Annotation Andris Jakubāns Burves aiziešana STĀSTI Andris Jakubāns šā krājuma divpadsmit stāstos ar viņam raksturīgo humora, vieglas ironijas, brīžiem pat neģēlīgas satīras un cerīgas lirikas palīdzību gan sadzīves situācijās, gan arī pilnīgi neticamos saietos centies tuvoties nopietnākām mūsdienu problēmām, kas rodas zinātnes, tehnikas un dzīves straujas attīstības rezultātā. Rakstnieku satrauc, ka šīs nenovēršamās steigas dē| piemirstam sen pārbaudītas morāles, ētikas un estētikas vērtības. Astoņpadsmit mežonīgi kaķi . Zem šīm brīnišķīgajam zvaigznēm . Sestdien 17.45 pirms hokeja . Eņģelis un Ričards . Salavecis un Sniegbaltīte . Romeo . Tonakt uzziedēja paparde . Tautietis Jāņu naktī . Sniegbaltais Parīzes čemodāns . Dziesmas Emī, mīļdārgajai Emī . Maigonis — Magdalēnas un Mārča Mīlīšu dēls . Tango . Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis RIGA «LIESMA» 1980 «Liesma», 1980 Mākslinieki GUNĀRS KĻAVA
ASTOŅPADSMIT MEŽONĪGI KAĶI ZEM ŠĪM BRĪNIŠĶAJAM ZVAIGZNĒM SESTDIEN 17.45 PIRMS HOKEJA EŅĢELIS UN RIČARDS SALAVECIS UN SNIEGBALTĪTE ROMEO TONAKT UZZIEDĒJA PAPARDE TAUTIETIS JĀŅU NAKTI SNIEGBALTAIS PARĪZES ČEMODĀNS DZIESMAS EMI, MĪĻDARGAJAI EMI MAIGONIS — MAGDALĒNĀS UN MARCA MĪLĪŠU DĒLS TANGO SATURS Andris Jakubāns Burves aiziešana
<L
ASTOŅPADSMIT MEŽONĪGI KAĶI
Energosistēmas deviņpadsmitā nama iedzīvotāji pie daudz kā jau bija pieraduši, ar daudz ko jau bija apraduši, jau šķietami samierinājušies ar savu nenovēršamo likteni, kad kādā pirmdienas rītā Apinīšu Vija nāca mājās no veikala un sētsvidū satika Pefrovnu. Petrovna savukārt gāja uz veikalu un bezgalīgi vēlējās zināt, ko tur dod. Apinīšu Vija steidzīgi sāka klāstīt — esbt devuši cīsiņus bez celofāna apvalka, esot nopirkusi pēdējo pusotru kilogramu. Petrovna lauzīja rokas un šai ziņai neticēja. Apinīšu Vija par šo neticību tikai laimīgi pasmaidīja un, bczceiofāna laimes pārņemta, aizmirsās, nolika zemē smago iepirkumu somu un atvēra to. Tur patiešām bija cīsiņi, un viņas abas vismaz uz kādu pusminūti aizmirsa, ka Energosistēmas deviņpadsmitā nama pagalmu ik brīdi novēro vismaz astoņpadsmit nemitīgi ziboši acu pāri. Pārākā Nevainīgā iebrēcās tā, it kā divi traktori to rautu katrs uz savu pusi, bet Ņaudošās šausmas nošņācās^tik šausmīgi, ka likās — kāds to dzīvu maļ ar gaļas mašīnu. Kamēr abas sievas, neko ļaunu neņojauzdamas, tikai kādu pussekundi pameta acis uz pierastajiem briesmoņiem, Raibais Sātans jau bija klāt pie somas, bet Svītrai" nais Nekauņa kopā ar Raibo Nerīžu viņu apsteidza — tikai pēc pussekundes trīs cīsiņu virtenes, pusotra kilograma deficītprodukta, jau joņoja pa pagalma putek|iem. Vienmēr izbadējusies Pusaklā Čūskene nez kādēļ jutās apvainota un laikam tādēļ, ka bija nokavējusies, metās pakaļ nevis kārajai virtenei, bet gan Raibajam Sātanam. Fiksā Dzemdētāja noreaģēja momentāni, ar visām četrām ieķērās vienacainajai vēderā un izlaida nagus. Savukārt Kašķainā Idiote, kā vienmēr neko nesajēgdama, metās starp abām, un sagriezās traks murškulis. Sīkajam Tīģerim bija vajadzīgs tikai viens lēciens, un Raibajam Sātanam no visas virtenes atlika tikai viens vienīgs bezcelofāna cīsiņš, kuru tas šņākdams turēja zobos. Taču arī Sīkais Tīģeris neko daudz vairāk neieguva, jo ar tā laupījumu jau projām nesās Netīrais Velns un Maigais Preteklis. Pa to laiku Rūsganais Maita bija apstrādājis Svītraino Nekauņu, un dāmas, savas attiecības noskaidrojušas, sabruka visapkārt. Mellā Briesmekle viegliem lēcieniem, gluži kā atspere, sekoja Niknajam Nerīžam, tie abi pa šauro lodziņu nozuda pagrabā, un, kas notika tajā tumsā, to var tikai iedomāties. Baigā Cučētāja pavēra kreiso aci, tātad beidzot bija pamodusies, ieraudzīja savā priekšā nez no kurienes nokritušo cīsiņu, nolaizījās, slinki apostīja smaržojošo kārumu, sāka to lēni, it kā negribīgi notiesāt. Tikai Zaglīgā Ragana bija palikusi tukšā, tā žēli un apvainoti raudāja, jo viss laupījums, cik ātri iegūts, tik ātri bija sadalīts un notiesāts, un visi, izņemot bezgala apvainoto Zaglīgo Raganu, laizīja brūces, mazgāja ķepas, spodrināja mutes, izskatījās itin mīlīgi un miermīlīgi radījumi, jo spīdēja spoža pavasara saulīte. Pavasaris vēl tā īsti nebija beidzies, bet, šķiet, vasara jau sākusies, un visi izstiepās slīpi uz slīpa šķūnīša jumta, ļaujoties jaukajām saules vannām gluži kā atpūtnieki jūrmalā. Petrovna tā arī tos deficīta cīsiņus nebija īsti paspējusi ieraudzīt, un Apinīšu Vijai sirds gandrīz izkāpa pa muti laukā, tādēļ tā paķēra zemē gulošo ķieģeli un meta to uz jumta tajā nolādētajā saules
vannotāju, šausmīgo bandītu, vienreizējo zagļu barā. Apinīšu Vijas sirds tā kā nedaudz nomierinājās, tomēr īsta miera tai vēl nebija. Ķieģelis nokrita tieši starp Murrājošo Riebekli un Mello Briesmekli, trāpīja patiesi nevainīgajai un apvainotajai Zaglīgajai Raganai tieši pa astes galiņu, nokrita Baigajai Cučētājai turpat blakus. Baigā Cučētāja pavēra kreiso aci, tātad bija atkal pamodināta, ieraudzīja priekšā nokritušo ķieģeli, jau kāri aplaizījās, tad slinki apostīja šo silikāta, tātad smilšu darinājumu, neapmierināta nokustināja ūsās, apvainojusies paraudzījās visapkārt, saldi nostaipījās, atkal aizvēra acis, jau gulēja. Visu to redzot, Apinīšu Vijai nekas cits neatlika kā tikai nospļauties un, pustukšo iepirkumu somu nikni vicinot, doties uz savu dzīvokli. Viņa pirmoreiz mūžā bija metusi uz kādu dzīvu radību ar akmeni, līdz šim šos riebekļus pat bija aizstāvējusi no citu mājas iedzīvotāju uzbrukumiem, šad tad pat pažēlojusi, pat pabarojusi ar kādu nieku, sevišķi ziemā, kad tie klīda apkārt izspūruši, nikni, pārsaluši, izbadējušies un nožēlojami, bet bezcelofāna cīsiņu negaidītais zaudējums bija padarījis viņu gandrīz vai pustraku — tā tas tālāk nevar turpināties! Beidzot kaut kas jādara! Vispirms savas dusmas Apinīšu Vija izgāza uz desmit gadus veco meitiņu, kura nez kādēļ nemācījās, skatījās televizoru un nemācījās! Velti meitiņa mēģināja skaidrot, ka jau ir izmācījusies, visas grāmatas skolai jau sakārtotas, šodien pārnesīšot tikai piecniekus un televizora skatīšanās paplašinot viņas garīgo apvārsni. Tikusi galā ar meitu, tas ir, izslēgusi televizoru, Apinīšu Vija pamodināja vīru, kurš bija nesen pārnācis no nakts maiņas. Vīrs blisināja acis gluži kā tā Cučētāja un neko no sievas stāstītā nesaprata. Tas Viju satracināja tik lielā mērā, ka viņa atvēra logu un, vēlreiz ieraudzījusi rīmas, kas sild |īs saulītē, atkal ļāva, lai sirds kāpj pa muti laukā, tātad sāka lamāties, katru četrkājaino radījumu nosaukdama īstajos, šajā mājā pierastajos, šajā mājā izdomātajos un vēl trakākos vārdos, kuri rodas paši no sevis, kad sirds kāpj ārā pa muti. Visa tā rezultātā Energosistēmas deviņpadsmitajam n<imam atvērās gandrīz visi logi, un gandrīz visi, kas šajā pirmdienas rītā bija pie mājas, dzirdēja ko tādu, ko nekad un nekādi nevarētu iedomāties nākam no vienmēr klusās un vienmēr mierīgās Apinīšu Vijas mutes. Visi saprotoši šūpoja galvas, visi kārtējo reizi feija sapratuši, ka tiešām tālāk vairs tā nevar turpināties, beidzot kaut kas ir jādara. Pa to laiku arī Apinīšu Vijas vīrs beidzot bija pamodies, beidzot visu bija sapratis un beidzot pateica tos vārdus, kuri galu galā izšķīra astoņpadsmit neģēlīgo neģēļu un nekaunīgo nekauņu turpmāko likteni. — Vajag uzrakstīt uz kādu redakciju vēstuli. Nepagāja ne desmit minūtes, kad mājas pagalmā blokus smilšu kastei, kura iesākumā bija ierīkota bērnu rotaļām, pie ļodzīga dēļu galda, kur vīri vakaros pēc darba, kad vēl nebija kaķu, spēlēja domino, sanāca visi, kas vien varēja sanākt. Apinīšu Vijas meitiņa, kurai līdz pēcpusdienas maiņai skolā bija vēl kāda stunda laika, tika nosēdināta vidū pie baltas papīra lapas un bija jau gatava jebkurā brīdī iesākt rakstīt kolektīvi sacerēto vēstuli, zem kuras ikviens bija ar mieru parakstīties. «DārgS redakcijai šeit Jūs traucē Energosistēmas deviņpadsmitā nama iedzīvotāji. Jums varbūt viss šeit aprakstītais šķitīs sīkumi, bet mums šie sīkumi visu mūsu dzīvi ir padarījuši par vienu vienīgu elli, jo mūsu māju ir apsēduši vismaz astoņpadsmit mežonīgi kaķi.» Par Raibo Sātanu iesauktais miegā viegli murrāja, tā arī nezinādams, kas tam tiek gatavots, tikai viegli kustināja ūsas, izlaizdams un atkal ievilkdams nagus savos ķepu spilventiņos. Saule sildīja daudz tīkamāk par centrālapkures cauruli, kura atradās pagrabā un bija silta tikai ziemā. «Neskaitāmas reizes esam ziņojuši namu pārvaldei, neskaitāmas reizes ir braukuši klejojošo dzīvnieku ķērāji, bet visss viņu izrīcības palikušas pilnīgi bez jebkādiem rezultātiem, jo kaķi esot reti veikli un vēl grūtāk iznīcināmi nekā žurkas un suņi, jo tie esot velnišķīgi gudri. Taču mums no šīs gudrības nav nekāda labuma, mums ir tikai nepatikšanas.» Pa~ Murrājošo Riebekli dēvētā vienmērīgi elpoja. Ja cilvēki iemācītos redzēt kaķu sapņus, tad viņi
ieraudzītu sev neizprotamu, toties kaķiski skaistu ainu: Murrājošā Riebekle un Raibais Sātans skrien pa blāvā mēness c/aismā mirdzošiem jumtiem, nav ne cilvēku, ne suņu, ne ielu, ne māju, visa pasaule vieni bezgalīgi jumti, tādi, pa kuriem neslīd kājas, abi skrien un tikai skatās uz mēnesi. Raibais Sātans lec pirmais, arī Murrājošā Riebekle ieskrienas un lec, abi lido tieši uz mēnesi, nokrīt tieši uz mēness,'izrādās, ka spīdoši apaļā mēness ripa nav nekas cits kā viena skaista vieta, kur papilnam cīsiņu, reņģu galvu, mazu, nevarīgu pelīšu, un viss kopā tas smaržo pēc buldurjāņu saknītēm, un šīs smaržas padara viņus abus traki brīnišķīgi laimīgus. «Tā mēs mokāmies jau kādus divus gadus. Iesākumā laikam bija tikai viena apbērnojusies kaķene, bet tad to saradās arvien vairāk un vairāk. Tie vairojās šausmīgā ātrumā vai arī saradās no citurienes. Iesākumā mēs pat viņus žēlojām. Taču dzīva radība, kura neprot pat parunāt. Tā mēs tos žēlojām, žēlojām, kamēr sāka nelabi smirdēt visās mūsu trepes, patrepes, pagrabi un šķūnīši. Visi mūsu šķūnīši nu ir ar tiem pilni, un visam mūsu mājā ir kaķu smaka. Ja atnāk kāds neapradis ciemiņš, tas iesākumā pat vemj.» Par Sīko Tīģeri nokrustītais, kā jau pats mazākais un nevarīgākais, sapņoja, ka kļuvis liels un stiprs. Vislielākais un visstiprākais. Pat Raibais Sātans, pat Maigais Preteklis, pat Netīrais Velns, pat Svītrainais Nekauņa, pat Rūsganais Maita klausa uz vissmalkāko ņaudienu, nemanāmu ausu kustību, nesaredzamu astes vēzienu. Sīkais Tīģeris tikai nenozīmīgi pamet ar kreiso aci, visi lec caur logu stikliem tā, ka tinkšķ vien, visi sabrūk tajā istabā aiz puķainiem aizkariem, kur gandrīz vienmēr uz galda stāv torte, ar rozīgiem krēma ziediem izrotāta. Sīkais Tīģeris ielec pats pēdējais, bet nekas nav aiztikts, visi gaida, visi godbijīgi skatās, kā viņš mierīgi un nesteidzīgi ēd viens pats. «Taču vistrakākās un visnešķīstākās izdarības mums un mūsu bērniem ir jānoklausās un jānoskatās auru laikos. Naktīs tad mēs vienkārši nevaram aizmigt. Bērni uzdod tādus jautājumus, uz kuriem kulturāls cilvēks nemaz nevar atbildēt.» — Kādus jautājumus tad bērni uzdod? — Apinīšu Vijas desmitgadīgā meitiņa, glīti uzrakstījusi visu diktēto, pajautāja. — Khm, khm, — atbildēja Apinīšu Vijas vīrs, bet Petrovna ciešāk saknieba lūpas. — Tev vēl par agru par tādām lietām interesēties. Gan jau skolā uzzināsi, — stingri noteica mamma. — Vai par to, kā piedzimst bērni? To jau es zinu. Mūsu sētas puikas man jau sen to ir izstāstījuši, — Apinīšu Vijas meita paziņoja tik lepni vienaldzīgā balsī, ka visiem pat mutes palika va|ā. — Mūsu sētas puikas nekad nevar būt kulturāli cilvēki, — Apinīšu Vija nogrieza kā ar nazi un diktēja tālāk: «Mēs dzīvojam mūžīgās bailēs, ka nesaskrāpē visus mūsu bērnus. Daži jau ir saskrāpēti. Visa tā rezultātā mums nav laika lasīt grāmatas un pat avīzes, pat nevaram mierīgi noskatīties labu televīzijas pārraidi, jo visu laiku jāuztraucas, ko atkal būs izdarījuši tie šausmīgie kaķi. Mums jātrīc par katru nopirktu produktu, mēs nedrīkstam atvērt logus, tātad jādzīvo sasmakušā gaisā. Kā dienu, tā nakti mēs baidāmies.» Par Mello Briesmekli lamātā miegā skrēja. Viņu vajā uzreiz četri suņi un vismaz astoņi puikas, nav nevienas spraugas, neviena koka, nevienas sētas, nevienas iespējas izglābties. Mellā Briesmekle izmisīgi sastingst uz vietas un šņāc, šņāc kā simt tūkstoši čūsku uzreiz. «Vai tā ir dzīve? Vai mūsdienās cilvēkam tā jādzīvo? Bez televizora, bez grāmatas, bez suņa, jo pat suņi bēg no šiem jau šeit aprakstītajiem briesmoņiem. Visa tā rezultātā mēs dzīvojam vēl trakāk nekā viduslaikos, vēl drūmāk nekā pirmatnējā iekārtā. Ja mums izdodas aizmigt, tad tikai ar domu — kas no rīta pirmais pamodīsies? Mēs vai kaķi? Saprotams, kaķil Vai šī māja ir uzcelta mums vai kaķiem? Vai šo kaķu dēļ mums būs jānojauc šķūnīši? Tie jānodedzina? Jāapplūdina pagrabi? Kam šeit ir jādzīvo — mums vai kaķiem?» Tā sauktais Rūsganais Maita gulēja uz sakaltušām lapām, mazliet pagrozoties, tās viegli čaukstēja un tīkami kutināja. Viņam likās, ka ir vēl pavisam maziņš kaķēniņš, gu| uz izšūta zīda spilventiņa, tepat blakus
piena bļodiņa, viņu glāsta skaisti manikirēti pirksti un visu laiku maigi sauc par MincTti. Tā bija tik reti jauka sajūta, ka viņš vēlējās pamosties un arī pamodās. Pamodies saprata, ka nekā tamlīdzīga īstenībā nav, īstenībā viņš ir Rūsganais Maita, manikirētās rokas viņu jau sen vairs neglāsta, jo manikirēto roku īpašniecei vajadzēja precēties, bet viņas izredzētais neparko necieta kaķus. Tā Mincītis šeit pavisam vienkārši bija kļuvis par Rūsgano Maitu, un Rūsganais Maita atkal likās slīpi uz sakaltušajām lapām, jo cerēja vēlreiz sajust sev blakus piena bļodiņu un cilvēka rokas glāstu. «Cienījamā redakcija! Vienkārši pietrūkst vārdu, lai aprakstītu visas šausmas. Ja Jūs nevarat palīdzēt, tad mums neviens vairs nevar palīdzēt, tad atliek tikai bezspēcīgi», padoties liktenim, kurš mums nez par kādiem grēkiem un sodu ir uzsūtījis šos mežonīgos radījumus. Visu šeit aprakstīto apliecinām ar saviem parakstiem.» Apinīšu Vija parakstījās pati pirmā, pēc tam viņas vīrs, pēc tam Petrovna, pēc tam visi pārējie. Sanāca gandrīz vai trīsdesmit parakstu. Ikviens to centās izdarīt pēc iespējas svinīgāk, tomēr neaizmirstot ik spalvas vilcienā ielikt arī savu daļu niknuma un nicinājuma pret šiem drausmīgajiem četrkājainajiem. Apinīšu Vijas meitiņa, ejot uz skolu, paņēma līdzi aploksni, uz kuras pati bija glīti uzrakstījusi redakcijas adresi un uzlīmējusi marku. Aploksne tika iemesta tuvākajā pasta kastītē, un visi Energosistēmas deviņpadsmitā nama iedzīvotāji gaidīja, kas tad nu būs, kas beidzot notiks, un gaidīt viņiem vajadzēja tieši nedēļu. Par Raibo Sātanu dēvētais šai laikā gandrīz pa īstam samīlējās Fiksajā Dzemdētājā; viņš tā arī neuzzināja, ka viņu apsūdzības raksts jau ir izņemtsno pasta kastītes. Par Fikso Dzemdētāju lamātā nojauta, ka atkal kļuvusi grūta, centas pēc iespējas vairāk ēst, kļuva lēnīgāka, mīlīgāka, sapņaināka un maigāka; viņa tā arī neuzzināja, ka laikraksfa redakcijā tiek apspriests viņas liktenis, ka tika nolemts iedzīvotāju sūdzību preses slejās neievietot, bet gan pārsūtīt uz rajona izpildkomiteju. Par Netīro Velnu sauktais iekrita darvas spainī, tik tikko izķepurojās, skraidīja apkārt vēl briesmīgāks par velnu, ikviens, kas viņu ieraudzīja, bēga, un Netīrais Velns par to bija bezgala priecīgs; arī viņš nezināfa, ka rajona izpildkomiteja sūdzību jau pārsūtījusi attiecīgajai iestādei. Par Baigo čučētāju nokristītā kā vienmēr gulēja, labi ja reizi sešās stundās viņa pavēra savu kreiso aci un atkal steidzīgi aizmiga, jo arī viņa nezināja, ka Energosistēmas deviņpadsmitā nama astoņpadsmit kaķu jautājums jau ir pārspriests attiecīgajā iestādē trijās sanāksmēs, ir jau atrasti vainīgie, izteikti rājieni, pieņemti |oti konkrēti lēmumi. Par Melno Briesmekli lamātā tik pamatīgi saskrāpēja kaimiņmājā dzīvojošā populārā dzejnieka un ļoti populāru dziesmu teksta autora buldogu, ka to vajadzēja steidzīgi nogādāt veterinārajā klīnikā un tam izoperēt kreiso aci. Mellā Briesmekle visa tā rezultātā kļuva neganti lepna, negrieza ceļu vairs nevienam; arī viņa nezināja, ka viņas dienas skaitītas, jau ir izstrādāts velnišķīgi gudrs un reti viltīgs plāns, kuru pat kaķi nevar atšifrēt. Nākamajā pirmdienas rītā Apinīšu Vija atkal nāca mājās it kā no veikala, un rokās viņai atkal bija iepirkumu soma. Viņa nebija tikusi vēl ne līdz pagalma vidum, kad no mājas, bailīgi apkārt lūkodamās, iznāca Petrovna un nāca viņai tieši pretim. Sētsvidū viņas abas gandrīz nejauši satikās un centās sarunāties gandrīz tāpat, kā parasti to bija paradušas darīt. Apinīšij Vija sāka steidzīgi klāstīt, ka tikko kā nopirkusi veikalā cīsiņus bez celofāna apvalka. Petrovna šausmās lauzīja rokas un centās šai ziņai neticēt. Tad Apinīšu Vija nolika zemē smago iepirkumu ^omu, atvēra to un ar acu kaktiņiem izbijusies vēroja, vai to redz vai neredz astoņpadsmit nemitīgi ziboši acu pāri. Tā kā nekas nenotika, abas atsēdās uz soliņa, somu atstādamas turpat zemē. Astoņpadsmit acu pāri nemierīgi zibēja, bet uzbrukums somai tomēr nenotika. Pagaidījušas minūtes trīs, viņas abas kādu brīdi neziņā skatījās viena uz otru. Situāciju izglāba Petrovna. — Vai! Man taču piens palika uz plīts! — viņa iekliedzās un metās atpaka| uz māju. Apinīšu Vija
viņai sekoja, atvērto iepirkumu somu nejauši aizmirsdama pagalma vidū. Tikko abas bija nozudušas mājas durvīs, Pārākā Ne, vainīgā iebrēcās tā, it kā divi traktori to rautu katrs uz savu pusi, bet Ņaudošās šausmas nošņācās tik klusi un pretīgi, ka jebkurš mironis pamostos vienā rāvienā. Raibais Sātans jau bija klāt pie somas. Sīkais Tīģeris, Maigais Preteklis, Netīrais Velns un Rūsganais Maita neatpalika un piecas garas cīsiņu virtenes, trīs kilogrami deficītprodukta, kurš gandrīz par veikala cenu bija slepeni notirgots no tuvējā bērnudārza pavāres, joņoja pa putekļaino pagalmu. Apinīšu Vija stāvēja aizslēpusies savā dzīvoklī aiz aizkara; visos dzīvokļos, kur vien kāds bija mājās, stāvēja aizslēpušies aiz aizkariem un skatījās, kas tad nu notiks. Pusaklā čūskene jau bija klāt kā nagla pie Raibā Sātana un uzreiz nogrāba pusvirteni, tomēr Fiksajai Dzemdētājai arī šis tas tika. Kašķainā Idiote metās pakaļ Sīkajam Tīģerim, Sīkais Tīģeris mēģināja savu guvumu glābt, bet viss velti. Mellā Briesmekle un Niknais Nerīža uzbruka Rūsganajam Maitam, sagriezās traks muškulis, tik traks, ka pat Baigā čučētāja bija spiesta pamosties, jo saoda savā priekšā nokritušo cīsiņu, kāri aplaizījās un sāka fo lēnām, it kā negribīgi tiesāt. Zaglīgā Ragana šoreiz nekautrējās, viņa vispirms uzbruka Netīrajam Velnam, bet tikai tad cīsiņiem. Katrs centās, cik nu iespēja. Arī Pārākā Nevainīgā un Ņaudošās Šausmas palīdzēja Maigajam Preteklim tikt galā ar maigi smaržojošiem kārumiem, un nepagāja ne desmit minūtes, kad visi astoņpadsmit gulēja, slīpi atstiepušies, saulītē uz šķūnīša slīpā jumta. — Vai jau beigti? — jautāja Apinīšu Vijas vīrs. Lai gan viņš bija pārnācis no nakts maiņas, tomēr nebija gājis gulēt. — Es pati savām acīm redzēju, kā katrā cīsiņā tika iešpricēta spociāla inde, — atbildēja Apinīšu Vija un iedzēra uzreiz divas ripiņas seduksena. — Beidzot mūsu mājās būs miers. Varēsim dzīvot kā cilvēki. Pamazām atvērās visi logi, visi klusēdami skatījās uz šķūnīša jumta astoņpadsmit guļošiem kaķiem, kuri vairs neko nevarēja nosapņot, pat pamosties no sapņiem, jo vairs neelpoja. Atbrauca klejojošo dzīvnieku ķērāji, ar grābekļiem visus astoņpadsmit nokasīja no jumta, iekasīja vienā maisā un aizveda aprakt. Pagāja vēl viena nedēļa, pavasaris beidzot bija beidzies, beidzot pa īstam bija iesākusies vasara, un Apinīšu Vija nāca mājās no veikala, nesdama pie rokas jaunu iepirkumu somu. Nonākusi pagalma vidū, viņa pēkšņi apstājās, viņai gandrīz sirds izkāpa pa muti laukā, jo atvērās divi mājas logi un divas viņai tik mīļas un draudzīgas kaimiņienes ne no šā, ne no tā sāka kliegt. Atvērās arvien vairāk un vairāk logu, gandrīz visi Energosistēmas deviņpadsmitā nama iedzīvotāji, kas bija pie mājas, dzirdēja: — Raibais Sātansl — Ņaudošā Besfija! — Maigais Preteklisl ^ Netīrais Velns! — Murrājošā Riebekle! — Baigā Cučētāja atradusies! — Pārākā Nevainīgā! Kas izgāza manu durvju priekšā šmucspaini? Lai visa pasaule to redz! Lai visa pasaule dzirdi Lai visa pasaule to zin! — Pusaklā Cūskene! — Kašķainā Idiote! — Fiksā Dzemdētāja! — S-š-šš-šššl •
— S-šššššl — Ņaudošās Šausmas! Ha! Kaķu lāsti debesīs nekāpj! šmucspainis man izgāzās nejauši! Gribēju jau saslaucīt, gāju pēc slotas, bet skatos — viss piens pa plīti! Tā arī aizmirsu to šmucspaini! Lai visa pasaule to dzirdi Lai visa pasaule to uzzin! Kašķīgā Idiote! ššššš! — Es jau teicu — Pusaklā Cūskene! Apinīšu Vija attapās tikai pēc laba brīža, apķērās, ka nolikusi zemē somu, paķēra to un, steidzīgi metās iekšā mājā. Kāpjot augšā pa trepēm uz savu dzīvokli, viņai pēkšņi ienāca prātā dīvaini biedējoša doma: «Lāsti debesīs nekāpj. Lāsti vienmēr paliek uz zemes.»
ZEM ŠĪM BRĪNIŠĶAJAM ZVAIGZNĒM
Tajā garajā pēcrudens un vēl neziemas naktī, kad visi ilgojās īsta sniega un īsta sala, kad mūsu slavenā un varenā «Lokomotīve» sacentās ar Urbanskas «Traktoru», kad vajadzēja izšķirties, kura no šīm komandām piecas kārtas pirms čempionāta noslēguma būs sestajā vai septītajā vietā, astoņpadsmitos un nulle vienā minūtē dzelzceļa stacijā pienāca vilciens un no tā izkāpa Viktors Pupis. Pēc divu gadu prombūtnes viņš varēja ieelpot dzimtās pilsētas gaisu. Vējš pūta no jūras, un pilsēta smaržoja gandrīz pēc neaptverama plašuma, pēc vēl nenozvejoto zivju svaiguma, pēc vēl krastā neizskalotu aļģu dāsnuma, pēc vēl neiztvaicēta sāls tīruma. Sī smarža reibināja, un Strā vēja nestie mākoņi virs galvas atklāja pa zvaigznei. Tās te parādījās, te iedegās spožas un aicinošas, te atkal, mākoņu aizklātas, pazuda, un tā, stāvēdams uz perona, skatīdamies skrejošajās zvaigznēs, Viktors Pupis saprata, ka beidzot viņam ir visas iespējas iesākt jaunu un skaistu dzīvi. Savu jauno un skaisto dzīvi viņš iesāka universālveikalā. Nopirka tēvam konjaka pudeli, mātei kasti ar smaržām, sev nopirka dārgu un lepnu kasti ar cigāriem, vēl dzeltenu četrkantīgu diplomāta portfeli, vēl melnu, garu mēteli ar karakula krāgu, vēl melnu katliņu, kas ļoti piestāvēja viņa iegarenajai sejai, viņa asos sejas vaibstus vērta dzi|domīgi noslēpumainus, vēl melnas un spožas laka kurpes, kas bija sens viņa bērnības sapnis. Vēl gribēja nopirkt jaunas zeķes, jaunu uzvalku, pat pletkreklu, bet tam visam vairs nepietika naudas. Viktors Pupis pārģērbās Bastejkalnā, drebinādamies mitrajā un aukstajā jūras vējā. Veco, pēc naftalīna smirdošo bereti, veco jaku, pievilkušos ar dustu un sasvīdušas miesas smaku, vecās kurpes, kuras vairs nevēlējās atcerēties noietos cejus, un jaunos spožos ietinamos papīrus viņš meta pāri mūrim uz pilsētas kanāla pusi, un tie aizlidoja gandrīz nebūtībā tajā neskaidrajā tumsā starp tumšajiem kokiem, to visu projām aizrāva spējais vējš, kurš bija sācies tajā plašumā starp jūru un zvaigznēm. Pilsētas kanāls blāvi mirdzēja tālajās reklāmu ugunīs, un neviens neredzēja Viktoru Pupi pārģērbjamies, jo visi negaidīto, pēkšņo un aso emociju cienītāji satrauktf sēdēja Sporta pilī vai jaunākajā gadījumā pie televizoru ekrāniem un kā apburti, varbūt arī īstas cīņas un īstu emociju izsalkuši lūkojās tikai spoži baltajā ledus četrstūrī vai koši zilajā ekrāna kvadrātā, lai kopīgi varētu ieelpot un izelpot, iekliegties un iečukstēties, iegavilēties un ievaidēties, lai veselus trīs periodus, sešdesmit minūtes tīrā spēles laika, varētu visu aizmirst, lai varētu sekot melnajai kaučuka ripai kā visdārgākajai likteņa balvai. Elegantajā katliņā, respektablajā mētelī, vēl neiestaigātajās kurpēs Viktors Pupis savā pilsētā uzreiz jutās kā svētkos, kā svētkiem uzpostajās mājās. Ielas — pazīstama * un pierasta paša islaba, trolejbuss — ērtāks par dīvānu, bet grabošais tramvajs — mīkstā gulta ar sniegbaltiem palagiem. Pilsētas ugunis — krāšņā serpentīnu virtene, bērnības Jaungada eglītes izrotājumi. Pat dzeltenajā diplomāta portfelī, četrkantīgajā kastītē, atradās vistīrākās un vismirdzošākās zvaigznes, lai arī uz konjaka pudeles pielipinātas. Savas mājas sestajā stāvā viņš uzskrēja vienā elpas vilcēnā, steidzīgi, cigāru no mutes neizņēmis, piezvanīja pie dzīvokļa durvīm. Taču viņa dzīvoklī, tāpat kā visos pārējos, vārījās Sporta pils elle, un ne tēvs, ne arī māte nedzirdēja izmisīgos signālus pie durvīm. Pat kāpņu telpā televīzijas komentators izkliedza, uztraukti izdvesa, bļautin izbļāva, gavilējot nogavilēja hokeja zvaigžņu neaizmirstamos un tik
bezgala populāros vārdus un uzvārdus: nepārspējamais Rainis Upītsl Ģeniālais taktiķis Mocarts Viļumanisl Veiklākais no veiklākajiem, spožākais no spožākajiem, neatdarināmais Anatols Dostojevskis! Un kur tad mūsu valstī devītais labākais vārtu guvējs, kura metiens ir pēkšņāks nekā pistoles šāviens, vienreizējais Apolons Einšteins! Un viņus visus vienā kaujas spējīgā un tikai uzvaru alkstošā kolektīvā satur slavenais treneris, hokeja profesors un akadēmiķis, slaidais un bālais Aigars Aidieviņš! Viktors Pupis jau bija izkūpinājis divus cigārus un iesācis trešo, no Kubas smaržīgās tabakas jau sajuta vieglu un nelabu reibumu, kad beidzot dzīvokļa durvis atvērās. Durvīs stāvēja nepazīstama sieviete ar ļoti mākslinieciski izplūkātiem matiem. — Vai tad Pupji šeit vairs nedzīvo? — Viktors jautāja, cigāru no mutes tā arī neizņēmis. — Es taču arī esmu Pupis! — nepazīstamā sieviete lepni« noskandēja. Katru vārdu viņa kā dziedot nodziedāja, katru vārdu pavadīja izteiksmīga mīmika. Viņai acīm redzami piemita tā retā spēja — katrā un ikvienā nenozīmīgā teikumā ietilpināt vairāku Šekspīra traģēdiju saturu. To viņa viegli un vienkārši panāca «jr daudznozīmīgām pauzēm starp katru izteikto vārdu. Viktors izpūta milzīgu dūmu mutuli un caur dūmiem mēģināja atcerēties, vai viņam ir vai arī nav šāda radiniece. Lai kā viņš pūlējās, neko sakarīgu atmiņā atsaukt nevarēja. — Papucīt… nāci… nu! — nepazīstamā radiniece atkal noskandēja, pat lūpu kustības viņai nebija vārdu izrunāšanai, bet gan neizprotama efekta radīšanai. Vēl viņa daudznozīmīgi nopētīja Viktoru no vēl neievalkātajām kurpēm līdz pat elegantajam katliņam, tad pēkšņi, toties mīklaini pazuda. Tūlīt pēc radinieces ar ļoti mākslinieciski izplūkātiem matiem durvīs izš|ūca Viktora tēvs. Viktors ar roku izkliedēja dūmu mutuli un ieraudzīja, ka tēvs ģērbies svītrainā kreklā, visnotaļ apdriskātās dungurenēs, piedevām vēl bija uzaudzējis bārdu. Izskatījās, ka tēvs ir izdarījis visu iespējamo, lai neizskatītos pēc četrdesmitgadīga vīra, bet gan pēc piecpadsmitgadīga pusaudža. — Viktor! Mēs tevi gaidījām tikai parīt, bet.,. — Tēvs izskatījās tik izmisis, it kā viņa dēls būtu ienests zārkā, nevis pats ieradies dzīvs, vesels un elegants. — Kas tā bija par švilpasti? — Viktors jautāja. — Mana sieva, — Viktora tēvs atbildēja un apskāva dēlu. Dēls tā arī nepaguva izņemt no mutes cigāru, pat nocelt eleganto katliņu. — Tu esi izaudzējis bārdu. Stilīgs vecītis. — Viktors gribēja izņemt cigāru no mutes, taču tas viņam neizdevās. — Manai tagadējai sievai tā patīk, — tēvs tā paskumji sacīja un, tāpat ap pleciem dēlu aptvēris, veda istabā. Istabā atradās mākslinieciski izplūkātā sieviete, un atzveltnes krēslā, kur kādreiz mēdza sēdēt Viktors, vēl sēdēja puspliks vīrietis. Kājās viņam bija treniņbikses, bet auguma augšdaļa pilnīgi kaila un ļoti muskuļaina. Kā pleci, tā rokas vieni vienfgi muskuļu kalni. — Sveiki un labvakārl Miličonkuļi, ņemot vērā manu priekšzīmīgo uzvešanos, atlaida mani divas dienas agrāk. Par to es patiešām atvainojos, — Viktors sacīja un pārspīlēti pieklājīgi ar nepazīstamajiem saklanījās. Svešais vīrietis ziņkārīgi viņā skatījās un virbināja plecu muskuļus, sveicienam pacēla tik varenu roku, kādu Viktors bija redzējis tikai sengrieķu skulptūrās. Durvīs aiz televizora parādījās Viktora māte. Svešā vīrieša paceltajā rokā viņa ietika piena glāzi. Arī māte bija treniņbiksēs un treniņkreklā. Viņa izskatījās gandrīz kā basketboliste spēles pārtraukumā, ja vien nebūtu apsējusi priekšautu, to pašu veco priekšautu, kuru Viktors vēl atcerējās kopš neatminamiem laikiem. Arī viņas mati kā senāk bija saglausti ap galvu un aizmugurē mazā copītē kopā saņemti. Tikai mati vairs nebija melni, tie nebija kļuvuši pat sirmi, māte tos bija nokrāsojusi platīnblondus. Televizorā hokeja pārtraukumā rādīja ziloņus. Kāds bezgala laimīgs vīrs bezgala spožā tērpā lēkāja starp ziloņiem, un pēc šī apžilbinošā vīra pavēlošajiem roku mājieniem ziloņi šūpoja snuķus, pat stāvēja
uz divām kājām un, zvārguļiem, zvaniņiem, visvisādiem mirdzošiem karekļiem šķindot, centās atdarināt cilvēkus. — Mamm, tu esi nokrāsojusi matus. Gandrīz vai nepazinu, — Viktors pūta cigāra dūmu mutuli arvien lielāku, lai pats un visi pārējie tajā varētu ietīties. — Labvakar, dēls. Mēs tevi vēl negaidījām. Tu esi kļuvis tik elegants. Velc nost mēteli un apsēdies. — Mātes balss joprojām skanēja līgani, mierīgi un nosvērti. Viņa ar rokām izklīdināja Viktora cigāra dūmus, izņēma viņam no mutes cigāru, ielika to pelnu traukā, lēni un pat svinīgi noņēma no Viktora galvas melno katliņu, pat sāka jau atpogāt mēteļa pogas. Mēteli novilkt Viktors nedrīkstēja, jo, mēteli novilkušam, viņam vajadzētu stāvēt laka kurpēs, apdriskātās biksēs, džemperī ar nesalāpītiem caurumiem. Tad nekas cits neatliktu kā vēl piedevām vecāku un televizora priekšā nokrist uz ceļiem un rūgti raudāt, lūgt piedošanu par negaidīto ierašanos, tādēļ Viktors neļāva atpogāt mēteli, atstūma māti, pacēla augstāk mēteļa apkakli, atvēra dzelteno četrkantīgo diplomāta portfeli, izņēma no tā zvaigžņaino konjaka pudeli un sniedza tēvam. — Tas tev ciemakukulim, bet par tavu jauno sievu es nekā nezināju … Tikai mammai. Se! Tā teikt — no dēla. Viktors iedeva mātei Jielu kasti ar smaržām, atkal iebāza mutē cigāru un sāka pūst kuplus jo kuplus dūmus. Televizorā joprojām dejoja ziloņi, zvārguļiem, zvaniņiem un mirdzošiem karekļiem šķindot. Ziloņi atdarināja cilvēkus, un cilvēki sajūsmināti aplaudēja. Bezgala laimīgā un bezgala spožā tērpā ieģērbtā priekam nebija robežu, viņš taisni staroja no laimes un sajūsmas, ziloņi klausīja viņa mirdzošos cimdos ietērpto roku sviedieniem, tām varenajām un noteiktajām komandām, kad pavēlnieks jūtas varens un varošs kā pats mistiskais dievs, kurš vienīgais kādreiz varējis iepriecēt un radīt cilvēkus un dzīvniekus. — Kur tu ņēmi naudu? Tu taču visu šo laiku … — Māte negribēja smaržu kasti ņemt, viņa gandrīz jau kliedza, burzīja salāpīto priekšautu, acis vairs nebija mīļas, bet gan baiļu un naida pilnas. Viktora melnais katliņš, kuru viņa visu laiku bija turējusi rokā, nokrita zemē. — Vai es kāds bandīts? Godīgi nopelnīju. Cietumā ir jāstrādā. Sāc staigāt uz brīvām kājām un saņem arī naudu, — Viktors atbildēja, atgaiņāja no mātes dūmus, pacēla savu melno, eleganto katliņu un uzlika galvā. — To sauc par darba profilaksi, — sacīja muskuļainais vīrs, izdzēra piena glāzi un paņēma hanteles. Viņa muskuļi atkal sāka vibrēt, tie cēlās un plaka, saspringa un atlaidās. — Jā, tagad jau cietumā nemaz tik slikti neeot, — pēc iespējas optimiskāk centās runāt tēva tagadējā sieva. — Apmēram tas pats, kas sanatorija, — Viktors viņai atbildēja. — Tikai bez televizora, — muskuļainais vīrs piezīmēja. Viņš ieelpoja, viduklis k|uva tik tieviņš, ka to mierīgi varēja aptvert ar divām plaukstām, bet pleci un kakls toties uzpūtās kā piepūšamajam gumijas krokodilam. Viktora cigārs bija izdedzis tik īss, ka sāka jau dedzināt pirkstus, viņš gandrīz nometa cigāru uz grīdas, bet laikā apķērās un izdeguli pieklājīgi ielidināja pelnu traukā. — Kā tad nu bez televizora! Katru vakaru pirms aizmigšanas aizver acis un redzi vēl skaidrāk nekā televizorā — tu izkāp no vilciena, tu brauc ar trolejbusu, pēc tam ar tramvaju, tu ej pa ielu, ieej savā mājā, piezvani pie durvīm, tu jau esi mājās … Labvakar visapkārt! Tievā dūmu strūkliņa no cigāra viegli trīsēja, tad sašūpojās, noraustījās un vairs nebija redzama. Televizorā laimē un sajūsmā starojošais ziloņu dresētājs, zvārgu|iem, zvaniņiem, mirdzošiem niekiem šķindot, bravūrīgai mūzikai skanot, bezdievīgi priecīgi klanījās, jo tika apbērts ar ziediem. Ja viņš neklanītos un stāvētu mierīgi, varētu domāt, ka puķes tiek bērtas vaļējā kapā, visiem skatītājiem neatlaidīgi aplaudējot, visiem vīriešiem noraugoties ar neslēptu skaudību, visām sievietēm aizgrābti elšot, visām bērnu nevainīgajām sejām kā mazām saulītēm starojot.
— Piedod, ka mēs tev par to nerakstījām, — māte sacīja, pienāca pie viņa pavisam tuvu un atkal noņēma no galvas melno katliņu, pat pabužināja viņa īsos matiņus. Viktoram bija bail, ka viņš nesāk raudāt. — Tu esi jau vīrietis, tu esi daudz ko pārdzīvojis, tev daudz ko vajadzētu arī saprast, — tēvs piebilda, izņēma no mātes rokām Viktora katliņu un piesardzīgi, it kā ar karoti nestu jēlu olu, gāja uz koridoru un uzmeta katliņu uz drēbju pakaramā. Viktors gaidīja, kad televizorā atkal parādīsies tas bezgala laimīgais, tas bezgala spožajā tērpā ietērptais ar mirdzošajiem cimdiem, kura roku sviedieni var. darīt brīnumus ar dzīvniekiem un cilvēkiem. — Bībelē arī rakstīts: kas ir bez vainas, lai met to pirmo akmeni, — muskuļainais vīrs teica, ieelpoja, ieelpoja vēl dziļāk, tagad vēders viņam uzpūtās tik liels, it kā norijis futbolbumbu vai arī tikko citēto bībeli. Viktors mēteļa kabatā atrada nākamo cigāru, tikai sērkociņus nekādi nevarēja sameklēt. — Mēs visi esam tikai cilvēki, — tēva sieva, pienākusi Viktoram no mugurpuses, sacīja, uzlika rokas uz pleciem un maigi nosēdināja mīkstā atzveltnes krēslā tieši pretim televizoram. Pati aizpīpēja garu dāmu cigareti, atlikušo uguni iedeva Viktoram. Televizorā laimē un sajūsmā starojošais ziloņu dresētājs nozuda aiz samta aizkariem, bet, skatītāju ovāciju aicināts, laikam atgriezās arēnā, laikam gāja uzvarošu apli ar augšup paceltām rokām, laikam visi prožektori bija atraduši tikai viņu, laikam, pērkondimdošai polkai skanot, šis sajūsminātais, spožais-un mirdzošais, rokas izstiepis, palēcās uz augšu, cik vien augstu varēja, jo laikam viņš nezināja, ko lai izdara vēl lieliskāku. — Tā nu ir iznācis, ka mēs ar tavu mammu esam izšķīrušies. Mēs vairs nedzīvojam kopā. Manu tagadējo sievu sauc par Martu, bet tavas mātes vīrs tagad ir Juris. Mēs nekādi tev nemācojām par to uzrakstīt, — sacīja sievai Martai blakus nostājies viņas vīrs un plucināja savu pašam vēl neierasto bārdu. — Ļoti patī* mi. Man ir divi papi un divas mammas. — Viktoram šķita, ka viņš paklanās tik elegati, it kā nupat būtu ar izcilību beidzis deju kursus. Televizorā nekā prātīga saskatīt nevarēja, varēja tikai dzirdēt jautru un bravūrīgu maršu, kurš visu aizrāva priecīgā un neatvairāmā ritmā, varbūt dedzinošā polkas solī, kurš nav sarežģīts pat ziloņiem. — Mums taču ir trīsistabu dzīvoklis. Tēvs dzīvo vienā, es ar savu ģimeni otrā, šeit mēs sanākam kopīgi skatīties televizoru. Varbūt tu varētu dzīvot šeit? — rriSfe sacīja un atkal gribēja atpogāt Viktoram mēteli, bet viņš to neļāva, tikai ciešāk tinās karakula apkaklē. — Mēs jau domājām apmainīt dzīvokjus, bet gaidījām jūs mājās. Mēs jūs pārāk cienām, lai jebkādu dzīvokļu maiņu izdarītu bez jums. Vai tad mums ir tiesības izpostīt jūsu dzīvi? — tēva sieva Marta jautāja ļoti šekspīriski, k.-.fru vārdu viņa izrunāja ar lielo sākuma burtu, pie tam patētiski. — Man ar jūsu māti atkal darbā sola dzīvokli. Pēc N gadiem četriem būs pavisam noteikti. Līdz tdm vajadzētu šbit visiem padeslies, lai to maiņu varētu izdarīt karaliski, lai pēc gadiem pieciem mums katram būtu pa dzīvoklim. Es spiežu jūsu godīgo roku. — Muskuļainais mātes vīrs pienāca pie Viktora un paspieda viņa roku, cik nu stipri vien to varēja. Viktors nekādi nevarēja saprast, kāpēc rokas spiediens Jurim tik gļēvs. Izrādījās, ka visi Iepni9 muskuļu kalni tikai tāda tukša dekorācija, tikai tukšam krāšņumam. No Viktora cigāra plūda tieva dūmu strūkliņa, tik tieva un tikko saredzama, ka tā sašūpojās, noraustījās un nebija vairs pat redzama, tikai nojaušama. — Māt, kāds tev tagad ir uzvārds? — Viktors tikai pajautāja. — Tava māte tagad ir Puķīte, — Viktora tēvs atbildēja. Televizorā atskanēja draudīgi bungu dārdi, satraucošo melodiju pārņēma fanfaras, titrs liecināja, ka tūlīt sāksies trešais periods starp mūsu slaveno «Lokomotīvi» un Urbanskas «Traktoru». Pagaidām rezultāts bija neizšķirts: divi pr et divi. Satraucošā melodija spēji aprāvās, titrs pagaisa, kā nebijis, un zilajā ekrānā spoži pulētā sarkankoka ierāmējumā jau
bija redzama slavenā hokeja zvaigzne, nepārspējamais Rainis Upīts. Rainis Upīts viegli slidinājās un slinki spļāva caur zobiem. Viņa augstā piere, kuru nevarēja noslēpt pat spožā kaska, bija saraukta bezspēcīgās krunkās. Viņš izskatījās sadudzis un pārgurisr viss uz pasaules viņam šķita pilnīgi apnicis. Rainis Upīts tik vien spēja kā laiku pa laikam bezspēcīgi nospļauties. Ģeniālais taktiķis Mocarts Vijumanis košļāja gumiju, kuru laikam bija pārvedis no nesenās ārzemju turnejas, un raudzījās uz visiem mazliet pabailīgi caur zilumiem, ar kuriem bija izdekorēta katra viņa acs. Neatdarināmais Anatols Dostojevskis, plats un varens kā siena guba, šļūkāja pa ledu visnevērīgāk, hokeja nūju viņš turēja rokās cieši sažņaugtu kā dakšu kātu, šķita, ar šīm dakšām Anatols Dostojevskis var nolaist jebkuru smagsvara vilcienu no sliedēm. Mūsu valstī devītais labākais vārtu guvējs, kura metiens ir pēkšņāks par pistoles šāvienu, vienreizējais Apolons Einšteins, kura seju vagoja trīs tikko sadzijušas rētas un uz deguna bija uzlīmēts milzīgs plāksteris, izrādījās augumā vismazākais, tikai hokeja slidas vērta viņu līdzīgu daudzmaz pieklājīga auguma vīrietim. Tā viņi visi lēni un negribīgi slidinājās, slavenā trenera, hokeja profesora un akadēmiķa Aigara Aidieviņa nemierīgo acu* novēroti. Aigars Aidieviņš salika abas plaukstas pie mutes un kaut ko saviem audzēkņiem uzsauca, «Lokomotīve» sāka slidot veicīgāk un apņēmīgāk. Viktors gaidīja, kad parādīs skatītājus, jo cerēja skatītāju pulkā ieraudzīt savu vidusskolas mīlestību, savu meiteni Viktoriju, viņa bija vienīgā no paziņām, kas rakstīja uz cietumu vēstules. Viņa rakstīja daudz biežāk nekā tēvs un māte. Aiz muguras runāja tēvs. Viņam ar māti esot bijis bezgala grūti visu uzrakstīt. Viktors jau esot pieaudzis. Pieaugušam cilvēkam esot jāsaprot citi. Viņi ar māti visu laiku esot dzīvojuši tikai Viktora dēļ. Viņš esot izsviedis to numuru ar huligānismu. Arī viņam esot tiesības izvēlēties savu ceļu dzīvē. Māte stāstīja, ka iesākumā viņiem visiem četriem bijis ļoti grūti. Diez vai vieglāk nekā Viktoram cietumā. Taču pamazām pieraduši. Viņus visus četrus izglābis televizors. Un hokejs. Sākuši regulāri skatīties hokeju. Tas aizstūmis visas iespējamās nesaskaņas. Tagad viņi jūtoties pat laimīgi. Dzīvojot ārkārtīgi saticīgi. Nemeklējot vairs problēmas, kuras nevarot atrisināt. Laime esot samierināšanās ar esošo. Tēva sieva Marta arī šekspīriski meditēja. Ja iekšējās saites esot satrūkušas, tad ārējām vairs neesot nekādas nozīmes. Tēvs un māte esot tikai tādēļ dzīvojuši kopā, lai Viktoru garīgi netraumētu. Jaunības daļa esot visu nesaprast un nosodīt, bet garīgā un miesīgā pilnbrieda cilvēkam jāraugoties uz pasauli saprātīgi. Vajagot vairāk domāt. Tikai intelektuāls cilvēks ar saprāta palīdzību, ar socioloģiskiem un psiholoģiskiem paņēmieniem varot viņus tiesāt un arī tad tikai attaisnot. Mātes vīrs Juris laikam joprojām nodarbojās ar kultūrismu, ar hanteļu palīdzību attīstīja savu ķermeni estētiski un intelektuāli baudāmu. Tikai sports attīstot cilvēku. Dodot tam īsto saprašanu. Arī Viktoram vajagot sākt nodarboties ar sportu. Viņam mājās esot visāda izmēra hanteles. Viņa tēvs esot lielisks piemērs, ka tieši sports pagarinot dzīvi, dodqt garīgo līdzsvaru. Viņa tēvs esot slims ar vēzi, un visi ārsti jau sen to esot aprakuši zem zemes. Bet viņa tēvs sācis interesēties par sportu. Sācis klausīties pa radio sporta ziņas. Jānis Lūsis, Jānis Lauris. Futbols un TTT. Un hokejs. Mūžīgs satraukums, mūžīga neziņa. Mūžīga iespēja iespēt neiespējamo. Iespēja vienmēr cerēt. Viņa tēvs nedzerot nekādas zāles, neatzīstot nekādus starojumus, nekādas operācijas — tikai regulāra sporta ziņu klausīšanās. Un veselība uzlabojoties acīm redzami. Par nāvi un slimībām nemaz nerunājot, tikai par sportu. Tikai sports padarot cilvēku dzīvotspējīgu. Viktors joprojām cerēja, ka televizora ekrānā ieraudzīs savu Viktoriju. To pašu Viktoriju, kuru viņš vēl nebija noskūpstījis, pat nebija uzrakstījis vēstulē, ka skūpsta, bet skūpstījis bija katru nakti, gulēdams uz cietSs lāvas, kur zem pagalvja bija viņas vēstules. Taču skatītājus nerādīja. Uz četrkantīgā balti mirdzošā ledus laukuma zilajā ekrānā griezās hokeja virpulis. RainisUpīts drāzās kā viesulis, Mocarts Vijumanis nogāza zemē pretim izslidojošo pretinieka aizsargu, melno kaučuka ripu pārtvēra Anatols Dostojevskis un, izgājis cauri diviem pretinieka
spēlētājiem kā nazis izkusušām sviestam, spēcīgi piespēlēja Apolonam Einšteinam. Apolons Einšteins meta bez kavēšanās. Tas bija zibenīgs un neatvairāms šāviens. «Traktora» vārtsargs bezpalīdzīgi izstiepās uz ledus, melnā kaučuka ripa nošūpojās vārtu tīklā. Aiz vārtiem iedegās sarkana spuldze. Visi skatītāji un hokejisti gavilēdami pielēca kājās. Skūpstīja cits citu. Arī Viktoram saklupa apkārt tēvs, māte, tēva sieva un mātes vīrs. Burzīja, mutēja, kliedza taisni ausī. Viktors šļūca krēslā arvien zemāk, lai atbrīvotos no skāvieniem. Viktoriju nekādi nevarēja ieraudzīt, gavilēja tikai daudzgalvains pūlis, kurš skandēja: «Ma-la-čil Ma-la-či!» Kā siena guba platais Anatols Dostojevskis metās skūpstīt maziņo Apolonu Einšteinu, bet, priecīgi metoties, ar savu nūju nogāza zemē «Traktora» labāko spēlētāju Vasņecovu. Vasņecovs slīdēja tālu pa ledu un pieslīdēja pirrha'S pie Apolona Einšteina. Zaudētie vārti un asiņojošais deguns bija galīgi aptumšojuši Vasņecova saprātu. Vasņecovs pielēca kājās un, cik vien spēka, lielo cimdu nometis, sita Apolonam Ēinšteinam. Apolons Einšteins nokrita zemē un vairs necēlās. Daudzie tūkstoši vienbalsīgi skandēja: «Hu-li-gānsl Hu-li-gāns!» Tas bija tikpat nejēdzīgi, negaidīti un pretīgi kā pirms diviem gadiem Bastejkalnā, Viktors gāja uz vidusskolas izlaiduma balli, un Bastejkalnā kāds vīrietis sita sievieti. Vēl un vēlreiz. Sieviete sauca palīgā. Viktors balles drosmei bija izdzēris lielo glāzi vīna, tādēļ bail nebija. Kad sieviete ieraudzīja, ka nepazīstams jauneklis piekauj viņas vīru, arī viņa sāka kliegt: «Huligāns! Huligāns!» Tiesā viņi nestāstīja, ka vīrs mācījis sievai braukt ar mašīnu, sieva nekādi nav varējusi iemācīties pareizi atlaist sajūgu, sākusies ķilda, un viņi sākuši kauties. Abi domāja, ka ieņem pārāk redzamu stāvokli sabiedrībā, lai varētu atzīties šādā nesmukumā, un tiesā abi laulātie mašīnas īpašnieki, miesas bojājumus uzrādot, svinīgi apliecināja, ka Bastejkalnā viņiem uzbrucis piedzēries huligāns, kurš (kāds ārprāts!) tikko pabeidzis vidusskolu. Ko tēs skolas audzina?! Apolonam Einšteinam uzlika vēl vienu plāksteri. Anatolu Dostojevski un Vasņecovu tiesnesis nosēdināja uz sodīto soliņa. Uz divām minūtēm katru. Tēvs, māte, šekspīriskā Marta un kultūrists Juris palaida Viktoru vaļā, arī viņi četrbalsīgi skandināja: «Huligāni! Huligānil Vasņecovu vajadzēja nosodīt uz piecЈm minūtēm!» Viktors beidzot atkal atrada savu melno katliņu, uzlika galvā, paņēma četrkantīgo dzelteno diplomāta portfeli un gāja projām. — Pagaidi, izdzersim vismaz konjaku, — tēvs sauca. — Noskatīsimies vismaz hokeju, — tā māte. — Sarīkosim šovakar balli! Iepazīsimies! — gavilēja tēva sieva ar ļoti mākslinieciski izplūkāto frizūru. — Mums ir viena tāfelīte šokolādes, — ļoti augstsirdīgi apstiprināja mātes vīrs Juris. Viktors jau stāvēja koridora durvīs. — Jāiet. Tepat netālu dzīvo viens skuķis, kurš katru dienu man rakstīja pa vēstulei. Sestdienās, svētdienās un valsts svētkos — pat divas. — Tā ir tava Viktorija! — izsaucās tēvs un māte reizē. — Jā, tā ir mana Viktorija, — Viktors atbildēja. — Ja es šodien viņu neapciemoju, tad man viņai būtu jāraksta. Pārāk sarežģīti. Viņi norunāja, ka Viktors ieradīsies kopā ar Viktoriju un tad visi nosvinēs atgriešanos. Tēvs bija ārdurvīm ielicis jaunu slēdzeni, un koridorā uz nagliņas karājās sešas atslēgas. Viktoram iedeva vienu atslēgu, piesolīja vēl vienu — tas bija reāls pierādījums, ka viņš šeit ir gaidīts un var te dzīvot. Kāmēr Dostojevskis un Vasņecovs atsēdēja savas divas minūtes soda laika, laukumā gāja karsti. Rainis Upīts plēsās kā negudrs. Mocarts Vi|umanis frakā tempā devās uz priekšu. «Traktora» aizsardzība šķīda kā pārvārīti kartupeļi. Un atkal tas bija Apolons Einšteins, kurš klasiskā stilā iemeta ceturtos vārtus. Aigars Aidieviņš, kurš visu laiku bija stāvējis mierīgs un bāls, iekliedzās pirmais un nez kādēļ noskūpstīja tiesnesi, kurš stāvēja blakus^ atspiedies pret bortu. Atkal skatītāju tūkstoši pielēca kājās.
Viktora tēvs skūpstīja Viktora māti, Marta skūpstīja viņus abus divus, bet muskuļainais Juris metās vidū visiem trim, visi četri sajūsmā kliedza un bija tik laimīgi, it kā būtu saņēmuši atsevišķus trīsistabu dzīvokļus ar atsevišķām vannas istabām un atejām. Viktors Pupis noņēma no nagliņas visas sešas atslēgas, pasvārstīja tās visas sešas rokā un rūpīgi aizslēdza dzīvokļa durvis no ārpuses. Viņš jutās tikpat nelāgi, cik nelāgi jutās cietumsargs, ieslēgdams cietumā nevainīgus cilvēkus. Debesīs ātrā vēja nestie mākoņi atklāja pa zvaigznei. Tās te parādījās, iedegās spožas un aicinošas, te, mākoņu aizklātas, atkal pazuda. Viktors Pupis uzmeta debesīs vēl sešas spožas zvaigznītes, bet līdz debesīm tās neuzlidoja. Atslēgas tinkšķēdamas krita lejup uz asfalta. Viktora Viktorijas nebija mājās. Viņas komunālā dzīvokļa kaimiņš paziņoja, ka viņai esot abonements. Viktorija pašlaik sēžot Sporta pilī, viņam vairs neesot vairāk laika skaidrot, jo «Traktors» nupat kā esot iemetis atbildes vārtus un gala iznākumu šai spēlei viņš vairs nevarot paredzēt. Viktoram Pupim naudas vairs nebija, un viņš gāja uz Sporta pili kājām. Spožās laka kurpes patīkami čīkstēja. Garais mētelis ar karakula apkakli bija tieši kā viņam šūdināts, un viņš to nesa ar pilnu cieņu un pienācīgu iznesību. Dzeltenais četrkantīgais diplomāta portfelis eleganti šūpojās kreisajā rokā, bet labā roka nevērīgi pieturēja melno katliņu, kurš tik joti piestāvēja viņa iegarenajai sejai un vērta tās izteiksmi dzifdomīgi noslēpumainu. Viktors gāja pa tukšām ielām tik stalti un efektīgi, it kā atrastos modes skatē, kur uz viņu noraugās simtiem lietpratēju ar blociņiem rokās, un katra viņa kustība, katrs apģērba gabals ir atdarināšanas cienīgi. Modes skates un jaunāko mode|u demonstrētāji viņiem abiem ar Viktoriju bija jaunības sapnis. Pat vidusskolas necilos formas tērpus viņi abi nēsāja pasvītroti lepni, gandrīz ar nepamanāmiem sīkumiem vien, ar prievītēm, ar lentītēm, ar virtuozi salocītiem kabatas lakatiņiem viņi abi šo standartapģērbu mācēja padarīt elegantu un efektīgu. Viņi abi ar Viktoriju nezināja labāku profesiju uz pasaules par apģērbu demonstrētājiem. Katru dienu citas drēbes, cita par citu negaidītāka, oriģinālāka, spožāka. Katru dienu varēja ģērbties citā stilā. No rīta citādi, pa dieņu citādi, vakarā bezgala vakarīgi. Gadā ir trīssimt sešdesmit piecas dienas, un tikai mode|u demonstrētājiem ir iespējams visas šīs dienas sagaidīt un pavadīt arvien jaunās drēbēs. Saskanēja ne vien viņu abu vārdi, bet saskanēja arī abu uzskati. Lai sarunātos, viņiem pat nevajadzēja vārdus, viņi mācēja runāt viens ar otru ar apģērbiem. Viktorija bija uzsējusi lakatiņu, tas nozīmēja — šodien man ir slikts garastāvoklis, es negribu ar tevi runāt. Viktors tad uz galvas sašķieba savu skolnieka cepuri, tas nozīmēja — es tev pastāstīšu kaut ko jautru. Viktorija noņēma lakatu no galvas un apsēja platā pušķī ap kaklu, tas nozīmēja — tu jau mani sasmīdināji, vari mani noskūpstīt. Viktors tad cepuri noņēma no galvas, uzsvieda gaisā, atkal noķēra to, tas nozīmēja — šis skūpsts bija brīnišķīgs, es tevi skūpstīšu tā bez gala. Viktorija tad nekavējoties lakatiņu atraisīja un ļāva, lai tas plīvo vējā, tas nozīmēja — skūpsti mani, cik vien tu gribi. Tālāk viņi šādās valodās parasti netika, drīz vien izšķīrās un aizgāja katrs uz savu māju. Vikiors atvadoties pamāja ar roku, tas nozīmēja — u2 redzēšanos, mana mīlestībai Viktorija atvadoties tāpat pamāja ar savu lakatiņu, tas nozīmēja — es bezgala gaidu, kad mēs atkal tiksimies. Viktors Pupis nonāca pie Sporta pils, kad hokejs jau bija beidzies. Ļaudis izklīda bariem, un šajā drūzmā bija grūti pamanīt kādu pazīstamu, visapkārt tikai viļņoja, plīvoja, staroja slaveno hokeja zvaigžņu vārdi un uzvārdi: baigākais no baigākajiem Rainis Upītsl Vienreizējais žmeks Mocarts Viļumantfl Pārākais špīleris Anatols Dostojevskisl Ģeniālais tipiņš Apolons tļinšteinsl Preteklīgais rupeklis Vasņecovs! Viltīgākais par koijotu un tajā pašā laikā tili apgarotais un tik dievišķais Aigars Aidieviņš! Vīriešu bija maz, vairāk sieviešu. Tās nāca ar spīdošām acīm, it kā redzējušas ko bezgala dievīgu, ko bezgala garīgu. Tā kādreiz īstas dievticīgās iznāca no baznīcas. Viņas ne ar vienu nesarunājās, bet, ja ko teica, tad lielākoties tikai sev. Liekas, viņas visas ieguvušas ko nesasniegtu, pēc kā ilgojušās ilgus un garus gadus. Viena no viņām apstājās tieši pretī Viktoram, no somas izņēma lakatiņu un burzīja to rokās, tas nozīmēja: — Labvakar, Viktori — Viktors arī apstājās un noņēma katliņu, tas nozīmēja: — Labvakar,
Viktorijai Vidusskolā Viktorijas mati bija kviešu krāsā, tagad viņa tos bija nokrāsojusi piķa melnus. Viņa jau to Viktoram bija rakstījusi. Viktorija bija arī rakstījusi, ka mēģinājusi kļūt par apģērbu demonstrētāju, bet izkritusi konkursā, kājas viņai esot par Tsām un arī nedaudz līkas. Tā viņai bija jāatvadās no sapņa katru dienu ģērbties citās drēbēs. Katru rītu sagaidīt jaunā rītatērpā. Katru dienu strādāt jaunās darba drēbēs. Katru vakaru sagaidīt jaunā vakartērpā. Viktorija strādāja veikalā, kur viņai bija jāvalkā diezgan apnicīga un diezgan apriebusies formas kleita. Viktors katru "dienu sūtīja viņai vēstuli, kur uz Viktorijas žēlošanos katrreiz atbildēja ar jaunu modeļu zīmējumiem — fantastiskas rītakleitas, ērtas un vienkāršas darba kleitas, dievišķīgi vakartērpi tikai viņai, tikai Viktorijai. — Es aizgāju no večiem, un man vairs nav kur palikt, — Viktors sacīja. — Nāc pie manis. Mani veči būs mājās tikai divpadsmitos. Mums vēl ir trīs stundas laika, — Viktorija atbildēja. Viktors pasniedza viņai elkoni, un viņi gāja pie Viktorijas. Pilsēta bija atdzīvojusies pēkšņi un strauji. Tramvaji brauca pilni ar pasažieriem. Trolejbusu pieturās stāvēja cilvēku bari. Māju logi bija atvērti, visi vēdināja dzīvokļus pēc satraucošās spēles. Tikai jūras vējš bija mitējies, un debesis sāka noskaidroties. Viktoram nebija laika debesīs uz zvaigznēm lūkoties, jo viņš gāja, kā olekti norijis, kā nestu sev uz galvas glāzi ar ūdeni. Arī Viktorija gāja, šūpodamās ceļgalos un gurnos. Viņi gāja, demonstrēdami sevi visai pilsētai no Sporta pils līdz pat Viktorijas un viņas vecāku istabiņai komunālā dzīvoklī. — Novelc mēteli un apsēdies! — Viktorija sacīja, ieslēdza gaismu, novilka lēto, uz konveijera ražoto mētelīti. Viņai mugurā bija vienkārša un lēta uz konveijera ražota pelēka neizskatīga kleitiņa. Viņa nebija centusies pat ar izšūtu puķīti šo kleitu atdzīvināt. Viņa apsēdās uz gultas, kur visa siena bija aplīmēta ar Viktora vēstulēm, ar Viktora zīmētajām rīta, pēcpusdienas un vakara kleitām. Viktors Pupis noņēma katliņu, nolika už galda dzelteno četrkantīgo diplomāta portfeli un apstājās, nezinādams, ko lai tālāk dara. Viktorijai viņš dāvanu nebija nopircis, arī mēteli novilkt nedrīkstēja, jo zem mēteļa bija tikai apdriskātas bikses un svīteris ar neaizlāpīfiem caurumiem. Viņš piegāja pie slēdža, nospieda to, istabā atkal iestājās viņam vajadzīgā tumsa, šajā tumsā atrada Viktoriju, pārplēsa viņai kleitu, nežēlīgi ātri izģērba Viktoriju kailu. Arī pats novilka mēteli un pēc pusminūtes stāvēja palsajā tumsā pilnīgi kails. Līdz Viktorijai atlika tikai trīs soļi. Tikai trīs soļi, un viņš beidzot varēs izbaudīt to, par ko bezgala daudzi viņam šajos divos gados bija stāstījuši siekalodamies, vaidēdami un pirkstus grauzdami. — Paklausies, tu taču smirdi. Tu esi nejēdzīgi netīrs. Laikam neesi sen mazgājies, — Viktorija sacīja palsajā tumsā, un Viktors tā arī tos trīs soļus nepaspēra. — Vai jums ir vannas istaba? Es varētu nomazgāties, — Viktors jautāja un nezināja, kur lai liek rokas. Viktorija sāka smieties, jo vannas istabas viņu dzīvoklī nebija. Viņi ejot mazgāties uz pirti. Viņa gulēja gultā pilnīgi kaila un smējās. Viktors apmeta ap pleciem jauno mēteli ar karakula krāgu, uzlika galvā eleganto katliņu, paņēma dzelteno četrkantīgo diplomāta portfeli un apsēdās uz tā istabas vistālākajā kaktā. Viktorija tikai smējās. Tad Viktors jautāja pavisam muļķīgi, kāds šovakar esot bijis hokejs, viņš esot mēģinājis ieraudzīt viņu televizorā, bet veltīgi. Hokejisti esot vienīgie īstie vīrieši, un hokejs esot vienīgais, ko viņa saprotot. Ja nebūtu hokeja, tad viņa nezinātu, kā lai dzīvo. Ja nebūtu hokeja, tad laikam sajuktu prātā. Vajadzētu domāt par visu nesasniegto, visu neiespējamo. Rainis Upīts esot īsts ģēnijs. Mocarts Viļumanis kā ne no šīs pasaules, pat neizprotams, tomēr apburošs. Neviena nesaprastais Dostojevskis esot īsts viduslaiku bruņinieks, ārkārtīgi romantisks. Huligāns Vasņecovs esot riebeklis, bet tomēr lāga zēns, lai ko viņš izdarot, visu viņam piedodot, visi viņu mīlot. Bet Einšteins nemaz
neesot tik dumjš un aprobežots kā izskatoties, viņš kolekcionējot pastmarkas, alus pudeju etiķetes un sērkociņu kastītes, mīlot lasīt kriminālromānus. Par Aigaru Aidieviņu jau nemaz neesot ko stāstīt, viņš patiešām esot dievs, kurš vēl nekad neesot kļūdījies savos spriedumos. Viņš ārkārtīgi mīlot sievu, un sieva bezgala mīlot viņu. Viņš ne par ko citu nespējot domāt kā tikai par hokeju. Arī viņa, Viktorija, -ja precētos, tad tikai ar hokejistu. Diemžēl visi hokejisti jau e«ot apprecējušies, Drīz vajagot pārnākt viņas vecākiem. Vai Viktors domājot tajā kaktā sēdēt mūžīgi? Viņiem esot tikai viena istaba. Vai tiešām būšot tā, ka viņi abi kā kaķi nekautrēdamies baudīšot mīlu šajā gultā, bet tēvs un māte tepat blakus? Visi četri vienlaicīgi? Dzīve neesot hokeja spēle, kurā varot aizmirsties. .Viktorija jau bija apģērbusies. Atkal no konveijera nonākušā neizskatīgā kleitā ar bezjēdzīgām piedurknēm, ar neko neizsakošu apkaklīti, tas nozīmēja: «Mēs vairs neredzēsimies.» Arī Viktors jau bija saģērbies spožajās laka kurpēs, melnajā katliņā, kurš ļoti piestāvēja viņa iegarenajai sejai, kurš sejas vaibstus vērta dziļdomīgi noslēpumainus. Viņš pat kūpināja cigāru, tas nozīmēja: «Paliec nu sveikai» Vienu minūti pirms divpadsmitiem Viktors Pupis izgāja uz ielas. Vēja vairs nebija, pilsēta smaržoja pēc nakts, akmeņiem un dzelzs, vēl pēc rūsas, kaķiem un asfalta. Debesīs vairs nebija neviena mākoņa, kas aizsegtu zvaigznes. Tās mirdzēja spožas un aicinošas, it kā nekārtībā izkaisītas, bet vajadzēja tikai vērīgāk ieskatīties neizprotamajā kārtībā — tur bija septiņi simti trīsdesmit Viktorijai uzzīmētās kleitas un kādi pāris tūkstoši neuzzīmētu, tur bija zvārguļos, zvaniņos un mirdzošos niekos šķindošie ziloņi, laimē un sajūsmā starojošais ziloņu dresētājs ar spožajiem cimdiem un noteiktajiem roku sviedieniem, tur bija ierakstīta, vajadzēja tikai iemācīties izlasīt, visa Viktora Pupja nākamā dzīve, viss, ko Viktors Pupis vēl nenojauta. Un viņš kā laimē un sajūsmā starojošais un mirdzošais televizora ziloņu dresētājs palēcās augšup, cik augstu vien varēja, laikam taču gribēja uzlēkt līdz zvaigznēm. Kad Viktors Pupis nokrita zemē, viņš lēca vēlreiz, šoreiz tika jau krietni augstāk, bet viņu satvēra daud/as sajūsminātas rokas — restorāni jau bija slēgti, un hokeja līdzjutēji atgriezās savās mājās, viņi skūpstīja, burzīja un spaidīja, knaibīja Viktoru Pupi, jo slavenā un varenā «Lokomotīve» sīvā cīņā ar četri pret trīs bija uzvarējusi Urbanskas «Traktoru», piecas kārtas pirms čempionāta noslēguma turnīra tabulā bija ierindojusies sestajā vietā, pie tam vēl saglabāta cerība iegūt piekto vietu. Jāuzvar tikai atlikušajās piecās spēlēs.
SESTDIEN 17.45 PIRMS HOKEJA
Tālsatiksmes autobusa šoferis Valdis Vilde bija noguris, pat pārguris, bet jutās, it kā būtu saņēmis vienreizēju prēmiju vismaz piecu gadu algas apmērā, jo Daugavpilī bija paspējis nopirkt trīs pilnīgi vienādus žurnālus, un uz visiem trim varēja redzēt viņa paša varen krāsainu un efektīgu seju. Varen smaidošu un pašam varen patīkošu uz varen spoža «lkarus-Lux» fona. Pirms pusstundas viņš bija atstājis šo «lkarus-Lux» dubļainu un šosejas netīrumu apš|āktu parkā. No Daugavpils līdz Rīgai viņš bija domājis tikai par to, ko izjūt viņa tēvs, reugolies dēla smaidošajā sejā uz populārā žurnāla vāka. Pirms pieciem gadiem tēvs vēl vēlējās, lai dēls k|ūtu par • kārtīgu un cienījamu cilvēku,' un fas viņa priekšstatos nekodi nesaistījās ar šofera profesiju. Viņa tēvs bija inteliģenti un bija vairāk nekā bezgala sarūgtināts, ka viņa dēls nekad nebūs inteliģents. Tēvs lika Valdim lasīt grāmatas /10 sērijas «Ievērojamu cilvēku dzīve», bet ko viņš domāja tagad, raudzīdamies dēla smaidā no žurnāla vāka? Nolicis savu «lkarus-Lux» parkā, Valdis Vilde diemžēl aizmirsa savu tēvu un piecu gadu ilgās viņu nesaskaņas, kuras bija pārvērtušās pieklājīgā, pat izsmējīgi vēsā pieklājībi. 5ajā saulainajā svētdienas pēcpusdienā viņš vairs vēlējās tikai vienu: atkrist uz dīvāna — tāpat, bez izģērbšanās, bez liekas mazgāšanās un ēšanas, lai varētu ātri izlasīt, kas par viņu rakstīts ikvienā no trim žurnāliem, tad kādas piecas minūtes nosnausties, lai atkal varētu justies kā cilvēks, nevis pārguris šoferis. * Valdis Vilde pat nepaspēja atraut roku no zvana pogas pie sava dzīvokļa durvīm, kad durvis jau atvēra viņa sieva. Erna steidzīgi rāva laukā no matiem ru||us, izskatījās tāda kā uzbudināta, tāda kā plīvojoša, it kā atrastos kosmosa kuģī un peldētu laimes pilnā bezsvara stāvoklī. — Valducīt, tikai neuztraucies! Tev esot jāizturas tā, it kā nekas nebūtu noticis, — viss mūsu dzīvoklis ir pilns ar televīziju! Pašu pēdējo teikumu viņa sieva taisni gavilējot nogavilēja, izstūma savu vfru ar visiem trim žurnāliem atpaka| kāpņu telpā un aizcirta durvis tieši deguna priekšā. Valducītim nekas cits neatlika kā vēlreiz aplūkot visos trijos žurnālu vākos smaidošo Valdi Vildi un atcerēties, ka viņa sieva ruļļo matus tikai ārkārtējos un bezgala svarīgos gadījumos. Tā kā situācija bija vairāk nelTā nopietna, Valdis apsēdās uz kāpnēm, viņš jutās pārāk noguris, lai pats aktīvi iejauktos kādos svarīgos notikumos, sāka lēni meklēt žurnāla lappusi, kur bija vēl viena viņa fotogrāfija un arī raksts ar virsrakstu «Kā apliecināt sevi?». Tālāk par virsrakstu Valdis netika, jo atkal spēji un strauji atvērās viņa dzīvok|a durvis, un atvērtajās durvīs atkal parādījās viņa mīļotā sieviņa. Nu jau bez ruļļiem, toiies viļņaina un uzkasīta, sniegbaltu priekšautu apsējusi. 5o priekšautu viņa mēdza, aplikt tikai tajās bezgala sarežģītajās un diplomātiski saspīlētajās reizēs, kad pie viņiem bija atnākuši ciemos Valda vecāki. Taču šoreiz nekādas ģimenes svinības nebija domājamas, jo aiz sievas muguras iznira garš un ūsains šķeists ar divām spožām lampām rokās. Tos zvērojošos spožumus tas turēja, cik vien iespējams augstu paceltus virs galvas, un zibināja Valdim tieši acīs. — Vai tā būs labi? — šķiet, ka ūsainais šķeists to jautāja Valdim, kurš joprojām sēdēja uz kāpnēm. — Vienu centru uz šamo, bet otru nemitīgi uz šamās! — Aiz ūsainā šķeista ātri runāja svītrainā svīterī iezņaugts plikgalvains bārdainis un ieurbās Valdī ar plaši izplestām acīm, gluži kā autoinspektors
pēc atjautā ātruma pārsniegšanas. Valdis tā arī nepaspēja ūsainim pateikt, lai vāc tos negantos spožek|us projām, jo tie grauza acis vēl negantāk nekā naktīs pretimbraucošo mašīnu uguņi. Lai uguņi negrauztu acis, tajos nedrīkst skatīties, jāskatās mazliet iesāņus — tikai tā Valdis varēja braukt pa naktīm, acis nenogurdinādams. Plikgalvainais bārdainis ne tikai izrādīja savu acu baltos redzok|us, kuri izskatījās krietni lielāki nekā galda tenisa spožbaltās bumbiņas, bet arī mistiski pacēla savu kreiso roku un sita ātrus jo ātrus knipjus. Osainais šķeists knipju taktī virzīja savas lampas te augstāk, te lejāk, te pa labi, te pa kreisi, gluži tāpat kā ārsti groza slimniekus rentgena aparātā, lai labāk saredzētu, kas tam vājiniekam īsti ir iekšā. Valdim vairs nekādi nebija iespējams skatīties iesāņus. Spožās lampas visur atrada viņa acis. — Brīnišķīgi! Vēl brīnišķīgāk! Superbrīnišķīgil Nu jau ir pavisam normāli! — Savas mistiskās komandas svītrainā svīterī iežņaugtais bārdainis nobeidza ar tik efektīgu pirkstu klikšķi kā granātas sprādzienu un, šķiet, tikai tagad ieraudzīja pašu Valdi un viņa sievu. — Esam sumināti! Nemaz vairs nesēžam uz trepēm! Visi jūtamies kā savās mājās! Nekādas televīzijas te nav! Mēs sākami Sieva apķērās Valdim ap kaklu, mīļi nobučoja uz vaiga un piecēla viņu kājās. Valdim nekas cits neatlika kā izbrīnīti lūkoties uz svītrainā svīterī iežņaugto plikgalvaino bārdaini, jo tam nez no kurienes uzradās žvarkstoša kinokamera, kuru tas veikli piespieda pie labās acs, bet kreiso atstāja nedabiski atplestu. Tādējādi tā izskatījās patiešām pēc balti zvērojošas galda tenisa bumbiņas. Kinokamerai bija trīs objektīvi, tātad plikgalvainais bārdainis raudzījās ar veselām četrām acīm uzreiz, šis pēkšņais atklājums Valdi suģestēja tik viegli un vienkārši, it kā viņš būtu pirmatnējās iekārtas mežonis, bet plikgalvainais kinokameras īpašnieks veikls šamanis, kurš katru dienu pieradis ar rituāla dīvainībām apmulsināt katru kaut mazliet protestējošāku prātu. — Brīnišķīgi! Vēl brīnišķīgāk! Superbrīnišķīgi, nu patiešām normālil Tagad noskūpstām savu sieviņu. Tikai drošāk. Drošāk un atbrīvotāk. Mūsu te nemaz nav. Mēs te nemaz neeksistējam. Nu patiešām 'dabiski, tikai vēl un vēlreiz! — Plikgalvainais bārdainis griezās ap viņiem ar visu kinokameru kā vilciņš un runāja maigi noteiktā balsī, savu kreiso aci plezdams arvien platāku un briesmīgāku. Valdis tā arī nepamanīja, kā ienācis savā dzīvoklī, viņš tikai vēl un vēlreiz skūpstīja savu sievu. Sieva vēl un vēlreiz skūpstīja savu vīru. Valdim likās, ka sieva pat skūpsta viņu ar daudz lielāku patiku nekā tad, kad -viņi atradās « divatā. Varēja gandrīz domāt, ka viņš nav bijis mājās vismaz pāris gadu vai labākajā gadījumā atgriezies dzīvs un neievainots no pasaules kara. Taču domāšanai viņam nekādi nepietika laika. Viss turpinājās tādā trakā steigā kā rallijā, kad tikai jābrauc, jātur stūre droši rokās, lai nonāktu pie mērķa dzīvs un bez avārijām, ar pēc iespējas mazāk soda punktiem. — Patiešām normālil Tagad beidzam skūpstīties. Sieviņa palīdzēs vīriņam novilkt ādas jaku. Jaku pakārsim skapī. Nē! Nēl Sieviņa neļauj vīriņam to darīt, viņa to labprāt izdara pati. Bet mēs tajā laikā saķemmējam matus. Uz mums nemaz neskatāmiesl Mūsu te nemaz nav. Tā. Tā. Tagad var laist bērnu. Eil Eil Kur palicis bērns?! — Plikgalvainais bārdainis iebrēcās tik šaušalīgi, ka nekavējoties kādas paklausīgas rokas izstūma koridorā Valda vienīgo meitiņu Baibiņu, un Baibiņa, šis bezgala jaukais trīs gadus vecais bērns, paklausīgs un labi samācīts, skrēja* pretim savam tēvam. Parasti, kad Valdis pārnāca no darba, Baibiņa bozās, lūkojās uz viņu caur pieri, nekādi nebija piedabūjama apsveicināties, jo viņa vienmēr bija dusmīga, ka tētis nav bijis ilgi mājās. Nav ar viņu spēlējies. Tagad Valdis nevarēja vien nobrīnīties, cik pēkšņi viņa meita kļuvusi par paraugbērnu, kurš māk uzvesties pat vēl labāk un skaistāk, nekā to rāda aizkustinošās lugās un filmās. — Paceļam savu meitiņu rokās. Nobučojam, nobučojam arī savu bērniņu! Pabužinām kādu matu sprodziņu un nesam man garām. Tas ir — nākam man tieši virsū un ieejam ar visu bērnu istabā. Tikai neskatāmies kamerā, kamerā gan nevajag skatīties, citādi viss būs jāgriež ārā un jāmet kurvī! Nolādēts! — Pēkšņi trejacainā kinokamera sāka dīvaini sisināt, līdz apklusa pavisam, plikgalvainajam bārdainim ne tikai izmisīgi iebrēcoties, bet arī bezspēcīgi iekunkstoties. Spožbaltajai galda tenisa bumbiņai aizgāja priekšā a'fcu plakstiņš, palika nekustīgs kā teātra priekškars pēc pirmā cēliena, lai skatītāji varētu mierīgi
atelpot un aizstaigāt līdz bufetei. Valdis ar visu Baibiņu pagāja garām kinooperatoram un iegāja lielajā istabā, kur viņiem bija tāda kā viesistaba, un ieraudzīja, ka šīs istabas vidū stāv viņa tēvs Otomārs Vilde. Kā vienmēr patukls, paplāniem matiem, paskumju un nez par ko apvainotu izskatu. * Otomārs Vilde mazliet pavainīgi, kā atvainodamies atpleta rokas un sagaidīja savu dēlu un mazmeitiņu ar uzspēlēti jautru skatienu, it kā viss notikušais un notiekošais būtu visnozīmīgākais brīdis viņu mūžā. — Jaunu kaseti, — svītrainā svīterī iežņaugtais plikgalvainais bārdainis nokunkstēja un atmeta savu agregātu pasīkam puišelim, kuram bārda vēl neauga, bet kurš arī bija ģērbies svītrainā svīterī, jo skaitījās operatora asistents. Operatora asistents paņēma trijacaino kameru un dievinoši nolūkojās, kā šefs bez trijām acīm jutās fāds kā iztukšojies, dziji nelaimīgs un tik nevarīgs, ka, šķita, pat pār lūpu vairs nevar pārspļaut. Viņa šefs pagāja garām tēvam un dēlam kā tukšai vietai un bezspēcīgi atslīga tajā pašā dīvānā, kur Valdis bija cerējis nosnausties ar trim žurnāliem rokās. — Labdien, tēvi Tu arī šeitl — Valdis teica. — Sveiks, dēlsl Kur nu šeit bez manis? Vai tad tu tiešām nezini, jāgatavo nākošsestdien septiņpadsmitos četrdesmit piecās par tevi raidījums. Mēs šeit tevi gaidām jau kādas divas stundas. — Tēvs runāja ļoti nopietni un ļoti pārmetoši. Kad Valdis gribēja pieiet tēvam tuvāk un sasveicināties, Otomārs Vilde ar rokas mājienu parādīja, lai paliek vien turpat pie durvīm, lai joprojām tur Baibiņu rokās. — Jā, uz autobāzi esot zvanīts, bet par šodienu man neviens nekā nav teicis, — Valdis Baibiņu nelaida zemē, viņš nekādi nevarēja saprast, kāpēc tēvs negrib ar viņu apsveicināties. Baibiņa bija apķērusi Valdi ar savām roķelēm un vaļā nelaidās. Tādēļ Valdim atlika tikai iejautāties: — Bet šodien taču ir tikai svētdiena? — Jaunais draugs, nākošsestdien astoņpadsmitos trīsdesmit būs hokejs, un televizorus visi iesilda jau krietni pirms hokeja, tātad galīgu marasmu rādīt mēs vis nevaram. Lai arī esam provinces telestudija, mums jācenšas strādāt pasaules labāko standartu līmenī. — Plikgalvainais bārdainis joprojām bija atslīdzis uz dīvāna. Vienu roku viņš bija aizmetis aiz galvas, bet ar otru dziļdomīgi un pārgudri plucināja savu pašķidro bārdu, kura jau sen izskatījās pēc projām metamas un pārslaucītas slotas. šai viņa pozai vajadzēja izteikt notiekošā bezgalīgo svarīgumu, vienreizīgo nopietnību un klātesošo neatkārtojamo atbildību. — Jā, — Otomārs Vilde apstiprināja. — Viņam Ir taisnība. Diemžēl Raimondu Paulu ar Lapčenoku un Bumbieri mēs nesadabūjām, bet būs Ruta Roesa ar Paulu Butkēvicu. Skatītājiem viņi patīk. Tātad mūsu sarunas starplaikos būs dziesmas. Iespējams, ka demonstrēs arī modernās sarīkojumu dejas. Nav izslēgts, ka puķes tev pasniegs televīzijas Lienīte. Tātad par raidījumu ir domāts. Varēs ne vien paklausīties, bet būs arī uz ko paskatīties. — Brīnišķīgil Pavisam brīnišķīgi! Superbrīnišķīgi, pat provinciāli normāli! Kā labākajās provinces aprindās! — Plikgalvainais bārdainis to teica ar zināmu izsmieklu, jo viņa dzīves vienīgais mērķis bija strādāt pasaules standartu līmenī, sniegt savai tautai ko vēl nebijušu un nekad neredzētu, taču viņa personiskās darbības rezultāti parasti bija zem nbrmālā. Pie tā viņš vienmēr vainoja citus, tādēļ varēja atļauties ironiski pasmaidīt un nesasniegto cieņu savā tautā kompensēt ar attiecīgām honorāru summām, kuras eksistēšanu mākslā padara iespējami patīkamu un pat šiku. Otomārs Vilde tā kā sabozās, viņam nekad nebija paticis, ja kāds mēģina ironizēt vai pasmaidīt par viņa spējām, it sevišķi tagad, kad bija jāvada raidījums par savu vienīgo dēlu, kurš vienmēr viņam bija šķitis no dzīves pareizajiem un cēlajiem ceļiem nomaldījies cilvēks. — Valdi, tu redzēsi, viss būs labāk nekā normāli. — Valda tēvs saslējās kā vecs kaujas zirgs, izdzirdīs militārā orķestra dārdus.
zinātniski tehniskās revolūcijas gadsimtā vienkārši neiztikt! Ai Ko es dzirdu? Pie durvīm zvana! Tur jau arī viņš nāk. Sievas Ernas un mazās meitiņas Baibiņas mīļi sveikts un vienmēr mīļi gaidīts. Katra šāda vīra un tēva atgriešanās vienmēr ir mazi svētki. Ak, kā Baibiņa ir viņu gaidījusi! Tētis viņai vienmēr stāsta aizraujošus stāstus par tāliem ceļiem, par tālām pilsētām, par to, cik draudzīgi viņa autobusu sagaida citās republikās. Un, lūk, viņš jau šeit! Labdien, biedri Vildel Mūsu televīzijas un mūsu skatītāju vārdā atvainojiet par šo nelielo ielaušanos jūsu dzīvoklī! Jūs tikko kā no darba un laikam mūs nemaz negaidījāt? — Negaidīju gan, — Valdis godīgi atbildēja un saprata, ka nākamsestdien to dzirdēs visa republika, visi viņa darba biedri un paziņas, tādēļ cieši nolēma lūkoties plikgalvainā bārdaiņa spoži baltajā un plaši ieplestajā acī un arī nemirkšķināt. — Un kāds bija reiss? Pavisam vaļsirdīgi! Valdis joprojām turēja Baibiņu rokās, viņam laikam vajadzēja stāstīt par neizremontētajiem pavasara ceļiem, par bedrēm, par ceļa remontnieku apkārtceļiem, uz kuriem var ne vien salauzt mašīnu, bet arī pats kratīdamies nolauzt kaklu, par trim piedzērušiem pasažieriem, ar kuriem viņš nomocījās visu ceļu, tādēļ iesāka ar vienu īsu vārdu, lai varētu par to visu pamatīgi pastāstīt: — Draņķīgs. Vienkārši draņķīgs, jo … Tēvs viņu pārtrauca viegli, kā rotaļādamies un gandrīz nemanāmi. — Jā, diemžēl pat labākajiem mūsu darba darītājiem vēl ir daudz problēmu, bet tieši ar neatlaidību, ar mīlestību uz savu profesiju viņi tiek ar šīm problēmām veiksmīgi galā. Tā taču ir, vai ne? Otomārs Vide raudzījās viņā tik saprotoši un laipni, ka Valdis jutās gandrīz kā skolas puika, kurš pārnesis mājā pilnu liecību ar piecniekiem, tikai ar piecniekiem. — Ja runā vispārīgi, tad tā arī ir. — Bet ja konkrēti? — Konkrēti… Hm. — Teiksim, kas ir jūsu panākumu pamatā? Baibiņa laikam gribēja čurāt, jo sāka trīt kājiņas, tādē| Valdis palaida viņu vaļā, lai skrien pie mammas, jo plikgalvainais bārdainis joprojām zvērināja savu spožbalto pingponga bumbiņu, braukdams ar transfokatoru arvien tuvāk Valda sejai. Valdis to nojauta, tāpēc palaida, lai Baibiņa skrien, jo izskatījās, ka pats viņš to nevarēs pašlaik uzsēdināt uz podiņa. — Pamatā? Pamatā nekādu lielo problēmu nav. Pārnācis no reisa, es parasti kādu stundu nogu|u. Vienkārši esmu noguris. Arī pirms darba ir kārtīgi jāizgu|as, lai pie stūres nenāktu miegs. Citādi nevar. Citādi nevienu problēmu nevar atrisināt. Ja esi labi izgulējies, tad vari labi pastrādāt. Tas arī ir visa pamatā. Populārais televīzijas intervētājs izskatījās mazliet samulsis. Varbūt tāpēc, ka Valdis vairs neko neteica, vienkārši apklusa un mujķīgi blenza transfokatorā. — Ļoti interesanta doma… Jā, mūžīgā un senā problēma — ko darīt brīvajā laikāl Stopi… Tagad uzfilmēsim vakariņas, pēc tam būs pēdējā — noslēdzošā intervijai Tikai pēc šīs komandas Otomārs Vilde sasveicinājās ar savu dēlu. — Tomēr tā jocīgi, — Valdis teica, — jūsojamies, it kā būtu sveši… — Tūkstoši pie televizoriem zina tikai to, ka Valdis Vilde ir «Dzintara riteņa» īpašnieks, bet es šā raidījuma cikla pastāvīgais vadītājs, — Otomārs Vilde runāja kā jokojot, bet katram teikumam, kuru viņš izrunāja, bija pilnīgi cits, daudz smagāks svars: vai tad tu nezini, ka es vienmēr esmu gribējis, lai mans vienīgais dēls būtu kas vairāk nekā šoferis. — A, tu pašlaik esi tie tūkstoši. — Valdis laikam saprata, ko tēvs bija gribējis teikt. — Tu neuztraucies, bija jau labi, — tēvs centās savu dēlu mierināt, — ļoti dabiski, tā patiesi, kaut kā nesadomāti. Skatītājiem patīk tādas brīvas sarunas. Arī priekšniecība neiebildīs, un mēs paši, apdomājot šo raidījumu, vēlējāmies brīvi improvizēt, apzināti nevairīties no negaidītām situācijām.
— Zini, es patiešām esmu noguris, — Valdis teica. — Gandrīz kā pats uz saviem pleciem būtu stiepis to autobusu. — Tas ir labi, mums būs labs un patiess materiāls, varbūt pagaidām apsēdies. — Apsēdinājis dēlu uz dīvāna, Otomārs Vilde atkal sāka svinīgi un pacilāti, it kā atklātu jauno Dailes teātra ēku. — Un tagad filmējam, filmējam pusdienasl Viss norit labāk, nekā bija domāts! Valda sieva jau nāca ar kafijas krūzi un torti. Baibiņa sajūsmā sita plaukstas un pieprasīja krēma puķes. Vectētiņš sajūsmināti sita plaukstas kopā ār mazmeitiņu. Plikgalvainais bārdainis žvakstināja kameru te vienā, te otrā pusē, te cēlās, te gūlās, te uzkāpa uz krēsla, te lēca atkal zemē. Pēc viņa straujajiem pārlēcieniem pa astoņpadsmit kvadrātmetru lielo istabu varēja domāt, ka šeit tiek filmēta zemestrīce. Erna paspēja pačukstēt vīram, lai par torti neuztraucas, to atnesis viņa tēvs, kad televīzija aizies, viņi paēdīs kārtīgi. Valdis tikai apmierināti pamāja ar galvu, viņš centās šajā īsajā starplaikā atrast rakstu par sevi žurnālā, palasīt, ko par viņu raksta. Viņš vēlējās uzzināt, kā sevi ir apliecinājis. Valda sieva jau sēdēja blakus Baibiņai pie galda kā varen smaidoša un varen mī|a namamāte, kad plikgalvainais bārdainis ieraudzīja, ka pats galvenais varonis par torti neliekas ne zinis, tikai sēž uz dīvāna un lasa žurnālu ar sevi .pašu smaidošu un krāsainu uz vāka. Operatora kreisā acs no spožbaltas pingponga bumbiņas lēni un neatlaidīgi pārvērtās īstā mirdzoši zvērojošā tenisbumbiņā. — Cienītā! Tagad mēs pieceļamies, lai palūgtu savu vīru pie galda. Tā, tā. Mī|āku skatu! Pieejam viņam klāt un mīļi, ļoti mī|i paņemam aiz rokas. Brīnišķīgi! Superbrīnišķīgi, nu pavisam normāli Kad Valda sieva piegāja pie sava vīra un maigi pavilka aiz visiem trim žurnāliem, visi varēja ieraudzīt, ka Valdis guļ cieši aizmidzis un miegā pat viegli svilpo. Plikgalvainais bārdainis apjukumā nolaida kameru un nez kādēļ sāka filmēt savu kurpju purngalus. Otomārs Vilde apjukumā apēda krēma rozi, kuru bija gribējis dot Baibiņai, lai viņa kadrā neņiķotos un negražotos. — Jūs jau kādu gadu neesat pie mums ciemos bijuši, — Valda sieva Erna teica. — Tagad jau viņš tā pasācis. Kā pārnāk no darba, tā kādu stundiņu noguļ. Baibiņa, izmantojot apjukumu, paņēma speciāli filmēšanai nopirkto tortes lāpstiņu un sāka ēst ar to visu lielo torti. Nebija neviena, kas viņai aizrādītu, ka šī šķipelīte domāta tikai tortes gabaliņu pārvietošanai uz šķīvīšiem. — Neko darīt, būs tā stunda jāpagaida, — Otomārs Vilde noteica stingrā priekšnieka tonī un, lai neviens no filmēšanas grupas neceltu nekādus iebildumus, piegāja pie grāmatplaukta. Lai nomierinātos, Otomārs Vilde vienmēr mēdza parakņāties pa grāmatām. Grāmatas vienmēr viņu nomierināja, taču šoreiz negaidīti uztrauca, jo dēla grāmatplauktā starp sērijas «Ievērojamu cilvēku dzīve» daudzajiem sējumiem viņš atrada savu pirmo un vienīgo dzejoļu grāmatu — «Pavasara vējos skatos». Viņš dēlam šo grāmatu nebija devis. Kur gan Valdis to dabūjis? Ak, jā! Tagad cilvēki pārkravājas uz jauniem dzīvokļiem, visu nevajadzīgo atdod antikvariātā, un viņa skatiens pavasara vējos vienmēr bija pārdošanā, šī plānā grāmatiņa iznāca pirms gadiem divdesmit pieciem, kad viņš apprecējās un viņam ar sievu piedzima dēls. Pēc dēla piedzimšanas dzejoļi jau vairs nerakstījās. Vajadzēja ko ēst, vismaz bikses, ko kājās vilkt. Sev un dēlam. Tagad pēc vairāk nekā divdesmit gadiem viņš lasīja savus jaiinības dzejoļus, tie viņam pat mazliet patika, jo gandrīz visus viņš zināja no galvas un atkārtoja pie sevis, kad bija viens. Viņš turēja rokā savu grāmatiņu un saprata, ka varbūt vēl uzrakstīs vismaz vienu dzejoli. Dzejoli, par biksēm, jo tieši nolādēto bikšu dēļ viņš bija sācis strādāt televīzijā un velk sev šo nepatīkamo slogu joprojām. Un visi šie gadi nodzīvoti tikai tādēļ, lai kādreiz uzrakstītu dzejoli par biksēm? Tikai tādēļ viņš šeit strādājis, nemīlēdams un necienīdams šo darbu? Plikgalvainais bārdainis pētīja savus objektīvus un nožēloja, ka jaunuzceltajās dzīvojamās mājās ir pārāk mazas istabas. Ja istabas būtu daudz plašākas vai vismaz garākas, viņš varētu filmēt ar
teleobjektīyu un, filmējot šeit ar teleobjektīvu, varētu uzņemt tādus kadrus, kas noteikti būtu starptautiska klase. Viņu par vienīgo operatoru savām lieliskajām filmām izraudzītos slavenais latviešu kinorežisors Gunārs Piesis vai pat ģeniālais itālis Fellīni. Visvairāk par visu viņš baidījās nomirt kā neģeniāls un neslavens cilvēks. Operatora asistents kā vienmēr skatījās tikai uz savu šefu un tikai dievinoši, jo visi šie objektīvi, šīs nebeidzamās filmu lentes, kuras viņš tina kasetēs kilometriem, bija neaptveramas un interesantas nākotnes pilnas. Viņam jau bija tieši tikpat svītrains svīteris kā šefam. Meitenīgā izskata puisis, kurš savu kaklu bija izgreznojis ar tautisku prievīti, ieslēdza savu magnetofonu, jo Valdis Vilde krāca |oti melodiski un tik enerģiski satrauktā spēka pilnā ritmā, ka uz šā ritma pamata noteikti varētu veidoties kāda spēka pilna kora dziesma par ūdenskritumu — necili skaistu, bet nepieciešamu mūžībai. Meitenīgā izskata puisis, kurš savu kaklu bija izgreznojis ar tautisku prievīti, bija nolēmis k|ūt par komponistu, tādēļ savā magnetofonā viņš ierakstīja visu, kas pagadījās, visu, kas bija ātrāk pa rokai, nekad nepadomājot ilgāk par pusminūti. Nākotne viņu neinteresēja, viņš ņēma visu, kas tuvāk, ērtāk un ātrāk, gulējis vai negulējis, ēdis vai neēdis. Garais un ūsainais šķeista citu pēc citas izslēdza visas spožās lampas un pēkšņi ārkārtīgi loģiski un ārkārtīgi vienkārši izsaucās: — Paklausiefiesl Mēs taču pēc stundas apsolījāmies būt pie «Dzintara atspoles»! Otomārs Vilde laikam nesaprata viņa teiktā jēgu, viņš tikai saprata, ka visus šos cilvēkus, kā jau priekšnieks būdams, viņš pa šiem gadiem ir izveidojis pēc sava ģīmja un līdzības, arī viņa dēls laikam ir redzējis tikai to, kā viņš visu mūžu mocās ar īstas inteliģences trūkumu. Laikam tādēļ viņš, pilnīgi negaidot, skaļā balsī sāka skandēt, ko nebija darījis gandrīz divdesmit gadu: Bet pavasara vējš ir nežēlīgs, Es rinu — Bet tikai tā es sevi Apliecinu. Un… Tālāk Otomārs Vilde vairs negribēja atcerēties, un viņam bija bail ieskatīties grāmatā, kura saucās «Pavasara vējos skatos».
EŅĢELIS UN RIČARDS
Kad kādā saulainā svētdienas rītā Dzirnavu ielas alus bāra viesu apkalpotājs Ričards Ķauķis iznāca no lifta un sataustīja kabatā sava dzīvokļa atslēgas, viņa tēvs un māte sēdēja virtuvē, grieza žāvēto Valmieras šķiņķi un ēda ar kāru muti. Emīlija Kauķe, būdama tā miesās kuplākā, grieza šķiņķi tik plānas šķēlītēs, ka nogrieztajai šķēlei varēja redzēt cauri gaismu spīdam. Tas viss tika uzlikts uz vēl plānākas maizes un ēsts, smalki jo smalki izgaršojot. Zigismunds Ķauķis, būdams izkaltis, savītis un jau salīcis zem savas jau pensijai tuvojošās gadu nastas, grieza šķēli negausīgi biezu, pat vēl platāku par maizi, un ēda tāpat bez maizes, vienkārši tāpat bāza mutē vēl nedaudz pēc alkšņu dūmiem smaržojošo gardumu. Kad Kaūķi izdzirda dēla atslēgu noskrapstam dzīvokļa durvīs, abi kādu mirkli sastinga, steidzīgi norija kumosus, kuri atradās mutē. Emīlija attapās pirmā. Viņa steidzīgi ietina Valmierā ražoto šķiņķi neganti čaukstošā veikala papīrā, bet tālāk vairs nezināja, kur to vīstokli lai nogrūž. Zigismundam kļuva savas sievas žēl, viņš apsēdās uz loga palodzes, noslēpa pergaments ietīto gāju sev aiz muguras un tā sēdēja, prātodams, kā lai" visu šo pēkšņo izšķērdību izskaidro savam dēlam. Dēls ienāca, aizvēra durvis un, neapsveicinājies ar vecākiem, sāka izģērbties. Vispirms nometa lēto dermantīna jaku, tad neskaitāmas reizes lāpīto kreklu, tad jau pusšķīdušus tankus, tad dungrenes. Pēc kādām divdesmit sekundēm jau stāvēja vecāku priekšā peldbiksītēs. — Ledusskapi pārdevāt? — Ričards jautāja. — Jā. Vakar pašā vakarā aizveda. Tāds pretīgs tips. Ja tumsā satiktu uz ielas, būtu bail. — Ričarda māte stāvēja tajā pašā vietā, kur kādreiz atradās ledusskapis. Viņai joprojām bija žēl šī sniegbaltā agregāta, kurš uzticīgi bija kalpojis bez jebkādiem remontiem turpat piecpadsmit gadus. — Un bufeti? — Ričards ar kājām izspārdīja savas vecās drēbes, atrada zem tām nomesto portfeli. — Bufeti gan izdevās pārdot tādiem labiem un laipniem cilvēkiem, — Zigismunds Ķauķis atbildēja un, dīvaini puspagriezies, mēģināja atvērt logu, lai vecāku cieņu kompromitējošo šķiņķi varētu izmest uz ielas, bet tas nekādi neizdevās, laikam pēc lietus loga rāmji bija sabrieduši. Ričards atvēra portfeli, izņēma divus divdesmitpiecniekus un, nometis uz galda, gāja uz vannas istabu mazgāties. Taču vispirms tāpat peldbiksītēs izstaigāja lepnu riņķi pa visu trīsistabu dzīvokli, kurā bija palicis nežēlīgi maz mēbeļu. Tikai gultas, kur gulēt. Tikai viens skapis, kur novietot drēbes. Visi kakti nesaprotamu, sīku, nepārdodamu grabažu pilni. Izskatījās tā, it kā visa ģimene taisītos pārcelties uz jaunu dzīvokli. — Ko tad šonakt? — Emīlija izstaigāja dēlam līdz visu garo riņķi, gaidīdama, ka viņš varbūt atskatīsies. — Ko tad šonakt? — Mandarīni, tikai mandarīni, kaut kādi mandarīni, lai vienreiz viņi visi sapūst. — Ričards jau bija vannas istabā un sāka mazgāties. — Tu jau, Ričard, mums esi eņģelis. Ne jau katrai mātei ir tāds dēls, tāds dēls… — Māte šaudījās no virtuves uz vannas istabu te ar tīru dvieli, te nesdama tīru kreklu, te sandales.
— Beidzot… — Zigismunds Ķauķis beidzot bija atpurinājis vaļā logu. — Beidzot tā diena mums būs pienākusi. Ričarda tēvs jau gribēja izmest to nolādēto žāvēto ga|as gabalu uz ielas, bet ieraudzīja, ka ir jau par vēlu. Dēls jau bija nomazgājies, saģērbies tīrās drēbēs, stāvēja virtuvē, ieraudzījis savu tēvu turam rokās kaut kādu saini. — Tā diena patiešām ir jau pienākusi. Dzelzceļa stacijā es jau pateicu —. čaul Uz neredzēšanos! — Ričards pienāca pie tēva un izņēma viņam no rokām balto saini. Tēvam, to atdodot, pat ietrīcējās rokas. Ričards pasvārstīja saiņi rokāsun jutās, it kā būtu apbraucis apkārt visai pasaulei un jebkurā vietā sagaidīts milzu pūļiem pakalpīgu viesmīļu, kuri ar neslēptām gavilēm katru viņa vēlēšanos nolasa no acīm. Ričards jutās tik stiprs un varens, ka uzmeta pergamenta saini līdz griestiem, veikli noķēra un attina. Zigismunds Ķauķis sēdēja uz loga kā notiesātais. Viņš pat vēlējās, lai dēls viņam iesit kārtīgu pliķi, jo tiešām jutās to pelnījis. Viņam sāpēja vēl vairāk, ka dēls viņam nesita, bet skatījās uz Valmierā žāvēto šķiņķi kā uz nez kādu skorpionu. — Mēs pārdevām arī sudraba karotes un sudraba glāzes. Tās, kuras mums uzdāvināja uz sudraba kāzām. Tiem pašiem labajiem un laipnajiem cilvēkiem, — māte taisnojās. — Es domāju, ka te ir ledusskapis un bufete, — Ričards teica un nogrieza arī sev plānu jo plānu šķēlīti, iebāza to mutē. šķiņķa garšu viņš nejuta, bija pat izbrīnījies par to, ka nesajūt nekādu garšu. — Ledusskapis un bufete jau ir tur. — Māte parādīja ar roku kādu ļoti noslēpumainu virzienu. — Jau tur, — tēvs apstiprināja. Ričards rūpīgi ietina šķiņķi atpaka| papīrā, nolika uz galda un gāja uz turieni, kur māte bija norādījusi. Viņš jau zināja, ka tas atrodas skapī. Nekur citur kā tikai skapī. Taču skapja durvis māte nejāva atvērf. — Atļauj nu man pašai to prieku, — viņa tfeica lēni un svinīgi. Vēl lēnāk un vēl svinīgāk pati atvēra skapja durvis. Tās čīkstēja tik saldi, ka sirds tā jocīgi ietirpās. Tomēr Emīlija Kauķe saņēmās, apvaldīja tirpoņu savā sirdī, iebāza roku starp palagiem un krūšturiem, sataustīja tur celofāna maisiņu. Zigismunds Ķauķis jau stāvēja blakus savam dēlam, un viņa krunkainie vaigu gali bija kļuvuši satraukti sārti. Dažas sīkas dzīsliņas pat metās tumši violetas. Ričards visu to pamanīja un dīvaini smagi elpoja. Laikam bija pārpūlējies, visu nakti mandarīnu kastes svaidot. Arī kājas dīvaini ļodzījās, rokas smeldza, galvā sāka dunēt kas nesaprotams. Beidzot Emīlija vēl lēnāk un vēl svinīgāk izvilka celofāna maisiņu, nopūta no tā neesošus putekļus un pasniedza dēlam. Dēls saprata, kas viņam jādara. Viņš paņēma celofāna maisiņu un visu tā saturu izgāza uz grīdas. Pirmie nozibēja rozīgi zilgani zaļie piecdesmitnieki. Tie bija gludi un cieti: Tikai dažām locījuma vīlēm. Tomēr tos varēja ievērot tikai uz mirkli, jo momentāli tos pārsedza violeta ņirboņa — d vdesmitpiecnieki. Tie bija vairāk apvazāti, taču vēl izskatījās gluži kā jauni. Tie krita uz grīdas, viegli virpuļodami. Tad nogāzās ilgs un uzvaroši garš zilgani za(š sarkano vilnis — desmitnieki. Lai cik saburzīts izskatījās dažs labs papīriņš, to vērtība nebija mazāka kā citiem — tiem gludajiem, nesen kā drukātajiem. Kad viss celofāna maisiņa saturs bija uz grīdas, visi trīs bažīgi nolūkojās krāsainajā klājienā un, nerunājot ne vārda, sāka darīt to, kojau bija pieraduši, kas viņiem visiem trim pat sagādāja baudu. šķiņķis jau bija aizmirsts, visi trīs nometās uz ce|iem un sāka bez skaņas kustināt lūpas. Kā kādu senu austrumnieku lūgsnu skaitot. Zigismunds Ķauķis nebija dzinis bārdu, visapkārt lūpām trīsēja iesirmi rugāji. Emīlija Kauķe pavēra lūpas tikai joti niecīgā šķirbiņā, šķita, viņa ķer vējā lidojošas magoņu sēkliņas.
Ričards visu laiku ar lūpām aplaizīja savus pirkstus, varēja domāt, ka pirksti notriepti ar medu un lūpas kāri dzer smaržojošu nektāru. Zigismunds Ķauķis darbojās tikai ar diviem trim pirkstiem. Kā jau profesionālis. Viņš strādāja bankā, katru darbdienu astoņas stundas skaitīja naudu, bet tikai šīs mājas skaitīšanas, kas visai ģimenei izvērtās par svinīgu rituālu, viņam sagādāja īstu prieku un azartu. Darbā nauda viņam neizraisīja ne mazākās emocijas. Darbā viņš to skaitīja kā automāts, bet mājās viņam pat nedaudz trīcēja pirksti un mutē vienmēr radās dīvains sausums. Emīlija Kauķe nebija pieradusi no naudas ātri un viegli šķirties. Viņa ņēma katru naudas zīmi atsevišķi, ilgi apgrozīja to pirkstos, baidīdamās, ka tik nekļūdās. Viņa tur vēlreiz aplūkoja kādreizējo ledusskapi, bufeti, nepasūtu mēteli, tikai vienu karotīti cukura un krūzīti rīta tējas, māku mierīgi paiet veikalā garām saimniecībā vajadzīgām lietām, māku pēc iespējas mazāk staigāt pa veikaliem. Ričardam lūpas un mēle jau bija kļuvušas sausas, vairs nebija kur samitrināt savus pirkstus, nauda slīdēja, to vairs nevarēja, kā pienākas, saturēt. Ričards gribēja aiziet uz vannas istabu, samitrināt pirkstus pie krāna, viņš piecēlās, lai ietu, bet tad ieraudzīja, ka istabas durvīs stāv eņģelis. Eņģelis kā jau eņģelis. Basām kājām, uz muguras spārni, pats tērpies garā, baltā paltrakā. Vaigi tam rozīgi, bet mati sprogaini. Rokās krūzīte ar ūdeni. Tāda zilām puķītēm apgleznota. — Es jau tev atnesu, Ričard, — eņģelis teica un sniedza viņam krūzīti. — Kas tu tāds esi? — Ričards jautāja. — Vai tad neredzi, ka esmu eņģelisl — eņģelis atbildēja. — Dieva taču nav! — Jāl Dieva nav, — eņģelis atbildēja apstiprinoši, raudzījās virvā ar skaidrām un zilām acīm.. — Bet tu? — Vai tad tu neredzi, ka es esmu! — Eņģelis bija ļoti izbrīnījies. — Un kāpēc tu atnāci? Ko .tev no manis vajag? — Ričards bija ļoti pikts, jo eņģelis jau sāka viņu traucēt. Vienīgais labums bija tas, ka viņš viegli vēdināja spārnus, un Ričarda seju skāra viegls vējiņš, gluži kā no ventilatora. — Ričardi Divdesmit piecu gadu vecumā tu esi sasniedzis daudz. Tu kopīgi ar vecākiem jau esi sakrājis naudu automašīnai. Alus bārā tu esi vislabākais viesmīlis. Tu neņem dzeramnaudas. Tu nekrāpiest Tu esi godīgs un krietns. Tu esi čakls. Tu visā savā mūžā neesi izdarījis neviena nelietīga darba. Tavā galvā nav bijis nevienas nelietīgas domas. Tu esi pats godīguma, čakluma un apzinīguma iemiesojums. — iāl Es patiešām tāds esmul — Ričards apstiprināja. Viņam ļoti patika, ka šis eņģelis tā runāja. Runāja tā, kā tas patiešām bija. Eņģelis visu to nolasīja no gara pergamenta ru|ļa, vēl' reiz spēcīgi savicināja spārnus un teica svinīgi noslēpumainā balsī: — Sakarā ar šiem jau pieminētajiem sasniegumiem fu tiec atalgots tā kā neviens. Sajā brīdī es varu izpildīt jebkuru tavu vēlēšanos. Vēlies jeb ko, un tas piepildīsies! Ričards nezināja, ko lai saka. Pārāk ilgi domāt arī nevarēja, jo eņģelis vicināja tik stipri spārnus, ka, likās, lidos tūlīt projām. — Man nekā nevajag, — Ričards eņģelim godīgi atbildēja. — Es |oti gribēju žiguli. Naudai jau vajadzētu būt sakrātai. Rīt no rīta tā jāiemaksā krājkasē, pēcpusdienā jāiet pēc automobi|a. — Ak, krietnais Ričard! Tu godīgākais, čaklākais un apzinīgākais no visiem! Tu tiešām nekā cita dzīvē nevēlies kā tikai žiguli? Eņģelis stipri vicināja spārnus un laidelējās pa istabu gluži kā putns. — Bet ko gan citu, izņemot žiguli, mūsdienās vēl var vēlēties? — Ričards jautāja. — Vēlēšanos, kuras nemaz nav, nevar piepildīt. — Eņģeļa balss bija vēl dzirdama, bet viņu pašu vairs neredzēja.
Zigismunds Ķauķis pa to laiku jau bija veikli sadalījis naudu kaudzītēs. Katrā kaudzītē simt rubļu. Pavisam vajadzēja būt sešdesmit sešām kaudzītēm, bet, lai nopirktu vislētāko žiguli, pietrūka viena puskaudzīte. ' Emīlija Kauķe sāka vaimanāt, asaras viņai bira kā pupas. — Nekad, nekad mēs nevarēsim aizbraukt uz kapiem kā cilvēki. Savā automašīnā. Es tā gribēju uz tēva kapņ uzsēt raizālītil Ričards sēdēja un blisināja acis. Viņš tā arī nevarēja saprast — bija vai nebija gulējis. Viņš saprata tikai to, ka trūka piecdesmit rubļu. Nožēlojamu piecdesmit rubļu. Pēkšņi atcerējās, ka piecdesmit rubļus par nakts darbu bija nolicis virtuvē uz galda. Viņš aizgāja uz virtuvi. Tur tiešām bija tie mandarīnu piecdesmit rubļi. Zigismunds Ķauķis tādēļ nekļuva priecīgāks. Viņš saprata, ka tik lielu un pie tam vēl savu naudu viņš droši vien skaita pēdējo reizi mūžā. Emīlija Kauķe joprojām raudāja, bet šoreiz jau aiz laimes. Viņai vairs nevajadzēs braukt uz Ērgļu kapiem ar lēnu vilcienu, viņas dēls viņu vedīs pāri Kangaru kalniem ar žiguli. Viņa varēs katru nedēļu uz tēva kapa apcirpt raizālīti, bet uz māsas kapa apliet leduspuķes. Uz grīdas blakus naudas kaudzītēm stāvēja ar zilām puķītēm apgleznota krūzīte, un Ričards tā arī nesaprata, vai eņģelis bija pa īstam, vai redzējis to dīvainā murgā pēc negulētas nakts. Bet galu galā kāda tam visam nozīme? Ričards pašlaik domā par ko citu — kur lai sadabū trīs kapeikas, lai rīt varētu aizbraukt pēc sava auto ar tramvaju.
SALAVECIS UN SNIEGBALTĪTE
Nu jau kuru gadu, viņš nemēdza skaitīt tieši kuro, mainoties gadu skaitļu pēdējam ciparam, apmainot kalendāru, vecā gada pēdējam ciparam pamazām nogrimstot aizmirstībā, veco kalendāru vienkārši aizmetot projām, Vitauts Virģenieks pašā gada sākumā ņēma darbā atvaļinājumu. Darba biedri par šo viņa dīvaino rīcību vienmēr bija stāvā sajūsmā — atkal atvieglosies atvaļinājumu saplānošana vasaras mēnešos. Taču Vitauts Virģenieks uz kolēģu pateicības pilnajiem skatiem, pat uz izbrīnu un neizpratni par dīvaino atpūtas laiku pašā ziemas vidū nekādi nereaģēja, vienkārši gāja uz māju, uzkapa bēniņos, nometa lejā palielu maisu, putekļiem vien nogriežoties. Izņēma no maisa vāri zilu, ar zelta un sudraba zvaigznēm nobārstītu paltraku, sapinkājušos pakulu bārdu, arī cepuri, kura bija izgreznota ar krāsotas.vates gabaliem, šajās.reizēs viņš vienmēr bija ļoti nikns uz sevi, ka nav Salaveča tērpu kārtīgi iekāris skapī, bet gan katrreiz nometis kā nevajadzīgu, saņurcījis un pa roku galam sabāzis maisā. Un tā tūlīt pēc jauna gada iesākšanās bija jāizķemmē savēlušās bārdas pakulas, bija jāpārlīmē cepures vate, vajadzēja arī izgludināt vāri zilo paltraku. Taču ar gludekli vien šeit galā tikt nevarēja. Dažas no zelta un sudraba zvaigznēm bija no kritušas, nez kur pazudušas, vajadzēja meklēt jaunu zelta un sudraba papīru, rūpīgi izgriezt no tā jaunas zvaigznes un pielīmēt nokritušo un pazudušo vietā. Bet tās pēc gada atkal nokrifcT, pazuda, un, lai nosegtu ar sakaltušo līmi apķēpātos plankumus, katru gadu zvaigznes vajadzēja uzlīmēt aizvien lielākas un lielākas, šķita, ka pēc dažiem gadiem vāri zilā auduma drēbe vairs nebūs redzama, viņš viss čaukstēs vienās zelta un sudraba zvaigznēs, šī noņemšanās viņam diez kā nepatika, rokas noķēpājās ar līmi, vajadzēja diezgan ilgi un ārkārtīgi pacietīgi gaidīt, kamēr zvaigznes piekalst, tādēļ gribot negribot bija jādomā par to, ko katru mīļi pierastu gada dienu viņš centās nedomāt un neatcerēties. Nu jau kuro gadu skaitļu pēdējam ciparam nogrimstot aizmirstībā, veco kalendāru vienkārši aizsviežot projām, Simona Sīle pašā gada sākumā vienmēr priecājās, ka viņai teātrī tikpat kā nav lomu, tur jābūt tikai tajās izrādēs, kurās piedalās viss teātra kolektīvs, un viņai tikai reižu reizēm vajadzēja pārskriet pāri skatuvei, dažkārt rādot uzbudinātu, dažkārt jautru seju. Sākoties jaunam gadam, viņa vienmēr bija laimīga par tām dienām, kad vispār nav uz teātri jāiet, varēja palikt mājās, uzvilkt skaistāko rītakleitu, varēja sēdēt ilgi pie spoguļa un krāsoties tikai pati priekš sevis, matus varēja saķemmēt pati priekš sevis, tikai savam priekam un savai patikšanai. Tā uzposusies pēc sirds patikas, viņa izņēma no skapja savu Sniegbaltītes tērpu, saprotams, ka iepriekšējā gadā tas bija nevērīgi un nikni iemests skapī starp nevērtīgām un projām metamām lupatām, tagad to vajadzēja gludināt, sašūt atirušās vīles, sakārtot spožos sudraba diedziņus tādā kārtībā, lai viņa izskatītos skaista un vizuļojoša. Tikai galvas rotājumam, tādam kā princeses kronītis, nevajadzēja darīt neko, tas bija no spoži niķelētas dzelzs un tikpat kā nebojājās, vajadzēja vienīgi rūpīgi notrīt ar vilnas lupatiņu, lai spīdētu kā jauns. Gludinot kleitu, viņai vienmēr bija bail, vai šajā gadā tā derēs, vai viņa jau nav k|uvusi pārāk resna un neizskatīsies šajā vizuļojošajā baltumā pēc resnas un smieklīgas mucas. Viņa tikai gludināja un gludināja savu tērpu, viņa centās sev iestāstīt, ka šis darbs ir jāveic ļoti ilgi urr pamatīgi, ka nevajag steigties, ka svarīgs ir katrs sīkums. Viņa arī zināja, k$dē| to dara tik ilgi un nebeidzami, — bija bail, ka atsāks atkal domāt par to, ko parastajās gada dienās centās nedomāt, bija bail, ka atkal būs jāatceras tas, ko viņa nekad negribēja atcerēties, kas sagādāja sāpīgu tīksmi.
Nu jau kuro gadu viņi satikās Jaungada eglītes, viņa izskrēja spožbaltā tērpā, visa starojoša un mirdzoša. (Labdien, bērnil Tā esmu es. Jūs jau zināt, kas es esmul Bērni atbildēja, ka zina, kas viņa ir.) Viņš vienmēr stāvēja aiz aizkariem vai durvīm ar mantu maisu plecos un gaidīja, kad viņa kopā ar bērniem noskaitīs dzejolīti, iedegsies eglīte un viņš varēs nākt un dārdināt savu basu, bērni skatīsies viņā izbijušies. Tā viņi satikās katru gadu, b.et Vitauts Simonu vienmēr atcerējās kā jaunu skuķīti ar tievām kājām, tievu un izstīdzējušu kaklu, plandošiem matiem un acīm, kurās vienlaicīgi ausa gaisma un melnēja tumsa, kurās viss šķita labāks un cēlāks, kuras raudzījās pasaulē kā brīnumā, kā nez kādā neizdibināmā noslēpumā. Simona skrēja viņam pretim; māja viņam ar roku, kaut ko sauca, smējās un stāstīja. Bet, tieši ko viņa sauca, par ko smējās, ko stāstīja, viņš nekādi nevarēja atcerēties. Toreiz tas nešķita svarīgi — atcerēties, jo toreiz visa pasaule bija tāda kā pēc tikko nolijuša silta lietus, svaiga savā zaļumā, maiga un trausla kā pieneņu pūka. Nu jau kuro gadu viņi satikās Jaungada eglītē, viņa izskrēja spožbaltā tērpā, visa starojoša un mirdzoša, viņa kopā ar bērniem noskaitīja dzejolīti, eglītē iedegās svecītes, un viņš iznāca, viņas un bērnu atsaukts. (Labdien, bērnil Tas esmu es. Jūs jau zināt, kas es esmu. Bērni atbildēja, ka zina, ļoti labi zina.) Viņi fā satikās katra gada sākumā kādas divas nedējas no vietas vismaz piecreiz, pat septiņreiz dienā, bet Simona Vitautu vienmēr atcerējās kā izstīdzējušu puisi, kā pēc tikko nolijuša lietus viņš lec pāri peļķēm, rokas kabatās, sabāzis, mēģina pieri savilkt grumbās, lai izskatītos nopietnāks un gudrāks. Simonai vienmēr bija bdil atcerēties, tieši kad tas viss bija, tas vienkārši bija toreiz, kad vēl nebija ne rudens, ne ziemas, visa pasaule šķita maigi zaļa kā pēc tikko nolijuša silta lietus, maiga, trausla un lidojoša kā pieneņu pūka. Nu jau kuro gadu Vitauts meklēja objektīvus cēloņus, iemeslus, ieganstus visam tam, kas noticis pa šiem gadiem. Un kas gan bija noticis? Pēč teātra fakultātes beigšanas viņus abus uzņēma republikas labākajā teātrī, uzreiz abiem sadeva lomas. Viņš bija Romeo, bet viņa Džuljeta. Teātra kritiķes, sacenzdamās daiļun dziļrakstīšanā, abus slavēja, ka pie latviešu teātra mākslas debesīm uzlēkušas divas jaunas un spožas zvaigznes, kurām vēl būs ilgi jādeg un jāaicina uz nebeidzamajām tālēm ikdienas sīkumos iestigušās skatītāju sirdis. Jā. Toreiz krāsoja Simonas mājas fasādi. Vitauts gluži kā Romeo varēja uzkāpt pie savas Džuljetas pa sastatnēm gar fasādes ārpusi. Viņam vakaros nevajadzēja klauvēt pie Simonas komunālā dzīvokļa durvīm, iet pa garo koridoru garām veļas vanniņām, skapjiem, toveriem, divriteņiem un bērnu ratiņiem. Vitauts varēja Simonai pieklauvēt pie loga piektajā stāvā, viņa šo logu atvēra, un abiem bija tikai jābūt ļoti klusiem, lai māte ar tēvu otrā istabā nedzirdētu ko aizdomīgu. Arī pēc izrādes viņi mīlēja viens otru ar Romeo un Džuljetas kaisli, bet, kad Simonas nama fasāde bija nokrāsota, sastatnes gar mājas ārpusi novāca. Jā. Drīz vien pēc tam kāds draugs aizveda Vitautu pie Lienes. Liene bija patriekusi savu vīru, viņai pilsētas nomalē kopā ar māti upes krastā bija tīri glīta māja, vīrs viņai vēl piedevām atstājis ne vien bērnu, bet arī žiguli. Saprotams, ka ikdienas sīkumos iegrimusi Liene uz nebeidzamajām tālēm aicinošo Vitautu uzņēma kā pašu karaļa dēlu, jo bija universālveikala direktore. Nu viņam netrūka ne lašu ikru, ne žāvētu zušu, ne importa drēbju, ne vislabākā konjaka. Viss, kas citiem bija liegts, ko neviens nevarēja veikalā nopirkt, ko nebija pat sapņos redzējis, — tas viss bija Lienei, pat tādu nieku kā nauda ieskaitot. Kad Vitauts skatījās ārzemju filmās, kā dzīvo miljonāri, viņam tikai vajadzēja pateikt Lienei, ka arī viņu mājā nemaz nebūtu slikts balts telefons ar koši violetu klausuli, un jau pēc pāris dienām Vitauts varēja miērīgi pieiet pie baltā telefona un pacelt koši violetu klausuli. Pamazām teātra spēlēšana sāka viņu kaitināt, pamazām' māksla sāka apnikt. Jā. Cik tad ilgi Jā varēja degt un aicināt uz nebeidzamajām tālēm? Pamazām teātrī viņam vairs nedeva lomas, jo arvien biežāk viņš nāca uz mēģinājumiem, smaržodams gan pēc slikta, gan laba armēņu konjaka, kuru daudzi citi mirstīgie uz veikalu letēm ieraudzīja labi ja vienu reizi piecos gados. Kad viņu par dzeršanu izmeta no teātra, arī Liene noteikti būtu viņu uzreiz pametusi, izdzinusi tāpat kā savu iepriekšējo vīru, bet notikās tā, ka Lieni ielika cietumā, nu Vitautam bija jāuztur māja, viņa paša un Lienes bērni, arī Lienes audžumāte, kura dienu no dienas kļuva aizvien niknāka un nešpetnāka. Tad arī Vitauts gada sākumos parasti kļuva par profesionālu
Salaveci, apstaigāja visus Rīgas klubus un klubiņus, visas iestādes, kur vien bērniem rīkoja eglītes. Vitauts saprata, ka visās viņa dzīves neveiksmēs ir vainojama Liene, kura nenāca un nenāca no cietuma mājās vai arī sen jau bija no tā iznākusi un aizbraukusi pie kāda cita kaut kur nebeidzamajās tālēs. Nu jau kuro gadu Simona meklēja iemeslus un ieganstus visam tam, kas noticis pa šiem gadiem. Un kas gan bija noticis? Reiz viņa bija Džuljeta, bet viņš Romeo. Nu jā. Toreiz krāsoja tā nama fasādi, kurā viņa dzīvoja, un Vitauts naktīs pēc izrādēm gluži kā Romeo klauvēja pie viņas piektā stāva loga. Kad mājās fasāde bija nokrāsota, sastatnes gar mājas ārpusi novāca, Vitauts gribēja nākt pa durvīm neslēpjoties, slepeni neklaudzinot. Viņa to kategoriski negribēja, jo ģimenes dzīve varētu viņu tikai saistīt, viņai bija bail no ikdienas rūpēm, viņa vēlējās sevi ziedot tikai mākslai. Tikai mākslai un nekam citam. Vitauts apprecējās ar universālveikala direktori, republikas labākais teātris pamazām sāka Simonu kaitināt, tas savā repertuārā bija pārāk iestidzis ikdiepā un sīkumos, laikam nevēlējās un laikam arī nevarēja pacelt lielas tēmas, noņēmās tikai ar sīkumiem, ar ikdienu, kas Simonu nemaz neinteresēja, viņa jutās pārāk cēla un aicināta uz ko svētāku un paliekošāku, lai noņemtos ar to, kas viņai riebās un ko viņa nesaprata. Viņa mīlēja un cienīja dzeju — tā izteica neizsakāmo, to brīnišķo brīdi, pirms jebkas iesākas, viņa varēja nebeidzami domāt par mūžību, par ētiskiem un estētiskiem . ideāliem, un viens mīļākais viņai pat bija dzejnieks. Viņa vīlās šajā dzejniekā kā cilvēkā, lai gan joprojām dievināja viņa dzeju. Sis dzejnieks gribēja, lai viņam vāra brokastis un lāpa zeķes. Vēl vjņam garšoja marinētas sēnes un kalmāru konservi, kurus viņa nu galīgi nevarēja ciest. Nu jā. Kad nomira viņas tēvs, tad izrādījās, ka tēvs Simonu visu laiku uzturējis: par savu naudu pircis trīsdesmitga. dīgajai meitai kleitas un lūpu krāsu. Visvairāk viņai nepatika atcerēties, ka p'a šiem gadiem bija vēl kādi pieci mīļākie. Viņa ļoti par tiem kaunējās, jo viens bija televizora tehniķis, kurš nemīlēja vakaros mazgāt kājas, otrs — miesnieks, kurš ciest nevarēja dzeju un aizmiegot vienmēr briesmīgi krāca, trešais — skatuves strādnieks Petja, kurš nāca pie viņas tikai tad, kad tam nebija naudas, ceturtais — teātra režisors, kurš vienmēr atvainojās, ka nevarot viņai vairs dot lomas, jo gaišzilā meitene viņa vairs neesot, bet raksturlomas nepadodoties, piektais — komunālā dzīvokļa kaimiņš, kurš reiz piedzēries bija pārnācis mājās, sajaucis durvis, noturējis Simonu par savu sievu un tagad vienmēr baidījās viņu satikt, pat viņā. paskatīties nu jau kādus gadus piecus. Bet tad jau viņa, sākoties katram jaunam gadam, bija kļuvusi par profesionālu Sniegbaltīti, kopā ar Vitautu apstaigāja gandrīz visus Rīgas klubus un klubiņus, visas iestādes, kur vien bērniem rīkoja Jaungada eglītes. Simona vienmēr saprata, ka visas neveiksmēs viņas dzīvē ir vainojams tikai viņas tēvs un arj māte, kuri nu jau bija miruši, un viņa vairs nevarēja domāt tikai par nebeidzamajām tālēm. Nu jau kuro gadu Vitauts Virģenieks gada sākumā noteiktā stundā stāvēja pie Simonas Sīles mājas un gaidīja, kad atvērsies parādes durvis un tajās parādīsies Simona — tievām kājām, tievu un izstīdzējušu kaklu, plandošiēm matiem un acīm, kurās vienlaicīgi ausa gaisma un melnēja tumsa, kurās viss šķita labāks un cēlāks, kuras raudzījās pasaulē kā brīnumā, kā nez kādā neizdibināmā noslēpumā. Simona skries viņam pretim, mās ar roku, smiesies un stās-* tīs, ka nekādas ziemas vispār nav, ka pasaule vienmēr vēl ir svaiga kā pēc tikko nolijuša silta lietus, maiga savā vārajā zaļumā, trausla un lidojoša kā pieneņu pūka. Nu jau kuro gadu Simona Sīle kāpa lejup pa savas mājas kāpnēm pakāpienu pa pakāpienam un gaidīja, ka tur lejā uz ielas būs Vitauts, — rokas kabatās sabāzis, lēkās pāri peļķēm, mēģinās pieri savilkt grumbās, lai izskatītos nopietnāks un gudrāks, taču nekādas grumbas viņa pierē nav iespējams savilkt, jo to vienkārši vēl nav, tāpat kā vēl nav ne rudeņu, ne ziemas, un pasaule joprojām ir svaiga kā pēc tikko nolijuša silta lietus, maiga savā vārajā zaļumā, trausla un lidojoša kā pieneņu pūka. Nu jau kuro gadu viņi abi tā satiekas. Vitauti noliek .sniegā čemodānu ar Salaveča tērpu, pū'as turēt savu galvu taisni, lai sejā neredzētu nevienu grumbu, pūlas daudz nerunāt, neelpot viņai virsū,'lai Simona nesajustu, ka arī šorīt no rīta viņš ir izdzēris vienu «Volgas» vīniņu. Simona ietinas ciešāk mētelī, pūlas izskatīties tievāka un trauslāka, lai vismaz pašlaik, kad nav baltā un vizuļojošā tērpa, neizskatītos pēc izspīlētas un smieklīgas mucas.
Vitauts saka, ka šodien būšot piecas eglītes, paldies dievam, visas piecas vienā un tajā pašā klubā, ilgāk par stundu viens seanss nevarēšot ilgt, tādēļ esot jāuzstājas pēc visīsākās programmas, maksāšot tāpat kā par visgarāko un pilnīgāko. Naudu dabūšot šodien pat. Simona nesaka neko, tikai sāk iet, viņa domā, ka nebūtu nemaz slikti, ja Vitauts palīdzētu viņai nest tīstokli ar Sniegbaltītes tērpu. Vitauts arī domā, ka varbūt vajadzētu piedāvāties, lai Simona ieliek savu tērpu viņa čemodānā. Nu jau kuro gadu viņi tā satiekas Jaungada eglītēs. Simona izskrien spožbaltā tērpā, sudraba diedziņiem mirgojot, sudraba kronītim laistoties. — Labdien, bērni! Tā esmu es. Vai jūs zināt, kas es esmu? Bērni atbild, ka zina, drīz viņi kopā noskaitīs dzejolīti, izpušķotā egle pielīs pilna ar svecīšu gaismu, drīz parādīsies sudraba un zeļta zvaigznēm apbārstīts Salavecis, bērni arī par Vitautu zinās, kas viņš ir, lai gan nevienu jau pa īstam neinteresē, kas īstenībā ir Salavecis, kas Sniegbaltīte. Taču, ja viņi vēl ir, tad ir vēl cerība, ka pasaule drīz vien būs svaiga kā pēc tikko nolijuša lietus, drīz būs maiga savā vārajā zaļumā, trausla kā pieneņu pūka.šo nakti, šo rītu bija tik nebeidzami siltu padarījušas viņu abu lūpas, viņu abu augumi, un šī bija pirmā īsti silta pavasara nakts, pirmais īsti siltais pavasara rīts, kad kokiem tikko pārplīsuši pumpuri, kad zeme smaržo valgi un spēcīgi, kad nepamodusies pilsēta bija balta un mierīga ka šārīta pienā nomazgāta. — Es mīlu tevi kā viens vājprātīgais! — Labāk nerunā, labāk vēlreiz noskūpsti! — Es nemaz nerunāju, es tevi tikai skūpstu un skūpstu!
ROMEO
Saules vēl nebija, sauli varēja tikai nojaust aiz dzelzce|a stacijas, aiz nebeidzamās virknēs sastingušajiem dzelzceļa vagoniem, aiz sudrabaini spožām benzīna cisternām. Smaržoja pēc dzelzs, benzīna, smēreļļām, šīs smaržas bija tik asas, ka likās — viņi abi zaudēs pēdējo saprātu, jo viņi atkal sajuta sevī asinis pulsējam. Viņiem abiem šārīta sauli bija tik ļoti gribējies sagaidīt gultā, lai saule apspīdētu viņus kailus un kopā gulošus. — Visi vīrieši ir vienādi. Visi ir kā suņi. Grib tikai to un vairāk neko. — Un kas tur slikts, ja esmu suns un gribu tikai tevi? Tikai tevi. — Nevajag! — Vajag! — Man bail! — Min arī, bet es no tā nebaidos. Ne no kā nebaidos. Puisim bija gadu sešpadsmit septiņpadsmit. Viņš bija ģērbies tikai baltā svīterī. Galva viņam bija kaila. Seja maiga un naiva. Rokas — neveiklas un spēka pilnas. — Tā būs vienmēr. Tas nekad nebeigsies. Mēs nekad nešķirsimies. Mēs vienmēr dzīvosim kopā. Mums būs daudz bērnu. Mēs abi dzīvosim ilgāk par simt gadiem, un arī pēc simt gadiem mēs vēl mīlēsim viens otru, nekaunēdamies, ka esam suņi. — Jā. Rīt no rīta izšķirsimies un nekad vairs nesatiksirnies, — viņa teica, jo nebija jaunāka par divdesmit septiņiem gadiem, bet šos gadu* tikpat kā nevarēja manīt, jo viņa mācēja krāsoties un to darīja, kolīdz radās kaut visniecīgākā izdevība. Viņa bija ietinusies sarkanā boloņas jakā, un, lai gan puisis turēja viņu cieši apskautu, viņai nedaudz sala. — Sievietes par šādiem vārdiem nesit. Sievietes pēc šādiem paziņojumiem mīl vēl spēcīgāk. — Tu? — Es! — " Viņš bija vienreizēji lepns par sevi, viņš vilka viņu tikai sev līdzi. Viņi skrēja pāri dzelzceļam, līkumoja starp vagonu virknēm. Viņš veda vinu turp, kur varēja nojaust šārīta sauli. Sājā naktī Rihards Daugavietis bija aizmidzis klubkrēslā, šo rītu viņš sagaidīja neizģērbies, uz paša degungala noslīdējušas zeltītas brillītes, puslasīta brošūra «Kad pienāk 3« «ģitāī ista» vccums» klēpī. Uz tumši lakotā žurnālu galdiņa 67 vēl vesels klājums puslasītu grāmatu un brošūru par jaunatnes audzināšanu. Rihards Daugavietis bija aizmidzis, tās visas lasot, un miegā viņš viegli kunkstēja: «Mm-ēēem!» Viņa sieva Ligita tā arī nebija varējusi aizmigt. Visu nakti viņa bija slaucījusi putekļus, vēl vairāk daiļiekārtojusi savu labiekārtoto dzīvokli. Nebija pat vēl pulksten seši, kad viss izskatījās vēl skaistāk nekā mēbeļu izstādēs, vēl glītāk nekā spoži glancētos ārzemju žurnālos. Vēl tikai atlika ar vati apslaucīt Latgales daudzžuburu svečturus, kuri bija skaisti izrotāti ar mākslinieciskām un nekad neaizdedzinātām
svecēm. Kad patiešām neko nevarēja vēl vairāk uzlabot, uzdaiļot, uzspodrināt, Ligita Daugaviete piegāja pie telefona un pēc iespējas mierīgāk, pēc iespējas cenšoties nenervozēt, lēni grieza numuru, kuru jau zināja no galvas, kuru visu laiku bija nemitīgi atkārtojusi kā savu vienīgo glābiņu. — Vai milicija? Vai dežurants? Labrīt un piedodiet, bet šeit jūs atkal traucē tāda Ligita Daugaviete … Jā … Jā … Šodien būs trešā diena, kā pazudis. Visām slimnīcām un morgai zvanīju pirms stundasl Jāl Jā, vienīgais dēlsl Jā, VisvarisI Jā, es jums piezvanīšu vēl pēc stundas, varbūt jūs kaut ko uzzināsietl Un atvainojiet… Viņas vīrs joprojām gulēja, pat šī telefona saruna, kura brīžam bija pat pārāk skaļa un izmisīga, nebija varējusi viņu pamodināt. Viņš tikai kunkstēja savu kunkstamo. Ligita Daugaviete apmeta ap pleciem skaistu tautisku lakatu, kurš viņai bija izmaksājis gandrīz vai mēnešalgu, gribēja apsēsties otrā klubkrēslā pretim savam vīram, kad pēkšņi izdzirda, ka koridorā kaut kas gāžas. Ilgi, pie tam skaļi un drausmīgi. Viņa sastinga, metās purināt savu vīru, bet vīrs tikai kunkstēja savu kunkstamo, uzlika tikai brillītes pareizāk uz acīm, ciešāk satvēra brošūru par ģitārista vecumu, un tas arī bija viss. Viņa jau gribēja zvanīt vēlreiz pa telefonu milicijai, bet laikam saprata, ka telefons šeit neko nevarēs līdzēt, rēķinoties ar visjaunāko, paķēra vissmagāko Latgales svečturi, drošsirdīgi un strauji atrāva koridora durvis. Koridora pustumsā stāvēja viņas dēls Visvaris. Rokās viņam bija magnetofons, bet magnetofona kasetes bija izbirušas pa grīdu. Ligitai Daugavietei, ieraugot savu dēlu pēc trīs dienu prombūtnes un vēl ģērbušos tajā pašā plānajā, baltajā svīterītī, Latgales svečturis izkrita no roķām un sašķīda smalkās šķembās. Daugavietis, seniors, tikai nokunkstēja savu mūžīgo: «Mm-ēēeml» — un gulēja, kā gulējis, tālāk. Viņš laikam skatīja patīkamu sapni, jo miegā saldi smaidīja. — Visvaril Kur tu visu šo laiku bijil Es jau zvanīju milicijai) Nabaga Visvaris nezināja, ko lai iesāk, nolika uz grīdas magnetofonu, glābiņu meklējot, skatījās uz ārdurvīm. — Džol Paklausies, Džol Nu ir ziepes! Veči tomēr neguļ! — Visvaris atstāja magnetofonu koridorā, bet pats izskrēja ārā. Viņa meitene stāvēja trepju telpā un mierīgi krāsoja lūpas, likās, ka viņa par šo ziņu nemaz nav pārsteigta. — Drosmīgo neprātam dziedam mēs dziesmu, — viņa atbildēja čukstus, — tev tomēr vajadzēja nākt vienam pašam. Ligita Daugaviete, saprotams, neredzēja, ka trepju telpā stāv sieviete sarkanā boloņas jakā, viņa tikai dzirdēja briesmīgo vārdu «Džo», saprata, ka tas ir kas ļoti slikts, briesmīgs un šaušalīgs, un, lai aizsargātos no briesmīgā bandīta Džo, kurš tūlīt nāks un visus nogalinās, paķēra vēl vienu smagu svečturi. Kad viņas dzīvokja durvīs parādījās sieviete sarkanā boloņas jakā, kura, ieraudzījusi spoguli, steidzās kārtot matus, lai pēc iespējas labāk saķemmēta stātos nākamās vīramātes acu priekšā, Ligitai Daugavietei otrs skaistais svečturis izkrita no rokām un sašķīda smalkās šķembās. Viņai nekas cits neatlika kā bezpalīdzīgi atmest visam ar roku un apsēsties klubkrēslā pretim savam vīram, kurš joprojām vēl nebija pamodies. Abi jaunie stāvēja koridorā, istabā iekšā nenāca, laikam baidījās kāpt pāri svečturu lauskām. — Labrīt, mani sauc par Džuljetu, — teica sieviete sarkanajā boloņas jakā. Viņa kodīja lūpas un izskatījās tāda kā salijusi, lai gan lietus .nebija lijis vairākas nedējas. — Jā, viņa patiešām ir Džuljeta, — apstiprināja Visvaris. — Kur tad tas … Džol — Visvara māte pat neskatījās uz viņiem abiem, vairāk uz savu vīru, kurš joprojām kunkstēja savu kunkstamo.
— Džuljeta esot pārāk garš vārds. Mūsu cehā visi mani sauc par Džo. Tā esot vienkāršāk'. Visi draugi mani sauc par Džo. Jūs arī mani varat saukt par Džo, — tā viņa teica, un viņas teiktais laikam liecināja, ka šeit viņa ieradusies ar vislabākajiem nodomiem. — Vīrs, mosties! Džo ir klāt! — Ligita Dauģaviete pat nevēlējās dzirdēt, ko stāsta šī svešā sieviete, taču viņas vīrs vēl joprojām nemodās. Sājā briesmīgajā brīdī viņš tikai kunkstēja savu kunkstamo: «Mm-ēē-em!» — Un kas tu, dēls, tagad esi… Kā tevi tagad sauc?.— Viņa joprojām izlikās, ka šīs svešās sievietes šeit nemaz nav. — Tāpat par Visvari, — Džuljeta brīnījās. — Nu jā … Visvaris, — Visvaris apstiprināja. Viņi abi divi joprojām stāvēja durvīs nepakustēdamies. Ne nāca iekšā, ne arī gāja projām. Ligitu Daugavieti šis viņu abu paziņojums nemaz nenomierināja, viņa tikai sēdēja kā tāds sālsstabs, viņai pat šķita, ka neatrodas savā mājā, bet ir neielūgta ieradusies ciemos. — Jums ir ļoti skaists dzīvoklis. Visvaris man jau stāstīja, bet es neticēju, ka var būt tik skaists dzīvoklis, — Džuljeta sacīja, joprojām stāvēdama durvīs. Viņas sajūsma bija patiesa. — Kā jums nav kaunal Jau otro nakti mēs neguļam. Gaidāmi Zvanām nez kuri Būtu vismaz piezvanījuši! Tēvs tikai nupat aizmiga. — Visvara mātei trīcēja rokas. Viņa paņēma vienu grāmatu par bērnu audzināšanu, nometa atkal uz galda. Paņēma nākošo, atkal nometa. Tā gandrīz vai bezgalīgi. Viņa juta, ka zūd spēki. — Visvarim kaklā bija sakrājies bezgala daudz kamolu, kuri neļāva runāt. Viņš jutās bezgala vainīgs, laikam tikai tagad saprata visu, ko izdarījis, viņam pat trīsēja balss. Tik vainīgs mātes priekšā viņš vēl nekad nebija juties. -*Muterīt, nu piedod! Saproti… Diez vai tu sapratīsi … Mēs jau trešo dienu gribam izšķirties, bet nekādi nevaram… nekādi… — Mēs vairs viens bez otra nevaram dzīvot, — Džuljeta sacīja un sāka klusi raudāt. Viņa pati to nemaz nejuta. Asaras sajaucās ar skropstu tušu un tecēja lejup pa viņas seju melnas straumēs. Ligita Daugaviete juta, ka te var notikt kas nelabojams, jo, ja sieviete sāk raudāt, tā neglābjami iegūst visu, ko vien vēlas.Viņa noteikti piecēlās un piegāja pie sava vīra, sāka to purināt. Pateicoties šai purināšanai, Rihards Daugavietis atvēra acis. — Mosties taču! Tavs dēls ir pārnācis un Džo arī. Rihards Daugavietis pamodās tikai pie vārda «Džo», viņš vēlreiz sakārtoja savas zeltītās brillītes, ieraudzīja tikai savu dēlu un kādu sievieti, kura stāvēja viņam blakām un raudāja ar koši melnām asarām. — Kas tas par Džo? — Labrīt! Tā esmu es! Mani sauc arī par Džuljetu, — Džuljeta atbildēja un pakniksēja tik centīgi kā pirmās klases skolniece, saņemdama savu pirmo liecību. — Tas ir pilnīgi vienalga, kā viņu sauc … Džuljeta vai arī Džo, — Visvaris paskaidroja vēlreiz, lai tēvs visu saprastu. — Labrīt… — Rihards Daugavietis noburkšķēja. No visa redzētā un dzirdētā viņš nekādu skaidrību vēl nebija ieguvis, tādēļ, lai pamostos pa īstam, sāka vākt kopā grāmatas par jaunatnes audzināšanu. Sanāca krietni liela kaudze. Sastūķēja šo kaudzi aiz grāmatu plaukta stikliem. Un pie tam vēl neglīti! Viņa sieva tūlīt metās šo nekārtību glābt, veikli novietoja katru grāmatu tur, kur tai vajadzēja un tā arī bija atradusies. Tas viņu nomierināja. — Varbūt uzvārīsim kafiju. Kafija noskaidro galvu. Varbūt jūs varētu man palīdzēt? — Pēdējo teikumu viņa adresēja Visvara Džuljetai, bet savam dēlam un vīram uzmeta pārāk nozīmīgu skatienu, lai
viņi abi nesaprastu — darīšu, ko spēšu, bet jūs tieciet nu skaidrībā paši! Daugaviešu ģimenes virtuve izskatījās kā siltumnīca. Visur, kur vien iespējams, atradās kaktusi, puķu podi, visdažādākie istabas tīteņaugi. Likās, ka šeit neko citu nevar darīt kā tikai smaržot puķes un saldi nopūsties. Likās, ka gāzes plīts un ūdens izlietne šeit atrodas it kā starp citu. — Cik pie jums šeit skaisti! Gandrīz kā vasarā. — Džuljeta bija apmulsusi, viņa nezināja, ko lai saka, tādēļ runāja visu, ko domāja. Visvara māte atrada kafiju un kafijas dzirnaviņas un atbildēja viņai tā: — Jāāā! — Jāāā! — Visvara tēvs sēdēja pretim savam dēlam klubkrēslā, vēlreiz nopietni sakārtoja savas zeltītās brillītes, kuras viņam vienmēr ļoti piestāvēja un vērta viņu ļoti gudrā un visu saprotošā cilvēkā. Dēla audzināšanu vajadzēja sākt nekavējoties. — Ja es tavos gados būtu izsviedis tādu numuru kā tu — mans tēvs mani krietni nopērtu, bet mēs te sēžam un tīri mierīgi sarunājamies. — Tavs tēvs tad gan bijis briesmonis, — Visvaris atbildēja. Visvara māte jau bija iebērusi kafiju kafijas dzirnaviņās. Džuljeta nezināja, vai stāvēt vai sēdēt, Daugaviete neko palīdzēt nelūdza. — Es vairs tiešām nevaru bez jūsu dēla dzīvot. Ja jūs zinātu, cik mums bail šķirties! Mēs atnācām pēc magnetofona, jo šovakar bijām nolēmuši sarīkot saviem draugiem tādu kā balli. Mēs domājām, ka jūs vēl gu|at. — Džuljeta juta, ka viņa runā pārāk gludi. Viņa nebija pieradusi tik vienkāršos vārdos pateikt savas domas, viņa iekoda sev mēlē, lai nesarunātu vēl lielākas mu|ķības. Daugaviete neko neatbildēja, tikai iedarbināja kafijas dzirnaviņas. Zrrrrrrrl — tā bija viņas atbilde. Daugavietis vēlreiz sakārtoja savas brillītes. Briļļu stikli sāka migloties, tādēļ viņš centās runāt konkrēti un lietišķi, jo lietišķība un konkrētība ir visas pedagoģijas pamatu pamats. — šoruden tu būsi tikai vienpadsmitās klases skolnieks. — Džo to jau zina, — Visvaris atbildēja tikpat lietišķi un konkrēti. Daugaviete jau kafiju bija samalusi, tikai tagad viņa iedrošinājās paskatīties Džuljetai tieši acīs. — Jūs droši vien jau kādreiz būsiet precējusies. šausmas! Tā Džuljeta — Džo piekrītoši pamāja ar g vul Tjtad viņa nebija nekāda naiva muļķe, bet jau pierec! Sjusi afēriste! Tas nu tagad Ligitai Daugavietei beidzot bijci skaidrs! — Tā! Un tagad jums ievajadzējies naivs puisītis, ar ko paspēlēties! Varbūt jums arī kāds bērns jau ir? Džuljeta tikai apstiprinoši māja ar galvu, šie galvas mājieni Ligitai bija kā nemitīgi sitieni ar slapju dvieli un tieši pa seju. — Vai tad es saku, ka viņam jāpamet vidusskola? Lai mācās, es pat palīdzēšu. Mums ar meitiņu ir atsevišķa istaba. Ja jūs zinātu, cik viņi abi labi saprotas! Viņa sauc jūsu dēlu tikai par papu. Jūs neticēsiet, bet arī es vairs nemāku bez viņa dzīvot! — Skropstu tuša ap viņas acīm jau bija izšķīdusi, un asaras tagad bija tīras un nekrāsotas, tās pat mirdzēja. Džuljeta saprata, ka, lai arī ko viņa teiktu, visu viņa teiktu tikai sev par sliktu. — Jums vajadzētu nomazgāt muti. To var izdarīt arī šeit, virtuvē. — Daugaviete centās būt pēc iespējas līdzcietīgāka. Daugavietis piecēlās kājās un sāka staigāt pa istabu, viņš runāja vienmērīgo soļu taktī, it kā istabu mērot. Ik teikums viņam bija tieši istabas platumā, tikai dažreiz ceļā gadījās kāds krēsls, tad jārunā bija ilgāk. — Gandrīz visiem tavos gados ir gadījušies līdzīgi piedzīvojumi. Kas gan tur sevišķs, tu esi kļuvis vīrietis, un vīrieši nekad šādas lietas neņem nopietni. Lai arī kas pagadās, bet no rīta vienmēr pamostas savā istabā, savā gJtā. Tagad tev vajag tikai nomierināties un visu apdom t ar vēsu gaJvu. Bet, ja tā padomā, tev jau nav vēl ne astoņpadsmit gadu… — Viņš apstājās tieši Visvara priekšā un bezpalīdzīgi
izplēta rokas. — Papu, tu man vienmēr esi teicis — pietiek tikai vienu reizi izdarīt kādu nelietību, kaut visniecīgāko… nākošo reizi būs jau vieglāk. — Visvaris skatījās uz savu tēvu pavisam apmulsis. Džuljeta joprojām mazgāja savu seju, arī viņas mati kļuva slapji, bet viņa likās to nemaz nemanām, tikai berza ar ūdeni un ziepēm savu seju, it kā gribētu izskatīties pavisam citāda. — Un meitiņa jums palika mājās viena… un jūs, māte, atskrējāt manam dēlam līdzi pēc magnetofona. — Daugaviete domāja, ka vajadzēja šo Džuljetu-Džo iesūtīt labāk vannas istabā, jo ūdens šļakstījās arī pa grīdu. — Viņa vēl kādu stundu gulēs, — Džuljeta atbildēja, viņa beidzot bija nomazgājusies. Daugaviete pasniedza viņai tīru dvieli. Daugavietis piegāja pie grāmatu skapja, kurā bija nekārtīgi sabāzis šonakt lasītās grāmatas. — Dēls, es taču visu saprotu. Tu varbūt neesi nemaz tik vainīgs, jo tu esi tikai upuris. Tās ārprātīgās akcelerācijas upuris — miesa pastiprināti attīstās, bet gars un prāts atpaliek. Tas nolādētais progress, tā neizbēgamā zinātniski tehniskā revolūcija… Tu taču esi par to lasījis? — Skolā mums par to vien stāsta, — Visvaris atbildēja. — Kad beigsim augstskolu, būsim Šīs revolūcijas visīstākie cīnītāji. — Tad taču tev jāsaprot, kādā neapskaužamā situācijā tu pats atrodiesl — Daugavietis atkal sakārtoja brillītes, piegāja pie dēla un saprotoši nostājās tā priekšā. Kad Visvaris piecēlās no sava klubkrēsla, tad viņš bija vismaz pusotras galvas par tēvu garāks. Viņš skatījās uz savu tēvu no augšas uz leju. — Papul Būtu tu mani labāk nopēris! Džuljeta ilgi slaucīja savu seju, viņa to berza un rīvēja, jo viņai bija bail paskatīties mazajā spogulītī, kurš atradās pie ūdenskrāna. — Es tomēr esmu dažus gadus vecāka par jums, tādēļ esmu spiesta jūs brīdināt — jums var būt vēl viens bērns. Arī Visvaris jums maksās alimentus, bet tā taču nevar, mīļāl Mīlestība — tas nav tik vienkārši — šodien tā, rīt atkal citādi! Varbūt jūs pat nelietojat… pretapaugļošanās līdzekjus? — Daugaviete grieza maizi, un Džuljeta skatījās, cik veikli viņa to dara. Džuljetai tagad vajadzēja uzkrāsoties, jo viņa neieredzēja savu seju nekrāsotu. Parasti viņa uzkrāsoja acis un lūpas, iesmaržojās un tikai tad iedrošinājās paskatīties spogulī. Taču pašlaik krāsoties Visvara mātes klātbūtnē viņai bija neērti, un viņa pirmo reizi pēc daudziem gadiem iedrošinājās palūkoties spogulī nekrāsojusies un (iesmaržojusies. — Visi mani uzskata tikai par Džo! Džo! Ei, Džo! Džo, nerunā muļķības! Džo! šālē dillēs, ka nedabūn pa kokol Bet mani taču sauc par Džuljetu! Daugavieti šis Džuljetas-Džo pēkšņais izmisums bija samulsinājis, un viņas nazis apstājās pusceļā. — Visvaris taču teica: Džo vai Džuljeta — tas ir vienalga. — Džo pašlaik ir formā, Džo pašlaik šļūks pa diegu! — Džuljeta atdeva dvieli Visvara mātei un centās uzvaroši smaidīt. Visvaris skatījās uz savu tēvu no augšas uz leju un nemaz nejutās kā upuris, viņam bija tikai bail, ka tēvs viņu patiešām neņem un nenoper. Daugavietis skatījās uz savu dēlu no lejas uz augšu, gribēja ko viņam teikt, bet istabas durvīs parādījās Džuljeta. — Džo fārē projām! Cau visapkārt! Dzīvojiet resni! — Viņa centās smaidīt, bet, jo vairāk viņa smaidīja, jo vairāk viņas smaids kjuva samocītāks, rūgtuma pilns. — Džo, netrako! Tu aizmirsi maģil — Visvaris teica «maģi», bet domāja «mani». — Jā, jo ko jūs iesāktu bez maģa? Maģis — tas jums ir vissl Rokenrols un ča-ča-ča! — Daugavietis bija aizmirsis savu cienīgumu, beidzot viņš bija noskaities. — Es jau teicu, uz sešpadsmit gadiem dāvināsim labāk fotoaparātu, — savu vīru centās nomierināt sieva, un tas viņai izdevās, jo arī viņš beidzot saprata, ka šī svešā sieviete laikam beidzot ies projām.
— Džo, paklausies, es zinu vienu foršu puiku, kuram arī ir maģis, viņš mums uz šovakaru aizdos. — Visvaris centās kaut kā izlīdzināt šo neveiklo un saspīlēto situāciju. — Mī-ļo-tais, ja tu kaut vienu reizi, kaut vienu pašu reizi būtu mani nosaucis par Džuljetu…,— Viņa pienāca Visvarim pavisam klāt, vēl ciešāk ietinās savā sarkanajā boloņas jakā, kuru tā arī nebija novilkusi, viņa gribēja vēl ko Visvarim teikt, bet šeit bija klāt arī viņa vecāki, tie abi skatījās uz viņu, visi trīs skatījās tikai uz viņu vienu pašu, un Džuljeta pēkšņi un strauji sāka sist plaukstas atkal modē nākušā rokenrola taktī. Visi trīs uz viņu skatījās, visi četri saprata, ka te notiek kas izšķirošs, bet Džuljeta tikai sita plaukstas un ar žestiem aicināja, lai arī pārējie dara tāpat. — Ei, ehei, Džo! Hei, Džo! Rīb-rāba-vāba! Bāb-rībvība! Rokenroli! Hei, Džo! Nekst egainl Cača-ča! Visvaris ar muļķīgu ģīmi mēģināja darīt to pašu, bet kautrējās. Daugavietis tikai kārtoja savas brillītes un atkal nssaprata nenieka, bet Daugaviete, rādīdama vīram, ka v.ss ir vislabākajā kārtībā, jo, ja sieviete sāk tā dziedāt un uzvesties, — tā ir jau visu zaudējusi, tādēļ arī Ligita Daugaviete droši sāka sist plaukstas, pat centās pagorīties gandrīz tādā pašā vēderdejā kā Džuljeta. Džuljeta tikai sita plaukstas, pagriezās, tāpat locīdamās izgāja koridorā, pārlēca pāri izmētātajām kasetēm un magnetofonam, atvēra durvis un kāpa lejā pa kāpnēm, joprojām sizdama plaukstas rokenrola taktī un tikai savā valodā saprotamos vārdos izmisīgi slavinādama Džo. Kad Džuljeta tikpat kā vairs nebija dzirdama, abi Daugavieši skatījās uz savu dēlu, gaidīja, ko viņš tagad iesāks. Visvaris visu laiku bija stāvējis kā sastindzis, tad pēkšņi sasita ar plaukstām tādu pašu noteiktu ritmu kā Džuljeta, pēkšņi apklusa un teica, lēni un izmisīgi stiepdams vārdus: — Pietiek tikai vienu reizi izdarīt kādu nelietību, pietiek tikai iesākt… Labi, tad jūs zināt, kur es esmu. Es kādu dienu pieskriešu. Viņš pārkāpa pāri magnetofonam un izsvaidītajām kasetēm un aizskrēja lejup pa kāpnēm pakaļ Džuljetai. Abi Daugavieši skatījās viens uz otru, skatījās tā labu laiku, tad Daugaviete mēģināja ar rokām izsist tādu pašu ritmu kā Džuljeta, bet no tā nekas neiznāca, viņa piegāja pie telefona un lēni grieza telefona disku. — Vai milicija? Tas būtu dežurants? Atvainojiet, šeit jūs atkal traucē tāda Daugaviete. Jā, atkal par savu dēlu. Visvaris atradies. Bijis pie drauga. Pie kāda tur Romeo. Jā. Jā. Ko mēs varējām darīt? Nopērām … Rihards Daugavietis jau bija saslaucījis svečturu lauskas, tikai magnetofona kasetes vēl gulēja izmētātas koridorā.. Abi Daugavieši piegāja pie loga, cerēdami no sava sestā stāva kaut ko ieraudzīt. Taču viņiem abiem vajadzēja sāpīgi samiegt acis, jo virs namu jumtiem, virs bezgalīgās rindās ritošajiem dzelzceļa vagoniem, virs sudrabaini spožajām benzīna cisternām, virs pumpuriem kokos, virs visas šīs jau rīta ritmā verdošās pilsētas spoža, balta un asa spīdēja saule.
TONAKT UZZIEDĒJA PAPARDE
Mēs, letiņi, bez līgošanas divdesmit trešā jūnija vakarā nemaz neesam iedomājami, bet man no tās pat nav iespējams izvairīties, jo vecāki mani ir nosaukuši par Jāni. Raudi vai dziedi, bet jājāņo ir. Darbā vienmēr pirms Jāņiem prasa: «Kā tad tu taisies līgot? Varbūt mēs varam aizlaist pie tevis?» Es vienmēr atbildu, ka nav tur ko ilgi gudrot, lai tik rullē šurp, jo skaidri zinu — tāpat neviens neatbrauks, tāpat Jāņu dienā satiksimies darbā un krietni salāpīsim paģiras. Tomēr drošs paliek bailīgs, neviens negaidīts ciemiņš jeb līgotājs mani nepārsteidz un nepārsteigs. Jau pirms nedēļas, kā parasti, visu sarunāju ar Koļu, un vakar pārstiepu mājās divas cūkas pakaļkājas. Gandrīz divdesmit kilogramu. Pirmās šķiras cūkgaļa. Nesaldēta. Labāku gaļu nemaz nevar nopirkt, jo Koļa strādā gaļas veikalā par izcirtēju un uz līgošanu vienmēr ir klāt kā nagla. Pēc visiem likumiem un gudrām pavāru grāmatām ir iemarinēti divi spaiņi šašlika. Tepat upmalā zem lielā ozola ir uzbūvēta ļoti forša šašliku cepjamā vasaras krāsns. Ikviens, pirmo reizi to ieraugot, notur par pieminekli nez kādam tur kultūras darbonim, tik šiki moderna tā ir. Tas jau sen ir pārbaudīts, ka šašliks tām vasaras dzeršanām ir tā labākā zacene. Ir kalorijas, ir zolīda garša, ir nav jāķēpā lieki trauki, ir naudas ziņā pat izdevīgāk. Var tā pārēsties, ka i nepakustēsies. Visapkārt viss zied un za|o, lietus arī laikam nebūs, jo debesis ir tik tīras, klusas un mierīgas kā mūsu cehs minūtes piecpadsmit pirms darba beigām. Kaimiņmājā uz vistrakāko gaudo magnetofons, gandrīz vai prātu var zaudēt. Nekas, atbrauks bračka Armands ar savu stereofonisko, redzēs, kurš kuru pārkliegs. Bez mana bračkas Jāņi nebūtu nekādi Jāņi, jo viņš ir izmācījies kultūras darbinieku tehnikumā un strādā plastmasas rūpnīcas klubā par kaut kādu vietnieku. īsi sakot — nesekmīgi cenšas atvilināt darbaļaudis un viņu ģimenes locekļus no televizora skatīšanās. Viņam par to maksā deviņdesmit rubļus mēnesī. Arī vēja tikpat kā nav. Tā vieglā pūsmiņa jau neko nevar samaitāt. Pavisam nesteidzoties, tā ar baudu sacērtu nokaltušos ozola zarus šašlika krāsnij, jo uz ozola oglēm ceptai gaļai ir tāda parūgta garša un tāds pasauss sulīgums. Mans dēls Raidrigo staigā, lepni izgāzis krūtis, jo viņa māte šodien no tirgus ir pārveduši krāsainu papes meksikāņu cepuri sombrēro, kura ir aplīmēta ar tīri glītām un blondām bestijām, bet mana meitiņa Šarlote tikai lēkā, jautri trallinādama, šeiku vai tvistu, jo arī viņai ir ticis sarkans parafinētu rožu kronis ar zaļām kreppapīra lentām. Svētki paliek svētki. Katram bērnam savi prieki. Labi vismaz, ka neputina ozola zaļos zarus. Sargā dabu. Labi, ka mums ar sievu ir tikai divi bērni, jo jau tā viņu Jāņu rotas izmaksā gandrīz astoņpadsmit rubļu. Viņi, paldies dievam, vēl nezina naudas īsto vērtību. Viņiem to tikai vajag. Vispār, ja ir divi bērni, tad daudz neko ietaupīt nevar. Kāds mūsu darbā reiz bija aprēķinājis, ka viena bērna izaudzināšana un izskološana tikai līdz astoņpadsmit gadu vecumam izmaksājot ne vairāk, ne mazāk kā jauna volga. Man ir divi bērni, abiem kopā jau astoņpadsmit gadi, un ir arī jaunais žigulis. Tādas tās lietas. Upe saulē viegli ņirb, varbūt vajadzētu nopeldēties. Taču mani pēc zaru saciršanas ir pārņēmis tāds kā slinkums. Vispār skaidrā man peldēties nepatīk. Izdzeru apmēram polšu un tikai tad lienu ūdenī. Pēc minūtēm piecām, kad straume sāk jau nest uz otru krastu, kad esmu atkal nobriedis kādam šņabim, tad peldu atpakaļ un, malā izkāpis, esmu kā no jauna piedzimis, jo veikala četrdesmit grādus nekad nepērku, bet eju tepat klusiņām trīs mājas tālāk pie vecā Purmiķeļa, kura dēls strādā skait|ojamo mašīnu institūtā par zinātnieku. Tas savam tēvam ir uztaisījis tādu ļergas agregātu, kas ir vēl skaistāks un precīzāks nekā
automātiskā telefona centrāle. Mirgo lampiņas, un tikšķ laika releji. Viena vienīga elektronika, nav nemaz jātup klāt. Viss fantastiski automatizētā līmenī. Fūzeļa pilnīgi nekāda, jo deviņdesmit grādīgais spirts tiek zinātniski precīzi izdzīts caur ziepakmeni, tikai pēc tam vellišķīgi precīzi atšķaidās līdz sešdesmit grādiem un klāt pielejas nedaudz balzama. Vakarā agregātu ieslēdz, liecies tikai gulēt, no rīta piecelies — pilna bērnu mazgājamā vannīte ar pirmās šķiras ļurļaku. Kaut ko līdzīgu esmu redzējis vienīgi televizorā, kad tur rāda sinhrofazotronus. Pulkstenis jau ir kādas minūtes pāri sešiem. Cik nu vēl ilgi, vajag nākt Jāņu bērniem,"bet es jūtos kaut kā skumīgi un tukši, jūtos tā, it kā kaut ko gaidītu un nevarētu vien sagaidīt. To nemaz tā nevar izstāstīt. Tas ir apmēram tāpat, kā krekls būtu par garu, kā ķēdi starp zobiem kāds vilktu, kā savas mātes būtu žēl, kā dvēsele ilgotos pēc nez kā cēla un nezināma. Nē, tās vēl nav paģiras. Paģiras būs rīt no rīta. Tās salāpīšu darbā. Vienīgi upe ņirb kā negudra. Gandrīz vai jāsamiedz acis. Kad samiedzu acis, tā spīguļo kā savs tūkstotis ēlektrometināmo aparātu uzliesmojumi. Tādēļ upē nemaz neskatos. Sāks vēl sāpēt acis. Sit, Jānīti, vara bungasf Līgo! LīgoI Vārtu staba galiņā! Līgo! Lai sanāca Jāņa bērni! Līgo! Līgo! No maliņu maliņām! Līgo! Tas taču ir mans bračka Armands, kas iur kSpj laukā no taksometra. Portatīvais stereofoniskais magnetofons, kā solīts, līdzi. Lai tagad kaimiņi apklust ar saviem šeikieml Lai iet ar saviem tvisfiem pie savām vistāml Bračka maģītī ir ieskaņojis līgodziesmas, nu ies jautri. Stiep vien, bračkiņ,maģīti zem ozola, tepat blakus šašjika krāsnij. Lai iesākas līksmībai Bračka man nemaz nav zemē metams. Tomēr mākslinieks, kultūras darbinieks, puika ar galvu. Kad viņam bija kādi divdesmit, pat divdesmit trīs gadi, tad gan viņa galva bija visādu cēlību un skaistību pilna. Tas esot ārprāts! Cilvēki vairs nemākot priecāties! Nemākot svētkus svinēt! Tā nedrīkstot būt, ka visi svētki pārvēršoties par vienu vienīgu pjēgurošanu! Pie visa tā esot vainīgi kultūras darbinieki! Vajagot radīt svinīgas un jautras, mūsu laikmetam atbilstošas svētku ceremonijas! Laikmetīgus karnevālus! Bezbēdīgas sacensības! Asprātības un veiklības izpriecas! Jebkuros svētkos ikvienam jāizjūtot vienreizēja kopības sajūta! Prieks! Svētki jāatceroties darbdienā kā dārgums! «Aplociņā sivēns spārdās, viens pats ir un viens pats rādās!» Bračka jau sastellējis savus mikrofonus, vadiņus un pastiprinātājus ap lielo ozolu un tagad dzied vecajā, labajā meldiņā: «Uz to mums atkal jāiedzer!» Es jau saprotu, ko tas nozīmē. Pudeles man tepat jau dzesējas upē. Vienu izvelku no upes, un iemetam abi pa kraukšķīšam, lai tie sivēni vairotos. — Būs jautri, — saka bračka. Pagāns tāds. Šodien taču man vārda diena. Nevienu dāvanu neuzdāvināja. Pat pudeli neatnesa. Es jau neapvainojos, pats saprotu, ka mans bračka, jau divdesmit septiņus gadus vecs, beidzot atradis dzīvē savu robu, un no šī roba viņu nedabūsi laukā pat ar celtni. Tas jau laikam tā ir tikai izrunāts, ka mēs esam dziedātāju tauta. Viena da|a tautas ir dziedātāji, otra atkal tie nedziedātāji, tādi degunā rūcēji. Tā tam būtu jābūt — cik to dziedātāju, tik arī tādu, kas nevar meldiņu noturēt. Un, ja tie nedziedātāji salasās vienā kompānijā, tad bez mana bračkas neiztikt. Sis paķer līdzi pastiprinātāju, krietnu vadu rituli, mikrofonu, atšķir savas grāmatiņas, pilnas ar katram gadījumam piemērotām dziesmām, un dod vaļā kā pa radio. Dūc vai dungo līdzi. Pilnīgi tāda pati sajūta, it kā pats tu sēdētu pie mikrofona un bļautu pa skaļruni. «Aplociņā sivēns spārdās, viens pats ir, bet divi rādās!» Es jau saprotu, ka bračka grib vēl otru graķīti, jo viņš visu to savu penteri atkārto vēlreiz. Es šim klusi dūcu līdzi, jo arī esmu tāds, kuram zilonis uz ausīm uzkāpis, un abi iedzeram uz otrā sivēna veselību. Tiešām būs jautri! Līgošana būs bez vainas. Tikai bračka varēja savam vecākajam brālim vismaz pudeli atnest. Vai es varu visus ar savu apdzirdīt. Tomēr jāsaprot arī bračka. Pieradis staigāt pa kāzām un kristībām. Pieradis pie visa brīva. Pieradis, ka visa beigās atrod savā kabatā aploksni ar divdesmitpiecnieku. Tomēr brālis brālim jau nemaksās. Lai dzer un ēd, cik vien tīk. Par otro sivēnu iedzēruši, kādu brīdi stāvam, skatāmies upē, nezinām, par ko lai īsti runājam. Par
laimi, ieraugu, ka pa krastu šurp nāk manas sievas māsa Berta. Viena pati. Kur tad miesīgais vīrs? Ak šausmas, šausmasl Viņu veikalā šodien esot dots čehu alus. Pudelēs! Katram piecas pudeles. Viņš esot nopircis tieši piecas pudeles. Pārnesis mājās. Gribējis nest uz līgošanu, bet apdomājies, ko tas viss lielais bars iesākšot ar nieka piecām pudelēm. Tādēļ izdzēris tās viens pats un guļot tagad mājā galīgi pilnā, jo fas čehu alus esot neganti stiprs. Tā vien liekoties, ka pamodināt viņu varēšot tikai pret rītu. Ko tu padarīsi — radu būšana, smejies un tikai rādi jautru ģīmi. Laikam jau kādu kortelīti arī pa starpu ieķēris, vakaru gaidīdams. Bertai gan dāvana līdzi. Velk ārā no somas savus piecus kūpinātus zušus. Ķiķinās un dod man kā jubilāram. Ņemu tikai pretim. Kas tad tasi Velnišķīgi vieglil Sātans, ne sievas māsas vīrsl Pareizi, viņš taču strādā zvejnieku kolhozu suvenīru cehā. Tā esot viņu jaunā produkcija. Esot vēl lielāka pe|ņa nekā no īstajiem. Atdodu gumijas piepūšamos žāvētos zušus bērniem, lai spēlējas. Taču kāds prieks. i «Aplociņā sivēns spārdās, viens pats ir, bet trīs jau rādās!» Par' trešo sivēnu, par sieVas māsas vīra veselību, par viņa drīzāku augšāmcelšanos iedzeram trakā steigā un kaut kā pavirši, jo nāk Ko|a ar savu pagājušos Jāņos atrasto dāmu. Dāma spīd jau pa gabalu kā misiņa rokturis, jo ģērbusies stipri spožā zelta bikšu kostīmā. Patiešām tā pati, kura uzradās pagājušos Jāņos. Lai nu kā, bet Līgo vakaru un Līgo nakti es gaidu. Vienmēr nez kādēj liekas — nez kam vajag notikt tādam, kas nenotiek katru dienu, nez kam tādam, ko varētu nosaukt par papardes ziedu. Vēl saule nav norietējusi, un visgarām upmalai tiek gatavota malka ugunskuriem. Kaimiņi izstiepuši veco blakšu apstrādāto dīvānu un skapi ar trim kājām. Jau krietna kaudze, bet šie tikai met vēl virsū no modes izgājušos krēslus. Būs varens'ugunskurs. Tā jau tas mūsu pusē ir pieņemts, ka tiek sadedzināts viss nederīgais, ka šajā vakarā atdod ugunij visas nevajadzīgās grabažas. Tikai mūsmājās nav nekā lieka, ko dedzināt. Vienīgi divas vecas autoriepas. Nekas, tās arī degs varen spoži. Pagājušo gadu mēs Jāņus svinējām verāndā, jo taisījās uz lietu. Iznācām tikai upmalā, lai sakurtu uguni. Iznācām, bet skatāmies, ka mūsu vieta zem lielā ozola jau aizņemta. Divi pārākie skuķi un divi nāvīgie ča|i. Sevišķi fifīga bija viena. Kurpju vietā varen bieza pazole ar pāris sīkām siksniņām virspusē, bet kleita pilnīgi caurspīdīga. Visu, ja nebija neērti skatīties, visu varēja zem tās kleitas redzēt. Vienīgais, kas nebija appētāms — kāju pēdas. Nē, viņi nekur tālāk projām neiešot. Esot atbraukuši za|umos. Upmala piederot visiem. Tas neko nenozīmējot, ka šeit esot mūsu mājas. Viņa neesot šāda tāda, viņa, tā caurspīdīgā, strādājot šņabja bodē. Ar tiem, kas strādājot šņabja bodē, nevajagot kašķēties. Tikai kad ņēmu rokās mietu, šie pavācās kādus so|us desmit tālāk. Kliedz un bļauj kā negudri nepilnīgie. Sieva lūr uz mani caur pieri un šņāc ausī, lai es uz viscaurklāro šņabja bodi tik daudz nelūrot, neesot taču papardes ziediņš. Sī visu to redz un dzird, smejas, ka šai viss esot smuks, neko nevajagot slēpt. Lai sieva šņāc, cik grib, ņemu tikai un skatos, varbūt tiešām papardes ziediņš. Pēc kādas pusstundas mans papardes ziediņš jau pazudis. Redzu, ka arī šās kavalieris to meklē. Meklē un nevar atrast. Kavalieris pienāk pie manis un saka, ka šī esot pazudusi manā dārzā. Eju skatīties, redzu — visi mani ciemiņi skatās uz upeņu krūmiem. Skatās, nezina, ko iesākt, bet arī projām neiet. Pieeju tuvāk, lai būtu labāk viss saredzams. Divi ņemas starp krūmiem pa zemi. Zari vien līgojas. Mans papardes ziediņš spiedz kā traks, bet Kola tikai visu laiku atkārto: «Ko tu spiedz? Vai tad es tevi kutinu?» Tāda ir tā dzīve: lai dabūtu uz Jāņiem ekstrā gaļu, ir jāuzlūdz Koļa, bet Kola atrod tavu papardes ziediņu starp taviem upeņu krūmiem. Pēc tam sieva lika man tos krūmus izrakt. Viņa tās ogas neēdīšot. Arī tajā vietā, kur mums auga upeņu krūmi, iestādījām tulpes. Viss mūsu dārzs tagad ir tik pilns ar tulpēm, ka nav vairs kur atsēsties. Bet, ja tā padomā, nav arī daudz ko dārzā sēdēt. Audzēt tulpes ir tas pats kā tas, ja tev mājās būtu naudas drukājamā mašīna. Sastādi tikai tulpītes, Un tie sīpoliņi tev dos no katra kvadrātcentimetra pa bleķa rublim. Rubļu man pietiek, bet, ieraudzījis Koļu ar pagājušā gada caurspīdīgo dāmu, kura šogad ir varen lepna savā zelta bikšu kostīmā, ieraudzījis viņus abus mīlīgi nākam šurp, saprotu, ka šogad diez vai atkal ieraudzīšu to savu papardes ziedu, vismaz ko tādu, kas būtu kaut nedaudz līdzīgs papardes ziedam.
šie abi uzdāvina divas dzeltenas pudeles ar banānu liķieri. Pats kūstot mutē. Tad jau redzēsim, varbūt arī kusīs. Šie abi taisoties tā kā uz precēšanos. Tas labi, pazīšanās veikalnieku aprindās aizvien jānostiprina. «Aplociņā sivēns .spārdās. Viens pats ir, bet četri rādāsl» Bračka Armands dzied savu dziedamo; lai mēs visi varam iedzert savu dzeramo. Patiešām, tas dzeltenais Kubas ražojums pats kūst mutē, tikai par saldu, būs jāpielej klāt pie Purmiķeļa ļurļaka. Kola jau kurina krāsni. Ciemiņiem gribas ēst. Droši vien mājās nav neko ēduši. Noliekuabus šašlika spaiņus blakus krāsnij. Visi rokas vien lauza — cik daudzi Kur nu daudz. Apēdīs, ka nebūs ko redzēt. Sieva nāk ar aso tomātu mērci, bērni nes jau iesmus, drīz varēsim sākt līgot. Ja nebūtu klaigājošo kaimiņu magnetofonu, vakars būtu kluss un mierīgs. Saule jau ir slīpi virs upes, un upe viz mazliet iesārta. Kas saulei, kas upei daļas gar šo visu kņadu? Upes vidū noplunkšķ zivis. Varbūt līdaka. Sieva jautā, ko es stāvot mēms kā zivs, kāpēc nekavējot ciemiņiem laiku. Ko nu tur daudz kavēsi Visi pašu cilvēki, izņemot Koļas dāmu necaurspīdīgā bikšu kostīmā. Tagad arī viņa būs pašu cilvēks. Varbūt nāks katru gadu. Daudz jau man to līgotāju nav. Sieva, abi bērni, bračka, sievasmāsa bez sava vīra, jo tas vienmēr paspēj piedzerties jau pirms ciemos iešanas. Visi pašu cilvēki. Arī Koļa ar savu dāmu. Lai jau kavējas paši ar sevi. Vairāk arī nevienu es negribētu. Ne kādu lūdzu, ne kāds nāk. Varbūt vienīgi varētu uzlūgt Raimondu Paulu. Tad gan es viņu piedzirdītu. Kaimiņiem mutes paliktu vaļā. Visu mūžu būtu ko atcerēties. Bet Raimonds Pauls jau nenāks. Nemaz jau neesam pazīstami. Tikai vienreiz, ejot pa Dzirnavu ielu, Raimonds Pauls man uzskrēja virsū, pat uzmina uz kājas un teica: «Atvainojiet!» Pat noņēma no galvas tādu pavisam maziņu žokejcepurīti un, vainīgi uzsmaidījis, aizskrēja tālāk. Toreiz neienāca prātā, ka varētu viņu uzlūgt uz līgošanu. «Aplociņā sivēns spārdās. Līgo! Līgo! Viens pats ir, bet pieci rādās. Līgo!» Mans bračka, ja iedzer kādu graķīti, dod vēl labāk nekā Lapčenoks. Berta stāsta, cik viss kļuvis šausmīgi dārgs. Mašīnas kļuvušas dārgākas. Šņabis dārgāks. Zelts dārgāks. Kur lai to naudu ņem? Mans dēls Raidrigo nopietni klausās visā šajā sarunā un jautā: — Ja jau viss ir tik dārgs, kā mēs varam krāt naudu šampanieša pudelē? — Koļas dāma tūlīt kā dzelta: — Kā tā — šampanieša pudelē? — Mana sieva ciešāk sakniebj lūpas un sper vaļā: — Vai tadjūs nezināt? Šampanieša pudelē var krāt desmitkapeikas. Desmitkapeikām var piebērt pilnu pudeli, un — sešsimt rubļu. Kola rēķina vēl tālāk: desmit pudeles — seši tūkstoši. naudu vajag mācēt pieturēt. «Aplociņā sivēns spārdās, viens pats ir, bet seši rādās!» Kas manam bračkam? Viņš jau tāds pusmākslinieks. Saņem naudu par dziedāšanu. Šašliks patiešām iznācis garšīgs. Parūgtena garša. Pasauss sulīgums. Mēli var norīt. Katrs nolokām kādus divus iesmus, braukām vēderus, kādu brīdi neko nerunājam un tikai iedzeram. Kad es biju jauns puika, tad dzeršana man vēl bija sirdslieta. Šņabja pudele — sapnis! Izdzer pāris glāzīšu un sāc gandrīz vāi dziedāt, lēkā kā sienāzis, jūties stiprs kā bullis, jautrs pēc viena velna. Bet tagad? Kur ir pazudusi tā garša jeb, kā veci ļaudis saka, — smeķe? Loc kā ūdeni — jēgas nekādas. Dullāks varbūt kļūsti par dulndullu, bet prieks kā nerodas, tā nerodas. Uzrauj tikai pa pretīgai atraugai. Kaut kas ir pazudis. Tikai nevar zināt, tieši kas. Varbūt tas, ko sauc par papardes ziedu. Raidrigo un Šarlote mūs per ar kalmēm. Mēs esam tādi paslinki uz pretimtrakošanu. Ko nu paēduši tā trakos, ākstīsies kā mazi bērni. Saule jau taisās nozust aiz upes, upe mierīgi šalc vakara vējā, tā tikai tek uz priekšu, viegli skalodamās gar krastiem. Eg|u *un niedru ēnas ir tik tumši zilas, ka top tā sūnaini ap dūšu. Reižu reizēm virs mums iešalcas arī lielais ozols, iešalcas un apklust. Apklusis atkal iešalcas. Sur tur upmalā jau iedegas pa vārām ugunskuram. Arī kaimiņi aizdedzina savus matračus un vecos klubkrēslus. Bračka Armands klanās pie sava mikrofona un dzied par ugunskuriem, kuri nakts tumsā kvēlo. Sieva ar savu māsu Bertu bubina savu bubināmo, it kā nebūtu vismaz gadus desmit tikušās, aprunā visus tos, kuri nav šeit klāt. Kola ar savu zelta bikškostīmu joprojām cep šašliku. Dullais! Kas tos ēdīsi Jāpasaka, lai dedzina labāk
ugunskuru, nevis šašliku. Tā arī gribu Koļam teikt, bet pēkšņi šīs Līgo nakts mijkrēslī nez kādēļ kā tāds stulbenis jautāju šādējādi, it kā pats nezinātu: — Nez vai tas papardes zieds ir, vai tā nemaz nav? Visi patiešām skatās uz mani kā uz pēdējo idiotu. Tikai mana meitiņa Šarlote ņem šo jautājumu nopietni. — Papardēm ziedu nav. Bērnudārzā mums tā teica. — Viņa šūpo savu parafinēto rožukroņi, un kreppapīra lentas skaisti plīvo. Raidrigo nesaka nekā, tikai lūr uz mums visiem zem savas meksikāņu cepures. Neko darīt, pieceļos pats, izsūknēju no žiguļa bākas veselu spaini benzīna, uzgāžu to uz upmalā jau atnestajām riepām un nometu sērkociņu. Deg kā negudrs. Taču kāds gaišums. — Mums jau gan visa kā ir gana, — turpina klusi bubināt mana sieva. To jau tikai sievietes māk, — lai notiek kas notikdams, bubināt savu. — Šogad nopirkām tumšas leišu mēbeles. Taisni nezinām, ko mums vēl vajag. Ja nu vienīgi.,. «Aplociņā sivēns spārdās, viens pats ir, bet septiņ' rādāsl» Tādēļ… Uz to mums… — Patiešām, ja nebūtu a nācis bračka, tad nebūtu nekādas jautrības. Ko mēs bez viņa iesāktu? Kā bez kājām. Kā bez rokām. № bez elpošanas. — Sitā man patīk. — Koļa apsēžas man blakus, rokās šašlika duramais, viņš lēni nokož pa vienam gabaliņam, atlikušos pasilda ugunskurā. — Uzdziedi, ieēd, iedzer un tā tālāk-.., Kas vainas? — Vissuperākais no visa ir tas «un tā tālāk…». Vai ne? — Koļam blakus apsēžas tik spožs bikšu kostīms, ka ugunskura aizdedzināšanai nemaz nevajadzēja lietot sērkociņu. — Cik šeit tomēr brīnišķTgil — jūsmo Berta, jo mana sieva ir aizgājusi uz māju vēl pēc asās mērces, Berta var kādu brīdi atvilkt elpu. — Cik šeit tomēr bezgala skaistil Ugunskuri deg garās virknēs abpus upes krastiem. Visur ap tiem sēž tādi paši ļautiņi kā mēs. Viss šis skaistums manā makā ir^iecirtis krietnu robu. Gandrīz deviņdesmit rubļu. Nekas jau nenāk par velti. Rīt darbā, paģiras lāpot, vajadzēs stāstīt, kā esmu šo nakti nolīgojis. Ja stāstīšu visu, kā notika patiesībā, neviens neticēs. Tā nu būs. Vajadzēs ko ektīgu izgudrot. Upe, ugunskura iztraucēta, izskatās tāda spocīga. Sļakst. Kas tai daļas gar mums? Kāpēc lai tā netecētu? Tek. Tā tecēs visu šo nakti, līdz pat rīta gaismai un vēl ilgāk.
TAUTIETIS JĀŅU NAKTI
Tā nu notikās, ka mūsu pašu vislabākās meistarkomandas centra uzbrucējam Vilim Tautietim jebšu, kā visi līdzjutēji viņu sauca, vienkārši Viļkam bija pagalam apnicis futbols, un viņš nolēma apprecēties. Sporta komentētāji pēc tam Tautieti bez saVa gala nosodīja, rakstīja gan tā, gan šitā par -morāli un ētiku, centās atmodināt viņā cīņas garu un uzvaras kāri, taču neviens no viņiem nezināja, kas noticis tajā Jāņu naktī. Tieši šī iemesla dēj tad arī ķēros pie lodīšu pildspalvas, lai izklāstītu pilnīgi visu par Tautieti Jāņu naktī, jo pats tur biju klāt, gandrīz viss norisa manā acu priekšā. Te nu mana roka apstājās nelielās un īslaicīgās šaubās, vai pietiekami interesanti un lietderīgi priekš visiem laikabiedriem spēšu ierakstīt rūtiņu burtnīcā par Tautieti Jāņu naktī, jo līdz šim vienīgā saskare ar daiļajām mākslām man bijusi televizora skatīšanās un televizorā redzamo cilvēku komentēšana. Jāatzīstas, ka televizoru skatos gandrīz katru vakaru, kad vien tas iespējams, un katru vakaru, cik vieit spēka, ļoti asprātīgi savai ģimenei daru zināmas savas pārdomas par jeb ko tur redzamo. Piemēram: «Re, cik špocīgsl Nu gatavais ķēmsl Ko laiž pa televizoru ar tādiem zirga ģīmjiem? Vai tad smuku cilvēku mums nemaz vairs nav?» Ģimene klausās manī ļoti uzmanīgi, pat uzmanīgāk nekā televizorā, smejas, kur vajag, un gandrīz bez ierunām piekrīt visam manis teiktajam, un diez vai vispār viņi bez manas palīdzības ir spējīgi televizoru skatīties. Tātad šie regulārie ikvakara treniņi, jau zināmie sasniegumi, pat regulārā atzinība mani spārno, vieš ticību manām spējām un neapšaubāmajam nemaldīgumam, tādēļ arī lodīšu pildspalva var slīdēt pa rūtiņu burtnīcas lapu bez jebkādas liekas kavēšanās un mulsuma, jo arī rokraksts man ir labs un ir salasāms gandrīz jebkuram. Vilis Tautietis pie mums uzradās tādēļ, ka bija ieskatījies mūsu Melānijā. Mums jau nu gan būtu labāk paticis, ja vienīgā meita tiktu kādam bāzes direktoram vai vismaz kādam atbildīgam darbiniekam no mūsu pašu milicijas, jo, kā jau zināt, pats strādāju tirdzniecības tīklā, kur ģimeniski vai draudzīgi cieši nostiprinātas saites ir nesalīdzināmi svarīgākas par naudu, norēķinu precizitāti un vajadzīgajiem pavadrakstiem un aktiem. Taču gribot negribot bija jāsamierinās ar futbolistu Viļķu, jo mūsu Melānija jau nav arī nekāda izcilā skaistule. Kur jebkurai sievietei būtu nepieciešams tievums, viņai — viens vienīgs resnums. Kur atkal neskādētu kāds tīkams apaļīgums — viens vienīgs dēlis. Kur obligāti vajadzētu kādu fifīgumu — snaušana dienas laikā ar puspievērtām acīm. Vienīgais, ar ko viņa varēja lepoties, — trīsdesmit un vēl nenosakāmas drusciņas nodzīvotajos gados nevainība gan saglabāta. Daži noteikti nepatikā sarauks pieres — kā tā var rakstīt par vienīgo meitul Bet kāpēc gan ne? Patiesība ir dārgāka par visu. Smukāka jau nekļūs, ja izteikšos mazliet miglaināk un liegāk. Kā viņu kaimiņi aprunā, to gan te būtu neērti pieminēt, bet es, lai viņu garīgi netraumētu svešu runas un aprunas, viņai tieši acīs saku — tu esi tāda un šitāda, aizmigusi govs ir īsta seksbumba salīdzinājumā ar tevil Kad pēc tam Melānija saklausās svešu nievājošās runās, viņa jūtas pat laimīga! Un vispār, cik man izdevies novērot, visi mūsu tautiņas pārstāvji arī nav diez cik sajūsmā cits par citu, tā jau iegājies, ka drīzāk gan pilnīgi pretēji. Daži vēl par to kaunas, bet es vairs ne. Es pat* varu to atjauties, jo kleitas un visu pārējo viņai nopērku visglaunāko, to vispēdējāko un vissvaigāko deficītu. Esmu Melānijai apsolījis tūlīt pēc apprecēšanās uzdāvināt žiguli un kādus pāris
tūkstošus laimīgas diīves sākšanai. Tādēļ arī Melānija man pretim neko nevar runāt, viņai atliek tikai manī uzmanīgi ieklausīties un pateikties, pat slavināt mani saviem nākošajiem bērniem un bērnubērniem. Pilnīgi dabiski, ka daži uzreiz nesapratīs, kāpēc samērā slavenam futbolistam, kuru rāda arī pa televizoru, bija vajadzīga mūsu Melānija. Tie, kas domā, ka šeit iejaukta mīlestība, lai domā veseli. Es nekad nebaidos būt veselīgi nīgrs, tātad apgalvoju — tas pats žigulis vien pie visa ir vainīgs. Un kam visvairāk tas žigulis ir vajadzīgs? Saprotams, ka jauniem puikām, kuriem vēl asums ir iekšā. Bet, ja apskatās uz šosejām, kas brauc tais žiguļos pretim? Jau veci sagrabējuši veči, kuri, sūri un grūti sakrājuši tos tūkstošus, nu ar trīcošām rokām turas pie daudzo zirgspēku stūres, šausmīgi baidīdamies, ka kādam neuzbrauc virsū! Un vai man žēl vismaz vienam jaunam puisim izpalīdzēt. Un galu galā kas tas Viļka tāds ir? Sešu gadu vecumā sācis sporta skolā bumbiņu dauzīt. Nu dara to jau kādus piecpadsmit gadus. Treniņi divreiz dienā. Skaitās Zivju ķeršanas pārvaldē par bocmani, bet jūru tā arī nav redzējis. Alga simt sešdesmit mēnesī. Ar prēmijām par uzvarām un iesistajiem vārtiem kopā sanāk ap divsimt. Vai ar to mūsdienās vīrietis var uzturēt ģimeni un automobili? Bez tam mūžīgie komandējumi, un kur tad vēl spēles, divreiz pa četrdesmit piecām minūtēm jāskrien vienā skriešanā, vēl jāsit pa vārtiem. Traks var palikt. Vilis Tautietis tā man arī tās Jāņu nakts vakarā teica: «Apnicis.» Kā tad neapniks? Neko citu neredz ka tikai to bumbu, tik vien ir tā prieka, ja kāds no publikas uzbļauj: «Vilka, davail» Un Vilka dajot, kamēr saprot, ka, apprecot Melāniju, ar vienu grābienu var iegOt visu to, ko dažs labs sačabina labi ja kādos desmit gados. Vispār Vilis Tautietis man atstāja Joti labu iespaidu. Kad viņi abi Līgo vakarā ieradās mūsu mājās un paziņoja, ka esot nolēmuši apprecēties, uzreiz skaidri un gaiši paziņoju gan par žiguli, gan par pūra naudu un uzliku galdā arī konjaka pudeli. Nākamais znots glāzīti pacēla, ar visfsm saskandināja, bet nedzēra ne pilītes, jo pēc pāris dienām esot atbildīgs mačs. Tāds vīrietis, kas spēj atturēties no iedzeršanas, ģimenē ir apzeltāmsl Labāku ģimenes šoferi nemaz nevar vēlēties. Ja braukā apkārt pa .radiem, tad vienmēr ir droša un ātra nokļūšana mājās) Tagad man atliek tikai nožēlot, ka toreiz nevarējām pasēdēt ilgāk pie dārza kamīna, jo, kopā ar visu ģimeni biju uzlūgts uz vietējo kolhozu Jāņus svinēt. Tā nu notikās, ka, sev par nelaimi, līdzi, paņēmām arī Melāniju ar visu Tautieti. Mūsu slavenais kolhozs Jāņus vienmēr svin varen plaši un ar vērienu. Līgo vakarā sentēvu ozolu birzī saklāti garu garie galdi. Jāņu siera un alus pietiek visu nakti. Pārējos ēdamos un dzeramos var nopirkt bufetē. Galdu galā vēl uzbūvēta estrāde, kur ne vien spēlē orķestris priekš dejām, bet dzied arī kori un uzstājas slaveni mākslinieki. Cik tas viss izmaksā, zina tikai priekšsēdētājs un grāmatvedība, taču acīmredzot savs iznākums tur ir, jo šķiet, ka mūsdenās vieglāk uzlaist gaisā kosmosa kuģi nekā piespiest kolhoznieku cītīgi strādāt siena pļaujas un ražas novākšanas laikā. Neviens nezina, kāpēc tas tā; kā raksta avīzēs, šī problēma būtu jārisina kompleksi, bet, kamēr kompleksi sāksi risināt, siens netiks nopļauts, raža paliks uz lauka. Tādēļ mūsu kolhozā vadība sarīko visiem kārtīgu Jāņu svinēšanu, lai kaut tā pacilātu uz strādāšanu. Pēc principa: šodien raujam pie galdiem, bet rīt raujam uz laukal Vēl uz šīm svinēšanām tiek aicināti vajadzīgi cilvēki no tuvējās galvaspilsētas, no ministrijām, iestādēm, pārvaldēm, tiek aicināti visi tie, bei kuru parakstiem nevar sadabūt rezerves daļas kombainiem, nevar sadabūt dzelzsbetona blokus jaunām kūtīm, nevar sadabūt atpakaļ šņabja dēļ nogrēkojušos traktoristu tiesības. Pēc principa: šodien mēs jums klājam galdu, rīt jūs jau esat mūsu parādnieki. Man arī par sevi ir kluss lepnums, jo esmu īpaši aicināto vidū, tas lieku reizi atklāti norāda uz tirdzniecības tīkla noderīgumu un nozīmīgo vietu, jo ar savu ģimeni tieku sēdināts tuvāk estrādei un tieši pie tiem galdiem, kur pēc šņabja nav uz bufeti jāiet, bet tukšās pudeles pret pilnajām nomaina pats arodbiedrības līderis. Tā nu sēdēju ar visu savu nākamo znotu starp ministru vietniekiem un šādiem tādiem no tuvējās galvaspilsētas, kas zina, kurā vietā vajag parakstīties, kur pielikt zīmogu, kuram uz kurieni vajag pazvanīt,
lai lauksaimniecība virzītos straujāk un noteiktāk uz priekšu, un klausījāmies, kā līgo dziesmas sāk skandināt mūsu kolhoza koris. Tautietis klau-, sījās ar vaļā muti, uzreiz varēja redzēt, ka neko citu bez savas futbolbumbas viņš nav redzējis, īstu mākslu, patīkami pie galda sēdot, nekad nav baudījis. Kur gan toreiz bija pazudis mans veselīgais nīgrums, ka ļāvu Tautietim just tām dziesmām līdzi. Būtu vismaz pastāstījis, ka šajā korī ir labi ja pusotra cilvēka no pašu kolhoza, jo drīz tuvojas dziesmu svētki, un galvaspilsētu no šejienes ar roku var aizsniegt. Suvenīrcehs, ražodams mazas koka vārpiņas, māla cūciņas un gotiņas, strādā ražīgi un nes peļņu, var kolhoza korim noalgot labu labos dziedātājus, kaut vai no operas kora, jo labā kolhozā pašdarbībai obligāti ir jābūt visaugstākajā līmenī. Pašdarbībā, tāpat kā sportā, amatieri mūsdienu televīzijas laikmetā izskatās nožēlojami, jo pa televizoru jau rāda visu to labāko, un kas tas par kolhozu, kurš nevar pušu pārsist televizoru! Kopš šīs Jāņu nakts jau pagājis labs laiciņš, bet vēl nevaru un nevaru samierināties, ka ļāvu Tautietim visu koncertu noskatīties līdz galam, nebildu viņam nevienu sulīgu vārdu, viņš tikai sēdēja, muti pavēris, raudāja un smējās visiem līdzi. Jāsaka, ka koncerts bija ļoti parasts, šim kolhozam pat nabadzīgs. Kas gan tur īsti bija? Divi dziedātāji no operas. Viens tas tievais un šmaugais ar resno balsi, bet otrā tā tumīgā un ļumīgā, kura tik tikko varēja papīkstēt. Vēl tas aktieris, kurš jau trešo reizi esot izšķīries, katrai sievai atstādams pa bērnam. Tad vēl aktrise, kura gan nez kādēļ no sava vīra nav vēl šķīrusies. Smuki jau viņi tur padarījās, taču bija šeit jau kādu sesto reizi, gandrīz katru otro vakaru redzami pa televizoru un dzirdami pa radio. Es arī varētu tā nodziedāt un kaut ko norunāt tās piecas minūtes, ja pēc tam iebāztu kabatā aploksni ar piecdesmit rubļiem, saņemtu puķes un vēl aplausus. Vispār, ja tā padomā, es arī nemaz neesmu sliktāks mākslinieks par viņiem visiem, jo puķes tāpat šad tad saņemu, tikai naudu man dod nevis aploksnēs, bet jau naudasmakos. Vienīgi aplausu nav nekad, jo tirdzniecības darbiniekiem jau nekad neaplaudē. Reiz pie mums viesojās slavens iluzionists un pilnīgi atklāti atzina, ka es mierīgi situ viņu pušu. Mūs varot salīdzināt tikai ar Jēzu Kristu, kurš arī tuksnesī kādreiz esot veselu baru pabarojis ar pāris garoziņām maizes, un visi esot bijuši paēduši. Un patiesi: vai mēs par to Jēzu Kristu esam sliktāki? Pat labāki, jo kādreiz ar pieciem sešiem pižikiem, kas pienāca veikalā, spējām apsildīt galvas gandrīz vai puspilsētai. Ar desmit tepiķiem mēs varam apgādāt vismaz kādus simt dzīvokļus. Jēzus Kristus to paveica tikai vienreiz, un pēc tam par to runā pāris tūkstošu gadu, mēs to darām gandrīz katru dienu klusi un mierīgi. Reiz man viens teica, ka kapitālisma apstākļos gan mēs varētu dzīvot. Fui! Kapitālismā cilvēks cilvēkam ir vilks. Tur katrs daudzmaz apsviedīgāks var riktēlies, kā vien tīk, bet pamēģiniet to izdarīt sociālismā, ievērojot likumību, morāli un ētiku, nevienu instrukciju nepārkāpjot, — to patiešām var tikai īsts un patiesi talantīgs mākslinieks. Taču Vilis Tautietis to visu nezināja, tā arī nepaspēju viņam pastāstīt, jo atļāvu, lai jau pačubinās ar mūsu Melāniju, bet Melānija, kā jau Melānija, ar savu nākamo vīru nemaz, čukst tikai ausī savai mātei, ka nu būšot futbolista sieva un būt futbolista sievai esot ļoti grūti un atbildīgi. Reiz mēnesī esot jāierodas uz visas komandas sievu sanāksmi, kur treneris viņām norādot, kad drīkst un kad nedrīkst mīlināties ar vīriem, lai vīri pirms atbildīgiem mačiem nezaudētu pārāk daudz tikai futbolam nepieciešamā spēka. Te nu ieraudzīju, ka mans nākamais znotiņš vairs neskatās uz skatuves māksliniekiem, bet tieši turpat, kur es, jo pie mūsu galda tieši mums pretim sēdēja tīri glīts skuķis prastā kokvilnas blūzītē. Vajadzēja, ak, kā vajadzēja pateikt, lai vispirms apprecas un pēc tam met acis uz smukiem skuķiem, cik vien vēlas, jo kāds prieciņš tai dzīvē vienmēr vajadzīgs. Skatuves mākslinieki skandēja par īstu mīlestību, par lielām un karstām jūtām, bet es vēl neaptvēru, ar ko viss var beigties, jo laikam jau arī pats biju uz to skuķi skatījies. Neteiksim, ka nu sevišķā skaistule, neteiksim, ka viņai kas būtu sevišķi īpašs, taču viņa ellīgi labi saderējās kopā ar kora dziedātajām dziesmām, ar operas solistu balsu nebeidzamo vijīgumu, ar skandēto dzeju, ar ugunskuriem, ar sentēvu veco ozolu šalkām. Patiešām, viņa nebija nekas īpašs, mūsu Melānija bija noteikti labāk apģērbusies, vismaz triju mēnešalgu apmērā, un labāk frizējusies, taču, skatoties uz šo kokvilnas blūzīti, sirds tā kā atmaiga un nez kādēļ ietrīsējās. Tāda sajūta rodas tikai tad, kad veikalā
atved dārgas zeltlietas, tad arī no skata nekas Tpašīgs, bet kopā ar cenu — traks vari palikt, kad ieraugi šādu lietu. Lai nu es ko, vecs buks, bet Vi|ka, sākoties dejām, piecēlās un uzlūdza šo kokvilnas blūzīti. Mūsu Melānija tikai stāstīja mātei par futbolistu sievu daudzajiem un sarežģītajiem pienākumiem, lai kā mēs bijām centušies atrunāt, viņa tomēr savos septiņos matos bija iesējusi divas lielāt kapronbantes, sasējusi tās lielos pušķos, labi vēl," ka nebija ieradusies uz līgošanu ar matu ru||iem galvā. Kolhoza priekšsēdētājs jau bija sarunājis ar vienu no ministru vietniekiem kaut kādu importa ekseļmašīnu un divus automātiskos olu šķirotājus. Agronoms beidzot bija iestāstījis saviem traktoristiem, kā būs to sienu pļaut, un, tā kā arī mehanizatori bija tikuši pie priekšniecības galda ar beznorēķina polšiem, visi klausījās agronomā ļoti uzmanīgi un nebilda pretī ne vārdiņa. Mūsu ēdnīcas vadītāja beidzot bija pierunājusi priekšniekus, ka ēdnīcu tomēr pļaujas laikā var remontēt. Es jau biju apsolījis aptieķniecei poļu rokassomu un garāžas priekšniekam divus Demokrātiskās Vācijas tepiķus, kurus nekur nevar dabūt. Melānija jau kādu simto reizi bija izstāstījusi savai mātei par to, kas viņai būs jāpaveic mūsu futbola līmeņa pacelšanā, un izskaidrojusi, ka mūsu labākajai meistarkomandai tomēr vēl ir visas iespējas iziet pirmajā līgā un tur nostiprināties, taču Vilis Tautietis bija kā ūdenī iekritis. Diemžēl nekur neredzēja arī kokvilnas blūzīti. Viļka ar kokvilnas blūzīti uzradās pie mums tā ap diviem vai trijiem naktī, kad bijām jau stipri paguruši un Melānija bija jau aizvadījusi līdz augstākajai līgai sava nākamā vīra komandu. Mēs viņus abus uzņēmām ļoti laipni, neteicām neviena slikta vārda, taču Vilis Tautietis paziņoja man un arī Melānijai vienlaicīgi, ka viņš esot samīlējies kokvilnas blūzītē, tas solis precēt Melāniju esot bijis aplams, viņš mūsu vienīgo meitu nemaz nemīlot, gribējis apprecēties tikai žiguļa dēļ, jo viņam šausmīgi griboties braukt ar savu mašīnu, visiem esot žiguļi, tikai viņam vienīgajam vēl ne, un šajā brīnišķajā naktī viņš esot sapratis, ka rīkojies bezgala nepareizi, jo gribējis apkrāpt sevi, ne jau naudā un dārgās lietās esot tā laime, bet gan mīlestībā, viņš dzīvošot ar savu nākamo sievu vienistabas dzīvoklī, un abi būšot laimīgi arī nabagi, ne jau naudas un mantu dēļ viņš spēlējot futbolu, bet tādēļ, lai skatītāji iegūtu prieku, viņš tagad spēlēšot futbolu tā kā vēl nekad un nākamajā atbildīgajā mačā iesitīšot trīs golus vienā spēlē. Tas viss būšot par godu viņa mīlestībai, viņš lepni atsakoties no mūsu žiguļa un tūkstoša pūra naudas. Iedzēris viņš nu nepavisam neizskatījās. . Mūsu nabaga Melānijai Viņai bija ļoti grūti pārdzīvot, ka uz futbolistu sievu ikmēneša sanāksmēm viņas vietā nu ies cita, viņa izrāva savus lielos kaprona pušķus no matiem un iemeta ugunskurā. Labi vēl, ka pati tur neielēca. Taču galīgi visus mūs satrieca un bezgala pazemoja tā pati kokvilnas blūzīte. Znotu jau bija man atņēmusi, kam viņai vēl vajadzēja apjautāties, kādu žiguli mēs bijām nolēmuši uz kāzām dāvināt. Teicu, ka mums ir luksuss žigulis, vēl piebildu, ka ļoti labā stāvoklī. Kokvilnas blūzīte sāka smieties un teica, ka luksuss žigulis esot pārāk prasts. Viņai uz kāzām dāvināšot superluksu, lai tik būtu kāds vīrietis viņai pa prātam. Viņa arī neesot šāda tāda, kura dzīvošot tikai no plika gaisa celtās pilīs. Te nu mūsu Vilis Tautietis apstulba un izskatījās stulbs ne jau nu no laimes. Es pat iesmējos pie sevis, jo Viļka nu līdzinājās tam mūsdienu lugu pozitīvajam varonim, kurš vienīgais nezin, ka sieva viņu krāpj, un fādē| izšķirošos brīžos izskatās reti dumjš un nevarīgs. Laikam tādēļ arī saķēra galvu rokās, it kā būtu aizsitis garām tukšiem vārtiem, un viens pazuda starp ugunskuriem un kokiem. Ilgi un velti kokvilnas blūzīte skraidīja, savas superluksa atslēgas žvadzinādama.
Tautietis atgriezis tikai tad, kad bija jau gaišs un mēs visi jau taisījāmies doties uz māju, jo, lai nu kas, bet nolīgots bija krietni. Nu viņš izskatījās stipri sadzēries, pat mūs, savus gandrīz vai nākamos radus, tik tikko pazina. Viņš bļāva uz visiem, bet uz mani īpaši, ka no futbolistiem prasot tikai uzvaras, bet mēs paši neesot ne uz ko citu spējīgi kā tikai braukt ar automobiļiem, ēst un dzert, labākajā gadījumā krāt mantu. Kā futbolisti varot būt labāki nekā viņu līdzjutēji! Tas taču neesot iespējams! Viņā kas smalks un viegli ievainojams esot aizlūzis, kāds slēpts, tīrs un liels sapnis esot sadragāts, jo viņš visu laiku futbolkomandā esot dzīvojis kā zem stikla kupola, nekad neesot varējis iedomāties, ka vēl esot cilvēki, kuriem zuduši jebkādi cēli ideāli. Visi pieprasot, lai viņš būtu varonis, vismaz varonības un vīrišķības paraugs gan futbolā, gan dzīvē, bet viņš nekādi neesot vairs spējīgs būt labāks un cēlāks par citiem. Tautietis izskatījās ļoti sadzēries un laikam vairs arī nezināja, ko runā un ko dara, jo ieraudzīja zemē kādu siera rituli un sāka ar to spēlēt futbolu. Pēkšņi sita tik spēcīgi, ka notraipīja visu manu jauno uzvalku. Man jau nekas, bet siers izšķīda un trāpīja arī ļoti svarīgam galvaspilsētas viesim. Tas jau nu bija par traku, būtu vismaz labāk ielecis Daugavā un godpilni noslīcinājies, nevis sataisījis tādu nesmukumu. Ko citu mēs varējām iesākt? Izsaucām mūsu pašu miliciju un ielikām uz pāris diennaktīm atjēgties. Tā arī Tautietis netika uz īpaši svarīgo spēli, un sporta komentētāji visumā pareizi sprieda par Viļkas estētiku, ētiku un morālo stāju. Visam viņu teiktajam es visumā pievienojos. Lodīšu pildspalva arī diez kā neraksta, tādēļ paste'gšos tikai vēl piemetināt, ka nesen Viļķu redzēju pa televizoru. Tāpat centra uzbrucējs. Drusciņ paskraida. Kādreiz sit pa vārtiem. Taču var redzēt, ka cīņas un spēles prieks iet mazumā. Ko nu vairs ar tādu. Gan jau atvedīs no kādas citas republikas jaunu. Mūsu Melāniju apprecēja vietējais alkoholiķis Jānis Ozolvāle, jo žigulis jau esot labākas zāles pret dzeršanu nekā visi dakteri un profilaktoriji kopā. Rūtiņu burtnīca arī jau pierakstīta pilna, nu katrs varēs izlasīt par Tautieti Jāņu naktī un secināt, ka patiešām ir yēl ' daži neapzinīgie, kas traucē mums visiem garīgi pilnveidoties un materiāli nodrošināti dzīvot. /
SNIEGBALTAIS PARĪZES ČEMODĀNS
Tajā tveicīgajā jūnija pēcpusdienā, kad viss asfalts b; ja mīksts kā saldējums, viss saldējums izkusis šķidrs kā piens, viss piens sarūdzis cietos kunkuļos, Rīgā no Parīzes komandējuma atgriezās jaunais un talantīgais pavārs Klāvs Kunkulis. Dzeltenmelnraibā leopardādai līdzīgā krimplīna žakete viņu nesviedrēja ne drusciņu. Pat spožā un platā kaklasaite, kura bija pašūta no tā šikā materiāla, kuru neglābjami iecienījuši izcili bagātu kolhozu estrādes orķestru solisti, neizraisīja nevienu pašu sviedru pilīti. Klāvs Kunkulis pat nejuta šīs tveicīgās jūnija pēcpusdienas svelmi, viņu kratīja salti drebu|i, jo no lidostas līdz dzīvoklim sestajā stāvā bija jānogādā riebīgi smags un izcili neērts čemodāns. Lidostā sniegbalto čemodānu, izmisīgi vaidēdami, stiepa trīs profesionāli nesēji. Visi trīs daiļrunīgi nolādēja čemodānu izgudrotājus, ražotājus un arī īpašniekus. Klāvs Kunkulis pilnīgi pareizi saprata, ka pie šiem daiļrunības plūdiem ir vainīgs tikai sniegbaltais čemodāns. Ja tas būtu kaut nedaudz vieglāks — visi trīs bagātās krievu un latviešu valodas varētu izlietot tikai daiļiem izteicieniem, tikai labestīgai sajūsmai sakarā ar jaunā un talantīgā pavāra atgriešanos savā dzimtajā pilsētā. Un dzimtajā pilsētā viņš nebija vis ieradies kā tukšinieks — sniegbaltajā čemodānā atradās Parīzes labumi tēvam un mātei, kā arī pilnīgi visiem radiem un ģimenes draugiem. Klāvs gāja aiz nesējiem un centās laimīgi smaidīt, jo nevarēja vien sagaidīt to brīnišķīgo brīdi, kad čemodānu atvērs un visi raudzīsies viņā ar sajūsmu, pārpilni laimes par ārzemju pirkumiem. Nolādētais čemodāns izrādījās neparocīgs arī taksometram, jo no tā bagāžnieka vajadzēja izņemt rezerves riteni un to pārvietot pasažieru salonā, kas šoferi ļoti sarūgtināja. Sniegbaltais čemodāns iegūtās bagāžniekā tik cieši, ka tur vairs neko nevarēja ielikt, pat ne iemest lietus mēteli. Ja nu vienīgi — kādu plānāku žurnālu. Piebraucis pie Klāva Kunkuļa mājas, taksometra šoferis kategoriski atteicās sniegbaltā apvalkā ietvertos ārzemju dārgumus palīdzēt izdabūt laukā no bagāžnieka. Lai arī šoferis izskatījās vismaz divreiz spēcīgāks par čemodāna īpašnieku, viņš apgalvoja, ka esot pārāk karsts un šādā svelmē saķert bruku vai nabas starkšķi esot gatavā nelaime, lai jau Klāvs mocoties viens pats. Šoferis riskēja ar savu veselību tikai par vienu desmitnieku un vienu bikšu pogu. Uz bikšu pogas, ja uzmanīgi ieskatījās, bija attēlots Eifeļa tornis. Tā, tikai pateicoties slavenajam Eifeļa tornim, sniegbaltais čemodāns tika izstenēts no bagāžnieka un ievaidēts liftā. Tomēr visas nepatikšanas ar to vēl nebija beigušās — Klāvs Kunkulis un sniegbaltais čemodāns acīm redzami pārsniedza lifta celtspēju. Kabīnes pamācībā bija cieši piekodināts, ka tajā nedrīkst iekāpt vairāk par trim cilvēkiem. Tātad čemodāns bija krietni smagāks vismaz par diviem šajā liftā braukt spējīgiem cilvēkiem. Aiz izmisuma, tikai aiz izmisuma Klāvs vēl spaidīja lifta pogu, pat galīgā neziņā, patiesi nezinot, ko iesākt, palēcās uz augšu. Un, par laimi, šajā nieka sekundē, kamēr Klāvs Kunkulis apdauzīja savu galvu pret lifta griestiem, maksimāli atļautais svars netika pārsniegts — sniegbaltais čemodāns, traģiski grabēdams un bīstami raustīdamies, kā starp stāviem iesprūst gribēdams, lēni un noteikti cēlās pretim
Kunkuļu dzīvoklim. Vēl tikai atlika pēdējais nieks, pēdējā necilvēciskā, tomēr uzvarošā piepūle, lai izdabūtu čemodānu no lifta. Vienīgā Klāva cerība bija kāds pastiprāks striķis, tikai ar striķa palīdzību viņš cerēja šo nelietīgo smagumu iedabūt savā dzīvoklī, ja ne — tad varēs aiz bēdām un bezspēka vismaz pakārties. — Mamm! — Klāvs patiesi priecīgi iesaucās, kad ieraudzīja savu māti atvērtajās dzīvokļa durvīs. Viņa vēl nebija paspējusi aiziet uz darbu, jo tajā šausmīgi karstajā jūnija dienā strādāja vakara maiņā. Taču Klāva mammu nedrīkstēja saukt par mammu. Pat ne par māti. To viņa kategoriski nevēlējās. Viņa ļoti vēlējās, lai visi viņu sauc par Zermēnu. Tikai par Žermēhu, nekā citādi. Tikai obligāti par Zermēnu, lai gan pasē viņai bija ierakstīts pavisam cits vārds. Ja kāds viņu uzrunāja šādā vārdā vai arī nosauca uzvārdā par Kunkuli, tas uzreiz dabūja trūkties un šo briesmīgo kļūmi atcerējās līdz pat sava mūža beigām. Lieta tāda, ka Žermēna nebija vis nekāda vienkārša sieviete, viņa strādāja frizētavā par kasieri, un viņai bija telefons. Žermēna zināja no galvas ļoti daudz telefona numuru, pazina ļoti daudz vajadzīgu un nepieciešamu cilvēku, kuri arī pašu 2ermēnu uzskatīja par ļoti vajadzīgu un ļoti nepieciešamu. Tādējādi 2ermēnai bija nieks pusstundas laikā jebkuram mirstīgajam sagādāt šķīstošo kafiju vai balzama pudeli, nerunājot nemaz par tādiem sīkumiem kā hokeja abonementi, žiguļa priekšējie stikli, visām tām nez kādēļ trūkstošajām precēm, kuras nosauktas lepnajā vārdā — deficīts. Ja Zermēna kādam gribēja atriebties, tad tam visu mūžu bija jādzīvo bez deficīta. Tādēļ arī visi viņu sauca tikai par 2ermēnu, un visi baidījās pat iedomāties, ka vecāki nekad viņu par Žermēnu nav nosaukuši. Pat šā stāsta autors, viens no tiem, kurš zina īsto 2ermēnas vārdu, kas ierakstīts arī pasē, cenšas to vienmēr aizmirst, nevienam nekad nesaka, jo arī viņš bez 2ermēnas nekādi nespēj izdzīvot. — Klāviņ! Tikko kā no Parīzes! Es ģībstu! — Tā iesaucās Klāva mamma, bet tomēr nenoģība. 2ermēna bija tik ļoti saviļņota, ieraugot atvērtajās lifta durvīs sniegbalto čemodānu, ka uztraukumā pat nesadzirdēja, ka nosaukta par mammu, nevis par 2ermēnu. Nosmērējusi dēla seju ar lūpu krāsu, 2ermēna iesteidzās liftā un sniegbalto čemodānu, kuru nesen vēl vaidēdami bija stiepuši trīs profesionāli nesēji, kurš tikko ietilpa taksometra bagāžniekā, kuru tikko spēja pacelt lifta motors, šo pašu sniegbalto čemodānu 2ermēna kā nieka dūnu spalviņu ar vienas rokas diviem pirkstiem ienesa istabā. Tas 2ermēnai izdevās bez jebkādas piepūles un iestenēšanās. Tas vēlreiz tikai apstiprināja to mūžseno patiesību, ka sajūsma iespēj visu. Un sajūsmināta sieviete, cerot uz Parīzē pirktajām kleitām, jaciņām, blūzītēm, ficelbantēm, krūšturiem, kombinē un visām pārējām gaisīgi šikām lupatām, kuras nez kādēļ ceļ daudz vairāk mūsu vērtību laikabiedru acīs nekā prāta gudrība, patiesības alkas, neizdomāts skaistums, iespēj vēl vairāk. 2ermēna bija kā dzīvs paraugs tam visam. Klāvs nodomāja, ka viņa mammai veiklais čemodāna pārvietojums izdevies tikai tādēļ, ka šī jūnija pēcpusdiena ir ļoti karsta. Vasaras tveicēs jau vienmēr notiek kas tāds, ko grūti pēc tam saprast ar vēsu galvu. — Klāviņ! So čemodānu tu taču esi Parīzē pircis! Pašā Parīzēl — 2ermēna izskatījās tik sajūsmināta, ka Klāvam bija nopietni bail, vai tikai pašlaik visu iespējošā mamma pārsmago čemodānu nenones atkal lejā uz ielas, lai visi varētu aplūkot viņas lielo, smago un sniegbalto laimi. — Kur tad citur? — Klāvs mēģināja savu māti nomierināt un aizvest pēc iespējas tālāk no čemodāna. — Krustmāteil? Krusttēvam!? Tonijam un pat Vilhelmīnei!? — Psihoanalītiķi noteikti apgalvotu, ka šajā uzskaitījumā Zermēna bija jau pieminējusi arī pati sevi. — Visiem pietiks. Es nekur negāju, pat ne uz seksa filmām. Visu laiku sēdēju tikai viesnīcā. Visur tikai ar kājām, neko nepirku, neko nedzēru, lai tikai… — Klāvs norādīja uz sniegbalto čemodānu un beidzot saprata, ka pārbraucis mājās. Viņš bija laimīgs, jo domāja, ka visi radi un paziņas arī būs laimīgi, kad viņš atvērs šo pat Parīzē tik grūti sameklēto un piepildīto čemodānu. Zermēna, kā jau māte, saprata, ko viņas dēls pašlaik visvairāk vēlas, tādēļ sāka drudžaini zvanīties
pa telefonu. Lai nu kas, bet telefons viņai klausīja, ciparnīca joņoja tik trakā ātrumā, ka to pat nevarēja pamanīt, tikai viens zvarkšķis — un vīrs jau bija sazvanīts, vēl viens zvarkšķītis — un jau kāds cits Zermēnā pārsteigti un uzbudināti klausījās. — Ričūū! Dēls pārradies! (Tas bija viņas vīrs. Vīra atbilde Zermēnu neinteresēja.) Vilhelmīn! Parīzietis ir mājās. Ķer taksi! (Vilhelmīne pat nemēģināja neko atbildēt. Tikai aizgrābti elsa.) Tonij! Zvani visiem, visiem! Visiem! Tas beidzot ir noticis! (Tonijs jau saprata, kas ir noticis. Tonijam no uztraukuma pat esot sažņaugusies sirds.) Krusttēvs? Ak, tā ir krustmāte!? Krustdēls pārbraucis! (Krustmāte jautāja, vai krustdēls pēc tāla ceļa neizskatoties noguris. Tikko beigšoties sapulce, abi būšot klāt.) Kā viņš var būt nogurisl Viņš ir pārbraucis ar šausmīgi lielu, šausmīgi baltu, šausmīgi skaistu čemodānu! Zermēna vēl nebija nolikusi telefona klausuli, kad zem logiem jau nočīkstēja taksometra bremzes. Klāva tēvs un 2ermēnas vīrs Ričs jau bija klāt, kaut arī viņa iestādē darba laiks vēl nebija beidzies. Viņš esot darbā pateicis, ka ļoti sāpot galva, un priekšniecība esot palaidusi. Viņa iestādē visiem esot sākusi sāpēt galva, kad uzzinājuši, ka Riča dēls tikko kā pārbraucis no Pārīzes. Ričs sniegbalto čemodānu ieraudzīja uzreiz. Samulsa, nogrozīja galvu, jo savā mūžā nekad vēl tik lielu čemodānu nebija redzējis. Pat mēģināja to pacelt. Bet kur nul Sniegbaltais čemodāns stāvēja istabas vidū neizkustināms, stāvēja kā dzīvs piemineklis visam Riča līdzšinējā dzīvē nesasniegtajam. Ričam kārtējo reizi bija jānokaunasr ka reiz apprecējis 2ermēnu. Toreiz, kad abi apprecējās, kad 2ermēnu vēl nesauca par 2ermēnu, viņa bija neparasti jauka un neparasti skaista. Pašlaik, kad sieva bija tikai neparasta, Ričam bija neērti, viņam bija šausmīgi kauns, ka nav varējis savai skaistajai un jaukajai sievai radīt tādu dzīvi un iedzīvi kā krāsainās žurnālu fotogrāfijās, kā krāsainās plafformāta ārzemju komercfilmās, kuras tā lamā kinokritiķi, bet kuras tomēr visi skatās, izdarot ne visai kritiskus secinājumus. Klāvs gribēja savam tēvam kaut ko pastāstīt par Parīzi, bet zem viņu dzīvokļa logiem brīdinoši un trauksmaini nočīkstēja taksometra bremzes. Tā jau tas notika, ja 2ermēna kādam piezvanīja, tad taksometru parks pavisam noteikti varēja cerēt uz plāna pārpildīšanos un uz prēmijām. — 2ermēn! Tu taču esi vēl plikai — Ričs šausmās iesaucās, jo Klāva mamma joprojām stāvēja pie telefona un domāja, kam vēl lai piezvana. Viņai mugurā bija tikai plāns naktskrekls. Sādi apģērbdamās, viņa vienmēr mēdza savam vīram pierādīt, ka tas neko prātīgāku un ciešamāku nevar nopelnīt. — Ak, ir taču tik tveicīgs! — 2ermēna izsaucās un gāja uzvilkt ko pieklājīgāku, lai vīram radu un draugu priekšā nebūtu par daudz jākaunas. Viņa peldēja gandrīz kā laimē. Aizejot viņa vēlreiz atskatījās uz sniegbalto čemodānu un jutās kā paradīzē, kā pašā Parīzē. Savu sievu tik smejošu, tik lidojošu, tik bezgala sievišķīgu Ričs bija redzējis tikai savās kāzās. Bet tad jau viņi abi bija tādi paši. Klāvs tā arī nepaspēja novilkt krimplīna žaketi, noņemt kaklasaiti, viņš tikai paspēja nodomāt, ka šajā tveicīgajā pēcpusdienā vajadzētu notikt kam sevišķam, jo karstumā jau viss notiek savādāk. Cik reižu viņam pašam nebija gadījies, ka, stāvot pie karstas plīts un gatavojot sava restorāna viesiem dabisko šniceli, nez kādēļ iznāk tikai frikadelēm līdzīgas kotletes. Klāva tēvs jau atvēra durvis, un atvērtajās durvīs stāvēja tēvocis Tonijs. Cik īss, tik arī resns. Cik resns, tik arī nelaimīgs. — Par le vuā francē? — Tonijonkulis braši izsaucās franciski ar tikko nojaušamu malēniešu akcentu, aiz sniegbaltā čemodāna ieraudzījis Klāvu. — Volāl — Klāvs drošības dēļ atbildēja. Sis franču izsauciens viņam ļoti patika, to viņš bieži bija dzirdējis Parīzē. Tikai ne reizi nebija iznācis painteresēties, ko tas īsti nozīmē. — Ol — Tonijs savukārt atbildēja. Ar to laikam viņa franču valodas zināšanas bija izbeigušās, jo viņš tikai skatījās uz sniegbalto čemodānu pašā istabas vidū, un tas viņu briesmīgi mulsināja. Nosvīdis krietni vairāk, nekā tas šajā tveicīgajā pēcpusdienā piedienētos, Tonijonkulis sāka
neuzkrītoši tuvoties čemodānam. Viņa nīlzirgam līdzīgā seja saspringa piepūlē, kad viņš mēģināja čemodānu viegli vieglītiņām pacelt. Taču tas pat neizkustējās. Tas stāvēja pie grīdas tik cieši pielipis, it kā būtu pielīmēts ar visstiprāko līmi. — Olla llā! — Tonijam nekas cits neatlika kā franciski izsaukties un sākt stāstīt, ka darbā viņam pašlaik esot ļoti daudz darba. Tur neviens bez viņa nevarot iztikt, tik neaizstājams esot. Tomēr nez kādēļ atpakaļ uz darbu nesteidzās. Tonijonkulis bezgala cerēja, ka Klāviņš ir pārvedis viņam no Parīzes hūti. Viņš savā dziļākajā būtībā bija ļoti nelaimīgs cilvēks, jo nekad nebija spējis nopirkt savai pārāk izteiksmīgajai sejai piemērotu platmali, lai arī viņš varētu izskatīties cienījams un lepns vīrietis. Visas cepures, kuras viņš līdz šim bija iegādājies, tikai vērta viņa seju vēl muļķīgāku, tikai līdzīgāku putnu biedēklim, nevis cienījamam vecpuisim, kurš, cītīgi strādājot, nopelna mēnesī septiņdesmit rubļus skaidrā naudā. Kad Klāviņš bija maziņš, Tonijonkulis viņu vienmēr ucināja, žubināja un ķiķināja, un tagad viņš bezgala cerēja, ka lielajā un sniegbaltajā čemodānā būs vismaz viena hūte, kura padarīs viņu tik cienījamu un tik izskatīgu, ka pat darba biedri sāks viņu cienīt, pārstās par viņu aiz muguras apsmaidīties. Kāpēc gan nevarētu notikties arī tā, ka Tonijs, pateicoties šai lieliskajai hūtei, varētu saņemt savā darbvietā kādu prēmiju vai pat paaugstinājumu? Varbūt Tonijs pat varētu apprecēt kādu tikumīgu un cienījamu sievieti, kura būtu ar mieru pārtikt no viņa septiņdesmit rubļiem mēnesī un vēl dzemdēt vismaz trīs jaukus bērniņus, kā to vēlas mūsu populārie publicisti Jānis Mauliņš un Jānis Liepiņš. Tonijs tik patiesi un tik bezgalīgi to visu vēlējās, ka uztraukumā un tuvās nākotnes nojausmā vīrišķīgi apraudājās. Viena sāļa un arī cerīga asara nokrita uz sniegbaltā čemodāna. Tas jau nu bija par daudz, nepieklājīgs viņš negribēja būt. Tonijs šo asaru no čemodāna rūpīgi noslaucīja un pārvietojās tuvāk logam, lai neviens neredzētu viņa sejas izteiksmi, lai visi domātu, ka šī asara ir bijusi tikai tveicīgās dienas radīta sviedru pile un nekas vairāk. Atkal zem Kunkuju dzīvokļa logiem nočīkstēja taksometra bremzes, nodūca lifts, un atvērtajās durvīs jau stāvēja Vilhelmīna. Vilhelmīna bija tieva, gara, gudra, neprecēta un jau krietni gados, jo strādāja jaunatnes ilustrētajā žurnālā. Jaunatnes izklaidēšanu šajā izdevumā uzskatīja par tik nopietnu lietu, ka nevienu nepieņēma darbā, kamēr nebija sasniegts vismaz četrdesmit gadu vecums un tomēr saglabāta jaunības degsme un možums. Viņa redakcijā esot teikusi, ka dodoties sagaidīt ļoti ievērojamu personu no Parīzes. Viņai līdzi bija arī puķu pušķītis, kurš ar meitenīgu kniksi tika pasniegts Klāvam. — Vai nu vajadzēja tā tērēties. — Klāvs pateicās par puķu pušķīti un juta, ka čemodāna atvēršanas brīdis nāk arvien tuvāk un tuvāk. Visas divas nedēļas viņš bija staigājis pa Parīzi un centies sev iztēloties, kā tas būs, kad viņš pārbrauks mājās, atvērs čemodānu un visus iepriecinās. Klāvs saprata, ka šis ir viens no lielākajiem brīžiem viņa mūžā, diez vai kas tamlīdzīgs un lielisks kādreiz vēl atkārtosies. — Esmu lasījusi — Parīzē bez ziediem ne soli nedrīkstot paspert. Tā esot vislielākā nepieklājība un neaudzinātība, tipisks inteliģences trūkums, — Vilhelmīna ļoti nopietni paziņoja un sāka jūsmot, cik gan Klāvs izskatoties skaists, cik ļoti viņu esot pārvērtusi Parīze, ne vien no sejas, bet pat no apģērba varot redzēt, ka Parīze darot brīnumus ar ikvienu, kas pabijis tur kaut reizi. — Jā, tā nu tas ir, — Klāvs atbildēja. Ko gan viņš citu varēja teikt, jo Vilhelmīna par Parīzi noteikti zināja vairāk nekā viņš, tur pāra nedēļas pabijis, jo Vilhelmīna bija ļoti gudra, vienmēr visus pamācija no žurnāla lappusēm. Ko gan citu viņš vēl varēja teikt, jo dzeltenmelnraibā leopardādai līdzīgā krimplīna žakete bija pirkta tepat Rīgā, to bija kaut kur izrakuši 2ermēna, un, pateicoties šai žaketei, Parīzē visi viņu uzskatīja par amerikāņu miljonāra mazdēliņu, centās no viņa izspiest dzeramnaudu un uzrunāja tikai angliski. — Patiešām tikai Parīzē var izprast ziedu īsto vērtību. Katrs nieka pušķītis dīvainas trauksmes pilns. — Vilhelmīna tikai tagad ieraudzīja sniegbalto čemodānu, tik tikko пет paklupa pār to. Taču ātri
atguvās, sidrabaini iesmējās par gandrīz notikušo kļūmi un tikai graciozi noliecās, lai to liegi un meitenīgi aizskartu. Sis glāsts .viņu tik stipri saviļņoja, ka tik vien pietika spēka kā ieviļņoties kādā tuvāk esošajā krēslā, salocīt kājas un sapņaini raudzīties griestos. Vilhelmīna jau bija Parīzē. Viņa stāvēja Sēnas krastmalā, tad pie Parīzes Dievmātes katedrāles, liegi slīdēja pa Lielajiem bulvāriem, tad nonāca operetēs apdziedātajā Monmartrā, kur viņu sāka gleznot tūkstošiem gleznotāju no visas pasaules, un visur bija tik daudz ziedu, tik daudz brīnišķīgu puķu pušķīšu, ka viņa klusi pie sevis dziedāja kā Edīte Pjeha vai Edīte Pjafa vai Piafa. — 2e tēēm, že tēēēm …. Visiem klātesošajiem vajadzēja saprast, ka tā viņa atzīstas mīlestībā Parīzei. Slavenu dzejnieku apdziedātajai, ģeniālu mākclinieku apgleznotajai, brīnišķā mūzikā skanošajai un visu tik apjūsmotajai Parīzei. Viņa bija kā noreibuši no sniegbaltā čemodāna, jo tas šķita pilns ar reibinošo Parīzes gaisu. Un atkal zem Kunku|u dzīvokļa logiem svinīgi nočīkstēja bremzes. Tikai šoreiz tās nebija taksometra, bet gan melnas dienesta volgas bremzes. Bija atbraukuši krusttēvs un krustmāte. Krusttēvs bija ļoti nopietns vīrs ar ļoti nogurušu seju. Kādreiz viņam bija nācies diezgan grūti staigāt ar nopietnu un nogurušu sejas izteiksmi, bet ilgus un garus gadus bija centies tik cītīgi, ka citāds nemaz vairs nemācēja būt. Krusttēvs strādāja par vietējās rūpniecības izražoto preču reklāmas un propagandas biroja direktoru. Viņam bija trīs padotie un dienesta automašīna, ar kuru bezgalīgi lepojās. Viņš visu savu apzinīgo dzīvi bija ļoti ilgojies un beidzot arī sasniedzis — lai kur brauca, viņu veda paša šoferis, lai kur apstājās, visur gaidīja gandrīz vai paša automobilis un dienesta personiskais šoferis uzcītīgi sēdēja pie stūres. — Nu kā tad jūtas Francija bez de Golla? — krusttēvs jautāja, tikko pārkāpis par dzīvokļa slieksni. Viņi abi ar Klāva krustmāti plaši orientējās pilnīgi visos jautājumos, jo katru vakaru skatījās televizoru līdz pat tam brīdim, kad noslēgumā ziņoja rītdienas programmu, katru rītu cēlās ar himnas skaņām un tad līdz aiziešanai uz darbu klausījās radio. — Ai Es pavisam aizmirsuf Mans draugs de Golls sūta visiem maniem draugiem, tātad arī jums, sveicienus, — Klāvs atbildēja uzreiz, daudz neprātodams, jo par de Gollu sauca arī franču kolēģi, pie kura viņš divas nedēļas bija komandējumā, lai arī savā Rīgas restorānā varētu iepazīstināt apmeklētājus ar franču virtuves smalkumiem un finesēm. De Golls bija vienkāršs puisis, komunists, viņš pats apgalvoja, ka viņam Francijas vēsturē esot tikpat izšķiroša loma kā kādreizējam ģenerālim un prezidentam, jo*viņa partija cenšoties panākt, lai visā Francijā patiešām valdītu brīvība un vienlīdzība. Krusttēva seja kļuva vēl nogurušāka, vēl ncpietnāka, jo viņš jau labi pasen bija lasījis avīzēs, arī dzirdējis pa radio, ka Francijas prezidents de Golls ir miris, bet nu viņa krustdēliņš, tikko pārbraucis no Parīzes, paziņo pilnīgi pretējo. Vēl trakāk — de Golls esot palīdzējis nopirkt, pat nogādājis lidostā ar savu automašīnu krustdēliņa sniegbalto čemodānul Taču krusttēvs bija paradis visus likteņa negaidītos un nepareizos pavērsienus sagaidīt ar cieņu un pilnīgu mieru. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Tā tas bija vienmēr, kad viņš bija nobijies, ka nepārceļ kādā citā darbā, kur vairs nebūs dienesta automašīnas un vairs negaidīs dienesta personiskais šoteris. — Netveramais franču humors, — savu vīru mēģināja glābt krustmāmiņa un ilgi kratīja Klāva roku, sirsnīgi lūkojās acīs. Viņa vienmēr un visur centās būt ļoti sirsnīga un laipna. Sirsnību un laipnību viņa bija vienmēr uzvilkusi uz savas sejas un balss, tāpat kā apvelk kādu jaciņu vai cimdu pāri. Nelaipna un nesirsnīga mācēja būt tikai tad, kad uzsmēķēja. Uzsmēķējot krustmāmiņa atpūtās. — Es nemaz neaptvēru. — Krusttētiņš centās pasmaidīt. Viņš centās smaidīt ar vienu no tiem smaidiem, kad smiekli nenāca, bet jāsmaida tomēr ir. — Lai nu paliek tie joki. Kāda tā Francija īstenībā izskatās? Ļoti iespējams, ka man tur drīzumā palaimēsies pabūt ar kādu mūsu tūristu grupu. — Krustmāmiņa joprojām nepīpēja, tādēļ jautāja ārkārtīgi laipni.
— Tā ir asu kontrastu zeme. Tipiska kapitālisma zeme, kur visi runā franciski, — Klāvs sāka stāstīt, bet krusttētiņš un krustmāmiņa viņā neklausījās, jo abi tikai tagad bija ieraudzījuši sniegbalto čemodānu. Krusttētiņš kļuva vēl nopietnāks, pār viņa muguru pārskrēja saltas tirpas, jo viņš jau pārāk labi zināja, kas šādos no ārzemēm atvestajos čemodānos mēdz būt. Savā birojā viņš popularizēja tikai vietējās rūpniecības izstrādājumus, tādēļ ne pats staigāja importa ražojumos, ne arī atļāva to darīt saviem darbiniekiem. Viņš jau gandrīz bija pats sevi pārliecinājis, ka tā vajag un citādi nemaz nedrīkst būt. Krusttētiņš skatījās arī uz dzeltenmelnraibo Klāva žaketi, kuru tas laikam arī bija atvedis no Francijas, un saprata, ka pašlaik nedrīkst ielaisties nekādās diskusijās, jo visi jau gaida čemodāna atvēršanu, tad visas runas būs veltas, būs tikai «ohl» un «ahl» — to visu krusttētiņš nedrīkstēs dzirdēt, jo šādos brīžos parasti zuda spēki, viņš tik vien spēja kā iesēsties savā personiskajā dienesta automašīnā un likt šoferim mazliet pabraukāties. Krustmāmiņa gandrīz gribēja uzsmēķēt, viņa pat izņēma cigareti, taču laikus atguvās, jo tagad nedrīkstēja atslābināties: Viņa pārāk labi pazina savu vīru. Viņa rediēja, kā viņš pieiet pie šausmīgi lielā un sniegbaltā čemodāna un mēģina'to pacelt. Bet — kur nul Čemodāns bija pāri viņa fiziskajiem spēkiem, lai gan vīrs reizi nedēļā vingroja veselības uzlabošanas grupā, katru rītu apskrēja trīs apļus pa istabu, lai uzlabotu sirdsdarbību, asinsriti, fiziskos un garīgos spēkus. Viņu abu sirdis tomēr pielija arī ar siltumu, jo šis čemodāns tomēr bija pierādījums tam, ka Klāvs abus nav aizmirsis pat tālajā Parīzē. Nekas viņus nespēja tā aizkustināt kā mazi un sentimentāli draudzības un radniecības pierādījumi. Diemžēl vienīgie radi un drusciņ arī draugi abiem bija tikai Kunkuļu ģimene. Ar apakšniekiem savās darba vietās bija neērti draudzēties. Arī viņu priekšnieki nez kādēļ nedraudzējās ar viņiem. Mājās viņi runāja tikai par darbu, par plāniem, par savu uzņēmumu tālākajām un tuvākajām perspektīvām. Tikai pie Kunkuļiem varēja justies sirsnīgāk un atbrīvotāk. Tā kā krusttētiņš sniegbalto čemodānu nespēja pacelt, tas viņam šķita vēl aizdomīgāks, pēkšņi ārkārtīgi gribējās uzzināt, kas tur īsti atrodas, ko īsti Klāvs viņiem ar sievu pārvedis no Parīzes; viņš piegāja pie Klāva pavisam tuvu, centās runāt pēc iespējas klusāk, bet visi istabā esošie tomēr sadzirdēja. — Mans vietnieks nesen pārbrauca no Kopenhāgenas. Tu vari iedomāties, ko viņš man uzdāvinājāt Pildspalvu. Bet pildspalvā aiz stikla atrodas sievietei Kad šo pildspalvu pagriež otrādāk — šī sieviete k|ūst pilnīgi kailai Vai var iedomāties vēl lielāku bezgaumību? Cik mums ar sievu bija neērti. Bet mans vietnieks saka — kapitālisms .. v — Nē, nē, kailas sievietes tur nav, — Klāvs visus nomierināja, norādīdams uz sniegbalto čemodānu. Visi istabā sēdošie un stāvošie atviegloti uzelpoja, taču joprojām bija viegli satraukti, jo pilnīgi visi gribēja iespējami drīzāk uzzināt, kas šajā sniegbaltajā čemodānā atrodas, kāpēc viņi tik pēkšņi sasaukti kopā šajā tik pēkšņi karstajā jūnija pēcpusdienā, šajā pēcpusdienā, kad no pēkšņi uznākušās tveices viss asfalts bija k|uvis mīksts kā saldējums, viss saldējums izkusis šķidrs kā piens, viss piens sarūdzis cietos rūgušpiepa kunkuļos. Visi gaidīja, kas tad nu notiks, kad čemodānu beidzot taisīs vaļā, bet istabas durvīs parādījās Klāva vectētiņš invalīdu ratiņos. Nekur tālu ar saviem ratiņiem viņš nevarēja tikt, jo ceļu aizšķērsoja tas pats sniegbaltais čemodāns. Klāva vectētiņš bija burvīgs večukiņš, kurš labi sen jau bija nosvinējis simto dzimšanas dienu. Viņš bija apburošs ne tikai sava sirmuma un cienījamā vecuma dēļ, bet arī tādēļ, ka visa nodzīvotā dzīve galvā tam bija dīvaini sabīdījusies un sajaukusies. Visi jau zināja, ka grāfs Suvalovs, kurš večukiņu agrā jaunībā paspēlēja kārtīs kādam Romas mācītājam, ir bijis Hitlera laikabiedrs, dons Kihots un Sveiks esot seni večukiņa paziņas. Kādreiz večukiņš mēģināja aizbraukt ar saviem ratiņiem ciemos pie paša Ābrahama Linkolna vai arī centās izdarīt ko citu tamlīdzīgi reālu un skaistu. Klāva vectētiņš caurām dienām sēdēja pie loga, un, ko viņš pa šo logu saskatīja, to saprata tikai pats. Kādreiz izlasītais, piedzīvotais bija tik dīvaini sajaucies galvā, ka, skatoties uz bulvāra liepām, stāstīja par cipresēm,
ieraugot jaunu un skaistu meiteni minibruncīšos, secināja, ka tā ir Berta, ar kuru viņš mīlinājies kādā Līgo naktī, papardes ziedu meklēdams. Tagad vectētiņš ilgi raudzījās sniegbaltajā šķērslī, līdz vārgā balsī izdvesa: — Jā. Parīze nav ne Roma, ne Londona, ne Ņujorka, ne Lisabona, ne… Kas īsti ir Parīze, to pasauli kādreiz redzējušais večukiņš tā arī nevarēja pateikt, jo klāt jau bija 2ermēna ar koktei|u paplāti. Viņa iegrūda vienu garkājainu glāzi vectētiņam rokās, piekodināja, lai neizgāž sarkanīgo šķidrumu ar visu ledus gabaliņu. Vēl iebāza koktei|a stiebriņu savam tētiņam mutē, un večukiņš apklusa, tā arī nepateicis neko par Parīzi. 2ermēna jau bija pārģērbusies plīvojošās un priecīgās drēbēs. Neviens vēl nebija redzējis 2ermēnu tik pašpārliecinātu un lepnu, un viņa to brīnišķīgi sajuta. — Ohol — Tonijs tikai iesaucās un apklusa, jo arī sāka dzert kokteili. — Ah, kā es tevi saprotul — Vilhelmīna meitenīgi kniksēja un klīrīgi, it kā atteikties gribēdama, paņēma kokteiļa glāzi. — Siev, tas ir… 2ermēn, tu esi šodien… — Ričs tā arī nevarēja formulēt, kāda īsti šodien izskatās viņa sieva. Krusttēvs un krustmāte nenoteikti klepoja. Nevienam nebija laika padomāt, ko īsti šī klepošana nozīmē, jo* 2ermēna pirmo reizi savā mūžā bija ne tikai aizmirsusi apsveicināties ar saviem radiem, viņa pat aizmirsa piedāvāt kokteili, vienkārši tiem pagāja garām kā tukšam gaisam, kā pilnīgai nullei, piegāja pie radio, ieslēdza to, sameklēja plati un uzlika uz atskaņotāja. Sāka dziedāt Mireija Matjē, viņa aizrautīgi un kvēli dziedēja par mīlestību, par to, ka bez skaistām skumjām un lielas mīlestības neviens nevar dzīvot, tikai mīlestība spēj piepildīt pasauli, uzburt tai jaunas krāsas un jaunu jēgu, un visas vilšanās dzīvē ir tikai apstiprinājums tam visam. Kunkuļu dzīvoklī sēdošie un stāvošie klausījās Mireijas Matjē aizrautībā un domāja katrs par sevi. Katrs domāja par sniegbalto čemodānu, kurš tikko kā bija atvests no Parīzes, no tās pašas pilsētas, kur laikam dzīvoja vienmēr dziedošā Mireija Matjē. 2ermēna apcerēja, ko viņa rīt un vēl veselu mēnesi stāstīs savā frizētavā, kā lielīsies savām draudzenēm un paziņām par brīnišķīgo sniegbaltā čemodāna saturu. Viņa cerēja, ka šai čemodānā būs tik necerēti skaistas lietas, ka stāstot neko vairs nevajadzēs piedomāt klāt, varēs visu izstāstīt tikpat brīnišķīgi, kā tas noticis īstenībā. Ričs bija gluži vienkārši laimīgs, ka viņa sieva ir tik laimīga. Lai kā viņš bija centies daudzus un garus gadus, nekad viņam sievu nebija izdevies pa īstam redzēt laimīgu. Ričs jutās tā, it kā pats būtu bijis Parīzē, pats būtu pārvedis šo sniegbalto čemodānu. Tonijs iedomājās sevi glaunajā franču platmalē, redzēja sevi, kā viņš pastaigājas pa pilsētas parkiem, kā uz viņu ar sajūsmu noraugās tikumīgas sievietes, kļuva patīkami neērti no šiem skatieniem, bet viņš tikai iet un iet pa parku, un visi uz Toniju raugās ar sajūsmu un neslēptu skaudību, jo neviens nesaprot, kur un kā tik pēkšņi Rīgā uzradies tik elegants, tik interesants vīrietis. Vilhelmīna skaļā balsī dziedāja līdzi Mireijai Matjē, viņai bija pilnīgi vienalga, kas šajā sniegbaltajā čemodānā atrodas. Viņai vispār bija vienalga, kas un kā dzīvē notiek, jo bija tāda tipa žurnāliste, kas par vissīkāko nieku, par visbriesmīgāko notikumu, pat par aizmigušu mušu, vienalga, lai arī kas notiktu, rakstīja liriski un uzbudināti. Krusttētiņš klausījās Mireijā Matjē un saprata, ka nedzied ne Uldis Stabulnieks, ne Raimonds Pauls. Tā kā viņš franciski nesaprata ne zilbes, tad centās šo dziesmiņu neklausīties. Viņu |ofi baidīja čemodāna atvēršanas brīdis, daudz labāk būtu juties, ja nebūtu uz šejieni braucis, labprātāk pasēdētu savā dienesta volgā vai satiktos ar pircējiem un pastāstītu par mūsu vietējās rūpniecības sasniegumiem un perspektīvām, aicinātu visus lietot tikai vietējos ražojumus, patiesi apliecinātu, ka viņš to vien dara, tādēļ ir tik harmonisks, tikai tādēļ jūtas vienmēr laimīgs. Krustmāmiņa pīpēja. Bija tik labi uzsmēķēt un pasēdēt draugu un paziņu pulkā, nevajadzēja domāt
par šodienas un arī rītdienas sapulcēm, varēja vienkārši sēdēt un smēķēt, nejokoties, atbrīvoties, atpūsties. Sādu brīžu viņas dzīvē bija tik maz, tie bija tik īsi, ka viņa tos vienmēr atcerējās kā vislielāko svētlaimi. Vectētiņš izspļāva no mutes kokteiļa stiebriņu, sāka ātri čāpstināt muti. — Jā. Tikai Parīzē es sapratu… Tikai Parīzē… Tā arī neviens nedabūja zināt, ko vectētiņš sapratis Parīzē, jo visi sāka saukt, ka to jau zinot, esot jau dzirdējuši. Zermēna pienāca pie vectētiņa un atkal iebāza viņam mutē kokteiļa stiebriņu, teica, lai labāk klausoties franču mūziku. Kad Mireijas Matjē plate beidza skanēt, visi kādu brīdi klusēja, un Vilhelmīna saprata, ka nu viņai kas būtu jāsaka, jo, lai nu ko, bet klusēt viņa nemācēja nekad, vienkārši nebija pieradusi. — Tam tomēr vajadzētu būt ļoti uzbudinoši… Būt Parīzē… Kaut vienu dienu es varētu būt miljonāre un kaut vienu stundu varētu pabūt Parīzēl Tā Vilhelmīna izdvesa, pie tam meitenīgi nosarka no šīs neprātīgās iegribas. Visiem kļuva ļoti neērti no šīs nepieklājīgās domas, un Vilhelmīnu vairs varēja glābt tikai pats parīzietis Klāvs. Klāvs arī saprata, ka vairs kavēties nedrīkst, izņēma no savas dzeltenmelnraibās krimplīna žaketes krūšu kabatas spoži baltu atslēdziņu misiņa ķēdītē un lēni grieza ap vienu pirkstu. — Mēs šodien visi varēsim būt gandrīz vai miljonāri… Visi uz Klāvu pārsteigti skatījās. Krusttētiņš jau gribēja iet projām, bet bija jau par vēlu, vajadzēja vien šeit palikt un savu citiem neredzamo ciešanu kausu izdzert līdz pēdējam pilienam. Visvairāk viņu šausmināja — ko teikt savam šoferim, kā izskaidrot šoferim, ko īsti šeit darījis? Klāvs jau noliecās un ielika spoži balto atslēdziņu, misiņa ķēdītei viegli kūjājoties, sniegbaltajā čemodānā. Visi uz viņu skatījās klusēdami, un Klāvs papilnam izbaudīja šo svinīgo mirkli, jo nekad vēl neviens uz viņu nebija skatījies ar tādu uztraukumu, ar tādām tik sasprindzinātām cerībām. Vienīgi 2ermēna neizturēja šo dēla tīksmes brīdi un iesaucās: — Nu ver taču ātrāk vaļā! , Klāvs lēni divreiz pagrieza spoži balto atslēdziņu, slēdzenīte klusi notikšķēja, bet Klāvs vēl čemodāna vāku neatvēra; pēkšņi viņa seja kļuva izmisusi un dziļi nelaimīga. — Es taču aizmirsu citronu! Vai mums mājās ir kāds citrons? 2ermēnai virtuvē bija tikai puscitrons. Klāvs par to bē-. dīgi nošūpoja galvu un teica, ka daudz labāk būtu, ja citrons būtu vesels. Viņš pamēģināja citronu paspiest — nekas, viena pilīte citronsulas nopilēja uz sniegbaltā čemodāna. 2ermēna domāja, ka tas ir īpašs čēmodāna atvēršanas rituāls. Ričs domāja, ka dēls ir ārzemēs palicis drusciņ jocīgāks. Tonijs nevarēja vien saprast, kāpēc čemodāns jāatver ar citrona palīdzību. Vilhelmīna raudzījās Klāvā ar sajūsmas pilnām acīm. Klāva rīcība viņai šķita franciski šarmanta un viegli uzbudinoša. Krusttētiņš bija tik ļoti uztraucies, ka nedomāja neko. Krustmāmiņa nodzēsa cigareti un sāka automātiski smaidīt. Vectētiņš izspļāva no mutes kokteiļa stiebriņu. — Jā. Tikai Parīzē… Tikai Parīzē es pa īstam sapratu, ko nozīmē… Tālāk vectētiņš neko nespēja pateikt, neviens pagaidām neizdzirdēja, ko vectētiņš īsti Parīzē sapratis, jo 2ermēna atkal viņa mutē ielika kokteiļa stiebriņu, un večukiņam bija vajadzīgs zināms laiks, lai plastmasas niedrīti atkal dabūtu no mutes ārā. Klāvs nolika puscitronu uz tuvējā žurnālu galdiņa un beidzot, noslēpumaini smaidīdams, atvēra sniegbalto čemodānu, izņēma no tā ārā daudzus un spožus papīrus, līdz čemodānā bija redzams kaut kas
nesaprotams. Tā kā pelēks, tā kā rozā. Vienīgi Klāvs pats zināja, kas tas īstenībā ir. — Es jums visiem atvedu austeres. Miljonāri ēdot katru dienu, un es visu naudu, cik vien bija… Klāvs paņēma rokās vienu pelēku gliemežvāku, ar mazām standziņām paplēta vaļā, tad ar speciālu lāpstiņu izņēma sārtumu, uzpilināja citronsulas pilīti, iebāza mutē, tikai nokustējās kakla gāmurs, un austere laikam jau bija vēderā. Visi skatījās viņā kā dīvainā brīnumā un nekā nesaprata. Neviens neticēja, ka visiem būs jādara tieši tāpat. Vectētiņš piebrauca tuvāk ar saviem ratiņiem un arī ieskatījās čemodānā, pat paspēja izdabūt plastmasas niedrīti laukā no mutes. — Patiešām austeresl Va velna! Es tās savā laikā tā pārēdos, ka dabūju pamatīgu caureju. Veselas trīs nedēļas garu skrienamo. — Vectētiņam šoreiz neviens kokteiļa sūcamo caurulīti atpakaļ mutē nelika, tādēļ viņš varēja runāt, cik ilgi gribēja. — Jā. Tikai Parīzē… Tikai Parīzē es sapratu, cik labi ir tomēr mājās. Tu iedzer aliņu, uzēd kartupeli ar biezpienu, kādas cūkas kārtīgi saceptu miesu… — Vectētiņ, tās austeres būs bijušas ieskābušas, bet šīs ir īpašā čemodānā vestas. Sis čemodāns ir kā ledusskapis. Pilnīgi droša lieta. — Un Klāvs ņēma tikai pa pelēkam gliemežvākam, ar mazām standziņām to paplēta vaļā, tad ar speciālu lāpstiņu izņēma sārtumu, uzpilināja citronsulas pilīti un bāza tikai katram radam un paziņam tieši mutē, taču kakla gāmuri nevienam nekustējās, jo visi turēja austeres mutē un neviens lejā nerija. Vilhelmīna paģība pati pirmā. Viņa bija cerējusi kaut uz Parīzes ziedu pušķīti. Viņā paģība, bet neviens viņu neglāba. Tonijs jau sēdēja tualetē un nezināja, ko iesākt ar dārgo un smalko ārzemju labumu. Viņam vairs nebija nekādu cerību uz smalku un glaunu hūti, un viņš raudāja rūgtas jo rūgtas asaras. Austeri norīt viņam bija bail, bet ārā sp|aut negribējās. Krusttētiņš un krustmāmiņa jau sēdēja savā personiskajā melnajā dienesta volgā. Šoferis viņiem jautāja, uz kurieni lai tagad brauc. Bet abi pasažieri nezināja, ko lai iesāk ar austerēm, muti pavērt bija bail, tātad šoferim pateikt nekā nevarēja. Mašīnai jau motors darbojās, un šoferis ģaidīja, kad augstā priekšniecība beidzot pavērs muti. 2ermēna izspļāva austeri uzreiz, kad bija aizgājis krusttēvs un krustmāte. — Tu tiešām citu neko neatvedi kā tikai tos glumekļus! — Par visu valūtu. Cik vien 'man bija, cik vien varēju ietaupīt, — Klāvs apstiprināja. Zermena saprata, ka darbā par šo briesmīgo kaunu viņa nevarēs stāstīt. Ričs arī stāvēja ar austeri mutē, jo pašlaik tā bija izdevīgāk — nekā nevajadzēja, sievai teikt, varēja tikai uzklausīt, ko viņa saka. Zermēna vairs neteica neko, tikai pārskaitusies aizgāja uz darbu, jo šajā vakarā viņai bija pēcpusdienas maiņa, vēl vajadzēja apavu fabrikas kasierei sazvanīt importa kurpes, lai tā savukārt konservu fabrikas grāmatvedei sagādātu žāvētu lasi. Vectētiņš austeri aprija uzreiz un atzina, ka tā esot svaiga, šis čemodāns patiešām esot lielisks izgudrojums, ja sabojāšoties mājās ledusskapis — noderēšot. Vēl večukiņš teica, ka brīnoties par savas meitas radiem un draugiem. Vienīgi mazdēliņš Klāvs esot velna pilns un arī kārtīgs puika. Visi taču zinot, ka viņam galvā esot sajukums, un nez kādēļ visi esot noticējuši muļķa vecim. Visi taču zinot, ka viņš neko vairs lāgā nevarot atcerēties, viss piedzīvotais esot sajucis un kaut kā dīvaini sabīdījies. Viņam, piemēram, nez kādēļ liekoties, ka šovakar taču esot Zāļu vakars un rīt vajagot būt Jāņu dienai. Viņš to vienmēr atceroties pēc ugunīgās mīlas nakts ar skaisto Bertu, papardes ziedu meklējot. — Tas nu gan nevar būt, — Klāvs atbildēja, piegāja pie sienas noplēšamā kalendāra un patiešām ieraudzīja, ka šodien ir divdesmit trešais jūnijs, visīsākā nakts gadā, bet diena visgarākā.
Tad Klāvs atvēra istabas logu, pilsētas bulvāris ar visām liepām bija pārkarsis — viss asfalts izskatījās mīksts kā saldējums, viss saldējums izkusis šķidrs kā piens, viss piens sarūdzis cietos rūgušpiena kunkuļos. Arī liepu lapas izskatījās apvītušas, laikaffi gaidīja, kad beidzot sāks līt kā pa Jāņiem. Vectētiņš joprojām stāstīja, ka viņam galvā viss esot sabīdījies, tas skrienamais laikam esot tomēr piemeties Sanfrancisko nevis no austerēm, bet gan no marinētiem astoņkājiem. Patiešām bija tik karsts, ka. Klāvs Kunkulis novilka savu dzeltenmelnraibo leopardādai līdzīgo krimplīna žaketi un rūpīgi atkal aizvēra sniegbalto Parīzes čemodānu.
DZIESMAS EMI, MĪĻDARGAJAI EMI
/ Esiet sveicinātil Labrīt un labdien, brālīši baltie, spožbaltākie par šņabjpudeļu micītēml Labvakar un arlabunakti, māsiņas baltās, spožbaltākās par cukurgraudiņieml Izlīdzināsim pierēs pārgudrās krunkas, nesavilksim mutes niknos un aizvainotos viebienos, |ausim, lai vaigos pasmaida bedrītes kā puķītes, ļausim, lai acis raugās mierīgi un saprātīgi, tātad raudzīsimies, lai vārdu jēga nepārvēršas tukšā rota|ā, jo slavēsim taču šo dienu, šo brīnišķo dienu, kura padara krāšņas šās zemes krāsas, kurā var saredzēt, kā tad mēs īsti dzīvojami Slavēsim arī šo nakti, šo brīnišķo nakti, kura savā tumsā var paslēpt visu |auno, var ieraudzīt visas veltās cerības, ko tikai tumsā var saskatīt sev vēlamajā gaismāl Slavēsim šo rītu, šo brīnišķīgo rītu, kurš ir dienas iesākums, kurš ļaus mums dzīviem baudīt šīs dzīves priekus kā sulīgu ābolu, kā saldu plūmi, kā visukrāšņo rozil Slavēsim šo vakaru, šo brīnišķīgo vakaru, kurš kādreiz ļauj bez steigas apcerēt šo bezgala īso un bezgala spilgto esības sekundi — dzīvi — kā gadu, kā gadu desmitus, kā mūžu vai arī kā pāris lielisku minūšu! Dullākie par dulnumdullajiem! Gudrākie par gudrumgudrajiem! Skaistākie par skaistumskaistajieml Lepnākie par lepnumlepnajiem! Varenākie par varenākvarenajiem! Dzīve ir raibāka par dzeņa vēderu, un fieši tajā raibumā ir visas dzīvošanas krāšņums, jo mūs visus ir sievietes dzemdējušas, un viņu miesu augļi nekad nav tik nejēdzīgi vienādi kā no konveijera nākušas saspraudītes, ledusskapji un cīsiņi. Tādēļ bez stulbas kautrēšanās un liekas klīrēšanās slavināsim visskaistākos un visraibākos brīžus savā mūžā, slavināsim arī paši sevi, jo mēs esam dzīvi. Sājos nieka trīs vārdos ir visu mūsu raibumu visukrāšņais noslēpums, visu mūsu kaislību visuvarenais dzenulis, visu mūsu kļūdu visupatiesākais attaisnojums, visu mūsu varoņdarbu visuvienīgā jēga, visas mūsu esības visudziļākā būtība. Mīļie un nemīļie! Dārgie un nedārgiel Cienījamie un necienījamie! Varat noraut man galvu un izmest to laukā pa logu četrdesmit grādu salā, arī tad mana mēle nesamežģīsies, izsaukdamās — ķitvai nazīt, tur vairs nekā nevar grozīt! Sī diena bija kā visas dienas un nekas vairāk, tomēr raibāka par zirņa ziedu, raibāka par dzeņa vēderu. Jau astoņos no rīta mūsu senatnīgās pilsētas modernais centrs ņudzēja kā skudru pūznis. Uz lielā laukuma starp tipveida universālveikalu ar tipveida restorānu un jauno viesnīcu ar košiem aizkariem un kaktusiem logos, starp jauno, vēl neuzcelto rajona vadības ēku ar stikla un alumīnija iezīmēm un veco grāmatnīcu ar neejošām grāmatām un koši zilā, mušas atbaidošā krāsā nokrāsoto avīžu kiosku bija saceltas raibraibi izkrāsotas būdas no vislabākā aviācijas finiera un pie tam vēl meijām izpušķotas. Mūsu senatnīgā un modernā pilsēta, kuras nosaukumu par izlasīt ar lieliem un trekniem burtiem ikvienā mūsu mazās, tomēr mūsu pašu republikas kartē, bija ieguvusi pilnīgi citu asumu, jo visi kaut kur skrēja, steidzās, pat joņoja, jo neviens šajā saulainajā sestdienā nevarēja nostāvēt uz vietas ilgāk par vienu sekundi, jo visi runāja vairāk un ātrāk, smējās skaļāk un spalgāk, jo visiem iekšā kņudēja tas ilgi slēptais, rūpīgi maskētais un pēkšņi vaļā pasprukušais trakums — gadatirgus! Lai visspožākais zibens paliek tik šķidrs un blāvs kā kabatas lukturīša sīkā lampiņa, ja šo gadatirgu nepagodinātu ar savu ierašanos pats Dāvis Marcinkēvičs! Pat vienu metru un četrdesmfF vienu centimetru garais Dāvis Marcinkēvičs ar visām četrām savām sievām un visiem četrpadsmit bērniem atbraucis no Sabiles ar diviem zirgiem. Kandavas apkārtnes mežos viņš uzgājis veselu lērumu kapara vadu, un bērni
no tiem izlocījuši visvisādgs kurvīšus, lai katrs, kurš ieradies tirgū, tajā pirkšanas trakumā izdomā pats, kam tie noderīgi, lai taisni no rokām izrauj, jo tie nav ne pārāk dārgi, ne pārāk lēti, bet maksā tieši tikpat, cik nolietojies televizors, kurš bildes vietā rāda vāji saprotamu miglu, bet skan tomēr izcili — pat detektīvfilmās šāvienu vietās dzirdams apburošs klusums. Ja arī nevienam to gandrīz vai lietišķo mākslu nevajadzēs, ja neviena naudas maku tie nepatukšos, krājkases grāmatiņas rēķinus nenodeldēs, neies jau tādēļ skumt, atdos utiļā. Kapars ir krāsainais metāls, un utiļā tas maksā bargu naudu. Dāvis Marcinkēvičs bija tikai Dāvis Marcinkēvičs un nekas vairāk, ja neskaita dziesmu, ko viņš bija sacerējis kādā tumšā un skumjā rudens naktī. Dziesma ir par gulbi, kurš aizlido pāri meža ezeram, aizlido pāri mežam, pāri jūrai un, cēli aizlidodams, aiznes līdzi visas skumjas un bēdas, visus jaunības grēkus, un, kad redz šo balto gulbi tā aizlidojam, neko nevajag nožēlot, ne par ko vairs nevajag skumt, vajag tikai dziedāt, lai šī dziesma aizlido baltajam gulbim līdzi kā nodzīvotās dzīves daļa. Reiz viņš kopā ar brāfieņi un māsām, tēvu un māti, tēva un mātes brāļiem un māsām un viņu bērniem ievācās neapdzīvotā mājā tālu no Rīgas, bet Rīga nāca arvien tuvāk ar savām rūpnīcām un dzīvojamiem namiem; jau visapkārt viņu pussabrukušajai divstāvu celtnei baltie silikātu torņi un mūri, arhitekti savos plānos viņu divstāvu paradīzes vietā bija paredzējuši celt kinoteātri, yn kāda tumša un skumja rudens nakts viņiem visiem šeit bija pēdējā. Viņa vecākais brālis jau bija universālveikalā direktors, tas dabūjis dzīvokli devītajā stāvā. Vidējais brālis bija autoinspektors, tas dabūja dzīvokli divpadsmitajā stāvā. Viņa māsa bija kultūras nama vadītāja, tā apprecējusies un aizgājusi dzīvot uz pašu Rīgas centru. Tēvs strādāja sakņu bāzē par prečzini, tas dzīvo pie vidējā brāļa. Mātei solīja darbu avīžu kioskā, tā nevarēja vien izvēlēties, pie kura bērna dzīvot. Visi bija kļuvuši svarīgi, nopietni un aizņemti ierēdņi, kuriem astoņos jābūt darbā, un tikai viens pats Dāvis negribēja būt ne universālveikala direktors, ne kultūras nama vadītājs, ne autoinspektors, ne prečzinis sakņu bāzē, pat ne tirgoties ar avīzēm, ne braukt ar trolejbusu uz darbu, ne skraidīt pa ēdnīcām; viņš skatījās, kā viņa brāļi met ugunskurā vecos pulksteņus, sienas skapjus, dīvānus, krēslus, galdus, spoguļus, puķainos lakatus, garos, raibos brunčus, zirgu pātagas un sakas, vecos ratu riteņus un rumbas. Dāvis, visu to redzot un saprotot, tikai raudāja un sacerēja savu dziesmu par balto gulbi, kurš cēli aizlido pāri klusajam meža ezeram, zaļajam mežam, zilajai jūrai, aiznes projām visas veltās skumjas un liekās bēdas, aizlido reizē ar jaunību un bezbēdību, un nav vairs ne jaunības, ne bezbēdības, ne lieko skumju, ne veltīgo bēdu, paliek tikai dziesma dziestošam ugunskuram, kura negrib lidot pāri zaļajam mežam, pāri zilajai jūrai, bet paliek sirdī oglēs un pelnos. Ugunskurs vairs tikai kvēloja, kad māte gribēja tajā iemest zīlējamās kārtis, lai sadeg kopā ar visu pārējo un bijušo. Tad arī Dāvis lūdza, lai izzīlējot viņa nākotni, jo viņš pats nezinot, ko gribēt, ko vēlēties, ko cerēt. Un kārtis pirms sadedzināšanas rādīja skaidri un nepārprotami, ka dzīve Dāvim Marcinkēvičam būs saulaina, jautra un brīnišķīga, jo viņam būs piecas sievas uzreiz, un tās viņu apgādās, apģērbs, pabaros uz visglaunāko, jo sievietēm tagad ir vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem, un piecas sievas jau var tik daudz nopelnīt, lai Dāvis varētu dziedāt ne tikai par baltiem gulbjiem. Tagad Dāvim jau bija četras sievas, un viņš bezgala cerēja, ka šajā gadatirgū sameklēs arī piekto, jo kārtis jau nekad nemelo, tās parāda visu, kas bijis, kas ir un kas būs. Lai arī ar kungu ne katrreiz var nokāst devītnieku, lai arī lielo ne vienmēr var atstāt jaņos, tad tomēr mūsu senās pilsētiņas nepārspējamākais zoiētājs Miķelis Kampiņš stāv turpat blakus Dāvim Marcinkēvičam un staro laimē kā erca dūzis. Varētu domāt, ka viņam rokās visas četras stiprākās dāmas, jo pa vaļas brīžiem viņš sadreijājis kokbumbuļu krelles, un tās jaunās meitas pērk kā trakas, stāv rindā un pat spiedz no sajūsmas. Kā nestāvēs rindā, kā nespiegs, kā nepirks, ja Miķeļa Kampiņa meita Maruta, lielākā gastronoma skaistākā pārdevēja, tādās vien staigā. Tāda jau sieviešu daba: kas ir vienai, to tūliņ bez kavēšanās vajag arī visām pārējām; tādēļ par katru nākošo kokbumbuļu virteni var prasīt rubli dārgāk. Vienīgā nelaime — bezkokbumbuļu sieviešu ir vairāk nekā īsajos vaļas brīžos sadreijāto virteņu. Laikam nevajadzēja aizvakar braukt uz Rīgu zolīti spēlēt. Kamēr aptīrīja zooloģiskā dārza tīģeru būra uzraugu, plastmasu akadēmiķi un šausmīgi populāru biljarda spēles virtuozu, gandrīz vai nokavēja tirgu. Vienīgais vājais mierinājums — galvaspilsētas trijotne tika apkāsta tik pamatīgi, ka, mētājot lapiņu uz divām
kapeikām punktā, fundamentāli varēja tos vairāk nekā simt piecdesmit kilometrus atlaist uz māju ar Rīgas taksometru un ierasties tirgū visīstākajā brīdī. Miķelis Kampiņš bija tikai Miķelis Kampiņš un nekas vairāk, ja neskaita to neapgāžamo faktu, ka viņu ārkārtīgi cienīja viņa paša personiskā govs un klausīja savam saimniekam uz vārda. Parasti jau notiek tā — visi govju īpaš nieki baro savus lolojumus ar maizi, ar streptocīdiem un antibiotiķiem, lai tauku saturs būtu pēc iespējas lielāks, lai piena būtu pēc iespējas vairāk, bet, kad gotiņai uznāk vajadzība pēc bujja, izsauc mākslīgās apsēklošanas tehniķi, un tas ar cimdotu roku mēģina lopiņu apmierināt; atkal maize, streptocīdi un antibiotiķi, un tauku saturs līdz ar izslaukumiem ceļas, — vai kāds brīnums, ja govs šādiem īpašniekiem iebada ar ragu vai iesper ar kāju slaukšanas reizē? Miķelis Kampiņš šādas pārmērīgas muļķības nekad nedarīja. Kad viņa govij vajadzēja bulli, viņš veda savu govi pie buļļa. Veda cauri visai mūsu senlaicīgajai un modernajai pilsētai, nebaidīdamies no autobusiem, traktoriem, vieglajiem limuzīniem, nebaidīdamies no neizpratnes, smiekliem un ņirgām. Viņš gāja lepns un mierīgs, arī govs neko neuztraucās un cienīgi sekoja savam saimniekam. — Govsl Ei, govs, kur tu to Miķeli vedīsi? — Visiem nez kādēļ šajās reizēs gribējās aprunāties tieši ar govi. — Govs vedīs Miķeli pie buļļa, — Miķelis Kampiņš tad cienīgi atbildēja. — Govsl Ei, govsl Ko Miķelis iesāks ar bulli? — Visi ņirgas nez kādēļ grib smieties par citiem, bet paši par sevi nekad. — Ne jau Miķelim vien, govij ar kāds prieciņš vajadzīgs. — Miķelis Kampiņš nekad neapmulsa, jo ņirgām jau vienmēr ir paticis citus, kas visu nedara tāpat kā viņi, apmulsināt. — O, Miķeli, kāpēc tava govs noniecina progresu, mākslīgo apsēklošanu ieskaitot? — Visi smējās kā kutināti par šo vecmodīgo veci. •. — Govs par šo progresu domā, ka arī jūs varētu būt par buļļiem mākslīgās apsēklošanas stacijās, tikai tad jūs viņu saprastu, — tā vienmēr atbildēja Miķelis Kampiņš, un govs viņu mīlēja un cienīja, klausīja uz vārda, nespēra ar kāju un nebadīja ar ragu, un tauku saturs un izslaukumi tai cēlās, neskatoties uz to, ka tā neēda maizi, nedzēra streptocīdus, antibiotiķus, luminālus un aptiekās pirktus kaļķus. Govs viņam vienmēr teica: «Mūl» To tikai Miķelis Kampiņš saprata, ko šis «Mūl» nozīmē, priecīgs un laimīgs dreijāja savas kokbumbuļu krelles, neaizmirsdams savus brīvos un jaukos brīžus saīsināt ar' zolītes palīdzību, cerēdams sagaidīt sirmu vecumu ar cieņu un pilnu saprašanu. Lai mans tētiņš atdzimst atpakaļ par mazu un vāru puisīti, bet vectētiņš pieceļas no kapiem, sāk skraidīt īsās bikšeles un pat šļupstēt, ja Marija Zupuriņa un Jēkabs Župuriņš arī nav ieradušies uz gadatirgul Atnesuši pārdot divas dzīvas zosis un izskatās nelaimīgāki nekā melnais lietus mākonis virs universālveikala, jo dzīvas zosis visā tirgū ir tikai viņiem vien un laulātais pāris nezin, cik lai par tām prasa. Uzprasīs pārāk lēti — visi viņus uzskatīs par naiviem. Uzskrūvēs cenu pārāk dārgu — visi viņus uzskatīs par ierāvējiem un spekulantiem. Šādās un līdzīgās šaubās Zupuriņu laulātais pāris bija izveidojies par mūsu brīnišķīgās pilsētiņas visbailīgākajiem un visdrebošākajiem iedzīvotājiem. Viņi baidījās no visa — no priekšniecības, priekšā stāvošās ziemas, zīlītes klauvējienā pie loga un arī paši no sevis. Visvairāk paši no sevis, jo droši vien abi bija piedzimuši tās mīlestības rezultātā, kad vīrietis un sieviete, mīlējot viens otru, baidās no bērna piedzimšanas. Viņi abi baidījās tik veiksmīgi, ka bērnu abiem nebija, lai gan bailīgā laulībā bija pavadījuši garus, vaimanu pilnus gadus. Jēkabs Zupuriņš bija tikai Jēkabs Zupuriņš un nekas vairāk, jo viņš»pat izskatījās kā Jēkabs Zupuriņš un ne ar vienu citu viņu sajaukt nevarēja. Seja liela kā krietnas mucas vāks, bet acītes tik maziņas un šauriņas kā divu sīku šprotīšu asaciņas. Deguns — gurķis kas gurķis, tikai nevis zaļā, bet gan rozīgi zilganā krāsā. Mutīte savukārt tik maziņa kā vienkapeiciņa, taisni jābrīnās, kā pa to varēja dabūt ko ēdamu iekšā. Starp rozīgi zilgano gurķi un sīciņo vienkapeiciņu — divas krietni paplūkātas zobu birstītes — rūsganas un vienmēr drebošās puņķu bremzes. Tieši šis vīrišķības lepnums — paspūrušās Osiņas, nervozi
drebot un nervozi raustoties, arī norādīja uz augumā milzīgā Jēkaba Zupuriņa nelabojamo un neizdziedināmo bailīgumu. Marija Zupuriņa bija tikai Marija Zupuriņa un nekas vairāk, ja vien neņemtu vērā viņas šaušalīgo balsi. Cits runājot dūdo kā balodis, cits vītero kā lakstīgala, cits šņāc kā bremzējoša lokomotīve, cits dārd kā pērkons skaidrā dienas le kā, tikai Marijas Zupuriņas balsi nevarēja salīdzināt ar ko pazīstamu, jo viņai vajadzēja tikai nedaudz iečukstēties — un visiem tuvāk stāvošajiem šķita, ka no drūmajām skaņām aizkritīs ausis kā lielgabalu kanonfides laikā. Tikko Marija aizmirsās un parunāja drusku skaļāk par čukstiem, tad, ja neiedziļinājās vārdu saturā un jēgā, pēc pusminūtes spiedzīgo vibrāciju un uztrauktā spalguma bija skaidrs — tiek paziņota trešā pasaules kara sākšanās vai arī mistiskā pastarā diena, kad miroņi kāpj ārā no kapiem un, baltos palagos ietinušies, drāžas pa galvu pa kaklu ar šausmās ieplestām acīm, gluži kā no autobusa izbēguši ekskursanti joņo uz universālveikalu, ķemmēdami importa mantas. Tik šaušalīgi nesaprotamas un uzbudinošas bija Marijas Zupuriņas balss skaņas, un visvairāk no savas runāšanas baidījās viņa pati, jo viņa jau baidījās vienmēr un no visa. Tā viņa dzīvoja, tā viņa domāja, ka nomirs, un no tā viņa baidījās visvairāk. Lai šausmas nekad nepiemeklē nevienu dzīvu cilvēku, lai nelaimes nekad nenāk vairāk par septiņām, bet pie Zupuriņu laulātā pāra pienāk pats milicijas priekšnieks biedrs Asinišvili un jautā, cik maksājot abas zosis. Viņš labprāt tās nopirktu, lai ko tas arī maksātu, jo viņam esot dēls Mārtiņi, un cik tad vairs esot tālu līdz Mārtiņiem. Un kas gan esot Mārtiņi bez kārtīgām zosīm? Lai svarcēlāji ce| arvien smagākus svarus, lai sportisti simt metrus noskrien arvien ātrākās sekundēs, lai kurpnieki šuj arvien vairāk kurpju, lai kolhoznieki novāc arvien vairāk kartupeļu, lai aldari brūvē arvien vairāk slāpes veldzējošā alus, lai visi tādējādi pierāda, ka ir joprojām dzīvi, bet Zupuriņu laulātais pāris bija dzīvs tikai tādēļ, ka baidījās, un, jo vairāk viņi baidījās, jo dzīvāki viņi jutās, tādēļ Marija Zupuriņa savu dzīvīgumu apliecinošajās šausmubailēs laida vaļā savu šausmubailīgāko spiedzīgo vibrāciju un uztrauktāko spalgumu. Pat traģiska ērģeļmūzika, ja to salīdzinātu ar šo sarežģīto uzbudinājumu, bija tikai tāds parasts pelītes pīkstiens. Šķita, ka visai mūsu brīnišķajai pilsētiņai, visām skaisti izkrāsotajām, izzīmētajām un asprātīgi izrakstītajām aviācijas liniera būdām vajadzēja sagrūt kā zemestrīcē no šā šausmubriesmīgā bazūnējiena, kurš nozīmēja tikai to, ka Marija Zupuriņa atturīgi gribēja paskaidrot, ka viņa šīs zosis nepārdod. Paši esot nopirkuši, ko ar vīru mieloties. Viņas vīram sāpot zobi, un Jēkabs varot ēst tikai mīkstu zoss cepeti. Taču nekas tamlīdzīgs un sagraujošs nenotika. Milicijas priekšnieks biedrs Asinišvili pieklājīgi atvainojās un aizgāja meklēt citas zosis, neviens pat Marijas Zupuriņas šausmbailīgo izmisumgaudojumu nebija dzirdējis, jo visā gadatirgus jautrajā guldzoņā, nebeidzamajā murdoņā un bezgalīgajā dunoņā tas bija tikai tāds nieka izsauciens, sīka zvirbulēna čiepstiens, jo nav jau vienas — pat izcili spalgas balss spēkos pārbļaut pa septiņiem skaļruņiem uzreiz grandošo maigo Raimonda Paula «Mežrozīti». Lai puķītes, rozītes allažiņ dārziņā zied, laidiet mani allažiņ vaļā, neturiet mani allažiņ ciet, bet pat pensionētā skolotāja Lilija Mežrozīte ir šeit. Viņa izadījusi no krāsainiem diedziņiem Lāčplēsīšus, Laimdotiņas, Spīdoliņas, ar caku cakām un špicu špicēm tos izgreznojusi. Viņai ir vairāki koferi literāro tēlu — tai tik būtu pircēji, lai tik būtu ņēmēji! Lāčplēsītis izskatās tik mī|š un tik daiļš, un zobentiņš izadīts no tās dārgās, tās tik grūti dabūjamās mohēras. Laimdotiņa — sārtiiii vaidziņi, bizītes dzelteniņas, bruncīši gaiši ziliņi, kopā ar Lāčplēsīti tāds pasīgs pārītis. Spīdoliņa atkaliņās visa tāda melniņa, bizītes melniņas, kleitiņa melniņa, tikai vaidziņi rozīgi, tikai vainadziņš — zelta konfekšu papīrītis, ar sarkaniem diedziņiem izšūdināts. Visi trīs tik daiļi, tik mīļi, tik jauki, ka allažiņ brīnišķīgi uz bufetes tamborētās sedziņas izskatās! Lilija Mežrozīte bija tikai Lilija Mežrozīte un nekas vairāk, ja vien neņemtu vērā, ka ilgus gadus līdz pensijai ir bijusi literatūras skolotāja. Viņa mācījusi bērniem par Lāčplēsi, Laimdotu un Spīdolu, cerējusi, ka bērni izaugs lieli un līdzināsies viņiem, būs tikpat skaisti, gudri un vareni savā rīcībā un domās, bet pa šiem gadiem viņai ir bijis jāsecina, ka nekas tamlīdzīgs nav sasniegts. Visi viņas skolēni ir
izauguši tikai par normāliem cilvēkiem — un tik grūti viņos jau pieaugušos saskatīt skaistumu, gudrību un varenību. Un, būdama jau pensionāre, Lilija Mežrozīte, lai atgādinātu saviem skolēniem par Lāčplēsi, Laimdotu un Spīdolu, lai pati nepiemirstu būt skaista, gudra un varena, tamborēja un adīja, plisēja un gofrēja, caku cakām izcakoja un špicu spicēm izšpicoja simtiem Lāčplēsīšu, Lalmdotiņu un Spīdoliņu. Sajā gadatirgū viņa pirmoreiz savu sirdi un dvēseli izlika uz tirgus letes, viņa ir apvilkusi labākās drēbes, ar kurām ieradās skolā tikai pirmajā septembrī un vēl vienpadsmitās klases izlaidumā. Lāčplēsīši, Spīdoliņas un Laimdotiņas maksā lēti, tikai piecdesmit kapeikas gabalā, bet, ja izdalītu par velti, diez vai kāds tos ņemtu; ja paņemtu, tad nevērīgi nomestu un aizmirstu skaistumu, gudrību un varenību. Lai mazi puišeļi nekad neizaug par slaidiem jaunekļiem, lai slaidie jaunekļi nekad nepiedzīvo vīra gadus, lai spēcTgie vīri nekad nepārvēršas gudros večos, kuri saprot šo mūžības ritējumu, bet kultūras nama šoferis Māris Mārcītis arī ir šeit. Viņš sēž koši zaļā žigulī un tirgo loterijas biļetes. Žigulis, šis civilizācijas un tehnikas spožais sasniegums, ir spožāks par zaļu zāli un jaukāks par zaļu mežu, un ikviens mūsu senatnīgās pilsētiņas iedzīvotājs bez šāda civilizācijas un tehnikas sasnieguma jūtas kā pēdējais nulle, slinks nelga un galīgs nabags. Un kas gan būtu gadatirgus, ja tajā neizlozētu žiguli? Piparkūku sirdis, uz kurām rakstīts: «Caul» Kolhozu alus, kuru var dzert, kamēr iekšas skalojas. Šašliki kaukāziešu gaumē, kuri tā veicina ēstgribu, ka šašlikos var apēst jaunas kurpes, jaunu mēteli vai pat dārgu kažoku. Neejošas preces, kuras izsviež veikali, lai izpildītu plānu. Jā, gadatirgi bez žiguļu izlozes pārvērstos bez rauga ceptā maizē, bezcukura-tējā, olu kultenī bez nevienas olas, šņabī bez grādiem un sālī bez nātrija un hlora. Un Māris Mārcītis spēj tikai iztirgot biļetes, jo kas gan negrib par rubli zaļu civilizācijas un tehnikas sasniegumu, kurš ir zaļāks par zāli, jaukāks par zaļu mežu un var skriet ātrāk par ātrāko upi. Māris Mārcītis bija tikai Māris Mārcītis un nekas vairāk, jo savā autobiogrāfijā bija ierakstījis tikai'piedzimšanas gadu un datumu, tikai gadu, kad sācis un beidzis skolu, tikai gadus, kad dienējis armijā, tikai gadu, kad.sācis strādāt par šoferi kultūras namā, un vēl tikai piemetinājis, ka esot "heprecējies. To, ka viņam ļoti patīk skaistā gastronoma pārdevēja Maruta, to viņš autobiogrāfijā nebija rakstījis. Priekš autobiogrāfijas tas skaitās nesvarīgs sīkums. Māris Mārcītis bija labs un kluss puisis un tik neievērojams, ka viņu visā senatnīgajā un mazajā pilsētiņā neviens lāgā nepazina un ļaužu sarunās nepieminēja. Tikai ja kāds pajautāja, kas tas varētu būt — tāds kluss, neizskatīgs, nekādā uzvalkā, nekādā kreklā, nekādas krāsas matos, nekādas krāsas acīs, tāds nu … nekāds —, tad parasti padomāja un pēc laba brīža tikai iedomājās — vai tik tas nebūs tas kultūras nama šoferis, tas Māris Mārcītis? Kā tad! Māris Mārcītis! Un, lai darītu šīm sarunām galu, lai beidzot viņš kaut kas būtu, Māris Mārcītis bija par visu savu algu nopircis loterijas bijetes, jo cerēja, ka šajā spoži zaļajā žigulī viņš kļūs par vīru, kuru visi ievēros, zinās un pazīs, pat skaistā gastronoma pārdevēja Maruta. Lai saule nekad nespīd debesīs, lai mēness nekad vairs nelej savu caurspīdīgo nakts gaismu, lai ffz šās zemes iestājas tāda tumsa, ka mēs cits citu pat vairs nevaram sataustīt, bet lielākā gastronoma skaistā pārdevēja Maruta Kampiņa tomēr arī ir šeit. Viņa stāv pie lielas un spožas mucas, pie kuras piekārts uzraksts: «Eiropas rozā vīns. Viens litrs — viens rublis.» Kādreiz šis vīns saucās par Alžīras vīnu, bet tas bija tik skābs, ka, iedzerot tikai glāzi, varēja domāt — apēsts maiss mežābolu, un to dzēra tikai tie, kuri gribēja no zobiem nokodināt zobakmeni. Tad gastronoma direktors Alžīras vīnu pārdēvēja par Francijas bordo, bet visiem pīpmaņiem un iemetējiem zobi jau bija spoži balti no Alžīras vīna, tie negribēja dzert vairs pat Francijas bordo. Tad šis vīns kļuva vēl skābāks un ieguva Eiropas rozā vīna nosaukumu. Gastronoma direktors cerēja, ka sakarā ar gadatirgu un sakarā ar to, ka pie mucas stāv skaistākā meitene pilsētā, varbūt uzlabosies gastronomijas veikala plāna rādītāji, varbūt varēs iegūt kvartāla prēmiju. Un Marutai vajadzēja smaidīt, lai neatbaidītu no Eiropas rozā vīna potenciālos kuņģa čūlas slimniekus. Maruta Kampiņa bija tikai Maruta Kampiņa un nekas vairāk, ja neņem vērā to, ka viņa bija skaista un vēl arī jauna. Skaista sieviete ir viskrāšņākais šās zemes krāšņums, un skaista meitene ir vēl krāšņāka. Skaistu meiteni pat nevar salīdzināt ar viskrāšņāko ziedu, ar vismirdzošāko dārgakmeni, jo meitene
piesprauž ziedu un izgreznojas ar dārgakmeni un kļūst tikai vēl krāšņāka. Maruta Kampiņa to ļoti labi zināja un centās to nekad neaizmirst. Reiz pat viņu uzaicināja filmēties masu skatos, bet Maruta tikai nopētīja kinorežisora pašķidros matus, apvalkāto zamša jaku, nošķiebtās kurpes un augstprātīgi atbildēja, ka kino viņu neinteresējot, lai necerot, ka viņa esot šāda tāda. Bet ko gan viņa cerēja? Droši vien viņa pati to nezināja, laikam gribēja palikt tikai vienmēr tāda — krāšņāka par krāšņāko ziedu, mirdzošāka par vismirdzošāko dārgakmeni, neaizskārama un nenovērtējama. Lai arī skaistums nekad nav izmērojams, lai arī sieviete ir šās zemes viskrāšņākais zieds, lai arī sieviete ir visdāsnākā šās zemes bagātība, bet pie Eiropas rozā vīna mucas pienāk vecene siltos zābakos, parķa sporta biksēs, krietni nospeķotā pufaikā, galvā tai žokejcepure ar pusplīsušu nagu, bet mutē kūp papiross. Viņa izspļauj papirosu, vērīgi noraugās Marutā un uzkliedz, lai tai ielej vienu litru Eiropas rozā vīna. Piecas divsimtgramu glāzes viņa izdzer piecos paņēmienos un, skābi skurinādamās, jautā, vai tās esot bijušas caurejas veicināšanas vai caurejas apturēšanas zāle«. Lai dzīvie dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, lai miroņi mirst miegā mierīgi mironīgi, bet arī Emī ir atnākusi uz gadatirgu! Emī ir šeit, un pēc alus un šņabja Eiropas rozā vīns ir viņu uzpurinājis, viņa parullē uz augšu savu parķa garo sporta treniņbiksi, novelk silto zābaku, kuru daži dēvē par «Ardievu, jaunība!», un zābakā atrod trīsrubļu gabalu, to siki pasviež Marutai, saka, ka vīns esot bijis ellīgi labs, visas kodes viņas iekšās atstiepšot kājas, viņa varēšot tagad dzīvot saules mūžu, jo dzīviem dzīvē esot dzīva dzīve, tikai miroņi nomirstot miegā mierīgi mironīgi. Emī bija tikai Emī un nekas vairāk, vairāk neviens neko par Emī nezināja. Vīrieši, viņu ieraugot, šausmās aizvēra acis, sievietes centās viņu nepamanīt, bet bērni, viņu ieraugot, bēga. Kādreiz viņa bija Emīlija Lapiņa, bet par Emī kļuva Dzirnavu ielā, kad viņai vairs nebija ko ēst. Viņa piedāvājās garāmgājējiem, būdama krāšņāka par viskrāšņāko ziedu. Būdama mirdzošāka par vismirdzošāko dārgakmeni, viņa atdeva savu miesu par latiem. Ziemeļnieks viņu ir apdziedējis, Caks viņu ir pieminējis savā dzejā, bet apdzērušies tirgoņi, drebelīgi spekulanti un.piņņaini korporeļi ir mazgājuši viņas kājas vīnā, apdzērušās rīklēs aurodami viņai veltītās dziesmas, saņēmuši par dziedāšanu kā algu to, ko viegli un bez pūlēm varēja saņemt arī par latiem. Varbūt Emī varēja kļūt par ministriem, par policijas prefekta kundzi, bet vācu laikā viņa savā dzīvoklī slēpa kādu ievainotu puisi, kurš pēc kara kļ.uva mūsu senatnīgās pilsētiņas finansu nodaļas vadītājs. Emī ļoti patika klausīties, ja kāds dzied, un šis puisis viņai dziedāja klusi pie auss, tikai viņai vienīgai. Laikam viņi gribēja pat apprecēties, jo brauca uz laukiem pēc kartupeļiem un gaļas, bet uz meža ceļa viņas nākošo vīru nošāva mežabrāļi. Laikam tikai tāpēc, ka viņam bija bankas darbinieka formas tērps. Emī palika patiešām viena, viņa vairs nebija krāšņāka par viskrāšņāko ziedu, mirdzošāka par vismirdzošāko dārgakmeni, viņa klausījās dziesmas tikai pa radio, un pēc gadiem desmit vīrieši, Emī ieraugot, šausmās aizvēra acis, sievietes centās viņu nepamanīt, bet bērni, Emī tikai pamanot, bēga neatskatoties. Arī Maruta cenšas uz Emī daudz neskatīties, pat nerunāt, bet neviens vēl Eiropas rozā vīnu nav pircis, un Marutai nav ko no trīs rubļiem izdot. Rubli sameklē kapeikās, bet otra rubļa nav. Ir tikai loterijas biļete, ko viņai, nejauši garām ejot, uzdāvinājis Māris Mārcītis, tas pats kultūras nama šoferis, kurš ne pēc kā neizskatās, kuram nekāds uzvalks, nekāds krekls, nekādas krāsas mati, pilnīgi nekādas acis. Ja nevinnēšot žiguli, tad noderēšot caurejas gadījumā, atbild Emī, iebāž loterijas biļeti «Ardievu, jaunībā!» un iejūk tajā nebeidzamajā murskulī, pārspīlētajā priekā, spiedzošajā raibumā, gadatirgus reibumā. Lai sivēni nespiedz, iebāziet tos dziļāk maisos, lai govis vairs nemauj, aizbāziet to mutes ar runkuļiem, lai gaiļi vairs nedzied, nogrieziet kaut tiem kaklus, lai visi apklust kā baznīcā un tikai klausās, lai beidzot iestājas svēts un svi-» nīgs klusums, jo klāt ir lielais loterijas brīdis, kad tūlīt tiks izlozēti kaut kādi ledusskapji, šādi tādi radioaparāti, nekam nederīgi melnbalti televizori un, saprotams, spoži zaļš žigulis, spožāks par zaļo zāli, jaukāks par zaļo mežu, āt* rāks par ātrāko upi! Pilnīgi negaidīti un tik bezgala gaidīti tautiski apģērbta meitenīte no laimes rata pirmo izvelk
papīriņu, uz kura rakstīts, ka tiek izlaimēts tas spožzaļākais, tas visātrākais. Tikpat tautiski apģērbts puisītis izvelk loterijas biļetes numuru. Sivēni nespiedz, govis nemauj, gaiļi nedzied, klusums svēts un svinīgs, visi drudžaini pēta savas biļetes, meklē brilles, samiedz vērīgāk acis, neviens negrib ticēt savām acīm. Lai cik būtu jauki, ja spožzaļais žigulis uzlaimētos Dāvim Marcinkēvičam, bet diemžēl tautiskais bērniņš šo vēlēšanos nav uzminējis, tātad Dāvim būs jākučierē tikai zirgi, un viņš saplēš visas nopirktās biļetes. Pat to, uz kuras būtu uzlaimējis ķemmīti. Ķemmīti viņam būtu izsniegusi sarkanmataina atraitne, kura nešaubīgi būtu kļuvusi Dāvja piektā sieva, bet šī biļete jau saplēsta, un Dāvim Marcinkēvičam atliek tikai braukt ar saviem diviem zirgiem un četrām sievām uz utiļu, lai tur pārdotu veselu lērumu kapara kurvīšu. Un viņš aizbrauc, svilpodams savu dziesmu par balto gulbi, kurš pārlido pāri meža ezeram, pāri zaļajam mežam, pāri zilajai jūrai, visas ilgas, visu cerēto laimi, visas nodzīvotās dzīves jēgu aiznesot līdzi, un Dāvim pašam paliek tikai svilpojiens par to. Lai cik būtu brīnišķīgi, ja Miķelis Kampiņš zolītes izbraucieniem varētu izmantot savu personisko žiguli, bet tautiskais puisītis laikam vēl kārtis nespēlē, un Miķelis saplēš visas sapirktās biļetes. Pat to, uz kuras būtu varējis vinnēt žurnālu galdiņu, kur tik parocīgi būtu pavadīt naktis zolējot. Miķelis Kampiņš tikai nosaka: «Mū-ūl» Ko tas nozīmē, to tikai viņš viens pats saprot. Lai cik būtu taisnīgi, ja Zupuriņu laulātais pāris būtu saņēmis šo žiguli, jo uz tiem, kuriem nav žiguļa, visi skatās aizdomīgi — laikam dzērāji, laikam sliņķi, laikam nejēgas un dīkdieņi —, bet tautiskais cilvēkbērniņš to laikam nav zinājis, un Jēkabs un Marija Zupuriņi saplēš visas piesardzīgi iegādātās biļetes. Pat to, uz kuras būtu varējuši vinnēt grāmatu par nervu un zobu kopšanu un balss saišu p'areizu trenēšanu; un Jēkabs un Marija Zupurjņi paliek sēžot, baidoties, ka viņi abi nesabaidās pārāk daudz. . Lai cik būtu mīļi, ja Lilijai Mežrozītei būtu savs žigulis — viņa tad varētu apbraukāt tuvas un tālas pilsētas, aplaimot visus ar Lāčplēsīšiem, Laimdotiņām un Spīdoliņām —, bet tautiskais zēniņš nav bijis tik skaists, gudrs un varens, un Lilija Mežrozīte saplēš visas nopirktās biļetes. Pat to, uz kuras būtu varējusi vinnēt jaunas tamboradatas, lai varētu arī turpmāk caku cakām cakoties, špicu špicēm špicēties; un Lilija Mežrozīte vairs nezina, kur likt savus čemodānus, kur pēc viņas saprašanas ir pilns ar Lāčplēšiem, Laimdotām un Spīdolām. Lai cik būtu burvīgi, ja arī Maruta varētu saplēst savas loterijas biļetes, bet viņai vairs nevienas biļetes nav, viņai atliek tikai stāvēt un ne uz vienu neskatīties, atļaut, lai visi skatās tikai uz viņu, krāšņāku par viskrāšņāko ziedu, mirdzošāku par vismirdzošāko dārgakmeni vēl neaizskarto, vēl nenovērtēto. Lai cik tas arī būtu traģiski, bet Māris Mārcītis, sēdē> dams izlozējamam žigulim pie stūres, nepaspēj visas savas daudzās loterijas biļetes pat pārbaudīt, nepaspēj pat apjēgt, ka zaudējis visu savu algu un jau rit viņam nebūs naudas, pat ko desu nopirkt, jo Māris Mārcītis ar savām nekādām ausīm pēkšņi dzird, ka kāds jau nejēdzīgi gavilē. — Hēl Tas zaļais benzīna smirdeklis ir mansl Hēl Tā ir Emī. Viņa norauj no galvas savu žokejcepuri' un uzmet gaisā, vēl uzsit knipi un dejodama bez siltajiem zābakiem, kailām kājām dodas pie spožzaļā žiguļa, spožāka par zaļo zāli, jaukāka par zaļo mežu, ātrāka par ātrāko upi. Dodas pie civilizācijas un tehnikas spožā un dārgā sasnieguma. Visi vīrieši skatās uz viņu ar skaudību, sievietes acis vien iepleš negaidītā izbrīnā, bet bērni raugās uz viņu ar neslēptu sajūsmu. — Pārdošu govi, došu kaut desmit tūkstošus, atdod to biļeti mani — kliedz Miķelis Kampiņš, noķēris Emī nokritušo žokejcepuri ar pusplīsušo nagu. — Visiem ir žiguļi, mums tikai nav žiguļa, — pārbijušies vaimanā abi Zupuriņi, baidīdamies pat pakustēties. Marijas balsi balsu jūrā un okeānā pat nevar saklausīt. Jēkabam no šausmām sāk zāpēt zobi. — Atdodu visus Lāčplēšus, visas Laimdotas, visas Spīdolas par vienu vienīgu žiguli. — Lilija Mežrozīte ir saķērusi Emī aiz piedurknes un negrib vairs laist vaļā. Un Emī atstāj viņai savu pufaiku. Maruta labprāt atdotu savu jaunību, savu skaistumu, atdotu krāšņumu, krāšņāku par viskrāšņāko
ziedu, atdotu mirdzumu, \par vismirdzošākiem dārgakmeņiem mirdzošāku, bet pūlis ap Emī ir tik liels un tik biezs, ka Maruta netiek pat tuvumā. Maruta, ja vien varētu visu apmainīt pret to, kas zaļāks par zāli, jaukāks par mežu, ātrāks par upi, pat novārtītos dubļos, pat atdotu savu neaizskarto godu, pat ļautu, lai visi par viņu smejas un ņirdz, lai tikai ieraudzītu sevi šajā civilizācijas un tehnikas spožumā. — Hē! Nu jūs man vienreiz visi padziedēsiet! Beidzot es esmu cilvēks! Nāciet pie manis ciemos! — Emī visiem atvadoties pamāj ar roku un iesēžas žigulī blakus Mārim Mārcītim šajā viņas lielajā dienā, šajā dienā, kad var saredzēt visas krāšņās un pēkšņās zemes krāsas, kad var baudīt šās zemes priekus kā sulīgu ābolu, kā saldu plūmi, kā visukrāšņo rozi, kad smaržas ir reibinošas, krāsas ir žilbinošas, zāle vēl svinīgi zaļa, mežā vēl neprātīgi smaržo pēc meža, upe vēl pagaidām tek lēni un mierīgi. Debešķīgie un nedebešķīgie! Zemiskie un nezemiskiel Vējainie un nevējainie! Ticīgie un neticīgie! Velnišķie un nevelnišķie! Varat sasiet manu mēli simt divdesmit deviņos mezglos un katru mezglu pārsiet ar mazu striķīti, lai, jūsuprāt, tos nevarētu atraisīt nekādi pasaulīgi spēki, bet arī tad mana mēle nesamežģīsies, izsaukdamās — ķitvai nazīt, tur vairs neko nevar grozīt! Sis vakars bija kā visi vakari un nekas vairāk, bet tomēr raibāks par pārējiem vakariem, pat ēnas bija izmisīgi garākas, pat migla vēl kavējās visus dabas raibumus apņemt, pat krēsla vēl nespēja nokrāsot visu liegi zilganu, jo diena vēl nebija beigusies, jo seši mūsu senlaicīgās un modernās pilsētiņas iedzīvotāji, kas vairs nevarēja bez spožzaļā civilizācijas un tehnikas sasnieguma iztikt, bija sanākuši Emī jumtistabiņā. Emī nelika daudz lūgties, izvilka kastes ar šņabi, ko viņa pieturēja tikai godīgas tirdzniecības nolūkos, jo pēc septiņiem vakarā šņabi veikali nepārdod, to varēja dabūt tikai pa kluso pie Emī. Emī izsniedza katram vienu pudeli, iekasēja no katra piecus rubļus, pavēlēja visiem sešiem krietni dzert un stipri dziedāt un pati aizgāja aiz skapja pārģērbties. Visi seši nogaršoja pa malkam tieši no pudeles un jautāja, ko lai dziedot. Emī vēlējās dzirdēt dziesmu par gulēšanu zārkā un par spļaušanu griestos svilpojot. Miķelis Kampiņš sāka uzreiz skaļi un dikti, par meldiņu daudz nebēdādams, jo viņam nekad vēl nevienu dziesmu nebija izdevies pareizā meldiņā noturēt. Zupuriņu laulātais pāris arī nevarēja no šādas dziedāšanas atpalikt, tādē| bailīgi piebalsoja līdzi par skauģiem, kas kapu rok. Marija atkal spiegdama vibrēja un tik šausmbailīgi bazūnēja, ka Jēkabam sāpēja ne vien zobi, bet arī visu ribu, kāju un roku kauli. Tā tas bija vienmēr, kad viņa sieva dziedāja, tādēļ katru dziesmas vārdu Jēkabs izkliedza pēc iespējas skaļāk, jo tikai ar savu personisko skaļumu varēja remdēt kaulu sāpes. Lilija Mežrozīte bija dziedājusi koros tikai pieklājīgas dziesmas, bet arī viņa piebalsoja savu altu, ka viņa no kapa nebaidās. Viņa centās dziedāt ļoti skaisti un ļoti pareizi. Maruta dziedot tikai mazliet paplēta muti, jo šeit bija viņas tēvs un viņa nevarēja stāvēt bez dziedāšanas, tādēļ lallināja visiem pa vidu — pagaidām vēl neaizskarta, vēl lepna savā mirdzumā. Māris Mārcītis stāvēja tāds kā viens nekāds, pat no pudeles nedzēra, lai gan piecus rubļus bija aizņēmies no Miķeļa Kampiņa un samaksājis, viņš tikai mazliet plātīja muti, jo arī Maruta tā darīja. Kā jau tādam nekādam, viņam sanāca dziedāšana nekādā balsī. Dziesma ar visiem garajiem un sarežģītajiem «pidrillā» vēl nebija beigusies, kad aiz skapja parādījās Emī. Viņaibija augstpapēžu kurpes, zīda zeķes, bruncīši īsi virs ceļiem, ap vidu plata josta, mugurā caurspīdīga blūzīte, bet galvā cepure ar tik platām malām, ka tikko varēja redzēt, ka Emī ir svaigi krāsojusies un pūderējusies. Emī tā bieži mēdza saģērbties pavasara naktīs, bet nekad uz ielas neizgāja, palika stāvot pie loga viena pati. Viņa tad klausījās radio, klausījās dziesmas, kuras skanēja visās pasaules raidstacijās, un neviens viņu šādi apģērbušos vēl nebija redzējis, šovakar viņa izskatījās kā dāma no skatloga, kura pēkšņi ir iemīlējusies, tādēļ nezina, ko iesākt ar savu pēkšņo laimi. — Esmu cieši nolēmusi kļūt laimīga, — Emī teica un ierāva krietu šļuku no pudeles. — Žiguli ne par kādu naudu nepārdošu. Žiguli dabūs tas, kas mani kopš šovakara vienmēr un visur sauks par mīļdārgo. — Mīļdārgāl — Pirmais pasteidzās Miķelis Kampiņš. Tas viņam iznāca pat saldsērīgi, un viņš pat
nopūtās, atceroties, ka tā kādreiz dēvējis savu sievu. — Mīļdārgā, — vaimanājoši bailīgi nobubināja abi Zupuriņi un sāka trīcēt kā apšu lapas. Gaidot vēl lielākas briesmas, viņi saķērās rokās un drebēja kā divi pneimatiskie āmuri. — Mīļdārgā, — teica Maruta un domāja, ka nebūtu slikti arī pašai iegādāties cepuri ar tik platām malām. — Mīļdārgā, — teica Māris Mārcītis, bet skatījās tikai uz Marutu. Nevienu citu viņš vairs nemācēja saskatīt. — Mīļdārgie, — Emī iesāka lēni un svinīgi. — Es šaubos, vai jūs mani esat sapratuši. Ne tikai nosauks par mīļdārgo, bet arī apprecēs un mani patiesi mīlēs kā savu sievu. Emī acis bija plaši ieplestas, viņas acis lūdzās, lai par šo nieka spožzaļo mašīnīti, kas bija spožāka par zajo zāli, jaukāka par zaļo mežu, ātrāka par ātrāko upi, par šo civilizācijas un tehnikas brīnumu, kurš stāvēja' tepat lejā zem logiem, viņa varētu saņemt to pašu, uz ko ikvienai sievietei ir tiesības. Viņa vēlējās uzreiz nebūtībā aizslaucīt savu bijušo dzīvi, viņa vēlējās tikai to, kas nekad netiks uzskatīts par grēku. Maruta juta, ka viņai salst, viņa redzēja, ka Māris skatās uz viņu, tikai uz viņu, krāšņāku par viskrāšņāko ziedu, mirdzošāku -par vismirdzošāko dārgakmeni, vēl neaizskartu, vēl nenovērtētu. Jēkaba Zupuriņa puņķu bremzes raustījās nedabiski ātri un caur savām šprotes asaciņu šaurajām acītēm viņš nekā prātīga nevarēja saskatīt, viņš bija ne vien nobijies, bet arī bezgalīgi aizvainots, ne vien kauli, visa miesa sāka sāpēt. Viņa sieva Marija nevarēja no dusmām pat muti atplest, jo pirmo reizi kāds viņus bija pa īstam aizvainojis, pa īstam apdraudējis viņas vīru. Viņa nezināja, ko iesākt, viņa bija aizmirsusi pat, ka jābaidās vienmēr, jābaidās no visa, un viņa sāka iekšķīgi, bet drosmīgi lādēties. Miķelis Kampiņš ātri domāja. Viņa sieva bija mirusi pirms pieciem gadiem, un viņš vēl savu sievu nebija aizmirsis. «Nekāda govs vešana cauri pilsētai pie bu||a! Tikai mākslīgā apsēklošanai Nekādas zolītesl Vienīgā zolīte ir piesist manām kurpēm pazoles!» Un visu to saņemt pret žiguli? Skaisti jau izskatās, bet arī braukšanas tiesību viņam nebija, un Miķelis Kampiņš klusēja, skatījās grīdā un domāja, ka brīvība un neatkarība ir dārgāka par žiguli, jo daudz vienkāršāk ir saprast savas govs vajadzības nekā mēģināt izdabāt citu cilvēku vēlmēm. Lilija Mežrozīte lamājās ar literāru izteicienu palīdzību, viņa citēja klasiķus, tādējādi spoži pierādīdama, ka Emī ir vulgāra, neaudzināta un zemiska būtne, kurai svešs viss skaistais, cēlais, varenais un lieliskais. Emī ierāva vēl š|uku no pudeles un pustukšo pudeli meta laukā pa logu. Loga stikls sašķīda tik smalkās druskās, kā daudz kas sašķīst vārgs un trausls, un Emī piegāja pie izsistā loga un kliedza tik nežēlīgi ska|i, cik vien to spēja: — Hē! Vai tiešām neviens vairs mani negrib mīlēt? Es taču esmu vēl dzīva! Kā es tomēr gribētu apprecēties! Hē! Tieši šajā brīdī pa ielu brauca garām Dāvis Marcinkē\ vičs ar diviem zirgiem, četrām sievām un četrpadsmit bērniem. Viņš uti|ā veiksmīgi bija pārdevis savus kapara kurvīšus, un garastāvoklis Dāvim bija lielisks, un vēl laimīgāks viņš k|uva, kad izdzirda, ka tur .viņu sauc viņa piektā sieva. — Vai tu ņem mani ar visu žiguli? — Emī viņam jautāja. — Mījdārgā, ja nekā labāka tev pūrā nav kā tikai žigulis, lai būtu tas nieka žigulis! — Dāvis Marcinkēvičs piesēja žiguli ar šņorēm ratu paka|ā, viņi abi ar Emī iesēdās spožajā za|umā, spožākā par zāli, jaukākā par zaļo mežu. Bērni uzšāva zirgiem ar pātagām, zirgi nopurināja galvas un lēni sāka soļot, velkot ne vien ratus, bet arī civilizācijas un tehnikas sasniegumu. Tā Emī lēni aizslīdēja projām no šās senatnīgās un modernās pilsētas šajā brīnišķīgajā vakarā, šajā vakarā, kad varēja bez steigas sajust šo bezgala īso un bezgala spilgto esības sekundi — dzīvi — kā gadu, kā gadu desmitus, kā mūžu vai arī kā
pāris neaizmirstamu minūšu. Vakara ēnas jau bija zilganas, un Dāvis Marcinkēvičs, laimīgs par savu piekto sievu, laimīgs, kā kārtis nekad nemelo, dziedāja dziesmu par balto gulbi, kurš cēli aizlido pāri zilajai jūrai un aiznes projām visas liekās skumjas un veltīgās bēdas, jaunību; tā viņš aizlido, atstādams tikai dziesmu, kuru var dziedāt savai mīļotajai, lai tā neskumtu, bet vienmēr mīļotajam uzsmaidītu kvēli un aicinoši. Aicinātie un neaicinātie! Kvēlie un nekvēlie! Ugunīgie un neugunīgie! Ūdeņainie un neūdeņainie! Varat iebāzt man mutē degošu pakulu vīkšķi, ļaut, lai tā krietni apsvilst, pat apcepas, varu pat saderēt uz desmit žiguļiem uzreiz: mana mēle nekad nesamežģīsies, izsaukdamās — ķitvai nazīt, tur vairs nekā nevar grozīt! Sī nakts bija kā visas naktis un nekas vairāk, tomēr šī nakts bija samtaini tumša, un tumsā var paslēpt visu ļauno, var ieraudzīt visas veltās cerības, kuras tikai tumsā var saskatīt sev vēlamajā gaismā. šajā samtainajā tumsā Emī un Dāvis Marcinkēvičs brauca uz Sabili, un balts gulbis viņiem lidoja visapkārt, nakts bija maiga un noslēpumaina kā roku un lūpu skāvieni, gulbis tikai lidoja un nekur projām neaizlidoja. šajā samtainajā tumsā Miķelis Kampiņš padeva savai govij svaigi sapļautu zāli. Govs viņam teica «Mū-ūl». Miķelis Kampiņš jau saprata, ko tas nozīmē. Viņš atkal bija sapratis šo pasauli. šajā samtainajā tumsā Jēkabs un Marija Zupuriņi pārnāca pārskaitušies mājās un pēkšņi nobijās, ka viņi ir pārstājuši baidīties. Emī bija gribējusi izpostīt viņu ģimenes laimi, tie bija pirmie reālie draudi viņu abu kopējai eksistencei, un pirmoreiz viņi abi bija sapratuši un sajutuši, cik labi cilvēks jūtas, ja nebaidās no visa un arī pats no sevis. Un, tiklīdz viņi to saprata, Marijas balss kļuva saprotama un cilvēcīga, tik mierīga, ka Jēkabam Zupuriņam pat vairs nesāpēja zobi. šajā samtainajā tumsā pensionētā skolotāja Lilija Mežrozīte sēdēja pie galda un lasīja Raiņa «Uguni un nakti», šo grāmatu viņa bija lasījusi tikai jaunībā, par to viņa bija mācījusies pat skolā, bet viņai šķita, ka nemaz to nav lasījusi. Tā bija ļoti aizraujoša un pamācoša. šajā samtainajā tumsā Māris uzaicināja Marutu izpeldēties, un Maruta jau bija ievērojusi, ka Mārim Mārcītim mugurā ir melna ādas jaka, acis viņam ir mulsinoši brūnas, bet mati mīksti un melni. Kad viņi abi izģērbās un ielēca upē, kad Māris Marutai pieskārās, tad izrādījās, ka gastronomijas veikala direktors upē izgāzis Eiropas rozā vīnu, un abi uzreiz apreiba, peldot pa mēness pielieto, caurspīdīgo nakts tumsu kilometriem tālu pa upi uz leju. Abi bija krāšņāki par viskrāšņākajiem ziediem, mirdzošāki par vismirdzošākajiem dārgakmeņiem, mūžīgāki par šo lēni tekošo upi, jo arī viņus abus bija skārušas meža gulbju spārnu vēdas. Emī atgriezās nākošajā rītā ar rīta autobusu. Lielo cepuri ar platajām malām viņa nez kur bija pazaudējusi. Jautāta, kāpēc tik pēkšņi pārbraukusi, Emīlija Lapiņa atbildēja, ka būtu vēl ar mieru būt par piekto sievu kādam vīrietim, bet nekad vairs par vienu no piecām. Viņa joprojām esot dzīva — tā esot visdārgākā balva, vienīgā laime, pēdējais mierinājums. Vēl viņa stāstīja, ka iepriekšējā diena, vakars un nakts esot aizjoņojušas kā brīnišķi raibraiba sekunde, tikai šorīt ļoti ilgi spīdot saule. Taču viņā vairs neviens neklausījās. Vīrieši, Emī ieraugot, šausmās aizvēra acis. Sievietes centās viņu nepamanīt, bet bērni bēga pat neatskatoties. Gadatirgus būdas jau bija novāktas, šur tur tikai mētājās kāds konfekšu papīriņš, bet arī tos aizmēza projām sētnieku slotas. Meiju lapas pa nakti bija apvītušas, un tās uz asfalta klusi švīkstēja, šis rīts bija kā visi rīti un nekas vairāk, ja vien neaizmirst, ka rīts ir dienas iesākums un ir dienas, kad visi krāšņumi ir ikdieniškāki — saldais ābols un sul īgā plūme garšo savādāk, viskrāšņākā roze smaržo citādāk. Šajā rītā visi apsveicinoties teica: «Labrīti» Un vairāk neko neteica.
MAIGONIS — MAGDALĒNĀS UN MARCA MĪLĪŠU DĒLS
Nenoliedzami — patīkamāk jau būtu, ja viss neticamais un mazliet fantastiskais ar Maigoni Mīlīti notiktos reiz sensenos laikos, nevis nupat šovasar, nupat šoruden, kad Magdalēnas un Mārča dēls bija tik laimīgs. Maigonis bija tik laimīgs, tik bezgala ar sevi apmierināts, ka vienu otru cītīgu lasītāju atliek tikai brīdināt — ja visiem turpmāk sekojošiem, acīm redzami neticamiem un neapšaubāmi fantastiskiem notikumiem kāds ticēs, tad diezin vai šis lētticīgais spēs justies tik laimīgs un tik apmierināts kā pats Maigonis. Ja arī atradīsies kāds, kurš visam turpmākam tikai šā vai tā noticēs, tad šī mazlietiņ noticēšana to atalgos tikai ar nepieciešamību pašam izdarīt savus personiskos secinājumus par Mīlīšiem. Neapšaubāmi, ka netrūks arī tādu, kuri pilnīgi visu par Maigoni Mīlīti uzskatīs tikai par baltiem meliem vai melnu nepatiesību. Cerēsim, ka no šīs neticēšanas savs prieciņš tomēr tiks — vismaz varēs iepazīties ar Mīlīšiem. Tātad reiz, ne visai sen, saule spīdēja jauki un koši un Maigonis Mīlītis bija moži laimīgs. Kā nebūs laimīgs, ja no rītiem vairs nevajadzēja agri celties, kaut kur doties un posties, apgūt nākamo un tik in teresanto profesiju, apgūt obligāto vidusskolas kursu, noņemties ar sportošanu un pat piedalīties pašdarbībā! Kā nebūs laimīgs, jo Maigonis gulēja, liegi izstiepies uz sava dīvāna starp baltiem palagiem, un beidzot bija sasniedzis pilnīgi visu, ko bezgalīgi ilgi un nebeidzami karsti bija vēlējies visu garo ziemu — izgulēties! Palagi, sega un pat dīvāns bija pārpildīti ar Maigoņa personisko siltumu, to nejēdzīgi tīksmīgo jūtoņu, kuru pat salīdzināt nevar ar tik īslaicīgām un pārejošām baudām kā pa|āvīgu skuķu spaidīšana, lēta vīne|a iesūkšana, kādas ārzemju cigaretes padūmošana. Naktīs jau gu| visi, pat ar krūti zīdāmi bērni, bet Maigonim Mīlītim, kurš mātes krūti nebija zīdis jau kādus gadus piecpadsmit, vismī|ākā bija tieši pagulēšanās gaišā dienas laikā, kad visu jauki un koši apspīd saule, viss brīnišķīgi saredzams, kad nevajag nevienam neko nepatīkamu atbildēt un vispār pūlēties. Tā jauki un koši vā|ājoties, saņemot savas miesas siltumu atp^ka| no palagiem, Mīlītis tomēr nebija gluži velti novā|ājies, jo bija nonācis līdz p&t nozīmīgiem filozofiskiem atklājumiem. Viņš pilnīgi viens pats, bez jebkādas palīdzības, bez tik pierastiem netīkamiem ārējiem spiedieniem, tikai otro dienu gulēdams, bija izsecinājis, ka Zeme laikam tomēr griežas ap Sauli. Un patiesi! No rīta saule vispirms apspīdēja viņa seju, bet ap pusdienas laiku jau kāju īkšķus. No rīta saules spožumā vajadzēja samiegt acis, bet pusdienas laikā jau vairs nevajadzēja miegties, jo nu jau tīksmīgi sila kāju īkšķi, tos nu varēja pēc patikas virpināt, pat nevajadzēja bāzt atpakaļ zem deķa, jo Zeme taču riņķoja ap Sauli, bet Saule savukārt ap Maigoni Mīljti. Vispār viss tajā dienā bija tik jauki, koši un moži, ka
Maigonis noteikti vēl būtu ko vēsturisku izsecinājis, iespējams, būtu radījis jaunu Visuma teoriju, bet sagadījās tā, ka, sev par nelaimi, saulei priekšā nostājās Magdalēna Mīlīte un lūdza, lai dēls taču ce|oties un aizejot uz veikalu pēc krējuma. Viņa esot sagriezusi rasolu. Kas gan būšot rasols bez krējuma. Dēlam nu nekas cits neatlika kā pabāzt kāju īkšķus zem segas, jo no saules vairs nebija nekāda labuma. Labāk lai viņu netraucējot, vai patiešām esot vēlreiz jāatgādina — viņš taču piedzimis dzimumsakaru rezultātā,'kurus izraisījis tikai alkohols un nekas cits. Magdalēnai šīs dēla iedomas jau sen bija apnikušas. Lai nerunājot tik daudz tukšu. Viņa taču nez cik reižu jau esot zvērējusi, ka dēls esot piedzimis tīras un skaidras mīlestības rezultātā un pilnīgi bez jebkādas alkohola palīdzības. Lai cejoties vien augšā un ejot pēc krējuma, varēšot ieēst garšīgu rasolu. Dēls rasolu ieēstu labprāt, bet mātes paskaidrojumi nez kādēļ nekādu mērķi nesasniedza. Nez kādēļ viss, ko māte savam dēlam teica, jau sen bija pārvērties tukšā un apnicīgā retorikā, teikumos bez īpašas jēgas, tikai apnikušu skaņu virknējumā. Magdalēna centās visu sarunu novirzīt uz rasolu. Kā dēls varot tik ilgi vārtīties pa gultu. Jau otro dienu neceļoties augšā. Neesot taču slims. Pilnīgi skaidri redzams, ka vesels. Maigonis patiešām sevī nejuta ne mazākās jebkādas slimības pazīmes. Viņš pat īsti nezināja, kā un kad bija nonācis pie atziņas, ka viņa dzīvība j-adusies alkohola uzbudinājuma rezultātā. Laikam bija izlasījis kādā žurnālā — ja alkoholiķu bērni arī neesot garīgi kropļi, tad tomēr tie esot īp^ši apātiski, tiem trūkstot mērķtiecTguma. Un vai tieši alkoholiķu bērniem vislabākā bauda nebija netraucēti izgulēties? Ja nu kādu varēja vainot, tad vienīgi bērnudārzu, kur Maigonim bija iemācīts pazīt pirmos burtus, iemācīts lasīt teikumus. Un pamazām Maigonim bezgala iepatikās nejauši izlasītais raksts par briesmīgajiem alkoholiķu bērniem. Viņš pat savā celtniecības tehnikumā bija nodibinājis slepenu apvienību, kurā uzņēma tikai tos, kuriem patika sevi uzlūkot kā ieraudzījušiem šo pasauli izlaidīgu dzēruma dzimumsakaru auglības rezultātā. T§ bija nevainīga, bet bezgala jauka apvienība, jo tās biedriem nevajadzēja justies par jeb ko vainīgiem, jo pie visa un pie jeb kā bija vainojams alkohols un tikai alkohols. Viņi paši to nolādēto indi vēl nebija īsti sākuši lietot, toties viņu vecāki bija tempuši kā lopi, nu viņi varēja lopiski mierīgi un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nodoties sev tīkamām baudām un patīkamiem priekiem. Kā trakie laimīgi dzīvo savā dīvainajā un veseliem neizprotamajā pasaulē, kā kurlmēmie ir samierinājušies ar klusumu, kā aklie ir saraduši ar tumsu, tā Maigonis un vēl daži bija bezgala apmierināti, ka citi viņus uzskatīja par mazliet aprobežotiem, nelabojamiem sliņķiem, dīkdieņiem pēc aicinājuma, pat gaišā dienas laikā snaudošiem, nekad, pat ar aizrautīgu aicinājumu tā īsti neatmodināmiem. Lielum lielā sabiedrības daļa viņus uzskatīja tikai kā pieciešamus dīvaiņus, par kuriem saka: gan jau tā dzīve izmācīs. Dzīves izmācāmo lielākā izprieca bija likt dažam labam nojaust, ka viņi ir kādas slepenas apvienības biedri, — tas ļāva sevi laiku pa laikam uzlūkot mazliet romantiskākā skatījumā, iedvesa kauc visniecīgāko jēgu eksistencei, jo sastāvēt slepenā apvienībā, kurā nekas ne slepens, pat ne neslepens, nu pilnīgi nekas nav jādara, bija bezgla patīkama nodarbošanās. Magdalēna Mīlīie tikai runāja par rasolu. Stāstīja, ko tikai visu tur neesot sagriezusi iekšā. Vēl vajagot tikai krējuma. Lai taču Maigonis ceļoties un ejot pēc krējuma. Būšot krējums, būšot ļoti garšīgs rasols. Un ko gan citu Magdalēna Mīlīte varēja darīt kā tikai runāt par rasolu. Diezin vai dēls saprastu, ja viņa teiktu, ka ir nogurusi un pat pārguruši sieviete. Alkohols viņai vienmēr bija riebies, viņa nekad to nebija vairāk par mazās glāzītes sesto daļu lietojusi. Mīlītei tam vienkārši neatlika laika, pat pietrūka spēka. Pat pēc sestdaļas glāzītes viņa sajuta dīvainu vājumu, un vāja jau nu Magdalēna nekādi nedrīkstēja
būt, jo bija taču atbildīga darbiniece rūpnīcā, kur ražo miega zāles, un visas produkcijas kvalitātes kontrole bija novelta uz viņas vājajiem pleciem un pārpūlēto galvu. Magdalēna ne tikai kontrolēja miega zāļu kvalitāti, bet arī bija arodbiedrības, vietējās komitejas aktīva locekle, nenogurstoši piedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā, spēlēja teātri un veidoja māla figūriņas, organizēja novusa turnīrus, Jaungada eglītes un vienkārši atpūtas vakarus strādājošiem darbaļaudīm. Magdalēna tātad ne vien darbā, bet arī pēc darba tik ļoti dega, kvēloja un vēl nemitīgi organizēja, ka, atgriežoties mājās, viņa aizmiga jau pie televizora, tā arī nekad nepaspējusi dēlam paskaidrot, ko īsti vērtīgu ir darījusi vietējā komitejā, pat neizskaidrojusi, kas tā arodbiedrība tāda īsti ir un kāpēc tā vajadzīga, kāpēc jāspēlē teātris un novuss, jāveido māla figūriņas, jādedzina eglītes Jaungadā, nevis ziemsvētkos. Pat pamodusies pirms gulētiešanas, viņa necentās saprast, kāpēc nekur un nevienā nozarē nav guvusi vērā ņemamus panākumus, tik vien spēja kā nopūsties gauži un grūti par šo pasauli, kura diemžēl tā esot iekārtota — ja kāds ko darot, tam nez kādēj uzticot arvien jaunus un arvien atbildīgākus pienākumus. Maigonis teica, ka viņš nemaz rasolu tā negribot, varbūt varētu brokastīs ieēst ko vienkāršāku. Kāpēc taisni rasolu? Varbūt arī tēvs varētu aiziet pēc tā krējuma? Magdalēna atbildēja, ka brokastu laiks sen esot garām. Nu esot jāēd pusdienas. Lai nu ce|oties vien augšā, jo tēvs jau sen esot aizgājis pildīt savus pienākumus. Mārcis Mīlītis alkoholu savā mūžā nekad vēl nebija baudījis, jo tas viņam riebās. Viņš bija neskaitāmas reizes redzējis, ka šņabja un vīna ietekmē viņa paziņas zaudē savu morālo seju, pārvēršas par nezin ko, tikai ne par pieklājīgiem un inteliģentiem cilvēkiem. Viņš jau no bērna kājas bija vēlējies tikai vienu — būt pieklājīgs un inteliģents. Mārcis Mīlītis arī strādāja atbildīgu darbu, viņš bija Spilvenu ražošanas rūpnīcas arvien labāku un jaunu spilvenu konstruēšanas biroja vadītājs. Tātad, ja cilvēce kādreiz saņems jaunus un labākus spilvenus, Mārča Mīlīša nopelni šeit nebūs nekādi mazie. Konstruēšanas birojs bija padots rūpnīcai, un darba diena šeit pagāja jau esošo spilvenu konstrukciju pārbaudē un apsekošanā. Jau no agra rīta esošie spilveni tika uzšķērsti, rūpīgi izmērīti, uz īpaši precīziem svariem tika nosvērta katra spalviņa. Ja kāds nejaušs apmeklētājs šeit ieradās, tas neko īpaši prātīgu neredzēja, viss birojs bija pilns ar lidojošām pūkām un dūnām, un spalvainajā mākonī ar nopietnu seju ņēmās nākamo spilvenu konstruktori. Tā kā darbs bija veselībai kaitīgs, viņi saņēma pienu uri pretšķaudīšanas pulverus, un neviens, pat visbargākā komisija, nebija spējīga pierādīt, ka šeit nodarbojas ar ko nevajadzīgu un nejēdzīgu. Jauno spilvenu konstruēšanas biroja darbinieku un tā vadītāja Mārča Mīlīša liktenis bija neapskaužams. Viņi laikam vienīgie saprata, ka no viņu ilggadējās darbības nekas prātīgs nav sanācis un droši vien nekas prātīgs arī nav gaidāms. Visprātīgākais laikam būtu šo biroju likvidēt. Bet kur tad viņi saņemtu algu? Kur spilvenu rūpnīca ņemtu lieku darbaspēku ikmēneša plāna sturmēšanai, ikrudens talkām kolhozos. Tātad šo konstruēšanas biroju likvidēt nu nekādi nebija iespējams. Tam atlika zelt un plaukt. Ierindas darbinieki cītīgi nodarbojās ar spilvenu šķēršanu un dūnu svēršanu, bet ko darīja tā vadītājs? Mārcis Mīlītis? Mārcis Mīlītis sēdēja savā kabinetā, parakstīja algu sarakstus, sacerēja jaunus punktus atskaitēs, lai biroja darbība izskatītos pēc iespējas vētraināka, un visbiežāk nedarīja neko. Tikai sēdēja pie telefoniem ar svarīgu seju un snauda. Pamazām un gandrīz nemanāmi visa viņa darba dzīve. bija pārvērtusies par pusnomodu — pussapni. Mārcim Mīlītim jau sen bija vienalga, vai viņš ir darbā vai mājās. Vai sēž atbildīgā sapulcē vai brauc ar tramvaju, vai pasaule pamazām iet bojā vai dzīves līmenis ar katru dienu uzlabojas. Viņš atradās pusnomodā — pussapnī un pat visniecīgākā alkohola deva varēja nirvānu izjaukt. Tas bija tikpat bīstams
kā caurvējš viņa konstruēšanas birojā: pazudīs pāris pūciņu — viss zinātniskais darbs pagalam. Mārcim Mīlītim vienīgi bija neērti no sava dēla Maigoņa, jo ko gan viņš varēja par sevi, par savu darbu pastāstīt dēlam? Nu pilnīgi neko. Viņam bija bail no sava dēla. Un, kad dēls bija mājās, viņš parasti izdomāja kādus pienākumus. šie Mārča Mīlīša pienākumi bija dīvaini vai mazliet neparasti — kad vien tas bija iespējams, viņš apmeklēja tiesu zāles un sēdēja tur starp pensionāriem, kuriem citu likteņu iztiesāšana un notiesāšana bija vienīgā izprieca. Pusnomodā — pussapnī viņš klausījās tiesu procesus. Bija klāt laulību šķiršanā, noskatījās, kā īpaši briesmīgiem noziedzniekiem piešķir nāves sodu un mazāk briesmīgos savieto pa cietumiem. Viņu laikam mierināja doma, ka viņj nav bijis un nekad arī nebūs pat visniecīgākais likuma un morāles pārkāpējs, gandrīz vai vienīgais šeit bez vainas. Maigonis Mīlītis savu tēvu cienīja, jo tēvs taču bija gandrīz vai zinātnieks, viņš diendienā nenogurdams savā birojā konstruēja jaunus un labākus spilvenus. Maigonim bija pat sava tēva mazliet žēl, jo viņš kādā alkohola neprātā bija (āvis nākt pasaulē vienīgajam dēlam. Magdalēnai Mīlītei dēla gulšņāšana jau bija apnikusi, viņai no miega zā|u kvalitātes pārbaudes mazliet reiba galva, un viņa sāka domāt, vai tad tā nu ir, ka vasarā celtniecības tehnikuma audzēkņiem nav arī kāda prakse. Kad tā vasaras prakse interesantajā celtnieku profesijā viņam īsti sākoties? Prakse Maigonim sākās vr' ar, tādē| viņš smagi nopūtās un piekrita aiziet pēc krējuma, jo nez kādēļ esot iegribējies rasolu. Magdalēna redzēja, ka dēls piecejas un apģērbjas, un aiziet uz veikalu pēc krējuma. Viņai nez kādē| likās, ka pavisam drīz no svarīgo pienākumu pildīšanas būs jāatgriežas arī viņas vīram. Maigoņa Mīlīša mājas parādes durvīs stāvēja divi īsti alkoholiķi, un, tā kā viņi dzēra katrs no savas pudelītes trīskārtīgo odekolonu, abi smaržoja kā pavasarīgas p-iku dobes. Tievais un izkaltušais Jasmīns Ābeļzieds plātījās ar rokām un, tā kā odekolons jau bija pāri pusei, bija ļoti filozofiski noskaņots. Bezjēdzīgi lamāt jaunatni esot pati pirmā priekšlaicīga vecuma pazīme, teica viņš. Vēl tievākais un vēl izkaltušākais Mundris Kompottārps savam kolēģim nekad un nekur nepiekrita. Bezjēdzīgi sajūsmināties par jaunatni esot visīstākais kajķītis. Tā viņi varēja parādes durvīs strīdēties dienām, kamēr tuvējā galantērijas veikalā izbeidzās odekolonu krājumi. Kad nāca Maigonis Mīlītis, abi sāka runāt par dzīves jēgu un drīz vien vienojās — ja dzīvei neesot nekādas jēgas, trūkstot augstāku mērķu un ideālu, tad nekas cits arī neatliekot kā nodzerties, lai gan nodzeršanās nelabvēlīgi ietekmējot psihi un olbaltumvielu apmaiņu, jo nekas nav svarīgāks par dzīves jēgu, vienīgi ar dzīves jēgu cilvēks atšķirams no lopiņa. Ieraudzījuši jaunu un simpātisku jaunekli, abi tā kā gribēja pajautāt, kādas ir patiesa jaunatnes pārstāvja domas šajā cilvēcei mūžīgajā jautājumā, bet to neizdarīja, jo Tsti nezināja, kāds šis konkrētais jauneklis īsti ir. Vēl ņems un izdzers visu trīskārtīgo odekolonu. Tad arī Maigonis būtu varbūt iepazinies ar īstiem alkoholiķiem, redzējis īstus alkoholiķu bērnus, īstu patoloģiju, Tstu izmisumu. Maigonis tikai nodomāja, ka par to dzīves jēgu abiem večiem ir simtprocentīga taisnība, un izgāja uz ielas, lai dotos uz veikalu, kur pārdod krējumu. Taču Maigonim Mīlītim liktenis nebija lēmis pusdienās ēst savas mātes Magdalēnas pagatavoto rasolu, nebija lēmis tuvākajā laikā satikties ar savu tēvu Mārci, pat nopirkt krējumu, jo ielas malā nobremzēja žigulis, un no tā izkāpa viņa astoņgadīgās skolas biedrs Visvaldis un jautāja, vai Maigonis nevarot viņu izručīt, viņa tēvs esot aizbraucis klīst pa kalniem, abi vēl nezināja, ka Visvalža tēvs kalnos aizgājis bojā, noklīdis no savas alpīnistu grupas, iekritis ziemas miegā aizmiguša lāča migā, un, pēkšņi pamodināts, lācis nekā nav sapratis, pēkšņi atmodināts lācis ir briesmīgs, arī Visvaldis bija briesmīgās sprukās, viņam šausmīgi gribētos aizlaist pāris dienu uz laukiem pie traki smuka skuķa, tādē| vajagot atrast
kādu, kas pabarojot suni, Maigonis taču varētu padzīvot tās pāris dieniņas viņa mājā un pabarot suni, kuru saucot sengrieķu dieva vārdā par Zevu, Maigonim pat uz veikalu nevajadzēšot iet, jo tēvs esot atstājis ēdamo divus pilnus ledusskapjus, viņš varēšot dzīvot kā dieva ausī bez rūpēm un bēdām, Maigonis Mīlītis nespēja atteikt šim vilinošajam priekšlikumam, jo palīdzēt bijušā skolas biedra sunim ir cēls darbs, un Maigonis Mīlītis nokļuva jūras malā lepnā divstāvu mājā, kur divi ledusskapji bija pārpildīti ar ēdamo, kur bija krāsu televizors, bezgala daudz gudru grāmatu visdažādākajās valodās, ļoti moderns stereofoniskais skaņu plašu atskaņotājs un vēl bezgla daudz visādu ērtību un komforta, kuru ikviens var sasniegt tikai mūža otrajā pusē, ilgi un grūti strādājot, bet Maigonis Mīlītis šajā komfortā iekļuva ar vienu rāvienu, vienīgā neērtība bija tikai suns, kuru sauca par Zevu, tas bija briesmīgi liels un traki ēdelīgs, bet, tā kā Maigonis Zevam neko daudz ēst nedeva, Zevs drīz vien aizmuka meklēt savus īstos saimniekus, bet tos atrast viņam nebija lemts, jo Visvaldis, braukdams pie sava smukā skuķa, bija nokļuvis ar visu žiguli zem kāda pašizkrāvēja, kura šoferis bija aizmidzis pie stūres, tādēļ arī Maigonis Mīlītis varēja netraucēti gulēt un pat izgulēties, pēc pāris dienām viņam gan dažkārt gribējās celties augšā, iet apskatīties, kas notiek apkārtējā dārzā, kur palicis Zevs, kur palicis Visvaldis un viņa tēvs, bet drīz vien viņš bija aizmirsis gan Visvaldi, gan viņa tēvu, gan Zevu. Viņš nu jau bija apradis ar gulēšanu un varēja netraucēti skatīties krāsu televizoru no agra rīta līdz vēlam vakaram, sākot ar rīta rosmi, beidzot ar pēdējām nakts ziņām, kad skaista diktore viņam novēlēja labu nakti, televizorā notika trakas lietas, pasaule vārījās notikumu gūzmā, pietrūka naftas, nemitīgi cēlās cenas pārtikas produktiem, sagruva monarhijas, revo'ucionāri devās izšķirošos triecienos, mira turpat televizoru ekrānos, uztraukti cilvēki par kaut ko strīdējās, aizstāvēja savu patiesību ar at|autiem un neatjautiem līdzek|iem, cīnījās par mazu kaučuka ripiņu, gandrīz vai sitās nost, lai tikai šo ripiņu iedabūtu vārtos, bet Maigonis Mīlītis pusnomodā — pussapnī snauda, saņēma savu miesas siltumu atpaka| no sniegbaltajiem palagiem, no zīda pārvalka apvilktās segas un ērtā dīvāna, viņam bija bezgala tīksmīgi skatīties uz visiem šiem raibajiem un jautrajiem notikumiem televizora ekrānā, un, ja televizorā negadījās nekas interesants, viņš mēģināja palasīt arī kādu grāmatu, bet grāmatas Visvalža tēvam nebija neko īpaši aizraujošas, piedevām tās bija vēl visdažādākajās valodās, kurās bija pārāk daudz fizikas, ķīmijas, bioloģijas, kibernētikas, filozofijas un politikas, un šāda lasāmviela jau gulēšanai īsti nav piemērota, tā pusnomodā — pussapnī viņam nevajadzēja neko īpašu darīt un rūpēties, vienīgās rūpes bija aiziet uz virtuvi pie ledusskapjiem vai mazomājiņu, mazpamazām šāda aktīva kustēšanās sāka apnikt, tādēļ jutās vēl apmierinātāks, vēl laimīgāks, jo, kad ledusskapjos izbeidzās ēdamais, virs viņa mītnes laikam saskrējās divas lidmašīnas, un tieši pa slīpo jumta logu blakus gultai, kurā Maigonis jauki gulēja, nokrita lieli un trekni šķiņķi, žāvētas desas un pat sinepes, tā ka nu vairs uz virtuvi nevajadzēja staigāt, ēdamais bija pa rokas tvērienam, no gultas neizkāpjot, tas bija tik ērti, ka Maigonis pat nepiecēlās un negāja skatīties, kā garām mājai vilka apdegušo lidmašīnu atliekas, pirmajās dienās, kad viņš šeit sāka mitināties, traucēja netālā dzelzcefa līnija, jo vilcieni gāja dienu un nakti, bet, kad gaļa un desas jau bija apēstas, saskrējās divi vilcienu sastāvi, troksnis bija tik šausmīgs, ka Maigonis gandrīz vai pamodās, jo ilgi vēl vaidēja cilvēki un sauca pēc palīdzības, līdz gaudodamas atbrauca ātrās palīdzības mašīnas, bet vilcienu katastrofas rezultātā pa to pašu slTpā loga caurumu blakus gultai sakrita kēksi, kūkas, smalkmaizītes, konfekšu kastes, kliņģeri un tortes, vienīgā neērtība nu bija tikai tā, ka no izsistā loga vilka vējš un lija iekšā lietus, tā kā Maigonim ārā iziet un aizklāt caurumu ar kādu finiera gabalu negribējās, tad viņš sāka kurināt kamīnu, kura gaismā un švirkstoņā bija tīri patīkami gulēt, kaut gan drīz vien aptrūkās malkas, Maigonis Mīlītis neapmulsa, sāka dedzināt grāmatas, visu to fiziku, ķīmiju, kibernētiku un politiku, bet, tā kā visi tie cilvēces prāta krājumi lāgā vieni paši negribēja degt, tad vajadzēja piepalīdzēt ar koka skulptūriņām, gan nēģeru, gan tepat mūsmāju kokizdaiļojumi pamīšus ar papīra gudrībām dega tīri apmierinoši, šo degšanu pat varēja vērot ar zināmu baudu, tā ka dzīvot jau varēja tīri jauki, un Maigonis bezgala priecājās, kad jauki un koši spīdēja saule un viņš, moži guļot, varēja nodoties saviem kosmiskajiem apcerējumiem, nu jau ne vien Saule, bet arī Visums riņķoja ap Maigoni Mīlīti, un kādu dienu Visvalža mājās parādījās kāda tīri tīkama
Visvalža meitene, iesākumā viņa vairākas reizes izzvanījās pie vārtiņiem, bet tad nāca vien iekšā un laikam domāja, ka Maigonis ir smagi slims, ja neceļas augšā, taču Maigonis teica, ka esot vesels un pat pie pilna prāta, tam nu meitene, kuras vārdu viņš vēl nezināja, nekādi neticēja, kamēr Maigonim nekas cits neatlika kā, neizkāpjot no gultas, pierādīt savas vīrietiskās spējas, pēc tam meitene, kuru sauca par Saulcerīti, centās izdabūt Maigoni no gultas, bet tas nu nekādi nebija iespējams, Maigonim to negribējās, viņš nesaredzēja, nesajuta, nevarēja atrast ne mazāko jēgu, ne mazāko ieganstu, kāpēc viņam būtu jāceļas augšā, un tā ne vien Saule, ne vien Visums, bet arī Saulcerīte riņķoja ap Maigoni Mīlīti, un Maigonis bija tik laimīgs, ka nemaz vairs īsti nezināja, cik laimīgs jutas, vienīgās rūpes bija tās, ka nāca jau rudens ar lietiem un vajadzēja kaut kā aiztaisīt izsisto logu, viņš bija nolēmis celties un aizbāzt logam priekšā kaut kādas lupatas, bet tad pie mājas vārtiņiem ieradās celtniecības tehnikuma pasniedzēju grupa un pat viens milicis, jo, lai nu kas, bet vidējā izglītība pie mums ir obligāta, pie visa notikušā vienīgā vainīgā laikam bija tikai Saulcerīte, jo viņa gribēja daudz ilgāk riņķot ap Maigoni, nekā pats Maigonis to vēlējās. Tā šā gada oktobra beigās Maigonis nokļuva atpaka| savā dzīvoklī, no kurienes bija devies pēc krējuma. Milicija un pasniedzēji palika pieklājīgi pie parādes durvīm, kurās joprojām stāvēja Jasmīns Ābeļzieds un Mundris Kompottārps, dzēra jaunu trīskārtīgo odekolonu sūtījumu, joprojām strīdējās par jaunatni un par dzīves jēgu. Šoreiz abi bija tā iekarsuši strīdiņā, ka lūdza jauno, simpātisko jaunekli, lai tas pasakot savas domas. Maigonis atbildēja, ka tīri labi varot iztikt arī bez jebkādas jēgas, pat ja trūkstot augstāku mērķu un ideālu, varot tīri jauki dzīvot bez nevienas pašas vainas. Nokļuvis atpakaļ savā dzīvoklī, Maigonis nevarēja tomēr atturēties no kārdinājuma nedaudz atlaisties, jo bija nedaudz noguris, braucot mašīnā. Pat pavāļājās, tīksmīgi atcerēdamies tās nedaudzās stundas, kuras liktenis bija viņam atvēlējis drusciņ pasnaust, tā viņš čučēja, pat veselīgi iemiga, taču milicija un pasniedzēju grupa jau zvanīja pie dzīvokļa durvīm, un Maigonim Mīlītim nekas cits neatlika kā doties uz savu tehnikumu, lai turpinātu apgūt savu nākamo un interesanto profesiju. Vismaz visi tā teica, ka interesanto. Kas attiecas uz Magdalēnu un Mārci Mīlīšiem, tad viņi abi joprojām dzīvo tikpat saturīgi un laimīgi, kā jau dzīvojuši, nekas slikts vai nepatīkams abiem vēl nav atgadījies. Nenoliedzami — Maigonim ir vēl visas iespējas būt tikpat laimīgam.
TANGO
TSlad absolūti sirdi kustinoJs tango retro stil«, kuru tik |oti dc;~ siltos un miglainos vakaros skaistas un elegan.'as sievietes ar noslēpumainiem un vīriiķīglem vīrieilem; tfitad liktenīgas nejaušības, zemisks un neģēlīgs noziegums, cēla mīlestība, alkas pēc pieticīgiem ideāliem, seni un vēl modernāki automobiļi, kāds noslēpumaini nozudis nazis, elpu aizraujoši tērpi un citas zemapziņu kutinošas kaislības; tāted ļ'auka un pamācoša lasāmviela darbdienu vakaros, kad visu gribas tik žilbinoīi skaistu un neaizmirstami brīnišķīgu Kā vienu vienīgu sapņu pārpilnu tango. Juri Straumi trīsdesmitās dzimšanas dienas rītā atmodināja miglas drēgnums, upes nebeidzamie šjaksti visapkārt jahtai un neganta kaiju ķērkšana, jo jahtkluba sargs Ronis, saukts vienkārši par Roņonkuli, vēl pirms saules lēkta mēdza barot kaijas. Jau ilgus gadus katru dienu šis dīvainais vecis bija paradis sagaidīt kopā ar šiem jauki poētiskajiem un arī nejauki ķērcošajiem putniem. Juris Straume gulēja savas jahtas kajītē plaši ieplestām acīm un centās šajos rīta trokšņos saklausīt ko sevišķu vai vismaz būtisku, jo šajā rītā, pārvērtējot visus iepriekš nodzīvotos trīsdesmit gadus, viņš tajos nevarēja atrast neko ievērības cienīgu, tādēļ atlika tikai cerēt, ka viss kādreiz vēl būs un varbūt jau tieši šajā trīsdesmitajā dzimšanas dienā notiks kas izšķirošs, un tas varētu noderēt kā vaduzvaigzne visam turpmākajam. Savā dvēselē Juris bijā gandrīz vai dzejnieks, lai arī nebija sarakstījis nevienu pašu dzejoli, viņam bezgala patika gremdēties tīksmās pašapcerēs, kur visu jauko un skaisto var gaidīt tikai no nākotnes, kur tagadne pastāv tikai nākotnes formā, bet pagātne ir tieši tāds pats sapņu objekts kā nākotne. Jurim Straumēm bija šaura un garena seja, tās vaibstiem tāds smalkums un acu skatienam tāds mulsums, ka gandrīz vai neviens nebija spējīgs viņam pateikt kādu rupju vārdu vai kā citādi aizvainot, un laikam tieši tādēļ Juris Straume varēja dzīvot pats savā pasaulē, pats ar savām domām un nojausmām. Ak, jubilār! Ak, jubilār! No salda miega mosties! Nāc ārā izčurāties! Roņonkulis ķērca turpat aiz kajītes sienas, meta kaijām maizi, un kaiju ķērkšana salīdzinājumā ar Roņonkuļa dziedājumu izklausījās kā maiga mūzika. Kajītes durvīs kaut kas spēji iedūrās un dobji nobūkšēja.. Juris Straume saprata, ka tas ir Roņonkuja dāvinājums, jo viņš vakar bija ieraudzījis jahtklubu sarga nazi ar žilbinoši spožu asmeni un no krāsainiem stikliņiem izveidotu sievietes seju uz naža spala. Žilbinošais asmens un skaistā sieviete tik dīvaini kontrastēja un satrauca, ka Juris lūdza, lai pārdodot nazi viņam. Roņonkulis atbildēja, ka nekad neko nepārdodot, tikai kādreiz ko nebūt uzdāvinot. Tad arī Juris viņam vienīgajam pateica, ka rīt viņam būs apaļa jubileja — tieši trīsdesmit gadu. Tā Juris gulēja savS dzimšanas dienas rīts savā jahtas kajītē ar vaļā acīm, sajuta vasaras rīta miglu visapkārt, dzirdēja kaiju ķērcienus, upes klusos šļakstus un domāja, ja jau piepildās tik niecīgas iegribas kā šis nazis ar skaistas sievietes seju uz spala, tad viņam vēl ir visas iespējas būt laimīgam un patiešām
ko īpašu sagaidīt no šīs savas piedzimšanas dienas, jo Juris Straume vēl nezināja, ka savu trīsdesmito dzimšanas dienu atcerēsies pārāk ilgi, pārāk bieži viņam pieprasīs atcerēties šo saulaino svētdienu kopš paša agra rīta, vajadzēs atsaukt atmiņā ikvienu pat šķietami nesvarīgu sīkumu, nejauši pateiktu vārdu, nenozīmīgu skatienu, jo jau pēc desmit stundām Juris Straume tiks nosaukts par slepkavu, un viens nieka tango būs visa izskaidrojums un glābiņš, viņš tā arī nekad neatminēs šī tango saldo un primitīvo noslēpumu. II Jura Straumes trīsdesmitās dzimšanas dienas rītā, šajā tikai ziemeļzemēm raksturīgajā dzestrajā dūmakainībā un bezkrāsainajā pelēkumā kaut kur tālumā aiz miglas vāliem aizgāja vilciens, un pa līčloču taciņu starp vēl nenobriedušas labības lauku nāca kāds vīrs un pie sevis svilpoja kāda tango melodiju. Tāds viegli skaists un vieglprātīgi briesmīgs tango tika svilpots šajā vasaras rītā, un tango melodija lija kā tikko izslaukts piens, kā dzirkstošs vīns kristāla glāzēs, kā asinis no tikko pāršķeltas brūces. Svilpojot šo tango, vīrs uznāca uz šosejas un pēkšņi sāka svilpot vēl spējāk, laikam sevi drošinādams, jo šosejas malā rīta miglā stāvēja spokam līdzīgs sniegbalts horhs ar nolaistu jumtu. Visapkārt automobilim bija izsvaidītas šādas tādas de' taļas, kuras šoferis steidza bāzt iekšā divdesmitā gadusimteņa divdesmito gadu automobilizācijas šedevra motorā, bet virs nolaistā jumta uz svilpotāju bozās kādi pieci izbijušies un pat nelaimīgi acu pāri. Viens no šiem acu pāriem piederēja kaķim, kuru sauca par Fātumu, un šis Fātums iebrēcās nikni un brīdinoši. Pilnīgi saprotams, ka Fātumu centās mierināt un aizstāvēt labi trenētas krūšu balss īpašniece. — Tik agri no rīta taču nedrīkst svilpoti Svilpošana un dziedāšana agri no rīta atnes nelaimil Nācējs tikai nevērīgi paraustīja plecus, pamāja visiem horhā sēdošajiem ar puķu pušķi un aizgāja pa šoseju, šūpodams savu dzelteno cūkādas portfeli, pagājās vēl kādu gabaliņu uz priekšu un aiz šosejas līkuma atrada mazu un glītu mājiņu, savā mēteļa kabatā atrada mājiņas atslēgas. Svilpodams to pašu jau svilpoto tango, atslēdza mājiņas durvis un priekšnamā iededza gaismu. — Vai tas esi tu? — jautāja maiga un mājīga sievietes balss. — Jā, šorīt paspēju uz vienu vilcienu agrāk, — atnācējs stāstīja un tikai ņēma laukā no dzeltenā portfeļa sviestu, desas, olas un lika ledusskapī. — Ak, ja katru rītu tu būtu tā paspējis! — sieviete viņam atbildēja, un viņas balss bija pilna ilgu un neslēptas kaisles. Viņa centās runāt pēc iespējas skaļāk, jo, kamēr atnācējs svilpoja savu liego un liktenīgo tango, mājiņai otrā pusē, klusi nočīkstot, atvērās logs un pa atvērto logu izlēca ļoti kails un ļoti skaists jauns cilvēks. Pa logu izlēkušais nu klausījās tango svilpošanu rīta rasas un ziedu pilnā jasmīnkrūmā. — Vai tu mani ļoti gaidīji? — mājiņā jautāja atnākušais vīrietis un kārtoja savu lielo ziedu pušķi iespējami gaumīgāk un saskanīgāk. — Ārprātīgi! — sieviete atbildēja ļoti izjusti, un pa atvērto logu izkrita divas kurpes. • Pa logu izlēkušais bija ļoti laimīgs, ieraugot savas kurpes, taču pat nepakustējās savu kurpju virzienā, jo jebkura pakustēšanās visnotaļ rasainajā krūmā bija ļoti nepatīkama. — Man vakar izstāstīja brīnišķīgu anekdoti,'— vīrietis sacīja tajā bezgalīgajā laimes un tīksmes pilnajā noskaņā, kad pēc gara ceļa beidzot ir nokļūts mājās un tūlīt varēs doties atgulties pie savas karsti mīļotās sievas. — Anekdotes man jau sen apnikušas, — sieviete atbildēja vēl tīksmīgāk, un pa atvērto logu izlidoja balts vīriešu krekls. Atnācējs ieraudzīja, ka viņa karsti mīļotā sieva stāv pie atvērta loga, piegāja viņai klāt un noskūpstīja kailo plecu. — Taisīsim logu ciet. Vēl pārāk dzestrs, — viņš sacīja un atkal sāka svilpot nebeidzamo, liego un karstu ilgu pilno tango kā laimē noreibis strazds.
Jasmīnkrūmā stāvošais nu noskatījās, kā tiek aizvērts logs, kā visos mājiņas logos nodziest gaisma, kā guļamistabas logam vēl priekšā tiek aizvilkti tumši un biezi aizkari, lai rīta gaisma guļošos netraucētu, lai neviens nevarētu dzirdēt, kā tiek svilpots kaislu laimi alkstošais tango. III Jasmīnkrūmā palikušais kailais un skaistais jauneklis, kuru sauca par Janku Kociņu, izlīda no krūma un bez jebkādas filozofēšanas vilka kājās kurpes. Kādas šausmas! Tās izrādījās krietni par lielām, atkal lieku reizi pierādījies, ka sievietes ir krietni emocionālākas par vīriešiem un sarežģītos stresa apstākļos ne vienmēr prot rīkoties apdomīgi. Viens otrs Jankas Kociņa vietā būtu šaušalīgi nobijies un sācis rīkoties nesaprātīgi, būtu pat klauvējis pie mājiņas durvīm, nožēlojis pieļautās jaunības kļūdas, solījies laboties, lai tikai dabūtu atpakaļ savas kurpes un pārējos apģērba gabalus. Dažs labs būtu tik bailīgs, ka mestos bēgt, lai notiek kas notikdams. Cits nepieklājīgi kails tuvējā mežiņā sagaidītu to brīdi, kad mājiņas saimnieks dodas atkal projām. Taču Janka Kociņš bija Janka Kociņš, — pat elles katlos vāroties, viņš nemaldīgi atrastu ledusskapii kur atvēsināties, pat tikumīgajās debesīs viņš vadītu savas dienas jauku vellu un īpaši izskatīgu velleņu valšķīgajā sabiedrībā. Jankas Kociņa galvenā devīze bija lieki neprātot, lai nepalaistu garām to brīnišķo, ko tikai tagadne mums var sniegt, tādēļ viņš vilka mugurā kreklu un priecājās, ka viņam vismaz ir krekls, viņa paša krekls. Un tagadne patiešām neaizmirsa savu palaidnīoo un mīļo dēlu, jo Jankam Kociņam aiz muguras vieglajā rīta vējiņā iegrabējās konservu bundžas, un viņš ieraudzīja putnu biedēkli turpat sakņu dārzā un saprata, ka šis putnu biedēklis ir viņa glābiņš,jo šis bija ļoti elegants biedēklis: melnā katliņā, frakā ar garām ļipām un pat biksēs. Tā, pateicoties putnu biedēklim, Janka Kociņš atkal kļuva par cilvēku, jo cilvēks bez drēbēm cilvēku sabiedrībā nu nekādi -nevar tikt par īstu cilvēku uzskatīts. Kas gan cits Jankam Kociņam vēl bija vajadzīgs? Nu viņš šajā agrajā vasaras rītā varēja būt ne vien eleganti kails, bet arī ekstravaganti apģērbies. Tātad Janka Kociņš bija ļoti ar dzīvi apmierināts un pat sāka svilpot to pašu tango, kuru bija svilpojis vīrs, ar kura kurpēm nu viņam vajadzēja šajā rītā šļūkt uz priekšu pa dzīvi. IV Jura Straumes trīsdesmitās dzimšanas dienas rītā sniegbaltais un elegantais horhs joprojām stāvēja šosejas malā bez jebkādas dzīvības zīmes, tikai lakai un dekoratīvajiem izgreznojumiem lepni mirdzot. Taču lielce|a nezvēra mirdzums bālēja un gaisa kā neesošs pasažieru neviltotās elegances spožumā. Horha šoferim galvā bija pat lielrūtaina žokejcepure, tomēr ne viņa lielrūtaina cepure, ne viņš pats nez kādē| nebija redzams. To'ies otrs jauneklis ar dziļās pārdomās iegrimušu un ļoti gudru sejas izteiksmi grozījās starp trim dāmām. Grozot galvu, grozījās arī viņa platmale ar sarežģītiem un nevainojamiem iebuktējumiem. Grozot galvu, īpaši izcēlās zem zoda atrodošamies un nekustīgais tauriņš. Un galvu viņš grozīja tikai tādēļ, lai varētu aplūkot vērīgi visas trīs dāmas, lai tās visas trīs redzētu, kā viņš groza galvu. Visas trīs dāmas bija visīstākais mirdzums un viens vienīgs nebeidzams šikums. Viras trīs bija tik šikas, ka to nemaz nav iespējams ar visiī āko vārdu palīdzību izteikt. Viņu kleitas varēja salīdzināt vienīgi ar visaugstākajiem vispasaules poēzijas parau: em vai arī ar sirdi satraucošu un nemirstīgu mūziku. īsi sakot — viņu kleitas bija viens vienīgs «Oh!» un «Ahl». Akl — viegli violetā kleita — tik aicinoša kā noslēpums. Lentītes te nebija lentītes, faUītes te nebija faltītes, plisējums te nebija plisējumsl Pat kleitas piegriezums, pat modes žurnālos neredzētā mode nebija vienkārši ar šķērēm griezta un adatu šūta, pat ne kādas mākslinieces ar zīmuli zīmēta eleganta skice, bet gan kas pilnīgi fantastisks un galēji neiedomājams, jo šī viegli violetā kleita piederēja visskaistākajai no visām trim. Un kur tad vēl tumši violetā platmale ar šausmu platām malām un ar viegli violeto lentu, kura
rīta gaismā viegli zaigoja. Un kur vēl acu skatiens — noraidoši aicinoši! Ak! — karmīnsarkanā fantāzija arī ar ievilkumiem un izlaidumiem, arī ar plisējumiem un gofrējumiem! Tā piederēja visnopietnākajai no visām trim, tādēļ viņa raudzījās uz visiem un uz visu pasauli neslēpta pārākuma pilna, tādēļ uz viņas varenajām krūtīm cēlās un grima viegls un cajrspīdīgs puķu pušķītis, jo viņa dzīvoja laikmetā, kad mākslīgie ziedi bija modes kliedziens, un viņa jau nu nebija tā, kas varētu iztikt bez šāda viegla un caurspīdīga kliedziena. Ak! — dzelteni zeltainā realitāte! Viņa bija pat mirdzoša, viscaur no vizuļojoša un visās varavīksnes krāsās degoša auduma, taču pati kleitiņa bija pašūta bez jebkādām pārmērībām, un laikam tieši tādēļ viņa jutās kā nejauši karaļa galmā iekļuvusi sērdienīte. Laikam tādēļ savu vizuļojošo, bet nožēlojami vienkārši pašūto kleitu viņa bija bezgalīgi centusies kompensēt ar frizūru, kura uz pieres bija īsi izskruļļota un izbužināta, bet aizmugurē gara un plandoša. Viņa bija visjaunākā un varbūt tikai iādēļ jutās kā muļķa meitēns, nevis precēta sieva. Un varbūt tikai tādēļ viņa mētāja savus garos matus no vienas puses uz otru, uz priekšu un atpakaļ gan tad, kad pūta stiprs vējš, gan arī tad, kad vējš nemaz nepūta. Tātad pilnīgi visi horha pasažieri izskatījās ļoti eleganti un gleznieciski. Viņi noteikti būtu spējuši būt vēl elegantāki un vēl gleznieciskāki arī savās sirdīs un domās, ja vien nebūtu pašlaik tik ļoti nelaimīgi. Tātad pilnīgi visi savu Srējo eleganci un gleznieciskumu nekādi nevarēja samierināt ar automobiļa katastrofālo nekustēšanos, un visnepārprotamāk šo disonansi izteica Fātums. Fātums bija visnopietnākās no visām trim Siāmas runcis, un fam bija gaiši zilas un visu redzošas acis. Ja Fātums bija tikai mazlietiņ ar kaut ko neapmierināts, viņš tūliņ izlīda no Visnopietnākās samta somiņas un brēca trakāk par mazu, ar krūti zīdāmu bērnu, lodāja pa savas saimnieces platajiem pleciem, pat burzīja viņas vieglo, caurspīdīgo puķu pušķīti. Pašlaik Fātums brēca kā desmit zīdaiņi uzreiz, un saprotams, ka pilnīgi visus horhā sēdošos tas ļoti uztrauca. — Nekam nav nekādas jēgas. Ja man būtu striķis, es vienkārši ņemtu un pakārtosi — Visskaistākā no visām trim izskatījās patiešām izmisusi, viņa bija kā dzīvs piemērs tam, cik tālu skaistu sievieti var novest viņas nākamās vīramātes kaķa nejēdzīga ņaudēšana. — Bet mamml Apklusini vienreiz to kaķi! — visskaistākās līgavainis teica savai mātei, viņa gudrā un zināma domīguma pilnā seja izskatījās ļoti nobažījusies, viņš grozīja savu galvu tik ātri no savas līgavas uz savu māti, ka zem zoda pat sāka kustēties raibais tauriņš. — Kā tu runā ar savu mātil — Visrtopietnākajai ļoti nepatika, ka viņas dēls pārāk daudz groza galvu. — Nekad neaizmirsti, ka Siāmas runči mēdz būt gudrāki par cilvēkiem, un Fātums ir gudrāks par ikvienu no mums. Jau vakar vakarā viņš bija tik ļoti satraukts, ka biju spiesta nodomāt — labi šis brauciens nemaz nevar beigties! Dzīvnieki tīri intuitīvi sajūt nelaimi. Visnopietnākā to-paziņoja kā visvarenā likteņa nepārsūdzamo lēmumu un nemaz necentās savu Fātumu nomierināt, viņai bija pilnīgi skaidrs, ka Fātumam nākošā vedekla tīri intuitīvi ir ļoti nepatīkams cilvēks. Visskaistākā no visām trim to ļoti labi saprata, tādēļ izkāpa no horha. — Es eju kājām. Varbūt pat nokļūšu līdz jahtklubam, — viņa sacīja, ne uz vienu neskatīdamās. — Varbūt te arī kāds grib nākt man līdzi? — Nu nevajag 15… — Jauneklis grozīja savu gandrīz nopietno seju no līgavas uz māti tik ātri, ka tauriņš zem zoda kjuva pavisam šķībs un galīgi nelāgi izskatījās. Fātums pa to laiku tikai brēca un brēca, nu jau šaušalīgāk par kādiem simt zīdaiņiem uzreiz. — Ja jau jāiet, tad tikai uz mājām. Mums tur vismaz ir žāvētas ribas. — Visnopietnākā arī izkāpa no automašīnas. Caurspīdīgais puķu pušķītis uz viņas krūtīm satraukti cēlās un grima, bet Fātums, ticis laukā no lakā un niķeiī mirdzošā automobilizācijas šedevra, nolēca no Visnopietnākās pleciem, pārtrauca brēkt, kluss uņ apmierināts pazuda ceļmalas grāvī un vienā mierā sāka kārtot savas darīšanas. — Kur nu tā skriesiml Pirms šķiramies, varbūt es jūs visas iemūžināšu. Bet lūdzul — Jauneklis
atrada fotoaparātu, jo tas nu šķita vienīgais līdzeklis, kā samierināt nesamierināmās dāmas. Lai arī abas dāmas bija ļoti sapūtušās, tās tomēr sēdās atkal horhā un ieņēma lepnas un aizvainotas pozas. Visjaunākā no visām trim pat apsēdās pie stūres, lai smaidot varētu pozēt nākamajām paaudzēm. — Vakar visu dienu sēdēju pie friziera, visu nakti šuvu kleitu, ja jahtu nokavēsim, būs vismaz fotogrāfija, ko atcerēties. — Lai gan viņa smaidīja, viņas balsī varēja saklausīt traģisku bezpalīdzību par sabojāto svētdienu. — Man gan nepatīk sevi aplūkot fotogrāfijās. Vienmēr, kad skatos uz sevi fotogrāfijās, šķiet, ka tā nemaz neesmu es. — Visskaistākajai bija cepure ar ļoti platām malām, un tā bija ļoti praktiska cepure, jo viņa varēja rādīt savu seju citiem tikai tad, kad pati to vēlējās, un viņas līgavainim vajadzēja gaidīt ļoti ilgi, lai līgava būtu saredzama aiz tumši violetajām mātām. Visskaistākā pacēla galvu un paskatījās fotoaparātā tikai tad, kad izdzirda svilpojam tango, jo šajā vasaras rītā viņa jau otro reizi redzēja kādu nākam pa ceļu un aizrautīgi svilpojam Nebeidzami liegu laimi un arī baismīgi draudīgu nelaimi sološu tango. V Janka Kocii>š gāja pa šoseju un rr.ēģināja mācīties staigāt, jo cilvēks bez ki»pšm sabiedrībā nav nekāds cilvēks. Pat ja kurpes spiež var ir krietni par lietām, šīs mokas tomēr atmaksājas, jo tad vismaz tu ne ar ko neesi sliktāks par saviem laikabiedriem. Un, ja esi ar ko sliktāks par saviem laikabiedriem, diez vai tu maz esi cienīgs nest laikabiedra un arī cilvēka vārdu. Tā kā Jankam Kociņam kurpes bija par lielām, tad viņam negaidīti viegli padevās spert soļus tango taktī, un šī tango melodija viņu uzvaroši tuvināja sniegbaltajam automobilim un tā pasažieriem. — Labrīt, cienījamās jaunkundzes un visi pārējie! Cik skaists kaķītis! Un automobilisl — Janka Kociņš smaidīja apburoši un laipni, tikpat kā nevarēja pamanīt, ka viņš tikko kā tuvējā dārzā izģērbis putnu biedēkli. — Tikai nekust ne no vietas, — visjaunākā atcirta, viņas vienīgā vēlēšanās bija, lai šis nepazīstamais tips pēc iespējas ātrāk vācas projām. — Kaķītis taču kustas. Nu pavisam sprigans runcītis. — Janka Kociņš izrādīja, ka viņš ir ievērojams kaķu speciālists, viņš jau neko ļaunu nevēlējās, vienīgi gribēja pārbaudīt, vai tiešām neviens no šīs lepnās automašīnas nepamanīs, ka viņš tā mazlietiņ jocīgi apģērbies. — Kāds kaķītis? Automobilis! — Visnopietnākā no visām trim nu nekādi nevarēja-apjēgt, ka var būt arī kāds, kas nevar saprast, kurš šeit viņas runcis, kurš automobilis. — Kā ta kustēsies, ja motoram vāks vaļāl — Janka Kociņš viņai pieklājīgi atbildēja, piegāja pie motora vaļējā vāka un ar troksni to aizcirta. — Darbināšanas vainai Visjaunākā no visām trim paklausīgi ieslēdza aizdedzi, taču akumulators kopā ar starteri mala motoru pa tukšo. Janka Kociņš ļoti iedziļināti ieklausījās šajā troksnī, rādīja, lai tikai darbina vien, un tad, svilpodams tango, izdarīja to, ko gandrīz vienmēr dara, lai pārliecinātos, ka attiecīgie radioaparāti, ledusskapji un cita tamlīdzīga tehnika ir galīgi sabojājušies un tos no ilgstoša kapitāla remonta nekas vairs nevar glābt, — viņš viegli uzsita ar dūri pa motora vāku. Notika neticamais — motors nosprauslojās un sāka rūkt, kā jau tas labi audzinātam un rūpīgi koptam motoram pieklājas. Visjaunākā, pārsteigta par notikušo, atlaida sajūgu, un elegantais automobilis ar spēju rāvienu aizlidoja metrus divdesmit atpakaļgaitā. Tajā vietā, kur atradās sniegbaltais horhs, uz šosejas gulēja šoferis ar rūtaino cepuri un divām atslēgām paceltās rokās. — Tevi taču tā varēja sabraukti — Janka Kociņš uztraucās ne pa jokam. Taču šoferis mašīnas labošanai bija patērējis tik daudz enerģijas, ka par savu dzīvību vairs nebēdāja, viņš bija bezgala laimīgs, ka mašīna tomēr darbojas.
— Vakar es tā visu noregulēju, bet šorīt… — šoferis noņēma savu cepuri Jankas Kociņa priekšā un ilgi kratīja viņa roku. — Nebūtu te gadījies, vajadzētu visu automobili nodot lūžņosl — Janka augstsirdīgi paziņoja un bija bezgala lepns uz sevi, tādēļ salika rokas lepnā pozā uz krūtīm un atkal sāka svilpot tango, to pašu varen lustīgo un varen kustīgo tango, kura melodija lika asinīm ritēt straujāk, prātu padarīja mierīgu un tukšu, un visa dzīve likās viena jautra un viena nebeidzama izprieca. VI Aiz koku galiem iznira saule. Rīts jau sāka uzrādīt savas krāsas, un putni dziedāja, cik vien to spēja, taču putnu dziesmās neviens neklausījās, jo saule aiz koku galiem skrēja arvien ātrāk un ātrāk, jo elegantā horha šoferis spieda no sava autiņa, cik vien iespējams. Visjaunākā no visām trim sēdēja blakus šoferim un bažīgi lūkojās pulkstenī. Šoferis arī bažījās, ka nenokavē, un saule aiz koku galiem skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Viscienījamākā no visām trim noņēmās ar savu kaķi, jo Fātumam ļoti nepatika, ka tik ātri brauc, un viņš neapmierināti ņurdēja, kā brīdinādams par iespējamām nepatikšanām. Visskaistākā no visām trim smējās kā kutināta, viņa bija noņēmusi savu platmali ar ļoti platām malām, lai to neaizpūš projām vējš, un arī bez platmales izskatījās visnotaļ skaista. Janka Kociņš palīdzēja viņai platmali pieturēt un kaut ko acīm redzami smieklīgu stāstīja viņai pie auss. Visskaistākās līgavainis arī bija noņēmis savu platmali un ļoti uztraucās, ko gan viņa līgava tur tā sačukstoties un tā smejoties. Viņa atbildēja savam līgavainim, ka viņu jaunais ceļa biedrs ģeniāli protot stāstīt anekdotes. Līgavainis kļuva arvien drūmāks un drūmāks, un viņa raibais tauriņš zem zoda bija galīgi šķībs un savilcies uz vieniem sāniem. Janka centās viņu mierināt, ka viņš vispār esot īsts anekdošu ģēnijs un šorīt no paša agra rīta esot jau izģērbis vienu putnu biedēkli. Neviens tam neticēja, visi apgalvoja, ka viņš esot ļoti gaumīgi ģērbies, kaut arī mazliet ekscentriski, bet tieši šis nelielais ekscentrisms piešķirot viņa personai īpašu valdzinājumu. Janka pateicās par laipnajiem vārdiem un apliecināja līgavainim, ka viņam būs ļoti skaista sieva un viņš labprāt būtu par viņu nākamās ģimenes mīļu ģimenes draugu. Visi vēl gribēja dzirdēt no Jankas kādu anekdoti, bet Janka Kociņš koķeti atrunājās, ka ikviena anekdote -esot jāstāsta īstajā brīdī, un šis īstais brīdis vēl neesot pienācis. Gan jau. Vēl priekšā taču tik gara diena. — Bet man jūs nupat to anekdoti stāstījāt, — brīnījās visskaistākā no visām trim un lūdza, lai viņš tomēr to izstāsta visiem. Janka Kociņš bija Janka Kociņš, tādēļ uz tik konkrētu jautājumu neko neatbildēja, tikai pasmaidīja pats sev un pēc tam daudznozīmīgi visskaistākajai no visām trim un atkal sāka svilpot to pašu sapņaini skaisto, taisni laimē iekšā aicinošo tango. Ja viņš nesēdētu automobilī, tad noteikti uzaicinātu visskaistāko no visām trim uz deju un viņi abi varētu sapņaini sakust tajā laimes pārpilnajā tango. VII Saule bija uzkāpusi jau laba sprīža tiesu virs meža, upe saulē viegli ņirbēja, un Juris Straume svinēja savu trīsdesmito dzimšanas dienu kopīgi ar Roņonkuli. Viņi abi sēdēja blakus uz soliņa pie jahtkluba un katrs dzēra savu aliņu, ļāvās šīs ziemeļzemes brīnumam — vasarai, ļāva, lai viņus abus apspīd saule, šis vislielākais brīnums, kurš šajos platuma grādos skopi, bet tomēr, dāvā savu siltumu un gaismu gandrīz visus negaros mēnešus. Kaijas slinki gulšņāja jahtkluba piestātnē, jo visas jahtas jau brauca pa upi, vienīgi Jura jahta tur stāvēja apklāta ar brezentu. — Tātad tev vasara jau beigusies, — secināja Roņonkulis un iedzēra no pudeles pamatīgu š|uku.
— Jā, rīt jau jābūt darbā. Šogad vasaras vairs nebūs, — tikpat lēni un stiepti, saulē sildoties, viņam atbildēja Juris. — Es tavā vietā gan būtu dzimšanas dienā saaicinājis draugus, jautras jaunkundzes, kaut kur aizbraucis ar jahtu, bet tu brezentu pāri… — Roņonkulis Jurī neskatījās, ies nu tur uz to jocīgo skatīties, it kā jau nebūtu noskatījies pietiekami. Viņu pat neinteresēja, ko īsti Juris atbildēs, viņš jau sen bija sapratis, ka katrs dzīvo savu dzīvi, nav ko jaukties iekšā citu cilvēku darīšanās pat ar pareiziem jautājumiem, pat ar gudriem padomiem. Juris Straume tāpēc arī Roņonkulim neko neatbildēja, viņš tikai skatījās saulē, |āva, lai saule silda viņa seju, visu viņa augumu, Juris Straume joprojām, cerēja, ka šajā dzimšanas dienā notiks kas negaidīts un izšķirošs, kas viņa dzīvi sagriezīs ar kājām gaisā, kaut kas apmetīsies šķērsām, pēkšņi notiks kaut kas negaidīts un spējš, kas varētu noderēt kā vaduzvaigzne, kā visas turpmākās dzīves centrs, kā lepna patiesība, kuras dē| varētu pat nāvē iet. Roņonkulis mēģināja atcerēties, kāds viņš ir bijis toreiz, kad viņam bija trīsdesmit gadu, taču bija par slinku, lai ko prātīgu atcerētos, vienīgi draugu gan viņam toreiz bija daudz, bet toreiz jau daudz 4am bija laika, dienas ritēja lēni un bezgalīgi, bija garš, garš rīts, ilga un nebeidzama diena, un vakaros nevarēja vien izdomāt, ko labāk sadarīt. Nu laiks joņo mežonīgi ātri uz priekšu, rīts ir sekundes garumā, dienu nemaz nevar pamanīt, bet vākars pienāk pārāk ātri, Nevar vairs paspēt neko prātīgu izdomāt. Un Roņonkulim niezēja mēle pajautāt, kāpēc tā gadījies, ka Jurim Straumēm neredz neviena paša drauga. Ko viņš viens bez draugiem var sadarīt? Juris Straume domāja, kas notiks, kad viņš jau būs Roņonkuja gados. Visbriesmīgākais būtu tad, ja viņš arī sešdesmit un pat deviņdesmit gadu vecumā gaidītu kādu lepnu patiesību, kādu centru, kādu vaduzvaigzni. Viņi abi bija atslējušies pret jahtkluba sienu, sēdēja saulītē ar ciet acīm un |āva, lai rīta asā saule apspīd viņu domas. Acis viņi abi atvēra vienlaicīgi, jo sajuta kādu nostājamies saulei priekšā. Tā bija jauna sieviete dzelteni zeltainā un visās pārējās varavīksnes krāsās mirdzošā kleitā, uz pieres viņai bija īsi izru||ota un sīki izbužināta frizūra, bet aizmugurē mati bija gari, un viņa tos mētāja no viena pleca uz otru. — Vai tiešām mans direktors ir aizbraucis, tā arī mūs nepagaidījis? — viņa jautāja. Roņonkulis atbildēja, ka visi jau sen esot gabalā, izņemot Juri, vai tad neredzot, ka visa upe esot pilna ar aizbraucošām jahtām. Juris neko viņai neteica, tikai saprata vienu, ka šī jau nu nemaz nav tā būtne, kuru viņš ilgojas satikt savā dzimšanas dienā, kas varētu arī nozīmēt ko vairāk par šo kleitu visās varavīksnes krāsās. Kleitas īpašniece sarauca degunu, redzami sapīkusi, pateicās par izsme|ošo atbildi un aizgāja, svilpodama kādu tango melodiju. Sī melodija bija tik pārpilna ar nesasniedzamām ilgām un nekad neizārstējamām sāpēm, ka Juris Straume mēģināja pats to nosvilpot. Taču tas neizdevās, arī svilpotāja jau bija gabalā. VIII Janka Kociņš vilka savas kurpes paša svilpotā tango taktī pretim dzelzceļa stacijai. Viņš svilpoja asfaltētā simtgadīgu ozolu alejā, kuri savā garajā ozolu mūžā bij* ne to vien pieredzējuši. Aiz kokiem jau bija redzamas dzelzce|a sliedes, un pa sliedēm svarīgi aizelsoja preču vilciens, ietīdams svilpojošo gājēju savos baltajos un industriālajos dūmos. Kad dūmi izklīda, Janka izbrīnījies ieraudzīja, ka elegantais horhs ar visiem tikpat elegantajiem pasažieriem pabrauc viņam garām, tad apstājas un gaida, kamēr viņš ar savām kurpēm pietangosies pie viņiem. — Labrīti Kas tad nu atkal? — Janka viņiem vaicāja, pieklājīgi pacēlis savu putnu biedēkļa katliņu.
— Gribēju visiem izstāstīt jūsu vienreizējo anekdoti, taču nekas nesanāk. Nav talanta, — Jankam paskaidroja visskaistākā no visām trim. Patiešām pilnīgi visi elegantie elegantajā automobilī sēdošie izskatījās ļoti noskumuši. Gandrīz vai izskatījās, ka viņi atgriežas no bērēm, kur uz visiem laikiem nobērēts kas bezgala skaists, cēls un neatvietojami dārgs. — Tātad jahta aizbrauca, jūs nesagaidījusi, — Janka pilnīgi pareizi secināja. Šoferis teica, ka viņiem bijusi izplānota vienreizēja svētdiena. Visjaunākā no visām trim teica, ka viņi briesmīgi vēlējušies iebraukt jūrā, pašūpoties jūras bargajos viļņos, viņa pat ar roku parādīja, kā viņi visi būtu braukuši pa jūru un pa viļņiem. Visnopietnākā no visām trim teica, ka viņa ļoti gribējusi parādīt Fātumam jūru, jo jūrnieki ļoti bieži ņemot līdzi kaķus jūras braucienos, un viņai tā vien liekoties, ka Fātumam esot ļoti romantisks raksturs, un viņa to vairs nekad laikam nevarēšot pārbaudīt. — Un visu to aizstāt ar anekdotil Vai tad nevienas citas jahtas tur nebija? — Janka Kociņš jautāja kā jau Janka Kociņš. Esot gan bijusi viena, atbildēja visjaunākā un bezcerīgi secināja, ka tā nu viņi briesmīgi esot kādam vajadzīgi. Visskaistākās līgavainis sakārtoja savu raibo tauriņu taisni, lai tas atrastos pilnīgi paralēli viņa zodam, sakārtoja savu platmali paralēli raibajam tauriņam, to visu darīdams, viņš visiem atgādināja slaveno franču teicienu, ka tāda tā dzīve esot. Ja viņi visi nebūtu visvienkāršākie mirstīgie, tikai sīkas skaidiņas straujajos dzīves viļņos, varbūt tad jahta nebūtu aizbraukusi, viņus nesagaidot. Viņa māte teica, ka viņš taču esot rakstnieks un rakstnieks nekad tik pesimistiski nedrīkstot runāt. — Rakstnieks? Un kāpēc jūs to visu stāstāt man? — Janka Kociņš viņiem visiem noprasīja. Visskaistākā no visām trim patiešām apgalvoja, ka viņas līgavainis esot topošais rakstnieks. Nu Janka Kociņš noskaitās ne pa jokam. — Kāpēc jūs to visu stāstāt man? Jahtklubā to vajadzēja darīt zināmu. Tas taču ir pilnīgi neiespējami, ka priekš topoša un pēc pāris desmit gadiem slavena rakstnieka var neatrasties kaut viena jahtai — Tā nu mēs visi ar vienu pašu topošu rakstnieku dabūsim Jahtu. — Šoferis neticīgi grozīja galvu un teica, ka viņš labprāt aizvestu Janku līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai. — Kāpēc tikai ar vienu pašu? Kāpēc jūs visi sevi velti noniecināt? Jūs … Jūs … Jūs … — Janka Kociņš dziļā aizgrābtībā lūkojās uz visiem, viņi jutās kā dievs, kas, pēkšņas kaprīzes dzīts, no mēļa pikām uzrada jaunus un daudz, daudz labākus radījumus — cilvēkus. — Ārprāts! Kāda laime, ka es jūs pazīstu! Vai es to maz spēšu atstāstīt saviem bērniem? Visas trīs sievietes un arī abi vīrieši izskatījās joti apmulsuši no pēkšņā pavērsiena, viņi laikam vēl īsti neapjauta, ko šis dīvainais cilvēks ekstravagantajā apģērbā no viņiem īsti vēlas, skatījās viens uz otru ar zināmu neizpratni, bet Janka Kociņš ielēca horhā un atkal sāka svilpot savu bezgala jauko un lipīgo tango, to pašu tango, kas tika svilpots tā, ka visiem k|uva pilnīgi skaidrs, ka dzīvē nav nekā neiespējama, pasaule ir brīnišķīga, dzīve ir skaista, nevajag tikai pašam būt šausmīgam nūģ m, vajag būt vienmēr gatavam tvert labvēlīgu mirkli, nekad nedrīkst palaist garām izdevību uzsmaidīt uzvaru resošam gadījumam, un šis svilpotais tango nav nekas va rāk kā mazs atelpas brīdis, lai tikai ievilktu elpu spējāk krūtīs, lai vienā izelpojienā varētu sasniegt pilnīgi neiespējamo. IX Gar jahtkluba ziņojumu dēli, kur bija izlikti visādi brīdinājumi, pavēles, uzsaukumi, garām ccriņkrūmam,garām noplukušajam jahtkluba stūrim jau nāca visa elegantā horha kompānija. Ne vien žilbinošās dāmas, ne vien topošais rakstnieks ar šoferi, bet arī ēdienu un dzērienu grozi, pat gramofons ar visu tauri un vēl šādi tādi skaisti nieki, bez kuriem svētdienas piknikā gluži vienkārši nevar izdzīvot. Rakstnieks izskatījās joti nopietns un gudrs, viņa raibais tauriņš turējās zem zoda pilnīgi
nevainojami, arī visi pārējie centās būt tādi paši — tikai vēl smalkāki, vēl cienījamāki. Vienīgi runcis Fāiums bija tāds kā vienmēr — uzpūties un ļoti neapmierināts, augstprātīgi un nicinoši no savas samta somiņas noraudzījās uz visu notiekošo. — Uz kuģiem nav nekāda sauszemes žurku kārtība. Tādēļ steigsimies drusciņ lēnāk, lai es jūs visus varu ierakstīt kuģa rullī, — svinīgo gājienu, kur ikviens centās pēc iespējas pareizāk likt rokas un kājas, kur ikviens zināja, kurp skatīties un kurp^neskatīties nekādā gadījumā, pārtrauca Roņonkulis. Viņš bija pat uzlicis cepuri ar spožu nagu un apsūbējušu enkuru. — Kā tad — noslīks un vēl nezinās, kā sauc. Vispirms ievērojamais vārda mākslinieks, cienījamais un mī|otais rakstnieks… — Janka Kociņš stādīja svarīgajai amata personai priekšā savus biedrus. Topošais rakstnieks uz brīdi apmulsa, taču tikai uz brīdi. — Kāpēc nu tā … Rakstiet vienkārši — Rihards Vītiņš. Rihards pat nocēla platmali, tikko jaušami palocījās amata personai, pie tam tā, ka raibais tauriņš zem zoda pat nepakustējās. — Tālāk ievērojamā un neaizmirstamā… — Janka Kociņš ar labiem panākumiem demonstrēja, ka galvaspilsētas mākslinieku koncerta konferansjē pienākumi kādā provinces mazā klubiņā viņam būtu tīrā špicka. — Vienkārši viņa mamma. Māksliniece Antonija Vītiņa, — apstiprināja visnopietnākā no visām trim, un arī runcis Fātums apstiprinoši pamāja ar galvu. — Vēl dvēse|u inženiera nākamā dzīves biedre… — Janka centās būt īpaši svinīgs. — Līna.-Pēc uzvārda pagaidām… Dimantišvilli. Tā viņa pateica, lepni aizslīdēja pa laipu tik cēli kā modēju demonstrētāja un iekāpa jahtā. Juris viņai pa> sniedza roku. Viņa satvēra jahtas kapteiņa roku kā pašu par sevi saprotamu lietu. — Un nu … personas, kas viņus pavada … — Janka Kociņš noņēma savu katliņu un abām pavadošajām personām izjusti paklanījās. — Maija Zeltīte. Tā, lūk! — Visjaunākā no visām trim pateica «Tā, lūk!» tik daudznozīmīgi draudīgi, ka pati no šī draudīguma nobijās. — Un viņas vīrs Edmunds Zeltiņš. Tikai viņas vīrs, — nobubināja šoferis un bija |oti nelaimīgs, ka šajā spožajā kompānijā izskatījās visnožēlojamākais. — Un tas arī tā kā būtu viss. At|aujiet tagad jūsu padevīgajam kalpam Jankam Kociņam no jums atvadīties! — Janka paklanījās visiem, bet Līna, visskaistākā no visām, lūdza viņu palikt, jo viņš taču protot stāstīt tik skaistas anekdotes, arī visi pārējie sauca, lai nāk vien uz jahtu, ko gan viņi visi iesākšot bez Jankas Kociņa. — Mīlīt, tev tomēr būs jābrauc, jo es jau tevi ierakstīju kuģa rullī, ja tu nebrauc, tad viss rullis jāraksta par jaunu! — uztraucās Roņonkulis. — Kas tā par ākstīšanos! Viņš saka Janka Kociņš, es viņu pierakstu, bet nu šis nebrauks! Tā Jankam Kociņam nekas cits neatlika kā sēsties jahtā, un viņš sevi vienīgi varēja mierināt ar domu, ka nebūtu slikti apsēsties tuvāk Līnai Dimantišvilli. Jurim, kā jau jahtas kapteinim, vajadzēja parakstīties kuģa rullī pašam. — Roņonkul, kāpēc tu katru no maniem pasažieriem tik vērīgi aplūkoji? — viņš jautāja. Roņonkulis noņēma savu lepno cepuri, jo nu jau dienesta pienākumus skaitījās izpildījis, nodomāja, ka uz tik stulbu jautājumu var vispār neatbildēt, taču tomēr teica: — Vienkārši apskatījos, ar ko tu kopā svinēsi savu dzimšanas dienu! — Un ar ko tad? — Man jau sen vairs nav nekāda īpaša prieka pētīt un izprast cilvēkus Vienīgi putniem vēl varu kā nebūt palīdzēt. Roņonkulis atrada kabatā maizes drupačas un sāka tās sviest kaijām. Kaijas' tūlīt pacēlās no ūdens un sāka ap viņu griezties raibā un mežonīgā dejā. Vecais Ronis jau sen domās meklēja, ar ko varētu
salīdzināt šo nežēlīgo un atbaidoši rijīgo deju. Skatīdamies, kā aizpeld Jura jahta, vecais Ronis nodomāja, ka no visām cilvēkiem pazīstamām un izdejojamām dejām šis kaiju trakais un plēsonīgais riņķojums mazliet atgādina tango. Tādu badīgu, pat partneri aprīt alkstošu tango. X Pāri upei pārskrēja vējš,spējāk izlieca buru, un jahta uzreiz sāka slīdēt jūtamāk. Juris Straume sēdēja pie stūres, un viņam patika šis spējais rāviens, kad bura rāva uz priekšu visu jahtu, kad vējš kā jokodamies pārvarēja ūdens pretestību, viņš laikam tikai šādu rāvienu dēj pavadīja savu vasaras atvaļinājumu, braucot ar jahtu, jo viņam pašam vienmēr pietrūka tāda spēka, kad spēji ar kādas buras palīdzību varētu pārvarēt visas sevī un apkārtnē esošās pretestības. Sīs ilgas pēc šī spējā spēka viņā bija tik spēcīgas, ka viņš gandrīz vai aizmirsa savus pasažierus. Janka Kociņš sēdēja uz jahtas borta, lepni pārsviedis vienu kāju pāri otrai, un, vējam pieņeThoties spēkā, pārsviesto kāju sāka sajūsmināti šūpot. Šūpoja arvien stratfjāk, līdz kurpe ņēma un nokrita no kājaS. Labi vismaz, ka viņš bija vakar vakarā mazgājis kājas. Labi, ka neviens no klātesošajiem to neredz, tādēļ Janka iebāza kāju atpakaļ kurpē un klusu pie sevis sāka svilpot visu laiku jau svilpoto tango. Tomēr nē, topošais rakstnieks Rihards bija ko pamanījis, jo zem savas platmales pielika fotoaparātu un bijā jau paspējis iemūžināt šo vēsturisko mirkli. Visskaistākā no visām trim — Līna stāvēja jahtas priekšgalā, graciozi turēdamās pie vants. Vējš viņas cepuri ar ļoti platām malām daiļi locīja ap viņas seju. Visjaunākā no visām trim — Maija centās nostāties kaut kur Līnas tuvumā, taču jahtas priekšgalā tik eleganta vieta, kāda viņai īsteni pienāktos, vairs neatradās. Maijai tik vien atlika kā ļaut vējam, lai tas mētā viņas matus. Visnopietnākā no visām trim — Antonija arī nebija varējusi sev atrasf piemērotu un ērtu vietu. Viņa tās jahtas bija iedomājusies daudz lielākas, un tagad nu nemaz nebija ērti novietot savu raženo augumu tā, lai arī Fātums justos ērti. Edmunds bija nosēdies blakus Jankam Kociņam un centās iespēju robežās palielīties: — Tikai nedomā, ka es te esmu tāds nieka šoferītisl — Vai tev prāfsl — Vispār man ir baigi daudz naudasl Lai nu kas, bet naudas gan man nekad netrūkst. Jūs pat nevarat iedomāties, kā man tā nauda apriebusies. — Man gan vienmēr trūkst, — Janka Kociņš godīgi atzinās. — Vienmēr trūkst. Aizdod kādu desmitnieku. Kol — Sieva neļauj, — Edmunds bezspēcīgi paskaidroja. Viņam varēja ticēt, varēja arī neticēt. Janka Kociņš neticēja. Vairāk neko Edmunds Jankam nestāstīja, pat sāka justies tā kā nelaimīgs, jo redzēja, ka viņa sieva Maija pašlaik izskatās sapūtusies. Laikam tādēļ, ka viņai nebija cepures ar tik platām malām kā Līnai. Topošais rakstnieks Rihards Vītiņš jau visus savējos bija nofotografējis, vēl atlika tikai uzņemt bildi, kā jahtas kapteinis sēž pie stūres un sapņaini raugās burā, tādē| gribēja pielikt savu fotoaparātu zem cepures, bet apķērās, ka platmales viņam vairs galvā nav. — Es atvainojos, vai drīkstētu jūs mazliet iztraucēt? — viņš uzrunāja Juri, norādīja uz savu bezplatmalaino galvu un jau patālu no jahtas peldošo cepuri. Antonijas runcis Fātums šaušalīgi iebrēcās, un Antonija jau saprata, ko tas nozīmē. — Tas nav uz labul Tā viņš uztraucas, tikai tad, kad sagaidāmas milzīgas nepatikšanas. Juris jutās |oti neērti, ka viņa pasažieris pazaudējis cepuri, tādē|, pārvietodams buru, pagrieza jahtu, un, braucot ar lielu loku, nāca arvien tuvāk topošā rakstnieka platmalei. Janka pārliecās pāri bortam, izzvejoja cepuri un sniedza īpašniekam.
— Ja nebūtu slapja, varētu pat likt galvā. Līna sidrabaini smējās oar slapjo līgavaiņa cepuri. Viņa smējās tik aizrautīgi, Ka kļuva mazliet neuzmanīga, atgāza nedaudz par daudz atpakaļ savu galvu, un vienā mirklī viņas elegantā, tumši violetā cepure ar gaiši violeto lentu skaisti planēja vējā. Atkal nelabi iebrēcās Fātums, un Antonija uzreiz iztulkoja viņa teikto: — Tā jau es domājul Taču jahtas kapteinis Juris atkal pārkārtoja buru, izdarīdams elegantu manevru, jahta griezās plašā lokā, un Līnas cepure ieplanēja Jurim tieši rokās, pirms tā vēl .paspēja nokrist ūdenī. Topošā rakstnieka līgavai nekas cits neatlika kā nākt pēc cepures. Viņa liecās caur vantīm, pieturējās pie grotbomja, un vējā viņa arī bez cepures izskatījās |oti skaista. Juris to visu redzēja, viņš sevī sajuta spēcīgu vēja uzbrāzmojumu, viņš jutās kā bura, kas spējīga pārvarēt jebkādu pretestību, spējīgs nest milzīgus smagumus, tos pat nejūtot. Viņš sniedza Līnai violeto cepuri, bet vaļā to nelaida. Fātums sēdēja Antonijai uz pleca kluss un mierīgs, tādēļ Antonija neteica neko, tikai skatījās uz visu notiekošo, cieši sakniebusi lūpas. Tā kā Juris bija atlaidis stūri, jahta pēkšņi sasvērās, un no sānu borta plauktiņa uz jahtas klāja izkrita nazis ar spožu asmeni un krāsainiem stikliņiem izrotātu spalu un nokrita tieši Jankam Kociņam pie kājām. Fātums iebrēcās spalgi un draudoši, Antonija tieši tāpat. — Tas tik ir daiktsl — Janka nazi pacēla un ieraudzīja uz spala sievietes seju. — Ei, tā taču esat jūs, Līna! Kā dzīva! Patiešām Līnai un sievietes sejai uz naža spala bija zināma līdzība. Ne jau matos, pat ne lūpās un acīs. Drīzāk sejas izteiksmē. Tajā izteiksmē, kuru parasti ir ļoti grūti ņoformulēt. Parasti ar šādām sejas izteiksmēm vīrieši zīmē sievietes, ja viņiem šo sieviešu trūkst. — Man to šodien uzdāvināja. — Juris pasnied?a Līnai tumši violeto platmali, izņēma Jankam no rokām nazi, nospieda spalā sīku izcilnīti, spožais asmens ar tikko sadzirdamu klikšķi pazuda, kā nebijis. Janka Kociņš, kā jau Janka Kociņš, izlikās, ka nekas nav noticis, tikai noskatījās, kā Juris iebāž nazi kabatā, un sāka atkal svilpot tango, to pašu mīlestības bezprāta, pāri plūstošas kaisles, viena liktenīgi vētraina skata, asiņojošas sirds un bezgalīgo cerību pārpilno tango. XI Molam dārdēdams uzgāzās virsū ūdens kalns, kā gribēdams akmens krāvumu iznīcināt, taču akmens izturēja, ūdens masa sašķīda miljons sīkās šļakatās, bet vēlās jau nākošais vilnis. Jahta vēl peldēja pa mierīgu upi, bet bija jau redzama upes mute, aiz akmens mola liekuma zvērojošas vi|ņu muguras. J?nka mēģināja joprojām svilpot, taču viņš bija tikai, svilpojienā savilcis lūpas, pats svilpojiens nesanāca, jo jūrā aiz viļņu mugurām te parādījās, te pazuda zvejnieku laivas kā sīkas un nevadāmas skaidiņas dabas nevaldāmajā pulsējumā. Vēl uz upes viss bija mierīgs un jauks, tikai iāds asāks vējiņš, taču dārdošais mols nāca tuvāk un tuvāk. Rihards skatījās plīstošajos viļņos, ar vienu roku cieši satvēris savu slapjo cepuri, bet ar otru saturēdams taisni raibo tauriņu zem zoda, tātad nefotografēja. Maija beidzot apsēdās blakus Edmundam, jo nevajadzēja vairs stāvēt izaicinošā un neatkarīgā pozā, un abi bijīgi raudzījās uz tuvojošamies briesmām. Antonija sēdēja, cieši piespiedusi sev klāt Fātumu, tas brēca vēl trakākpar tūkstoš zīdaiņiem uzreiz, un Antonijai bija pat bail šoreiz izskaidrot, ko īsti nozīmē Fātuma nemiers. Tikai Līna joprojām stāvēja jahtas priekšgalā, pozu neizmainījusi, tā vien šķita, ka viņa nevar sagaidīt, kad pār jahtu sāks velties varenie vi|ņi. Jurim viņa šķita kā sena dieviete, kādas kādreiz stāvēja senu kuģu priekšgalos, nesdamas kuģotājiem
aizsardzību un veiksmi. Viņš labprāt brauktu ar savu dievieti plīstošajās bangās, lai viņi abi varētu kopīgi sajust, ka šī nevaldāmā ūdens stihija ir tīrais nieks, viņi ir stiprāki un gudrāki par to, un šī būtu viena lieliska viņa dzimšanas dienas svinēšana, tas būtu patiešām vai neaizmirstami, bet pēkšņo sajūsmas vilni Juris sevī noslāpēja, jo tādā vilnī braukt jūrā bez apmācītas komandas būtu vistīrākais neprāts, un viņam bija kauns par savu veselo saprāfu. — Tepat netālu upē ir sala ar senām pilsdrupām. Varbūt pagaidām piestāsim tur. — Tā kā neviens Jurim neko neiebilda, jahta jau slīdēja projām no jūras un no upes mutes. Topošais rakstnieks Rihards atkal sāka fotografēt. Viņš nu bezgalīgi vēlējās iemūžināt attālinošos molu un plīstošos vijņus. • — Jūrā tomēr būtu bijis skaistāk, — Līna teica ļoti pārmetoši un skatījās uz jahtas kapteini tā, it kā tas viņai būtu ko bezgala dārgu apsolījis un viss bezgala dārgais palicis tikai tukšs solījums. — Tādi jau ir tie mūsdienu vīrieši, — Maija viņai piebalsoja. Viņa atkal pameta Edmundu vienu likteņa varā un pārvietojās tuvāk Līnai, juzdamās |oti apmierināta, jo kapteinis viņu dzēlības izlikās nedzirdējis. Janka atkal bija ielicis kājas kurpēs, viņa svilpojiens atkal bija ieguvis skaņu, atkal varēja svilpot to pašu jau no agra rīta svilpoto tango, kura melodija ar asajiem iekritieniem, kā bezdibenī krizdama, un pēkšņajiem pacēlumiem, kā debesīs uzlidodama, solīja paēdušiem atkal izsalkuma sajūtu, mīlā pagurušajiem atkal atjaunoja kaisles baudu, komforta rāmumā iestigušiem atkal īstas un pirmatnēji baigas izjūtas., XII Vientu|ā sala gandrīz pašā upes vidū nāca arvien tuvāk un tuvāk. Janka joprojām svilpoja savu tango, un viss bija tik brīnišķīgi, cik jau nu brīnišķīgi var būt svētdienas dienā, kad spīd saule, kad saulē laistās upe, kad savas sejas saules vannām ir pagriezušas interesantas sievietes un vismaz viena no viņām ir skaista. Kamēr Juris izmeta enkuru, viņš stāstīja saviem pasažieriem visu, ko bija lasījis un uzzinājis par šo salu. Pašlaik šai salai neesot gandrīz nekāda nosaukuma, bet kādreiz šeit risinājušies vēsturiski ļoti nozīmīgi notikumi. Divpadsmitajā gadsimtā vācu iekarotāji šeit esot uzcēluši savu pirmo cietoksni, šeit viņi esot uzlūguši ciemos vietējo cilšu virsaišus uz draudzīgām dzīrēm un dzīru laikā visus vadoņus nokāvuši. Pēc tam cietoksni postījuši zviedri un poļi, tas būtu pieredzējis vēl daudz briesmīgu ainu, ja vien, kara tehnikai attīstoties, šī vieta pamazām nebūtu zaudējusi jebkādu stratēģisku nozīmi. Taču pirms visiem daudzajiem cietokšņiem, pilīm, kaujām un asinsdarbiem, kā senas teikas stāstot, tieši uz šejieni zvejnieku puiši esot veduši laivās savas meitas, lai pārgulētu pirmo mīlas nakti. — Ehē! Nu tad man līdzi Uz priekšul Tā kā visi vēl vīkstījās pa jahtu, Janka Kociņš, kā jau Janka Kociņš, lēca ūdenī pirmais, viņš ļoti gribēja, lai visi seko viņa piemēram, bet starp jahtu un salu atradās pāris metru plata ūdens strēmele, un Janka Kociņš iekrita šajā platumā tik pamatīgi kā enkurs. Tikai putnu biedēkļa katliņš palika peldot un šūpojoties uz ūdens. — Iekrita ūdenī kā stulbās komēdijās, — Rihards secināja. — Un nepeld augšā, — Līna piekrita. Antonija arī neredzēja Janku izkāpjam krastā, un viņa Izmisīgi skatījās uz savu runci: ko gan par to visu Fātums teiks? Rihards pat bija pārliecies pāri jahtas malai, lai redzētu, vai ūdenī iekritušais peldēs vai arī nepeldēs augšā. Viņš pārliecās pār borfu fik cītīgi, ka mugurpusē pa vīli viņarfi pārplīsa bikses. Nu Fātums iebrēcās tik briesmīgi un ar tik nelabu gaudojienu, ka likās — desmittūkstoš velniem rauj astes nost. — Tā Fātums ir brēcis tikai tad, kad mūsu galvenajam režisoram zajumos pārplīsa bikses un nevienam ne adatas, ne diegal — Antonija steidzās paskaidrot, ko nozīmē viņas runča pravietiskais
brēciens, un viņa patiešām ieraudzīja, ka dēlam bikses ir pušu. Visi nu bija bezgalīgi pārsteigti par Fātuma bezgalīgo intelektu, tikai Jurim nebija laika par to brīnīties, viņš ātri nometa kreklu un bikses, ielēca ūdenī un izvilka Janku krastā. — Te taču ir briesmīgi dziļš, — Janka Kociņš secināja, viss pilot. — Jahtas taču nevar piestāt seklumā, — Juris viņam centās paskaidrot. — Kāpēc mani neviens nebrīdināja agrāki Es taču nemāku peldēt. — Jankam bija pavisam pazudusi humora sajūta. — Noslīkt tik skaistā dienāl Brrrl Līna smējās par Rihardu un arī par Janku, jo abi izskatījās cik nelaimīgi, tik arī smieklīgi. — Velciet tik abi žaketes un bikses nost, un ejam uz pilsdrupām. — Juris smējās, izvilkdams trapu, lai neviens vairs neiekristu ūdenī. Janka Kociņš paklausīgi piecēlās, nometa smiltīs žaketi, gribēja vilkt nost bikses, bet laikā apķērās, ka zem šīm garajām biksēm īsāku biksīšu viņam apakšā nav. Līna tikai smējās par abiem, jo kā Riharda, tā arī Jankas sejā atspoguļojās visas pasaules ciešanas, sākot jau ar tiem pagānu laikiem, kad stiprākie vājākos vienkārši apēda un neveiksminieki labprātīgi devās nāvē. — Tik brīnišķīgu dāmu sabiedrībā bez garajām biksēml Nu nēl Tas būtu pārāk izaicinoši! — Janka Kociņš nokratīja no žaketes smiltis un vilka to atkal pilošu mugurā, visus vājumus un neveiksmes viņš jau bija pārvarējis, jo humora sajūta atkal bija atgriezusies. Rihards šo paziņojumu uztvēra gandrīz kā nāves spriedumu, viņš turēja bikšu dibenu ar abām rokām un |oti bažījās par sava raibā tauriņa stāvokli zem zoda. — Jums arī nav ne adatas, ne diega? — Antonija jautāja bezgala traģiski, jau iepriekš zinādama, ka nebūs. Tik tiešām nevienam nebija ne adatas, ne diega, ne gudra padoma. Visi jau bija nokāpuši no jahtas, tikai Rihards vēl minstinājās, līdz apķērās, ka traģēdijas vietu var apsegt ar platmali. Tādējādi otra roka palika brīva, lai varētu sakārtot raibo tauriņu, kurš nu atkal nevainojami raibojās zem viņa zoda. Janka atkal saprata, ka viņš šeit nu nekādi nedrīkst palikt pēdējais, tādē| rikšoja salas krūmos iekšā, saukdams: — Uz pilsdrupām! Pieplaksim pie vēstures krūts! Viņam atbildēja kaijas, kuras viņš bļaujot bija izbaidījis. Tās sagriezās virs salas traki mežonīgā tango, jo šeit tās ligzdoja, tās griezās, ķērca, klaigāja izmisīgā tango, jo šeit bija to ligzdas, ar šo tango tās cerēja izglābt savu nākamo paaudzi, tātad saglabāt sevi mūžīgi mūžos. XIII Krūmu un dažu īstiem kokiem līdzīgu koku ieskauts itin glīts un itin jauks laukumiņš, kura vidū atradās seši, septiņi, varbūt arī astoņi akmeņi starp ziedošām puķītēm. Starp krūmiem jau varēja dzirdēt šurp nākošu cilvēku klaigas un bezbēdību. — Ei, kur tās pilsdrupas? Nekur vēl neredz! — Janka Kociņš gavilēja. — ECO! Vai vel tālu? — sauca ksda sievietes balss, un tā skanēja bezgala jautri. — Tūlīt, tūlīt, — visus mierināja Juris, arī viņš jutās ļoti svinīgi un pacilāti, jo šī bija viņa dzimšanas diena, un viņš šo faktu vēl nebija aizmirsis. — Un tā un tā es mūžam klīstu, — kāds deklamēja, un visi šo deklamāciju uzņēma ar sajūsmas pilniem smiek« liem. Beidzot Juris visus izveda laukumiņā un parādīja šos iesus, septiņus, varbūt arī astoņus akmeņus, kas tikpat labi varēja arī būt un varēja arī nebūt senas pils drupas, — Un tas ir viss? Tik vien? —s Līna bija tikpat pārsteigta kā visi pārējie. — Nekas nav mūžīgs. Gadsimtiem ilgi bija pils ar varenu cietoksni. Un nu nekas vairs neliecina par to. Kāpēc gan ne? Vēsture ir pilna ar tādiem piemēriem. — Juris skatījās uz sešiem, septiņiem, varbūt
arī astoņiem akmeņiem, un viņam bija mazliet kauns par šo patētiku nevietā. Taču viņš jau sen bija pieradis, ka visu, ko viņš parasti teica, lieifkā daļa uzņēma kā dīvainību vai labākajā gadījumā untumu. Jurim vajadzēja šajā vietā tikai mazliet pievērt acis, un viņš jau redzēja slaveno Grīvas cietoksni, svešze mniekus, kuri svēti ticēja, ka nes šīm atpalikušajām ciltīm apgaismību, patiesu kultūru un īstu ticību. Sī vienreizējā viņu misijas apziņa ļāva slepkavot, dedzināt, iznīcināt visus, kas nedomā tāpat. Sī nejēdzīgā pārākuma apziņa vienmēr ir bijusi visbriesmīgākā, jo, pirms slepkavot, dedzināt, iznīcināt citus, jau iepriekš rūpīgi un metodiski slepkavu pašu galvās kas tiek noslepkavots, dedzinātāju galvās kas tiek izdedzināts, iznīcinātāju galvās kas tiek iznīcināts. Tas tiek paveikts tieši ar izcilas apgaismības, ar vienreizīgi un nesasniedzami augstas un aukstas kultūras un ar tikai vienas vienīgas īstas un visīstākās ticības palīdzību. Taču Juris pat acis nemirkšķināja, jo viņš skatījās uz Līnu, un visas šīs kaut kur izlasītās un sev vēl nenoskaidrotās domas viņš veltīja tikai Līnai. — Kāpēc gan ne? Bija varena pils un sabruka. Kas gan tur sevišķs? Tik vien tās nelaimes! — Līnas līgavainis joprojām turēja savu platmali, rūpīgi apsegdams nelaimīgo vietu. — Tāpat notiks arī ar mums. Cik ilgi — un neviens nezinās, ka mēs šeit esam bijuši, vai vispār esam bijuši. — Līna bija paslēpusies zem savas platmales, un neviens neredzēja viņas seju, bet Jurim šķita, ka viņa vienīgā ir sapratusi, ko viņš teica, gan arī to, ko noklusēja. — Tikai viss īstais un patiesais ir mūžīgs, — Janka ziņoja, no krūmiem iznākdams. — Ķilavas tomātu mērcē! Janka Kociņš turēja rokās konservu bundžu kā vislielāko arheoloģisko dārgumu, kurš tik daudz prot zinātājam pastāstīt par seniem gadusimtiem. — Ne vien bez biksēm, pat ar plikām kājām te nevar staigāt, — Antonija paziņoja, pasperdama ar kāju pudeles lausku, jo viņa bija ieraudzījusi, ka Janka Kociņš stāv bez kurpēm, un tas šādās vēsturiskās vietās ir pārāk bīstami. — Mīlīši, kur tad manas kurpes? Tās būs noslīkušas manā vietā. Vairs nemaz nevarēšu pakustēties, — Janka Kociņš itin loģiski secināja, viņš ar vienu rāvienu jutās sliktāks par saviem laikabiedriem, nevienam nevajadzīgs un pilnīgi neciešams visai pasaulei. Vienīgi Maijai Zeltītei šī vieta likās ne vien skaista, ne vien filozofisku atziņu pārpilna, bet arī visnotaļ praktiska. — Nē, te nemaz nav tik slikti. Edmund, uz šī akmens mēs liksim patafonu. Seit visi varēsim sēdēt. Te cepsim desiņas, tātad sāc kurināt ugunskuru! Te būs maizīšu galds. Un kāda vieta dzērienu bāram! Un deju zālei! Kāds skats uz upi! Nu nē, tie senči nemaz nav bijuši mujķi, ka būvējuši savu cietoksni tieši šeit! Visi sāka drudžaini riktēties, un neviens nepamanīja, ka kaijas virs salas joprojām turpina savu izmisīgo tango. XIV Juris iznira no upes ar abām nelaimīgajām Jankas Kociņa kurpēm rokās. Janka Kociņš izskatījās visai laimīgs, ieraugot kaut arī ne savējās, bet tomēr kurpes. — Cik stulbi, ka tā arī neesmu iemācījies peldēt, — Janka atzinās. — Es nesaprotu, kā tā var — nemācēt peldēt, — Juris izlēja no kurpēm ūdeni. — Kas nu tā par īpašu mākslu — kustini tikai rokas un kājas. Juris iebrida vēlreiz upē un parādīja, kā to dara. — Mī|ais draugs! — Janka vilka kājās slapjās kurpes. — Cilvēce gadsimtu gaitā ir uzkrājusi tik daudz gudrību un pārgudrību, ka vislielākā māksla ir izdzīvot, to visu nemaz nezinot, jo visas gudrības nemaz nav iespējams aptvert. Nupat ir tā, ka viens nevar izlasīt visas grāmatas, apskatīt visas gleznas, izdzert visus sabrūvētos vīnus, izizmīlēt visas daudz maz ciešamās sievietes. — Vajag vismaz censties, — Juris viņam atbildēja tikpat nopietni un tikpat nenopietni, kā Janka
Kociņš bija cēlis viņam priekšā savus prātojumus. — Var lasīt tikai labas grāmatas, skatīt tikai izcilas gleznas, dzert tikai labu vīnu un mīlēt tikai visskaistākās. — Ak, nelaimīgais! Vai tas maz iespējams? Ja tu patiešām tā domā, tad esi briesmīgs tips. Es, piemēram, neesmu sastapis nevienu neskaistu sievieti, par vīnu, gleznām un grāmatām nemaz nerunājot. Vienkārši, ja man kāda nepatīk, nemaz to necenšos mīlēt. Sajā sakarībā ir viena ģeniāla anekdote. Tā ir patiešām ģeniāla, jo es vienmēr stāstu tikai vienu vienīgu anekdoti… Taču Janka Kociņš savu ģeniālo anekdoti nepaspēja izstāstīt, jo sāka skanēt tango, tas pats tango, kuru Janka Kociņš bija visu rītu sekmīgi svilpojis. Janka pat sāka svilpot šai melodijai līdzi, taču nu viņa svilpošana izklausījās visai neizteiksmīga, visai nabadzīga, jo viņam vienam pašam vajadzēja sacensties ar čelliem, vijolēm, trompetēm un saksofoniem. Visi šie instrumenti pavadīja kādu lokani vieglu un saldi smalku balsi, kuras dziedājums bija tik izsmalcināts, ka lija kā sīrupa esence. XV Gramofona varenā taure raidīja izplatījumā, patafona adatai viegli čirkstot, kvēli saldo tango melodiju, kuru vēl saldāku padarīja daiļi jo daiļi vārdi par skaistu puisēnu un daiļu meitēnu, kuri abi ļoti ilgojas pēc laimības un, par spīti visam, to sasniedz, kvēli jo kvēli skūpstoties. Pat baigai nāvei pienākot, tie ir vēl laimīgi, jo kvēli jo kvēli bučojas. Visi bija ērti jo ērti izvietojušies starp sešiem, septiņiem, varbūt arī astoņiem akmeņiem, visa, kas laika gaitā palicis pāri no kāda sena un varena cietokšņa. Edmunds grieza patafona kloķi, bet Antonija grieza desu sīkos gabaliņos, jo citādi Fātumam būtu jādzīvo galīgi neēdušam. . Maija lēja glāzēs vīnu, tas lija tango taktī, un šī paša kvēlu jo kvēlu laimību alkstošā tango taktī viņa sniedza vīna glāzes visiem pārējiem. Vīns tika pasniegts arī Līnai un Rihardam. Abi saskandināja, cieši jo cieši skatoties viens otram acīs. Visi ar viņiem saskandināja, taču dzert vēl nedzēra, jo Rihards lūdza kādu brītiņu uzgaidīt. > Ar platmali maskēdams savu bikšu nepieklājību, Rihards uzlika fotoaparātu uz statīva, uzvilka autoslēdzi, atkal nosēdās savā vietā, skatījās Līnai cieši jo cieši acīs, nemaz nepiemirsdams nevainojami novietot zem zoda raibo tauriņu. Visi sastinguši gaidīja, lai arī šis brīdis būtu iemūžināts uz mūžīgiem laikiem, un, kad tango ritmā noknikšķēja fotoaparāts, visi nesteidzīgi varēja baudīt tsavu glāžu saturu, un tango lipa pie visiem vēl trakāk par mušpapīru. Sājā skaistajā un tīksmīgajā brīdī klajumiņā starp sešiem, septiņiem, varbūt arī astoņiem akmeņiem beidzot ieradās arī Janka Kociņš un Juris Straume. — Mēs jau sen jūs gaidām. — Antonija ieraudzīja viņus pirmā. — Šausmīgi noderētu jūsu bandīta nazis. Edmunds Sr'vu nazi laikam turējis mašīneļļā, jo ar viņa nazi kapāto Fātums nemaz negrib ēst. Juris Straume izvilka no kabatas nazi, nospieda izcilnīti spalā, un spožais asmens izšāvās kā bulta. Kamēr ar krāsainiem stikliņiem izrotātais nazis paspēja nokļūt pie Antonijas, Rihards paspēja nospiest fotoaparāta slēdzi. Tavu laimil Ar Jura nazi kapāto desu Fātums ēdal — Kāda laimei — Antonija nemitējās atkārtot. — Vēl lielāka laime ir visu rītu svilpot kādu melodiju un pēkšņi izdzirdēt kādu blējam necilvēka balsī, — Janka teica, bet tā nu gan viņš nedrīkstēja izteikties. — Blēj? Tas taču ir Pauls Pērkons-Padebeškalns, — Rihards sašutisizsaucās un svinīgi norādīja uz skanošo patafonu, bet laikā apķērās, atcerējās pārplēstās bikses un šausmu vietu aizsedza ar fotoaparātu un arī ar platmali. — Pirmo reizi tādu dzirdu, — Janka atzinās. — Sava laika elegantākais vīrietis, — Līna arī svinīgi norādīja uz patafonu. — Tāpat kā es? — Janka vaicāja, taču viņš neaptvēra, ka nedrīkst savu necilo personu salīdzināt
ar Paulu Pērkonu-Padebeškalnu. — Jaunekli, pilnīgi visi komponisti, dzejnieki un pat dziedoņi salīdzinājumā ar Paulu PērkonuPadebeškalnu ir nožēlojami pigmeji. — Tango kā tango. Var pat izdejot. — Juris nesaprata, kāpēc viņa dzimšanas dienas ciemiņi ir tik uzbudināti un satraukti par kaut kādu ļoti viduvēju un visai salkanu dziedātāju, viņu neatstāja sajūta, ka viņš pats savā dzimšanas dienā piedalās kādas visai viduvējas un pat pliekanas lugas izrādē, kur darbojošās personas runā par visu, tikai ne par to, kas patiešām interesē skatītājus. — Tango kā tango… Tā nedrīkst runāt, — Antonija vicināja Jura nazi satrauktos riņķos. — Vai jums vispār ir bijis kādreiz kāds skaists un cēls sapnis? Viņa jautāja Jurim, nepārprotami norādīja uz Juri ar nazi, Jurim nu vajadzēja sākt stāstīt: tieši šodien viņam paliek trīsdesmit gadu, viņam ir kluss sapnis jau no paša agra rīta, ka šajā dienā varbūt notiks kas sevišķs, kas pārvērtīs viņu pilnīgi par citu cilvēku, viņš beidzot iegūs savai dzīvei kādu jēgu, kādu centru, kādu patiesību, kuras dēļ ir vērts pat nāvē iet, taču Antonija viņam neļāva pat muti atvērt. — Redziet nul Tieši tādēļ jūs šī mūzika atstāj vienaldzīgu. Bez sapņiem taču nedrīkst dzīvoti Nedrīksti Un is Paula Pērkona-Padebeškalna tango ir viens vienīgs sapnis. — Tātad tas Pauls un Pērkons, un Padebeškalns ir jau sen miris? — Janka Kociņš jautāja. — Kā — miris? Viņš ir dzīvsl — svēti un kaismīgi apliecināja Antonija. 1V6 Kamēr Antonija centās neizrādīt savu sašutumu par nedzirdēto nekaunību, ka Pauls PērkonsPadebeškalns var būt arī miris, Maija ar Edmundu jau dejoja. Lai arī kā abi centās, nekāda skaista un cēla dejošana viņiem abiem nepadevās, tikai tāda pastumdīšanās tango ritmā. Saprotams, ka šāda stumdīšanās Antoniju atkal aizvainoja. — Mana mamma, tava vecmāmiņa, Rihard, ir dejojusi šo te tango ar pašu Paulu PērkonuPadebeškalnu. «Alhambras» spoguļu iālē viņš nokāpis no skatuves, orķestris turpinājis spēlēt, un viņi abi dejojuši. Viņš esot dejojis tango kā dievs. Kad mana mamma mira, viņa to atcerējās kā savas dzīves svētāko brīdi, — Antonija bija tā aizrāvusies, ka pat aizmirsa pabarot Fātumu, un Fātumam vajadzēja sevi atgādināt ar neapmierinātu ņurdēšanu. — Vai es ko tamlīdzīgu spēšu stāstīt saviem bērniem, — Līna izskatījās ļoti bēdīga, un viņai atlika tikai secināt: — Šodien neviens vairs neprot dejot tango kā dievs. — Bet lūdzu! — Janka Kociņš bija gatavs dejotājs, gatavs uzveikt tangodejā pašu Paulu PērkonuPadebeškalnu. — Bet jūs taču esat vēl slapjšl — Līna uztraucās. — Kā mēs dejosim? • Janka bēdīgi izplēta rokas, izgrieza ūdeni no žaketes, bet neko sausāks nekļuva. — Vienīgais pielietojamais te būtu tikai kapteiņkungs, — Janka Kociņš secināja, un šķita, ka Juris visu laiku ir tikai gaidījis šādu uzaicinājumu. Līna paskatījās uz savu līgavaini, līgavainis neko neteica, tikai skumji pavicināja platmali. So žestu viņš varēja atļauties, jo stāvēja, ar muguru piespiedies pie koka. Juris palocījās Līnai, paveda viņu pāris soļu uz priekšu. Viņi nostājās viens otram pretī un kādu laiku tā stāvēja, līdz abi sajuta, ka pamazām kļūst pavisam citi cilvēki, vismaz Juris aizmirsa, ka viņam šodien ir dzimšanas diena un viņš visu rītu ir nez pēc kā ilgojies, viņi kā vienas vēja pūsmas, kā viena vi| ņa nesti sāka dejot, un abi bija pārsteigti, cik labi un viegli tas izdodas. Viņi dejoja arvien sarežģītākus gājienus, Līna uztvēra katru nākamo. Jura griezienu, un abi brīnījās, ka padodas gandrīz viss, ko var izdomāt un izdejot tango ritmā. Maija ar Edmundu, redzot, ka abu mīcīšanās izskatās visnota| slābi, pārtrauca savu stumdīšanos un gāja atsēsties uz akmeņiem, iedzert kādu glāzīti vīna un paskatī'ies, kā Līna ar Juri saplūst vienā
nebeidzamā un liktenīgā tango. Rihards, to visu redzot un šo to arī nojaušot, atgāja nostāk no koka, bet mamma viņam uzsauca un norādīja, lai dēls neaizmirst savas pārplīsušās bikses. Edmunds paņēma no Antonijas Jura nazi un sāka atgriezt konservu bundžu. Viņš bija praktisks cilvēks, un viņam ļoti patika, ka nazis ir pietiekoši ass, pat bundžas skārdu griež kā sviestu. Rihards apsēdās blakus Maijai un Edmundam, skatījās, kā Edmunds ar nazi veikli atgriež konservu bundžu, jo viņam ļoti negribējās skatīties, kā Līna dejo ar jahtas kapteini. Antonija glaudīja savu Fātumu, tā viņa sevi mēdza nomierināt. — Man šķiet, ka kapteiņkungs sit pušu viņus visus trīs. Paulu. Pērkonu. Un arī Padebeškalnu, — Janka viņai teica un norādīja ar roku uz patafonu. — Fātumam jūs ļoti nepatīkat. Pat ļoti, — Antonija viņam atbildēja caur cieši sakniebtām lūpām. — Tas tā varētu būt, jo es vairāk kādam daru labu, jo tas vairāk mani neieredz, — Janka secināja un apsēdās uz akmeņiem, un skatījās, kā Edmunds nomokās ap konservu bundžu. — Ko jūs tik skaistā dienā tādi saskābušil Nu laikam būtu īstā reize jums izstāstīt savu ģeniālo anekdoti, — Janka Kociņš piedāvājās, taču visi trīs izlikās, ka nav viņa teikto dzirdējuši. Edmunds jau bija bundžu atgriezis un nu ēda no tās ar dakšiņu. Maija tikai skatījās, kā Līna ar Juri dejojot saprotas bez vārdiem, kā tie abi lūkojas viens otrā, smaida, paliek atkal nopietni, jautā, izskatās izmisuši, pēkšņi sakļaujas kopā tik cieši, ka liekas — tur dejo tikai viens laimīgs cilvēks. Rihards paņēma no Edmunda Jura nazi un izlikās to pētām, viņš laikam centās sev iestāstīt, ka uz naža spala attēlotā sievietes seja nekādā gadījumā nevar piederēt Līnai. — Pasīgs pāris. Tā vien izskatās, ka sanāks būt šiem abiem par mīļu ģimenes draugu, — Janka Kociņš teica, bet neviens uz viņu neskatījās un neviens pēc tam nevarēja atcerēties, kurš pēdējais viņu īsti redzējis. Fātums tikai iebrēcās īsi un nejauki, bet arī uz to neviens vairs neskatījās, jo visi skatījās tikai uz Līnu un Juri. Līna un Juris tikai dejoja. Likās, nekas nevar viņus abus apstādināt. Laikam šis tango bija padarījis abus mazliet nesaprātīgus. It sevišķi Līnu. Kādā spējā griezienā viņa griezās tik strauji, tik valdzinoši atmeta atpakaļ galvu, ka viņas elegantā tumši violetā cepure ar gaiši violeto lentu nokrita no galvas un ieripoja ugunskurā. Šausmu skaistā un šausmu elegantā cepure ar visām šausmu platām malām vienā mirklī sadega švirkstēdama un izkūpēja gaisā. Tas notika tieši tajā brīdī, kad Pauls Pērkons-Padebeškalns beidza dziedāt, ar spēju akordu tango bija beidzies. Juris viņai atvainojās ar žestu par šo nepatīkamo atgadījumu, svēti apsolīja viņai nopirkt jaunu un tikpat skaistu cepuri, tad veda Līnu atpaka| pie Riharda, pateicās arī Rihardam par šo deju. Tikai apsēdusies, Līna redzēja, ka visi viņas draugi uz viņu |oti nosodoši skatās. Arī Juris saprata, ka noticis kas nelāgs, un viņš nezināja, ko iesākt, mēģināja pat apsēsties, gribēja apsēsties blakus Jankam Kociņam, taču, tā kā nekur viņu neredzēja, apsēdās turpat uz tuvākā akmens un izbrīnījies ieraudzīja nesen no ūdens izvilktās kurpes. — Kur tad Kociņš devies bez kurpēm? Līna atcerējās, ka viņš apsolījis visiem izstāstīt savu ģeniālo anekdoti, un nu būtu bijusi īstā reize. Neviens arī Līnai neatbildēj?, tādēļ Juris devās apskatīt, kur gan viņa jahtas pasažieris palicis. Palikušie gaidīja, kad abi beidzot atgriezīsies, bet atgriezās tikai izbrīnījies Juris. Janka esot no salas pazudis, kā ūdenī esot iekritis. Nu visi izstaigāja salu krustām šķērsām, un patiešām bija skaidrs, ka Janka Kociņš, peldēt nemācēdams, ir neglābjami ūdenī iekritis.
Paula Pērkona-Padebeškalna tango plate bezgala ilgi . griezās, tikai adatai vien švirkstot. Tas nu vairs nebija nekāds cēlais tango, ko varēja dziedāt, cerot uz laimi un jūsmu, lai kādas baigas briesmas draudētu. Tās arī bija beidzamās tango daudz maz līdzīgās skaņas, kuras Juris Straume dzirdēja savā dzimšanas dienā, un līdz ar to viņa dzimšanas dienas svinības bija noslēgušās. XVI Kādā lietišķi un pat askētiski iekārtotā telpā, kuras vienīgais izrotājums bija akvārija kaste, zivtiņas vis nešaudījās kur kurā, bet ziņkārīgi bija sapulcējušās vienuviet pie stikla, laikam skatījās, kā uz galda stāv divas palielas kurpes un blakus kurpēm krita fotogrāfijas. Tās bija tās pašas fotogrāfijas, kuras bija fotografējis Rihards. Seit bija redzama Maija, Antonija un Līna lepni sēžam horhā, šeit Jūris dejoja ar Līnu, Antonija sēdēja ar Fā tumu klēpī, Edmunds bija ar kaut ko acīm redzami neapmierināts, un Juris stāvēja blakus Jankam, un Jurim bija rokās nazis ar spožu asmeni un krāsainiem stikliņiem izrotātu spalu. Fotogrāfijas jau kuro reizi aplūkoja milicijas majors un vēl kāds jaunāks puisis, kuram bija jaunākā leitnanta uzpleči. — Juris Straume apgalvo, ka nesaprot, kur palicis Jānis Kociņš, bet visi pārējie apgalvo, ka šajā noziegumi) vainojams Juris Straume, — jaunākais leitnants runāja ska|i un skaidri, gramatiski pareizi un pārliecinoši. Tā skolā uzdoto vielu atbild teicamnieki, jau iepriekš zinādami, ka saņems piecnieku. Jaunākajam leitnantam bija arī mazas un gaišas ūsiņas, viņš patiešām izskatījās pēc tikko kā vidusskolu absolvējuša teicamnieka. Vecāki par «šādiem bērniem parastr ir |oti apmierināti, bet, ja šādi jaunek|i nosēžas kādā iestādē aiz svarīga un atbildīga galda, tad apmeklētāji raugās uz viņiem ar neuzticību — pārāk jauni, pārāk centīgi, droši vien neko prātīgu nejēdz. — Mums nav ne mazāko pierādījumu, ka Jānis Kociņš būtu jau miris, — majors runāja vairāk sevī un savilka pieri dziļās rievās. Nesen par viņu bija uzņemta dokumentāla filma, kur viņam bija ļoti bieži jāpozē tuvos un tālos plānos. Tagad viņš sevi vienmēr pieķēra nemitīgā pozē* šanā, kaut arī neviens viņu vairs nefiimē. — Pirmkārt, viņš neprata peldēt. Otrkārt, esam jau pārbaudījuši visas iespējamās laivas, un neviena nav cietušo vedusi. Treškārt, viņa māte, kura gaida uz mums… — Jaunākais leitnants jautājoši skatījās savā priekšniekā. — Lai viņa ienāk. Ienāca gandrīz jau piecdesmit gadus veca sieviete, ietinusies melnā un saburzītā lakatā, nošķiebtām kurpēm un caurām zeķēm kājās. Viņa uzreiz aptvēra, kurš šeit ir galvenais, kurš būs tas, kas viņai ko jautās. — Kāpēc jūs atnācāt? Mēs jums piezvanījām, lai no. skaidrotu laiku, kad jums būs ērti, kad mēs varētu pie jums aizbraukt, bet jūs šeit velti mūs gaidāt, velti uztraucaties. — Majors bija vēlīgi laipns,, jo kaut kas šajā sievietē viņam nepatika. — Atrodiet vismaz mana dēla līķi… — Jankas māte atbildēja un sāka raudāt. Viņa raudāja ilgi un ska|i. Jaunākais leitnants piegāja pie karafes, ielēja glāzē ūdeni, bet Jankas māte ūdeni nedzēra un tikai raudāja. Majors lūdza, lai viņa pēc iespējas vairāk pastāsta par savu dēlu, taču sieviete tik vien spēja kā nemitīgi atkārtot, ka viņš esot vienīgais dēls, ko viņa iesākšot vecumdienās, neko konkrētu viņa nebija spējīga izstāstīt. Jau trešo dienu viņš neesot redzēts. Majors atrada atslēgu saišķi, piegāja pie seifa, parakņājies dokumentu skapī, atrada turziņu ar zivju barību, sāka barot akvārija zivtiņas. Akvāriju viņš turēja tādēļ, lai, barodams zivtiņas, varētu savā nodabā padomāt, arī tādēļ, ka akvārijs nomierināja viņa apmeklētājus, radīja uzticību, un viņa neskaitāmajiem apmeklētājiem bija vieglāk sākt šķetināt savu sarežģīto likteņu gaitas.
Taču akvārijs un raibo zivtiņu šaudīšanās Jankas māti 'nenomierināja, viņa tikai raudāja, un bija skaidri redzams, ka nekāda sakarīga saruna neiznāks. Viņa solījās nākt atkal un atkal, tikai lūdza, lai mājās gan viņu netraucējot. Majors izsauca pa telefonu mašīnu, lai sievieti aizvestu uz māju un lai nebūtu jāklausās nemitīgajās elsās, ieslēdza reproduktoru. Atskanēja jauks un viegls tango, kas lidoja gaisā kā pieneņu pūka. Majoram šķita, ka mūziķi ar šo tango par viņu ņirgājas, jb tango vispār ir tikai spožs vizulis apmānīšanai, tikai smuks ielāps slēpjamam kailumam, tikai skaisti meli, lai nevajadzētu nok|ūt līdz patiesībai, tādē| reproduktoru izslēdza. XVII , Rihards Vītiņš stāvēja melnā halātā, galvā viņam bija notašķīta kovboja cepure, viņš lēni pacēla pistoli, ilgi mērķēja, tad nesteidzīgi izšāva. No mugurpuses pie viņa pienāca kāds vīrs melnā §das jakā. — Ko tu esi sastrādājis, tevi izsauc uz miliciju. — Viņš pasniedza Rihardam pavēsti. Rihards tikai vienaldzīgi paraustīja plecus, sāka šaut garās sērijās un pat uzsvilpoja kādu briesmīgi jautru tango ritmu. XVIII Līna stāvēja spogu|a priekšā, un vismaz kādas trīs šuvējas viņai uzlaikoja ļoti elegantu un |oti romantisku vakarkleitu a'la Marlēna Dītriha. — Mēs taču vairs nepaspēsiml Tev tūliņ jābūt milicijā. — Viena bezgala uztraucās un nevarēja vien īsti piespraust kreiso piedurkni. — Lai viņi gaidai Ko viņi tur iedomājas! — Pārējās abas bija visai niknas, ka tiek traucētas darbā. — Nekas. Es tur ieradīšos šāda! Un viņi tur būs mēmi! — Līna skatījās uz sevi spogulī un sāka svilpot šim tērpam atbilstošu tango, briesmīgi noslēpumainu un šausmīgi valdzinošu tango. XIX Starp dažādiem nikniem zvēriem no papes un kartona, starp pūķiem, krokodiliem, jaguāriem un tīģeriem, starp briesmonīgām lellēm gāja Antonija ar savu Fātumu uz pleca. — Antoniji Antoniji — viņu sauca mazs vīriņš. — Jums pavēste no milicijas! No milicijas! Antonija apstājās, viņas Fātums nelabi ieņaudējās, viņa paņēma zaļo papīriņu, ilgi to pētīja un pētīdama sāka svilpot tango, lai nomierinātu sevi un savu Fātumu. XX Maija sēdēja pie galda un bija ģērbusies vienkāršā kleitā ar īsām piedurknēm! Viņa sēdēja ļoti nopietni un koncentrēti kustināja lūpas, jo skaitīja naudu. Vispirms simtniekus, tad piecdesmitniekus, tad desmitniekus. Visķēpīgākā bija noņemšanās ar piecniekiem, trijniekiem un vienrubļniekiem. Katrai paciņai viņa apsēja apkārt baltu papīriņu un uzrakstīja summu. Kāds nolika uz galda vēl vienu za|u papīriņu. — Tas tev ar sveicienu no mūsu pašu milicijas. — Ak, — viņa tikai atbildēja, ņēma naudas kaudzes no galda un, svilpojot tango, to pašu liegu laimi sološo tango, meta saskaitītās naudas kaudzītes maisā. XXI Juris gāja starp bibliotēkas plauktiem un meklēja grāmatas par noziegumiem. To bija bezgala daudz, viņš nekad nebija iedomājies, ka grāmatas ir pilnas ar noziegumiem. No grāmatu vākiem pretī raudzījās pistoles un naži, lija asinis. Te bija gan seni, gan arī pavisam jauni, vēl nelasīti izdevumi, taču vairums bija spēcīgi apsmulētas, tūkstošiem roku skartas, bija iespējams pat secināt, ka daudzas lappuses šeit pāršķirtas ar drebošiem un saslapinātiem pirkstiem. Viņš jau bija gandrīz iejuties šajā grāmatu, noziecjumu pasaulē, kad viņu iztraucēja viņa kolēģe. — Biedri Straume, jums pavēste no milicijas. — Viņa |oti nobijās, ieraudzīdama, kādas grāmatas biedrs Straume sev izvēlējies. Kas gan to būtu varējis domāti Viņu pašu reti klusais un reti apzinīgais
kolēģisl Biedrs Straume paņēma pavēsti, tā viņam likās daudz smagāka un nopietnāka par milzīgo grāmatu kaudzi, un viņš apmulsušajai kolēģei sāka svilpot tango, gandrīz vai nepieklājīgu, toties šausmīgi vieglprātīgu un izaicinoši vulgāru tango. XX Edmunds stāvēja šautuvē un šāva, patronas nežēlodams. Viņam blakus stāvēja vēl viens un šāva tādā pašā tempā. — Kāpēc tevi atkal izsauc uz miliciju? — jautāja blakusstāvētājs. — Svētdien viens tā noslīka, ka vairs nevar atrast, — Edmunds atbildēja un turpināja šaut. Viņa mērķis bija ložu cauršauts, visas lodes bija gājušas desmitniekā vai devītniekā, un, apskatot tālskatī savu mērķi, Edmunds sāka svilpot to liktenīgo, liktenīgajā svētdienā tik bieži dzirdēto tango. XXI Šaurās pilsētas ielas bija pārpildītas ar automašīnām, tās brauca vairākās rindās, gandrīz vai berzēdamās cita gar citu, spraukdamās cita citai priekšā. Juris Straume brauca ar melnu volgu un, kā vienmēr sēžot pie stūres, domāja, ka mīts par šīs ziemeļzemes cilvēku raksturu rāmumu, noslēgtību un flegmatismu ir stipri vien pārspīlēts. Pietika tikai izbraukt cauri pilsētai, lai redzētu, kā automašīnas cita citu apdzen, kā kaut vai par sprīža tiesu grib tikt cita citai garām. Kā lamājas,ja otrs izdara kaut vai mazliet neveiksmīgāku manevru, kā izsamist, ja automobiļa lakojumā uzrodas kaut visniecīgākais skrāpējums. Viņš piebrauca pie stacijas laukuma, kurā viļņojās ļaužu jūra; un tik tikko spēja atrast stāvvietu blakus lielstiklotam autobusam. Kad Juris izņēma aizdedzes atslēgu, ļaužu pūlis sāka gavilst: «Malači! Ma-la-čil Ma-la-či!» Pat kliedza: «Urrāāā!» Ikviens izpauda savu sajūsmu kā mācēdams, gan tieši, gan arī apgriezti proporcionāli savam kultūras un audzināšanas līmenim, jo stacijas durvīs parādījās nogurušu un tomēr lepnu vīru pulciņš ar sporta lielsomām un hokeja kokiem. Viņiem pretī tika vicināti sajūsmas pilni plakāti, kareivju ķēde tika pārrauta, hokejistus pacēla uz pleciem un nesa uz autobusu. īpaši tika cilāts un urravots viņu treneris ar iesirmiem matiem, sportisku seju un jau apaļīgu vēderiņu. Juris lauzās cauri ļaužu pūlim pie trenera, bet abi tik vien paspēja kā samāties. Juris tik vien paspēja kā izņemt sporta lielsomu tēvam no rokām, jo sajūsmināto hokeja cienītāju pūlis abus jau izšķīra. — Pēdējo reizi kas tamlīdzīgs notika, kad sagaidīja Raini un Aspaziju atgriežamies Latvijā, — Jurim stāstīja kāda večiņa, bet arī viņus izšķīra fanātiķi, kuri jau neko ļaunu negribēja, tikai kaut nedaudz pieskarties avīzēs tik slavinoši aprakstītajiem un televizorā tik -bieži redzētajiem hokejistiem. Tā hokejisti krietnu brīdi tika izmētāti pa gaisu un aptaustīti, līdz varēja iekļūt lielstiklotajā autobusā. Pēdējo urravoja vispopulārāko un viscienījamāko no visiem, kura ikkatru vārdu ķertin izķēra sporta žurnālisti un gandrīz ikkatra, pat steigā izmesta piezīme spēles starpbrīdī tika precīzi jo precīzi atreferēta «Sportā». Viņam bija visgrūtāk tikt vaļā no entuziastiem un fotogrāfiem, iekļūt autobusā. Kamēr žurnālisti un speciālisti aplenca treneri, lielstiklotajā autobusā jau valdīja īsti ģimeniska atmosfēra: hokejisti skūpstīja savas sievas, ucināja bērneļus un jutās bezgala laimīgi. Daudzie tūkstoši caur lielajiem autobusa stikliem visu varēja lieliski redzēt, šī aina ikvienu patiesi aizkustināja, ikviens jutās, it kā sēdētu pie televizora vai arī kādā teātrī, kad pēkšņi ir atvērušies iemīļotu varoņu dvēseļu visapslēptākie nostūri un ilgas. Vienīgi Jura tēvs, ieraugot šo pārāk idillisko atmosfēru, savilka sāpīgu seju, izvilka no kabatas zāļu pudelīti un izdzēra to tukšu. Tuvākie hokejisti to uzreiz pamanīja, apklusināja arī pārējos, lai tik atklāti neizrāda ģimeniskos maigumus. — Nu jau pietiks, — Jura tēvs runāja autobusa mikrofonā, joprojām saviebis seju sāfvgā grimasē. — Sezona taču vēl nav sākusies. Sagaidītājām lūdzu atstāt autobusu! Savus vīrus varēsiet saņemt pēc
mēneša, pēc čempionāta pirmajām divām spēlēm! Un tikai tad, ja viņi uzvarēs! Pēdējais teikums bija joks, un visi apmierināti smējās. Sagaidītājas un mazie sagaidītāji varonīgi kāpa laukā no autobusa, bailīgi un bijīgi lūkodamies uz treneri, bet daudzie entuziastu tūkstoši sajūsmināti aplaudēja, ka ir vēl cilvēki, kas prot visu labā varonīgi uzupurēties, ir vēl treneris, kas, neskatoties ne uz ko, ved savu komandu pretī uzvarām. — Nekas, riekas! Kad sāksim uzvarrēt — pašas teiksiet paldies. Sito kausu jau nopelnījām un būs vēli Viņš nodemonstrēja hokejistu sievām mazu kristāla vāzīti, bet tās vairāk uz saviem vīriem autobusa logos vien skatījās, māja ar rokām, kaut ko vēl sauca par bērnu veselību, par to, ko nopirkušas, ka visi mājās ir veseli, un žēli noskatījās, kā lielstiklotais autobuss izgriežas no stacijas laukuma un aizbrauc uz treniņu bāzi. Jura tēvs arī bija izkāpis no autobusa un jau sēdēja blakus savam dēlam melnajā volgā. — Tev atkal laikam kādas nepatikšanas, ka esi paņēmis manu volgu un atbraucis sagaidīt. — Jura tēvs bija |oti apmierināts ar sevi un visu pasauli. — Vēl trakāk, īstas ziepes, — dēls atbildēja. Viņš gribēja sākt tēvam stāstīt par pagājušās svētdienas notikumiem un to sekām, gribēja lūgt padomu, kā rīkoties, taču saprata, ka tēvu pašlaik interesē tikai hokejs, tikai satraucošais sezonas sākums. — Pašlaik nekādu ziepju nav. Un nebūs. Tās nemaz nav iespējamas, jo mēs taču ieguvām pirmssezonas turnīra kausu. Kamēr mūsu izlase cīnīsies pa Kanādu, mēs vēl paspēsim paslīpēt tehniku, nostiprināt fizisko sagatavotību un, skaties, čempionātā būsim vismaz septītajā, varbūt pat sestajā vietāl — Jura tēvs vairāk runāja entuziastu pūlim, kurš vēl nebija izklīdis un satraukti pārrunāja tikko redzēto, rādīja ar pirkstiem uz viņu volgu. — Tu nu esi vēl populārāks nekā savā laikā Pauls Pērkons-Padebeškalns, — dēls secināja. — Pauls Pērkons-Padebeškalns ir nieka tango, bet paskaties, cik visi izskatās laimīgil Un viss tikai tādēj, ka mēs uzvarējām! — Jura tēvam apnika, ka viņu mašīna stāv uz vietas un pa galveno ielu braucošās mašīnas viņus pat neievēro, tādēj viņš izkāpa no volgas un nostājās visā augumā. Saprotams, ka garāmbraucošie šoferi viņu uzreiz pamanīja, nobremzēja, lai slavenajam trenerim nebūtu tik ilgi jāgaida, un Juris, svilpodams tango, varēja iegriezties šauro ielu autostraumē. Ko gan citu viņš varēja darīt? Neko. Tādēj arī svilpoja tango, kura melodiju zināja jau pārāk labi. XXIV 14.00 Jurim Straumēm bija jābūt pie izmeklētāja. Jau kādu stundu iepriekš viņš devās turp, meta pa pilsētu lielus līkumus, gandrīz vai varēja domāt, ka viņš šīs labi pazīstamās ielas skata pēdējo reizi. Līdz šim viņš par visiem gaidāmajiem notikumiem dzīvē bija domājis ar vieglu tīksmi, nekonkrētā kaut kā gaidīšana viņam sagādāja patīkamu baudu, bet nu ne vairs tīksmes, ne baudas, tikai neskaidrs satraukums par to, kas būs. Viņš jau bija paspējis izlasīt kādas septiņdesmit grāmatas par noziegumiem, sākot ar Dostojevski un visbeidzot ar plānām detektīvbrošūriņām, kur tika slepkavots un arī noziedznieks atrasts ātri un vienkārši, tikai ar nelielu galvas palauzīšanu, kā pārāk vieglu šaha uzdevumu risinot. Juris Straume labprāt atrastos un dzīvotu ikvienā šo grāmatiņu pasaulē, tikai Dostojevska smagie jautājumi viņam nebūtu pa spēkam. Viņš varēja to baudīt kā literatūru, kā mākslu, bet dzīvot tik saspringti, tik mokoši, to viņš nespēja. Viņš bezgala vēlējās, lai viss tomēr notiktu tik laimīgi kā grāmatiņās ar plāniem un apbružātiem vākiem. Pusdivos, ejot garām operas namam, viņš redzēja, ka pie šī mūzikas tempja stāv sniegbalts horhs ar nolaistu jumtu. Edmunds sēdēja pie stūres, un viņa seja bija izmisuma pilna. Maija izskatījās tik nikna, ka likās — viņa tūlīt pat izdarīs ko briesmīgu. Rihards kārtoja savu raibo tauriņu zem zoda, un viņa acis dega drūmā bezspēcībā. Antonija sēdēja ar savu Fātumu uz pleca, visa viņas būtne nepārprotami rādīja, ka viņa visu esošo paredzējusi iepriekš. Līna izskatījās tik sveša, it kā Juris ar viņu nebūtu dejojis tango.
Kad Antonija ielas pretējā pusē pie grāmatnīcas skatloga ieraudzīja jahtas kapteini, viņas Fātums iebrēcās tik šaušalīgi, ka visas garām braucošās mašīnas nobremzēja, šoferi ilgi grozīja galvas un nesaprata, no kurienes pēkšņi atskanējis tik šaušalīgs troksnis. Tramvaja gaidītāji pajuka kur kurais, jo tiem šķita, ka operas nams sācis brukt un tūlīt uzgāzīsies uz galvas. Juris vienīgais no šī brēciena nenobijās, pat pamāja horhā sēdošajiem ar roku, bet horhā sēdošie skatījās uz viņu tik nicinoši, tik nožēlojami — kā uz kādu gnīdu, kājslauķi vai arī kā uz kādu tikbriesmīgu nelieti, kurš pie sniegbalta galdauta apsēdies ar nemazgātām rokām. Tātad horhā sēdošie izlikās, ka Juri Straumi nemaz neredz, elegantais automobilis spēji uzņēma ātrumu un nozuda, atstādams Juri ar sveicienā paceltu roku. Viņš saprata, ka visi aizbraucošie viņu uzskata per vienīgo vainīgo Jankas Kociņa pazušanā, uzskata viņu par slepkavu, par sabiedrībai nevēlamu un ārkārtīgi bīstamu, un viņā pašā pēkšņi sāka skanēt tango. Nē, nē, viņš nesvilpoja, nedungoja, šī nolādētā retromelodija saka viņā pašā izmisīgi skanēt, un no tās viņš vairs va|ā nevarēja tikt. Juris mēģināja sev iestāstīt, ka šis tango ir pēdējais stulbums, ka pasaulē ir daudz skaistākas un paliekošākas melodijas, ir taču pēdējais idiotisms no visa pasaules pagātnes kultūras bagātā mantojuma atcerēties tikai šo vieglo liegumu, šo spožo tukšumu, taču šis tango viņu apņēma cieši un neatvairāmi, tango jau bija ielīdis viņā iekšā, viņš bija' šo tango aplicis sev visapkārt kā bruņas, kā neieņemamu cietoksni, šis tango bija kā pēdējā spēka palieka, kā pēdējā saite ar realitāti, kā mierinājums, kā samierināšanās ar nespēju patiesi paskatīties pašam uz sevi un citiem. XXV 14.00 Juris Straume sēdēja majora Griga|a kabinetā un skatījās, kā uz viņu akvārijā noraugās spožas zivtiņas. Viņš nu bija iekjuvis citā pasaulē, jo, meklējot pa gariem koridoriem vajadzīgo kabinetu, bija sastapis daudz sev līdzīgu, kas saspringti gaidīja un nervozi staigāja uz priekšu un atpaka|, nezinādami, kā izšķirsies viņu liktenis. Nu patiešām bija piepildījusies viņa dzimšanas dienas vēlēšanās, lai beidzot notiek kas izšķirošs. Majors Grigalis nebija savā labākajā formā, viņš vispār bija izsists no jebkādas formas, jo vakar pa televizoru tika parādīta dokumentālā filma par viņu. Tā bija pirmā pazīme, ka laiks iet pensijā, jo izmeklētājus, kuriem uztic sevišķi svarīgas lietas, neviens nefilmē. Filmā īpaši daudz figurēja akvārijs ar zivtiņām, un nu viņam bija atņemta iespēja, apmeklētājiem redzot, tās barot. Viņš baidījās arī smaidīt, raukt pieri tā, kā to bija vakar redzējis pa televizoru. Grigalim atlika tikai secināt, ka priekšniecība viņam smalki iegriezusi. Nu viņš nezināja, kā lai sēž, kā lai runā, viņš vispār nezināja, kā jāizturas cilvēkam, kurš vakar rādīts pa televizoru. Kolēģu zobgalības viņu diez ko netraucēja, bet viņu bezgala traucēja tas, ka viņš nezināja, vai šis Juris Straume ir vakar to muļķīgo filmu pa 8» 2t I televizoru redzējis vai arī nav. Tieši to viņš arī gribēja pajautāt, bet tas bija vienīgais, ko viņš nedrīkstēja jautāt. i— Kāpēc jūs nolēmāt izvizināt savā personiskajā jahtā pilnīgi nepazīstamus cilvēkus? — majors Grigalis jautāja. — Tā īsi un vienkārši nemaz jums nemācēšu izskaidrot, — Juris Straume atbildēja un pasmaidīja. — Atbildiet gari un sarežģīti. — Majors Grigalis šo smaidu iztulkoja tā, ka šis jauneklis tomēr ir vakar viņu redzējis pa televizoru un viņam nāk smiekli par mu|ķīgo veci. Taču Juris vakar televizoru nebija skatījies, viņš pasmaidīja vienkārši tāpēc, ka viņam nebija neviena patiesi tuva cilvēka, kurš viņu uzklausītu, kuram viņš spētu par sevi pastāstīt. Un nu Juris brīvi un viegli stāstīja, ko viņš darot bibliotēkā, ka viņam |oti patīkot šis darbs, jo bibliotēkas esot visu garīgo vērtību krātuves. Visu, ko cilvēce garos gados sakrājusi, visu varot atrast bibliotēkās. Kas gan notiktu ar pasauli, ja bibliotēku nebūtu? Viņš jautāja un atbildēja, ka šādu situāciju nevarot iedomāties. Taču bibliotēku cēlajā misijā nekas jauns neesot nācis klāt. Diemžēl bibliotēkas izsniedzot tikai grāmatas. Viņam esot ģeniāla ideja. Kāpēc nevarētu būt tā, ka bibliotēkās glabātos arī gleznas, grafikas, skulptūras, notis, kuras katrs varētu aiznest uz māju. Muzeju fondi esot pilni ar gleznām, kuras reti kāds redz. Bet, ja
šīs gleznas būtu bibliotēkās, kāpēc, piemēram, nevarētu uz kādu laiku paņemt uz māju vienu no Paujuka gleznām. Pēc tam Pauļuku varētu nomainīt ar kādu citu. īstās mākslas vērtības bieži vien glabājas daudziem jo daudziem nepieejamas, īstas mākslas vietā bieži vien jālietojot surogāti. Pie surogātiem pierodot, un īstu mākslu nemaz vairs nesaprotot. Viņš par to gatavojoties uzrakstīt kādai avīzei rakstu un, kad uzzinājis, ka ar jahtu grib pavizināties topošais rakstnieks Rihards Vītiņš, tad esot domājis, ka varbūt šis rakstnieks viņam varētu piepalīdzēt šo te visu uzlikt uz papīra. Majors Grigalis saprata, ka šis jauneklis tomēr nav viņu vakar pa televizoru redzējis, tomēr viņam no šīs atziņas vieglāk nek|uva, jo bija paradis visus pieciniekus dalīt divās daļās. Vieni grib no izmeklētāja kaut ko noslēpt, un ātri vien ir jūtams, tieši ko viņi slēpj. Otra daļa neslēpj neko, bet tieši ar viņiem ir visgrūtāk, jo sastāsta tik daudz lieka, ka grūti starp šo lieko atrast kaut vienu vērtīgu un noderīgu nozieguma šķetināšanas pavedienu. — Vai jūs Janku Kociņu iepazināt tikai pagājušo svētdien? — Majors jautāja. Juris esot ļoti brīnījies, kā Janka neesot viņu pazinis, jo abi gājuši vienā skolā. Janka droši vien tāpēc neesot viņu atcerējies, ka mācījies vienu klasi augstāk, un lielie jau mazos skolā nekad neatceroties. Vienreiz septītajā klasē Janka pat viņu esot izglābis no cietuma. Tas esot bijis tā. Viņš esot bijis samīlējies klases skaistākajā meitenē, bet viņu klases audzinātājai ļoti nepaticis, ka jau septītajā klasē samīlas. Viņa likusi visam klases kolektīvam abus nokritizēt. Bet Juris uz šo kritiku esot atbildējis, ka esot tāds cilvēks — ja reiz iemīloties, tad tikai pa īstam, uz visu mūžu, tādēļ nedomājot no savas mīlestības atteikties, pat apsolījis pēc vidusskolas beigšanas apprecēties. Visiem bijuši lielu lielie smiekli, bet klases audzinātāja ņēmusi viņa meiteni priekšā, un jau nākošajā dienā meitene esot smējusies par Juri tāpat kā visi pārējie. Viņam esot bijis tikai četrpadsmit gadu, šķitis, ka pasaule iet bojā, tādēļ skolas pagalmā atradis ķieģeli, atvēris koridora logu tieši virs skolas parādes durvīm un gaidījis, kad parādīsies nelietīgā klases audzinātāja. Taču garām nācis Janka Kociņš un ar to ķieģeli izsitis loga rūti. Pēc tam Jankam Kociņam esot bijušas lielas nepatikšanas, bet viņš pats joprojām neesot apprecējies. Majors Crigalis saprata, ka protokolā šo dīvaino mīlas stāstu ierakstīt nav vērts, tādē| uz baltas papīra lapas zīmēja skaisti kantainu ķieģeli. Jo ilgāk viņš bija strādājis savu cilvēku uzklausīšanas amatu, jo vairāk viņš bija saklausījies daudz^ko tādu, ko nebija vērts protokolā rakstīt. Dažkārt gan viņam likās, ka tieši šis nevērtīgais ir visbūtiskākais, tas pateica par cilvēku daudz vairāk nekā pirkstu nospiedumi vai autoritatīvas ekspertīzes slēdziens. — Vai jums gadījumā šis nazis nav līdzi? — Majors Crigalis atrada fotogrāfiju, kurā Juris Straume bija redzams ar nazi rokā. — Nē, nav. — Kur tad tas Ir? —. Laikam jahtā palika, — Juris atbildēja un saprata, ka pazūd bezdibenī, jo visā tajā Jankas Kociņa pazušanas trakumā viņš savu nazi bija aizmirsis. Viņu atkal pamazām un neatvairāmi pārņēma tango. Nolādētais tango, kuram nav spēka pretoties, kurš ņem viņu un aprij, kā čūska aprij mazu un baltu pelīti. Viņam nekas cits neatlika kā justies pēc iespējas labāk un atbrīvotāk šajā tango. XXVI Juris meklēja savā jahtā nazi un nekur 'o nevarēja atrast. Jaunākais leitnants, savas mazās, gaišās ūsiņas braucīdams, staigāja viņam visur līdzi. Viņu interesēja pilnīgi viss, taču visvairāk viņu interesēja jahta kā tāda. — Jahtas laikam ir ļoti dārgs prieks. ^ — Pāris automašīnu vērtībā. — Un tā pieder jums? Pašam? — Nē, manam tēvam, — Juris atbildēja, viņam vienmēr bija kauns, ka nevar izdzīvot no savas
niecīgās bibliotekāra algas, un tēvs viņam joprojām palīdzēja. Viņš lasīja grāmatas, nodarbojās ar kaut kā nozīmīga un būtiska gaidīšanu, viņš centās grāmatās atrast, kas tas nozīmīgais un būtiskais varētu būt, bet tēvs viņam deva savu volgu, savu jahtu, pat naudu, ja tas bija vajadzīgs, un viņš varēja netraucēti izkopt savu gaumi, spodrināt ideālus. Grāmatu bija bezgala daudz, tās runāja cita citai pretī, izsmēja cita citu, pat ienīda, pieglaimojās, mulsa izmisumā. Visi šie garīgās cīņas pilnie konflikti grāmatās un viņa paša personiskais mērķis, ko viņš nekādi nevarēja sasniegt, veidoja to tukšumu, kurā nu brīvi ieplūda tango, visu aizsegdams ar savu spožumu tā, ka tukšums tik tikko bija pamanāms. 5ajā tango viegli un ērti varēja pazust un pat nepamanīt, ka esi jau pazudis,* un atrast sevi vairs nav iespējams. XXVII Pa upi mazs velkonītis čakli vilka milzīgu liellaivu ar smiltīm, un šajā ikdienišķajā ainā nopietni un ieinteresēti noraudzījās Roņonkulis un majors Grigalis. Abi sēdēja uz soliņa upes malā, skatījās, kā Juris un jaunākais leitnants meklē pa jahtu nazi. Saprotams, ka Roņonkulis baroja kaļjas. Tās griezes ap viņiem neizprotamos lokos, neizprotamā dejā, un nebija saprotams, kas viņām liek tā griezties. Izsalkums vai arī tikai lidotprieks. — Jūs bijāt tas, kas rakstīja kuģa rulli. Izņemot kapteini, jūs visus pārējos redzējāt pirmo reizi. Varbūt ievērojāt kādu dīvainību? Vai kādu sīkumu? — Majors Grigalis jau bija aizmirsis dokumentālo filmu par sevi, viņš atkal jutās kā cUw&ks, kā profesionālis, kurš agri vai vēlu, tomēr nonāks ļAc skaidrības, lai arī kāda tā būtu. — Man jau sen pārgājusi patika saprast cilvēkus. Vienīgi putnus. — Roņonkulis tikai meta kaijām maizi, un kaijas nejāva maizei iekrist ūdenī. — Man atkal patīk akvāriju zivtiņas. Stundām varu uz viņām skatīties. Tā skatoties, iespējams pat izdomāt ko nebūt par cilvēkiem, — majors viņam piekrita. — Kas tur ko domāt. Tādi paši kā šitās kaijas. No ārienes trakoti smuki un žilbinoši. — Roņonkulis tikai meta kaijām maizi, kaijas griezās neizprotami un dabiski skaistos lokos. — Bet kur jūs ņēmāt to nazi? — Nazi gan vairs nevienam nedāvināšu, — Roņonkulis solījās, atrada akmeni un iemeta jahtkluba rāmajā ūdenī. Akmens noplunkšķēja ūdenī, un ūdenī no punkta, kur akmens iekrita, sāka veidoties ātri un steidzīgi ap|i. — Kāpēc tad ne? — m'ajors jautāja. — Paskaties uz tiem vi|ņiem. Katrai lietai, labai vai ļaunai, ar kauč ko saskaroties, veidojas viļņi. Kā labums, tā ļaunums tā briesmīgi izplešas. Un nazis jau nu nav nekāda labā lieta, — Roņonkulis ļoti nopietni teica. — Kāpēc tad tomēr to nazi, ko? — Majors neatlaidās. — Vecumdienu dullums. Kad es to nazi reiz, nākot uz darbu, atradu, tad uz tā spala bija attēlots briesmīgi nesmuks un nešķīsts meitietis. Es uzreiz paliku dusmīgs. Kā tā vari Pats rūpīgi slīpēju stikliņus un pārtaisīju to meitieti \ par vienu reti skaistu sievieti. Skaistāku par visiem šitiem putniem kopā. Parādīju Jurim, un Juris bija kā tra'cs uz to. Vai man žēli — Roņonkulis iemeta vēl vienu akmeni ūdenī un skatījās, kā uz visām pusēm skrien asi un satraukti viļņi. Majors gaidīja, kad dīvainais vecis vēl ko stāstīs, bet Roņonkulis nebija nekāds pļāpa — bez jautāšanas viņš ar svešiem cilvēkiem pārāk daudz mēli nekulstīja, tikai skatījās japrojām akmens izraisītajā viļņojumā un sāka ko nebūt klusi pie sevis dungot. Tas dungojiens izklausījās pēc tango. XXVIII Lielais Sporta nams bija ļaužu pārpildīts. Te bija gan jauni, gan veci, gan vīrieši, gan sievietes, gan lieli, gan . mazi, un visi kā viens izskatījās aizgrābti laimīgi, visi kā viens aplaudēja, raudzījās, kas notiek tur lejā — sporta arēnā. Arī sporta laukums bija skatītāju pārpildīts, tikai laukuma vidū atradās garš podests, kur grozījās apģērbu demonstrētājas, un to vidū visdievišķākā no šīm daiļi ģērbtajām dievišķajām būtnēm bija Līna.
Kad aplausi bija beiguši dārdēt, sevi pieteica ļoti maigs un ļoti nervus kutinošs tango. To pašu Paula Pērkona-Padebeškalna tango, kuru svilpoja Janka Kociņš un kuru dejoja Juris ar Līnu, nu atskaņoja moderns estrādes ansamblis, mataini zēni to izraustīja no ģitārām un svieda caur pastiprinātājiem lielajā hallē, lai visi klātesošie pilnīgi apdultu šajās nepiepildāmas laimes un saldā neprāta alkās. Taču tas vēl nebija viss. Blakus orķestrim pie maza galdiņa sēdēja kāda sieviete ar mikrofonu. Viņa bija ģērbusies uzsvērti nevērīgi, pat frizūra bija uz visām pusēm izplūkāta mākslinieciskā nekārtībā. Viņa ar mikrofona palīdzību pārkliedza tango kā vienu nieku, Jo meditēja mikrofonā par šeit redzamo izrādi, par apģērbu demonstrētāju noslēpumainajiem soļiem un griezieniem un īpaši par tērpiem, jo tērpi viņai bija cilvēces progresa augstākais sasniegums un visaptveroša filozofija. Kad sporta zālē ienāca Juris, viņš uzreiz ieraudzīja Līnu slīdam pa paaugstinājumu, izdzirda viņu abu tango, un viņš gāja meklēt ģērbtuvi mākslinieciski izplūkātās un filozofiski noskaņotās sievietes meditēšanas pavadījumā. — Ievērojiet krāsu saskaņul Sarkanas bikses, sarkans svīteris kopā ar baltu vestil Oranži svārki, oranža blūze kopā ar melnu tunikul Tumši zaļš un gaiši zaļš! Tumši zils un sarkansl Vai arī tā nav elegances pazīme, tas noslēpumainais kods, kā mēs cits citu varam uzrunāt bez vārdiem! Pavērojiet izšuvumus un aplikācijas, it kā nieks, bet tā ir vēl viena iespēja padarīt mūsu dzīvi krāšņāku un priecīgām noskaņām bagātāku. Un nu pievērsiet uzmanību modelim deviņi pieci deviņi. (Sis modelis bija Līna. Viņa gāja tango, skatītāju šalkoņas un sajūsminātas balss pavadīta.) Sis nu ir tā saucamais šazubls. Kas tad ir visā pasaulē plaši pazīstamais šazubls? Atbilde ir labi saredzama ikvienam no mums — vienkārši virsvalks, kura vīles nav sašūtas. Pogu un diegu vietā tikai dažādu krāsu lentītes un aplikācijas. Ikviena varēs justies bezgala ērti un bezgala pacilāti, šādā šazublā pildot ikdienas mājas soli. Šazubls ir šīs sezonas vislielākais notikums, gandrīz vai revolūcija. Sazubla būtībā izpaužas tikai šazublam raksturīga tendence un noteikta prasība — nost ar pogām! Es nebaidos vēlreiz atkārtot — nost ar pogāml Pogu vietā lietosim jostas un jostiņas, lai vēl lielāku vērtību var iegūt šķēlumi — gan slīpi, gan taisni. Es vēlreiz atkārtoju — nost ar pogāml Sim drosmīgajam aicinājumam aplaudēja pat tie, kuri uz modes skati vēl bija atnākuši ar pogām. Sporta zāles vienu galu aizsedza aizkars, Juris atrada aizkarā spraugu un vienā rāvienā nokļuva pie tām dievišķajām būtnēm, kuras tango pavadījumā skatītāja tūkstošiem spēja izraisīt nebeidzamu sajūsmu. Cik skatītāju zālē visas šīs būtnes izskatījās cēlas un slīdošas, tik šeit steidzīgas un nevaļīgas. Visur valdīja pārģērbšanās trakums. Ātrāki Ātrāki Atkal smaidu uz lūpām un uz priekšul Jāpārģērbjas pusminūtē, jo ikvienu jau gaidīja nākošā uo atkal nākošā kleita, jo viņas visas dzīvoja tikai tām pāris minūtēm, lai izietu pie tūkstošiem aizvien jaunā, aizvien krāšņākā tērpā. Neviens nepamanīja Jura pēkšņo ielaušanos, jo nevienai nebija laika, tikai — ātrāk un ātrāki Lai visi ģībst, ieraugot nākošo kleitul — Nost ar pogāml — Juris teica, jo ieraudzīja Līnu gandrīz pusmetra attālumā, kad viņa vilka nost tikko izslavēto šazublu. — Ko jums vajag? — Līna jautāja un vienā rāvienā novilka kleitu, taču tas nebija nepieklājīgi domāts, tas vienkārši bija viņas darbs. — Līna, varbūt jūs atceraties, kur uz salas palika mans nazis? — Juris stāvēja |oti apmulsis, viņš baidījās uz Līnu pat paskatīties. Starp šuvējām, kuras skraidīja šurp un turp, šo to vēl pielabodamas, šo to vēl uzlabodamas, pie žurnālu galdiņa atzveltnes krēslā sēdēja jauneklis ar gaišām ūsiņām un lielām, melnām brillēm un, neviena neievērots, garlaikoti šķirstīja modes žurnālus. Viņš izņēma no kabatas spogulīti, ķemmēja savas Osiņas, bet spogulītī ļoti labi redzēja, kā' Juris sarunājas ar Līnu. Saprotams, ka tas bija jaunākais leitnants. Taču Juris viņu neievēroja, viņam nebija ne laika, ne vēlēšanās skatīties apkārt.
— Es to nazi iedevu Antonijai Vītiņai, jūsu līgavaiņa mātei, lai viņa ar to sagriež kaķim desu, bet pēc tam,.. — Aizejiet uz leļ|u teātri un paprasiet pats to viņai. Man ir |oti žēl, ka liktenis mums bija lēmis vienu dienu pavadīt kopā un pat dejot, — Līna atbildēja bezgala cēli un mazliet augstprātīgi, jo viņai jau bija mugurā nākošā kleita, kura saucās a'la Marlēna Dītriha, un šī kleita uzreiz izmainīja gan viņas uzvešanos, gan runas manieri. Paula Pērkona-Padebeškalna tango skanēja vēl spējāk un varenāk, pa visiem Sporta nama skaļruņiem jau skanēja nākošā meditācija: — Mūsdienu straujie ritmi un stresi ir radījuši savdabīgu un visā pasaulē atzītu modes virzienu, kurš ir pilns romantisma, pilns nostalģijas. Tas ir retro, un tūlīt jūs redzēsiet vakartērpu a'la Marlēna Dītriha. Sis tērps varbūt vispilnīgāk atbildīs mūsu jauno zēnu atskaņotajam tango. — Cik jūs esat skaista. Man ir bail no jūsu skaistuma, — Juris nomurmināja. — Patiešām? — Līna pārjautāja. — Ja es kādā iemīlos, tad tas ir uz visiem laikiem, neglābjami un līdz galam. Goda vārds! — Juris teica ļoti patiesi, jo viņš tikai otro reizi savā mū$ā atļāvās kādai teikt šādus vārdus, jo šī bija tā retā reize, kad viņa vārdi precīzi sakrita ar izjūtām, realitāti un vēlmēm. Jebkura cita Līnas vietā būtu kautri nodūrusi galvu un kādu laiku nezinātu, ko lai šim simpātiskajam jauneklim atbild, jo jauneklis raugās tik dedzīgi un patiesi dievinoši, taču Līnu Jura atzīšanās satricināja un saniknoja. — Mīlestība! Uz visiem laikiem! Neglābjami un līdz pat nāveil Ja tu kādreiz nomirsi, tad arī manai dzīvei nebūs nekādas jēgas! Vācieties! Es jūs vairs negribu redzēti Goda vārds! — Līna vairs nebija nekāda lepnā un noslēpumainā dāma, taču viņa saņēmās, jo tas bija tikai tāds īss vājuma mirklis, un viņa pazuda aiz aizkariem. Joprojām skanēja visu laiku skanošais tango, skatītāju tūkstoši noelsās sajūsmā. Juris šo sajūsmu nespēja saprast, jo līdzīgus tērpus bija redzējis vecos žurnālos, taču viņa šaubas nu centās izkliedēt skaļruņa meditācija: — Sis ir īsts un klasisks retrostila paraugs, tādēļ nebaidīsimies to valkāt svinīgos un romantiskos gadījumos mūsu sadzīvē, jo retro ir alkas pēc visa aizmirstā, alkas pēc senas skaidrības, alkas pēc sena skaistuma un senas būtības. Un vai jūs patiešām pēc visa tā neilgojaties? Nekad neilgojaties? Juris bija bezgala daudz lasījis šos senos žurnālus, un tur nu gan nekādu alku, nekādas paradīzes nebija, grūta, pat nežēlīgi grūta un skarba dzīve ar revolūcijām, ar bezdarbu, ar priekšā stāvošo un nemitīgi tuvojošamics pirmo un otro pasaules karu. Viņam šķita, ka šis dievinātais retro ir tikai iespēja sevi apmānīt ar neiespējami jaukiem laikiem, kuri nekad nav nākotnē sagaidāmi. Vai retro nav tāds pats surogāts kā stiprinātie vīni, kurus var dzert arī konjaka vietā? Vai retro nav tikai modīga iespēja īstas mākslas vietā lietot nožēlojamus surogātus? Taču Juris momentāli aizmirsa visu savu naidu pret modē esošo retro, jo aizkaros parādījās Līna starojoša un laimīga, skatītāju aplausu un sajūsmas pavadīta. — Līnai — Juris laikam vēl ko gribēja teikt, bet Līna viņam neļāva turpināt. — Ko šeit meklē šis svešais pilsonis? Mums taču ir jāpārģērbjas! — viņa kliedza. Nu tikai sacēlās spiegšana un kliegšana, tango skanēja arvien skaļāk, un dievišķās būtnes, kuras visu laiku bija ģērbušās, svešus vīriešus neievērodamas, spiedza un slēpās starp daudzajām kleitām. Aktīvākās šuvējas metās virsū Jurim, bet citas bija pamanījušas arī jaunāko leitnantu ar gaišajām ūsiņām, un viņi abi kā korķi izlidoja koridorā. Juris Straume ieraudzīja jaunāko leitnantu un saprata, ko viņš šeit darījis. — Līna nu gan nav vainīga! Viņu jūs velti novērojat. Pilnīgi velti. Pat koridorā varēja dzirdēt, ka Paula Pērkona-Padebeškalna tango joprojām skan, mataini zēni to raustīja laukā no ģitārām, svieda skatītāju tūkstošiem kā pēdējo pasaules brīnumu un glābiņu, un šķita, ka
šī triviālā un šikā retromelodija nekad nebeigsies. XXIX Abi Straumes — tēvs un dēls dzīvoja vienā dzīvoklī un vieni paši. Visur valdīja vīriešu kārtība. No sieviešu viedokļa — nekārtība. Viesistabā Jura mātes fotogrāfija atradās starp visdažādākajām sporta balvām, kausiem, diplomiem un sportiskām fotogrāfijām, kurās bija iemūžināti daudzi nu jau aizmirsti uzvaras mirkļi. Jurim ļoti trūka mātes. Māte nomira, kad viņam bija tikai seši gadi, un tā īsti viņš māti nemaz nespēja atcerēties. Māte Jurim bija kā tāds visa saprašanas ideāls, jo tās četras pamātes, kuras pa šiem gadiem nomainījās, nelikās par Juri ne zinis, atļāva augt un veidoties, kā vien pašam tīk. Vienīgais labums, ka visas četras nevarēja arī lāgā sadzīvot ar Jura trvu, laikam nespēja izturēt viņa dzīvi sportā, mūžīgos komandējumus. Piektā un visuzticamākā sieva viņam esot hokejs, mēdza teikt Jura tēvs. Jura tēvs pašlaik virtuvē abiem gatavoja vakariņas un vakariņoja tieši no pannas, kura stāvēja uz gāzes plīts. Tā bija ērtāk. Nebija jāmazgā šķīvji, un arī virtuves galds brīvāks. Virtuves galds tēvam bija pārvērsts par hokeja laukumu. Savas komandas spēlētājus attēloja gurķi, bet pretinieki šoreiz bija tomāti. Viņš bīdīja uz priekšu un atpakaļ gurķus un tomātus un domāja savas hokeja trenera domas. Reizi pa reizei savā sporta lielsomā atrada piena pudeli, padzērās un lika atkal somā atpakaļ. — Tihol Capai dumaķ buģetl — Juris arī nāca vakariņās, un viņa tēvs pašlaik bezgala atgādināja slaveno pilsoņu kara varoni Capajevu no daudzkārt redzētās filmas. — Capajevam bija grūti, bet man arī nav vieglāk. Ka* notiks, ja zaudēsim pašu pirmo čempionāta spēli? Vispārējs izmisums, sākot ar sporta avīzēm un beidzot ar katru pirmklasnieku. Pirmklasnieki vairs nevarēs iemācīties dzejolīšus, viņu vecāki ieradīsies darbā čābiskā noskaņojumā. Katastrofa nācijas līmenī. Un vainīgs pie visa būšu tikai es viens. Bet ja uzvarēsiml Ol Rūpnīcās celsies darba ražīgums. Tautas svētkil — Viņš bīdīja pa galdu tomātus un gurķus, šķita, ka tūlīt, tūlīt atklās ko īpaši izšķirošu spēles taktikā. — Bet es palieku ar katru dienu arvien stulbāks. Stulbs kā tāds putnu biedēklis, ārēji viss it kā kārtībā, bet iekšā … — Juris izņēma no tēva somas piena pudeli un iedzēra krietnu malku. — šodien zvanīju uz miliciju. Tas Grigalis un viņa palīgs esot švaki pulveri. Pie pirmās iespējas tava skolas biedra mīklainās pazušanas izmeklēšanu nodos augstākas klases dūžiem. Tā vismaz man apsolīja. — Jura tēvs tikai stumdīja savus gurķus un arī iedzēra pienu. — Visi nez kādēļ ir pārliecināti, ka vainīgs esmu tieši es. Kāpēc? — Paņem bezalgas atvaļinājumu. AtpDfies. Es tev iedošu naudu. Kā citādi tev lai palīdz? Drīz vien sāksies sezona, man klapatu līdz ausīm, pats redzi. — Jura tēvs izjauca spēlētāju izvietojumu, sāka kārtot tos citā variantā. — Ne nauda, ne atvaļinājums nelīdzēs. Es vienkārši vairs būtisko nevaru atšķirt no nebūtiskā, viss sagriezies pilnīgi ačgārni. — Juris gribēja paņemt vislielāko tomātu, bet tēvs neļāva, lai neizjuktu taktikas shēma. — Varu pazvanīt vēlreiz, lai to izmeklēšanu pasteidzina. — Tas arī nelīdzēs. Ko tu, piemēram, vari teikt šim gurķim, ja tu labi zini, ka tam apkārt ir tīri glīta miza, bet iekšā viss tukšs, tātad nekāda gurķa nav. — Juris paņēma vislielāko gurķi un sāka to ēst. Gurķim patiešām bija tukšs vidus. Jura tēvs izņēma gurķi dēlam no rokām un arī brīnījās par tukšo vidu. — Redzi, šis centra uzbrucējs man būtu vajadzīgs tievs un garš, bet viņš ir resns. Ko darīt? Jāuzvar. Jāuzvar ar_tSdu pašu. Man ir pilnīgi vienalga, kas viņam iekšā tur ir. Jāuzvar ar tādiem pašiem, kādi ir. Tāpēc es esmu treneris. Tāpēc man par to maksā algu. Juris izņēma tēvam gurķi no rokām, uzkaisīja sāli un ēda tik nost. Viņš vienmēr pārdzīvoja, ka ar
savu tēvu nekad nevar īsti aprunāties. Jo nopietnāk abi centās viens otru saprast, jo jūtamāk viens otru nesaprata. — Paklausies, ko tu daril — Tēvs izskatījās, kā zaudējis kādas desmit spēles pēc kārtas. — Edu vakariņas, — Juris atbildēja. — Paņem naudu un ej uz restorānu. Tūlīt pat uz restorānu, jo tu taču nupat apēdi manu centra uzbrucēju. Ko es bez tā iesākšu! — Viņš uzreiz ķēra pie sirds, izvilka no somas zā|u pudelīti un vienā rāvienā izdzēra to tukšu. Juris gribēja tēvam pajautāt, kas viņam īsti kait, ka tik bieži dzer zāles, bet tēvs vienmēr šādus jautājumus izlikās nedzirdējis, tāpēc Juris paņēma naudu un gāja projām. Viņš jutās tik tukšs, ka pat vairs nekāds tango šo tukšumu nespēja piepildīt, lai cik žilbinoši ģeniāls tas arī būtu. XXX Mazs mīlīgs kaķītis gribēja lakt pieniņu no bļodiņas, bet liels suns ar milzīgiem zobiem un trakoti garu mēli to neļāva, dzina kaķīti projām. — Vaul Vau! — Suns rēja nikni un valdonīgi. — Ņauū … Ņāuū… — kaķītis smalkā balstiņā žēlabaini lūdzās. Le||u teātra zālē pie apgaismotas pults sēdēja režisors. Viņš bija šausmās saķēris galvu, jo šī nozīmīgā un psiholoģiski sarežģītā aina kā nepadevās, tā nepadevās. — Neticul Neticul Vēlreizl Un iejūtīgāki Vai jums sirds vietā ir ķieģelis? — režisors vaidēja un lūdzās. — Vaul Vaul — teica jauns puisis ar lielā suņa lelli rokās. — Ņauū… Ņauū … — Mazo kaķīti uz skatuves vadīja Antonija, taču viņai nekādi neizdevās izņaudēt tā, kā režisors to vēlējās. Antonija vājprātīgi centās, režisors viņai vājprātīgi dzīvoja līdzi, lai gan pats neņaudēja, ik sejas vaibsts viņa sejā pauda ņaudēšanas mokas. — Antoniji Es tevi |oti lūdzul Maigāk, bezpalīdzīgāki Tu taču esi maziņa un vājina, tu gribi padzerties pieniņu, bet tas briesmīgais suns to nejauj. Neaizmirsti, ka tu esi kaķītis, mazs, vārs kaķītis … Le||u teātra zāles durvīs parādījās Juris. Lai netraucētu notiekošo mākslas radīšanas aktu, viņš apsēdās pie durvīm un sēdēja kluss kā pelīte. — Vai! Vau! — braši rēja suns. — Ņau … Ņauū … Pieniņu gribu. — Antonija centās būt ļoti bezpalīdzīga, taču vajadzīgais maigums un vārums kā neizņaudējās, tā neizņaudējās. — Antonij, kas ar tevi notiek! — Režisors gandrīz vai raudāja, jo viņš bija ļoti iejūtīgs cilvēks un savas iejūtības dēļ ikvienu bija spējīgs novest līdz bezprātam. — Tu vēlies būt tikai princesīte, tikai cēla varone, tu mūžam man pārmet, ka es tev neesmu devis Džuljetu, Zannu d'Ark, bet nu taču pati tagad redzi, ka pat nieka kaķītis tev nepadodas, pat ieņaudēties tu nevari. Māksla sākas ar elementārām lietām. — Ja tevi sauktu vienā gabalā uz miliciju, un vēl ģimenē … — Antonijai piemita īpaša spēja — ikvienu bezpalīdzības un sava vājuma brīdi viņa pārvērta naidā. Viņa to zināja, tādē| valdījās, cik nu vien bija viņas spēkos. — Tava ģimene mani neinteresē. Mani interesē tikai māksla. Tikai māksla. Un māksla šajā konkrētajā gadījumā pieprasa, lai tu ņaudētu maigi un bezpalīdzīgi. — Režisors piecēlās kājās. Visi zināja, ka tas ir briesmīgs brīdis, jo viņš bija ļoti maza auguma cilvēks, un gandrīz visi maza auguma cilvēki neieredz augumā garākus. Režisora kājās piecelšanās parasti solīja vētru, jo visā teātrī viņš bija augumā vismazākais. Antonija jau nu nevarēja pieļaut, ka uz viņu kāds sāk kliegt pirmais: — Pičiņ, es tev teikšu tā: ej tu uz poda ar visu savu mākslul Viņi abi bija vienas paaudzes cilvēki, abi bija ilgus gadus spēlējuši sunīšus un kaķīšus, tādēļ Pičiņš saprata, ka viņam jābūt tam gudrākajam, jo vara teātrī ir viņa rokās, tādēļ Pičiņš noņēma brilles un
apskatījās, vai pilnīgi visi ir Antonijas teikto dzirdējuši, atkal apsēdās pie režisora pults un tikko dzirdami spēja izdvest pāris vārdu, kas pār viņa lūpām acīm redzami nāca ar milzīgu piepūli un viņam pašam arī ārkārtīgi nepatika: — Un tomēr mākslai Tikai māksla mūs var izšķirt. Tikai īstas un cēlas mākslas vārdā es tevi noņemu pat no šīs nieka kaķīša lomas. Neviens mums nepiedos, ka kaķītis nemācēs ņaudēt. Neviens! Antonija nokāpa no skatuves un bija saniknota kā īsta primadonna. Viņa aizmeta kaķīša lelli pa roku galam, uzmeta to virsū tieši briesmīgajam sunim, suns bailēs sabruka un, iedama garām režisoram, apliecināja savu neierobežoto talantu, iešņācot Pičiņam sejā: «SSSSššššl» šis šņāciens viņai padevās spīdoši. Taču režisoru arī spīdošā šņākšana nepārliecināja, ka Antonija būtu jāsauc atpaka|, lai viņa ņaudēšanu mī|ā miera labad aizstāj ar šņākšanu. Pičiņš palika sēžam pie savas pults ar aizvainotu un īstu mākslu izprotošu sejas izteiksmi. Antonija skaļi aizsita zāles durvis un, palikusi vestibilā viena, saka raudāt. • Viņa atguvās tikai tad, kad dzirdēja atkal atveramies durvis, jo no zāles iznāca Juris Straume un nostājās Antonijai aiz muguras. — Ir neskrien man paka|, Pičiņ, es jau sen zinu, ka mani šajā mākslas templī visi uzskata par fūriju, tikai par fūriju un neko citu. Bet es tomēr esmu aktrise. Lai gan ar tavu mī|u palīdzību nekad neesmu bijusi ne Džuljeta, ne 2anna d'Ark, tomēr neaizmirsti, ka manī joprojām mīt viņu cēlais gars. Nu Antonijas balsī bija ne vien bezpalīdzība, bet arī izmisīgs maigums, tādēļ Juris neiedrošinājās bilst kaut vienu vārdiņu, viņš pat baidījās, ka Antonija paskatīsies atpakaļ un ieraudzīs viņu. Tomēr Antonija atskatījās un ieraudzīja Juri. Arī šo bezpel'dzības mirkli viņa sekundes simtdaļā pārvērta naida mirklī. — Ko jums no manis vajag? Jūs vismaz esat rīcības cilvēks, tik veikli uz salas novācāt to anekdošu ģēniju, ka ne gailis pakaļ nedziedāja, bet es netieku un netieku galā ar vienu pašu nieka Pičiņu. — Toreiž uz salas es jums iedevu nazi. Varbūt jūs atceraties, kur tas nazis palika, kamēr es dejoju ar Līnu? — Juris jautāja ļoti konkrēti, lai Antonija tikpat konkrēti viņam atbildētu. — Todien Fātums bija tik ļoti uztraukts, ka es nebiju spējīga ievērot kaut kādus nažus. — Viņa sāka steigties projām 0a vestibilu un pēkšņi nozuda kādās durvīs. Pie pretējās sienas stāvēja kāds jauneklis un studēja le||u teātra afišas, viņš nevarēja vien izvēlēties, uz kādu izrādi iet. Tikpat pēkšņi, kā nozudusi, Antonija atkal parādījās, bet šoreiz ar savu Fātumu uz pleca. Viņa ieraudzīja, ka jahtas kapteinis vēl nav aizgājis, tādēļ apstājās un stā* vēja blakus savai fotogrāfijai. Visa siena bija pilna ar aktieru fotogrāfijām, un Antonija bija fotografējusies pirms gadiem piecpadsmit, kad viņa vēl bija jauna, skaista un sapņaina — īsta Džuljeta un Zanna d'Ark. — Ja Janka Kociņš būtu dzīvs, viņš noteikti izkārtotu, ka jūs vēl spēlētu Džuljetu un Zannu d'Ark. Le||u teātrī jau laikam galvenais ir balss, jūsu augumu jau neviens neredz, tikai lelles. — Juris pienāca pie Antonijas un skatījās uz viņas ziedu laiku fotogrāfiju, un domāja, kāpēc gan nav piepildījies tas, ko viņa kādreiz ar savu seju bija solījusi, skatoties fotoaparātā. — Bet viņa taču vairs nav. Un labi vien ir, ka nav. Tad gan visi par mani smietos. Vecene — un spēlē vēl nevainīgas meitenes. Vienīgi Fātumam es joprojām esmu gan Džuljeta, gan Zanna d'Ark. Viņš man ir dēla vietā. — Antonija ļoti centās izskatīties tāda pati kā uz fotogrāfijas, tikpat droša un tikpat naiva, tikpat ceroša un tikpat varoša. — Un kur ir jūsu dēls? — Juris jautāja ļoti konkrēti un klusi, jo pašlaik šī varenā sieva izskatījās ļoti rāma un viņš negribēja viņu kaut ar vismazāko balss pacēlumu aizvainot. — Dēls man bija tikai līdz septiņu gadu vecumam. Kā sāka iet skolā, tā dēla vairs nebija. Ar katru gadu māte viņam bija vajadzīga arvien mazāk un mazāk. Es pat priecājos, ka jūs nocēlāt to izlutināto skaistuli, tā pavisam būtu man atņēmusi Rihardu. Rihards man šodien
piezvanīja pirms mēģinājuma. — Viņa glāstīja Fātumu, un Fātums glaudās pie viņas. — Patiešām? — Juris jautāja un juta pēkšņu žēlumu, jo viņam likās, ka apmēram tā — tikpat maigi un vienkārši viņš būtu varējis sarunāties ar savu māti. 5ī sieviete noteikti bija ļoti laba māte. — Viņš man kādu gadu nebija zvanījis uz darbu, un šodien pēc visa tā trača ar Janku Kociņu piezvanīja rto Tirdzniecības ministrijas. No trīssimt sestās istabas. Esot iecelts par tirdzniecības ministru. — Viņa izskatījās ļoti laimīga, ka dēls viņai pirms mēģinājuma piezvanījis. Pēkšņi Fātums sāka bozties, uzmeta kūkumu, tā acis iezvērojās, tas iebrēcās īsi un izbiedēti. Antonija ieraudzīja pie afišām stāvošo jaunekli ar gaišām ūsiņām un melnām brillēm. — Kas tas tāds? Kāpēc Fātums par viņu tā uztraucas? — Viņa norādīja ar pirkstu uz jaunāko leitnantu, jo bija pārliecināta, ka Fātumu satraucis tieši viņš. — Pirmo reizi redzu, — Juris atbildēja, lai gan pazina viņu. — Fātums nekad neuztraucas tāpat vien. Tas nav labs cilvēks. Man nepatīk, ka tādi nāk uz mūsu teātri. Viņš, manuprāt, varētu pazust tikpat veikli un ātri kā tas Janka Kociņšl — Viņas maigums vienā sekundes tūkstošdaļā pēkšņi bija pārvērties spējā naidā, viņa vairs neko nevarēja paciest, tādē| pameta abus jaunos cilvēkus tukšajā vestibilā ar va|ā mutēm un |oti izbrīnītus. Vestibilā palika tikai viņas fotogrāfija, kur viņa vēl bija jauna, daiļa, kad viņa vēl spēja skatīties uz dzīvi ar cerības pilnām un ticības pārpildītām acīm. — Viņa ir tik emocionāla, viņai tik pēkšņi mainās garastāvoklis, ka pilnīgi iespējams… Viņa varēja arī ko padarīt Jānim Kociņam, — Juris Straume teica jaunākajam leitnantam. Jaunākais leitnants noņēma savas lielās saules brilles, vērīgi paskatījās Jurī, piegāja pie kases un nopirka vienu bijeti uz tuvojošamies pirmizrādi. Nopircis bijeti, viņš aizgāja, neatskatīdamies uz Juri. Juris Straume noskatījās, kā viņš pašpārliecināti aiziet, un sāka svilpot tango. Viņš jau tā bija pie šī tango pieradis, ka vairs nebrīnījās par šo savu svilpošanu, tikai svilpoja un svilpoja bez jebkādas nozīmes un jēgas. Laikam viņš svilpoja tādēļ, ka negribēja vairs domāt par Antoniju un par viņas fotogrāfiju vestibilā. XXXI Tirdzniecības ministrijā, kā jau visās ministrijās, ierēdņi skraidīja ar ļoti svarīgiem papīriem un vēl svarīgākām sejas izteiksmēm. Ierēdņu misijas svarīgumu vēl īpaši pastiprināja tas fakts, ka ministrija tika remontēta. Visur bija sastatnes, pa kurām rosījās krāsotāji, ar pneimatiskiem āmuriem uzlauza grīdu, kāpnēm lika jaunas margas, un visa šī jezga nebūt netraucēja ierēdņiem sasveicināties, doties noteiktos virzienos ar svarīgām papīru lapām, gudri pārspriest aktuālos tirdzniecības jautājumus, aktīvi žestikulējot, veikli kritizēt iespējamos trūkumus un steidzīgi atkal nozust savos kabinetos, lai ar telefona un pasta pakalpojumu palīdzību varētu vadīt daudzās pārvaldes, bāzes, noliktavas, komisijas un arī veikalus, lai darbaļaudis varētu netraucēti iegādāties sev visu nepieciešamo. Juris izgāja cauri visai šai darba jezgai, kur fiziskais un garīgais darbs, lai arī izpaudās ļoti kliedzošos kontrastos, tomēr netraucēja viens otru, trešajā stāvā atrada trīssimt sesto kabinetu, pie kura durvīm uz melnas plāksnītes ar zelta burtiem stāvēja rakstīts, ka šeit var sastapt tirdzniecības ministru. Kā jau visās ministru pieņemamajās istabās, tā arī šajā priekštelpā sēdēja sekretāre. Viņa bija eleganti frizēta, un viņa sargāja kādus divdesmit apputējušus telefonus. Telefoni bija noputējuši un pat nošķiesti ar javu, jo sekretārei aiz muguras divi strādnieki pašlaik iemūrēja jaunus logu rāmjus. Visapkārt šķīda java, bet sekretāre kā mūžīgs pienākuma un neaizstājamības simbols neizkustināmi un lepni sēdēja savā svarīgajā postenī. — Labdien, man vajadzētu satikt Rihardu Vītiņu. Personiski, — Juris viņai pazemīgi ziņoja. — Ejiet vien pie ministra. — Uzmanīgi nopētījusi ienācēju, sekretāre visžēlīgi atļāva, bet aiz ministra kabineta durvīm bija dzirdami spalgi šāvieni. Viens. Otrs. Trešais. — Ejiet vien, tā jau viņš vienmēr, — sekretāre mudināja, un viņai nebija iespējams neklausīt, jo
viņa bija paradusi maigi un noteikti izkārtot daudz ko šajā ministrijā. Juris paklausīja un strauji, kā jau tas lasīts kriminālromānos un redzēts visdažādākajās bandītfilmās, atrāva durvis. Ministra kabinetā visā augumā stāvēja Antonijas dēls Rihards. Galvā viņam bija kovboja tipa cepure, mugurā melns halāts, bet rokā viņš turēja pistoli, ar kuru šāva sienā dībeļus, lai varētu piestiprināt signalizācijas vadus. Paukšl Paukšl Paukšl — Labdienl — Juris iesāka pazemīgi, kā jau tas ministra kabinetā pieklājas. Rihards izšāva vēlreiz un tikai tad paskatījās uz ienācēju. — A, kapteiņkungs… Ar ko varu pakalpot? — Gribējās aprunāties. — Par dzīvi? — Arī par to. — Ko nu tā stāvēsim kājās. Varbūt apsēdīsimies. Ceru, ka jūs šeit jutīsieties samērā ērti. Rihards nosēdināja Juri lepnā atzveltnes krēslā, bet pats novietojās iepretī pašā ministra krēslā. — Varbūt tomēr nolieciet to šaujamo kādā savā atvilktnē, — Juris ļoti pieklājīgi palūdza, jo Rihards joprojām turēja rokā savu dībeļu pistoli, ne tikai turēja, bet arī spēlējās ar to, mētāja to pa roku kā piedzēries kovbojs. — Jūs baidāties? Patiešām? — Rihards nesaprata. — Man ir ļoti vāļā nervu sistēma, es palieku ļoti nervozs, ja redzu šādus daiktus, — Juris runāja kā kriminālromānu un bandītfllmu varonis, piecēlās no sava atzveltnes krēsla, gāja soli pa solim Rihardam arvien tuvāk, viņam likās, ka viņos abos ļoti vērīgi noskatās Līna, tādēļ, acis aizmiedzis, sita pa Riharda roku, un dībeļu pistole aizlidoja projām. Ja Līna būtu šeit, viņa vairs neuzdrošinātos pat paskatīties uz Riharda pusi, jo Juris cēli un nesteidzīgi aizgāja pēc pistoles un sāka ar to spēlēties ne sliktāk par Rihardu. — Man uz jums zināmās salas pagājušo svētdien pazuda nazis. Atnācu apjautāties: varbūt jums kas Ir zināms? Varbūt jūs pamanījāt ko nebūt? — Jurim nu bija pistole, un viņš bija šeit kungs. Viņam bija baigi par šo savu sajūtu, jo nevienas grāmatas izlasīšana viņam vēl nebija dāvājusi tādu spēka un pārākuma apziņu. Viņš sajuta šī ieroča baigumu un nevarēja šī baiguma tīksmei un varai vairs pretoties. — Es gan vairāk vēroju, kā jūs ar manu līgavu dejojāt tango. — Rihards grozījās ministra krēslā, un, ja Jurim nebūtu pistoles, viņš noteikti pasūtītu to jahtas kapteini pie velna, lai vācas ātrāk projām, lai nerādās tuvāk par kādiem simt kilometriem. — Nevajag to tik ļoti pārdzīvot. Jūsu mamma teica, ka viņas dēls nu esot tirdzniecības ministrs. Jūs viņai šodien esot piezvanījis pirms mēģinājuma, — Juris runāja ļoti mierīgi, jo juta, ka šis cilvēks tūlīt viņam atklāsies pilnīgi kails savā maziskumā, tūlīt viņam būs neērti uz viņu skatīties, visgrūtāk būs no viņa atvadīties un atdot pistoli tā, lai nepazaudētu savu cieņu. — Mamma? — Rihards pārtrauca grozīšanoj krēslā, viņš k|uva atklāti nikns, gandrīz vai kliedza uz Juri. — Mamma visu laiku cerēja kļūt par lielu mākslinieci, bet, kad pašai nekas nesanāca, ko tikai viņa nesadarīja, lai es sasniegtu visu to, ko viņa nekad nav varējusi sasniegt. Tas ir ļoti jautri — nepiepildīt mammas vēlmes, noskatīties, ka viņa viļas. — Nu rakstnieks vismaz jūs esat, tieši tādēļ arī gribēju ar jums aprunāties! — Juris nevarēja aizmirst savu ģeniālo projektu par bibliotēku pārveidošanu. — Jā, esmu gan, jo uzrakstīju vienu stāstiņu. Taču to nekur nepublicē. Neesot ne gaumes, ne talanta. Taču mamma joprojām cer. Iepazinos ar Līnu, cerēju — nu vienreiz ar mani kā pelēku cilvēciņu ir noslēgti visi rēķini, bet jūs Līnu nokantējāt vienā rāvienā. Ar vienu tango. Un tagad viņas brūtgāns atņem man darbarīku. Ar ko lai es tagad nopelnu cigaretēm un maizītei? Uzturēt mamma mani negrib, viņa tikai grib, lai es būtu slavens! — Rihards izskatījās pavisam neprātīgs, un Jurim kļuva no viņa bail. Riharda seja bija izķēmota un drausmīga. Juris nekad nevarēja iedomāties, ka tik ļoti var pārdzīvot un mocīties
par savu vājumu. — Jūs vēlaties, lai es vismaz tam ticu? — Juris jautāja ļoti nedroši, jo Riharda bezspēks bija tik liela Izmisuma pilns, ka pat pistole vairs nedeva drošības sajūtu. — Es jau arī pats visam tam neticu, — Rihards pēkšņi kļuva ļoti mierīgs, seja izlīdzinājās, viņš it kā savilkās sevī, pēkšņi izskatījās pēc maza un naiva bērniņa, bezgala atgādināja savas mātes jaunības dienu fotogrāfiju le||u teātra vestibilā. — Tomēr brīžam es ticu. Ticu, ka esmu slavens rakstnieks. Ļoti slavens. Tik slavens, ka visi mani sveicina, bet es nevienu pašu. Vai arī ministrs. Ļoti ietekmīgs ministrs. Visi man pazemīgi klanās, bet es skatos visiem cauri kā tukšam gaisam, kā pilnīgām nullēm. Tad gan es varētu atriebties. Kā es atmaksātu visiem tiem, kuriem pašlaik dzīvē veicas labāk nekā mani Rihards izskatījās |oti sapņains, visu to klāstīja bez jebkādas ironijas, laikam uz šīm pārdomām viņu vedināja kabineta respektablais iekārtojums, pulētais galds, īstais īsta ministra krēsls, kurā varēja nevērīgi grozīties. Jurim k|uva baigi no domas vien, kas notiktu, ja Rihards Vītiņš patiešām kādreiz varētu kļūt par ministru, varētu sākt lemt par citu cilvēku likteņiem. — Ļoti interesanti. Taču vairāk par jūsu nepiepildītām vēlmēm mani tomēr interesē Janka Kociņš. Mēs bijām visi kopā*. Vientuļa sala. Tikai mēs vien. — Juris bezgala cerēja, ka šajā atklātības brīdī viņš varbūt uzzinās kaut ko briesmīgu un varēs majoram Crigalim vai jaunākajam leitnantam izklāstīt Jankas Kociņa pazušanas noslēpumu. — Kā lai es zinu, kur, kā un kādēļ viņu novāca. Kādam viņš traucēja un tādēļ arī novāca. Nekāds īpašīgais jau tas Janka Kociņš nebija, pat solīto anekdoti mums neizstāstīja. Milicijā mani arī ņēma priekšā un pamatoti secināja, ka es nekā nezinu. Janka Kociņš ir vienkārši jāaizmirst. Lai miers viņa pīšļiem! — Un kāpēc jūs domājat, ka es esmu tas vienīgais vainīgais? —Man vienkārši riebj. Riebj visi tie, kuriem dzīvē veicas labāk nekā man. Vienīgais, ko patiešām vēlos — lai man nebūtu jābūt vienīgajam neveiksminiekam, lai tev būtu sliktāk nekā man, lai tev būtu jāmokās vairāk nekā mani — Riharda seja atkal izķēmojās, šķita — kāds viņu izkrāsojis atbaidošās krāsās, kāds savilcis viņa sejas vaibstus atbaidošā niknumā. Juris vairs nebija spējīgs uz Rihardu skatīties, viņš nolieca galvu, un šajā mirklī Rihards pārlēca pāri ministra galdam, izsita dībe|u pistoli Jurim no rokām un uzkrita viņam virsū kā smags un truls maiss. Viņus izšķīra jaunākais leitnants un ministra sekretāre, kura vienmēr bija paradusi ministrijā izšķirt visas svarīgās lietas, kad paša ministra nebija uz vietas. Ieraudzījis jaunākā leitnanta gaišās ūsiņas un melnās saules brilles, Juris sāka uz viņu kliegt: — Lūk, viņšl Rihards Vītiņšl Viņš patiešām ir spējīgs būt slepkavai Patiešām spējīgsl Kāpēc jūs izsekojat mani? Tūlīt pat viņu arestējietl Vai jums roku dzelži ir līdzi? Jaunākais leitnants izstūma Juri Straumi no tirdzniecības ministra kabineta un teica, lai Juris Straume labāk netraucējot izmeklēšanu, tas neesot viņa pienākums meklēt vainīgo, lai labāk pārtraucot savu atvaļinājumu un atgriežoties mierīgi bibliotēkā pie savām grāmatām. Rihards Vītiņš palika ministra kabinetā, viņš grozījās ministra krēslā un svilpoja tango, to pašu tango, kurš ne vienam vien vēl atnesīs nelaimi un mokas, tādēļ viņš var svilpot šo tango un tīksmes pilns var baudīt šo nežēlīgi liktenīgo melodiju. XXXII Gara jo gara rinda sāpēs un bezspēkā saviebtu seju. Visi kā viens sēdēja zobārstu krēslos, un zobārsti bāza visiem mutē spožus instrumentus un svelpjošus urbjus. Vienā no šiem krēsliem atradās arī Juris Straume. Viņš bija saņēmis dūšu un pēc pirmā kautiņa savā dzīvē nolēmis savu vīrišķības kausu izdzert sausu, tādēļ varonīgi devās pie zobārsta. Jauniņa zobārstīte izcili uzmanīgi pildīja savu pienākumu, jo Jura mute bija viņas eksāmena darbs, un viņu |oK uztrauca, ka sava pacienta sejā viņa visu laiku redzēja negantas mokas. Viņa jau nezināja, ka
tādējādi tiek īsti realizēts Jura sāncenša lāsts. — Vai sāp? — zobārstīte bažīgi jautāja. — Pie zobārsta vajadzētu ņemt līdzi arī nelabvēļus un ienaidniekus. Vismaz tie varētu priecāties, — Juris viņai atbildēja un varonīgi cieta līdz pašām beigām. — Tagad nu gan turiet visu laiku muti vaļā un netaisiet ciet. Mūsu profesoram ļoti patīk, ja pacienti viņu sagaida ar vaļā muti, — zobārstīte lūdzās, un Jurim nekas cits neatlika kā netaisīt muti ciet. Eks~. ?nu komisija jau bija pavisam tuvu, kad Juris beidzot iedomājās paskatīties uz blakus sēdošajiem, un, paskatījies pa labi, viņš ieraudzīja, ka turpat netālu sēž Līna arī ar vaļā muti un arī ar nobijušos zobārstīti, kura tāpat lūdzas, lai viņa netaisa muti ciet. Juris piemiedza Līnai ar aci, viņa, kaut negribīgi, bet tomēr atmiedza. Juris mēģināja pasmaidīt ar vaļēju muti, Līna, kaut negribīgi, tomēr centās darīt to pašu. Juris gribēja kaut ko teikt, taču zobārstīte neļāva viņam muti velti virināt. Juris mēģināja Līnai ko stāstīt ar acu un roku palīdzību. Līna, kaut negribīgi, tomēr viņam atbildēja. Vismaz Jurim šķita, ka viņa atbild viņa acīm, viņa roku kustībām. Kad pienāca profesors ar visu komisiju, Juris pašlaik izjusti attēloja, cik ļoti viņš cieš bez Līnas, ka galīgi vairs nevar dzīvot bez viņas, ka viņš ir ar mieru pat padarīt sev galu, ja Līna turpinās uz viņu vēl dusmoties. — Vai tiešām jūs mana studente tik ļoti nomocīja? Nevarēsim nemaz dot viņai diplomu. — Profesors ļoti bažīgi noraudzījās uz studentīti. — Mocīja? Kādas mokasl Pirmo reizi es pie zobārsta jctos kā septītajās debesīs, — Juris svēti apzvērēja, un melojis viņš nebija ne puszilbes. Drīz vien profesors bija ticis galā arī ar Līnas zobārstīti. — Cik jūs dabūjāt? — Juris uzdrīkstējās pajautāt. — Četri, — Līna atbildēja. — Bet es pieci. — Juris bija uz sevi bezgala lepns. Viņi abi turpināja sēdēt savos mocību krēslos,, nez kādēļ necēlās augšā un negāja projām, nez kādē| nerunāja vairs ne vārda, nez kādēj abi gandrīz vienlaicīgi saprata, ka viņu deja vēl nav beigusies, viņu abu tango vēl īsti nav sācies. XXXIII Lielā un plašā cepuru veikalā, kur skatlogos uz gludiem manekenu ģīmjiem bija daiļi uzstutētas visdažādākās galvassegas, iegāja Juris un Līna. — Ko mēs šeit darīsim? — Līna padevīgi Jautāja. — Manas vainas dēļ ugunskurā sadega jūsu brīnišķīgā galvassega. Izvēlieties nu jebkuru. — Juris norādīja ar plašu žestu uz milzīgo cepuraino sienu un aicināja Līnu izvēlēties. Līnai par šīm cepurēm nāca smiekli, tās visas viņai likās briesmīgas un atbaidošas. Taču to viņa negribēja Jurim teikt. Sajā viņa izskatījās pēc aprobežotas stulbenes, kura pieprot vienīgi vakaros izvest sunīti pastaigāties. Sajā atkal kā būtne, pār kuru tikko pārbraucis tramvajs. šajā kā palaidnīgs skuķis, kuram tik vien ir kā vējš galvā. Tajā kā tik nopietna, atbildīga darbiniece, ka nemaz nevar izšķirt — sieviete viņa vai tomēr vīrietis. šajā kā klīrīga vecmeita, kura nevar un nevar izvēlēties savam kaķītim labāko piena pudeli. Tajā kā tumšā mežā visu mūžu dzīvojusi, nu iebraukusi pilsētā pēc vatētām segām un blakšu pulvera. šajā atkal tā nekas, varētu gandrīz vai iztikt, nevienas pašas vainas, tīri pieklājīgi, gandrīz vai solīdi. Tātad šī galvassega Līnai bija vismazāk vajadzīga. — Ne'mocīsim vairāk pārdevējas. Mana draudzene Maija arī strādā veikalā. — Līna jau gribēja šo iepirkšanos izbeigt.
— Re, te ir vēl viena noda|a. Tur ir pat rinda. — Juris tomēr negribēja rimties, kamēr nebūs nopircis Līnai kādu cepuri. Tālākajā veikala galā patiešām griezās sieviešu mursku!is. Tur notika sīva cīņa. Te cīnījās vēl trakāk nekā uz dzīvību vai nāvi, jo šeit bija izmestas tieši tādas pašas platmales, kāda Līnai sadega ugunskurā. Tās visas bija ar šausmu platām malām, visas tumši violetas, visas ar gaiši violetu lentu, un arī rinda pēc tām nebija pārāk gara, pēc pāris stundu stāvēšanas Līna atkal varēja sev dābūt platmali ar šausmu platām malām. — Kāda laimei — Juris sajūsmināti iesaucās. — Diemžēl tas vairs nav priekš manis. — Līna centās Juri izdabūt laukā no šī nožēlojamā veikala. — Kāpēc? Tās taču ir tieši tādas pašas. Precīzil — Jau šodien ar tām būs pilna visa Rīga. Es neesmu tā audzināta. Ja man nav viss kā nevienai, lai nav nemaz. — Līna ar dzi|u nicinājumu noskatījās uz satricināto sieviešu pūli un gāja projām. Jurim nekas cits neatlika kā viņai sekot, jo sievietes, tāpat kā tango, nevienam izprast nav lemts, jo sievietes ir vēl neizdibināmākas pat par visnoslēpumaināko, pat par visneformulējamāko tango. XXXIV Visas ielas patiešām bija pilnas ar cepurēm ar šausmu platām malām. Visur gājēju pūlī šūpojās ar gaiši violetām lentēm izgreznotas tumši violetas galvas. Vienīgi Līna gāja lepni ar kailu galvu. Un atkal skanēja Paula Pērkona-Padebeškalna tango. Šoreiz to izpildīja tikai trīs instrumenti: vijole, saksofons un kontrabass. Visi trīs stāvēja pie kādas mājas parādes durvīm. Visiem trim instrumenti vairs nebija nekādi spožie. Visi trīs bija jau sen pāri pensijas vecumam. Visi trīs ļoti svēti centās. Cilvēki gāja visiem trim garām, neviens nepievērsa šai trijotnei nevienu skatienu. Vienīgi Līna un Juris apstājās, jo bija taču šo tango dejojuši. No mājas parādes durvīm seši vīri, arī pāri pensijas vecumam, iznesa zārku un ielika to smagajā mašīnā. Šoferis pacēla pakaļējo bortu. Visi seši vīri un vēl kādas divpadsmit dāmas, arī pāri pensijas vecumam, iekāpa lielstiklotā autobusā, kurš stāvēja aiz smagās automašīnas. Vijolnieks, saksofonists un kontrabasists tikai turpināja spēlēt tango. — Kāpēc jūs bērēs spēlējat tango? — Juris jautāja visiem trim. — Tāpēc, ka šodien zemes klēpim mēs atdodam Paulu Pērkonu-Padebeškalnu, — atbildēja vijolnieks. — Paulu Pērkonu-Padebeškalnu? — Līna skatījās uz smago automašīnu un lielo autobusu, kurā vēl bija tik daudz tukšu vietu. Aiz lielā autobusa atradās arī mazāks busiņš, kurā nu gatavojās kāpt iekšā trijotne ar visiem instrumentiem. — Mēs esam pēdējie no viņa komandas, — lepni teica kontrabasists. — Kādreiz viņš bija gandrīz vai lielāks par dievu. Katru reizi, kad mēs «Alhambras» spoguļu zālē spēlējām šo pašu tango un Pauls Pērkons-Padebeškalns dziedāja, katru reizi publika aiz sajūsmas sasita kādu spoguli smalki jo smalki. Tā bija, bet tagad… — saksofonists žēli nopūtās par pagājušajiem laikiem un kāpa iekšā autobusā. — Vai šim tango ir arī kāds nosaukums? — Juris jautāja vecajiem vīriem. Vijolnieks atvēra autobusa logu, izliecās pa to, jo viņš par šo Paula Pērkona-Padebeškalna visslavenāko tango zināja pilnīgi visu. — Iesākumā šis tango saucās «Burves aiziešana». Pāris reižu to Pauls Pērkons-Padebeškalns
dziedāja ar vārdiem, kas stāstīja par to briesmīgo brīdi, kad jāatvadās no pagājības, jo laika gars pieprasa atvadīties no senās ticības, šī pagājība aiziet nebūtībā, atstādama milzīgu tukšumu dvēselē, pat burves un zintnieces, laika gara pārņemtas, vairs netic savām gudrībām, viņas aiziet, vēl dzīvas būdamas. Taču «Alhambras» publikai šie vārdi negāja pie sirds. Pauls Pērkons-Padebeškalns uz ātru roku sacerēja jaunus par puisēnu un meitēnu, kuri kvēli jo kvēli viens pēc otra ilgojas. Slem jaunajiem vārdiem nosaukuma vairs nebija. Bet publika bija pēc šī tango kā traka, Paulam PērkonamPadebeškalnam jaunie vārdi diez cik tuvi nebija, tādēļ viņš pieprasīja, lai viņa bērēs šo tango spēlējot pilnīgi bez jebkādiem vārdiem. Autobusi un smagā mašīna jau rādīja signālus, ka sāk braukt, un visas trīs automašīnas steidzīgi iejuka skrejošajā transporta straumē un pazuda. Vtsi kaut kur steidzās un grūstījās, mātes drāzās ar bērnu ratiņiem, automašīnas joņoja trakā steigā, pat lidmašīnas apsteidza cita citu, neviens negribēja apstāties, tikai Līna un Juris stāvēja ielas malā pie mājas, kur kādreiz dzīvojis Pauls Pērkons-Padebeškalns, viņi nu zināja, ka šis tango, ko viņi abi bija dejojuši, šis neizprotami liegais, draudoši uz priekšu bez apstājas traucošais tango saucas «Burves aiziešana». XXXV Milzīga augsta jaunceltne, gandrīz vai debesskrāpis, pašā pilsētas centrā bija apjozta ar garu un augstu sētu. Sētas iekšpusē pie vārtiem atradās no dē|iem uz ātru roku sasista sargbūdiņa. , Pie sargbūdiņas kurējās mazs ugunskurs, kurā tika kurināti šādi tādi celtniecības atkritumi. Bija gandrīz jau nakts, un kādi četri vīri bija ērti iekārtojušies pašā pilsētas centrā un jutās gandrīz vai labāk un ērtāk, nekā pie dabas krūts izbraukuši. Pa rokas tvērienam stāvēja lēta vīniņa pudeles un jau veikalā sagrieztas siera šķēles. Lai gan visi bija ģērbušies vateņos, diviem vecākajiem bija inteliģentas sejas, abiem bija brilles zeltītos rāmjos, abi izskatījās piedzīvojuši labākus laikus, lielāku veiksmi dzīvē. Tā kā šur tur jau mētājās pa tukšai pudelei, sarunas bija ļoti gudras, vēsturiskas un pasaulsvarīgas. — Es tev, Skujas kungs, teikšu pilnīgi atklāti. Vēsture būtu pilnīgi savādāka, pat pasaulē būtu kas mainījies, ja tu toreiz būtu bijis kaut mazdrusciņ apķērīgāks, — kašķīgi vēstīja viens un iedzēra krietnu muti no pudeles. — Kas bijis, tas pagājis, Vesermaņkungs. Laika ratu atpakaļ nepagriezīsi, — kašķīgajam iebilda kādreizējais Skujas kungs, nu vienkāršs padomju naktssargs jaunās viesnīcas būvlaukumā Miķelis Skuja. • — Tu labāk paklausies, ko es tev teikšu. Visas Ārlietu ministrijas vēstules tomēr sacerēji tul Augstie kungi tikai parakstījās. Es neko neesmu aizmirsis! — Neatlaidās tagadējais naktssargs Norvalds'Vesermanis. — Nu sacerēju, un kas tad ir? — tā bijušais Skujas kungs. — Redzi, klausies uzmanīgi un neaizmirsti vairs nekad — ja tu Ribentropa kungam nosūtāmajā notā vārdu «būtu' cienījams» vietā piesardzīgāk un tālredzīgāk ierakstījis «Būtu ļoti pagodinoši no Jūsu puses» — viss būFu ņēmis pilnīgi citu gaitu, un mēs te tā nesēdētu, — tā bijušais Vesermaņkungs. — Kas to toreiz varēja paredzēt, — Skujas kungs jutās tik vainīgs sava kolēģa priekšā, ka atteicās no pasniegtās pudeles. — Bet vajadzēja, obligāti vajadzēja. Vēsturē viss ir likumsakarīgs. Nenozīmīgu sīkumu nav. Ei, ko tu te meklē? Ej vien tālāki Te notiek celtniecībai Te ir objekts! Topai otsjūda! Zģes stroiķeļstvo! .— Bijušais Vesermaņkungs vārtu spraugā bija ieraudzījis Juri Straumi, nu bija iemesls sākt izpildīt savus tiešos dienesta pienākumus, par kuru pildīšanu viņš saņēma cietu algu. — Es gribēju satikt Janku Kociņu, — Juris pieklājīgi apsveicinājās ar visiem. — Nu jau kādas dienas vispār nav rādījies, — atbildēja naktssargs Miķelis 5kuja. — Man te jāvergo viņa vietā, jo šis nez kur nozudis, — Visu laiku guļošais pacēla galvu. No izdzertā vīniņa viņš izskatījās ļoti noguris. Tik noguris, ka tūlīt pat ņēma un atkal iemiga ciešā un veselīgā
miegā. — Un sen nav redzēts? —Juris klaušināja tālāk. — Kopš pagājušās svētdienas. Esot kā ūdenī iekritis,— Jurim atbildēja kāds žokejcepurē. Zem žokejcepures ugunskura gaismā varēja samanīt tumšas brilles un mazas, gaisos ūsiņas. Saprotams, ka tas bija jaunākais leitnants, kas, tāpat kā Juris, meklēja Janku Kociņu. — Žēl gan, — Juris tā kā taisījās iet projām. — Jā,v mēs jau arī te be* viņa skumstam. — Miķelis Skuja apstiprinoši pamāja ar galvu. — Būtu te bijis, izstāstītu kādu anekdoti. — Norvalds Vesermanis gari un izjusti nožāvājās. — Viena viņam bija pavisam feina. To viņš stāstīja taisni ģeniāli. Nu tā pati… — Bijušais Skujas kungs mēģināja atcerēties to jauko un piparoto joku. — Ak jāl Jā, jāl — Vesermaņkungs arī to feino stiķi nebija aizmirsis, tādē| sāka garšīgi jo garšīgi smieties. Viņi abi divi nu smējās, it kā kāds tos ņemtu un kutinātu. — Kas tā bija par anekdoti? Es to nemaz nezinu. — Jaunākais leitnants piedāvāja abiem izbijušajiem valstsvīriem jaunu, tikko atkorķētu pudeli. — Pag, pag… Kā nu tur bija? Pavisam nesen vēl stāstīja. Varbūt tu atceries, Skujas kungs, — tā Vesermanis, un smējiens aprāvās pussmieklā. — Tāda skaista anekdote, bet kā caur galvu izskrējusi, Vesermaņkungs, — tā atkal Skujas kungs. — Vai nu nav vienalga, kāda. Ka tikai laba anekdote, — Vesermaņkungs centās nomierināt savu kolēģi Miķeli Skuju un piemeta vēl vienu dē|a galu jau dziestošajā ugunskurā. Ugunskurs uzliesmoja spožākjīdz pat divdesmit sestajam stāvam dejoja ap ugunskuru stāvošo fnas. Pudeles bija jau gandrīz tukšas, un visi pusaizmiguši klanījās, arī ēnas klanījās pa visu moderno debesskrāpi varen spocīgā tango. < XXXVI Maija sēdēja savā kantorītī un ļoti uzmanīgi skaitīja naudu. Kaudzīte ar simtniekiem. Kaudzīte ar piecdesmitniekiem. Jau lielāka ar divdesmitpiecniekiem. Desmitnieku jau pavisam daudz. Viņa rūpīgi apsēja visas paciņas ar baltu papīra lenti un ^tikpat rūpīgi tās salika inkasenta maisā. — Vai tu nevari aizdot trīs rubļus? — Ienāca Edmunds ar pistoli pie sāniem. Atnesa tukšu maisu un parakstījās, ka saņēmis pilnu. — Kur lai es šos rauju? Alga tikai rīt. — Maijai jau sen bija apnicis nīkt šajā veikalā. Ko gan citu viņa diendienā redzēja? Tikai naudu. — Man viens apsolīja Boša sveces. Autiņam uzreiz būlu cits uzrāviens, — Edmunds taisnojās, ka viņam nav naudas ar naudas pilnu maisu rokās. — Man viss ir apnicis, tavu autiņu ieskaitot. Es jau no visām esmu aizņēmusies. — Maijai patiešām viss bija apnicis, jo' frizūra nu bija priekšpusē ļoti gluda, beļ aizmugurē garie mati bija sasieti zirgastē. — Kur lai izrauj trīs rubļus? — Pašlaik Edmundu nekas cits neinteresēja kā tikai trīs rubļi, un viņš aizgāja gluži sašļucis ar visu naudas maisu, vēzēdams to tango ritmā, lai kā nebūt kompensētu tos trīs rubļus. XXXVII Maija joprojām sēdēja savā kantorītī. Kur gan citur viņa varēja sēdēt? Ko gan citu viņa varēja darīt? Viņai aiz muguras bija liels logs, pa kuru bija redzams viss lielais un ļaužu pilnais veikals. Juris stāvēja bijīgi pie durvīm, jo Maija nelūdza viņu apsēsties. Viņi jau kādu laiku bija runājušies, un šī saruna jau bija paspējusi sasniegt diezgan augstus un ska|us, un nepatīkamus toņus.
— Kāds nazis? Kā es varu zināt, kur palicis jūsu nazis! Pašam vajadzēja skatīties! Tā bija nolādēta diena, kad mēs uzkāpām uz jūsu jahtas! Jūs abi ar savu draugu mums visu izjaucāt. Mēs tā gribējām saprecināt Līnu ar Rihardu. Viņi taču ir taisni kā radīti viens otram. Līna ir mana draudzene, Rihards Edmunda draugs. Kādas kāzas mēs būtu varējuši nosvinēt! Visi mūsu paziņas jau apprecējušies. Viņi abi bija pēdējie, kas mūs abus ar Edmundu vēl lūgtu uz kāzām. Un jūs visu to izjaucāt. Ko jūs uz mani tik briesmīgi skatāties? Jūs abi ar savu draugu izpostījāt visu, pilnīgi visu. Un tas bija dieva sods, ka viņš pazuda! — Maijai uz rakstāmgalda vairs naudas nebija, un viņa nezināja, kur likt savas rokas, viņa tik vien spēja kā izgāzt visu sakrājušos niknumu uz Juri. — Cik man zināms, dieva nav, — Juris mēģināja iebilst, jo viss Maijas teiktais viņam šķita kā visīstākā dieva un īpaši cilvēku zaimošana. — Un kas tad ir? Kas viņa vietā? Katru dienu astoņas stundas bāžas virsū pircēji. To viņiem .vajag un šito. Tu tikai smaidi, smaidi un smaidi. Ko jūs, lūdzu, vēlaties? Esiet tik laipni! šodien mums pieveda importa kažokus! Gribat redzēt? — Maija atvēra rakstāmgalda atvilktni un izvilka no tās kažoku. Kažoku kā jau kažoku. — Drīz būs ziema. Un ko es vilkšu mugurā? Atkal būs jāstaigā boloņjas jakā. Katru dienu mums pieved ko tādu, ko man ārprātīgi vajag, bez kā es nevaru dzīvot. Un kā lai es visu to nopērku? Kā jūs domājat, cik es mēnesī saņemu? — Simts būs. — Deviņdesmit. Bet šitais maksā nieka sešus simtus. Sīkums. — Maija iebāza kažoku atpaka| rakstāmgalda atvilktnē, jahtas kapteinī izsmējīgi lūkodamās. — Bez kažokiem, lupatām pasaulē ir ari citas vērtības … — Kādas tad? — Garīgas. — To nu Jurim nevajadzēja feikt, jo Maijai garīgo vērtību pieminēšana šķita visbriesmīgākie meli pasaulē. — Neesmu pamanījusi kaut vienu garīgu vērtību. Katrudienu pirms veikala atvēršanas aiz durvīm stāv vesels bars. Ko viņi gaida? Garīgas vērtības? Katru nakti es redzu sapnī miljoniem fizionomiju, un tās visas bāžas man virsū, — meitenīt, vai jūs nebūtu tik laipna, padodiet, pasniedziet, es jums maksāšu pa virsu, tikai dodiet. Vai jums nav? Man navi Katru rītu nāku uz darbu un naivi » ceru — veikals būs kluss un mierīgs, neviens neatnāks. Bet nē, priekšā jau bārsi Tas jūsu drauģelis Janka Kociņš ir tikai viens no tā briesmīgā pūļa un nekas vairāk. Viņa vairs nav, vismaz par vienu ir mazāk, un paldies dievam! — Maija piecēlās un aizgāja projām, atstādama Juri vienu pašu, lai viņš pats tiek galā ar savām lietām un netraucē viņai apzinīgi strādāt. Juris gaidīja, ka atnāks jaunākais leitnants, tādēļ vēl projām negāja. Viņš jau bija pieradis, ka pēdējā laikā viņu ceļi vienmēr krustojas. Aiz kantorīša loga bija ļaužu pilns veikals. Ļautiņi stumdījās cits gar citu, pārdevējas bija nogurušas, jo tuvojās darba laika beigas, un gandrīz vai patiešām varēja secināt, ka ne jau pēc garīgām vērtībām un cēliem ideāliem visi šeit beržas, stumdās, grūstās un stāv rindās. Ja būju atnācis jaunākais leitnants, tad Juris noteikti būtu viņam teicis, ka arī Maija bija spējīga izstrādāt kādu nelietību ar Janku Kociņu. Kāpēc gan ne? Tā kā veikalā nevienu nemanīja ar tumšām brillēm un gaišām Osiņām, Jurim Straumēm nekas cits neatlika kā iet proj§m. Viņam šimbrīžam nekas cits neatlika kā uzsvilpot to pašu tango, kas kādreiz esot saucies «Burves aiziešana», jo tajā vismaz kaut ko varēja nojaust no tām garīgajām vērtībām, ar kurām pārpildītas bibliotēkas, muzeji, koncertzāles, visa tā dzīve, pēc kuras viņš centies trīsdesmit gadus, kas nu šķita kā nereāls sapnis, kā šis tango. XXXVIII Jankas Kociņa māte Līvija Kociņa dzīvoja brīnišķīgā rajonā. Visapkārt dienu un nakti dūmoja rūpnīcu skursteņi. Visgarākais gajas kombinātam. Drusciņ īsāks piena kombinātam. Pēc tam zeķu fabrikai, parfimērijas rūpnīcai, radio rūpnīcai, apavu fabrikai. Nenoskatīties vien, cik visi čakli strādā.
Viņas kaimiņi gan par šo rajonu bija citādās domās: pārāk trokšņaini, pa ielu cauru dienu un nakti dārd tramvaji, nav centrālās apkures, nav apstādījumu, bērnudārzu, veikalu. Visi, cik ātri vien iespējams, pie vismazākās izdevības taisījās prom no šī rajona. Līvija Kociņa būtu ar savu rajonu apmierināta arī tad, ja šeit ierīkotu lidlauku ar rēcošām lidmašīnām, ja izjauktu visas krāsnis un ziemā vajadzētu salt nost, jo kādā no jaunajiem rajoniem viņa noteikti būtu pazudusi. Ko gan viņa tur nav redzējusi? Seit taču bija paradīze zemes virsū. No gaļas kombināta klāt pienesa gaļu, piena kombināta ļaudis apgādāja ar sviestu un krējumu. Zeķu fab-* rika ar zeķēm. Parfimērijas rūpnīca ar smaržām. Radio rūpnīca ar tranzistoriem. No apavu fabrikas atnesa apavus. Spēj tikai visu ņemt pretim, apavniekus apgādāt ar gaļu, zeķiniekus ar sviestu, radiobūvētājus ar zeķēm. Un tā tālāk un tā joprojām — nevienas pašas vainas. Viņa patiesi būtu varējusi dzīvot arī turpmāk šeit kā dieva ausī, ja vien viņas dēls Janka Kociņš hebūtu nez kur nozudis un par viņu neinteresētos tā milicija. Nupat tieši zeķu fabrikas pusdienas pārtraukuma laikā pie durvīm kāds piezvanīja, un viņa caur durvju actiņu redzēja, ka zvanītājs ir glīts un patīkams jauneklis, līdzīgs tam, kurš nesa spirtu no ga|as kombināta. Viņai laikam kas galvā bija sajucis, ka atvēra durvis un aicināja dziļāk. Glītais un patīkamais jaunais cilvēks nebija atnesis nekādu produkciju, viņš pat neko netaisījās iegādāties! Tikai nodēvēja sevi par Jankas skolas biedru. Esot mācījies vienu klasi zem viņa. Viņu pašu saucot par Juri Straumi. Viņš |oti gribot Janku satikt, vai viņa ko par savu dēlu nezinot, vai tam neesot kaut kādi ienaidnieki vai nelabvēli. Pats prašņātājs izskatījās pēc visīstākā ienaidnieka un nelabvē|a. Kam viņš tik briesmīgi skatījās uz visiem plauktiem, uz sviestiem, gaļām, zeķēm, kurpēm, magnetofoniem? Kam viņš tik sīki visu gribēja par viņas dēlu zināt? Nekāds draugs viņš Jankam neesot. Tāpat vien gribējis aprunāties. Varbūt viņa jūtoties ļoti vientu|a? Varbūt viņai esot vajadzīga kāda palīdzība? Pat milicija nesolīja atrast viņas dēla līķi. Pat visas pazīstamās kāršu licējas nevarēja pateikt, kur atrodas viņas dēls. Kāpēc skolas biedram, kurš pie tam mācījies vienu .klasi zemāk, būtu jāierodas pie viņas un vēl jāizsaka 'līdzjūtība? Kāpēc? Sis Juris Straume stipri vien viņai palīdzēja, ka nekā •neuzzinājis aizgāja. Un tagad atlika tikai gaidīt miličus formās un pēc tam «melno Bertu» pie durvīm. Līvijai Kociņai tie jaunie rajoni ar vienu rāvienu vairs nelikās nopaļājami. Vanna, centrālapkure. Vienīgi rūpnīcas gan tur varēja būt tuvāk. Viņai būs ļoti skumji bez industriālām ainavām. Ko gan iesāks viņas mīļotās fabrikas be.z Līvijas Kociņas? Kā zeķiriieki tiks pie sviesta! Apavnieki pie žāvēta šķiņķa! Piensaimnieki pie kurpēm! Desinieki pie laba tranzistora! Radiobūvētāji pie smaržām! Kas vairs pārdos par lētu naudu tīru medicīnisko spirtu? Taisni bail iedomāties. Līvija Kociņa izlaistīja pa savu iemīļoto dzīvokli visu spirtu, cik nu vien viņai tā bija. Vēl atvadoties ar acīm apmīļoja čakli kūpošos un sirdij tik bezgala dārgos rūpnīcu skursteņus, paņēma līdzi visu, ko nu viens vecs un vājš cilvēks var līdzi panest, gribēja jau pielaist visam uguni, bet tad ieslēdza magnetofonu, lai kaimiņi domā, ka viņa nekur nav projām gājusi, nekas ļauns nav viņai padomā. Magnetofonā izrādījās viens traki ugunīgs tango, taisni kā kulaks uz ac? šim brīdim. Viņa uzgrieza tango uz visu to skaļāko, lai jautrāka dzīve, un nometa zemē sērkociņu, rūpīgi aizslēdza sava dzīvokļa durvis un lēnām vien devās uz kādu no jaunajiem un modernajiem dzīvojamiem rajoniem. XXXIX Gotiskā stilā celtās sarkanu ķieģeļu baznīcas durvis bija plaši atvērtas, un tajās parādījās svinīga kāzu procesija. Vedējtēvs un vedējmāte izskatījās ļoti apmierināti, bet līgava un līgavainis stipri samutsuši. Kāds rads viņus visus cītīgi fotografēja, kāzu procesija sastinga, lai iemūžinātos šajā neaizmirstamajā bildē. Atvērtajās durvīs parādījās mācītājs un noskatījās uz tikko salaulātajiem. Vārga, gadu saliekta tantiņa vēra ciet baznīcas durvis, viņai bija ļoti grūti tikt galā ar smagajām bazfrīcas durvīm, taču dieva
pārstāvis zemes virsū pat nedomāja viņai palīdzēt. Viņš tikai skatījās uz kāziniekiem, laikam domāja savas mācītāja domas. — Nofotografējāmies — un pietiek. Pēc pusstundas mums jābūt dzimtsarakstu nodaļā! — Vedējtēvs steidzīgi skubināja salaulātos uz sniegbalto horhu, pie kura stūres sēdēja Edmunds. Netālu no baznīcas bija afišu stabs, kura afišas cītīgi pētīja jaunākais leitnants. Nu viņš bija bez tumšajām brillēm, tikai braucīja savas gaišās ūsiņas un cītīgi studēja raibu afišu. Nāca arī Juris, rokās viņam bija ziedi, viņš ieraudzīja jaunāko leitnantu, arī sniegbalto horhu ar Edmundu pie stūres. Jurim viss notiekošais nu bija skaidrs, viņš nostājās blakus jaunākajam leitnantam un arī tikpat cītīgi studēja afišas. — Vajadzētu aiziet uz kino, — jaunākais leitnants, ieraudzījis Juri Straumi, sacīja. Viņš izskatījās ļoti apmulsis un nepatīkami pārsteigts. Bet Juris zīmīgi parādīja ar roku uz sniegbalto horhu un Edmundu pie stūres. Edmunds sāka braukt, bet, ieraudzījis, ka Juris skatās uz viņu, ar visiem kāziniekiem nobremzēja pie afišu staba. — Es tūlīt! — Edmunds izkāpa no mašīnas un gāja pie Jura. Automašīnā palikušie izmantoja šo «tūlītu» ļoti praktiski. _ — Atdodiet gredzenus, lai zagsā būtu ko atkal uzvilkt pirkstā. — Vedējtēvs turēja atvērtu mazu kārbiņu, kur tos gredzenus atkal ielikt. Līgava un līgavainis sāka vilkt nost gredzenus. Tas nemaz nepaveicās tik viegli, vajadzēja papūlēties. — Kādēļ mums bija vajadzīgs tas cirks ar baznīcu? Mēs taču neviens dievam neticam! Neērti no tā mācītāja. — Līgavainis bija novilcis gredzenu un atdeva to vedējtēvam. — Kas tev? Uztaisīji bērnu un priecīgs precēties. Bet kur mēs dzīvosim? Pie tavas mammas? Septiņos kvadrātmetros! Pal-diesl Tagad būs vismaz ko atcerēties! — Līgavā arī novilka gredzenu un atdeva vedējtēvam. Vedējtēvs ielika abus gredzenus kārbiņā un ar klikšķi to aizvēra. Edmunds stāvēja, rokas -kabatās sabāzis. Tā bija ckošāk. Lai gan vienkāršāk būtu bijis pāris reižu iezvelt pa ģīmi šim jahtas īpašniekam, nevis velti dzisināt muti. — Es, goda vārds, neatceros, kur nozudis jūsu briesmīgais nazis! Ko tu mūs visus te izseko un tincini! — viņš runāja, lēni stiepdams katru vārdu, kā smagu vezumu vedot. — Vienkārši gribu aiziet uz kino, — Juris atbildēja un cītīgi studēja atišu stabu. — Kino! Maija pārnāca no darba galīgi dulna. Tu esi viņai nez ko jautājis un pārmetis! Jaunākajam leitnantam šī saruna k|uva arvien interesantāka. Viņš pat atrada savas melnās brilles. — Es vienkārši gribu saprast, — Juris godīgi atbildēja. — Ko tad? — Kā normāli cilvēki var kļūt par noziedzniekiem. — Ko tu te muldi? Vismaz mēs abi ar sievu esam godīgi cilvēki. Tik godīgi, ka mums nekad nav naudas. Man vienkārši riebj, cik mēs esam godīgi. Citi par šādu pašu kāzu vizināšanu ņem piecdesmit, pat simtu, bet es tikai divdesmit pieci. Tikai. Man vienkārši neērti vairāk paprasīt. Man ir kauns no visiem paziņām^ no sievas, no sevis, ka es tik maz prasul — Edmunds izskatījās vēl niknāks tad, kad savas „nelaimes sāka pārmest citiem. To viņš vēl nebija pieradis darīt. — Varbūt šis kauns ir tieši tas iesākums? Edmunds bija pārāk uzbudināts, lai vēl ko sakarīgu pateiktu, visi kāzinieki uz viņiem gaidoši skatījās, vedējtēvs rādīja uz pulksteni, tādē| Edmunds atmeta ar roku — ies nu vēl ar dulnu runāt, gāja atpakaj uz savu automašīnu, un drīz vien kāzu kavalkāde aizbrauca, bantēm un bantītēm plīvojot, uz dzimtsarakstu. Vistrakākais ir tas, ka arī Edmunds būtu varējis Jankam izdarīt ko |aunu, — Juris vainīgi teica jaunākajam leitnantam, kurš nu vairs nestudēja afišu stabu. — Cik jums gadu? — jaunākais leitnants tikai pajautāja.
— Trīsdesmit. — Bet runājat kā piecpadsmitgadīgs. — Viņš noņēma melnās brilles un aizgāja ar sevi ļoti apmierināts, tik opmierināts, ka dungoja pie sevis tango. Visi to svilpoja, dungoja un pat dzīvoja vienā vienīgā reti kaismīgā tango, un vai viņš bija sliktāks par citiem? Pat labāks. XL Uz Vecrīgas slīpo un robaino jumtu fona, starp tās garajiem un nomelnējušajiem skursteņiem uz Līnas jumtistabiņas loga piena pudelē stāvēja ziedi, kurus Juris bija turējis rokās, runājot ar Edmundu un jaunāko leitnantu. Siena pie Līnas gultas bija aplīmēta ar dažādiem importa modes žurnālu vākiem un to krāsainajiem attēliem, importa filmu aktieriem vīrišķīgās pozās un arī ar valdzinošām aktrisēm un spožām galantērijas piederumu reklāmām. Līna un Juris gulēja cieši kopā. Viņa bija uzlikusi galvu uz Jura rokas, bet Juris turēja viņas plecus cieši apskautus. Viņi nerunāja ne vārda, Līna tikai ar pirkstiem glāstīja viņa seju, it kā gribēdama tq uzzīmēt, it kā gribēdama atcerēties uz visiem laikiem. Griezās patafona plafe, saprotams, ka skanēja tango, ko viņi abi jau bija dejojuši. Pauls PērkonsPadebeškalns dziedāja, it kā būtu vēl dzīvs. — Tu kaut ko gribi teikt? — Bet es zinu, ko tu gribi teikt. — Nu ko tad? — Tu mēģināsi mani pierunāt, lai es iepazīstos ar taviem vecākiem, — Lina teica un aizvēra acis, gulēja nekustīgi kā skulptūra. „ — Jā, aizlaižam pie mana tēva, viņš ir lādzīgs. — Hal Juris tā arī nevarēja saprast, ko nozīmē šis viņas «Hal». Pārāk izsmējīgs, pārāk noteikts. Plate atskaņotājā jau beigusies, noklakšķēja automātiskais pārslēgs, un Pauls Pērkons-Padebeškalns uz kādu laiku apklusa. Toties pie pretējās sienas sāka sīkt un šņākt ūdenskrāns. — Kas tas par psiholoģisku uzbrukumu? — Juris piecēlās un mēģināja krānu aizgriezt, bet krāns spītīgi turpināja sīkt un šņākt. — Nākošajā kvartālā sola padot ūdeni, — Līna paskaidroja. — Un kui;tu šajā kvartālā mazgā muti? — Darbā. Sestdienās eju uz pirti. Kādreiz ap' divpadsmitiem naktī ūdens uzrodas. Pat namu pārvaldē brīnās. — Bet pa logu gan tev skaists skats. — Tad skatiesl Kamēr apģērbjos. Juris stāvēja pie loga un skatījās uz Vecrīgas slīpajiem un robainajiem jumtiem, gadu gaitā nomelnējušajiem skursteņiem. Līna atkal at|āva Paulam Pērkonam-Padebeškalnarti dziedāt savu tango, liegas laimes, gaišu cerību un tikai tālās tālēs izgaist spējīgo tango. X li Melna volga izbrauca cauri mežam, brauca pa skaista ezera krastu, un tepat jau koku ielokā pretim slīdēja lauku mājas. Dzīvojamā ēka gara un tāda kā zemē iespiesta. Kūtij jumts pavisam sabrucis. Veca sieva pielaboja jumtu ar jauniem un spoži baltiem skaidu dēlīšiem. Pagalmā starp vistām un suni ar baltajiem dēlīšiem noņēmās kādi trīs bērni. Viņiem gāja jautri, jo viņi spēlēja karu, tenisu, hokeju, ko nu katrs pieprot.
— Un šis ir mans lauku īpašums, — Līna paziņoja un vērīgi skatījās Jurī. — Vismaz ūdens te netrūkst. Tā uz jumta ir tava mamma? , — Jā. Un tie trīs pagalmā ir mani bērni. Visi trīs. Un katrs no sava vīra. Un vismaz kādipieci ir jau teikuši — es tevi mīlu uz visu mūžu. NeglāGjami, nebeidzami. Bet mūžību nu tu pats vari redzēt. Kā es, muļķa lauku skuķis, pilsētā nokļuvusi, visam ticēdama, varēju to zināt? Un ko tu vēl gribi no manis zināt? Kāpēc tu tagad nesaki, ka mīli mani un mīlēsi visu mūžu? Neglābjami, nebeidzamil Bērni jau bija pametuši savus dēlīšus, suni, vistas, skrēja pie melnās volgas skatīties, ar kādu mašīnu šoreiz ir atbraukusi mamma. Juris Līnai neko nejautāja, viņš nezināja, ko lai saka. Viņš skatījās uz viņu, it kā pirmoreiz būtu ieraudzījis. — Paldies par atvešanu, šoferīti — Līna izkāpa no volgās un spēji aizcirta durvis. Gāja pie saviem bērniem. Jurim bija vienkārši bail no mašīnas izkāpt. Viņš palika sēžot pie stūres un nezināja, ko tālāk iesākt. Viņš tikai skatījās uz garo un zemo lauku māju, uz Līnu, kas apsveicinājās ar bērniem un suni. Viņš gaidīja, kad Līna uz viņu atskatīsies, bet viņa tikai gāja dzijāk savas mājas pagalmā. Juris gribēja atcerēties tango, lai tango atkal viņu glābj, bet galva bija tukša, melodija pazudusi, viņš pat nespēja atcerēties tango nosaukumu. XLII Sporta pilī uz ledus jau trenējās hokejisti. Ar gumijas atsaitēm viņi bija piesieti pie borta, mugurā svina vestes. Ar slidām viņi rāvās no borta projām, bet gumijas atsaites tos nelaida. Jura tēvs stāvēja pie apmales, rokās mikrofons, reižu reizēm viņš uzsauca hokejistiem pa uzmundrinošam vārdam. Blakus viņam, kā vienmēr, bija sporta soma. Reizi pa reizei viņš izņēma no -tās piena pudeli un iedzēra arī zāles. — Varbūt pietiks? — bažīgi jautāja otrs treneris. — Zēni tikai sāk iesildīties. — Jura tēvs atmeta ar roku. Juris apsēdās netālu no tēva, gaidīja, kad treniņš beigsies. Hokejisti tik skrēja projām no borta, bet gumijas atsaites vilka tos atpakaļ >: — Ja tu nāc pie manis uz treniņu, tad tev ir kapitālas nepatikšanas. — Tēvs ieraudzīja savu dēlu un bija ļoti neapmierināts, ka no viņa tā arī nav iznācis īsts vīrietis, tikai tāds ņuņņa. — Tikai tāpat, garāmejot, — Juris neskanīgi atbildēja, vin$m bezgala bija vajadzīgs ar kādu aprunāties, un kāpēc šis «kāds» nevarēja būt viņa tēvs? — Varbūt pietiks? Parīt tomēr pirmā spēle, — otrs treneris nelikās mierā. — Nekas, nekas.Es tikai mazliet afgulšos. Atkal mSga. — Jura tēvs saviebās spējās sāpēs un tā stāvēja nekustīgs kādu brīdi. — Varbūt tomēr aizvediet savu tēvu pie ārsta, — otrs treneris uzrunāja Juri. — Parīt pirmā spēlei Turpiniet iesildīšanos! — Jura tēvs varonīgi saņēmās, paņēma dēlu aiz rokas, un abi aizgāja. , Hokejisti joprojām skrēja projām no borta, sviedri viņiem lija aumajām, gumijas saites kā neplīsa, tā neplīsa pušu, un pa visiem Sporta pils ska|ruņiem dārdēja varen lustīgs, varen kustīgs tango, kur vajadzēja tikai kustēties, tikai lustēties. XLIII Jura tēva istaba Sporta pilī bija lietišķa istaba ar galdu, krēsliem, mazu dīvāniņu un sportiskā režīma grafikiem pie sienas. Juris sēdēja uz dīvāniņa, nokāris galvu, bet Jura tēvs staigāja pa savu istabu uz priekšu un atpakaj. — Varbūt tomēr atgulies. (Tēvs neatbildēja.) Citādi es pasaukšu ārstu! Zvanīšu ātrai palīdzībai! — dēls draudēja.
— Ej tu pa gaisu ar visiem saviem ārstiem! Atkal esi nelaimīgi iemīlējies? Jeb tu uztraucies par miliciju? Šodien man piezvanīja, ka rīt tavu lietu nodos kārtīgiem vīriem. Nenokar galvu! Juris sēdēja uz tēva dīvāna tā, it kā viņam tikko būtu pārbraucis pāri asfalta rullis. — Mīlestības vairs nav, ir tikai dzimumsakari. Nekā cēla un augstsirdīga vairs nav! — Juris gandrīz vai kliedza, bet tēvs klausījās viņā mierīgi un pat smaidīja. — Ohol hol Tu gribi, lai tev pasaku ko nomierinošu. Nekā nebija. Nebūtu tu mans dēls, varbūt vēl varētu. Taču mana pieredze diez vai tev der. Noteikti neder. Tu tiešām domā, ka es nemitīgi dzeru to pienu un zāles tikai tādē|, ka māga beigta? Bet kas notiks, ja es kaut vienu dienu būšu vesels? Pat savus hokejistus diez vai piedabūšu trenēties līdz septītajiem sviedriem. Viņi ir tādi paši domāt un saprast alkstoši kā tu. Tāpat visur labprāt saskata kaut kādas būtiskas problēmas — tātad nevarēšanu ko prātīgu izdarīt. Un, ja es esmu smagi slims un tomēr neateju no viņiem ne soli, tad tas ir varonības paraugs. Atdarināšanas cienīgs. Kā citādi viņus piedabūsi uz ko augstāku, uz slavenām uzvarām? (Pie durvīm klauvēja, un Jura tēvs bija sajūsmā par šo klauvējienu.) Nu re, viņi jau klāt. (Viņš atgūlās uz kušetītes un bija šausmīgi slims.) Kādam ir jāuzupurējas, lai visu saturētu kopā, lai pēc tam avīzēs varētu droši rakstīt, ka viņi ir varoņi… (Pie durvīm joprojām klauvēja. Nu jau neatlaidīgāk.) lekšāl Jura tēvs vārgā balsī atjāva ienākt, dzēra zāles, gulēja slims un nevarīgs. — Lūdzul — Juris teica skaļi jo skaļi, un atvērtajās durvīs stāvēja jaunākais leitnants. Viņš vērīgi apskatīja abus Straumes, kā tēvu, tā arī dēlu. Tad sāka uzvaroši svilpot tango, liego laimi, lielo sajūsmu, tikai uzvaru sološo, apskaužami priecīgo tango, apbrīnojami idiotisko tango* XLIV Balta volga strauji nobremzēja tajā pašā vietā, kur kādreiz bija stāvējis, sniegbaltais horhs. Majors Grigalis paskatījās pulkstenī. Arī jaunākais leitnants paskatījās pulkstenī. Pa šoseju šurp nāca kāds vīrs. Labajā rokā viņš šūpoja dzeltenu portfeli. Tas bija tas pats vīrs, kurš rīta agrumā, tango svilpodams, bija pārradies mājās. Miliči noskatījās, kā viņš paiet viņu automašīnai garām, nogriežas no ceļa un aiziet pa taciņu pāri laukam uz dzelzceļa staciju. Juris jautājoši nolūkojās savos ceļa biedros, un jaunākais leitnants neizturēja; attina vīstokli, kuru visu laiku kā lielāko dārgumu bija turējis uz ceļiem, un iztina kurpes! — Nemaz nezina, ka rīt atkal ieraudzīs savas kurpe;. — Jankas Kociņa kurpesl — Juris konstatēja. — Es pats tās izvilku no upes! — Ja kāds no jums, jauniē ļaudis, būtu virsdiriģents kādiem septiņiem sieviešu kopkoriem dažādās republikas malās, jūs arī neatcerētos, kur palikūšas jūsu kurpes, — majors cienīgi paskaidroja. Visi trīs izkāpa no automašīnas, aizcirta durvis, atstšja tikai šoferi sēžam un lēni aizsoļoja uz netālo mājiņu šosejas malā, to pašu mājiņu, pa kuras logu izlēca Janka Kociņš, kur viņš pirmo reizi saklausīja liktenīgo laimi un nelietīgo nelaimi vēstošo tango. XLV Majors piezvanīja pie mājiņas durvīm, un pēc brī?a durvis atvērās. Durvis atvēra tīri glīta un jauna sieviete. — Labdien! Mēs jau esam klāt. Atnejām jūsu kurpes. — Majors apsveicinājās. — Labdien' labdien! Nāciet tik iekšā! Šoreiz • jūs esat trīs? — Sieviete bija ļoti laipna, viņa runāja dziedošā krūšu balsī. Visi trīs ciemiņi tika ievesti tādā kā viesistaba, kur viss bija spodrs un fīrs, pie logiem aizkari, vāzēs puķes, kur kairs sīkums liecināja par saimnieces čaklumu, gaumi un dai|uma izjūtu. — Jūs gaidīdama, izcepu pīrādziņus. •<— Tas jau nu gan bija lieki. __
Mājīgā atmosfēra, glītā saimniece majoru pārvērta par galantu kavalieri, viņa vairāk nekā simt kilogramu smagais augums bija k|uvis lokanāks, viņš laipni un maigi smaidīja, jutās kā savās mājās. Tāds labsirdīgs onkulis, kurš apciemo sen neredzētus radus. — Taisni neērti jūs apgrūtināt. — Jaunākais leitnants izturēšanās manierē centās atdarināt savu tiešo priekšnieku, katrā ziņā viņš bija kļuvis pašapzinīgāks. — Vail Es taču esmu aizmirsusi uzlikt dakšiņas un nažusl — Sieviete pēkšņi satraucās, steidzās uz virtuvi, taču viņu apstādināja jaunākais leitnants: — Lūdzu, nepūlietiesl Nazis mUms ir pašiem. Viņš izvilk^ no kabatas Jura nazi, atvāza spožo asmeni, patīksminājās par krāsainiem stikliņiem izrotāto spalu. — Un es to visu laiku meklējul — Juris brīnījās. — Patiešām? Es to atradu kādā salā upes vidū. Bija iekritis zālēs. Atrada tikai ar mīnu meklētāju. — Jaunākais leitnants pat nelielījās, viņš vienkārši ar teicamnieka pārākumu labi mācēja atbildēt uzdoto vielu. Kas par to, ka viņu neviens nemīl? Viņš tomēr ņem un izdara. — Ērglis, bet no izskata pat nepateiksi, — savu kolēģi uzlielīja majors un nepacietīgi paskatījās pulkstenī. Arī jaunākais leitnants nepacietīgi paskatījās pulkstenī, un abi skatījās laukā pa logu. Arī visi pārējie sāka skatīties laukā pa logu. Dārzā aiz loga pie putnu biedēkļa kārtīm stāvēja Janka. Viņi bija ģērbies ārzemju džinsenēs, spožā kreklā. Viņš rūpīgi apģērba putnu biedēkli, uzlika tam galvā katliņu, arī bikses un fraku. — Redziet nu, cik laimīgi viss beidzas, — majors gavilēja kā mazs puika. — Jūs tā uztraucāties. Jūsu tētiņš tā pārdzīvoja. Uri nu viss tik laimīgi atrisinās. Vai bija vērts tik šausmīgi pārdzīvot? Nu nebija taču vērtsl Janka Kociņš jau bija pienācis pie mājiņas un vēra va|ā logu. — A, te jau priekšāl Un pat kapteiņkungsl Kur tas laiks, kopš neesam tikušies. Ko tu visu šo laiku darīji? Putnu biedēklis stāvēja dārzā pieklājīgi apģērbts un, kā jau putnu biedēklim pieklājas, glīti šūpojās vējā. Visi nu jutās tik viegli, tik laimīgi, kā brīnišķi dievīga tango nesti. Nebija vairs sāpju, nebija aizdomu, nebija vairs vājuma, tango visus bija pacēlis kādus simt kilometrus virs zemes, un zemē neviens vairs negribēja krist. XLYI Pa skaisti baltu un |oti poētisku bērzu birzi gāja Janka un Juris. Abi bija ģērbušies melnos uzvalkos, abiem bija tumšas kaklasaites, mati, cik vien var, kārtīgi saķemmēti. Sur tur ap bērzu stumbriem bija apsietas violetas kreppapīra bantītes. Janka tās rāva no bērziem nost un tina tik sev ap pirkstu. — Man tomēr šķiet, ka tu neesi cieši gudrs, — Juris nerimās. — Ļoti iespējams, — Janka piekrita. — Iedomājies, cik daudz cilvēku ar tevi visas šīs dienas noņēmās. Kamēr tām kurpēm vien atrada īsto saimnieku. Pats majors Grigalis vadīja izmeklēšanu. Helikopteri, glābšanas kuģi un vēl… Janka tikai rāva nost no kokiem papīra bantes. — Vai es lūdzu? Kāpēc katrs nevar dzīvot, kā viņš grib? Un ko tad es tādu sliktu esmu izdarījis? Kamēr tu šiki dejoji tango, man tur apnika. Cik ilgi var ar sevi un savSm kaitēm noņemties! Apnīk taču! Ja neapnīk, tad jākaras augšā, jo tā dzīvot nu nemaz nav vērts. Tātad man, kamēr tu dejoji, visa' kompānija tā apnika, ka atlika vienīgi iemācīties peldēt. Pats taču ierādīji. Un ko domā — izpeldēju tieši zvejnieku ciematā, tieši pie jūrnieku sievām. Kaut ko tādu vēl nebiju piedzīvojis. Tu esi avīzēs lasījis, cik viņām grūti, kamēr vīri pa pusgadam jūrā ņemas! Avīzēs raksta, ka viņām vajag gan tā, gan arī
šitā. Bet es uzrados gandrīz vienīgais, kas praktiski kaut ko dara un māk palīdzēt visās viņu nelaimēs. Tagad tu saproti, kāpēc esmu tā novājējis. Janka jau bija satinis ap roku krietnu kušķi ar violetām kreppapīra bantītēm, kad abi nonāca pie pseidotautiskā stilā celtas mājas ar stāvu jumtu un tautiskiem rakstiem izrakstītiem balkoniņiem, kur atradās somu pirts, kur bija viss, lai atkal varētu skanēt tango, viens īsts, viens riktīgs tango. XLVII Arī iekšienē somu pirts bija uzbūvēta pseidolatviskā stilā. Guļbaļķi, svečturi un, saprotams, kamīns. Lai iespaids būtu tikpat'pilnīgs kā brīvdabas muzejā, lielajā istabā zem jumta uz bēniņiem stāvēja labi saredzams zārks, kuru senos laikos saimnieks glabāja sev pēdējai gaitai, bet ziemā tur glabāja ābolus. Nu saprotams, ka somu pirtī šis zārks bija ļoti īpatnējs un visai veiksmīgs dekoratīvs elements. Pa lielo istabu prātīgi un lietišķi saimniekoja sirms vecītis, pirtnieks. Viņš svečturos salika jaunas sveces un bija priecīgs ar kādu aprunāties. — Izlocījāt kājas? — Pat ēst sāk gribēties, — apliecināja Juris. — Trakais! Šašlikus cept vēl par agru! Vispirms — manas bēres un tikai tad šašliki. — Janka pagaidām nepieļāva nekādas gastronomiskas orģijas. — Pirti arī kurināt? Jeb tāpat priecāsieties? — vaicāja pirtnieks. — Kā nu be; pirts? Kā es varu ieiet debesir valstībā nenomazgājies? — Jankam Kociņam, kā jau Jankam, vienīgajam viss bija pilnīgi skaidrs. — Tātad: tu visus sagaidi ,' es paslēpjos tur augšā, kad sāksiet raudāt par manu bojāeju, kāpju lejā, priecājamies un cepam šašlikus. E, vēl labāk būtu, ja es gulētu zārkā! Vienreizējil Taču pirtniekam šī trauksmainā ideja diez kā nelikās oriģināla, viņš ne to vien te bija pieredzējis. — Pagājušonedēļ te viena kompānija spēlēja paslēpes, viens noslēpās zārkā, un viņu nekādi nevarēja atrast līdz pat rītam. Aizmidzis. — Mūžīgā miegā? — Janka jautāja un pa trepēm jau bija augšā pie-zārka. — Pamodās tomēr. — Pirtniekam ļoti nepatika, ka kustina zārku, lejā jau trijatā dabūsri bet augšā būs jāceļ vienam pašam, taču Janku apstādināt vairs nebija iespējams. — Tikai uzmanīgi. Tas būs īsti smalks numurs. Būs ko/ atcerēties! — Jankas Kociņa sajūsmai vairs nebija robežu. — Cik uz salas.visi bija uz mani dusmīgi! Un par ko? Es gribu redzēt, kā viņi raudi Un kā pēc tam smejas no prieka, mani ieraugot. Kāpēc nesagādāt cilvēkiem patiesu prieku! Juris un pirtnieks skatījās, kur novietot zārku, Janka jau bija nokāpis lejā un komandēja tālāk: — Liekam uz šitiem ķeblīšiem, nekas, ka čīkst un krakšķ, gan izturēs. Esmu tāds pavieglāks! Viņi nolika zārku uz šiem ķeblīšiem un saprata, ka te nu beidzot būs viens riktīgs tango, viens īsti traks tango. XLVIII Pagalmā iebrauca sniegbaltais horhs. Edmunds sēdēja pie stūres. Viņam blakus Maija. Aizmugures sēdeklī Antonija, Līna un Rihards. Visi bija saģērbušies melnās drēbēs, kā jau tas bērēs pieklājas. Visiem līdzi bija puķes un kroņi. Svētsvinīgas sejas. Kā jau tas bērēs pieklājas. Neviens no viņiem vēl pat nenojauta, ka te būs viens traks tango, viens nekad neatkārtojams tango. xLIx Janka jau iekārtojās zārkā. Izmēģināja, kā būtu labāk un skaistāk gulēt. — Ķeblīši čīkst, bet es jcu gulēšu mierīgi un neelpošu. Pirtnieks stāvēja pie loga un vēroja atbraucējus. — Šitāda pati mašīna bija Ērenpreisa fabrikas direktora mīļākās vīram Paulam PērkonamPadebeškalnarr Kad es biju bezdarbnieks, viņš man atļāva tai noslaucīt putekļus. Ar to vien pabaroju ģimeni. — Vēl uzsedz tautisko deķil Tagad nevienas bēres bez tautiska deķa nav iedomājamas. — Janka
nevarēja vien nomierināties. Juris viņu apsedza, viss beidzot bija sagatavots vienam nekad neatkārtojamam tango, visu tango tango. L Janka gulēja zārkā, kārtīgi salicis rokas uz krūtīm, un izlikās saldi aizmidzis. Viņš gan pamanīja, ka ap roku viņam joprojām vēl ir violeta kreppapīra murškulis, bet bija jau par vēlu, vairs nedrīkstēja kustēties, jo vērās jau durvis un bērinieki nāca iekšā. Visi lēni apskatījās un saprata, ka Janka patiešām ir miris, un visiem kjuva ļoti sērīgi ap dūšu. Ar cieņu ap zārku nolika vainagus un atkāpās kādu solīti nostāk. — Es eju iekurināt pirti. Gan jau mazgāsieties arī, — paziņoja pirtnieks un pazuda mazās durtiņās, kur bija ģērbtuves un karsētava. Sāda neceremoniāla izturēšanās atbraucējus nedaudz aizvainoja, un viņi sāka sačukstēties. — Pirmoreiz ļ^edzu, ka bēres notiek somu pirtī. Interesanti gan, — teica Maija. — Izskatās kā dzīvs. Laikam tādē|, ka vēl jauns, — teica Līna. — Lai nu kas, bet tautiskā sega ir ļoti gaumīga. Man arī tādu gribas, — teica Antonija. Rihardam bija līdzi fotoaparāts, un viņš pāris reižu nozibsnīja zibspuldzi. — Vai mēs te būsim vienīgie? — jautāja Edmunds. — Neredz neviena radinieka, — jau uztraucās Maija. Viņi sačukstējās tikko dzirdami, ar tikko manāmām lūpu kustībām, visi skatījās uz Juri, kurš stāvēja galvgalī un nezināja, ko iesākt. — Mācītāja jau laikam nebūs. — Jau bija neapmierināta ar notiekošo Antonija. Juris to izdzirdēja un pacēla galvu, vērīgi visus aplūkoja. — Šādos, brīžos mēs parasti klusējam un domājam, domājam, kas mēs īsti esam. Esam jau paraduši par nāvi uztraukties tikai tad, ja pasaules karos aiziet bojā miljoni, bet varbūt arī viena cilvēka aiziešana var būt mums atgādinājums. Jāni Kociņu mēs visi satikām tajā rītā, kad viņš bija izģērbis putnu biedēkli. Un, šķiet, viņš bija daudz mazākā mērā putnu biedēklis, nekā mēs visi, kopā ņemot, jo mēs nu tik vien spēsim kā atcerēties tikai viņa stāstīto anekdoti, un cilvēka mūžs būs anekdotes vērtībā. , Juris vairāk neko īpaši nezināja, ko tālāk teikt, šai runai viņš īpaši, nebija gatavojies, bet Jankam jau bija grūti gulēt mierīgi un nekustīgi. Kreppapīra bante bija attinusies druscītiņ vaļā un kutināja tieši Jankas degungalu. Viņš spētu gulēt mierīgi tikai tad, ja nošķaudītos un aizpūstu bantīti tālāk no deguna. To Janka arī izdarīja un ar puspievērtām acīm pamanīja, ka arī visi klātesošie ir to pamanījuši. Visi stāvēja kā sastinguši, kā sasaluši, neviens pat neiekliedzās, un Janka saprata, ka viņa triumfa brīdis nu ir klāt. — Kā jūs varēsiet atcerēties anekdoti, ja vēl nemaz to neesmu stāstījis. Visģeniālāko anekdoti pasaulē. Jūs taču esat vienīgie, kas to nav vēl dzirdējuši… —Janka bija jau sēdus, cēlās kājās, lai šo anekdoti varētu izteiksmīgāk izstāstīt, taču ķeblīši zem zārka krakšķēja arvien spēcīgāk, līdz bija viens liels un skaļš krakšķis. Un tas arī bija tas visu tango tango, kad nejauši piepildās demonstratīvi plēsonīgā mūzikā un nejauši izmestos vārdos solītās briesmas, tas tango tango, kad jānāk klusuma' brīdim un drusciņ jāapdomājas, tas tango tango, kad nāve dzīvajiem atgādina dzīvajo īsto vērtību, svaru un misiju uz šīs zemes. LI -No visu koku galotnēm, no visa meža šī tango tango iztraucēts pacēlās putnu bars un trakā steigā muka pro-s jām. Putnu šajā barā bija daudz, tie kliegdami cēlās gaisā, tie laikam centās paslēpties debesīs. LII Juris taustīja Jankas pulsu, Jankas roka joprojām bija aptīta ar violetām kreppapīra bantītēm. Tad viņš palaida roku vajā, tā aizslīdēja gar zemē sakritušām puķēm, līdz palika nekustīga, pazuda sanestajos
ziedos, vainagos, tajā īslaicīgajā krāšņumā. Līna to redzēja, un viņai bija bail. Visvairāk viņa baidījās pati par sevi. Rihards stāvēja ar izstieptu kaklu, viņš tā arī nesaprata īsti, kas te ir noticis. Un nekad arī nesapratīs. Maija mēģināja sakārtot frizūru, bet tā sajaucās vēl nekārtīgāk, un viņa vairs necerēja to kādreiz sakārtot. Edmundam nokrita zemē mašīnas atslēdziņas, bet viņš tās augšā necēla, lai gan par tām nieka atslēdziņām viņam nekā dārgāka nebija un arī nebūs. Antonijai jau pārdzīvojumu bija par daudz, savu dārgo un kvēli mīļoto runci Fātumu viņa nebija paņēmusi līdzi, jo bērēs jau neklājas ierasties ar kaķiem. Viņa bija atkal palikusi viena ar savu likteni. Neviens vairs viņai neko nevarēja palīdzēt. Sānu durtiņās no ģērbtuvēm un karsētavas ar dvieļiem parādījās pirtnieks. — Nu, vai jums jau viss beidzies? Vai nāks arī mazgāties? — Jā. Beidzies, — atbildēja vienīgi Juris. Viņš piecēlās, pagāja visiem garām, strauji atrāva durvis uz āru un izgāja pagalmā. Viņš saprata, kāpēc visu šo laiku bija meklējis Janku Kociņu, viņam visu šo laiku bezgala pietrūka visa varēšanas spējas, dabiskas uzdrīkstēšanās un nebaidīšanās spējas. Nu Jurim Straumēm atlika tikai tango. Viņš lasīs grāmatu pēc grāmatas, bet viss izlasītais būs tikai tukšs tango. Viņš centīsies atrast īstu mīlestību, bet atradīs tikai maldinošu tango. Viņš centīsies dzīvot priekš citiem, bet dzīvos tikai sev vienā vienīgā mānīgā tango. Vifiš to visu sapratīs, bet būs tikai apstulbinošs tango. Tikai tango. LIII Spīdēja saule, kā jau tā saule vienmēr mēdz spīdēt. Starp baltajiem bērziem skraidīja apjukušu cilvēku bariņš ar numuriem uz krūtīm. Kā savu būtību pazaudējuši, cildenumu un lepnumu aizmirsuši, jauni un veci, izkaltuši un aptaukojušies, ar un bez matiem, ar gudrām un ar muļķīgām sejām, ar iekārē degošām un jau apdzisušām acīm, vieglu uzvaru gaidoši un ar zaudēto jau samierinājušies, sajūsmas pilni un jau pārguruši, ieraudzījuši Juri, visi veikli rikšoja šurp. — Sakiet — kur ir finišs? Varbūt jūs esat tiesnesis? Visu laiku bija violetas bantītes un pēkšņi tās izbeidzās. Mums ir pazudis finišs. Kur lai skrienam? Kur? Juris neko neatbildēja, tikai nenoteikti pameta ar roku atpakaļ, kur bija redzama pseidotautiskā un arī retro stilā celtā māja. Visi skrējēji priecīgi un cerīgi joza uz turieni, lai sasniegtu šo tik viegli sasniedzamo un jau tuvo mērķi, bet kaut kur tālumā krosistiem marša, taktī tik braši aicinoši un tik neganti paģēroši tango ducināja tik varen dārdošs pūtēju orķestris, ka zeme viegli drebēja. LIV Jankas Kociņa gars pa to laiku jau lēni, pat negribīgi bija atšķīries no miesas un pilnīgi bez jebkādas sajūsmas lidoja uz debesīm. Bet ko gan tāds zemē dzimis un zemē audzis gars lai tajās tālajās debesīs iesāk? Tajā garlaicībā? Bez īsta prieka, bez īstas dzīves līksmes? Par laimi, savās ligzdās atgriezās putni, tie ar saviem spārniem Jankas Kociņa garu nesa atkal lejā, lai. paslēptu to savās ligzdās, kamēr tas tango trakums aprimst. Bet cik. nu ilgi šis tā rims?
SATURS
Astoņpadsmit mežonīgi kaķi Zem līm brīnišķīgajam zvaigznēm Sestdien 17.45 pirms hokeja Eņģelis un Riiards Salavecis un Sniegbaltīte Romeo Tonakt uzziedēja paparde Tautietis JSņu naktī Sniegbaltais Parīzes čemodāns Dziesmas Emī, mī|dārgajai Emī Maigonis — Magdalēnas un Mflrča Mīlīšu dēls Tango Андрнс Якубая УХОД КОЛДУНЬИ Рассказы Издательство «Лиссыа» Рига 14Ъ0 На латышской я-шке Художник Гунар Клява Andris Jakubāns BURVES AIZIEŠANA Redaktore A. Smlte Mākslinieciskais redaktors A. Jčgers Tehniskā redaktore S. Narme Korektore KRumbOna Nodota sailkSanal 18 06.80. Parakstītā lespieJaml 01.12.80. JT 05555. Formāts 70X 108 32. Tipogrāfijas papīrs Ni 3. Žurnālu cirsti garnitūra. Augstspiedums. 11,90 uzsk. Iespiedi.: 12.08 Izdevn. i. Metiens 50 000 eks. Pašūt. N» 1290 Cena 75 kap. Izdevniecība «Liesma». 226047 Rīgu. Padomju btilv. 24. Izdevn. Nt 482/30747/Do. 1257. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdev niecību. poligrāfijas un grāmatu t^lznle« cibss 'lietu Komitejas tlpogrālljā «Ciņa», 226011 Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40. Jakubāns A. Ja 380 Burves aiziešana: Stāsti / Māksi. C. Kļava. — R.: Liesma, 1980. — 269 Ipp., il.