētu doties pār padomju robežu un nāvīgā triecienā ieklupt viņam mugurā, lai izpalīdzētu saviem vācu sabiedrotajiem. Viņš to varēja, jo no sava meistaraģenta Dr. Sorges zināja, ka Vācijas sabiedrotie japāņi tai vietā plānoja uzbrukt amerikāņiem Pīrl Harburā, lai uzvarētu Klusā okeana salu zemi. Šis lēmums izglāba Padomju Savienību.

Staļins japāņiem par to gan vēlāk pateicās visai ļaunā kārtā.

Sibiriešu izlases vienību parādīšanās Maskavas priekšā bija ar izšķirīgu nozīmi, kaut arī maršals Žukovs to apstrīd, lai viņam sava karakunga slava nebūtu jādala ar sibiriešiem. Kā Kirils D. Kaļinovs raksta, Žukovs esot paskaidrojis: ,.Sibiriešu vienību sniegtie pastiprinājumi mums bija visai noderīgi.

Taču sibiriešu nebija vairāk par 5 proc. no visiem kaujās iesaistītajiem spēkiem. Būtu smieklīgi viņu lomu izcelt kā izšķirīgi svarīgu."

Padomju kapavēsture maršala izteicienus dementē. Samsonova grāmatā „Lielā kauja par Maskavu" rakstīts: „Virspavēlniecība (dubļu perioda laikā) Maskavas telpā koncentrēja stipras stratēģiskas rezerves, kas tika pievilktas no dziļas aizmugures, no Sibirijas un Vidusāzijas. No tām tika izveidotas jaunas „operāt.vas vienības." šīs rezerves bija tik ievērojamas, ka Samsonovs konstatē, ka krievu aizstāvības spēki Maskavas priekšā, no​vembra vidū atjaunojoties ofensivai, pirmo reizi skaita ziņā bijuši pārsvarā par vācu vienībām.

Kājnieku divīziju attiecību viņš novērtē kā 1 pret 1,2 par labu krieviem. Ja apdomā, ka vācu divīzijas pēc bezgalīgajiem pārgājieniem un smagajām cīņām bija zaudējušas 30 līdz 50 proc. viņu kaujas spēju, ka tanku divīzijas tagad vairs līdzinājās vienīgi pašas savām ēnām un devās kaujās tikai ar vienu trešdaļu no viņu sākotnējā sastāva, tad saprotams, kas laikā starp 18. novembri un 5. decembri notika Maskavas priekšā un ko īsti krievu kajavēsture dēvē par «Maskavas brī​numu."

Musinās kavalērijas ataka bija asiņaina uvertīra V korpusa triecienam 4. tanku grupas kreisajā spārnā pret Maskavas ziemeļrietumu dzīvības nervu — Kaļiņinas-KlinasMaskavas ceļu. Kājnieku ģen.

Ruofam (Ruot'f) nācās iz​cīnīt pieeju Maskavai starp šo minēto ceļu un MaskavasVolgas kanāli.

Ofensīvas pirmajās dienās, pieturoties maigam ziemas laikam, ģenerālleitnanta Veiela (Veiel) 2. tanku divīzija vērienīgi un pilna paļāvības šķērso Lamas upi. Krievu pretestība tiek lauzta. Divīzija aizripo gājām Kļinai dienvidos no tās, bet no ziemeļrietumiem tai uzbrūk 3. tanku armijas LVI tanku korpuss. Pienāk pirmais, trūcīgais ziemas ietērpu sūtījums. Uz katru lielgabala apkalpi iznāk 1 ziemas mētelis. Viens! Tas bija 19. novembri, šinī dienā laiks mainās. Termometrs noslīd zem minus 20 grādu.

Snieg. Migla biezē arī dienu, ne tikai nakti. Bargā krievu ziema ir klāt, agrāk nekā daudzos citos gados, taču tas nav tik ārkār​tīgs retums, kā to bieži notēlo.

23. novembrī pltn. Dekera kaujas grupa, virzīdamās pa priekšu V korpusa smailē, kopā ar pastiprinātā 3. tanku pulka daļām no rietumiem iebrūk Solņečnogorskā. 2. strēlnieku brigāde plkv. Rodta vadībā pilsētai uzbrūk ar 304. pulku no ziemeļaustrumiem. Stiprā krievu aizsardzība tiek atsviesta atpakaļ un iznicināti 24 tanki. Tiltus pār kanāli izdodas iegūt nebojātus. Viss iet atkal tā, kā agrāk. Līdz ar to ģen.

Veielsa tanku divīzija atrodas 60 km no Mas​kavas, turklāt uz nevainojama ceļa.

25. novembrī plkv. Rodts ieņem Peškus, dienvidrietumos Pulkvedis atrodas kādā augstienē. Binokli ierauga ripojam no Solnečnogorskas vēl 9 km tālāk Maskavas virzienā trīs tankus. „Kas tie ir par tipiem?" viņš jautā savam Ia virsniekam. „Nav ne jausmas, pulkveža kungs," tas pa​rausta plecus.

Bet tad atskan pirmie šāvieni. 3. tanku pulka I diviziona smaile aiz kāda apvidus paaugstinājuma dodas uz priekšu un šauj ar saviem 7,5 cm lielgabaliem uz pārsteigtajiem kauj asratiem. Divi tiek trāpīti.

Trešais atvelkas. Kad plkv. Rodts apskata vrakus, viņš ir ne mazumu pārsteigts: tie ir angļu „Mark III" tipa tanki, kurus var sekmīgi apkarot ari ar vācu 3,7 cm lielgabalu. Angļu uzrakstu un paskaidrojumu krievu tulkojumi uzrakstīti ar krītu uz tanku sienām. Tie ir pirmie britu tanki viņu palīdzības ietvaros Staļinam.

Arī V korpusa kājnieku divīzijas virzās pa kreisi un pa labi no lielā ceļa uz dienvidiem, uz Maskavu, un uz dienvidaustrumiem — pret Maskavas-Volgas kanāli. Kanālis ir pēdējais dabiskais šķērslis pret Maskavas apņemšanu no ziemeļiem. Ja to izdodas pārvarēt, tad smagākais uzdevums 4. tanku grupas un 3. tanku armijas ceļā ir veikts. Korpusa 23. kājn. div. ar 9. kājn. pulku cauri Ikšai dodas pret kanāli. Arī divīzijas otrs — 67. kājn. pulks un 23. izlūkvienlba ziemeļaustrumos no Krasnajas Poļanas dodas pret šo ūdens šķērsli. Kaimiņš pa labi ar pastiprināto 2. strēlnieku brigādi līdz 1. decembrim dienvidos no turienes iegūst Katjuškus. šī vieta vairākkārt maina savus īpašniekus. 38. tanku bataljona 2. rotas izlūkvienības izlaužas Lobņas dzelzceļa stacijas virzienā. Ir tā, it kā būtu atgrie​zušies zibenskara laiki.

Sākumā krievi ir gluži apjukuši. Un kā parasti šādās situācijās, rodas arī dažādas lielu pārsteigumu izdevības. Kā šādas izdevības izskatās, liecina šāds epizods: tanku pionieru 62. bataljona motorstrēlnieki, kas 30. novembrī bija iesaistīti Lobņas stacijā un apvidū dienvidos no tās, nesastopot pretestību drāžas līdz pat mazajai Maskavas ostas priekšpilsētai Chimkiem, tikai 8 km no pilsētas. Tie saceļ iedzīvotājos izbailes un paniku un dodas atkal atpakaļ. šie motorstrēlnieki un korpusa pionieri bija tie, kas Staļinam pietuvojās visvairāk. Bet gandrīz tikpat tuvu pie Lunevo piekļuva ari kāda 240. kājn. pulka kaujas grupa. Krievu avotos līdz pat šai dienai šis fakts pieminēts ar tādām pašām baismām, ar kādām Kremlis priekš vairāk nekā 20 gadiem saņēma ziņu: «Vācieši pie Chimkiem!"

Bet jau 27. novembrī ģenerālštāba bunkuri Kremlī valdīja dziļš apjukums. Staļins ar drūmu vaigu soļoja gar lielo karšu galdu šurp un turp. Ijaba vēstis no frontes bija šādas: «Ienaidnieka 3. tanku armijas spēki šķērsojuši Maskavas-Volgas kanāli pie Jachromas, 70 km ziemeļos no Maskavas." Tā ka aiz kanāla vairs nebija nekādu aizsardzības poziciju, tad konstatējums, ka „draud caurrāvums no ziemeļiem" nozīmēja to pašu, kā atzīšanās, ka Maskava ir zaudēta, ja nav iespējams aizkavēt lielāku ienaidnieka spēku pārcelšanos austrumu krastā.

Kas tad īsti bija noticis?

Cīņā rūdītais ģen. šālam pakļautais LVI tanku korpuss ar 6. un 7. tanku divīziju kā arī 14. mot. kājn. div. bija operējis pa kreisi no V korpusa, 24. novembrī ieņēmis Kļinu un drīz pēc tam arī Rogačevo, bija izlauzies pa pārrauto salaiduma vietu starp 30. un 16. padomju armiju līdz Maskavas-Volgas kanālim un tūliņ pārlēcis uz otru krastu. Drošsirdīgā triecienā plkv. Hasso fon Manteufels ar pastiprināto 6. strēlnieku pulku un 25. tanku pulka daļām bija ieguvis kanāja tiltu pie Jachromas, devies uzbrukumā pār upi un viņā krastā izvērsis eža stāvokli tiltgala pozicijām. Pa starpām uzradušos krievu bruņoto vilcienu ātri iznīcināja bruņinieku krusta kavaliera vltn. Orlofa (Ohrloff) komandētā 25. tanku pulka tanku rota, kas devās uzbrukumā līdzi smailei. Pilnīgi apjukušos krievus saņēma gūstā un ieguva, gluži nebojātā stāvoklī elektrisko spēkstaciju, kas apgādā Maskavu. Tādā kārtā Manteufels bija ieguvis visvairāk uz austrumiem izbīdīto Maskavas frontes punktu un bez 3. tanku armijas tiltgala pozicijām kanāla austrumu krastā dabūjis savās rokās arī Maskavas gaismas slēdzi.

Staļins no Kremļa bunkura nepārtraukti telefonēja ar žukovu, Vorošilovu un 1. triecienarmijas pavēlnieku ģene​rālleitnantu Kuzņecovu.

šādi telefonāti bija viņa īpaša metode, lai ietekmētu militāristu operātīvos un arī taktiskos lēmumus — tas ir fakts, ko Chruščevs un viņa draugi arvienu no jauna izlieto par kritikas ieganstu, jo tādā kārtā esot radusies daļa padomju zaudējumu kara pirmajā gadā. Taču no otras puses nav apstrīdams, ka Staļina autoritāte piespieda pie​ņemt dažu labu lēmumu, kas citādi varbūt būtu izpalicis.

Tā bija arī 27. novembrī. Staļins pavēlēja bez respekta pret jebkādiem iespējamiem apstākļiem, nekavējoties iesaistīt pret Manteufeļa tiltagala pozicijām divas brigādes, un, lai maksā ko maksādams, to likvidēt.

Hanss Leibels vēl labi atceras šo dienu pie Jachromas priekš vairāk nekā divdesmit gadiem. Laika apstākļi likās sabrāļojušies ar krieviem. Termometrs 27. novembra pēcpusdenā 2 stundu laikā nokrita uz minus 40 grādiemManteufeļa kaujas grupas vīriem šo arktisko aukstumu nācās izturēt viņu vienkāršajos galvassargos, īsajos mēteļos un pārāk šaurajos zābakos, šādā ietērpā 40 grādu salā nebija ko domāt par cīnīšanos, arī ne pret vāju pretinieku.

Nepietiekamā iepriekšējā sagatavošanās Krievijas ziemai bija rūgti jāsamaksā. Trūka ne tikai kažoku un siltu zābaku. Tikpat slikti — ja ne vēl sliktāk, — bija tas, ka vācu virspavēlniecība nebija ieskatījusi un pielietojusi pavisam vienkāršus un viegli pielietojamus ziemaskapa pamatprincipus Krievijā. Un ja ir vajadzīgs kāds pierādījums tam, ka šo kapu Krievijā vācu ģenerālštābs nebija pietiekami laicīgi un rūpīgi sagatavojis, tad tie atrodami šajā pilnajā ziemas kara visvienkāršāko paties'bu nezināšanā. Kad somi, piemēram, redzēja, ka vācu karavīri pēc pirmā sniega arvienu vēl staigāja savos stulmeņos ar tērauda naglām zolēs, viņi kratīja galvas: „Jūsu naglotās zābaku zoles ir ideāli aukstuma vadītāji; tad jau labāk stai​gāt zeķēs."

Pret kapa beigām maršals žukovs kādā priekšlasījumā Maskavas virsnieku klubā sacīja, ka viņa respekts pret vācu ģenerālštābu sācis svārstīties, kad viņš ieraudzījis pirmos ziemaskara vācu gūstekņus. „Kā virsniekiem, tā karavīriem kājās bija atbilstoša lieluma apavi. Un, protams, kājas bija nosalušas.

Vācieši nebija ievērojuši, ka krievu armijā kopš 18. g. simteņa karavīri saņem zābakus, kas vienu numuru par lielu, lai ziemā tajos varētu iebāzt salmus vai avīžu papīri un izvairītos no kāju nosaldēšanas."

Krievi no tās šādā veidā arī izvairījās. Ap 40 proc. vācu frontes vienību karavīri 1941./1942. g. ziemā turpretim dabūja kāju nosaldējumus.

Taču nosala ne tikai kājas, sasala pat mašīnu eļļa. Karabini, mašīnpistoles un patšautenes atsacījās kalpot. Tanku motori nepielēca. Kāds gan brīnums, ka šādos apstākļos Manteufeļa kaujas grupa nevarēja noturēties Jachromas tiltagala pozicijās par spīti sīvai pretestībai, kad uzbruka filca zābakos un sniega mēteļos tērptā padomju 1. triecienarmijas 28. un 30. brigāde. Viņu triecienieroči bija iemaukti kažokādas etvijās, patšauteņu aizslēgi ieeļļoti ar ziemas eļļu. Viņiem negadījās ne lādēšanas kļūmes, ne arī iespīlējās atspere. Krievi varēja stundām ilgi gulēt sniegā, lai īstajā acumirklī piezagtos pie vācu priekšposteņiem un tos iznīcinātu. Viņu kājniekus atbalstīja T 34, kamēr vācu pusē 7. tanku div. 25. tanku pulkam pārsvarā bija „Skoda 3" III tipa tanki ar 3,7 cm kaujasratu lielgabalu, un tikai nedaudzi IV tipa tanki ar 7,5 cm lielgabalu.

Manteufelam 29. novembrī tiltagala pozicijās nācās atstāt. Viņš ieņēma aizsprosta pozicijās kanāļa rietumu krastā. Dienvidrietumos LVI tanku korpusa labo spārnu nodrošināja 6. tanku div. Bet kreiso spārnu sedza 14. un 36. mot. kājn. div. Izredzes uz zibens triecienu pret Maskavu v no ziemeļiem bija pagaisušas.

Toties 30 km dienvidos no Jachromas stāvoklis drāmatiski saasinājās. Dienvidos no Rogačevas 1. decembrī arī no Kaļiņinas pārsviestais tanku korpuss 3. tanku armijas labajā spārnā atradās uzbrukumā kanāļa pārejām ziemeļos no Lobņas. Taču vispirms bija jāatbrīvo dienvidos no Fedorovskas ieslēgtās 23. kājn. div. daļas. Vēl vairāk uz dienvidiem, ziemeļrietumos no Lobņas, ģen. Veiela 2. tanv ku divīzija apdraudēja Maskavu no ziemeļrietumiem. Tās kreisā kaujas grupa, ko komandēja pltn. Dekers, sniegputenī un bargā salā pa mīnēto Rogačevas-Maskavas ceļu nokļuva līdz Ozereckojai. šī vieta tika ieņemta.

v , „Uz Kremli — iekāpt!! Pirmā pietura — Sarkanais laukums!" priekšposteņi sasaucās savā starpā.

Viņi atradās Maskavas omnibusu pieturas, vietas nojumēs, no aukstuma sita rokas gar sāniem un mīdīdamies mēģināja sasildīt kājas. „Kad tas nolāpītais buss beidzot nāks?" viņi smējās. „Laikam nokavējies."

Un kad garām pieturai brauca kādas tanku iznīcinātāju vienības leitnants, dodamies lejup pa ceļu virzienā uz Gojkiem, braucējs jokojās: „Kādēļ lai nebraucam ar bušu, leitnanta kungs? Brauciena ilgums pie biedra Staļina augstākais 45 minūtes." Taču šis apašvirsnieks rēķināja pāvU;%āk devīgi par labu padomju busam. Līdz Sarkanajam laukumam tomēr bija vēl 38 km.

Plkv. Rodta komandētās'pastiprinātās 2. strēlnieku brigādes kaujas grupa brauciena mērķim pietuvojās vēl vairāk. Pēc tam, kad tās strēlnieku bataljoni un pionieri jau " 30. novembrī, — cīnīdamies pret sīksti pretojošos, no zirgiem nokāpušo sibiriešu kavaleriju un Maskavas strēlnieku miliciju, — bija ieņēmuši Krasnuju Poļanu, pec tam Pušķus un nākošā dienā arī Katjuškus, — 304. strēlnieku pulka II bataljons tagad maj. Reichmanna vadībā ieņēma , pat Goj-kus. Tas nozīmēja vēl 30 km līdz Kremlim un 20 km līdz Maskavas pilsētas pirmajām ēkām. Kāda 38. tanku pionieru bataljona trieciengrupa izlauzās pat līdz Lobņas stacijai un uzspridzināja to, lai novērstu padomju rezervi ju pievešanu. Ņq šejienes bija 17 km līdz Maskavas pirma​jām ēkām un 27 km līdz Kremlim. Šīm ziņām ienākot, sarkanās galvaspilsētas štābi aizturēja elpu. Tā bija diena, kupā „Pravda" savā pirmajā lappusē sniedza divas uztraucošas un zīmīgas ziņas: vienu par laupītāju nošaušanu pilsētas galvenajā ielā, otru par nāves spriedumiem pārtikas līdzekļu spekulantiem.

Maskava bija frontes josla, strēlnieku grāvis. Pa pilsētu ripoja T 34, nākdami no fabrikām pilsētas austrumu daļā, dārdēja smagie automobiļi ar darba miličiem un komjauniešiem, dodamies uz stacijām: tās bija iesaistes rezerves pret Katjušku un Gorkiem. Sibiriešu bataljoni gan taksametros, gan partijas un valsts funkcionāru apķīlātajos automobiļos brauca uz fronti. Rekvizētos preču automobiļos un omnibusos kaujās "degpunktos tika nogādāta municija. Stundas laikā jebkurš strādnieku bataljons no traktoru fabrikas pilsētas austrumu malā varēja mesties kaujā rietumu vai ziemeļrietumu frontē. Stratēģi to dēvē par ,.iekšējo līniju". Un šīs iekšjās līnijas likumība atļāva Staļinam ar pietiekamām iesaistes rezervēm apturēt vācu smailes pie Katjuškiem un Gorkiem.

Pie šosejas, kas no Staricas caur Volokolamsku ved uz Maskavu, atrodas Istras mazpilsēta. Tā izbūvēta par 2. Maskavas aizstāvības poziciju kodolu, šeit iesaistīti sibi​riešu strēlnieku bataljoni.

4. tanku grupas XXXX un XXXXVI tanku korpusam nākas atņemt sibiriešiem ciemu pēc ciema, mežu pēc meža. Priekšgrupas un kaujas grupas soli pa solim laužas uz priekšu pa apvidu, pāri atklātiem, vēju pātagotiem laukiem, caur dziļi aizsnigušiem mežiem. 23. novembrī izdodas nokļūt līdz Istrai un tādā pašā vārdā nosauktam aizsprosta ezeram. Dziļais ezers ir 18 km garš un caurmērā 2 km plats. Tā ūdeņus uzņem 50 m platā Istras upe, kas plūst uz Maskavu. Austrumu krasts ir augsts un biezu mežu apaudzis. Krievi, kas šeit atrodas labās pozicijās, var tālu pārskatīt rietumu krasta piesnigušos laukus. Kas grib tiem uzbrukt, tam jādodas vai nu pār upi, vai pār ezeru.

Par spīti tam, 11. un 5. tanku div. izdodas 24. un 25. novembrī pārvarēt kā upi, tā ezeru un izveidot tiltagala pozicijās. 11. tanku div. 61. motociklu strēlnieku bataljons maj. fon Usedoma vadībā pārdroši triecas pār Istras ledu. Krievi šauj ar artilēriju. Pa gaisu lido dzelzs un ledus šķembas. Taču strēlnieki sasniedz pretējo krastu un ieķeras sasalušajā zemē. Arī aizsprosta ezers tiek šķērsots tā šaurākajā vietā pie Lopatovas. Baigas ir minūtes, kad vīri steidz uz aizsprosta mūri. Tas droši sagatavots spridzināšanai.

Kas notiks, ja aizsprosts pēkšņi tiks pārrauts un pār to sāks gāzties ūdens masas?

Taču 11. tanku div. triecienvienības pārsteigums ir izdevies. Krievi vairs nepaguva piespiest spridzināmo pogu.

Vltn. Breitšuba pionieri vēlāk no aizsprosta mūra attālina 1100 mīnu un 40 centneru sprāgstvielas.

Arī tālāk dienvidos izdodas trieciens pār svarīgo Istras upi: pltn. fon der ševaljē ar 10. tanku div. pastiprināto 86. strēln. pulku ieņem tiltu pie Bušarovas. Pasākumu sedz biezs sniegputenis, ševaljē

karavīru pulciņš ir kādreiz tik lepnās 10. tanku div. atliekas. Tās 7. tanku pulkam vēl ir 28 tanki, bet 69. un 86. strēlnieku pulkam ir tikai 4 vāji strēlnieku bataljoni ar 120 vīru katrā. Bēringera artilērijas divizionam ir vairs tikai vieni vienīgi velkmes spēkrati un tikai 10 stobru. Taču divīzijas atliekas cīnās bez īgnuma.

Ienaidnieks izmisīgi pretojas — tā rakstīts kāda kauju dalībnieka dienasgrāmatā, tas lasīja kopā_ visus spēkus, kādi vien bija sasniedzami. Krievu uzupurēšanās gatavība bija apbrīnojama, pagaidām tomēr bez sekmēm, jo bru. ņoto spēku vidus grupas uzbrukuma vienības par spīti visām grūtībām burtiski grauzās klāt Maskavai.

Saltā, dūmakainā 26. novembra dienā ar salu ap 20 grādiem, 10. tanku div. kaujas grupa uzbrūk Isteas pilsētai no ziemeļiem. Ieroču krustošana izveidojas visai sīva, uzbrucējam ievērojami jācieš no padomju salvju lielgabalu desmitkārt kāpušās šķembu iedarbības, par kādu tā kļūst meža kaujās. Taču vāciem izdodas no Chabarovskas nākošās padomju mandžuriešu vienības izspiestflno mežiem un ar pēdējo spēku piepūli sasniegt Istras pilsētas ziemeļu malu.

Starplaikā pienākuši arī SS divīzijas „Das Reich" bataljoni. Klingenberga komandētajam SS motociklu strēlnieku bataljonam pirms tam nācies pārvarēt meža bunkuru aizsprostu pie VolokolamskasMaskavas šosejas tieši rietumos no Istras, ko aizstāvējušas slavenās 78. sibiriešu divīzijas vienības, šī divīzija bija kļuvusi pazīstama ar to, ka neņēma gūstekņus, bet arī pati gūstā nedevās. Ar rokasgranātām un lāpstām tuvcīņā nācās ieņemt bunkuru pēc bunkura. Klingenberga motociklu strēlnieki cīnījās ar bravūru, un daudzi jaunie ieroču SS vīri upurēja savas dzīvības. Kad kapt. Kandučs savam komandējošajam priekšniekam ģen. Summem (Summē) ziņoja par kaujas gaitu, tam acīs bija asaras — 18 līdz 20 g. vecie junekļi, kas beigti gulēja komandpunktā savākti, pa daļai bija gluži kailām, bez zeķēm zābakos ieautām kājām. Termo​metrs rādīja 15 grādu sala.

Istras priekšā kādā upes līkumā atrodas pilsētas citadele, kas pārvalda rietumu pieejas. SS divīzijai „Das Reich" izdodas pārsteiguma uzbrukumā to ieņemt. Divīzijas pulki „Deutschland" un „Der Fūhrer"' artilērijas atbalstā ielaužas tajā no dienvidiem un pamazām iesūcas pilsētā. Bet ne Hitlera, ne Staļina gvardem nekas netiek dāvināts. Taču beidzot sibiriešiem jāatvelkas. Istra, šis, Maskavas pēdējo aizstāvības poziciju kodols, tiek ieņemta: 27. novembrī krīt Poļeva. Tai pašā dienā padomju aviācija uzsāk nepārtrauktus uzbrukumus Istrai.

Krievi negrib šo satiksmes centru Maskavas priekšā atstāt vācu rokās veselu; vācu štābi tur nedrīkst rast nekādas apme​šanās iespējas — kā izriet no noklausītajām radio pavēlēm. Baznīcu bizantiskie torņi sabrūk sevī. Sarkanā aviācija sabumbo namu pēc nama. Pilsētā nokrīt 2000 bumbu, un štābam patiesi nepalika neviena apmešanās iespēja.

28. novembrī agri ieroču SS ieņem Visokovo un dodas tālāk pret Maskavu. Trieciengrupas jau atrodas iekšpus 30 km. loka ap Kremli.

Termometrs rāda 23 grādus zem nulles. Vīri naktis pārlaiž zem klajas debess. Viņi apvelk visu, kas vien tiem ir. Bet ar to nepietiek. Viņiem nav ne kažoku, ne kažokcepuj-u, ne filca zābaku, ne kažokcimdu.

Kāju pirksti no​salst. Plānajos vilnas dūraiņos roku pirksti kļūst balti un stīvi.

Bet ar visiem sarūgtinājumiem, šajās grūtajās dienās bija arī mierinājuma pilnas stundas un mirkļi: viņās, tumšajās, ārkārtīga spraiguma pilnajās novembra decembra mijas naktīs, kad visa zeme likās sastingusi sprēgājošā salā, kad Ju lidmašīnas aizdūca pret Maskavu un naksnīgās debesis iluminēja padomju zenitartilerijas ugunis, — tad ap pīkst. 22 tika ieslēgts Belgrades „Wachposten" raidītājs un tajā atskanēja Lales Andersenas tumšā balss un karavīri klausījās: „Vor der Kaserne… wie einst LiliMarlen".

Ir grūti ticams, bet tie, kas toreiz atradās Maskavas priekšā un dzīvi izkļuva no turienes, tie zina un nevar aizmirst, cik šāds sentimentāls karavīru songs spēja aizkustināt un aizplīvurot acis ar dzimtenes ilgām.

2. decembrī ieroču SS divīzijas „Das Reich" smailes atrodas Ļeņino priekšā. Ltn. Vēbers — plkv.Veidlinga komandētās 128. bruņoto spēku artilērijas vienības ordonances virsnieks, raksta savai

mātei uz Hamburgu: «Liekas, ka krieviem ir neizsmeļamas cilvēku rezerves, šeit viņi ik dienas pieved J s.vaigas_. vienības — sibiriešus, piegādā jaunu artilēriju, izliek mīnas apvidū. Mēs pēdējo reizi uzbrukām decembrī, proti, kādai augstienei, kas saucas Bumbieru augstiene, ar ciemu Ļeņino. Ar artilērijas un miglasmetēju palīdzību augstieni izdevās iegūt pavisam, bet ciemu tikai daļēji, bet naktī mums tas atkal bija jāatstāj, lai varētu labāk aizstāvēties pret pastāvīgajiem krievu pretuzbrukumiem. Trūka vēl tikai 12 km, lai varētu apšaudīt krievu galvaspilsētu ar artilēriju. Bet ko lai dara, tas neizdevās."

4. tanku grupa arī vairs nespēja tālāk. Tās uzbrūkošās vienības tika tikai nedaudzus kilometrus uz priekšu. Tas izpaudās 10. tanku divīzijas joslā: rūdītā 69. strēln. pulka kaujasgrupa gan jau 1. decembrī bija sasniegusi Ļeņino " divīzijas pēdējo tanku atbalstā. Taču tā spēja vairs tikai atņemt krieviem šī ciema aizstāvēšanas iespējas. Tā austrumu daļā, ko no vāciem šķīra kāda avotu grava, ienaidnieks turējās kā iecementēts. Vācieši un krievi šeit atradas viens otram pretim veselas četras dienas. Krievu artilērija bez pārtraukuma dauzīja vācu pozicijās. Pulka nelielais bariņš kļuva arvien mazāks, tas neieguva vairs nevienu kvadrātmetru apvidus. Līdz Kremlim bija vēl 34 km, līdz Maskavas ziemeļrietumu malai 23 km, līdz ziemeļu ostai 18 km.

Taču cauri sniegam un salam pret Maskavu urbjas arī vēl citas divīzijas: dienvidos no Istras, abpus Rusas-Zveņigarodas ceļam un gar Maskavas upi IX korpuss ģen. Geiera vadībā mēģina virzīties ar 252., 87, un 78 kājn. div. Pirmais uzbrukuma mērķis ir Zveņigorodas-Istras ceļš un Zveņigorodas pilsēta, šis Maskavas aizstāvības poziciju rietumu iecirkņa arsenālu un noliktavu centrs.

Pilsēta guļ piesnigušā mūžamežā. Tajā labi maskētos zemes un betona bunkuros atrodas 5. padomju armijas pulki. Pirmais smagpunkts ir Lokotņa. šeit oktobra beigās 78. kājn. div. bija palikusi dubļos guļam. Tagad tā grib izlauzties gar šo padomju aizsprostu.

Drošsirdīgā apņemšanas operācijā, zagšus pa piesnigušo mūža mežu vīrs aiz vīra, pāri bīstamiem izcirtumiem plk. Merkers kā kādā „čukstu pārgājienā" ar pastiprināto 215. pulku nokļūst krievu aizmugurē, samaļ sīksti aizstāvētās pozicijās ūn~ 20. novembrī ieņem Lokotņu.

Kājnieku pulki pionieju atbalstā līdz 24. novembrim izlaužas līdz cietokšņveidīgi izbūvētajai Aleksandrovskoje, bet līdz 2. decembrim pīkst. 12 dienā — līdz Jeršovas austrumu malai. Bet tad divīzija ir sevi izsmēlusi. Ieņemt Zveņigorodu tai vairs neizdodas.

Vidū starp kreiso kaimiņu — IX kājn. korpusu un tanku korpusu uzbrūk 252. kājn. divīzija un iespiežas padomju aizstāvības pozicijās. Smagas kaujas mežainā apvidū bez ceļiem noved pulkus bīstamā stāvoklī. 461. kājn. pulku atgriež, un tas 2 dienas cīnās vienīgi paša spēkiem. Bet stukasi nobumbo krievu pretestību. 7. kājn. pulks sasniedz Prokovskoje. Kāda II bataljona kaujasgrupa 1. decembrī pabīda galveno kaujas līniju pret arvienu no jauna uzbrūkošo ienaidnieku dažus kilometrus aiz Prokovskoje. Bet tad tālāk vairs neiet.

Sniegs, sals nogurums un krievu aizsardzība liek apstāties.

Te pierādās, ka krievi ir ātri improvizētas aizsardzības meistari, galvenokārt mežos ziemā un purvu apgabalos. Viņu spēki, ko tie iesaistīja Maskavas priekšā, priekš 4 mēnešiem droši vien būtu tikuši sakauti. Bet pret pārāk piepūlētājiem, izsūktajiem, pusnosalušajiem vācu smaiļu spēkiem, kuru rīcībā nebija pietiekoši daudz ieroču un tanku, krievi izrādījās pietiekami stipri. Spēkā bija vecu vecais teiciens: ..Pēdējais bataljons ir izšķirošais." Labā​kais piemērs tam ir kauja par autoceļu.

Tuvākais, īsākais un labākais ceļš uz Maskavu bija Smoļenskas autoceļš. Tur, kur tas caur Naras ezeru šaurumiem stiepdamies mijas ar veco Pasta ceļu, austrumos no Šelkovkas-Dorochnovas ceļu krustojuma, krievi bija nocietinājušies un bloķēja vācu ofensīvas vissvarīgāko artēriju.

4. tanku grupa ar ģen. Fārmbachera (Fahrmbacher) VII korpusu velti mēģināja lauzt Naras ezeraautoceļaPasta ceļa-Maskavas līča sprostu. Ziemeļos no Maskavas upes iesaistītā 267. kājn. div. bija palikusi stālvam niknā salā un dziļā sniegā. Kaujās rūdītā 197. kājn. div., tā sauktā «ceļu ņēmēja divīzija" un 7. kājn. div. ar Franču leģiona drošsirdīgajiem cīnītājiem velti mēģināja apiet no kreisās puses

ienaidnieka sīksto pretestību uz līnijas Naras ezeri-autoceļš-Pasta ceļš-Poļetskoje ezers-Maskavas upes līcis. Ezeru šaurumi Kubinkas priekšā palika bloķēti. Lai tomēr vēl iegūtu jaunizbūvēto autoceļu uz Maskavu dienvidtaustrumos no Naro-Fominskas, feldmaršals fon Kluge ar savas 4. armijas XX kājn. korpusu 1. decembrī vēlreiz ievadīja kādu drosmīgu pasākumu.

Tas gandrīz arī izdevās. Oficiālais padomju militārkritiķis plkv. Dr. P. A. Siļins raksta savā grāmatā „Lielā tēvijas kapa svarīgākās operācijas": «Decembra beigās ienaidnieks vēl pēdējo reizi mēģināja no rietumiem izlauzties uz galvaspilsētu, šim nolūkam Naro-Fominskas telpā tika sapulcēti 4. armijas tanki, motorizētās un kāj​nieku divīzijas. Ienaidniekam izdevās ielauzties mūsu aizstāvības līniju dziļumā."

Tā arī bija. Kluge gribēja iegūt autoceļu plašā apņemšanas kustībā aiz Naro-Fominskas un nodrošināt tā flankus. Ar smagpunktu pie 258. kājn. div., kuras rīcībā jau bija Naras tilts pie Taširovo, ģen Materna komandētais XX korpuss 1. decembra rītā ap pīkst. 5 sapulcējas uzbrukumam pret autoceļu austrumos no Naro-Fominskas. 30 grādu salā izdodas izlauzties caur labi izbūvētiem lauku nocietinājumiem dienvidaustrumos un ziemeļos no pilsētas. Pastiprinātā 292. kājn. div. pagriežas pret ziemeļiem. Plkv. Hāne ar savu štābu un 507. kājn p. II bataljonu iegūst Akulovu 6 km no autoceļa, 57 km no Maskavas.

XX korpusa labajā spārnā 183. kājn. div. 2. decembrī ar 330. kājn. p. 2 bataljoniem izlaužas līdz pašam autoceļam rietumos no Šalamovo un izveido tur eža pozicijās. Bet 3. decembrī rīta agrumā 330. kājn pulks bez ienaidnieka spiediena, izpildot pavēli, atgriežas savās izejas pozicijās pie Naras, dienvidos no Naro-Fominskas. Motorizētā 3. kājn. div. un 258. kājn. div. apņemošā kustībā dodas pret Naro-Fominsku. 34 grādu aukstums un ledainais vējš liek sāpēt pat kauliem, šeit nācās piedzīvot pirmos gadījumus, kad kareivji metās sniegā, saukdami: „Es (vairāk nevaru!" j Bataljoni saruka — vairāk no aukstuma nekā no ienaid​nieka iedarbības. Atsevišķiem bataljoniem bija vairs tikai pa 80 vīru.

3. kājn. div. 29. kājn. pulka I bat. pirmajās kauju dienās zaudēja visus rotu komandierus. 5. rotai, kas beigu ofensīvā bija devusies ar 70 vīriem, pirmajā vakarā bija atlikuši vairs tikai 28. Rotas komandieris bija ievainots, feldfebeļi un 4 no 9 apakšvirsniekiem krituši, 3 ievainoti. Un tomēr 29. kājn pulks ieņēma Nar.o_-Fominsku un aiztriecās vēl 5 km pa autoceļu uz austrumiem. Bet tad uzbrukums 38j grādu salā apstājās.

Vienīgi Kreisais kaimiņš — 258. kājn. diiv. tika īvēl uz priekšu austrumu virzienā. Šeit kāda ātra kaujasgrupa divīzijas kreisajā spārnā caur Barchatovo-Kutņevo izlauzās uz ziemeļaustrumiem līdz Podašinskai. Un Brachta priekšējā vienība, sastāvoša no dažādu vienību atsevišķām daļām un dažiem triecienlielgabaliem, tika līdz Juškovo, pa kreisi no autoceļa. No šejienes bija vairs tikai 44 km līdz Kremlim.

Ceļa pretējā pusē atradās Burcevo ciems, šis nabadzīgais pereklis ar 30 salmu jumtiem klātām ēkām kāda pie​sniguša mācību laukuma malā bija 258. kājn. div. gala punkts.

2. decembra vēlā pēcpusdienā arī 478. kājn p. III bataljons pa Naro-Fominskas-Maskavas ceļu sasniedza Burcevo ciemu. Dažas II bat. daļas jau kopš stundām izmisīgi turējās pret uzbrūkošo ienaidnieku. Bet 30 salmu jumtiem klātās šī mazā ciema ēkas uz kareivjiem atstāja it kā magnētisku iespaidu. Dūmi, kas no jumtiem kāpa gluži stāvus sprakstošajā salā, solīja siltas krāsnis. Un neko citu vīri tā nevēlējās, kā drusku siltuma. Naktī viņus pēkšņi bija pārsteidzis 35 grādu sals tanku apmācību laukuma vecajos bunkuros, rietumos no ciema.

Kolchoza zemnieki šos bunkurus bija izmantojuši kā vistu staļļus. Vistas gan bija projām, bet blusas bija palikušas. Nakts izvērtās briesmīga. Tie, kas bēga no blusām, varēja kvernēt vienīgi aiz betona klučiem ārpusē. Bet tur uzglūnēja sals. Iekām vīri paguva apjēgt, kas notiek, pirksti un kāju pirksti zābakos bija nosaluši nejūtīgi. Ap 30 vīru īsi pirms pulcēšanās pieteicās sanitārajā punktā ar daļēji smagiem apsalumiem. Taču nebija nekāda jēgas novilkt viņiem zābakus, jo āda ar visiem kājautiem palika zābakos. Medikamentu pret apsaldējumiem nebija. Nebija arī transporta uz galveno pārsiešanas punktu. Tā vīri ar saviem apsaldējumiem palika pie vienības un cerēja uz Burcevo siltajām ēkām.

Bataljons ieņēma izejas pozicijās rīta krēslā. Bez artilērijas atbalsta. Vienīgi ar trim triecienlielgabaliem un vienu 8,8 zenītlielgabalu, kas bija piedalīti atbalstam. Bet krievi kā pozicijās, tā pašā Burcevo arī, acīm redzot, cieta no sala. Viņi ar ziemas ietērpu bija tikpat slikti apgādāti kā vācieši, un neielaidās lielās kaujās. Ievainotie un pārbēdzēji atradās stiprā vodkas iespaidā. Viņi apgalvoja, ka aiz tiem līdz pat Maskavāt^esot vairs tikai dažas zenitartilerijas pozicijās. Tikai divās vietās krievi mēģināja ciemu aizdedzināt. Staļina «sadedzinātās zemes" pavēles baigā jēga šeit kļu/va visai skaidra.

Maj. Stādke apsardzību un priekšposteņus ierobežoja līdz minimam un ļāva vīriem doties ciema ēkās pie sil​tajām krāsnīm. Tur tie sēdēja, tupēja un gulēja kā siļķes kopā ar krievu civilistiem. Viņi lika krāsnīs ķieģeļus, un katra maiņa, kas devās laukā ik pa stundai, ņēma tos līdzi — nevis, lai sildītu rokas vai kājas.

Nē, lieta grozījās ap daudz ko svarīgāku. Silto ķieģeļi ietina lupatās un uzlika uz patšautenes aizslēga, lai eļļa neiesalst. Ja krievi pēc tam, kad stundām ilgi bija gulējuši miegā, tagad pēkšņi pielēktu kājās, nedrīkstēja gadīties nekādas ieroču kļūmes. Tā viņi ik pa stundai nesa akmeņus laukā, lai sildītu ieročus.

Tie, kas atkal atgriezās būdās, jutās kā paradīzē.

Bet paradīze ilga tikai 6 stundas. 258. kājn. div. komandieris atvilka pastiprināto 478. kājn. pulku atpakaļ uz Juškovo, un III bataljons bija nozīmēts apsardzībā. Pīkst. 22 krievi krievi šeit no jauna uzbruka ar T 34. Tie zināja, ap ko lieta grozās: viņi plānveidīgi sašāva salmiem klātas būdas liesmās. Tad tie ielauzās ciemā. Degošo ciema ēku blāzmā kauja turpinājās. 2 tankus pieveica 8,8 cm lielgabals, tad tas saņēma pilnu trāpījumu. Triecienlielgabali un T 34 dzenājās pa degošo ciemu. Kājnieki gulēja dārzos aiz maizes krāsnīm un pārtikas pagrabiem. Ltn. Boserts ar kādu 9. rotas trieciengrupu devās pret tankiem ar vecām krievu tanku mīnām.

Ciema ielās kūpēdams gulēja jau pusducis šo plankumaino nezvēru. Bet nu arī 2 no 3 vācu triecienlielgabaliem bija padarīti kaujas nespējīgi. Viens no tiem dega tieši tā dārza priekšā, kur Dr. Sīverss kādā kartupeļu pagrabā bija iekārtojis savu pulka pārsienamo punktu. Sanitārais apakšvirsnieks Pingels nepārtraukti injecēja morfiju un SEE — kādu skopolamina, eukadola un efetonina jaukumu, lai ievainotajiem atņemtu vismaz sāpes. Injekcijas adatas viņam vienmēr bija bikšu kabatā, citādi tām aizsala kanāļi. Sterilitāte? Protams, tādas nebija. Bet ko gan nozīmē sterilitāte. Svarīgāk par visu bija palīdzēt vīriem, kas šeit gulēja 30 grādu salā.

Kad ausa rīts, III bataljons arvien vēl turējās Juškovo drupās. Ciemā gulēja 6 sašauti vai izdeguši T 34. Krievu kājnieki tomēr šeit vairs nerādījās. Uzbrukums bija atsists. Bet bija arī skaidrs, ka par tālāku virzīšanos pret Maskavu nav ko domāt. Vīri bija savu spēku galā. Kā ledus aukstajos kartupeļu pagrabos gulēja 70 ievainoto. Pienāca pavēle Juškovo pamest un atkal atgriezties aiz Naras. Tas bija brīdis, kad visa 4. armija pārtrauca savu uzbrukumu un atvilka savas smailes izejas pozicijās.

Dr. Sīvers lika ievainotos novietot pajūgos, kas naktī bija pienākuši ar municiju un uzturu. Taču visiem nepietika vietas. Tādēļ ievainotos lika arī uz sašautajiem braucamrīkiem, kurus līdzīgi ragavām piesēja aiz 8,8 cm lielgabala velkmes mašīnas. Pavisam smagi ievainotos novietoja uz triecienlielgabala.

Bet kritušajiem nācās palikt neapbedītiem. Tā bija gandrīz napoleoniska atkāpšanās.

PA LABI: 1941. g. 5. decembri bruņoto spēku vidus grupas divīzijas atrodas Maskavas vārtu priekšā. Abi pilsētas aizsardzības loki ir pārrauti. Vācu priekšejās vienības sasniegušas Chimkus, kas atrodas 8 km no pilsētas.

Kolonna vēl nebija atstājusi gari izstiepto ciemu, kad jau krievi uzbruka ar artilērijas uguni. Kolonna dabūja tiešus trāpījumus. Divu pajūgu priekšā, kas veda ievainotos, krita zirgi. Pajūgi apgāzās, ievainotie izmisīgi sauca pēc palīdzības. Un pēkšņi viņā pusē pie meža paradījās padomju tanku ēnas. „Krievu tanki!" — Izcēlās panika. Bēgt — tā bija vienīgā doma. Tad virsārsts Dr. Sīverss pirmo reizi šajā laikā izrāva pistoli. „Pingel, Bokholt — šurp!" Un viņš un viņa sanitārvirsnieki ar paceltām pistolēm nostājās ceļa vidū. Šī žesta pietika. Skaidrais saprāts uzreiz atgriezās kapavīru galvās.

Ievainotos no jauna iecēla pajūgos. To priekšā iejūdzās ik pa 12 vīriem. Apakšvirsnieks Pingels vadīja vienu, Bokholts otru pajūgu. „Uz priekšu!"

Un viņi tuvojās mazajam mežiņam, kur pēdējais triecienlielgabals ieņēma pozicijās un kur jau gaidīja zirgu kolonna. 4. decembrī tie atkal bija Narā.

5. decembrī 3. armijas un 4. tanku grupas triecienvienības atradās bruņoto spēku vidusgrupas kreisajā spārnā lielā puslokā ziemeļos un ziemeļrietumos no Maskavas, iesaistītas smagās uzbrukuma un aizstāvības kaujās. Pie Maskavas-Volgas kanāla, apaļus 70 km ziemeļos no Kremļa, 7. tanku divīzija noturēja savas eža pozicijās rietumos no Jachromas. Un 40 km tālāk uz dienvidiem 1. tanku div.

Vesthovena kaujas grupa, sadarbībā ar 23. kājn. div. daļām atradās uzbrukumā pār Belij Rastu uz dienvidaustrumiem un austrumiem — uz kanāļa pārējām ziemeļos no Lobņas. Kaujasgrupas I motociklu

bataljons, pastiprināts ar artilēriju un tankiem, vēlā pēcpusdienā ieņēma Kusajevo, 2 km rietumos no kanāļa, ap 32 km ziemeļos no Kremļa. Gorkos, Katjuškos un Krasnajā Poļanā — frontes visvairāk uz austrumiem izbīdītajā daļā ap 16 km. no Maskavas — 2. tanku divīzijas vīri atradās sīvās cīņās, kas ne ar ko neatšķīrās no smagajām at​vaires kaujām tās kaimiņu iecirknī — pie XXXXVI un XXXX tanku korpusa, kā arī pie 4. tanku grupas IX un VIL kājnieki korpusa.

Katjuškos — 2. tanku div. visvairāk uz dienvidaustrumiem izbīdītajā atbalsta punktā — cīnījās 2. strēln. brigādes daļas 304. strēln. pulka pastiprinātais I bataljons maj. Buka vadībā. Katjuški atrodas no Maskavas tikpat tālu kā Oranienburga no Berlīnes. Savā divzaru tālskatī maj. Buks no kādas zemnieku mājas bēniņiem kapsētas malā varēja novērot Maskavas ielu ainas. Viss likās sniedziena tuvumā. Taču viņi nevarēja to sasniegt. Vairs nepietika spēka.

4. decembrī priekšējās vienības atkal saņēma dažus mēteļu pārvalkus un dažus pārus biezu vilnas zeķu. Turklāt radio bija noraidījis brīdinājumu: «Uzmanību, sala brīdinājums! Temperātūra ap 35 grādu, ar slīdošu tendenci!" Bet I bataljona strēlniekiem vēl ne tuivu visiem nebija mēteļu pārvalku. Un dažu dienu tie saņēma labi ja karoti silta ēdiena. Bet arī tas vēl nebija tas sliktākais. Daudz sliktāks bija ieroču un municijas trūkums: tanku iznīcinātājiem bija vairs tikai divi 5,5 cm lielgabali, artilērijas pulkam tikai viena trešdaļa no normālā stobru skaita. Un tādos apstākļos 30 un 40 grādu salā lai tiktu ieņemta Maskava!

Tas, ko vīri klajā apvidū izturēja pie savām patšautenēm, pie prettanku lielgabaliem un savās sniega bedrēs, robežojas ar vienīgi fantazijā iespējamo. Viņi raudāja no aukstuma. Un raudāja no dusmām — tādēļ, ka tie atradās mērķa priekšā un nespēja to sasniegt. Jo naktī no 5. uz 6. decembri vistālāk izbīdītās divīzijas saņēma pavēli pārtraukt uzbrukuma operācijas. Un 2. tanku divīzijas joslā tas bija vairs tikai 16. km no Maskavas.

Tajā pašā laikā, naktī no 5. uz 6. decembri arī Guderianam bija jāizšķiras bruņoto spēku vidus daļas dienvidu flankā pārtraukt uzbrukumu Tulai un savas tanku armijas tālu uz priekšu izbīdītās daļas atvilkt atpakaļ uz vispārējo līniju Dona-Šata-Upa. Pirmo reizi šī karagājiena laikā Guderianam bija jāizšķiras par atvilkšanos. Tas līdzinājās izsmieklam.

Sākotnēji ari viņa darbības jomā uzbrukums attīstījās sekmīgi. 2. armija bija devusies uzbrukumā ar 12 divīzijām un pastiprināto kājnieku pulku „Grossdeutschland". Bet tikai uz papīra eksistēja šīs divpadsmit ar pus divī​zijas. Vērtējot pēc kaujas spējām, šo divīziju skaits bija augstākais 4.

Ltn. Sterks no 3. tanku divīzijas ar 394 strēlnieku pulka štāba rotu 18. novembra naktī veica vēl vienu meistardarbu. Dievidaustrumos no Tulas viņš pārsteiguma triecienā ieguva dzelzceļa tiltu pār Upu. Šoreiz tiltu speciālists Sterks bija izdomājis īpašu triku: Galvenā kaujas līnija atradās 7 km no tilta. Veselus 7000 metru! Ievērojot stingri sasalušo, līdzeno apvidu, nebija nekādas iespējas kaut kā. pielavīties tiltam un ieņemt to ar zibenīgu triecienu. Bet tā kā krievi sala dēļ pa naktīm turējās pie apdzīvotām vietām tāpat kā vācieši, Sterks rēķinājās ar tikai vāju nakts nodrošinājuma līniju, kupai varētu izkļūt cauri, iestājoties tumsai.

Domāts, darīts. Trieciena grupa, sastāvoša no 19 vīriem ar 3 patšautenēm, pēc kompasa zagās cauri tumsai un krievu posteņiem. Rīta krēslā tie jau atradās 500 m no tilta. Tagad nācās īstenot plāna otru dalu.

Sterks, apakšvirsnieks Strukens un kaprālis Beile izlikās par vācu gūstekņiem. Pistoles un olveida rokas granātas tie noglabāja kabatās. Divi ukraiņi — Vasilijs un Jakovs, kas jau kopš mēnešiem atradās pie vācu pionieru vada, ņēma šautenes plecā, un viņu krievu parauga mēteļi un laiviņveida cepures tos padarīja pavisam „īstus". Skaļi krievu valodā sarunādamies, tie savus trīs «gūstekņus" veda uz tiltu, kamēr feldfebels Heiress ar saviem vīriem gaidīja.

Pirmā padomju tilta sardze 4 vīru sastāvā gulēja divās bedrēs un bija aizmigusi. Cīņa ilga tikai dažas sekundes un nesacēla itin nekādu troksni.

Tagad mazā piecu vīru grupa soļoja uz apm 80 m garo tiltu. Viņu soļi klaudzēja. Vasilijs un Jakovs, skaļi triekdami, savu lomu spēlēja lieliski. Grupa atradās jau tilta pēdējā trešdaļā. Te pēkšņi no tumsas

izdalījās kāda ēna. Viņiem pretim nāca sardzes postenis. «Labi, ka tas uzradies," skaļi sacīja Vasilijs, «mēs gan esam kaimiņu iecirknī, bet viņš jau mums tos fašistus paņems."

Iekām krievs paguva kļūt aizdomīgs, viss jau bija gājām. Bet pēdējais postenis tilta galā noraudzījās nācējos visai uzmanīgi. Un kad tie bija klāt, viņš tiem uzsauca, nolēca no uzbēruma aizsegā un sacēla trauksmi. Bet par vēlu! Sterks izšāva divas baltas raķetes. Feldfebels Heiress ar savām patšautenēm jau bija uz tilta un sprūdīja kārtu pēc kārtas, ko vien magazīnas spēja nest. Beile un Strukens meta rokasgranātas uz tilta sardzes bunkuriem. Padomju karavīri, no miega apdulluši, nāca laukā un cēla rokas — rezultātā bija iegūti 87 gūstekņi, 5 patšautenes, 2 smagie prettanku lielgabali, 3 granātmetēji — un nebojāts tilts uzbrukuma virzienā. Nelielas vīru saujas viltība un drosme bija guvusi sekmes, kas līdzinās kaujas uzvarai.

24. novembrī Guderiana 3. un 4. tanku divīzija un «Grossdeutschland", cīnoties pret sīkstu sibiriešu strēlnieku pretestību, bija apņēmušas Tulu no dienvidaustrumiem, un 17. tanku div. priekšējā vienība tuvojās Kaširas pilsētai. Bet te ģenerālleitnants I. V. Boldins vājajiem Guderiana spēkiem raidīja pretim savu 50. padomju armiju. Spiediens uz plāno un tālu izstiepto fronti kļuva bīstams, jo poziciju karā Guderiana zibenskapa sakām​vārds vairs nederēja: «Mums, tankistiem, ir ta laime vien​mēr būt ar atklātiem flankiem."

Kādā vēstulē savai sievai Guderians raksta rūgtus, pesimisma pilnus vārdus: «Ledainais aukstums, sliktās mītnes, trūcīgais ietērps, lielie cilvēku un materiāla zaudējumi, klibojošā degvielu piegāde kaj-a vešanu padara par mokām, un jo ilgāk tas velkas, jo vairāk mani nospiež ārkārtīgā atbildības nasta, ko neviens man nevar atņemt par spīti visiem skaistajiem vārdiem."

Par spīti tam, 26 novembrī 167. kājn. div. un 29. mot. kājn. div. viņpus Donas augštecei Donskojas telpā ielenca kādu sibiriešu kaujas grupu. Tika iegūti 4000 gūstekņu; taču viss lielais 239. sibiriešu strēlnieku divīzijas vairums paguva izlauzties.

Ielencējas vienības skaitliski bija vienkārši par vājām. Lieliski apbruņoti, tērpušies baltos, oderētos maskēšanās ietērpos, pat ar balti krāsotiem ieročiem, sibirieši vājajiem ielencēju spēkiem arvien no jauna uzbruka pa naktīm, iznīcināja visu savā ceļā un izcīnīja sev spraugu uz austrumiem starp 71. mot. kājn. pulka II bataljonu un 15. mot. kājn. pulka I bataljonu. Vācu vienībām vairs nebija tik daudz spēka, lai to aizkavētu.

15. un 17. kājn. pulku bataljoniem bija vissmagākie zaudējumi. Tā, par spīti visām pūlēm, ieslēgto Tulu — šo mazo Maskavu — neizdevās ieņemt, ne arī doties tālāk caur Kaširu, nemaz nerunājot par tālās Ņižņij-Novgorodas, tagad par Gorkiju nosauktās pilsētas ieņemšanu.

Gan 131. kājn. div. 27 novembrī uzbrūkot austrumu virzienā bija ieņēmusi Aleksinu. Gan 3. un 4 tanku divīzija vēl paguva 2. decembrī izlauzties līdz Tulas-Maskavas dzelzceļa līnijai un to uzspridzināt.

Un 4 tanku div. 3. decembrī pat sasniedza Tulas-Serpuchovas ceļu pie Kostrovas. šai sakarā XXXXIII korpuss, no rietumiem nākdams, no jauna mēģināja ziemeļos no Tulas gūt saskari ar 4. tanku div. un atspiest ienaidnieku uz ziemeļiem. Korpusa priekšēj ās daļas 3. decembrī bija piekļuvušas 4. tanku divīzijai uz 15 km. Taču tālāk vairs neveicās. Un 6. decembrī arī šeit uzbrukums bija jāpārtrauc.

Vie​nības ar saviem braucamrīkiem palika stāvam arktiskā 30 grādu, daļēji pat(4jy grādu salā.

Guderians cīnījās pret izmisumu savā komandunktā 15 km dienvidos no Tulas^ noliecies pār frontes ziņojumiem un kartēm nelielā lauku pilī — ar pasaules slavenu vārdu „Jasnaja Poļana", — tā bija Tolstoja muiža. Un parkā, apsnidzis un ēfejām apaudzis, atradās lielā rakstnieka kaps. Guderians pils telpas bija atstājis Tolstoja ģimenei un ar savu štābu pārcēlies uz Tolstoja mūzeju. Divas istabas tika rezervētas mūzeja mantām un aiz​zīmogotas. šeit, Tolstoja muižā, naktī no 5. uz 6. decembri Guderians nolēma atvilkt savas • tanku armijas uz priekšu izvirzītās daļas un pāriet uz aizstāvību. Guderianam nācās atzīt: «Uzbrukums Maskavai ir sabrucis. Esam piedzīvo​juši neveiksmi."

9. KĀDĒĻ MASKAVU NEVARĒJA IEŅEMT? Aukstums un sibīrieši — ..Maskavas brīnums" nebija nekāds brīnums — Kāds vārds par vācupadomju sadarbību pēc pirmā pasaules kaja — Nepazītā armija — Tuchačevska saistība ar reīchsvēru — Himlera lielā intriga — Staļins padara sarkano armiju par galvastiesu īsāku.

Kad 1945. g. aprīlī krievi atradās Oranienburgā, Potsdamā, Heningsdorfā un Grosbērenā, Berlīnes liktenis bija izšķirts. Vācu karaspēks 1941. g. atradās tikpat tuvu Maskavas vārtiem un tika uzveikts.

Kādēļ? Kur meklējami iemesli šai sakāvei, kam kaja tālākā norisē bija tik izšķirīga nozīme? Jo lai kādas uzvaras vēl sekoja, no šiem sitieniem bruņoto spēku vidus grupas divīzijas nekad vairs neatguvās.

Tās nekad vairs netika uzpildītas līdz sākotnējam stiprumam, tās nekad vairs neatguva pilnas kaujas spējas. Maskavas priekšā sabruka vācu spēks — tas nosala, noasiņoja, izsīka. Maskavas priekšā pirmo reizi sāka grīļoties arī ticība vācu vērmachta neuavaramībai. v Kas īsti bija šīs sakāves iemesli? Vai tas bija «ģenerālis ' ziema" ar saviem 30, 40 un 50 grādiem zem nulles, kas uzvarēja vācu austrumfrontes armiju?

Jeb tās bija izvēlētās, ziemas kapam lieliski apgādātās sibiriešu divīzijas un turkestaniešu kavalērija? Protams, ārkārtīgais aukstums, kas maksimāli sasniedza 52 grādus zem nulles, un uz ko nebija sagatavots neviens vācu karavīrs, neviens vācu ierocis, iedarbojās liktenīgi. Un, protams, sibiriešu divīzijām piekrita izšķīrēja loma.

Taču aukstums un sibirieši bija tikai otras pakāpes iemesls vācu sakāvei. «Maskavas brīnums", kā krievi dēvē šo pagriezienu viņu galvaspilsētas priekšā, balstījās uz vienkāršo patiesību, kam nebija nekāda sakara ar brīnumiem un ko var savilkt nedaudz vārdos: par maz karavīru, par maz ieroču, par maz tālredzības no vācu vadības puses<, bet par visām lietām — gandrīz nekādu līdzekļu pret salu un nepietiekams ziemas ietērps. Tieši pretsala līdzekļu trūkums ieročiem bija tas sliktākais. Vai tā berdanka šaus, vai nešaus? Vai patšautene sprūdīs vaļa saivas kārtas, kad Ivans uzbruks? Tie bija jautājumi, kas karavīriem prasīja pēdējo nervu piepūli. Ja aizstāvoties pa laikam izdevās glābties ar palīglīdzekļiem, tad par uzbrukumu vai pat tikai prettriecienu tik nedrošos ugunsgatavlbas apstākļos nebija ko domāt. Ādolfs Hitlers un arī viņa atbildīgie ģenerālštāba vīri ienaidnieku bija novērtējuši par zemu, bija novērtējuši par zemu tā cilvēku rezerves un viņu jaudu kā arī dvēse​līgo pretestības spēku, ticēdami, ka pat ar smagi cietušu karaspēku iespējams tam sagādāt nāvīgo sitienu. Tā bija izšķīrēja kļūda.

Rietumu pasaules nozīmīgākais militārvēsturnieks Lidls Hārts savā grāmatā „The Soviet Army" padomju izglābšanos piedēvē galvenokārt krievu karavīru sīkstumam, viņu spējai panest ciešanas un cīnīties tālāk arī tādos apstākļos, kas ikkuru rietumu armiju būtu noveduši līdz sabrukumam. Tālāk Lidls Hārts saka: „Vēl lielāka krievu priekšrocība bija viņu ceļu primitīvitāte. Lielākā to daļa nebija nekas cits kā smilšaini lauku ceļi. Lietus laikā tie pārvērtās par bezpamata purviem. Šis apstāklis vācu iebrukuma apturēšanu veicināja vairāk nekā jebkurš sarkanās armijas upuris. Ja Padomju Savienībai būtu bijusi tāda ceļu sistēma kā rietumu zemēm, tad Krievija būtu pieveikta tikpat drīz kā Francija."

To visu Hitlers nebija apdomājis, tas viņam, tāpat kā vairumam rietumu militāristu, bija palicis nezināms. Pēdējo pretestību Maskavas priekšā būtu iespējuši pieveikt vienīgi svaigi, labi apbruņoti un pietiekami apgādāti spēki, apmēram tādā pašā stiprumā, kādā tie bija 22 jūnijā. Bet kā tie izskatījās tagad?

Piecus mēnešus ilgusi nepārtraukta iesaiste kaujās bija pazeminājusi vienību kaujassparu līdz trešdaļai un mazāk no sākotnējā stipruma. Un pārējo pieveica sals. Sala sagādātie zaudējumi nosaldētu locekļu dēļ Maskavas priek​šā caurmērā bija lielāki nekā zaudējumi kaujās.

Mūsu rīcībā ir XXXX tanku korpusa zaudējumu sarak​sta oriģināls. Abas divīzijas — „Das Reich" un 10. tanku divīzija, kā arī korpusa vienības laikā no 9. oktobra, līdz 15. decembrim zaudēja 7582

virsniekus, apakšvirsniekus un karavīrus. Tas nozīmēja apaļus 40 proc. no kaujas vienību pamatsastāva.

Visas austrumfrontes kopējie zaudējumi 5. decembrī bija 750.000 vīru, resp. 23 proc. no caurmēra stipruma ar 3,5 miljoniem karavīru. Tātad gandrīz katrs ceturtais bija kritis, ievainots vai bez vēsts pazudis.

Krieviem bija ievērojami lielāki zaudējumi; bet viņiem arī bija lielākas rezerves, Bruņoto spēku vidusgrupa 1941. g. decembrī nesaņēma nevienu vienīgu svaigu divīziju. Padomju virspavēlniecība turpretim Maskavas frontē meta šādus svaigus spēkus: 30 strēlnieku divīzijas, 33 brigādes, 6 tanku divīzijas un 3 kavalērijas divīzijas.

Protams, uz jautājumu: „Kādēļ mēs nesasniedzām Maskavu?" — stratēģis atbildēs citādi nekā vienību koman​dieris vai lidotājs. Un saimniecības vīriem savukārt būs cita atbilde. Ģen. Blumentritts, 4 armijas ģenerālštāba šefs un vēlāk bruņoto spēku ģenerālštāba galvenais kvartīrmeistars, piemēram iemeslus saskata Hitlera kļūdainajā stratēģiskajā plānojumā, kādēļ Maskava un Ļeņingrada kā galve​nie mērķi netika forsēti jau laikus, tātad tūliņ pēc Smo​ļenskas. Tā spriež stratēģis.^ Bet tie, kam vēl prātā gaisa kapa iedarbe pret vācu pilsētām, savukārt jautās: „Kas īsti bija ar lidotājiem?" Un ar izbrīnu viņiem būs jākonstatē, ka vācu aviācijai neizdevās pārtraukt padomju spēku transportus frontei, kuriem tika izmantots Maskavas satiksmes mezgls; neizdevās aizkavēt sibiriešu divīziju novietošanos izejas pozicijās, neizdevās paralizēt Maskavu pašu. Nenotika itin nekas! 25. oktabra naktī tika izdarīts pēdējais vācu uzlidojums Maskavai ar 8 lidmašīnām. Pēc tam līdz decembrim notika vienīgi traucējoši uzlidojumi. Tas nozīmē, ka izšķirošajā kaujas fazē krievu aizstāvības centrāle, pre​testības galvenais avots, palika neietekmēts no gaisa. Kādēļ tas tā bija?

Ikviens vācu lidotājs, kas lidojis virs Maskavas, zina atbildi. Krieviem ap pilsētu bija iziveidota ārkārtīgi stipra pretgaisa aizsardzība. Meži mudžēja no zenītbaterijām.

Vācu austrumfrontes aviācija bez tam, tāpat kā zemes karaspēks, nepārtrauktā iesaistē bija decimēta un tai tādēļ nācās pārākumu gaisā atstāt krievu divreiz tik stiprajiem aviācijas spēkiem. Klāt nāca tas, ka padomju aviācijai bija daudzi, frontes tuvumā izbūvēti labi iekārtoti, ar sildāmām hallēm apgādāti lidlauki, kas atļāva ikkurai vienībai jebkuros laika apstākļos ātri un bieži doties frontes lidojumos. Vācu lidotāji turpretim atradās primitīvos lidlaukos tālu aiz frontes, no kurienes, varēja startēt vienīgi labos laika apstākļos. Tādēļ Maskava pa​lika no gaisa kapa pasargāta.

Maršals žukovs vācu vājo gaisa kara aktivitāti neuzskatīja par izšķīrēju. Kādā priekšlasījumā padomju virsniekiem viņš apgalvoja: «Vācieši Maskavas priekšā cieta neveiksmi tādēļ, ka tie nebija pietiekami gādājuši par lokomotīvēm ar atbilstošu^ asu platumu, lai pa vislabāko un pilnīgāko Padomju Savienības dzelzceļa tīklu Maskavas telpā piegādātu frontei apgādi un rezerves pietiekamā vairumā, neatkarīgi no dubļiem un sniega."

Protams, arī šajā konstatējumā ir daļa taisnības. Bet izšķirīgi ir un paliek, ka Staļins laimēja skriešanos par iesaistes spējīgiem cilvēkiem, — par cīnītājiem un rūpnie​cības strādniekiem.

Cīņa par cilvēkiem bija šī kara visnopietnākā problēma. Neaizvietojamie zaudējumi un šai sakarā radies cīnītāju trūkums izšķīra kauju par Maskavu. Bij. vācu bruņoto spēku virspavēlniecības šefa feldmaršala fon Keitela līdz šim izdotajos dokumentos un vēstulēs atrodam interesantus datus šim vēl tik maz ievērotajam tematam.

Keitels raksta: „Man no jaunā bruņošanās un municijas ministra Špeera nācās izspiest programmu pēc kūjas frontei no jauna bija iesaucama viena ceturtdaļa miljona to karavīru, kas bija atstāti bruņošanās rūpniecības vaja​dzībām. Sākās cīņa par cilvēku, un kopš tā laika nav tā beigusies."

Vācu vērmachts — Keitels — šo cīņu zaudēja. To vīru skaitu, kas bez_attaisnojuma palika neiesaukti karadienestā, vērtē uz pusmiljonu. Keitels raksta: „Ko šie vīri būtu nozīmējuši austrumu frontei? Rēķins vienkāršs: 150 divīzijām tas būtu devis katrai 3000 vīru, tātad viņu kaujas spēju pastiprinājumu par pusi no to pamatsastāva. Bet tai vietā sarukušās kaujas vienības tika uzpildīta ar trosa kalpiem un līdzīgiem spēkiem, un tos savukārt aizvietoja ar brīvprātīgiem krievu gūstekņiem."

Keitels min divus skaitļus, kas raksturo šo problēmu: «Kajaspēka nobirums normālos laikos — izņemot lielkaujas — bija 150.000 līdz 160.000 karavīru mēnesī. To vietā varēja iesaistītt no jauna vienīgi 90.000 līdz 100.000 vīru. Karaspēks ik mēnesi tātad sadila par 60.000 līdz 70.000 vīru. Bija viegli izrēķināms, kad vācu fronte būs galīgi izsmelta."

Un kā ,.Maskavas brīnumu" redz paši krievi? Viņu atbilde visos kara vēstures apskatos ir vienkāršā: mēs uzvarējām, jo mums bija jāuzvar. Mēs bijām labāki, mēs bijām stiprāki, jo bolševisms ir stiprāks par visām citām sistēmām. Samsonovs to formulējis šādi: «Padomju tauta un tās armija smagās kaujās sadrupināja uzbrūkošo vācu bruņoto spēku vidus grupu un apturēja to galvaspilsētas priekšlaukā."

Bet kā tad izskaidrojama vācu uzvarām vainagotā virzīšanās līdz Maskavas vārtiem? Kā izskaidrojams fakts, ka pats Staļins rēķinājās ar galvaspilsētas zaudēšanu? Līdz šai pašai dienai tā ir zirgakāja padomju teorijā par strādnieku un zemnieku armijas neuzvaramību, par kuru Staļins pats dažkārt nebija diezcik labās domās. Ņikita Chruščevs mēģinājis novērst šo pretrunu un nodevis atklātībai kādu izskaidrojumu par krievu zaudējumiem kara pirmajā pusgadā, kas padomju virsnieku vidū paslepu staigāja no mutes mutē jau sen, bet kam nebija oficiālas leģitimācijas. Chruščevs to darīja zināmu partijas XXII kongresā 1961. gadā. Viņš paziņoja: vienīgi tādēļ, ka Staļins 1937./38. g. vājprātīgajās tīrīšanas akcijās sarkanās armijas virsnieku korpusam laupīja tā labākos spēkus ar it kā partijai naidīgo komandieru nāvessodiem un ieslodzījumiem, karaspēkam gandrīz pilnīgi atņemot vadību, — vienīgi tādēļ vāciešiem 1941. gadā bija iespējams aizkļūt līdz Maskavas vārtiem!

Tā ir drāmatiska teze. Pēc visiem lāstiem, ko Staļins saņēma par Hitleram vieglprātīgā kārtā sagādāto pārsteiguma izdevību, viņam tagad uzvēla arī militāro zaudējumu nastu. Bet kā izskatās ar šīs teorijas vēsturisko pierādījumu spēku?

Ir tiesa, ka Staļins savās 1937. un 1938. gada tīrīšanās, saskaņā ar ticamiem konstatējumiem, lika likvidēt 20.000 līdz 35.000 sarkanās armijas virsnieku. Chruščeva teorija tādēļ ir saprotama. Jo tam, kas negalina savus maršalus, ģenerāļus un virsniekus, nav ko brīnīties, ja viņa armija zaudē savas militārās potences. Kāda ģenerālštāba virsnieka nogādāšana pie malas līdzinās koka nogāšanai — ir jāpaiet 8 līdz 10 gadiem, līdz no jauna izglītots kāds štāba majors, kas kā Ib organizējis kādas divīzijas apgādi vai kā Ia plānojis operācijas. Staļins lika nogalināt vai ieslodzīt vismaz pusi savu ģenerālštāba virsnieku.

Bet kāpēc gan sarkanais diktātors nogalināja gandrīz pusi sarkanās armijas virsnieku korpusa? Kādēļ viņš NKVD bendēm lika ar lodi pakausī likvidēt ap 90 proc. visu ģenerāļu, ap 80 proc. visu pulkvežu?

Kādēļ pelēki uniformēto NKVD šāvēju komandu priekšā bija jāmirst 3 no 5 maršaliem, 13 no 15 armiju pavēlniekiem, 57 no 85 korpusu komandieriem, 110 no 195 divīziju komandieriem un visiem kara apriņķu priekšniekiem?

Un šeit sensācionālā atbilde: Chruščevs XXII partijas kongresā atklāja, ka desmiti tūkstoši par valsts nodevību un partijai naidīgo nostāju likvidēto virsnieku visi bija nevainīgi, neviens no tiem nebija ne partijai naidīgs, ne vēlējās apvērsumu, neviens no tiem nebija Vācijas spiegs, kā Staļins apgalvoja. Nē!

To visu bija izraisījis Hitlers. Ar sava slepenā dienesta palīdzību viņš Staļinam bija piespēlējis viltotu informāciju. Informāciju par sazvērestību maršala Tuchačevska un citu prominentu karavīru vadībā. Un vēl vairāk: materiālu par Tuchačevska un vina draugu sadarbību ar vācu vērmachtu!

Chruščevs sacīja burtiski. „Ar dziļām sāpēm šeit tika pieminēti pazīstami partijas un valsts funkcionāri, kas nevainīgi zaudējuši dzīvības. Vajāšanu upuri kļuva arī cienījami bruņoto spēku vadītāji kā Tuchačevskis, Jakirs, Uborevičs, Korks Jegorovs, Eidemans un citi. Tie bija mūsu armijas nopelniem bagāti vīri, īpaši Tuchacevskis, Jakirs un Uborevičs. Viņi bija cienījami karaspēka vadoņi. Vēlāk par vajāšanu upuriem kļuva arī Blūchers un citi pazīstami karaspēka komandieri. Ārzemju presē reiz parādījās visai interesanta zina, ka Hitlers, gatavodamies iebrukt mūsu zemē, uzdevis sle^ penajam dienestam izgatavot viltotu dokumentu, no kura izrietēja, ka biedri Jakirs, Tuchačevskis un citi esot vācu ģenerālštāba aģenti. Šis it 'kā slepenais «dokuments" nonāca Čechoslovakijas prezidenta Beneša rokās, kas, acīm redzot labu gribēdams, nosūtīja

to Staļinam. Jakirs, Tuchačevskis un citi biedri tika apcietināti un vēlāk likvidēti. Tika noslepkavoti daudzi izcili sarkanās armijas komandieri un tās politiskie līdzstrādnieki."

Tiktāl Chruščevs. Kaut viņam kā Padomju Savienības ministru prezidentam un partijas vadonim pieejami visi archīvi un informācijas, viņš nesniedz nekādus šīs teorijas pierādījumus, bet atsaucas uz ārzemju preses ziņojumiem.

Viņam būs bijis iemesls tā rīkoties un neatklāt visus noslēpumus. Taču drošs ir tas, ka viņa apgalvojums, par spīti savam ārkārtējam raksturam, nav nekas jauns. šī dēkainā versija jau kopš gadu desmitiem spokojas pa pasauli. 1948. gadā mirušais čechoslovakijas valsts prezidents un vēl dzīvais Vinstons čerčils savos memuāros tai snieguši atbilstošu materiālu, tāpat kā Himmlera slepenā dienesta vadītāji funkcionāri Dr. Vilhelms Hetls (Hottl) alias Valters Hagens, un Valters šellenbergs. Ja tiem pievieno vācu un čechu diplomātu nopietno informāciju no 193 6./3 7. gada, acu priekšā notēlojas drūma, rēgaina mūsu gadusimteņa Makiavelli ķēmu spēle.

Spēle, kas nav tik vienkārša, kādu to pasniedzis Cruščevs un kā to izskaidro Benešs, čerčils un Himlera paladini.

Ir vērts izsekot šo tumšo pavedienu. Jo Tuchačevska gadījums ir modernās vēstures nozīmīgākā un vissmagāko seku pavadītā intriga. Tai ir daudz līdzspēlētāju un tūkstots kulišu, tā sniedzas līdz Padomju Savienības pirmajiem mūža gadiem un ietiecas noslēpumainajā, intimajā vācu reichsvēra un sarkanās armijas sadarbībā laikā no 1923. līdz 1933. gadam. Himmlers un Heidrichs piedalījās tikai šīs spēles pēdējā cēlienā; bet tas labi noder spēles sākuma izpratnei. Šis pēdējais cēliens sākās 1936. g. decembra vidū.

Parīze, 16. decembris 1936. gadā: bij. baltkrievu ģenerālis Skobļins, kas strādāja tiklab Staļina slepenajam dienestam kā veica ari Himmlera ziņotāja uzdevumus, piegādā kādam vācu drošības dienesta uzticības vīram divas informācijas.

Pirmā informācija: padomju armijas vadība plāno puču pret Staļinu. Sazvērestības vadonis ir kapa ministra viet​nieks maršals Tuchačevskis.

Otra informācija: Tuchačevskis un viņa tuvākie līdzstrādnieki ir sakaros ar vācu virspavēlniecības vadītājiem ģenerāļiem un pretizlūkošanu.

Tā bija ārkārtīga ziņa. Jo vīrs, ko minēja par gaidāmās, pret Staļinu vērstās sacelšanās galvu, bija kara ministra vietnieks, bij. ģenerālštāba šefs un visizcilākais, spējīgākais Padomju Savienības karavīrs.

Toreiz 43 gadi vecais marsāls reprezentēja sarkanās armijas augšupejas pretenzijas — viņš bija ar dižciltīgām asinīm, gvardes virsnieks, cildenajā cara Aleksandra akadēmijā par ģenerālštāba virsnieku izglītots. Pēc vācu gūsta pārgājis pie Ļeņina karaspēka vienībām. 1920. gadā uzvarējis Deņikinu, balto krievu kontrrevolūcijas noteicēju vadītāju. Kopš tā laika slavināts pilsoņu kaja ģenerālis — sarkanās revolūcijas glābējs.

Kā ledus aukstais Heidrichs, kam piemita smalka lielu intrigu nojauta, uzreiz atskārta, kādus medību novadus atklāja šī Parīzes informācija: ja Skobļina ziņa bija īsta, tad Padomju Savienība varbūt nonāktu militāras diktātūras vadībā. Milzīgās valsts priekšgalā tad nostātos visai spējīgs organizātors un stratēģis, sarkanais Bonoparts, krievu Napoleons. Vai Hitlera Vācijai ar to būtu pa​kalpots?

Heidricha atbilde bija — ne. Var pieņemt, ka viņš savam uzskatam nodrošināja arī Hitlera piekrišanu. Nav šaubu, ka viņš ar Hitleru šo lietu pārrunāja nekavējoties; nav šaubu arī par to, ka Hitlers nebija ieinteresēts stiprā Krievijā.

Kas gan pie tādiem uzskatiem varēja būt dabiskāks kā secinājums piegādāt šo Parīzes informāciju Staļinam un ^ līdz ar to novest pie karātavām Krievijas gaišāko militāro galvu Tuchačevski un viņa piekritējus.

Taču Heidricha līdzstrādnieks Jānke brīdināja: Skobļinam esot sakari ar padomju slepeno dienestu, un neesot izslēgts, ka Kremlis visu šo lietu tīši piespēlējis cara ģenerālim Parīzē. Kādēļ? Jā — varbūt tādēļ, lai Hitleru padarītu aizdomīgu pret viņa paša ģenerāļiem. Vai arī, lai ievilinātu Hitlera slepeno

dienestu lamatās un pavedinātu vācu vadību uz maldīgām dispozicijām? Kas zina?

Bet Heidrichs ieslodzīja Jānki mājas arestā un sāka reālizēt savu plānu. Tuchačevskis bija jānogādā pie karātavām. Heidrichs pie tam izmeta dažas slepenā dienesta cilpas, kas pierāda, ka šis vīrs bija dzimis intrigants.

Ar smaidu viņš paskaidroja savam draugam, SS standartenfīreram Hermanam Bērensam: „Pat tad, ja Staļins ar šo Skobļina informāciju gribējis vienīgi maldināt vācu vadību, es tam Kremļa vecim vajadzības gadījumā pie​gādāšu pierādījumus par viņa paša melu patiesīgumu."

Viņš lika kādai ielaušanās speciālistu grupai ielauzties vācu bruņoto spēku virspavēlniecības slepenajā archīvā un nozagt Tuchačevska aktis. Tās bija tā sauktās speciālās R-grupas aktis, kas pastāvēja kā reichsvēra neīsta firma un laikā no 1923. līdz 1933. g. figūrēja ar oficiālo nosaukumu „Gefu" — ,,Gesellschaft zur Forderung gewerblicher Unternehmungen" (Sabiedrība amatniecības uzņēmumu veicināšanai"). Tā bija pakļauta ieroču pārvaldei un tās uzdevums bija Padomju Savienībā izgatavot visus tos ieročus un kara materiālus, kas vācu vērmachtam ar Versaļas mierlīgumu bija aizliegti, šajās aktīs bija dokumentētas daudzas vācu virsnieku un pilnvaroto sarunas ar padomju militāristiem, galvenokārt ar Tuchačevski, kas laikā no 1925. g. līdz 1931. g. bija ģenerālštāba šefs. Heidrichs šīs Gefu aktis lika ar viltojumu palīdzību pārveidot, paplašināja korespondenci ar rafinētiem iespraudumiem, izgatavoja turklāt arī vēl gluži jaunas vēstules un piezīmes aktīs, tā ka beidzot viņa rīcībā bija perfekta kolekcija ar visām vēstulēm un zīmogiem, kas ikkuras valsts ikkuru ģenerāli novestu karatiesas priekšā par valsts nodevību.

Apmierināts Heidrichs Prinča Alberta ielas pagrabos aplūkoja savu speciālistu darbu. Pirmais posms bija veikts. Tagad sekoja otrs: kā lai šo pastu nogādā Staļina rokās?

Viltot kādu dokumentu, tas slepenā dienesta ekspertiem nesagādā nekādas grūtības. Bet nogādāt šādu dokumentu bez aizdomu sacelšanas īstajam adresātam — tā ir problēma par sevi. Un cik lielai šai problēmai bija jābūt, ja adresāts bija pats Jozefs Staļins. Heidrichs to atrisināja.

Vācu ārlietu ministrija 1936. g. pa laikam sarunās ar čechu sūtni Berlīnē piesardzīgi bija ventilējusi jautājumu par to, kā gan izturētos čechoslovakija vācu-franču kara gadījumā.

Heidrichs ieslēdzās tieši šajā vietā. Janvāra beigās 1937. g., kā savos memuāros raksta čechoslovaku valsts prezidents Benešs, čechu sūtnis Berlīnē Mastnijs telegrafēja uz Prāgu — acīm redzot ar visām izbrīna pazīmēm, ka viņa sarunu partners vācu ārlietu ministrijā pēkšņi liekoties pilnīgi dezinteresēts. No dažādiem mājieniem esot secināms, ka vāciešiem sakari ar kādu Staļinam naidīgu grupu sarkanajā armijā. Acīm redzot Berlīne gaidot režīma maiņu Maskavā, kas spēku līdzsvaru Eiropā pārveidotu par labu nacistiskajai Vācijai. Valsts prezidents Benešs ārkārtīgi uztraucās, ievērojot pēkšņo iespēju zaudēt padomju aizmuguri savās attieksmēs pret Vāciju. Jo Čechoslovakija ar tās minoritāšu problēmā eksistējošo dinamītu, ar tās Sudetijas vāciešu pastāvīgo nemieru perekli beigu beigās balstījās uz Vācijas-Padomju Savienības pretešķībām. Bet šo pretspēlētāju izlīgums vai varbūt pat savienība starp krievu militāro diktātūru un vācu fašismu nozīmētu vislelākās briesmas Čechoslovakijai. Beneša valsts bija Versaļas mierlīguma produkts, bet Hitlera deklarētais mērķis bija — novērst šī līguma sekas. Ar Krieviju kā sabiedroto tas viņam nenāktos grūti.

Kas gan varēja būt vēl saprotamāks, ka prezidents Benešs tūliņ ataicināja padomju vēstnieku Prāgā Aleksandrovski, un pavēstīja tam Mastnija informāciju: ģenerāļu sazvērestība pret Staļinu. Hitlers piedalās šai spēlē. Un tajā piedalās arī vācu vērmachta ģenerāļi!

Vēstnieks visu uzmanīgi noklausījās, pagriežas, vēstniecībā nonācis sakārtoja saivu neseseru un nekavējoties aizlidoja uz Maskavu. Heidricha palaistā vēsts aizlidoja pie adresāta.

Bet Heidrichs bija piesardzīgs. Viņš neapmierinājās vienīgi ar šo Prāgas pasta kurjēru, bet sekoja labajam principam — kas divkārt sadiegts, tas izturīgāks. Tādēļ viņš „diedza" arī Parīzē.

Divas vai trīs dienas pēc Beneša un Aleksandrovska sarunas kādā diplomātiskā pieņemšanā vairākkārtējais franču ministru prezidents Daladjē — toreiz gan vairs ne tieši premjērs, bet pārmaiņas pēc kajra ministrs — spalgi triekdams satvēra padomju vēstnieku Vladimiru Potjomkinu pie rokas un

ieveda kādā loga nišā. Pametis skatienu, vai tuvumā nav nevēlami liecinieki, Daladjē iar nopietnu vaigu sacīja krievam, ka Francija ir norūpējusies. Esot ienākušas ziņas par iespējamu kursa maiņu Maskavā.

Runājot par kādu nacistu vērmachta nokārtojumu ar sarkano armiju. Vai vēstnieks varot nomierināt Daladjē? Potjomkina vaigs kļuva ciets kā dzelzs. Viņš paglābās no šīs netīkamās situācijas ar vārdiem, kas neizteica neko. Bet jau pēc 10 minūtēm viņš atstāja pieņemšanu, devās uz vēstniecību un nosūtīja uz Maskavu šifrētu telegrammu ar Daladjē informāciju.

Kā Heidrichs šo informāciju piespēlējis Daladjē, vairs nav skaidri uzzināms. Acīm redzot būs pastāvējis kontakts ar kādu „Deuxiēme Bureau" vīru Francijas vēstniecībā Maskavā.

Pēc šādas sagatavošanās tika ievadīts otrs cēliens. Kāds Heidricha uzticības vīrs, kāds standartenfīrers, kas sevi dēvēja par Bērensu, devās uz Prāgu un nodibināja sakarus ar kādu čechu valsts prezidenta uzticības vīru un norādīja uz tādu aktu materiāla eksistenci, kas runā pret Tuchačevski. Benešs, kam šī informācija tika paziņota, nekavējoties sacēla trauksmi pie Staļina. Drīz pēc tam Beneša sakaru vīrs darīja Heidricha uzticības vīram zināmu, lai tas stājas sakaros ar kādu Berlīnes padomju vēstniecības darbinieku, vārdā Izrailoviču. Un Izrailovičs bija NKVD pārstāvis krievu vēstniecībā Unter den Linden.

Heidricha uzticības vīrs sastapās ar to un ļāva ieskatīties viltotās aktu mapes divās oriģinālvēstulēs.

Izrailovičs rīkojās tā, kā tas parasts, izlikdamies vienaldzīgs. Taču jautāja, ko šīs vēstules maksā. Bērenss paraustīja plecus. Izrailovičs tad apsolīja pēc nedēļas kopā ar kādu pilnvarotu vīru atkal sastapties ar viņu.

Tas arī notika. Pilnvarotais bija padomju slepenā dienesta šefa Ježova cilvēks. Arī viņš vispirms jautāja, kāda ir dokumentu cena. Lai nemodinātu aizdomas, Heidrichs cenu bija nolicis ārkārtīgi augstu — uz 3 miljoniem zelta rubļu. Savam uzticības vīram viņš bija norādījis: „Jums ir pilnvara ļaut cenu notirgot uz leju."

Bet par tirgošanos nebija ne runas. Ježova pilnvarotais vienīgi pamāja, kad Bērenss ar labi tēlotu pašsaprotamību minēja summu, kas ir visaugstākā, kāda jelkad slepenā dienesta vēsturē tikusi maksāta par kādu objektu.

Neviens uzbrukuma plāns, nekāda nodevība un neviens nodevējs pasaules vēsturē nekad nav guvuši tādu cenu. Veikals tika noslēgts vienas dienas laikā. Tad Ježova cilvēks ar Heidricha materiālu devās uz Maskavu. Tas no​tika 1937. g. maija vidū.

Tikai trīs nedēļas vēlāk, 1937. g. 11. jūnijā, pasaulei aizsitās elpa, kad padomju oficiālā ziņu aģentūra TASS lika aplidot zemes lodi šādai ziņai: maršalu Tuchačevski un septiņus vadītājus ģenerāļus padomju augstākā tiesa, augstākā karatiesas komisāra Ulricha vadībā, notiesājusi uz nāvi nošaujot.

Spriedums nekavējoties izpildīts.

«Apcietinātie," bija sacīts ziņojumā, „bija apsūdzēti savu karavīra pienākumu pārkāpšanā, militārā zvēresta laušanā un Padomju Savienības nodevībā kādai ārvalstij." Savukārt kādā oficiālā komunikē bija vēl paskaidrots: «Izmeklēšanas gaitā noskaidrojās, ka apsūdzētie, kā arī nesen pašnāvību izdarījušais aizsardzības komisāra vietnieks Gamarņiks, organizējuši valstij naidīgu kustību un bijuši sakaros ar kādas svešas valsts militārām personām, kas attīsta padomju iekārtai naidīgu politiku. Apsūdzētie šīs valsts labā izdarījuši spiegošanu. Viņu darbība bija virzīta uz to, lai uzbrukuma gadījumā sarkanai armijai sagādātu sakāvi. Viņu pēdējais mērķis bija atjaunot liel​gruntniecību un kapitālismu. Visi apsūdzētie atzinušies."

Sensācija noapaļojās, kad TASS papildus izplatīja arī vēl kādu Vorošilova pavēli armijai, ko darīja zināmu visos kapa apriņķos. Tajā bija ietverts aicinājums denuncēt visus aizdomīgos.

Pavēlē bija sacīts: «Nodevēju gala mērķis bija padomju iekārtas iznicināšana par katru cenu un ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Viņi gribēja gāzt strādnieku un zemnieku valdību un sagatavoja partijas un valdības vadītāju nogalināšanu. Viņi sagaidīja palīdzību no kādas ārvalsts fašistiskajām aprindām un bija gatavi par to atdot padomju Ukrainu. Galvenie organizātori bija tiešā kontaktā ar fašistisko zemju ģenerālštābiem."

Tuchačevska notiesāšana un šī dienas pavēle izraisīja lavīnu, pret kuru drīz vairs nebija nekāda glābiņa. Ikviens sarūgtinātais kareivis, ikviens aizvainotais padotais tagad varēja atriebties un radīt aizdomas pret saivtu nepatīkamo priekšnieku. Politisko tīrīšanu skurbumā apsūdzēto attaisnošana nenotika. Un ikviens notiesātais vilka sev līdzi postā savii apkārtni, savus draugus, savus paziņas. Sākumā simti, tad tūkstoši un beidzot desmiti tūkstoši virsnieku devās baismīgajā ceļā uz NKVD pagrabiem, lai saņemtu lodi pakausī, vai uz Sibirijas izsūtīšaans nometnēm. Viena gada laikā sarkanās armijas virsnieku korpuss bija reducēts par 50 proc. un augstākā vadība gandrīz pilnīgi likvidēta.

Līdz ar to šķiet sniegts pierādījums tam, ka Hitlers ar sava SS obergrupenfīrera Heidricha perfektās intrigas palīdzību jau trīs gadus pirms sava plānotā uzbrukuma Padomju Savienībai bija iznīcinājis visu padomju armijas vadības aparātu, savas uzvaras, tātad, sagatavojis NKVD pagrabos un ar akmens plāksnēm izliktajās Lubjankas cietuma eksekūcijas telpās. Vai šī ārkārtīgā teze patiesi iztur arī rūpīgu pārbaudi? Vai 30.000 līdz 40.000 zemnieku un strādnieku armijas virsnieku patiesi mira kāda slepenā dienesta padibeņu nelietīgā trika rezultātā?

Lai kā liktos, ka pierādījumi apstiprina arī šo versiju, tas tomēr ir tikai šķitums. Heidrichs nebija aktieris, viņš bija tikai palīgs. Viņa viltotais materiāls nebija tiesas procesa iemesls pret Tuchačevski un viņa draugiem, tas bija tikai Staļina alibi. Traģēdijai, kurai par upuri krita padomju virsnieku korpusa zieds, ir daudz dziļāki iemesli. Tā bija īsta, nežēlīga cīņa par varu starp vareniem sāncenšiem. Tā nozīmēja asiņainu galu tiem spēkiem, kas vienīgi būtu iespējuši gāzt Staļinu. Tā bija liktenīga georgiešu despotisma uzvara pār lielkrievu Bonapartu — Tuchačevski, kas — lai gan viņš vēl nebija pastiepis roku pēc varas — jau atradās gatavībā nomainīt bezprātīgo diktātoru un ar armijas varas aparāta palīdzību izbeigt staļinisma neveiksmīgo saimniecību. Asiņainā afēra tātad bija drāmatisks process, nevis netīrs triks.

Aprīļa sākumā 1925. gadā štetīnes brīvostā norisinājās kāds dīvains gadījums: tikko uz štetīnes muitu pārceltais muitas sekretārs — sauksim viņu par Ludvigu, kaut tas nav šī vēl šodien dzīvā laikmeta liecinieka vārds — kādā savā naksnīgā pārbaudes gājienā ieraudzīja, ka daži vīri mēģināja no nojumes Nr. 1 izvākt kādu lielu kasti. Kad Ludvigs vīriem uzsauca, tie pameta kasti un nozuda. Ludvigs sacēla trauksmi. Kāds viņa kollēga, kas uzradās pārsteidzoši drīz, mēģināja šo notikumu padarīt nenozīmīgu. Bet Ludvigs kļuva aizdomīgs un apgaismoja kasti ar savu kabatas laternu. „Mašīnu daļas" — bija rakstīts uz kastes lieliem melniem burtiem, un zem šī teksta vēlreiz tas pats krievu burtiem. Uzlīmētā etiķetē bija lasāms adresāta vārds: Gefu Berlin, Deutschland; bet nosūtītājs bija Gefu Lipezk, USSR. Kad muitas sekretārs grasījās noslēpumaino kasti pārbaudīt, tā kollēģis jautāja: „Vai esat bijis kajavīrs, kollēģi Ludvig?"

Ludvigs izbrīnījās. „Protams". Otrs pamāja. „Un vai esat piedalījušies kajā?" „Vai lai uzrādu jums savu pirmās šķiras dzelzskrustu?" Ludvigs apvainojās. „Jeb gribat redzēt manus brīvkorpusa papīrus?"

Otrs pasmaidīja un piebilda kā mierinādams: „Nē, nē, kollēģi Ludvig, bet liekas, ka tagad jums varu pasacīt, kas kastē atrodas. Proti — cinka zārks un kāds mironis. Kāds melnā reichsvēra lidotāju virsnieks."

Ludvigs izbailēs paspēra soli atpakaļ. „Ko jūs teicāt? Mironis? Lidotāju virsnieks? Bet uz kastes taču rakstīts — Mašīnu daļas. Un kaste pienākusi no Krievijas." _,,Jā," pamāja otrs. Un tad viņi kādu pusstundu sarunājās nojumes Nr. 1 priekšā naksnīgajā štetīnes brīvostā. Pēc tam muitas sekretārs atsveicinājies aizgāja. Viņa kollēģis klusi iesvilpās. No nojumes ēnas izdalījās četri vīri nodriskātās drēbēs. „Viss kārtībā," sacīja muitnieks klusi. „Tas bija kāds jaunais, vēl neiedzīvojies. Bet tagad — aiziet, mani kungi, citādi kļūs pārāk vēls." Kādā ķerrā viņi nogādāja kasti ostmalā, kur gaidīja laiva. Piesardzīgi tajā iecēla kravu. Ielēca laivā. Sveicināja un klusi airēja projām.

Ja muitas sekretārs būtu bijis politiski kreisi noskaņots, nevis labā spārna piekritējs, tad šis

naksnīgais starpgadījums, droši vien, būtu izsaucis politisku skandalu, kas būtu apskrējis visu zemes lodi.

Jo epizods štetīnes brīvostā ar mironi kastē, kas deklarēts kā mašīnu daļas no Krievijas Lipeckas, būtu pārrāvis biezo klusēšanas ai?' karu, kas klāja vienu no visdīvainākajiem Veimaras republikas laika faktiem — slepeno sadarbību starp vācu reichsvēru un sarkano armiju. Tā guļ Tuchačevska afēras aizmugurē un iezīmē dramatisku posmu vācu-padomju aliansē, kūpas aizstāvjus Staļins nogalināja un kupus šodien Chruščevs atkal rehabilitējis.

Vācija bija pirmā pasaules kara lielais zaudētajs. Bet arī Krievija, bijušais Vācijas pretinieks, neatradās uzvarētāju pusē. Tā atradās malā, no pārējas pasaules tikpat izolēta kā Vācija. Jo ar oktobra revolūciju un komunistiskas padomju valsts radīšanu Krievija bija izprovocējusi kapitālistisko valstu koaliciju, kas tiecās pec boļševiku iznīcināšanas. Viņi to mēģināja ar militāru intervenciju. Kad tas nenoveda pie iecerētā mērķa, tie gribēja krieviem uzlikt saimnieciskus laužņus un ar politiska spiediena palīdzību likt atzīt cara laika saistības. Bet Ļeņina valdība izvairījās, padomju republika atteicās maksāt cara valsts parādus rietumu «kapitālistiskajām" demokrātijām.

Arī Vācija pretojās reparācijām, pretojās galvenokārt pret rietumu valstsvīru domu, ka Vācijai būtu jāmaksā arī cara parādi rietumvalstīm. No šīs kopējās frontes pret rietumu uzvarētājām valstīm radās zaudētāju un nabagu savienība. Loģiskā kārtā tā vispirms iedarbojās saimnieciskos novados. Tās pirmais auglis bija Rapallo līgums; tas bija visai drīz veikts darījums, ko noslēdza 1922. gada pirmajās Lieldienās mazajā kūrvietas pilsētiņā italu Rivjēras tuvumā starp vācu un padomju pilnvarotajiem.

Rapallo likvidēja kapa seku mantojumu Padomju Savienības un Vācijas starpā. Abas puses atteicās no kapa izdevumu un kara zaudējumu atlīdzības. Tika nolemts nodibināt diplomātiskus sakarus, uzskatīt sevi par līdztiesīgām valstīm un tirdzniecības politikā ievērot lielākās labvēlības principu. Rapallo līgums nesaturēja slepenas militāras klauzulas, kaut vēl līdz šai pašai dienai dzirdamas šādas tezes. šie maldi cēlušies tā, ka no saimniecisko interešu līguma drīz vien izveidojās kas vairāk — gluži loģiskā kārtā.

Rapallo pārrāva Vācijas un Padomju Savienības diplomātisko un saimniecisko izolāciju. Un kādēļ lai nemēģinātu arī, izmantojot šī Rapallo līguma saturu un garu, izveidot kādu blokādes lauzēju pret tiem militārajiem spaidiem un aizliegumiem, kādus Versaļas līgums uzlika vācu reichsvēram? Ta rīcībā, piemēram, nedrīkstēja būt ne tanku ne prettanku lielgabalu, smago motorizēto lielgabalu, lidmašīnu un ķīmisko kaujas vielu. Ar šādiem spaidiem nebija iespējams uzbūvēt modernu armiju. Aizliegums turēt tanku ieročus atgrieza vāciešus no pirmajā pasaules karā ievadītās revolūcionārās attīstības, kupā izšķirīgu kaujas nozīmi ieguva bruņotu kaujasratu lielās vienības. Šis jautājums izšķīra reichsvēra likteni; tādēļ Versaijas uzvarētāji Vācijas mierlīguma 171 paragrafs aizliedza ne tikai bruņotu kaujasratu ražošanu, bet arī „tanku, bruņumašīnu un līdzīgu konstrukciju ievešanu, kas pielietojamas kara vajadzībām." Ko te vēl varēja darīt? Ja šos noteikumus nevarēja apiet, tad katra reichsvēram izdotā marka bija bezjēgas naudas izsviešana.

Kārlis Radeks, šis briljantais intellektuālis Ļeņina gvardē, bija tas vīrs, kas nodibināja pirmos kontaktus starp padomju krieviem un reichsvēra virspavēlniecības ģenerālpulkvedi fon Sēktu (Seeckt) un līdz ar to pavēra iespēju Versaijas svarīgāko važu saraušanai.

Radeks, šis zvērinātais boļševiks, tautas tribūns, vācu komūnistu partijas līdzdibinātājs un Ļeņina pavadonis kopš Šveices emigrācijas laika, kaislīgi c.nījās par ideju ar Padomju Savienības un Vācijas savienības palīdzību satriekt kopējo ienaidnieku, resp. Versaijas uzvarētājus. Radeks uzskatīja, ka šādas savienības realizēšanai nemaz nav vajadzīgs, lai Vācija būtu komūnistiska. Vācu nacionālistos viņš redzēja vienīgi pārejas pazīmes uz boļševismu. Kad, piemēram, Alberts Leo šlageters (Schlageter), leitnants un brīvkorpusa dalībnieks, pagrīdes cīnītājs pret Francijas okupāciju Rūras apgabalā, franču tiesā 1923. g. maijā par sabotāžu tika notiesāts uz nāvi un nošauts, Radeks viņu godināja 20. jūnijā 1923. g. komūnistiskās internacionāles priekšā sensacionālā runā, kuras nosaukums bija: „Leo šlageters, ceļinieks uz nekurieni." Šis Kārlis Radeks bija sarkanās armijas un reichsvēra militārās savienības tapšanas veicinātājs.

Viņš kļuva arī par tās kapraci.

Padomju pusē lieta grozījās ap interesi izmantot tās jaunajiem bruņotajiem spēkiem vācu virsnieku pieredzi un ar vācu palīdzību no jauna uzcelt pilnīgi paralizēto bruņošanās rūpniecību. Reichsvēram savukārt bija nepieciešami ieroči, kuru ražošana Vācijā bija aizliegta, tam bija vajadzīgi arī apmācības laukumi šiem aizliegtajiem ieročiem. Uz šādas bāzes arī bija noslēgti vairāki slepenas vienošanās līgumi starp reichsvēra un sarkano ģenerālštābu. Vācu centrālā iestāde šai vajadzībai bija «Sondergruppe R" (RRussland), kāda gluži slepena vācu bruņoto spēku vadības nodaļa. Tās izpildorgāns bija kāda maskēta saimniecības organizācija — jau minētā Gefu — Gesellschaft zur Foerderung gewerblicher Unternehmungen. Šai māksligajai firmai bija viens birojs Berlīnē, otrs — Maskavā, tos financēja no reichsvēra slepeniem līdzekļiem un tie slēdza ar padomju iestādēm līgumus, uzturēja blakus sabiedrības dažādās Krievijas daļās, dibināja vācukrievu produkcijas sabiedrības slepenās bruņošanās vajadzībai, kurā iekļāvās ne tikai lidotāju bumbu produkcijas programma, ne tikai tanku, lidmašīnu un ķimisku kaujas vielu ražošana, bet arī zemūdeņu būve, vārdu sakot viss, ko Vācijā nedrīkstēja ne fabricēt, ne lietot.

Džofrejs Beileijs (Geoffrey Bailey), amerikāņu speciālists sarkanās armijas aizkulišu lietās, savā grāmatā «Sazvērnieki Krievijā" raksta: «Junkersa Firma 1924. g. Maskavas priekšpilsētā Filijā ražoja vairākus simtus metalla lidmašīnu gadā. Drīz pārbūvētie un modernizētie cara arsenāli Ļeņingradā, Tulā un Zlatoustā deva ap 300.000 granātu gadā; kauju gāze tika ražota Bersola firmā Trockā (tagad Krasnogvarģeiskā); bet zemūdenes un bruņukuģus konstruēja Ļeņingradas un Nikolajevas kuģu būvētavās un turpat arī nolaida ūdenī. Un 1926. g. vairāk nekā 160 miljonu reichsmarku, kas nozīmēja gandrīz trešdaļu no reichs​vēra gada budžeta, aizgāja par ieroču un municijas pir​kumiem Padomju Savienībā."

Visa šī darba vadītāja centrāle Padomju Savienībā bija noslēpumainais ,ar burtiem Z. MO. apzīmētais aparāts, kura nosaukuma saīsinājums nozīmēja «Zentrale Moskau." Z. MO. bija vācu bruņoto spēku vadības ārlietu ministrija Krievijā. Tās pārstāvji fon der Līts-Tomsens (von der Lieth-Thomsen) un Dr. Oskars bruņinieks fon Nīdermaiers (Dr. Oskar Ritter von Niedermayer), saukts Neumanns, vadīja sarunas ar sarkanās armijas galotnēm un padomju valdības iestādēm. Z. MO. bija klāt visur. Z. MO. bija sava veida Veimaras republikas ēna, kas darbojās Krievijā. Turklāt tās pārstāvji vienmēr neuzkrītoši palika aizmugurē.

Aizliegtā karamateriāla fabrikācija, protams, bija tikai viena šīs sadarbības puse. Un tā ka šo ieroču ievešana Vācijā bija aizliegta un toreizējā situācijā to nebūtu iespējams paturēt slepenībā, tad ne mazāk svarīgi bija norunāt īpašu vietu izveidošanu ārpus Vācijas šo ieroču izmēģināšanai. Tā Padomju Savienība kļuva par reischvēra ap​mācības laukumu.

Laikā starp 1922. un 1930. gadu tika dibināti un izbūvēti: viens vācu aviācijas centrs Vivupalā/Lipeckā, 400 km dienvidaustrumos no Maskavas; viena skola gāzu kara apmācībām Saratovā, Volgas lejtecē, kas sāka darboties 1927. g.; un viena tanku apmācību skola ar apmācību laukumu Kazanā, Volgas vidus daļā, ko sāka lietot 1930. g.

Kā pretvērtību krievi saņēma iespēju ļaut saviem virsniekiem, kas bija izraudzīti sarkanajam ģenerālštābam, — bij. cara armijas apakšvirsniekiem, nopelniem bagātiem pilsoņu kapa cīnītājiem un ordeņiem apbalvotiem politiskajiem komisāriem — sēdēt kopējos skolas solos ar vācu ģenerālštāba 'kandidātiem, kas nāca no vācu kara akadēmijām, un kopīgi mācīties Moltkes, Klausevitca un Ludendorfa karavadības mākslu.

Plašais Lipeckas pilsētiņas militārais lidlauks atradās augstienēs, kas aptvēra pilsētu no visām pusēm. 1924. gadā to izbūvēja par modernu lidotāju apmetni, ko oficiāli ieņēma kāda padomju diviziona 4. ekskadriļa. Bet šajā 4. eskadriļā visi sarunājās vāciski. Vienīgi sakaru virsnieks un milicija, kas apsargāja apmetni, bija krievi. Un arī daži padomju vecie iznīcinātāji ar pārmērīgi lielajām piederības zīmēm, kas skaidri redzami bija novietoti angaru priekšā, bija krievu. Citādi viss bija vācu. Lipecka reichsvēra gada budžetā nozīmēja 2 miljonus marku. Pirmos 100 iznīcinātājus, kuros apmācījās vācu

piloti, nopirka no holandiešu Fokera firmas. Lipeckā bija novietoti 200—3000 vācu lidotāji. Šeit izmēģināja pirmos vācu „Jabos" tipa iznīcinātājus. Karalaika manevru iesaistē „Lipeckas iznīcinātāji" mācījās dziļuzbrukuma metodi ar bumbu nomešanu un tā lika pamatakmeni vēlāk tik ļoti bijātajam vācu stukasam.

Pirmie vieglo bumbvežu un iznīcinātāju tipi, kas 1933. g., izveidojot vācu aviāciju, jau bija gatavi sērijveida ražo​šanai, bija attīstīti un izmēģināti Lipeckā. Un pirmie priekš​zīmīgi izglītotie 120 iznīcinātāju pilotu, vācu iznīcinātāju aviācijas ciltskoks, nāca no Lipeckas, tāpat kā pirmais 100 aviācijas novērotāju virsnieku. Bez Lipeckas Hitleram būtu bijuši vajadzīgi 10 gadu vairāk, lai izveidotu modernu kara aviāciju. Lipecka līdzinājās sava veida dēkai, kādu mūsudienās nav iespējams pat iedomāties. Un kamēr rietumu sabiedroto neuzticīgās kontrolieru acis un pacifistiski noskaņotās vācu kreisās aprindas uzmanīja Vāciju, meklējot kaut pēc mazākās bruņošanās pazīmes, vācu komunistu un kreiso marksistu sapņu zemē pār Donu aizdārdēja Lipeckas iznīcinātāju grupas, meta apmācību bumbas un mākslīgiem mērķiem, izmēģināja mērķēšanas ierīces kaukdami devās dzillidojumos pār Viduskrievijas sādžām līdz pat Maskavas priekšpilsētām un Voroņežas apmācību laukumā izdarīja kara laika artilērijas aviācijas lidojumus sadarbībā ar padomju zemes spēkiem. Lipeckas organizatoriskā jauda nebūt neatpalika tās militārajiem veikumiem: materiāls līdz pat pēdējai naglinai bija jāieved no Vācijas. Krievi deva vienīgi zemi un akmeņus — citu neko .

Vajadzīgie materiāli un citas preces gāja caur štetīnes brīvostu uz Ļeņingradu. Taču pārāk slepenu vai nekādi nenomaskojamu kravu caur štetīni nevarēja sūtīt. To iekrāva kaut kur nomaļus mazos buriniekos, kuru apkalpe sastāvēja no virsniekiem, un „pa klusam" nogādāja pār Baltijas jūru. Zaudējumi tādos gadījumos nebija novēršami. No pretējās puses uz Štetini savukārt nāca zārki ar Lipeckā avarējušo lidotāju līķiem, iesaiņotiem kastēs un deklarētiem par „mašīnu daļām." No brīvostas tos izmānīja ar uzticamu muitas ierēdņu palīdzību.

Visi tie virsnieki, kas devās uz Krieviju, iepriekš tika demobilizēti un oficiāli izsvītroti no sarakstiem. Gan viņu iesaiste atpakaļ dienestā bija apsolīta, taču tiem nebija nekādu tiesisku prasību iespēju un to nekādā gadījumā nebija iespējams panākt tiesas ceļā, īpaši ne, ja starplaikā slepenā sistēma būtu tikusi atklāta. Tātad šādā Krievijas dienestā bija sava tiesa personiskā riska, kas lidotājiem bija jāuzņemas.

Ko lidotājiem nozīmēja Lipecka, to tanku vīriem nozīmēja Kazaņa. Tur, Volgas vidus daļā, tika likts pamatakmens Guderiana, Hoepnera, Hota un Kleista tanku divīzijām. Šis fakts labāk nekā visi citi izskaidro to, kādēļ līdz Hitlera nākšanai pie varas neviens krievu un neviens vācu militārs vadītājs nepielaida vācu-padomju kara iespēju, nemaz nerunājot par tā plānošanu. Reichsvērs ar savu dibinātāju un vadītāju ģenerālpulkvedi fon Sēktu priekšgalā gribēja novērst Vfrsalas līgumu sekas savienībā ar Krieviju, gribēja izlabot pametumus rietumos un, pār visām lietām, atjaunot veco austrumu robežu, sakaujot Poliju.

Kad jaunieceltais vācu sūtnis Maskavā grāfs BrokdorfsRantcaus (Brockdorff-Rantzau) 1922. g. vasarā vērsās pret vācu vienpusīgo orientāciju uz Krieviju un pār visām lietām militāru sadarbību ar sarkano armiju deklarēja par liktenīgu, Sēkts kādā memorandā 11. septembrī viņam atbildēja: «Polijas eksistence ir nepanesama un nesavienojama ar Vācijas dzīvības interesēm. Tai jānozūd — un tā nozudīs kā pati no sava iekšējā vājuma, tā no krievu rokas — ar mūsu palīdzību. Polija Krievijai ir vēl mazāk panesama nekā mums; ar Poliju nevar samierināties nekāda veida Krievija. Ar Poliju jākrīt vienam no stiprā​kajiem Versaļas mierlīguma balstiem, resp. Francijas priekšrocību stāvoklim."

Un krievi? Ko viņiem nozīmēja savienība ar prūšu ģenerāļiem? Sarkanās armijas stiprināšana, uzbūve un izveidošana «pēdējai kaujai" — tas viss bija kārtībā. Bet svarīgi tai pašā laikā bija arī par katru cenu aizkavēt Vācijas un rietumvalstu savienību, jo Ļeņins tāpat kā Staļins jaunu rietumu intervenciju ar vācu karaspēka palīdzību uzskatīja par Krievijas dzīvībai bīstamu. Un galu galā vācu labā spārna aprindu mērķis — satriekt Poliju, bija arī Maskavas mērķis. Reichsvēra pretrietumu nostāja labi

iederējās gan Ļeņina, gan viņa pēcteča Staļina koncepcijā. Bet vislabāk tā patika tam vīram, kas bija vācu bruņoto spēku vadības partners padomju pusē un arvienu vairāk izveidojās par sarkanās armijas idolu — maršalam TuchaČevskim.

Kas bija maršals Tuchačevskis? Varonis un militārs ģēnijs, par kādu to cildināja veselu gadu desmitu līdz 1936. gadam? Nodevējs, vācu reichsvēra spiegs, «kašķains suns," kā viņu dēvēja Staļins pēc tam, kad bija licis to nogalināt? Jeb patriotisks Staļina pretinieks, pirmais liktenīgais Kremļa ļaunā veča upuris, kā to šodien saka Chruščevs? Kas no visa tā saskan ar patiesību?

Kad ģenerālpulkvedis Guderians 1941. g. 5. decembrī no dziļi piesnigušās grāfa Tolstoja muižas Jasnaja Poļana deva pavēli savai 2. tanku armijai: «Uzbrukumu Maskavai pārtraukt!" — 45. kājn. div. labajā spārnā vēl nikni cīnījās par Jeļecu. Tā bija nenozīmīga pilsētiņa, bet tā atradās pie MaskavasTulas ceļa Donas apgabalā un pie austrumurietumu dzelzceļa līnijas, kas no Orelas caur Lipecku veda uz Staļingradu.

Tā bija Lipecka, tā pati, kur reiz atradās reichsvēra slepenie apmācību laukumi, kur bija mācījusies vācu 1933. gada aviācijas jaunā paaudze. Līdz turienei bija atlikuši vēl 70 km.

Kaujās rūdītie 45. kājn. div. pulki, ar kuj-iem sastapāmies jau asiņainajās Brest-Ļitovskas kaujās, stindzinošā salā niknās ielu cīņās ielauzās Jeļecā un izsvieda krievus no turienes .Divīzija līdz ar to atradās 25 km no Donas augšteces; aiz divīzijas gulēja 2100 nosoļotu kilometru. 2100 kilometru pārgājienu un kauju. Piecos mēnešos un divās nedēļās.

Divas dienas pirms uzbrukuma Jeļecai kādai ziņu noklausīšanās vienībai bija izdevies ieslēgties krievu telefona sarunā un noklausīties padomju kaujas komandantu sarunā. Tajā pastāvīgi atkārtojās norādījums uz kādu kaujas vienību pilsētas rietumu malā, ko krievi dēvēja par „chabarovjaki." 135. kājn. pulka štābā šo nosaukumu sākumā turēja par kādu segvārdu, līdz no šī fanātiskā bataljona gūstekņiem uzzināja, ka darīšana ir ar kādu kaujas pieredzes iegūšanai uz Jeļecu pārceltu, sen likvidētu militāru formāciju, kuras virsniekus saukāja par „chabarovjakiem" — tas bija tā sauktais Tālo austrumu armijas speciālkorpuss, kādas vecas, sen aizmirstas maršala Tuchačevska militārās polītikas kodols. Šī korpusa vēsture īstenībā ir Tuchačevska noslēpuma atslēga. Tā sākas 1932. g. vasarā. Vācijā toreiz bija 6 miljoni bezdarbnieku. Bet Krievijā izcēlās moderno laiku vēsturē vēl nebijis bads. Staļina izdarītā piespiedu kollektivizācija, nacionālizācija un zemnieku deportācijas noveda līdz pilnīgam lauksaimniecības produkcijas sabrukumam. Badā mira miljoni padomju pilsoņu. Un šai iekšpolitiskai krizei pievienojās arī ārpolitiska krize. Āzijā jau 1931. g .japāņi no savas pārāk blīvi apdzīvotās salas bija pārlēkuši uz Ķīnas cietzemi, lai iegūtu noieta apgabalus savām precēm un iegūtu izejvielas rūpniecībai. 1932. g. viņi okupēja auglīgo, rūdām bagāto Mandžūriju. kas robežo ar Austrumsibiriju, un padarīja šo apgabalu par Japānas jsatelītvalsti Mandžuko karalisti. Tokio tādā veidā demonstrēja pasaulei, ka vēlas radīt liela vēriena āziātu saimniecisku bloku — ja vajadzīgs, ar ieroču palīdzību.

Padomju interesēm Tālajos Austrumos tas nozīmēja nopietnu apdraudējumu. Japāņu-krievu konflikts Tālo'Austrumu robežapgabalos likās tuvojamies nenovēršami. Un tas notika tādā laikā, kad Staļina valstība lūkojās acīs bada nāvei.

Tas bija laiks, kupā kādam ģenerālim Maskavā — tas bija Gamarņiks, kara komisāra pirmais vietnieks, — ienāca prātā ideja, ko viņš ar maršala Tuchačevska palīdzību arī īstenoja: viņš nodibināja Tālo Austrumu «speciālo korpusu," ko dēvēja arī par „kolchozu korpusu" un kuj-u virsnieki drīz ar lepnumu dēvēja sevi par .,chabarovjakiem" — atvasinot šo nosaukumu no Chabarovskas pilsētas pie Mandžūrijas robežas.

Tas, ko Gamarņiks ar Tuchačevski, šo ideju īstenojot, gribēja panākt, bija vienkārši un ģeniāli: šī korpusa piederīgie bija karavīri un reizē arī zemnieki — tātad zināmā mērā zemnieki uniformās. Kādu iespējamu militāru sarežģījumu gadījumā ar Japānu, šim korpusam bija jāpadara Tālo Austrumu armija neatkarīga no uztura līdzekļu un lopbarības piegādes pa grūti veicamo Transsibirijas viensliežu dzelzceļu,

šis atrisinājums izšķirīgi svarīgajai apgādes problēmai bija vienīgais iespējamais. Jo maršals Blichers, šis patmīlīgais Tālo Austrumu armijas virspavēlnieks, bija aizliedzis nacionālizēt zemi un kollektīvizēt lauksaimniecību Sibirijas telpā, jo bija norūpējies par savu rekrūšu morāli, ievērojot to, ka 90 proc. no viņiem bija zemnieku izcelsmes. Tā uzticamas lauksaimnieciskas apgādes bāzes izveidošanai armijas vajadzībām palika vienīgi tā iespēja, ko bija iecerējis Gamarņiks — radīt militāras apmetnes, kurās pēc obligātā karadienesta apmetās karavīri ar ģimenēm. Viņi gan veidoja plašas ģimenes vienības, taču reizē palika arī militāri saistīti, bija apbruņoti un vienmēr kaujas gatavībā. Daudzi centrālās Krievijas laukstrādnieki un zemnieku dēli pieteicās šajā brīvprātīgajā speciālkorpusā. Šeit viņi saņēma paši savu māju, lielu gabalu zemes savām privātajām vajadzībām, turklāt vienu govi un vistas un bija atbrīvoti no nodokļiem pirmajiem 10 gadiem. šajā „kolchozu korpusā" 1936. g. bija jau 60.000 aktīvu dalībnieku, bet armijas farmās — 5.000 rezervistu. Tā bija triecienspējīga grupa ar pavisam 10 divīzijām, uzbūvēta pati pēc saviem principiem un praktiski no sarkanās armijas vadības aparāta neatkarīga, turklāt tālu projām no Maskavas pavēļu centrāles: tas bija ideāls instruments godkāram ģenerālim ar politiskām ambīcijām, šis vīrs bija Gamarņiks. Bet vēl vairāk par viņu — tā draugs Tuchačevskis. Arī viņš bija kara komisāra vietnieks, bet galvenais — kopš lielā bada un kopš zemnieku iznīcināšanas laika — apņēmīgs Staļina pretinieks, turklāt kādas aktīvas ģenerāļu grupas vadītājs pret diktātūru. Vīrs, kas gaidīja brīdi, kad varaskārais Staļins varētu tikt gāzts. Un „kolchozu korpuss" bija kā radīts viņa plāniem un spēlēja arī izšķirīgi svarīgu lomu — gadījumā, ja izceltos bruņota sadursme ar Staļinam uzticīgiem armijas spēkiem un partiju, šī speciālkorpusā grūti pieejamais novietojums Austrumsibirijā varēja kļūt pa sava veida sacelšanās cietoksni, vajadzības gadījumā arī par atkāpšanās telpu. šo faktu gaismā Tuchačevskis dabū citus vaibstus nekā tos, ko rāda Staļina propaganda vai rietumu biogrāfu pavirši uzmestais tēls. Tas, kas šajā cilvēkā saskata vienīgi ,.kritušu eņģeli," cara virsnieku, kas pārgājis pie boļševikiem, kaut viņa asinīs plūdušas franču grāfu un itāļu hercoga asinis, — tas aizsprosto pats sev ceļu uz šīs fasci​nējošās un padomju vēsturē savā veidā lieliskās figūras izpratni.

Viņš bij īsts Staļina pretspēlētājs. Viņš vienīgais būtu bijs spējīgs gāzt tirannu, aizvietot to un piešķirt Padomju Savienībai un līdz ar to visai pasaulei gluži citu vēsturisku plūdumu. Viss šī vīra dzīvesgājums liecina, ka viņā iemājoja kas ārkārtējs. Viņš dzimis 1893. g. un 1916. g. augustā leitnanta pakāpē kritis gūstā kaujā par Varšavu — šo pilsētu, kas 5 gadus vēlāk gandrīz tai pašā dienā vēlreiz kļuva par viņa militārās sakāves vietu. Viņš nokļuva gūstekņu nometnē Nr. 9 pie Ingolštadtes, bet 1917. g. izbēga un izlavījās līdz Pēterpilij. Kad viņš tur nokļuva, šī Ņevas pilsēta vairs nebija Krievijas metropole. Cars bija gāzts. Kajš beidzies. Vara bija Ļeņina boļševiku rokās, un tie atradās cīņā ar balto ģenerāļu kontrrevolūciju.

Gvardes virsnieks Tuchačevskis, kaut vairāku Rietumeiropas dižciltīgo dzimtu asinsradinieks, nedevās vis pie baltajiem, bet pie sarkanās armijas. Kādēļ? Mēdz teikt — gadījuma pēc. Citi uzskata, ka šī dīvainā izšķiršanās bijusi šī politiski nepiedzīvojušā jaunā cilvēka kļūda. Un beidzot viņam pieraksta arī kailu oportūnismu. Bet neviens no šiem izskaidrojumiem nesaskan ar patiesību. Tuchačevskis kļuva sarkans gan pārliecības, gan godkāres dēļ.

Revolūcija pret pilsonisko pasauli — taisni sava nežēlīgā cīņas pieteikuma dēļ pret jebkuru pastāvošo iekārtu — atbilda viņa paša krasi noraidošajai nostājai pret rietumu tradicijām, kristietību un Eiropas gara pasauli. Tuchačevska sapņi aplidoja austrumus, ne rietumus. Rietumus viņš jau bija pieredzējis — gūstekņu nometnē. Rietumus viņa uztverē nozīmēja arī cars un tā koruptais, dekadentais režīms. Rietumi un carisms, par kupu atjaunošanu cīnījās baltie, nebija Tuchačevska garā. Jaunu ideju un jaunu varas iespēju nākotne atradās austrumos.

Un pāri tam — pie sarkanajiem pavērās lielas iespējas šāda jauna virsnieka militārajai godkārei, kam kara amats nozīmēja visu. Trockim, sarkanās revolūcijas armijas ra​ dītājam, sava mežonīgā pūļa vadībai vajadzēja kapa amatniekus, vadītājus, štāba virsniekus.

Tuchačevskis iestājās komūnistu partijā un kļuva ģenerālštāba virsnieks. 1918. g. maijā, tikko 25 g. vecs, viņš jau. bija 1. armijas pavēlnieks. Viņš atsvieda atpakaļ pāri Volgai balto krievu čechu leģionārus.

1919. g. sastopam viņu 5. armijas vadībā Urālos. Sarkanie pārvaldīja vairs tikai 1/6 krievu valsts. Ļeņina stāvoklis izskatījās ļauns. Bet Tuchačevskis sakāva admirāļa Kolčaka baltās divīzijas un aiztrieca pāri Urāliem. Un 1920. g. viņš 3 mēnešos iedzina ģen. Deņikina balto dien​vidu armiju Melnajā jūrā.

Bet tad jaunajai padomju valstij tuvojās vislielākās militārās briesmas no rietumiem — poļi izmantoja Krievijas vājumu un ielauzās Ukrainā, ieņēma Kijevu un līdz ar to pārvaldīja tikko dzimušās un badam pakļautās Padomju Savienības labības klēti. Tuchačevskis atkal izrādījās par vīru savā vietā. Ar kādas ģeniālas operācijas palīdzību viņš izmanevrēja poļus no viņu pozicijām. Poļiem nācās atvilkties.

Tuchačevskis devās tiem pakaļ un maršēja uz Varšavu. Uz rietumiem .Vai Varšavai patiesi bija jākļūst par pirmo etapu sarkanās revolūcijas uzvaras gājienā pret Eiropu?

Maršals Piļsudskis savos memuāros raksta, ka Polijas liktenis viņam toreiz licies drūms un bezcerīgs.Taču sarkanā armija devās uz Varšavu un līdz ar to Eiropu veselus 24 gadus vēlāk. Toreiz, 1922. g. vasarā poļus un īstenībā visus eiropiešus vēlreiz no Ļeņina karoga paglāba tā sauktais „Vislas brīnums." Un šis brīnums nebija vis Eiropas nopelns, bet Jozefa Staļina muļķības un nepaklausības re​zultāts.

Tuchačevskis atradās jau artilērijas sniedzamības attālumā no Varšavas. „Revolūcionārā kara padome" Maskavā, šī sarkanās armijas augstākā instance, nodeva Tuchačevskim gan padomju rietumu frontes, gan arī dienvidaustrumu armijas virspavēlniecību, pie kam pēdējās jātnieku vienības komandēja Jegorovs un Budjonnijs. Tuchačevskis dienvidaustrumu armijai deva pareizo pavēli — pavērsties pret ziemeļiem, pret Ļubļinu, lai segtu viņa pret Varšavu iesaistītās triecienarmijas flanku.

Bet Jozefam Staļinam bija citi mērķi. Viņš gribēja ieņemt Lem ber gu un pierunāja Budjonniju un Vorošilovu iznorēt Tuchačevska pavēli un Ļubļinas vietā doties pret Lembergu. Tā arī tika izdarīts. Bet Piļsudska virspavēlnieka pa​domdevējs, franču ģenerālis Veigāns (Weygand) saskatīja radušos izdevību un poļu spēki izlauzās pa Tuchačevska kreisajā flankā radušos spraugu un pārsteidza viņa spārnu sedzēju armiju. Izcēlās panika. Krievi metās bēgt. Un Po​lija bija glābta.

Kādas jūtas Tuchačevskis kopš tās reizes sevī nēsāja pret Staļinu, tas saprotams ikvienam .Ja viņš par spīti tam arī sarkanā diktātora vēlākajā kundzības laikā avansēja par maršalu, kļuva par ģenerālštāba šefu un kapaministra vietnieku, tad tas vienīgi liecina par viņa savaldības spēju un viņa militārajām dotībām, no kurām Staļins ne​varēja atteikties.

Padomju modernās armijas uzbūve, galvenokārt tās motorizēšana, tanku spēku izveidošana, ir Tuchačevska nopelns. Viņa paša izvēlētais skolotājs bija vācu reichsvēra šefs, ģenerālpulkvedis fon Sēkts. Bet vai prūsis Sēkts un revolūcijas ģenerālis Tuchačevskis nesadzīvoja kā uguns un ūdens?

Protams, starp viņiem gulēja aiza; bet daudz kas tos ari tuvināja. Staļina spiegu dienests armijā, kas līdzīgi vēža slimībai grauza virsnieku korpusa garu, tāpat sarkanā diktātora saimnieciskie eksperimenti ar kollektīvizāciju un zemnieku iznīcināšanu, bija padarījuši Tuchačevski par nesamierināmu staļinisma ienaidnieku. Taču viņa politiskās frontes maiņai īsto impulsu deva ārlietu politika. Viņš arvienu vairāk noslējās par pārliecību, ka Vācijas un Krievijas savienība ir vēsturiska nepieciešamība, lai varētu turpināt cīņu pret „dekadentajiem rietumiem."

Protams, Tuchačevskis zināja, ka šis mērķis sasniedzams vienīgi pret Staļina gribu un tā stūrgalvīgo birokrātiju. Tas nozīmēja, ka pret gaidāmo sadursmi jābūt nodrošinātam. Viņa uzticamākais «pašmāju ierocis" bija tā Chabarovskas korpuss.

Jau kopš 1935. g. Tuchačevskis Chabarovskā, Austrumsibirijas centrā, bija izveidojis sava veida revolūcijas komisiju. Viņam pieslējās kā augsti pārvaldes ierēdņi, tā armijas pavēlnieki, bet arī jaunāki partijas funkcionāri augstos amatos .piemēram partijas vadītājs ziemeļu Kaukazā Boriss šeboldajevs. Sim sastāvam pievēršama īpaša vērība, jo tā liecina, ka Tuchačevskis negribēja izveidot kādu pretboļševistisku kustību, bet vēlējās mobilizēt boļševisma progresīvo un patriotisko spārnu pret Staļina

tiranniju.

1936. g. pavasarī Tuchačevskis kā padomju delegācijas šefs devās uz Londonu — uz karaļa Džordža V bērēm. Abos ceļojuma virzienos viņš devās caur Berlīni. Viņš izmantoja izdevību, lai Vācijas galvaspilsētā apspriestos ar vadošajiem vācu ģenerāļiem. Viņš gribēja nodrošināties pret varbūtību, ka Vācija neizmantos eventuālus revolūcionārus nemierus Padomju Savienībā, lai maršētu uz austrumiem.

Bet pār visām lietām viņam bija svarīga vācukrievu savienība pēc Staļina gāšanas. Kādi tam ir pie​rādījumi?

Džofrejs Beileijs savā šeit jau citētajā grāmatā atkārto kādu pierādītu Tuchačevska piezīmi, ko viņš minētajās dienās bija izteicis Rumānijas ārlietu ministram Titulesku. Tuchačevskis sacīja: „Ir nepareizi, ka jūs saistat savas zemes likteni ar tādām valstīm, kas jau vecas un atrodas sava gala priekšvakarā, piemēram Franciju un Lielbritāniju. Jaunā Vācija ir tā, kam mums būtu jāpievēršas. Vismaz uz zināmu laiku Vācija Eiropas kontinentā pārņems vadību."

Tas notika 1936. g. pavasarī. Ir jāatceras šis laiks. Jo 3 A gada vēlāk GPU aģents Skobļins Parīzē piespēlēja SS grupenfīrera Heidricha uzticības vīriem informāciju par gaidāmo sarkano ģenerāļu puču pret Staļinu. Hitlers domāja, ka nu pienākusi izdevība likt sarkanajam Napoleonam lēkt pār šķēpu un tā atņemt padomju armijai tās galvu. Bet īstenībā Heidrichs veica tikai rokas puiša pakalpojumus Staļinam.

Jo sarkanais diktātors jau sen bija izšķīries par triecienu Tuchačevskim. Šeit pierādījums: 1937. g. janvāri Padomju Savienības lielinkvizitors, ģenerālprokurors Višinskis bij. Maskavas dižciltīgo kluba lielajā zālē atklāja politisko tīrīšanu procesu pret veco, Staļinam naidīgo boļševiku fronti.

Galvenā persona uz apsūdzēto sola bija Kārlis Radeks, vīrs, kas laikā starp 1919. un 1922. gadu bija ievadījis reichsvēra un sarkanās armijas sadarbību. Tagad viņam to nācās atkal likvidēt. 24. janvāra priekšpusdienas sēdē viņš uz kādu Višinska negaidītu jautājumu šajā spēlē pēkšņi meta arī Tuchačevska vārdu. Pavisam nenozīmīgi, it kā piebildus. Višinskis paurba nedaudz dziļāk. Un Radeks sacīja: „Bet protams — Tuchačevskim nebija nekādas jaus​mas par noziedzīgo lomu, kādu es spēlēju."

Klātesošo vidū valdīja ledains klusums. Un šajā klusumā Radeks nomurmināja kāda Tuchačevska uzticības vīra, ģen. Putnas vārdu. „Mans sazvērnieks bija Putna," atzinās Radeks. Bet Putna bija Tuchačevska grupas ārlietu politiķis, kas, būdams militārais atašejs Berlīnē, Londonā un Tokio, bija uzņēmis daudzus sakarus. Šīs pratināšanas laikā Putna jau bija apcietināts. Jau kopš 1936. g. beigām.

Tātad spēle pret Tuchačevski ritēja jau kopš 1936. g. beigām. Maršals un viņa draugi, protams, atskarta, ka draud vislielākās briesmas. Ja nu Putna neklusētu… To nemaz nebija iespējams izdomāt līdz galam. Tas nozīmēja, ka jāpasteidzas!

1937. g. martā skriešanās starp Tuchačevska un Stajina dzinējsuņiem kļuva drāmatiska. Līdzīgi tuva negaisa dārdoņai skanēja Staļina piezīme kādā centrālkomitejas sēdē, kūjā piedalījās arī Tuchačevskis: «Sarkanās armijas rindās darbojas spiegi un valsts ienaidnieki."

Kādēļ maršals nerīkojās jau tagad? Kādēļ viņš vilcinājās? Atbilde ir vienkārša: ģenerālštāba virsnieku un virspavēlnieku iesaiste bija izdarāma visai piesardzīgi, jo viņu darbības lauks pa daļai atradās tūkstošiem kilometru vienam no otra, to bija grūti koordinēt visai stingrās uzraudzības dēļ.

Trieciens pret Staļinu bija nolikts uz 1. maiju 1937. g., uz to dienu, kurā, sakarā ar maija svētkiem, Maskavā neuzkrītoši tiktu nogādāti lielāki kara​spēka kontingenti.

Vai nu gadījums vai Staļina viltība spieda to termiņu atlikt. Kremlis paziņoja, ka maršals Tuchačevskis piedalīšoties karaļa Džordža VI kronēšanas svinībās Londonā 1937. g. 12. maijā, šim apstāklim vajadzēja Tuchačevski maldināt. Un tas arī izdevās. Tuchačevskis atlika puču par 3 nedēļām.

Tas kļuva viņam liktenīgi. Viņš netika vairs ne līdz Londonai, ne līdz pučam. Laikā ap 25. aprīli viņš vēl redzēts pavasara ballē Maskavas virsnieku klubā. 28. aprīlī viņš vēl ieradās kādā amerikāņu vēstniecības pieņemšanā. Tā bija viņa pēdējā, oficiāli apliecinātā parādīšanās atklātībā. Kas. notika pēc tam, pār to klājas baumu mij​krēslis un nepārbaudāma informācija no otru un trešo personu mutes.

Pēdējā oficiālā publikācija par maršalu datēta ar 11. jūniju 1937. g. Tā ir minētā TASS ziņa, ka Tuchačevskis kopā ar 7 citiem ģenerāļiem apcietināts, notiesāts un nošauts. Par ģen. Gamarņiku bija minēts, ka viņš izdarījis pašnāvību. Patiesībā viņš tika nosists kādā nopratināšanā.

Par pašu procesu un eksekūciju cirkulē dažādi stāsti. Vistuvāk patiesībai liekas versija, pēc kuras vēl notikusi kāda apspriede ar Višinski kā prokuroru. Tiesas locekļu vidū bija arī maršals Blichers un Budjonnijs, kā arī citi augsti ģenerāļi. Liecinieki nebija aicināti. Višinskim tādi arī nebija vajadzīgi, jo viņa rokās atradās Heidricha piegādātās viltotās reichsvēra aktis. Šie papīri Staļinam un partijai bija īstais pierādījums Tuchačevska un viņa draugu spiegu darbībai. Un šie dokumenti pilnīgi izslēdza jebkuru iestāšanos sazvērnieku labā no augsto ģenerāļu un maršalu puses, šādā veidā pret ģenerālitāti tika izdarīts pirmais smagais trieciens. Tā notiesāja savus biedrus — un pati kļuva par vaininieci visu pārējo acīs.

Sāka iedarboties likumība par ļaunumu, pēc kūpas viens ļaunums nepārtraukti rada otru. Nepagāja ilgs laiks, kad Tuchačevska soģi stāvēja jaunu soģu priekšā. Un viņa bendes — jaunu benžu priekšā. Un tā joprojām.

Vai Tuchačevskis ar pārējiem 7 apsūdzētajiem galvenajā tiesas sēdē bija klāt, vai viņi to vispār piedzīvoja — nav pierādīts. Toreizējais GPU šefa vietnieks Frinovskis saskaņā ar kāda ticama liecinieka — NKVD funkcionāra špīgelglasa liecību — esot teicis: „Visa Padomju Savienība karājās mata galā.

Nebija iespējams rīkoties tā, kā normālos laikos — vispirms tiesa, tad nošaušana. Mums šajā gadījumā vispirms nācās nošaut, tad tiesāt."

Un kā tika nogalināts Tuchačevskis, vīrs, kas Ļeņina revolūcijas glābšanai bija darījis vairāk nekā Staļins un viņa rokas puiši kopā? Arī to neviens skaidri nezina. Bet ļoti iespējams, ka viņu kopā ar tā biedriem nošāva no mugurpuses ar 8 šāvienu automātisko pistoli akmens flīzēm izliktajā Ļubjankas cietumā un iemeta kopējā masu kapā.

Un masu kapu kapraču skaits kļuva no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu lielāks. Staļins samazināja ģenerālštāba virsnieku korpusu, lika nošaut piedzīvojušos pavēlniekus un pār visām lietām iznīcināja militāro disciplīnu, ko Tuchačevskis ar tādām pūlēm bija izveidojis, uzceldams tronī politisko komisāru un pakļaudams armiju partijai.

Norēķins par visu notikušo nāca 2 gadus vēlāk, 1939./ 1940. g. ziemā: 3 mēnešus pēc Hitlera iebrukuma Polijā arī Staļins ķērās pie „soda ekspedicijas" pret savu mazo kaimiņu Somiju. Krievi bija prasījuši no Somijas, lai tā atdod Somu jūras līča dienvidrietumu daļā esošo HangS pussalu Ļeņingradas un Kronštadtes nodrošināšanai." Kad Somijas valdība atteicās, Maskava atbildēja ar ziņu, ka somu arti​lērija apšaudījusi padomju robežciemu Mainilu.

Somi atskārta šīs ziņas nolūku. Tie piedāvāja starpgadījuma kopīgu izmeklēšanu. Staļina atbilde bija uzbrukums kā pa ūdeni, tā zemi un no gaisa. Pazīstamais somu-krievu ziemas karš bija sācies. Bet tas noritēja pavisam citādi, nekā Staļins un viņa militārie padomdevēji sapņoja. Staļins bija iecerējis zibenskaj-u pēc sava sabiedrotā Hitlera parauga. Bet tai vietā norisinājās asiņains un zaudējumu pilns karagājiens ar blamāžas pilniem padomju pametumiem, kas radīja izbrīnu visā pasaulē. Tie bija zaudējumi, kujl visas pasaules vēsturē atstāja liktenīgas pēdas.

Vēl līdz šai pašai dienai dzirdama un lasāma teze, ka Staļins Somijas kapā toreiz tīšu prātu devies ar vājiem un slikti apbruņotiem spēkiem, lai maldinātu Vāciju. Bet tā ir tikai leģenda.

Krievija uzbruka ar 7., 8. un 14. armiju — pretim padomju 700.000 vīriem stāvēja 150.000— 200.000 somu karavīru. Un tomēr krievi tika sakauti. Sarkano armiju raksturoja slikta taktika, vēl sliktāka stratēģija un nožēlojama kaujas morāle. Tās bija aprakstītās tīrīšanas sekas."

Somi savu mazo cīnītāju skaitu prata izmantot atjautīgā veidā, pielietojot ielenkumu taktiku, kas bija sava veida vēlāko lielo vācu ielenkumu kauju priekštece.KĀtras somu slēpotāju kaujas vienības nogrieza krieviem ceļus, iespieda tos mežos un naktīs uzbruka šādi saraustītajām kolonnām. Parasti tas notika bez trokšņa, ar puuko — somu dunču palīdzību. Krievi zaudēja divīziju pēc divīzijas.

Saprotams, ka somi nevarēja ilgstoši noturēt krievu kolosu. Kad 1940. g. 11. februārī maršals

Timošenko ievadīja lieluzbrukumu, viņš 20 km plašā frontē pret somu aizstāvību raidīja 13 dziļumā sagrupētas divīzijas. Tas nozīmēja 140.000 vīru uz 20 km, tātad uz katru metru 7 vīrus. Un tur klāt — tankus, artilēriju un granātmetējus.

Tā Staļins beidzot uzvarēja un ieguva savus atbalsta punktus. Taču viņš neuzdrošinājās uzspiest Somijai komunistisku režīmu. Kāds krievu ģenerālis paskaidroja: „Mēs bijām priecīgi, ka beidzot tikām laukā no šīs dēkas. Mēs ieguvām taisni tik daudz zemes, lai pietiktu vietas mūsu kritušo kapiem."

Staļins no somu katastrofas daudz mācījās un centās ieskatītos trūkumus novērst, cik drīz vien iespējams. Bet sarkanās armijas katastrofiskie zaudējumi savukārt stiprināja Hitlera iedomu, ka uzbrukums Padomju Savienībai nozīmētu vienīgi militāru pastaigu un viņš bez kāda liela riska spētu nodrošināt sev padomju izejvielu avotus, lai spētu izturēt kapu pret rietumvalstīm. No šāda skatījuma vācu liktenīgais uzbrukums Padomju Savienībai 1941. g. 22. jūnijā ir Staļina izdarītās Tuchačevska slepkavības konsekvence. Staļina noziegums pret šo militāro ģēniju noveda Padomju Savienību līdz bezdibens malai; bet bei​dzot sarkano valsti un boļševismu glāba maršala atstātā mantojuma atzīšana, atgriešanās pie viņa principiem un tikumiem militārajā vadībā, šīs patiesības dvesmu dabūja just arī vācu fronte savas Maskavas ofensīvas pēdējā dienā.

Mežā pie Tachorovas, šajā bunkuriem pieblīvētajā audzē Naras tiltgala pozicijās Maskavas priekšā, 508. kājn. p. II bataljons ieguva interesantu gūstekni — padomju 222. strēlnieku divīzijas komandieri.

Kāda pionieju vienība to iznesa ievainotu no viņa komandpukta kā vienīgo dzīvi pārpalikušo.

II bataljona komandieris kapt. Rotters nopratināja pulkvedi. Sākumā depremētais un vienaldzīgais krievs pamazām atkusa, šis esot jau 5. kajš, kujam viņš ticis iesaukts, viņš stāstīja. Rotters jautāja, vai viņš tic, ka Krievija varētu uzvarēt šo kaj-u. „Nē," paskaidroja gūsteknis. Uz visiem saviem saucieniem pēc palīdzības viņš saņēmis vienmēr vienu un to pašu atbildi: „Mums nekā vairs nav. Jums jāiztur līdz pēdējam vīram." Aiz viņa divīzijas līdz pašai Maskavai neesot nekā vairāk kā daži strādnieku bataljoni un dažas sibiriešu vienības. Bet visur taču vēl notiek sīva pretošanās? — jautāja kapt. Rotters. Pulkvedis pamāja. Pēdējās nedēļās esot ieradušies no jauna virsnieki. Pa lielākai daļai vecāka gadagājuma. Un visi — no Sibirijas soda nometnēm. Viri, kas tikuši apcietināti lielās Tuchačevska tīrīšanas laikā, bet paglābušies dzīvi vai nu cietu​mos, vai soda nometnēs. ,.Frontes iesaiste tiem nozīmē rehabilitācijas iespēju. Un kam soda nometne aiz muguras, tas no nāves vairs nebīstas," sacīja pulkvedis. Un pavisam klusu, it kā arī gūstā atrazdamies vēl bītos Staļina GPU ausu, viņš piebilda: / „Bez tam viņi grib pierādīt, ka nebija nekādi nodevēji, bet patrioti, kas cienīgi tāda vīra kā Tuchačevskis."

Kad šis nopratināšanas protokols nokļuva armijas valdībā, Kluges štābā kāds sacīja: «Beigtais Tuchačevskis aizstāv Maskavu." Tas bija labi sacīts. Bet sacīts ar dziļiedarbi.

OTRA DAĻA. Ļeņingrada ..

1. TRIECIENS CAUR BALTIJAS TELPU Ostiova un Pleskava — Artilērija cīņā ar gigantiem KV 1 un KV 2 — Bruņoto spēku virspavēlniecība aptur Hoepneru — Čudovo purvos — Manšteina korpuss atgriezts — Ceļš uz Ļeņingrādu brīvs — Neizdevušies peldu svētki pie Samro ezera.

Kāds somu sakāmvārds saka: «Laimīgs tas, kam nav jāapēd savi aizvakardienas vārdi." Tie, kas kā karavīri 1941. g. nokļuva Somijā, šo sakāmvārdu bieži dabūja dzirdēt. Aizvakar — tas nozīmēja Vācijas izturēšanos somukrievu ziemaskara laikā un divdomīgos vācu politiķu un diplomātu paskaidrojumus sakarā ar padomju agresiju. Praktiski Hitlers bija parādījis krieviem labvēlīgu neutrālitāti. Bet 1941. g.

22. jūnijā Hitlera proklamācijā, ko pārraidīja visas radio stacijas, ko milzu burtiem iespieda visas avīzes un ko nolasīja visām karaspēka vienībām plašajā frontē starp Ledusjūru un Melno jūru, bija sacīts: „Vācu karavīri atrodas savienībā ar somu divīzijām un sargā Somiju."

Kad šo rindu autors 1941. g. atvasarā kādā slepenā galvenā mītnē idiliskajā meža pilsētiņā St. Michelā apmeklēja maršalu Mannerheimu, maršals kritizēja šos vārdus Vadoņa proklamācijā un sacīja: „Reichskanclera kungs šajā formulā nav gluži respektējis starptautiskās tiesības, nemaz nerunājot par to, ka viņš aizsteidzās priekšā notikumu attīstībai." — Mannerheims norādīja uz faktu, ka vēl 24. jūnijā kādā vācu ārlietu ministrijas preses konferencē atklāti ticis konstatēts, ka Somija starptautisko tiesību izf pratnē neatrodas kara stāvoklī ar Krieviju. Mannerheims paskaidrodams tūliņ gan arī piebilda: «Notikumu attīstībā tam arī nav nekādas nozīmes; jo esmu pārliecināts, ka Staļins mums būtu uzbrucis tā kā tā, lai nodrošinātu savu flanku — Leņingradu un Baltijas jūru, arī tad, ja mēs diezin cik apņēmīgi vēlētos palikt neutrāli." Pēc īsas pau​zes viņš nobeidza: «Vienīgi pārejot padomju pusē, mēs būtu paglābušies no uzbrukuma. Bet tas būtu nozīmējis to pašu, „kā tikt uzvarētie n." šī uzskata apstiprināšanai Mannerheims citēja kādu Staļina izteicienu, ko sarkanais diktātors bija sacījis somu sūtnim Maskavā neilgi pēc ziemaskara beigām: ,,Es jau ticu gan, ka jūs vēlaties palikt neutrāli, bet ja kāds atrodas y tādā ģeogrāfiskā stāvoklī kā jūsu mazā zeme, tas nevar palikt neutrāls.

Lielvaru intereses to noliedz." Un maršals Mannerheims pateica vēl ko interesantu: „Man jau kopš janvāra (1941. g.) bija skaidrs, ka padomju vadība saskatīja atklāta lūzuma iespējas ar Vāciju, bija rēķinājusies ar bruņotu sadursmi un mēģināja vienīgi iegūt laiku, lai novilcinātu to." Viņš sacīja to pavisam nopietni, gluži bezkaislīgi un gandrīz rezignēti; viņš bija grandseņjors, kas devās pretim nenovēršamajam ar paļāvību un bija nolēmis tikt galā ar konsekvencēm.

Mannerheims izlietoja katru izdevēju, lai deklarētu, ka Somija nav nekāds Vācijas sabiedrotais, bet, kā viņš teica, «ceļabiedrs karā. kas ved Somiju uz aktīvu aizstāvību." Viņš to sacīja dažādajiem vācu ārlietu ministrijas un vērmachta pilnvarotajiem un. pār visām lietām, arī gudrajam vācu sūtnim Somijā fon Blicheram (von Bluecher). „Mēs neko negribām iekarot ,arī ne Leņingradu," viņš atkārtoja vienmēr no jauna. Nebija nekādu šaubu, ka šis kavalieris, kas krieviski runāja ar mazāku akcentu nekā somiski, kas savu dzīves veidu bija piesavinājies Somiias lielfirstu kadetu skolā un būdams par pāžu cara galmā kā arī gvardes virsnieku Pēterpilī, ar savu sirdi neatradās vācu pusē. Viņš cīnījās kopā ar Hitleru, izejot no politiskas lietderības, kādu radT ja kopējais ienaidnieks.

Mannerheims ar dziļdomīgu smaidu atstāst'ja dažu epizodu, kas pirms kara izcelšanās bijis populārs Helsinkos un izsaucis daudz smieklu: kad 1940. g. rudenī kāds angļu sūtniecības padomnieks kādas pazīstamas somu dāmas salonā pēcpusdienas tējas laikā uztraucies par to, ka Somija atļaujot vācu karaspēka vienībām brīvu ceļu cauri savai territorijai uz Ziemeļnorvēģiju, minētā dāma to pamācījusi: „Mēs atrodamies sliktā stāvoklī. Krievi no mums izspieda brīvu ceļu caur mūsu pašu territoriju uz viņu atbalsta punktu Hangē. Ar kādām tiesībām lai mēs aizlie​dzām vāciešiem brīvu ceļu uz viņu atbalsta punktu Ziemeļnorvēģijā?" — „Jā," piekrita anglis, „tas ir pareizi. Bet lielākā tiesa somu vāciešus saņem ar

atplestām rokām." Vecā dāma iesmējās un atbildēja: „To daru es arī. Jo vairāk vāciešu ierodas mūsu zemē, jo mierīgāku prātu es naktīs liekos savā gultā."

Tā patiesībā arī bija. Kopš ziemaskaja, kas Staļinam deva tikai daļēju uzvaru, somi baidījās no Maskavas atriebības. Un viņi atviegloti uzelpoja, kad uzzināja, ka Hitlers 1940. g. novembrī, Molotovam Berlīnē prasot vācu piekrišanu jaunai padomju akcijai pret Somiju, bija apturējis krievus ar noteiktu nē.

Somu ārlietu ministrs kādās privātās pusdienās šo norisi formulēja šādi: „Kad sūtnis fon Blichers piesardzīgos vārdos darīja man zināmu Molotova apmeklējuma iznākumu un bija skaidrs, ka Ādolfs Hitlers, pretēji savai agrākajai nostājai, bija stājies ceļā krievu nodomiem, mums visiem novēlās akmens no sirds." Šie fakti un apstākļi ir jāzina, lai izprastu vācu ziemeļu militāro «ceļabiedru" nostāju un vēlākos lēmumus. Somi ir drošsirdīgi, lieliski un dabiski cilvēki, un reizē patrioti, kam nav salīdzinājuma. Ir jāatceras kaut gandrīz jau leģendārais ģenerālis Paj ari, kas ziemaskarā ieguva somu bruņinieku krustu ar to, ka gluži viens apkalpoja kādu vecu krievu prettanku lielgabalu pret padomju tanku uzbrukumu.

Aizslēgs un mērķējamā ierīce bija bojāti. Pajari mērķēja ar stobru un izraisīja šāvienu tādi, ka sita pa sprūdu ar cirvi, šādā veidā viņš sašāva 3 no 4 krievu tankiem. Šādi vīri bija gandrīz neizprotamās ziemaskara pretestības noslēpums. Beidzot tiem bija jānoliecas milzīgā pārspēka priekšā un jāpieņem smagais mierlīgums un territoriālie un pilsētu zaudējumi. Neviena no rietumu lielvalstīm nebija steigusies Somijai palīgā, arī kaimiņi zviedri bija »' pametuši to vienu. Tā saprotamā kārtā 22. jūnijā tie saskatīja izdevību vērmachta varenā paspārnē atņemt krieviem zaudētos apgabalus, pār visām lietām slaveno Viborgu, un atjaunot veco somu-krievu robežu. Vācu virspavēlniecība, protams, uz Mannerheimu lika daudz lielākas cerības.

Kad Bruņoto spēku ziemeļu grupa feldmaršala bruņinieka fon Lēba vadībā (von Leeb) 1941. g. 22. jūnijā ieņēma izejas pozicijās starp Suvalkiem un Mēmeli, viņam bija nosprausts visai skaidrs mērķis — Ļeņingrada. „Barbarosas" uzbrukuma direktīvās bija sacīts, ka pēc ienaidnieka spēku sakāves Baltkrievijā, kas veicams bruņoto spēku vidus grupai, tās stiprām ātrajām vienībām jāpagriežas pret ziemeļiem, lai, sadarbībā ar ziemeļu grupu, iznīcinātu Baltijas telpā esošos ienaidnieka spēkus un pēc šī uzdevuma veikšanas ieņemtu Ļeņingradu. Tikai pēc Ļeņingradas ieņemšanas sekotu uzbrukums Maskavai. Ir svarīgi paturēt acu priekšā šo militārā plāna secību. Tā nerespektēšana bija viens no ziemas katastrofas iemesliem Mas​kavas priekšā. Ļeņingrada bija Eiropas Krievijas pērle. Kādā Puškina dzejolī sacīts: „Novgoroda — krievu valsts tēvs, Kijeva — māte, Maskava — sirds, un Pēterpils — galva." Ari kopš tā laika, kad Pēterpils vairs nebija Pēterpils (resp. Petrograda), bet nesa Ļeņingradas vārdu, šī pilsēta pie Ņevas ietekas gan vairs nebija sarkanās valsts galva, taču tās sirdsapziņa gan. Tā nes revolūcijas tēva vārdu, jo šeit tā sākās.

Boļševiku sociālrevolūcionāru gvarde bija radusies šejienes municijas fabrikās, kuģu būvētavās, tanku fabrikās, kurpju un tekstiliju fabrikās, uz tirdzniecības un karakuģiem. Un tās priekšgalā Ļeņins bija sācis savu cīņu.

Ja apsver Ļeņingradas stratēģisko lomu kā Somu jūras līča cietoksnim un kā sarkanās flotes dabiskai bāzei Baltijas jūrā, kļūst skaidrs, cik svarīgs militārs, saimniecisks un politisks mērķis bija šī pilsēta. Tās ieņemšana Hitleram nozīmētu nenovērtējamu uzvaru, tās atdošana — nenovērtējamu zaudējumu padomju režīmam.

Vltn. Knāks sava trieciena sekmes uz Daugavpils tiltu vairs nepiedzīvoja. Kādas krievu patšautenes kārtas trāpīts, viņš gulēja pie tilta labās uzejas, un arī vēl nāvē pielūkoja savus 30 vīrus, kas pretojās uzbrūkošajiem krieviem. Un ja kāda bruņinieku krusta piešķiršana par kaujai izšķirīgu veikumu bija pelnīta, tad tā bija pelnīta šajā gadījumā, kad ar augsto goda zīmi apbalvoja kritušo. Jo kauja par Ļeņingradas priekšlauku ar ātri iegūtajām Daugavas pār​ejām bija izšķirīgi veicināta.

Ar Hoepnera tanku grupas triecienu pāri Daugavai bija segts Baltijas jūras piekrastē operējošās 18.

armijas flanks ģenerālpulkveža fon Kichlera (von Kuechler) vadībā, un tā tagad varēja virzīties cauri Baltijas telpai. 43. kājn. pulka komandieris plkv. Lašs (Lasch) kopā ar I armijas korpusa ātrajām vienībām — riteņbraucējiem, prettanku un zenitartileriju un triecienlielgabaliem, iztriecās 100 km tālu caur sajaukto ienaidnieku no Bauskas līdz Rīgai, lai arī tur nosprostotu tiltu atpakaļplūstošajām padomju divīzijām. Gan zaudējumi bija lieli, gan krieviem izdevās tiltus uzspridzināt, uzdevuma mērķis tomēr bija sasniegts: no Kurzemes bēgošās padomju kolonnas vairs nepaguva pārkļūt Daugavai, bet Rīgas priekšā ieskrēja pašas savā nelaimē.

Kamēr Kichlera 18. armija devās uz priekšu latviešuigauņu telpā, Hoepnera 4. tanku grupa virzījās pret Igauniju pār veco igauņu-krievu robežu dienvidos no Peipusa ezera, šī vieta bija izbūvēta par sava veida Stajina līniju, un proti — par galveno aizstāvības līniju ar bunkuriem un smagiem lauku nocietinājumiem. Ģenerālpulkvedis Kuzņecovs mēģināja savlaicīgi piegādāt pastiprinājumus nocietinājumu līnijas atslēgas punktiem, īpaši satiksmes mezglam Ostrovai. Bet vācu gaisa izlūkošana šīs kustības bija novērojusi. Hoepneram tagad bija svarīgi nokļūt Ostrovā agrāk par krieviem. Līdz ar to sākās ģen. Reinhardta lielais tanku trieciens uz Ostrovu.

Ja Manšteinam, traucoties uz Daugavu, smailē bija 8. tanku divīzija, tad Reinharda XXXXI tanku korpusa priekšgalā bija 1. tanku div. Un šī ģenerālleitnanta Kirchnera (Kirchner) 1. tanku div. laimēja skriešanos, nākdama no Daugavas tiltgala pozicijām pie Jēkabpils >un virzīdamās uz Ostrovu gar Igaunijas dienvidiem. Ģenerālmajors Krīgera (Krueger) 1. strēlniku brigāde ar 1. tanku pulka daļām pastiprināto 113. strēlnieku pulku 4. jūlijā no dienvidiem ielauzās pilsētā. Kamēr motociklu strēlnieku I bataljons tuvojās no dienvidrietumiem, maj. Dr. Ekingers ar 73. art. pulka 7. baterijas atbalstīto bataljonu izlauzās uz ziemeļiem. Ceļu tilti pār Veļikaju krita vācu rokās.

Aviācijas pieteiktie krievu pastiprinājumi ar smago tanku vienībām ieradās 24 stundas par vēlu, lai vēl spētu aizstāvēt Ostrovu. Ar saviem vissmagajiem KV 1 un KV 2 tankiem tie uzbruka Ostrova.s ziemeļu daļai, taču tika at​sisti.

Kad 5. jūlijā 1. tanku div. smaile kopā ar Krīgera kaujasgrupu ap pīkst. 14 uzsāka uzbrukumu Pleskavai, tā nokļuva masīva krievu tanku uzbrukuma joslā. 37. tanku iznīcinātāju diviziona motorizētie prettanku lielgabalu vadi ar saviem 3,7 lielgabaliem tika vienkārši samalti zem smagajiem krievu kaujasratiem. Gluli tāpat kā pie Raseiņiem un Saukotas, strēlnieki un tanku iznīcinātāji no jauna piedzīvoja savu nevarību šo milzīgo, ripojošo artilērijas bunkuru priekšā, un atvilkās. Arī vācu tankiem šie krievu milži devās gājām. Uz Ostrovu? Vai tos tiešām ne​viens vairs nespēja apturēt?

Tas bija īstais brīdis 73. art. pulka III diviziona komandierim maj. Sētam. Viņš novietoja pozicijā pie ceļa vienu 9. baterijas smago lauku haubici. Tās virzienlielgabalnieks kaprālis Georgijs ļāva pieripot pirmajam KV 2 līdz vajadzīgajam attālumam. Georgijam stobrā bija ts. betona granāta, kādas lietoja smago bunkuru apkarošanai. „Uguni!" KV 2, milzīga zibens pavadīts, sagāzās uz sāniem un palika stāvam.

Lādēt. Nomērķēt, šaut! Drošsirdīgais kaprālis ar savu apkalpi sašāva vēl 12 citus krievu tankus. Ari citi lielgabali ar līdzīgām sekmēm iesaistījās tanku atvaires kaujā. Tas deva ne tikai atelpu, bet atdeva strēlniekiem viņu veco pašapziņu. Tagad tie metās pret tankiem ar granātu saišķiem, vienlaicīgi saņemdami III diviziona kanonieju atbalstu. Drīz pēc tam ģenerālmajors Krīgers varēja ziņot: „ Virzīšanās uz priekšu turpinās."

2 dienas vēlāk, 7. jūlijā, 1. tanku pulks Vesthovena kaujasgrupas priekšgalā, kas veido 1. tanku div. priekšējo vienību ar tai sekojošo 6. tanku divīziju, dodas pret padomju tanku atliekām pie Pleskavas. Pa kreisi, dziļumā izvērsta, seko XXXXI tanku korpusa irešā ātrā divīzija — 36. motorizētā kājn. div.

Priekšējās rotas komandieris kapt. fon Falkenbergs atrodas sava tanka ,,700" torņa lūkā ceļu krustojumā ziemeļos no Ļetovo sādžas, ar binokli pie acīm.

Viņš novēro, ka tālu priekšā uz ceļa ltn. Fromme, kura I vads ripo 1. tanku pulka II diviziona smailes priekšā, no sava tanka ,,711". apšauda tuvojošos krievu tankus. Trāpījums! Ienaidnieka tanks kūp, taču brauc tālāk. Tieši uz Frommes tanku. Skar to. No tanka izlēc trīs krievi. Izlēc arī Fromme, ar pistoli rokā.

Krievi paceļ rokas. Šai brīdī pār lauku tuvojas divi citi krievu tanki; krievi jūt glābiņa tuvumu un metas aiz sava tanka. Fromme grib šaut, bet viņa pistolei gadās kļūme. Viens no krieviem metas uz viņu. Bet Fromme zibeņātri tver pie kāpurķēžu aizsargspārna, norauj tur piestiprināto cirvi un metas krievam pretim. Krievs bēg. Bet Fromme ielēc atpakaļ savā tankā.

Kapt. fon Falkenbergs ienirst savā tankā, aizsit lūkas vāku. ,,Uz priekšu!" viņš uzsauc braucējam. „Uz ceļu krustojumu!" Arī II vada komandieris ltn. Kēlers novērojis ltn. Frommes cirvja dueli un drāžas uz priekšu, apstājas pa labi no Frommes vada un nekavējoties iesaistās uguns kaujā. Viņa četri III tipa tanki ierodas īstā laikā, lai iekamptos uzbrūkošo krievu tanku flankā. Vakarā Falkenberga ugunsfrontes priekšā guļ 18 sašauti krievu tanki. Līdz ar to krievu pretuzbrukumam dienvidaustrumos no Peipusa ezera lauzts mugurkauls. Ceļš uz Pleskavu ir brīvs.

Vesthovena kaujasgrupa ar pastiprināto 1. strēln. pulku, izvērzdamās arī uz austrumiem, izlaužas līdz Pleskavas lidlaukam, ko kāds augsts padomju aviācijas komandieris acīm redzot licis atstāt pašā pēdējā brīdī. Lidlaukā atrastās kartes ļāva spriest par ienaidnieka nodomiem. Tā ģenerālmajors Krīgers ar 1. strēlnieku brigādi iegūst nebojātu tiltu Cerjochas iecirkni. Degošo pilsētu 9. jūlijā spējā triecienā frontāli ieņem 36. mot. kājn. div.

Starplaikā arī 6. tanku div. bija caurrāvusi Staļina līniju 30 km dienvidaustrumos no šejienes.

Pionieji saspridzināja 20 smagos bunkurus, atsitot stiprus ienaidnieka tanku speķus. Līdz ar to Hoepnera tanku grupa bija sasniegusi savu pirmo lielo mērķi. Krievu aizsprots dienvidos no Peipusa ezera bija pārvarēts, krieviem dienvidu izeja no Baltijas telpas slēgta un izejas pozicijās uzbrukumam pret Ļeņingradu iegūtas. Ātrajam triecienam uz pilsētu bija jānotiek pār tiltu starp Ilmenes ezeru un Peipusa ezeru ziemeļu virzienā. Mērķis joprojām bija — ieņemt Ļeņingradu, tātad uzvarēt to. Uzbrukuma atbalstīšanai somu armijai bija jāuzbrūk no ziemeļiem Karēlijas zemes šaurumā un vienlaicīgi arī austrumos no Ladogas ezera, lai šo 3 miljonu pilsētu no​sprostotu pret atslogošanas un izlaušanās mēģinājumiem.

Saskaņā ar pamatpavēli, 4. tanku grupa ar Reinhardta tanku korpusu gribēja doties uz priekšu pa PleskavasLugas-Ļeņingradas ceļu kā arī līdztekus tam, bet austrumos no tā — ar Manšteina tanku korpusu pa otru ceļu uz Ļeņingradu, proti no Opočkas uz Novgorodu. Vienīgi šie divi ceļi veda caur plašo purvaino apgabalu, kas sargā Ļeņingradu no dienvidiem un dienvidaustrumiem.

10. jūlijā 1941. g. tanku grupa visā frontē pārgāja uzbrukumā. LVI tanku korpusam, kas 6. jūlijā ar motorizēto SS kājn. div. „Totenkopf" bija pārrāvis Staļina līniju pie Sebežas un nākošajā dienā pēc sīvām cīņām ieņēmis Opočku pie Veļikajas upes, tagad nācās pavērsties pret austrumiem, izvirzīties caur Porchavu-Novgorodu un pie Čudovo pārraut lielo Ļeņingradas-Maskavas ceļu. 8. tanku div. un 3. mot. kājn. div. bija iesaistītas priekšējā līnijā. Tām nācās pārvarēt visai grūtu meža apvidu bez ceļiem.

XXXXI korpuss ar 1. un 6. tanku div. priekšā un 36. mot. kājn. div. aizmugurē tika iesaistīts gar lielo Lugas ceļu. Ienaidnieks šeit sākumā aizstāvējās tikai ar arjergarda vienībām. Tas, tātad, izvairījās.

Vai krievi spēji ziemeļos jau uzdeva? Bija maldīgi tā domāt. Vorošilovs nebija ar mieru pamest Ļeņingradu un Somu jūras līci. Jau nākošajā dienā Reinharda tanku korpusa virzīšanās uz priekšu kļuva lēnāka. Viņa divīzijas bija iekļuvušas nepārskatāmā purvainā meža apvidū, kur ienaidniekam bija lieliskas aizstāvības iespējas.

Kad ģen. Reinhardts no Pleskavas-Lugas ceļa gribēja pievilkt šeit arī savus tankus un strēlnieku tanku bataljonus, galvenokārt 1. tanku div. Krīgera un Vesthofena kaujas grupas, lai aptverošā akcijā krievu ceļu aizsprostus ieņemtu no aizmugures, tad izrādījās, ka apvidus pa labi un pa kreisi tankiem ir gandrīz neizbraucams, purvains.

Arī 6. tanku div. no tās nožēlojamiem blakus ceļiem nācās atgriezties uz korpusa galvenā ceļa aiz 1. div., jo braucamrīki palika stāvam. Ikkura plašāka spēku izvēršana līdz ar to bij neiespējama. Tanku kustīgums un ātrums šeit nedabūja sevi parādīt. Korpusa uzbrukums 12. jūlijā apstājās uz līnijas ZapoļjePļusa.

Vēl stiprāku pretestību ienaidnieks izrādīja Manšteina korpusa priekšā, tātad labajā spārnā, kur saskaņā ar Bruņoto spēku virspavēlniecības pavēli vajadzēja atrasties smagpunktam uzbrukumā pret Ļeņingradu. Izrādījās, ka krievi bija izbūvējuši jaunu nocietinātu joslu Ļeņingradas i un šimskas aizsardzībai Ilmenes ezera rietumu malā, gar Lugu līdz Jamburgai-Narvai. Lugas pilsēta, būdama Daugavpils-Ļeņingradas ceļa tiltgala pozicija, izrādījās šo poziciju kodols un kā tāds — stipri nocietināts.

Turpretim vācu 4. tanku grupas zemes un gaisa izlūkošana konstatēja, ka kreisajā spārnā, tātad gar Lugas lejteci, atradās vienīgi vāji ienaidnieka spēki. Slikto ceļu dēļ krievi šeit vairs nerēķinājās ar vācu uzbrukumu. Vie​nīgi Peipusa ezera austrumu krastā, pie Gdovas, atradās stiprāki ienaidnieka spēki. Ģenerālpulkvedim Hoepneram bija jāizšķiras — vai viņam, saskaņā ar pavēli, arī turpmāk ar uzbrukuma smagumpunktu pa labi, jāturpina uzbrukums Novgorodas virzienā, ļaujot Reinhardta tanku korpusam iedragāt pieri pret stipri nocietināto Lugu? Jeb varbūt bija pareizāk izdarīt drosmīgu vēzienu pa kreisi Lugas upes lejtecē, lai satvertu ienaidnieku tā vājajā vietā un līdz ar to turpinātu uzbrukumu Ļeņingradai no rietumiem, tātad parallēli Narvas-Kingisepas-Krasnogvarģeiskas dzelzceļa līnijai?

Hoepners izšķīrās par pēdējo. Ofensīvai pilnā gaitā esot, 1. un 6. tanku div. tika pavērstas pret ziemeļiem, austrumos un ziemeļos no Zapoļjes kaujās iesaistītās Vesthofena kaujas grupas aizsardzībā, tad pie lielā Lugas ceļa aizstātas ar kājnieku divīzijām, un pēc tam 13. jūlijā, 36. mot. kājn. div. pavadītas, maršēja pret ziemeļiem pa apvidu, kurā nebija nekādu ceļu.

Forsētā 150—180 km pārgājienā šīs trīs motorizētās divīzijas gausi mocījās tālāk aiz savām priekšējām vienībām, bīstami garumā izstieptas, pa daļai vienā vienīgā pārpurvotā ceļā saspiestas. Mazie tilti iebruka. Ceļi pārvērtās purvā. Pionieri cēla sprunguļceļus. Izlūkvienības un motociklu strēlnieki, tanku iznicinātāji un uz priekšu izvirzītās baterijas ar pūlēm lauzās tālāk gar malām, lai apdraudētajās vietās ieņemtu sprosta pozicijās un šeit atvairītu arvienu no jauna no lielajiem purviem izdarītos ienaidnieka uzbrukumus. Taču šis pārgalvīgais manevrs izdevās. 6. tanku div. smaile 14. jūlijā ieņēma Porečji. Ienaidnieks bija tik pārsteigts, ka vācu lokās krita divi nebojāti tilti.

1. tanku div. tai pašā dienā ar maj. Dr. Ekingeram pakļauto strēlnieku tanku bataljonu sasniedza Lugu pie Sabskas un līdz pīkst. 22 izcīnīja sev šeit tiltagala poziciju Lugas upes austrumu krastā Tai pašā naktī to vēl izbūvēja un pievilka 113. strēln. pulka galvenos spēkus. Tā 1. tanku div. spēja noturēt Sabsku pret tūliņ pasāktajiem spēcīgajiem ienaidnieka pretuzbrukumiem arī 15. jūlijā kopā ar Krīgera kaujas grupu.

Tilts gan starplaikā bija iznīcināts. Taču arī šeit jau izcīnīto tiltagala poziciju nākošā dienā varēja nostiprināt. Ienaidnieka spēku grupu 4. tanku grupas rietumu flankā, Peipusa ezera krastā pie Gdovas sakāva 36. mot. kājn. div. un 58. kājn. div.

Līdz ar to Lugas lejtece bija pieveikta. Bija radīts tramplins izdevīgam lēcienam 115 km no Ļeņingradas. Divās plaši izvērstās tiltagala pozicijās Reinhardta korpusa strēlnieki un tanki stāvēja uzbrukuma gatavībā. Krievus šī operācija bija pilnīgi pārsteigusi. Sākumā tiem jaunās vācu frontes priekšā nebija nekādu nopietni ņemamu spēku. Ar ātri salasītām vienībām, to vidū Ļeņingradas virsnieku skolu, tie veltīgi mēģināja tiltagala pozicijās ielauzt. Taču vāciem ne tikai izdevās atsist visus krievu uzbrukumus, kaut arī pēc visai sīvām kaujām, bet viņu divīzijas pat vēl paplašināja savas izejas pozicijās, uzlaboja piegādes ceļus un gaidīja uz uzbrukuma turpināšanas pavēli. Ļeņingrada pa tam, neaizsargāta, atradās divu dienu pārgājienā no šejienes.

Bet tad šeit, zieme]u frontē, Ļeņingradas priekšā atkārtojās tā pati traģēdija, kādu to pieredzējām jau bruņoto spēku vidus grupā pēc Smoļenskas drīzās ieņemšanas: Bruņoto spēku virspavēlniecība Hoepnera tankus noturēja Lugas tiltgala pozicijās veselas 3 nedēļas bez kustības. Trīs garas nedēļas. Kāpēc? Kādēļ šeit netika izveidots smagpunkts uzbrukumam pret šī karagājiena mērķi? Kādēļ šī izdevība netika izmantota? Atkal reiz tā izrādījās vadības birokrātijā, kas aizkavēja ātru un, ļoti iespējams, arī sekmīgu triecienu uz Ļeņingradu.

Bruņoto spēku ziemeļu grupas operācija no 1941. g. jūnija beigām līdz augusta vidum. Staļina līnija ir pārrauta. Hoepnera tanku grupa pār Lugas lejteci dodas uz Ļeņingradu.

Hitlers un Bruņoto spēku virspavēlniecība bija sīksti ieķērušies savā priekšstatā par „smagpunktu labajā pusē," kas noz'mēja, ka Ļeņingrada ieņemama plašā aptverošā kustībā no dienvidaustrumif i.

Flanku nodrošināšana, acīm redzot, bija paredzēta no rietumiem nākošajai 16. armijai, kuras spraugu starp to un 4. tanku grupu pagaidām ofen​sīvi sedza LVI tanku korpusa 2 divīzijas. Šādā kārtā tai pašā laikā milzīgā lokā, kam Volchovas upe veidoja ideālu flanku nodrošinājumu, nācās sagūstīt no Baltijas telpas atpakaļ plūstošās krievu divīzijas. Tas bija labi domāts. Taču šajā aprēķinā bija kāda kļūda: tanki, paturot smagpunktu labajā pusē, mežainā un purvainā apvidus dēļ nebija pilnīgas iesaistes spējīgi. Tādēļ jau arī Hoepners savus XXXXI tanku korpusu bija pavērsis pa kreisi.

Tagad gan smagpunkts pa labi, ievērojot Solcu krizes iedarbību, bija radījis stipru kājnieku divīziju, artilērijas un aviācijas koncentrāciju, taču tur nebija nekādu operāciju spējīgu tanku spēku. Jo kā 8. tanku div. tā 3. mot. kājn. div. laikā starp 15. un 19. jūliju bija iesaistīta sīvās kaujās ar 3—5 korpusu stipruma ienaidnieka spēkiem.

Jauniegūtam smagpunktam pa kreisi, Lugas lejtecē, bija kā tanki, tā tiltagala pozicijās, uzbrukuma izejas pozicijās — bez ienaidnieka savā priekšā. Bet tam nebija kājnieku divīziju gara, pret Ļeņingradu virzīta tanku uzbrukuma flanku nodrošināšanai. Hoepners izmēģinājās visādi, lai trūkstošās infantērijas vietā, kuras pievešana vilkās pārāk gausi, dabūtu uz ziemeļiem Manšteina korpusu uzbrukuma sākšanai.

Bet bruņoto spēku grupa vai nu nevarēja, vai negribēja pretoties Vadoņa galvenajai mītnei. Tur tika paskaidrots: Reinhardta spēki esot par vājiem, lai uzbrukumu Ļeņingradai veiktu vieni paši. Un labā spārna pastiprināšanai pie Ilmenes ezera, kur cīņas varēja risināties tikai ar lielu piepūli, tika piegādāti jauni spēki. Ģen. Reinhardts šodien ar pilnām tiesībām saka: „Kādēļ Manšteina korpusu nevarēja r_ovirzT t uz

mums? Vai nebija pareizāk smagpunktu tagad pārcelt uz kreiso pusi, ātri nosprostot Narvas šaurumu un tad pagriezties pret austrumiem, lai ar stipriem spēkiem no muguras uzbruktu ienaidniekam, kas turējās gar Lugas vidusteci?"

Kad Guderians Smoļenskas priekšā pie Dņepras atradās līdzīgā situācijā, feldmaršals fon Kluge un feldmaršals fon Boks ļāva tam vaļu. Un iespējams, ka Kluge un Boks arī Reinhardam būtu ļāvuši vaļi:.

Bet Lēbs nebija fon Kluge. Viņš gan cilāja domas par Reinhardta palaišanu, mēģināja Bruņoto spēku virspavēlniecībā panākt „smagpunkta pa labi" noteikuma atcelšanu, taču ne viņš panāca vienu, ne izdarīja otru. Tā sākās liktenīga staipīšanās, kas vilkās nedēļu pēc nedēļas. Tās bija nedēļas, kuras krievi izmantoja, lai pret Reinhardta tiltagala pozicijām iesaistītu visu, ko vien spēja salasīt. Frontē uzradās kāda proletāriešu divīzija. Divas nākošās divīzijas — 111. un 125. strēlnieku divīzijas daļas — tika pievestas vilcienu transportos. Vilcieni bez kāda respekta piebrauca skatiena sniedziena attālumā un izsēdināja karavīrus uz atklāta ceļa. Beidzot parādījās arī tanku vienības ar smagajiem KV 1 un KV 2.

Gluži jauno supertanku apkalpes pa daļai sastāvēja no fabriku izmēģinājumu civilistiem. Viņu pavadošajā kājnieku vienībā atradās vesela fabrikas brigāde ar sievietēm un Ļeņingradas universitātes studentēm. Sievietes tika at​rastas arī starp kritušajiem, un arī ievainotas sašautos tankos.

Pieaugošā ienaidnieka pretestība cīņā par tiltagaliem izpaudās ari padomju gaisa uzbrukumos. Bet vācu kaujas un iznīcinātāju aviācijas vienību šeit nebija, tās atradās Ilmenes ezera kaujas telpā — saskaņā ar devīzi: ,,smagpunkts pa labi." Vienīgi Trautflota iznīcinātāju grupa no sava uz priekšu izbīdītā kaujas lidlauka rietumos no Pļusas pa laikam iesaistījās Lugas kaujās ar 2—3 Me 109 eska​driļām.

Jā, krievi savas Ļeņingradas aizstāvības frontes vājākajā vietā bija atguvušies un padarījuši to tik stipru, cik vien iespējams. Izdevība ieņemt pilsētu vienā vien'gā ātrā triecienā no ziemeļrietumim bija palaista garām. Ģenerālpulkvedis Reinhardts vēlāk izteicās: ,,Ir skaidrs, ka nevarēja domāt par uzbrukuma turpināšanu. Vispirms nācās uzlabot ceļu tīklu apgādes un cerēto papildspēku pievešanai. Tam bija vajadzīgas vtirākas dienas." — Vairākas dienas, nevis vairākas nedēļas. Sarūgtināts viņš turpināja: ,.Korpuss arvienu no jauna spiedās virsū, lai dabūtu atļauju uzbrukumam, cerēja uz Manšteina korpusa vismaz daļēju pievešanu, kas tā kā tā netika uz priekšu — viss velti."

30. jūlijā, kad ģen. Reinhardts jau 14 dienas bija veltīgi nogaidījies un sen jau bija sagatavojies uzbrukumam, viņš savā dienasgrāmatāš ierakstīja: ..Atkal jauna vilcināšanās. Tas ir briesmīgi! Izdevība, ko piedāvājām, nu galīgi pa​laista garām, stāvoklis kļūst arvienu grūtāks."

Cik daudz taisnības bija vēlāk par ģenerālpulkvedi paaugstinātajam Reinhardtam, liecina notikumi: kamēr XXXXI korpuss, laimes zvaigznes pavadīts, bija pārvarējis Lugas lejteci, bet palicis stāvam saskaņā ar apstāšanās pavēli, tikmēr pa labi, tanku grupas austrumu iecirknī pie Manšteina LVI korpusa brieda krize: Manšteinam bija uzdevums ieņemt Novgorodu un tad svarīgo satiksmes mezglu Čudovo, lai pārtrauktu ceļu un dzelzceļu no Ļeņin​gradas uz Maskavu.

8. tanku div. bija nokļuvusi līdz Soļciem, lai izveidotu tiltagala pozicijās pie Mšagas. Tai blakus bija virzījusies 3. mot. kājn. div., nodrošinot 8. div. flanku un laužoties uz priekšu ziemeļu un ziemeļrietumu virzienā. Taču ienaidnieka pretestība kļuva arvienu stiprāka, bet purvainais apvidus — arvienu mazāk piemērots jebkurai operācijai. Bez tam XXXX korpusa pavēršanās projām no Lugas šajā telpā bija atbrīvojusi padomju spēkus, un tā tālu uz priekšu izvirzījies Manšteina korpuss, kas sastāvēja vienīgi no 8. tanku div. un 3. mot. kājn. div. un bija bez flanku nodrošinājuma un bez rezervēm, pēkšņi piedzīvoja vairākus 11. padomju armijas divīziju uzbrukumus. Vorošilovs ar visiem rīcībā esošajiem spēkiem metās pret bīstamo vācu tanku smaili, kas tēmēja uz viņa pavēlniecības centru Novgorodu un uz dzīvībai svarīgo satiksmes mezglu Čudovo. 146. padomju strēlnieku divīzijai izdevās ielauzties starp abām vācu divīzijām un atgriezt to apgādes ceļus. Manšteins tūliņ pareizi reaģēja — viņš atvilka savu 8. tanku div. un ieņēma eža pozicijās.

Sekoja 3 križu pilnas dienas. Vorošilovs vēlējās gūt panākumus un visiem spēkiem mēģināja iznīcināt ieslēgtās vācu divīzijas. Viņš iesaistīja ap pusduci strēlnieku divīziju,^ 2 tanku divīzijas, kā arī

stiprus artilērijas un aviācijas spēkus. Bet vācu vienību noturība un Manšteina pārākā vadība aizkavēja katastrofu. Cik sīvas bija šīs kaujas, liecina 3. mot. kājn. div. kaujas pavēles, pēc kurām šai divīzijai vienā vienīgā dienā bija jāatsit 17 padomju uzbrukumi. Pat artilērija cīnījās priekšējās līnijās. 3. art. pulka 1. baterijai vltn. Tippelskircha vadībā nācās izturēt masīvu krievu uzbrukumu.

Baterijas ugunspozicija atradās kādā meža klajumā, 3 km aiz kājnieku priekšējās līnijas. Pa labi un pa kreisi no ceļa pletās neizbraucams purvs. Bet vai tas tāds bija arī krieviem?

Artileristi nodrošinājās pret pārsteigumiem no purvainā apvidus puses tādi, ka izlika priekšposteņus uz ātru roku uzceltajās sprunguļtakās. Tā bija viņu laime. Jo Vorošilovs bija apkārtējiem iedzīvotājiem pavēlējis izvadīt cauri purvam kādu no jauna apbruņotu savas 3. tanku div. bataljonu, lai atgrieztu vācu divīziju smailes, šis bataljons 15. jūlijā uzdūrās uz vācu nodrošinājumiem. Tie sacēla trauksmi. Krievi laikam domāja, ka to priekšā atrodas kāda kājnieku vienība, un pārsteidzīgā kārtā devās uzbrukumā, nepamanot vācu baterijas ugunspozicijas. Krievi tuvojās, „urrā" brēkdami. Purvā novietotās patšautenes tiem deva uguns nodrošinājumu. Artileristi metās pie lielgabaliem. Otra lielgabala apkalpi nopļāva kāda krievu patšautenes kārta, kad tā no aizsegas atradās lēcienā. Baterijas virsnieks ltn. Hederichs ar vadu komandieriem aizlavījās l.dz lielgabalam un pārņēma tā apkalpi. Krievi jau bija pietuvojušies līdz 300 m. „Uguni!"

Tiešā tēmēšanā 10 cm granātas sprāga uzbrūkošo krievu rindās. Pa starpām savas kārtas sprūdīja baterijas patšautene. Uzbrukuma pirmais vilnis palika klajuma malā guļam. B :t tagad krievi novietoja pozicijās smago ložmetēju. Lielgabalu aizsargplāksnes tika izurbtas kā sieti. Granātmetēji izsita no kaujas vācu baterijas patšauteni. Kāds ducis krievu pielavījās līdz 10 m no ltn. Hedericha lielgabala, pielēca kājās un metās triecienā. Hederichs un tā vīri aizstāvējās ar lāpstām, pistolēm, durkļiem. Četri krievi palika beigti guļam. Trīs vai četri pazuda jaunaudzē. Ltn. Hederichs un visa apkalpe bija ievainoti. Kauja vilkās jau divas stundas. Virsnieku un apakšvirsnieku lielākā daļa bija kritusi vai ievainota, pievilkti bija pēdējie baterijas velkmes mašīnu un kaujas trosa vīri. 120 vīru cīnījās pret veselu bataljonu. Tad pēdējā mirklī baterijas šefs ieradās ar kādu motociklu strēlnieku vadu no 8. kājn. pulka un uzbruka aptverošā kustībā no labās puses. Tas apmulsināja krievus. Tie atvilkās, paņēma daļu savu ievainoto līdzi, bet savu smago ložmetēju un 50 kritušos pameta.

Pēc tam, kad 4. tanku grupas vadība ģen. Manšteinam atkal bija nodevusi rīcībā SS divīziju ,,Totenkopf," LVI tanku korpusam līdz 18. jūlijam izdevās pārvarēt krizi dienvidrietumos no Ilmenes ezera un atbrīvot arī korpusa apgādes ceļus.

Ar 18. jūliju briesmas bija pārvarētas. Manšteins izmantoja šo drāmatisko piemēru, lai arī no savas puses gan bruņoto spēku ziemeļu grupā, gan caur ģen. Paulusu pat Bruņoto spēku virspavēlniecībā ar uzsvaru norādītu uz nepieciešanrbu beidzot taču atkal apvienot abus tanku grupas korpusus un ar tiem izveidot vienu vienīgu uzbrukuma smagpunktu. Turklāt Manšteins vis neiestājās par savu kaujas telpu, bet ieteica Reinhardta tanku kor​pusa izcīnītos tiltagalus izveidot par izejas bazi triecienam pret Ļeņingradu.

Bet ar: Manšteins netika cauri. Kā ziemeļu grupa, tā Bruņoto spēku virspavēlniecība pastāvēja uz smagpunktu pa labi. Tās gan bija gatavas izvilkt Manšteina korpusu no Mšagas frontes un iesaistīt vidējā Lugas frontē pretim šai svarīgajai pilsētai. Manšteinam gaidāmajā ģenerālofensīvā bija jāiegūst ceļš pie Lugas, jāiznīcina ienaidnieks un tad jātriecas uz Ļeņingradu.

Tas bija nesaprotams plāns. Jau kopš nedēļām bija zināms, cik stipri ir ienaidnieka nocietinājumi Lugas telpā. Un ja apvidus šeit izrādījās par tankiem gandrīz pilnīgi nepiemērotu, tad tomēr paliek nesaprotams, kādēļ par dienvidu trieciengrupas smaili izvēlētajam LVI tanku korpusam piedalīja vienīgi 3. mot,. kājn. div., 269. kājn. div. un no jauna pievilkto SS policijas divT ziju, kamēr SS divīzijai „Totenkopf" bija jāpaliek pie Ilmenes ezera, bet 8. tanku div. aizmugurs apvidū jātrenkā partizāni.

8. augustā sākās uzbrukums. Pīkst. 9, lietum straumēm līstot, Reinhardta divīzijas piecēlās no savām tiltagala pozicijām, taču sliktā laika lēļ bija gluži bez aviācijas atbalsta. Abām tanku div'zijām un 36. mot.

kājn. divīzijai spējā triecienā bija jāiegūst atklātais apvidus dienvidos no Ļeņingradas-KingisepasNarvas dzelzceļa līnijas. Tad bija jāpievelk 8. tanku div. un 36. mot. kājn. div. galvenie spēki un visiem kopā aiz dzelzceļa līnijas jāpagriežas pret austru​miem un jāuzbrūk Ļeņingradai. Tas bija labs plāns.

Bet tur, kur priekš 3 nedēļām atradās tikai vājas krievu lauku apsardzības vienības, tur tagad gulēja pastiprinātā 125. un 111. padomju strēlnieku divīzija savos labi izbūvētajos lauku nocietinājumos, ko bija cēluši desmiti tūkstoši civilistu, sieviešu, bērnu un partijas jaunatnes organizācijas locekļu nepārtrauktā dienu un nakšu darbā.

Pretim Porečjes tiltagala pozicijām atradās kāda padomju kaujas grupa ar visai stipriem artilērijas spēkiem, kas, kā liecināja gūstekņu izteicieni, arī no savas puses 8. augustā bija plānojuši uzbrukumu tiltagala pozicijām. Taču 6. tanku div. aizsteidzās šim nodomam priekšā. Tā šī divīzija iespēja novērst vācu ofensīvai draudošos sarežģījumus. Bet arī tā jau bija pietiekami slikti. Pēc pirmās kauju dienas korpuss, ievērojot zaudējumus, apsvēra jautājumu, vai uzbrukums vispār vairs turpināms. Vienīgi 1. tanku divīzijas optimistiskais stāvokļa novērtējums glāba ofensT vu. Galvenokārt tā bija Vītersheima kaujas grupa, kūjas komandieris pltn. Vendts fon Vītersheims enerģiski pretojās nodomam pamest tik grūti izcīnīto apvidu. Viņš un 1. tanku div. Ia virsnieks pltn. Venks savā optimismā nebija kļūdījušies. Nākošā dienā pulki labi tika uz priekšu, pārrāva ienaidnieka fronti, ar savu uzbrukumu palīdzēja smagās kaujās iesaistītajai 6. tanku div., kas no sava tiltagala lauzās uz Opoļji, un šķērsoja 45 km dziļo mežu joslu dienvidos no Ļeņingradas dzelzceļa līnijas, šo pēdējo da​bisko šķērsli Baltais jūras mētropoles priekšā.

Kauja bija pilnā gaitā. 14. augustā visas vācu divīzijas jau bija ieguvušas izdevīgo atklāto apvidu viņpus purvainajiem mežiem. Ienaidnieks bija sakauts. Frontes priekšā atradās vairs tikai vājas tā vienības. Kaujas laukos veseliem dučiem gulēja tikko no fabrikas nākuši gluži jauni vissmagie krievu tanki.

Ceļš uz Ļeņingradu atkal reiz bija brīvs. Taču kreisajā flankā vēl pastāvēja zināms drauds no to ienaidnieka spēku puses, kas no Igaunijas atvilkās uz Ļeņingradu. Tādēļ Reinhardts nevarēja piebraukt līdz pašai pilsētas malai, kas viņam gan būtu bijis jādara, vadoties no ienaidnieka stāvokļa viņa frontes priekšā.

Ko tātad prasīja aktuālais moments? „Jādabū šurp spēki, kas sargātu flanku," viņš lūdza, mudināja, atgādināja feldmaršalam bruņiniekam fon Lēbam. Hoepners bija visai līdzīgā situācijā kā Guderians priekš 5 nedēļām, kad viņš no Kluges izspieda sava trieciena turpināšanu no Berezinas pāri Dņeprai uz Smoļensku. „JQs atdāvinat uz​varu ienaidniekamL ja tagad neļaujat man braukt," Gu​derians bija apzvērējis Klugam. — „Jūs atdāvinat uzvaru!" tagad ari Hoepneram būtu bijis jāsaka fon Lēbam.

15. augustā fon Lēbs ieradās Hoepnera komandpunktā. Pēc karstām diskusijām feldmaršals atļāva piedzīvojušo 3. mot. kājn. div. izņemt no ton Manšteina frontes un pakļaut Reinhardtam. šo divīziju lejā pie Lugas varēja pieciest. Gan arī Manšteins, kā bija plānots, 10. augustā bija pārgājis ofensīvā, lai ieņemtu Lugu. Bet notika tas, kam bija jānotiek: viņš palika stiprās padomju frontes aizsardzības ugunī guļam. Un 3. mot. kājn. div., kam vēlāk bija jānodrošina korpusa flanks, nemaz vēl nebija iesaistīta. Nu arī Manšteina pavēlniecība bija jāpārceļ uz ziemeļiem, uz Reinhardta kaujas telpu.

Pie Hoepnera par šo Lēba lēmumu jau valdīja uzvaras noskaņojums. „Tagad mums Ļeņingradu neviens vairs ne​atņems," runāja virsnieki savā starpā. Arī Manšteina štābā visi uzelpoja, ka nu niekošanās laiks beidzot ir garām un tanku grupa, beidzot atkal kopējam smagpunktam piesaistīta, tiks atkal pie rīcības.

Manšteins 15. augustā nodeva savas komandas tiesības ģen. Lindemanna (Lindemann) L korpusam pie Lugas. Tad viņš ar saviem virsniekiem ielēca komandas automobilī un devās uz Samro ezeru, pie kuja atradās arī Hoepnera galvenā mītnē. Ceļš bija briesmīgs, bedrains un smilšains, tā ka 200 km atstatumam bija vajadzīgas 8 stundas. Manšteins ar savu štābu gluži noputējuši ieradās tur tikai vēlu vakarā. „Tagad, mani kungi, peldu biksēs un ezerā!" viņš pavēlēja. Bet tai brīdī no komandas auto

piesteidzās ziņnesis: «Telefona saruna no tanku grupas, ģenerāļa kungs!"

Manšteins nepatikā savilka seju. Bet ziņnesis atvainojās: „Tas ir ļoti steidzami, ģenerāļa kungs, virspavēlnieks pats ir pie aparāta."

Manšteins devās pie telefona.

2. IZLAUŠANĀS CAUR LUGAS FRONTI

Krize pie Starojas Rūsas — Kauja pie Novgorodas — Kāds karelietis atnes krievu kartes — 21. vācu kājn. div. pret 21. padomju tanku div. — Cauri Lugas mežiem — Pie Orjeģežas — Lugas ielenkums — Duderholas augstienēs — Ltn. Dariusa radiotelegramma: Es redzu Pēterpili un jūru.

Kvēloši sarkana, saule pašreiz norietēja aiz Samro ezera. Ģen. Manšteins devās uz pavēlniecības omnibusu. Tele​grāfists jau sniedza viņa klausuli pretim :„Ģenerālpulkveža kungs pie aparāta."

«Manšteins," ģenerālis pieteicās. «šeit Hoepners," klausulē atskanēja atbilde. «Man nav nekādu labo ziņu priekš jums, Manštein. No mūsu uzbrukuma Ļeņingradai nekas neiznāks. Pie 16. armijas, pie Ilmenes ezera, Starajas Rūsas telpā radusies smaga krize. Jums tagad jāspēlē ugunsdzēsējs. Tūliņ apturiet savu 3. mot. kājn. div. un pagrieziet to atkal otrādi. Virziens — dienvidi. Jums vēl pievienos XXVIII korpusa SS divīziju „Totenkopf" no Lugas frontes. Jūs paši ritu agri ar savu ģenerālkomandu dodieties uz 16. armijas virspavēlnicību Dno. Tur jūs no ģenerālpulkveža Euša (Busch) uzzināsiet visu tālāko."

Manšteins nemaz nebija iepriecināts. Hoepners juta sava komandējošā ģenerāļa vilšanos.

«Stāvoklim patiesi jābūt bīstamam, ja feldmaršals Lēbs liek tālākvirzīšanos uz Ļeņingradu pārtraukt," Hoepners piebilda. „Tātad — Hals und Beinbruch, Manštein, un cerams, ka driz būsiet atkal šeit, augšā."

Bet tās bija maldīgas cerības.

Kad Manšteins savam štābam paziņoja jauno pavēli, arī tas savilka skābas sejas. Vai tas vispār bija aptverams? Vēl tikko viņi bija runājuši par Ļeņingradas nenovēršamo krišanu, un pēkšņi šis pagrieziens! ,.Atpakaļ, Rodrigo!" novaidējās kvartīrmeistars maj. Kleinšmidts un sarīkojās pārorganizēt korpusa transportu un apgādi pilnīgi no jauna.

Nākošajā vakarā, 16. augustā, Manšteins ieradās 16. armijas štābā pie Dno, šoreiz pēc 13 stundu brauciena. Tik daudz bija vajadzīgs 260 km veikšanai.

Stāvoklis, kādu ģenerālis Šeit sastapa, pēc viņa kajavīru valodā dotā raksturojuma, bija „sūdīgs."

14 dienas iepriekš, augusta sākumā, X armijas korpuss ar 126., 30. un 290. kājn. div. bija sācis uzbrukumu sva​rīgajam satiksmes mezglam Stara ja Rusa dienvidos no Ilmenes ezera.

Kaujās rūdītā 30. kājn. div. bija ielauzusies stiprajās aizsardzības pozicijās 15 km pilsētas priekšā.

Taču, par spīti izsmisigajām 6. un 26. kājn. pulka pūlēm, dziļumā izvietotās aizsardz bas sistēmu neizdevās pārraut. Ari 260. kājn. div. pulki gulēja platajā tanku grāvi vai tā priekšā, kas veidoja padomju aizsardzības poziciju mugurkaulu. Ļeņingradas strādnieku jaunieši, kas pirmo reizi atradās kaujas ugunis, kā ari aktīvās 11. padomju armijas vienības pretojās sīvās tuvclņās. Metru pa metram nācās izcīnīt ar šauteņu laidnēm, lāpstām, pistolēm un liesmumetējiem. Beidzot uzbrukuma turpināšanu aizkavēja ierakti padomju tanki, flankējoša patšauteņu un vissmagās artilērijas uguns.

Netīkamu pārsteigumu izsauca ari šeit pirmo reizi konstatētās krievu koku minas, uz kuj-ām elektriskie meklējamie aparāti nereaģēja. Dažās vietās pionieriem nācās novākt no ceļiem lT dz 1500 šādu „velna olu."

Vairāk laimes bija 126. kājn. div. uzbrukuma frontes ziemeļos, pie Sinskas-Starajas Rūsas ceļa.

Sivās triju dienu kaujās tās pulki pārrāva aizsardzības pozicijās, iesaistot kaujas grupas ar tanku iznīcinātājiem, artilēriju, pionieriem un kājniekiem, padarot tos kustīgus ar divriteņu palīdzību. Kādu krievu tanku prettriecienu izdevās atsist, apkarojot tankus ar granātu saišķiem.

Kad pēc dziļas 126. kājn. div. ielaušanās arī 30. kājn. div. devās flanka triecienā, krievi atvilkās no pēdējām pozici​jām pilsētas priekšā.

426. kājn. pulka III bataljona smaile pret 6. augusta pusdienas laiku ielauzās Starajas Rūsas rietumu

daļā. Tas notika tik pārsteidzoši, ka 11. padomju armijas ģenerālštāba pirmais virsnieks ievainots krita vācu gūstā.

Pēc smaga gaisa uzbrukuma stipri nocietinātajai pilsētas austrumu daļai viņpus Poļistes upei, kur katrs nams bija izbūvēts par cietoksni, vācu pulki varēja izlauzties līdz pilsētas austrumu malai. Bet krievi joprojām vēl pretojās, izdarīja prettriecienus un degošajā namu jūrā aizstāvējās sīkstās tuvcīņās.

Sekojošās 4 dienas ilgā kaujā pret padomju neatlaidīgās pretestības spēkiem, plašā frontē tika sasniegta Lovatas upe. Līdz ar to ziemeļu grupas flanks uzbrukumam pret Ļeņingradu šķita nodrošināts.

Bet padomju ziemeļrietumu iecirkņa virspavēlnieks maršals Vorošilovs bija atskartis vācu operāciju nozīmi. Ar visiem no jauna pievestās 34. armijas spēkiem viņš 12. augustā triecās piltuvē starp Ilmenes ezeru un Zeligas

Laikā no 15. līdz 23. augustam: Manšteins glābj 10. korpusu un sakauj padomju 34: armiju. ezeru, kuras centrā atradās Demjanskas pilsēta, šo piltuvi savā laikā bija radījušas viena no otras atšķīrušās bruņoto spēku ziemeļu grupas un vidus grupas spēku operācijas, kas vienā gadījumā tēmēja uz Ļeņingradu, otrā — uz Maskavu. Tā tagad gandrīz vai pati aicināja krievus izdarīt uzbrukumu. Padomju 34. armija uzbruka ar skaitliski daudz pārākiem spēkiem, raidīdama pret trim vācu X korpusa divīzijām 8 strēlnieku divīzijas, 1 kavalērijas un 1 tanku korpusu un draudēja iespiest vāciešus īlmenes ezerā.

Bez tam Vorošilovam bija rodoms pēc X korpusa izšaltēšanas doties tālāk uz rietumiem, nosprostot zemes šaurumu starp īlmenes un Peipusa ezeriem un tā nogriezt aizmugures sakarus Ļeņingradas virzienā operējošiem vācu spēkiem. Tas bija velnišķīgi kritisks stāvoklis. Tādēļ turpu tika nosūtīts Manšteins; un Manšteins to glāba.

Kamēr ģen. Hansens ar X korpusu, kura aizmugurē bija īlmenes ezers, bet fronte uz dienvidiem .atradās smagās atvaires kaujās, Manšteins, ienaidnieka nepamanīts, abas savas ātrās divīzijas vadīja pret tā atklāto flanku un pa​domju 34. armijas aizmuguri.

19. augustā 3. mot. kājn. div. un SS divīzija „Totenkopf" līdzīgi negaisam brāzās pār ienaidnieka spēkiem. Vācieši samala krievu flanku un iznīcināja aizmugures sakarus. LVI tanku korpusa priekšējo daļu vidū tālu uz pirekšu aizsteigusies „Totenkopf" izlūkvienība ieradās apdraudētajā iecirknī un tās motociklu strēlnieki atsvieda ienaidnieku tālu atpakaļ. Tūliņ ievadītā vajāšana atspieda atpakaļ aiz Lovatas padomju uzbrukuma smailes. Šajā brīdī, kad sarkanā vadība no bailēm un pārsteiguma bija paralizēta, uzbrukumā devās arī X korpusa pulki. Līdz ar to Vorošilova 34. armijas katastrofa bija pilnīga. Šī armija tika sakauta.

Iegūto 246 lielgabalu vidū pirmo reizi atradās arī nebojāts padomju salvju lielgabals — ts. ,.StaJina ērģeles." Un, tāpat kā pie Daugavpils, kur kādā padomju militārā depo \f tika atrasti lielāki vairumi vācu ražotu apbruņojuma piederumu, arī šeit kara laupījums saturēja vienu gluži jaunu 8,8 cm vācu ražotu zenitartilerijas bateriju. No kurienes tā nāca? To nekad neizdevās noskaidrot. Bet vācu karavīriem, kad tie par šo laupījumu uzzināja, bija daudz vielas pārdomām.

Ar šiem 16. armijas panākumiem pagaidām briesmas bruņoto spēku grupas labajā flankā likās novērstas. Bet par Manšteina tanku korpusa atgriešanos pie Ļeņingradas uzbrukuma grupas tomēr vairs nevarēja ne domāt. Jo Vorošilovs nelikās mierā. Viņš pieveda vēl trīs padomju armijas, lai tomēr vēl

īstenotu īlmenes ezera — Peipusa ezera zemes šauruma nosprostošanu. šeit visā savā draudīgumā arī parādījās, cik neizsmeļamas bija krievu iespējas: vesela armija savā masā bija tikusi iznīcināta. Un par spīti tam triju jaunu armiju vienības, kas starplaikā bija papildinājušas spēkus, ieradās apdraudētajā Lugas-Umenes ezera atvaires kaujas smagpunktā.

Un kas starplaikā bija noticis „zelta Novgorodas" frontē, īlmenes ezera ziemeļu krastā, tieši pretim Starajai Rūsai? Šeit, sākotnējā vācu Ļeņingradas ofensīvas smagpunktā, Ļeņingradas aizstāvības poziciju vistālākajā dienvidu stūrakmeņa vietā, vācu vadība kopš nedēļām mēģināja pārraut krievu aizsardzību, lai nokļūtu Čudovo, Ļeņingradas-Maskavas dzelzceļa līnijas mezglā. Šeit, pie Čudovo, Ziemeļu Ledusjūras Murmanskas dzelzceļš savienojās ar tā saukto Oktobra dzelzceļu. Pa šo dzīvībai svarīgo satiksmes artēriju no Ledusjūras ostas Murmanskas pienāca rietumu sabiedroto palīdzības sūtījumi krieviem, no kurienes padomju frontes no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai tika apgādātas ar angļu, bet galvenokārt ar amerikāņu tankiem, smaga​jiem automobiļiem, uztura līdzekļiem, municiju un lid​mašīnām.

Bija skaidra, zvaigžņaina vasaras nakts, kad 1. Austrumprūsijas korpusa divīzijas 9. augustā bez skaņas ieņēma izejpozicijas ofensīvai pār plato, purvaino Mšagas upi. Šoreiz Ļeņingradas aizstāvības balsts bija jāsatriec.

Uzbrukuma smagums gūlās uz ģen. Sponheimera (Sponheimer) 21. kājn. div., ko pastiprināja 126. kājn. div. 424. kājn. p., un kam bija jāvirzās gar stipri nocietināto lielo ceļu Novgorodas virzienā.

Apvidus pat kājniekiem izrādījās grūts. Purvi, meži un daudzas strautu un avotu gultnes apgrūtināja kustību. Turklāt krievi visu apgabalu bija cietokšņveidīgi nostiprinājuši — visur bija bunkuri, mīnu lauki, patšauteņu ligzdas un granātmetēju pozicijās, kas nosprostoja nedaudzos ceļus un takas šajā purvainajā apvidū.

Kad krēšļoja rīts, uzlidoja VIII aviācijas korpusa eskadriļas un sākot no pīkst. 4 nometa bumbas uz krievu pozicijām Mšagas upes pretējā krastā. Stukasi zemlidojumos drāzās tikko 50 m virs ūdens un nometa bumbas uz bun​kuriem, artilērijas pozicijām un patšauteņu ligzdām.

Kara mašīna darbojās precīzi: tikko bija sprāgusi pēdējā bumba, sāka dārdēt 200 lielgabalu. Tas patiesi bija īsts vecās skolas smagpunkts.

Tieši pīkst. 4,30 no aizsegas izlēc 3. kājn. p. II un III bataljona, kā ari 45. kājn. pl. I bataljona rotu komandieri. Vīri nones līdz upmalai gumijas maisus un artilērijas zvana aizsegā pārceļas uz viņu krastu.

Kopā ar kājniekiem arī pioniefi dodas pāri Mšagai un pretējā krastā atbrīvo stigas mīnu laukos, pa kūjām virzīties sekojošām trieciengrupām.

Sākumā viss rit dīvaini vienkārši. Ienaidnieks šķiet aviācijas uzbrukumu un sakopotās artilērijas uguns iznīcināts. Tā smagie ieroči un artilērija klusē.

Trieciengrupas pieliekušās steidzas gar baltajām lentām, ar kurām pionieri atzīmējuši no mīnām atbrīvotās stigas. Tiltagala pozicijās tiek nodrošinātas. Ar plostiem pār upi pienāk pirmie smagie ieroči.

Tad no prāmjiem uzceļ tiltu. Pīkst. 12 tas ir gatavs. Divīzija pa to ieripo tiltgala po​zicijās.

Tagad pievelk arī 24. kājn. pulku. Ienaidnieks pamazām atjēdzas no šoka. Tā pretestība kļūst stingrāka. Vēlā pēcpusdienā 24. kājn. p. ieņem Mšagas ciemu. Vakarā padomju aizsardzības pozicijās caurrautas 8 km dziļumā. Nākošā dienā krīt šimska, kas sākumā atstāta neaiztikta pa labi.

Tad 12. augustā frontālā uzbrukumā tiek pārvarēta Ušņicas upe. Infanteristi dabū grūti nostiepties savus ieročus un municijas kastes. Viss ir jānes. Krievi tagad aizstāvas sīksti. Pār visām lietām pie dzelzceļa uzbēruma tie sīvi cīnās par katru metru.

Voļinovas priekšā kādā ceļa grāvī guļ 45. kājn. p. stābs. Te valda nospiests garastāvoklis.

Zaudējumi ir ārkārtīgi. Pulka komandieris plkv. Šills (Chill) pa līdz šejienei izvilkto telefona vadu sazinās ar divīziju. ,,Mums vēlreiz ne​pieciešami stukasi," viņš apzvērēdams lūdz.

Te grāvī ielēc kāds ziņnesis dižkareivis Villumeits. Gluži bez elpas tas salutē pulka komandiera priekšā. „II bataljona ziņojums: pltn. Matussiks sūta šo kapa laupījumā iegūto ienaidnieka karti. Tā

atņemta kādam kritušam pa​domju majoram. Acīm redzot, tas bijis kāda augstāka virsnieka adjutants."

Plkv. Silis uzmet kartei skatienu un brīnās. „ Cilvēk, par to dabūsiet manu pēdējo cigāru," viņš saka ziņnesim un izvelk savu cigāru etviju. Villumeits staro, paņem smēķi un piebilst: «Mēģināšu to iemainīt, esmu nesmēķētājs, pulk​veža kungs." Izceļas vispārēja jautrība. Šī karte izrādījās īsts dārgi'ms. Visas līdz tam nezināmās 48. padomju armijas Verendas pozicijās tajā bija iezīmētas līdz pēdējam atbalsta punktam, maldu pozicijām, artilērijas novietojumiem un ložmetēju ligzdām.

Ka šis pozicijās nākošā dienā drošsirdīgā triecienā varēja tikt caurrautas, par to ne mazums jāpateicas arī šīs kartes izvērtēšanai. Tā kaujās spēlē līdzi arī liktens, jeb, ja tā ir tīkamāk — laime.

Tādēļ arī prūšu ķēniņš Fridrichs II, saukts Lielais, mēdza sacīt: «Ģenerāļiem jābūt ne tikai drošsirdīgiem, tiem jābūt arī laimei." Ģen. Sponheimers Novgorodas priekšā nevarēja sūdzēties par laimes trūkumu. Pēc tam, kad bija iegūta karte, tagad laime tam piešķīra kādu gluži nesamaksājamu gūstekni. Kāds divriteņu izlūku vads bija atradis to pie kādas smago auto kolonnas. Tas izrādījās pionieju virsnieks no 128. padomju strēlnieku divīzijas staba — viņš bija karēlietis, dzi​mis soms, kam uz krieviem nebija labs prāts. „Niks bolševik," viņš arvienu no jauna apliecināja vācu leitnantam. Kad drīz pēc tam uzradās arī attiecīgs tulks, atklājās pavisam traka lieta. „Es pazīstu nocietinājumu izvietojumu," sacīja karēlietis.

«Plāni atrodas mežā." „Cilvēk," sacīja leitnants, „tu gan gribi apvest mūs ap stūri?"

Karēlietis pacēla trīs pirkstus un zvērēja: «Savas mātes vārdā — nē!"

Leitnants draudēja ar pistoli: „Ja tev prātā nelietības, draugs, teiksim ievilināšana slazdā, tad lai Dievs tev žē​līgs!"

Tulks pārtulkoja. Karēlietis māja. „Nu tad — aiziet!" izšķīrās leitnants un piesardzīgi, arvienu nodrošinādamies devās pa priekšu kādai sava vada grupai, uz norādīto mežu. Karēlietim nebija ilgi jāmeklē. Kādā biezā krūmājā zem liela akmens viņš bija paslēpis savu buru audekla somu. Tajā atradās bieza paka papīru — visas viņa paša apstrā​dātās Novgorodas nocietinājumu kartes un mīnu lauku plāni.

Leitnants kartes ar visu karēlieti tūliņ nogādāja pie divīzijas Ic virsnieka. Tas savukārt tūliņ, devās pie Ia virsnieka, maj. fon der ševaljē. Majors no prieka tikko spēja savaldīties — kartēs bija atrodamas Novgorodas aizstāvības pozicijās, ieskaitot pilsētas aizstāvību un nocietinājumus uz mazās Volchovas saliņas starp abām pilsētas daļām.

Tagad vairs nebija tik grūti caurraut krievu poziciju sistēmu izšķirīgi svarīgajā vietā un bez lieliem upujiem nokļūt līdz pilsētas nomales kvartāliem.

15. augustā agri Novgoroda atvīdēja rīta saulē 3. kājn. p. priekšā, slavenā «zelta Novgoroda." Tā bija viena no vecākajām krievu apmetnēm, ko Kārļa Lielā laikā kā rezidenci dibinājis Ruriks Uzvarētājs un kas viduslaikos pārvaldīta pēc Libekas pilsētu tiesībām. Vairākkārt tā izmirusi mēra un cholēras epidemijās. Taču vienmēr no jauna piecēlusies no pelniem. Par «zelta Novgorodu" tā iesaukta savas ievērojamās kažoku un sāls tirdzniecības dēļ ar vācu hanzu. šīs bagātības dēļ Ivans III un Ivans Briesmīgais viena gadu simteņa laikā pilsētu divas reizes pilnīgi izlaupījuši un tās pilsoņus depoitējuši vai nogalinājuši. Ap Novgorodas kremli, kas pārvaldīja tiltus pār Volchovu, pacēlās 47 lieliskas baznīcas ar vecām freskām. Tā bija lepna, nekad neuzvarēta pilsēta. Jo līdz pat 1941. g. Novgorodu tās tūkstošgadīgajā vēsturē, izņemot sīku epizodu Ziemeļu kājā 17. gs. sākumā, nekad nebija uzvarējis kāds ārvalsts ienaidnieks. Bet nu Krievijas «zelta pilsētai" nācās pie​dzīvot arī šo likteni.

15. augustā 1941. g. 21. kājn. div. uztvēra kādu Maskavas radio ziņojumu 48. padomju armijai Tajā bija teikts: «Novgoroda turama līdz pēdējam vīram." Un gadījums bija gribējis, ka Novgorodā tieši 21. padomju tanku divīzijai līdz pēdējam vīram bija jāpretojas uzbrūkošajai vācu 21. kājnieku divīzijai.

15. augustā pīkst. 17,30 pār krievu pozicijām pie pilsētas vaļņa 20 minūtes ilgi dārd VIII aviācijas korpusa smags gaisa uzbrukums. Pilsēta deg. 21. kājn. div. visi pulki iziet uzbrukuma pozicijās Pilsētas

veco grāvju priekšā tarkšķ ložmetēji, dārd lielgabali, ducina granātmetēji «Līdz pēdējam vīram! Līdz pēdējam vīram!" atkārto poļitruki. Ar paceltām pistolēm tie nostājušies aiz savām pozicijām, kamēr nāve tos atbrīvo no šīs pavēles.

16. augusta rīta krēslā vācu triecienrotas jau atrodas degošajā pilsētā. Pīkst. 7 Novgorodas kremlī tiek uzvilkts vācu reicha kaja karogs.

Taču uzvaras svinēšanai nav laika. Jāsasniedz čudovo un Oktobja dzelzceļš.

«Uz priekšu, vīri!" mudina maj. fon Glasovs, izlūkbataljona komandieris, kas vada 21. kājn. div. ātrumā saformēto priekšējo viernbu. 24. un 45 pulku riteņbraucēju rotas uzmin pedāļiem Pierikšo kavalērijas ekskadroni, kam seko tanku iznīcinātāju motorizētais vads un 37. art. pulka smagās motorizētās baterijas. Tanku nav nemaz un tikai daži triecienlielgabali. Kaujas smagums gulst vienīgi uz kājnieku, pionieru un tanku iznīcinātāju pleciem, kurus atbalsta artilērija un miglasmetēju baterijas.

Un tur tālāk uzbrūk 45. kājn. pulks. 20. augustā ap pusdienas laiku oberfeldfebelis Fēge ar savu vadu uzlēc uz tilta, kas pār Kerestjas upīti ved no dienvidaustrumiem uz čudovo, un ieņem to spējā triecienā.

Ltn. Kāle ieņem dzelzceļa tiltu pār Kerestju, iekām padomju tilta apsardzība pagūst iedarbināt spridzināmo ierīci.

Un tur tālāk uzbrūk 24. kājn. pulks. Tas ieņem Oktobja dzelzceļa tiltu, kas krīt tā rokās nebojāts. Bet tas vēl nav viss — šī diena ir kā nebeidzama laimes virkne. Pltn. Matusiks, asprātīgi izmantodams izdevību, ar savu 45. kājn. p. II bataljonu aiztriecas tālāk uz austrumiem. Tur rēgojas vērienīgais dzelzceļa tilts pār Volchovu, tilts uz Maskavu. Ar kādu kara laupījumā iegūtu smago automobili Matusiks piebrauc līdz pašam tiltam. Uz tā nav apsardzības. Batal​jons drāžas pār upi. šī upe drīz kļūst par bruņoto spēku ziemeļu grupas likteņupi.

Prūšu ģenerālštāba skolotājs Karls fon Klausevitcs saviem mācekļiem arvienu no jauna apzvērēdams bija licis pie sirds, tikai pavisam īpašos apstākļos ļauties novirzīties no iepriekš labi sagatavota stratēģiska plāna. Bet ja tas ir vajadzīgs, tad jārīkojas bez vilcināšanās, radikāli un ap​ņēmīgi.

Pie Lugas, kur kopš jūlija vidus kāda neuzvarama padomju aizstāvības grupa sprostoja kajam svarīgo ceļu no Daugavpils uz Ļeņingradu vācu virspavēlniecība šim Klausevitca padomam nesekoja ne vienā, ne otrā nozīmē.

Pēc sākotnējiem vācu augstākās vadības plāniem galvenais trieciens pret Ļeņingradu bija jāizdara abpus šim ceļam, lai tad šo vienīgo asfaltēto šoseju izmantotu kā apgādes ceļu. Bet tad, kā jau aprakstīts, ģenerālpulkvedis Hoepners atvilka Reinhardta korpusu. Un beidzot Manšteina LVI korpusa masa bija jānovirza un jāmet pret austrumiem, uz Staraju Rusu. Kauju par Lugas pilsētu kopš tā laika izcīnīja vienīgi šeit iebīdītais XXVIII armijas korpusss ar SS policijas div. un 269. kājn. div.

Frontāls abu divīziju uzbrukums pret smagi nocietināto Lugas tiltagalu, kūjā pretojās 5 padomju divīzijas, sākumā nedeva nekādus panākumus, par spīti intensīvai iesaistei un lieliem zaudējumiem.

Kaujas mežos un purvainajās upes ielejās bija viltīgu pārsteigumu un upuj-u pilnas. Viena pati SS policijas divīzija bija zaudējusi 2000 kritušo un ievainoto. Gan Lugas pazicijas, operātīvi raugoties, pēc Novgorodas un Čudovo krišanas zaudējušas nozīmi, taču krievi pie šīm stratēģiski bezcerīgajām pozicijām turējās par spīti visam.

Bet vācu vadībai steidzīgi bija vajadzīgs lielais ceļš, galvenokārt apgādes uzlabošanai ziemeļu joslā. 16. armijai tādēļ nācās smagi nocietināto Lugu ieņemt ar taktisku apņemšanas manevru. Šī uzdevuma reālizēšanu uzticēja ģen. Viktorina (Wiktorin) XXVIII korpusam. Korpuss 13. augustā austrumos no pilsētas kopā ar starplaikā pienākušo 122. kājn. div. sāka uzbrukumu pār Lugu.

Kāds šīs divīzijas kaujas ziņojums stāsta: Rezerves virsniekvietnieks Mallachs no 410. kājn. p. 1. rotas ar 1. vada vīriem skriešus devās pāri meža klajumam. No visām pusēm atskanēja šāvieni. Krievi sēdēja labi maskētās bedrēs un šāva tikai tad, kad vācieši bija jau gājām. Un krievu strēlnieku bedres pat 1 m attālumā nebija saskatāmas. Tā bija nejēdzīga sajūta — vienmēr bīties par to, ka varētu tikt nošauts no mugurpuses.

«Uzmanību!" iesaucās apakšvirsnieks Pavendenats. Viņš aizslējās aiz kāda koka un lika notarkšķēt savai krieviem atņemtajai mašīnpistolei. 3 rn atstatu no viņa kāds krievs tikko bija šāvis no savas bedres. .Feldfebels Tedts, kas vadīja 1. rotu, jo rotas šefs vltn. Kremers bija pārņēmis bataljonu, viņā pusē gaidīja aiz kāda koku krāvuma un tēmēja savas patšautenes uguni uz krievu bedrēm. Meža klajuma labajā pusē arvienu no jauna uzzibsnīja krievu automātisko ieroču ātrie izšāvieni. „Kur tas tēvainis īsti sēž?" rūca Tedts. Viņam sakāpa dusmas kaklā. Aiz viņa kaprālis Šmidts apkamptu saturēja dižkareivi Braunu, 2. grupas patšautenes strēlnieku, un kaut ko neatlaidīgi stāstīja tam.

Bet Brauns locījās kā tārps no sāpēm — viņš bija dabūjis ķermeņa apakšdaļas un gurna ievainojumu no minētā krieva pa labi meža klajumā. Tedts lika notarkšķēt savai „strāklenei." Tieši tur, kur tikko vēl bija sprēgājušās uguntiņas, pašķīda sūnas, nobira zari, kāda krievu bruņu cepure noripoja lejup. No turienes vairs neatskanēja neviens šāviens.

Feldfebelis Tedts ļāva rotai atvilkt elpu. Vīri vēl kādas minūtes gaidīja. Dižkareivis Brauns mira Šmita rokās. Viņi ietina to kādā teltenē. Trīs viri pacēla nastu. Tālāk. Vakarā viņi to apbed.Is. Smagi elsodami, vīri stiepa savas munīcijas kastes. Kādas smagās lauku haubiču baterijas uguns aizsegā tie lauzās uz priekšu pa vecās spirta dedzinātavas drupām.

«Uzmanību!" atskanēja spalgs sauciens. «Krievu tanki! Prettanku lielgabals — uz priekšu!"

Vīru vilkts, 3,7 cm lielgabals izvirzījās uz priekšu un novietotājās pozicijā. Un tad jau krievu tanki arī bija klāt.

Tie bija viegli kaujasrati, T 26 un T 28 tipa kājnieku pavadtanki. Viens no tiem izšāva, granāta pārlidoja vācu liel​gabalu. Tā apkalpe metās aizsegā. Rota izjuka. Pirmie krievu tanki aizripoja garām.

Tad bataljona adjutants ltn. Knāks metās uz priekšu. Viņš piesteidzās prettanku lielgabalam, aiz lafetes apgrieza to otrādi, pierlkoja, nomērķēja. Uguni! Pēc trešā šāviena T 26 sāka degt.

Tas bija kā signāls. Rotas viri, kas bija noslēpušies aiz kokiem, no visām pusēm griezās atpakaļ.

Rokās tiem bija granātu saišķi, ko tie nometa krievu tanku kāpurķēžu priekšā. Patšautenes deva sedzošu uguni. Nu apstājās arī otrs T 26. Vīri metās uz tanku. Atrāva lūkas vāku. Iemeta rokasgranātu. Sprādziens.

Nu dega arī trešais tanks. Pā​rējie trīs tanki aizgriezās. Tiem sekoja arī krievu kājnieki.

Ar patšauteni no gurnu augstuma šaudami, kaprālis šmidts un apakšvirsnieks Pavendenats metās pāri ceļam atejošajiem krieviem paka]. Tā 410., 411, un 400. p. rota cīnīdamās devās pār Lugu. Čepino un Volokas sādžas, populārais dzelzceļa uzbērums, sašautā spirta dedzinātava, pārpurvotie meži, artilērijas ugunī bojā aizgājujā cara medību pils, no koka celta, pašā meža vidū —tās bija ģen.

Macholca (Macholz) un 122. kājn. div. viru asiņaino cīņu vietas.

Septiņās dienās vīri izlauzās līdz pēdējam dabiskajam viņu ofensīvas šķērslim — līdz dažu vi et 500 m platajai, pārpurvotajai Orjeģežas upei. Tā bija jāpārvar. Tad būtu brīvs ceļš, lai tālu no Lugas plašā lokā izlauztos uz rietumiem, līdz lielajam Ļeņingradas ceļam, lai nosprostotu šo ceļu un tad ķertos pie Lugas cietokšņa no ziemeļiem.

Domāts — plānots.

Pirmo uzbrukuma vilni nācās veidot 409. kājn. pulka I bataljonam. Bija svarīgi pēc iespējas nepamanītiem pārcelties pār upi, pārsteidzošā uzbrukumā ieņemt Paņikovas apdzīvoto vietu un samalt krievu aizstāvības pozicijās, kas sedza lielo ceļu.

Kādas zvejnieku būdas dārzā sēž bataljona komandieris kapt. Reuters un ar saviem rotu komandieriem apspriež uzbrukumu. Apvidus ir izdevīgs. Upes krasts pašu pusē ir augstāks nekā krievu pusē. Tātad apvidus viņā pusē '.abi pārskatāms — ciema priekšā atrodas svaigi izrakts tanku grāvis, kas stiepjas no vienas meža malas līdz otrai. Bet to, kas atrodas mežā, nav iespējams saskatīt. Un kas notiek aiz tā — jau nu pavisam ne.

Krasts šinī pusē laižas lejup līdz upei diezgan stāvi. Bet zemnieku būdas, dārzi, nojumes un krūmi ir visai izde​vīgi, lai neievēroti nokļūtu lidz ūdenim. Tas ir labi.

Otrā pusē nav vērojama itnekāda kustība. Ir pusdienas laiks. Un svilinoši karsts. Gaiss trīc. īsi pirms

pīkst. 14 pionieji ar savām triecienlaivām jau atrodas izejas pozicijās lejā pie upes. Līdz šim nav atskanējis ne šāviens. Ska​tiens pulkstenī. Sekunžu rādītājam vēl reiz jāapmet savs loks.

Tad pulkstens ir tieši 14. īss svilpiens no zirņa svilpes. Pirmās grupas pielēc kājās. Kopā ar pionieriem tās iebīda laivas ūdenī. Iekaucas motori. Līdzīgi bultām triecienlaivas dodas pāri upei.

Patšauteņu vīri saspringti guļ pie saviem ieročiem, ar pirkstu uz novelkamās mēlītes. Tai brīdī, kad no viņas puses tiks raidīti pirmie šāvieni pret laivām, viņi atklās uguni, lai iedzītu krievus aizsegā. Taču neatskan neviens šāviens.

Paiet desmit sekundes. Laivas upē ar pirmajām 4 grupām ir pilnā gaitā. Trīsdesmit sekundes.

Nākošās grupas dodas laivās. Drāžas uz priekšu. Triecienpionieji pie savu motoru stūrēm stāv puskaili.

Apkalpe dziļi pieliekusies. Pār laivas malu vīd vienīgi bruņucepures. Piecdesmit sekundes. Pirmajām laivām atlicis vairs tikai 30 m līdz pre​tējam krastam.

1. rotas pārcelšanās joslā atskan pirmais šāviens. Tas liekas izejam cauri kauliem, jo ikviens pieņem, ka nu sāksies mežonīga uguņošana un laivas tiks sašautas. Bet nenotiek nekas. Noklaudz daži karabini. No vācu patšautenēm atskan divas kārtas. Tad viss atkal klusu. Krievu nodrošinājumi pazūd.

Taču gan tie sacels trauksmi.

Dīvaini: arī nākošajā pusstundā nenotiek nekas. Bataljons pārcēlies upei. Tagad ātri tiek sastādītas izlūku grupas. Tās izlūko līdz meža malai, atgriežas un ziņo: «Saskares ar ienaidnieku nav."

Vai tad Ivans guļ? Tātad — uz priekšu!

Pīkst 3,35 bataljons dodas cauri mežam uzbrukumā pret Paņikovu.

Sprāgst dažas vieglo lielgabalu traucētājas uguns granātas. Izšāviens un sprādziens cieši kopā.

Virsnieki saspīlē ausis. Tie varētu būt tanki. Cerams, ka nē. Bet tomēr.

80 m no kreisā spārna rotas kādā priežu jaunaudzē pēkšņi iekaucas motori. Krūmi pašķiras. Pār lūztošajiem jaunajiem kokiem ripo trīs, četri, pieci, seši krievu vieglie T 26 tipa tanki. Tas ir tanku trieciens dziļi flankā. Un tas ir tas sliktākais, ko vien infantērija var piedzīvot. Tas, tātad, bija īstais iemesls, kādēļ krievi izlikās par beigtiem. Tie izlikuši lamatas. Nāvīgas lamatas visam bataljonam.

2. rotas vīri dodas aizsegā. No meža, «urrā" saukdami izlaužas krievu kājnieki. Sprāgst rokasgranātas. Spīdošās municijas loki stiepjas no vienas puses uz otru.

Tanki braukā šurp un turp un mēģina iznīcināt vācu kājniekus gan aiz koku stumbriem, gan celmiem, gan jaunaudzes biezoknī. Tās ir īstas zaķu medības. Kur parādās kāds krievu tanks, vācu karavīri metas vai nu aiz kāda koka, vai krūmos. «Nolādēts," viņi rūc.

Un tā patiesi ir nolādēta situācija: bataljonam līdzi nav neviena vienīga prettanku lielgabala — aiz piesardzības no purva un meža grūtībām tiem vīriem, kam jāvelk lielgabali. Un šeit ir norēķins. T 26 netraucēti var braukāt šurp un turp. Un, lai nelaime būtu pilnīga, izkrīt kā bataljona, tā arī piedalītā artilērijas novērotāja radio raidītājs. Tā kapt. Reuteram atliek viena vienīga pavēle: «Ieņemt eža pozicijās un turēties!"

Krievu kājnieki tanku uguns aizsegā dodas uzbrukumā. Cīņa notiek aci pret aci. Taču krievi par laimi ir vāji, un tos var atturēt. Tanki vieni paši riņķo pa kaujas apvidu.

Ja attiecīgais padomju komandieris ātri būtu pievedis kādu pusduci kaujas ratu ar stiprākiem strēlnieku spēkiem, tad kapt. Reutera I bataljona liktenis būtu apzīmogots. Bet kaut kur kaut kāds krievu komandieris šo izdevību nenojauš. Un kāds vācu ziņnesis no vltn. Neitcela 3. rotas komandpunkta ziņu par smago stāvokli kaut kādā veidā nogādā tālāk austrumos pār upi pārceltajiem bataljoniem.

Tā pret pīkst. 19, kad vācu pretestība kļūst arvienu vājāka, no meža atskan metalliska dārdoņa.

Vēlreiz! Un vēlreiz! Kāds krievu tanks, zibenīgi uzliesmodams, nogāžas sāņus. Tad nodārd atkal. Karavīri paceļ galvas no paslēp​tuvēm. «Cilvēk! Tas ir 7,5! Vācu tanki!"

Un tur no jaunaudzes arī jau iznirst pelēkie kolosi — tie ir triecienlielgabali. Krievu tanki pazūd kā spoki. Un, it kā būtu jāatgūst daudz kas no nokavētā, rotas atliekas sapulcējas un dodas uz priekšu sava triecienlielgabala aiz​segā pret krievu pozicijām, kas tagad skaidri saskatāmas.

Nākošās dienas pusdienas laikā krīt Paņikova. Ceļš Lugai apjoztā padomju aizsprosta aizmugurē tagad brīvs. SS policijas divīzija un 269. kājn. div., kas frontālā uzbrukumā pietuvojušās cieši pie pilsētas, uzbrūk vēlreiz. Tās izbīdās pa labi un pa kreisi aptverošam uzbrukumam pret pilsētu.

Pastiprinātais SS policijas divīzijas 2. strēlnieku pulks laužas uz pilsētu no ziemeļiem un sasniedz Lugas priekš​pilsētas.

Ari labajā spārnā 96. kājn. div. uzbrukums attīstījies sekmīgi. Tās pulki 11. augustā šķērsojuši Mšagas iecirkni, pavērsušies pret ziemeļiem un izlauzušies cauri padomju aizstāvībai tās dziļā kreisajā flankā. Tālākā norisē kāda no priekšējām vienībām izcīnījusi pāreju pār Oreģsežu pie Pečkovas un pārrāvusi vēl kādu aizmugures sakaru sistēmu tām padomju vienībām, kas vēl cīnās pie Lugas, šeit 96. kājn. div. rokās krīt ievainotais padomju Lugas armijas ģenerālštāba šefs.

Padomju XXXXI korpusa 5 divīzijām stāvoklis tiltagala pozicijās tagad kjuva kritisks. To aizmugurē 96. kājn. div. un 122. kājn. div. bataljoni sniedzās pēc vienīgā ceļa cauri purvu apgabalam No labās un kreisās puses draudēja apņemšana. Krievu pavēlnieks tādēļ savām vienībām deva vienīgo pareizo pavēli: mēģināt mazās grupās izsisties uz Ļeņingradu.

Bet bija jau par vēlu. Atejošās grupas tika iespiestas purvos dienvidos no lielā ceļa un vēlāk, sadarbībā ar 8. kājn. div. tā dēvētajā Lugas katlā iznīcinātas. Šīs kaujas ieguvums bija 21.000 gūstekņu, 316 tanki un 600 lielgabali. Bet vēl nozīmīgāks bija fakts, ka vienīgais cietais ceļš uz Ļeņingradu tagad bija brīvs kā L un XXVIII korpusu infantērijai, tā apgādei. „3. septembrī šo ceļu ar atvieglojuma nopūtu beidzot pārņēma lietošanā visas ziemeļu grupas vadības un apgādes vienības," raksta Hoepnera tanku grupas štāba šefs ģen. šāls de Boljē (Chāles de Beaulieu). Ir saprotama šī atvieglojuma nopūta. Jo izšķirīgi svarīgā artērija uzbrukuma pēdējam posmam pret Ļeņingradu beidzot bija sākusi pulsēt.

Bet kas starplaikā bija noticis pie Reinhardta XXXXI tanku korpusa? Kā izskatījās pie 4. tanku grupas uzbrukuma smailēm, kas bija devušās pēdējā uzbrukumā pret Ļeņingradu no rietumiem un starp kurām un šī karagājiena lielo mērķi vairs nevarēja būt nekādu nozīmīgu ienaidnieka spēku? Šis jautājums īstenībā ietver Ļeņingradas kaujas traģēdiju; traģēdiju, ko pavada daudzas kļūdas un maldi, kam bija liktenīga nozīme ne tikai karagājiena vis​pārējai norisei vien.

Pēc tam kad ģen. fon Manšteina LVI tanku korpusam augusta vidū Starajas Rūsas krizes dēļ tika atņemta 4. tanku grupa, ģenerālpulkvedis Hoepners jūtās spiests no jauna apturēt savu labi ievadīto uzbrukumu pret Ļeņingradu. Flanki kļuva par gapiem, galvenokārt 4. tanku grupas ziemeļu flanks bija jānodrošina pret ienaidnieka divīzijām, kas plūda atpakaļ no Igaunijas cauri Narvai un Kingisepai.

Ja ari sākumā vēl atklātā kreisā flanka apsardzībai varēja iesaistīt Austrumprūsijas 1. kājn. div., — kamēr tai sekojošā 58. kājn. div. pagriezās pret ziemeļiem un devās pret Kingisepas-Narvas dzelzceļa līniju, — ģen. Reinhardtam tomēr flanku aizsardzībai drīz bija jāiesaista gandrīz visas savas motorizētās vienības.

Kreiso flanku nācās nodrošināt plkv. Rauša 6. strēln. brigādei, bet pēc tam arī ģenerālleitnanta Otenbachera (Ottenbacher) 36. mot. kājn. div. Korpusa otrā spārnā sekojošo 8. tanku div. pakāpeniski pavērsa pret dienvidaustrumiem, lai tad pagrieztu pret dienvidiem pēdējam uzbrukumam Lugai. Tā īstenajam uzbrukumam pret Ļeņingradu no rietumiem palika vienīgi pastiprinātā 1. tanku div. un Kolla kaujasgrupa — 6. tanku div. pastiprinātais 11. tanku pulks. Cerēt ar tik maziem spēkiem ieņemt miljonu pilsētu bija pārspīlēti: 1. tanku div. trieciengrupai •bija vairs tikai divi vāji strēlnieku tanku bataljoni, 18 II tipa tanku, 20 III tipa tanku un 6 IV tipa tanku. Te nelīdzēja arī vispriekšzīmīgākā uzbrukuma jauda. Te nelīdzēja arī VIII aviācijas korpusa tuvcīņas eskadriļu iesaiste. Ģenerālpulkvedis Hoepners gan varēja izmantot izdevīgo stāvokli, ka viņa priekšā vairs neatradās neviena triecienspējīga krievu divīzija, tādēļ viņš katru dienu uzmanīgi pavirzījās ap 10 km uz priekšu. Šādā veidā līdz 22. augustam 4. tanku grupas priekšējās vienības sasniedza telpu ziemeļos un dienvidaustrumos no Krasnogvarģeiskas. Tas bija 40 km no Ļeņingradas!

Ievērojot šo stāvokļa attīstību, bruņoto spēku ziemeļu grupai varēja un drīkstēja būt tikai viens izšķīrējs lēmums, ko Hoepners jau kopš 15. augusta feldmaršalam bruņiniekam fon Lēbam bija licis pie sirds: ģenerālpulkveža Kichlera 18. armija beidzot jāatvelk no Igaunijas un jāiesaista Lugas frontē, lai vismaz pārņemtu tanku grupas flanku aizsardzību pret ziemeļiem un tādā kārtā atbrīvotu ātrās vienības pēdējam uzbrukumam pret Ļeņingradu.

Bruņoto spēku ziemeļu grupas virspavēlnieks šādai pamatotai prasībai beidzot vairs nevarēja turēties pretim. Bet iekām dot 18. armijai skaidru un nepārprotamu mērķi, feldmaršals bruņinieks fon Lēbs tai 17. augustā deva div​kāršu uzdevumu: tai nācās iznīcināt no Igaunijas caur Narvu atkāpjošos 8. padomju armiju, tātad likvidēt Reinhardta tanku divīziju spārnu apdraudējumu pie Krasnogvarģeiskas; un vienlaicīgi viņš pavēlēja Kichleram iegūt arī krasta nocietinājumus Somijas jūras līča dienvidu malā, kur bija nocietinājušies padomju sedzošie spēki. Tā bija gandrīz liktenīga divkārša pavēle. Viņš gan deva 18. armijai izdevību gūt teātrālus laurus, bet tās bija uzvaras, kas prasīja daudz dārgā laika un, izejot no kara mērķu mērauklas, bija arī liekas.šos krievu atbalsta punktus abpus Narvai varēja arī pavisam vienkārši nosprostot ar sedzošām un nodrošinošām vienībām, liekot tām izbadoties, nevis nokauties ar tām, zaudējot laiku un cilvēkus un tā saistot stiprus spēkus nenozīmīgā blakus frontē, kur taisni tagad, kad trieciena vienības atradās Ļeņingradas priekšā, katrs no jauna pievests bataljons guva divkāršu un trīskāršu svaru.

18. armijai no Narvas līdz Opoljei, kas gaisa līnijā nozīmē 40 km, bija vajadzīgas 11 pilnas dienas.

4. tanku grupas ģenerālštāba šefs savā studijā par kauju ap Ļeņingradu pareizi saka: „Un tas notika laikā, kad Ļeņingradas priekšā bija vajadzīgs ikviens atsevišķs vīrs." * Ja 4. tanku grupai 18. armija būtu tikusi nodota rīcībā laicīgi un pietiekamā stiprumā, tad ģenerālpulkvedim Hoepneram būtu tikai dota izdevība ar tās ātrajām vienībām jau augusta otrā pusē ieņemt Ļeņingradu spējā J triecienā. Ka vecajam kavaleristam Hoepneram, vienam no visvairāk piedzīvojušajiem vērmachta tanku komandieriem, bija tam nepieciešamās dotības, pierāda viņa XVI tanku korpusa lielie panākumi Polijas un Francijas karagājienos, kā arī viņa tanku trieciena sekmes caur visai grūtu apvidu līdz Ļeņingradas vārtiem. Kādēļ šī izdevība tika palaista garām? Ģen. Šāls de Beljē domā — un man šķiet, viņam ir taisnība — ka feldmaršals bruņinieks fon Lēbs 18. armijas virspavēlniekam, ar ko tas bija draudzīgās attieksmēs, un tāpat viņa kājnieku divīzijām gribēja dot iespēju piedalīties uzvarā pār Ļeņingradu. Tā bija cilvēciski saprotama, bet gala rezultātā liktenīga nostāja. Jo katru dienu, ko Staļins guva ziemeļu iecirknī, tas izmantoja, lai steigā salasītas rezerves no savas valsts dziļumiem mestu Ļeņingradas aizsardzības pozicijās un no Baltijas telpas viņpus Lugai atpakaļ atplūdušās vienības Oranienbaumas telpā no jauna saformētu un tā apdraudētu vācu ziemeļu flanku. Ar katru dienu, ko vācu triecienvienības varēja tikt aizkavētas ziemeļrietumos no Krasnogvarģeiskas, Staļins tika padarīts stiprāks. Katra diena, kuj-ā ievilkās Lugas izmisīgā aizstāvēšana un kas saistīja vācu tanku vienības, laupīja Hoepneram iegūto pirekšrocību, ko bija ieguvušas viņa ātrās vienības pie Daugavas, pie izlaušanās caur Staļina līniju un kopš izlaušanās no Lugas tiltgala pozicijām. Izdevība pārsteidzošā tvērienā iegūt pēc lieluma otru, garīgi nozīmīgo padomju metropoli, saruka arvienu mazāka.

Beidzot septembra sākumā varēja uzdrīkstēties uzsākt gala uzbrukumu «baltajai pilsētai" pie Ņēvas.

Cik ilgi uz to jau gaidīja Hoepnera divīzijas un 18. armijas infantērijas korpusa priekšējie pulki! Ļeņingrada taču bija karagājiena lielais mērķis ziemeļos. Mērķis, kas katram kareivim bija saprotams un kāpināja tā cīņas garu.

Starta šāviens uzbrukuma sākumam atskanēja 8. un 9. septembri 1941. g. Smagpunktā bija iesaistīts ģen. Rein​hardta XXXXI tanku korpuss.

Apvidus bija visai rūpīgi izlūkots, galvenokārt no gaisa. Nebija nekādu šaubu par to, ka Ļeņingradas aizstāvības politiskais komisārs un Staļina kroņprincis Ždanovs, kam vienlaicīgi kopā ar maršalu Vorošilovu piederēja arī augstākā militārā pavēlniecības vara Ļeņingradas frontē, bija izmantojis laiku,

ko tam bija sagādājusi vācu vadība, pa​stāvīgi novilcinot uzbrukumu.

Augusta vidū padomju karaspēka un civiliedzīvotāju garastāvoklis, ievērojot vācu zibensuzvaras, bija vēl visai drūms. Neviens nebija ticējis, ka pilsēta būtu noturama. Pat Ždanovs, liekas, bija apsvēris domu par tās evakuēšanu. Vācu uzbrukuma novilcināšanās radīja atelpas bridi pretestības gribas propagandistiskai mobilizācijai.

Pilsētas pavēlnieks kļuva ģen. Zachvarovs. Tās centra aizstāvēšanai viņš uzstādīja 5 brigādes ar 10.000 vīriem katrā. No apmēram 300.000 Ļeņingradas strādniekiem tika saformētas 20 sarkanās milicijas divīzijas. Šie fabriku leģionāri gan arī turpmāk palika bruņošanās rūpniecības strādnieki, taču reizē tie bija arī karavīri — strādnieki uniformās, ikbrīdi sasniedzami militāru akciju vajadzībām. Visai grūtās iesaistēs kā karaspēka vienībām, tā civīliedzīvotājiem nācās dienas un nakts maiņās izveidot ap pilsētu dziļu aizstāvības sistēmu. Tās kodols bija divi nocietinājumu gredzeni — ārējās un iekšējās aizsardzības pozicijās. Ārējā jeb pirmā aizstāvības pozicija izstiepās plašā puslokā apaļus 40 km no pilsētas centra, no Pēterhofas caur Kransogvarģeisku līdz Narvai. Otra jeb iekšējā aizstāvības pozicija bija dziļumā novietotu nocietinājumu pusloks, ne-

Ļeņingiadas kauja no 8. tidz 17. septembrim 1941. g. pilnus 25 km no pilsētas centra ar Duderhofas augstienēm kā smagpunktu. Rūpniecības priekšpilsēta Kolpino un ve​cais Carskoje Selo bija šīs sistēmas stūrakmeņi.

Gaisa izlūkošana bija konstatējusi lielu skaitu lauku nocietinājumu, to vidū milzīgus tanku grāvjus.

Bunkuru simti ar iebūvētiem lielgabaliem noapaļoja grāvju sistēmu. Tas bija īsts trieciengrupu apvidus, infantērijas kauju lauks. Tankiem varēja būt vienīgi uzdevums otrā vilnī triekties caur pārrautajām aizstāvības līnijām un sniegt uguns aiz​segu uz priekšu ejošajiem kājniekiem.

Reinhardta XXXXI tanku korpusam nācās izdarīt galveno Hoepnera tanku grupas triecienu pret Ļeņingradas aizstāvības sistēmu Duderhofas augstieņu telpā. 36. mot. kājn. div. veidoja „šķēpa smaili."

Aiz tās gatavībā nostājās 1 tanku divīzija papildu trieciena izdarīšanai. Pa labi trieciena gatavībā stāvēja 6. tanku divīzijas pulki. Gar Lugas ceļu L armijas korpusa sastāvā Krasnogvarģeiskas virzienā nācās uzbrukt vecajām Lugas divīzijām — SS policijas divīzijai un 269. kājn. divīzijai. Kreisajā spārnā kā priekšējās divīzijas bija iesaistītas 18. armijas 1., 58. un 291. kājn. div. Labajā spārnā, pie Išoras, uzbrukuma gatavībā kā 16 armijas trieciena divīzijas atradās 121., 96. un 122. kājn. div., pakļautas XXVIII armijas korpusa komandai. Arējā austrumu spārnā, Ladogas ezera dienvidu malā — kā XXXIX korpusa vienībai — pastiprinātajai 20. mot. kājn. div. un Harija Hoppes (Harry Hoppe) un grāfa Šverlna (Schwerin) kaujasgrupām bija uzdevums likvidēt Aņņeskajas un Lobanovas tiltagala pozicijās. Viņu gala mērķis bija ieņemt šlisselburgas pilsētu un telpu ap to.

Duderhofas augstienēs reiz bija stāvējuši Krievijas cari, kad Pēterpils gvardes pulki pilsētas priekšā izdarīja manevrus. Gvarde un cari sen jau bija nezin kur. Bet viņu pieredze tomēr dzīvoja ari sarkanajā armijā — katrs apvidus nelīdzenums, katrs meža stūris, katrs strauts, visi pievirzīšanās ceļi un attālumi bija zināmi līdz sīkumam. Artilērija bija piešāvusies pa svarīgākajiem apvidus punktiem. Un strēlnieku ligzdās, bunkuros un tanku grāvjos ap Duderhofas augstienēm Ļeņingradas «sarkanais cars" Ždanovs bija novietojis savu gvardi — aktīvus izlases pulkus, fanātiskus komjauniešus un Ļeņingradas strādnieku miliču labākos bataljonus.

Vācu 36. mot. kājn. div. 118. kājn. pulka triecienrotām nācās cīnīties uz priekšu lēcienu pa lēcienam.

Visa korpusa artilērija, kā arī 1. tanku div. 73. art. pulks gan dauzīja padomju pozicijās, taču krievu bunkuri bija labi maskoti un, galvenais — labi un stipri būvēti.

«Vajadzīgi stukasi," savai divīzijai raidīja iestrēgušais I bataljons. Ģenerālleitnants Otenbachers (Ottenbacher) piezvanīja XXXXI tanku korpusam. 4. tanku grupa ar sava lidotāju sakaru virsnieka palīdzību sacēla trauksmi 1. aviācijas flotē. Pusstundu vēlāk Ju-87 eskadriļas no Richthofena VIII aviācijas korpusa drāzās pār 118. kājn. pulka kaujas joslu, metās pār spārnu, gandrīz stāvus gāzās lejup, nervus plosoši kauca cieši līdz pat zemei un nometa savas bumbas pār padomju bunkuriem, ložmetēju ligzdām un kājnieku pozicijām. Izšāvās zibenīgas ugunis. Tad gaisā kāpa dūmi un putekļi un nogūla kā biezs plīvurs vēl aktīvo ienaidnieka atbalsta punktu priekšā.

Tas bija īstais acumirklis. «Aiziet!" sauca vadu komandieri. Grenadieri lēca kājās un šturmēja.

Tarkšķēja patšautenes. Detonēja rokasgranātas. Pionieru liesmumetēji šāva šņācošas eļļas liesmas bunkuru šaujamspraugās. Tad lēciens iekšā. Patšautenes kārta grāvī pa labi un pa kreisi. „Ruki verch! — Rokas gaisā!" Bet krievi bieži vēl šāva, līdz paši tika trāpīti. Tā 118. kājn. pulks ielauzās Ļeņingradas pirmajā aizstāvības pozicijā un ieņēma Aropakošu. Uznākušā nakts kaujai lika norimt.

10. septembra rītā triecienbataljonu kājnieku un pionieru priekšā gulēja augšup izslējušās Duderhofas augstienes — Ļeņingradas aizstāvības pēdējā loka nocietinājums. Šeit atradās Ļeņingradas otras aizsardzības pozicijās kodols. Smagi dzelzbetona bunkuri, kazemati ar kuģu artilēriju, flankējošas ložmetēju ligzdas un daudzkārt sazarota grāvju sistēma ar apakšzemes savienojumiem nodrošināja pieejas abām apvidu pārvaldošajām augstienēm: punktam 43 un, austrumos no tā — «Kailajai augstienei," kas kartē atzīmēta kā punkts 167.

Arī šeit bija jāvirzās uz priekšu metru pa metram. Pie 6. tanku divīzijas, kas uzbruka pa labi blakus 36. kājn. div., gadījās pat bīstama krize. 6. tanku div. kaimiņš — SS policijas divīzija bija palikusi guļam kāda smago bunkuru sprosta priekšā. Bet 6. tanku div. ģenerālmajora Landgrafa (Landgraf) vadībā turpretim bija triekusies tālāk. Krievi atskarta situāciju un devās pret tās flanku. Dažās stundās drošsirdīgā divīzija zaudēja 4 komandierus. Par iegūtajām pozicijām vestfāļiem un reinzemiešiem nācās cīnīties tuvcīņā.

No šīs situācijas izveidojās 1. tanku div. lielais brīdis. Ģen. Reinhardts pagrieza 6. tanku div. pret austrumiem, pret flankējošajiem krieviem un tādā kārtā radītajā spraugā iebīdīja 1. tanku div. blakus pa labi 36. mot. kājn. div. Ģenerālleitnants Oterbachers pa tam ar savu vadības grupu sēž cieši aiz 118. kājn. pulka komandpunkta. Viņa triecienbataljoni iestrēguši, pienagloti zemei krievu intensīvajā atvaires ugunī.

Otenbachers vēlreiz vērš divīzijas artilērijas un 73. art. pulka sakopotu smagu ugunsbrāzienu pret Duderhofas augstieņu ziemeļu skaustu.

Pīkst. 20.45 izskan pēdējie šāviņi. Rotu komandieri izlēc no savām bedrēm. Vadu un grupu komandieri māj saviem vīriem .Viņi šturmē kūpošo elli, no kuras spurdz šauteņu lodes un patšauteņu salves. Grenadieri elš, metas zemē, šauj, lēc atkal augšā, kūleņo tālāk. Kāds patšautenes strēlnieks paklūp un vairs neceļas. „Franc!" sauc patšautenes pirmais numurs. „Franc!" — Nekādas atbildes. Dažos lēcienos viņš atrodas pie tā un nometas zemē blakus biedram. „Franc!"

Bet ap 118. kājn. pulka 4. rotas patšautenes strēlnieku valda klusums, ko vairs netraucē ne granātas,

ne mašīnpistoles. Viņa rokas vēl ieķērušās abu kastu rokturos, kurās glabājas patšautenes municija. Ieroča rezerves stobru maksts krītot pārslīdējusi viņa bruņucepurei. ,,Franc!"

20 minūtes vēlāk 4. rotas 1. vads ielaužas Duderhofas augstienes ziemeļu skausta ierakumu joslā, un iebrukuma vietu tūliņ paplašina un nodrošina. Kāds Ļeņingradas aizstāvības svarīgs posms, kurā atrodas augstums 143, ir ie​dragāts.

Aust 11. septembris. Ir saulaina atvasaras diena, šī diena kļūst par . tanku divīzijas dienu. Plkv.

Vesthofens, 1. strēln. pulka komandieris un piedzīvojis kaujasgrupu vadītājs, dodas ar savu uzbrukuma vienību pret „Kailo augstieni." Galveno triecienu vada maj. Dr. Ekingers ar savu strēlnieku tanku bataljonu. Tas pastiprināts ar citu vienību daļām un to atbalsta artilērija.

Maj. Ekingers bija vīrs, par ko karavīri sprieda, ka tam ir labs deguns. Viņš nojauta izdevības, uzminēja piemērotākās vietas un pārvaldīja zibeņātras reakcijas un kustīgas vadības mākslu, ar kuru tiek uzvarētas kaujas.

Augstuma 167 ieņemšanas plāns un tā izpild'šana ir it kā no viena lējuma. Kamēr 1. strēln. pulks uzņemas flanka nodrošinājumu pret austrumiem, pastiprinātais 113. strēln. pulks uzbrūk gar Duderhofas ceļu un izsviež krievus no otras aizstāvības līnijas prettanku grāvjiem. Atējošo krievu vidū ietriecas maj.

Ekingera strēlnieku tanks pirmais. Apakšvirsnieks Fričs ar savu tanku pionieru vadu ielaužas tanku grāvī, atspiež krievu grāvja apsardzību, kas sedz pāreju pār to, aizkavē šīs pārejas sasprindzināšanu un notur to atklātu. Ar kāpņu palīdzību tie pārvar grāvja stāvās malas pa labi un kreisi no turienes, no baļķiem un režģiem izveido pārejas tūliņ sekojošajiem galvenajiem tanku spēkiem un strēlnieku tankiem, un Ekingera bataljona rotas, uz tankiem un strelnieku tankiem sasēdušās, pieripo klāt.

Tagad norisinās satraucošas ainas: pār uzbrūkošo bataljona smaili arvienu no jauna aizkauc VIII aviācijas korpusa stukasi. Tie metas lejā. Un precīzi 200—300 metros no bataljona priekšējā tanka nomet savas bumbas uz krievu pretestības ligzdām, bunkuriem, grāvjiem, tanku slazdiem un pievilkto prettanku artilēriju!

Aviācijas virsnieki brauc līdzi kā uzbrukuma smailes tankos un strēlnieku tankos, kā arī cieši aiz tiem sekojošajā strēlnieku tanku batalj ona komandiera tankā. Kāds aviācijas sakaru virsnieks, kas uztur radio sakarus ar stukasiem, sēž aiz leitnanta Stoves ,,611" tanka torņa. Liels vācu kara karogs tanku aizmugurē apzīmē viņa atrašanās vietu. Kaujas uguņu vidū aviācijas leitnants ar sava mikrofona palīdzību diriģē stukasu pilotus.

Uzbrukums norisinās ar pulksteņa precizitāti. Duderhofas ciems, kur aiz 36. mot. kājn. div. muguras, atkal iespiedies ienaidnieks, tiek ieņemts no jauna. Ekingers pagriež savu bataljonu pret dienvidiem, tad atkal pret austrumiem un ar pretēji apvērstu fronti šturmē „Kailo augstieni."

Ar zemu, mežu nosētā augstienes galotne izrādās par īstu ugunsspļāvēju cietoksni. Bet krievi ir nervozi, pār​steigti, un no Ekingera rafinētajām un neaprēķināmajām uzbrukuma metodēm kļuvuši nedroši.

Krievu flotes bateriju uguni, kas vērsta pret rietumiem, veselai tanku rotai un strēlnieku tanku priekšējai rotai izdodas pārvarēt tās netveres leņķī. Krievu lielgabalus pa labi un pa kreisi no ceļa iznīcina 1. tanku pulka leitn. Kochs ar nedaudzām granātām. Tanku atbalstā uguns izlaužas līdz šo kuģu lielgabalu vareno pozicijām. Sprāgst rokas granātas. Baterijas aplaiza liesmumetēju mēles. Un apkalpes tiek pārvarētas tuvcīņā.

Pīkst. 11.30 1. tanku div. vadības grupa noklausās kādā radio ziņojumā, ko noraida 6. tanku rotas šefs vltn. Dariuss savam diviziona komandierim. Tekstu izlasa divīzijas Ia virsnieks, pltn. Venks, kas kopā ar ģenerālmajoru Krīgeru sekojuši strēlnieku tanku bataljona sakaru tankā, un tas ļauj viņam ne tikai atelpot, bet arī spalgi iesmieties par jaunā virsnieka romantiskajām sajūtām kaujas gaitas vidū. Dariuss ziņo: „Es redzu Pēterpili un jūru." Un Venks saprot: Dariuss atrodas punktā 167, „Kailās augstienes" galotnē, un pie viņa kājām guļ Ļeņingrada, gandrīz vai sasniedzami tuvu. Pēdējās aizstāvības joslas citadele cara kajrakungu paugurā ir kritusi.

3. ĻEŅINGRADAS PRIEKŠPILSĒTĀS „Gala stacija — izkāpt!" — Sļuckas dāizos — Harrijs Hoppe ieņem Šlisselbuigu — „Vil&u cie​tokšņa" pavēle: Ļeņingiadu nedrīkst ieņemt — Hitlera lielie maldi.

No „Kailās augstienes," kur atradās Dariuss, atklājās vienreizējs skats uz Ļeņingradas kaujas lauku.

Ar nolaupīto padomju divzaru tālskatu bija redzama mutuļojošā pilsētas satiksme. Ņeva zaigoja saulē.

Fabriku dūmeņi kū​pēja, jo Ļeņingrada vēl drudžaini strādāja.

Ziemeļos, galējā kreisajā spārnā bija redzamas vācu vienības uzbrūkam Peterhofai un Oranienbaumai. Tā bija 291. kājn. div., saukta „Brieža divīzija" ģenerālleitnanta Hercoga (Herzog) vadībā, kas kopā ar austrumprūšu 1. kājn. div. pie Ropšas bija izcīnījusi smagi nocietinātās bunkuru līnijas caurrāvumu. Veselus 155 bunkurus ar pa lielākai daļai iebūvētiem lielgabaliem 11. septembrī bija jāuzveic viena paša 505. kājn. pulka bataljoniem. Tad divīziju pagrieza pret dienvidiem, pret Peterhofu, lai nodrošinātu kreiso flanku pret Oranienbaumas ielenkumā ieslēgtajām 12 padomju divīzijām.

1. kājn. div. 20. septembrī pie Streļnas sasniedza jūj-u.

No „Kailās augstienes" varēja aizlūkoties līdz pat Kronštadtei. Varēja redzēt ostu un padomju vareno karakuģi „Maratu," kas ar saviem smagajiem lielgabaliem šāva uz piekrasti. Viņu 30,5 cm granātu detonācijas ar mājas augstuma zemes strūklām gūla galvenokārt pār 58. kājn. div. uzbrukuma joslu, kas trauksmaini lauzās uz piekrasti, gribēdama aizvērt Ļeņingradas lamatas Oranienbaumas pusē.

Divīzijas pulki bija izcīnījuši bunkuru līnijas Krasnoje Selo caurrāvumu 209. kājn. pulka bataljoni lauzās cauri pilsētai un atspieda krievus. Tālāk. Tālāk uz ziemeļiem. Pretim Ļeņingradas priekšpilsētas Urickas namiem. Un Uricka pieder pie Ļeņingradas tāpat kā Blankenēze pie Hamburgas vai Marienburga pie Ķelnes.

Ir 15. septembris, pīkst. 20: 209. kājn. pulka 2. rotas komandieris vltn. Sīrts, ltn. Lembke un feldfebels Pape 1. bataljona priekšgalā izcīnījušies līdz Urickas lielajam ceļam uz Peterhofu un guļ ceļa grāvī. Blakus tiem aizstiepjas ielu dzelzceļa sliedes uz Ļeņingradu. No Peterhofas puses tuvojas civilisti uz divriteņiem un ar rokas vāģīšiem. Acīm redzot, tiem nav nekādas jausmas, cik ienaidnieks tuvu. Un tad, Dieva vārds, parādās vēl ari tramvajs, pilns civi​listiem, kas vēlas nokļūt Ļeņingradā. „Aiziet," komandē SIrts. Pape un tā viri uzlēc uz ceļa.

Bet tramvaja vadītājs zvana, patiesi zvana: ceļu, brīvu ceļu tramvajam uz Ļeņingradu! Bet tad viņš tomēr atskarst, ka vīri bruņu cepurēs un mašīnpistolēm rokās nav nekāds parasts satiksmes šķērslis. Viņš piemin bremzi. Riteņi iekaucās. Braucēji sakrīt gubā.

Pape uzkāpj uz platformas un smiedamies uzsauc pa vāciski: „Gala stacija — lūdzu izkāpt-" Un tad pagriežas pret Lemki: „Leitnanta kungs, vai neiekāpsim? Gluži vienreizēja izdevība — pat braucējs ir pie rokas." „Paturiet viņu līdz rītdienai — varbūt rītu agri viņš mums būs vajadzīgs," atsaka Lemke.

Viņu optimisms ir pamatots. Līdz Ļeņingradas pilsētas centram ir vairs tikai 10 km. Sīrts un viņa ļaudis praktiski ir jau pilsētā. Un Ļeņingrada pret rietumiem ir jau no​sprostota.

Pagriežot divzaru tālskati „Kailajā augstienē" no Duderhofas uz otru pusi, uz austrumiem, varēja redzēt lielo Čudovo-Ļeņingradas ceļu Ižoras upes dziļajā ielejā, gar kufu aizstiepās Ļeņingradas pirmās aizsargpozicijas. Upes 4 m augsto krastu krievi nošķēluši gluži stāvu un tā padarījuši gandrīz nepārvaramu. Šeit cīnījās ģenerālleitnanta Šedes (Schede) 96. kājn. div.

Ižora bija jāpārvar, šede Kopā ar 284. kājn. pulka Arntcena un Hirtes kaujasgrupām pltn. šapiusa vadībā šim smagi nostiprinātajam aizsprostam uzbruka 12. septembrī. Artilērija un Richthofena nenogurdināmie stukasi atkal reiz veica priekšdarbus un ietina upes krastus biezos dūmu mākuļos. Šīs „aizsargcepures" paspārnē Hīrtes vīri šķērsoja 25 m plato upi. „Kāpnes uz priekšu!" atskanēja sauciens. Piesteidzās triecienvienības ar kaujas kāpnēm, kādas 196.

pionieru bataljons bija izgatavojis veseliem simtiem. Kā kādā viduslaiku cietokšņa kaujā ap 5 līdz 6 m gapās kāpnes tika atslietas pret stāvo krastu. Patšauteņu uguns aizsardzībā 284. kājn. p. II bataljona triecienvienības rāpās augšup augstajā ziemeļu krastā. Augšā maj. Arntcena grenadieri un piedalītie pionieri ar rokas granātām ,liesmu metējiem un metamām bumbām, ko dēvēja par „kājnieku stukasiem" apkaroja krievu patšauteņu ligzdas un strēlnieku bedres stāvajā sienā.

Arī šapiusa kaujas grupa tādā pašā veidā sekmīgi pārcēlās upei. Bet tad tai pārsteidzoši uzbrūkošo padomju tanku priekšā bija jāatvelkas uz vienu no aizsargpoziciju tanku grāvjiem, jo vācu 3,7 cm prettanku lielgabali nespēja neko nodarīt KV klases Kolpino fabrikāta T 34 tankiem. Tikai pēdējā mirklī iesaistītie stukasi spēja stāvokli glābt, lai smagie ienaidnieka tanki nesamaltu vācu grenadiej-us pa vienam.

Arī 13. un 14. septembrī plosījās smagas kaujas ar uzbrūkošajiem krievu tankiem. Tikai 8,8 cm un smagais 10 cm lielgabals, kas bija izvirzīti priekšējā līnijā, spēja glābt stāvokli un atsist ienaidnieku.

16. septembri 96. kājn. div. un 121. kājn. div. bataljoni šturmēja SJuckas slavenos dārzus Plašajā parka ainavā gulēja aizsapņojušies franču izpriecu piļu garā celti paviljoni. Tie piederēja pie cara vasaras rezidences, pie Carskoje Selo, ko padomju vara bija pārdēvējusi par ,,Puškinu." Tagad pār idillisko klajumu nogūla kara ugun'gā roka. „Puškina" krita.

Līdz ar to arī 96., 122. un 121. kājn. div. atradās tikai 25 km no Ļeņingradas. Krievu rokās atradās tikai vairs svarīgā rūpniecības priekšpilsēta Kolpino ar savām milzu tanku fabrikām, kā arī Pulkovas augstienes, kur 1919. g. palika stāvam „balto krievu" uzbrukums sarkanajai Ļeņingradai .Taču Pulkovu izdevās tomēr vēl sasniegt 17. sep​tembrī, bet Kolpino 29. septembrī.

Vienu izšķirīgi svarīgu kaujas lauka daļu no „Kailās augstienes" divzaru tālskatī tomēr nebija iespējams re​dzēt — kauju par Šlisselburgu, šo pilsētu Ladogas ezera rietumu krastā, tur, kur Ņēya iztek no ezera un plašā lokā dodas uz Ļeņingradu un Baltijas jūru. Kam pieder Šlisselburga — un pats vārds jau to izsaka (Schluesselburg) — tam pieder Ļeņingradas vārtu atslēga uz austrumiem, tas var bloķēt ūdensceļus starp Baltijas jūru un Ladogas ezeru un līdz arī to Baltās jūras kanālu sistēmu, tātad arī — pieejas Ledus jūrai. Šo Ļeņingradas kaujas pēdējo punktu nācās ieņemt īpašā akcijā. VT ru, kas šai akcijai bija izraudzīts, sauca par Hariju Hoppi (Harry Hoppe). Viņš bija pulkvedis un 126. kājn. div. 424. kājn. pulka komandieris. Karavīri to gluži pašsaprotamā kārtā dēvēja vienkārši par Hariju, jo pulkvedis ikvienam uzdevumam un problēmai piegāja ar tādu skaidrību un pašsaprotamību, ka tā karavīriem iedvesa absolūtu pašpaļāvību un drošību par sekmēm. Kraija motociklu ziņneši to piedzīvoja pie Šliselburgas: pulkvedis ar karti rokā stāvēja šliselburgas pirmo strādnieku mītņu priekšā un pavēlēja: „Brauciet pa šo ceļu līdz pilsētai un tad iegriežieties pirmajā ielā pa labi un gaidiet uz mani." Un motociklu ziņneši devās ceļā. Pilnā pārliecībā, ka Harijs arī ieradīsies.

Varenā Ladogas ezera dienvidu krasts ar šliselburgu bija stratēģiski ārkārt'gi svarīgs apgabals.

Boļševiki ezeru un tā kanālu slūžas bija padarījuši lietderīgas, izmantojot strāvas ražošanai. Plaši sazarotā kanālu sistēma bija savienota ar Ļeņingradas aizmugures telpas dzelzceļu tīklu, bet purvu un mežu novads bija ticis kultivēts.

Tā Šliselburgas priekšā bija radies milzīgs apgabals ar 8 strādnieku apmetnēm, tā sauktajiem poselokiem. Šīs apmetnes bija kristītas gluži proletāriskā lietišķībā — tiem nebija vārdu, bet numuri: poselok 1, poselok 2, poselok 3 un tā tālāk.

No šīs visai jūtīgās satiksmes un enerģijas sistēmas priekšlauka tika regulēti visi ūdensceļu sakari no Ļeņingradas un Baltijas jūras uz Volchovu un caur Oņegas ezeru līdz pašai Baltajai jūrai un Ledus jūrai ar tās ostām Archangelsku un Murmansku, kā arī starp Ļeņingradu un Maskavu, Ribinskas aizsprosta ezeru un Maskavas-Volgas kanāli.

Tam, kas gribēja Ļeņingradu satvert pie pleciem, aizžņaugt tai elpu un ieņemt, vai likt tai izbadoties,

— tam y nācās šīs dzīvībai svar'gās sakaru durvis slēgt. Un atslēgas caurums atradās šliselburgā.

Tas bija vēsturisks Eiropas stūris. Veselus 235 gadus priekš Hoppes te cīnT jās Pēteris Lielais, lai atņemtu zviedriem Baltijas jūras atslēgu. Tas arī izdevās. Krievu cari pirmo reizi ieguva Krievijai pieejas pie Eiropas tik svarīgājiem iekšējiem ūdeņiem Baltijas jūras, un šī ieguvuma nodrošināšanai uzcēla Sv. Pēterburgas cietoksni, tagadējo Ļeņingradu. Arī tagad kaujā par Šliselburgu viss grozījās ap šo cietoksni.

Septembra sākumā čudo/o virzienā uz Šliselburgu no Novgorodas bija devies 126. kājn. div. 424. kājn. p. kopā ar 20. mot. kājn. div. ģenerālmajora Corna (Zorn) vad^ā. Plāns bija labs: Šmidta grupas divīzijām (XXVIII armijas korpusam un XXXIX tanku korpusam) tanku ģenerāļa Rūdolfa Šmidta (Schmidt) vadībā vēl pirms Ļeņingradas ģenerālofensīvas sākšanās nācās ielauzt austrumu krasta Ņēvas tiltagala pozicijās, caur kurām padomju vienības no Ļeņingradas priekšlauka uzturēja sakarus ar Volchovas apgabalu. šīs flanku operācijas aizsegā grāfa Sverīna un Harija Hoppes kaujas grupām ar to pastiprinātajiem 76. un 424. kājn. pulkiem līdz 8. septembrim 1941. g. — līdz Ļeņingradas lieluzbrukuma dienai — nācās izcīnīt izejas pozicijās triecienam pret šliselburgu, pie kam Hoppes kaujas grupai bija jādarbojas pa labi, bet grāfa šverīna grupai — pa kreisi.

Uzbrukums sākas 6. septembrī. Sākumā viss rit kā pa​redzēts. Uzbrukumu atbalsta 12. tanku div. tanki.

Tanku iznīcinātāji un zenitbaterijas, to vidū arī viena 8,8 cm — nodrošina pret ienaidnieka tanku uzbrukumiem. Motociklu strēlnieki un pionieri atrodas pašā priekšgalā.

Uzbrukuma smagpunkts atrodas pie Hoppes grupas. I un VIII aviācijas korpuss sniedz stukasu atbalstu. Straujā triecienā tiek pārvarēts slavenais Mgas dzelzceļa uzbērums. Seko iespiešanās mežā abpus ceļam uz Melkolovu. Bet tur uzglūn krievi ar savām labi nomaskētām patšautenēm un prettanku lielgabalu ligzdām. Uzbrukums apstājasKājnieku un prettanku lielgabali, kā arī granātmetēji šajā biezoknī nevar daudz palīdzēt.

Plkv. Hoppe uz brīdi apmeties pie dzelzceļa uzbēruma. Pār stigu pārlēc kāds III bataljona ziņnesis: ..Bataljonam smagi zaudējumi. Krituši trīs virsnieki." — Arī II batal​jons sauc pēc atbalsta. ,,Mums jāatrod kāds caurums," Hoppe spriež, pār kartēm pārliecies. ,.Krievi nevar būt visur vienādi stipri. Tagad ir svarīgi šo spraugu uzmeklēt."

Hoppes recepte ir — frontālā uzbrukumā vai nu atrast vājo vietu, vai pieveikt krievus. Viņā apvienotas pirmā pasaules kara bezbailīgā uzbrucēja īpašības ar fon Sēkta skolas aukstā taktika prātu no reichsvēra laika.

Ziņneši atkal aizdrāžas. Komandpunktā ierodas ģenerālmajors Corns. Viņš vairs netic, ka šeit, Hoppes joslā, būtu iespējams caurlauzties un pavēl tankiem doties uz Šverīna grupu. Smagumpunktam tagad būtu jāatrodas tur.

Taču — ģenerālis domā, bet leitnants dara: tikko tanki bija izvilkti no frontes, 11. rotas leitnants Leliveldts atrod meklēto spraugu, ienaidnieka vājo vietu. Viņš triecas tajā, spiežas arī pa labi un pa kreisi un izveido plašu caurrāvuma spraugu. „Drāzies nu pie Harija," leitnants uzsauc savam ziņnesim. „Esam ieguvuši spraugu. Fronte ir vaļā."

Ziņnesis metas projām. Pusstundu vēlāk pieripo visa kaujasgrupa. Daudz pieminētais rūpniecības dzelzceļa trīsstūris, kas ved no Gorodokas uz Mgu un šliselburgu, krīt vācu rokās, un seko trieciens pret poseloku Nr. 6.

Pīkst. 16 III bataljona rokās krīt Siņjavina ar tās milzīgajām noliktavām un municijas krātuvēm .No kādas nelielas augstienes pilsētas ziemeļos var redzēt Ladogas ezera plašo ūdens klajumu. No jūras puses uzpūš svaiga vēsma. Tur vērojama dzīva kuģu kustība. „Tālāk," pavēl Hoppe. Krīt ari poseloks Nr. 5 un uzbrukums aiztriecas arī līdz poseJokam Nr. 1. No šejienes „sarkanais ceļš" ved uz „sarkano tiltu," kas slejas pār kanāļiem un krasta dzelzceļu. Vācu spēki atrodas pie šlisel​burgas rajona nervu stiegrām.

Pār kaujaslauku nolaižas nakts. No Siņjavinas pret debesīm uzdārd gigantiskas uguņošanas pērkons — trāpītas dažas krievu municijas noliktavas. Bet šajās eksplozijās tiek pārrauti arī sakari ar divīziju.

Nākošā rītā, 8. septembrī, nāktos šturmēt šliselburgu. Bet kupā laikā? Hoppem tas nebija zināms; jo divīzija to nebija paziņojusi tādēļ, ka tas bija jāsaskaņo ar stukasu iesaisti. Bet divīzija pārra ito sakaru dēļ nebija sasniedzama. Netīkama situācija! j 8. septembrī, dienai sākoties, vācu korpusi pie Ļeņingradas pārgāja ģenerāluzbrukumā. Bet šliselburgā viss vēl bija mierīgi. Saulei uzlecot, pilsēta atvīdēja Hoppes bataljonu priekšā ar saviem smailajiem torņiem un biezajiem, vecajiem nocietinājumu mūj-iem. Neliels mežs deva labas iespējas uzbrukumam. Taču ar divīziju joprojām vēl nebija nekādu sakaru. 9. rota izdarīja kaujas izlūkošanu līdz pašai pilsētas austrumu malai.

Pīkst. 6.30 apakšvirsnieks Bekers ziņo III bataljonam: pilsētas austrumu malā ir tikai vāji ienaidnieka spēki. Krievi, acīm redzot, no šīs puses, no aizmugures, uzbru​kumu negaida. Kāda izdevība!

Hoppi nomoka jautājums: ja vai nē? Ja viņš šturmē pilsētu un stukasi parādās tieši tad, kad viņa bataljoni ir pilsētā — kas tad? Bet nevar taču tā vienkārši gaidīt. Gaidīt un nedarīt neko — pēc kaj-a lauka reglamenta tas ir pats sliktākais, kas vien iespējams. Labāk pieņemt nepareizu lēmumu nekā nenolemt neko. Un Hoppe pie tā arī paliek. īsi pirms pīkst. 7 viņš pavēl: ,,424. pulks ieņem šliselburgu un dodas līdz apmēram 1000 m platajai Ņēvas iztekai, kas Šliselburgu šķir no šeremetjevkas un atdala Ladogas ezera rietumu krastu no dienvidu krasta. Uz​brukuma sākums pīkst. 7." — Harijam ir savs plāns.

Pīkst. 7.30. Bataljoni spējā triecienā ielaužas pilsētā caur tās vāji apsargāto austrumu malu. Krievi no šī negaidītā uzbrukuma pilnīgi zaudē galvu.

Pīkst. 7.40 feldfēbelis Vendts uzvelk karogu smailajā baznīcas tornī.

Ltn. Fūss un ltn. Pauli jau kopš uzbrukuma sākuma sēž pie raidaparāta un mēģina uzņemt sakarus ar tuvāko smago bateriju, kas atrodas viņā pusē pie Gorodokas. Varbūt no turienes izdodas uzņemt sakarus ar divīzijas štābu.

Ltn. Fūss jau kopš trīsceturtdaļas stundas rīkojas ap mikrofonu. Sauc. Tad pārslēdzas uz uztveri.

Sauc atkal. Nekā. „Cilvēk, ja nu neizdodas. Ja nu parādās stukasi!"

Pīkst. 8.15 pēkšņi tarkšķēdama atsaucas baterija. Kārtībā! „šeit Harija grupa. Tūliņ ziņojiet divīzijai: Šliselburga jau ieņemta. Aizkavēt stukasus. Vai sapratāt?" — „Jā. Sapratu."

Baterijas virsnieks ziņojumu tūliņ nodod tālāk. Stukasi ir jau gaisā, jo Hoppes uzbrukums paredzēts tikai pīkst 9. Lielāko daļu mašīnu izdodas atsaukt. Bet vienu grupu jaunā pavēle vairs neaizsniedz. Pie Gorodokas novietotā bate​rija ziņo Hoppem, ka draud briesmas.

Tieši pīkst. 8.45 kaukdami tuvojas Ju 87. Hoppes vīri māj ar lidotāju karodziņiem, šauj baltas raķetes: šeit esam mēs!

Vai lidotāji to redz? Jeb viņi to uzskata par krievu triku? Viņu pavēle skan — nomest bumbas uz šliselburgu.

Stukasi metas lejup. Glīti rindā viens pēc otra. Bet tad pirmais nedaudz pavelk uz augšu un nomet savas bumbas Ņēvā. Pārējie seko. Pēdējā mirklī tos pa radio informējis grupas kapteinis. Harijs Hoppe un viņa vīri atviegloti uz​elpo. Pīkst. 10 pilsētas dienvidu daļā ieripo arī Šverīna kaujasgrupas bataljoni.

Ar Šliselburgas ieņemšanu Ļeņingrada bija nosprostota ' no austrumiem. Pilsēta tagad bija kā sala, ko apņēmuši kajavīri un ūdens. Atklāts bija vēl vienīgi kāds šaurs koridors uz Ladogas ezera rietumu krastu, jo Karēlijas zemes šaurumā somi jau stāvēja ar šauteni pie kājas. Viņi gaidīja uz vācu triecienu, kam bija jādodas gaļām Ļeņingradai līdz Tichvinai. Mannerheims tad gribēja gar Ladogas ezera austrumu krastu doties cauri Svirai un ar savu knaibļu austrumu zaru izveidot pilnīgu Ļeņingradas ielenkumu. Tas diemžēl, bija pārāk tālu sprausts mērķis.

Padomju virspavēlniecība par šliselburgas zaudējumu bija satriekta. Maršals Vorošilovs ar visiem līdzekļiem mēģināja atgūt šo svarīgo viru sakariem austrumu virzienā. No rietumu krasta viņš pāri ezeram pret šliselburgas krastu triecienlaivās raidīja veselus pulkus. Vienlaicīgi viņš ievadīja uzbrukumus uz

zemes no Ļipku puses.

Plkv. Hoppes pulki pa laikam tika pilnīgi atgriezti. Krievi pievilka arvienu vairāk spēku. Vācu pusē kļuva arvienu skaidrāks, ka šeit gaidāmi asiņaini upuri. Un vienlaicīgi kļuva arī skaidrs, ka Ļeņingradas nosprostošanai pret austrumiem jākļūst illūzorai, kad ezers ziemā aizsals.

Optimisti par šādiem iebildumiem smējās. „Ziemā?" viņi jautāja. „Iekām iestāsies sals, Ļeņingrada sen būs kritusi." v Bet Ļeņingrada nekrita. Kādēļ?

Jo Hitlers un Vācu bruņoto spēku virspavēlniecība bija nolēmuši Ļeņingradu neieņemt, bet vienīgi ieslēgt un ļaut tai izbadoties.

Lai cik paradoksāli tas izklausās, taču tā bija: tieši tajā brīdī, kad Ļeņingradas pēdējā aizsardzības pozicija bija caurrauta kad Duderhofas augstiene iesturmēta, Uricka un Šliselburga ieņemta un pilsēta, panikas satricināta, gulēja vācu vienību priekšā, no Vadoņa galvenās mītnes „ Vilku cietokšņa" atspīdēja sarkanās ugunis: stop!

Vēlākais ģenerālpulkvedis Reinhardts, XXXXI tanku korpusa komandējošais ģenerālis, šodien atceras: „Pamatotā uzvaras prieka kulminācijā kā kāda auksta ūdens šalts 12. septembrī pēkšņi iesitās tanku grupai adresētais paziņojums, ka Ļeņingrada nav jāieņem, bet vienīgi jānosedz. Uzbrukums vēl jāturpina tikai līdz PuškinasPēterhofas ceļam, un XXXXI tanku korpusu jau nākošās dienās izvilkšot no frontes citu uzdevumu veikšanai. Tas mums visiem bija neaptverams. Kajavīriem, kas no sevis bija devuši visu iespējamo, pēdējā mirklī tika atņemts tuvās uzvaras vainags."

Apašvirsnieks Fričs piesita sev ar pirkstgalu pie pieres, kad kāds viņa biedrs sacīja: „Mūs nelaidīs uz Ļeņingradu, mūs atvilks. Es to zinu no kāda divīzijas telegrāfistā." „Tev ir putniņš galvā," Fričs apstiprināja savu žestu. Viņš pagriezās un devās projām.

Arī 1. tanku div. 1. tanku pulkā šis tas jau bija kļuvis zināms. Virsnieki šūpoja galvas. „Tas taču nav iespējams. Vai tad tādēļ mēs no Austrumprūsijas izsitāmies līdz Ļeņingradas vārtiem, lai atkal aizietu, it kā tas viss būtu tikai kāda pārskatīšanās?" Viņi lādējās. Un ikviena saruna par šo tematu beidzās vārdiem: „Tas nav iespējams."

Bruņoto spēku grupas pavēle vēl tika turēta slepenībā, jo Ļeņingrada bija jāielenc cik cieši vien iespējams un tādēļ vēl jāizcīna svarīgi priekšējie apvidus punkti, piemēram Kolpino un Pulkovas augstiene. Bet kupa vienība gan vairs cīnīsies ar prieku, ja jau vīriem zināms, ka viņu cīņa vajadzīga vienīgi frontes otrās šķiras korektūrām, bet lielais mērķis nemaz vairs nav jāsasniedz? Tādēļ karavīri ticēja, ka viņu mērķis joprojām vēl ir Ļeņingrada un cīnījās ar visiem spēkiem. Kāda aina no 1. tanku pulka 6. rotas 1. vada komandiera ltn. Stoves dienas grāmatas to parāda visā tiešumā: 13. septembra miglainajā rīta krēslā lejup pa Pulkovas ceļu pret Puškinas-Krasnoje Selo ceļu krustojumu ripo padomju smagie KV 1 un 2 tipa tanki tikko svaigi no Kolpino tanku fabrikas, pa daļai vēl nekrāsoti.

Stovess saceļ trauksmi savā 3 tanku vadā, kas atrodas pilsētas austrumu malā abpus ceļam no lidlauka uz Puškinu, liek pats savam tankam nobraukt aiz kādas pajumes, lai no šejienes nodrošinātos pret dienvidiem, un atstāj motoru ieslēgtu. Kopā ar kapt. fon Berkefeldtu viņš apstaigā nodrošinājuma vienības Malije Kabosi sādžas priekšā. Migla sabiezējusi un cīnās ar sauli. Pulkstenis ir tieši 7. Feldfebeļa Buncela tanks ,,612" izvirzās līdz ceļam.

Pēkšņi, kā no zemes izniruši, tuvojas divi milzīgi KV 2 tanki. Stovess un Berkefeldts metas ceļa grāvī. Un tūliņ arī atskan šāviens. Buncels ir bijis uzmanīgs. Viņa 5 cm lielgabals ierejas jau otru reizi.

Trāpījums. Priekšējais padomju tanks sāk dūmot un apstājas. Otrs pavirzas tam garām. To trāpa virsfeldfebelis Gulichs, kas savā tankā ,,612" atrodas ceļa pretējā pusē. Jau pirmais šāviens „sēž." Sī KV 2 apkalpe kāpj laukā.

Bet te pieripo vēl pieci KV 2 nezvēri. Un no miglas, kas garo ap Malije Kabosi, tieši uz apakšvirsnieka Erleina tanku ,,613" traucas vēl trīs KV 1. Uzsēdinātie krievu kājnieki nolēc un, strēlnieku ķēdēs izvērtušies, dodas uz priekšu. Priekšējais KV izšauj no sava 15 cm lielgabala. Trāpījums Erleina

tankā. Apakšvirsnieks, smagi ievainots, guļ tornī. Stovess pielēc klāt. Pa kreisi un pa labi no viņa triecas krievu kājnieki. Vācu strēlnieku nodrošinājumi pie Malije Kabosi velkas atpakaļ. Miglā tikko iespējams at​šķirt, kas ienaidnieks, kas savējais.

Kopā ar lielgabalnieku no Ērleina tanka, Stovess vispirms izceļ braucēju, kas ievainots vissmagāk, un aizvelk to līdz virsfeldfebeļa Gulicha tankam, kas aiz mazās nojumes joprojām vēl turas un sniedz uguns nodrošinājumu. Tad viņi steidzas atpakaļ. Izceļ apakšvirsnieku Ērleinu no torņa. Mēģina izcelt arī smagi ievainoto telegrāfistu. Bet tas neizdodas. Nav iespējams viņam piekļūt. No miglas kā rēgi iznirst krievi. „Urrā!" — Aiziet, prom! Ltn. Stovess vēl ātri aizver visas lūkas un aizviras. Pieslēdz ar četrmalu atslēgu. Vēlāk, prettriecienā viņi telegrāfistu atkal paņems līdzi. Bet līdz tam krie /i nedrīkst iekļūt tankā.

Pēkšņi lielgabalnieks iekliedzas. Kāds krievu strēlnieks to sašāvis rokā. ..Skrieniet, cilvēka bērns, skrieniet," leitnants viņam uzsauc. Lielgabalnieks, kāds medicīnas students, satur savu smagi ievainoto roku un steidzas nozust miglā. Stovess uzveļ samaņu zaudējošo Ērleinu sev plecos un steidzas projām.

Pa labi un pa kreisi gājām padrāžas krievu kājnieki ar uzspraustiem durkļiem. Vatētās virsjakas dēļ, kādu valkā vācu tanku leitnants, krievi to notur par kādu no sa​vējiem.

Stovess pagūst laikā. Viņš sasniedz savu tanku, kas joprojām vēl labi nomaskots, no nojumes nodrošina rietumu virzienu. Pieripo kāds sanitārais strēlnieku tanks, uzņem Ērleinu, braucēju un arī lielgabalnieku, un drāžas projām. Migla virmo. Viss iet kā pa kādu elles katlu.

Starplaikā 113. strēln. pulka 1. rotu piemeklējis kaut kas līdzīgs panikas lēkmei. Tā atvelkas no Malije Kabosi sādžas malas. Kājnieku un prettanku lielgabali no turienes sen jau atvilkušies. Ap 25 m no Stovesa tanka nojumes gājām ripo kāds KV 1. Pagriež pret vācu tanku savus sānus. Uguni! Lielgabalnieks dižkareivis Bergeners trāpa. Un ar otru šāvienu izsit no ierindas arī otru krievu tanku. Stoves tanks ir visai labi noslēpies. Tagad tas uzmanīgi pavirzās līdz koka nojumes galam. Tur garām brauc arī trešais un ceturtais krievu tanks. Viņu komandanti ir nervozi, nebūdami skaidrībā par to, no kurienes nāk nāvējošā uguns.

Bergeners glūn. ..Uguni!" Par tuvu. „Vēl reiz!" Tad granāta sprāgst tieši krieva lielgabala spraugā.

Arī ce​turtais, kas mēģina ātri izlavīties, dabū trāpījumu pakaļ​gala sānos.

Stovess redz, ka feldfebels Buncels virza savu tanku atpakaļ. To vajā kāds KV. Bet Buncels nevar šaut. Tā liel​gabals dabūjis trāpījumu. Stovesa lielgabalnieks izglābj Buncelu. Viņš sašauj tā vajātāju. Tas šodien ir piektais padomju tanks.

Bet tagad krievi atklājuši, kur noslēpies bīstamais „germanskis." Sprēgā tanku šauteņu uguns. „Račbum" granātas eksplodē tieši pie nojumes. „Laukā!" pavēl ltn. Stovess. Kādā meža pudurī tie sastop Buncela tanku „612." Viņš ziņo: «Lielgabals bojāts, bet abas patšautenes kārtībā."

Ap 30 m tālāk stāv arī Gulicha tanks ,,614." Tas ir diezgan cietis. Viņā pusē, kāda grāvja malā, guļ patšauteņu grupa. Stovess pielēc klāt: tas ir kapt. Berkefeldts, ar bruņu cepuri slīpi pakausī. „Tā tik ir cūcība," kapteinis sausi saka. „Mani ļaudis piesituši pēdu. Smago tanku dēļ. Bet mans leitnants tos pašreiz atkal vāc kopā. Tie tūlīt ieradīsies." Un Stovess dodas pie sava tanka. Iekaucas motors. Viņi atkal uzmanīgi dodas pret ceļu krustojumu, lai nokļūtu līdz Ērleina tankam un pievāktu ievainoto.

20 minūtes vēlāk vltn. Dariusam, 2. tanku rotas šefam, aizsitas elpa, kad Stoves tanka telegrāfists aizlauztā balsī ziņo: «Leitnants Stovess tikko kritis, tankam saņemot trāpījumu."

Kas bija noticis? Kāds KV 1 no 400 m attāluma bija «iesēdinājis" trāpījumu tanka ,,611" bruņu platēs. Šķembas iesitās ltn. Stovēsam galvā un sejā. Asinīm pārplūdis, tas atkrita komandanta sēdeklī.

Taču nāve to nepaņēma. Piecas nedēļas vēlāk leitnants atkal bija savā pulkā. Taču tas vairs neatradās pie Ļeņingradas.

1. tanku div. vēl ieņēma Aleksandrovkas priekšpilsētu, Ļeņingradas ielu dzelzceļa dienvidrietumu līnijas gala piestātni, 12 km no pilsētas centra. Tad, 17. septembrī, tanku korpusu izvilka no Ļeņingradas frontes jaunai ie​saistei — Maskavas frontē.

Līdz ar to kaujai par Ļeņingradu atņemta «bruņotā dūre." Ar lielo mērķi tepat gandrīz vai sasniedzamu 69. un 121. kājn. div. bija palikušas guļam leģendāro Pulkovas augstieņu priekšā, kur bija aizķērušies arī baltie pulki 1919. gadā, kas gribēja atkarot sarkano Ļeņingradu.

Rūdītā 58. kājn. div. atrodas Urickā un ar savu vidēji smago artilēriju apšauda mērķus Ļeņingradas centrā. Vīri, kas atrodas piekrastes ceļa grāvjos, no 6 km attāluma redz kūpam Ļeņingradas dūmeņus. Jo rūpniecības uzņēmumi un kuģu būvētavas dienu un nakti strādā bruņošanās vajadzībām: tie ražo tankus, būvē triecienlaivas, virpo granātas. Pilsētā sablīvētas 30 padomju divīzijas. Un tās paliek nesagūstītas.

Kaut to acu priekšā jau rēgojas kaujas gals, tām novēl atelpas brīdi, ļauj pārvarēt paniku.

Neaptverami! Kas īsti bija šī nesaprotamā lēmuma iemesli? „Barbaroša plānā" bija nosacīts: pēc padomju spēku iznīcināšanas Minskas-Smoļenskas telpā, bruņoto spēku vidus grupas tanki pagriežas pret ziemeļiem, lai sadarbībā ar ziemeļu grupu iznīcinātu padomju spēkus Baltijas telpā un tad ieņemtu Ļeņingradu. Plāna izpildīšanas norādījumos nepārprotami sacīts: tikai pēc Ļeņingradas ieņemšanas turpināms uzbrukums Maskavai. Stratēģiski šis plānojums bija viscaur pareizs un lietderīgs. Pār visām lietām — attieksmē uz smagpunktu izveidošanu un mērķi dabūt savās rokās Baltijas jūfu kā apgādes ceļu un īstenot savienošanos ar somu spēkiem. Bet Hitlers pēc tam, kad bija kritusi Smoļenska, pretēji šim plānam savus nodomus grozīja. Kādēļ?

Bruņoto spēku virspavēlniecība un frontes ģenerāļi spiedās viņam virsū, lai tas izmantotu neticami ātro krievu vidus frontes sabrukumu un ieņemtu Maskavu — Padomju Savienības sirdi, galvu un satiksmes centru. Bet Hitlers negribēja. Tā 6 nedēļu ilgā svārstīšanās par kāda lēmuma pieņemšanu bija laupījusi daudz dārga laika. Galu galā Hitlers nepalika ne pie sava plāna, vispirms ieņemt Ļeņingradu, ne arī atļāva uzbrukt Maskavai. Tai vietā viņš 21. augustā izšķīrās par gluži ko jaunu — par Kaukaza naftu un Ukrainas labību. Viņš deva Guderianam pavēli maršēt 450 km uz dienvidiem un kopā ar Rundštedtu izcīnīt Ķijevas kauju. šī kauja tika uzvarēta. Tā bija gigantiska uzvara ar pāri par 665.000 gūstekņu un ar krievu karaspēka masas iz​nīcināšanu Padomju Savienības dienvidu frontē. šī uzvara pavedināja Hitleru uz pieņēmumu, ka Padomju Savienība atrodas sava militārā sabrukuma priekšvakarā. Šie maldi noveda viņu pie tālākiem liktenīgiem lēmumiem: septemba sākumā, par spīti jau vēlajam, gada laikam, viņš pavēlēja vācu austrumu karaspēkam tomēr uzbrukt Maskavai un ieņemt to, tai pašā laikā turpinot ofensīvu arī pret Kaukaza naftas laukiem un pret Krimu. Bet Ļeņingrada bija jāpiespiež kapitulēt ar tās iežņaugšanu un izbadināšanu.

Klausevitcs, prūšu ģenerālštāba skolotājs, mēdza sacīt: kādā uzbrukuma operācijā nemaz nav iespējams būt pietiekami stipram a) vispār, un b) izšķirīgi svarīgajā vietā. Hindenburgs savukārt Drezdenes kara skolā izmeta šādu puanti: «Stratēģija bez smagpunkta ir kā vīrs bez rakstura." Hitlers šīs mācības neievēroja. Viņš ticēja, ka vēl pirms gada beigām ar rīcībā esošajiem spēkiem ieņems Maskavu un Kaukazu un ar kājnieku ielenkuma žņaudzējtvērienu piespiedīs Ļeņingradu kapitulēt.

Tā ka Ļeņingradas ielenkšanai tanku spēki nebija vajadzīgi, bet no otras puses tuvojošās ziemas dēļ uzbrukums Maskavai bija jāīsteno jo drīzi, Hitlers 17. septembrī no Ļeņingradas frontes atvilka Hoepnera tanku grupu un aviācijas vienības, šīs pavēles viņš deva tieši tajā brīdī, kad būtu bijusi vajadzīga tikai pati pēdējā piepūle, lai pilsētu iegūtu.

Lēmumu par pāriešanu uz Ļeņingradas aplenkumu ietekmēja arī somu stāja. Somu virspavēlniekam feldmaršalam fon Mannerheimam bija iebildumi pret vecās somu robežas pāriešanu Karēlijas zemes šaurumā un pret uzbrukumu Ļeņingradai. Viņš gan bija ar mieru doties cauri Svirai gar Ladogas ezera austrumu krastu, kad vācieši būs ieņēmuši Tichvinu; bet pret somu Ļeņingradas «iekarošanas operāciju" viņš nostājās noraidoši. Savos memuāros feldmaršals liek noprast, ka viņš nav gribējis apgrūtināt somu karaspēku ar piedalīšanos sagaidāmajā briesmīgajā Ļeņingradas nopostīšanā. Mannerheims palika uzticīgs savam „aktr vās aizsardzības kaja" principam, kas nedrīkstrēja būt nekāds iekarojumu kapš.

Bet lai būtu kā būdams: Hitlera pavēle neieņemt stratēģiski un kara saimniecT bā tik svarīgu pilsētu kā Ļeņin​gradu, bija grēks pret kara likumībām. Šis grēks vēlāk atriebās.

No militārā viedokļa raugoties ar Ļeņingradas un Oranienbaumas krišanu būtu tikušas atbruņotas 40 padomju divīzijas. Tikpat liela nozīme būtu bijusi Ļeņingradas izslēg-' šanai no kara rūpniecības. Ļeņingradas tanku, kā arī lielgabalu un municijas fabrikas netraucēti producēja visu kapa laiku un apgādāja sarkano armiju ar izšķirīgi svarīgu ieroču pievedumiem. Bez tam Ļeņingradas krišana būtu atbrīvojusi 18. armiju citām operācijām, kamēr tagad tai līdz pat 1944. gadam bija jāspēlē Ļeņingradas apsardzības postenis.

Un beidzot — Ļeņingradas nozīme kā vācu austrumfrontes apgādes bāzei nemaz nebija pietiekami augstu novērtējama. Partizānu neapgrūtināti, visi apgādes transporti būtu varējuši noritēt pa Baltijas jūru.

Un saskare ar somiem būtu devusi citu gaitu arī cīņai par Petrozavodsku tālu ziemeļos, kā arī par rietumu sabiedroto ap​gādes bazi Murmanskā, kur vācieši spēku trūkuma dēļ vienkārši netika uz priekšu.

Bet visu šo priekšrocību vietā vācu vadība, atsakoties no Ļeņingradas ieņemšanas, ieguva vienīgi smagas neizdevības. Padomju virspavēlniecība tika gandrīz vai izaicināta atslogot pilsētu no ārpuses un vienlaicīgi izdarīt pastāvīgus izlaušanās mēģinājumus arī no iekšpuses. Padomju 55. un 8. armijas izmisīgie mēģinājumi no Ļeņingradas caur Kolpino un Dubrovku lauzt vācu aplenkuma loku, noder par dažiem izciliem upurpilno kauju paraugiem par sarkanās revolūcijas ideoloģisko metropoli. Tas vilkās vairāk nekā divus gadus.

Bet vācu vadības vissmagākā kļūda pastāvēja apstāklī, ka Ļeņingrada bija ieslēgta tikai vasaras laikam. Lielie šķēršļi, kā ezeri, upes un purvi, kas vasarā ieslēgtajai pilsētai nozīmēja to pašu kā vācu aplenkuma armijas sastāvdaļas, ziemā, kad Ladogas ezers un Ņēva aizsala, kļuva par labiem satiksmes ceļiem, kas vācu aplenkuma frontē veidoja milzu caurumus. Pa šiem caurumiem pastāvīgi varēja pievest apgādi un atslogojuma spēkus.

Pret austrumiem Ļeņingradai atlika arī vēl 75 km plats koridors līdz Ladogas ezeram, kamēr somi nebija pārgājuši savai vecajai robežai Karēlijas zemes šaurumā. Tā Ļeņingradas aizstāvības komisārs Ždanovs pēc ziemas iestāšanās varēja pār Ladogas ezera ledu izbūvēt tā saukto «dzīvības ceļu," — vienu autoceļu un vienu dzelzceļa gala staciju Murmanskas dzelzceļam. Pa šo «ledus ceļu" pilsēta tika apgādāta no austrumiem. Ļeņingrada tātad pēkšņi atkal bija atklāta, un vācu aplenkums bija pārrauts bez kaujas — ar «ģenerāļa Sala" palīdzību. Šīs ziemas spraugas aizvēršanai bruņoto spēku ziemeļu grupa ievadīja plaši izvērsto Tichvinas operāciju. Tās mērķis bija aplenkuma frontē iesaistīt arī Ladogas ezeru un nosprostot Ļeņingradu austrumos no ezera. Somiem no ziemeļiem bija jātriecas cauri Svirai un tad jāsadodas rokās ar 16. armiju austrumos no ezera. Ģen. Rūdolfa Šmidta XXXIX tanku korpuss gribēja ar 4 ātrām divīzijām izdarīt triecienu Ziemeļkrievijas ceļiem nabagajā taigā, ko «Militārģeografiskie apraksti" apzīmēja par «gandrīz ne​izpētītu."

15. oktobrī korpuss ar 12. un 8. tanku div. kā arī ar 18. un 20. mot. kājn. div., no 126. un 21. kājn. div. Volchovas tiltagala pazicijām nākdams, pārripoja varenajai straumei austrumu virzienā. Pirmais mērķis bija Tichvina. Šeit vajadzēja pārraut pēdējo Vologdas-Ļeņingradas dzelzceļa satiksmes iespēju un tālākā triecienā sasniegt Sviru, lai nodibinātu sakarus ar somiem. Ar šo sastapšanos Ļeņingradas ielenkums, ieskaitot Ladogas ezeru, būtu bijis pilnīgs.

8. novembra vakarā 12. tanku div. un 18. mot. kājn. div. pomerāņi un silēzieši pēc sīkstām un asiņainām kaujām ielauzās Tichvinā. Abas divīzijas pārkārtojās aizstāvēšanās vajadzībām: ģen. Harpess (Harpes) ar 12. tanku armiju rietumos, ģen. Herleina (Herrlein) 18. mot. kājn. div. — austrumos no pilsētas. Līdz ar to 18. divīzijas vīri cīnījās visvairāk uz ziemeļiem izbīdītajā vācu Krievijas frontē. Šī pasākuma pirmā daļa, pateicoties pulku kauju pieredzei, bija noritējusi tik labi, ka Vadoņa galvenā mītne gluži nopietni apvaicājās korpusam, vai nebūtu iespējams arī trieciens līdz Vologdai, tātad 400 km austrumos no šejienes. 400 kilometru. Ziemā. Bet 18. mot. kājn. div. Ia virsnieks majors Nolte,

kad korpusa šefs apjautājās par šo iespēju, atteicās pārvērst savu sirdsapziņu par slepkavu bedri.

Cik utopisks šāds priekšstats bija, atklājās divas dienas vēlāk: 15. novembrī sākās jau gaidītais kādas svaigi pievestas sibiriešu divīzijas lieluzbrukums, ko atbalstīja gluži jauni T 34 tanki. Diena sākās ar visjaunāko «Staļina ērģeļu" uguns orkānu. Kauja izvērtās sīva. Kaujaslaukā iesaistītās 18. art. pulka baterijas plkv. Bergera pakļautībā sašāva 50 padomju tankus. Sibiriešu strēlnieku bataljoni dienām ilgi triecās pret vācu fronti, līdz pilnīgi noasiņoja. Tichvinā palika vācu rokās. Kaut arī no tās bija atlikusi tikai kūpošu drupu kaudze.

Padomju virspavēlniecība, protams, atskarta, ka vācu drosmīgā tanku operācija domāta, lai savienotos ar somiem pie Sviras. Staļins tādēļ vācu tanku korpusam meta pretim arvienu jaunas sibiriešu divīzijas. Smagas krizes grauza korpusa spēkus. Nelīdzēja nekāda drošsidrība. Arī pievestās 61. kājn. div. jomā, kas draudēja tikt ieslēgta, klimata norūdītie somi, ar Ziemeļkrievijas taigas apstākļiem ziemā saraduši, netika pāri Svirai. XXXIX korpuss karājās gaisā. Baismīgajā tuksnesī savās eksponētajās pozicijās tas pret nepārtrauktajiem sibiriešu trauksmes rezervju uzbrukumiem nespēja noturēties. Tādēļ ģen. Arnims, šmidta pēctecis, atvilka savas divīzijas atpakaļ uz Volchovu.

To bataljonu veikumam, kas atkāpšanos sedza, nav salīdzinājuma. 18. mot. kājn. div. ģenerālštāba virsnieks, vēlākais plkv. Nolte šai sakarā konstatē: „Nav daudz tādu, kas derīgi priekšējo vienību vadībai. Un tomēr — tā ir vienkārša lieta, salīdzinot ar aizmugures apsardzības vienību komandiera uzdevumiem. Pirmais savu lietu balsta uz visu, otrs — uz neko. Tie tūkstoši, kas seko, dzen pirmo no viņiem uz priekšu; otru nospiež sakauto spēku posts un bēdas."

Tas, ko vācu karavīri ceļā no Tichvinas uz Volchovu sniedza paklausības un drošsirdības ziņā, kā ģenerālpulkvedis Halders konstatēja, ir īsta karavīru tikumu slavas lappuse. Nepārsniegti paraugi šai ziņā ir vltn. Grosera 51. kājn. pulka 11. un 12. rotas, kas uzupurējās šī vārda patiesā nozīmē; tās ļāva sevi nosist, nodurt un nošaut, lai segtu savu biedru atceļu. Kad XXXIX tanku korpusa izdegušās atliekas 22. decembrī 1941. g. 52.grādu salā atgriezās pāri Volchovai, aiz tām palika baismīga dēka. Silēziešu 18. mot. kājn. div. viena pati bija zaudējusi 9000 vīru. Tās kaujas stiprums bija vairs tikai 741 vīrs. Tie atgriezās pār Volchovu. Tichvanas akcija, šis lielais Ļeņin​gradas aplenkuma pasākums, bija sabrukusi.

Cik ļoti cīkstēšanās par Tichvinu gāja pāri vienību kaujas spējām, uzskatāmi parāda 30. mot. kājn. div. III bataljona liktenis. Pārgājienā no Čudovo uz Tichvinu tas pēkšņi uznākušajā 40 grādu salā zaudēja 250 vīru, pusi no sava kaujas sastāva, pa lielākai daļai nosaldējumu dēļ. Dažos gadījumos atklājās šausmīgais fakts, ka sasalusi bija vīru smadzeņu šķidrā viela, jo tiem zem bruņu cepurēm nebija vilnas galvassargu.

Bet fronte starp Ļeņingradu un Volchovu kopš šī brīža kļuva par vācu austrumfrontes pastāvīgu briesmu avotu.

Tas bija paspēlētās Ļeņingradas ieņemšanas lāsts. Lāsts, ko izraisīja vēlēšanās iegūt pārāk daudz pārāk daudzās vietās. Sekas bija tās, ka Hitlers 1941. g. ne ziemeļos, ne frontes vidus daļā nesasniedza savus operāciju mērķus: Ļeņingrada un Maskava palika neuzvarētas.

TREŠĀ DAĻA rostova ...

1. CAURI NOGAJAS STEPEI

Jauni mērķi dienvidu frontei — Beiislavas tilts — Pionieri pārvar Dņepras lejteci — Iejaucas Meldera iznīcinātāji — Durvis uz Krimu slēgtas — Kauja pie Tatāru aizas — Karuselis Nogajas stepē — Starp Bedrjansku un Mariupoli.

12. septembrī, kad 36. mot. kājn. div. un 1. tanku div. pie Ļeņingradas košā atvasaras saulē devās triecienā jau viņpus Duderhofas augstienēm, pie īlmenes ezera lija straumēm. LVI tanku korpusa stābs savu komandpunktu bija ierīkojis blakus kādām nodegušām lauku mājām dienvidrietumos no Demjanskas. Ģen. Manšteins ar saviem ordonances virsniekiem sēdēja lietū izmirkušā teltī. Bija jānogaida vakara ziņojumi, un līdz tam varēja pakavēt laiku ar kādu partiju bridža.

Spēles vidū iezvanījās telefons. Kapt. špechts nocēla stobriņu. «Ģenerāla kungs, jūs vēlas virspavēlnieka kungs," viņš sacīja.

Manšteins kaut ko norūca. Telefona zvani šādā laikā parasti nenozīmēja neko labu. Bet šoreiz tā nebija nekāda Ijaba vēsts. 16. armijas virspavēlnieks, ģenerālpulkvedis Bušs, gratulēja savu draugu Manšteinu. ,.Gratulācija? Bet par ko, ģenerālpulkveža kungs?" Manšteins izbrīnējies jautāja. Bušs sarunā tīši iesprauda mazu pauzi un tad nolasīja radiotelegrammu, kas tikko bija sa​ņemta no Vadoņa galvenās mītnes: «Ģenerālis Manšteins nekavējoties pārņem 11. armiju."

11. armiju! Tas bija pavisam tālu lejā, bruņoto spēku dienvidu grupas galēji labajā spārnā. Tur priekš nedaudz stundām armijas virspavēlnieks bruņinieks fon šoberts (Schobert) savā Storchā bija spiests izdarīt piespiedu nolaišanos un iekļuvis krievu mīnu laukā. Kā pilots, tā ģenerālis — abi tika saplosīti.

Manšteins savu iecelšanu uzņēma ar dalītām jūtām. Vesela armija — tas gan bija virsnieka karjēras vainagojums; bet kā armijas vadītājam viņam bija jāatsakās no personīgās, aktīvās kaj-aspēka vadības. Bet Manšteins ar sirdi un dvēseli bija kaj-aspēka komandieris. Jau rietumu karagājiena laikā viņš, bijušais Rundštedta armiju grupas „A" štāba šefs, arī kā XXXVIII armijas korpusa komandējošais ģenerālis bija pierādījis, ka reizē ir arī izcils stratēģis. Starp citu — Francijas karagājiena koncepta ideja piederēja Manšteinam.

Taču arī ar visām skumjām par šķiršanos no sava LVI tanku korpusa, ko viņš bija izvadījis līdz Ļeņingradas vārtiem, ar ko bija pārvarējis dažu labu bīstamu krizi, bija sakāvis padomju armijas uņ arvienu atradies sava kaj-aspēka vidū bruņoto spēku ziemeļu grupas kaj-agājiena degpunktos, — kaut kas šo šķiršanos tomēr padarīja vieglāku: tieši tādēļ, ka bija apdāvināts stratēģis, Manšteins atskarta augstākās vadības kļūdas ziemeļos un vidū, un cieta no cīkstēšanās starp Hitleru un Bruņoto spēku virspavēlniecību par izšķirīgajiem operātīvajiem lēmumiem. Vēl 12. septembjra priekšpusdienā viņš aiz ziņojuma par sava korpusa panākumiem kaujās pret milzīgu padomju pārspēku dienvidos no īlmenes ezera, bija pierakstījis: „Par spīti tam man tomēr trūkst īstas apmierinājuma sajūtas par šiem panākumiem."

Kādēļ šīs apmierinājuma sajūtas trūka? — Manšteins redzēja, ka vadības augšgalā nebija nekādas skaidrības par to, kurš mērķis tad īsti būtu jāsasniedz kā pirmais, kādam augstākam nolūkam kalpojušas šīs tik upurpilnās cīņas. Boks, tāpat kā Bruņoto spēku virspavēlniecība, gribēja doties uz Maskavu. Lēbs, saskaņā ar Hitlera sākotnējo nodomu, gribēja uz Ļeņingradu. Un Hitlers pats? Starplaikā ne viņš vairs gribēja uz Ļeņingradu, ne Maskavu. Viņš tagad meklēja kajra saimniecībai svarīgus mērķus — labību, naftu, rūdas. Ukrainā. Kaukazā.

Tas nebija nekāds gadījums, ka Ļeņingradas kaujas kulminācijas brīdī un 16. armijas sekmīgo kauju izšķirīgajā stadijā pret Maskavas aizstāvības sistēmas flanku pozicijām, Hitlers savu labāko vīru no

ziemeļiem sūtīja uz dienvidiem.

Feldmaršals fon Rundštedts septembra vidū pēc ilgstošām un smagām Uzbrukuma operācijām dienvidu frontē pašreiz nobeidza Kijevas ielenkuma kauju. Kopā ar Guderiana tanku grupu Rundštedta vienības pašreiz iznīcināja padomju dienvidu armijas masu Ukrainā.

11. armija, kas uzbruka no Rumānijas nākdama, Kijevas kaujā nebija piedalījusies. Tai kopā ar divām rumāņu armijām bija jāatgūst Besarabija, ko krievi rumāņiem bija atņēmuši 1940. g. šī atgūšana bija Hitlera kara maksa par Rumānijas piedalīšanos austrumu karagājienā. Pēc Besarabijas atbrīvošanas 11. armijai nācās iegūt varenās Dņepras straumes lejteci, kas plūda caur abu bruņoto spēku grupu operāciju apgabaliem un bija liels šķērslis. Dņepras pāreju iekarošana ievadīja kādu operātīvu dubultuzdevumu. Tas bija šāds: 11. armijas daļas iekaro Krimas pussalu, un ar saviem galvenajiem spēkiem ziemeļos gar Azovas jūru dodās uz Rostovu.

Krima un Rostova, bez šaubām bija divi operātīvi svarīgi mērķi — Rostova pie Donas ar savām 4 lielajām dzelzceļa līnijām un neskaitāmiem ceļu krustojumiem uz austrumiem, rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem ir Kaukaza vārti. Tas, kam pieder Krima, pārvalda arī Melno jūru un var izdarīt spiedienu uz tai piegulošajām zemēm resp. kaimiņiem Turciju un Persiju. Pār visām lietām tieši Turcija ( visvairāk pievilka Hitlera skatienu. Viņš ļoti labprāt būtu redzējis to savā pusē. Līdz ar to būtu uzcelts tilts uz Vidusjūru un arabu pasaules naftas paradīzi. Rommela Āfrikas armija un vācu austrumu bruņoto spēki būtu varējuši sa​doties rokām. Būtu varējuši!

Domu par Krimas iekarošanu bez tam veicināja kādas visai degošas kara saimniecības rūpes: šī pussala bija bīstama padomju aviācijas bāze g^isa uzbrukumiem pret rumāņu naftas apgabaliem pie Ploeštiem. Fakts, kas Hitleru pastāvīgi darīja nemierīgu.

11. amijai tātad ar Krimas un Rostovas atņemšanu krieviem bija jārada bāze, no kuj-as izejot Rundštedtam nāktos iekarot «Padomju Savienības Rūras apgabalu" — Doņecas baseinu. Staļingrada pie Volgas un Astrachaņa pie Kaspijas jūras bija tālākie mērķi, kas rādījās Hitlera acu priekšā. Tie bija jau ietverti «Barbarosas plānā" paskaidrojumos kā AA līnija (Archangeļska-Astrachaņa) un figūrēja kā visa karagājiena īstenais mērķis. AA līnija — tā bija gi​gantiska svītra cauri visai Padomju Savienībai sākot no Ledus jūras, tad augšup pa Dvinu, gar Volgu — veseli 2000 km. Tā bija Hitlera gala līnija operācijām pret Staļina impēriju.

Ar šo līniju pamatā bruņotiem sirojumiem no lielām nocietinātām apmetnēm pie Volgas un Dvinas bija jānotur padomju spēki to bāzēs abpus Urāliem.

Ir jāpaņem rokās karte, lai atskarstu, cik fantastiskiem mērķiem dzinās pakaļ vācu augstākā vadība.

Jau 11. armi​jas mērķu nospraušana vien uzvēla karavīriem tik daudzus uzdevumus, ka tiem spiestā kārtā bija jānoved pie spēku saskaldīšanas.

Vēsais, sausi domājošais stratēģis Manšteins uzreiz saprata, ka 11. armijai uzstādītas pārāk augstas prasības. Viņš gan sastapa lielisku karaspēku, bet reizē arī zināja — arī no divīzijām ar vislabāko un upurspējīgāko kaujas garu nevar prasīt to, kas pārsniedz viņu spēkus.

11. armija jau vairākkārt bija pierādījusi savu iesaistes spēku. Viens no tās nozīmīgākajiem ieroču veikumiem bija Lejassaksijas 22. kājnieku divīzijas pāreja pār Dņepru. Šis klasiskais kādu upes pāreju iegūšanas piemērs ir pelnījis, ka to aplūko tuvāk. Galu galā arī tādēļ, ka ar to tiek pašķirta kāda pionieru slavas lappuse, kas parasti karā paliek it kā par maz ievēroti. Jo pionieri, pretēji tanku spēkiem vai ātrajām divīzijām, neatrodas uzvaru saules pusē, bet paliek kauju ēnā.

Nekas neparāda ižšķirīgo tiltu celšanas drāmatismu pār Dņepru tik labi kā lietišķais ziņojums par šī pasākuma norisi.

24. augusts: pltn. fon Bodīns ar 22. kājn. div. priekšējo vienību upes rietumu krastā sasniedz Berislavu. šo vietu nodrošina stipri padomju spēki.

Nākošā ntā Bodīns uzbrūk pilsētai. Pastiprināto 16. kājn. pulku pieved smagajos automobiļos. Tieši no transporta karavīri ielēc jau pilnā gaitā esošajās ielu cīņās. 26. augusta vakarā Berislava ir ieņemta un

atrodas cieši vācu rokās.

Tagad pienākusi pionieru lielā stunda, šeit, lejā, Dņepra ir 700 m plata, tā ir pēc lieluma otra upe Eiropas Krie​vijā. Un pretējā krastā atrodas krievi, un tie zina, ka vācieši plāno pārcelties upei ar varu.

Pulkvedis bruņinieks fon Heigls — 690. tanku štāba pulka komandieris — vada šis akcijas pirmo daļu — pārcelšanos. Diviem divīzijas pionieru bataljoniem — 22. un 46., kā arī 731. mot. bruņoto spēku pionieru bataljonam un 903. triecienlaivu komandai jāpārceļ triecieninfantērijas uzbrukuma viļņi pāri upei zem ienaidnieka uguns.

30. augusts: vēl ir tumšs. 22. kājn. div. infantēristi — vīri no Hanoveras un Oldenburgas pilsētām un ciemiem jau ieņēmuši izejpozicijas upes krastā. 16. kājn. p. bataljoni atrodas kādā salā, kas šajā apvidū svešiniekiem ir nepieejama. Pieejas uzrādījis kāds ukraiņu zvejnieks. 47. kājn. p. vīri uzbrukuma pavēli nogaida kāda vina kalna pakājē tādā apvidū, kur nav gandrīz nekādu aizsegu. Bet krievi ar saviem bumbvežiem un kaujas lidotājiem parādās arvienu no jauna, nomet izpletņiem piestiprinātas gaismas bumbas un meklē mērķus. Ikvienai kustībai tad uz vietas jāsastingst. Kā kāda debesu dāvana līdz ar rīta ausmu saceļas bieza, pienaina migla.

Pīkst. 4.27. Iekaucas triecienlaivu motori. Vienlaicīgi pievestā artilērija un smagie kājnieku ieroči pār upi nogulda varenu uguns aizsegu. Padomju upes aizsardzība tiek noturēta pie zemes. Tūliņ aiz triecienlaivām līdz ūdenim nones arī mazos un lielos plostu maisus.

No pretējā krasta paceļas baltas raķetes: mēs esam malāArtilerija pārceļ sprostuguni vairāk uz priekšu. Tarkšķ patšautenes. Rej karabini. 4. aviācijas flotes stukasi un •bumbveži aizdārd pār ūdeni un viņā pusē izmet savas bumbu kravas pār padomju pozicijām. Triecienlaivas atgriežas šai krastā. Uzņem jaunus kājniekus. Un drāžas atkal pāri upei.

Triecienlaivu braucēji jau trīs stundas atrodas pie savu laivu stūres kokiem. Upe vārās no ienaidnieka smagās artilērijas šāviņiem. Tur tiek saplosīta kāda laiva. Pārējās apgāžas eksplozijas saceltajos viļņos. Taču krieviem, liekas, vairs nav artilērijas novērotāja pie upes. To uguns nav koncentrēta.

Pirmā viļņa infantēristi atspieduši padomju krasta nodrošinājumus un izveidojuši nelielu tiltagalu.

Pionieru plostos tagad pāri straumei pārceļ arī kājnieku smagos ieročus. Līdz ar to vērienīgā pārcelšanās ir laimējusies. Kājnieki paplašina tiltagala pozicijās. Divas dienas vēlāk tas jau ir 4 km dziļš. Tagad var sākties otrs cēliens — tilta celšana divīzijas galvenajiem spēkiem un XXX korpusam.

Komplicētā techniskā aparāta komanda šajos 8 tonnas smagā tilta būvdarbos ar 116 pontoniem pieder plkv. Cimmeram, 620. kalnu pionieru pulka komandierim un XXXXIX kalnu korpusa pionieru vadītājam. Darbos iesaistīti pāri par divi ar pus tūkstošiem vīru no dažādām vācu pionieru kā arī rumāņu vienībām.

7 km augšpus tai vietai, kur ceļams tilts, atrodas labi noslēpti pontoni. Ik pa diviem tos sajūdz vienā plostā un vairākus šādus plostus sasaista atsevišķos tilta locekļos. Pēc īpaša plāna šos tilta locekļus no abiem upes krastiem ievada ceļamā tilta līnijā. Tā tilts no abiem krastiem sniedzas pāri straumei, līdz tās vidū saslēdzas. Tas parasti ir visuztraucošākais brīdis. Jo nu jānoskaidrojas, vai pionieru virsnieku komplicētie aprēķini saskan, vai pēdējie tilta locekļi pareizi saskan un vai ļaujas eksakti savienoties viens ar otru.

31. augustā pīkst. 18 sākās darbs. Un pīkst 1 naktī abas tilta smailes atrodas viena otrai pretim vairs tikai 25 m atstatu.

1. septembris, pīkst. 3.30: tilta locekļi tiek saslēgti. Pīkst. 4 uz pretējo krastu aizripo pirmais 22. kājn. div. pajūgs. Saceļas vētra. Pret pontoniem sitas līdz pusotra metra augsti viļņi, mētā pajūgus uz tilta šurp un turp un dažos pontonos iedauza sūces.

Grūtajā pārcelšanās manevri pēkšņi ietriecas padomju bumbvedēju uzbrukums. Tie metās dziļi lejā.

Trāpījums! Divi plosti grimst, pionieru vidū ir 16 kritušo un ievainoto. Labošanas darbi satrakotajā straumē velkas divarpus stundas. Tad satiksme rit tālāk.

Bet tad atkal uzrodas padomju bumbveži un kaujas lidmašīnas ar iznīcinātāju nodrošinājumu. Tie, kas atrodas uz tilta, nevar izvairīties. Upe ir 17 m dziļa. Kolonnas konsekventi turpina virzīties pār tiltu.

Dārdēdamas krīt bumbas. Četri plosti grimst. Šoreiz izlabošana velkas 7 stundas. Pionieri ir slapji līdz ādai. Rokas ir asiņainas, kauli stīvi. Šis tilts pār 700 m plato, vētrā uzvandīto Dņepras straumi ir kapavēstures īpašs posms.

Plkv. Melders (Moelders) ar savu 51. iznīcinātāju eskadriļu pārņem tilta aizsardzību. Krievi to grib par katru cenu iznīcināt. Divās dienās Melders ar saviem iznīcinātājiem nošauj 77 padomju bumbvežus.

Divi aviācijas zenit​artilerijas divizioni no debesīm dabū lejā vēl 13 krievu bumbvežus.

Par spīti tam, nākošajās dienās smagajā tilta celšanas darbā krita vēl daudzi 1. un 4. kalnu divīzijas pionieri. Berislavas tjlts prasīja visai augstu asins nodevu. Tas bija visslvāk apkarotais otrā pasaules kara pontonu tilts. Tilts, pār kuru devās 11. armija izšķirīgajam uzbrukumam pret Krimu un Kaukazu.

Krimas pussalu no Krievijas cietzemes atdala tā sauktā „slinkā jūra," — Sivads, īstenībā sāls purvs, kas kājniekiem nav pārvarams. Bet arī braucamos rīkos šī sēkļu jūra nebija šķērsojama, arī ne triecienlaivās vai plostu maisos.

Pār šo sālspurvu ved trīs ceļi: rietumos Perekopas zemes šaurums, kas ir tikai 7 km plats; vidū — dzelzceļa pāreja pie Salkovas un austrumos tikai dažus simtus metru platais Geničeskas koridors. 12. septembri 1941. g., tai dienā, kad krita ģenerālpulkvedis bruņinieks fon šoberts, XXX armijas korpuss, kā arī XXXXIX kalnu korpuss abpus Antonovkai devās uz austrumiem. Vēl tālāk dienvidos uzbrūkošā LIV armijas korpusa smailē atradās 22. un 73. kājn. div. priekšējās vienības plnt. fon Bodīna un maj. Štīffatera vadībā, kas sacentās ar „Leibstandarte Ādolf Hitler" izlūkvienību šturmbanfīrera Meiera vadībā, virzoties pret Perekopas zemes kaurumu. Tā bija šoberta pēdējā pavēle — ieņemt zemes šaurumu straujā triecienā un atvērt Krimas rietumu vārtus.

Pīkst. 4.30. Lēcošās saules gaismā starp Dņepru un Melno jūfu zvēro Nogajas stepe. Tā ir fantastiska krāsu spēle. Zied stepes zāle. Neviens koks, ne pakalns nedod acij kādu pieturas punktu. Skatiens aizklīst bezgalībā un nogrimst apvāršņa dūmakā. Vienīgi angļu-iraniešu telegrāfā līnijas masti, ko ap gadsimteņu miju cēlusi vācu firma ,.Siemens," kā kādi rēgaini ceļa rādītāji slejas no mēmās stepes. Vasarā šeit nav ne pilītes ūdens. Strautu un upju gultnes ir izkaltušas; beigtas un stepē dziļi iegriezdamās, šīs „balkas" sagraiza gabalos ap 32.000 kv. km aptverošo klajumu. Karavīriem tūliņ ienāk prātā doma: tas ir ideāls tanku apvidus! Bet 11. armijai, izņemot tās izlūkvienības bruņotos izlūkautomobīļus, nav. tanku. Šeit, kur tie tik ļoti ^ būtu vajadzīgi, trūkst kā "tanku, tā strēlnieku tanku.

Priekšsējās vienībās brauc motociklu strēlnieki un „Leibstandarte Ādolf Hitler" izlūktanki. Tiem cieši seko 73. kājn. div. priekšējās vienības. Sturmbanfīrers Meiers binoklī pārmeklē apvārsni. Nekas nav redzams. Ne vismazākā kustība. Tālāk! Fon Bittnera motociklu strēlnieku vads dodas gar piekarsti uz Adamaniem, no kurienes vajadzētu pavērties skatam uz apvidu abpus Tatāru aizai. Te pie apvāršņa kā kādi rēgi parādās daži jātnieki un pazūd. Tie ir padomju izlūki.

Tas nozīmē: «Uzmanību! Braukt izvērstā ierindā!" Klusums ir netīkams. Motociklu strēlnieki karājas pie savām mašīnām lēciena gatavībā. Arī braucēji sēž iesāniski, lai drīzāk varētu nolēkt. īsi pēc pīkst. 6: Vestfāla motociklu strēlnieku grupa uzmanīgi piebrauc Preobraženskas pirmajām ēkām. Tā guļ cieši pie lielā ceļa no Berislavas uz Perekopu. No sādžas tuvojas aitu bars. Vestfāls žestikulēdams mēģina sazināties ar aitu ganu: „Dzen prom savas aitas no ceļa, cilvēk, mums nav laika!"

Bet tatārs liekas nesaprotam. Jeb viņš negrib saprast? Vestfāls liek iekaukties savam motociklam un iebrauc aitu barā. Dzīvnieki pajūk uz visām pusēm. Gans brēc un rīda suni. Bet tas neko nepalīdz. Bars ietriecas apvidū. Dažas minūtes vēlāk atskan sprādzieni un uzliesmo zibeņi. Aitas! Tās uzlido gaisā, tiek saplosītas.

Sprādzieni un briesmīgi blējieni. Mīnas! Aitu bars iekļuvis mīnu laukā. Un it kā ellišķīgā aina ar mirstošajām aitām būtu kāda norunāta zīme, ar spēju sitienu sākas ienaidnieka artilērijas uguns uzbrukums. Granātas sprāgst gan sādžā, gan tās priekšā. Motociklu strēlnieki nolēc un dodas pret

Preobražensku. Pārskrējiena laikā tie pēkšņi ierauga platu ugunssienu. Aiz sādžas, tikai dažus simtus metrus atstatu no vācu uzbrukuma smailes, atrodas kāds padomju tanku vads un šauj granātas un patšauteņu kārtas tieši Meiera un štīffatera rotu vidū. Iedarbe ir briesmīga. „Aizsegā!" Karavīri guļ cieši zemei pieplakuši. Patšauteņu uguns gulst cieši virs galvām. Taču tā nenāk vis no tanku vada, bet no krievu strēlniekiem, kas atrodas nepilnos 50 metros no vāciešiem labi maskētās bedrēs un grāvjos. šturmbanfīrers Meiers dod pavēli atvilkties no Preobraženskas. Viņa izlūktanki no saviem 2 cm lielgabaliem atklāj uguni pret krievu tanku vadu, lai tad, izmantojot miglas sveču dūmus, atvilktos. Kāds 3,7 cm lielgabals no Meiera 2. rotas pa tam pielavās krieviem un izšauj uz tankiem. Bet tikko raidīti pirmie šāvieni, kad lielgabals dabū pilnu trāpījumu. Lafetes līdztekas aizlido pa gaisu. Tērauds grab un pārskan vīru kliedzienus.

Meiers ar saviem ziņnešiem starplaikā pieliecies izskrien cauri sādžai līdz tās pēdējām ēkām. Tagad viņš ierauga dziļumā sagrupēto Perekopas aizstāvības sistēmu: grāvji, dzeloņstieples, bunkuri. Viņš atskarst, ka spējā triecienā te nekas nav darāms. Ikviens atkārtots mēģinājums nozīmētu vienības galu.

Grupenflrers Vestfāls, kas arī aizskrējis uz priekšu, sauc pēc sanitāra. Granāta norāvusi tam roku. Pa labi un pa kreisi guļ vienības kritušie un ievainotie. ,,Prom no šejienes!" pavēl Meiers vēlreiz. Viņš dod zīmi: atpakaļ! Ziņneši pavēli aizkliedz tālāk. No aizmugures piedrāžas motociklisti. Viri uzlēc tajos. Motocikli pagriežas, drāžas projām. Braucienā tie blakus vāģos uzlasa ievainotos un kritušos biedrus un traucas atpakaļ. Izlūktanki Preobraženskas priekšā noklāj miglas sienu, lai atņemtu ienaidniekam redzes iespēju, šī plīvura aizsegā un pašu uguns nodrošināts, rotenfīrers Helmuts Balke vēl trīs reizes dodas uz priekšu un atved uzbrukuma smailes ievainotos. Meiers atgriežas ar pēdējo no tiem. Tas ir unteršturmfīrers Rērls. Kāda šķēpele uzplēsusi tam muguru. Viņš mirst sava komandiera rokās.

Pirmais 11. armijas mēģinājums, spējā triecienā ar uz priekšu izbīdītajām, uz dienvidiem pavērstā LIV korpusa daļām, ielauzties Krimā, ir sabrucis. Vienu stundu vēlāk 73. kājn. div. komandieris ģenerālleitnants Bīlers (Bieler) lasa Meiera un štīffatera radiotelegrammu: „Spējš trieciens uz Perekopu nav iespējams. Izsmeļošs kaujas ap​raksts seko."

Viņiem ir taisnība. Tikai 7 km platās Perekopas pieejas priekšā, kas ved uz Krimu un ir bez jebkādām aizsegas iespējām, atrodas visai dziļi izvērsta aizsardzības sistēma. Tās kodols ir 12—15 m platā Tatāru aiza, kas izrakta 15. gadsimtenī, turku laikā, pussalas aizstāvēšanai pret cietzemi. 500 gadus vēlāk tā tika izbūvēta par bīstamu tanku slazdu un gigantisku šķērsli. Tās apiešana nebija iespējama.

Nocietinājumi sniedzās vienā pusē līdz Azovas jūjas sālspurvam, otrā — līdz Melnajai jūrai. Durvis uz Krimas pussalu bija labi aizbultētas.

Kad ģen. Manšteins 17. septembrī lielajā Melnās jūras kuģu būvētavu centrā Ņikolajevā pārņēma 11. armijas komandu, viņš drīz atskarta, ka ar rīcībā esošajiem spēkiem nav iespējams vienlaicīgi ieņemt kā Krimu, tā Rostovu. Viens no mērķiem bija jāatliek. Bet kujš? Man​šteins nejautāja gari.

Krima bija pastāvīgu briesmu avots visas vācu austrumfrontes dziļajam labajam flankam, jo krievi no dienvidiem pār jūru šajā pussalā ievadīja arvienu jaunus spēkus. Kamēr Krima atradās ienaidnieka rokās, tā būdama aviācijas bāze, nozīmēja arī ievērojamu apdraudējumu Rumānijas naftas apgabaliem, šī iemesla dēļ Manšteins nolēma Krimas iekarošanai dot priekšroku. Pret Rostovu viņš gribēja veikt iepriekšēju iztaustīšanu, paturēdams saskari ar pie Antonovkas atspiesto ienaidnieku.

Manšteina plāns bija labs: LIV korpusa ģen. Hanzena (Hansen) vadībā nācās vispirms frontālā uzbrukumā pieveikt Perekopas šaurumu, šim smagajam uzdevumam Hanzenam tika piedalīta visa bruņoto spēku grupai pakļautā artilērija, pioniejri un zenitartilerija. Papildus viņa paša 73. un 46. kājn. div. tam tika pakļauta arī tālāk aizmugurē esošā 50. kājn. div. Tie bija ievērojami spēki pret tikai 7 km platu aizstāvības fronti.

Bet Manšteinam bija pieredzes diezgan, lai zinātu, ka viņš ar šiem spēkiem spētu gan atraut vaļā

vārtus, bet nespētu uzveikt 26.000 kv km aptverošo Krimu — ap​gabalu, kas ir tik liels kā Beļģija — ar tās stiprajiem no​cietinājumiem un atbalsta punktiem.

Tādēļ šis prūšu-vācu ģenerālštāba skolas stratēģis sava operācijas plāna otru fazi būvēja uz precīzijas un laimes: ģen. Kiblera (Kuebler) XXXXIX kalnu brigādi un SS brigādi „Leibstandarte Ādolf Hitler" obergrupenfīrera Ditricha (Dietrich) vadībā pēc sekmīgā caurrāvuma nācās atvilkt no frontes Dņepras loka dienvidos un, forsētos pār​gājienos pārsviestu vēdekļveidīgi iesaistīt Krimas iekaro​šanai. „Leibstandarte," — kas bija izcili labi apbruņota un apgādāta ar smagajiem ieročiem un zenitartileriju uz pašbraucējām lafetēm, ar triecienlielgabaliem, motociklu strēlniekiem, tanku izlūkvāģiem un motorizēto infantēriju, — deva iespēju ar apdzenošas vajāšanas kustības palīdzību atgriest atejošo ienaidnieku no Sevastopoles un ieņemt šo svarīgo jūras cietoksni spējā tirecienā, iekām tas saņemtu pastiprinājumus.

Kalnu korpusu nācās iesaistīt ap 1500 m augstajā Jailas kalnājā, tad ieņemt Kerčas pussalu, lai vēlāk no turienes pāri jūras šaurumam dotos Kubaņas apgabalā un pret Kaukazu. Šis plāns nebija nekāda illūzija. Manšteins to uzskatīja par realizējamu. Ja vien — un tas bija svarīgi — ja vien ienaidnieks Nogajas stepē neizdarīja nekādas pārsteiguma operācijas. Jo šeit pastāvēja risks 11. armijas operācijām. Manšteinam nācās savus zemes spēkus, atvelkot „Leibstandarti" un XXXXIX kalnu korpusu, reducēt līdz minimam, lai izveidotu Krimas iekarošanai nepieciešamo stipro smagpunktu.

Pēc tam ģen. fon Salmuta (Salmuth) XXX korpusam, 3. rumāņu armijas atbalstītam, nācās vienam pašam turēt fronti Nogajas stepē. Manšteins šo risku uzņēmās apzinīgi, paļaudamies uz savām kaujās rūdītajām divīzijām.

24. septembris 1941. g.: dienvidu saule nežēlīgi gulst pār klajo stepi Perekopas priekšā un karsē Sivačas sālspurvus. Dziļumā izveidotajā aizstāvības sistēmā atrodas 156. padomju strēln. div. Vidējo Krimas pieeju sargā krievu 276. strēln. div. Tā pieder pie 51. padomju armijas, ko komandē ģenerālpulkvedis F. I. Kuzņecovs. Viņa pavēle ir: «Neatdot ne pēdu zemes!"

Bet kāda ģenerāļa pavēle ir spēkā tikai līdz viņa karavīru nāvei. Pēc triju dienu kaujas 46. un 73. kājn. div. izlaužas caur zemes šaurumu. Tās pārvar Tatāru aizu, ieņem stipri nocietināto Arjansku un līdz ar to ieguvušas brīvu apvidu. Ģenerālpulkvedis Kuzņecovs pēdējā aizstāvības pozicijā — Išunas šaurumā met savu 40. un 42. kavalērijas divīziju, kā arī 271. un 106. strēln. div. daļas. Manšteins tagad atrodas sava plāna pēdējā cēliena priekšā. Tagad jāpievelk „Leibstandarte" un Kalnu korpuss, lai caurrāvumu paveiktu līdz galam un iešturmētu Krimas pussalu.

Uzvara ir sniedzamibas attālumā. Taču krievu virspavēlniecība šoreiz vēl pagūst šķērsot šo drošsirdīgo uzbrukuma plānu.

Augšā, Nogajas stepē, Timoševkas tanku grāvja priekšā 23. un 24. septembra naktīs norit piesardzīga, čukstu pavadīta iešana un nākšana. 1. un 4. kalnu divīziju pulkus nomaina viņu iesaistei Krimā. Viņu iecirkni pārņem rumāņu 1., 2. un 4. kalnu brigādes vienības. Viņu štābi tiek instruēti. Vācu bataljoni viens pakaļ otram nodod rumā​ņiem savas .pozicijās un maršē uz dienvidiem. „Ātrāk, puiši! Mēs ejam uz skaisto Krimu," mudina 91. kalnu strēlnieku pulka rotu apakšvirsnieki.

Vīri soļo pa​steidzinātā tempā. Nākošā rītā tie veikuši jau 39 km.

13. pulka grupas priekšā pozicijās ir vēl viens bataljons un artilērija. 4. kalnu diīvzijas vadības grupa grib ar tām kopā atvilkties uz Krimu. „Viss skaidrs?" 4. kalnu divīzijas Ia virsnieks, plnt. Šefers jautā blakus viņam stāvošajam 94. kalnu art. pulka II diviziona komandierim maj. Ederam. „Viss gājiena kārtībā, pulkveža kungs," atbild artilerists. „Bet kas tad tas?" izbrīnās šefers.

Rumāņu kājnieki viņā pusē velkas atpakaļ. „Eder, dodieties pie rumāņu brigādes štāba un jautājiet, kas par lietu!" — Bet viņam nav daudz ko

jautāt. Rumāņi pašreiz saiņojas. Tie met savas lietas preču automobiļos un „piesit pēdu." „Krievu caurrāvums," tie apgalvo.

Un, it kā šo apgalvojumu pasvītrojot, pavisam tuvu sāk klaudzēt šautenes. Krievi klāt! TrauksmeAcīm redzot, krievi uzzinājuši par vācu vienību nomainīšanu ar rumāņu spēkiem. Ar svaigi pievestiem 9. un 18. armijas spēkiem tie uzbruka tikko pārgrupētās 11. armijas sedzējai frontei. Daļa šeit iesaistīto rumāņu 3. armijas spēku atvilkās tūliņ. Krievi izsitās cauri un piespieda bēgt visu 4. brigādi, kā ari izrāva frontē 15 km lielu caurumu, šādā stāvoklī Manšteinam neatlika nekas cits kā atgriezt kalnu korpusu atpakaļ un raidīt to caurrāvuma vietā.

Lai nelaime būtu pilnīga, krievi izlauzās arī ģen. Salmuta XXX korpusa dienvidu spārnā. Kādu caurrāvumu rumāņu 5. kavalērijas brigādes iecirknī varēja nosprostot fon Chol-

Par bruņoto spēku dienvidu grupas operatīvajiem mērķiem Hitlers 1941. gadam bija nospraudis Doņecas apgabalu, Krimu un Bostovu. titca kaujas grupa, un fronte šeit tika nostabilizēta. Bet tad sekoja ielaušanās korpusa ziemeļu frontē.

Rumāņu 6. kavalērijas brigāde atvilkās. Lai šo krizi novērstu, nācās apturēt ari 170. kājn. div. un atgriezt atpakaļ pārgājienā uz Krimu esošo „Leibstandart" un iesaistīt to iebrukuma vietā.

Manšteina plāns — pārsteidzoši ielauzties Krimā un spējā triecienā ieņemt Sevastopoli, bija sabrucis. Tā vietā Nogajas stepē tagad 11. armijai draudēja briesmas tikt atgrieztai no Krimas un iespiestai zemes šaurumā starp Dņepru un Melno jūfu, kur tā varēja tikt iznicināta.

Bet plaša vēriena operācijas ar mainīgām situācijām bieži vien krizes pārvērš par laimīgām izdevībām. Abas padomju divīzijas, kas tik strauji metās pret Manšteina divīzijām, bija pametušas novārtā savu flanku un aizmu​gures nodrošinājumu. Tas izrādījās liktenīgi; un liktenis bija — Kleists. Ģenerālpulkveža fon Kleista 1. tanku grupa septembra beigās bija veikusi savu uzdevumu milzīgajā Ķijevas katla kaujā un tagad bija brīva citām operācijām. Ģen. fon Makensena (Mackensen) III tanku korpuss pie Dņepropetrovskas bija sīvās kaujās izcīnījis tiltgala pozicijās pār Dņepru un Samro un turēja tās. No šīm tiltagala pozicijām, kā arī no Zaporožjes nākdams, Kleists izlauzās cauri padomju Dņepras

aizstāvībai, pagriezās pret dienvidiem virzienā uz Azovas jūru un ietriecās abām padomju armijām mugurā.

Iekām padomju virspavēlniecība atjēdzās, tās abas armijas, kas tikko vēl bija gribējušas iznīcināt Manšteina divīzijas, tagad pašas atradās lamatās. No medniekiem iznāca medījums, un no ofensīvas drīz izveidojās bēgšana. Ielenkuma kauja pie Azovas jūras, kūpas dārdi un kaucieni atbalsojās visā Nogajas stepē, norisinājās starp 5. un 10. oktobri pie Černigovkas.

Iznākums bija iznīcinošs: 18. krievu armijas masa starp Mariupoli un Berdjansku bija sakauta. Šīs armijas pavēlnieks ģenerālleitnants Smirnovs krita 6. oktobrī un tika atrasts kaujas laukā beigts. Vairāk nekā 65.000 gūstekņu maršēja uz rietumiem. Vācu rokās krita 212 tanku un 672 lielgabali.

Tā bija uzvara. Taču 11. armijas liktenis šajās 3 nedēļās pietiekami bieži bija karājies matu galā. šī rūgtā, austrumu frontes dienvidu daļā gūtā atziņa vācu augstākai vad.bai bija brīdinājums, ka ar saskaldītiem spēkiem un nepietiekami saskaņotām operācijām nav gūstamas nekādas drošās uzvaras.

Tā Manšteins beidzot saņēma saprātīgo uzdevumu ar savu 11. armiju uzbrukt vienīgi Krimai.

Rostovas ieņemšanu turpretim tagad uzitcēja Kleista tanku grupai, kupai 11. armija sākumā bija spiesta nodot XXXXIX kalnu kor​pusu, bet vēlāk arī SS brigādi „Leibstandarte Ādolf Hitler."

Taču šis lēmums nāca 3 nedēļas par vēlu. Ja šis skaidrais un 11. armijas spēkiem atbilstošais uzdevums būtu saņemts 3 nedēļas agrāk, tad Krima būtu kritusi un, ļoti iespējams, arī Sevastopole, kā to paredzēja Manšteina drosmīgais plāns, būtu tikusi ieņemta straujā triecienā ar uz priekšu izvirzītām ātrām vienībām.

Trīs nedēļas karā ir ilgs laiks. Un veikli izmantot laiku — tā bija viena no padomju virspavēlniecības izcilākajām īpašībām. Tā Manšteinam ar savu armiju tagad bija jādodas ilgā, asiņainā kaujā.

2. CĪŅA PAR KRIMU

Spoku flote starp Odesu un Sevastopoli — 8 dienu kaujas par zemes šaurumu — Augļu kolchozā „Askania Nova" — Vajāšana cauri Krimai — Pirmais uzbrukums Sevastopolei — Staļina forta satiksmes grāvjos — Krievi izceļas malā pie Feodosijas — Kāds ģenerālis kļūst nepaklausīgs — Manšteins pārtrauc uzbrukumu Sevastopolei — Sponeka gadījums.

Kamēr padomju virspavēlniecība 16. oktobrī atstāja līdz tam 4. rumāņu armijas ieslēgto Odesu un no šejienes evakuētās vienības pārsvieda uz Krimu, ģen. Hanzena LIV armijas korpuss ziemeļos no Išunas zemes šauruma, kas veidoja pieeju Krimai, nostājās caurrāvuma gatavībā.

Kaprālis Hinrichs Veselo un strēlnieks Jans Meiers, abi no 22. kājn. div. 16. kājn. pulka II bataljona, pieliekušies pārskrien uz trieciena izej pozicijām. 17. oktobra vakars nolaižas pār Sivaču, šo sālspurvu, kas šķir Krimas pussalu no Krievijas cietzemes. Krēslainajā dūmakā spokaini rēgojas Perekopas šāviņu bedrēm izvagotais lauks un Išunas ēkas. Ir auksts. Gaisā jūtams lietus.

Pa labi no abiem kājniekiem ceļos nometies kāds uz priekšu izvirzīts artilērijas novērotājs un ierokas aizsegas bedrē pārnakšņošanai. Pa kreisi atrodas viņu grupas vīri, kas arī ierokas. Tagad arī Veselo un Meiers nometas zemē un rok aizsegas bedres nakts pārlaišanai.

Lāpstas klusi klaudz. Bedre kļūst dziļāka. Racēji iespiežas tajā. „Lejā, piekrastē, šajā laikā esot siltāks," saka Veselo, Jans Meiers pamāj. Viņš domā par savu lauku māju Hanoveras apkārtnē un lādās: „Sūdu kajš!" „Tas vairs nevar ilgi vilkties," mierina Veselo. „Priekš 14 dienām tepat stepē mēs sagūstījām 100.000 vīru. Priekš 3 nedēļām pie Kijevas — 665.000, un neilgi pirms tam pie Umanas 100.000. Ari pie Vjazmas un Brjanskas šajās dienās, liekas, Staļina pudele krietni pa tukšojas. Virspavēlniecības ziņojums min 663.000 gūstekņu. Saskaiti to visu kopā. Tur sanāk vairāk nekā 2 miljoni!" „Un tomēr — Ivanu nekļūst mazāk," atrūc Jans Meiers.

Kāds padomju ,,11 15" tipa iznīcinātājs aizdrāžas pār pozicijām un nober kārtu no sava klāja lielgabala. Pajūk drazas. Šeit krievi pārvalda gaisa telpu. Un te neko nevar grozīt arī maj. Handriks ar savu „Sirds dūža" iznīcinātāju 77. divizionu. Krievi skaita ziņā stipri pārāki par to. Bez tam blakus kaujas lidotājiem un „Jabos" tipa lidmašīnām tiem pastāvīgā iesaistē ir arī „I1 15" un „I1 16" tipa iznīcinātāji.

Vācu vienībām šeit pirmo reizi visai intensīvi jāpielieto lāpstas.

Ierakšanās — tas kaujā par Krimu ir pirmais un svarīgākais noteikums. Kādu citu aizsegu bez bedres pilnīgi kailajā sālsstepes apvidū pie Išunas nemaz nav. Un tur, kur nav sarkanās aviācijas, tur klaudz padomju artilērija. Tā atrodas labi maskētās, pa daļai betonētās un pat bruņotās pozicijās, ir piešāvusies uz labi izvēlētiem mērķiem un uzbrūk ar masīvām uguns koncentrācijām. Vācu artilērija spēj to sniegt tikai ar grūtībām.

Te palīdzēt spēj vienīgi solida strēlnieku bedre. Bet tā nav vajadzīga tikai kājniekiem vien. Arī ikviens braucam​rīks, ik lielgabals, ik zirgs jāierok metriem dziļi zemē.

Pār Išunu nolaidusies nakts. Nakts uz 18. oktobri. Pozicijās starp Melno jūru un sālspurviem vācu karavīri gaida rītausmu. Arī krievi gaida. Viņi zina, kas tagad notiks, un drudžaini organizē šīs tik svarīgās pussalas aizstāvību. Pirms divi dienām Staļins pametis kopš augusta sākuma rumāņu 4. armijas ieslēgto Odesu. Ģen. J. E. Petrova piekrastes armijai bija uzdots palīdzēt Krimas aizstāvēšanā. Uz ātru roku improvizētos jūjas transportos Petrova piekrastes armija bija jāpārsviež uz Sevastopoli. Šis lēmums bija pareizs.

Jo — ja Manšteinam izdotos lēciens uz Krimu, Odesai kā Melnās jūras ostas pilsētai un flotes atbalsta punktam tā kā tā vairs nebūtu nekādas nozīmes. Svarīgāk bija noturēt Krimu un, pār visām lietām — Sevastopoli. Ātrais veselas armijas transports no Odesas uz Krimu bija drosmīgs pasākums, ko nemaz nevarēja pierakstīt jūras kaja operācijās nepiedzīvojušai Padomju Savienībai.

Vienā vienīgā naktī 37 lielos transporta kuģos ar 191.400 BRT koptilpuma, kā arī lielākos un mazākos kajaflotes braucamrīkos tika uzņemta padomju piekrastes armiju masa, ap 70.000 līdz 80.000 vīru, un, vācu aviācijas nepa​manīta, aiztransportēta uz Sevastopoli. Gan pievest izdevās vien'gi karavīrus.

Zirgiem un braucamrīkiem bija jāpaliek Odesā. Smagā artilērija tika nogremdēta ostā, jo nebija nekādu ceļkrānu. No padomju 57. art. pulka transportā netika uzņemts neviens vienīgs lielgabals, ne zirgs, ne kāda ierīce.

Forsētos pārgājienos šīs Petrova vienības meta frontē pie Išunas tādas, kādas tās Sevastopolē pienāca — nolaistas, bez pietiekama apbruņojuma.

Manšteins triecienam pāri zemes šaurumam pirmajās līnijās bija iesaistījis LIV armijas korpusa trīs divīzijas. Tikai 7 km platajā koridorā vairāk spēkiem nebija vietas. No kreisās uz labo tās grupējās šādi: 22. kājn. div., 73. kājn. div.,46. kājn. div. un 170. kājn. div. daļas. Aiz tām atradās XXX korpuss ar 72., kā ari 170. un 50. kājn. div. masu. Ceļā vēl atradās XXXXII korpuss ar 132. un 24. kājn. div., kam vēlāk bija jāiekļaujas uzbrūkošajā 11. armijā. Vadoņa galvenā mītne šo korpusu bija piešķīrusi vienīgi ar noteikumu, ka tā divīzijām pēc iespējas drīz atļauj pārlēkt no Kerčas uz Kubaņas apgabalu, Kaukaza priekš​telpā.

Manšteina 6 divīzijām pretim atradās 8 padomju 15. armijas divīzijas. Klāt nāca 4 kavalērijas divīzijas, kā arī nocietinājumu kajaspēks un flotes brigādes Sevastopolē. Ceļā uz Krimu bija ģen. Petrova vienības no Odesas.

Naktij nav gala. Uz priekšu izbīdītie novērotāji guļ pie saviem divzaru tālskatiem. Strēlnieki saldami, viens pie otra spiezdamies, guļ savās divu vīru bedrēs. Tieši aiz priekšējiem kājnieku atbalsta punktiem zemes uzbērumu un maskošanās t klu segti, atrodas vidēji smagās artilērijas lielgabali un miglas metēji, kurus šeit, 11. armijas joslā, pielieto pirmo reizi.Tālāk aizmugurē pozicijās ieņēmusi smagā artilērija ar saviem 15 cm un 21 cm lielgabaliem.

Pīkst. 6 rītausmu saārda varens pērkona dārdiens. Kauja par Krimu sākas ar spēcīgu ugunssitienu no visiem 11. armijas lielgabaliem. Sprādzieni. Ugunszibeņi. Zemju strūklas. Dūmi un sodrēji. Miglasmetēju raķešu šņācošā kaukšana, kas ellišķīgas uguns astes pavadītas, drāžas pret ienaidnieka pozicijām un apber Išunas šauruma aizstāvjus ar uguns un dzelzs lietu.

5:30: uguns elle gul tikai 100 m triecienpulku priekšā. Tad uz mirkli uguns apklust. Un tad atsākas no jauna. Bet tagad sprādzieni gulst tālāk: artilērija pārcēlusi savu uguni uz priekšu! Tā uzbrukuma zīme kājniekiem. Vīri izrāpjas no savām bedrēm. „Uz priekšu!" Tie dodas triecienā. Patšautenes dod uguns nodrošinājumu, bet granātmetēji notur ienaidnieka pretestības ligzdas pie zemes.

Taču vācu artilērijas sitiens krievus viņu kopš ilga laika rūpīgi sagatavotajās pozicijās nav iznīcinājis. Atskan viņu patšauteņu tarkšķēšana. Sarkanā artilērija šauj labi tēmētu uguni un liek uzbrucējiem arvienu no jauna pieplakt zemei.

Kājnieki tiek uz priekšu tikai metru pa metram. Kreisajā spārnā, 22. kājn. div. joslā, plkv. Haciuss ar saviem 65. kājn. p. vT riem ielaužas ienaidnieka pozicijās un ieņem nocietinātās augstienes skaustu, kas sprosto pieeju. Tur stipra ienaidnieka artilērijas uguns piespiež tos ierakties.

Kaimiņu 47. kājn. joslā neveicas tik labi. Triecienrotas paliek spēcīgu dzeloņdrāšu aizsprostu priekšā guļam, kur krievi tās sašauj. Kas nekrīt, tas virzās atpakaļ. No rezerves jāpievelk 22. kājn. div.

16. kājn. pulks. Tas uzbrūk aptveroši un samaļ krievu pozicijās 47. kājn. pulka priekšā. Tagad atkal var tikt uz priekšu: šī pulka karavīri ieņem tā saukto Milžu kapu — kādu pakalnu kā galds līdzenajā apvidū.

Taču krievi nepadodās. Tie mirst savās bedrēs un grāvjos.

Arī 73. kājn. div. pulki pamazām iegūst apvidu. Bet labajā spārnā 46. un 170. kājn. div. laužas smagi nocieti​nātajā aizstāvības laukā.

Taču dziļumā izveidotā padomju poziciju sistēma liekas bezgalīga. Dzeloņstiepļu aizsprosti un vēlreiz dzeloņstiepļu aizsprosti, blīvi minu lauki ar koka kastēs ievietotām mīnām, uz kurām pionieru minu meklētāju ierīces nereaģē, kā arī iebūvēti un no tālienes apkalpojami liesmu metēji.

Turklāt ierakti tanki un pat jūras mīnas ar elektriskiem degļiem veido īstu elles pagalmu, kas drosmīgajiem pio​nieriem jāizvāc. Šajā kilometriem dziļajā aizstāvības frontē kājniekiem jāieņem viens lauku nocietinājums pēc otra ar visai lieliem asiņainiem zaudējumiem, šeit kājnieku atbalstam iesaistītā triecienartilerija, šie ripojošie 190. triecienlielgabalu diviziona nezvēri, bieži ir glābēji palīgi un izlauž rotām ejas dzeloņstiepļu un bunkuru līniju vidū. Kauja vilkās 8 dienas. 8 reiz 24 stundas. Tad beidzot Krimas ieeja bija pārrauta vairākās vietās. Arī Petrova piekrastes armija to nebija varējusi aizkavēt. Pēc plkv. P. A. Šiliņa ziņām, tā kaujas pēdējās trīs dienās pazaudēja savu karavīru un apbruņojuma labāko daļu. šiļins šos smagos zaudējumus izskaidro ar masīviem vācu tanku uzbrukumiem. Taču viņš maldās. Manšteinam nemaz nebija tanku vienību. Tie bija divi duči triecienlielgabalu no maj. Fogta 190. diviziona, — pēc viņu taktiskā apzīmējuma nosaukti par „lauvām" — kas sadarbībā ar 170. kājn. div. iznīcinoši sakāva ģen. Petrova piekrastes armiju.

Taču arī 11. armijas virspavēlniecībai šo smago kauju dienās ar rūpēm bija jākonstatē savu triecienvienību kaujas spara samazināšanos. īpaši 25. un 26. oktobris sagādāja dažu labu kritisku brīdi.

27. oktobrī bija notikušas visai smagas cīņas tieši ar Petrova Odesa pulkiem, iekām to pretestība saplaka.

Par caurrāvuma galīgās īstenošanas uzbrukuma dienu Manšteins nozīmēja 28. oktobri. Bet trieciens skāra tukšu telpu: nakts aizsegā 51. padomju armija savas pozicijās bija pametusi un atvilkusies uz austrumiem. Petrova piekrastes armijas atliekas bēgdamas plūda uz dienvidiem, virzienā uz Sevastopoli.

Vācu caurrāvums uz Krimu bija izdevies.

11. armija varēja uzsākt vajāšanu. Augļu kolchoza „Askania Nova" pārvaldes ēkā, apaļus 30 km ziemeļaustrumos no Perekopas, 28. oktobrī ziņneši viens pēc otra virina durvis. Armijas štāba lielajā sanāksmes telpā Manšteina Ia virsnieks plkv. Busse izklājis savas kartes. Ar bultām, līnijām, apļiem un karodziņiem apzīmēta krievu pasāktā bēgšanas kustība.

Pret pusdienas laiku karšu istabā ienāk Manšteins, 11. armijas ģenerālštāba šefa plkv. Vēlera pavadīts. „Kādas ir jūsu domas par stāvokli, Busse?" Manšteins jautā. „Vai krievi atdos Krimu?" „Tam es neticu, ģenerāļa kungs," atbild Busse. „Es ari ne," saka Manšteins. „Līdz ar to krievi zaudētu savu virskundzību Melnajā jūjā un upurētu savu draudīgo flanku poziciju pret mūsu dienvidu grupu. Krievi to no laba prāta nedarīs. Bez tam būtu visai grūti divas ar​mijas iesēdināt kuģos un aiztransportēt."

Vēlers norāda uz karti un piebilst: „Krievi katrā ziņā mēģinās aizstāvēt Sevastopoli, Feodosiju un Kerču. Viņi paglābs savas sakautās vienības šajās patvertnēs, lai tās atsvaidzinātu un no jauna vadītu uzbrukumā. Kamēr Sevastopoles jūras cietoksnis turas, krieviem tas ir iespējams." „Tas ir tas, kas mums jānovērš," atsaka Manšteins.

Buss pamāj. „Bet kā mēs savus kājniekus lai pārvērsām par ātrām vienībām? Tagad mums būtu vajadzīga viena tanku vai motorizētā divīzija. Tad tā lieta būtu vienkārša."

Plkv. Vēlers uztver repliku. „Mēs sakoposim visas pieejamās mūsu infantērijas motorizētās daļas — sākot ar izlūkvienībām līdz zenitartilerijai un tanku iznīcinātājiem, un iesaistīsim to kā ātru kaujas grupu."

Busse šim ierosinājumam piekrīt. „Labi," Manšteins izšķiras. „Busse, nokārtojiet šādas kaujas grupas izveidošanu. To vadīs plkv.

Cīglers. Viņa pirmais mērķis ir Simferopole, Krimas pussalas galvaspilsēta un satiksmes centrs. Un tur arī atrodas vārti uz Sevastopoli un dienvidu piekrasti. Tie jāaizver."

Manšteins satver zīmuli. Ar dažiem ātriem vilcieniem viņš kartē iezīmē savu operācijas plānu: XXX armijas korpuss ar 22. un 72. kājn. div. maršē tūliņ aiz Cīglera ātrās kaujas grupas caur Simferopoli, Bachčisaraju pret dienvidu piekrasti uz Sevastopoli un Jaltu. No jauna pienākušais XXXXII armijas korpuss ar 46., 73. un 170. kājn. div. dodas uz Feodosiju un Parpačas šaurumu. Bet LIV korpuss triecas ar 50. un 132. kājn. div. uz dienvidiem tieši pret Sevastopoli. Varbūt iespējams šo cietoksni ieņemt pārsteiguma uzbrukumā.

Tāds ir Manšteins. Drosmīgs, ātrs lēmumā un ar drošu vispārējā stāvokļa pārskatu. Viņa plāns krusto ienaidnieka nodomus. Jo saskaņā ar pavēli, ģen. Kuzņecovs ar savu 51. armiju atvelkas uz dienvidaustrumiem, uz Feodosiju un Kerču, lai tur noturētos. Ģen. Petrova piekrastes armija ir pilnīgi dezorganizēta. Tai vairs nav sakaru ar virspavēlniecību, un līdz ar to nav arī nekādas pavēles par atvilkšanās operāciju. Petrovs sapulcina visus divīziju un brigāžu komandierus, štāba šefus un komisārus 95. strēln. div. komandpunktā Ekibašā. Izceļas satrauktas diskusijas. Ikvienam ir bailes no atbildības. Beidzot tiek pieņemts lēmums atkāpties uz dienvidiem Sevastopoles aizstāvēšanai.

Tieši tā Manšteins bija iedomājies padomju reakciju, kad Askania Nova uzmeta savu plānu. „Vai vēl ir kādi jau​tājumi, mani kungi?" „Nē, ģenerāļa kungs." „Labi. Busse, nokārtojiet visu. Es tagad dodos uz priekšu pie XXX korpusa."

Noklaudz papēži. Ārā, kolchoza pagalmā iekaucas pavēlniecības vāģa motors. Radiosakarnieki izbrauc uz priekšu. Kustīgā virspavēlniecības grupa, 11. armijas uz priekšu izbīdītais komandpunkts, ripo uz fronti.

Kad Manšteins ierodas XXX korpusā, tur pašreiz ienāk ziņojums, ka ģenerālmajora Volfa (Wolff) 22. kājn. div., kura kā agrākā gaisa desantu divīzija nedaudz labāk apgādāta ar braucamrīkiem, sastādījusi pati savu motorizēto priekšējo vienību no pionieriem, tanku iznīcinātājiem, bruņoto spēku zenitartilerijas un artilērijas. To komandē maj. Precs, un tā jau izvirzījusies cauri Taganašai līdz Džankojas ceļu un dzelzceļu mezglam.

Plkv. C'glera kaujas grupa 1. novembri ieņem Simferopoli. Tad kopā ar 22. kājn. div. izlūkvienību plkv. fon. Bodīna vad'bā tā dodas pāri kalnājiem līdz pat dienvidu piekrastei pie Jaltas un atšķr.l stiprus uz Sevastopoli atejošus padomju piekrastes armijas spēkus.

Krimas austrumu daļā 46. kājn. div. sasniedz šaurumu pie Parpačas un nosprosto to, iekām tur ieradušies padomju kaujas vienību galvenie spēki. 170. kājn. div. pulki 3. novembrī ieņem Feodosijas pilsētu un ostu. Sīvās cīņās 46. un 170. kājn. div. tad izlaužas caur Parpačas šaurumu. Šeit bunkuru un drāšu pinumu priekšā krīt 401. kājn. pulka komandieris pltn. Tilo un viņa adjutants vltn. Prots. Zaudējumi ir lieli. Rotām ir vairs tikai pa 20, augstākais 30 vīru. Bet uzvara ir pilnīga. Vienīgi padomju armijas štābam un vienībām bez smagajiem ieročiem izdodas pār Kerčas ceļu izkļūt uz cietzemi. 15. novembrī tiek ieņemta stipri nocietinātā Kerča.

Arī 22. kājn. div. Pretca vadītā priekšējā vienība brauc kā pēc vilcienu saraksta. Garām Simferopolei tā dodas aizu izvagotajā Jailas kalnajā. Pie kalniem nepieradušo vīru veikums ir apbrīna vērts. Sadarbībā ar 124. kājn. p. tie ieņem Aluču un ielenc kādu padomju kavalērijas divīziju. Ieņemta tiek arī Jalta, šī slavenā osta un kūrvieta, «pa​domju Montē Karlo" pie Melnās jūras.

Pltn. Millers ar 72. kājn. div. 105. kājn. p. piekrastes ceļā uz rietumiem pagriežas pret Sevastopoli un drosmīgā spējā triecienā ieņem Balaklavu, Sevastopoles cietokšņa dienvidu fortu. Viss liekas noritam pēc plāna.

Arī LIV korpusa 50. un 132. kājn. p. no ziemeļiem spiežas pret Sevastopoles priekšlauku. Bet tagad pretestība pēkšņi pastiprinas. Iejaucas padomju flotes kājnieki un cietokšņa artilērija, kaujas spēcīgās izlases vienības, to vidū arī 79. virsnieku skolnieku brigāde no Novorosijskas. Tie turas dzelžaini. Kļūst skaidrs, ka ar rīcT bā esošajiem, kaujās apgurušajiem vācu pulkiem Sevastopole pārsteidzošā uzbrukumā nav ieņemama. Uzvaras pēdējā balva paliek Manšteinam nepiešķirta.

Taču, ja arī 11. armijas vajāšanas kustība nevarēia tikt vainagota ar drīzu Sevastopoles krišanu, tad tomēr tās vienību straujais uzbrukuma gars gandrīz panāca ienaidnieka iznīcināšanu atklātā apvidū: pa lielākai daļai iznīcinātas bija 12 strēlnieku un kavalērijas divīzijas. Vācu 6 divīzijas bija ieguvušas pāri par 100.000 gūstekņu un iznīcinājušas vai ieguvušas 700 lielgabalu un 160 tanku.

11. armija sākot ar 16. novembri atradās sava lielā uzdevuma priekšā — ieņemt pēdējo ienaidnieka

aizsargvalni Krimas pussalā, vienu no stiprākajiem pasaules jūras cietokšņiem, uzbrūkot no zemes puses.

Sevastopolei bija pakrt. Vai nu vienā vai otrā veidā. Bet nedrīkstēja aprobežoties ar to, ka milzT gais jūpas cietoksnis ar tā ostu tiktu izolēts vai ieslēgts vienīgi cietzemes frontē. Jo tad Staļins no šī varenā atbalsta punkta ikkatrā laikā varētu izdarīt amfibijas operācijas pret vācu austrumfrontes flanku. Tas noz'mēja rūpT gi sagatavot plānveida uzbrukumu cietoksnim. Neko nedrīkstēja uzticēt aklam gadījumam.

Artilērijas iesaiste un tās apgāde ar municiju blakus kaujām par cietokšņa ieslēgšanu no cietzemes puses šai gadījumā no​zīmēja izšķirīgu problēmu.

Visās artilērijas vienībās izskatījās tāpat kā 22. kājn. div. baterijās ziemeļaustrumos no Sevastopoles. Šeit apakšvirsnieks Pleiers pašreiz izlējis kādu sarūsējušu konservu kārbu ar lietus ūdeni, kas iepilējis no vecā krievu bunkura griestiem, kad atskan telefona zvans. „šeit Dora divi," piesakas Pleiers .„Dora divi" ir 22. art. pulka komandpunkts. Tas atrodas slavenajā Belbekas ielejā augstumā 304, cieši blakus Sjurenas ciemam. No šejienes līdz Sevastopolei ir 28 km.

Zvanītājs piesakas ar „Albatross trīs." — „Es dzirdu," saka Pleiers. Tad viņš lēni atkārto un pieraksta: «Šonakt ieradās astoņas meitenes bez kurvjiem. Beigas."

«Sapratu. Beigas." Pleiers iekar klausuli un pasniedzas pēc zaļiem aktu vākiem turpat blakus telefonam. Bet tad zvans atskan no jauna.

«Dzērve pieci," šoreiz atskan no vada otra gala. Un «Dzērvei pieci" ir vēl kuriozāks ziņojums, ko nodot Pleiieram. Jo šoreiz «Ērģelnieks apšaudīja Gerdu ar kūkām."

Apakšvirsnieks Pleiers nesmejas, viņš dziļā nopietnībā pieraksta un lēni atkārto: «…apšaudīja Gerdu ar kūkām." Šādi dīvaini ziņojumi ienāk bez pārtraukuma. Tie ir novērošanas bateriju uz priekšu izvirzīto novērotāju un gaismas un skaņas mērotāju vienību ziņojumi. Savus novērojumus par Sevastopoles cietokšņa telpā atklātajām padomju artilērijas pozicijām viņi spiesti nodot šifrētā veidā, jo krievi nepārskatāmajā apvidū arvienu no jauna ieslēdzas vācu telefona līnijās. Tā kalibri, apvidus punkti, bateriju pozicijās, karaspēka vienības, pašu novērotāju pozicijās un citi nozīmīgi punkti un jēdzieni dabū katrs savu segvārdu, kas tad veido tik dīvainas kombinācijas. Artilērijas komandieri šos ziņojumus iezīmēja mērķu kartēs. Ikviens uziets lielgabals, ikviena novērošanas vieta, ikviens bunkurs tika rūpīgi iezīmēts un izmērīts. Līdz ar to visi svarīgākie punkti atradās artileristu ziņā. Nenogurdināmā darbā tādā veidā tika izstudēts un izmērīts viss cietoksnis un tā priekšlauks.

Novembra beigās visos 11. armijas artilērijas komandieru komandpunktos gāja tāpat kā pie «Doras divi." Ritēja drudžains darbs. Manšteins gribēja ieņemt Sevastopoli vēl līdz Ziemsvētkiem. Jo 11. armijai pēc iespējas drīz bija jākļūst brīvai kādam citam uzdevumam: triecienam uz Kaukazu. Tā nedrīkstēja mēnešiem ilgi kavēties Krimā. Tādēļ Manšteins uzbrukumam pret Sevastopoli iesaistīja visu, kas vien bija tā rīcībā.

Smagās kalnu kaujās, kufās 11. armija varēja iesaistīt arī no jauna pievesto 1. rumāņu kalnu brigādi, tika aizpildīts robs starp LIV korpusa kreiso spārnu un Jailas kalnajā atrodošos XXX korpusu. Bet novembra beigās austrumos no cietokšņa stāvošo 4 vācu divīziju beigu uz​brukumiem tomēr lāga nepietika.

Kā visur Krievijas karagājiena laikā, arī šeit pārāk maziem spēkiem bija sprausti pārāk lieli mērķi. Tā Manšteinam nācās uzņemties risku eksponēto Kerčas pussalu atsegt līdz vienas divīzijas — 46. kājn. div. stiprumam. Ap 250 km gapo piekrastes līniju tātad vairāk vai mazāk nodrošināja pastiprinātas lauku sardzes. Bet kas notiktu, ja krievi izceltos malā Kerčā? Manšteinam nācās ar to rēķināties, šajā kauju iecirknī viņš paļāvās uz piedzīvojošo, enerģisko XXXXII armijas korpusa komandējošo ģenerāli grāfu Sponeku (Sponeck), kā arī uz 46. kājn. div.

17. decembrī Sevastopoles priekšā viss ir sagatavots. Rīta krēslā visā 20 km plašajā LIV korpusa frontē iedārdas visu kalibru lielgabali. Arī šoreiz piedalās ģen. Richthofena VIII aviācijas korpuss. Viņa kaujas lidotāji un stukasi uzbrūk padomju nocietinājumiem un aritlerijas pozicijām. Ir sākusies pirmā kauja par Sevastopoli.

Pilsēta deg. Tā jāieņem no ziemeļiem. Uzbrukuma smagpunkts atrodas pie 22. kājn. div., kas veido LIV korpusa labo spārnu. Blakus cīnās 132., 24. un 50. kājn. div. 16. kājn. pulka grenadieri laužas uz priekšu pa Belbekas ielejas nogāzēm un ielaužas dziļi padomju pozicijās.

II bataljons izcīnās līdz ļaunas slavas pavadītajai Kamišļas aizai un pārgalvīgā triecienā iegūst apvidu pārvaldošo augstumu 192. Noguruši, smagu zaudējumu piemeklēti, kaujas vadi metas sīkajā mežiņā. Kopā ar dienvidu kaimiņu — 132. kājn. div. daļām, 16. kājn. div. iztīra priekšlauku no ienaidnieka un triecas pret īsteno nocietinājumu zonu dienvidos no Belbekas ielejas. 132. div. triecienbataljoni, triecienpionieru lieliski atbalstīti, pirmajā uzbrukuma dienā netiek uz priekšu vairāk kā 6 km. Arī viņu «kājnieku stukasu" briesm-gā iedarbe nespēj lauzt drošsirdīgo aizstāvju sīksto pretestību.

Blakus pa labi, augstienes skaustā, ledainā ziemas vējā cauri bunkuru pozicijām un dzeloņdrāšu pinumiem cīnās 65. kājn. p. bataljoni. Tie virzās uz priekšu tikai soli pa solim.

Pavisam pa labi, pie 47. kājn. div. un motorizētā rumāņu pulka, rotas jau trīs dienas guļ Kačas ielejas no​cietinājumu priekšā slepkavīgā aizstāvības ugunī. Tas ir vienkārši briesmīgi.

21. decembrī 47. kājn. p. kapt. Vinnefelds izrauj savu rotu no elles. Sliktāk jau vairs nevar būt. Ja paliek guļam, jāmirst. Ja uzbrūk, ir vismaz izredzes izbēgt nāvei. „Uz priekšu!" Uz priekšu padomju grāvjos. Rokas granātas. Lāpstas. Mašīnpistoles. Tu vai es! Triecienā dodas arī 47. kājn. p. III bataljons un ielaužas krievu pozicijās. Piekrastē 22. izlūkvienības nodaļas kopā ar „Brandenburgas" pulka 6. rotu ieņem padomju priekšējos atbalsta punktus.

Tagad sākas briesmīga urbšanās un graušanās dziļumā. Beidzot 23. decembrī 22. kājn. div. ar plkv. fon Cholitca 16. kājn. p. sasniedz cietokšņa ziemeļu-dienvidu ceļu. Līdz ar to ir ieņemts Sevastopoles ārējais nocietinājumu loks.

Bet Sevastopole ir stipra. No smagās apakšzemes tanku baterijas „Maksims Gorkijs" divkāršajiem torņiem aiz​stāvji pret vācu pozicijām raida 30,5 cm granātas. Bunkuri un patšauteņu ligzdas spļauj uguni.

Vācu karavīri šajā ellē pavada Ziemsvētku vakaru. Nav ne svecīšu, ne zvanu, ne pasta. Un daudziem nav pat ne silta ēdiena.

24. un 132. kājn. div. cīnījās uz priekšu patiesi tikai metru pa metram. Krievi ar labi tēmētu granātmetēju uguni sašāva vācu rezerves jaunaudžu stigās un uz ceļiem. Zemes un betona bunkuri aizstāvjiem deva labu nodrošinājumu, un tie bija pāieņem pakāpeniski viens pēc otra. Tā uzbrukums sadalījās neskaitāmās atsevišķās cīņās. 24. kājn.div. bataljoni cin jās līdz nāvei. Vienīgi 22. kājn. div. veicās labāk.

28. decembrī pīkst. 7 nogurušie 22. un 24. kājn. div. vīri dodas pēdējā triecienā pret cietokšņa kodolu. Pulku ko​mandieri sēž pie lauku telefoniem un saņem pavēles.

«Iesaistīt visu iespējamo," sacīts pavēlē. „LIdz veca gada naktij cietoksnim ir jākrīt!"

Līdz Veca gada naktij. Sākās uzbrukums.

Tiem, kas tur toreiz bijuši klāt, vēl šodien metas baigi, visu atceroties: Naftas kalns, Jaunceltņu augstiene, Hacciusa skausts. 65., 47. un 16. pulku briesmīgās kauju vietas.

Plkv. Choltitcs ar savu 16. pulku cīnās uzbrukuma centrā. Līdz 28. decembra vakaram viņa triecienvienības aizcīnijušās līdz varenajam Staļina fortam, kas pārvalda kaimiņu iecirkni pie Severnaja līča, uz Sevastopoles milzu ostu. Un tas, kam pieder licis, var aizžņaugt cietoksnim elpu. Šajā brīdi, 29. decembra priekšpusdienā, Manšteina galvenajā mītnē līdz gi bumbas sprādzienam atbalsojas satraucošā Ijaba vēsts: stipri padomju invāzijas spēki pēc iepriekšējām desanta operācijām pie Kerčas un Feodosijas izcēlušies malā šaurumā starp Krimu un Kerčas pussalu, pieveikuši vājos vācu nodrošinājuma spēkus un ieņēmuši pilsētu. Šajā telpā aizstāvēšanās "ajadzībām rīcībā bija tikai 46. kājn. div. un vājas rumāņu vienības. Visi pārējie spēki cī​nījās pie Sevastopoles. „Ko tagad darīt, ģenerāļa kungs?" 11. armijas galvenajā mītnē savam virspavēlniekam jautā viņa Ia virsnieks. Ko darīt? Vai ļaut, lai pie Kerčas un Feodosijas viss rit savu gaitu, kamēr kritusi Sevastopole?

Jeb pārtraukt kaujas ap cietoksni un tā atbrīvotos spēkus pārsviest uz apdraudētajiem punktiem frontes aizmugurē?

Manšteins nebija vīrs, kas pieņēma pārsteidzīgus lēmumus. Viņš devās uz Sarabusas sādžas skolas ēku, kur kopš 11. novembja mita 11. armijas stābs, lai iepazītos ar jaunākajiem frontes ziņojumiem. Viņš pats, viņa ģenerālštāba šefs un Ia virsnieks dzīvoja tepat blakus vecajā muižas ēkā, kūpas telpas bija iekārtotas visai pieticīgi: gulta, galds, krēsls, ķeblis ar mazgājamo bļodu un drēbju pakaramais statnis — tas vis~. Manšteinam nepatika, ja kaut kur tika rekvizētas mēbeles, lai, kā viņš teica, „radītu sev tādas ērtības, kādu karavīriem nav.

Karte vadības grupas darba istabā rādīja nāvīgās briesmas, kādās atradās vācu Krimas armija kopš 5 stundām. Jau Ziemsvētku laikā 51. padomju armijas desanta spēki pārsteidzošā kārtā bija ielauzušies tikai 5 km platajā jūras šaurumā pie Kerčas un pēc sekmīga desanta 26. decembrī nostiprinājušies abpus pilsētai. Ģenerālleitnantam grāfam fon Sponekam, XXXXII korpusa komandējošajam ģenerālim, pēc 73., un 170. kājn. div. nodošanas Sevastopoles kaujām, rīcībā bija vairs tikai 46. kājn. div. Taču šīs divīzijas trim pulkiem 30 grādu salā bija izdevies norobežot krievu tiltagala pozicijās, iesaistot savas pēdējās rezerves, un pa daļai pat iznīcināt. Manšteins bija uzelpojis un ļāv's Sevastopoles operācijām ritēt tālāk.

Bet nu, 29. decembrī, kopš pīkst. 2.30 krievi bija Feodosijā.

Manšteins nolūkojās uz sarkanajām bultām stāvokļa kartē. Ja krieviem visā drīzumā nemestu pretim kādus spēkus, tie varētu nosprostot Tarpačas zemes šaurumu, šo 20 km plato koridoru no Krimas uz Kerčas pussalu, atgriezt 46. kājn. div. un iebrukt vācu Sevastopoles frontei mugurā. Un atkal reiz kļuva redzami vācu augstākās vadības grēki pret modernā kapa likumībām: 11. armijai trūka ātru motorizētu vienību iesaistes rezervju vajadzībām. Atlika tikai viena iespēja: no kaujās iesaistītajām Sevastopoles frontes vienībām bija jāpārsviež spēki uz Feodosiju. Štāba šefs un Ia rūpju nomākti stāvēja kartes priekšā blakus Manšteinam. Vai šajā brīdī būtu jāpārtrauc kauja par Sevastopoli? Tieši tas bija tas, ko krievi vēlējās panākt ar savu desantu pie Kerčas.

Manšteins ar saviem štāba virsniekiem apsvēra lēmumus.

Vai pie 22. kājn. div. Sevastopoles priekšā neizskatījās tā, ka būtu vajadzīga tikai vēl pēdējā piepūle, lai aiztriektos vismaz līdz cietokšņa ostas līcim? Ja tas izdotos, tad būtu iegūta pārvaldoša pozicija, un uzbrukumu pilsētai bez liela riska varētu atlikt uz pāris nedēļām. Severnajas līča kontrole aizkavētu ikvienu tālāku pastiprinājumu pievešanu pa jūras ceļu. Tad varētu izveidot ielenkuma fronti un ar atbrīvotajām divīzijām atkal ietriekt jūrā padomju desanta spēkus pie Kerčas un Feodosijas. Ģen.

Sponekam būtu jāiztur tikai 2—3 dienas. Ar visiem kopā salasītiem spēkiem krievi būtu pie Feodosijas jāiesaista kavējošās vilcināšanas cīņās.

Jā, tā tam vajadzētu iet. Un Manšteins pavēlēja: «Ziemeļu sektorā Sevastopoles priekšā 22. kājnn. div. ieņem Staļina fortu un izlaužas līdz ostai. Uzbrukums cietoksnim no austrumiem pārtraucams, 170. kājn. div. atvelkama no frontes un nekavējoties pārsviežama uz Feodosiju."

Līdz ar to sākās skriešanās ar laiku. Vai aprēķins izrādīsies pareizs? 29. decembrī pīkst. 10 priekšpusdienā armijas galvenajā mītnē ienāk kāda šifrēta radiotelegramma no Sponeka štāba. Tās saturs ir satraucošs: «Virspavēlniecība atstāj Kerču. 46. kājn. div. atrodas pārgājienā Parpačas zemes šauruma virzienā."

Manšteinam aizsitas elpa. Jau Ziemsvētku laikā, kad padomju 244. strēlnieku divīzija bija izcēlusies malā abpus Kerčai, grāfs Sponeks bija ierosinājis pamest šo pussalu. Manšteins šo iedomu bija krasi noraidījis un ar uzsvaru pavēlējis aizstāvēt šo svarīgo Krimas priekšlauku. Tagad XXXXII korpusa komandējošais ģenerālis rīkojās pat​stāvīgi pret stingro pavēli.

Manšteins liek raidīt atpakaļ: «Atkāpšanās kārtība tūliņ pārtraucama."

Bet šo radiotelegrammu nav iespējams nodot tālāk. Grāfs Sponeks jau licis savu radio staciju nomontēt. Austrumu karagājiena vēsturē līdz ar to parādījās pirmais kāda komandējošā ģenerāļa

nepaklausības gadījums. Tas bija simptomatisks, principiāls gadījums. Jo ģenerālleitnants Hans grāfs fon Sponeks, būdams kādas Diseldorfas virsnieku ģimenes izcelsmes, bijušais ķeizariskās gvardes virsnieks, dzimis 1888. gadā, bija drošsirdīgs vīrs un lielisks karaspēka vadonis. Būdams slavenās 22. gaisa desantu divīzijas komandieris, kas 1940. g. pārdrošā pasākumā uzvarēja «Holandes cietoksni," viņš rietumu karagājienā bija ieguvis bruņinieka krustu. Kā no šīs gaisa desantu divīzijas izveidotās 22. kājn. div. komandieris, viņš vēlāk austrumos, pārņemot Dņepru, bija izcēlies ar lielu personīgo drosmi. Šī gadījuma eksemplāriskā nozīme guļ taja apstāklī, ka grāfs Sponeks bija pirmais austrumfrontes komandējošais ģenerālis, ko divu padomju armiju uzbrukums pret vienu vienīgu vācu divīziju nostādīja alternātīvas priekšā — vai nu turēties un aiziet bojā, vai atvilkties, un kas šo alternātīvu neakceptēja. Viņš uz padomju apdraudējumu neatbildēja vis pēc Hitlera vadonības principiem, bet palika uzticīgs prūšu ģenerālštāba audzināšanas principiem: ik stāvoklis ir vēsi un precīzi apsverams un uz to reaģējams elastīgi; bet nevis ļaut sevi nosist, izņemot, ja to prasa neatvairami, spiedīgi apstākļi. Bet grāfs Sponeks šādus apstākļus nesaskatīja.

Kādi apsvērumi grāfu pamudināja uz nepaklausību? Mūsu rīcībā gan nav nekādu viņa paša atstātu piezīmju, taču viņa Ia un štāba šefa vietnieks maj. Einbeks ģenerālpavēlniecības apsvērumus fiksējis kādā apskatā. Ari 617. pionieru štāba pulka komandiera fon Alfena instruktīvajā ziņojunļā atrodami norādījumi par to.

Pēc šiem materiāliem lieta izskatījās šādi: 46. kājn. div. ģenerālleitnants Himers pēc visu rezervju pievilkšanas 28. decembrī bija satriecis padomju tiltagala poziciju pie Kerčas. Bet krievi, galvenokārt kaukazieši, bija veikuši neiedomājamo — 20 grādu aukstumā, līdz kaklam ūdenī atrazdamies, tie bija aizbriduši līdz stāvajam krastam un tur ieķērušies. Tie pretojās divas dienas, būdami bez apgādes.

Ievainotie bija sasaluši par ledus gabaliem. Nosaluši. Arī desanta spēkus dienvidos no Kerčas bija izdevies nosprostot. Bet šajā brīdī krievu karakuģi uzbruka Feodosijai 100 km Kerčas aizmugurē. Kāds smagais kreiseris, divi iznīcinātāji un vairākas desanta laivas nakts aizsegā bija ienākuši ostā.

Bruņoto spēku krasta artilērijas 147. divizions, kam bija jāsargā Feodosija, bija ieradies ar četriem 10,5 cm kalibra lielgabaliem un štāba personālu. Bez tam ostā atradās vēl viena vācu un viena čechu lauku haubice. Padomju karakuģi apgaismoja lielgabalu novietojumus ar prožektoriem un sašāva tos ar kuģu smago artilēriju.

Kājnieku kaujām rīcībā bija tikai kādas triecienlaivas komandas viens pionieru vads un viens tanku iznīcinātāju vads ar diviem 3,7 cm prettanku lielgabaliem. Par laimi 46. pionieru bataljons, kas atradās ceļā uz rietumiem, Feodosijā bija apmeties pārnakšņošanai. Grāfs Sponeks padomju desanta atvairi uzdeva pltn. fon Alfenam. Un pulkvežleitnats meta kaujā visu, kas vien bija savācams: rakstvežus, darbnīcu vadus, apgādes noliktavu un lauku pasta nodaļas personālu, kādu ceļu būves un ziņu dienesta rotu. Ar šīs salasītās grupas spēkiem tika izveidota pirmā nodrošinājuma līnija pilsētas priekšā.

Pīkst. 7.30 grāfa Sponeka komandpunktā Kenegesā ienāca ziņojums: „Krievi ceļas malā arī ziemeļaustrumos no Feodosijas atklātā piekrastē." Malā izcēlās vesela divīzija.

Dažas minūtes vēlāk tika pārtraukti armijas telefona sakari ar Feodosiju. Grāfs Sponeks vēl bija paguvis uzzināt, ka Manšteins no Sevastopoles atvilcis 170. kājn. div., bet no Jailas kalnājiem 2 rumāņu brigādes, un tās atrodas ceļā uz Feodosiju.

Kas kireviem īsti bija prātā? Viņu taktiskais mērķis varēja būt vienīgi — no Feodosijas puses nosprostot zemes šaurumu starp Krimu un Kerčas pussalu un iznīcināt lamatās esošo 46. kājn. div. Taču viņu operātīvajam mērķim bija jābūt šādam: no iegūtās apvidus bāzes pie Feodosijas ar ātrām vien bām doties uz Krimu, ieņemt satiksmes mezglus aiz Sevastopoles frontes un atgriezt 11. armijai apgādi.

Ka krievi šos operātīvos mērķus patiesi arī īstenoja un neizdarīja vis tikai kādus vietējus uzbrukumus piekrastē, izrietēja no fakta, ka viņu invāzijas spēki ietvēra divas armijas — 51. ģen. Ļvova vadībā pie Kerčas, un 44. ģen. Pervuchina vadībā pie Feodosijas. 44. armija bija izcēlusies malā ar 63. un 157. strēlnieku divīzijas 23.000 vīriem.

Ģen. Sponeks sev jautāja: vai 46. kājn. div. spēki varēja ietriekt jūrā pie Kerčas malā izcēlušos ienaidnieku un tai pašā laikā aizstāvēt Parpačas zemes šaurumu pret jauniem desantiem pie Feodosijas?

Viņa atbilde bija — nē!

Maj. Enbeks raksta: «Pavēlniecība šai gadījumā aktivitātes principu varēja pārņemt savās rokās tikai tā, ka nekavējoties pārcēla smagpunktu uz Feodosiju. šeit arī bija tā vieta, kur bija iespējams novērst 11. armijai draudošās briesmas, kādas rastos no ienaidnieka trieciena pret Džankoju vai Simferopoli. šis lēmums tai pašā laikā nozīmēja Kerčas pussalas atstāšanu līdz Parpačas pozicijām."

Grāfs Sponeks domāja, ka nedrīkst vairs gaidīt ne mirkli, ievērojot atbild bu par tam pakļautajiem 10.000 kajavīru. Viņš sajutās tiesīgs rīkoties pretēji armijas komandiera pavēlei, labāk pazīdams vietējos apstākļus. Viņš zināja, ka līdz ar to riskē savu galvu. Sponeks pazina disciplīnas dzelzs likumu. Bet viņš apzinājās arī militāra vadoņa ētisko pienākumu novērtēt jēgas pilnu pavēli augstāk par formālu pavēli.

Viņš neizvairījās no traģiskās izšķiršanās, kādu prasa brīdis, kad pienākums paklausīt vairs nesaskan ar operātīvu nepieciešamību.

29. decembrī pīkst. 8 grāfs Sponeks deva 46. kājn. div. pavēli atrauties pie Kerčas no ienaidnieka, forsētā pārgājienā doties Parpačas zemes šauruma virzienā un „uzbrukt ienaidniekam pie Feodosijas un ietriekt to jūrā." Armiju viņš vēl paguva informēt ar radiotelegrammu, tad pavēlēja nojaukt savas pavēlniecības raidT tāju.

Tiktāl grāfa Sponeka operāt'vie un taktiskie apsvērumi. Tie ir sapratīgi, lietišķi un reizē drosmīgi.

Tajos nav nekā no gļēvulības, neizšķirības vai sliktas sirdsapziņas.

30 grādu salā, ledainā putenī 46. kājn. div. bataljoni, zenitartilerija, pionieri un artileristi devās ceļā. Tas bija 120 km garš. Atpūtai tikai šad un tad tika ziedots pa brīdim, lai saņemtu karstu kafiju. Vīri soļoja 46 stundas no vietas. Daudziem nosala pirksti, kāju pirksti un desuni. Lielākā zirgu dala nebija asi kalta, dzīvnieki bija izbadējušies. No spēku izsīkuma tie pakrita grāvmalās. Lielgabali palika apledojušā ceļā.

Kamēr 46. kājn. div. pulki vēl atrodas mocību pilnā, taču kārtT gā atkāpšanās kustībā, sāk īstenoties Manšteina plāns pie Sevastopoles — vispirms vēl ieņemt Staļina fortu un tikai tad steigties palīgā grāfam Sponekam. 16. kājn. pulka rotas sakārtojas pēdējam uzbrukumam.

Forta stāvie vaļņi drūmi slejas no dzeloņstiepļu un grāvju mudžekļa. Vācu triecienvienības paklusām iegriezušas sev ceļu dzeloņstiepļu aizsprostā. Paceļas sarkana raķete. Vācu artilērija šauj miglas lādiņus, lai atņemtu krieviem redzamību.

Tiek ieņemti pirmie vaļņi, pirmie kazemati, gūstā krīt pirmie gūstekņi. Tie ir līdz nāvei noguruši, vienaldzīgi. Bet arī vācu bataljonos ir vairs tikai pa 60 vai 80 vīru.

Vai asiņainajām kaujām ļaut ritēt tālāk, ievērojot stāvokļa attīstību Parpačas zemes šaurumā?

Manšteins nonāk pie slēdziena — nē. Un, ievērojot stāvokli pie Feodosijas, viņš vairs negrib riskēt. Viņš atsauc uzbrukumu. Ir 1941. g. veca gada vakars.

Plkv. Choltitcs ar savu 16. kājn. p. atvelkas no tik grūti izcīnītajiem vaļņiem un tiek pārcelts atpakaļ uz Belbekas ielejas skaustu. 24. kājn. div. tagad var turēties savās līdzšinējās pozicijās, bet arī tai, tāpat kā citām 11. armijas vienībām, atliek vienīgi gaidīt.

Ir jāpaiet 5 mēnešiem, līdz sākas pēdējais uzbrukums otra pasaules kaja stiprākajam cietoksnim; un jāpaiet pat vairāk nekā 5 mēnešiem, līdz 16. k. p. atkal atrodas Staļina fortā.

31. decembra priekšpusdienā Parpačas zemes šaurumā ierodas 46. kāj. div. pirmie bataljoni. To priekšā jau atrodas 63. padomju strēln. div. priekšējās vienības un aizstāv Vladislavovku ziemeļos no Feodosijas. Vai tiešām viss divīzijas atkāpšanās manevrs būtu bijis bez kādas nozīmes?

«Uzbrukt. Caurlauzties. Ieņemt Vladislavovku!" pavēl ģen. Himners divīzijai. Notiek īsa sakārtošanās šajā kā galds līdzenajā, piesnigušajā augstienē. Ledainā vētra, kas no Kaukaza traucas pāri augstienei, spiežas cauri vīru plānajiem mēteļiem un liek sastingt kauliem un smadzenēm. Bezpalīdzības rūgtuma asaras sasalst, iekām pagu​vušas noritēt līdz neskūtajam zodam.

Pārgurušie pulki izlaužas 7 km uz priekšu. Tad tie paliek guļam. Tie vienkārši nokrīt no kājām.

Nakts aizsegā bataljoni beidzot aizspiežas gājām krieviem pa labi pa zemes šauruma vēl brīvo ieleju un ,,ieņem pozicijās" stingajā zemē ar fronti pret dienvidiem un austrumiem. Pēdējās arjergarda vienības, kas ierodas uz ātru roku improvizētajā frontē, ir 88. pionieru bataljona 1. rota.

Krievi uzbrūk jau nākošās dienas pusdienas laikā. Bet vācu karavīri tos notur. Arī rietumos no Feodosijas ar pēdējā minūtē kaujā mesto 73. kājn. div. 213. kājn. pulku un rumāņu vienībām, kā arī rumāņu kalnu korpusa daļām izdodas izveidot pavisam plānu nodrošinājuma Imiju 157. padomju divīzijas priekšā.

Kad krievi iesaista ari tankus, kritisko stāvokli glābj ,.lauvu brigādes" triecienliclgabali. Kapt. Peics tos pārsviež uz fronti no Bachčisarajrs, kur tie nodrošinājuši pret partizāniem. Vada komandierim ltn.

Daumanam nelīdzenajā apvidū dienvidrietumos no Vladislavovkas izdodas pievest tos līdz 600 m no ienaidnieka tanku pozicijām. Tad sākas dārdoņa. Tā izvēršas par ellišķīgu dueli. Kaujas laukā degdami vai saārdīti paliek 16 padomju T 26 tipa tanku. 44. padomju armijas tanku smaile ir satriekta. Padomju iebrukuma briesmas Sevastopoles aizmugurē ir novērstas. Krievi ir apturēti.

Raugoties no panākumu viedokļa, grāfs Sponeks tātad uzskatāms par attaisnojamu. Jeb tomēr ne?

Manšteins savos memuāros uz šo jautājumu neatbild ne ar skaidru jā, ne arī ar nē. Viņš pārmet, ka grāfs Sponeks nostādījis 11. armiju faktu priekšā un padarījis neiespējamu jebkuru citu atrisinājumu.

Manšteins saka: „Tik pārsteidzīga 46. kājn. div. atvilkšana nebija īstais līdzeklis tās kaujas spēju saglabāšanai. Ja ienaidnieks pie Feodosijas būtu rīkojies pareizi, tad divīzija tādā stāvoklī, kādā tā tur ieradās, gan nebūtu bijusi spējīga izlauzties uz rietumiem."

Ja ienaidnieks būtu… Bet ienaidnieks nerīkojās pareizi, un galu galā izšķirēji ir panākumi. Lai kādām acīm aplūkotu „Sponeka gadījumu," viņa lēmums nevadījās ne no negodīgiem motīviem, ne gļēvulības. Komandas tiesību atņemšana, ko īstenoja Manšteins, izejot no pavēles un paklausības jautājuma principiāliem apsvērumiem, uzskatāma par attaisnojumu. Taču Vadoņa galvenajā mītnē bez tam notika arī karatiesas sēde reichsmaršala Gēringa vadībā, kas degradēja uz turieni izsaukto ģen. Sponeku, atņēma tam visas goda zīmes un ordeņus un notiesāja to uz nāvi.

Hitleram pašam būs bijis nelāgi par šo barbarisko spriedumu, jo uz 11. armijas virspavēlnieka iebildumu pamata viņš nāvessodu pārvērta ieslodzījumā cietoksnī uz 7 gadiem. Salīdzinot ar Hitlera vēlākajiem noziegumiem, tas bija ievērības cienīgs lēmums, kas patiesībā nozīmēja to pašu ko attaisnošanu. Taču kāda Himmlera šāvēju komanda Hitlera pieticīgo žēlastību koriģēja ar brutālu slepkavību divarpus gadu vēlāk, pēc 1944. g. 20. jūlija. Grāfu Sponeku nošāva bez kāda iemesla un bez tiesas sprie​duma.

Grāfa Sponeka notiesāšanu ar karatiesas lēmumu dabūja just arī 46. kājn. div. Tas, ko feldmaršals fon Reichenaus, kas starplaikā bija pārņēmis bruņoto spēku dienvidu grupas vadību, darīja ar šīs divīzijas vīriem, ir gandrīz tik pat briesmīgi kā tās ģenerālim pasludinātais spriedums. 1942. gada janvārī četrus tās pulku komandierus izsauca uz divīzijas komandpunktu. Bāls un uztraukts divīzijas komandieris ģenerālleitnants Himers darīja tiem zināmu kādu bruņoto spēku grupas telegrammu. Tajā bija teikts: „Es atņemu 46. kājn. div. karavīru godu par vārgo rīcību, krieviem izceļoties Kerčas pussalā, kā arī par pārsteidzīgo atiešanu no šīs pussalas. Līdz turpmākam atcelti visi apbalvojumi un paaugstinājumi.

Parakstījis Reichenaus, ģenerālfeldmaršals."

Ledains klusums uzņēma šo nāvesspriedumu drošsirdīgajai divīzijai. Ko tā bija nodarījusi? Tā bija paklausījusi sava komandējoša ģenerāļa pavēlei. Tā bija pārvarējusi vislielākās grūtības un beidzot vēl drosmīgi cīnījusies un aizkavējusi ienaidnieka caurrāvumu uz Krimu. Un tagad šāds iznākums! Tas bija nežēlīgs pazemojums, pazemojums, kas uzvēla vainu tur, kur tās nemaz nebija; pazemojums, kas ar pārspīlētiem goda jēdzieniem mēģināja segt karavīriem uzliktās pārmērīgi lielās prasības, atstājot bez ievē​rības visas īstenās mērauklas.

Taču šī apsūdzība pret veselu drošsirdīgu divīziju nespēja likvidēt šī gadījuma īstos iemeslus: faktu,

ka frontē bija pārāk maz spēku pārāk lielu uzdevumu veikšanai. Šis fakts, kas uzliesmoja līdzīgi zibenim sakarā ar „Sponeka gadījumu" un 46. div. pazemojumu, drīz vien izrādījās par traģisku patiesību ne tikai Krimā vien. Ne tikai šeit, šajā Melnās jūras pussalā izrādījās, ka Staļins nekādā gadījumā nebija sakauts, bet, gluži otrādi, ka viņš mobilizēja visas savas milzu valsts cilvēku spēkus, lai izlīdzinātu aizvadītās vasaras pametumu. Un viņš to iespēja, jo tagad sāka iedarboties liktenīgais vācu vājums: smagajām kau​jām milzīgajā telpā bija par maz vācu spēku.

Mūsdienās, mechanizācijas un automatizācijas technisko kapu laikmetā, kāda skaitliski pārāka ienaidnieka cilvēku potenciālu var izlīdzināt ar masu iznīcināšanas ieročiem. Bet Hitlera Krievijas karagājiena laikā tie vēl nebija tiktāl attīstīti. Izšķīrēja loma vēl piekrita cilvēkam, karavīram, divīziju skaitam. Ja klāt nāca arī vēl ieroču atbalsts, kādu to kara saimniecības ziņā pārākā Amerika sniedza Padomju Savienībai, tad cilvēku potenciāls varēja kļūt pat par izšķīrēju komponnentu. Pēc vesela aizvadīta pusgada, kurā dominēja ne ar ko nesalīdzināmas vācu uzvaras, smagi skartais un jau vairākkārt sagrīļojies ienaidnieks varēja atkal atpūsties un gūt pat panākumus, kas ievadīja pagriezienu kara gaitā. Šis pagrieziens kļuva eksemplāriski redzams bruņoto spēku dienvidu grupas zemes kaujās, lai kurp pavēršam savu skatienu.

Taču nav iespējams pamest drošsirdības, traģikas un simboliskas apdvesto Krimas kaujas lauku, neatzīmējot ko​rektūru, kas atrodama drosmīgās 46. kājn. div. aktīs.

1942. g. janvāra beigās Reichenaua pēctecis feldmaršals fon Boks lika nolasīt divīzijai šādu dienas pavēli: „Izsaku 46. kājn. div. par tās izcilajiem veikumiem kopš janvāra sākuma zemes šauruma aizstāvēšanās kaujās savu īpašu atzinību un sagaidu atbilstošus ierosinājumus paaugstinājumiem un apbalvojumiem." 46. kājn. divīzijas gods bija atgūts.

3. PADOMJU SAVIENĪBAS RŪRAS APGABALĀ

Kleista ianku armija ieņem Staļino — 6. armija iegūst Charkovu — Pirmais cēliens kaujā par Rosfovu — Oberšturmfīrers Olbeters un 30 vīru —• Rundštetam jāiet — Trauksmes zvani.

Kā izskatījās dienvidu grupas pārējās frontēs?

Kamēr Manšteins bija ielauzies Krimā, bruņoto spēku dienvidu grupas pārējās armijas cietzemē starp Dņepru un Doņecu bija aizcīnījušās tālāk uz austrumiem.

Kleista tanku grupa, kas starplaikā bija paaugstināta par 1. tanku armiju, vajājot sakauto ienaidnieku bija devusies pret Rostovu. Starp 12. un 17. oktobri pēc smagām kaujām krita Azovas jūras Taganrogas osta. Kādi bija tās upuj-i to parāda viens vienīgs piemērs: „Leibstandarte Ādolf Hitler" kājnieku pulks atgriezās no šīm kauju dienām ar 7 vīriem. Visi pārējie bija krituši. Taču Miusa tika pārvarēta. 20. oktobrī 1. vācu kalnu divīzija atņēma padomju 12. armijai Stalino. Līdz ar to vācu rokās atradās Doņecas apgabala svarīgākais bruņošanās centrs šajā Padomju Savienības nozīmīgajā rūpniecības novadā. Pēc Hitlera teorijas, ko viņš aizstāvēja pret savu ģenerālštābu un bruņoto spēku virspavēlniecību — ka kara iznākumu iz​šķirs industrijas centru ieņemšana, — Staļina sakāvei tagad jau vajadzēja būt apzīmogotai.

28. oktobrī ģenerālpulkvedis fon Kleists ar savas 1. tanku armijas daļām atradās pie Miusas, bet ģen.

Stilpnagela 17. armija — pie Doņecas. četras dienas pirms tam Reichenaua 6. armija bruņoto spēku dienvidu grupas ziemeļu spārnā bija ieņēmusi rūpniecības metropoli Charkovu.

Bet tāpat kā visā austrumfronte, arī šeit, dienvidos, rudens dubļu periods apturēja visas ofensīvas.

Armijas bija iestrēgušas. Vienīgi 7. novembrī, kad iestājās sals, Kleists varēja turpināt virzīšanos uz priekšu savā labajā spārnā. Tikai 48 stundas iepriekš frontes vidus daļā feldmaršals fon Boks bija devies «uzbrukumā pret Maskavu."

Bet krievi dubļu periodu bija labi izmantojuši. Maršals Timošenko lika Kaukazā burtiski no zemes izaugt jaunām divīzijām, korpusiem un armijām. Viens no viņa kara padomes locekļiem bija kāds toreiz vēl nepazīstams vīrs, kas izcēlās ar īpašu enerģiju jauno vienību sastādīšanā, bet galvenais — organizēja partizānu darbību. Viņa vārds: Nikita Sergej evičs Chrušičovs.

Kamēr sarkanā virspavēlniecība mobilizēja jaunas armijas, vācu pusē arvienu vairāk kļuva redzams, ka it visur „sega bija par īsu." Nekur rīcībā nebija rezervju. Ja krievi kādā vietā izlauzās, vāciešiem nācās atvilkt spēkus no frontes kādā citā vietā, lai nosprostotu caurrāvumu. Kļuva skaidrs, ka austrumfrontē pietrūka vismaz triju vācu ar​miju, un proti — katrai bruņoto spēku grupai viena.

Drūmu piemēru stāvokļa saspīlētlbai un spēku pārslogotībai dod dienvidu grupas kauja par Rostovu.

17. novembrī ģen. fon Makensena (Mackensen) III tanku korpuss ar 13. un 14. tanku div., 60. mot. kājn. div. un „Leibstandarte Ādolf Hitler" bija sācis uzbrukumu Kaukaza vārtiem. Pastiprinātā „Leibstandarte" pārrāva priekšlauka nocietinājumus pie Sultan-Salijiem. Pa kreisi no tās Boļšije-Salijiem uzbruka 14. tanku div. ģen. Remizovs, kas aizstāvēja Rostovu ar savu 56. armiju, atbildēja ar stipru tanku uzbrukumu 14. div. flankā. Makensens iesaistīja 60. mot. kājn. div. apņemošā kustībā no austrumiem, lai no​drošinātu savu flanku.

20. novembrī trīs ātrās divīzijas ielauzās pilsētā, kurā tai laikā bija 500.000 iedzīvotāju, un tai pašā paņēmienā iztriecās līdz Donai. „Leibstandartes" I bataljons devās triecienā pār Rostovas dzelzceļa tiltu un ieguva to nebojātu. Pa tam 60. mot. kājn. div. sparīgā, tālu uz austrumiem un dienvidaustrumiem izvērstā uzbrukumā sekmīgi nosedza dziļo atklāto korpusa flanku un ieņēma Aksaskaju, kamēr 13. div. daļas no rietumiem devās pakaļ atejošajam ienaidniekam. Rostova — padomju naftas paradīzes vārti— bija vācu rokās.

Tā bija izšķirīga uzvara. Jo Rostovas tilti pār Donu bija daudz kas vairāk nekā tikai upes pārejas vien: šie tilti veda uz Kaukazu un Persiju. Ne bez iemesla Anglija un Krievija 1941. g. beigās okupēja Persiju un izbūvēja apgādes ceļu no Persijas līča caur Tebrisu līdz pašai Krievijas Kaukaza robežai. Tā

Padomju Savienība ieguva tiešus sakarus — pagaidām vienīgos — ar saviem bagātajiem rietumu sabiedrotājiem. Godā atkal bija senais gruziņu kajaceļš, šis 19. g. simteņa vidū krievu izbūvētais kalnu pārejas ceļš no Terekas ielejas pāri Kaukaza kalniem uz Tiflisu. Rostova tādā kārtā izvērtās par sava veida sakaru centrāli, par pārmijas staciju starp Padomju Savienību un Lielbri​tāniju apgādes kustībai caur Persijas jūras līci. Bija tātad visai saprotams, ka sarkanais ģenerālštābs darīja visu, lai vāciešiem Rostovu atkal atņemtu un Kleista tanku armijai nosprostotu ceļu uz Kaukazu.

Maršals Timošenko 37. un 9. padomju armiju ģenerāļu Lopatina un Charitonova pakļautībā ievadīja kādu visai veiklu operāciju: Makensenam pagriežoties pret dienvidiem, starp viņa 17. armiju un 1. tanku armiju radās sprauga, ko spēku trūkuma dēļ nebija iespējams tūliņ aizpildīt. Šo izdevību Timošenko izmantoja. Viņš iespraucās šajā spraugā un līdz ar to III korpusa aizmugurē. Tā bija bīstama situācija.

Lai novērstu briesmas, Makensenam nācās atvilkt no frontes vispirms 13., tad arī 14. tanku divīziju un iesaistīt tās apdraudētajā Tuslova iecirknī pie Geņeraļskij Most un Budjonnij Most (Ģenerāļa tilta un Budjonnija tilta). Bet tikko kritiskais stāvoklis korpusa aizmugurē bija novērsts, Timošenko iekampās Makensena šādi novājinātā korpusa austrumu un dienvidu flankā. Tā uzbrukumi ar lielu sparu triecās pret 60. mot. kājn. div. un „Leibstandarti."

25. novembris. „Leibstandarte" izlūkvienības motociklu strēlnieki tur kādu 8 km platu iecirkni Rostovas dienvidu malā, tieši pie upes, kas šeit ir 1000 m plata. Taču milzīgā upe vairs nav nekāds šķērslis. Tā ir aizsalusi. Ir nežēlīgi auksts. Vīri no griezīgā sala spēj pasargāties tikai pavisam vāji.

Pīkst. 5.20. Trauksme! Padomju pulki — 343. un 31. strēln. div., kā arī 70. kavalērijas div. daļas uzbrūk vācu pozicijām visā to platumā. Vācu priekšējā līnijā guļ 300 grenadieru. 300. Bet tuvojas 3 padomju divīzijas. Vispirms šturmē 343. padomju strēln. div. Vāciešiem pamirst sirds: uz priekšu saliekušies, dziedādami un urrā saucienu uzmudināti, bataljoni plašā frontē milža laukā no ledaini aukstās rīta krēslas. Uzspraustie durkļi slējās šī dzīvā mūra priekšā līdzīgi šķēpiem. Tad dzīvais mūris uznāca uz Donas ledus. Atskanēja pavēle. Krievi pārgāja trieciena solī. Joprojām tie turējās salīkuši, nāca tuvāk.

Oberšturmfīrers Olbeters, 2. rotas komandieris, guļ pašā priekšā pie kāda smagā ložmetēja. „Vēl jānogaida," viņš saka.

Uz ledus sprāgst pirmās mīnas, ko vācu pioniej-i ieguldījuši sniegā, un izrauj robus uzbrucēju rindās.

Bet visa lielā masa dodas tālāk. „Uguni!" tagad komandē Olbeters. Ložmetējs sāk tarkšķēt. īsu mirkli pēc tam šajā elles mūzikā ieskanas arī pā​rējie ložmetēji.

Kā kāda milzīga neredzama izskapts ložmetēja kārta iegriežas uzbrūkošo krievu pirmajā vilni un nogulda to uz ledus. Ari otrs vilnis tiek nopļauts. Kas grib zināt, kā krievu kājnieki prot šturmēt un mirt, tam būtu vaja​dzējis atrasties Donas krastā pie Rostovas.

Pār kritušajiem un ievainotājiem lēc nākošais vilnis. Un ikviens vilnis pienāk gabaliņu tuvāk, iekām tiek noguldīts uz ledus.

Ar drebošām rokām 19 gadus vecais Horsts Šraders, ložmetēja 2. numurs, ievada patronu jostu aizslēgā. Viņa acis pilnas šausmu. Ložmetēja stobrs kūp. It kā no liela tāluma tas dzird ložmetēja priekšnieka pavēli: „Mainīt stobru! Mainīt stobru!"

2. rotas iecirknī padomju 1151. strēln. pulks uzbrūk ar 2 bataljoniem. Uz ledus jau guļ trīs uzbrukuma viļņi. Tagad klāt ir pēdējais vilnis — bataljona stiprumā.

Krievi iebrūk vācu pozicijās un pieveic to ložmetēju apkalpes. Viņi vienkārši nosit vācu grenadierus to strēlnieku ligzdās. Tad tie sakopo spēkus. Ja krievus prettriecienā neizdodas atsviest no frontes, „Leibstandartes" izlūkvienlbas motociklu strēlnieku stāvoklis var kļūt ļauns. Dienvidu pieeja Rostovai ir briesmās.

Bet ari 1. rotas priekšā stāvoklis kļūst bīstams. Šeit uzbrūk divi padomju strēlnieku pulki — 177. un 248. Priekšējais vilnis guļ augstākais 20 m vācu frontes priekšā. Bet tagad 2. rotas iecirkni priettriecienā izripo 3 triecienlielgabali ar uzsēdinātiem grenadieriem un atgriež iebrukušos krievus. Seši virsnieki un

390 karavīri padodas. Lie​lākā viņu daļa ir ievainota. Vācu poziciju priekšā guļ vairāk nekā 300 kritušo.

Diena aizrit kauju ugunis. Bet krievi uzbrūk arī nākošā dienā. Un ari aiznākošā.

28. novembrī krievi atrodas 1. rotas pozicijās. Tās ir 128. krievu strēlnieku divīzijas daļas; divīzija uzstādīta jūlijā un pievesta no Krasnodaras tās pirmajai iesaistei. Obersturmfīrers Olbeters pārņem prettriecienu, taču katru reizi tikai ar 30 vīriem un 2 triecienlielgabaliem. Bet vispirms viņam no nosaldētajām kājām jānogriež zābaki. Viņš aptin savas kājas ar marles saiti, kājautiem un divām zirgu segām, un nostiprina tās ar auklu. Tad uzrāpjas uz priekšējā triecienlielgabala. ,,Aiziet!" viņš saka. „Aiziet!"

Olbeters ir piedzīvojis taktiķis. Ar vienu triecienlielgabalu viņš uzbrūk no kreisā spārna, otram viņš liek apbraukt ap pozicijām tā, ka uguni spļaudams var parādīties krievu labajā spārnā. Cieši ap triecienlielgabalu saspie-

Kauja rit pilnā sparā: prettanku lielgabals cīņā ar padomju tankiem. Vācu artilērija kaujas ugunīs.

Bruņumasmas virza.s caur degošo Čausi ciemu.

Sastapšanās tanku grāvī pie Djesnas: 197. inf. divīziias strēlnieki virzās uz austrumiem, bet sagūstītie mongoļi uz rietumiem.

Tuvcīņa mežos pie Ļeņingracfas: T 34 milzenim ceļu šķērso vācu prettanku lielgabals. Vēl 20 metri.

Draudoši līgojas tanka tornis, iekāms to aizsniedz vācu granātas iznīcinošs trāpījums.

Tā tika pārvarētas Krievijas upes: Triecienlaivas dodas pāri Dņeprai. Motociklu strēlnieki, nevērojot spēcīgo ienaidnieka apšaudes uguni, plostos ceļas pāri Berezinai. Kavaleristi pārvar kādu Pripetas sēkli.

Cīņas ap SJucku: vācu stukass uzbrūk padomju degvielu noliktavām. Vācu tanki dodas triecienā; aizmugurē degošā Slucka,

Bruņumašīnas Jcafā: 8,8 cm zenītlielgabals bija krievu tanku briesmas. Vācu 3. tanku divīzija ce/ā no flomniem uz Kijevu. Kāds triecienlielgabals sargā „katla" malu; kritušie guļ teltenes apsegā.

Došanās uz priekšu pa Krievijas ceļiem nogurdina. Jpaši kad sācies rudens Jieius. Trieciens apsīkst: tanki, piegādes vāģi un pajūgi iestieg dubļos.

Hitlera grābiens pēc Maskavas: sniegā, 30 km šaipus galvaspilsētas, grenadieris ar mašīnpistoli sargā dzelzceļu. Ģenerālpulkvedis Hots savā komandvāģī sarunājas ar ģenerālmajoru Raušu. Tanku aizsprosti Maskavas galvenās ielās. Bruņu ma​šīnas un grenadieri dodas uz austrumiem.

Modernajā karā, kut cīnos ne tikai cilvēks, bet arī mašīnas, nāve nepazīst romantikas.

Baigā Krievijas ziema salauza vācu Maskavas ofensīvas mugurkaulu. Atkāpjošamies karaspēkam spokojas Napoleona liktenis.

Sibīrieši nāk; lieliski apbruņoti un ar bagātīgu ziemas kaja pieredzi tie uzbrūk pie Kajiņinas, mežos pie Kļinas un Možaiskas.

Ziemas kaja ainas: vācu ložmetēju un mašīnpistoļu kārtas apguldījušas krievu uzbrucējus. 9. armijas triecienlielgabali, tanki un kājnieki pretuzbrukumā pie Rževas.

Kalnu pārejas Kaukaza virsotnēs.

Strēlnieki ar automātiskiem ieročiem, artilērijas „uzartā" zemē pie Stajingradas. Zenitlielgabals uz pašbraucējas lafetes strādnieku dzīvokļu rajonā pie Staļingradas traktoru fabrikas, kur risinājās niknas un

ilgstošas cīņas.

Padomju kafavīri ,.Salkanās barikādes" drupās, Staļingradā.

Staļingradas Sarkanais laukums ar preču nama drupām: kritušo kapi un dzīvo nožēlojamās alas atrodas cieši blakus. Feld​maršals Pauluss savā pirmajā nopratināšanā.

dusies un kustībā šaudami, Olbetera vīri ielaužas krievu pozicijās. Par spiti savām segās ievīstītajām kājām, oberšturmfīrers parādās te pa kreisi, te pa labi no triecienlielgabala, vada kauju, ierāda pozicijās.

Un pats metās sniegā un ber kārtas no savas mašīnpistoles.

Kauja ilga divas stundas. Tad Olbeters atgriezās ar 3 dučiem gūstekņu. Viņš bija saārdījis padomju pozicijās un pārsteigtie un kaujā nogurušie krievi bija pārbeguši atpakaļ pāri Donai. šeit atkal reiz atklājās tipisks padomju trūkums: viņu zemākā vadība nebija pietiekami kustīga, lai vietējus panākumus izmantotu lielākā stilā. Atgūtajās pozicijās gulēja 300 kritušu krievu. Bet blakus tiem — arī oberšturmbanfīrera Meiera izlūkvienības 1. rotas virs​nieku un motociklu strēlnieku lielākā daļa.

Taču ko nozīmēja vietēji panākumi? Krievi nāca atkal. Viņu masu uzbrukumi stulbi vēlās pret tikai vāji ieņemto vācu galveno kaujas līniju. Un arī ne vislielākā drošsirdība nevarēja aizēnot faktu, ka vācu vienības kā pašā Rostovā, tā pilsētas priekšā bija vienkārši par vājām. Trīs līdz pēdējam novājinātās divīzijas, kujru rotās skaitījās tikai vairs viena trešdaļa no to kaujas sastāva, nevarēja ilgstoši pretoties nepārtraukti uzbrūkošajām 15 padomju strēlnieku un kavalērijas divīzijām, kā arī vairākām tanku brigādēm. Šeit atkal reiz atklājās izšķirīgais vācu vājums: tiem bija par maz spēku. III korpusa fronte bija 115 km gara. Ar rīcībā esošajiem spēkiem to nebija iespējams noturēt. Feldmaršals fon Rundštedts to atskarta, telefonēja ar Bruņoto spēku virspavēlniecības ģenerālštāba šefu un Vadoņa galveno mītni un lūdza atļauju atvilkties no Rostovas.

Bet Hitlers par atkāpšanos neko negribēja dzirdēt. Viņš negribēja atzīt, ka krievi ir stiprāki un sprediķoja par izturību tur, kur palīdzēt varēja vienīgi saprāts. Tā Rundštedts dabūja pavēli palikt tur, kur bija.

Taču šoreiz Hitlers uzdūrās neīstajam vīram. Feldmaršals atteicās paklausīt pavēlei. Tad Hitlers to atcēla no amata. Bruņoto spēku dienvidu grupas vadību pārņēma feldmaršals fon Reichenaus, līdzšinējais 6. armijas virs​pavēlnieks, un tūliņ apturēja fon Rundštedta ievadīto atkāpšanos.

Bet arī Reichenaus nevarēja padarīt par nebijušiem rūgtos faktus. Jau 24 stundas pēc dienvidu grupas pārņemšanas, viņš 1. decembrī 1941. g. pīkst. 15.30 piezvanīja Vadoņa galvenai mītnei: „Krievi ielaužas pārslogotajā un plānajā vācu frontē. Lai novērstu katastrofu, fronte ir jāsaīsina, tas nozīmē, ka tā jāatvelk aiz Miusas. Citādi nav iespējams, mans Vadoni!"

To, ko Hitlers vēl priekš 24 stundām Rundštedtam bija liedzis, nu viņam bija jāatļauj Reichenauam.

Atkāpšanos. Rostovas atstāšanu.

Tas bija pirmais smagākais satricinājums šajā karā, kaut arī vēl ne katastrofa. Jo tas vēl bija izveicīgs un ,,lokans atlēciens." Doņecas apgabala lielākā un svarīgākā daļa vēl palika vācu rokās.

Bet nekas nevarēja aizēnot faktu,ka vācu austrumu karaspēks bija piedzīvojis savu pirmo nopietno sakāvi. Guderians savā armijas komandpunktā Maskavas priekšā, Tolstoja muižā Jasnaja Poļana sacīja drūmos vārdus: „Tie ir trauksmes zvana pirmie sitieni."

Viņš vēl nenojauta, ka 6 dienas vēlāk trauksmes zvans atskanēs arī ne tikai viņam, bet visai austrumu frontei. Sitiens, kas bija ķēris Rundštedtu, bija tikai epizods — salīdzinot ar to, kas norisinājās bruņoto spēku vidus grupā Maskavas kaujas telpā.

CETURTĀ DAĻA ziemas kauja ..

1. SIBĪRIEŠI NĀK

1941. g. 5. decembris — Tiūkst ziemas ietērpa — Ciņa par Klinu — 3. tanku grupa laužas atpakaļ — Drāma uz Rūsas ledus — Biauchičs iet — Vēsturiska saruna „Vilku cietoksnī" — Turēties par katru cenu — Caurrāvums 9. armijā — XXIII korpusa traģēdija — Satiksmes plāns līdz Gīsenei — Guderianam jāiet.

87. kājn._ pulka priekšposteņi tikko nomainīti. Ir pīkst. 5 no rīta. Ārkārtīgi auksts. Sals joprojām minus 25 grādi. Vīri brien pa sniegu uz Jachromas strautu. No zemnieku būdu dūmeņiem tās ielejā rīta krēslā stāvus kūp dūmi. Ir kluss. 87. kājn. pulks pieder pie 36. mot. kājn. divīzijas. Tās pulkiem jāaizstāv fronte starp Volgas aizsprosta ezeru dienvidos no Kaļiņinas, ko dēvē arī par „Maskavas jūru", un Rogačevu. šo plašo iecirkni tie spēj noturēt vienīgi ar atbalsta punktiem. Pulki ir pārāk vāji. Noasiņojuši.

Un salā cietuši.

Vairāk par vienu stundu nevienam cilvēkam nav iespējams nogulēt strēlnieku bedrē 40 grādu aukstumā. Izņemot, ja tam ir aitādas kažoks un filca zābaki, kažokādas cepure un oderēti cimdi. Bet 36. mot. kājn. div. to nav.

Vēl 30 m līdz ciemam. Pie strauta stāv noledojuši zemnieku rati. Pār zemajiem jumtiem slienas akas vinda, turpat grozās dažas krievietes. Tās smeļ ūdeni. Pēkšņi tie iztrūkstas — kā mājup atgriezusies sardzes maiņa, tā sievietes. Visi instinktīvi pieliecas. Tad ātri metas uz pirmajām ēkām. Un tad jau ..kaucošais nezvērs" ir klāt. Atskan sprādzieni. Gaisā uzvirmo sniega strūklas. No cieti sasalušās zemes atlec nokaitušas šķembas. Nobirst pār pirti, ietriecas zemnieku mājās. Trauksme!

Ir 1941. g. 5. decembris. Piektdiena. Kaja vēstures grāmatā tiek pāršķirta kāda lappuse. Sākas krievu lielā ofensīva pie Maskavas Vēsturiskas drāmas sākuma asiņainais ievadījums sākas šeit, pie 36. mot. kājn. divīzijas. LVI tanku korpusa kaujas telpā. Un 24 stundas vēlāk_ lielā kauja iedegas >arl bruņoto spēku vidus grupas pārējos frontes iecirkņos — starp Ostaškovu un Ķelecu — 1000 km garumā.

Kā šajā 5. decembri izskatījās Maskavas priekša? Vācu uzbrukuma smailes kā ziemeļos, tā rietumos bija līdz nedaudziem kilometru no sarkanās mētropoles. Vidus grupas ziemeļu spārnā 9. armija bija izvērsusi 170 km gaj-u fron​tes loku pāri Kaļiņinai līdz „Maskavas jūrai".

3. tanku grupas divīzijas, kam bija jāapņem Maskava no ziemeļiem, bija sasniegušas Dmitrovu pie MaskavasVolgas kanāla. Tālāk uz dienvidiem atradās XXXX tanku korpusa priekšējās daļas, kas uzbruka kanāļa pārejām ziemeļos no Lobņas. 1. 'tanku div. Vesthofena kaujasgrupa pēc Ņikolsikajas un Belij Rasta ieņemšanas bija sasniegusi Kusjajevas rietumu malu. 4. tanku grupa, kas pieslējās no labās puses, veidoja ceturtdaļu apļa ap Maskavu no Krasnajas Poļanas līdz Zveņigorodai. Ne no viena šī punkta atstatums līdz Kremlim nebija lielāks par 40 km. 2. tanku div. kaujas priekšposteņi stāvēja Maskavas ielu dzelzceļa pirmajā piestātnē. 62. pionieru bataljona trieciengrupa bija pietuvojusies1 Staļinam visvairāk, tā bija ielauzusies Chimku priekšpilsētā un atradās 8 km no pilsētas malas un 16 km no Kremļa.

Hopnera 4. tanku grupas dienvidu spārnā no kreisās uz labo atradās 106. un 35. kājn. div., 11. un 5. tanku div., kā arī SS mot. kājn. div. „Das Reich", un 252., 87., 78., 267., 197. un 7. kājn div. Sekoja fon Kluges 4. armijas divīzijas, šī armija atradās 50 km no Maskavas un ieņēma fronti no ziemeļiem uz dienvidiem starp Maskavas auto​ceļu un Oku. Tad sekoja Guderiana 2. tanku armija. Tā bija aizvirzījusies garām sīksti aizstāvētajai Tulai un atradās kādā talu uz austrumiem izbīdītā frontes lokā ap Staļinogorsku. Tās uz ziemeļiem pret Oku pavērstā uzbrukuma smaile ar 17. tanku div. atradās Kaširas priekšā.

Galēji labajā spārnā 2 armija sedza dienvidu flanku un uzturēja sakarus ar bruņoto spēku dienvidu grupu.

Vācu ofensīva decembra sākumā bija palikusi guļam šajā lOOO km garajā frontē, tā bija sastingusi

un vārda pilna nozīmē iesalusi. Sals, kas sasniedza 45 un 50 grādu, ar ledainu skāvienu tvēra gan pēc cilvēkiem, gan dzīvniekiem, motoriem un ieročiem. Kāda 10. tanku divīzijas 69. strēln. pulka dienasgrāmatā ierakstīts šāds teikums: „Mūsu ziemas karagājiens notiek tā, it kā te būtu švarcvaldes ziemasi apstākļi."

Tā ari bija. Ne virsniekiem, ne karavīriem nebija pietiekama ziemas ietērpa, lai varētu cīnīties klajā laukā 50 grādu salā. Tie savilka mugurā visu, ko vien varēja dabūt vai ko ieguva krievu tekstilfabrikās, darbnīcās un noliktavās. Bet tas vīrus vairāk kavēja nekā sildīja. Un šīs plānās drēbju kārtas, kuras neviens vairs nenovilka, bija īsti utu perekļi. Bet vīri ne tikai sala, tie arī badojās. Sviests pienāca sasalis kā akmens, un to varēja lietot vienīgi kā „ledus saldējumu", sūkājot pa gabaliņam. Maizi nācās sacirst ar cirvi un tad virs uguns atlaidināt. Tas izsauca caureju. Rotas saruka arvien mazākas. Ikdienas nobirums rotās bija lielāks nosaldējumu un drudža pava​dītu zarnu iekaisumu dēļ, nekā no kauju zaudējumiem.

Tikpat grūti no sala un bada nācās ciest arī zirgiem. Auzas nepienāca. Sasalušie salmi no zemnieku māju jumtiem izsalkumu neapmierināja, toties izsauca slimības. Plosījās kašķis un kolikas. Dzīvnieki vienkārši sabruka un nobeidzās viens pēc otra.

Arī motori atteicās klausīt. Nebija pietiekami pretsala līdzekļu, dzesināmais ūdens sasala, motoru bloki sasprāga. Tā tanki, smagie automobiļi un radiostacijas kļuva nekustīgi un izkrita no ierindas. Ieroči neklausīja, jo eļļa aizslēģos bija sasalusi. Par pietiekamu ziemas eļļas piegādi nebija domāts. Trūka arī ziemas ziedes lauku tālskatu un divzaru tālskatu stikliem un lielgabalu mērķējamām ierīcēm. Okulāri aizsala un vairs nebija lietojami.

Nebija gandrīz nekā no visa tā, kas būtu bijis vajadzīgs dzīvei un karam šajā sasodītajā Krievijas ziemā. Vadoņa galvenā mītne bija cerējusi, ka vācu spēki atradīsies Maskavā vēl pirms sala iestāšanās, šīs rupjās kļūdas kauju plānojumos un no tā izrietošie apgādes trūkumi tagad smagi atriebās.

Kādēļ gan trūkumā nonākušajai frontei no Eiropas netika piegādāts viss tas, kas tai bija vajadzīgs?

— Tādēļ, ka iesala arī nedaudzās lokomotīvesi, kas vēl bija rīcībā. Ik dienas nepieciešamo 26 apgādes vilcienu vietā bruņoto spēku vidus grupai pienāca 8, augstākais 10 vilcienu. Un lielākā daļa Ju apgādes lidotāju no saviem lidlaukiem Po​lijā un Baltkrievijā nevarēja sitartēt stindzinošā sala dēļ.

Dižkareivis Verners Burmeisters no 208. art. pulka 2. baterijas, kas pārsviests šurp no Francijas, vēstulē uz mājām raksta: „Ko lai dara? Lielgabala priekšā iejūgti 6 zirgi, 4 priekšējos var vest pavadā, bet 2 pēdējos pie dīsteles ne, ir jākāpj mugurā un jānovērš dīsteles pastāvīga dauzīšanās pret zirgu sāniem, ko var izdarīt, no sedliem ar kāju atspiežot dīsteli nost. Bet 30 grādu salā šajos šau​rajos, ar dzelzi apkaltajos zābakos tu, cilvēks, nemaz nemani, ka esi nosaldējis kāju pirkstus. Un mūsu baterijā nav neviena, kas nebūtu nosaldējis kāju pirkstus un papēžus."

Tik nepatētiska, tik triviāla bija šī Krievijas ziema. Turpretim krievu kajavīrs saņēma par vienu vai divi numuriem lielākus zābakus, lai ziemā tajos varētu iebāzt salmus vai avīžu papīru. Tas ir ļoti iedarbīgs un praktisks līdzeklis pret aukstumu. To zināja arī vācu austrumu frontes cīnītāji. Bet viņu zābaki, diemžēl, labi piegulēja kājai.

Kas par brīnumu, ka šādos apstākļos vācu vienības bija savu spēku galā? Pulku kaujas stiprums skaitliski saruka vairāk nekā par pusi. Sliktākais bija tas, ka gan virsnieku un apakšvirsnieku kadri, gan viss lielais vairums piedzīvojumiem bagāto instruktoru bija sarukuši no zaudējumiem kaujās, no nosaldējumiem un slimībām. Bataljonus komandēja virsleitnanti, rotas jo bieži vadīja feldfēbeļi. Rezervju nebija nekur. Un bruņoto spēku vidus grupai turklāt bija jānotur 1000 km gaj-a fronte. Tas viss ir jāzina, lai saprastu to, kas tagad notika.

Bet kā izskatījās krievu pusē?

Vēl tajā laikā, kad vācu ofensīva ritēja pilnā gaitā, padomju virspavēlniecība bija sapulcējusi ziemeļos un dienvidos no Maskavas pa spēku grupai. Visu, kas kajavīru ziņā milzīgajā valstī bija pieejams, pārvietoja uz Maskavu, bez bažām atkailinot robežas kā austrumos, tā dienvidos. Ziemas apstākļos apradušās un ziemas karam apgādātās sibiriešu divīzijas veidoja no jauna pievesto krievu

spēku kodolu. Padomju virspavēlniecība savā rietumu frontē ievadīja 34 sibiriešu divīzijas. No tām 21 divīzija nonāca bruņoto spēku vidus grupas frontē, kur oktobrī atradās 78 vācu divīzijas, bet decembra sākumā to kaujas stiprums bija sarucis uz 35 divīzijām. Šo relātīvi vājo kaujas spēku atsvēra jau svaigi pievestie sibiriešu spēki vien. Viņu iesaiste bija izšķīrēja.

Padomju spēku koncentrācija Maskavas priekšā bija otra pasaules kara laikam gan lielākās nodevības rezultāts. Staļins zināja, ka japāņiem nav padomā uzbrukt Krievijai, bet gan Amerikai. Viņš to zināja no sava aģenta Tokijā, Richarda Sorges, kas, būdams uzticams vācu vēstnieka līdzstrādnieks un japāņu augstāko politiķu draugs, zināja vācu un japāņu valdību nodomus. Viņš ziņoja Staļinam, ka japāņi vācu valdībai atteikušies no uzbrukuma Krievijai. Viņš ziņoja, ka japāņu militāristi sagatavojas karam ar ASV Klusajā okeānā. Tā ka Sorges ziņojumi par vācu uzbrukuma plāniem 1941. g. pavasarī bija tik simtprocentīgi apstiprinājušies, Staļins šoreiz ticēja ziņojumiem no Tokijas un atvilka visus savus bruņotos spēkus no Tālajiem Austrumiem uz Maskavu, kaut Mandžūrijā uzbrukuma gatavībā atradās japāņu Kvantungas armija.

Bez šādas rīcības Maskavu nebūtu bijis iespējams glābt. Taču pats pēdējais pierādījums par sakarību starp Sorges informāciju un militārajiem notikumiem ir tajā apstāklī, ka Staļins savu ofensīvu uzsāka tajā dienā, kad japāņi devās pret Pēri Harboru, lai mestos karā ar ASV. Arī šo tik ārkārtīgi slepeno datumu Sorge bija paziņojis Staļi​nam. Un kad padomju izlūkošana apstiprināja japāņu uzbrukumu, tad pārspīlēti neuzticīgais Staļins zināja pavisam noteikti, ka Dr. Sorges informācijas saskanēja ar faktiem. Viņš savus sibiriešus Maskavas priekšā mierīgi varēja raidīt uzbrukumā.

Sarkanā virspavēlniecība 1941. g. decembra sākumā bija savilkusi septiņpadsmit ar pus armiju uzbrukumam pret vācu bruņoto spēku vidus grupu. Trīs no tām — 1., 10. un 20. — sastāvēja no sibiriešu un āziātu divīzijām, kas bija uzstādītas pilnīgi no jauna. Visas pārējās armijas, kā raksta uzticamais vēsturnieks Samsonovs, krievi „pēc rezervju pievešanas bija pastiprinājuši trīs līdz četrkārt."

Krievu kara vēstures rakstītāji — kas labprāt pārspīlē uz leju, kad runa iet par pašu spēkiem, turpretim vācu spēkus viscaur novērtē pārāk 'augstu — attiecību starp vācu un padomju karaspēku šīs pretofensīvas sākumā uzdod kā 1,5:1 par labu padomju spēkiem. Un padomju pārspēks turklāt no nedēļas uz nedēļu kļuva stiprāks.

Vācu karaspēka vadībai decembrī netika pievesta neviena vienīga svaiga divīzija. Tai pašā laikā tai pretim esošā krievu rietumfronte tika pastiprināta ar 33 divīzijām un 39 brigādēm. Šie skaitļi izsaka visu: Vācijai bija vienkārši par maz spēku.

Kādi plāni padomju virspavēlniecībai bija šajā pretofensīvā? Arī tad, ja nebūtu pašu krievu datu, atbilde būtu vienkārša. Tā izrietēja no stāvokļa. Vispirms bija svarīgi sakaut abus stipros vācu tanku ķīļus, kas apdrau​dēja Maskavu no ziemeļiem un dienvidiem.

Malā atstājams jautājums, ivai bez tam — kā to apgalvo padomju kara vēsturnieki — padomju virspavēlniecība jau pašā sākumā būtu plānojusi šim pirmajam cēlienam pievienot arī vēl otru — ar mērķi ielenkt visu' vācu bru​ņoto spēku vidus grupu. Tas neliekas diezin cik ticams.

Bet ja šāds plāns arī būtu pastāvējis, tad tas bija slikti iecerēts.

Bet tas vēl noskaidrosies turpmākās lappusēs.

Padomju ofensīva sākās ziemeļos no Maskavas ar kauju par Kļinas loku. Šis tālu uz priekšu izbīdītais vācu frontes izcilnis bija bīstamākais sarkanās galvaspilsētas apdraudējums. Šīs kaujas centrā atradās XXXXI un LVI vācu tanku korpusi. LVI tanku korpusu vadīja ģen. Sāls, kaujās rūdītās 10. tanku div. bij. komandieris. Kāds viņa apraksts, kopā ar atsevišķu divīziju kauju ziņojumiem sniedz no kara vēstures viedokļa interesantu ainu par tā laika dramatiskajām norisēm. Tām ir eksemplāriska nozīme. Jo kauja par Kļinas loku rāda, ka vidus grupas ziemeļu flanka liktenis 1941. g. decembrī bieži karājās mata galā; bet reizē tā arī rāda, ar cik maziem spēkiem un ar cik intensīvu iesaisti karaspēks un tā vadība stājās pretim briesmām.

Kad 5. decembra rīta krēslā krievu pirmie artilērijas šāviņi pie Jachromas strauta iznīcināja 87.

kājn. pulka sardzes maiņu, padomju pulki jau atradās uzbrukumā pret 36. un arī 41. mot. kājn. div. starp Rogačevu un Volgas aizsprosta ezera dienvidu malu. Kāds krievu slēpotāju bataljons un kāds ducis tanku izlauzās caur 36. mot. kājn. divīzijas pozicijām un triecās pret rietumiem. Krievi sāka atdarināt vācu zibens stratēģijas metodes.

7. decembra pusdienas laikā, tātad 48 stundas vēlāk, krievi parādās ģen. Šāļa korpusa komandpunkta priekšā, kas atrodas Boļšoje Ščapovā, 6 km ziemeļos no Kļinas. Štāba virsnieki, ziņneši un rakstveži tver karabīnus. Trīs bruņotie izlūkauto, nedaudzi 2 cm zenītartilerijas lielgabali uz pašbraucējām lafetēm un divi prettanku lielgabali šauj, ko stobri nes. Komandējošais ģenerālis ar karabīnu rokās guļ aiz kāda smagā auto un šauj atsevišķus tēmētus šāvienus. Štāba Ia virsnieks pievelk kādu kaujasgrupu un nosprosto ar 2 patšautenēm ziemeļu ieeju novietojumā. Vakarā ierodas kāda nodriskāta 14. mot. kājn. div. rota no priekšējām oaurrautajām līnijām un notur krievus šachā. Drīz pēc tam ierodas 1. strēlnieku pulka komandieris plkv. Vesthofens, kas aizsteidzies savai kaujasgrupai pa priekšu; un līdz pusnaktij, no Belij Rastas nākdami ierodas arī pulka II bataljona galvenie spēki.

Nākošā rītā pīkst. 8.30 krievi uzbrūk ar tankiem. Vai pienācis korpusa štāba gals? Pirmie tanki, no Selchino nākdami, ielaužas ščapovo ziemeļu malā. Divi kājnieku pulki, stipras artilērijas atbalstīti, aiziet garām ščapovai dienvidrietumu virzienā. Te no kreisā flanka atskan kaujas troksnis: plkv. Vesthofens uzbrūk ar 1. tanku div. daļām. Arī 7. tanku div. 25. pulka priekšējie tanki ierodas vēl īstajā brīdī un vltn.

Orlofa vadībā ietriecas krievu flankā. šis flanku uzbrukums krievus pārsteidz. Korpusa slābs pārceļas uz Kļinu.

Bet arī šeit ģen. šāls sastop jaunu Ijaba vēsti. Ienaidniekam bija izdevies dziļš iebrukums 36. un 14. kājn div. salaiduma vietā. Stipri ienaidnieka spēki pa izlauzto caurumu ziemeļos no Kļinas devās tai garām, nosprostoja korpusa apgādes ceļu un pagriezās pret Kļinu. Tagad 3. tanku grupas rīcībā bija tikai viens ceļš. Bet arī tas bija nopietni apdraudēts. Ja ienaidnieks to bloķētu, visai tanku grupai draudētu katastrofa. Tā tiktu atgriezta. Atliktu vienīgi izlaušanās bez braucamrīkiem un smagajiem ieročiem. 8. decembra pusdienas laikā šīs briesmas kļūst akūtas. Krievi ieņem Spas-Zauloku un tad Jamugu — 8 km ziemeļos no Kļinas.

Ātvaires kauja pie Kļinas. Šāļa pēdējā cerība ir tīringiešu 1. un vīniešu 2. tanku divīzija kopā ar berlīniešu 3. divīziju, kas veido vācu tanku spēku kodolu. Tām jāglābj stāvoklis un jānotur šis svarīgais satiksmes ceļš uz jaunām uztverošām 3. tanku grupas pozicijām, tā sauktajām „Lamas pozicijām." 1. tanku divīziju, kas 7. decembra rītā ar saviem galvenajiem spēkiem vēl iesaistīta kādā aizsprosta pozicijā pie Rogačevas-Maskavas ceļa, ģen. Reinhardts atvelk un pārsviež uz Kļinu. Arvienu pieaugošās briesmas, ka šis motorizēto vienību atiešanai tik svarīgais mezgls varētu krist krievu rokās vēl pirms vācu ierašanās, 8. decembra vakarā izdodas novērst ar steigā pievestu trauksmes vienību uzbrukumu plkv. Kopēs vadībā. 37. tanku pionieru bataljons ieņem un notur Maidanovu pilsētas ziemeļu malā. Līdz ar to pagaidām novērsts lielākais ļaunums. Tūliņ izveidoto Kļinas ziemeļu malas aizstāvību nepārtraukti pastiprina, lai noturētu pilsētu līdz 1. tanku div. ierašanās brīdim. Par kaujas komandantu kļūst ģenerālmajors Siri (Siry).

Tas ir grūts uzdevums, jo krievi zina, ap ko lieta grozās. Ģen. šāls raksta: „Vācu atiešanas iedrošināti, vadības pavēļu uzmudināti, krievi cīnījās visai sīksti. Turklāt viņiem, pa daļai pārvietojoties

uz slēpēm, bet galvenokārt virzoties kājām un vieglos braucamrīkos T 34 atbalstā, bija visas apvidus priekšrocības. Jo smagnējās vācu motorizētās vienības šajā mežainajā, ceļiem nabagajā apvidū varēja pārvietoties gandrīz vienīgi pa ceļiem, un kauja arvien vairāk izvērtās par tuivcīņu, kurā tik parastā visu ieroču sadarbība vairs nevarēja tik labi izdoties un krievi tādēļ bija pārsvarā."

Un tomēr 1. tanku div. kaujasgrupām, sadarbībā ar 5. un 2. tanku div. kaujasgrupām izdevās noturēt atiešanas ceļu uz rietumiem atklātu, nosegt to un atspiest atpakaļ ienaidnieku un, iesaistot visus spēkus un ciešot asiņainus zaudējumus, padarīt iespējamu atiešanu 4 ātrām divīzijām un vairāku kājnieku divīziju daļām. Bet lai beidzot atbrīvotos no šīs izmisīgās stāvokļa lāpīšanas, ģen. šāls sacerēja drošsirdīgu plānu, kam nācās atslogot korpusu un tanku grupu un atkal nodot iniciātīvu vācu rokās. Šis plāns bija — ar vairākiem pretuzbrukumiem ielauzt ienaidnieka parādi. Plkv. Hauzeram — 25. tanku pulka komandierim un drošsirdīgam 7. tanku div. uzbrucējam — nācās dabūt savā pakļautībā visus korpusa rīcībā esošos un bruņoto spēku vidusgrupas apsolītos tankus, skaitā ap 50, ar tiem izlauzties no sprosta pozicijām austrumos no Kļinas, satriekt frontes izlūku konstatētos krievu divīziju stābus starp Jamugu, Spas-Zauloku un Birevu, pārtraukt sakarus, sašaut ienaidnieka ieņemtas apdzīvotas vietas, uzbrukt krievu artilērijai no mugurpuses un izsist no ierindas, un tad, pēc šādi radīta apjukuma atgriezties vācu aizstāvības gredzenā.

Uzbrukumam tika sagatavots viss nepieciešamais.

Starplaikā atslogošanas triecienā pret ziemeļiem devās 1. tanku div. 2. kaujasgrupas. Vispirms Vesthofena kaujasgrupa dienvidos no Birevo atspieda stiprākus ienaidnieka spēkus. Tad Vītersheima kaujasgrupa 9. decembrī ar 1. motociklu strēlnieku bataljonu un pusduci III tipa tanku leitnanta Stoves vadībā, artilērijas atbalstīta, devās gar Kaļiņinas šoseju pret Jamugu. Sākumā nodoms īstenojās labi.

Krievi, par spīti savam skaitliskajam pārākumam, nebija pietiekami noturīgi un atvilkās. Kaujas laukā pie Jamugas tie pameta 180 kritušos, 790 gūstekņus un daudzus smagos ieročus, to vidū arī trīs T 34 tankus.

Bet pašu Jamugu tomēr vairs neizdevās ieņemt.

Pret vakaru 1. tanku div. šo kaujasgrupu atvilka uz Kļinas ziemeļu malu un iekārtojās tur aizstāvībai.

Sekojošos krievu uzbrukumus izdevās atsist tuvcīņā. 9. decembra naktī 1. tanku div. tika uzdots pārņemt visas Kļinas aizstāvības pavēlniecību. Ģen. Krīgers aizstāvēja pilsētu līdz 14. decembrim. „Hauzera akcijas" brīdis bija pienācis.

Viss ir sagatavots. Bet pēkšņi pienāk vēsts no labā spārna, ka 23. kājn. div. iecirknī 4. tanku grupas frontē iebrucis ienaidnieks. Ģen. Kuzņecova 1. triecienarmija ievadījusi dienvidu knaibļu uzbrukumu Kļinai. Kļūst skaidrs, ka padomju 1. un 30. armija grib savienoties rietumos no Kļinas, lai ielenktu kā 3. tanku grupu, tā arī visus operatīvos spēkus, kādi vien vāciešiem atrodas Kļinas lokā.

Trauksme! Vienīgi spējš un spēcīgs tanku spēku pretuzbrukums var glābt stāvokli. Lai cik rūgti tas būtu, šālam jāmet Hauzera kaujasgrupu pret dienvidiem, lai novērstu briesmas.

12. decembrī agri vācu tanki ripo uz dienvidaustrumiem. Pēkšņa laika maiņa likusi uzkāpt termometram dažus grādus zem nulles. Ziemas saule un tanku nobrauktās kāpurķēdes ceļus padara gludus kā spoguli. Taču krievus izdodas uztvert, atbrīvot izārdītu vācu vienību daļas un vēl kaujās iesaistītās vācu vienības atvilkt no caurrautās frontes uz 3. tanku grupas aizsprostu ap Kļinu.

Pašas Kļinas aizstāvība — kur, par spīti nepārtrauktiem transportiem, arvien vēl guļ tūkstošiem ievainoto — šajās dienās pastāv no 3 sprostvienībām. Ja sākumā pilsēta tika noturēta atejošo divīziju kustībai ar ātrumā pievilktām trauksmes vienībām, tad turpmākajās dienās pakāpeniski tika iesaistīti it visi spēki, kas vien bija pieejami. Arī 25 mūzikas korpusa bundzinieki sava mūzikas meistara vadībā atradās aizstāvības līnijā pilsētas ziemeļu malā. Tad pievilka Vesthofena, Vītersheima un Kaspara jauktās kaujasgrupas. Padomju artilērija apšaudīja pilsētu. Tā dega visās malās.

13. decembrī tanku grupa ar Hitlera atļauju dabūja pavēli atiet no pozicijām Kļinas austrumos.

Atpakaļ. Un visai atiešanas kustībai bija jānotiek pa vienu vienīgu ceļu cauri Kļinai.

Pilsētas austrumu malu kopš 13. decembra nakts tur pastiprinātā 14. mot. kājn. div. ar 2. tanku div.

kaujasgrupām, kā arī plkv. Hauzera grupa. 1. tanku div. bez Kļinas ziemeļu daļas tās rietumos notur atklātu arī lielo ceļu pret nikniem padomju uzbrukumiem no ziemeļiem, vairākkārt to atbrīvo ar kauju un nodrošina pēdējā ievainoto tūkstoša un smagā materiāla transportu, šo spēku aizsegā Kļinas loku 14. decembra pusdienas laikā vācu spēki pamet pavisam. Bet kamēr kaujas grupas kustības priekšgalā atdod savus pēdējos spēkus, apgādes grupu un izklīdināto vienību atiešana izvēršas par īstu traģēdiju. Ģen. šāls apraksta savus personīgos pieredzējumus: „Disciplīna sāk grīļoties, vairojas kājām atejošo karavīru skaits, kas bez ieročiem, ar teļu pie saites, ar kartupeļu ragavām aiz sevis, bez vadības dodas uz rietumiem. Lidotāju bumbu nonāvētos karavīrus neviens vairs neaprok. Bieži vien bez vadības palikušie trosi uz ceļiem nosaka kārtību, kamēr visu ieroču karavīri, ieskaitot zenītartileriju, priekšgalā turas ar visiem spēkiem. Visas karaspēka blakus un papildus vienības — par cik tām nav stingras vadības — līdzīgi straumei plūst atpakaļ. Trosus, kas līdz šim pieraduši vienīgi pie virzīšanās uz priekšu pārņēmusi kāda psīchoze gandrīz pānika. Bez apgādes, salā, bez apdoma viss plūst atpakaļ. To vidū ievainotie, kurus no priekšas vairs nav iespējams aiztransportēt. Un automobiļu apkalpes, kas vairs negrib klajā laukā nogaidīt satiksmes sastrēgumu likvidēšanu, bet dodas uz tuvāko apdzīvoto vietu. Tanku korpusam iestājušies smagi pārbaudījuma brīži."

Kā tas bija iespējams? Kā blakus patiesi disciplinētajai un varonīgajai kauju vadībai priekšējās līnijās tik tuvu kaimiņos varēja rasties tāda pānika?

Atbilde ir vienkārša: vācu vērmachts nekad nebija mācījies atkāpšanās principus un metodes. Vācu karavīrs atkāpšanās kustībā nesaskatīja vis kādu īpašu kaujas veidu, ko tas varēja pats noteikt, bet neveiksmi, ko uz​spiedis ienaidnieks.

Jau reichsvēra laikā atkāpšanās tika apsmieta. Ar nicināšanu tika sacīts: atkāpšanos nemēdz mācīt, karaspēks tādā kārtā iemācās vienīgi bēgšanu.

Vēlāk, pēc 1936. g., no apmācību programmas tika .svītroti arī vilcinošās pretošanās vingrinājumi. „Uzbrukt" un „turēties" — tie bija divi galvenie kaujas veidi, ko vācu karavīrs mācījās. Vērmachts attieksmē uz atkāpšanos devās karā neapmācīts. Tā bija rūgta skola. Pie Kļinas ar to nācās iepazīties pirmo reizi.

14. decembrī pīkst. 13 pie tanku pulka 8. rotas šefa kapt. Hingsta pilsētas dienvidaustrumu malā ieradās kād.s padomju jaunākais leitnants ar baltu karogu. Viņš atnesa kādu rakstu, ko bija parakstījis plkv. Juchvins, un ks prasīja Kļinas kapitulāciju. „Aizstāvju stāvoklis ir bez izredzēm", rakstīja pulkvedis. Tā bija pirmā padomju kapitulācijas prasība austrumu frontē, ko nodeva kāds parlamentārietis.

Kapt. Hingsts apgājās ar krievu visai pieklājīgi un, paziņojis par notikumu plkv. Hauzeram un apvaicājies par viņa norādījumiem, pīkst. 14 nosūtīja krievu atpakaļ ar atbildi: pulkvedis maldās, stāvoklis aizstāvjiem nekādā gadījumā nav bez izredzēm.

Hingstam bija taisnība. Starplaikā LVI atkāpšanās kustība bija noritējusi plānveidīgi. Pīkst. 16.30 pēc ceļa atbrīvošanas arī rietumu virzienā, ieradās 1. tanku divīzija ar savu motociklistu strēlnieku bataljonu. Līdz 15. decembrim visas daļas bija sasniegušas 2. tanku divīzijas uztverošās pozicijās pie Ņekrasino. No pilsētas dienvidu daļas plkv. Hauzers savus spēkus atvilka uz tās rietumu daļu pār Sestras upi. Kad pēdējais tanks bija pāri, tiltu saspridzināja. 53. mot. kājn p. stābs un kaujas grupas, kā arī 2. tanku div. Veiela tanku grupa turēja degošo pilsētu vēl līdz pīkst. 21. Tad arī šīs pēdējās vienības atvilkās uz rietumiem. Pilsētā ieplūda krievi.

Kļina ir zaudēta. 3. tanku gr. fronte ir ielauzta. No ziemeļiem pret Maskavu notēmētais ķīlis nolauzts.

Abām padomju armijām — 30. un 1., — ir izdevies novērst bīstamo Maskavas apdraudējumu. Tomēr nodomātā 3. tanku grupas iznīcināšana nav izdevusies. Pateicoties visu šeit kaujā iesaistīto vienību drošsirdībai, kā arī 1. tanku div. izveicīgajai vadībai, izdevās pasargāt no ielenkšanas divu tanku korpusu divīzijas, kā arī V armijas korpusa daļas, un karavīrus kā arī lielāko daļu ieroču un materiāla atvilkt atpakaļ par 90 km uz „Lamas pozicijām".

Bet kā izskatās Maskavas frontes pārējos degpunktos — rietumos no pilsētas, pie 4. tanku grupas, un

lejā dien​vidos, pie Guderiana 2. tanku armijas?

Maskava atrodas uz 37. gajuma grada. Guderiana tanku armijas abi spārni, kam no dienvidiem plašā lokā bija jāaptver sarkanā galvaspilsēta, 5. decembri ar 17. tanku div. atradās Kaširas priekšā, ap 60 km ziemeļos no Tulas, bet ar 10. mot. kājn. div. ap Michailovu, kamēr 29. mot. kājn. div. atradās ziemeļos no Michailovas. Un Michailova atrodas uz 39. platuma grada. Guderians tātad bija jau aiz sarkanās mētropoles. Kremlis bija apiets. Līdz ar to Guderiana trieciens, kaut 120 km dienvidos no Maskavas, bija tikpat draudīgs kā līdz 36 km no Kremļa uz priekšu izdzītais tanku ķīlis ziemeļos. Tādēļ Guderiana fronte — telpa no Okas dienvidu krasta-Tula-Staļinogorska bija pa​domju ofensīvas otrs smagpunkts.

Trīs armijas un vienu gvardes kavalerijas korpusu padomju virspavēlniecība iesaistīja knaibļu operācijā, lai ielenktu bijātās Guderiana trieciendivīzijas un tās iznīcinātu. Padomju 50. armija veidoja labo, bet 10. armija kreiso knaibļu zaru. Ģen. Žukovs — viena no STAVKAs vadītājām personībām, kas pats vadīja Maskavas aizstāvību, arī šeit, dienvidos, — tāpat kā ar ģen. Kuzņecova vienībām ziemeļos pie Kļinas — izmēģināja vācu recepti: viņš gribēja 2. tanku armijas frontes izcilni nokniebt tik ātri, lai'vāciešiem vairs neatliktu laika atiešanai. Šis plāns bija labs. Taču Guderiana stratēģiskā pirkstgalu sajūta" bija labāka. 5. decembrī bija sabrucis Guderiana mēģinājums ziemeļos no Tulas nodibināt sakarus starp 4. tanku un 31. kājn. div., lai galīgi ieslēgtu pilsētu. Arī 2. tanku armija līdz ar to bija iestrēgusi smagās atvaires kaujās. Naktī no 5. uz 6. decembri, tātad naktī pirms padomju pretofensīvas, Guderians tādēļ pavēlēja atvilkt savas pagurušās priekšējās vienības uz Donas-Šatas-Upas līniju. Šī kustība bija pilnā gaitā, kad krievi 6. un 7. decembrī triecās pret LIII armijas korpusu un XXXXVII tanku korpusu pie Michailovas. Tie uzdūrās vienīgi uz arjergarda vienībām, kas cīnījās vilcinoši un nodrošināja atiešanu.

Protams, arī tā jau stāvoklis bija slikts diezgan. Pārgājiens ledainā vējā, dažuviet līdz gurniem dziļā sniegā, pa gludiem kā spogulis ceļiem bija īstā elle. Ne reti vienības, kas mocīdamās virzījās pa ceļiem, ātrie sibiriešu slēpotāju bataljoni iesaistīja uguns kaujās. Kā kādi rēgi sibirieši iznira savos baltajos maskēšanās tērpos. Bez skaņas dziļajā sniegā tie uz slēpēm pievirzījās līdz pašam ceļam. šāva. Meta rokasgranātas. Un atkal pazuda. Tās saspridzināja tiltus. Nosprostoja svarīgus ceļu krustojumus.

Pārsteidza trošu un iznīcināja kā vīrus, tā zirgus.

Bet arī Guderiana cīņās rūdītās divīzijas nesastāvēja no jauniem zaķēniem. Tā 3. tanku divīzija, piemēram, ar tās braucamrīkiem telpā ziemeļos no Tulas ledainā sniega vētrā ripoja atpakaļ posmu pa posmam. Ātrās jauktās strēlnieku rotas ar saviem strēlnieku tankiem, prettanku lielgabaliem, zenītartilerijas pašbraucējām lafetēm veidoja vai nu arjcrgardu, vai arī bija 3. un 394. streln. pulka triecienrezerves. Kad šo spēku masa bija atrāvusies no ienaidnieka, tā, izdarīdama ātrus prettriecienus vai pastāvīgi mainīdama pozicijās, turklāt atklādama intensīvu visu automatisko ieroču uguni, notēloja krieviem it kā visai stiprus vācu spēkus. Izdevīgos gadījumos tie pat izdarīja sekmīgus zibensātrus pretsitienus 5 līdz 10 km dziļumā.

14. decembris pie Paņinas: pulkiem jādodas pār šatas upi krievi spiežas virsū ar tankiem un slēpotāju bataljoniem. Ciemi tilta priekšlaukā ir jānodedzina, lai gūtu brīvu apšaudes lauku un neatstātu krieviem atbalsta punktus.

Ltn. Ekerts ar 3. strēln. p. 2. rotu nodrošina svarīgu ceļu dakšu. Krievi tuvojas bataljona stiprumā — tie ir 50. armijas uzbeki. Viņu priekšējā līnijā ir prettanku lielgabali un smagie granātmetēji. Ltn. Ekerts raida ltn. Lozēm, 1. rotas komandierim, kūja vienībā sakopoti strēlnieku pulka strēlnieku tanki: ,.Vajadzīgs atbalsts!" Loze saviem 6 strēlnieku tankiem pievieno vēl 4, un ripo uz priekšu. Kāda kūpoša ciema drupu aizsegā tas pieļāvās uzbrūkošo krievu flankam.

Tagad! Loze drāžas uz priekšu. Tas samaļ 3 krievu prettanku lielgabalus. Iespiež krievus 2. rotas ugunīs. Kas nav kritis, tas izliekas par beigtu — iemīļots padomju triks.

Lozes vadības tanks kā pēdējais pārrāpo tiltam. Pie apvāršņa rēgojas it kā saspiestais T 34 siluets.

Tas šauj. Taču tas šauj slikti. Vāci vēl pagūst saspridzināt tiltu. Brīkšķēdams tas uzlido gaisā.

Lozes strēlnieku tanku rota pazaudējusi vienus prettanku lielgabala ratus, bet iznīcināts vesels padomju bataljons.

Tādi vīri kā Loze un Ekerts — leitnanti un apakšvirsnieki, kapteiņi un patšauteņu strēlnieki jeb tanku, smago automobiļu vai citu kaujasratu braucēji — tie bija vīri, kas glāba kritiskas situācijas bieži veselām kaujasgrupām un pat divīzijām. Drāmatiskā atkāpšanās ledainā vētrā un uguns viesuli vācu karavīrus bija padarījusi cietus. Tā radīja sīksto, pie ciešanām pieradušo, pieticīgo un atjautīgo atsevišķo cīnītāju, bez kura vācu austrumu bruņotie spēki Maskavas priekšā nebūtu spējuši pārlaist ziemu.

Cik briesmīga bija šī ziema, un cik maz tā taupīja kā vāciešus, tā krievus, tas bija iemiesots kādā 1941. g. ceturtā adventa drūmajā ainā. 3. strēln. pulka arjergarda priekšā. Tas bija pie Osarovas. Kāds leitnants binoklī ievēroja zirgu un karavīru grupu dziļā sniegā pie kādas lēzenas nogāzes. Vācu karavīri uzmanīgi pielavījās klāt. Te valdīja dīvains klusums. Draudīgi stinga, padomju grupa stāvēja sniega tuksneša drebošajā gaismā. Tagad leitnants atskārta: zirgi un jātnieki, cieši kopā saspiedušies, līdz vēderam sniegā, bija beigti. Tie bija palikuši stāvam, kā pavēlē norādīts, stingi, nosaluši — satriecošs kara piemineklis.

Tur kāds karavīrs, sava zirga sāniem piespiedies. Tam blakus kāds ievainotais sedlos ar iešinātu kāju, ar plaši ieplestām acīm zem apledojušām uzacīm, ar labo roku pinkainā zirga krēpēs ieķēries leitnants un staršina uz priekšu sakņupuši, pavadām rokās. Starp diviem zirgiem iespiedušies trīs karavīri.

Tie acīm redzot gribējuši pie dzīvniekiem sasildīties. Un visi zirgi kā uz pieminekļu pjedestāliem, izslietām galvām, aizvērtām acīm, ar apledojušu spalvu, ar sastingušām, ledaina vēja pātagotām astēm.

Sasalusi mūžības dvesma.

Kad kaprālis Tīcs šo briesmīgo pieminekli gribēja nofotografēt, sasala arī viņa asaras aparāta skata meklētājā, un slēdzis nedarbojās. Karadievs turēja savu roku pār sastingušo grupu, tai nevajadzēja kļūt par biedinājuma zīmi.

Tāpat kā 3. tanku divīzija, arī pārējās Guderiana tanku korpusa divīzijas cīnīdamās atvilkās no padomju 50., 49. un 10. triecienarmijas ķetnu sitieniem frontes lokā ziemeļos no Tulas un izvairījās no Žukova knaibļu operācijas, kas ar saviem lāča kampieniem tvēra pēc 2. tanku armijas.

Michailovā, kur Žukova triecienarmija 8. decembrī bija pārsteidzoši uzbrukusi, vilcinoši pretojošās 10. mot. kājn. div. rindās bija sisti dziļi robi. Pie XXIV tanku korpusa 17. tanku div. gan uztvēra padomju pirmo, no Kaširas izdarīto triecienu „Grossdeutschland" pulks dienvidaustrumos no Tulas pretojās sarkano niknajiem uzbrukumiem no Tulas puses un aizstāvēja šeit korpusa nosprostojumu atiešanas kustībai uz Donas-Šatas-Upas līniju. Šo kauju aizsegā armijas galvenie spēki varēja atiet. Staļinogorska tika atdota. Arī Jepifanu, līdz kurienei atkal bija izlauzušies atpakaļ 10. mot. kājn. div., šī divīzija pēc sīkstām atvaires kaujām atkal atstāja saskaņā ar pavēli. Aizstāvības līnija Dona-šata-Upa 11. decembrī bija ieņemta.

Taču Guderiana cerības, ka šeit būs iespējams turēties, neattaisnojās. Dienvidos no Guderiana tanku armijas abpus Jeļecai ģen. šmidta 2. armijas frontē iebruka padomju 13. armijas daļas. Jefremova tika atdota. 134. un 45. kājn. div. izmisīgi pretojās, taču bija spiestas atvilkties un glābt dzīvības. Kaprālis Valters Kerns par šo atiešanas gājienu raksta: „Ja mēs vakarā ienācām kādā sādžā, tad vispirms no turienes bija jāpadzen krievi. Kad mēs no rīta devāmies tālāk, krievi atkal tarkšķināja savas patšautenes mūsu mugurās. Mūsu kritušie biedri, kurus vairs nepaguvām paņemt līdzi, kopā ar beigto zirgu līķiem no abām pusēm apņēma mūsu atkāpšanās ceļu un palika guļam aizās, kurās aizstāvējāmies un kas bieži kļuva par bīstamām nāves lamatām."

Līdzīgi klājās arī 45. kājn. div. dienvidos no 134. kājn. diiv. Atgriezta, tad atkal atbrīvota, ar pazaudētiem trosiem, no gaisa ar kaujas un atkāpšanās pavēlēm vadīta, šīs drošsirdīgās divīzijas kaujas grupa no Ļivnu ielen​kuma izcīnīja sev atkāpšanos uz rietumiem.

Atvelkot labā kaimiņa fronti no Jeļecas-Livniju telpas uz dienvidaustrumiem, Guderiana labais spārns Donas-Šatas-Upas pozicijās karājās it kā gaisā. Arī Guderianam nācās vēlreiz atvilkties, bija

jādodas 80 km tālāk uz rie​tumiem un jāatkāpjas līdz Pļavas pozicijām.

Kad krievi ar 22 divīzijām izlauzās starp Jeļecu un Livniju, Guderianam nācās atvilkt fronti vēl vairāk. Pie tam zuda sakari starp 2. tanku armiju un 4. armiju, tā ka Starp Kalugu un Beļevu radās ap 30 — 40 km plata sprauga.

Padomju virspavēlniecība atskārta šo izdevību un šajās bruņoto spēku vidus grupas šķūņa durvīs iemeta I gvardes kavalerijas korpusu. Ģen. Belova kavalerijas pulki, slēpotāju un motorslēpju kaujasgrupu atbalstīti, drāzās uz rietumiem pret Suchiničiem, un uz ziemeļrietumiem pret Juchnovu. Tagad stāvoklis kļuva drāmatisks. Šis frontes caurrāvums kļuva par vācu virspavēlniecības lietuvēnu. Jo nu radās briesmas, ka 4. armijas dienvidu spārns varētu tikt apņemts. Ja krieviem izdotos caurrāvums caur Kalugu uz Vjazmu līdz Maskavas autoceļam, tad viņiem pavērtos arī iespēja ieklupt 4. armijas mugurā un atgriezt to. Ar triecienu no ziemeļiem lielais katls tad būtu noslēgts.

Bija loģiski, ka padomju valdība šādu iespēju apsvēra. Lielais stratēģiskais kārdinājums piedāvājās pats no se​vis. Pār iedragātajiem bruņoto spēku frontes vidus ie​cirkņiem draudīgi izslējās sakāves ēna.

Pagrieziens Maskavas priekšā: vērienīgi ievadītā ofensīvā padomju virspavēlniecība grib ielenkt un iznīcināt cieši Mas​kavas priekšā esošās bruņoto spēku vidus grupas pagurušās armijas.

Padomju virspavēlniecība operācijas plānu ievadīja pareizi: fon Kluges 4. armija bruņoto spēku vidus grupas centrā, sākumā tika ierauta vienīgi spēku saistīšanas kaujā. Ar šiem uzbrukumiem krievi gribēja panākt, lai Kluge neatdotu daļu spēku vidus grupas spārniem vai pat neatvilktu visu saivu armiju un tādā kārtā atbrīvojušās lielās vienības neiesaistītu operātīvi pret padomju ofensīvu dienvidos un ziemeļos. Klugi viņi gribēja noturēt vidus grupas centrā, līdz krievu armiju knaibļu zari no ziemeļiem un dienvidiem sakāvuši vācu spārnus.

Tā feldmaršals fon Boks bija darījis ar krieviem pie Bjalistokas un Minskas. Hots pie Smoļenskas.

Rundštets pie Ķijevas. Guderians pie Brjanskas. Un Kluge pie Vjazmas — šajā klasiskajā kara vēstures ielenkuma kaujā. Vai žukovs veiktu to pašu vēlreiz — šoreiz ar sekmēm padomju pusē?

Tas varētu notikt, ja krieviem izdotos arī ziemeļos no 4. armijas izlauzties uz rietumiem un tad pagriezties pret dienvidiem, pret Maskavas-Smoļenskas auto ceļu.

Bet kā izskatījās pie 4. tanku grupas? VI un IX armijas korpuss novembra sākumā bija palikuši guļam pie Maskavas-Volgas kanāla. Šeit IX armijas korpuss pēdējo reizi mēģināja ar uzbrukuma palīdzību

uzlabot savas po​zicijās. Tas bija 1941. g. 2. decembrī.

267. kājn. div. nācās to vēlreiz izmēģināt, nācās aptverošā uzbrukumā pār aizsalušo Maskavas upi pārraut krievu sprostu rietumos no Kubinkas. Bet 34 grādu aukstumā pagāja stundas, līdz pielēca transporta mašīnu motori, kam bija jānogādā vīri un smagie ieroči izejas pozicijās. Toties artilērija, gluži kā vecos laikas, bija pamatīgi dārdējusi. Bet par spīti visam, lieta negāja. Svaigas sibiriešu vienības jau bija priekšā un gulēja lieliski maskētās, ciešās meža pozicijās. Parasti zemes mērķu apkarošanai tik noderīgie 3,7 cm prettanku lielgabali tādēļ neko nevarēja izdarīt. Lielgabalu apkalpes krita. Atpakaļ. Tas vienkārši negāja vairs.

267. kājn div. dažus km tālāk uz ziemeļiem Maskavas upes rietumu krastā bija ieņēmusi paredzētās ziemas pozicijās un tagad veidoja VII korpusa kreiso spārnu. Savukārt IX korpuss pieslējās ziemeļos.

Līdz Istrai fronte bija ieņemta pavisam vāji.

Bet pa labi, gar Maskavas upi, 267. kājn. div. ar vājā 497. kājn. pulka atliekām spēja ieņemt 6 km plato iecirkni vienīgi ar atbalsta punktiem, kas praktiski līdzinājās pastiprinātām lauku sardzēm. Tādiem apstākļiem bija jākļūst liktenīgiem.

Nākošajās dienās krievi nepārtraukti uzbruka pār Maskavas upi — dažreiz lielākām, citreiz mazākām vienībām. Tie acīm redzot taustījās gar Hopnera tanku grupas un Kluges 4. armijas salaiduma vietu, lai noskaidrotu tās vājās vietas. Ja nu tie atrastu praktiski neaizsargāto spraugu pie Maskavas upes, 267. kājn. div. flankā? Vienība, kas šeit veica nodrošinājumu, pastāvīgi izdarīja ziņojumus un atkārtoti norādīja uz savu vājumu. Bet bez panākumiem, jo ne korpusam, ne armijai nebija rezervju, ar kurām palīdzēt.

11. decembrī ap pīkst. 10 vltn. Brēmera — 267. kājn. div. 487. kājn. p. 14. rotas komandpunktā ierodas uztraukts ziņnesis: „Virsleitnanta kungs, pa labi no mums rietumu virzienā pārvietojas slēpotāju kolonnas. Liekas, tie ir krievi!" „Cilvēk!" Brēmers pielec kājās un izmetas laukā. Paceļ binokli pie acīm. Atskan apspiesti lāsti. Tad viņš dodas pie telefona. Ziņojums pulkam: ,.Padomju spēki, vairākas lielas kolonnas bataljona stiprumā, uz slēpēm dodas cauri frontei rietumu virzienā!"

Kā ziņnesis, tā vltn. Brēmers bija pareizi novērtējuši: krievu kazaku bataljoni un slēpotāju kaujasgrupas bija iznīcinājušas lauku apsardzības vāji ieņemtajās Maskavas upes iecirkņa pozicijās un tagad vienkārši devās garām labi nocietinātajiem 467. un 487. kājn. pulku atbalsta punktiem, kur atradās arī divīzijas artilērijas galvenie spēki. Ģen. Martineks, 267. kājn. div. komandieris bez sekmēm mēģināja aizdarīt caurumu. Krievi paplašināja ie​brukumu. Sakari starp divīzijas štābu un abiem pulkiem ziemeļos pārtrūka.

Kaimiņu 78. kājn. div., ko krievi apdraudēja kā flankā, tā no aizmugures, raidīja pret krieviem savas 215. kājn. p. daļas. Bet krievi mežiem bagātajā apvidū operēja visai veikli, visai viltīgi un arī pārgalvīgi.

Tas nebija nekāds brīnums. Tās bija 20. padomju kavalerijas divīzijas daļas. Tā bija ģenerālmajora Dovatora slavenā kazaku korpusa izlases vienība, ko Staļins 2. decembrī pasludināja par

Dovatora ka​zaku korpusa trieciens IX ar​mijas korpusa aizmugurē. gvardi un kas nu nesa lepno II gvardes kavalerijas kor​pusa vārdu.

Pēc caurrāvuma kazaki sapulcējās dažādos smagpunktos, izveidoja kaujasgrupas un izdarīja pārsteidzošus uzbrukumus štābiem un aizmugures apgādes noliktavām. Viņi nosprostoja ceļus. Sabojāja sakaru ierīces. Spridzi​nāja tiltus un viaduktus un arvienu no jauna uzbruka trosiem un iznīcināja tos.

Arī 13. decembri 22. kazāku pulka eskadroni 20 km aiz frontes pārsteidza kādu 78. kājn. div. artilērijas grupu un apdraudēja apgādes bāzes un Lokotņas ceļa mezglu. Citi eskadroni triecās 78. un 87. divīzijas aizmugurē pret ziemeļiem.

Tagad visa IX korpusa fronte karājās gaisā. Gan divīziju pozicijās priekšā bija neskartasļ taču to sakari ar aizmuguri bija pārrauti. Municijas un pārtikas apgāde vairs nepienāca. Un tas viss —• ar tūkstošiem ievainoto priekšējā kaujas telpā.

14. decembrī pīkst. 16.36 kāds kazaku eskadrons 25 km aiz frontes uzbruka 78. kājn div. 10. baterijai, kas atradās atiešanas kustībā uz aizmuguri. Kazaki uzbruka ar kailiem zobeniem, sakāva pārsteigtos artileristus un iznīci​nāja arī zirgus.

Krievi mēģināja izlauzties arī pie autoceļa un pie vecā Pasta ceļa, kur 197. kājn div. veica ceļu apsardzības pienākumus. Bet divīzijas vīri bija modri. Tur, kur krievi ielauzās ar tankiem, tos noturēja sakopotā ugunī un ar prettriecieniem atsita. Un tā dienu pēc dienas. Krievi pīkst. 3 no rīta iznāca no savām izejas pozicijām sādžās, kur bija apsildījušies, un vakarā atkal tur atgriezās. Ievainotos viņi ņēma līdzi, bet kritušos pameta.

Naktī uz 14. decembri kāda kazaku apgādes kolonna ar 40 smagajiem automobiļiem mēģināja aizvirzīties gājām 197. kājn. div. 229. art. pulkam.

Termometrs rādīja 36 grādus zem nulles. Lielgabalu atsitiena ierīces pie stobriem bija pa daļai iesalušas. Mērķējamo ierīču optika bija akla. Artileristi šāva improvizēdami — un tomēr trāpīja. Kazaku kolonna tika iznīci​nāta tiešā apšaudē.

Bet ne frontes sīkstums pie auto ceļa, arī 197. kājn. div. grenadieru bataljonu un artilērijas bateriju drošsirdība, arī ne 7. kājn div. sīkstā un sekmīgā pretestība, piedaloties franču brīvprātīgo leģionam, neko vairs nespēja grozīt katastrofālajā stāvoklī, kas radās kazakiem ielaužoties ziemeļos no autoceļa. VI un IX armiju korpusiem atlika tikai viens — visas 4. tanku grupas labā spārna frontes atvilkšana. Par jauno galveno kaujas līniju tika nozīmētas Rūsas pozicijās 40 km aiz līdzšinējās galv. kaujas līnijas. 197. kājn. riv. un ātri pievestās 3. mot. k. d. daļas vissīvākās cīņās noturēja autoceļu pie ļaunas slavas pavadītā Šelkovskas-Dorochovas ceļu krustojuma 4. tanku grupas smago ierīču transportam.

Pavēle, ko deva 78. div. savu pulku atiešanai, skaidri apgaismo stāvokli: „Pārraut ienaidnieka sprostu frontes aizmugurē. Vajadzības gadījumā pamest braucamrīkus un glābt tikai cilvēkus."

Un divīzijas cīnījās atpakaļ. Blakus bavāriešu 7. k. d. atkāpās franču leģionāri, un viņu komandas Napoleona valodā spokaini skanēja sprēgājoša sala naktīs un lauzās cauri sniega vētrai — kā priekš 129 gadiem.

Arī vltn. Bremers no 267. k. d. kopā ar saviem vīriem atkāpjas pa ceļu, ko tie rudenī bija ieņēmuši lauzdamies uz priekšu. Savus ievainotos tie paņēmuši līdzi. Divi kājnieki pavadā ved iegūto kazaku zirgu, kurā sēž kāds dižkareivis. Granātas šķēpele tam norāvusi labo kāju līdz celim. Brūce ir aizsalusi, tā apstājusies asiņošana. Dzelžaina griba notur šo vīru sedlos. Viņš grib dzīvot. Un lai dzīvotu, jādodas uz rietumiem.

Un kas bija šo kauju uzvarētājs telpā starp Zveņigorodu un Istru? Kas bija tas vīrs1 , kas komandēja kazakus, kas VII korpusa flankā izlauzās caur fronti, izcēla IX korpusu no tā pozicijām un piespieda divīzijas atkāpties? — Uzvarētājs bija ģenerālmajors L. M. Dovators. šis kazaku ģenerālis, acīm redzot, bijis lielisks jātnieku komandieris. Viņš ar savu korpusu 5. padomju armijas ietvaros operēja ārkārtīgi veikli, drošsirdīgi un nebēdīgi. Viņš savas ātrās kavalerijas vienības vadīja kā kāds tanku komandieris un tanku ieroči jau arī ir vecās kavalerijas techniskais turpinājums. „Vadība notiek no galvas gala", — bija Dovatora devīze. Un viņš arī vadīja no galvas gala. Ar savu

štāba eskadronu viņš vienmēr bija priekšgalā. Padomju bruņoto speķu pavēlēs viņš bieži pieminēts par personīgo drošsirdību. Padomju kaja vēsture neko nesaka par viņa izcelsmi, kas liecina par to, ka viņš nav proletāriskas, bet pilsoniskas izcelsmes. Viņš, acīm redzot, nāca no cara armijas virsnieku korpusa.

Viņš bija viens no tiem pilsoniskas izcelsmes vīriem, kas militāristi būdami, izveidojās par neierobežotiem padomju režīma piekritējiem un tad par šo savu izvēli samaksāja ar savām dzīvībām.

To divīziju vidū, kurām bija jāizcīnās līdz Rūsas pozicijām, bija arī 252. k. d., — silēziešu ar ozollapu vainagu apbalvotā divīzija. Un tā bija arī tā, kas revanšējās Dovatora kazakiem un paņēma no ģenerāļa pašu augstako maksu — viņa dzīvību. šeit viņa stāsts. Tas rāda kā drošsirdīgus vācu karavīrus, tā lielisku krievu ģenerāli, kas prata cīnīties un mirt.

17. decembrī pastiprinātais 461. k. p. pie Trostenskojas ezera metās pret Dovatora priekšējām vienībām, kas draudēja 252. divīzijai atgriezt ceļu. Katastrofa tika novērsta. Visas divīzijas vienības sasniedza Rusu, gan pastā​vīgā sacensībā ar Dovatora jātnieku pulkiem.

19. decembrī 252. k. d. pie Rūsas devās pār tādā pašā vārdā nosaukto upi. Bet arī Dovators bija tur.

Viņš negribēja 252. div. izlaist no sava 'tvēriena. Rusa bija aizsalusi. Ģenerālis ievadīja flanku triecienu.

Viņš gribēja triekties pret silēziešiem no labā spārna pār upes ledu. Pie Djakovas un Palaškinas, diviem maziem ciemiem, notika sa​stapšanās.

Vltn. Priganns ar saiva 472. k. p. II bataljona atliekām un kādu artilērijas bateriju atradās Djakovas priekšā upes augstajā rietumu krastā. Pa labi, Polaškinā, pozicijās bija ieņēmis maj. Hofers ar 7. k. p. II bataljonu. Tās bija labas, apvidu pārvaldošas pozicijās. Hofers un Priganns bija nolēmuši tās izmantot, cik labi vien iespējams.

Diena bija pelēka un auksta. Vēlā priekšpusdienā sāka snigt. Sniga sauss, viegls decembra sniegs, ko vējš noklāja pār laukiem un Rūsas ledu. Zirgu maitas, izdeguši automobiļi un kritušo, stīvi sasalušo kajavīru ķermeņi pār​vilkās it kā ar baltu līķautu. Ģen Dovators no mežmalas novēroja savas priekšējās vienības, kas jāja uz upi. Atskanēja šāvieni.

Kazaki no​kāpa no zirgiem.

Dovators pagriezās pret smailes pulka komandieri maj. Liņņiku: „Uzbrūciet pa labi no priekšgrupas."

Majors salutēja un izvilka zobenu. Atskanēja komanda. Pulka 1. eskadrons izdrāzās no meža. Kā kādās mežonīgās medībās. Garām Tolbušino sādžai. Lejup uz upi. Bet te sāka tarkšķēt vācu patšautenes.

Eskadrons tūliņ izvērtās, nolēca no zirgiem, metās sniegā. Ataka nebija izdevusies. Ģen. Dovators bija saniknots. Kopā ar pulka komandieri maj. Liņņiku pa kādu meža ceļu viņš devās uz ziemeļiem līdz Rusas-Volokolamskas šosejai, šeit atradās viņa 20. divīzijas smailes. 14. jātnieku art. divizions pašreiz tās aizmugurē iejāja mežā. Bija pusdienas laiks.

Polaškina no mežmalas bija labi parredzama. Pa ceļiem rietumu virzienā kustējās 252. k. d. trosi. ,.Pulkvedi Tavlijev," uzsauca ģenerālis. 20. divīzijas komandieris paliecās uz priekšu. „Mēs pārcelsimies pār upi pa labi gar Polaškinu. Tad dosimies kolonnas mugurā un flankā. Es jāšu līdzi."

Eskadroni sāka rikšot. Bet tikko tie bija pie mežmalas, no Polaškinas pret jātniekiem sitās smagā ložmetēja kārtas. „Izvēršieties', pulkvedi," sauca ģenerālis," Izsitiet fašis​tus no ciema!"

Dovators ar savu sitābu galopā drāzās uz kādu nojumi cieši pie upes. Ģenerālis nolēca no zirga un dažas reizes uzsita tam pa kaklu. To sauca par Kazbeku. Zirgs bija nervozs. „He, Kazbek," ģenerālis mierināja. Viņš pa​svieda pavadas zirgu puisim Akopjanam: „Pavadā to drusku, citādi viņš salst."

Dovators binoklī novēroja apkārtni. Pa labi dega Djakova. To apšaudīja krievu artilērija. Bet 22. padomju kavalerijas pulka strēlnieku ķēdes gulēja zemei pie​spiestas.

No meža izrikšoja 103. pulks, izvērtās, bet tūliņ bija spiests nolēkt no zirgiem vācu uguns dēļ.

Kavaleristi devās uz priekšu kājām. Tie uznāca uz upes ledus. Tur tos vācu ilgstošā ložmetēju uguns

piespieda gulties. „Vīri no ledus jāpieceļ," iesaucās ģenerālis. Viņš izvilka pistoli no maksts, pielādēja un lieliem lēcieniem devās uz upi. Adjutants, štāba eskadrona politiskais virsnieks, ordonances virsnieki un štāba sardze sekoja viņam.

Tikai 20 m vēl šķīra ģenerāli no strēlnieku ķēdes, kas gulēja upes vidū. Te no ciema labās malas šurp'atspindza kāda patšautenes kārta. Dovators palika stāvam, it kā to kaut kas būtu izbiedējis. Tad viņš smagi nogāzās irdenā sniega kupenā, ko vējš bija sanesis uz ledus.

Adjutants pielēca tam klāt. Taču patšautene joprojām /vēl tarkšķēja. Vācu diižkareivis viņā pusē nenoņēma pirkstu no mēlītes. Sniega strūklas viņam rādīja/ kur gulst tā kārtas. Un tās noslaucīja arī adjutantu, sauktu vāciskā jā vārdā Teichmans. Tās trāpīja arī pulkvedi Tavlijevu un noguldīja to blakus viņa ģenerālim. ,,Suņi!" iesaucās poļitruks Karasovs. „Suņi!" Ar plīvojošu meteli viņš metās pār ledu pie Dovatora un piecēla to. Bet tad ložu pēdas sniegā piedejoja klāt arī viņam. Skara to. Un arī Karasovs nogāzās beigts uz ledus.

Beidzot vltn. Kuļikovam kopā ar jaunāko leitnantu Sokorkovu, pa ledu lienot, izdevās piekļūt ģenerālim. Sprakstošā patšauteņu ugunī tie aizvilka ģenerāli pār ledu un tad nesus nogādāja aiz krasta nojumes.

Kazbeks iztrūkās, kad viņi pienesa_ tā pavēlnieku. No Polaškinas tarkšķēja patšautenes. Vācieši vairījās pret nikni uzbrūkošo Šamjakina kavalerijas pulku, kas gribēja atriebt Dovatoru.

Pametumiem visos laikos ir vajadzīgi savi grēka āži. Tā arī šeit. Tai dienā, kad pie Rūsas krita ģen.

Dovators, vācu ģenerālitāti skar pirmā politiskā vētra: Ādolfs Hitlers atlaiž bruņoto spēku virspavēlnieku ģenerālfeldmaršalu fon Brauchiču un pats personīgi pārņem bruņoto spēku virspavēlniecību. Feldmaršals fon Boks, smagi apgrūtinātās bruņoto spēku virsgrupas komandieris, dabū „atpūtas atvaļinājumu". Viņa vietā stājas feldmaršals fon Kluge, bet Kluges vietnieks kā 4. armijas virspavēlnieks kļūst ģenerālis Heinrici.

1941. g. 20. decembrī ģenerālpulkvedis Guderians, rūpju nomākts, lido uz Austrumprūsiju, uz vadoņa galveno mītni „'Vilku cietoksni". Viņš grib pamudināt Hitleru atvilkt vācu fronti uz izdevīgākiem iecirkņiem, vajadzības gadījumā pat ļoti tālu atpakaļ. Šai 5 stundu ilgajai sarunai ir sava nozīme kara vēsturē. Tā rāda aizkaitinātu, baiļu mocītu, bet par fanātisku cīņu izšķīrušos „Vadoni", un varā ierobežotu, galvām mājošu virspavēlniecību, kas drīzāk līdzinās militārai galma sabiedrībai, un tiem pretim — vientuļo bet dūšīgo, kaislīgo Guderianu, kas Hitleram bez izrotājumiem un bailēm pasaka frontes viedokli.

Kad pirmo reizi tiek minēts vārds „atkāpšanās", Hitlers iekaist. Ir tā, it kā viņu būtu sadzēlusi odze. Šis vārds viņā izsauc Napoleona katastrofas rēgu no 1812. g. Tikai ne atkāpšanos!

Saviļņots, viņš mēģina pārliecināt Guderianu: „Tikko es piekritīšu atiešanai, nebūs vairs vispār nekādas apstāšanās. Karaspēks plūdīs atpakaļ. Un šajā salā ar dziļo sniegu un apledojušiem ceļiem vispirms paliks guļam smagie ieroči, pēc tam arī vieglie, tad tiks aizmestas arī šautenes. Un galu galā nepaliks pāri nekas. Nē Aizstāvības līnijas ir jātur. Satiksmes mezglu punkti un apgādes centri aizstāvami kā cietokšņi. Kajaspēkam ie jāieķej-as zemē, jāierokas un tas nedrīkst atiet ne soli."

Guderians atbild: „Mans Vadoni, zeme Krievijā pašreiz sasalusi līdz pusotra metra dziļumam cieta kā akmens, tajā nevar ierakties neviens cilvēks." „Tad jums ar miezeriem jāizšauj zemē granātu piltuvju pozicijās," atbild Hitlers. „Tā mēs darījām pirmajā pa​saules karā Flandrijā."

Bet Guderianam jāpamāca Hitlers arī šeit: „Flandrijā zeme bija mīkstāka. Bet Krievijā pašreiz kā dzelzs sasalušajā zemē grānātas izsit augstākais 10 cm lēzenas dobītes mazgājamās bļodas formātā. Bez tam divīzijām nepietiek ne miezei-u, ne, par visām lietām, municijas šādiem eksperimentiem. Man uz katru divīziju ir vairs tikai 4 smagās haubices, un nevienai no tām nav vairāk par 50 šāviņu. Un ar to

jāpietiek līdz 20 km plašām frontēm."

Iekām Hitlers pagūst pārtraukt, Guderians turpina: „Poziciju karš šajā nepiemērotajā apvidū mums sagādās tādas pašas materiāla kaujas kā pirmajā pasaules kaj-ā. Mēs zaudēsim mūsu virsnieku un apakšvirsnieku ziedu un cietīsim milzu zaudējumus, bez kā tie mums sagādātu kādu labumu, turklāt šie zaudējumi nebūs aizstājami."

Vadoņa mītnē „Vilku cietoksnī" valda nāves klusums. Arī Hitlers klusē. Tad viņš pienāk Guderianam cieši klāt un runā kā apzvērēdams: „Vai jums liekas, ka Fridricha Lielā grenadieri mira labprāt? Un tomēr ķēniņam bija tiesības prasīt no tiem viņu dzīvības upuri. Ari es sevi uzskatu par tiesīgu no ikviena vācu karavīra prasīt tā dzīvības upuri."

Guderians uzreiz atskārst, ka Hitlers ar šo patētisko salīdzinājumu īstenībā argumentē garām lietas īstajai būtībai. Jo viss grozās nevis ap upuri, bet ap veltīgu upuri. Tādēļ viņš mierīgi saka: „Mūsu karavīri ir pierādījuši, ka gatavi upurēt savas dzīvības. Bet šādu upuri drīkst prasīt tikai tad, ja mērķis to attaisno. Un šādu at​taisnojumu es neredzu, mans Vadoni!"

Klātesošo virsnieku izbiedētajās sejās pavīdēja bailes, ka Hitlers tagad varētu eksplodēt. Bet viņš neeksplodēja. Gandrīz klusi viņš sacīja: „Es zinu, cik ļoti jūs iestājaties par savu lietu, kā protat vadīt savus karavīrus. Bet taisni tas liek jums skatīt lietas no pārāk liela tuvuma. Jūs pārāk stipri pārņēmusi līdzjūtība pret jūsu karavīriem. No lielāka atstatuma šīs lietas rādās skaidrāk. Neviens upuris nevar būt par lielu, lai noturētu fronti."

Cīkstīšanās vilkās vēl stundām ilgi. Kad Guderians vēlā naktī pameta vadoņa bunkuru, viņš dzirdēja Hitleru sa​kām Keitelam: „Man šo vīru neizdevās pārliecināt."

Tā bija. Viņam nebija izdevies pārliecināt vīru, kas bija radījis vācu tanku ieročus. Guderianam Hitlera operātīvais princips ar viņa pavēli centrā — tureties par katru cenu, turklāt vissliktākajos apstākļos — nozīmēja tradicionālās, vairāk nekā simts gadu vecās un pārbaudītās prūšu ģenerālštāba stratēģiskās domāšanas izsmieklu. Bezizredžu situācijās ir jāiet atpakaļ, lai izvairītos no nevajadzīgiem zaudējumiem un lai iegūtu brīvas rokas jaunām operācijām. Bet nav jāļauj sevi nosist.

No otras puses, protams, nevarēja vienkārši noraidīt argumentu, ka oficiāli atļauta atkāpšanās krievu ziemas tuksnesī un zem uzvaru spārnotās un fanātiskās sarkanās armijas spiediena varētu sagrauztos vācu spēkus pave​dināt uz „skriešanu atpakaļ."

Bet kas notiktu, ja tie patiesi sāktu skriet? Atkāpšanās kustībā pānika izceļas jo viegli un padara šo kustību par mežonīgu bēgšanu. Nekas nav tik grūti, kā apturēt panikā nonākušu karaspēku. Kur, kā un kad lai to atkal ap​stādina? Šie apsvērumi bija pamudinājuši Hitleru likt Guderiana argumentiem pretim dzelžainu nē. Viņš pat atcēla padomju ofensīvas pirmajās dienās paša dotās atļaujas frontes saīsināšanai un atvilkšanai un deva jaunu, kara vēsturē tik apstrīdēto turēšanās pavēli: pavēlniekiem, komandieriem un virsniekiem personīgi iesaistoties, karaspēks jāpiespiež uz fanātisku pretestību tā pozicijā, neievērojot izlauzušos ienaidnieku ne flankos, ne aizmugurē. Vienīgi tad, kad rezerves ieņēmušas iepriekš izbūvētas aizmugures pozicijās, var lemt par atvilkšanos uz šīm pozicijām."

Ap šo pavēli vēl šodien iekarst strīdīgi gari. Vieni saka: šī pavēle bija neprātīga, jo tā noveda pie vācu austrumu karaspēka substances nevajadzīgas upurēšanas. Karaspēks visnotaļ būtu bijis organizētas atkāpšanās spējīgs. Izdevīgas aizstāvības pozicijās, piemēram Smoļenskas telpā, būtu piespiedušas padomju virspavēlniecību izdarīt ar lieliem zaudējumiem saistītus uzbrukumus, kuros noasiņojušas būtu krievu divīzijas, ne vācu karaspēks. šī teze katrā ziņā pielāgojama dažam labam frontes iecirknim. Bet ir arī daudz tādu karaspēka vadoņu, ģenerālštāba virsnieku un armiju virspavēlnieku, kas domā, ka vispārēja atkāpšanās zem ziemas karā pārāko sibiriešu trieciendivīziju spiediena daudzās vietās būtu novedusi pie chaosa un veselu frontes iecirkņu sabrukuma. Būtu radušies caurumi, kurus vairs nespētu aizvērt neviens pavēlnieks. Būtu atvērtas spraugas, pa kurām padomju armijas apsteidzošā vajāšanā būtu vienkārši izbraukušas cauri. Un aiz

Smoļenskas krievi tad būtu „aizveruši vār​tiņus" visai bruņoto spēku vidus grupai.

Varbūt šī teorija piedēvē krieviem drusku par daudz spēka un spēju. Bet no militārā viedokļa raugoties, nav noliedzams, ka Hitlera vienkāršā un drakoniskā pavēle varbūt deva vienīgo reālo izdevību stāties pretim sabrukuma briesmām. Notikumu attīstība Hitlera rīcību pilnīgi attaisnoja. Chronistam, kas grib palikt kara vēstures ietvaros, tas jāakceptē. Politiski, morāliski un filozofiski apsvērumi ir cits jautājums.

Cik smagus sirdsapziņas konfliktus šī turēšanās pavēle izraisīja karaspēka komandieru vidū, cik daudz traģēdiju tā izsauca un ar kādu nesalīdzināmu drošsirdību un upurēšanās gatavību tā par spīti visam tomēr tika izpildīta —■ to liecina 9. armijas cīņa bruņoto spēku vidus grupas ziemeļu spārnā KaļiņinasRževas telpā, kā arī kaimiņu 16. armijas atvaires kaujas bruņoto spēku ziemeļu grupā starp Zeligas un Ilmenes ezeru. Ģenerālpulkveža Strausa (Strauss) 9. armija kopš oktobra beigām ar 3 armiju korpusiem turēja frontes iecirkni starp Maskavas jūru un Zeligas ezeru. Fronte sniedzās no Kaļiņinas līdz Volgas ezeram — Volgas upes izcelsmes ūdeņiem — un līdzīgi lielam aizbīdnim nosprostoja Volgas loku, ku^a dienvidu ielokā atradās Rževa.

Kopš decembra vidus 9. armija atradās pakāpeniskā atvilkšanās kustībā no Kaļiņinas uz dienvidrietumiem.

Pirmie 31. un 29. padomju armijas uzbrukumi vērsās pret ģen. Vegera (Wāger) XXVII korpusu telpā dienvidaustrumos no Kaļiņinas. Bija 30 grādu sals. Cieti sasalušo zemi klāja dziļš sniegs. Artilērijas sagatavošana bija mērena. Tikai nedaudzi tanki pavadīja padomju kājniekus pār Volgas ledu. Pad. infanterijas trieciens saplaka vācu patšauteņu ugunī ģenerālleitnanta Vithefta (Witthoft) 86. k. d. priekšā pie Volgas aizsprosta ezera, korpusa labajā spārna.

Bet kaimiņu 162. k. div. iecirknī krievi ar dažiem T 34 tomēr izsita caurumu, paplašināja iebrukuma vietu un ar sibiriešu slēpotāju bataljoniem izlauzās caur fronti. Par spīti šim apdraudējumam, XXVII korp. kreisais kaimiņš, ģen. Ferstera (Forster) VI korpuss turēja savu frontes iecirkni pret nikniem padomju uzbrukumiem. 26 kājn. div. iecirknī cīnījās kaujās rūdītais 39. k. p. plkv. Vīzes vadībā, gan vairs tikai ar 2 bataljoniem (jo trešais bija sadalīts noasiņojušo rotu uzpildīšanai), tāpat novājinātajai 6. k. d. bija jānotur 26 km plats kaujas iecirknis; taču krievi šeit netika cauri.

Toties pie 100. k. d., XXVII armijas korpusa kreisajā spārnā, viņiem laimējās lēciens uz Volgas dienvidu krastu. No turienes tie apdraudēja vienīgo VI korpusa apgādes ceļu, kas ved no Staricas uz Kaļiņinu. Bez tam iezīmējās jau arī Kaļiņinas pilsētas apņemšanas kustība.

Vestfāliešu 18. k. p. II bataljons, kas atradās 6. k. d. korpusa rezervē, saņēma uzdevumu ar saviem 200 vīru ielauzušos krievus atsist atpakaļ pār Volgu. Vestfāļi devās uzbrukumā. Termometrs rādīja 40 grādu zem nulles. Uzbrukuma ceļš veda caur dziļu sniegu, kas sniedzās līdz ceļiem. Viņi izmēģināja 3 reizes pēc kārtas.

Bet krievi bija pārcēlušies pār upi nu jau pulka stiprumā. Tos atsviest vairs neizdevās. Bataljons gan ieguva 100 gūstekņu, bet pats bija zaudējis 22 kritušos, 45 ievainotos, un pāri par 50 vīru bija dabūjuši nosaldējumus.

Tomēr krievu tālāko uzbrukumu varēja apturēt. Svarīgo apgādes ceļu varēja atbrīvot, nodrošināt un novērst draudošo Kaļiņinas ielenkšanu. Tā korpuss ieguva laiku, lai atvilktu Kaļiņinā kaujās iesaistītās vienības. 16 decembrī pilsētā ienāca ģen. Švecova un ģen. Juškeviča padomju spēki.

Iebrukums vācu Volgas frontē un Kaļiņinas atņemšana bija smags sitiens. 9. armijas austrumu spārns bija jāatvelk. Padomju virspavēlniecība tādā kārtā bija izcīnījusi sev priekšnoteikumus, kas tai ļāva ielauzties dziļi vācu armiju flankā. Ģenerālpulkvedis Strauss bija redzējis šīs nelaimes nākšanu. Viņš — līdzīgi tam, kā bija darījis Guderians pēc žukova caurrāvuma uz Staļinogorsku — gribēja upurēt frontes izcilni Kaļiņinas priekšā un pavērst savu korpusu ap Zeligas ezera ,,viru" uz stipri saīsinātu fronti Volgas ezera lēzenajā lokā līdz

Gšatskai pie Maskavas autoceļa. Par šī loka kodolu un centrālo punktu bija jākļūst Rževai. Šo ziemas poziciju segvārds bija „Kēnigsberga".

Plānveidīgajai atiešanai bija jānotiek mazos lēcienos ar precīzi noteiktām starppozicijām, kas visas bija šifrētas ar pilsētu segvārdiem: Augsburga, Brēmene, Koburga, Drēzdene, Esene, Frankfurte, Gīsene, Hanava, Ilmenaua, Kēnigsberga. Bet šis „vilcienu saraksts" darbojās tikai līdz „Gīsenei". šeit „vilciens" tika apturēts.

Līdz „Gjsenei", _ pateicoties arjergarda drosmīgajām cīnām, divīzijas vēl nonāca ciešamā stāvoklī.

Par spīti metriem dziļajam sniegam, tās bija paņēmušas līdzi lielāko daļu savu smago ieroču. Divas nedēļas no vietas tām izdevās atvairīt stipro ienaidnieku un tā saglabāt frontes nepārtrauktību.

Karavīru veikums bija pārcilvēcisks. Bieži braucamrīkus'varēja iekustināt pēc 12 —15 stundu smaga darba. Mazi ugunskuri zem spēkratiem atkausēja iesalušos motorus. Vai ikviens braucamrīks bija jādabū kustībā ar cilvēku velkmes spēku.

Kaujasgrupu nodrošinājumi pa tam atturēja padomju uzmācību no drudžaini strādājošās vienības.

Tās bija atsevišķu cīnītāju liktenīgās stundas. Ar savām patšautetie gulēja aiz augstajām sniega kupenām un atsita krievus. Plānie cimdi nespēja pasargāt pirkstus no nosaldēšanas. Kajravīri aptina ap rokām lupatas un lakatu driskas. Bet ar neveiklām rokām nebija iespējams novilkt patšauteņu un mašīnpistoļu mēlītes. Tādēļ viņi starp rokām aptītajām lupatām iesprauda mazus zariņus, skalus vai nodegušo krievu būdu baļķu šķēpeles un novilka ieroču mēlītes al​tiem.

Tā 9. armijas labā spārna korpusi „ceļoja" no „Augsburgas" uz „Brēmeni", „Koburgu", „Drēzdeni", ,,Eseni" un ,,Frankfurti", līdz Hitlera turēšanās pavēle šim plānveidīgajam ceļojumam darīja galu vēl tālu no „Kēnigsbergas".

3. un 4. tanku grupas divīzijas savu atiešanu bija apturējušas jau Rūsas pozicijās. ŠI iemesla dēļ 9. armija sa​ņēma pavēli noturēt šis frontes līnijas turpinājumu līdz pat Volgai.

Feldmaršals fon Kluge, bruņoto spēku vidus grupas jaunais virspavēlnieks, prasīja šīs pavēles stingru izpildīšanu. Viņš 9. armijai darīja zināmu, ka: „Ikvienam jāturas tur, kur tas atrodas. Kas to nedara, izrauj frontē caurumu, ko nav iespējams aizvērt." šajā pavēlē mazs gaismas stariņš bija teikums: ..Atraušanās no ienaidnieka tikai tad gūst jēgu un nozīmi, ja tā dod izdevīgākus kaujas nosacījumus vai sagādā iespēju rezervju izveidošanai." Bet faldmaršals šo izdevību tūliņ pats atkal ierobežoja: ,.Ikvienai atiešanas kustībai no divīzijas uz augšu vaja​dzīga mana personīgā atļauja."

19. decembrī ģenerālpulkvedis Strauss ierodas ģen Šuberta (Schubert) XXIII komandpunktā, un atnes rīko​jumu: „Nevienu soli atpakaļ."

Trīs dienas vēlāk ģen. Masļeņņikova 39. armijas triecienpulki ar T 34 dodas pret korpusa labo spārnu un mē​ģina ielauzt 256. k. d. fronti. Masļeņņikovs grib tikt uz Rževu.

Bet 256. k. d. pulki pretojas izmisīgi. Tie ļauj krievu tankiem pabraukt gājām un no savām strēlnieku ligzdām sašauj padomju kājniekus. Tad artilērijas tanku iznīcinā​tāju grupas tiek galā ar T 34.

Kādā sniega kupenā guļ 256. k. d. art. pulka I diviziona ltn. Falks. Maskošanās nolūkam viņš uzvilcis paša šūtu sniega pārvalku. Kāds padomju tanks aizripo tam garām un noklāj apvidu ar savas patšautenes kārtām.

Tas ir īstais brīdis Falkam. Viņš pielēc tankam. Uzraušas uz tā pakaļgala. Aizlokās gaj-ām tornim.

Novelk divu olveida rokasgranātu degļus, ar labo roku pieturas pie lielgabala stobra, izliecas tālu uz priekšu un ar kreiso roku spēcīgā grūdienā iebīda rokas granātas tanka stobrā. Tad ātri noveļas no tanka mīkstajā, trīsceturtdaļas metra dziļajā sniegā. Un tad jau arī atskan sprādziens un tūliņ sāk sprēgāt citi kā kādā uguņošanā. Rokasgranātas ir ie​darbojušās, eksplodē tanka municija.

256. k. d. fronte noturas kā 22., tā 23. decembrī. Tā noturas arī Ziemsvētku vakarā un visās svētku dienās. Ir 25 — 30 grādu sals. Drūmās, mākoņainās debesis un viegls putenis padara zemi it kā tumšu.

Redzēt iespējams aug​stākais 100 m tālu.

No šīs „napoleoniskās ziemas'' dekorācijas arvien no jauna spokaini iznirst padomju tanki. Vācu

tanku iznīcinātāji apšauda T 34 ar 3,7 cm prettanku lielgabaliem bieži vairs tikai no 6 m atstates. Ja uzvarētājs paliek tanks, tad prettanku apkalpe tiek samalta. Vienīgi 8 cm zenītlielgabali vai granātu saišķi, ar kuriem tādi pārdroši cīnī​tāji kā ltn. Falks spēj T 34 padarīt nekaitīgus, bieži ir pēdējais glābiņš. _ 29. decembrī 256. k. d. vīri jau 7 dienas nepārtraukti cīnās pret desmitkāršu krievu pārākumu. Tie atrodas vairs tikai nelielos atbalsta punktos — ceļu atzarojumos, meža stigās, sādžu nogāzēs.

Krievi uzbrūk arī kaimiņu divīzijām. Ģenerālpulkveža Koņjeva trīs Kaļiņinas frontes armijas laužas pret vācu fronti Volgas loka priekšā. Kļūst arvien skaidrāks: Koņjevs caur Rževu grib nokļūt līdz Maskavas autoceļam, lai vācu grupas aizmugurē savienotos ar žukova knaibļu dienvidu zaru. Rževa kļūst par austrumu frontes liktenīgo punktu.

31. decembrī, 1941. g. vecgada dienā, 256. k. d. galvenā kaujas līnija, par spīti VIII aviācijas korpusa atbalstam, ir pārrauta visos stūjros. Krievi spraucas tai cauri. Ari 206. k. d. ir savu spēku galā.

Tās 301. k. p. sastav vairs tikai no dažiem simtiem vīru. šajā dienā rietumos no Staricas 9. armijas frontes sakarība zūd. 26. k. d. telpā ziemeļrietumos no degošās Staricas abi 18. k. p. bataljoni un 48. k. p. atliekas kopā ar divīzijas art. pulka II divizionu cīnās apļa aizstāvēšanās pozicijās.

Arī Staro-Novojes stacija atrodas liesmās. Tur sadeg Ziemsvētku sainīši, papildu uzturs un divīzijai beidzot pienākušie ziemas ietērpa priekšmeti. Kādu noliktavu ar Šveices sieru vīri vēl paguvuši iztukšot.

Vai visās šī kaujas iecirkņa zemnieku mājās atrodami lielie siera rituļi. Tie, kas nāk no maiņas, nogriež sev pa gabalam.

Bet 24 stundas vēlāk arī zemnieku mājas un siera rituļi ir pie velna. Pulkam jāieņem aizsprosta pozicijās pret caurlauzušos ienaidnieku 10 km dienvidrietumos no šejienes, pie Kļimovas.

Gaisa izlūkošana pieteikusi stipru ienaidnieka visu ieroču kolonnu kustību 256. k. d. labajā spārnā pie Moloģinas, un Moloģina atrodas 30 km no Rževas. Bet Rževā guļ 3000 ievainoto.

Divīzija saņem XXIII korpusa radiopavēli pastiprināt savu labo spārnu un „turēties par katru cenu".

— 476. un 481. p. atliekas metas uz ceļu pretim ienaidniekam.

Vadoņa pavēle nosaka: „9. armija vairs neatkāpjas ne vienu vienīgu soli." Tā pienaglo korpusu šajā 1942. g. 3. janvārī sasniegtajā līnijā austrumos no Latošinas un austrumos no Jeļciem.

Bet vēl 31. decembrī pīkst. 13 ģenerālpulkvedis Strauss ierodas ģen. Šuberta komanpunktā Rževā.

Viņa pavēle ir: Moloģino jānotur līdz pēdējam vīram." Ko citu viņš būtu varējis pavēlēt? 20 minūtes vēlāk, pīkst. 13.25 pa durvīm ienāk 256. k. d. komandieris ģenerālleitnants Kaufmans (Kaufmann). Viņš nāk no Moloģinas, ir bāls kā kaļķis un pa pusei nosalis. No saviļņojuma trīcošā balsī viņš ziņo armijas virspavēlniekam: ,,Ģenerālpulkveža kungs, manai divīzijai ir vairs tikai pulka kaujas stiprums, un to ielenkušas padomju slēpotāju vienības. Vīri vairs nespēj. Tie krīt no kājām. Tie paliek sniegā guļam un mirst no spēku apsīkuma. Tas, kas no viņiem tiek prasīts, ir pašnāvība. Jaunie karavīri saviem virsniekiem kliedz sejā: „Sitiet mūs taču nost, vai nav vienalga, kas mūs nosit?" — Moloģina ir jau faktiski kritusi." Ģenerālpulkvedis Strauss stāv kā pārakmeņojies. Tad viņš gausi saka: „Vadoņa noteikta pavēle ir, ka jāturas.

Nav cita ceļa kā vienīgi turēties vai mirt." Pagriezies pret ģen. Kaufmanu, viņš piebilst: „Brauciet uz priekšu, pie jūsu vienībām, ģenerāļa kungs, jūsu vieta tagad ir tur." — Ģenerālis mēmi sveicina un atstāj telpu.

Tik izmisīgs stāvoklis, kādu viņš to tēloja, pie Moloģinas gan vēl nebija. 31. decembra pēcpusdienā pilsētā tika iemestas 476. k. p. I bataljona atliekas; pilsētu joprojām sīksti aizstāvēja 256. k. d. izlūkvienība rezerves majora Mummerta vadībā. Pārējās pulka daļas rietumos no pilsētas tika novietotas tur plānotajā atvaires līnijā. Bet jau naktij iestājoties, sibiriešu slēpotāju vienības ieņēma mežu starp Moloģinu un plānotajām aizstāvības pozicijām. Kas te vairs būtu turams? Tagad varēja būt vairs vienīgi svarīgi Moloģinu aizstāvēt cik ilgi iespējams, lai pēc iespējas ilgi saistītu stiprus krievu spēkus, tā nodrošinot korpusa atiešanas kustības izdošanos. Vīri smagās cīņās atvairīja sibiriešu uzbrukumus. Bieži

tie tvērās vairs tikai pie vienas vienīgas ēku grupas pilsētas vidū. Ar prettriecieniem tie tad atkal nedaudz atguva elpu.

Radio sakari ar divīziju bija pārtrūkuši jau 2. janvārī. Patrulējošas izlūkvienības uzturēja sakarus ar kreiso kai​miņu. Par spīti tam, maj. Mummerts bija nolēmis, Molo​ģinu noturēt.

Naktī uz 3. janvāri radio grupai izdevās atjaunot sakarus ar divīziju. Tur radīja izbrīnu fakts, ka Moloģina joprojām vēl vācu rokās. Tika saņemta pavēle pilsētu atstāt un nekavējoties izlauzties līdz divīzijai. Ap pīkst. 6 no rīta Mummerts pameta Moloģinu. Smagās ierīces palika uz vietas. Pa mazu, patruļu dienesta iemīdītu taciņu tā vīri izlavījās cauri nakts tumsai un sibiriešiem līdz savam kreisajam kaimiņam.

Gan 206. k. d. vēlreiz izdevās slēgt 9. armijas pārrauto fronti, bet 1942. g. 4. janivārī tā galīgi sabruka. Starp VI un XXIII korpusu bija atvērusies 15 — 20 km plata sprauga. Pa šo spraugu stipri ienaidnieka spēki devās pāri Volgai. Padomju 29. armija pagriezās pret Rževu un mēģināja ieņemt pilsētu no dienvidrietumiem, šeit visai enerģiskais komandieris, 6. divīzijas apgādes vadītājs maj. Diselkamps ar steigā uzstādītu trauksmes vienību uztvēra padomju pirmo triecienu. Tajā bija trošu braucēji, apgādes vienības, daži trieciena un prettanku lielgabali, kādas remontu rotas daļas un, pār visām lietām, sanitārie karavīri un veterinārārsti. Tādā kārtā VI korpusam bija iespējams izveidot jaunu aizstāvības fronti. Rževa tika turēta kā turpmāko pretakciju atbalsts. Bet padomju 39. armija un ģen Gorina kavalerijas korpuss aiztriecās pilsētai garām rietumos no tās, virzīdamies uz dienvidiem caur Sičevu pret Vjazmu.

Tagad viscaur uzliesmojušā frontē skaidri iezīmējās krievu ofensīvas smagpunkti un tās operātīvie mērķi: ģenerālpulkvedis Koņjevs pēc XXIII korpusa caurraušanas bruņoto spēku vidus grupas ziemeļu spārnā gribēja ielenkt un iznicināt 9. armiju. Dienvidu spārnā maršals Žukovs uzbruka pa spraugu starp 2. tanku armiju un 4. armiju, tēmēja uz Vjazmu un vienlaicīgi gribēja nokļūt 2. tanku armijas flankā. Ģen. Goļikovs ar savu 10. padomju armiju jau ieslēdza Suchiniču pilsētu. Bet ap 400 vīru stiprā ģen.

Gilza (Gilsa) kaujasgrupa nepadevās, un ari šeit, dienvidos, pārvērta šo pilsētu par viļņlauzi. Gilza grupa izturēja 4 nedēļas. Tas ir notikums, par ko būs jārunā turpmāk.

Drūmu rūpju pilns, tik lielā uzvaras pārliecībā sākts, 1941. gads tuvojās beigām. Otrajos Ziemsvētkos Hitlers izmantoja kādu sava jaunieceltā bruņoto spēku vidus grupas virspavēlnieka sūdzību, lai tiktu vaļā no viņam neērtā brīdinātāja Guderiana. Feldmaršals fon Kluge pārmeta Guderianam, — kam jau decembri bija radušās ievērojamas domstarpības ar viņu, — nepaklausību. Hitlers uz to reaģēja tā, ka atcēla ģenerālpulkvedi no amata. Frontei šis lēmums aizsita elpu. Kas notiks, ja karaspēkam atņems arī tā labākās militārās galvas?

Rūpju nomākts, Guderians nobeidza atvadu pavēli savai daudzkārt kaujās pārbaudītajai 2. tanku armijai ar vār​diem: „Manas domas pavadīs jūs jūsu grūtajos ceļos."

Un cik tie bija grūti! Vācu vadībai nekur nebija pietiekamu rezervju, lai nosprostotu krievu caurrāvumus. Sarkanās kavalerijas vienības jau devās pret vācu vājajiem nodrošinājumiem ziemeļos no Juchnovas un apdraudēja dzīvībai svarīgo šoseju uz Smoļensku. Aiz vācu līnijām tika izmesti padomju desanti. Partizāni kļuva par milzu spēku.

Hitlers ķildojās ar likteni, nolādēja krievu ziemu un nikni uzbruka Dievam un saviem ģenerāļiem.

Viņa dusmas ķēra arī uzticamo 4. tanku grupas virspavēlnieku. Kad ģenerālpulkvedis Hopners janvāra sākumā atvilka savu 4. tanku grupu, kas kopš Jaungada bija paaugstināta par 4. tanku armiju — un, kā to Vadoņa galvenajā mītnē domaja, bija darījis to bez atļaujas — Hitlers izmantoja šo ..nepaklausību", lai no tās radītu jaunu brīdinājumā piemēru: Hopneru atcēla, degradēja un izstūma no vērmachta. Fronte pēc Guderinana tagad zaudēja arī vēl otru izcilu tanku komandieri.

Ka tas notika bez jebkāda lietišķa pamatojuma, izriet no toreizējā tanku armijas ziņu dienesta vadītāja ģenerālmajora Negendanka attēlojuma, kas šo gadījumu piedzīvojis kā tiešs aculiecinieks, šīs grāmatas autoram viņš pastāstīja: „Mēs pašreiz nelielā sabiedrībā sēdējām pie vakariņu galda kopā ar ģenerālpulkvedi Hopneru, kas tikko bija atgriezies no frontes. Viņš savam štāba šefam, plkv. šālam de

Boljē, attīstīja uzskatu, ka 4. tanku amijas labais spārns jāatvelk, jo 4. armijas šeit pieslietais spārns krievu triecienu neizturēs. To tūliņ arī pa telefonu paziņoja bruņoto spēku vidus grupas ģenerālštāba šefam. Vēl kamēr mēs atradamies kopā, piezvanīja feldmaršals fon Kluge un apsprieda šo pasākumu ar ģenerālpulkvedi Hopneru, un es atceros visai labi, ka Hopners sarunas nobeigumā atkārtoja: „Tātad, feldmaršala kungs, mēs vispirms atvilksim smago artilēriju un vezumniekus, lai tie mums neietu zudumā.

Jūs šovakar ziņojat Vadonim par šo nepieciešamību un lūdzat viņa atļauju." Kad ģenerālpulkvedis pēc sarunas beigām atkal apsēdās pie mums, viņš sacīja: „Tātad, Boljē, sagatavojiet visu." — Ap pusnakti mūs kā kāds zibens spēriens pārsteidza atcelšanas pavēle. Kā man kāds bruņoto spēku vidus grupas ģenerālštāba virsnieks īsi pēc tam stāstīja, feldmaršals fon Klūge šo gadījumu nebija pasniedzis Hitleram tā, kā pats bija norunājis ar Hopneru, bet tā, it kā frontes atvilkšana būtu jau noticis fakts. Hitlers tūliņ eksplodēja un pavēlēja mūsu izcilā un no visu pakļauto puses ļoti cienītā armijas komandiera atcelšanu."

Tiktāl ģenerālmajors Negendanks. Viņa stāstījums no kara vēstures viedokļa ir ārkārtīgi interesants un vērtīgs papildinājums daudz diskutētajam Hopnera atlaišanas gadījumam un tai divkosīgajai lomai, kādu feldmaršals fon Kluge nospēlēja arī šeit — tāpat kā Guderiana ga​dījumā.

2. DIENVIDOS NO ILMENES EZERA Vzvadas zvejnieku ciems — Trieciens pār aizsalušo ezeru — Četras padomju armijas pret vienu vācu divīziju — Staraja Rusa — Valdaja augstienes —• Jeremenko Kremļa bunkurā sarunājas ar Staļinu — Gvarde badojas — Toropeca un Andreapole — 189. kājnieku pulka traģēdija.

Bet atgriezīsimies pie apdraudētās frontes. Gluži tāpat kā centrā — bruņoto spēku vidus grupas ziemeļu un dien​vidu flankā — tā padomju virspavēlniecība atvēzējās arī pret ziemeļu grupas labo spārnu.

Dienvidos no Ilmenes ezera, kur atradās ziemeļvācu 290. 1. d., janvāra sākumā sākās lielā padomju caurrāvuma kauja.

Viktors Nikolajevičs bija piedzīvojis Ilmenes ezera zvejnieks. Viņš nēsāja vaigu bārdu un Vzvadas zvejnieku ciemā to cienīgi sauca par „zemes padomnieku." Viņš vadīja 80 vīru stipro ciema atvaires grupu pret partizānu uzbrukumiem. Jo Viktors Nikolajevičs un viņa draugi gribēja mieru. Vācieši šeit bija ieradušies 1941. g. septembrī — tas bija laipnais pltn. Iflands ar savu tanku iznīcinātāju 290. divizionu.

Viņi bija apmetušies starp Zeligas un Ilmenes ezeru, šajā stratēģiski svarīgajā zemes šaurumā, visvairāk uz ziemeļiem izvirzītajā punktā. Jo tur izbeidzās vienīgais 16 km garais ceļš, kas veda šurp no Starajas Rūsas caur stepi, mežu un purvu uz ezeru un Lovatas ieteku tajā.

Vzvadas zvejnieku ciems, tātad, bija atbalsta punkts, ceļu cietoksnis un zemes šauruma frontes gala punkts 290 k. d. spārnā.

Rudenī tanku iznīcinātāji bija atkal izvākušies. Un ko lai viņi būtu darījuši purvā un sūnās? Bet decembra beigās dažas_ šī diviziona daļas atkal atgriezās. Jo apvidus, kas vasarā bija pārvarams tikai apstākļu pazinējam, ziemā ar savu cieši aizsalušo purvu kļuva par izdevīgu slepenu pāreju vācu frontes šķērsošanai. Okšķeri un partizānu apgādātājas kolonnas šeit izmēģināja savu laimi. Krievu izlūku grupas, kuru fronte atradās mežos uz ziemeļiem no Siņeckajas līča, uz slēpēm šķērsoja purvus un aizsalušos ūdeņus.

Lielāks padomju pārsteiguma uzbrukums satiksmes mezgla Staraja Rusa virzienā abiem šajā zemes šaurumā iesaistītajiem vācu korpusiem būtu dzīvību apdraudošs. Krievi jau vairākkārt ar panākumiem bija pielietojuši taktiku — ar aizmugures apgādes centru ieņemšanu radīt sajukumu veselos vācu frontes iecirkņos, ievērojot viņu vienību lielo atkarību no apgādes.

1941. g. 6. janvārī termometrs rādīja 41 grādu sala. Ezera un upju ledus s ega 56 cm bieza. Sniegs bija pusmetra dziļš. Vācu izlūkvienības pastāvīgi atradās ceļā, meklējot pēdas sniegā. Tās neatrada nekā.

Pret pēcpusdienu pie kapt. Prēla, — Vzvada novietoto tanku iznīcinātāju komandiera un pltn. Iflanda vietnieka, — ieradās „zemes padomnieks" un ziņoja: „Ļaudis runā, ka šodien, krievu Ziemsvētku dienā, sākšoties kauja par Starajas Rūsas atbrīvošanu."

Kapteinis sen jau bija atskārtis, ka Viktors Nikolajevičs nav nekāds pļāpa. Viņš ari zināja, ka ne vislabākais nodrošinājums nespēja aizkavēt zvejnieku kustību starp frontēm. Viņš tūlīt izsūtīja divas spēpotāju izlūkgrupas.

Pēc 2 stundām pirmā patruļa bija atpakaļ. „Neskaitāmas slēpju pēdas pie Lovatas upes," tā ziņoja.

Otra izlūkgrupa atveda 2 sagūstītus padomju kājniekus un kādu aizdo​mīgu civilistu.

Uznāca nakts. Prēls pavēlēja atrasties trauksmes gatavībā. Viņā pusē, pie Ivana, paceļas zaļas un sarkanas raķetes.

Saltā nakts paiet klusi un mierīgi. Dziļi piesnigušajā zemes šaurumā starp Ilmenes un Zeligas ezeru neatskan neviens šāviens.

Kāds tulks iztaujā gūstekņus. Civilists apgalvo, ka esot no kāda kaimiņu ciema. Abi nule sagūstītie kareivji esot to piespieduši parādīt ceļu uz Vzvadu. Bet viņa skūtais galvaskauss liecina, ka arī viņš ir karavīrs un tam ir izlū​košanas uzdevums. Kapt. Prēls liek viņu ieslodzīt kādā pirtī.

Nopratinot abus uniformētos, atklājas dažs interesants fakts. Tie abi pieder pie 71. slēpotāju

bataljona, un abi stāsta, ka viņu bataljons pievests frontei gluži no jauna un apgādāts ar sniega arkliem un motorsliecēm. Uzturs esot slikts, viņi sūdzas. Viņu apgāde sastāvot vienīgi no ieročiem un no municijas.

Vai dzird arī runas par uzbrukumu? — jautā tulks. Gūstekņi kādu brīdi vilcinās, bet tad kļūst runīgāki. „Jā, dzird runājām, ka rītu ies vaļā."

Rītu!

Prēls ziņojumu par šiem izteicieniem uzņem piesardzīgi. Gan jau tas būs jūtams, kad artilērija sāks savu sagatavošanas uguni. Tā vienmēr ir nemaldīga zīme, ka „nupat iet vaļā".

7. janvāra rītā Prēls informē divīziju. Tad viņš no jauna izsūta izlūkus. Ledainais austrumu vējš pūš visai stipri, pārvēršas vētrā un aizputina pēdas, ceļus un arī to ceļu, kas ved uz Staraju Rusu. Termometrs pie „zemes padom​nieka" zvejnieka mājas rāda 45 grādu sala.

Tumsai iestājoties var dzirdēt tuvojamies lidmašīnas. Žeļeznas bāka pastāvīgi dod gaismas signālus.

Tie, acīm redzot, kalpo padomju lidotāju orientācijai. Bet dīvainā kārtā neviena vienīga mašīna nepietuvojas frontei. Neat​skan neviens šāviens, nenodārd neviens lielgabals.

Pīkst. 21.20 ieskanas telefona zvans. Piesakas ltn. Richters no atbalsta punkta Nr. 5, kas atrodas 3 km dienvidaustrumos no Vzvadas: „Stipra ienaidnieka kustība. Garām virzās motorslieces un slēpotāju vienības."

Kāds ziņotājs ierodas no Vzvadas baznīcas torņa posteņa: „Spēkrati ar atklātām ugunīm tuvojas no dienvid​austrumiem."

Ceļā dodas divas stipras izlūku grupas. Gluži bez elpas atgriežas viens ziņnesis pēc otra: „Krūmainais apvidus pie atbalsta punkta Nr. 5 ienaidnieka ieņemts." — „Pie Podborodkas ciemata, tātad jau dienvidaustrumos no Vzvadas, ienaidnieka slēpotāju grupas pie ceļa uz Staraju Rusu. Tās nodrošina sniega arklus, kas atbrīvo ceļu."

Ko tas nozīmē? Acīm redzot krievi gluži neuzkrītoši, labi nomaskējušies, pārrāvuši tikai atbalsta punktu veidā ieņemto fronti. Bez artilērijas sagatavošanas.

Trauksme! Trauksme! Telefona vads uz atbalsta punktu Nr. 5 vēl ir lietošanas kārtībā. Prēls piezvana ltn. Richteram: ,,Novāciet iekārtu. Laužieties ar saviem vīriem atpakaļ uz Vzvadu."

Richters: „Mēs pamēģināsim."

Gar atbalsta punktu nepārtraukti virzās padomju kolonnas. Richters un tā 12 vīru pār savām uniformām uzvelk sniega pārvalkus. Tad tie iekļaujas padomju gājiena kustībā. Kādā izdevīgā vietā tie atkal atraisās un netrau​cēti iznāk cauri mežam.

Pīkst. 3 no rīta krievi uzbrūk vācu atbalsta punktam. Sakari ar divīziju pārtrūkst uzreiz.

Bet kapt Prēls arī bez pavēles zina, ka viņam jānotur Vzvadas atbalsta punkts. Pēc tam, kad arī"l. aviācijas izlūku pulka 1. rota, 1. mot. k. p. 6. rota, 18 k. d. 38. motociklu strēlnieku bataljons un 615. sardžu 2. rota atkāpušās uz Vzvadas atbalsta punktu, viņa rīcībā ir 543 vīri. šie 543 vīri veselas 13 dienas notur izolēto atbalsta punktu pie Ilmenes ezera, tālu nost no vācu galv. kaujas līnijas.

Krievi nikni mēģina iedragāt šo Vzvadas ceļu fortu. Tie iesaista slēpotāju bataljonus. ,,Staļina ērģeles". Uzlido ar iznīcinātāju bumbvežiem. Beidzot nak ar tankiem. Bet Vzvada turas.

Krievi apšauda ciematu ar degbumbām, katrā pa 20 — 30 fosfora lādiņiem, lai iznīcinātu vācu apmetnes. Koka mājas deg kā lāpas. Slimnieku punkti un ambulances pagaist liesmās. 28 ievainotos nākas uz guļammaisiem un segām guldīt sniegā aiz ēku gruvešiem. 35 grādu salā.

Atzīmes dienasgrāmatā un 18. mot. k. d. radiotelegrammas, kurai Prēls bija pakļauts, kad pārtrūka sakari ar 290 k. d., ir dokumenti, kas satriec ar savu lietišķību un izsauc apbrīnu.

12. janvārī: Nepārtraukta ienaidnieka artilērijas uguns. Kāds vācu lidotājs nomet municiju. Bet tvertnē spridzināmo granātu vietā ir zenītartilerijas granātas, ko nav iespējams lietot. Vienā no tvertnēm atrodas bruņinieku krusts kapt. Prēlam. Ar divīzijas radiotelegrammu piešķirti vēl pieci I šķiras dzelzskrusti un divdesmit II šķiras.

Pīkst. 16.40: Municija un pārsienamais materiāls sāk apsīkt. Steidzams radiotelegrafisks pieprasījums divīzijai. Aicinājums nomest no lielāka augstuma; jo vakar eksplodēja visas četras nomestās municijas tvertnes.

Pīkst. 19 Prēls ļoti steidzami atgādina prasību pēc municijas un pārsienamā materiāla. Ievainotos zirgus nokauj. Tā tiek iegūts vienas dienas uzturs. Bet kartupeļu un mai​zes nav nemaz.

Pīkst. 20: Pieci kritušie, divdesmit trīs ievainotie.

14. janvārī: Padomju 140. strēlnieku pulka komandieris atsūtījis jātnieku ar baltu flagu. Tas prasa kapitulāciju. To nosūta atpakaļ un ar prettanku un kājnieku lielgabaliem nodārdina vienu zalvi pa Podborovku, kur atrodas padomju pulka stābs.

Krievi uzbrūk ar tankiem. Kāds T 26 izlaužas un apstājas tieši pie Prēla komandpunkta. Tie, kas atrodas iekšā aukstasinīgi gaida, vai Ivans neatvērs tanka lūku. Viņš to nedara. Tad tam uzmet granātu saišķus. Rokas granātu sprādzieni padara krievu nervozu. Tas ripo uz dienvidu izeju. Tur viņš tieši izbrauc oberfeldfēbeļa pret​tanku lielgabala stobra priekšā. Divi šāvieni. Divi trāpī​jumi. Tanks deg.

Kāds Fīzelera-Storcha lidaparāts atved asistentu Dr. Ginteru ar medikamentiem. Hitlera radiotelegramma slavē aizstāvjus un tai pašā laikā paziņo, ka atslogojums nav iespējams. Prēlam atļauj izvēlēties Vzvadu atstāt tikai tad, kad atbalsta vīriem draud iznīcināšana. šī ..brīvbiļete" uzliek Prēlam smagus sirdsapziņas pārbaudījumus — Vai iznīcināšanas briesmas jau pastāv, jeb tās vēl nav iestājušās? Atbalsta punkts ir jau krievu apiets veselu 16 km dziļumā. Vai lai pamet atbalsta punktu? No 18. mot. k. d. šai brīdī ienāk radiotelegramma: Staraja Rusa turas, kaut apieta."

Prēls saprot: šīs cietokšņu salas saista ienaidnieku, lauž tā straujo virzīšanos uz priekšu. Tātad turēsies arī Vzvada.

18. janvāris, ielenkuma 11. diena: Termometrs noslīdējis uz 51 grādu zem nulles. Naktīs izlūku grupas novelk frontes priekšā gulošajiem kritušiem filca zābakus, pievāc kažokcepures un nogriež no kritušo sastingušajiem ķermeņiem kažokmēteļus.

19. janvāris: padomju lieluzbrukums naktī. Ielaušanās. Tuvcīņa pēdējo degošo māju gaismā.

Asiņainas cīņas par pirti un kolchoza nojumi. 4 tanki tuvcīņā iznīcināti ar rokasgranātām.

Kauja velkas 8 stundas. Krievi tiek atsisti. Pašu zaudējumi ir 14 kritušie un 72 ievainotie. „Vēl viens šāds uz​brukums, un tad viss ir cauri," vltn. Bechle mierīgā balsī ziņo kapt. Prēlam nākošā rītā, 20. janvārī.

Tas pamāj. Viņš jau pieņēmis lēmumu. „Nākošā nakts ir mūsu pēdējā izdevība. Ivans pēc sa​viem smagajiem zaudējumiem pārgrupēs spēkus.

Tā ir mūsu lielā stunda."

Viņš sasauc kopā virsniekus, vadu komandierus un ataicina arī vietējās pilsoņu sardzes šefu. Tiek nolemts izlauzties pār aizsalušo Ilmenes ezeru. Mērķis: Ušina, Tubeļskijas līča rietumu krastā. 20 km pārgājiens pār ezera ledus barj ērām un sniegu krūšu dziļumā.

Kritušos apbedī nodegušajā Olgas namā, kur pamats no ugunsgrēka vēl atlaidies un kuj'ā izspridzina masu kapus. 62 ievainotos, kas nav vairs gājiena spējīgi, ievieto kamanas, to priekšā aizjūdz pēdējos veselos zirgus. Snieg. Gaiss ir dūmakains. Toties vairs nav tik auksts kā iepriekšējā diena, ,,tikai" 30 grādu.

Tumsai iestājoties gājiens sakustas. Izlūku grupa ar vietējo apstākļu pazinējiem priekšgalā iemin taku. 38. motociklu strēlnieka bataljona vīri līdz vēderam brien pa sniegu. Smaile jānomaina ik pa pusstundai, jo tad pārguris ir ari visstiprākais vīrs. Ar desmit minūšu atstarpēm, cieši sagrupētas viena otrai seko atsevišķas gājiena grupas. Arī Vzvadas pilsoņu sardzes grupa atvelkas, tās priekšgalā Viktors Nikolajevičs, „zemes padomnieks/' Ne​viens no viņiem nedrīkst palikt. Jo tas nozīmētu nāvi.

Pēdējā radiotelegramma mot. kājn. divīzijai skan: „Sākas izlaušanās. Mūsu zīmes — raķetes šādā secībā: zaļš, balts, sarkans."

Arjergardā paliek ltn. Richters ar diviem vadiem un 2 stundas šauj mežonīgu traucējošu uguni no

Vzvadas, mānīdams ienaidnieku it kā ar pilnos apmēros ieņemtām pozicijām. Tad atiet oberfeldfēbelis Stevess ar pionieju vadu. Izlūku vienības III vads kādu pusstundu vēl paliek un liek tarkšķēt patšautenēm.

Tad apklust viena šautene

Padomju ofen​sīva starp IImenes un Žē​līgas ezeru 1942. g. jan​vārī, un 290. kājn. div. un 18. mot. kājn. divīziju kauju telpa. pēc otras. Sašautajā, nopostītajā Vzvadā kļūst dīvaini kluss. Obervachmeistars Villichs atiet ka pēdējais — gar Olgas namu, kur atrodas mirušie.

Gājiens izvēršas ļoti grūts. Vispirms tas virzās pa Ļovatas ledu uz ziemeļiem līdz bākai, tad uz ziemeļrietumiem pa ezera ledu un beidzot uz dienvidrietumiem krasta virzienā. Ir 40 grādu sals. Arā uz ezera — pat 50 grādu. Vīri ir kā staigājošas lāstekas. Zirgi grīļojas. Daži sabrūk, žēlastības šāviens.

Tālāk.

Kompasa adatas iesalst. Vīri maršē jau 6 stundas. Vltn. Mundts ļauj sava gājiena grupai paiet sev garām. „Viss kārtībā?" viņš jautā ltn. Vosam, kad pietuvojas tā vads. — „Viss kārtībā."

Bet II vada smailē trūkst vltn. Beisinghofa. Apakšvirsnieks Matcens dodas uz priekšu. Beisinghofs ar štāba virsārstu Dr. VIbelu atrodas pie kāda vīra, kas vairs negrib tālāk. Tas apsēdies sniegā. Gribējis atpūsties. ,,Tikai vienu pusstundu. Kamēr pienāk nākošā grupa," viņš lūdzas. Bet tas būtu miegs, kas ieved nāvē. Viņi uzrauj to kājās. Pierunā. Pavēl. Virsleitnants un štāba ārsts balsta strēlnieku. Simts metros aiz vada tie grīļodamies velkas uz priekšu.

Beisinghofs atkal aizbrien savas kolonnas galvā. Tā kā viņš, tā rīkojas arī kapt. Prēls, ltn. Matiass, ltn. Gīle un arsts-asistents Dr. Ginters, aprūpēdami gājiena masu, bet oberfeldfebels Feuers smaili, un ltn.

Richters — arjergardu. Kā kādi ganu suņi tie staigā gar kolonnu šurp un turp, un uzmana, lai kāds virs neatpaliek vai izmisumā nemetas sniegā. Paši līdz nāvei noguruši, tie gājiena ceļu šādā veidā veic divkārt un trīskārt.

Pēc 14 stundām viņi ir galā. Pīkst 8 no rīta oberfeldfebels_ Feuers ierauga satuntuļojušos vīrus vācu bruņu cepures. Viņš sauc, klupdams dodas tiem pretim un apkampj pirmo, ko sastop: ,,Kamerad, Kamerad!"

Vīri apkampjas. Bet ko svešais tur saka? Feuers saprot vienīgi vārdus ,,Santa Maria" un „Camarada" Un viņš tikai nojauš, ko varētu nozīmēt „bienvenido". „Willkommen!" Vācu grupa uzdūrusies spāniešiem.

Tie ir spāņu austrumos iesaistītās „Zilās divīzijas" 269. kājn. pulka brīvprātīgie, kas kā 250. kājn. div. vienība atrodas ziemeļos no Ilmenes ezera.

10. janvārī spāņu slēpotāju rota ar 205 vīriem kapt. Ordasa vadībā bija devusies ceļā no Ilmenes ezera ziemeļu krasta, lai pastiprinātu vācu biedrus Vzvadā. Bet ledus barjeras Ilmenes ezerā 30 gaisa līnijas kilometrus pār​vērta par 60 kilometriem. Radio iekārtas sabojājās, kom​pasi iesala arī spāņiem.

Kad kapt. Ordass sasniedza Ilmenes ezera dienvidu krastu tālu rietumos no Vzvadas, pusei tā vīru bija bīstami nosaldējumi. Tālākā pārgājienā tiem uzbruka sibiriešu trieciengrupas. Spāņi cīnījās lieliski un ieguva pat gūstekņus. Tie atguva Cerņecu un kopā ar kādu policijas rotu atsita niknus padomju pretuzbrukumus.

22. janvārī no 205 spāņu slēpotāju rotas vīriem dzīvi bija vairs tikai 34. Tagad 7 km austrumos no Ušinas, tie vētraini apsveica vācu Vzvadas cīnītājus. Divas dienas vēlāk tie kopā ar vācu kājniekiem tikko no Francijas pienākušās 81. k. d. iecirknī dodas pretuzbrukumā pret zaudētajiem atbalsta punktiem Malij-Ušinu un Boļšoj-Ušinu. Pāri paliek 12 spāņu karavīru. 12 no 205.

Vzvadas kaujasgrupa gājienā pār ezeru zaudēja 5 vīrus. Tie krita par upuri aukstumam. Tie bija pārpūlējušies, bija kaut kur nepamanīti pakrituši sniegā un bezgalīgajā baltajā tuksnesī miegā ielaizdamies, pārgājuši mūžībā.

Kad dzīvi palikušie Ušinā iegrīļojās savās aukstajās mītnēs, tie iztālēm dzirdēja frontes dārdoņu un redzēja Starajas Rūsas ugunsgrēkus. Vecā Krievijas pērle — senais tirdzniecības centrs, atkal reiz dega.

Vēstures gaitā ap to bieži bija notikušas cīņas. Tā bija uzvarēta. Iznīcināta. 1941./42. g. ziemā Staraja Rusa ir satiksmes mezgls, rezervju bāze un apgādes sirds vācu frontei, kas iestiepjas zemes šaurumā starp Ilmenes un Zeligas ezeru. Ja krīt pilsēta, krīt arī fronte.

Tā ir ģenerālmajora Herleina (Herrlein) komandētā 18. mot. k. d., kas šeit, Starajā Rusā, piedzīvo sava veida vēl kāpinātu Vzvadas likteni. Plkv. Vernera fon Erdmanndorfa vadībā, kas aizstāj savu smagi slimo ģenerāli, divīzija atrodas izmisīgā, uz visām pusēm vērstā atvaires kaujā pret 11. padomju armijas divīzijām, šī divīzija ar savu pretestību Starajā Rusā vēlāk izjauc visu ģen. Morozova 11. padomju armijas lielo operācijas plānu.

Kas tas bija par plānu? Morozovs gribēja uzbrukt apņemošā kustībā ap Ilmenes ezeru lai tad, sadarbībā ar kādu stipru armijas grupu, kas ziemeļos no ezera operēja pret Volchovu, dotos pret ģenerālpulkveža fon Kichlera 18. armiju austrumos no Ļeņingradas un ievadītu Ļeņina pilsētas atbrīvošanu, šis plāns bija labs. šai vajadzībai padomju 11. triecienarmijas rietumu spārnā pret Staraja Rusu iesaistītās vienības bija lieliski izlases spēki — I un II gvardes korpuss. Tas liecina, cik nopietni padomju virspavēlniecība raudzījās uz šo uzdevumu. Bet vilināja jau arī divi nozīmīgi, kaujām izšķirīgi panākumi — tālākajām operācijām atbrivotā telpa, ko bloķēja Staraja Rusa; un 16. armijas milzīgā uztura noliktava un materiālu parks. Šādi krājumi šādā vietā bija ideāls visumā slikti apgādāto padomju korpusu laupījums operāciju tālākai vadībai, turklāt, ja tiem nāktos operēt vācu aizmugurē.

Morozova gvarde pirmajā nedēļā piecas reizes iespiedās līdz pilsētas malām, jā, pat līdz pašām armijas apgādes noliktavām. Bet 5 reizes to ar lieliem zaudējumiem atkal izsvieda. Municijas noliktavas uzsprāga gaisā. Tas, ko vasaras kaujas vēl bija atstājušas pāri no Staraja Rūsas cildenajām pagātnes drupām, tagad aizgāja bojā granātu krusā un uguns liesmās. Taču dzīvo miesu fronte Starajā Rusā turējās.

Staraja Rusa bija klints kauju paisuma bangās, kristallizācijas punkts, no kura izejot X korpuss 16. armijas satriektajā flankā izveidoja fronti no jauna. Bet galu galā tas bija karavīru, un pāri visam vadības nopelns. Tās atvaires panākumi ir īsts Krievijas apstākļus iepazinušās militārās vadības piemērs divīzijas līmenī, šī fainomena apstākļi pelnījuši, ka tos īsumā piemin.

Tichvinas kaujās smagi cietušo 18. mot. k. d. ģenerālpulkvedis Bušs tās atsvaidzināšanai bija pārcēlis uz Starajas Rūsas telpu kā armijas rezervi, kilometriem tālu pa ciemiem izkaisītu. Izlūkošana, pieredze ar krieviem un pazīstamais „labais deguns" stāvokļa izpratnei lika divīzijas štābam jau laikus paredzēt, ka krievi nāks pār biezi aizsalušo Ilmenes ezeru, lai dotos pret Staraju Rusu. Tādēļ komandiera vietnieks plkv. fon Erdmanndorfs un viņa Ia virsnieks mācās virsū korpusam un beidzot ari armijai, lai taču divīziju ar visām tās daļām, ieskaitot trosus, savilktu cieši kopā un iesaistītu jau iepriekš izlūkotā

pozicijā pie ezera.

Korpuss par tādu piesardzības soli neko negribēja dzirdēt un uzskatīja padomju uzbrukumu pār Ilmenes ezera ledu par „nereālu". Ģenerālpulkvedis tomēr bija ar labāku dzirdi un ļāva Erdmanndorfam rīkoties pēc viņa gribas. Armija 4. janvārī izdeva attiecīgo pavēli. 4. janvārī! 72 stundas vēlāk naktī no 7. uz 8. janvāri krievi devas pāri ledum.

Kad beidzot padomju artilērija ievadīja frontālu uzbrukumu pret 290 k. d., ar smagpunktu pie Tuļitovas un Pustiņkas, stipri krievu uzbrukuma spēki jau bija izspiedušies cauri lielajai frontes spraugai pār sasalušajiem ūdeņiem un purviem, sasnieguši Lovatas deltu un ielau​zušies 290. k. d. aizmugurē.

Preču burinieki un transporta lidmašīnas ar sniega pakaviem bija nolaidušies uz aizsalušā ezera un bija pieveduši slēpotāju bataljonus un strēlnieku brigādes. Padomju tanku brigādes ar smagajiem tankiem šķērsoja ezeru un ripoja uz iebrukuma vietām. Pār ezeru rēgaini vilkās KV klases 52 tonnu smagie milzeņi. Sniega arkli tarkšķēja krievu infanterijai un pionieju bataljoniem pa priekšu un. lauza tiem ceļu.

Motorslieces ar uzsēdinātiem kājniekiem traucās apvidū, uzsizdamas gaisos sniega strūklas.

To vēl nebija redzējusi neviena vācu acs, neviens vācu štāba virsnieks to nebija ievērojis nekādos manevros.

Korpusa un armijas štābā pēc pirmo ziņojumu ienākšanas tādēļ vēl izbrīnā un skepsē tika šūpotas galvas. Bet drīz vairs nebija nekādu šaubu, ka pār ezeru vēlās varena krievu ofensīva un tās pirmais mērķis bija uzbrukums Staraja Rūsai, vācu Ilmenes ezera frontes satiksmes mezglam. Ģen. Hansens 18. mot. k. div. komandierim nodeva komandu pār pilsētā esošām sardžu vienībām, trosiem, aizmugures dienesta vienībām un būvbataljoniem. Plkv. fon Erdmanndorfam izdevās ar savu šajā naktī no Šimskas telpas pienākušo 18. mot. k. d. izveidot atvaires fronti plašākā lokā ap pilsētu un nostabilizēt stāvokli.

Pret šo nesatricināmo silēziešu kājnieku pulku valni un tiem pakļautajām vienībām sabruka padomju plāna pirmā daļa. 11. padomju armijai Staraja Rusa bija jāatstāj pa labi. Atlika vienīgi iespēja pievērsties tās otram uzdevumam — ar uzbrukuma galvenajiem spēkiem gar Lovatas upi doties uz dienvidiem, lai iekluptu mugurā vācu X korpusa divīzijām. Šo operāciju reālizējot, ģen. Morozovs uzduras ziemeļvācu 290 1. d. pulkiem ģenerāl​leitnanta fon Vredes (Wrede) vadībā.

Kā Vzvadas atbalsta punkta vīri, tā arī šeit 290. k. d. rotas padomju uzbrukuma degpunktos paliek savās pa labi un pa kreisi apietajās pozicijās, noturas ar maziem spēkiem un izveido viļņlauzi pret padomju uzbrūkošajām divīzijām.

Tuļitovā 502. k. p. II bataljons noturas gandrīz 5 nedēļas. Tad to samaļ. Pustiņkā ltn. Bekers ar 503 k. p. 1. rotu aizstāvās tieši 26 dienas un saista šeit stiprus ienaidnieka spēkus. Atbalsta punktus „Velna sala", „Lāsteka" un „Robinsona sala" dienām ilgi aizstāv Ekardta un Vethauera rotas bez neviena malka uztura. šai situācijai raksturīga ir radiotelegrammu apmaiņa starp 290 k. d. un X armijas korpusu. Divīzija telegrafē: Steidzami lūdzam municiju." Korpuss atbild: Pēc mūsu aprēķiniem izšauts pārāk daudz municijas." 290. k. d. lakoniski atbild: „Jūsu aprēķini nav izšķiroši."

Tādā kārtā gluži vāji pulki ar savām 80 šautenēm uz 1 km saista veselas 11. padomju armijas divīzijas. Izšķirīgais krievu fatālais uzbrukums līdz ar to ir novērsts. Bet nav iespējams novērst divu padomju izlases vienību aptverošu uzbrukumu — II gvardes korpuss ieņem Parfinu, svarīgās ĻeņingradasStarajas Rusas-Maskavas dzelzceļa līnijas staciju. Bet II gvardes korpuss ietriecas vēl dziļāk 290. k. div. auzmugurē, kurā tam beidzot tomēr izdodas iespiesties. šajā drāmatiskajā situācijā 34. padomju armija ielaužas pa labi no 290 k. d., pārrauj sakarus starp abām divīzijām, savukārt pavēršas pret 290 k. d. aizmuguri un pie Poļakas atrodas tāda paša nosaukuma upes krastā, sasto​pas ar II korpusa knaibļu zaru.

Slazdi aiz 290. k. d. ir aizvērti. Vācu Ilmenes ezera kreisais spārns ir izmanevrēts. Krievi sadalījuši X korpusu un noveduši visai apdraudētā stāvokli.

Kā šai laikā izskatījās labajā spārnā pie grāfa Brokdorfa-Alefeldta (Brockdorff-Ahlefeldt) II vācu armijas korpusa?

9. janvārī pār Zeligas ezeru sākās padomju lieluzbrukums, kas spēku koncentrācijas un uzbrukuma spara ziņā pārsniedza visu līdzšinējo, četras krievu armijas — 22., 53., 3. un 4. — ar veselām 20 divīzijām un dažiem dučiem patstāvīgu tanku un slēpotāju brigāžu devās pār aizsalušo ezeru apgabalu.

Tās sastapa vāji ieņemtas, vienas vienīgas vācu divīzijas 80 km platas atvaires pozicijās. Tā bija brandenburģiešu 123 k. d., kuras labais kaimiņš — 253 k. d. — bija bruņoto spēku vidus grupas spārna divīzija.

Galvenā trieciena spars vērsās pret 123. k. d. un samala fronti. Veltīgi palīgā steidzās 32. k. d. ar visiem piecieša​majiem spēkiem. Nekas nelīdzēja, 123. k. d. tika no​slaucīta.

Ko krievi īsti gribēja? Abas triecienarmijas nebija iesaistītas, lai operētu zemes šaurumā; tām bija citi stratēģiski mērķi, kas sniedzās daudz tālāk par operācijām pret abiem vācu korpusiem Ilmenes ezera frontē.

Turpretim 53. padomju armijas uzbrukums bija vērsts vienīgi pret vācu zemes šauruma fronti. Pēc caurrāvuma tā ātri pavērsās pret ziemeļrietumiem, lai apvienotos ar no ziemeļiem nākošās padomju 11. armijas spēkiem un ieslēgtu vācu X korpusa masu un visu II korpusu. šī pamazām topošā katla vidū, apvidu pārvaldošajā Valdaja augstienē atradās līdz tam nepazītā un nenozīmīgā Demjanskas pilsētiņa. Tā deva vārdu vienai no stratēģiski nozīmīgākajām kaj-a vēstures ielenkuma kaujām: Dem​janskas ielenkuma kauja.

Vairāk nekā gadu — līdz 1943. gada pavasarim,^ šeit plosījās smagas, asiņainas kaujas par šejienes mežiem, purviem un nabadzīgajām sādžām, par Valdaja augstieni, kas deva ūdeni Volgai, Daugavai mi Dņeprai un veidoja Eiropas Krievijas ūdensšķirtni. Ģen. grāfa Brokdorfa-Ālefeldta vadībā šeit milzu pārspēkam spītēja sešas II korpusa kājnieku divīzijas, atgrieztas no galvenās frontes, atkarīgas vienīgi pašas no sevis un visu laiku apgādātas tikai no gaisa, turklāt visai trūcīgi. Tās liedza krieviem izlaušanos uz dienvidiem un rietumiem un glāba ziemeļu grupu no iznīcināšanas.

Bet kāds uzdevums bija pārējām 3 padomju armijām, kas reizē ar iepriekšējiem spēkiem 9. janvārī traucās pāri vācu 123. k. d. atliekām pie Zeligas ezera. Kas bija to operātīvais mērķis? Ko padomju virspavēlniecība ar šo ofensīvu vēlējās panākt? — šī ofensīva bija nosprausta visai tālu un pasākta drosmīgos uzbrukumos. Kā 3., tā 4. triecienarmijai, kā ari 22. armijai ar varenu triecienu vācu frontes aizmugurē nācās sagraut visu bruņoto spēku vidus grupu, šī ofensīva bija domāta kā padomju ziemas kaujas stratēģiskais vainagojums.

Vīrs, kam šī pļauja bija jāievāc, saucās Andrejs Ivanovičs Jeremenko, ģenerālpulkvedis un 4. padomju triecienarmijas pavēlnieks. Tas bija tas pats ģenerālis, ko Staļins jau vācu vasaras ofensīvas laikā kā drošsirdīgu improvizātoru un stāvokļa glābēju bija iesaistījis vidus frontes dažādos degpunktos.

Tagad Jeremenko nācās gūt revanšu par savām sakāvēm.

Viņa uzdevums bija: caurlauzties vācu frontes vārīgākajā vietā, bruņoto spēku vidus un ziemeļu grupu salaiduma vietā, atšķirt abas grupas vienu no otras un iznīcināt no smagajiem krievu sitieniem jau grīļīgo vidus grupu. Operāciju mērķis bija Vitebskas telpa, 280 km atstatu no Jeremenko izejas bāzes pie Zeligas ezera. Šis padomju virspavēlniecības lēmums dzima no Staļina cerības, ka līdzšinējās ziemas kaujas dienvidos un ziemeļos no Maskavas vācu armijas jau tik smagi iedragājušas, ka atlicis dot tām vēl pēdējo triecienu. Ģenerālis Jeremenko, šodien augstiem apbalvojumiem dekorēts Padomju Savienības maršals, kādā ārkārtīgi interesantā ziņojumā ar nosaukumu „Rietumu virzienā" kā pirmais padomju spēku komandieris sniedz pa daļai apbrīnojami kritiskus savu karagājienu, to vidū galvenokārt savu 4. triecienarmijas operāciju aprakstus. Ir nozīmīgi šajā austrumu karagājiena izšķirīgajā posmā uzklausīt ari otru pusi.

1941. g. oktobra vidū Brjanskas ielenkuma kaujā Jeremenko ievainoja kāds vācu iznīcinātājs. īsi

pirms glābēja lēciena kādā mežsarga mājā, viņu notrieca gar zemi vairākas bumbu šķembas. Smagi ievainotu, to lidmašīnā izveda no ielenkuma. Līdz decembra vidum tas nogulēja Kuibiševas lazaretē. Bet jau 24. decembrī viņš tika izaicināts pie Staļina. Ģeneralisims viņu pieņēma kādā apakšzemes komandpunktā Kremlī. Jeremenko par to raksta: „Sakiet, biedri Jeremenko, vai esat visai jūtīgs?" jau​tāja Staļins. ,,Nē, ne visai," es atteicu. „Vai nebūsit apvainoti, ja es jūs pagaidām pakļaušu jūsu biedriem, kas pirms neilga laika vēl bija jūsu padotie?" „Es atbildēju, ka esmu ar mieru pārņemt korpusu vai jebkuru citu posteni, ja partija to uzskata par nepiecie​šamu un es tādā veidā varu pakalpot dzimtenei.

Staļins pamāja un teica, ka šāds solis ir nepieciešams, lai atrisinātu kādu visai svarīgu uzdevumu.

Viņš mani uzskatot par īsto viru."

Tālākā sarunā Staļins paskaidro Jeremenko, ap ko lieta grozās. Ģenerālpulkvedim kā piedzīvojušam karaspēka komandierim nācās pārņemt jaundibināto 4. triecienarmiju, izlases vienību, īstenībā gvardes armiju, kas arī priekšrocību ziņā bija pielīdzināta gvardes vienībām. Virsnieki saņēma pusotras reizes un karavīri divas reizes lielāku atalgojumu, kā arī labāku uzturu nekā normālās armijas.

Nozīme, kādu Staļins piešķīra 4. triecienarmijas uzdevumiem, visskaidrāk izriet no fakta, ka viņš vienu no saviem labākajiem karaspēka vadoņiem ģenerālpulkveža pakāpē nozīmēja par tās komandieri, kamēr attiecīgais frontes virspavēlnieks P. A. Kuročkins bija tikai ģenerālletnanta pakāpē.

Jeremenko saņēma visas iespējamās pilnvaras savas armijas uzbūvei, apbruņojumam un apgādei.

Kad Sta​ļins Kremļa bunkuri atvadījās no sava ģenerāļa, viņš lika saprast, ka 4. armijas operācijām jākļūst par „krievu ziemas ofensīvas vainagojumu." Visas virspavēlnieka, ģenerālštāba un tēvijas cerības gūlās uz Jeremenko pleciem.

Laupījums ir senas un leģitimas kara tiesības — kas pieder ienaidnieka bruņotajiem spēkiem, ir uzvarētāja balva. Feldmaršals Rommels savu Āfrikas korpusu pa laikam spēja padarīt kustīgu vienīgi ar nolaupītajiem smagajiem automobiļiem un benzīnu no britu krājumiem; angļu bifšteks no feldmaršala sēra Kloda Ošinleka izvēlē bagātajām tuksneša noliktavām bieži bija gaidītā pārmaiņa pēc apnikušās asinsdesas un cūkas gaļas; un smaržīgās 10 miljonu „Navy Cut" cigaretes no Tobrukas noliktavām spārnoja vācu ,.tuksneša lapsu" garastāvokli. Bet būvēt kara izšķirīgu operāciju uz pieņēmuma, ka karavīru kurkstošos vēderus varēs apmierināt ar nolaupītiem konserviem no ienaidnieka noliktavām — tas ir vienreizēji. Ģenerālpulkvedis padarījis kara vēsturi bagātāku ar šo fainomenu. Ziņojumā par savas 4. armijas operācijām viņš raksta: „Lietišķi sagatavojot ofensīvu, aizmugures dienestiem būtu nācies nogādāt noliktavās tiešā operāciju telpas tuvumā lielus pārtikas daudzumus. Tai vietā ziemeļrietumu frontes stābs mūs ..atbrīvoja" no mūsu pašu grūti sagādātajiem pārtikas krājumiem. Mums nācās paēdināt arī mūsu labās puses kaimiņu — 3. triecienarmiju, kam nebija tikpat kā nekāda uztura. — Tas, protams, bija slikti, bet nākotnē notika vēl sliktāk." „Pēc 10 dienām," raksta Jeremenko, „arī mūsu krājumi bija pilnīgi izlietoti." Dažām divīzijām uzbrukuma sākumā nebija pārtikas pat vienai vienīgai dienai. Piemēram, 360. strēlnieku divīzijai. Tās dienasgrāmatā 8. janvārī ierakstīts: ..Divīzijai nav nekādas pārtikas." šāds ieraksts nākošā dienā atrodams ari 332. strēlnieku divīzijā. Bet paša uzbrukuma dienā, 9. janvāri, gandrīz neviena no divīzijām, nesaņēma brokastis. Vīri devās kaujā ar izsalkuma mocītām māgām. Beidzot 360. divīzija saņēma 358. divīzijas sauso maizi, lai vakarā savus karavīrus pabarotu kaut ar vienu kumosu barības.

Kā šis katastrofālais uztura jautājums bija atrisināms? Kā lai veselas armijas 40 grādu salā cīnās un uzvar, ja tām nebija nekā ko ēst? Arī Gvardes korpusiem, ari izlases divīzijām vajadzīga maize, un tās nevar dzīvot vienīgi no parolēm. Jeremenko atrada atrisinājumu. Viņš pavēlēja savām divīzijām: „Dabūjiet sev pārtiku no vāciešiem!" Lauku virtuvju, apgādes vāģu, trosa kolonnu un uzturvielu noliktavu

ieņemšana kjuva par svarīgu kauju uzdevumu. Kapš atkrita savā archaiskajā formā.

Cik plašā apjomā kara laupījums ietekmē operātīvus lēmumus, to Jeremenko atklāj visai uzskatāmi: „No gūstekņu izteicieniem un no mūsu spiegiem aiz vācu frontes zinājām, ka Toropecā atrodas lielas pārtikas noliktavas ar milzīgiem uzturlīdzekļu krājumiem, jo Toropecā bija vācu bruņoto spēku vidus grupas apgādes atbalsta punkts. Šim apstāklim no mūsu viedokļa piekrita izšķīrēja nozīme, šeit radās iespēja iegūt uzturu kā manai, tā kaimiņu armijai.

249. strēln. div. komandieris ģenerālmajors Tarasovs saņēma uzdevumu pēc apņemošas kustības spējā triecienā iegūt noliktavas nesapostītā veidā. Plāns izdevās.

Mēs nolaupījām ap 40 apgādes noliktavu ar sviestu un citām taukvielām, gaļas un zivju konserviem, dažādiem koncentrātiem, miltiem, putraimiem, cukuru, sausiem augļiem, šokolādi un daudz citām mantām.

Vācu noliktavas kļuva par mūsu armijas apgādes noliktavām, mainījās vienīgi personāls. Armija no šiem krājumiem saņēma uzturu veselu mēnesi no vietas, šīm sekmēm Toropecā bija izšķirīga nozīme operācijas īstenošanā. Ar lep​numu es to tādēļ ziņoju mūsu bruņoto spēku galvenajai mītnei."

Jeremenko dati par šo svarīgo laupījumu ir pareizi. Vienīgi attieksmē uz kauju iesaisti viņš drusku izskaistinājis: nevis vienu, bet vairāka divīzijas viņš bija raidījis pret Toropecu, ko aizstāvēja tikai vāji vācu spēki, kas nespēja ilgstoši pretoties un kam nepietika arī laika no​liktavu iznīcināšanai.

Gandrīz tikpat sensacionāls kā informācija par padomju ofensīvas armiju dzīves apstākļiem 1941./42. g. ziemā ir ieskats krievu karaspēka militārajā sagatavošanā un apmācībās — tā karaspēka, kam frontes vidus daļā bija jāgūst lauri. Ģenerālpulkvedis Jeremenko raksta: „Informācija, ko man par ienaidnieku sniedza mūsu bruņoto spēku grupas stābs, likās neticama. Es uzskatīju par apšaubāmu, ka vāciešiem, kā to apgalvoja bruņoto spēku grupa, būtu arī vēl otra dziļumā izvietota aizstāvības sistēma ar bunkuriem un lauku nocietinājumiem. Els konstatēju, ka kopš pēdējiem diviem mēnešiem vācu 123. kājn div. iecirknī rietumos no Zeligas ezera nebija iegūts neviens vienīgs gūsteknis. Tādēļ tūliņ pēc savas ierašanās armijā es pavēlēju 249. strēlnieku divīzijai izdarīt aktīvu izlūkošanu un atvest gūstekņus. Šo uzdevumu divīzija veica ļoti labi. Jau pēc 5 dienām man bija informācija par ienaidnieka aizstāvības sistēmu un par tā karaspēka vienībām. 15 — 20 km dziļumā nebija konstatēta nekāda otra aizstāvības līnija." šajā piemērā parādās gūstekņu izteicienu lielā nozīme; un krievi bija lieli meistari padarīt runīgus arī tādus vācu karavīrus, kas bija apņēmušies klusēt. Gūstekņa rakstītās tiesības — atteikties no informācijos sniegšanas vācu-padomju karā abās pusēs praktiski vairs nebija spēkā.

Jeremenko piegrieza lielu vērību savu vienību treniņam mežos ziemas kara vajadzībām. Viņš izdomāja drakonisku, bet iedarbīgu metodi — viņš savas divīzijas ar visiem komandieriem un virsniekiem tā, kā tie bija, uz 4 dienām iesūtīja visbiežākajos mežos — bez apmešanās iespējām, bez lauku virtuvēm, bez uztura. Turklāt 30 un 40 grādu salā. Uguni nedrīkstēja kurt. Dienās notika kara laika apmācības, naktīs teorētiskas stundas. Dienas uztura deva sastāvēja no izkausēta sniega ūdens un divām saujām sausu lēcu, kas glabājās mugursomā.

Neviena cita pasaules armija nevarētu to no saviem karavīriem prasīt. Bet tas ir krievu armiju noslēpums jau kopš seniem laikiem. Tās ir nepārspējamas ciešanu panešanā un spēj cīnīties arī visprimitīvākajos apstākļos, kas ikvienai rietumu armijai nozīmētu katastrofu. Ziema ar savām ekstrēmajām temperātūrām, protams, taupīja krievu ieročus un aparātus tikpat maz kā vācu, bet krievi prata improvizēt. Viņi padarīja sevi no iesalušās technikas neatkarīgus.

Kad lielajā aukstumā radio stacijas vairs nedarbojās, ikvienā vienībā tika nozīmēti sakaru virsnieki, kas, apgādāti jājamzirgiem, kamanām, vai slēpēm, pārnesa ziņomus un pavēles no vienas vienības uz otru.

Bez tam tika izveidotas aviācijas sakaru grupas ar vecmodīgām, bet izturīgām un kustīgām lidmašīnām.

Nepārskatāmos mežu apgabalos tās atsevišķiem komandieriem bija visai sva​rīgs orientācijas palīgs.

Turklāt ne mirkli netika aizmirsta propaganda. Krievi šim uzdevumam pielietoja daudz vairāk pūļu un rūpības nekā uztura apgādei. Līdz pat pēdējai minūtei pirms uzbrukuma politiskie virsnieki kala

sarkanarmiešu sirdīs un smadzenēs suģestīvas paroles. To, ko agrākos laikos veica vodka, tagad izdarīja fanātizējošas paroles. Bet kopā ar vodku rezultāti bieži vien bija briesmīgi.

Jeremenko raksta: „Ikvienā karaspēka frontes daļā un vienībā notika partijas un komjaunatnes sapulces. Partijas biedriem un komjauniešiem bija svinīgi jāapņemas priekšā stāvošajās kaujās būt par priekšzīmi citiem, netaupīt sevi un aizraut visus pārējos sev līdzi. Tā partijas pārstāvji pie karaspēka ar savu iedarbīgo iesaisti radīja priekšnoteikumus ari militāru uzdevumu atrisināšanai attiecīgajā frontes iecirknī." ..Uzdevumi, kas prasītu vislielāko atbildības sajūtu," stāsta Jeremenko, „tika uzticēti komjauniešiem.

Tā 1195. strēlnieku pulkā (360. str. div.) par patšauteņu strēlniekiem, mašīnpistoļu strēlniekiem un izlūkiem bija vienīgi komjaunieši."

Cik partijas loma bijusi liela, par to liecina šādas Jeremenko rindas: ,,249. str. d. cīnījās 567 partijas biedri un 463 partijas kandidāti, kā arī 1069 komjaunieši." — Tas nozīmēja vienu ceturtdaļu divīzijas kaujas stipruma.

Jeremenko ofensīva sākās 9. janvārī. ..Uzbrukums," raksta Jeremenko, „karavīriem ir visai parasts vārds. Bet toreiz, 1941./42. g. ziemā tas skanēja svinīgi. Ar šo vārdu saistījās cerība uz ienaidnieka satriekšanu, mūsu tēvijas zemes atbrīvošanu, mūsu tuvinieku un visu tautiešu atpestīšanu no fašistiskās kalpības; šis vārds saistījās ar cerību uz atriebību līgumlauzējam ienaidniekam, sapnis par miermīlīgu dzīvi un darbu." — Un ar patosu, kas atgādina vācu Vilhelma ēru, Jeremenko beidz: „Un visi karavīri, no vezumnieka līdz triecienvīram sapņoja par uzbrukumu kā par skaistāko un nozīmīgāko savas dzīves notikumu." šis ,.skaistākais un nozīmīgākais notikums", par ko sapņoja sarkanarmieši pēc Jeremenko vārdiem, izskatījās šādi: divas stundas artilērijas uguns, kājnieku uzbrukums ar divām divizijām no armijas centra pa krūšu augstuma sniegu — uz Penas pilsētu, trieciens pār ledu līdz vācu frontes patšauteņu ugunij.

Pena tika iegūta pēc smagām, zaudējumu pilnām cīņām otrā uzbrukuma dienā; Fegeleina SS kavalerijas brigādes izlūkvienība tika sakauta. Bija izlauzts pirmais caurums Jeremenko caurrāvumam.

Bet abos spārnos par spīti padomju milzīgajam pārspēkam, negāja tik viegli. Padomju 360. str. d. palika stāvam 416. k. p. priekšā Un kreisajā spārnā, pie Volgas ezera, Borā un Seļiščā 334. krievu str. divīziju vācu 253. k: d. smagi sakāva un atsvieda atpakaļ.

Uzbrukuma centrā 249. krievu str. d. lauzās tālāk. Tā bija izlases vienība, ko Staļins vēlāk paaugstināja par gvardes 16 div. un apbalvoja ar Ļeņina ordeni. Ģenerāl-

Janvāra sākumā 1942. g. vācu fronti pārrauj an bruņoto speķu dienvida un ziemeļu grupu salaiduma vietā. Padomju 4. tnecienarmija tēmē uz Vifebsku un Smoļensku. majors Harasovs vērienīgi drāzās uz Andreapoli. Mērķis — izlaušanās uz satiksmes mezglu Toropecu, šo vācu ap​gādes centru, Jeremenko karsti ilgoto „maizes grozu".

Bet ceļu uz iekāroto barības pieliekamo nosprostoja pa kaklu pa galvu uz Andreapoli pārsviestais silēziešu 189. k. p. plkv. Homeiera vadibā.

Jeremenko šī pulka veikumu un uzupurēšanās spēju izceļ atkārtoti. Tas viņa armijai uzbrukuma centrā sagādāja daudz grūtību, kāvās pret divām padomju izlases divīzijām līdz pēdējam vīram šī vārda burtiskā nozīmē, un sagādāja 4. triecienarmijas priekšējai divīzijai smagus zaudējumus. Šī pulka traģēdija norisinājās starp Ošvatas staciju un Lugu, Veličkovas un Laugas sādžām. Tikai nedaudzi vīri pārdzīvoja šo kauju ar Jeremenko gvardi metru dziļā sniegā 46 grādu salā. Viens no nedaudzajiem dzīvi pārpalikušajiem, kas var pastāstīt par šī pulka bojāeju, ir vltn. Erichs šlessers: kas piedalījās Andreapoles kaujās kā 3. rotas apakšvirsnieks.

189. k. p., kas piederēja pie 81. k. d., bija veicis Francijas karagājienu bez ievērojamiem zaudējumiem. Tuvojoties 1941. g. Ziemsvētkiem, divīzija atradās Atlantijas okeana piekrastē un „stiepa gumiju" šai mierīgajā stūrī.

Taču no Ziemsvētkiem pie Atlantika neiznāca nekas.

22. decembrī pienāca pavēle — sagatavoties iziešanai. Jau 23. decembrī rotas sakāpa vilcienos. Uz kurieni? Nelikās, ka nezin cik tālu. Nebija saņemts ne speciāluzturs, ne ziemas ietērps, ne arī jauni ieroči, ne techniskās ierīces. Neviens neticēja baumām, kas izplatījās no vagona uz va​gonu — it kā pulku pārceļ uz austrumiem. Uz Krieviju.

Riteņi klaudzēja pa sliedēm cauri visai Francijai. Ziemsvētku vakars tika nosvinēts vagonu salmos.

Vīri savos plānajos mēteļos sāka salt. Tā viņi izbrauca cauri Vācijai. Polijai. Varšavā tika izsniegts

uzturs. Bet nākošo reizi viņi to saņēma jau Krievijas vidienē — Minskā. 25 grādu sals spiedās cauri vagonu sienām. Ogļu krāsniņas kvēloja. Un tomēr vīri briesmīgi sala.

Pēc 13 dienu brauciena rotas 1942. g. 5. janvārī 'zrāpās no vilciena. Tās atradās Andreapoles stacijā. Tās sagaidīja metru augsts sniegs un 30 grādu sals. Nevienam vienīgam vīram nebija ziemas mēteļa. Iekām vīri atjēdzās, daudziem jau bija nosaldētas ausis un pirksti.

II korpusa kara dienasgrāmatā atzīmēts: „šī pulka ietērps ir tīrais izsmiekls." Bet iekām bija iespējams šo pulku, kura gājiena stiprums aptvēra nepilnus 3000 viru, apgādāt vismaz ar pašu nepieciešamāko, jau pienāca iesaistes pavēle pret Jeremenko 249. str. div. gvardes pulkiem, kas pa izrauto caurumu pie Peno traucās pret Andreapoli. Sarkanie slēpotāju bataljoni jau drāzās pāri Ochvatas ezeram.

Plkv. Homeiers tiem meta pretim savus bataljonus. Tam pakļāva arī 181. k. p. 3. pionieru rotu. 189. k. p. I bataljons ieradās Ochvatas ciemā un dzelzceļa stacijā vienlaicīgi ar krievu priekšējām vienībām.

Krievi turēja austrumu malu, vācu 3. rota kapt. Lindentāla vadībā ieķērās sādžas rietumu malā. Padomju 249. str. d._ iesaistīja savu 925. p., — tie bija sibirieši, kas ar „urra" saucieniem devās triecienā pār aizsalušo ezeru. Homeiers pārsvieda uz Ochvatu arī III bataljonu.

Kapt. Neumanns ar 11. rotu pie dzelzceļa uzbēruma mēģināja krievu uzbrukumus atsist un atslogot I bataljonu Ochvatā. Krievs bija jāaptur, vismaz tik ilgi, kamēr plašajā frontes spraugā starp Daugavu un Volgu tika iekārtota kaut trūcīga aizstāvības līnija. Ja tas neizdotos, tad krievi dotos tālāk tieši turp, kur gribēja — uz Vitebsku, Smoļensku, līdz auto ceļam, lai apvienotos ar no dienvidiem uzbrūkošajām padomju armijām un no​slēgtu loku aiz vācu bruņoto spēku vidus grupas.

Oberfeldfebelis Maciola ar savu vadu atrodas Ochvatas dienvidrietumu malā. Pēkšņi kaprālis) Gustavs Praksa iekliedz zemnieku mājā: „Tanki!" Visi metas laukā. Ciema ieejas priekšā pieripo pirmais vieglais T 60. Tā brauk​šanas virzienā vēl seko 8 tanki. Tā ir 141. padomju tanku bataljona kaujasgrupa.

Tanki šauj uz ciema ēkām. Saplosa salmu jumtus. Tie, acīm redzot, grib sapostīt vācu apmešanās vietas. Tipiska krievu kaujas metode.

Maciola ar Prakšu un apkšvirsnieku Milleru, kas vada pirmo grupu, guļ aiz kāda mājas stūra. No kāda krievu tanka viņā pusē pār ciema plato ielu nogulst) patšautenes kārta. Tā uzmutuļo sniegu un pienaglo visus trīs vīrus pie zemes. „Ja tie šeit tiks garām, viņi sasitīs mūsu apgādes trosus un aizripos līdz Andreapolei," saka Maciola. „Mums tie jāiznīcina ar granātu saišķiem."

Millers un Praksa saprot. Stīviem pirkstiem tie ātri sasaista savas rokas granātas. Tad pirmais T 60 jau dārd gar ēkas stūri.

Millers pielēc, skrien kādu gabaliņu blakus tankam, tad uzraušas uz tā pakaļgala un satver lūkas rokturi. Atrauj to vaļā. Satur ar kreiso roku. Ar labo viņš apņēmis olveida rokasgranātas. Ar zobiem viņš norauj degli, divas sekun​des vienā mierā nogaida, tad iemet granātas tankā. Sprā​dziens. Ugunsliesma.

Otrs tanks paliek stāvam. Lūka atveras. Krievs grib ātri paskatīties, kas par lietu. Maciolam šī mirkļa pietiek, lai dabūtu to savas mašīnpistoles mērķeklī. Stobrs izspļauj kārtu. Krievs atkrīt atpakaļ tornī. Tad Millers jau uzlēcis uz tanka un iemet kāta granātu vēl atvērtajā torņa lūkā Abus tankus ietin dūmi. Tie aizmiglo ciema ielu. Kā kāds rēgs cauri dūmiem pieripo trešais tanks.

Grib griez​ties atpakaļ, bet iestrēg sniegā.

Kaprālis Praksa uzlēc uz torņa, taču nedabū lūku vaļā. Te krievu lielgabalnieks atver no iekšpuses.

Viņš grib drusku paskatīties. Kad tas ierauga Prakšu, viņš tūliņ atkal nozūd. Bet rokasgranāta vēl pagūst kopā ar to ieri​pot lūkas spraugā.

Pārējie 5 padomju tanki, ievērojot tādus zaudējumus savā smailē, apjukuši braukā pa sniegu. Beidzot tie pla​tajā ciema ielā apgriežas un ripo atpakaļ.

Tumsai iestājoties, 925. str. p. sibirieši uzbrūk no jauna. To atbalstīšanai ģen. Tarasovs iesaista arī vēl 332. str. d 1117 un 1119. str. pulkus. Vltn. Proskes I bataljons tiek smagi sakauts. Arī kpt. Neumanna

11. rotai, kas cīnās pie dzelzceļa uzbēruma, jāatvelkas.

Naktī uz 13. janvāri temperātūra noslīd uz 42 grādiem. Katrā rotā no ierindas izkrīt 20 — 30 vīru nosaldējumu dēļ.

Nākošā rītā vācu rotu kaujas spēks reducēts uz caurmērā 50 — 60 šautenēm. I bataljona kaujas iecirknī ir vairs tikai 3 zemnieku mājas, kūjās vīri pa laikam var apsildīties. Zirgi stāv laukā. Tiem ir drudžainas acis un tie dreb no sala.

Jeremenko ir nikns, ka viens vienīgs vācu pulks aptur tā virzīšanos uz priekšu un liedz pieeju tik karsti ilgotajām krājumu noliktavām. Tādēļ viņš 149. un 332. str. d. iesaista aptverošā operācijā. Krievi 14. janvārī ietriecas 189. pulka mugurā. Lugu un Veļičkovo telpā tie sasit trosus. Nosprosto apgādes ceļus. Samaļ galvenos pārsie​šanas punktus un lauku lazaretes. Un aizver lamatas.

Pīkst. 18 plkv. Homeiers pavēl izlauzties no ielenkuma. Sakopotā artilērijas ugunī pa Lugiem un Veļičkovo tiek izšauta pēdējā granāta. Tad rotas dodas triecienā. Ir 15. janvāris. Kopš 11. janvāra vīri vairs nav kārtīgi gulējuši, un tikai divas reizes saņēmuši siltu ēdienu.

I bataljons atbrīvo Lugus. Padomju pretuzbrukumus ltn. Klausings aptur pie ciema ieejas. Vienīgi pie baznīcas vēl turas kāda padomju patšauteņu ligzda. Tā ar savu uguni nosprosto ielu. Tās kārtas nogāž ltn.

Gebhardtu. Viņa vads tiek sašauts.

Kāds dižkareivis, kura vārds palicis nezināms, pa baznīcas drupām aizlien līdz patšautenei un iznīcina to ar 3 rokasgranātām.

Bet Veličkovu toties neizdodas atbrīvot. Pastiprinātais II bataljons iestrēdzis ciema vidū un noasiņo.

16. janvārī no 189. k. p. palikušas vairs tikai cīņās iesaistītas atliekas. Krievi ar 5 tankiem no jauna ielaužas Lugos, samaļ pulka slēpotāju kolonnu, nosprosto dzelzceļa uzbērumu no muguras un atrodas jau Andreapoles priekšā.

Plkv. Homeiers atļauj bataljoniem caur mežiem izlauzties atpakaļ uz Toropecu. Tas nozīmē 50 km pārgājienu. Pulkvedis pats jāšus dodas izlūkošanā. Tas kļūst par jājienu nebūtībā. Viņš vairs neatgriezās, mira kaut kur sniega tuksnesī Andreapoles priekšā, kā lielais viņa pulka vairums. Viņu pēc nāves paaugstināja par ģenerālmajoru.

Arī vltn. Proska ar diviem virsniekiem izjāj, lai lūkotos pēc kādām izlaušanās iespējām. Neviens no tiem neat​griežas.

Virsnieki un apakšvirsnieki mazās kaujasgrupās mēģina izspiesties cauri biezi piesnigušajiem mežiem. Taču briesmīgais pārgājiens uz Toropecu izdodas tikai vienai I bataljona nodaļai. Tā devās ceļā ar 160 vīru. 18. janvārī 40 no tiem sasniedza mērķi. ,,189. k. p. kaujas laukā pameta 1100 kritušo," raksta Jeremenko. Vienu tūkstoti un vienu simtu.

Pēc plkv. Homeiera vienību sakaušanas, Jeremenko bija brīvs ceļš uz tā operācijas pirmo mērķi, Toropecas milzīgo apgādes noliktavu. Vācu aizmugures spēku 403. nodrošinātāja divīzija ar tās dažiem krieviem nolaupītajiem tankiem un policijas vienībām nespēja pilsētu noturēt. Pieci padomju izlases pulki uzbruka aptverošā kustībā. 21. janvārī Toropecas apgādes noliktavas nesapostītas krita ģen. Tarasova rokās. Jeremenko karavīriem kopš ofensīvas sākuma pirmo reizi atkal bija pietiekami ēdamā.

Pēc krievu izlaušanās uz Toropecu, 125 km plašā joslā starp Veļikije Lūkiem un Rževu nebija vairs nekādas sakarīgas vācu frontes. Tā bija bruņoto spēku vidus grupas rūgtākā, bīstamākā situācija kopš 1941. g. 6. decembj-a. Trīs padomju armijas — tām tālu priekšā Jeremenko 4. triecienarmija, — ar 4 strēlnieku divīzijām, 2 strēlnieku brigādēm un 3 slēpotāju bataljoniem sniedzās pēc lielās uzvaras, no kūpas Stajins sagaidīja vācu vidus grupas iznīcināšanu un līdz ar to pagriezienu kapā. šajā situācijā ģen. fon der ševaljē, LIX korpusa komandieris, saņēma pavēli ar 3 divīzijām aizbāzt caurumu Vitebskas priekšā. To bija viegli pavēlēt, taču no šīm trim divīzijām neviena vēl neatradās Krievijā pilnā sastāvā. To galvenie spēki vēl bija ceļā no Francijas uz austrumfronti: ziemeļvācu 83. k. d., virtemberģiešu 330. k. d. un bādeniešu 205. k. d. Pieejamas bija vienīgi tās 125. k. d. 416. k. p. atliekas, kas bija izbridušas Zeligas ezeraļ elli.

Kopš 20. janvāja ģen. fon der ševaljē ar savas vadības komandas pagaidu personālu Vitebskā drudžaini pūlējās gar savu vienību pievešanas problēmu. Tā bija skriešanās ar laiku.

Starplaikā ģen. Jeremenko 249. str. d. un 358. str. d. daļas triecās Toropecas uz Ostrovskiju un Velišu, uz šiem svarīgajiem ceļu mezgliem pie Daugavas un pēdējiem aizsprostiem Vitebskas priekšā, kas reizē bija bruņoto spēku vidus grupas papildinājumu, apgādes un aizmu​gures nervu centrs. Ģenerālleitnantam Kurtam fon der ševaljē neatlika nekas cits kā savas pienākošās vienības „pa pilītei" tieši no transporta vilcieniem sviest pretim Tarasova pulkiem. Tas, ko šajās kritiskajās dienās veica no Francijas maigās ziemas 40 līdz 50 grādu salā pievestie vācu bataljoni, lai bruņoto spēku grupai novērstu katastrofu — ko tie mēne​šiem ilgās cīņās arī darīja — tas mums šodien vairs nav iedomājams. ševaljē ar savu kaujasgrupu aizstāvēja smagpunktus tajā frontes spraugā starp 9. un 16. armiju, aiz kuras 1942. g. janvāra beigās 3. tanku armijas virspavēlniecība pārņēma komandu. Šīs ziemas kaujas asiņainie pieminekļi ir Demidova, Veliša, Kresti, Suraša, Rudņa. Ziemeļvāci, švābi, badenieši un brandenburgieši šīs nodegušās ligzdas pārvērta par viļņlaužiem, pret kujiem sašķīda Jeremenko plūdi un beidzot apstājās.

Vissīvākās kaujas notika ap Velišu un Krestiem. šeit plkv. Sincingera kaujasgrupa ar 257. k. p. un 83. k. d. daļām izrādīja krieviem sīkstu pretestību. Tās vīri pārlaida naktis teltīs bez salmiem un bez ugunskura 25 līdz 40 grādu salā. Dienā tie lauzās uz priekšu pa līdz krūtīm dziļu sniegu. Tika ieslēgti un prettriecienos atkal izlauzās. Tie metās gan uz priekšu, gan atpakaļ. Bet nebeidza pretoties.

Un to visu viņi iespēja pret 3 padomju divīzijām un 3 strēlnieku brigāžu daļām, kas visiem speķiem caur Rodņas ceļu mezglu gribēja tikt līdz Minskas-SmoļenskasMaskavas ceļam, lai pārgrieztu bruņoto spēku vidus gru​pas nervu saiti.

Bet tas viņiem neizdevās. Padomju ofensīvas trieciens noasiņoja pret negaidīto vācu LIX korpusa pretestību. Jeremenko bez izskaistinājumiem nosauc vārdā savas plaši pasāktās ofensīvas neizdošanās iemeslus: padomju virspavēlniecība bija novērtējusi par zemu vācu karavīru pretestības spējas ziemas karā, kurā valdīja sibiriski aukstuma grādi. Tā uzskatīja vācu divīzijas par līdz nāvei nogurušām. Staļins tādā kārtā izdarīja to pašu kļūdu kā Hitlers Maskavas priekšā. Padomju virspavēlniecība novērtēja ienaidnieku par zemu, bet pati savus spēkus — par augstu.

Sliktā municijas, degvielu un uztura apgāde, virsnieku trūkums, karavīru sliktā apmācība, negaidīti lielie pašu zaudējumi nogurdināja padomju vienības. Jeremenko gvardē — 249. str. d. — pēc viņa paša datiem, 1941. g. janvāra beigās bija vairs tikai 1400 vīru. Bet 9. janvārī šī divīzija devās uzbrukumā ar 8000 vīru.

Arī abas Jeremenko kaimiņu armijas — 3. triecienarmija un 22. padomju armija nesasniedza savus operātīvos mērķus Veļikije Luki un Jarcevo pie Smoļenskas-Maskavas autoceļa. Ģen. Purkajeva 3. triecienarmija gulēja Cholmas priekšā iestrēgusi, kur pret visiem virzieniem apļa pozicijās aizstāvējās Šerera kaujasgrupa un apturēja krievu divīzijas. Bet ģen Vostruchova 22. armija netika garām Belijiem.

Heseniešu 246. k. d. daļas šeit turējās visai sīksti.

Līdz ar to padomju ziemas ofensīvas bīstamais trieciens pret vācu bruņoto spēku vidus grupu 9. armijas aizmugurē bija sabrucis. Ārējais krievu knaibļu zars, kam bija jātriecas dziļi vācu frontes aizmugurē, bija nolauzts.

3. IERODAS MODELS Sičevkas uztura noliktava — „Ko esat paņēmuši līdzi, ģenerāļa kungs?" — Viens pulks notur Volgas ieloku — „Es esmu rotas pēdējais vīrs" — Staļina ofensīva apstājas — Suchiniči, jeb pele ziloņa snuķi — Mācītājs un vachmeistars — Divas krievu dienas​grāmatas un viena vēstule.

Bet vēl draudēja briesmas ziemeļos un dienvidos no autoceļa — pie Rževas un pie Suchiničiem.

Sarkanās ofensīvas knaibļu iekšējais zars tieši apdraudēja frontē cīnošās 9. un 4. vācu armijas daļas.

Padomju uzbrukuma galvenais mērķis bija Rževa. Ja krieviem izdotos šo vācu vidus frontes stūrakmeni iz​lauzt, tad 9. armijai draudēja ielenkšana.

Ja kāda armijas komandpunkta tuvumā pēkšņi parādās ienaidnieka tanki un fronte ir tikai 1 km attālu, tad briest katastrofa. Vācu 9. armija 1942. g. 12. janvāra vēlā pēc​pusdienā lūkojās šai katastrofai acīs.

Pīkst. 16: armijas komandpunkta karšu istabā Sičevkā pie stāvokļa kartes stāvēja armijas 1. ģenerālštāba virsnieks pltn. Blauroks kopā ar tīringiešu 1. tanku div. komandieri ģenerālmajoru Krīgeru (Krūger). Klāt bija arī divīzijas Ia virsnieks vltn. Venks un 113. str. p. komandieris pltn. Holste, lai iepazītos ar stāvokli. 1. tanku div. priekšējā grupa tikko kā bija ieradusies Sičevkā. Mazā pilsētiņa ar savu milzīgo preču staciju vēl pirms nedēļas bija mierīga aizmugure, armijas galvenā mītne un aizmu​gures apgādes centrs. īsta intendantu un cālmeistaru para​dīze. Kopš 2 dienām šeit bija fronte.

Telpā spiedās patšauteņu uguns tarkšķi un granātmetēju ducināšana. „Atļaujos ģenerāļa kungam īsumā paskaidrot sūdīgo stāvokli," sacīja armijas Ia virsnieks, pagriezies pret Krigeru. „Kopš 9. janvāra krievu lieluzbrukums no Ostaškovas telpas virzās pret atgrieztā XXIII armijas korpusa kreiso spārnu, kas atspiests atpakaļ uz dienvidiem. Vienlaicīgi stiprāki uzbrukumi pret VI armijas korpusa kreiso spārnu."

Blauroks norādīja uz karti. „Mūsu lūgums — atvilkt austrumu fronti uz GšatskasVolgas pozicijām noraidīts. Kopš 11. janvāra stipri ienaidnieka uzbrukumi no ziemeļrietumu virziena un rietumos no Sičevkas uz dienvidiem. Priekšējās vienības rietumu malā." Blauroks uzlika roku uz kartes un sacīja: „Notu​riet mums Sičevku, ģenerāļa kungs, tā nedrīkst iet zu​dumā."

Komandieris un 1. tanku div. virsnieki māja galvām, tie saprata, cik stāvoklis grūts. Taču viņus izbrīnēja, ka armijas virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Strauss pats nepiedalījās apspriedē: ..Ģenerālpulkveža veselība ir sabrukusi; arī štāba šefam jādodas atvaļinājumā. Mēs katru dienu sagaidām armijas jauno virspavēlnieku ģenerāli Mo​deļu." — Izbrīnētas sejas!

Tātad jauno 9. armijas komandieri sauca par Modeļu. Tā bija ātri uzlēkusi zvaigzne. Pirms trim mēnešiem viņš vēl bija slavenās 3. tanku divīzijas komandieris.

Bruņoto spēku vidus grupas stābos pazina šo maza auguma atsperīgo vīru no Gentinas, dzimušu 1891. g. Bet 1. tanku div., kas kopš Kaļininas viņa vadībā bija kāvusies XXXXI korpusa ietvaros, pazina to vēl labāk. Un cienīja ļoti, kaut viņš bija gluži citāds nekā priekšgājējs ģenerālpulkvedis Reinhardts. Un visi zināja, ka tur, kur komandē Models, kauju laime ir viņa pusē, tur izdodas vispārdrošākie pasākumi, tur iespējams tikt galā ar jebkuru stāvokli. Kur gan tādu vīru kā viņu varēja vēl labāk izmantot kā 9. armijā?

Blauroks vēlreiz piegāja pie kartes: ,.Stāvoklis pēdējās 48 stundās patiesi kļuvis vairāk nekā ārkārtīgi kritisks," viņš sacīja ar ģenerālštāba vēsumu.

Viņš norādīja uz resnajām, sarkanajām bultām: „šeit, rietumos no Rževas krievi izrāvuši 15 km platu robu mūsu frontē. Divas padomju armijas — 29. un 39. — kopš dienām nepārtraukti plūst pa šo robu ar tankiem, kājniekiem un ragavu kolonnām uz dienvidiem. Izlauzušās jau 9 divīzijas. Mūsu XXIII korpuss ir saskaldīts, ieslēgts un to iespējams apgādāt vienīgi no gaisa. Toties VI korpusam, paldies Dievam, ir izdevies izveidot un noturēt jaunu atvaires fronti rietumos un dienvidrietumos no Rževas."

Blauroka roka slīdēja pa karti sarkano bultu virzienā: „Padomju smailes, un proti — kavalerija — jau atrodas rietumas no Vjazmas un autoceļa, šīs visas

vidus grupas dzīvības artērijas. Bet šie spēki, liekas, vēl nav pārāk stipri un nenozīmē galveno problēmu.

Daudz bīstamāks stāvoklis šobrīd ir šeit." Un Blauroks norādīja uz apļu un bultu mudžekli ap 50 km dievidrietumos no Rževas. „Jūs redzat," turpināja Ia, stipri padomju spēki aiz 29. un 39. armijas priekšējām daļām pagriezušies pret Sičevku. Krievi nepārprotami grib ieņemt šo vietu, pagriezties pret ziemeļiem un apņemt mūsu armiju. Pašreiz

]anvāja sākumā 1942. g. krievi pārrauj 9. armijas fronti un ielaužas dziļi bruņoto spēku vidus grupas aizmugurē. Ir iestā​jusies viena no smagākajām krizēm. krievi cīnās par Rževas dzelzceļa līniju. Ja viņi to iegūst, tad mūsu armijas apgāde ir sabrukusi. Jo visi mūsu papildinājumi atkarīgi no šī dzelzceļa. Ja krīt Sičevkā, mēs esam izmanevrēti. Krievi jau atrodas mūsu durvju priekšā, mani kungi! Viņu smailes jau ielauzušās stacijas territorijā, bet par laimi tie šobrīd aizņemti ar laupīšanām. Es saku — par laimi, jo pilsētas malu nodrošina vienīgi ātri salasītas trauksmes vienības, kas sastāv no ziņnešiem un trosiem, kuras vada plkv. Krūze, armijas artilērijas komandieris. Pie preču stacijas atrodas pret pusnakti pievestā 1. str. pulka 6. rota." Ģenerālmajors Krigers, ko nekas nespēja izsist no tā sakšu ķēniņu miera, norūca kādu daudz lietotu zaldātu izteicienu. Gajais Vītersheims pamāja un piebilda: „ Vārds īstā vietā."

Pusstundu vēlāk fon Vītersheima kaujasgrupa iesaisties gatavībā ripoja pretim krieviem, kas jau atradās preču stacijā un plaši izvietotajās apgādes noliktavās. Kaujasgrupā ietilpa daži strēlnieku tanki un viena motociklu strēlnieku 1. pulka pastiprināta rota, ko vadīja vltn. Petcolds.

Petcolds, kas ar savu kauju ziņnesi bija aizlavījies līdz kādai nojumei, tālskatī novēroja Sičevkas preču staciju. „Tur jau iet kā pa gadatirgu," viņš izbrīnēts sacīja.

Motociklu strēlnieki sita rokas ap pleciem, lai sasildītos. Virsleitnanats atgriezās un uzsēdās savā motociklā. „Uz priekšu!"

Starp preču stacijas nojumēm un barakām patiesi izskatījās kā gadatirgū. Krievi no barakām stiepa kastes un lādes, pilnas ar pārtiku, un priecājās par labajām mantām. Tur bija lidotāju un tanku braucēju speciāldevas, kas guva viņu īpašu piekrišanu, šokolāde, biskvīti, augļu stienīši. Bet arī cūkas stilbiņi mērcē, aknu desa un zivju konservi guva viņu brāzmainu piekrišanu. Ar durkļiem tie vēra vaļā konservus un nenogurdināmi nomēģināja no visa: „Papočka, lūk — pamēģini šito!"

Un tad cigaretes! „Brālīt, — kā tās smaržo! — ne tā kā machorka „Pravdas" papīri!"

Bet galvenais — franču konjakam bija īpašs pievilkšanas spēks. Kareivji nosita pudelēm kaklus un dzēra lie​lisko sulu, kas, salīdzinājumā ar viņu vodku, garšoja kā saldena tēja.

Ivani kļuva priecīgi. Vairs nejuta 40 grādu sala. Dziedāja, gavilēja, skūpstījās. Neviens postenis vairs nebrīdināja, neviens šāviens vairs nesacēla trauksmi. Bet pēkšņi Petcolda patšauteņu kārtas nobira starp barakām. Sprāga rokasgranātas. No strēlnieku tankiem tarkšēja mašīnpistoles. Krievi metās bēgt.

Bet netika necik tālu. Tie krita patšauteņu kārtās un mira starp konservu kārbām un „R-6" cigaretēm, Henesy pudelēm un kēksa turzām.

Frivoli izsakoties: šokolāde un konjaks guva pirmo „uzvaru" Sičevkā. Tā kā krievi pašreiz ievāca kaja laupījumu, 1. tanku div. vājajām daļām izdevās skaitliski pārākajam ienaidniekam atņemt stacijas territoriju.

Abās nākošajās dienās ieradās vēl citas 1. tanku div. daļas. Kopā ar gaisa ceļā no Francijas pievesto 337. k. p. tās atbrīvoja Sičevkas tuvāko apkārtni un atjaunoja sakarus ar frontes lidlauku Novo Duginā, dienvidos no pilsētas, kur aviācijas spēki kopš dienām aizstāvējās uz visām pusēm. Ieslēgtas maiznieku rotas, kas bija aizbarikadējušās aiz savām lielajām maizes krāsnīm, kā arī kāda visai grūtā stāvoklī nonākusi armijas sakaru vienība tika atbrīvota, tāpat kādas lauku lazaretes vīrus izdevās izraut no ieslēguma. Tūliņ pasāktos padomju pretuzbrukumus izdevās atsist.

Dažas dienas pēc pirmās iepazīšanās ar stāvokli 9. armijas vadības komandpunktā 1. tanku div. komandieris un Ia virsnieks vēlreiz ieradās pie 9. armijas Ia, lai iepazītos ar tuvākajiem kauju nodomiem Rževas-Sičevkas telpā. Virsnieki tikko bija apsveicinājušies, kad ārpusē noklaudzēja apvidus automobiļa durvis, atskanēja ko​mandas un telpā ienāca kāds ordonances virsnieks un zi​ņoja: „Ģenerālis Models."

Trīsceturtdaļgaruma mētelī, ar vecmodīgu, bet praktisku ausu sildītāju galvā, mīkstos garos zābakos un ar neiztrūkstošo monokli labajā acī, — tā jaunais virspavēlnieks pēkšņi jau atradās telpā. Šis vīrs izstaroja enerģiju. Bezbailīgumu. Viņš apsveica virsniekus. Nometa mēteli un cepuri uz kāda krēsla. Tad noslaucīja monokli, kas istabas siltumā bija aizsvīdis. Un tūliņ piegāja pie kartes. „Diezgan sūdīgs stāvoklis," viņš sacīja sausi un ātri iepa​zinās ar jaunākajām atzīmēm. „Esmu kungus jau vispārējos vilcienos par visu svarīgo informējis," ziņoja Blauroks. „9. armijai vispirms svarīgi nostabilizēt stāvokli ap Sičevku un nodrošināt Rževas-SičevkasVjazmas dzelzceļa līniju. Pēc nule notikušās stabilizācijas ap pašu Sičevku ar 1. t. d. palīdzību, pašreiz ierodas SS mot. k. d. „Das Reich" pirmās daļas."

Tanku ģenerālis Models, drosmīgais karaspēka vadonis un ģenerālštāba virsnieks turklāt, pamāja: „Un tad kā pirmo aizbāzīsim šo caurumu šeit," viņš norādīja uz sarkanajām bultām, kas rādīja krievu caurrāvumus rietumos no Rževas starp Nikoļskoju un Solominu. „šeit izlauzušamies divīzijām jānogriež papildinājumu ceļš. Bet no šejienes," viņš uzlika roku Sičevkai, „mēs iebrauksim krievam flankā un nožņaugsim to."

Krīgers un Venks brīnījās par šo optimismu. Un Blau​roks šo izbrīnu ietvēra uzmanīgi pētīgos vārdos: „Ģenerāla kungs, ko jūs šai operācijai esat atveduši līdzi?"

Models mierīgi uzlūkoja saivas armijas Ia virsnieku un sacīja: „Mani." Un smējās. Un kā atbrīvoti smējās arī visi pārējie. Kopš daudzām dienām tā_ bija pirmā reize, kad 9. armijas virspavēlniecības vadības grupas karšu istabā Sičevkā atskanēja skaļi un sirsnīgi smiekli.

Tas bija dīvaini — ar to mirkli, kopš Models vadīja armiju, likās it kā pulki būtu kļuvuši stiprāki.

Vienības ne tikai juta virspavēlnieka precīzās pavēles, bet arī viņš pats ieradās visur. Kamēr viņa ģenerālštāba šefs plkv. Krebss Sičevkā šķetināja ģenerālštāba pavedienus, Models bija frontē. Pēkšņi viņš kāda bataljona komandpukta priekšā izlēca no sava apvidus auto, piejāja zirgā caur dziļo sniegu līdz pirmajām līnijām, uzmudināja, slavēja, nopēla un ar pistoli rokā piedalījās pat triecienos bataljona priekšgalā pret iebrukušo ienaidnieku. Dzīvespriecīgais ģenerālis bija visur, un kur viņa nebija, tur juta tā garu.

Un šim garam bija sava izšķīrēja loma arī nākošajā kaujā. Lai to saprastu, jāzina tās priekšvēsture:

Ģenerālpulkvedis Strauss jau 8. janvārī bija mēģinājis slēgt caurrāvuma spraugu ziemeļos. No jauna uzsvaidzinātās Fegeleina SS kavalerijas brigādes daļas oberšturmbanflrera Cēhendera vadībā no Neļidovas telpas bija pārsviestas uz austrumiem un caur Oļeņinu devušās uzbrukumā. VI korpusa vienības no Rževas bija devušās tām pretim uz rietumiem. Taču krievi caurrāvuma telpā bija jau pārāk stipri, bet vācu spēki par vāju. Cēhendera kaujasgrupas pretuzbrukumu briesmīga sniega vētra nedaudzu stundu laikā pilnīgi apturēja, un tā nepaspēja izlauzties pret vairākām krievu brigādēm. Austrumos no Oļeņinas uzbrukums apstājās. Līdz ar to bija sabrucis mēģinājums aizvērt frontes spraugu.

Lai šo mēģinājumu atkārtotu ar stiprākiem spēkiem, bruņoto spēku vidusgrupa bija atvilkusi no Rūsas frontes 1. tanku div. un raidījusi to pārgājienā uz Rževu. Tā bija laime. Jo tādā kārtā divīziju bija iespējams ātri pārkārtot un pārsviest uz Sičevku, lai tur vispirms tiktu galā ar krizes stavokļa paasināšanos.

Bet ar noturēto telpu aizstāvību vēl nekas nebija panākts. ,,Uzbrukt, atgūt iniciātlvu, diktēt ienaidniekam rīcības likumību," tā bija Modeļa recepte. TIringiešu 1. tanku divīzija, ievērojot tanku trūkumu, kļuva par kāj​nieku vienību uz slēpēm.

Vltn. Dariuss, vecais Duderhofas augstienes cīnītājs, tagad vadīja bez skaņas operējošo slēpotāju rotu. Ar drošsirdīgiem triecieniem un izlūkgājieniem tie atbalstīja dzelzceļa pionierus, kam arvienu no jauna bija jā​lāpa krievu saspridzinātās sliedes starp Sičevku un Rževu.

Taču šis posms bija garš. Tā 4. zenltartilerijas pulka II diviziona šefam maj. Richteram ienāca prātā neparasta ideja, kā nodrošināt dzīvībai svarīgo vilcienu satiksmi uz Rževu. Viņš lika saviem vīriem uzbūvēt „braucošu bateriju": uz preču vagona platformas tika uzmontēti divi 8,8 cm lielgabali, četras patšautenes un divi vieglie 2 cm zenltartilerijas lielgabali, kam priekšā aizjūdza lokomotīvi. Visu pasākumu nodeva vltn. Langhammeram un tā 40 vīriem, un ,.bruņotais vilciens" bija gatavs.

Vilciens ripoja starp Rževu un šičevku šurp un turp. Taču iesaiste šajā atklātajā „bruņotajā vilcienā" bija īstas mokas. Brauciena vējš lika ieroču temperātūrai noslīdēt uz 50, pat 58 grādiem. Drēbēs ievīstījušies izlūki uz lokomotīves valkāja ādas sejas maskas, citādi viņiem dažās minūtēs būtu nosaluši deguni un vaigi. Lokomotīve stūma pa priekšu preču vagonus, kas noderēja kā „mīnu meklē​tāji." „Bruņotais vilciens" arvien no jauna izklīdināja stipras ienaidnieka traucējošās vienības, kas bija pielavījušās dzelzceļa uzbērumam. Šī braukājošā zenītbaterija bez tam konvojā uz Rževu nogādāja arī papildinājumu vil​cienus un tieši pirmajās grūtajās dienās nodrošināja apgādi.

Ielauzušamies krieviem šajās dienās arī neklājās tieši rožaini. To parāda skatiens frontes pretējā pusē.

Sergejs Kambuļins, 26 gadus vecs, leitnants un kāda strēlnieku pulka mašīnpistoļu šefs, dzen savus ļaudis uz priekšu. „Davai! Netūļājieties tik ilgi!"

Vīri kurnēdami jūdzas divu kara laupījumā iegūtu vācu kājnieku lielgabalu priekšā. Zirgi nosprāguši no bada un sala. No vīru vidus ik dienas 2 vai 3, pat 4 iziet no ierindas.

Viņi dodas pa platu, tanku cieši piebrauktu sniega ceļu uz dienvidiem. Tanku ķēdes saspiedušas sniegu cietu kā betonu. Bet tās to padarījušas arī slidenu kā slidotavu Ļeņingradas pilsētas parkā. Ar mokām tie tiek uz priekšu. Kāds no vīriem jautā: „Kā sauc tur to vietu, biedri leitnant?"

Kambuļins paskatās uz karti. „Solomino," viņš saka. Ar rādītāja pirkstu un īkšķi viņš uz kartes izmēri atstatumu. „Mēs pašreiz esam 30 km atstatu no Rževas un ejam uz dienvidiem. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka dodamies fašistiem aizmugurē!"

Pie Solomino atrodas lielā caurrāvuma rietumu mala.

Prettanku lielgabali un smagās 15,2 cm haubices nodrošina caurrāvuma vietu. Ap 100 m pa labi no rotas aizvirzās kāda zirgu velkmes trošu kolonna. Lauku virtuves kūp. Kambuļina vīri ilgu pilniem skatieniem raugās turp. Pulkstens ir 11 priekšpusdienā.

22. janvāris: ltn. Kambuļins dienu iepriekš beidzot dabūjis pāri filca zābaku. Viņš no tiem līdz šim atteicās, kamēr tādi nebija ikkatram rotas vīram. Termometrs rāda 45 grādu sala.

„Vācieši skraidot apkārt īsos ādas zābakos, daži pat audekla zābakos," saka kāds no kareivjiem, kads jauns skolotājs. „Lai viņi nosalst, suņi tādi," rūc Kambuļins. „Lidotāju aizsegā!" atskan pēkšņs sauciens. Visi pajūk kur kuj-ais, metas sniegā. Un tad jau nobrīkš kāda vācu kaujas lidotāja klāja lielgabali. Arī viņā pusē, pie trosa kolonnas, lidotāji šauj krievu rindās. īsi pēc tam parādās padomju iznīcinātāji. Bet arī vācu iznīcinātāji tūliņ iznirst no debesīm un padzen krievu mašīnas.

No rietumiem dzird dārdam vācu artilēriju, šāviņi krīt tieši Kambuļina rotas priekšā, nāk tuvāk, sprāgst starp rotas vadiem, tad pārceļas tālāk. Uz austrumiem. Paldies Dievam!

Kambuļins atkal izslienas kājās. Ko tas nozīmē? Viņā pusē trošu kolonna metas atpakaļ. Tarkšķ patšautenes. No rietumiem šurp nāk strēlnieku ķēdes, sniega pārval​kos. To vidū spēcīgi tanki. „Tie ir triecienlielgabali, vācu triecienlielgabali," Kambuļinam izšaujas caur galvu. Arī skolotājs sauc: „Tie ir vācieši, biedri leitnant!"

Ltn. Kambuļins mierīgi dod pavēles. Grupa izvēršas. Un pret ienaidnieku jau tarkšķ pirmās mašīnpistoļu kār​tas. Abi nolaupītie lielgabali sāk riet.

Viņā pusē vācieši metas sniegā. Var redzēt, ka tie māj pret aizmuguri. Tie prasa uz priekšu savus kājnieku liel​gabalus. Modeļa kauja ap lielo padomju iebrukuma vietu rietumos no Rževas sākusies.

Jaunais 9. armijas virspavēlnieks sācis īstenot savas operācijas otru cēlienu pret padomju caurrāvuma armi​jām. Un tas notiek 45 grādu salā, kas liek sastingt pat elpai.

Pulku un divīziju komandieri bija lūguši Modeļu uzbrukuma noteikto termiņu sala dēļ atlikt. Bet Models bija atbildējis: „Kādēļ, mani kungi? Rīt un parīt nebūs siltāks. Un krievi jau arī maršē."

Uzbrukums — tas bija īstais Modeļa elements. Viņa 1942. g. janvāra lielais veikums pastāvēja apstāklī, ka viņam izdevās 9. armiju izraut no izmisīgās pretošanās visos virzienos, visos stūros un malās, un ievadīt atbrī​vojošā pretofensīvā ar skaidriem smagpunktiem.

Modeļa plāns bija vienkāršs. Viņš lika pastiprinātajai 1. tanku div. un no jauna pievestās SS divīzijas „Das Reich" daļām no Sičevkas uzsākt uzbrukumu ziemeļrietumu resp Osuiskojas virzienā, lai iebruktu vistālāk caurrāvušos krievu flankā.

24 stundas vēlāk, 22. janvārī, Models lika no telpas rietumos no Rževas XI korpusam ar 256. k. div. kā smaguma grupai, ko pastiprināja četru divīziju bataljoni ar artilēriju, tanku iznīcinātājiem un zenītartileriju, uzbrukt rietumu virzienā pret padomju caurrāvuma vietām.

Tai pašā stundā izlaušanās uzbrukumā no rietumiem devās pie Oļeiņino atgrieztais XXIII korpuss ar 206 k. d., Fegeleina SS kavalerijas brigādi un 189. triecienliegabalu divizionu, un lauzās uz austrumiem pretim VI korpusam. Ltn. Kambuļins veltīgi mēģināja apturēt vāciešus. Kāda vācu patruļa 2 dienas vēlāk atrada viņu beigtu sniegā tā iznīcinātās rotas vidū.

Kambuļins, būdams smagi ievainots, bija nosalis. Vēl īsi pirms nāves viņš bija izdarījis pēdējos ierakstus savā dienasgrāmatā: „Vācu triecienlielgabali ir nāvīgs ierocis, pret ko mums nav nekādu cīņas līdzekļu."

Ar pēdējo piepūli izdarītais vācu divkāršais trieciens pret padomju caurrāvuma vietu starp Nikoļskoju un Solominu izdevās. Lidotāju ģenerāļa Volframa fon Richthofena komandētais VIII aviācijas korpuss iznīcināja zenītartilerijas un artilērijas pozicijās padomju iebrukuma telpā Smagie miezeri sadragāja padomju prettanku lielgabalu pozicijās. Jau 23. janvārī pīkst. 12.45 XXIII korpusa un VI korpusa uzbrukuma smailes sadevās rokām.

XXIII korpuss atkal varēja uzņemt sakarus ar 9. armiju, kaut arī pagaidām tikai pa šauru spraugu.

Abi padomju sniega ceļi pār Volgu bija nosprostoti, un caurlauzušies padomju 29. un 39. armijas korpusi bija atgriezti no saviem aizmugures sakariem un papildinājumu pie​gādes. _ Tas bija Modeļa lielais brīdis. Viņš bija atguvis iniciatīvu kaujas laukā starp Sičevku un Volgu un nedomāja ļaut to sev atkal atņemt. Vispirms viņš pastiprināja tikko izcīnīto zemes šaurumu starp VI un XXIII korpusu. Jo krievi, protams, ar visiem spēkiem mēģināja šo aizbīdni

atkal saspridzināt un atjaunot sakarus ar savām 9 caurlauzušamies divīzijām. Tas bij jānovērš.

Models šim uzdevumam izmeklēja pašu labāko vīru. Kā vienmēr, kad bija dodami smagi kaujas uzdevumi, ģenerālis arī šoreiz atrada īsto — tas bija oberšturmbannfīrers Otto Kumms no SS ieroču divīzijas „Das Reich". Kumms ar SS pulku ,,Der Fuhrer" tika pārsviests uz Volgu, tieši uz to vietu, kur 29. padomju armija bija devusies pāri aizsalušajai upei. „Turēt jebkādos apstākļos," Models pavēlēja Kummam. „Jebkādos apstākļos," ģenerālis vēlreiz ar uzsvaru at​kārtoja.

Kumms sveicināja: „Jāgan, ģenerāļa kungs."

Bet vai viņš varēs noturēties — tikai ar vienu pulku?

Kamēr Models rietumos pastiprināja aizsprosta bultu, 28. janvārī viņš dienvidos no OsugasSičevkas telpas visiem rīcībā esošiem spēkiem lika pāriet aptverošā uzbrukumā pret eaurrāvušos ienaidnieku: 1. tanku div.., 68. kājn. div., SS divīzijas „Das Reich" kā arī 5. tanku div., 309. kājn. pulka un 2. tanku div. Dekera kaujasgrupas galvenie spēki tika sakopoti XXXXVI korpusā ģen. fon Fītinghofa (Vietinghoff) vadībā un raidīti pret ziemeļrietumiem. Krievi saprata, ap ko lieta grozās, un izmisīgi aizstāvējās.

Kaujas bija ļoti sīvas. Mežu dziļajā sniegā ik koku nojume kļuva par cietoksni, bet sādžās ik nama drupas — par īstu elli.

26. janvārī sākās krievu paplašinātais lieluzbrukums pret 256. kājn. div. ziemeļu fronti un XXIII korpusa labo spārnu, kur atradās 206. kājn. div. Radās bīstamas krizes, ko izdevās novērst vienīgi ar līdz nāvei pārpūlēto vīru pēdējo iesaisti.

Models ik dienas apmēram stundu pavadīja pie kartēm, bet desmit stundu bija pie saviem karavīriem. Tur, kur iviņš parādījās, tas iedarbojās kā kāds akumulators, kas no jauna uzlādēja komandieru izlietoto enerģiju.

Neparastās Jaika pārmaiņas velnišķīgi ietekmēja vācu karavīrus. Kļuva siltāks, toties uznāca sniega vētras, tad termometrs atkal noslīdēja uz 52 grādiem. Nolādētā krie​vu ziema!

Par spīti tam, krievi pie Rževas-Oļeņinas dzelzceļa līnijas tika atsviesti atpakaļ, tad saspiesti kopā un beidzot saskaldīti. Krievu komandieri upurēja veselus bataljonus bezjēgas prettriecienos.

It 389 Vestfāliešu 86 kājn. div. 4. februārī ieņēma atslēgas punktu Osuiskoju. Un 48 stundas vēlāk tīringiešu grenadieji no 1. tanku div, savos strēlnieku tankos gar dzelzceļa līniju virzīdamies, izlauzās pie čertoļinas. Š-it Vītersheima kaujasgrupa sastapās ar Cēhendera kaujasgrupas smailēm: gredzens ap 9 padomju divīzijām, veselu 2 armiju lielāko daļu, bija noslēgts.

Starplaikā Kurams ar savu 650 vīru stipro pulku pie aizsalušās Volgas bija izbūvējis trūcīgas, bet kaut cik derīgas pozicijās. Ar spridzināmām patronām un mīnām dziļi aizsalušajā zemē tika izspridzināti caurumi. Patšautenes un strēlnieku ligzdas tika izvietotas vienmērīgās 200 m atstarpēs. Bet tā bija visai plāna līnija. Un Kummam nebija rezervju.

Krievi uzbruka bez pārtraukuma. Dienu no dienas ar stiprākām vienībām. Tie gribēja izlauzties, gribēja izsist sakaru stigu uz savām ieslēgtajām divīzijām, šeit izšķīrās kauja par Rževu.

Kumma komandpunkts atradās tikai 800 m aiz III ba​taljona kaujas līnijas. Models katru dienu ieradās vai nu Fieseler-Storcha lidmašīnā, kas nolaidās uz ledus, vai apvidus automobilī, un reiz viņš ieradās pat jāšus, jo vāģis bija iestidzis.

28. janvārī Models pašreiz bija pie Kumma, kad I bataljona vīri atveda kādu sagūstītu sarkanarmieti.

Tas bija padomju 39. armijas štāba radiotelegrafists. šādi ļaudis bija retums. Un tie dažreiz zināja vairāk nekā dažs ko​mandieris.

Runīgais krievs ziņoja, ka nākošās dienās gaidāms krie​vu lieluzbrukums. Viņš apgalvoja, ka gatavībā

atrodoties jau vairākas krievu strēlnieku un tanku brigādes. Caurrāvums ieslēgto korpusu atbrīvošanai esot jāizcīna, lai maksā, ko maksādams.

Models atstāja Kumma komandpunktu rūpju pilns. „Oberšturmbannfīrer, es paļaujos uz jums," sacīja viņš šķirdamies. Un pasmaidīdams piebilda: „Bet varbūt Ivans mūs vienkārši piemuļķojis."

Taču Ivans nebija muļķojies. Lieluzbrukums sākās nākošā rītā. Tieši tajā pašā 29. armijas caurrāvuma vietā, kur pār Volgas ledu veda platas tanku pēdas.

Kumma pulks skaita ziņā bija vājš, toties labi apbruņots. Priekšējā frontē atradās 8,8 cm zenītlielgabals. Tanku iznicinātāju rotai bija 5 cm prettanku lielgabalu vadi. Viens smagais un viens vieglais vads ar strēlnieku lielgabaliem. Kauju gaitā Kumma pulkam piedalīja arī vēl „Das Reich" motociklu strēlnieku bataljonu un 189. triecienlielgabalu diviziona vienu bateriju. Un tomēr — tie bija rvisai pieticīgi speķi, salīdzinot ar uzbrūkošajām krievu masām.

Krievi uzbruka bez pārtraukuma dienu un nakti. Trīs nedēļas no vietas. Gan krievi izdarīja kādu taktisku kļūdu — tipisku krievu kļūdu — tie neiesaistīja visus spēkus liela vēriena caurrāvumam. Tie palaida gājām iespēju radīt smagpunktus. Tie raidīja kaujā bataljonu pēc ba​taljona, tad pulku pēc pulka un beidzot brigādi pēc bri​gādes.

Klepeņinā novietotās pretestības grupas prettanku aizsardzību pārņēma 561. tanku iznīcinātāju diviziona 2 vadi. To 13 prettanku lielgabali, visi 5 cm kalibra, ltn. Petermanna vadībā līdz 3. februārim iznīcināja 20 krieivu T34 tankus. Ievainotā ltn. Petermanna vietā prettanku vadu pārņēma ltn. Hofers. Cik sīvas bija cīņas, liecina fakts, ka Klepeņinas priekšā novietotajam lielgabalam 5 stundu laikā 3 reizes bija jāatjauno apkalpe. Frontes priekšā gulēja divi duči tanku. Kaimiņu liegabalu samala kāds T 34.

Kājniekiem nācās krievu kolosu iznīcināt ar mīnām un granātu saišķiem.

Kaujas sestajā dienā krievi parādījās ar 30 vieglajiem tankiem 10. rotas priekšā. Piebrauca līdz 50 m no pozicijām. Apstājās. Un tad gāza uguni pret vācu strēlnieku bedrēm un patšauteņu ligzdām, ko vien stobri jaudāja. Trīsdesmit minūtes no vietas. Tad tie atgriezās mežā, no kurienes bija nākuši. Pār klajumu gūla klusums un sprēgājošs sals. Pēc 2 stundām no sašautajām pozicijām līdz bataljona komandpunktam atlīda kāds vīrs. Tas bija rottenfīrers Vāgners. Smagi ievainots, ar nosaldētām rokām, viņš mēģināja piecelties kājās bataljona komandiera Bollerta priekšā, lai nodotu ziņojumu. Taču viņš sabruka un ziņoja guļus: „Hauptšturmfīrer, es esmu rotas pēdējais vīrs. Visi ir krituši."

Viņš izstiepās. Un no 10. rotas vīriem dzīvs vairs nebija neviens.

Frontē tagad atvērusies 1000 m plata sprauga. VI armijas korpuss met uz priekšu 120 aizstājējus: tie ir braucēji, pavāri, kurpnieki, drēbnieki. Vadus komandē cālmeistari. Godājami vīri, bet gluži nepiedzīvojuši šajā briesmīgajā kauja. Tie ieņem 10. rotas pozicijas. Krievi pēc uguns brāziena uzbrūk ar granātmetējiem un urrā kliedzieniem. Vācu vīru nervi to neiztur un tie metas bēgt. Un tiek apšauti kā zaķi.

Tumsai iestājoties, krievi atrodas 50 m no Kumma komandpunkta Kļepeņinā. Ciemam reiz bijušas 30 ēkas, tagad tajā ir vairs tikai 8 zemnieku būdas.

Pulka adjutants, hauptšturmfīrers Holcers, licis grīdās izsist lielus caurumus un baļķu apakšējās kārtās izcirst šaujamlūkas. Ikviens, sākot no pulka komandiera līdz braucējam ar karabinu rokās, ar patšauteni vai mašīnpistoli atrodas katrs savā strēlnieku bedrē. Un blakus tiem — prettanku lielgabali un kā kājnieki iesaistītie tanku iznīcinātāju 561. diviziona vīri.

Neviens no krievu uzbrukumiem šīm ciema ēkām nepietuvojās vairāk par 15 m. Un tā nav nekāda frāze, bet briesmīga īstenība, ja frontes ziņojumos sacīts: „Kļepeņinas priekšā kritušie gulēja lielās kaudzēs."

Korpuss atsūtīja palīgā vienu kājnieku pulku. Bet pretuzbrukumā ejot, krievi to sakāva. Pulka atliekas tika sadalītas starp Kumma bataljoniem vai iesaistītas flanku nodrošinājumā. Naktī uz 8. februāri krievi bataljona stiprumā iebruka 2. rotas pozicijās. Sīvās tuvcīņas turpinājās 4 stundas. „Der Fiinrer" pulka 2. rota krita līdz pēdējam vīram. Šai brīdī Kļepeņinā ieradās „Das Reich" divīzijas motociklu strēlnieku bataljons. Bez tam Kumma

frontē tika iesviests arī 189. triecienlielgabalu divizions un 14. mot. kājn. izlūkvienība maj. Mummerta vadībā.

Kādā mežiņā pozicijā novietoja 21 cm. miezeri, kas sašāva tā sauktajā „krievu mežiņā" iebrukušo ienaidnieku. Mežs desmit reizes mainīja savu īpašnieku. Pēc vienpadsmitā trieciena tas beidzot palika maj. Mummerta rokās.

Kumma fronte joprojām turējās katla ziemeļu malā. Padomju 39. armijas atslogojuma brigādes netika pār Volgu. Tās noasiņoja. Veseliem tūkstošiem kritušie gulēja Volgas ielokā.

Pa tam dienvidos un rietumos no Rževas kauja pret ieslēgtajām padomju divīzijām turpinājās. 17. februārī fon Vītersheima kaujasgrupa ar tankiem, tanku pionieriem un pastiprinātās 1. tanku div. strēlnieku tankiem ielauzās pēdējā lielākā padomju katla centrā — mežainajā apgabalā pie Mončalovas. Pēdējais izmisīgais 500 krievu izlaušanās mēģinājums kāda ģenerāļa vadībā sa​bruka vācu kaujasgrupas ugunīs.

Kauja tuvojās beigām. 29. janvārī 29. padomju armija un liela daļa no 39. padomju armijas bija iznīcināta. Models, kas kopš 1. februāra bija paaugstināts par ģenerālpulkvedi, ar savām divīzijām šajās ziemas kaujās bija panācis pagriezienu vācu vidus frontē.

Cik sīvas bija kaujas, liecina skaitļi: gūstā krita 5000 krievu, 27.000 bija krituši kauju laukos.

Noasiņojušas bija 6 ienaidnieka divīzijas, 4 bija sakautas, vēl 9 citas divīzijas un tanku brigādes smagi iedragātas.

Arī vācu zaudējumi bija smagi. Kad oberšturmbannfīrers Otto Kumms 18. decembrī pieteicās savas divīzijas komandpunktā, Models pašreiz atradās tur. Viņš sacīja: „Es zinu, Kumm, ko jūsu pulks ir veicis, bet es no tā vēl nevaru atteikties. Cik stiprs tas tagad ir?"

Kumms ar roku norādīja uz logu un sacīja: ģenerālpulkveža kungs, mans pulks ir nostādīts ārpusē."

Models palūkojās ārā. Tur stāvēja 35 vīri.

Ja arī tā bija visai augsta un briesmīga cena, kas bija jāsamaksā 9. armijai, lai sakautu starp Sičevku un Volgas ieloku ielauzušās padomju armijas, tad tā tomēr nebija pārāk augsta, ja apdomā, ka uz spēlēs bija visas bruņoto spēku vidus grupas liktenis. Nāvīgās apņemšanas briesmas, kas tai draudēja no ziemeļiem, bija novērstas.

Bet kā izskatījās bruņoto spēku grupas dienvidu spārnā, kur padomju 10. armijas divīzijas pa vācu frontes spraugu, kas bija atrauta vaļā starp Beļevu un Kalugu, jau bija aizlauzušās gafām Suchiničiem, lai austrumos no Smoļenskas, dziļi vācu 4. armijas aizmugurē, sasniegtu autoceļu, šo bruņoto spēku vidus grupas dzīvības artēriju.

Kolchozam „Voin" piederošie staļļi un nojumes, biezi apsniguši, gulēja plašajā novadā starp Orelu un Mzensku. Ģenerālmajors Nērings (Neering) šeit bija iekārtojis savas 18. tanku div. komandpunktu, un štāba mītnes komandants vltn. Vinters ap šīs bijušās cara muižas žogiem un ēkām bija novietojis traktorus un kombaiņus, vecus padomju preču automobiļus un vācu strēlnieku tankus tā, ka bija radīts īsts cietoksnis, divīzijas štāba eža pozicijas. šī piesardzība bija nepieciešama, jo ziemas karš ar tā ātrajiem un bīstamajiem krievu caurrāvumiem un partizānu uzbrukumiem pat augstu štābu mītnes padarīja par fronti. Tās veidoja nocietinātu atbalsta punktu sistēmu starp plānajām vācu galvenajām kaujas līnijām un aizmu​gures novadiem. Ģenerālmajors Nērings tikko kā atgriezās no frontes apmeklējuma. Viņa Ia virsnieks, maj. Estors, saņēma to vārdiem: „Virpavēlnieks Jūs steidzami lūdz piezvanīt viņam. Ir kaut kas noticis."

Nērings lika sevi savienot ar ģenerālpulkvedi šmidtu, 2. tanku armijas virspavēlnieku un Guderiana pēcteci. Saruna bija īsa. šmidts: „Jūs mums esat vajadzīgs. Lūdzu ierodieties rītu agri. Runa ir par kādu izšķirīgu lietu."

Dienasgrāmatas lappuse, kurā maj. Estors šo sarunu ierakstīja, bija atzīmēta ar 1942. gada 6. janvāra datumu.

Nākošā rītā Nērings brauca uz Orelu, šo kūsājošo aizmugures pilsētu, kas vienā naktī bija kļuvusi par fronti. Ģenerālpulkvedis šmidts nebija sastopams. Viņš bija devies pie smagi noslogotās kaimiņu

armijas, pie ģen. Kiblera (Kūbler), kas kopš Ziemsvētkiem komandēja 4. armiju.

Nēringu sagaidīja ģenerālštāba šefs plkv. Lībenšteins. Pulkvedis piedāvāja viņam uzsildītu konservu vistas zupu, ko ģenerālis atceras vēl šodien. Tā bija īsts atspirdzinājums šajā sprēgājošā sala tuksnesī 1942. g. ziemā.

Lībenšteins bez kādām formālitātēm tūliņ pievērsās lietai: „Stāvoklis spraugā starp Beļevu un Kalugu kļūst arvien kritiskāks. Ja nekas nenotiks, 4. armija nokļūs lielās briesmās." Viņš norādīja uz karti: „Padomju spēki stipri triecas jau dziļi aiz Kiblera muguras. 4. armijas virspavēlniecība Juchnovā ir jau fronte. Rezervju nav. Ģen fon Gilsas 216 kājn. div. gan decembra beigās no Francijas tika pārsviesta uz Suchiničiem, jo šeit atradās uz ātru roku salasītās trauksmes vienības, kas nosprostoja krievus. Bet nu Gilsas divīzijas daļas jau ieslēgusi pa​domju 10. armija. Gilsa aizstāvas izmisīgi. Viņam gan ir

Padomju caurrāvums 1942. g. janvārī starp 4. armiju un 2. tanku armiju. Suchiniči aiz pārrautās frontes kļūst par viļņlauzi. visai labi bruņotas un drošsirdīgas, taču pie aukstuma nepieradušas vienības, kūjas turklāt tikai nepietiekamā apjomā iespējams apgādāt no gaisa. Viņš jau pieteicis ap 1000 ievainoto. Bet ja šis pēdējais viļņlauzis tiek aiz​skalots, tad katastrofa nav novēršama."

Nērings stāvēja pie kartes un redzēja sarkanās bultas un cilpas pazīstamajā 80 km platajā frontes spraugā starp Kalugu un Beļevu, kas jau kopš divām nedēļām kā lie​tuvēns nospieda visus stābus. „Un kas būtu jādara?" jautāja Nērings.

Lībenšteins atbildēja: „Mums cits nekas neatliek kā no mūsu pašu sīvās kaujās noslogotās frontes atvilkt spēkus, lai nostabilizētu stāvokli caurrāvumā. Ir jāatjauno sakari ar Gilsu un jāpastiprina viņa atvaires fronte. Jūs, protams, saņemsit arī vēl citus spēkus, kas tiks jums pakļauti. Mēs šai sakarā domājam par 4. tanku div. 12. strēln. pulku un ģen. Šēla (Sheel) 208. kājn. div., kas tikko ieradušās no Francija un pašreiz atrodas dienvidos no Beļevas kā flanku nodrošinājumi."

Nērings, šis daudzos kritiskos brīžos pārbaudītais komandieris par šo uzdevumu nebija diezin cik iepriecināts. Bet viņš saprata šīs akcijas nepieciešamību.

Pulku gājiens uz pulcēšanās vietu žisdrā, kas no frontes atradās 200 km atstatu, sniedzās caur Orelu, Brjansku un Ordžonikidzegradu un ilga 10 dienu. Kodīgais 40 grādu sals, 80 cm dziļais sniegs un augstās kupenas padarīja pār​gājienu par elli.

Kapt. Oskars Šaubs no Vīnes, 12. strln. p. bataljona komandieris, savā kaujas ziņojumā apraksta šī pārgājiena mokas: lielgabalu un trošu pajūgu šaurie riteņi līdz asīm iemalās sniegā. Smagie automobiļi nepārtraukti iestrēga. Vislabāk veicās mazajiem lauku zirdziņiem. Ar ratiem vai ragavām tie stundā veica caurmērā 4,5 km, kamēr motorizētās vienības tikai 2 km, resp. pusi no tā, ko normālos apstākļos veic kājāmgājējs.

16. un 17. janvārī pastiprinātā 18. tanku div. sāka uzbru​kumu no Žisdras. Kreiso spārnu sedza 12. str. p., labajā spārnā pret pārsteigumiem no ienaidnieka puses nodrošināja 208. kājn. div. daļas. Stipras

izlūkvienības uz slēpēm nodrošināja virzīšanās telpu. Improvizēti sniega arkli atbrīvoja ceļu gājiena kolonnām. Suchiniču akcija ritēja. Bija ievadīta viena no neparastākajām, drošsirdīgākajām un riskantākajām ziemas kara akcijām.

Nērings šodien saka: „Patiesībā tā bija stratēģiska bez​kaunība."

Viņam taisnība: jo Suchiniču telpā operēja ne mazāk kā 30 padomju divīzijas, 6 strēlnieku brigādes, 4 tanku brigādes, 2 gaisa desanta brigādes un 4 kavalerijas divīzijas. Tas patiesi bija gigantisks karaspēks. Zilonis, pret kupu karā devās pele.

Taču ar viltu, veiklību un pārdrošību krievi tika izmanevrēti: pele iespraucās ziloņa snuķi.

Plkv. Kuzmanijs, vienrocis no Austrijas, 338 k. p. komandieris, stāv mazās ragavās. Viņš brauc savas kaujasgrupas priekšgalā. Tajā ir 3 bataljoni ar tankiem un artilēriju. Viņš uzbrūk vidū caur Bukanu un Slobodku uz Suchiničiem. Plkv. Jolasse ar savu 52. strēln. pulku Kuzmanijam dod atslogojumu labajā flankā un aizmugurē un ar savu kaujasgrupu uzbrūk stipri aizstāvētajai Ļudinovai. Viņa spēki sastāv no 2 bataljoniem, vienas tanku un vienas tanku iznīcinātāju rotas, kā arī vienas baterijas. Krievi ir gluži pārsteigti par to, ka te, tālu no kaujām frontē, tiem pēkšņi kā kādi rēgi no sniega tuksneša uzbrūk vācu spēki.

Jolasses kaujasgrupa izsviež pārsteigto ienaidnieku no Ļudinovas un ietriec to mežos un aizsnigušajā ezeru apgabalā. Sīvās namu cīņās ar padomju trauksmes vienībām Voltera un Ašena bataljoni izcīna ceļu cauri pilsētai, šīs pirmās saskaršanās rezultāts ir liels ieroču kara laupī​jums, 150 gūstekņu un 500 kritušo.

Starplaikā arī Kuzmanijs izlauž sev ceļu pārsteigtā ienaidnieka vidū. Tur, kur krievi sāk formēties aizstā​vībai, tos satriec visu ieroču masīva iesaiste.

Tur, piemēram, savās kamanās stāv vltn. Klauke, 208. art. pulka 2. baterijas komandieris, un vada savu lauku haubiču uguni. Uzbrūkošos bataljonus izklīdina tiešā apšaudē, tāpat patšauteņu ligzdas, granātmetēju pozicijās.

Lielgabalniekiem nav laika šaut ar netiešo tēmēšanu. „Kad vienreiz pameta acis caur lielgabala stobru, tad jau virziens saskanēja," atceras 2. baterijas kanonieris kapr. Burmeistars. Pa tam plkv. fon Litvics ar savu pastiprināto 12. strēln. pulku virzās uz priekšu Nēringa vienību dziļā rietumu flankā. Kapt šaubs par to raksta savā kaujas ziņojumā: „Riteņi arvien no jauna iestrēg līdz krūtīm dziļajā sniegā. Līdz dziļai naktij 2. rota rok sev ceļu uz sarga būdu Ordžonikidzegradas-Suchiniču dzelzceļa "malā. Ir 40 grādu sals. šautenes un patšautenes jāsargā no sala tikpat rūpīgi kā ausis un deguns, citādi sasalst eļļa, kas nozīmē nāves briesmas."

Vīri atrok ik metru ceļa. Un ik minūti gan no kreisās, gan labās puses, gan no aizmugures vai priekšas var parādīties ienaidnieks. Litvics šajā situācijā attīsta jaunu kaujas metodi. šaubs to apraksta šādi: „Priekšrota pa ceļa abām pusēm dziļajā sniegā aizbrien līdz nākošajam ciemam un kā trieciengrupa uzbrūk ienaidniekam šajā šaurajā, dziļumā izvērstajā iedalījumā. Uzbrukumu ievada masīva granātmetēju uguns. Rokasgranāta ir galvenais ierocis. Tuvcīņā — lāpsta. Pa tam sekojošās rotas izrok ceļu braucamrīku pievešanai. Tā mūsu kaujasgrupa līdzi​nās ceļojošam ezim."

Drosmīgais „Suchiniču pasākums" izdodas, pateicoties šai improvizētajai kaujas vadībai ar pastāvīgām pārejām no uzbrukuma uz aistāvēšanos, no triecieniem uz flanku nodrošinājumu un aizmugures segšanu. Divas vājas divīzijas izlauž sev 60 km garu ceļu cauri ienaidnieka armijai līdz pat ielenktajam cietoksnim.

24. janvārī pīkst. 12.30 plkv. Kuzmanijs sniedz roku brīvkunga fon Gilsas kaujas priekšpostenim.

Tilts uz at​griezto 216. k. d. un tai pakļautajām vienībām ir uzcelts. Tas ir šaurs, bet tas turas.

Nākošajā rītā Nērings dodas uz pilsētu, lai ar Gilsu apspriestu stāvokli. Namu drupās guļ ap 1000 ievainoto. To glābšana ir pats svarīgākais uzdevums. Arī tas, kā viss šajā operācijā, notiek vienreizējā kārtā: Ļudinovā gatavībā atrodas 500 ragavu ar krievu zemniekiem un gūstekņiem kā braucējiem. Katrās ragavās ir vietas tikai vienam ievainotajam. Tātad braucējiem četras reizes jāmēro 60 km nevienam nepiederošajā joslā. Bet neviens no tiem neizkrīt, tiek galā ar milzīgo piepūli naksnīgajā kamanu

braucienā un salā, sniega vētrā un ienaidnieku patruļu apdraudējumā. Šo žēlsirdības flotili vadīja kāds dižkareivis, civīlā dzīvē mācītājs. Tam blakus atradās kāds vachmeistars. Viņu palīgi — 500 krievu. Divi dzelzskrusti, kas Nēringam jau bija sagatavoti, nevarēja tikt pasniegti, jo abi samarieši nozuda kauju mutulī. Viņu vārdi palikuši nezināmi.

Kāda nozīme Suchiničiem bija vispārējā stāvoklī, rāda fakts, ka Hitlers to cildināja kādā Vadoņa pavēlē. Ar to viņš gribēja dokumentēt, ka ieslēgtas vienības, kas paklausīja tā pavēlei un neievēroja ienaidnieka caurlausanos, bet noturējās līdzīgi viļņlaužiem, netika atstātas savam liktenim. Šis pierādījums bija svarīgs priekšnosacījums karaspēka noturībai citās frontes vietās, kur bija ielenktas lielākas vai mazākas vienības, piemēram, Cholmā un Demjanskā. ,,Gan mūs izvedīs atkal laukā," — šī karavīru un virsnieku stiprā uzticība tajos gadījumos, kad tie tika ieslēgti, 1941. / 42. g. ziemas ielenkumos arvien no jauna attaisnojās. Tas jāpatur priekš acīm, iekām par Staļingradā gadu vēlāk ieslēgto 6. vācu armiju šodien neizpratnē šūpo galvu.

Suchiniči bija izšķirīgi svarīgs stratēģisks panākums. Ar gudru izpratni novērtējot stāvokli, XXIV tanku korpusa komandējošais ģenerālis, ģenerālleitnants brīvkungs fon Langermanns un Erlenkamps (Freiherr von Langermann und Erlenkamp) gan lika izvākties no eksponētās Suchiniču pilsētas. Bet viņš tādā kārtā ļāva uzbūvēt izdevīgāku aizstāvības fronti lielajā, bēdīgi slavenajā frontes spraugā, kas tagad varēja tikt noslēgta. Vācu virspavēlnieku lietuvēns bija likvidēts, un reizē bija radīti priekšnoteikumi padomju ofensīvas dienvidu zara satriekšanai.

Smagās, nedēļām ilgās kaujās, kas ilga līdz pašam pavasarim, beidzot varēja tikt iznīcināta iebrukušo padomju 10. un 33. armijas divīziju, kā ari I gvardes kavalerijas korpusa un 4. izplētņu lēcēju komandu masa dienvidaustrumos no Vjazmas. Tā bija lielā Ugras loka kauja ar degpunktiem Juchnovu, Kirovu un Žisdru.

Kā šīs asiņainās kaujas izskatījās no pretējās puses, liecina divi iespaidīgi dokumenti — vācu rokās kritušas padomju virsnieku dienasgrāmatas.

Pirmā piederējusi vltn. Gončarovam, 616. strēln. pulka rotas un pa laikam arī bataljona komandierim. Viņš krita 9. februārī pie Juchnovas. Otru dienasgrāmatu rakstījis kāds 385. strēln. divīzijas leitnants, kam bijis ierosināts piešķirt „Padomju Savienības varoņa" titulu. Nav zināms, vai viņš vēl dzīvo. Viņa vārds tādēļ paliek neminēts, abu dienasgrāmatu oriģināli atrodami XXXX tanku korpusa Ic aktīs.

Gončarova piezīmes rāda vienkāršu dvēseli, vīru, kas ticēja Staļina politiskajām parolēm, dusmojās par saviem priekšniekiem un nodarbojās ar visu paveidu frontes tenkām. Bet tās ir jālasa, lai saprastu dažu labu parādību: „2. janvāris 1942. g.: IV bataljonam atvelkoties no Jerdino, mums bija jāpamet kritušie un ievainotie. Ievainotos vācieši nosita.

5. janvāris 1942. g.: Es sarunājos ar civiliedzīvotājiem par vāciešiem. Visumā tie stāsta vienu un to pašu: laupī​šanas, nošaušanas, izvarošanas. Bet man duras acīs, ka viņi par fašistu briesmonlbām nerunā ar riebumu. Viņi par to runā tā, it kā stāstītu par kolchoza priekšsēdētāja priekšlasījumu. Kaut gan viss pie šīs āriskās rases ir pretīgs.

Nekādas sajūtas par pieklājību! Sieviešu klātienē tie izģērbjas un utojas. Mēs visu laiku vērtējām āriešus kā cilvēkus ar kultūru. Bet tagad izrādās, ka šie ārieši ir stulbi, muļķīgi, bezkaunīgi buržuji._ 10. janvārī 1942. g.: Šodien lasīju Molotova notu par vācu dzīvnieciskajām izdarībām. Mati saceļas stāvus, kad lasa nedaudzos piemērus, par kuriem ir runa. Manuprāt nav tādas vietas, kurā varētu atriebties par visu to, ko šī ziemeļu rase mums nodarījusi. Bet mēs atriebsimies — visai rasei. Par spīti mūsu visai humānajam un mērenajam vadonim Staļinam. Pie velna ar starptautisko likumu respektēšanu! Agrāk vai vēlāk mums būs jācīnās arī pret Angliju.

14. janvārī 1942. g.: Žanskija Zavodos pārgulēju kādas partizānes dzīvoklī. Gandrīz puse no visa ciema sadarbojusies ar vāciešiem. Partizāni ne tikai nesaņēma atbalstu, bet tika pat nodoti un apkaroti.

Pīkst. 3 celšanās, tad uz fronti. Tas bija grūti. Gulēju uz siltas krāsns. Tā bija izlikta baltiem podiņiem, kādus redzēju pirmo reizi savā mūžā. Jāatzīst, ka tas izskatās visai labi.

23. janvārī 1942. g.: 15 km aiz mums Agorševas sādžā atrodas vācieši. Stiprs sals. Man vairākkārt nācās norīvēt degunu ar sniegu, citādi tas būtu nosalis. Ap 50 proc. manu vīru nosaluši deguni, pie dažiem tie jau sāk pūt. Vakarā kļūst skaidrs, ka esam ielenkti. Nav apgādes, bads.

25. janvārī 1942.. g.: Vai zināt, vakar man sacīja kāds no maniem ļaudīm, ja tik ļoti salst kā tagad, tad beidzot ir vienalga, vai tieci nošauts jeb nosalsti. Ir tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas drīz būt beigtam. Jā, tā tas ir. Aukstums atņem cilvēkiem cīņas spēku. — 26. janvārī 1942. g.: Pīkst. 12 naktī izejam uzbrukumam pret Rubichonovu. 4. rota ar 1 patšauteni un 3 mīnmetējiem mēģina apiet no kreisās. Kāda mīna trāpīja mana 1. vada patšauteņu apkalpi. Trīs vīri ievinoti, trīs beigti. Viens no ievainotajiem kliedza, raudāja un lūdzās, lai to drīzāk iznes no uguns. Otrs lūdzās, lai viņu nošauju. Klajā laukā ir tik auksts, ka es viņu nevarēju pārsiet, jo tad man viņš būtu jāizģērbj. Atlika izvēle — vai nu ļaut viņam noasiņot, vai nosalt. Bataljonam ir vēl 100 vīru, ieskaitot štābu un trosus. Galvenā kaujas līnijā atrodas 40 — 50 šauteņu. Mūsu spēks dilst. Nolādētie vācieši cīnās kā velni.

1. februārī 1942. g.: Zass vairs nav mūsu rotas komandieris. Es par to priecājos. Viņš vienmēr bija piedzēries. Dzērumā viņš pieņēma muļķīgus lēmumus. Viņa dēļ mēs zaudējām daudz cilvēku.

6. februārī 1942. g.: šodien nošāva dažu slēpotāju pulka vīrus par zādzību, neatļautu prombūtni un sardzes no​teikumu pārkāpšanu.

8. februārī 1942. g.: Vācieši uzbrūk.

Tas ir pēdējais ieraksts. Pie Papajevas, 9 km ziemeļrietumos no Juchnovas, Gončarovs krita. Viņa pulks tika sakauts.

Otras dienasgrāmatas autors ltn. V. ir cita tipa cilvēks nekā Gončarovs. Arī viņš cīnījās dienvidaustrumos no Vjazmas. Tam pretim pa laikam atradās vācu 19. tanku div. un 3. mot. kājn. div. daļas. Fanātisks, godkārs un tomēr apbalvots ar pārsteidzošu izpratnes spēju, šis „Padomju Savienības varonis" ir interesants avots padomju zemāko sarkanās armijas komandieru studijām. Šis leitnants, acīm redzot, ar personīgo drošsirdību vairākkārt pasargājis pulku no smagām krizēm. „Rotas morāle ir lieliska," viņš 7. februārī 1942. g. raksta savā dienasgrāmatā, „ja vien apgādes jautājums ne​būtu tik postošs. Ja ļaudis būtu paēduši, ar tiem varētu uzvarēt jebkuru kauju."

10. februārī 1942. g.: „Esmu kļuvis vājš šīs pēdējā gada nomada dzīvesveida dēļ. Vakar ar sliktu maizi un sasalušiem kartupeļiem sabojāju sev māgu. Bet man jāpaliek uz kājām. Kad pēdējo reizi paliku 12 dienas projām, visa kārtība bija pie velna. Kaut nu tā nolādētā pārtika reiz pienāktu. Ļaudis dotos kaut ložu lietū. Bet viņi badojas. Tie zaudē spēku. Ieroči sarūs, nav eļļas. Vakar ar poļitruku kādā šķūnī noturējām politisku sapulci. Tika noskaidrots, kādēļ sagūstīti fašisti jāatstāj dzīvi — kā informācijas avots.

Gribēju iesniegt lūgumu uzņemšanai partijā, jo domāju, ka šodien dosimies kaujā. Bet nodošu to tikai pirms kaujas, lai neviens mani netur aizdomās, ka meklēju per​sonīgas priekšrocības."

19. februāri: „Vakar iesniedzu lūgumu par iestāšanos partijā, lai kļūtu boļševiks. Vakarā saņēmu pavēli tikai ar mašīnpistoļu strēlniekiem ieņemt mežu, ko 3. rota nespēja ieņemt. Plāns ir šablonisks. Bet pavēle ir pavēle. Pēc vienas stundas dodos ceļā."

Pēc kaujas izdarīts šāds ieraksts: „Ļaudis turējās labi, uzbrukums izdevās. Krita 10 vāciešu, 5 saņēmām gūstā. Bet 4 no tiem mums nācās nošaut, jo tie negribēja nākt līdzi. Mani 30 vīri saņēma šņabi un vairākas kastes ar papirosiem, kēksu un sviestu no komandiera rezervēm."

24. februārī: „šodien kjūstu par partijas kandidātu. Sāku sajūsmināties par kapu. Būtu iznācis arī ne gluži slikts partizānis."

25. februārī 1942. g.: „šodien ieradās inženieris-intendants B. Kad viņš uzzināja, ka atrodas priekšējā frontē, tas ļoti sadrūma un lūdza Gladevu nospēlēt uz ģitārās sēru maršu. To viņš arī darīja. Bet

15 minūtes vēlāk viņš krita. Liktenis? Jeb lode pati meklēja gļēvuli?

Lielākais vairums mūsu virsnieku apmeklēja karaskolu vienīgi uniformas un zelta zīmotņu dēļ.

Maršēšanu tie pārvalda labāk par taktiskām zināšanām, un ziņot tie prot labāk nekā izpildīt pavēles.

Labākā gadījumā tie triecas uz priekšu un krīt."

26. februārī 1942. g.: „šodien mani fotografēja partijas dokumentu vajadzībām. Mūs iesaistīs kādā īpašā pasākumā. Mana rota ir kaujas gatavībā. Cerams, ka iesaiste nenotiks dienā, tas ir bīstami un muļķīgi. Sarkanai armijai jācīnās naktīs."

27. februārī 1942. g..: „Bija jāizpilda kāds kapatiesas spriedums. Uz manu jautājumu tūliņ pieteicās 3 brīvprātīgie. Abi vaininieki izvairījās un noslēpās, kad bija jādodas izlūkgājienā. Cik muļķīgi.

Viņi cerēja izbēgt go​dīgai nāvei un tiem tādēļ bija jāmirst kauna pilnā nāvē."

4. martā 1942. g.: „Beidzot vēstule no manas sievas. Es to pārlasu arvienu no jauna. Vēstules no dzimtenes atnes laimi un ciešanas." Šis nozīmīgais teikums ir pēdējais ieraksts. Tas izdarīts kādā no dienām, kad padomju cerības uz uzvaru frontes vidus daļā izgaisa.

Tās bija dienas, kurās rakstīta arī kāda jauna krieva vēstule, kuru tas, vēl nenobeigtu, nesa savā kabatā, kad to atrada beigtu Dcrogodušā. Tā pasniegta šeit visiem tiem cilvēkiem visā pasaulē, kas karā zaudējuši kādu draugu. Varbūt ar šīs vēstules iespiešanu gadu desmitus vēlāk īstenojas rakstītāja vēlēšanās, lai tā nokļūst pie saņēmēja: „Labdien, mans mīļais draugs! Labdien un dzīvo sveiks, jo es vairs neesmu dzīvs, šī vēstule tiks nosūtīta vienīgi manas nāves gadījumā. Un tā vairs nav tālu, es to jūtu. Es nezinu, cik ilgi šī vēstule burzīsies manā kabatā, bet agri vai vēlu tā Tevi sasniegs, lai Tev pēdējo reizi atgādinātu Tavu skolas draugu.

Es sajūtu mudinājumu pēdējo reizi vēl daudz ko pasacīt, ļoti daudz ko. Es gribētu izliet visu nepiepildīto cerību sēras, pastāstīt Tev par bailēm no šīs nezināmās nāves. Jā, mans mīļais, tās ir bailes, jo man ir bailes par to, kas nāks pēc nāves.

Es nezinu, kā un kur es miršu, es nezinu, vai mani trāpīs vācu patšautenes strēlnieka lode, vai mani saplosīs lido​tāja bumba, vai mani nonāvēs granāta vai šāviņa šķemba — bet kā viens tā otrs un trešais mani biedē vienādi stipri. Esmu redzējis simtiem līķu. Es atkārtoti dzirdu savu biedru nāves gārdzienus, ar kuriem pirms tam vēl priecīgi ēdu no viena un tā paša trauka.

Daudzas, daudzas reizes esmu sastapis nāvi aci pret aci. Reiz man granātas šķemba norāva cepuri no galvas. Citu reizi kāda lode cauršāva manu katliņu ar zupu, un es paliku izsalcis. Bet nekad man nebija tādu baiļu kā tagad.

Redzi — nāk pavasars (krieviski: vesna). Šie pieci burti neliek man miera. Un tas nav nekāds parastais pavasars — šajā pavasarī es kļūšu 20 gadu vecs. Divdesmit gadu — gandrīz jau vīrs. Un mirt, kad tev uzsmaida daba, kad sirds sit no prieka, jo putni dzied, jo valgais pavasara vējš pūš tik liegi…"

Bija pavasars, kad tika rakstīta šī vēstule. Bet kad vācu lielgabalnieks Ļudinovas priekšā notēmēja savu vieglo haubici un nebeidzamās ragavu kolonnas pārveda ievainotos uz Suchiničiem, kad Ugras lokā tarkšķēja mašīnpistoles un visur frontē vēl atskanēja trauksmainie saucieni: „Krievu tanki laužas cauri!"

— tad pār austrumu frontes kaujas laukiem vēl gulēja metriem dziļš sniegs.

Taču ziemas kauju kauliņi jau bija mesti. Frontē pie karavīriem tas vēl nebija redzams. Tie joprojām vēl atradās vissīvākajās atvaires kaujās. Bet armijas štābu kartes jau rādija patiesību: bruņoto spēku vidus grupas lielā krize bija pārvarēta.

Turpmākajos mēnešos kustīgas padomju kavalerijas vienības gan vēl izlauzās līdz Dorogobušai, austrumos no Smoļenskas, bet tie bija vairs tikai dziestoši viļņi. Krievi bija savu ofensīvas spēku izlietojuši. Savu ziemas kauju operātīvo mērķi tie nebija sasnieguši — iznicināt bruņoto spēku vidus

grupu un tā novest līdz sabrukumam visu vācu centrālo fronti. Šo pagriezienu veicināja divi apstākļi: pirmkārt padomju virspavēlniecība bija pārstiepusies. Ne vadība, ne tās ofensīvas armiju stāvoklis un apgāde neatbilda tik tālu nosprausto operāciju mērķu prasībām.

Otrkārt — vācu vienību daudz pārākais veikums liedza krieviem panākumus un aizkavēja katastrofu.

Kareivji un virsnieki paklausības, drošsirdības, pašaizliedzības un uzupurēšanās ziņā pārsniedza visu līdzšinējo. Militārā organizācija, par spīti karaspēka pārslogotībai, par spīti badam un trūcīgajam ietērpam bija palikusi neskarta un darbības spējīga. Tas 1941./42. g. ziemā glāba stāvokli vidus frontes apdraudētajās vietās. Vienīgi šie apstākļi palīdzēja gūt sekmes Hitlera turēšanās pavēlei un taktikai tverties pie noteiktiem punktiem.

Tā tika glābta Rževa. Tā tika atbrīvoti Suchiniči; ienaidnieks pēdējā brīdī un ar pēdējiem spēkiem tika atturēts no Smolenskas-Maskavas autoceļa un tādā kārtā tika izjaukta bruņoto spēku vidus grupas apņemšana.

Bet kā izskatījās bruņoto spēku ziemeļu grupā? Kā padomju ziemas ofensīvu pārdzīvoja Ļeņingradas frontē, pie Volchovas upes?

4. TRIECIENS UZ VALDAJA AUGSTIENĒM Padomju 57 triecienbrigāde dodas pār Volchovu — Sastapšanās vieta Ērikas stiga — Divas armijas maisā — Demjaustas ielenkumā 100.000 vāciešu — Neparasta grāfa Brokdorla-Ālefeldta pavēle — Pir​mā apgāde no gaisa ielenkumā — Operācija „tilta taisīšana" — Cholma, cietoksnis bez artilērijas.

Tur, kur Tigodas upe ietek Volchovā, atradās salaiduma vieta starp vācu 61. tin 21. kājn. divīziju.

Tādi punkti vienmēr bija apdraudēti, jo krievi mīlēja savus uzbrukumus raidīt pret šādām salaiduma vietām. Viņi izgāja no apsvēruma, ka šeit krustojošās pavēļu kompetences iebrukumu gadījumos apgrūtina atvairi.

Kas bija atbildīgs par šādu caurrāvumu nosprostošanu salaiduma vietās? Neviens komandieris īpaši netiecās pēc atbildības. Atbildību vislabprātāk atstāja kaimiņam. Pirmajā pasaules kapā tā sauktās „salaiduma vietu rezerve" bij visai parasts iekārtojums. Bet vājā vācu fronte šādu luksu 1941./42. g. ziemā varēja atļauties tikai visai retos gadījumos. ,,Protams, šī sasodītā salaiduma vieta," bārās plkv. Lomeiers, kad viņš 1942. g. 3. janvārī no 291. kājn. div. komandiera pa telefonu saņēma strupo, bet skaidro pavēli: „Starp 61. un 21. kājn. div. pie Tigodas ietekas ielauzušos ienaidnieku atsviest atpakaļ un atjaunot galveno kaujas līniju."

Vēl tiki priekš nedaudz dienām no frontes tika atvilkta austrumprūšu „Brieža divīzija", lai tiktu uzsvaidzināta. Bet ko tas vairs līdzēja.

Ar saviem pārbaudītajiem 505. kājn. pulka vīriem un no Somijas pienākušā SS „Totenkopf" bataljona daļām Lomeiers metās pret iebrukušajiem padomju slēpotāju bataljoniem. Sniegs krūšu augstumā, temperātūra 42 grādi, krūmu aizauguši dziļi meži. šī kauja bija spokaina.

4. janvāra vakarā kādā mežu klajumā ienaidnieka granātmetēju ugunī krita plkv. Lomeiers, Liepājas varonis. Šī vēsts pulkā izplātījās kā šoks. Plkv. Hesse pārņēma pulka vadību un ar 505. kājn. pulka niknajiem bataljoniem at​svieda krievus atpakaļ.

Taču tas nebija gaidītais krievu uzbrukums, kas sabruka pie Tigodas ietekas. Viscaur starp Kirišiem un Novgorodu Jaungadam sekojošajās dienās risinājās smagas vietējas kaujas. Krievi pārmeklēja Volchovas fronti pēc tās vājajām vietām, izdarīja bruņotu izlūkošanu, lai noskaidrotu nocietinājumu celšanu un karaspēka daļas, meklēja spraugas, kur varētu izlauzties. Vecie frontes viri nojauta: gaisā „kaut kas ir", gaidāms padomju liel​uzbrukums. Kad? Kur? Tas bija bažu pilnais jautājums.

126. kājn. div. ziņu dienesta komandieris maj. Ridigers uzelpoja, kad 12. janvāra vakarā kāds noklausīšanās rotas apakšvirsnieks tam nodeva notvertu un atšifrētu 52. pa​domju armijas radiotelegrammu savai 327. strēln. divīzijai: „Pozicijas turamas par katru cenu, ofensīva atcelta, maldinošie uzbrukumi turpināmi."

Tātad ofensīvas nebūs, vismaz ne šeit, pie mums, Ridigers secināja un tūliņ piezvanīja ģenerālleitnantam Lauksam (Laux), savam komandierim. Bet piedzīvojušais Laukss pateicās un tūliņ piebilda: „Ticēt gan tiem brā​ļiem nevar nekad."

Ridigera ziņas saturs ātri izplatījās. Un kad nākošā rītā pīkst. 8 krievi plašā frontē atklāja uguni pret vācu pozicijām, karavīri to neņēma pārāk nopietni.

Bet tad viņiem tomēr kļuva dīvaini: nepārtrauktā artilerijas iviesuļuguns nemaz neatgādināja maldinošu uzbrukumu. Un tad jau ari tā tika pārcelta uz aizmuguri. Pulkstens bija 9.30. Zem milzīgā uguns zvana no austošās ziemas dienas dūmakas, pār Volchovas ledu nākdamas, iznira neskaitāmas mazas strēlnieku grupiņas un slēpotāju vienības. „Ivans nāk!"

Iepriekšējā vakara radio telegramma bija padomju triks vācu maldināšanai. Bija sākusies Volchovas kauja, šeit — ziemeļos no Novgorodas, 126. un 215. kājn. div. salaiduma vietā.

Jau pīkst. 10.30 krievi pie Gorkas, 422. kājn. pulka iecirknī bija izcīnījuši pirmo tiltagala poziciju

pār Volchovu un ielauzušies vācu galvenā kaujas līnijā. Plkv. Harijs Hope, Šliselburgas uzvarētājs, ar 424 kājn. pulka daļām devās prettriecienā un nosprostoja iebrukuma vietu. Bet atjaunot gkl tam vairs neizdevās.

14. janvāja rītā ienaidnieks uzbruka no jauna un ar stiprām vienībām ielavījās piesnigušajos mežos aiz vācu pozicijām. Vakarā ātro padomju slēpotāju bataljonu smailes jau atradās vācu divīzijas artilērijas ugunspoziciju priekšā. Vācu lielgabalnieki pretojās ar lāpstām, karabiniem, pistolēm un atspieda krievus atpakaļ. Bet uz cik ilgu laiku?

Kamēr divīzija un korpuss vēl bija pārliecināti, ka padomju uzbrukuma smagums atrodas šeit, pie 422. kājn. pulka, nelaime iestājās vairāk uz ziemeļiem, Jamnas-Arefinas telpā. Krievi savu uzbrukumu bija notēmējuši starp 126. un 215. kājn. divīzijām, kur sakļāvās 426. kājn. pulks ar 435 kājn. pulku.

Visai šaurā telpā padomju 327. izlases strēln. div. un lieliski apbruņotā patstāvīgā 57. triecienbrigāde uzbruka pār Volchovu viena vienīga, pltn. šmita komandētā, vācu 426. kājn pulka triju vājo bataljonu pozicijām.

Vienlaicīgi uzbrukumi kaimiņu 436. kājn. pulkam aizkavēja palīdzības saņemšanu no šīs puses.

Izveicīgi izmantojot dziļās muldas vācu paziciju priekšā, krievi ielauzās vācu pozicijās, pārrāva bunkuru līniju un ar 2. triecienarmijas XIII kavalerijas korpusu kā kāda plūdu straume gāzās uz aizmuguri. Krievi pa 3 — 4 km plato spraugu nepārtraukti piegādāja papildinājumus un spiedās uz Novgorodas-čudovas šoseju.

50 grādu griezīgajā aukstumā vācu izšķaidītās rotas ieķērās mežu stigās un sniega aizsprostos un pārvērta krievu virzīšanos uz priekšu par smagu upurgājienu. Sarkanarmiešiem vija vajadzīgas 4 dienas, lai veiktu 8 km līdz ceļam. Un kad tas bija sasniegts, tas daudz nelīdzēja, jo caurrāvuma vidū kā kādi viļņlauži turējās trīs vācu at​balsta punkti: Mostki, Spaskaja Poļist un Semtici.

Ienaidnieka ieslēgti, šie atbalsta punkti turējās nedēļām ilgi garāmplūstošo krievu aizmugurē. Tie kļuva par degpunktiem kaujā par šo svarīgo ceļu — Volchovas frontes ziemeļu-rietumu savienojumu.

Līdz 24. janvārim krievi iebrukuma vietā bija iepludinājuši tik daudz spēku, ka varēja pāriet uzbrukumā. Ar kavaleriju, tankiem un slēpotāju bataljoniem tie pārgalvīgi metās uz ziemeļrietumiem pa šauro, pārāk šauro „pūdeles kaklu." Caurrāvums bija perfekts. Bet tā bāze bīstami šaura.

Ko krievi gribēja? Vai viņu operācija bija notēmēta tieši uz Ļeņingradu, jeb viņiem bija ari vēl citi, tālejošāki plāni? Tas bija jautājums, kas nodarbināja vācu stābus. Bet tiem nenācās ilgi lauzīt galvas. Pēc 8 dienām padomju triecienpulku smailes atradās jau 90 km aiz vācu frontes. Ja viņi gribēja tikt uz Ļeņingradu, tad puse ceļa jau bija aiz muguras.

28. janvārī krievu priekšējās vienības uzbruka Jegļinai. Uzbrukuma virziens tātad bija pavērsts uz ziemeļrietumiem un tēmēja tālu dienvidos garām Ļeņingradai uz padomju-igauņu robežu, šodien mēs zinām, ka lielais, aptverošais trieciens uz Ļeņingradu bija jāturpina līdz Kingisepai — tas bija vairāk nekā optimistisks plāns. Bet tad pēkšņi krievi apstājās pie Jegļinas un vairs neuzbruka rietumu virzienā, bet pagriezās pret ziemeļiem uz Ļjubanu, kas atrodas pie Čudovas-Ļeņingradas šosejas. Tātad tomēr Ļeņingrada?

Kavalerijas ģenerālis Lindemanns (Lindemann), kas komandēja 18. armiju pēc tam, kad feldmaršals Kichlers 15. janvārī bija pārņēmis bruņoto spēku vidus grupu, apmierinājās ar vienu vienīgu acu uzmetienu kartei, lai nolasītu krievu nodomus: viņu caurrāvuma telpa, šis pudeles kakls, kurām tie spiedās cauri, bija par šauru, un tā nenosegtie flanki par garu. Vēl tālāka virzīšanās nozīmētu vairāk nekā pārgalvīgu drosmi.

Tā ka šajās dienās arī 54. padomju armija dienvidos no Ladogas ezera uzbruka 269. kājn. div. pie Pogostjes, no kartes bija redzams, kas krieviem tagad bija padomā: ar knaibļu operācijas palīdzību vispirms iznīcināt vācu I korpusu.

«Mums jābūt sagatavotiem uz visu un jāsavalda nervi," mudināja kājnieku ģenerālis fon Bots (Both), austrumprūšu I korpusa komandieris Ļubanā, kad štāba mītnes komandants sadalīja virsniekiem un

rakstvežiem karabinus un mašīnpistoles. Savaldīt nervus — tā bija problēma!

Vēlāk 126. kājn. div. tika izteikti smagi pārmetumi par to, ka krievi spēja izlauzties. Bet tas ir netaisni. Neviens cits noasiņojušās austrumfrontes pulks nebūtu varējis noturēt krievu masīvos iebrukumus. Nevis padomju caurrāvumam jāatrodas šīs divīzijas novērtējuma pamatā, bet gan tam apstāklim, ka divīzija noturēja visas šī šaurā, tikko 30 km platā cauruma malas un stūrus pret dienu pēc dienas uzbrūkošajām padomju kaujasgrupām, tādā kārtā aizkavējot caurrāvuma paplašinājumu.

Par spīti pastāvīgiem, asiņainiem uzbrukumiem, krievi nespēja šauro koridoru paplašināt. Tie atstāja 15.000 kri​tušo 126. kājn. div. priekšā. No šī fakta izrietēja drāma-

Volchovas fronte un operācijas no 1942. g. janvā;a sākuma līdz marta beigām. Padomju 2. triecienarmijas galvenos spēkus atgrieza pie Ērikas stigas tiskas sekas. Tas bija pulkv. Harijs Hope, vecais šliselburgas cīnītājs, kas ar savu 424. kājn pulku kā kodolvienību padarīja iespējamu jaunas galv. kaujas līnijas izbūvi caurrāvuma dienvidu malā.

Caurrāvuma ziemeļu malu ar apbrīnojamu noturību aizstāvēja 215. kājn. div. ģenerālleitnanta Knīsa (Knieš) vadībā sīkstā Mostku, Spaskajas Poļist un Semticu atbalsta punktu aizstāvība pašā caurrāvuma telpas vidū spēlēja visai nozīmīgu lomu. šeit aizstāvējās turpat uz vietas no 15 divīziju uz ātru roku salasītām daļām radītā „Kechlinga brigāde" (Bri​gāde Kochling), noturoties nedēļām ilgi. īstais šo kauju paraugs bija pretestība, ko izrādīja kapt. Kloseka 422. kājn. pulka III bataljons Semticos. Ja vēl būtu vajadzīgs pierādījums tam, ka Hitlera vienkāršā, bet dzelžainā turēšanās pavēle zināmos gadījumos var aizkavēt katastrofas un kļūt par sekmīgu turpmāko operāciju priekšnosacījumu, tad to tik pilnā mērā sagādā Volchovas kauja.

Pa tam 200 km no Volchovas frontes, Ļeņingradas Urickas priekšpilsētā joprojām vēl atrodas 58. kājn. div., kas priekš pieciem ar pus mēnešiem sasniedza Ļeņingradas ielu dzelzceļa pirmo pieturas vietu un tātad praktiski atrodas sarkanajā revolūcijas mētropolē. „Plkst. 11 stāvokļa apspriede ar visiem komandieriem divīzijas komandpunktā!" — Telefoni tarkšķ. „Stāvokļa apspriede pie ģenerāļa", ziņo telefonisti tālāk saviem draugiem bataljonu un rotu stabos.

Ir marts 1942. gadā. Ģenerālis Dr. Altrichters (Altrichter), 58. kājn. div. komandieris, apsveic savus virsniekus. Tie visi nojauš, ka viņu divīzijai atkal reiz gaidāma īpaša iesaiste. „Droši vien Volchova," virsnieki sačukstas. Jo jau kopš 14 dienām vltn. Štrasers ar 158. art. pulka 9. bateriju un kādu trauksmes bataljonu izgājis Volchovas virzienā. Un priekš vienas nedēļas uz Novgorodu devušās vēl citas baterijas.

Priekšnojautas apstiprinas. „Mani kungi, mēs esam izraudzīti kādam uzdevumam, kujra atrisinājumam var būt izšķīrēja ietekme uz vispārējo stāvokli," Altrichters ievada apspriedi.

„Tātad tomēr Volchova," saka plkv. Kreipe, 209. kājn. p. komandieris, pagriezies pret pltn.

Neumannu. Ģen Altrichters to dzird un pamāj. „58. divīzija izraudzīta, lai kā trieciendivīzija segtu iebrukuma vietu pie Volchovas no dienvidiem un ieslēgtu šeit caurlauzušos krievu spēkus."

Dr. phil. Fridrichs Altrichters ir bij. Drēsdenes karaskolas skolotājs un daudzu interesantu militārās audzināšanas studiju autors. Viņš prot izskaidrot stratēģiskas problēmas. Un viņš ir izcils mācību spēks.

Daudzi virs​nieki gājuši viņa skolā. Viņš mira 1949. g. padomju gūstā.

Altrichters pienāk pie lielās stāvokļa kartes un pa​skaidro: ..Ienaidnieks ar stipriem spēkiem jau ielauzies dziļumā. Frontāla apkarošana vairs nevar dot sekmes, jo mums nav pietiekamu rezervju. Vienīgā iespēja ir — satvert krievu pie tā izejas bāzes, pie caurrāvuma vietas, to nokniebt un tādā kārtā nogriezt caurrāvušos spēkus. Par laimi 126. un 251. kājn. div. šī „pudeles kakla" malās no jauna izveidojušas ciešas frontes, kuru aizsegā varam sapulcēties. Mēs šajā spraugā dosimies no dienvidiem. No ziemeļiem uzbruks SS policijas divīzija. Sastapšanās punkts — „Erika Schneise" (Ērikas stiga). 126. kājn div. pulki, kā arī citas vienības, kas tur iesaistītas, bet galvenokārt spāņu „Zilās divīzijas bataljoni, kas līdz šim lieliski cīnījušies, tiks pakļauti mums. Ar šiem spēkiem mums vajadzētu uzdevumu veikt. Mums tas ir jāveic. Jo citādi 18. armija ir zaudēta. Ja, turpretim mums izdodas aizdarīt slazdu durtiņas, tad krievu 2 armiju galvenie spēki ir ieslēgti."

Telpā valda klusums. Tad noklaudz papēži. Ārā jopro​jām vēl ir ārkārtīgi auksts. „Volchova", pa štābiem staigā čuksti. Vīri meklē uz kartes. „Tā atrodas 200 km dienvidos no mums. šajā salā…" — tie rūc.

15. martā viss ir tik tālu. Ap šo laiku rietumu un vidus Eiropā ļaudis jau domā par pavasari. Bet Volchovā vēl sprēgā 50 grādu sals. Biezajos mežos guļ sniegs krūšu augstumā.

Krievi zina, ap ko lieta grozās pie caurrāvuma spraugas. Tie tur nostiprinājušies, cik labi vien iespējams. Krievu rokās esošā ceļa malās iebūvēti liesmumetēji. Kustībai derīgo stigu priekšā izlikti mīnu lauki.

220. kājn. p. ar saviem kara laupījumā iegūtajiem tankiem un pionieru trieciengrupām uzbrūk padomju aizsprostiem. I aviācijas korpusa kaujas lidotāji nomet bumbas uz krievu bunkuriem un pozicijām. Bet dziļais sniegs aprij bumbu šķembas. Sprādzienu iedarbe ir maza. Krievi notur aizsprostu, vācieši netiek tam cauri.

3 km tālāk rietumos iet labāk. 209. kājn. pulks soli pa solim cīnās uz priekšu pa gandrīz neizbrienamā ziemas meža stigām. Arī 154. kājn. p. izlaužas cauri jaunaudzēm. Triecienlielgabali un pionieri līdzina ceļu. Mežā plosās nežēlīgs ,,mazā stila kapš".

Granātmetēji arvienu no jauna atsakas darboties, Jo stobros sakrājas ledus, tā ka tajos nevar iebīdīt granātas. Artilērijai sasprāgst stobri, jo vītnes apledojušas. Patšautenes streiko, jo eļļa kļūst bieza.

Uzticamākie ieroči ir rokasgranātas, lāpstas un durkļi.

19. martā pīkst. 16.45 priekšējās 209. kājn pulka II bat. daļas maj. Maternes vadībā izlaužas līdz stigai, kas kartē atzīmēta ar „E" — „Erika Schneise". Vārds, ko pazīst ikviens Volchovas cīnītājs. Tas apzīmē kādu bezcerīgu meža gabalu, ap ko notikušas karstas cīņas. Pie sprunguļceļa, kas veda pa šo meža stigu, kāds kajavīrs bija piestiprinājis plāksnīti ar uzrakstu: „Hier beginnt der Arsch der Welt." Mēnešiem ilgi šī plāksnīte stāvēja tur, kur tagad, 19. martā, uzglūn Materna bataljona smailes „Stāt!" No stigas puses rej pašautene. „Tā ir vācu," saka kāds. ,.Uzmanību, puiši," brīdina maj.

Materne.

Gaisā paceļas balta raķete. ,.Atbildēt!" pavēl Materne.

Mazā baltā saule šņākdama paceļas pār stigu. Tad viņā pusē parādās kāds satuntuļojies stāvs, aizslejas aiz krū​miem un kaut ko uzsauc. „Mūsējie!" gavilē vīri.

Tie drāžas pa sniegu viens otram pretim, sit viens otram uz pleca, velk laukā cigaretes un draudzīgi

sapīpē. „Cilvēk!" tie saka SS policijas divīzijas priekšējās triecienvienības vīriem. „Cilvēk, mēs to dabūjām gatavu!"

Un tiešām — tas ir paveikts. Sprauga ir aizvērta. Pie Ērikas stigas vienības sadevās rokām, pārrāva caurrāvušās 2. padomju triecienarmijas papildinājumu un ap​gādes sakarus.

Maisā atradās 2 padomju armijas. Un kā pie Rževas, kā pie Suchiničiem, arī šeit atsevišķu vienību noturība bija radījusi priekšnoteikumus iespējai ar drošsirdīgiem pretsitieniem radīt pagriezienu arī bezizredžu situācijās un atraut iniciātīvu uzvaras pašapziņā pārāk pārgalvīgi kļuvušiem krieviem. No dzinējiem iznāca dzenamie, no vajātājiem — vajājamie.

Tā padomju trieciens uz Volchovu tika apturēts un aizkavēts viņu mēģinājums atbrīvot Ļeņingradu.

Bet kas starplaikā notika zemes šaurumā starp Zeligas un Ilmenes ezeru, kur 5 izlauzušās padomju armijas bija pārrā-

Vācu divīzijas pie Cholmas un Demjanskas, veicot vijniaužu uzdevumus, apturējušas trīs padomju armijas. Smagās kaujas vilkās iīdz 1942. g. pavasarim, tad abus ielenkumus atbrīvoja. vušas fronti starp bruņoto spēku vidus un ziemeļu gru​pām?

Zemes šaurumā pastāvēja vairs tikai divi vācu aizbīdņi, kuru priekšā vēl blīvējās sarkanie plūdi — Demjanska un Cholma. Ja šīs divas pretestības ligzdas tiktu aizrautas līdzi vai samaltas, tad padomju armijām būtu brīvs ceļš praktiski neaizsargātās vācu aizmugures dzi​ļumā.

Demjanskas telpā turējās 6 vācu divīzijas un nelaida krievus garām. Citas kaj-aspēka daļas, piemēram, 209. k. div. vienības, kas krievu caurrāvuma laikā bija palikušas stāvam pie Ilmenes ezera, un no šī daļējā ielenkuma vairs nespēja atiet uz Staraju Rusu, vēlāk izlauzās dienvidrietumu virzienā līdz II korpusam un pastiprināja Demjanskas ielenkuma aizstāvju spēkus. Ģen. grāfa Brokdorfa-Ālefeldta II armijas korpuss pievilka 5 armiju padomju uzbrukuma masu un saistīja to.

Arī dienvidos no turienes 3. padomju armija nespēja virzīties tālāk, jo spraugā starp Demjansku un Veļikije Luki atradās vēl otrs dzelzs aizbīdnis, kas bloķēja ceļu 16. armijas aizmugurē — Cholma.

Demjanska un Cholma kļuva izšķīrēji svarīgi pagrieziena punkti vācu austrumu karaspēka ziemeļu spārna stāvoklī. Demjanskas un Cholmas cīnītāju noturība šeit krieviem atņēma uzvaru.

Demjanskas ielenkuma kauja vilkās vairāk nekā 12 mēnešus un tās vēsture īsteni sākās 1942. g. 8. februārī, līdz ar ko tā bija vislielākā austrumu karagājiena ielenkuma kauja.

Grāfs Brokdorfs-Ālefeldts pašreiz telefonēja ar 16. armiju. „Mēs visiem spēkiem centīsimies noturēt

sakarus atklātus," sacīja ģenerālpulkvedis Bušs. šai brīdī telefona klausulē atskanēja kluss klikšķis. Abi ģenerāļi dzirdēja korpusa centrāles telefonista lietišķo balsi: ..Ienaidnieks ieslēdzies vadā. Es pārtraucu." Ģenerālis nolika klausuli. Viņš uzlūkoja savu adjutantu un sacīja: „Līdz turpmākam tā gan bija pēdējā saruna ar armiju."

Tātad loks noslēdzies?" jautāja adjutants. „Jā," sacīja ģenerālis. Pēc īsas pauzes viņš piebilda: ,.Tagad stāvoklis ir skaidrs. Turpmāko vēl redzēsim."

Un šis ,.turpmākais" kļuva par 12 mēnešu un 18 dienu ilgu kauju. Korpuss bija ieslēgts 3000 kv. km plašā apga​balā (kas ir lielāks par Zārzemi vai 4 reizes lielāks par Hamburgas pilsētas territoriju).

Kādēļ šī kauja bija jāizcīna, kādēļ šis maiss Valdaju augstienē un bezcerīgā Demjanska bija jānotur pret padomju uzbrukumiem, to ģenerālis izskaidroja kādā visai neparastā 20. februāj-a dienas pavēlē.

Neparasta tā bija tādēļ, ka ne tikai pavēlēja virsniekiem un kaj-avīriem, bet arī pamatoja, kādēļ šāda pavēle dota: ..Ienaidnieks ziemas aukstākajos mēnešos pārnācis pār Ilmenes ezera ledu, kā arī par parasti purvaino Ļovatas deltu, Polas upes, Redjas un Poļistes upes, kā arī to daudzo pieteku lēzenajām ielejām un iebīdījies starp II korpusu un tā aizmugures sakariem. Šīs upju ielejas pieder pie plaša zemu līdzenumu un purvu apgabala, kas, sākoties ledus un sniega atkusnim, kļūst neizejams pārplūdumu un pārpurvojumu dēļ. Satiksme, bet jo īpaši ienaidnieka lie​lāka apjoma apgādes satiksme tādos apstākļos ir pilnīgi izslēgta.

Krieviem apgāde šajā slapjajā gada laikā būtu iespējama tikai pa lielajiem, cietajiem ceļiem. Bet šo ceļu mezglu punkti, — Cholma, Demjanska un Staraja Rusa ir cieši vācu rokās. Bez tam korpuss ar savām 6 cīņās rūdītajām divīzijām pārvalda vienīgo šīs apkārtnes augstieni. Tādēļ ir pilnīgi izslēgts, ka krievi ar saviem daudzajiem kaja vīriem šajos zemajos līdzenumos varētu noturēties bez apgādes un papildinājumiem.

Ir tātad svarīgi noturēt minētos atbalsta punktus un augstieni līdz atkušņa laikam. Agrāk vai vēlāk krieviem būs jāpiekāpjas un jāatvelkas, ievērojot arī to, ka šeit uz​bruks stipri spēki no rietumiem."

Kareivji un virsnieki, kam pavēle tika nolasīta, klausījās un māja. Un viņi bija apņēmušies noturēt „grāfisti", kā tie dēvēja savu ielenkumu, tēmēdami uz savu koman​dējošo ģenerāli.

Sākās kauja. Tā bija pirmā lielā ielenkuma kauja, kurā cīnījās ielenkti vācieši. Un pirmo reizi kaja vēsturē vesels korpuss ar 6 divīzijām ar 100.000 vīru, kas praktiski nozīmēja veselu armiju, tika sekmīgi apgādāts no gaisa. Valdaju augstienē tātad tika uzcelts pirmais kapa vēstures gaisa tilts.

Pustūkstotis transporta lidmašīnu II korpusa 100.000 vīriem no dienas dienā piegādāja visas dzīvei un kaujām nepieciešamās lietas. Mašīnas lidoja gan sniegputeņos un lielā aukstumā, gan miglā un ziemas zibeņojošo negaisu laikā, turklāt niknā padomju atvaires ugunī.

Ik dienas apaļam simtam lidmašīnu nācās veikt ceļu uz ielenkumu un atpakaļ. Dažreiz to bija pat 150.

Tas nozīmē, ka katrā ziemas īsās dienas stundā nolaidās un startēja 10 —15 lidmašīnu no 2 sliktiem, improvizētiem lidlaukiem.

Transporta lidotāju veikums gaisa transporta vadītāja plkv. Morzika vadībā toreizējos apstākļos bija vienreizējs. Divi skaitļi raksturo šo veikumu: katlā tika nogādāts 64.844 tonnu preču un izvesti 35.400 ievainoto un koman​dējumos norīkoto vīru. Šis gaisa tilts bija izšķirīgi nozīmīgs atbalsts vispārējām sekmēm. Bet reizē tas kļuva arī par kļūmīgu vācu stratēģijas hipotēku. Vācu transporta aviācija saruka. Daudzi lidotāji krita.

Bet vēl kļūmīgāks bija fakts, ka Hitlers, šī Demjanskas eksperimenta ietekme, trīs ceturtdaļas gada vēlāk jutās ierosināts palikt Staļingradā, jo ticēja, ka tur ieslēgtā 6. armija ar 300.000 kaj-avīriem būs apgādajama no gaisa līdzīgā veidā.

Maj. Ivans Jevstifejevs, dzimis 1907. g., pie Volchovas komandēja slaveno 57. padomju brigādi, šo padomju triecienarmijas smaili. Tas bija lielisks virsnieks, drosmīgs, operātīvi visai apdāvināts un

apgādāts ar visu padomju ģenerālštāba izglītības bagāžu.

Gūstā kritis, viņš sacīja: „Tā jau tam arī vajadzēja notikt, ievērojot tik daudzās mūsu vadības izdarītās muļķības." Ziņojums, ko viņš uzrakstīja, rāda, ka ziņa par 2. triecienarmijas nokniebšanu pie Ērikas stigas „pudeles kakla" Maskavā iedarbojusies kā krusa uz pavasara sēju. Staļins jutās pievilts cerībā, ka izdosies atbrīvot Ļeņingradu un iznīcināt vācu bruņoto spēku ziemeļu grupu. Viņš meklēja grēka āzi.

Un tāpat kā viņš pirmajā janvāra nedēļā bija atcēlis armijas virspavēlnieku ģen. Sokolovski par to, ka tas bija uzbrucis plašā frontē, bet netika cauri, tā tagad ģen. Kļikovam un tā štāba šefam nācās nožēlot, ka tie uzbrukuši pārāk šaurā telpā. Bet kas vēl spētu glābt stāvokli? Kas spētu atkal izsist aizbāzni no „pudeles kakla" pie ,,Erika-Schneise's" un atbrīvot divu armiju galvenos spēkus, kas sēdēja milzīgajā katlā?

Staļina izvēle krita uz vīru, kas toreiz piederēja pie padomju ģenerālitātes zvaigznēm — tas bija Andrejs Andrejevičs Vlasovs. 1941. g. atvasarā viņš divus mēnešus no vietas bija sekmīgi aizstāvējis Kijevu un tad kā 20. padomju armijas virspavēlnieks atsviedis atpakaļ vācu pret Maskavu vērstās grupas ziemeļu spārnu pie Soļņečnogorskas un Volokolamskas. Ordeņi, apbalvojumi, slava un Volchovas bruņoto spēku virspavēlnieka vietnieka postenis bija viņa alga. Tagad tam atkal nācās doties ugunī un parādīt, ko viņš spēj.

Vlasovs bija sīkzemnieka dēls, dzimis 1901. g. Tēvs viņu ar lielām grūtībām bija izglītojis kādā garīgajā seminārā. Ļeņina revolūcija lika tam kļūt par komūnistu, sarkanarmieti, virsnieku un beidzot par ģenerāli. Būdams 1930-tajos gados Cangkaišeka militārais padomnieks Ķīnā, viņš palika neskarts lielajās tīrīšanas akcijās, kurās krita maršals Tuchačevskis un gandrīz visi viņa draugi. Kad Vlasovs beidzot no Ķīnas atgriezās mājās, viņa karjerai vairs nebija nekādu robežu. Drīz padomju militārie laikraksti cildināja arī viņa organizātora spējas. Šim vīram, kas reiz no sarkanās armijas visvairāk nolaistās, sliktas slavas pavadītās 99. strēln. divīzijas bija izveidojis izlases vienību, tagad bija jāglābj 2 ieslēgtas padomju armijas.

Vēl pirms 21. marta dienas ausmas Vlasovs lidmašīnā tika nogādāts Volchovas katlā un pārņēma mežos starp Čudovu un Ļubanu ieslēgto 17 padomju divīziju komandu. Viņš tūliņ stājās pie darba, lai aizslēgtās durvis atlauztu no iekšpuses.

Tās bija dīvainas parallēles: tajā brīdī, kad Vlasovs kādā mežsarga mājā austrumos no Fiņevlugas sapulcēja savus komandierus, lai apspriestu vācu ielenkuma pārraušanas iespējas ap 2. padomju triecienarmiju pie Volchovas, 160 km dienvidos no turienes vācu plkv. Ilgens pieteicās ģenerālleitnanta Corna (Zorn) komandpunktā Feodorovkā, Demjanskas ielenkumā, lai apspriestu plānu par krievu ielenkuma pārraušanu ap 6 vācu divīzijām Demjanskas katlā. „šodien ir pavasara sākuma diena, ģenerāļa kungs," plkv. Ilgens smaidīdams sacīja. Ģenerālis stāvēja kādas sašķiebušās koka ēkas priekšā, kurā mita Corna korpusa grupas ģenerālštābs. „Skaists pavasaris," viņš rūca, „60 cm sniega un 30 grādu zem nulles." „Pavasaris Demjanskā," zobojās Ilgens." — „Jā," Corns pamāja, „bet kaut tā arī paliktu, Ilgen; cerams, ka sals vēl drusku pieturēsies. Jo atkušņa dubļi būs briesmīgi, tajos vairs negriezīsies ne ritenis.

Līdz tam laikam Zeidlitcam jābūt šeit."

Caur austošās dienas dūmaku izlauzās rīta saules sarkanā ripa. Viņā pusē, 290. kājn. div. iecirknī pie Kaļitkinas, un pie Eikes grupas, ielenkuma ārējā malā, zibeņoja krievu smagās artilērijas izšāvieni. Corns paskatījās pulkstenī ,,7 un 30," viņš sacīja. „Zeidlitcs uzbrūk." Šajā acumirklī, 40 km atstatu, dienvidaustrumos no Starajas Rūsas apaļus 10 km plašā frontē sāka dārdēt lielgabali. Viesuļuguns. Stukasi kaukdami drāzās pār krievu līnijām. Un tad, gluži kā viņās vasaras ofensīvas dienās, ģen. fon Zeidlitca-Kurcbacha (von Seydlitz-Kurzbach) korpusa grupas pulki devās triecienā. Sākās „tilta būves" pasākums, vācu ofensīva II korpusa atslogošanai Demjanskas ielenkumā.

Gredzens ap grāfa Brokdorfa korpusu bija noslēdzies jau kopš 41 dienas. „Grāfisti" no vācu galv.

kaujas līnijas šķīra 40 km. Un 6 ieslēgtajām divīzijām bija jāaizstāv 600 km gaja fronte. Slēgta kauju līnija pie tik maziem spēkiem ne visur bija iespējama, daudzi iecirkņi bija ieņemti vienīgi ar atbalsta punktiem.

Blakus skaitliskajam vājumam arī visai trūcīgā uztura apgāde ietekmēja aizstāvību. 96.000 vīru un 20.000 zirgu nācās apgādāt no gaisa. Rāciju devas bija samazinātas gandrīz uz pusi.

Protams, apgādes lidmašīnas nevarēja pievest sienu un salmus zirgiem. Zirgi, par spīti kopēju attapībai, novājēja acīm redzami. Sašauto zemnieku māju jumtu vecie salmi nebija nekāds lopbarības aizvietojums. Zirgi gan grauza koku mizu, egļu zarus, niedras un pupas, taču nespēja remdināt izsalkumu.

Tie ēda smiltis un dabūja smilšu kolikas. Tie saslima ar kašķi, nagu slimībām un krustu kaitēm.

Veterinārārsti cīnījās par katru zirgu, taču žēlastības šāviens bieži vien bija viss, ko tie varēja norīkot sasirgušajiem dzīvniekiem. Zirgu pēdējais pakalpojums tad beidzās virtuvju katlos. Ielenkumā dzīvojošie krievu civilisti dabūja kaulus un iekšas. Nekas nepalika pāri, izņemot pakavus.

Bet nu tam visam bija jābeidzas. Ģen. Zeidlitcs-Kurcbachs uzbruka ar 4 divīzijām no Starajas Rūsas puses, lai izlauztu koridoru, kam Demjanskas ielenkums atkal bija jāsavieno ar galveno fronti.

Tālu uz priekšu izbīdītajā katla rietumu daļā starplaikā bija radīta Corna kaujas grupa, kam izdevīgā brīdī ievadītā izlaušanās operācijā bija jādodas pretim Zeidlitzam. Kaujasgrupas smaili nācās veidot Ilgena pulkam, kas bija sastādīts no katla divīziju dažādām vienībām. „Kā pasākumam jānorit un kad sāksim, ģenerāļa kungs?" jautāja plkv. Ilgens. Ģen. Corns ar savu spieķi uzzīmēja sniegā Demjanskas ielenkumu, bet pa kreisi no tā — īpašu loku frontei un Starajai Rūsai. „Grāfs Brokdorfs man paskaidroja, ka Zeidlitca grupa no Starajas Rūsas telpas uzbruks ar 4 divīzijām." Ģen. Corns ievilka sniegā četras bultas. „Šeit," viņš norādīja uz abām vidējām bultām, „ir 18. un 5. divīzija, kas veido uzbrukuma smagpunktu. Abas tās gada sākumā pievestas no Francijas, abām ir kauju pieredze." Corns ar spieķi norādīja pa labi, tad pa kreisi. „Uzbrukuma flankus segs 329. kājn div. pa labi un 122. kājn. div. pa kreisi.

Zeidlitcs ar savām divīzijām triecas tieši šurp, uz mūsu ielenkuma visvairāk rietumos izvirzīto punktu, uz Kaļitkinu un Vasiļkovu. Kad viņš tuvosies Ļovatas pārejai Ramuševai pie Starajas Rusas-Demjanskas ceļa, un, tātad, atradīsies 12 km no šejienes, uzbrukumā dosimies mēs. Jūsu uzdevums, Ilgen, ir — pārraut krievu pozicijās mūsu ielenkuma priekšā un pie Ramuševas sasniegt Ļovatu."

Ilgens pamāja. Sniegs zibēja rīta saulē. Fronte dārdēja, ģenerāļa kungs!"

Kāds štāba virsnieks iznāca no koka ēkas: ,.Telefons, Sākumā viss ritēja pēc plāna. Zeidlitca grupas ofensīva pēc artilērijas sagatavošanas sitiena un pēc stukasu masīva uzbrukuma attīstījās kā zibenskara pirmajās nedēļās. Bet tad sākās grūtības: ziemīgais mežu un krūmu apvidus austrumos no Starajas Rūsas pagausināja uzbrukuma tempu. Bija jāizlaužas caur dziļumā izplestu krievu aizstāvības lauku ar 5 poziciju sistēmām. Soli pa solim, ar drosmi un viltu. Ar asinīm un asarām. Tā bija neželīga cīņa. Un tā vilkās 4 nedēļas. Tā sākās 30 grādu salā, ar cietu kā akmens sasalušu zemi. Dažas dienas vēlāk termometrs uzkāpa līdz nullei. Sākās atkusnis. Vienības iegrima muklājos.

Bet marta beigās atkal iestājās 20 grādu sals. Diena stipri sniga. Naktis plosījās pavasara vētras, kas lika nosalt ikvienai nepasargātai dzīvībai. Aprīlis atnesa izšķirīgo laika pagriezienu. Atkušņa ūdens ceļu augstumā klāja ceļus, un vīri līdz vēderam brida pa purviem un muklājiem. Smagajiem ložmetējiem bija jāuzbūvē paliekamie no koku un krūmu zariem, lai tie negrimtu dubļos.

Ievainotos guldīja no zariem pītās nestuvēs, lai tie nenoslīktu. Viss, kam vien bija kāds svars, grima purvā. Uniformas bija caur un cauri slapjas. Ataudžu biezokni uzglūnēja ienaidnieks. Arī viņam dubļi nozīmēja velnišķīgu ienaidnieku. Smagie padomju tanki nevarēja iejaukties, padomju artilērija bija iestigusi.

12. aprīlī Zeidlitca smaiļu priekšā līdzīgi fata morganai no dūmakas un dūmiem iznira Ramuševas

sašautie torņi. Tas bija viņa mērķis. Ar Ramuševu cēlās vai grima šī „Tilta būves" operācija. Jo Ramuševa pārvaldīja ceļu un pārejas pār Ļovatu, kas, tagad atkal bez ledus, bija kļu​vusi par lielu šķērsli.

Nākošā dienā tika smagi ievainots plkv. Ilgens, kad viņš izdarīja savas uzbrukuma telpas izlūkošanu.

Viņa pulku, kam viss bija rūpīgi sagatavots uzbrukumam, pārņēma pltn. fon Borrīss. Tas uzbruka 14. aprīļa rīta krēslā. 6 dienas vēlāk tumsai iestājoties, viņa bataljoni atradās Ļovatas austrumu krastā Ramuševas pirmo ēku priekšā. Bataljonu priekšējo vienību vidū — pastiprinātā SS tanku iznīcinātāju „Totenkopf" nodaļa, hauptšturmfīrera Bokmanna vadībā.

Pilsētas rietumu daļa pretējā krastā dega gaiši kā lāpa. Cauri naktij dūrās spīdošās municijas bultas.

Pār upi lauzās kaujas troksnis. Pārplūdušās upes ūdeņi mutuļoja; šajā vietā tā bija ap 1000 m plata.

Nebija saskatāms, kas notiek viņā pusē. Dūmi un ugunsblāzma apgrūtināja redzību. Tā tas turpinājās visu nākošo dienu.

Zeidlitca rotas vīri sīvi cīnījās par kādu krasta strēmeli. Krēslai nākot, Borrīsa vīri viņā pusē atpazina vīrus vācu bruņu cepurēs, kas māja uz šo krastu. „Viņi ir klāt! Viņi ir klāt!"

Tas bija 21. aprīlī pīkst. 18.30. Tagad vairs tikai burbuļojošā Ļavata šķērsoja koridoru, kas galveno fronti savienoja ar ielenkuma pulkiem. Demjanska, šis lielais viļņlauzis Valdaju augstienē, savu uzdevumu bija izpildījis. 6 vācu divīzijas mēnešiem ilgi bija sprostojušas ceļu krievu divīzijām. Tagad tās atkal atradās frontē.

Bet kā izskatījās 90 km dienvidos no šejienes, Cholmā?

Kopš 100 dienām arī šeit turējās ģen šerera (Scherer) kaujasgrupas 5000 vīru, aizstāvot ceļu mezglu milzīga purvu apgabala vidū, šo tiltu cietoksni Lovatas augštecē, kas pārvaldīja gan upi, gan visu aizmuguri. Cholma, šī vienīgā stingrā vieta saraustītajā frontē starp Veļikije Luki un Demjansku, reizē būdama arī 16. armijas aizmugures durvju aizbīdnis, apturēja padomju triecienu uz rietumiem tāpat, kā Demjanska apturēja padomju uzbru​kuma ķīļa virzīšanos uz dienvidiem.

Vienā naktī šī apriņķa pilsēta ar 12.000 iedzīvotāju bija kļuvusi par frontes pilsētu. Apgādes vienības un izkliedēto frontes divīziju atliekas tika noorganizētas aizstāvībai. 281. nodrošinājumu div. komandieris ģen. Šerers tika iecelts par cietokšņa komandantu. Viņa pavēle bija: Cholma jānotur!

Un tā tika noturēta. Kopš tā laika — un uz visiem laikiem — Cholma ir respektējama kapa vēstures nodaļa. Posms, kas pilns drošsirdības, militāras improvizācijas mākslas un vīru tikumu. Šerera kaujasgrupa bija raiba, salasīta vienība. Tur bija 123. un 218. kājn, div. daļas, kas tikko bija pārceltas no Dānijas uz austrumfronti, kā arī 329. kājn. div. 553. kājn. p. Tur bija kalniešu iznīcinātāju vienības no Kerntenas un šteiermarkas, 1. aviācijas zemes personāla pulka :i. bataljons, 285. nodrošinājumu div. 65. rezerves policljus bataljons, un pat kāda flotes motociklu vienība. No AVm grupām un grupiņām plkv. Maniciuss (Manitius) 386. k. p. komandieris, kas piederēja pie 219. kājn. div., būdiims kaujas komandants, izveidoja triecienspējīgu grupu, īstu sazvērnieku vienību. Viņš pats bija tās dvēsele.

28. janvārī Cholmas ielenkšana bija nobeigta. Gan vēl lajā iespiedās 10. patšauteņu bataljona daļas, taču aiz vii;u mugurām lamatas aizkrita galīgi.

Cietokšņa territorija bija 2 kv. km plaša, vēlāk pat līkai 1,5 kv. km. Ielenkuma fronti aizstāvēja 5000 vīru, pa laikam 5500. Fronte stiepās cauri visai pilsētai. Vīri pazina ikvienu māju, ikvienu drupu kaudzi, ikvienu koku un ikvienu bumbas piltuvi starp Ziemeļu kapsētu, Matadatas līkumu, GPU cietumu un policijas aizu. Tie ir četri pazīstamie cietokšņa atbalsta punkti. Pilsētu ielenca :i padomju strēln. divīzijas un uzbruka tai ik dienas.

Apgāde bija iespējama vienīgi no gaisa. Ārpus ielenkuma frontes pionieji nevienam nepiederošā territorijā uzcēla improvizētu nolaišanās lauku 52x70 m apjomā. Ikviena nolaišanās bija vesela dēka.

Lielākā daļa Ju 15 nosēžoties parasti cieta avāriju. Mazā pļava drīz vien bija nosēta lidmašīnu vraku daļām. Vācu aviācija tādēļ pamazām pārgāja uz papildinājumu un smago ieroču nomešanu no gaisa, pievedot tos, tāpat kā municiju un uzturu, preču buru lidmašīnās.

Tās tomēr bija baigas minūtes, kad pār mežmalu rietumos parādījās viena vai divas Ju ar preču buriniekiem lauvā. Ja burinieks tikai dažas sekundes par agru tika atkabināts, tas nolaidās pie krieviem.

Bet ja tas nonāca lrjā pareizi, jau iepriekš norīkotai triecienvienībai nācās lik karsti ilgoto kravu steigšus nogādāt drošībā, jo arī krievi uzglūnēja laupījumam. Bieži tā bija mežonīga skriešanās — kurš pirmais nokļūs pie lidlauka.

Cholmas ielenkumā pavisam nolaidās 80 preču burinieku. Šajā apgādes operācijās aizgāja bojā 27 Ju lidmašīnas. Bet ne tikai apgāde no gaisa bija Cholmas īpatnība; tās dīvainība bija vēl kas cits: Cholma bija cietoksnis bez artilērijas.

Daži 8 cm granātmetēji, nedaudzi 3,7 cm un viens 5 cm prettanku lielgabals, kā arī vieglie kājnieku lielgabali — tie bija visi smagie ieroči, kas atradās Cholmas katlā. Lielgabalu un haubiču nebija. Kā lai šāds cietoksnis bez artilērijas būtu aizstāvējies pret spēcīgo ienaidnieku, kas triecās pret pilsētu ar lielgabaliem un tankiem? Kurš cietoksnis gan spēj izturēt kaut dažas dienas bez aizstāvības kodola — artilērijas? šo problēmu Cholma atrisināja tādā veidā, kas kapa vēsturē ir vienreizējs: cietokšņa artilērija atradās ārpus cietokšņa, bet uguns vadība notika no cietokšņa.

Glābēja artilērijas uguns, kas bieži vien dienu un nakti gūla par padomju uzbrukuma izejas pozicijām, sprostuguns, kas ienaidnieka uzbrukuma gadījumos sargādama noklājās pašu frontes priekšā, nāca no smago bateriju stobriem kādas šauras cilpas galā — ģen. Ukermana (Uckermann) kaujasgrupa to bija pievirzījusi līdz 10 km no Cholmas tieši cauri ienaidnieka territorijai.

Pretēji visām kara mākslas likumībām, šīs 536. smagās art. diviziona un 218. art. pulka baterijas atradās šīs cilpas smailē kā uz delnas — un šāva. Cholmā kā uz priekšu izbīdīti artilērijas novērotāji sēdēja vltn. Feists un ltn. Dettmanns un vadīja uguni ar taustiņu telegrāfā palīdzību. Bieži dienā pār Cholmu aizdārdēja 1000 smago granātu, triekdamās pret krievu pozicijām vai uzbrūkošajām ienaidnieka vienībām.

Izbīdītie novērotāji Cholmā, uguns vadības virsnieki un telegrāfisti ar laiku tā iemanījās, ka varēja apšaudīt pat uzbrūkošus krievu tankus un izsist tos no ierindas ar pilniem trāpījumiem.

Krievi gribēja ieņemt Cholmu vēl katrā ziņā pirms atkušņa. Viņi gribēja tikt garām šai nolādētajai vietai, kas aizsprostoja ceļu veselai armijai. Dažreiz tie vienā vienīgā dienā uzbruka līdz 8 reizēm.

Ielauzās. Asiņainās tuvcīņās tika atsisti. Nāca atkal. Ieņēma kādas drupas, kādu sniega aizsargrežģu grupu, kādu bumbas piltuvi. Sekoja pretrieciens. Ar rokas granātām un liesmumetējiem. Un tā katru dienu. Vācu vienībās bija speciālisti rokasgranātu mešanā, kas prata trāpīt vajadzīgā punktā, un tanku spridzinātāji, kas savu arodu pārvaldīja līdzīgi pilsētas augstceltņu montieriem.

Atkušņa sākums ar dubļiem un ūdeņiem uz kādu laiku apturēja padomju uzbrukumus. Bet tas reizē padarīja dzīvi cietoksnī par elli. Drupu pagrabos gulēja 1500 ievainoto uz kailas grīdas, vislabākajos gadījumos — uz koka steķiem. Viņu liktenis bija daudz grūtāks nekā tiem 700 ievainotajiem, kurus varēja izlidot laukā no ielenkuma. Ārsti un sanitāri Dr. Okera vadībā strādāja, līdz krita no kājām. Cliirurgs virsārsts Dr. Huks uzdrošinājās izdarīt visdrosmīgākās operācijas, lai glābtu smagi ievainoto vīru dzīvības. Bet netīrība un utis bija gandrīz vēl ļaunāki ienaidnieki nekā krievu granātas, kas nepielū​dzami prasīja savus upurus. Divi skaitļi raksturo stāvokli: Cholmai bija 2200 ievainoto un 1500 kritušo.

12. martā ltn. Hofšteters ierakstīja saivā dienasgrāmatā: ,.Pirmais izsituma tīfa gadījums." Izsituma tīfs, šis cie​tokšņu lietuvēns, bija klāt.

No gaisa tika nomestas pretpotes. Sanitāri un ārsti potēja ikvienā brīvā minūtē. Utīm tika pieteikts karš — .sākās skriešanās ar laiku. Tad pienāca ziņa: „Izturēt. Ģenerāļa fon Arnima (von Arnim) divīzijas jūs atbrīvos." Bet 1. maijā izskatījās tā, it kā visa varonība, visi upup būtu bijuši veltīgi. Krievi devās lieluzbrukumā ar saga​tavotāju viesuļuguni, tankiem, kājniekiem — „urrā!"

Dienvidu fronte sabruka. Krievi atradās 100 metru no Lovatas. Ja viņi šos 100 m iegūtu, tad viss

būtu pagalam, tad tie atrastos upes paaugstinātajā krastā un uzspridzinātu cietoksni no iekšpuses. Bet viņi šos 100 m neveica. Krievu uzbrukums sabruka no vācu stukasu, no Ukermanna artilērijas iedarbes no Šerera viru aukstasinības.

Oberfeldfebels Bēle ar savu 5 cm prettanku lielgabalu stāv pie Dienvidu kapsētas. Mērķējamais tālskats ir sadauzīts. Tuvojas 5 padomju tanki. Bēle mērķē caur stobru. Ielaiž tajā granātu. Aizcērt aizslēgu. „Uguni!" Dārdiens. Pilns trāpījums. Bēle izšauj 20 reižu. Neviens no 5 tankiem netiek uz priekšu — piektais no tiem pa​liek guļam 40 metros no Bēles lielgabala.

Lidlaukā vachmeistars Boks uzglūn ar savu tanku šauteni. Stāvus, ieroci pret kādu drupu izcilni atbalstījis, viņš pieveic 4 vieglos padomju tankus.

2. maijā valdīja klusums. Bet 3. maija rītā pīkst. 3 agri viss sākās no jauna. Tā bija lietaina, dūmakaina diena. Vācu aviāciju nevarēja iesaistīt. Taču katlā ieslēgtie vīri dzirdēja no dienvidrietumiem tuvojamies kaujas troksni. „Tie ir mūsējie," tie uzsauca viens otram. Un tas deva spēku. Tagad tikai nekļūt mīkstiem.

4. maijā tie redzēja, kā vācu stukasi ārpus katla nometa savas bumbas. Tās izsita brīvu ceļu atslogojuma vienībām.

5. maijs. Atkal smidzinošs lietus. Kāds ziņnesis iedrāzās Valdova komandpunktā. „Ritmeistara kungs, divi vācu triecienlielgabali!"

Tad vīri jau dzirdēja tos dārdam. Blakus zariem maskotajiem nezvēriem saliekušies virzījās grenadieri. „Vai tie tiešām ir mūsējie? Jeb tā ir kāda krievu cūcība? Uzmanību!" Bet šīs bruņu cepures, šie vīri — tad tie jau bija klāt: „Greifa" diviziona triecienlielgabali vltn.

Tornaua un 122. kājn. div. 411. kājn. p. pionieri vltn. Tromma vadībā. Ltn. Dettmanns atceras: „Pienācējus apbrīnoja kā kādas būtnes no citas pasaules."

Tas bija atslogojums pēdējā minūtē. Strēlnieku grāvjos un drupās vēl atradās 1200 vīru. Savās nožēlojamās mītnēs vārga 1500 ievainoto. Tikpat daudz kritušo gulēja aprakti starp pozicijām. Tiem pievienojās arī vltn. Tromms — viņu strāpīja kāda padomju granāta.

Cholma tagad atkal bija frontes loceklis, atkal bija gkl stabilizētajā telpā dienvidos no Ilmenes ezera. Šī gkl turējās līdz 1944. gadam.

5. ĢENERĀLIS VLASOVS Padomju izlases armija purvā — Pie „ErikaSchneise's sprungulceļa — Ciņa bez žēlastības — 158. pionieru bataljons — Izlaušanās no elles — „Nešaut, esmu ģenerālis Vlasovs" — Apslēptais karšu kaps pie upes.

Kā starplaikā izskatījās pie Volchovas, kur mežos gu​lēja atgrieztā Vlasova 2. triecienarmija.

Arī šeit bija sācies pavasaris. Sniegs nokusa, ezeru un upju ledus tāpat. Bunkuros un strēlnieku grāvjos ūdens krājās līdz vēdera augstumam. Beigtajos mežos pamodās odu miljardi. Tur, kur vēl pirms neilga laika pārvietojās kolonnas ar slēpēm un ragavām, tur tagad burbuļoja straumes un rūga purvi. Un šīs elles vidū atradās ģen. Vlasovs ar 14 strēln. divīzijām, 3 kavalerijas divīzijām un 1 tanku brigādi — tā bija vesela armija purvā.

Vlasovs bija enerģisks ģenerālis. Jau 27. martā viņš ar sibiriešu triecienbrigādēm un tankiem bija no rietumiem atkal atsitis vaļā aizbīdni pie ,,Erika-Schneise's". Gan šie spēki bija pavēruši tikai 2 km platu spraugu, bet tā tomēr bja sprauga, pa kuj-u varēja ievadīt apgādi. Vācu 58.. kājn. div. un SS palicijas divīzijas bataljoni velti izmēģinājās padzīt Vlasova sibiriešus no stigas. Bet viņu spēki bija par vāju un apvidus grūtības abpus „ErikaSchneise'i" pārāk lielas, lai būtu iespējam pievadīt nepieciešamos spēkus stipro padomju spēku pilnīgai apņemšanai. Tā 58. kājn. div. un tai ziemeļos pieslietajai vācu spēku grupai nācās aizstāvēties pret pastāvīgajiem at​griezto padomju spēku uzbrukumiem.

Tikai otrs, rūpīgi sagatavotais, starplaikā pastiprinātās 58. kājn. div. uzbrukums 1942. g. maijā deva panākumus, tas ir — savienojumu ar ziemeļos no „Erika-Schneise's" cīnošos policijas divīziju.

Tagad Vlasovs izšķīrās par izlaušanos no Volchovas purvu elles.

Bet viņa pulki vairs nevarēja maršēt pār aizsalušiem purviem, nevarēja lavīties cauri mežiem. Meža sūnākļi un purvāji spieda tos meklēt ceļus un takas. Bet rīcībā bija tikai viens vienīgs ceļš — „Erika Schneise's" sprunguļceļš.

20. maijā kavalerijas ģenerālis Lindemanns savai 18. armijai deva dienas pavēli, kas sākās vārdiem: „Krievi aiziet no Volchovas." Tas vācu Volchovas cīnītājiem bija kā kāds trauksmes signāls. Un 20. maijā tie atkal aizvēra caurumu pie „Erika-Schneise's" Šo smago cīņu mēnešu laikā blakus infanteristiem, artileristiem un tanku iznīcinātājiem stāvēja arī 158. pionieru bataljona pionieri kapt. Heinca vadībā kā uzticami kājnieku palīgi. Dienu un nakti tie atradās iesaistē. Zaudējumi bija smagi. — Kad drošsirdīgo bataljonu beidzot pēc kauju noslēguma atvilka, tā triju rotu kaujas stiprums bija vairs tikai 3 virsnieki, 3 apakšvirsnieki un 33 vīri. Bataljona 2. rotas komandierim ltn. Dunkeram, kas privātā dzīvē bija mācītājs, par sekmīgo cīņu pie „ErikaSchneise's" piešķīra bruņinieku krustu.

Maija beigās uzvara smagajā kaujā pie Volchovas bija izcīnīta. Tie Vlasova armijas spēki, kas nebija paguvuši izkļūt, tagad neatsaucami atradās slazdā. Tie bija: 6 strēln. divīzijas, 6 strēln. brigādes un vienas tanku brigādes daļas. Bija pienācis padomju 2. triecienarmijas gals.

Un šis gals bija briesmīgs: tikai 32.000 vīru pārdzīvoja kauju un krita gūstā. Desmiti tūkstoši palika guļam mežos un purvos: noslīkuši, badā miruši, noasiņojuši. Baigs līķu klāsts. Milzīgi mušu bari riņķoja pār purviem, pār kritušo ķermeņiem, kas rēgojās laukā no muklāja. Briesmīgas smakas mākonis gulēja pār izcirtumiem — tā bija elle.

Un caur šo elli devās arī Andrejs Andrejevičss Vlasovs ar savu štābu. Vācieši to vajāja. Bet tad viņš pazuda. Kur viņš bija palicis? Kritis? Nošāvies? Jeb noslēpies?

Vlasova meklēšanas paziņojums ar attēlu un aprakstu tūkstošos eksemplāru bija nokaisīts pār Volchovas ielenkuma sādžām. Par viņa notveršanu tika izsludināti augsti atalgojumi un speciāli atvaļinājumi. Un, protams, tagad ik dienas ienāca ziņojumi — it kā Vlasovs atrasts miris, kritis gūstā, kaut

kur redzēts. Bet kad šos ziņojumus sāka izmeklēt, nācās uzdurties uz maldiem, neizpratni, apzinīgu pārspīlējumu.

11. jūlijā korpusā ienāca vēl kāds ziņojums, ka Vlasovs esot atrasts beigts. Korpusa Ic kapt. šverdtners tūliņ devās ceļā. Viņš atrada kādu kritušu virsnieku, pārsegtu ar ģenerāļa mēteli — apmēram 1,9 m liela auguma, tātad Vlasova garumā.

Bet kritušais vairs nebija identificējams. Nebija iespējams noskaidrot līdzību, šverdtners norīkoja līķa apbe​dīšanu un devās atpakaļ.

Bet nākošajā ciemā to aizturēja birģermeistars un ziņoja: „Pie manis ir kāds vīrs, kas atgādina partizānu, esmu to ieslēdzis savā šķūnī. Kopā ar viņu ir arī kāda sieviete, varbūt aģente. Vai gribat to redzēt?" Šverdtners lika aizvest sevi līdz šķūnim. Birģermeistars atslēdza durvis. Tulks un pavadkomanda pacēla mašīnpistoles. „Vichoģi!" uzsauca birģermeistars. „Nāc laukā!"

No tumsas dienas gaismā iznāca milzīga auguma vīrs, netīrs, bārdains, virsnieka kreklā, ar ādas plecu siksnu, dubļainos juchtādas zābakos. Palūkojās caur savām melnajām raga brillēm. Ieraudzīja mašīnpistoles, pacēla ro​kas un sacīja lauzītā vācu valodā: „Nicht schiessen, ich bin General Wlassow!"

Saule bija augstu pie debesīm. Sīca mušas. Bija kluss.

No kāda Volchovas šķūņa iznāca pati vēsture un bīdīja sev pa priekšu kādu vīru, it kā aicinādama: ņemiet viņu, tas ir pats labākais, kas vien boļševiku Krievijai pieder. Ņemiet viņu, Volchovas līķu laukos viņš kļuvis par Staļina nāvīgu ienaidnieku. Viņš ir Krievija pati. Ja vispār kāds, tad viņš ir tas, kas var uzveikt Staļinu.

Tā bija briesmīga kauja, kas tika izcīnīta Volchovas mežos. Fakts, ka viens no labākajiem un politiski uzticamākajiem padomju ģenerāļiem tās ietekmē kļuva par Staļina un boļševisma pretinieku, vēl jo īpaši parāda, kas tā bija par elli, kūjai cauri bija jādodas Vlasova 2 triecienarmijai. Šis vīrs sākot ar šo brīdi Hitlera un Staļina cīņas aizmugurē kļūst par politisku faktoru, kūja nozīme nav novērtējama par zemu. Kāds cits māzāk teātrāls šīs kaujas ieguvums bija zināms tikai nedaudziem speciālistiem, taču arī tam piemita visai liela militāra nozīme.

Sagūstīto padomju štāba virsnieku pirmās nopratinaSanas atklāja, ka padomju Volchovas ofensīva bijusi priekšzīmīgi sagatavota no visādiem aspektiem un apgāda ta ar kādas īpaši šai ofensīvai radītas lielas karšu centrāles kartēm. Bet kur šīs kartes atradās? Tika pārmeklēts viss milzīgais kaujas lauks, bet bez rezultātiem.

Beidzot uzradās kāds leitnants, kas bija piederējis šim karšu centram. Un viņš bija runīgs. Viņš aizveda vācu speciālistus līdz kādai mazai upītei, ieteica kādā zināmā vietā novadīt ūdeni, un — upes dibenā izrādījās aprakta padomju karšu paslēptuve. Līdzīgi tam kā rietumgoti apraka sa/vu ķēniņu Allarichu, tā padomju karšu centrāles šefs bija licis aprakt upes dibenā trīs smago auto kravas visai vērtīga karšu materiāla un pēc tam pavēlējis novadīt ūdeni pār šo paslēptuvi.

Tas bija nozīmīgākais karšu atradums, kāds vien vācu vērmachtam bija izdevies visā kara laikā.

Starp tām bija kartes, kas attiecās uz telpu no krievu rietumu robežām līdz apgabaliem aiz Urāliem.

Laupījumu aiztransportēja uz Berlīni. Tagad vācu spēkus visās frontēs varēja apgādāt ar krievu visjaunākajām kartēm.

PIEKTĀ DAĻA ledusjūrasostas ..

1. OPERĀCIJA „PLATĪNLAPSA" Murmanskas dzelzceļš — Ofensīva pasaules malā — Ģenerālis Dītls sniedzas pēc Murmanskas — Garām Titovkai un Licai — Tundrā nav ceļu —Somu' kļūda atņem uzvaru — Kalnieši Licas tilta• gala pozicijā.

Jau pašos pirmajos „Barbarosas plāna" uzmetumos minēts kāds dīvains mērķis — Murmanska. Šī tikpat kā nepazīstamā vieta bija minēta blakus lielajiem operātīvajiem mērķiem Maskavai, Ļeņingradai, Kijevai un Rostovai. Kas šajā vietā bija tik svarīgs — Tā bija osta un stacija pašā Eiropas vērienīgajā čokurā, augšā pie Ledusjūras, ziemeļos no polārā loka — uz tā paša platuma grada kā Grenlandes šļūdoņu tuksneši, tūkstošiem kilo​metru no civilizācijas.

1941. g. vasarā Murmanskas pilsētā bija 100.000 iedzīvotāju. Trīs mēnešus gadā te ir versmaini karsta vasara, astoņus mēnešus dziļa ziema un polāra nakts. Visapkārt bezcerīga tundra, kurā neaug ne koks, ne krūms. Kādēļ šī Dieva pamestā pilsēta „Barbarosas" slepenajā mērķu katalogā minēta blakus lielajiem mērķiem? Kādēļ Murmanska ieņēma tik svarīgu vietu tūliņ blakus sarkanās impērijas galvaspilsētai un arī blakus Ļeņingradai, Doņecas apgabalam, Kaukaza naftas paradīzei — tātad blakus mērķiem, pret kuriem tika virzītas veselas bruņoto spēku grupas, aviācijas, flotes un tanku armijas un kuru dēļ tika izcīnītas visasiņainākās ielenkuma kaujas? „Zem katra Murmanskas dzelzceļa gulšņa guļ viens vācietis," stāsta lapi. Kā visas leģendas, arī šo> nedrīkst ņemt burtiski. Kaut arī tā nav pārāk tālu no patiesības.

Mūžamežos, purvos un arktiskajā tundrā starp Pēterpili un Murmansku laikā no 1915. līdz 1917. gadam 70.000 vācu un austriešu karagūstekņu bija iesaistīti Murmanskas dzelzceļa būvē, ko jau 1914. gadā bija uzsākuši krievu katordznieki. Tas, ko gūstekņiem nācās pārciest, nav aprakstāms. īsajā, versmīgi karstajā vasarā tos nopļāva tīfs. Bet 8 polārās ziemas mēnešos tos nogalināja sals un bads. Divpadsmit mēnešos mira 25.000 vīru. Katrs 1400 km garā dzelzceļa kilometrs tatad maksāja 17 mi​rušos.

Kad Ādolfs Hitlers 1941. g. 21. aprīlī Berlīnes valsts kancelejā pieņēma kalniešu ģenerāli Eduardu Dītlu (Dieti), viņš tam neuzskaitīja vis Murmanskas dzelzceļa beigtos, bet transporta vilcienus, preces, dažādas mantas, ieročus — un karavīrus, kurus šis Kirova dzelzceļš, kā to dēvēja krievi, varēja pārvadāt starp Maskavu un Ledusjūru. Ģen. Dītls, Narvikas varonis, Norvēģijas kalniešu korpusa komandieris, jau kops decembra beigām zināja par slepeno rīkojumu Nr. 21, par „Barbarosas plānu." Kā gandrīz visi vācu ģenerāļi, arī viņš sākumā bija izbijies, kad pirmo reizi ieraudzīja šo slepeno papīru. Bet, būdams paklausīgs karavīrs, viņš bija stājies pie darba, lai sagatavotu to, ko „Barbarosas pasākums" prasīja savas spēkā stāšanās dienai.

Un šis plāns nezināmajai „X" dienai noteica, ka „Norvēģijas kalniešu korpuss vispirms iesaistāms Petsamo apgabala un tā rūdas raktuvju, kā arī Ledusjūras ceļa nodrošināšanai, lai tad kopā ar Somu spe​ķiem dotos' pret Murmanskas dzelzceļu un pārtrauktu Murmanskas apgabala apgādi pa zemes ceļu."

Jau kopš trīs ar pus mēnešiem Dītls kopā ar četriem sava ģenerālštāba virsniekiem, ko bija iesvaidījis noslēpumā, studēja šo uzbrukumu. Tagad, vienu dienu pēc savas 52. dzimumdienas svinībām, Hitlers gribēja zināt, kā izskatījās uzbrukuma plāna šī īpašā daļa. Viņš, tāpat kā Dītls, sarunas laikā vēl nenojauta, kādu īsti nozīmi Murmanskas dzelzceļš vēl gūs padomju kara saimniecībā. Vēl viņi nenojauta, ka amerikāņu konvoji pēc kara izcelšanās dosies uz Ledusjūru, lai Murmanskā izkrautu savus palīdzības sūtījumus.

Hitleram šis dzelzceļš nozīmēja sliežu ceļu, pa kuru Staļins īsā laikā varēja pārsviest karaspēka kontingentus, artilēriju, lidmašīnas un tankus no centrālās Krievijas uz krievu-somu Ziemeļjūras robežu, lai vāciešiem atkal at​rautu dzīvībai svarīgās Petsamo niķeļa raktuves un Nar​vikas rūdu.

Tas bija Hitlera lietuvēns. Ka pie Murmanskas dzelzceļa uzglūnēja daudz lielākas un karam daudz izšķirīgākas briesmas, viņš pirms Ķijevas karagājiena sākuma vēl nenojauta — vismaz ne pilnā apmērā.

Kaut gan viņš un viņa stratēģi to būtu varējuši izrēķināt.

Krievu cars pirmajā pasaules ka jā šo dzelzceļu bija licis būvēt nevis, lai iekajotu Norvēģiju vai sniegtos pēc Petsamo niķeļa, bet lai padarītu lietojamu vienīgo neaizsalstošo savas valsts ostu, no kūpas Krievijai pavērās neierobežoti ceļi uz visām pasaules jūpām. Un Murmanska ir vienīgā neaizsalstošā milzīgās Krievijas osta, kas pave; brīvas pieejas Atlantikam.

Gan arī Archangeļskai pie Baltās jūras ir sava osta, kas paver ceļus uz atklātajām pasaules jūrām.

Bet tā 3 mēnešus gadā ir aizsalusi, kaut atrodas vairāk uz dienvidiem nekā Murmanska. Un arī Vladivostoka — Valdi pār austrumiem — kā saka šis nosaukums, arī 100 dienu gadā ir pakļauta aizsalšanas iespējai. Bez tam šī osta guļ pie Krievijas aizmugures un tai ir vajadzīgs 7000 km sliežu ceļš līdz Eiropas novadam. Melnās jūras ostas bloķē turku Bosfors, bet Baltijas jūru savukārt bloķē Kategats — jūras šaurums sftarp Dāniju un Zviedriju.

Tātad Krievijas vienīgā nebloķētā satiksmes osta satiksmei ar pasauli ir Murmanska. šī vientuļā pilsēta par savu nozīmi var pateikties dabas brīnumam. Un šis brīnums ir Golfa straume. Tās siltā ūdens viens atzarojums tiecas šurp pa 1200 km platajiem vārtiem starp Grenlandi un Norvēģiju, pie kupiem Ledusjūra sastopas ar Atlantiku. šie Golfa straumes siltie ūdeņi neļauj aizsalt Norvēģijas fjordiem. Un pat vissīkā siltuma sīkdaļa, no saules piekarsētā Meksikas jūras līča nākdama, vēl iekām to aprij Ledusjūras stingums, iespēj panākt, ka pat Kolas līcis arī polārās ziemas 40 un 50 grādu salā paliek neaizsalis.

Tas ir iemesls, kādēļ cars būvēja dzelzceļu no Pēterpils uz Murmanskas zvejnieku ciemu. Un jau 1917. gadā, kad arī Amerika iestājās Krievijas pusē kapā pret Vāciju, Murmanskas dzelzceļš kļuva par īsāko, svarīgāko, visu gadu lietojamo papildinājumu un apgādes ceļu no ASV uz Krieviju.

Valsts kancelejas karšu istabā spīdēja saule. Lielie logi uz dārzu bija vaļā. šeit vareno koku zaļumā jau bija vērušies arī vecās Eiropas suverēni. Jo Hitlera karšu telpa vecajā Valsts kancelejā bija tas salons, kurā 1878. gadā notika Bismarka kongress par Krievijas varas poziciju likvidēšanu Balkanos.

Kad ģen. Dītls šajā 21. aprīlī ierodas minētajā telpā, ģen. Jodls pašreiz noliek Hitlera priekšā uzmetumu Bruņoto spēku virspavēlniecības ziņojumam. Hitlers uzliek vecmodīgās, apzeltītās acenes, lasa un šur un tur koriģē.

Uzvaras. Visur uzvaras: Grieķijā vācu divīzijas traucas pflr Larisu uz dienvidiem; kalniešu vienības pie Mesovonn.i dodas pāri Pindusa kalnājiem un dzen britus sev pa priekšu; Ziemeļafrikā Rommela pulki no Tobrukas aizstā​vības jostas izlauzuši Ras el Madauru un cīnās Halfajas pārejā pusceļā uz Kairo. Pirms trim dienām serbu armija nolikusi ieročus. Jugoslavija tiek sakauta 11 dienās. Arī Grieķijā viss var grozīties tikai ap dažām dienām. Vācu karavīram nekas nebija neiespējams.

Hitlers noņēma acenes un apsveica ģen. Dītlu. Viņš mīlēja šo bavārisko kalniešu varoni, šo populāro Narvikas varoni. Vērmachta adjutants maj. Engels izpleta kādu 1:1.000.000 somu-norvēģu apgabala karti. „Vai esat ar saviem priekšdarbiem tikuši puslīdz galā?" jautāja Hitlers. „Mums nav daudz laika."

Atbildi nenogaidījis, viņš devās pie karšu galda, atkal uzlika acenes un pārliecās pār karti. Suverēni, it kā nekad savā mūžā nebūtu neko citu darījis kā vien īstenojis militārās ope​rācijas, viņš paskaidroja: „Murmanska ir bīstamākais krievu spēku koncentrācijas centrs tālajos ziemeļos. Osta un dzelzceļš ir lietošanas kārtībā, garnizons un lidlauki, jādomā, ieņemti stipriem spēkiem. Visīsākā laikā Staļins uz šejieni var pārvietot papildu divīzijas un doties pret rietumiem. Ne jau velti viņš izbūvējis Murmansku.

Vēl 1920. gadā tur bija 2600 iedzīvotāju, bet šodien — 100.000. Gaisa izlūkošana rāda milzīgu stacijas territoriju, vērienīgu ostmalu, fabrikas, izbraucamos ceļus, vārdu sakot — modernu cietoksni, bīstamu ligzdu šajā cilvēku nabadzīgajā Ziemeļjūras apgabalā."

Hitlers runādams bija iekaisis. Viņš uzlika labās rokas rādītāju uz Murmansku, bet kreisās rokas rādītāju uz Petsamo: „No turienes ir tikai 100 km līdz niķeļa rak​tuvēm."

Viņš norādīja uz kādu citu punktu: „Un vēl tikai 50 km līdz Kirkenesai pie Varangeras fjorda. Ielaist krievus šajā apgabalā — tā būtu katastrofa! Ne tikai tādēļ, ka tad mēs zaudētu mūsu tērauda rūpniecībai nepieciešamo niķeļa rūdu, bet arī stratēģiski tas visam austrumu karagājienam būtu smags sitiens. Krievs

tādā gadījumā atrastos pie Ledusjūras šauruma, kas ir somu satiksmes artērija. Tā ved dziļi somu frontes aizmugurē līdz Zviedrijas aizmugures durvīm. Un krievs pie Varangeras fjorda — tas nozīmē visnopietnāko apdraudējumu Ziemeļjūrai un mūsu ostām Norvēģijas ziemeļos."

Hitlers izslējās, noņēma acenes un uzlūkoja Dītlu: „Tas viss attiecas uz jūsu kalniešu korpusu, Dītl. šīs briesmas jānovērš jau tūliņ austrumu kaj-agājiena sākumā. Nevis ar gaidīšanu, bet ar uzbrukumu. Jums jāpārvar šie smiek​līgie 100 km no Petsamo līdz Murmanskai un jādara šiem rēgiem gals." ,,Smieklīgie 100 kilometru," viņš teica. Tā tas oficiāli fiksēts. Bet kas to var ņemt ļaunā pēc tāda virspavēlnie​cības ziņojuma, kādu viņš tikko bija parakstījis? Ģenerālis Dītls vēlreiz nobrīnījās, kā šis bijušais dižkareivis prata izskaidrot tik lielas stratēģiskas sakarības un operātīvus jautājumus. Bet viņš nejutās īsti lāga. Viņš šos 100 km no Petsamo līdz Murmanskai nemaz neuzskatīja par tik smieklīgiem. Un to viņš uzreiz atklāti un brīvi arī paskaidroja. Viņš mierīgi lapu pa lapai nolika Hitlera priekšā sava ģenerālštāba virsnieku studijas. „Mans vadoni," iviņš sacīja savā sirsnīgi uzticīgajā manierē. „Tur, tundrā pie Murmanskas, izskatās tā, it kā īsi pēc pasaules radīšanas. Neviena koka, neviena krūma, nevienas cilvēku apmetnes. Neviena ceļa un nevienas taciņas. Tikai klintis un akmeņi un pa starpām neskaitāmi mežonīgi strauti, ezeri un straujas upes ar krācēm un ūdenskritumiem. Vasarā purvājs. Ziemā ledus, sniegs un 40 — 50 grādu sals.

Astoņus mēnešus garajā polārajā naktī kauc ledainas vētras, šī 100 km platā tundras josla ir viens vienīgs tuksnesis, kas sniedzas ap Murmansku kā sargājošas bruņas. Vēl nekad šajā tundrā nav ticis karots. Jo šis akmeņu tuksnesis bez ceļiem karaspēka vienībām praktiski nav pārvarams. Izņemot, ja izbūvē ceļus, vismaz ratu ceļus, lai varētu apgādāt vīrus un galveno​kārt nesējus dzīvniekus.

Ja man tas jādara ar maniem paša spēkiem, tad tam jānotiek uz kaujas vienību rēķina, un manas abas kalniešu divīzijas ar savu technisko apgādi tā kā tā nav diezin cik priekšzīmīgas. Mani virsnieki runā par „amatnieku mācekļu apgādi". Mums nav pietiekami daudz velkmes mašīnu, nesēju dzīvnieku, nepietiek vieglās artilērijas, un katrai divīzijai ir tikai divi pulki."

Ikkuram citam Hitlers šādu runu būtu ņēmis ļaunā. Bet Dītls to varēja sev atļauties. Viņš argumentēja lietišķi un bez patosa un šur tur iesprauda pa bavāriešu izteicienam. Viņa iebildumi, kupu pamatojumus bija sagādājis viņa krietnais ģenerālštāba šefs vltn. fon le Sīrs (von le Suire) bija domāti Hitlera atturēšanai no viņa uzbrukuma nodomiem Murmanskai; tai vietā to nācās pievērst stratēģiski un kara saimniecībai svarīgā Petsamo apgabala aizstāvībai. Dzelzceļa pārraušanai pēc Dītla domām vajadzēja notikt kaut kur zemāk, izdevīgākā kaujas apvidū. „Bez tam ir visai iespējams, ka krievi uzbrūk," Dītls risināja savu pavedienu tālāk. „Viņiem šāds uzbrukums ir vieglāks nekā mums. Viņu apgādes bāze atrodas tieši aiz frontes, un dzelzceļš faktiski pieved līdz pašam kauju apgabalam, kamēr mums ik granāta, ik maizes kukulis, ik siena saišķis un auzu maiss jāpieved pa milzum gaj-o jūras ceļu no Hamburgas un Baltijas jūras ostām caur Kirkenesu, uz Petsamo, lai no turienes ar preču automobiļiem, tad ratiem un tad ar nesējiem dzīvniekiem nogādātu kauju telpā. Ja mēs krieviem vienalga, kujrā vietā nosprostojam dzelzceļu, tad viņi ir tikpat sliktā stāvoklī kā mēs."

Hitleru Dītla paskaidrojumi visai ietekmēja. Viņš saprata: Murmanskas izolēšana nebūt neprasīja steidzamu uzbrukumu. Šī cietokšņa dzīvības artērijas pārgriešana varēja notikt arī jebkurā citā 1400 km garās dzelzceļa līnijas vietā. Tad gala stacijai jānobeidzas. Tad arī skaistajai pasaule s jūru ostai vairs nebūs nekādas nozīmes. Jo tai vairs nebūs novadceļu. „Atstājiet šos materiālus šeit," sacīja Hitlers domīgi. „Es šo lietu vēl pārdomāšu." — Ar šādu iznākumu kalniešu ģenerālis Eduards Dītls šķīrās. Un šo iznākumu viņš, cerību pilns, darīja zināmu arī savam ģenerālštābam.

Trīs nedēļas vēlāk, 1941. g. 7. maijā kāds kurjērs caur armijas virspavēlnieku Norvēģijā, ģenerālpulkvedi fon Falkenhorstu atveda Hitlera lēmumu. Tas nebija ne cepts, ne vārīts, tas bija slikts kompromiss: Hitlers pavēlēja Norvēģijas okupācijas armijai, kam bija uzdotas arī operācijas ziemeļu

Somijā, uzbrukt Murmanskas dzelzceļam 3 vietās: Dītla kalniešu korpusam nācās no Petsamo doties uz Murmanskas pilsētu un ostu; XXXVI korpusam ar 2 kājn. divīzijām bija vienlaicīgi jāuzbrūk 350 km tālāk dienvidos caur Sallu Kandalakšai un tur jāpārrauj dzelzceļš. Un beidzot vēl 150 km tālāk uz dienvidiem arī somu 3. korpusam, arī ar 2 divīzijām, bija jādodas caur Keistinkiem uz Louchi un tur jāieņem dzelzceļš. Tātad 6 divīzijas 3 dažādās vietās.

Smagpunkti bija Dītla austriešu kalniešu 2. un 3. divīzija. Karagājiena sākuma dienā tām bija no norvēģu Kirkenesas nākot jāšķērso somu robeža un jāieņem Petsamo apgabals. „Platīnlapsas" operācijas ,,X" diena bija nozīmēta septiņas dienas vēlāk — tad bija jāsākas uzbrukumam cauri tundrai uz Murmansku.

Nav zināms, kas ierosināja Hitleru Dītla iespaidīgos argumentus nolikt malā. Vienīgās šo argumentu sekmes bija tās, ka uz Dītla kaujas telpu tika pārceltas 12 krietnas un ar aizrautību strādājošas Valsts darba dienesta nodajas. Tās bija RAD grupas K 363 un K 376 oberarbeitsfīrera Velsera vadībā.

Kurjers, kas 7. maijā Dītlam atgādāja pavēli, nodeva viņam arī attiecīgās kartes. Līdz ar to nu vairs neizskatījās tik slikti. Tikai viena šaura uzbrukuma josla bija bez ceļiem un takām. Tūlīt dažos kilometros aiz tās bija iezīmēti ceļi un pārejas, un proti — no robežupes Titovas tilta līdz Licai, bet tālāk dienvidos — no Čapra ezera uz Motovsku, un no turienes veda pat kāds ceļš atkal augšup uz Zapadnaju Licu. Tātad!

1941. g. 22. jūnijs. Pulkstens bija divi naktī, bet saules bālā ripa, vieglas dūmakas apņemta, kā kāds liels pilns mēness karājās virs apvāršņa un pielēja apkārtni ar krēslainu gaismu. Lejā, uz cietzemes, šajā brīdī no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai 2000 km garā frontē uz pavēli lielajam karam gaidīja 3 miljbni vācu karavīru. Šeit augšā, Murmanskas priekšā, pusnakts saules gaismā no pārsteiguma momenta bija jāatsakās.

Starp vācu vienību izejas pozicijām un Krievijas robežu atradās somu territorija. Un Petsamo sēdēja padomju konsuls. Viņš vācu ienākšanu vēl pirms 22. jūnija būtu pamanījis un saceltu trauksmi Maskavā.

Tādā gadījumā būtu apdrau​dēts visa „Barbarosas pasākuma" pārsteiguma moments.

Tā, ar somu atļauju, vienīgi kāda pionieru rota, tērpusies civīlā, naktī no 20. uz 21. jūniju mazās grupās bija devusies Somijas territorijā un sagatavojusi pāreju pār Petsamo upi.

Somi attieksmē pret ārpasauli bija visai precīzi. Somu robežsargi ar birokrātisku noteiktību gaidīja, kamēr pulksteņu rādītāji pavirzījās uz pīkst 2.31 pēc vietējā laika. Tagad! Saskaņā ar pavēli, kapš ar Krieviju bija sācies jau priekš vienas minūtes. Barjeras kārts pacēlās. Nu arī vīri no Steiermarkas, Tiroles un Zalcburgas devās pāri. Devās dēkā ziemeļos no polārā loka.

24. jūnijā apvidus līdz robežai bija izlūkots. Somu meža skrējēji izveda vācu izlūkvienības pāri akmenāju laukiem, pāri sarkani vizošām aizvēsturiskām klintīm, pāri strautiem un cauri sniega aizsargrežģu sprostiem.

Pirmais lielais šķērslis bija Titovka, kā ledus auksta

Ziemeļu frontes pārskata skice un Norvēģijas kalniešu korpusa 2. un 3. kaln. div. kauju stāvokļa karte no 1941. g. 29. jūnija līdz 18. septembrim. kalnu upe. Tās ietekas austrumu krastā tieši pie tāda paša nosaukuma pilsētiņas krieviem bija militāra apmetne ar kāda NKVD robežsargu pulka daļām, šeit somu izlūki bija konstatējuši arī lidlauku. īpaša problēma bija Zvejnieku pussala. Nebija zināms, ar cik stipriem spēkiem tā ieņemta. Ģenerālmajoram šlemmeram (Schlemmer) to nācās pēc iespējas drīz ar savas 2. kalniešu divīzijas daļām nosprostot tās šaurumā, lai nosargātu korpusa flankus pret pārsteigumiem. Vienlaicīgi viņa bataljoniem bija jāieņem arī Titovkas tilts cieši pie upes ietekas fjordā.

Sākumā viss gāja gludi. 136. kaln. pulka bataljoni nosprostoja Zvejnieku pussalu. Tad ieņēma tiltu un pārcēlās par upi. Militārā apmetne un lidlauks bija tukši. Toties 137. kaln. pulka bataljoniem bija grūtāk. Jau pie robežas tie nonāca tur izbūvētās bunkuru līnijas priekšā. Par laimi uznāca migla. Tā gan kavēja artilērijas atbalstu, kā arī stukasu iesaisti, taču reizē arī atviegloja izlaušanos cauri bunkuru līnijām bez lielākiem zaudējumiem. Bunkuri palika neskarti guļam, un tos ieņēma vēlāk ar stukasu un zenītartilerijas palīdzību.

Sibiriešu un mongoļu bunkuru garnizons lika nojaust, ar ko īsti nākotnē būs jārēķinās. Tie neatkāpās.

Arī liesmumetēji tos nepiespieda kapitulēt. Tie cīnījās, līdz tika nosisti, sadedzināti vai nošauti. Tika iegūti tikai 100 gūstekņi.

Padomju aviācija uzbruka ar vājiem spēkiem. Krievi arī pēc 22. jūnija savus 100 Rata tipa iznīcinātājus bija pametuši abos lidlaukos Murmanskas tuvumā neaizsargātus un nenomaskotus. Vācu eskadriļas uzbrukums pa​domju iznīcinātāju masu padarīja nekaitīgu.

30. jūnija vakarā ģenerālmajora šlemmera 2. kalniešu divīzijas priekšējās daļas jau atradās pie Licas upes. Bet ģenerālmajora Kreisinga (Kreysing) 3. kalniešu divīzija ar mokām virzījās garām Čapa ezeram un meklēja kartē iezīmēto ceļu, lai tiktu tālāk uz Motovsku. Ja viss saskanētu, tad no turienes maj fon. Bustina 40. speciālā tanku diviziona atbalstā, kas bija apgādāts ar franču kaja laupījuma tankiem, varētu doties tālāk pa krievu izbūvēto ceļu uz Murmansku.

Bet nekas nesaskanēja. No ceļiem nebija nekādu pēdu Radās uztraukums, ziņneši šaudījās šurp un turp. Radiotelegramma korpusa štābam. Uzdevums aviācijai, izdarīt izlūkošanu. Tad gaisa izlūkošana apstiprināja, ka tāda ceļa uz Motovsku nemaz nav, pat ne lauku ceļa vai takas. Un drīz arī 2. kalniešu div. bija skaidrs — ar tās iecirknī no Titovkas uz Zapadnaju Licu nebija ceļa, tāpat kā ceļa nebija arī no turienes uz Motovsku.

Vācu karšu izvērtētāji Bruņoto spēku virspavēlniecībā bija turējušies pie Viduseiropā parastajām zīmēm un krievu karšu dubultsvītras bija pieņēmuši par ceļiem. Bet patiesībā te lieta grozījās ap telegrāfā līnijām un tundras nomadu lapu kustības virzieniem ziemā.

Līdz, ar to sākotnēji plānotā 3. kalniešu div. iesaiste atkrita. Bez ceļa nebija iespējams virzīties uz priekšu Gan bija iespējams bezceļu apvidū pavirzīties uz priekšu par 10 vai 15 km, un cīnīties, bet nebija iespējams izturēt ilgāku laiku vai pat doties tālāk, ja rīcībā nebija vismaz ratu ceļu nepieciešamajām apgādes vajadzībām.

Tātad spēkiem bija jāpārgrupējas. Gluži jauniņie darba dienesta puiši bez atpūtas nepārtraukti būvēja ratu ceļu nesēj dzīvniekiem zirgiem un mūļiem.

3. jūlijā 137. kalniešu pulka I bataljons sasniedza zvejnieku ciemu Zapadnajā Licā, kas atradās Licas upes rietumu krastā. Kalnieši plostu maisos pārcēlās pār upi. Tie nonāca kādā pamestā karaspēka apmetnē. Un atrada kal​tētu maizi, putraimus, machorku — un 150 smago auto​mobiļu. Tas radīja izbrīnu — kur bija smagie auto, tur arī ceļš nevarēja būt tālu. Un tad arī atskanēja prieka saucieni — zemāk, upes ielejā, aizstiepās nevainojama šoseja — ceļš uz Murmansku.

Kalnieši drudžaini gaidīja uz apgādes transporta ierašanos, uz munīciju, artilēriju. Beidzot 6. jūlijā varēja sākties uzbrukums plašā frontē pāri Licai. 3. kalniešu div. pārcēlās upei plostu maisos. 83. kalniešu pionieru bataljona vīri pltn. Klatta vadībā nenogurstoši airēja no krasta uz krastu. Malā izceļoties, tie tvēra rokās karabīnu, lai atvairītu krievu uzbrukumus. Pār pārcelšanās vietu gūlās krievu artilērijas uguns.

Bet galvenais — krievi uzbruka ar kaujas lidotājiem. Vācu aviācijas nebija nemaz. 5. aviācijas flotes vienības bija atvilktas, lai 400 km tālāk dienvidos atbalstītu otru triecienu uz Sallu, pret Murmanskas dzelzceļu.

138 kalniešu pulka priekšā ceļš uz Murmansku jau atradās snieaziena attālumā. Ja karavīriem būtu bijis kāds ducis stukasu, kāds ducis tanku un smagā artilērija, tie būtu varējuši saspridzināt padomju aizsprotu. Bet tā — nē, tie to nespēja. Tos pieveica apvidus grūtības — zirgu velkmes artilērija netika līdzi. Bet 2 kalnu baterijām, kas atradās priekšā, bija vairs tikai 40 granātu. Arī kājnieku atbalsts izpalika, jo divas trešdaļas no divīzijas bija iesaistītas apgādes vajadzībām, un tikai Vz varēja cīnīties. Krievi pa Murmanskas ceļu gaj-ās kolonnās pieveda pastiprinājumus līdz pašam "kaujas laukam. Bataljons pec bataljona devās apvidū un saformējās prettrie​cienam, lai nosargātu ceļu. Šajā saspīlētajā stāvoklī Dītla korpusa komandpunktā Titovkā līdzīgi bumbai sprāga trauksmes ziņa — krievi ar kapa flotes spēkiem Licas līcī izceļ desantu 3. bataljonu stiprumā 2. kalniešu div. flankā un aizmugurē. Tos gan vēl paguva atvairīt. Bet uz ģenerālmajora Kreisinga kalniešu pulku rēķina, kas nu bija pārslogoti.

Taču Steiermarkas un Kerntenas vīri cīņu neuzdeva. Flanku triecienam uz pārvaldošo augstieni nācās dot atslogojumu. Dītls ar šo triecienu gribēja iegūt pieeju pie jūras. Pa tam 6. iznīcinātāju flotilei fregates kapteiņa Šulces-Hinricha (Schulce-Hinrich) vadībā nācās Licas līcī padomju spēku flankā turēt tos šachā.

Tas bija labs plāns.

Korpusa uzbrukuma pavēle tika nogādāta pulkiem. Arī 136 pulka ziņnesis motociklā devās ceļā. Bet viņš negribēdams pabrauc gajrām pulka komandpunktam. Kratās tālāk pa akmenāju. Vācu postenis sauc, kliedz, šauj gaisā, lai ziņnesi brīdinātu. Bet motora rūkoņa pārskan visu. Braucējs ar 10 km stundas ātrumu mokās tālāk, līdz pēkšņi ierauga savā priekšā krievus. Viņš apmet motociklu otrādi. Kāds krievs izšauj. Trāpa. Trīs krievi ievelk vācu ziņnesi savās pozicijās.

Seko vācu prettrieciens, bet ir par vēlu. Krievi ar visu ziņnesi ir pazuduši. Tātad vācu uzbrukuma plāni atrodas pie krieviem.

13. jūlijā Dītls mēģina to pašu pasākumu pēc cita plāna. Iebrukums padomju pozicijās izdodas, bet caurrāvums — ne. Krievi dzelžaini turēja stipri nocietinātos augstumus 322 un 321 pie Garā ezera. Vācu vīri šos nolādētos 300 m paugurus nespēja veikt. Trūka artilērijas, trūka stukasu. Trūka rezervju.

Štābi, darba dienesta vīri un nastu nesēju dzīvnieku pavadoņi jau sen atradās iesaistē — bez atpūtas un miega. Lai vienu vienīgu ievainoto nogādātu uz aizmugures pārsienāmo punktu, bija vajadzīgi četrreiz divi vīri vairākām maiņām, jo pārnešana ieilga līdz 10 stundām. Tādā veidā izkusa veseli bataljoni.

17. jūlija vakarā ģen. Dītls ar smagu sirdi nolēma pārtraukt uzbrukumu un pāriet uz aizstāvēšanos.

Līdz Murmanskai vēl bija 45 km. Chronists šodien šūpo galvu: kādēļ šim pasākumam piegāja ar dūri, kur tam bija vajadzīgs tvaika āmurs? Dītls taču Hitleram to bija teicis. Un Hitlers bija tik ugunīgi runājis par Ledusjūpas cietokšņa nozīmi. Kādēļ, par spīti visam, tagad tika drupināts pamazām, ne vērienīgi triekts?

Kādēļ uzbrukumiem bija jānotiek 3 atsevišķās vietās ar pavisam 6 divīzijām, svaidot aviāciju šurp un turp, kur taču varēja ar visiem pieejamiem zemes un gaisa spēkiem izveidot vienu smagpunktu? šīs mīklas atrisinājums: somi bija kļūdījušies un devuši vāciešiem nepareizus padomus. Feldmaršala Mannerheima virspavēlniecība bija paskaidrojusi, ka Laplandes frontē apvidus apstākļu dēļ nevienā frontē neesot iespējams iesaistīt un apgādāt vairāk kā 2 divīzijas. Tas bija Hitlera plāna pamatā — uzbrukt trijās vietās katrā ar 2 divīzijām.

Det sekas bija tās, ka nevienā no šim vietām vāciešiem nebija sekmju.

Kavalerijas ģenerāļa Feiges (Feige) komandētā XXXVI korpusa abas divīzijas —169. kājn. div. un SS kaujasgrupa „Nord" — kas 1. jūlijā 400 km no Dītla iecirkņa devās uzbrukumā, un kam bija Murmanskas dzelzceļš jāsasniedz pie Kandalakšas, gan izlauzās līdz Sallai pie Alakurtas, 36 km no mērķa, bet tad arī šeit spēki bija galā.

Un ģenerālmajora Siilasvuosa II korpuss ar 6. un 3 div. arī nokļuva tikai līdz Uchtai un Kiestinkai un palika guļam 70 km no dzelzceļa.

Somi bija devuši sliktu padomu. Gan no viņu viedokļa un ar viņu militāro apbruņojumu tas bija saprotams. Taču pieredze rādīja, ka, izveidojot skaidrus un stiprus smagpunktus, tomēr būtu bijis iespējams operēt kā Murmanskas virzienā, tā, vēl labāk, izejot no Sallas, virzīties pret Kandalakšu, kur rīcībā bija dzelzceļš no Rovaniemi līdz frontei. Katrā ziņā operācijai ar 4 vai 6 divīzijām būtu bijušas vajadzīgas revolūcionāras apgādes metodes, vajadzības gadījumā pat apgāde no gaisa uzbrukuma laikā, bet galvenais būtu bijušas vajadzīgas plaša vēriena ceļu būves spēku un mašīnu iesaistes.

Bet tādiem pasākumiem Bruņoto spēku virspavēlniecība vai nu nevarēja vai negribēja izšķirties.

Mērķa nozīmīgums gan bija skaidrs, bet tai pašā laikā cīņa par to tika deklarēta kā kaja blakus arēna. „šie smieklīgie 100 km" — kādas izlases vienības varoņgars un izcila ģenerāļa pārbaudītās varonības spējas tika uzskatītas par pie​tiekamām, lai tos paveiktu.

Bruņoto spēku virspavēlniecībā negribēja ieskatīt, ka šādā veidā arktiskajā tundrā nekas nebija pasākams. Tā pienāca pavēle — pamēģināt vēlreiz. Un 8. septembrī, tajā dienā, kad ģen. Hoepnera tanku divīzijas pie Ļeņingradas devās uzbrukumā, lai nospiestu ceļos Ļeņina pilsētu, un Guderiana divīzijas traucās uz Kijevas ielenkuma kauju, Dītla kalnieši vēlreiz krāva nastas savu nesējdzīvnieku mugurās, tvēr? pēc municijas, sastājās ap saviem kalnu lielgabaliem un vēlreiz devās ceļā, lai pārvarētu tundru un krievus un ieņemtu Murmansku.

Starplaikā bija kļuvis skaidrs, ka krievi blakus savai 14. un 52. strēln. div. aizstāvības pozicijās pievilkuši jaunas izlases vienības, taču vācu kalniešu korpuss saņēma tikai 2 pulku pastiprinājumu — SS kājnieku 9. „Totenkopf" pulku un 388 kājn. pulku. Nevienam no tiem nebija pieredzes kalnu kaujās.

Tas, kam vajadzēja nākt, arī nāca. Gudri izplānotais apņemšanas uzbrukums pēc cerību pilniem sākotnējiem panākumiem palika stāvam pēdējo padomju aizsardības poziciju priekšā ezeru mudžeklī un purvu šaurumos.

Gan stukasi nenogurdami kauca pār fronti un bumboja krievu pozicijās. 3. kalniešu div. daļas izlauzās līdz pašam Murmanskas ceļam. Kreisajā spārnā 2. kalniešu div. pulki no Garā ezera augstienes atsvieda padomju 58 strēln. div. Bet tad nāca padomju pretuzbrukumi, vienmēr frontes netālā apgādes centra apgādāti. Sibirieši uzbruka arvienu no jauna. Tie uzglūnēja no ikkatra akmeņu izciļņa. Pēkšņi izlēca no apvidus krokām un klinšu alām. Krita vācu ugunī. Bet nāca jauni. Ik metrs, ik solis uz priekšu vilkās

stundām. Un maksāja kritušos un ievainotos.

19. septembrī Dītla pulkiem atkal nācās doties atpakaļ uz arktiskās tundras likteņupes Licas viņu krastu. Neizdevās arī trešais mēģinājums to ieņemt, šī nolādētā upe jau bija prasījusi 2211 kritušo, 7852 ievainoto, 425 bez vēsts pazudušos.

Un kamēr Kijevas katlā pār 665.000 padomju gūstekņu nebeidzamo kolonnu spīdēja karsta saule, pie Murmanskas 23 septembrī uzkrita pirmais sniegs. Sākās polārā ziema ar nakti un ledu. Līdz Murmanskai bija vēl 50 km. Vesela mūžība arktiskajā ziemas naktī. Bet vai tos neva​jadzēja pārvarēt?

Murmanska no dienas dienā arvienu vairāk pierādīja savu īsteno nozīmi. Ostā grabēja ceļamkrāni.

Fjorda ielokos enkurus izmeta kuģi ar angļu un amerikāņu nosaukumiem. Sāka plūst rietumu palīdzības lielā straume, un, tā ka Archangeļska sākot ar novembri bija aizsalusi, tad šī palīdzība līdz kaujās iesaistītajai Ļeņingradai un Maskavai varēja nokļūt tikai pa šo ceļu. Tā bij bezgalīga straume, kas vairs nebeidzās, bet kļuva arvienu varenāka un galu galā izšķīra vācu-krievu kapa iznākumu. Jāgan — izšķīra! šeit vairāki skaitļi kā pierādījums: rietumu sabiedrotie Krievijas palīdzības programmas ietvaru pirmajā gadā pa ziemeļu jūru ceļiem, tātad caur Murmansku un Archangeļsku, 19 konvojos pieveda šādas preces: 3052 lidmašīnas (Vācija sāka karu austrumfrontē ar 1830 lidmašīnām), 4048 tankus (vācu vērmachtam 1941. g. 22. jūnijā bija 3580 bruņu ratu), 520.000 visāda veida braucamrīku (Vācija bija devusies kajā ar 600.000 brau​camrīkiem).

Vai šis caurums Ledusjūrā, kas dienu no dienas kļuva bīstamāks, nebija jāaizbāž?

2. KAUJA POLĀRAJĀ NAKTI No Atēnām uz Lapzemi — 1400 zirgiem jāmirst — Petsamojoki — Viss atkarīgs no apgādes — Baismu gājiens pa Ledusjūras ceļu — Padomju 10. strēlnieku divīzija svin oktobra revolūciju — Jubilejas uzbrukums — Kauja rokasgranātu paugurā — Konvojs PQ 17 — Padomju 255. strēlnieku divīzija nosalst — fronte tālajos ziemeļos sastingst. „šis nolāpītais sniegs!" „šī nolādētā zeme!"

Vētra šos lāstus atrauj no lūpām un paņem līdzi nebūtībā. Nav iespējams redzēt tālāk par 10 soļiem.

Pār polāro tundru kopš 24 stundām gaudo vētra, tā pātago savu sauso sniegu pa gaisu gaisiem un padara arktiskās ziemas krēslu par ledus aukstu elli. Vētra iekožas kaulos. Kā adatām dur acīs. šķiet, tā iespiežas pat smadzenēs.

Hanss Rīderss paklūp. Mugursoma tam uzslīd līdz pa​kausim. Vai vētra ņirgājas?

Vīri garās rindās brien pa sauso sniegu, kas zem zābaku zolēm vis nesaspiežas, bet izslīd no apakšas tā, ka nav vairs satura. Pēkšņi gājiena kolonnas priekšā kā kāds spoks stāv satuntuļojies postenis un novirza rotu pa labi kādā nozarojumā, kas ved lejup no Ledusjūras ceļa.

Ltn. Eichhorns ierauga tilta kontūras, kas slejas pār Petsamojoku, tas ir tilts, kas ved uz fronti, uz tundru, kur tiem jāizdara nomaiņa. „Pa labi!" leitnants sauc uz aizmuguri. Kalnieši saucienu padod tālāk.

Garā rinda pavēršas pa labi līdz ceļa malai tilta uzbrauktuves priekšā.

No viņas puses tuvojas kāda kolonna. Satuntuļojušies vīri. Lielākā daļa bārdaini. Smagi apkrāvušies. „Kas jūs esat?" tie sauc caur vētru. „Sestā kalniešu divīzija, jūsu maiņa," atbild Eichhorna vīri. Pretimnācēji gurdi pamāj. „Vai nākat no Grieķijas?" »Jā." „Tā nu gan ir maiņa!" — Viņi soļo tālāk. Daži aprauti lāsti aiztraucas vētrai līdzi. Kā kādi rēgi tie aizsoļo garām Eichhorna vīriem, ar garozu pārklātiem plāksteriem sejās, ar rokām biezos pārsējos. Tūliņ aiz viņiem 6 vīri velk kādu akju, ziemeļbriežu ragavas. Uz tām guļ kāds garens teltenes vīstoklis.

Vīri apstājas. Sit rokas ap pleciem. „Vai esat no sestās?" „Jā. Un jūs?" ,,138. kalniešu pulks". Tātad no 3. kalniešu divīzijas.

Dižkareivis ragavu priekšgalā saskata pie Eichhorna mēteļa virsnieka uzplečus. Viņš paceļ roku pie cepures un pavēl saviem vīriem: „Tālāk!"

Tie aizbrien gājām. Ragavās, teltenē iesaistīts, guļ viņu leitnants. Beigts. Priekš piecām dienām kritis. „Viņam jādabū pieklājīgs kaps," sacīja kalnietis. „Nevar to atstāt šajā nolādētajā tuksnesī." Trīs stundas tiem bija vajadzīgas, lai nonestu viņu lejā no sava kalna poziciju izciļņa. Pāri granīta nogāzēm, tad purvu, gaj-ām pieciem kroplajiem pundurbērziņiem — līdz pirmajai priedei. Tur atradās viņu akja.

Tagad viņi to vilka jau 4 stundas. Un vēl bija atlikušas 2 stundas līdz Parkinai, kur atradās karavīru kapi.

Tas bija 9. oktobrī. Dienu iepriekš, 8 oktobrī, bija kļuvis gatavs Prinča Eižena tilts pār Petsamojoku.

Tikko bija noklaudzējis pēdējais āmura sitiens, sākās polārā vētra. Tā ievadīja arktisko ziemu. Pēc 50 stundām jebkāda veida transports uz fronti bija apstājies. Ledusjūras ceļš bija aizputināts. Un jaunbūvētie ceļi uz frontes apgabalu pa​slēpušies zem sniega.

Bet priekšā, frontē, 2. un 3. kalniešu div. bataljoni jau kopš 10 dienām gaidīja uz nomaiņu, uz apgādi, uz municiju un pastu un drusku tabakas, nerunājot par kādu malku alkohola no karavīru pudeles.

Kopš 28. septembra apgāde pienāca tikai pa pilītei. Vainīga bija kāda dīvaina nelaime, kas 28. septembra pēcpusdienā pilnīgi izpostīja 90 m gajo koka tiltu pār Petsamojoku pie Parkinas.

Lejpus tilta krastmalā bija sprāgušas dažas padomju lidotāju bumbas. Dažas minūtes vēlāk, kā kādas milža rokas grūzts, sakustējās viss krasts. Sāka slīdēt veseli 3 miljoni kubikmetru zemes masu. Ap 5000 m platā terase starp upi un Ledusjūras ceļu 800 m gājumā ieslīdēja upes ielejā.

Upes gultnē iegrima veseli bērzu mežiņi. Petsamojokas ūdens uzšāvās vesela nama augstumā un gāzās pāri Ledusjūras ceļam.

Tilts pie Parkinas zem zemes masu svara sabruka kā kāda sērkociņu konstrukcija. Telefona masti gar ceļa malu nolūza un kopā ar visiem vadiem nozuda brūkošajās ze​mes masās. Visa ainava spēji pārvērtās.

Bet sliktākais bija tas, ka visi sakari pār upi ar fronti bija pārrauti. Uz štābiem traucās trauksmes ziņojumi. Rūpju pilni visi raudzījās uz Ledusjūpas ceļu — šo dzī​vības artēriju vai iebruks arī tā?

Un kas īsti bija noticis? Vai krievi bija pastrādājuši kādu velnišķīgu darbu? Nē, krieviem šis panakums bija gadījies tāpat kā mēdz laimēt loterijā. Petsamojokas zemes nobrukuma iemesls bija kāda ģeoloģiska kuriozitāte.

Upe savu 8—10 m plato gultni bija izgrauzusi mīkstā māla terasē, kas agrāk bija bijis jūras dibens un tātad sastāvēja no jūras nogulšņiem. Pēc ģeoloģiskas izsliešanās, šie nogulsnējumi kā 500 m platas terases karājās starp granīta masām abpus upei.

Kad krietns pusducis padomju 250 kg bumbu, kas bija tēmētas uz tiltu, nokrita krastā cieši viena otrai blakus, mīkstais pamats zaudēja saturu un ielūza kā kāda ap 1 kilometru gaja vaga. Blakuskārtas spiedās šai vietā virsū un kā kāds spēcīgs buldozers iebīdīja milzīgās zemes masas 8 m dziļajā un ap 150 m platajā upes ielejā.

Kapa vēsture nepazīst otru tik kuriozu un reizē dramatisku apgādes ceļu nosprostojumu veselai frontei ar tur esošām 2 divīzijām. Ap 10.000 — 15.000 vīru un 7000 zirgu un mūļu ar vienu sitienu bija atgriezti no visiem aizmugures sakariem. Ģenerālmajors Šerners (Schoner) cīņā pret šo dabas katastrofu iesaistīja visas savas jau pienākušās 6. kalniešu divīzijas daļas un štābu.

Upes ielejā iebrukušajās zemes masās pionieri raka grāvjus tur sastājušos ūdens masu novadīšanai.

12 stundu ilgā nakts darbā tie, kopā ar štāba personālu, trosiem un trauksmes vienībām no abiem upes krastiem uzbūvēja dubultlaipu. Tad izveidoja nesēju kolonnas. 10 vīru ik pa 2 stundām pārnesa uzturu, lopbarību, municiju, degvielas, būvmateriālus un koka ogles no rietumu krastā ātri ierīkotajām noliktavām uz austrumu krastu. 150 tonnu dienā.

Vienlaicīgi 6. kalniešu div. pionieri uzsāka jauna tilta būvi. Arī tas šeit, šai pasaules galā, bija dēka ar neiedomājamām grūtībām. Jaunajam tiltam pie Parkinas 91. kalniešu pionieru bataljona vīriem nācās piegādāt baļķus no 200 km attālas jauniekārtotas zāģētavas. Vieglos dēļus atgādāja kuģos no Kirkenesas uz Petsamo. Pioniepi no niķeļa raktuvju koka krājumiem savukārt piegādāja 25.000 koku stumbrus.

Bet starplaikā 2. un 3. kalniešu div. bataljoni atradās priekšā bez nomaiņas un pietiekamas apgades.

Vai tas varēja ]abi beigties? Vai šādos apstākļos izlūkotās ziemas pozicijās varēja ieņemt un turēt? Kopš jūnija šeit kaujās iesaistītie bataljoni bija noguruši. Noasiņojuši. Vīri kā dvēseliski, tā fiziski atradās savu spēku galā. Tādēļ vācu Bruņoto spēku virspavēlniecība ar smagu sirdi izšķīrās atvilkt abas divīzijas no frontes un aizvietot tās ar ģenerālmajora Šernera pastiprināto 6. kalniešu div. Šernera kalnieši šai laikā, protams, vēl atradās Grieķijā. 1941. g. pavasarī tie bija pārrāvuši „Metaksasa" līniju", pārvarējuši olimpisko aizsprostu, kopā ar vīniešu 2. tanku div. ieņēmuši Larisu, ieņēmuši Atēnas un beigās vēl cīnījušies Kretā.

Tagad tie no Vidusjūras bija pārsviesti uz Ziemeļjūru, Licas tiltagala ziemas pozicijās. 1941. g. rudenī Šernera kalnieši būtu bijuši steidzīgi vajadzīgi pie Ļeņingradas vai Maskavas. Bet tas, ka Hitlers tos nesūtīja vis uz turieni, bet uz austrumfrontes ziemeļu stūri, pierāda, ka vācu vadība bija izšķīrusies pie Murmanskas vairs neatdot nevienu metru zemes. Tā negribēja un arī vairs nevarēja no turienes atvilkties.

Starplaikā ievadītie amerikāņu milzu palīdzības sūtījumi krieviem piešķīra Murmanskai jaunu, izšķīrēju nozīmi.

Ja kapa sākumā Hitlers vienīgi gribēja novērst svarīgo rūdas raktuvju un Ledusjūras ceļu apdraudējumu, tad tagad tam nācās iegūt karam izšķirīgi nozīmīgo ostu un dzelzceļa līniju. Tādēļ bija jānotur izejas pozicijās jaunai ofensīvai pret Murmansku.

8. oktobrī jaunais tilts pie Parkinas bija gatavs — 2 dienas pirms noteiktā termiņa. To kristīja Prinča Eižena vārdā: tā bija goda parādīšana austriešu kalniešu vienībām, kas veidoja ģen. Dītla kalniešu korpusa lielāko daļu.

Kopš nedēļām sablīvējusies apgāde tagad stāvēja tilta priekšā garās rindās Nu tā atkal varēja ripot uz viņu krastu. Bet viss bija kā apburts. Kā visur austrumu frontē, arī šeit ziema iestājās pārsteidzoši agri. Šeit tā sākās ar briesmīgu polāro vētru. Un 9. oktobra vakarā jebkura satiksme ar fronti apstājās. Spēkratu braucēji, kas tomēr ar saviem smagajiem automobiļiem mēģināja tikt cauri, tika aizputināti un viņu motori noslāpa no gāzes izdedžiem. Nesēju kolonnas apmaldījās un nosala. Pat ziemeļbrieži atteicās pakalpot.

Un arī ltn. Eichhorna gru​pa palika guļam tilta priekšā.

Apgādes izpalikšanai bija briesmīgas sekas priekšējās līnijās. Karavīri badojās, sala un palika bez municijas. Ievainoto stāvoklis bija katastrofāls. Nepietika nesēju, kas tos pietiekami ātri nogādātu uz aizmuguri. Un visai smagi skarti tika arī zirgi un mūļi.

Kalniešu korpusa „Norvegen" kvartīrmeistars maj. Hess savā studijā „Ledusjūras fronte 1941. g." stāsta, ka īpaši smagie artilērijas zirgi nebija piemēroti šim grūtībām. Dažās nedēļās nobeidzās 1400 zirgu. No mazajiem grieķu mūļiem, kas bija pārsviesti šurp kopā ar Šernera divīziju, neviens pats nepārdzīvoja tundras elli.

Un tomēr Licas fronte turējās. Austriešu kalnieši pretojās arktiskajai ziemai, kas pār Ledusjūras fronti nolaidās 8 nedēļas agrāk nekā pie Maskavas. Beidzot ieradās maiņa, šernera rotas no 6. divīzijas, kas oktobra beigās bija pārņēmusi komandu 2. un 3. kalniešu div. iecirknī, ieņēma pozicijās pie Licas tiltagala un pie Titovkas.

Nomaiņa šajā grūtajā kaujas frontē, polārās nakts vidū, kas bija veicama no karstiem dienvidiem nākušam karaspēkam un kam turklāt nebija ne jausmas par apvidus, kauju un dzīves grūtībām tālajos ziemeļos, bija viens no pārdrošākajiem eksperimentiem visā Krievijas kara laikā.

Garās virknēs rotas virzās pa aizsnigušajām takām starp ezeriem, kas ved līdz pat granīta masīviem augšā. Sniegs ir 30 cm dziļš šajās dienās jau valda 10 grādu sals.

Frontes tuvumā karavīri sastop savīstījušās būtnes — ceļu rādītājus. Tie māj, atskan apslāpēti saucieni. Uzmanību! Dažus simtus metru tālāk uzglūn krievi. Pa laikam tie izšauj kādu raķeti un izgrūž uz šo pusi pa patšautenes kārtai. „Sekot!" Aiz ceļu ierādītāja vadi atšķiras viens no otra, tad arī grupas. Tā gājiena kolonna izzūd it kā nebūtībā. Vienkārši nozūd. Kur? Tur aiz ierādītāja muguras kuļas cberjēgers Zeilers no Insbrukas ar saviem astoņiem vīriem. „Sakra, kur tas cilvēks mūs ved?" Zeilers lādās. Ierādītājs kaut ko atrūc un paliek stāvam: „Mēes esam klāt."

Tā ir varena granīta klints. Uz tās — patšautene. Aiz klints virsotnes pāris nabadzīgas akmens alas, izbāztas sūnām, izklātas priežu zariem, kas nostiprināti granīta gabaliem, bet ieejas priekšā stīVi sasalusi teltene. Tā bija kauju vieta un reizē dzīvojamā telpa ziemai.

Viri sastinga. Ne nocietinājumu, ne bunkuru, ne grāvju, ne sakarīgas frontes līnijas —• kā bojā ejai.

Bet dzīvošanai? Ala, kurā nevar piecelties kājās, bet kur iespējams vienīgi tupēt viens pie otra cieši piespiedušamies. Un tā ir Licas ziemas poziciju līnija. Tātad šis ir gajā ceļojuma gala punkts. Viņi nāk no saules piekarsētajām Atēnām, no Akropoļa, no cilvēces tirguslaukuma, ir šķērsojuši visu Eiropu, izbraukuši cauri Botnijas jūras līcim un atsoļojuši šurp no Rovaniemi pa 650 km gajo Ledusjūjas ceļu.

Citi atbraukuši kuģos gar Ziemeļnorvēģijas piekrasti, līdz angļi tos Hammerfēstas līmenī padzinuši fjordos. No turienes viņi kājām nogājuši 500 km pa Kirkenesas valsts ceļu. Tagad, polārās nakts aprīti, tie guļ tundrā Murmanskas priekšā.

Novājējušie 2. un 3. kalniešu divīzijas vīri čukstēdami nodod vēl pēdējos padomus un mierina: „Gan

jūs vēl da​būsit materiālu labākām apmetnēm un kaujas nocieti​nājumiem."

Tad tie tver savas mugursomas, ar atvieglojuma nopūtu iztuntuļo laukā un pazūd naktī. Vienīgi pastiprinātais 139. kalniešu pulks kā armijas rezerve paliek kalniešu korpusa „Norvegen" iecirknī. Tam briesmīgais gājiens pa Ledusjūras ceļu uz dienvidiem paliek aiztaupīts. Jo nu ir ziema. Un tas pārgājienu uz Dienvidlaplandi pārvērš par drāmu.

Ledusjūras ceļš bija svarīga frontes apgādes artērija. Viss, kas devās pretējā virzienā, bija tikai ar otrās pakāpes nozīmi. Tā katru dienu maršēja tikai viens bataljons ar noteiktiem pārgājiena mērķiem un pārnakšņošanas telpām. Viss notika vienīgi kājām. Vienīgi mantas varēja tikt pārvietotas braukšus. Bet izjauktie lielgabali kājnieku ieroči un municija palika pie vīriem un zirgiem. Ģen. Klāts (Klatt), toreiz pltn. un Alpu 3. kalnu div. 138. kalniešu pulka komandieris un kaujasgrupas vadī​tājs, divīzijas vēsturē raksta: „Tikko bija sasniegta meža robeža, bijām pārvarējuši pašu smagāko. Tagad ikviena jauna diena vilināja ar ugunskuru liesmām. Visvairāk tas palīdzēja mūsu novājējušajiem dzīvniekiem. Un to​mēr pēc pirmajām 10 dienām daži no tiem sabruka ceļa malā. Ko darīt? mēs piecēlām trīcošos ķermeņus no zemes, savācām malku ugunskuram un balstījām tos, līdz dzīvnieki bija sasiluši un varēja nostāvēt. Un kad tie atkal uzmeklēja savas ierastās vietas gājiena ierindā, tie bija izrauti nāvei no zobiem. Tas izdevās bieži, taču ne vienmēr, un parasti tikai nedaudzas minūtes izšķīra mūsu mēmo, spalvaino ceļabiedru likteni."

Aiz Ivalo jau parādījās pirmās lapu apmetnes un tad somu zemnieku mājas. Ledusjūras karavīri ieraudzīja pirmās elektriskās spuldzes, rotaļājošos bērnus, briežu ragavas un Rovaniemi dzelzceļu. Vēl pēdējais forsētais pārgājiens, un redzes lokā parādījās Botnijas jūras līča apvidus. Mērķis bija sasniegts.

Sociālistiskās oktobra revolūcijas gadadiena, kas pēc spēkā esošā gregoriāņu kalendara iekrīt 7. novembrī, Maskavā atradās vācu uzbrukuma zīmē pret sarkano galvaspilsētu. Mētropole badojās un trīcēja. Laupītāji klīda pa pilsētu. Karatiesas sprieda tiesu.

8. un 9. novembris, šīs pazīstamās svētku dienas, ievērojot stāvokli, bija izsludinātas par darba dienām. Vienīgi 7. novembrī bija jānotiek īsiem svinību brīžiem. Maskapas pilsētas padomes lielais masu sarīkojums 6. novembri bija jāpārvieto zem zemes. Partijas un sarkanās armijas pārstāvjus Staļins uzrunāja Maskavas pazemja Majakovska stacijas apakšējā hallē, viņš apliecināja ticību uzvarai un prasīja paklausību.

7. novembra rītā pa aizsnigušo Sarkano laukumu garām Staļinam maršēja kaujas vienības, kas devās uz fronti. Viņš stāvēja uz Ļeņina mauzoleja, kurā 7 gadus vēlāk tika novietots arī viņa līķis, un sveicināja kaujasgrupas, kas mēmi soļoja putenī. Ap laukumu pozicijās bija novietotas neskaitāmas zenītbaterijas.

Krieviem bija bailes no vācu gaisa uzbrukuma. Bet Gēringa aviācija nenāca.

600 km no Maskavas, Murmanskas ledainajā kauju telpā, padomju 10. strēlnieku div. komandieris 24. revo​lūcijas gadadienā bija izdomājis īpašus svētkus: viņš gri​bēja uzdāvāt Staļinam uzvaru.

Naktī no 6. uz 7. novembri kaprālis Andreass Branders 3. kaujas atbalsta punktā pielika roku ausij.

Austrumu vējš no padomju pozicijām atnesa vētrainas jautrības un dziesmu skaņas. Arvien no jauna atskanēja internacionāle.

Kaprālis šo „sevišķo notikumu" pieteica rotai. Rotas komandieris piezvanīja bataljonam. Bija iemesls būt. piesardzīgiem un neuzticīgiem. Jo kad krieviem deva šņabi, tas parasti nenozīmēja neko labu.

Bet vai šoreiz tās bija vienīgi svinības, jeb uzbrukuma ievadījums?

Pīkst. 4 tas bija skaidri zināms: viņi nāca! Ar „urrā" saucieniem viens pulks šturmēja K 3, kāds cits — K 4. Sibīrieši uzbruka fanātiski. Tie „palīda" zem vācu sprostuguns. Un ieperinājās divās līdz tam neieņemtās, apvidu pānvaldošās klinšu smailēs tieši vācu poziciju priekšā.

Krievus atsita ar prettriecieniem. Bet no klinšu galotnes K 3 priekšā viņi nebija padzenami. Tur sākās nedēļām ilgs trieciengrupu un rokas granātu karš, kas bija raksturīgs šim frontes iecirknim. Tas atgādināja triecien​grupu pasākumus pirmajā pasaules kapā pie Verdenas un Dolomitos.

Sibirieši atradās kādas klinšu nokāres aizsegā zem kalna smailes vācu ieroču netverleņķī, nepilnus

10 m zem vācu aizstāvjiem. Ar rokas ieročiem vai lielgabaliem tie nebija aizsniedzami. Rokasgranāta bija vienīgais ierocis, ar ko šeit varēja cīnīties.

Sibirieši arvienu no jauna līdzīgi kaķiem rāpās augšup pa nokāri un uzrausās uz tās malas tieši mazā vācu atbalsta punkta priekšā. Šāva ar mašīnpistolēm. Uzklupa aizstāvjiem. Vīrs cīnījās ar vīru, sita, dūra.

Ar lāpstu, nazi un šautenes laidni.

Tā tas turpinājās 5 dienas, šo granīta klinti drīz iesauca par „rokasgranātu smailīti". Un ikvienu, kas no maiņas karavīriem rāpās tur augšā, nomāca briesmīgais jautājums — vai tu pats nonāksi atkal lejā, jeb tevi nonesīs beigtu vai ievainotu? Vācu aizstāvji izmeta 5000 granātu. Un krievi pie klints atstāja 150 kritušo.

Līdz decembra vidum Licas tiltagalā tad iestājās ziemas miers. Arī Zvejnieku pussalas šaurumā nenotika nekas ievērojams. Polārā ziema nepieļāva nekādu lielāku kauju darbību. Sniegs bija metriem dziļš. Ledainas vētras brā​zās pār klintīm un upes ieloku. Vienīgi izlūkgrupu dar​bība turpināja karu.

Vācieši nozāģēja krievu Murmanskas telegrāfā līnijas stabus un sadedzināja tos krāsniņās, kas beidzot bija pienākušas viņu apmetņu sildīšanai. Krievi revanšējās ar uzbrukumiem posteņiem un nesēju kolonnām.

Bet 21. decembrī arī tālajos Ziemeļos sākās krievu ofensīva, kas galvenajā frontē plosījās jau kopš 14 dienām. Starplaikā par saviem oktobra revolūcijas svētku uzbrukumiem par gvardi paaugstinātā padomju 10. strēlnieku div., kā arī 3. un 12. flotes brigāde no jauna uzbruka K3, tad arī K4 un K 5. Tas bija 143. kalniešu pulka iecirknis.

Tie 141. kalniešu pulka vīri, kas atradās tiltagala dienvidu daļā, pagaidām palika uzbrukumu pasargāti. Tos pievilka prettriecieniem krievu iebrukumu gadījumos.

Kādu caurlauzušos padomju 12. flotes brigādes pulku piespieda bēgt rezervē esošais 143. pulka III bataljons; tie, kas izmuka, beidzot tomēr palika guļam vācu arti​lērijas ugunī.

Staļina ziemas ofensīva šeit, Ledusjūras malā, neieguva ne metru zemes. Šis skaitliski pārākā, lieliski apbruņotā un ziemas apstākļiem trenētā ienaidnieka ofensīvas sabrukums pierādīja, ka apvidus un klimatiskie apstākļi ir gandrīz nepārvarami šķēršļi ikvienam uzbrucējam, ja vien tos izmanto apņēmīgi aizstāvji.

Bet Staļins, tāpat kā Hitlers, šo likumību negribēja respektēt. Sarkanajam diktātoram pārāk bīstamas likās briesmas, ka Murmanskas dzīvības artērija varētu tikt pārgriezta. Tas būtu bijis nāvīgs trieciens visai padomju kapa mašinērijai.

Kaujā par Kijevu 1941. g. rudenī, kas bija vācu aust​rumu karagājiena pati lielākā kauja, pēc nedēļām ilgām cīņām vācu armijas bija ieguvušas vai iznīcinājušas 900 tanku, 3000 lielgabalu un ap 10.000 līdz 15.000 braucamrīku. Sekojošā otrā lielākā Vjazmas-Brjanskas ielenkuma kaujā krievi zaudēja 1250 tanku.

Tādu rezultātu pamudināts, Hitlers savam preses šefam bija licis deklarēt: ,,šis ienaidnieks vairs nepiecelsies."

Bet patiesībā amerikāņu ieroču piegāde 1942. g. gandrīz visus materiālos padomju zaudējumus atkal izlīdzi​nāja. šajā apstākli amerikāņu palīdzības izšķīrēja ietekme uz kapa iznākumu ir skaidri saskatāma.

Rietumvalstis jau drīz iemācījās nosargāt savus kuģu konvojus pret vācu zemūdenēm Ledusjūrā un pret vācu lidmašīnām, kas startēja no Ziemeļnorvēģijas lidlaukiem. Stipri kara flotes spēki pavadīja milzīgos konvojus ar 30 — 40 transporta kuģiem līdz pat Murmanskai un Baltajai jūrai. Savu „skolas naudu" rietumu sabiedrotie da​būja samaksāt „PQ 17" konvoja katastrofas gadījumā.

Bez tam šis konvojs bija brīdinātāja zīme vācu vadībai par amerikāņu palīdzības milzu apmēriem, ko tie pieva​dīja Krievijai pa Ziemeļjūru. Tādēļ „PQ 17" no kara vēs​tures viedokļa ir divkārt nozīmīgs.

1942. g. jūlija sākumā Ziemeļjūrā kūpēja 33 pienākuši transporta kuģi, no tiem 22 amerikāņu.

Gandrīz tikpat daudz bija kara flotes vienību — kreiseru, korvešu, zenītartilerijas kuģu, zemūdeņu un mīnu

laivu, kas pavadīja cieši kopā saspiesto tirdzniecības armadu kā nodrošinājums. Tālos nodrošinājumus veica Lielbritānijas Home Fleet ar 2 karakuģiem, 1 aviācijas bāzes kuģi, 2 kreiseriem un 14 iznicinātājiem.

Kad konvojs 4. jūlijā ieslīdēja Berenta jūrā, britu admirālitāti Londonā sasniedza kāda aģenta trauksmes ziņa: „No Ziemeļnorvēģijas Altenfjorda jūrā devušies vācu virsūdens jūras spēki — kaujaskuģis „Tirpitz", bruņu kuģis „Admiral Scheer" un smagais kreiseris ,,Hippers", kā arī 17 iznīcinātāju un 3 torpedlaivas."

Tas varēja nozīmēt vienīgi lieluzbrukumu „PQ 17 konvojam ar visai pārākiem spēkiem. Britu Home Fleet atradās pārāk tālu nost, lai piesteigtos vēl laikā. Tā nodrošinājuma spēki dabūja pavēli atvilkties un izklīst, izjaucot pavadkonvoju. Transporta kuģiem nācās mēģināt sasniegt mērķi katram atsevišķi. šis lēmums bija liktenīga kļūda. Vācu jūras spēki nebūt neatradās uzbrukumā konvojam „PQ 17", bet, bīdamies no ienaidnieka lidmašīnu bāzes kuģiem, atgriezās savās dzim​tenes ostās. „Ganu" pamestajam transporta kuģu baram tagad uzbruka admirāļa Dēnitca (Donitz) pelēkie zemūdeņu vilki, kā arī bumbvežu grupas un torpedlidmašīnas, un iznīcināja tos dienām ilgā, drāmatiskā konvoja kaujā. Tika no​gremdēti 24 transporta un glābšanas kuģi. šīs iznīcināšanas kaujas apjoms kļūst uzskatāms, ja uzzina, kas nogremdētajiem kuģiem „bija vēderā". Bojā gāja 3350 braucamrīki, 430 tanki, 210 lidmašīnas un ap 100.000 tonnu citas kravas. Tas apmēram atbilda tādas vidējas ielenkuma kaujas laupījumam, kāda, piemēram, bija Umanas kauja.

Sabiedrotie no šīs katastrofas daudz ko mācījās. Viņu konvoji nekad vairs nebrauca bez kapa flotes un lidmašīnu bāzes kuģu pavadības. Sekmes bija šādas: No Amerikas kopējās 16,5 milj. tonnu palīdzības piegādes Padomju Savienībai 15 milj. tonnu sasniedza mērķi — pa lielākai daļai caur Murmansku. Tai vidū bija 13.000 tanku, 135.000 patšauteņu, 90 milj. metru uniformu drānas un 11 milj. pāju karavīru zābaku.

Bet atpakaļ pie šī tēlojuma izejas punkta, pie kaujas par Murmansku. 1942. g. aprīļa beigās padomju Karēlijas frontes virspavēlnieks ģenerālleitnants Frolovs, plosoties pavasara vētrām, ar savu 14. armiju uzsāka lielofensīvu. Tai bija jāievada izšķirīgais pagrieziens un jāiznīcina vācu kalniešu korpuss Murmanskas priekšā, kas tur cīnījās jau kopš 1942. g. janvāra ģenerālleitnanta Šernera vadībā. Ar kādas auksti izplānotas zemes un jūras spēku kombinācijas palīdzību krievi gribēja saspiest vācu 6. kalniešu divīziju vērienīgā knaibļu kustībā, sasniegt Kirkenesu un rūdas raktuves un ieņemt Somijas ziemeļus.

Ofensīva sākās ar strēlnieku 10. padomju gvardes un 14. strēln. div. uzbrukumu Licas tiltagala pozicijām. Masīva artilērijas uguns, dārdošs kājnieku trieciens. Pulksten 3 no rīta, polārās gaismas pienainajā blāzmā tie tuvojās blīvos viļņos — sākumā klusi, tad ar „urrā".

Smagās artilērijas uguns nosegti, sniegputeņa apņemti, kas neatļāva redzēt tālāk par 10 metriem, austriešu 143. un 141. kalniešu pulka vīri stāvēja savos atbalsta punktos un neatkāpās ne soli. Ja krieviem izdevās kādā vietā „palīst" zem vācu patšauteņu un karabinu uguns un ie​lauzties kādā vācu atbalsta punktā, tos iznīcināja tuvcīņā.

Trīs dienas padomju 14. un 10. divīzija turpināja šo amoku. Tad viņu spēks bija galā. Tās nebija ieguvušas ne metru zemes.

Bet ģen. Frolovs neuzdeva. Viņam vel bija kas padoma: 1. maijā 6 slēpotāju brigādes, to vidū slavenā 31. ziemeļbriežu brigāde, apbrauca ap vācu atbalsta punktu dienvidu spārnu un aptverošā uzbrukumā triecās 6. kalniešu divīzijas aizmugurē.

Vienlaicīgi Motovska līča dienvidu krastā izcēlās starplaikā atkal uzsvaidzinātā un pastiprinātā 12. sarkanās flotes brigāde ar 10.000— 12.000 vīru. Padomju torpedlaivu uguns segti, flotes kājnieki devās uzbrukumā, pārrāva vācu vājo nodrošinājumu tīklu, kas sastāvēja tikai no 2 rotām, un traucās pret Parkinas-Zapadnaja Licas apgādes ceļu. „Atmaksa par 28. decembri," — tāds bija viņu lozungs. Gandrīz jau likās, ka viņi šo atmaksu arī dabūs.

Briesmas bija ārkārtīgi lielas. Ģen. Šerners personīgi vadīja aizmugures vienības, trošu apkalpes un

štāba personālu pret apgādes ceļa apdraudētajām vietām. Viņš metās zemē blakus kalniešiem, šāva ar savu karabinu vadīja pretuzbrukumus un pastāvīgi uzmudināja: „Turēties! Iegūt laiku!"

To viņš arī panāca. Tika iegūts tikdaudz laika, ka varēja pievest trauksmes kājās saceltos 2. kalniešu div. bataljo​nus kas atradās pie Kirkenesas. Tie ieradās 3. maijā ap pusnakti.

Smagās, zaudējumiem pilnās kaujas vilkās līdz 10. maijam, tad ģen. Frolova flotes vienībām nācās atvilkties. Padomju karakuģi Motovskas līci uzņēma vienību atliekas. Padomju knaibļu ziemeļu zars bija salauzts.

So knaibļu dienvidu zars ar 31. ziemeļbriežu brigādi centrā pie Titovkas upes uzdūrās 139. kalniešu pulka vecajiem Narvikas cīnītājiem. Viņu atbalsta punkti noturējās. Bet krievi izspiedās cauri frontei un ar savām ziemeļbriežu vienībām apdraudēja Ledusjūras ceļu, lid​lauku un niķeļa raktuves.

Bet arī tur šernera pretsitieniem bija sekmes. Krievu uzbrukums tika apturēts un ienaidnieks sakauts.

Bet sarkanajai virspavēlniecībai šajā spēlē vēl bija kāds visai bīstams trumpis. Taču tas nepaguva iedarboties. Kapa laime visai baismīgā veidā nostājās Šernera pusē.

Un proti — ģen Frolovs vācu frontes pilnīgi neaizsegtajā dienvidu flankā tundras visbezcerīgākajā tuksnesī bija raidījis savu 155. strēln. div. Tai nācās vācu kalniešu korpusam dot pēdējo triecienu.

Bet šī padomju 155. strēln. div. nebija savlaicīgi saņēmusi savu ziemas ietērpu. Sarkanarmieši tundrā nosala veselām rotām. Gar visu savas pievirzīšanās takas malu tie palika guļam milzīgu sniega masu aprakti. Tā bija briesmīga Napoleona traģēdijas atkārtošanās. No 6000 krieviem tikai 500 sasniedza kaujas telpu. Un tie bija tik novārguši, ka tos varēja sakaut vismazākās vācu no​drošinājumu grupas.

Taču tālo ziemeļu karagājiena bilance, par spīti visiem atvaires panākumiem, bija satriecoša. Spēku trūkuma dēļ vācu-somu armiju trīs triecienķīļi bija iestrēguši bezcerīgajos klajumos starp Somijas austrumu robežu un Mur​manskas dzelzceļu.

Rodas jautājums: ja jau neizdevās iegūt Krievijas dzīvības artēriju, kas veda no Ledusjūras līdz Ļeņingradas un Maskavas frontēm, kādēļ tad no gaisa netika vismaz padarīti nederīgi dzelzceļš, tilti un Murmanskas ostas ierīces? Atbilde, kas atrodama vācu aviācijas vadības aktīs ir zīmīga un raksturo vācu austrumu kapagājiena problēmu: bija iespējams iegūt vienīgi daļējas sekmes. Dzelzceļa pārraušana ilgākam laikam vai ierīču un spēkstaciju paliekama izpostīšana vai iznīcināšana neizdevās. Un kādēļ ne?

Vācu aviācijai nebija pietiekami daudz spēku. 5. aviācijas flote, kas operēja ziemeļu frontē, ievērojot piespiedu nepieciešamību atbalstīt pārāk daudzus pasākumus, bija saskaldīta, un nespēja izveidot lielus smagpunktus, kas būtu veduši pie mērķa.

Fronte tālu ziemeļos bija sastingusi. Karagājiena mērķis Murmanska nebija sasniegts. Bet visa gājiena pēdējais mērķis — Archangeļska — gulēja vēl visai lielā tālumā.

SESTĀ DAĻA kaukĀzs un nafta. ..

I STAĻINGRADAS PRIEKŠSPĒLE

Halders dodas uz „Vilku cietoksni" — Ģenerālštāba šela rūpes — Izjumas loks — Balakleja un Slavjanska — Vadoņa rīkojums Nr. 41 — „Blaua plāns" — Vēlreiz Krima — Krievu neizdevusies Denkerka — „Fridericus" atcelts — Kleista tanku knaibles ar vienu zaru — Nāves ceļš — 239.000 gūstekņu. Ģenerālpulkveža Haldera automobilis izgriežas no austrumprūšu Mauervaldes, kur labi noslēpta atrodas Bruņoto spēku virspavēlniecības galvenā mītne, uz Rastenburgas ceļa. Pār vareno koku vainagiem brāžas pavasara vētra. Tā uzpātago Maueras ezera viļņus, līdz tie sāk putot, un liek mākoņiem zemā skrējienā doties pār zemi, tik zema, ka varētu likties — tos uzšķērdīs augstais akmens krusts, kas vainago Letcenas karavīru kapus.

Ir 1942. g. 28. marta pēcpusdiena. Ģenerālpulkvedis Halders, bruņoto spēku ģenerālštāba šefs, dodas pie Hit​lera uz tā galveno mītni „'Vilku cietoksnī", kas atrodas Rastenburgas mežos.

Viņa ordonances virsnieks klēpi tur portfeli, šajā stundā tas ir dārgākais portfelis pasaulē. Tajā atrodas vācu ģenerālštāba kajra plāns 1942. gadam.

Halders vēlreiz pārdomā savus ierosinājumus. Nedēļām ilgā darbā, viņš šajā uzmetumā sakopojis visas Hitlera idejas, domas un vēlmes, ko viņš, būdams Bruņoto spēku virspavēlnieks un vērmachta augstākais pavēlnieks, attīstījis ikdienas stāvokļa apspriedēs. — 1942. gada karagājiena plāna kodols ir lielofensība dienvidos — pret Kaukazu. Mērķis — iznīcināt krievu galvenos spēkus starp Doņecu un Donu, iegūt Kaukaza pārejas un tad pārņemt vācu rokās varenos naftas laukus pie Kaspijas jūras. Ģenerālštāba šefs par šo plānu nemaz nav laimīgs. Viņš ir pilns šaubu, vai pēc aizvadītās ziemas smagās asiņošanas vispār iespējam iestāties par jaunu vācu ofensīvu. Daža laba no bīstamajām krizēm, par kurām runāts iepriekšējās lappusēs, vēl smagi gulst uz vācu virspavēlniecības un ģenerālštāba pleciem.

Un vēl jau ari šajās pēdējās 1942. g. marta dienās ģen. Vlasova armija Volchovā nav pilnīgi sakauta.

Vēl Grāfs Brokdorfs-Ālefeldts ar sava III korpusa divīzijām atrodas Demjanskas ielenkumā. Gan „tiltu celša​nas" pasākums rit, taču 1942. g. martā vēl nav pabeigts.

Cholmā Šenera kaujasgrupa šajā laikā vēl nav atbrīvota.

Un arī Dorogobužas-Jeļnas telpā, tikai 40 km austrumos no Smojenskas, marta beigās vēl valda krizes garastāvoklis. Šeit krievi cperē ar savas 33. armijas daļām, I gvardes kavalerijas korpusu un IV gaisa desanta korp>usu. Tālāk ziemeļos 39. padomju armija un XI kavalerijas korpuss joprojām vēl turas bīstamajā frontes izliekumā rie​tumos no Sičevkas.

Bet tās nebūt vēl nav visas vācu ģenerālštāba rūpes. Krimā ģen. Manšteins ar savu 11. armiju iestrēdzis un Kerčas pussalu krievi janvārī pat ieguvuši atpakaļ. Bet galvenais, — stāvoklis ir kritisks īpaši Charkovas telpā. Kopš janvāj-a vidus šeit plosās niknas kaujas.

Padomju virspavēlniecība ar visiem spēkiem bija mēģinājusi ieņemt Charkovu knaibļu operācijā.

Ziemeļu zara triecienu gan bija izdevies uztvert pie Bjelgorodas un Volčanskas; bet dienvidu zars — padomju 57. armija — bija uzplēsusi vācu Doņecas fronti abpus Izjumai 10 km platumā. Padomju divīzijas jau bija izveidojušas tiltagalu ap 100 km dziļumā. Uzbrukuma smailes apdraudēja Dņepropetrovsku — bruņoto spēku dienvidu grupas apgādes sirdi.

Vai krievu ielaušanās Izjumas telpā izvērtīsies par iebrukumu ar nepārredzamās sekām, bija atkarīgs no tā, vai būs iespējams noturēt abus stūrakmeņus ziemeļos un dienvidos no iebrukuma vietas — Balakļeju un Slavinsku. Šeit jau kopš nedēļām divu vācu kājnieku divīziju bataljoni izcīnīja gandrīz leģendāru atvaires cīņu. Un no tās iznākuma bija atkarīga visa turpmākā attīstība dienvidu frontē. 257 kājn. div. turēja Slavinsku, bet 44. kājn. div.

— Balakļeju.

Berlīniešu 257. kājn. div. ģen Sakša (Sachs), vēlāk plkv, Pichlera vadībā asiņainās kaujās aizstāvēja Izjumas loka dienvidu malu. 457. kājn p. plkv. Drabbes kaujasgrupa cīnījās tik kustīgi un ar tādu drosmīgumu un uzupurēšanos, ka pat parasti vācu novērtējumos visai skopā padomju kaj-a vēsture to piemin ar apbrīnu. Šīs asiņainās kaujas simbols kļuva Čerkasskajas sādža. Šeit Drabbes grupa 11 dienās pazaudēja gandrīz pusi no saviem 1000 vīriem. Tās 600 cīnītāju turēja 14 km gaj-u apaļu fronti. Sīs sādžas priekšā krievi saskaitīja 1100 kritušos. Beidzot tie sādžu ieņēma, bet tā bija aprijusi arī viņu spēku — 5 padomju pulku spēku.

Iekām ģenerālpulkvedis Halders 28. martā no savas mītnes bija izbraucis uz „Vilku cietoksni", viņš bija licis parādīt sev nu jau 70 dienu ilgās 257. berlīniešu kājn. div. kaujas ziņojumu. Jo šo divīziju nācās pieminēt vērmachta ziņojumā. Tās pulki bija atsituši 180 ienaidnieka uzbrukumus. Divīzijas priekšā bija saskaitīti 12.500 kritušu krievu. Bija iznicinātas 3 padomju strēln. divīzijas un 1 kavalerijas divīzija, bet 4 strēln. div. un 1 tanku brigāde bija ievērojami cietušas. Gan arī pašu zaudējumi liecināja par cīņu sīvumu — vāciešiem bija 652 kritušie, 1663 ievainotie, 1689 salā cietušie, 269 bez vēsts pazuduši — kopā 4300 vīru, puse no visiem tiem zaudējumiem, kādi vien divīzijai bija bijuši kaja pirmajos 10 mēnešos. Tos bja prasījusi Slavjanska.

Izjumas iebrukuma vietas ziemeļu malā Balakļejas telpā cīnījās vīniešu 44. kājn. div., kas pulkv.

Debuā vadībā turēja fronti Andrejevka-Balakleja-JakovenkovoVolochov Jara. Tas nozīmēja 100 km. Un šajos 100 km uzbruka vesels krievu korpuss, pastiprināts ar tanku spē​kiem un raķešu baterijām.

Arī šeit pretestības kodols bija kaujasgrupas un to komandieri. Tas, ko 134. kājn. p. komandiera plkv. Bojes kaujasgrupa veica izšķirīgajos Jakovenkovas un Volochov Jaras iecirkņos Balakļejas vēja pātagotajos krastos, pie​der pie austrumu karagājiena visievērojamākajām lap​pusēm.

Kauja norisinājās par ciemiem un ēkām, tas ir par karavīru apmetnēm. Jo 50 grādu salā jumts virs galvas un silta krāsns kaut vienas stundas miegam bieži bija dzīvības un nāves jautājums. Vācieši turējās pie ciemiem, krievi mēģināja viņus no turienes izsviest. Jo arī viņi reiz vēlējās tikt laukā no savām sniega aizsegām, aiz kupām tie sapulcējās uzbrukumiem, lai tiktu zem jumta, siltā stūrī, kur bez bailēm no nosalšanas varētu ļauties miegam.

Karš, tātad, šeit grozījās ap dzīves elementārajām lie​tām. Un kā krievi, tā vācieši cīnījās ar pēdējiem spēkiem. Tā kauju intereses sedzās ar ģenerālštābu interesēm. Abi vēlējās paturēt Balakļeju un ciemus ziemeļos no turienes — ko turēja 44. kājn. div. — viņu ēku dēļ un arī stratēģijas dēļ. Ja Balakleja un augstiene, no kuras varēja pārvaldīt ceļus uz rietumiem, ietu zudumā, tad Timošenko šo Izjumas iebrukumu stratēģiski varētu pārvērst par caurrāvumu uz Charkovu.

Bet Balakļeja turējās; to sīksti aizstāvēja plkv. Poppinga 131. kājn. p. Cik sīvas bija kaujas Balakļejas iecirknī, liecina tas, ka plkv. Bojem un tā štāba virsniekiem ne vienu reizi vien nācās iesaistīties tuvcīņās ar pistoli un rokasgranātām. Kāds krievu slēpotāju bataljons beidzot sasniedza Balakļejas-Jakovenkovas nozīmīgo ceļu kaujasgrupas dienvidu flankā un ieperinājās vienā no milzīgajām siena kaudzēm. Boje uzbruka ar savām pēdējām rezervēm, lai paglābtu kaujasgrupu no nāvīgajām ielenkšanas briesmām. Bet krievi neatvilkās ne soli. Tie šāva pat vēl no stukasu liesmās sašautās kaudzes un cīnījās līdz pēdējāam.

Tās bija briesmīgas kaujas. Raksturīgi bija, ka tās parasti izšķīra atsevišķi cīnītāji. Toreiz vācu karavīrs pieredzes un morāles ziņā vēl bija pārāks par krievu karavīru. Tikai tā arī jāsaprot pārsteidzošie veikumi, ko spēja vācu karavīri no pat šliselburgas līdz Sevastopolei pret skaitliski un apbruņojuma ziņā pārāko ienaidnieku.

Par drošsirdības, bezbailīguma un taktiskās mākslas paraugu visu cīnītāju raksturošanai lai minam kaut vienu piemēru no Charkovas kaujas telpas.

Martā šeit cīnījās arī 3. tanku div., būdama sava veida ugunsdzēsējs pastāvīgi apdraudētajai frontei.

Nepokritajas iecirknī feldfēbels Ervins Dregers ar 15 vīriem no 3. strēln. pulka 1. rotas turēja 2 km plašu fronti. Tas, protams, bija iespējams pateicoties īpašai taktikai, ko Dregers bija izdomājis, un pateicoties

viņa vīru dzelzs nerviem, kas visi bija veci austrumu frontes cīnītāji. Dregers ikvienu savu karavīru apgādāja ar krieviem atņemtām patšautenēm, un 3 vēl paturēja rezervē katram gadījumam. Kā ciemā, tā ciema malā un apvidū bija novietoti munīcijas krājumi ar tādu aprēķinu, lai nevienai no patšautenam nebūtu vajadzīgs strēlnieks Nr. 2 municijas pie​gādāšanai.

Dregera strēlnieki gulēja apvidū plašā lokā, dziļumā sagrupēti, ar fronti pret meža smaili, no kuras krievi pastāvīgi uzbruka. Jo šeit — ko gan nezināja ne Dregers, ne 3. tanku div. — padomju priekšējās vienības bija nolēmušas izdarīt caurrāvumu. Tam vajadzēja notikt 17. martā. Ap pīkst. 10.30 krievi uzbruka bataljona stiprumā. Tie naca tuvāk un tuvāk taču neatskanēja ne šāviens. Dregers ar savu „šļirci" atradās vidū, līdz ar to aizstāvības līnijas visdziļākajā punktā. Viņš saviem vīriem bija cieši noteicis: „šaut tikai tad, kad es šauju."

Ienaidnieka trieciena ķīlis jau bija pietuvojies uz 50 metriem, kad Dregers ar savu patšauteni beidzot deva pirmo uguns kārtu. Kaut ari frontes vecajiem cīnītājiem bija labi nervi, tie tomēr jutās atviegloti, ka beidzot drīkstēja šaut. Tā ka ienaidnieka uzbrukums bija notēmēts aizstāvības līnijas vidū, to varēja apturēt zināmā mērā ,.aptveroši". Pēc iedarbīgās uguns no abiem flankiem, krievu uzbrukums 20 minūšu laikā bija sabrucis. Un, ka​mēr ienaidniekam bija visai lieli zaudējumi, Dregera gru​pai tādu nebija nemaz.

Kad pēc 1 stundas pārtraukuma krievi pār Dregera patšauteņu pozicijām noklāja tēmētu artilērijas uguni, Dregers ar saviem puišiem vienīgi pasmējās — viņi, protams, savas pozicijās sen bija atstājuši un ieņēmuši citas.

Krievi 14 stundu laikā uzbruka 5 reizes, un 5 reizes bataljoni sabruka Dregera blīvajā ugunī. 16 apņēmīgi vīri spītēja ienaidniekam, kas skaita ziņā tos pārspēja vismaz simtkārt.

Trīs dienas vēlāk karš tomēr prasīja no Dregera visu, kas tam bija. Viņš ar savu vadu beidzot bija ticis izspiests laukā no kāda ciema. Bet 30 grādu salā vīriem vismaz naktī vajadzēja pavadīt kādas stundas pajumtē, kādā is​tabā, pagrabā vai stallī, lai pasargātos no sala un galvenais — no ledainā vēja. Dregers gribēja spējā triecienā atgūt kādu kolchozu. Bet to trāpīja mašīnpistoles kārta. Tā vīri atvilka viņu atpakaļ. Noguldīja aiz kādas salmu kaudzes. Dregers sita savus aukstos pirkstus vienu pret otru, it kā gribētu tos sasildīt. Viņš ieklausījās ledaini aukstās nakts klusumā.

Un, parasti būdams pavisam nepatētisks, klusi sacīja saviem biedriem: „Dzirdiet, jau atskan klaudzieni."

— Tad viņš mira. Ģenerālpulkvedis Halders nezināja, šo Dragera stāstu. Taču 44. kājn. div. ziņojumi par kaujām pie Balakļejas viņam bija prātā. 13. februārī viņš tos nosūtīja Jodlam, lai divīzija tiktu pieminēta vērmachta ziņojumā.

Padomju uzmācība Izjumas lokā bija apturēta. Bet pat optimiskā gadījumā, izejot no pieņēmuma, ka šis križu pereklis kā daudzi citi visā austrumfrontē drīz tiks galīgi novērsts, tomēr palika visai dibināts jautājums: vai nebūtu labāk visā austrumfrontē, tātad arī bruņoto spēku dienvidu grupā, izdarīt pārtraukumu, lai ļautu krievam nākt uzbrukumā un sadrupināt to no aizstāvības pozicijām, ļaut tam uzbrukt, lai noasiņo tā rezerves?

Tas bija jautājums, ko Halders, plānojot 1942. g. ofensīvu, arvienu no jauna uzstādīja saviem virsniekiem.

Bet operātīvās nodaļas šefs ģenerālmajors Heuzingers (Heusinger) bija norādījis, ka līdz ar to būtu zaudēta iniciātīva un nepārskatāmi daudz laika. Un laiks tā kā tā strādājot krievu labā. Ja jau vispār, tad pēc iespējas drī​zāk jāmēģina krievus nospiest ceļos.

Halders šos iebildumus bija akceptējis. Bet viņa domas bija, ka tādā gadījumā pasākama jauna ofensīva pret Padomju Savienības sirdi, pret Maskavu.

Bet Hitlers tam pretojās rokām un kājām, šķita, it kā viņam būtu pat bailes no Maskavas. Tagad viņš gribēja darīt pavisam ko citu — pēc pagājušā gada sliktās pieredzes frontes vidus daļā, viņš meklēja izšķirīgu pagriezienu dienvidos, gribēja atņemt Staļinam Kaukaza naftu un doties uz Persiju. Šajā plānā bija iesaistīta arī Rommela Āfrikas armija. Rommelam nāktos cauri Ēģiptei un Arabijas pussalai doties

līdz Persijas līcim. Tad būtu izšaltēta arī Persija, šis vienīgais Krievijas-Anglijass sastapšanās punkts, blakus Murmanskai bija amerikāņu palīdzības piegādes lielākā papildinājumu baze. Un reizē ar krievu naftu vācu rokās tad būtu arī arabu naftas atradnes. Marss bija iecelts par kara saimniecības dievu.

Haldera vāģis pietur pie I vārtu barj ēras, kas ved uz „Vilku cietokšņa" I sprosta apli. Tur atrodas Vadoņa galvenā mītne. Sardze sveicina. Barjēra paceļas. Tad jādodas tālāk pa šauru asfalta ceļu līdz Hitlera meža pilij. Zemās betona barakas, nokrāsotas aizsargkrāsā un krūmiem apstādītiem jumtiem, labi noslēpušās guļ starp lielām gobām. Tās nav identificējamas pat no lidmašīnas. Tālu visapkārt apvidus ir hermetiski nosprostots. To nodrošina dzeloņstiepļu režģi un mīnu joslas. Ceļi ir bloķēti. Mazā dzelzceļa līnija satiksmei slēgta, un to lieto vienīgi Gēringa motorvāģis; viņš pats iekārtojis savu komandpunktu dienvidos no Rastenburgas, Spirdingas ezera tuvumā, Johannisbergera mežā. Ģenerālpulkvedis reiz bija teicis, ka „Vilku cietoksnis" — (Wolfschanze) esot kā kāds koncentrācijas nometnes un klostera jaukums. Bet katrā ziņā tā bija spartaniska kapa lauka nometne, ar to vienīgo atšķirību no militārās dzīves, ka Hitlers naktis pārvērta par dienām un strādāja līdz pīkst 2 vai 3, dažreiz pat līdz 4 no rīta, bet no rītiem ilgi gulēja. Viņa tuvākajiem līdzstrādniekiem, gribot negribot, šim ritmam nācās pieskaņoties.

Halders pabrauc garām preses šefa ziņu centrālei, turpat blakus Jodla un Keitela mītnes. Pa kreisi no ceļa atrodas Bormanna un valsts drošības dienesta telpas. Meža malā beidzot parādās vadoņa baraka, ko vēlreiz iežogo augsts dzeloņstiepļu žogs. Kopā ar Hitlera kuci Blondiju šis stiepļu pinums ir pēdējais šķērslis Hitlera spartaniskās mītnes priekšā.

Hitlers 28. marta apspriedei bija lūdzis tikai nedaudzas personas, tikai vērmachata vadības grupas smaili: bez Keitela, Jodla un Haldera vēl kādu pusduci augstu virsnieku no trim vērmachta grupām. Tie stāv, vai sēž uz koka ķebļiem ap ozola karšu galdu. Hitlers galda garākās malas vidū. Viņam iešķērsām pretim, galda šaurajā galā, ģenerālštāba šefs.

Vārds Halderam. Viņš sāk referēt par savu plānu. Tas dabūjis vārdu „Blaua operācija" (Fall Blau, Operation Blau). Sākotnēji tam būtu jānes vārds „Zīgfrida operācija" (Fall Siegfried). Taču Hitlers vairs negribēja savu operāciju kūmās ņemt mitoloģiskas figūras, kopš ķeizars Sarkanbārdis kā „Barbarosa" bija izrādījies tik nesek​mīgs.

Hitlers pastāvīgi pārtrauc Halderu ar starpjautājumiem. Taču pēc 3 stundu diskusijām Hitlers beidzot dod piekrišanu šī plāna pamatprincipiem. I cēliens: divas armiju grupas veido varenas knaibles.

Ziemeļu zars no KurskasCharkovas telpas gar Donas vidus teci virzās uz dienvidaustrumiem, kamēr labais knaibļu zars no Taganrogas telpas dodas tieši uz austrumiem. Rietumos no Staļingradas abas armijas apvienojas, aizver knaibļu zarus ap padomju galvenajiem spēkiem starp Doņecu un Donu un iznīcina tos.

II cēliens: trieciens uz Kaukazu, šo 1100 km garo augsto kalnu grēdu starp melno jūru un Kaspijas jūru, un Kaukaza naftas apgabalu iekarošana.

Ir pusdienas laiks, kad Halders atkal pamet „Vilku cietoksni" un dodas atpakaļ uz Mauervaldi. Vācu ģenerālštāba šefs ir noguris un satriekts, pilns šaubu un Hitlera viszinības aizkaitināts. Taču viņš tic, ka pārliecinājis Hitleru par plānu, kas ir īstenojams, kas ir līdzsvarā ar vācu spēkiem, kam ir skaidri smagpunkti un kura īstenošanu dienvidu frontē var veikt soli pa solim. Ja tas izdodas, tad Staļins paliek bez Kaukaza, ieskaitot Astrachaņu un Volgas grīvu, citiem vārdiem — zaudē zemes un ūdens pieejas Persijai. Līdz ar to būtu sasniegts „Barbarosas" dienvidu mērķis.

Tagad tikai šis plāns skaidri formulētā pavēlē jānogādā vērmachta daļu vadībai.

Septiņas dienas vēlāk. Ģenerālpulkvedis Jodls 1942. g. 4. aprīlī nolika Hitleram priekšā pavēles uzmetumu. Vēr-

Ar 1942. g. vasaras ofensīvas „Blaua plānu' Hitlers gribēja panākt izšķirīgo pagriezienu dienvidu spārnā. Rietumos no Staļingradas milzīgām knaiblēm jāielenc krievi un pēc tam jāturpina trieciens uz Kaukaza naftas apgabaliem. machta vadības stābs šo uzdevumu bija atrisinājis pēc tradicionāla ģenerālštābu paraduma. Stāvoklis bija rakssturots īsos vārdos, mērķi uzrādīti īpašu uzdevumu uzskaitījumā, bet šīs milzīgās operācijas īstenošana tādā kārtā atstāta bruņoto spēku dienvidu grupas virspavēlniekam feldmaršalam fon Bokam viņa paša atbildībā. Tā bija kopš 130 gadiem iesakņojusies tradicija kopš šarnhorsta, šlīfena un Ludendorfa.

Bet Bruņoto spēku virspavēlniecības „Blaua operācijas" koncepcija piedzīvoja neveiksmi jau šajā punktā. Ziemas križu laikā Hitlers bija zaudējis ticību savu ģenerāļu paklausībai. Virspavēlnieki un komandieri bija pierādījuši, ka viņa pavēles izpilda paši pret savu gribu. Tagad, pēc Brauchiča teātrālās aiziešanas, Hitlers pats bija pārņēmis bruņoto spēku virspavēlniecību. Viņš negribēja ļaut ierobežot savu varu ar ..elastīgi koncipētiem uzdevumiem".

Pavēli izlasījis, Hitlers atteicās to akceptēt, šis plāns dienvidu grupas virspavēlniekam atstājot pārāk brīvas rokas. Viņš, Hitlers, par kādu elastīgu uzdevumu došanu negribot neko zināt.

Viņš pieprasīja sīki izstrādātu pavēli. Viņš gribēja šīs pavēles izpildījumu daļu redzēt līdz pēdējam sīkumam iepriekš izstrādātu. Kad Jodls kaut ko iebilda, Hitlers viņam atņēma aktis ar vārdiem: „Es pats izstrādāšu šo lietu.". Jau nākošā dienā rezultāts bija ietverts 10 mašīnraksta lappusēs. Tas bija vadoņa 1941. gada 5. aprīļa rīkojums Nr. 41. Blakus „Barbarosas plāna" rīkojumam Nr. 21 šis rīkojums Nr. 41 ir otra pasaules kara liktenīgais papīrs, — kāds operācijas pavēles, principiāla lēmuma, izpildīšanas noteikumu un slepenības klauzulas jaukums.

Tā kā šajā rīkojumā iet runa ne tikai par gigantiska karagājiena plānu, bet tajā ietverta arī Staļingradas ieņemšanas programma, un šajā papīri, tātad, guldīts visa kara pagrieziena lēmums, ir vietā citēt dažas tā svarīgā​kās vietas.

Jau tā ievadījumā tiek uzstādīta pārdroša teze: „Ziemas kauja Krievijā tuvojas savam nobeigumam.

Ienaidnieks cietis smagus cilvēku un materiāla zaudējumus. Cenzdamies izmantot šķietamos sākuma panākumus, ienaidnieks šajā ziemā tālejoši izlietojis arī rezervju masu, kas bijusi domāta vēlākām operācijām."

Balstoties uz šo tezi, seko īstenā pavēle: „Tikko laika un apvidus apstākļi sniedz vajadzīgos priekšnoteikumus, vācu vadības un karaspēka pārākumam atkal jāpārņem savās rokās iniciātīva, lai uzspiestu ienaidniekam savu gribu.

Mērķis ir — iznīcināt padomju rīcībā vēl atlikušos dzīvos aizstāvības spēkus galvenajai operācijai dienvidu iecirknī, ar mērķi iznīcināt ienaidnieku Donas priekšā, lai pēc tam iegūtu naftas apgabalus Kaukazā un pārejas pār Kaukaza kalnāju."

Viņa direktīvas šī karagājiena operātīvai vadībai ir šādas: „Pirmais bruņoto spēku un aviācijas uzdevums ir pēc dubļu perioda izbeigšanās radīt priekšnoteikumus galvenās operācijas īstenošanai.

Tas prasa tīrīšanas un nostiprināšanos visā austrum​frontē un aizmugures apgabalos.

Nākošie bruņoto spēku uzdevumi ir — Krimā ieņemt Kerčas pussalu un panākt Sevastopoles krišanu." šīs plaši izvērstās ofensīvas galvenā problēma bija visai garais flanks pie Donas. Lai novērstu briesmas, kas šai sakarā draudēja, Hitlers pieņēma kādu kļūmīgu lēmumu, kas vēlāk padarīja iespējamu Stajingradas katastrofu. Viņš pavēlēja: „Šīs operācijas laikā arvienu vairāk gapumā stieptās Donas frontes ieņemšanai pievelkamas sabiedroto vienības… Tās, cik iespējams, viņu pašu iecirkņos izlietojamas tā, ka visvairāk uz ziemeļiem ie​saistāmi ungāri, tad itāļi un vistālāk dienvidos rumāņi."

Tiktāl lielā stratēģija, teorija. Un tagad — tās īstenošana praksē. Tā sākas ar operāciju ,.sīgas medības" Krimā. Padomju kara vēsturnieks plkv. P. A. Siļins savā grāmatā ..Lielā tēvijas kara svarīgākās operācijas" par stāvokli Krimā 1942. g. pavasarī raksta: ,,Padomju karaspēka un Melnās jūras flotes sīkstā cīņa sagādāja mums lielu stratēģisku labumu un šķērsoja ienaidnieka aprēķinus, šeit saistītā 11. armija nevarēja tikt iesaistīta uzbrukumā Volgai un Kaukazam."

Tas ir gluži pareizi. Un tā ka krieviem bija tik svarīgi Manšteina 11. armiju paturēt iemūrētu Krimā, tad Staļins šī uzdevuma īstenošanai sagādāja varenu karaspēku.

Ap 18 km plato Parpačas zemes šaurumu, kas veidoja pieeju Kerčai. no Krimas puses, aizbarikadēja 3. padomju armijas — 47., 51. un 44., kurās ietilpa 17 strēln. divīzijas, 2 kavalerijas divīzijas, 3 strēln. brigādes un 4 tanku brigādes.

Katru šī svarīgā šauruma kilometru aizstāvēja 10.000 karavīru, tātad uz katru metru 10 vīru.

Sarkanarmieši atradās aiz 10 m plata un 5 m dziļa tanku grāvja, kas stiepās cauri visam zemes šaurumam. Aiz ta bija izvilkti plaši dzeloņstiepļu aizsprosti un izliktas mīnas. Tā sauktie spāņu jātnieki un pamatīgi, no dzelzceļa sliedēm sametināti dzelzs eži sargāja patšauteņu ligzdas, kaujas atbalsta punktus un lielgabalu pozicijās. Un abos 18 km garās frontes galos bija ūdens, kas tatad liedza jebkuru apiešanas iespēju. „Un tam visam mums jātiek cauri?" jautāja Manšteina braucējs un palīgs Fricis Nagels, pametis skatienu 14. art. pulka novērošanas punkta divzaru tālskati, no kurienes pavērās labs ieskats padomju pozicijās. „Jā, mums jātiek tam cauri, Nāgel," sacīja Manšteins. Viņš atstūma cepuri pakausī un no jauna lūkojās tālskatī, kūjā tikko bija ļāvis pavērties savam oberfeldfēbelim.

Frics Nagels bija labi ieredzēts visos stābos. Viņš bija cēlies no Karlsrūes un jau kopš 1938. g. vadīja Manšteina vāģi. Viņš sēdēja pie stūres visos frontes braucienos, bija pats miera iemiesojums un jau dažu labu reizi bija ticis galā ar bīstamām situācijām. Viņš vairākkārt tika arī ievainots. Bet pašam Manšteinam nekad nekas nebija noticis — Nagels bija viņa sava veida talismans.

Manšteins šobrīd bija devies uz 46. kājn div. iecirknī novietoto 114. art. pulka novērošanas punktu frontes ziemeļu daļā Parpačas zemes šauruma priekšā, lai vēlreiz palūkotos padomju aizstāvības sistēmā. „Vēl kādi jaunumi?" viņš jautāja 46. kājn. div. koman​dierim. „Nekā sevišķa, ģenerālpulkveža kungs," atbildēja ģe​nerālmajors Haciuss. „Nu tad — Hals-und Beinbruch parītdienai," Manšteins pamāja. „Aiziet, Nagel, — uz mājām."

Parītdiena — tas bija 8. maijs, diena, kad jāsākās „sīgas medībām". Ar šo segvārdu bija apzīmēts

caurrāvums uz Kerču.

Ja ir darīšana ar trīsreiz stiprāku ienaidnieku, kas atro​das rafinētās pozicijās, to var dabūt uz pleciem vienīgi ar viltību un drosmi. Un Manšteins savu plānu arī bija uz​būvējis uz viltības.

Padomju fronte šajā zemes šaurumā bija izvietota kuriozi. Dienvidu daļā tā stiepās gluži taisni uz ziemeļiem, bet ziemeļu daļā — uz kādu tālu pret rietumiem izbīdītu cilpu. Šī cilpa bija radusies pēc tam, kad krievi aizvadītajā ziemā bija atspieduši 18. rumāņu divīziju, un vācieši šo sarkano iebrukuma vietu bija paspējuši nosprostot vienīgi ar lielām pūlēm. Šādā situācijā trieciens šīs cilpas flankā piedāvājās it kā pats no sevis. Bet taisni tādēļ, ka šī iespēja piedāvājās pati no sevis, un krievi, ar to rēķinādamies, šajā frontes iecirknī bija sablīvējuši 2 armijas un gandrīz visas savas rezerves — taisni tādēļ Manšteins neļāvās pavedināties uz šo it kā tik dabisko operāciju. Šis otrā pasaules kara izcilais stratēģis uzbrukumu bija iecerējis gluži citā vietā. Ģenerālpulkvedis vispirms darīja visu iespējamo, lai pastiprinātu ienaidnieka ticību, ka vācieši tiešām uzbruks šajā pavedinošajā vietā. Tika izbūvētas artilērijas maldu pozicijās, inscenētas karaspēka kustības, noraidīti ienaidnieka noklausīšanās dienestam domāti radiovēstījumi un izdarīti maldinātāji izlūkuzbrukumi.

Pa tam Manšteins īstenībā sagatavoja uzbrukumu otrā galā, resp. dienvidu iecirknī. Ģenerālleitnanta Maksimiliana Fretera-Piko (Fretter-Pico) XXX armijas korpusam ar 50., 28. un 132. kāj. div. nācās izlauzt caurumu padomju 44. armijas frontē. Tad ģenerālmajora fon Apela (von Apell) 22. tanku divīzijai kā arī vienai motorizētai brigādei plkv. fon Grodeka vadībā nācās caurrāvuma vietai iztriekties cauri, doties dziļi ienaidnieka aizmugurē un, pagriežoties pret ziemeļiem, atkal izlauzties austrumu virzienā.

Tas bija drosmīgs plāns — ar 5 kājnieku divīzijām un 1 tanku divīziju stāties pret 3 krievu armijām.

Kājnieku atbalstam bija norīkotas ģenerālpulkveža fon Richthofena VIII aviācijas korpusa stukasu vienības un ģenerālmajora Pikerta (Pieķert) 9. zenītartilerijas daļas. No Sevastopoles masīvam uguns sitienam tika pievilkta smagā artilērija. Sitienam pret nocietinājumu galveno daļu — tanku grāvjiem, Manšteins bija izdomājis pavisam ko īpašu.

Nakti no 7. uz 8. maiju jūrmalā austrumos no Feodosijas valdīja dīvaina rosība. Ūdeni tika nolaistas triecienlaivas. Tajās sakāpa 132. kājn. div. kājnieki un pio​nieri. Bet motori palika mēmi. Laiva pēc laivas atdalījās no krasta, virzīdamās uz priekšu vienīgi ar airu palīdzību. Drīz noslēpumaino flotili aprija nakts.

Melnās jūras viļņos šūpojās 4 triecienrotas. Ap pīkst. 2 tās gar piekrasti devās austrumu virzienā.

Pīkst. 3.15: kā kādu pirmatnīgu pērkona dārdienu vācu artilērija sprūda vaļā savu uguni. Smagie miezeri dimd. Lielgabali kauc. Zenītartilerija klaudz. Uguns, dūmi un rīta migla vārīdamās kūp pār Parpačas šauruma dienvidu iecirkni. Atsteidzas stukasi. Metas lejup. Viņu bumbas sašķaida bunkurus un dzeloņstiepļu pinumus.

Pīkst. 3.25: gaisā uzšaujas baltas raķetes. Sākas kājnieku uzbrukums. Pionieri pa priekšu. Tiem jāveic grūtākais uzdevums — jānovāc minas un jāpārgriež dzeloņstieples, un tas jāizdara ienaidnieka ugunī.

Krievi šauj sprostuguni no visiem stobriem. Padomju patšauteņu strēlnieki pie savu bunkuru šaujamlūkām vienkārši nospiež ieroču mēlītes. Tiem nav jāmērķē, uguns piešauta flankējoši. Atsevišķu patšauteņu ugunskārtas krustojas frontes priekšā. Ir tikai jāšauj, jāšauj.

Padomju kuģu artilērija dārd. Dudina granātmetēji. Uguns gulst tur, kur jānāk vāciešiem. Un tiem taču ir jā​nāk pār šauro zemes strēmeli. Jeb tomēr ne?

Brīdī, kad sāk dārdēt vācu artilērija, arī ivācu triecienlaivas piestartē savus motorus. Kaujas troksnī krievi to tagad vairs nevar dzirdēt. Ātras kā bultas, laivas šaujas uz krastu. Tieši pret to vietu, kur padomju prettanku grāvis, vaļējs kā kādi šķūņa vārti un pilns ar ūdeni, iesniedzas jūrā.

Triecienlaivas vienkārši iebrauc šajā grāvī, vīri izlēc krastā un tūliņ, no gurnu augstuma, sprūda vaļā savas mašīnpistoles. Krievi strēlnieku pozicijās gar grāvja malām krīt vācu ugunī, iekām paguvuši apjēgt,

kas notiek.

Bet pēkšņi iešņācās kāds nocietinājumos iebūvēts krievu liesmumetējs. Vācu pirmais uzbrukuma vilnis pieplok zemei. Tas paliek guļam. Šai brīdī, lokus mezdams, no jūras tuvojas kāds Messeršmita iznīcinātājs. Tas lido gar tanku grāvi, šauj tajā ar saviem klāja ieročiem un piespiež savukārt krievus doties aizsegā.

Vācu triecienlaivu apkalpes pielēc kājās un ielaužas krievu grāvjos. Pirmie krievi paceļ rokas.

Izceļas neap​rakstāms sajukums.

Pa tam, blakus 132. kājn. div., abpus Feodosijas-Kerčas ceļam cauri mīnu laukiem laužas 28. vieglās kājn. div. 49. iznīcinātāju pulks. Kapt. Greve vada I bataljona smaili dienvidos no ceļa. Dzelzs krusas negaisā viņš vir​zās īsiem pārskrējieniem, dodamies uz priekšu pa mīnu laukos attīrītām ejām.

Divīzijai piedalīti 190. triecienlielgabalu diviziona triecienlielgabali. Vltn. Buffs ar 3 šādiem dzelzs cietok​šņiem pavada I bataljonu un dod Greves vīriem uguns aizsegu.

Pīkst. 4 49. izn. pulka vīri sasnieguši tanku grāvi. Greve elsodams guļ uz grāvja malas.

Apakšvirnieks Šeidts ar savu patšauteni šauj pa labi un kreisi. Pienāk pionieri ar kaujas kāpnēm. Greve kā pirmais ieslīd tanku grāvī.

II bat. komandieris maj. Kutcners pie „Tatāru paugura" paliek guļam smagi ievainots padomju „račbum" ugunī, šeit krievi ierīkojuši prettanku lielgabalu fronti, sakopojot tajā visus prettanku pulka ieročus.

Ltn. Firnšuss no 190. triecienlielgabalu diviziona izglābj stāvokli. Tā gapstobru 7,5 cm lielgabali sašauj krievu prettanku fronti drazās.

Vltn. Reisners savas 7. rotas priekšgalā īsos pārskrējienos dodas uz priekšu. Viņš nokļūst ienaidnieka artilērijas ugunī un metas zemē. Tad pielēc un skrien tālāk. Un tur jau arī ir prettanku grāvis.

Tā mala ir sašauta. Reisners noripo pa to lejā. Bet no flanka nospurdz kāda mašīnpistoles kārta un notriec virsleitnantu no kājām. Bet arī ievainots būdams, viņš vēl māj savus vīrus triecienam pret padomju strēlnieku pozicijām.

Caurrāvuma telpas dienvidu flankā cauri mīnu laukiem un dzeloņstiepļu pinumiem laužas 50. kājn. div. Labi maskoti un vācu artilērijas trieciena neskarti krievu patšauteņu bunkuri šauj krustojošos flankējošo uguni. 123. kājn p. I bataljonam ir smagi zaudējumi un tas netiek uz priekšu.

Pulka komandierim pltn. fon Fībānam vispirms ar triecienu iešķērsām frontei jāiznīcina patšauteņu ligzdas. Tad pret vakaru II bataljonam šeit izdodas sasniegt tanku grāvi.

Ltn. Reimanns ar 9 rotu un dažām 10. rotas daļām ielaužas tanku grāvī no pulka labā spārna līdz Parpačas ezeram un sīvās tuvcīņās izsit no kaujas visas strēlnieku iebūvētās ligzdas un bunkurus un saspridzina prettanku grāvja sienas tanku pāreju izveidošanai — padomju aizstāvības sistēmas mugurkauls nu ir ielauzts visā frontes garumā.

Plkv. fon Grodeka motorizētās brigādes rotas, kas sastāv no vācu un rumāņu vienībām, jau iepriekšējās dienas pēcpusdienā 132. kājn. div. iecirknī, tieši jūras malā, bija devušās pār uz ātru roku ierīkotajām pārejām tai vietā, kur rīta agrumā triecienlaivas bija ieņēmušas pret​tanku grāvi.

Bet 22. tanku div. uzbrukuma grupas pa tam vēl gaida uzbrukuma pavēli. Taču tikai 9. maija priekšpusdienā 28. un 50. kājn. div. iecirknī tiltagala pozicijās tanku grāvja viņā pusē bija tik tālu paplašinātas, ka te varēja pievilkt tanku vienības.

Tanku rotas un strēlnieku tanki izvērtās, ieripoja padomju otrā un trešā aizstāvības līnijā, lauza pretestību un sasniedza ceļa līkumu, kas ved uz Arma Eli, ielaužoties tieši kadas padomju tanku brigādes spēku koncentrācijas vidū.

Un, it kā tas jau iepriekš būtu kādā mēģinājumā ievingrināts, tai pašā mirklī pietuvojās ari 6 triecienlielgabali. Iekām krievi vēl paguva izvērsties, tos satrieca vācu tanki un triecienlielgabali.

Kā plānā paredzēts, 22. tanku divīzija tagad pagriezās pret ziemeļiem — dziļi 2 padomju armiju aizmugurē, kas joprojām cīnījās pret to spēkus saistošajām vācu 46. kājn. div. un rumāņu brigādes vienībām. Viss ritēja pēc Manšteina plāna. Bet pēkšņi aina mainījās. 9. maija pēcpusdienā uznāca nejauks

pavasara lietus, pārvēršot nedaudz stundās ceļus un mālaino zemi par muklājiem. Apvidus auto un preču auto satiksme drīz pilnīgi apstājās. Pārvietoties spēja vienīgi velkmes mašīnas ar kāpurķedēm. Tagad Manšteina gribai nācās cīnīties pret dabas pretestību.

22. tanku div. kaujasrati lauzās uz priekšu vēl līdz dziļai naktij. Tad tie ieņēma eža pozicijās.

Nākošā, 10. maija rītā, kad laiks noskaidrojās, tie atradās padomju 51. ar​mijas dziļā flankā un aizmugurē.

Kādu krievu atslogojuma uzbrukumu, kuj-ā piedalījās visai stipri tanku spēki, izdevās atsist. Sacēlās vējš un izžāvēja zemi. Divīzija atkal turpināja ceļu uz ziemeļiem. 11. maijā tā atradās Ak-Monajā pie jūras un līdz ar to arī padomju 47. armijas aizmugurē. Maisā atradās 10 sarka​nās divīzijas.

Starplaikā plkv. fon Grodeks ar savu ātro brigādi arī devās austrumu virzienā un novērsa krieviem iespēju kādā aizmugures vietā izveidot jaunu fronti. Kur vien padomju pulki mēģināja nostiprināties, Grodeks tos sa​trieca un devās tālāk.

Kad viņa brigāde bija ietriekusies 50 km dziļi aizmugurē un gluži pārsteidzošā kārtā parādījās pie „Tatāru aizas" — tālu aiz ģenerālleitnanta D. T. Kozlova, Krimas frontes bruņoto spēku virspavēlnieka galvenās mītnes, padomju vadība zaudēja galvu. Karaspēka vienības un štābi vienkārši izjuka. Pa ceļiem kūlās milzīgas Kerčas virzienā bēgoša ienaidnieka kolonnas, steigdamās uz Kerču pussalas austrumu krastu. Tās cerēja no turienes pāri nelielajam jūras šaurumam pārcelties uz cietzemi.

Padomju iesaistes rezerves izmisīgi pūlējās apturēt vācu smailes, lai pēc iespējas daudzas no tām vienībām, kas blīvējās Kerčas pussalas jūrmalā, gan motorlaivās, gan kuteros, pagūtu pārcelt uz sauszemi.

Tieši tā, kā angļi pie Denkerkas priekš 2 gadiem ar savu desanta karaspēku bija nodemonstrējuši, izceļoties vācu cietzemē.

Taču Manšteinam ne prātā nenāca ļaut krieviem samazināt viņa uzvaras sekmes. Viņš iesaistīja apdzenošā vajāšanas kustībā savas tanku un motorizētās vienības, kā arī ģenerālmajora Sandera (Sander) 170. kājn. div. Plkv. Grodeks gan vairs nepiedalījās — smagi ievainots, viņš mira no ievainojuma sekām.

16. maijā Kerča bija sasniegta. Padomju virspavēlniecībai neizdevās Denkerkas parauga operācija.

Staļins savas armijas vairs nespēja glābt. Improvizētie jūras transporti drīz sabruka XXX armijas korpusa triecienartilerijas un 190., 197. un 249. triecienlielgabalu divizionu ugunī. šīs uzvaras ieguvums bija 170.000 gūstekņu, 1133 lielgabali un 258 tanki. Astoņās dienās pusducis vācu divīziju bija sakāvis trīs padomju armijas.

17. maija agrumā Manšteins ar ģenerālpulkvedi brīvkungu fon Richthofenu stāv kādā nelielā paugurā pie Kerčas. Viņu priekšā plešas jūra, un viņā pusē nepilnos 20 kilometros spožās saules apspīdēts guļ Tamanas pussalas krasts — Āzijas durvju vārti. Manšteins ar savu uzbrukumu bija atrāvis vaļā aizmugures durvis uz Staļina naftas paradīzi. Šai brīdī, kad Manšteins lūkojās pāri jūrai uz nākošo lielo mērķi, 650 km ziemeļos no šejienes Charkovas telpā uzbrukumā devās fon Kleista armijas grupa, lai izcīnītu izšķirīgās izejas pozicijās vasaras uzbrukumam arī pie Doņecas.

Pēc negulētām naktīm un rūpju pilniem apsvērumiem, kurus izraisījis kāds padomju pārsteiguma uzbrukums, ģenerālpulkvedis atvēzējās ofensīvai, kurai nav līdzīga piemēra attiecībā uz drosmīgumu un operātlvo ieceri. „Pulkstens ir 3," saka ltn. Teubers, 466 kājn. pulka rotas komandieris. Neviens neatbild. Un kādēļ gan ari? Tas ir vienīgi konstatējums, kas nozīmē — vēl 5 minūtes.

Apvārsnis austrumos kļūst sārts. Debesis ir gluži bez mākoņiem. Kluss. Dzirdami vienīgi vīru elpas vilcieni. Un leitnanta lielā pulksteņa tikšķieni uz viņa rokas, ko tas atbalstījis pret ierakuma malu. Tik-tiktik.

Tad ir tik tālu. Gaisu satricina pērkonam līdzīgi grāvieni. Bet kamēr jaunulis kaujas laukā uztver vienīgi nervus atslogojošo dunoņu, frontes vecie cīnītāji prot atšķirt haubiču dobjos grāvienus, lielgabalu spalgos izšāvienus un kājnieku lielgabalu kaukšanu.

Viņā pusē, mežā, kur atrodas krievu pozicijās, paceļas dūmi, gaisā uzsprāgst zemju strūklas, pār

trāpījuma vie​tām aizšvirkst aplauzti koku zari — tās ir ofensīvas sako​potā artilērijas trieciena kulises.

Tāpat kā šeit, vācu „Lāča divīzijas" trieciena izejas pozicijās izskatās arī pie 101. vieglās divīzijas kājn. pulkiem, pie 16. tanku dlv. grenadieriem un 1. kalniešu div. cīnītājiem, kas veido fon Makensena (von Mackensen) III tanku korpusa uzbrukuma smaili. Visnotaļ starp Slovjansku un Losovaju, dienvidos no Charkovas, 1942. g. 17. maija rītā fon Kleista armijas grupas artilērijas grāvienu dunā atrodas uzbrukuma gatavībā.

Tad trieciena gatavībā saspringto vācu karavīru priekšā uguns valnis izdara lēcienu uz ziemeļiem.

Tai paša mirklī IV aviācijas korpusa stukasi aizdrāžas pāri vācu līnijām. „Aiziet!" iesaucas leitn. Teubers. Un līdzīgi viņam šajā sekundē savs pustūkstotis leitnantu un virsleitnantu uz​sauc: ,,Uz priekšu!"

Jautājums, kas kopš dienām bija mocījis kā virsniekus, tā kareivjus, vienā mirklī bija pagaisis — lielais jautājums par to, vai nu jau 5 dienas pret rietumiem ritošo padomju ofensīvu izdosies trāpīt tās saknē jeb ne?

Ar ko šis 17. maija rīts bija nozīmīgs? Kādam uzdevumam kalpoja fon Kleista armijas grupas uzbrukums? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms jāpamet ska​tiens pagātnē.

Lai iegūtu izejas bazi 1942. g. vasaras ofensīvas galvenajam triecienam no Charkovas telpas Kaukaza-Staļingradas virzienā, Vadoņa 41. rīkojums pavēlēja aptverošā knaibļu operācijā novērst padomju frontes izvirzījumu abpus Izjurnai, kas nozīmēja pastāvīgus draudus Charkovai. Bruņoto spēku dienvidu grupas virspavēlnieks fon Boks šai operācijai bija radījis būtībā vienkāršu plānu: ģen. Paulusa 6. armijai nācās uzbrukt no ziemeļiem, bet fon Kleista armijas grupai ar 1. tanku armijas un 17. armijas daļām — no dienvidiem. Tādā kārtā bija jānoknieb ar karaspēku pieblīvētais Timošenko frontes izvirzījums un tajā sakoncentrētās padomju armijas jāiznīcina, šī plā​na segvārds bija „Fridericus".

Bet ne tikai feldmaršalam fon Bokam, arī krieviem bija savs plāns. Maršals Timošenko gribēja atkārtot neizdevušos janvāra ofensīvu un sagatavoja uzbrukumu šoreiz ar vēl lielākiem spēkiem, kuju mērķis bija panākt karam izšķirīgu pagriezienu. Ar 5 armijām un veselu tanku armadu izejot no grūti izcīnītā frontes izvirzījuma pie Izjumas un ziemeļos no tā — no Volčanskas frontes, kur bija palikusi guļam viņa janvāra ofensīva, — viņš tagad gribēja sadragāt vācu fronti ar divu ķīļu palīdzību. Pēc tam aptverošā operācijā bija jāatkaro vāciešiem Charkova, šis Ukrainas smagās rūpniecības pārvaldes centrs.

Līdz ar to vācieši būtu zaudējuši savu dienvidu frontes milzīgo apgādes centru, kurā atradās ārkārtīgi lieli apgādes krājumi. šī plāna īstenojums vāciešiem būtu izvērties vēl kļūmīgāks nekā Charkovas zaudējums vien. Jo caur Dņepropetrovsku un Zaporožji veda ceļi un dzelzceļi uz plašo, līdzīgi ezeriem sazarojušo Dņepras lejteci, no kūpas tālāk dienvidos līdz pašai Melnai jūrai nebija vairs nevienas īstas pārejas. Visai papildinājumu kustībai to vācu dienvidu spārna armiju apgādei, kas atradās austrumos no Dņepras un Doņecas apgabalā, kā arī Krimā, bija jānorit caur šiem diviem satiksmes mezgliem. To zaudējums no​zīmētu katastrofu.

Tā 1-942. g. pavasarī abu pušu domas riņķoja ap Izjumas frontes loku, kas gan Bokam, gan Timošenko nozīmēja izšķīrēju nākotnes kauju bazi. Kurš atvēzēsies sitienam pirmais, kujš uzvarēs sacensībā ar laiku — Timošenko vai Boks?

Vācu plāns par uzbrukuma sākuma dienu paredzēja 18. maiju, bet Timošenko bija ātrāks.

12. maijā viņš ar pārsteidzoši lieliem spēkiem uzsāka knaibļu operāciju pret ģen. Paulusa 6. armiju.

Knaibļu ziemeļu zaru, kas virzījās no Volčanskas telpas veidoja padomju 28. armija ar 16 strēlnieku un kavalerijas divīzijām, 3. tanku brigādēm un 2 motorizētām brigādēm. Tas bija milzīga pārspēka karaspēks pret 2 vācu korpusiem — ģen. Hollidta (Hollidt) XVI un ģen. fon Zeidlitca-Kurcbacha LI armijas korpusu ar pavisam 6 divīzijām.

Timošenko knaibļu dienvidu zars nāca no Izjumas frontes izliekuma — tas sastāvēja no 2 padomju armijām, 6. un 57., kas ar 26 strēlnieku un 18 kavalerijas divīzijām, kā arī 14 tanku brigādēm triecās pret art. ģenerāļa Heitca (Heitz) VIII korpusu un rumāņu VI korpusu. Vācu spēkus veidoja 6 vācu un rumāņu

kājnieku divīzijas, sākumā bez viena vienīga tanka; tie atradās vairākkārt stiprāka ienaidnieka priekšā, kas tuvojās ar milzīgiem tanku spē​kiem.

Nebija nekādas iespējas uztvert padomju triecienu tā smagpunktos. Vācu līnijas tika pārrautas. Taču tāpat kā ziemas kaujās, arī šeit iebrukušā ienaidnieka aizmugurē turējās neskaitāmi vācu atbalsta punkti. Ģen. Pauluss pret padomju straujo caurrāvuma straumi raidīja visas savas 6. armijas pieejamās vienības. Pēdējā minūtē, 20 km no Charkovas, ar ātri pievestajām 3. un 23. tanku divīziju kā arī 71. kājn div. ar flanku triecienu izdevās Timošenko ziemeļu spārnu apturēt.

Bet ārkārtīgi spēcīgais dienvidu zars, kas triecās no Izjumas loka, nebija apturams. Draudēja katastrofa. Krievi izlauzās tālu rietumos un viņu kavalerijas divīzijas 16. maijā tuvojās Poltavai, kur atradās feldmaršala fon Boka galvenā mītne, 100 km Charkovas aizmugurē. Stāvoklis bija drāmatisks.

Boks atradās grūtas izšķiršanās priekšā.

Pēc 2 dienām bija jāsākas „Fridericus'a" plāna īstenošanai. Bet sakarā ar krievu uzbrukumu stāvoklis bija grozījies jau pašos pamatos. Ģen. Paulusa 6. armija bija pienaglota, un tai nācās sīvi pretoties. Tātad tā pilnīgi atkrita kā ziemeļu uzbrukuma grupa. Knaibļu operācija līdz ar to vispār vairs nebija iespējama.

Vai tādā gadījumā nenāktos vispār atteikties no „Fridericus'a" plāna? Jeb īstenot to tikai ar vienu knaibļu zaru? Boka ģenerālštāba šefs, ģen. fon Sondenšterns (Sondenstern) nemitīgi spiedās virsū feldmaršalam izšķirties par viena zara atrisinājumu. Ievērojot ienaidnieka spēku stiprumu, tas bija riskants. Bet šī pārdrošā plāna labā runāja fakts, ka ar katru kilometru, ko Timošenko spēki pavirzījās uz rietumiem, tā flanki bīstami pagarinājās.

Tā bija Boka lielā izdevība. Feldmaršals par to beidzot arī izšķīrās. Viņš nolēma ,,Fridericus'a" plānu īstenot ar vienu zaru. Un, lai krieviem nedotu nekādu iespēju savu gajo flanku nodrošināt, viņš uzbrukumu nozīmēja pat vienu dienu agrāk nekā sākumā bija domāts.

Tā Kleista armijas grupa 17. maija rītā devās uzbrukumā no telpas dienvidos no Izjumas ar 1. tanku armijas un 17. armijas daļām. Kleista spēkus veidoja 8 kājn. divīzijas, 2 tanku divīzijas un 1 motorizētā kājn. divīzija. Rumāņu divīzijas nodrošināja kreiso uzbrukuma spārnu.

17. maija rītā pīkst. 3.15 ltn. Teubers savas rotas priekšgalā izlēc no ierakumiem un dodas uzbrukumā pret krievu pozicijām mežmalā. Pār vīru galvām kaukdami aizdrāžas stukasi, metas lejup un nober savas bumbas pār izlūko​tajiem krievu atbalsta punktiem, bunkuriem un ugunspozicijām.

Starp Teubera vadiem uz priekšu virzās arī 2 cm armijas prettanku lielgabals uz pašbraucējas lafetes, tā aizvietojot trūkstošos tankus. Tiešā apšaudē vīri raida savas granātas pret padomju pretestības ligzdām. Kājnieki mīlēja šo ieroci un tā bezbailīgos vīrus, kas triecienuzbrukumos arvien brauca līdzi pašās priekšējās līnijās.

Pirmās padomju labi izbūvētās pozicijās sabrukušas bumbu un granātu krusā. Tomēr krievi, kas pārdzīvojuši artilērijas uzbrukumu, sīvi pretojas. Kāds padomju triecienbataljons, kura pozicijās iebrucis vācu 466. kājn. pulks, turas līdz pēdējam vīram. 450 kritušo liecina par kau​jas sīvumu.

Pulks spēj virzīties uz priekšu vienīgi soli pa solim, pārvarot biezus krūmājus, mīnu laukus un saveltu koku aizsprostus. Ltn. Teubers ar savu rotu nokļūst īpaši sīksti

aizstāvētā medus kolchoza Majaki priekšā, kas atrodas cieši aiz galvenās kaujas līnijas. Krievi šauj ar patšautenēm, karabiniem un granātmetējiem. Rota vairs netiek uz priekšu ne vienu soli. ..Pieprasīt artilērijas uguni!" ltn. Teubers uzsauc artilērijas sakaru virsniekam. Ar mugursomā iebūvēta raidītāja palīdzību tas pieprasījumu nodod tālāk: „Uguni pa kvadrātu 14." Dažas minūtes vēlāk sākas neprātīga ugu​ņošana. Arī krievu artilērija kolchoza priekšā noklājusi sprostuguni.

Teubers ar saviem vīriem dodas uz priekšu. Lūk, krievu grāvis. Krievi vēl atrodas tajā un cieši piespiedušies grāvja malai. Triecienā piesteigušies vācu karavīri ielēc grāvī, saknūp zem kaucošajām granātām, kas sprāgst gan grāvja priekšā, gan aiz tā, gan pašā grāvī, un, tāpat kā krievi, piespiežas grāvja malai.

Viņi tup un guļ kopā ar krieviem plecu pie pleca. Neviens otram nekā nedara. Ikkatrs no viņiem ieķeras zemē. Ikkatrs no tiem ir tikai cilvēks, kas grib paglābties no kaucošo, slepkavojošo, karsto dzelzs šķembu lietus. Ir tā, it kā viss ienaids starp cilvēkiem būtu zudis, zudis bezjēdzīgā pirmatnīgā spēka priekšā, kas tagad nobrūk pār krieviem un vāciešiem.

Tikai pēc pusstundas, kad artilērija pēkšņi apklust, Teubera vīri raujas stāvus. Visā grāvī dzird viņus saucam: „Ruki verch! Rokas gaisā!" Krievi ļauj noslīdēt zemē savām mašīnpistolēm un šautenēm un paceļ rokas, Teubera vadi dodas tālāk. Kādus 2 km aiz biškopības kolchoza tie uzduras kūpošām krievu lauku virtuvēm, kas pašreiz vāra lēcu putru un tēju. „Panāc šurp, Ivan, dod mums ari!" Teubera vīri sauc. Krievu virtuves ļaudis sākumā ir bailīgi, bet tie „germanciem" smaidīdami iekrauj pilnas pavārnīcas viņu katliņos un salej dzeramās pudelēs smaržīgu,

zaļi dzirkstošu tēju.

Bet brokastis beidzas ar drūmu izrādi — pēkšņi parādās kāds krievu divplāksnis, kas, lokus mezdams, nonāk lejup un apšauda vāciešus ar klāja ieročiem. Teubera rotas vīri savukārt zemu lidojošo vecmodīgo „tējmašīnu" apšauda karabiniem. Neskaitāmi šāvieni trāpa motoru un saārda spārnus. Mašīna sasveras un planēdama nolaižas nepilnos 200 metros no Teubera atpūtas vietas.

1. vads dodas triecienā uz lidmašīnu. Bet pilots aizstāvas ax iebūvēto patšauteni. Kad izšauta pēdējā municija, tas kopā ar pavadoni, abi ādas ietērpā, izkāpj no lidma​šīnas. „Ruki verch!" sauc vācieši. Taču krievi neceļ rokas. Tai vietā tie izrauj pistoles. „Aizsegā!" uzsauc vada komandieris. Bet tas vairs nav vajadzīgs. Abi lidotāji nemaz negrib aizstāvēties, tie vē​las vienīgi izvairīties no gūsta.

Vispirms pavadvirsnieks, tad arī pilots iešauj sev lodi galvā. Kad Teubera vīri, galvas kratīdami, apglabā miru​šos, atklājas., ka pavadvirsnieks ir kāda meitene, jaunākā leitnanta pakāpē.

17. maija vakarā plkv. Pichlera 257. kājn div. pulki sasnieguši Doņecu visā savā uzbrukuma joslā.

18. maijā tie ieņem savu vistālāk ziemeļos esošo mērķi — Bogorodičnoje. Kad vltn. Gusts, 477. kājn. p.

II bataljona komandieris, ar savu priekšējo vadu izlauzies līdz pilsētas malai, kādā pārceltuvē viens no prāmjiem ar tajā sablīv.tiem 30 zirgiem vēl mēģina izkļūt no degošo laivu jucekļa. Bet pārcēlājs atsakas no šī eksperimenta, kad pamana vāciešus. Līdzīgi kādām ugunīgām salām degošās laivas slīd pa straumi uz leju.

Arī kreisā spārnā 101. vieglā kājn. div. līdz 18. maija vakaram izlaužas līdz Doņecai. Mitrā 30 grādu tropiskā tveicē bataljoniem jāizkļūst cauri kādam plašam mežu apgabalam, strēlnieku virknēs uzmanīgi virzoties gaj-ām labi nomaskētām padomju meža pozicijām, cauri mīnu laukiem. Pionieri veic tīros brīnumdarbus — 213. pionieru batal​jons šai dienā padara nekaitīgas 1750 mīnas.

Un pirmo reizi kopš iepriekšējā gada vasaras ofensīvas atkal parādās mīnu suņi; tie ir vilku suņi un dobermani ar sprādzienam sagatavotām tanku mīnām mugurā. Labi nomaskotās paslēptuvēs novietojušies suņu sargi arvienu no jauna dzen dzīvniekus pret vācu uz priekšu ejošajām vienībām. Notiek īstas suņu medības.

Ar Doņecas līnijas ieņemšanu 257. kājn. div. un 101. vieglā div. pārņem austrumu flanka nodrošinājumu bruņoto trieciengrupu izrāvienam, kam jāievada ielenkuma izveidošana. Tā 16. tanku div. kā ģenerālleitnanta Hubes (Hube) trieciengrupas smaile ar Vitclebena, Krumpena un Sīkeniusa kaujasgrupām izlaužas cauri krievu pozicijām, atsviež ienaidnieku un atsit spēcīgus tā pretuzbrukumus.

Tad vērienīgā kustībā sasniedz Izjumas priekš​pilsētas.

18. maijā pīkst. 12.30 vestfāliešu 16. tanku div. tanki un motociklu strēlnieki jau nodrošina vienīgo lielo rietumu-austrumu ceļu, kas pie Doņeckas šķērso Doņecu. Sīkeniusa kaujasgrupa, kuras kodolu veido 2. tanku pulka II divizions, tagad pagriežas pa kreisi un dodas uz rietu​miem, tieši iekšā katlā.

Taču „Fridericus'a" operācijas galvenais cirtiens bija jāizdara kavalerijas ģenerāja fon Makensena (von Mackeneen) tanku korpusaņi. Ar 14. tanku div. centrā un 101. vieglo, kā ari 1. kalniešu div. pa labi un pa kreisi, viņš pie Suchoj Torecas atsviež pārsteigtos krievus atpakaļ un ieņem Barvenkovu. Tiek uzcelts tilts. Tad 14. tanku div. triecas pret ziemeļiem. Tankus apņem mutuļojoši putekļu mākoņi. Smalki saberztā melnzeme vīrus padara par skur​steņslauķiem.

Sadarbībā ar SIkeniusa kaujasgrupas tankiem, divīzija pārvar Berekas upi. Padomju tanku prettriecienus divīzija sekmīgi atvaira. 22. maija pēcpusdienā tā sasniedz Bairaku Doņecas loka ziemeļu malā.

Tas bija ižšķirīgs brīdis. Jo viņā pusē upes otrā krastā, atradās 6. armijas tanku smailes — 44. kājn. div. rotas. Ar šo sadošanos rokās Izjumas loks bija pārrauts un tālu uz rietumiem aiztriekušies Timošenko spēki atgriezti. Katls bija aizvērts.

Maršals Timošenko šis briesmas bija atskārtis par vēlu. viņš nebija rēķinājies ar šādu atbildi savai

ofensīvai. Tagad viņam neatlika nekas cits kā apturēt savu tik daudzsološi pasākto gājienu uz rietumiem, pagriezt savas divīzijas atpakaļ un ar apgrieztām frontēm mēģināt izlauzties no maisa. Vai vācu plānā katla siena izturēs? Iesākās kau​jas izšķirošā faze. Ģenerālpulkvedim fon Kleistam tagad viss bija atkarīgs no tā, vai izdosies ielenkumu pastiprināt tā, lai būtu iespējams atvairīt gan no rietumiem izdarītos padomju izlaušanās mēģinājumus, gan arī no austrumiem pāri Doņecai pasāktos krievu atslogojuma uzbrukumus. Atkal sākās skriešanās ar laiku.

Ar savas lielās vadības mākslas palīdzību ģen fon Makensens visas sev pakļautās kājnieku un motorizētās vienības kā kādu vēdekli sagrupēja ap 14. tanku divīziju. 16. tanku div. pēc pavēršanas pret rietumiem tika izvir​zīta uz ziemeļiem pret Andrej evku Doņecas krastā. 60. mot. kājn. div., 389. kājn. div., 380 kājn. div. un 100. vieglā div. izvērtās vēdeklī pret rietumiem un veidoja ielenkuma fronti pret Timošenko atpakaļ plūstošajām armijām.

Vidū līdzīgi zirneklim tīklā atradās ģen. Lanca (Lanz) 1. kalniešu div., ko Makensens bija atvilcis no frontes, lai tā katram gadījumam būtu pie rokas. Šī piesardzība izšķīra kauju. Jo Timošenko armiju komandieri savas divīzijas, izveidojot smagpunktus pret vācu ielenkuma fronti raidīja ar ciešu apņēmību, par katru cenu ieraut robu vācu frontē, lai sasniegtu tikai 40 km attālo glābēju — Doņecas fronti.

Vasarsvētku svētdienā krievu ieslēgtajām armijām izdevās izlauzties caur 60 mot. kājn. div. un 389. kājn. div. sprosta pozicijām un sasniegt Losovenku. Bija skaidrs, ka krievi grib sasniegt Izjumas lielceļu.

Bet te izšķirīgi iedarbojās Makensena piesardzības soļi — krievi uzdūrās uz 1. kalniešu div., kas bija ieņēmusi aizsprosta pozicijās austrumos no Losovenkas. Arī 384. kājn. divīzija IV aviācijas korpusa atbalstā metās krieviem pretim. Tas, kas tagad norisinājās, pieder pie Krievijas karagājiena asiņainākajiem notikumiem. šī kauju apskata pamatā guļ ģenerālmajora Lanca, toreizējā 1. kalniešu diiv. komandiera apraksts, kas atrodams viņa divīzijas vēstures iztirzājumā. Tūkstošiem baltu raķešu gaismā krievi triecas pret vācu līnijām. Virsnieku un poļitruku spalgās komandas uzmudina bataljonus. Sarkanarmieši pieliekušies traucas uz priekšu. Viņu aizsmakušie „urrā" brēcieni baismīgi atskan nakts tumsā. „Uguni!" komandē vācu oberjēgeri pie savām patšautenēm un kājnieku lielgabaliem. Krīt uzbrucēju pirmie viļņi. Ienaidnieka brūnās masas tagad pagriežas pret zie​meļiem.

Bet arī tur tās uzduras kalniešu sprostiem. Krievi sitas atpakaļ un, vairs neievērojot zaudējumus, brien tieši vācu ugunīs. Ceļā tie nosit vai nodur ikvienu dzīvu būtni, kas tiem gadās pa kājām, un tiek vēl dažus simtus metru uz priekšu. Bet tad arī tie sabrūk vācu flankējošā ugunī. Tie, kas vēl nav beigti, grīļodamies, šūpodamies, līzdami un klupdami velkas atpakaļ uz Berekas aizu.

Nākošajā vakarā viss atkārtojas vēlreiz, šoreiz blīvi uzbrūkošā padomju pūļa vidū brauc arī daži T 34. Braucēji ir vodkas iespaidā. Un kur citur lai šie nabaga velni ņemtu drosmi ar „urrā" saucieniem nāvē dodoties?

Bet tur, kur padomju spēki samaļ kādu vācu atbalsta punktu, prettriecienā parasti atrod vairs tikai vācu līķus ar pāršķeltiem galvaskausiem un bajonetēm sadurstītus, līdz nepazīšanai sakropļotus ķermeņus. Šī cīņa ir baismīga niknuma piesātināta. Un baismīgs ir pats šis nāves ceļš.

Trešajā dienā krievu spēks beidzot ir lauzts. Abi 6. un 57. padomju armiju virspavēlnieki, ģenerālleitnants Gorodjanskis un ģenerālleitnants Podlass, kā arī viņu štāba vinsnieki guļ krituši kaujas laukā. Lielā kauja ir izcīnīta, Timošenko ir sakauts. Viņš zaudējis 22 strēln. divīziju un 7 kavalerijas divīziju masu. Bet 14 tanku un motorizētās brigādes tika pilnīgi iznīcinātas. Gūstā devās 239.000 sarkanarmiešu. Iegūti vai iznīcināti bija 1250 tanku un 2026 lielgabali. Tādas bija kaujas beigas dienvidos no Charkovas, kurā krievi gribēja ielenkt vāciešus, bet beidzot paši tika iebāzti maisā. Tā bija neparasta uzvara, ko no vācu sākotnējā zaudējuma nācās uzburt dažu dienu laikā.

Bet uzvarām bagātās vācu divīzijas nenojauta, ka šis vadības mākslas un drošsirdības gūtais panākums pavej durvis visai drūmam liktenim — jo tagad tās maršēja uz Staļingradu.

Bet pagaidām neviens vēl nejuta šīs pilsētas tumšo ēnu. Karavīru garastāvoklī un vērmachta ziņojumos dominēja Kerča un Charkova. Un bija arī ko brīnīties: divas lielas iznīcināšanas kaujas 3 nedēļu laikā. Sakautas bija 6 padomju armijas. Sagūstīti 409.000 padomju karavīru. Iegūti vai iznīcināti 3159 lielgabali un 1508 tanki. Vācu austrumu karaspēks atkal atradās savu pārāko spēju augstumos. Un laime atkal soļoja kopā ar Hitlera karogiem. Briesmīgā ziema ar sakāves rēgu bija aizmirsta.

Bet kamēr dienvidos no Charkovas vēl tika pārmīti pēdējie šāvieni un pusbadējušos sarkanarmiešu grupas un grupiņas līda laukā no savām paslēptuvēm, sāka griezties kādas jaunas kaujas riteņi. Tā bija kauja par Sevastopoli, par padomju pēdējo atbalsta punktu Krimas dienvidrietumu malā, šo pasaules visstiprāko cietoksni.

2. SEVASTOPOLE Kāds kaps Jaltas kapsētā — Starp Belbekas ieleju un fložu pakalnu — Ik sekundi 325 granātas — Milzu miezefi „Karl" un „Dora" — Ugunsvēmēja pils — „Maksima Gorkija" baterija uzlido gaisā — „Mūsu vēl atlicis 22 … dzīvojiet sveiki!" — Kauja par Rožu pakalnu — Komjaunieši un poļitruki. „Mēs varam braukt, ģenerālpulkveža kungs." Itāļu jūras leitnants salutēja. Manšteins piemeta pirkstgalus savas cepures malai, smaidīdams pamāja un sacīja pavadoņiem: „Tātad, mani kungi, dosimies uz mūsu kreiseri." Šis kreiseris bija kāda itāļu ātrlaiva, vienīgais Manšteina rīcībā esošais karakuģis. To bija sagādājis Jaltas ostas komandants jūras kapteinis Joachims fon Vedels. Manšteins 1942. g. jūnijā bija vēlējies izdarīt braucienu gar Krimas dienvidu krastu, lai pats pārliecinātos, vai no jūras puses var ieskatīties piekrastes ceļā. Jo pa šo ceļu noritēja visa XXX korpusa apgāde, kas ģen. FretteraPiko vadībā atradās Sevastopoles dienvidu frontē. Padomju karaspēka apdraudējums šim apgādes ceļam varēja sajaukt visu Sevastopoles kauju plānu.

Saulei spoži spīdot, ātrlaiva šāvās gar Melnās jūras piekrasti. Jaltas dārzi ar saviem augstajiem kokiem apņēma šejienes baltās villas un pilis. Līdz Balaklavas augstumam laiva brauca rietumu virzienā.

No kailās klints galotnes pret zilajām debesīm slējās abi vecā forta sarg​torņi.

Zili zaigoja arī līcis, kas klints pakājē ietiecās zemē. Šeit 1854. un 1855. gadā Krimas karā cīnījās franči, angļi, turki un pjemontieši, kas ar savu ekspedīcijas korpusu bija izcēlušies malā Eupatorijā, lai vestu pie prāta caru Nikolaju. Toreiz Sevastopoles aplenkums un kauja par to bija ilgusi turpat gadu — 347 dienas, tikai tad krievi padevās. Upuru skaits, ieskaitot arī civilistus, toreizējos apstākļos bija visai augsts. To vērtējums svārstās starp 100.000 un 500.000. Ģenerālpulkvedis Manšteins zināja šos faktus. Viņš bija lasījis visas studijas par Krimas karu. Un viņš zināja, ka krievi zem vecā forta uzbūvējuši gluži jaunas, modernas aizstāvības ierīces — milzu kazematus, betonētas lielgabalu stāvvietas un veselu pazemes apgādes ceļu labirintu. Nebija šaubu, ka Staļins 1942. gadā šo jūras cietoksni aizstāvēs tāpat ar zobiem un nagiem, kā cars Nikolajs I to darīja 1854./1855. g. Jo Sevastopole ar savu dabisko ostu ir krievu Melnās jūras karaf lotes galvenais atbalsta punkts un mugurkauls reizē. Ja šis cietoksnis kristu, flotei neatliktu nekas cits kā atvilkties austrumu piekrastes paslēptuvēs.

Manšteins un kapt. fon Vedels bija iegrimuši sarunā, kad pēkšņi atskanēja briesmīgs brlkšķis, pazibēja uguns, pār laivu nobira šķēpeles un atskanēja kliedzieni. „Lidotāji!" iesaucās Manšteina ordonances virsnieks vltn. špechts. Itaju jūrnieki pielēca patšautenei, diemžēl par vēlu. No saules žilbinošā loka bija izlidojuši divi padomju iznicinātāji, nākdami no Sevastopoles. Tie bija triekušies lejup un saviem klāja ieročiem apšaudījuši ātrlaivu.

Klāja dēļi ieplīsa, uzšāvās liesmas. Kapt fon Vedels, kas bija sēdējis blakus Manšteinam, sabruka.

Beigts. Pie reliņa gulēja itāļu jūrnieks — beigts.

Frics Nagels, Manšteina uzticamais pavadonis ikvienā kaujā kopš pirmās kaja dienas, tika atsviests pret laivas pakaļgalu ar smagu ievainojumu gurnā. Bija pārrauta artērija. Asinis straujiem sitieniem gāzās no brūces. Itāļu komandants norāva sev kreklu, lai pārsietu ievainojumu.

Vltn. Špechts izģērbās, ielēca ūdeni un peldus devās uz krastu. Gluži kails viņš tur aizturēja kādu pārsteigtu preču auto šoferi, un drāzās uz Jaltu. Tur vltn. Špechts sadabūja kādu motorlaivu, devās atpakaļ pie degošās ātrlaivas un ievilka to Jaltas ostā. Ģenerālpulkvedis pats personīgi nogādāja Nagelu lazaretē. Bet bija jau par vēlu. Viņu vairs neizdevās glābt.

Divas dienas vēlāk, kad visapkārt Sevastopolei Richthofena VIII aviācijas korpuss gatavojās lielās kaujas pēdējam cēlienam un jau pielaida motorus, Manšteins stāvēja Jaltas kapsētā pie sava braucēja

kapa. Tas, ko ģenerālpulkvedis teica pie sava feldfebeļa zārka, ir pelnījis, ka to atzīmē šī briesmīgā kara chronikā. Manšteins sacīja: „šo kopā pavadīto gadu ikdienā un pieredzē esam kļuvuši draugi.Un šo draudzības saiti nespēj pārraut ari viltīgā lode, kas tevi trāpīja. Mana pateicība un mana uzticība, kā arī visu mūsu piemiņa seko Tev arī aiz kapa mūžībā. Guli Dieva mierā, paliec sveiks mans la​bākais draugs!"

Pār koku galotnēm aizskanēja goda salve. No rietumiem atlidoja nikna rūkoņa — tur Richthofena eskadriļas startēja pret Sevastopoli. Bija sākusies lielā, 27 dienas ilgstošā kauja par pasaules stiprāko cietoksni.

No klints galotnes virs ciema atvērās lielisks skats uz visu Sevastopoles apgabalu. Pionieri klints sienā bija izbūvējuši novērošanas punktu, kas bija puslīdz drošs pret artilērijas un aviacijas apšaudi. No turienes divzaru tālskatī kā no kāda tūristu skatu torņa varēja pārskatīt kā pilsētas, tā cietokšņa apkārtni visā apjomā. Šajā novērošanas punktā Manšteins ar savu Ia plkv, Bussi un ordonances virsnieku Pepo špechtu pavadīja stundu pēc stundas, novērodami aviācijas un artilērijas pirmo ugunsbrāzienu iedarbi. Tas bija 1942. g. 3. jūnijā. „Traka uguņošana," sacīja špechts. Busse piekrizdams pamāja. Taču viņš bija skeptisks: „Un tomēr nevaram būt droši, ka būs izsists pietiekami daudz caurumu mūsu kājnieku uzbrukumam."

Manšteins stāvēja pie tālskata un lūkojās uz Belbekas ieleju ar augsto kalna cepuri, kam karavīri bija devuši nosaukumu „Eļļas kalns". Pār viņu galvām aizdrāzās stukasu eskadriļas. Tās metās lejup uz Sevastopoli. Nometa savas bumbas. Lika rībēt klāja ieročiem. Tad pagriezās atkal atpakaļ. Pār augstieni dārdēja kaujas lidotāji. Aizkauca iznīcinātāji. Bumbveži lieca savus apļus. Vācu 11. armija pārvaldīja gaisa telpu jau dažas stundas pēc uzbrukuma sākuma. Vājā padomju piekrastes armijas aviācija bija sakauta. Tā bija devusies kaujā ar 53 lidmašīnām. Ģen. fon Richthofena VIII aviācijas korpuss dienā izdarīja 1000, 1500 līdz 2000 lidojumu. Speciālā vārdā to šajā kaujā apzīmēja par ..ripojošo iesaisti". Un kamēr no gaisa pār Sevastopoli nobira nāvīgā bumbu krusa, vienlaicīgi pret ienaidnieka pozicijām savas granātas raidīja arī vācu artilērija. Artileristi īpaši meklēja iebūvētās baterijas. Nolīdzināja ar zemi grāvjus un dzeloņstiepļu pinumus. Trieca šāvienu pēc šāviena pret betonēto lielgabalu poziciju šaujamlūkām un tanku torņiem. Dienu un nakti. Piecas reizes pa 24 stundām.

Jo šādu sagatavošanu Manšteins bija izplānojis kā uzbrukuma izšķirīgo ievadījumu. Ne tā kā parasti — masīvs artilērijas un aviācijas divu stundu uguns trieciens ar pēc tam sekojošu kājnieku uzbrukumu.

Nē, Manšteins zināja, ka ar parasto artilērijas ugunssagatavošanu nav iespējams satriekt Sevastopoles stipros nocietinājumus ar simtiem gan betonēto, gan bruņu plāksnēm noklāto punktu, ar plašajām bunkuru joslām, ar varenajām tanku lielgabalu baterijām, ar 3 aizstāvības līnijām, kas aptvēra 350 km strēlnieku grāvju, ar dziļumā izvietotajiem dzeloņstiepļu aizsprostiem un mīnu šķēršļiem un stāvā krasta" klintīs iekaltajām raķešu lielgabalu un granātmetēju pozicijām.

Tādēļ Manšteins bija attīstījis šo plānu — piecas dienas no vietas šaut iznīcinātāju uguni, sadarbojoties artilērijai, metējiem, zenītlielgabaliem un triecienlielgabaliem. Veseli 1300 stobru spļāva uguni pret uzietajiem padomju nocietinājumiem un pozicijām. Un visam vēl pievienojās VIII aviācijas korpusa kaujas eskadriļas ar savām bumbu kravām. Zeme kļuva par dzelzi.

Tā bija slepkavīga uvertīra. No vācu puses otra pasaules kaja laikā ne pirms, ne pēc Sevastopoles nekur nebija tikuši iesaistīti tik masīvi artilērijas spēki.

Ziemeļafrikā Montgomerijs 1942. g. oktobja beigās E1 Alameinas priekšā ievadīja britu ofensīvu pret Rommela pozicijām ar vēsturiskajiem 1000 stobriem. Manšteins Se​vastopoles priekšā pievienoja vēl 300. īpaša loma Sevastopoles apšaudē bija miglasmetējiem. šis baismīgais ierocis pirmo reizi tika iesaistīts masīvos kopojumos smagpunktu veidā. Cietokšņa frontes priekšā tika savilkti 1. smagais metēju pulks un 70. metēju pulks, kā arī 1. un 4. metēju divizions plkv. Nīmanna īpašā štāba vadībā. Tas deva

pavisam 21 bateriju ar 576 stobriem, to vidū 1. smagā metēju pulka 28 resp. 32 cm kalibra baterijas ar spridzināmām un eļļas liesmu granātām, kas no​cietinājumu apkarošanā bija īpaši iedarbīgas.

Uguns iesaistes laikā no šī viena pulka stobriem vien ik sekundi izlidoja 324 granātas pret ienaidnieka nocietinājumu iepriekš noteiktajiem iecirkņiem. Granātu morāliskā iedarbe uz krieviem bija tikpat liela kā viņu nāvējošais spēks. Kad no vienas pašas baterijas 6 lielgabaliem vienlaicīgi kādā ienaidnieka pozicijā nenvus plosoši kaukdami ielidoja uguns astes pavadīti baismīgie šāviņi un sprāga, tad to iedarbe bija briesmīga.

Gan šķembu iedarbe nebija tik spēcīga kā artilērijas šāviņiem, taču gaisa spiediena iedarbe, šādam šāviņam sprāgstot noteiktā mērķa šaurajā telpā, lika plīst asinsvadiem. Tie vīri, kas neatradās sprādziena vietas tiešā tuvumā, tika demorālizēti ausis plosošās detonācijas troksnī. Izbailes bieži noveda pie panikas. Līdzīga ietekme uz citādi mazjūtīgajiem krieviem bija vēl vācu stukasiem. Bet ari vācu karavīri uz krievu raķešu ieroču, tā saukto Staļina ērģeļu masīvu iesaisti tāpat reaģēja ar izbailēm.

Parastās artilērijas vidū, kas Sevastopolē klauvēja pie cietokšņa vārtiem, bija 3 īpaši giganti, kas tagad jau iegājuši kapa vēsturē: tā sauktais Gammas miezeris, miezeris „Karl", ko dēvēja arī par Thor", un dzelzceļa lielgabals „Dora". Visi šie trīs brīnumieroči, konvenciālās artilērijas galotne, bija īpaši konstruēti cietokšņu apkarošanai. Pirms kaja blakus Beļģijas nocietinājumiem un Francijas Mažino līnijai eksistēja vēl Brest-Ļitovskas, Lomžas, Kronštadtes un Sevastopoles cietokšņi. Ļeņingrada vairs nebija cietoksnis šī vārda sākotnējā nozīmē, un vecie franču pilsētu nocietinājumi Atlantika piekrastē jau nu pavisam ne. ,.Gammas" miezeris patiesībā bija pirmā pasaules kara „Resnās Bertas" atjaunojums. Tā 42,7 cm kalibra granātas svēra 923 kg katra un varēja sniegt mērķi līdz 14,25 km attālumam. Stobra gaj-ums bija 6,72 m. šī neparastā milža apkalpei bija vajadzīgi 235 artileristi.

Bet „Gamma" vēl bija punduris, salīdzinot ar 61,5 cm „Karl" resp. „Thor" miezeri, kas bija viens no smagākajiem otra pasaules kajra lielgabaliem un vācu bruņoto spēku speciālierocis visstiprāko betona nocietinājumu apkarošanai. 2200 kg smagā betona granātas, kas spēja ielauzt visbiezāko betona segumu, tika izšautas no tāda milzu nezvēra, kam ar parasto miezeri vairs nebija gandrīz nekādas līdzības.

Saspiestais, 5 m gajais stobrs un tā braucamierīces vērienīgais mechanisms drīzāk līdzinājās kādai fabrikai ar baismīgu strupu dūmeni.

Bet arī „Karl" vēl nebija visaugstākais artilērijas sniegums. Tas atradās Bachčisarajā, „Dārzu pilī", senajā tatāru chānu rezidencē, un saucās „Dora", bet karavīri to dēvēja arī par „smago Gustavu". Tos bija otra pasaules kaj-a smagākais lielgabals. Tā kalibrs bija 80 cm. Bija vajadzīgi 60 dzelzceļa vagoni, lai transportētu šī monstra daļas. Ieroča 32,5 m gajais stobrs spēja aizšaut 4800 kg, tātad 5 tonnu smagu šāviņu 47 km tālu. Bet vēl smagākos 8000 kg lādiņus „Dora" šāva uz mērķiem līdz 38 km atstatu, šāviņš un čaula kopā bija 7,8 m gari. Stāvus izslieti, tie sasniedza divstāvu ēkas augstumu.

Vienā stundā „Dora" spēja izšaut 3 milzu šāviņus. Milzu lielgabals atradās uz divām dubultsliedēm.

Tā apsardzībā pastāvīgi atradās 2 zenītlielgabalu divizioni. Apkalpei, apsardzībai un kopšanai bija nepieciešami 4120 vīru. Ugunsvadībai un apkalpei vien bija nepieciešams viens ģenerālmajors, viens pulkvedis un 1500 vīru. šie nedaudzie dati liecina, ka šeit vecais tradicionālais lielgabals kāpināts līdz gigantiskiem izmēriem, līdz pārdimensionālām robežām, tā ka tā iedarbes rezultāts kļuva jau gandrīz apšaubāms. Taču viens vienīgs „Doras" šāviens pie Sevastopoles resp. pie Severnajas līča iznīcināja kādu municijas noliktavu, kas atradās 30 m zem zemes.

Manšteins savā kalnu ligzdā jau atradās trešo stundu. Viņš studēja trāpījumus un salīdzināja tos ar precīzajiem materiāliem, ko viņam bija nodevuši abi tā armijas artilērijas komandieri — LIV art. korpusa komandieris ģenerālleitnants Cukerorts (Zuckerort) un XXX art. korpusa komandieris ģenerālleitnants Martineks (Martinek). Būdams ģeniāli apdāvināts karavadonis, Manšteins reizē bija arī detaļu cilvēks, un varbūt tieši šinī apstāklī slēpās viņa panākumu noslēpums.

„Kur trāpa 8,8 cm granāta, tur vairs neviens Ivans nekustas," sacīja Pepo špechts, kas pašreiz atradās pie divzaru tālskata. „Zenītartilerija šādu cietokšņu apkarošanā ir vienkārši neaizstājama," piebilda Manšteins. Un, it kā viņa vārdus apstiprinādama, cauri pērkona negaisam līdzīgajai dārdoņai izlauzās 8,8 cm šāviņu metalliskā klaudzoņa.

Zenītartilerija patiesi bija neaizstājama. 18. zenītartilerijas pulks kļuva slavens tieši Sevastopoles artilērijas kaujās. 8,8 cm lielgabals bija labākais ierocis to nocietinājumu apkarošanā, kas pacēlās zemes virspusē. Iesaistīti priekšējās līnijās tāpat kā metēji, šie otra pasaules kaja 8,8 cm brīnumieroči tiešā apšaudē saspridiznāja vienu bunkuru pēc otra. Viena paša 18. zenītartilerijas pulka 8,8 cm baterijas Sevastopoles kaujā izšāva 181.787 gra​nātas.

No Manšteina novērošanas punkta varēja pārskatīt visas trīs dziļumā izvietotās aizstāvības sistēmas, kas sargāja galvenos nocietinājumus.

Pirmā sistēma bija 2 — 3 km plata četrkāršu, vienu aiz otras novietotu un dzeļoņstieplēm nosprostotu ierakumu pozicija, ar koka bunkuriem un betonētiem kaujas atbalsta punktiem. Mīnu detonCLcijas kā grāvju priekšā tā starp tiem liecināja, ka krievi bez tam izlikuši arī blīvus tanku mīnu aizsprostus. Bija jārēķinās ar to, ka aizsardzībai pret kājnieku triecienuzbrukumiem krievi būs ierīkojuši daudzus šādus neredzamus mīnu aizsprostus.

Otra aizstāvības josta bija ap 1,5 km plata, un pie tās, īpaši ziemeļu iecirknī starp Belbekas ieleju un Severnajas līci, piederēja vesela virkne vissmagāko nocietinājumu, kūju atsevišķajiem punktiem vācu artilērijas novērotāji bija devuši viegli prātā paturamus vārdus: „Staļins", „Molotovs", „Volga", „Sibirija", „GPU" un, galvenais — „Maksims Gorkijs I" ar tā smagajām 30,3 cm tanku baterijām. Pēdējā piedēklis bija „Maksims Gorkijs II", kas atradās dienvidos no Sevastopoles un bija apbruņots apmēram tikpat stipri.

Bet cietokšņa austrumfrontei pati daba bija devusi savas priekšrocības. Grūti pārvarams apvidus ar dziļām klinšainām ielejām un kalnu galotnēm šeit veidoja ideālu aizstāvības lauku. „Ērgļu augstiene", „Cukurcepure", „Ziemeļu deguns" un „Rožu pakalns" Sevastopoles austrumu iecirkņa cīnītājiem ir neaizmirstami vārdi.

Trešā aizstāvības josla ietiecās tieši pilsētā. Tas bija īsts grāvju, patšauteņu ligzdu, granātmetēju un lielgabalu poziciju labirints.

Pēc pašu krievu datiem Sevastopoli aizstāvēja 7 strēlnieku divīzijas, 1 kavalerijas divīzijas kājniekoti karavīri, 2 strēln. brigādes, 3 flotes brigādes, 2 flotes kājnieku pulki, kā ari dažādi tanku bataljoni un citas patstāvīgas vienības — pavisam 101.238 vīri. Aizstāvības frontē atradās 10 art. pulki un 2 granātmetēju divizioni, 1 prettanku pulks, kā arī krastu aizsardzības 45 vissmagās lielgabalu vienības kopā ar 6000 lielgabaliem un 2000 granātmetējiem. Tā bija patiesi ugunsvēmēja pils šī vārda īstā no​zīmē, ko Manšteins gribēja ieņemt ar savām 7 vācu un 2 rumāņu divīzijām.

Nakts no 6. uz 7. jūliju bija karsta un tveicīga. Pret rītu no jūras atvilka svaiga vēsma. Taču tā neatpūta jūras gaisu, bet putekļus, kas kāpa pār vācu līnijām no Sevastopoles izārdītā priekšlauka, kā arī dūmus, kas vēlās šurp no degošās municijas noliktavas pilsētas dienvidu malā.

Rītam krēšļojot vācu artilērijas uguns vēlreiz spēcīgi pieņēmās. Tad kājās pielēca infanterija.

Varena ugunszvana aizsegā, pīkst. 3.50 kājnieku un pionieru triecienvienības visā frontē devās pret ienaidnieka galveno kau​jas līniju.

Uzbrukuma smagpunkts atradās ziemeļu frontē. Tur uzbruka LIV korpuss ar 22., 24., 50., 132. kājn. divīziju, kopā ar pastiprināto 223. kājn pulku, kas piederēja pie 73 kājn. div. un veidoja korpusa rezervi.

No rietumiem uz dienvidiem uzbruka XXX korpuss. Bet tas vēl nebija galvenais trieciens. Kā 72. kājn. div., tā 28. vieglajai div. un 170. kājn div. kopā ar rumāņu vienībām pagaidām nācās izcīnīt izejas pozicijās galvenajam uzbrukumam, kam bija jāsākas dažas dienas vēlāk.

Augšā, pie Balbekas ielejas un Kamišļu aizā pionieri iztīrīja stigas mīnu laukos, lai 190. un 249.

diviziona triecienlielgabali pēc iespējas drīz varētu iesaistīties kājnieku atbalstam. Kājnieki pa tam cīnījās pret ienaidnieka pirmajiem lauku nocietinājumiem. Artilērija gan bija saārdījusi grāvjus un zemes bunkurus, bet dzīvi palikušie

Sevastopoles ieiaj-ožana. Pēc 5 dienu ilgas iznicinošas artilērijas un aviācijas uguns, 1942. g. 7. jūnijā 11. armija devās uzbrukumā pret pasaules stiprāko cietoksni. Pēdējais lorts krita 1942. g. 3. jūlijā. krievi pretojās izmisīgi. Krievus nācās izsist no viņu labi maskētajām bedrēm ar miglas svecēm un rokasgranātām. Ģenerālmajora Volfa CWolff) 22. kājn. div. piekrita smagais uzdevums k ņemt Staļina fortu.

Pagājušā ziemā 16. kājn. triecienrotat, jau reiz bija ieguvušas nocietinājumu ārējos vaļņus, bet tad tām atkal nācās atkāpties, un rotas atvilkās uz Belbekas ieleju.

Tagad šis asiņainais ceļš bija jāveic vēlreiz. Pirmais mēģinājums 9. jūnijā neizdevās. 13. jūnijā 16. pulka vīri plkv. Choltitca vadībā uzbruka fortam vēlreiz. Tas bija vairs tikai viens vienīgs drupu lauks, taču no visiem tā stūjiem un malām nāca uguns. Tā sauktajā Andrejeva spārnā kaujas komandants bija iesaistījis vienīgi komjauniešus, pionierus un partijas biedrus. 22. kājn. div. kaujas ziņojumā lasāms: „Tas bija vissīkstākais ienaidnieks, ar kādu mums jelkad nācies sastapties." Šeit kāds no daudziem piemēriem: Kādā bunkurā, kas dabūjis pilnu trāpījumu, guļ 30 kritušo. Par spīti tam, 10 dzīvi palikušie pretojas kā velni. Kritušos tie aizvēluši priekšā saārdītajām šaujamlūkām kā ložu aizsargus. „Pionieri — uz priekšu," sauc kājnieki. Liesmumetēji triec savu ugunsmēli pret baismīgo aizsargvalni. Tai seko rokasgranātas. Daži vācu karavīri vemj. Taču tikai pret pēcpusdienu trīcēdami un pilnīgi satriekti, no drupām iz​lien 4 krievi.

Viņi uzdeva cīņu. Pēc tam, kad poļitruks bija nošāvies.

Abi uzbrūkošie 16. kājn. pulka bataljoni šajās nežēlīgajās cīņās bija smagi cietuši. No ierindas bija izsisti visi virsnieki. Kāds vadības rezerves leitnants pārņēma abu bataljonu rotu atlieku komandu.

Asiņainās cīņas otrā aizstāvības joslā ārkārtīgā karstumā turpinājās līdz 17. jūnijam. Pār kaujas lauku cēlās neizturama smaka no neskaitāmajiem līķiem, virs kuriem riņķoja lieli mušu bari. Bavāriešu 132. kājn div. bija cietusi tik smagus zaudējumus, ka to uz kādu laiku pilnīgi nācās atvilkt no frontes. Tās vietā stājās 24. kājn. div., kuru iebīdīja starp 132. un 22. kājn. div.

Vācu pusē nebūt neizskatījās rožaini. Zaudējumi kļuva arvienu lielāki un jūtamais municijas trūkums pa laikam spieda pārtraukt kauju darbību. Un daži komandieri pat ieteica pilnīgi pārtraukt uzbrukumu, kamēr pienāk pa​stiprinājumi. Bet Manšteins zināja, ka ar pastiprināju​miem nevar rēķināties.

17. jūnijā viņš deva pavēli jaunam ģenerāluzbrukumam visā ziemeļu frontē. Noasiņojušie pulki vēlreiz devās uz​brukumā ar ciešo apņēmību šoreiz ieņemt galvenos nocie​tinājumus.

Belbekas ielejā, 4 km rietumos no „EJļas kalna" pozicijā novietoti 2 milzu 35,3 cm kalibra miezeji.

Tie pieder pie bruņoto spēku 641. mot. smagās artilērijas diviziona.

Viņu uzdevums ir saārdīt uguni spļaujošā „Maksima Gorkija I" forta bruņoto galotni. ŠI padomju forta 30,5 cm lielgabali pārvalda Belbekas ieleju un ceļu uz piekrasti.

Ir veicams grūts darbs, lai abus milzeņus nogādātu ugunspozicijās. Pēc būvgrupu 4 stundu ilgām pūlēm, ba​terijas šefs pltn. Chadims beidzot var dot ugunspavēli.

Nezvēri ierūcas pērkonīgās balsīs. Pēc trešās salves vachtmeistars Meiers, kas kā uz priekšu izbīdīts artilērijas novērotājs atrodas 213. kājn. div. pirmajās līnijās, ziņo, ka betona granātu trāpījumi nocietinājumu galotnē paliek bez sekmēm. ..Speciālās Rechlinga granātas!" pavēl Chadims. šos 3,6 m garos šāviņus, kas sver 1000 kg, piegādā ar ceļamiem krāniem. ŠI veida granātas bija izrādījušās par derīgām jau Francijas karagājiena laikā kaujās ap Littichas nocietinājumiem. Tās eksplodē nevis uzsitiena brīdī, bet pēc tam, kad jau ieurbušās pretestības materiālā.

Apakšvirsnieks Fersters un viņa 14 biedru pie 1. lielgabala aizspiež sev iausis, kad virsleitnants paceļ roku: „Uguni!"

Pēc 20 minūtēm vēlreiz abiem lielgabaliem reizē: „U_guni!" īsi pēc tam no vachtmeistara Meiera pienāk radiovēstījums: „Bruņu galotne likvidēta!" „Maksima Gorkija" galva ir iedragāta. Tā 30,5 cm lielgabalu stobri, šķērsu sagāzušies, duras debesīs. Baterija klusē.

Tas ir īstais brīdis plkv. Hitcfeldam, Kerčas Tatāru aizas iekarotājam. Sava 213 kājn. pulka bataljonu priekš​galā viņš dodas triecienā pret fortu un ieņem tanku torņus un pieejas. „Maksims Gorkijs" gan vairs nevar šaut. Bet padomju apkalpe vērienīgā betona kluča iekšpusē, kas ir 300 m garš un 40 m augsts, nepadodas. Nelielās grupās tā pa slepenām ejām un novadkanāļiem pat izdara zibeņātrus izlau​šanās manevrus.

24. pionieru bataljona 2. rota dabū uzdevumu darīt šiem jokiem galu. Padošanās prasībai krievi atbild ar mašīnpistoļu kārtu. Pirmo lielo spridzinājumu izdara ar veseliem dinamita kalniem, liesmu eļļu un miglas svecēm. Kad sprādziena gāzes un dūmi izklīduši, krievi turpina šaut no lūkām un spraugām.

Otrs spridzinājums beidzot pārrauj betona milzi un atbrīvo kādu pieeju. Pionieru priekšā atveras milzu vē​ders „Maksims Gorkijs" ir triju stāvu dziļa celtne. Tā ir vesela pilsēta.

Tai ir pašai sava ūdens un strāvas spēkstacija, lazarete, kantīne, mašīntelpas ar raunicijas liftiem, arsenāli un kaujas nišas. Ik telpa un ik gaitenis nodrošināts ar divkāršām tērauda durvīm. Un ikvienu no tām nākas atse​višķi saspridzināt.

Pionieri stāv, cieši piespiedušies sienai. Kad tērauds saspridzināts, pionieri dūmos iemet rokasgranātas un gaida, līdz izklīdīs gāzes. Tālāk!

Ejās guļ kritušie krievi. Tie izskatās spokaini, jo visi uzlikuši gāzmaskas. Dūmi un smaka piespieduši viņus to darīt.

No nākošās ejas vāciešiem sitas pretim mašīnpistoļu kārtas. Lido rokasgranātas. Klaudz pistoļu šāvieni. Tad tērauda durvis atkal aizcērtas. Un asiņainā spēle sākas no jauna. Tā tas velkas stundu pa stundai, līdz kauja beidzot pietuvojas cietokšņa smadzenēm — pavēļu cen​trālei.

Arī Sevastopolē viceadmirāļa Oktjabrskija kaujas bun​kurā, kas atrodas tuvu ostai, padomju virsnieki seko kaujai par „Maksimu Gorkiju". Radio sakaru virsnieks, jaunākais leitnants Kuzņecovs sēd pie sava aparāta radio centrālē un klausās. Ik pa 30 minūtēm viņš no „Maksima Gorkija" saņem ziņojumu par

stāvokli. Admirālitātes pavēle komandieriem un poļitrukiem ir šāda: „Cīņa līdz pēdējam vīram."

Ieskanas signāls. Kuzņecovs klausās un raksta: „Mūsu ir vēl 46 vīri. Vācieši klauvē pie tērauda durvīm un uzaicina mūs padoties. Divreiz esam pavēruši lūku, lai šautu. Bet tagad tas vairs nav iespējams."

Vēl pēc 30 minūtēm pienāk pēdējais ziņojums: „Esam vairs tikai 22 vīri. Sagatavojamies uzspridzināt sevi. Pār​traucam radio sakarus. Dzīvojiet veseli!"

Un tā patiesi arī notika. Forta centrāle uzispridzināja pati sevi. Kauja bija galā. No 1000 vīriem 40 ievainoto devās gūstā, šis skaitlis izsaka visu.

Laikā, kad plosījās kauja par „Maksimu Gorkiju I", 17. jūnijā 24. kājn. div. 31. kājn. p. ieņēma fortus „GPU", ,,Molotovu" un „Čeku".

Arī 22. kājn. div. pulki kopā ar 65 kājn. p. 17. jūnijā ieņēma fortus „Volga" un „Urals". Un 19. jūnijā bija sa​sniegts arī Severnaja līcis, šī pēdējā barjēra pilsētas dien​vidu daļas priekšā. Ģenerālmajora Smidta (Schmidt) 50. kājn. div. un 4. rumāņu kalniešu divīzija ģenerāļa Losāra vadībā dabūja visai nepateicīgu uzdevumu — tiem bija pa krūmiem apaugušu klinšu apvidu no ziemeļaustrumu puses jātiek augšā līdz Gajtaniem. Viņi to arī veica un sasniedza Severnajas līča austrumu stūri.

Rietumu frontē XXX korpuss ģenerālleitnanta FreteraPiko vadībā bija devies uzbrukumā 11. jūnija, kā paredēts, sākumā ar 72., tad 28. vieglo un beidzot arī ar 170. kājn. divīziju.

Divīzijas devās uz priekšu abpus lielajam ceļam, kas no piekrastes ved uz pilsētu. Bija svarīgi iegūt apvidu pārvaldošo Sapunas augstieni. Tā bija pilsētas pieeju atslēga. Seit cīņas notika par kalnu galotnēm un aizām. Tas bija kaj-š mazā mērogā pret labi noslēptiem atbalsta punktiem un nostiprinātām klinšu ligzdām „Ziemeļu de​gunu", „Kapellas kalnu" un Kamariju alām, kas izvērtās par šo kauju degpunktiem.

28. vieglās div. iznīcinātāju pulki savukārt cīnījās ap piekrastes kalnāju stāvajām klintīm.

Balaklavas fortu jau 1941. g. rudenī bija ieņēmis 105. kājn pulks. Bet kalniešiem arī 1942. g. jūnijā te vēl bija daudz kas darāms, bet jo īpaši trieciengrupu cīnītājiem un viņu drosmīgajiem komandieriem.

Pastiprinātā 170. kājn. div., kas tikko svaiga no rezerves nākdama bija iebīdīta starp abām trieciendivīzijām, ieņēma svarīgo Sapunas augstieni. Sī trieciena dvēsele bija vltn. Bitlingmeiers ar 391. k. p. bataljonu. Bataljons pusotrās stundās izcīnījās līdz augstienes skaustam. Un šeit, jau pie mērķa, Bitlingmeiru trāpīja nāvējoša lode. Viņš mira ar Sevastopoles pilsētu un ostu acu priekšā.

18. jūnijā maj. Baake ar 72. izlūkbataljonu ieņēma „Ērgļu augstieni."

Drūmu uzdevumu saņēma 420. kājn. p., kam bija jā​ieņem vecā angļu kapsēta, kurā gulēja Krimas kajā kri​tušie. Krievi šo kapsētu bija izbūvējuši par smagi nocieti​nātu bateriju atbalsta punktu, 20. jūnijā krita Ļeņina forts. Un kad 24. kājn. div. pēc smagām kaujām bija ieņēmusi ziemeļu fortu un Konstantinovkas bateriju Severnaja Kosa šaurajā zemes strēmelē un līdz ar to pārvaldīja arī ostas vārtus, Sevastopole jau atradās žņaudzējā apskāvienā. Manšteina rokās bija visi nocietinājumi ap Sevastopoli.

Par spīti tam, padomju virspavēlniecība 26. jūnija naktī ar visvisādu jūras braucamo rīku palīdzību pilsētā raidīja ari vēl 142. strēln. bri​gādi, kas ieradās tieši laikā, lai tiktu iznīcināta.

Pēdējo triecienu deva 22. un 24. kājn. divīzijas. 22. art. pulks izšāva savu 100.000 granātu. Tās sprāga Severnaja līča viņā krastā. Pulki nostājās kaujas gatavībā putekļainajā „Vilku aizā". Bija spoža mēnesnīca.

27. jūnijā īsi pēc pusnakts rotas plostu maisos klusi devās pāri līcim. Ienaidnieks šo manevru atklāja par vēlu. Pirmās triecienvienības jau atradās pie elektriskās spēk​stacijas. Tā krita vācu rokās.

Bataljoni pielavījās līdz pilsētas malai. Kad kļuva gaišs, parādījās stukasi. Tie izlauza kājniekiem ceļu. Tika pār​varēts pēdējais lielais tanku grāvis.

Padomju aizstāvība pajūk panikā un chaosā. Vēl tikai šur un tur līdz pēdējam elpas vilcienam cīnās kāds komi​sārs, kāds komandieris, kāds komjaunietis.

Ziemeļu līča stāvajā krastā kādā aizbarikādētā ejā atrodas ap 1000 sieviešu, bērnu un kareivju.

Komandējošais komisārs atsakas atvērt ieeju. Tad vācu pionieri sagatavo spridzināmos lādiņus, šajā brīdī komisārs eju ar visiem cilvēkiem uzsper gaisā. Nāvē līdzi tiek aizrauti ap 12 vācu pionieru.

3. jūlijā viss ir galā. Sevastopole, pasaules stiprākais cietoksnis, ir kritis. Ir sakautas 2 padomju armijas, gūstā dodas 90.000 sarkanarmiešu. Blakus kritušo tūkstošiem kauju laukos guļ 457 lielgabali, 758 granātmetēji un 155 prettanku zenītartilerijas lielgabali.

Cietokšņa pavēlnieks admirālis Oktabrskijs un ģenerālmajors Petrovs gan nepaliek kaujas laukā. Tos 30. jūnijā kādā ātrlaivā izveda no cietokšņa.

Manšteina 11. armija nu bija brīva lielajam plānam — jau pasāktajai ofensīvai pret Staļingradu un Kaukazu.

3. UZBRUKUMA PLĀNS KRIEVU ROKĀS Brieža cepetis ar Krimas sektu — Izjaukti svētki — Majors Reichels pazudis — Liktenīgais lidojums — Divi noslēpumaini kapi — Krievi zina vācu ofensīvas plānu — Uzbrukums tomēr notiek — Kādas traģēdijas sākums.

Komisāra villa bija iekārtota apbrīnojami labā gaumē. Tā atradās kādā mazā dārzā Charkovas nomalē un bija celta divos stāvos. Arī pagraba stāvs bija izbūvēts. Biedris komisārs nebija dzīvojis slikti. Bet viņš jau arī bija bijis visai atbildīga persona: viņam reiz bijusi pakļauta Charkovas apgabala smagā rūpniecība. Bijusi… Tagad komisāra villā rezidēja tanku ģenerālis Štumme (Stumme) ar sava XXXX korpusa štābu. Štumme bija lielisks virsnieks un dzīves mākslinieks turklāt. Viņš bija maza auguma, toties ar lielu enerģiju. Un vienmēr kustīgs un mošs. Nekad viņš neaizmirsa monokli acī, ko bija nēsājis jau kā jauns jātnieku virsnieks. Pārāk augsta asinsspiediena dēļ viņa vaigs bija viegli sārts. Šādas fiziskas un garīgas konstitūcijas cilvēkam nebija grūti tikt pie pavārda. Un štāba virsnieki un karavīri to paslepus dēvēja par „zibenslodi". Protams, arī Štumme pats to zināja, taču izlikās neko nemanām. Tas viņu atbrīvoja no nepieciešamības reaģēt, ja kādreiz dzir​dēja sevi tā nosaucam. Štumme nebija nekāds zinātnieka tipa ģenerālštāba virsnieks, bet praktiķis, apveltīts ar labu nojautu taktiskās un operātīvās lietās. Viņš piederēja pie vācu tanku virsnieku izlases, bija gudrs plānotājs un ātrs izdarībā. īsts frontes vīrs, ko karavīri mīlēja un kujru labā viņš pūlējās nenogurdams. Viņu cienīja arī tā virsnieki un apbrīnoja viņa enerģiju un nojautas spēju.

Viņa vājība — viņa nevainīgā vājība — bija labi ēst un labi dzert._ „Karot un tad vēl slikti ēst? Nē, mani kungi!" — viņš mīlēja izsaukties. Taču savus gardos kumosus, ko viņam sagādāja štāba mītnes komandants, viņš labprāt dalīja ar viesiem.

Arī 1942. g. 19 jūnijā viņš bija aicinājis viesus savā štāba mītnē. Bija ieradušies korpusa visu triju divīziju komandieri un artilērijas komandieris: 23. tanku div komandieris ģenerālmajors BoineburgsLengsfelds (Boineburg-Lengsfeld), 29. mot. div. komandieris ģenerālmajors Fremerejs (Fremerey), 3. tanku div. komandieris ģenerālmajors Breits (Breith) un artilērijas komandieris ģenerālmajors Andželo Millers (Angelo Miiller). Klāt bija ari ari korpusa ģenerālštāba šefs pltn. Francs, Ia virsnieks pltn. Hesse, ordonances virsnieks — 0 1 — ltn. Zeics, kā ari korpusa adjutants, pltn. Harijs Momms, pasaules slavenais jātnieks. štumme vīpsnādams piezīmēja, ka šīs mazās viesības ir īsta bendeskalpu maltīte. „Vēl tikai dažas dienas varam pamatīgi izgulēties, mani kungi," viņš teica, „un tad ies vaļā. Jācer, ka šoreiz izdosies dabūt Staļinu augšpēdus." „Jācer," norūca robustais ģen. Breits, šis pfalciešu lie​liskais tanku virsnieks. Štumms savus trīs divīziju komandierus jau pirms divām dienām bija mutiski informējis par korpusa uzdevumiem „Blaua operācijas" pirmajā fazē. Tas varēja notikt vienīgi mutiski, jo saskaņā ar Hitlera ļoti stingrajām pavēlēm pat divīziju komandieri par korpusa ofensīvas plānu vai pavēlēm neko nedrīkstēja uzzināt pirms uzbru​kuma sākuma. „Vai nebūtu iespējams saņemt arī kādus rakstiskus pieturas punktus?" kāds no komandieriem bija jautājis. Ari tas bija pret stingrajiem slepenības priekšrakstiem, bet Štumms bija piekritis. „Tanku korpusu nedrīkst turēt pārāk īsā pavadā," viņš bija sacījis savam štāba šefam un Ia virsniekam un nodiktējis apmēram pus rakstāmmašīnas lappusi: „Vienīgi divīziju komandieru kungiem!"

— Bet arī šīs īsās piezīmes attiecās tikai uz „Blaua operācijas" pirmo fazi. Štāba vltn. Hesse šo ārkārtīgi slepeno papīru bija licis nogādāt divīzijās kādam sevišķi uzticamam kurjēram. Šāda prakse bija cieņā pie daudziem tanku korpusiem. Jo kā gan lai divīzijas komandieris, kas

vadīja ātras karaspēka vienības, un kam pēkšņi izdevies sekmīgs caurrāvums, — kā lai viņš izmantotu radušos izdevību, nezi​nādams, vai uzbrukums turpināms uz ziemeļiem, dienvi​diem vai rietumiem? štumma korpusam, piemēram, saskaņā ar ofensīvas pirmo fazi, bija uzdevums kopā ar 6. armiju doties pār Oskolu uz ziemeļiem un tad pavērsties ielenkuma operācijas ievadīšanai. Ja divīzijas šķērsotu upi pietiekami ātri, būtu svarīgi, ka komandieri šo nodomu zina, lai bez liekas laika kavēšanas varētu tūliņ pareizi rīkoties. Štummam šī īsās rakstiskās informācijas metode arvienu bija labi palīdzējusi. Tādā kārtā viņš nekad nebija nokavējis nevienu jaunu izdevību, un nekad arī nebija noticis nekas slikts — vismaz ne līdz šim 19. jūnija vakaram. štumme smaidīdams baudīja „bendeskalpu maltītes" gardumus — brieža muguru, ko bija nomedījis pltn. Francs vienā no saviem pēdējiem apvidus izlūkošanas braucieniem. Pakodām bija servēta kārba kaviāra, ko slacīja ar Krimas sektu. Abus gardumus centīgais apgādes virsnieks bija sameklējis kādā Charkovas preču namā un viesi nelika sevi skubināt.

Saldais Krimas sēkts prātus vērš priecīgus. To 'apliecina gan cara, gan padomju cilvēku dzīfu galdi.

Bet arī pie štummes galda 19. jūnija vakarā valdīja jautrība. Virsnieki, kas bija pārlaiduši briesmīgo ziemu, tagad uz visām lietām atkal lūkojās paļāvīgāk.

Komandējošais ģenerālis bija pilns enerģijas un optimisma. Pēcpusdienā viņam bija bijusi saruna ar armiju. Arī tur valdīja labs garastāvoklis. Ģen. fon Makensens ar savu pastiprināto III tanku korpusu Volčanskas telpā augšpus Charkovai, austrumos no Doņecas, bija izlauzis robu 6. armijai, un upes viņā krastā pie Burlukas tādā kārtā radījis tai labas izejas pozicijās lielajai ofensīvai.

Drosmīgā ielenkuma operācijā fon Makensens ar savām 4 ātrajām un 4 kājnieku divīzijām bija sakāvis ievērojami stiprākos ienaidnieka spēkus, kas bija labi nocietinājušies apvidu pārvaldošajā augstienē pie Doņecas. Korpuss šo apvidu ieņēma, un ieguva turklāt arī vēl 23.000 gūstekņu. Ģen.

Paulusa 6. armijai gaidāmās lielofensīvas laikā at​krita riskantā pārcelšanās pār upi ienaidnieka ugunī.

Pltn. Francs ar nazi, dakšiņu, deserta karoti un šņabja glāzīti demonstrēja fon Makensena interesanto operāciju, kas bija devusi tik lielus panākumus, pašu spēkiem ciešot neparasti mazus zaudējumus. Šī operācija bija pierādī​jums tam, ka vācu austrumu karaspēks atdabūjis saivu veco triecienspēku. „Makensens pašreiz atkārto to pašu arī dienvidaustrumos no mums, lai arī šeit attīrītu Doņecas priekštelpu un izcīnītu mums Oskolas līniju „Blaua operācijas" izejpozicijām. Makensens ir vienkārši lielisks, gan viņš veiks arī šo uzdevumu!" Štumme pacēla savu glāzi. Labā garastāvokļa rosinātā jautrība guva vēl lielāku pacēlumu.

Pulkstens bija 5 minūtes pirms 22. Nekas slikts nenotika — ne pie sienas parādījās liesmains uzraksts kā Belzacara dzīru laikā, ne priecīgajā pulciņā sprāga kāda bumba. Vienīgi Ia virsnieks rakstvedis Odinga ienāca telpā, pieliecās pie pltn. Hesses un kaut ko pačukstēja tam. Virsnieks piecēlās un paskaidrodams sacīja štummem: „Mani steidzami sauc pie telefona, ģeneraļa kungs." štumme iesmējās: „Tad tikai nenāciet atpakaļ ar kādām briesmu ziņām!"

Hesse: „Es nedomāju vis, ģenerāļa kungs. Pie telefona ir 23. tanku divīzijas O 1 virsnieks."

Kad pltn. Hesse ar Odingu atradās uz kāpnēm, kas veda uz karšu telpu, Odings izmeta: „Liekas, ka divīzijā ir biezs gaiss." „Tā?" „Jā, kā liekas, šodien pēcpusdienā nozudis majors Reichels, divīzijas Ia virsnieks." „Ko?!"

Hesse vienā lēcienā pārvarēja kāpņu pēdējos pakāpienus un metās pie telefona: „Jā, kas par lietu, Teichgreber?" Viņš ieklausījās. Tad sacīja: „Nē, pie mums viņa nav." Hesse palūkojās savā rokas pulkstenī: „Jūs sakāt, — viņš izlidojis plksten 14-os? Tagad ir 22. Cilvēkbērns! Kas tad viņam bija līdzi?" Hesse saspringti klausījās. „Karšu dēlis? Ko? Arī portfelis ar atzīmēm? Jā, bet Dieva dēļ, vali tad ar šādām lietām padusē kāds cilvēks mēdz doties izlūklidojumā?"

Hesse bija kā apmāts. Viņš nometa klausuli atpakaļ dakšiņā un dažos lēcienos bija augšā pa kāpnēm

ēdamistabā. Priecīgā bariņa jautrais garastāvoklis ar vienu sitienu bija vējā. Visi uzreiz no Ia virsnieka sejas nolasīja, ka noticis kas ārkārtīgs.

Pltn. Hesse te pret štummi, te fon Boineburgu-Lengsfeldu pagriezdamies, īsos vārdos pastāstīja: 23. tanku div. Ia maj. Reichels — šis izcilais un uzticamais virsnieks, pīkst 14 kādā Fieseler-Storcha lidmašīnā kopā ar vltn. Dešantu kā pilotu bija devies uz XVII armijas korpusa komandpunktu, lai no turienes vēlreiz izlūkotu divīzijas gājiena telpu, kāda tā bija minēta divīzijas komandieru kungiem domātajās puslappusi garajās rakstāmmašīnas atzīmēs. Reichels, acīm redzot, pārlidojis komandpunktu un devies uz galveno kaujas līniju. Līdz šim viņš nav atgriezies, bet nav arī nolaidies divīzijas telpā. Viņarn klāt ir ne tikai minētās atzīmes, bet ari karšu dēlis ar tajā iezīmētajām divīzijām un „Blaua operācijas" pirmās fāzes uzbrukuma mērķiem. Štumme pielēca no krēsla. Boineburgs-Lengsfelds gribēja situāciju padarīt mazāk drāmatisku: ,,Vinš būs nonācis zemē kaut kur aiz mūsu divīzijām. Nav jau tūliņ jānotiek vissliktākajam." Ar šiem vārdiem viņš mēģināja atvairīt domas, kas patiesībā jau bija izlasāmas visu klātesošo sejās: Reichelu notvēruši krievi. Ar visiem norādī​jumiem. Ar „Blaua operācijas" mērķiem! Štumme tagad kļuva īsta „zibenslode". Viņš lika telefoniski apjautāties pie visām divīzijām. Visiem to komandieriem, visiem pulku komandieriem tika uzdots noskaidrot pie artilērijas novērotājiem un rotu komandieriem pašā priekšā, vai ticis novērots kas sevišķs.

Korpusa stābs pārvērtās bišu spietā. Telefoni zvanīja, vadi dūca un nepagāja ne trīsceturtdaļas stundas, kad pieteicās 336. kājn. div.: kāds uz priekšu izvirzīts artilērijas novērotājs karstajās pēcpusdienas stundās, ta ap pīkt. 15 vai 16, bija redzējis kādu Fieseler-Storcha lidmašīnu. Tā bija riņķojusi starp visai zemajiem mākoņiem un tad, tieši tai laikā, kad visā kaujas iecirknī sācies smags pēr​kona negaiss, nolaiduies tiešā padomju līniju tuvumā. „Izsūtīt stipru trieciengrupu!" pavēlēja štumme.

Pltn. Hesse nodeva tālāk šī izlūktrieciena sīkāk izstrādāto pavēli: „Pirmkārt, protams, svarīgs bija abu pazudušo liktenis. Ja Reichelu un tā pilotu neizdotos atrast, meklēt viņa portfeli un karšu dēli. Ja ienaidnieks tai vietā jau bijis, pārbaudīt, vai atrodamas kādas deguma vai cīņas pēdas, no kurām varētu spriest par svarīgo papīru iznīcināšanu.

20. jūnija rītā 336. kājn. div. visai nepārskatāmajā apvidū izsūtīja kādu pastiprinātu rotu. Otra rota sargāja flankus un ar maldinošu uguni novērsa krievu uzmanību.

Lidmašīnu atrada kādā nelielā ielejā. Bet tā bija tukša. Ne portfeļa, ne karšu dēļa. Visas ierīces bija nomontētas, kā to krievi labprāt darīja, ja dabūja savās rokās kādu vācu lidmašīnu. Nebija atrodamas arī nekādas uguns pēdas, kas liecinātu par karšu un svarīgo papīru iznīcināšanu. Bet nebija arī asins pēdu.

Nekādu cīņas pazīmju. Mašīnas tankā bija lodes trāpījums, Benzīns bija iztecējis. ..Pārmeklēt apkārtni," pavēlēja kapteinis. Vīri devās uz visām pusēm. Pēkšņi kāds apakšvirsnieks iesaucās: „Šeit!" Viņš norādīja uz diviem nelieliem zemes paaugstinājumiem ap 30 m no lidmašīnas. Tie bija divi kapi. Rotas komandierim līdz ar to viss likās skaidrs. Viņš atvilka nodrošinājumus. Un devās atceļā. Ģen. Štumme šūpoja galvu, kad saņēma ziņojumu par abiem kapiem: „No kura laika tad krievi ir tik godbijīgi? Pat mirušos apbedī. Un turpat blakus lidmašīnai." „Man tas nelien galvā," apliecināja pltn. Francs. „Es gribu zināt visu līdz galam. Varbūt tā ir kāda krievu nelietība," štumme nolēma, 336. kājn. div dabūja pavēli, pasākumu atkārtot vēlreiz, atvērt kapus un pārbaudīt, vai tajos guļ Reichels un vltn. Desants.

685. kājn. pulka vīri devās ceļā. Majora Reichela ordonances virsnieks gāja līdzi, lai indentificētu nozudušo. Kapi tika atrakti. Jaunais puisis domāja, ka viens no beigtajiem ir viņa majors, kaut līķis bija tērpts vienīgi apakšveļā un arī citādi neizskatījās labi. Arī otrā kapā netika atrasti nekādi uniformas priekšmeti. Šodien vairs naiv iespējams precīzi konstatēt, kādu ziņojumu par atrastajiem līķiem sniedzis XXXX

tanku korpuss, kuj-a istābā saplūda visi armijai domātie izmeklēšanas rezultāti un apraksti. Daži štāba virsnieki pat nemaz neatceras, ka kādi līķi būtu tikuši atrasti. XXXX tanku korpusa Ic, kas attiecīgajā laikā kā Štummes pavēlniecības priekšējās vienības loceklis atradās tikai nedaudzus kilometrus no nelaimes vietas un tūliņ tika iesaistīts meklēšanas akcijā, uzskata maj. Reichelu par bez pēdām pazudušu.

Bet toreizējais pltn. Francs, turpretim, ir tajās domās, ka līķi tikuši neapšaubāmi identificēti. Bet par spīti absolūti skaidrajām 336 kājn. div. virsnieku izziņām, tomēr varētu pielaist, ka krievi pastrādājuši nelietību, lai maldinātu vāciešus. Reichela kundze gan no 6. armijas Ia plkv. Veltera saņēma vēstuli, ka viņas vīrs ar visu pienācīgo karavīra godu apbedīts Charkovas kajavīru kapsētā. Viņa saņēma arī kapa vietas attēlus. Bet laulājamo gredzenu, ko viņas vīrs vienmēr nēsāja, viņai tomēr nepiesūtīja. Tā arī šodien pār šo gadījumu gulst šaubu plīvurs.

Vācu vadībai 1942. g. jūnija beigās, protams, bija visai svarīgi zināt, vai Reichels bija kritis, jeb atradās krievu gūstā. Ja Reichels būtu beigts, krievi zinātu tikai to, kas atradās viņa portfeli un kartēs: „Blaua operācijas" pirmo fazi. Bet ja krievi Reichelu bija dabūjuši rokās dzīvu, pastāvēja briesmas, ka GPU speciālisti varētu piespiest Reichelu izstāstīt visu to, ko viņš zināja. Un Reichels, protams, vispārējos vilcienos zināja itin visu par lielo plānu. Viņš zināja, ka šis plāns tēmē uz Kaukazu un Staļingradu. Nemaz nebija iespējams pārskatīt sekas, ja padomju slepenais dienests atrastu veidu un līdzekļus, kā dzīvi sagūs​tīto Reichelu piespiest runāt. Un iemeslu bija pietiekami, lai par to bītos.

Nebija nekāds noslēpums, ka krievu frontes vienībām bija dota stingra pavēle ar ikvienu vācu virsnieku, kam sarkanas bikšu uzšuves — tātad ikvienu ģenerālštāba virsnieku, — apieties kā ar jēlu olu un tūliņ nogādāt tuvākajā padomju štābā. Arī krituši vācu ģenerālštāba virsnieki saskaņā ar šo pavēli bija jāpievāc, lai tādā kārta vācu vadībā radītu neziņu un nedrošību par to, vai attiecīgā persona vēl dzīva, vai ne. Ar veiklas frontes propa​gandas palīdzību šī neziņa tika vēl pastiprināta.

Kādēļ gan krievi no visa tā pēkšņi būtu atteikušies? Un ja viņi būtu atteikušies — kādēļ tad bija vajadzīga šī apbedīšana? Ir tikai viens šīs mīklas loģisks atrisinājums: Reichelu un viņa pilotu krievi bija sagūstījuši un pēc tam nogalinājuši. Kad padomju karaspēka vienības komandieris savam tiešajam priekšniekam atnesa karti un portfeli, tas uzreiz atskārta, ka te ir bijusi darīšana ar kādu augstāku vācu štāba virsnieku. Lai izvairītos no nepatikšanām, eventuālas kontroles vai līķu pievākšanas uzdevuma, viņš izlūkgrupu nosūtīja atpakaļ un lika abus kri​tušos aprakt. Štummem šis notikums, protams, tūliņ bija jāziņo armijai. Pltn. Francs jau naktī uz 20. jūniju ap pīkst. 1 par šo notikumu bija telefoniski informējis 6. armijas ģenerālštāba šefu plkv. šmidtu. Un tanku ģenerālim Paulusam neatlika nekas cits kā ar smagu sirdi saskaņā ar dienesta pienākumiem ziņot caur bruņoto spēku grupu tālāk Va​doņa galvenai mītnei Rastenburgā.

Par laimi Hitlers tai laikā atradās Berchtesgadenā un par šo gadījumu neuzzināja tūlīt. Pirmās izmeklēšanas vadīja ģenerālfeldmaršals Keitels. Viņš bija noskaņots par to, ka Hitlers jāpamudina uz asu rīcību pret „līdzvainīgajiem virsniekiem."

Keitels, protams, nojauta Hitlera reakciju. Saskaņā ar Vadoņa pavēli bija gluži skaidrs, ka augstākie štābi operāciju pavēles drīkst nodot tālāk vienīgi mutvārdiem. Savā rīkojumā Nr. 41 Hitlers, tieši sakarā ar „Blaua operāciju", vēlreiz bija ietvēris stingrus slepenības priekšrakstus. Bet arī citos gadījumos viņš aiz bailēm no spiegiem vienmēr bija norādījis: nevienam nav jāzina vairāk par to, kas nepieciešams sava tiešā uzdevuma īstenošanai. Ģen Štummi, pltn. Franču un 23. tanku div. komandieri ģen. Boineburgu-Lengsfeldu atcēla no amatiem 3 dienas pirms ofensīvas. Štummem un Francam nācās atbildēt valsts kara tiesas īpašā senāta priekšā. Prezidēja reichsmaršals Gērings. Apsūdzība aptvēra 2 punktus: pārāk agru un pārāk tālejošu pavēļu došanu.

12 stundu ilgā tiesas sēdē štumme un Francs varēja pierādīt, ka nevar būt ne runas par pārāk agru pavēles došanu. Tanku korpusa izvirzīšanās uz Volčanskas tiltagalu pār vienīgo Doņecas tiltu bija prasījusi

veselas 5 jūnija naktis, kas turklāt bija īsas. Atlika vēl pārmetums par pārāk tālejošu pavēļu došanu. Tas izvērtās par visas apsūdzības kodolu, jo korpuss bija tanku divīzijai norādījis, ka tā pēc Oskolas šķēršošanas, pagriežoties pret ziemeļiem, varētu sastapties ar kustībā esošām ungāru vienībām, kas tērptas brūnās uniformās, līdzīgās krievu uniformām. Šis norādījums bija svarīgs, jo pastāvēja briesmas, ka vācu tanku vienības ungārus varētu noturēt par krieviem.

Bet šo atvainojumu tiesa neakceptēja. Abus apsūdzētos notiesāja uz 5 resp. 2 gadiem cietoksnī.

Sēdes nobeigumā Gērings gan abiem notiesātajiem sniedza roku un sacīja: ,,Jūs par savu lietu cīnījāties atklāti, drosmīgi un bez aplinkiem. Es par to ziņošu Vadonim."

Acīm redzot Gērings turēja vārdu. Arī feldmaršals fon Boks kādā privātā sarunā ar Hitleru iestājās par abiem uzticamajiem virsniekiem. Pēc 4 nedēļām kā Štumme, tā Francs saņēma vienāda satura rakstus, ka Vadonis, ievērojot viņu nopelnus un izcilo drošsirdību, sodu atcēlis. Štumme devās uz Āfriku kā Rommela vietnieks, Francs viņam sekoja kā Āfrikas korpusa ģenerālštāba šefs. Ģen. Štumme krita 24. oktobrī uzbrukumā E1 Alameinai. Viņš tur arī aprakts.

XXXX korpusa komandu pēc Štummes atsaukšanas pārņēma tanku ģenerālis Leo brīvkungs Geirs fon Švepenburgs (Geyr von Schweppenburg), cīņās pārbaudītais XXIV tanku korpusa komandieris. Viņš uzņēmās visai smagu mantojumu.

Nebija gluži nekādu šaubu — vēlākais 21. jūnijā padomju virspavēlniecība jau zināja lielās vācu ofensīvas pirmās fāzes plānu un uzbrukumu. Kremlis tātad zināja, ka vācieši ar stipriem spēkiem tiešā austrumu triecienā, izejot no Kurskas telpas, kā arī ar 6. armijas apņemošu kustību no Charkovas telpas, grib iegūt Voroņežu, lai tā radītā maisā starp Oskolu un Donu iznīcinātu Voroņežas priekšā esošos krievu spēkus.

Bet no kartēm un papīriem, kas nelaimīgajam Reichelam bija klāt, krievi nevarēja uzzināt, ka Veiksa (Weichs) armijas grupa pēc tam no Donas pavērsīsies uz dienvidiem resp dienvidaustrumiem un ka operācija īstenie lielie mērķi bija Staļingrada un Kaukazs. Protams — ne tādā gadījumā, ja Reichels krievu rokās būtu kritis dzīvs un viņa kapā būtu gulējis kāds cits.

Ievērojot krievu slepenā dienesta rafinētibu, nācās rēķināties ar visu. šai sakarā Vadoņa galvenajā mītnē^ bija jāizšķir jautājums, vai operācijas plāns un tā īstenošanas termiņš nebūtu atmetams.

Kā "feldmaršals fon Boks, tā arī ģen. Pauluss šādu iespēju noraidīja. Uzbrukuma termiņš jau bija durvju priekšā, un krievi neko daudz vairs nevarēja izdarīt. Klāt nāca tas, ka ģen. Makensens 22. jūnijā bija uzsācis savu otru „ceļa sagatavošanas operāciju" un sadarbībā ar 1. tanku armiju Kupjanskas telpā bija izcīnījis izejas pozicijās 6. armijai, nelielā, bet sekmīgā ielenkuma kaujā iegūstot gan 24.000 gūstekņu, gan apvidu no Doņecas līdz Oskolas lejtecei.

Tramplīni lēcienam „Blaua operācijas" dēkā, tātad, bija iegūti. Tagad lielā plāna vienotrā ieķērušos zobratus vairs nevarēja pārslēgt, neapdraudot visu pasākumu. Iedarbinātajai mašīnai tagad nācās ritēt.

Hitlers tādēļ pavēlēja: uzbrukuma sākuma diena Veiksa armijas grupai ziemeļu spārnā 28. jūnijā, bet 6. armijai kopā ar XXXX tanku korpusu — 30. jūnijā. Kauliņi bija mesti.

Tas, kas tagad norisinājās, ir cieši saistīts ar Reichela traģisko gadījumu un iezīmē krievu karagājiena traģēdijas sākumu. Sākas traģisku kļūdu virkne, kas spiestā kārtā ved uz Staļingradas katastrofu, uz pagriezienu austrumu karā un līdz ar to uz vācu sakāvi.

Tam, kas grib izprast šo pagriezienu, kas piemeklēja vācu austrumu armijas to panākumu augstumos, tam jāuzņemas pūles izsekot sarežģītajiem, bet dramatiskajiem „Blaua operācijas" stratēģiskajiem posmiem.

Vācu 1942. g. vasaras ofensīvas pirmās fāzes pamatā atradās Voroņežas ieņemšana. Jo šo divu upju pilsēta bija svarīgs bruņošanās un saimniecības centrs un pārvaldīja kā Donu ar tās daudzajām pārējām, tā arī pašu Voroņežas upi. Bez tam Voroņeža bija arī pārmiju mezgls centrālās Krievijas ziemeļudienvidu sakariem gan pa ceļiem, gan dzelzceļiem un ūdensceļiem no Maskavas „satiksmess zirnekļa" ar Melno jūru un Kaspijas jūru. Vācu „Blaua operācijas" plānā Voroņeža bija sava veida grozāma ripa

kus​tībai austrumu virzienā, kā arī flanku nodrošinājumu balsts.

28. jūnijā Veiksa armijas grupa uzsāk triecienu pret Voroņežu ar vācu 2. armiju, ungāru 2. armiju un vācu 4. tanku armiju. Trieciena ķīlī atrodas Hota 4. tanku armija, bet tā centrā, savukārt, kā sava veida trieciena uztvērējs — tanku ģenerāļa Kempfa (Kempf) XXXXVIII tanku korpuss ar 24. tanku divīziju tā vidū, ko no kreisās un labās puses flankē 16. mot. kājn. div. un „Grossdeutschland" divīzija.

4. tanku divīzijas uzdevums ir ieņemt Voroņežu. To komandē ģenerālmajors fon Hauenšilds (Hauenschild), un tā uzbrūk ar visu savu jaudu. VIII aviācijas korpusa uguns aizsegā divīzija pārvēlas pār padomju aizstāvības līnijām, sasniedz Timas upi, iešturmē tās tiltu un pēdējā mirklī pārrauj jau gruzdošo degauklu. Tad divīzijas komandieris savā strēlnieku tankā pulkam pa priekšu drāžas pār tiltu.

Ar īstu kavaleristisku iznesību tanki triecas pret Kšeņas upi. Tie sakauj padomju artilēriju, kā arī 160. un 6. strēlnieku divīzijas. Arī šeit tilts nebojāts krīt vācu rokās. Uzbrukums attīstas kā kādas mežonīgas medības. Kopā ar uzbrukuma smaili uz priekšu dodas arī divīzijas komandieris un viņa vadības grupa, neievērojot nesegtos flankus.

Brīžos, kad jāuzpilda benzīns, tanki pārgrupējas, un ātri izveidotas jaunas kaujasgrupas dodas tālāk.

Pirmās uzbrukuma dienas vakarā motociklu strēlnieki un 24. tanku pulka III diviziona daļas uzbrūk Jefrosinovkas sādžai. „Kas tad tas?" brīnās ritmeistars Eichhorns — pie sādžas ieejas vesels ceļa rādītāju mežs, radio vāģi, štāba trosi, ismagie automobiļi. Te lieta var grozīties vienīgi ap kādu augstu štābu.

Motociklu strēlniekiem par mata tiesu laimējas īsti liels tvēriens — vēl pēdējā minūtē izdodas izbēgt padomju 40. armijas štābam, kas šeit atradies. Štābu gan vairs neizdodas notvert. Taču armija, zaudējusi štābu, paliek bez vadības.

Tā 24. tanku divīzija šajās tveicīgi karstajās 1942. g. vasaras dienās vēlreiz atkārto kara pirmo nedēļu klasiskos tanku triecienus un līdz ar to parāda, ko īsti pret krieviem joprojām vēl iespēj panākt labi apbruņota, nenolietota un strauji vadīta tanku divīzija. Uzvarai paļāvīgās vienības spēj apturēt vienīgi lietus gāzes. Divīzija izvēršas eža pozicijās, nogaida kājnieku pienākšanu, tad tās smaile plkv.

Rībela vadībā dodas tālāk.

30. jūnijā 24. tanku divīzija jau veikusi pusi ceļa uz Voroņežu. Tā atrodas stipri izbūvētu padomju poziciju priekšā, kuras aizstāv 4 strēlnieku brigādes. Aiz tām konstatētas 2 tanku brigādes. Stāvoklis kļūst nopietns.

Krievi ar 3 tanku korpusiem mēģina ielenkt uzbrūkošās vācu vienības un nodrošināt Voroņežu.

Operāciju pats per-

„Blaua plāna" pirmais posms no 28. jūnija Jīdz 4. jūlijam 1942. g. Jāieņem Voroņeža un, 4. tanku armijai sadarbojoties ar 6. armiju, Starij Oskol telpā jāizveido pirmais ielenkums. Taču padomju armijas šeit pirmo reizi nepieņem kauju, bet ātri atvelkas uz austrumiem pār Donu. sonīgi vada ģenerālleitnants Fedorenko, padomju aizsardzības tautas komisāra vietnieks un tanku spēku šefs. Redzams, ka krievi ir skaidrībā par to, kāda nozīme vācu triecienam uz Voroņežu.

Bet Fedorenko nav laimes. Viņa vērienīgi iecerētais tanku trieciens pret Hota 4. tanku armijas smaili piedzīvo neveiksmi. Vācu pārākā taktika, dziļumā veiktā izlūkošana un kustīgā vadība izcīna uzvaru pār padomju stiprajiem T 34 un KV tipa tankiem.

30. jūnijā, dienā, kad 24. tanku div. dodas savā pirmajā lielajā tanku kaujā, 150 km tālāk uz dienvidiem 6. armija uzsāk savu uzbrukumu ziemeļrietumu virzienā. Tā mērķis — Voroņeža. Darbs lielajām knaiblēm, lai izvilktu Staļinam pirmo zobu. Operāciju no gaisa atbalsta lidotāju ģe​nerāļa Pfulgbeila komandētais IV lidotāju korpuss.

No Volčanskas telpas izslējās XXXX tanku korpuss — tā ir spēcīga dūre, kas ietver kaujā pārbaudītas vienības — 3. un 23. tanku divīziju, 100. jēgeru divīziju un 29. mot. kājn. div. Vienīgi 23. tanku div. 1942. g. austrumu frontē vēl bija jauna. Tās taktiskā zīme bija Eifeļa tornis, kas norādīja tās izcelsmes vietu.

Divīzija bija atradusies Francijā, kur veikusi okupācijas karaspēka pienākumus. Krievi šo faktu izmantoja kādam psīcholoģiskam kapa trikam. Tie pār 23. tanku div. iesaistes telpu nometa skrejlapas, kūjās bija lasāms: „23. tanku divīzijas kaj-avīri — apsveicam jūs Padomju Savienībā. Plašajai Parīzes dzīvei nu pienācis gals. No citiem saviem biedriem būsit dzirdējuši, kā klājas pie mums. Bet gan jau jūs paši par to drīz pārliecināsities." — Tas atstāja iespaidu. Divīzijas vīri bija pārsteigti par to, ka krievi par viņu klātieni tik labi informēti.

Brīvkunga fon Geira pirmais uzdevums bija: pēc Oskolas sasniegšanas pagriezties pret ziemeļiem, lai sadarbībā ar Kempfa XXXXVIII tanku korpusu Starij Oskol telpā izveidotu katlu.

Bet te notiek kas dīvains: vācu karaspēks konstatē, ka ienaidnieks stipri izbūvētās aizstāvības līnijās gan enerģiski cīnās ar savām arjergarda vienībām, bet krievu galvenie spēki tai pašā laikā organizēti atkāpjas uz austrumiem. Tā ir pirmā reize, kad krievi nepieņem lielkauju. Tie piesardzīgi atvelkas no draudošā katla. Ko tas var nozīmēt? Vai viņi tiešām tik labi zina, kas vāciešiem padomā?

4. JAUNĀ KRIEVU TAKTIKĀ Liktenīgā Voroņeža — Timošenko nepieņem kauju — Hitlers vēlreiz groza plānu — Kara padome Kremlī — Kaujas pārsviežas uz Donas dienvidu daļu — Ielu cīņas ar NKVD — Bataiskas tilts.

Kad XXXX tanku korpusa komandējošais ģenerālis uzzina par padomju spēku atkāpšanos, viņš tūliņ saprot, ka ar to apdraudēta vācu plāna visa pirmā daļa. Pamatojoties uz šo stāvokli, viņš lūdz atļauju nekavējoties doties uz austrumiem, uz Donu. Bet 6. armija paliek pie sava katla plāna un pavēl: „Pagriezties pret ziemeļiem un nodibināt saskari ar 4. tanku armiju." Pavēle paliek pavēle. Tā arī notiek.

Katls tiek aizvērts. Bet tajā neka nav iekšā. Krievi atvilkušies pat ar saviem smagajiem ieročiem. Kalns dzemdējis peli.

Tagad ari Vadoņa galvenā mītnē ataust gaisma, ka notikumi neattīstās pēc plāna. Krievi ātri atkāpjas uz Donu. Vai viņiem izdosies pārcelties upei — pa to laiku, kamēr 4. tanku armija vēl operē Voroņežas virzienā? Tādā gadījumā „Blaua operācijas" pirmā fāze būtu sitiens ūdenī, šīs briesmas ir akūtas.

Nedrīkst zaudēt laiku.

Ievērojot stāvokli, Hitlers 3. jūlijā nāk pie gluži pareizās atziņas, ka turēšanās pie sākotnējā plāna — vispirms ieņemt Voroņežu — var apdraudēt visu „Blaua operāciju". Tādēļ kādā savā zibensapmeklējumā feldmaršala fon Boka galvenajā mītnē viņš dara zināmu: „Es vairs nepastāvu uz Voroņežas ieņemšanu, Bok, es to arī vairs neuzskatu par nepieciešamu un dodu jums iespēju doties uz dienvidiem." — Tas ir izšķirīgs brīdis. Kaujas laime atrodas svaru kausos — kupš no tiem nosvērsies uz leju?

Geirs uzelpo, kad 3. jūlija naktī saņem 6. armijas pavēli doties tieši uz austrumiem, pret Donu, lai tur nosprostotu krievu atkāpsanos.

Bet jau 4. jūlija pēcpusdienas laikā viņu sasniedz jauna pavēle: nevis uz austrumiem, bet uz ziemeļiem viņam jādodas, Voroņežas virzienā, lai paturētu brīvu 4 tanku armijas dienvidu f tenku. Ko tas nozīmēja? Kas slēpās aiz šīs svaidīšanās šurp un turp?

Dīvaini: visus pareizos izšķirīgos lēmumus kapa pirmajā pusē Hitlers pieņēma ar kādu neparastu, viņam gluži svešu biklumu. Tā arī Voroņežas gadījumā.

Viņš vis nepavēlēja fon Bokam — atstājiet pilsētu pa kreisi un, nekavējot laiku, īstenojiet Staļingradas plānu.

Nē, viņš dara fon Bokam tikai zināmu, ka vairs nepastāv uz Voroņežas ieņemšanu. Atbildība par to, vai pagriezienu uz dienvidiem izdarīt bez Voroņežas ieņemšanas, palika bruņoto spēku dienvidu grupas virspavēlnieka ziņā. Līdz ar to feldmaršals atradās alternātīvas priekšā — ieņemt pilsētu jeb neieņemt?

Lietišķi domājošais Boks apsvēra: vai tomēr nebūtu labāk ieņemt šo stūrakmeni Voroņežu, ieņemt to drīz, ja vien iespējams? Bet svārstījās. Un vilcinājās.

Tad pienāca ziņojums, ka 24. tanku divīzija ar savu pastiprināto 26. strēln. pulku pie kādas Donas pārceltuves izcīnījusi tiltagala pozicijās. Pār kādu krievu kara tiltu vācu bataljoni ripoja uz viņu krastu atejošajiem padomju spēkiem pa vidu. Vēlā vakarā vācu izlūkvienības jau atradās 3 km no Voroņežas.

Motorizētā divīzija ,,Grossdeutschland", kas sedza 24. tanku div ziemeļu flanku, arī bija ātri tikusi uz priekšu un 4. jūlijā ap pīkst. 18 arī jau atradās pie Donas. Tālāk dienvidos 16. mot. kājn. div. bija sasniegusi upi ar saviem pastiprinātajiem motociklu bataljoniem.

Donas tiltu pie Zemilukiem, kas ved uz Voroņežu, krievi nebija saspridzinājuši. Tas liecināja, ka viņi paši grib ai saviem galvenajiem spēkiem pārcelties pār upi. Ar T 34 un stipriem prettriecieniem krievi mēģināja atturēt vāciešus no tilta un aizstāvēja rietumu krastā izveidoto plašo til​tagala poziciju.

4. jūlijā ap pīkst. 20 vltn. Blumentāls ar savu „Grossdeutschland" kājnieku pulka 7. rotu ieņēma ceļu tiltu pār Donu, kas ved uz Voroņežu un izveidoja tiltagala pozicijās tā austrumu krastā. Krievi mēģināja

vēl pēdējā brīdi uzspridzināt tiltu, taču viņiem, acīm redzot, nebija sagatavota elektriskā spridzināmā iekārta, kas stiepās uz patiltē piestiprinātajiem dinamita lādiņiem. Ugunīgas čūskas kvēlodamas steidzās pretim iznīcības pereklim.

Blumentāla rotas apakšvirsnieks Hempels ielēca ūdenī un, līdz kaklam pa to gar tilta pamatiem brizdams, sa​sniedza degauklu un norāva to pēdējos 20 centimetros no 60 kg dinamita lādiņiem.

Bet pa tam krievu kolonnas joprojām vēl ripoja no rietumiem pār tiltu; austrumu krastā tās saņēma Blumentāla 7. rota ar saucienu: „Ruki verch! Rokas augšā!" — Tilts nu bija vācu rokās. Bet vai izdosies tādā spējā triecienā ieņemt arī Voroņežu?

Triecienlielgabaliem uzsēdinātās „Grossdeutschland" 1, kajn. pulka vienības izdarīja spēcīgu izlūktriecienu pret pilsētu un iekļuva tajā līdz pat stacijai. Gan šīs vienības bija atkal jāatvelk visai stipro ienaidnieka prettriecienu dēļ. Bet lai kā — vācieši atradās jau pilsētā. Un šīs ziņas pamudināja feldmaršalu fon Boku atstāt neievērotu Hitlera ierosinājumu par Voroņežas pamešanu malā, bet, gluži otrādi — uzbrukt. Viņš gribēja izmantot acumirkļa labvēlību un ieņemt pilsētu spējā triecienā. Un ticēja, ka tad vēl ar saivām vienībām laikus pagūs no Voroņežas nokļūt Timošenko spēku aizmugurē un nosprostot tiem bēgšanu pār Donu. Bet tā bija principiāla kļūda, no kuras soli pa solim attīstījās vēlākā Staļingradas traģēdija.

Tai brīdī, kad 5. jūlija karstā diena ar saviem 40 grādiem Celzija tuvojoties naktij dziest, no XXXXVIII un XXIV tanku korpusiem gan abi „Grossdeutschland" divīzijas motorizētie pulki, gan arī 24. tanku div. un 3. un 16_. mot. kājn. div. motociklu strēlnieki jau atrodas plašajā tiltagala pozicijā Donas austrumu krastā Voroņežas priekšā. Pret ziemeļiem sedz tikko pienākošās kājnieku dizīzijas. Bet šeit atklājas, ka bruņoto spēku dienvidu grupa stāvokli novērtējusi nepareizi. Pilsēta līdz malām pārpildīta ar krievu karaspēku. Krievi Voroņežu vēl visai ievērojami pastiprinājuši. Un Timošenko no maj. Reichelam atņemtajiem plāniem izdarījis pareizu secinājumu.

Kad Hitlers uzzināja lietu stāvokli, viņš beidzot kļuva enerģisks un stingri aizliedza turpināt uzbrukumu pil​sētai. Ir jādodas uz dienvidiem — viņš mudināja.

Bet 6. jūlijā 24. tanku div. un ,,Grossdeutschland" divīzijas daļa jau atrdās pilsētā. Šķita, ka krievi sāk atvilkties. Tad arī Hitlers ļāvās acumirkļa labvēlības pavedinājumam un no jauna atļāva ieņemt Voroņežu. Bet viņš arī pavēlēja vismaz XXXX tanku korpusam turpināt 4. jūlijā pasākto triecienu uz dienvidiem un doties gar Donu uz leju. Savukārt 4. tanku armijai tika uzdots cik iespējams drīz atbrīvot vēl citas tanku vienības, lai tās varētu sekot XXXX tanku korpusam.

Ar to sākās „Blaua operācijas" otra fāze, bet jau atšķaidīta. Kauja par Voroņežas telpu sākotnēji izcīnīta ar šādam uzdevumam visai piemērotiem tanku spēkiem, un nu, kaujā par pašu Voroņežas pilsētu, Bokam vienu pēc otras atvilka visvairāk triecienspējīgās divīzijas, kuj-as tad savukārt, vismaz daļēji, degvielu trūkuma dēļ palika guļam dienvidos no Voroņežas, Tā bruņoto spēku dienvidu grupa cīņās par Voroņežas telpu vairs nebija .pietiekami stipra, lai panāktu šeit lūzumu, bet reizē arī viena vienīga tanku korpusa spēki bija par vāju, lai turpinātu triecienu uz dienvidiem un turklāt jo drīzi nosprostotu arī Donu — kaut arī korpusam vēlāk pievadītu ātras papild​spēku vienības.

Pēc smagām kaujām 3. un 16. mot. kājn. div. 7 jūliijā ieņēma Voroņežas rietumu daļu. Bet divīzijas bataljoni vairs nejaudāja tikt pāri Voroņežas upei, kas tek cauri pilsētai no ziemeļiem uz dienvidiem.

Krievi nemitīgi at​kārtoja prettriecienus un meta kaujā kā kājniekus, tā tanku grupas.

Timošenko ap Voroņežu bija savilcis 40. padomju armijas masu ar 9 sti-ēln. divīzijām, 4 strēln. brigādēm un 2 tanku iznīcinātājām brigādēm. Šī koncentrācija bez kādām šaubām liecināja, ka Timošenko ieskatījies Hitlera kārtīs šī vārda burtiskā nozīmē un nu izdarīja pareizos vilcienus — viņš saistīja vācu ziemeļu flanka galvenos spēkus pie Voroņežas, lai iegūtu laiku, un lai ar savas bruņoto spēku grupas galvenajiem spēkiem atrautos no Oskolas un Doņecas un atvilktos pār Donu.

Uz kurieni? Dīvainā kārtā — uz Staļingradu.

Vācu radiofons gan jau 7. jūlijā ziņoja par Voroņežas ieņemšanu, bet vēl 13. jūlijā notika sīvas cīņas

pilsētas universitātes kvartālā un mežos ziemeļos no pilsētas. Arī nākošajās dienās neizdevās ieņemt pilsētas austrumu daļu un tiltu tās ziemeļu daļā, ne arī svarīgo ziemeļu-dienvidu dzelzceļu upes austrumu krastā, lai paralizētu krievu apgādi. Lielais papildinājumu un apgādes ceļš, kas no Maskavas veda uz dienvidiem, palika krievu rokās.

Tā vietā, kur vācu vienībām, kā paredzēts, pēc drīzās Voroņežas ieņemšanas būtu jādodas pār Donu uz dienvidiem, lai no austrumu puses stātos ceļā Timošenko divīzijām, kas atvilkās no milzīgās telpas starp Doņecu un Donu, — tā vietā XXXXVIII vērtīgās tanku un motorizētās divīzijas, kā arī XXIV tanku korpuss bija cieši iekodušās šajā nolādētajā pilsētā, kamēr 9. un 11. tanku divīzija vēl bija saistītas pie 4. tanku armijas ziemeļu aizsprosta. Maršals Timošenko personīgi vadīja operācijas. Pilsēta bija jānotur, cik ilgi iespējams, lai novilcinātu vācu triecienu uz dienvidiem. Ikviena diena nozīmēja ieguvumu maršalam Timošenko.

6. jūlija vakara stundās dienvidos no Voroņežas XXXX tanku korpusa smailes atradās 80 km no Rosožas. Bet benzīna krājumi sāka izsīkt. Taču, par spīti tam, 3. tanku div. 3. kājn. pulka I bataljona komandieris maj. Vellmanns, paļaudamies uz' apgādes vienībām, izšķīrās ar 2 tanku rotām un 1 bateriju turpināt triecienu un braukt tālāk.

Gājiena ceļš dzidrā zvaigžņotā naktī veda pa stepi. Priekšā virzījās Buša rota, aizmugurē — Bremera rota. Bataljona komandieris šodien atceras: „Ja gribējām tiltu pār Kaļitvas upi iegūt nebojātu, mums jau rīta agrumā nācās būt Rosožā un, ievērojot municijas un benzīna trūkumu, — jāizvairās no jebkādas saskares ar ienaidnieku. Tā, kustības ātrumu stūrgalvīgi ieturēdami, mēs nepazīti devāmies garām kustībā esošām krievu artilērijas un kāj​nieku vienībām." īsi pirms pīkst. 3 bija sasniegtas pirmās nabadzīgās Rosožas ēkas. Bataljona tulks apakšvirsnieks Krakovka sagūstīja kādu visai pārsteigtu krievu un izjautāja to. „Tovariščs" trīcēdams pastāstīja, ka bez 2 kartē iezīmētiem tiltiem pār Kaļitvu ved arī vēl kāds trešais, tā sauktais Tanku tilts, kas uzcelts tikai nesen. Rotu komandieri Bremers un Bušs ar bataljona komandieri izstrādāja kau​jas plānu.

Rīta krēslā Vellmanna kolonna iebrauca vēl gulošajā, nekādu nojausmu netraucētajā Rosožā. Kādā sporta laukumā stāvēja kur jēru lidmašīnas. Šur tur manīja pa tankam. Kādas lielas trīsstāvu ēkas priekšā bija novietoti posteņi, kūpi tuvojošos vāciešu putekļu mākonī nenojauta neko naidīgu.

Tūliņ aiz 1. rotas strēlnieku tankiem ripoja maj. Vellmanna strēlnieku tanks. Rota devās pāri tiltam.

Vellmanns sasniedza padomju tilta posteni upes ziemeļu malā. Tas atskārta briesmas un norāva šauteni no pleca.

Bet radiotelegrafists Tennings zibeņātri nolēca no sava vāģa un ar mašīnpistoles laidni iezvēla krievam pa vēderu, izrāva tam šauteni no rokām un tūliņ nogādāja viņu kā pašu pirmo un reizē visai svarīgo gūstekni pie komandiera tanka. Krievs stāstīja, ka Rosožā apmeties kāds visai augsts padomju stābs un pilsētiņā atrodoties vismaz 8 krievu tanki.

Bet tad jau upes viņā krastā atskanēja arī pirmie šāvieni. Sākās turpat 5 stundas ilga kauja ar pārsteigto, bet spēcīgo pilsētā novietoto karaspēku. Šāvieni sprēgāja no visām pusēm. Apvidū grozījās T 34. Padomju kājnieki sakārtojās uzbrukumam.

Bet Vellmanna vīri tiltu noturēja. Viņu glābiņš bija līdzi atvestā lauku haubiču baterija, kuras lielgabalus piedzīvojuši praktiķi novietoja pozicijā tā, ka tie pārvaldīja plato ceļu pie upes.

Rosožā bija „pasprukusi cūka", kā sacīja karavīri. Bet vācu izveicība un viņu labākie nervi uzvarēja.

Padomju tanki tika pieveikti pa lielākai daļai tuvcīņā. īpašs tvēriens izdevās feldfebelim Neumannam: viņš pievāca Timošenko štāba karšu centrāli un sagūstīja 22 augstus štāba virsniekus, pa lielākai daļai pulkveža pakāpē. Timošenko arī pats iepriekšējā naktī bijis šeit. Acīm redzot viņam bija izdevies pēdējā brīdī izmukt.

Bet, par spīti drošsirdībai, Vellmanna pasākums laikam gan būtu beidzies slikti, ja Rosožu beidzot nesasniegtu 3. tanku divīzijas galvenie spēki. Padomju pretestība tika lauzta.

Taču kaujā par Voroņežu sajauktā uzbrukuma plāna sekas izpaudās visur. Tā ka telpā dienvidos no

Rosožas un Millerovas bija iespējami stiprāki ienaidnieka spēki, vispirms tiešā uzbrukumā jāiznīcina tie.

Līdz ar to notiek jauna novēršanās no plāna, jauns grēks pret otrās operācijas ieceri, kas notēmēta pret Staļingradu. Šajā no vadības puses tik pamatīgi sajauktajā situācijā sākās „Blaua operācijas" trešā fāze, kupai, saskaņā ar Vadoņa rīkojumu Nr. 41, bija jāievada lielās 1942. g. vasaras ofensīvas izšķīrējs posms. Tai jāsākās 9. jūlijā, kurā piedalas ģen. Ruoffa (Ruoff) 17. armija un ģenerālpulkveža fon Kleista 1. tanku armija. Tā mērķis: šo spēku sastapšanās Staļingradas telpā, lai ielenktu krievu spēkus starp Doņecu un Donu.

Bet tāpat kā ziemeļos, arī dienvidos Timošenko cīnījās visai noteiktos smagpunktos, tai pašā laikā ļoti drīz izšķirdamies ar savu armiju galvenajiem spēkiem atvilkties uz austrumiem un dienvidiem.

Knaibļu dienvidu zara uzbrukums nesasniedza neko citu kā vienīgi to, ka frontāli stūma sev pa priekšu atejošos krievus tieši Donas plašajā lokā. Bet tur vēl nebija iekārtota vācu aizstāvības fronte, kas būtu iespējusi apturēt atejošos krievus.

Kad Hitlers atskārta, ka krievu ātrās atkāpšanās un Voroņežas kaujās izraisītās nokavēšanās dēļ Donas vidus daļā ielenkuma operācija vairs nevarēja izdoties, viņš vismaz gribēja nogrābt Donas lejtecē iespējamos krievu spēkus, tos ielenkt un iznīcināt. Lai šo mērķi sasniegtu, viņš 13. jūlijā upurēja sava lielā plāna galveno kodolu, pavēlēdams ar visiem spēkiem pēc iespējas ātri operēt Staļingradas virzienā un nosprostot Volgas lejteci.

Hitleram būtu bijis iespējams šo operāciju īstenot, jā, viņam tas būtu bijis jādara. Jo, ja jau ienaidnieks neļaujas ielenkties un bēg, tad tam ir jāseko. Viņam nedrīkst dot laiku, lai noorganizētu aizstāvību, un spraustais mērķis tātad jāsasniedz šādā veidā. Un šis mērķis bija — ienaidnieka spēku iznīcināšana Staļingradas telpā.

Sis mērķis bija sasniedzams. Hitlera rīcībā bija 2 tanku armijas, bija iegūtas svarīgas Dona pārejas.

Jau visīsākā laikā viņš būtu varējis atrasties Stalingradā. Bet Hitlers atradās kādu lielu maldu varā: viņš ticēja, ka krievi ir savu spēku galā. Padomju atiešanā viņš neredzēja neko citu kā vienīgi bēgšanu, sairumu, morālisku sabrukumu, kaut patiesībā lieta grozījās ap plānveidīgu atkāpšanos.

Panikas izpaudumi, kas parādījās jo daudzās vietās, izskaidrojami ar padomju zemāko komandieru nespējību. Bet operātīvi šī atkāpšanās stingri atradās Timošenko rokās. Viņš to bija ievadījis visai ātri.

Viņa mērķis bija — saglabāt padomju galvenos spēkus apņēmīgai aizstavībai dziļi zemes iekšienē.

Hitlers šīs briesmas neredzēja, īstenībā negribēja redzēt. Patiesībā viņš cerēja „forsēt Staļingradu ar kreiso roku" un pa starpām, cik ātri iespējams, uzsākt arī varenu ielenkuma kauju Donas lejtecē ar Rostovu centrā. Tādēļ viņš pārtrauca 4. tanku armijas kustību gar Donu uz Staļingradu, apturēja to Donas lielā loka priekšā un, pilnīgi pārgrozot lielā plāna trešo fazi, vērsa to tieši pret dienvidiem. Gluži tā, kā viņš jau 1941. gada rudenī bija apturējis gājienu pret Maskavu un pārsviedis Guderiana ātrās vienības uz dienvidiem Kijevas ielenkuma kaujai, tā viņš vēlreiz ar improvizētas operācijas palīdzību gribēja sakaut krievus pie Rostovas. Tai vajadzēja kļūt par šī kara lielāko ielenkuma kauju.

Pa tam 6. armija vientuļi turpināja savu gājienu pret Staļingradu — bez zobena smailes, bez XXXX tanku kor​pusa ātrajām vienībām, kas arī tika iesaistītas pie Ros​tovas. Šīs kļūmīgās izšķiršanās dienā bija jāiet feldmaršalam fon Bokam. Viņš bija pret Hitlera saraustītās operācijas nodomiem un gribēja savu bruņoto spēku grupu sakopot smagpunktos.

Bet Vadoņa galvenā mītne jau bija devusi pavēli par bruņoto spēku dienvidu grupas sadalīšanu.

Feldmaršals fon Boks 7. jūlijā ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Pienākusi pavēle, ka feldmaršals Lists (List) pārņem 11., 17. armijas un 1. tanku armijas virspavēlniecību. Līdz ar to kauja tiek sadalīta divās daļās."

Tieši tā arī bija noticis — kauja bija sadalīta divās daļās. Hitlers ne tikai mainīja visas savas lielās vasaras ofensīvas norises gaitu, bet pārgrozīja arī visas dienvidu frontes uzbūvi.

Feldmaršala Lista bruņoto spēku grupa „A", kam vēlāk tikai piedalīta arī 4. tanku armija, dabūja

interno nosaukurnu „Kaukaza fronte". Bet bruņoto spēku grupa „B". kurā ietilpa 6. un 2. ungāru armija un 2. vācu armija, un ko pēc Boka aiziešanas pārņēma ģenerālpulkvedis Veikss, paturēja savu sākotnējo uzdevumu — Staļingradu.

No šī grupējuma izriet, ka Hitlers 13. jūlijā ticēja, ka abus savas 1942. gada vasaras ofensīvas lielos operātTvos mērķus, kurus (sākotnēji būtu nācies īstenot vienu pēc otra, iespēs īstenot vienlaicīgi, vienkārši sadalot spēkus. Kļūmīgā kārtā viņš bija sapinies pieņēmumā, ka „krievs ir gatavs."

Bet krievs nebija ,,gatavs", šī austrumu kaja fāze sasniedz sava veida kulmināciju dīvainā parallēlē: tajā dienā, kad Hitlers pavēlēja liktenīgo pagriezienu uz dien​vidiem, saskaldīja savus spēkus un atcēla fon Boku, Kremlī Staļina vadībā notika kara padomes sēde.

Klāt bija ārlietu ministrs Molotovs, maršals Vorošilovs, ģenerāstāba šefs šapošņikovs, kā arī pa vienam amerikāņu, britu un ķīniešu sakaru virsniekam. Sarkanie ģenerāļi bija darījuši Staļinam saprotamu, ka padomju spēki vairs nevar sev vēlreiz atļauties kādu Kijevu vai Vjazmu un ka tātad vairs nav īstenojama nekāda „turēšanās par katru cenu". Staļins ļāva sevi pamācīt. Viņš piekrita ģenerālštāba lēmumam, ko šapošņikovs šajā 13. jūlija sēdē arī izskaidroja: padomju spēkiem jāatvelkas līdz Volgai un Kaukazam. Tur jāaizstāvas, lai vāciešiem nākošā ziema būtu jāpārlaiž apgrūtinātos apstākļos. Visi svarīgie indus​trijas uzņēmumi evakuējami uz Urāliem un Sibiriju.

Par šo izšķirīgo sēdi vācu ģenerālštābs jau jūlija vidū saņēma ziņojumu no kāda aģenta. Bet Hitlers to uzska​tīja par vienkāršu „pīli".

Un ja kādam vēl bija šaubas par to, ka Timošenko savu bruņoto spēku grupu no operāciju telpas starp Doņecu un Donu patiesi izvilcis līdz pēdējam vīram, tas par to varēja pārliecināties pie Millerovas.

Kā vācu knaibļu vistālāk uz dienvidiem izvirzītais zars, XXXX tanku korpuss pēc pagriešanās pret dienvidaustrumiem, no Rosožas nākdams, ar visām trim divīzijām priekšējā līnijā ietriecās krievu atiešanas kustības pašā vidū.

Gan gar dzelzceļa malu, gan pa lielceļu dienvidos no Millerovas padomju masas vēlās uz dienvidaustrumiem. Vācu korpusa divīzijas nebija pietiekami stipras, lai apturētu šīs ienaidnieka kolonnas. Bet, ievērojot pretestību Millerovas apkārtnē, tās nevarēja arī vienkārši triekties tālāk, lai pagūtu noorganizēt aizsprostu dienvidos, Donas lejtecē.

Kauja tagad pārvietojās uz dienvidiem. Hitlers ienaidnieku meklēja dienvidos. Un arī šeit viņš tik ļoti bija pārliecināts par uzvaru, ka no operācijas plāna izsvītroja Manšteina 11. armiju, kas Krimā jau stāvēja gatavībā triecienam pār Kerčas ceļu. Tā 11. armija tika pārsviesta uz ziemeļiem — lai ieņemtu Ļeņingradu…

Pēc sīvām cīņām Geira XXXX tanku korpuss 20. jūlijā sasniedza Donas lejteci un izveidoja tiltagala pozicijās pie Konstantinovkas un Nikolajevskajas.

Pa tam arī 1. tanku armija kā šīs jaunas ielenkuma operācijas iekšējais aptverošais zars bija izlauzusies uz dienvidiem, pieveikusi Doņecu un kopā ar 17. armiju, kas tuvojās no Staļino telpas, devās uz Rostovu, šo visai plašo un krievu karaspēka īpaši sīksti aizstāvēto tiltagalu.

Rietumos no Rostovas 17. armija 19. jūlijā bija izlauzusies caur ienaidnieka pozicijām un ar savu LVII korpusu pa kreisi, bet V korpusu pa labi tagad triecās pret Donu starp Rostovu un Bataisku. Ģen.

Kirchners ar savu LVII tanku korpusu uzsāk drosmību uzbrukumu pret šo svarīgo pilsētu, lai pārsteidzošā triecienā ieņemtu to un iegūtu arī tiltus nebojātā stāvoklī. Pie viņa korpusa pieder 13. tanku div., SS tanku div. „Wiking", 125. kājn. div. un slovaku „ātrā divīzija".

No ziemeļiem pret Rostovu dodas ģen. fon Makensena III tanku korpuss ar 14. un 12. tanku div., un, tāpat kā 1941. g., viņa vienības atkal reiz atrodas kaujā par šo pilsētu. Visu 22. jūlija nakti turpinās sīvās cīņas stipri nocietinātās pilsētas ziemeļu priekšlaukā, kas no vienas vietas nosēts šķeršļiem.

Tai pašā dienā no rietumiem un ziemeļiem pilsētai uzbrūk ģenerālmajora Herra (Herr) 13. tanku div. un SS tanku grenadieru div. „Wiking" ieroču SS ģenerāļa Šteinera (Steiner) vadībā. Rostova kopš gada sākuma bija izbūvēta par stipru cietoksni, un bez stiprām priekšlauka pozicijām tai bija arī trīs gredzena

pozicijās ar mīnu laukiem, tanku grāvjiem un tanku sprostiem. Bet LVII tanku korpusa trieciengrupām tomēr izdodas pārsteidzoši caurlauzties pilsētas nomaļu nocietinājumiem.

23. jūlijā tanku div. no ziemeļiem pamazām spiežas tālāk pret pilsētas ārējo malu, un LVII tanku korpusa 13. divīzija ar tankiem, strēlnieku rotām un motociklu strēlniekiem uzbrukumu turpina jau pašā pilsētā.

43. motociklu strēlnieku bataljons iebrauc pilsētā, bet 13. tanku div., atbrīvojot sev ceļu no sprostiem un barikādēm, iegūst apvidu Donas virzienā. Kamēr uzbrukuma smailes laužas uz priekšu, aiz tām gan sāņielās, gan stipri nocietinātos namu blokos un īpaši pilsētas laukumos vācu flankos kaujas uzliesmo no jauna.

13. tanku div. motociklistu bataljons līdz pēcpusdienai iegūst Donas ziemeļu krastu, bet ostas ierīču un doku juceklī aizvirzās pārāk tālu no galvenā tilta. Iekām motociklisti sasniedz šo tiltu, kas ved uz Bataisku, krieviem izdodas uzspridzināt vienu tā posmu. Un, kamēr 13. tanku div. iztīra tilta iecirkni, pionieri ivisai smagā darbā līdz nākošai dienai saved tiltu vismaz tādā kārtībā, ka pār to var kustēties kājnieki un viegli braucamrīki. Iecirkni, kas atrodas galvenā pasta un NKVD ēkas tuvumā, iegūst 66. strēln. pulka I bataljons. Strēlnieki vakarā apļa pozicijās novietojušies, nodrošina savus tankus. Pilsēta deg daudzās vietās. Nakts pirmajās stundās no ziemeļiem nākošās 22. tanku div. daļas nodibina pirmos sakarus starp III un LVII tanku korpusa uzbrukuma smailēm pašā pilsētas vidū.

24. jūlija agrā rītā kauja par pilsētu uzliesmo no jauna. Kamēr no galvenā pasta apkārtnes ienaidnieku izdodas padzīt samērā ātri, NKVD ēku izveicīgi aizstāv kāda izlases vienība, un 13. strēln. div. to izdodas ieņemt tikai ap pusdienas laiku.

Pa starpām citas 13. strēln. div. un „Wiking" daļas iztīrījušas lielu daļu Rostovas centra un atspiedušas sīvi pretojošos ienaidnieku uz austrumiem un rietumiem. Un, kamēr 13. strēln div. tur pilsētas daļu ziemeļos no tilta, kas ved uz Bataisku, „Wiking" tanku divizions gar Donas ziemeļu krastu un 10 km rietumos no pilsētas pārsteidzoši ieņem kādu sēkli, pār kuru atvelkas ienaidnieks, un tā rada priekšnoteikumus XXXXIX kalniešu korpusa priekšējām vienībām, kas jau nākošā naktī uz 25. jūliju šeit pārceļas pār Donu.

Rostovas centrā ielu cīņas turpinās ar sīkstu neatlaidību vēl vairākas dienas pēc tam. Kā tās norisinās, par to lie​cina 125. kājn. div. 421. kājn. pulka komandiera plkv. Reinhardta kaujas ziņojums.

23. jūlija vakarā: tveicīgi karstā diena pagājusi. Rostovas ziemeļu daļā atrodas 421. kājn. pulka bataljoni. 13. un 22. tanku div. tanku rotas, kā arī SS tanku grenadieru divīzija „Wiking" abpus pilsētai jau aizvirzījušās līdz Donai. Tās cīnās arī pašā pilsētā, taču ne visur tām izdodas izkļūt cauri_ pilsētas nocietinātajam centram, un šim uzdevumam tām ari nav pietiekami stipru kājnieku spēku. Un tomēr šeit jātiek cauri, ja vēlāk pār lielo Donas* tiltu grib doties uzbrukumā uz rietumiem, pret Kaukazu.

NKVD karaspēks un NKVD pionieri pilsētu aizbarikādējuši un cīnās līdz pēdējai patronai. Tas izsaka visu. šis boļševiku režīma sargu karaspēks, Staļina „SS", visas valsts policijas un slepenā dienesta mugurkauls, savā ziņā ir izlase: tas ir fanātisks, lieliski apmācīts un sīksts līdz nežēlībai, visās kapa viltībās iesvaidīts un akli paklausīgs. Bet galvenais — NKVD vienības ir ielu cīņu meistari. Kā jau boļševisma režīma sargu vienībām, viņu īstais uzdevums jau arī ir tieši šajā novadā.

Un tas, ko šie ielu cīņu speciālisti no Rostovas izveidojuši, ir gandrīz neiedomājams: ielas uzplēstas un to akmeņi savelti metriem biezās barikādēs. Spāņu jātnieki un mīnas padara pielavīšanos neiespējamu.

Namu ieejas ir aizmūrētas, logi nocietināti ar smilšu maisiem un strēlnieku šaujvietām, balkoni pārvērsti par patšauteņu ligzdām. Uz jumtiem atrodas labi nomaskētas NKVD snaiperu paslēptuves. Bet pagrabos desmiti tūkstoši Molotova kokteiļu.

Bet tur, kur kādas neaizmūrētas durvis it kā aicina ieiet, kur noteikti paslēpta mīna, kas eksplodē, kad nospiež durvju rokturi. Vai arī tieva stieple, pārvilkta pār slieksni, izrādās savienota ar veselu velnišķīgu dinamīta lādiņu.

šī arēna nav nekāds īstais kaujas lauks tankiem un nedod arī izredzes ieņemt pilsētu spējā triecienā.

Gan tanku spēki bija izlauzuši pirmo izšķirīgo robu tajā. Bet Rostovas centrs īstenībā ir triecienivienību kaujas lauks, šeit bija jācīnās par katru māju, katru ielu, katru bunkuru.

Reinhardta švābu karavīri dodas pret šo aizsargvalni. Un pulkvedis savu ienaidnieku apkaro ar viņa paša me​todēm — ar precizitāti, viltību un bezbailīgumu.

421. kājn. pulka I bataljonu maj. Ortlība un II bataljonu kapt Vincenta vadībā sadalīja trijās triecienrotās. Katra rota dabūja vienu smago ložmetēju, vienu prettanku lielgabalu, vienu kājnieku lielgabalu un arī pa vieglai lauku haubicei.

Uzbrukums noris ziemeļu-dienvidu virzienā. Pilsētas plāns sadalīts precīzos kaujas iecirkņos. Ik rota tai ierādītajā ziemeļu-dienvidu ceļā drīkst aizvirzīties tikai līdz noteiktai līnijai, kas nosprausta visām kaujā iesaistīta​jām rotām: tā ir A-B-C-D līnija.

Pēc tam ieņemtie iecirkņi jāiztīra un tajos jānodibina sakari ar kaimiņu trieciengrupām. Pie šis līnijas jāuzkavējas tik ilgi, kamēr arī kaimiņi to sasnieguši un pienāk pulka pavēle turpināt uzbrukumu.

Tādā kārtā visas 6 triecienrotās cīnās vienā un tai pašā līmenī'. Kāda rota, kas tikusi uz priekšu ātrāk, nevar tikt pārsteigta flankā. Tā nepārredzamajā namu un ielu jūrā kaujas norise stingri paliek vadības rokās. Tikko I un III bataljona triecienrotās izcīnījušas savus iecirkņus, Reinhardts liek sekot jauniem sešiem triecienķīļiem, šoreiz no II bataljona. To uzdevums izdarīt „pēckontroli" un pārmeklēt ik ēku no pagraba līdz jumtam. Visus civilistus, arī sievietes un bērnus nogādā īpašās pulcēšanās vietās.

Aiz trieciengrupām nepālie neviena vienīga roka, kas spētu mest rokasgranātu vai apkalpot patšauteni. Priek​šējās kaujās iesaistītajām vienībām jābūt ar brīvu aiz​muguri.

Plāns iedarbojas visai precīzi. Rostova laikam tikai tādēļ tiek ieņemta tik drīz — pēc 50 stundu kaujas ar sīvi pretojošos ienaidnieku.

Plkv. Reinhardts, vēlākais ģenerālis, raksta: „Kauja par Rostovas pilsētas kodolu bija kauja bez žēlastības. Aizstāvji nedevās gūstā, cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam, šāva, arī ievainoti būdami, kad vācieši, tos nepamanījuši, bija aizvirzījušies garām, vēl no aizmugures paslēptuvēm, līdz tiem darija galu.

Vāciešiem savus ievainotos nācās novietot strēlnieku tankos un apsargāt; ja tas nenotika, vēlāk tos atrada nosistus vai nodurtus.

Vissmagākās ir cīņas Taganrogas ielā, kas ved tieši uz Donas tilta uzbrauktuvi. Šeit uzbrukums vairākkārt ap​stājas, jo nav iespējams tūliņ atrast labi noslēpušos NKVD vīrus ar viņu patšautenēm.

Pār ielu gulst putekļi, dūmi un degošo namu dzirksteļu vērpatas. Maj. Ortlībs gar namu sienām pārskrējienos sasniedz lielo barikādi ielas vidū. No turienes viņš vada vieglās haubices uguni. „Aiziet puiši, — norazēt visus balkonus!

Pa ielu pielavās vīru vilkts prettanku lielgabals un savukārt ieņem pozicijās pie barikādes. Beidzot vēl pie​velk vēl kādu kājnieku lielgabalu.

Un nu sākas uguns pēc principa „drošs paliek drošs", kas vērsta pret dūmeņiem, pagraba stāviem un aizbarikādētiem balkoniem. Tagad pielēc arī Reinhardts pats. Viņš stāv aiz priekšējām galvenās ielas barikādēm un tur binokli pie acīm. Pār bruģi arvienu no jauna notarkšķ kāda krievu smagā ložmetēja uguns kārtas. „Bizing!" sauc Reinhardts. Piesteidzas 13. kājn. lielgabalu rotas šefs vltn. Bizings. Reinhardts norāda uz balkonu kādas ēkas otrā stāvā. ,,Tur, Bizing, tas balkons ar koka kastēm. Tur tikko uzsitās smiltis. Tur noteikti atro​das kāds Ivans. Balkons jādabū lejā."

Bizings lēc atpakaļ pie sava smagā kājnieku lielgabala. ,,Uguni!"

Ar otru šāvienu viņš dabū balkonu zemē. Drupu juceklī var redzēt, kā krievi ar savu patšauteni nogāžas uz ielas.

Beidzot Reinhardts savu vīru atbalstam no 13. tanku div. dabū dažus tankus. Tie cik-cak kustībā dodas no vienas ielas puses uz otru. Viņu aizsegā uz priekšu tiek ari ne​lielas trieciengrupas.

Vecpilsētā un ostas rajonā cīņas ir vissīvākās. Ielas šeit samezglojas neatšķetināmā līkloču mudžeklī. Te vairs nav vietas kājnieku lielgabalam, pat ar patšauteni te nekas liels vairs nav darāms.

Tuvcīņa! Vīriem jāpiezogas līdz pagrabu logiem, durvīm, ēku stūriem. Var just ienaidnieka elpu. Var dzirdēt, kā tas pagriež sava karabīna aizslēgu. Paša sirdspukstu dunā var sadzirdēt, kā tas pārmij čukstus ar savu kai​miņu. Tad paceļas cieši satverta mašīnpistole. Ugunskārta. Un tad atkal atpakaļ aizsegā. Šaurās ieliņas otrā pusē iešņācās liesmumetējs Sprāgst rokasgranātas. Kāds granātu saišķis ieripo pa pagraba logu. Kāda ievainotā saucieni — gaj-i stiepti, spalgi sau​cieni atskan šajā rēgainajā ielā: „Sanitār, sanitāri" Koka ēkas deg. Kodīgie dūmi apgrūtina cīņu, kaut vējš ir labvēlīgs un spiež dūmus pret Donu. Kad beidzot sasniegta „D" līnija, kļūst tumšs. 421. kājn pulka vīrus no LVII tanku korpusa šķir vairs tikai nedaudzi simti metru. Tā tanku vienība atrodas Donas ziemeļu krastā abpus ceļa tiltam, kas ved uz Bataisku. Nakts ir klāt. Vīri guļ starp koka būdām, noliktavām, nojumēm un atkritumu kaudzēm. Patšauteņu kārtas spalgi klaudz tumsā. Gaismas raķetes arvienu no jauna uz dažām sekundēm apgaismo šīs rēgainās kulises.

Oberfeldfebelis Rittmans ar saivu vadu guļ kādā ostas šķūnī. No mazās svaru būdiņas arvienu no jauna atspurdz krievu patšautenes kārtas. „Uz priekšu!" pavēl Rittmanns. Ar trim vīriem viņš iztīra svaru mājiņu. Tad viņi doda tālāk. Pa labi un pa kreisi rokas granātas mezdami. Ap pīkst. 23 Rittmanns ar saviem vīriem ir Donas krastā un ierokas.

25. jūlijā vēl pirms rītausmas 125. kājn. div. triecienrotas atsāk uzbrukumu. Bet uzreiz viss norit pavisam viegli. Pēdējās upes krastā esošās ienaidnieka grupas naktī pārcēlušās pār Donu. Pīkst. 5.30 visas pulka triecienrotas jau sasniegušas Donu. Līdz ar to Rostova pilnīgi ir vācu rokās.

Bet Rostovai kā Kaukaza vārtiem ir nozīme tikai tad, ja pārvalda arī šo vārtu ceļu — tiltu pār Donu un ap 6 km garo valni, kas ved pār purvaino apgabalu viņā krastā un vēlāk pāriet lielajā tiltā uz Bataisku.

Un aiz Bataiskas sākas līdzenums — brīvs ceļš triecienam uz dienvidiem, uz Kaukaza priekšlauku. šos vārtus, kopā ar 13. tanku div. daļā atver „brandenburģieši", šī noslēpumos tītā, daudzkārt nievātā, bet ne​dzirdēti drošsirdīgā speciālā brīvprātīgo formācija.

Jau 24. jūlija vakarā pār Donu pārcēlies 43. motociklu strēlnieku bataljons kā pirmā vācu vienība.

Ltn. Eberleins, 1. rotas šefs ar 26 brīvprātīgiem no 13. tanku div. pārcelts pār straumi. Vienlaicīgi gan atsevišķi no motociklu strēlniekiem, arī „brandenburģieši" pusrotas stiprumā dodas pār Donu. Viņu nodoms — dabūt rokās svarīgos Bataiskas tiltus, galvenokārt ap 3 km garo viaduktu Donas dienvidu krastā, kas sastāv no vairākiem maziem tiltiem un pa kuju stiepjas vienīgais ceļš uz dienvidiem.

Naktī no 24. uz 25. jūliju vltn. Graberts ar šo savu pusrotu dodas triecienā pa garo valni uz Bataisku.

Nedaudzie vīri no 43. motociklu bataljona ar ltn. Ēberleinu jau atrodas lielā tilta priekšā, lai noturētu pie zemes padomju tilta nodrošinājumus.

Taču motociklisti nedrīkst pacelt galvas, tūliņ no dzelceļa tilta spraišļiem, ap 200 m pa kreisi no šejienes, kur krievi novietojuši patšauteni, atskan kārtas. Dārd arī granātmetēju uguns. Līdzīgi lūšiem, Eberleina vīri novēro krievu izšāvienus un tad notēmē savu metēju uguni.

Ap pīkst. 2.30 vltn. Graberts ar smailes grupu dodas pret tiltu. Patšauteņu vīri guļ aizsegā, pirkstiem uz novelkamās mēlītes. Bet krievu pusē nekas nenotiek. Graberta vīri kā kādi rēgi virzās gar abām braucamā ceļa pusēm uz priekšu. Ar īsām atstarpēm seko abi pārējie vadi. Tagad krievi tos pamanījuši.

Tarkšķ viņu patšautenes. Ducina granātmetēji. Arī vācu uguns zibeņo no visiem stobriem. Tagad viss atkarīgs no tā, vai Graberts tiks cauri.

Un viņš tiek cauri, atsviež padomju stipro tilta sardzi un izveido nelielu tiltagala poziciju. Viņš to notur veselas 24 stundas pret visiem ienaidnieka pretuzbrukumiem.

Kā rotas, tā viņu virsnieki šī vārda īstā nozīmē upurējas tilta labā. Vltn. Graberts un „brandenburģiešu" ltn. Hillers krīt.

Pēdējā mirklī ierodas stukasi. Tad pār valni un tālāk pār tiltu dodas arī pirmie pastiprinājumi. Zem

tilta pēdējiem spraišļiem guļ vltn. Graberts. Un 200 m viņa priekšā, kādā purva bedrē, guļ ltn. Hillers.

Blakus viņam, ar pārsienamā paciņu rokā, sanitārais virsnieks. Kritis no šāviena galvā. Bet pār tiltu 27. jūlijā uz dienvidiem pret Kaukazu dodas LVII tanku korpusa tanki un strēlnieki.

5. AUGSTO KALNU FRONTE Kāda zemnīca pie Viņnicas — Vadoņa rīkojums Nr. 45 — Triecienlaivās uz Āziju — Maničsiroja un Martinovka — Kaukaza priekšlaukā — Makensens ieņem Maikopu — Čerkesu zemē.

1942. g. jūlijā Vadoņa galvenā mītne atradās dziļi Krievijā, netālu no Viņņicas, Ukrainā. Viņnicas priekšpilsētas nomalē pajumti atraduši bruņoto spēku virspavēlniecības darba štābi ar ģenerālštāba šefu.

Hitleram un tā vadības štābam Todta organizācija zem kāda plaša mežu apgabala priedēm izbūvējusi labi apslēptas zemnīcas. Hitlers šeit ievilkās 16. jūlijā. Dienas bija versmīgi karstas, smaržojošo skuju mežu ēna nedeva vēsumu. Tveicīgas un spiedīgas bija arī naktis. Hitlers šo klimatu nepanesa un pa lielākai daļai bija sliktā garastāvoklī, agresīvs un pilns neuzticības pret ikvienu. Ģenerāļi, virsnieki un politiskie sakarnieki, kas piederēja Hitlera tuvākai apkārtnei, ir vienis prātis, ka Hitlera uzturēšanās laiks Ukrainā bijis pilns saspīlējumu un konfliktu. Vadoņa galvenās mītnes pie Viņņicas segvārds bija „Werwolf" — vilkatis. Un kā kāds vilkatis Hitlers arī rezidēja savā zemnīcā.

23. jūlijā ar ziņojumu par stāvokli bija aicināts ģenerālpulkvedis Halders. Hitlers ārkārtīgi cieta no karstuma, un ziņas par fronti vēl pastiprināja viņa īgnumu. Uzvara sekoja uzvarai, krievi bēga, bet dīvainā kārtā gaidītais iznīcinošais sitiens nebija izdevies ne starp Doņecu un Donu, ne pie Starij Oskolas, ne Millerovas. Arī pie Rostovas tas neliekas izdodamies. Kas te bija par iemesliem? Ko tas vispār nozīmēja? „Krievi plānveidīgi atvelkas, mans Vadoni," argumen​tēja Halders. „Muļķības!" Hitlers pārtrauca viņu, „krievi bēg, tie sakauti, tie ir savu spēku galā pēc sitieniem, ko tiem esam sagādājuši pēdējos mēnešos."

Halders, kā bijis, palika vēss, norādīja uz karti, kas gulēja uz lielā galda, un argumentēja pretim: „Mēs nenotvērām Timošenko spēku masas, mans Vadoni. Mūsu katla operācijas pie Starij Oskolas un Millerovas bija sitieni ūdenī. Timošenko savus galvenos spēkus, pa daļai pat ar visiem smagajiem ieročiem pāri Donai pārcēlis uz austrumiem Staļingradas telpā, bet citas daļas — uz dienvidiem, Kaukazā. Un kādas tur vēl atrodas rezerves, tas mums vispār nav zināms." „Ak, jūs vienmēr ar savām rezervēm. Bet es jums saku, ka mēs nenotvērām Timošenko bēgošos galvenos spēkus ne Starij Oskolas telpā, ne arī pie Millerovas tādēļ, ka Boks pārāk ilgi bija aizņemts ar Voroņežu. Panikā atpakaļ plūstošās krievu vienības mēs pie Rostovas nevarējām notvert tādēļ, ka mūsu ātrās vienības pārāk vēlu pagriezās pret dienvidiem, bet 17 armija pārāk agri frontāli spiedās pret austrumiem. Bet tas man vairs otrreiz neatgadīsies. Tagad ir svarīgi mūsu ātro vienību sablīvējumu Rostovas telpā atkal atblīvēt un ar 17. armiju, kā arī 1. tanku un tad arī 4. tanku armiju dienvidos no Rostovas, Kaukaza priekšlaukā ātri nokampt krievus, ielenkt un iznīcināt. Vienlaicīgi 6. armijai jādod nāvīgais trieciens Staļingradas telpā tiem krievu spēkiem, kas izbēguši līdz Volgai. Nevienā no šīm frontēm mēs vairs nedrīkstam jau grīļīgajam ienaidniekam dot iespēju atvilkt elpu. Bet smagpunktam jāatrodas pie bruņoto spēku „A" grupas, pret Kaukazu." Ģenerālštāba šefs ģenerālpulkvedis Halders šajā 23. jūlija sarunā velti mēģināja atspēkot Hitlera tezes. Viņš lūdza Hitleru atteikties no spēku saskaldīšanas, un tikai tad doties uz Kaukazu, kad ieņemta Staļingrada un līdz ar to pietiekami nodrošināti flanki pie Donas, kā arī starp Donu un Volgu.

Hitlers sava ģenerālštāba iebildumus nobīdīja malā. Cik droši viņš jutās un cik ļoti bija iedomas pārņemts, ka sarkanā armija jau galīgi sakauta, liecina vēl daži citi elpu aizraujoši fakti: feldmaršala fon Manšteina 11. armijas galvenos spēkus ar 5 divīzijām, kas atradās Krimā, gatavas iesaistei pret Kaukazu, viņš pārcēla uz Ļeņingradu, lai beidzot ieņemtu šo nožēlojamo cietoksni.

Bet ar to vēl nepietika. Hitlers atvilka no austrumfrontes arī izcili apbruņoto SS tanku grenadieru divīziju ,,Leibstandarte Ādolf Hitler" un pārcēla atsvaidzināšanai un pārveidošanai par tanku divīziju uz Franciju. Arī kādu citu dienvidu frontes izlases vienību — motorizēto kājn. divīziju „Grossdeutschland"

viņš nedaudz vēlāk izvilka no kaujām. Viņš pavēlēja to pēc Maničas vaļņa ieņemšanas izņemt no frontes un pārcelt Bruņoto spēku virspavēlniecības rīcība Francijā. Šajā rīcībā zināmu lomu spēlēja arī dienvidu frontē pastāvošais zināmais degvielu trūkums, šos lēmumus pieņemot, Hitlers galvenokārt atsaucās uz informācijām, ka rietumos draudot invāzija. Tas bija nesaprotams, kļūmīgs malds. Jo šo no dienvidu frontes nevajadzīgā kārtā atvilkto 7 divīziju pilnīgi droši būtu pieticis, lai aizkavētu Staļingradas katastrofu.

Halders arī pēc šīs 23. jūlija apspriedes sarūgtināts atgriezās savā štāba mītnē Viņņicas nomalē.

Savā dienasgrāmatā viņš ierakstīja: „Arvienu vēl sastopamā ienaidnieka iespēju pārāk zemā novērtēšana sāk pieņemt groteskas formas un kļūst bīstama."

Bet Hitlers palika pie sava maldīgā stāvokļa novērtējuma un savas domas sakopoja principiālajā Vadoņa rīko​jumā Nr. 45. Viņš to nodiktēja vēl tajā pašā 23. jūlijā.

25. jūlijā šis rīkojums jau atradās pie bruņoto spēku grupām. Ievadā viņš, pretrunā faktiskajām pēdējo triju nedēļu kauju norisēm un atziņām apgalvoja, ka vienīgi vājākiem Timošenko armiju spēkiem izdevies izvairīties no vācu ielenkuma un sasniegt Donas dienvidu krastu.

Tālākos operācijas mērķus, pretstatā ,,Blaua operācijas" rīkojumam Nr. 42, pēc kūja vispirms būtu jāieņem Staļingrada un tad tikai paredzēta ofensīva Kaukazā krievu naftas iegūšanai, viņš tagad fiksēja šādi: 1. Bruņoto spēku „A" grupas nākošais uzdevums ir dienvidos un dienvidaustrumos no Rostovas ielenkt un iznīcināt pār Donu pārcēlušos ienaidnieka spēkus 2. Pēc ienaidnieka spēku iznīcināšanas dienvidos no Donas, bruņoto spēku „A" grupas svarīgākais uzdevums ir ieņemt visu Melnās jūras piekrasti un līdz ar to izolēt Melnās jūras ostas un ienaidnieka Mel​nās jūras floti…

Ar kādu citu spēku grupu, kupā sakopotas visas pārejās kalniešu divīzijas, jāiegūst pāreja pār Kubaņu un jāieņem Maikopas un Armaviras augstieņu ap​vidus.

3. Vienlaicīgi ar kādas no ātrām vienībām izveidojamas spēku grupas palīdzību jāiegūst Groznijas telpa un ar šo spēku daļām jānosprosto osetīņu un gruzīnu kaja ceļš pēc iespējas augsto kalnu pāreju vietās. Pēc tam, virzoties gar Kaspijas jūru, jāie​ņem telpa ap Baku…

Bruņoto spēku grupa var rēķināties ar vēlāk sekojošu italu Alpu korpusa pievienošanos. Šī bruņoto spēku „A" grupas operācija dabū seg​vārdu „Edelweiss."

4.

Bruņoto spēku „B" grupai, kā pavēlēts, piekrīt uzdevums blakus Donas aizsardzības noorganizēšanai, virzoties pret Staļingradu sakaut tur organizācijas stadijā esošās ienaidnieka spēku grupas, ieņemt pil​sētu un nosprostot zemes šaurumu starp Donu un Volgu.

Pēc tam ātrām vienībām jādodas gar Volgu ar uzdevumu izlauzties līdz Astrachaņai un tur savukārt nosprostot Volgas galveno zaru. šīs bruņoto spēku „B" grupas operācijas dabū seg​vārdu „Zivju vanags".

Sekoja norādījumi gaisa flotei un kajaflotei.

Feldmaršals Lists (List), bavārietis no Oberkirchas, vecās Bavārijas ģenerālštāba skolas virs, kas savus augstos apbalvojumus bija dabūjis Polijas un Francijas karagājienos un tagad vadīja bruņoto spēku „A" grupu, bija gudrs un vēss rēķinātājs. Nevis debesu iekarotājs, bet solidas operātīvas plānošanas un vadības cilvēks, kas norai​dīja jebkuru spēli „par visu banku".

Kad Lists 25. jūlijā Staļino no kurjēra saņēma Vadoņa rīkojumu Nr. 45, viņš šūpoja galvu. Vēlāk, gūstā atrazdamies, uzticamu cilvēku sabiedrībā viņš bija izteicies, ka vienīgi pārliecība, ka vācu vadības rokās jābūt ārkārtējām un visai ticamām informācijām par ienaidnieku, šo operācijas plānu darījusi saprotamu kā viņam, tā viņa štāba priekšniekam ģen. fon Greifenbergam (Greiffenberg).

Operātīvā un stratēģiskā gudrība kopš Klausevitca laikiem pastāv smagpunktu radīšanā. Bet šajā gadījumā tieši šī gudrība tika ignorēta. Tā, piemēram, 6. armijas papildinājumu vidū, kas virzījās uz Staļingradu un Volgas līdzenumu, atradās pastiprinātā itāļu Alpu korpusa lielis​kās divīzijas.

Turpretim Lista bruņoto spēku „A" grupai, kuras priekšā atradās pirmais īstais kalnu pārvarēšanas uzdevums visā austrumu karagājiena laikā — proti Kaukaza pāriešana, rīcībā bija tikai 3 kalniešu divīzijas, 2 vācu un 1 rumāņu. Ruoffa armijas grupas jēgeru divīzijas kaujām augstos kalnos nebija ne attiecīgi apmācītas, ne arī tām bija_ pietiekami vajadzīgā apbruņojuma un apgādes. Bet 4 vācu kalniešu divīzijas ar izmeklētiem, kalnu cīņās piedzīvojušiem vīriem bija izkaisītas pa visu globusu. Vadoņa galvenā mītnē to atskārta pārāk vēlu — tad, kad ģen. Konrādā (Konrād) kalniešu divīzijas palika iestrē​gušas Kaukaza augstajos kalnos — ar mērķi acu priekšā.

No tā, kas bija noteikts Vadoņa rīkojumā Nr. 45 un no rīcībā esošajiem spēkiem, feldmaršals Lists radīja šādu reālu plānu: Ruoffa armijas grupai, resp. pastiprinātajai 17. armijai nācās no Rostovas telpas doties uz dienvidaust​rumiem pret Krasnodaru. Bet fon Kleista ātrās 1. tanku

Stāvoklis dienvidu frontē no 25. jūlija līdz augusta sākumam 1942. gadā. Augšējā stūri — sākotnējais plāns saskaņā ar rīkojumu Nr. 45. armijas vienības, kuru kreisajā flankā jāseko Hota 4. tanku armijai — saņēma uzdevumu austrumos no turienes, nākot no Donas tiltagala pozicijām, un veidojot knaibļu kustības ārējo zaru, doties uz Maikopu. Šādā veidā, sadarbojoties pamazām uz priekšu ejošām Ruoffa kājnieku divīzijām ar Kleista ātrajām vienībām, būtu jāielenc dienvidos no Rostovas esošie ienaidnieka spēki un jāiznīcina. Ģenerālpulkveža Hota 4. tanku armijai piekrita uzdevums nodrošināt flanku austrumu spārnā. Šīs operācijas pir​mais mērķis bija Vorošilovska.

Pēc šī plāna arī tika turpināts uzbrukums uz dienvidiem. Sākās operācija, kas kļuva drāmatiska un izvērtās izšķirīga visa austrumu karagājiena iznākumam.

Kamēr Ruoffa armiju grupa vēl cīnījās par Rostovu, 1. un 4. tanku armiju daļas jau bija izlauzušās līdz Donai. Jau 20. jūlijā 23. tanku div. motociklistiem bija izdevies pie Ņikolajevskajas šķērsot upi un tās rietumu krastā izveidot tiltagala pozicijās. Tikai 3 dienas vēlāk kāda 3. tanku div. kaujasgrupa triecas pret dienvidiem un pie Orlovkas šķērso Salas upi. No šejienes XXXX tanku korpuss ar 3. un 23. tanku div. dodas pret Maničas iecirkni Krievu vadība izrādījās cieši apņēmusies vairs neļaut ielenkt savus spēkus. Padomju ģenerālštābs un vienību vadība turējās pie jaunās — patiesībā vecās — stratēģijas, ar kuru tika uzvarēts arī Napoleons: ievilināt ienaidnieku zemes dziļumā un plašumā, saskaldīt tā spēkus un īstā brīdī uzbrukt tam plašā frontē.

Vācu vienībām dienvidos no Donas radās gluži jauni kaujas apstākļi — bija jāpārvar 500 km stepes un pēc tam jādodas pār vienu no pasaules varenākām kalnu grēdām, kas gūlās vācu trieciengrupu ceļā no

Melnās jūras līdz Kaspijas jūrai.

Stepju apgabali ziemeļos no Kaukaza ienaidniekam deva teicamus priekšnoteikumus vilcinošai pretestībai. Daudzās lielās un mazās upes, kas no Kaukaza ūdens šķirtnes ietek gan Melnajā, gan Kaspijas jūrā bija šķēršļi, kuj-us aizstāvis varēja labi turēt ar samērā vājiem spē​kiem.

Gluži tāpat kā tuksnesī, arī šeit, stepē, dzeramā ūdens rezervuāri diktēja uzbrucējam tā gājiena virzienu. Tā bija gluži sveša pasaule, kurā tagad tika iemesta kaujas darbība. Un galu galā tas, kas cēla kāju pār 700 km gaj-o Manicas krastu, tas pameta Eiropu un ienāca Āzijā. Šī upe ir robeža starp abām zemeslodes daļām.

Kā pirmās kontinentu robežu šķērsoja III tanku korp. 16. mot. kājn. div. un XXXX tanku korp. 3. tanku div.

Kā ģen. Breita XXXX tanku korp. zobena smaile no Donas līdz pat Proletarskajai pāri Salai atejošajiem krieviem bija sekojusi šī korpusa 3. tanku divīzija. Proļetarskaja atrodas pie kādas Maničas blakus upes — Karičeplakas. Līdz ar to Breita tanku vīri bija sasnieguši Maničas upi. īstenībā šī upe sastāvēja no veselas virknes aizsprostotu ezeru, kas daudzās vietās bija kilometriem plati, ar vareniem dambjiem Maničstrojas elektriskajām spēk​stacijām.

Viņā krastā, labi nocietinājušies, atradās padomju arjergarda spēki. Maniča krieviem Kaukaza priekšlaukā bija ideāla aizstāvības līnija. „Kā mēs tiksim pāri?" rūpju mākts, ģen. Breits jautāja savam Ia, maj. Pomtovam un 3. strēln. pulka koman​dierim pltn. Cimmermanam. „Tur, kur upe ir šaura, krievu spēki ir visblīvākie," atbildēja Pomtovs, norādīdams uz gaisa izlūkošanas ziņo​jumiem par stāvokli. „Viņā pusē esot NKVD karaspēks, kā stāsta gūstekņi," piebilda Cimmermanns. „Turklāt labi nocietinājies, kā rāda gaisa uzņēmumi," pamāja Breits. „Kā būtu, ja mēs Ivanu apvestu ap stūri un izmeklētu visplašāko vietu, teiksim lielā aizsprosta dambja tuvumā, kur upe ir 2 — 3 km plata? šeit krievi uzbrukumu gaida vismazāk," ierosināja Pomtovs.

Tā bija laba ideja. Un tā arī tika darīts. Par laimi 39. pionieru bataljons bija stiepis līdzi arī 21 triecienlaivu. Tās tagad pieveda. Karstajā vasaras saulē tās gan bija izkaltušas, tā ka ūdenī ielaistas, divas no tām tūliņ nogrima kā akmeņi. Arī pārējās 19 nebija blīvas, bet ja ūdeni pastāvīgi izsmēla, lietai vajadzēja iet.

Ltn. Meviss un kāds ducis bezbailīgu „brandenburģiešu" izlūkoja divas piemērotas pārejas upes visplatākās vietas tuvumā. Abas pārejas atradās augšpus Maničostrojas pilsētiņai, kas gulēja pie aizsprosta pieejas viņā pusē un nodrošināja šo svarīgo, līdz šim tikai nedaudzās vietās mīnēto valni. Bija svarīgi šo vietu ieņemt pārsteidzošā triecienā un atņemt tajā droši vien novietotajiem padomju spēkiem iespēju iznīcināt aizsprostu. šim nolūkam tika izveidota īpaša kaujasgrupa no 3. tanku brigādes spēkiem. Šīs brigādes 3. tanku grenadieru pulka II bataljons uzbruka pa kreisi, I bataljons — pa labi. Savukārt tika izveidota arī stipra triecienrota no II bataljona daļām vltn. Tanka — 6. rotas šefa — vadībā. Viņa uzdevums bija šāds: „Tumsas aizsegā aizsprosta ezera viņā krastā izveidojamas tiltagala pozicijās. Pēc visu kaujasgrupas daļu pārcelšanas, pārraujamas ienaid​nieka pozicijās un ieņemams Maničstrojas ciems."

Lai artilērijas pabalsts no ziemeļu krasta būtu ietekmīgs, pie kaujasgrupas atradās arī artilērijas novērotājs, kam bija jāvada uguns. šis XXXX tanku korpusa drosmīgais uzbrukums pār Maniču arī izdevās, 3. tanku divīzijas daļām izdarot maldinošu uzbrukumu no ziemeļu krasta, bet tai pašā laikā ar 3. tanku grenadieru pulka I bataljonu pārceļoties pār upi. Uzbrukums notika starp pīkst. 24 un 1 naktī un to ievadīja divīzijas artilērijas ugunsbrāziens.

Vltn. Tanka vīri atradāa upes krastā. Pionieri laivas jau bija ielaiduši ūdeni. Pār viņiem kaukdamas aizdrāzās granātas, sprāga viņā krastā un aizklāja to dūmiem.

„ Aiziet!" pavēlēja Tanks. Viri ielēca laivās, sākas pārbrauciens. Ar konservu kārbām jo čakli nācās smelt ūdeni, lai laivas nepiesūktos pilnas. Motoru rūkoņu pārskanēja artilērija, no krievu puses neatskanēja ne šāviens.

Upi izdevās šķērsot bez zaudējumiem. Visu 19 ātrlaivu ķīli iegrauzās pretējā krasta smiltis. Vltn.

Tanks kā pir​mais izlēca malā. Viņš tagad atradās Āzijā. „Baltu raķeti!" viņš uzsauca rotas kaujasgrupas vadītājam. Tas sprūdīja vaļā pistoli. Artilērija spēji pārnesa uguni vairāk uz priekšu. Pioniej-i laivās tūliņ griezās at​pakaļ, lai pievestu nākošo vilni.

Tanka viri devās uz priekšu pa lēzeno krastu. Krievi pirmajā grāvī bija pilnīgi apmulsuši un metās bēgt. Iekām tie paguva pietuvoties aiz viņiem esošajam otrajam grā​vim un sacelt trauksmi, vltn. Tanka vīri jau bija pieveikuši ienaidnieka posteņus un sardzes.

Bet tagad krievi pa labi un pa kreisi no desanta vietas bija kļuvuši uzmanīgi. Kad triecienlaivas tuvojās otru reizi, tās sagaidīja padomju patšauteņu uguns. Divas laivas nogrima. Bet 17 atlikušās ar 120 vīriem un municijas pa​pildinājumiem izcēlās malā, tai vidū arī II bataljona stābs.

Bet nu pārcelšanās manevrs bija jāpārtrauc. Bataljona komandierim maj. Bērnam vēl izdevās paplašināt tiltagala poziciju Maničas dienvidu krastā. Bet tad viņu smagi ievainoja. Viņa vietā stājās vltn.

Tanks. Krievi visu krastu nosedza ar flankējošu uguni, šurp brāzās visu kalibru krievu artilērijas uguns.

Un austošā dienas gaisma jau pati par sevi liedza jebkādus tālākus pārcelšanās mēģi​nājumus.

Vltn. Tanks ar saviem vīriem joprojām vēl gulēja lēzenajā krastmalā krieviem atņemtajos grāvjos un uz ātru roku izraktajās bedrēs. Krievi tos apšaudīja ar granātmetējiem un apbēra patšauteņu kārtām, kā arī divas reizes devās prettriecienā, pienākdami līdz nedaudz metriem no vltn. Tanka pozicijām.

Sliktākais tomēr bija tas, ka sāka trūkt municijas. Kreisā spārna ložmetējam bija vairs tikai divas jostas patronu, pie citiem neizskatījās daudz labāk. Bet granāt​metēja municija bija jau izšauta visa. „Kādēļ neuzbrūk lidotāji?" jautāja Tanka viri, lūkodamies dūmakainajās debesīs. Un, it kā kaujas grupu komandieri būtu dzirdējuši viņu nopūtas, ap pīkst. 6, līdz ar saules izlaušanos cauri dūmakai, kas bija padzinuši miglu arī no starta vietām, dārdēdami tuvojās kaujas lidotāji. Tie iznīcināja krievu artilērijas pozicijās un patšauteņu ligzdas. Bumbu krusas un klāja ieroču uzbrukumu aizsegā beidzot izdevās pārcelt pār upi arī vēl trešo vilni. Vltn. Tanks tagad izmantoja radīto iespēju. Pārskriedams no viena vada komandiera pie otra, viņš deva tiem norādījumus. Tad vads pēc vada devās uzbrukumā pret Maničstroju.

Krievi bija pilnīgi pārsteigti. Tie nebija gaidījuši uzbrukumu stipri nocietinātajam ciemam no aizmugures un sāniem. Visa viņu uzmanība bija vērsta uz priekšu, uz uzbērumu. Tanka vīri krievu aizmugures pozicijās ātri samala.

Kad padomju kaujas komandants beidzot savu aizstāvību bija pārorganizējis un lika aizstāvēties ar muguru pret aizsprosta valni, pār to jau drāzās Vellmanna batal​jona pirmie tanki.

Maničstroja krita vācu rokās. Vellmana bataljons sveiks tika pāri uzbērumam. Maničas upe, šis pēdējais lielais šķērslis ceļā uz dienvidiem, uz Kaukazu un naftas avo​tiem, bija lauzts.

Jau 2. augustā no rīta 3. tanku div. ar fon Lībšteina kaujasgrupa izlauzās līdz īku-Tuktumai, kamēr Papes grupa izveidoja tiltagala pozicijās Pregatnojā. Geira fon Šveppenburga XXXX tanku korpuss un tā labajā pusē arī ģen. fon Makensena III tanku korpuss tagad jau cīnījās Āzijā. šo pārgalvīgo pārcelšanos pār Maniču un Kaukaza ,.priekšnama durvju atvēršanu" papildināja vēl kāds tikpat drošsirdīgs un sekmīgs pasākums, ko īstenoja 23. tanku divīzija. Tā likvidēja kādu spēcīgu padomju paslēptuvi, kas nopietni apdraudēja vācu flanku, bez kā kādam būtu bijusi jausma par šīm briesmām.

Pie Salas pārejas pie Martinovkas Timošenko labi maskētā slēptuvē bija novietojis veselu motorizētu korpusu. Ģenerālmajors Maks (Mack) ar savu pastiprināto 23. motociklu strelnieku bataljonu aiz 3. tanku div. devās uz Martinovku, kūjā pēc vācu gaisa izlūkošanas ziņām, atradās „tikai vāji ienaidnieka spēki."

Uzbrukums notika tajā brīdī, kad krievu korpuss ieņēma izejas pozicijās. Maks uzreiz atskārta briesmas. Viņš saistīja ienaidnieku ar frontāliem uzbrukumiem, ielenca to visai drosmīgā pasākumā un 28. jūlijā pārsteidzoši ietriecās tā aizmugurē.

Drāmatiskās tanku divkaujās, pa laikam no 20 — 30 m atstatuma, krievu T34 tika iznīcināti un viņu prettanku lielgabalu fronte sasista. Viena pati 201. tanku pulka 9 rota iznīcināja divpadsmit T 34, sešus T 70, kā arī vairākus prettanku un kājnieku lielgabalus.

Martinovkas tanku kaujā kopš ilgāka laika atkal reiz bija kauja, kūjā izdevās iznīcināt padomju liela stila vienību ar vācu pārākās taktikas palīdzību un cīnoties tankam pret tanku. Tika sašauti 77 ienaidnieka tanki un iegūti daudzi lielgabali.

Tajā laikā, kad 3. tanku div. grenadieri un tanki 50 grādu karstumā uzsāka atejošo padomju spēku vajāšanu Kalmiku stepē gar Maničas upi gājām milzīgiem lopu bariem, kurus ganīja kamieļos un dromedāros sēdoši gani, Hitlers kādā sutīgā koka ēkā savā galvenajā mītnē pie Viņņicas sēdēja lielas stāvokļa kartes priekšā. Ģen. Jodls referēja.

Taču viņš nerunāja par sekmēm pie Maničas, kuras pieminēja arī Bruņoto spēku virspavēlniecības ziņojums, bet kavējās pie bīstamās situācijas, kādā atradās 6. armija lielajā Doņecas lokā. Gan ģen.

Pauluss ar savām dienvidu un ziemeļu uzbrukuma grupām bija sasniedzis Donu, taču Kalačas tiltagala poziciju, kas veidoja pieeju šaurajai zemes strēmelei starp Donu un Volgu, krievi ne tikai sīksti aizstāvēja, bet bija to pārvērtuši arī par lielas pretofensīvas izejas bazi.

Veselas 4 padomju armijas — 21., 62., 63. un 64., kā arī 2 formēšanas stāvoklī esošās tanku divīzijas, proti 1. un 4., Staļingradas frontes virspavēlnieks ģenerālleitnants Gordovs, jau bija novietojis vācu 6. armijas priekšā.

Padomju 4. armija jau mēģināja satvert spīlēs Paulusa XIV tanku korpusu. Arī ģen. ZeidlitcaKurcbacha LI armijas korpuss dienvidu spārnā atradās spaidos. Municijas un degvielu trūkums paralizēja visu 6. armijas spēku.

Tā ka Hitlers uzbrukumu Kaukazam un Staļingradai forsēja vienā laikā, bija jādala arī papildinājumu un apgādes pievedumi. Un tā ka dienvidos bija jāpārvar lielāki attālumi, tad bruņoto spēku ģenerālštāba kvartīrmeistars ģen. Vāgners (Wagner) degvielu piegādes smagpunktu bija pārcēlis uz Kaukaza fronti.

Daudzas papildinājumu un ap​gādes kolonnas, kas bija domātas 6. armijai, tika nova​dītas uz dienvidiem.

31. jūlijā Hitleram beidzot bija jāsaprot, ka viņa optimisms bijis nepamatots. Viņš vairs nevarēja izvairīties no atziņas, ka 6. armijas spēku, kurus paralizēja apgādes trūkums, nepietika, lai ieņemtu sīksti aizstāvēto Staļingradu.

Tādēļ viņš šajās dienās vēlreiz grozīja savu plānu: 4. armiju, gan bez XXXX tanku korpusa, atvilka no Kaukaza frontes un pakļāva bruņoto spēku „B" grupai, pārceļot to uz ziemeļaustrumiem, dienvidos no Donas, lai padomju Kalačas fronti iespiestu no flanka.

Tā bija laba ideja. Bet tā radās par vēlu. 4. tanku armijas iesaiste neko vairs negrozīja jau notikušajā spēku saskaldīšanā. Ar to, ko Hitlers tagad atņēma bruņoto spēku „A" grupai bija vājināti tās ofensīvas spēki pret Kaukazu. Bet tā, ko viņš deva bruņoto spēku „B" grupai, bija par maz un nāca par vēlu, lai vēl drīzumā ieņemtu Staļingradu. Divas, tagad vienādi stipras bruņoto spēku grupas taisnā leņķī tiecās projām viena no otras, virzīdamās uz diviem, vienam no otra tālu esošiem mērķiem. Pati degošākā problēma — apgādes problēma, kļuva pilnīgi neatrisināma, jo visai operācijai joprojām trūka smagpunkta.

Vācu augstākā vadība bija iemanevrējusi sevi bezizejas situācijā, padarījusi sevi atkarīgu no pretinieka vadības gribas. Staļingradas telpā krievi jau noteica kā kauju vietu, tā laiku.

Vadoņa 31. jūlija rīkojums pavēlēja, ka tagad jāstājas pie „Edelweiss" pasākuma otras fāzes īstenošanas — jāieņem Melnās jūras piekrate. Bruņoto spēku „A" grupai nācās savas ātrās vienības, kas tagad bija pakļautas 1. tanku armijas pavēlniecībai, virzīt ArmavirasMaikopas virzienā. Citām bruņoto spēku grupas daļām — Ruoffa armijas grupai ar ģen. Kirchnera LVII tanku korpusu nācās gar piekrasti caur Novorosijsku-Tuapsi doties uz Batumu. Ģen. Konrādā (Konrād) XXXXIX korpusa vācu un rumāņu

kalniešu divizijām kreisajā spārnā nācās pār Kaukaza augstajām pārejām apņemoši doties uz Tuapsi un Suchumiem. Sākumā viss ar elpu aizraujošu precizitāti norit pēc plāna. Tajā dienā, kad Vadonis izdod savu jauno rīkojumu, Kaukaza virzienā lielus lēcienus uz priekšu izdara arī II un LVII tanku korpuss. Tā pašas dienas vakarā ģen. Makensens ar tam no jauna pakļauto 13. tanku div. ieņem Saļsku. Pārvarot tanku grāvjus, divīzija 6. augustā iegūst Kurgannaju, bet 16. mot. kājn. div. — Labinskaju.

9. augusta vakarā ģenerālmajora Herra 13. tanku div. uzbrūk naftas pilsētai Maikopai, kufā atrodas visa milzīgā naftas apgabala pārvalde un iegūst 50 nebojātas lidmašinas. Bet, diemžēl, naftas rezervuāri ir sabojāti un ierīces nedarbojas, jo nomontētas visas svarīgākās daļas.

Arī XXXXIX kalniešu korpuss un V armijas korpuss, kas austrumos no Rostovas bija izcīnījuši sev Donas pārejas, virzījās uz priekšu. Līdz 13. augustam šo korpusu divīzijas ieņēma Krasnodaru un pārejas pār Kubaņu.

Tikpat sekmīga LVII tanku korpusa kustība. Pēc ātras Kubaņas stepes šķērsošanas, SS tanku grenadieru div. „Wiking" Gilles kaujasgrupa jau atradās Kubaņas ziemeļu krastā, tāpat kā kaujasgrupas „Nordland" un „Germania". Gilles tanku grupa pārvar straumi, Šolca grupa pārceļas pie Kropotkinas un ātri izveido tiltagala pozi​cijās, tā nolīdzinot ceļu Ruoffa armijas grupai uz Kuba​ņas dienvidu krastu.

Tad „Wiking" divīziju kā LVII tanku korpusa smaili pavērš pret dienvidrietumiem Tuapses virzienā.

Ieroču SS ģenerāļa Fēliksa Šteinera (Steiner) vadībā „Wiking" divīzijā sakopotie skandinavu, baltiešu un vācu brīvprātī​gie izlaužas līdz pat Maikopas naftas lauku zimeļrietumu un dienvidu daļai.

1942. g. augusta pirmajās dienās visā stepes frontē, virzīdamās caur Kubaņas un Kalmiku stepi, tagad uz priekšu trauca bruņoto spēku „A" grupas ātrās vienības, lai piespiestu uz izšķīrēju kauju vilcinošās cīņās iesaistījušos, lēni atejošos padomju spēkus vēl pirms Kaukaza sasniegšanas, lai tie neatkāptos uz kalniem un tur nenostiprinātos aizstāvībai.

Radiotelegrafists Tennings, kas toreiz brauca 3. tanku div. priekšējā bataljona komandiera vāģī, stāsta: „Nākošā vieta, ko sasniedzām, bija Saļska. Tālākam gājienam caur Kalmiku stepi saņēmam pavēli nešaut uz ienaidnieka lidmašīnām. Tādā kārtā jānovērš, ka krievi varētu konstatēt mūsu priekšējo vienību atrašanās vietas, jo saceltajos putekļu mākoņos no gaisa ir tikpat kā neiespējams noteikt, kur atrodas ienaidnieks, kur pašu spēki. Mani pārceļ uz 1. rotu un es tagad braucu kopā ar feldfebeļa Goldberga izlukgrupu. Kad uzmanīgi tuvojamies ciemam, mūsu izlūkgrupas vadītājs pēkšņi konstatē ko aizdomīgu un liek nodot radioziņojumu: „Austrumu pamalē ienaidnieka tanki." -— Bet cik liels bija mūsu pārsteigums, kad nedaudz vēlāk noskaidrojām, ka īstenībā tie bija kamieļi. Lieli smiekli. Dromedāri un kamieļi turpmāk mums vairs nebija nekādas neparastās ainas. Mūsu trosi tos izman​toja par vilcējiem."

3. tanku div. priekšējās vienības 3. augustā sasniedz Vorošilovsku. Krievu spēki tiek pārsteigti un pati pilsēta pēc īsas kaujas ap pīkst. 16 ieņemta. Krievu pretuzbru​kumus ar tankiem un kavaleriju atsit.

Tālāk! „Brandenburģieši" brauc līdzi, vienmēr gatavi speciāliem uzdevumiem. Kopā ar 3. tanku div. virzas arī rumāņu kalniešu vienības. Iedzīvotāji — kaukazieši — ir laipni un apsveic vāciešus kā atbrīvotājus.

Nav noliedzams, ka veselas ciltis un ciemati brīvprātīgi un īstenībā pret vācu vadības gribu pieteicās cīņai pret sarkano armiju. Šie brīvību mīlošie ļaudis ticēja, ka pienākusi viņu nacionālās patstāvības stunda. Staļina dusmas, kas "vēlāk nobruka pār tiem, bija briesmīgas — visas šīs ciltis no viņu lieliskās dzimtenes tika izsūtītas uz Sibiriju.

Jo drīzāk notiek virzīšanās uz priekšu Kaukaza virzienā, jo skaidrāks kļūst, ka krievi joprojām atvelkas bez lielākiem zaudējumiem. Vācu vienības iegūst telpu, arvien vairāk telpas, taču tām neizdodas ienaidnieku smagi sakaut vai iznīcināt. Daži apgāzti laucinieku rati, daži beigti zirgi — tas ir viss, kas paliek gar vācu uzbrukuma ceļa malām.

Lai nosegtu šī dziļā trieciena austrumu flanku, kas kļūst arvien gaj-āks, pret austrumiem plašā frontē tiek pavērstas ģen. Otta (Ott) LII armijas korpusa 111. un 370. kājn. divīzijas un iesaistītas nodrošinājumam pret Kaspijas jūru. Elista, šī vienīgā lielākā pilsēta Kalmiku stepē, krīt 12. augustā.

Bet 3. un 23. tanku div. starplaikā joprojām turpina ripot uz dienvidiem. Kalmiku stepe zvēro.

Termometrs rāda 55 grādus. Pie dziļi zilajām debesīm vīri tālumā sazīmē kādu mākoņu grēdu, bet tā nekustas. Arī nākošā un aiznākošā dienā tā atrodas tai pašā vietā. Tas nav nekāds mākonis. Tas ir 5633 m augstais Elbrusis ar saviem vizošajiem glečeriem un mūžīgo sniegu — centrālā Kaukaza varenākais kalnu masīvs. „Cik kilometru šodien nobraucām?" jautā 421. kājn. p. komandieris plkv. Reinhardts savam adjutantam. Vltn. Bolīs ieskātās kartē. „Sešdesmit, pulkveža kungs."

Sešdesmit kilometru. Sešdesmit reiz 1000 metru šajā dienā nosoļojuši kājnieki. Svelmainā karstumā.

Pa klajo Kubaņas stepi, kurā nav neviena koka.

Gājiena kolonnas ietin biezi, pelēkbrūni putekļu mākoņi. Redzamas vienīgi jātnieku galvas. Un jo tālāk uz dienvidiem, jo sakari starp pulkiem kļūst vaļīgāki. Vienīgi pēc putekļu mākoņiem noprotams, ka kaut kur tālāk pa labi un tālu pa kreisi gājienā atrodas arī vēl citas kolonnas.

Sava sakaru vāģa ēnā Reinhardts studē karti. „Tādi attālumi var uzdzīt bailes," saka adjutants.

Reinhardts pamāj. Viņa pirksts pārslīd pār karti līdz Kalmiku stepei. ,.Kleista tankiem arī nevar būt labāk."

Nē, tiem nav labāk. XXXX tanku korpuss, kas kopš 2. augusta pakļauts 1. tanku armijai, 10. augusta ar 3. tanku div. ieņēmis Pjatigorsku, bet 23. tanku div. — Miņeraļnije Vodi un līdz ar to atrodas Kaukaza pakājē. Pēdējais lielākais šķērslis, kas vēl atrodas viņu ceļā, ir Tereka. Vai izdosies to pārvarēt un tad iegūt arī vēl osetiņu un gruzīnu karaceļa pārejas?

Starplaikā III un LVII tanku korpuss frontes centrā pa tveici un putekļiem apsteidzošā vajāšanas kustībā trau​cas no Donas uz Maikopas naftas apgabalu.

Plkv. Reinhardts piesit pirkstgalu Krasnodarai: „Tas ir mūsu mērķis." Tad viņš norāda uz Maikopu: „Kleistam jādodas uz šejieni. Tad redzēsim, kas atrodas katlā, ko mūsu 17. armija un Kleista 1. tanku armija būs izveido​jusi ar šiem diviem punktiem galā."

Adjutants pamāj: „Labi plānot, pulkveža kungs, bet man ir tāda sajūta, ka krievi vairs nesagādās to prieku un negaidīs, kamēr maiss aizvērts."

Reinhardts pasniedz Bollam karti atpakaļ. „Gan jau redzēsim," viņš norūc. „Vai jums vēl ir kāds malks ūdens?" „Ne lāsītes vairs, pulkveža kungs, man jau kopš vienas stundas mēle kā mušpapīrs līp pie aukslējām."

Viņi ieraušas vāģī. „Tālāk, mums šodien jāveic vēl des​mit kilometru."

Kā šeit, pie 125. kājn. div. 421. kājn. pulka, tāpat augusta pirmajās dienās izskatījās arī visur citur pie kājnieku, jēgeru un kalniešu vienībām Ruoffa armijas grupā. Kapš, dienvidu frontē uz kādu laiku guva tuksneša kapa raksturu. Padomju vajāšana cauri Kubaņas stepei izvērtās par skriešanos no vienas vietas uz otru. Atpūtas brīžu bija pavisam maz. Gan lielos ūdensvāģos katram gadījumam bija paņemts līdzi ūdens karavīru vajadzībām, bet tik, cik bija vajadzīgs zirgiem nebija iespējams vadāt līdzi. Tas zemākos komandierus spieda ik dienas iegūt pa jaunai ūdens vietai.

Krievi, vilcinoši cīnīdamies, atvilkās bruņoto spēku „A" grupas 17. armijas priekšā tā, kā to jau sekmīgi bija izmēģinājuši Donas vidusteces telpā. Krievi regulāri apmetās nedaudzajās apdzlvotaj ās vietās un pi6 upju atzarojumiem, sākumā sīksti aizstāvējās, bet tad pametot šīs vietas tik laicīgi, ka necieta nekādus lielus zaudējumus gūstekņu skaita ziņā. Ar to tika izpildīts jaunais Timošenko rīko​jums — novilcināt ienaidnieka virzīšanos uz priekšu, bet izšķirošā brīdī atvilkties, lai par katru cenu izvairītos no ielenkšanas.

Tā bija krievu jaunā elastīgā stratēģija. Sarkanais ģenerālštābs bija atbrīvojies no Staļina vecajām cīņas metodēm, kas lika aizstāvēt ik pēdu zemes un tādā kārtā sagādāja milzīgus zaudējumus ielenkuma kaujās.

Krievu zemākā vadība visai ātri iemācījās šo vilcinošo kaujas veidu, kas no vācu apmācības plāna bija svītrots jau 1936. g. Izveicīgi izmantojot upju posmus, kas gulēja šķērsām vācu uzbrukuma virzienam, krievi ar vienu no jauna novilcināja vācu kustību un starplaikā atvilka savus kājniekus. Šādos apstākļos Ruoffa armijas grupas divīzijām neizdevās īstenot Vadoņa rīkojuma Nr. 45 galveno uzdevumu: ,.Dienvidos un dienvidaustrumos no Rostovas ielenkt un iznīcināt pār Donu atgājušos ienaidnieka spēkus."

Atkal reiz kāds Hitlera plāns bija cietis neveiksmi.

Vācu vienības vajāja, brauca, maršēja. Arvien tālāk, arvien tālāk. No upes uz upi. Tika šķērsota Kagaļņika, pieveikta Jeja. Bet līdz Kubaņai vēl bija šķērsojamas piecas upes, kas atradās V korpusa priekšā. Šis korpuss virzījās vidū starp 3. rumāņu armiju pa labi un LVII tanku korpusu un tam sekojošo XXXXIX kalniešu korpusu pa kreisi — virzienā uz Novorosijsku. Ģen. Kirchnera ātrajām divīzijām sekoja XXXXIV jēgeru korpuss.

Pie Tichoreckas kā lielceļu, tā dzelzceļu šķērsoja naftas vads no Baku uz Rostovu. Krievi šo mezglu aizstāvēja visai sīksti ar artilēriju, prettanku lielgabaliem un trim tanku vadiem.

125. kājn. div. pakļautajiem 8,8 cm lielgabaliem bija daudz grūta darba. Bet beidzot 125. un 198. kājn pulku priekšējās vienības tomēr sadevās rokām. Tichorecka krita vācu rokās. Krievi atvilkās. Bet tie vairs nebēga panikā.

No cilvēku auguma saulespuķu laukiem krievi jo bieži pārsteidza vāciešus ar negaidītiem ugunsbrāzieniem. Ja gribēja tos notvert, izrādījās, ka tie pazuduši. Pa naktīm netika uzbrukumi atsevišķiem braucējiem, un ziņnešus vairs nebija iespējams izsūtīt.

Tā V korpuss ar 125., 198., 73. un 9. kājn div. līdz 10. augustam sasniedza Krasnodaras telpu.

Nepilnās 16 dienās kājnieki bija nosoļojuši 300 km garu ceļu no Rostovas līdz Kubaņas kazaku galvaspilsētai, veikdami šo attālumu maršēdami un cīnīdamies cauri Kubaņas stepes izdegu​šajiem klajumiem un cauri upju ieleju paradīziski auglī​gajiem līdzenumiem. Šeit izpletās bezgalīgi saulespuķu lauki, vērienīgi plašumi ar kviešiem, lēcām, kaņepēm un tabaku.

Pa bezgalīgo stepi aizstiepās milzīgi lopu bari. Kazaku ciemu dārzi bija īstas oāzes. Te izšķērdīgā bagātībā auga aprikozi, mirabelles, āboli, bumbieri, melones, vīnogas un tomāti. Olu bija kā smilšu jūrmalā, cūkas milzīgos baros. Lauku pavāriem un cālmeistariem bija pienākušas skaistas dienas.

Krasnodarai, šai Kubaņas apgabala galvaspilsētai Kubaņas upes ziemeļu krastā toreiz bija 200.000 iedzīvotāju. Tā bija lielo naftas rafinēriju centrs. Ģen. Vetcels savu V korpusu iesaistīja koncentriskam uzbrukumam pilsētai. No ziemeļrietumiem uzbruka 73. kājn. div., no ziemeļiem 9., no ziemeļaustrumiem un aust​rumiem 125. un 198. kājn. pulks.

Krievi pilsētas dārzos un priekšpilsētās cīnījās sīksti, viņi gribēja tiltu pār Kubaņu noturēt atklātu cik ilgi vien iespējams, lai dabūtu viņā krastā pēc iespējas daudz cilvēku un arī materiāla. Tam, ko nevarēja izvākt, pielaida uguni — arī milzīgajiem naftas rezervuāriem.

11. augustā pret pusdienas laiku maj. Ortlībs ar 421. kājn pulka I bataljonu bija izlauzies uz tilta pusi līdz trieciena attālumam. Vēl atlikuši 50 metru. Cieši kopā saspiesti, krievi dodas pār tiltu.

2. rota dabū pavēli izlauzties. Kapt. Selcers pielēc kājās ar pistoli augstu paceltajā rokā. Bet viņš pagūst spert tikai trīs soļus, kad krīt. Šāviens galvā.

Rota šturmē tālāk. No tilta uzejas to vēl šķir tikai 20 metru. Šajā acumirklī kāds uzmanīgs padomju tilta sar​dzes virsnieks aizdedzina spridzināmos lādiņus.

Kādās 12 sprādziena vietās tilts dārdēdams uzlido kopā ar visām krievu kolonnām. Dūmu un putekļu mākonī cilvēki un zirgi, ratu riteņi un ieroči sajūk vienā mudžeklī. Trakojošo zirgu pajūgi drāzās par lūztošām tilta margām upē, kur nogrimst. Šis notikums rāda, ka krievi starplaikā paguvuši ko mācīties. Til'w. -oridzinājums laupa vāciešiem divu dienu laika. Tikai nakJ no 13. uz 14. augustu 125. kājn. div. triecienlaivās un plostos var šķērsot upi.

Maj. Ortlībs jau dienā gluži mierīgā kārtā, pašā padomju acu priekšā, kas uzmanīgi novērodami guļ

pretējā krastā, paguvis izlūkot pārejas ivietas. Pārģērbies par lauku sievu, ar grābekli plecā un kurvi uz rokas, viņš bija pārstaigājis apvidu.

Sakopotā vācu artilērijas un 3,7 zenitartilerijas lielgabalu ugunī vāciešiem izdodas lēciens pār Kubaņu, kā arī pontontilta būve. Tā V korpuss iemaršē čerkesu zemē. Muhamedaniskie iedzīvotāji uz savām ēkām uzvilkuši karogus ar turku pusmēnesi un apsveic vāciešus kā atbrīvotājus no ateistisko komunistu jūga.

6. STARP NOVOROSIJSKU UN KLUCHORAS PĀREJU

„Thallala, thallata — jūra, jūra!" — Kaukaza augstajās pārejās — Ciņa par veco karaceļu — Ekspedīcija uz Elbrusa galotni — Vēl 20 km līdz Melnās jūras krastam — Pietrūkst pēdējā bataljona.

Ar Kubaņas pārvarēšanu bija paveikts pēdējais upju šķērslis Ruoffa armijas priekšā. Divīzijas tagad varēja doties pret viņu īstenajiem operātīvajiem mērķiem — pret Novorosijskas, Tuapses, Soču, Suchumu un Batumas ostām. Šie operātīvie mērķi bija ārkārtīgi svarīgi. Ne tikai tādēļ vien, ka sarkanajai Melnās jūras flotei būtu atņemti pēdējie atbalsta punkti, ne arī tādēļ vien, ka ar to būtu radīta iespēja apgādāt vācu Kaukaza fronti pa jūras ceļu — nē, aiz tiem slēpās vēl kāda dziļāka doma: pēc pēdējās padomju Melnās jūras piekrastes joslas iegūšanas Turcija droši vien būtu pārgājusi Vācijas kaja nometnē. Tam būtu nepārredzama nozīme rietumu sabiedroto kapa vadībā. Krievu-angļu pozicijās Ziemeļpersijā būtu sabrukušas un līdz ar to dienvidos būtu pārgriezti amerikāņu ieroču piegādes ceļi Staļinam no Persijas līdz Kaspijas jūrai.

Arī pārdrošais plāns, pārsviest Rommela Āfrikas korpusu Ēģiptē uz šo divu upju zemi būtu kļuvis daudz tu​vāks īstenošanai.

1942. g. augusta beigās V korpusa divīzijas uzsāka uzbrukumu Novorosijskai, šim pirmajam un lielākajam jūras cietoksnim Melnās jūras austrumu piekrastē. Novorosijska, kupā tai laikā bija 95.000 iedzīvotāju,_ bija nozīmīga ostas un rūpniecības pilsēta ar lielām saldētavām un kuģu būvētavām, ar zivju apstrādāšanas rūpniecību un cementa fabrikām.

125. un 73. kājn. div izlauzās caur Kaukaza pakājes kalnājiem un līdz pilsētas paugurainajam priekšlaukam. Pēkšņi viņu priekšā gulēja jūra. Kad 419. kājn. pulka komandieris plkv. Frībe no kādas augstienes ieraudzīja Melnās jūras piekrasti, viņš telegrafēja savam kaimiņam, 421. kājn. pulka komandierim Reinhardtam veco grieķu citātu: Thalatta, thalatta — jūra, jūra!" — Priekš 2400 gadiem, kā chroniķis Ksenofons raksta grieķu priekšgrupas bija apsveikušas glābēju, kad pēc grūtas atkāpšanās pa Mazāzijas tuksnešiem un kalniem sasniedza krastu pie Trapezunda — tieši pretim Novorosijskai.

Bet bija vēl vajadzīgas sīkstas un zaudējumiem pilnas cīņas, līdz 125. un 73. kājn div. iespēja sagrābt 47. pa​domju armijas sīvi aizstāvēto pilsētu skāvienos.

6. septembrī 186. kājn. pulka I bataljons vlnt. Cīglera vadībā 73. kājn. div. smailē uzsāka uzbrukumu šai ostas pilsētai.

Jau 10. septembrī kā pilsēta, tā tās apkārtne bija cieši vācu rokās. Ruoffa armijas grupas pirmais mērķis bija sasniegts. Nākošais bija — Tuapse. Tas bija šaurā piekrastes līdzenuma atslēgas punkts. Bet šis punkts kļuva arī par Lista bruņoto spēku grupas likteņpunktu.

Pie 17. armijas blakus V kājnieku korpusam, XXXXIV jēgeru korpusam un LVII tanku korpusam piederēja vēl XXXX1X kalniešu korpuss ar 1. un 4. vācu kalniešu div. un 2. rumāņu kalniešu div. Šai kājnieku, jēgeru un kalniešu kombinācijai bija īpaša jēga. Kamēr ģen. Vetcela kājnieku divīzijas pār mežainajiem Kaukaza pakājes kalnājiem frontāli ieņēma Novorosijsku, 95. un 101. jēgeru divīziju vidēji augsto kalnu speciālisti, kas caur Maikopu bija pievilkti aiz LVII tanku korpusa jau cīnījās pār mežaino Kaukazu uz Tuapsi. Bet ģen. Konrādā kalniešu jegeriem nācās pa 3000 — 4000 m augstajām centrālā Kaukaza kalnu pārejām izlauzties līdz Melnās jūras piekrastei, tātad zināmā mērā pa aizmugures durvīm.

Viņu mērķis bij Suchumi, šī palmu pilsēta subtropiskajā piekrastē, kas reizē bija ari Abchaziešu padomju autonomās republikas galvaspilsēta. No šejienes bija vairs tikai 160 km līdz Turcijas robežai pie Batumas.

Aiz SS tanku grenadieru divīzijas „Wiking" uz priekšu izbīdītajām motorizētajām kaujasgrupām un aiz slovaku „ātrās divīzijas" ģen. Konrādā kalniešu jēgeri 13. augustā iznāca no stepes uzbrukumam pret Kaukaza augstajām pārejām: 4. kalniešu divīzija pa labi ar uzdevumu iegūt pārejas lielās Labas avotu apgabalā; 1. kalniešu divīzija pa kreisi ar uzdevumu doties pār pārejām pie Elbrusa glečeriem, no kuriem

izplūst Kubaņa. Svarīgākā pāreja ir 2815 m augstā Kluchoras pāreja, kas reizē ir arī vecā Suchumu kara ceļa izejas punkts.

Atrā triecienā 98. kalniešu jēgeru pulka II bataljons maj. fon Hiršfeldta vadībā nokļūst līdz aizbarikādētajai pārejas ieejai, ko aizstāv stipri krievu speķi. Frontāli šo poziciju nav iespējams ieņemt.

Bet fon Hiršfeldts parāda, ko nozīmē vācu kalnu kaujas taktika. Ar viltīgiem maldi​nošiem uzbrukumiem un krievu spēku saistīšanu frontē, viņš pagūst apiet padomju pozicijās pa stāvajām klinšu sienām un izceļ krievus no viņu pozicijām no aizmugures. Līdz ar to augstākais punkts Suchumas kara ceļā 17. augusta vakarā ir vācu rokās.

Maj. fon Hiršfeldts ātri triecas tālāk uz Klidžas ieleju, ieņem Klidžas ciemu kalnu pakājē un līdz ar to atrodas kuplo Melnās jūras piekrastes mežu vidū. Atliek tikai vēl viens lēciens, un piekraste būs sasniegta.

Taču pārsteiguma trieciens ielejā ar vājajiem spēkiem vairs neizdodas. Krievi nikni aizstāv izejas no kalniem. Lielais mērķis— Suchumi — atrodas tikai 40 km atstatu Hiršfeldta acu priekšā. Tālu uz priekšu izrāvies, vienīgi pats no saviem spēkiem atkarīgs, majors ar mazu saujiņu vīru ap sevi guļ visai bīstamās pozicijās. Pa kreisi no viņa vairs nav nekā. Jo Kleista tanku armija arvienu vēl atrodas stepē, ziemeļos no Elbrusa. šajā situācijā ģen. Konrāds izšķiras par pārdrošu operāciju, lai nosegtu korpusa kreiso spārnu. Kapt.

Grots ar 1 rotu, kas sastāv no kalnu vadītājiem un alpinistiem, dabū uzdevumu uzkāpt līdz 4000 m augstajām Elbrusa pārejām un nosprostot Baksanas ieleju, no kuras krievi pastāvīgi apdraud vācu flanku.

Mūsu acu priekšā paveras šī kaja visdēkainākais kaujas lauks — vairāk nekā 1000 m dziļumā tiecas aizu izvagotās, kā rūsa sarkanās Elbrusa nogāžu porfira klintis. Saulē tālu zib lielā Asauas glečera ledus lauki. Ledussienas, šķautnainas klintis, akmeņu šķembu slīpumi.

Ir saprotams, ka 1. kalniešu divīzijas vīriem, kuru uzbrukuma joslā atradās Elbruss, bija pietiekami daudz godkāres pieveikt šo milzi. Militāras nozīmes šim pasākūmam nebija. Bet — pasaule uzmanīgi klausīsies, kad kļūs zināms, ka kāda vācu vienība Kaukaza augstākajā kalnā uzvilkusi Vācijas kaja karogu.

Tā ģen. Konrāds arī piekrita šim ierosinājumam_ uzkāpt Elbrusa galotnē. Taču viņš noteica, ka galotne jāpieveic kopīgi 1. un 4. divīzijas vīriem. Tas bija gudrs lēmumus, lai neaizskartu 4. divīzijas lepnumu.

Ekspedīciju vadīja kapt. Grots, bet 4. kalniešu div. dalībnieki atradās zem kapt. Gemmerlera komandas. Ekspedīcija sākās ar kādu kuriozu pārsteigumu. Vltn. Šneiders ar saviem ziņu grupas vīriem no pamata apmetnes bija izgājis kalnākāpēju gaLvenai grupai pa priekšu, jo tiem nācās nest ziņu dienesta smagās nastas.

Tālu savā priekšā, viņpus glečeram viņi redzēja fantastisko „Inturista" ēku, ko krievi bija iekārtojuši 4200 m augstumā. Tas bija varens ovāls betona klucis, bez kādām zimzēm vai izciļņiem, visur pārklāts ar aluminiju. Tas izskatījās kā kāda gigantiska cepelīna gondola. Fantastiskajā glečera hotelī bija 40 telpu ar 100 guļvietām. Augšpus tā atradās meteoroloģiskā stacija, bet virtuve — lejpus hoteļa galvenās ēkas. šneiders ar savu grupu ātri tika pār saules vēl neatkausēto glečera rupjo sniegu. Pēkšņi viņš tālskatī ieraudzīja, ka hoteļa priekšā stāv kāds padomju karavīrs. „Uzmanību!" viņš uzsauca saviem vīriem, lika novirzīties no gājiena ceļa un apiet hoteli. Viņš apmetās klintīs augš​pus hoteļa un iekārtojās kaujai. Šajā brīdī gluži viens kā bārenis kalnā parādījās kapt. Grots. lekām bija iespējams brīdināt, krievi to jau bija notvēruši. Padomju apkalpe šeit sastāvēja no 3 virsniekiem un 8 kareivjiem. Viņi bija uzkāpuši kalnā tās pašas dienas rītā.

Grots acumirklī pārskatīja situāciju un saglabāja aukstasinību. Kādam krievu virsniekam, kas runāja vāciski, viņš norādīja uz bezizredžu stāvokli. Kapteinis pamāja uz tuvojošos vācu kalnākāpēju grupu un ziņu dienesta vīriem pozicijās virs viņiem. Tā viņš panāca, ka krievi brīvprātīgi atvilkās. Bet 4 sarkanarmieši tomēr labāk izvēlējās kopā ar Grotu nogaidīt vācu spēku ierašanos, lai tad pieteiktos par nesējiem.

Nākošā diena nozīmēta par atpūtas dienu. Kalniešiem pamazām jāpieradinās pie aukstuma.

Kāpienam galotnē jāsākas 19. augustā. Bet tas neizdodas pēkšņi uznākušas sniega vētras dēļ_. Arī 20. augustā smagi negaisi un krusas brāzieni vīrus vēl aizkavē Elbrusa namā.

Bet 21. augustā starojošā rīta saule sola labu laiku. Pīkst. 3 vīri dodas ceļā. Kapt Grots ar 16, kapt.

Gemmeriers ar 5 vīriem.

Bet pīkst. 6 skaistais laiks ir atkal garām. No Melnās jūras augšup kāpj fēns. Un drīz Elbrusa galotni pret nelūgtajiem viesiem aizstāv ari migla un sniega vētra. Kādā nelielā kalnu būdā Grots un Gemmerlers ar saviem vīriem atvelk elpu. Vai arī šoreiz lai grieztos atpakaļ? Nē!_ Gājiens turpinās. Plānajā gaisā un sprēgājošajā sala tas kļūst par spokainu sacensību. Acis līp ciet no sniega. Pār kalna malām kauc orkans. Tālāk par 10 m nav iespējams redzēt.

Pīkst. 11 ledus siena ir pieveikta. Kapt. Gemmerlers stāv uz sasniegtā vaļņa klinšu visaugstākā punkta. Viņa priekšā klints pamats atkal viegli sniedzas lejup. Tātad viņam jāatrodas pašā Elbrusa galotnē.

Oberfeldfebels Kimmerle no 1. divīzijas dziļi ierok karoga kātu graudainajā sniegā. Tad tajā iesprauž arī 1. un 4. kalniešu divīzijas standartus ar sniegpuķīti un encianu. īss rokas spiediens, tad grupa ātri atkal dodas lejup uz austrumu sienu, kur rietumu vētra nedaudz rāmāka. Un pasaule patiesi brīnīdamās uzzina, ka Kaukaza augstākajā kalnā plīvo Vācijas karogs.

Bet atgriezīsimies pie kaujām augstajās pārejās. Kamēr 1. kalniešu divīzijas bataljoni ar grūtībām virzījās caur Kluchoras pāreju un panīkušo Suchumas kara ceļu, ģenerālmajors Ēglsērs (Eglseer) ar 4. kalniešu divīziju labajā flankā devās caur galvenās kalnu grēdas augstajām pārejām.

Plkv. fon štettners ar 91. kalniešu pulka I un III bataljonu ieguva Sančaro un Alustrachas pārejas 2600 un 3000 m augstumā. Līdz ar to Kaukaza galotņu grēda bija pārvarēta. Tagad ceļš veda lejup uz priekškaļņu pārejām, Suchumas augstienes subtropiskajos mežos.

Savukārt maj. Sulce ar III bataljonu devās pār Bgalaras pāreju un atradās tieši virs nogāzēm, kas stāvus krita lejup līdz pašam ielejas līdzenumam. Līdz piekrastei vairs bija tikai 20 km. Tikai 20 km līdz mērķim.

Jēgeri bija veikuši 200 km garu ceļu kalnainā apvidū un augstajos kalnos. Ar mazajiem to rīcībā esošajiem spēkiem viņi bija cīnījušies 3000 km augstumā un pieveikuši ienaidnieku dažādas situācijās, gan reibinošās kalnu mugurās, gan vētru piekauktās ledus sienās un bīstamos glečeros, bija ieņēmuši ienaidnieka pozicijās, kas tika uzskatītas par neieņemamām. Tagad viņi atradās tiešā mērķa tuvumā. Un tomēr to nesasniedza. štetnera kaujasgrupai svarīgajās pozicijās pie piekrastes pēdējā sliekšņa ar tās lielgabaliem bija atlikušas vairs tikai 25 granātas katram. „Sūtiet municiju," viņš telegrafēja. „Vai lidmašīnu nav? Vai itāļu Alpu vīri ar saviem mūļiem nenāks?"

Nē. Lidmašīnu nebija. Un Itāļu Alpu vīri maršēja uz Donu pret Staļingradu.

Plkv. fon. štetnera, drošsirdīgā kalniešu jēgeru 91. pulka komandieris atradās Bisbas ielejā, 20 km no Suchumas.

Maj. Hiršfeldts gulēja Klidža ielejā, 40 km no piekrastes. Ģenerālmajora Ruppa (Rupp) 97. jēgeru divīzija bija izlauzusies līdz 50 km attālumam no Tuapses.

Kopā ar to cīnījās brīvprātīgo brigādes „Wallonie" valoņi pltn. Lipperta vadībā.

Bet nekur nepietika spēku pēdējam, izšķirīgajam lēcienam. Padomju pretestība bija pārāk stipra.

Bruņoto spēku „A" grupas uzbrukuma vienības nedēļām ilgajās kaujās bija novājinātas, bet apgādes līnijas izstieptas garumā jau pāri tām robežām, kura vēl ietilpst saprātīgas improvizācijas lokā. Bet aviācijas spēki to iesaistes dēļ starp Donu un Kaukazu bija saskaldīti. Pēkšņi gaisa telpu pārbaudīja sarkanā aviācija. Padomju artilērija bija parsvarā. Vācu pusē pietrūka pāris duču aviācijas iznīcinātāju, pusducis bataljonu un daži simti nesēju mūļu. Tagad, kad izšķirīgais pagrieziens bija sniedziena tālumā.

Tā bija visās frontēs: visur kaut kā trūka. Visur, kur karš atradās zenītā un svarīgie mērķi gandrīz

bija sasniegti — E1 Alameinas priekšā, 100 km attālumā no Nīlas, Rommels sauca pēc dažiem dučiem lidmašīnu un pēc 100 tankiem ar dažiem tūkstošiem tonnu benzīna.

Rietumos no Staļingradas 6. armijas triecienrotas ubagoja pēc dažiem triecienlielgabaliem, pēc dažiem svaigiem pulkiem un pāris prettanku lielgabaliem, triecienpionieriem un tankiem. Ļeņingrada9 pirmo māju priekšā un Murmanskas priekšlaukā — visur karaspēks brēca pēc slavenā „pēdējā batal​jona", kas visos laikos izšķīris kulmināciju sasniegušas kaujas iznākumu.

Bet Hitlers nevienam nespēja dot šo pēdējo bataljonu. Karš bija izvērties pārāk liels, bet vērmachta sega — pārāk īsa.

Pa visiem kauju laukiem starp Atlantiku, Volgu un Kaukazu klīda draudošas katastrofas spoks.

7. TĀLIZLŪKOŠANA ASTRACHAŅĀ Tanku izlūkvāģi 150 km pa ienaidnieka territoriju — Nepazītais nattas vads — Ltn. Šlips telefonē ai Astrachaņas stacijas priekšnieku — Ritmeistara Zagorodnija kazaki.

Bruņoto spēku „A" grupas austrumu grupā pie 1. tanku armijas, dziļo vaļējo flanku ar stipriem atbalsta punktiem sedza 16. mot. kājn. divīzija.

Ir 13. septembris, austrumos pie Elistas, Kalmiku stepē. „Hei, Georg, sataisies, mēs pēc pusstundas dodamies ceļā!" „Slušaju, gospoģin ļeitnant!" atsaucas Georgs, pēc tautības kazaks, un metas projām. Vltn. Gotlībs priecājas par šādu dienesta centību.

Georgs bija cēlies no Krasnodaras. Tur viņš paidagoģiskajā seminārā bija mācījies vāciski.

Pagājušajā rudenī viņš, būdams padomju ziņnesis, bija ieskrējis 16. mot. kājn. div. tieši rokās. Sākumā viņš kalpoja par pavāra palīgu, tad brīvprātīgi pieteicās par 2. rotas tulku. Geor​gam bija pietiekami daudz iemeslu dusmām uz Staļinu, un rotā nebija neviena, kas viņam neuzticētos. Un īpaši kritiskās situācijās Georgs bija pat izpalīdzējis kā strēl​nieks pie patšautenes.

Vltn. Gotlībs pašreiz atgriezās no apspriedes ar 165. motociklu bataljona komandieri, kurā bija ticis apsvērts kādas izlūkvienības izlūkošanas pasākums cauri Kalmiku stepei līdz Kaspijas jūrai. Ģenerālleitnants Henrici, 16. mot. kājn. div. komandieris, kas pie Elistas bija nomainījis LII korpusu, gribēja zināt, kas īsti notiek šajā plašajā tuksnesī Kaukaza frontes flankā, starp telpu dienvidos no Staļingradas un Terekas upi, ko 30 augustā pie Mosdokas bija sasniedzis 394. tanku grenadieru pulks maj.

Papes vadībā. Šī nepazītā zeme starp Volgu un Tereku atgādināja milzu piltuvi. Un no turienes varēja sagaidīt visādus pārsteigumus. Tādēļ šī telpa bija jāuzmana. Šīs plašās, nevienam nepiederošās territorijas apsardzība praktiski bija uzticēta vienai vienīgai 16. mot kājn. divīzijai. Tās bāze bija Elistā, Kalmiku stepē. Pārraudzības un izlūkošanas uzdevumu līdz pat Kaspijas jūrai un Volgas deltai pagaidām nācās veikt izlūkvienībām, kuru iesaiste bija īsti drosmīgu ekspedīciju pasākumi. Jo ar pastiprinājumiem varēja rēķināties tikai sākot ar septembri — tiem bija jānāk no lidotāju ģenerāļa Felmija (Felmy) īpašo uzdevumu komandas „F". Tai laikā 16. mot. kājn. div. ieguva „vēja suņu divīzijas" pavārdu un vēlāk uz to bija visai lepna.

Bez dažiem gluži nepieciešamiem speciālistiem šajos pasākumos iesaistīja vienīgi brīvprātīgos.

Septembja vidū sākās pirmais lielais ekspedīcijas pasākums abpus Elistas-Astrachaņas ceļam. Iesaistītas tika pavisam 4 izlūkgrupas. To uzdevums bija: 1.

Noskaidrot, vai un kur ienaidniekam ir kādi spēki spraugā starp Tereku un Volgu, vai tas mēģina pārcelties pār Volgu, kur atrodas ienaidnieka atbalsta punkti, un vai pa Staļingradas-Astrachaņas ceļu notiek karaspēka kustība.

2.

Noskaidrot ceļu apstākļus, Kaspijas jūras piekrastes un Volgas krastu īpašības, kā arī sīki izlūkot nepazīstamo jauno Kisļaras-Astrachaņas dzelzceļa līniju.

Svētdienā, 13 septembrī grupas dodas ceļā. Pīkst. 4.30 vīri nostājas iziešanai. No stepes pūš ass vējš. Iekām nav uzlēkusi saule, ir jūtami auksts.

Izlūkvienības šim dēkainajam pārgājienam, kam tās jāieved 150 km dziļi nepazītā, neizmantotā zemē, ir attiecīgi sagatavotas. Katrai grupai ir divas astoņriteņu tanku izlūkošanas mašīnas ar 2 cm zenītlielgabaliem, viens motociklu strēlnieku vads ar 24 vīriem, divi resp. trīs motorizēti vai uz strēlnieku tankiem uzmontēti prettanku lielgabali, kā arī viena pionieju grupa ar piederumiem. Šo sastāvu papildina pieci smagie automobiļi — ik divi ar benzīnu un ūdeni, bet viens ar uzturu, kā arī viena remonta grupa apvidus automobiļos. Tam visam klāt nāk vēl sanitārais vāģis ar ārstu, radiotelegrafistu, motociklu ziņnesi un tulku. Šrēdera grupu jau pašā sākumā sagaida neveiksme. Jau drīz pēc došanās ceļā tā sastopas ar kādu

ienaidnieka patruļu aiz Uttas, ltn. šrēders krīt. Tulks Marešs un feldfebelis Veismeiers tiek smagi ievainoti. Grupa griežas atpakaļ un dodas ceļā no jauna nākošā rītā ltn. Eulera vadībā.

Pa tam vltn. Gotlībs, ltn. Slīps un ltn. Hilgers ar savām tālizlūkošanas grupām jau pavirzījušies uz priekšu gan ziemeļu, gan dienvidu virzienā, gan tieši gar Elistas-Astrachaņas ceļu. Vltn. Gotlībs, kas sākumā virzas gar ceļu un un tad pagriežas pret ziemeļaustrumiem stepē un dodas uz Sadovsku, 14. septembrī ir jau 40 km no Astrachaņas. Bet 15. septembrī viņš ir tikai 25 km no Volgas. No augstām smilšu kāpām paveras plašs skats līdz pašai upei.

Smiltis un sālspurvi apvidu padara gandrīz nepieejamu. Taču tanku izlūkvienlba arvien atrod kādu iespēju.

Kartes, ko Gotlībs dabūjis līdzi nav diezin cik labas. Kazaku Georgam pie ikkatras akas, kur iznāk sastapšanās ar vāciešiem visai draudzīgiem kalmiku nomadiem, arvien no jauna atraisās gajas sarunas, skaidrojot ceļus un taciņas, vācot izziņas.

Lielais dzelzceļš? Jā pa to starp Kisļaru un Astrachaņu brauc vilcieni vairākas reizes dienā." „Un krievi?" „Jā, tie te jādelē apkārt. Vēl vakar pie akas apmēram vienas stundas ceļā no šejienes pārnakšņoja liela grupa. Viņi bija no Sadovskas, tur to jābūt daudz." „Aha," Georgs pamāj draudzīgajiem nomadiem un uzdā​vina tiem dažas cigaretes.

Smieklus pēkšņi pārtrauc kāds sauciens. Viens no kalmikiem rāda uz ziemeļiem. Tur tuvojas divi jātnieki. Krievi.

Kalmiki pazūd. Abi tanku izlūkvāģi stāv aiz kādas kāpas un krievi tos nevar redzēt. Vltn. Gotlībs uzsauc Geor​gam: „Panāc šurp."

Bet Georgs neatbild. Viņš pabāž savu uniformas cepuri zem platā motocikla mēteļa, apsēžas uz akas malas un aizdedzina cigareti.

Abi krievi uzmanīgi pierikšo klāt — tas ir kāds virsnieks ar savu dieninieku. Georgs tiem kaut ko uzsauc. Virsnieks nokāpj no zirga un pienāk pie Georga Vltn. Gotlībs un tā biedri novēro, kā viņi abi smiedamies sarunājas. Tagad tie jau stāv blakus viens otram. „Tas suns Georgs," izmet radiotelegrafists. Bet tad viņi pēkšņi redz, ka Georgs zibeņātri izrauj pistoli. Smaidī​dams viņš saka: „Ruki verch! Rokas augšā!"

Padomju virsnieks paceļ rokas un ir tik ļoti pārsteigts, ka uzsauc arī savam dieniniekam padoties.

Gotlība izlūkvienība atgriežas Chalchutā ar diviem vēr​tīgiem gūstekņiem.

Ltn. Euleram savukārt bij īpašais uzdevums sīki noskaidrot, kādi ir Sadovskas aizstāvības nocietinājumi un vai šajā telpā ziemeļos no Astrachaņas pār Volgu tiek pārcelts karaspēks.

No Uttas līdz Sadovskai gaisa līnijā ir ap 150 km. Eulers no lielā ceļa tūliņ pagriežas pret ziemeļiem. Pēc 10 km brauciena leitnantam nodreb sirds — grupai ātri tuvojas milzu putekļu mākonis. „Braucamrīki — izklīst!" viņš pavēl. Paceļ binokli pie acīm. Mākonis strauji tuvojas. Un pēkšņi leitnants izplūst skaņos smieklos — tie nav krievi, kas tur tuvojas, tās ir antilopes, milzīgs Saigas antilopu bars, kādas tās dzīvo Dienvidkrievijas stepes. Kad dzīvnieki beidzot sajūt cilvēkus, tie pagriežas un lēkšo uz austrumiem Viņu kājas kapā izkaltušo stepes zāli un saceļ tādus putekļu mākoņus, it kā pār bezgalīgo klajumu brauktu vesels tanku pulks.

Eulers tālāk izlūko ziemeļaustrumu virzienā, konstatē ka Justas un Chasikas ciemus ieņēmuši stipri ienaid​nieka spēki, apiet šīs vietas un pagriežas pret galveno mērķi — Sadovsku.

16. septembrī Eulers ar abiem tanku izlūkvāģiem atrodas 5 km no Sadovskas un reizē arī 7 km no Volgas lejteces. Līdz Astrachaņai ir vēl 35 km. Eulera izlūku grupa laikam ir tā vācu bruņoto spēku vienība, kas ,,Barbarosas" ietvaros vistālāk izvirzījusies uz austrumiem un līdz ar to bijusi vistuvāk kapa mērķim Astrachaņai.

Tam, ko šī izlūkvienība konstatēja, bija liela nozīme: Krievi ap Sadovsku bija izrakuši dziļu tanku grāvi un ie​rīkojuši dziļumā novietotu bunkuru līniju. Tas norādīja uz iepriekš sagatavotu tiltagala poziciju,

kurai nāktos nodro​šināt acīm redzot jau izplānotu padomju spēku pārcelša​nos pār Volgu.

Kad krievu sardzes posteņi ieraudzīja vācu tankus, pozicijās izcēlās panisks uztraukums. Garnizona vīri, kas līdz tam, acīm redzot, bija_ vadījuši bezrūpīgu dzīvi, saklupa savos bunkuros un strelnieku bedrēs un ar tanku šautenēm un smagajiem ložmetējiem atklāja mežonīgu atvaires uguni. Diviem krieviem, kas vispārējā uztraukumā vēl bija palikuši apvidū, Eulera tanku izlūkvāģis nogrieza ceļu. Pie viņu kājām nogūla patšautenes kārta. „Ruki verch!"

Līdz nāvei pārbijušies, abi krievi padevās — viens on tiem bija 36. patšauteņu bataljona štāba virsnieks, otrs — viņa ziņnesis. Tas bija lielisks ķēriens. Bet tagad — projām!

Arī ltn. Slīps, 16. mot. kājn. div. tanku izlūku grupas šefs, 13. septembrī ar saviem vīriem bija devies ceļā. Viņa galvenais uzdevums bija noskaidrot, vai patiesi eksistēja lietošanā esoša KisļarasAstrachaņas dzelzceļa līnija, kā apgalvoja gūstekņi, un kas nebija iezīmēta nevienā kartē. Bija ļoti svarīgi uzzināt ko tuvāku par šo dzelzceļa līniju, pa kuru tātad varētu pārvadāt arī karaspēku.

Slīps šo dzelzceļu atrada. Viņš stāsta: „Otrās dienas rītā mēs jau iztālēm redzējām sālsezerus zibam saulē. Motocikli dziļajās smiltīs tikai ar pūlēm tika uz priekšu, un mūsu apvidus vāģim, kurā sēdēja divi vīri, nepār​traukti bija vajadzīgi visādi sīki labojumi."

Kad Slīps beidzot tālskatī ieraudzīja dzelzceļa sliedes, viņš pameta savas kaujasgrupas galvenos spēkus aiz sevis un ar abiem tanku izlūkvāģiem un pionieriem devās uz kādu nelielu dzelzceļa sarga būdiņu. Tā bija Senselijas stacija.

Slīps stāsta: „Jau iztālēm redzējām 50 — 60 civīlistus, kas strādāja gar dzelzceļa uzbērumu. Stiga bija viensliežu, un to no abām pusēm iežogoja smilšu valnis. Mums parādoties, darbu uzraugi pazuda, kamēr pārējie civilisti gavilēdami apsveica mūs. Tās bija ukraiņu ģimenes, veci vīri, sievietes un bērni, kas bija piespiedu kārtā evakuēti un kopš mēnešiem iesaistīti šejienes darbos. Daudzi ukraiņi runāja vāciski un apsveica mūs kā atbrīvotājus."

Kamēr vācu karavīri vēl sarunājās ar ukraiņiem, dienvidos pēkšņi parādījās dūmu strūkla. „Vilciens!" sauca strādnieki.

Slīps savu tanku izlūkvāģi novietoja pozicijā aiz kāda paugura. Un tad jau arī garais preču vilciens ar naftas un benzīna vagoniem bija klāt. Tā priekšā bija aizjūgtas 2 lokomotīves. Seši šāvieni no 2 cm lielgabaliem — un lokomotīves bija saārdītas. No katliem izšāvās tvaiks, gaisā virmoja krāšņu ugunssvelme. Vilciens stāvēja. Ta​gad ar šāvieniem aizdedzināja vienu vagonu pēc otra. „Nolāpīts — tik labs benzīns!" lielgabalnieki rūca. Bet ukraiņi ik reizes aplaudēja, kad kāds vagons aizdegās. Beidzot vācu pionieri saspridzināja sliedes un dzelzceļa ierīces.

Tajā brīdī, kad viņi gribēja aizdedzināt stacijas būdu, atskanēja telefons. Pionieri uztraucās. ..Cilvēkbērns, kā es satrūkos," norūca apakšvirsnieks Engs. Bet viņš tūliņ atguvās un spalgā balsī iesaucās: ,.Leitnanta kungs, pie telefona!"

Slīps tūliņ atskārta situāciju un kopā ar tulku metās uz būdu. „Stancija Senseļi, načaļņik," tulks piesteidzās un ņirdza. „Da, da, tovarišč, — viņš turpināja.

Vada otrā galā bija Astrachaņas stacija. Un Astrachaņa bija „Barbarosas" plāna A-A līnijas dienvidu punkts. Šī kara mērķis. Vācu vērmachta smailes jau sarunājās ar to pa telefonu.

Astrachaņas dežūrants gribēja zināt, vai naftas vilciens no Baku jau izbraucis caur Senseļu. Pretējā virziena vil​ciens jau atrodoties pārmiju vietā pie Basiem.

Pretējais vilciens! Tulks mēģināja biedru Astrachaņā Lielā sprauga starp Kaukazu un Staļingradu bija 300 km plata. 16. mot. kājn. div. izlūkvienības aiz​kļuva līdz Astracha​ņas pievārtei. pārliecināt, lai tik tas sūta pretējās puses vilcienu ceļā. Bet šis padoms Astrachaņas biedru padarīja aizdomīgu. Tas jautāja dažas techniskas lietas. Un nelietpratīgās atbildes viņa neuzticību vēl tikai vairoja.

Viņš briesmīgi lādējās un bārās. Tad arī vācu tulks uzdeva spēli un iebrēca klausulē: ,,Na, pagaidi tik, brālīt, drīz mēs būsim Astrachaņā!"

Nu biedrs Astrachaņā, lādēdamies visbriesmīgākajiem krievu lamu vārdiem, nometa klausuli. Tā viņš vairs arī nedzirdēja, ka dažas minūtes vēlāk Senseļu koka stacija ar dažu granātu saišķu palīdzību uzlidoja gaisā.

^«flfe». ijpatei/fr ^ t^^ītfn ° K AI S Kutaisi Ltn. Slīps, kam jau kopš vairākām dienām nebija nekādu radiosakaru ar divīziju, mēģināja izlūkot arī Basu virzienā. Bet Astrachaņas stacijas dežurants laikam bija sacēlis trauksmi. Padomju artilērija un smagie ložmetēji bija ieņēmuši pozicijās šī ciema priekšā. Slīpa tālizlūkošanas grupa griezās atpakaļ un 17. septembrī labā stāvokli un bez zaudējumiem atgriezās Uttā. Vēl tai pašā dienā viņam bija jānodod ziņojums ģenerālleitnanta Heinrici komandpunktā, kur bija ieradies arī bruņoto spēku „B" grupas virspavēlnieks, ģenerālpulkvedis Veikss, jo 16. mot. kājn. div. tagad piederēja pie bruņoto spēku „B" grupas.

Visi atviegloti uzelpoja: no stepes un Volgas lejteces — tātad no Kaukaza puses vēl nedraudēja nekādas briesmas. Tā bija izšķirīgi svarīga atziņa. Jo bruņoto spēku „A" grupa mēģināja no jauna iekustināt Kaukazā iestrēgušās ofensīvas kreiso spārnu. Kleista tanku armijai nācās ar visiem tās spēkiem atraut vaļā vārtus uz Baku, lai iekarotu padomju naftas paradīzi un tā sasniegtu vismaz vienu no šīs vasaras ofensīvas svarīgajiem mērķiem.

Pēdējais šķērslis šī mērķa sasniegšanai bija Terekas upe, kuras priekšā bija apstājušās Kleista armijas tanku smailes. Kleists izmēģināja laimi, un kapa laime patiesi likās dodam vācu vērmachtam vēlreiz izdevību tikt pie uzvaras. Ģenerālpulkvedis fon Kleists, pēc apspriedes ar XXXX tanku korpusa komandējošo ģenerāli, ar kāda izveicīga manevra palīdzību izvilka 3. tanku divīziju no sīksti aizstāvētās Baksanas ielejas un 23. tanku divīzijas aizmugurē gar Tereku novadīja to austrumu virzienā. Pēc sīvām ielu cīņām divīzija 25. augustā ieņēma Mosdoku. Tūliņ pēc tam kādai citai kaujasgrupai lika pārsteidzošā uzbrukumā šķērsot upi pie Ižerskajas. Izšķirīgo lēcienu pār upi izda​rīja 394. tanku grenadieju pulks.

Ir 1942. g. 30. augusts. Pulksteņa minūšu rādītājs tuvojas 3. stundai. Gan triecienlaivas, gan pionieri, gan tanku grenadiej-i ir gatavi uzbrukumam. Viņi gaida uz artilērijas ugunsbrāzienu, kam jāsedz viņu lēciens pār upi.

Norunātā laikā tas arī vārīdamies uzmurd no aizmugures, kaukdams tuvojas zem tumšajām rīta debesīm un dārdēdams izsprāgst viņā pusē, ienaidnieka krastā. Šis ugunsbrāziens no 28 stobriem 10 minūtes no vietas noklāj padomju pozicijās. Un šī laika pionieriem un grenadieriem pietiek — tie izlēc no aizsegas un nogādā triecien​laivas līdz ūdenim.

Pārceļas I bataljona pirmās grupas. Bet nu sakustas arī krievi. Viņu lauku lielgabali, tā sauktie „račbum", arvienu no jauna gulda savu uguni pār pārcelšanās vietu. Tas ir viens no krievu iedarbīgākajiem un

bīstamākajiem ieročiem.

Tereka pārcelšanās vietā ir 250 m plata, tās straume ļoti strauja, virpuļaina, tā ir viltīga kalnu upe.

Blakus laivām augsti kā torņi uzšaujas balti putu ~Uibi — krievu granātmetēju šāviņi.

Un visam pa vidu lēkā mazās triecienlaivas. To smailes augsti izslējās virs ūdens. Bet pakaļgalā, zemu pielieku​šies, tup grenadieri. Tā laivas izspurdz cauri šai ellei.

Jau pašā uzbrukuma sākumā, vēl upes šajā krastā, krīt I bataljona komandieris kapt. brīvkungs fon der HeidenRinšs, kā arī viņa adjutants ltn. Cīglers. Nāvīgi ievainots, sabrūk arī ltn. Vurms. Pārcelšanās laikā tiek ievainota 2. rotas šefs vltn. Dr. Dirholcs un pār laivas malu iekrīt ūdenī. Šajā krastā no upes līkuma iznirst kāda ātrlaiva. „Laivā, — marš, marš!" Nākošā grupa zibensātri metas laivā. „Trīs, četri, pieci — un vēl viens!" pionieris pie stūres koka skaita. Iekaucas motors. Laiva dodas uz priekšu.

Pa labi un pa kreisi granātu sprādzieni. Putas. Mutuļojošs ūdens. Pionieris neliekas traucēties, stāv izslējies pie stūres koka un vada savu laivu pār straumi. Drīz krasts ir sasniegts. Neliels līkums. Vīri izlec malā.

Pašu artilērijas ugunszvana aizsegā, strēlnieki soli pa solim cīnās uz priekšu. Priekšnoteikumi tiltagala pozicijās izveidošanai ir doti. Bet tikai priekšnoteikumi, nekas vairāk. Jo drīz izrādās, ka pretinieks ir stiprāks nekā sākumā pieņemts. Labā aizsegā novietojies, tas sīvi pretojas Mundaras-Jurtas ciema priekšā. Krievi atrodas izbūvētos lauku nocietinājumos, kā arī kādā tanku grāvī. No turienes viņi noklāj ar uguni klajā laukā gulošos vācu gre​nadierus.

Pēcpusdienā gados jaunais 394. tanku rotas grenadieru pulka komandieris maj. Pape ar savu kaujas štābu dodas pār upi, lai uz vietas orientētos par stāvokli. Galvenā kaujaslīnija tiek izveidota tā, ka sekmīgi iegūto tiltagalu iespējams aizstāvēt arī ar maziem spēkiem.

Tanku grenadieri Terekas viņā krastā dabūja turēties veselas 5 dienas. Viņi cīnījās dienvidos no 44. platuma grada. Vienīgi 1. kalniešu divīzijas smailes Klidžas ielejā atradās vēl vairāk uz dienvidiem. Tās cīnījās pie 43 platuma grada, tieši pie 43 gr 20' — pie vistālāk dienvidos esošā punkta, ko vien „Barbarosas" ietvaros vācu bru​ņotie spēki Krievijā bija sasnieguši.

Papes vīri cīnījās neizdevīgā apvidū, bez smagajiem ieročiem, pret daudzkārt stiprāku un sīvi pretojošos ienaidnieku. Pulks saistīja triju padomju divīziju spēkus. Tā krieviem nācās atvilkt spēkus no citām vietām. Šis 3. tanku divīzijas ar smagiem upuriem izcīnītais tiltagals radīja priekšnoteikumus no jauna pievestā LII armijas korpusa uzbrukumam. Tā arī 111. un 370. kājn. divīzijai pie Mosdokas izdevās šķērsot Tereku un radīt vēl vienu tiltagala poziciju. Bet 394. pulka vīri varēja atvilkties no savām neizdevīgajām pozicijām.

Bet ari pie Mosdokas vācu spēki vairs nebija pietiekami ofensīvas turpināšanai. Krievi vienkārši bija par stipriem, bet vācu spēki par vājiem un par nogurušiem. Pēdējā izdevība Baku naftas lauku iekarošanai vairs nebija izmantojama.

Tāpat kā pie Kaukaza rietumu nogāzēm pret Melno jūru, tā arī šeit pie Terekas kaujas aprima. Fronte sastinga. īsi pirms „Barbarosas" mērķu sasniegšanas, vācu ofensīvas spēks bija izniekots. Tereka kļuva par robežupi.

Terekas aizstāvības līnijā, 3. tanku div. bataljonu vidū pie Ižerskajas blakus vācu grenadieriem cīnījās arī kāda dīvaina vienība — kazaki. Gadījums, kas ritmeistara Zagorodnija kazakus noveda vācu pusē, ir šim karam tipisks.

Kad ģen. brīvkunga fon Geira XXXX tanku korpuss 1942. g. vasarā pie Millerovas ieguva 18.000 gūstekņu, pirmā svarīgākā problēma bija — kas krievus nogādās uz aizmuguri? Sarukušās vācu vienības šim uzdevumam vairs nevarēja norīkot savus karavīrus. Te kapt. Kandučam, korpusa lc virsniekam, ienāca prātā ideja no gūstekņu masas izdalīt toreiz vāciešiem visai draudzīgos Kubaņas un Donas

kazakus, uzsēdināt tos neskaitāmajos apkārtklīstošajos zirgos un izmantot kā sarkanarmiešu pavadkomandas. Kazaki, būdami viss kas cits, tikai ne boļševiku draugi, bija sajūsmā. īsā brīdī ritmeistars Zagorodnijs sapulcēja veselu eskadronu un ar 18.000 padomju gūstekņiem devās ceļā.

Neviens cilvēks korpusa štābā vairs necerēja Zagorodniju vēl kādreiz sastapt.

Bet septembra sākumā XXXX tanku korpusa štāba mītnē Ruskijos pie Terekas kādu dienu atvērās Ic virsnieka telpas durvis, tajās parādījās krāšņi uniformēts kazaku virsnieks un lauzītā vācu valodā pieteicās: „Ritmeistars Zagorodnijs ar eskadronu." Kandučs izkrita kā no mākoņiem. Vēl šodien viņš smaidīdams stāsta: „Nu mums atkal bija mūsu kazaki."

Bet ko lai ar viņiem iesāk? Kandučs piezvanīja štāba šefam pltn. Vageneram. Izcēlās gara saruna.

Beidzot tika nolemts — Zagorodnija grupu noorganizēs no jauna kā kazaku eskadronu, 4 nedēļas apmācīs un tad iesaistīs frontē.

Tā arī notika. Pašā priekšā, Ižerskajas pozicijās atrazdamies, ritmeistars Zagorodnijs stingri raudzījās uz disciplīnu un kārtību. Tikai pirmajā naktī viņš pārsteidza divus ierakumu posteņus aizmigušus. Tad arī divreiz sprāga viņa pistole. Pēc tam uz posteņa vairs negulēja neviens kazaks, un nebija arī neviena dezertiera.

Ritmeistara Zagorodnija uzticamākais balsts bija pirmā vada komandieris vltn. Kobans, plecīgs kazaks, kas savam eskadronam, tāpat kā Zagorodnijs, palika uzticīgs līdz pēdējam. Ja Kobans kādreiz saslima, vadu viņa vietā sapulcēja tā sieva, šī izskatīgā, izveicīgā kazaku sieviete jau kopš paša sākuma pavadīja savu vīru tā vada gaitās. Un, tāpat kā jebkurš cits kazaks, viņa devās arī patruļu jājienos. Viņa arī mira kopā ar eskadronu. šī miršana pēc sīkstām un drosmīgām cīņām austrumfrontē norisinājās visai drūmā, traģiskā veidā — tūksto​šiem kilometru tālu no dzimtenes, kuras atbrīvošanā kazaki 1942. g. cerēja būt palīdzīgi.

Kapt Kandučs par to stāsta: ,,1944. g. maija beigās, kad XXXX korpuss šķērsoja Rumānijas robežas, virzīdamies uz rietumiem, eskadrons saņēma pavēli pārcelties uz Franciju. Komandējošā ģenerāļa fon Knobelsdorfa vietā kazakus izvadīja korpusa adjutants maj. Dr. Patovs. Ritmeistars Zagorodnijs beidzot dabūja savu sen kāroto I šķiras dzelzs krustu. Viņš to bija godīgi nopelnījis. Tad kazaki saformējās vēlreiz — tā bija arī pēdējā reize — parādes galopam. Neaizmirstams brīdis."

Sešas nedēļas vēlāk eskadrons pie San-Lo Francijā invāzijas kaujas laikā iekļuva smagā Jabo uzbrukuma ugunī un tika pilnīgi iznīcināts.

Izglābās tikai daži vīri. Ziņas par kazaku likteni tie atveda uz Vāciju. Kritušo vidū bija visi virsnieki, ari vltn. Kobana sieva. Bet XXXX tanku korpusa vīri savu daudzo sīvo cīņu ieroču draugus nav aizmirsuši līdz šai pašai dienai.

8. TEREKA KĻŪST FAR ROBEŽUPI Hitlera sadursme ar fodlu — Ģenerālštāba šefam un feldmaršālam Listam jāiet — Naftas maģijā — Tanku grenadieri osetīnu ceļā — Kaukaza fronte sastingst.

1942. g. 7. septembrī pār Ukrainas mežiem gūla atvasaras svelme. Vadoņa galvenās mītnes „Wehrwolf" smacīgajās zemnīcās temperātūra sasniedza 30 grādu. Hitlers šajās dienās visai grūti cieta no klimata. Tas viņa errastības par stāvokli starp Kubaņu un Tereku vēl tikai pavairoja. No visiem ziņojumiem par „naftas fronti" izrie​tēja, ka kaj-apulku spēki ir izsmelti.

Bruņoto spēku „A" grupa bija iestrēgusi Kaukazā un pie Terekas. Ielejas, kas veda uz Melnās jūras piekrasti, galvenokārt Tuapses ieleju, krievi bija bloķējuši, un Tereka izrādījās par smagi nocietinātu šķērsli — pēdējo, kas vēl atradās vācu kara ceļa priekšā uz Tiflisu, Kutaisu un Baku.

Vairāk nav iespējams — ziņoja divīzijas. „Nav iespējams, nav iespējams — man pietiek tikai dzirdēt šos vārdus!" Hitlers niknumā plosījās.

Viņš negribēja saprast, ka spēku trūkuma dēļ kā pie Terekas, tā kalnu frontē vairs nebija iespējams virzīties tālāk uz priekšu. Vainu viņš meklēja pie pavēlniekiem un viņu operāciju nepareizā plānojumā.

Hitlers tādēļ 7. septembrī sava vērmachta vadības štāba šefu artilērijas ģenerāli Jodlu nosūtīja uz Staļino pie feldmaršala Lista, lai tas tur palūkotos, kādēļ par visām lietām vairs nenotika virzīšanās uz priekšu pa Tuapses ceļu. Jodlam nācās Hitlera pavēlēm piešķirt vairāk svara.

Jodls atgriezās vēlu vakarā. Viņa ziņojums „Wehrwolf'a" zemnīcu mītnē izsauca visasāko vācu vērmachta vadības krizi, kādu vien tā kopš kaja sākuma bija piedzīvojusi. Jodls aizstāvēja feldmaršalu Listu un solidārizējās ar tā atziņu, ka vācu spēki spraustajiem mērķiem ir par vāju. Viņš, tāpat ka Lists, prasīja būtiskus pārgrupējumus frontē.

Hitlers atteicās to darīt un izteica aizdomas, ka Jodls ļāvis Listam sevi pierunāt. Ģenerālpulkvedis Jodls, arī būdams klimata un ceļa grūtību nogurdināts, spēji iekaisa un saniknots skaļā balsī citēja Vadoņa pavēles un pēdējo nedēļu rīkojumus, kurus Lists bija precīzi izpildījis un kas noveda pie grūtībām, kādās tagad atradās bruņoto spēku „A" grupa.

Jodla pārmetumi Hitleru izsita no sliedēm. Viņa uzticamākais ģenerālis ne tikai saslējās pret to, bet arī gaiši un skaidri apšaubīja Hitlera karavadoņa spējas un norādīja tam uz viņa vainu Kaukaza krizē un gaidāmajā sakāvē dienvidu frontē. ,,Jūs melojat," Hitlers kliedza, ,,nekad es šādas pavēles neesmu devis, nekad!" Viņš pameta Jodlu un izmetās ārā, Ukrainas mežu tumsā. Viņš atgriezās tikai pēc vairākām stundām, bāls sakritis, drudžainām acīm.

Cik ļoti Hitlers jutās trāpīts, izriet no fakta, ka viņš no šī brīža vairs neieturēja maltītes kopā ar saviem ģenerāļiem. Sarūgtināts viņš no šīs dienas līdz pat savai_nāvei ēda gluži viens savu karalauku mītņu spartaniskajas tel​pās, tikai ar aitu kuci Blondiju blakus krēslam.

Bet tā nebija viņa vienīgā reakcija uz Jodla pārmetumiem. Iestājās arī vēl kāda, izšķirīgāka reakcija: ģenerālštāba šefs ģenerālpulkvedis Halders un feldmaršals Lists tika atcelti no amatiem. Hitlers nolēma nomainīt pat sev tik paklausīgos ģenerāļus kā Keitelu un Jodlu un plānoja aizstāt viņus ar feldmaršaliem Kesselringu un Paulusu. Šis plāns, diemžēl, netika reālizēts. Jo ar šādu tik tālejošu pārmaiņu palīdzību, vācu bruņoto spēku vadības galotnē stājoties frontē pieredzējušiem ģenerāļiem, vismaz būtu tikusi novērsta Staļingradas katastrofa.

Taču Hitlers beidzot tomēr nesķīrās no saviem ilggadīgajiem militārajiem palīgiem Keitela un Jodla.

Viņš vienīgi pavēlēja turpmākās militārajās apspriedēs stenografēt ikkatru viņa vārdu un ikvienu tā ģenerāļu izteicienu. Citādi viņš sīksti palika pie savas pavēles, turpināt uzbrukumu Kaukaza frontē. Viņš nekādos apstākļos negribēja atteikties no savas vasaras ofensīvas mērķiem. Kaukaza, Grozniju, Tiflisas un Baku naftai, kā arī Melnās jūras tirdzniecības ostām katrā ziņā bija jānonāk vācu rokās. Un 1942. gada

rudenī vismaz dienvidos vajadzēja sasniegt austrumu karagājiena mērķus. Šeit vēl lieku reizi atklājas, ka Hitlers militārajā sektorā kļuva arvien stūrgalvīgāks. Šī viņa būtnes īpašība tagad kļuva liktenīga arī frontei. Citos novados sen jau bija redzams, ka Hitleram ir fiksas idejas, kas tam bija uzkundzējušās kā kādi dēmoni.

Saimnieciskā sektorā viena no Hitlera fiksajām idejām bija nafta. Nafta viņam nozīmēja progresa elementu, techniskā gadsimteņa dzinējspēku. Viņš bija lasījis itin visu, kas vien par naftu ticis uzrakstīts.

Viņš zināja arabu un amerikāņu naftas apgabalu vēsturi, orientejās naftas ieguves un naftas technikas jautājumos. Tas, kas sāka runāt par naftu, varēja droši rēķināties ar viņa interesi. Visādi afēristi tādā kārtā rada drošu pieeju pie viņa. Gērings kļuiva par saimnieciskās četrgades kungu, jo spēlēja Hitlera mīļāko karti — naftu.

Raksturīgs ir kāds stāsts, ka Hitlers par kādu vācu ārlietu ministrijas tirdzniecības politikas ieredni teicis: „Es to tēviņu nevaru ciest; bet viņš kaut ko saprot naftas jautājumos! „Barbarosas" rīkojumos viņš iebūvēja pats savu norādījumu par karagājienu pret Krimu, jo bija nobažījies par Ploestu naftas laukiem, kurus pēc viņa domām apdraudēja padomju gaisa uzbrukumi no Krimas.

Tādā kārtā viņš atstāja novārtā 20. gadusimteņa revolūcionāro saimniecisko attīstību — atomzinātnes, jo viņa domāšana riņķoja vienīgi ap naftu. Viņa galvā vairs neatlika vietas Vācijā atklātās un vācu fiziķu attīstītās kodolu skaldīšanas izpratnei.

Arī šeit parādās, cik ļoti Hitlers patiesībā bija 19., nevis 20. gadusimteņa cilvēks.

Visām Hitlera fiksajām idejām Krievijas karagājienā piekrita liktenīgā loma. Bet visizšķirošākā bija naftas maģija, kas Hitleru pavedināja uz tādiem lēmumiem un no dienvidu frontes prasīja tādus upurus, ka tie beidzot 1942. gadā izšķirīgi ietekmēja visu karagājienu un līdz ar to kara norisi. īss skatiens 1942. g. naftas frontē šai tezei sniedz pietiekami daudz argumentu: Bruņoto spēku „A" grupa bija apstājusies Kaukaza ziemeļu un rietumu malā. Bet Hitlers negribēja atzīt savu spēku robežas. Viņš gribēja pa vecajiem Kaukaza ceļiem doties uz Tiflisu un Baku. Un pavēlēja no jauna pārcelt ofensīvu pār Tereku.

Pavēle bija pavēle. Nedēļām ilgās kaujās 1. tanku armija mēģināja paplašināt Terekas tiltagala pozicijās uz dienvidiem un rietumiem. Tika sakopoti visi spēki un LII armijas korpuss pastiprināts ar XXXX tanku korpusa daļām. No III tanku korpusa tika pievienota 13. tanku div. Šai divīzijai 20 septembrī arī izdevās pārvarēt Tereku dienvidrietumos no Mosdokas. 25. septembrī ģen. fon Mekensens ar visu III tanku korpusu uzsāka uzbrukumu pret Ordžonikidzi, kas atradās ceļā uz Tiflisu. Kamēr 23. tanku div. kopā ar 111. kājn. div. daļām lauzās uz priekšu, dienvidos no turienes pret gruzīnu kara ceļu devās no Kaukaza rietumiem pievestā SS tanku grenadieju divīzija „Wiking". Beidzot senais kara ceļš uz Tiflisu bija sasniegts.

Bija jāpaiet 4 nedēļām, līdz III tanku korpuss bija savācis visas nepieciešamās cilvēku, benzīna un papildinā​jumu rezerves, lai dotos jaunā un, kā toreiz cerēja, pēdējā uzbrukumā.

25. un 26. oktobri korpuss no savas tiltagala pozicijās Terekas rietumu krastā izripoja caurrāvumam uz dienvidaustrumiem. Bataljons cīnījās sīksti. Tika sakauta kāda ienaidnieka spēku grupa 4 divīziju stiprumā un iegūti 7000 gūstekņu. Rumāņu kalnu jēgeri šeit nosprostoja ielejas, kas ved uz dienvidiem.

Bet 13. un 23. tanku div. devās uz dienvidaustrumiem, straujā uzbrukumā 1. novembri ieņēma Alagiru un nosprostoja osetiņu kara ceļu abpus pilsētai. Ģenerālmajors Herrs ar savu 13. tanku div., turpinot šo drosmīgo tanku triecienu, 5. novembrī nokļuva līdz 5 km atstatumam no Ordžonikidzes.

Bet tagad pēdējie spēki bija izlietoti. Padomju pretuzbrukumi nogrieza vācu divīzijas no viņu aizmugures sakariem. Pagaidām 1. tanku armija vēl nevarēja palīdzēt un, neievērojot galvenās mītnes pretestību, pavēlēja izlauzties. SS tanku div. „Wiking" priekšējā kaujasgrupa ieradās īstā laikā, lai vēl pagūtu triekties pretim senajam ieroču biedram 13. tanku divīzijai, atbrīvotu to un uz​ņemtu savā vidū.

Laika apstākļu pēkšņa maiņa, kas iestājās novembra vidū, operācijas atkārtojuma mēģinājumu padarīja neie​spējamu.

Labajā spārnā, 17. armijas telpā, kalnu jēgeri jau bija atstājuši aizsnigušās augsto Kaukaza kalnu pārejas, jo vairs nepienāca apgāde. Kājnieku un jēgeru pulki bija ierakušies. Uzbrukums Melnās jūras ostām, naftas laukiem, Baku, Tiflisai un Batumai, atrodoties sniedzamības attalumā, bija apstājies.

Stāvēja visa fronte.

Kādēļ?

Tādēļ, ka padomju jaunā izvairīšanās taktika izjauca vācu drosmīgi plānotās ielenkuma operācijas starp Donu un Doņecu. Un tādēļ, ka padomju pavēlniekiem vēl pēdējā brīdī izdevās atkal dabūt stingri savās rokās no Donas lejteces uz Kaukazu atgājušās vienības. Bet galvenais — tādēļ, ka iedragātās padomju armijas pa Kaspijas jūru no Iranas saņēma amerikāņu apgādi. Cīņās nokausētie vācu spēki bija par vājiem, lai salauztu vēl arī šo pēdējo pretestību.

Arī šeit pietrūka pēdējā bataljona.

SEPTĪTĀ DAĻA staļingrada ..

1. STARP DONU UN VOLGU Kalača, liktenīgais tilts pār Donu — Tanku kauja stepes smilšu jūrā — Ģenerāļa Hubes tanku trieciens uz Volgu — „Pa labi Staļingradas torņi" — Sievietes pie smagās zenītartilerijas — Pirmā kauja Staļina pilsētas priekšā.

Tas, kas nodarbojas ar Staļingradas jautājuma pētīšanu, vispirms uzdujas uz dīvaino patiesību, ka šī pilsēta vasaras ofensīvas plānos nemaz neieņēma tik svarīgu vietu. „Blaua operācijā" tā parādījās it kā nomaļus. To nācās dabūt „ieroču varā," — tas nozīmē, ka Staļingrada bija jāizšaltē kā bruņošanās metropole un "Volgas ostas pilsēta. Tas bija lidmašīnu un tālšāvējas artilērijas uzdevums, bet ne tāds, kas prasītu veselas armijas iesaistīšanu. Šis mērķis arī būtu bijis sasniedzams ar bumbām un granātām, jo stratēģiskas nozīmes Staļingradai nebija. Un 6. armijas operācijām tādēļ arī, saskaņā ar ofensīvas plāna jēgu, bija jāveido vienīgi flanku nodrošinājums Kaukaza frontei ar tās kara saimniecībai svarīgajiem mērķiem. Tas bija uzdevums, kura īstenošanai Staļingradas iegūšana bija gan noderīga, bet nekādā gadījumā nepieciešama. Bet tas, ka šis 6. armijas nodrošinājuma uzdevums beidzot izvērtās par kara kulminācijas punktu un kļuva par kauju, kas guva visam karagājienam izšķirīgu nozīmi — tas pieder pie Staļingradas traģēdijas drūmajiem apstākļiem. Ja šos faktus patur acu priekšā, kļūst skaidrs, cik ļoti kāda kaja iznākums atkarīgs no gadījumiem un maldiem.

Kad 1942. g. septembrī vasaras ofensīvas galvenās operācijas — kaujas par Kaukazu un Tereku — apstājās, Vadoņa galvenajā mītnē no Staļingradas ienāca uzmundrinošas ziņas. Jo tur, kur Donas loka un Staļingradu ietverošā Volgas liekuma ieņemšanai vajadzēja segt naftas kaujas flanku un aizmuguri, tur pēc krizēm bagātām nedēļām fronte pēkšņi pavirzījās uz priekšu: no 6. armijas 13. septembrī pienāca ziņojums, ka 71. kājn. div., kas piederēja pie art. ģenerāļa Zeidlitca-Kurcbacha LI korpusa, izlauzusies caur Staļingradas nocietinājumu kaujas lauku un ieņēmusi augstienes, kas atrodas pilsētas priekšā.

Nākošā dienā, 14. septembrī, ģenerālleitnants fon Hartmans (Hartmann) ar savas 71. kājn. div. daļām pēc zaudējumiem pilnām ielu cīņām izlauzās gar vienu no abām stacijām, kas atradās vairāk ziemeļos, līdz pat pašai Volgai. Hartmana trieciengrupas gan veidoja tikai visai šauru triecienķīli, taču viņš bija ticis pilsētai cauri. Pār Staļingradas centru plīvoja Vācijas kara karogs. Tas bja uzmudinošs panākums, kas lika cerēt, ka tagad tomēr vēl pirms ziemas sākšanās vismaz Donas-Volgas operāciju izdosies īstenot ar uzvaru un ka ar šo labi nodrošināto flanku varēs turpināt ofensīvu Kaukazā.

Kā šis iedrošinošais panākums bija iespējams? Lai atbildētu, ir jāatskatās atpakaļ uz šīs operācijas posmu starp Doņecu un Donu, kad jūlija otrā pusē 6. armija gar Donas krastu vientuļi virzT jās uz austrumiem, pret Staļingradu, kamēr bruņoto spēku dienvidu grupas galvenie spēki — 1. un 4. tanku armija — uz Hitlera pavēli pagriezās pret dienvidiem Rostovas ielenkuma kaujai.

6. armijas priekšgalā ripoja ģen. fon Vītersheima (Wietersheim) XIV tanku korpuss. Tas bija vienīgais armijai pakļautais tanku korpuss un sastāvēja no 16. tanku div., kā arī no 3. un 60. mot. kājn. div. Šīs „bruņotās dūres" priekšā krievi atvilkās pār Donu uz ziemeļiem, bet galvenais — uz austrumiem.

Staļingradas virzienā. šī atiešana, kas, bez šaubām, bija padomju vadības pavēlēta un domāta kā operātīva atkāpšanās, daudzās padomju divīzijās tomēr izvēriās par mežonīgu bēgšanu, jo atiešanas pavēles pienāca negaidītas un neskaidri formulētas. Atvilkšanās bija arī slikti organizēta. Ne padomju vadībai, ne karaspēkam šajā jaunajā taktikā vēl nebija nekādas pieredzes. Sekas bija tās, ka vidējā un zemākā militārā vadība zaudēja varu pār savām vienībām. Daudzās vietās izcēlās panika. Šis fakts ir svarīgs, lai saprastu, kādēļ vācu pusē šī atkāpšanās tika novērtēta kā sabrukums.

Bez šaubām — daudzās vietās arī parādījās sabrukuma pazīmes, bet augstāko padomju vadību tas neskāra. Tai bija visai skaidrs uzdevums: Staļingrada, šī Staļina vārdā nosauktā pilsēta Volgas ielokā, kas agrāk bija nesusi Caricinas vārdu, saskaņā ar sarkanā ģenerālštāba gribu, bija jāpadara par galīgi

pēdējo aizstāvības centru. Staļins bija ļāvis saviem ģenerāļiem izspiest atiešanas atļauju no Doņecas un Donas. Bet pie Volgas tam bija jādara gals. „Es pavēlu noorganizēt Staļingradas bruņoto spēku grupu. Pilsētu līdz pēdējam vīram aizstāvēs 62. armija," Staļins 12. jūlijā bija sacījis maršalam Timošenko.

Izšķirīgo pagriezienu viņš gribēja panākt stratēģiski izdevīgā telpā, kā tā jau reiz — 1920. g. revolūcijas kapā — bija panākta pret „balto" kazaku ģenerāli Deņikinu. Bija vajadzīgs vienīgi laiks — laiks rezervju pievešanai, laiks aizstāvības paziciju izbūvei pie pilsētas ziemeļu pieejām zemes šaurumā starp Donu un Volgu, kā ari izdevīgajās augstienēs, kas dienvidos no Staļingradas aizsniedzās līdz pat Kalmiku stepei.

Bet vai vācieši sarkanajai armijai dos tik daudz laika, lai pagūtu mobilizēt visus spēkus un no jauna saformētu tos Staļingradas telpā?

Toreiz padomju 62. armiju vēl komandēja ģen. Kolpačkijs. Viņa štāba virsnieki ar mašīnpistolēm rokās stāvēja pie Donas pārejām Kalačas telpā, lai kaut cik atjaunotu kārtību atpakaļplūstošajos padomju pulkos.

Bet vācieši nenāca. „Nekādas saskares ar ienaidnieku," ziņoja krievu arjergardi. Kolpačkijs šūpoja galvu. Viņš ziņoja bruņoto spēku grupai: „Vācieši neseko." „Ko tas nozīmē?" jautāja maršals Timošenko savam štāba šefam. „Vai vācieši būtu grozījuši savus plānus?"

Bet no lieliskās krievu spiegošanas organizācijas puses nebija ienākušas gluži nekādas ziņas par kādiem grozījumiem. Ne Richards Sorge no vācu vēstniecības Tokijā, ne virsleitnants Šulce-Boisens aviācijas ministrijā Berlīnē nebija ziņojuši par kādām vācu ofensīvas plānu pārmaiņām vācu ofensīvas plānos. Arī šefaģenti Aleksandrs Rado no Šveices un Žilbērs no Parīzes nebija ziņojuši neko tamlīdzīgu.

Jo vācu vērmachta vadībā vienmēr gadījās kāds caurums. Un tieši Šveices aģenta Reslera ziņojumi, kujru avotus viņš apzīmēja ar vārdu „Werther" un kas nāca no kādas labi informētas Bruņoto spēku virspavēlniecības nozares, šajās dienās skaidri parādīja, ka informācijas aparāts darbojas labi. Bet kādam jaunam plānam attieksmē uz Staļingradas operāciju nebija nekādu pieturas punktu.

Taču fakts nebija nenoliedzams — ģen. Paulusa bijātās tanku smailes nenāca. Padomju gaisa izlūkotāji ziņoja, ka vācu priekšējās vienības palikušas stāvam telpā ziemeļos no Millerovas. Krievi to nesaprata. Viņi nespēja nojaust, kas bija šīs kavēšanās īstais iemesls. Proti — XIV tanku korpusam nebija benzīna.

Pēc Vadoņa 23. jūlija lēmuma — forsēt triecienu uz Kaukazu, iekām Staļingrada tikusi izšaltēta — lielākā daļa 6. armijai domāto degvielu tika novadīta uz Kaukazu, jo Hitlers tur saskatīja savu operāciju smagpunktu. Ievērojami 6. armijas ātro vienību spēki un apgādes vienības šādā kārtā pēkšņi bija paralizētas.

Veselas 18 dienas 6. armijas galvenie spēki nogulēja bez kustības, īpaši XIV tanku korpuss. Veselas 18 dienas.

Krievi šo laika ieguvumu tūliņ izmantoja. „Ja vācieši nespiežas mums pakaļ, aizstāvību var izveidot vēl rietumos no Donas," nolēma maršals Timošenko. Ģenerālmajors Kolpakčijs savāca savas 62. armijas galvenos spēkus lielajā Donas lokā un izveidoja tiltagala pozicijās ap Kalaču. Tā svarīgā Donas pāreja 70 km rietumos no Staļingradas bija aizbarikādēta. Nocietinātais Donas liekums kā kāda cilpa sniedzās pret rietumiem, flankējot Donu pret ziemeļiem un dienvidiem.

Kad 6. armija ap 20. jūliju beidzot atkal bija kustības spējīga, ģen. Paulusam nācās vispirms saspridzināt šo aizsprostu pie Kalačas, lai varētu turpināt uzbrukumu pār Donu pret Staļingradu. Ar to sākās kauja par Kalaču, visai interesanta un kaja vēsturē nozīmīga operācija, pirmais cēliens kaujā par Staļingradu. Ģen. Pauluss ievadīja uzbrukumu Kalačas tiltagalam kā īstu klasisku apņemšanas kauju. Viņš savam XIV tanku korpusam lika pavērsties pret austrumiem plašā vēzienā pa kreisi, bet pa labi to pašu kustību

pavēlēja izdarīt no Hota tanku armijas pārņemtajam XXIV tanku korpusam — ar mērķi savienoties pie Kalačas. Armijas dziļo flanku ziemeļos sedza VIII kājn. korpuss, kamēr LI Zeidlitca korpuss starp abiem tanku korpusiem uzbruka Kalačai frontāli. Šo smago lielā Donas loka kauju galvenā nasta gūlās uz abām tanku divīzijām — uz XIV tanku korpusa 16. tanku div., un uz XXIV tanku korp. 24. tanku div. Motori​zētās divīzijas nosedza flankus.

Austrumprūšu 24. tanku div. ģenerālmajora Heuenšilda (Heuenschild) vadībā saņēma uzdevumu šķērsot Čiru un gar Donu pavērsties uz ziemeļiem pret Kalaču. Tai pretim atradās stipras 64. padomju armijas vienības, ko toreiz vēl komandēja ģen. čuikovs.

Pirmais uzbrukums ar 2 tanku rotām un tanku grenadieru daļām sākumā vēl netiek pāri mīnu laukiem, aiz kuriem nostiprinājušies krievi. Bet 25. jūlijā pīkst. 3.30 uzbrukums tiek atkārtots. Ienaidnieku izsviež no tā visai labi izbūvētajām pozicijām un ieņem svarīgās augstienes rietumos no Soļonajas strauta.

21. tanku grenadieru pulks atsit bīstamus padomju triecienus pret ziemeļu flanku. Bet pēcpusdienā sākas spēcīgas lietus gāzes. Atmirkušajā zemē uzbrukums kļūst arvienu grūtāks. Tā laika apstākļi un 229. un 214. padomju strēln. divīziju sīkstā pretestība padara pārsteiguma trie​cienu pret Donu neiespējamu.

Bet 26. jūlijā stāvoklis mainās. Tanku grenadieru 26. pulks izsit ilgoto robu Soļanajas strauta frontē.

Uz tankiem uzsēdusies, strēlnieki dodas pret austrumiem. Caurrāvums ir izdevies.

21. tanku grenadieru pulks un viens tanku divizions nu traucas uz Ciras pāreju pie Ņižņe-Čirskajas.

Smailes pīkst. 14 sasniedz upi un pagriežas uz dienvidiem pret tiltu. Nakts ielu cīņās šī lielā apdzīvotā vieta tiek ieņemta un vēl tai pašā naktī krīt arī Ciras brasla un tilts pār upi dienvidos.

Kamēr tanku grenadieri upes austrumu krastā izveido tiltagala poziciju, tanki un strēlnieku tanki no tilta pozicijām nākdami cauri ienaidnieka ieņemtajam mežam izlaužas līdz Donas tiltam. Rīta agrumā tie sasniedz upi — šo „Barbarosas" likteņupi.

Ienaidnieka mēģinājumi tiltu uzspridzināt par laimi neizdodās. Bojāts tiek tikai pavisam neliels tilta gals. To drīz salabo. Un 24. tanku divīzija atkal reiz gandrīz ne​bojātu dabū savās rokās kādu svarīgu tiltu.

Bet triecienu pāri upei uz zemes joslu starp Donu un Volgu Staļingradas virzienā vēl nevar uzdrīkstēties. Vispirms jāiznīcina stiprie krievu spēki rietumos no upes, un arī austrumos no Donas krievi starplaikā pievilkuši 2 armijas, pret kurām ar 6. armijas vājajām tanku smailēm vien nekas liels nav pasākams.

6. augustā sākas pēdējais cēliens kaujā par Kalaču. Kāda 24. tanku div. tankiem apgādāta trieciengrupa šī pulka komandiera plkv. Rībela vadībā dodas laukā no čiras tiltagala pozicijām un cauri nodrošinātajām 297. kājn. div. daļām dodas ziemeļu virzienā pret Kalaču. Līdz mērķim ir vēl 35 km.

Krievi izmisīgi pretojas. Tie zina, ap ko lieta grozās — ja vācieši tiks cauri, tad viss, kas atrodas rietumos no upes, būs atgriezts, saspridzināts būs arī aizbīdnis Staļingradas durvju priekšā.

Bet 24. tanku div. „bruņotā dūre" izsitas cauri padomju aizstāvības pazicijām un mīnu laukiem, atvaira neskaitāmus padomju tanku prettriecienus un cauri daudzās vietās vēl nesalauztajai padomju pretestībai pēc tam tanku pavadībā izvada arī tankiem neapbruņotās divīziju daļas.

Tad, daudzās kolonnās, kas sarindojušās viena otrai blakus, 24. tanku div. drāžas cauri stepei, un tumsai metoties jau atrodas apvidu pārvaldošajā augstumā 184, cieši Kalačas priekšā, ienaidnieka aizmugurē.

Starplaikā saskaņā ar plānu noritējusi arī XIV tanku korpusa kreisā knaibļu zara 1 operācija. Ģenerālleitnanta Hubes (Hube) 16. tanku div. sāka uzbrukumu 23. jūlijā no čiras, sadalījusies 4 kaujas grupās. Kāda 62. padomju armijas brīvprātīgo divīzija Roškas augstienē izrāda pirmo sīksto pretestību. Kāds vācu bataljons ar saviem strēlnieku tankiem un tajos uzsēdinātiem grenadieriem piebrauc cieši pie bunkuriem un lauku nocietinājumiem. Patšauteņu uguns nomāc aizstāvjus, un pa to laiku grenadieri nolēc no tankiem un ar rokasgranātām un pistolēm dabū krievus laukā no viņu pa​slēptuvēm.

Pēcpusdienā krievu frontē bija izlauzts liels caurums. Fon Vitclebena kaujasgrupa, tankiem uzsēdināta, varēja izlauzties tālāk uz dienvidaustrumiem un nākošā dienā, 24. jūlijā, sasniedza Ļiskas

strauta iecirkni ziemeļrietumos no Kalačas.

Vēl atlika 20 km.

2. tanku pulka I divizions grāfa Strachvitca vadībā, pastiprināts ar artilēriju, motociklu strēlniekiem un tankiem uzsēdinātiem grenadieriem, plkv. Latmanna kaujasgrupas sastāvā drāzās uz austrumiem un rīta agrumā jau atradās pēdējā sprosta aizbīdņa priekšā ziemeļos no Kalačas. Pēc sīkstām cīņām krievi tika izsviesti no to pozicijām. Grāfs Strachvitcs pagriezās pret dienvidiem un samala visu padomju aizstāvības līniju.

Vēl 10 kilometru.

Starplaikā 60. un 3. mot. kājn. div. daļas, no ziemeļrietumiem nākdamas, ar fronti pret dienvidiem, bija iespiedušās starp 16. tanku div. un Donu. Šeit tās visai sīvās atvaires kaujās cīnījās ar ienaidnieka tanku brigādēm un strēlnieku divīzijām, kas bija pievestas no upes viņa krasta pār Kalačas un Ričovas tiltiem. Līdz ar to abas vācu uzbrukuma grupas ar dažām savām daļām nu cīnījās padomju tiltagala poziciju spēku aizmugure. Aiz ģen. Kolpakčija divīzijām jau iezīmējās katla malas.

Krievi atskarta briesmas un ar visiem pieejamiem spēkiem metās pret ziemeļu knaibļu zaru. Sākās kauja uz dzīvību un nāvi, ko krievi izcīnīja ne tikai ar niknu apņēmību, bet arī ar pārsteidzoši stipriem tanku spēkiem.

16. tanku div. vēsture sniedz drāmatisku ieskatu šeit noritējušās tanku kaujās: Abās pusēs frontei vienotriem pretim atradās stipri, kustīgi tanku spēki. Tie apriņķoja viens otru un mēģināja ielenkt. Līdzīgi iznīcinātājiem un kreiseriem okeānā, tanku grupas cīnījās stepes smilšu jūrā, plēsās par izdevīgākām ugunspozicijām, dzina ienaidnieku šaurumos, uz dažām stundām vai dienām tvērās pie kādas apdzīvotas vietas, lauzās no turienes atkal laukā, griezās atpakaļ un no jauna traucās pakaļ ienaidniekam. Un kamēr tanki zālāju aizaugušajā stepē iekampās viens otrā, aviācijas flotes pie dzidri zilajām debesīm virs Donas izcīnīja sīvas cīņas, apkaroja ienaidnieku aizu paslēptuvēs, uzspēra gaisā tā municijas papildinājumus un aizdedzināja benzīna kolonnas.

Vienā pašā Reiniša kaujas telpā krievi meta cīņās 200 tanku, 67 tika iznīcināti, pārējie griezās atpakaļ.

Plkv. Krumpena grupu krievi ielenca. Divīzija apdraudētajās vietās raidīja visus pieejamos spēkus.

Apgādes sakaru vairs nebija. Kaujā iesaistītās vienības nācās apgādāt ar benzīnu no gaisa. Krizi izdevās pārvarēt tikai ar ļoti lielām pūlēm.

8. augustā 16. un 24. tanku div. smailes pie Kalačas sadevās rokām. Katls bija noslēgts. Dzelzs gredzenu veidoja XIV un XXIV tanku korpusi, kā arī XI un LI kājnieku korpusi. Katlā atradās 9 padomju strēlnieku divīzijas un 2 motorizētas tanku brigādes. Iegūti vai iznīcināti tika 1000 tanku un bruņotu spēkratu, kā ari 750 lielgabalu.

Līdz ar to kopš pavasara, tātad kopš Charkovas kaujas, beidzot atkal reiz bija tikusi izcīnīta sekmīga ielenkuma kauja. Tai vajadzēja būt „Barbarosas" pēdējai kaujai. Tā tika izcīnīta 60 km no Volgas, un īpaša nozīme piemīt faktam, ka šeit, Staļingradas vārtu priekšā, 6. armijas vadība un karavīri vēlreiz pierādīja savu nesalīdzināmo pārākumu kustības kaujās pret skaitliski daudz stiprāko ienaidnieku. Vēlreiz visai uzskatāmi pierādījās, ka ja materiālie spēki kaut cik atbilda kauju apstākļiem, vācu vienībām nespēja stāties pretim nekāda padomju pretestība.

Tīrīšanas akcijas Kalačas telpā, kā arī Donas tiltu un tiltagala poziciju iekarošana tālākam triecienam šeit ilga vēl turpat 14 dienas, ievērojot padomju pretestību. Starplaikā 24. tanku div. un 297. kājn. div. no 6. armijas at​griezās Hota 4. tanku armijas pakļautībā.

Krieviem nelīdzēja arī viņu izmisuma pilnā drosme: 16. augustā ltn. Kleinhojanns ar 16. pionieru bat. 13. rotas

Stajingradas kauja tika ievadīta pie Kalačas upes Donas krastā, tad rietumos no Donas ielenkti padomju spēki un atbrīvots ceļš uz zemes joslu starp Donu un Volgu. daļām izveicīgā tvērienā ieguva Kalačas tiltu pēc tam, kad tika apdzēsta kāda tā aizdedzinātā daļa.

Bojājumi tilta vidū un balstos tika drīz izlaboti. Tagad sitiens sekoja sitienam.

21. augustā fon Zeidlitca korpusa 76. un 291. kājn. div. ziemeļos no Kalačas divās vietās pārcēlās pār dziļi zemē iegrauzušos, ap 100 m plato Donu un izveidoja tiltagala pozicijas pie Lučinskojas un Verjačiem. Paulusa plāns jau bija izstrādāts: viņš gribēja atbrīvot gaiteni no Donas uz Volgu, nosprostot Staļingradu ziemeļos un ieņemt pil​sētu no dienvidiem. Ģenerālleitnants Hube, kas sākumā bijis kājnieks, bet starplaikā kļuvis par lielisku tanku komandieri, kopā ar 2. tanku pulka komandieri pltn. Sīkeniusu apmetušies kādas zemnieku mājas dārzā netālu no Verjaču pontontilta. Karte izklāta uz neliela ciņa.

Hube ar labo roku velk pār karti. Uniformas kreisā piedurkne ir tukša un tās gals iebāzts svārku kabatā. Viņš ir vienīgais vērmachta tanku ģenerālis — vienrocis. „šeit ir šaurākā zemes joslas vieta starp Donu un Volgu, ap 60 kilometru," viņš saka. „Augstuma 137 skausts, ko armijas pavēle mums norāda kā uzbrukuma ceļu, reizē ir ideāls tanku ceļš. To nešķērso ne strauti, ne gravas. Tas dod iespēju vienā paņēmienā izcirst stigu cauri ienaid​nieka spēkiem līdz Volgai."

Sīkeniuss pamāj: „Krievi visiem spēkiem aizstāvēs šo šauro zemes joslu, ģenerāļa kungs. Viņi jau kopš senseniem laikiem tam pielāgojušies. Tatāru grāvis, kas stiepjas šķērsām no Donas līdz Volgai, ir sens aizstāvības valnis, kam jāaptur iebrukumi no ziemeļiem pret Volgas grīvu."

Hube ar pirkstu novelk gar kartē iezīmēto Tatāru grāvi un piebilst: „Krievi to būs izbūvējuši par tanku grāvi. Bet esam jau ieņēmuši dažu labu tanku grāvi. Visam jānorit ļoti ātri, zibensātri — kā parasts."

Piedrāžas kāds ziņnesis motociklā. Viņš atvedis pē​dējās pavēles korpusa triecienam uz Volgu.

Hube lasa. Tad viņš pieceļas un saka: ^Uzbrukumam jā​sākas rīt no rīta pīkst. 4.30, Sīkenius."

Pulkvežleitnants salutē. Visas uzbrukuma sīkdaļas, izņemot tā sākuma laiku, bijušas noteiktas armijas pavēlē jau kopš 17. augusta. Nu zināms arī laiks — 23. augustā pīkst. 4.30.

16. tanku divīzijai vienā paņēmienā jāiztriecas tieši uz austrumiem līdz Volgai, cieši gar Staļingradas ziemeļu malu. Šī drosmīgā uzbrukuma flanki jānodrošina — pa labi 60. mot. kājn. div., pa kreisi — 3. mot. kājn. div. Tas ir dēkains pasākums īsti Hubes gaumē, īsts pirmo kara gadu tanku trieciena stils. „Līdz rītam, Sīkenius." „Līdz rītam, ģenerāļa kungs."

Hube paceļ labo roku pie cepures malas. Tad viņš vēlreiz atgriežas un piemetina: „Un rītvakar — Staļingradā."

Naktī 16. tanku div. milzīgā kolonnā ieripoja tiltagala pozicijā, ko 295. kājn. div. izveidojusi pie Lučinskojas. Krievu bumbveži nepārtraukti uzbruka svarīgajam tiltam. Degoši braucamrīki kā lāpas norādīja ienaidniekam uzbrukuma mērķi. Bet krieviem nebija laimes, tilts palika nebojāts. Ap pusnakti vācu vienības jau gulēja cieši aiz galvenās kaujas līnijas klajā apvidū bez aizsegas. Grenadieri tūliņ izraka bedres, tā sauktās „Hubes bedres," un uzbrauca tām virsū arī vēl savus bruņotos spēkratus.

Pār tikai 5 km garo un 2 km plato tiltagala poziciju visu nakti gūla artilērijas uguns un „Staļina ērģeļu" kiājieni. Tā bija netīkama nakts.

23. augusta rītā 16. tanku div. smailes pārbrauc pār Verj aču pontontiltu. Viņā pusē tās izvēršas platā ķīlī. Priekšā ir Sīkeniusa kaujasgrupa, aiz tās, dziļumā sakār​totas, Krumpena un Arenstorffa kaujasgrupas.

Nelikdamies ne zinis gar ienaidnieka spēkiem pa labi un pa kreisi no augstienes, kur tie novietojušies strautu gultnēs un aizās, 16. tanku div. tanki, strēlnieku tanki un velkmes mašinas kā arī 3. un 60. mot. kājn. div. daļas ripo uz austrumiem. Pār šiem spēkiem dūc VIII aviācijas korpusa bruņotās kaujas mašīnas un stukasu grupas. Atceļā mašīnas nolaižas gluži zemu pār tankiem un liek pārgalvīgi kaukt savām sirēnām.

Pie Tatāru grāvja krievi mēģina apturēt vācu tanku triecienu. Bet velti. Krievu aizstāvība tiek pieveikta, tanki dodas pāri vecajam, slavenajam grāvim ar tā vaļņiem. Krievus šis varenais uzbrukums acīm redzot pilnīgi pārsteidzis, un — kā gandrīz vienmēr šādās situācijās — tie zaudējuši galvu un nav spējīgi ātri noorganizēt improvizētu aizstāvību pret vācu spēkiem.

Radiotelegrafistiem, obervachtmeistaram Šmidtam un abiem kaprāļiem Kventē un Lukneram šī ir viņu lielā diena. Radiotelegrafistu darbs vispār bija šī trieciena svarīga sastāvdaļa. Lūk skaitlis, kas to pasvītro: kaujas pirmajā dienā divīzijas radiotelegrafa grupa pieņēma un noraidīja 456 šifrētus ziņojumus un pavēles. īpašu problēmu veidoja padomju pretestības ligzdas, kas, apņēmīgu virsnieku un komisāru vadītas, turpināja cīņu šaurajā iebrukuma vietā. šīs pretestības ligzdas tika apkarotas kādā īpašā jaunā veidā. Izlūklidmašīnas ar radiotelegrammu un dūmu signālu palīdzību norādīja šo poziciju atrašanās vietas, un atsevišķas kaujas grupas tām uzbruka no sāniem un iz​nīcināja.

Agrā pēcpusdienā priekšējā tanku komandants saviem vīriem mikrofonā uzsauc: „Pa labi Staļingradas siluets." Visi tanku komandanti izslējās savos torņos un lūkojas senās Caricinas, tagad modernās rūpniecības pilsētas garumā izstieptajā siluetā, kas aizstiepjas gar Volgu ap 40 km tālu.

Ceļamierīču torņi, fabriku dūmvadi, augstceltnes, bet dienvidos no vecpilsētas laukā sliedamies, debesīs duras arī katedrāles bicantisko sīpolu torņi. Pār atsevišķām pil​sētas daļām guļ dūmu mākoņi.

Tanku kāpurķēdes maļas pa sauso stepes zāli. Aiz kaujas ratiem mutuļo putekļi. Strachvitca diviziona smailes tanki ripo pret Staļingradas ziemeļu priekšpilsētām Spartakovku, Rinoku un Latašinku.

Pēkšņi, it kā paklausot slepenai komandai, no priekšpilsētām sākas ugunsbrāziens: krievu smagā zenitartilerija atklāj Staļingradas aizstāvības kauju.

Strachvitca divizions sašauj lielgabalu pēc lielgabala, pavisam iznīcinot 37 ugunspozicijas. Tieši trāpījumi viens pēc otra krīt zenitartilerijas pozicijās un saārda tās kopā ar apkalpi.

Dīvainā kārtā divizionam nerodas gandrīz nekādi zaudējumi. šī mīkla drīz atrisinās. Kad tanku vīri nonāk līdz sašautajām pozicijām, tie izbrīnēti un satriekti redz, ka smago zenītlielgabalu apkalpe sastāv no sievietēm, „Sarkanās barikādes" fabrikas strādniecēm. Tās bija gan tikušas kaut cik apmācītas gaisa aizsardzībai, bet viņām nebija jēgas par savu ieroču pielietošanu zemes kaujās.

23. augusta dienai dziestot. Volgas augstaiā rietumu krastā tieši pie Rinoka priekšpilsētas uzbrauc pirmais vācu tanks. Krasts paceļas gandrīz 100 metrus pār turpat 2 km plato straumi. Ūdens ir tumšs.

Velkoņu un kuģu virknes dodas augšup un lejup pa straumi. No viņas puses atvīd Āzijas stepe — drūms sveiciens no bezgalības.

Nakts nārlaišanai div'ziia ieņem eža pozicijās pie upes, tiešā pilsētas ziemeļu malas tuvumā. Eža

poziciju vidū atrodas divīzijas stābs. Dūc radiotelegrafa ierīces. Ordonances virsnieki nāk un iet. Darbs norit visu cauru nakti — tiek izbūvētas pozicijās, izliktas m'nas, sakārtoti tanki un ierīces, uztankota degviela un uzņemta municija nākošās dienas kaujai, kaujai par Staļingradas ziemeļu iecirkņu rūpniecības priekšpilsētām.

Uzvarai paļāvīgajā un par panākumiem leDnajā 16. tanku divīzijā neviens vēl nenojauš, ka šīs priekšpilsētas un to fabrikas nekad netiks pilnīgi pieveiktas; un ka šeit, kur atskanējis pirmais šāviens par Staļingradu, atskanēs arī pēdējais.

Divīzijai vairs nebija nekādu sakaru ar sekojošām kaujas daļām — 3. un 60. mot. kājn. div. vēl nebija pienākušas. Tas nebija nekāds brinums, jo Hubes tanku trieciens pret Volgu bija vienā dienā veicis 60 km. Mērķis — Volga — bija sasniegts; bija pārrauti visi sakari 60 km platajā zemes joslā starp Donu un Volgu ar ziemeļiem. Krievus šī attīstība, acīm redzot, pilnīgi pārsteidza. Varbūt nākošā dienā Staļingrada, vācu trieciena satricināta, iekritīs Hubes klēpī kā kāds gatavs auglis?

2. kauja staĻingradas PRIEKŠLAUKA Tatāru valnis — T 34 tieši no fabrikas kaujas laukā — 35. padomju divīzijas prettrieciens — Zeidlica korpuss uzbrūk — Nepārvaramā Beketovka — Hota drosmīgais manevrs — Staļingradas aizsar​dzības pozicijās pārrautas.

24. augustā pīkst. 4.40 Krumpena kaujasgrupa ar tankiem, grenadieriem, artilēriju, pionieriem un miglasmetējiem pēc stukasu uzlidojuma devās uzbrukumā pret Staļingradas ziemeļu rūpniecības iecirkni Spartakovsku.

Bet vācu spēki nekur nesastapās ar apjukušu vai neapņēmīgu ienaidnieku. Gluži otrādi — tankiem un grenadieriem sitās pretim traka atvaires uguns. Priekšpilsēta bija smagi nocietināta, ik māja aizbarikādēta. Kāds pār šo pilsētas daļu izslējies pakalns, ko vācu karavīri dēvēja par „lielo sēni," bija kā nosēts ar bunkuriem, šauteņu ligzdām un granātmetēju pozicijām. To apkalpe sastāvēja no Staļingradas fabriku strādnieku milicijas, kā arī no 62. padomju armijas daļām. Padomju aizstāvji sīksti cīnījās par ikkatru metru zemes. Viņus pienagloja dzelžainā pavēle: „Nevienu soli atpakaļ!"

Komandieri, kas šo pavēli nepielūdzami īstenoja dzīvē, bija Staļingradas un dienvidu frontes virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Andrejs Ivanovičs Jeremenko un viņa politiskais komisārs, padomju kara padomes loceklis Ņikita Sergej evičs Chruščovs. Viņa vārdu 16. tanku div. virsnieki viņās tālajās dienās priekš vairāk nekā 20 gadiem no krievu gūstekņiem dzirdēja pirmo reizi.

Spartakovku ar rīcībā esošajiem spēkiem pagaidām nevarēja ieņemt. Padomju pozicijās bija nepārvaramas. Cik apņēmīgi krievi aizstāvēja savas pozicijās, izpaudās arī tajā apstāklī, ka tie devās uzbrukumā pret Hubes eža pozicijās ziemeļu flanku, lai atslogotu Spartakovku. Dernemanna un Arenstorffa kaujasgrupām bija daudz pūļu at​vairīt pastāvīgi pastiprinātos krievu uzbrukumus.

Gluži jauni T 34, pa daļai vēl nekrāsoti un bez optiskajām ierīcēm, uzbruka arvienu no jauna. Pa traktoru fabrikas „Dzeržinskij" vārtiem tie tūliņ nokļuva kaujaslaukā, bieži ar fabrikas strādniekiem apkalpes vietā. At​sevišķi T 34 izlauzās līdz 16. tanku div. komandpunktam un tos nācās iznīcināt tuvcīņā.

Vienīgi pie Volgas, Strēlkes kaujasgrupas pionieriem, artileristiem un tanku iznīcinātājiem spējā triecienā izdevās iegūt lielo dzelzceļa prāmju piestātni un tā pārtraukt Kazachstanas sakarus pār Volgu ar Staļingradu un Maskavu.

Strēlkes vīri ierakās Volgas krastu vīna kalnos. Milzīgi valriekstu koki un kastaņas nosedza viņu lielgabalus, kas bija ieņēmuši pozicijās pret upes satiksmi un pret desanta mēģinājumiem no viņa krasta.

Par spīti visiem panākumiem, 16. tanku div. stāvoklis bija ļoti kritisks. Krievi turēja pieejas Staļingradas ziemeļu daļai un ar svaigiem, tikko no Voroņežas telpas pievestiem spēkiem spiedās virsū Hubes „eža pozicijām." Tagad bija visai svarīgi nodrošināt vācu stigu caur zemes joslu starp Donu un Volgu un 16. tanku div. ar ilgām gai​dīja 3. mot. kājn. div. ierašanos.

23. augustā tās priekšējās vienības ratu pie rata ar 16. tanku div. bija izgājušas no Donas tiltagala pozicijām un devušās pret austrumiem. Bet ap pusdienas laiku to ceļi bija šķīrušies. Kamēr 16. tanku div. devās tālāk uz Staļingradas ziemeļu daļu, ģenerālmajora Šlemera (Schloemer) pulki bija vēdekļveidīgi paversušies pret ziemeļiem, lai ieņemtu nodrošinājuma pozicijās pie Tatāru vaļņa Kuzmiču telpā. Ģenerālis brauc kopā ar priekšējo vienību. Savā tālskata viņš pie dzelzceļa pieturas punkta 564. kilometrā rietumos no Kuzmičiem ievēro apstājušos preču vilcienus un dru​džainus izkraušanas darbus. „Uzbrukumā!"

Motociklu strēlnieki un 103. tanku diviziona kaujasrati dodas uz priekšu. Bruņoto spēku 312. diviziona kanonieri izšauj pāris granātu. Krievu kolonnas izjūk.

Preču vagonos atrodas vērtīgas lietas no Amerikas. Tās bija nākušas pār Atlantijas un Indijas okeānu, izvadītas cauri Persijas jūras līcim, šķērsojušas Kaspijas jūru, transportētas uz augšu pa Volgu līdz Staļingradai un no turienes vilcienos nogādātas i'rontē līdz dzelzceļa pieturas vietai 564. kilometrā.

Tagad šlemera 3. mot. kājn. div. tās pārņem savā ziņā — tur ir skaisti, tikko no fabrikas nākuši Forda preču automobiļi, kāpurķēžu vilcēji, džīpi, darbnīcu iekārtas un mīnas un pionieru rīki.

Vācu priekšējo vienību tanki jau aizripojuši uz priekšu, kad pēkšņi uzrodas pieci T 24, kas acīm redzot, iesaistīti svarīgo amerikāņu dāvanu atgūšanai. Viņu 7,62 cm granātas vārda burtiskā nozīmē sprāgst zirņu zupā, ko pašreiz izdala divīzijas kaujas grupai. Ģenerālis un viņa Ia virsnieks pamet savus katliņus un dodas aizsegā. Par laimi 2 vācu tanki ar bojājumiem kāpurķēdēs palikuši pie vilciena. Tie sašauj divus T 34 un glābj situāciju. Pārējie krievu tanki griežas atpakaļ.

Bet, kamēr šlemera vienības trauksmīgi drāzās pakaļ 16. tanku divīzijai, jau veidojās jauna liksta: padomju 35. strēln. div., pastiprināta ar tankiem, forsētos pārgājienos no ziemeļiem tuvojās zemes šaurumam. Kā no kāda sagūstīta kurjēra papīriem bija redzams, tai nācās nosprostot vācu Donas tiltagala pozicijās un noturēt šauro zemes joslu atklātu vēl sekojošiem spēkiem. šī padomju 35. divīzija sekoja vācu 3. mot. kājn. divīzijai uz dienvidiem un samala fon Vītersheima tanku korpusa abu priekšējo divīziju aizmugures grupas, vienlaicīgi iespiedās starp vācu VIII kājn. korpusu un vācu spēkiem pie Tatāru vaļņa un tādā kārtā ar vēlāk pievestām vienībām pagaidām aizkavēja to vācu kājnieku izvēršanos, kas paš​reiz maršēja pār Donu 16. tanku div. radītajā stigā.

Līdz ar to bija nogriezti aizmugures sakari abām tālu priekšā izbīdījušamies vācu smaiļu divīzijām.

Gan izdevās atjaunot sakarus starp 3. mot. kājn. div. un 16. tanku div. Bet nu abām divīzijām bija jāizveido 29 km plašs „ezis," kas sniedzās no Volgas līdz Tatāru valnim, lai tādā kārtā atvairītu padomju uzbrukumus, kas mācās virsū no visām pusēm. Apgādei pagaidām nācās noritēt no gaisa, vai arī to vajadzēja pievest tanku konvojos cauri padomju līnijām. šis nepatīkamais krizes stāvoklis vilkās līdz 30. augustam. Tad beidzot LI tanku korpusa kājnieku vienības ģen. fon Zeidlitca vadībā ar divām divīzijām pieslēdzās labajam flankam, un arī 60. mot. kājn. div. pēc spraigām cīņām beidzot bija iespiedusies koridorā.

Tā augusta beigās zemes josla starp Donu un Volgu beidzot bija nosprostota pret ziemeļiem. Bija radīti priekšnoteikumi frontālam uzbrukumam pret Staļingradu, un reizē pret pārsteigumiem bija nodrošināts Hota tanku PA LABI: 4. tanku armija 30. augustā pārrauj Staļingradas iekšējo aizstāvības loku. No ziemeļiem jānāk Paulusa spēkiem. Bet XIV tanku korpusu saista ienaidnieka uzbrukumi. Hota divīzija sadodas rokām 2 dienas par vēlu — pēdējā minūtē krievi atvilkušies no pilsētas maicrs.

armijas no dienvidiem izdarītā, apņemošā trieciena zie​meļu flanks.

Jau 1942. g. pavasari ģen. fon Zeidlitcs-Kurcbachs nesa ozollapu vainagu. Toreiz šis cīņās rūdītais 12. kājn. div. komandieris ar savu korpusa grupu bija izurbis gaiteni uz Demjanskas ielenkumu un atbrīvojis grāfa BrokdorfaĀlefeldta sešas divīzijas no padomju nāvīgajiem skāvie​niem.

Arī kaujā par Stalingradu Hitlers lika lielas cerības uz šo Hamburgā dzimušo vīru ar slavenas prūšu virsnieku ģimenes vārdu, uz viņa personīgo drošsirdību un taktisko izveicību.

Zeidlitcs augusta beigās ar 2 divīzijām 6. armijas centrā devās frontālā uzbrukumā pār zemes joslu pret Staļingradas vidu. Viņa pirmais mērķis bija Staļingradas lidosta Gumraka.

Kājniekiem nebija viegli. Dziļi zemē iegrauzušās Rosoškas upes ielejā 62. padomju armija bija izveidojusi stipru, dziļumā izvērstu aizstāvības joslu. Tā bija daļa no Staļingradas iekšējās nocietinājumu joslas, kas to apņēma no visām pusēm 30—50 km atstatumā.

Līdz pat 2. septembrim Zeidlitcs palika iestrēdzis šīs barjēras priekšā. Bet tad pēkšņi 3. septembrī viņš varēja atelpot. Krievi atvilkās. Zeidlitcs devās tiem pakaļ, pārrāva padomju pēdējās pozicijas pilsētas priekšā un 7. sep​tembrī jau atradās austrumos no Gumrakas, 8 km atstatu no pilsētas malas.

Kas bija noticis? Kas pamudināja krievus pēkšņi atvilkties no viņu iekšējās un reizē pēdējās nocietinājumu jos​las ap pilsētu un atbrīvot pieejas Staļingradai? Vai viņu spēki bija sabrukuši? šī kaujas attīstība bez šaubām bija ar izšķīrēju nozīmi operāciju tālākā norisē. Vācu publikācijās par Stalingradu šiem notikumiem pievērsts pārāk maz vērības. Turklāt kauja par Volgas metropoli šajās 48 stundās no 2. uz 3. septembri atradās uz naža asmens. Pilsētas liktens likās apzīmogots.

Maršals čuikovs, toreiz vēl ģenerālleitnants un 64. padomju armijas pavēlnieka vietnieks, savos

memuāros izkliedē noslēpumu par padomju aizstāvības sabrukumu stiprajā nocietinājumu joslā pie Rosoškas strauta. Atrisinājums atrodas abu izcilo pretspēlētāju darbībā un lēmumos kustīgās kaujas laikā par Stalingradu: — Hota un Jeremenko rīcībā.

Jeremenko, šis bravurīgais un bezbailīgais, bet reizē arī stratēģiski apdāvinātais ,,Staļingradas frontes" virspavēlnieks savos jaunākajos publicējumos atklājis šīs lielās kaujas interesantas detaļas. Bet čuikovs savos memuāros daudz ko papildinājis un nostādījis pareizā gaismā. Ģenerālpulkvedis Hots, 4. tanku armijas virspavēlnieks, īsts prūsis vārda labākā nozīmē, šīs grāmatas autoram savukārt nodevis savus personīgos materiālus par ofensīvas plāniem un to īstenošanu, kas panāca krievu frontes sa​brukumu.

Hota 4. tanku armija jūlija beigās bija novērsusies no vispārējā uzbrukuma virziena pret Kaukazu un cauri Kalmiku stepei devusies pret Volgas loku dienvidos no Staļingradas. Tās triecienam nācās atslogot Paulusa 6. armiju, kas jau toreiz, vēl atrazdamās Donas lokā, bija nokļuvusi lielās grūtībās.

Bet vācu virspavēlniecība arī šoreiz bija spējusi izšķirties tikai par puslīdzekļiem, jo Hots virzījās tikai ar pusi savu spēku: viens no viņa abiem tanku korpusies, proti XXXX, bija spiests palikt Kaukaza frontē. Viņa karaspēks tādēļ sastāvēja vienīgi no Kempfa XXXXVIII tanku korpusa ar 1 tanku un 1 motorizēto divīziju, kā arī no švedlera IV korpusa ar 3 kājn. divīzijām. Vēlāk Hots saņēma vēl 24. tanku div. Flanku nodrošinājumam Hots dabūja VI rumāņu korpusu ar 4 kājn. divīzijām ģenerālleitnanta Dragalina vadībā.

Krievi Hota uzbrukumā uzreiz atskarta briesmas Staļingradai. Viņa tanki jau atradās viņpus Donai, kamēr Paulusa 6. armiju vēl aizturēja padomju atvaires cīņas rietumos no upes.

Ja Hotam no Kalmiku stepes nākot, izdotos iegūt Volgas loku ar apvidu pārvaldošām Krasnoarmeijskas un Beketovskas augstienēm, tad Staļingradas liktenis būtu apzīmogots un Volga — šī svarīgā satiksmes artērija ame​rikāņu apgādes pievedumiem no Persijas līča — būtu slēgta.

24 stundas vēlāk Hota tanki un grenadieri jau uzbrūk vidu aizstāvības līnijas priekšā un ar vienu vēzienu izlaužas pie Abganerovas. Kempfa tanku korpuss ar 24. un 14. tanku div., kā arī 29. mot. kājn. div. strauji dodas tālāk, un pa kreisi tam seko Švedlera kājnieki.

24 stundas vēlāk Hotha tanki un grenadieri jau uzbrūk Tundutovas augstienei, šim Staļingradas nocietinājumu joslas dienvidu stūra balstam. Ģenerālpulkvedis Jeremenko šajā izdevīgajā un izšķirīgajā aizstāvības pozicijā bija savilcis visus rīcībā eošos spēkus. Ar dziļumā izvietotiem, dzeloņstieplēm aizsprostotiem lauku nocietinājumiem un zemnīcām nostiprināto pauguru virkni aizstāvēja padomju 1. armijas tanku vienības, padomju 64. armijas pulki, milicijas vienības un strēlnieku grupas. Līdz Krasnoarmeijskai Volgas lokā ir vairs tikai 15 km.

24. tanku divizijas rotas uzbrūk arvienu no jauna, tās aizrauj piedzīvojušie komandieri un kaujasgrupu vadītāji. Bet šoreiz nelaimējas. Krīt plkv. Rībels, 24. tanku pulka komandieris, Guderiana ilggadīgais adjutants. Nāvīgi ievaino ari plkv. fon Lengerki, 21. tanku grenadieru pulka komandieri, pulkam atrodoties triecienā gar Krasnoarmeijskas dzelzceļa uzbērumu. Padomju ellišķīgajā atvaires ugunī krīt bataljonu komandieri, rotu šefi, vecie, piedzīvojumiem bagātie vachtmeistari.

Hots apstājas, šis vēsais stratēģis nav nekāds spēlētājs „pa visu banku." Viņš saprot, ka šeit tā spēku nepietiek.

Hots sēž savā komandpunktā Plodovitojā, pārliecies pār kartēm. Viņa štāba šefs, plkv. Fangors iezīmē kartē pēdējos ziņojumus par stāvokli. Vēl pirms 2 stundām Hots bija apmeklējis ģenerāli Kempfu tā komandpunktā, bija kopā ar viņu devies pie ģen. bruņinieka fon Hauenšilda un licis sevi informēt par stāvokli 24. tanku div. priekšā. Viņš bija ieradies arī pie ģenerālmajora Heima (Heim), viņā pusē pie Tingutas stacijas. Kādā „balkā," vienā no tipiskajām, zemē dziļi iegrauzušamies Dienvidkrievijas aizām, Heims bija informējis viņu par smago stāvokli 14. tanku div. priekšā. Arī viņš vairs netika uz priekšu. „Mums tā lieta jādara citādi, Fangor," Hots sacīja. „šo nolādēto augstieņu priekšā mēs vienīgi noasiņojam, tas nav īstais kaujas lauks tankiem. Mums jāpārgrupē spēki un jāsāk uzbrukums pavisam citā

vietā tālu no šejienes. Paklausieties…" Ģenerālpulkvedis paskaidro savu plānu. Fangors aizgūtnēm izdara atzīmes kartē, salīdzina ar izlūku ziņojumiem, mērī attālumus. „To var," viņš laiku pa laikam klusi saka. Bet tā īsti viņam Hota plāns tomēr nepatīk, jo pārgrupēšana atkal reiz prasītu laiku. Un braukāšanai būs vajadzīgs benzīns. Bet benzīna nav.

Un beidzot — šīs „nolādētās augstienes" Krasnoarmeijskas un Beketovkas priekšā jāpieveic tā kā tā, jo tās pārvalda visu pilsētas dienvidu daļu un pieejas tai — un tie ir tie paši argumenti, kādus uzrādīja arī ģen. Kempfs, iebilzdams pret pārgrupēšanu. Bet beidzot Fangors un Kempfs tomēr piekrīt.

Hots piezvanīja bruņoto spēku grupai. Veselu pusstundu viņš norunāja ar Veikšu. Tas bija ar mieru un tūliņ pieteica ari savu apmeklējumu, lai pārspriestu operatīvās problēmas, bet galvenais — benzīna jautājumu.

Izraisījās spraiga rosība — ordonances virsnieki aizsteidzās ar jaunām pavēlēm. Telefona vadi neatdzisa. Ik vīrs štābā kustējās vienos rikšos — sākās pārgrupēšana.

Ienaidnieka nepamanīts, Hots nakts pārgājienos atvilka savus tankus un motorizētās vienības no frontes un atvietoja tās ar 94. kājn. div. infantēristiem. Izdarot drosmīgu šachspēles torņa-karaļa rokādi kā kādā jūj-as manevrā, viņš divās naktīs atvilka savas ātrās vienības gar IV korpusa aizmuguri, sapulcēja tās 50 km aiz frontes Abganerovas telpā un sagrupēja platā uzbrukuma ķīlī. Šai armadai viņš 29. augustā lika triekties uz ziemeļiem pilnīgi pārsteigtā ienaidnieka 64. armijas flankā. Iekām frontāli cīnīties pret smagi nocietinātajām, ar tankiem un artilēriju nosētajām Beketovkas un Krasnoarmeijskas augstienēm, laužoties uz Volgas loku, Hots šīs pozicijās un ienaidnieka spēku sablīvējumus gribēja apiet rietumos no Staļingradas, tad pagriezties, apņemoši uzbrukt visam augstieņu apvidum pilsētas dienvidos un pie tās pašas reizes „paņemt līdzi" arī padomju 64. armijas kreiso spārnu.

Pasākums sokas negaidīti labi. Kopā ar IV korpusa uzbrūkošajiem kājniekiem, ātrās vienības 30. augustā pārrauj Staļingradas iekšējo nocietinājumu joslu pie Gavrilovkas, apsteidz padomju aizmugures artilērijas pozicijās, un 31. augusta vakarā Hauenšilds ar savu 24. tanku riv. jau atrodas pie StaļingradasKarpovkas dzelzceļa līnijas: ir izdevies 20 km dziļš negaidīts iebrukums .

Tas pārmaina visu ainu. Pavej-as jaunas lielas iespējas. Ne vairs tikai Beketovkas un Krasnoarmeijskas augstieņu pārvarēšanas dēļ vien, nē, — pēkšņi tikpat kā aizsniedzama ir arī abu rietumos no Staļingradas iesaistīto padomju armiju — 62. un 64. armijas — ielenkšanas iespēja, ja vien arī Paulusa 6. armija ar savām ātrajām vienībām dodas uz dienvidiem, pretim Hotam, lai aizvērtu lomatas. Hota drosmīgā operācija radījusi iespēju abu Staļingradu se​dzošo padomju armiju iznīcināšanai.

Bruņoto spēku vadība šo iespēju atskarta uzreiz. Kādā radiotelegrafiskā pavēlē Paulusam 30. augusta pusdienas laikā bija sacīts :„Pēc tam, kad 4. tanku armija šodien pīkst. 10 pie Gavrilovkas ieguvusi tiltagalu, viss atkarīgs no tā, vai 6. armija, par spīti saspīlētajam aizstāvības stāvoklim, savelkot iespējami stiprus spēkus var uzbrukt vispārējā dienvidu virzienā, lai rietumos no pilsētas esošos ienaidnieka spēkus iznicinātu sadarbībā ar 4. tanku armiju, šāds lēmums prasa pilnīgu spēku atvilkšanu no blakus frontēm."

Kad 31. augustā bruņoto spēku grupā kļuva zināms arī tas, ka 24. tanku div. izdarījusi dziļu iebrukumu rietumos no Voroponovas, Veikss 1. septembrī vēlreiz deva Paulusam sīkumos izstrādātu un šoreiz arī atgādinātāju pavēli, kuras pirmajā punktā bija sacīts: „Ar 4. tanku armijas izšķirīgo 31. augusta panākumu rodas izdevība uzbrukumā ielenkt un iznīcināt dienvidos un rietumos no StaļingradasVoroponovas-Gumrakas dzelzceļa esošo ienaidnieku. Ir svarīgi drīzumā nodibināt sakarus starp abām armijām un tad ielauzties pilsētas centrā."

4. tanku armija reaģēja zibeņātri: ģen. Kempfs 1. septembrī lika savām 14. tanku div. un 29. mot. kājn. div. Pitomņika virzienā sekot 24. tanku divīzijai, vārda īstā nozīmē pilnīgi atsedzot savus līdzšinējos iecirkņus.

Bet Paulusa 6. armija nenāca. Ģen. Pauluss sākumā nejutās spējīgs atbrīvot savas ātrās vienības triecienam pret dienvidiem, ievērojot padomju stipro spiedienu pret tā ziemeļu fronti. Viņš uzskatīja par

neiespējamu sekmīgi aizstāvēt pilsētas ziemeļu daļu ar tanku iznīcinātājiem, nedaudz tankiem un lielgabaliem, pat ne VIII aviācijas korpusa kaujas lidotāju atbalstā ne, lai vēl izvilktu no frontes XIV tanku korpusa 5 tanku divizioniem izveidojamu kaujasgrupu triecienam uz dienvidiem. Viņš baidījās, ka zie​meļu fronte .tad varētu sabrukt.

Varbūt viņam bija taisnība. Varbūt kāds cits lēmums būtu bijis īsts „par visu bar.ku" lēmums. Bet izdevīgā iespēja tika palaista garām. Jau 24 stundas vēlāk 2. septembra rītā 24. tanku div. gaisa izlūkošana konstatēja, ka frontes priekšā ienaidnieka spēku vairs nav. Krievi bija atvilkušies no savām aizstāvēšanās pozicijām dienvidos tāpat, kā viņi vēl tai pašā dienā pameta aizstāvības pozicijas rietumu iecirknī Zeidlitca korpusa priekšā. Kas krie​vus bija pamudinājis uz šo pārsteidzošo rīcību? Ģen. Čuikovs, 64. padomju armijas virspavēlnieka vietnieks, bija atskartis bīstamo stāvokli frontē, ko bija radījis Hota izrāviens. Viņš sacēla trauksmi pie ģenerālpulkveža Jeremenko. Un tas ne tikai uzreiz saprata briesmas, bet arī zibeņātri reaģēja uz tām, gluži pretēji krievu pavēlniecības štābu smagnējai rīcībai agrākos laikos šādās situācijās. Jeremenko pieņēma smago, bīstamo, bet vienīgi iespējamo lēmumu — atteikties no labi izbūvētajiem iekšējās joslas nocietinājumiem. Viņš upurēja bunkurus, dzeloņstiepļu aizsprostus, tanku sprostus un strēlnieku grāvjus, lai glābtu savas divīzijas no draudošā ielenkuma, un ar abām armijām atvilkās uz ļaunām improvizētām aizstāvības pozicijām cieši pilsētas malas priekšā. Šis piemērs rāda, cik konsekventi padomju vadība turējās pie STAVKA's pavasail nolemtās jaunās taktikas — nekādos apstākļos vairs neļaut ielenkt lielākas vienības. Šī principa labā padomju vadība rēķinājās pat ar Staļin​gradas pilsētas zaudēšanas briesmām.

Kad ģen. Pauluss 2. septembra pēcpusdienā tomēr beidzot izšķīrās ar XIV tanku korpusa ātrām vienībām doties uz dienvidiem un kad 3. septembrī Zeidlitca korpusa kājnieki ar Hota tanku smailēm varēja sniegt roku, bruņoto spēku grupas 30. augustā iecerētais un nu arī izveidotais katls gan bija noslēgts, bet ienaidnieks no tā biia izvilcies. 48 stundas par vēlu! šīs 48 stundas maksāja Staļingradu. Bet toreiz neviens to vēl nenojauta.

Bruņoto spēku krupa deva pavēli Paulusam un Hotam izmantot stāvokli un, cik ātri iespējams, ielauzties pilsētā.

3. TRIECIENS PILSĒTĀ Ģen. Lopatins grib upurēt Stalingradu — Chruščevs nozvērina ģen. Čuikovu — 71. kājn. divīzijas pulki šturmē Staļingradas centru — 24. tanku divīzijas grenadieri pie galvenās stacijas — Čuikova pēdējā brigāde — Lieta grozās ap 10 stundām — Rodimceva gvarde Cauri Staļingrada! plūst Caricas upe. Tās dziļā aiza šķir pilsētu ziemeļu un dienvidu daļās. Carica paturēja savu vārdu, kad Caricina kļuva par Stalingradu, un tā paturējusi savu vārdu arī tagad, kad Staļingrada pārvērtusies par Volgogradu. Šī upes aiza 1942. g. bija vācu spēku salaiduma vieta, reizē robeža starp Hota un Paulusa armijām. Abu armiju iekšējiem spārniem gar to nācās ātri izvirzīties cauri pilsētai līdz Volgai. Viss likās norādām uz to, ka ienaidnieks cīnās vairs tikai ar arjergardiem un ir sagatavojies pilsētu atstāt.

Maršala čuikova memuāros lasāms, cik katastrofāls bija stāvoklis abās padomju Staļingradas armijās pēc cietokšņa priekšlauka izvākšanas. Pat piedzīvojuši armiju komandieri neko daudz vairs nedeva par Staļingradu. Ģen. Lopatins, 62. armijas virspavēlnieks, bija tajās domās, ka pilsēta vairs nav turama. Viņš tādēļ nolēma uzdot Staļingradu. Bet kad viņš šo lēmumu gribēja īstenot, tā štāba šefs ģen.

Kriļenko atteicās tam piekrist, sacēla trauksmi pie Chruščova un Jeremenko, un Lopatins tika atcelts.

Turklāt Lopatins nekādā gadījumā nebija gļēvulis.

Kā viņš nonāca pie sava lēmuma, kļūst saprotams, iepazīstoties ar Čuikova aprakstu par stāvokli pie Staļingradas. Viņš saka: „Bija rūgti atteikties no šiem pēdējiem kilometriem un metriem Staļingradas priekšā un nolūkoties ienaidnieka spēku pārākumā, tā militārajā varēšanā un iniciātīvā."

Maršals pats piedzīvojis un apraksta, kā mechaniķi no sovchoza, kur atradušies 64. armijas štābi, paslepus lavījušies projām — pāri pie vāciešiem. „Ceļi uz Staļingradu un Volgu bija aizblīvēti. Pa tiem virzījās kolchozu zemnieki un sovchozu strādnieki ar visiem saviem lopiem. Visi tiecās uz Volgas pārejām, dzīdami lopus sev pa priekšu un nesdami iedzīvi mugurā. Staļingrada dega. Baumas, ka vācieši ir jau pilsētā, sacēla paniku."

Tā tas bija. Bet Staļins negribēja uzdot savu pilsētu bez sīvas cīņas. Viņš nosūtīja uz fronti vienu no saviem visvairāk pārbaudītajiem līdzgaitniekiem un kaislīgākiem boļševikiem, lai tas uzmudinātu armiju un civiliedzīvotājus uz pēdējo cīņu. Tas bja Ņikita Sergejevičs Chruščovs. Upurpilnu došanos nāvē par Staļina pilsētu viņš padarīja par ikviena komūnista goda lietu. Ģenerālleitnanta Platanova publikācijas trijos sējumos par otra pasaules kara vēsturi sniedz dažus skaitļus šī fakta apgaismošanai: ,,Tautas aizsardzības spēkos" tika iesaistīti 50.000 brīvprātīgo, 61. armijai tika piedalīti 62.000 civiliedzīvotāju. Mobilizētas tika 3000 jaunas meitenes gan māsu, gan sakaru dienesta darbam. Apbruņoti tika 7000 trīspadsmit līdz sešpadsmitgadīgi komūnistisko jaunatnes organizāciju biedri un iesaistīti kauju vienībās. Strādniekus ar viņu fabricētajiem ieročiem nogādāja tieši kaujas laukā. ,.Sarkanās barikādes" lielgabalu fabrikas ražotie lielgabali tūliņ pēc izgatavošanas tika novietoti pozicijās fabriku territorijā. Viņu apkalpe sastāvēja no strādniekiem.

12. septembrī Jeremenko un Chruščovs par 62. armijas virspavēlnieku iecēla ģen. čuikovu — šo armiju pēc Lopatina atcelšanas bija komandējis tā štāba šefs Kriļenko. Čuikovam tika uzdota Volgas cietokšņa Staļingradas aizstāvēšana. šī izvēle bija pareiza. Viņš bija pats labākais no rīcībā esošajiem vīriem — stingrs, godkārs, stratēģiski apdāvināts, personīgi drošsirdīgs un ārkārtīgi sīksts. Bez tam viņš nebija piedzīvojis sarkanās armijas 1941. g. katastrofas, jo tai laikā bija atradies Tālajos austrumos. Viņš nebija sevi izlietojis, un padomju briesmīgās neveiksmes viņā nebija nogūlušas tā kā daudzos viņa biedros.

12. septembrī pīkst. 10 Čuikovs pieteicās pie Chruščova un Jeremenko padomju bruņoto spēku grupas mītnē Jamā, kādā mazā apdzīvotā vietā Volgas viņā, kreisajā krastā. Interesantā kārtā sarunu vadīja Chruščovs, nevis militārais virspavēlnieks Jeremenko.

Kā Čuikovs raksta, Chruščovs viņam teicis: ..Līdzšinējais 62. armijas virspavēlnieks ģen. Lopatins ir tajās domās, ka viņa armija Staļingradu nevar noturēt. Bet mums nav atpakaļceļa.Viņu tādēļ atcēla no amata.Saskaņā ar augstākā virspavēlnieka lēmumu, kara padome uzaicināja jūs, biedri čuikov, uzņemties 62. armijas pavēlniecību. Kā jūs uz​tverat savu uzdevumu?" ,,šis jautājums nāca negaidīts," raksta čuikovs, „taču man nebija laika pārdomāt. Es teicu: „Staļingradas uzdošana sagrautu mūsu tautas morāli. Es zvēru neatstāt šo pilsētu. Mēs Staļingradu noturēsim vai arī tajā mirsim." Chruščovs un Jeremenko mani uzlūkoja un sacīja, ka savu uzdevumu esmu sapratis pareizi.

10 stundas vēlāk jau sākās Zeidlitca korpusa uzbrukums pret Staļingradas vidus dalu. Čuikova armijas komandpunkts augstumā 102 tika sabumbots, un ģenerālim kopā ar savu štābu, pavāru un apteksni nācās atvilkties uz kādu zemnīcu Caricas aizā tieši pie pašas Volgas.

Nākošā dienā, 14. septembrī, ģen. Hartmanna 71. kājn. div. vīri jau bija pilsētā. Pāsteidzošā triecienā tie izlauzās līdz pilsētas vidum un izcīnīja sev koridoru līdz Volgai.

Tai pašā laikā 24. tanku dvi. tanku grenadieri dienvidos no Caricas aizas lauzās cauri vecpilsētas — senās Caricinas ielām, ieņēma galveno staciju un 16. septembrī ar fon Heidena divizionu sasniedza arī Volgu. Bet starp Beketovku un Staļingradu, Kuporoznojas priekšpilsētā jau kopš 10. septembra atradās 14. tanku div. un 29. mot. kājn. div daļas un nosprostoja pilsētu pret dienvidiem. Vienīgi pil sētas ziemeļu daļā čuikovs vēl bija cieši iekampies. „Ir svarīgi iegūt laiku," viņš sacīja saviem komandieriem, „lai pievestu rezerves. Un lai nokausētu vāciešus. „Laiks ir asinis," viņš aukstasinīgi pārfrazēja amerikāņu vēlēšanu paroli par to, ka „laiks ir nauda."

Laiks ir asinis. Šie vārdi kopš tā brīža bija rakstīti pār Staļingradas jumtiem. Čuikova pavārs Gļinka uzelpoja, kad nokļuva savās virtuves telpās jaunajā komandpunktā. Pār viņu tagad gulēja 10 m bieza zemes kārta. Svētlaimīgi viņš uzsauca ģenerāļa apteksnei: „Tasja, manu balodīt, šeit mums kāpostu zupā negadīsies neviena vienīga granātas šķemba. Cauri šiem griestiem nevar izsisties nekādas granātas." „Tomēr," atbildēja Tasja, kas labi pazina savu Gļinku, „ģenerālis teica, ka 1000 kg bumba sit cauri." ,,1000 kg bumbas — vai tās bieži lieto?" pavārs norū​pējies jautāja.

Tasja drošināja viņu: „Tam jābūt kādam, ārkārtīgam gadījumam, jo tad tai jāuzkrīt tieši uz mūsu bunkura, — tā teica ģenerālis."

Frontes dunoņa lielās alas klusumā bija dzirdama kā no liela tāluma. Griesti un sienas bija rūpīgi noklāti dēļiem. Armijas štāba nodaļām bija izveidoti desmitiem nožogojumu, vidū atradās telpa ģenerālim un tā štāba šefam. Viena izeja no šīs tā sauktās Caricinas zemnīcas, kas bija uzcelta jau vasarā kā padomju bruņoto spēku grupas štāba mītne, izgāja uz Caricas aizu, cieši pie Volgas stāvā krasta; otra izgāja uz Puškina ielu pilsētā.

Pie čuikova darba istabas dēļu nožogojuma karājās 3 m augsts un 2 m plats Staļingradas pilsētas plāns — šīs kaujas ģenerālštāba karte. Te vairs nebija runa par frontēm ar savu aizmuguri. Un mērogs vairs nebija kilometrs, bet metrs — lieta grozījās ap ielu stūriem, ēku blokiem, at​sevišķām celtnēm. Štāba šefs ģen. Krilovs pašreiz iezīmē jaunākos ziņojumus: vācu uzbrukumus zilā, krievu aizstāvības pozicijas — sarkanā krāsā. Zilās bultas arvien blīvāk tiecas pret armijas komandpunktu. „71. unn 295. kājn. div. bataljoni nikni uzbrūk Mamaju Kurganam un galvenai stacijai. Tos atbalsta 204. tanku pulks, kas pieder pie 22. tanku divīzijas. Bet 24. tanku div. cīnās pie dienvidu stacijas,'1 Krilovs referē. Čuikovs lūkojas pilsētas plānā. „Kas iznācis no mūsu prettriecieniem?" „Tie palikuši guļam. Kopš rītausmas virs pilsētas atkal ir vācu lidotāji. Tie pienaglo vīrus zemei."

Kāds ziņnesis atnesa 42. strēln. brigādes komandiera plkv. Batrakova stāvokļa skici. Krilovs satver zīmuli un apvelk pusloku ap komandpunktu. „Fronte ir vairs tikai 800 m no mums, biedri virspavēlniek,"

viņš ziņo pasvītrotā dienesta izteiksmē.

800 metru. Tas bija 14. septembrī pīkst. 12 dienā. Čuikovs zināja, uz ko tēmē Krilovs. Kā pēdējā rezerve tiem vēl bija viena tanku brigāde ar deviņpadsmit T 34 tankiem. Vai lai iesaista tos? „Kā izskatās pilsētas dienvidu kreisajā flankā?" jautā čuikovs tālāk. Krilovs uzvelk vācu 29. mot. kājn. div. uzbrukuma zilo bultu uz Kuporosnoju un vēl pāri tai. Šī priekšpilsēta ir kritusi. Ģenerāļa Fremereja tīringieši dodas uz prieku virzienā uz labības noliktavām. Zāģētavas un konservu fabrikas jau atrodas aiz vācu līnijām. Vienīgi no prāmju piestātnes līdz augstajai labības noliktavu ēkai vēl stiepjas padomju aizstāvības līnija, čuikovs pazniedzas pēc telefona un piezvana bruņoto spēku grupai. Viņš ziņo Jeremenko par stāvokli. Jeremenko pavēl: „Ar visiem rīcībā esošiem līdzekļiem noturiet centrālo ostu un prāmju piestātni. Virspavēlniecība nosūta jums 13. gvardes strēlnieku divīziju, tā ir izlases vienība ar 10.000 vīru. Noturiet tiltagalu vēl 24 stundas un mēģiniet arī aizstāvēt prāmju piestātni arī pilsētas dienvidu daļā." čuikovam parādās sviedri uz pieres. Gaiss pazemē ir smacīgs. „Aiziet, Krilov, sakasiet kopā, ko varat, norīkojiet štāba virsniekus par kaujasgrupu komandieriem. Mums jānotur pāreja Rodimceva gvardei."

Kaujā tiek mesta pēdējā brigāde ar tās 19 tankiem: viens bataljons novietojas komandpunkta priekšā, no kurienes tiek segta centrālā osta un arī galvenā stacija, bet otrs — linijā labības noliktava — dienvidu prāmju piestātne.

Pīkst. 14 ieradās ģenerālmajors Rodimcevs, Padomju Savienības varonis, leģendārs karaspēka vadonis, viss netīrumos, asiņains: viņu vajājuši vācu Jabos iznīcinātāji. Viņš ziņo, ka tā divīzija atrodas pretējā krastā un naktī pārcelsies pār Volgu. Pieri raukdams, viņš nolūkojas zilajās un sarkanās līnijās pilsētas plānā.

Pīkst. 16 Čuikovs vēlreiz telefonē ar Jeremenko. Līdz tumsai ir vēl 5 stundas. Savos memuāros viņš apraksta, kas šajās 5 stundās nodarbinājis viņu: „Vai mūsu saraustītās un sakautās daļas un vienības vidus iecirknī vēl iespēs noturēties 10 līdz 12 stundu? Tās tagad ir manas lielākās rūpes. Ja karavīri un komandieri nespēs tikt galā ar šo gandrīz pārcilvēcisko uzdevumu, tad 13. gvardes divīzija nevarēs pārcelties un kļūs vienīgi par kādas rūgtas tra​ģēdijas liecinieci." īsi pirms tumsas iestāšanās ierodas majors Chopka, ostas rajonā iesaistīto pēdējo rezervju komandieris. Viņš ziņo: „Ugunsspējīgs ir vairs tikai viens vienīgs T 34, bet braukt tas vairs nevar.

Brigādei ir vēl 100 vīru." Čuikovs palūkojas viņā: «Sapulcējiet savus vīrus ap tanku un noturiet pieeju ostai. Ja jūs to nenoturēsiet, likšu jūs nošaut."

Chopka krita. Krita arī puse viņa ļaužu. Bet atlikušie turējās.

Beidzot pienāca nakts. Visi štāba virsnieki bija ostā. Rodimceva gvardes divīzijas rotas tika mestas svarīgākos aizstāvības punktos tādā kārtībā, kādā tās pārnāca pār Volgu, lai apturētu 71. kājn. div. triecienu un noturētu 295. kājn. div. pie Mamaju Kurgānā pārvaldošās augstienes 102. Tās bija izšķīrējas stundas: Rodimceva gvarde aizkavēja Staļingradas vidus posma krišanu vēl vācu uzbrukuma kustības laikā 15. septembrī. Tās upuris glāba Staļingradu. Jau 24 stundas vēlāk padomju 13. gvardes strēlnieku divī​zija bija sakauta, stukasu sabumbota, granātu un smago ložmetēju uguns saplosīta.

Arī pilsētas dienvidu daļā cīnījās kāda gvardes divīzija — tā bija plkv. Dubjanska komandētā 35. padomju divīzija. Tās rezerves bataljoni izceļot ar prāmjiem malā pilsētas dienvidu piestātnē, tika sviesti pret vācu 29. mot. kājn. div. smailēm, lai noturētu līniju starp labības noliktavu un prāmju piestātni.

Taču ģenerālleitnanta Fībiga (Fiebig) VIII aviācijas korpusa stukasi sadauzīja šos bataljonus, bet atliekas samala 94. kājn. div. un 29. mot. kājn. div. knaibles. Gan labības noliktavā, kas bija pilna kviešu, vēl notika sīvas cīņas. Milzīgajā betona klucī, kas izrādījās stiprs kā kāds cietoksnis, cīņas norisinājās par katru tā stāvu. Šeit 71. kājn. pulka trieciengrupas un pionieri gruzdošo kviešu dūmos un smakā cīnījās pret 35. gvardes strēlnieku divīzijas atliekām.

16. septembra rītā čuikova pilsētas plānā aina bija pavisam slikta. Vācu 24. tanku div. bija ieņēmusi

dienvidu staciju, pagriezās pret rietumiem un sakāva padomju aizstāvību pilsētas malā un kazarmu augstumā. Pie Mamaju Kurgānā un galvenās stacijas notika asiņainas kaujas. čuikovs piezvanīja bruņoto spēku grupas kara padomes loceklim Ņikitam Chruščovam: „Vēl dažas šādas dienas, un armija būs saberzta. Mums atkal reiz vairs nav rezervju. Man katrā ziņā vajadzīgas 2—3 svaigas divīzijas."

Chruščovs griezās pie Staļina. Un Staļins deva 2 pilnīgi apbruņotas izlases vienības no savas personīgās rezerves: 1 flotes kājnieku brigādi ar norūdītiem Ledusjūras matrožiem, un 1 tanku brigādi.

Tanku brigādi iesaistīja pilsētas vidū ap galveno ostu, lai noturētu frontes apgādes centru. Bet flotes kājniekus meta pilsētas dienvidu daļas kaujās. Abas vienības 17. septembrī pasargāja fronti no sabrukuma.

Tajā pašā dienā vācu virspavēlniecība nodeva 6. armijai pavēlniecību pār visām Staļingradas frontē iesaistītajām vācu vienībām. Tā ģen. Paulusa virspavēlniecībā nokļuva arī Hota 4. tanku armijas XXXXVIII tanku korpuss. Hitlers steidzināja: „Jādara gals, pilsētai beidzot jākrīt."

Kādēļ tas nenotika, par spīti vācu tanku strēlnieku, grenadieru, pionieru, tanku iznīcinātāju un zenītartilerijas kajavīru sīkstajām cīņām par katru atsevišķu māju — to izskaidro viens vienīgs fakts: pateicoties Chruščova neatlaidībai par sarkanās armijas pēdējām rezervēm, čuikovs laikā no 15. septembra līdz 3. oktobrim saņēma vienu divīziju pēc otras, pavisam 6 divīzijas — 6 svaigas, pilnīgi apbruņotas kājnieku divīzijas, krietni atpūtušās vienības, to vidū 2 gvardes divīzijas. Visi šie spēki tika mesti Staļingradas vidus daļas ēku drupās kā arī pilsētas ziemeļu daļas par cietokšņiem izbūvētajās fabrikās, darbnīcās un strādnieku apmetnēs.

Vācu uzbrukums pilsētai pirmajā fazē notika ar 7 divīzijām, cīņās nogurušām vienībām. Kaujā par Staļingradu nekad nebija iesaistītas vairāk par 10 vācu divīzijām.

Protams, arī reiz tik stiprā sibiriešu 62. armija šīs kaujas pirmajā fazē vairs nebija tik spēcīga.

Zaudējumiem pilnās kaujas un atkāpšanās bija sagrauzušas tās psīchiskos un morāliskos spēkus.

Septembra sākumā tai uz papīra gan vēl skaitījās 5 divīzijas, kā arī 5 tanku un 4 strēlnieku brigādes, tātad kopā apaļas 9 divīzijas. Tas izklausās daudz, bet 38. mechanizētai brigādei, piemēram, bija tikai 600 vīru, bet 244. strēln. divīzijai 1500 vīru, resp. 1 pulka kaujas stiprums.

Tādēļ nav nekāds brīnums, ja ģen. Lopatins bija tajās domās, ka ar šādu armiju nav iespējams Staļingradu aizstāvēt un ierosināja uzdot pilsētu un doties pāri Volgai. Bet krievu apņēmība panāca visai daudz, un arī laime, kas labprāt sabiedrotas ar krietniem karavadoņiem, ir izšķīrusi dažu labu kauju.

1. oktobrī čuikovam — Lopatina pēctecim — bija 11 divīzijas un 9 brigādes, tātad, apaļos skaitļos rēķinot — 15 ar pus divīzijas. Strādnieku stvaires un milicijas vienības šai skaitā neietilpa.

Gan vācu pārākums izpaudās gaisa telpā: ģen. Fibiga kaujās rūdītais VIII aviācijas korpuss dienā caurmērā veica ap 1000 iesaistes. čuikovs pastāvīgi uzsver vācu stukasu un iznīcinātāju bumbvežu satriecošo iedarbi un aizstāvjiem. Vācu aviācija sadauzīja prettriecienu izejpozicijas, sašāva barikādes, iznīcināja sakarus, nolīdzināja ar zemi vadības stābus.

Bet ko gan daudz nozīmēja šīs „gaisa artilērijas" panākumi, ja kājnieki bija par vāju, lai pieveiktu padomju pēdējo pretestību? Gan 6. armija pēc stāvokļa nomierināšanās pie Donas, piemēram, varēja atvilkt no turienes 305. kājn. div. un ar to nomainīt vienu no LI armijas pagurušajām divīzijām. Bet gen.

Pauluss nesaņēma nevienu vienīgu svaigu divīziju. Atskaitot 5 pionieru bataljonus, kujrus lidmašīnās pieveda no Vācijas, papildinājumus saviem noasiņojušiem pulkiem viņš saņēma vienīgi no armijas. Vācu virspavēlniecībai 1942. g. visā austrumfrontē vairs nebija nekādu rezervju. Visās bruņoto spēku grupās no Ļeņingradas līdz Kaukazam bija iestājušās nopietnas krizes.

Ziemeļos feldmaršalam fon Manšteinam ar savu bijušo Krimas divīziju galvenajiem spēkiem nācās doties pretuzbrukumā pret dziļi vācu frontē iebrukušajiem padomju spēkiem, lai pēc sīvām bruņoto spēku ziemeļu grupas atvaires kaujām Volchovā, kas ilga līdz 2. oktobrim, beidzot atvilktu elpu pirmajā Ladogas ezera kaujā.

Sičevskas-Rževas telpā ģenerālpulkvedis Models tikai ar lielām pūlēm, iesaistot visus spēkus, varēja atvairīt krievu caurrāvuma mēģinājumus, cīnoties pret veselām 3 padomju armijām.

Arī vidus frontes centrā un dienvidu spārnā feldmaršalam fon Klugem bija vajadzīga ikviena ieročus nest spē​jīga roka, lai aizkavētu krievu izlaušanos uz Smoļensku.

Un, beidzot, Kaukaza pārejās un pie Terekas bruņoto spēku „A" grupas armijas atradās izmisīgā sacensībā ar tuvojošos ziemu un, iesaistot visus iespējamos spēkus, mēģināja tomēr vēl nokļūt līdz Melnās jūras piekrastei un Baku.

Bet Francijā, Beļģijā un Holandē, turpretim, atradās pietiekami daudz divīziju. Tās tur gulēja kā kādā skata spēlē sāņus noliktas kārtis, šeit Hitlers, pārāk zemu novērtēdams krievus, izdarīja otru kļūdu, pārāk augstu novērtēdams rietumu sabiedrotos. Jau toreiz, 1942. g. rudenī, viņš bijās no sabiedroto invāzijas. Amerikāņu, britu un padomju slepenie dienesti šīs bailes vēl uzkurināja ar veiklu maldinātāju informāciju palīdzību par otras frontes iespēju, šis visā pasaulē veikli palaistais invāzijas bieds, kas īstenojās tikai 20 mēnešus vēlāk, saistīja veselas 29 vācu divīzijas, to vidū arī lieliski apbruņoto ,,Leibstandarti" un 6. un 7. tanku divīziju. Divdesmit deviņas divīzijas! Būtu varbūt pieticis tikai vienas ceturtās daļas šo spēku, lai panāktu pagriezienu Staļingradas-Kaukaza frontē.

4. PĒDĒJĀ FRONTE STĀVAJĀ KRASTĀ Čuikova bēgšana no Caricinas alas — Pilsētas dienvidus dala vācu iokās — Staļingradas noslēpums, tās stāvais krasts — Labības noliktava — Tenisa rakete — Deviņas desmitdaļas pilsētas vācu rokās.

Naktī no 17. uz 18. septembri Čuikovam nācās atstāt arī savu bumbu drošo Caricinas alu. Tā jau bija gandrīz bēg​šana; lejassakšu 71. kājn. div., kuras taktiskā zīme bija āboliņa lapa, ap pusdienas laiku pēkšņi jau atradās pie Čuikova štāba izejas uz Puškina ielu. Čuikova štāba virsniekiem nācās tvert mašīnpistoles.

Ala drīz pildījās ievainotājiem un noklīdušajiem. Šofej-i, ziņneši, virsnieki ar dažādu izrunu palīdzību aizmānijās garām sardzei, lai nokļūtu šajā bumbu drošajā bunkurā, kur tiem bija „pārspriežami svarīgi jautājumi." Bet tā ka alai nebija ventilācijas ierīču, tās telpas drīz bija smaku, dūmu un sutas sagandētas.

Atlika viena vienīga izeja: „Arā!" Štāba sardze sedza atiešanu pa alas otru izeju uz Caricinas aizu. Bet arī tur jau bija parādījušās maj.

Frederbolda 191. kājn. pulka trieciengrupas. Naktī un miglā Čuikovs ar svarīgākajiem papīriem un stāvokļa karti izlavījās cauri vācu līnijām un kopā ar Krilovu kādā laivā pārcēlās uz Volgas viņu krastu.

No turienes viņš bruņu platēm apšūtā kuterī atgriezās Staļingradas ziemeļu daļas piestātnē. Te viņš apmetās savā jaunajā komandpunktā aiz „Sarkanās barikādes" fabrikas Volgas stāvajā krastā. Tās bija dažas 200 m augstā krasta kraujā izspridzinātas alas; tās atradās vācu uguns nesniedzamības joslā. labi nomaskotās ejas stāvajā kraujā savienoja alas savā starpā.

Gļinkas virtuve tika novietota ,.Sarkanās barikādes" novadkanāļa kontroles šachtā. Apteksnei Tasjai īsti akrobātiskā kārtā nācās savus katlus un traukus pa šaurām dzelzs kāpnēm izbalansēt no šachtas dienas gaismā un tad pa gājēju tiltu, kas veda gar krasta krauju, nogādāt tos virspavēlnieka zemes bunkurā. Štāba apgādes rāciju bija kļuvis mazāk. Daži augsti virsnieki, to vidū Čuikova vietnieki artilērijas un pionieru vienībām, kā arī tanku un mechanizētajām vienībām pa novietojuma maiņas laiku bija paguvuši izvairīties un palikuši Volgas kreisajā krastā. „Mēs viņu dēļ asaras nebirdinājām," raksta Čuikovs, „bez tiem gaiss bija tīrāks." Šai kulišu maiņai, ko Staļingradas virspavēlniekam nācās izdarīt morāles uzturēšanai, bija ne tikai simboliska nozīme vien: kauju smagpunkts pārcēlās uz pilsētas ziemeļu daļu; Staļingradas dienvidu un centrālā daļa vairs nebija tu​ramas.

22. septembrī pilsētas dienvidu daļā sākās pēdējais cēliens. Trieciengrupu uzbrukums vērsās pret labības noliktavu. Kad pionieri uzspridzināja pieejas noliktavai, no tās izgrīļojās kāda patšauteņu vada flotes kājnieku sauja seržanta Chozjainova vadībā. Viņi bija pusvājprātīgi no slāpēm un visi devās gūstā — tie bija pēdējie dzīvi palikušie.

Padomju 35. gvardes div. II bat. karavīri gulēja šī betona kluča drupās noslāpuši, sadeguši, saplosīti.

Ieejas bija aizmūrētas — tādā kārtā komandieris un poļitruks bija padarījuši neiespējamu kā atkāpšanos, tā bēgšanu.

Ieņemta tika arī Volgas prāmju dienvidu piestātne. Krasta nodrošināšanu pilsētas dienvidu malā pārņēma 94. kājn. div. grenadieri. Viņu taktiskā zīme bija sakrustoti šķēpi.

Arī Staļingradas vidū, pilsētas centrā, padomju aizstāvība sabruka. Dažas 34. un 42. padomju strēln. pulku atlieku fanātiskas pretestības ligzdas vēl turpināja turēties galvenās stacijas drupās, kā arī pie lielo tvaika prāmju piestātnes centrālajā ostā.

27. septembrī, vadoties no vispārpieņemtiem jēdzieniem par pilsētu kaujām, varēja uzskatīt, ka Staļingrada ir pie​veikta.

Kauja tagad turpinājās vienīgi par strādnieku apmetnēm pilsētas ziemeļu daļā, un par Staļingradas rūpniecības uzņēmumiem. Ar tiem saistās vārdi, kas iegājuši ne tikai kara, bet pasaules vēsturē:

lielgabalu fabrika „Sarkanā barikāde," dzelzs lietuve ..Sarkanais oktobris," traktoru fabrika ..Dzeržinskis," ķīmiskā fabrika ,,Lazur" ar slaveno „tenisa raketi," kā dēvēja šīs fabrikas dzelzceļa ierīces to dīvainās formas dēļ. Tie bija rūpniecības pilsētas Staļin​gradas forti.

Cīņas Staļingradas ziemeļu daļā pieder pie asiņainākajām un sīvākajām visā austrumu karā. Kaujas apņēmības, uguns koncentrācijas un šaurā telpā iesaistīto cilvēku ziņā šīs kaujas salīdzināmas vienīgi ar pirmā pasaules kara materiālu kaujām, bet jo īpaši ar Verdenas kauju, kur 1916. gadā 6 mēnešu laikā krita pusmiljons vācu un franču kajravīru.

Cīņas Staļingradas ziemeļu daļā bija tuvcīņa. Krievi, kam aizstāvība tā kā tā ir vairāk „pa kaulam" nekā vāciešiem, izmantoja savu pārākumu maskēšanās mākslā un apvidus izmantošanā. Bez tam namu un barikādu cīņās krievi bija labāk apmācīti nekā vācieši. Klāt nāca tas, ka Čuikovs, ievērojot Chruščova klātieni, sakāpināja aizstāvības garu līdz vārīsanās punktam. Ikvienai rotai, kas tika pārcelta pār Volgu uz Staļingradu, tika iekaltas trīs paroles: Katrs karavīrs ir cietoksnis par sevi.

Aiz Volgas nav zemes, kur atkāpties.

Cīnīties jeb krist!

Tas bija totālais karš. Un tas bija īstenojams vārdiem: „Laiks ir asinis." 14. tanku div. chronists Rolfs Grams, toreizējais majors un 64. motociklu strēln. bataljona komandieris, citē kādu raksturīgu kaujas ziņojumu: „Tā bija baismīga, nogurdinoša cīņa kā virs zemes, tā pazemē. Cīņa lielās pilsētas drupās, pagrabos, kanāļos un rūpniecības uzņēmumos. Vīrs pret vīru. Tanki rāpās pāri drupu un lūžņu kaudzēm, kaukdami līda pa chaotiski izārdītām fabriku hallēm un šāva no visīsākām distancēm aizbērtajās ielās un šaurajos fabriku pagalmos… Taču tas viss vēl būtu bijis izturams. Bet tur vēl bija arī dziļās, aizaugušās, novadgrāvju aizas, kas tiecās stāvus lejup pret Volgu un no kurām krievi kaujā iesaistīja arvienu jaunus un jaunus spēkus. Viņā pusē, Volgas zemāk gulošajā austrumu krastā ienaidnieks nebija redzams — ne tā baterijas, ne kājnieki, — bet viņš bija tur un šāva, un ik nakti ar simtiem laivu pār vareno straumi pārcēla papildinājumus uz pilsētas drupām.

Kaujas problēma bija — šie papildinājumu pievedumi, šie pastāvīgi pār upi plūstošie rezerves spēki, šīs nepārtraukti pār dzīvības artēriju Volgu plūstošās svaigās asinis. To noslēpums atradās minētajās Volgas krasta novadaizās. šajā stāvajā krastā, kas vācu artilērijai palika nesniedzams, sēdēja padomju štābi, tur bija iekārtotas lazaretes, novietoti municijas depo. Šeit atradās ideālas pulcēšanās vietas naktī pār upi pievestajiem cilvēku un materiālu transportiem. Šeit atradās arī prettriecienu izejas pozicijas. Šeit Volgā ietiecās rūpniecības uzņēmumu novadkanāļi, kas tagad bija kļuvuši par tukšiem, gaj-

iem gaiteņiem, kas iesniedzās vācu aizmugurē. Padomju trieciengrupas izlīda pa tiem, piesardzīgi pacēla aizsargvākus un novietoja patšautenes pozicijās. Viņu ugunsbrāzieni triecās uz priekšu 1 — traktoru fabrika; 2 — lielgabalu fabrika „Sarkanā barikāde'; 3 — maizes fabrika; 4 — metallurģiskās rūpnīcas „Sarkanais oktobris" lietuves; 5 — kīmiskā fabrika „Lazur" ar ,.tenisa raketi"; — „Mamaju kurgānā" pakalns; 7 — galvenā stacija; 8 — universālveikals un „Sarkanais laukums"; 9 — dienvidu stacija; 10 — la​bības noliktava; 11 — Čuikova Caricas zemnīca. ejošo vāciešu mugurās, uztura pienesēju un apgādes kolonnās. Tad krievi aizcirta lūkas un metās atpakaļ.

Vācu trieciengrupas, kas bija iesaistītas šo paslēptuvju apkarošanā, bija bez padoma. Jo šis stāvais krasts nozīmēja to pašu ko dziļumā izvietots, bumbu drošs nocietinājumu lauks. Bieži vācu pulkus no Volgas krastiem šķīra tikai daži simti metru. Ģenerālis Derrs (Doerr) savā studijā par Staļingradas cīņām tādēļ ar pilnām tiesībām saka: „Pēdējie simts metri līdz Volgai bieži nozīmēja izšķirīgo pagriezienu abām pusēm — kā uzbrucējam, tā aizstāvim."

Staļingradas ziemeļos ceļi uz šo izšķirīgo Volgas krastu veda cauri nocietinātām strādnieku apmetnēm un rūpniecības fortiem. Un šīs apmetnes un forti bija Staļingradas noslēpuma aizsprosts. So kauju aprakstam būtu jāveltī īpaša nodaļa. Dažas raksturīgas kauju norises liecina par varonību kā vienā, tā otrā pusē.

Sakopotā uzbrukumā ģen. Pauluss septembra beigās mēģināja vienu pēc otra iešturmēt Staļingradas pēdējos aizsargvaļņus. Kopējam aptverošam lieluzbrukumam pret visu rūpniecības kompleksu tomēr nepietika spēku.

Kaujās rūdītā austrumprūšu 24. tanku div., no dienvidiem pār lidlauku nākdama, šturmē „Sarkanā oktobra" un „Sarkanās barikādes" apmetnes. Tanku pulks, kā arī 389. kājn. div. daļas ieņem arī traktoru fabrikas „Dzeržinskis" strādnieku apmetnes un 18. oktobrī izlaužas līdz ķieģeļnīcai. Līdz ar to austrumprūši atrodas Volgas malā. Šeit tātad uzdevums veikts. Tad divīzija atkal dodas pret dienvidiem, ķīmiskās fabrikas „Lazur" un „tenisa raketes" kaujas telpā.

Bet neviens nejautāja, kā tagad izskatījās pati divīzija: pulku sastāva pietika, lai no katra izveidotu pa bataljonam; bet tanku pulka atliekis bija vairs tikai pastiprinātas rotas sastāvā, un tā kājniekotā bez tankiem palikušā ap​kalpe tika iesaistīta kā strēlnieku rota.

Vareno traktoru fabriku „Dzeržinskis," kas ir viens no lielākajiem tanku ražotājiem uzņēmumiem Padomju Savienībā, ģen. Jeneke (Jaenecke) ar savu 389. kājn. div. un 14. tanku div. šturmē 14. oktobrī.

Tanki un grenadieri iztriecas cauri milzīgajai fabrikas territorijai līdz Volgas krastam, pagriežas pret dienvidiem, ielaužas lielgabalu fabrikā „Sarkanā barikāde" un līdz ar to atrodas cieši pie stāvā krasta, Čuikova komandpukta tuvumā.

Traktoru fabrikas vērienīgajās hallēs, kurās padomju pretestība uzliesmo arvienu no jauna, ierodas vācu 305. kājn. div. bataljoni — tā ir tā sauktā Bodenes ezera divīzija, kas 15. oktobrī no Donas frontes pārsviesta uz Staļingradu. Bodenes ezera vīri iesaistīti cīņās ar plkv. Gurtjeva 308. padomju div. rotām. Šis apstāklis liecina, cik patiesībai atbilstoši ir ģen. čuikova dienas grāmatā rakstītie vārdi: ,,Ģenerālštāba karti aizvietojis pilsētas iecirkņa plāns un fabriku novietojuma drupu skice."

24. oktobrī sasniegts 14. tanku div. mērķis — maizes fabrika „Sarkanās barikādes" dienvidu stūrī.

Uzbrukumu veic 64. motociklu strēlnieku bataljons. Pirmajā dienā kapt. Sovāns ar 36. tanku pulka daļām atbalsta triecienu pret šī mērķa pirmo ēku.

Bet 25. oktobrī vācu uzbrukums otrai ēkai apstājās padomju mežonīgajā atvaires ugunī.

Apakšvirsnieks Essers tup aiz kāda sašauta tanka. Viņā pusē, pie ēkas stūra, guļ rotas komandieris — beigts. Desmit soļus aiz viņa guļ vada komandieris — beigts. Un blakus Esseram galvas ievainojuma delirijā klusi vaid kāds grupas komandieris.

Esseru pārņem spējas dusmas. Viņš pielēc kājās. „Uz priekšu!" Tā vads dodas tam pakaļ. Līdz ēkai

ir 60 metru. Sešdesmit metru līdzena pagalma bez vienas aizsegas. Bet viņi tos veic. Elsodami tie metās pie ēkas sienas, ar granātu saišķiem izspridzina tajā caurumu, ielien pa to un pēkšņi atrodas telpā. Pie logiem tup krievi un šauj pagalmā. Tie vairs nepagūst aptvert kas notiek, kad aiz to mugurām ierejas mašīnpistoles un sabrūk viens pēc otra.

Nākošais stāvs. UzmanT gi augšup pa kāpnēm. Ik durvju priekšā pa vīram. „Ruki verch!" Krievi satriekti paceļ rokas. Tā Essers ar 12 vīriem ieņem ēku, iegūst 80 gūstekņus, 1 prettanku lielgabalu un 16 smagos ložmetējus. Maizes fabrikas otras ēkas drūmajā kaujas laukā palika guļam ap 100 kritušo padomju kajavīru.

Viņā pusē, pie pārvaldes ēku rindām, pa tam cīnās kapt. Domašks ar vācu 103. strēln. pulka atliekām. Visi rotu komandieri ir krituši.

Brigāde no sava štāba nosūta ltn. Stempelu, lai rīcībā būtu vismaz viens virsnieks kā rotas komandieris. Kāds feldfebels ierāda tam kaujas joslu.

Stempels ar saviem motociklu strēlniekiem dodas uzbrukumā gar dzelzceļa līniju un saārdītiem namiem. Stukasi viņa priekšā nobumbo pretestības ligzdas. Leitnants lēcienu pa lēcienam dodas pakaļ bumbu sprādzienu vie​tām, ieņem pārvaldes ēkas drupas un nonāk cieši pie stāvā krasta.

Bet viņam palikuši vairs tikai divi duči vīru. Un no stāvā krasta aizām rāpjas laukā arvienu jauni krievu spēki. To vidū pārsieti ievainotie, slāba virsnieku vadībā. Trosa vienības. Pat upes satiksmes līnijas matroži. Tie krīt kā lapas rudenī. Bet viņu vietā rodas arvien jauni.

Stempels nosūta ziņnesi uz aizmuguri: „Bez papildinā​jumiem nevaru turēties."

Drīz pēc tam ierodas 70 vīru, kurus kaujā met frontes vadības centrāle. Tos vada kāds virsleitnants.

Pēc 2 dienām visi 70 ir vai nu beigti, vai ievainoti. Stempelam un 103. strēln. pulka vīriem jādodas atkal atpakaļ un jāpamet Volgas krasts.

Par spīti tam.: šajās dienās vācu rokās atradās četras piektdaļas Staļingradas. Un kad oktobra beigās 16. tanku div. un 94. kājn. div. ieņem Spartakovku, ap kuju norisinājušās sīvās cīņas, un sakauj padomju 124. un 149. strēln. brigādes, kritušas ir deviņas desmitdaļas Staļingradas. čuikova komandpunkta priekšā stāvajā krastā 45. padomju strēln. div. turēja vairs tikai pavisam mazu krasta gabalu ap 200 m caurmērā. Dienvidos no turienes. „Sarkanā oktobra" dzelzs lietuvē krievu rokās vēl atradās austrumu daļas drupas, šķirošanas nodaļa, tēraudlietuve un kalibrēšanas centrāle, šeit par katru mūra izcilni sīvi cīnījās ģenerālmajora Gurjeva 39. gvardes strēln. div. daļas. Ik stūri, ik drupu kaudzi 94. un 79. vācu kājn. div. trieciengrupām nācās samaksāt ar asinīm. Sakarus ar ziemeļiem, ar 14. tanku div., uzturēja 100. jēgeru div. rotas, — šī divīzija septembra beigās no Donas loka bija pārsviesta uz Staļingradu, — tas ir vēl viens piemērs tam, cik ļoti garā Donas fronte tika atkailināta, lai beidzot ieņemtu nolādēto Staļingradu. Dienvidos no „Sarkanā oktobra" dzelzlietuves krievi turēja vairs tikai ķīmisko fabriku „Lazur" ar „tenisa raketi," kā ari kādu mazu tiltagalu ap centrālās ostas tvaika prāmju piestātni.

Visā visumā čuikovs novembra sākumā aizstāvēja vairs tikai vienu desmito daļu Staļingradas — dažas fabriku ēkas un dažus kilometrus stāvā krasta.

5. kĻŪmĪga DONĀ

Bīstamas pazīmes 6. armijas flankā — Peles sabojā tankus — Nelaimes mēnesis novembris — Vēlreiz triecienuzbrukums Volgas krastiem — Humānu fronte sabrūk — Kauja 6. armijas aizmugurē — Caurrāvums arī dienvidos no Staļingradas — Iejaucas 29. motorizētā kājnieku divīzija — Krievi pie Kalačas — Pauluss ielido maisā.

Staļingrada atrodas uz tā paša platuma grada kā Vīne, Parīze vai Vankuvera Kanadā. Un šajos platuma grādos novembra sākumā ir vēl samērā silts. Ģen. Strekers (Strecker), XI korpusa komandieris Donas lokā, uz au​striešu 44. kājn. div. komandpunktu vēl varēja izlidot plānā vasaras mētelī.

Laukos redzēja karavīrus ievācam kartupeļus, kukurūzas stiebrus un sienu, — tie rūpējās par ziemu. Ģen. Strekera XI korpusam nācās nodrošināt Staļingradas kreiso flanku Donas lokā. Bet Donas loks ir ap 100 km garš. Un 100 km nav noturami ar 3 divīzijām. Tā ģenerālim, gribot negribot, bija jāieņem taisni izvilktas stīgas pozicijās, ar ko viņš gan ietaupīja 50 km, taču bija spiests atdot krieviem Kremenskajas loku.

Padomju 65. armijas pavēlnieks ģen. Batovs izmantoja radušos izdevību un tūliņ pārcēlās pār Donu un tagad atradās tās dienvidu krastā samērā dziļās tiltagala pozipozicijām, lai sagāztu vācu Donas flanku. cijās. Batova pulki ik dienas uzbruka Strekera divīziju Bet Strekera divīzijas atradās labās pozicijās. Plkv. Boje, piemēram, kas komandējošo ģenerāli apsveica 134. kājn. pulka komandpunktā, ar mierīgu paļāvību varēja sacīt: „Te netiks cauri neviens vienīgs krievs, ģenerāļa kungs."

Strekers ļoti pamatīgi informējās par visu, galvenokārt par to, kas bija novērots no divīzijas novērošanas punkta mazajā mežiņā dienvidrietumos no Sirotinskas un par ko jau kopš oktobra beigām bija sniegti pastāvīgi ziņojumi.

No meža augstienes pavērās plašs skats uz Donu. Divzaru tālskatī varēja atpazīt vācu VIII korpusa pazicijas līdz pat pašai Volgai. Bet galvenokārt visai labi bija pārskatāma ienaidnieka aizmugure. Tā gulēja acu priekšā kā kāda reljefa karte. Un tas, kas tur bija redzams, bija ārkārtīgi nozīmīgs — krievi dienu un nakti nepārtrauktos transportos piegādāja karaspēku un materiālu līdz Donai, Strekera frontes priekšā, bet visvairāk kreisā kaimiņa 3. rumāņu armijas frontes priekšā.

Korpusa stābs rūpju pilns ik vakarus reģistrēja šos ziņojumus, kujus apstiprināja arī 4. gaisa flotes izlūki. Un katru rītu Strekers šos ziņojumus nodeva tālāk uz Golubinskaju, ģen. Paulusa galveno mītni.

Pauluss savukārt kopš oktobra beigām tos nodeva tālāk bruņoto spēku grupai.

Bet bruņoto spēku grupa — Vadoņa galvenai mītnei: ,.krievi savelk spēkus 6. armijas dziļajā flankā."

Sajās Donas flankā blakus Strekera korpusam ap 150 km plašā iecirknī atradās 3. rumāņu armija, kam pieslējās 8. itāļu un tālāk 2. ungāru armija. „Kādēļ tik plašā joslā atrodas vienīgi rumāņi, ģenerāļa kungs?" štāba virsnieki jautāja savam komandierim. Viņiem nebija nekas iebilstams pret rumāņiem, tie bija drošsirdīgi karavīri, bet ikvienam bija zināms, ka to apbruņojums ir nožēlojams, vēl nožēlojamāks nekā itāļu. Viņu ieroči bija veci, tiem galvenokārt trūka prettanku ieroču un viņu apgāde bija nepietiekama. To zināja visi.

Bet Rumānijas valstsgalva maršals Antonesku, tāpat kā Italijas Musolini, bija prasījuši, lai viņu spēki, kas nodoti austrumfrontes rīcībā, tiktu iesaistīti vienīgi kā slēgtas vienības pašu armijas komandieru vadībā. Hitleram gribot negribot bija jāpiekrīt, kaut viņš labprātāk būtu pievienojies savu ģenerāļu vēlmei un pielietojis tā saukto „korsetes stieņu" metodi, pēc kura blakus nelielām svešzemnieku vienībām pārmijus būtu jāiesaista vācu vienības. Taču šis ierosinājums cieta neveiksmi sabiedroto nacionālā jūtīguma dēļ. Tā vācu galveno spēku flanku nodrošinājums Staļingradas priekšā — ar šo spēku 13 kājn. divīzijām, 3 motorizētām un 3 tanku divīzijām — tika uzticēts sabiedroto armijām, kuru kaujas

spējas bija nepietiekamas.

Protams, arī Hitlers lasīja ziņojumus par padomju spēku koncentrāciju rumāņu frontes priekšā.

Stāvokļa apspriežu laikā viņš uzklausīja rumāņ i ģenerālpulkveža Dumitresku brīdinājumus, kas ierosināja piedalīt rumāņu 3. armijai prettanku lielgabalus un tankus, vai arī saīsināt fronti. Bet frontes saīsināšana — tas bija ierosinājums, ko Hitlers pieņēma zināšanai vienīgi ar sašutumu. Atdot zemi — tas neiekļāvās viņa taktikā. Viņš gribēja aizstāvēt visu, kas vien iespējams, un aizmirsa vecā prūšu ķēniņa Fridricha tei​cienu: „Kas grib aizstāvēt visu, neaizstāv neko."

Attieksmē uz stāvokli Donas frontē 1942. g. rudenī Hitlera optimismu pastiprināja kāds vēl šodien maz pazīstams, Hitleram nodots bruņoto spēku ģenerālštāba ziņojums. Tajā teikts, ka saskaņā ar kādu ģenerālštāba nodaļas „Fremde Heere Ost" (Austrumu frontes svešzemju karaspēks) izdarītu analīzi no 9. septembra 1942. g., krieviem austrumfrontē vairs neesot nekādu kaut cik nozīmīgu rezervju. Hitlers tam ļoti labprāt noticēja. Kādēļ tad lai atsakas no apvidus?

Bet attieksmē uz rumāņu prasību pēc prettanku lielgabaliem un tanku atbalsta, Hitlers bija vienis prātis. Taču vienīgā lielā vienība, ko izdevās atbrīvot reizē ar dažām zenītartilerijas, tanku, jēgeru un bruņoto spēku artilērijas vienībām, lai tiktu iesaistīta aiz rumāņu 3. armijas, bija XXXXVIII tanku korpuss ģenerālleitnanta Heima vadībā, kurā ietilpa 1 vācu un 1 rumāņu tanku divīzija, kā arī 14. tanku div. daļas. Šo spēku virspavēlniecību no 4. tanku armijas pārcēla uz telpu dienvidos no Serafimovičiem.

Viens vācu tanku korpuss parastā vērtējumā bija ievērojams karaspēks, ievērojams nodrošinājums kādas kājnieku armijas aizmugurei. Tā būtu pieticis, lai nodrošinātu apdraudēto 3. rumāņu armijas fronti.

Bet Heima korpuss bija viss kas cits, tikai ne korpuss. Tā kodols bija vācu 22. tanku divīzija. Kopš septembra spēku atsvaidzināšanai tā atradās aiz itāļu 8. armijas.

Pretēji Bruņoto spēku virspavēlniecības plāniem, tā tikai pa daļai pārgāja no čechu tanku apbruņojuma uz vācu tankiem, un tādēļ tās rīcībā bija tikai nedaudzi vācu III un IV tipa tanki. Kopš mēnešiem jau šīs divīzijas 140. tanku grenadieru pulks plkv. Michalika vadībā bija ticis nodots 2. armijas rīcībā Voroņežas telpā. Tur no „Michalika brigādes" izveidoja 27. tanku divīziju. Bet 22. divīzijas tanku pionieru bataljons jau kopš vairākām nedēļām bija iesais​tīts Staļingradas namu cīņās.

Ir svarīgi zināt šos faktus, lai saprastu, ar kādiem fantazijas līdzekļiem vācu virspavēlniecība gribēja stāties pretim skaidri redzamam rumāņu frontes iecirkņa apdraudēju​mam pie Donas.

Vai Hitlers to zināja? Vai viņš zināja faktu par 22. tanku div. nepabeigto pārapbruņošanu? Daudz kas norāda uz to, ka tas viņam ticis noklusēts.

10. novembrī virspavēlniecība un 22. tanku div. saņēma pavēli pārcelties uz 3. rumāņu armijas telpu.

Divīzijas pēdējās daļas 16. novembrī maršēja uz dienvidiem, uz lielo Donas loku. Tas bija 250 km pārgājiens salā pa apledoju​šiem ceļiem.

Bet nevis sniegs un sals bija galvenās problēmas. Šis tanku korpuss bija kā noburts, un sagādāja vienu rūgtu pārsteigumu pēc otra.

Tā ka 22. tanku divīzijai, sakarā ar tās uzturēšanos „mierīgā frontē" gandrīz nemaz vairs netika piešķirts benzīns apmācību un darbnīcu braucieniem, tās 204. tanku pulks, izkaisīts pa itāļu Donas frontes aizmuguri, niedrām nomaskots, visu laiku bija gulējis gluži bez kādas kustības. Tanki, labi nomaskēti un pret salu ar salmiem pārsegti, bija stāvējuši savās zemes ligzdās. Tanku ļaudis nebija spējuši ieskaidrot savām priekšniecības iestādēm, ka motorizētai vienībai arī „mierīgā laikā" jātur kustībā savi braucamrīki, un šai vajadzībai nepieciešams benzīns. Motoru pārbaude tādēļ nebija varējusi netikt. Tādā stāvoklī plkv. fon Oppeln-Bronikovskis atrada 204. tanku pulku īsi pirms tā pārvietošanas. Kad tanki bija jāizvelk no zemes ligzdām forsētai iziešanai pārgājienā, no 104. tanku motoriem pielēca tikai 39 vai nu ar grūtībām vai nemaz, nākošie 43 izgāja ņo ierindas pārgājiena laikā: motori vienkārši apstājās un daudzu tanku torņi vairs nebija grozāmi. Ar vārdu sakot — elektriskās ierīces streikoja.

Kas īsti bija noticis? Atbilde ir satriecoši groteska: peles, kas bija ieperinājušās zemes ligzdu salmu

pārsegos, bija ielavījušās tanku iekšpusē un apgrauzušas gumijas vadus. Tādā kārtā bija bojātas elektriskās ierīces. Tanku aizdedze, bateriju vadi, optikas un lielgabalu kābeļi vairs nedarbojās. Vairāki tanki īssavienojuma dēļ aizdegās. Un, tā ka nelaime reti kad nāk viena, pārgājiena laikā uznāca arī spējš aukstuma vilnis, bet tanku pulkam nebija ķēžu pakavu ziemas ceļiem. Garajā ceļā līdz Donai tie bija kaut kur gājuši zudumā.

Tā notika, ka tanki kā ledus slidenajā ceļā slīdēja no vienas ceļa puses uz otru un virzījās uz priekšu ļoti lēni. Tanku darbnīcu 204. rotu degvielas trūkuma dēļ nebija iespējams vest līdzi, tā ka pulks ceļā nevarēja izdarīt arī nekādus lielākus labojumus.

Tādā kārtā 22. tanku div. 104 tanku vietā, kā bija minēts tās stipruma uzskaitē bruņoto spēku grupā, varēja nogādāt XXXXVIII tanku korpusa gatavības poziciju telpā tikai 31 tanku. Vēlāk pienāca vēl 11 tanku. Tā 19. novembrī 22. tanku divīzijas lepnums sastāvēja no 42 kaujas ratiem. To pietika, lai no tankiem, strēlnieku tankiem, motociklu strēlniekiem un 1 motorizētas baterijas izveidotu „Oppelna tanku kaujasgrupu."

Otrai šī korpusa lielajai tanku vienībai — 1. rumāņu tanku divīzijai — 19. novembrī bija 108 tanki.

Bet 98 no tiem bija čechu 38(t) tipa tanki, gan labi, bet vājāki par jebkuj-u krievu vidējo tanku kā bruņu plākšņu, tā ugunsspēka ziņā. Tādā kārtā 3. rumāņu armijai Donas vidustecē novembja vidū bija ievilkts ,.korsetes stienis," kas paties'.bā tāds nemaz nebija. Bet krievi frontes priekšā koncentrēja —spēkus.

1942. g. novembris bija katastrofu mēnesis: 4. novembrī Montgomerijs pie El-Alameinas smagi iedragāja Rommela Āfrikas korpusu un tam no Ēģiptes nācās paglābties Tripolisā. četras dienas vēlāk atejošās armijas aizmugurē Āfrikas rietumu krastā un Alžlrijā izcēlās malā Eizenhauera invāzijas spēki un maršēja uz Tunisu. Šie satricinājumi Āfrikā uz visām vācu frontēm iedarbojās kā kāda tāla zemestrīce. Hitlers jutās spiests militāri nodrošināt arī līdz šim neieņemto Francijas dienvidu daļu. Tādā kārtā tika saistītas 4 lieliski apgādātas lielās, ātrās vienības, kas citādi būtu bijušas austrumu frontes rīcībā — 7. tanku divīzija un ieroču SS divīzijas „Leibstandarte Ādolf Hitler," „Das Reich" un „Totenkopf" — 4 divīzijas, kupu uguns spēkam un iesaistes stiprumam čuikova vie​nības Volgas krastā būtu spējušas pretoties 48 stundas.

9. novembrī Hitlers atgriezās Berchtesgadenā pēc tam,kad Minchenes ,,Loewenbraeukeller" pagrabā saviem vecajiem 1923. g. līdzgaitniekiem par Staļingradu bija teicis: „Nekāda pasaules vara mūs no turienes vairs nedabūs laukā-" Jodls nolika viņam priekšā pēdējos ziņojumus. To saturs: ne tikai ziemeļrietumos no Staļingradas, Donas vidustecē, 3. rumāņu armijas priekšā krievi savelk spēkus, nē — arī dienvidos no Volgas pilsētas, kur Hota 4. tanku armijas flanku nodrošina 2 rumāņu 4. armijas korpusi, jau vairākkārt ziņojumos minētie krievu spēku pievedumi liecina par drīzu uzbrukumu.

Hitlers drūmu vaigu lasīja ziņojumus, tad pārliecās pār karti. Pietika viena acu uzmetiena, lai atskarstu, ap ko lieta grozās: krievu spēku koncentrācijas abos Staļingradas frontes spārnos liecināja par apņemšanas plānu, vērstu pret 6. armiju.

Ja arī Hitlers joprojām vēl bija noskaņots uz krievu spēku pārāk zemu novērtējumu, tad tomēr tagad viņš ieskatīja briesmas, kas brieda rumāņu plašajos frontes iecirkņos. ,,Ja tur atrastos vācu vienības, man nebūtu neviena nakts jāpavada bez miega," viņš sacija. „Bet tā kā tagad! 6. armijai beidzot jādara gals un ātri jāieņem Sta​ļingradas atlikušā daļa." Ātri jāieņem! Viņš gribēja principā nenozīmīgo tik daudzu divīziju piesaistīšanu vienai vietai izbeigt, lai beidzot atgūtu operāciju brīvību. „Staļingradas kaujas grūtības un vienību kaujasspēku sarukums man zināms," Vadonis 16. novembrī pavēlēja telegrafēt Paulusam. „Bet krievu grūtības, ievērojot ledus iešanu Volgā, tagad ir vēl lielākas. Ja tagad izmantojam šo laika brīdi, tad ietaupām daudz asiņu vēlākam laikam. Tādēļ sagaidu, ka vadība ar visu jau vairākkārt apliecināto enerģiju, kā arī karaspēks ar visu tik bieži parādīto izveicību iesaistīs visu, lai vismaz pie lielgabalu fabrikas un pie metallurģiskās rūpnīcas iz​lauztos līdz Volgai un ieņemtu šT s pilsētas daļas."

Cik daudz Hitleram bija taisnības, norādot uz krievu grūtībām sakarā ar ledus iešanu Volgā, izriet arī no ģenerālleitnanta Čuikova tā laika piezīmēm. Norādīdams uz 62. padomju armijas ziņojumiem par stāvokli un tās apgādes grūtībām, Čuikovs savā dienasgrāmatā ierakstīja: „14. novembris. Vienībām trūkst municijas un uztura. Ledus iešana pārtraukusi sakarus ar kreiso krastu. „27. novembrī. Municijas piegāde un ievainoto transports bija jāpārtrauc."

Frontes pavēlniecība lika municiju un uzturlīdzekļus piegādāt pār Volgu Po 2 tipa lidmašīnās. Taču lidmašīnas neko daudz nevarēja palīdzēt, jo tām nācās nomest savu kravu ap 100 m šaurā joslā.

Pietika vismazākās kļūdīšanās, lai krava iekristu Volgā vai nonāktu ienaidnieka rokās.

Pauluss Hitlera radiotelegrammu ar mudinājumu Staļingradā beidzot darīt galu 17. novembrī lika nolasīt visiem Staļingradā iesaistītajiem komandieriem. Un 18. novembrī Staļingradas divīziju triecienvienības no jauna devās uz​brukumā. Pēdējā uzbrukumā, kā viņas pašas ticēja.

Lūk, tur viņi šturmē, šie izvārgušie 50., 162., 294 un 336. pionieru bataljona pionieri. No savām poslēptuvēm pielēc 305. kājn. div. grenadieri un dodas uz priekšu — saliekušies, šauteni rokā, uzkabi pilnu ar rokasgranātām. Elsdami tie velk savus ložmetējus un granātmetējus pār šāviņu bedrēm, cauri fabriku drupu labirintam. Ap zenitartilerijas pašbraucēju lafetēm saspiedušies, skriedami aiz kāda tanka vai triecienlielgabala, tie dodas uzbrukumā stukasu kaukšanas un ienaidnieka patšauteņu tarkšķu pavadīti.

Sīka lietus un sniegputeņa izmērcēti, netīri, nodriskāti. Bet viņi uzbrūk — pie prāmju piestātnes, pie maizes fabrikas, pie labības nolikavas, „tenisa raketes" sliežu ceļos. Viņi pirmajā dienā „uzvar" 30, 50 vai pat 100 m telpas. Tā lieta iet. Iet lēni, bet tomēr iet. Vēl 24, varbūt 48 stundas, tad lietai vajadzētu būt nodarītai.

Bet nākošā rītā, 19. novembri, kad trieciengrupas šauteņu pirmajās ugunis fabriku drupu labirintos jau atkal soli pa solim laužas pret Volgas krastu, lien pa fabriku drupu labirintiem, iešturmē barikādes, ko krievi saslējuši no veciem lielgabalu stobriem, met granātu saišķus pilsētas novadkanāļu lūkās — šai rītā krievi 150 km ziemeļrietumos no šejienes, pie Donas, dodas uzbrukumā pret rumāņu 3. armiju. Ģenerālpulkvedis fon Richthofens, 4. gaisa flotes virspavēlnieks, savā dienas grāmatā raksta: ,,Krievi atkal reiz meistariski izmantojuši sliktus laika apstākļus. Lietus, sniegs un ledaina migla aizkavē jebkādu gaisa spēku iesaisti pie Donas."

Padomju 5. tanku armija ar 2 tanku korpusiem, 1 kavalērijas korpusu un 6 strēlnieku divīzijām uzbrūk no Serafimoviču telpas, tātad tieši tur, kur vajadzētu atrasties vienam stipram vācu tanku korpusam, bet kur īstenībā atrodas tikai tā ēna, proti — Heima tanku korpuss. Pa kreisi no padomju 5. armijas vienlaicīgi uzbrūk padomju 21. armija ar 1 tanku korpusu, 1 gvardes kavalērijas korpusu un 6 strēlnieku divīzijām, triekdamās dienvidu virzienā.

Padomju korpusu skaits izklausās visai bīstami. Bet parasti 1 padomju armija atbilda 1 kaujas sastāva vācu korpusam, 1 padomju korpuss savukārt atbilda 1 vācu divīzijai, bet padomju divīzijai bija apmēram vācu brigādes kaujas stiprums. Ģenerālpulkvedis Hots gluži pamatoti saka: „Frontē mēs krievus novērtējām par augstu, bet tā rezerves — visnotaļ par zemu."

Uzbrukumu ievadīja 80 minūtes ilga sakopota krievu artilērijas uguns. Tad biezajā miglā parādās pirmie padomju viļņi. Rumāņu bataljoni drosmīgi aizstāvas. Galvenokārt rumāņu 1. kavalērijas divīzija un 6. rumāņu kājn. divīzijas pulki, kas pieder pie ģen. Michaila Laskara (Lascar) grupas, cīnās sīksti un notur savas pozicijas.

Bet drīz rumāņi ir aci pret aci ar kādu fainomenu, ar ko nevar mēroties. Tie nokļūst „tanku briesmu" varā, kā Guderians nodēvējis stāvokli, kādā parasti nonāk tanku kaujās nepiedzīvojušas vienības — pēkšņi parādās caurlauzušies krievu tanki un uzbrūk no aizmugures. Atskan saucieni: «Ienaidnieka tanki no aizmugures!" Izceļas panika. Fronte sagrīļojas. Nelaimīgā kārtā paralizēta arī rumāņu

Kad 1942. g. 19. novembrī 6. armija vēlreiz dodas uzbrukumā, lai ieņemtu Staļingradas pēdējās krievu pozīcijas, padomju 4 tanku armijas un 1 tanku korpuss izlaužas caur rumāņu frontes iecirkņiem un 6. armijas ziemeļu un dienvidu flankiem, un dodas uz Kalaču. Karte apakšējā stūrī rāda bruņoto spēku „B" grupas fronti pirms krievu caurrāvuma. artilērija — miglas dēļ tā nespēj pietiekami pareizi apšaudīt mērķus.

Jau ap 19. novembra pusdienas laiku iezīmējas katastrofas apveids. Sabrūk veselas rumāņu frontes divīzijas, gal​venokārt 13., 14. un 9. kājn. div., un panikā plūst atpakaļ.

Krievi triecas tām pakaļ — pret rietumiem uz Čiru, pret dienvidrietumiem un dienvidiem. Bet tad tie ar galvenajiem spēkiem pagriežas pret dienvidaustrumiem. Kļūst skaidrs, ka tie grib nokļūt Paulusa 6. armijas aizmugurē.

Tagad ir īstais brīdis XXXXVIII tanku korpusam. Bet ģen. Heima vienībām patiesi nav nekādas svētības. Bruņoto spēku grupa iesaista šo korpusu pretuzbrukumā pret zie​ meļrietumiem, pret Kļetskaju, tātad pret padomju 21. armijas kājniekiem, kam ir ap 100 tanku. Tikko vācu korpuss sakustējies, kad no Vadoņa galvenās mītnes pienāk gluži pretēja pavēle — uzbrukt pret ziemeļrietumiem, tātad pretējā virzienā pret pareizi novērtēto, daudz bīstamāko 5. padomju tanku armiju ar tās ātrajām vienībām BļinovasPesčanijas telpā. Tātad — apkārt, marš! Vācu korpusa atbalstam tiek piedalītas II rumāņu korpusa 3 divīzijas — sakautas un izjukušas vienības, kam pavisam maza kaujas spēja.

19. novembra vakarā padomju spēki jau izlauzušies pa caurrāvuma vietu pie Bļinovas līdz 50 km dziļumam.

Vācu korpuss, pār visām lietām 22. tanku div. tanku grupa plkv. fon Oppelna-Broņikovska vadībā, savu pagriezienu par 180 gr. veic meistariski un pie Pesčanijas metas pretim ienaidnieka tanku spēkiem.

Bet tagad atklājas peļu nedarbu posts: forsētais pārgājiens pār aizsalušām aizām bez ķēžu pakaviem, kas nodrošinātu pret slīdēšanu, sagādājis vēl tālākus zaudējumus. Tā šī drošsirdīgā, bet laimes pamestā divīzija Pesčanijas kaujas laukā uzduras pārsvarā esošajam ienaidniekam tikai ar veseliem 20 tankiem.

Par laimi tur atrodas arī tanku iznīcinātāju divizions un drosmīgās iesaistēs uztver padomju tanku smailes asiņainās divkaujās — prettanku lielgabals pret tanku. Ātri iekārtotās vācu atvaires frontes priekšā degdami guļ 26 sašauti T 34. Ja arī pa labi un pa kreisi būtu vēl pa tanku pulkam, tad sarkanos plūdus šajā visbīstamākajā vietā varētu lauzt. Bet pa labi un pa kreisi nav nekā, itin nekā, izņemot bēgošus rumāņus. Tā krievi dodas vāciešiem garām.

22. tanku divīzijai, kas īstenībā sastāv no Oppelna tanku grupas, tanku iznīcinātājiem, 1 tanku grenadieru bataljona un dažām baterijām, draud ielenkšana. Tā viņa spiesta at​vilkties.

Tādā kārtā 1. rumāņu tanku divīzija, kas ģen. Radu vadībā drošsirdīgi cīnās tālāk dienvidos, tiek atšķirta no vācu 22. tanku divīzijas, korpuss līdz ar to ir saskaldīts un tā triecienspēks zaudēts. Bruņoto spēku grupa atskarst briesmas un raida 1. rumāņu tanku divīzijai radiopavēli pagriezties pret dienvidrietumiem, lai atgūtu sakarus ar Oppelna grupu. Bet Heima korpusu vajā nelaime, un patiesi ir tā, it kā pats velns piedalītos šajā spēlē: vācu radiosakaru grupa pie 1. rumāņu tanku divīzijas nedarbojas, to samaluši krievi jau pirmajā uzbrukuma vilnī, un pavēle tādā kārtā nepienāk. Tai vietā, kur rumāņu divīzijai būtu jāpagriežas pret dienvidrietumiem, šī drošsirdīgā vienība turpina cīnīties pret ziemeļiem.

Bet krievi pa tam netrau​cēti ripo pret dienvidiem.

Tagad padomju mērķis skaidri saskatāms. Tie grib sasniegt Kalaču. Tiem nekas vairs nestāv ceļā.

Rumāņu 3. armija ir sabrukuma stāvoklī un panikas pārņemta. Tādā kārtā tā 4 dienās zaudē 75.000 vīru, 34.000 zirgu un visu 5 divīziju visus smagos iei'očus.

Padomju ofensīva bija iecerēta pēc vācu 1941. g. ielenkuma kauju parauga, — labi iecerēta. Kamēr knaibļu divdaļīgais ziemeļu zars jau griezās cauri sajauktajai 3. rumāņu armijai, 20. novembrī Staļingradas frontes dienvidu flankā uzbrukumā devās arī padomju knaibļu dienvidu zara korpusi, nākdami no Beketovskas-Krasnoarmeijskas telpas un diviem citiem smagpunktiem dienvidos no turienes.

Arī šeit krievi savai ofensīvai bija izmeklējuši rumāņu aizstāvības iecirkni. Tie bija rumāņu VI un VII korpusu frontes iecirkņi. Uzbrukumā devās Jeremenko bruņoto spēku grupas 57. un 51. padomju armija ar 2 motorizētiem, tā sauktiem mechanizētiem korpusiem, 1 kavalērijas korpusu un 6 strēln. divīzijām. Starp abām krievu armijām uzglūnēja IV korpuss ar 100 tankiem. Pēc sekmīga caurrāvuma tam nācās plašā aptverošā kustībā doties uz Kalaču.

Padomju 57. armijas galvenaie spēki ar saviem tankiem un motorizētajiem bataljoniem rietumos no Krasnoarmeijskas sastapās ar 20. rumāņu armiju un sakāva to jau pir​majā triecienā.

Tā bija bīstama situācija. Jo šis trieciens pa tiešāko un visīsāko ceļu virzījās vācu 6. armijas aizmugurē.

Bet tagad atklājās, ko īsti spēj veikt kaujās pieredzējusi un labi apbruņota vācu divīzija; tagad arī atklājās, ka krievu ofensīvas armijas nekādā gadījumā nebija izcilas kaujas vienības.

Rūdītā tīringiešu-heseniešu 29. mot. kājn. div. šajās katastrofas dienās atradās stepē 50 km dienvidrietumos no Staļingradas kā bruņoto spēku grupas rezerve. Jau septembra beigās tā bija izvilkta no Staļingradas frontes, uzpildīta līdz pilnam kaujas sastāvam un Vadoņa galvenajā mītnē paredzēta triecienam pret Astrachaņu. Novembra sākumā, ievērojot grūtības Kaukaza frontē, tā caur Hota tanku armiju saņēma pavēli būt gatavai pārgājienam uz Kaukazu. Tur divīzijai bija jāsarīkojas pavasara ofensīvai. Tik optimistiski vācu virspavēlniecība raudzījās uz stāvokli pie Staļingradas vēl 1942. g. novembja sākumā. Šai sakarā speciāls atvaļinājumu vilciens veselu 1000 šīs divīzijas vīru aizveda atvaļinājumā uz dzimteni.

19. novembrī šī atkal kaujasspējīgā divīzija, tagad ģenerālmajora Leizera (Leyser^ vadībā noder kā kāda debesu dāvana. Tā ka ģenerālpulkvedis Hots nedabū telefona sakarus ar bruņoto spēku grupu, viņš rīkojas patstāvīgi un 20. novembrī pīkst. 10.30 tieši no kādām pavidus apmācībām raida to pret dienvidos no Staļingradas izlauzušamies 57. padomju armijas daļām.

29. mot. kājn. div. dodas uz priekšu kā kādās mežonīgās medībās. Priekšgalā platā ķīlī 129. tanku divizions ar 55 III un IV tipa tankiem. Flankos — tanku iznīcinātāji. Seko grenadieri, uzsēdināti strēlnieku tankiem. Tad nāk artilērija. Par spīti miglai, kustība veicas labi. Tā virzās turp, kur dzirdams kaujas troksnis.

Tanku komandanti stāv atvērtos torņos. Redzamība ne​sniedzas tālāk par 100 m. Bet tad migla izklīst. Šai brīdī sapringst arī tanku komandanti: viņu priekšā nepilnos 400 metros, plaši izvērtusies, ripo padomju XIII mechanizētā korpusa tanku armāda. Tanku lūkas aizveras, atskan senās komandas: „Tornim 12 grādu!" — „Tanku granātas!" — ,,400!" — „Daudzi ienaidnieka tanki!" — „Uguni!"

Uzliesmo izšāvienu zibeņi. Dārd 7,5 cm lielgabali. Trā​pījumi. Uguns. Krievi apjūk. Tādi pārsteigumi

nav tiem pa spēkam. Tie riņķo viens caur otru, velkas atpakaļ, iestrēg, tiek sašauti.

Un tagad paveras jauna aina: viņā pusē uz atklātas dzelzceļa stigas stāv preču vilciens aiz preču vilciena, un izvemj krievu kājnieku masas. Krievi šeit kaujas laukā iebrauc ar vilcieniem.

29. mot. kājn. div. artilērija atskarst izdevību un atklāj uguni. Krievu 57. armijas caurrāvums ir satriekts.

Bet tikko šis caurums sekmīgi nosprostots, pienāk trauksmes ziņa, ka 30 kilometrus tālāk dienvidos pie VI rumāņu korpusa tā frontes vidū un dienvidu spārnā ielauzusies padomju 51. armija un tās ātrais IV korpuss triecas uz Setiem. Iestājies kaujas izšķirīgais brīdis. 29. mot. kājn. div. atrodas pilnā pārbrauciena sparā. Turpinot ofensīvu aizstāvēšanos, ar šo vienību varētu doties pret dienvidaustrumiem padomju mechanizētā korpusa flankā, kura rīcībā ir 90 tanku, un tā, ļoti iespējams, apturēt arī šo caurrāvumu. Ģenerālpulkvedis Hots tā ari patur vērā šī otra trieciena iespēju ģenerālmajora Voļska korpusa flankā.

Bet te 21. novembrī no bruņoto spēku grupas pienāk pavēle pārtraukt uzbrukumu un ieņemt atvaires pozicijas 6. armijas dienvidu flanka nodrošināšanai. Tā 29. mot. kājn. divīziju izņem no Hota 4. tanku armijas pakļautības un kopā ar ģen. Jenekes (Jaenecke) IV korpusu pakļauj 6. armijai. Bet ģen. Pauluss tikai 22. novembra rītā uzzina, ka 29. mot. kājn. div. ir viņa rīcībā.

Tādā kārtā tika aizturēta izcila kaujas vienība ar visai labām uzbrukuma dotībām, iekļaujot to kā kājnieku divīziju defensīvam uzdevumam kādā nodrošinājumu līnijā, kur patiesībā vēl nekas nav aizstāvams. Lai cik šī rīcība bija saprotama un, saskaņā ar konvencionālajiem operatīvajiem principiem, arī loģiska — nodrošināt kādas armijas flanku, ko apdraud ienaidnieka caurrāvumi, — taču šeit bruņoto spēku grupai būtu bijis jāatskarst, ka krievi ar savu knaibļu dienvidu zaru pagaidām nemaz negribēja doties uz Staļingradu, bet plašā vēzienā tēmēja uz Kalaču, lai tad kopā ar knaibļu ziemeļu zaru aizvērtu lielās la​matas aiz 6. armijas muguras.

Veiksa bruņoto spēku grupai ne velti tika pārmesta tā sauktā „mazo atrisinājumu stratēģija" pēc principa „āda tuvāka nekā krekls." Protams, tā ir viegli spriest pēc notikuša fakta, un iespējams arī, ka bruņoto spēku grupa tai laikā pietiekami vēl nepārskatīja krievu uzbrukumus. Bet jau turpmākajās stundās kaut cik funkcionējošai gaisa izlūkošanai vajadzēja atklāt to, kas īstenībā norisinājās: ģenerālmajora Voļska IV mech. korpuss starplaikā bija sasniedzis Setus. Vēl pirms tumsas iestāšanās krievi ieņēma nakts pozicijas. Un palika stāvam. Kādēļ? Atbilde ir in​teresanta.

Vācu 29. mot. kājn. div. pārsteidzošā parādīšanās kaujas laukā atņēma korpusa komandierim ģenerālmajoram Voļskim uzņēmību; no radiotelegrammām viņš zināja arī padomju 51. armijas katastrofu un bijās no vācu tvēriena savā garajā nenosegtajā flankā. Viņš bijās tieši no tā, ko Hots bija nodomājis.

Voļskis tātad palika stāvam, kaut viņa armijas ģenerālis to nikni skubināja doties uz priekšu. Bet tikai 22. novembrī, mirušo piemiņas dienā, kad vācu uzbrukums joprojām' vēl nenāk, viņš pēc atkārtotas Jeremenko enerģiskas pavēles beidzot ripo tālāk, pagriežas pret ziemeļrietumiem un 24 stundas vēlāk jau atrodas Kalačas priekšā pie Donas. šī notikumu norise rāda, ka tēmēts 29. mot. kājn. div. un Jenekes korpusa daļu trieciens būtu stāvokli grozījis un aizkavējis 6. armijas ielenkšanu no dienvidiem. Bet vai gan lielu caurrāvumu gadījumos iespējami eksakti izlūkošanas rezultāti? Klāt nāca ari tas, ka Pauluss un viņa štāba šefs tieši šajās izšķirīgajās dienās un stundās pastāvīgi atradās ceļā.

21. novembrī Pauluss savu armijas štābu no Golubinskajas pie Donas pārcēla uz Gumraku, cieši pie Staļingradas frontes. Viņš pats, tā štāba šefs Arturs Šmidts (Schmidt) un Ia virsnieks bija aizlidojuši uz Ņižņe Čirskaju, jo tur, pie čiras ietekas Donā, bija izbūvēts armijas komandpunkts ar tiešiem sakaru vadiem uz bruņoto spēku grupu, uz Bruņoto spēku virspavēlniecību un Vadoņa galveno mītni. Ņižņe Čirskaja bija domāta kā 6. armijas ziemas komandpunkts — pēc tam, kad Staļingrada būs tikusi ieņemta.

Pauluss un viņa štāba šefs Ņižņe Čirskajā gribēja izmantot labos sakaru līdzekļus, lai sīki un aptveroši informētos par stāvokli, iekām doties uz Gumraku. Ne toreiz, ne šodien nav ne mazāko aizdomu,

ka Pauluss, atšķirts no sava štāba, būtu gribējis palikt ārpus draudošā katla. Bet Hitlers, acīm redzot, neizprata 6. armijas virspavēlnieka rīcības motīvus un nolūkus. Tikko Pauluss bija ieradies Ņižņe Čirskajā, Hitlers rupjā formā pavēlēja ģenerālim doties ielenkumā.

Paklausot bruņoto spēku grupas pavēlei, ģenerālpulkvedis Hots 22. novembra agrumā bija devies uz Ņižņe Čirskaju, lai ar Paulusu apspriestu stāvokli. Viņš sastapa Paulusu nervozā garastāvoklī un visai satrauktu par Hitlera skolmeistarisko pavēli. Šī izcilā militārā intellektuāļa seju apēnoja moku pilna izteiksme par nospiedošo, neskaidro stāvokli. Štāba šefs ģenerālmajors šmidts, turpretim, bija pats miera iemiesojums. Viņš nepārtraukti telefonēja ar frontes komandieriem, lai gūtu informācijas, dabūtu pārskatu par ienaidnieku un apspriestu atvaires rīcību. Viņš bija atturīgā, vēsā, perfektā ģenerālštāba virsnieka tips, kas sava rakstura stingrību vēlāk pierādīja 12 gadu ilgā padomju gūstā.

Tas, ko šmidts iezīmēja savā blakus telefonam noliktajā kartē, bija viss kas cits, tikai ne iepriecinošs. Rietumos no Donas 6. armijas aizmugurē izskatījās slikti. Un daudz labāk nebija arī dienvidrietumu flankā.

6. PAULUSA 6. ARMIJA KATLĀ „Laukā — vaizāk neko" — „Mans vadoni, izlūdzos rīcības brīvību" — Gērings un apgāde no gaisa — Ģenerālis Zeidlitcs prasa nepaklausību — Ierodas Manšteins — Venks glābj stāvokli pie Čiras.

Pie debesīm blīvējās zemi mākoņi, no stepes vilka sniegputenis un ņēma redzamību kā zemes, tā gaisa izlūkošanai, laupīdams arī stukasu un kaujas lidotāju iesaistes iespeju. Laiks arī šoreiz izrādījās Staļina sabiedrotais. Izmisīgos uzbrukumos, labākā gadījumā spēdama lidot tikai nedaudzās ķēdēs, aviācija metās uz ienaidnieka caurlauzušos spēku smailēm. Salasītas 6. armijas apgādes vienību daļas, aizmugures dienesti, lauku dzelzceļa' rotas, zenītartilerija un aviācijas zemes personāls pie čiras izveidoja pirmo, ar pūlēm radīto nodrošinājumu, lai vismaz aizkavētu krievu caurrāvuma izplešanos tukšajā dienvidrietumu telpā Rostovas virzienā. īpaši slikta bija ziņa, ka pie Kalačas esošie lidlauki ieņemti un VIII aviācijas korpusa tuvizlūkotāju lidmašīnas iznīcinātas. Bet ziemeļos no Kalačas 44. kājn. div. vēl atradās savās labajās pazicijās rietumos no Donas. Tā gan bija atgriezta no savām apgādes vienībām un karājās gaisā. Taču tā veidoja svarīgu kristallizācijas punktu rietumos no upes. Un tas rosināja cerības. Diemžēl — ne uz ilgu laiku.

Sta^ngradā ģen. Pauluss jau 19. novembra vakarā uz bruņoto spēku grupas pavēles pamata bija pārtraucis visus uzbrukuma pasākumus. Pēdējos 100 metros no mērķa nācās taurēt atsaukumu. No 14., 16. un 24. tanku div. daļām tika saformētas kaujas grupas, izvilktas no frontes un raidītas Donas virzienā pretim no ziemeļrietumiem uzbrūkošajam ienaidniekam.

Bet šie vājie spēki, ievērojot straujo stāvokļa attīstību caurrāvuma vietā vairs nespēja veikt neko izšķirīgu.

22. novembri Pauluss Un Šmidts pār ienaidnieka līnijām pie Gumrakas ielidoja ielenkumā. Jaunais komandpunkts atradās 2 km rietumos no mazās stacijas.

22. novembra vakarā, tumsai iestājoties, krievu ziemeļu trieciena ķīlis bija sasniedzis Donas augstienes un spējā triecienā ieņēmis tiltu pie Kalačas. Ari dienvidu uzbrukuma grupa jau atradās pilsētas priekšā. Kalača krita 23. novembrī. Līdz ar to lamatas aiz 6. armijas bija aizkritušas.

Kas tagad bija darāms? Šis jautājums daudzus sējumus aptverošajā literātūrā par Staļingradu cilāts jo bieži, un saņēmis visai pretrunīgas atbildes. Ja kāda kauja zaudēta, tad, kā zināms, ikviens kadets prot izskaidrot, kā to būtu varēts uzvarēt. No kara vēstures viedokļa ir interesanti zināt maldu un nepareizu lēmumu iemeslus. Jo maldu un nepareizu lēmumu dēļ tiek zaudētas pa lielākai daļai visas kaujas. Bet kļūdas un maldi, kas 6. armiju ieveda Staļingradas katlā, nesākās vis tikai novembra beigās. Un tie nav uzvēlami Paulusam, bet tika izdarīti jau 1942. g. atvasarā ar augstāko vācu vadības štābu norādījumiem un rīkojumiem.

Laikā starp 19. un 22. novembri, gan pēdējo reizi, radās izdevība šīs kļūdas un maldus labot. Vācu virspavēlniecībai varbūt 19. novembrī būtu bijis jāatjēdz, kādas īsti briesmas draud, un ar Volgas un Staļingradas atstāšanas pavēli tā situāciju būtu ātri nokārtojusi. Jo 6. armija pati savā ierosmē to nevarēja. Ģen. Pauluss vispārējo stāvokli nekādā gadījumā nevarēja tik labi pārredzēt, lai gluži patstāvīgi pieņemtu tik tālejošu un visai dienvidu frontei izšķirīgu lēmumu, kāds būtu bijis visas 6. armijas atvilkšana no tās pozicijām un sasteigta atkāpšanās. Starp citu — stāvokļa lietišķs aplūkojums ļauj secināt, ka 19., 20. un arī 22. novembrī tā kļūmīgums vēl nekādā gadījumā neprasīja stratēģiskas konsekvences. Pareizs faktu novērtējums to pierāda.

Kenigsbergas I kara apriņķa ģenerālštāba skolā vēlākais ģenerālis Osvalds bija Artura Šmidta un Volfganga Pikerta (Pieķert) taktikas skolotājs. Viņa skolnieki to dēvēja par „dienvidu krustu." Viņa jājamais zirdziņš bija — īsos vārdos raksturot stāvokli un tad piebilst: „Mani kungi, lūdzu desmit minūšu laikā lēmumu un īsu tā pamatojumu." Tas, kas sēdējis Osvalda klausītavā, to nekad neaizmirst.

Kad ģen. Pikerts, 9. zenitartilerijas divīzijas komandieris, 1942. g. 22. novembra rītā Ņižņe Čirskajā

apsveica savu veco draugu Arturu šmidtu, pēdējais pārsteidza to ar Osvalda veco skolas uzdevumu: „Pikert, lūdzu lēmumu un īsu pamatojumu."

Pikerts atbildēja trijos vārdos: „Laukā — vairāk neko!" šmidts pamāja: „Mēs jau arī gribām, bet…" — Un Paulusa štāba šefs savam draugam Pikertam izskaidroja armijas viedokli: galēji izšķirīgai rīcībai nav nekāda iemesla. Vēl nav radusies tāda operātīva spaidu situācija, kas pamudinātu uz patstāvīgiem lēmumiem, nerespektējot vispārējo stāvokli.

Vissvarīgākais ir — nodrošināt armijas aizmuguri. Pārsteidzīga atkāpšanās no drošajām Staļingradas pozicijām varētu vien'gi izsaukt nepārredzamas sekas. Un cik pareizi bija šie iebildumi, atklājās jau dažas dienas vēlāk. Šmidts 22. novembrī, kad notika šī saruna, vēl nezināja, ka Hitlers izšķīries 6. armiju saistīt Staļingradā. Kad viņš Ņižņe Črirskajā sarunājās ar Pikertu, veicami bija patiesi tikai divi uzdevumi: nodrošināt apdraudētās armijas aizmuguri, resp. izveidot fronti pret rietumiem un dienvidiem, un tad sagatavot izlaušanos uz dienvidrietumiem. Šim uzdevumam visvairāk nepieciešams bija benzīns, un aviācijai to nāktos ielidot katlā. Benzīns tankiem. Un benzīns veik​tu es mašīnām. Šī doma saskanēja ar Veiksa bruņoto spēku grupas uzskatiem, kas jau 21. novembra vakarā bija pavēlējusi «jebkādos apstākļos turēt Staļingradu un Volgas fronti," un sagatavoties uz izlaušanos. Pikerts apšaubīja, ka aviācijai izdosies apgādāt armiju kaut vai tikai īsu laiku, un no jauna mudināja izlauzties jo drīzi, šmidts uz to norādīja, ka nevar pamest vēl Donas rietumu krastā esošās XIV un XI korpusa daļas kā arī 10.000 ievainotos: „Tas būtu īsti napoleoniski."

Bet ka arī Pauluss un Šmidts turējās pie uzskata, ka pēc veiktiem sagatavošanās darbiem izdarāma izlaušanās, par to liecina jau nākošo stundu notikumi.

22. novembra pēcpusdienā Pauluss caur Veiksa bruņoto spēku grupu saņēma Bruņoto spēku virspavēlniecības radiotelegrafisku pavēli: „Izturēt un nogaidīt tālākas pavēles." Tas nepārprotami bija aizbīdnis pārsteidzīgām atkāpšanās kustībām. Ģenerālis starplaikā bija ieguvis precīzu ainu par stāvokli savā dienvidrietumu flankā, kur krievi operēja ar veseliem 100 tanku, un pīkst. 19.00 bruņoto spēku „B" grupai deva radiotelegrafisku atbildi, kufā starp citu sacīts: «Dienvidu fronte austrumos no Donas atklāta. Dona aizsalusi un pārejama. Degvielas drīz būs izlietotas. Tad tanki un smagie ieroči kļūs nekustīgi. Municijas stāvoklis saspīlēts. Uztura pietiek 6 dienām. Armija plāno turēt atlikušo Staļingradas telpu abpus Donai un šai sakarā ievadījusi visus nepieciešamos soļus. Priekšnoteikums ir, ka izdodas slēgt dienvidu fronti un no gaisa nepārtraukti piegādāt apgādi pietiekamā daudzumā. Izlūdzos rīcības brīvību gadījumam, ja dienvidos neizdotos radīt eža pozicijas. Tādā gadījumā stāvoklis var spiest uz Staļingradas un ziemeļu frontes pamešanu, lai ar visiem spēkiem sakautu ienaidnieku dienvidu frontē starp Donu un Volgu un šeit nodibinātu sakarus ar rumāņu 4. armiju."

Te skaidri un precīzi redzams, ko Pauluss gribēja. Visi iespējamie gadījumi bija apdomāti un ieplānoti. Viņš gan gribēja ieņemt eža pozicijās, taču tai pašā laikā prasīja rīcības brīvību, proti — rīcības brīvību ātrai atiešanai, ja stāvoklis to prasīja.

Hitlers uz to atsaucās ar personīgu radiotelegrammu pīkst. 22. Viņš liedz ģen. Paulusam rīcības brīvību un pavēlēja armijai palikt uz vietas. „6. armijai jāzina," viņš telegrafēja, „ka es daru visu, lai tai palīdzētu un to atslo​gotu. Savas pavēles es tai došu savlaicīgi."

Līdz ar to izlaušanās no katla bija skaidri un precīzi noliegta. Pauluss reaģēja tūliņ: 23. nov. pīkst.

11.45 viņš telegrafeja bruņoto spēku grupai: „Uzskatu izlaušanos uz dienvidrietumiem, austrumos no Donas, par vēl iespējamu, pievelkot XI un XIV armijas korpusus, kaut arī tas prasītu materiālu upurus."

Veikss šo prasību atbalstīja, nosūtot Bruņoto spēku virspavēlniecībai šādu tālrakstu: ,.Pietiekama apgāde no gaisa nav iespējama."

23. novembrī pīkst. 23.45 Pauluss pēc rūpīgiem apsvērumiem un pārspriedumiem ar armijas komandējošajiem ģenerāļiem nosūtīja vēl vienu radiotelegrammu tieši Hitleram, steidzīgi lūgdams

piekrišanu izlaušanās operācijai. Viņš piebilda, ka visi komandieri ir tādās pašās domās kā viņš. „Mans Vadoni," telegrafēja Pauluss, „kopš Jūsu 22. novembra radiotelegrammas saņemšanas stāvoklis strauji mainījies. Katla noslēgšana dienvidrietumos un rietumos nav izdevusies. Šeit iezīmējas gaidamie ienaidnieka caurrāvumi. Municijas un degvielu krājumi izbeidzas. Daudzas baterijas un tanku atvaires ieroči izšāvuši visu municiju. Savlaicīga pietiekama apgāde ir izslēgta. Armija visdrīzākā laikā tiks iznīcināta, ja, pievelkot visus spēkus, netiek sakauts no dienvidiem un rietumiem uzbrūkošais ienaidnieks. Šai vajadzībai nepieciešams nekavējoties atvilkt visas divīzijas no Staļingradas un stiprus spēkus arī no ziemeļu frontes. Šīs rīcības nenovēršama konsekvence ir — izlaušanās uz dienvidrietumiem, jo ne austrumu, ne ziemeļu fronte pēc tāda novājinājuma vairs nav turamas. Tādā gadījumā zudumā gan ies liels daudzums materiāla, taču lielākā daļa vērtīgu cīnītāju, kā arī vismaz daļa materiāla paliks saglabāta. Es pilnā apjomā uzņemos atbildību par šo svarīgo ziņojumu, tai pašā laikā norādot, ka stāvokli tādā pašā garā novērtē arī komandējošie ģenerāļi Heitcs, fon Zeidlitcs, Strekers, Hube un Jeneke. Ievērojot stāvokli, vēlreiz lūdzu rīcības brīvību."

Hitlera atbilde pienāca 24. novembra rītā ar radiotelegrammu pīkst. 8.38. Tai bija virsraksts: „Vadoņa lēmums." Un tas nozīmēja visaugstāko un visstingrāko pavēles formu. Hitlers ļoti precīzi pavēlēja katla frontes izveidošanu un visu rietumos no Donas esošo armijas daļu pārcelšanu pār upi uz ielenkuma fronti. Pavēles beigas bija šādas: «Pašreizējā Volgas fronte un pašreizējā ziemeļu fronte turama jebkādos apstākļos. (Būs) apgāde no gaisa."

Tagad 6. armija uz visaugstākās instances pavēles pamata bija pienaglota; pienaglota par spīti tam, ka gan bruņoto spēku grupa, gan armija un arī vietējie aviācijas spēku pavēlnieki apšaubīja gaisa apgādi.

Kā tas bija iespējams?

Līdz šai pašai dienai mēdz uzskatīt, ka Gērings personīgi garantējis apgādi no gaisa un tā izraisījis Hitlera kļūmīgo lēmumu. Bet vēsturiskā patiesība šo tezi ne gluži sedz.

Pretēji visām leģendām nevis Gērings vadīja izšķirošo sarunu ar Hitleru Berghofā, bet gan tā ģenerālštāba šefs Ješenoks (Jeschenok), visai apdomīgs vīrs. Viņš gan paziņoja Gēringa pozitīvo lēmumu gaisa apgādes jautājumā, taču saistīja to ar vairākiem noteikumiem, kā, piemēram, absolūti nepieciešamo lidlauku saglabāšanu frontes tiešā tuvumā, kā arī kaut cik ciešamiem laika apstākļiem.

Padarīt vienT gi šo ierobežo'.o piekrišanu apgādei no gaisa par Hitlera mald'gā lēmuma izejas punktu nozīmē neattaisnojamu atbildības novelšanu no Hitlera uz Gēringu, resp. uz kara aviāciju. Hitlers gan visai labprāt tvērās pie Gēringa salmiņa, jo viņš negribēja uzdot Staļingradu. Viņš ar vienu vēl cerēja nāvīgi ievainot krievus ar telpas at​ņemšanu tiem.

Tikai ne atkāpšanos! Viņš norādīja saviem ģenerāliem uz 1941. gada ziemas pieredzi Maskavas priekšā, kur viņa neatlaidīgās pavēles izturēt, aizkavēja bruņoto spēku vidus grupas iznīcināšanu. Viņš aizmirsa, ka tas, kas 1941. g. ziemā Maskavas priekšā bija pareizi, nebūt nebija katrā ziņā attiecināms arī uz 1942. g. ziemu pie Volgas. Sīksta turēšana nekad nav bijusi un arī nav nekāda universāla recepte.

Bez tam Staļingradas noturēšana, apdraudot veselu armiju, nebija arī vairs nekāda stratēģiska nepieciešamība. Jo 6. armijas īstais uzdevums taču bija nodrošināt Kaukaza operāciju flankus un aizmuguri. Tā tas skaidri un nepārprotami bija rakstīts „Blaua operācijas" plānā. Un šis uzdevums bija veicams arī bez Staļingradas iegūšanas, pie​mēram — pie Donas.

Kādā priekšlasījumā Vācijas federālās republikas bundesvēra virsniekiem ģenerālpulkvedis Hots tieši šo izšķi​rīgo Staļingradas problēmas aspektu pregnantā formā for​mulē šādi: „No rīkojuma Nr. 41 izriet, ka vasaras karagājiena galvenais mērķis nebija vis Staļingradas ieņemšana, bet Kaukaza un tā naftas apgabalu iekarošana. Šī telpa patiesi bija karam svarīga no padomju vadības viedokļa, bet arī ar izcilu saimniecisku un politisku nozīmi vācu vadībai. Kad 1942. g. jūlijā agrāk nekā sagaidīts abu vācu bruņoto spēku grupu smailes tuvojās Donas lejtecei, kamēr krievu dienvidrietumu frontes armijas izjukušā stāvoklī atvilkās pār Donas vidusteci, Hitlers 23. jūlijā pavēlēja bruņoto spēku ,,A" grupai turpināt operāciju uz dienvidiem pret Kaukazu, šai vajadzībai pakļaujot 4

armijas. Tikai 6. armija turpināja virzīties uz Staļingradu. Bruņoto spēku ģenerālštāba šefs, kas jau no paša sākuma bija pretojies pārāk tālu pāri Kaukazam nospraustajam mērķim, uzskatīja par nepieciešamu uzmeklēt pie Staļingradas veidojošos ienaidnieka spēku grupu un sakaut to, iekām Kaukazs vēl nav pāriets. Viņš tādēļ mudināja pastiprināt 6. armiju ar 2 tanku divīzijām, kūjas tad arī izņēma no 4. tanku armijas pakļautības. Drīz pēc tam bruņoto spēku „A" grupai, pie kuras taču atradās karagājiena smagpunkts, atņēma arī 4. tanku armiju un rumāņu 3. armiju un, pārvietojot uz augšu gar Donu, piedalīja bruņoto spēku „B" grupai. Līdz ar to smagpunkts tika pārcelts uz Staļingradas atņemšanu krieviem. Bet novājinātā bruņoto spēku „A" grupa palika guļam ziemeļos no Kaukaza." Šajā brīdī 6. armijas kauja par Staļingradu zaudēja arī savu operātīvo jēgu. Saskaņā ar stratēģijas likumiem, šī armija tagad būtu jāatvelk no tās tālu uz austrumiem izvirzītajām pozicijām, lai izvairītos no gaidamā ienaidnieka pretsitiena, un lai iegūtu rezerves. Pauluss 12. septembrī aizlidoja uz Vadoņa galveno mītni un mēģināja pārliecināt arī Hitleru par šādu lēmumu. Bet veltīgi. Hitlers palika sīksts. Viņu, diemžēl, uzmundrināja kāds ģenerālštāba austrumu nodaļas nelaimi nesējs ziņojums, ka krieviem gar visu austrumfronti vairs nav nekādu ievērības cienīgu rezervju.

Tā arī palika spēkā Hitlera pavēle ieņemt Staļingradu, un novājinātā 6. armija cieši iekodās šajā Staļina pilsētā.

Jo ilgāk tas vilkās, jo vairāk Hitlers pēdējās fabrikas halles un pēdējo 100 metru stāvās kraujas ieņemšanu pārvērta par prestiža jautājumu, jo viņš domāja, ka pēc pametumiem Āfrikā un Kaukazā nedrīkst piedzīvot to pašu arī pie Staļingradas. Tas bija prestižs, nevis stratēģiski iemesli, kas lika Staļingradā cīnīties par pēdējo drupu kaudzi.

Tādās'domās bija arī Veiksa bruņoto spēku grupa, kuras gudrais štāba šefs ģen. fon Zodenšterns (v.

Sodenstern), sacija: „Staļingrada bija ieņemta un izolēta kā rūpniecības centrs, kuģu satiksme bija pārtraukta. Ienaidnieka nedaudzie tiltagali pilsētā nebija tādi mērķi, kas attaisnotu rīcībā esošo vācu galveno spēku aizturēšanu un to nolietošanu. Bruņoto spēku virspavēlniecība daudz vairāk izšķirīgas nozīmes piešķīra šī karaspēka pēc iespējas drīzai novietošanai piemērotās ziemas pozicijās, ātro vienību atsvaidzināšanai un pielāgošanai ziemas kustībai, bet pāri visam — steidzami nepieciešamās iesaistes rezerves izveidošanai pat aiz paredzamajiem atvaires smagpunktiem, bet jo īpaši — aiz trim sabiedroto armijām pie Donas. Bet šīs rezerves varēja ņemt vienīgi no 6. armijas, šajā sakarā arī bruņoto spēku „B" grupas virspavēlniecība, — pēc tam, kad izrādījās, ka Staļingrada nav ieņemama pirmajā paņēmienā, — septembra beigās vai oktobra sākumā ierosināja pārtraukt uzbrukumus Staļingradai. Bez tam virspavēlniecība prasīja arī atiet no Staļingradas frontes loka un ieņemt stīgas pozicijas, lai aizstāvētu telpu starp Volgu un Donu. Šīm pozicijām, atliecot 4. tanku armijas kreiso spārnu dienvidrietumos no Staļingradas, būtu jāsniedzas ziemeļaustrumu virzienā līdz Donai. Bruņoto spēku ģenerālštāba šefs piekrita. Taču viņam nebija iespējams pa​nākt šī ierosinājuma akceptu no Hitlera."

Visi šie apstākļi veidoja aizmugures faktus Hitlera kļūmīgajai, 24. novembrī Paulusam dotajai pavēlei ar abiem akcentējumiem: turēties! Būs gaisa apgāde! Gēringa piekrišana Hitleram deva šādas pavēles leģitimāciju iepretim tā ģenerāļiem, taču tas nebija viņa pavēles izšķirīgais motīvs. To neradīja kāda viņa paladina daudzvārdība — tā cēlās no Hitlera paša sākotnējās ieceres. Staļingrada bija tipisks viņa paša stratēģijas un reizē visa šī viņa kara bērns — kara, kas jau no paša sākuma nozīmēja milzīgu pārdrošību un bija iecerēts kā alternātīva starp uzvaru un bojā eju. Šodien bieži dzird sakām: taisni tādēļ, ka atsaukšanās uz gaisa apgādi bija skaidri noprotams nāves spriedums, Paulusam būtu nācies atteikties no šīs pavēles izpildīšanas.

Bet vai Pauluss un tā tuvākie līdzstrādnieki Gumrak' varēja spriest par to, kādi stratēģiski apsvērumi atradās augstākās vadības lēmumu pamatā? Un vai gan iepriekšējā ziemā Demjanskas katlā 100.000 vīru nebija ieslēgti divi ar pus mēneša, vai tie nebija apgādāti no gaisa un beidzot tomēr izcīnīti brīvībā? Vai arī Modeļa 9. armija saskaņā ar pavēli neizturēja Rževas ielenkumā? Un kā bija pie Cholmas? Un Suchiničiem?

Ieslēgtās 6. armijas vadības centrālē kopš 25. novembja atradās kāds liecinieks, kupa novērojumi, kas ietverti tā apcerēs par Staļingradu, nav tikuši pietiekami novērtēti: tas bija Celestīns fon Cicevics (v.

Zitzevvitz), šodien tirgotājs Hanoverā, toreiz bruņoto spēku ģenerālštāba majors, kuju ģenerālštāba šefs ģen. Ceiclers (Zeitzler) ar radiotelegrafisku pavēli 23. novembrī nosūtīja uz Staļingradu, lai kā Bruņoto spēku virspavēlniecības personīgs novērotājs ik dienas ziņotu tieši Bruņoto spēku virspavēlniecībai par 6. armijas stāvokli Ceiclers to izsauca 23. novembrī pīkst. 8.30 no rīta un nodeva tam attiecīgo uzdevumu.

Veids, kādā ģenerālštāba šefs šo uzdevumu nodeva, sniedz interesantu norādījumu uz to, kā Bruņoto spēku virspavēl​niecība novērtēja stāvokli. Celestīns fon Cicevics to at​tēlo šādi: ..Ģenerālis kopā ar mani tūliņ devās pie uz galda izklātās kartes: „6. armija kopš šī rīta ir ieslēgta.

Jau šodien jūs ar vadības sakaru pulka radiotelegrafa grupu izlidosiet uz Staļingradu. Man ir svarīgi, lai jūs tieši un ātri nodotu pēc iespējas daudz ziņojumu. Kādu vadības uzdevumu jums nav. Mums nav nekādu rūpju, ģen. Pauluss visu veic ļoti skaisti. Vai jums ir vēl kāds jautājums?" — „Nē." „Pasakiet ģen.

Paulusam, ka notiek viss, lai atkal atjaunotu sakarus. Paldies." — Līdz ar to es varēju iet."

Maj. fon Cicevics 24. novembrī ar savu radiotelegrafa grupu — vienu apakšvirsnieku un sešiem vīriem — no Letcenas pār Charkovu un Morozovskoju izlidoja uz Staļingradas ielenkumu. Kādu lietu uztveri viņš tur sastapa?

Cicevics stāsta: „Ģen. Paulusa pirmais jautājums, protams, bija — kā Bruņoto spēku virspavēlniecība iedomājas 6. armijas iesaisti. Es uz to viņam nevarēju neko atbildēt. Viņš teica, ka apgādes problēma ir viņa vislielākās rūpes. Ka tas ir vēl nekad nebijis uzdevums — apgādāt veselu armiju no gaisa. Bruņoto spēku grupai un Bruņoto spēku virspavēlniecībai viņš savas vajadzības bija pieteicis sākumā uz 300 to dienā, vēlāk uz 500 to dienā, lai armija paliktu dzīves un cīņas spējīga. Tas viņam arī apsolīts."

Virspavēlniekam bija visnotaļ saprotams viedoklis: armija var šeit turēties, ja to apgādā ar nepieciešamām apgādes mantām, galvenokārt degvielām, municiju un uzturu, un ja paredzamā nākotnē iespējams rēķināties ar atslogojumu no ārpuses. Bet tas tagad bija augstākās vadības uzdevums, šīs apgādes iespējas izplānot no ģenerālštāba viedokļa un dot arī attiecīgās pavēles.

Pauluss bija tajās domās, ka 6. armijas atvilkšana vispārējā stāvokļa ietvaros varētu būt izdevīga.

Viņš arvienu no jauna uzsvēra, ka 6. armija caurrautajā frontē starp Voroņežu un Rostovu varētu tikt izmantota vispārējam stāvoklim daudz noderīgākā veidā nekā šeit, Staļingradas telpā. Bez tam dzelzceļš, aviācija un visas apgādes organi​zācijas atbrīvotos iesaistei vispārējā stāvokļa labā.

Taču viņš šādu lēmumu nevarēja pieņemt pats savā ierosmē. Viņš arī nevarēja paredzēt, ka viņa prasība pēc atslogojuma un apgādes netiks izpildīta; jo viņam trūka nepieciešamo pamatojumu. Viņš to visu bija darījis zināmu saviem ģenerāļiem — kujri, tāpat kā viņš — iestājās par izlaušanos — un beidzot ari deva aizstāvības pavēli."

Un ko gan Pauluss, šis vislabākās vācu ģenerālštāba skolas pārstāvis, — ko gan viņš lai citu būtu darījis, ko citu būtu varējis darīt? Reichenaus, Guderians, Hoepners varbūt būtu rīkojušies citādi. Bet Pauluss nebija revolūcionārs, viņš bija vistīrākā paveida stratēģis.

Bet viens ģenerālis Staļingradā bija principiāli citādās domās nekā Pauluss un negribēja akceptēt ar Vadoņa pavēli radīto stāvokli: tas bija artileriias ģenerālis Valters fon Zeidlitcs-Kurcbachs, LI korpusa komandieris." Viņš no Paulusa prasīja nepaklausību Hitlera pavēlei un izlaušanos no katla pašam uz savu atbildību.

Kādā ar 25. novembri datētā iesniegumā viņš 6. armijas virspavēlniekam rakstiski izklāstīja to, ko jau 23. novembrī bija kaislīgi aizstāvējies visu Staļingradas komandieru sasabiedrībā, bet nebija guvis sekmes: nekavējoties jāizlaužas! šis izklāsts sākās ar vārdiem: „Armija atrodas nepārprotamas alternātīvas priekšā — vai nu izlaušanās uz dienvid​rietumiem vispārējā virzienā uz Koteļņikovu, vai bojā eja dažu dienu laikā."

Izklāsta galvenie argumenti izlaušanās nepieciešamībai neatšķīrās no pārējo 6. armijas komandējošo

ģenerāļu uztveres, ari ne no paša Paulusa uztveres. Visai precīzais stāvokļa novērtējums, ko bija sakopojis lieliskais LI armijas korpusa ģenerālštāba šefs plkv. Klausiuss, ietvēra sevī visu šī ielenkuma ģenerālštāba virsnieku apsvērumus.

Zeidlitcs ierosināja: atkailinot ziemeļu un Volgas fronti, atbrīvot spēkus, lai ar tiem uzbruktu dienvidu frontē un, pametot Staļingradu, izlauzties visvājākās pretestības virzienā, tas ir — pret Koteļņikovu.

Iesniegumā burtiski bija sacīts: „šis lēmums liek pamest ievērojamus materiāla daudzumus, taču paver izredzes sadragāt ienaidnieka dienvidu vaigu, paglābt no katastrofas lielu daļu armijas un tās apbruņojuma un saglabāt to operāciju turpināšanai. Līdz ar to tiek ilgstoši saistīta daļa ienaidnieka spēku, kamēr pēc armijas iznīcināšanas tās eža pozicijās jebkuja ienaidnieka spēku piesaiste izbeidzas. Uz ārpusi iespējams tāds šo norišu raksturojums, kas jau iepriekš novērš smagus morāliskas dabas pametumus: pēc padomju bruņošanās centra Staļingradas pilnīgas iznīcināšanas, armija, sakāvusi kādu ienaidnieka spēku grupu, atvilkta no Volgas. Izlaušanās izredzes pavairojas par tik, par cik līdzšinējās kaujas pierādījušas ienaidnieka kāj​nieku vājo noturību klajā apvidū."

Tas bija skaidri, precīzi un loģiski. Ikviens ģenerālštāba virsnieks varētu to parakstīt. Pati problēma bija ietverta šī izklāsta pēdējā teikumā: Te tas ir: „Ja Bruņoto spēku virspavēlniecība nekavējoties neatceļ pavēli par turēšanos eža pozicijās, pašu sirdsapziņas priekšā attieksmē pret armiju un vācu tautu, rodas pavēlīgs pienākums, pašiem ņemt ar līdzšinējām pavēlēm liegto rīcības brīvību un izmantot šodien vēl rīcībā esošo iespēju novērst draudošo katastrofu ar uzbrukuma palīdzību. Uz spēles ir 200.000 cīnītāju un visa viņu materiālā apbruņojuma iznī​cināšana. Citas izvēles nav." šis emocionāli visai pasvītrotais aicinājums uz vēso ģenerālštāba ģenerāli Paulusu neatstāja necik pārliecinošu iespaidu. Arī ne uz pārējiem korpusu komandieriem. Bez tam daži polemiski saasināti un īstenībai neatbilstoši apgalvojumi uz Paulusu neiedarbojās. Armijas iznīcināšana dažās dienās — tas bija milzīgs pārspīlējums, un arī apgādes jautājumā Zeidlitcs argumentēja nepareizi: „Pat ja ik dienu nolaistos 500 lidmašīnu, nevarētu piegādāt vairāk par 1000 to preču, kuru 200.000 vīru lielkaujā iesaistītai armijai bez jebkādiem rīcībā esošiem krājumiem nepietiktu."

Ja armija būtu saņēmusi 1000 to dienā, tā droši vien, būtu tikusi sveikā cauri.

Par spīti visam, Pauluss šo izklāstu nosūtīja bruņoto spēku grupai. Viņš piebilda, ka kaujas stāvokļa novērtē​jums sedzas ar viņa paša uztveri un tādēļ no jauna prasīja rīcības brīvību, reizē tomēr noraidīdams izlaušanās ideju pretēji bruņoto spēku grupas un Vadoņa galvenās mītnes pavēlēm. Ģenerālpulkvedis brīvkungs fon Veikss šo iz​klāstu nodeva tālāk ģenerālštāba šefam ģen. Ceitcleram.

Pauluss izlaušanās atļauju nedabūja. Vai Zeidlitcam bija taisnība, prasot no viņa nepaklausību? Ja atstājam malā tikumisko un pasaules skatījuma momentu, paliek pāri jautājums: vai prasītā nepaklausība vispār bija īstenojama?

Ko darīja Chruščovs, kad ģen. Lopatins oktobra sākumā gribēja atvilkt no Staļingradas savu 62. armiju, jo, paturējis vērā ārkārtīgos zaudējumus, saskatīja vienīgi tās iznīcināšanu Staļingradā? — Viņš atcēla Lopatinu no amata, iekām tas vēl bija paguvis ievadīt atkāpšanos.

Arī Pauluss ar atklātu nepaklausību Hitleram nebūtu tālu ticis. Bija illūzoriski ticēt, ka radio un tālrakstu, decimetra viļņu un kurjēru lidmašīnu laikmetā kādas armijas komandieris varētu pieņemt lēmumus pret augstākā virspavēlnieka gribu kā cietokšņu kayu laikos, bez kā suverēns pret to varētu ko pasākt.

Pauluss savā amatā nebūtu palicis pat ne stundu, ja viņa nodomi būtu kļuvuši nojaušami. Viņš tiktu atcelts un viņa pavēles atsauktas.

Cik labi darbojās sakari no Staļingradas līdz tūkstošiem kilometru attālajam „Vilku cietoksnim," pierādījās kādā gadījumā, kas skāra Zeidlitcu personīgi. Reizē tas bija gadījums, kas brīdinošā kārtā demonstrēja, kādas briesmas sevī slēpa pārsteidzīga atkāpšanās no Staļingradas dro​šajām pozicijām.

Ģen. Zeidlitcs naktī uz 24. novembri — tātad vēl pirms viņa izklāsta iesniegšanas, pretēji visai skaidrai pavēlei ielenkuma Volgas frontē bija atvilcis sava korpusa kreiso spārnu. Šai akcijai, saskaņā ar Zeidlitca gribu, vajadzēja kļūt par sava veida signālu, par iniciatīvas izraisītāju atiešanai no Staļingradas, kas piespiestu Paulusu rīkoties.

94. kājn. div., kas atradās labi izbūvētās pozicijās un nebija zaudējusi vēl arī savu apgādes organizāciju, paklausot pavēlei atvilkās no frontes. Viss ietilpīgais un smagais materiāls tika sadedzināts vai iznīcināts; ugunī ielidoja pasta maisi, dienas grāmatas, vasaras ietērpa priekšmeti. Tad vīri pameta savus bunkurus un alas un atvilkās pilsētas ziemeļu malas virzienā. Pamesto silto mājokļu vietā stājās sniega bedres un noledojušas aizas. Vīri tajos tagad atradās kā izlaušanās kustības avangards. Taču tie neievadīja šīs lielās dēkas sakustēšanos, bet pēkšņi atradās situācijā, kūjā ātri pa pēdām sekojušie krievu pulki piespieda tos uz kauju, apsteidza un apšāva. Bojā aizgāja visa cīņās pārbaudītā 94. kājn. div.

Tāds izskatījās spontānas atvilkšanās kustības iznākums, kuras mērķis bija izlaušanās. Taču ne tikai tam vien ir eksemplāriska nozīme, bet vēl arī kam citam: vēl iekām 6. armijas vadība uzzināja par šiem notikumiem katla krei​sajā spārnā, to jau zināja Hitlers. Kāda aviācijas radiotelegrafistu grupa, kas atradās katastrofas telpā, par notikušo nodeva ziņojumu kara aviācijas sakaru virsniekam Vadoņa galvenajā mītnē, un jau dažas stundas vēlāk Hitlers telegrafēja bruņoto spēku grupai: „Pieprasu tūlītēju ziņojumu, kādēļ atvilkta fronte ziemeļos no Staļingradas."

Pauluss ievadīja izmeklēšanu, noskaidroja notikuma sakarības un uz Vadoņa galvenās mītnes pieprasījumu — vienkārši neatbildēja. Zeidlitcs netika nosūdzēts Hitleram. Tā Hitlers neuzzināja šīs norises aizmugures apstākļus, ne arī to, ka šajā atgadījumā atbildīgs ir Zeidlitcs. Pauluss klusēdams atbildību uzņēmās uz sevi. Cik daudzi virspavēlnieki uz tik skaidru militārās disciplīnas pārkāpumu būtu reaģējuši tāpat? Bet „Vilku cietokšņa" reakcija Paulusam bija satriecoša: Hitlers, kopš Demjanskas ielenkuma kaujām ļoti cienīdams Zeidlitcu un arī tagad uzskatīdams to par sīkstāko vīru visā Staļingradas katlā, domāja, ka frontes saīsināšana liekama uz Paulusa konta. Viņš tādēļ ar 24. novembri pīkst. 21.24 nodoto radiotelegrammu izteica vēlēšanos, lai Staļingradas nocietinājumu ziemeļu daļa tiktu pakļauta vienam vienīgam pavēlniekam, kas viņam būtu atbildīgs par tās turēšanu.

Un ko viņš šai amatā iecēla? Ģenerāli fon ZeidlitcuKurcbachu .Saskaņā ar principu skaldi un valdi, viņš gribēja piebiedrot Paulusam tā rīcības uzmanītāju. Kad Pauluss personīgi nodeva Zeidlitcam šo Hitlera rīkojumu un jautāja: „Ko jūs tagad darīsiet?" — viņš saņēma atbildi: „Nekas cits jau neatliek kā paklausīt." Ģen. Pauluss kā gūstā, tā arī pēc savas atbrīvošanas vienmēr no jauna norādījis uz šo sarunu ar Zeidlitcu. Ģen. Roske (Roske), Staļingradas vidus daļas komandants, pat atminās, ko ģen. Pauluss Staļingradā sacījis, un proti, ka jautājis Zeidlitcam: „Ja es tagad atteiktos no 6. armijas virspavēlniecības, nav šaubu, ka jūs kā persona grata no Vadoņa saņemtu virspavēlniecības uzdevumu. Es jautāju jums: vai jūs tad tomēr izlauztos pret Vadoņa gribu?" Pēc īsām pārdomām Zeidlitcs viņam atbildēja: „Nē, es aiz​stāvētu."

Ievērojot Zeidlitea rakstisko izklāstu, tas skan dīvaini, taču tas ir pierādīts fakts. Un virsnieki, kas Zeidlitcu labi pazīst, to neuzskata par neiespējamu. „Es aizstāvēšu." Tieši to jau arī darīja Pauluss.

Kā čuikovs pretējā pusē, tā arī Pauluss un tā līdzstrādnieki dzīvoja zem zemes. Armijas stābs atradās 6 km rie​tumos no Staļingradas, stepē tieši pie Gumrakas stacijas, un bija novietots 12 zemnīcās. Ģenerālpulkvedis Pauluss apdzīvoja bunkuru, kura izmēri bija 4 reiz 4 metri, šīs apmetnes 2 m augstie, cieši sasalušie zemes griesti deva pietiekamu drošību pret vidēja kalibra artilērijas apšaudi.

Iekšējā iekārta bija veidota no koka kārtīm un dažādiem palīgmateriāliem. Pašu mūrētas māla krāsnis sildīja šīs alas, ja bija pietiekami kurināmā, ko nācās piegādāt no Staļingradas vidus daļas. Segām aizklātas ieejas sargāja telpas no pārāk drīzas atdzišanas. Tā ka auto parkotavas bija iekārtotas zināmā atstatumā no bunkuriem, tad arī no gaisa nekādas pārmaiņas stepes ainavā nebija konstatējamas. Tikai šur un tur no kāda sniega paugura kāpa pa tievai dūmu strūklai.

Nemierīgajā 24. novembrī pīkst. 19 ģen. Smidta apmetnē ieradās radiotelegrafa virsnieks ltn. Setcs ar kādu atšifrētu bruņoto spēku grupas radiotelegrammu: „Slepena pavēlniecības lieta, šefa lieta." Tātad — visaugstākā slepenības pakāpe. Tās teksts: „Ar 26. novembri pārņemu bruņoto spēku Donas grupas virspavēlniecību. Mēs darīsim visu, lai izcirstu jūs laukā. Starplaikā ir svarīgi, lai armija, paturot Volgas un ziemeļu fronti saskaņā ar Vadoņa pavēli, cik iespējams drīzi nostāda gatavībā stiprus spēkus, lai vajadzības gadījumā vismaz pagaidām izlauztu sev apgādes ceļu uz dienvidrietumiem." Paraksts — ,,Manšteins." Pauluss un Šmidts uzelpoja Uzdevums, kas feldmaršalam bija jāatrisina, nebija vienkāršs. Viņš nenāca šurp ar kādiem jauniem spēkiem, bet pārņēma ieslēgto 6. armiju, sakauto rumāņu 3. armiju, Hollidta armijas grupu ar pie čiras salasītām vienībām, un jaunformēto Hota armijas grupu.

Jaunās bruņoto spēku Donas grupas galvenā mītne, kam tagad bija pakļauts Pauluss, atradās Novo Čerkaskā. Man​šteins ieradās savā komandpunktā 27. novembrī un pār​ņēma pavēlniecību.

Manšteina plāns, par spīti grūtībām, izskatījās cerību pilns un reizē drosmīgs: viņš gribēja no rietumiem, no čiras frontes ar ģen. Hollidta armijas grupu frontāli uzbrukt tieši pret Kalažu, bet Hota armijas grupai starp​laikā nācās pārraut krievu gredzenu no dienvidrietumiem, no Koteļņikovas telpas.

Lai izprastu notikumu sakarības, ir nepieciešams pamest skatienu atpakaļ. Kā izskatījās pie Čiras un pie Koteļņi​kovas, vācu atslogojuma uzbrukuma izejas bāzes balstiem?

Pretēji gaidītajam, stāvoklis starp Donu un Čiru bija nostabilizējies. Tas galvenokārt bija tā vīra nopelns, kas šajā vietā jau bieži pieminēts — ģenerālštāba pulkveža Venka (Wenck) nopelns, kas 19. novembrī vēl bija LVII tanku korpusa ģenerālštāba šefs. Šis korpuss atradās Kaukaza frontē smagās kaujās par Tuapsi. Viņš 21. novembrī saņēma Bruņoto spēku virspavēlniecības pavēli nekavējoties gaisa spēku speciāllidmašīnā doties uz Morozovskaju, lai tur pārņemtu rumāņu 3. armijas vācu ģenerālštāba šefa pienākumus.

Vēl tās pašas dienas vakarā Venks jau atradās pie smagi iedragātās rumāņu 3. armijas. Viņš stāsta: „Es pieteicos pie ģenerālpulkveža Dumitresku. Tulks vltn. Ivansens man paskaidroja stāvokli. Nākošā rītā Fieseler-Storcha lidmašīnā devos uz priekšu, uz Čiras loku. No rumāņu vienībām nekas liels vairs nebija atlicis. Kaut kur rietumos no Kļetskajas, pie Donas, vēl cīnījās drosmīgās Laskara grupas daļas.

Sabiedroto pārejā daļa atradās bēgšanā. Atpakaļplūšanu ar mūsu rīcībā esošajiem niecīgajiem līdzekļiem nebija iespējams apturēt. Es tātad varēju balstīties tikai uz XXXXVIII tanku korpusa atliekām, uz gaisa spēku trauksmes vienībām, kā arī uz šeit sastaptām tagad jau ieslēgtās 6. armijas aizmugures vienībām, kas enerģisku virsnieku vadībā formējās kaujas grupās, kā arī uz šajā telpā esošajiem un arvienu no jauna klātnākošajiem 6. armijas un 4. tanku armijas atvaļinājumā bijušiem karavīriem. Ģenerālleitnanta španga (Spang), plkv. Stahela ģenerālštābā kapteiņa Bauerbrucha un plkv. Ādama grupas, kā arī 6. armijas trauksmes vienības no aizmugures dienestiem un darbnīcu vienības, tanku apkalpes un tanku rotas bez tankiem, kā arī vairākas pioniej-u un zenītartilerijas vienības pagaidām veidoja militāro mugurkaulu Donas-Čiras lokā vairākus simtus kilometru platumā. Vēlāk pievienojās arī XXXXVIII tanku korpusa galvenie spēki, kas 26. novembd sev izlauza ceļu uz dienvidrietumiem. Bet ar Heima tanku korpusu es varēju uzņemt sakarus vienīgi pēc tam, kad ģenerālleitnants Heims ar 22. tanku divīziju bija izlauzies līdz čiras dienvidu krastam. Pagaidām kā bruņoto spēku grupas pavēlniecība piekritīga bija bruņoto spēku „B" grupa ģenerālpulkveža brīvkunga fon Veiksa pavēlniecībā. Es savus rīkojumus un pavēles gan bieži vien saņēmu no Bruņoto spēku ģenerālštāba šefa ģen. Ceitclera, jo Veiksa bruņoto spēku grupai pašai bija ko darīt vairāk nekā pietiekami, un manu iecirkni sīkumos arī nevarēja lāga pārskatīt.

Mans galvenais uzdevums pagaidām bija uzstādīt sprosta vienības enerģisku virsnieku vadībā, kas abpus jau izveidotajām Ādama, Stahela un Spanga kaujas grupām, sadarbībā ar VIII aviācijas korpusa vienībām, vismaz izlūkošanas ziņā nodrošinātu visai garo fronti pie Donas un Čiras. Pats savu štābu es vārda burtiskā nozīmē „sazagu" uz ceļiem. Tas pats attiecas uz motocikliem, automobiļiem un sakaru līdzekļiem, praktiski visu, kas vajadzīgs nelielam štābam. Gluži nenovērtējami šei* izrādījās vecie,

austrumu frontē piedzīvojušie kaprāļi, kas jo drīz iedzīvojās situācijā un bija izmantojami visādām vajadzībām.

Pašam sava sakaru dienesta man nebija. Par laimi es varēju izmantot 6. armijas apgādes telpas sakarus un kara aviācijas tīklu. Vienīgi pēc neskaitāmām sarunām pa šiem vadiem, es pamazām guvu mūsu frontes iecirkņa ainu — kur cīnījās vācu sprosta vienības, un kur vēl bija atrodamas rumāņu vienības. Es pats ik dienas ar dažiem pavadoņiem biju ceļā, lai iegūtu personīgu ieskatu un uz vietas izšķirtos, kur iespējams elastīgi cīnīties, un kur stāvoklis katrā ziņā jānotur.

Mūsu vienīgā rezerve, ar ko iebrukuma telpā varējām rēķināties, bija no atvaļinājuma atgriezušos karavīru plūsma. Viņu apbruņojums nāca no bruņoto spēku grupas depo, darbnīcām, vai vienkārši no „organizētiem" krā​jumiem.

Lai krievu uzbrukumā bez vadības palikušās grupas, grupiņas un atsevišķas atšķēlušās triju armiju vienību daļas saliedētu jaunās vienībās, bieži vien bija nepieciešami visneparastākie soļi, bet vienmēr tiem bija jābūt at​jautīgiem un drastiskiem.

Atceros, ka Morozovskajā mēs pamudinājām kādas vērmachta propagandas rotas šefu šajā satiksmes mezgla punktā sarīkot kino izrādes. Pēc tam tur sapulcējušies karavīri tika iekļauti vienībās, no jauna sadalīti un apbruņoti. Parasti tie sevi labi attaisnoja.

Reiz pie manis pieteicās kāds lauka žandarmērijas feldfēbelis un ziņoja, ka blakus lielceļam atradis tikpat kā pamestu bezīpašnieka degvielas noliktavu. Mums gan benzīns nebija vajadzīgs, toties jo vairāk — braucāmrīki, lai būtu iespējams transportēt mūsu jaunformētās vienības. Es liku uz visiem ceļiem frontes aizmugures joslā izlikt ceļa rādītājus ar uzrakstu: ,,Uz degvielas sadales punktu." šie ceļrāži mūsu noliktavā saveda benzīna kāros braucējus ar viņu smagajiem preču auto, personu auto un visus citus, kas mēdz braukāt pa frontes aizmuguri. Šeit tos sagaidīja enerģisku virsniek-i vadītas komandas.

Piebraucošie spēkrati gan dabūja savu benzīnu, bet tos visai sīki pārbaudīja attieksmē uz degvielas izlietošanas vajadzību. Sajā pārbaudē izdevās konstatēt tik daudzus pa apvidu lieki braukājošus automobiļus ar visām to apkalpēm, ka mūsu smagās transporta rūpes bija novērstas.

Ar šādu izlīdzēšanos īsā laikā tika radītas jaunas kaja spēka vienības, kas tai laikā tika sauktas par trauksmes vienībām, bet īstenībā veidoja kodolu vēlāk atjaunotajai 6. armijai, šīs vienības frontē piedzīvojušu virsnieku un apakšvirsnieku vadībā viņos kritiskajos mēnešos sevi lieliski attaisnoja.

Raibās, salasītās vienības ar savu noturību un drošsirdību glāba stāvokli pie čiras, apturēja padomju caurrāvumus un nosprostoja ceļu uz Rostovu."

Tiktāl vēlākais tanku vienību ģenerālis Venks.

Kaujā pie Donas un Čiras par īstu klinti izrādījās 22. tanku div. tanku grupa. Ar saviem zibeņātrajiem prettriecieniem tā viņās smagajās nedēļās Donas lokā pie kājniekiem iemantoja gluži leģendāru slavu, šī grupa pēc 6 dienām gan pastāvēja vairs tikai no 6 tankiem, 12 strēlnieku tankiem un 1 8,8 cm lielgabala. Tās komandieris fon Oppeln-Bronikovskis atradās savā III-Skoda tipa tankā, pēc sena jātnieku paraduma vadīdams savu ātro vienību „no priekšgala.' 'Šī vienība vārda īstā nozīmē pie Čiras darbojās kā kāda ugunsdzēsēju vienība. Venks to arvienu no jauna pārsvieda no viena mainīgā kaujas smagpunkta uz otru.

Kad ģenerālfeldmaršals fon Manšteins 27. novembrī pārņēma pavēlniecību pār jauno Donas bruņoto spēku grupu, Novo Čerkaskā pie viņa pieteicās Venks. Manšteins jau pazina pulkvedi. Viņa lakoniskā pavēle bija šāda: „Venk, jūs man atbildat ar savu galvu par to, ka krievi jūsu armijas iecirknī neizlauzīsies uz Rostovu. Donas-Čiras frontei jāturas. Citādi ne tikai 6. armija Staļingradā, bet arī visa bruņoto spēku „A" grupa Kaukazā ir zaudēta." — Bet bruņoto spēku „A" grupa nozīmēja 1 miljonu vīru.

Kāds gan brīnums, ka frontes komandieri bieži tvērās pie izmisīgiem palīglīdzekļiem?

Pār visām lietām trūka ātru, tankiem apgādātu iesaistes rezervju, lai tiktu galā ar ienaidnieka tankiem, kas arvienu no jauna parādījās visur frontē un iedzina bailes bruņoto spēku grupas aizmugures apgabalos. Venka stābs, ātri izšķīries, no bojātiem tankiem, no ierindas izkritušiem lielgabaliem un

strēlnieku tankiem izveidoja vienību, kas ar lielām sekmēm tika iesaistīta atvaires kaujas degpunktos starp Donu un čiru.

Protams, arī šī vienība bija jāpapildina. Tā Venka virsnieki nāca uz domām izpalīdzēties tādi, ka „nodrošināja" sev tankus, kas caur armijas novietojuma telpu īpašos transportos devās uz bruņoto spēku „A" grupu vai 4. tanku armiju, un, apgādājuši tos ar piedzīvojušām tanku apkalpēm, iekļāva savās tanku rotās. Tā pamazām radās pašiem savs „tanku divizions." Kad vēlāk Ia virsnieks pltn. Hersts kādu vakaru nododams ziņojumu par stāvokli, aiz pārskatīšanās uzsvēra ,,mūsu tanku diviziona" panākumus kāda bīstama ienaidnieka iebrukuma likvidēšanā, feldmaršals Manšteins un tā stābs bija pārsteigts. Venku izaicināja zi​ņojuma sniegšanai. „Ar kādu īsti tanku divizionu armija atjaunojusi stāvokli? Pēc mūsu datiem armijai tāda nemaz nav?" jautāja Manšteins. Nekas vairs nelīdzēja, nācās skatīties patiesībai acīs. Venks ziņoja par lietas saturu un piebilda: ,,Mums nebija nekādas izvēles, ja gribējām tikt galā ar daudzajām krizēm. Vajadzības gadījumā lūdzu manu rīcību pārbaudīt kaja tiesas priekšā."

Pārsteigtais feldmaršals tikai nošūpoja galvu. Tad pār viņa seju pārslīdēja uzjautrinājuma izteiksme.

Viņš gan atvainoja šo dēkaino pašpalīdzību, bet nākotnē noliedza jebkādu „tanku speršanu." — „Dažus no mūsu tankiem nodevām tālāk 6. un 23. tanku divīzijai," saka Venks, „bet no šī brīža savus tanku spēkus iesaistījām vairs tikai pa atsevišķām rotām, lai tie nedurtos augstākās vadības acīs."

Tā tika aizdarīts lielais caurums, ko krievu ofensīva bija izrāvusi vācu frontē 6. armijas aizmugurē.

No vadības viedokļa tas bija ārkārtīgs veikums. Nedēļām ilgi tika noturēta 200 km gaja fronte ar vienībām, kas ne mazā daļā sastāvēja no dzelzceļa darbiniekiem, darba dienesta vīriem, Todta organizācijas būvgrupām, kā arī kazaku un ukraiņu brīvprātīgajiem.

Tomēr jāsaka arī, ka vācu komandai pakļāvās arī daudzas saskaldītas rumāņu vienības. Vācu vadībā un, galvenais, ar vācu apbruņojumu, tās pa daļai cīnījās visai krietni un daudzas uz viņu pašu vēlēšanos šajās vācu vie​nībās palika vēl ilgu laiku.

Tikai pret novembj-a beigām čiras frontē ieradās lielāka regulāra karaspēka daļa, kad ģen. Hollidta XVII ar​mijas korpuss izlauzās līdz rumāņu 3. armijas telpai. Ta​gad beidzot varēja atvilkt elpu.

Bruņoto spēku grupa uz Venka ierosinājumu pakļāva ģen. Hollidtam visu Donas — Čiras iecirkni, kā arī visas vienības, kas tur līdz šim bija cīnījušās, un izveidoja „Hollidta armijas daļu." Līdz ar to beidza eksistēt raibā, salasītā „Venka armija," kā karavīri mēdza teikt. Tā bija sniegusi veikumu, kam kaja vēsturē nav daudz paralēļu.

Uz šī veikuma uzbūvējās Čiras operācijas otra daļa — jebkādam pretuzbrukumam absolūti nepieciešamo augstieņu atgūšana Čiras dienvidrietumu krastā. Šo uzdevumu decembra sākumā veica pievestā 336. kājn. div. un tai sekojošā 12. tanku div.

Augstienes tika ieņemtas niknās kaujās un noturētas pret visiem padomju uzbrukumiem. Līdz ar to atgriežamies pie šīs starpnodaļas izejas punkta, jo šīs čiras pozicijas bija ar visai svarīgu nozīmi Manšteina austrumos no Donas plānotajai Staļingradas atslogojuma ofensīvai, kuras īstenošanai feldmaršals Koteļņikovas telpā iesaistīja Hota armijas grupu, Čiras fronte sedza šīs 6. armijas glābšanas akcijas flanku un aizmuguri. Pat vēl vairāk: tiklīdz stāvoklis to atļautu, XXXXVIII tanku korpusam, tagad ģenerāļa fon Knobelsdorfa (v. Knobelsdorff) vadībā, nākot ar 11. tanku div., 336. kājn. div. un vienu aviācijas divīziju atbalstīt Hota operāciju ar uzbrukumu pTet ziemeļaustrumiem. Par šīs palT goperācijas tramplinu bija jākļūst 6. armijas pēdējam tiltagalam pie Verchņe Čirskajas, tieši tur, kur čira ietek Donā.

Plkv. Ādams, ģen. Paulusa adjutants šo atslēgas poziciju ar salasītām 6. armijas trauksmes vienībām turēja patiesi varonīgās kaujās tur izvei​dotajās eža pozicijās.

Tā bija sagatavoti visi ceļi un ar drosmi un vadības mākslu frontē darīts viss cilvēku spēkos iespējamais, lai tomēr vēl izlabotu Hitlera lielo vadības kļūdu un atbrī​votu 6. armiju.

7. HOTS DODAS ATSLOGOJUMA UZBRUKUMĀ ,Ziemas negaiss" un ,.Pērkona spēriens" — 19. decembris — Vēl 50 km — Cīņa par „Pērkona spē​rienu" — Rokosovskis piedāvā goda pilnu kapi​tulāciju.

Hots uzbrukumu sāka 12. decembrī. Piedzīvojušais, viltīgais un drošsirdīgais tanku komandieris atradās smaga, taču ne bezcerīga uzdevuma priekšā.

Tāpat kā pie Čiras, Hota labais flanks bija nodrošināts ar drastisku līdzekļu palīdzību. Tāpat kā ziemeļos plkv. Venks, tā te ģenerālštāba pulkvedis Derrs, būdams vācu sakaru štāba šefs pie sakautās rumāņu 4. divīzijas, bija izveidojis plānu nodrošinājumu no trauksmes vienībām un salasītām vācu ātro vienību daļām. Majora Sovāna kaujasgrupa ar 14. tanku div. daļām, plkv. fon Pannvitrs ar saviem kazakiem, zenitartilerijas un trauksmes vienības nodibināja kārtību atpakaļ plūstošajās rumāņu daļās un panikas līdzi aizrautajos vācu aizmugures dienestos. 16. mot. kājn. div. ieņēma iepriekš sagatavotas pazicijas Kalmiku stepē. Tā arī šeit, dienvidu spārnā, varēja novērst krievu mēģinājumu no austrumiem iebrukt Kaukaza bruņoto spēku grupas mugurā un atgriezt to.

Būtu bijis jāpieņem, ka Hitlers tagad nodos Hota rīcībā visus spēkus, ko vien varēs atbrīvot, lai atslogojuma triecienu cauri simts kilometru plašajai ienaidnieka territorijai varētu izdarīt pārsteidzoši, pietiekami spēcīgi un ātri.

Bet Hitlers atkal reiz skopojās ar vienībām. No Kaukaza, izņemot 23. tanku divīziju, viņš nedeva neko. Vienīgā pilnvērtīgi kaujas spējīgā vienība, ko Hots dabūja, bija ģen. Rauša (Raus) 6. tanku div. ar 160 tankiem, bet arī tā steidzīgos transportos tika pievesta no Francijas. Tā ieradās 12. decembrī ar 136 tankiem, bet 23. tanku div. — ar 96 tankiem.

Hota priekšā ir 100 km, veseli 100 km spēcīgi aizstāvētās ienaidnieka territorijas. Bet viss sākas labi. Gandrīz bez grūtībām 6. tanku div. 11. tanku pulks sava komandiera plkv. fon Hīnersdorfa vadībā šajā dienā atsviež krievus, kas atvelkas uz austrumiem. Krievi atbrīvo Aksajas austrumu krastu, pltn. fon Heidebreks ar 23. tanku div. daļām iegūst kādu tilta gala poziciju pār upi.

Krievi ir pārsteigti. Ģenerālpulkvedis Jeremenko piezvana Staļinam un rūpju pilns ziņo: „Pastāv briesmas, ka vācieši traucas mūsu 57. armijas mugurā, kas tur Staļingradas katla dienvidrietumu malu. Ja Pauluss šajā brīdī no katla uzbrūk dienvidrietumu virzienā, būs grūti aiz​kavēt viņa izlaušanos."

Staļins ir satraukts. „Tev jāturas, mēs nosūtām rezerves," viņš draudēdams pavēl. „Došu tev 2. gvardes armiju, tā ir labākā vienība, kas man vēl ir."

Bet kamēr pienāk gvarde, Jeremenko jāizpalīdzas pašam. No Staļingradas ielenkuma frontes viņš izvelk XIII tanku korpusu un met pretim Hota 6. tanku divīzijai. Viņš arī nesaudzīgi atņem savai bruņoto spēku grupai pēdējās rezerves un triec pret Hota uzbrukuma smailēm arī 235. tanku brigādi un 87. strēln. divīziju.

Kaujas par augstienēm ziemeļos no Aksajas rit 5 dienas. Par laimi ierodas 17. tanku div., ko Hitlers tomēr beidzot piešķīris. Tā 19. decembrī ienaidnieku izdodas atsviest atpakaļ.

Pēc dēkaina naktspārgājiena 6. tanku div. tankiem apgādātā grupa 20. decembra agrumā sasniedz Miškovas apvidu pie Vasiļevkas. Staļina 2. gvarde ir jau priekšā. Bet par spīti tam, ģen. Rauša vienības izcīna ap 3 km dziļu tiltagalu. Gaisa līnijā Hota smailes no Staļingradas šķir vairs tikai 50—60 km.

Kā starplaikā izskatījās katlā? Ap 230.000 vācu un sabiedroto karavīru apgāde bija nožēlojama.

Pierādījās, ka vācu aviācija no provizoriskiem lidlaukiem nespēj ziemas laikā apgādāt veselu armiju, kas atrodas tik dziļi Krievijā. Rīcībā nebija pietiekami transporta lidmašīnu. Apgādes lidmašīnu vietā bija jāiesaista bumbveži. Bet tie nevarēja transportēt vairāk kā 1,5 to apgādes mantu. Bez tam viņu izpalikšana no kaujas iesaistes kļuva draudīgi jūtama visos frontes iecirkņos. Šeit atkal reiz atklājās fundamentālā problēma: Vācijas materiālo spēku rezervju šim karam nepietika. Ģen. fon Zeidlitcs nepieciešamo apgādi bija novērtējis uz 1000 to dienā. Tas, protams, bija par

daudz. Pati 6. armija uzskatīja 600 to dienā par vēlamām, 300 to par minimālo pievedumu, lai armiju uzturētu kaut cik kaujas spējīgu. Katla aizstāvjiem ik dienas vajadzēja 40 to maizes vien.

4. aviācijas flote mēģināja šīs 300 tonnas ik dienas ielidot katlā, šo smago uzdevumu saņēma piedzīvojušais VIII aviācijas korpusa komandieris ģenerālleitnants Fībigs, un sākumā arī gandrīz izskatījās tā, it kā viņš to varētu veikt. Bet aukstums un slikts laiks drīz vien izrādījās par nepie-

Staļingiadas katls piims padomju lieluzbrukuma. veicamiem ienaidniekiem, vēl sīkstākiem nekā padomju iznīcinātāji vai smagā krievu zenītartilerija.

Apledojumi, slikta redzamība un šai sakarā radušies negadījumi prasīja vairāk upuru nekā ienaidnieks.

Par spīti tam, apkalpes šos lidojumus veica ar bravūru, kāda līdz tam vēl nebija izpaudusies. Visā aviācijas vēsturē nav ticis lidots ar tādu nāves nicināšanu un tik sīkstu uzņēmību kā Staļingradas apgādei no gaisa. Pilnīgi bojā gājušo lidmašīnu skaits sasniedza 550. Tas nozīmē ka iesaistīto mašīnu ar to apkalpēm gāja bojā kā laika, krievu iznīcinātāju un zenitartilerijas upuri. Ik trešā lidmašīna tika zaudēta — tas ir brisemīgs skaits, milzu lēse, ko nespētu nolīdzināt nekāda pasaules aviācijas flote.

Tikai 2 reizes izdevās sasniegt nepilnu minimālo devu: 7. decembrī saskaņā ar 6. armijas galvenā kvartīrmeistara dienasgrāmatu Pitomņikas lidlaukā nolaidās 188 lidmašīnas un atveda 282 to apgādes mantu. Un 20. decembrī tika sasniegts 291 to līmenis. Pēc lieliskās ģenerālmajora Harhudta fon Rodena (Herhudt von Rohden) studijas, kas balstījās uz kara aviācijas materiāliem, apgādes kulminācija bija sasniegta 19. decembrī, kad 154 lidmašīnas Pitomņikā pieveda 289 to apgādes mantu un paņēma līdzi 1000 ievainoto. Caurmērā no 25. novembra līdz 11. janvārim katlā tika ielidotas 104,7 to dienā un izlidoti pavisam 24.910 ievainotie. Tādos apgādes apstākļos ielenkuma karavīriem nācās badoties un tie palika bez vajadzīgās municijas piegādes.

Par spīti visam divīzijas izturēja. Krievi līdz šai pašai dienai nav publicējuši skaidras ziņas par vācu pārbēdzēju skaitu. Pēc visiem pieejamiem vācu avotiem līdz janvāra vidum tam jābūt bijušam ārkārtīgi niecīgam. Kad karavīru vidū izplatījās no štābiem nākošā ziņa, ka Hota divīzijas devušās atslogojuma uzbrukumā, garastāvoklis kļuva pat cīņaspriecīgs. Gandrīz nebija tāda karavīra vai virsnieka, kas nebūtu pārliecināts par to, ka „Manšteins mūs izbrīvos." Un pat vispagurušākais bataljons jutās pietiekami spēcīgs, lai trauktos atbrīvotājiem pretim. Ka šādas iespējas pastāv, to katlā zināja ikviens.

Dienvidu frontē taču uzbrukuma gatavībā atradās divu motorizētu divīziju daļas un viena tanku divīzija,

lai uz paroli „Ziemas negaiss" triek​tos pretim Hota divīzijām, kad tās būs pienākušas pie​tiekami tuvu.

Ir 19. decembra pēcpusdiena. Ir auksts, taču laiks skaidrs. Lielisks laiks lidojumiem. Pār Pitomņiku atdūc transporta lidmašīnas. Tās piekrauj ar ievainotajiem, tad tās startē no jauna. Aug benzīna kannu kalni. Kastes krājas grēdās. Granātas tūliņ aiztransportē tālāk. Kaut katru dienu būtu tāds laiksPriekš 24 stundām katlā ieradies kāds Manšteina sūtnis, lai orientētu armiju par feldmaršala uzskatiem izlaušanās jautājumā. Bet tagad ģenerālštāba majors Eismans, bruņoto spēku Donas grupas 3. ģenerālštāba virsnieks (Ic) ir jau aizlidojis atpakaļ. Vēl neviens nenojauš, ka šis apmeklējums kļūs par kādu Staļingradas traģēdijas neskaidrību pilnu epizodu, jo sarunas nav tikušas fiksētas dokumentos bet 10 gadus vēlāk pēc majora Eismana atmiņas uzrakstītais ziņojums devis iemeslu strīdīgām tēzēm. Līdz šai pašai dienai nav skaidrības par to, ko īstenībā teicis Pauluss, ko Šmidts un ko Eismans, un ko viņi īsti domājuši. Vai Eismans pietiekami skaidri un precīzi nodeva tālāk Manšteina uzskatu, ka ievērojot stāvokli, ir tikai viena brutāla alternatīva: drīza izlaušanās jeb bojā eja? Vai viņš bija pietiekami skaidri ziņojis par to, ka Hollidta armijas daļa pie Čiras tik ļoti nodarbināta ar padomju pretuzbrukumu atvairi, ka nebija iespējams domāt par Hota atbalstīšanu? Vai viņš pastāstīja, ka pret Hotu tiek raidīti arvienu stiprāki padomju spēki? Un vai viņš pāri visam nepārprotami pateica, ka feldmaršalam ir pilnīga skaidrība par to, ka Staļingradas uzdošana padara nepieciešamu pakāpenisku izlaušanos no turienes — vienalga, kā šo lietu nodēvētu — lai Hitleru pārāk agri nepadarītu neuzticīgu? Ko atbildēja šmidts, ko Pauluss? Jautājums uz jautājumu. Vairs nenoskaidrojami. Eismana sūtība uz visiem laikiem nodarbinās kara vēsturniekus.

19. decembri var dēvēt par izšķirīgo dienu, par dienu, kad Staļingradas drāma sasniedza savu kulmināciju.

Pauluss un tā štāba šefs, ģenerālmajors Šmidts, atrodas armijas Ia virsnieka zemnīcā pie tālsraksta aparāta, kas sajūgts ar decimetra viļņu aparātu, kādu bezdrāts sazināšanās ierīci, kuras impulsus krievi nevar noklausīties. Tādā kārtā 6. armijai ir nenovērtējama, kaut arī techniski smagnēja, tieša sazfnāšanās iespēja ar bruņoto spēku Donas grupu Novo čerkaskā.

Pauluss gaida uz norunāto savienojumu ar Manšteinu. Tad ir tik tālu. Aparāts ietarkšķas. Un raksta: „Vai kungi ir tur?" „Jāgan," Pauluss liek atbildēt. „Lūdzu īsu viedokļa izklāstu uz Eismana ziņojumu," nāk no Manšteina puses.

Paulus ieņem viedokli. Viņš formulē īsi.

1. variants: izlaušanās no katla un savienošanās ar Hota spēkiem iespējama vienīgi ar tankiem.

Kājnieku spēku trūkst. Izšķiroties par šo atrisinājumu, cietoksnis jāatstāj visām tanku vienībām, ar kuru palīdzību līdz šim likvidēti visi iebrukumi.

2. variants: izlaušanās bez saskares ar Hota iespējama tikai ārkārtējā nepieciešamības gadījumā.

Sekas būtu lieli materiālu zaudējumi. Priekšnoteikums ir — iepriekšēja pietiekama uztura un degvielas ielidošana, lai uzlabotu cilvāku fiziskos spēkus. Ja Hota sakarus nodibina tikai pagaidām un piegādā velkmes līdzekļus, šis atrisinājums īstenojams vieglāk. Kājnieku divīzijas pašreiz ir gandrīz nekustīgas un kļūst ar katru dienu nekustīgākas, jo ik dienas jākauj zirgi uzturam.

3. variants: tālāka turēšana atkarīga no apgādes un tās ielidošanas pietiekamā vairumā. Līdzšinējā apgāde pilnīgi nepietiekama.

Tad Pauluss nodiktē tālrakstā: „Uz līdzšinējās bāzes tālāka turēšanās nav vairs ilgi iespējama."

Tālrāksts noklabina trīs krustus.

Tad notarkšķ Manšteina teksts: „Kad visagrākais varat stāties pie 2. varianta īstenošanas?"

Pauluss atbild: „Sagatavošanās divas līdz trīs dienas."

Manšteins jautā: „Cik vajadzīgs degvielu un uztura?"

Pauluss atbild: „Samazinātas uztura devas 10 dienām 270.000 vīriem."

Saruna tiek pārtraukta. Ceturtdaļ stundas vēlāk, pīkst. 18.30, tā tiek turpināta, un Manšteins un

Pauluss vēlreiz saziņas ar tālraksta palīdzību. Tālraksta ierīce dīvaini anonīmi klabina vārdus uz papīra: „šeit ģenerālpulkvedis Pauluss, feldmaršala kungs…" „Labdien, Paulus…"

Manšteins ziņo, ka Hota atslogojuma uzbrukums ar ģen. Kirchnera (Kirchner) LVII tanku korpusu nokļuvis līdz Miškovai.

Pauluss ziņo, ka ienaidnieks pilsētas dienvidrietumu malā uzbrucis tur eventuālam uzbrukumam sapulcētiem vācu spēkiem.

Manšteins: „Jūs tūliņ dabūsiet pavēli…"

Pēc dažām minūtēm šī pavēle noklab tālrakstā. šeit tās teksts: Pavēle!

6. armijai.

1) 4. tanku armija ar LVII tanku korpusu Verchne Kaminskajas telpā sakāvusi ienaidnieku un sasniegusi Miškovas iecirkni. Ievadīts uzbrukums pret stipriem ienaidnieka spēkiem Kamenkas telpā ziemeļos no tās. Sīkstas cīņas šeit vēl gaidāmas. Stāvoklis Čiras frontē neatļauj spēkiem, kas rietumos no Donas, virzīties pret Staļin​gradu.

2) 6. armija, cik drīz vien iespējams, pāriet „Ziemas negaisa" uzbrukumā. Šai sakarā vajadzības gadījumā jāparedz aiz Donskaja Caricas uzņemt sakarus ar LVII tanku korpusu, lai izlauztos ar konvoja spēkiem.

3) Stāvokļa attīstība var prasīt, ka šis uzdevums tiek paplašināts līdz armijas izlaušanās uzbrukumam līdz LVIII korpusam pie Miškovas. Parole „Pērkona spēriens." Svarīgi arī šai gadījumā ar tankiem ātri uzņemt sakarus ar LVII korpusu, lai izvadītu konvoja spēkus. Pēc tam, nosedzot flankus pie Karpovkas un pie červļennajas un pa​kāpeniski atstājot cietokšņa apgabalu, izvadīt armiju pret Miškovu. „Pērkona spēriens" operācijai zināmos apstākļos jāspēj tieši sekot „Ziemas negaisa" uzbrukumam.

Apgādei no gaisa visumā nāksies noritēt nepārtraukti bez lielāku krājumu pievešanas. Svarīgi pēc iespējas ilgi noturēt Pitomņikas lidlauku.

Līdzi jāņem visi kustīgie ieroči, artilērija, galvenokārt kaujai nepieciešamie un ar municiju apgādātie lielgabali, bet bez tam arī grūti aizvietojamie ieroči un ierīces. Pēdējie jau savlaicīgi savelkami dienvidrietumu malā.

4) Sagatavot punktu 3) Tā spēkā stāšanās vienīgi uz pavēli „Pērkona spēriens."

5) Ziņot punkta 2) uzbruk'ima dienu un laiku.

Tas bija vēsturisks dokuments. Liktenīgais brīdis bija klāt. Armijai bija jādodas atbrīvošanas gājienā. Bet pagaidām spēkā bija tikai „Ziernas negaiss," tas nozīmēja izlauzt gaiteni uz Hota divīzijām, bet Staļingradu pagaidām vēl neatstāt.

Pēcpusdienā Manšteins no jauna bija mēģinājis dabūt Hitlera piekrišanu tūlītējam 6. armijas vispārējam izlaušanās uzbrukumam — „Pērkona spērienam." Taču Hitlers gan piekrita „Ziemas negaisam," bet atteicās piekrist plašākam atrisinājumam. Par spīti tam Manšteins, kā citētais dokuments rāda, deva 6. armijai pavēli sagatavoties „Pērkona spērienam" un punktā 3) norādīja: „Stāvokļa attīstība var prasīt, ka šis uzdevums tiek paplašināts līdz armijas izlaušanās uzbrukumam."

Drāma sasniegusi kulmināciju. Ceturtdaļas miljona karavīru liktenis atkarīgs no diviem jēdzieniem: ,,Ziemas ne​gaiss" un „Pērkona spēriens."

Pīkst. 2 .40 abu ģenerālštābu šefi atkal sēž pie tālraksta. Ģen. Šmidts ziņo, ka ienaidnieka uzbrukumi saista tanku spēku lielāko daļu, kā arī daļu kājnieku triecienspēka. „Vienīgi tad, kad spēki vairs nebūs saistīti atvairē, varēs pulcēties izlaušanās uzbrukumam.

Iespējami agrākais laiks — 22. decembris."

Tas nozīmēja vēl 3 dienas.

Nakts ir ledaini auksta. Gumrakas bunkuros noris drudžains darbs. Nākošā rītā pīkst. 7 Pauluss ir jau

ceļā uz katla krizes vietām. Visu dienu daudzos frontes iecirkņos notiek lokālas kaujas. Kad pēcpusdienā abi štāba šefi šulcs un Šmidts atkal saziņas pa tālrakstu, Šmidts ziņo: ,,Pēdējo dienu zaudējumu dēļ cilvēku stāvoklis rietumu frontē un Staļingradā ārkārtīgi saspīlēts. Iebrukumus iespējams likvidēt vienīgi ar ,,Ziemas negaisam" paredzētajiem spēkiem. Lielāku ielaušanās vai pat caurrāvumu gadījumos nepie​ciešamas armijas rezerves, īpaši tanki, ja cietoksnis vispār jānotur. „Stāvoklis vērtējams citādi," šmidts piebilst, ,,ja ir droši, ka „Ziemas negaisam" tieši seko ,.Pērkona spēriens." Tādā gadījumā varam pieciest arī lokālus iebrukumus pārējās frontēs, ja tie neapdraud visas armijas atiešanu. Izlaušanās uzbrukumam uz dienvidiem tādā gadījumā varam būt ievērojami stiprāki, jo visās dienvidu frontēs varam pie​vilkt daudzas lokālās rezerves."

Atkal šis velnišķīgais burvju loks, kas atrisināms vienīgi tad, ja būtu piekrišana ,.Pērkona spērienam." Ģen. Šulcs atbild — diemžēl ar tālraksta starpniecību, tā ka nedabū izpausties lūdzošā izteiksme, kādā viņš diktē Ia rakstvedim: „Mīļais Šmidt, feldmaršals ir tajās domās, ka 6. armijas „Ziemas negaisa" uzbrukuma sākums jāievada cik agri iespējams. Gaidīt, līdz Hots būs pietuvojies Businovkai, nav iespējams. Esam skaidrībā par to, ka jūsu uzbrukuma spēks „Ziemas negaisam" būs ierobežots. Tādēļ feldmaršals pūlas dabūt atļauju „Pērkona spērienam." Par spīti mūsu pastāvīgajiem mudinājumiem, cīņa par šo atļauju Bruņoto spēku virspavēlniecībā joprojām vēl nav izšķirta. Neatkarīgi no lēmuma „Pērkona spērienam," feldmaršals ar uzsvaru norāda, ka ,,Ziemas negaisa" sākumam jāseko cik drīz vien iespējams.

Benzīna, uzturvielu un municijas piegādei aiz Hota armijas jau tagad atrodas 3000 to kolonnu transporta telpas, kas nekavējoties tiks izvadītas līdz jums, tikko būs nodibināti sakari. Vienlaicīgi ar šo transporta kalonnu telpu Jums pievedīs daudzas velkmes mašīnas artilērijas pārvietošanai. Ievainoto transportam savukārt stāv sagatavoti 30 omni​busi."

30 omnibusi! Pat tie jau stāv gatavībā. Un līdz glābiņam ir 50 km gaisa līnijā, resp. 60—70 gājiena kilometru. Šajā skaidrošanas un apsvērumu, iztirzājumu un termiņu noteikšanas brīdī pār vācu austrumfronti nobrūk jauna katastrofa: pie 8 itāļu armijas Donas vidustecē 16. decembrī uzbrukumā devušās 3 padomju armijas. Krievi atkal reiz izvēlējušies tādu frontes iecirkni, ko tur vācu sabiedroto vāji spēki.

1942. g. 22. decembrī Hota armijas grupas tanku smailes atrodas 50 km no padomju aizstāvības loka ap Staļingradu. Bet krievu caurrāvums 8. itaju armijas frontes iecirknī aizkavē atbrīvošanas ofensīvas turpinājumu, jo krievu trieciens tēmē uz Rostovu un draud ielenkt kā Manšteina, tā Kleista bruņoto spēku grupas. Lai šīs milzu briesmas novērstu, nākas upurēt 6. armiju.

Pēc īsas, niknas kaujas krievi izlaužas. Itāļi bēg. Kriev; triecas uz dienvidiem. Pret tikko ar pūlēm izveidoto vācu vājo fronti pie Čiras metas 1 tanku armija un 2 gvardes armijas. Ja krieviem izdodas samalt Čiras fronti, līdz Rostovai vairs nav nekā, kas tos aizturētu. Bet ja krievi ieņem Rostovu, tad Manšteina Donas bruņoto spēku grupa ir atgriezta un Kaukazā esošā fon Kleista bruņoto spēku grupa atšķiras no tās aizmugures sakariem. Draud īsta super Staļingrada. Un lieta vairs negrozās ap 200.000 līdz 300.000 vīru, bet ap 1,5 miljoniem.

Kamēr 23. decembrī 6. armijas karavīri vēl cerību pilni gaidīja uz saviem atbrīvotājiem, no ziemeļiem jau tuvojās ienaidnieka tanku smailes, virzīdamās uz 150 km rietumos no Staļingradas esošo Morozovskajas lidlauku ,no kūja bija atkarīga visa Staļingradas katla apgāde. Katastrofālais stāvoklis līdz ar to bija visiem redzams. Hollidta armijas daļai, kas cīnījās pie čiras, vairs nebija nekāda flanku seguma. Šajā situācijā Manšteinam nebija citas izejas kā pavēlēt Hotam, mest vienu no savām 3 tanku divīzijām pa kreisi, pret Čiras lejteci, lai novaldītu krievu tālāku caurrāvumu. Hots nevilcinājās un šim izšķirīgi svarīgajam uzdevumam nodeva savu stiprāko vienību.

6. tanku divīzija dabūja pārgājiena pavēli, atrazdamās uzbrukumā Staļingradas virzienā. Bet ar atlikušajām divām, kaujās nokausētajām divīzijām Hotam vairs nebija iespējams turpināt uzbrukumu Staļingradai. Zem 2. padomju gvardes armijas spiediena viņam Ziemsvētku vakarā bija pat jāatvelkas atpakaļ aiz Aksajas.

Feldmaršalu fon Manšteinu nomāca rūpes. Viņš nodeva steidzamu tālrakstu Vadoņa galvenai mītnei un apzvērēdams mudināja: ,.Stāvokļa attīstība bruņoto spēku grupas kreisajā spārnā dara nepieciešamu spēku pārvietošanu uz turieni. Šie soļi nozīmē atteikšanos uz ilgu laiku no 6. armijas atslogojuma ar tādām sekām, ka tā ilgstoši nodrošināma ar pietiekamu apgādi. Pēc Richthofena uzskata var rēķināties caurmērā tikai ar 200 to dienā. Ja 6-armijai nevar nodrošināt pietiekamu apgādi no gaisa, atliek vienīgi, ņemot vērā lielo risku bruņoto spēku grupas kreisajā spārnā, panākt 6. armijas izlaušanos pēc iespējas drīzākā laikā.

Risks, kāds šai sakarā rodas, ievērojot armijas stāvokli, ir zināms."

Ar to militārā biroja valodā pateikts viss, kas bija sakāms: 6. armijai jāizlaužas, vai arī tā ir pagalam!

Novo Čerkaskā visi saspīlēti gaidīja uz atbildi. Ceitclers to nodeva pa tālrakstu: Vadonis piekrīt spēku atvilkšanai no Hota armijas grupas pie Čiras, bet viņš pavēl Hotam noturēt savas izejas pozicijās, lai tūliņ atkal dotos atslo​gojuma uzbrukumā.

Tas nav aptverams. Protams, Hitleram ir spēcīgs arguments pret „Pērkona spērienu": Paulusam jau nemaz nav pietiekami benzīna, lai izlauztos līdz Hotam. Tā ir teze, kas balstās uz kādu 6. armijas ziņojumu, ka tankiem ir vairs benzīna tikai 20 km kaujas distancei. Šis ziņojums daudzkārt ticis apšaubīts, kurpretim ģen. šmidts norāda uz savām stingrajām kontrolēm nelegālā benzīna apgūšanai, bet Pauluss vēlāk ar pilnām tiesībām uzsvēra, ka neviena armija nevar veidot kādu akciju, kas grozās ap dzīvību vai nāvi, balstoties uz aizdomām par iespējamām nelegālām benzīna rezervēm.

Pamatojoties uz šo situāciju, Manšteins 23. decembra pēcpusdienā vēlreiz liek ar tālraksta palīdzību savienot sevi ar Paulusu un lūdz to pārbaudīt, vai „Pērkona spēriens" to​mēr nebūtu īstenojams, ja neatliktu nekāda cita iespēja.

Pauluss jautā: „Vai man ar šo sarunu dota pilnvara ievadīt „Pērkona spērienu?"

Manšteins: ,,Pilnvaru šodien vēl nevaru dot, bet ceru, ka lēmums būs rīt."

Un feldmaršals piebilst: „Nezināmais punkts ir tas, vai Jūs paļaujaties, ka armija izlauzīsies līdz Hotam, ja ap​gāde ilgākam laikam nav nodrošināma?"

Pauluss: „Tad jau nekas cits neatliek."

Manšteins: „Cik benzīna Jums vajag?"

Pauluss: ,,1000 kubikmetru."

Bet 1000 kubikmetru nozīmēja 1000 tonnu!

Kādēļ Pauluss šai brīdī — par spīti visiem riska momentiem un iebildumiem — tomēr neuzsāka uzbrukumu? Kādēļ viņš neīstenoja pavēli uzsākt „Ziemas negaisu?" Arī neievērojot benzīna un uztura krājumus, ja jau lieta tā kā tā grozījās ap armijas eksistenci?

Feldmaršals Manšteins savās atmiņās raksturo atbildību, kāda Paulusam ar šo pavēli bija uzvelta: 3 divīzijas katla dienvidrietumu stūrī, ar kuj-ām būtu jāizlaužas, ir iesaistītas atvaires kaujās. Vai viņš var uzņemties risku doties uzbrukumā vienīgi ar šo divīziju daļām, lai pārrautu stipro ielenkuma gredzenu?

Vai padomju uzbrukumi viņam vispār atstās kādu iespēju šim uzdevumam? Vai viņš varēs noturēt pārējās frontes, līdz bruņoto spēku grupa dos paroli ,,Pērkona spēriens" un līdz ar to rīcības brīvību vispārējam izlaušanās uzbrukumam? Vai tankiem pietiks benzīna, lai „Ziemas negaisa" neizdošanās gadījumā trieciengrupas atkal atvilktu atpakaļ katlā? Un kas notiks ār 6000 ievainoto un slimo?

Kā Pauluss, tā šmidts redzēja tikai vienu iespēju: uzsākt „Ziemas negaisu" un „Pērkona spērienu" vienlaicīgi. Bet arī tikai pēc pietiekamu benzīna daudzumu ielidošanas.

Bruņoto spēku grupa gribēja ievadīt kopējo izlaušanās uzbrukumu ar „Ziemas negaisu" un izgāja no priekšstata, ka vispirms salaužams padomju loks dienvidrietumu frontē, iekām katla frontes tiktu pakāpeniski nojauktas, tātad iekām tiktu ievadīts „Pērkona spēriens."

Blakus militāriem apsvērumiem Manšteina plānā izšķirīgs bija pieņēmums, ka Hitlers tikai pie šādas norises būtu pakļāvies Staļingradas atstāšanas nenovēršamībai un viņam vairs nebūtu iespējams šo pilsētas atstāšanu atkal atsaukt. Jo bija jāapdomā viens svarīgs apstāklis, un Manšteins to zināja: ja bruņoto spēku grupa jau pašā sākumā būtu 6. armijai pavēlējusi izdarīt vispārējas izlaušanās uzbrukumu un Staļingradas atstāšanu, tad bez jebkādām šaubām Hit​lers šo pavēli tūliņ atkal atsauktu.

Bet pats Pauluss, saistīts savā kauju vietā Staļingradas katlā un ik brīdi gluži aizņemts ar nepieciešamajām impro​vizācijām pret padomju uzbrukumiem, tajā laikā nespēja pārskatīt visas sakarības. Šis arguments iespaidīgi atklāj, ka Staļingradas traģēdijas iemeslu meklēšana armijas vadības un bruņoto spēku Donas grupas jomā vai vainas meklēšana pie vienas vai otras — neved ne pie kā.

Hitlera operātīvā kļūda, kas balstījās uz ienaidnieka pārāk zemu un savu spēku pārāk augstu novērtējumu, bija radījusi stāvokli, ko vairs nevarēja novērst nekādi palīglīdzekļi, nekāda viltība un nekādas turēšanās pavēles. Vienīgi 6. armijas atvilkšana oktobrī būtu novērsusi katastrofu vienai ceturtdaļai miljona karavīru pie Volgas. Bet kara iznākumu minētajā laika posmā tas arī vairs nebūtu spējis grozīt. Šodien mēs bez tam vēl arī zinām, ka ievērojot krievu spēkus, kādus tos uzrāda padomju karavēsture, laikam arī ne ,,Ziemas negaiss," ne „Pērkona spēriens" no Staļingradas nebūtu izveduši operācijām spējīgu armiju. Bet varbūt būtu pastāvējušas izredzes glābt karavīru masu. Kad Ziemsvētku laikā bija jāpārtrauc Hota atslogojuma uz​brukums, arī šī izdevība bija palaista garām.

64. tanku pulka II bataljona iecirknī bija atrodams kāds retums. No kāda piesniguša kviešu lauka cauri sniegam spraucās vārpu gali. Vīri pa naktīm devās laukā, nogrieza vārpas, savās zemnīcās izdauzīja graudus un vārīja kviešu zupu ar zirgu gaļu. Zirgu gaļu tie dabūja gan no kritušiem, gan sprāgušiem lopiem, kas gulēja visnotaļ apvidū cieši sasaluši zem mazām sniega kupicām.

8. janvārī kaprālis Fišers ar pūlēm bija salasījis pēdējo kviešu sauju un, no sala zobus klabinādams, atgriezās bunkurā. Tur valdīja vispārējs uztraukums. No bataljona komandpunkta bija pasprukusi ziņa, ka krievi izdarījuši goda pilnas kapitulācijas piedāvājumu. Vēja ātrumā šī parole Dievs vien zina pa kādiem ceļiem izplatījās visā katlā.

Tas bija noticis Marinovkas kaujas telpā pie 3. mot. kājn. div., kur Villiga kaujasgrupas priekšējās pozicijās bija ieradies kāds krievu kapteinis ar baltu karogu. Vīri ataicināja savu komandieri maj. Villigu.

Krievs viņam pieklājīgi nodeva kādu vēstuli, adresētu tanku ģenerālpulkvedim Paulusam jeb tā vietniekam.

Villigs pateicās un ļāva krievam ar balto karogu doties atpakaļ. Tad sāka darboties telefoni. Kāds kur jērs vēstuli nogādāja Gumrakā. Pauluss piezvanīja pats personīgi un noteica, ka neviens nedrīkst

ielaisties kapitulācijas sa​runās ar krievu virsniekiem.

Nākošā dienā ikviens varēja izlasīt to, ko ģenerālpulkvedis Rokosovskis, Donas frontes krievu virspavēlnieks, bija rakstījis 6. armijai. Krievu lidmašīnas pār visu katlu nometa skrejlapas ar krievu kapitulācijas piedāvājumu. Melns uz balta, kāda sarkanā galvenā štāba ģenerāļa un Rokosovska parakstīts, apstiprināts un apzīmogots, tur bija lasāms: „Visiem virsniekiem, apakšvirsniekiem un kaj-avīriem, kas izbeidz pretestību, mēs garantējam dzīvību un drošību, kā arī karam beidzoties atgriešanos Vācijā jeb, uz vēlē​šanos, jebkurā citā zemē.

Visi to vērmachta vienību piederīgie, kas padodas, patur savas uniformas, savas dienesta pakāpes un ordeņus, personīgā lietošanā esošos priekšmetus, kā arī vērtslietas. Virsniekiem tiks atstāti zobeni un špāgas.

Virsniekiem, apakšvirsniekiem un kapavīriem, kas padodas, tūliņ tiks izsniegts normāls uzturs. Visi ievainotie, slimie un salā cietušie saņems ārsta palīdzību. Mēs sagaidām Jūsu rakstisku atbildi P. janvārī 1943. g. pīkst. 15.00 pēc Maskavas laika, ar kādu Jūsu personīgi pilnvaroto pārstāvi, kam ar baltu karogu apzīmētā automobilī jādodas pa ceļu no Konnijas pārmiju vietas uz Kotlubanas staciju. Jūsu pārstāvi 9. janvārī 1943. g. pļkst. 15.00 sagaidīs pilnvaroti krievu virsnieki rajonā „8", kas atrodas 0,5 km dienvidos no pārmiju vietas 564.

Ja Jūs mūsu kapitulācijas prasību noraidītu, darām zināmu, ka sarkanās armijas un sarkanās aviācijas vienības būs spiestas stāties pie ielenkto vācu vienību iznīcināšanas. Atbildību par šo iznīcināšanu nesat Jūs."

Nomestajā skrejlapā, kas saturēja vēstules tekstu, atradās arī šāds drūms teikums: „Kas pretosies, tiks bez žē​lastības iznīcināts."

Kādēļ 6. armija šo kapitulācijas piedāvājumu nepieņēma? Kādēļ tā neuzdeva bezizredžu cīņu vismaz tagad, iekām kaj-aspēks galīgi nebija zaudējis savus fiziskos un dvēseliskos spēkus? Vienīgi kaut cik veseliem esot, bija izredzes pārdzīvot padomju gūstu, šo jautājumu dzird at​kārtojam arī šodien vēl.

Pauluss jau savā gūsta laikā arvienu no jauna norādīja, ka nav kapitulējis apzinīgi, jo janvāja sākumā vēl saskatījis tālākas pretošanās stratēģisko jēgu: stipru padomju spēku saistīšanu un līdz ar to vācu austrumfrontes apdrau​dētā dienvidu spārna nodrošinājumu. Šo uzskatu līdz šai dienai pārstāv arī feldmaršals fon Manšteins. Viņš skaidri un gaiši saka: „Kopš decembra sākuma 6. armija saistīja 60 lielas padomju vienības. Abu bruņoto spēku grupu — Donas un Kaukaza stāvoklis būtu kļuvis katastrofāls, ja Pauluss janvāra sākumā būtu ka​pitulējis."

Ja vēl priekš neilga laika šo tezi varēja uzskatīt par liecību personīgā lietā," tad tagad tas vairs nav iespējams: padomju maršali čuikovs un Jeremenko savos memuāros pilnīgi apstiprina Manšteina uzskatu, čuikovs raksta, ka vēl janvāra vidū Pauluss pilnīgi saistījis 7 padomju armijas. Jeremenko ļauj skaidri noprast, ka ārkārtīgais 9. janvāra piedāvājums Paulusam, ar ko viņam tika nodrošināta „goda pilna kapitulācija", dzima no domas atbrīvot 7 saistītās padomju armijas, lai liktu tām maršēt uz Rostovu un sagāztu vācu austrumfrontes dienvidu spārnu. Bet 6. armijas beigu cīņa aizkavēja šo plānu. Vai šis upuris, atskatoties, kara politiskā novērtējuma ziņā ir bijis pareizs, tas ir cits jautājums.

Paulusa stāju stiprināja vēl kāds apstāklis: 9. janvārī no Hitlera, kam bija sniedzis ziņojumu, katlā atgriezās uzticamais ģen. Hube, un pavēstīja, ko viņam bija teicis Hitlers un Bruņoto spēku virspavēlniecības virsnieki: tiek plānota jauna atslogojuma ofensīva no rietumiem. Uzsvaidzinātu tanku vienību kustība jau sākusies, tās savilkšot austrumos no Charkovas. Bet aprūpe no gaisa tikšot nostādīta uz gluži jauniem pamatiem. Tāpat kā ziemas krize 1941./1942. g. pie Charkovas, tā arī Staļingrada tikšot pārvērsta par lielu uzvaru. Priekšnoteikums gan esot, ka austrumfrontes dienvidu daļa tiek uzbūvēta no jauna un Kaukaza bruņoto spēku grupa atvilkta. Tādēļ 6. armijai, vajadzības gadījumā sašaurinot katlu līdz Staļingradas pil​sētas apgabalam, esot jāiztur. Tā esot skriešanās ar laiku. šie Hubes norādījumi sedzas ar to, ko ziņoja 71. kājn. div. Ia virsnieks, ģenerālštāba majors fon Belovs. Belovs šodien atkal ir virsnieks vācu bundesvērā, un 1942. g. Staļingradā bija saslimis, izlidots

uz Vāciju un pēc atveseļo​šanās kopā ar Hubi 9. janvārī atgriezās katlā.

Pirms sava atceļa decembra beigās viņš bija apmeklējis Bruņoto spēku virspavēlniecību. Tur viņu gan operātīvās nodaļas šefs ģenerālmajors Heuzingers (Heusinger), gan ģenerālštāba šefs Ceitclers sīki izjautājuši par uzbrukuma iespējām no rietumiem pār Donu pie Kalačas. Belovs bija guvis iespaidu, ka Bruņoto spēku virspavēlniecība 6. armijas stāvokli vēl vērtējusi optimistiski un pozitīvi novērtējusi jauna atslogojuma uzbrukuma iespējas. Ģen. Ceitclers no majora atvadījies ar vārdiem: ..Staļingradas katlā ir pietiekami daudz ģenerālštāba virsnieku. Bet ja es Jums neliktu lidot uz turieni atpakaļ, viņi tur nodomās, ka ir jau uzdoti."

Vai gan nav saprotams, ka Pauluss, ievērojot stratēģisko piespiedu situāciju, kā arī šo cerības stariņu, 9. janvārī no​raidīja padomju kapitulācijas piedāvājumu?

8. BOJĀ EJA Padomju pēdējais uzbrukums — Pitomņikas ceļā — Dienvidu katla gals — Pauluss dodas gūstā — Strekers cīnās tālāk — Pēdējais lidojums pār pil​sētu — Pēdējā maize Staļingradai.

Kā Rokosovskis savā skrejlapā bija pieteicis, 24 stundas pēc kapitulācijas piedāvājuma noraidījuma 10. janvārī sākās padomju lieluzbrukums katlam. Tas, kas tagad notika, modernajā vēsturē bija norisinājies tikai divos kara​spēkos — padomju un vācu.

No visiem sakariem atgrieztas, izbadējušās, slikti apbruņotām vienības kāvās pret pārāko ienaidnieku ar tik sīkstu un niknu drosmi, ka tai ir pavisam maz citu piemēru. Kas līdzīgi bija noticis vienīgi Volchovas ielenkumā, kad 2. pa​domju triecienarmija cīnījās, atrazdamās bojā ejas stāvoklī.

Tikpat nežēlīga kā kauja Volchovas ziemas mežos, bija arī noslēguma kauja Staļingradā. Vienīgi lomas bija mainītas. Ciešanas, posts, trūkums un drošsirdība bija tie paši.

Padomju uzbrukums katla frontei tika izdarīts ar ārkārtīgu sparu. Vācu kara aviācijas zenītartilerijas kaujasgrupas ar saviem 8,8 cm lielgabaliem priekšējā frontē mēģināja lauzt tanku triecienu. Viņi cīnījās līdz pēdējam šāvienam un sašāva pārsteidzoši daudzus tankus. Bet kājnieki tika sakauti pozicijās. Krievi izlauzās daudzās vietās. Vācu nogurušo kaujasgrupu zaudējumu skaitļi auga augumā, tāpat kā nosaldējumu gadījumi. Sniega vētra drāzās pār stepi 35 grādu salā.

Rietumu frontē iesaistīto divīziju bataljoni cīnījās kā kādas salas jūrā. Arī austriešu 44. kājn. divīzija, dzīvībai svarīgā Pitomņikas aerodroma priekšlaukā. Tiem, kas Staļingradā saskata vienīgi cilvēku ciešanas, postu, maldus, pārgalvīgu lepnumu un muļķību, būtu nācies pamest skatienu uz kādu no šiem bataljoniem. Viens no daudzajiem šādiem bataljoniem bija 134. kājn. p. I bataljons.

Ar savām sarukušajām rotām tas cieši ieķēries pozicijās pie Baburkinas. Vēl decembra vidū tā komandieris maj. Pols dabūjis bruņinieka krustu. Ģen. Pauluss no savas puses nosūtīja viņam mazu sainīti. „Sirsnīgs sveiciens," uz tā bija rakstīts Paulusa rokrakstā. Tajā atradās karavīru maizes gabals un kārba siļķu tomātu mērcē — dārga velte toreiz Staļingradā par augstāko drošsirdības apbalvojumu.

Pols guļ savā strēlnieku bedrē ar karabinu rokās tāpat kā viņa vīri. Ziemeļu smailē patšautene izšauj savas pēdējās magazinas vienu pēc otras. „No šejienes mani neviens neizdabūs, majora kungs," vēl pirms dažām dienām apakšvirsnieks bija sacījis Polam. Vēl viena ugunskārta. Tad patšautene apklust. Var redzēt, kā krievi ielēc tās pozicijā. Var redzēt laidņu un lāpstu mudžekli. Tad vairs neko. Bataljons noturas visu nakti, 46. tanku iznīcinātāju nodaļas dažu 2 cm zenītlielgabalu un triju krieviem atņemtu 7,62 kalibra lielgabalu atbalstīts.

Kad nākošā rītā jāatvelkas, lielgabali paliek stāvam. Nolaupītajiem džipiem nav benzīna, lai tos aizvilktu. Tā ik lēciens atpakaļ artileristiem kļūst par īstu Vaterlo — tiem nākas saspridzināt vienu lielgabalu pēc otra. Bet ja viņi tos ar lielām pūlēm tomēr velk sev līdzi, neatrodas vairs nevienas granātas.

Nākošajā naktī maj. Pols aizbrauc uz Pitomņiku, lai pie sava drauga maj. Freudenfelda, aviācijas sakaru priekš​nieka katlā, informētos par stāvokli. Brauciens ir spokains.

Braucāmceļa labākai iezīmēšanai sniega tuksnesī, tajā ar pakaviem uz augšu iespraustas zirgu kājas,

kas nocirstas kritušiem dzīvniekiem. Briesmīgas kaujas, briesmīgi ceļrāži.

Lidlaukā izskatījās slikti. Armijas dzīvības centrs bija pārvērsts drupu kaudzē. Klajums bija nosēts sašautām un bojātām lidmašīnām. Abas ievainoto teltis pārpildītas. Un šajā chaosā joprojām vēl tika iepeilētas lidmašīnas, no​vadītas līdz nosēšanās vietai, izkrautas, piekrautas un no jauna startētas.

Divas dienas vēlāk, 14. janvāri, Pitomņika krīt. Līdz ar to gaisa apgādei un ievainoto transportam dots pēdējais sitiens, beigas ir apzīmogotas. Tagad viss jo drīzi iet uz leju. No katla frontēm pēdējās kaujasgrupas atvelkas uz Staļingradu. Arī maj. Pols ar saviem vīriem dodas caur šo elli. Ceļa malā guļ kāda vācu karavīru grupa, ko trāpījusi lidotāju bumba. Tie, kas vēl dzīvi, zaudējuši locekļus, asinis sasalušas ledū, neviens tos nebija pārsējis, neviens nebija novācis no ceļa. Visas kolonnas bija devušās tiem garām, trulā bezcerībā pašas ar sevi nodarbinātas. Pols liek pārsiet ievainotos, savāc vienkopus un atstāj pie tiem sanitāru, lai nogaidītu kādu smago automobili, kas nelaimīgos paņemtu līdzi. Bet garām vairs nebrauc neviens smagais auto.

Tā Staļingradas pēdējās dienas piedzīvoja desmiti tūkstoši karavīru. Lielais bads un aizsargāšanās iespēju trūkums pašā padomju lielofensīvas kulminācijā jo drīz lika sabrukt kā kaujas spējām, tā morālei.

Garastāvoklis grima. Upuri kļuva milzīgi. Sablīvējums ievainoto savākšanas vietās bija briesmīgs.

Medikamenti un pārsienamais ma​teriāls izgāja. Pa apkārtni klīda marodieri.

Armijas Ia virsnieks 24. janvārī pīkst. 16.45 noraidīja radiotelegrammu Manšteinam; tā ir satriecoša savas lie​tišķās valodas dēļ: „Uzbrukumi turpinās ar nemazinātu sparu visā rietumu frontē, kas kopš 24. janvāra agri Gorodiščes telpā atrodas atiešanas kaujā uz austrumiem, lai ieņemtu eža pozicijās traktoru rūpnīcā. Staļingradas dienvidu daļā rietumu fronte pilsētas malā turējās līdz pīkst. 16 uz līnijas 458 — Miņinas rietumu un dienvidu malā. Šeit vietēji iebrukumi. Volgas un ziemeļu fronte bez pārmaiņām. Briesmīgs stāvoklis pilsētas šaurākajā daļā, kur ap 20.000 ievai-, noto bez aprūpes meklē pajumti ēku drupās. To vidū tikpat daudzi izbadējušies, no apsaldējumiem slimie un vienībām noklīdušie, pa lielākai daļai bez ieročiem, kas gājuši zu​dumā kaujās. Stipra artilērijas uguns pār visu pilsētu.

Frontē iesaistījušos enerģisku ģenerāļu un dūšīgu virsnieku vadībā, ap kuriem pulcējas nedaudzi vēl kaujas spējīgi vīri, 25. janvārī Staļingradas dienvidu daļas malā tiks izrādīta pēdējā pretestība. Traktoru rūpnīca, iespējams, var noturēties drusku ilgāk. 6. A. V./Ia." Enerģiski ģenerāli. Dūšīgi virsnieki. Nedaudzi kaujas spējīgi Vīri — jā!

Pie dzelzceļa uzbēruma dienvidos no Caricas aizas 71. kājn. div. komandieris ģenerālleitnants Hartmanns (Hartmann) kājās stāvēdams no brīvas rokas šauj uzbrūkojajos krievos, kamēr to nopļauj kāda patšautenes kārta.

Kad feldmaršals fon Manšteins izlasa 6. armijas Ia radiotelegrammu, viņš zina, ka par 6. armijas militāru uzdošanu šādā stāvoklī vairs nevar būt runas. „Kad armija vairs nespēja saistīt kaut cik nozīmīgus ienaidnieka spēkus," raksta Manšteins savās atmiņās, „es 24. janvārī diemžēl veltīgi, garā telefona sarunā mēģināju dabūt no Hitlera kapitulācijas pavēli. Šajā brīdī, — bet tikai tad — armijas ienaidnieka spēku saistīšanas uzdevums bija bei​dzies. Tā bija glābusi 5 vācu armijas."

To, ko Manšteins mēģināja telefoniski, maj. fon Cicevics mēģināja izdabūt no Hitlera personīgā sarunā.

Cicevics uz Bruņoto spēku virspavēlniecības pavēli 20. janvārī bija izlidojis no katla. Ģen.

Ceitclers 24. janvārī viņu aizveda pie Hitlera. Šai sastapšanās ainai piemīt satriecoša simbolika.

Cicevics par to stāsta: „Kad ierodamies Vadoņa galvenajā mītnē, ģen. Ceitclers tiek tūliņ ielaists, bet man jāgaida priekštelpā. Pēc kāda laika paveras durvis un mani aicina iekšā. Es piesakos. Hitlers pienāk pie manis un ar abām rokām satver manu labo roku. „Jūs nākat no bēdu pilna stāvokļa," viņš saka. Plašā istaba tikai vāji apgaismota. Kamīna priekšā stāv liels, apaļš galds, kam apkārt klubkrēsli, pa labi cits garš, no augšas apgaismots galds, uz kura atrodas milzīga visas austrumu frontes stāvokļa karte. Aizmugurē sēž

divi stenografi, kas pieraksta ik vārdu. Bez Ceitclera klāt ir vēl tikai ģen. Šmundts (Schmundt) un bruņoto spēku un aviācijas divi personīgie adjutanti. Hitlers norāda man, lai ieņemu vietu uz kāda ķebļa pie lielās stāvokļa kartes, un apsēžas man pretim. Pārējie kungi apsēžas tumsā stāvošajos krēslos. Vienīgi bruņoto spēku adjutants stāv karšu galda pretējā pusē. Hitlers runā. Viņš pastāvīgi norāda uz karti. Viņš runā par apsvērumu raidīt cauri ienaidnieka spēkiem gluži jauna „Panther" tipa tanku divizionu, lai tādā kārtā ievestu katlā apgādi un pastiprinātu 6. armiju ar tankiem. Esmu gluži apjucis. Vienam vienīgam tanku divizionam jāizdara sekm'gs vairāku simtu kilometru uzbrukums cauri ar stipriem spēkiem ieņemtai ienaidnieka territorijai, ko sekmīgi nespētu veikt pat vesela tanku armija. Izmantoju pirmo Hitlera pauzi, un raksturoju 6. armijas vajadzības, dodu piemērus, nolasu skaitļus no iepriekš sagatavotas zīmītes. Es runāju par badu, par nosaldējumiem, par ievainotajiem un trūkstošajiem medikamentiem. Es beidzu vārdiem: ,,Mans vadoni, atļaujiet ziņot, Staļingradas karavīriem kauju līdz pēdējai patronai vairs nevar pavēlēt tādēļ, ka fiziski viņi to vairs nespēj un tādēļ, ka šīs pēdējās patronas tiem vairs nav." — Viņš izbrīnējies uzlūko mani, bet ir tā, it kā viņš skatītos man cauri. Tad viņš saka: ,,Cilvēks reģenerējas visai ātri." — Ar šiem vārdiem es biju atlaists.

Bet uz Staļingradu Hitlers telegrafēja: „Kapitulācija iz​slēgta. Karaspēks aizstāvas līdz pēdējam."

Bet patētiskiem vārdiem vairs nebija nekādas ietekmes. Pat visdrošsirdīgākie virsnieki bija bez spēka un bez cerībām. GPU cietuma pagrabos gulēja pulku komandieri, rotu šefi un štāba virsnieki — netīri, ievainoti, drebēdami furunkulozes un asinssērgas drudzī, un nezināja, ko lai dara. Viņiem nebija ne pulku, ne bataljonu, ne ieroču, ne maizes, un bieži vairs tikai viena patrona pistolē — pēdējā, katram gadījumam.

Atsevišķi cilvēki šo lodi iešāva sev galvā. Atsevišķi štābi un mazākas vienības uz savu poziciju pēdējām drupām stāvēdami ar dinamitu uzspridzināja paši sevi. Daži štāba virsnieki, lidotāji un sakaru vīri kā arī nesatriecamie apakšvirsnieki labāk izšķīrās par izlaušanās mēģinājumu un devās lielajā dēkā.

Bet lielākā daļa vienkārši gaidīja uz beigām — tā vai tā. Augstām goda zīmēm apbalvotais, kāda uzticama un vairākkārt vērmachta ziņojumos pieminētā pulka komandieris plkv. Boje 27. janvārī GPU pagrabā nostājās savu vīru priekšā un teica: „Mums vairs nav ne maizes, ne ieroču. Es ierosinu kapitulēt." Vīri māja. Pulkvedis, drudzī drebēdams, ievainots, devās ar tiem laukā no GPU cietuma drupām.

Līdz priekšējai līnijai pie dzelzceļa uzbēruma bija 50 m. Pie Caricas aizas pārbrauktuves stāvēja ģenerālleitnanta Edlera fon Daniela (Edler von Daniel) divīzijas atliekas. Komandieris viņu vidū. Visi bez ieročiem. Arī gatavi kapitulācijai. Tas bija bēdīgs gājiens. Abpus ielai stāvēja sarkanarmieši ar mašīnpistolēm šaušanas gatavībā. Viņus filmēja un fotografēja, iekrāva smagajos automobiļos un aizveda.

Tos aprija stepe.

Starplaikā XI korpusa daļas ģen. štrekera vadībā saskaldītajā ziemeļu katlā turēja savas pēdējās pozicijas.

Bet cauri ēteram no Staļingradas rēgaini laužas viena no vissatriecošakajām radiotelegrammām: „Bruņoto spēku Donas grupai. Apgādes stāvoklis spiež ievainotiem un slimiem vairs neizsniegt pārtiku, lai sa​glabātu cīnītājus. 6. A. V./Ia." Par spīti tam, Hitlers 31. janvārī pīkst. 1.30 liek savam ģenerālštāba šefam triekt uz Staļingradu vēl vienu tele​grammu: „ Vadonis liek norādīt, ka svarīga ir katra diena, ko Staļingradas cietoksnis noturas."

Piecas stundas vēlāk preču nama pagrabā Staļingradas Sarkanajā laukumā virspavēlnieka mazajā telpā ienāca kāds virsnieku sardzes virsleitnants un ziņoja: „Krievi durvju priekšā."

Tikai iepriekšējā naktī Hitlers ar radiopavēli bija iecēlis Paulusu par feldmaršalu. Kopš pīkst. 6 rītā viņš jau bija kājās un apspriedās ar savu Ia, pltn. Belovu. Viņš bija noguris, vīlies, bet apņēmies darīt galu. Bet „bez lielām ārišķībām," kā viņš sacīja, tas nozīmēja — bez kapitulācijas dokumenta un oficiālām formalitātēm.

Tas bija iemesls tam tik bieži nepareizi izprastajam veidam, kādā Pauluss devās gūstā. Viņš turējās pie pavēles — nekapitulēt ar armiju. Viņš devās gūstā vienīgi ar savu štābu. Atsevišķo iecirkņu

komandieri kaujas pārtraukšanu norunāja ar krieviem. Staļingradas vidus daļā 31. janvārī viss jau bija beidzies.

Kaut šai cīņai drupās vairs nebija nekādas stratēģiskas nozīmes, Hitlers to tomēr atkārtoti prasīja kādā radiotelegrammā, pamatodams to ar jau novalkāto argumentu: „Sagaidu, ka Staļingradas ziemeļu katls turēsies līdz pēdējam. Katra diena, katra stunda, kas tādā kārtā iegūta, nāk izšķiroši par labu pārējai frontei."

Ziemeļu katlā, slavenajā traktoru rūpnīcā un lielgabalu fabrikā „Sarkanā barikāde," kur vasarā tika pārmīti pirmie šāvieni kaujā par Staļingradu, XI korpusa atbalsta punkti cīnījās arī vēl 1. februārī. Tur, kur kauja sākās, tā arī beidzās.

Bet arī XI korpuss pamirst. Naktī uz 2. februāri Štrekers sēž pltn. Juliusa Millera kaujasgrupas komandpunktā. Rītam austot, Štrekers saka: ,,Man tagad jāiet." Un Millers saprot. „Es darīšu visu, kas manos pienākumos," viņš saka.

Arī šeit sarunas norit bez patosa. Kad kļūst gaišs, kaujas troksnis apklust arī ziemeļu katlā.

Strekers pīkst. 8.40 nodod radiotelegrammu Vadoņa galvenai mītnei: „XI armijas korpuss ar 6 divīzijām savu pienākumu veicis."

Arī šeit no grāvjiem un drupām izlien novājējuši, izbadējušies cīņās rūdītu, bieži pieminētu divīziju vīri un pulcējas pelēkās kolonnās. Tās aizved stepē. Šie gājieni joprojām vēl izskatās bezgalīgi. Cik daudz viņu ir.

Par šo jautājumu „cik daudz" strīdi notiek vēl šodien un par to notiek pat dīvainas skaitļu spēles. It kā kareivīgums, ciešanas, nāve, drošsirdība ar skaitļu palīdzību varētu gūt citu seju. Tādēļ lai konstatējam: pēc amerikāņu pārziņā esošām 6. armijas kapa dienas grāmatām un korpusa dienas ziņojumiem, saskaņā ar 22. decembra ziņojumu par 1943. g. 18. decembrī atradās 230.300 vācu un sabiedroto karavīru, to vidū 13.000 rumāņu. Bez tam ziņojumi uzrāda 19.300 krievu gūstekņu resp. izpalīgus.

No šiem 230.300 virsniekiem un karavīriem līdz 24. janvārim 1943. g. tika izlidoti 42.000 ievainotie, slimie un speciālisti. Pēc padomju ziņām laikā no 10. l'dz 29. janvārim tika sagūstīti 16.800 vīru. Kapitulācijas laikā no 31. janvāra līdz 3. februārim padevās 91.000 vīru.

80.500 vīru palika Staļingradas kaujas laukos — krituši, lielākā daļa smagi ievainoti, kas pēdējās dienās palika bez palīdzības, bez kopšanas un bez barības un kapitulācijas laikā nevarēja tikt glābti.

No 107.800 vīru apaļi 6000 līdz šai dienai atgriezušies dzimtenē.

3. februārī ltn. Herberts Kuntcs no 100. kaujasgrupas savā He 111 lidmašīnā kā pēdējais vācu lidotājs pārlidoja Staļingradu. ..Palūkojieties, vai kaut kur vēl notiek kaujas, jeb redzamas bēgošas vienības," bija sac'jis kapt.

Betchers. „Nometiet tad kravu." Šī krava sastāvēja no maizes, šokolādes, pārsienamā ma​teriāla un nedaudz municijas.

Kuntcs riņķo pār pilsētu 2000 m augstumā. Nesprāgst neviens zemtartilerijas šāviņš. Pār stepi klājas bieza migla. Novērotājs Hanss Annens paveras uz telegrāfistu Valteru Krebsu. Tas krata galvu: „Nekā vairs."

Kuntcs nospiež mašīnu zemāk. Augstuma mērītājs rāda 100 metru. Tad 80. Klāja apkalpes vīrs Paske glūn lejup modri kā zaglis. Te migla pašķiras — nepilnu 60 m augstumā viņi slīd pār izvagoto, saārdīto kaujas lauku. Kuntcs uzrauj mašīnu atpakaļ drošā augstumā, meklē tālāk. Te — vai tie nav cilvēki viļņojošajā miglā. „Laukā!" viņš sauc. Krava gāžas lejup. Staļingradas sniegā nokrīt maize. Nokrīt blakus beigtajiem, sastingušajiem un tiem nedaudza​jiem, kas vēl gaida uz nāvi.

Varbūt to atradīs mazās grupas, kas mēģina izlauzties. Ceļā devušies daudzi: štāba virsnieki ar veselām kaujas grupām, kā, piemēram, no LIV korpusa un 71. kājn. div. štāba. Leitnanti un feldfēbeļi a/ saviem vadiem devušies naktī un miglā. Apakšvirsnieki, kaprāļi, strēlnieki un artileristi pa trim, pa četriem vai pat pa vienam cauri drupām izlavījušies no pilsētas. Lidotāji atsevišķas grupas ierauga stepē

pat vēl februāra vidū. Bet tad viņi tās nozaudē. Tikai par vienu vienīgu — kādas zenitartilerijas baterijas apakšvirsnieku Nīvēgu zināms, ka tas ticis cauri. Bet 24 stundas pēc izglābšanās viņš 11. tanku div. pārsienamā punktā krita no kāda nelaimīga granātmetēju šāviņa.

TEKSTĀ LIETOTIE SAĪSINĀJUMI UN APZĪMĒJUMI: k. d. — kājnieku divīzija k. p. — kājnieku pulks t. d. — tanku divīzija t. p. — tanku pulks str. d. — strēlnieku divīzija str. p. — strēlnieku pulks btl. — bataljons gkl — galvenā kaujas līnija ģen. — ģenerālis plkv. — pulkvedis pltn. — pulkvežleitnants maj. — majors kapt. — kapteinis vltn. — virsleitnants ltn. — leitnants A. V. — armijas virspavēlniecība.

Vācu Oberkommando der Wehrmacht (des Heeres) tulkots kā Bruņoto spēku virspavēlniecība; Heeresgruppe kā bruņoto spēku grupa; Armee kā armija; Fuererhauptquartier kā Vadoņa galvenā mītne; Hauptquartier der Wehrmacht (des Heeres) kā Bruņoto spēku galvenā mītne; Gefechtsstand kā komandpunkts; Schuetzenpanzerwagen kā strēlnieku tanks. Pak kā prettanku lielgabals; Flak — kā zenītlielgabals.

Blakus latviskotajiem uzvārdiem iekavās sniegti augstāko virsnieku uzvārdi vācu rakstībā sākot ar ģenerāļa pakāpi.

[1] unternehmen seeloewe.

[2] pēc latviešu avotiem šajā nakti deportēti pavisam 30.000 latviešu, tulk.

[3] tas bijp. pīkst. 1 resp. pīkst. 3 pēc vācu vasaras laika.