Bikualus(E.Hanbergs)

Annotation Ēriks Hānbergs Biķu аlus stāsti Kviešu magones . Tauru svētki . Baļķu ragaviņas . Trešais kartupeļu mazums . Plūdi . Ārpusarkla prieks . Ceturtā parlera loža, piektā un sestā vieta . Biķu alus . Atvaļinājums pie skursteņa . Kondīcijas buļļi . Es nevarēju nošaut govi . Irbite . Klanītāji . Sētas suņa dēļ . Miltu mūris . Ozolam vēl nebija piecdesmit gadu . Paulis ar visu gultu karājas striķos . Reksis pumpuros . Gluži vienkārši — par mēsliem . Nakts pagultē kopā ar litra burku . Maikls . Naktssarga pēdējais piedzīvojums . Piektais zārks .

Stāstu krājumā «Biķu alus» Ēriks Hānbergs ne soli neatiet no laukiem. Tātad — kārtējā prozas grāmata ir sarunas turpinājums. Bet padzl|inātāks. Vairāki darbi Jau nosaucami par novelēm. Taču neizzūd arī autoram raksturīgais omulīgais humors Stāstu varoņi nav atrauti no laika un telpas. Jūtam mūsdienu laukus mainībā un pretrunās. sastopam cilvēkus, kuri meklē, kā sevi izpaust agrorūpniecis« kajā kompleksā.

Kāpēc grāmatai dots nosaukums — «Biķu alus»? Sādu veldzējumu no pamatīga iesala, laba meistara brūvējumā pa krūzei Iebauda pēc kārtīgi padarīta darba. Bet padzēriens var kļūt ari par postu. Un par to autors runā ar saasinātu kaismi.

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis RIGA «LIESMA» 1985 Recenzents Aivars Kalve Mākslinieks Arvīds Būmanis © Izdevniecība «Liesma», 1SS5

KVIEŠU MAGONES TAURU SVĒTKI BAĻĶU RAGAVIŅAS TREŠAIS KARTUPEĻU MAZUMS PLŪDI ĀRPUSARKLA PRIEKS CETURTĀ PARTERA L0ŽA, PIEKTĀ UN SESTĀ VIETA BIĶU ALUS ATVAĻINĀJUMS PIE SKURSTEŅA KONDĪCIJAS BUĻĻI IRBĪTE KLANĪTĀJI SĒTAS SUŅA DĒĻ MILTU MORIS OZOLAM VEL NEBIJA PIECDESMIT GADU PAULIS AR VISU GULTU KARĀJAS STRIĶOS REKSIS PUMPUROS GLUŽI VIENKĀRŠI — PAR MĒSLIEM NAKTS PAGULTĒ KOPĀ AR LITRA BURKU MAIKLS NAKTSSARGA PĒDĒJAIS PIEDZĪVOJUMS PIEKTAIS ZĀRKS

SATURS Ēriks Hānbergs Biķu аlus

. .

KVIEŠU MAGONES

Katrai puķei ir sava krāsa.

Tikai magones zied magoņu krāsā.

Tāpēc neprasiet Artim, kādā krāsā magones zied.

Un neprasiet, kad uzzied.

Magoņu krāsā zied. Un magoņu laikā uzzied.

Rudzi un kvieši no zaļuma pārpilnības pušu plīst. Zāle nevis pa dienām, bet pa stundām uz augšu raujas. Atmetas tik karsts, ka krekls jāsviež nost. Mākonis nogāž lietus šalti un ar krusas graudiem nosūrstina iedegt sākušo muguru.

Tas ir magoņu laiks. \ Kad magones sešu vagu platajā laukmalē uzzied, Artis saplūc veselu klēpi un vakarā nes uz mājām Ingrīdai. Sieva, vīru gaidīdama, māla bļodā iejauc mīklu rauga pankūkām un salūko burciņu ar brūkleņu ievārījumu. Artim tas ir mī​ļākais ēdiens. Tāpēc Ingrīda svētdienas rītos pankūkas cep.

Un vienreiz gadā — vakarā. Kad magones sešu vagu platajā laukmalē zied. Un kad magones istabā lielo vāzi piepilda, vīst un magoņu smaržā smaržo.

Ingrīda nojauš, kad magones atveras. Ne viņai kāds saka, ne viņa pati iet laukmali skatīties, bet jūt.

Vai magoņu ziedēšanas nojausma nav līdzīga ievziedu laikam? Ej nu saproti, kurš kuru nojauš. Vai ievas sāk kupenoties, kad sirdis sazinās? Ievu ziedēšanas laikā vakari ir vēsi, un varbūt tāpēc cilvēki cits citu meklē, lai piekļautos un sasildītos?

Ingrīda atkal bija iejaukusi mīklu rauga pankūkām. Baltais spēks zem linu dvielīša kustējās un lauzās ārā. Mīkla kāpa pāri malai. Ingrīda noņēma audumu un ar pirkstu sacaurumoja uzrūgumu. Kādu laiku mīkla pierima, bet tad atkal cēlās nevaldāma.

Artis solīja uz vakariņu laiku būt mājās. Vēl jau nebija karstās siena dienas, kad pulksteņa rēķinus pārtrauca. Tad gan nevarēja zināt, ap cikiem pārradīsies.

Lauku darbi nav nomērāmi ar minūti. Taču Arta posma vīri jau bija pārradušies. Ciematā viss dzirdams un pārredzams. Ja būtu kāda aizķeršanās, vai tad nu puiši nepieskrietu un nepasacītu. Cik reižu tā negadījās. Vienotā darbuzdevuma posms — tā nebija tukša skaņa. Viņi turējās kopā ne tikai darbā, bet draudzīgi sadzīvoja arī centrā. Katram gan bija sava ģimene un mājas, bet jaunajiem cilvēkiem joprojām gribējās paballēties un sanākt vienuviet ciemošanās reizēs. Lai gan puiši no zēnības gadiem sen bija ārā, viņus dēvēja par padsmitniekiem. Iepretim otram posmam, kurus sauca par pensionāru brigādi.

Pensionāru posma vīriem līdz pensijai vēl vajadzēja vairākus gadus art, pļaut un ecēt. Bet viņi nedusmojās, ka veco kārtā ieskaitīti. Jaunie un vērtie savā starpā cīkstējās, cītīgi rēķināja punktus, cits citu pavilka uz zoba, bet attiecības turējās draudzības robežās. Kā jau kolektīvos, kur veselīgumu uzturēja darbs, nevis iz​locīšanās no darba.

Ingridai neviens nezvanīja. Un Ingrīda arī nezvanīja. Kremta neziņa. Sieva jutās aizvainota.

Bērni sen bija nomazgājuši mutes un kājas, paēduši un iekrituši veselīgā miegā.

Sāka tumst. Māla bļodas brūnumu vairs nevarēja saska​ut. Mīkla jau bija izkāpusi uz galda.

Vai patiešām magones vēl nebija atvērušās un mikla rauga pankūkām iejaukta par agru?

Ingrīda iegāja bērnu istabā.

Visi četri gulēja saldi un droši vien nepamozdamies no​gulēs līdz rītam.

Divas meitas un divi dēli.

Rudzu puika. Āboliņa skuķis.

Kukurūzas zēniņš.

Kartupeļu meita.

Katram bija vārds, dzimšanas gads un datums. Viņi cits citu sauca vārdā. Arī māte un tēvs. Tikai pasaku vakaros, kad ģimene sēdēja pie kamīna, vārdi pagaisa. Tad bija pasaka par rudzu lauku, no kura izskrēja Rudzu puika. Tad bija pasaka par āboliņa lauku, no kura izskrēja Āboliņa sku​ķis. Tad bija pasaka par kukurūzas lauku, no kura izskrēja Kukurūzas zēniņš. Un tad bija pasaka par kartupeļu lauku, no kura izskrēja Kartupeļu meita.

Bērniem neapnika klausīties. Bet, kad nebija kamīna vakaru, viņi reizēm stāstīja paši katrs par savu lauku, piepuš​ķodami tik daudz klāt, ka iznāca jaunas pasakas.

Vecāki bērniem stāstīja par rudzu, āboliņa, kukurūzas un kartupeļu laukiem, bet nepastāstīja par sešu vagu plato laukmali, kurā magones zied. Tāpēc ka tā nebija pasaka, bet istenība un par to ar bērniem runāt vēl būtu pāragri.

Ne Ingrīda, ne Artis neatcerējās, vai arī agrāk laukmalē magones ziedējušas. Bet toreiz, kad abi satikās, viņi ierau​dzīja magones, kas nupat bija atvērušās.

Ingrida un Artis kopš tās reizes palika kopā. Un paņēma magoņu krāsu un magoņu smaržu dzīvei līdzi. Kāzu dienā Ingrīdai matos bija viena magone. Un vairāk nekas. Artim pie svārku atloka bija viena magone. Un vairāk nekas.

Kāzinieki bažīgi gaidīja, kurubrīd ziedlapiņas nokritīs. Vai tad nav zināms, cik neizturīgs ir magoņu krāšņums. Tāpēc jau izvēlas mirtes zariņus ar nenovīstošo un nenobirstošo zaļumu. Ingrīda un Artis saplūca laukmales puķes, kas īsu brīdi uzziedā turas. Bet viņi gribēja šos mazos brīžus — īsus un skaistus — citu pie cita, citu aiz cita. Tieši īsos uzziedus, nevis nemainīgo zaļumu, kurš apradina un nogurdina.

Ziedlapiņas līdz mičošanas stundai izturēja. Un, ja arī būtu nobirušas, magoņsēkliņu aizmetņi paliktu.

Katru gadu, kad magones uzziedēja, Ingrīda nojauta šo bridi un gaidīja vīru ar rauga pankūkām un brūkleņu ievārījumu. Un katru gadu uz garšīgajām vakariņām Artis ieradās ar magoņu klēpi.

Krāšņajai laukmalei kaimiņi katru gadu mainījās. Magones neviens nebija skolojis par augu sekām.

Tādas gudrības droši vien zināja Artis, kas ne tikai mašīnu, bet ari zemes gudrības bija mācījies mehanizācijas skolā.

Magones uzziedēja katru gadu. Katru gadu Artis vienu klēpi nesa Ingridai. Un no šiem klēpjiem ik pēc diviem gadiem izskrēja bērniņš. No tā klēpja, kad magonēm kaimiņos rudzi auga. No tā klēpja, kad magonēm kaimiņos āboliņš auga. No tā klēpja, kad magonēm kaimiņos kukurūza auga. Un no tā klēpja, kad magonēm kaimiņos kartupeļi auga.

Meitas un dēli visi bija dzimuši februāri. Kā var februāri dzimušus skuķus un puikas saukt par rudzu, āboliņa, kukurūzas un kartupeļu bērniem, ja visapkārt puteņi griežas?

Tas likās jocīgi un nesaprotami, ja no malas noklausās un noskatās. Bet kā lai saprot cilvēki, kuri nekā nezina par magoņu laukmali sešu vagu platumā.

Laukmale ne ar ko īpašu neizcēlās. Tajā neauga puķes, kuras ierakstītas Sarkanajā grāmatā. Sleja visā lauka garumā stiebroja un lapoja, zaļumam pa vidu zemenes uri magones izkaisīdama. Starp labi koptajiem taisnstūriem un kvadrātiem laukmale saglabāja dabiskumu un vienkāršību. Artis, zemi ardams, strēmelei ar lemešiem pieskārās tik saudzīgi, ka pat smilga nenolūza. Sešu vagu strīpā varēja atlaisties un izstaipīt kaulus kā pagalma mauriņā.

Agronoms norūca: — Būtu saņēmies un to lauku aparis kārtīgi.

Artis noprasīja: — Vai tev magones nepatīk?

— Liriķis atradies. Vai tu esi parēķinājis, cik no hektāra nāk nost?

— Bet vai tu esi redzējis, ka miežu laukā putniņš ligzdu vij? Viņam laukmale vajadzīga.

— Kur tu pēkšņi tāds putnu draugs?

Vai tad Artis drīkstēja stāstīt par to dienu, kad viņi ar Ingrīdu un magonēm saplūda kopā? Un par norunu precēties pēc gada, kad atkal magones atvērsies? Agronoms brīnītos, kā nopietns mehanizators var gvelzt visvisādas muļķības. Tāpēc jau Artis par tiem putniņiem sāka. Vismaz pārlieci​nošāk.

Droši vien agronoms liktu strēmeli apart, ja to tik spītīgi neaizstāvētu Artis. Tagad agronoms vairs nerūca. Un pēc šīpavasara sējas rādīja gluži mīlīgu vaigu. Artis galu galā ar savu posmu arī agronomu cēla. Vesela radiopārraide izskanēja par vienota darbuzdevuma posmu, kuru vada Artis. Un par otru posmu, kuru jaunie par dažiem punktiem apsteiguši. Divi posmi no vienas saimniecības uzvarētāju pjedestālā!

Agrorūpnieciskās apvienības vadītāji šogad jauku tradīciju aizsāka. Jaunās maizes cerību.svētkus iesvinēja. Pavaļīgākajā brīdī pirms siena vāla. Reportāža par norisi rajona laikrakstā sākās ar Arta posma vīru kopportretu. Zem tā — gan liriski, gan lietišķi — par gaitu: «Skan fanfaras. Uz Oktobra laukuma betona plāksnēm mirdz daudz lielu un mazu saulīšu. Katrs bērnu zīmējums ir vēl viena pateicība tev, Sējēj. Ikkatrā zīmējumā tāds saulains optimisms.

Svētku soļojumu atklāj kolhoza «Dzintars» ļaudis. Priekšgalā Artis Zenne, par kura vadīto posmu lasītājiem jau esam stāstījuši agrāk.

Divas reizes uz estrādes aicina dzintariešus: komjauniešu posmu un ilggadējo mehanizatoru posmu, kuri par grama tiesu šoreiz atpalika no jaunajiem. Uzvarētāji saņem sētuves, kausus un ozolzaru vainagus.»

Tāpēc jau agronoms nerūc un izliekas laukmali nemanām.

Pienāk bridis, kad pankūku mīkla vairs nerūgst un sāk saplakt. Ingrida noņēma dvieliti, salocīja un nolika uz plaukta. Siltuma glabātajam vairs nebija nozīmes. Gaidītāja ieslēdza televizoru. Vakara programmas izskaņā muzicēja pasaules estrādes zvaigznes. Citkārt pievilcīgie dziedājumi un spēlējumi šoreiz slīdēja garām, nepalika ne acīs, ne ausīs. Ingrīda televizoru atkal izslēdza, izgāja virtuvē un māla bļodas saturu izgāza cūkēdiena traukā. No rīta vairs nebūtu jēgas cept pārrūgušu mīklu.

Var jau būt, ka magones vēl nebija atvērušās. Un var jau būt, ka Artis grib izvagot lielo kartupeļu lauku, lai rit apsāktu kaut ko citu. Bet kāpēc tad viens? Pārējie posma viri droši vien pa māju izgozējušies, televizoristabas zviļņos izsēdējušies un sāk jau žāvāties.

Ingridai galva šķita piemākusies. Gribējās ieiet dušā, pastāvēt zem siltajiem un aukstajiem brāzieniem. Parasti pēc tam uznāk labs miegs.

Torīt Artis, uz darbnīcām iedams, pameta līkumu, lai paskatītos, kā kvieši ņemas. Tavu brīnumu — saule jau bija izrāvusi vārpas. Tik agri! Patiešām necerēti strauji pavasaris vasarā ieiet. Nosoļojis gar lauka galu, posma vadītājs iegriezās sešu vagu platajā strēmelē. Un apstājās. Magones, kurām vajadzēja ziedēt labi ja pēc divām nedēļām, stāvēja un smaidīja pretī magoņu krāsā.

Arti pārņēma cīruļa trillīgums. Vakarā varēs pārsteigt Ingrīdu un izbrīnā prasīt: — Kā tad tā? Magones jau zied, bet rauga pankūku vēl nav.

Darbnīcās mehanizatori rosījās satrauktāk. Esot iebraukusi agrorūpnieciskās apvienības komisija.

Lūkošot zemkopības kultūru. Nupat sāka ciešāk pieskatīt un stingrāk prasīt. Skates kļuva iedarbīgākas.

Atbrauca, kad akmeņi skaitījās nolasīti. Atrada un uzrādīja nenolasītos. Pēc nedēļas atkal bija klāt. Un lika otru atzīmi. Par to, kas padarīts pēc skates un kā ņemti vērā aizrādījumi. Tāpat bija ar sējumiem.

Nofiksēja, kur palikušas tukšās strīpiņas. Pamanīja katru stūrīti. Pēc nedēļas atkal atbrauca. Vai strīpiņas un stūrīši esot piesēti klāt? Vīri ņurdēja par tādu sīkmanību. Bet meklēja rokā vectēvu sētuves un plankumus apkopa. Vēlāk paši priecājās par kārtīgumu. Šoreiz skatīšot grāvjus, grāvmalas un ežas. Aprēķināšot, cik nezāļu perēkļu palicis, un noteikšot skaistuma izjūtas pakāpi.

Vienmēr, kad brauca komisija, kāds atcerējās notikumu pirms četriem gadiem. Toreiz Arta kukurūza uzstādīja garuma rekordu — trīs metri un četri centimetri. Ieradās pārstāvji no Rīgas. Skatās un priecājas.

Te uzreiz pašķiras zaļais mūris un iznāk nošmulējies un novārtījies vīrs. Acīs izbailes un prieks. Krīt ministrijas pārstāvjiem ap kaklui — Paldies, labiņie, ka izglābāt! Uzdzirdēju balsis un nācu šurp.

Izrādījās, ka iepriekšējā dienā trīs vīri rublēnus sastiķējuši, sapirkuši resnvēderainās pudeles un ieslēpušies kukurūzas laukā. Tas noticis tā ap veikala va|ā vēršanas laiku. Sadzērušies un sprieduši, ka darbā ari tā kā vajadzētu pagrozīties. Gājuši, gājuši, bet zaļajam mūrim malas kā nav, tā nav. Divi vīri pret vakaru izkūlušies. Trešais nakti pārlaidis laukā un no rīta atkal sācis klejojumus. Domājis, ka vadātājs piesities, un solījies vairs nemūžam tos draņķa vīniņus pie mutes nelikt. Tāpēc sapriecājies, kad uzdzirdis cilvēku balsis. Rīdzinieki par kukurūzu slavējuši, bet par darba disciplīnu rājuši. Ne tik bargi, kā pienāktos, jo notikums tik smieklīgs, ka gribot negribot pakrūtē sāk kņudēt. Neparastumu parasti atminējās, kad vajadzēja strostēt pudeles brāļus. Un arī, lai padižotos ar kukurūzu. To labprāt darīja Artis. Un kamīna vakaros bērni mudināja: — Tētu, pastāsti par lielo kukurūzu, kad trīs vīri nedēļu maldījās un nevarēja ārā iztikt.

Tā Kukurūzas zēniņam radās sava pasaka, kas, tāpat kā daudzas pasakas, nākusi no dzīves. Tikai ar to atšķirību, ka vīri neklaiņoja veselu nedēļu. Bet tas jau būtību nemaina. Kukurūza taču uzstādīja garuma rekordu. Vīri apmaldījās. Un no magoņu klēpja izskrēja Kukurūzas zēniņš.

Bieži vien komisijas ierašanās laiku jau iepriekš zina. Šoreiz uzbrauca pāragri — grāvjus pļaustīt vēl tikai gra​sījās, lai gan pēdējais laiks bija klāt.

Kopš saimniecībā noorganizējās vienota darbuzdevuma posmi, mainījās ari pienākumu sadale.

Agrāk mehanizatori rūpējās tikai par lauku. Grāvji, stūrīši, ieloki un laukmales bija citu ziņā. Tagad posms galarezultātam tuvojās ar aptverošāku vērienu un plašāku redzesleņķi.

Kad vien bija iespējams, mehanizatorus komisijas aicināja pulkā. Ari šoreiz, kad darbi vēl neblīvējās tik cieši viens otram virsū, autobusā sakāpa gan padsmitnieki, gan pensionāri. Mīnusi par šo un mīnusi par to, bet visvairāk pārmetumu par sleju sešu vagu platumā. Starp tīriem un labi iekoptiem laukiem atstāta nezāļu perinātava. Kā nav neērti! Tik tīri sējumi — un jau pa gabalu redzamas magones.

Patiešām, ja rūpīgi saskaitīja, piecas magones kviešu laukā bija iebridušas gan. Un tādas puķes jau

pa gabalu labi pamanāmas.

Stundas brauciens mehanizatorus sapliķēja pamatīgi. Pretī spirināties nedrīkstēja. Komisijai taisnība. Grāvjiem jābūt tīriem un laukmales jāappjauj līdz tam brīdim, kad nobriest sēklas. Un vispār — kas tā par zemes niekošanu? Vai cienījamais agronoms un vēl cienījamākais posma vadītājs Artis Zenne esot parēķinājuši, cik centneru varētu papildus iekult, ja zeme negulētu laiskumā. Artis jau gribēja sākt par putniņu ligzdām, bet iekoda mēlē. Cilvēki, kuri uzņēmuši vienvirziena skaitļošanas kursu, pret putnu dziesmām ir kurli. Un vēl: Artim par laukmali bija tik intīmas atmiņas, ka vienubrīd šķita — viņam cauri redz. Arī tāpēc posma va​dītājs nokautrējās aizstāvēt strēmeli sešu vagu platumā.

Komisijas vērtējumos juta dzēlīgumu: jaunās maizes cerību svētkos soļo visiem pa priekšu, viņu daudzina, bet še tev. Kauna traips visam kolhozam!

Artis pieklājīgi atvadījās no atbraucējiem, visu dienu dūšīgi strādāja, norija rūgtumu un brīžiem kļuva gluži trillīgs. Viņš atkal iztēlojās, cik pārsteigta būs Ingrīda, kas nevar iedomāties, ka magones tik agri atvērušās.

Posma vadītājs tāpat kā kolēģi traktoru iebrauca tehnikas glabāšanas laukumā. Un tad gāja uz savu magoņu lauku. Ieraudzīja — un viss trillīgums izgaisa vienā sekundē. Laukmale sešu vagu platumā gulēja nopļauta. Agronoms tūdaļ bija devis rīkojumu nogāzt sleju, ar posma vīriem pat nerunādams. Lai vismaz tādējādi pārmācītu ietiepīgo mehanizatoru.

Artis no apvītušās zāles sāka uzlasīt magones. Bet diena bija karsta un magones tik trauslas, ka no krāšņuma vairs ne vēsts.

Vai tādā dienā, kad magones atveras, drīkst mājās Ierasties bez magonēm? Artis gāja atpakaļ uz darbnīcu pusi. Sa​tika Gleizdu Robi, kurš patlaban knibinājās gar savu žiguli.

— Prasi ko prasīdams, bet izlīdzi.

— ?

— Aizšausim līdz Rīgai.

— Ko tur?

— Man jānopērk puķes. .

— Vai tu uz traktora smadzenes šodien sadrebināji?

— Vajag.

— Visos dārzos zied uz velna paraušanu. Manējā arī. Nāc un plūc, kādas gribi.

— Tādu tev nav.

— Dulls kas dulls.

Artis izskatījās tik apņēmīgi nopietns, ka Gleizdu Robis nevarēja atteikt. Mašīna atrāvās no ciemata, lai jaukajā pavasarīgi vasarīgajā vakarā drāztos līdz Rīgai. Sešdesmit trīs kilometrus pēc puķēm! Nudien, tur smadzenēm jābūt sadre​binātām.

Kas to lai zina, kurp vēl Artis pierunātu braukt, ja puķu tirdziņā iepretim veikalam «Sakta» nebūtu magoņu. Bet kā​dai sieviņai bija vesels spainis. Artis nopirka visas.

Pārblīvētā šoseja, ātruma ierobežojumi, vēl divējas autoinspektoru pārbaudes, un minūtes sakrājas stundā. Viena stunda papildina otru, un jau vakars ietumst naktī.

Karstas dienas sutīgs vakars, kad lapas vēl nav atžirgušas no saules dūriena. Artis no aizmugures sēdekļa sarauš magoņu klēpi, kas tvcicīgumā pavisam saplacis. Bet viņš to nemaz neievēro. Tāpat kā katru gadu, atkal rokās ir magoņu klēpis. Un tāpat Artis brāžas mājās. Tāpat kā citu gadu, tikai ar to atšķirību, ka Ingrida nevar nojaust pārsteigumu. Tā domā Artis Zenne. Bet viņš laikam tomēr nepazīst savu sievu. Viņai nojauta bija un izbija. Mājā klusums. Sieva guļ. Artis uzber magoņklēpi segai. Ingrīda acis nav aizvērusi. Viņa tāpat vien ielīdusi zem segas un domājusi savu garo domu, kas allažiņ krustām šķērsām pinas, ja mī|š cilvēks iekritis kā akā. Sieva ar rokām satausta dāvinājumu un nejūt magoņu svaiguma. Dievs zin kur Artis ar noplūktu klēpi klaiņojis, ja puķes jau līdzinās apkārt griežamam siena vālam. Ingrīda nomet segu ar visām

magonēm, izlec no gultas un nostājas Artim cieši pretī. Bet ne klāt. Artis nedzird jautājumu, bet saprot, ka sieva pārvērtusies vienā vienīgā pārmetumu kamolā, Tādā brīdī nedrīkst rokas likt uz pleciem. Un tādā brīdī nedrīkst sākt kaut ko skaidrot. Artis pagriežas un iet uz virtuvi. Visu ce|u šausmīgi gribējās ēst. Bet nupat vairs ne. Pasēdēs pie galda, kaut ko iegrauzīs tāpat vien. Lai iegūtu laiku un nomierinātos. Viņš jūtas kā sitienu dabūjis. Skrēja, meklēja, atrada, bet izrādās — viss velti. Pilna grīda ar magonēm. Tām var pāri brist, tām var virsū kāpt. Tās var atstāt līdz rītam un var saslaucīt tūlīt. Ingrīda jau uzvilkusi kleitu un aizzib garām. Virtuvē paliek strupais tei​kums: — Iziešu paelpot svaigu gaisu.

Dažs no pārdzīvojuma nevar acis aizdarīt līdz rītam. Nomokās un otrā dienā nav strādātājs. Artim tādos brīžos gribas aizmigt. Laimīgs cilvēks, ja tā var. Miegs ir izmukšana no nepatikšanām. Un Artis mūk. Viņš paceļ segu, magones gan ne, ieritinās un aizmieg. Ar vecu veco un sen pārbaudīto atziņu, ka rīts gudrāks par vakaru.

Ingrīda izstaigā dārzu. Bet tajā liekas par šauru. Viņa iziet un lēnīgi soļo pa ciemata galveno ielu.

Bet tā vien šķiet, ka visu māju logi noraugās un mēļo: —• Mēs redzam. Mēs zinām, kur bija tavs vīrs, bet tu vēl ne.

Ingrida bēg no šiem logiem. Projām no ciemata. Aprunāties ar timotiņa lauku, kas sākas aiz ūdenstorņa. Un redzēt, kā labībai vārpas agrais karstums rauj ārā.

Ingrīda attapās sešu vagu platajā laukmalē. P|āvums čaukstēja. Arī magones. Ausīs skanēja vārdi, kurus sacīja Artis, kad viņš ar Ingrīdu un magonēm saplūda kopā: — Es nekad nepļaušu mūsu magoņu lauku.

Ingrīda skrēja mājup.

Artis nedzirdēja, kad sieva ienāca. Viņš uztrūkās no čuk​sta: — Neguli. Magones pārziedēs.

Artis ieraudzīja Ingrīdu. Un ieraudzīja vāzi, kurā magones smaržoja magoņu smaržā.

TAURU SVĒTKI Slūžu vīrs saņēma ielūgumu: «God. b. Ella un Anduli Dobeļi! Uzaicinām piedalīties Tauru svētkos.»

— Ella, uzliec brilli un nāc apskaties.

Ella uzlika.

— Patausti, kas par papīru.

Ella pataustīja.

— Tad klausies.

Ella brilles varēja arī nelikt. Andulis aicinājumu nelaida no rokām laukā.

— Paraug, sēdēšana arī ierādīta. Septītajā rindā simt trīsdesmit pirmā un simt trīsdesmit otrā vietā.

— Tas ir tālu vai tuvu?

— Kad taures pūš, nav no svara. Dziesmu svētku estrādē no visām vietām krāšņi redzams un dzirdams.

KlaktI Andulis Ielūgumu Ielika koka lāditē un aizsita vāku. Ella noņēma brilles, pie lasīšanas netikusi.

— Kur tu liki viņdienas avīzi?

— Kurējo?

— To, kur par Tauru svētkiem bija rakstīts.

— Nelasīju.

— Tevi uzlūdz, un tu pat nezini, uz ko. Paraug, ir gan. Laime, ka neesi sadīrājusi. Ella, uzliec brilli!

Anduļtēvs nenogaidīja, kamēr sieva uzliek brilles, un sāka skaļi lasīt. Tagad brilles varēja ari nelikt.

Nemanis, Apstājās.

Pamanīja.

— Teicu, uzliec brilles. Pati žēlojies, ka bez tām viss miglā.

Ella jau gribēja pukoties, bet tomēr uzlika. Vecajam bija neizdzenams niķis. Lasa priekšā, bet sievai paģēr brilles likt uz acīm.

— Paraug, iznāk, ka tie ir mums domāti svētki. Kara un darba veterāniem.

Anduļtēvs apklusa. Ella paskatījās •— lasīs vēl vai jau avīzi nolicis. Nolicis. Tad var brilles ari ņemt nost.

Slūžu vīrs sēdēja domīgs. Ella var mierīgi iet uz kūti. Jāieliek silē kārumiņš un jālaiž govs no ganībām mājās. Vecais jau tagad sēdēs un klīdis pa mākoņiem. Tagad labāk netraucēt. Burkšķēs, ka ir svarīgāki darbi nekā govi pārlaist no ganībām.

Anduļtēvs sēdēja rietošās saules atblāzmā. Ielūgums sadugušos plecus atliecis taisnākus. Sejā lepnums. Paraug, veciem puikām godu parāda. Kur nu puikām vien. Meitenēm arī. Ella kolhoza cūku kūtī ne tikai veterānu medaļu, bet arī ordeni sapelnīja. Andulis Dobelis gadiem bijis darbnīcu slavenākais virpotājs. Nez vai apbalvojumi pie krūtīm jāliek? Tad jau Ellai vajadzēs vilkt biezāku kleitu. Pie tām plānajām smagumi tik labi neturas. Var vēl robu izplēst. Tad jau būs jāpieliek ari karalaika apbalvojumi.

Nez vai katrs savu vietu estrādē meklēs? Var būt, ka visus kolonna vedīs. Ar soļojamo dziesmu. Vislabāk kāju taktij piepas «Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros, tauru skaņās kad viļņojas gaiss». Toreiz Andulim bija tikai daži gadiņi, kad tēvs revolūcijā iegāja un no revolūcijas nepārnāca. Bet, dēlu klēpī turēdams, soļojamās dziesmās dziedāja. Tēvs revolūcijā iegāja un no revolūcijas nepārnāca. Dēls karā iegāja un no kara pārnāca. Tēva revolūciju aizstāvēja un tēva uzvaru tālāk nesa.

Andulis satrūkās. Ella grabināja spaiņus.

— Es pārlaidīšu govi.

— Jau izslaucu.

Divos vārdos nebija pārmetuma. Bet Andulis jutās tāds kā vainīgs. Sēž vakara saules atblāzmā, atceras revolūciju no tēva soļojamām dziesmām un atceras karu, kuru pats izsoļojis. Un jūtas vainīgs Ellas priekšā par to karalaika mīlestību. Dakterīti, kura rētas izdziedēja, Andulis nobučoja. Un tad dakterīte sacīja, ka nu jau droši varot sākt pa lauku staigāt. Piedāvājās drošības labad pirmo reizi līdzi iziet. Tā viņi izgāja, un tā viņiem labi bija. Laime, ka drīz vien Andulim atkal uz fronti bija jādodas, citādi dakterīte galīgi galvu būtu sagrozījusi. Vienubrīd Ella sāka piemirsties.

— Jau izslaucu.

Nupat Anduļtēvs līdz karalaika dakterītei bija aizdomājies un tāpēc vainīgs jutās. Tālab govi grasījās no ganībām pārlaist, bet rokās turēja grābekļu zaru kastiņu.

— Nolūzušos paspēsi ielikt. Izej un sapļauj lopam uz nakti.

Ella zināja, kad jāstāv klusu un kad veco drīkst izkomandēt. Nupat varēja rīkojumus dot.

— Sivēnaizgaldā sili vajadzētu augstāk pacelt. Mēslos ieaug. Pumpis klanās kā aizšauts putns. Vai tad tur kāda jauna skrūve nav jāliek? Mietiņa sitamā vāle par skaidu kumšķi palikusi. Ar tādu nevar vairs govi pārsiet.

Ella notrāpījusi īsto brīdi. Un tikai teic. Andulis pretī nerunā. Un nerunās. To Ella zina. Un izdarīs.

Arī to Ella zina.

Kad vecais liks brilles meklēt, tad atkal Ella sēdēs rātna un klausīsies. Un, kad Andulis neies govi pārlaist, tad sieva nebārsies. Izliksies noticam, ka vīram patiešām ir svarīgākas darīšanas.

Dobeļi pensijas nopelnījuši, bet kust vienā kustēšanā. Ar govi, suķi, vistām, suni un diviem kaķiem noņemšanās diendienā. Kur tad vēl siena laiks! Un trakās nezāles, kas iemetas vagās, dobēs un nekaunīgā kārtā deguna priekšā aug. Izej vienreiz cauri, skaties — atkal zaļš.

Anduļtēvam vēl ari slūžas jāuzmana. Pirms pāris gadiem ezeru uzplūdināja. Putniem un makšķerniekiem par prieku. Tad nu palūdza Anduļtēvu paregulēt aizvarus. Lai palos un pēc lielajiem lietiem ūdens postu nenodara.

Kad ezers iesilst, no aizmeža sanatorijas dakteris Ādolfs nāk. Pie slūžām dzīvojas, saulē gozējas, desiņas meža ugunskurā cepina. Un ik pa brīdim zem ūdenskrituma pastājas. Rokas elkoņos paceļ uz augšu. It kā balstus meklēdams. Ūdens ādas stiprumu pārbauda. Liekas, nupat, nupat caurumus izsitīs. Ādolfs iznāk sārti nomasēts.

— Dakter, vai nav par traku? Ādolfs uzvaroši skurinās.

Dakteris un daktera sieva Dzidra ir gandrīz vai vienīgie, kuri pie Dobeļiem piestaigā. Pēc pieniņa, pēc krējuiniņa. Pēc kāda skābā gurķa, kas mucā lidz Jāņiem turas cieti un dzirksteļojoši. Kad Ellai krustos velk vai Andulim mugurā kā ar nokaitētiem dzelžiem kaulu sāpes ārdās, jāskrien pēc daktera Ādolfa.

Nevienam citam Dobeļi tā netic un nevienu citu tā neklausa. Tāpēc tajās reizēs, kad dakterpāris sētā ienāk, Ella pieliekamajā pašmāju desas luņķi meklē un piena kanniņu velk no akas laukā. Andulis izrīko: — Cienītajai sulu atnes.

— Vai nu pati nezinu.

Un Ella tek.

Dakteris Ādolfs uz pienu traks. Pati šalcošam sulām priekšroku dod.

— Lūdzu, cienītā! Dzeriet tūliņ, kamēr tas šampanietis vēl puto.

Cienītā. Tā ir sirsnīga uzruna. Cieņas izrādīšana jaukam cilvēkam, kas dakterē ar apvaicāšanos par dzīvi, par ikdienas sīkumiem, suni un kaķiem. Ādolfs zāles nes, Dzidra možumu nes. Pa diviem vecīšus atkal uzpurina. Tad kādu laiku abi kust bez aizķeršanās.

Dakterpāri gaidīt gaida. Citādi pie ezera dzīvošana nošķirta. No vienas puses mežs, no otras —

ūdens. Makšķernieki nāk un iet, tos nevar rēķināt. Sveši paliek sveši. Toties dakterpāris — savējie. Ja Anduļtēvs pamana nācējus, viņš atkal skubina Ellu: — Paraug, dakteris ar cienīto. Vai tad tev vairs nekā nav ko priekšā likt?

Kad ciemiņi durvis ver, uz galda jau piena krūze, sulu pudele, medus un pašmāju desa. Saimniece vienādiņ atru​nājas: — Maizīti gan vairs paši nccepam. Jāiztiek būs ar vei​kalā pirkto.

Rāmā jūnija dienā, kad ezers slūžām pāri vej spēka pārpalikumu, piebrauc autobusu karavāna. Izbirst jauni un veci ar mazām un lielām taurēm. Galvenais administrators ierāda apmešanās vietas. Ezermala apaug ar dažādu krāsu un dažāda lieluma teltīm.

Anduļtēvs iet skatīties.

— Paraug, nācu apklaušināties, kas te būs.

Slūžu vīru aplūko kā brīnumu. Kā — vai tad pasaulē vēl ir kāds cilvēks, kurš nezina? Orķestri sabraukuši, lai trīs dienas gatavotos Tauru svētkiem.

Tas nu būtu skaidrs. Andulis iet pie Galvenā.

— Vai tad vispirms nevajadzēja to zāli nopļaut?

— Te ir atpūtas zona un nevis kultivētie zālāji. Tādas tās lietas, onkulit.

— Paraug, izgājušo gadu no zāles, kuru saskrapstiju, valdībai nodevu piecus tūkstošus litru. Pašiem palika. Ari dakterpārim iznāca. Koši slavēja.

— Onkulīt, ja esi tik gudrs runātājs, varēji nopļaut.

— Es jau nezināju. Gaidīju, lai piebriest. Būtu ziņu de​vuši, tad gan.

— Rajona pasākumu perspektīvajā plānā jau sen bija ierakstīts un ar biroja lēmumu apstiprināts.

Slūžu vīram vairs nav ko teikt. Ja perspektīvajā plānā paredzēts zālīti nobradāt, lai jau bradā. Gan meža ielokos un upes līčos govij sapjaustīs.

Vīri nav braukuši gumiju stiept. Sāk ar soļošanu. Galvenais režisors uziešanu un nonākšanu tūrēs sadalījis un dīda pagriezienus. Galvenais diriģents atkal tauru saskaņu prasa Pēc pirmajiem riņķiem zāle pieliecās. Vēlāk vietumis zeme sāka melna mesties. Ko lops pa visu vasaru nejaudā, to orķestri dažās stundās nospēlē.

Anduļtēvs vairs par zālīti nebēdā. Soļojamie gabali sadūšina. Slūžu vīrs pat mājās neiet. Piesēž turpat uz balti ēvelētā pusba|ķa, kas sola vietā uz diviem īsākiem baļķēniem nolikts. Dobelis ir vienīgais no publikas. Pārējie uz baltā beņķa priekšnieki vien — viens par otru skaļāk izrīko. Gal venais administrators gluži kā cilvēks vēl noprasa: — Vai kājas nesāk cilāties?

— Kājas kavalērijas zirgiem cilājas, bet kavalēristiem sirdis maršē. Man tagad arī. Bet, kā tiem zirgiem, nemāku teikt. Seiten septiņu kilometru attālumā vairs neviena zirga nav.

Galvenais administrators nemaz neklausās. Ir nu gan cilvēks — pieklājīgi uzprasa un, kad viņam pieklājīgi atbild, pagriež muguru.

Zirgi nedzird. Tāpēc ka tuvumā neviena nav. Taču govis dzird. Dobeļu Lāsīte, kas turpat mežmalā piesieta, vislabāk.

Anduļtēvs sēž uz ēvelētā pusbaļķa un klausās soļojamās dziesmas. Pusteciņus atskrien Ella un pamodina no mar​šiem.

— Govi pārlaidu — slima.

— Kas ta šai?

— Pienu nedod.

— Krupis būs izzīdis. Paraug, ar kādiem pekstiņiem atradusi laiku traucēt. Apsēdies labāk un paklausies.

— Kad es tev saku — slima.

Andulis ce|as un iet. Govs ir pārtikšana un pe|ņa. Joki mazi, ja lopiņam kaut kas nokaiš.

Jā, nu arī slūžu vīrs redz, ka labi nav. Tesmenis pilns, bet ārā nenāk. Ko nu? Jākāpj uz riteņa un jālūko no fermas veterinārārstu sazvanīt. Paši vien ne ar spaidīšanu, ne ar raustīšanu pie baltas piena skaidrības netiks.

Veterinārārsts, lai viņam gods un slava, ātri vien ir klāt. Iztausta, izmeklē. Lāsīte mierīga un paļāvīga. Bet, tiklīdz ezermalā ragi kopīgu meldiņu meklē, tā govs salecas. Vete​rinārārstam viss skaidrs: — Gadās, ka no pārbīļa norauj pienu. Bet, ka pavisam, tas ir retums. Pirmo porciju dabūsim laukā, bet, ja govij nebūs miera, var bēdīgi beigties.

— Paraug, ko tad lai iesāk?

— Aizbāz, Anduļtēv, taures vai arī ņem savu govi un staigā.

— Kur tad es šo vedīšu? Viena radusi. Citur nojuks pa​visam.

— Bet ko es varu līdzēt? Lasīju žurnālā, ka Itālijas pilsētā Udinē noticis rokfestivāls. Brīvdabas estrāde ierīkota vistu fermas tuvumā. Vokālisti tā spieguši un publika tā kliegusi, ka divi simti vistu beigtas gan.

— Mūsu vistām nekas. Tikai gailis uztraucas.

— Man ar govīm un tādiem festivāliem nav bijusi darī​šana.

Veterinārārsts ir laipns. Kad nomazgā rokas, pat atsveici​nās ar rokasspiedienu.

Anduļtēvs iet pie pūtējiem. Sameklē Galveno administra​toru.

— Paraug, man bēda ar govi.

— Onkulīt, par to jau mes izrunājāmies. Pēc perspektīvā plāna…

— Par to zāli nekas. Lai gan varēja jau noraut. Man mājās četras izkaptis. Labos kātos un labi iesietas. Nu jau gan par vēlu.

— Mēs, onkulīt, neesam braukuši pļaut, bet pūst.

— Paraug, manai Lāsītei jau sapūta pienu ragos.

— Vajag, onkulīt, uzmanīt govi ar ēšanu. Bet tu jau pie muzikantiem vien grozies.

— Paraug, gribēju lūgt, vai jūs to kopā sataurēšanu nevarētu aiz meža un pie ezera tikai to gulēšanu…

— Onkulit, vai tu arī domā, ko runā? Tagad, kad jāekonomē degviela, es trenkšu autobusus šurpu turpu.

— Paraug, bet ja Lāsīte nonīkuļo, labi, ja par tūkstoti tik pienīgu govi laimējas nopirkt. Un astoņi tūkstoši litru piena pagalam vienā gadā. Ja pērk telīti, pasties, cik tur atkal laika paiet, kamēr atslaucas.

— Onkulīt, ar sīkumiem nav ko aizēnot rajona mēroga pasākumu, kuram būs republikānisks skanējums. Pūtēji sabraukuši par godu kara un darba veterāniem, Tad nevar šā un tā, — Paraug…

Galvenais administrators vairs neklausās. Kur simti kopā no tik dažādiem kolektīviem, nudien, nav viegli. Pat tik pie​redzējušam cilvēkam, kāds ir Galvenais administrators.

Kamēr muzikanti pauzēja, Lāsīte ēda. Kā sāka pūst, pārstāja un pat negremoja. Tesmenis karsa un milža.

Anduļtēvs govij uzlika vedamos iemauktus.

— Ella, paņem stibu. Ja neies, lai ir, ar ko uzšaut.

Muzikanti sāka spēlēt soļojamo dziesmu. Bet trijotnei gāja nejēgā. Anduļtēva kājas nemaz nejuta taures. Lāsīte brīžiem rāvās sāņš. Ella uzšāva.

Satraindītais lopiņš ar galvu ieduknīja Andulitn mugurā. Ella ejamiem soļiem līdzi netika — gandrīz visu ceļu tikai ar skrejamiem soļiem.

Dobeļi veda Lāsīti cauri mežam, lai uz trim dienām saru​nātu mītnes vietu.

Pārradās mājās klusēdami. Klusēdams Anduļtēvs no lādītes izņēma ielūgumu, vēstuļpapīru un aploksni.

— Ella, uzliec brilli.

Ella uzlika.

— Būs jāraksta vēstule.

Ella apsēdās.

Slūžu vīrs uz rakstu darbiem nebija. Tāpēc sakāmo sa​vilka īsi: «Paraug, Tauru svētku ielūgumu jūs varat iesālīt.

Mēs ar Ellu,»

BAĻĶU RAGAVIŅAS Ak tu gribi zināt, kā es nokļuvu Traumās? Mīlīšiarārāl Pavisam vienkārši. Pāršāvu ar raķeti drāti un te nu es guļu. Tev jau nekas — vari palēkāt uz kruķiem, Bet man kādu laiciņu vajadzēšot pavārtīties. Lai gan — kāda var būt runa par grozīšanos. Kā kusties, tā sāpe iecērt.

Ar kādu raķeti? Parasto. Ar tādu, ko no priekiem gaisā laiž. Es varu galvot: ja tev liktu, nemūžam tu elektrības vadā netrāpītu. Es arī ne. Bet kā bliezu! Mīlīšiarārā! Tankš! Pielipa uz pāris sekundēm, laikam sāka karsēt — un pušu bija. Sākumā visi rēc un lēkā kā jociņi — tas tik ir nu​murs!

Kāds sakars maniem kauliem ar raķeti? Ja tu prasi, tad es atbildu. Ja tu klausies, tad es stāstu. Vai! Atkal visu miesu notirināja. Tāpēc ka tu mujķīgus jautājumus uzdod. Ne tev jāskrien, ne man jāsteidzas.

Kauli kopā velkas lēni. Tāpēc es visu pēc kārtas. Bet tu uzreiz gribi beigas zināt.

Beigas ir gultā. Sākums bija Abgare. Pa vidu tas uzpūtenis Ritvars. Es viņu varētu stabā uzmesti Kā — par ko? Klausies.

Visi pagalmā blēj kā auneļi. Lai es liekot traktoru pie slitas un "braucot uz olimpiādi. Sašaudīšot kolhozam slavu. Saimniecība ātrāk izķepurošoties no atpalicējiem. Te uz​reiz tas pats Ritvars iemaurojas: — Kā tad bez elektrības diskosim?

Abgare arī nodžinkst: — Un televīzijas pārraide pagalam.

Nu visi gatavi matus plēst. Nezina, kur skriet un ko ķert. Kad viena gada beigas un otra gada sākumu šampanietī mērc, kur tu elektriķi dabūsi un kas tev uz šitādu kaktu skries. Nav jau kūts, tad uzreiz mašīna būtu klāt. Tagad jau tumsā govis neprot atnesties un cūkām bez lampām sivēni nedzimst. Kad es pāršāvu drāti, dažas ve​cās mājas palika bez uguns. Un Kalna skoliņa.

Mosties, pampoņa! Pats gribēji dzirdēt. Ko es tev par lopkopību? Lai tu, Āgenskalna iedzimtais, saprastu piena ceļu.

Saštukojām Jauno gadu sagaidīt Kalna skoliņā. Vai tu esi redzējis pamestu skolu? Kur tu Rīgā tādu ieraudzīsi.

Te jau stāvu stāviem un maiņu maiņās. Man radiņš stāstīja, ka mazmājiņā rindā jāstāv. Daži uz tā rēķina pat stundas kavējot. Tagad jaunajās skolās tās ieskrienarnās istabas būvējot ar pulkākām stāvvietām un sēdvietām.

Bet mums ir pavisam tukša. Pa kolhozu trīs tādas mazās. Un visas tukšas. Tāpēc ka pilsētiņā ir lielā.

Uz turieni ved ar autobusiem. Salasa pa ceļmalām kā piena kannas un — aidāl — uz gaismas pili.

Kalna skoliņai, tāpat kā tām divām, būtu izdauzīti logi, bet Kaža vecīši tur dzīvo. Kas ir Kazis? Šoferis. Bet viņa muterīte skolā kādreiz bija apkopēja. Tēju mums vārīja. Nu tā kā mamma, kad mēs pa internātu dzīvojām.

Norunājām vecajā zālītē uzrīkot disko, ienest televizoru, izkurināt podiņu krāsnis un papriecāties.

Mīlīšiarārā! Kas sanāca par galdu. Katram groziņš ar graužamo, flakons un aliņi. Jā, un šampanietis, lai var Jauno iepaukšķināt. Un īsta egle ar īstām svecēm.

Nē, skoliņa nav nekāds klubs. Kultūras iestādijums ir centrā. Bet tajā nedrīkst ar īstajām svecēm. Un vispār tāda kultūras čāčiņa tur gaisu jauc. Viņai katru vakaru vajagot tematiski noslogot. Taču mēs jau tā esam slogojušies pa visām linijām. Tāpēc norunājām pie Kaža večiem. Vesela skola un neviena scenārista!

Mosties, pampoņa! Ko tu vari sust!

Kas ir Abgare? Tu tāds kā no biezokņa izlīdis. Abgare ir meitene, kuras dē| tu kruķus ielidinātu kaktā un sāktu diskot. Stop! Pagriez skajāk to kasti. Dzirdi? «Mikrofons». Vizma Apolone runā. Abgare kas Abgare. Pēc balss kā dvīņu māsas. Paklausīsimies.

Mīlīšiarārā!

Nu tā — ejam tālāk. Bija Kalna skoliņa, bet tagad ir tukšpadsmit. Kakts. Daži veči palikuši, kuriem bērni uz skolu vairs nav jāsūta. Bafļukam tāds vēstures piemineklis pa pirmo.

Visi stāvam pie pāršautās drāts nolaistām sekstēm. Sals kniebj. Sprukām iekšā pie siltajiem podiņiem. Vienīgā gaisma — eglīte. Disko klusē, televizors mēms. Paliek sērīgi ap dūšu. Tā jau var izpilēt kā svecītes.

Kazis kā namatēvs murmina: — Vajadzēs iet rotaļās.

Ha! Vēl jau tikai viens mēriņš šampanieša izsviests. Nav dzerts — un jau rotaļās. Varētu arī pakustēties. Bet tādā klusumā nav rasts. Kad no tumbām nāk muzikāla flamme, kājas pašas cilājas.

Kazis stampā, stampā gar egli un tad aicina Ritvaru. Tā bija Kaža vislielākā kļūda.

Mosties, pampoņa!

Ritvars uz izrādišanos nav velkams. Svārkus nost, adīteni nost, kreklu nost. Kā rūdīts aktieris. Lai gan uz skatu​ves vēl nav uzstājies. Tāpat tikai puikām parādījis. Un vasarā izgrozījies kā vēja rādītājs.

Mīlīšiarārā!

Kas par būdu! Vieni muskuļi. Tiem, kas nezina. Patiesībā — uzburbināts ķermenis. Vai tu zini, kas ir kultūristi? Neesi dzirdējis. Es arī nebiju. Līdz tam brīdim, kad Ritvars sāka uz Rīgu braukāt. Trenēt muskuļus kaut kādā tur pulciņā. It kā kolhozā nevarētu rūdīt pa īstam. Bet nē — te viņš noluncinās. Lai gan meliorācijas būšanu apkopšana nav joka lieta. Drenas sērē ciet, kontrolakas aizštopējas, un grāvjos zāle aug. Ja kārtīgi ņemtos, muskuļi būtu cieti kā cirvju pietas. Bet šie ar Ritvaru priekšgalā tikai nobakstās.

Tiklīdz kāds kaut ko sāks teikt, viņi gudri runātāji — tas jau esot melioratoru brāķis. Bet ko es tik daudz par to. Tas tev pie viena kruķa vai pie otra.

Klausies! Braukalē Ritvars uz Rīgu muskuļus burbināt. Abgare un viņas draudzenes uzreiz kā sadullušas. Ņemu speciālo literatūru cauri. Nē, ne jau lai pats tik zemu nolaistos un sāktu muskuļus uzpūst.

Tāpat, lai varētu Abgarei acis atvērt. Tur viss aprakstīts. Ka varot ķermeņa augšdaļu uzkonstruēt, kādu tik katrs grib. Izspokot — kā tos apcirptos suņus. Uzpolsterēt miesu uz krūtīm un pleciem. Un muguru apaudzēt kā ar gurķiem.

Mosties, pampoņa!

Kas ir uzburbināšana?

Padod man to mapīti. Tev vieglāk kustēties. Redzi: «Metode balstās uz izometriskiem vingrinājumiem atsevišķu muskuju un muskuļu grupu attīstīšanai.

Vingrinājumu būtība ir muskuļu maksimāls sasprindzinājums, izmantojot statisku pretestību. Tātad — muskuļi tiek attīstīti bez kustību palīdzības. To iespējams panākt samērā īsā laikā un bez ievērojamiem pūliņiem. Taču organisma veselībai tie nedod tikpat kā neko.

Kultūristi muskuļu audzēšanu padarījuši par pašmērķi. Tā ir absurda novirze no normas. Viltojums.»

Un pašās beigās. Klausies!

«Galvas uz platajiem, muskuļotajiem pleciem izskatās ļoti mazas.»

Mīlišiarārā!

Ritvars, mazo galviņu lepni izslējis, svecīšu gaismā rāda, kā kustas visi tie Rīgā satrenētie uzburbumi.

Viņš zem lāpstiņām savelk ādu tā, it kā tās būtu lūpas, kas grasās bučoties. Vai tas ir vīrieša cienīgi?

Mosties, pampoņa! Es tev prasu! Ja tev vienas lūpas jau ir, kāpēc tev jātaisa mākslīgās vēl uz muguras?

Bet Abgare skatās kā uz Tunguskas meteorītu. Visas viņas kā apstulbušas. Te nu jāsaka — prātiņ, nāc mājās!

Tāds Ritvars var uz kursiem izdauzīties un pa centru izgorīties. Man vasarā jārauj un ziemā jārauj.

Kad esi uzkāpis uz kombaina, kā tu pametīsi lauku, ja vārpas jau liecas uz leju? Vai es varu tādā pulciņā pierakstīties? Muļķības! Man ne prātā nenāk muskuļus burbināt. Es tikai tāpat, lai tu saprastu. Visur aģitē,

ka vajag strādāt uz maiņām. Kur tu atpalikušā saimniecībā tās maiņas dabūsi? Nav kā pie Jāņa Blūma «Jaunajā komunārā», kur dzīvo kā pa leiputriju un kompleksā piena liķieri slauc. Tagad nu gan pasprukuši fondi. Liek pamatus vienai mājai pēc otras, Var būt, ka sanāks mainītāji. Mīlīšiarārā! Ja sieva nevar pagaidīt, kamēr es labību nopļauju, ja viņai vajag vīru pēc maiņas grafikiem, tad nav vērts. Ko? Es tāpēc nevaru apprecēties? Vienkāršāk par vienkāršu. Ņem pie rokas un ved papīrus kārtot. Es jau ne par to. Tu saproti, vienkārši cemme, ka tāds muskuļu burbinātājs var apmāt kārtīgas meitenes.

Tēvs šķendējas, ka viņš mūs vispār nesaprotot. Esot vai neesot lauku cilvēki? Tādi kā gaisā parauti.

Mūžīgi atceras tās kulšanas talkas un ballītes.

Tu nepampsti?

Kulšanas talkās varējuši meitas izspaidīt pēc sirds patikas. Aizlaiduši peles aiz krekla, un pēc tiem spiedzieniem un mētāšanās pa rudzu pantu šīs kļuvušas rāmas un pieļāvīgas.

Mēs jau ballēs arī sievietes neprotot iesildīt, nejēdzot piekļaut. Diskovakaros izkratot, automašīnās izkratot, traktoros izkratot, uz moeiem izkratot un tad paši brīnoties, kur tādas radušās. Tā tēvs. Bet es tev saku — meitiņām, kas uzpūstos muskuļos skatās kā stulbas, nekādas peles nelīdzētu. Laid vai nelaid aiz krekla.

Mīlīšiarārā!

Negadītos man pa to drāti trāpīt, es būtu Abgari uzsildījis. Būtul Papīt, runā ko runādams. Tev vajadzēja rudzu pantu un lēno valsi. Man gribas, lai mūzika un gaisma cauri izšaujas. Bet, kad elektrība pušu, ko tu darīsi? Ņemsi pie rociņas un vedīsi pie eglītes.

Es to Ritvaru stabā uztriektu!

Ko? Greizsirdīgs? Es tikai pūšļus nevaru ciest. Āksts! Izraustījis un izstaipījis gurķus uz muguras un priekšā, klana mazo galviņu un smaida. Man pie rokas bija māla alus kauss. Pielēju pilnu. Atvēzējos un uzšļācu burbonim. Ar smaidu. Sis savelk ģīmi niknumā. Bet es mīlīgs kā parķis un saku: — Tik cēli musku|i tikai ar šampanieti jāmazgā.

Puikas rēc. Meitiņas spiedz un plaukšķina. Bet Abgare, princese atradusies, dusmīgi nošņāc; — Tumsonis! Jau piesūcies.

Mīlīšiarārā!

Tikai vienu glāzi šampanieša. Tad, kad visi. Vēlāk neiznāca. Kamēr šis ķēmojās, negribējās raut.

Dūša apskrējās bez šņabja. Visu gadu tu esi noņēmies, prēmijas sapelnījis. Raža pie vietas. Varētu kārtīgi izballēties. Nekā! Un kas vainīgs? Neviens. Pats trāpīju elektrībā.

Ak tu vairs nesnauduļo?

Naivais āgenskalniet, domāju, ka esi prātīgāks. Vai tad tāds gaisa balons mani varētu piekaut? Pa skoliņas trepēm nolidināt? Tikai izvaikstījās pēc tās putojošās šļāces.

Mīlīšiarārā! Lai tāds man uzdrīkstētos pirkstu piedurt? Es viņa muskuļus ar svilpšanu varu pataisīt par sietu.

Var būt, ka tai kultūras nama čāčiņai taisnība. Ka vakariem vajag tematisku noslogojumu. Kāda jēga pie eglītes pielaist izākstīties kultūristu? Lai brauc un defilē pa jūr​malu, kur tādi paši garlaicībā šļaukājas.

Man, ja pavisam atklāti, tu dzirdi, pampoņa, patīk kārtīgi vakari. Ne jau par disko es runāju. Mūziku un elektrību vajag caur miesu izlaist. Es domāju par ievaddaļu. Tēvs vienmēr atceras, kā kulšanas talkās cīkstījušies, kurš smagāko maisu klēts otrā stāvā uznesīs. Vienreiz viņam pašam gadījies, ka viens dēlis kāpnēs lūzis. Bet tik un tā noturējies un līdz augšai ticis. Tikai pēc tam esot pusstopu korķējuši vaļā. Bet mēs jau sākumā piemetoties — un tāpēc beigu arī neesot.

Ar to čāčiņu nav jēgas. Bet galīgi bez sākuma arī diez kas nav. Cik tad bieži mēs svētku klozes uzvelkam? Pa kabīni un darbnīcām vien trinamies. Bet, kad tu uzcērties un izej cauri zālei, visi noskatās.

Priekšsēdētājs nosauc: Ludis Sēnei Pareizi. Tas ir mans pilnais vārds. Nav nekāds saīsi-

nājums no Ludviga. Paspiež roku, iedod aploksni. Kalna skoliņā iznāca nejēgā. Es jau ne tā goda dēļ.

Pats zinu, ko varu un kas esmu. Bet iztaisīt pūsli par galveno varoni. Par ko? Par to, ka viņš ar lāpstu nobakstās. Sistēmu uz​raudzītājs. Muskuļu audzētājs. Siltumnīcas tomātsl Mīlīšiarārā!

Ejiet jūs ratā un lieciet mani mierā. Gaismoņi atradu​šies!; Gāju laukā ievilkt plaušās svaigumu. Mēness, debess — skaidra gandrīz kā dienā. Apstaigāju veco skolu. Aizgāju pie kūts un šķūņa. Skatos, pie sienas pieslietas baļķu ragaviņas. Kur tās te varēja rasties?

Neatceros, ka skolas direktors kādreiz būtu baļķus vedis. Kaža tēvs arī nav bijis mežā gājējs. Pacilāju.

Veselas.

Kas ir baļķu ragaviņas? Kad tu esi nolaidis priedi un uzlicis uz ragavām, tad baļķis uzraus ragavas gaisā ar visu zirgu. Tāpēc otru galu uzsēja uz mazajām ragaviņām. Sa​proti, āgenskalnict?

Aiz šķūņa sākas kalna krants. Vecais tramplīns arī vēl turas. Toreiz uz mūsu skolu brauca trenēties republikas izlāses slēpotāji. Tramplīna lēcēji. Mēs no tāda neuzdrīkstē​jāmies.

Ak izpampies?

Tramplīns gludi nosnidzis. Mēnessgaismā izskatās kā pasaku ceļš. Domāju, jāpaņem baļķu ragaviņas un jānolaiž lejā. Tāpat pūst sienmalē. Lai aizlido. Interesanti, cik tāls būs skrējiens? Paņēmu ragavas, piestūmu pie tramplīna. Skatījos mirguļojošajā sniegā. Nebija prātā vairs ne Abgare, ne tas pūslis.

Gribējās būt vienam. Atcerējos, kā no kalniņa šļūcu lejā uz portfeļa. Tēvs par to sadeva. Mīlīšiarārā!

Uzvandījās atmiņas, un sirds pa muti kāpa ārā. Ir tādi štruntīgi brīži, kad tu paliec tik mīksts kā pūpēdītis.

Un kaucamais nāk virsū.

Kalna skoliņas durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā. Abgare pa priekšu — un viss bars aiz viņas. Ojina: — Ludi, Ludi, trakais, kur tu puspliks tādā salā!

Tikai tad sajutu, ka aukstums izkniebis cauri uzvalkam un kurpēm.

Ieraudzīs, domās, ka patiešām pietesies. Un vēl ragaviņas stumda kā puišelis. Nudien, tumsonis.

Ritvars vakara nagla, bet es nabaga jainpampiņš.

Jau ieraudzījuši un skrien uz tramplīna pusi.

Mīlīšiarārā!

Ieslidināju baļķu ragavas, iemetos tajās un jutu, ka tramplīns nes mani uz leju. Kad atrāvos no dēļiem, lidoju ilgi.

Tu neguli? Tas ir labi. Naktī nevajadzēs grozīties.

Un tā es ielidoju Traumās.

Ak es esmu dulls? To jau man vairāki teica. Ka skuķu dēļ neesot vērts kaulus lauzt. Bet vai tad es viņu dēļ? Kād​reiz uznāk vēlēšanās lidot.

Kā — kas pēc tam? Jāguļ. Mierīgi. Kā ārsts saka. Komjauniešu sekretāram nepatikšanas.

Sapulcējušies vecā graustā bez iepriekš izstrādāta scenārija. Sadzērušies. Pārrāvuši elektrolīniju.

Atstājuši astoņas mājas tumsā. Pieļāvuši, ka kompleksās tehnoloģiskās vienības komjauniešu posma vadi tājs labākais mehanizalors Ludis Sēne sadragājis kaulus.

Tā. Mīlīšiarārā!

Ej nu zini, vai līdz sējai mani salāpīs?

Ak iesi pastaigāt? Palēkā, palēkā. Tev jau labi. Ar kru​ķiem, bet tomēr uz priekšu.

Neej kā pērkons. Neapgāz vāzi un nenobrauki ziedus.

Kas atnesa? Ne jau par to ir runa. Ziemas laikā puķēm cita vērtē.

TREŠAIS KARTUPEĻU MAZUMS Mans kartupeļu laiks ir garām.

Sos vārdus Filips Ziemājs teica priecīgos un skumjos brīžos. Priecīgos tāpēc, ka bija ar ko palepoties. Skumjos tālab, ka viss jau bija pagājis.

— Astoņdesmitajā gadā es nokāpu no traktora.

Toruden Filipam palika septiņdesmit, un togad bija tūk​stoš deviņi simti astoņdesmitais.

Taču Ziemājs turpināja dzīvot kartupeļos. Praktiski — piemājas zemītē, bet domās — kolhoza laukā.

Tādi bijušie, kas stāv vagas galā un atceras savas dzīves ziedu laikus, ir caurcaurēm uztraucoši.

Visur bāž degunu. Nekas nav pa prātam. Sapulcēs ceļas kājās un zvetē.

— Nešķīsts vecis.

Tā nošņācās tie, kuriem trāpīja. Filips uzbelza tādiem, kas ar gariem nagiem. Un kas joprojām netika līdz Ziemāja rekordam.

Tajā pašā astoņdesmitajā, kad daudzviet vaimanāja, Filips vidēji no hektāra dabūja četrsimt centneru. Ne jau viņš viens. Tāpēc mehanizalors mēdza teikt: — Mums ir kārtīgi noregulēta zeme. Kad sauss, vagās iepumpējam ūdeni. Kad slapjš, nopumpējam ūdeni nost. Mēslus agronoms atvēl, cik vajag. Pārējais — manā ziņā Tas bija oficiālais ievadījums. Tam sekoja sirsnīgs un su​līgs stāstījums.

— Ar kartupeli ir tāpat kā ar mazu bērnu. Ja laists pasaule, jārūpējas un acu nedrīkst novērst. Kad bērns apčurājas, viņš raud. Kad lietus sablīvē vagas, kartupelis neraud. Tāpēc, ka nav runātājs. Bet tev jāzina, ka viņam jušana nav ērta. Tāpēc dumjš ir jautājums: «Cik reižu tu rušini?» Vai tad prasa: «Cik reižu tu pārtin bērnu?» Kad slapina, tad jāpārtin. Ar vagu tāpat.

Tūkstoš deviņi simti astoņdesmitajā septiņdesmit gadu vecumā Filips uzstādīja rekordu, saņēma ordeni un nokāpa no traktora.

Un, kamēr rekords nav pārspēts, Ziemājam ir tiesības ar pilnu krūti bilst stiprus vārdus.

Par viņu jau arī pazobojās: esot uzkāpis slavas kalnā un tūdaļ kāpis nost. Varējis savu rekordu atkārtot un nostip​rināt.

Visā nopietnībā pārmest, ka tik solīdā vecumā pārtrauktas mehanizatora gaitas, nebūtu godīgi. Tāpēc kritizēja ar pasmiešanos. Taču aiz smaida bija arī dzelonīši, sak, ja tu vēl esi tik žirgts, tad varēji sēdēt pie stūres un neklabināt muti.

Kartupeļu stādīšanas laikā Filipam patika a.tsēstics laukmalē un vērot, kā jaunākie kolēģi mēģina nobraukt taisni. Ja bumbuļiem atvēlētās platības garums ir divarpus kilometra, jātrāpa no punkta punktā.

Ziemājam bija tikai viņam vien zināmi orientieri. Vagas iznāca taisnas kā gar lineālu novil​ktas.

Vai pret tādu Filipa sēdēšanu varēja iebilst? Un vai drīkstēja? Cilvēks nāk pie sava kartupeļu lauka spēcināties. Kā pie akas atdzerties.

Te bija viņa mūžs. Ja rēķina lielos vilcienos. Pirms kara — jaunības atspēriens. Karā — īsta apjausma: par ko un ar ko. Tādēļ pēc kara — viens no pirmajiem.

Un tādēļ vienam no pirmajiem — lode.

— Izgāja cauri mīkstumiem.

Tas bija viss, ko Ziemājs stāstīja. Filips sīkumos neielaidās. Tālab, ka īstena dzīvošana sākās ar kartupeļiem. Vairāku gadu gājiens ar šauteni — tikai tāda iešana līdz vagai.

Mehanizatoru vienreiz uzaicināja uz skolu pastāstīt par cīņām.

— Man iznāca karot no pirmās līdz pēdējai dienai.

Tas bija viss.

Lai pēcpusdiena neizjuktu, sarīkojuma vadītāji vilka at​bildes laukā kā ar stangām.

Ne jau tālab Filips klusēja, ka nebūtu par ko stāstīt. Pie goda svārkiem apbalvojumi šķindēt šķindēja.

Taču Ziemājs šos svārkus uzvilka reti.

— Karš man atņēma arklu, un karā es atkaroju arklu.

Viņš atkāpās un gāja uzbrukumā, visu laiku domādams par arklu. Un, jo ilgāk tas rūsēja, jo niknāk Filips karoja. Kad viņam un vēl četriem uzticēja ārkārtīgi bīstamu uzde​vumu ienaidnieka aizmugurē, Ziemājs atvadoties teica: — Ja nepārnāku, uzskatiet, ka esmu kritis kā komunists.

Viņš atgriezās. Filipu uzņēma partijā.

Par to Ziemājs būtu varējis stāstīt skolā. Bet viņš redzēja, kā puiši ar meitenēm ķiķinās. Un saprata, ka vārdi pazudīs. Ka Ziemājs nepratīs izstāstīt, kā bija toreiz. Filips redzēja, cik tālu bērni ir no kara.

Viņš priecājās, ka tā ir. Un skuma, ka tā var būt. Ziemājs varēja atkārtot: — Ja nepārnāku, uzskatiet, ka esmu kritis kā komunists.

Bet viņš apjauta, ka tā būtu tikai frāze, kas pārlidotu sko​lēnu rindām un izskrietu pa logu. Tieši dārzā.

Pašā pava​sari.

Ziemājs bija visādā ziņā jauks večukiņš. Tikai par daudz ezīgs, kad iznāca runa par kartupeļiem. Un it īpaši par tiem, kas paliek uz lauka.

— Ja astoņdesmitajā būtu trīs reizes nolasījuši mazumu, cik tiem četriem simtiem centneru nāktu klāt?

Uz to neviens nevarēja konkrēti atbildēt. Toties katru rudeni, kad sāka līņāt, lauki izskatījās kā nobārstīti.

Filips viens pats nekā nevarēja izdarīt. Un viņa kolēģi mehanizatori — arī ne. Vajadzēja raut, lai artehniku dabūtu ārā no vagām lielumu. Mazumā laida skolēnus, kantoristus un atbraucējus no šefuzņēmuma. Visa šī milzīgā armija pār​soļoja, bet pēc nākamā lietus — atkal balts.

Ja ar kultivatoriem un ecēšām brauktu pāri piecas un sešas reizes, tik un tā vēl būtu ko lasīt. Bet vai bija vērts? Un vai atmaksājās? Mehanizatoriem jāsteidz citi rudens darbi. Skolēni varētu sēdēt solos un mācīties. Un šefi varētu līmēt gumijas zābakus. Galu galā, ja no hektāra paņem trīssimt piecdesmit un pat četrsimt centneru, vai tad nepietiek? Un vai nav iesīkstējis uzskats, ka jāuzlasa katrs kartupelītis?

Liellaukā jārēķinās ar ražošanas atbirumiem.

Tādas runas Filips bija atklausījies atliku likām. Un teorētiski varēja pieņemt arī šādus spriedelējumus. Taču viņš nespēja samierināties un apjēgt, ka izaudzētais tīšuprāt jā​pamet uz lauka.

— Vismaz būtu izziņojuši, lai brauc un lasa, kas grib.

Ziemājam skaidroja, ka tā atkal nebūšot kārtība. Sākšot no malu malām visvisādi braukt un klaiņot.

— Nu tad vajag kādu kapeiku ņemt par kilogramu.

Filipam mēģināja iestāstīt, ka kolhozs nav pārdotava.

Taču večuka neatlaidība tomēr domāšanu iekustināja.

Saimniecībā tomēr izsludināja, ka laukus varot pārlasīt, kas vien gribot. Ja kādam ir vēlēšanās, lai jūdz zirgu priekšā kultivatoram, federnīcai vai ecēšām. Ja negrib ar auzu motoru noņemties, lai iemaksā kantorī nieka summu, un mehanizators pārbrauks kartupelainei krustām šķērsam. Tikai viens piekodinājums — svešiem ļaudīm ne.

Izziņodami domāja, ka nebūs piekrišanas. Gandrīz katram pašam savs zemes pleķītis. Pietiek ko rušināties, iznāk ģimenei, lopiņiem un vēl arī pārdošanai.

Saulainajā kartupeļu laikā Ziemāja dēls Indulis un ve dekla Lauma atvaļinājumu pavadija lauku sētā.

Palīdzēja ātri vien sakopt saimniecību un nolikt ziemas guļā paaugušo Filips pierunāja savu Ernestīni, ari rīdziniekus, ka jāiel pārstaigāt kartupelājus. Pirmās dienas ķēriens bija labs. Zie māji turpināja otrajā un trešajā dienā. Un tā visu nedēļu Svētdien no Rīgas izskrēja Filipa mazdēls Toms kopā ar studiju biedreni Sanitu. Strauji gāja uz kāzu pusi. Tāpēc ai večiem un vecveciem vajadzēja būt laipnīgiem. Ari klausi giem. Kad Ziemājs aicināja arī nedēļas septīto dienu ne

pavadīt dīkā, jaunie neatteicās.

Kartupeļu maisi kārtu kārtām piepildīja Ziemāju klēts priekšu. Vienu daļu lasījuma pārdeva sagādes kantorī, ar krietnu kravu Filips aizbrauca arī uz tirgu.

Ziemāju darbība iekustināja tuvīnos kaimiņus. Drīz vieri lielum lielā daļa kolhoznieku metās lasīt mazumu. Vieglās un kravas automašīnas kursēja uz netālo uzpirktuvi. Par kartupeļiem maksāja labi. Kas cerēja uz lielāku rubli, rāva taisnā ceļā uz galvaspilsētu un Jūrmalu.

Pārkultivētajā zemē līkņāja darbdienās, sestdienās un svētdienās.

Droši vien viss beigtos labi, ja kolhozs nebūtu iestrēdzis ar rudens darbiem. Ziema nāca virsū, un fermas arī vēl nebija kārtībā.

Uzbrauca rajona agrorūpnieciskās apvienības priekšsēdētājs. Sākumā nopriecājās, ka ļaudis tik centīgi jau pa treji lāgi lasa mazumu. Bet tad ciemiņš gluži nejauši uzzināja, ka darbošanās noraktajos kartupeļu laukos ir savtīga. Lauksaimnieciskās dzīves vadītājs kļuva bargs. Strupi izsacīja neapmierinātību un aizdrāzās atpakaļ. Par situāciju kolhozā tanī pašā dienā pārsprieda partijas rajona komitejā. To pašu nedēļu sanāca kopā saimniecības komunisti.

— Vai tad nevarēja mēneša beigās, kad būtu nokopuši ražu?

Tā pirms sapulces sākuma ievaicājās Filips.

Ar šo izbrīnās pilno intonāciju Ziemājs atrāva slūžas un palika lejpusē. Straume gāzās viņam virsū.

Bija iecerēts izrunāt, kas steidzami padarāms, lai ziema nepārsteigtu. Bet valodas pagriezās pret Filipu.

Vecais mehanizators pulkās sapulcēs daudzus kritizēja. Nu nāca atpakaļ.

— Partijas veterāns un spekulatīvas tendences. Kā to lai saprot?

— Kad redzēja, ka var no kolhoza katla pasmelt, uzaicināja dēlu, vedeklu, mazdēlu un vēl vienu svešinieci, kas ne​maz nav ģimenes locekle.

— Iesaistīja cilvēkus, kas nav kolhoznieki, lai gan bija skaidri un gaiši teikts — tikai biedriem.

— Komunists rādīja sliktu paraugu citiem. Cilvēki domāja: ja jau Ziemājs drīkst, kāpēc tad mēs ne.

— Cilvēks var nokalpot likumā paredzētos gadus un aiziet pensijā. Uz to viņam ir tiesības. Bet mums, komunistiem, nekad nepienāk pensijas gadi.

— Nedrīkstam ar atlaides mēru vērtēt Filipa Ziemāja rīcību. Gadu nasta ir liela, bet tālab mēs varam prasīt vēl stingrāk.

— Ierosinu izteikt rājienu. Ar ierakstu vai bez ieraksta dokumentos — lai lemj sapulce.

Filips pacēla roku.

— Šoruden gandrīz visas kartupelāju platības pārlasīja trīs reizes. Vēl varētu pa divi lāgi un būtu ko maisos bērt. Es'gribētu zināt: kā rīkosimies nākamruden?

— Biedri Ziemāj, tas ir tehnoloģisks jautājums. Tagad ir runa par ideoloģiju. Jūs saprotiet, biedri Ziemāj, par ideolo​ģiju.

Sapulces dienā agri no rīta pie Filipa bija aizbraucis kolhoza partijas organizācijas sekretārs. Kad ciemiņš devās projām, Ziemājs pagājās kādu gabalu līdzi.

— Pavadīšu, lai garāka diena.

Tā viņš sacīja allaž. Domādams par tām stundām, kas ir starp rītu un vakaru.

Lai garāka diena.

Lai vairāk padarītu.

Vai tad viņš varēja iedomāties, ka diena ievilksies tik ilgi. Un ka Filips iznāks vainīgais, kura dēļ rudens darbi iestrē​guši un kura dēļ fermas nav sagatavotas ziemai.

Balsojumu par rājienu bez ieraksta partijas dokumentos Ziemājs uzņēma mierīgi.

Laiks noskaidrojās.

Nakts varēja uznākt ar pamatīgu salu.

Kad visi cēlās kājas, Filips noteica: — Es saprotu, ka jums ir izdevīgāk, ja tā manta sapūst.

PLŪDI Mēs stāvējām upes krastā. Dambis ūdens pusē bija nošūts ar betona plāksnēm. Starp tām pat piliens nevarētu izspies​ties cauri. Pamanijusi manu vērtējošo skatienu, Lilita Klāva noteica: — Te neviena pele vairsalu neielodās.

Ledus nāca tāpat kā citus pavasarus. Bet izskatījās tāds nodzīts. Blāķi paberzējās gar sastingušā cementa sienām, stumdījās un mēģināja cits citam virsū uzrāpties. Bet pietrūka spēka, un tie rāmi peldēja uz ezera pusi. Man gribējās pajautāt, kāpēc upes sairušais vāks vairs nesprūst. Taču aprāvos. Lilita Klāva raudzījās pretī ar acīm, kuras mani neredzēja. Katrs vaicājums viņai šobrīd nodarītu pāri. Citkārt tik darbīgā sieviete šķītās nogurusi kā garāmslīdošais ledus. Likās, ka esmu atbraucis nelaikā, lai gan ledus iešana vienmēr bijis pats īstākais laiks. Tādās reizēs Klāva priecā​jusies par katru atbraucēju. Bet šodien viņa bija mazrunīga un skumja.

Skatījāmies, kā jau cilvēki mēdz skatīties ledus iešanā. Es butu vel ilgi tā stāvējis, bet Lilita pārtrauca: — Kādu cālēnu jau uz Rīgu līdzi paķersi?

Un, atbildi nesagaidījusi, gāja projām. Viņa atkal bija putnu fermas pārzine, kurai gar upi nav nekādas daļas.

Krakšķošā dunoņa aiz muguras pamazām noplaka, Ar Lilitu esam senseni paziņas. Par draudzību to nevarētu saukt. Aizraušanās tā arī nav. Lai gan no tiem daudzajiem vīriešiem, kas saradās pavasara plūdu laikā, diezin vai kāds bija absolūti vienaldzīgs.

Viņi rosijās Klāvas pievilcības lokā kā knišļi nakts stundā ap spuldzi. Lilita izstaroja sievišķīgumu un prata to saglabāt jebkuros apstākļos.

Viņa arī tagad izskatījās piesaistoša. Bet kaut kā pietrūka. Sākumā nevarēju nojēgt — kā. Tikai vēlāk sāku uz​taustīt cēlonību.

Ar Lilitu iznāca pabieži tikties, kad vēl strādāju rajona centrā. Garāīnbraucot piestāju, lai nopirktu kādu cālēnu — svaigu vai aromātiski nokūpinātu. Te nenotika nekādas ārlikumības. Ja neskaita to, ka Lilita paraudzīja tādu patīkamāku eksemplāru. Bet vai tad es, caurām dienām dzīdamies pa saimniecībām, nebiju nopelnījis kārumiņu? Tagad, ministrijā strādādams, labumiem tiku klāt daudz retāk. Tiesa kas tiesa, svētku reizē bešā nepaliekam.

Nupat esmu noklīdis kulinārijas jautājumos. Bet gribēju tikai pasacīt, ka cāļi mūs ar Lilitu satuvināja.

Mani neviens negrasījās iekļaut stihijas savaldīšanas štābā. Tāpēc palūdzu Lilitu dot ziņu, kad upe sāk kāpt. Cil​vēks tiecas nokļūt tur, kur kaut kas briest vai kaut kas jau notiek. Es nebiju izņēmums.

Nu jau četrus gadus esmu Rīgā un šaipusē uzrodos reti. legadījos komandējumā, kad sāka iet Iedus. Izrāvos, lai at​kal būtu klāt.

Taču abi ar Lilitu upei bijām pagriezuši muguru un runā​jām par cāļiem.

Tomēr acu priekšā vēl joprojām tā nakts pirms četriem gadiem. *** Telefons iezvanījās desmitos vakarā. Lilita klausulē iemeta tikai divus vārdus: — Upe kāpj!

Iekritu mašīnā un drāzos turp.

Klāvu lielajā istabā jau murdēja. Plūdu savaldīšanas štābs sāka rīkoties. Cik nācies būt klāt šādās dramatiskās stundās, tik reižu ūdeņi un nakts uzkrita vienlaikus.

Saule augštecē kausēja sniegu. Straume brāzās lejup. Bet tur, kur upe platāka, vāks pamatīgāks. Un ezers par atmošanos vēl nepavisam nav sācis domāt. Ledus pa upi šķobās, grib tikt pāri, saķeras un kļūst par milzīgu korķi. Kaimiņkolhozu ļaudis steidzas ieņemt pozīcijas un sagrupējas uz krasta dambjiem.

Visas domas un spēki sakoncentrēti pretdarbībai, lai straume nepārrautu uzbērumus. Uz tiem nevarēja paļauties. Aizsargvaļņi bija saglabājušies no muižu laikiem. Vecie ļaudis zināja stāstīt, ar kādu aizrautību cilvēki gājuši zemes darbos, domādami, ka nu vienreiz uz mūžiem tiks vaļā no plūdu briesmām. Tikai vēlāk atklajies, ka dambju augstums tik viltīgi aprēķināts, ka ūdens muižas laukus neķer, bet sīksaimnieku platības saārda ik pavasari. Kopš tiem gadiem dambji reižu reizēm pielāpīti un saposti. Taču brīžiem palu spēks atrada pavājāku posmu un izsprau​cās paklaiņot pa līdzenajiem tīrumiem.

Sapulcēšanās krastos bija ne tikai cīkstēšanās ar upi. Tā bija arī divu kaimiņkolektīvu attapības pārbaude — kurs spēs nosargāt?

Lilita savā mūžā saauga ar upi, pazina tās viltibas tik labi, cik vien cilvēks vispār var iepazīt garāmskrejošu ūdeni. Jau Lilitas tēva laikos Klāvos sanāca gudri vīri, lai nevienlīdzīgi, bet tomēr godīgi un sīksti cīnītos ar upi. Klāvos laivas vienmēr uzskatītas par tikpat nepieciešamu inventāru kā arkls un rati. Gada lielāko tiesu tās gan stāvēja neizmantotas. Ģimenē makšķernieku nebija, bet irties tāpat vien pa ūdeņiem Klāvos uzskatīja par laika nosišanu. Lilita plūdos, vēl skuķēns būdama, laivā jutusies ne vairs kā glābjamā, bet kā glābēja. Toreiz viņas teva vadīto cilvēku kopu neviens nedēvēja par štābu. Bet tagad uzradās laikmetīgs nosaukums, atbilstošs vērienīgumam un ieņemamajiem amatiem. Visu kārtoja un galavārdu sacīja pats rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. Viņš zvanījās, izrīkoja, aicināja un atsauca.

Taču impulsu it kā nemanot, it kā garāmejot deva Lilita. Pirms katra izšķirīgā soja visi — ja ne vārdos, tad katrā ziņā acu valodā — pārbaudīja spriedumu pareizību.

Pirmajā mirkli varēja likties, ka Klāvos un upes krastā valda haoss. Cilvēki šaudījās, pazuzdami tumsā un atkal iznirdami gaismas kūļos. Cits citu mēģināja pārkliegt un pierādīt savu patiesību. Bet, kad aprada, varēja sazīmēt stingru kārtību. Traktori un automašīnas ar lukturiem izgaismoja dambi un upi.

Lielajā istabā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas katrs izsacīja savas domas. Viss ritēja kā izpildkomitejas sēdē, tikai trokšņaināk un nervozāk. Lilita neuzkrītoši prata pabīdīt tuvāk šķīvi ar kūpināta broilera gabaliņiem un atkorķēt stiķeņu vīna pudeli. Tas, pagrabā izgulējies, glabāja spēku, bet ne tik lielu, lai gāztu no kajam. Gluži otrādi — turēja tajās mundruma robežās, kad prāts nezaudē paātrinājumu, bet miegs atkāpjas.

Parasti jau viss galu galā laimīgi beidzās. Vismazāk bažu sagādāja upes labā krasta dambis. Tas neizturēja tikai pāris reižu pirms divdesmit pieciem gadiem. Štāba priekšnieka vietnieks un speciālistu grupa tajā krasta jau dežurēja, bet vairāk dzīvoja līdzi kreisā krasta ļaudīm.

Ar katru nākamo pavasari draudīgumu iemācījās ātrāk savaldīt. Vietējie mēdza pēcāk atcerēties: — Uzspēra gaisā pāris bumbiņas, un tā šļura bija cauri.

Tik atzinīgi novērtēja spridzinātāju darbu. Šoreiz upe bija niknāka un uzbrūkošāka. Likās, ka augštecē tūkstošiem tvaika katlu kausē sniegu un ledu. Uzbēruma zemākajās vietās ūdens apbrīnojami strauji sāka grauzt krastu. Bet šāda varbūtība jau bija paredzēta. Traktorus un automašīnas sabrauca rindā ne tikai tāpēc, lai tie ar prožektoriem gaismotu.

Kravas kastēs un piekabēs bija akmeņi un smiltis. Tos pamīšus bēra bīstamības zonās. Taču straume ātri vien aizskaloja smiltis un zem akmeņiem grauza dambi vēl dziļāk. Odcns līmenis cēlās. Spridzinātāji jau bija uzspēruši ne vienu vien bumbiņu, bet prapis nekustējās. Sablīvējies bija nevis ledus, bet vižņaina putra, kura nekādi nepak|āvās. Runāja, ka tāda parādība gadoties pa simt ga​diem reizi.

Sīktērcītcs, kas meklēja sānceļus, bija asas kā zāģi.

Nervozitāte pieauga. Un tad pavisam mierīgi, paskaļi un pavēloši ierunājās Lilita: — Vienīgais glābiņš — smiltis maisos!

Neviens neiebilda. Kolhoza priekšsēdētājs tūdaļ norīkoja automašīnas.

Kad sāka slāņot maisus un akmeņus, uzmācīgā straume aprima un ložņāja gar krastu uz priekšu, meklēdama iz​devīgāku vietu.

Priekšsēdētājs Osvalds Biete mierā nelikās: — Vēl vajadzētu uzbērt drošības slāni pretī Reijām. Tur peles krastu izlodājušas.

Viņš jau pacēla roku, lai iekustinātu traktorus un automašīnas, kad Lilitas nomierinošā balss to parāva uz leju: — Tur dambis visplatākais.

Peļu alu briesmas vairs nelikās draudošas. Patiesību sakot, arī sākumā priekšsēdētāja vārdus neuztvera nopietni, Uzskatīja, ka tā ir pajokošanās, lai izkliedētu sasprindzinā​jumu.

Osvaldam Bietem par alām negribējās vairs runāt, jo krasts pretī Reijām bija arī kauna traips. No piemirkušā tīruma ar zirga grābekļiem rudenī izzvejoja vēlīnās auzas un sameta krantē, lai pazust. Vēlāk nebija ne laika, ne patikas pussapuvušo labību savākt. Pārpalikumu sāka kulstīt peles. Uzbērums kļuva par tuvīno un tālīno kaķu medību lauku.

Priekšsēdētājs grasījās skaidrot, ka pat viena ala, ja pa to sāk spraukties ūdens, pēc pusstundas jau var pārraut dambi. Taču taisnība bija arī Lilitai — uzbērums tur patiešām pla​tāks.

Odens tādu laiciņu ne cēlās, ne krita. Cilvēki skatijās, kā rīkojas spridzinātāji. Klāt iet nedrīkstēja, bet ļaudis spiedās virsū atjautības robežai. Gaidīja un līdzdzīvoja, aizmirsdami, ka uzbērums ir garš un ka ūdens vēl nav sācis plakt. Un tad notika nenovēršamais. Neatceros, kurš pirmais pamanīja ūdeni šaipus dambja, bet tas bija piezadzies no aizmugures. Tādos mirkļos sastingst asinis un pa muguru sāk tekalēt kaut kas ar aukstām kājām. Štābs vēl nepaguva sakoncentrēt domas pārorientācijai, kad Lilita pavisam ikdienišķi no​vērtēja: — Vecā ferma neapplūdīs. Lūsiņi ari ne. Pārējos vajadzēs glābt. Mēs esam atgriezti. Arī automašīnas un traktori. Atliek vienīgi laivas un plosti.

Kā jau sacīju, pēdējos gados dambji pušu nebija gājuši. Un neviens nedomāja, ka šoreiz tā notiks.

Tāpēc štābs pārdzīvoja mirkļa mulsumu. It īpaši pēc vārdiem — «Mēs esam atgriezti». Nav palicis atmiņā, ka palu ūdeņos kads būtu noslīcis, bet plūdi paliek plūdi, un ķēpīgajā naktī stāvēt uz dambja, kurš, izrādās, nepavisam nav drošs, ir spēlēšanās ar likteni. Tāpēc, uzdzirduši par laivām un plostiem, cilvēki atdzīvojās. Visi brida rindiņā, ar kājām taustīdami pamatu, it kā mēģinādami ietrāpit Lilitas atstātajās pēdās zem ūdens.

Klāvos vīri sēdās laivās un gaidīja, ko teiks Lilita,

— Jāsāk ar Krišiņu.

Kad laiva nograbēja pret sačabējušas mājeles sienu, rosību iekšā nejuta. Baterijas stars caur logu iegaismoja gultu, kur labā miegā dusēja večuks. Istabā peldēja sandales un pirmajā mirklī nenosakāmi priekšmeti.

— Krišiņ!

Lilitas balss un gaisma iztrūcināja gulētāju. Tas nebija pārbīlis. Drīzāk jau pāreja, kad cilvēks pats nespēj īsti nodalīt sapni no īstenības. Bet tad Krišiņš saprata un žigli kā ūdensputns sāka bradāt pa istabu, vienā rokā turēdams bik​ses un ar otru braucīdams pazodes kodaļu.

Kamēr Krišiņš saposās, laivā kāds zināja stāstīt, ka Krišs Grīslis vienmēr un visur kaut ko noguļot.

Viņa sievai nekāda mirstamā vaina neesot bijusi. Aizgājusi pasaulē no pārdzīvojumiem, ka vīrs parasti aizmidzis jau pirms tam, kad vel ne​esot bijis izpildīts vīrietības pienākums.

Krišiņu iesēdināja laivā, un tajā pārkāpa arī vietējais smējējs, kas tik īsti un sarkastiski notēloja

izglābtā dzīvi.

— Un tagad uz Mārēniem. Tur gan ir puslīdz droši, bet visādi var būt, Mārēnu pāris uz bēniņiem jau bija uzdabūjuši trīs paprāvos sivēnus. Toties tele un govs mīcījās kūtī pa zampu, kas sniedzas līdz vēderiem.

— Liec uz plosta!

Tā atkal bija Lilita. Mārēns noplātīja rokas: — Aiz fermas. Palika viņugad.

Vajadzēfa, cik vien spēka, airēt pēc plosta. Lilita pārlēca laivā, kur sēdēja Krišiņš, un rīkojums noskanēja neparasti pavēlnieciski: — Uz jauno fermu!

Tur jau sievas un vīri zāģēja un nagloja. Pāris metru no grīdas veidojās tāds kā latiņu režģis, uz kura sabīdīja kastes ar broileriem. Tāda vistu pacelšana otrajā stāvā diezin vai kādam būtu ienākusi prātā.

Izskatījās, ka viss nepieciešamais sagādāts pirms vairākiem gadiem. Tikai neviens tam nebija pievērsis uzmanību. Zīmīgi, ka vistu kūts personāls bija sācis cāļus pārvietot uz režģiem jau tad, kad Lilita vēl steidzās glābt Krišiņu. Tāpat kā citur nodrošinājās pret ugunsnelaimi, Klāva jau visu bija pārdomājusi, kā rīkoties, kad albrāzīsies ūdeņi.

Traktori rēca un mašīnas rūca uz dambja muguras. Bet tā vairs bija tikai trokšņošana. Pāris riteņnieku, kas mēģināja tikt pāri uzplūdumam, apslāpa un spocīgajā gaismā zibināja kabīņu stiklus.

Iekams no pilsētas atbrauca amfībijas, traktoristi, šoferi un ziņkārīgie no uzbēruma jau bija tikuši projām.

Ar tām pašām airu laivām.

Beidzot ari spridzinātāji pārrāva vižņaino iesprūduinu. Straume paātrinājās. Tie vēl nebija atplūdi, bet atplūdu sā​kums. Štābs atkal sanāca lielajā istabā. Nakts bija aizskrējusi vienā stiepienā. Nu tikai pa īstam varēja just izsalkumu un izgaršot stiķeņu vīnu.

Osvalds Biete atbīdīja pekaino, pec kartas pielēja un_ iztukšoja divas tējas glāzes. Viņš piegāja pie Lilitas, paņēma ar plaukstu elkoni un saspieda tik cieši, ka locītavā kaut kas nokrakšķēja: — Vai es neteicu?

Lilita izrāva elkoni un tikpat klusi atčukstēja: — Kas to varēja iedomāties? Visplatākajā vietai Viņa neizskatījās kā cilvēks, kas nupat saņēmis visbargāko pārmetumu. Lilita lepna, runātīga un tikpat pievilcīga iznēsāja šķīvjus ar kūpināta cāļa gabaliņiem un glāzēs izlaistīja vēso stiķeņu vīnu. It kā dambis nebūtu gājis pušu tieši tur, kur viņa atturēja slāņot smilšu maisus un akmeņus. **« Kad stāvējām uz dambja, kas apšūts ar betona plāksnēm, izdzirdu: — Te neviena pele vairs alu neielodās.

Sākumā neieklausījos balsī. Tikai pēc brīža, kad atcerējos to nakti pirms četriem gadiem, uzdzirdēju īpašo noskaņu. Tā dažkārt sirmgalvji runā par aizgājušo jaunību.

Par ko gan būtu jāskumst Lilitai Klāvai? Pati brieduma un sievišķīgās pievilcības gados. Aug divi kārtīgi puikas. Par vīru arī slikta vārda nedzird. Broileru ferma ir viena no izcilākajām rajonā. Ko tad vēl?

ĀRPUSARKLA PRIEKS Sākās ar jokpilnu sviedienu.

Rūsiņš sēdēja pie balti noberzta virtuves galda un strēba žāvētu cūkribiņu zupu. Logs kreisā elkoņa pusē bija līdz galam vaļā. Iekšā nāca divdesmit sestā aprīļa saule. Loga četrstūrī jau labu laiku kā helikopters debesīs karājās un dūca kamene. Tieši tur, kur sadūrās āra svaigums ar cūkribiņu zupas smaržu. Sētā asni kņudināja uz augšu pērnās lapas. Rūsiņš strēba, cik nu vien ātri karstā vira ļāva.

Traktors gaidīja netālajā laukmalē. Kolhozā bija nosolījušies apsēties līdz Maija svētkiem. Un Rūsiņa dēļ jau nu neaizķersies. Tā bija sagadīšanās, ka cūkribiņu zupas reizē vīri strādāja lielajā sešdesmit hektāru laukā, kas tepat aiz kūts. Tāpēc jau Rūsiņš pārskrēja mājās un laida garām no centra atvesto sātīgo maltīti.

Nebūtu jau atrāvies, bet vilktin vilka. Cūkribiņu zupa arī. Bet galvenokārt Kaiva. Cetrmēnešu skuķēns, kas čurāja autiņos, rauduļoja un izbrīnā pieklusa, kad Rūsiņš pieliecās un uzrunāja.

Bija atkal kārtējais slapjums un kārtējā pārtīšana. Henriete ņēmās ap ratiņiem, kurus pusdienlaikā iestūma virtuvē. Un Lapsardziene, Rūsiņa māte, arī ņēmās. Tāda knīpa ar savu uzrašanos pasaulē var samobilizēt pat desmit pieaugu​šos, ja vien viņi ir tuvumā.

Lapusardze, kuru kaimiņi sauca par Lapsardzieni, vienkāršības labad izlaižot «u», bija izauklējusi un izaudzinājusi trejus, bet uztraucās tāpat kā vedekla. Abas pietvīkušas no sakurinātās plīts, no saules, kas plūda iekšā, un no bērna, kas veņķēja rokas un kājas kā tītavas.

Kad šķīvis nāca tukšs, Lapsardziene paskubināja: — Paņem skapī ķiršu zapti un uzdzer pienu. Man jāskrien uz kūti.

Henriete norausa miklumu no pieres: — Tūdaļ jāķeras pie autiņiem. Skaties, veselu kalnu pie​strādājusi.

Rūsiņš redzēja. Un saprata, ka nakts, kuru ar vairākreizīgiem raudieniem sacaurumojusi Kaiva, gāž vai no kājām nost Henrieti. Bet viņš pats gulēja kā lācis un tikai brīžiem uztrūkās, kad sieva mazuli jau bija nomierinājusi un atkal ielocījās Rūsiņa līkumā. Tajās stundās, kad vīri tika brīvi no pavasara sējas trakuma, viņi veselīgi izšņāca mehanizatoru miegu.

Lapsardzicne tecēja pa lauku un kūti. Un vēl ar divriteni brauca uz trīs kilometrus attālo centru, lai piekoptu kantora un kultūras nama telpas. Bieži vien vajadzēja palīdzēt saklāt ģimeņu un kolhoza goda galdus, llenriete visu nejau dāja. Tāpēc nemazgātie trauki vēl bija iekrājušies no bro​kastīm.

Rūsiņš ielocīja vēl vienu baltmaizes riku ar ķiršu ievārījumu, izdzēra puslitru vēsā piena, pielika krekla piedurkni pie lūpām un izplūda skaļā pateicībā: — Henno-Hennī, paldies par ribiņām!

Mehanizators apskrēja apkārt galdam, satvēra sievu kā šūpolēs un sāka bārstīt skūpstus uz lūpām, vaigiem un pieres. Pierima tikai blūzītes izgriezumā. Sī brīža dēļ viņš bija pametis lauku, biedrus un koppusdienas.

Henrietei uzbrāzmojums bija patīkams, bet likās nelaikā un nevietā. Tāpēc viņa kā atgaiņādamās stūma pieplakušo pro​jām: — Ak tu, mans ampelmani! Pa kuru laiku tad es traukus mazgāšu?

— Traukus?

Rūsiņš pāris lēcienos atkal bija ierastajā vietā, ar kreiso roku paķēra šķīvi un izlidināja pagalmā.

Kamene, kas turpat vien visu laiku bija riņķojusi, satrūkās un aizlidoja. Šķīvis noknakšķēja, pret akmentiņu atsitoties, un pāršķēlās četrās daļās. Vektors ierējās, pieskrēja, apošņāja un laiski aplaizīja lauskas.

— Atnpelmanis kas ampelmanis!

— Es lai tevi ļautu spīdzināt pie trauku bļodas!

Rūsiņš sagrāba krūzi un izlidināja tāpat kā šķīvi. Tikai šoreiz ar labo roku, un tāpēc dzeramtrauks nokrita metrus piecus tālāk. Vektors atkal bija klāt, apostīja no visām pusēm un skrēja pretī Rūsiņam, kurš jau bija uz sliekšņa.

Putni čivināja.

Bērzu sulas tecēja kā piekalnes strautiņi.

Sēja dienā paskrēja uz priekšu par desmit procentiem.

Hcnno-Hennī pēc radībām bija kļuvusi vēl kairinošāka.

Kaiva čurāja autiņos un trenēja balsi.

Rūsiņš bija tik apmierināts ar dzīvi, cik apmierināts cilvēks vispār spēj būt. Un tāpēc viņš bezbēdībā izlidināja pa logu šķīvi un tam pakaļ arī krūzi.

— Es nopelnu un varu atļauties!

Nopelnīt Rūsiņš patiešām nopelnīja labi. Dienesta rūdījums un stāja ātri vien jauno mehanizatoru uzsvieda vilnim, kas slavu tālāk nes. Par viņu runāja gandrīz vai kā par brīnumu: — Un nedzērājs.

Kolēģes apskauda Menrieti, mehanizētās uzskaites ekonomisti, kurai tā laimējies. Daudzas cīkstējās ar saviem pus« plenčiem, lai tie nenokristu galīgajos plenčos.

Rūsiņš bija apprecējis krietnu sievu un turpināja dzimtu dzimtajās mājās. Tēvs vairs nepiedzīvoja mirkli, kad dēls pārnesa pirmo algu. Lapusargu tagad pašu sargāja lapas, kas kapsētu nosedza pat vasaras sākumā. Smilškalnā bērzi sāka dzeltēt, vēl lāgā nesazaļojuši.

Rūsiņš pēc armijas atgriezās apritē, kura viņam bija asinīs no bērnības. Ar gotiņu un dobēm, ar suķiem un vagām, ar vistām un ābeļdārzu. Tikai mājas dzīvei laika iznāca gauži maz.

Kas velk, tam krauj. Un mehanizators vilka. It kā viņam vienam būtu uzticēts aptīt zemeslodi ar nebeidzamu vagu.

Nauda lauzās iekšā Lapusargu mājās pa logiem un durvīm. Rūsiņa ienesumu jūtami papildināja piepeļņa par pienu, bullēniem un suķiem. Viena prēmija gūlās virsū nākamajai.

Slava iznesa mehanizatoru ārpus Lapusargu mājām. Viņa vārds vairs nepiederēja tikai kolhozam.

Rūsiņš greznoja rajona agrorūpniecisko apvienību. Cilvēks ar darbu sevi pieteica republikas un Savienības mērogā. Kad pagalmā ieripoja dāvana — vieglā automašīna, saimniecībā neapskauda, bet parunāja gan: — Lapsardzienes puikam gan ir laime — limuzīns par pliku velti.

Rūsiņš saaicināja radus un draugus. Par godu limuzīnam un Kaivas apaļajai jubilejai. Galdā netrūka tradicionālo lauku labumu, kurus papildināja kūpināti zuši — turpat no kolhoza ezera. Namatēvs grieza pušu ciešo aizsailējumu bērza sulu pudelēm. Korķi paukšķēja pret griestiem ar vēl lielāku troksni nekā no šampanieša.

Kāds atkal ierunājās par automašīnu, kas nākusi par pliku velti. Mehanizators atsmēja: — Par pliku velti tikai zaglim no debesīm labumi krīt. Taču beigās ari pats zaglis iekrīt.

Viņš iedzēra arī kādu stiprāku malku, iežilba un par Kaivas ikdienu stāstīja ar tādu aizrautību kā par nezin kādiem pasaules brīnumiem.

Kad bija ēsts un dzerts un kad vairs nevarēja ne kripatiņu, bet saimnieces vēl piedāvāja kādu kumosiņu nogaršot, Rūsiņš slējās kājās un teica galda runu, kuras būtība — viens lielum liels paldies visiem, kas ir ap viņu, it īpaši Henno-Henni, kura radījusi tādu jaukumiņu kā superbērniņš Kaiva, Un viņš dažus vārdus sacīja arī par limuzīnu: — Par pliku vai par nepliku velti — tas nu tā. Bet, ja nebūtu tādas valsts dāvanas, no grāmatiņas vajadzētu dažus tūkstošus noņemt. Bet tagad tie ir pa virsu. Es nopelnu un varu atļauties!

Rūsiņš zibenīgi sāka mest šķīvjus. Ar tādu pašu veiklību, kā vasarnieki pludmalē met plastmasas ripuļus. Kad viesi attapās, pagalmā jau bija izaugusi lausku kaudzīte. Divdesmit viens šķīvis izlidoja tik žigli, ka likās — mehanizatoram ir arī otra profesija, kas apgūta cirka skolā.

Viesi nevarēja saprast — uztvert to kā joku, iežilbuša cilvēka neaprēķināmību vai nopietnību, kas jāaptur. Droši vien ciemiņi apvaldītu namatēva rokas, ja tās grasītos vēl kaut ko lidināt. Bet Rūsiņš apsēdās apmierināts un smaidīgs. Taču viesi izskatījās tādi stomīgi — un tāpēc namatēvs vēlreiz pielika punktu: — Es nopelnu un varu atļauties!

Lapsardziene, kuras atmiņā apbrīnojami turējās datumi un gadi, atcerējās: — Pirmo šķīvi viņš izmeta pa logu divdesmit sestajā aprīlī. To es ielāgoju. Todien bija varen silta diena un kamene ilgi stāvēja logā. Kaivai vēl nebija piecu mēnešu.

Kolhozā vairs nerunāja par limuzīnu, kas nokritis kā no gaisa, bet par divdesmit vienu šķīvi, kas izlidināti pa logu. Runāja ar cieņu: — Savas meitas jubilejā Rūsiņš saplēsa divdesmit vienu šķīvi.

Apmetušas lielākus un mazākus lokus, valodas atgriezās pie mehanizatora un patīkami satrauca bungādiņas.

Parastā darbdienā pēc parastām vakariņām Rūsiņš sēdēja un pārdomāja, llenriete istabā čučināja Kaivu, Lapusardze vēl aptecēja kūtssoli.

Mehanizators sēdēja un domāja. Par šķīvjiem un valodām. Pirmo sviedienu atcerējās tikai mamma.

Otro — jau viss kolhozs. Rūsiņš atvēra logu, izmeta vakariņu šķīvi un gaidīja, kas būs. Lapsardziene ienāca un nepamanīja. Sieva gan — uzreiz: — Trakais ampelmani! Vai tad jau darbdienās sāksi traukus plēst?

— Es nopelnu un varu atļauties!

Henriete uzmeta lūpu.

— Henno-Hennī, vai es kāds pļundurs, vai es kāds slaists? Un tu man liedz nieka šķīvi izmest pa logu. Kad braukšu uz veikalu, pārvedīšu.

Un pārveda. Sākumam trīsdesmit zupas šķīvjus par trīs​desmit kapeikām gabalā.

— Manu mīļo ampelmani, tu, nudien, paliec jocīgs.

— Pīpmanis mēnesī nosvilina divtik un vēl vairāk.

Notikums limuzīna apslacīšanas un Kaivas dzimšanas dienas svinībās pārauga turpinājumā. Šķīvju sišanas nepārtrauk„ tībā. Un ne tikai vakariņu reizē. Arī pusdienās, ja gadījās būt mājās. Brokastīs arī.

Lausku kaudzīte pārvērtās kaudzē.

Kad kolhozā ieradās pārstāvji no cita rajona agrorūpnieciskās apvienības, viņus noteikti iepazīstināja ar Rūsiņu Lapu sargu. Priekšsēdētājs vai kāds no speciālistiem, kas pavadīja atbraucējus, pirms tikšanās noraksturoja inehanizatoru. Un beigās pačukstus piebilda: — Viņam ir neparasts ārpusarkla prieks. Atceļā iegriezīsi​mies Rūsiņa mājās, un tad jau redzēsiet.

Tāds nobeigums ieintriģēja.

Sākumā Lapusardze un Henriete nezināja, kā izturēties. Ienāk pulciņš cilvēku, aši aplaiž acis — kas tad tur ko redzēt no vecas lauku mājas — un tad sastājas pie lausku kaudzes un brīnās. Stāv pie sasistajiem šķīvjiem un klausās par darba pirmrindnieku, kurš ar rekordiem iekaļ savu vārdu visos goda sarakstos. Rekordi nenāca viegli. Rūsiņš sevi izdzina līdz pēdējam. Brīžiem vēlās vakarstundās tik vien vairs tās varēšanas palika kā izmest vakariņu šķīvi pa logu.

Gandriz katram radās vaicājums, vai slavenais traktorists nav, nu kā lai to pasaka, mazliet dīvains.

Priekšsēdētājs un speciālisti skaidroja: — Pilnīgi vesels. Ar vidējo izglītību. Nedzērājs un nesmēķētājs. Kārtīgs dēls, labs vīrs un sirsnīgs tēvs.

Atbraucējiem vairs nebija ko sacīt. Toties mājās gandriz katrs steidzās pavēstīt par mehanizatoru, kurš katru dienu plēš šķīvjus. Bet ar to nevarēja pārsteigt. Vai mazums tādu, kas saplēš ne tikai šķīvjus, bet vēl piekauj sievu un pārbaida bērnus. Brīnīšanās sākās tad, kad klausītāji uzzināja: pirmrindnieks, nedzērājs un tomēr plēš traukus.

Lapusargu pagalmā lausku kaudze auga: Vektors to ik ēdienreizi apošņāja un aplaizīja, ja bija kaut kas suņa garšai atbilstošs. Un pacēla arī kāju, tā iezīmēdams vietu un laiku. Kad reizumis ieskrēja kaimiņsuns, arī tas darīja to pašu.

Laika gaitā ar visu ko aprod. Par Rūsiņu parunāja, parunāja un pierima. Mehanizatora bungādiņas vairs nekairināja atgriezeniskā informācija. Un uzreiz kaut kā pietrūka. Galu galā — kas tur liels — mēnesī notērēt trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit rubļu, ja dažu mēnesi no algas, prēmijām un piemājas saimniecības krājkasē ietecēja pat tūkstotis. Cik tad var izdot par ēdamo, ja gandrīz viss pašu kūtī un pašu dārzā gatavs nāk. Un drānas jau arī katru dienu nepērk. Istabās vecu vecāsmebeles, kuru vērtība ar katru dienu pieaug, stā​vēja, kā stāvējušas. Nudien, kur lai to naudu liek.

Rūsiņš sāka pirkt dārgākus traukus. Un atkal iekļuva valodās. Kā cilvēks, kas atļaujas mest naudu pa logu laukā. Un rēķināja līdzi, cik katrā ēdienreizē izlidina.

— Es nopelnu un varu atļauties.

Tā bija nemainīga atbilde, ja kāds iztincināja vai mēģi​nāja atrunāt.

Tie, kuri nopeļņu sabāza pudelēs un mēnesī notērēja vēl vairāk nekā Rūsiņš, palika ēnā. Nodzēra visu algu! Ir nu gan atradis jaunumu. Bet izmeta simt rubļu pa logu — o, tā jau pavisam cita lieta. Kur nu simt! Viņnedēļ esot nopircis servīzi par divi simti trīsdesmit. Divpadsmit personām. Ja izlidina pa logu terīni un cepešbļodu, arī tad mēnesim nepie​tiek. Rēķiniet paši.

Agrāk viesi lausku kaudzi tikai aplūkoja. Tagad jau sāka pārcilāt un pētīt firmu zīmes.

Rūsiņš, kas visu laiku interesējās galvenokārt par tehniku un tehnoloģiju, sāka paplašināt redzesloku par porcelānu un fajansu. Darbnīcās un uz lauka īsajos atelpas brīžos vīri labprāt klausījās par trauslajām tasītēm un vāzēm, kuras nebija vienkārši tasītes un vāzes, bet māksla un zinātne ar vēsturi un priekšvēsturi. Mehanizatori Lapusargu ik pa brīdim uzurdīja, lai teicamais raisītos. Rūsiņš nebija divreiz skubināms. Viņš uzbūra ainu, kā venēciešu tirgotājs Marko Polo Ķīnā ieraudzījis brīnumu brīnumus un vēlāk nekādi nav varējis tos atstāstīt tautiešiem. Tad iedomājis jūras gliemeža eoneha cijpraca perlamutru kā salīdzinājumu. Ahā!

Uzreiz sapratuši, bet nav ticējuši, ka tādu varot ari no māla pikām mākslīgi sameistarot. Stāstīja par šodienīgajām tuneļa krāsnīm, par dekalkomānijas ceiiu. Par kādreizējo Kuzņecova fabriku, kuras darinājumus rotājušas marķīzes un ķinieši. Uri par toreizējo Jesena fabriku, kuras trauki allaž bijuši pušķoti ar ziediem.

Rūsiņš tik trakoti aizrāvās ar porcelānstudijām, ka viņam pat iesauka radās — Porcelāns.

Daudzinādami krietno arāju, brīžiem pat īsto uzvārdu aizmirsa. Ari vārdā nesauca. Porcelāns un Porcelāns. Pat kolhoza pilnvaroto sapulcē runā​tājiem paspruka iesauka.

Viss jau būtu labi. Viens krāj pastmarkas, otrs naudu nobrauc ekskursijās, trešais pērk misiņa svečturus. Lai jau nu būtu Rūsiņš meklējis servīzes un rakņājies grāmatās. Ja tikai dārgos pirkumus nemestu laukā pa logu un nedauzītu.

— Es nopelnu un varu atļautiesl Plīsa iekšzemes un ārzemju šķīvji, tasītes, bļodas un terīnes. Krājkases noguldījums kusa acīm redzami. Lapusardze, kura savu mūžu pati nav bijusi izšķērdētāja un arī vīrs tāds nav bijis, mātes mīlestībā aizstāvēja un rāja, apstulba un mē​ģināja saprast. Lūgšus lūdzās, lai taču vedekla kaut ko da​rot.

Vēl jau tik tālu nebija, ka Rūsiņš kā pēdējais pļēgurs būtu gatavs no mājām aizstiepi pat vienīgo kreklu, lai tikai da​būtu kāroto.

Rajona lepnums sāka pats sev ēnu virsū mest.

— Strādā lieliski. Labs dēls, mīlošs vīrs, sirsnīgs tēvs. Bet ar to porcelānu tāds kā nojucis.

Vēl jau cildināja no tribīnēm. Vēl jau brauca uz kolhozu pieredzi lūkot. Vēl jau zālīte ap lausku kaudzi nepaguva galvu pacelt.

Bija atkal kārtējais sējas pavasaris.

Darbi dienā paskrēja uz priekšu par desmit procentiem.

Putni čivināja.

Bērzu sulas tecēja kā piekalnes strautiņi.

Kaiva draiskojās bērnudārzā.

Rūsiņš bija tik apmierināts ar dzīvi, cik apmierināts cil​vēks vispār spēj but.

Mehanizatoram nupat, nupat pirms sējas bija laimējies Rīga komisijas veikalā par četriem simtiem nopirkt servīzi sešām personām.

Atkal vīri strādāja lielajā laukā, kas tepat aiz Lapusargiein. Rūsiņš pusdienlaikā pārskrēja mājās, jo viņam lieliski garšoja žāvēta cūkribiņu zupa un viņš joprojām mīlēja savu Henno-Hennī. Tikai Henriete savu vīru vairs neuzrunāja par miļo ampelmani. Arī par trako ampelmani ne. Lapusardze vaimanāja.

Henrietei bija pilna sirds. Bet Rūsiņš bezbēdīgi izmeta vienu no sešiem šķīvjiem, kas pirkti Rīgā komisijas veikalā, un gāja uz lauku ar darbu nostiprināt savu vārdu goda sarakstos. Gāja garām kaudzei, kura turēja mehanizatoru dīvainā slavas vilnī.

Vēlā vakarstundā Lapusargos ieripoja ātrās palīdzības mašīna. Neviens tā arī neuzzināja, kas viņus aicinājis — māte, sieva, kaimiņi vai kāds no centra. Rūsiņu aizveda uz slimnīcu, kur istabu durvis ver tikai no ārpuses. Pie tam ar izņemamiem kliņķiem. Kad Lapusargos mediķi ieraudzīja sasisto trauku kaudzi, viņiem neradās šaubas, ar ko te darī​šana.

Sēja vairs nepaskrēja dienā uz priekšu par desmit procentiem, jo kolhoza visdūšīgāko mehanizatoru visnepiemērotā​kajā laikā izrāva no ierindas. Kolhozs neiekļāvās ieplānotajā desmit dienu sējas ritmā. Aiz kalniem vairs nebija siena laiks. Ja Rūsiņš uzturēsies miteklī, kura durvīm nav rokturu, saļodzīsies grafiki. Un tāpēc priekšsēdētājs ar puķēm un pašu ezerā ķertiem zušiem brauca uz slimnīcu. Lai personālam paldies teiktu. Pēc ilgākām pārrunām ari mediķi atzina, ka Rūsiņš Lapusargs ir caurcaurēm vesels. Cilvēks gluži vienkārši kolekcionē šķīvju sišanas pārdzīvojumus. Tā sakot, atļaujas ārpusarkla prieku. Vai tad marku krājējus un misiņa svečturu uzpircējus tūdaļ slimnīcā liek? Mchanizatoram vienīgi varētu pārmest, ka viņš pārlieku bieži atkārtojot vienu un to pašu: — Es nopelnu un varu atļauties!

Bet, ja cilvēks patiešām nopelna, kāpēc gan viņš nedrīkstētu atļauties? Kas var liegt labam dēlam, mīlošam vi​rām, sirsnīgam tēvam, nedzērājam un nesmēķētājam ārpusarkla prieku, kaut arī tas maksā bargu naudu?

Lai kolhozs atkal iekļautos grafikos, lai labākais mehanizators varētu netraucēti strādāt un lai ģimenē būtu miers, priekšsēdētājs Lapusardzei un Henrietei apsolīja, ka turpmāk servīzes iegādāsies saimnieciba un pasniegs Rūsiņam kā prēmijas par labu darbu.

CETURTĀ PARTERA L0ŽA, PIEKTĀ UN SESTĀ VIETA Kāda jēga izprašņāt mūziķus. Tik un tā par labu nekas vairs nav griežams. Cilvēki nosoda mēles kulstīšanu, bet paši spēlētājus tincina.

Valteronkulis turas valodās. Un paliks ilgi. Arī tad, kad kolhozu pārskanēs cits notikums. Tāpēc ka nevar visu iz​zināt. Ļaudis kaitina nevarība. Nespēja tikt klāt serdei.

Tāds dīvains jau vecais Valters bija. Bet kurš tad nav jocīgs? Vajag tikai prātīgi ieskatīties.

Izskaidrot ar mūža nogales dullumu? Par tādiem vienādiņ teica: — Uz vecumu jau katram nāk jaunības joņi virsū. Uzbrāž gan. Cikiein tā nav bijis. Ja būtu nolūkojis līdzāsdzīvotāju, parunātu — un miers. Bet šitā izdarīties! Un priekš kam? Tie muzikanti arī tik nevarīgi kā neaizmirstules. Pusi dienas un vakaru nodzīvo, bet neizprasa, kam par godu jocīgie gabali jāspēlē. Tādiem ka tikai rubļi kabatā un cienasts uz galda. Dēls arī kā no laktas nokritis — blisina acis un brīnās. Ko šis var zināt — pats pa Rīgu. Izskrien reizi mēnesī pie teva un atkal kā sasvilis atpakaļ. Abi ar sievu un skuķi. Piebakā mašīnu ar lauku labumiem, uz sekundi ieslēdz smaidus un slinki pamāj ar rokām: — Atā, papītl Kas tad viņš tur, galvaspilsētā, ir? Virpas piedēklis. It kā kolhoza dzelžu trūktu. Būtu uz vietas, pieskatītu senci — un vecais pekstiņus nenostrādātu.

Valteronkuli visi turēja par goda vīru. Tepat dzimis, audzis un mūžu nostrādājis. Pavisam trūcīga būdeļnieka dēls. Pats izbaudijis kalpa dzīvi. Strādātājs. Gudrības uzkrājis ne​vis skolas solā, bet darbā. Četrdesmitajā gada nebija skajš un skrejošs. Taču ne​pārprotams gan. Tālab par viņu teica: — Sarkanais.

Kad uznāca karš, viņš nesvārstījās. Kā ierindnieks aizgāja un kā ierindnieks kopā ar gvardiem pārnāca. No amatiem vairījās. Ne tāpēc, ka baidītos. Valters bija vagas cilvēks. Vispilnīgāk viņš prata sevi izteikt arklā. Sākumā — vecāku zemītē, kurai bija piemērīti klāt daži hektāri. Vēlāk kolhozā. Sāka ar saimniecības govīm, pēcāk pārzināja teju Icrmu. Apkārt pa pasauli nedauzījās. Ja liekas darbā pa īstam, lopiņi piesaista cieši. Valters projām nerāvās. Sapelnīja rakstiskas un vārdos izteiktas uzslavas un pieņēma tās ikdienišķi vienkārši. Kā naudu algas dienās.

Kad vīri strīdējās par politiku, līdzi parūca, bet neiekaisa. Toties runās par ganāmpulku un barību metās kā peldētājs ūdenī.

Speciālisti rēķinājās, cik sagādāts un kādas devas iznāks. Valters pārprasīja: — Pēc kā tu skaiti? Vai nezini, ka rudens svars no pavasara svara atšķiras? Ak zini? Nu ko tad tu man miglu uz kauliņiem klinkšķini?

Lopkopis nebija kašķīgs. Tikai stingrs. Pret sevi un citiem. Reižu reizēm sanāksmēs priekšsēdētājs viņu citēja: — Valteronkulis saka: «Siens jābaro ar svaru, saknes un kartupeļi ar mēru.»

Teļu aprūpētājs nebija īpašs grāmatu draugs. Taču brīžiem pārsteidza ar vienu otru visnegaidītāko atziņu. Cilvēki klausījās un nevarēja saprast — paša fantāzija vai nodru​kāta gudrība.

Gada pārskata sapulcē kolhoznieki mēģināja iezīmēt nākamo pavasari. Roku pacēla arī Valteronkulis: — Man uzpeldēja šāds jautājums. Tas nav ne svešs, ne jauns. Jau Piektā gada revolūcijas laikā dāņu zinātnieks Hindhede lika aiz auss: «Cik daudz raušu lietāt, tas nav lopu ēdināšanas, bet gan mēslošanas jautājums.»

Runātājs vienmēr turējās pie izteikta «ā». Kāds bija mēģi​nājis aizrādīt un saņēmis atbildi: — Lietot — pliki skan. Kārtīgs «ā» ar strīpu virsū ir kā gurķu muca ar slogu. Tur ir gan smaka,

gan krepte.

Lai kur un par ko krustojās domas, Valters gandrīz vien​mēr sāka ar vienu un to pašu teikumu: — Jāatvelk dabīgie svara zudumi. Kāda jēga rēķināt bunkuru, ja graudos vēl ir ūdens. Ūdens maniem teļiem jau tā ir pietiekoši — pie kūts akā. Man vajag raušus.

Valteronkulis visas miltainās piedevas sauca par raušiem.

Uzstāšanās nobeigums arī iznāca jau agrākā atkārtojums: — Viss ir no svara: sāls šķipsna un pludinātais krīts vai kā viņu tagad tur sauc.

Sākums un beigas bija nemainīga aptvere. Toties uzstāšanās vidus allaž no jauna. Tālab Valteronkuļa īsās, bet ne​parastās runas gaidīja un ar aplausiem atbalstīja..

Visos citos jautājumos vecais Valters bija atturīgs vārdos. Vienīgi šaurākā pulciņā izteica savus spriedumus par ģi​meni: — Tagad paraduši šķirties. Vienu pamet, pie otra aiziet. Dzīvo šķērseniski, it kā nekas nebūtu noticis. Sadzer šņabi un noprasa: «Nu kā tev ar manu bijušo?» Bērni brīžiem nevar saprast, kuru saukt par papu un kuru — par onkuli.

Precēšanās nav nekāda spēlīte. Katrs putniņš uzticīgs savai ligzdiņai. Kas tev deva.

Republikā populāra žurnāla redakcija kolhozā rīkoja pārrunas par ģimeni. Iepriekš pielauza arī Valteronkuli, lai uzstājas. Garu mūžu kopā nodzīvojuši. Sieva nekad nav žēlojusies. Un Valters arī ne.

Vienīgi par to, ka veča par ātru zem velēnām aizgājusi.

Dēls tēvu vedināja uz Rīgu, solīja ierādīt vienu istabu Imantas dzīvoklī. Taču Valteronkulis atteicās.

Kolhozā ar viņu rēķinājās, lai gan teļus kopa cita ģimene. Un viņš jutās vajadzīgs. Vismaz govij un suķim.

Un dažām vistām, kuras gailis izvadāja pa sētu un dārzu. Vientulis iztika gluži labi. Vedekla vienreiz mēnesī atbrauca, izlaida veļu cauri mašīnai, piekopa istabas. Valteronkulis šai dienai par godu pirtī pērās un ar vecu veco bārdas nazi nobraucīja sarus.

Bet, kad atbrauca žurnāla redakcijas ļaudis, ieplānotais runātājs uz tribīnes nebija dabūjams. Sēdēja zālē, klausījās, bet aicinājumu laida ausīm garām. Vēlāk organizatoriem at​teica: — Ko es tur iešu plātīties. Tagad jau modē famīlijas, kur vismaz pusducis. Kas tad man — viens pats. Un runāt par to, kā mēs ar veču esam mīlējušies un ķīvējušies, — kam tas vajadzīgs. Katram savs mūžs. Veča jau kapsētā, un man arī tā stundiņa nav tālu.

Tā bija prātīga veča prātīga dzīve.

Līdz tam brīdim, kad sākās ar tiem muzikantiem.

Kolhoza zemes robežojās ar pilsētu. Tālab daudzi laukos gan dzīvoja, bet strādāt brauca uz rajona centru. Valteronkulis skaitījās nomaļnieks, jo viņa māja atradās saimniecības attālākajā stūrī. Kārtīga četristabu mītne, kuru uzbūvēja sīkzemnieka būdiņas vietā.

Valteronkulim bija labas kaimiņattiecības ar pensionētiem mūzikas skolas pedagogiem. Mūziķu laulātais pāris jaunībā pat operteātrī dziedājis. Un, protams, ne vienreiz vien uzstājušies kolhozā svinīgās kopā saiešanas reizēs. Pēdējos gados gan vairs ne. Publika alka kaut ko neparastāku un par vecajiem dziesmu locītājiem smīkņāja. Pedagogi jutās pagodināti, ja viņus aicināja koncertēt ārpus saimniecības, atcerēties un skanoši ilustrēt. Kultūras namos zēla interešu klubi un tajos vajadzēja daudzveidīgus piesitienus bez glāžu šķindas.

Valters bija pārliecināts, ka tuvīnie kaimiņi neatteiks. Bet, lai būtu pilnīgi droši, piesolīja gluži labu atlīdzību. Katrā ziņā jūtamāku nekā citi un citur. Tāpēc viņš runāšanu sāka ar pašu galveno: — Naudas man netrūkst, un tāpēc varu maksāt divas un pat trīs takses.

Tikai pēc laba brīža sekoja būtība: — Es gribētu sarīkot operas pēcpusdienu.

Dziedātāji apstulba.

Neviens nebija ne dzirdējis, ne manījis, ka Valtertēvs brauktu uz operteātri vai izrādītu interesi par iestudējumiem.

— Vai tad kaimiņš kādas viesības rīko?

— Nē.

— Kam tad mēs dziedāsim?

— Man. — Ko tad?

— Baņutas un Vižuta duetu.

— ?

— No Alfrēda Kalniņa operas. Vai nu paši nezināt?

— Vienu duetu?

— Vēl vajadzētu muzikantus, kas prot spēlēt pēc notīm.

— Ko tad?

— Sacīsim, kāzu maršu no tās pašas «Baņutas».

Pedagogi sēdēja un nevarēja attapt — Valters runā nopietni vai grib izjokot. Iluinorizjūtas kaimiņam nekad nav trūcis.

Valteronkulis klusēšanu uztvēra kā piekrišanu un teica vien tālāk: — Es domāju, ka mēs varētu jūnijā pirms lielā siena laika. Kamēr vel kolhozā tāds rāmums.

Vienīgi teļu siens būs nopļauts. To jau agrāk sāk un žāvē kokos. Vēlāk arī nebutu nekāds grēks. Kas man, pensionāram. Priecājos, kad gribu, un guļu, kad nāk miegs. Tikai negribas pašā karstuma, kā par spīti. Ja kāds iet vai brauc garām un dzird muziķi un dziesmas, palaidīs vēl baumas, ka siena laikā balli rīko.

Priekš kam tādas runas. Man darbs vienmēr ir bijis pirmajā vietā.

Valteronkulis cēlās un gāja. Pie durvīm vēl atgriezās: — To orķestri lielu nevajadzētu. Lai tikai meldiņus var paņemt. Sķidrāk jau būs, bet mana māja nav nekāds operteātris.

Sķidrāk jau būs. So teikumu pedagogi uztvēra kā raksturojumu. Saskatījās. Grasījās protestēt. Varbūt pat atteikt. Taču piesolītā samaksa atturēja.

— Vēl man uzpeldēja šāds jautājums. Tā nebūs publiska uzstāšanās. Tāpēc publikai nevajadzētu apziņot.

Valteronkulis it kā aizmirsa, ka jau atvadījies, un pārme​tās uz citu tematu.

— Ķiršu jums šogad būs kā krusa. Salna nepaspēja nokost. Kartupeļi arī labi, bet vēl nav zvanīts.

Viņugad no​plaucēja ar visiem lakstiem.

Ciemiņš domu izcēla no piemājas dārziņa un apmeta loku pa kolhozu. Apstājās pie lopiņiem un ēdamā: — Iznāk par maz olbaltumu, salīdzinot ar stērķeli.

Nošķendējās, atsveicinājās vēlreiz. Aizgāja lēnīgi un smagi. Visiem pazīstamais vagas cilvēks. Runas par operas pēcpusdienu likās kā iemaldījies murgs.

Pensionētie dziedātāji bija iznākuši pagalmā un joprojām klusēdami noskatījas aizejošajā. Viņiem ausīs skanēja zinā​mais un aprastais. Šķita, ka Valters atskatīsies un turpinās: — Kad mainās racions, tad ir slikti. Teļš jāēdina tā, kā vēlāk ēdinās piena govi. Bet vai mēs esam izlietājuši visu, ko varējām?

Pedagogi piekristu. Kā jau lauku cilvēki, runātu līdzi. Bet ko lai saka, dzirdot negaidīto un neaptveramo; — Es gribētu sarīkot operas pēcpusdienu.

Kaimiņa mūžs kā uz paplātes, tomēr še tev — brīnumi kapa malā.

Kad zārdos žuva teļu siens, pie Valtcronkuļa ieradās pensionētie pedagogi un četri mūziķi: vijolnieks, trompe​tists, akordeonists un bundzinieks.

Namatēvs, viesmīlīgs būdams, jau bija salūkojis uz galda cienastu.

Atnācēji un atbraucēji skatījās visapkārt un staigāja no istabas istabā, laikam gribēdami kaut ko īpašu ieraudzīt. Kādu pieturas punktu pēcpusdienas īstajai jēgai. Neuzkrītoši novēroja Valteronkuli. Taču skatiens likās gaišs un darbošanās aizdomas neradīja. Vajadzēja samierināties ar pieņēmumu, ka vecais sadomājis īpatnējā veidā aizpildīt pie​vakari.

Suķis bija pabarots. Govs izvesta atālā. Gailis kopā ar vistām kašņājās aiz malkas šķūnīša.

Saule slīdēja uz leju. Sai reizei par godu sagādātais kon​jaks gandrīz par sprīdi jau noplacis.

Varēja sākt.

— Man uzpeldēja šāds jautājums. Vai vienā istabā es ne​būšu par ciešu klāt. Iešu guļamistabā.

Valteronkulis durvīs atstāja pēdas platuma spraugu.

Varbūt namatēvs negribēja skatīties pensionētajiem skolotājiem vaigā. Dueta saturs droši vien pārlieku kontrastētu ar izpildītājiem. Iespējams, ka Valters patiešām vairījās no skaļuma.

Nelielā kapela sāka ar kāzu maršu. Mūziķi bija samēģinājuši un par tādu naudu gribēja nospēlēt godam. Tomēr neparastība laikam sasaistīja. Instrumenti notis uzlasīja kā taustīdamies.

Baņutas un Vižuta duets skanēja drošāk. Kaimiņi centās, cik spēja, lai paliktu labā atmiņā. Galu galā tas bija varēša​nas apliecinājums. Ja jau izvēle krita uz viņiem, tad uzticību vajadzēja attaisnot.

Dziedātāji un instrumenti apklusa.

Ciemiņi kā pirmklasnieki gaidīja skolotāja vērtējumu. Bet durvis nepakustējās, un namatēvs nerādījās.

Vijolnieks ar lociņu piegrabināja un tad spēra soli otrajā istabā.

Valteronkulis sēdēja mīkstajā krēslā, galvu atspiedis atzveltnē, un skatījās griestos. Sejā bija tāds miers kā pēc pēdējā ievestā siena vezuma. īsais koncerts bija beidzies, Un viens mūžs arī. Ārstu atveda pēc stundas un sešpadsmit minūtēm.

— Spēcīgais pārdzīvojums tā satricināja, ka Valteronkulis neizturēja.

Atlika vairs tikai izrakstīt miršanas apliecību.

Kad dēls pārlūkoja tēva drēbes un mantas, nobružātajā naudas makā viņš atrada vairākkārt pārlocītu papīra lapu, kurā vietumis varēja redzēt caurumus. Katru burtu rūpīgi izzīmēdams, Valteronkulis bija cieši spiedis rindiņu pie rin​diņas.

Vecais Valters kaut kur bija norakstījis Kārļa Skalbes vēr​tējumu par Baņutas mūziku: «Viņai ir tīra dvēseles burvība. Viņa ir atturīgi vienkārša, sirsnīga un dziļa. Tā ir kā vecs mežs, kurā tu ieej, padodamies viņa aicinošām melodiskām šalkām, un piepeši redzi uzplaukstam savā priekšā kādu no tiem retiem nevainīgiem ziediem, kādus var uziet tikai meža dziļumā.»

Tālāk bija Jāņa Sudrabkalna vārdi. Laikam jau par to pašu uzvedumu: «Cīrulīgās, brīnišķās līgotnes, kas apvizmina operu, liekas būt kā no citas pasaules, kura ir mūsu pašu pasaule, bet tikai kā fenomens vēl, bez iemiesojuma vēl.»

Dēls un vedekla bija nesaprašanā. Nekad viņu sarunas nav apstājušās pie operas.

Jaunais Valters atcerējās: — Uz cirku gan papīts gāja. Kad iebrauca Rīgā iepirkties, palika pa nakti. Un vienmēr teicās iet

nomedīt kādu biļeti. Kad pārnāca, prašņājām, ko redzējis un kas paticis. Vienmēr atbildēja, ka vislabākie esot gaisa vingrotāji. Mēs jau uz cirku neejam. Tur vairāk laucinieki. Kad darbā atliek kāda biļete uz teātri, tad gan. Papīts atkal par to negribēja dzirdēt.

Bērēs visādi izprātojās, izminējās, bet ne pie kādas skaid​rības netika.

Valteronkulis aizgāja kapā ar visu noslēpumu. Un šī neziņa ļaužu prātus ērcināja. Kā drīkst būt kaut kas tāds, ko tuvākā apkaimē nezina? Kad vienam par otru viss ir pilnīgi skaidrs, ieskaitot skapja saturu un ierakstus krājkases grā​matiņā.

Vecajam Valteram nekā īsti slēpjama nebija. Ja būtu iz​stāstījis, pasmietos un drīz vien aizmirstu, 1941. gada jūnijā Valteram izgadījās būt Rīgā. Vilciens atpakaļ gāja naktī. Iebraucējs klīda pa ielām un apstājās pie operteātra. Viņš bija nodzīvojis gandrīz līdz četrdesmit gadu vecumam un ne reizes vēl nebija vēris neviena teātra nama durvis. Valters vienmēr rēķināja, ko drīkst un ko nedrīkst atjauties. Vaga neļāva atrauties, un šaurā rocība pieradināja būt pieticīgam. Bet dzīves pārvērtību vilnis viņu izkustināja, rāva līdzi un sāka svaidīt. Ausīs skanēja: visām spējām pavērts ceļš! Kāpēc gan viņš nevarētu vienu vakaru noziedot operai? Lai redzētu, kā tur ir un kas tur ir. Valters pat nepainteresējās, ko rāda. Nopirka biļeti, un laipnība viņu aizvadīja kreisajā pusē, ceturtajā ložā, sestajā vietā. Sēdēja kā sastindzis, tvēra visu, kas notika uz skatuves, orķestra bedrē un ložā. Valteram sāka tirpt kājas. Viņš nedrīkstēja tās izstiept, baidīdamies, lai kādam nepieskaras. Un tikai tad, kad ar plecu sataustīja balstu, atļāva ķermeņa saspringumam noplakt. Valters nopētīja izrotāto stabu, kas turēja ložu, kurā droši vien virs viņa arī sēdēja cilvēki. Viņš nezināja, kā te ko sauc. Taču balsts viņam likās tik drošs kā liepa būdeļnieka pagalmā.

Stingrums, kur atspiest plecu, iedroši​nāja. Lauku vīrs pat atļāvās aplūkot blakussēdētāju.

Ja visu laiku būts vagā, kūtī un pļavā un ja no turienes pirmo reizi ienākts operas mājā, no pārdzīvojumiem brīžiem metas auksta mugura.

Blakus krēslā sēdēja dievīga būtne. Valteram šķita, ka viņi abi vienmēr ir nākuši uz šo namu, vienmēr skatījušies skatuves krāšņumā un vienmēr klausījušies, kā uzvirmo un pēc tam sīkos vizulīšos saplīst mūzika.

Starpbrīžos Valters neuzdrīkstējās iet staigāt. Sēdēja un pāri plecam atskatījās, kā garām ložai kiusi plūst publika.

Ienāca būtne: — Jūs joprojām mūzikas varā.

Iebraucējs pat muti nepavēra. Tikai piekrītoši pamāja ar galvu.

Valteru kājās piecēla aplausi. Un dievīgā būtne?

Pagriezās, paskatījās acīs un, kā nupat ieraudzījusi, no​brīnījās: — Vienmēr nāku uz pirmizrādēm. Tad var izjust uztraukumu. Un sēdu piektajā vietā. Jūs gan agrāk nebiju manī​jusi.

Būtne izgāja un atskatījās: — Līdz nākamai pirmizrādei!

Nākamreiz Valters operteātra durvis vēra pēc kara. Noskatījās trīs pirmizrādes. Un visas kreisajā pusē, ceturtajā partera ložā, sestajā vietā. Bet piektajā vietā dievīgā būtne vairs neatnāca.

Valters apprecējās un uz operām vairs nebrauca. Piecus gadus. Bet tad atkal viņu sāka vilktin vilkt ceturtā loža. Iebraucējs vairs nepirka tikai vienu biļeti, bet divas. Piektā vieta vienmēr stāvēja tukša.

Reižu reizēm Valters gribēja izstāstīt sievai par «Baņutu». Gribēja uzaicināt uz Rīgu. Vienreiz pat ieminējās: — Varbūt aiziesim uz operu?

Sieva paskatījās kā uz mēnessērdzīgu: — Muļķis esi palicis, vai?

Valters padomāja: patiešām, muļķis kas muļķis. Vai tad normālam cilvēkam galvā skanētu balsis: «Paliec, kad lūdzos! Tu mana zvaigzne mirdzošā! Tu mana laime vienīgā.»

Valteronkulis vienādiņ teica: — Uz vecumu jau katram nāk jaunības joņi virsū.

Muļķis kas muļķis. Un tie joņi nāca virsū ap to laiku, kad teļu siens kokos žuva, bet lielais siena laiks vēl bija priekšā.

Mūzikas kritiķi apgalvo, ka Baņutas un Vižuta duets esot operas liriskā kulminācija. Ka tajā esot plaši plūstoša melo​diska līnija un liels emocionāls spēks.

Valteronkulis valodās vēl turas. Ar minējumiem. Ja viņi vēl zinātu, ka nelaiķis visu mūžu slēpis no sievas Baņutu. Ja viņi zinātu, ka vecais teļu kopējs populārā žurnāla rīkotajā konferencē atteicās runāt tāpēc… Jā, bet kāpēc? No viņa gribēja dzirdēt par saskanīgi novadītu mūžu. Bet vai viņš drīkstēja par to stāstīt, ja galvā pati no sevis aizvien ieska​nējās melodija: «Paliec, kad lūdzos! Tu mana zvaigzne mirdzošā! Tu mana laime vienīgā!»

Valteronkulis gribēja runāt par tiem, kas šķiras un precas no jauna, par visiem, kas dzīvo šķērseniski. Par tikumu un netikumu. Bet iespītējās un klusēja. Sarosījās tikai pēc konferences, kad viesi no Rīgas ievaicājās, kā tad ejot ar dar​biem: — Teļu sienu pļaujam agri un kraujam zārdos.

BIĶU ALUS

Elgars Biķis bija caurcaurēm slapjš.

Lietus pēdējoreiz nopilināja pirms vienpadsmit dienām. Tāpēc tāds nolijis cilvēks uz ceļa bija brinums un cerība. Gājējs jau nezin kuro reizi dzirdēja: — Vai tavā pusē beidzot nogāza?

Elgars neatbildēja. To varēja saprast divējādi. Vai nu cilvēks piepūties aiz lepnības, ka mākonis apsvētījis tieši viņa vagas un dobes. Vai arī lieku klunkšķi ierāvis un nav spējīgs pār lūpām vārdus velt.

Daudzi vēlāk apgalvoja, ka Biķis garāmiedams nodvingojis. Tāds vilnis uzvēdī dzērienu veikalā, kad'nevīžīgi nomestā kastē kāda pudele sašķīst.

Bet par dvaku atcerējās tikai pēcāk. Tobrīd katrs pretimnācējs slapjo Biķi noskatīja kā brīnumu un cerību.

Pavasaris bija aizkaltis. Liellauki un mazdārziņi slāpa. Sējumi nevarībā dzeltēja.

Tovakar, kad Elgars pa ce|u nāca slapjš, saule atkal aiz meža gulēt aizslīdēja pilnīgi plika. Tātad rajona gadatirgus diena solījās būt karsta un putekļaina. Kolhozā bija sagatavojušies pārdošanai un rādīšanai. Jau iepriekš varēja paredzēt, ka īpaša piekrišana būs vilnas pārstrādes ceha daudzkrāsainajiem adījumiem un noaudumiem. Un, protams, izslavētajam Biķu alum. Veldzējumu pārdos septiņās vietās.

Galdniecībā bija tapuši paprāvi mākslinieciski informācijas dēļi, kas lieliem burtiem vēstīja par brūvējumu, kuram vairs īpašas reklāmas nevajadzēja.

Elgars Biķis bija cieši nolēmis nebraukt. Priekšsēdētājs gan nosolījās viņu vairs alus kioskā nesēdināt. Nozvērējās garšīgā padzēriena autoru pārlieku nedaudzināt. Mierināja, ka par niekiem nevajagot uztraukties. Skaidroja, ka tādai saiešanai esot pavisam citi vērtējumi.

Saimniecības vadītāja prātojumi Elgara nodomu nesakustināja. Pērnais gadatirgus viņu bija nokaitinājis. Izdarības ar alu Biķi apvainoja. Priekšsēdētājs vēlāk nevarēja vien beigt brīnīties par Elgaru: — Kā tu nesaproti? Burzmai vajag kumēdiņus, lai ir par ko pasmieties.

Smējās jau gan. Bet kas tā par jautrību, ja cilvēki tīšuprāt zaudē jēgu un citi tos vazā kā piemirkušas trauku lupa​tas? Laukumu piedārdināja skaļruņi ar komentētāja iestarpi​nājumiem: — Biķu alus!

— Biķu alus darītava!

— Kolhoza stendā numurs viens varat iepazīties ar sla​venā dzēriena autoru!

— Steidzieties paspiest roku!

Elgars pēc tādas reklāmas no tirgošanās būdas izslīdēja un pazuda. Ļaudis mēļoja, ka laikam jau pats esot piesūcies un nav spējis izsniegt uzvarētājpapīrus.

Uzdzirdējis, ka šogad atkal būšot cīkstēšanās, Biķis ietiepās un pavēstīja, ka tirgus nejēdzībās nepiedalīšoties.

Biķu alus kolhozu padarīja slavenu. Palīgnozare savulaik ieš|ircināja dzīvības pulsējumu ekonomiski pavārgajai saimniecībai. Pie paša sākuma klāt stāvēja Elgars. Praktiķis, kurš nebija skolojies akadēmijā,

bet alus gudrības pārmantojis no tēva un vectēva. Biķiem pasūtītāju nekad netrūka. Vienmēr kāds precas, un vienmēr kādam pienāk goda diena. Rudeņos no mājas uz māju dampis vilka kuļmašīnu. Talkas nebija iedomājamas bez alus. Skopākie saimnieki putekļu noskalotāju un možuma uzturētāju raudzēja paši. Bet, tādu brūvējumu dzerdami, talcinieki salīdzināja: — Bēniņos jau kāpj, bet Biķu alum klāt nestāv.

Lai nebūtu jāklausās nopēlumi, arī skopuļi sāka pasūtīt Biķu alu.

Iespējams, ka dažam labam raudzējums neiznāca sliktāks. Bet slava nu reiz tāda ir, ka turas vēl tad, kad sen vairs nav ko slavēt.

Licknienē bija treji Biķi.

Lielie Biķi. Biķi. Un Purva Biķl.

Lielie Biķi un Biķi bija izslavētas lielsaimniecības. Purva Biķus raksturoja jau pats nosaukums. Ar izstīdzējušiem kokiem apaugusī slapjā zemes strēle apsaimniekotājus nodrošināja ar nīkulīgu pārtikšanu.

Tāpēc vajadzēja meklēt papildāderes. Doma par alu Elgara vectēvam radusies nejauši. Kad Lielajos Biķos otro meitu izdevuši pie vīra, saimnieks palīgos nolīdzis Purva Biķi, kurš bieži vien nācis piepeļņā pie bagātā kaimiņa. Saimnieks esot bijis aizņemts ar simtiem darīšanu. Praktiskā alus brūvēšana palikusi Purva Biķa ziņā. Viesi nevarējuši vien beigt slavēt. Elgara vectēvs atskārtis, ka uzķertā gudrība jāliek lietā. Tā pamazam sā​cies. LJn turpinājies dēlā.

Kad nodibinājās kolhozs, Elgara tēvs nomira un dēlam vajadzēja turpināt aizsākto. Biķis izstrādes dienas galveno​kārt pelnīja ar alus brūvēšanu.

Gandrīz diendienā ar vilinošo dziru noņemdamies, neviens no Biķiem nekļuva par dzērāju. Ari tāpēc pret alus darītājiem izturējās ar cieņu. Biķi neatzina nekādas piedevas, iai dzērienu stiprinātu. Atraisīja tikai miežu spēku. Purva Biķi pie īpašas turības netika. Toties pie slavas gan. Lielo Biķu saimnieki aizmuka uz Ameriku. Biķi kara laikā nodega un mājīpašnieki aizklīda uz citu pusi. Jaunā paaudze pat nezināja, ka tādi Lielie Biķi un Biķi vispār dzīvojuši. Toties Elgaru pazina ne tikai pašu kolhozā vien. Sauca par Biķi, jo šķirošana vairs nebija vajadzīga. Izpildkomitejas dokumentos ierakstīja vecu veco: Purva Biķi. Bet lauku cilvēki netērēja divus vārdus, kur varēja iztikt ar vienu.

Kad dzērienu, kuram kāpa putas un kurš kāpa galvā, sla​vēja, Elgars izčukstēja noslēpumu: — Alus ir mieža kantē.

Vairāk ne vārda. No Biķa pamācības nevarētu izvilkt pat ar knīpstangām. Stāvēt klāt un skatīties — lūdzu! Bet sko​lot vārdos — to gan ne.

Par alus dzeršanu Elgars mēdza teikt: — Kas tie par svētkiem, ja nav alus. Bet, ja ir alus un nav svētki, tā ir pļundurošana.

— Bet ja slāpst?

— Tad nodzeries ūdeni.

— Un ja kādu kausiņu pēc darba?

Biķis neatkāpās: — Alus piepas svētkos un ir pilnīgi lieks nesvētkos.

Ja Elgaru gribēja aizkaitināt, tad vajadzēja tikai uzpra​sīt: — Kā tu vari aģitēt pret alu, ja pats to brūvē?

— Es neesmu pret alu, bet pret dzeršļāšanu.

— Kā tad lai iekšā dabū? Ar rīvēšanu?

Kad profesionāls tempoņa plijās virsū, Biķis nogrieza: — Ar alusmuldoņām es neielaižos.

Bet visādi citādi Biķis bija saticīgs un omulīgs. Un, ja viņš vārdos neizpauda alus darīšanas gudrības, tās nebija bailes no sāncensības. Viņš tikai turējās pie ieskata, ka jebkurš amats jāapgūst darbā.

Elgars neteica, ka dīgstoši mieži smaržo pēc svaigiem gurķiem. Māceklim pašam vajadzēja aromātu

uzķert un salīdzināt.

— Alus ir mieža kantē.

Pirmajā mirklī teikums šķiet tikai šķelmīga atruna. Bet vai tad laba alus darīšana nav staigāšana pa naža asmeni? Maza neuzmanība, un dzirkstošās cerības vietā iznāk pabrūns šķidrums, kuram vairs nav alus dvēseles.

Viegli pateikt: alus jāraudzē tik ilgi, kamēr putas sāk krist. Bet, kad putas nokrīt, alus pazūd. Un viss darbs pa​zūd, tāpat kā pazūd putas.

Cik kanšu mieži alum vispiemērotākie, to jau katrs lauku cilvēks zina. Bet, kā alū uzturēt putas, lai virsū uzmesta kapeika stāv un negrimst, to ar stāstīšanu nevar iemācīt. Pašam jābrūvē un pašam jākļūdās.

Kas vairs var atcerēties, cik Biķa mūžā bijuši lielie brūvējumi un mazie brūvējumi. Brūvēts alus no viena pūra miežu nelieliem godiem — un brūvēts alus no divpadsmit pūriem miežu lielajiem godiem, kad puspagasts trīs dienas kāzas svinējuši.

Ir bijuši pasūtītāji, kas atveduši miežus un izsacījuši vajadzību, kad jābūt gatavam. Bet ir bijuši pasūtītāji, kas nākuši palīgos. Elgars neatraidīja, lai gan skaidri zināja, ka mācīties brauc un citreiz miežus pie Biķa nevedīs. Taču Elgaram darba netrūka. Brīžiem alus aizkavēja mājas dzīvi. Ženija, kas vīra darīšanās neiejaucās, reizumis nopūtās vien.

Patiesību sakot, tāds palīgos atbraukušais pa kājām vien maisījās. Alus darīšana jau nav darbs, kas no grauda līdz mucai vienā stundā vai vienā dienā padarāms. Alus tāpat kā lopiņš gaida vērību un glāstu.

Kas tad tur iznāks, ja miežiem uzgāzīs ūdeni. Prātīgi jāuzsmidzina mitrumiņš, kurš nebūtu ne par aukstu, ne par karstu. Un asni jāuzmana, lai nepastiepjas par garu. Ik pa brīdim miezīši jāpamaisa, lai nesaaug kamolos. Pēcāk pirtī jādabū brūnumiņš. Un jānotrāpa tādi grādi, lai asni nenolūst. Tad vidēji rupji jāmaļ.

Ja nāk par smalku, būs tumīgums. Un tas iesalam nu nemaz par labu nenāk. Kubulā jālej novārīts ūdens un jāgaida. Bet gaidīšanu nevar nomērīt ar stundām un pēc modinātājpulksteņa traukties lūkot. Jāuzmana, lai saldumam nepiemetas skābums. Un tad tā darīšana otrajā kubulā, kur koka režģi un grozāmā tapa.

Māceklim jau tu vari pateikt, lai ieklāj rudzu salmus. Bet ej nu iestāsti, ka jāliek krusteniski. Pašam vien jāņem un jādarbojas Linu drānu pāri arī nedrīkst šā un tā. Vai tad visu to būšanu var iestāstīt. Ja tev pierē ir acis un galvā nav sačabējušas rudens lapas, skaties un mācies. Bet ar visu to tev jārēķinās, ka pirmais, otrais un varbūt pat trešais brūvējums pašam un sievai vien būs jāizdzer. Nedod dievs šādu tādu dziru ciemiņiem galdā likt. Ja par abiem ar sievu neizdodas mučeli pievārēt, pa druskai var piešaut cūkēdienam, iedot teļam un govij arī. Alus labumā vien iet. Cits uzdzer mūžā tādu vēderu, ka elsdamam pūzdamam lielā bagāža jāstumj pa priekšu. Tikai par daudz nedrīkst, citādi tāds teļš, tāda govs un tāds suķis sāks lēkāt, gribēs pa kūts sienu augšā rāpties, un tad viss ēdamais un dzeramais izdraiskosies un miesās nepaliks. Bet visas tādas gudrības atnāks ar laiku, ja turēsi acis un ausis vaļā. Jā, ausis arī. Alus ir ne tikai tekošs, bet arī čabošs. Un, ja tu sāksi ar puslitriņiem stiprumu garšot, tad tev drīz vien ausis aizkritīs ciet. Alus gribēs aprunāties, bet ko tu kurlam iestāstīsi. Lai ar acīm vien saprastu, tu vēl esi par stulbu. Tagad tu tikai redzi, no kura gala alus sākas un kurā galā beidzas. Tik daudz jau tu apjēdz, ka jāliek apiņi klāt un mucai spunde jāaizsit, bet, lai tu saprastu, kā var dabūt biezāku un šķidrāku, brūnāku un gaišāku alu, tev ar alu būtu jāsarod kā ar govi. Lai viņa nesper un galvu atpakaļ nesnaiksta, kad tu piesēdies slaukt un pupiem rokas klāt liec.

Elgars sarunājās ar alu, un tāpēc viņam neatlika laika ar atbraukušo piepalīgu tērzēt. Dažs vērīgāks māceklis ielāgoja pamatus un iemanījās. Ja bija padevies slavējams, Biķis la​bus vārdus nežēloja: — Tu esi uzķēris alus dvēseli.

Netrūka arī tādu, kuri visu darīja, kā pie Biķa redzējuši, bet piešāva klāt vēl cukuru. Lai būtu dižens blieziens pa pieri. Sitiens bija, bet atsitiens ari. Otrā dienā galvu plēsa pušu. Taču netrūka arī tādam alum tērētāju. Elgars uzska​tīja, ka svētajā alus vārdā tādu brūvējumu nedrīkst saukt.

— Ļurļaks!

Biķis kolhozniekus iedalīja divās kategorijās — alus sa​pratējos un ļurbātājos.

Arī tad, ja kāds, tveices izkaltēts, pie veikala izdzēra pu​deli alus, Elgars bija nežēlīgs: — Ļurbātājs!

Biķis uzskatīja, ka alus ir svētku un tikai svētku dzēriens. Tāpat kā šampanietis.

Kādreiz Elgars tik kategorisks nebija. Bet pēc tam, kad ģimeni piemeklēja traģēdija, Biķis pārvērtās.

Tas notika vienpadsmitās klases izlaiduma dienas rītā. Pēcpusdienā bija paredzēts svinīgais brīdis.

Jaunieši posa aktu zāli. Arī Elgara dēls Egmonts. Kopā ar savu klases biedreni Kitiju. Egmonta vistuvāko cilvēku, kuru Biķos sauca par vedekliņu.

Bija brīnišķīga vasaras diena, kas saulaini gaidīja vis​īsāko un visbrīnišķīgāko vasaras nakti.

Elgars Biķis priekšpusdienā bija sarunājis uz pāris stundām zirgu. Viņš gribēja pirms Jāņiem vēlreiz izvagot kartupejus. Laksti jau bija lieli un k|āvās kopā. Bet Biķis nebaidījās tos mazliet paburzīt un palauzīt. Uzirdinātā zeme deva spēku, laksti ātri vien sadziedēja pāridarījumu. Bumbuļi ņēma visu, ko vien varēja dot auglība, no nezālēm tīrais un dzīparmīkstais svaigums. Biķiem kartupeļi vienmēr pa​devās. Laikam jau tālab, ka Elgars prata tiem nodrošināt ieelpu, mūždien pakustinādams zemi.

Pagrabā gulēja aizspundētais spēks. Lielā muca un mazā muca. Vecāku komiteja bija nolēmusi un skolotāji piekrituši, ka alus kauss izlaiduma vakarā tīri labi iederēsies mūzikai un dejām pa vidu. Mazo muciņu Biķis piepildīja ģimenes svētku brīdim. Var gadīties, ka jāaiziet pie Kitijas vecākiem izrunāties par jauniešu tālāko dzīvi.

Egmonts tēva apsvērumus nezināja. Viņš iedomājās, ka mazajā muciņā iepildīts izlaiduma alus pārpalikums. Saule tveicēja, meijas vīta. Kāds ieminējās, ka nebūtu par ļaunu iebaudīt vēsu un putojošu malku. Tad Egmonts iedomāja par mazo mučeli Biķu pagrabā. Egmonts satvēra Kitiju un ielidināja javas blakusvāģi. Motocikls nobremzēja Biķu pagalmā. Egmonts ieskrēja istabā, gribēdams tēvam atļauju izprasīt. Taču tēva nebija un mātes arī ne. Egmonts pa logu ieraudzīja, ka birztalas malā māte vadā zirgu un tēvs mazliet salīcis turas pie vagotāja. Negribējās iet un traucēt. Un bija mazliet neērti no Kitijas. Ja nu tēvs sāk protestēt un ja nu skolā jāatgriežas tukšā. Paņems izlaiduma alus pārpalikumu klases biedriem par prieku.

Alus bija putojošs un dzirkstošs. Egmonts un Kitija arī dzēra. Un varbūt vairāk nekā citi. Viņi reiba pirms alus un vēl vairāk noreiba ar alu. Jaunības mīlestības reibums sa​plūda ar putojošo reibumu.

Zāle bija izmeijota un saposta. Tikai garais prezidija galds izskatījās pārāk darbdienīgs. Jauniešiem gribējās to atdzīvināt ar pļavu ziediem. Meiteņu acis raudzījās Egmontā un Kitijā. Viņi tik daudz reižu jau bija braukuši un bija gatavi braukt vēl un vēl. Kas gan var būt vēl skaistāks kā divatā lasīt puķes, kad debess ir tik tīra, saule tik spoža un mīļotais cilvēks tik tuvu.

Gludā šoseja rāva uz priekšu. Nevienas grambiņas un neviena braucēja — cik tālu vien skatiens spēj saredzēt.

— E-g-m-o-n-tl Kitija centās pārkliegt motoru un vēju.

- K-i-t-i-j!

Egmonts centās pārkliegt motoru un vēju.

Traktors uzrāpoja šosejai no krūmiem aizauguša ceļa.

Kad atbrauca ātrā palīdzība, jauniešos vēl pulsēja dzīvība, bet ceļā uz slimnīcu tā izdzisa.

Biķi jau bija izvagojuši kartupeļus, Elgars aizvedis zirgu un istabas priekšā, uz sola sēdēdams, pārāva kājas.

Kad Biķos atnesa bēdu vēsti, Elgars noteica: — Es jau redzēju, ka mazā mučele pazudusi.

Un pēc brīža: — Pārnācu no kartupeļiem un iegāju pagrabā paklausī​ties, kā alus dzīvo. Un tad ieraudzīju.

Un vēl pēc brīža:

— Svētkiem vajadzēja sākties tikai vakarā.

Elgars neslaucīja asaras. Tāpēc ka viņam tādu nebija. Ir cilvēki, kas raud uz āru. Un ir cilvēki, kas raud uz iekšu.

Kopš tās saulainās vasaras dienas, kad Biķi zaudēja dēlu un vedeklu, Elgaram no rītiem acis bija aiztūkušas. Nelīdzēja ne acu pilieni, ne dzeramās zāles. Tikai, vasaras rītos,, kad zālē turējās rasa un Biķis rīta dzidrumā mazgāja seju, uztūkums nokrita. Bet ziemā, agros pavasaros un vēlos rudeņos rasas nav. Tāpēc ka nav arī zāles. Un tālab visus garos mēnešus Biķis staigāja ar aiztūkušām acīm.

Kitiju un Egmontu guldīja vienā kapā. Piemineklī tēlnieks iekala divus putnus, kas nupat pacēlušies no zemes un sak lidot.

Pēc traģiskās dienas vēl ilgi neviens neuzdrīkstējās Biķim pasūtīt alu. Taču ne velti saka: laiks sadziedē rētas. Elgars atkal brūvēja saimniecības un privātām vajadzībām. Atkal viņam uzdeva vienu un to pašu jautājumu: — Kā tu vari aģitēt pret alu, ja pats to brūvē?

Un atkal vajadzēja noklausīties vienu un to pašu atbildi: — Es neesmu pret alu, bet pret dzeršļāšanu.

Tikai tie, kas Biķi pazina ciešāk, pamanīja, ka omulība tapusi grūtsirdīgāka un ka Elgars kļuvis vecāks par saviem gadiem.

Kad kolhoza vecajās ūdensdzirnavās nolēma iekārtot alus bruvetavu, pie Biķa ieradās speciālists ar augstskolas izglītību. Valdē bija vienprātīgs lēmums, ka_ putojošais veldzējums jānosauc par Biķu alu. Elgars par tādu atzīšanu atplauka un pirmo reizi savā mūžā svešiem cilvēkiem ne tikai rādīja, bet arī stāstīja, pa vairāki lāgi atgādinādams: — Bet, ja iznāks ļurļaks, tad manu vārdu iekšā nepiniet.

No galvenā tehnologa pienākumiem Biķis atteicās kategoj riski. Viņa lielākais brūvējums esot bijis no sešpadsmit pū​riem miežu. Bet tik lieliem svētkiem, kur dzeršana tonnām, I viņš nevarot dzirkstīgumu un putojumu garantēt. Lai tad vismaz Biķis dodot piekrišanu kļūt par goda tehnologu. Jā, to varot gan. Viņu nudien interesējot, vai lielmērcētavā, lieldiedzētavā, lielizturētavā, lielraudzctavā un lielguldītavā varot iznākt alus ar Biķu dvēseli. Tāpēc pirmajam brūvējumam klāt stāvēja. Priecājās par pūkainumu, kas līdzinājās jērādai, un nevarēja vien beigt noskatīties, kad vārītavā baltās putas sagrupējās un izskatījās kā cepure.

Jaunatnācējus, kas kļuva par alus darītavas štata darbiniekiem, Elgars uzņēma vēlīgi. Vienīgi uz Miķeli, kuru ļaudis tūdaļ iesauca par Resno, skatījās ar aizdomām. Biķis viņu uzreiz ieskaitīja ļurbātājos.

Un neticēja, ka Miķeli kāds varētu Vairs izārstēt. Katram skaidri un gaiši esot redzams, ka cilvēkam alus sirds. Tālab jau tas resnums un tālab Miķeļa rokas reižu reizēm nokarājoties nevarīgi šļauganas. Lai paskatoties, kā Resnais cīnoties ar sviedriem un brīžiem raujot iekšā svaigu gaisu, it kā plaušām būtu skābekļa bads. No aizseniem laikiem tādiem cilvēkiem tauta esot devusi raksturojumu: kas dzer alu, dabū galu. Tik vien dzird no tāda plātīzera: mēs cieti pārvēršam cukurā. Vai tāds maz zina, ka alus ir mieža kantē. Un vai tādam var uzticēt uzmanīt alu. Alus ir kā mazs bērns, un viņu nedrīkst no acīm izlaist. Sākot ar to bridi, kad miezim asns sāk nākt. Elgars vēl tagad atceras, kā pa viņa dibenu pinekls dancoja. Tas bija pelnīts pēriens. Tēvs atstāja pirti uzmanīt iesalu. Bet vai tad puikam ir pacietība klāt dirnēt. Pagājās projām, bet pa to laiku pirti sarkanais gailis jau spārnus izpletis.

Dibens no raupjā zirgu pinekļa vēl ilgi sūrstēja. Vēl tad, kad tēvs uzcirta jaunu pirti, un arī tad, kad vajadzēja uzmanīt jaunās pirts jauno iesalu. Un vēl tagad viņam brīžiem liekas, ka dibens iesmeldzās.

Tādu alus skolu Elgars ir izgājis un tāpēc ar aizdomām skatās uz ikvienu, kas gar alu grib nolocīties un ar alu pielocīties. Kausu drīkstot tikai svētkos pacelt, un tāpēc viņam esot jābrīnās, kur tādu lērumu likšot.

Ar tādām cisternām jau varot pus Latvijas pie svētku galdiem sasēdināt. Un, ja no brūvētavas katru dienu kastu kastēm un mucu mucām projām vedīšot, tad rodoties jautājums, vai strādāšanu metīšot pie malas un tikai pie līksmības galdiem vien sēdēšot, Tādu Biķa prātošanu priekšsēdētājs mēģināja apturēt ar jautājumu, vai tad viņš Jāņus vien par svētkiem turot. Un vai tad labāk esot, ja visādās saiešanās ar tiem vīniem laistoties vai ar to šņabi apdullinoties. Nē, tādu sadzeršanos Elgars neturot cieņā. Viņam tikai interesējot, kur likšot pārpalikumu, ja kādu dienu ne tuvākā, ne tālākā apkaimē svētki neiekritīšot. Vai tad tīšuprāt spiedīšot pirkt un dzert darba​laikā.

Priekšsēdētājs saviem vietniekiem kādā sarunā izsacījās, ka labi vien esot. Ja Biķis būtu piekritis par galveno tehno​logu strādāt, grūti būtu saprasties. Paliekot pavisam jocīgs.

Kad pirmais brūvējums nogulējās, vajadzēja to laist tautās. Etiķetes bija sadrukātas kalnu kalniem: Biķu alus. Pirmajam garšot deva Elgaram.

— Nē, tas nu nav Biķu alus.

Garšoja priekšsēdētājs un neteica ne vārda. Garšoja citi. Resnais Miķelis bija kaut ko saputrojis.

Tādu alu pasaulē laist nedrīkstēja. Galu galā — tas ir saimniecības prestiža jautājums. Un Elgara pašcieņas arī. Biķis rūgto patiesību pateica pirmais: — Ja šitarn draņķim līmēs virsū manu vārdu, tad es ņemšu govs pārsienamo vāli un to pudeļu pildītavu izdau​zīšu.

Trīsdesmit tonnas iztecināja kanalizācijā.

Resno Miķeli vēlāk padzina. Nākamais brūvējums iznāca gods godam. Biķis novērtēja: — Tam ir dvēsele.

Pirms rajona gadatirgus priekšsēdētājs Elgaru pierunāja lielajā tirgošanās dienā pasēdēt galvenajā kioskā.

— Saproti, tie būs visa rajona darbaļaužu svētki. Svētkos vajadzīgs svētku alus. Kas tie būs par svētkiem, ja klāt ne​būs svētku alus autora.

Biķis piekrita. Bet viņš nezināja, ka paredzēts konkurss. Kurš vairāk izdzers, tam prēmija — simt litru muca. Kol​hozs to apņemas aizvest uzvarētāja norādītajā dienā uz uz​varētāja norādīto adresi.

Kad pirmās vietas ieguvēju aizveda ātrās palīdzības ma​šīna, Biķis izgāja no kioska un pazuda.

Velti nākamgad priekšsēdētājs centās pierunāt Biķi piedalīties gadatirgū. Elgars kategoriski atteicās.

Saimniecības vadītajs sevi nopukojās, sak, ko es te ņemos kā ar jēlu oiu. Pat aizsvilās dusmās: — Vai tu domā, ka konkurss bez tavas klātbūtnes izputēs?

Svētdiena bija izsludināta par rajona gadatirgus dienu. Sestdien kolhoza alus brūvēlava nestrādāja.

Mucas jau bija piepildītas.

Biķis pagāja garām sarga būdiņai tāpat kā citas reizes. Goda tehnologs varēja nākt un iet, kad vien gribēja.

Tas bija ķēpīgs darbs. Urbis, ar kuru gadu gadiem bērzos sulu caurumi urbti, mucu dēlīšiem cauri ņēma lēni. Bet Elgars nesteidzās.

Sargs bija aizsnaudies un pat nepamanīja, ka Elgars Biķis atce|ā pagāja garām būdiņai caurcaurēm slapjš.

ATVAĻINĀJUMS PIE SKURSTEŅA Uvis bija cieši izlēmis, ka atvaļinājums jāpavada tēva mājās. Irīda sajūsmībā nekrita vīram ap kaklu, taču beigu beigās piekrita. Dvīņu zēni Ludvigs un Leonards uzdeva vienu vienīgu jautājumu: — Ko mēs tur darīsim?

To pašu gribēja vaicāt Irīda, bet noklusēja.

Tēvs jau desmit gadus atdusējās Pliederkapos. Māte vi​ņam blakus apgūlās pirms četriem gadiem.

No mājām palika pāri tikai skurstenis.

Kad māte aizgāja uz Rīgu pie jaunajiem, ēkas strauji sāka brukt kopā. Visu, kas vēl kaut kur varēja noderēt, izlauza un aizveda. Sirotāji kā maitas putni pa lielu gabalu sajūt pa​mestību un krīt virsū.

Jurģošanās dienā Uvja mamma ieminējās: — Vajadzētu kādam pārdot.

Bet kam?

Tālu projām no centriem. Izbraukt un iebraukt varēja tikai vasaras karstumā. Kolhozs līdz nomaļajam zemes pleķim vēl nebija ticis. Viensētu no pasaules atgrieza ari pabieza meža strēle.

Pircējs neradās. Lai gan māja bija patiešām laba. Pat ar mazmājiņu kā pilsētas dzīvoklī. Tāpēc ārdītājiem bija ko plēst.

Irīda nedabūja iepazīt Uvja tēvu. Redzēja fotogrāfijās un mēģināja iedomāties koptēlu no atstāstu drumstalām. Bijis strādīgs un stingrs. Ja redzējis nezālēs ieaugušu lauku, pārdzīvojis tā, it kā viņu pašu kāds personiski būtu apvainojis. Tāpēc sirdīgo vīru mūždien ievēlējuši revīzijas komisijā. Vēl pēc desmit gadiem saimniecībā citēja nelaiķa atziņas. Vienu kodolību it īpaši: — Laukos kārtība būs tikai tad, kad nevarēs atrast nevienu kvadrātmetru neapstrādātas zemes. Un cilvēkus par kulturāliem varēs saukt tikai tad, ja neviens ar kājām ne​kāps uz poda.

Vecajam Torelim viss iznāca vienkārši un neapgāžami. Kad ģimenē uzradās puika, vārda izvēle citiem likās nepie​ņemama. Uvis. Izspokots cilvēks, vairāk nekas. Pēlējus ātri vien apklusināja: — Jāskatās kādi trīsdesmit četrdesmit gadi uz priekšu. Ja tu meitu nosauksi par Ķērstu, viņa paldies neteiks. Pēc simt gadiem atkal varbūt uznāks Ķērstu vilnis. Bet ticiet man, kad dēls paaugsies, kalendārā būs tādi vārdi, kādu šo​dien tur nav. Un viens no tiem — Uvis.

Paredzējums piepildījās.

Irīda vienmēr zūdījās par to, ka nav laimējies uzklausīt Uvja tēvu un izrunāties no sirds. Tāpēc par braucienu pie skursteņa viņa pārlieku nepriecājās. Gruveši un aizzaļojošās takas nomāktu un uzvēdītu skumjas.

Bet tagad vairs nekā nevarēja grozīt. Žigulis ripoja, raudams uz priekšu četrus cilvēkus, divas teltis un visu citu zaļumnieku dzīvei nepieciešamo.

Puikām patika pati drāšanās. Tiklīdz ģimene apstājās, zēni sāka dīdīties. Viņus garlaikoja staigāšana un skatīšanās, nogurdināja veikalu izlūkošana. Dvīņi gribēja vienmēr būt cejā. Tālab arī gandrīz vai raudulīgā ziņkārē: — Ko mēs tur darīsim?

— Visu, ko nedrīkst pilsētā.

Tēva atbilde apklusināja.

Rīgā nedrīkstēja normāli iet pāri ielai, nedrīkstēja kājas likt uz sola, nedrīkstēja atgulties zālienā, nedrīkstēja rāpties kokā. Nedrīkstēja. Nedrīkstēja. Nedrīkstēja.

Ludvigs un Leonards sajūsmīgi lēkāja, kad ieraudzīja vientuļā dūmeņa galā stārķu ligzdu. Tūdaļ pamēģināja, vai pa ķieģeļiem nevar tikt uz augšu. Nekas neiznāca. It kā to saprazdams, viens no stārķu ģimenes mierīgi stāvēja savā mājoklī un, galvu piešķiebis, lūkojās uz leju. . Vajadzēja apskriet krūmus un

kokus, ielūkoties pussagruvušajā pagrabā. Pa lodziņu iekšā bija sakritušas vardes un pat viena odze.

Rāpuļi un lielākā daļa lēkātāju jau bija nobeigušies. Bet dažas kustējās un izmisīgi ar kājām kārpījās gar nomelnējušajām betona sienām. Ludvigs iemeta akmeni, lai pārliecinātos, vai odze patiešām ir beigta.

— Puikas, nāciet šurp, uzsliesim teltis.

— Mēs gulēsim mašīnā, te ir čūskas.

— Čūskas no cilvēka mūk. Kož tikai tad, ja uzmin virsū. Bet kā tu gulēdams vari uzkāpt uz astes?

Tēva skaidrojums nomierināja.

Teltis izdevās nospriegot lieliski. Ja būtu pie rokas bungu vālītes, varētu iemēģināt, kā skan.

Alkšņupītes krastā Uvis attina makšķeres. Puikām sēdēšana pie āķa likās par daudz garlaicīga.

Vajadzēja tērēt at​brīvotības spēku.

— Kurš pirmais uzrausīsies?

Leonards tika gandrīz vai līdz alkšņa galotnei. Tad koks sasvērās. Leonards šūpojās, palaida kājas vaļā un sāka svārstīt augumu. Alksnis neizturēja. Leonards kopā ar kuplo galotni nokrita. No trīs metru augstuma mīkstā pļavā.

Prieks, nevis kritiens! Nu bija skola rokā.

— Kuram pirmajam nolūzīs?

Irīda nāca lūkot, vai ir cerības uz zivju zupu, — Uvi, apsauc taču puikas! Kā mežoņi. Mani jau viņi ne» klausa.

— Lai iztrakojas.

— Tīšuprāt lauž kokus.

— Tāpat viss aug ciet.

Dvīņi spriņģoja kā teļi pirmajā ganu dienā. Varēja kūleņot, lauzt, plēst, plūkt, mest, šļakstināt, kārpīt un bļaut. Bet alkšņi tāpat zaļoja, zāle tāpat klāja zemi, upīte tāpat tecēja, skurstenis tāpat stāvēja. Pret to pirmatnējību norima mežo​nība. Zēni atkal mācās virsū vecākiem: — Ko mēs darīsim?

Un tad tēvs saritināja atpakaļ mūžu un iegāja zēnībā.

Uvis nogrieza trīs lazdas īkšķa resnumā un spieķa garumā. Un trīs tāda paša apkārtmēra plaukstas garuma puļķīšus. Zemē izraka trīs spraugas, kurām pāri kociņus likt.' Tā bija starta līnija. Ar garajiem vajadzēja īsos sviest tālumā, mest gaisā, panākt lidojumā un vēlreiz trāpīt.

Zēni iesila, tēvs iesvida. Jaunie spiedza, vecākais sēca. Spēle visus trīs nomocīja. Tēvs ar dēliem gulēja uz muguras zālē, skatījās debesīs, kur nebija neviena mākoņa. Un izjuta vasaru, kad zeme silda un gaiss trīsuļo.

— Ko tu vēl proti?

Uvis uzmeistaroja šaujamlokus, drāza bultas, knieba nost naglām galviņas un smailināja metālu. Tēvs dēliem pa treji lagi atkārtoja vecā Toreļa mācību: — Nekad nestāviet viens otram pretī. Acis ir domātas redzēšanai, nevis izšaušanai.

Torelis toreiz nesalauza kaimiņpuišeļa izgatavotos šaujamlokus un Uvi nepēra. Lai gan brāzienu bija pelnījuši abi: zēni skraidīja ap klēti un ar asumiem mēģināja viens otram trāpīt.

Uvja paps žogaugšā uzstiprināja dēli un uz tā uzlika sešas puspagales, kuras iepriekš ar cirvi padarīja daudz​maz vienādas. Nu varēja mērķēt un lidināt bultas no dažātiem attālumiem.

Vecsētā vairs neviena žoga nebija. Uvis ar dvīņiem šau​tuvi ietaisīja pagraba kuprī.

Pagalmā Uvis rādīja vietu, kur abi ar kaimiņu stundām spēlējuši volejbolu. Starp stabiem ievilkusi virves gabalu un rāvuši vaļā.

O! To pašu vajadzēja arī Ludvigam un Leonardam.

Zēni iemēģināja tēva rotaļas, papildinādami tās ar saviem nosacījumiem. Aizrāvās tā, ka aizmirsa pat ēdamo paprasīt, lai gan bija raduši gandrīz vienmēr kaut ko grauzt vai sū​kāt.

— Puikas, iesim, es jūs pavadāšu pa bērnības ceļieml

— Ko mēs tur darīsim? Tēti, ejiet divi vien ar mammu.

Uvis un Irīda gāja. Pa aizaugumiem, kur varēja tikai nojaust kādreiz iebrauktās grambas, govju taku un celiņu uz kaimiņmājām, kas slēpās aiz meža stūra.

Viņi bija pat priecīgi, ka šoreiz zēni nenāca līdzi. Trokšņo​tāji iztraucētu burvību.

Irīda alka dzirdēt par Uvja tēvu un māti. Uvis steidzās izvadāt Irīdu pa to romantikas zemi, kuru sauc par bērnību. Gribējās stāstīt par sapņiem un muļķibām, par bailēm un pērieniem, par skumjām un rēgiem.

Viņi gāja pa šo aizaugušo klusumu. Divi laimīgi cilvēki, kuriem aug divi dēli, kuriem pilsētā ir labs dzīvoklis un kuri apbraukā pasauli sarkanā žigulī.

Lidoja stārķi.

Lēkāja sienāži.

Skraidelēja skudras.

Uvis stāstīja un stāstīja.

— Visagrāko pavasari es piedzīvoju, kad man bija pieci gadi. Vēl bija dziļš sniegs. Un uzreiz kādi divdesmit pieci grādi. Grāvji un ceļi, kas gulēja zem baltā paklāja, sāka

skriet. Ūdens rāva uz priekšu. Pat tagad jūtu, kā cauri gumijas zabakiem straume kutināja kājas. Tēvs iesprauda merkokus saules kupenā un ēnas kupenā. «Vakarā apskatīsimies, par cik centimetriem sniegs būs sakrities.» Pagalms pludoja. Suns pērās uz priekšu skurinādamies un purinādamies. Bites i/.lidoja un meklēja ziedus. Sēdās uz žilbinošā sniega un vairs nevarēja pacelties spārnos. Viss dārzs piebira ar medus nesējām. Šajā brīnišķīgajā dienā, kad man ūdens kutināja kājas un kad suns pērās pa istabas priekšu, tēvs stāvēja saulē un ar lielām, sastrādātām dūrēm slaucīja asaras. «Ziemu izturēja un pavasarī aizies postā.» Bites grozījās pa sniegu un netika augšā. Tēvs izberzēja acis. «Skrien pēc mammas!

Glābsim bites!» Trijatā no gubeņa nesām sienu. Laipojām starp medus nesēju puduriem, likām blakus pa šķipsniņai. Kā teļiem, kas pamazām radināmi pie graužamās barības. Bites rausās no aukstā sniega uz siltajiem zāles stiebriem, iemēģināja spārnus, sasila pašas un cēlās lidojumam. Mums bija karsti. Tēvs izmetās kreklā, es ari gribēju vilkt noSt biezās drānas. Tomēr līdz kreklam netiku. «Saulīte ar zobiem.

Bitēm kož un cilvēkam iemāna pavasara indi.» Prasīju, kas tā tāda. «Ļaudis ķer pirmos saules starus. Bet saulītei nepatīk. Viņa notecina pa stariem pavasara indi, un cilvēkam jāliekas gultā. Vasarā gan saulītei patīk draiskoties. Tad var ķerstīt stariņus, cik tik uziet.» Visu saules cēlienu glābām bites. Vakarā tēvs teica: «Nu gan bija siena laiks.»

Otrā dienā grāvji, ceļi un pagalms sasala stiklā. Alūsu Bobis skrēja, apmetās, šjūca uz dibena. Es slidinājos uz vēdera. Dārzā tēvs no sasalušā sniega nogrāba sienu. Palika tikai bites, kuras bija noindējusi vakardienas saulīte. Tēvs paņēma liekšķeri un zoss spārnu. To pašu, ar kuru mamma no virtuves galda slaucīja drupačas. Es gāju līdzi. Skatījos, kā uz lāpstiņas no sniega uzslauka beigtas bites. Prasīju, kāpēc tēvs to dara. «Bites vakar gribēja strādāt, bet nomira. Tāpēc jāapglabā ar godu.» Es paliku stāvam, bet tēvs aizgāja aiz klēts. Vēlāk meklēju bišu kapu, tomēr ne​atradu.

— Uvi, es pirmo reizi tevi redzu tādu.

— Kādu tad, Iri?

— Nu tādu, tik trauslu kā bišu spārni.

Atkal pārlidoja stārķis, knābī nesdams ēdamo.

— Neatceros, cikman toreiz bija gadu, bet to gan atminos, ka stārķi man pat sapņos rādījās. Es esot trūcies augšā un raudājis: «Kur paliks stārķi?» Tēvs mainīja veco skaidu jumtu. Sita virsū gatera dēlīšus.

Noplēsa vienu sloksni, uzsita baltos šķindeļus un plēsa nākamo sloksni. Tēvs uz jumta kāpa no rīta, kad bija pārnācis no pļavas, un vakarā, kad dienas darbi apskrieti. Jumta galā bija ratu ritenis ar stārķa ligzdu.

Jaunās sloksnes pamazām tuvojās putnu miteklim. Sākumā es, neiedomājos, ka stārķiem draud briesmas.

Bet, kad tēvs bija ticis līdz jumta vidum, pēkšņi sapratu, ka jumtu nevar uzsist, ja tur paliek ligzda. Lielie varētu aizlidot, bet kur paliks stārķēni? So jautājumu es uzdevu tēvam. «Dēls, bet jumts ir beigts.» Toreiz es neattapu uzprasīt, kāpēc jumtu nevar sist ziemā. Un kāpēc nevar tad, kad stārķēni paaugsies un sāks lidot. Jaunais jumts nāca aizvien tuvāk ligzdai. No rītiem kā rausos no gultas, tā skrēju laukā, vai stārķu ligzda vēl stāv? Vakarā pirms gulētiešanas atkal skatījos uz augšu.

Neapnicis prasīju, kur paliks stārķi. «Dēls, bet jumts ir caurs.» Tikai daudz, daudz vēlāk sapratu, kāpēc tēvs mani mocīja un kāpēc ļāva trūkties augšā no miega. Viņš gribēja, lai manī izsāp putns.

— Kā tad beidzās jumta sišana?

— Palika pēdējā sloksne ar stārķu ligzdu. Skatījos no rītiem un vakarā. Skaidas nenoplēsa. Un tikai tad, kad stārķi aizlidoja uz siltajām zemēm, tēvs cēla nost riteni ar visu ligzdu un lika par jaunu atpakaļ. Kad pēc mammas atnākša​nas pie mums māja nogruva, stārķi arī pārcēlās. Uz skur​steni.

Irīda un Uvis bija izstaigājuši līkumu līkumus un kādreizējā māju vietā atgriezās pavisam no citas puses. Alejas koki aizsedza pagalmu un ķieģeļu dūmeni. Bet puikas jau bija pamanījuši vecākus. Cauri krūmiem pa lielo zāli skrēja pretī un pa gabalu sauca; — Nāciet ātrāki — Mēs jums parādīsim brīnumu!

Leonards aizelsies stāstīja jaunumu: — Ludim laimējās!

Ludis ar mazo dūrīti dauzīja sev pie krūtīm: — Es esmu čempions!

Irīda un Uvis pa aleju ienāca pagalmā.

Ligzdā gulēja stārķis. Ar iestrēgušu bultu. Galva karājās pāri mitekļa malai.

Apkārt kādreizējai māju vietai otrs stārķis meta lielus lo​kus.

Mazos stārķēnus no apakšas nevarēja saskatīt.

KONDĪCIJAS BUĻĻI Ķupiņu Vilma un Mikus strādāja Krastu kūtī. Baroja simt divdesmit bullēnus.

Vilma teica: — Man līdz darbam puse kilometra. Šoferi apgalvoja: — Pusotra.

Mikus atmeta ar roku: — Tev jau skaitītājs nav riktīgs.

Ferma bija kaimiņsētā. Kas nu tur par sētu. Tikai lielā mūra kūts, egļu dzīvžogs un viens ozols, kas izskatījās līdzīgs kādreiz slavenajam Tūterniekam. Krastu dzīvojamai ēkai kara laikā uzkrita bumba.

Nodega arī klēts, zirgu stallis, malkas šķūnis un mazie pielikšanas būceņi. Kā par brīnumu, kūts palika neskarta. Un šķindeļu jumts pat nesāka gruzdēt. Arī šķūnim uguns netika klāt. Kolhoza laikā kūtij uzklāja šīferi, bet šķūnis ātri vien nopuva. Ķupiņi bija jaunsaimniecība. Ar mitekli pāris govīm, di​viem zirgiem, dažām cūkām un vistām.

Vilma vienmēr teicās ejam uz darbu. Tāpēc ka kūts bija kaimiņsētā.

Mikus ar sievu piederēja pie tiem strādīgajiem cilvēkiem, kurus nevajag ne bikstīt, ne pārraudzīt.

Viņi mierīgi dzīvoja un darbojās saimniecības nomalē. Krastiem klāt pieveda spēkbarību, uz kūtsaugšas uzdzina sienu un salmus. Mašīnas atbrauca tikai tad, kad vajadzēja krietni nobarotos lopiņus vest uz gaļas kombinātu.

Tā bija klusa un vienmuļa dzīve.

Jāpadod ēst, jāpakaisa un jānospiež slēdzis, lai sūknis piepildītu rezervuāru. No rudens līdz pavasarim. No pavasara līdz rudenim.

Vasarā buļļi palika kūtī. Eda miltus un sauso barību.

Bet visvairāk — svaigo zāli. Mikus ar parasto pļaujmašīnu pļāva un pļāva. Tad pārjūdza zirgus ratos, veda un veda.

Simt divdesmit strauji augošie lopi nebija piepildāmi. Bullēni mala un mala.

Vilma un Mikus nokustējās visu dienas gaišumu. Tumšajās dienās — arī pirms rīta svīduma un pēc saules rieta. Pie Ķupiņiem reti kāds iegriezās no pašu kolhoza, vēl retāk no citurienes. Reizumis no rajona centra. Vilma un Mikus bija priecīgi par apciemojumu. Pusteciņus skrēja uz Krastiem. Lai izrādītu. Mikus svinīgi sāka: — Mums, svied, kā gribi, buļļi bijuši kondīcijā.

Par kondīciju vienādiņ runāja zootehniķe un veterinārārsts, priekšsēdētājs un brigadiere.

Agrāk Ķupiņi rādīja buļļu muguras, priecājās par spīdīgajiem sāniem, stāstīja par barību. Viesi piekrītoši māja ar galvām, bet acis skraidīja apkārt. Priekšsēdētājs allaž teica: — Atbilst kondīcijai. Gadu gadiem.

Tad gan biedri no centra apbrīnā sāka skatīties uz buļļiem un jaunlopu kopējiem.

Mikus apķēra, ka nav jēgas klāstīt zemnieciskas gudrības. Ka nevienu neinteresē, cik dod siena, cik salmu, cik miltu, cik sakņu. Pietika ar teikumu: — Mums, svied, kā gribi, buļļi bijuši kondīcijā.

Lai atbraucēji neizskatītos pēc ierēdņiem ar sastīvinātām sejām, Mikus vaibstus cilvēciskumā iekustināja ar paziņo​jumu: — Svied, kā gribi, kolhozs un mēs ar sieviņu saņemam par virsbuļļiem.

Uzreiz izbrīns un jautājumi. Laikam domāja, ka večuks izpļāpājis noslēpumu: buļļu ir vairāk nekā sarakstos. Lie​kos sadala gramos, lai oficiālajiem lielāki diennakts piesvari.

Taču Ķupiņi kaut ko tādu nevarēja iedomāties un nemūžam nepiekristu, ja ari kāds mēģinātu Krastos

sākt blēdību.

Bu]ļi ņēmās vareni. Vilma smējās: — Ada aug par lēnu. Brīžiem liekas — plīsīs pušu.

Par virsbuļļiem Ķupiņi dēvēja tos kilogramus, kuri katram lopam nāca pa virsu. Vilma un Mikus visīsākajā laikā tika ar katru no simt divdesmit līdz noteiktajai svara ro​bežai un mazliet pāri tai.

Kad republikā sāka daudzināt vienas ģimenes fermas, kolhozs tūdaļ varēja uzrādīt pozitīvu piemēru: Ķupiņi Krastos. Galvenā zootehniķe komentēja: — Uzticējām krietniem cilvēkiem.

Vilma un Mikus nekā no šīm runām nedzirdēja. Ja būtu saklausījuši, pasmietos. Galvenā, kura esot uzticējusi fermu, vēl nebija no skolas sola izraususies, kad Ķupiņi jau kopa teļus. Toreiz sametināja metāla aizgaldus, atveda bullēnus un ielaida kūts mūros, kurus vajadzēja piepildīt ar darbu. Tā viņi sāka staigāt to puskilometru, kurš uz spidometra izstie​pās pusotra kilometra garumā.

Daudz runā un daudz raksta par lielfermām, bet aizmirsuši ir mazās kūtis. Nomalnieces, kas projām no burzmas. Nelielās lopu mītnes aprūpē lielākoties veci ļaudis, kuri smago vezumu velk un nekurn. Kad klusajiem darītājiem spēki izsīkst, galvenie zootehniķi plēš matus un saimniecību vadītājiem deniņi kļūst vēl sirmāki.

Mikus savārga, un Vilma viena pati vairs nejaudāja. Ķupiņiete par savu vīru sacīja: — Nekas jau nekaiš. Mikus iegūlās vecumā.

Mūždien čadīgajam vairs negribējās celties. Ne sānos dūra, ne mugurā vilka, tikai nevarēšana uzvēlās un spieda gultā. Tik traki jau vēl nebija, ka sirdzēju vajadzēja kopt. Mikus pa māju pakustējās, govij un abiem zirgiem lēnītēm padeva ēst. Bet darbi nešķīrās. Viss slīdēja no rokām, pirksti ķērās un piņķerējās.

Vilma sava vecā pārvērtības uztvēra miermīlīgi. Brīžiem pajokoja, citiem stāstīdama: — Pīpe mutē, bet izčamda visu cisumaisu. Un vēl brūk virsū, ka es kaut kur esot nobēdzinājusi.

Neviens uz Krastu kūti negribēja nākt. Nevilināja arī paradīzes stūrītis zemes virsū. Ķupiņu un Krastu ļaudis bija iebūvējušies starp ezeriem. Izmētātās ūdens lāmas izskatījās nošķirtas un tomēr savienotas ar sīktecēm. Zilie puslīkumiņi formas ziņā līdzinājās sardeļu virtenei, kas uzmesta svaru šķīvim. Abām sētām gandrīz klāt pienāca mežs. Lielie un mazie dzīvnieki līdz ezeriem iemina takas. Kad pāri nāca vētras, pļavās izskrēja savvaļas ganāmpulki, kas jau iepriekš nojauta briesmas tuvojamies.

Mikus tādās stundās apstaigāja māju, paraustīja, vai visas durvis un logi ciet. Drošības labad gubeņa platajām durvīm piebalstīja arī bomīti. Pēc apgaitas namatēvs apsēdās plītspriekšā uz bluķīša, iedūmināja pīpi un viszinīgi vēstīja: — Pēc četrām stundām mežā atkal lūzīs koki.

Pēc trijām, sešām vai astoņām, neviens jau pēcāk nerēķināja. Bet koki gāzās; Vilma skaļi brīnījās par vecā tālredzību, lai gan pati bija mežalopus pamanījusi un bija ielāgojusi dabas gudrības ne sliktāk par Miku. Bet mīļā miera labad izlikās muļķāka un paklausīgāka. Tā varēja nemanāmāk vīra prātiņu grozīt uz to pusi, uz kuru vajadzēja.

Tagad lielais gudrinieks gulēja un purpināja par ķibeli, kas uzkritusi. Rūca, ka slimība par ātru aizraidījusi pensijā. Prātoja, ka atlabs un atkal varēs strādāt. Iedomājās brīdi, kad varēs palaist atvietotājus uz turieni, no kurienes viņi nākuši.

Vilma runāja līdzi, visam piekrita, bet skaidri zināja, ka Mikus iegūlis neilgā atpūtā pirms mūžīgās aiziešanas. Ķupiņa sirdsēstus un runas par atvietotājiem varēja saprast jebkurš prātīgs cilvēks. Pasaules klaidoņi un plenči, kuru uzvārdu un vārdus Mikus pat nemēģināja iegaumēt. Abi iemitinājās Ķupiņu tukšajā galā, kur kādreiz dzīvoja dēls ar ģimeni. Līdz tam laikam, kad viņu aizaicināja uz rajona centru un iesēdināja par visu agronomu priekšnieku.

Jaunie buļļu kopēji jauca dienu un nakti atkarībā no dzeramā daudzuma un paģiru mokām. Brīžiem

buļļi miņājās slapji un novārtījušies. Dziļā kūts nu reiz tāda ir, kas pakaišus prasa ne tikai katru dienu, bet ik pa brīdim. Nepiesietie ragulopi lielajos aizgaldos stampāja nenorimuši. Un velnišķīgi mauroja. Bet Krasti no pasaules bija tālu, un neviens nedzirdētu pat tad, ja buļļi noceltu fermai skārda jumtu un ripinātu no kalna lejā.

Centrā nelikās ne zinis. Laikam domāja, ka pārmantotājus pārraudzīs Vilma un Mikus. Ķupiņi būtu palīdzējuši gan ar padomu, gan gluži praktiski. Taču aizstājēji attiecī​bas noregulēja ar vienu teicienu: — Tev bija sava buļļu teorija, man sava. Labāk aizlienē līdz algai divdesmitpieciti.

Mikus domāja.

— Nežmiedzies un nesaki, ka nav.

Lūgums bija tik nikni un prasīgi pasacīts, ka Miku pār​ņēma bailes.

— Siev, vai tev nav kāds lielāks gabals? Man tikai pāris trijnieku un piecnieks.

Mazā viltība pārliecinātu jebkuru citu, bet jaunie pēc nedēļas prasīja tādu pašu summu.

Kopš pensijā aiziešanas dienas bija pagājis tikai mēnesis. Kaimiņi vairs savā starpā nerunāja un pat nesveicinājās.

Pēdējoreiz, kad Vilma ar Miku nogāja to puskilometru, lai aplūkotu brūnos mīluļus, aizstājējs kūtī nelaida: — Mums te brigadieru nevajag. Paši esam kungi un saimnieki. Varbūt jums pensija par mazu?

Tad ejiet uz kantori.

No kūts iznāca arī sieva: — Tur jūs varēsiet arī mēles patrīt. Apnikuši līdz kaklam. Uz katra soļa — tā un šitā. Sitā un tā, Ķupiņi jau sen klusēja. Sākumā gan stāstīja un rādīja. Atnācēji atcerējās un par to bruka virsū.

Atvietotāji todien vēl nebija tikuši līdz paģiru lāpīšanai. Klaidoņi saprata, ka no večiem vairāk arī neizdosies izspiest, kaut viņus ar mietu tēstu. Tāpēc arī tik nikni sagaidīja. Izgāza slāpju mokas uz nabaga vecīšiem, kuri tik tikko kustēja un nāca ciemos, labu vien gribēdami.

Un vēl iedzēla par pensiju.

Vai viņi kādam sūdzējušies? Nekad un nevienam. Vecuma nauda iznāca pieklājīga. Nedod dievs, ja plenči kantorī pārrunājuši par vecīšiem. Izkliegušies, ka nav apmierināti. Ka činkst. Vilma, lai tiktu no uzbāzīgajiem vaļā, pažēlojās gan: — Cik nu mums tā pensija. Labi, ja varam galus savilkt.

Būtu kauns, ja tādas vaimanas nāktu ausīs priekšsēdētā​jam.

Pensijā izvadīšana bija košum koša. Ar mūziku, puķēm un asarām. Pie galda labas runas teica līdz pašai pusnaktij. Abus iesēdināja vieglajā autiņā, aizvizināja un atvizināja. Miku no gultas piecēla un gultā atguldīja. Otrā dienā novāļājās līdz vakaram un pat govi negāja barot, — Siev, Ventai jau tu padosi ēst?

— Padošu, padošu, guli rāms.

— Man, svied, kā gribi, šodien jāatpūšas.

Balle bija pirms mēneša. Mikus no gultas laukā rausās aizvien retāk. Gulēja un gulēja apbrīnojami saldā miegā. Veca cilvēka bezmiegs bija pazudis pavisam. Todien gan trūkās augšā ik pa brīdim un prašņāja: — Vai tad šo vēl nav?

— Dzirdi tak, kā buļļi ālējas. Ķupiņš dzirdēja gan. Jau trešā diena, bet no kaimiņiem nc vēsts. Kā aizšķindināja ar tukšo pudeļu mugursomām, tā pazuda.

Simt divdesmit buļļi riņķoja pa aizgaldiem, meklēja ārā izkļūšanas iespējas.

Ķupiņi savā mūžā bija dzirdējuši mājkustoņu vaimanas un izmisumu. Suņa gaudošanu, kad nomiris saimnieks. Govs maurošanu, kad atņemts teliņš. Gaiļa uztraukumu, kad vistu barā plosījies vanags. Bet trīs dienas badinātu un iz​slāpušu buļļu trakošanas troksni viņi dzirdēja pirmo reizi.

Mikus iekrita snaudā, un pēc mirkļa atkal acis platas: — Vai tad šo vēl nav?

Atbildi nesagaidīja un aizvēra plakstus. Uz pāris minū​tēm. Atkal acis vaļā: — Nokritīsies apakš kondīcijas.

— Vai nu tev vairs kāda daļa?

Vilma nepadomāja, ko saka. Pēkšņi viņa izkrita no mūža lomas. Nepiebalsoja. Un vēl izrunājās galīgi šķērsām.

Mikus izklupa no gultas. Pietrausās kājās: — Siev, ejam.

— Uz kurieni?

— Svied, kā gribi, bet buļļi jāapkopj.

— Uzradīsies šie, dabūsim vēl pa galvu. No tādiem visu ko var sagaidīt.

— Saku, ejami Mikus pa priekšu. Vilma trīs soļus atpalikdama. Sieva viņu sākumā gribēja pieturēt, lai drošāka iešana. Mikus dus​mīgi atstūma roku: — Nav ko knakstīties. Izbrūtējāmies jaunībā. Kilometrs pagāja klusējot.

Buļļi bauroja, māva, īdēja. Koptroksnis uzdzina šermuļus.

— Svied, kā gribi, bet tagad visi būs nokritušies apakš kondīcijas.

— Būs gan.

— Jāpadod kārtīgi. Pēc bada diennakts buļļi pieņemoties par divi kilo.

— yai nu tik daudz?

— Ada ir, kauli ir. Viss ir. Svied, kā gribi, tikai jāpie​pilda tukšums.

— Dosim, dosim. Cik lien.

Kad Ķupiņi atvēra durvis, ragulopi aprima. Visi. Veselu mēnesi buļļi nebija redzējuši kopējus.

Cilvēkus, pie kuriem pierasts no teliskās mazotnes.

Vilma un Mikus gāja pa kūts eju. Sieva pieturēja vīru pie rokas, jo Ķupiņš tā jocīgi nosvārstījās.

Viņš pat nejuta Vilmas pieskārienu. Gāja lepns un nocrrojās par kondīcijas buļļiem. Un priecīgs, ka viņus sagaida ar goddevīgu bi​jību.

Buļļi no pārsteiguma sāka atjēgties. Ferma atkal bauroja, māva, īdēja. Katrs lopiņš tiecās ienācējiem tuvāk, šau​dīja mēles un gribēja nolaizīt rokas un drēbes.

Lielie sprosti, kurus sametināja kolhoza pirmajos gados, kūtsgaisā bija kļuvuši robaini un trausli.

Buļļi blīvējās, spiedās cits citam virsū. Daudztonnīgā masa pārrāva turētājus.

Ragulopi nāca pateikt lopisku paldies dzīvības uzturētā​jiem un glābējiem.

Par traģēdiju uzzināja otrā rītā, kad kolhozā pamanīja klaiņojam buļļus, kuri gandrīz atbilda kondīcijai.

ES NEVARĒJU NOŠAUT GOVI Man piezvanīja Taiga — Stefānijas un Terēzes radubērns. Kas nu tur vairs par bērnu — pašai piecdesmit četri gadi, divi bērni un trīs mazbērni. Bet Stefānijai un Terēzei viņa bija un palika radubērns.

Taiga — mana skolasbiedrene. Neesam īpaši draugi, uz dzimumdienām viens otru neaicinām. Bet, kad vajag palīgos, divreiz nenākas lūgt. Ģimeņu attiecības sirsnīgas. Taiga piezvanīja: — Vai tu nevarētu paņemt bisi, atbraukt un nošaut govi?

Es laikam pārāk ilgi klusēju. Taiga noprasija: — Kur tu paliki?

Pārjautāju: — Nošaut?

— Nošaut. Ne jau manu, bet Stefānijas tantes un Terēzes tantes govi.

Ko tur deldēt klausuli, lesēdīšos mašīnā, un tie astoņi kilometri — viens pūtiens. Taiga dzīvo centrā, es — palīgciematā. Stefānija un Terēze — vēl kādus kilometrus trīs tālāk. Paga, kāpēc viņa teica: Stefānijas tantes un Terēzes tantes govi? Stefānija taču nomira. Kad tas bija? Pagājušogad vai aizviņvasar? Sajucis. Par abām večām, kas aiz Baltā purviņa, nekad īpaši neesmu interesējies. Taiga tei​cās, ka gribējuši tantes pārvest uz savu māju, bet šīs ne un ne. Ko tur jauniem pa kājām maisīšoties.

Iebraucu pēc Taigas. Skolasbiedrene iesēdās mašīnā un sāka skaidrot: — Mēs ar vīru centāmies pielabināt, aplikt ķēdi ap kaklu. Neļaujas. īsts mežonis. Pat neēd, kad esam klāt. Iemetām sulīgu klēpi, iemūk kūts stūrī un šņāc.

— Tad jau jāsauc veterinārārsts.

Tā es.

— Muļķības. Nav traka. Tantes pārlutinājušas. No sveša mūk. Tā jau vairs nav govs, bet velns zina kas, Nebiju alojies — Stefānija patiešām jau atdusējās kap​sētā.

Iegājām pie Terēzes. Nezinu, ko Taiga bija sastāstījusi, bet sagaidīšanā vēlību nejutu. Triekas ķertā saimniece gultā bija ieslieta pussēdus. Starp spilveniem un saritinātām se​gām.

— Atnāci noslepkavot govi? Te jau viens gribēja ar duramo klāt tikt. Ak nu ar šaujamo medīs?

Nevīžo lopiņam padot ēst, bet galē nost. Būtu vismaz pagaidījuši, kamēr es aizeju uz viņpasauli. Ejl Saujl Ko stāvi? Slimu cilvēku neesi redzējis?

Nekustīgajā masā kustējās tikai mute. Žultaini uzbrūkoši. Man pat likās, ka plakstiņi nemirkšķinās.

Tik urbjošs bija skatiens. Uznāca žēlums un dusmas. Zēlums par Terēzes nevarību. Un dusmas par uzbrukumu. Pirmo reizi kļuvu iekšēji nīgrs pret Taigu. Pati lūdz un iepiņķerē tik nelāgā situācijā.

Neatvadījos, pagriezos un aicināju skolasbiedreni: — Ejam uz kūti!

Atrāvu durvis.

Tā kādreiz mūk pārbiedēts kaķis, kas gatavs pa sienu uzskriet līdz griestiem. Likās, ka govs nojauš savu nāvi, kas atnesta stobrā. Lopiņš metās no viena stūra uz otru, līdz beidzot apgura un apsēdās. Jā, apsēdās kā bērniem domātā bilžu grāmatā. Mugura pret baļķēniem, priekškājas lūdzoši nokarājās. Govs sastinga nekustīgumā. Runāja tikai acis, kas, no pņstumsas zvērodamas, lūdzās un nolādēja. Govs poza bija pārsteidzoši līdzīga Terēzes pussēdēšanai. Tiklīdz to iedomāju, bises stobrs nolaidās uz leju. Mums aiz muguras atskanēja kliedziens. Visādi brīnumi pasaulē notiek. Terēze bija iznākusi pagalmā. Neatceros dzirdējis, ka triekas ķerts cilvēks ne no šā, ne no tā pēkšņi atkal sāktu staigāt. Bet tik vien bija kā šis iznāciens un iekliedziens. Kad pieskrējām, Terēze jau bija mirusi. Pirmsnāves kliedzienu sadzirdējusi un savu saimnieci pazinusi, govs pie​lēca pie durvīm un noīdējās. Laukā nevarēja tikt, jo durvju aile bija kļuvusi par aizgalda sastāvdaļu — vecas ilksis un dēļi krustām šķērsām sanagloti. Vecs cilvēks kā nu praz​dams un varēdams sprostoja savu mīluli mītnē.

Man vajadzēja vispirms palīdzēt Terēzi iedabūt gultā un tad ar mašīnu braukt pēc ārsta. Kad gāju

garām kūtij, govs atkal šņākdama bēguļoja no viena stūra otrā. Pirmo reizi redzēju tik tramīgu lopiņu.

Vēlāk uzzināju dīvainības par govi, Stefāniju un Terēzi.

Abas māsas dzīvojušas vecsetā, rušinājušās pa dārziņu, turējušas aitu bariņu un pienu ņēmušas no radubērna brū​nēs.

Vienudien uzradusics telīte. Ienākusi pagalmā kā savās mājās un tūdaļ metusies zīžļāt Stefānijas un Terēzes pirkstus. Māsas ielaidušas kūtiņā un gaidījušas, vai kāds nemeklēs. Taigai uzreiz nav teikušas.

Domājušas, ja īpašnieki pēdas dzen, gan jau radubērns ierunāsies. Bet nekā. Kolhozā par zudībām nedzirdēja. Tantes sludinājumu avīzē nelika un zīmīti pie telefona staba nepiesprauda. Telīte uzradās — un viss. Kā Baltā purviņa parādība ar baltu plan​kumiņu pierē.

Telīti večas sākušas mīlināt kā klēpja sunīti. Ēdamo klāt nesušas un ganos abas līdzi gājušas.

Gosnēns audzis un no vecām ne soli nav atstājies. Līdz tai reizei, kad buļļošanās laiks pienācis. Tad Baltpurvīte, atpakaļ neatskatīdamās, aizdrāzusi uz četri kilometri attālo buļļu staciju. Āboliņa laikā tas noticis. Buļļi piesieti ķēdēs, un katrs riņķo pa savu apli. Baltpurvīte pie viena, pie otra, bet šie neprotas.

Plūc tikai zaļumu. Ar govīm tādiem nav bijusi darīšana. Baltpurvīte skrējusi tālāk, līdz atradusi bulli, kurš sapratis govi. Stefānijas tantei un Terēzes tantei par lieliem priekiem mīļais lopiņš atkal pārradies mājās.

Abas Taigai solījušas dāvināt gaidāmo jaunlopu. Ja būšot telīte, lai audzējot. Ja uzradīšoties bullēns, lai darot, kā zinot. Atskrējis bullēns. Večas ļāvušas, lai tas Baltpurvīti zīž, cik ilgi grib. Pašas govi nav slaukušas. Taigai teikušas: — Ne mēs Baltpurvīti pirkām, ne šurpu vedām. Pati at​nāca, un pati lai pa savam prātam dzīvo.

Kad bullēns vairs mātes pupiem nav klāt skāries, jaunlopu aizvedusi Taiga. Tantes palikušas ar Baltpurvīti, kurai, kā par brīnumu, ne tesmenis iekaisis, ne arī piens zemē tecējis. Bijusi mīlīga līdz tam brīdim, kad atkal buļļošanās laiks uznācis. Šoreiz tantes mīlules pazušanu uztvērušas mierīgāk: — Lai pati pa savam prātam dzīvo.

Abas samaksājušas siena pļāvējam, lai ziemai krājumus sagādā. Stefānija un Terēze ar lopiņu tā noņēmušās, ka pat aitu bariņu pārdevušas.

Baltpurvīte pa trīs lāgi garām buļļu turētavai traukusies, īsto bulli meklēdama. Kad atskrējis trešais teļš, nomirusi Stefānija. Terēze viena pati ganījusi, bet jutusi, ka nejaudā vairs līdzi izstaigāt. Tāpēc iesprostojusi kūti. Tik daudz vēl varējusi paiet, lai līdz Baltpurvītes mītnei tiktu un klēpi iemestu, našķim kādu bieti vai burkānu padotu. Vasarā pat zāli papļaustījusi. Silto ūdeni ar miltu piejavu ratiņos un ragutiņās no istabas vedusi. Taiga reižu reizēm bārusies: — Kam tādu govi turēt, kuru neslauc?!

Stefānija un Terēze atteikušas: — Lai pati pa savam prātam dzīvo.

Kad Stefānija nomirusi, Taiga vēlreiz mēģinājusi: — Vai tad nu vajadzēja mocīties?

Bet Terēze atkal to pašu: — Lai pati pa savam prātam dzīvo.

Es neticēju, ka mūsu Latvijas brūnā, kas dabiskās izlases, krustošanas un ciltsdarba rezultātā kļuvusi par slaucamu mājlopu, spējīga dzīvot pēc brīvestības likumiem. Pirmatnējo meža dzīvnieku mūsdienīgajos pēcnācējos droši vien tomēr rit seno tauru asinis. Ja govs pieradināta jaunākajā akmens laikmetā, tad salīdzinājumā ar mūžību mūs no tā laika tāds nieka minūtes tikšķējiens vien šķir.

Vēl vairāk jābrīnās par divām zemnieku sievām, kuras tur govi, bet neslauc to. Brūnaļas vērtība vienmēr ir bijis piens. Vienīgais derīguma kritērijs. Terēzes bērēs sāku izprašņāt Taigu. Radubērns raustīja plecus.

Bet tad atcerē​jās vienu dienu pirms vairākiem gadiem, kad vecas iegāju​šas lielajā kuti. Toreiz Taigas vīrs nezin ko tur meklējis un apstādinājis mašīnu pie fermas.

Stefānija raususies laukā pirmā: — Jāpaskatās, kā pa to kolhoza laidaru iet.

Tas bijis pēc slapjās vasaras un slapjā rudens. Toreiz, kad ūdeņainā barība skābsiena un skābbarības tvertnēs pārrūgusi skābenumā, kas šķebināja cilvēkus un ko ar gariem zobiem ēda lopiņi.

Večas redzējušas, kā teļam piejūdz klāt traktoru, lai tas palīdz jaunajai dzīvībai izkļūt no mā​tes miesām.

Skābenumā novājējusī ferma Stefānijas tanti un Terēzes tanti tā satriekusi, ka viņas nav varējušas pat vārdiņu izdvest. Laikam jau tāpēc no Baltā purviņa atskrējušo Baltpurvīti večas uzskatījušas par dieva dāvanu, kas saudzējama un lutināma. Lai kaut vai viens lopiņš izbauda visu, ko vien vēlas. Iespējams, ka tāda izdarīšanās ar Baltpurvīti bija protests pret nevīžību, kas savijās kopā ar pārlietaino siena laiku un padarīja fermas ganāmpulku nožē​lojamu.

Kopš tā nejaušā izbrauciena ne Stefānija, ne Terēze uz lielās kūts pusi kāju nespēra un Taigas runās pat klausīties negribēja. Večas kā skaņuplates ar pārrautu tecējumu at​kārtoja vienu un to pašu: — Tā jau ir lopu mocīšana.

Viņas absolūti neinteresēja, ka pa šiem gadiem centrā sabūvēts tik daudz dzīvojamo māju, jo kolhozs bija iekļuvis ekonomiski atpalikušo saimniecību sarakstā. Viņām tāls un neuztverams bija jēdziens — agrorūpnieciskā apvienība. Aiz Baltā purviņa nejuta, ka apvienība ar kopieinteresētību par galarezultātu izmēzusi ne tikai kūti, bet aizmēzusi arī dzērājas, kurām bija vienalga — teļš atskrien pats vai to izvelk ar traktoru. Vecām aiz Baltā purviņa bija Baltpurvīte, kas dzīvoja kā pirmatnējo meža lopu pēcnācēja.

Tajā pašā dienā, kad man noslīga bises stobrs un kad nomira Terēze, atbrauca ugunsdzēsēju mašīna.

Odensstrūkla Baltpurvīti nogurdināja. Atnāca Ķilpju Ješka ar dunci un visu nodarīja, kā nākas. Vienkārši un dabiski.

IRBĪTE Mežmalniekos kopš neatminamiem laikiem dzīvojuši mežsargi. Arī tagad — kolhoza meža pārzinātājs Sandris. Kopā ar sievu Laini — saimniecības dispečeri un dēlu Jurģi — trešās klases skolnieku. Caurcaurēm lauku cilvēki. Tikai ar to atšķirību, ka priekšteči brauca ar zirgu, bet tagadējie Mežinalnieki — ar žiguli. Pārsēšanās motorizētā četrritenī notika pavisam nesen. Krietnu laiku Sandris darba gaitās un ģimenes izskrējienos joņoja ar motociklu. Aizmugurē sieva, blakusvāģi — dēls. Par vieglo mašīnu uzdomāja jau pirms trim gadiem. Taču nauda ne tikai ietecēja, bet ari iztecēja. Kamēr Laine studēja Lauksaimniecības akadēmijas neklātienē, dārzam un kūtij daudz laika neatlika. Govs, suķis un dobes nodrošināja pašu tiesu. Piena un kartupeļu rubļi kopā ar algas pārpalikumu krājkases grāmatiņu briedēja lēnāk nekā vairumam kolhoznieku, kuri piemājas saimniecību izmantoja vērienīgāk. Iekrājumus regulāri padeldēja Jurģis. Ne jau pirkdams kaut ko, bet ar mūžīgo slimošanu. Vecāki puiku vadāja pie slaveniem un maz pazīstamiem dakteriem, brīdi pa brīdim guldināja slimnīcās un sadabūja ceļazīmes uz sanatorijām. Laine un Sandris meklēja vis​dārgākās un visgrūtāk dabūjamās zāles.

Zēns garumā stiepās normāli. Bet to jau nevarēja saukt par augšanu. Drīzāk tā bija stīdzēšana. Ķermenim pietrūka spēka, un tāpēc Jurģis allaž saķēra visvisādas kaites. Ne jau tikai tās, kas šādā vecumā bērniem raksturīgas. Vienmēr ieperinājās smagākas nelaimes. Tāpēc zēns skolā atpalika no vienaudžiem par veselu gadu. Ja būtu grūtāka galva, tad diezin vai pat tik tālu laimētos tikt. Gulšņājot mēneši iekrājās. Ārsti un skolotāji ieteica spējīgo puiku nepārslogot. Lai, pārlieku cītīgi pa grāmatām rakņādamies, nepārmoka gaišo prātu.

Biežās slimošanas zēnu ietekmēja ne tikai fiziski. Jurģis brīžiem varēja aizsapņoties, aizmirsdams visu, kas notiek ap viņu. Reizumis pārliekā jūtīgumā jaunais Mežinalnieks sāka raudāt ne no šā, ne no tā vai arī aizsvilās dusmās.

Nupat jau gāja uz labo pusi. Brieda muskuļi, un nelaimes pārstāja vajāt. Acīmredzot kvalificēto mediķu rūpesti un zāles beigu beigās summējās. Taču Laine un Sandris daudzināja tikai vienu ārstu, kurš bija ieteicis puikam regulāri dot ķēves pienu. Glāzei slaukuma vecāki piedēvēja brīnumspēku, kas var pat mirēju izcelt no gultas.

— Mums piekodināja, ka Jurģim līdzēšot silts, bet nevis uzsildīts piens. — Tā parasti stāstījumu par puiku sāka Laine.

Un Sandris turpināja: — Sēdināju dēlu kulbā un divreiz dienā — uz zirgu stalli. Divdesmit divi kilometri — kas tad tas ir pa labu ceļu ar moci.

Kam gadījies būt Krimas vai Baškīrijas sanatorijās, tie var tērzēt par kumisu. Celt debesīs vai purināt galvu_ un sacīt, ka neejot pie dūšas. Bet par tikko slauktu ķeves pienu laikam tikai retais varēs līdzspriest.

Visuvarētāja īpašības piedēvētas penicilīnam un propolisarn, Vjetnamas ziedei un žeņšeņa saknei.

Vienmēr kādu laboratorijas jaunumu vai tautas medicīnas atradumu sacildina līdz vispārākajai pakāpei.

Tad aizmirst un pēc ga​diem atklāj atkal.

Var jau būt, ka ķēves piens ir bijis zāļu zāle kādreiz arī mūsu pusē. Bet tad gan labi sen. Vecmāmiņu un vectēvu nostāstos par slaukuma brīnumīpašībām neatceramies dzir​dējuši.

Ferma, kuru regulāri apciemoja abi Mežmalnieki, bija kaimiņsaimniecībā. Kolhozu savulaik slavenu padarīja govis un augstas ražas. Tagad — pieteikums zirgkopībā. Pieprasījums pēc sporta zirgiem ar katru gadu pieaug, un tāpēc lopkopības atzars ar laiku solījās kļūt ienesīgs. Jau tagad vietējās un valsts izsolēs par dažu izlolojumu maksāja trīs​desmit, četrdesmit un pat piecdesmit tūkstošus rubļu.

Jurģis uz saldeni silto pienu bija kā uzburts. Kurš katrs tikko slauktu nemaz nevar iedabūt. Iekšējā atspere saspringst un sit atpakaļ. Mežmalnieku puiku zirgkopes slavēja. Smējās: kļūšot tik dūšīgs kā

kumeļš un vairs nevarēšot zēnu valdīt. Jurģis neaizvainojās kā daždien un pilnīgi pārvērtās. Divi simti dažāda vecuma un dažādu šķirņu zirgi pret puiku izturējās laipnīgi. Vismaz viņam pašam tā šķita. Lielzirgi un pusaugas ar lūpām čamstināja un, sauju kutinādami, saudzīgi paņēma cukurgraudus. Zēns vienādiņ kabatās tu​rēja kārumus.

Staļļos un aplokos valdīja labvēlīgums, kādu spēj radīt tikai zirgi. Sī kopā pabūšana divas reizes dienā Jurģi ārstēja arī psiholoģiski. Ne jau tikai cilvēki ietekmē dzīvniekus. Zinātniece Anna Kide pētījusi kopsakarības. Var ticēt vai neticēt, bet psiholoģe apgalvo, ka vīrieši, kuru īpašumā ir suņi, esot agresīvi un viņiem raksturīgs valdonīgums. Toties sievietes, kuras noņemoties ar suņiem, esot izcili kārtīgas. Gan sievietes, gan vīrieši, kuri mājās turot kaķus, priekšroku dodot noslēgtākam, savrupākam dzīvesveidam. Par Annas Kides pētījumiem presē pavīdēja atstāstījums: «Putnu -mīļotāji ir runīgi, viegli iedraudzējas. Sievietes, kurām ir putni, izpauž sevi agresivitātē, mīl komandēt. Bruņurupuču īpašnieki spējīgi darīt vienmuļu darbu, un viņiem piemīt tendence uz karjerismu. Čūsku mīļotāji ir oriģināli cilvēki, turklāt labi tiek galā ar darbu, kur vajag strauji reaģēt uz pēkšņām grūtībām. Varbūt tāpēc, ka no mājā turētajiem rāpuļiem kuru katru brīdi var gaidīt nepatikša​nas?»

Lai nu kā, bet zirgi Jurģī atraisīja pretošanās spējas: sli​mības atkāpās.

Puika iepazina pavisam citu pasauli. Agrāk viņš apguva meža gudrības. Taču dzīvā radība no cilvēka vairījās un bija vērojama tikai no attāluma. Ar kūtslopiem zēns neiedraudzējās. Govs vienmēr alkatīgi krita virsū barībai, suķis ar visām četrām ierausās silē. Bet zirgi ar lūpu maigo pieskārienu un acu vērīgumu sarunājās. So valodu Jurģis saprata.

Katrā zirgu lielfermas stallī vienā malā pie pašiem griestiem bija stikla kabīne. Tajā iekārtojās naktssargs. No augšas visu varēja pārredzēt un izsekot, kas notiek steliņģī. Kad Jurģis ar zirgiem bija izrunājies un kabatas atkal saplaka, puikam patika pa kāpnītēm uzskriet stikla būrī. Novērošanas tornī zēns aicināja līdzi zirgu kopējas, kuras pacietīgi skaidroja un atbildēja uz simtiem jautājumu. Ja šos dialo​gus ierakstītu magnetofona lentē, iznāktu aizraujošs kāpēcīšu radioraidījums.

— Vai kumeļš aug ātrāk par teju?

— Ātrāk.

— Cik ātrāk?

— Mēnesī kumeliņa svars dubultojas.

— Ja no rīta nomēri un vakarā pārmēri, vai steliņģī var uzvilkt švīku, lai redzētu, cik izaudzis?

— Neesam vilkušas. Bet dienā pieņemas pat par pusotra kilograma.

— Vai kumeliņam dod tikai pienu un cukuru?

— Pienu nedod. Pienu pats iezīž, cik vajag. Un cukurs nav barība, bet našķis.

— Kāpēc ķēvi slauc tikai tad, kad kumeļš zīž?

— Citādi pienu nevar izdabūt. Nedod — un viss. Kumeliņš alrietina. Viņš slauc vienu, es — otru pupu.

— Ja tu slauc, vai kumeliņam pietiek?

— Kad atskrien kumeļš, pirmajā nedēļā māmiņa piemērojas jaundzimušajam. Ja kumeļš zīž un es slaucu, ķēve dod vairāk piena. Pietiek kumeļam un tev arī, — Ja ķēvēm veselīgāks pieniņš, kāpēc jātur govis?

— Kumeļš mammu zīž septiņus, astoņus un pat deviņus mēnešus. Un no ķēves nevar tik daudz izslaukt.

— Cik var?

Nu tā — divarpus tūkstošus litru.

— Un no govs?

— No labām — sešus, septiņus un pat astoņus tūksto​šus.

— Vai no labām ķēvēm nevar labo pieniņu vairāk dabūt?

— Dažas rekordistes ir. Tur, kur speciāli audzē piena ķēves.

— Cik tad var izslaukt?

— Tā ap sešiem tūkstošiem.

— Ja man mājās būtu tāda ķēve, tad es varētu dzert pienu, kad es gribu un cik es gribu.

— Tad, kad atskrietu kumeļš un kamēr vien viņš no mam​mas barotos, arī tev iznāktu, cik uziet.

— Es gribu nopirkt ķēvīti, — Mums ir sporta zirgi, un tie ir šausmīgi dārgi. Aprunājies ar mammu un papu. Varbūt nepirks mašīnu, bet iegādāsies kumeliņu un uzaudzēs par ķēvi, kas dos pienu un atkal radīs kumeliņus.

Ar Sandri staļļu sievas sarunās bija vaļīgākas. Skubi​nāja iedzert slaukumu: — Tā ir vienīgā zāle, kas vīrietī uztur vīrišķību līdz tam brīdim, kad jau zārkā jākāpj iekšā.

Bet Sandris siltu nejaudāja pat vienu malciņu norīt. Un sakautrējās par savu nevarēšanu. Sievas to manīja, un ru​nīgākā ieprasījās; — Kad Lainei piedzima Jurģis, vai tu sievas krūti garšoji?

Sandris mulsa vēl vairāk. Valodīgā turpināja: — Man reizēm pie viena pupa bija meita, pie otra — vīrs. Tik kārs uz krūts pienu kā dažs uz šņabi.

Brīžiem atēda bērna tiesu, vajadzēja šo stumt nost. Toties par abiem ar meitu krūtis tā izmasēja, ka man, vecenei, vēl tagad jaunās nevar blakus stāvēt.

Lai Mežmalnieku galīgi nesakauninātu, lielā teicēja sa​mierinoši nobeidza: — Labi jau, labi, došu līdzi, lai vari ledusskapī dzesēt un uz paģirām ieraut.

Sandris nekāds plītnieks nebija, bet vai nu runātīgām sievām mutes aizbāzīsi. To gan Mežmalnieks varēja apgalvot, ka glāze piena rada sātīgumu. Ja ar prātu neiedomātu par pusdienām, ēstgriba par tām neatgādinātu.

Laine zirgaudzētavā ieradās tikai reizumis. Bet Sandris un Jurģis jutās lielfermas ļaudīm piederīgi.

Zēnam staļļi aizēnoja visu. Pat medību suņi Klēra un Sintis vairs tik pulka uzmanības apliecinājumu nesaņēma. Jur​ģis arī bises aizmirsa.

Sandris skaitījās aktīvajos medniekos — kā jau meža priekšniekam pienākas. Lainei bise arī bija.

Taču vīru baram līdzi viņa devās ne tik daudz ar mērķi nošaut kā galvu izvēdināt un kārtīgi izkustēties.

Puikam gandrīz nekas netika liegts, tāpēc vecāku uzraudzība viņam ļāva pašaudīties un priecāties par trāpījumiem mērķī. Aiz kūts šādam nolū​kam vieta bija īsti piemērota.

Beidzot Mežmalniekos ieripoja tumši sarkans žigulis. Jau sen ilgotais braucamais. Bet puika īpašu sajūsmu neizrādīja. Viņš uzmācīgi dīca, ka jāpērk kumeliņš. Tad pašiem būšot zāļu piena devēja. Toties tēvs spodrināja un glāstīja mašīnu ar tādu aizrautību, ka likās — braucamo Mežmalnieks pa nakti sev guldīs blakus. Tūkstoškārt apstiprinājusies patiesība, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Sandris kā noburts varēja noņemties ar tehniku, Jurģis tādā pašā noburtībā noņēmās ar zirgiem.

Rajona laikrakstā parādījās sludinājums, kurš vēstīja iepriecinājumu: pārdod kumeļu. Protams, ka šo ziņu pirmais pamanīja Jurģis. Puika ar avīzi rokās devās uzbrukumā vecākiem. Laine un Sandris kārtējo reizi nevarēja atteikt. Kad Mežmalnieks ieradās nolūkot kumelēnu, jau bija pieteikušies sešdesmit trīs pircēji. īpašnieks, pārsteigts no tik liela pieprasījuma, teicās vēl apdomāt. Tā bija iztaustīšanas politika.

Kurš vairāk piesolīs, tas arī dabūs. Sandris nekaulējās. Tikai prasīto summu uzreiz nevarēja samaksāt.

Teicās aizskriet līdz mājām un dabūt. Patiesībā viņš aizdrāzās pie radiem, jo krājgrāmatiņā bija palikuši tikai septiņi rubļi un astoņdesmit četras kapeikas. Braukāt un meklēt lētāku kumeļu bija bezcerīgi. Darba zirgu un sporta zirgu vērtība pieauga.

Trīs mēnešus pēc tam, kad Mežmalniekos ieripoja žigulis, pagalmā ierikšoja irbes pelēkuma un irbes čakluma kume​liņš. Laikam tāpēc pirkumu nokrustīja par Irbīti.

Uz lielfermu Jurģi joprojām vēl vadāja. Taču zirgaudzētavā zēns lieki uzkavēties vairs negribēja.

Tiecās uz mā​jām. No skolas brīžam pārnāca aizelsies.

Irbīte ātri iedzīvojās. Tādi kumeļi, vaļā palaisti, skrien kā negudri un pazūd tā, ka jāmeklē dienām.

Irbīte turpat ap Mežmalniekiem vien riņķoja. Uz mežu nerāvās — it kā briesmas nojauzdama.

Jurģis kumeļu varēja aiz ausīm plucināt un aiz astes raustīt — Irbīte bija un palika mīlīga.

Plucināšanā un raustīšanā nejuta pat sāpju atblāzmu. Tie bija glāsti, kas, no malas skatoties, varēja likties pārinodarījumi.

Kumeļa gadi! Irbītei un Jurģim. Bezbēdīgi draiski un nesamāksloti, kad prieku neaiztur, bet ļauj tam vaļu līdz ga​lam.

Klēra un Sintis Irblti pieņēma par rotalbiedru. Četratā viņi noskrējās un nolēkājās pļaviņā un mežmalā līdz pār​gurumam.

Kad Jurģa nebija klāt, delverēšanās kļuva saspringtāka. Klēra un Sintis atļāvās par daudz — sāka dzenāt kumeļu kā medījumu. Lai izvairītos no saasinājumiem, Irbīte meklēja patvērumu pagalmā vai kūtī.

Zirgbērnam gribējās aizmugurē just drošību. Tāpēc Irbīte piestāja pie kūts sienas un ar kājām spēra guļkokicm ar tādu sparu, ka skanēja vien. Tas bija brīdinājums Klērai un Sintim: ja jūs ņirgsiet zobus un mēģināsiet iekampt, spēriens var trāpīt ne tikai kūts sienai.

Reižu reizēm pietuvojās bīstamības robeža, kad rotaļigunis pārauga dusmās. Jurģis jau to nezināja. Četratā visiem gāja jautri. Un tad viens otram pāri nenodarīja. Bija brīži, kad Irbīte nolieca galvu un medību suņi laizīja kumeļa pieri un kaklu. Zirgabērns savukārt ar zobiem vieglītēm kužināja Klēras un Sinta ādu un ar mēli laizīja spalvu. Suņi viens otru dzenāja nost, lai tiktu pie kumeļa glāstiem. Bet Jurģim atlika tikai paiet sāņš, un medību suņi sāka zirgabērnu kaitināt.

Dzīve Mežmalnickos ritēja ideālā saskaņā. Arī Laine un Sandris atplauka, jo diendienā redzēja veselīgi augošu bērnu, kurš gadu gadiem vārguļojis.

Tovakar Sandris un Jurģis pārradās no zirgaudzētavas kā parasti. Mežmalnieku saimnieks pārlūkoja mašīnu, puika tūdaļ iekļāvās savu draugu pulciņā.

Kad mašīna bija spodra un kad puika, kumeļš un divi suņi bija gana izdraiskojušies, Sandris gāja istabā, lai ieslēgtu televizoru, un Jurģis gāja istabā, lai sēstos pie grāmatām.

Irbīte, Klēra un Sintis palika pagalmā, apveltīdami cits citu ar glāstiem. Bet drīz suņi sāka vauķšķināt. Televīzijas sporta komentētājs pasludināja starpbrīdi. Iekams diktore sāka lasīt jaunākās ziņas, iestājās klusums. Tikai istabā.

Pagalmā rēja, šķindēja un grabēja. Kaut kas plīsa un lūza. Sandris izsteidzās pa durvīm un tūdaj ieskrēja atpakaļ. Mežmalnieks zibenīgi nokabināja bisi, un pēc brīža norī​bēja šāviens.

Dārdiena iztrūcināts, no mazās istabiņas izmetās Jurģis un, tāpat kā pirmīt tēvs, arī tūdaļ ieskrēja atpakaļ. Puika zibenīgi nokabināja bisi, un pēc brīža pagalmā norībēja otrs šāviens. Šoreiz aizmugures patvērumu Irbīte bija atradusi pie jaunā žiguļa.

Kumeļkājām ir apbrīnojams spēks.

Sandris ieraudzīja pagalam saspārdīto lolojumu un neiz​turēja.

Pēc pirmā šāviena Irbīte pakrita, bet centās vēl uzslieties kājās.

Otrreiz nospiest bises mēlīti Sandris nepaguva.

Ziņai, ka dēls nošāvis tēvu, neviens negribēja ticēt.

KLANĪTĀJI Kultūras nama zāle smaržoja pēc marinētām šnicelēm. So garšīgo ēdienu saimnieces lika galdā visos godos. Su​līgās šķēles ar izmirkušajām sīpolu ripiņām neapnika.

Ražas balle parasti iekrita vēlā rudenī, kad visi darbi apdarīti. Vīri šīs kopā saiešanas bija nosaukuši par visnesteidzīgākajiem sarīkojumiem. Pēc skrējiena no agra pavasara līdz oktobra dubļiem.

Svinēšanu sāka piektdienas pievakarē un beidza svētdienas pēcpusdienā. Reti kurš tik ilgi turēja. Bet tāds bariņš kvernēja cauri vien. Citi atnāca paklausīties un izskatīties.

Pārējās ballēšanās reizēs atkalnākšanu otrā dienā nepie​ļāva.

Krūzēs putoja alus. Varēja ieliet arī dzeltenīgu padzērienu, kurā peldēja citronšķēlītes. Stiprā pudeles allaž pa​rādījās tikai pēc tam, kad bija izskanējušas oficiālās ru​nas un izdalītas prēmijas.

Vīlips Ceļmala izskatījās baudījis kaut ko stiprāku. Bet turējās un gaidīja brīdi, kad viņa vārds un uzvārds noskanēs trīssimt septiņpadsmit cilvēku lielajā auditorijā. Traktorists nebija izkritis no pirmā piecnieka nevienu brīdi. Bet, vai viņš tiks pie kādas no trim ražas balvām, to neviens nevarēja pateikt.

Tāpēc ka nezināja. Priekšniecība pārstei​gumu prata notaupīt līdz pašām beigām.

Priekšsēdētājs uzrunai galu vilka ciet, un saimnieces no klūdziņu groziem uz galdiem rindoja dažnedažādu dzērienu pudeles.

Vīlips norija siekalas. Alus vairs neremdēja. Trakoti kā​rojās četrdesmitgrādīgā.

Ko tik gari var runāt par lietām, kas jau tāpat skaidras. Ceļmala noerrojās un tanī pašā brīdī izdzirda aicinājumu doties uz skatuvi.

Trešā balva! Tātad ietikts un atkal palikts pirmajā trij​niekā!

Nu viņš varēja mesties pilns. Dzert trīs dienas un vēl arīdzan pa virsu. Traktors aizvests remontā.

Jāgrozās tāpat pa darbnīcām. Vai tad tas ir darbs? Vagā — tā ir pavisam cita lieta. Tad tu redzi sevi salīdzinājumā ar citiem. Bet pa iekšu ķīlē, vīlē, atgriez un piegriez — nobakstīšanās vien.

Kamēr ceļmala tika līdz paaugstinājumam, zāle murdaja skaļāk nekā citiem godināmajiem. Dūkoņā izpaudās apbrīna un nosodījums, skaudība un neizpratne, pārsteigums un apradums.

Vīlips un Agnija Ceļmalas bija ienācēji. Kad traktorists atbrauca vietu lūkot, priekšsēdētājs dzir​dēja vaļsirdīgu stāstījumu; — Biju ierāvis un dullumā izbraucu uz lielceļa. Uzkūlos virsū inspekcijai. Atņēma tiesības.

Tagad papīri atkal kār​tībā. Bet rnēs ar sievu nolēmām mainīt gaisu.

— Un kā tad ar strādāšanu?

— Darbs jāšķir no dzeršanas.

— Bet inspekcijai nagos ieskrējāt pa dienu?

— Pirmo un pēdējo reizi.

Priekšsēdētājs tādus solījumus bija klausījies atliku likām un skatījās atbraucējā ar neticību. Taču mehanizatoru trūka un, gribi vai negribi, vajadzēja riskēt.

— Un sieva?

— Arī darbu šķir no dzeršanas.

— Es ne jau par to.

— Bija pie govīm. Te arī varētu pa kūti.

Saimniecības vadītājs nosprieda, ka abi labi. Bet kur lai tos zelta gabaliņus dabū?

Priekšsēdētājs ilgi domāja. Ka aicinās palikt, viņam bija skaidrs uzreiz. Tomēr gribējās radīt iespaidu, ka saimniecībā kuru katru neķer.

— Jūs divi vien?

— Bērnu vēl nav.

To, ka sieva stāvoklī, Ceļmala noklusēja.

Vīlips dabūja traktoru, Agnija — darbu teļu fermā. Un dzīvokli trīs kilometrus attālā viensētā. Mītne tik tikko tu​rējās kopā.

— Ja dūšīgi strādāsiet, ar laiku varbūt pat savā mājā tiksiet.

Jaunie rāvās kārtīgi. Pa vakariem gan mīlēja palīksmoties. Bet ko lai divi jauni cilvēki sadara, ja pat televizora nav, kūtiņa tukša un aizgaldā suķis nerukšķ.

Trīs kilometri no centra — no acīm arī nost. Tāpēc krēslas stundās viens otrs piestaigāja, lai prātīgā netraucētībā noplacinātu kādu pudeli.

Ceļmalas tā bija pasākuši iepriekšējā darbavietā un tā turpināja arī šeit. Tomēr Vīlips no daudziem citiem plencētājiem atšķīrās. No rītiem nelāpījās un pa dienu pudelei kiāt neskārās.

— Vēl jauns, paģiru nav.

Priekšsēdētājs un speciālisti šo īpašību tūdaļ pamanīja. Viņus neinteresēja, kas notiek pēc darba. Ja kūtī un uz lauka cilvēki strādāja, kā nākas, tādi lopkopji un mehanizatori bija uzteikšanas vērti. Vīlipu drīz vien sāka rindot starp tiem, kurus ciiiem daudzina par paraugu.

— Ko tu plēsies! Jaunā mājā ielaidīs tāpat. Viņi zina, ka bez mums tik un tā neiztiks.

Vīri mēģināja Ceļmalu piebremzēt. Bet viņš rāvās uz priekšu kā neiebraukts kumeļš. Diena bija blīvs darba stiepiens, lai vakarā beidzot tiktu pie vilinājuma. Neiztrūkstošā pudele pie vakariņām, kuru tukšoja pa abiem. Viņi nometa kūts un lauka smagumu, kļuva rotaļīgi un brīvi. Nekur vairs negribējās iet un neko vairs negribējās redzēt.

Kad Agnija piebiieda, Vīlips, glāzē liedams, mudināja: — Ieņem, lai puika nebūtu bļauris un mierīgāk gulētu.

Piedzima Gatis. Vārdibu vakarā grausts ļodzījās no ellišķīgā trokšņa. Kūts sievas un darbnīcu vīri vakariņoja neap​valdīti.

Puiku nebija kam atstāt, un tāpēc Agnija vairs uz kūti negāja. Priekšsēdētājs gan viebās, bet nekā cita ieteikt arī nevarēja. Būtu Ceļmalas centrā, bērnu varētu pieskatīt kairniņvečas. Bet kas tos trīs kilometrus staigās. Un neatradās arī tāda, kas būtu ar mieru paauklēt, ja pievestu klāt. Galu galā — nav ne radu, ne kaimiņu bērns.

Gatis patiešām bija liels gulētājs. Ieraudājās reti un vecākus naktīs augšā nerāva. Bet, kad puikam jau vaja​dzēja sākt slieties uz kājām, viņš tik tikko virzījās uz priekšu četrrāpus.

Vai nu mazums bija dzirdēts par bērniem, kas vēlu sāk staigāt un pirmos vārdus izsauc, tad, kad cits jau tekoši sarunājas. Tāpēc Agnija, Vīlips un viņu draugi uzdzēra uz Gata veselību un bērna izpausmēm īpašu uzmanību nepievērsa. Tikai tad, kad visi termiņi jau aizskrēja garām, sāka uztraukties un meklēt glābiņu. Taču arī slimnīcā pavadītais laiks nelīdzēja. Puika auga un galu galā uz kājām arī nostājās. Taču augums gredzenā vien tinās. Tā vien šķita, ka Gatis grib ar rokām atbalstīties pret zemi. Viņš gāja, dīvaini locīdamies un galvu klanīdams. Salika abas plaukstas kopā, iežmiedza kājstarpi un uzsāka neparasto gaitu. Ārsts atzina, ka nekas nav līdzams.

Kolhozā Ceļmalām juta līdzi un spriedelēja visādi.

— Sadzēra savu nelaimi.

— Posts un bēdas, piedzimis klanītājs. Eku, Bērtuļiem arī skuķis galvu klanīja. Mūžu nodzīvoja un taisna atliecās tikai zārkā.

Cik ilgi var bēdāties par otra nelaimi. Ļaudis aprada. Gata vecāki arī norima. Grūtsirdību nomainīja dzīvesprieks. Sākumā Agnija un Vīlips vakara tiesu iztukšoja skumjā klusumā. Vēlāk atgriezās skaļums un pamazām — arī draugi.

Pēc trim gadiem kaimiņi pamanīja, ka mehanizatora sieva atkal kļūst kuplāka. Jaunās dzīvības parādīšanos gaidīja ar ziņkāri un visvisādiem paredzējumiem.

Aivis ieradās pasaulē bez īpašām mokām. Nevajadzēja ne ārsta, ne dzemdību nama. Apkopt un pārlūkot otrā dienā atbrauca vietējais dakteris.

Raudzībnieki nāca un sevī zīlēja, kas no puikas izaugs. Drīz vien pat nespeciālistam bija redzams, ka zēns nav nor​māls.

Kad pēc pāris gadiem Agnija vēlreiz kļuva grūta, cilvēki parunāja jau tāpat vien. It kā skaidri zinādami, kas būs.

— Pasaulē viens idiots vairāk vai mazāk — no tā jau neizputēs ne kolhozs, ne valsts.

Atskrēja Ansis.

— Vēl viens klanītājs.

Piedzima Gusts.

Kaimiņu Lavīzei viss jau iepriekš bija skaidrs.

—Lai dievs tēvs stāv klāt, grēks runāt, bet, ticiet mari, tur atkal jābūt klanītājam.

Ar Agniju un Vīlipu varēja runāt, cik uziet. Kā pret sienu, Māte palika nikna: — Parādiet, kuri tad te ir tie atturībnieki. Bet visiem bērni kā bērni. Un jūsu Bērtuļi pat pie mutes neesot likuši. Patrāpās — un viss, Tēvs aizstāvējās ar atjokošanos: — Vēl jau nav mūžs nodzīvots.

Lavīze šausmās sasita rokas: — Lai dievs tēvs stāv klāt!

Gatim jau bija piecpadsmit, bet Gustam vēl tikai seši gadi, kad saimniecībā vesela iela apauga ar Līvānu māji​ņām. Viena no tām tika Ceļmalām.

Izspriešanas reizē neiztika bez strīdiem.

— Sieva dzīvo pa mājām un tikai dzer.

— Ja tev būtu četri uz kakla, diez vai darbā skrietu.

— Paši vainīgi, ka pilna māja ar idiotiem.

— Mēs nedrīkstam ignorēt, ka ģimenē četri slimi puikas.

— Vai kāds var teikt, ka Vīlips ir slikts strādātājs?

— Bet pa vakariem dažreiz piedzeras līdz nemaņai.

— Taču no rītiem ir strīpā un paģiras nelāpa.

Tas laikam bija pats spēcīgākais arguments, kas noska​ņoja lēmējus par labu daudzbērnu ģimenei.

Svešiniekiem asinis stinga dzīslās, kad viņi ieraudzīja puikas. Zēni parasti gāja pēc auguma — lielākais pa priekšu un mazākais pēdējais. Rokas kājstarpi iežmieguši un galvas klanīdami.

Gatis, Aivis, Ansis un Gusts bija miermīlīgi. Uz visu, kas notika apkārt, raudzījās apātiski. Arī pašas elementārākās gudrības viņu galvās neturējās. Trauslās rokas fiziskam darbam absolūti nebija piemērotas.

Labi vēl, ka puikas tika galā paši ar sevi pie galda un mazmājiņā.

Viņi iemācījās skaitīt līdz seši un tālāk netika. Zēni stundām varēja sēdēt pie ričuraču četrstūra kartona. Kauliņi pārvietojās gausi kā palēninātā filmā.

Gusts ātri vien nogura, un viņa vietā pie galda sēdās Agnija. Tie bija brīži, kad māte atplauka. Ja spēlē četri, bieži vien kāds kauliņš jānosit. Trīs spēlētāji gavilēja, ceturtais klusēja. Ja kādu spēju kauliņu nokāva Agnijai, viņa miklām acīm raudzījās bļāvējos. Brīžiem asaras bira straumītēm. Vai tāpēc, ka mājā kliedzieni mijās ar smiekliem? Varbūt tā​lab, ka ilgi nebija dabūts kārotais malks?

Kad kauliņu zaudēja kāds no puikām, viņš sēdēja kluss un tikai klanīja galvu. Biežāk un nervozāk nekā parasti.

Agnija un zēni gaidīja vakarus, kad mājās pārnāca Vīlips. Puikām patika, kad māte un tēvs pie vakariņu galda kļuva skaļāki. Savukārt Agnija un Vīlips priecājās par to, ka viņu skaļums bērnu sejas darīja priecīgākas. Tajās pavīdēja kaut kas no pasaules apjausmas un kaut kas līdzīgs smaidiem. Vecāki ieslēdza radio, cik vien skaļi var, izdejoja no virtuves lielajā istabā. Bērni lēkāja līdzi. Viņi centās rokas celt uz augšu un atliekt galvas, lai varētu ielūkoties vecāku sejās. Bet rokas un galvas ātri vien nogura un

slidēja uz leju.

Arī vecāku uzbrāzmojuma spēks izsīka. Viņi skubināja bērnus gultās un arī paši steidzās zem segas, lai izbaudītu prieku, ko vēl deva pārpalikusī enerģija.

Vētraināki un garāki vakari pastiepās tajās dienās, kad Vīlips pārnesa peļņu. Viņš allaž uz galda nolika somu ar klunkšķošām pudelēm un iesaucās: — Puikas, šodien uguņosim!

Zēni lēkāja, krita gar zemi, vārtījās un visādi citādi iz​pauda savu labo garastāvokli.

Ziemā vai vasarā, rudenī vai pavasarī — vienmēr algas un prēmijas reizēs katram bērnam tika dažas brīnumsvecītes. Arī mātei un pašam pelnītājam. Priecādamies par svecīšu dzirksteļošanu, vecāki un bērni arī paši uzšvirkstēja.

Agnija un Vīlips gribēja puikām darīt labu. Viņi cerēja zēnos pamodināt neatmodināmo. Ticēja brīnumam, ka dēli varētu izslieties un iet kā visi cilvēki. Gaidīja, ka pēcnācēji nokratīs apātiju.

Brīnumsvecīšu rotaļīgums zēnus mazliet izrāva no snauda. Viņi skraidīja pa istabām, spožumus vicinādami un uz riņķi griezdami.

Pirkumi izdzirksteļoja. Vēl kādu brīdi brāļiem acis staroja, bet drīz vien atkal apdzisa. Vīlips ielēja pārpalikumu glāzēs pēdējam uzsviedienam. Tēvs ar māti pusstundu vēl trieca, tad apgura un sāka skatīties uz gultas pusi. Bet vis​pirms iegaiņāja dēlus naktsvietās.

Piepelnotā grīda palika neslaucīta un nemazgātie trauki — virtuvē uz galda.

Līvānu māja ārēji nemainījās. Tikai krāsas izskatījās apputējušas. Toties iekšpuse jūtami nopluka.

Agnija dzīvoja pa māju, bet vairs nebija tāda posēja kā agrāk. Lai gan zēni kustējās gausi, tomēr priekšmeti nemitīgi pārvietojās. Pie Ceļmalām izskatījās kā pēc jurģošatiās, kad istabās viss satilpināts, taču nav vēl nolikts vietā. Agnijas enerģija gadu gaitā apvīta. Aizvien biežāk uznāca kūtrums. Vīna šaltis un alus malki nočūkstēja kā pilieni uz karstiem riņķiem. Namamāte drīkstēja iedzert tikai tad, kad atgriezās Vīlips. Agnija visu garo dienu nevarēja izturēt. Viņa zagās klāt kādai stiprākai lāsei, kur vien varēja. Bet pabailīgi.

Vīlipu mocīja dīvaina greizsirdība. Ne jau tāda, kas ikvienā vīrietī saskata sāncensi. Par to viņš neuztraucās. Iedomājoties vien, ka sieva mājās cilā glāzi, viņu pārņēma nevaldāms niknums. Viņš dega slāpēs, dzina traktoru kā negudrs, lai ātrāk noskrietu diena. Vienu reizi Ceļmala apklusināja motoru un drāzās uz mājām. Kā tad! Agnija sēdēja pie galda un cēla lējienam pustukšotu vīna pudeli.

Namatēvs, kas allaž bija mīlīgs un brīžiem nevlrišķīgi asarains, ielēca istabā kā no aptveres izsprukusi atspere. Paķēra Rekša siksnu, kurai galā karājās uzpurnis. Vīrs uzbruka sievai ar tādu niknumu, it kā gribētu izgāzt mūžu krātas dusmas. Agnija kunkstēja, mēģināja izlocīties. Puikas klanījās un smējās, jo vēl nekad nebija redzējuši, ka māti sit. Viņu acis iestarojās priekā, tāpat kā tajās reizēs, kad Ceļmalu mājās švirkstēja brīnumsvecītes. Vīlips redzēja kroplos smieklu vaibstus, dzirdēja ņirgas par cita sāpēm un varbūt pirmo reizi mūžā tā pa īstam apjēdza ārprātu, kas piepildīja māju un visu dzīvi.

Saskrēja kaimiņi un atrāva trakotāju. Vīlips nevarēja rimties, aizmetās uz veikalu, nopirka divus pusstopus, dzēra pats un dzirdīja sievu. Viņš noslīdēja pie Agnijas kājām, raudāja un skūpstīja sievas ceļgalus, kas asarās samirka slapji un sāļi.

Puikas mētāja melnbalto kauliņu un iegrima ričurača spēlē.

Tā bija pirmā reize, kad Vīlips piedzērās darbalaikā. Toties otrā rītā viņa traktors pukšķēja daudz agrāk. Mehanizators laikam gribēja nolīdzināt parādu. Varbūt arī ātrāk izmukt no mājām, lai neredzētu sievu, kura izskatījās kā nosloksnēta. Sitējs taču bija vēzējis uzpurni, neskatīda​mies, kur trāpa.

Kad Agnija kādu brīdi pameta māju, viņa aizslēdza virtuves durvis, lai puikas nepiekļust pie gāzes pavarda un ūdeņiem. Ja vajadzēja būt prom stundu vai pāris, pieslēdza arī zēnu istabas durvis, atstājot redzamā vietā naktspodu. Puikas bija gandrīz ielāgojuši, ka slapināt biksēs nedrīkst un ka izdarīšanās uz grīdas pašiem jāsakopj, Taču, ja durvis aizslēgtas, tas vēl nenozīmē, ka nevar tikt laukā. Kādudien zēni bija izlavījušies pa

logu un bez pieskatīšanas sākuši darboties pagalmā.

Gatis, kuram viss krita ārā no rokām, bija spējis noturēt četrzaru dakšu. Ne tikai noturēt, bet iztriekt cauri Rek-

sim ar tādu spēku, ka smailumi ietriecās saimniecības ēkas sienā.

Kad mājās atgriezās Agnija, viņa uz taciņas paģība. Aivis, Ansis un Gusts ar nažiem grieza Rēksi gabaliņos, un Gatis tos lika rindiņā zālē.

Pirmais māti ieraudzīja Ansis. Viņš skrēja pretī, rokās satvēris suņa ausi.

— Mammu, cepsim vakariņas!

Ceļmalu mājās pie dažiem logiem parādījās dzelzs režģi. Lai kalumi neizskatītos pēc restēm, darbnīcu meistari tos izlocīja kā ziedošas lazdas. Nokarenās skaras tikai pa gabalu likās viegliņas.. Kad aptaustīja ar roku, metāls nepa​devās.

Kad ražas ballē nosauca Vīlipa vārdu, zālē murdēja ska​ļāk nekā citiem godināmajiem.

Tie, kas nevienu dienu vairs nevarēja izturēt bez stip​rākas lāses, apbrīnoja un apskauda.

Tie, kas iedzēra tikai svētku reizēs vai glāzei nepieskārās nemaz, pauda pārsteigumu un neizpratni.

Viņi visi bija apraduši ar Ce]malu nelaimi. Bet šādās reizēs tomēr nenocietās. Katrs kādu vārdu vai teikumu sacīja blakussēdētājam.

Vakars^ pamazām atkusa. Cilvēki iesila un priecājās. Orķestris ceļa kājās un sagrieza virpulī.

Starpbrīžos džink​stēja glāzes un šķindēja dakšiņas.

Vienā tādā atelpas brīdī zālē ielēkāja Gatis, Aivis, Ansis un Gusts. Pamodušies no mūžīgās apātijas.

Rokas vairs nebija iežmiegtas kājstarpēs. Tikai galvas klanījās kā vien​mēr.

— Tēti, šodien uguņojam!

Vīlips samulsumā nezināja, ko apsākt. Viņš bērnus neņēma līdzi ne uz vienu sarīkojumu. Tikai reižu reizēm nosēdināja pēdējā rindā, kad abi nāca noskatīties kādu filmu. Dēli ilgi neizturēja un drīz vien aizmiga.

— Tēti, šodien uguņojam!

Vīlipam vajadzēja posties uz ražas balli, tāpēc brīnumsvecītes viņš zēniem gan parādīja, bet teica, ka dedzināšot rītvakar. Atkorķēja pudeli, pa mēriņam abi ar Agniju iedzēra un skrēja projām. Sieva palika mājās pieskatīt atvases.

Slāpes Agniju piesēja pudelei, līdz tā bija tukša.

Māte aizmiga, un bērni sāka švirkstināt brīnumsvecītes.

Kad istaba jau bija liesmās, Gatis, Aivis, Ansis un Gusts klanījās uz kultūras namu, lai līksmes vēsti varētu paziņot tētim.

Vīlips sēdēja kā apstulbis, tad pielēca kājās un atrāva brūnos aizkarus, kas aizsedza stikloto sienu.

Līvānu mājiņa vakarīgajā ciematā dega kā lāpa.

Izglābt vairs neko neizdevās.

Agnija bija astotajā mēnesī.

— Lai dievs tēvs stāv klāt, grēks runāt, bet, ticiet man, piektais arī būtu klanītājs. Labāk jau, ka sadega abi.

Lavīzes teikto ļaudis izlikās nedzirdam.

SĒTAS SUŅA DĒĻ Kādreiz saimniecību vadītājus mainīja kā izdegušas spuldzes.

— Kas jauns?

— Priekšsēdētājs, — Atkal? Ārijs Aka dzīvoja un strādāja astoņdesmitajos gados. Laikā, kad lielum lielā daļa priekšsēdētāju un direktoru stabili jutās savos amatos. Taču dažviet vadītāju izsēdināšana un iesēdināšana turpinājās. Akam patrāpījās būt kolhozā, kur nāca un gāja. Arī pašam izdevās noturēties neilgi. Viņam bija jāaiziet. Lai gan, ja ar rītdienas mērauklu visu prātīgi izsver, Ārijs varēja palikt un turpināt. Bijušais nekur pasaulē neaizklīda. Tepat māja un ierastais ritms. Kādreizējais priekšsēdētājs vadīja kolhoza meliorācijas brigādi, ar pienākumiem tika galā, pelnīja labi un naktīs varēja mierīgi gulēt.

Par Ārija Akas valdīšanas laiku klīda leģendas un stāstīja anekdotes. Svešiniekam neiztrūkstoši nācās dzirdēt jau​tājumu: — Vai jūs zināt, kā mūsējais suņa dēļ zaudēja amatu?

— Suņa?

— Nu jā, parasta sētas suņa dēļ.

Zēl, ka neviens nav pierakstījis atstāstus par priekšsēdētājiem un direktoriem. Tā būtu savdabīga un aizrau​joša lauksaimniecisko meklējumu hronika. Iznāktu nopiet​nības un jautrību pārpilna grāmata.

Tad mēs uzzinātu par priekšsēdētāju, kurš zīmogu, dokumentus un kolhoza naudu glabāja krāsnī.

Tāpēc ka tā bija drošāk un nevienam pat prātā nevarēja ienākt.

Tad mēs uzzinātu par priekšsēdētāju, kurš, sapulcē zi​ņojumu lasidams, ik pa brīdim iesaucies: — Velns, kur labi uzrakstīts!

Zālē uzjautrinājušies par arkla cilvēku, kurš iesēdināts papīros un nekādi nevarēja ar tiem tikt galā.

Kad priekšsēdētāju nošāva bandīti, tie paši, kas zālē ķiķinājās, stāvēja pie šķirsta ar atsegtām galvām, un runātāji slavēja aizgājēju. Cilvēku, kuram nebija diploma, bet kura domāšana bija mūsu valsts karoga krāsā.

Tad mēs uzzinātu par priekšsēdētāju, kurš atnāca no rūpnīcas. Viņš bija proletāriski brīvs un revolucionāri aiz​rautīgs, bet neprata iejūgt zirgu. Un tāpēc viņu atstūma.

Tad mēs uzzinātu par priekšsēdētāju, kurš kukurūzas pārslavēšanas gados lauka malās sēja dienvidnieci, bet lauka vidū pa vecam — āboliņu.

Tad mēs labāk saklausītu mazo kolhoziņu pukstus un vērīgāk ieklausītos lielo saimniecību pulsējumā.

Tad mēs saprastu, kāpēc apvienoja un dalīja, kāpēc likvidēja mazās skolas un kāpēc atkal turpat sāka būvēt jaunas.

Tad mēs cilvēciski jūtīgāk izsekotu ekonomiskajiem līk​ločiem.

Bet laikam vairs nav iespējams uzrakstīt par visiem priekšsēdētājiem un direktoriem. Iespējams, ka pietiktu ar kolhozu «Zabe». Tur visi viļņi pāri vēlušies. Saimniecību vadījuši cilvēki, kurus var dēvēt par leģendām. Un saimniecību vadījuši cilvēki, kurus var dēvēt par anekdotēm. Ir vadījuši tādi, kuri pāragri miruši. Un ir vadījuši tādi, kuri iekļuvuši cietumā.

Kad iepriekšējā vairs nav, bet jaunais vēl tikai taustās, daļa kolhoznieku ieslīgst apātiskumā, bet daļa cen​šas ieraut sev labumu. Saimniecība tobrīd mīņājas uz vie​tas vai slīd atpakaļ. Ārijam Akam bija diploms un bija ķēriens. Un tomēr no krēsla vajadzēja piecelties un zīmogu atdot.

Kāpēc? Vai tiešām visu izšķīra muļķīgais gadījums ar suni? Varbūt priekšsēdētājs par karstu ņēma un par stingru pievilka? Bet varbūt viņa domāšanas līmenis bija atrāvies no vispārējās domāšanas pakāpes?

Varbūt viņam vajadzēja meklēt atbalstītājus, bet viņš vairoja pretiniekus?

Ārijs sāka vadīt «Zabi» tad, kad dabā saļodzījās līdzsvars. Bitēm piemetās ērces. Rudzu graudi sārtojās. Jūra izskaloja miljoniem mārīšu. Ievām uzkrita kāpuri.

Zabupītē vēžu jau sen nebija un nupat bojāejas sākumu pieteica zivis, brīžiem uzpeldēdamas virspusē ar baltiem vēderiem.

Otrajā mēnesī pēc iesēšanās priekšsēdētāja krēslā Ārijam uzlika naudassodu. Par zivju bendēšanu.

Mehanizatori plūdinot upē amonjakūdeni. Aka nevarēja saprast, kur un kā tas notiek. Palūdza pāris cilvēku palīgos un sāka izpēdot upes krastus. Uzgāja vaininiekus. Izrādījās, ka skolas puikas atvariņos ielej indējošo šķidrumu un mazliet lejāk gaida, kad varēs polietilēna inaišeļos salasīt līdakas kā pagales.

Zēni lomus nesa uz mājām, dāļāja skolotājiem. Neviens neprasīja, kā zivis dabūtas. Svieda uz pannas, čurkstināja sviestā un vārīja zupu.

Priekšsēdētāja bargums trāpīja puikām, viņu vecākiem un skolotājiem arī. Āriju visvairāk uztrauca, ka arī pie​augušie cilvēki ar indēm rotaļājas tāpat kā bērni ar uguni.

Zaķi, no uzsmidzinājumiem mukdami, palēkāja, palēkāja un palika guļam. Aka atrada suņa saplosītas stirnas. Viņš redzēja, kā pārpildītas vircas krātuves saturs ieplūst ezerā.

Saimniecības vadītājs vienojās ar medniekiem un rīkoja lielo pārgājienu. Izšāva visus suņus, kas nebija piesieti, un kaķus, kuri klaiņoja gar mežmalām un uzturējās birztalās. Tāda rīcība sacēla protesta vētru. Kur tas redzēts, ka laukos mīļais sunītis un mīļais mincītis jāsprosto būdā un istabā. Ārijs gan skaidroja, ka daudzi paisuniši un paikaķīši no mājdzīvniekiem pārkvalificējušies par meža radību plosītājiem. Nekas nelīdzēja. Aizvainojums un žēlums palika.

Priekšsēdētājs gribēja, lai cilvēki pavisam citādāk sāk vērtēt kūtsmēslus.

— Jūs man atbildēsiet ne tikai par katru tonnu, bet ari par katru kilogramu.

Protams, lai iedibinātu kārtibu, vajadzēja sākt ar krātuvēm. Tās gadu gaitā bija nolaistas un kalpoja tikai par mēslu izsviestuvēm. Lieli krājumi auglības devu kārtu kārtām nogūlās, un fermu apkaimes pārpurvojās. Tehnika klāt netika, lieljaudnieki un mazjaudnieki grima. Par stabilām krātuvēm, kur varētu gatavot kompostu, nebija domāts. Ja arī domāja, tad nogaidoši — kad pienesīs visu gatavu klāt. Ārijs negaidīja, bet nokomplektēja sparīgu brigādi, kas bruģēja krātuves no parastajiem pelēkajiem laukakmeņiem.

Agrāk kūtsmēsli bija nevērtība. Svēra pēc acumēra. Katrs ņēma, cik viņam vajadzēja. Tika arī netālās rajona galvenās pilsētiņas mazdārziņiem. Aka visam pārvilka krustu. Kolhozniekiem, kuri paši neturēja savus lopiņus, kantorī va​jadzēja samaksāt par mēsliem un transportu.

— Ne no viena tūkstošus neplēš, bet kārtībai jābūt. Ja ķeršu, ka automašīnas krava vai traktora piekabe aizslīd uz pilsētu, sodīsim un ierobežosim kolhoznieka priekšro​cības.

Pilsētnieki gribēja darījumus kārtot legāli, bet Aka sa​runās neielaidās: — Mums ir agrorūpnieciskā apvienība. Lai priekšnieki izlemj, kā un ar ko mēslot pilsētnieku lauciņus. Iekams ne​būs sistēmas, mēslus nekolhoznieku kartupeļu vagās uzska​tīsim par zagtiem. Ārijs pieļāva izņēmumus. Cilvēki, kas saimniecībai bija vajadzīgi, savu dārza tiesu saņēma. Tikai par lielāku maksu nekā kolhoznieki. Tie, kas saimniecībā ļoti labi strādāja, dabūja atļauju apgādāt arī pilsētas radus. Izziņu vajadzēja jebkurā gadījumā — veda auglības kravas no fermas krātuvēm vai no personiskās kūtiņas. Viens šāds dokuments nokļuva rajona avīzes redakcijā un ieraudzīja dienasgaismu humora un satīras materiālu kopā: «Atjauju kolhozniekam A. K. (vārds un uzvārds salsinati. — Red. piez.), personīgos mēslus (pasvītrojums mūsu. — Red. piez.) aizvest uz rajona centru radiniekam ģimenes dārziņa vajadzībām, A. Aka, valdes priekšsēdētājs.»

Publikācija bija kā balzamiņš tiem, kuri jaunā priekšsēdētaja cīkstešanos vēroja un komentēja ar smīkņāšanu, Ārijs bija tā iededzies par dabiskumu, ka noraidīja visu, kas saistīts ar ķīmiju. Aka neatzina arī

cenšanos pēc rekordizslaukumiem. Kad bija runa par saimniecības perspektīvam, rajona agrorūpnieciskās apvienības padomes priekšsēdētājs Ģederts Pāns un Ārijs mūždien iekarsa dia​logā: — Kam vajadzīgs mākslīgi uzpūsts grauds un mākslīgi uzpūsts kartupelis?

— Tu neuzpūt, bet līdzsvaro.

— Es zinu tavu līdzsvaru — ka tikai ailēs skaitlis lielāks. Bet, ka trešdaļa kartupeļu jāizmet ārā un saimnie​ces šķendēdamās izgraiza melnumus, tas vairs tevi nein​teresē.

— Atbildi man, vai tu vircu tīrā veidā gāz virsū?

— Tādu muļķu nav.

— Ķīmija tāpat kā virca jāatšķaida.

— Ar ko?

— Ar cilvēcisko attieksmi.

— Indes paliek indes. Es ticu, ka cilvēki galu galā nāks pīe apjēgas un pasaule iztiks bez kariem. Bet tadi ka tu un jūs visi, kas gudri runājat par ražām un izslaukumiem, esat gatavi cilvēci apliet un apbirdināt ar indēm.

— Tu kā stūrabuks esi novilcis strīpu: no Latvijas brūnās četri tūkstoši — un punkts. Labi, perspektīvā tava saimniecība līdz šai robežai tiks. Bet citi pa to laiku bus tālāk. Vai tad tos, kas šodien vidēji slauc sešus tūkstošus un sapņo par septiņiem tūkstošiem, tu par galīgiem stulbe​ņiem turi?

— Bet vai tu rēķini līdzi, cik ilgi izcieš tesmenis tādai izspīlētai govij? Vai tu ar aizsietām acīm dzīvo un neredzi, ka pārproduktīvās govis tikai pusmūžu nodzīvo?

— Gluži dabīgi, ka ar seštūkstošniecēm ir lielāka noņem​šanās. Tur nedrīkst šā un tā.

— Ja govs ar četriem tūkstošiem kilogramu nodzīvo normālu mūžu, bet tavas rekordistes labi, ja trešdaļu mūža, kur tas izdevīgums ir?

— Mums jādomā ar rītdienas redzīgumu. Bet tu kā mālu mīcītājs stampājies uz vietas.

— Un to tu sauc par iešanu uz priekšu, ja pie lielfermām vēl ir mazfermas, no kurām papildina tavas rekordistu rindas. Tādas paslepenas rezerves kūtis notur kompleksu prestižu. Bet kam no tāda galarezultāta labums?

Tā viņi ecējās. Agrorūpnieciskās apvienības vadība Āriju par tiepšu vien sauca. Lielāks burkšķis iznāca apvienības padome. Vajadzēja izlemt par starpsaimniecību lidlauku. Speciālisti vietu izraudzījās «Zabē». Atkal Ārijs uzsprāga augšā: — Es vispār esmu pret lauksaimniecības aviāciju Latvijā. Mūsu birztalas, upītes, ezeri un mežu ieloki nav piemēroti tādiem pārlidojumiem. Un vai bites mums vairs nemaz nav vajadzīgas?

Viņu mēģināja atsēdināt: — Šodienas Latvijas lauki nav iedomājami bez lidmašīnām. Tevī ir iesīkstējums. Tu esi gatavs ķēpāties un ar mašīnām blīvēt augsni. Ar pārlidojumiem mēs varam ātrāk un iedarbīgāk. Tikai tas jānodara precīzi.

— Negribu aizkavēt laiku, bet es balsoju pret.

Vēlāk par šo strīdu oficiālais vēstījums bija šāds: «Zabē» parasti zeme apžūst ātrāk nekā kaimiņiem.

Tāpēc ašāk var sākt augsni strādāt. Taču Ārijs Aka visu vērtē no šaura .vienas saimniecības redzesleņķa.

Tāda atraušanās nesekmē agrorūpnieciskās kopintereses. Un vēl: tā vietā, lai mehanizatorus izglītotu, Ārijs Aka nemitīgi potē domu, ka absolūti viss panākams tikai ar kārtīgu zemes strādāšanu un tikai ar kūtsmēsliem.

Kad notika šī saķeršanās, Ārija nelabvēļi ar koppapīru pavairoja sūdzību un izsūtīja uz malu rnalām: «Priekšsēdētājam sakāpis galvā. Viņš citus netur par cilvēkiem un pats grib atšķirties ar greznību.

Ap savu māju un uz izbraucamā ceļa nokrāvis koka asfaltu. Vai tā drīkst rīkoties vadītājs tagad, kad visiem un visur jātaupa?»

Komisija brauca pētīt, kas tas par nedzirdētu koka asfaltu. Izrādījās — takas un izbraucamā ceļa

automašīnu riepu atspaidvietas izliktas ar īsklucēniem. Malkas baļķi nopirkti likumīgi.

— Turēs vairākus gadus. Mēs nupat sākām ar tādiem klučiem nosegt vienu otru katastrofālāku piebrauktuvi. Ka​mēr dabūsim asfalta klājumu un kamēr izveidosim akmeņu ceļus, būs labi.

Pret tādu taktiku pārbaudītājiem nebija ko iebilst.

Nevarēja iebilst arī pret to, ka skolas un bērnudārza ēdnīcās vārīja un cepa kartupeļus, kuri bija auguši bez papilduzbirdinājumiem un papilduzsmidzinājumiem.

Keramiķi meklēja veidus, kā brīnišķīgās glazūras dabūt bez indes piemaisījumiem. Ārijs Aka centās saimniekot tā, lai ķīmija nepārtrauktu griezes dziesmu. Taču saimniecībā vēl nebija tik lielas varēšanas, lai visu zemīti sastrādātu kā dzīparu, un nebija tik daudz kūtsmēslu, lai auglība vārpas piedzītu ar svaru un kartupeļu vagas — ar lielbumbuļiem. Gotiņas deva tikai trīs tūkstošus, un četri tūkstoši bija vēl tikai sapņojums. Rajonā, kur oficiālajos atpalikušo saimniecību sarakstos nebija iekļuvis neviens kolhozs vai sovhozs, «Zabe» turējās pārskata pēdējā ailē. Vai kāds brīnums, ka agrorūpnieciskās apvienības vadība visvairāk urdīja Ārija kolhozu. Un vienmēr juta ezīgu pretbošanos. Arī saimniecības kolektīvā nebija vienprātības. Pirmkārt, jau nosodoši vērtēja priekšsēdētāja saimniekošanas praksi visi tie, kuri lielajā medību pārgājienā bija zaudējuši suņus un kaķus. Otrkārt, neatbalstīja tie, kuriem nācās ciest par zivju indēšanu («Puikas pablēņojās, bet vecākus un skolotājus iztaisa par noziedzniekiem!»). Treškārt, rnehanizatori saņemtu vai​rāk, ja drīkstētu labībai un kartupeļiem birdināt un smi​dzināt virsū ķīmiju. Palika mazākums, kas iestājās par da​biskumu kūtī un uz lauka.

Iespējams, ka, meklējot līdzsvaru dabā un saimniekošanas praksē, ar laiku līdzsvarotos ari kolektīvs.

Ja nebūtu trakā starpgadījuma ar suni.

Kā allaž Ārijs centās pusdienot mājās. Kopā ar sievu. Bērni ēda skolā. Maltīti gatavoja priekšsēdētāja māte.

Todien, tāpat kā citas reizes, māte uzklāja galdu un apsēdās paklausīties, kādas vēstis kolhozā.

Sēdēja un uzreiz pielēca kā dzelta: — Vai dieniņ, govi aizmirsu pārsiet!

Arī suns no pagaldes traucās augšā.

— Pender, nāc tu arī! Ārija mamma ieklikšķināja saites atsperi. Pcnders nakti dzīvoja laukā — kā jau daždien ķēdes suns.

Pēc lielā me​dību pārgājiena Aka savējiem noteica: — Tā kā lai es neredzētu mūsu suni vaļā skraidāmi Māte iegādājās vadsiksnu. Lai Penderam mazinātu sirdēstus. AAājas sargam ļāva arī pa istabu atšļaukāties.

Mamma steidzās pie govs, suns lēkāja no priekiem un traucēja vien. Tāpēc Ārija māte aelveri piesēja d^la mašīnas aizmugurē. Lai pasēž un pagaida. Suns, no saules slēpda​mies, palīda zem mašīnas.

Telefona zvans neļāva priekšsēdētājam kārtīgi papusdienot. Atbraukuši no Rīgas. Ārijs iemetās mašīnā un drāzās uz kantori.

Aculiecinieki vēlāk stāstīja, ka suns mēģinājis izturēt automašīnas tempu, tad brīžiem paskrējis un brīžiem šļūcis līdzi. Beidzot vairs nejaudājis pretoties. Kuļājies un dauzījies pret ceļa grambām un grantsakmeņiem. Kad Ārijs nobremzēja pie kantora, saites galā vairs bija ādas, kaulu un smiltīs savārtītu muskuļu lēveris.

MILTU MORIS Ja nebūtu to trīs bērnu, Lonija nudien padarītu sev galu. No vīra varētu šķirties mierīgu sirdi. Mīlas trakumi izbaudīti. Gan jau Vilis dabūtu citu — viens nepaliktu. Vēl spēka diezgan. No vaiga nav jau nezin kāds aktieris, bet, kad nozibina zobus, sievišķi uzreiz paliek valkani.

Tādu nešpetnību! Un tādu netaisnību! Vai tur nav jāņem striķis un jākaras augšā?

Ja nebūtu bērneļu.,. Ak es dullā, trakā, nost sitamā! Par laimi sāku kūkot kā par nelaimi. Mani mīļie, labie! Kur man tādas domas varēja rasties? Par aiziešanu no jums un no pasaules. Ak es nepateicīgā muļķe! Likteņa pulgotāja. Lai viņas aizrijas! Lai ņemas pa savu kūti. Kā atnacu, ta aiziešu. Tikai trakoti sāji ap dūšu, ka tevi par vazaņķi un zagli pataisa.

Lazdiene nomira, un Mazgu kūtī palika četras slaucējas: Berta, Herta, Poguliene un Vikštrēmtante.

Sievas pa visām slauca un kopa piekto govju grupu. Kādu laiku. Bet jau no paša sākuma .priekšniecībai piebļāva pilnas ausis. Ka jāraujoties pušu un dvēsele kāpjot pa muti laukā. Lai gādājot cilvēku, un cauri.

Kas šām par daļu, ka ferma nomaļa. Kā tad šīs te gadiem dzīvojot un nemaz nesūdzoties. Raug, Kadiķi stāvot tukši. Māja lepnu lepnā.

Ap to laiku, kad sievas jau draudēja lieko govju grupu aizdzīt pie kantora un atstāt, atrisinājums nokrita kā gatavs ābols.

Lonija ar Vili, Viļā mammu un trim bērneļiem pateica sveikas pilsētai un lūkoja vietu kolhozā.

Lonijai, lauku meitenei no dzimšanas, bija līdz kaklam apnicis kreklu fabrikā. Vilis ripināja ceļa rulli un gludināja asfalta klājumu. Šaurajā miteklī paprāvā ģimene spaidījās un šķendējās. Gan vienā, gan otrā darbavietā dzīvokļu rinda uz priekšu kustē​jās gandrīz nemanāmi.

Mežgaru saime Kadiķos ienāca pret rudeni. Gādāt govi un pirkt sienu nebija nekādas jēgas. Bet, ja nav gotiņas, tad ielaist aizgaldā sivēnus arī nebūtu prāta darbs. Saimniekošanas sākumam sadabūja gaili, sešas vistas, mazliet apvēlušos kaķēnu un kucēnu. Pienu un gaļu varēja nopirkt kolhozā. Pēc maizes, tāpat kā visiem citiem, vajadzēja braukt uz centra veikalu.

Lonija Mazgos dabūja piekto govju grupu un Vilis — gluži labu traktoru.

Saimniecība palīdzēja atvest sausu malku. Varēja sākt kurināt uz velna paraušanu, kā teica Vilis.

Baļķus un mūrīšus vajadzēja atkal pieradināt pie siltuma.

Kā jau vecsaimnieka mājai, kurai īsta pieskatītāja nav bijis, vainu atradās pulka. Caurstaigātāji un sezonas dzī​votāji klāt nelika, bet plēsa nost, kas vien sāka kustēties un atlēca.

Mežgari nepiederēja pie tiem, kas meklē vieglu dzīvi un taujā pēc darba, kur var puslaiskumā nolocīties.

Lonija bija strauja, ātri uzšvirkstēja un no bērniem pra​sīja godīgumu visās lietās un vietās.

Jurka pārnesa uz ceļa atrastu kabatas nazi. Mamma lika tos kilometrus cilpot atpakaļ un nolikt nazi turpat.

— Varbūt cilvēks nāks meklēt un atradīs.

— Mammu, cits paņems un aiznesīs.

— Lai nes, bet tas nebūsi tu.

Vilis uz notikušo raudzījās rāmāk.

— Ja iu tā gribi, varu pie kantora durvīm piespraust zī​mīti.

— Nekādas zīmītes, lai iet un noliek.

Jurka bozās, bet gāja. Viņš zināja, ka ar mammu jāmēģina pa labam, citādi var uzšvīkstināt pa stilbiem vai pa dibenu.

Kūts izskatījās pārtikusi. Govis mierīgas. Sievas rādījās laipnīgas. Ar barību mētāties nevarot, bet lopiem ko priekšā likt netrūkstot. Ferma neesot nekāds spīdeklis, bet tik zemu arī nekad nenokrītot, ka vajadzētu locīt pa sapulcēm un avīzēm.

Mazgos nebija ne īpašas zāles, ne piena vada. Slauca ar aparātiem kannās. Katra rūpējās par savu govju grupu. Nopelnīja labi, priekšsēdētāju un zootehniķus nelamāja un ar vaimanām uz kūti neaicināja.

Priekšniecība saprata, ka nomaļā ferma kārtīgi jāpiestūķē ar ēdamo. Kūts galvenā saimniece Vikštrēmtante ne vienreiz vien bija nocirtuši: — Ja mums nebūs ko priekšā likt, tad aizejam.

Tā nebija draudēšana pa tukšo. Visām tepat bija mājas un ģimenes. Herta, Poguliene un Vikštrēmtante jau nāca gados, kad var izvēlēties — strādāt vai ne. Tikai Berta bija tādā briedumā, ka vīrieši vēl atskatās un novērtē arī no otras puses.

Lonija ar vienu skolas puiku un diviem pirmsskolas zeperiem Mazgu kolektīvā izskatījās bērnišķīgi jauna. Un droši vien arī naiva. Tāpēc sievas nežēloja gudrības. Trešajā dienā atnesa uz kūti vīnu, slacīja jaunatnācēju un pieteica pilnu galvu.

Herta: — Mums vidēji no govs iztek tā ap trīs tūkstoši pieci simti. Tas nav šausmīgi daudz, un tas nav arī maz. Ja tu ko dari, tad vienmēr salīdzini ar vidējo. Kad sāksi mērīt ar rekordistiem, dimbā būsi. Nav ko govis uzskrūvēt.

Berta: — Tikai nevajag!

Poguliene; — Ai, gotiņa, ragainīte, Tavu labu dzīvošanu: Rītā milti silē kulti, Vakarā runkulīši.

Vikštrēmtante: — Visiem jādzīvo: lopiņam, tev un man.

Lonijai sārtais dzēriens aši sakāpa galvā. Acīs parādījās sirsnības asaras. Cik labos cilvēkos iekļuvusi! Viņa stāstīja par bērnu dienām. Kā mamma ņēmusi līdzi uz kūti. Kā mācījusi barot lopiņus.

Lonija būtu dzīvojusi un strādājusi laukos. Bet pēc dubļainā talkas rudens Vilis iesēdināja meiteni smagajā mašīnā un aizripināja uz pilsētas dzīvokli. Lonijas tēvs nomira agri. Arī māte ilgi nenodzīvoja.

Pārtrūka lauku un pilsētas saite.

Kad nepieciešamība pamodināja atpakaļilgas, uz dzimto pusi iet negribējās. Labāk svešā vietā un pilnīgi no jauna.

Ja gribot cilvēku tā pa īstam iepazīt, tad viens gads esot jānostrādā kopā kūtī.

Lonija bija paguvusi tikai trīs dienas. Viņa raudzījās darbabiedrenēs un rītdienā slapjām acīm. Līdz mājām prieka asaras nožuva, bet noskaņas vilnis ieplūda arī Kadiķos. Vilis omulību papildināja, sacīdams, ka vīru pulkā esot uzņemts gluži labi. Sākot ieburzīties.

Kūtssievas ar vīna lāsēm pielika punktu trīs dienu ieskaņai. Herta, Berta, Poguliene un Vikštrēmtante savas gudrī​bas bija pateikušas. Lonija saskandināja un pretī nebilda. Tātad bija visu sapratusi.

Vakara slaukšanas reizē jaunatnācēja nezināja, ko teikt un ko darīt. No spēkbarības krātuves slaucējas atbēra katra savu tiesu. Ne jau daudz — tādus maišelīšus, lai var somā ieslidināt.

Līdzās miltu noliktavai pie sienas karājās grezns informācijas dēlis. Uz tā — dažnedažādi paziņojumi, sacensības

atainojums un galvenās zootehniķes parakstīta ēdienkarte. Cik pienākas siena, cik skābsiena, cik

skābbarības, cik sakņu. Un ari — cik spēkbarības.

Miltu sauja nav smaga. Bet sauja pa saujai, maišelītis pie maišelīša, un tesmenis plānāks, nekā gribētos.

Lonija saprata, ka izskatās pārlieku dumji. Stāvēt pie informācijas dēļa un demonstratīvi lasīt zootehniķes aprē​ķinus! Bet viņa nekā cita neattapa.

Iecirtīgā poza un mašīnraksta lapai piekaltais skatiens varēja tikai sakaitināt.

Pirmā neizturēja Vikštrēmtante: — Ko nu pētī un ko nu vēti. Kūts nav laboratorija. Vai tad labāk, ja veikalā pērk maizi un sadrupina silēs?

Lonija apsviedās: — Pirkts ir pirkts. Un zagts ir zagts.

Nu bija karsta ogle piegrūsta vārīgumam.

Herta miltaino pirkstu piebāza Mežgarei gandrīz vai pie deguna: — Nodzīvojusies pilsētā plikai Līdz beidzamajam. Un sāks vēl mūs skolot.

Berta abas rokas uzbalstīja saviem platajiem gurnfem, acis uzzibsnīja kā īssavienojums: — Tikai nevajagl Vienīgi Poguliene nezaudēja labsirdību: — Ko nu jūs, māsiņas, brunčus plivināt. Ciešumā visām jādzīvo un jāstrādā. Tev, bērniņ, vēl lopiņu nav. Un vīram no kūts miltiem klepsi nevārīsi. Būs gotēns, būs suķēns, pa saujai noderēs. Tavu atbiruma tiesu mēs tagad spaiņos iekulsim saviem lopiņiem. Iedzīvosies — tava daļa nezudīs.

Pogulienes pogošana nelīdzēja, Lonija jau drebēja: — Kas manai grupai pienākas, to mana grupa dabūs. Ja nenosvērs Vikštrēmtante, palūgšu svērāju no centra.

Nu sāka žvadzēt visas četras reizē.

Ka viņas esot goda sievas! Ka jaunajai tik un tā neticēšot! Un ko šī varot pierādīt? Un kas te nāks un naidu meklēs?

Un tad noplaka.

Bertai rokas atkal bija gar sāniem, — Tikai nevajag! Rīt atnes burku, ieslapināsim, un at​kal būs miers kūtī.

Vēlāk Lonija visādi izprātojās. Varbūt vajadzēja ar labu. Atnest kādu vīniņu. Parunāt. Pastrīdēties.

Pakaunināt. Iespējams, ka sievas sāktu domāt. Bet kam jau uzšvirkstīga daba — tādās reizēs sevi apvaldīt grūti. Pat neiespējami.

Dažu minūšu laikā kūtī ienāca naids un nošķēla piekto no četrām, kas nupat bija glāstījušas ar tādu sir​snību.

Ari Lonijai uzbudinājums pārskrēja. Palika smagums galvā un kaulos.

Bet vai man apkampienos jādzīvo? Es vilkšu savu darbu, un kas man var kaut ko padarīt. Es centīšos un pierādīšul Lonija uzlādēja sevi skolnieciskā spītīgumā. Domas saskaldījās teikumos, kas līdzinājās lozungiem.

Bet šajā brīdī laikam citādi nevarēja. Katra apņemšanās vispirms ir sauklis. Sevis ietekmēšana.

Izraušana. Iekustināšana.

Katrs rīts bija kā ielēkšana āliņģī. Nepieradušam. Kad aukstums krampjaini stindzina.

Palika tikai govis. Tās gluži cilvēciski tiecās pretī. Vēlīgi snaikstīja galvas. It kā saprazdamas Lonijas kūts vientu​lību. Lopiņš cilvēku nojauš uzreiz.

Vai tad citas sievas pret savām grupām izturējās naidīgi? Nē jel! Viņas tāpat sarunājās mīlīgi. Ar kājām nespēra. Un ar dakšu kātiem pa stilbiem nesita. Strādāja lauku sievu sirsnībā. Un tomēr viņas brūnaļas apzaga. Tās pašas, kurām nežēloja labus vārdus un kurām pabužināja pieres.

Lopiņi jau nevarēja zināt, cik miltuma zootehniķe aplēsumos atvēlējusi. Viņas .uzticīgi raudzījās pretī savām ko​pējām, kas ar vienu roku deva un ar otru ņēma.

Herta, Berta, Poguliene un Vikštrēmtante pēc lielās saraušanās tā kā mazliet noplaka. Laikam gaidīja, vai kāds patiešām neatskrien uz fermu pārlūkot. Un maišeļus piepildīja neuzkrītošāk. Kad Lonija bija pie savas grupas.

Bet attiecības uz labo pusi nepavirzījās ne par milimetru. Lonija negribēja, un viņai nebija ko sacīt.

Sievas, kas kūtī bija nostrādājušas gadu gadiem, uzskatīja sevi par notei​cējām.

Pēc pirmās naida dienas četrinieks fermā darbojās nerunīgs. Bet vēlāk valodīgums atgriezās. Sievas saklaigājās, smējās, no visām pusēm apvalstīja vietējās tenkas. Un izlikās, ka tādas Lonijas kūtī vispār nav.

Viņas bija četras. Jaunatnācēja viena. Iecirtīgi viena. Un strādīgi viena.

Miltumu paģēroša līdz pēdējam gramam.

Un pierādīt griboša.

Un pāri nostāties tīkojoša.

Jā, arī pāri citām.

Lonija bija dzirdējusi, ka, vairākkārt slaucot, daudz vairāk izdabūt no govīm nevarot. Bet, vairākkārt barojot, var kannas pilnākas piepildīt.

Mežgare darbabiedrenēm par spīti sāka lieku reizi nākt uz kūti. Lai savai grupai padotu ēst. Ne jau papildkrājumus. To pašu, kas atvēlēts. Tādu palaunaga tiesu.

Tas jau bija izaicinājums.

Lonijas govis tīksmi šņakstināja. Pārējās snaikstīja kak​lus, nemierīgi mīņājās un māva.

Sievas saradās kūtī. Ne jau, lai liktu silēs siena kumšķus. Strostēja patvaļnieci, Fermā sacēlās jezga.

Vēl lielāka nekā pirmajā ganudienā.

Nekas nelīdzēja. Lonija ap palaunaga laiku nāca, kā nākusi.

Vikštrēmtante kā kūts galvenā noteicēja tūda] būtu saukusi palīgos kādu lielāku priekšnieku. Taču četrinieks neriskēja uzsākt publisku pretuzbrukumu. No Mežgares visu ko varēja sagaidīt. Plās va|ā par spēkbarību un sazin ko. Pierādīt jau nevarēs. Bet saskaņas slavai var iesist robu. Tāpēc ilggadējās slaucējas gribēja pašas tikt galā. Tikai ne​zināja — kā.

Kas vairs izzīlēs, cik ilgi palaunagu jembasts turpinātos, ja neuzbrauktu pārbaudītāju brigāde, kas laiku pa laikam uzradās kā pēkšņums. Pārlūkotāji bija prātīgi cilvēki. Runāja lietišķi un valodas skaļumā nekāpināja. Rēķināja, kādi ir krājumi, salīdzināja ar informācijas dēļa devām.

Labu laiku izprātojās par palaunaga reizi.

Lonija stāvēja un klausījās kā ar mēmumu ķerta. Darbabiedrenes, kas nupat vēl bija gatavas saplosīt un ar na​giem acis izskrāpēt, Čivināja vēlīgi vien.

Herta: — Mēs te visādi mēģināmies, kā būtu labāk un kā varētu vairāk. Lonija bija ar mieru sākt. Redz, kas iznāk, Ja pa​dod ēdamo ari launagā.

Berta: — Tikai nevajag māžoties citiem līdzi. Toreiz, kad mūs aizveda uz Siguldu skatīties, tām pa konveijeru šķūrēja klāt piecreiz dienā. Bet tā jau ir zinātnieku kūts un zinātnieku barība.

Pogulienes — Mēs laikam vēl tik bagātīgi nevaram. Lauku cilvēkam vienmēr kādas ķibeles gadās. Ne tikai šodien un vakar. Sen​čiem arī visādi gājis: — Ziemu sniga sniedziņš, Vasaru lietiņš, Rudeni aukstais Vējiņš pūš.

Vikštrēmtante: — Mēs gribētu un lopiņi gribētu. Bet vienmēr jau nesanāk. Jāspiež būs uz citām pogām.

Launagošana būs jāmet pie malas.

Komisija ar sievām bija vienisprātis. Vēl draudzīgi sarāja ilggadnieces. Ka pilsētniecei papilddarbu uzvēlušas. Tā jau varot no laukiem atbaidīt.

Vikštrēmtante pūta tajā pašā stabulē: —i Tā jau ir. Tā jau ir. Jaunam vienmēr lielāku vezumu liek. Bet Lonija jau mums dūšīga. Pati laužas. Mēs, vece​nes, vairs līdzi netiekam.

Lonija gribēja iejaukties, nošķirt patiesību no meliem. Jau pavēra muti, sastomījās. Pārbaudītāju grupas vadītājs Mežgares vaibstu spēlē lasīja pavisam kaut ko citu. Saslavēšanas biklumu. Kad cilvēks nezina — smaidīt vai nopietnam būt.

Pārbaudītāji sniedza roku, dažs vēl elkoni cieši saspieda un cits draudzīgi uz pleca sita.

Piecas sievas stāvēja pie durvīm, kas nupat bija aizvērušās. Kad ciemiņi — lūgti vai nelūgti — aizbrauc, ir tāds minstināšanās bridis. Četrinieks piektajai neteica ne vārda. Lai pati izsver un pārdomā, kurš te naida sācējs un kurš par kūts mieru iestājas.

Lonija iegāja ģērbtuvē, novilka virsvalku, uzmeta plecā melno puskažociņu un izgāja no kūts. Līdz vakara slaukša​nas reizei laika vēl bija gana. Kādu stundiņu varēs pa mā​jām pagrozīties.

Sievu viltība nelīdzēja. Lonija skatījās uz pirkstiem, lai viņas govis nesaņemtu ne gramu mazāk. Četrinieks tāpat ieslidināja somās miltu maišeļus.

Mežgare palaunaga došanu pārtrauca. Taču kūtī tik un tā uzturējās ilgāk nekā kolēģes. Lai ar skrāpi un birsti pārlaistu pāri govju mugurām un sāniem. Ņēma uz fermu līdzi arī skolas puiku. Lai mācībām pa starpu atpūtina galvu un sarod ar lopiņiem.

— Sī jau ar glāstīšanu grib pienu izspiest.

Teicēja bija Herta. It kā pusčukstus Pogulienei. Bet tā, lai Lonijas ausīs atduras.

Ar glāstiem vien kannas pilnas nevar piedabūt. Bet, ja labsirdība ir papildinājums tam, ko silēs liek, tesmeņi tomēr atrietē devīgāk. Nenozagtie spēkbarības grami darīja savu. Sacensības tabulā Lonija lēni, bet nemitīgi virzījās uz augšu.

Tā jau bija bīstamība, kuru nedrīkstēja pieļaut. Ja litrs šur vai tur, tad vēl nekas. Bet, ja starpība sāk krāties draudīgos simtos, agrāk vai vēlāk meklēs cēlonību. Kāpēc Lonija var, bet jūs ne? Uz starta līnijas taču visas bija vienādas vai gandrīz vienādas.

Ko četrinieks varēja iesākt? Ņemt un spokoties līdzi Lonijai? Staigāt pa kūti ar skrāpi un birsti rokās? Atteikties no maišeļu iznešanas? Saujas paņemšanas vajadzība jau bija asinīs. Atlika vienīgais — sagandēt darbaprieku. Agrāk vai vēlāk izēst no kūts. Nevēlamos izstumt. Tā ir vecu veca un labi pārbaudīta metode. Un, ja to prasmīgi izmanto, pat gailis paka) nedzied. Visbiežāk jau promdabūto pataisa par cilvēku, no kura rokas suns vairs maizi neņem.

Strādīgajai un caurcaurēm godīgajai Lonijai melnos punktus nevarēja atrast. Nebija aiz kā aizķerties.

Tātad jāsāk vai, pareizāk sakot, jāturpina vīlēt nervus, līdz tie neiztur un pārtrūkst.

Lonijas vīrs, tehniski varošs cilvēks, sievai pagatavoja ērtu un rotaļīgi vieglu mēslu slūpējamo liekšķeri. Kad lopkope pirmoreiz ieraudzīja savu darbarīku guļam visvircainākajā vietā, viņa domāja, ka tā ir nejaušība. Noslaucīja spoguļgludo kātu un strādāja tālāk. Bet, kad suku un skrāpi atrada pļekā, vairs nevajadzēja prātot — viss bija skaidrs. Vienudien ari slaukšanas aparāta sastāvdaļas Lonija uzlasīja kūtsejā. Pamest govis neslauktas? Skriet pēc zootehniķes un miliča? Šodien lapsta, skrāpis, suka un aparāts. Kas var izstāvēt klāt un paredzēt nākamo nejēdzību? Pati ciņu sākusi un pašai jāturpina. Klusumā.

Bez neviena lamuvārda. Arējā mierīgumā un saskaņā. Cilvēkam no malas varētu likties, ka fermā valda ideāls ritms. Katra lopkope veikli rīkojās ar aparātiem, veikli padeva ēdamo, spodri tīras uzturēja ejas, uzmanīja, lai govis gulētu sausumā.

Sacensības izvērtējuma reizēs aizvien skaļāk sāka daudzināt Lonijas vārdu. Pēc kārtējās uzvaras Mežgaru mājas logā ielidoja akmens. Rūts vietā aizklāja segu. Cik tur tā darba — apmainīt stikiu. Bet

slaucēja atturēja vīru — lai stāv. Garāmbraucēji varēja nodomāt, ka te dzīvo līdz pēdējam nogājusies ģimene, kura logu caurumus aizbāž ar lu​patām. Pat priekšsēdētājs bija pamanījis un apvaicājās: — Vai tad kolhozā stikli izbeigušies? , Likās, ka ar veco austeni aizlāpītais logs joprojām dīvainā veidā protestētu. Kam un pret ko? Un vai kāds to saprata? Jāšaubās, vai arī tas nezināmais, kura roka pacēla akmeni, lai spodrais caurspīdīgums sabirztu.

Iešana uz kūti bija došanās pretī nezināmajam. Vai tad brīnums, ja kādu no savām pienīgajām govīm Lonija at​rastu nobeigušos. Veterinārārsts konstatētu, ka lops ieēdis kaut ko nelādzīgu.

Mežgare ik reizes atviegloti nopūtās, kad govis, no nakts​miera celdamās, viņu laipnīgi sagaidīja.

Uz mēnesi slimības gultā iekrita Vikštrēmtante. Priekšniecība kūts galvenās pienākumus uzticēja Lonijai, lopkopei, kas visstabilāk turas. Par kuru nav dzirdēts ne pušplēsts kritisks vārds. Kuru tajā dienā, kad uzbrauca pārbaudītāji, četras kolēģes slavēja. Kura labprāt bija gatava arī palaunaga laikā nākt uz kūti.

Ko pret priekšniecības lēmumu varēja bilst Herta, Berta un Poguliene? Neko.

Spēkbarības krātuves atslēgas nonāca Lonijas ziņā. Viņa miltumu svēra pēc priekšrakstiem, bet silēs katra bēra pēc sava prāta.

Kad atlaba Vikštrēmtante, ar viņu garāka saruna iznāca galvenajai zootehniķei. Par to, ka kūtī nāktos rūpīgāk papētīt Lonijas praksi. Un ka visām vajadzētu dabūt tādu uzrāvienu kā Mežgarei. No malas nekādus brīnumus atklāt neizdodoties. Fermā diendienā labāk redzams, kas tad īsti Lonijai tas par āķīti esot.

Vikštrēmtante klausījās, klausījās un tad pārsteidza ar negaidītību: — Lai Lonija paliek manā vietā pavisam. Nāku veca un palieku vārgāka. Mežgare stipra kā mālu piemesta. Paraus gan mūs, gan govis uz augšu.

Pagāja kūleniskā ziema. Pienāca pirmā ganudiena.

Tie bija Pogulienes lielie svētki. Patiesībā viņas dokumentos ar melnu uz balta stāvēja rakstīts — Salmroze. Par Pogulieni iesauca mūžīgās pogošanas dēļ. Otras tādas teicējas visā kolhozā nevarēja atrast.

Pogoja tavu pogošanu. Uz ceļa. Veikalā. Sapulcē. Kūtī. Kā viņa spēja noklusēt naida mēnešos, kad mēmumā strādāja četrinieks un mēmumā Lo​nija, tas joprojām paliek neizdibināts brīnums.

Pirmajā ganudienā fermā saradās vai visa saimniecības vadība. Arī rajona pārstāvji. Vietējās avizes fotokorespondents klikšķināja pa labi un pa kreisi. Sievas pušķoja govis. Dažnedažādu zāju pušķīši tika ciemiņiem. Katru pasniegumu papildināja tautas gudrība. Par lopiņiem un cilvēkiem. Atsevišķi un kopsakarībās.

Poguliene kustējās tik apsviedīgi kā šaudīkla. Kūtsceremonijā teicēja noskandēja: — Es savām gosniņām Baltābola saiti viju. Vienu vedu rociņā, Citas nāca īdēdamas, •Poguliene atraisīja pirmo brūnaļu. Un tad jau visas šņākdamas, cita citai virsū drāzdamās, lauzās laukā, iesprūzdamas platajās durvīs.

Tikušas zaļumā, govis neveikli spriņģoja, mauroja, ar pierēm bukņīja zemi un ošņāja gaisu.

Kad ciemiņi un pašmāju ļaudis, rumulēšanās slapjumā mirkdami, izklaigājušies un izsmējušies sastājās pie kūts sienas saulē apžāvēties, Poguliene pielika punktu: — Gosniņa ēda Upītes līcī, Putniņi dziedāja Ieviņas galā.

Vikštrēintante iznesa pašdarināta zemeņu vīna pudeli.

Priekšsēdētājs iemeta vienu sārturniņu un atvainojās: — Mums jābrauc vēl uz citām kūtīm. Citu slapjumu iz​baudīt un citu vīnu nogaršot.

Piecas sievas palika sienmalē — žūdamas un vīnu nogar​šodamas.

Drānas nosusēja, un vīns izsusēja.

Herta vedināja atpūtas istabā.

— Man vēl somā ir viens kārtīgais.

Atkorķēja. Ielēja. Pastiepa Lonijai.

— Līdz pavasarim esam ar tevi nomocījušās. Un līdz ga​niem izvilkušas.

Mežgare izmeta līdz pēdējai pilītei; — Kā — izvilkušas?

Berta: — Tikai nevajag! It kā nesaprastu.

Poguliene: •— Uzraksti papīriņu priekšniecībai, ka tu gribi pa svaigu gaisu. Ar bērniņiem kopā pa zālīti, pa pļaviņu.

Vikštrēmtante: — Tev jādzīvo, mums jādzīvo, un lopiņiem jādzīvo. Tu jau kā rūgumpods.

Sievas nervozi cilāja glāzītes. Pudele plaka strauji.

Lonija nedrīkstēja nu nemaz. Bet bija jau par vēlu. Viss ziemas klusējums lauzās uz āru.

— Jūs tās labās! Jūs tās tiklās! Jūs tās biklās! Vainadziņi, pušķīši, puķītes! Tautasdziesmas priekšā un pakaļā. Bet kas jūs īstenībā esat? Ierāvējas! Zaglesl Herta, Berta, Poguliene un Vikštrēmtante pielēca kājās. Cita citu pārkliegdamas, viņas dzēla, slānīja, pātagoja: — Plikadīda!… Vai tu kādu lopiņu esi izaudzējusi?,.. Gaļu no kolhoza… Kaķi baro uz kolhoza rēķina… Suns aprej mūsu labumu … Pienu no saimniecības … Izsainmiekotāja, nevis saimniekotāja…

Tagad kolhozam un individuālajiem viens plāns … Tu mūs mācīsi… Lauciniece atradusies … Parazitē.

Cērme! Četrinieka ielenkumā Lonija reiba. Laikam tā jūtas dzīva radība, ja to iemet ēzē un pusdzisušajām oglēm ar plēšām uzpūš kvēli.

Mežgarei likās, ka viņa sairs gabalu gabalos. Gribējās izrauties, aizmukt. Bet četrinieks turēja ielenkumā kā stīpa mucu.

Lonija rāvās ārā. Apgāza galdu, ķēra krēslu. Un tad sievas sagrāba ar rokām. Spieda, lauzīja, kulakoja. Niknums, kas krājās no agra rudens līdz pirmajai ganudicnai, gruva Lonijai virsū.

Mežgare kā pusārprātā ar deviņvīru spēku atgrūda sievas. Bet tās metās atkal virsū. Lonija ar abām rokām vēzējās. Plauksta straujumā trāpīja Vikštrēmtantei pa degunu. Asinis šļācās straumēm, notašķīdamas apgāzto galdu, gumijkoku un uzrakstu uz ceļojošā karodziņa: «Labākā ferma».

Izrumulējusies citās kūtīs, pirmās ganudienas svīta brauca atpakaļ un atkal piestāja lielajā fermā. Četras sievas teica tavu teikšanu. Nevarēja apturēt.

Lonija sēdēja krēslā pavisam šļaugana. Kā jau piedzēries cilvēks, kas iztrakojies, izkāvies, izlamājies un tagad mokās ļenganās paģirās.

Biedru tiesas sēdi vadīja Lielkaktiņš. Ilggadējs un pieredzes bagāts soģis. Pats cienījamākais no cienījamākajiem.

Sēde bija gara un skaļa. Četrinieks galvas šūpoja, nožēloja un labu vien vēlēja, Herta: — Mēs rēķinām un knapinamies. Vai tad nelaiķe Lazdiene būtu dumāka bijusi? Ja raustu tā kā Lonija, arī pirmrindniekos tiktu. Bet nē. Cik iznāca, tik deva. Strādāja līdz kapa malai. Bet vēl jau Lonija jauna, jātic, ka tiks uz ceļa.

Berta: — Tikai nevajag citus par muļķiem turēt.

Poguliene: — Lopiņam patīk sirsnība, kur nu vēl cilvēkam. Tu noglaudi sunīti, viņš tevi mūždien atcerēsies.

Kam nav sava lopiņa, tas var govis piemānīt ar birsti. Bet vai mēs lielajā kūtī lielās grupas vairs varam izglāstīt? Lonija to darīja. Bet vai govju dēļ? Tikai lai labāka rādītos, nekā īstenībā ir. Kausle un dzērāja.

Vikštrēmtanti gandrīz nosita. Labi, ka mēs klāt gadījāmies. Pašas mājai trīs mēnešus logs stāvēja aizbāzts ar lupatām. Sakiet — vai kārtīgs cilvēks tā rīkotos? Jauns cilvēks, bet jau ar diviem ģīmjiem. Kaut nu pēc biedru tiesas izdotos par labu griezt un kādu piemērotu darbu atrast. Trīs bērniņi un, kā dzird, labs un kārtīgs vīrs esot. Es lūdzu biedru tiesu sodīt, bet ne pārāk bargi — vēl jau viss mūžs priekšā.

Vikštrēmtante: — Deguns sadzijis, un pret Loniju ļaunu prātu neturu. Kur cilvēks pakritis, tur jāpieceļas. Un mēs palīdzēsim. Tikai kūtī Mežgarei diez vai būtu ērti palikt. Redziet, kā nu iznāk. No pirmā acu uzmetiena cilvēkam notic, iedod vēl miltu atslēgu — un še tevi Pati slēdz un savām govīm dod, cik lien. Kolhoza un rajona pirmrindniekos tiek. Kāpēc visu laiku klusējām? Domājām pašas tikt galā. Bet, jo augstāk pati kāpa, jo vairāk galvā kāpa. Mācību Lonija pelnījusi, bet nosist pavisam cilvēku nedrīkst. Lai sāk varbūt par ganu.

Lielkaktiņš nesteidzās. Prašināja krustām šķērsām.

Beigu beigās nosprieda, ka kūtī pagaidām Lonija strādāt nevar. Ne par fermas galveno, ne ierindas slaucēju. Lai arī saimniecības govīm par labu zagusi. Un tomēr zagusi. Lai caur to savu maku pilnāku piestūķētu un savu slavu Uzpūstu. Kāda garantija, ka tāds cilvēks nesāktu pienu kris​tīt, lai vairāk iznāk…

Ja nebūtu trīs bērnu, Lonija nudien būtu sev galu padarī​jusi.

OZOLAM VEL NEBIJA PIECDESMIT GADU Anšlavs nomira vakar. Ligija, pārcilādama vīra doku​mentus, atrada vēstuli. Tā bija adresēta man: «Kolhoza partijas komitejas sekretāram; Atvērt pēc manas nāves,» Anšlava sieva gaidīja. Atgriezu pabiezo aploksni. Izņēmu sešas rūtiņu burtnīcas lapas. Ar stūrainu rokrakstu piepil​dītas no abām pusēm. Sāku lasīt skaļi: «Testaments. Kad būšu miris, nozāģējiet ozolu, kas aug centrā pretī bērnudārzam. Es zinu, ka ciematā nedrīkst aizlaist postā nevienu koku, es zinu, ka tas nesaskan ne ar kādiem dabas aizsardzības likumiem.

Bet es šo ozolu stādīju, un es lūdzu to nozāģēt. Domāju, ka milzīgas nepatikšanas nebūs. Ozols trīssimt gadu aug, trīssimt gadu briest un trīssimt gadu mirst. Tātad dižkokos manējais nu nekādi nebūs iekļuvis.

Lai mani saprastu, es komunistiem izstāstīšu, kā​pēc ozolu iestādīju un kāpēc es lūdzu to nozāģēt.»

Pārtraucu lasīt. Anšlava sieva saprata. Tikai pajautāja: — Vai testamentā ir par koku vien?

Pārlaidu skatienu sīkrakstam. Citus novēlējumus nepa​manīju.

Astoņdesmitgadīgā nelaiķa septiņdesmit sešus gadus vecā atraitne aizgāja. Ar skaidru apzināšanos, ka agrāk vai vē​lāk katram ir jāmirst un ka Anšlavam šis bridis pienācis likumsakarīgi.

Kad Ligija ienāca un paziņoja sēru vēsti, teicu mierinājuma vārdus. Atraitne paldies gan pasacīja, bet, lai es neizplūstu, pieklājīgi pārtrauca: — Neviens vēl divus mūžus nav nodzīvojis.

Anšlavs bija kārtīgs komunists. Visu mūžu nostrādāja uz traktora. Kolhoza centrā uzbūvēja māju, nostatīja uz kājām trīs bērnus. Ar sievu nodzīvoja saticīgi.

Ligijas taujājumā, vai testamentā ir par koku vien, vairāk jautās izbrīns nekā ziņkāre. Pat tāds kā pārmetums, kāpēc vispār testaments vajadzīgs, ja paliek sieva, bērni un ja viss dzīvē ir gājis normāli.

Partijas sekretāra amatā esmu septīto gadu. Visvisādus sarežģījumus nācies atpinķerēt. Taču nelaiķa testaments bija tik neparasts, ka nezināju, ko lai iesāk. Sešas rūtiņu burtnīcas lapas stūrainā sīkrakstā.

Anšlavs izkratīja sirdi, aizlīmējis aploksni un adresējis man. Lasi, astoņdesmito gadu partijas komitejas sekretār, pēckara pirmā gada partorga grēksūdzi un izlem — zāģēt ozolu vai ne, *** Anšlavs dzimtajā pusē pārradās pēc uzvaras zalvēm. Ar ordeņiem un medaļām. Un divkārt cauršautu kāju, kura bija tik meistarīgi salāpīta, ka pieklibojumu varēja manīt, tikai labi ieskatoties.

Karš frontē beidzās, bet karš pagastā turpinājās, Anšlavs bija nocieties pēc arkla. Bet netika pie tā, jo vajadzēja ķert bandītus un aģitēt nogaidītājus.

Anšlavs bija noilgojies pēc mīlestības, bet netika pie ģimenes mierīguma, jo mēnesis un četras dienas bija tikai ce​rēšanās skurbums. Četrdesmitgadīgais vīrietis, kuram nebija sievas un bērnu, metās aizgūtnēm baudīt nokavēto.

Pirmā sieviete, kuru, mājup nākdams, ieraudzīja vakardienas frontinieks, bija Tīne. Nāmaņu saimnieka sieva, kura pie vīra izgāja 1940. gadā, bet Anšlava sirdī palika vēl arī 1945. gadā. Pagastā, kur cits citu pazina no bērna kājas, gandrīz katras kāzas nodarīja kādam arī pāri. Anšlavs nebija izņēmums.

Tīne gan nekādas cerības nedeva, bet vai tālab dvēselei mazāk sāp? Toreiz būdeļnieka dēls nerēķināja, cik kurš bagāts. Viņš bija iemīlējies un gribēja Tīni dabūt par sievu. Bet saimniekmeita izgāja pie saimniekdēla. Pie visādi iznesīgā un sabiedriski rosīgā Nāmaņa, kurš aizsargu ballēs vienmēr vadīja polonēzi.

Kad Bilzaunē atjaunojās padomju vara, Anšlavu no būdeļnieka šaurības ierāva lielajos mutuļos.

Vajadzēja sākt domāt visa pagasta mērogos. Un līdzlemt par cilvēku lik​teņiem. Arī par Konrādu Nāmani.

Vēlāk ļaudis runāja, ka Anšlavs Nāmaņus esot paglābis no Sibīrijas. Citi atkal teica, ka Nāmanis vairāk bijis uz ballēšanos un politikā nejaucies, tāpēc viņu promvedarno listē neierakstījuši. Taču runāt runāja un laikam tāpēc kādā tikšanās reizē Konrāds cieši jo cieši paspieda roku: — Paldies, Anšlav!

Pateicības saņēmējs izbrīnījās un nesacīja ne vārda. Droši vien apvalodojumi Anšlava ausīm bija aizslīdējuši garām un tāpēc viņš uzreiz neaptika, par ko Konrāds tencina. Bet vēlāk, visu 'atcerēdamies, sāka analizēt, vai patiešām viņš pārāk dedzīgi necentās Nāmani aizstāvēt. Iespējams, ka* Anšlava iestāšanās par Konrādu strīdam pielika punktu. Lai nu kā Anšlavs slēpa, bet pagastā visi zināja, ka Tīni saimniekdēls būdeļniekam nocēla no degungala. Tieši tāpēc Anšlavs ar Konrādu nekādos draugos nevarēja būt. Laikam jau tālab likteņstundā Anšlava raksturojumu uzskatīja par visobjektīvāko. Taču tajā reizē pagasta dzīves vadītājs nedomāja par Tīni un saviem pārdzīvojumiem. Viņš gluži vienkārši izsacīja pieņēmumu, ka Nāmanis ar laiku kļūšot par savējo.

Pēc Konrāda rokasspiediena Anšlavs, vēl un vēlreiz pār​domādams visu, kas notika sasprindzinātajās stundās, saprata, ka Tīne tomēr būs ietekmējusi lēmumu. Lai gan tobrīd Anšlavam likās, ka galva aizņemta tikai ar pārvērtību samezglojumiem.

Un tagad, pēc drausmīgajiem un garajiem kara gadiem, Tīne stāvēja uz ceļa. Karavīrs apkampa Nāmanieti kā savu bērnību, kā savu jaunību, kā savu dzimteni. Tikai tad attapās, ka Tīne nav ne sieva, ne māte. Sieviete raisījās laukā no ciešajiem skāvieniem. Anšlavam rokas noslīdēja gar sāniem. Pēc brīža tās ar ierastu žestu sakārtoja formas siksnu. Bijušais frontinieks jutās atģidies, lai varētu sākt izprašņāt.

Var jau būt, ka uzreiz tā nevajadzēja, bet Anšlavs ne​zināja, kāda būs atbilde, un tādēļ noprasīja: — Kur tad Konrāds?

Tīne norausa asaras: — Nav vairs.

Mazliet vēlāk frontinieks uzzinās, ka Nāmanis dienējis vācu armijā. Pēc divām dienām Tīne parādīs vēstuli, kuru ar attāla radinieka starpniecību no Ventspils atsūtījis kai​miņš.

«Tu jau droši vien saņēmi paziņojumu ar sēru vēsti. Mēs bijām blakus, kad krievu ložmetēja lode ķēra Tavu vīru. Es noņēmu sudraba riņķi un, pirms dodos pāri jūrai, palūdzu aizgādāt Tev gredzenu un vēstuli.»

Ko pārdzīvoja Anšlavs, uzzinot par Konrāda nāvi? Viņam ļoti, ļoti gribējās palīdzēt vientuļajai sievietei, kura stāvēja uz ceļa un raudāja.

— Jūtu līdzi.

Vai tikpat sirsnīgi būtu izskanējuši mierinājuma vārdi, ja Anšlavs zinātu, ka kritis ienaidnieks?

Iespējams.

Tīne bija sieviete, par kuru Anšlavs iedomāja visgrūtākajos brīžos. Lai gan zināja, ka viņa pieder citam. Anšlavs neloloja cerības Konrādam atņemt sievu. Un karavīrs nesapņoja par slepenu saiešanos.

Anšlavs, vīrietis jau brieduma gados, joprojām jauneklīgi romantiski mīlēja Tīni. Vai mazums ir cilvēku, kuri laimīgi nodzīvo mūžu kārtīgā laulībā, visu dzīvi piedomādami par cita sievu vai citas vīru? Bet Anšlavs vēl nebija precējies.

Tīne noslaucīja asaras un sniedza roku: — Tev jāiet, māte pa šiem gadiem jau pārgaidījusies.

Anšlavam bija žēl sievietes ar saraudātajām acīm. Viņš gribēja palīdzēt, bet neattapa, ko iesākt. Tālab sacīja: — Es pie tevis aiziešu.

Tīne iztrūkās. Bet neiebilda.

Karš bija iemācījis steigties.

Promejot Tīne atskatījās:

— Tikai šovakar vēl ne.

Tik lietišķi un vienkārši. It kā abi būtu gaidījuši, kad laikmeta lielākajā sadursmē, kurā bojā gāja miljoni, izdzisīs arī Konrāds. Lai Tīne un Anšlavs uz lauku ceja varētu satikties un norunāt saskarsmes brīdi, pēc kura karavīrs ilgojās, stāvēdams ierakumos un gulēdams hospitāļos.

Nākamajā dienā Anšlavs ieradās pēc vakara slaukšanas reizes.

Nāmaņos Tīne dzīvoja kopā ar māti. Mājas kungu galā. Kalpu galā mita Bīlertu pāris, gājēji, kuri četrdesmitajā gadā kļuva par jaunajiem darba zemniekiem. Taču palika tādi paši kalpi kā bijuši. Tik uzticīgi Nāmaņiem, ka bija gatavi plēsties saimnieku labā līdz pēdējai sviedru pilei. Vācu laikā, kad saimniecībā strādāja trīs karagūstekņi, Bīlerti jutās tādi kā pussaimnieki — Nāmanis viņiem bija devis tiesības izrīkot darbus.

Tīnes māte un Bīlerti cēlās agri, bet vakarā pie miera gāja pēc govju slaukšanas. Tīne bija paradusi no rītiem kādu stundu pagulšņāt un vakaru ievilka garāku. Tie bija brīži, kad Tīnei un Anšlavam neviens netraucēja. Trīsdes​mit četri vakari, kad Anšlavs reiba. Tikai vakari. Tīne ne​pieļāva palikt nakti: — Mēs vēl neesam precējušies.

— Ejam rīt un sarakstāmies.

— Tas būs par ātru.

— Ja mēs viens otru mīlam, vai tad dienas jānoskaita?

— Es nedrīkstu Konrādu izmest no sirds kā nebijušu.

Pret tādu argumentu Anšlavam pretsakāmā pietrūka.

Viņš apskāva Tīni, un abi brīdi stāvēja tādā nekustīgumā un klusumā. It kā grēku izpirkdami. Lai pēc tam trakulīgi aizmirstos, nedomādami ne par ko, tikai izjuzdami viens otru.

Anšlavs cēlās un gāja. Nāca nakts, un tā »vēl nedrīkstēja piederēt viņiem abiem. Frontinieks, kas bija tik daudz pieredzējis, tik daudz kam pāri ticis, nespēja atrauties no Tīnes. Nāmaniete ar varītēm Anšlavu bīdīja pa durvīm: — Es nosolījos sev un mātei, lai nu kā pa māju jākuļas — gadu ne pie viena cita neiešu. Cik tad vairs pali​cis — nepilns pusgads. Un tad tu varēsi nākt kā pilntiesīgs saimnieks.

Saimnieks būt Anšlavs negribēja. Bijušais frontinieks aicināja Tīni, lai abas ar māti dzīvo viņa būdiņā. Karavīrs centās pierunāt, lai nākamā sieva pamet saimniecību, kur viss atgādināja Konrādu.

Tīne tiepās.

Anšlavs dedzīgumā piedāvāja: — Labi, tad sāksim pilnīgi no jauna. Pieprasīsim zemi un uzbūvēsim māju. Tā nebūs ne tava, ne mana, bet mūsu.

— Varbūt… Pēc pusgada, kad salaulāsimies.

Anšlavu spārnoja šī nupat radusies doma par māju, kurā nekas neatgādinātu pagātni. Nu viņš varēja atrauties no Tīnes, iet, svilpot un dziedāt. Bet skaļi nedrīkstēja, un tāpēc svilpojums bija iekšējs un dziesma palika tikai dungojumā.

Anšlavs piegāja pie akas, ar griezuli izvilka spaini un dzēra vēso ūdeni ilgi un ar baudu. Nožvadzēja ķēde, partorgs aizvēra akas vāku un soļoja mājup. Cauri vasarai, pāri Zemeņkalnam, pusotra kilometra cauri mežam. Dziļi pārliecināts, ka nekas nevar notikt. Cilvēks gāja savas mīlestības aizsegā, un tā viņu sargāja kā lazdu valnis lauku sētu.

Vakaros Anšlavs sapņoja un sapņojumos par jauno māju Tīni līdzi aizrāva.

— Iesim un iestādīsim koku nākamās sētas pagalmā.

— Vai stādāmais laiks jau nav garām?

— Es noskatījos ozoliņu.

— Ozoli ir iespītīgi audzēji.

— Mūsējais nejutīs pārmainu.

— ?

— Naktī, kad cilvēki, kukaiņi un koki guļ, mēs savu ozo​liņu pārnesīsim.

— Saknes neapmānīsi.

— Nejutīs. Ņemsim ar visām saknēm un arī to zemi, ar kuru saknes saradušas.

— Kā tādu smagumu aiznesīsim?

— Aizvedīsim ar ratiem.

Nākamnakt Tīne un Anšlavs sēdēja ratos, kurus vilka Nāmaņu Bēris. Divi iemīlējušies saudzīgi veda ozolbērnu.

Anšlavs čukstēja: — Tagad nedrīkst skaļi, lai ozoliņš neuztrūkstas.

Klusējot un glāstoši atraitne un bijušais frontinieks iestādīja ozolu. Bēris, apzinādamies mirkļa nozīmīgumu, nesnaikstījās kā parasti pēc zāles kumšķiem, bet stāvēja rāms.

Svaigajam rakumam Anšlavs pārklāja pāri velēnu. Lai garāmgājējiem acīs nekrīt. Ļaudis jaunumu upes ieloka krastā nepamanīja. Tikai Biļzaunes Gudrais — nenosakāma vecuma vīrs, kas visos lai​kos klaiņoja apkārt un pārtika no gadījuma darbiem, — brīnījās: — Es taču katru koku un krūmu pazīstu. Tačiņ šito ozolu nebiju ieraudzījis. Redzi, ko karš ar cilvēku izdara — piešauj pilnas ausis un piedūmo pilnas acis. Ne tu dzirdi, kad upē ūdenskritums pārtrūkst, ne tu redzi, kad ozols izaug. Karš tačiņ cilvēku dullu pataisa.

Bumba bija upītes iztekā saārdījusi avotu un vienu dzīslu pārmetuši uz otru pusi. Bilzaunīte, kas brīžiem tīri braši vēla rumbu, apsīka un flegmātiski taustījās pa veco gultni.

Bilzaunes Gudrajam patiešām bija par ko brīnīties.

Anšlavs aicināja Tīni ozoliņu palūkot. Tīne gāja. Bet vienvakar atraitne pie kociņa, kas spirgti ņēmās kā labi izgulējies un omulīgi pamodies bērns, sāka elsot. Viņa raudaja nenomierināma. It kā vienam cilvēkam vajadzētu iz​raudāt visas pasaules nelaimīgo asaras.

Kopš tās reizes Anšlavs lūkot ozolu Tīni vairs nemēģināja pierunāt. Viņi satikās Nāmaņos pēc vakara slaukša​nas, kad Tīnes māte un Bīlertu pāris jau bija aizgājuši pie miera.

Trīsdesmit četrus vakarus Anšlavs reiba.

Trīsdesmit četrus vakarus Anšlavs dzēra pie akas ilgi un ar baudu.

Trīsdesmit piektās dienas rītā sākās uzbrukums bandītu midzenim lielmežā. Kaujā piedalījās arī partorgs. No tiem, kurus saņēma dzīvus, izdevās uzzināt, ka bandas vadonis ir Konrāds Namanis, kurš dzīvo savās mājās un izrīko. Nāmaņu gubenī zem siena panta uzturējās trīs vistuvākie rokaspuiši. Bandīti jutās droši. Kam gan varēja rasties aiz​domas, ja ik vakarus Nāmaņus apciemo pagasta partorgs.

Ik vakarus Konrāds noslēpās akā, kur bija ierīkota ala.

Nāmani un arī tos trīs saņēma dzīvus.

Konrādam prasīja: — Kāpēc jūs nenošāvāt Anšlavu?

— Ne jau tādēļ, ka viņš toreiz mani neaizsūtīja uz Sibīriju. Anšlavs mūs lieliski sargāja, dzīvs būdams.

— Kā jūs varējāt paciest, ka pie jūsu sievas nāk cits?

— Katru vakaru stundu pirms Anšlava atnākšanas ar Tīni gulēju es.

Tīnei uzdeva daudzus jautājumus. Viņa uz visiem atbil dēja vienu un to pašu: — Citādi viņš mani būtu nošāvis.

Anšlavu par sakariem ar bandītu vadoņa sievu izslēdza no partijas.

Bijušais frontinieks sāka art zemi, apprecējās, izmācījās par traktoristu. Vēlāk viņu atkal uzņēma partijā. *** Vēstulē astoņdesmito gadu partijas komitejas sekretāram Anšlavs rakstīja: «Droši vien sapulcē radīsies jautājums, kāpēc Anšlavs pats nenozāģēja ozolu. Es nevaru atbildēt.

Bet man nav tiesību arī noklusēt. Vai drīkst kuplot koks, kurš aug kā piemineklis pērkamai mīlestībai?

Man nevajag kapakmeni, bet man vajag piemiņu, kurā nebūtu liekulības un melu. Uz tādu piemiņu es drīkstu cerēt tikai tad, ja pats neesmu liekulis un melis. Es nezinu, vai kāds ir saņēmis partijas sodu arī pēc nāves. Apbalvojumus gan. Ja esmu pelnījis, sodiet. Tad patiešām smiltis būs vieglākas. Bet ozolu gan nozāģējiet.»

Partijas sekretāra amatā esmu septīto gadu. Visvisādus sarežģījumus nācies atpiņķerēt. Taču nelaiķa testaments bija tik neparasts, ka nezināju, ko iesākt.

PAULIS AR VISU GULTU KARĀJAS STRIĶOS

Katrā ciemā ir viens muļķis. Gadās ari vairāki. Bet viens ir galvenais.

Neskaitīsim tos, kuri nodzērušies līdz idiotismam. Viņi patiešām ir muļķi. Toties īstenais muļķis ir un paliek tikai viens.

Lejkalnē — Paulis.

Dzīvoja viens pats savā mājā. Patiesībā mājelē. No vecākiem pārmantotajā īpašumā bija tikai divas telpas — istaba un virtuve. Pilnīgi pietiekoši, lai Paulis varētu ērti iekārtoties. Drānas karājās uz vadžiem. Grāmatas krājās uz palodzēm, uz galda un pat grīdas. Istabā un virtuvē. Par televizora turētāju noderēja bišu mājiņa, kurai noņemts jumts un pāri pārlikts dēlis. Radio un elektriskais gaismeklis bija piestiprināti gultas galvgalī. Vienkārši un parocīgi.

Paulis ēda no pannas vai no katliņa.

— Kāpēc pieķērnāt šķīvi?

Vislielākais mājas iedzīves brīnums bija Pauļa gulta. Ne jau pats guļamrīks. Bet novietojums. Gulta karājās striķos. Nevis šādos tādos, bet dilba resnumā. Saitējums bija tik stingrs, ka noturētu pat okeāna milzeni orkāna laikā. Paulis ar savu guļamo varētu karāties gadu simteņiem un arī nenotrūktu.

Kamēr bija dzīvi Pauļa vecāki, dēls gulēja normālā gultā, kas normāli stāvēja uz grīdas. Pēc mātes un tēva nāves mantinieks guļamo iekāra striķos.

Tagad, kad dzīvokļos ienāk visvisādi brīnumi, turētāji dilba resnumā izskatās moderni. Bet Paulis striķos karājās jau četrdesmit gadus. Visādi citādi vientuļnieks bija ikdienišķa izskata un pieklājīgas uzvedības vīrietis. Un droši vien varētu būt nevainojams vīrs. Neviens nezināja, vai Paulis kādu nopietnos nolūkos it uzrunājis, taču sieviešu spriedumi izskanēja vienprātīgi: — Es nu gan nevarētu izturēt tādu šūpošanos.

Par to, ko paši nav iemēģinājuši, ļaudis mīl izrunāties visgudrāk. Četrdesmit gadu laikā no Pauļa neskaitāmas reizes gri​bējuši izzināt: — Kāpēc tev gulta karājas striķos?

— Es neatraujos no dabiskuma. Kad agrākos laikos piedzima bērns, kur viņu lika? Šūpulī. Kad bērns tagad piedzimst, kur viņu liek? Ratiņos. Jā, arī gultiņā. Bet, kad sāk brēkuļot, ņem rokās un šūpo.

Kāpēc? Lai nomierinātu. Cilvēka normālais stāvoklis — šūpošanās. Vai tad iešana nav šūpošanās? Un dejošana? Un mīlēšanās? Un braukšana? Bet gulta neļauj šūpoties. Tu sūti tādā nekustībā, un nāk virsū murgi. Vai arī bezmiegs. Vai arī tirpoņa. Bet mannekas nenāk virsū. Nevaru aizmigt — pārkaru kāju pāri gultas malai, atsperos un iešūpoju. Uzreiz acu vāki ciet. Zogas klāt tirpoņa — atkal kāju laukā, atspēriens un šūpojos. Asinis saskalojas, tirpoņa pazūd, un tu čuči atkal vienā mierā. Ja fabrikas ražotu iekaramās gultas un jūs nebūtu tik aptaurēti, mēs daudz tālāk būtu tikuši. Šūpošanās uzlabo garastāvokli un pielej ķermeni ar spēku. Nekustīgajās gultās jūs nīkuļojat un kolhozu arī vārdzināt.

Paulis bija godavīrs. Strādāja priekšzīmīgi. Saņēma ap​balvojumus un prēmijas.

Brīžiem viņu uzskatīja par ķertu, brīžiem runāja, ka vientulis esot pārgudrs. Kā nu kuru reizi bija

izdevīgāk.

Paulis visu redzēja un runāja atklāti. Turēja acis vaļā arī tad, kad tās vajadzēja piemiegt. Un dzirdēja to, ko va​jadzēja laist gar ausīm. Teica patiesību vietā un nevietā. Tāda uzskrūvētība jau nevienam nepatīk.

Droši vien Paulim neklātos labi, bet priekšniecība iemanījās tikt galā. Par centību slavēja. Par sūdzībām pārbaudītājiem skaidroja: — Ja ir vēlēšanās, varat braukt, skatīties un runāt ar cilvēkiem. Bet būs pareizi, ja mēs informēsim par rakstītāju. Nestāstīsim biogrāfiju. Pietiks ar vienu piemēru. Cilvēks guļ gultā, kas ar striķiem piekārta pie griestiem.

— A? Un pētītāji ieinteresējās par dīvaini. Klausījās stāstījumu, pajautrinājās, pagrozījās, un vēstule skaitījās pār​baudīta. Ar autoru tikties nevajadzēja. Paulis parasti vēs​tules nobeidza ar vārdiem: «Atbildi es negaidu. Ne jau atbildē jēga. Gluži vienkārši uzrakstīju Jums savus vērojumus un pārdomas. Esmu ru​nājis arī kolhozā, bet viņi jau neņem galvā.»

Paulis strādāja kūtī. Kustējās abi ar zirģeli no agra rīta līdz vēlam vakaram. Atveda barību, nolika ēdamo govīm priekšā. Ar zirgam piejūgto slūpi tīrīja fermu. Mēslus jauca kopā ar kūdru. Skaldīja malku un kurināja lopu virtuvi. Darīja visu, tikai govju slaukšanā nepiedalījās.

Mēslu krātuvei Paulis pats saveda akmeņus, pats pamazām vien nobruģēja. No divdesmit trīs kolhoza fermām Klūgas bija pati izcilākā. Kas nekaitēja slaukt, ja viss piegādāts, sakārtots un sakopts, Mehanizatori ātri vien varēja tikt galā ar kompostu. Mašīnas nestiga, buldozers kustējās apsviedīgi, un iekrāvējam bija stabils pamats zem rite​ņiem.

Uz Klūgām varēja vest un arī veda paskatīties un pamācīties. Ko var viens cilvēks. Strādīgais un izdomas bagā​tais.

Bet, tiklīdz Paulis kļuva nešpetns, tā uzreiz — ķertais.

Tiesa kas tiesa, ja savrupnieks par kaut ko vai pret kaut ko iestājās, viņš kļuva neaprēķināms.

Taisnību meklēt varēja aizdrāzt uz Maskavu, uzrakstīt redakcijai un spraukties kabinetos neatkarīgi no tā, kas rakstīts uz to durvīm.

Vienugad, kā par spīti, pie Klūgām atveda tādus bluķus, kurus pušu nevarēja dabūt ne ar spēku, ne ar mānīšanu. Paulis bija pacietīgs un knābāja gan ar cirvi, gan ar ķīļiem. Bet, kad beigās par mocīšanos samaksāja kapeikas, dūša apskrējās. Paulis aizjoņoja uz rajona centru un gāja tiešā ceļā pie izpildkomitejas priekšsēdētāja. Tobrīd sekretāre bija uz mirkli izgājusi. Atbraucējs droši devās kabinetā.

Tur patlaban notika izpildkomitejas sēde. Tas tik bija pārsteigums, kad telpā ienāca vīrs, turēdams rokā zarainu bluķēnu, kurā bija ietriekts cirvis. Paulis nometa nesamo uz parketa, pārlaida skatienu sēdošajiem un noprasīja: — Vai to par kapeikām var dabūt pušu? Kurš grib pa​mēģināt? Vai jūs?

Paulis atkal paņēma cirvi ar bluķēnu un tuvojās cilvē​kam, kurš sēdēja galvenajā krēslā.

Priekšsēdētājs negribēja mēģināt un izmisīgi spaidīja zvana podziņu. Bet sekretāre laikam bija aizkafijojusies kādā citā kabinetā.

Uz kolhoza «Lejkalne» vadītāja galvas nobira bargums. Taču visu par joku vērta skaidrojums: — Viņš jau guļ gultā, kura iekārta striķos.

Kad Paulis bombardēja visvisādas iestādes, telefona zvani un pārbaudītāji sāka nomākt un kaitināt.

Ar bardzību pret Pauli kaut ko pasākt būtu velti. To saprata priekšsēdētājs un speciālisti. Tāpēc atrada citu variantu. Aicināja uz valdes sēdēm, lai sasāpējumu izrunātu. Protams, Paulis brīžiem burkšķēja un aizgāja neapmierināts. Tomēr tālāk nerakstīja un uz Maskavu ari nebrauca.

Kad saimniecības vadītājs draudzīgi bāra par skriešanu ar cirvi un bluķi uz rajona centru, Paulis atbildēja: — Ne jau rubļu dēļ. Naudas man ir diezgan, un tev ari varu aizlienēt. Bet taisnībai jābūt!

Paulis jau bieži nerakstīja. Vajadzība izteikties uz papīra uznāca viļņiem. Tomēr nekad no zila gaisa.

Kad melioratori stūma kopā alkšņus, dīvainis sēdās pie galda un, kā vienmēr, sāka ar vienu un to pašu: «Pārdomas par tematu.» Tad sekoja apakšvirsraksts, atbilstošs katras reizes konkrētībai. Sajā gadījumā — «Vietējais un ievestais kurināmais». Paulis bija izpētījis, cik kolhozā gadā patērē akmeņogles un cik šķidrās degvielas. No skaitļojumiem varēja uzzināt, cik kubikmetru malkas šajā un tuvākajos gados varētu dabūt no meliorējamām platībām. Autors ieteica visur, kur vien iespējams, iemūrēt malkas krāsnis un iekurt arī tās, kas sen nav uguni jutušas. Apcere beidzās ar vaicājumu: «Vai tad ir izdevīgāk kokus sapūdēt un vest kurināmo no Sibīrijas tūkstošiem kilometru? Es neaicinu apturēt zāles miltu kalti. Malka to dzelzs trumuli laikam gan neiekustinātu, bet, kur var, tur jāvar.»

Vēstule bija mūsdienīgi aktuāla un saprātīga. Arī kaitinoša savā vienkāršībā. Gribi vai negribi, vajadzēja Pauli atkal aicināt uz valdes sēdi. Kantorī vientulis vienmēr ieradās kopā ar uzticamo pavadoni Bobi. Sēžu zālē suns gulēja saimniekam pie kājām un nevienam nepievērsa uzmanību.

Jautājumu bija sakrājies pulka. Priekšsēdētājs gribēja ātri ar visu likt galā.

— Vispirms izskatīsim Pauļa priekšlikumus. Paldies tev, bet, redzi, kas par lietu. Vai ir jēga iet atpakaļ un mūrēt krāsnis?

Bobis ierējās.

Priekšsēdētājs nokrekšķinājās un turpināja: — Kurināšana ar malku būtu pagaidu variants.

Bobis ierējās divreiz.

Saimniecības vadītājs piesarka.

— Tu raksti, ka alkšņi kaudzēs sapūst. Bet kas tev ar to malku noņemsies? Mums visa tehnoloģija pārkārtota…

Bobis ierējās reizes piecas.

Priekšsēdētājs uzsita ar dūri pa galdu: — Vai tu vari savu suni savaldīt vai ne? Dzen ārā, ja gribi vēl sēdēt!

Suns pielēca kājās un no slinkā vaukšķētāja pārvērtās niknā uzbrucējā.

Paulis pamāja ar roku, un rējējs apklusa.

— Kāda vajadzība man te sēdēt? Es jau tikai lietas labā.

•— Ja tu gribi lietas labā, tad netraucē strādāt.

Tas nu bija par daudz.

Paulis teciņus vien izmetās laukā. Citām reizēm viņam ļāva būt klāt līdz galam. Lai lāga cilvēks paklausās un lai redz, ka te nekādas blēdības nenotiek.

Otrajā dienā pēc saraušanās valdes sēdē Klūgās ieradās visi rajona saimniecību galvenie agronomi. Viņiem gribēja parādīt kārtīgu mēslu novietni, kur nav izlietota neviena rūpnīcā ražota konstrukcija, neviens kilograms cementa un neviens spainis asfalta.

Bija iecerēts agronomiem nodemonstrēt Pauļa izgudrojumu. Ne jau tādēļ, lai to kāds pārņemtu. Bet tā — joka pēc. Sādi darboties varēja tikai Paulis un neviens cits. No lietotām mašīnu atsperēm viņš laukumā bija sameistarojis kaut ko līdzīgu šaujamlokam. Tā galos bija piestiprinātas troses. Zirgu iekabināja šajās streņģēs. Vilcējs nospriegoja atsperu loku. Paulis streņģu galus aizkabināja kūtsgalā pie paplatas liekšķeres, kurā jau bija saslūpēti mēsli. Zirgu atjūdza. Atlika tikai atbrīvot fiksatoru, un atspere rāva

liekšķeri uz priekšu. Mēsli izšķīda komposta kaudzē.

Pauļa darbošanos uzskatīja par bērnišķīgumu. Bet mēsli ar kūdru sajaucās vienmērīgi. Un tas bija svarīgākais.

Todien kūtsstrādnieks bija izklaidīgāks. Un laikam tāpēc fiksatoru atrāva nelaikā. Tieši tobrīd visu saimniecību kopdelegācija aplūkoja mēslu krātuvi. Agronomi nevairījās no mēslu smakas un nelaipoja, lai neiekāptu pļeka. Bet, ja no galvas līdz kājām nošļāc izejamās drānas, apstulbst arī pievisa kā pieradušie. Ja pirms tam viņi šaubījās, vai Pauļa ietaise spēj vienmērīgi izlīdzināt mēslus, tad pēc precīzā šāviena nevienam papildjautājumi neradās.

Paulis mierīgi strādāja tālāk. Galvenā zootehniķe viesiem kaut ko skaidroja. Ciemiņi zibenīgi attālinājās no kūts, ik pa brīdim atskatīdamies. It kā ķertais būtu notēmējis vēlreiz.

Notikušo pārcilādami, cilvēki smējās un sprieda, ka Paulis laikam esot pavisam nojucis. Noliktavas pārzine tādu apgalvojumu noraidīja. Valdes sēdē viņa bijusi gandrīz blakus dīvainim un redzējusi, ka pirms katra suņa uzrējiena Paulis esot ar kreiso roku pavisam nemanāmi tādu kā knipi uzsitis.

— Vai to varētu izdomāt muļķis?

Paulis rāmi šūpojās gultā, kura bija iekārta dilba resnuma virvēs. Ja nāca virsū nemiegs vai tirpoņa, viņš pārmeta kāju pāri gultas malai, atspērās pret grīdu un vienmērīga​jos vēzienos aizmiga.

Paulis bija ciema galvenais muļķis un varēja atļauties ar visu gultu karāties striķos.

REKSIS PUMPUROS Agiju iemeta tuksnesī un novēlēja izveidot oāzi. Ar ko gan citu, ja ne ar smilšu bezgalību var salīdzināt kolhoza centru. Vienā gadā dabūti gatavi sešdesmit pieci dzīvokļi. Ielu sāka iezīmēt Līvānu mājiņas. Zaļas kā dobē iebērti zirņi. Vēl neierastas un tādēļ rotaļu klucīšiem līdzīgas. Bet cik tad viņu bija? Divas aprautas strīpiņas abpus brauk​tuvei. Visi pārējie mitekļi lielajās daudzstāvīgajās.

Diezgan daudzi kolhoza priekšsēdētājam pārmeta: — Vai te nevarētu izbūvēt ciematu kā pasaku? Upīte aplokās gandrīz vai riņķī. Pakalniņi un ieplakas. Liec, kur gribi, ne acis nolaist. Bet tu uzreiz ietupini daudzdzīvokļu kastes un saputini paskatu.

Saimniecības vadītājs klausījās piekrītoši un turējās arī pretī.

— Vai es muļķāks par tevi? Bet parādi man kolhozu, kas gada laikā uzbūvē sešdesmit piecas savrupmājas. Neesmu painteresējies, varbūt «Ādažos». Toties tagad man ir sešdesmit pieci dzīvokļi. Vai tu to apjēdz? Jums tikai ainavas un panorāmas, peļķītes un uzkalniņi. Bet man uz kreisās plaukstas jāpasniedz dzīvoklis, un tikai tad kāds sit labajā saujā, Atvars Innis zināja, ko runā. Pirms trim gadiem viņu ievēlēja par vārgas saimniecības vadītāju.

Kolhozs bija iekļuvis to ekonomiski atpalikušo saimniecību sarakstā, kuras visvisādi balstīja un mēģināja izkustināt no sastin​guma. Tāpēc jau arī tāds celtniecības vēriens.

Atvars Innis mēdza teikt: — Skaistā peizonā tu vari nosēdināt pārīti, lai pačubinās. Bet arī viņi, kad uzkritīs vakara dzestrums, gribēs iesprukt zem jumta vai siena gubā.

Priekšsēdētājs spēra zemes gaisā, kad vienudien ieripoja autobuss ar radošo savienību pārstāvjiem.

Arī gribot pielikt plecu atpalikušajām saimniecībām. Izstaigājās un izskatījās krustām šķērsām. Gudri runāja par līdzsvaru sevī, dabā un ciematā.

— Es jums teikšu, kā ir. Trīs gadus staigāju lūgdamies kā ar ubaga tarbu. Kas tev nāks, ja tu nekā nevari dot pretī? Tagad varu izriezt krūtis. Man kalendārā jau ir sarakstiņš — gribētāju vairāk, nekā varam uzņemt. Jau tagad, kad vēl centrā nekā jēdzīga nav. Bērnudārza nav. Skolu pabeigs pēc gada. Ēdnīcas nav, tikai tāds ūķis. Un tomēr jau stāv rindā. Tāpēc ka dzīvoklis ir kapitāls. Bet jūs te par puķītēm. Tie, kas izlēmuši pie mums nākt, nekāro zie​dus ošņāt.

Atvars Innis visu saprata. Nudien, viņš nebija dumjš un nedomāja tikai par govju kūti un cūkaizgaldiem. Taču rokas bija par īsām. Gribējās ātrāk'piesaistīt cilvēkus. Un ļaudis nāca. Arī speciālisti. Pat labprātāk nekā uz izslavētajām saimniecībām. Vilināja perspektīva izteikt sevi, mesties līdumā.

Pārpilna ar spēku kā zieds pirms atvēršanās atnāca arī Agija Langsēde. Uzlādējusies Bulduros ar daiļdārzniecības gudrībām.

Priekšsēdētājs iepazīstoties vieglumu neuzbūra. Drīzāk jau apšļāca kā ar avotaukstu ūdeni: Mums vispirms no zemes jāizdabū grauds un no pupa jāatrietina strūkla. Un jāpalaiž konservu cehs.

Tik daudz pat tev jāsaprot, ka bez naudas āderītes mēs šļūksim uz priekšu kā ar ragavām pa grantētu ceļu.

Tāpēc dari, ko vari un kā vari. Tavās lietās nejaukšos, kāju priekšā nelikšu, bet aiz rociņas ari nevadāšu. _ Speciālistu apspriedē Aivars Innis iepazīstināja: — Daiļdārzniece. Cienīsim un mīlēsim iespēju robežās.

Centrs_ bija izrakņāts un piemētāts. It kā pa to lielā labpatikā būtu kūleņojis velns.

Cienīsim un mīlēsim iespēju robežās. Nekā konkrēta. Tikpat kā ar nagu debesīs ieskrāpēts.

Buldozers lūgšus jāizlūdzas. Automašīna tāpat. Vienmēr atrodas steidzamāki darbi. Allaž kaut kas jāķer un kaut kam jāskrien pakaļ. Koki, krūmi un puķu dobes var pagaidīt. Ap Līvānu mājiņām vieglāk

iekustināt. Katrs kaut cik ieinteresēts savu mītni kopt. Toties no kopmājām katrs izripo uz savu pusi un vakaros iesprūk ka alās.

Pilsētas namā cits citu pat lāgā nepazīst, kaut arī diendienā mīņā vienas un tās pašas kāpnes. Laukos kaimiņš par kaimiņu zina visu un pat vēl vairāk. Bet tik un tā kopmājas āfikaimē un koplietošanas telpās jut garamskrējeju attieksmi. Lai gan pa visiem varētu mītni iepuķot, iekopt un iekrūmot kā ideālparkā. Un ja vēl ir tāds konsultants ar diplomu kā Agija! Tomēr skaļi gausties Langsēde nedrīkstēja. Viņa bija apklaušinājusies, kā klājas tehnikuma biedriem dažā labā saimniecībā, un pat mierinājusi kolēģus: — Man jau ari visvisādi iet, bet sūdzēties nevar.

Galu galā priekšsēdētājs un citi speciālisti arī meklēja, lūdzās, pierādīja. Priecājās, ja kaut ko izdevās izdabūt. Vaj ļtad Agijai jābūt tai, kurai visu pienesīs klāt un centra apzaļumojumu izritinās kā paklāju? Pašai atliktu tikai iz​knibināt liekumus un ieslēgt ūdens izsmidzinātāju.

Daiļdārzniecei darbi uz priekšu gāja. Bet viņa, cilvēks ar plašu vērienu, tūdaļ gribēja tikt galā ar vecās muižas pārpalikumiem, ielaist ūdens dzīvīgumu izsusējušajos dīķos .un īsti mūsdienīgu veidot centra topošo daļu.

Agija nenoguruši varēja staigāt pa ciematu, tiku tikām izbradāt vietas, kur neviens pat kāju nespēra un kur galvenie noteicēji bija dadži un nātres. Viņā skanēja uzlādējūms. Lasītais un dzirdētais. Ainavas elementi prasmīgi jāsavieno ar dzīvojamo un ražošanas zonu… Ielu tīklam apbūve jāorganizē kompozicionāli, funkcionāli un telpiski… Līkumotās ielas … Augošās un ziedošās perspektīvas princips … Ejot pa šādām ielām, atklājas aizvien jaunu ēku lasādes, kvartāli, akcenti, formas.

— Daiļā dārzniece, ļauj man kādu brīdi ar tevi kopā pastaigāt.

Tas bija viens no daudzajiem, kas ar spēkratiem joņoja, ignorēdams ceļus un taciņas, kur nu vēl zāliena stūrus.

Agija bija pret akmeņu uzvelšanu bīstamajām vietām. Taču maigais zaļums nespēja atmiekšķēt tehnikas vīru sirdis. Vajadzēja noniecināt pašai savu principu. Centrā visur, kur bija pagriezieni, uzguldīja lielākus un mazākus akmeņus. Bet tādus, lai mašīnu stūrētājiem negribētos virsū braukt. Cits pelēčus sauca par dekoratīviem elementiem un slavēja Agiju. Viņa būtu simtreiz priecīgāka un pateicīgāka, ja pamanītu trauslo zaļumu, puķes un krūmu rindas. Taču redzēja tikai akmeņus. Agija ticēja, ka pienāks brīdis, kad visus mākslīgos ierobežotājus varēs nostumt nost. Viņa cerēja, ka vīri kādreiz būs tikpat uzmanīgi ar traktoriem, kombainiem un mašīnām kā ar zirgiem. Kad tos, puišeļi būdami, vadāja pa kartupeļu vagām. Lai neuzmin ceriem un neievaino basās kājas.

Bet citādi nudien — grēks būtu asaras birdināt. Dzīvot varēja. Aizsākto un apdarīto pamanīja pat tie, kas parasti staigā ar uzslietiem deguniem. Galu galā vīri nebija ne ļauni, ne slinki, tikai mazliet izlaidušies mutē un tādi lēni ļodzīgi.

Bedres un kaudzes, kas agrāk rēgojās tik nepievilcīgas, pārklājās ar melnzemes garoziņu un pēc tam ar zālīti. Sāka izskatīties tik dabiski, ka likās — tā ir bijis kopš mūžseniem laikiem.

Kad lielmājās, kuras būvēja trīs gadus, iekšdarbi nāca uz beigām un durvis jau virināja topošie mītnieki, Agija šo un to bija paguvusi apraust, piegludināt un zemē ielikt arī košuma aizmetņus.

Kad ievākšanās prieks plūst pāri malām, katrs skatās, kā tuvāk piebraukt un kā ērtāk un taisnāk nesamos dabūt mājā. Var ar stibu stāvēt klāt, tik un tā kaut ko nomīdīs un kaut ko nolauzīs. Tas viss iekļāvās Agijas uztveres un izpratnes robežās. Pārdzīvojumi un nepatikšanas radās mazliet vēlāk, kad nami jau bija pilni.

Lielmājās pārnāca ģimenes arī no četrpadsmit viensētām. Lielākā daļa — no mītnēm, kuras trūdēja un bruka kopā. Ja cilvēki dzīvo ar pagaidu noskaņām, viņi uz jumta kāpj reti. Un tikai tad, kad ūdens tek uz galvas. Ļaudis gaidīja, kad pāri nāks meliorācija un centra magnēts izraus no čūksliena, kur viss aizauga un ceļi pārvērtās neizbraucamu bedru virtenē.

Jaunos dzīvokļus jaunie īrnieki izskraidīja priecīgi, grozīja krānus, iemēģināja dušas, iededza gāzes pavardus un kā stirnas uz ledus taustīja grīdu gludumu. Viss likās ērts un parocīgs līdz tam brīdim, kad

vajadzēja pārvest mantību. Istabas un gaiteņi piepildījās, krāmi cits citam spiedās virsū un traucēja.

Turība gāzās iekšā pa durvīm un logiem.

Vislielākās bēdas bija ar suņiem. Katrā lauku sētā ir kārtīgs mājas sargs. Dažā divi un pat trīs: ķēdes suns, pagalma krancis un istabas taksis. 2ēl bija šķirties no visuzticamākajiem draugiem. Pamest arī nedrīkstēja. To nepieļāva zemnieka godaprāts. Katrā ciemā ir cilvēks, kuru aicina nomaitāt mīļās radības, kurām saimnieki paši neķeras klāt. Noslīcināt kucēnus vai kaķēnus — to vēl jā, bet atņemt dzīvību vecam zirgam vai sunim, kas paļāvīgi skatās acīs; — to nejaudāja pat vīri ar dzelzs nerviem.

Dieva dotais cilvēciņš Frīdis, kas nevairījās no visnepatīkamākajiem darbiem, laikam tobrīd bija kaut kur aizklīdis vai aizdzinies. Suņus nolikvidēt aicināja medniekus. Viņiem esot ietrenēta acs un piešauti stobri klejojošu mājdzīvnieku iznīcināšanā.

Mednieki teica, ka viņu prestižs neatļaujot tēmēt uz ķēdē piesietiem. Lai laižot droši vaļā un skatoties, kā krītot no pirmā blieziena. Deviņi patiešām palika guļam uzreiz. Trijiem vajadzēja dārdināt virsū divas, trīs un pat četras rei​zes. Viens, puspasaules piekaukdams, tomēr izlocījās un iemuka mežā.

Todien ābeļdārzos un grāvmalās apraka džekus, džerus, lāčus, krikšus un maršus. Vakardienas glāstītāji mierināja sevi un mēģināja iestāstīt citiem: — Kur tu jaunā mājā dēsies ar suni. Būtu atsevišķi namiņi, tad cita lieta.

Astoņus viensētas sargus tomēr paņēma līdzi uz daudzdzīvokļu mītnēm. Takši uzreiz ieritinājās ērtību omulībā. Toties bijušie ķēdes suņi metās no istabas istabā, lēca vai līdz griestiem, lai noķertu mušu. Pateicībā par brīvlaišanu viņi ar lācisku smagumu krāva saimniekiem ķepas uz pleciem, gāzdami maizes devējus gandrīz vai no kājām nost. Ķēdes mežoņi, kas rej aizvilkdamies un gatavi saplosīt jebkuru svešinieku, vaļā palaisti, cilvēkiem pat virsū neskatās. Bet tādus jau parasti no saites neatraisa. Lai zina savu vietu un pienākumu. Brīvību paostījis ķēdes suns kaut ko tomēr zaudējot. Atkalnoķertais plosoties vēl niknāk, taču tā vairs neesot sarga modrība, bet alkas pēc neizbaudītā, kam dažu stundu brīves skrējienā mūžīgi piesaistītais tik tikko pieskāries.

Ar šādu tipisku ķēdes suni lielmājā ieradās zemes ierīkotājs llgmārs Luksis. Viņa nostāja bija nepārprotama: — Pamest divus svētumus — aku un suni uzreiz nedrīkst. Kā jūs paši sapratīsit, pirmo uz centru līdzi paņemt es ne​varēju. llgmārs Luksis bija liels teicējs un katru soli vispirms nopamatoja. Bieži vien tikai parunāšanas pēc.

Par suni un aku ari tā pasmiedamies. Lai nekļūtu sentimentāls. Tomēr cilvēks, kas lauku mājās dzimis, audzis un daļu mūža nodzīvojis, nevar nosvītrot pagātni. Laikam to apzinājās un saprata priekšsēdētājs Atvars lnnis, kuru caurcaurēm uzskatīja par racionālistu. Viņš iedibināja tradīciju, ka viensētas vietā jāatstāj dažu koku puduris vai vismaz viens koks. Lai cilvēks pēc gadiem saviem bērniem un bērnu bērniem var parādīt: — Te es esmu dzimis un audzis.

Parasta liepa vai ozols var kļūt par simbolu. Par piesaisti zemei un tautai.

Akas aizgrūst, un suņi nodzīvo savu īso mūžu. Bet koki paliek un vismaz nākamajai paaudzei atgādina par kopsa​karībām un pārvērtībām.

Laukos suņi tādā kopmājā zaudē jēgu. Bijušais ķēdes žvadzinātājs dzīvoklī pielīdzināms govij, kura būtu atra​dināta no slaukšanas un eksistētu tikai tālab, lai pārstā​vētu savu sugu.

Apmēram tādā lomā bija nokļuvis Reksis — zemes ierīkotāja mīlulis. Ķēdē turētais tomēr apbrīnojami ātri trīsistabu miteklī nomierinājās. Viņš jau pēc nedēļas gluži vienaldzīgi blenza uz mušām, kas savā nekaunībā rāpoja gandrīz vai pa degunu. Reksis saritinājies vai izšļaukus gulēja vidusistabā uz pūkaina paklāja un brīžiem uztrūkās no sapņiem. Toties, kad lielo teļu, kā viņu dēvēja citi mājas ļaudis, izlaida pagalmā, sākās ālēšanās. Reksis ar visām četrām skrāpēja zemi arī tad, kad nekā nevajadzēja noslēpt. Viņš šaudījās ap namu, draudzīgi lēkādams sagaidīja katru pretimnācēju un labprāt kūleņoja ar

bērniem. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka Reksis, siekalas šļakstīdams un ķēdes siksnā pussmakdams, rēja un bija gatavs katrarrf krist pie rīkles.

Agija vēl pieciestu, ja Reksis un viņam līdzīgie izskrāpētu kādu zāliena kumšķīti un pie puķu dobēm atstātu dabiskos pārpalikumus. Taču lielais teļš, skriedams garām monotonajiem dzīvžogiem, grāba mutē, kas pagadās, plosīja un rāva laukā atspēries. Trauslie aizmetņi, kas ar grūtībām bija sadabūti, atgādāti un sākuši sakņoties, ātri vien retojās.

Sākumā Agija ar Ilgmāru runāja kā ar cilvēku.

— Vai tad jūs nevarat apvaldīt savu suni?

Bet zemes ierīkotājs atmeta ar roku: — Ko tad lai es iesāku? Pakaļ skrienu, vai?

— Nopērciet saiti.

— Tas tikai vēl trūka, lai es kā pilsētas sprukstiņš ķē​motos.

— Vai tad jums nemaz nav žēl apstādījumu?

— Jūs jau te mūs drīz iekrausit puķēs un krūmos, ka nevarēs ne iekšā, ne ārā tikt. Nevajag jau daiļdārzniecību izspīlēt par pašmērķi.

Vai tad ar tādu bija vērts runāt?

Agija gāja pie priekšsēdētāja. Bet nelaikā. Agrais pavasaris gāzās virsū un rāva uz priekšu.

Priekšsēdētājs, ļaunu nedomādams, atcirta: — Un tu vēl ar saviem spraudekļiem arī pa vidu.

Agija pirmo reizi un no sirds izraudājās. Vai nu mazums bija asaru birdināts. Bet tā — par darbu —pirmo reizi. Viņa jau gribēja iesniegt atlūgumu. Pat uzrakstīja un nesa uz kantori. Bet tas pats priekšsēdētājs, kas tik bargi uzbrēca, bija samierinoši vēlīgs.

— Ko tu visu ņem galvā? Atradusi par ko pinkšķēt. Krūmi ieaugs, suņi norimsies. Ko tad ar viņiem darīt? Indēt nost?

Agija palika.

Bet, kad Reksis atkal vienvakar bija izplosījies, daiļdārzniece rakstīja iesniegumu. Ne vairs priekšsēdētājam, bet valdei. Lai būtu iespaidīgāk, tekstā iestarpināja: «Iznīcinātas daudzas Daphtie mezereum, Ribes alpitiium un Sijmphoricarpus racemosa.»

Varēja rakstīt: parastās zalktenes, Alpu jāņogas un ķekarainās sniegogas, bet tagad dokumentam bija pavisam cits svars.

Atvars Innis atkal atgaiņājās: — Gan jau izskatīsim. Tagad nav laika sēdēt. Kad no​skries nevaļas darbi, tad palūkosim.

Bet Reksis negaidīja. Viņš braucīja pumpurus, šņakstināja zobus un laida zarus cauri mutei kā gaterim.

Agija neizturēja. Ieskrēja kaimiņa dzīvoklī, nokabināja bisi, pielādēja abus stobrus un izdrāzās pagalmā. Reksis joņoja gar dzīvžogiem un iemetās arī puķu dobē. Daiļdārzniece izšāva gaisā. Lielais teļš vienā lēcienā bija klāt. Viņā pamodās ķēdes suņa niknums. Vispirms Reksis iekrita stilbā, tad ieķērās plecā. Agija sāpēs, izbailēs un niknumā mēģināja stobrus pagriezt pret trakotāju. Šāviens gāja vaļā, bet netrāpīja. Izskrēja bises īpašnieks, atņēma ieroci un noslaucīja sviedrus. Visi bija sveiki un veseli.

Klusajā pievakarē ciematu satrauca Rekša smilkstieni un gaudas. Lielais teļš drāzās uz mežu, ko kājas nes. Citi suņi izbīlī pieplaka zemei vai noskatījās aizbēdzējā. Tieši tāpat kauca un gaudoja aizšautais, kad mednieki likvidēja viensētnieku mājas sargus.

Laikam jau Reksis bija tā pārbijies, ka pavisam nojuka un vaits neatgriezās. Ar to pietika, lai lielo teļu pasludinātu par traku. Bijušā ķēdes suņa sāpīgajiem iecirtieniem vēl klāt nāca sāpīgās potes pret trakumsērgu.

Stilbu meistarīgi sadiedza, plecu arī. Beidzās arī pretsērgas injekciju cikls. Notika arī valdes sēde.

Pat ātrāk, nekā plānots. Agija varēja triumfēt, ka saimniecības vadība beidzot sākusi nopietni domāt un runāt par daiļdārzniecībū šī vārda visplašākajā nozīmē. Droši vien, ka tā bija sagadīšanās, Ja cilvēks ir sakosts un sadurstīts, pret viņu taču gribot negribot pamostas žēlums. Gribas noglāstīt un uz​mundrināt.

Pēc gadiem Agija varēs atcerēties un stāstīt: — Tagad jau mēs konkursos izcīnām pirmās vietas. Bet kāds bija sākums? Valdes sēde pieņēma speciālu lēmumu tikai tad, kad es biju ievainota kājā un plecā.

Ja Agija Langsēde nebūs pārāk aizrāvusies ar puķēm, krūmiem un kokiem, tad viņa piemetinās, ka tajā pašā val​des sēdē pieņēma otru lēmumu: suņus turēt pie ķēdes vai arī vadāt saitē un ar uzpurņiem.

Ej nu sazini 1 — līdzi juzdami vai saspītēt gribēdami, bet suņu īpašnieki Agijai dzimšanas dienā uzdāvināja kucēnu. Lai rāda paraugu, kā tad īsti centrā ar suni jāuzvedas un kādās manierēs tāds bobis jāaudzina.

Vēl kolhoza ciematā nebija atnācis sugas suņu iegādes vilnis. Bet jau tuvojās. Pārpalikušie džeki, džeri, lāči, krikši un marši pat nenojauta, ka drīz arī viņiem pienāks gals, jo ciemata kopdzīvošanas intereses prasīs jaunus upurus.

Agija patiešām iegādājās greznu uzpurni un saiti savam lolojumam. Viņa pastaigājās pa centru, līkumoja pa taciņām, kuras pati iezīmējusi, priecājās par puķēm, krūmiem un kokiem, kas ņēmās spēkā un skaistumā.

Viss būtu labi. Tikai mīļumiņam pārlieku bieži aizcietēja vēders. Sunim taču krietni jāizskrienas.

Bet, ja tādu iespēju nav, uzkrīt kāda kaite.

Kad piesaitētais Rīkijs notupās taciņas malā abu lielmāju iedzīvotāju acu priekšā, Agija droši vien cerēja — izdarīs savu un ies tālāk. Bet Rīkijs tupēja un kunkstēja. Daiļdārzniece atvēra rokassomiņu, izņēma sārti baltu kabatlakatiņu, noknieba to, kas pats neatkrita, salocīja drāniņu un cēli aizsoļoja pa celiņu.

Bet vajadzēja arī tobrīd pie mājas patrāpīties Ilgmāram Luksim. Daži knikšķi, un vēlāk fotoamatieru darbu izstādē parādījās amizanta fotogrāfija ar parakstu: «Lauki tuvojas pilsētai.»

GLUŽI VIENKĀRŠI — PAR MĒSLIEM Kas ir mēsli?

Stulbi prasīts. Kurš tad to nezina. Es visu mūžu esmu nostrādājis kūtī, bet atklājās, ka nezinu.

Mani jēma un ievilka kvalifikācijas kursos, Slaucējas, ganus un mūs, skotņikus, arī.

Slaucējas izslauc goves un iet uz kursiem mācīties, kā slaukt. Aizgāju es arī. Priekšlasījums par to, kā jāslauc piena vadā. Pa to laiku kūti mēslu vads aizdambējies. Kauču arī par mēslu atdambēšanu būtu lekcija, tik un tā man pašam vajadzētu šķūrēt.

Neizpasēja man tā iešana uz kvalifikāciju. Zootehniķe errīga: «Skaties tu man, ka neizkrīti atestācijai cauri.» Es viņai: «Kur tad varu izkrist? Vircas bedrē ir gadījies iz​plunčāties. Kur tad vēl?»

Pāris reižu vēl aizgāju. Trāpījās priekšlasījums «Dzīvnieku slimību patoģenētiskā terapija». Otro lekciju vairs neatceros — kaut kas par kuņģiem bija.

Pavasarī jāiet uz eksāmenu vai atestāciju, kā tagad sauc.

Sēd komisija. Citi mūsējie, bet pats galvenais no rajona.

— Velciet biļeti.

Pajēmu papīrīti — divpadsmitā. Labi, ka nav trīspa​dsmitā, tad jau cauri tikšu.

Izlasu: «Sķidrmēsli.» Nodomāju — par tiem es varu liet no rīta līdz vakaram. Pienāk mana kārta, sāku stāstīt, kā mums ar mēsliem iet. Bet viņš man: — Kas ir šķidri mēsli?

Skatos, vai viņš jau ierāvis vai tāpat skaidrā māni uz muļķa ķer. Domāju, pastāvēšu kādu brīdi klusu.

Tagad viņš man sāks teikt priekšā: — Sķidrmēsli sastāv no tvirtiem un šķidriem dzīvnieku ekskrementiem.

Es viņam: — Vārdu sakot, no mēsliem.

Sis piepūšas: — Mēs te neesam sanākuši jociņus mētāt. Nākamais jautājums: cik 'liels ir diennakts vidējais ekskrementu iznā​kums kilogramos no slaucamās govs, ja mitrums ir deviņ​desmit procentu?

Saku šim: — Pulka. Bet svēris nudien nekad neesmu. Šis man: —« Un jums vēl atjauj strādāt fermā? Labi, mēģināsim kaut ko vieglāku. Kas notiek ar mēsliem?

Es šim: — Mēsli smird. šis paliek sarkans: — Šķidrmēslos notiek mikrobioloģiskie rūgšanas procesi. Diemžēl mums būs jākonstatē, ka neesat sagatavojies. Varat iet!

Pēdējais laiks arī bija. Jau sāku uztraukties, ka tikai atkal mēslu vads nav aizdambējies. Zinātnieki mums tādu uzkonstruēja. Taču neiet cauri. Bet par tiem rūgšanas procesiem smiekli nāk. Atceros, kad puikas bijām, mums iestāstīja, ka ņužņikā jāicmetot rauga paciņa. Vakarā klusītiņām apstaigājām'kādas desmit mājas. Pēc kāda laika sākās. Ķemertiņi rūgst, ceļas uz augšu un smird. Viss pagasts uztraucies.

Brauca kaut kādi mēslu pētītāji. Nobijušies, vai nav haļera.

Eju uz kūti un smejos. Bet dusmas arī. Ko tad viņš no rajona ņirgāties atbraucis? Prasa, kādos slāņos mēsli sadaloties. Teicu, ka mēsli lielajā čupā guļ un nedalās, kamēr neatbrauc vedējs. Bet šis mani sāks pacietīgi mācīt — mēsli sadaloties trīs slāņos: virsējā, vidējā uņ apakšējā. It kā apakšējais slānis varētu stāvēt augšā. Tur jau jābūt galīgi tērētam, lai tādas dumības galvā nāktu.

Domāju — vakafā, kad būs atestācijas noslēguma balle, iešu un tam bikšdibenam visu pateikšu.

Pieci rubļi iemak​sāju. Kā tad varēju zināt, ka izkritīšu cauri. Cik iemaksāts, par tik arī jānotērē.

Vēlāk, kad jau balle bija garām, niknums pārgāja. Palūdzu bibliotekārei, lai iedod 'visus mēslus, kas vien plauktos ir. Apvainojās. Bibliotekāri arī vajadzētu uz atestāciju. Vesela stunda pagāja, kamēr ieskaidroju, ka man vajadzīgas mēslu grāmatas. Nolika priekšā vairākus pudus. Nospriedu '— ja ar šitām noklātu laukus un ieartu zemē, apiņi augtu griezdamies un mieži veldrē spiezdamies.

Biju dzirdējis, ka vistu mēslus pārstrādājot un dodot lopiem. Mūsu kolhozā gan vēl mēslus neēd.

Sāku štukot. Ja vienā kūtī ir vistas, bet otrā lopi, tad tikai sākumā jāiedod graudi dējējām. Vēlāk jau ietu kā pa konveijeru. Vistu mēslus lopiem. Pārpalikumus no lopiem, kurus nokauj, pārstrādā un dod vistām.

Un tā tikai uz priekšu. Noslēgtais cikls.

Bet var iztikt arī bez graudiem. Vajadzīgi tikai šķidrmēsli. Un mušas, kas tajos sadēj oliņas. Kāpuri četrās vai sešās dienās palielinās trīssimt un pat četrsimt reižu. Kāpuru kūniņas izzvejo, izžāvē, sama] un dod vistām.

Vai mēslos var kultivēt sliekas. Latīniski: Lumbricus tarresiris. Grāmatā izlasīju, ka no mēsliem, ko pieķēza 1000 liellopu, var dabūt 423 kilogramus proteīna dienā. No slie​kām!

Tagad nožēloju, ka ar to bikšdibenu atestācijas ballē sa​lamājos. Paldies jāsaka gudram cilvēkam.

Sākšu audzēt mušu kāpurus un sliekas, dosim putniem un lopiem, izpildīsim un pārsniegsim plānu, un varbūt es at​pakaļ uz Goda dēļa tikšu. Tagad tur neviens skotņiks neka​rājas.

Toreiz tas rajona bikšdibens visu priekšā mani apsmēja — skatieties, pirmrindnieks, pat Goda dēlī esot ieticis, bet kva​lifikāciju neceļot. Es šim: — Ko nu vairs izcilāsi. Man vairs tikai asinsspiediens ceļas.

NAKTS PAGULTĒ KOPĀ AR LITRA BURKU Vai jūs esat kādu nakti pārlaiduši pagultē? Skaidrs, ka ne. Tiem izlokāmajiein dīvāniem nemaz nevar apakšā palīst. Un gultas jau arī tagad taisa tādas zemas — izskatās kā grīdai pieplakušas blaktis.

Nevienam jau nav note līst pagultē, ja var gulēt gultā. Es arī nebūtu līduši, bet nebija kur sprukt. Labi, ka gadījās vecā gulta ar kārtīgām kājām. Apakšā 'var ne tikai garš|aukus izlaisties, bet, ja drusku pieliec galvu, pat sēdēt. Tāda Valerijam Knābim ir gulta — vēl no mātes un tēva, bet varbūt pat no vecāsmātes un vecātēva. Pagultē nav laika par tādām lietām domāt, un tur neviens izziņas nesniedz.

Bet vispirms par Knābi. Toreiz viņš bija šausmīgs dzērājs un fermā strādāja par barības izdalītāju.

Tagad jau nenāc viņam par tuvu. Slaukšanas operators! Vīrietis! Latvijā tādus uz pirkstiem var saskaitīt — cik tad šo ir! Tāpēc jau sēdina prezidijā un izrāda kā tādu izstādes bulli. Antialkoholiķu ldubā uzņēmuši par goda biedru. Uz nodarbībām jau viņam nav laika iet — jāslauc govis. Kas viņu par tādu iztaisīja? Es! Bet vai tad par to drīkst stāstīt — Valerijs Knābis vēl nositīs un atkal atkritīs dzeršanā. Lai jau dzīvo pa mākoņiem. No tām viņa prēmijām man vajadzētu procentus maksāt. Bez manis tādu pirmrindnieku jūs ar uguni nebūtu sameklējuši. Bet nav ko vaiduļot — katram savs ceļš ierādīts.

Nenožēloju. Bērni lieli un paši uz savām kājām. Vīrs bija un izbija. Labi nodzīvojām līdz tai dienai, kad kolhozs ekskursiju uz Rīgu organizēja. Es toreiz vēl fermā strādāju un netiku. Vīrs aizbrauca. Kādu tur ārzemju fotoizstādi skatīties.

Bet par to pēc tam. Tagad jau nevienam nav noslēpums, ka man patīk ieķert. Vislabāk liķierīti. Ja tas nav pie ro​kas, projām nestumju arī citas markas.

Jūs jau zināt, kā tas ir, kad gribas, bet nav. Tad vēl vairāk gribas un tu esi gatavs cauri sienai izlīst.

Knābim vienmēr turējās. To es zināju. Viņš pats pabrūvēja, cik vajag, salēja burkās un, kad uznāca vajadzība, paklunkšķināja.

Nospriedu, ka iešu uz to laiku, kad Valerijs sāk kūti tīrīt un barību dalīt. Savā dzīvē nekad neesmu zagusi un arī tagad nezogu, lai gan mani par noklīdušu skaita. Bet tādā brīdī, kad tev dvēsele no miesām taisās ārā lidot, kādu šļuku no Knābja burkas — vai tad tas kāds noziegums? Aizeju — durvis vaļā, mēs jau laukos tikai uz nakti aizslē​dzam vai nobultējam.

O! Nav ko vaiduļotl Uz galda māla bļoda ar novārītām cūkpupām, krūze ar rūgušpienu. Es vispirms pie melnā skapīša, kur tās burkas. Jā, ir! Ieņemu to draņķi — Knābis vienmēr brūvēja stiprāku nekā valsts šņabis —, jūtu, ka dvēsele šoreiz paliks miesās. Lēnītēm ēdu cūkpupas, piestrebju rūgušpienu — man nav nekur jāskrien. Pieeju vēlreiz pie melnā skapīša. Nevaru saprast, kā tas iznāca. No tām pupām vai no tā ļurļaka, no tā rūgušpiena vai no tās sakurinātās istabas snaudiens piezagās. Uz brīsniņu pievēru acis un uztrūkos — priekšnamā Knābis kājas šļūkā. Es pakratu bļodu, lai līdzenāk izskatās, un uzreiz — špukt! — pagultē. Nodomāju — drusku pagaidīšu. Kamēr Valerijs vakariņas ietur. Gan jau viņš vēl laukā uz mazmājiņu ies, un tad es izlavīšos. Bet Knābis kā lēnais planieris. Ieņem no burkas, katru pupu pamērcē sālī un uz katru piecpadsmito pupu uzstrebj rūgušpienu. Es jau visu labi redzu — gultas stūris tumsā, bet virs galda elektrības lampa bleķa bundulī. Valerijam dzīvošana un ēšana pa lielo istabu. Ķēķi pārtaisījis par brūzi, un tur nekas cits nenotiek, Knābis neies vis laukā, bet zvelsies gultā. Ak tavu nocietinātu pūsli! Vai tad man patiešām visu nakti vajadzēs uz grīdas dēļiem nogrozīties? Valerijs vēl aiziet pie melnā skapīša, paņem litra burku un noliek blakus gultai. Man ērti un viņam arī — atliek tikai roku pāri gultas malai pārkārt. Nav ko vaiduļot! Varēja būt pilnīgi sausā.

Sis laiž pirmo krācienu. Zāģē tavu zāģēšanu — tādā troksnī jau nekāda gulēšana nebūs. Nezinu, cik ilgi Knābis tā krāca, bet vienubrīd apstāj. Sāk kasīties un dārdināt. Visādi pa to dzīvi gājis, bet, ka viens uz galvas smaku laiž un tev nav brīv ne vārda sacīt, tā nu nebija bijis. Valerijs izdarās, nolaiž roku, paņem burku un ierauj. Kā šis noliek, ņemu es. Iznāk gandrīz reizē kā viesībās, kad tosts norunāts, Sis augšā atkal

iekrākuļojas, es arī mēģinu pasnaust, bet man vajag augsta pagalvja — citādi nevaru aizmigt. Lieku elkoni zem auss, bet kā par zemu, tā par zemu. Grozos uz grīdas dēļiem un aiz garlaicības laižu savu dzīvi kā ķinīti uz ekrāna cauri.

Vai man tagad vajadzētu Knābja pagultē valstīties? Būtu dzīvojusi ar vīru, kā dzīvojām. Ja ne tā izstāde. Pārbrauc vīrs no Rīgas. Es taisni tobrīd vannas istabā zem dušas. Bērni lieli un projām, tāpēc es nekad vannas istabu ciet nekrampēju. Vīrs atrauj durvis, noskatās. Lai skatās. Cik nav redzējis un cik neredzēs vēl. Noskatās ilgi un tad noprasa: — Nespiedz vis?

—t Kāpēc tad man jāspiedz?

— Ak tad tik tālu ir?

— Kas tik tālu?

Un durvis ciet.

Būtu es pati tajā izstādē bijusi, man tā bilde būtu skaidra. Es tikai vēlāk uzzināju, kad jau sen bija par vēlu. Šiem tur esot rādīts un stāstīts. Apstājušies pie fotogrāfijas, kur viena plika sieviete un divi apģērbti vīrieši aiz skatuves stāvot. Pīpējot. Starpbrīdis esot. Plikā dejotāja, miesu rādīdama, naudu pelnot. Kāds no mūsējiem ieprasījies: kā tā varot — pliks sievišķis, divi apģērbti vīrieši — un it kā nekas, mierīgi pīpējot. Un uz rokas šai laulības riņķis. Kā vīrs tādu .lietu pieļaujot? Izstādes skaidrotājs teicis, ka tas esot viņas darbs — plikai rādīties. Bet, ja tie paši

vīrieši uzietu virsū, kad viņa vannojas, tūdaj plikdejotāja spiegtu. Arī vīrs ja uzejot virsū, kad šī dušā, sieva tik un tā iespiegšoties. Tā tam esot jābūt, ja ģimenē viss kārtībā. Tādas gudrības saklausījies, manējais rauj vannas istabas durvis vaļā un gaida, ka es spiegšu. Tā nu vīram aizdomas: es mājās izturoties kā darbā, bet intīmā dzīve man esot ārpus mājas, tur, kur droši vien es spiedzot. Tā viņš visu to padarīšanu bija iztulkojis, bet man nekā neteica. Dzīvojām vēl dažas dienas, kā jau precētiem pieklājas.

Vīrs aizbrauc kārtējo reizi uz medibām. Pārrodas, bet pēc pāris dienām tāds sagriezies vien. Guļ kā baļķis, ne ko runā, ne ko dara. Man uzreiz aizdomas — gan jau pie kādas piestaigā. Bet uz aizdomu pamata es taču nevaru sākt vaiduļot. Ja viņš man liek mieru, es viņam ari. Tā abi guļam kā atdzisuši vulkāni. Bet cik ilgi tu tā gulēsi, ja skaidri juti — vīrs apkārt vazājas. Guļam un guļam, bet tad es ne​izturēju: — Kas tad šī ir?

— Kur tu tādus pekstiņus galvā ieņēmusi?

Manī iemetas svelme: — ŠI tevi varēs starp kājām ņemt., bet es nedrīkstēšu galvā?

Tagad viņš paliek svelmains: — Un tu pati?

— Ko pati?

— Kāpēc tu nespicdz, kad es tev plikai uzeju virsū?

— Savu mūžu neesmu spiegusi.

— Tātad visu mūžu esi krāpusi.

Būtu viņš man par to fotoizstādi kā cilvēks un par tātn medībām kā cilvēks, vēl šodien dzīvotu rāmā turpinājumā.

Bet tagad jāguļ sveša vīrieša pagulte un jāklausās, kā šis pa augšu dārdina.

Ak jā — par tām medībām. Manējais sēdējis uz celma. Sēdējis un sēdējis, līdz sasaldējis vienu pautu. Tas pēc pāris dienām sāk pampt un sāpēt. Bet manējam ne prātā par medībām. Nodomājis, ka nelāgu slimību saķēris. Ja cilvēkam sirdsapziņa tīra,_ tad būtu pateicis, kas un kā. Nē, slēpj. Un pie ārsta arī neiet. Tur jau prasot, ar ko un kur. Kad kāds izlocīdamies stāstot, ka laikam no durvju kliņķa dabūjis nesmuko kaiti, dakteri smejoties.

Tā mēs ar vīru sākām rīvēties. Viens otru tik ilgi berzām, kamēr nogatavojās šķiršanās. Virtuvē pa vakariem mantu galvā un uz papīra dalījām. Lai nu kā pašu starpā, bet negribējās pasaules tenkās iekļūt.

Gāja viss pa godam, līdz vienreiz šis man terks: — šķiriesvien. Man būs žigulis, un tad jau labu labo sievišķi vēl dabūšu.

Es neticu: — Ko tu muldi? Kāds žigulis?

Manējais kā trumpja dūzi uzmet galdā loterijas biļeti par trīsdesmit kapeikām un avīzi — lai es pati savām acīm pārbaudot. Apskatos — jā gan! Tas man uzsita vēl lielāku svelmi. Šis, uz ārzemju plikajām noglūnējies, vēl žigulī vi​zinās iekšzemju madāmas. Nekāt Lai iet tiesas ceļu, Ar likuma neesam atlaulāti un puse pienākas man. Ja ne puse, tad ar bērniem kristīgās daļās. Manējais vicina biļeti gar degunu — pigu es dabūšot. Es tev parādīšu pigu! Aizeju pie advokāta — kā tad: biļete esot iegūta laulības pastāvēšanas laikā un vinnests jādalot ,gan. Tas nu man izdevās. To atcerēdamās, tīri sapriecājos un iesmējos. Pilnīgi aizmirsu, ka pagultē uzturos. Knābis gultā sēdus un kājas pārkar pāri malai. Šņācienus pat aptur un klausās. Ieņem no burkas un liekas atpakaļ — laikam taču nodomāja, ka pa sapņiem sievišķis smējies. Ieņemu es arī un cilāju savu dzīvi tālāk.

Taisnība jau ir, ja par cita nelaimi sapriecājies, pašam arī uzkrīt. Vienudien nāku no veikala — nešļavas rokas nostiepušas. Apsēžos grāvmalā atpūtināties. Līņā. Brauc smagā mašīna. Kabīnē viens jau šoferim blakus ir. Ja gribot, lai raušoties augšā. Tikai lai nenobīstoties — šis zārku vedot. Kas man ko baidīties. Tāpat vien noprasu: — Tas zārks tukšs vai pilns?

— Pagaidām tukšs. — Bet vieta jau esot aizņemta.

Iekāpju, atspiežos pret bortu, un tā mēs kratāmies. Lietus arī pārstāj un saulīte izlien. Te uzreiz zārkam vāks paceļas un viens mēģina tikt laukā. Ārprāts! Šoferis samelojies, neteica, ka mironi ved, un nu nelaiķis slienas augšā. Es, uztraukumā nekā neapjēgdama, no mašīnas ārā. Pamodos slimnīcā ar lauztiem kauliem. Gribēju šoferi tiesā sūdzēt. Bet viņš, cilvēks, arī nav vainīgs. Palīdzēt gribēdams, pirms manis uzņēmis vīrišķi, kas ceļmalā nīcis. No lietus slēpda​mies, šis zārkā ielīdis. Šoferis jau to nezināja.

Izgulšņājos slimnīcā, atgriezos, bet ārsti noliedza fermā strādāt. Lai pameklējot kaut ko vieglāku.

Toreiz es vēl ne šņabim, ne vīniem virsū neskatījos. Pieņēma mani par kolhoza kopmītnes saimnieci. Ir mums tāda mājiņa ar atsevišķiem numuriem, kur vajadzīgus cilvēkus paguldināt. Pieslauku, pamazgāju, ēst pataisu. Dzīvot var. Mani arī pa brīdim pie galda aicina. Pasēžu, patriecu par šo un to, bet no glāzītēm tikai kādu pilīti pagaršoju. Brauca tur arī no viena institūta lopu zinātnieki. Arī viens profesors. Bet nu jocīgs gan — cik tur tālu līdz mazmājiņai aiziet, bet nē, viņš savu tecina podiņā. Vadā līdzi tādu zaļu ar rozā puķēm virsū. Citi šo nerro šā un tā, bet profesors pie sava podiņa turas. Vienreiz profesors vēl nav atgriezies, bet pārējie jau viesnīcā. Izgudro, ka podiņa īpašnieku iznesīšot cauri. No tūbiņas iespiedīšot mazliet šampūna. Tā arī izdarījuši. Otrā rītā visi aiziet, bet profesors atpakaļ guļamistabā. Es arī ieeju. Nabags sēž un pētī s^yu podiņu. Ierauga mani un sūdz bēdas: laikam taču būšot jāmirst. Kā čurājis, tā putas kāpušas pāri malām. Otrā rītā profesors atkal kūko pie sava podiņa. Būšot

jāpārtrauc zinātniskais darbs un jāiet slimnīcā — putas .pagājušonakt vēl trakāk kāpušas. Man palika žēl — ņēmu un izstāstīju. Vai, kur priecīgs palika — spieda mani sev klāt un bučoja. Sis nezinot, kā man pateikties. Pēc nedēļas paciņa klāt — iekšā šokolādes konfekšu kaste un tāda liela plakana liķiera pudele. Nomēģinu — nudien, garšīgs. Tā pa glāzītei ieņemu un atkal strādāju. Paliek tik Jabi, ēstgriba arī atžirga. Pa to slimnīcu biju par daudz sakritusies. Pēc laika — atkal konfektes un liķieris. Pēcāk — vēl un vēl tas pats. Man iegaršojās tā, ka gribējās ik pēc brītiņa atkal un atkal. Kad pietrūkās liķiera, ieņēmu balto, konjaku vai vīniņu — kurš nu gadījās pa rokai. Tos skābos gan nē. Tad man tāda sajūta, ka māgu rauj čokurā.

Guļu pagultē — un par to šampūnu smiekli sanāk. Domāju, tā pamatīgāk jāieņem un jāmēģina aizmigt. Kā sniedzos pēc burkas, tanī pašā brīdī arī Knābim tā gribēšana. Burku gramstīdams, šis saķer manu roku. Aptausta, atlaiž vaļā: pielec kājās un, ārprātīgi bļaudams, metas pa durvīm laukā. Es aiz muguras un — špukt! — projām. Knābim dzeršanu kā ar roku atņēma. Es jau gan tāpatās ieņemu. Kāda jēga ieradumu mainīt — kūtī es vairs nejaudāju pirmrindniekos tikt. Bet kopmītnē tāds darbs, ka par to Goda plāksnē neliek. Knābis gan vēl spēka gados un ticis uz cieta pamata. Lai jau cilvēkam tiek.

Man viena daļa no tām Knābja prēmijām pienāktos, bet kam tu sūdzēsies. Es dzīvoju un nevaiduļoju.

Un ja tā ņem, kam vēl ir gadījies nakti pārlaist pagultē? Ja jūs arī gribētu, nevarētu. Tagad jau gultas taisa tādas zemas — iz​skatās kā grīdai pieplakušas blaktis.

MAIKLS — Maikls?

— Kāpēc tik jocīgs vārds?

— Un uz postamenta.

— Par kādiem nopelniem?

— Kas par brīnišķīgu mītnes un reprezentācijas laukuma savienojumu!

Maikls vērtēšanas komisiju sagaidīja klusēdams. Pieklājīgi laipns. Visu redzošs un visu dzirdošs. It kā apzināda​mies, ka viņš izšķir konkursa rezultātus.

Nolikumā bija pulka nosacījumu. Katram iepretim vajadzēja ierakstīt punktu skaitu. Taču atzīmju licēji cilvēki vien ir un jebkurš tīkams pārsteigums noskaņo labvēlīgāk. Pjedestālu ar Maiklu nevarēja ietilpināt nevienā izvērtē​juma ailē. Taču redzējums palika prātā, kad skrotszīmuļi pieskārās papīriem.

Nupat ciemats sāka izskatīties pievilcīgāks. Sākumā bija vecu vecais miestiņš. Kolhoza kantoris iemitinājās kādreizējā bodnieka mājā. Kad saimniecība k|uva varošāka, miestu sāka aplipināt ar dažnedažādām celtnēm. Ja centru apgāja vai apbrauca pa apja ce|u, tad varēja ieraudzīt katrai desmitgadei visraksturīgākās dzīvošanas un strādāšanas ēkas. Daudzas jau pēc pieciem gadiem likās nožēlojamas un neiederīgas. Tagad, kad saimniecībai bija savs arhitekts un katra būve kļuva par notikumu lauku celtniecības praksē, par ciematu teica: — Rodas sajūta, ka cilvēki apmetušies uz mūžīgu dzīvo​šanu.

Bet simpātiskumu neveido tikai sienas, jumti, logi, durvis, piebūves un uzbūves. Apdzīvotība sākas ar taciņām, zālieniem, puķēm, krūmiem, kokiem un soliņiem. Uzradās lapenes, kas apauga ar košumu.

Dažs pagalmā izraka nelielu baseinu, cits uzmūrēja dārza kamīnu. Sākās neurdītā un veselīgā sāncensība.

Ak tev dārzā ir galds ar dzirnakmeni? Toties mēs pasūtījām māksliniekam, lai iztēš no ozola bluķa. Ar Zodiaka zīmēm.

Pašcenšanās veselīgumu uztvēra un tālāk uzkvēlināja saimniecības vadība un ciema izpildkomiteja. Ņiprāk sāka darboties sieviešu padome. Ja būtu vīriešu padome, arī to droši vien manītu, bet tādas vēl nebija. Izsludināja kon​kursus. Sāka staigāt un braukalēt visvisādas komisijas un žūrijas.

Centrs mainījās. Tam vairs nevarēja vienaldzīgi izskriet cauri kā apdzīvotajai vietai N, kas līdzinās apdzīvotajai vietai O, kura savukārt ne ar ko neatšķiras no apdzīvotās vietas V. Pat daudzdzīvokļu nama pagalmā, kur neviens nekad nebija neko ne sējis, ne racis, ne stādījis, sazaļoja, sakuploja un saziedēja.

Bija pats pēdējais laiks. Citādi nošļurums un nošņurkums jau sāka bīstami ieperināties.

Vērtētāji ciemata mājas pētīja no visām pusēm, izstaigāja dārzus un virināja istabu durvis.

Apbraukāja arī viensētas. Kolhoza priekšsēdētājs noteica, ka piemājas pleķa apstrādāšanas priekšrocības baudīšot tie, kuri būšot labāk sakopušies. Komisija meta līkumu tām mājām, kur mita pusvarīgi vai nevarīgi veči. Sīs cilpas gluži simtprocentīgi neatbilda daiļkustības uzturētāju lozungam: — Mums jāatver katra māja!

Piena savācēji savukārt teica: — Mums jāaptver katra govs!

Bet kā tu aptversi māmuļu, kura vairs nejaudā izslaukt govi un kuras vienīgais prieks ir ar kūju aizsteberēt līdz flokšu dobei, pasēdēt un atcerēties jaunību, kura nekad vairs neatnāks.

Konkursu izsludinātāji ne vārdos, ne darbos nekā negribēja uzspiest. Ja kolhoza priekšsēdētājs piedraudēja ar zirgu vai traktoru, brīvprātības principa aizstāvji to uztvēra tikai kā sākuma dopingu. Kā tādu sapurināšanu. Komisija gaidīja rakstisku pieteikumu, kurā būtu laipns uzaicinājums: esam saposušies, gribam piedalīties konkursā.

Bija tādi, kuri pat nedomāja par piedalīšanos. Dzīvoja, kā dzīvojuši, un rušinājās pa dārziņu, kā rušinājušies. Citi saausījās, mazliet cītīgāk piekopās nekā agrāk, un tas arī viss. Toties viena daļa rāvās

vai pušu, līda caur adatas aci, lai tikai varētu paspīdēt. Lai būtu tā kā nevienam.

Vienudien sieviešu padomes priekšsēdētāja saņem piecpadsmit lielformāta aploksnes. Katra noadresēta vienam vērtētājam. Sūtījums neparasts. Uz piecpadsmit gumijkoka lapām uzrakstīts: «Uzdrošināmies lūgt arī mūsu mājās.» Pa kreisi apakšā datums,, mājas nosaukums. Pa labi — mātes, tēva un triju bērnu paraksti.

Dažs pārcentās un zaudēja.

Vecais Donis, kas jaunībā bija kādu līkumu pasaules jūrās izmetis, dārza vārtiņos iekala stūres ratu, bet žogā pa​matīgu pīpi ar kupliem dūmiem. Doma esot šāda: — Esmu izstūrējjs krastā uz visiem laikiem. Un, ja pīpe mierīgi kūp, tad mājā ir miers un uz rāmu ciemošanos katrs var cerēt un katrs tiek mīļi gaidīts.

Pret ratu iebildumu nebija. Taču pīpe gandrīz vai saķildoja komisiju. Tagad visi un visur cīnoties pret pīpēšanu, bet te viens ņemot un reklāmu kaļot metālā. Bērni gar žogu staigājot un ar pirkstu iztaustot dūmu mutuli. Tā esot pa​vedināšana uz nelādzībām.

Pietiek tikai vienam iesākt. Iemestais apšaubījums padara domīgus arī vienmēr patstāvīgi domājošos: jā, patiešām, ja tā paskatās un paanalizē …

Doņa kaimiņš sētu pieaudzējis ar akācijām. Ne jau tagad, bet pirms vairākiem gadiem. Toreiz, kad akācijas bija modē. Būtu visvisādi labi un pieņemami. Tomēr kāds atcerējās, ka krāšņums nācis no kapiem. Ja katrs sāktu no mirušo atdusas vietām pārsēt un pārstādīt māju pagalmos? Jau tā laužot, postot un pāri brienot. Palaid tikai tādiem vaļu, nolī​dzināšot kopiņas un sākšot dzenāt futbolbumbu.

Droši vien komisijā ar nolūku bija iekļauti arī cilvēki, kuri aiz skaistā mēģina saskatīt neskaistumu un aiz baltā ieraudzīt melnu pleķi vai vismaz punktu. Galējs noliedzējs uzasinot prātu un trenējot redzīgumu.

Bija ciemā ļaudis, kurus visi šie konkursi un ņemšanās ap taciņām, krūmiem un zālieniem kaitināja.

Pat anonīmu sūdzību aizrakstīja uz rajona centru: «Staigā vesela varza, puķītes ostīdami. No tā, kur tā roze aug, nekas nemainās. Pārgudreļi džinkst un džinkst, ka lauki jātuvina pilsētai. Kur tad nu vēl tuvāk — jārāpjas no piektā stāva lejā un tad vēl divi kilometri jājož uz piemājas dārzu. Kas tā vairs par piemājas zemi, ja no mājas atgriezta. Šmakstinās ap rododendriem vai kā viņus, vel​tus, tur sauc, bet kolhoza ēdnīcā katru dienu krauj priekšā makaronus.»

Ej nu strīdies ar tādu. Iespējams, ka nešpetnības autors bija Pakšis. Kaltes meistars un lopu kāvējs.

— To zirgu vai traktoru man nevajag. Govs nav, un cūkas arī nav. Es iztiku piepelnu, veprus durdams, un pienu no​pērku kolhozā.

Pārmest, ka Pakši netur lopus? Pelt, ka nevīžo nevienu kartupeļu vadziņu uzrušināt un sīpoldobi apkopt? Bārt, ka Pakšiene ada cimdus un ved pārdot uz tirgu? Ir jau mēģinājuši strostēt un tūdaļ saņēmuši pretī.

— Tu pasaki: zivs ir gaļa vai nav? Ak tu nezini?. Tacl es prasīšu citādi: vai tev zivis garšo? Are! Bet vai zivju pietiek? Nu — raug. šel Kad mūsu veikalā pēdējo reizi tu svaigumus redzēji? Are! Tāpēc jau es mājās ar to palīg​nozari noņēmos.

Nekā pievilcīga Pakšu pagalmā nebija. Pilna sēta ar komposta kaudzēm. Tajās auga un vairojās tārpi, kāpuri un visvisādi knišļi. Pakšis motocikla blakusvāģi no malu malām saveda zemi un mēslus.

Dažās kaudzēs viņš pūdēja kauto lopu iekšu iekšas. Cilvēks kultivēja dzīvo radību, kura kāroja zivis.

Produkciju Pakšis salika kastītēs, burciņās un kārbiņās un brauca uz Rīgu. Runāja, ka viņu šad un tad varot manīt vecpilsētā, kur ēsmu pērk makšķernieki. Pļāpāja, ka lopu kāvējs komposta kaudžu mītniekus piegādājot mednieku un makšķernieku biedrībai un par to saņemot labu atalgojumu. īstas skaidrības nevienam nebija. Par to gan visi bija pārliecināti, ka Pakšiem daiļumvilnis plūst garām, ne par matu neizskalodams pārliecības pamatus. Savukārt kaltes meistars un mājsaimniece ar savu skepsi ne par kri​patu nepiebremzēja cilvēkus, kuri savas sētas posa no iekš​puses un ārpuses.

Pērn uzvarētāju labumus saņēma Arita un Austris Dzeldes. Kārtīga grāmatvede un kārtīgs inženieris.

Māja pilnum pilna ar visvisādiem apbalvojumiem — par darbu uri teātra spēlēšanu. Taču gribējās izjust prieku, kad daudzina arī Puķuzirņus. Māju nosaukums atbilda saturam. Viss bija jauki un pārdomāti. Taču allaž dažu punktu pietrūka. Pagājušogad Dzeldes par katru cenu gribēja pārspēt citus. Kad vecomāti aizveda kapu kalniņā, tukšo istabu iekārtoja atbilstoši novada tautas daiļamata tradīcijām. Pusotra stāva namiņu pārkrāsoja no ārpuses. Telpas izremontēja. Lai neizskatītos pārblīvēti, sienas noklāja ar neuzkrītošiem toņiem. Speciālists, ar kuru Dzeldes konsultējās, neieteica pāri laist rullīti vai arī kaut kā citādi izraibināt. Dārzs zaļoja, ziedēja un krūmoja labā noskaņā un saskaņā. Vecmāmiņas Istaba varēja kļūt par galveno vērtīgumu svaru kausā. Vēl tikai vajadzēja padomāt par cienastu. Pie pusdienu vai vakariņu galda komisiju nesēdināja nevienā mājā. Tā nebija pieņemts, un pārlūkotāji droši vien ari atsacītos mieloties. Bet kādu našķīti — to jau gan.

Arita un Austris žurnālos un pavārgrāmatās bija salasījušies par vīngliemežiem. Austris kādreiz pa ausu galam saklausīja, ka no Latvijas kārumi sūtīti uz Parīzi pašam Sariem de Gollam. Par to varētu neuzkrītoši ieminēties, kad viesi cienāsies.

Divas dienas pirms komisijas ierašanās Austris ar mugursomu pārstaigāja tuvējo parku. Ātri vien pielasīja pilnu. Guvumu atstāja virtuvē un paši likās gulēt, lai rīta agrumā noņemtos ar gliemežiem. Pirms aizmigšanas vēl izstrīdējās, pie kuras receptes palikt — marinēt vai cept sviestā. Beigās vienojās, ka cept nedrīkst, jo tad aiziešot bojā hor​moni. Un tieši to dēļ Saris de Golls esot vīna gliemežus regulāri baudījis.

Arita un Austris aizmiga labā noskaņā. Taču gliemežiem ne prātā nenāca gulēt. Mugursoma lēni, bet neatlaidīgi iztukšojās. Puķuzirņos visas durvis parasti stāvēja vaļā vai pusvirus. Gliemeži tiecās atpakaļ uz savu parku un meklēja ceļu. Pa grīdām, pa sienām, pa griestiem.

Kad modinātājs Aritu un Austri uzrāva augšā, mugursoma gulēja saplakusi. Vīna gliemeži nakts melnumā nekur tālu nepaguva aiziet, lai arī centās gan. Ja izmērītu lipīgās sliedes, kas krustām šķērsām saraibināja maigo toņu krāsojumu, varētu aprēķināt ceļa kopgarumu.

Arita izmisumā lauzīja rokas. Austris tik drūms vēl nebija redzēts. Vīna gliemežus saslaucīja un izbēra atkritumu bedrē. Telpas pārkrāsot vairs nepietika laika. Komisiju vajadzēja sagaidīt kā nenovēršamibu.

Ciemiņu sejas pārvērtās mērnā izbrīnā.

— Kāds vieglums pieskārienos!

— Un cik neuzkrītoši vietām spīguļo sudrabsl — Var redzēt, ka strādāj'is meistars ar ievingrinātu roku, — Varbūt namamāte? Vai namatēvs?

— Nav brīnums. Ja jau dārzs tā izkopts. Un māja tik gaumīga, Arita un Austris skatījās viens otrā. Viņos ielija bērnišķīga draišķība. Ja šinī svinīgajā brīdī drīkstētu, viņi ap​kamptos, pieglaustos cieši jo cieši un atviegloti nopūstos: — Paldies dievam, viss jau aiz rnugurasi Komisija ziņkārīgi gaidīja skaidrojumu. Puķuzirņu saimnieki saprata, ka tādā brīdī klusēt nedrīkst un stāstīt visu patiesību arī nedrīkst.

Austris realitātei piepina klāt pasaciņu; — Mēs ar Aritu kopš apprecēšanās cenšamies nepalaist garām mākslas izstādes. Un vienmēr esam lauzījuši galvu par to, cik tālu dabu drīkst pārkopēt un cik tālu no dabas drīkst atrauties. Vai uzzīmēta ozollapa uz sienas ir apsveicama vai nosodāma? Šoreiz nolēmām paeksperimentēt. Parkā salasījām — vai jūs varat iedomāties, ko? Vīngliemežus. Un jāvām vienu nakti padarboties mūsu miteklī. Tas ir viss.

Strādīgos palīgus atkal palaidām brīvē.

Puķuzirņi nostājās konkursa atzinības smailē. Aritai un Austrim brīžiem uz maiņām vajadzēja strādāt par gidiem. Tūristus, lietišķās delegācijas un pat ministriju pārstāvjus priekšsēdētājs bija pasācis vest uz Puķuzirņiein. Lai uzšķirtu ciemata dzīvošanas vienu lappusi. Kurš tad negribēs apskatīties, kā telpu izdaiļošanā piedalījušies vīrsgliemeži.

Likās, ka izdomas ziņā Dzeldes vairs nav iespējams pār​spēt, Tā šķita.

Bet pēc gada visus pārsteidza klusais un savrupais Karašu pāris. Viņu māju pagalmā uzradās neparasts veidojums. Tāds kā pjedestāls, uz kura varēja uzkāpt pa dēļu kāpnēm. Postamenta iekšpusē bija iekārtots miteklis sunim. Suņubūda, Virs apaļās ieejas puslokā sastājās burti; Maikls, Ciematam pāri vēlušies visādi viļņi. Vienugad Rieri komisijai parādīja pakaro sālstrauku, kas greznoja virtuvi. Sāls turētājs bija īsts mākslas darbs kokā. Centrā katrs uzskatīja par savu pienākumu pasūtīt ikdienišķo virtuves priekšmetu. Dažā virtuvē sālstrauks atgādināja viduslaiku greznos sienas pulksteņus.

Karašu pāris ievadīja pavisam jaunu — suņubūdu ēru.

Karaši stāvēja pagalmā un klausījās.

— Kas par brīnišķīgu mītnes un reprezentācijas laukuma savienojumu!

Maikls apzinājās brīža nopietnību. Sēdēja cienīgi un klusi. Viņš bija iemācīts neriet cilvēkus, kurus vajadzēja uzņemt laipni.

Katrā komisijā gadās kāds, kas uzdod arī muļķīgus jau​tājumus. Arī šoreiz: — Kāpēc Maikls?

Karašu saimniece zināja, ka uz jautājumu atbildēt ar pretjautājumu nav pieklājīgi. Un tomēr pavaicāja: — Kāpēc Bobis? Kāpēc Taksis?

Ja tā padomā — kāpēc?

NAKTSSARGA PĒDĒJAIS PIEDZĪVOJUMS Visvisādiņi ir gājis. Nakts darbs ir galvenais darbs. Dienā brīnumi reti kad gadās. Bet pa tumsu! Ak! Nelej tik daudz! Ka tev nevar iestāstīt. Ceturtdaļglāzīti, un pietiek. Es pie tādas normas esmu turējies un turos. Kad atnāk kāds ar garo laiku īsināt, tikai pa mazam slapjumiņam, lai tu esi skaidrs no vakara un skaidrs no rīta.

Ak! Visvisādiņi ir bijis. Tu gribi ieliet pilnu, lai es dzeru, cik nākas. Ncizpas. Citiem ir pievilkšanas spēks, man ir ievilkšanas spēks. Kā pie lūpām — šļurktl — un iekšā.

Saku — pa dienu ir ikdiena. Bet naktī! Vai pasaulē cilvēku tik pulka būtu, ja nebūtu tumsas. Nu, redzi, tik gudrs tu arī esi. Ja naktī kaut kas notiek, viss ciems uzreiz zina. Kad veikalus uzlauž? Naktī. Kad bankas aplaupa? Nakti. Un visa pasaule par to runā. Naktssargs ir pašā pirmajā līnijā. Amerikas bankā uz viņu pirmo lodi tēmē. Pirmajam mutē vīkšķi bāž. Un, kad laimējas palikt dzīvam, pirmajam prasa — kā tur bija.

Ko smejies? Es par bankas sargāšanu nesapņoju. Tepat visvisādiņu uzdevumu pietiek. Tagad nesargāju. Pareizi, bet man pār nakts dzīvi viss zināms. Es esmu informācijas banka. Vienmēr apdraudēts.

Tā tikai no malas var likties. Vecītis pa māju rušinās un savu večiņu sargā. Skaidrs, ka no šās vairs nav ko sargāt. Bet man jāuztur kurāža. Es viņai cieti nosaku — kur tev atkal acis klaiņo? Večiņa uzreiz saraujas. Un, ja saraujas, tad ir labi. Iznāk, ka es par sievu esmu nomodā. Un viņa jūt, ka es nemaz tik vien​aldzīgs neesmu. Darīt jau tev nekā nevajag, bet lai viņa saprot, ka iekšā pulsē.

Ak! Vai tevi vienreiz nevarēs iemācīt glāzē ieliet. Tu esi noskatījies, kā konjaku dzer? Šļuku ieklunkšķina tik lielā glāzē kā mutesbļoda. Ar sašaurinātu augšu. Un tad silda saujā, lai buķeti var saost.

Kādu buķeti? Kad tu pirti slotu samērcē un uzšauj pa miesu, vai tu degunā kaut ko noproti? Tā jau ir tā buķete. Es tev nepārmetu, bei izglītoju. Ne tev laika bija lasīt, ne pārdomāt. Nav tā kā man — apstaigā objektu, pāršķir lapu, parunājies ar Sokrātu. Kādu apsardzes priekšnieku? Tas ir Sosins. Bet še — tas ir Sokrāts. Senais domātājs. Pamācos no Sokrātā un pamācos no tevis. Ko no tevis? Es jau tik tieši nedomāju, bet apnestā nozīmē. Lai gan — no nieka ābolzagļa var pamācīties. Toreiz es vēl ābeļdārzu sargāju. Eju, skatos, lasa. Tāds šmulis — nav vēl astotai klasei ticis cauri. Kā es tuvāk, šis ābolus izbārsta un pats stāv. Prasu: «Ko tu dari?» Sis: «Meklēju, uz kā pakāpties.» Es viņam: «Kur pakāpties?»

Sis: «Kā— kur? Onkulīt, ābelē taču!» Man jau uzsit žulti. Bezkauņa, vairāk nekas. Sis: «Vai jūs nepalīdzētu?» Visvisādiņi ir bijis, bet tā nu ne. Es: «Varu tev palīdzēt aiz restītērn tikt.» Sis: «Kā tad es zemē dabūšu?» Es: «Ko tad?» Sis: «Nu savu somu.» Labi ieskatos — jā, zaros stāv. Sis: «Iekrita ābelē.»

Es: «Kā tad var no apakšas uz augšu nokrist?» Sis: «Puikas mētāja.» Es: «Kāpēc tad pa dienu nepaņēmi?»

Sis: «Kauns bija.» Ceturtdaļu lej, saku! Nu labi, lai iet kāds piliens pa virsu.

Ak! Kad sargāju cūku kompleksu, tā jau pavisam cita atbildība. Ābols šur vai tur — katrs jau nav aktos ierakstīts. Bet sivēns uzreiz grāmatā iekšā. Es jau viņiem teicu — pagaidiet, lai tie vārgākie apsprāgst, un tad lieciet aktu vākos. Ko? Par citu gribēju stāstīt? Kā tu zini, ko es gribēju? Tu varbūt domā, ka es e3inu pillā? Es, kas nostrādājis visās naktssarga vietās. Kādās vien kolhozs licis. Nevis pats meklējos, bet mani vienmēr uz izķeršanu. Ciki nav teikuši: «Ja Saulvedis pie sargāšanas…» Ko smejies?

Jaunībā aplam dumji ieliktais vārds attaisnojās. Kas ir Saulvedis? Kad ved uz sauli. Kas ved uz sauli.

Naktssargs. Tumsā pret tumša« jiem spēkiem stāv un tumsā uz gaismu iet. Kas ir nakts? Dienas ēna.

Ak par to kompleksu? Apstaigāju korpusus. Redzu, viens logs vajā. Eju klāt. Jāl Pāri vircas bedrei dēli pārlicis un pa logu ierāpies. Skaidrs, ka nedrīkst būt vaļējas bedres. Nu, bet bija. Ja tu gribi dzirdēt, tad klausies, neklanies sānis, Es tā klusiņām korpusā iekšā. Kā tad!: Jau nožmiedzis vienu un bāž maisā.

Es vairāk nekā. Tikai vienu vārdu: «Ak!» Sis pamet maisu un pa logu laukā. Kā lec tumsā uz dēļa, tā žurgā iekšā. Garām nolēca? Tev nu gan nav nekādas sajēgas. Naktssargs ir domātājs. Es jau dēli iepriekš biju noņēmis nost. Ko — nu? Zaglis uzpeld un noskurinās. Tur jau dziļš. Kāda jušana? Vai tu esi kādreiz zem sūdiem bijis? Un vēl zem šķidriem? Es arī ne. Ko. tad tu man prasi, kāda jušana? Padodu dēļa galu& lai. rāpjas ārā. Patiesībā es būtu pelnījis medaļu par slīcēju glābšanu. Kauču arī par zagļa. Cilvēks vien ir.

Izraušas. Es ar to pašu vircaino dēļa galu norādu virzienu. Šis iet ari. Kā< tu neklausīsi dzīvības glābējam. Es viņu kūtī iekšā, durvis ciet. Lai paklausās, kā cūkas rukšķ. Logi uz krampjiem. Tas viens vaļā. Bet otrreiz jau vircas bedrē nelēks. Es pie telefona. Viens zvans zootehniķim, otrs milicijai. Pēc tāda laika zootehniķis ar žigulīti klāt. Un tūliņ no rajona arī miliči atskrēja. Cik tad viņiem te tālu — desmit kilometri. Miliči jau ar restu vāģi, lai var līdzi ņemt. Taisa durvis vaļā. Kā peļu slazdu. Mans nabaga slīkonis stāv un tek. Vajadzēja ņemt ciet un sēdināt restotajā vāģī. Miliči skatās uz zootehniķi, zootehniķis uz miličiem. Beigās visi trīs uz mani. Bet kas man vairs ko darīt. Zagli noķēru, slīkoni izglābu, tur, kur vajag, piezvanīju. Zootehniķis beidzot ies klāt: Suķa kāvējs nopurinās — tā kā no aukstuma, tā kā no slapjuma. Virca šķīst uz visām pusēm. Zootehniķķis atlec nost — mugurā importa virsjaka. Miliči arī klāt neiet — formas tērpi izgludināti un tīri kā no skatloga.

Nu, labi, lai būtu, lej trešdaļu. Tagad jau tik traki nav. Kad biju postenī, tad gan tikai pa ceturtdaļiņai.

Ak! Tā arī palaida. Kuram tad gribas grābāties pa mēs​liem. Togad ar barību ari bija pašķidri. Visādi balansēja. Bet ko tur izbalansēsi? Mēsli smirdēja ar dubultsmaku. Lai sevi nomierinātu, visi atbraucēji nospriež, ka tā vēl neviens neesot sodīts. Kā cūku zaglis. Agrāk tādus sēdinājuši mucā, kas pilna ar smirdoņu. Virs mucas žvidzināts zobens. Ja negribi, lai galviņa noripo, jāierauj elpa un jābāž vien sma​dzeņu pods zampā. Mans nabaga slīkonis visu izbaudījis bez zobena. Tā viņš smirdēdams aizgāja.

Nakts notikums uzreiz pa visu kolhozu. Katrs, kurš satiek, prašņā, kas un kā. Es tikai atbildu: «Ņem vienu līdzi un nāc!» Ko? Lai uzreiz divi klausītāji? Kādi klausītāji. Ak! No Sokrātā tu esi pārāk tālu. Kā tad es teikšu: «Ņem pusstopu un nāc.» Tas ir prasti. Vajag ar zemtekstu. Ņem vienu līdzi un nāc. To var saprast ari tā: uzaicini draugu. Bet zemtekstā — tā pati pudele vien ir.

Kurš atnāk, stāstu. Par zootehniķi ar importa virsjaku, par miličiem labās drānās. Vēlāk jūti — zootehniķis tāds sagriezies. Sāk man visādi sieties klāt. Svešus cilvēkus kūti pa nakti laižot, dzeršļājot.

Kas tur par svešiem? Un, kamēr viņi manā kambarī, par tiem es varu būt drošs. Dzeršļājot — skaidrs, ka dzeršļā, nevis dzer. Tur jau tā atšķirība starp tiem, kas ceturtdaļglāzīti, un tiem, kas uzreiz pilnu. Tā kā tu.

Tu nemūžam nevarētu par naktssargu strādāt. Ko? Mani atlaida? Pārcēla. Melš, kā fūzeli sastrēbies. Es biju uz izķeršanu. Cilvēks nevar no ēnas aizmukt, un diena nevar no nakts aizskriet. Tāpēc vajadzīgi naktssargi. Es vienmēr esmu bijis uz izķeršanu. Pārgāju uz govju kompleksu. Kambaris gandrīz kā priekšsēdētāja kabinets. Kādreiz kūtī pirmajā vietā bija lops, tagad — cilvēks. Kabinets pie kabineta.

Visiem telefoni, visiem rakstāmgaldi. Ja vajadzētu, varētu savienot ar katru govi. Lai klausulē var dzirdēt, kā kuņģi strādā. Es nepļurkstu. Bijām aizvesti uz vienu kompleksu pie Rīgas. Tur visi sēd pie pultīm kā elektrostacijā. Skatās televizorā, ko govis dara, un tikai spaida pogas. Tādas padarīšanas jau varētu arī naktssargam iekārtot. Bet man netīk. Gribas apmest līkumu, nakts klusumā ar Sokrātu aprunāties.

Ak! Lai iet līdz pusei! Tagad jau es varu arī kādu vaļibiņu atjauties. Citādi visvisādiņi par dienestu vajadzēja domāt. Jā, govju kompleksā pavisam cits gaiss. Bija sagādāta laba struktūras barība. Ko? Kas par struktūru? Siens! Kompleksā to sauc. par struktūras barību. Kāpēc? Kāpēc vairs nav kūts, bet ir

komplekss? Būtība mainās. Vai tad kūtī tu esi redzējis rakstāmgaldu? Nu tālab. Jā, bija labas struk-" tūras barība. Un govīm mēsli smaržīgi. Govis aiziet garām — piena aroms. Tu domā, ka mēsli pēc piena ož?

Nē. Tās ir atraugas, kas smaržo. Bet mēsli nesmird. Tāpēc ka barība noregulēta. Es jau teicu. Visādi kabineti. Un atpūtas istaba. Ar dīvānu, kur atkrist. Kāpēc tad uz gulēšanu nāk? Atkrīt, kad teļi jāgaida vai tamlīdzīgi. Tomu jau tu pazīsti? Kurš tad Tornēnu nepazīst! Viņa sieva Larisa kompleksā strādāja. Kā nāk teļu laiks, viņa uz visu nakti — gandrīz tāpat kā es. Un elektrības Mārci jau tu arī pazīsti? Nu kā tad — tu taču melioratoros pie mums tik ilgi sabiji, ka tevi suņi vairs nerēja. Mārcim arī kompleksā darīšana.

Mehānismu pilna kūts, un visi ar elektrību griežas un pumpē.

Ak! Kā Larisa nāk teļus gaidīt, tā Mārcim kādi tur gali atkal jāmeklējot. Lai meklē, Tomiņš pa savām darbnīcām un nakti atkal pa mājām. Viņam nav ne mazākās saprašanas, kas ir naktssarga darbs un kā tas ir, kad teļi jāgaida. Un kas par uztraukumiem, ja kompleksā kontakti pazuduši. Es sargāju, Larisa gaida teļus, Mārcis meklē galus. Un viss iet, kā jau pa kompleksu jāiet. Apstaigāju apkārt un atkal savā kambarī.

Te vienu nakti laikam kādu brīsniņu biju piesnaudies, skatos, durvīs Tomiņš. Viņš ir vismazākais vīrelis mūsu kolhozā. Larisa jau gara kā Ilkss, Tomiņš vienmēr smaidīgs un mīlīgs. Bet tonakt skatiens tik raupjš kā dzirnakmeņi. Sis: «Naktssargs skaitās.

Savedējsl Tevi jau par pudeli var katrs uzpirkt. Uz vislielākajām neģēlībām.» Es kā no lāvas nokritis. Un tikai tad man apskaidrojās. Kā Larisai teļi jāgaida, tā Mārcim mūždien kontakti pazuduši. Tādi kabineti un atpūtas istabas jau ir labas, bet redzam, kas notiek. Ja tu kabinetā ieliksi dīvānu, uz tā noteikti kāds arī apgulsies. Bet es jau nebiju nolikts skatīties, kas un kad uz mīkstām mēbelēm gulstas. Un, ja arī ieraudzītu, vai tad es Mārcim to varu tfeikt? Viņš tāds tēvainis, it kā no četriem Tomiņiem būtu sakausēts. Kopš tā brīža, kad Toms mani ar tumši zilajām acīm kā caur dzirnakmeņiem izlaida, viss atkal iegāja vecajās sliedēs. Tomiņš bija smaidīgs un ņiprs. Larisa arī staigāja ar saulainiem vaigiem un slavēja savu vīru tāpat kā agrāk: «Maziņš, nošuj kā ar diedziņu, otru tādu vairs nesameklēsi.»

Ak! Ja Tomiņš ir tas pats labākais šuvējs, priekš kam tev Mārcis? Un tas trakākais… Vai tev elkonis stīvs palicis, ka pudeli nejaudā pacilāt? Ja jau sāki, tad turpini, tagad man neērti no tevis pārņemt funkciju. Tā kā funkcionē vien pats. Tas nav nekāds Sokrātā darbs, bet vienkāršs. Tikai disciplīna jāievēro. Kad tukšs, tad atkal jāielej. Un tas trakākais, ka visvisādiņi atkal tas pats. Kad Larisai jāiet teļi sagaidīt, šim atkal ar tiem kontaktiem jānoņemas. Mārcis man garāmiedams izmet: «Tagad jau pat kontaktdakšas draņķīgas taisa, nekad nevar zināt, kurubr.īd strāva pārtrūks.» Ko es tur teikšu? Lai gan gribējās. Man vajadzēja skaidri un gaiši — strāva pārtrūks, kad Tomiņš tev sprandu apgriezīs. Bet kas man — ne es dīvānu atpūtas istabā nesu, ne man gulētāji uz tā jāregulē. Kad naktis es izgāju aprunāties ar Sokrātu, visvisādiņi domāju, kā tā. spēlīte beig​sies.

Ak! Vienunakt pēc izstaigas atgriežos kambarī, pāršķiru lapu, te uzreiz durvis vaļā. Tomiņš. Šoreiz ar blēdīgu skatienu. Piemiedz man ar aci un ar galvas mājienu aicina laukā. Es viņam ]au gribēju atbāzt, lai nekomandē, esam priekšpostenī, un man neklājas novirzīties no naktssarga pienākumiem. Bet paskatos — šim aiz muguras trīs tēvaiņi ar tādiem mūļiem, ka man papildjautājumu vairs nebija. Cēlos un gāju.

Tomiņš mani ved uz atpūtas istabu un atrauj durvis. Nē taču! Ko tu pa vidu jaucies? Tu domā, ka šie uz dīvāna pliki vai kā citādi. IJz dīvāna gan, bet sēž. Tikai tā ciešāk blakus. Uzreiz atsprāga viens no otra nost. Tomiņš istabā ieņēma Napoleona pozu un sāka svinīgi: «Mārci, es tevi būtu varējis pataisīt aukstu.

Par sievas pavešanu. Un par to man neko nepiespriestu, jo slepkavība būtu notikusi afekta stāvoklī. Nevis efekta, bet afekta stāvoklī. Saproti?» Un tad Tomiņš pamet ar īkšķi pār plecu: «Tu jau zini, ka es pelnu labi. Un tu vari nešaubīties, ka zēniem ir samaksāts kārtīgi. Tagad būs efekts. Manu sievu tu esi bučojis gana. Un pateicībā par to tagad meties uz ceļiem un bučo man zābaku. Graudā tu man samaksāt nevari, jo, kā jau teicu, nauda te nav no svara. Ar rubļiem es tevi varētu ievīstīt kā tārpu kūniņā. Man tikai gribētos, lai tu kulturāli pasaki paldies.»

Ak! Larisa uzšāvās augšā un sāka aizžņaugti kliegt. Bet Tomiņš atkal ar īkšķi pāri plecam: «Ja pati nevari aizvēr​ties, zēni palīdzēs. Viņi zina, kā to izdarīt.»

Jutu, ka nupat velk uz noziegumu, un klusu kāpos uz durvju pusi. Tomiņš pamanīja: «Tu būsi publika!» Es: «Man jāiet dienesta pienākumus pildīt.» Sis: «Tavs pienākums ir laupītājus ķert. Arī seksuālos 2agļus. Sēdi un skaties!» Un tad es dabūju.,. Lej trīs ceturtdaļas, nevaru par to rāmi runāt. Vai kur labs! Mārcis, kurš no četriem Tomiņiern sakausēts, noslīga mazā Toma priekšā uz ceļgaliem un, galvu liekdams uz leju, acis blisināja uz augšu. Laikam žēlastību gaidīdams. Tomiņš stāvēja, zābakoto kāju mazliet uz priekšu pastiepis. Mārcis lēni pielieca galvu, un lūpas pieskārās zābakam. Visvisādiņi atceros to trako nakti, un man šermuļi iet pa kauliem. Tā izmozēt cilvēku! Tomiņš ar tiem uzpirktajiem un pilnīgi svešajiem burlakīem jau bija aizgājuši, bet mēs visi trīs vēl stāvējām atpūtas istabā, Larisa bāla, ar drebošām rokām. Mārcis tāds kā pusgulēts cisumaiss. Un es — jā, ko tad es? Grasījos iet dienesta pienākumus pildīt. Te uzreiz Mārcis nokrata Jenganumu un brien man virsū: «Vecais ļerksteli un nodevēj, cik tev iegrūda? Par tiem trim salašņām nav runa. Un par Tomu, skaidra lieta, arī ne. Bet tu? Vai zini vecu veco likumu, ka lieciniekus novāc?»

Ko man bija darīt? Naktssargi vienmēr uz izķeršanu. Bez darba nepaliku. Pārgāju uz centrālo noliktavu. Lai tie ne​šķīsteņi — Larisa un Mārcis — ķer teļus un meklē kontak​tus, cik uziet.

Ak! Tur vēl labāk. Cūkkūtī rukšķ un pukšķ. Govju kompleksā tāpat dzīvas radības. Bet centrālajā — viens vienīgs miers. Verķi guļ plauktos, atslēgas durvīm priekšā, es varu netraucēts pastaigāties ar Sokrātu. Kā — kāpēc nenoturējos? Visvisādiņi esmu tev skaidrojis, ka es pats pārvietojos, nevis mani pārvieto. Aizgāju, un viss. Centrālajā — miera darbs. Līdz tai baigajai naktij! Iepilini vēl ceturtdaļlāsīti — noskalošanai.

Izkustos pa svaigu gaisu un nospriežu, ka mazlietiņ jāiegriežas mājās. Biju nopircis Platonu. Domāju — ar Sokrātu esmu izrunājies gana, jāpatausta, ko tas Platons prāto. Apgrozos vēl pa istabu un iešu atkal apgaitā. Ak! Pie noliktavas smagā mašīna un vieglā arī. Nupat laikam piebraukuši. Vīri izlec no braucamajiem. Daži gar noliktavas vienu paksi, citi — gar otru. Divi no smagās mašīnas izceļ kaut ko smagu, noliek zemē un tad sāk stumt. Pazūd aiz noliktavas. Bet tālāk — kantoris, tu jau zini. Man noskaidrojas. Līdzi paķēruši iekārtu, ar ko seifus griež vaļā. Ja tāda banda, tad bruņota uz galvošanu. Man varētu būt pieci šaujamie, tik un tā galā viens pats netiktu. Vakar maksāja algu. Gan jau tie izokšķerējuši, ka daži tūkstoši pali​kuši nākamajai dienai. Es uz dežūrkambari vairs netieku.

Metos atpakaļ mājā pie telefona. Milicijai. Kārtības sargu priekšniekam. Mednieku priekšniekam.

Un kasierei: «Rīt uz darbu vari neiet, naudiņu izmaksās šonakt.» Kur man tāds sakāmais paspruka. Vēlāk kasiere atcerējās: «Viņš vēl joko.» Pagaidi, pagaidi — drusciņ virs ceturtdaļas uzpilini — nevar taču visu uzreiz izstrēbt. Ak! Vēl trešais tev portfelī? Tad gan. Bet tik un tā jādzer kulturāli!

Pirmais atskrēja kārtības sargu priekšnieks. Pie manis. Uzreiz jau nevar mesties lodēm virsū.

Vispirms jāizstrādā stratēģija un taktika. Pēc brīža klāt mednieku priekšnieks ar diviem vīriem. Nu jau mums ir vairāki kalibri. Gan milicija arī piebrauks. Kamēr izstrādājām piegājienus, dzirdam — viens brēc. Izklausās pēc kasieres vīra. Visvisādiņi, kad sadzeras, ķērc. Bet varbūt šo mušī nost. Nu vairs nevar gaidīt. Daži kalibri pa labi, daži pa kreisi. Jāņem uz tiešo. Mākoņi mēnesi aizplīvurojuši pavisam — nu nekā saredzēt. Ķērciens nāk aizvien tuvāk. Kārtības sargu priekšniekam raķetes vienmēr pa ķērienam. Tās izraujamās. Viņš man uzsauc: «Kad sagaismošu — bliez.» Kārtības sargu priekšnieks kā rauj, tā kāja aizķeras, un — švirkt! — lādiņš uz citu pusi. Apmet pusloku un — plaukš! — priekšsēdētāja mājai uz jumta. Priekšsēdētājs divu mēnešu kursos Jelgavā. Viņš mums tāds uz retro. Nevis reti, bet retro!

Tas ir, nevis noliegt, bet paņemt pagātnes labākos kritērijus. Priekšsēdētājs arī tādu paņēma — uzlika niedru jumtu. Raķete trāpīja īstā pulvera mucā. Nu ir gaišs un redzams arī ķērcējs. Kā tad t— kasieres vīrs. Ar mēslu dakšām un pilnīgi trulām acīm. Vēlāk noskaidrojās — bijis pārdzēries. Kad sieva pēc mana zvana uzdabūjusi kājās, izskrējis laukā ar mēslu dakšām rokās, sācis riņķot ap kantori. Bet zagļu nav. Mašīnas stāv, bet šie ar autogriezēju izčibējuši. Es drāžu izsaukt ugunsdzēsējus. Milicija arī klāt.

Nolemj ķemmēt visas mājas pēc kārtas. Pirmo raudzīs gotiņu namu. Kā —« kas par gotiņām? Nezini?

Ielej, tad uzzināsi. Lai iet! Pa visu vakaru viena pilna arī.

Tur dzīvo meitenes, kas strādā kolhoza konfekšu cehā. «Gotiņas» ražo un par gotiņām iesauktas. Bet tas nekas — piekrišana šim tāpat. Pagaidi, ļauj visu pēc kārtas! Tu uzreiz par bandītiem. Lielie domātāji arī kāpienu pa kāpienam pie skaidrības ved.

Ražas laikā pie mums strādāja šefi. No tā fabrīķa, kur ķerras taisa. Tāpēc viņus par ķerrātājiem uzrunāja. Ķerrā tāji pa vasaru un rudeni ar gotiņām saošņājušies. Tik tālu, ka paiet laiks un šos atkal atpakaļ velk. Atbraukuši slepeni pārsteigt. Ķa viņus, nolāpītos, mākonis būtu aizrāvis. Apstājās pie centrālās noliktavas. Ķerru paķēruši lidzi un tajā — pārsteiguma dāvanas. Stumj gotiņu mājā iekšā. Ko pa to laiku jumts? Prasa kā muļķis — māja deg nost. Atskrēja brīvprātīgie ugunsdzēsēji — piļ, piļ — uz pārpaliku​miem, un cauri. Tad jau ar priekšsēdētāja sievas asarām būtu vairāk varējuši nodzēst.

Ko ar šiem? Izmakšķerēja no gotiņu gultām. Ķerrātāji stāv acis nolaiduši. Klusi kā dievkociņi.

Neplānotais reiss. Lai arī šefības kārtā braukuši gotiņas pārsteigt. Nepatik​šanas.

Ak! Naktssargs vienmēr ir priekšpostenī. Un vienmēr pirmajam ķer. Viens no dievkociņiem izvelk pusstopu un triec pret cementu. Saulvedis atradies.., Vedām tev kā cilvēkam, lai varētu pa ceturtdaļiņai.

Bet viņš uzreiz ar raķe​tēm. Pasaules plurkšķis! Paši jezgu sabrūvē, bet visvisādiņi es vainīgs.

Lej pilnu, negaunerējies! Priekšsēdētājs pārskrien no kur​siem — atkal man virsū. Vai tad galīgi prātu esot izkūkojis? Ne no šā, ne no tā bazūnējot trauksmi. Pacēlu cepuri, un cauri! Pēdējoreiz es ar jums runāju kā naktssargs. Tie vēl tā kā lūgties gribēja. Es pagriezu muguru. Manam mūžam pietiek ar to bagāžu, kas uzkrāta. Ja gribēšu, sameklēšu kadru, kas manu memuārliteratūru noformē, un uzrakstīšu tādas naktssarga atmiņas, ka jūs man garāmejot cepuri ci​lāsiet un klanīsieties.

Ko — tagad klanos? Pats tu klanies! Ja nevari turēt, tad negāz pilnas. Bet, ja negribēšu, nerakstišu.

Aprunāšos ar Platonu.

Ak! Tukšs jau. Ir nu gan strēbēji.

PIEKTAIS ZĀRKS Labu dienu, raāsiņ, ieskrēju Rīgā., kamēr mielasta labumi nav sasmakuši. Galerts vēl nav atlaidies, pīrāgi vēl nav saziedējuši, liesā gaļa vēl nav apkaltuši. Zēl gan, rnāsiņ, ka tev ikurāt bēru laikā iekrita slimība. Bija visa kā gana — varēja izēsties un izdzerties. Misiņa pūtēji cauru nakti spēlēja. Lēlenderi no mūsu jaunības lai atcerējās. Pret ritu gan pieklusa. It kā nevis paši sev, bet taurēs to rasolu būtu ķepējuši.

Bobis taurēja viens pats un nevienam neļāva iečučēties. Kas nu ir muzikants, tas ir. Par trim ēd un dzer, bet pūš tavu pūšanu.

Vai, māsiņ, es te tīstīdamās aizpļāpājos. Kā tev pašai? Vai labāk? Ak vēl nedrīkst no gultas celties?

Tas nekas — labāk pa gultu nekā pa zārku. Nosmēķē, raug, cūku ausis ar mārrutkiem. Daudz neliec, stipri, izsitīs asaras un aizraus elpu. Rasolu neņēmu, tas jau ātri paliek ūdeņains. Kolhozs man iedeva paskrienamo autiņu. Nu to ņivu. Šoferis pēc stundas būšot atkal lejā — uz ministriju tikai aizraušot kādu tur aktu. Bet rasols jau tāpat būtu sašļunkājies.

Ko? Kā pa kapiem? Nobērējām veco Cabuli ar godu. Bija lūgti viesi un no kolhoza puses vēl septiņpadsmit, Cabuiis dauzulis bija, bet viņu jau ieredzēja. Ak tu manu Cabulīt, tīri vai raudiens nāk, tikai asaras netek. Visas izpilināju vakar. Kur tad šīs rāsies, es jau arī esmu izkaltusi — grab vien.

Septiņdesmit sestais gads. Cik vecajam bija? Septiņdesmit astotajā trešu mēnesi sāka. Jauki nomira.

Aizkrekšķējās, domāju, bērza sulas jāpalūko, lai nodzeras. Nesu māla krūzi, tu jau zini, ar to robu un dzelteno osu, Došu, nekā, vairs nedveš. Dakteris vēlāk prasa, vai neesot aizrijies. Kur nu, no rīta es nekad ķijķenu zupu nevāru.

Miesās jau viņš bija brangs. Nemaz neizskatījās nodilis. Un uz jokiem līdz pēdējam: — Cabulien, atceries, jaunās dienās, kad gribēju roku tev uz sirds uzlikt, bet tu gaiņājies, lai tak gar krūtīm negrābājoties. Tagad tev krūtis nožuvušas, un es vairs tik augstu rokas nevaru dabūt.

Un vēl viņš — kur bijis, kur nebijis — teica, ka es esot palikusi tieva kā balerīna un tādas ilgi dzīvojot. Raug, māsiņ, jau nedēju ilgāk esmu novilkusi, vēl ne kājas, ne rokas tirpst. Tikai paraudāt nevaru, neņem jaunā.

No mūsu puses viss pa godam. Bet kolhozs izgāzās ar to zārku. Ne jau viņi vainīgi — kādu veikalā dabūja, tādā lika. Tas jau bija pie kapiem. Līdz tam — labāk nevarēja vē​lēties.

Apstāvēja Abuliņš. Nu tev tak vajadzētu atcerēties, māsiņ. Jā, jā, vecā Abuliņa dēls.

Nolikām gubenī — rūmes diezgan. Cik tad tur tam vienam lopiņam tā siena. Pārējais brīvs. Siens svaigi vests, labi ož — un vēl skujas ap zārku, eglītes pie stenderēm.

Abuliņš jau Cabuli pazīst. Runā bez papīra. Pieklājīgi stāsta par Cabulīti. Tad man spruka vajā — ar visām asarām. Abuliņš slavē, es šņaukājos, te uzreiz — no gubeņa stūra vista, tur viņai padēklis. Lido ķērkdama Abuliņam krūtīs, atsitas, tad Cabulim uz vēdera un no turienes izšaujas pa durvīm. Apstājas un kladzina. Bet Abuliņš neliekas dzirdam un tikai runā.

Peciņiene bija atnākusi ar savu mazdēlu. Es jau pirms sākuma nodomāju — puika neizturēs. Kamēr citi iekož pēc ceja, šis tik tinnē bērzu sulu. Un ar roku bungā vēderu. Man jau, māsiņ, tās bērzu sulas vienmēr padodas. Raug, ieliešu. No šitām pašām Peciņienes mazdēls dzēra. Nu, vai nav smeķīgas?

Visi stāv ap zārku, Ābuliņš runā. Peciņpuika arī stāv. Bet uzreiz viņš izņem savu krāniņu un laiž.

Peciņiene, kad mazdēls blēņojas, vienmēr uzdod pa pirkstiem. Bet kā tu sitīsi pa krāniņu? Var vēl nelaime notikt. Peciņiene šņāc: — Pinčuli!

Puika tikai laiž un nešķietas.

Peciņiene vēl skaļāk: — Pinčuli savāc!

Nekā. Es jau zinu, tās sulas man uz atrietināšanu. Kamēr nav pūslis tukšs, nevar apturēt. Bet es jau nevaru iet un Peciņicnei skaidrot. Jāklausās, ko Ābuliņš saka.

Labi, ka pāri gāja lidmašīna. Vistai kladzināmo kā ar na"zi nogrieza. Un Peciņu puikam krāniņš arī ciet. Nu viņš skries laukā lidmašīnu skatīties. Bet, kad čurājamais uznāca, da​rījās turpat pie zārka.

Pagaršo kopķēzi, to jau visi dikti slavēja. Tev tagad dūšīgi jāēd, lai tiec uz kājām.

Tu prasi, vai pats savā zārkā iegūlās? Nemaz negribēju, māsiņ, par to runāt, lai tev vājums neuznāk.

Es jau Cabulītim ik reizīti teicu: nelaid no mājām pēdējo zārku. Vajadzēs man vai tev iegulties, meklē nu pasaulē. Bet šis — kā aiz​dod prom, tā mierina sevi un mani: — Līdz mūsu stundiņai saēvelēšu citu, Nedrīkst jau ar bomjiem nomētāt, vecais par zārku vienmēr nodomu turēja. Tu jau atceries, māsiņ, kad laukus susināja, tā ošu audze nāca nost. Cabulis arī paņēma dažus stumbeņus, lai negul un nepūst.

Izlaida cauri gaterim, nolika uz istabaugšas un pataisīja pirmo zārku. Savam augumam nomērīja. Kad nomira Ķezberu Ludis, atraitne nāk lūgties, vai nevarot pataisīt, bodē esot tik viegliņš kā skalu grozs.

Cabulītim jau devīga sirds: — Kārtīgs kaimiņš bija, došu savu mūža māju, lai jau gulVēlāk pataisīja sev jaunu. Atkal Grīnupu Valdis klāt. Lai šim pie laika saēvelējot. Manējais atmeta ar roku: — Ko tu, puika, par debesbraukšanas karieti jau sapņo — piecpadsmit gadus jaunāks par mani.

Grīnupu Valdis laikam juta nestundu nākam. Gan jau iekšā nelabais perinājās. Tā viņš savu nāvi, par zārku diņgēdamies, piedziedāja. Kā šim pekas gaisā, sieva klāt: — Tu Valdiņam esol solījis zārku pataisīt?

Cabulītis atkusa: — Kārtīgs kaimiņš bija, došu savu mūža māju, lai jau gulNe no Ķezberiem, ne no Grīnupiem maksu neņēmām. Pēc tam gan teica: — Nākamo došu uz atstrādāšanu.

Kaimiņi smējās: — Kas kapā guļ, tas vairs nav nekāds atstrādātājs, Cabulītis šiem: — Es tik lēzeni nedomāju. Atstrādās augšā. Sēdēšu uz mākoņa, lai kaimiņš stumj. Vai tad par oša koka zārku neesmu tādu greznību nopelnījis.?

Tā mans dauzulis aizlaida ne par šo, ne par to trešo un ari ceturto zārku.

Ieņem, māsiņ. Es no visām glāzēm salaistīju, iznāca stiprs un brūns. Ķerubu Jānis ar diviem balzamiem atnāca. Šņa​bim klāt piešķaidījām.

Ko tālāk? Tālāk Cabulis, kuram pilna istabaugša ar dējiem un tik labas ēveles, palika bez zārka, Nē, ne jau pliku kapā liks. Kolhozs no savas puses ņē​mās par apstāvēšanu gādāt un par zārku arī.

Manu Cabulīti, lai viņam vieglas smiltis, priekšniecība labi ieredzēja. Kad vairs par kalēju nevarēja, sargāja karpu dīķus un padeva zivīm ēst. Skaitījās izslavēts pratējs. Vai tad tu, māsiņ, galīgi esi aizmirsusi? Es tak tev visu iz​stāstu, kad Rīgā ieskrien®.

Viņš jau dikti prata ar tām zivīm un makšķerniekiem galā tikt. Manējais daudzas lietas kolhozam

izkārtoja. Priekš tam viņam ar priekšsēdētāju bija divi svarīgi dīķi. Viens, kur Cabulis karpas turēja pusbadā. Otrs, kur karpas bija pārēdinātas. Kad priekšsēdētājam zvana vai atbrauc kāds portfeļa cilvēks, kuram teikšana, viņš aicina Cabuli: — Te mūsu dīķu priekšnieks.

Un uzsit Cabulītim uz pleca. Ja uz labā, tad jāved pie pusbada zivīm — tās kā trakas uz ēsmu krīt Ja uzsit uz kreisā pleca — jāved pie pārbarotā dīķa. Tajā karpas gorās, bet uz āķa nenāk. Priekšsēdētājs un Cabulis visus port​feļa cilvēkus sadalīja vajadzīgajos un nevajadzīgajos.

Jā, par to zārku tūliņ, māsiņ, izteikšu, pagaršo zivtiņu.

Misiņi nopūta. Ābuliņš norunāja. Aizvizināja Cabulīti kā uz balli. Septiņi kilometri. Palaida slaidāk Mašīna aiz mašīnas, neviena zirga. Kapu gatves galā ņem zārku ārā celt. Vai nu par šerpu cēla, vai meistari pillā bijuši, bet zārkam apakša nokrīt kā vēja nopūsts šķindelis. Šitādas errastības kolhozam.

Sagādāts zārks un pavadīšana, bet Cabulis gandrīz vai cauri izkrīt. Labi, ka augumā padevies un iesprūda.

Varētu jau tāpat uz kapu nest, bet nav pieņemts ar cauru apakšu glabāt. Šoferim visādi verķi ir —atslēgas un muturi, bet naglu nav. Gāju pie Zvaniķu Prīda uz mājām, Kamēr nagloja, Cabuli izlika zālītē. Saulīte bija, visi varēja ap​skatīties. Uz kapa vairs nemaz vāku nost necēla.

Zvaniķu Prīdis dusmīgs: — Cabulien, ko tu neteici, ka ceremonija tik gara būs? Pa tādu laiku es veselus trīs apzvanu. Dod divus pus​stopus klāt.

Zvanu tornī striķi raustīdams, viņš nemaz nezināja, ka naglas meklētas. Prasīja, kas tā par modi — tik ilgi kapu ceļa galā vīstīties.

Tā, māsiņ, ir mācība uz mūžu: nekad nelaid zārku no mājām laukā. Es jau aizvedu dēļus Kalbēnu Jurim. Nomē​rīja mani un teica, ka pataisīšot. Es viņam: — Prasi, cik vajag, bet lai pēc nedēļas ir gatavs.

Tā ir, māsiņ, man sirds būs mierīga tikai tad, kad govs izslaukta un zārks uz istabaugšas.

Atbraucām no kapsētas, pirmo glāzi noklusējām, bet, kad Bobis Cabuļa mīļāko valsi iepūta, jautrāk palika. Lai dievs dod katram septiņdesmit septiņus gadus un trīs mēnešus nodzīvot šai pasaulē un vēl pa debesīm vizināties uz kaimiņu stumtā mākoņa.

Nakts vienos pigoros pagāja. Manējais dauzulis bija, un tāpēc kā dauzulim bēres nosvinējām. Es ari jaunību atcerē​jos.

Kaimiņos govis ganījām. Salaižam lopiņus kopā un sākam spēles. Ugunskuru kurinām, kartupeļus cepam. Vienreiz Cabuļpuika man prasa: — Vai tu zini, kā bankas liek?

Kā es varu zināt? Šis stāsta: — Ņem mazus podiņus, izdedzina tukšus un miesai virsū. Man jau nekas nekait un tādu mazu podiņu nav, paņēmu lielāku. Paprovēsim.

Sis krekliņu no biksēm ārā, noguļas. Man ar aizdedzinātu skalu jādabū pods tukšs. Saku, ka jau ir tukšs. Nē, ar karstumu vajagot Jaunumu izdzīt, un tad pods no vēdera vai muguras atkal izraujot cilvēka ļaunumu. Kā teicu, tā daru. Lieku podu klāt — šļūkt! — māla trauks ierauj Cabuļpuikas vēderu. Kaimiņš guļ un vaikstās, pietrūkstas kājās, skraida šurpu turpu, bet pods nekrīt nost. Redzu, ka Cabuļpuikam raudiens nāk, bet šis turas un lepni izriež podu: — Vai tagad tu saproti, kas ir bankas?

Un caur asarām izdveš: — Ņem nu nost!

Kā es rauju, Cabuļpuika lēkā līdzi. Izmēģinos šā un tā — nekā. Kaimiņam ne tikai vēders sarauts podā, bet jau muguru liec iekšā. Cabuļpuika paliek bāls. Bet dūšu nezaudē: — Ņem mietu un sit!

Uzgāzu ar pagali un zilo vēderu atbrīvoju. Vakarā Cabuļpuika dabūja pērienu — kur esot krējuma

podu aizvazājis.

Paņem, māsiņ, desu, paši štapējām un žāvējām.

Atmini, tu vēl laukos dzīvoji. Cabulis lopkautuvē strādāja. Brauca no Robiņas uz pilsētu. Viņš jau man tāds godīgs dauzulis, bet toreiz vienīgo reizi apgrēkojās. Atkal tu visu esi aizmirsusi! Viņš cūkai izņēma kaulus, taukus izgraizījis, nogriezis kā puskažociņu, uzvilcis mugurā un pāri — lietusmēteli.

Pagājis sargam garām, kāpis jau uz divriteņa, bet šo uzreiz — caps! Muļķītis, nebija aprēķinājis. Kā met kāju pāri stangai, lietusmētelim pakaļējais šķēlums atveras un sargam cūkāda iekrīt acīs. Sim nu liek stāstīt, vai agrāk jau arī tāpat zadzis. Mans Cabulītis nu grozās kā prazdams.

— Šodien sals uzķrita. Bet es ar plāno menteli un tos četrpadsmit kilometrus ar riteni. Domāju, uzvilkšu cūciņu siltumam un rīt atkal atvedīšu atpakaļ.

Cabuli cietumā neielika. Bet no lopkautuves tūlīt pats izgāja laukā un ienāca kolhozā par kalēju.

Nemaz vairs neēdīsi, māsiņ? Bet kūkas gabaliņu pa virsu jau var.

Ar godu, ar godu nobērējām. Manam Cabulītim radagabals rajonā strādā, tu jau zini? Atkal esi aizmirsusi! Viņš liels noteicējs. Tāpēc jau tie septiņpadsmit no kolhoza bija un lielais kronis un zārks.

Nekas, ka apakša nokrita, bet to​mēr no kolhoza.

Radagabals jau runāja, teica, ka tā esot kauna lieta, tāpēc dibināšot starpsaimniecību uzņēmumu, kas taisīšot zārkus rara [1] ietvaros. Par tādiem — rara ietvaros — nebiju ne dzirdējusi, laikam tak vēl lepnāki par mana Cabulīša no oša dēļiem ēvelētajiem.

SATURS Kviešu magones . Tauru svētki . Baļķu ragaviņas . Trešais kartupeļu mazums . Plūdi . Ārpusarkla prieks . Ceturtā parlera loža, piektā un sestā vieta . Biķu alus . Atvaļinājums pie skursteņa . Kondīcijas buļļi . Es nevarēju nošaut govi . Irbite . Klanītāji . Sētas suņa dēļ . Miltu mūris . Ozolam vēl nebija piecdesmit gadu . Paulis ar visu gultu karājas striķos . Reksis pumpuros . Gluži vienkārši — par mēsliem . Nakts pagultē kopā ar litra burku . Maikls . Naktssarga pēdējais piedzīvojums . Piektais zārks . Эрике Ханберге БИКСКОЕ ПИВО Рассказы Па латышском языке Риги «Лиесма» 1985 Художник Арвидс Буманис HB № 4236 Ēriks Hānbergs BIĶU ALUS Redaktors V. Rūja. Mākslinieciskais redaktors D. BreikSs. Tehniskā redaktore A Šiliņa. Korektore 7. Vectīrele. Nodota salikšanai 27.02.85. Parakstīta iespiešanai 09.07.85. JT 00282. Pormāts 70X108/32. Tipogrāfijas papīrs Nt 2. Literatūras garnitūra.

Augstspiedums. 9.1 uzsk. iespiedi.; 9,53 uzsk. krāsu nov.; 10,35 i/.devn. 1. Metiens 60 000 eks. Pašūt. № 216-5. Cena 80 kap. Izdevniecība «Liesma», 220047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 162/32101/11o1512. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rigā, Blaumaņa ielā 38/40.

Hānbergs Ē.

Ha 365 Biķu alus: Stāsti / II. A. Būmanis. — R.: Liesma, 1985, 207 lpp., il.

[1] cabuliene acīmredzot tobrīd vēl nezinaja, kas Ir RARA — rajona agrorūpnieciskā apvienība.