Cert zibens marmale laimdota sele

Annotation

Laimdota Sēle Cērt Zibens Marmalē VARA VĪKSNA Kamēr Gaiķis vēl taustījās bultnesī pēc bultas, līdz neprātam satrauktā un pie visām miesām drebošā Antra atvēzēja šķēpu un meta.

Pamanījuši saulē nozibam šķēpgala plienu, gan kūri, gan bruņinieki iekliedzās nelabās balsīs, un nākamajā mirklī Rēmekes Kristiāns ievaidēdamies saķēra kreiso sānu. Vareķis apsviedās, gandrīz paklupi- nādams zirgu. - Kurš? - viņš ierēcās kā satracināts lācis. - Kurš to izdarīja? Kuram, es prasu, kuram te prātiņš tiktāl izklīdis, ka roka nezina, ko dara? , Cērt zibens marmalē ir rakstnieces, publicistes un tulkotājas Laimdotas Sēles jaunākais darbs vēsturiskā romāna žanrā. Lasītājiem jau pazīstami autores agrāk izdotie vēsturiskie romāni "Spoguļa pārbaude", "Mūsu mīlestības gadsimts", Māte man teica, romantiskais detektīvs, Manā pasaulē mīl, kā arī trīs dzeju krājumi - Izšķilt mīlestību, Brīvības laika lāses un Peraspera. Šis romāns par Livonijas ordeņa laikmetu (konkrēti 14. gadsimta beigas) senajā Kursā un tikko dibinātajā Ventspils pilsētā ir romantisma pilns. Tā varoņi ir bruņinieki un ļaundari, daiļas kuršu jaunavas un zāļu sievas, vienlaikus'tajā ir daudz laikmetam atbilstošu reāliju un trāpīgu detaļu. Atzinīgi vērtējama romāna valoda. Viss tas, ko rakstniece meklējusi un atradusi gan kuršu valodas fiksējumos, gan senprūšu vārdnīcās, ir caurcaurēm organiski ievijies senum senā Pasiekstes ciema ļaužu valodā… Ingrīda Štrumfa, vēsturniece Laimdota Sēle CĒRT ZIBENS MARMALĒ Grāmata izdota ar Ventspils pašvaldības finansiālu atbalstu Māksliniek Ansis Selis-Sviriņš Vāka zīmējumā izmantota 14. gs. kuršu sakta no Ventspils Muzeja krājuma.

Maketētājs un fotogrāfs Juris Ģigulis Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Veltīju manai pilsētai un tās lieliskajiem ļaudīm

SATURS 1 TOMASS SAPŅO II III IV V VI VII VIII IX X XI XII XIII XIV XV Mazzināmo un kursisko vārdu tulkojums Vēsturnieka komentārs Laimdota Sēle

CĒRT ZIBENS MARMALĒ

SATURS I nodaļa Tomass sapņo 7 II nodaļa Raida un komtūrs 23 III nodaļa Bruņinieka Beršova manta 45 IV nodaļa Tomass un Raida pāri upei 61 V nodaļa Tēvoča Didriha dāvana 79 VI nodaļa Pavasara pirmais pērkons 89 VII nodaļa Sirenieks Dauģera sētā 99 VIII nodaļa Bēru sagšas, kara svārki 113 IX nodaļa Vārtu sargs Jurgels ceļ trauksmi 121 X nodaļa Par sprīdi no sirds 147 XI nodaļa Saulrieta sārts Vindas krastā 169 XII nodaļa Llbekas marcipāns un Lameķa kausi 193 XIII nodaļa Piekūna medījums 223 XIV nodaļa Zvaigžņotā sedzene lietū un asinīs 247 XV nodaļa Krustakmeņu noslēpums 265 Mazzināmo un kursisko vārdu tulkojums 299 Vēsturnieka komentārs 300

1 TOMASS SAPŅO

Saule lēnam kāpa uz augšu. Pec naktī nolijušā lietus zāles zajumā vizuļoja sīki ūdens pilieniņi, un Goldingenes [1] lielceļa dzeltenpelēkajā mālā vizēja peļķes. Rudā krūmaine pārgāja skrajā mežā, kur vēl nesaplaukušo zaru vijumiem cauri vīdēja priežu apaļīgās galotnes. Pavasaris krāsoja debesu augsto velvi tumši zilu kā Jaunavas Marijas tērps; retos mākoņus rietumpusē dzenāja spirgts vējš.

Cīruļi lidinājās tik augstu, ka no zemes izskatījās kā tumši punktiņi, un to bezrūpīgie treļļi pieskandēja visu zemes stūri starp Vindas [2] upes līkumu un jūru.

Tomass laipoja starp dubļainajām lāmām. Kājas slīdēja pašķīdušajā mālā un nošķieda šauro, apkļauto zeķu stilbus, bet brūnās smailpurnu kurpes jau bija pilnīgi zaudējušas krāsu. Pūlēdamies nokratīt apaviem pielipušās māla pikas, viņš nogāja no ceļa un sāka trīt pēdas jaunās zāles ceros.

Tomēr tādi sīkumi nespēja sabojāt jaunekļa omu, kas bija tikpat saulaina un līksma kā pavasara rīts.

Tomass noņēma mazo, apaļo cepurīti un ļāva vējam jaukt gaišos matus, kas uz pieres bija apgriezti gandrīz līdz uzacīm, bet mugurpusē sniedzās pāri kamzoļa apkaklei.

Puisim bija iegarena, šaura seja, pagarš deguns, skopi izliekta lūpu līnija un piemīlīgi noapaļots zods. Uz kreisā vaiga gaiša dzimumzīmīte, - it kā tur kāds būtu piespiedis sārtiem zied- putekšņiem aplipušu pirkstgalu. Brūnganajās uzacīs un tumšas ēnas klātajā padegunē vizēja smalksmalkas sviedru lāsītes, ko bija izspiedusi straujā pastaiga negaidīti siltajā aprīļa rītā.

Jauneklis pārvilka delnu pierei, ar plaukstā samiegto cepurīti noslaucīja virslūpu un sāka pogāt vaļā stepētā kamzoļa, pēc franču modes sauktā par žiponu, augšējās pogas - mazas, ar zīdainu audumu apšūtas bumbiņas. Ap galvu sāka zuzēt no kārklāja atlaidusies bite un beidzot nometās uz Tomasa

piedurknes. Zeltainiem putekšņiem aplipušās kājiņas tekalēja pa rūsgano, vīlēs nedaudz apdilušo audumu. Viņš pavilka piedurknes apmali uz augšu un uzmanīgi notrauca nogurušo kukainīti uz mīkstajiem jaunās zāles stiebriņiem.

No tālienes atplūda tikko sadzirdamas, vēja atnestas dzidras zvana skaņas, vēstot septīto rīta stundu. Tomass pagriezās atpakaļ - mazo pilsētiņu apņemošais baļķu žogs bija palicis tālu aiz muguras, to vietām aizklāja kārklu, lazdu un alkšņu audzes, vienīgi pils torņa trijstūris jūras pusē vīdēja kā smaila, sarkanruda cepurīte. „Tante un onkulis jau ir baznīcā", - viņš domāja, taču šī atziņa radīja tikai vieglu pašpārmetumu.

Izdarītais pārkāpums būtu pilnīgi neiedomājams Tomasa agrākajās mājās - lielajā vācu pilsētā Lībekā, kur viņa gaitas uzraudzīja tēva un mātes stingrie skatieni, taču šeit, tālajā ziemeļu pilsētiņā, šāds no​darījums šķita daudz nenozīmīgāks un gandrīz vai attaisno​jams.

Kopš agras bērnības ikrīta gājiens uz baznīcu bija pašsaprotama lieta; izpalikšanu varēja pieļaut tikai slimības gadījumā. Tur tuvējās klostera baznīcas zvans ieskandēja katru Tomasa dzīves stundu, un katra no tām sekoja aizejošajai ar jau iepriekšzināmu saturu. Pēc rīta mises nāk diena, pēc vakara mises - nakts. No rīta galdā - maize, siers un plāns alus, vakarā - miežu putra, maize un zāļu novārījums. Pusdienās ceptas zivis un pupas. Vai zirņi. Vai kāposti. Svētdienās un svētkos cepetis, lipīgi medus un žāvētu augļu plācenīši, vīns, ko atšķaidīja ar remdenu ūdeni. Starplaikos garlaicība, skumīga sēdēšana pie loga un baložu skaitīšana uz apkārtējo māju jumtiem, tiesa gan, turot klēpī mātes lūgšanu grāmatu vai tēva tāfelīti ar rēķiniem. Lasīt, kaut ar grūtībām, viņu mācīja māte, rēķināt tēvs. Taču šo mākslu apgūt viņš nespēja. Jocīgās, ķeburainās ciparu zīmes Tomasam neko neizteica, nepārvērtās saprotamos vārdos kā tās, kas veidoja lūgšanu vai dziesmu. Dziesmas viņam ļoti patika,noteiktās stundās tās skanēja pāri klostera sētas pelēcīgajiem mūriem, kurus Tomass varēja saredzēt, tālu izliecoties laukā pa šauro trešā stāva lodziņu.

Pirms daudziem gadiem, būdams vēl mazs zēns ar gariem matiem, kas klājās pāri izspiedušamies lāpstiņu kauliem, viņš kopā ar citiem puisēniem dziedāja klostera katedrāles korī. Tās bija vienas no viņa gaišākajām atmiņām. Citas - tikpat jaukas, dažreiz pat vēl jaukākas - saistījās ar vasaras pēcpusdienu stundām pie lielās akas pilsētas laukumā netālu no mājām. Tur viņš paretam satikās ar sava vecuma puikām, viņi šļakstījās ar ūdeni, spēlēja bumbiņu spēli, un dažkārt viņam tā veicās, ka spēlē iegūtās bumbiņas vienā rokā nevarēja saņemt. Līksme turpinājās līdz brīdim, kad nāca māte ar lielo ūdens krūzi, ņēma dēlu pie rokas un veda mājās. Vēlāk viņa pati vairs negāja pēc ūdens, neberza grīdas, nemazgāja viņa un tēva apģērbu. Grūtākajiem darbiem tēvs pieņēma kalponi. Māte sāka bieži slimot pēc tam, kad lielās mokās laida pasaulē divus Tomasa brālīšus. Viens nomira tai pašā dienā, viņu tikko paguva nokristīt, otrs nodzīvoja drusku ilgāk par gadu. Māte slepus no tēva raudāja un lūdza Dievu atkal sūtīt viņai bērnu aizgājušo vietā. Taču bērnu vairs nebija, un Tomass auga viens pats. Dažkārt viņam šķita, ka tēvs pat priecājas, ka abu mazo vairs nav, teikdams, ka viņa nelielās mantības labi ja vienam dēlam pietikšot…

Pagāja vairāki gadi; māte, nerimstošajās bēdās un lūgšanās iegrimusi, vairs tik cītīgi nesekoja līdzi Tomasa gaitām, un viņam aizvien biežāk izdevās izšmaukt no mājas, aizlavīties garām tēva darba kabineta šaurajiem lodziņiem un tikt līdz iemīļotajam, pazīstamajam laukumam. Sēžot uz izmūrētajiem pakāpieniem, kas veda uz aku, kopā ar citiem pusaudžiem, pļāpāja vai tāpat vien sapņoja un skatījās uz jaunajām sievietēm, kuras nāca pēc ūdens vai vienkārši gāja garām. Tomasa neziņa un zēnisko jūtu pārpilnība apveltīja pilsētnieku meitas un jaunās kalpones ar pasakainām īpašībām un tikumiem. Kad reiz viņš sadūšojās uzsākt sarunu par to ar saviem vecākajiem biedriem, zēnu pārtrauca skaļi smiekli. Pāris teikumu un neveikls, ar pirkstu smiltīs iešņāpts zīmējums sagrāva Tomasa izsapņoto pasaku par cēlajām, neskarami šķīstajām jaunavām. Taču vēlāk jaunekļa možais

prāts un iztēle viegli pārdzīvoja naivā sapņa zaudējumu. Viņa fantāzija meklēja un atrada citas gultnes, kur izlējās ar jaunu sparu: vēja pūsma, kas pieglauda svārkus sievietes gurnam, kādas kalpones dziļāk izgrieztais ņieburs, no aubes izspraukusies, saulē caurspīdīgi sārta meitenes auss ļipiņa - tas viss Tomasa domās veidoja jaunu tēlu - kārdinošu, neaizsniedzamu un drusku biedējošu.

Vēlāk nāca arī citi sapņojumi un aizveda jaunekli pagājušo krusta karu, kauju un varonīgu bruņinieku pasaulē. Viņš, kurš nespēja nodarīt pāri nevienai dzīvai radībai, kurš bija redzējis vien tikdaudz asiņu, cik no saskrambātas rokas vai atsista kājas pirksta, iztēlē pārtapa bruņiniekā, kuram pie sāniem piejozts varens zobens, spēcīga zirga mugurā, pret kāpsli atbalstītu šķēpu, kura smailē plīvo zeltā un sudrabā izšūts standarts. Saklausījies klejojošo menestrelu dziedājumus, Tomass iztēlojās savu nākamo sirdsdāmu - trauslu, zeltmatainu būtni ar zilām acīm un trauslām rociņām lilijziedu baltumā.

Viņa nēsāja spožiem diegiem izšūtas drānas un gaisīgus austrumzemju plīvurus; sapņu dāmas galvu rotāja zelta vainags, bet mazās kājiņas ieautas sarkanu lenšu rozetēm greznotās kurpītēs… Vasaras dienās sēdēdams uz saulē sasilušajiem akmeņiem, naktīs pusmiegā kails valstīdamies čabošajā guļvietā, Tomass ļāvās vīzijām, kam nebija nekā kopīga ar ikdienišķo, kārtīgo birģera dzīvi. Tēvs ievēroja dēla izklaidību, klīstošo skatienu, atsvešināto smaidu un nolēma sameklēt tam piemērotu sievu, kas pievērstu puisi reālai dzīvei un saprātīgai dievbijībai. Nedaudzie vārdi, ko viņš šai sakarā Tomasam pateica, izraisīja mulsumu. Tomēr jauneklis saprata, ka došanās laulībā ir nepieciešama, ja vien viņš nevēlas kļūt par mūku. Lai gan Tomasam itin labi patika baznīca, liturģiskie dziedājumi, svētbijīgās izjūtas lūgšanas laikā, tomēr klostera brāļu dzīve vigu nevaldzināja. Sapni par stāšanos kāda bruņinieka dienestā, uzticības zvērestu, varoņdarbiem un uzvarām viņš saprātīgi paturēja pie sevis, jo zināja, ka tēvs to nekad nepieļaus, bet viņa došanās karā salauzīs mātes sirdi pavisam.

Mātes Tomasam bija ļoti žēl… Tad jau labāk apprecēties ar vecāku izvēlētu meiteni cerībā, ka tā būs kaut cik glīta, iestāties bezdarbīgajā pilsoņu gvardē un dzīvot tā, kā dzīvo visi.

Tomēr Tomasam nebija lemts uzzināt, kura Lībekas tirgoņa meitu tēvs nolēmis savam dēlam. Ģimeni piemeklēja nelaime, ko viņš, savos sapņos iegrimis, līdz galam tā arī nespēja saprast un novērtēt. Iepriekšējā gada rudenī, īsi pirms lielo vētru sākuma tēvs ieguldīja lielu daļu savas naudas precēs, ko pazīstama īpašnieka kuģis veda uz Rīgas pilsētu Livonijā, svešā zemē tālu ziemeļos, Austrumu jūras [3] krastā. ak vai, pēkšņi sākusies barga vētra aiztrieca viņus garām Vindas ostai, viļņi sabojāja stūri, un pārdesmit jūdzes tālāk pie kāda zemesraga kuģis uzskrēja sēklī. Tuvumā dzīvojošie pusmežonīgie ļautiņi kuģi izlaupīja, kuģiniekus, kas vēl bija dzīvi, nogalināja - tāda vēsts pienāca neilgi pēc Ziemassvētkiem. Pēc šīs bēdu ziņas Tomasa mājās iestājās posts. Lai arī tēvs vienmēr bija mazliet paskops, pirms šīs nelaimes ģimene trūkumu nepazina. Ziemā tēva biedri no tirgoņu ģildes izmaksāja viņam nelielu pabalstu no kopīgās kases, taču ar to nepietika, lai mazais uzņēmums spētu uzturēt trīs cilvēkus un atgūties no zaudējuma. Tad tēvs nolēma laist dēlu mācībā pie sievas jaunākā brāļa Didriha Donstakena uz Livonijas ordeņpilsētiņu Wyndo vai Vindo- vu [4] ; radinieks, tikko apņēmis sievu - jauniņu un visai glītu kažocnieka meitu, vārdā Johanna,- jau pirms vairākiem gadiem bija pārcēlies uz tālo ziemeļaustrumu zemi un pavisam drīz atsūtīja ziņu, ka esot tur it veiksmīgi iekārtojies, ieguldījis līdzpaņemto naudu un daļu sievas pūra vietējās precēs, ko ar labiem kuģiem nogādāja gan dzimtajā Lībekā, gan Rostokā un citās Hanzas pilsētās. Donstakenam atšķirībā no Tomasa tēva tirgošanās vedās sekmīgi, viņš rakstīja, ka esot uzcēlis jaunu māju un vispār apgādājies ar visu pārticīgai dzīvei nepieciešamo. Svaiņa lūgumu Didrihs uzņēma ar prieku, un pavasara pusē kāds kuģis atveda mātesbrāļa vēstuli ar aicinājumu Tomasam doties ceļā. Lai kā māte noraudājās, bīdamās par dēla turpmāko dzīvi tālā, svešā zemē, ko apdzīvo neganti, kaut arī kristīti, tomēr, pēc visa spriežot, asinskāri pagāni, saukti par kuroņiem, tēvs palika pie sava.

Un nu apritējušas jau sešas dienas, kopš viņš ir šeit. Pēc pirmās vilšanās, ko sagādāja Vindovas

pilsētiņa, vairāk līdzinādamās lielam ciemam ar laukiem, lopu un zosu ganībām aiz pilsētas apžogojuma, nekā dzimtajai Lībekai ar divu un trīs stāvu namiem, daudzām baznīcām un klosteriem, augstu, sargtorņu izrobotu pilsētas mūri, viņš kādurīt pēc mesas Svētā Nikolausa baznīcā izgāja cauri pilsētai līdz plaši pavērtajiem Svētās Ģertrūdes vārtiem Vindovas dienvidaustrumu pusē un, lai gan pagaidām neuzdrošinājās doties tālāk, pirmoreiz mūžā izjuta līksmi, ko pazīst vien putni brīvā lidojumā. Zaļais ganību klajums, ceļi, kas veda nezināmos virzienos, mazu, mirdzošu ūdens dzīslu cauraustās saasnojušo lauku strēles, tāpat platā, tālumā mierīgi plūstošā upe vienā mirklī iegrūda aizmirstības ēnā krēslainām alām līdzīgās Lībekas ielas, kur saule tikai īsu mirkli - pašā pusdienā cauri jumtu spraugai lauzdamās, paspēja iespīdēt viņa šaurajā logā.

Tagad Tomasu rītos modināja saules staru kūlis, kas, neviena jumta netraucēts, ieslīga starp bēniņistabas loga pavērtajām aizvirtnēm un silti atdūrās viņa vaigā. Puskrēslā grozīdamies šaurajā guļvietā, zem rupjā palaga Švīkstot sagulētajiem salmiem, jauneklis klausījās baložu kaislīgajā ūbināšanā. Sirds nezin kāpēc klauvēja ātrāk un skaļāk nekā citos rītos. Atmiņā atkal ieslīdēja pagājušās vasaras fantāzijas tēli. Varbūt šodien kaut kas beidzot notiks? Kaut kas tāds, par ko tur, tēva mājās, tik daudz sapņots… Varbūt viņš satiks tālas zemes sūtni dīvainā apģērbā un pērlēm apšūtā cepurē? Varbūt šajā svešajā zemē mīt zeltmatainas princeses, tērpušās zaļās vai sarkanās, spožām puķēm izšūtās drānās? Varbūt aiz pilsētas žoga viņš uzies dārgu mantu krātuvi?

Pasakaino cerību pārņemts, pūlēdamies aizmirst pienākumu doties uz rīta misi, Tomass ātri saģērbās un izslīdēja pa durvīm. Viņš dzirdēja tanti Johannu paklusām rājamies ar pī​lēm, kas iežogotā nojumē pagalma stūrī pēkšķēdamas plēsās ap barību, redzēja arī tēvoča Didriha plato muguru pavīdam pie mājas stūra saaugušajos zustreņu krūmos, taču viņu pašu nepamanīja neviens, un Tomass gandrīz skriešus izmetās pa vārtiņiem uz ratu izbrauktās Garās gātcs, kas līdzteku upes tecējumam veda cauri visai pilsētiņai, pēc tam nogriezās pa Lielo ielu. Viņam pretī nāca neredzēti platās biksēs un rupja audekla tunikās ģērbušies darbinieki, mazas ēdiena nastiņas padusēs iespieduši, agrajā stundā vēl pusmiegaini - laikam no tiem, kuri augām dienām rāvās topošā Vindovas rātsnama būvdarbos; Tomass nopētīja dažas kalpones ar koka spaiņiem elkoņos; viņas devās tajā pašā virzienā - uz pilsētas galveno aku pēc ūdens. Aiz žogiem zemās kūtiņās kladzināja vistas un dziedāja gaiļi, pie kādas mājas nepacietīgi mīņājās un sprauslāja vaļējos ratos iejūgts zirgs. No skursteņiem gaisā cēlās gaišas dūmu strūklas, bet gaisā strāvoja dažādu smaržu sajaukums - kādam bija piedegusi brokastu putra, citur karsēja pienu, bet pa ādmiņa darbnīcas durvīm lauzās ārā skāņa dvaka, ko nespēja nomākt saldensiltais tikko izceptas maizes aroms.

Lielā iela beidzās pie Ģertrūdes vārtiem, kas pēc saullēkta allaž tika atvērti, bet sargs, vaļīgi atrēmies pret savas būdas durvju aplodu, miega pilnām acīm blenza nācējos un gājējos. Puiša acu priekšā, tieši saules pusē, pavērās prāvs, cieti nomīdīts laukums, kur kopā sanāca vairāki ceļi.

Vienam, kurš sākās viņpus laukuma, tieši pretī vārtiem, bija uzbērta pabieza rupjas smilts kārta un abās pusēs stiepās šauri grāvīši, līdz malām pilni ūdens. Tam vajadzēja būt Dzirnavceļa dambim, ko pieminēja tēvocis Didrihs, kad stāstīja māsasdēlam par citām Livonijas pilsētām, pieminēdams pašu galveno - Rīgu, kas esot tikpat cēla un bagāta kā Hanzas rietumu pilsētas. Lūk, pa šo pašu Dzirnavceļa dambi jābrauc līdz ordeņa pārceltuvei un pēc tam vairākas dienas caur tik bieziem un baisiem mežiem, kādus vien retais redzējis…

Dambi krustoja otrs - tikpat plats, bet dziļās, mālainās grambās izbraukts ceļš. Kreisajā pusē tas šķērsoja plašu lauku ar svaigu, zaļu zelmeni un izgāja līdz pašai upei. Labajā pusē ceļš aizvijās starp koku vai krūmu saaudzēm un kāršu žogu. Lai gan pa Ģertrūdes vārtiem dzīt lopus uz ganībām bija aizliegts,- Tomass bija dzirdējis tēvoci un tanti par to runājam,- mitrajā, pelēkdzeltenajā smiltī tomēr

vīdēja kazu vai aitu pēdas. Kamēr jauneklis tur stāvēja, paslējis galvu kā jauns kumeļš, un ieelpoja neparastās smaržas, pa dambi tuvojās divi piekrauti rati. Tādus Tomass nekad nebija redzējis; ziņkārība mudināja brīdi pakavēties. Viņš atslēja muguru pret rīta saules sasildītu žoga baļķi un gaidīja. Zirgu pakavi šņirk- stināja smiltis, taču milzīgos vezumus tie vilka bez redzamas piepūles; tik druknus, kā redzams, arī ļoti spēcīgus, zirgus jauneklis redzēja pirmoreiz. Lopiņu brūnie sāni spīdēja kā ieeļļoti, gaišās krēpes nokārās līdz pakaklei, tāda pati gaiša un gara spalva vilnīja ap potītēm.

Puisis vēroja, kā no vezumiem, kas izrādījās stāvgrūdām piekrauti ar malkas un žagaru nastām, nolec bārdaini, garmataini vīri rūsganos kamzoļos, kas zem kakla sasprausti spīdīgām saktām. Visi trīs bija sajozu- šies platām ādas siksnām, kur blakām spožām sprādzēm važi- ņās karājās īsi dunčeļi un apaļi piebāztas kulītes. Tikai tagad Tomass pamanīja, ka vienā laukuma malā uz zemē ieraktiem stabiņiem piestiprināta punaina kārts, bet turpat blakus - koka grodu apņemta aka. Viens no bārdainajiem vīriem atsēja no ratu malas platu, zemu spaini un, virvē piesietu, ielaida akā. Pārējie izjūdza zirgus un ar veikli samestiem mezgliem piesēja lopiņus pie kārts, tad rūpīgi apsedza to muguras ar rupja vilnas auduma gabaliem, draudzīgi papliķēja un apglaudīja zirgu purnus, kas snaikstījās pēc dzēriena.

Nepievēršot ne mazāko uzmanību pie žoga stāvošajam jauneklim, vīri skaļi sarunājās valodā, ko Tomass nesaprata. Ak, tad tādi izskatās tie kristītie kuroņu pagāni? Nez, ko viņi te gatavojas darīt…

Tomass brīdi minstinājās, bet tad saprata - laukums pie vārtiem tiek izmantots kā tirgus vieta, rau, kā nomīņāts! Un šie varena auguma vīri, kas saviem vezumiem priekšā jūdz vēl varenākus zirgus, atveduši pilsētniekiem pārdošanai malku… Tas vairs nelikās saistoši, tāpēc Tomass pēc īsām pārdomām - kuru ceļu izvēlē​ties - nogriezās pa labi…

Tagad pēc strauja, vismaz stundas ceturkšņa gājuma viņš stāvēja atzēlušas pļavas malā. Tuvumā nebija nevienas dzīvas būtnes, ja neskaita kāri šņākājošu govju ganāmpulku ceļa labajā pusē un tālāk - aiz kāršu žoga - kādu pusduci zirgu. Skaistie lopiņi, zāli plūkdami, brīvi klīda savā vaļā, ne seglu, ne citu zirglietu neapgrūtināti. Tomasam patika zirgi, viņš apstājās un smaidīdams brīdi vēroja tos.

Tālāk ceļu aizšķērsoja klusu gulgojoša upīte, kuras zemais krasts liesmoja tikko saplaukušu pureņu zeltā. Kāds ducis slīkšņainajā zemē pa pusei iegrimušu baļķu veidoja tiltiņu. Otrpus tiltam no ceļa atzarojās taciņa, aplieca liela tīruma malu un ievijās pavasarīgā mežā. Tur smaržoja vēsi, mikli un rūgtensaldi. Katra zemes iedo- bīte bija brūngana ūdens pilna, bet krūmāju un koku saknes sedza zilu un baltu vizbuļu saaudzēs. Tomass laipoja pa sausākajām vietām, lielākajām ieplakām pārlēcot pāri un izbrīnā skatīdamies apkārt,- nekad agrāk viņš nebija bijis mežā, kur visapkārt kā Austrumu zīda paklāji plešas veseli puķu lauki. Jauneklim gribējās atgulties tajos un ar visu ķermeni izbaudīt skaistumu, par kādu viņam līdz šim nebija ne jausmas. Taču tikko samanāmā taciņa vilināja tālāk, tā kļuva aizvien sausāka, stingrāka, līdz izveda atpakaļ ceļmalā pie neliela paugura, kura virsotnē slējās milzīgs koks. Tā mezglainie, ķeburainie zari stiepās tālu uz visām pusēm. Tomass uzkāpa paugurā un dziļi ieelpoja.

Sausajā kūlā, kam cauri spiedās zaļi stiebri, mētājās dažas tumšas, ieplīsušas zīles, un viņš saprata, ka lielais koks ir ozols. Piebriedušiem, brūngansārtiem pumpuriem pilnie zari meta savādi izlocītas ēnas. Ozola stumbrā apmēram rokas stiepienā virs Tomasa galvas bija iestiprināts apsūbējis bronzas krusts, bet zem tā - bronzā kalts medību raga siluets. No tēvoča teiktā jauneklis zināja, ka ordeņa krusts un medību rags kop? veido Vindovas ģerboni, bet kāpēc tas iedarināts ozolā?

Brīdi padomājis, Tomass apsēdās. Paugura virsa jau bija apžuvuši, sausi čabošie stiebri sasiluši saulē. Brīdi pasēdējis, nespēdams rimties jauno izjūtu brāzmā, viņš no jauna uztrūkās kājās, palēcās, ieķērās ozola apakšējā zarā un uzrāpās tajā visai veikli, lai gan līdz šim kokos nekad nebija kāpis.

Zēniskā priekā Tomass nespēja rimties, kamēr tika līdz koka vidum. Skatiens, kā ieguvis spārnus,

pārlaidās pāri zemāko koku galotnēm. Zaru pinuma skrajākajās vietās pavīdēja smalkas, mirdzošas ūdens strāvas. No rietumiem vējš nesa tikko jaušamu saldu dūmu smārdu, kas cēlās no ogļu bedrēm, bet rīta pusē, kur mazā, pilsētas laukus un ganības veldzējošā upīte satikās ar lielo upi, gaisā virmoja un trīsuļoja bāla varavīksne, ko radīja ūdens puteksnīšu mākonis virs ūdensdzirnavām. Tālā, dobjā dzirnavu rata dunēšana saplūda ar putnu daudzbalsīgo vīterošanu.

Saule cēlās aizvien augstāk. Tomass pievēra acis, un baltā gaisma zem plakstiem kļuva sārta un karsta. Ap sirdi viņam bija tik labi, ka vairs negribējās meklēt ne dārgas mantas, ne satikt svešzemju sūtni. Tikai princesi gan būtu gribējies re​dzēt, viņas zelta mati saules gaismā izskatītos tik skaisti…

Laiks nemanāmi plūda garām. Diena lēnām raisījās ārā no rīta, solīdama tālu jo tālu vakaru.

Sēžot ozola mūžstipro zaru sēdeklī, pašā saulstaru viducī, šķita, ka tumsa ir tikpat tāla kā pasaules gals, bet diena - nebeidzama kā pati pasaule. Jo pasaule izrādījās daudz lielāka, nekā Tomasam visu laiku bija licies. Tas bija otrais brīnums, kuru viņš piedzīvoja kopš tēva mājas atstāšanas. Pirmais bija jūra. Pēc tam, kad krasts un dzimtā pilsēta pazuda skatienam, viņam šķita, ka kuģis stāv uz vietas… Tikai ceļavēja vaidi piepūstajās burās atgādināja, ka viņi tomēr dodas uz priekšu. Apkārt šūpojās pelēki zaļganais ūdens klajums, virs kura apvāzta milzīga, zilgani vēsa debesu bļoda. Tajā slīdēja mākoņi, kas tālumā šķita peldam tik zemu, ka likās - pēc brīža tos varēs tvert ar roku un laist caur pirkstiem kā baltas dūnas. Taču, tuvāk nākdami, tie pacēlās neaptverami augstu, lai debesu kupola pretējā pusē, kaitinoši un neaizsniedzami, atkal nolaistos lejā. Kad tieši zem mākoņiem nez no kurienes pavīdēja krasts, Tomasam šķita, ka tas pats nāk kuģim pretī un pēc tam atkal dodas projām.

Krasti tuvojās vairākkārt; pēdējais pavērās plašā upes ietekā, kam abās pusēs stiepās baltas, priedēm apaugušas smilšu kāpas. Agrā vakara stundā viņu kuģis ar pusnolaistām burām, pabraucis kādu ceturtdaļjūdzi pa upi uz augšu, izmeta enkuru netālu no krasta, kur pie vairākiem baļķu steķiem šūpojās zemas un ietilpīgas laivas. Jau iztālēm ziņkārīgi snaikstījis kaklu, pūlēdamies saskatīt savu nākamo dzīvesvietu un krietni traucējot matrožiem rīkoties ar burām un spurainajām virvēm, Tomass savieba seju vilšanās grimasē - pilsētu nemaz nevarēja redzēt! Tikai dažas zemas ēkas, vairākas krēslā grimstošas būdiņas un aiz tām - pelēksnēju, stāvus slietu baļķu žogs; virs vārtiem vīdēja neliels koka sargtornītis un daži salmiem klātu jumtu gali. Jūras pusē gandrīz pašā krastā slējās augsts akmeņu un ķieģeļu mūris ar vairākiem torņiem. Vēlāk tēvocis Didrihs stāstīja, ka mūra pils piederot Livonijas ordenim un tur dzīvojot komtūrs, vairāki bruņinieki un daži desmiti pusbrāļu un kalpu. …Ap mastiem šaudījās un spalgi kliedza jūras putni, viļņi dobji dunēja pret kuģa sāniem; Ūdens vārtu sargs sāka šķin​dināt sargtorņa zvanu, vēstīdams kuģa pienākšanu, taču šķita, ka Vindovas ļaudīm tas jau zināms - krastmalā strauji pieauga sagaidītāju pulciņš, un tūlīt no krasta atīrās divas vai trīs laivas. Tās piestāja pie kuģa, un, virvēs turēdamies, uz klāja uzkāpa vairāki vīri. Pēc īsas aprunāšanās ar kapteini tas vienam no viņiem norādīja uz Tomasu, kurš kā sasalis stāvēja pie kuģa borta un skumji raudzījās apkārt. „Zeme, debesis un ūdens te tāds pats kā mājās… Kāpēc vajadzēja tik ilgu laiku atrasties kuģī, laižot garām krastus, ja te viss tāpat kā tur… Laikam jau tēva mājas nemaz nav tik tālu…", domāja Tomass, vēl apreibis no daudzu dienu nebeidzamās šūpošanās. Tikai tad, kad viņa priekšā nostājās dūšīgs, pajauns, sārtvaidzīgs vīrs, kura apaļajā sejā jautās visai attāla līdzība ar mātes vaibstiem - tēvocis Didrihs Donstakens, kuru viņš gandrīz neatcerējās,- iedrošinoši pasmaidīja un teica apsveicināšanās vārdus, Tomass aptvēra, ka īstenībā tēva mājas palikušas bezgala tālu, ka pasaule nebeidzas arī šajā vietā, ko māte, atvadu asaras slaukot, domāja esam pašu zemes malu. Pēc tam viņi iekāpa mazajā, plakanajā laivā, matroži nolaida no kuģa klāja Tomasa lādi ar apģērba gabaliem un mātes dāvāto lūgšanu grāmatu. Dažus mirkļus vēlāk viņš spēra kāju uz svešas zemes nepazīstamas upes krastā un pa mālainu, slidenu taku devās uz plaši pavērtajiem pilsētas Ūdens vārtiem.

Toreiz, sargādamies sabrist kājas dubļos, Tomass apkārt daudz neskatījās. Debesis bija apmākušās, pieblīduši mākoņi gatavojās izlīt pār zemi. Tēvocis steidzināja iet ātrāk, kamēr nav pilnīgi satumsis un sācies lietus. Nākamo vilšanos sagādāja tēvoča māja - pazema koka celtne, kurai gan bija stāvs dakstiņu jumts, bet tikai viens īsts logs ar rāmi un divām mazām, puscaurspīdīga stikla rūtīm. Tas atradās mājas dienvidgala istabiņā, - tēvoča kantorī, kur vēl tovakar risinājās garu garā saruna ar Tomasa kuģa kapteini, čaukstēja pergaments, klabēja skaitīkļi un šķindēja monētas. Pārējie logi bija četrstūraini, ar jocīgu plēvi aizvilkti caurumi, ko noslēdza ar dēļu aizvirtņiem, tomēr pa spraugām nemitīgi vilka vējš. Vissiltākā un omulīgākā bija vidus istaba ar platu no akmeņiem un ķieģeļiem mūrētu pavardu, kura sieniņas uz augšu sašaurinājās un pārgāja nokvēpušā skurstenī. Aiz pavarda pa stāvām, neērtām kāpnītēm varēja uzkāpt bēniņstāvā, kur tēvocis un tante Johanna bija iekārtojuši kambarīti viņam. Lai cik mazs tas bija, Tomass tur jutās ērti. Pirmajā naktī viņš ilgi neaizmiga. Iespiedis seju stīviem salmiem piebāztajā pagalves maisiņā, puisis gandrīz apraudājās svešums spieda sirdi kā salta roka. Taču, sasilis zem aitādām apšūtās segas, viņš nomierinājās un sāka domāt par nākamo dienu, par daudzām dienām, kuras vēl nāks un par kurām viņš nezina neko.

Domāja un brīnījās, - cik pasaule kļuvusi liela! No tēva mājām līdz šejienei, kur viss ir citāds un svešāds. Un tā taču sniedzoties vēl tālāk, - tā stāstīja kuģa ļaudis…

Tagad, sēžot ozola zaru krustā, Tomass apjauta, ka arī laiks, kuru viņš līdz šim pazina klostera zvanu šķindas sadalītu mazos gabaliņos un apnicīgu, patiesībā ir bezgalīgs, un cilvēks tam nekā nevar padarīt. Šī doma likās gan līksma, gan sāpīga, gan tāda kā pārgudra un pat nedaudz grēcīga. Vārdu sakot, tāda, ko labāk nevienam neatklāt. Taču Tomasam jau arī nebija, ar ko runāt, vismaz par tik neikdienišķām lietām. Tēvocis Didrihs likās iegrimis savos darījumos un rēķinos tāpat kā tēvs, tante Johanna, klusa un smaidīga, dienu pavadīja vai nu pie pavarda, vai dārzā aiz pilsētas žoga, kaplējot ziemā sagulējušos zemi, apgriežot augļu kociņus un krūmus. Ar Vindovas jauniešiem viņš vēl nebija iepazinies, nezināja, kādi tie ir, un - mazliet pat baidījās no viņiem.

Atcerējies savu vientulību, kas tik ļoti neiederējās zeltainas līksmes pilnajā dienā, Tomass nopūtās un gausi kāpa lejā. Lēni un negribīgi devās pa taku atpakaļ. Rasa jau bija nožuvusi, kļuva karsts. Viņš atpogāja žiponu gandrīz līdz vidum, atraisīja pie kakla savilktā krekla saites un ieņurcīja cepurīti azotē. Sirdi kņudināja viegla vilšanās. Pārgājis lielceļu pie Svētā Georga kapelas, Tomass redzēja pa vārtiem nākošos pilsētniekus ar kapļiem un grābekļiem plecos. Tie laikam devās uz dārziem, kas atrodoties aiz ganībām uz jūras pusi. „Tante Johanna droši vien arī ir tur", jauneklis nodomāja un nolēma uz māju neiet, kaut pamatīgi gribējās ēst, bet gan doties līdzi viņiem, cerēdams uz jautrām valodām un varbūt pat daudzsološu iepazīšanos. Tieši tā viņš būtu darījis, taču no biezā krūmāja puses atskanēja mīksta dipoņa, itin kā zirga soļi. Di- poņa nāca aizvien tuvāk, un tad aiz vēja noliekta, dzeloņaina mežrožu krūma ceļa līkumā parādījās zirgs ar jātnieku. Pēc mirkļa Tomass saprata, ka zirga mugurā sēž sieviete.

Ieraudzījusi uz šaurās takas stāvam svešinieku, jātniece pievilka grožus, un staltais, tumši spīdīgais zirgs sāka iet soļos. Jauneklis savukārt apstājās un skatījās kā apstulbis,- bērnībā dzirdētie senlaiku stāsti un pasakas, paša izsapņotie tēli vienā pašā mirklī pagaisa kā vēja aizpūsti neparastās svešinieces priekšā.

Seglos viņa sēdēja stalti un brīvi kā vīrietis. Gaiši rūsganie svārki bija uzrāvušies gandrīz līdz ceļgaliem, bet garo, spēcīgo kāju lielus cieši apņēma balinātas, metāla stīgu cauraustas sietavas, ko virs potītēm saturēja mīkstu ādas apavu tievās siksniņas. Rokās pavīdēja vairāki spoži gredzeni.

Baltā krekla piedurknes ap locītavām apņēma šauras dzeltena metāla aproces, bet uz krūtīm mirdzēja divas sudraba saktas. Biezi, vēja sajaukti gaišbrūni mati, nesasieti un nesasprausti, krita pār pleciem

un muguru, bet virs pieres vizēja vainags kā no gabaliņiem salikta spīdīga stīpa. Dzelmainu acu pāris pārslīdēja Tomasa stāvam, un viņam šķita, ka jātniece tikko jaušami pa​smaida.

Un tad jau viņa bija garām. Tomass paspēja ieraudzīt tikai uz zirga muguras noslīdējušu zilganu sedzeni un paprāvu sai​ni vai ādas maisu, piestiprinātu pie seglu aizmugures loka.

Aizmirsis visu pasauli, izbrīnā pavērtu muti kā bērns, Tomass noskatījās viņai pakaļ. Nekad savā divdesmitgadīgajā mūžā viņš nebija redzējis tādu jaunavu, tādā apģērbā, pie tam vaļējiem matiem. Nekad un nekur. Dzimtajā Lībekā meitenes un vecākas sievietes ģērbās vienādi, arī šeit redzētās nedaudzās jaunās pilsētnieces tērpās līdzīgi viņām. Taču šī jaunava… Viņas nešpetni, raganīgi plīvojošie mati! Ko gan par to sacītu Tomasa māte!? Mātes galvu vienmēr sedza stingra, plata aube, bet zodu apņēma plāna, sakrokota drāna. Arī tante Johanna valkāja līdzīgu galvassegu, kaut palaikam virs ausīm kamolos satītās bizes viņa, tāpat citas Vindovas namu kundzes, apsedza ar iestīvinātu lakatiņu. Šo sieviešu rokas slēpa garas, galos vaļīgas piedurknes, un plaukstas iznira no audekla tumšajām alām kā zaglīgi kustonīši, lai kaut ko padarītu, paņemtu vai noliktu; viņu kājas sedza kleitas bagātīgi krokotā apakšmala, atklājot vienīgi kurpju purngalus, dažkārt arī mazu zeķes maliņu starp kurpes apmali un potīti. Taču viņš nupat bija skatījis nepazīstamas jaunavas kājas turpat divus sprīžus virs potītēm! Tas taču ir šausmīgs grēks, pasargi, Dievs! Varbūt Tomass tagad apgrēkojies ar redzi, un priesteris viņam pēc grēksūdzes uzliks pelnītu sodu? Kas gan ir šī neparastā jauna​va, - svešzemju princese vai ļauna burve?

Bet cik skaista! Kā mirdzēja viņas gredzeni un saktas! Kā smaidīja lūpas mežrožu sārtumā! Cik stalti viņa sēdēja savā varenajā zirgā!…

Nesaprotamas un neizdibināmas izjūtas sāka plosīt Tomasa neskarto sirdi un miesu kā zīdā ietīti nagi. Aizmirsis tanti Johannu, nodomu doties uz dārzu, pat savu izsalkumu, viņš sekoja skaistajai jātniecei, kaut arī tā vairs nebija saskatāma, tikai ceļa miklajā mālsmiltī kā tikko iegravētas vīdēja pakavu pēdas. Viņš steidzās, cik spēja, un, vēl nesasniedzis ārējo tirgus laukumu, kur šobrīd starp vezumiem drūzmējās diezgan daudz ļaužu, pamanīja svešo jaunavu nogriežamies uz takas starp novadgrāvi un pilsētas žogu, uz ordeņa pils pusi, gandrīz pazūdot starp pārziedējušiem pūpoliem pilno kārklu audzītēm. Tomass palēnināja soli, tomēr turpināja sekot, vairs nebaidīdamies ne par iespējamo acu apgrēcību, ne grēka izpirkšanas sodu, būdams pārliecināts, ka šoreiz patiešām sastapis savu skaistāko sapni. Viņš soļoja pa pakavu pēdām, ik pa brīdim plūkdams takas malā saaugušās dzeltenās un baltās pavasara puķes. Tomass spieda tās pie kakla, pie vaigiem, pie izslāpušās mutes, izbaudot ziedu dīvaini vēso un skurbi rūgteno garšu…

II RALDA UN KOMTURS

Ralda, Pasekstenes Vareķa vienīgā meita, piejāja pie paceļamā tilta, nolēca no zirga un sāka atraisīt cieši savilktās siksnas, kas saistīja ādas maisu pie segliem. Nošļukusī vīkala traucēja, un viņa noņēma to pavisam. Beidzot atrisa arī pēdējais, tēva rūpīgi sasietais mezgls. Viegli aizelsdamās, Raida nocēla smago nastu zemē un izvēra grožu galus caur riņķi, kas bija iestiprināts upes krastā ieraktā stabā. Tilts pār Ziemeļu Videmi bija nolaists, taču paši dzelzs apkaltie vārti ciet. Aši kā cielava viņa pārtecēja tiltam un divas reizes viegli piesita ar klaudzināmo veseri.

Tēv vārtniek! - meitene paklusu uzsauca, pieliekusies pavisam tuvu šaurajai spraudziņai starp abām vārtu pusēm. - Tēv vārtniek, ielaidiet!

Pilsmūra iekšpusē nočirkstēja gausi soļi, kaut kas noklakšķēja, skatāmā lūka pavērās, un meitene ieraudzīja sirmu, bet no skata zaļoksnu veci īsi apcirptiem matiem, garā pelēkā svārkā, ko apjoza pakulu aukla.

Esi sveicināta, jaunava! Tu nāc no upmalas kalēja - Ne īsti jautādams, ne apstiprinādams, teica vecais vīrs, viens no ordeņa ilggadīgajiem kalpiem, kurš sava mūža pēdējās spēka dienas vadīja, sargādams Vindovas konventa pils Ziemeļu Videmes vārtus, pie viena aprūpējot atslēgas, viras un paceļamo tiltu. Klusu šņirkstēdami eņģēs, smagie dzelžu vārti pavērās tik vien, lai meitene ar smago maisu varētu izspraukties cauri.

- Sveicināts, labais tēv! - viņas lūpas pavērās smaidā. - Maisā bultu un šķēpu gali. Pa divi desmiti duču. Tēvs atkal sūtīja mani, kāja vārga, vēl nevar zirgā noturēties. Lieciet nest iekšā.

Ienāc, jaunava, godātais tēvs komtūrs minēja, ka vēlas tevi redzēt. - Vecais noliecās un

sēkdams pacēla smago ādas maisu, kas viņa vārgajiem spēkiem bija daudz par grūtu. - Mūsu go​dātais tēvs man īpaši noteica tevi sagaidīt un aizvest pie viņa. Gribot ar tevi parunāties.

- Vai tēvs komtūrs vesels? - Raida iejautājās, klausoties vīra svelpjošajā elpā.

Paldies Dievam, vesels. - Vārtu sargs nolaida maisu atpakaļ zemē, pasauca kalpu, kurš šķietamā bezdarbībā lēni slāja uz staļļu pusi, un lika tam aiznest bultu un šķēpu uzgaļus uz ieroču pagrabu, bet tukšo maisu nolikt pie vārtiem.

Kalps uzmeta smago nešļavu plecā un pusteciņus aizsteidzās. Pils dienvidaustrumu sargtornī stāvošais karakalps pārliecās mūra roba malai un alkstošām acīm skatījās meitenē, kas blakus sagumušajam vārtniekam izskatījās neticami skaista un stalta. Arī di vi jauniņi ieroču nesēji, piesaulē tupēdami un pielaikodami stopiem jaunas stiegras, sajūsmā uzlūkoja Raidu. Sajutusi viņu skatienus, Raida atskatījās un atturīgi pasmaidīja. No šiem viņa nebaidījās, nē, tie bija vienkārši un laipni ļaudis. Ne tā kā…

Ak, piemini tikai vilku!.. Tur jau viņš nāca… Raida sarāvās, kā kad salta roka būtu pieķērusi viņas kailajam kaklam.

Bruņinieks Beršovs pat šajā glāsmaini siltajā dienā bija tērpies baltajā vilnas apmetnī, zem kura spīdēja važu bruņukrekls. Prāvo, izliekto pieri sedza apmetņa kapuce ar galvai apkārt aptītu smaili, zem kapuces malas varēja sajaust īsi apcirptus matus, tikpat ie- sarkanīgus kā kumšķainā bārda.

Zaļgandzeltenās acis, viltīgas un caururbjošas kā lūsim, spīdēja no dziļiem, tumšiem dobumiem.

Ieraudzījis vārtnieku un meiteni, viņš pagausināja soli un gandrīz apstājās, taču abi gājēji jau pazuda pils vārtailā. Raida piesardzīgi pameta skatu atpakaļ, bet, neko vairāk par ēnu neieraudzījusi, atviegloti nopūtās, it kā milzu smagumu no pleciem nometot.

Pils iekšējā pagalmā miklas ēnas mijās ar gaismas plankumiem, rīta saules stari ietiecās spraugā starp torni un Konventa zāles sienu, kur uz sastatnēm locījās mūrnieki; kā redzams, bruņinieki vēlējās, lai pils šajā gadā iegūtu noslēdzošās aprises. Abi nācēji pa koka kāpnītēm uzkāpa līdz galerijai.

- Ej, jaunava, tēvs komtūrs tevi gaida savā kambarī, - vecais rādīja pa kreisi. - Vai zini ceļu?

- Zinu, tēv! - Raida pamāja uz pazemām durvīm torņa sienā. Mīkstos ādas apavos ieautās kājas ātri tecēja pa gludi tēstajām plankām, apejot būvstrādnieku sanestās ķieģeļu kaudzes un kublus ar kaļķiem. Novēlējusi labu rītu un dievpalīgu strādniekiem, meitene uzmanīgi pagrūda vaļā smagās ozola durvis.

- Labrīt, tēv komtūr! - Raldas balss bija maiga kā ūbelei pavasarī. - Vārtnieks teica, tu gribot mani redzēt. Kā tu zināji, ka būšu es, nevis tēvs?

Nāc iekšā, nāc, mana labā, skaistā meita! - Vindovas pils komtūrs Kristiāns Borhs no Rēmekes aicinoši pamāja. Viņš sēdēja pie rakstāmpults, atspiedis muguru pret krēsla augsto, griezumiem rotāto atzveltni; daudzu gadu gaitā koks bija gluži nomelnējis tāpat kā mazā nišā novietotais prāvais krucifikss, zem kura karājās sīku pērļu rožukronis. Lepnais krēsls, kurā bija sēdējuši viņa priekšteči vairākās paaudzēs, no mātes mantotais rožukronis un tumši zils, malās izšūts gultas aizkars bija vienīgie komtūra Kristiānā istabas greznumi. Blakus gultai, pārklātai ar pelēkmelni svītrotu, stepētu segu, zem kuras atlocītā stūra vīdēja parupjš linu palags, stāvēja vienkārša, melni krāsota drēbju lāde. Saules stari ieslīpi krita uz pults spīdīgās virsmas, aizvērtas lūgšanu grāmatas un alvas svečtura ar sastingušās lāsēs notecējušu tauku sveci.

Rēmekes Kristiāns nebūt nebija vecs, kā varētu nodomāt pirmajā brīdī, ieraugot viņa sirmām šķipsnām cauraustos gaišos matus un bārdu un kreisās rokas savilktos, vietām zilganiem plankumiem klātos pirkstus. Rīta gaismas apņemtā seja virs baltās vilnas tunikas bija patīkami svaiga, tikai platā, zobena iešķeltā rēta pāri labajiem deniņiem līdz vaigukaulam sabojāja tās cēlo simetriju. Komtūrs

lēni piecēlās un ar veselo roku izlīdzināja ap​ģērbā ievilkušās krokas.

Kā tu jūties? - Raida prasīja, pieliecot galvu un ļaujot tam noskūpstīt viņas pieri. - Tēvs vārtnieks teica, ka labi, bet…

Pavisam labi, Raida, un, kad redzu tevi, jūtos vēl labāk. Pastāsti, kāds laiks tur - ārpus žogiem un mūriem! Man šopavasar Dievs sūtījis tik daudz rūpju, ka tā arī neesmu paspējis iziet zaļā laukā, apseglot zirgu un pavērst seju pret sauli, šo mūsu Kunga brīnišķo dāvanu…

- Ai, tēvs, cik žēl… Ir tik silts kā vasarā, visur zied pavasara puķes, koki drīz būs pavisam zaļi. Mūsu ļaudis jau ar tīrumus. Tēvabrālis tūlīt beigs sēt miežus, bet es vakar stādīju pupas un zirņus. Pie tēva kalves zied ābeles. Un tas svešzemju rožukrūms, ko pērn iedāvāja tēvs Konrāds, jau izdzinis, lūk, tik garus dzinumus, - meitene rādīja plati pavērtu sprīdi. - Tēvam deguma čūla uz kājas vēl sāp, bet viņš jau strādā, kaut tēvmāsiņa Luše viņu par to rāj - saka, nedzīšot, ja pāris dienas nepalikšot mierā. Zirgā gan nevar uzkāpt, kaut gauži vēlējās tevi apsveicināt. Tāpēc arī šajā reizē bultu smailes un šķēpu uzgaļus atvedu es.

Komtūrs piegāja pie loga un skumji paskatījās neskaidri dzeltenīgā stikla rūtī, kurai gandrīz nevarēja redzēt cauri, tad atlaidās uz loga nišā noliktā vilnas spilvena un paaicināja meiteni tuvāk, pamājot uz zemo soliņu, kam pāri slīga palsa gaismas strēle.

- Pasēdi, pasēdi vēl brīdi pie manis. Kā kādreiz vecajā Rēme​kes pilī mana mazā māsiņa…

Raida nolieca skaisto galvu tik zemu, ka biezās matu cirtas aizsedza seju. Viņa zināja pāragri nosirmojušā komtūra skumjās, taisnas atriebības neveldzētās atmiņas.

Pirms daudziem gadiem, būdams jauns un trakulīgs, kopā ar sava firsta karadraudzi viņš devās kara gaitās tālajā Frankonijā, kur plosījās nebeidzams karš, pēc tam sekoja kara laimei Saksijā, bet pēc četriem gadiem, jau kā cīņās rūdīts bruņinieks atgriezies tēva mājās, Kristiāns vairs neatrada vismīļākos un dārgākos cilvēkus - deviņus gadus jaunāko māsu Frederiku, kas esot bijusi skaista, zaļoksna meitene gaišām acīm un tumšzeltainiem matiem, un māmuļu. Viņa prombūtnes laikā vāji nocietinātajai Rēmekes pilij bija uzbrukuši Panonijas karakalpi, izlaupījuši visu vērtīgāko, nodedzinājuši daļu ēku, sakropļojuši tēvu un māti, bet Frederiku aizveduši līdzi. Meitenes nedzīvo, apgānīto augumu saplēstās drānās pēc divām dienām mežā, pusjūdzi no muižas atraduši gani.

Ievainojumu un asins zaudējuma novārdzinātā māte meitu pārdzīvoja tikai par nedēļu. Gaidītā ģimenes siltuma vietā jauno Kristiānu sagaidīja kroplā vecī pārvērties tēvs un divi kapakmeņi. Pēc pusgada nomira arī tēvs; viņu apbedījis, Kristiāns ieķīlāja muižas zemes un seno kungu māju, par dabūto naudu nopirka slavena Milānas meistara darinātas bruņas, spāņu zemē kaltu zobenu un dūci.

Viņš salīga ieročnesēju un kalpu, iegādājās pāri labu zirgu un mūli. Liktenis pagrieza Rēmekes Kristiānā ceļu uz ziemeļiem; pa gadam uzkavējies poļu, prūšu un leišu zemēs, nekur miera nerazdams, viņš devās tālāk līdz mazai pilsētiņai ar lepnu vārdu - Goldingene. Krāšņas upes krastā pie balti putojoša ūdenskrituma slējās Livonijas ordenim piederīga pils. Ūdeņu čalas apņemtās pils staltums savaldzināja Kristiānu, viņš devās vizītē pie Goldingenes komtūra, un tas laipni uzņēma ceļojošo bruņinieku, kam zem smagās bruņucepures vijās pāragra sirmuma cauraustas zeltainas matu cirtas.

Pāris gadus vēlāk viņu iesvētīja par Livonijas ordeņa pilntiesīgu brāli.

Kūru labieša Vareķa meitu Raidu Rēmekes Kristiāns pirmoreiz ieraudzīja pirms desmit gadiem, tikko ieradies mežu un ūdeņu apņemtajā Vindovas novadā, lai pēc ordeņa mestra rīkojuma ieņemtu nesen atbrīvojušos komtūra sēdekli. Viņa ierašanās gandrīz sakrita ar vesela pulka nekristītu un kareivīgu kūru cilts ļau​žu ienākšanu novadā, kas jūtami satrauca ordeņa kapitulu. Šo neparasto notikumu izraisīja vairāku apstākļu sagadīšanās. Kad pēc aizgājušā gadsimta postīgajiem kariem kristību pieņēma lielākā daļa jau iepazītajās zemēs dzīvojošo kūru, mantas un

varas kāro Livonijas ordeņa brāļu viltību un blēdību dēļ radās daudz nesaskaņu ar kūru leimaņiem, taču, laikam ritot, vietējie bija spiesti lielākā vai mazākā saticībā sadzīvot ar vakarzemju atnācējiem.

Tomēr kūru valdītās zemes bija plašas; vēl simts gadus vēlāk vairākas lielas kūru dzimtas turpināja netraucēti dzīvot grūti pieejamās vietās, gandrīz necaurejamu mežu un purvu vidū, neliekoties zinis par svešā mēlē runājošajiem, svešu dievu pielūdzošajiem dzelžos kaltajiem karaļaudīm, viņu neuzvarētajām trāpām un jaunceltajām pilīm. Manīgāk par meža zvēriem kūri vairījās katra svešinieka, katra nezināma atnācēja, pa sev vien zināmiem ceļiem un takām ejot uz tirgu vietām, reizumis pašu cirstās laivās ielaižoties pārjūras braucienos, pret ādām, medu un vaskiem iemijot labu dzelzi, bronzu, sudrabu un sāli. Kad no vakarzemēm kūru novados ienāca melnā sērga, veseli palikušie devās vēl dziļāk Kursas mūžamežos, pārliecināti, ka tur pašu senie dievi viņus pasargās no posta un nāves.

Pie šiem notuļniekiem piederēja ari Budava un viņa sievas Betbas ģimene, kuru asinssaites saistīja ar varenā kūru ķēniņa Lameķa dzimtu, tā paša Lameķa, saukta ari par Lamekīnu, kurš sensenā pagātnē pa pusei spaidu kārtā, pa pusei ar labu pierunāts, bija atdevis lielu daļu Kursas valdīt Romas sūtnim Baldvīnam. Proti, Vareķa vectēva vectēva tēvs bija Lameķa jaunākais brālis Lokers. Kūru ķēniņa dzimtas senā godība, gadiem ejot, putēja un dzisa; paaudžu krātā manta pamazām izkūpēja, kuplās ļaužu saimes sadila. Labdzimto senču pēcteči, viņu vidū arī Budavs, kam auga meita Luše, dēli Vareķis un Birtens, nu kļuva par me- žavīriem - dzireniekiem, paši plēsa līdumus, ara, sēja un piekopa amatus, kā senlaikos dreļļi un nelabi ļaudis, tomēr allaž daudzinādami savu augsto labiešu cilti. Spēkavīrs Budavs, vajadzības spiests, uzslēja kalvi, un, pusauga dēliem piepalīdzot, ieņēmās kalēja amatā - dzirenieki nevarēja iztikt bez arkliem un lemešiem, pakaviem, nažiem un cirvjiem, tāpat dzinkļiem, ar ko stāties pretī meža zvēriem un nereizē arī iebrucējiem. Vecākā dēla Vareķa amata prasme auga kopā ar pašu puisi, un drīz vien viņa kaltie zobiņi, dūči, cirvji un šautru smailes tika ķertin izķertas, atmērojot gan graudā, gan sudraba ozeriņos.

Iespējams, vēl ilgi smagā, tomēr brīvā dzīvē viņiem būtu miju- šies gadi Kursas biezo, gandrīz necaurejamo mežu vidū, ja neat- gadījušies neparasti un baigi notikumi: kāduvasar māju tuvumā parādījās dīvaini vilki. Tie nebaidījās no cilvēkiem, nāca pagalmos, smilkstēdami luncinājās kā māju suņi, bet tad pēkšņi uzbruka ganāmpulkam, sakoda un saplēsa vairākus lopus. Birtens, laidara apžogā jaunus mietus dzīdams, sadzirdēja pārbiedētā gana kliedzienus, paķēra metamās šautras un skrēja uz ganībām. Ganuzēns bija uzkāpis kokā, bet seši vilki atņirgtām purslām, no kurām pilēja putas, skraidīja apkārt zemē nogāztajām, drausmās īdošajām govīm un vasaras laikam neparastā badīgumā plosīja pusdzīvos lopus. Šautru mešanā Birtenam nebija līdzinieka; cits pēc cita plēsoņas caurdurtiem sāniem un krūtīm gāzās zemē. Taču tad drosmīgajam puisim virsū metās divi vilki uzreiz; pirmo viņš paspēja pienaglot ar šautru pie zemes, bet otrs pamanījās iekampt uzbrucējam kājā. Pieveicis arī to, Birtens rāpus atvilkās uz sētu. Māte apskatīja vilka plēsumus, un viņas brūni krunkainā seja kļuva pelēka kā nebalināta drāna. No klēts jau palīgā skrēja Budavs. Rīkodamās tik ātri, cik vien spēja viņas baiļu stindzinātie locekļi, Betba sasēja dēla rokas ar jēlmītu siksnu un iespieda viņam mutē kuļamās vāles malu. Budavs ar visu savu smagnējā ķermeņa svaru piespieda pie zemes puiša pēdas un, zobus sakodis, skatījās, kā sieva ar asi trītu tuteni bez žēlastības izgrieza no dēla dzīvās miesas vilka kodumus. Birtena zobi iecirtās koka gabalā, un no rīkles izlauzās zvēra balsij līdzīgi rēcieni, tad viņš pārgrieza baltas acis un zaudēja atmaņu. Asinis no saplosītās miesas tecēja zālē. Saukdama meitai Lušei gādāt vāšu zāles un saites, Betba saklausīja sev aiz muguras pārbīļa elsas. Tur stāvēja un pēc elpas rīstījās Vareķa jaunā sie​va Arite, abām plaukstām spiezdama ciet muti. Nekavēdama dārgos mirkļus skaidrojot, māte lika jaunajai sievai skriet uz kalvi pēc vīra, un tam līdzi ņemt sarkani kaitētu dzelzi…

Pēc septiņām nedēļām briesmīgās brūces Birtena kājā sadzija, caur ļaunās asins notecēšanu un piededzināšanu ar karstu dzelzi vilku trakums viņu nepamaitāja, bet kāja gan palika kliba uz mūžu, nepalīdzēja arī mātes un vecākās māsas, zinšu gudrībās jau iesvaidītās Lušes, gudrās zāles un ziņas.

Veco mēnesi nomainīja jauns, laika meti gāja, meža zvēru trakums pieņēmās. Lopus ganībās vairs nedzina, tie nograuza pagalma un laidara zālīti līdz saknēm. Ļaudis uzslēja stāvu baļķu sētas, lai plēsoņas netiktu pagalmos, bet paši baidījās iziet ārpusē sapļaut zāli lekni sazēlušajās ganībās.

Ošņādami stiebru, lapu un jauno atvašu kārdinošās smaržas, lopi novājēja, sakritās un cits pēc cita beidzās nost. Tāpat saruka arī citu tuvatnē mītošo dzirenieku sētu ganāmpulki, bet ļaunās sērgas pārņemto zvēru pulks pletās plašumā - aiz sētas vārtiem vienatnē nedrīkstēja kāju spert. Visur mētājās plus- katainu, izkāmējušu vilku, lapsu un lūšu līķi. Karstajās dienās no dziru puses nāca baismīga smirdoņa. Maitu mušas šaudījās apkārt kā spindzoši mākoņi.

Tad Budavs iegūla ar smagu vēdera kaiti, kādas dienas vēlāk tas pats liktenis piemeklēja Lūši un viņas vīru Trukni. Savārga ari Betba un divi kalpi. Jaunajai, maigajai Aritei nu vienai pašai bija jāaptek mājas solis, jākopj sirdzēji un jāglabā meitiņa Raida. Pārmēru pūles un vēl vairāk bažas par sirgstošajiem izdeldēja Arites spēkus. Vareķis un pamazām atspirgstošais Birtens aprūpēja lopus un, vienam otru sargājot, nopļāva rudzus un miežus, izkāpa bites. Tēvs, māte un Truknis kļuva aizvien vārgāki. Saule jau iegriezās rudens pusē, kad kāduvakar Vareķis ņēma aunu, kam vēl turējās necik gaļas uz kauliem, Birtens pasita padusē medus trauku, jaunās maizes klaipu un pēc tēva dziestošā balsī teiktā padoma devās pie mežmalas upurakmens, lai pēc sentēvu paražas ziedotu Meža mātei, lūdzot tai valdīt savu saimi. Viņiem pievienojās tuvumā mītošo Uļģa, Lūsiņa un Kampja saimju nesasirgušie ļaudis ar saviem ziediem, cik nu bija devusi postīgā vasara. Upurlopu asins izlija uz akmens, smaržodams tecēja medus, saimju vecākie lauza maizi, piesaucot Meža māti un Sērgu māti, skandēja no paaudzes paaudzē nodotu zinšu vārdus. Kad kauto lopu gaļa, spīķos samaukta, jau kairi smaržoja un kvēlošajās oglēs švirkstēdamas svila tauku piles, springums atslāba. Tikai slaikais, lunkanais Lūsiņš stingi blenza rudeņa miglas pielijušajā mežā, kur gabaliņu aiz svētā akmens balsnēja kaili apgrauzts taura galvaskauss un varenie ribu loki zem saplosītām ādas šķērbelēm,- vīram sērga bija atņēmusi tēvu, brāli ar sievu un divus dēlus. Uļģis pacēla acis pret zemajām, itin kā biezu duļ- ķu klātajām debesīm - viņa puika Dauģers, liess kā skaliņš, tikko bija piecēlies no sirguma, brāļameita Antra, vien pārs gadiņu veca, joprojām dega drudzī.

Pa pusaizaugušu meža taku, turot šautras un šķēpus gatavus metienam, klusēdami vīri pēc zieda un mielasta atgriezās sētās. Pa pieslienamajām kāpnēm tikuši iekšpus žoga, Vareķis un Birtens saklausīja Arites žēlos kunkstus. Kā pelēks kamolītis viņa tupēja pie vaļējām nama durvīm, no kurām pretī plūda nelaba dvinga. Raida klusējot ieraka sejiņu mātes lindrakos un trīcēja kā pārbiedēts zvēriņš. Tēvs bija nomiris, Truknis vilka pēdējo dvašu. Rītam austot, izdzisa arī viņš. Brāļi sakrāva sārtu, un asiņaini liesmojošās vakarsaules gaismā abu mirēju miesas izplēnēja tumšos pelnos.

Atraitnēs palikušās māte un meita izdzīvoja. Lēnām un grūti, tomēr atspirga arī kalpi.

Pienākot saltajam laikam, smaka mazinājās, zvēru kaukoņa mitējās, taču baismas palika. Tikko Betba un Luše bija tikušas uz kājām, Arite kļuva tik nespēcīga, ka tikko spēja pāriet istabai. Lopiem sāka trūkt siena, cilvēkiem - pārtikas. Par medībām nebija ko domāt, biezoknis bija kluss kā izmiris.

Ap Meteni piecu sētu ļaudis sanāca kopā un nolēma: te, kur aizritējuši vairāku paaudžu mūži, palikt vairs nevar,-jāmeklē cita dzīvesvieta. Meža māte ziedu nav pieņēmusi, Laima atvērsusi no dzireniekiem savu vaigu.

Vēl pirms saule bija padarījusi purva takas jēlas, saimes krāva atlikušo labumu un saglabāto senču krājumu smagajos ratos, turpat sasēdināja mazākos bērnus, saguldīja slimos, ratiem aizmugurē piesēja dzīvi palikušos, izģindušos lopus. Pirmāk viņi pārlika,- uz kuru pusi doties? Bija zināms, ka

novadā, kur Abavas upe ienes savus ūdeņus lielajā Vindā, joprojām mīt ķēniņa Lameķa asiņu ļaudis, kas varbūt ar labu prātu uzņems savējos. Taču vai viņi būs gatavi dalīties savās zemēs ar tādu pulku atnācēju? Un kurš tagad pateiks, cik daudz no senajām kūru zemēm vēl palicis viņu ziņā? Uļģis un Kampis pastāvēja uz to, ka prātīgāk doties uz marmali un pašiem prasīt zemes tiesu no zobenbrāļu pēctečiem, kas taču viscaur mudinot celt jaunas pils sētas, aicinot uz jaunajiem tirgiem pirkt un pārdot,- par to viņi paši dabūjuši pārliecināties. Ja zuteņos pietiek sudraba un ratos - balto vasku, tad kūri var droši stāties priekšā vakarzemju ļaužam, kas bieži vien izrādās tīrais plukata esam. Vareķis ar brāli padomāja un piekrita, Lūsiņam un Posim, kuri paši nekādi nevarēja izšķirties, atlika tikai pievienoties pārējiem. Šķēpus un šautras mešanas gatavībā turot, visa trapa, kā nolemts, devās uz marmales pusi pa takām, ko līdz tam lietoja, vien dodamies uz tirgiem ar pāijūras un Vakarzemes ļaudīm. Pēc daudzu dienu gājuma viņi nonāca Vindas līkumā, apmēram jūdzi no akmens pils, kur mita jaunie zemes kungi, un strauji plašumā ejošās pils sētas, pa daļai jau apjoztas ar priežu baļķu žogiem. Turpat arī apstājās, lai nogaidītu turpmāko. Šerpa aizejošās ziemas vēja plosīti, pārtikas trūkuma un tālā ceļa izmocītie ļauži izraka šauras zemnīcas, ko apjūma pērnajiem trušiem. Darbs bija labi ja pusē, kad ieradās dzelžos kaltie Livonijas ordeņbrāļi un pieprasīja vai nu izpirkt zemes tiesu, vai arī palikt klaušiniekos un pārvākties uz Kazu ciemu aiz pils mūriem. Vareķim un citiem nebija ne maizes, ne gaļas, tak vezumu tīnēs pietika sudraba, vaska un zvērādu. Vareķis, Birtens un Luše atdeva zuteni sudraba ozeriņu - daļu no tēvtēvu mantas un Arites pūra. Iekrāto zeltaino caunādu saišķis paveica vairāk nekā lunkanākā mēle, un darījums tika noslēgts: brūnā paltrakā tērpies nezināmā Dieva kalps aprakstīja smalki izmītas ādas sloksni Vakarzemes burtiem, padeva to Vareķim kā dzimtas vecākajam, kurš nu bija kļuvis par Livonijas ordeņa vasali, saņemdams arklu zemes kā lēni vietā, ko sauca par Paseksteni, un atvēli ņemt būvēm nepieciešamos kokus ordeņa mežā. Par to viņam katru gadu bija jānodod ordenim noteikts daudzums no labākā pliena kaltu zobiņu, šķēpu un stopa bultu galu.

Gadījumā, ja Vindovas konventam nepieciešams vairāk jau minēto vai kādu citu ieroču, par to Vareķis dabū noteiktu atlīdzību graudā, proti, labību, sāli vai citas preces pēc abpusējas vienošanās.

Uļģis, kam bija laba ziņa un viegla roka uz zirgiem, apsolīja katru gadu dot trejus jau iejātus kumeļus; ja ordenim vajadzīgs vairāk zirgu, tas par tiem norēķinās pēc tādiem pašiem nosacījumiem kā ar Vareķi; tādā vīzē sešus bultas šāvienus tālāk pie jaunas sētas vietas tika arī Uļģis. Pārējie apzvērēja dot no katras sētas pa jātniekam ar zirgu un ieročnesi, ja komtūrs vēlēs doties karagaitā. Pieņēmuši jauno vasaļu solījumus, bargi dzink- lotie zobenbrāļi devās prom.

Kad puceņu ogas jau metās sārtas, kūru labieši svinēja spāru svētkus. Vareķis un Birtens atstāja jumšanu saimei un aši vien uzslēja kalvi - lielās sētas ļaudis nāca pēc naglām, bultām, tapām, cirvjiem un citām būvdarbiem nepieciešamām lietām, dodami maksu graudā. Tādā kārtā iemainījuši arī pavecu vērsi, kas vairs nederēja arkla vilkšanai, brāļi to nokāva, satecināja toverī tumšās asinis, ko pēc sentēvu paražas iejauca kalves klona grīdai domātajā mālā, lai tas sacietētu kā akmens. Veseri skanēja no bālas ausmiņas līdz tumsai; kad aptrūkās pašu dzelzs, dižlaivas pār mari atveda svešzemju plienu. Brāļu māte Betba, pārstiepusies siju celšanā, nomira, ziemu nesagaidījusi. Kad jauna saule jau kausēja Vindas ledu, arī Arite vairs nespēja celties no lāviņas, toties bezmaz savā vaļā pamestā Raida strauji auga kā jauns ko​ciņš. Sētu laicīja Vareķa un Birtena darbi un Lušes ziņa.

Ap to laiku Vindovā ieradās Rēmekes Kristiāns Borhs. Paša pārdzīvotās sāpes viņam bija mācījušas lēnprātību un pārliecību, ka Dieva taisnīgums ir pāri visam. Apņēmies būt savam konventam gādīgs un rūpīgs tēvs, komtūrs Kristiāns bija gatavs dalīt šo apņēmību starp pili, topošo pilsētu un novadu. Kopš pirmās dienas viņš cieši pūlējās apgūt kūru smago un stūro mēli, augstu un svēti turēdams Dieva vārda nesēja slavu un saprazdams, ka pat vislabākā mācība sirdi sasniedz vien

tad, ja teikta saprotamā valodā. Kalēja saime svešo mēli pamazām ieņēmās, tiekoties ar pilsētas ļaudīm, kuru vērdiņi un mārkas, ozeriņi un ārtaugi krājās Vareķa zuteņos un tīnēs kā alga par labi padarīto darbu, taču aizvien uzstājīgāk paustais aicinājums kristīties un atmest senču dievus sastapās ar spīvu atteikšanos, kas savukārt nebija pieņe​mama ne Livonijas ordenim, ne Kristiānām personiski.

Nepagāja ilgs laiks, un viņi satikās: drūmais, plecīgais Vareķis, kam zem ķerainajām uzacīm spīdēja palsi zilganas, neuzticīgas acis un pār ādas vamža apņemtajiem pleciem klīda piekvēpušas rūsganpelēku matu lēkšķes, un staltais, stiegrainais, pāragri nosirmojušais komtūrs Rēmekes Kristiāns, kura gaitu pavadīja smalki pītā bruņukrekla žvadzēšana. Divi acu pāri sastapās un atmetās atpakaļ, kā pret glāžu logu mesti zirņi. Komtūra balto vilnas kamzoli - kotardu - apjoza zobena josta, kalējam pie sāniem karājās smags un dzeldīgs paša kalts dūcis. Komtūram aiz muguras stāvēja ieročnesis Frīberts un divi konventa brāļi, pē- tīgi lūkodamies no zemu noslīdējušo kapuču apakšas.

Kalējam blakus apņēmīgi mīņājās paša brālis - lai arī klibs, tomēr draudīgs kā ziemā no midzeņa iztramdīts lācis. Birtenam aiz muguras cīņaskāri mīdījās ārsētnieks, kalēja jaunais kalps Jatils, varens stopšāvis un šķēpmetis. Luše uzlika uz vārtu baļķa platu, brūnu plaukstu, kas spēka un tvēriena ziņā nebija vārgāka par vīra roku. Abām pusēm mirkļiem mērojot vienai otru, klusums biezēja kā negaiss.

Tad starp Lušes nātnajiem lindrakiem un kalēja rupjajām paslaunēm izspraucās zaļoksns meitenes augumiņš. Raldai ritēja jau astotā vasara, un viņa plauka kā āra bērziņš. Ieraugot bērnu, komtūra nopietnajai sejai pārslīdēja neapvaldāms smaids, arī vienam no līdznākušajiem livoniešiem Konrādam Reinholdam no Rīzenfelzas - vaibsti kļuva gaišāki. To pamanījis, Vareķis uzskatīja meitu; vīra lūpu kaktiņi noraustījās - Raldas garie rieksta kodola brūnuma mati bija atsieti itin kā pieaugušajām kūru sievām, kad tās ar stopiem vaidu laikā stājas blaku vīriem, lai vējā plīvojošās šķipsnas netraucētu tēmēt. Ap tievo viducīti apņemtā josta turēja asu dunci, plecā uzmests Jatila bultnesis, kas gandrīz vilkās pa zemi, bet mazā, raupjā roķele cieši spieda tēva lielo stopu. Sārtā mute bija bargi sakniebta, dzidrās acis dzalkstīja kā meža zvērēnam.

- Ja tev sētā tāds karotājs, Vareke, tad mums jāpadodas uzreiz,- smejot sacīja Kristiāns no Rēmekes un atdeva savu zobenu ieroč- nesim. - Redzi, nu esmu neapbruņots. Vai ielaidīsi mani savā sētā? Esmu atnācis ar mieru kā labs kaimiņš pie otra laba kaimiņa.

Ja šajā trauksmainajā brīdī starp abiem vīriem nebūtu nostājusies Raida, ļoti iespējams, tālākās sarunas nebūtu bijis, un komtūrs ar kalējā pārtapušo kūru labdzimti paliktu ja ne gluži ienaidnieki, tomēr kopīgu valodu atrast nespējuši pretinieki. Taču kareivīgā bērna parādīšanās atkausēja vīru sirdis, un Vareķis lūdza Kristiānu savā sētā un istabā. Tomēr arī tad, kad nelūgtie viesi jau sēdēja pie jauncirstā priedes koka galda, kurš vēl raudāja gaišas sveķu asaras, un iebaudīja paplānu medaļu, saruna ritēja grūti, ķerdamās kā gājēja soļi neizkoptā līdumā. Neviens lāgā nezināja otra mēli; viens no līdznākušajiem ordeņa brāļiem tulkoja, cik spēja un prata. Ne divi vīri sēdēja viens otram pretim tur bija divi pasaules, divi prāti un divi lepnumi. Kristiāns saprata, ka ar kopīgu kausu cilāšanu un pat māku saprast un runāt ar jauno vasali nepietiks, lai aizvadītu stūrgalvīgos un nevaldīgos kūrus līdz kristāmajam traukam. Viņā modās kluss īgnums pret pilī mītošo priesteri, kuram tak pirmajam būtu vajadzējis nākt šurpu, dot svētību no mežiem iznākušajiem, ēkas ceļot un sētu iekopjot, un tādējādi rādīt ceļu uz saprašanos un ticību Dievam. Pietika ar īso laiciņu, ko Vareķa saime bija pavadījusi Pasekstenē Vindas krastā, lai taptu zināms, ka atnācēji ir gana lepni, stūri un savtuļi. Vēl ne reizes pašam nesatikušam kalēju un citus, komtūram nācās krietni valdīt kareivīgākos, cīņas izslāpušos brāļus, kuriem tā vien nagi niezēja doties pie jaunatnākušajiem pagāniem, lai skaustu tos ar uguni un zobeniem kā senpagājušos laikos. Pat brangā sudraba tiesa, ko Vareķis, Uļģis, Lūsiņš un citi bija atbē​ruši par sētu vietām, viņus nepadarīja iecietīgākus, tieši otrādi.

Rēmekes Kristiāns savā novadā negribēja naidu un kautiņus. Viena lieta - karš, kad vīri bruņās

ar ieročiem stājas viens otram pretī; pavisam kas cits - ļaudis, kuri ceļ mājas, audzina bērnus un strādā. Pils priesterim pagānu liktenis bija stipri vienaldzīgs; to sapratis, komtūrs Kristiāns pats uzņēmās grūto uzdevumu vest svešādos, neizdibināmos upmalas kūrus pie kristības. Izraisīdams pilntiesīgo brāļu livoniešu neizpratni, pat nepatiku, viņš kā patiess Kristus bruņinieks daudzas skarbās rudens dienas pavadīja Vareķa namā pie gaiši kurošās pavarda, stāstot par Kristus dzīvi, brīnuma darbiem, atklājot mīlestības un pestīšanas vēsti. Evaņģēlija vārdi jaucās kopā ar kalves āmuru nemitīgo dunu, malkas šķilu sprakšķiem un uz sliekšņa tupošās Raldas jautājumiem - meitenei bija tik gaiša galva, ka svešo mēli viņa ieņēmās dažu mēnešu laikā, bērna pārdrošībā izjautādama svešo kungu par katru sīkāko nieciņu, kas pašai bija palicis nesaprotams. Bir​tens klausījās klusēdams, tik palaikam jautājoši skatījās uz brāli. Luše palika nomaļus un neteica ne vārda, arī pats Vareķis lielākoties turēja muti ciet. Vīra sirdi spieda smaga nasta, kas ik dienas kļuva grūtāka - vīrs jauta, ka istabas gaišākajā kaktā nekustīgi gulošā Arite vairs necelsies; bija jābrīnās, ka vājniece vēl arvien dvašo, jo jau sen nespēja ieēst ne kumosa, dzerdama tikai saltu ūdeni, it kā truslajās iekšās būtu iemājojusi nemitīgi dzēšama uguns. Kad Kristiāns uzzināja par Vareķa sievas smago kaiti, viņš lūdza kalējam atļauju apsēsties pie slimās un lūgt par viņu. Slimniece biklā izbrīnā nolūkojās uz garā, baltā kamzolī un ar krustu rotātā apmetnī tērpto svešzemnieku, kurš nometās ceļos pie viņas guļvietas un sāka runāt nesaprotamus vārdus, tomēr viņa balss bija maiga, acīs valgs mirdzums, pāragri iesirmojušās galvas pieliecicnā tāds cildenums, ka izmocītās sievietes acīs sakāpa siltas asaras un viņa neapzināti pastiepa svešiniekam pretī izdilušo, karsto roku. Lauzītā kūru valodā komtūrs atsāka stāstu par Dieva Dēlu, par derības spēku un augšāmcelšanos Dieva valstībā. Klusiņām blakus notupusies Raida piemetināja pa pirmāk dzirdētam un iegaumētam vārdam.

- Tu saki, svešiniek, ka tavs Dievs savā valstībā ļaus mums atkal tikties un palikt kopā mūžīgā laimē? - Arite vaicāja, un viņas bālu pulkstenīšu krāsas acīs iedegās cerība kā rudenīgs saules​stars.

Tāds ir viņa apsolījums visiem, kas nožēlojuši grēkus un pieņēmuši Kristus mācību,pārliecinoši sacīja Kristiāns.

Pēc dažām dienām Arite devās uz Aizsauli, taču pirms tam pieņēma kristību, grēku atlaišanu un nomira apskaidrotu vaigu.

Pošot Arites bēru sārtu, kalējs izšķīrās par labu atnācēju mācībai, kas bija apgaismojusi viņa sievas Aizsaules ceļu un devusi cerību uz atkalredzēšanos nevis drūmā veļu mājoklī, bet mūžīgi ziedošā Dieva dārzā. Pa agri uzsnigušo sniegu, Raidu sev priekšā uz zirga nosēdinājis, viņš pirmoreiz devās uz mazo baznīciņu pilsētas malā un nometās ceļos pie Kristus sakropļotajām kājām, lai ļautu svaidīt lepno kūru valdnieka pēcnācēja galvu ar svētīto ūdeni. Viņam sekoja Birtens, Luše un pārējā saime. Nokristīja arī Raidu. Komtūrs, noskūpstot meitenītes pieri, uzkāra tai kaklā mazu sudraba krustiņu. īgdami, drūmi rauktām pierēm, svārstoties starp senču dievekļiem, kas viņus bija atstājuši postā un badā, un nepazīstamo Va- karzemes Kristu, kura krevelēm aprecējušais tēls slējās pie krusta koka, Vareķim sekoja arī Lūsiņa, Kampja, Poša, visbeidzot arī Uļģa paplukušās saimes. Uļģa dēls, stūrais rudgalvis Dauģers stīvējās visilgāk, neuzticēdamies ne svešajiem, dzelžos tērptajiem ordeņbrāļiem, ne viņu pielūgtajam un godātajam Dievam. Beidzot padevās arī Dauģers, un Rēmekes Kristiāns atvilka elpu - miers bija nodrošināts. Lai to nostiprinātu un austu stiprākas saticības saites, viņš aicināja kūru dzimtu vecākos uz draudzīgu mielastu pilī. Uzaicinājumu pieņēma tikai Vareķis ar brāli, pārējie palika atturīgi. Kopš tā laika Livonijas ordeņa Vindovas konventa komtūrs un viņa jaunais vasalis - labdzimtais kuršu kalējs Pasekstenes Vareķis - izjuta viens pret otru ko draudzībai līdzīgu, pamazām atklāja viens otram savus dzīvesstāstus, bet Raida ieguva sev otru tēvu, kurš viņu mīlēja tik ļoti, cik vien bērnu var mīlēt vīrs, kam likteņa liegts iegūt ģimenes priekus.

…Kad tu atjāsi pie mums, tēv? - prasīja Raida, mīļi skatīdamās cēlā vīra sejā. - Es gribu, lai tu paskaties, cik mūsu laukos viss skaists, kā zeme rotā. Te ir tik vēsi, tik dzestri… Laukā saulīte silta silta. Tu uzreiz kļūsi vesels.

Patiesi, ziema bija barga. Šķiet, aukstums sasaldējis manu miesu un kaulus viscauri, galvai apkārt kā ledus stīpa. Taču naida vēstis, tumši kauna darbi ļaunāki par visstiprāko salu… - vīra lūpas sakniebās, un acis neviļus pievērsās šaurajai rakstāmpultij, kur slepena atvilktne jau kopš pērnās Adventes glabāja rūgtas neizpratnes un slēpta pārmetuma pilnus vārdus, ko bija rakstījis Kurzemes bīskaps, paužot bezspēcīgas dusmas par slepeniem asinsdarbiem, vērstiem pret viņa ļaudīm Puzniekos un arī citur: … mans brāli iekš Kristus, atceries, ka visu, kas slēpts cilvēku acīm, mūsu Kungs redz visā skaidrībā… mana mēle stingst, un prāti mulst no domas, ka kāds no Tavā gādībā un žēlīgajā vadībā esošajiem brāļiem spētu pacelt šķēpu vai zobiņu pret maniem uzticīgajiem un Dieva svētītajiem ļaudīm, lai laupītu viņu godīgā un Dieva svētītā darbā krāto labumu…

Komtūra stiegrainie pirksti neviļus savilkās dūrē, un viņš pāris reizes dziļi ieelpoja, kā atvairīdams tumsu, kas lauzās dvēselē.

- Es drīz aizjāšu uz jūsu sētu, meit! Gribu satikt tavu tēvu, man daudz kas viņam jāprasa un jāizstāsta… Varbūt viņš zinās… varbūt… Labi, tagad gan ej, ej, sveicini tēvu. - Dūrē savilktā plauksta atlaidās, viegli noglāstīja Raldas galvu, viņš vēlreiz drošinoši pasmaidīja, bet, tikko gaišais stāvs pazuda durvīs, vīrietis smagi atslīga atpakaļ krēslā.

Kad meitene pusteciņus nonāca aiz vārtiem, saules apžilbinātās acis uzreiz nepamanīja pie mūra pieslējušos pirmīt redzēto jaunekli. Tikai tad, kad Raida bija atraisījusi zirgu, viņa ieraudzīja to stāvam sev gluži blakus. Puiša rokas turēja izspūrušu pureņu un balto vizbuļu pušķi, bet acis nenovērsdamās lūkojās meitenē. Tumši zilas, kā vasaras pusdienas debesis, acis… Raida nodrebēja un juta, ka pietvīkst. Rokas burzīja grožu galus; tad meitene atjēdzās, atsvieda matus no vaiga un gatavojās celt kāju kāpslī, bet svešais jauneklis pēkšņi nometās uz viena ceļa, otru piedāvādams viņai kā pakāpienu. Raida samulsa vēl vairāk, taču pieņēma Tomasa bruņniecisko pakalpojumu, uzlika pēdu uz jaunekļa ceļgala, viegli pieskārās viņa plecam un nākamajā mirklī jau sēdēja sava dūlā zirga mugurā. Jau palaidusi lopiņu riksī, viņa paskatījās atpakaļ un ieraudzīja, ka puisis joprojām stāv pie pils grāvja, noraugās viņai pakaļ, un tam visapkārt iz​birušas vizbulītes un purenes.

- Paldies, sveštautieti - viņa klusu iesaucās Tomasam nepazīstamajā kūru mēlē, tad atkārtoja to pašu vāciski, taču ar skarbu, viņam nedzirdētu pieskaņu. „Pagaidi! Uz kurieni tu?", Tomass gribēja iesaukties, taču staltā zirga pakavi jau nobūkšķēja uz takas, kas vijās starp krūmājiem un pilsētas žoga noapaļoto stūri. Viņš brīdi pagaidīja, tad samulsis palūkojās apkārt. Grāvrači - ordeņa klaušinieki no Kazu ciema, kas ar smagām lāpstām tīrīja visādām lauzām aizbirušo pilsgrāv- ja krasta malu un nostiprināja to ar klūgu pīteņiem, pat nepacēla pinkainās galvas, bet caur vārtu lūku ar labsirdīgu smīnu viņā noraudzījās vecs vīrs, saulē sagrumbotu pieri zem plāniem, īsi apcirptiem matiem. Tomass nez kāpēc izvilka no azotes saņurcīto cepurīti, uzlika galvā un, aizmirsis mitrajā smiltī izbirušās puķes, pagrieza pils vārtiem muguru. Zem tiltiņa, uz tuvo Vindu steigdamies, nerimtīgi šalca upītes ūdeņi, bet lielajā upē šūpojās kuģi… Varbūt citkārt Tomass būtu nogājis līdz ostmalai, lai apbrīnotu tos, lai pasapņotu par tālajām, noslēpumainajām zemēm, kuru krastos tie piestājuši, taču tagad viņa domas vairs netiecās tālumos. Ak, kaut viņš spētu pacelties spārnos kā putns, lai no augšas saskatītu valdzinošo jātnieci, izsekotu viņas ceļus, uzzinātu, no kurienes tā nākusi un kur paliek…

Tomass jau gribēja doties uz mazajiem vārtiņiem, kas, acīmredzot, kalpoja vistuvākajai satiksmei starp ordeņa pili un pilsētu, taču tobrīd pa tiem izspurdza bariņš klaigājošu zēnu. Viens no viņiem, skriedams basām kājām, norāva kreklu un pasvieda atpakaļ pārējiem, kas to apsveica

sajūsmas saucieniem. Puika pāris lēcienos sasniedza upītes malu, zibenīgi norāva arī īsās audekla bikses un ielēca ūdenī. Lai cik arī silti sildīja saulīte, ūdens noteikti vēl bija gaužām vēss; izklaidīgi vērodams pārdrošnieku, kas skaļi ūkšādams, palīda ar galvu zem ūdens, Tomass nodrebi- nājās.

Krastā palikušie korī skaitīja līdz divdesmit… kā redzams, ūdenī lēcējs bija saderējis ar saviem biedriem, un, tikko tie no- aurojās „divdesmit", kā lingas sviests, izmetās krastā un tvēra pēc biksēm.

Nez kāpēc šis zēnu nedarbs Tomasam negāja pie dūšas,- tāda plunčāšanās plikam vietā, kur staigā arī sievietes… piemēram, skaistā kūru meitene…

Kamēr vecais vīrs pie pilsvārtu lūkas no visas sirds smējās par pārdrošajiem resgaļiem, Tomass pagriezās uz otru pusi un atgriezās pilsētā pa Lopu vārtiem, kur ik ritu un vakaru gani dzina cauri pilsētnieku govis un citus lopiņus. Tie bija šaurāki par Ģertrūdes vārtiem un daudz netīrāki,- staignā zeme, sajaukusies ar lopu mēsliem, nepatīkami oda. Tūlīt aiz vārtiem, pieplakusi dēļu tornīša apakšdaļai, slējās greizi sašķiebusies mājele ar salmu jumtu. Vārtu sargs pēc nomodā aizvadītas nakts, acis pievēris, izstieptām kājām laiski zvilnēja uz solam līdzīgi apcirsta baļķa gabala; audekla kapuces pagarinātā kule gulēja viņam pār plecu kā nodīrāta āda. Uz sienā iedzītas naglas karājās skarbalainā auklā iesiets pūšamais rags, bet pie durvju aplodas piesliets paīss šķēps. Uz sliekšņa sēdēja pajauna sieviete; viņai galvā bija vecmodīga audekla mice, kādas Lībekā nēsāja vairs tikai sirmi tiesas vīri un zinībnieki; nosmulētās saites zem zoda šūpojās vienā ritmā ar zvīņām aplipušajām piedurknēm,- sēdētāja tīrīja sīkas zivteles. Uz Tomasu viņa pat nepaskatījās. Tikai tad, kad jaunekļa mestā ēna pārslīdēja sarga sievas priekšautam, viņa saknieba lūpas tik cieši, ka tās gandrīz pazuda zem sarkanām pūtēm izraibinātā deguna. Apkārt dūca zaļ​ganu mušu pūlis.

Tomass nepievērsa uzmanību ne sarga sievai, ne mušām. Neskaidras vilšanās mākts, viņš devās nevis uz mājām, bet gan pagriezās uz pretējo pusi - uz turieni, kur aiz svētā Nikolausa baznīcas vērās mazie vārtiņi… aiz tiem upīte Ziemeļu Videme ar tiltu uz pilsvārtiem, kur vēl tikko… Iztēlē skatīdams burvīgu meitenes seju, apņemtu brūniem, plīvojošiem matiem, puisis gandrīz ieskrēja sastatnēs, uz kurām žuva garum garš buraudekls. Lai izkļūtu uz ielas, nācās lavierēt starp zemām baļķu mājām, kūtīm, šķūņiem, nojumēm, kurināšanai sanesto žagaru nastām un dažādiem atkritumiem. Viņš īgni paspēra sānis rudu vistu, kas kašņājās izmestajās ēdiena atliekās un izlikās nedzirdam pikto uzsaucienu, ko viņam veltīja vistas saimniece.

Tikai pie Svētā Nikolausa baznīcas Tomass apstājās, atspiedās pret zemu akmens stabiņu un, susinādams miklo pieri, pacēla acis uz veco pildrežģa ēku ar šauriem, blāviem lodziņiem svina ietvaros. Pirmo reizi atnācis šeit uz misi, Tomass sašķobīja lūpas smīnā; jauneklis salīdzināja spīķerim līdzīgo būvi ar dzimtās pilsētas krāšņajām, augstiem torņiem rotātajām baznīcām. Taču zemajā, neveikli būvētajā koka tornītī mita zvans ar tik dzidru skaņu, kādu Tomass vēl nekad nebija dzirdējis. Divi stāvi pakāpieni no apskal- dītiem akmeņiem, kuros aizgājušo gadu gaitā ļaužu soļi izdeldējuši dobītes, bet uz tiem nesēdēja neviens ubags… Tādi nožēlojami, brīžam pat baismīgi radījumi ar netīrās skrandās savīstītiem, kropliem locekļiem bija tīri vai apsēduši Lībekas vīriešu klostera baznīcas platās kāpnes, un zēna gados Tomasam no tiem bija briesmīgi bail. Gan māte, dēlu pie rokas vezdama, bija likusi netīrajās saujās pa sīkai vara naudiņai un stāstījusi par līdzjūtību un labdarību, tomēr Tomass, nepavisam nebūdams skops, nekad nevarēja piespiest sevi ieskatīties acīs kādam ubagam vai pieskarties tam…

Saule karsēja kā vasaras vidū. īsti nezinādams, kas tagad būtu darāms, Tomass atrāva pēcpusi no stabiņa, izstaipījās un gāja apkārt baznīcai, bet atdūrās pret zemu, no apsūnojušiem akmeņiem sakrautu apžogojumu. Aiz tā atradās kapsēta. Kapakmeņi mijās ar biezajā kūlā tikko sajaušamām kailām kopiņām, bet tuvāk pilsētas žogam slējās maza kapliča ar apdrupuša mūra sienām un zemām durvīm. Viņš neviļus nodrebinājās,- kapsēta uzjundīja pamestības un bezcerības sajūtu un atsauca

atmiņā abus mazos brālīšus, kas tagad gulēja dziļi apakš zemes neaptverami tālajā Lībekā, tā arī neieraudzījuši dzīvi, kas viņam, Tomasam, sāka atklāties tikai tagad.

Viņš spēji apcirtās, pagrieza muguru gan kapiem, gan mazajiem vārtiņiem un saprata, ka jādodas mājās. Pa smilšainu celiņu aizgāja līdz Garajai gātei, un, brīdi līkumojis, nonāca paprāvā trijstūrainā laukumā, kam vienā malā atradās pilsētas aka, otrā - pilsētas zirgu staļļi, bet iepretī slējās jaunbūve topošais Vindovas rātsnams, par ko tik bieži runāja tēvoča Didriha mājā. Darbus vadīja izslavētais būvmeistars Valters Brigenss - garš un kalsns, mazrunīgs vienacis,- otra acs bija aizvilkusies ar bālganu plēvi. Neraugoties uz pusaklumu, Brigensu uzskatīja par labāko sava amata pratēju visā Kursā un pat prūšu zemēs; kopā ar diviem palīgiem viņš ceļoja no Goldingenes uz Kandavu, no Kursas bīskapa Piltenes uz Mēmeli un pat tāltālo prūšu Elbingu. Vindovas rātes nolīgts, šogad kopš agra pavasara Valters Brigenss strādāja pie pilsētas rātsnama būves kopā ar vairāk nekā duci vietējo namdaru un zeļļu. Ēkas celtniecībai uzmanīgi sekoja līdzi teju visi pilsētnieki, dienas gaitās ik pa brīdim apstādamies, lai ziņkāri ieklausītos Bri- gensa pavēlēs un norādījumos un pavērotu namdaru darbu. Arī Tomass palika stāvam, lūkojot, kā, resnās virvēs iekārti, augšup ceļas rūpīgi aptēsti siju baļķi. Namdari bija apsējuši galvas ar audekla gabaliem un nometuši kreklus; sviedru straumītes plūda pār spīdošajām mugurām un spalvainajām krūtīm. Zēns māceklis, gadus tris jaunāks par Tomasu, sameties pavisam līks, no akas stiepa nēšus ar ūdeni. Izlējis spaiņus milzīgā koka kublā, pat elpu neatvilcis, viņš teciņus metās atpakaļ uz aku. Tomass līdzjūtīgi noskatījās zēnam pakaļ, vienlaikus priecājoties, ka pašam nav jānopūlas tik smagā darbā. Siltajā gaisā virmoja kaļķu putekļu mākoņi, čīkstēja triči un, sausi būkšķēdami, pret sienu sitās augšup celtie baļķi.

No kāda namiņa, kam siltā laika dēļ durvis bija atstātas plaši vaļā, uzplūda kairinoša grauzdētu ķiploku smarža… Tomass neviļus norija siekalas, pagrieza rātsnamam muguru, un, naski kājo- dams, sasniedza Didriha Donstakena namu. Pavērtajā logā skanēja tēvoča un kāda sveša vīra balsis, vējiņš klusi čīkstināja neatāķēto aizvirtni, un aplauzītajā zustreņu krūmā, ligzdu darinot, čivināja nez kādu dzeltenīgu putniņu pāris. Tomass klusu iemanījās lielajā istabā, paķēra uz galda atstāto maizes donu, pamērcēja bļodiņā ar vēl remdeniem cūku taukiem un sāka badīgi grauzt.

III BRUŅINIEKA BERŠOVA MANTA

Vindovas konventa livonietis Arno Beršovs iznāca no zirgu staļļa, zem apmetņa piesardzīgi spiezdams gareno ādas maku sev pie sāna. Maks bija ļoti smags,- tajā bija pāris saujas Kursas ozeriņu, dažas biezas sudraba saktas, vairākas spīdīgas ķēdes, laba riekšava gredzenu un citu rotu.

Par šo sudrabu varēja nopirkt divus vai pat trīs zirgus un lieliskus ieročus. Vai arī krietnu gabalu zemes, kur iekopt ienesīgu muižu. Tomēr šī sudraba nešļava nebija vienīgā bruņinieka bagātība.

Vismaz divtik bija noslēpts vietā, ko zināja tikai viņš un Dievs, kaut ari Ber- šovam nereti uzmācās doma, ka diez vai Dievam šāda zināšana ir pa prātam. Taču katrs grēks ir izpērkams, sprieda skarbais bruņinieks. Paies vēl kāds gads, un viņš ar savākto vērtīgo laupījumu atgriezīsies dzimtajā pusē, bagātajā, saulainajā Pfalcas ielejā, no kurienes pirms daudziem gadiem devās pasaulē kā zaļš jauneklis ieroču nesējs, lai kļūtu par karavīru.

Arno Beršova tēvtēvu pils Altenvalde ar visu zemi tika vecākajam brālim Kuno, kurš pēc tēva nāves ātri un veikli atbrīvojās no visām četrām māsām, vienu izdodams par sievu paputējušam baronam, Pfalcas grāfa medību pārzinim, pārējās trīs ievietodams klosterī. Katra māsa dabūja tieši tik mantas, lai viņas tur pieņemtu bez iebildumiem. Jaunā Arno liktenis tika izlemts vienā mirklī; nebija pagājis ne gads kopš tēva guldīšanas Altenvaldes dzimtas kapenēs, kad patukšotajā pilī kādas dienas paviesoties iegriezās grāfa radinieks, Vācu ordeņa bruņinieks, kurš meklēja staltus zēnus savai svītai. Trīspadsmit- gadīgais zēns klausījās bruņinieka stāstos ar sajūsmu un bijībā pavērtu muti.

Brālis Kuno acumirklī saskatīja likteņa dāvātu izdevību tikt vaļā no pienapuikas jaunākā brāļa bez grēka un sirdsapziņas pārmetumiem; glaimīgā balsī, kuru bija darījuši saldu Frankonijas un pašzemju vīni, viņš slavēt slavēja Arno veiklību, izmanību un glīto izskatu. Nejauzdams Kuno patieso nodomu, zēns jūsmīgi apzvērēja mūžīgu uzticību Vācu ordeņa bruņiniekam, solīdams kalpojot sekot tam vai līdz pasaules galam. Vadot jaunās, aizraujošās dzīves pirmās nedēļas, jauniņais pāžs nespēja pat iedomāties, ka paša alku izaicinātais liktenis viņam lems nevis varonīgus cīniņus asiņainās kaujās, turnīrus un līksmu dzīvi, bet gan aizvedīs mežonīgā pagānu zemē un padarīs par mūku bruņinieka apmetnī.

Beršovs ienīda zemi, kurā bija spiests dzīvot, kopā ar ļaudīm, kuri šeit izsenis mita; viņš alka karu un cīniņu, apskauzdams savus priekštečus, kuri vairāk nekā pirms simts gadiem te bija nākuši kā karotāji, rādījuši savu spēku un rūdītā spāņu vai austrumzemju tērauda zobiņus, gūstot bagātu laupījumu. Viņš neticēja Kursas ļaužu patiesai kristībai, jo viņaprāt tiem trūka pazemības, bijāšanas pret ordeni un tā labdzimtajiem brāļiem livoniešiem. Svešāda bija šo ļautiņu valoda, svešādi tikumi un paražas; pat pieņēmuši svēto sakramentu, viņi turpināja runāt savā valodā un dzīvot, kā dzīvojuši, pagānībā. No visiem ideāliem, ko kādreiz bija lolojusi jaunā Arno sirds, pieaugušais bruņinieks Beršovs bija saglabājis vienīgi fanātisku ticību Dievam, Svētajai trīsvienībai un Dievmātei, būdams nesatricināmi pārliecināts, ka īsteni kalpot Kristum spēj tikai Rietumzemju ļaudis. Pagānu kristīšana viņam likās apšaubāms pasākums, pagānu paražas, viņu izskats un valoda - nesavienojamas ar patiesi kristīgu dzīvi. Klusībā viņš nosodīja komtūra Kristiānā lēnprātību, apkaunojoši tuvo saskarsmi ar mežonīgajiem kū- riem, tomēr skaļi protestēt nedrīkstēja - ordeņa statūti prasīja bezierunu paklausību augstāko lēmumam. Viņš bija labprātīgi devis paklausības, tāpat kā šķīstības un… nabadzības solījumus, kas aizliedza jebkādu pasaulīgās mantas krāšanu. Tāpēc lūgšanu stundās, sizdams dūri pie krūtīm, Beršovs klusībā zvērēja izlietot savu mantu vai vismaz tās daļu Dievam par godu, taču par veidu, kā ticis pie sudraba krājuma, noklusēja pat grēksūdzē. Ja komtūrs vai jebkurš no brāļiem to uzzinātu, tad… varbūt pat tiktu salauzts viņa zobins, viņa vārdu pasludinātu par aptraipītu un pašu Beršovu, kauna apkrautu, padzītu no ordeņa. Ja zinātu… Bet neuzzinās! Neviens neuzzinās. Tagad vairāk neviens.

Pēc spilgtās saules gaismas ieniris dziļajā ēnā zem pils vārtu ailes, viņš uz brīdi kļuva kā akls, kāja aizķērās aiz ieplaisājušas akmens plātnes, un bruņinieks klupa. Zem apmetņa nošķindēja. Skaņa bija ļoti klusa, to apslāpēja veseru klaudzieni tieši virs galvas, taču Beršovam likās, ka uz galerijas kāpnītēm sēdošais kroplais Stefans ieklausoties paceļ galvu. Bruņinieks apstājās un no sava staltā auguma augstumiem uzlūkoja sēdošo kā lielu, saulē saplakušu krupi.

- Es tikko biju staļļos, - viņš teica, atmezdams ordeņa priekšrakstos pieņemto uzrunu brāli. Dzirdināmā sile ieplīsusi, ūdens tek laukā. Vajag salabot vai parūpēties par jaunu.

- Klausos, brāli Beršov, - atbildēja Stefans un gausi sakus​tējās.

Pasteidzies! Staļļi un šķūņi tavā ziņā. Es gribu, lai līdz vakaram viss būtu izdarīts. Ņem palīgā kalpus, kuri zina darbu, un ķeries klāt.

- Jā, brāli Beršov, - Stefans, pie kāpņu margām turoties, pie​cēlās un lēni izgāja pagalmā.

Pārliecinājies, ka kroplais pusbrālis tiešām aiziet uz staļļu pusi, bruņinieks vēlreiz pārlaida vanagskaudru skatienu pagalmam, tad pameta skatienu augšup. Nevienu no brāļiem nemanīja. Neviens uz viņu neskatījās. Izņemot mūrniekus, kuru kailās muguras un krūtis neparastā tveice bija nokveldējusi sarkanas, ne pagalmā, ne galerijā šobrīd nebija nevienas dvēseles. Bruņinieks lieliem soļiem šķērsoja iekšpagalma stūri, un viņa varenais augums iegrima biezajā ēnā zem ziemeļpuses galerijas. Viņš nokāpa pa kurinātavas kāpnītēm, atcēla smago kliņķi un uzmanīgi lika kāju pāri augstajam slieksnim. Pagraba gaiss oda pēc atdzisušiem, sasmakušiem dūmiem. Bruņinieks izvilka

piedurknes atlokā paslēpto kramu, uzšķīla uguni un aizdedza sienas nišā stāvošo eļļas lampu. Ar tieva dzelzs stienīša palīdzību viņš caur durvju dēļu spraugu pacēla kliņķi un atlika to atpakaļ tā, ka ārpusē neviens nevarēja pateikt, ka pagrabā kāds ir.

Piesardzīgi apejot blāķī sakrautās malkas nastas, Beršovs nonāca pie pašas ziemeļu sienas, nolika lampu uz akmens klona un sāka skaitīt sienā iemūrētos akmeņus. Ticis līdz sestajam no augšas, viņš, spēcīgi atsperdamies uz plati ieplestajām kājām, tam stingri uzspieda ar vienu roku, otra satvēra sienā ielaistu, gandrīz nepamanāmu dzelzs skavu. Atskanēja šņirkstēšana, un sienā pavērās melna sprauga. Bruņinieks izgāja tai cauri, pacēla lampu un pagrieza resnu, izliektu dzelzs stieni. Sprauga kuri- nātavas sienā aizvērās. Divus soļus tālāk sākās stāvas kāpnes, tik šauras, ka plecīgais vīrs bija spiests sagriezties sāniski. Viņa plauksta taustīja nelīdzeno sienu, pusceļā pārslīdēja pāri akmenī cirstam ordeņa krustam, kas itin kā spraucās laukā no mūra, ikreiz atgādinot par svēto gudrību, kas spējusi radīt šo izcilo būvi; tāds pats bija arī tur - viņpus upes, ejas otrā galā…

Gaiss kļuva aizvien mitrāks, no lejas pretī kāpa skāba pelējuma smaka. Pēc divdesmit stāviem pakāpieniem kļuva redzamas šauras, zemas durtiņas, viscaur apkaltas dzelzs plātnēm, ar neparastu slēdzeni augšējā stūrī. Beršovs izvilka stiprā auklā kaklā pakārto atslēgu, ielika to caurumā un ar spēku pagrieza, tad atgrūda durvis un manāmā piepūlē izdabūja tām cauri masī- vo ķermeni. Aiz durtiņām pavērās zema eja ar akmens sienām, kas augšā sastapās, veidojot nelīdzenu velvi. Viss bija slapjš, pa akmeņiem sīkām lāsītēm lāsoja valgme, spokaini mirgojot lampas nemierīgajā gaismā.

Bruņinieka kājas gandrīz līdz potītēm skalojās saltā ūdenī, seja kļuva mikla kā pirtī. Lampa sprakšķēja, un tās liesma kļuva dzeltenīga un tumša; drēgnums pārņēma miesu līdz pašiem kauliem, tomēr livonietis Arno Beršovs dūšīgi gāja uz priekšu, kreisajā rokā nesot lampu, bet ar labo taustīdams sienu. Kāds apaļīgi gludens akmens, kam pārslīdēja viņa roka, neviļus pamodināja domas, kurām nebija nekāda sakara ar gājienu slepenajā ejā zem upes gultnes - domas par sievieti, par pagānu meitu, kurai tik necienīgā kārtā bija pieķēries komtūrs. Meitu, kam mežonīgās zemes tikumi ļāva staigāt apkārt ar neapsegtu galvu un kuras raganīgi kārdinošie miesas apveidi novērsa iesvaidītus vīrus no svētām un šķīstām domām.

Turpat sešus gadus viņš bija nodzīvojis Vindovas ordeņpilī, veicot savu garīgā bruņinieka klausību; pašā sākumā Beršovam ne prātā nenāca pievērst uzmanību upmalas kristīto pagānu ciema Pasekstenes ļautiņiem un viņu bērniem. Tad kādureiz, paklausot komtūra aicinājumam, kopā ar trim citiem brāļiem viņš bija devies tālākā izjāj ienā, lai, kā izteicās komtūrs, apraudzītu vairāku kūru sētu ļaudis, kas pirms vairākiem gadiem, nelaimju dzīti, bija meklējuši glābiņu jūrmalas novadā. Arī šajā jājienā Beršovu nepavadīja nekādas jūtas, izņemot naidīgu neuzticību, un viņam bija vienalga, vai šie pagāni dzīvo ar Dievu, vai sadeg pekles ugunīs. Viņš tajos redzēja tikai ienaidniekus, kuru senči senatnē bija kāvuši viņa paša priekštečus, vēroja aizdomīgi nocietinātas sētas un ieročus, ko nēsāja ne tik vien pieaugušie vīri, bet arī sievas un pat bērni. Kūri nebija sevišķi runīgi, dažs skatījās dzelžu bruņās kaltajos jātniekos ar neslēptām aizdomām. Viņu sniegtajai maizei bija neparasta garša, piens oda pēc meža zālēm, un Beršovs ar riebumu novērsās no cienasta. Taču, redzot staltos, neaprakstāmi skaistos zirgus, ko savā sētā audzēja un dīdīja pasīks kūru leimanis ar savu rudmataino dēlu, riebums izvērtās ļaunā skaudībā. Visu ceļu līdz nākamajai sētai, kuras apciemojumu komtūrs bija atstājis kā pēdējo, Arno Beršovs pūlējās aprēķināt krāšņo lopiņu vērtību sudrabā, un šo aprēķinu iznākums lika viņa niknumam uzvirst kā indes katlam.

Tādā noskaņojumā viņš iejāja sētā, kur kopā ar nelielu saimi dzīvoja kalējs Vareķis, kurš, neraugoties uz to, ka pats noņemas ar amatu, esot pēdējā kūru ķēniņa cilts pēctecis sestajā paaudzē,tā pačukstēja viens no brāļiem. Kamēr komtūrs ar sētas valdnieku sadevās rokās pa labdzimto paražai, bruņinieks no pieres apakšas drūmi uzlūkoja vīru ar vēl platākiem pleciem, nekā Beršovam

pašam, kura augums un spēks Vindovas pilī bija kļuvis teju vai par sakāmvārdu. Kalēja vareno stāvu apņēma taura ādas kamzolis, rupjš linu krekls pie kakla sasprausts ar grezni kaltu sudraba saktu, kuras svaru vērtējot, Beršova skaudīgās acis samiedzās šaurās spraudziņās. Vareķis aicināja viesus uz istabu. Pagalmā, no zirgiem nokāpuši, viņi sastapās ar kalēja saimi: atraitni māsu, klibo, bet citādi gaužām raženo brāli un meitu - labi noaugušu skuķi pusauga gados. Ieraudzījusi komtūru, viņa metās klāt un, bez kādas bijāšanas nomutējusi tam abas rokas, nosauca to par tēvu. Kad skuķe soli atkāpās, viņš pamanīja tās krekla griezumā pavīdam smalku sudraba krustiņu. It kā ar to vēl būtu par maz, kalēja meitas pirksti bija pilni gredzenu, delnas apjoza izrakstītas aproces, balinātais krekls - tik mīksts un smalks, kādus viņa dzimtenē valkāja tikai augstdzimtu grāfu un firstu meitas. Pie bronzas gredzeniem vītās jostas skuķe nēsāja nelielu nazi ar sudrabā kaltu briežraga spalu.

Sēdēdams pie Vareķa galda, kur greznos dzeramragos putoja alus un koka bļodā smaržoja kūpināts cūkas šķiņķis mežābeles ziedu sārtumā, Beršovs juta, ka melns, dedzinošs naids viņu smacē vai nost. Tā tas nedrīkstēja būt, tā nepieklājās! Ne svētiem vīriem, augstdzimtiem Kristus bruņiniekiem mieloties pie pagānu galdiem, ne tiem cilāt kausus ar viņiem kā līdzīgiem. Ne mežoņu skuķei uzvesties kā labdzimtai jaunavai, ne saistīt pie sevis goda vīru skatus…

No tā brīža laiku pa laikam viņš redzēja šo pagānu meitu - kuroņu princesi, izsmējīgi domāja bruņinieks. Tā auga, plauka aizvien krāšņāka un staltāka, un līdzi viņai auga livonieša Ber- šova nepatika. Viņš domāja, ka jau sen sevī nokāvis miesaskāri, taču tā nebija pagalam; kā kropls, saules neredzējis koks iekāre mezglojās, vijās drausmīgos žņaugos, lipīgos pinekļos, kas laupīja viņam elpu, mieru un aukstasinību, ielauzās lūgšanās Visaugstākajam, jauca Vissvētākās Dievmātes pielūgsmi.

Laikiem izdevās skuķi aizmirst, bet tad tā atkal parādījās, un bruņiniekā modās visļaunākās tieksmes kāre samīt, nogalināt, laupīt un postīt. Un iznāca tā, ka pats komtūrs Rēmekes Kristiāns, to pat nenojaušot, parādīja Beršovam ceļu, kā šīs tieksmes apmieri​nāt.

Katru rudeni komtūrs vairāku brāļu un kalpotāju pavadībā apceļoja visu Vindavas konventam pakļauto novadu, sauktu par Drahstedi, lai pārbaudītu, vai nodevas no zemniekiem tiek ņemtas pareizajā mērā un labumā. Pirms diviem gadiem Rēmekes Kristiāns šajā ekspedīcijā aicināja līdzi bruņinieku Beršovu, un tas, kā allaž, pakļāvās bez ierunām. Vairākas dienas ilgstošais ceļojums Beršovu apstulbināja. Viņš nekad nebūtu varējis iedomāties, ka šie viņaprāt viltus kristieši ir tik bagāti! Pat kalpiem un ganiem drānas bija saspraustas bronzas saktām un cilpām, bet sētu saimnieki lepojās ar smagām sudraba rotām - gredzeniem, aprocēm, dažādām greznām adatām un saktām.

Uzņemot augstos viesus, tie bija īpaši posušies, it īpaši sievietes, kuru kaklus rotāja savīti mirdzošas bronzas riņķi ar smagiem piekariem, kam pa vidu bija arī pašu darināti krustiņi un svešzemju monētas, bet galvās - smalku važiņu pinumiem greznotas cepures un vainagi. Šīs pagānietes vis nevīžoja aizdarīt krekla piedurknes ar saitēm vai kaula pogām, bet samauca tām pāri tik daudz aproču, ka bija jābrīnās, kā viņas spēj cilāt rokas! Atcerēdamies savas dzimtās muižas Altenvaldes zemniekus, kas tikai augstos svētkos atļāvās uzvilkt rupjus linu kreklus, Beršovs niknumā vai grieza zobus. Turklāt šie sasodītie pagāni nemaz nedomāja lūgties, lai samazina vai atlaiž nodevas, un nežēlojās par trūkumu, kā to parasti darīja viņa tēva zemnieki, tieši otrādi - lepojās ar savu turību!

Kas tie par kalpiem, kas uzdrošinās būt bagātāki par saviem no Dieva žēlastības ieceltajiem kungiem!

Turklāt viņi nebūt neatzina sevi par kalpiem, bet allaž uzsvēra savu brīvļaužu kārtu… Nē, tā nevarēja palikt, tā nedrīkstēja turpināties, un Arno Beršovs nolēma, nevienam nezinot, darīt šai nejēdzībai galu. Turpmākajās gaitās viņš uzmanīgi vēroja ļaužu skaitu katrā sētā, ēku izkārtojumu, neuzkrītoši pētīja, kur turīgie zemnieki mēdz glabāt savas vērtīgākās lietas. Pēc atgriešanās pilī, visu labi pārdomājis un apsvēris, viņš nolēma pirmajā izdevīgākā brīdī doties slepenās siru gaitās, lai laupītu pagānu nešķīstās bagātības un veltītu tās svētajai Kristus baznīcai. Uzmanīgi klausoties un ielāgojot

visu dzirdēto, bruņinieks noskārta, ka, par spīti solītajai piederībai Kristus draudzei, kūri tomēr klusībā bijā arī savu veco dievu Pērkonu un negaisa laikā neuzdrīkstas spert kāju ārpus mājas sliekšņa. Kad sāka plosīties pēdējais tā rudens negaiss, Beršovs ar izdomātu ieganstu - pārbaudīt apstākļus viņpus Vindai - lietus un agri sabiezējušās tumsas aizsegā ielavījās vienā no Torgalas novada sētām, iegāja klētī, kas, kā viņš bija ievērojis, nekad netika slēgta, uzšķīla uguni un pagrāba raibi izrakstītu vāceli. Ārā nākot, viņa apmetņa stūri, draudīgi rūcot, sagrāba pinkains suns, bet laupītājs neapmulsa,- zibenīgs cirtiens ar gatavībā turēto īso zobiņu, un kustonis nepaspēja pat iesmilkstēties… Līksmodams par savu izveicību, Beršovs iebēra vāceles saturu līdzpaņemtajā maisiņā, bet pašu vāceli nometa pie sētas.

Sākotnējais nodoms - ziedot pagānu sudrabu baznīcai - izplēnēja augošās mantkāres un atriebes alku svelmē. Laikam ejot, viņš kļuva aizvien pārdrošāks; padzirdējis, ka Kurzemes bīskapa ļaudis esot vēl turīgāki nekā ordenim piederošajās zemēs, viņš sāka laupīt arī Piltenes un Puzenieku novados. Konventā bija maz īsteno brāļu, tikai puse no vēlamā duča, tāpēc katram nācās veikt divtik vairāk pienākumu. Līdz ar to bruņiniekus vairs nebija iespējams pakļaut tik stingrai uzraudzībai kā senākos laikos, tomēr, lai nejaušs gadījums vai citu brāļu, vai pat kalpu modrība viņa gaitas neatklātu, Beršovs izdomāja neskaitāmas viltības, piemēram, slepus pagatavoja atslēgu mazajiem pilsmūra vārtiņiem; pa tiem varēja iekļūt, pārbrienot rietumpuses grāvi, kas gan bija padziļš, taču nevienā vietā ūdens viņam nesniedzās augstāk par padusēm. Dodamies laupīt, sava paša zirga mugurā Beršovs sēdās ļoti reti,- tikai tais reizēs, kad izjājienam bija pilnīgi likumīgs iemesls. Vairākkārt viņš aizņēmās zirgu pilsētas ganībās, izmantojot snaužas gana bezrūpīgo miegu, taču iepriekšējā vasarā bruņiniekam ārkārtīgi paveicās, pieķerot otrpus Vindai kādu pavecu līvu zogam baļķus ordenim piederošajā mežā… Viņš ar pilnām tiesībām varēja izrēķināties ar zagli visai nežēlīgi, taču pārdomāja; kopš tā laika Vindas viņā krastā nelielā stallī, pusstundas gājumā no gotu celtās baznīcas drupām mitinājās spēcīgs, izturīgs zirgs, bet staļļa pažobelē karājās ērti segli un citas zirglietas.

Nakts aizsegā pa slepeno eju atgriezdamies pilī, Beršovs murmināja pateicības lūgsnas un ielīksmoja sevi ar domu par bagāta vīra atgriešanos dzimtenē.

Taču reiz viņa neparastās gaitas pamanīja jauns pusbrālis, kuprainā Stefana tautietis Kazimirs no poļu zemēm. Bija saslimis viens no Kazimiram uzticētajiem zirgiem, un jauneklis otrajā nakts stundā ar lukturi devās apraudzīt slimo lopu. Tieši tobrīd Beršovs bija pacēlis dēli staļļa grīdā, atsedzis tajā izcirsto spraugu, un birstošo sudraba ozeriņu smagā šķinda piesaistīja jaunā Kazimira uzmanību.

Puiša acis izbrīnā iepletās, lūpas savilkās dumjā sajūsmas smaidiņā, un, aizmirsis zirgu, viņš pienāca bruņiniekam cieši klāt. Ieraudzījis no tumsas iznirstam Kazimiru, Beršovs juta savu miesu pārlīstam saltiem sviedriem. „Kur tu ņēmi tādu bagātību, brāli?", jauneklis prasīja naivā paļāvībā, ka vecākais tūdaļ atklās viņam brīnumainus noslēpu​mus.

Bruņinieka pirmā doma bija - caurdurt nelaikā nākušo ar zobiņu vai labāk pārgriezt tam rīkli ar dunci, un viņa roka zem apmetņa jau meklēja spalu. Taču Beršovs ātri pārdomāja. Diez vai izdosies nogalināt kalpu bez trokšņa; lai arī jauns, pusbrālis Kazimirs bija labi noaudzis un spēcīgs. Un pat ja izdotos? Kur noslēpt līķi? Kā notīrīt asinis, kas neizbēgami notraipīs staļļa grīdu un siles? Viņš ātri saņēmās, papūlējās savilkt plānās lūpas draudzīgā smaidā. „0, tas ir brīnumains notikums, brāli!", Beršovs čukstēja. „Es solīju to glabāt noslēpumā, taču tu man patīc. Esmu gatavs tev to atklāt un dalīties ar tevi bagātībā mūsu Kungam par godu…". Apsolījis Kazimiram nākamajā naktī paņemt viņu līdzi, lai parādītu, kā iegūt sudrabu, un nozvērinājis puisi klusēt, bruņinieks palīdzēja aprūpēt slimo zirgu, pēc tam atgriezās dormitorijā, kur visi jau gulēja dziļā miegā. Visu nākamo dienu viņš neizlaida jaunekli no acīm, baidīdamies, ka tas tomēr

neizpļāpājas. Kad satumsa, abi satikās pie staļļiem, un Beršovs pierunāja jauno pusbrāli sēsties sev aiz muguras tai pašā zirgā, pieliekties un apsegties ar bruņinieka plato apmetni, lai viņu nepamanītu sargi un nebrīnītos, kāpēc tik vēlā pils apkārtnes pārraudzīšanas jājienā līdzi ņemts jauns un kara mākslās nepieredzējis pusbrālis. Savukārt komtūram savas gaitas viņš aizbildināja ar rūpēm par pils un ordeņa brāļu drošību, nicīgi smīkņādams par pilsētas vārtu sargu modrību.

Stundu vēlāk Beršova zirga pakavi atgriežoties ņipri noklaudzēja uz pilsvārtu tilta - kā nu nē,nasta tā mugurā bija divkārt vieglāka, nekā aizjājot…

Pusbrāļa Kazimira mīklainā pazušana stipri satrauca komtū- ru, sešus īstenos brāļus un citus pils iemītniekus. Neviens nebija redzējis to izejam vai izjājam pa vārtiem, un tas bija pats dīvainākais.

Puisi meklēja vairākas nedēļas. Aptaujāja pilsētniekus, tuvu un tālāku kūru sētu saimes, Vindas ostā piestājušo kuģu ļaudis. Neviens Kazimiru netika redzējis, neviens neko nezināja. Vienīgās ziņas, ko meklētāji ieguva, bija vēsts par pārgalvīga sirenieka negoda darbiem kādā attālākā Pasekstenes kūru sētā pustrešas jūdzes no pilsētas vārtiem. Sētas kungs Posis žēlojās, ka rudens negaisa naktī nezināms neģēlis iemanījies mantu klētī, paņēmis viņa meitu pūra sudrabu un sacirtis plecu vecākajam dēlam, kurš, nelabas nojautas dzīts, pagalmā uzskrējis laupītājam tieši virsū. Taču tas noteikti nevarēja būt lēnīgais, vientiesīgais pusbrālis Kazimirs! Komtūrs, brāļi un pusbrāļi neticīgi kratīja galvas. Nē, lai kurš tas būtu bijis, tikai ne Kazimirs. Beršovs izgudrēm ieminējās, ka stāstu par sirenieku kūri vienkārši izdomājuši, ko savukārt apšaubīja komtūrs, brālis Konrāds un arī daži citi. Galu galā Kazimirs bija un palika pazudis, neatradās arī sirenieks, bet livonietim Arno Beršovam kļuva par vienu grēksūdzē neminamu nāves grēku vairāk.

Sākumā viņu palaikam mocīja sirdsapziņa, tās balss gan bargi, gan žēlīgi runāja par zādzības, vēl vairāk slepkavības grēku un kaunu. Pie dormitorijā sienas piekārtais veclaiku metāla spogulis rādīja bālu, drūmu seju ar iekritušām acīm. „Es labprāt cīnītos kaujas laukā, ar prieku kautos kā sendienās, ņemtu kara laupījumu un izpirkšanas maksu! Tak šis prieks man ir liegts, ak, vai,- atņemts!

Man uzspiesta mūka dzīve nabadzīgā, garlaicīgā novadā, kur pagānu bezdievji ņirgājas Dievam acīs!

Tas ir vienīgais, ko varu darīt, lai tos iebiedētu un atņemtu, kas tādiem nepienākas!", tā taisnojās un sirdsapziņai pretī kliedza cita iekšēja balss, un iedubušās acis uzliesmoja dzeltenīgās ugunīs, no kurām viņam pašam dažkārt sametās nelāgi ap dūšu.

Laiks gāja, sirdsapziņas balss pamazām pieklusa, taču iekāres auga augumā; laupītāja gaitas turpinājās, dīvaini sakrizdamas ar reizēm, kad viņam ceļā patrāpījās Vareķa meita Raida. Arī šodien viņas parādīšanās pilī brāli Beršovu noveda drudzim līdzīgā stāvoklī. Bruņinieks zināja, ka, tikko sāksies pavasara pirmais negaiss, viņš atkal jās savā tumšajā gaitā, šoreiz nekur tālu, bet atkal tepat uz Paseksteni… varbūt tas liks šiem iedomīgajiem ļautiņiem apjēgt, ka visa pasaulīgā manta ir gaužām nīcīga… Lai būtu, kur nolikt jauno guvumu līdz izdevīgam brīdim, vecais jānogādā drošībā.

Bet kas gan ir vēl drošāks par šo slapjo pekli! Ja nebūtu tās, kur vēl viņš atrastu tikpat drošu vietu savai bagātībai un kā gan spētu atgriezties pilī no Vindas pretējā krasta, neviena nepamanīts…

Beršova ticība Dievam bija neapstrīdama un nesagraujama; dziļi sirdī viņš bija pārliecināts, ka Dievs viņam piedos laupītāja gaitas - galu galā nejau kristīgus cilvēkus viņš laupīja, bet gan pagānus, kuri tikai izlikās par kristītiem; gan jau piedos arī Kazimira nokaušanu, jo viņš patiesi nožēloja, ka šim puišelim vajadzēja mirt. Tomēr tam, ka slepenās ejas plāns viņa rokās nonācis pēc Visaugstākā gribas, viņš brīžam nespēja ticēt. Vai patiesi tādā veidā varēja izpausties Dieva prāts? Jeb vai tomēr?

Atmiņā uzplaiksnot brīnumainajam notikumam, miklums, kas klāja Beršova seju, sajaucās ar sīviem sviedriem…

Tolaik viņš vadīja savu otro gadu Vindovas ordeņpilī. Izbēdzis no asinskāro maskavītu gūsta, pēc ilgas slapstīšanās un milzu pūlēm Beršovs nonāca Livonijas ordeņa mestra rezidencē Ven- denes

[5] pilsētā. Tur, atmaksājot par glābiņu un laipno uzņemšanu, viņš zvērēja uzticību ordenim, taču, pieņemot nosūtījumu uz Vindovu, jaunā bruņinieka pateicības jūtas jau bija zaudējušas kvēli. Mežiem aizaugušais nostūris un sīkā, nožēlojamā pilsētele saltas jūras krastā sagādāja vilšanos, tomēr Arno Beršovs kalpoja ordenim ar visiem spēkiem un saprašanu. Viņa kalpošanas otrā gada sākumā komtūru Kristiānu piemeklēja pēkšņs vārgums - neliela, medībās gūta brūce kreisajā rokā iekaisa, sa- pūžņoja, plauksta un delms pietūka zili sarkans, pēc tam sākās karstumi, kas pārgāja ļaunā drudzī. Tagad jau mirušais brālis Roderiks, kurš tolaik bija vecākais Vindovas konventā un pieredzējis daudz cīņu un ievainojumu, bažīgi grozīja galvu; priesteris Detlofs aicināja brāļus uz nepārtrauktu lūgšanu par komtūra veselību. Ne pilī, ne tikko par pilsētu pārtapušajā Vindovas ciematā nebija neviena brūču dziednieka, pat ne pieredzējuša bārddziņa, kurš uzdrošinātos nolaist slimajam nelabās asinis.

Komtūra ieročnesis Frīberts pēc savas ierosmes izsūtīja kalpus pa visu apkārtni meklēt palīdzību, taču brāļi pēc Roderika mājiena jau sāka paslepen gatavoties bērēm. Kapsētā blakus Svētā Nikolausa baznīcai atradās gandrīz pirms simts gadiem celtā konventa brāļu kapliča ar kapu velvi - pazemes kriptu. Pusbrāļi atslēdza ilgi nekustinātās durvis, lai izmēztu kopš iepriekšējās bēru ceremonijas iekšpusē sakrājušos putekļus un netīrumus. Ja nu Rēmekes Kristiāns nomirtu, viņa šķirsts būtu jānolaiž kapu velvē, kur jau atdusējās kāds desmits tā Kunga aizsaukto Vindovas livoniešu. Ieeju pazemē noslēdza akmens plātne ar iekaltu dzelzs riņķi. Taču dīvainā kārtā akmens ap riņjķa iekalumu bija saplaisājis, un, kad divi pusbrāļi ar sviras palīdzību mēģināja plātni pacelt, riņķis izrāvās, bet akmens gabals ar baisu blīkšķi atkrita atpakaļ. Palīgā ataicināja brāli Arno Beršovu, kura spēku visi apbrīnoja. Ar laužņa palīdzību viņam patiešām izdevās pacelt velvi sedzošo akmens plāksni; abi pusbrāļi aši metās palīgā, un trijatā viņi pastūma to malā. Caur vēdināšanas lūkām kapličā iekļuvušās satrunējušās koku lapas ķepīgā kārtiņā klāja grīdu. Beršova piepūlē ieplestās kājas paslīdēja, un, nepaspējis pieķerties tumšās atveres malai, viņš iekrita pazemes kriptā, abu pārējo izmisuma kliedzienu pavadīts. Nogāzies no deviņu pēdu augstuma, bruņinieks pamatīgi sasitās, tomēr juta, ka kauli palikuši veseli. Viņu apņēma tumsa un tikko jaušama, šķebīga vecu trūdu smaka. Pats saviem spēkiem Beršovs no velves izkļūt nevarēja, arī pusbrāļi nespēja viņu izvilkt; bija vajadzīgas kāpnes.

Atstājuši bruņiniekam lukturi, lai tas kāpņu nešanas laikā nepaliktu pilnīgā tumsā, abi aizsteidzās uz pili. Gaidot viņus atgriežamies, pazemē iekritušais braucīja sāpīgās ribas, klusītēm lādēdamies un skatīdamies apkārt.

Livonietis Arno Beršovs bija drosmīgs vīrs, tomēr tumšā kapu velve ar spokainajām, luktura raustīgās liesmiņas mestajām ēnām uzdzina agrāk nepazītus drebuļus. Kad acis bija apradušas ar biezo krēslu, oža - ar šķebeno smaku, bet aumaļainais sirds skrējiens pierimis, viņš ieraudzīja nišās ievietotus, biezas putekļu kārtas klātus zārkus. Luktura gaisma ļāva saskatīt akmens plāksnes ar spurainu sūnu pieaugušiem uzrakstiem, dažus pat varēja saburtot. Hoenbergers, Rīzenšterns, Lēvenšilds… de Monrūžs… Zem šī pēdējā vārda bija iecirsts neparasts krusts, bet Beršovs to pazina no zēna gados dzirdētajiem stāstiem par slavenajiem Tempļa bruņiniekiem, kuri, no franku karaļa vajāšanām bēgdami, devušies uz austrumiem un pievienojušies kādreizējo ieroču brāļu ordeņiem.

Acīmredzot kādam no viņiem mūžs noslēdzies šajā skarbajā zemē, pilsētiņā, kam tolaik vēl nebija vārda. Prātodams par svešā bruņinieka nīcīgo galu, Arno Beršovs pamanīja, ka vienam no pašiem senākajiem šķirstiem, kas stāvēja uz zema akmens podesta pašā kriptas vidū, vāks ir sašķiebies, un zem tā var redzēt satrunējušu drānu. Pārvarējis pēkšņi uzplaiksnījušās baismas, bruņinieks noliecās, lai sakārtotu sen aizgājušā ordeņbrāļa sapostīto atdusas vietu. Viņš mazliet pacēla šķirsta vāku, gribēdams novietot to, kā pienākas, taču viņa rokās tas pēkšņi pārdalījās gareniski uz pusēm,- dzelzs apkaluma plāksnītes, kam vajadzēja saturēt dēļus kopā, bija sarūsējušas un sabirzušas. Beršovs stīvi skatījās uz tumsnē- jo galvaskausu, gandrīz sairušo bruņinieka apmetni, norūsējušo zobiņu un ap tā

spalu sabirušajām pirkstu kauliņu paliekām. Vīrs juta, ka pakauša mati zem apmetņa kapuces slejas stāvus. Murminādams lūgšanu, Beršovs saņēmās un nolika vienu salūzušā vāka pusi vietā. Pielāgojot otru, viņš pamanīja zem zobena roktura pavīdam aizzīmogota pergamenta tīstokļa galu… Atsaucot atmiņā pazemē pavadītos šaušalīgos mirkļus, Beršovs vēl tagad nesaprata, no kurienes viņam toreiz radās drosme pastiept roku pēc senā tīstokļa, kāda vara piešķīra spēku izvilkt to no nāvei atdotā zobena apakšas. Taču samelnējušais, drusku lipīgais pergamenta gabals palika viņa platajā saujā.

Komtūrs tomēr nenomira. Viņu izglāba divas zinīgas kūru sievas, viena no tām bija Vareķa māsa Luše. Kapu velvi atkal paklusām aizvēra, kapliču aizslēdza. Dažas dienas vēlāk, pie medību piekūnu krātiņiem vienatnē baudot saules siltumu, Beršovs piesardzīgi atritināja pergamentu. Dokumenta apakšējā mala atdalījās no pārējā tīstokļa, jo pāris pirkstu plata josla bija pilnīgi satrunējusi un bruņinieka pirkstos sabirza brūnganos pīšļos, taču viss pārējais bija saglabājies gandrīz pilnīgi.

Apveltīts ar ne visai labu lasītprasmi, toties lielisku attapību, viņš drīz vien saprata, ko pauž gandrīz pirms simt gadiem rakstītie vārdi un zīmes.

Toreiz, kad tagadējās ordeņpils vietā bija tikai donžons - milzīgs, četrstūrains tornis, ko apjoza mūra siena ar piebūvētām mazākām koka ēkām - un laiki bija daudz skarbāki un bargāki nekā tagad, kad bija jādomā, kā pēkšņa uzbrukuma laikā glābt ordeņa mantu un brāļu dzīvības, pie mūra ziemeļu sienas notikuši dīvaini darbi. Talkā nākusi neticami karsta un sausa vasara, kad Vindas ūdens izsusis tiktāl, ka kļuvuši redzami smilšaini sēkļi, un pāri pārbrist varējuši, samērcējoties drusku pāri ceļgaliem. Sešu nedēļu laikā Vindas gultnē no sveķainiem baļķiem, ķieģeļiem, akmeņiem un pienā jauktas kaļķu javas izbūvēta lieliska eja, pa kuru stundas ceturkšņa laikā no pils varēja nokļūt upes pretējā krastā tieši gotu celtās, bet līdz galam neuzbūvētās baznīcas drupās. „…Uzticējis šo noslēpumu savam no Dieva žēlastības ieceltam pēctecim, es paņemu tā aprakstu sev līdzi kapā. Jo lai pasarga Visuvarenais no tā, ka tas nokļūst necienīgās rokās…", bija rakstījis pirmais Vindovas komtūrs Ornulfs Magnuss Halts. No dokumenta beigu daļas bija palikuši tikai daži vārdi: „…mūsu svētā ordeņa krusts aizraidīs nāvē ikvienu, kurš apdraudēs tā mantu un god…". Pilnīgi piekrītot komtūra Halta pārliecībai, bruņinieks nolēma, ka pašu svarīgāko uzzinājis un pat pieļāva domu, ka kūru iekarotāja Halta gars šo vēstī​jumu paredzējis tieši viņam…

Pagāja diezgan ilgs laiks, iekams Beršovs uzdrošinājās nokāpt aprakstītajā ejā. Pirms tam, kavējoties sarunās ar atveseļojošos komtūru Kristiānu, viņš uzmanīgi ievija tērzēšanā it kā paša atmiņas par citās zemēs redzētiem un saklausītiem celtnieku un būvmeistaru brīnumdarbiem slepenām istabām, kāpņu ejām sienu iekšpusēs, apakšzemes gātēm un citām noslēpumainām lietām.

Ari komtūram bija gadījies būt lieciniekam apslēptām izbūvēm pilīs un cietokšņos; viņi pārrunāja priekšrocības, kādas pils iemītniekiem sniedz iespējas pārvietoties tur, kur šķietami ceļu nav, tad komtūrs un bruņinieks vēroja, kā īpaši atlasīta mūrnieku grupa, veicot pils ziemeļrietumu daļas paplašināšanu, iebūvēja biezajā sienā kāpnes, kas no dormitorijā veda tieši pils bēniņos pie šaujamlūkām. Beršovs saprata, ka par zemūdens eju uz Vindas otru krastu Rēmekes Kristiāns nezina neko, un šis noslēpums pieder viņam vienīgajam; acīmredzot, kāds no komtūra Halta pēctečiem savam pēctecim zemūdens ejas noslēpumu nebija gribējis vai varbūt nebija paspējis uzticēt. Izpētījis uz eju vedošo durvju slēdzeni un sviras, ielāgojis visas zīmes un norādes, Beršovs pergamentu iznīcināja. Iegūt slēdzenes cauruma nospiedumu sasildīta vaska pikā bija vieglāk par vieglu; atslēgu pēc šī parauga izgatavoja kāds apkārtceļojošs amatnieks…

Domās un atmiņās iegrimis, bruņinieks bija nonācis vajadzīgajā vietā; sienas akmeņu starpās bija vairāki iedobumi. Vienā no tiem slēpās apkalta ozolkoka lādīte. Tai nebija atslēgas, jo neviens cits visā pasaulē šīm bagātībām nespētu piekļūt. Beršovs pacēla apmetni, atraisīja saites, kas turēja smago maku pie viņa miesas, un izbēra tā saturu lādē, ar plaukstu pielīdzinā​dams sudraba krājumu, lai

vāks labāk piekļautos. Rūpīgi aiztaisījis lādīti, bruņinieks noslaucīja slapjo seju miklajās drānās un devās atceļā.

IV TOMASS UN RALDA PĀRI UPEI

Tomass sēdēja zem ozola un, galvu atliecis, skatījas uz zariem. Sīkās, brūnganās lapiņas bija pārtapušas gaiši zaļās un izaugušas tik lielas, ka vējam jau bija, kur aizķerties un klusi šalkt. Saules staru biezie kūļi spraucās caur jauno lapotni un meta sīkus gaismas plankumiņus jaunekļa viegli iedegušajā sejā.

Viņš skuma pēc meitenes, pēc daiļās jātnieces, kuras acis bija kā nemierīgi ūdeņi. Pacietīgi, pat spītīgi jau piekto vai sesto dienu ikrītu pēc mises, bet vienreiz to arī izlaižot, puisis gāja uz turieni, kur pirms nedēļas viņš to pirmoreiz ieraudzīja kā tēlu no brīnumainas teiksmas. Reiz taču viņai atkal jānāk! Pakalpīgā iztēle no jauna uzbūra stalto meitenes stāvu samtaini tumšā zirga mugurā; ceļgals tvīka, viņas pēdas spiedienu atceroties, dzirde atminējās silto ūbeles balsi… Tomass klusu ievaidējās, apsviedās un piespieda sakarsušo seju ozola skarbajai mizai. Ilgas plosīja viņu sāpīgāk nekā izsalkums un slāpes, - arī šajā rītā Tomass nebija iebaudījis ne miltumiņa, bet saule jau tuvojās pusdienai. Vairākas stundas viņš gaidīja ganību ceļa malā; pa pusei paslēpies krūmos, puisis pamatīgi nobaidīja dažas pavecākas pilsētnieces, kas devās uz dārziem, turēdamas elkoņos grozus ar stādīšanai sagatavotiem sīpoliem. Atjēgušās no izbīļa, tās sacēla pamatīgu brēku, un Tomass bija spiests laisties lapās pāri ganībām. Līkumodams starp retajiem krūmiem, viņš iemina svaigos govs mēslos. Līdz ar to gaidīšanai bija gals. Viebdamies no kauna un vilšanās, Tomass pusskriešus manījās prom, pāri ganībām, kamēr sasniedza Dienvidu Videmi. Novilcis notriepto apavu, viņš ilgi

skaloja to dzidrajā ūdenī, pēc tam berza sakuplojušajā zālē. Tiltu nemeklēdams, jauneklis ieskrējās, pārlēca pāri upītei un gāja uz pakalniņu, kam puscaurspīdīgu ēnu pāri meta lielais ozols. Tā zaros spurdza putniņi dzeltenām krūtīm un baltiem vaidziņiem; to čivināšana līdzinājās sīku sudraba zvārgulīšu skaņām. Labāk ieskatījies, Tomass ievēroja, ka vairāku zariņu saaudzē ievīta ligzda un divi putneļi ar sausas zāles stiebriem un vilnas pūkām knābjos turpina vīšanu. Upītes krasta krūmu audzes skanēja putnu balsīs, taču tās visas pārspē​ja melni vizuļojošo strazdu treļļi.

Tomass apmetās uz mutes. Miesa tirpa un kņudēja, it kā viņš būtu iegūlies skudru pūznī; krūtīs kaut kas pulsēja un karsa. Viņš iespieda pirkstus vēsajā zemē, jūtot zem tiem zāļu spriegās saknītes, un pūlējās atcerēties kādu no jaukajām, aizrautīgajām sapņu ainām, kas tik bieži bija sniegušas mierinājumu tur un toreiz - tālajā, dzimtajā pilsētā, saulgozī pie akas un vēsajās istabās. Tomēr sapņi nenāca, tiem ceļu aizsprostoja stalts zirgs vizmainu, tumšu spalvu, un tā mugurā sēdēja meitene vaļējiem matiem, brūniem kā riekstu kodoli. Pēkšņi Tomass saspringa, pacēla galvu un sāka ausīties kā meža dzīvnieks. Tak nevis dzirde, bet citi, smalkāki jutekļi viņu brīdināja par gaidītās būtnes tuvošanos. Lai gan šī nebija tā vieta, kur viņš cerēja sastapt noslēpumaino kūru skaistuli, iekšējā balss pačukstēja: tā ir viņa, kas nāk!

Tomass neveikli pietrūkās kājās un acīm ieurbās pumpuru pilnajos vilkābeļu brikšņos, kuriem cauri no Vindas puses vijās šaura taciņa. Krūma zari sašūpojās, un paugura pakājē iznāca Raida spodrā nebalināta lina apģērbā, apjoztā ar kapara gredzenu jostu, pie kuras ādas makstī šūpojās nazis.

Svārku apakšmalā bija iestiprināti bronzas zvārgulīši, kas ik uz soļa melodiski tinkšķēja. Uz krūtīm spīdēja trīs nelielas sudraba saktiņas, vaļējās krekla piedurknes atrotītas, atsedzot meitenes viegli iede- gušās rokas gandrīz līdz elkoņiem. Lai mati nekristu sejā, viņas pieri apņēma rūsgani raiba pīta saite. Ieraudzījusi Tomasu, Rai​da pussolīti atkāpās, novērtēja viņu ar skatienu, mazliet nosarka un šķērsoja pauguru, lai nogrieztos uz pilsētas pusi.

- Pagaidi! - Tomass gandrīz nespēja ticēt, ka šis izmisīgais brēciens izlauzies no paša mutes.

Meitene strauji pagriezās pret viņu, un viņas labā roka it kā nejauši skāra naža maksti. Tikai tagad Tomass ievēroja, ka kreisajā elkonī tai iemaukts paliels, acīmredzot, ļoti viegls, no saknēm pīts grozs.

- Ko tu gribi? - skarbais jautājums tika izteikts nepiederīgi maigā balsī. - Es tevi netraucēju, eju pati savu ceļu… - un Raida pietvīka vēl tumšāk, jo šī taka nebūt nebija viņas parastais ceļš uz pilsētu. Tādus līkumus, kā šajā rītā, viņa vēl nekad nebija metusi, iegalvojot pati sev, ka vēlas pārdomāt un izprast dīvainās izjūtas, kas turēja meiteni savā varā kopš brīža, kad svešais jauneklis pie pils vārtiem nometās uz viena ceļgala, lai piedāvātu viņai otru pakāpiena vietā. Un te nu viņš stāvēja. Gaišie mati drusku izpūruši, viens vaigs sārtāks par otru, kamzoļa pogas vaļā, josta sašķiebusies tā, ka sprādze no priekšas nav redzama. Viņa acu valoda pilnīgi nesaprotama. Vai tiešām tas šeit gaidījis viņu?

- Pagaidi! - Tomass teica vēlreiz, bet jau klusāk. - Iešu reizē ar tevi. Nebaidies no manis, es esmu godīgs cilvēks, kaut arī ne muižnieks, bet cienījama tirgotāja dēls.

- No kurienes tu nāc? Tu taču agrāk te nebiji?

- Es atbraucu nesen. Ar lielu kuģi no lielas pilsētas - Lībekas. Tu tādu nezini.

- Zinu gan. Tēvs komtūrs stāstīja par daudzām vācu pilsētām: Brcmcni, Štādi, Hamburgu un Lībeku. Viņš redzējis daudz, arī pavisam tālas zemes, kur nav sala un kokos aug zelta āboli… - Raida ar tikko jaušamu lepnumu stāstīja.

- Un no kurienes tu esi? - Tomass pārsteigts jautāja. - Arī no tālas zemes? < Mana zeme ir šeit, esmu kūru labieša Pasekstenes Vareķa meita. Esmu kristīta, protu lūgšanas, bet komtūrs - tēvs Kristiāns - mācīja man vācu mēlē runāt un drusku lasīt. Arī mans tēvs

zina vācu, drusku arī lietuvju un prūšu mēles. Mūsu dzimta ir laba un sena, - Raida uzsvēra gadījumam, ja puisis to vēl nebūtu sapratis. - Pirms sešām paaudzēm dzīvoja dižais kūru ķēniņš Lameķis, un mēs esam tieši viņa cilts.

Tad jau tu esi kūru princese! - Jauneklis ieplēta acis. - Tad tu esi no dižciltīgajiem… septiņas paaudzes… vareni, ja tikai tu nemānies.

Raida atmeta galvu,- svešā jaunekļa šaubas aizskāra viņas pašcieņu, bet nākamajā mirklī nolēma viņam piedot - ko gan viņi zina, šie no Vakarzemēm šurpu sabraukušie…

- Kamdēļ man mānīties? Runāju to, kas ir, atbildu, ko jautāji. Senos laikos mūsu tēvi turēja lielas bāliņsētas ar pulka zemēm, bet ķēniņi valdīja pēc goda prāta… Tikai tas laiks nu pagājībā, sveštautieti Vācenieki atnesuši citu. Ļaudis saka,- kā bijis, tā vairs nebūs nekad. Tagad mums sēta upmalā. Mans tēvs Vareķis un tēvocis Birtens tur kalvi. Ir ļauži ārsētnieki un dreļļi. Mēs ar tēvmāsiņu Lūši raugām sētu un istabu. Viņa ir ļoti gudra, zina palīdzēt visādās vainās, raug, pirms gadiem tēvu komtūru pašu no nāves guļas izcēla…

- Bet man stāstīja, ka kuroņi ir nezinīgi, asinskāri pagāni… - Tomass sastomījās.

-Aplam stāstīja. - Meitene lepni atmeta galvu.-Prasi pilsētas ļaudīm, tēvam Kristiānām un citiem konventa brāļiem… - Raida uz brīdi apklusa. - Es zinu, mūsu sentēvi nepazina Pestītāju, un viņu dvēseles bija tumsā. Ir, kas arī tagad negrib viņu pazīt, tie liek ziedu vecajiem dieviem zem ozoliem, uz akmeņiem, viņi netic Dieva dēlam un pestīšanai. Bet tēvs komtūrs teic, ka dižie koki, akmeņi, avoti un upes rāda Dieva darba lielumu un daiļumu, bet savu dvēseli uzticēt var vienīgi pašam Dievam.

Meitenes vārdi Tomasu samulsināja galīgi. Tik augstas gudrības viņa prāts pagaidām atteicās aptvert. Tāpēc viņš nolēma atgriezties pie sarunas sākuma, pie iepazīšanās.

- Kā tevi sauc?

- Raida.

- Vai tad tas ir kristīgs vārds? - Tomass atkal brīnījās. - Ne​esmu nekad tādu dzirdējis.

-Tādu vārdu izvēlējās mans tēvs, un tādā mani kristīja. Un kā skan tavs kristīgais vārds?

Tomass, un tas minēts ari Svētajos rakstos, - nu arī viņš varēja palepoties.

Abi pailgu brīdi skatījās viens otrā. Lai gan Raldas augums bija gana stalts, tomēr, lai ielūkotos Tomasa tumši zilajās acīs, viņai vajadzēja mazliet atliekt galvu.

Es iešu, - viņa novērsās un juta, ka ērmotā žēlumā savilku- sies sirds prasa uzkavēties kaut brīsniņu.

Tu tā arī nepateici, uz kurieni ej, - arī Tomass ķērās pie salmiņa, lai attālinātu šķiršanos no burvīgās un noslēpumainās meitenes, kā izrādās, īstas princeses.

-Apsolīju tēvam komtūram pārupes meža pļavās salasīt dziedu zāles viņa slimajai mugurai.

Brālis Stefans mani pārcels ar laivu otrā pusē.

- Vai es nevaru iet tev līdzi?

Raida centās apslēpt laimīgu smaidu.

-Nezinu, vai brālis Stefans gribēs. Tu taču esi mums svešs…

Kāpēc svešs? Es tagad te dzīvoju! Tirgotājam Didriham Donstakenam ir māja netālu no jaunā rātsnama, viņš ir turīgs, pazīstams un… mans tēvocis. Manas mātes brālis.

Raida pielieca galvu pie pleca un paberza ausi pret tērpa atloku. Uzņēmis to par piekrišanas zīmi, Tomass uzlika galvā mazo cepurīti un devās viņai pakaļ, ejot sakārtodams sagriezušos jostu un paslepus pētīdams, vai pirmīt mēslos sabristais apavs no​mazgāts pietiekami tīrs.

Viņi šķērsoja ganības, pagāja garām pilsētnieku sakņu dārziem, no kurienes viņiem pakaļ nolūkojās ne viena vien ziņkāra acs, un nonāca pie Govju tilta pār Ziemeļu Videmes upīti. Pārgājuši dubļainu smilšu klātos baļķus, abi pa pilsgrāvja malu devās tālāk uz pils mūra dienvidrietumu torņa

pusi. Blakus tornim sienā bija iebūvēta zema, šaura durvju aile. Biezās, ar dzelzi apkaltās durvis bija pavērtas; uz augstā sliekšņa, šķībi sagāzies, sēdēja konventa pusbrālis pelēkā maisveidīgā apģērbā ar pakulu virvi ap vidu. Vīra acis bija aizvērtas, siltā pavasara saulīte glāstīja nekoptas bārdas noaugušo seju.

Raida klusu iesaucās. Stefans sarāvās un pavēra acis. Mieg- damies spilgtajā saules gaismā, viņš pūlējās saskatīt pretējā krastā stāvošo Raidu. Neveikli pieķēries durvju malai, Stefans uzvilkās kājās, un tagad Tomass saprata, kāpēc sēdošā pusbrāļa figūra izskatījās tik dīvaina, - Stefans bija kuprītis ar ļoti īsām kājām. Toties muskuļotajās rokās jaušamais spēks pilnīgi atsvēra pārējās ķermeņa nepilnības.

- Vai nu es esmu snaudis gaužām ilgi, vai arī tu nāc ļoti vēlu, - Stefans norūca un neveikli kumuroja pa krastu lejup pie piesietās laiviņas. Ierāpies, vai, pareizāk sakot, ievēlies tajā, viņš sakārtoja airus un ar nedaudziem vēzieniem šķērsoja padziļo grāvi.

Raida jau stāvēja pašā ūdensmalā, ar šauro ādas apavu spiezdama smiltīs dīvainus rakstus.

Tomass, aizmirsis visu citu, nostājās viņai cieši aiz muguras un ievēroja spīdīgus metāla diegus meitenes matu apsaitē, matu šķipsnā ielipušas pumpuru zvīņas… Raida kāpa mazajā platdibena laiviņā, un viņa skatiens aptvēra apaļīgā gurna un stilba apveidu zem mīkstā audekla ģērba. Sīko zvārgulīšu šķinda mulsinoši glāstīja dzirdi.

Un kas tas tāds? - Stefans ar paceltā irkļa galu rādīja uz Tomasu. - Kāpēc viņš ir kopā ar tevi?

- Tas ir tirgotāja Donstakena radinieks. Es viņu pazīstu. Pavisam neilgi mūsu pusē… - Raida brīdi paminstinājās. - Grib redzēt upes otru krastu.

Stefans ar pusskumīgu, puserrīgu smīnu acīm nomērīja slaido jaunekli. Tomass jutās mazliet neveikli un neapzināti pielika roku pie mutes kā bērnu dienās - vēl tagad viņš nebija atradinājies no nejaukā ieraduma - grauzt nagus.

- Kāp iekšā, ja nu tā gribas! Bet pielūko! - Kuprītis brīdinoši uzlūkoja abus jauniešus. - Lai tu meitenei ne pirkstgala nepie- durtu!

Tomass tikko paspēja piesēst uz dēlīša, kad Stefans jau atīra laivu no krasta. Iepretī ziemeļrietumu tornim pilsgrāvi noslēdza dzelzi apkalts koka režģis. Kad laiva piepeldēja pie tā, vecais ar pāris airu vēzieniem tuvojās krastam. Režģis stingri turējās ailē, ko veidoja pilsmūra paplašinājums. Stefans izvilka no apģērba krokām atslēgu, kas bija iesieta ap vidu apjoztās auklas galā. Slēdzene nočirkstēja, vecis atcēla stieni un, neizkāpdams no laivas, ķērās pie pils paceļamā tilta mehānismam līdzīga zobrata, lai paceltu režģi tik augstu, ka laiva varēja tam izbraukt pa apakšu.

Tādam pašam stienim un atslēgai vajadzēja būt arī grāvja otrā pusē, taču pēdējie gadi Livonijas ordeņvalsts ziemeļrietumos bija tik mierīgi, ka šos īpašas piesardzības noteikumus bieži neievēroja.

Galu galā sargiem no mūra augšas bija pārredzama visa apkārtne, un nepieciešamības gadījumā režģi varēja noslēgt dažu mirkļu laikā. Taču Raida un Tomass tobrīd nedomāja ne par ienaidniekiem, ne par uzbrakumiem. Spēcīgu vēzienu dzīta, laiviņa iešķērsām slīdēja pāri Vindai. Saule karsēja Raldas brūno matu plūdumu un kuprīša retām, pelēkām pinkām apņemto pliko pauri, ko atsedza nošļukusī kapuce. Tomass taustīja mazo cepurīti, juzdams, ka matu šķipsnas ap deniņiem kļūst miklas. Viņiem pāri lidinājās jūras putni, debess mirdzēja kā spodrināts safīrs, tikai jūras pusē drūzmējās mazi, baložpelēki mākonīši.

Tomass apzinājās, ka dara kaut ko neparastu un pašam nesaprotamu. Atrašanās platās upes vidū viņu mulsināja. Kautrēdamies no nelaipnā brāļa Stefana, viņš lūkojās uz pretējo krastu, kas ar katru airu vēzienu nāca tuvāk. Aiz zaļpelēkām niedru un spožzaļu meldru audzēm sākās zālains krasts, kas plūdeni sliecās uz augšu, kur slējās blīvs jaunu priedīšu biezoknis. Virs galotnēm vīdēja apdrupusi

baļķu un akmeņu mūra siena. Tomass gribēja jautāt, kas tur atrodas, taču viņam šķita neveikli pārtraukt ieilgušo klusumu, ko ritmiski pārtrauca kroplā Stefa​na sēcieni, airus velkot.

Nošvīkstēja laivas dibena piespiestās niedres; no garās zāles uzspurdza iztraucēts putns, un viņi bija atbraukuši. Raida satvēra grozu un veikli izlēca krastā. Tomass viņai sekoja, cerēdams, ka vecis paliks laivā, - tā klātbūtne lika jauneklim justies neērti. Vēlēšanās piepildījās pat vairāk, nekā viņš uzdrīkstējās cerēt.

- Kad iezvanīs launagu, es braukšu tev pakaļ, - Stefans lēni grieza laivu apkārt. - Neej pārāk tālu uz ziemeļiem, tur nav labi ļaudis, tu zini. Un tu, jaunekli, sargā meiteni, neturi prātā nelietības. Tu esi svešinieks šai pusē, tāpēc atceries, viņa ir paša tēva komtūra aizbildniecībā! - viņš nobeidza, kritiski pārlaizdams skatienu Tomasam.

Kad laiva sāka attālināties no krasta, jauneklis atviegloti uzelpoja un pagriezās uz meža pusi.

Raida jau bija labā gabaliņā. Tomass steidzās viņu panākt.

- Kāpēc viņš tik nikns? - Tomass pamāja uz upes pusi.

- Viņš nav nikns, viņš ir labs un gādīgs, bet kropls, tu taču redzēji. Tēvs Stefans parasti ved uz mūsu sētu apkaļamos zirgus, pazīst arī manu tēvu, tāpēc allaž rūpējas par mani.

- Es arī gribu rūpēties… - Tomasa balss pēkšņi noslāpa, un viņš juta, ka nosarkst. Vaigi un pat piere sāka degt kā ugunī.

Arī Raida pietvīka un, lai aizdzītu mulsumu, sašūpoja grozu un pastiepa Tomasam.

- Ņem, nes, rūpējies! Tur iekšā maize un siers. Padarīšu dar​bu, varēsim iekost kādu kumosu.

Tomass kļuva jautrs. Kaunīgais tvīkums atdzisa, sirds bija līksma un viegla. Viņš būs kopā ar Raidu līdz pat launaglaikam, un neviena ziņkārīga acs viņus nevēros, neviena auss neklausīsies viņu pirmo draudzīgo sarunu. Vecais Stefans un tie citi var būt mierīgi: viņam pat prātā nenāk meiteni aizskart! Un viņš pārlika grozu kreisajā rokā, lai labajā saņemtu Raldas plaukstu.

- Saki… Kas tā par sienu bija redzama no upes?

- Tūlīt redzēsi. Tur senos laikos esot sākuši celt baznīcu. No aizjūras ziemeļniekiem, gotiem bijuši tie cēlāji. Veduši akmeņus no Sāmsalas. Uzcēla sienas, bet jumtu neuzlika, stāsta, - sacēluši lielus vaidus ar kūru ļaudīm un līviem, tie cēlājus apkāvuši un slīcinājuši jūrā. Sen sen tas bija, pirms astoņām vai desmit paaudzēm, vēl pirms vācenieku atnākšanas, pirms akmeņu pili sāka celt, - Raida stāstīja, iedama meža taku, un saules plankumiņi, caur skuju pinumu lauzdamies, slīdēja pār meitenes skaisto, iedegušo seju. Tomass klausījās viņā, ik pa brītiņam maigi saspiezdams savai rokai uzticējušos plaukstu - tāpat vien, aiz nerimstošas vēlmes pārliecināties par viņas tuvumu.

- Kas tev to stāstīja? - viņš jautāja. Tāpat vien, lai Raida ne- apklustu, lai viņas vārdi saplūstu kopā ar nemitīgi kustošajiem saules plankumiņiem uz sejas un pelēcīgi zīdainā apģērba.

- Tā stāstīja tēvs Konrāds. Viņš lasījis vecos rakstos, ko sarakstījis kāds, kurš vēl atminējies laikus, kad pils te nemaz nav bijis, tikai milzīgs tornis un varena siena apkārt. Sacēluši milzumu cepļu ķieģeļus dedzināt, ar varēm un bez likuma spieduši brivļaudīm tur darbos iet, i kūrus, i jūrmalas līvus dzinuši. Nav bijuši labi cilvēki, kas pēc Dieva prāta… nē, bargi un naidīgi. Likuši jaukt nost nepabeigtās baznīcas mūri, lai akmeņus ņemtu. Tad atnācis svēts vīrs, teicis - grēks, apakš baznīcas svētīta zeme, grēks postīt…

Tikko jaušamā tecina beidzās, un abi gājēji iznāca nelielā kla- jumiņā, kura malā pacēlās no lieliem, pelēcīgiem un brūnganiem laukakmeņiem celtie baznīcas pamati un apdrupušie mūri. Kaļķu maisījums saules izdedzināts žilbinoši balts. Dažām tikai olekti platajām logu ailēm augšā vēl bija saglabājušies apaļi izmūrētie akmeņu loki. Sienu augšmalas nelīdzenas kā rupji plēsta drāna; robos auga zāle un sīki kociņi. Gala sienas trīsstū- rainajā smailē spurojās liels sausu zaru krāvums. Uz tā

tupēja milzīgs putns. Asās acis pāri izliektajam knābim lepni skatījās tālumā. Uzmetis mirklīgu, dzalkstošu skatu nācējiem lejā, jūras ērglis novērsās un turpināja skatīties neminamā tālumā - zaļgani mirdzošajā jūras klajā.

Tomass sajūsmināti raudzījās uz karalisko putnu un gandrīz paklupa pret lielu, apsūnojušu akmeni; tādu te bija papilnām vēl kopš baznīcas celšanas laikiem. Raida iesmējās.

- Skaties zem kājām! Te nav pilsēta, te neviens gātes neliek. Tā ligzda tur jau sen. Ja šis putns būtu cilvēks, tam jau būtu sirma bārda. Tēvs Konrāds teica,- sudmalnieka tēvatēvs stāstījis, ka jau viņa bērnībā tur bijusi ērgļu ligzda.

Tērzējot viņi bija nonākuši pie pašas torņa sienas un virzījās tai apkārt. Labajā pusē pavērās plata aile, kas tā arī nebija sagaidījusi durvis. Pretī dvesa vēsums un mitru sūnu smarža. Tomass gribēja doties iekšā, taču Raida pavilka viņu atpakaļ.

- Pagaidi! Vēlāk iesim tur, ja gribi. Man jākāpj kalnā tagad, kamēr saule nav pavisam augstu.

Citādi zāles zaudēs spēku. Ta​gad jālasa. Rasa nožuvusi, saule vēl nekaltē.

Manā dzimtenē dziedinošās zāles lasa tikai vecenes un mūki. Kāpēc tu?.. Tu taču…

Man to mācīja Luše un tēvmāmiņa, bet viņai viņas māte. Tā nav maza māka - zāles pazīt, sataisīt un lietot. Mana māte bija vārga un trusla. Nevarēja tālu iet, baidījās no tumsas, meža zvēriem un svešiem ļaudīm. Es biju vēl maza - sešu vai septiņu vasaru, kad māte aizgāja Aizsaulē. Tāpēc Luše teica - tu, Raida, pašbrīd esi pēdējā, tāpēc tev zāles jāzina un tālāk jādod. Labam cilvēkam, lai nevārgtu, ļaunam - lai labu pazītu… - Raida aprāvās, likās, ka viņa aizelsusies, priedēm apaugušajā kangarā kāpjot.

Tu daudz zini, - domīgi sacīja Tomass. - Nebija taisnība, ko man stāstīja par tumšajiem pagāniem. Tu proti manā valodā runāt, varbūt arī latīņu, baznīcas valodu zini…

-Ai, ai! - Raida iesaucās un gaiši smējās. - Nemaz nezinu! Tēvs komtūrs lika Pater noster skaitīt.

Skaitīju… Vēl citus vār​dus. Bet tā tik smaga mēle, vārdi kā akmeņi, ne mutē pavelt, ne prātā paturēt.

- Jā… Bet rakstīti vārdi tikai latīņu mēlē… Kā citādi lasīt?

- Lai lasa citi. Man pietiek saprast. Es tēvu komtūru, citus brāļus saprotu, runāju, tevi saprotu.

Ko tu tā skaties? Kam brī​nies?

- Tu esi citāda! Pavisam citāda! Tev mati vaļā… Rokas kailas… Zirgā sēdi kā vīrietis, un pie jostas tev nazis! Kāpēc? Un tavi svārki skan kā meža putnu bars… Vai Kursā visas meitenes tādas?

Raida izvilka savu roku no viņa plaukstas un pētoši ieskatījās sejā. Kalnā kāpjot sakarsušie vaigi kvēloja kā uguns. Viņa pacēla roku pie deniņiem un sakārtoja matu saiti. Plauksta bija mikla.

Es citāda tev, tu citāds man. Es zinu - vakarzemju sievas un jaunavas slēpj matus, rokas un kājas. Bet tēvs komtūrs sacīja, ka mēs visi Dieva radīti. Pēc viņa līdzības. Kāpēc Dieva līdzību slēpt? Kāpēc kaunēties savas miesas, ja tā ne kropla, ne vārga! Kā tad dzīvot, ja pašam sevis kauns?

Kad es priecājos, mani soļi, manas drēbes skan sirdij līdzi! Es zinu, kas labu ļaužu meitai jāzina, un tas nav nekāds grēks! Un tu… Tomas? Ko tu zini?

Pirmo reizi Raida viņu sauca vārdā. Tik savādi mīļi viņas lūpās skanēja Tomasa vārds, un viņš atkal no jauna sajuta dīvaino kņudēšanu krūtīs, tikai vēl stiprāk nekā no rīta.

- Es agrāk negribēju neko zināt. Gribēju tikai sapņot. Bet nu es gribu zināt visu par tevi, par tavu zemi. Gribu saprast tavu mēli, - Tomass atkal satvēra Raldas roku un strauji, neviltotā mīļumā piespieda pie savām krūtīm, tur, kur kņudināšana bija visstiprākā. Raldas pirksti viegli saliecās, it kā pretodamies, un viņš ar otru roku maigi atlieca viņas pirkstus, lai sārtā sauja piekļautos ciešāk. Taču Raida atrāvās un aizskrēja dažus soļus uz priekšu.

- Tā nē! Nav labi. Tu tagad sēdi vai staigā, pats zini, ko labāk. Man darbs jāpadara. Es apsolīju.

Tomass tiešām apsēdās uz vecas priedes saknes, kam jūrmalas vējš no apakšas bija izpūtis smiltis, noņēma cepurīti un atraisīja kamzoļa auklas. Pa dzeltenpelēkām pērnajām skujām klāto zemi steidzīgi rāpoja lielas sarkanbrūnas skudras. Raibām rotaļlietiņām līdzīgas tecēja sīkas ķirzaciņas.

Kā saules staru nesti, pār skrajā meža klajumiņu plivinājās dzelteni un balti taurenīši. Bija klusums un tomēr nebija. Putnu svilpieni, treļļi un vidžināšana, vāveres nagu skrapstoņa pa priedes mizu, spēcīgākas vēj pūtas sašūpoto skuju švīkstēšana un jauno apsīšu un bērziņu lapu sanoņa. Palaikam kā resna stīga iedūcās kamene vai pārlūza kāds sauss zars zem Raldas soļiem, sudrabaini iedžinkstējās sīciņie zvārgulīši. Viņa līkņāja kuplu zāli apaugušajās meža pļaviņās un rūpīgi plūca stiebrus un lapas, ar stipru sprunguli rušināja saknes. Brīžiem meitenes daiļo stāvu viscaur aizsedza krūmi un zemu noslīguši koku zari, un Tomass nemierīgi sakustējās. Tad saulē gluži baltais apģērbs atkal iznira no zaļgani raibā zaru vijuma. Jauneklis atspieda muguru pret sasilušo koku un pievēra acis. Nu viņa ilgas piepildījušās un vēl skaistāk, nekā viņš uzdrīkstējās cerēt. Viņi bija šeit divi vien, šajā svešajā un tomēr tik mīlīgajā mežā. Raldas acis, kaut arī joprojām šķita neizdibināmas, tik laipnas…

Balss maiga un rokas siltas. Ilgas piepildījušās - viņš var skatīties uz īstu princesi, tīksmināties par viņas krāšņajiem matiem, acīm glāstīt vaigus, zodu, kaklu. Taču šajā mirklī Tomass saprata, ka ar to vien viņam jau ir par maz. Par maz skart tikai acīm. Par maz apjūsmot tikai iztālēm un skūpstīt zemi, kuru minušas viņas kā​jas, kā vēsta bruņinieku dziesmas un balādes. Cik tālu paliku​šas krēslainā istabā dzimušās bezmiesīgās vīzijas no šī zeltainā, saules gaismā sasilušā, pavasarīgā meža, kur viss kustējās, elpoja, pulsēja, skanēja - dzīvoja! Un viņš sajuta savās dzīslās ritam asinis, kā vēl nesen bija sajutis sev apkārt plūstam laika viļņus. Juta savu asiņu karstumu sejā, krūtīs, vēderā, pat pašos pirkstu galos kā tīksmīgas tirpas.

Vai arī viņa tā jūt? Tomass neviļus atrāva vaļā ne vien žipona, bet arī krekla pogas, uzbraucīja piedurknes. Viņam bija karsti, nē, ne karsti vien - viņš gandrīz dega.

Raida bija pagājusi labu gabaliņu tālāk. Grozā krājās ar visām saknēm izceltās zāles, pirksti smilšaini un apkaltuši. Nu, kad abus šķīra biezs lapu un zaru aizklājs, viņa apstājās, izslējās un atlieca vingro muguru. Virs galvas bija tāla debess. Acu priekšā mirgoja jāņtārpiņiem līdzīgi spoži punkti.

Sirds sita dobji un skanīgi kā veseri tēva kalvē. Ai, viņa nav bijusi gudra, ļauda- mās gribai būt kopā ar sveštautiešu puisi! Kur viņas drošais un saltais prāts, kas vienmēr līdzējis turēties labā gabalā no visiem, visiem… Pat dižais Dauģers, kam viņa valodās pa pusei apso​līta, nekad nav drīkstējis ar viņu vienatā būt! Raida nav ļāvusi viņam savu roku ņemt, kur vēl pie krūtīm spiest, kaut viņš īsti ražens puisietis, lielas sētas dēls… Tak nekad viņa to pat domās nav turējusi, ne viņa tuvumā jutusi sirdi straujāk klauvējam. Nekad nav meklējusi takas, pa kurām Dauģeram ejams. Tad ne viņš tai Dieva izredzēts? Kas pateiks, kas? Ne mātes, ne māsu… Luše laba, bet skarba un cieta, vai viņa sapratīs?

Un tēvs? Tēvam Dauģers tīkams, zināma viņa dzimta. Turīgs uz turīgu paļaujas, spēks tiecas pie spēka. Ne Tomasam Dauģera plato plecu un lielo plaukstu, ne tīrumu, zirgu pulka un sudraba zuteņu, lai kā viņš lepotos ar savu tēvoci tirgotāju. Tomass tik slaiks un lokans kā jauns vītols, plaukstas šauras, mati pūpolu gaišuma un mīkstuma; nekā no vīra spēka un prāta cietuma.

Kas liek viņas prātiem rauties pie viņa? Pie vācenieka? Tāda, kam nezināma kūru mēle, viņas dzimtas zeme, ļaužu ieražas un rūpes…

Pirmoreiz mūžā Raida nopūtās tik smagi, kā vējā dveš pielijuši egle. Noliecās, un pirksti atsāka jau zināmo darbu. Grozs pildījās, bet viņa pati paslepšus pa brīžam pameta skatu uz smilšainās nokalnītes pusi.

Tomass vairs nespēja sēdēt viens. Nopurinājis drēbēm pielipušās mizas plēksnītes, cēlās un

gāja meklēt Raidu. Likās, ka viņa aizmaldījusies tālu, taču tepat priekšā tikko dzirdami pašķindēja zvārgulīši. Jaunekļa lūpas pavērās smaidā - cik viegli viņu atrast, kā meža putnu pēc dziesmas -, un viņš metās skriešus, ar rokām atgrūžot zarus, kas sitās sejā.

Raida dzirdēja straujos soļus un satrūkās. Ieraugot Tomasu, viņa pa pusei atvieglojumā, pa pusei bažās strauji ievilka elpu. Viņš izskatījās… kā līdumnieks pēc rīta cēliena - pietvīkušu seju, matu cirtas pielipušas miklajiem deniņiem, krekls vaļā līdz jostai, roku delmi kaili. Meitenes sirds pagura, ceļgali saļodzījās. Tai pašā brīdī viņš bija klāt. Tomasa rokas satvēra viņu pie pleciem, tik tuvu, ka Raida sajuta, kā smaržo gludā, gaišām spalviņām klātā āda. Baltu zibens acumirkli Tomass un Raida ieskatījās viens otra acīs, un no ieraudzītā satrūkās abi. Kā glābiņu meitene satvēra groza osu un pagriezās atpakaļceļam. Viņa gāja ātri, un zvārgulīši svārku vīlēs džinkstēja kā neprātīgi. Tomass juta meitenes bažas, taču tas vēl pavairoja viņa sa​traukumu. Pēkšņi tā strauji apstājās, un Tomass uzgrūdās viņas mugurai.

- Cst! - meitenes lūpas pavērās, un viņa piespieda pie tām pirkstu, rādīdama uz priekšu.

Tomass paskatījās un sastinga: kādus divdesmit soļus tālāk liels briedis septiņžuburu ragiem mīkstu muti plūca krūma lapas. Blakus viņam gozējās briedene, tā kā ēzdama, kā dairīda- mās. Saule meta zeltotus plankumus uz rūsganās spalvas, jaunie zariņi gurkstēdami pazuda staltradža mutē, maigu pūku klātās ausis tramīgi kustējās. Raida vēlreiz deva Tomasam klusēšanas zīmi, nedzirdami noliecās, satvēra īsu, smagu sprunguli un meta krūmā, kura lapas briedis bija izvēlējies pusdienu maltītei. Sprungulis aizlidoja mazliet kreisāk, atsitās pret koku un čabot iekrita krūmos. Dzīvnieki satrūkās un metās atpakaļ, briedene papriekš, aiz viņas bullis. Varēja dzirdēt smagu elpu, vairākkārt noknikšķēja zari, un pēc mirkļa iestājās klusums.

Abi saskatījās un teciņus devās tālāk. Tomass apbrīnoja Ral​das ašo rīcību un pateica to viņai.

Tā vajadzēja darīt. Tam zvēram liela dūša un cietas kājas. Viņš ar tām dur kā ar pīķiem.

- Ne ar ragiem?

Ar ragiem viņi savā starpā cīkstas. Es ļoti sabijos, - Raida mazliet trīcošām lūpām pasmaidīja. Pasmaidīja arī Tomass un, ejot meitenei blakus, ne vairs aiz muguras, no jauna satvēra viņas roku, izņemdams no tās grozu.

- Un maize ar sieru? Esmu izsalcis, vai tu dosi man ēst?

- Došu. Aiziesim tikai līdz krastmalai. Tur zvēri nenāks.

Taču, pienākot pie baznīcas drupām, Tomass apstājās.

- Ieiesim iekšā. Gribu redzēt, kā tur ir.

Iekšpusē zeme bija mitra un vēsa, tikai pie ziemeļpuses sienas saule bija izžāvējusi pašauru joslu. Gaisma kā spožs aizkars slī​ga pāri robainajai mūra malai. Raida nodrebinājās.

- Vēss… Iesim labāk ārā.

Nāc te! - Tomass viegli pārlēca pāri kaļķu javas aplipuša- jiem akmeņiem, kas jau sen nobrukuši no torņa sienas, pašķīra šmaugu kā rīkstes bērziņu puduri un apsēdās uz velēnām apaugušu baļķu krāvuma zem logailas saulītē. - Silti. Nāc!

Viņa paklausīja. Izvilka no zāļu saišķu apakšas audeklā ietītu rudzu karašas gabalu, kura virsiņa smaržoja pēc žāvēta taukuma, un brūnganu apcepināta siera ņuku. Izņēma no makstiņas nazi, pāršņāpa abus gabalus uz pusēm un sniedza jauneklim. Brīdi ar šaubām apskatījis cienastu, Tomass koda maizē, pakoš- ļāja, apskatīja vēlreiz un koda atkal. Raida pasmējās.

- Nepatīk?

Patīk… Tikai maize ir savāda. Tantes Johannas maizei citāda garša, arī pēc speķa nesmaržo.

- Kukuli es arī māku izcept, bet karašiņa gardāka. Un apcepi​nāts siers labāks par sakaltušu.

- Tā ir gan, - Tomass apstiprināja ar pilnu muti, kozdams pārmaiņus sieru un karašu. Ēdamais ātri pazuda. Raida noslaucīja muti drāniņā, pārklāja grozu un izstiepa kājas ērtāk.

Pirmītējais satraukums un sirds straujais skrējiens pierimis. Bija mierīgi un viegli. Tomass neviļus nožagojās. Meitene iesmējās.

- Es atnesīšu padzerties, ārā ir avotiņš, - un, paņēmusi nazi, Raida pazuda ēnā. Pēc pagara brīža viņa atgriezās ar veikli sa​grieztu alkšņa mizas turziņu, no kuras pilēja ūdens.

Dzer ātri, lai neiztek, - meitenes rokas cēla viņam to pie lūpām. Viņš patapa iedzert tikai dažus saltā ūdens malkus, atlikušās lāses noritēja pār viņa un Raldas pirkstiem. Taču šīs vēsās lāses dīvainā kārtā no jauna iemeta viņu ugunssārtā, vēl karstākā nekā pirmīt mežā, domām ap Raidu vijoties. Turziņa noripoja zemē un pazuda zālē, bet Tomass satvēra Raldas del- mus un vilka sev klāt.

Raldai paslīdēja kāja, un viņa gandrīz uzkrita Tomasam virsū, plaukstām neviļus ieķeroties viņa apģērba audumā, krūtis aizskāra viņa seju. Meitene sajuta viņa lūpu karstumu uz savas miesas pat cauri audeklam, pūlējās atrauties, taču vienmēr veiklās un stiprās rokas pēkšņi pagura. Vairs neturēdamās uz kājām, viņa noslīga jauneklim blakus. Acis aizklāja sārta migliņa, ausīs šalca, un Raida nodomāja, ka viņa mirst… Tomasa mute pieplaka aizvērtajiem plakstiem, meitene juta viņa dedzinošo elpu uz sava vaiga, lūpām, kas sastapās ar viņa lūpām, un šis neveiklais skūpsts atņēma puisim beidzamo sajēgu. Drudžaini spiežot muti pie Raldas sejas, it kā vēlēdamies vienlaikus skūpstīt to visu, Tomass sāka glaust augumu, kas neviļus tiecās pretī. Rokas iepazina vidukli, šmaugu, kā krūzes kakla ieliekums, spraigo gurnu apaļumu, tad atkal pieskārās viduklim un aizsniedza krūtis; Tomasa maigie pirksti pārvērtās medījumu tverošos laupītājputna nagos, saspieda cieši, vēl un vēlreiz. Raida ievaidējās sāpēs, Tomass ari, nesaprazdams, ka pats darījis viņai gauži. Rokas turpināja savu laupītāja gājienu uz meitenes ceļgaliem, satvēra viņas apģērba malu un rāva uz augšu.

Zvārgulīši žēli ietinkšķējās, bet viņa pirksti tvarstīja glāsmaino, gludo ādu, pieskārās zīdainiem matiņiem, brīdi sastinga, tad lauzās tālāk. Raida nodrebēja kā aizšauts putns, strauji aizgrieza galvu, vairīdamās no mežonīgajiem skūpstiem, kas jau pārvērtās par kodieniem, un no jauna mēģināja atbrīvoties. Taču Tomass, sajūtot savā ķermenī šausminoši saldu spriegumu, kas nepārvarami lauzās uz āru, spieda viņu lejup ar visu spēku, mute iezīdās atsegtajā kaklā, bet otra roka satvēra meitenes plaukstu un piespieda tai vietai, kur bija saplūdis tas spēks, kas lika viņam tik neprātīgi izturēties izspīlētajam bikšu ķīlim. Raldas pirksti rāvās nost, kā ugunij piedurti, viņš turēja tos ciet, taču pārmēra satraukums mazināja spēkus, un Raida to sajuta. Sasprindzinājusi visu augumu, viņa beidzot izrāvās, nostājās uz kājām un atstreipuļoja pāris soļus atpakaļ. Seja, kakls un no pleciem norautā apģērba pusatsegtās krūtis bija sarkaniem plankumiem klātas un nosvīdušas. Pītā saite turējās vairs tikai pašos matu galos. Saraustītām kustībām viņa kārtoja savas drēbes, pat nepaskatīdamās uz Tomasu, neteica neviena vārda, tikai klusi elsoja. Tad paķēra savu grozu un drebošām kājām aizsteidzās.

Tomass palika puszvilus, bez spēka, kā smagi piekauts. Reibinoši saldā spriedze bija zudusi, un viņu apņēma nožēlas pilns tukšums. Acīs sakāpa asaras. Jo vairāk tās ritēja, jo vairāk viņu dedzināja kauns un nepatika. Pret sevi vai Raidu, - to viņš nezināja. Likās, ka pazaudēta dārgā, rīta agrumā zem ozola tā alktā, tik pēkšņi saņemtā un nelietā liktā balva. Pazaudēta uz mūžiem, samīta dubļos. Sapņi bija tik skaisti. Kāpēc īstenība bija citāda? Vai grēks to aptraipījis?

Likās, ka sāp visa miesa, sāp tikpat stipri, cik pirms pāris īsiem mirkļiem degusi alku ugunīs.

Tomass lēni piecēlās kājās, neveikli sakārtoja apģērbu un devās ārā. Pie baznīcas drupām neviena nebija. Varbūt Raida aizbraukusi un atstājusi viņu šajā pusē, - gurdi nodomāja Tomass un juta, ka viņam vienalga. Labāk palikt tepat un nomirt, nekā dzīvot tālāk ar šo netīro grēka izjūtu un kaunu.

Teciņa lēni veda viņu lejā uz krastu, upe čaloja tāpat, tāpat švīkstēja niedres un meldri, vīteroja putni,

bet viss cits bija kļuvis savādāks.

Aiz krūmiem pavīdēja kaut kas gaišs… Raida?

Viņa sēdēja zālē, apņēmusi rokas ap ceļgaliem, turpat blakus grozs, taču nevis nolikts, bet nokritis, kā pagadās. Vairāki vīstošo zāļu saišķi izkrituši. Tomass stīviem soļiem pienāca viņai klāt, klusēdams apsēdās turpat blakus un, pats to neapzinādamies, lēni lika saišķus atpakaļ kurvī. Meitene noteikti bija dzirdējusi viņa soļus un zāles švīkstoņu apsēstoties, taču pat nepagrieza galvu uz viņa pusi. Tā viņi klusēdami sēdēja viens otram blakus tik ilgi, kamēr saule pārsvērās debessjumam uz vakarpusi un no upes pretējā krasta atīrās laiviņa ar Stefana sa- krupušo stāvu.

V TĒVOČA DIDRIHA DĀVANA

Didrihs Donstakens, noskaitījis galda lūgšanu, uz mirkli apklusa, pārlaida acis sievai un māsasdēlam, tad ska​ļi pateica Āmen. Lēzenajā koka bļodā gulošās ceptās siļķes smaržoja tik gardi, ka tirgotājs Donstakens, kurš nekad nebija varējis sūdzēties par ēstgribas trūkumu, sajuta īstu vilka izsalkumu. Viņš parāva uz augšu žipona piedurknes, pielēja savu mājas kunga kausu līdz malām ar alu un pavilka tuvāk maizes klaipu. Ar devīgu roku nošņāpa pa milzīgai rikai visapkārt kukulim un padeva pārējiem. Johanna skatījās vīrā ar savu mūžīgo smaidu un, pirms ķerties pie maizes, pārmeta krustu. Tomass tikko dzirdami atbalsoja tēvoča Āmen, ļāva iekrist plaukstā maizes riecienam, bet pie ēšanas nespēja ķerties. Skatiens kā klaidonis, ceļu meklēdams, maldījās pa istabu, uz īsiem mirkļiem piestājot pie vēl kvēlošajām oglēm pavardā un blakus pieslietajām, neatdzisušajām cepamajām restēm, vara katliem, spodrā miezera un skaisti apkaltās, aizslēgtās garšvielu lādītes vaļējā skapī, pārslīdēja tantes vērpjamajam ratiņam un gultas aizkariem, drēbju lādei un salocītajām aitādas segām… Likās, ka visa istaba kopā ar tēvoci un tanti slīd viņam garām kā sapnī.

- Tomas, mans dēls, vai tu neesi saķēris karstuma drudzi? - tēvocis bažīgi jautāja, ļaudams pirkstiem veikli atdalīt tauko zivs gaļu no asakām. - Es skatos,- brīžiem esi bāls un drebinies, brīžiem sarkans un svīsti. Kur tevi kājas tik tālu aiznes, kur tu pavadi dienu, pabēdzis no manis un savas tantes? Tava pusdienu maltīte katru dienu paliek uz galda kalstam. -Tēvocis iemeta siļķes asaku pavardā un ķērās pie nākošās zivs, noskalodams apēsto ar varenu alus malku. - Tavs tēvs rakstīja, ka

tu pārāk daudz nododies neauglīgām domām un nesaprātīgiem sapņiem. Vai tev negribētos kopā ar mani ķerties pie darba un mācīties pelnīt? Tagad sākas īstais laiks vasaras braucieniem. Varbūt pats gribi doties līdzi kuģim un uzraudzīt kravu?

- Jā, tēvoc, tas ir, nē, - Tomass iztrūcies nobēra. - Es negribētu nekur braukt… Es tepat. Saki, kas man jādara?

- Labi, labi, - Didrihs Donstakens iesmējās un piebīdīja māsasdēlam alus krūzi. - Tu ēd, dēls, tev par maz miesas uz kauliem. Mēs taču neesam mūki, lai pārcentīgi gavētu. Vēl kādas dienas dari, kas patīk. Kad atgriezīsies godāja​mais Kerstancijs, sarīkošu mielastu, paaicināšu veco Veidi ar dēlu,viņu jaunais kuģis ir lielākais un drošākais no visiem, ko esmu redzējis. Tādam var droši uzticēt visu, kas mūsu klētīs un noliktavās. Ogles, darva, vilna un zvērādas! Pirmšķirīga manta. Ķīlē par to dos krietnu maišeli sudraba. Tur jāiepērk dažas mucas laba vīna, pipari un ingvers. Daži saiņi zīda. Un tad uz ziemeļiem. Tur paņems zīdu un daļu garšvielu, bet labo kuģīti līdz pašām malām piekraus ar sāli un dzelzi, pēc tam varēs griezties atpakaļ uz Vindovu. Vai tu zini, kas ir dzelzs?

- Jā, tēvoc, zinu, - galīgi apjucis atbildēja Tomass, pūlēdamies saprast, ko tēvocis no viņa grib.

- Neko tu nezini. Dzelzs - tā ir bagātība. Redzi, Vindova ir jauna pilsēta. Arvien vairāk ļaužu dodas šurp no visām malām, viņi grib celt mājas, staļļus, ierīkot darbnīcas, tir​goties, kļūt bagāti. Taču vispirms bagāti kļūsim mēs. Pirms pāris gadiem gan vasaras, gan silto ziemu braucieniem mēs metāmies kopā pa sešiem, lai varētu nofraktēt vienu kārtīgu kuģi. Šovasar Veides jauno kuģi ņemsim divatā ar godājamo Kerstanciju. Dzirdēju, ka arī ordeņa brāļi apklausījušies pēc droša braucēja uz rietumiem, pilī uzkrājies liels labības un sālītas gaļas krājums, ar viņu pāris kuģiem nepietiks.

Tamdēļ jāpamanās, lai kāds cits mums neaizsteidzas priekšā. Pēc nedēļām divām vai trim varēs sākt iekraušanu. Tu man palīdzēsi, pēc tam lūgsim Visaugstāko un Jaunavu Mariju, lai Ziemeļu zvaigzne laimīgi tiek pāri jūrām, un pēcgalā es arī tev izmaksāšu tavu daļu. Vai varbūt sūtīšu tevi pašu līdzi, lai iemanies pirkšanā un pārdošanā? Tev taču patika braukt ar kuģi, Tomas? Bet ko tu tā skaties, zēn, kā rēgu ieraudzījis? Vai tad tēvs tev nestāstīja par savu darbu, neko nemācīja?

Jā, stāstīja, bet… - Tomass apklusa, baidīdamies atklāt tēvocim, cik mazā mērā viņu interesējis viss, ko darījis un mācījis tēvs.

- Es saprotu! - Donstakens viņu pārtrauca. - Tavs tēvs visu laiku baidījās no zaudējumiem, tāpēc arī peļņa bija maza. Tirgotājs nedrīkst pārlieku riskēt, taisnība, tomēr vienmēr baidīties arī nevar! Protama lieta, darījumos nevar mesties bez prāta un divkāršas, pat trīskāršas rēķināšanas, taču, kas bailīgs, tas par feniņu dabū labi ja pusotru feniņu, bet, kurš gudrs un drosmīgs - vērdiņu, divus, pat pustreša, skaties, arī mārka būs rokā. Paies kāds gads un, ja Dievs dos, varēsim likt būvēt mūsu mājai otru stāvu, ielikt vēl pāris glāžu logus! Mēs ar tavu tanti gribam lielu un turīgu ģimeni. Bet, dēls, tu taču neko neēd! Vai neesi slims?

Es ēdīšu, tēvoc! - Lai novērstu uzmanību no sevis, Tomass iekoda maizē un pavilka tuvāk zivju bļodu. Tante Jo​hanna pastūma uz viņa pusi trauku ar lēcu biezeni, tēvocis ielēja alu.

Didriham un Johannai vēl pašiem savu bērnu nebija, tādēļ viņi ar sajūsmu rūpējās ar Tomasu, un, ja viņš nebūtu tik ļoti savu jauno jūtu un grēka apziņas pārņemts, varbūt justos neveikli. Taču tagad jauneklis, padevīgi noliecis gaišo galvu, ēda vakariņas, piedzēra alu un domāja - kā tikt galā ar savām domām, savu sadumpojušos un apgrēkojušos miesu un darbiem, .ko viņam gatavojas uzdot tēvocis Didrihs un par kuriem viņam nebija ne mazākās jēgas.

- Didrih, tu gribēji Tomasam ko teikt par maija svētkiem un… - Tantei Johannai bija tik klusa balss, ka, lai saprastu viņas teikto, bija ļoti uzmanīgi jāklausās.

- Ak, patiesi gan! - tēvocis pavirši noskaloja pirkstus ūdensbļodā, pēc tam nopurināja no tiem lieko mitrumu uz grīdas. - Apmēram pēc mēneša, kad paies Debessbraukšanas diena, pilsētas ganībās vai zirgaplokā rīkos maija svētkus, tu zini: sacenšanās jāšanā, lēkšanā, dūru cīņā, putna šaušanā. Tu arī piedalīsies, man tā šķiet… Vai jāt proti? Protams, kā gan savādāk, - viņš pat neļāva jauneklim atbildēt. - Rīt pēc brokastīm aiziesi uz pilsētas ganībām, sameklēsi zirgu ganu Jonasu, un viņš tev parādīs, kurš būs tavs zirgs. Pavingrinies, pierodi pie segliem. Tā ir lieliska ķēve, jauna un ugunīga.

Es to nopirku no Pasekstenes upmalniekiem.

Zirgs! Viņam būs pašam savs zirgs! Tāpat kā Raldai. To nu gan viņš neparko neteiks tēvocim, neatzīsies, ka nekad nav sēdējis zirga mugurā, ka viņam pat drusku bail…. Ja visi citi spēj iemācīties jāt, pat kuroņu skuķes, tad to varēs arī viņš. Jau rīt!

- Paldies, tēvoc! - Tomass iesaucās tik līksmi, ka pats par sevi nobrīnījās.

Viņi audzinājuši to zēnu kā mūku, - vēlāk, kad Tomass jau klusu gulēja savā pažobeles kambarītī, Didrihs teica Johannai. Abi laulātie sēdēja uz guļvietas, un vīrs nadzīgi raisīja vaļā sievas apģērbu. - Jaunību nedrīkst vadīt kā aizmidzis, tad pats nemani, ka vecums ir jau klāt. Vai tā nav, manu jauko saimniecīt? Mums abiem arī derētu tāds zēns, varbūt pat pārītis, kā tev šķiet? Un kāds meitēniņš piedevām, tikpat apaļš un mīlīgs kā tu… Ko tu saki? Ko? Ak, es saprotu, ko tur tik daudz runāt, mums abiem jāpacenšas… Nu, tad papū​lēsimies arī ar Dieva palīgu. Āmen!

Taču Tomass negulēja. Snauda, viņa labdare, jauko sapņu nesēja, šovakar nenāca. Viņš gulēja, skatīdamies tumšajās sijās, izstiepies un nekustīgs kā nelaiķis. Pēkšņi jauneklis izdzirda savādas skaņas, kas nāca no apakšas - čukstus, klusus, neparastus smieklus - vai patiesi smējās tante Johanna?

- guļvietas čabēšanu un dīvaini skaļu elpošanu, kas atgādināja sāpju elsas un vaidus. Vai kāds saslimis? Bet tad taču tante nesmietos! Tomass pietrūkās sēdus, jau gatavs mesties lejā, taču tad kā karsts vilnis viņu pārņēma atskārta. Mute izkalta sausa, šķita, ka mēle beržas pret augslējām, čabot kā guļvietas salmi. Viņš atkrita guļus un uzrāva uz galvas apsegu, taču joprojām dzirdēja elsainu elpu, laimīgus smieklus un kaislus čukstus.

Rīts atnāca apmācies, pelēks, ar bieziem mākoņiem ārpusē un sabiezējušu kauna izjūtu Tomasa dvēselē,- viņam likās, ka pēc pagājušas dienas un nakts nekad un nemūžam nespēs paskatīties acīs ne tēvocim, ne tantei. Taču tad, kad viņu sauca līdzi uz rīta misi, puisis nespēja atrast nekādu aizbildinā​šanos. Bija jāiet.

Tēvocis bija vēl jautrāks un labsirdīgāks nekā citkārt. Viņa sārtie vaigi virs krekla baltās apmalītes vizēja kā āboli, tumšzilais žipons tik cieši apspīlēja platos plecus un apaļo muguru, ka likās - vīles padusēs kuru katru brīdi pārtrūks. Arī tantei Johannai seja zem mežģīnēm apšūtā lakatiņa bija jauki pietvīkusi, un viņa izskatījās gandrīz kā meitene. Jaunā radinieka samulsumu un neveiklo izvairību abi laulātie pat nemanīja. Ejot uz baznīcu, Tomass turējās viņiem pāris soļu aiz muguras un domāja: viņi taču ir pieauguši, precēti, nopietni ļaudis. Viņiem ir māja, saimniecība. Viņu darīšanas un rūpes ir tik nesaprotamas un tālas. Vai tad tādi cilvēki ari spēj tā degt un vēlēties kā viņš?

Precētiem ļaudīm ir bērni. Tas ir viņu pienākums - radīt bērnus. Un bērni rodas… jā, viņš zināja, kā.

Taču vai tad tam nevajadzēja notikt citādāk? Nopietnāk? Bez tādiem saldi grēcīgiem smiekliem un nepie​klājīgām elsām!

Tomass uzmanīgi vēroja abus stāvus viņam priekšā. Pēkšņi viņš aptvēra, ka tēvocis un tante taču nav veci. Gluži otrādi. Tēvocis gandrīz desmit gadus jaunāks par viņa māti, bet tante - vēl jaunāka.

Ne tik jauna kā Raida, protams, taču viņas sejā nav nevienas grumbiņas, gaita žigla, neraugoties uz smago apģērbu un apaļīgumu. Plaukstas viņai ir kā mazai meitenei - gludas, mīkstas, ar bedrītēm…

Jaunais atklājums Tomasu tā satrieca, ka uz baznīcas sliekšņa viņš klupa un nokrita četrrāpus.

Vēlāk, mises laikā, kad septiņi kora zēni nesaskanīgās balsīs cītīgi dziedāja Confiteor, nometies ceļos un grēku nožēlnieka dedzībā ar dūri pie krūtīm sizdams, viņš juta acīs sakāpjam svelošas asaras, bet, kad koris jau skandēja Gloria in excelsis Deo, Tomass, skatīdamies uz altāri, kur zem krustā sistā tēla divu sveču liesmiņas noslēpumaini plaiksnījās relikvārijā - apsudrabotā šķirstiņā ar Svētā Nikolausa pirksta kaulu,- juta sev pāri nolaižamies vēl vienu patiesi svētlaimīgu atklāsmi: cilvēki taču mīl!

Dievs mīl cilvēkus, cilvēki mīl Dievu, bet pēc Dieva likuma mīl arī cits citu! Arī viņa tēvs un māte… vismaz kādreiz viņi droši vien mīlēja viens otru, tāpat kā tagad tante un tēvocis. Un viņš… mīl Raidu!

Vienā mirklī viss kļuva vienkāršs un saprotams. Ja viņš mīl, tad nedrīkst mesties virsū meitenei kā plēsīgs zvērs. Mise tuvojās beigām, tāpēc Tomass, sakrampējis pirkstus lūgšanā, steidzīgi murmināja: Tēvs, visaugstākais Kungs Jēzu Kristu, piedod man, es nezināju! Piedod, ka es gribēju grēkot! Es tā vairs nedarīšu, es mūžam nedarīšu Raldai pāri… Labā Dievmāt, Svētā Jaunava, izdari tā, lai Raida man piedod! Ieliec viņas sirdī mīlestību pret mani! Lai viņa nāk pie manis par sievu… Un tad viss būs citādi. Arī viņam ar Raidu būs sava māja, savs pavards, viņi kopā ēdīs vakariņas un lūgs Dievu.

Un viņas rokas pašas sniegsies viņam pretī, un viņas smiekli būs tikpat laimīgi kā tantei Johannai…

Pēc pusdienām, drošiem soļiem dodamies uz ganībām, Tomass jutās tā, it kā vienas nakts laikā būtu izaudzis galvas tiesu garāks. Uguns viņa asinīs nebija apdzisusi, taču tagad tā vairs nededzināja, bet sildīja. Pārlēkdams zirgaploka žogam, jauneklis it kā pirmo reizi sajuta, cik vingrs, ņiprs un spēcīgs ir viņa ķermenis. Kājas stingri tur augumu, rokas - veiklas un stipras. Arī domas raisījās citādāk,- tās vairs nešaudījās, bet plūda skaidri un noteikti kā Vindas straume. Gremzīgās šaubas un bailes bija pazudušas; tagad Tomass bija pārliecināts, ka jāt iemācīsies ātri un viegli, drīz vien iemēģinās roku šaušanā ar stopu, varbūt pat zobiņu, jo, būdams Vindovas pilsoņa - konsula asinsradinieks, drīkstēja tādu nēsāt. Arī gaidāmie tēvoča uzdevumi vairs tik ļoti nebaidīja…

Viņam solītais zirgs bija sešus gadus veca, ābolaina ķēve. Zirgu gans no būdiņas padabūja mazliet apdilušus seglus ar paaugstu aizmugurējo loku.

- Nebēdā, jaunais kungs, ka tie ir paveci,- gans viņu mierināja. - Ja zirgs ir jauns un straujš, bet jātnieks nepieredzējis, tad iejāti segli nāk par labu abiem. Turklāt šie ir īsti karavīra segli, tos man atstāja viens no bruņinieku ieročnešiem, kad pats bija ticis pie jauniem. Redzi, cik ērts un stingrs atbalsta loks aiz muguras! Tas tāpēc, lai cīņas vai turnīra laikā būtu kur atspiesties. Raugi nu!

Tomass nepacietīgi pamāja,- doma, ka viņš sēdīsies bruņinieka… nu labi, ieroču nesēja seglos, jauneklim patika. Viņš uzmanīgi vēroja, kā vecais apseglo ķēvi un centās atcerēties katras siksnas, katras sprādzes nozīmi. Kad gans Jonass bija pārbaudījis, cik labi lopiņa mugurai pieguļ segli, viņš, iemauktus pieturēdams, mudināja Tomasu kāpt zirgā, vēlreiz atgādinājis, ka ķēve esot strauja un droši vien pāris reizes viņu nometīšot, kamēr abi būšot pieraduši viens pie otra. Ābolainīte Tomasu nenosvieda gan, kaut gan daudzas jo daudzas reizes likās - tūdaļ izlidos no segliem, galva atsitīsies pret zemi, un kauli lūzīs kā skali. Dažkārt, pirms jauneklis bija iemācījies pareizi vadīt zirgu uz vienu vai otru pusi, ķēve spītīgi rikšoja, kā pašai patīk, un zemāk nokārušies koku zari viņam gandrīz izdūra acis, atstādami garas skrambas uz vaigiem un kakla. Arī cepurīti viņš pazaudēja. Taču pēc vairākām stundām atgriežoties aplokā, kaut arī Tomasam mugurā bija iemeties stīvums un augšstilbu iekšpuses svila, viņa rokas droši turēja iemauktus, bet ķēve, lai arī reizēm paskurināja asti, tomēr ausis vairs nepieglauda un galvu nemētāja. Nākamajā dienā gāja vēl labāk. Ābolaine pateicīgi noēda maizes kumosus, ko viņš bija paņēmis līdzi cienastam. Kad puisis tīri veikli ietika seglos, zirgu gans atzinīgi pasmaidīja. Šoreiz Tomass ceļu izvēlējās apzināti. Tas aizveda tieši pretējā virzienā takai, uz kuras viņš pirmoreiz tikās ar Raidu. Viņš apjāja plašu, pusuzartu lauku; viens vīrs skubināja arklā iejūgtu vērsi, otrs valdīja arklu. Uzartā josla saulē viegli garoja. Ar slaidu ieskrējienu jaunais jātnieks un staltā ķēve pārvarēja vairākus strautus un upītes attekas, šķērsoja

ganību ceļu un nogriezās uz celmainu klajumu, no kurienes plūda dūmu un darvas smarža. Celmainē, aiz kuras pacēlās blīva meža siena, cita pie citas melnēja vaļējas ogļu bedres un apaļi uzkrautas, pa daļai ar velēnām klātas kaudzes. Tikko kādā parādījās ugunsmēlītes, ogļudeģi smēla no kubliem ūdeni un laistīja virsū. Daži sēkdami skaldīja un plēsa spurainus celmus. Klajuma malā melnās, spožās kaudzēs krājās gatavās ogles, un pāris vecāku vīru tās krāva augstos grozos. Visiem bija sarkani pietvīkušas, ogļu putekļiem aplipušas sejas, melni notrieptas rokas un drēbes. Arī tie bija Kazu ciemā dzīvojošie konventa klaušinieki un algādži; daži uzmeta jātniekam pa aizdomīgam mirklim, taču, ne bruņas, ne baltos apmetņus neredzēdami, vienaldzīgi novērsās. Tikko manāma taciņa izveda Tomasu līdz neparastam ceļam,- pāri muklājam šaurā joslā cits pie cita klājās saplacināti zaru kūļi. Pāris lēcienos ābolaine, zariem zem pakaviem nokrakšķot, šķērsoja savādo ceļu un devās augšā lēzenā pakalnā. Saudzēdams zirgu, Tomass lika tam pāriet uz soļiem.

Pakalna virsotne bija apaugusi resnām, ķeburainām priedēm. Kalns vai lielā kāpa nolaideni sliecās uz leju, un caur skujotajiem zariem jauneklis ieraudzīja mirdzam jūras nemierīgo spoguli.

Labu brīdi Tomass, no segliem neizkāpdams, raudzījās bezgalīgajā ūdens klaidā. Atmiņā atausa uz kuģa pavadītās dienas, saule, vējš un viļņi; pēkšņi tēvoča priekšlikums - doties kā tirgotāja pārstāvim uz tālām zemēm - vairs nemaz nelikās nedz nepatīkams, nedz grūts… Taču tūlīt jūras vizmu aizēnoja Raldas vaigs, un likās, ka līdz ar vieglo vēju viņa sejai pieskaras meitenes brūnie mati. Nē, viņš nebrauks. Vismaz ne tik drīz. Viņš dosies pie Raldas. Jau rīt. Viņš to sameklēs un tad… Kas būs tad? Šis jautājums Tomasam nedeva miera visu vakaru un daļu nakts. Līdz ar tumsu sākās lietus.

Lāses grabināja jumtu, atsitās pret loga aplodu, jo viņš negribēja aizvērt aizvirtni karstuma dēļ, un sīki pilieniņi šķīda jauneklim sejā. Lija ilgi, pāris reizes šķita, ka tālu tālu iedunas pērkons, taču drīz tas apklusa, un atkal varēja dzirdēt tikai trauksmaino lietus lāšu pakšķēšanu.

VI PAVASARA PIRMAIS PĒRKONS

Kaut spīdētu saule! - tomass murmināja, vēl līdz galam nepamodies. Kaut spīdētu saule kā todien, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja Raidu! Kaut ātrāk paietu rīta stundas, un viņš varētu doties uz zirgaploku, pats apseglot ābolainīti un doties meklēt kalēja sētu upmalas Pasekstenē! Šādas tādas noderīgas ziņas viņam bija izdevies izvilināt no tēvoča; proti, Tomass pie vakara maltītes galda jūsmīgi slavēja ābolaino ķēvīti, taujāja, no kādas muižas tā nāk, pieminēdams arī pirms pāris nedēļām pie Ģertrūdes vārtiem redzētos spēcīgos vezumniekus. „Zini, dēls, tev ir laba acs", atzinīgi uzsmaidot, viņam bija sacījis tēvocis Didrihs. „Patiesi, tik lieliskus zirgus kā šeit, Kursā, es nekad agrāk nebiju redzējis. Stāsta, ka jau gaužām senos laikos kūru ļaudis pratuši izaudzēt tādus rikšotājus, ka pat karaļiem nebūtu kauns sēsties tiem mugurā. Man pašam, kā jau laikam būsi nojautis, pieder veseli trīs - mans sirmais ērzelis, tad viens pamatīgs vilcējs, ar ko gādāt preces uz spīķeriem un kuģiem, bet pērn paveicās nopirkt ābolaino ķēvīti… var teikt, ka nocēlu to pašam Vormsa kungam, mūsu birģermeistaram, no deguna priekšas. Gribēju, lai tavai tantei būtu pašai savs zirdziņš, bet viņa atteicās, baidoties nokrist…redz, kādi tie sievieši…", viņš nobeidza čukstus. Pēc tam tēvocis gari un plaši stāstīja par Paseksteni, kādi izdarīgi ļauži tur dzīvojot, rau, tas pats jaunais kūru kungs Daugers un viņa tēvs Ulge, no kura viņš, Donstakens, nopircis visus trīs savus zirglopiņus. Gabaliņu no Daugera un Ulges sētas mītot slavenais kalējs Vareke, kurš jau gadiem ilgi kaļot brīnum- labus ieročus pašam livoniešu konventam; stāsta, ka viņa

māsa izdziedējusi nāvīgu kaiti pašreizējam komtūram… Padzirdējis Varekes vārdu un viņa zinīgo māsu pieminam, Tomass juta, ka sirds krūtīs sāk aulekšot kā tīrasiņu kumeļš,- tas taču nevarēja būt neviens cits, kā Raldas tēvs! Tēvocis Didrihs turpināja runāt, taču Tomass viņu vairs nedzirdēja viņa domas riņķoja galvā kā dūkdami kukaiņi. Tātad viņam jājāj uz šo vietu - Paseksteni… cik dīvains vārds, nez, ko tas varētu nozīmēt? Virzienu viņš zināja, bet ko tad, ja īsto sētu uzreiz neizdosies atrast? Vai kūru ļaudis sapratīs, ko viņš tiem jautā? Vai nesāks prašņāt, kāda viņam kalēja sētā darīšana? Un, ja laimēsies sameklēt īsto vietu, kā rīkoties, ja sētā stāvēs Raldas tēvs vai kāds cits saimes ļaužs? Beigu beigās varēja gadīties arī tā, ka pēc aizviņdienā notikušā Raida nemaz nevēlas ar viņu runāt…

Tā arī neko viņš neizprātoja, - īstā stunda pienāca, un, pūlēdamies nelikties zinis par sirds drebēšanu, Tomass devās ceļā. Viena no viņa ilgotajām vēlmēm daļēji piepildījās - austrumpusē debess mirdzēja zila un spodra, saule kāpa augstāk un mīļi sildīja. Vakarpusē gan krājās biezi, tumšpelēki mākoņu blāķi, taču Tomass tos neredzēja - viņš jāja pret sauli. Puisis neievēroja cilvēkus, kas līkņāja dārzos, un neveltīja ne skatiena dažām pilsētnieku meitenēm, kuras krūmainē plūca maijpuķītes un saul- purenes, lai darinātu vainadziņus. Lai gan meitenes ar interesi nolūkojās pakaļ gaišmatainajam jātniekam, taujādamas citcitai,- kas tas par neredzētu jaunekli - viņu ziņkārība nenesa nekādus augļus - Tomass pat galvu nepagrieza.

Stundas ceturksni vēlāk viņš saprata, ka bijis neuzmanīgs; koku un krūmu straujais salapojums tik ļoti pārvērta it kā jau iepazī​to apkārtni, ka viņš bija nogriezies pa nepareizu ceļu,- papla​tā taka izveda Dzirnavceļa dambja pašā galā, kur dzirnavu dīķa malā stāvēja pāris pajūgu un sakliegdamies rosījās pulciņš ļaužu. Daudzkrāsainais ūdenslāšu mākonis virmoja, un, lai gan lielais rats griezās lēni, šķita ka smagnējā ēka viegli dreb. Rata kāpšļi dobji šļakstināja ūdeni, iekšpusē šņirkstēja dzirnakmeņi. Ķēve kāri ošņāja miltu putekļu smaržu.

Tomass jau gribēja griezties atpakaļ, bet tad pamanīja pielijušām riteņu grambām izraibinātu ceļu, kas veda gar upi uz augšu. Varbūt arī pa to viņš nonāks pie kārotā mērķa? Kā atbildēdama viņa domai, ābolaine skaņi iezviedzās. Lai notiek,- nodomāja Tomass un palaida zirgu auļos. Šķita, ka arī ķēvei patīk straujais skrējiens, tā vēlreiz nozviedzās, lepni atmeta galvu, un slaido kāju pakavi tik tikko skāra mālaino zemi. Jātnieks juta trīsas krūtīs, - arī sirds traucās straujos aulēkšos, tik straujos, ka gandrīz vai sāpēja.

Raida gurdi noslīga uz kalves priekšā sakrautās malkas grēdi- ņas. Gaiss bija lipīgs un smags.

Lai gan viņas miesu sedza tikai linu krekls un nātns bruncis, sviedri sīkām urdziņām tecēja pār muguru un krūtīm. Gaisā nejuta ne mazākās pūsmiņas. Arī kalves veseri klusēja. Rīta cēliena kalumi dzisa klētspriekšā, tēvs un visa saime gulēja dienvidu.

- Būs nelaiks, - meitene pati sev teica un lūkojās uz vakariem. Tumšpelēki mākoņi gūlās cits pāri citam, it kā tur būtu sakrauta visu pasaules aitu vilna, - nemazgāta, smaga un ķepīga. Krūtīs pukstēja grūti. Raida bija nogurusi. Līdz ar gaismiņu cēlusies, viņa iekūra maizes krāsni. Rokas, kas citkārt tik viegli cēla no abras mīklas klučus, savēla klaipus un karašas kā rotājot, šorīt likās akmeņus cilājam.

Saimes meitenes izslauca visas četras govis, aizveda uz ganībām; Raida salēja pienu traukos un nolika aukstajā klētī uz akmens klona. Un pēc tam, kamēr tēvs bija kalvē ar kādu no lielās sētas vīriem, mānīdamās atvairījusies no Madžas un Elmedes, pusslepus, pusteciņus viņa izmanījās pa vārtiem un devās uz pilsētas pusi. Kā saimnieku pazaudējusi telīte Raida klīda pa tekām un celiņiem, pakavējās pie vidus ozola, aiztecēja līdz Ģērdu vārtiem, bridi stāvēja, domādama grūtu domu, tad turpināja iet gar žogu līdz Lopu vārtiem. Atkal laiciņu stāvēja šaubīdamās, tomēr iegāja un devās cauri visai dižajai sētai nevis droši un lepni kā citkārt, bet neuzdrīkstēdamās acu pacelt. Ļaudis gāja savās gaitās, klāja jumtu jaunai ēkai, nesa ūdeni un malku, grozījās pa tirgus vietu,- baidīdamās

ieraudzīt kādu no bāliņsētām, Raida tai mudīgi apmeta līkumu; tomēr neviens nepievērsa viņai uzmanību, tikai daži vīri noskatījās pakaļ, viens kaut ko sauca, taču meitene neklausījās un steidzās atpakaļ uz Ģērdu vārtiem. „Ej prom, ej mājup, neej ceļu, kas tev nav jāiet!", - kāda balss iekšā dusmīgi teica. - „Svešais tautietis tev darīja gauži, koda un plēsa kā traks vilks, bet tu viņa pēdas meklē! Nav tavu ļaužu, nav cildens! Ej prom, ātrāk, ej savu ceļu!.."

Sētā atgriezusies un galīgi pārguruši, Raida mudīgi iemanījās klētī un, aiz durvju aplodas slēpdamās, lūkojās uz istabas un kalves pusi,- šķiet, neviens viņas pailgo atbūtni nav pamanījis.

Vajadzētu priecāties, taču meiteni mocīja kauns. Kauns, jo pirmoreiz mūžā viņa bija paslepu lavījusies, nevis kā allaž paslietu galvu gājusi pār sētsvidu un ne tikai sētsvidu… Viņa - labdzimtā Vareķa meita, kas visu savu jauno mūžu lepojusies! Kā tas varēja notikt? Kamdēļ?

Kopš Raida sevi atcerējās, viņa vienmēr bija turējusi prātā, kas pieklājas kūru lielmaņa meitai; viņa vienmēr bija zinājusi, ko grib un kā jārīkojas, lai paliktu cildena. Protams, viņa zināja, ka ir skaista,- kādreiz pietika ielūkoties pilni piesmeltā ūdens spaņ- ģī, tagad viņai bija no aizjūriešiem pirkts atspuļģis, kur varēja salūkot ik matiņu, ik tumšo skropstu un pat punktiņu acī. Bet vaiga skaistums ir nieks, ja nav prāta un miesas tikuma. Kādreiz, kad tēvs pirmoreiz uzņēma valodu par to, ka nāks laiks un arī viņai būs jāiziet pie vīra, lai Lameķa cilts nebeigtos, ka viņas izredzētajam jābūt gan cildam, gan diženam, meitene piekrītoši māja ar galvu; tā taču nolikts,- vai tad viņai ar skaistu un vese​lu miesu vecavās palikt? Tēvs ieminējās par Dauģeru, un Rai​da neiebilda - ja tā jānotiek, vai nav vienalga, Dauģers vai kāds cits? Tak tagad viss mainījies, viņas prāts sajaucies kā saduļķots avots, kur nevar dibina saskatīt, tikai smilšu virpulis griežas ne- rimdamies… Tomass viņai darīja gauži.

Dauģers nav ne pirksta piedūris, tomēr sirds plēšas kā traka uz gaišmatainā sveštautieša pusi, ausis atceras viņa elsaino elpu, plaukstas - svešā ķermeņa dīvaino siltumu… Cik gan tāla tā zeme, no kurienes Tomass nācis! Aiz mežu mežiem, aiz bezgalīgās mares, kur katru vakaru grimst saule un tomēr nenogrimst… Cik milzīgu pasauli Dievs radījis - vai gan tālās bērnu dienās dižmeža vidū viņai tas varēja nākt prātā! Ar tik daudz pilsētām, kas ļaužu pilnas kā skudru pūļi un bišu auļi, kā stāstīja tēvs komtūrs, tāpat bruņinieks Konrāds… arī Tomass… Kā gan varēja notikt un sagadīties, ka no Šīs tālās un svešās pasaules atnākušais jauneklis tā sagumdīs viņas sirdi un prātu, un…

Raida uzmeta skatu savām sārtajām plaukstām un savilka tās dūrēs. Piespieda tās pie sejas, pie krūtīm. Tur vairs nav nevienas zīmes, sadzijušas. Bet bija; sarkani plankumi, it kā asins no iekšas uz āru lauzusies. Elmede prasīja, vai viņa sasitusies…

Elmede bija līvu meita no Kursas ziemeļiem. Šie līvi bija sevī noslēgušies, nelaipni ļaudis, kas gaužām nelabprāt pameta savas smilšainās, starp jūru un priežu mežiem ieaugušās sētas. Par līviem runāja daudz nelabu lietu - viņi ne tikai laupot kuģus, kas ar milzīgu, marmalē sakrautu sārtu palīdzību izvilināti krastā, bet arī bez sirdsēdām nokaujot un bez dievvārdiem nobedot smiltājā nelaimīgā kuģa ļaudis. Kas zina, cik daudz tur patiesības… lai nu kā, četrpadsmitgadīgajai Elmedei nepiemita nekādas ļaunas indeves, ja nu vienīgi pārlieka ziņkāre… Vareķis pieņēma meiteni savā saimē pirms vairākiem gadiem, kad bargs vējš pašā Vindas vidū sagāza pārceltuvi; toreiz noslīka vairāk ļaužu, viņu vidū arī Elmedes vecāki, bet ņiprais skuķēns pamanījās pieķerties vilnas maisam un, pirms tas paspēja samirkt, izpeldēja krastā pārsimt soļu no kalēja sētas, kur sētas meita Madža velēja drānas.

Noraudājuši daudz asaru par tēvu un māti, mazā meitene lūdza ne- dzīt viņu projām, un aizgājušajos gados pieķērās skaistajai kalēja meitai kā vecākajai māsai.

Mazā muļķīte Elmede, vai tad viņai var stāstīt, kur tādas sarkanas zīmes dabūtas? Taču tēvmāsiņa Luše… tā gan laikam pamanīja… tik savādi viņā noskatījās, it kā gribētu acīs salūkot to, kurš tā darījis…

Raida pasniedzās pie ūdens kubla. Pasmēla pilnas riekšavas, iešļāca sejā. Rokas atkal atslīga

klēpī. Vēsas lāses tecēja pār seju un kaklu. Vēsas lāses… tāpat kā tur, vecajā baznīcā…

No tālienes atplūda dipoņa. Itin kā zirgs triektos pilnos auļos. Nelaiks nāk virsū, bet kāds trenc zirgu. Kas tas varētu būt? Viesis, ceļinieks, kāds ziņas nesējs? Viņa piecēlās, atglauda salipušo matu šķipsnu un aizgāja līdz pusviru atstātajiem vārtiem. Jātnieks no dzirnavu puses. Varbūt kāds no brāļiem? Taču nē, konventa staļļa zirgus viņa pazina. Stalts, garš, cildeni sēž seglos… Kaila galva, ne bruņu, ne baltā svārka… Mati gaiši, gaiši…

Meitenes sirds, nupat vēl dusējusi krūtīs kā gurds putns, pēkšņi satrūkās, it kā gribētu izrauties ārā.

Tomass! Šeit!

Viņš apturēja ābolaini tik strauji, ka tā saslējās pakaļkājās, un nolēca, gandrīz nejuzdams zemi zem kājām. Lai slavēts Dievs! Viņa grēks ir piedots,- vai gan citādi viņš satiktu mīļoto, sapņu aploloto meiteni, savu ilgoto princesi tieši vārtos stāvam?

- Tu mani gaidīji? - viņš aizelsies prasīja.

Raida neatbildēja, neskatījās viņam sejā, bet zemāk, uz krūtīm, kas cilājās vēl straujāk nekā viņai pašai.

Tu gaidīji mani, - Tomass sacīja vēlreiz, šoreiz nevis taujādams, bet apstiprinādams. Man vajadzēja tevi atrast. Tavu pie​došanu. Vai tu to vari?

Viņa uz mirkli ieskatījās tumši zilajās acīs. Tās bija pavisam citādākas nekā agrāk. Domīgas, nopietnas, lūdzošas un…

Sētā atskanēja balsis. Kāds bija piecēlies no dusas. Raida sa​rāvās.

Jāj projām! Ātrāk! Es negribu, ka saime tevi redz, - viņa strauji čukstēja, ar plecu spiezdama ciet vārtus.

Nē, es nejāšu. Gribu ar tevi runāt. Es vairs nespēju ilgāk gai​dīt, Raida, man jāzina…

Ne šeit, ne tagad, lūdzu, Tomas! Es runāšu ar tevi, tik ne te pie sētas, kur visa saime.

Es tevi gaidīšu pie ozola. Tu zini, kur tas ir… Pie lielā pilsētas vidusozola. Tūlīt. Dzirdi, Raida, tūlīt! Tu nāksi?

-Nākšu! Tik jāj tagad prom…

Tomass pastiepa roku, maigi pieskārās viņas vaigam. Tad veikli ielēca seglos, apgrieza zirgu un palaida rikšos, pāris reizes at​skatoties atpakaļ.

Raldai acīs sakāpa asaras. Tik karstas, ka viņa kā apdedzinājusies steigšus notrauca tās.

Iespraukusies pa spraugu sētā, viņa uzskrēja virsū ziņkārīgajai Elmedei.

- Kas tur bija? - viņa prasīja, slaucīdama sviedrus no apaļās, brūnganās sejas.

- Ceļinieks. Ar ziņu uz dzirnavām, - Raida īsi atbildēja, atrāva vaļā krekla priekšu un pilnām riekšavām lēja ūdeni uz sakarsušās miesas. Viņai jānomazgā sviedri, jāsapošas… Nupat viņš to re​dzēja kā nelabu skuķi nātnās drānās. Gaidīs pie ozola. Ātrāk!!

- Es jāšu uz pili, - Raida teica Elmedei, kas platām acīm skatījās viņā. - Daudz darba šodien.

Tamdēļ aizmirsu, ka apsolīju. Pasaki tēvam.

Tīrā, mīkstā kreklā, nogludinātā virsģērbā ar sīkajiem zvārgulīšiem nošūto malu, apjozusi bronzā kalto jostu, sudraba gredzeniem mirdzot spodri noberztajos pirkstos, Raida iesēdās sava dūlā seglos.

Pa to pašu ceļu, kur pirmāk Tomass, viņa slaidā riksī devās uz pilsētas pusi. Saule jau bija iegrimusi biezajās vilnas sedzenēs, gaiss bija vēl tvīkanāks nekā pirtī, taču viņa to vairs neredzēja un nejuta. „Tomass mani sameklēja. Viņš nav nelietas puisis, nāca piedošanas meklēt. Cildeni nāca. Un cik stalts jātnieks… It kā pazudis tas vītola mīkstums, zēnīgā lepošanās. Tātad sirds nav vīlusi - kā es viņa pēdās gāju, tā viņš manējās…"

Apkārt šalca krūmu zari. Raida pat nejuta, ka dūlais pārgājis aulekšos, it kā sajutis, cik karsti

jātniecei deg ceļš zem kājām.

Tomass stāvēja zem ozola un glāstīja savas ābolaines sānus. Ieraudzījis Raidu tuvojamies, viņš steidzās pretī, paspēdams uztvert meitenes augumu rokās, tai lecot no zirga, tad lēni nolaida viņu zemē, saņēma plaukstas, kas turēja iemauktus, un piespieda tām lūpas kā bijīgs, savā laimē apreibis senlaiku bruņinieks.

- Tu atnāci… - viņš pacēla acis uz augšu, sastapās ar meitenes satraukto skatienu. Ar šiem vārdiem noteikti bija par maz, ja sirds tik brīnumaini pilna. Viņš runās, jā, taču ne šeit, bet tur, tajā vietā, kur lielais ūdens tiekas ar krastu. Viņš pasmaidīja, atlaida Raldas rokas un viegli ielēca seglos.

Nāc! - Tomasa balss skanēja līksmi. Aiī Raida iesmējās, paskubināja savu zirgu, un abi jātnieki traucās uz jūras pusi. Straujuma radīts vējš plivināja matus un aizrāva elpu. Likās, pagājuši tikai daži mirkļi, bet viņi jau bija pie lielās kāpas. Gandrīz sānu pie sāna zirgi kāpa augšup. Tomass pirmais nolēca zemē, piesēja zirgus pie nolīkuša, ķeburaina priedes zara un izcēla Raidu no segliem.

Kāpjot lejā pa kāpu, apavi piebira smiltīm. Viņi tos nometa un basām kājām devās tālāk. Zem samilzušajām, zili melnajām debesīm satraukti šūpojās caurspīdīgi, gaišzaļi viļņi ar dīvainu, it kā dzīvu mirdzumu. Jūras izskalotie olīši vizuļoja palsajā smiltī kā raibas puķes. Ūdens apšļāca Raldas basās kājas, un viņa mulsi iesmējās.

Es nebiju labs pret tevi, - Tomass nostājās viņai priekšā. - Bet es neko nezināju, man nekad… neviena meitene nav bijusi mīļa. Tu man esi mīļa kopš pirmā brīža, kad es tevi ieraudzīju.

Skaista un noslēpumaina kā princese no bruņinieku teiksmas. Saki, ka piedod man!

- Tu biji kā traks vilks… - Raida teica un drosmīgi uzlika plaukstas viņa krūtīm. - Kā izsalcis zvērs. Tu mani sabaidīji.

- Es nezināju, ka mīlu…

Savādais svešas mēles vārds no Tomasa mutes izskanēja tik saprotami. Tas bija tikpat kā lūpu pieskāriens viņas rokām - trīsošs, glāsmains, maigs un silts.

-Arī es nezināju…

- Gribu, lai mums būtu sava māja, lai tu kurtu mūsu pavardā uguni un es varētu rūpēties par tevi. Es gribu saprast tavu valodu un runāt tajā. Lai tu vairs nedzītu mani prom no savas sētas vārtiem!..

Man bail iet pie tevisviņa viegli dairījās. - Tu teici - es citāda, sveša… Nezinu, ko par mums teiks mans tēvs, ko tava saime?

- Tu vairs neesi sveša! - Tomass gandrīz iekliedzās. - Kopš tā rīta, kad tu man pirmoreiz pajāji garām, es katru dienu staigāju pa pļavām un mežu, cerēdams, ka tu nāksi atkal. Kā medību suns es meklēju tavas pēdas. Ja es tevi nevaru dabūt, tad labāk kļūstu par mūku! Esmu godājama vīra dēls, kāpēc tavam tēvam mani noraidīt? Varbūt tu man netici?

- Es ticu. Man bail, bet es ticu un negribu iet ne pie viena cita. Tu man darīji gauži, man bija smags prāts, taču šorīt es gāju uz pilsētu, gāju, lai… - pēkšņs pērkona grāviens pārtrauca Raidu.

Spoži zibeņi kā kausēta sudraba šļakatas šķīda biezajā, tumšajā mākoņu segā virs jūras. Dārdi saplūda kopā vairākus mirkļus ilgā dunēšanā. Tomass cieši apskāva barguma satrūcināto meiteni un uzlika plaukstu viņas acīm, lai zibens nežilbinātu. Tikko dunoņa pieklusa, sāka līt milzīgām, smagām lāsēm. Tomasa un Raldas drēbes izmirka vienā acumirklī. Taču lietus bija silts, silts kā tikko izslaukts piens, un baltās šaltis, triecoties jūrā, arī putoja kā piens.

- Pirmais pavasara pērkons, - pasaules spēka varenības aizrauta, Raida atlieca galvu. - Koki pilnās lapās - būs daiļa un ražena vasara…

Debesu straumītes plūda pār viņas seju, liekot pievērt acis, sprēgājot smaidošo lūpu kaktiņos.

Tomass atbīdīja no meitenes vaigiem mitrumā tumšas un smagas kļuvušās matu šķipsnas. Mazās ausis

vizēja kā sārtenas gliemežnīcas, kakla bedrīte satraukti pulsēja. Un tikpat neatvairāmi, kā no mākoņiem līstošais lietus tiecas pretī jūrai un zemei, Tomasa lūpas tiecās pretī šai smaidošajai, valgajai mutei. Nebija ne miņas vairs no kļūmās dienas mežonības; divi pāri lūpu kļuva par vienu karstu dvašu elpojošu muti, divas elpas neatdalāmi saplūda kopā, un ražena lietus lāses sakausēja divus augumus vienā. Likās, ka āda uzsūc lietu kā izkaltusi zeme, kam katra lāse dod dzīvību un pārvērš par augsni. Raldas mati sajaucās ar slapjajām smiltīm, viņas krūtis zem Tomasa glāstiem pārvērtās par krāšņi ziedošām puķēm. Likās, ka siltais lietus pats noskalo no viņu miesām drānas, un atsegtie augumi kā dzīvības spēka pārpilni asni nomet nevajadzīgās, pārplēstās čaulas. Viņš pieskārās meitenes baltajam ceļgalam kā apgarota mākslinieka darinājumam. Raldas plaukstas zem gludās zēna ādas pamodināja vīrieša muskuļus, un viņa laimīgā padevī​bā sajuta to spriego spēku.

Virs jūras atkal zibeņoja. Ar neprātīgu spēku lietus strāvas triecās jūrā, nogranda pērkons, un Tomass atlieca galvu atpakaļ tā, ka saspringa kakla dzīslas, un kliedza - kliedza gaviļainā sajūsmā, pielūgsmes neprātā, kliedza slavu debesīm, kas viņam devu​šas mīlestību.

VII SIRIĶIS DAUGERA SĒTĀ

kalējs Vareķis bija saniknots. Pelēkās acis bija samiegušās šaurās šķirbiņās. Rūsgano, jau sirmot sākušo bārdu izraiboja kvēpu kripatas, arī pāri pierei stiepās melna švīka. Viņš nikni ierūkdamies padzina Elmedi, kas pienesa viņam ūdens spaņģi un beržamo grīsti.

- Nost, merga! Pazūdi no manām acīm! Vai tev prāta ncbij, - Raidu nelaika bargumā no sētas laist? Vai tagad viņas begarba gaitas slēpsi?

- Ko tu, Vareķ, vai man Raidu laist, vai nelaist! - taisnojās izmisusī Elmede. - Viņas gaitas nav manējās, cik tur begarba, nav mans prāts!

- Zinātu, uz kuru pusi, pats zirgu seglotu… - Vareķis atmeta ar roku. Pagalmā iznākusī Luše uzlika viņam roku uz pleca un stingri sagrāba nātnā krekla krunkas.

- Neturi dūguma, brāl! Raida ir gudra meita. Ja kur jāja, tad ar prātu, ar savu ziņu. Atnāks - pati pateiks…

Vareķis neatbildēja. Drūmu skatu viņš vērās pagalma peļķēs, kur ik brīdi vēl nopilēja pa smagai lāsei. Tālu virs mares nodunēja kā atbalss no tikko pārgājušā barguma. Luše paņēma Elmedi pie rokas un vilka uz istabu. Kalējs palika viens. Gausi cilādams kājas, viņš aizslāja līdz sētas vārtiem un apsēdās uz baļķa sola. Cietie pirksti, kuru rievās bija ieēdušies dzelzs putekļi, bezpalīdzīgi uzgūla ceļgaliem. Nepagāja ilgs laiks, kad lietus nostāja pavisam. Vakarīgā danga caur klīstošajiem mākoņiem lēni vilkās zilgansārta. Putni atsāka barguma pārtraukto svilpošanu. No zemes cēlās silti

garaiņi.

Pēkšņi sēdošais vīrs pacēla galvu. Viņam šķita, ka notālēm sadzirdējis un pazinis Raldas dūlā riksi. Kalējs lēni cēlās stāvus, ar sāpēm atliekdams vārgo kāju. Vēl viņš nebija iztaisnojies, kad pa vārtiem strauji iejāja Raida. Ieraudzījusi tēvu, viņa pārmeta kāju zirga skaustam un viegli nolēca zemē.

Kur tu biji? - Vareķis prasīja. No pirmītējās bargās balss bija palicis tikai aizsmacis čuksts. - Kur tu jāji, Raida, tik bargā ne​laikā? Kādās begarba gaitās? Kas tev šodien pilī meklējams?

Meitene neatbildēja. Viņas pirksti burzīja un locīja zirga pavadu. Slapjie mati lipa pie vaigiem un kakla, vaigi bija sārti, mute kvēloja kā magone, bet acis mirdzēja, kā kad tajās būtu ielēcis zibens atspīdums.

Klusēja arī Vareķis un skatījās uz savu meitu. Viņas plaukstošais skaistums un zem slapjajām drānām jaušamais spēks apžilbināja. Viņš skatījās ilgi, un pēkšņi juta valgumu kāpjam acīs: ja Aizsaulē aizgājusī Arite tagad redzētu savu meitu! Kā viņa izaugusi! Cik daiļa, cik lepna! Ne tuvākās, ne tālākās sētās nebij tādas meitas…

- Nerāj mani… - Raida klusi teica. - Nerāj, tēt!

- Tad saki… Teic, kur biji!

- Marmalē.

Marmalē? - Vareķis sarauca uzacis, biezas kā pakulu grīstes. - Raida, kas tev bargumā marmalē meklējams? Arvai prāts izklīdis? Katrs labs ļaužs nelaikā pajumtu meklē! Ir zvērs, ir putns patvērumā lien! Arvai vienai meitai ārsētas nevajag uz- dabāt?

- Ne viena biju… - Raida atteica, cieši lūkodamās tēvā.

- Ne viena? - Vareķis nodrebēja. - Ar ko tad?

-Ar tautieti no dižās sētas. Es viņam solījos.

Kalējs palika kluss, kā zibens ķerts. Viņš skatījās uz meitu, un juta dziļi sevī kā zvēru ieurstamics. Nu viņš apjauta, no kam nāca mirdzējums, kas staroja no Raldas acīm; kā strauja vējpūta caur prātu izskrēja mirklis pirms daugām vasarām, kad viņš Ariti, laipu un truslu kā niedrīti, bija aprinktis un spiedis pie krūtīm. Arī viņas acis tolaik bij staru pilnas…

- Solījies lielās sētas tautietim? Vāceniekam? Raida, Raida, vai tad kūru bāliņsētas netur dižu puišu? Kam tavas acis sveštautiešu meklē? Arvai maitātas, arvai apklenstas ? Ja Dauģeru sirdij nemīlē, saki, varītēm nespiežu, vēl ne saderēti… Bet… - Tur daug dižu puišu bāliņsētās, bet tīkams šis viens. Labu ļaužu, ne stalgs, ne skarbs. Nāks tev mani prasīt, kā pieklājas. Neliedz mani, tēt, neliedz!… - šķita, ka Raida grūti valda asaras. Viņas mīkstās rokas apķēra kalēja smagās ķepas, kā zeltaini tauriņi nolaidušies uz melnas ogles, piespieda tās pie savām lū​pām un vaigiem, un Vareķis juta, kā kvēlo meitenes āda.

- Kas viņš tāds? - Tas bija domāts kā nikns brēciens, taču vīra balss pusteiktā vārdā pārlūza un pārgāja čukstā. - Kā tu zini, ka labu ļaužu? Arvai sen pazīsti, bet man slēpi?

Ne sen… Pirmoreiz satiku, kad kokiem vēl nebij lapu,- meita ar delnas malu noslaucīja melnumus no tēva pieres kā glāstīdama. - Viņš pavisam nesen šeit, atbraucis no Vāczemes Lībekas pilsētas un dzīvo pie mātesbrāļa…

- Tad bez vecāku… rada maizē… Raida, viņš tak ir nabags! Kazi, uz tavu pūru cerē, zinādams kūru turību? - Vareķis nīgri pasmīnēja, atgādājot, cik daudzi pilsētas sveštautieši, vienās pakulu pluskās vīkstīdamies, cītušies pēc bāliņsētu meitām, kam pūrs dui zirgiem vedams.

- Tā nav… Viņš… Tomass man nekā tāda nav ieminējies. Kā gan viņam zināt manu pūru, tavu turību!

Tad kas tevi velk pie tāda… tāda… - Vareķis atkal pacēla balsi, bet nespēja atrast īsto

vārdu.

-Nezinu… Viss! - meitenes acis atkal iemirdzējās kā zibeņu piestarota jūras dzelme. - Neviena cita puiša negribu.

Tēvs pavērsa vaigu sānis un nopūtās. Pirmējais niknums spēji pārvērtās skumjās. Neskatoties meitai acīs, it kā bīdamies atkal sastapties ar nepārvaramo starojumu, viņš ierunājās bez dus​mu.

Labi zini, ka man nav dēla, tavai mātei nebija lemts… Tak es neskumu, redzēdams tevi augam prātā un spēkā pārāku par dažu labu puisi. Tu esi cildenu asiņu, un man prātā bij - izgājusi pie mūspašu īstenieka, no jauna pacelsi mūsu dzimtas godību kā sendienās…

- Ja tu mani turi spējīgu pacelt seno godību, tad tiklab es to varēšu ar vīru, kurš sirdij mīlē,meitene iesaucās paklusu, bet dedzīgi. - Neba es ar viņu grimšu, drīzāk viņš ar mani celsies.

- Tev liels prāts, Raida… - tēvs nopūtās. - Gribi citu dzīvi, ne to, ko tēvtēvi turēja.

-Arvai es gribu, arvai negribu… Tu redzi, tētiņ, tā dzīve pati nāk un paliek. Nebūtu nākusi, arvai savlaik tava tēvtēva saimei bija mežos iet un pirms desmit metiem par sētas vietu vācenie- kiem sudrabu atdot? Arvai tev pašam kalvē bija veseri cilāt? Nav vairs tās dzīves, ko tēvtēvi turēja, ir cita, tak vai mums tāpēc nedzīvot? Akmeņu pils un dižā sēta pa vidu marmalei un Vindai ir un paliks, un svešie ļaudis mazumā neies, vēl klāt pienāks. Tā arī Tomass atnāca. Tāds pats ļaužs, kaut tālā zemē au​dzis, ja nerunātu svešā mēlē, neviens neteiktu, ka ne mūsējs…

Raldai aiz muguras priecīgi iesaucās Elmede. Viņa pagriezās, pasmaidīja tai vēl drusku drebošām lūpām, tad ieraudzīja tēv- māsiņu istabas durvīs stāvam. Lušes skati pusē pētīgi, pusē bažīgi kavējās pie brāļa un brāļameitas, ievērojot meitenes caurcaurēm slapjo apģērbu un piesarkušo vaigu. To sajutusi, Raida tā kā nodrebēja, vēlreiz uzmeta lūdzošu skatu sagumušajam tēvam, paņēma zirgu pie pavadas un veda uz nojumi piesiet. Elmede steidzās viņai pakaļ un ķēra pie rokas.

- Tēvs dusmo? Rāja tevi? Kā tu man teici, tā es viņam…

- Ir labi, māsiņ, - Raida atteica un ielēja dūlajam silē ūdeni.

- Arvai neteiksi?.. - Elmede tincināja. - Pilī jāji, patiesi?

-Nejāju pilī, nemānīšu tevi. Citreiz visu pateikšu. Laid mani, māsiņ!

Vēlu vakarā, kad tumsa jau bija nolaidusies līdz zemei un pāri sētai klimta naktsputnu nerimtie kliedzieni, Raida nodzēsa skalu un atlaidās savā guļvietā. Atspieda elkoni pagalvī un raudzījās klētiņas biezajā tumsā. Varēja dzirdēt, kā ārpusē maigi bubina zirgi. Otrā kaktā gulošā Madža paklusi šņāca, bet Elme- des elpu nedzirdēja. Pēc garās dienas un visa pārdzīvotā Raldas ķermenis alka miera, taču prāts mieru nedeva. Viņa pārcilāja mirkļus kā vizošas kareles, sirds brīžam aumaļaini iepukstējās, tvanīgs karstuma vilnis lika nomest apsegu. „…Es gribu saprast tavu mēli…" - bija teicis Tomass, kad viņi gulēja marmales vēsajās smiltīs un viņas galva dusēja uz jau​nekļa kailā pleca. „Kā tu sauc jūru?" „Mare." „Mare… Bet debesis?", viņš pastiepa roku augšup.

«Danga." „Danga… Un to?", viņš rādīja uz varavīksni, kuras spožākais gals pie apvāršņa slīga viļņos. „Ararīksts", arī Raida pacēla roku un vilka līdzi septiņkrāsu lokam. „To gan grūti izrunāt…",Tomass nomurmināja. „Taču es ie​mācīšos".

Un tad viņš bija paslējies uz elkoņa, lai ieskatītos meitenes acīs. Viņa turēja skropstas pievērtas, vairoties no retajām lietus lāsēm, taču Tomass caur tām redzēja zilgandzidro dzelmīgumu. Lēni noliecis galvu, lūpām skāra plakstiņus, kas bija gludāki par vissmalkāko zīdu, kādam viņš jebkad bija

piedūries. Raldas rokas cieši apvija Tomasa kaklu, un viņas siltā elpa skāra jau​nekļa zodu. „Tu esi princese", - viņš saraustīti čukstēja tai ausī. „Es par tevi sapņoju visu mūžu, kopš vien atceros. Tagad mana sirds pieder tev. Tavi mati smaržo kā zāle un koku lapas, un pu​ķes…" „Bet tavi mati ir kā mūsu marmales smilts, - tikpat gaiši un mīksti, un tava mute ir silta un salda kā vasaras lietus…"

Raida nopūtās un atgūlās uz muguras. Zirnāji skaļi čabēja, basās kājas nošvīkstēja uz palaga.

Viņa nogrūda apsegu pavisam, taču joprojām bija pārāk karsts. Varbūt tāpēc, ka uz katra miesas gabaliņa vēl arvien tvīka Tomasa roku un lūpu pieskārieni. Viņa uzlika rokas sev uz krūtīm un pūlējās saprast, ko izjuta Tomass, kad viņa plaukstas aptvēra šos dīvi gludenos un maigos dzīvos kamolus…

Meiteni pārņēma trīsas, un viņa izstiepa rokas necaurredzamajā melnumā, it kā vēlēdamās aizsniegt viņu. Likās, ka no tumšajiem klēts griestiem skan Tomasa čuksti, atkārtojot viņam nepazīstamos vārdus: mare… danga… ararīksts… Vēlāk, kad viņa, sakārtojusi apģērbu, stiepās pēc jostas, viņš to pacēla, nokratīja pielipušās smiltis un, apņēmis ap meitenes vidukli, aizvēra slēdzi un jautāja: „Kā to sauc?" „Slcņģene." „Slenģene…", Tomass pūlējās izrunāt nepazīstamās skaņas. „Tā ir tik skaista un grezna. Izskatās kā no zelta. Kas to izka​la?" „Mans tēvs", Raida stāstīja. „Viņš kaļ gan saktas, gan aproces un gredzenus, gan jostas. Tas gan nav īstais Vakarzemes zelts, bet bronza no Gotu salas. Tēvs prot visu… Tavā zemē viņu sauktu par meistaru, tā saka arī tēvs komtūrs un citi konventa brāļi, kuriem viņš kalis zobiņus un daudz ko citu.

Bultu un pīķu galus, pakavus un citas lietas taisa kalpi un ārsētnieki, viņi arī apkaļ zirgus." „Un kas tie tādi?" Tomasa pirksti pieskārās svītriņām, stūrīšiem un riņķīšiem, kas rotāja jostas plātnītes. „To gan nemācēšu īsti labi tavā mēlē pateikt. Tie saucas raks​ti, līdzīgi burtiem…" „Vai šie raksti kaut ko nozīmē, vai arī tie tikai skaistumam likti?" „Nozīmē gan… Lūk, mana cilts zīme, Dieva svētības zīme, veselības un bagātības zīmes, bet par to nevajag daudz runāt. Kādreiz… vēlāk… es varbūt tev pastāstīšu. Tagad gan iesim, Tomas", Raida mīļi saņēma viņa rokas.

Taču Tomasa plaukstas, atlaidušas jostu, atkal tiecās pēc viņas. Lai gan Raldas strauji pukstošā sirds tāpat tiecās pretī jaunekļa krūtīm, viņa atvairījās un vilka viņu augšup pa baltās kāpas malu…

Nē, miegs šonakt nenāk pie viņas. Raida nolaida kājas no lāviņas, klusi piecēlās un spēra soli uz to pusi, kur starp klēts- durvju aplodu un durvju augšmalu biezajā tumsā iezīmējās šaura, balsnāka svītriņa. Meitene nedzirdami atcēla bultu un izslīdēja klētspriekšā. Visapkārt valdīja dziļš klusums, tikai labi ieklausoties, varēja samanīt jauno lapu šalkoņu. Pēc dienas lietus brīdi atsvaigušais gaiss atkal bija sabiezējis un smags. Raida pietupās uz klētspriekšas galdiem un pārvilka kreklu kailajiem ceļgaliem. „Ko lems tēvs? Arvai dos, arvai liegs? Ja liegs, tad ne dzīves, ne laimes. Pie Dauģera viņa neies, un tad šai sētā arī vairs nepalikt… Tad viņa lūgs tēvam komtūram vest viņu uz tālo Rīgas pilsētu, uz svēto sievu klosteri, kur aizvadīs atlikušās dzīves dienas… Bet… nekad vairs neredzēt tēvu? Neredzēt Tomasu? Ak, Svētā māte! Ak, labais Dieva Dēls un senmāte Laima! Piestājiet man, pagalbiet nemīlamas dzīves!"

Raida pēkšņi sajuta, ka seja ir pavisam slapja, neizpratnē pārlaida tai roku, un tai pašā brīdī saprata, ka atkal līst. No jumta salmiem tecēja lietus straumītes, lēna vēja sašķiebtās ūdensstrā- vas nāca viņai tieši virsū, un Raida atvirzījās atpakaļ līdz pašai klēts sienai. Tāli augstu virs viņas naksnīgajā dangā atkal bargi ierūcās pērkons. Meitene sakrustoja rokas uz krūtīm, saspieda plecus.

Dīvaina baisma šonakt klejoja gaisos, sirds sažņaudzās nelāgā nojautā. Varbūt, iemīlēdama vācenieku puisi, viņa izpelnījusies vecā dieva Pērkona dusmas? Ja patiesi tā, vai Dieva dēls Jēzus un viņa labā māte tur, debesīs, spēs savaldīt Pērkona dūgumu, lai tas neiecirstu savu zibens šautru viņas jaunajā miesā, kas jau iepazinusi Tomasa mīlas apskāvienu? Tak nē, nē, viss aplam-ja patiesi Pērkons gribētu viņu satriekt, tad tas jau būtu atgadījies šodien… marmales baltajā smiltī, kad abi ar Tomasu bija viena dvaša, viena miesa un asins…

Raida atviegloti atvilka elpu, tomēr palika tupus, savilkusies kamoliņā maza maziņa, un lūkojās, kā mirklīgas zilganbaltas bultas spocīgi gaismo kalves un istabas jumtu, akas kāsi un pa​galmu.

Padebešos vēl aizvien draudīgi dārdēja, starp dārdiem varēja saklausīt zirgu nemierpilno mīņāšanos un bailīgo salēkšanos. Raida ieprātojās savu mīļo dūlo un cēlās kājās, gribēdama iet apglaudīt un mierināt zirgus, bet tad kādā pieklusuma brīdī viņas jūtīgo dzirdi sasniedza tāli, gaistoši, taču izmisīgi brēcieni. Meitene nokāpa no klētspriekšas, nebēdādama par lietus gāzēm, aizgāja līdz pagalma vidum un ieklausījās ciešāk. Patiesi, kliedz, turklāt vairāk ļaužu, bet krietnā gabalā. Viņa jau pagriezās uz vārtu pusi, bet tad apstājās, - nedrīkst tumšā laikā vērt sētas vārtus bez tēva atvēlēs.

Raida metās atpakaļ un skrēja uz istabu. Atcēla kliņķi, pārtecēja namam, ar baso pēdu tumsā taustīdamās, pārkāpa slieksni, noliecās pie tēva guļvietas un gribēja paraustīt viņu aiz pleca, taču Vareķis, tāpat kā meita, negulēja.

- Raida?

Es, tētiņ. Tur tālu laukā ļaudis kliedz! Kaut kas nelabs at​gadījies. Nāc!

Vareķis iestenēdamies trausās no guļas un kopā ar meitu izgāja sētsvidū. Pērkons bija pieklusis; abi ieklausījās.

- Kur kliedza?

- Tur, launada pusē,- viņa rādīja.

Pieklibojot Vareķis devās uz vārtiem un sēkdams izcēla smago baļķi no skavām. Piesardzīgi pavēris vārtus šaurā spraudzi- ņā, viņš skatījās tumsā.

- Neko nedzird. Neredz. Tev būs licies.

Es dzirdēju, tēt! - Raida pieplaka tēva plecam. - Skaidri un vairākas reizes.

Abi apklusa un ieklausījās vēlreiz. Likās, ka visa apkārtne ir gluži pamirusi, tomēr pēc brīža caur lietus šņākoņu bija sadzirdamas vēl citas skaņas, taču kādas - ne Raida, ne Vareķis nevarēja sajaust.

Es uzkāpšu uz sētas! - Raida klusi iesaucās un, pirms vēl tēvs paspēja viņu aizturēt, pazuda pagalma tumsā. Sataustījusi pie kalves pieslietās vieglās redeļkāpnes, meitene aiznesa un pieslēja tās pie dienvidu žoga. Slapjās pēdas aši noplakšķēja pret spriešļiem, tad rokas pieķērās sētas augšai. Pacēlusi galvu, meitene uzreiz ieraudzīja tālu, sarkandzeltainu atblāzmu. Deg! Deg! Tuvo kaimiņu sētā deg! - Raida, skaļi saukdama, no​kūleņoja zemē.

- Dauģera sēta?

- Liekas, ka tā.

- Jājāj pagalbēt, - noteikti teica tēvs. - Modini ļaudis!

- Lūši arī?

- Pasaki, ka Dauģera sētā ugunsgrēks, kazi, kādam zāļu vaja​dzēs. Es seglošu zirgus.

Basajām kājām slīdot lietus atstātajās lāmās, Raida metās uz klēti. Madža un Elmede jau bija pamodušās. Nesaprazdamas, kas notiek, kamdēļ kalējs ar meitu naktī klimst pa sētu, abas sabijušās, nepatapdamas skriet pēc uguns, tumsā grābstījās pēc brunčiem. Uzzinājušas baigo ziņu, meitas ievaimanājās. Tumsā ģērbšanās nevedās. Madža šņukstēdama tecēja uz namu aizdegt skalu pie pavarda pelniem apraustajām oglēm. Raida pieteica pamodināt tēvmāsiņu, Birtenu un steigā saitēja

brunčus, doda​mās uz puišu klēti. Taču pusceļ tie paši nāca pretī, taujādami, kas noticis.

Pēc maza laiciņa Vareķa saime jau sēdēja zirgos. Pie segliem kuļājās spaņģi un ķipji, Birtens uzmauca plecā kaņepāju virves rituli. Jatilam jostas cilpā karājās cirvis. Kalējs pacēla aizdegtu darvas lāpu, kas mitrumā sparkšķēja. Sētā vēl palika Luše un jaunākais kalves puisis. Viņam kaklā karājās pūšamais sarns.

- Aizcel vārtus, pēc tam kāp uz sētas. Ja mani tuvojamies svešus, - pūt! - piekodināja Vareķis.

Dubļus pakaviem šķaidīdami, zirgi uzņēma soli uz nelaimes piemeklēto sētu,- virzienu rādīja sarkanīgā plaiksna. Kaut arī dega lāpa, jātnieku apveidi tumsā caur smalki smīlājošo lietu bija tikko jaušami. Vareķis baidījās laist zirgu aulekšos, jo uz mālainā taka varēja slīdēt un krist. Puiši klusītēm sodījās, savus bērus un dūkaņus valdīdami. Kustoņi, nakts tumsas ceļā neraduši, sprauslāja un mētāja galvas. Raida, pulciņa aizmugurē turēdamās, pieliecās un glāsmaini uzplikšķināja sava dūlā kaklam.

Zirgs atbildēja ar pusmīlīgu, puserrīgu grudzināšanu. īsu brīdi jājuši, Vareķa ļaudis saklausīja strauju sveša zirga soļu dipoņu. Nezināmais jājējs strauji tuvojās; Vareķis pacēla lāpu augstāk un uzsauca, bet atbildi nesaņēma; mirklis - un tas kā apmāts nesās Vareķa saimei tieši virsū; satrūkušies vīri rāva savus kustoņus sāņus, lai svešā jātnieka dulluma pēc nenotiktu nelaime. Jatils atvēzējās ar grožu galu, bet netrāpīja. Raida nepaspēja atķert, kas īsti notiek, kad svešinieka apmetņa pie- mirkušais stūris cirtās pret viņas zirga purnu, un dūlais satrūk- damies gandrīz izmeta meiteni no segliem. Jātnieks aizauļoja tālāk kā rēgs, palsnējām stērbelēm pret nakts tumsu plandot.

Tam prātiņš izklīdis! - kliedza Birtens. - īsgalvs, ka tevi Jods un Veļumāte! Kas viņu triec kā tādu sirenieku!

Jatils un Dairis tīri kā durstījās mesties neprātim pēdās, bet Vareķa uzbļāviens viņus savaldīja.

Mierā, zeņķi! Ne te grumšinam atpakaļ gāzties, kad nelaime acu priekšā. Ātrāk! - auroja kalējs un uzšāva zirgam ar grožu galiem. - Nav labi! Ātrāk pie Dauģera!

Jātnieki, īgni murdēdami, izkārtojās uz taka un turpināja ceļu. Jau varēja saredzēt Dauģera sētas pusvērtos vārtus un iekšpusē kustošo saimi. Pēkšņi, neredzamas rokas rauti, vārti atšāvās plati vaļā.

Laukā izaulekšoja pieci jātnieki un, nikni kliegdami, strauji devās pretī Vareķa saimes trapai. Ļaundari, sirenieki! Māmuļas kāvēji, stāviet! - brēca izmisusi rīkle, kurā varēja pazīt Dauģera balsi. - Izraušu melnās sirdis, suņiem izbarošu!

Kā nikni murdošs mākonis pretī gāzās jātnieku pūlis, un varbūt vien mirklis pietrūka, lai satrakotā puiša šķēps ietriektos Vareķim sānos. Taču Madža, pa gabalu samanījusi auksti paspīdam pīķgala plienu, skaļi iekliedzās. Atpazinis sievietes balsi, pirmais jātnieks tik strauji pievilka grožus, ka zirgs uzrāvās pakaļkājās.

- Kas jāj? - tā bija Uļģa, Dauģera tēva spalgā balss.

- Vareķis ar saimi! - kalējs atsaucās un paslēja lāpu.

- Arvai sastapāt tos? - sētas ļaudis apstāja apkārt.

Bija viens. Viens pats uz laba zirga. Triecās kā prātā izklīdis. Nezinājām, ka viņa dzenat.

Kādu ļaundarim veicis, ko sirojis?

Māmuļu, manu māmuļu… - Dauģers elsoja. - Kā suni pār​cirta!

Veidu sacirta, sudrabu aiznesa, labajai klētij uguni pielika, - kunkstēja Uļģis. - Mūs'jauno māsiņu ar zirgu pārjāja. Sākumā neviens i neatķēra, ka sirenieks bijis, metās dzēst, tik tad māsu un māti uzgāja guļam… Viens pats, sakāt? Dzīsimies, vīri, kazi, sadzīsim! Lai meitas iet sētā Naruti raudzīt, varbūt būs dzīvo​tāja…

- Puiši, metiet nost spaņģus, - sauca Vareķis. - Būtum zinājuši, ka nevis ar uguni, bet ar Jaunu sirenieku jācīkstas, būtum dzinklojušies kā klājas. Nu par vēlu šautras un zobiņus meklēt, dzīsim

tāpat.

Elmed, - Raida, raisīdama no segliem spaņģi, ātri teica. - Savāc tos un jāj atpakaļ uz sētu, saki Lušei, ka Dauģera jaun- māsiņa zirga pārjāta, lai ņem savu zāļu pinteni un dodas turp. Palīdzi viņai seglos tikt, jājiet abas vienā zirgā.

- Un tu? - bailīgi prasīja Elmede. - Bail vienai…

- Tad jājiet abas ar Madžu. Es dzīšos līdzi vīriem.

Vairs neklausīdamās abu meitu žēlabās, Raida paskubināja zirgu un pazuda tumsā nopakaļ pārējiem.

Jājēju trapa laida aulēkšos, paļaujoties uz zirgu maņu jaust ceļu. Gar ausīm šalca koku un krūmu lapotnes, Vareķa lāpa priekšā sarkani zvīļoja. Vējš kā bezprātā trenca pelēcīgi vil- lainos padebešus pāri zvaigžņu izmargotai dangai. Raida ātri panāca tēvu.

Kam negāji sētā? - Vareķis pusdusmīgi sēca, dedzīgām acīm meitai mirkli uzmezdams. Neģērbta, nedzinklota - ko sireniekam padarīsi? Būtu jel pie Narutes palikusi, i tava ziņa noderētu, tak nē - viņa tev svešinieka dzīsies! Tavu nerimtu meitu!

-Arvai tu meties sētā slimo kāju auklēt? Tāpat bez šautru, bez zobiņa un šķēpa. Es sava tēva meita, nepazini? - Raida atsauca pretī, iepliķēja savu dūlo un izrāvās tēvam pa priekšu. Sirds krūtīs dauzījās kā aiz atslēgas likts vaņģinieks. Viss maigums, visi sapņi bija kā tīnes dubenā, kā upes atvarā nogrimuši. Ak, kādam gan neģēlim vajadzēja būt, kādam ļaunsirdim, lai pāris sudraba riekšu dēļ gandētu dzīvības, laistu uguni goda ļaužu sētas klētī! Tādam dvaša melna grēka pilna, kā odžu indes. Šķita, ka naids pātago ādu; Dauģers no nemīlama precinieka kļuva par brāli, Narute - īsto māsu, kuru ciešanas jāatriebj kaut kailām rokām, kaut šiem pašiem pirkstiem neģēļa acis jāizrauj, melnā sirds jāpamet postītās sētas suņiem. Satrakots pulss plosīja meitenes dzīslas, prātā griezās viena pati doma - atriebt, atriebt Dauģera māmuļas un Narutes asinis.

Trapa bez vārda teikšanas sadalījās, - vieni nogriezās uz nīco pārceltuvi, otri devās tālāk pa ceļu, kas izveda uz pilsētu, uz Ģērdas vārtiem. Otrajos bija Dauģers, Uļģis ar dui saviem puišiem, Vareķis un Raida.

Tas viņu godaprāts, tā viņu saticība! - ņirgājās Dauģers, pieturēdams zirgu un kāsēdams no straujajā jājienā izsusētā kakla. - Tā viņu Dievam tīkamā dzīvošana?..

- Arvai nu dižsētas ļaužs tādās begarba gaitās ietu? - kalējs, par spīti sīvajām sāpēm kājā, visu laiku cieši turējies Dauģeram blaku, lika zirgam pēc straujā rikša pāriet solī.

- Arvai zinu? - nikni urstēja jaunais vīrs. - Tik ļauna gaita! Tu nevied? Dziru Poša sētā pērn tāpat bij laupīts un sirots tik klusu, kā kad pele tecējusi. Suņi pārcirsti, ne ierieties nespējuši, Poša dēlam plecs pamaitāts. Viss tēvu sudrabs prom, bet ādas un vaski neaiztikti. Dzird, ka citur arī tāda pati ziņa. Un katrreiz nelaikā, bargumā… Šonakt māmuļa ar jaunmāsiņu sievu klētī… Man modrs miegs, bet nedzirdēju… Eek! - Dauģers iebļāvās un ar jaunu sparu metās uz priekšu, kur pret zvaigžņaino ziemeļpuses dangu melnēja pilsētas žogs. Uļģis turējās dēla pēdās, šņākdams naidā kā satracināts meža lops. Raida paskubināja zirgu, lai neatpaliktu, to daiīja arī Vareķis, un sāpju izspiesti sviedri rasināja viņa pieri un padeguni.

Apjājušas dižsētas žogu, abas maģās trapas satikās. Pasvīdu- šajā gaismiņā jau varēja labi saredzēt citcita sejas - nošķiestas dubļiem, bezspēka dusmu saviebtas. Dauģers bija pelēki bāls, biezā, rūsganā bārda un mati salipuši netīrās šķieznās. Sakniebtā mute apkaltuši tumšām asiņu krevelēm no niknumā sakostām lūpām. Vareķa patumšā seja piesarkusi pārvarīgās sāpēs. Dauģera tēvs kaulainajā saujā žņaudzīja šķēpa kātu. Raldas basās kājas bija kāpšļu nobrāztas, svārku auklas karājās gar zirga sāniem. Apkārt valdīja klusums, ko pārtrauca vien nakts nelaika satrūcinātu, gaismas iedrošinātu putnu balsis. No Vindas kāpa migla un klājās pāri pilsētai, itin kā aizstāvēdama.

Tad viss par velti? - niknuma un veltīgo meklējumu izgur- dinātais Dauģers drūmi teica, laizdams acis pāri abu saimju vīriem un maliņā stāvošai Raldai. - Viņi var sirot mūsu sētas, dedzināt mūsu klētis, kaut mūsu mātes un tad tverties aiz droša žoga un skaitīt salaupīto. Tāda ir mierā dzīvošana pēc viņu Dieva likumiem? Nebūs! Ja viņiem īsa atmiņa, tad man vēl īsāka, toties zobins garu garais. Saukšu kopā lielu trapu, apdzinklotu līdz zobiem, un izkaušu visus! Tāda būs mana tiesa par mā​muļu, māsiņu un tēvu sudrabu! - viņš pacēla dūri pret dižsētas vārtiem.

Ko tu kausi, Dauģer? Kam tiesu turēsi? - Raida iesaucās. - Manas, tēva un saimes acis redzēja vienu vīru. Vienu neģēli, ne pilsētas sirenieku trapu. Vai zini, kas viņš, no kurienes? Arvai dēļ viena nelieta simtus kausi?

- Es viņu starp simta atradīšu, - Dauģers rēca, dūrēm pa seglu loku dauzīdams. - Izpurināšu visas somas un lādes. Pie dižsētas tēva jāšu, lai meklē savā saimē. Pie pils tēva, kas mūs pie kristīgās mīlestības krusta kunga kājām locīja! Tu, Raida, viņa godaprātu izsenis daudzini, svešā vīzē savu mēli loki! Tu tāpat, Vareķ! Tad līdzat man tiesu meklēt, begarba sirenieku rokā dot! Arvai ne taisnību paužu?

- Ja tu man prasi, tad… - iesāka Raida, bet Uļģis viņu pārtrauca. - Griežam zirgus uz sētām, aicināja satrakojušās puiša tēvs. - Nav ko te tukšu vēru priekšā kā ķēmiem dižoties. Ar lielu gaismu jāsim atpakaļ un prasīsim tiesu. Tu, Vareķ, nāksi līdz?

Kalējs pamāja, un jātnieki cits aiz cita devās prom no dižsētas vārtiem. No nemizotiem baļķiem saslietajā tornītī pie svētās Ģertrūdes vārtiem stāvošais sargs atviegloti nopūtās un izlaida trauksmes pūšamo ragu no rokas. Cik briesmīgi izskatījās satrakotie kūri! Tīrā baismu nakts: vispirms vientuļš jājējs kā spoks zibens gaismā, pēc tam niknumā rēcošu pagānu pūlis. Cik labi, ka aust gaisma…

VIII BĒRU SAGŠAS KARA SVĀRKI

Saullēkta stunda Uļģa sētas sievas apkopa mirušo māmuļu un sasēja sacirsto miesu baltiem autiem, bet Luše sēdēja pirtiņā pie ievainotās meitenes. Narutei bija samežģīts celis, dziļas, pakavas cirstas vainas slaunā un smags situms galvā. Luše lika Elmedei stingri saņemt ievainoto ap pleciem un viduci un ievilka mežģīto pantu tik aši, ka Narutes sāpju brēciens pārtrūka pusē. Dziedniece uzklāja celim biezu, izmīcītu mālu kārtu, tai pāri sasēja pakuldrānas stērbeli. Pēc tam Luše smalki saberza kaltētus pērno rāmuļu un pelēņu ziedus un uzkaisīja mīkstajā, baltajā miesā iecirstajām brūcēm, pārklāja tās ar zosu taukos samērcētu mīkstu lupatiņu un viegli apsaitēja. Tūkumam virs auss pielika saltā, sāļā ūdenī mērcētu drānu. Narutes gaužie kunksti pārgāja smalkā smilkstienā, pār vaigiem lija asaras - tikai tagad Dauģera jaunmāsiņa sāka apjaust notikušo. Meitene žēli sauca māti, kuras dziestošās miesas atdusējās uz platiem, steķiem pārliktiem galdiem un tika postas pēdējai gaitai.

Elmede tupēja zemē un trīcēdama glaudīja viņas zeltraudo matu apsegtos plecus, bikli piespiezdama tos pirts klonam ikreiz, kad Narute gribēja rauties augšā.

- Turi miera, meitiņ! - Luše maigi teica. - Māmuļa jau Dieviņa klēpī, Laimasmāte viņu dzirdina no ausaina kausa. Nesauc atpakaļ, nelej asaras, nemircini viņas goda drānas, nedari dvēselei gauži!

Arvai pagalmā kādu redz, arvai visi māmuļu vāķī? Lai atnes kādu čubu maisu, ko lāviņā paklāt! Tu klausies manī, arvai savā mazā prātā klīsti? - to viņa prasīja Elmedei.

Skuķe vēl biīdi tupēja kā sastingusi, glaudīdama Narutes matus kā nopļautu labības vālu, tad

uzslējās un izsteberēja laukā. Pirtiņā palika pavisam klusu. Narutes mokās valdītie šņuksti mijās ar Lušes elpas klusajiem sēcieniem. Pēc biītiņa pirts palika tumša - uz sliekšņa stāvēja sētas meita Lule ar čabošu maisu rokās. Lules vaigi bija saberzti sarkanstripaini, acu plaksti biezi piepampuši. Aiz muguras tai snaikstījās Elmede. Luše parīkoja likt maisu uz lāvas, un pa trim viņas viegli pacēla ievainoto meiteni un noguldīja sačubinātajā dusasvietā. Pagalvī saritināja mīksti villaiņu aitādiņu.

Luše pastūma Luli uz durvju pusi, vēlēdama atnest vārāmpodu; pēcāk sabērusi podā saberztus vijgriežu ziedus un saltmētras lapas, viņa lika tās sasautēt uz pavarda karstajiem ak​meņiem.

Kad Narute, iedzērusi zāļu sautējumu, kļuva miegaina, pirtī ienāca Dauģers. Viņš bija noberzis un noskalojis dubļus, apvilcis tīras drānas, apjozis apkaltu taura ādas jostu.

- Pagalbsi māsiņu, kaimiņmāt? - vīrs prasīja, grūti kustinādams kreveļu savilktās lūpas. - Arvai tik smagas vainas, ka māmuļai blakus jāgulda…

- Rimsties, Dauģer, nelaimi piesaukt. Narute jauna, dzīvības spēku daudz. Ceļa pantu ievilku, slaunas brūces drīz sadzīs. Galva gan smagi sasista, kaut kauli veseli. Būs jāpaliek guļā ilgas dienas.

Kādai meitai pie Narutes dien un nakti jābūt, ka nelaikā nepieceļas, kamēr vārgums pāriet, lai galvu nepamaitā.

Dauģers noliecās pie iesnaudušās meitenes. Niknuma samieg- tās acis atmaiga, lielā roka bailīgi noglauda truslo pleciņu, pieskārās sāpju sviedru norasotajai pierei, vaigam ar nožuvušo asaru plankumiem.

Ej, Dauģer, ej, neskaties tik cieti, netraucē dusu, - klusām teica Luše, pievilkdama tuvāk sēdamo bluķīti. - Šodien pati pie Narutes palikšu, ej meklēt tiesu! Bargi prasi, atlaidas nedod, lai kas arī sirenieks nebūtu… - vecās sievas skatiens kļuva ass kā zobiņa pliens. Kā saldama, viņa pastiepās pēc klonā nomestās vīkales, aptina to ap pleciem un paslēpa zem nātnā auduma rokas. - Lai pirtsdurvis paliek vaļā, lai nāk saulīte iekšā… Ej, Dauģer, māsiņai tagad tik miers un dusa līdzēs. Un tu, Elmed, jaj maja! Saki Raldai, lai atved vēl saišķi miega zālīšu, vakar​pusē vajadzēs.

Pavadījusi Elmedi, Lule gāja atpakaļ gar sirenicka laupīto drēbju klēti uz pajumu, ko lietus apdzēstā uguns gandrīz nebija skārusi.

Sētas saimniece Uļģa sieva Veida gulēja jau gandrīz saģērbta. Vaigs, no kura asinis bij jo rūpīgi noskalotas, vizēja balts kā laik- snes zieda lapa. Mūža vilktās rievas izlīdzinājušās; ja ne lielais, druknais augums, Veida izskatītos kā jauna skuķe, sievas goda drānas apvilkusi. Mīkstā balinātu linu krekla krūtis saspraustas trim saktām, divas kaltas tīrā sudrabā. Rūsgani melnais kroko- tais bruncis stiepās līdz puslieliem. Kājas resni notītas madarās krāsotām, spožu gredzelīšu cauraustām sietavām, ieautas dzeltenas teļādas kurpēs. Uļģa māsa vecava Vīksna un pēc sērgas par savējo pieņemtā brāļameita Antra lika ap nelaiķes apakšdelmiem bronzas lentiņu aproces, mauca pirkstos bronzas un sudraba gredzeļus. Paklausot saimnieka māsas mājienam, Lule izcēla no lādes baltu vilnas cepuri ar vakarzemes stikla kareļu un sudraba riņķīšu izšuvumu. Trīs sievietes rūpīgi uzlika to nelaiķei galvā, saudzīgi pabāžot zem cepures malām neizžuvušās matu šķipsnas.

- Ko Narute? - klusām, lai netraucētu mūža mierā ieslīgušo Veldas stāvu, prasīja Antra.

- Guļ… - Lule izspieda, cīstēdamās novaldīt brēcienu, kas par varītēm lauzās laukā. - Vareķa Luše pie viņas. Teica, būs dzīvotāja, tik ilgi mierā jāguļ. Un kungs… ko mūsu jaunais saimnieks?

Dauģers ko?

- Jāšot tiesu meklēt - murmināja vecava. - Sūtīja saukt visus mūsļaužu kaimiņus palīgā… Arvai prāta? Aplam… Arvai Veidu uzcels, no Veļu mātes smilšu cisām izraus? Vajag paša labās asinis sargāt - viens pats tēvam palicis. Lai apņem krietnu, stipru sievu, kas atnesīs dēlus. Ko Narute - kad izķeips no vainām, ij laimīga uz tautu sētu aiziet, kurš teit paliks? Brālis vecs, lai… Dauģeram jāpaliek!

- Arvai Dauģers tevi klausīs? - sīvi pasmīnēja Antra. - Kad jauns vīrs vecu sievu klausījis?

Tiesa… - bēdīgi novilka Vīksna, atkāpās soli atpakaļ un valguma aizmiglotām acīm apvērtēja nelaiķes grazni posto stāvu. - Uļģim teikšu, lūgtin lūgšos, lai vaidus neceļ. Cik vien mūs' bāliņsētu palicis, liec visas kopā, ir treju duču nesanāks ar visiem ārsētniekiem un dreļļiem.

- Akmeņu pilī vācenieku nebūs vairāk, bet pilsētā - vārguļi vien! - Antra cirta pretī. - Tādus Dauģers viens pats pusduci zemē noliek, ir pusspēka netērēdams.

- Kunga dēls varens vīrs,- Lule nostājās Antras pusē. - Trešās vasaras bulli pie ragiem notur kā nieka teķi. Lai tikai tiek tam sireniekam klāt - visu sudrabu izpurinās, āda vien paliks.

Dieniņ, dieniņ, kā nu sievieši mana dēla spēku un varu mēra,- māsai aiz muguras, pirms brīsniņa nemanīts ienācis, bilda vecais Uļģis. Vīra iesirmās pinkas bija miklas un savēlušās, bet mugurā bija itin jauns balinātu linu krekls ar stīvi iegulējušamies krunkām un stingri vērptas vilnas paslaunas. Nelīdzenā bārda visapkārt smakram un krekla priekša spīdēja no slapjuma, nolieta ar ūdeni, ķipi ar drebošu roku pie mutes ceļot. Uļģis paspēra grūtu soli un uzlika plaukstu uz Veldas saltā vaiga. Nelaiķes seju aptumšoja vīra mestā ēna, likās, mierpilnajā sejā ievelkas moku vaibsts.

Nu, beigušas esat?… - Uļģis uzrunāja visas trīs apklusušās sievietes, ne pie vienas tieši nevērsdamies. - Arvai mūsu mā​muļa gatava doties Aizsaules ceļā?

- Gatava… - Antras balss aizlūza. - Vēl tik graznā sedzenc jāuzliek, pēdējās saktas jāaizdara.

Tēvoc Uļģi, ko jūs lēmāt? Kad uz pilsētu jāsit? Es ar jums, es došos līdzi… Kopš bērna kājas Veidu par māmiņu turēju, Naruti - par māsu…

- Papriekš māti saposiet, tad runāsim,- Uļģis noņēma roku no sievas sejas, aši pieliecās un nomutēja dzeltenējo pieri zem baltās cepures. Vīksna ieelsās, piegrūda mutei priekšā cieti saņemto dūri; Lule, kā kad sēru zīmi no vecavas saņēmusi, skaļi ievaimanājās.

Antra negaidīja, kamēr abas, nelaiķes stāvu saudzīgi pacēlušas, apliks tai krāšņo, mēļo sedzeni, aizdarīs smagās saktas. Apņēmīgi izslaucījusi acis, meitene devās pakaļ tēvocim sauIes spodres pielietajā pagalma.

Vienaldzīgi savā pavasarīgajā līksmē pret cilvēku postu un bēdām, pašu mazās, ķērcīgās saimītes aprūpēdami, pagalmu pie- svilpoja strazdi. Pieneņu dzeltenajām ripām izraibotajās maura ieplaciņās spīdēja aizvadītās šaušalu nakts lietus atstātās paltis. Jauno lapiņu smaržu rūgtināja sūrs pārogļota koka smārds.

Zāles skupsnā pie vārtiem nomelnējušiem zobiem ņirdza zirga galvaskauss, ko sētas kungs Uļģis ar Dauģeru pēc senas paražas savlaik bija uzcēluši vārtu staba galā par sargu - vai nu ļaundara tīšuprāt notriekts, vai arī, nokritis, vārtus ar sparu vaļā grūžot. Tā nebij laba zīme,- ļaudis, garām iedami, vērsa skatus prom no tukšajiem acu dobumiem.

Labās klēts jumts bija pārvērties melnos nodeguļos. Krietna tiesa uz ārdīm uzkārto goda drēbju uguns sakapāta, izkusušie vaski uz grīdas izplūduši kvēpainās, sacietējušās lāmās. Apsviluši caunu un vāverādu saišķi mētājās pie klēts pakšiem, kā steigā nomesti. Tak smagās tīnes ar labākajām drānām bij veselas, un Uļģis naski snāja pie dēla, kurš, vākus atvāzis, cēla laukā brūnus, cieti šūtus vīru svārkus, briežādas un tauru ādas jostas ar zobiņu un dūču cilpām un šautru makstiņām. Paaudzēs krātās un nepatērētās kara drānas, dzinkļu siksnas, bronzas piecilpoti kājauti krājās kaudzē pagalma zīžainajā zālītē. Tām blaku sagūla no pārjūriešiem atcīkstētas un paškaltas dzelzs cepures, bronzas čūsku apvītas, tāpat vācenieku parauga dzelzspīti krekli, cimdi un apkakles. Dauģers, pieri dziļās krunkās savilcis, nepārgājušā niknumā sēcot, pievienoja dzinkļu krājumam dažus stopus, divējus garos zobiņus un saišķi zilgana pliena dūču ādas pīņu notītiem briežraga spaliem. Nākamā nesienā bija pusducis sķīdu - ādas apvilkts oškoks ar māzera bērza atsit- ņiem. Gaiķis - jaunpuisis, slaiks kā

lazda, svēlām riekstu brūnu- ma acīm - uz rokas kā malku atnesa pīķu klēpi un nometa pārējai mantai blakus. Ārsētnieks Akots nāca pāri pagalmam ar zemēm aplipušu lāpstu, tikko pabedījis ošājā aiz klēts abus pinkainos suņus - uzticamos sētas sargus. Dauģers, ne vārda nebilzdams, norādīja druknajam, basajam vīram uz drānu un ieroču krāvumu.

- Kas jās ar mums kopā? - Uļģis prasīja dēlam.

- Vareķis un Lūsiņš ar savējiem, tas ir droši,- tas atteica.

- Kampja ļaudis būtu gribētāji, Gaiķis saka, tik pats Kampis nevar attapt - arvai tiesas prasīt un ņemt, arvai gaidīt, līdz sire- nieks paša sētu laupīs. Dziru Posis jās viens pats, tam sētā vieni sievieši un jaunuļi, bet dēlam pēc tāda paša sirojuma un cīkstiņa gaudena roka, nevaid krampja dzinkļus turēt. Par citiem nezinu, Briģis nav atgriezies.

Es arī jāšu, Dauģer! - Antra, spīvi paceltu smakru, sānos iespiestām dūrītēm, nostājās brālēnam pretim.

- Tiešām tiesa, skuķi, bez tevis mums sirenieku nepārvarēt,- drūmi pasmējās sētas kunga dēls.

- Tikai Vareķis nepataps pa tavai rokai zobiņu izkalt, ko ceļmalas dadžiem lapas apkapāt.

- Aplam tu runā, Dauģer, bāliņ,- Antra pakampa šautru un, pirms vēl vīri paspēja atģist, kas viņai padomā, ar zibensašu vēzienu raidīja ieroci uz pagalma pretējo pusi, kur savas simts pēdas tālāk staltojās ziedos slīgstošas ievas stumbrs. īsais šķēps ar niknas kamenes dūcienu ieurbās kokā tik dziļi, ka tā arī palika. Gaiķis atzinīgi iesvilpās.

- Neesmu sliktāka par Vareķa Raidu,- meitene teica pieklusu- šajiem vīriem. - Man domāt, pret viņu nevienam no jums nekas nav iebilstams.

Kādam sajēgas ļaužam gan vajadzētu sētā palikt… ko nu Vīksna ar Luli vien,- ieminējās Uļģis, dēlā skatīdamies, taču tas pasmējās skarbu bezprieka smieklu.

- Lai nu būtu, tēv, lai Antra dzinklojas un jāj ar vīriem uz pi lsētu, arvai tas prāta darbs, arvai izklīdus doma. Tak viens rumpis zirgā vairāk, lai lielāka trapa šķistu. Tik vien mūsu, labiešu, šoviet, kā saujas tiesa, lai tad skuķes vaidu gaitās seko vīriem kā senlaikos.

Viens pēc otra, kā mēmā ritā, vīri liecās pie drānu un dzinkļu kaudzes, ņemdami svārkus, jostas un ieročus. Visi samauca pirkstos platus vairoggredzeļus, aptina delmus ādas siksnām, apņēma smagām aprocēm, sajoza brūnos kara svārkus, iemetināja cilpās zobiņus un dūčus. Uļģis padeva dēlam dzelzs cepuri ar vilnānu iekšpusi un dzelzpīto bezpiedurkņu kreklu. Otru dzelzs kreklu dabūja Akots. Pats Uļģis pāri brūnajiem svārkiem uzvilka īsu vēršādas kamzoli, galvā uzlika vāverastu apmalotu vēršādas cepuri.

Antra atsēja matus pakausī un apjoza siksnu ar dūci. Dauģers ar galvas mājienu norādīja meitenei uz dzelžu pinuma apkakli, kas aplikta noslīga pāri meitenīgajām krūtīm.

Uļģa saime bija teju gatava karagaitai uz pilsētu, kad pa vaļējiem vārtiem neseglota bēra mugurā ierikšoja saimesvīrs Bri- ģis. Plikās kājas spiedās pie lopiņa nosvīdušiem sāniem; arī paša krekls mirka sviedros.

Vairāk neviena nebūs, Dauģer! - Briģis teica. Likās - viņš jūtas vainīgs, ka dažu bāliņsētu ļaudis lēmuši palikt malā un ne- cīsties atriebt pašiem un kaimiņiem darīto postu.

- Lai tad paliek ar'… - Dauģers norūca. - Kad bitēs kāpt, tad valgs par īsu, kad medu ēst, tad vēders pašā laikā. Jāsim paši, kas esam. Goda lietai lielu trapu nevajag, ja cirsties, tad cirsties!

Kā atbildot viņa teiktajam, pagalmā iejāja bargi nodzinklojušies Vareķis, Birtens, Jatils, kalves vecākais māceklis Dairis un Raida. Viņiem uz pēdām sekoja Lūsiņa un Kampja vīri, kopā septiņi; kā pēdējais ieradās Dziru Posis - vidēja auguma, stiegrains, platiem pleciem un prāvu galvu gandrīz bez matiem. Jātniekiem aiz muguras tecēja divi puikas un meitēns, kam nebija vairāk par septiņām vasarām. Vecākais - Poša trīspadsmitgadīgais dēlēns Alnis - uzmeta dzalkstošu skatienu sētsvidū

palikušajiem dzinkļiem un ar baso, sabristo pēdu sirdīgi iespēra pa vārtu stabu, rīdams dusmu asaras, jo tēvs viņam liedza doties pārējiem līdzi.

Dauģers, bez kādas spriešanas kļuvis par mazā karapulka vadoni, noskatīja savu draudzi. Lai arī nelielā skaitā, tā izskatījās gana barga - visi bija dzinklojušies pēc sirdsapziņas. Vareķim pie jostas paša kalts zobins un dūcis, padusē šķēps, Birtenam bez zobiņa - dzelonīgi asu šautru saišķis, Jatilam plecā stops un bultnesis. Stopa gals rēgojās arī aiz Raldas pleca biezā vēršādas bezrocī. Kampis platajā plaukstā žmiedza kaujas cirvja kātu, Lū- siņam aiz muguras, šķērsin sasprausti, slējās veseli divi zobiņi.

- Kad bedīsiet māmuļu, Uļģi? - drūmi prasīja Vareķis. Saimes tēvs vēra muti atbildei, bet dēls viņu apsteidza.

- Tad, kad zināšu, kurš viņu kāvis, un pieduršu neģēli zemei kā traku vilku, lai māmuļas velis redz viņa asinis! - Dauģera balss drebēja aizturētā naidā.

IX VĀRTU SARGS JURGELS CEĻ TRAUKSMI

Kamēr Uļģa sētā sievas posās bērēm un vīri aukloja ciet kara svārkus, Vindovas pilsētiņa lēnām modās no naktsmiera. Līdz ar pirmajiem saules stariem Ģertrūdes vārtu sargs Jurgels, kuru joprojām purināja nakts rīta pusē pārdzīvotās šaušalas, nošļūca pa redeļu trepēm un aizelsies meimuroja uz pilsētvidu, kur blakus jaunceļamajam rātsnamam atradās birģermeistara, viņa godības Hinrika Vormsa māja, pirms gadiem pieciem būvēts skaužami smalks pildrežģa nams ar dēļu grīdām un veseliem diviem caurspīdīga stikla logiem. Tik prāvi stikla logi vēl bija tikai pilsētas bagātākā tirgotāja, konsula, naudas lādes glabātāja un Hanzas savienības vietējā padomnieka - Kerstancija Lūdemaņa - goda kambarim; melsa, ka istabā aitādu logu esot tikpat gaišs kā ārā un pat krietnā vakarpusē varot bez lampas gaismas negramstoties trāpīt ar karoti kopīgajā viras bļodā. Jurgels tādus brīnumus gan nekad nebija redzējis un citkārt būtu mīļuprāt pasukstījis - vai patiesi ir tā, kā ļaudis stāsta, taču šaireizē viņam nebija prātā ne stikla logi, ne citi bagātnieku greznumi.

Kamēr viņš nonāca galā, Vindova jau bija pamodusies,- ganu svilpieni un pātagas plīkšķi pavadīja uz ganībām dzenamo govju un cūku barus, būvlaukumā divi namdari asināja zāģus, sievietes sasaukdamās tecēja uz aku pēc ūdens, bet laukumā šīpus rātsnamam tirdzinieki saitēja vaļā vezumus.

Skaņi dziedāja gaiļi, un turpat lielās gātes malā vairāki suņi plēsās ap izmestajām iepriekšējā vakara maltītes atliekām.

Jurgela nonēsātie, slapjumā savilgušie apavi smagi noplak- šķēja uz koka dēļu ietnes, kas bija

pārmesta aizaugušam grāvītim, lai birģermeistars un viņa viesi varētu ietikt mājā, nesamēr- cējuši kājas. Sargs atgrūda miklumā sastīvējušo vilnas kapuci uz muguras, ar delnu norausa no pieres un sarainās padegunes sviedrus un pieklauvēja pie durvīm. Pirmais klauvējiens padevās pakluss un, tā kā neviens neatsaucās un durvis neatvēra, Jurgels klaudzināja aizvien skaļāk, beigās jau bungādams ar dūri, un rimās tikai tad, kad iekšpusē atskanēja nepacietīga sie​vietes balss.

- Dievs sodi, kas tur lauž mana kunga durvis!

- Taisi vaļā, tu nejēgas sieva! - Jurgels piespieda muti durvju šķirbai. - Man tūlīt, nekavējoties jārunā ar viņa godību birģer​meistaru!

Durvis ar skaļu čīkstu atvērās. Aiz augstā sliekšņa stāvēja birģermeistara kalpone Vilhelmīne, parasti gan saukta vienkārši par Mīni,- kārna sievele apšmulētā kreklā, tādos pašos brunčos un audekla aubē ar platu zemzoda lentu, kas, spriežot pēc paspurušā izšuvuma, kādreiz bija piederējusi viņas kundzei. Ar vienu roku sievele turēja uzņemtu un kulē sarauktu nātnā priekšauta malu, bet otra bija aplipuši ar mērcētiem graudiem,- acīmredzot negantā klauvēšana viņu bija iztraucējusi vistu ba​rošanas laikā.

- Pats esi nejēga,- kalpone diezgan augstprātīgi izmeta, pasvītrodama savu godpilno stāvokli pilsētas svarīgākā kunga namā pretī šim plukatam otrpus sliekšņa. - Viņa godība tikko piecēlies, bet kundze baro bērnu. Kas tev vajadzīgs no mana kunga tik agrā stundā?

Ne jau tev tas jāzina,- Jurgels nepacietīgi mīņājās. - Bet, ja apsoli, ka tūliņ pat pateiksi birģermeistara kungam, ka Ģertrūdes vārtu sargam ir gaužām svarīga un steidzama ziņa, tad atklāšu tev, ka…

- Nu, ko tad, ko tādu? - kalpones acīs iedegās ziņkāre.

Ka tu vari priecāties, ka šonakt pagāni nepārgrieza tavu ķērkstošo rīkli. Ej, ej ātrāk, viņa godībai jāzina, ka Vindovas iedzīvotāji vairs naktīs nevar gulēt droši.

Kalpones mute papletās kā vardei, un kārnais rumpis apmetās riņķī aši kā atspole. Jurgels mirkli padomāja, tad sekoja viņai patumšā priekšistabā, piesardzīgi laipodams apkārt melnbalti izrakstītam vilnas paklājam. Telpā oda pēc piedegušā piena, un cauri sienai varēja dzirdēt zīdaiņa ņerkstēšanu, kas jaucās ar attālām vistu klaigām. Gaisma ieplūda tikai caur plaši atvērtajām durvīm uz blakusistabu, kur nupat bija atslēģots logs. Viņam nācās pagaidīt labu brīdi, taču gaidīšana nevis nomierināja, bet satrauca vēl vairāk- vēl jaunībā izbrāķētais sakšu karakalps Jurgels nepavisam nebija drosulis un pilsētas vārtu sarga amatu bija pieņēmis tikai tamdēļ, ka vismaz desmit aizgājušo gadu laikā Vindovas apkaimē valdīja pilnīgs miers.

Nu, kas tev man sakāms? - dzedras balss iztrūcināts vēl vairāk, Jurgels gandrīz palēcās.

Slaucīdams rūsganas bārdas apņemto zodu parupjā dvielī, priekšistabā bija ienācis Vindovas birģermeistars Hinriks Vormss. Tik tiešām, pilsētas tēvs izskatījās kā tikko cēlies,- krekla saites karājās pāri nesajoztās tunikas krūtežai, garās audekla zeķes neatsietas un nošļukušas līdz ceļgaliem.

Prāvo degunu no pieres atdalīja padziļa rieva, tamdēļ izskatījās, ka zilganās acis, kas šķīla dusmu uguņus, palīdušas dziļi zem pieres. - Ko tu lauzies manā namā pašā rīta agrumā un baidi manus ļaudis? Runā, dienaszagli!

Jūsu godība… - nelaipnās uzņemšanas un pārdzīvoto baiļu satriektais Jurgels sagrābstīja saujā pār plecu nošļukušo kapuces galu, šoreiz apslaucīdams pilošo degunu. - Vindovai draud briesmas! Izgājušonakt īsi pirms rīta svīdas vesels pūlis kūru pagānu gribēja ielauzties pilsētā! Vesels bars… zirgos… un tik nejauki brēkdami, jūsu godība, kā pasprukuši elles suņi! Cik paspēju saredzēt, visi nobruņoti līdz zobiem… briesmīgi…

Vormss iepleta acis. Kūri? Brēkdami un līdz zobiem apbruņoti? Tādai negantībai bija grūti ticēt, jo, cik vien viņš spēja atcerēties - savus desmit gadus vai vēl vairāk - upmalas sētu ļaudis nebija

sagādājuši Vindovas pilsoņiem nekādas nopietnas raizes; sētu vecākie jeb tēvi veda uz pilsētu pārdošanai labību, saknes, sviestu, gaļu un ādas, vilnu un medu, nemaz nerunājot par gaužām vērtīgo vasku… Ja arī gadījās kādi strīdi, tad tikai par preču cenām un svaru, bet tos visus pa godam risināja, kā tas pieņemts kristīgu ļaužu vidū, jebšu tie visi… vai gandrīz visi bija kristīti un, lai arī no skata brīžam pamežonīgi un lecīgi, tomēr visumā prātīgi un godīgi.

Tev būs rādījies! Kazi, nevis modri sargā vārtus, bet snaud kā zirgs, kājās stāvēdams Hinriks Vormss drusku errīgi pa​vīpsnāja.

Tik tiešām tiesa, godība… tas ir,- es neesmu snaudis, pat ne acu pievēris, kur nu vēl tādā negaisā un pērkona laikā, kāds izgājšnakt bija, bet tiesa, ka vesels pulks kūru zirgos, zobiņus vicinādami, šonakt trakos auļos jādelēja gar pilsētas žogu šurpu turpu… un pie Ģertrūdes vārtiem par kaut ko apspriedās, tā es nopratu, kauč viņu pagānu mēli nesaprotu… - Jurgels bēra, gandnz vai aizrīdamies. - Tiesa, papriekš parādījās tas spoku jātnieks, godība…

Vormss drusku satrūkās un neviļus pārmeta krustu. Par spoku jātnieku viņš jau bija dzirdējis.

Pilsētnieki runāja, ka tas parādoties īpaši vētrainās negaisa naktīs; daži sargi bija manījuši kādu vīru milzu ātrumā auļojam gar pilsētas žogu gan upes, gan pils virzienā, bet jātnieks allažiņ pagaisa tumsā, pirms vēl kāds paspēja saskatīt ko vairāk par plīvojoša apmetņa apņemtu stāvu.

Stāsti tā, lai var ko saprast! - Hinriks Vormss apspieda pakrūtē uzvirmojušo trauksmīga nemiera sajūtu un atskatījās uz pavērtajām durvīm… aiz tām atskanēja apspiests troksnītis, kas izklausījās pēc žagām. - Tātad tev likās, ka redzi spoku…

- Nelikās, nepavisam nelikās, godība! - Jurgels sakrampēja abu roku pirkstus un piespieda pie krūtīm. - Bija tā… - Un viņš sīki un smalki stāstīja, ka pēc pusnakts, kad lielie pērkondārdi tikko piestājuši, bet lietus vēl ne īsti rimies, viņš cauri lietavu šņākoņai saklausījis tādu kā zirga pakavu dunu. Kādus mirkļus ausījies, lai noteiktu, no kuras puses dunoņa nāk, bet tad uzreiz lejā uz Dzirnavceļa, kas ved uz lejas, tas ir livoniešu, pārceltuvi, ordeņa dzirnavām un tālāk pa Vindas krastu uz Pasekstenes kūru sētām, samanījis kustam kaut ko tumšāku par lietaino nakti un mālainās grambās sabraukto ceļu. Šis kaut kas izrādījies jātnieks, proti, cilvēks zirga mugurā. Tik briesmīgi ātri jājis, ka zirga pakavu izšķaidītie dubļi gandrīz trāpījuši pašam sargam ģīmī!

- Un kur tad viņš palika, tas tavs spoks? - birģermeistars nepacietīgi noprasīja, pūlēdamies apvaldīt nejaukos šermuļus, ko mugurai pārdzina nelgas sarga muldēšana.

- Pa labi aizjāja, godība, pa labi! Garām Goldingenes lielceļam, uz Lopu vārtu pusi. Pazuda un izgaisa kā jau spoks. Dievs, sargi,- ari Jurgels mudīgi pārmeta krustu.

- Un kūri? Kad tad tu ieraudzīji kūrus?

Kāds laiciņš pagāja, godība, nezinu teikt, cik garš vai īss, kamēr es pārbīlī lūdzu Dievu, mūsu Kungu Jēzu un žēlīgo Jaunavu Mariju… svēto Ģertrūdi arīdzan… lai pasargā… Lietus bija beidzies, pamalē jau gaišāks tapa, man sirds ar' tā kā vieglāka, raugi…

- Kas man par tavu sirdsvieglumu, par lietu stāsti!

- Es jau stāstu… - Jurgels alpaini norija siekalas. Mute bija izsusējusi kā saulē turēta muca.

Kad nu varētu kādu siltalus malku, vai tad viņa godība nesaprot… - Un tad tālumā, no ganību puses, varēja dzirdēt negantu aurošanu. Dunēja, kā kad vesels ganāmpulks zirgu auļos trenktos tieši uz manu vārtu pusi. Pēc tam tai aurošanai pretī atkliedzās no pilsētas pārceltuves. No augšējās,- viņš piemetināja, kā kad nu Vormsa kungs nezinātu, kur atrodas viņa paša aprūpētā Vindovas pārceltuve. Un tad, godība, dzirdēju no abām pusēm brāžamies šurpu kā nelabos. Tieši pie maniem vārtiem, akurāt apakš torņa viss pulks sajāja kopā, vicināja dūres un lādējās… tā man likās, godība, jebšu es viņu pagānu mēli nezinu. Kāds desmits vīru, ja ne vairāk, un tiem pa vidu viens meitietis - vaļā matiem kā īstai raganai un,- grēks teikt, kur nu vēl redzēt, bet es tak tādā brīdī nevarēju turēt acis ciet

- pusplikiem stilbiem, zirgā sēž pa vīru modei… Viens no vīriem īsts milzenis… tas bij tas galvenais dūru vicinātājs, bet meitietis viņu tā kā mēģināja valdīt vai pierunāt. Un pēc tam visi aizjāja. Tā patiešām notika, godība!

- Un ko tad nepūti ragā, reiz bīstami ļaudis pie pilsētas vārtiem? - birģermeistars uzprasīja. Kazi no bailēm dvašu pazaudēji?

- Būtu jau pūtis, godība, bet tikko cēlu pie mutes, tā viņi visi aizjāja - sargs taisnojās.

- Savādas lietas, nudien… - Vormss uz brīdi iegrima domās un pakasīja kaklu zem spurainās bārdas. - Labi, ej! Ej, ej,- viņš sirdīgi izgrūda, redzēdams, ka Jurgels snaikstās uz pavērto durvju pusi, it kā kaut ko gaidīdams. „Patrieca kā blandoņas suni", Jurgels nīgri prātoja, slampādams pāris slieksnim un, sajuzdams no ķēķa puses plūstošo sildīta alus smaržu, kāri norija siekalas. „Par tādu ziņu… un pēc tādām bailēm, kas kristīgam cilvēkam vai sirdi sadzen papēžos… teikt, ne pilītes, ko mēli atveldzēt? Tāds lielkungs… ar visiem viņa glāžu logiem, tfu!"

Kamēr Jurgels, par spīti siltajiem saules stariem neganti drebinādamies, čāpoja uz savu būdu netālu no vārtiem un pūlējās atcerēties, vai kannā no vakariņām palicis kāds šļucieniņš vājā pateku alus, vēsts par saniknotu kūru karapūli, kas naktī gandrīz ielauzies pa Ģertrūdes vārtiem, izplatījās vairākos virzienos, un pilsēta iedūcās kā lāča smakas satraukts bišu aulis. Par to galvenokārt parūpējās birģermeistara kalpone Mīne; aizmirsusi barojamās vistas un savu graudiem aplipušo priekšautu, viņa iemetās sānieliņā, kur maiznieka sieva bēra mucā no lielās krāsns izgrābtos pelnus.

Kamēr Mīne atstāstīja, ko teicis Jurgels un ko viņai izdevies noklausīties no sarga un birģermeistara sa​runas, tīri kā saukta, ieliņā iegriezās maiznieka kaimiņiene kli​bā Magda, meklēdama noklīdušo zosi.

Padzirdējusi, ko stāsta Mīne, Magda vienā mirklī aizmirsa savu zosi, un, lai klausoties un taujājot klibā kāja tik ātri nenogurtu, ieāķēja stīvos pirkstus redeļžoga augšmalā. Trīs vistas korī vienmēr kladzina skaļāk par vienu, turklāt tērgātājas, pašām nemanot, bija izvirzījušās laukā no šķērsieliņas un pamazām tuvojās būvlaukumam, kur Magdas mazdēls Klauss, namdara māceklis, lielā kublā maisīja kaļķu javu un mīļuprāt meta darbu pie malas, lai noklausītos briesmīgos jaunumus, kas nu jau bija krietni izpušķoti. Stundas ceturksni vēlāk rātsnama būvlaukums jau murdēja kā skudru- pūznis; zirgupuisis pilsētas staļļos nosvieda mēslu dakšas, bur- audekla un vadmalas audēji pameta savas stelles, desu taisītāji ļāva pusskalotajām zarnām iešļūkt atpakaļ kublos, kurpnieka zellis, steigā piebakstījis virsādu zolei, cilpoja uz pilsētvidu, pat nenosējis nopiķoto skoteli; ikviens vindovietis, kurš jau bija padzirdējis gan par spoku jātnieku, gan līdz zobiem bruņojušos kūru karapūli, kam pa vidu jādelējušas kailas raganas ar vaļējiem matiem un ugunīgām acīm, steidzīgi laida šo vēsti tālāk jaunpienācējiem. Sievietes vaimanāja par draudošajām briesmām un, dusmīgi klaigādamas, sūtīja mājās satrauktos bērnus, kas savukārt, rimties nespēdami, raustīja no žogiem klūgas un latas un ar tām trenkāja no sētām pasprukušās vistas un Magdas blandīgo zosi. Tādu satraukumu neatcerējās pat vecākie pilsētas iedzīvotāji. Prātīgākie vīri neziņā - ticēt vai ne - raustīja plecus, bet daži jaunākie teicās būt gatavi ar šķēpiem un stopiem stāties pretī negantajiem pagāniem, kas laikam taču tikai izlikušies par godīgiem kristītiem, bet nu rāda savu īsto dabu.

Sen jau vajadzēja patriekt viņus no upmalas,- paslējis bālu, sārmā un ziepju šķīdumā mircinātu dūrīti, bļaustījās bārddzinis un kaulu ievilcējs Hinke, pa brīdim atskatījies uz tirgus vezumu pusi, kur druknas sievas un plecīgi vīri taisīja vaļā sviesta spannīšus, siera vāceles un krējuma kubliņus. - Vilkiem vilku daba, tā gan!

- Tu gan būsi īstais triecējs… - pasmīnēja ražena auguma vīrs, kam zem bieziem, uz pieres zemu apcirptiem salmu krāsas matiem spīvi mirdzēja tumšzilu acu pāris. - Gribētos redzēt, kā tu, ar savu sarūsējušo puenazi bruņojies, trieksi laukā kūru saimes no viņu pašu sētām uz livoniešu izlēņotās

zemes.

Būtu labāk paklusējis, kungs Pozingis! - Hinkem palīgā nāca jūrnieku naktsmītnes turētājs Vencels, mezdams visapkārt žurciski viltīgus skatienus. - Tā puse, kur jūsējais, ē-ē, šūpulis karājies, arī vēl nav pārtapusi par īsteni kristīgu zemi, stāsta, tur pagānu papilnam…

Pagudes jeb Pogezānijas kristītais prūsis Kaspers Pozingis, turīgs vīrs, kurš tirgojās gan ar linu audzētājiem Žemaitijā, gan audējiem Silēzijā un kura smalkajiem linaudekliem piekrautos vezumus gaidīja Hanzas savienības pilsētas no prūšu Elbingas līdz pašai Rīgai, Kursu ieskaitot, nicinoši nosprauslājās - plukata Vencels, kura labklājība balstījās uz Vindas ūdenī kristītu alu, jau nu nebūs tas, kam kāda daļa, vai Pozinga dzimta savās lūgšanās klusībā piesauc Jēzu vai Ukapirmu.

Vai zini ko, Vencel! Pakāpies uz savas būdas jumta, tik pieraugi, ka tas neiebrūk… un pablenz uz vakariem, tad ieraudzīsi gana daudz pagānu arī savu senču verzē. Šādu Kaspera Pozinga sakāmo dzirdot, Vencela ģīmis saverk- šķījās vel žurciskāk, bet tad viņu pie malas pastūma balta, apaļ- mīksta roka.

- Mums jāsaglabā miers. Nekādu strīdu brīdī, kad, iespējams, pilsētai patiesi draud briesmas.

Es teikšu, ka par notikušo jāziņo mūsu godātajiem ordeņa brāļiem,- pāri auklu un tauvu darbnīcas zeļļu galvām sparīgi sauca nupat atsteidzies cienīgais kuģinieks Ludvigs Veide. - Es jau runāju ar mūsu birģermeistaru, un viņš bez kavēšanās dosies lūgt viņu padomu un palīdzību, jo tik tiešām - kā jau minēja godājamais kungs Pozingis,- kūru sētas atrodas uz ordeņa zemes. Livoniešiem jādara viss, lai ne​pakļautu mūsu pilsoņus dzīvības briesmām.

Par kādām briesmām jūs runājat? - Kaspers Pozingis paraustīja plecus. - Viss, kas šorīt te dzirdēts, ir tikai baumas. Vie​nīgais, kas kaut ko it kā redzējis, ir pārbijies sargs, bet…

Kurš pats nepiesargās, to Dievs nesargā! - Ludvigs Veide pamācoši pacēla pirkstu, bet Kaspers Pozingis vīpsnādams iz​lauzās cauri pilsētnieku jūklim un devās prom.

Jā, kā tad, nudien! - Veidem piebalsoja pats Kerstancijs Lūdemans, druknais, melnbārdainais hanzietis un arī rātskungs, tērpies tik grezni, ka trūcīgākie pilsētnieki soli atkāpās, pabrīvē- dami ap šo kungu tik daudz telpas, lai nejauši nenobružātu viņa sarkanīgā vilnas samta kotardu, bagātīgi apšūtu caunādām, un - nedod, Dievs! - neuzmītu kunga Lūdemana sudrabsprādžotajām kurpēm, ko rotāja spīdīgas, sarkanas aukliņas. - Vindovas pilsoņi allaž ar prieku pakalpojuši Livonijas ordenim, nav skopojušies ar labumiem un palīdzību. Tad nu pienākusi nestunda, kad ordeņa brāļu zobiņi lai paceļas vindoviešu miesas veselības un dvēseles miera aizsargāšanai.

Viņa teikto pūlis uzņēma ar cieņpilniem piekrišanas saucieniem un tādām kā atvieglojuma nopūtām - galu galā nesen dibinātā pilsētnieku gvarde taču nav skolota nekādās kara mākslās, bet ar maiznieka, kurpnieka vai zivju tirgoņa aizkrāsnē ilgi gulējušu, aprūsējušu šķēpu stāties pretī kūriem, par kuru cīņas sparu un kaušanās māku pagātnē sacerētas baigas leģendas, ne​būtu nekāds prāta darbs.

Didriha Donstakena mājā satraucošā vēsts nokļuva pēc tam, kad būvlaukumā sanākušo pūli pamanīja viņa sieva Johanna, pagalmiņā purinādama un vēdinādama gultas drānas. Tomass ar tēvoci patlaban piebeidza brokastu putru, kad Johanna sev neparastā steigā ietecēja atpakaļ istabā un, nomurminājusi dažus vārdus, pamāja uz ielas pusi tik sparīgi, ka garo piedurkņu gali noplīvoja kā putna spārni.

- Kas tad nu? - Didrihs iesaucās. - Patiesi, varenas klaigas, kā kad būtu aizdegusies vistu kūts.

Tomas, dēls, iesim skatīties, kādi prieki vai bēdas piemeklējuši mūsu pilsoņus!

Tomasam nebija divreiz jāsaka. Puisis saraustīja zeķu saites, nogludināja žipona krokas un lieliem soļiem sekoja tēvocim. Pēc dažām minūtēm abi jau spiedās cauri pūlim. Tieši tobrīd savu pārliecības pilno uzrunu beidza godājamais Kerstancijs.

- Kas te notiek? Kas tad nu pēkšņi apdraud mūsu miesas veselību un dvēseles mieru? - pie

runātāja vērsās allažiņ jautrais un omulīgais tirgotājs Didrihs Donstakens. - Esi sveicināts, go​dājamais Kerstancij! Par ko ļaudis tā satraukušies?

Kamēr Ludvigs Veide, Kerstancijs Lūdemans un vēl savs pusducis pilsētnieku skaidroja labi gulējušajam un sātīgi pabrokastojušajam Donstakenam kopējā uztraukuma cēloni, Tomass, kam no aizmugures spiedās virsū netīkami smakojoša ģimenīte, pēc visa spriežot, ziepju vārītāji, apstulbis prātoja par puskailajām vai pat kailajām kūru raganām ar gariem, plīvojošiem matiem, ko zirgu mugurās pats savām acīm šonakt redzējis Ģertrūdes vārtu sargs Jurgels. Vai tiešām… vai tas gan varētu būt, ka viņu vidū bijusi arī Raida? Patiešām, viņa mēdza sēdēt seglos kā vīrietis, atsedzot kāju lielus… arī mati Raldai allaž bija vaļā un krāšņi plīvoja virs staltajiem pleciem… Lai Dievs pasarg, tāpat žēlastības pilnā Jaunava Marija! Vai tas varētu būt, ka meitene, ko viņš mīl un kuru jau ieguvis par savu, dara tik briesmīgas lietas?…

Tomass neomulīgi uzrāva plecus, svārstīdamies starp mīlestību un baiļpilnu netīksmi. Vienīgā iespēja, kā noskaidrot patiesību, būtu tūdaļ pat, nekavējoties doties uz ganībām pēc savas ābolainītes un jāt uz Raldas sētu. Bet ko teiks tēvocis? Tieši šodien tēvocis Didrihs gribēja rādīt Tomasam, cik daudz ogļu maisu, vilnas saiņu un zvērādu saišķu atrodas viņa noliktavā, un sagatavot šīs preces iekraušanai kuģī Ziemeļu zvaigzne, lai vēlākais pēc pāris nedēļām dotos uz Ķīli. Jā, un Tomasam - arī tā teica tēvocis Didrihs - būs jābrauc līdzi kā tirgotāja pārstāvim un jāpierauga, lai par preci saņemtu pareizu cenu. „Iespējams", bija solījis tēvocis, „Ziemeļu zvaigzne piestās arī Lībekā, un tu varēsi apraudzīt vecākus". Tomass pārvarēja vieglo nepatiku un piekrita,- neba kā liekēdim viņam dzīvot tēvoča namā, taču vispirms viņš gribēja noslēgt derības ar Raidu, lai meitene gaidītu viņu atpakaļ jau kā līgava. Un arī par derībām šajā pašā dienā viņš gribēja uzbilst tēvoci, bet nu…

Kamēr pilsētas laukumā vindovieši joprojām nevarēja rimties un atgriezties katrs pie sava darba un darīšanām, Vindovas birģermeistars Hinrihs Vormss, tagad jau kārtīgi un cienīgi saģērbies, stīvo veltās vilnas cepuri pārvilcis līdzeni nosukātajiem matiem, neliela, glīta zirdziņa mugurā tuvojās pils vārtu priekšā nolaistajam tiltam. Viņš tīšuprāt nejāja caur pilsētu, jo neparko negribēja nonākt satrauktā pūļa vidū, kas noteikti būtu prasījuši no viņa atbildes, padomus, rīcību un atbildību, bet, pa Ģertrūdes vārtiem izjājis, devās apkārt pa gājēju taku starp pilsētas žogu un lielo novadgrāvi. Tādai atbildībai, kas saistīta ar pilsētas aizstāvēšanu pret bruņotiem uzbrucējiem, Vormss nebija gatavs.

Visu citu - zemes un svēršanas nodevu, tāpat pļavu un ganību nomas maksas iekasēšanu, muitošanas lietas, kārtības nodrošināšanu, ielu un ar ordeni kopīgo ceļu uzturēšanu, jā, pat strīdiņu izšķiršanu un sodu spriešanu, kā to paredz bursprāke,- viņš bija gatavs darīt un aprūpēt, jo būt par birģermeistaru, kaut arī tik mazai pilsētiņai kā Vindova ar dažiem simtiem iedzīvotāju, glabāt lielo zīmogu un visu vārtu atslēgas Vormsam varen patika. Ja nu vienīgi žēl, ka viņš nevarēja lepni saukties par pašu pirmo pilsētas tēvu, kurš taču bija saņēmis pilsētas tiesību un privilēģiju rulli un pirmais uzkāris kaklā apsudraboto dzelzs ķēdi ar pilsētas vapeņa attēlu! Šis gods tika Frīderikam Lan- gem, kurš pirms pusotra gada aizgāja Dieva mierā, atstādams prāvu mantojumu, ko joprojām nekādi nevarēja sadalīt viņa triju meitu vīri… Vormss nopūtās. Arī viņam bija meita, astotajā gadā, bet, lai slavēts Dievs, pērn trešajā adventē piedzima arī dēls, nākamais Vormsu turības mantinieks. „Vajadzēs sasaukt rāti… pēc tam nekaitētu arī pilsoņu sapulce… tāpat jautājums par pilsētas gvardi reiz jāizrunā līdz galam, varbūt iecelt jaunu kapteini Veides dēla vietā? Kaut gan nē, Veide nebūs ar mieru, dikti jau grib savam dēlam vairāk goda, nekā tas pats spējīgs iegūt", birģermeistars steidzīgi risināja nepatīkamu domu. Tomēr papriekš jārunā ar ordeņa vīriem, ar pašu komtūru. Vai tad ne Vindovas konventa komtūrs pirms desmit vai vienpadsmit vasarām izlēņoja kūru dzimtām zemes gabalus Vindas krastā aiz pilsētas zemju robežām? Vai tad ne livoniešu brāļi saņēma pagānu sudraba zuteņus? Vai tad kūru tēvi tagad nav ordeņa vasaļi? Tamdēļ arī lai konvents tagad lemj, kā būt un ko

darīt… un, ja reiz par to runājam, tad beidzot pienācis laiks noskaidrot, kas tas par jātnieku, kuru pilsētnieki dēvē par spoku? Varbūt livonieši, Kristus bruņinieki būdami, zinās, ko darīt ar tādu nešķīstu garu… ja vien tas patiesi ir gars, nevis cilvēks ar miesu un asinīm,- viņš pārmeta krustu un steidzīgi nomurmināja Pater noster. Bet ja nu cilvēks? Tādā gadījumā - no kurienes viņš nāk un, vēl svarīgāk, kur paliek?

Vecais vārtnieks ielaida Vormsu bez garām runām un pasauca divus kalpus. Viens paveda sāņus birģermeistara zirdziņu un piesēja to salmiem piebirušā nojumē, otrs - gandrīz vēl puišelis pelēkā svārkā - ne visai godbijīgi aicināja pilsētas galvu kāpt augšā uz komtūra istabu, taču pēc brīža puikam no kājas nomuka izmītā čabata, un tas nometās tupus, lai apavu sakārtotu. Stīvi paslējis galvu, Vormss izlikās neredzam dažu pusbrāļu un kalpotāju ziņkāros skatienus, tāpat arī nedzirdam sačukstēšanos, ko apslāpēja smaga žvadzēšana - divi kalpi platā, ieapaļā, ar dēļiem izklātā renē ripināja cieši aizvākotu mučeli ar linsēklām sajauktu smalku smilti; tur iekšā valstījās divi vai trīs dzelzs ķēžu krekli - smilts noberza rūsu, sēklu taukā sula pasargāja no turpmākas rūsēšanas. Nācēju neizpratnē uzlūkoja arī gabaliņu tālāk stāvošs slaids jauneklis, kam kreisā roka bija ievilkta biezā ādas cimdā līdz pat elkonim, un pavecs, pelēkā svārkā ģērbies kuprainis.

Kaut kur tālāk, aiz pils izbūves stūra kāds iesaucās.

Ei, brāli Johannes, skatos, tu šogad stādi varen daudz pupu!

Tik tiešām tiesa, un es ceru ar Dieva palīgu ievākt bagātu ražu,- otrs atsaucās, bet viņu pārtrauca trešā, jauna un smējīga balss.

- Kazi, ievāksi arī, ja vien brālis Gotlībs nenošķīs pākstis, tikko būs labi aizmetušās.

Nogranda pamatīga smieklu brāzma, kam piebalsoja arī puika, beidzot ticis galā ar savu čabatu, un negribīgi pamāja Vorm- sam. Izslējies vēl stīvāk, birģermeistars, mazliet aizelsdamies, sekoja puikam, kurš knaši kātoja augšā pa kāpnēm.

Rēmekes Kristiāns savā torņistabā pašbrīd cēlās kājās no lūgšanu soliņa; viņa sejā viedās viegls ciešanu vaibsts, kāds raksturīgs cilvēkiem, kuri gadiem ilgi un pacietīgi cieš nepārejošas sāpes. Taču šo vaibstu pārmāca izbrīns; komtūrs un Vindovas birģermeistars parasti tikās pēc iepriekšējas vienošanās, un šā​dās reizēs abiem, kā pieņemts, sekoja viens vai vairāki pava​doņi.

Piedodiet par traucējumu, cildenais tēv komtūr,- Hinriks Vormss zemu paklanījās, ar labo plaukstu piespiezdams pie krūtīm sudrabotajā ķēdē iekārto amata zīmi. - Ceru, ka neatrāvu jūs no vērtīgām pārdomām vai pat mūsu Kunga pielūgšanas brīdī.

Kristiāns nolika uz galda lūgšanu grāmatu, laipni pamāja viesim uz vilkādas klātu sēdekli un apsēdās arī pats.

Esmu pārliecināts, kungs birģermeistar, ka vajadzība, kas jūs šajā rīta stundā atvedusi pie manis, ir tikpat nopietna, cik neatliekama.

- Tik tiešām, godātais tēv! Ir noticis kaut kas agrāk nebijis, vismaz manā laikā tādas lietas nav pieredzētas,- Vormss noklepojās. - Redziet, pagājušajā naktī… - un viņš pārstāstīja to, ko pats bija dzirdējis no vārtu sarga Jurgela, cenzdamies neko nepielikt klāt un arī neņemt nost.

Komtūrs Kristiāns klausījās, ne reizi nepārtraucot runātāju. Kad Vormss stāstīja par saniknoto kūru bara, staltā vīra pierē ievilkās dziļāka grumba nekā citkārt, bet, tikko viņš pieminēja spokaino jātnieku, Kristiāns asi sakustējās, gandrīz vai sarāvās, it kā viņa kauliem vai miesai cauri būtu izskrējusi spēja sāpe. …tāpēc pilsētnieki ir nopietni satraukušies, godātais tēv komtūr, un tālab esmu nācis pie jums pēc padoma un palīdzības, kas varētu rasties nepieciešama Vindovas un tās ļaužu drošībai,Vormss nobeidza.

Komtūra klēpī guļošās rokas neviļus savilkās dūrēs, tad viņš tās sakļāva kā lūgšanā, bet vilnas mantijas apņemtie pleci sa- duga, un lūpas kaut ko nedzirdami nomurmināja. Pēc brīža, joprojām neatlaizdams cieši saņemtos pirkstus, viņš ielūkojās birģermeistaram acīs ar tiešu, gandrīz uzstājīgu skatienu.

Sakiet, lūdzams, kas jūs vairāk uztrauc, kungs birģermeis- tar,- kūru savādā uzvedība vai jātnieka parādīšanās? Ja esmu jūs pareizi sapratis, šo rēgam līdzīgo vīru mūsu pilsētas iedzīvotāji sakās manījuši ari agrāk?

- Tik tiešām tā, godātais tēv, bet jūs taču negribat teikt, ka ticat rēgiem un spokiem? Vai tad mūsu aizstāve un sargātāja svētā Romas katoļu Baznīca… - Vormss samulsa, baidīdamies uztraukumā izgvelzt kādu ķecerību.

Baznīca nenoliedz garu parādīšanās iespējamību,- Kristiāns sāji pasmīnēja,- ja tāds bijis mūsu Kunga prāts. Taču es domāju, ka šis diezin vai ir tas gadījums… un nezināmais jātnieks,- jā, ticiet man, kungs birģermeistar, domāju, ka ļaudis nav ļāvušies acu apmānam,- ir ne tik vien ar miesu un asinīm, bet arī ļaunu prātu un grēku apkrautu dvēseli.

Hinriks Vormss uzlūkoja komtūru gluži satriekts. Baltā, mīkstā, ieroci nepazīstošā roka ar strupajiem nagiem pieķērās amata ķēdei, itin kā tā spētu viņu pasargāt no nelaimēm, kas grasījās sabrukt gan pār Vindovas pilsētu, gan augstā amata kungu pašu.

Tāpēc es sliecos domāt, ka kūri, kas izgājušajā naktī tik gauži sabaidīja jūsu vārtu sargu, nevis grasījās lauzties pilsētas vārtos, bet dzina pēdas noslēpumainajam jātniekam un, kā redzams, nesadzina,- komtūrs skumjā, bet pārliecinātā balsī nobeidza. - Tūlīt es sasaukšu kopā mūsu brāļus, un jūs vēlreiz atkārtosiet savu stāstu. Jā, jā, jūs pats, kungs birģermeistar, kaut gan… patiesi, vislabāk būtu, ja mūsu konventa brāļi to dzirdētu no aculiecinieka.

Viņš strauji piecēlās un izgāja no torņa telpas, Vormss sekoja. Piesardzīgi apgājuši kublu ar kaļķu javu un ķieģeļu kaudzītes, abi vīrieši pa dēļu tiltiņu nokļuva galerijā.

- Olaf! Olaf! Nu, kur tas zēns palicis? Olaf!

Zemāk atskanēja soļi, un iekšpagalmā ienāca divi vīri, ko pir- māk Vormss bija manījis pagalmā; viens bija kuprītis Stefans, otrs - staltais jauneklis rūpīgi sajoztā tunikā un kalsnu, vīrišķīgu seju,- pats jaunākais no Vindovas brāļiem Videntāles Ans- gars, steigā vilkdams no rokas biezo cimdu, ko lietoja, dresējot piekūnus.

- Vai tev kas vajadzīgs, godātais tēvs? - Ansgars jautāja, viegli paklanīdamies.

- Vai redzējāt to zēnu, Olafu? Sameklējiet viņu un nekavējoties atsūtiet pie manis, bet pēc tam sasauciet visus brāļus. Sa​kiet, ka es lūdzu visus sapulcēties zālē, mums jāapspriež ļoti svarīga lieta.

Tūlīt, tēvs! - Ansgars vēlreiz paklanījās, tad kareiviski izslējās un pazuda no redzesloka.

Stefans brīdi aizkavējās, un viņa augšup pavērstajās, grumbu tīklā iegrimušajās acīs komtūrs Kristiāns šķita pamanījis dīvainu izteiksmi, it kā pavecais, puskroplais vīrs zinātu vai vismaz nojaustu ko tādu… kaut ko tādu, par ko pašam Kristiānām nebija ne jausmas. Tad, smagnēji līgodams ķermeni, pazuda arī Stefans. Birģermeistars un komtūrs klusēdami stāvēja un gaidīja, kamēr aši, neskanīgi soļi liecināja, ka pelēkajā svārciņā tērptais zēns Olafs izvalkātajās čabatās aulekšo augša pa kapnem.

- Olaf, tu tūdaļ dosies uz pilsētu un sameklēsi… kā viņu sau​ca?

Jurgels, godātais tēv komtūr, viņš ir Ģertrūdes vārtu sargs,- Vormss žigli skaidroja, nespēdams atbrīvoties no sajūtas, ka staltais vīrs viņam blakus cīnās ar mokpilnām šaubām par kaut ko birģermeistaram nezināmu un tāpēc vēl vairāk bīstamu.

- Tātad tu sameklēsi sargu Jurgelu un tūdaļ pat vedīsi viņu šurp. Mēs vēlamies šo cilvēku sīki izjautāt par visu, ko viņš pagājušā naktī redzējis. Nekur lieki nekavējies un ne ar vienu citu nerunā,

vai tu mani saprati, Olaf?

Zēns pamāja, bet viņa nevienādi iedegušajā ģīmītī iegūla acīmredzama vilšanās. Izsprukt no pils mūriem un iekļūt pilsētas burzmā viņam bija rets prieks; tur bija tik daudz visādu ļaužu, un netrūka arī viņa vienaudžu, ar kuriem varēja patriekties, pagrūstīties un dažkārt pat saspēlēt bumbiņu spēli.

Nekur nekavēties, ne ar vienu nerunāt… tā tikai trūka! Un Olafs apņēmās tā sadrūkstīt sargu, lai tas, uz pili dodamies, ņemtu kājas pār pleciem, bet viņš pats brīsniņu atpaliks, kaut tikdaudz, lai kārtīgi padzertos no pilsētas akas.

Tikmēr Rēmekes Kristiāns ieveda Vindovas birģermeistaru zālē, kur cauri šaurajiem logiem ieplūstošā blāvā gaisma ļāva saskatīt garu, līdz spīdumam noberztu galdu un ādām apvilktus sēdekļus.

Komtūrs norādīja viesim uz solu pa kreisi no sava augstā amata krēsla galda galā, pēc tam apsēdās arī pats; kopā saņemtās rokas uz galda tumši spīdīgās virsmas izskatījās zil​gani bālas.

Augstie griesti atbalsoja katru skaņu, bet krēsla pavilkšana pa grīdu izklausījās kā pērkondārds un sabalsojās ar sešu Vindovas livoniešu smagajiem soļiem. Cits pēc cita tie sanāca zālē un ieņēma jau iepriekšzināmas vietas garā galda abās pusēs. Pats pirmais pie komtūra labās rokas apsēdās brālis Konrāds Reinholds no Rīzenfelzas, konventa šefers, kurš ne vien rūpējās par tirdzniecību ar pilī uzkrāto labību, sālīto gaļu, vilnu un vasku, bet bija arī izslavēts stopšāvis, neliela auguma, bet plecīgs un kustībās izveicīgs; apaļo galvu kā kruzuļota cepure apņēma drusku nelīdzeni apcirpti, sīkcirtaini brūni mati, kas pie ausīm pārgāja vēl cirtainākā bārdiņā. Rīzenfelzas Konrāda acis, zeltainbrūnas kā nobriedušas ozolzīles, jautājoši uzlūkoja komtū- ru un viņa drūmi klusējošo viesi.

Mēmais jautājums nesaņēma nekādu atbildi, tāpēc bruņinieks mierīgi sakrustoja rokas pār platajām krūtīm un, gaidot, kas notiks tālāk, atslīga pret atzveltni. Blakus Konrādam vietu ieņēma kaulainais un izstīdzējušais brālis Gotlībs - vīrs trīsdesmito gadu vidū; baltās, ne visai tīrās tunikas piedurknes viņam kā allaž bija par īsām un atsedza tumšām spalvām noaugušus delmus un stūrainas dūres.

Gotlība garenais, sīkām dzimumzīmītēm nosētais ģīmis ap skrimšļaino degunu bija savilcies neapmierinātības vaibstā, jo jaunā Ans- gara aicinājums bija atrāvis viņu no brokastīm, taču brokastis Gotlībam bija vissvarīgākā ēdienreize - tik daudz stundu pagājis kopš vakariņām, un pa vidu vēl agrā rīta garās lūgšanas… turklāt šis vīrs īsti paēdis brokastis jutās tikai tad, kad pusbrālis, kurš apkalpoja pie galda, aplaimoja viņu ar otru taukiem aizdarītās putras porciju. Tāpēc brālis Gotlībs, savu aizvainojumu pauzdams, sagrieza stāvo plecu tā, lai ne ar acs kaktiņu neredzētu Videntāles Ansgaru, kā vainas dēļ viņam vēderā palicis tukšums. Taču jaunais bruņinieks, kura sejā vēl nebija ne miņas no bārdas un šauros vaigus rotāja divdesmitgadnieka veselīgais sārtums, pat neievēroja vecākā brāļa sašutumu; jaunekļa pelēko acu skatiens, vērīgs kā viņa mīluļiem medību piekūniem, lēni slīdēja no sejas uz seju, pūloties sajaust, kāda iemesla dēļ kom​tūrs viņus tik pēkšņi sasaucis kopā.

Ansgaram iepretī galda otrā pusē krēslā iezvila livonietis Arno Beršovs. Katru viņa kustību pavadīja klusa bruņukrekla žvadzēšana, jo, būdams uzticīgs savam paradumam, ar ko pats atklāti lepojās, brālis Beršovs četrpadsmit mārciņas smago bez- piedurkņu važiņkreklu valkāja katru dienu.

Zaļganās lūša acis grīni spīdēja no tumšajiem dobuļiem, bet augsto pieri līdz pat uzacīm sedza balta vilnas kapuce. Arī viņš, tāpat kā Ansgars, ar skatienu nomērīja visus pie galda sēdētājus, mirkli ilgāk pakavēdamies pie birģermeistara Vormsa, kurš nekā nespēja apslēpt neomulīgo jutoņu. Beršovs gandrīz nemanāmi pasmīnēja, tad nolaida acis un sāka pētīt savas uz galda saņemtās rokas - vēl prāvākas nekā brālim Gotlībam, ar riekstu čaumalām līdzīgiem, apaļi izliektiem nagiem. Turpretī Kuniberts Ulzens likās tīri vai aplaimots par šādu pēkšņu un iepriekš neplānotu brāļu kopāsanākšanu ārpus lūgšanām kapelā. Viņa sārtā, rūpīgi skūtā seja atgādināja pilnu mēnesi, uzrauktā deguna nāsis vēl platākas vērsa līksms smaids, bet zoda bedrītē vīdēja sīks tauku piliens. Brālis Kuniberts viegli uzgūla galda malai un atspieda zodu plaukstā, kuras pirksti bija apaļīgi kā labi pildītas desiņas.

Pēdējo brīvo vietu starp Kunibertu un birģermeistaru Vormsu ieņēma pats vecākais Vindovas livonietis - Adelsbergas Eber- hards, kuram jau tuvojās piecdesmitais gads un kurš Rēmekes Kristiānā prombūtnē ieņēma pilskomtūra vietu. Viņa brūngano, daudzām krunciņām izvagoto seju labajā pusē izķēmoja plata, bālgana, zobena cirsta rēta, kas sākās vaigu kaula virsotnē un nozuda iesirmas bārdas apņemtajā pazodē, liecinot par brāļa Eberharda cīniņiem un kaujām bagāto pagātni tāpat kā kreisā roka, kam trūka mazā pirkstiņa un zeltneša pirmā posma; tos viņš zaudēja pirms piecpadsmit gadiem, kad Livonijas ordeņa mestrs Fītinghofs veda savus ļaudis karagājienā uz Kauņas pili Lietuvā. Cīniņš bija briesmīgs, apkautos nevarēja ne saskaitīt, un leišu karalis Konstantīns kļuva par vaņģinieku, bet vēl pirms tam, cērtoties ar leišu bruņinieku, Eberharda vairogs ieplīsa, un leiša asais zobins nošķēla pirkstus tik špetni kā bārdas nazis… Lai gan vātis sadzija labi, tomēr slēpta satraukuma brīžos tās sāka niezēt; arī tagad brāļa Eberharda veselā roka ik pa brīdim paberzēja kroplo.

Konventa zālē iestājās klusums; biezās durvis uz galeriju bija cieši aizvērtas, un iekšpusē neieplūda neviena ārpasaules ska​ņa. Komtūrs tikko dzirdami nopūtās un pacēla galvu.

- Godātie brāļi livonieši, cildenie mūsu Kunga Kristus bruņinieki! Esmu saucis jūs kopā, lai darītu jums zināmu savādu vēsti, ko man šajā rītā atnesis mūsu mīļās Vindovas pilsētas galva, godājamais birģermeistars kungs Vormss. - Kristiāns pārlaida pētīgu skatienu sešām daudzus gadus pazīstamām sejām, kas nogaidoši vērās viņam pretī. - Raugi, kungu Vormsu, tāpat mūsu pilsētas Vindovas pilsoņus pārņēmis liels satraukums, jo izgājušajā naktī viens no pilsētas vārtu sargiem novērojis dīvainas lietas - pa Dzirnavceļa dambi Ģertrūdes vārtiem tuvojies un garām pajājis… pajājis kāds svešinieks, bet kādu laiciņu vēlāk pie tiem pašiem vārtiem no divām pusēm sajājis liels pulks kūru; kā apgalvo vārtu sargs, kūri bijuši saniknoti un bruņoti…

Uz šiem komtūra vārdiem līdz tam rimti klusējušie bruņinieki reaģēja katrs savādāk: Rīzenfelzas Konrāda spurainās uzacis izbrīnā parāvās uz augšu, kā tiekdamās savienoties ar brūnajām sprogām, brālis Gotlībs skaņi, bezmaz zirdziski nosprauslājās, jaunais Ansgars savilka lūpas kā uz svilpošanu.

Brāļa Kuniber- ta smaids pārvērtās neizpratnes vaibstā, bet vecais Eberhards dobji ieklepojās un sāka berzēt pirkstu strupuļus vēl enerģiskāk. Vienīgi Arno Beršovs palika nekustīgs, un viņa dzeltenīgo acu skatiens turējās kā pielipis komtūra sejai.

Godātie brāļi, esmu pārliecināts, ka jūs tieši tāpat kā es esat gaužām pārsteigti par šādu mūsu kūru vasaļu uzvedību… protams, ciktāl ir patiess - un to man negribētos apšaubīt - kunga birģermeistara stāstījums par to, ko viņam savukārt sacījis minētais sargs. Es devu rīkojumu sameklēt sargu, vārdā Jurgels, un atvest viņu uz šejieni, lai ikkatrs no mums varētu viņu iztaujāt. Tomēr, brāļi Kristiāns dziļi ievilka elpu un paberzēja pieri,- pie patiesas pagājušās nakts notikumu ainas mēs nonāksim tikai tad, ja aplūkosim to no visām pusēm. Un, proti, manuprāt pienācis brīdis, kad mums jārunā par parādību, ko mūsu pilsē​tas iedzīvotāji dēvē par spoku jātnieku…

Brāļa Konrāda uzacis nu izskatījās pēc saraina vaļņa, acis pie- miedzās, mute pavērās, tomēr viņš novaldījās, neko nesacījis. Kuniberts nedroši iesmējās, Gotlībs pārkrustījās. Videntāles Ansgara acis iedzirkstījās, vaigi pietvīka vēl sārtāki, bet brālis Beršovs kaut ko nomurmināja, kas izklausījās kā „māņi un muļķības". Lai cik klusa bija šī murmināšana, to bija saklausījis gan komtūrs galda galā, gan viņam blakus sēdošais birģermeistars Vormss. Pēdējais neveikli sarosījās savā krēslā un uzmeta lūdzošu skatienu komtūram.

Es baidos, godātais brāli Beršov, ka šim jātniekam nav nekā kopīga ne ar māņiem, ne muļķībām, bet gan ar noziegumu… pareizāk sakot, daudziem noziegumiem un ļaundarībām, kas vērstas pret mūsu mīļās Livonijas zemes ļaudīm un turpinās jau pustreša gada. Esmu ievācis ziņas par neģēlīgiem notikumiem mūsu pašu novados, un par tādām pašām briesmīgām lietām man raksta viņa

svētība Kurzemes bīskaps, kura novadā Pu- zeniekos aplaupītas divas pašu turīgāko ļaužu sētas.

Nezināms ļaundaris vētrainā naktī iekļuvis kūru klētīs, paņēmis visu sud​rabu un tad, pēc visa spriežot, ēkas aizdedzinājis… jāsaka, laikam gan pats sātans apveltījis šo vīru ar nešķīstu gudrību, proti, atjēgu, ka ļaudis vispirms metīsies dzēst ugunsgrēku un tikai vēlāk, kad laupītājs vairs nebūs sadzenams, apjautīs zudības…

Hinriks Vormss sarāvās un baiļpilnām acīm uzlūkoja komtūra,- tātad viņš jau izsenis zinājis par spoku jātnieku? Jājautā, kāpēc līdz šim baltam brīdim Livonijas ordenis nav neko darījis, lai negantnieku notvertu un sodītu, kā pieklājas? Laikam jautājums bija labi nolasāms viņa acīs, jo Rēmekes Kristiāns saprotoši pamāja.

- Es sliecos domāt, ka mūsu mīļās pilsētas Vindovas ļaudis ir tik vien kā sabijušies, taču no uzbrukumiem nav cietusi ne viņu veselība, ne manta? - komtūrs no augšas raudzījās birģermeistara sejā.

- Tik tiešām tā, cildeno tēv, bet… …bet svešo jātnieku pilsoņi manījuši ne vienreiz vien. - Kristiāns pamāja vēlreiz. - Vai kāds no viņiem to varētu ap​rakstīt, kā jūs domājat?

Baidos, ka… parasti tiek runāts par neganta negaisa un nakts laiku, kad tikai retais ir nomodā, vienīgi sargi… - Vormss sastomījās. - Jūs noteikti zināt, ka pilsētas kārtības noteikumi paredz nakts laikā atrasties savās mājās, nekādā gadījumā aiz žoga, un visi vārti naktīs ir noslēgti.., Mūsu sargs Jurgels tūdaļ, es domāju, būs šeit un pastāstīs visu, ko izgājušonakt redzējis, bet baidos, ka…

Lai ko jūsu sargs būtu redzējis, šaubos, vai ar to pietiks, lai mēs nonāktu jel pie kādas skaidrības - skarbi noteica Rīzenfel- zas Konrāds. - Tēv komtūr, ja man atļauts paust savas domas, mums vajadzētu doties pie mūsu kūru vasaļiem un jautāt tiem. Ja reiz viņi dzinušies šī vīra pēdās, tad, iespējams, varēs pateikt ko vairāk.

Es pieņemu tavu priekšlikumu, brāli Konrād, un atbalstu to,- Rēmekes Kristiāns piekrītoši nolieca galvu,- taču papriekš mums jāuzklausa Vindovas vārtu sargs.

Iekams kāds vēl paspēja kaut ko bilst, durvis ar griezīgu čīkstu pavērās, un spraugā parādījās brāļa Stefana grumbainā seja.

- Vai cilvēks, ko mēs gaidām, ir šeit? - Rēmekes Kristiāns prasīja.

- Jā, godātais tēvvecais atbildēja.

- Laid viņu iekšā,- komtūrs pavēlēja, un pēc mirkļa zālē ieslīdēja pagalam pārbijies Jurgels, kurš gan bija paspējis apēst rūgušpienā apmērcētu maizes riecienu un izdzert nepilnu kvartu vāja alus, bet tā arī nepatapis nomainīt izmirkušos apavus, kas izplatīja netīkamu jēlas ādas smaku. Ieraudzījis savā priekšā septiņus varenā Livonijas ordeņa konventa brāļus un viņu vidū birģermeistaru stīvā, melnā cepurē, vīrelis sāka trīcēt kā iemests ledainā ūdenī.

Nomierinies, lāga vīrs, te tev neviens nedarīs nekā ļauna,- viņu uzrunāja komtūrs, taču, pametis vien pusaci uz staltā, baltā tunikā tērptā livonieša pusi, Jurgels nepārstāja drebēt, tieši otrādi… jaunībā viņš bija gana atskatījies spožās bruņās un smalkās, baltās drēbēs tērptos bruņiniekus, kas pret saksi Jurgelu un viņiem līdzīgajiem izturējās ne laipnāk kā pret klaiņojošu suņu baru. Kazi, neizrunās šiem pa prātam, liks vēl noslānīt…

Redzēdams sava kalpotāja nožēlojamo stāvokli, birģermeistars Vormss lika vieglajai kauna sajūtai pārtapt dusmās.

- Ver vaļā savu muti un runā skaidri, lai var saprast! - viņš uzsauca nelaimīgajam Jurgelam. Pirms pāris stundām tava mēle bija krietni lokanāka. Neliec cienījamiem ļaudīm vilkt tev vārdus laukā ar knaiblēm!

Vārtu sargs norīstījās, noklepojās un, ļaudams nemierīgajam skatienam aizklīst pa grīdas spodrajiem dēļiem, kam pa vidu vīdēja akmens plāksnes ar paprāviem, aizbāžņiem aizdarītiem caurumiem - nez, kam tie domāti,- steidzīgi vārdus jaucot, atkārtoja iepriekšējo stāstu. Nonācis līdz vietai par neganto, jauno sievišķi, kura plikie stilbi vēl joprojām nebija pametuši viņa redzesatmiņu, Jurgels atvilka elpu un mudīgi nopētīja drūmi klusējošos livoniešus. Viņa skatiens sadūrās ar paša plecīgākā brāļa acīm, un tajās gruzdošā dzeltenzaļā dzirksts sargu tīri vai apdedzināja; spēja baiļu sviedru šalts izsprāga uz Jurgela karstās pieres, un viņš apklusa pusvārdā. Tomēr pats galvenais jau bija pateikts.

- Vai godājamie brāļi vēlas uzdot šim lāga vīram kādu jautā​jumu?

Kuniberts Ulzens paraustīja plecus un, kā padodamies, noplātīja rokas. Garais brālis Gotlībs pat nepakustējās, arī vecais bru​ņinieks Eberhards likās sastindzis kā akmens tēls. Rīzenfelzas Konrāds īsi saskatījās ar komtūru, it kā lūgdams atļauju runāt, bet Arno Beršovs pasteidzās papriekšu.

Godājamie brāļi un godātais tēv komtūr, es domāju, ka šis diedelnieks vienkārši murgo.

Iespējams, ka kūri patiešām tuvojušies pilsētas vārtiem necildenā nolūkā, taču spoku jātnieks ir tikai viņa bezdievīgās iztēles auglis, lai aizbildinātos par nolaidīgu savu pienākumu pildīšanu. Par to viņš būtu pelnījis saņemt pērienu ar pletni,- Beršovs nobeidza tik griezīgu dusmu pilnā balsī, ka nelaimīgais Jurgels bezmaz jau sajuta ādas pletni dan​cojam uz savas izkāmējušās muguras.

- Vai vēl kādam mūsu brālim ir kas sakāms? - komtūrs izlikās nedzirdējis bruņinieka Beršova negantos vārdus.

Vai tā bija pirmā reize, kad tu pats redzēji šo jātnieku? - Rīzenfelzas Konrāds ar skaļu troksni pabīdīja savu krēslu tā, lai labāk saskatītu Jurgelu.

- Jā gan, kungs bruņiniek,- tas atteica, Konrāda rāmās balss drusku nomierināts.

Man gribētos zināt, kā tevis redzētais jātnieks sēdēja seglos,- noprasīja Adelsbergas Eberhards.

Jurgela roka neviļus tiecās uz augšu - laikam, lai pakasītu pakausi, bet pusceļā apstājās.

- Kā kungs bruņinieks to domā? - viņš neizpratnē nošļupstē​jaVai šis vīrs turējās seglos taisnu muguru kā karavīrs, vai arī bija sašļucis kā maiss,- tā, kā paraduši jāt nelgas pilsētnieki?

Viņš… ē-ē, viņš bija zemu pieliecies zirga kaklam… - pēkšņi Jurgels apklusa un norīstījās tik spēji, it kā viņa rīklē būtu iesprucis dundurs. Vienu īsu mirkli pēkšņs atmiņas uzplaiksnījums pavīdēja baiļpilnajā skatienā. To ievēroja gan komtūrs, gan pārējie bruņinieki, atskaitot brāli Gotlību, kurš joprojām sēdēja ar muguru pret durvīm, tātad arī Jurgelu, un acīmredzami garlaikojās, sak, kas tur ko klausīties tādā plukatā. Ja komtūrs liks kāpt zirgā, viņš kāps, liks cirsties - cirtīsies…

Man šķiet, tu kaut ko atcerējies,- Rēmekes Kristiāns viegli sarauca uzacis. - Runā un nebaidies, neviens tev pāri nedarīs!

Augstais kungs… - Jurgels nomurmināja,- viņa kāpslis… tā melnā jātnieka kāpslis… saskatīju tikai vienu… labajā, jānudien, labajā pusē… man likās, ka saskatīju… pats nezinu, kā, laikam zibens paplaiksnīja…

Nu, un kas bija ar viņa kāpsli? - nepacietīgi prasīja Kon​rāds.

- Izskatījās dikti grezns… spīdīgs kā lielam kungam…

Beršovs nikni nošņācās un jau vēra muti piktam aprājienam par tik necienīgu nelgas sarga muldēšanu, bet komtūrs pastei​dzās pinnais.

- Paldies, lāga vīrs, tu vari iet.

Jurgels vēl mirkli stāvēja, kā neticēdams dotajai atļaujai, bet tad gan spruka durvīs tādā steigā,

ka gandrīz satrieca plecu pret aplodu.

Vai tiešām godātais tēvs komtūrs uzskata par iespējamu ticēt šim gļēvajam radījumam? Arno Beršovs pūlējās runāt mierīgi, taču viņa balss trīcēja grūti valdītā sašutumā. - Tur taču nevar būt ne vārda patiesības, turklāt vēl šis bezkaunīgais mājiens uz augstas kārtas ļaudīm…

Brāli Beršov, Vindovas vārtu sargs tikai atbildēja uz viņam uzdotajiem jautājumiem, un es, jāatzīst, viņa teiktajā nesaskatī​ju nekādus mājienus…

Es personiski piekrītu godātajam komtūram,- aizskartā cieņā asi piebilda Hinriks Vormss un steidzīgi runāja tālāk.-Tagad, kad Vindovas konvents ar pacietību un izpratni uzklausījis gan mani, gan mūsu algoto kalpotāju, vai varu paļauties un cerēt, ka godājamie un augstdzimušie bruņinieku kungi uzņemsies lietas noskaidrošanu, kas nevienam citam nebūtu pa spēkam? Jebšu mūsu pilsētnieku rindās an netrūkst cienījamu, prātīgu un drosmīgu vīru… - viņš piebilda, sakopotā pašapziņā paslējis bārdaino zodu,- tomēr vasalības saites mūsu kūru kaimiņus saista tieši ar Livonijas ordeni…

- Pateicos, kungs birģermeistar, par uzticību un paļāvību,- komtūrs pielieca galvu, kas varēja nozīmēt vieglu paklanīša- nos. - Mēs ticam, ka ar tā Kunga un Svētā Gara palīdzību nonāksim pie patiesības, pēc kā mūsu svētītais novads atkal varēs dzīvot Dieva mierā.

Sapratis, ka viņam pienācis laiks atvadīties, Hinriks Vormss piecēlās, pieklājīgi paklanījās konventam un atsevišķi komtū- ram Kristiānām, tad, taisni izslējis padrukno augumu, devās uz durvīm.

Kad aiz birģermeistara muguras bija aizkritušas biezās durvis, Rēmekes Kristiāns pārlaida konventam skatienu, kura sma​gumu sajuta visi.

- Mani godātie brāļi, tagad, kad esam tikai savējo lokā, es jūs vēlreiz lūdzu pārdomāt, sakopot visus prātus un atcerēties katru niecīgāko sīkumu, kas varētu kļūt par norādi ceļā uz noslēpuma atrisinājumu. Mēs, protams, varētu apšaubīt pilsētas sarga liecību,- viņš paskatījās uz bruņinieku Beršovu,- taču mēs nevaram un nedrīkstam apšaubīt to, ko raksta viņa svētība Kurzemes bīskaps. Lai arī ordenim dažkārt radušās zināmas domstarpības ar bīskapu un viņa ļaudīm, uzskatu par nepieļaujamu apsūdzēt viņa svētību tīšos melos.

- Piekrītu! - sacīja Rīzenfelzas Konrāds.

- Arī es domāju tāpat,- pamāja bruņinieks Eberhards. - Par cik uzbrukumiem ir drošas ziņas?

- Vismaz četriem,- komtūrs brīdi pārdomāja, - taču es pieļauju, ka to ir bijis krietni vairāk. Ja kūru ļaudis pagājušajā naktī dzina pēdas noziedzīgajam svešiniekam, tad pie droši zināmajiem laikam jāpieskaita vēl viens… bet to mēs uzzināsim tikai pēc tikšanās ar viņiem. Tāpēc tūdaļ pēc mūsu sarunas dosimies ceļā.

Ja jau reiz runājam par noslēpumainiem atgadījumiem… - savā krēslā sarosījās Ulzenas Kuniberts; apaļajā sejā atspoguļojās neparasta apņēmība,- tad vai nebūtu vietā atcerēties mūsu pusbrāļa Kazimira dīvaino nozušanu? Un ja nu tieši viņš bijis kaut kādā veidā saistīts ar…

- To mēs jau esam apsprieduši,- nepacietīgi norūca Beršovs. - Neviens netic, ka lēnprātīgais un bērnišķīgais brālis Kazimirs būtu varējis doties laupītāja gaitās.

- Tā ir,- Konrāds palocīja galvu. - Turklāt uzbrukumi un laupīšanas kūru sētās, kā noprotu pēc godātā komtūra vārdiem, turpinājušās arī pēc brāļa Kazimira pazušanas.

Vai godājamie brāļi nepieļauj, ka brālis Kazimirs varēja būt kaut ko redzējis, nejauši pamanījis ko tādu… varbūt pašu laupītāju… - dedzīgi ierunājās Videntāles Ansgars. - Un ļaundaris viņu nokāvis, lai brālis Kazimirs neizpaustu, ko redzējis!

Arno Beršovs nolaida rokas zem galda, lai neviens neredzētu viņa nagus iecērtamies plaukstās. „Kaut zeme atvērtos un aprītu šo sārtvaidzi kucēnu! Vēl nevienam pašam nebija ienākusi prātā šī doma, bet tagad… Kungs Dievs, kāpēc tu esi devis tik asu prātu puišelim, kurš tikai pērn ietērpts bruņinieka apmetnī!?"

Brālis Ansgars laikam dzīvo pasaku pasaulē, kam par attaisnojumu var būt tikai viņa jaunība… - viņš piespieda plānās lūpas savilkties smīniņā, taču komtūra skatiens lika Beršovam apklust.

- Brālis Ansgars, par spīti savai jaunībai, pateica to, par ko es ne reizi vien, brāļi, atzīšos, esmu domājis.

- Bet mēs taču tikām pārsprieduši, ka brālis Kazimirs pirms savas pazušanas vairākas dienas netika izgājis no pils,- iebilda Eberhards. - Kā gan viņš būtu varējis redzēt…

Es vēlētos teikt… - jaunais Ansgars, ko bija iedrošinājusi komtūra uzslava, turpināja,Pērnruden, vēl pirms kokiem bija nokritušas lapas, es kādunakt pamodos labu laiku pirms līta lūgšanas… ārā plosījās stiprs vējš ar lietu, un man nedeva mieru doma, vai piekūnu sprosta durvis ir, kā nākas, aizdarītas, tāpēc klusām piecēlos, iededzu lukturi un gāju raudzīt. Kad uzkāpu pie sprostiem,- brāļi zina, ka no turienes var redzēt pāri pils mūrim,- man likās, ka uz ceļa kaut kas kustas, ieklausījos un dzirdēju, kā dubļos būkšķ zirga pakavi. Redzēt gan neko nevarēja. Sākumā šķita, ka jātnieks tuvojas, bet pēc brīža viss palika klusu, tāpēc domāju, ka man tikai licies. Varbūt tā arī bija,- viņš steidzīgi iebilda, vēl vairāk piesarkdams. - Tomēr… es gribēju teikt, ka, arī neizejot no pils, var redzēt, kas notiek ārpus mūra, un brālis Kazimirs…

- Paldies brāli Ansgar! - Rēmekes Kristiāns uzsmaidīja jaunajam bruņiniekam. - Tavs novērojums noteikti var būt pareizs, un mēs visi par to domāsim, bet tagad posīsimies ceļā uz Paseksteni, un lai Dievs mums palīdz atklāt patiesību un nodroši​nāt mieru.

X PAR SPRĪDI NO SIRDS

Bija pagājis ne vairāk par stundas ceturksni, kad uz nolaistā tilta pār Ziemeļu Videmi nodimdēja astoņu zirgu pakavi. Komtūru pavadīja četri bruņinieki - Rīzenfelzas Konrāds Reinholds, Videntāles Ansgars, Adelsbergas Eberhards un Arno Beršovs - un trīs ieroču nesēji. No visiem jātniekiem īsti bruņojies bija tikai Beršovs un viņa ieročnesis; abi pārējie - paša komtūra un Videntāles Ansgara ieročnesēji turēja tikai zobiņus - cieņas labad, kā piederas, pavadot bruņiniekus.

Plaukstošā diena bija silta un glāsmaina - īsta Dieva dāvana ar spožu sauli un maigu vējpūtu.

Augstu brīnumaini zilajās debesīs trallināja cīruļi, kupli salapojušos kokos svilpoja strazdi, upītē gozējās pīles, zibinot zvīļi zaļos kaklus. No dārzu puses vējiņš nesa svaigu ābeļziedu dvesmu, kas saplūda kopā ar jaunās zāles un upes dūņu smaržu. Pie Govju tilta līksmi plosījās bariņš suņu,- pa jokam ieza zobus un vaukšķēja bez apstājas.

Palēnā riksī šķērsojis Ganībceļu, mazais pulciņš devās pāri aizaugušam pļavas stūrim un nogriezās uz Goldingenes lielceļa. Tikko skatu vairs neaizsedza krūmāji, jātnieki pamanīja diezgan prāvu pilsētnieku pūli nemierīgi mīņājamies ārpus Ģertrūdes vārtiem laukumā, kur parasti notika tirgošanās ar sienu, salmiem, malku un žagaru nastām. Kā redzams, ziņa par to, ka augstdzimtie livonieši gatavojas doties uz kūru sētām prasīt izskaidrojumu pagājušās nakts notikumiem, jau bija apskrējusi pilsētu, un satraukuma pārņemto vindoviešu nepacietīgākā daļa negribēja palikt neziņā.

To saprazdams, Rēmekes Kristiāns iecietīgi papurināja galvu, bet Arno Beršovs pikti iešņācās,tik apkaunojoši nožēlojams šķita šo Jautiņu izbīlis un bažpilnā ziņkārība. Vecais Eberhards diezgan vienaldzīgi saskatījās ar brāli Konrādu, bet Videntāles Ansgars nedzirdami iesmējās un uzjautrināts samirkšķinājās ar savu ieročnesi, tikpat jaunu un kalsnu, bet augumā mazāku puisi - gaidāmais izjājiens abiem jauniešiem nozīmēja patīkamu izklaidi pretstatā pilī valdošajai dienišķajai kārtībai un ierasta​jiem pienākumiem.

Tikko bruņinieku zirgu pakavi sāka būkšķināt mālaino lielceļu, pilsētnieku bariņš, sačukstēdamies un cits pie cita spiezdamies, sāka viņiem sekot, gan ieturot pieklājīgu atstatumu. Daži nesa lāpstas un kapļus, redzams, saposušies doties uz dārziem, bet pagaidām kavējās kopā ar pārējiem. Arno Beršovs, kurš kopā ar savu ieročnesēju noslēdza grupu, atskatījās pār plecu, bargi nozibsnot acīm no zemu nolaistās kapuces apakšas, taču abu dzimumu vindovieši, tik kuplā pulkā juzdamies itin droši, viņa bardzību nelikās manām.

Godātais tēv, atļaujiet man viņus pagaiņāt atpakaļ,- neizturējis caur zobiem izspieda Beršovs. - Manuprāt nebūtu vē​lams…

- Arī manuprāt nebūtu,- Rēmekes Kristiāns paklusu atbildēja,— tomēr nav pieļaujams nekādā veidā aizskart pilsētas iedzīvotājus, kamēr viņi neapdraud mūs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi atrodas savu zemju robežās.

Varbūt paskubināt zirgus aulēkšos? - Ansgars ieminējās, bet Konrāds noraidoši pakratīja galvu,- šajā gadījumā tāda rīcība varēja iedragāt ordeņa cieņu, turklāt tad viņi nonāktu galā, viscaur neglīti nošķiedušies māla pikučiem.

Riksis tomēr kļuva ātrāks, un attālums starp bruņiniekiem un pilsētniekiem pamazām pieauga.

Visi jāja klusēdami, domādami katrs savu domu. Pēkšņi komtūra ieročnesis, kurš turējās pārējiem priekšā, spēji apturēja zirgu.

Kas noticis, Frībert? - Rēmekes Kristiāns noprasīja, taču uzreiz pamanīja to, kas lika apstāties viņa kalpotājam. Apmē​ram pārsimt soļus uz priekšu ceļa labajā pusē viņpus Dienvidu Videmupītei, aiz kāršu žoga, kur aplokā ganījās savs ducis zirgu, kāds spilgti zaļā žiponā un gaišpelēkā apmetnī tērpts jauns vīrietis nikni purināja otru - pavecāku vīru pavirši sajoztā rūsganā tunikā un uz acīm sašļukušā micē. Tas nepretojās, tikai bikli kāpās atpakaļ, bet jaunais klupa vīram virsū aizvien ne​gantāk.

- Visparastākais pilsētnieku kautiņš, godātais tēv,- smieklus valdīdams, nosprieda Ansgars.

- Vecais plukata ir pilsētas zirgu gans Jonass,- nomurmināja Eberhards. - Man rādās, kaut ko nogrēkojies?

Brālis Konrāds paskubināja zirgu, un pēc brīža jau atradās iepretim čīkstina vietai.

- Kas šeit notiek? - viņš noprasīja, acīm mērodams dusmās piesarkušo jaunā vīrieša seju. - Par ko tu viņam uzbrūc?

- Tas nožēlojamais dienaszaglis… - uzrunātā balss niknumā drebēja. - Es viņam prasu, kas noticis ar manu zirgu? Ar manu skaisto un dārgo zirgu, kas šim nelieša gabalam bija jāuzrauga! Par ko mēs maksājam viņam algu, ja var notikt tādas nejēdzī​bas?

To teikdams, viņš norādīja uz prāvu, bēru ērzeli, viscaur no- šķiestu mālainiem dubļiem.

- Zirgs ir ļoti netīrs,- bezkaislīgi noteica Konrāds. - Izskatās, ka tas pavisam nesen veicis tālu ceļu.

-Netīrs… - pikti nosprauslājās jaunais vīrietis, sparīgi atvēzējās, un tūdaļ skaļš pliķis ķēra nelaimīgā Jonasa ģīmi; gans bailīgi ierāva galvu plecos, pat nemēģinādams aizstāvēties. - Ja tik vien… Paskatieties, bruņinieku kungi, zirgam trūkst viena pakava, bez tam abām pakaļkājām krumšļi asiņaini… Vai tu pats, sasodītais grēka gabals, ar viņu jādelēji? Vai varbūt ļāvi bendēt manu zirgu

kādam savam drauģelim, ko? Vai tu maz zini, kas es esmu? Pilsētas gvardes kapteinis, un mans tēvs konsuls! Pagaidi tik, tūdaļ pat pasaukšu viņu šurp… vai vēl labāk pašu birģermeistara kungu, lai redz!

Viņš tevi uzreiz padzīs, bet pirms tam kārtīgi nosloksnēs, par to nu es parūpēšos!

Kamēr viņš nikni bēra vārdus, upītes krastā bija sastājušies arī pārējie jātnieki. Komtūrs vērīgi nopētīja gan zirgu, gan nelaimīgo ganu. Beršovs palika citiem aizmugurē, sakozdams zobus tik cieši, ka iesāpējās žokļi. Ir nu gan nejēga zirgu gans, īsts sliņķis un guļava, ja līdz pat šai stundai netika pamanījis, ka zirga pavēdere, sāni un kājas vienos dubļos, tāpat kā noberztos krumšļus un pazaudēto pakavu… tā viņam vajag,- Arno Beršovs pats mīļuprāt nopērtu stulbeni Jonasu ar grožu siksnu. Un vajadzēja arī tā sagadīties, ka Ludviga Veides dēls Markuss agrā priekšpusdienā sadomājis diezin kur jāt!

Brāli Ansgar, tu esi jauns un veikls, tiec pāri upītei, pārkāp žogu un apskati lopiņu labi rūpīgi,- teica komtūrs, un viņa acīs pavīdēja zināmu aizdomu dzirksts. Jauneklis nekavējoties paklausīja; viņa ieročnesis Gervalds sekoja Ansgaram, un abi sāka uzmanīgi pētīt stalto dzīvnieku, kurš, tik daudzu svešinieku tuvuma un sava saimnieka skaļās kliegšanas satrūcināts, tramīgi sprauslāja un kāpās atpakaļ. Arī Markuss Veide, pirmītējam niknumam pamazām atdziestot, samulsa no ordeņa brāļu uzmanības, nez kāpēc veltītas viņa zirgam, bet gans Jonass piesardzīgi pāris soļus atkāpās, labi apzinādamies, ka vēl nekas nav galā un solītais pēriens joprojām apdraud viņa grēcīgo muguru.

Kas noticis, kāpēc…? Ar ko mans necilais bēris izpelnījies tādu cildeno bruņinieku uzmanību? - Markuss Veide pēkšņi at​cerējās labās manieres.

Vai tu, jaunekli, nedzirdēji, par ko šorīt satraukusies visa pilsēta? - noprasīja brālis Konrāds.

- Dzirdēju gan, bet, ja atļauts jautāt, kāds sakars…?

- Mēs pieļaujam, ka negantnieks, kurš parādās kā spoku jātnieks, šonakt varētu būt izmantojis tieši tavu zirgu,- ar pārliecību atbildēja Rēmekes Kristiāns. Eberhards un Konrāds pārsteigti saskatījās, tomēr piekrītoši pamāja.

Arno Beršovs, kurš joprojām turējās pārējiem aizmugurē, juta aizcērtamies elpu. Važiņpītais bruņukrekls, pie kura viņš bija pieradis kā pie paša ādas, pēkšņi likās sveram nevis četrpadsmit, bet vismaz četrdesmit mārciņas. Asinis atplūda no sejas ar tādu joni, ka bruņiniekam sareiba galva, un viņa dzelžainie pirksti iekrampējās seglu priekšējā lokā kā mirstoša laupītāj- putna nagi.

Augstais Dievs, Kungs Jēzu, kā gan tas varēja notikt! Nekad agrāk… Neviens neko nepamanīja, neievēroja, nevienam neradās aizdomas… tas, ko gvelž nelgas pilsētnieki, nekad nevienam no bruņinieku konventa nav šķitis pat izēstas olas vērtē! Kādu kļūdu gan viņš šajā reizē pieļāvis? Laikam jau nevajadzēja pielaisties tik tuvu Ģertrūdes vārtiem, bet viņam nebija citas izejas, kad vajātāji tik droši dzina viņa pēdas… Vai Pasekstenes kūri bija acīgāki un apķērīgāki par pārējiem, ja tik ātri atģidās, ka klēti nav aizdedzinājis zibens, bet gan cilvēka roka? Turklāt vēl šis sārtvaidzis kucēns,viņš ļauni pablenza uz Ansgaru,- kurš, izrādās, pats savām acīm pērnruden redzējis viņu, Beršo- vu, atgriežamies pilī pēc sirojuma… toreiz viņš ielaida nez kam piederošo zirgu pa aploka stūra vārtiem un pārbrida pilsgrāvi, sacēlis drānas līdz jostai, seglus uz galvas nesdams, un laimīgā kārtā paspēja atgriezties dormitorijā, pirms to izdarīja sasodītais zaļknābis Ansgars… Un tagad… vajadzēja arī sagadīties, ka tieši tajā brīdī, kad viņi jāj uz Paseksteni, jaunajam Veidem ceļmalā jāiekausta nekur neliekamais gans! Vai tiešām Dieva žēlastība viņu pametusi? Vai arī… pats nelabais aizšķēršļojis viņam ceļu… jeb varbūt…,- Beršovs atlaida grožus un steidzīgi pārmeta krustu,—… varbūt pagāni palaiduši viņa pēdās savus nešķīstos elkus… stāsta, ka kūru vecajie joprojām mākot dīdīt vilkačus, lai šie briesmoņi uzglūnētu kristīgam cilvēkam un pazudinātu to… Ledusauksti sviedri nolāsoja livonieša pieri, un viņš tik tikko saprata, ko pārdesmit soļu tālāk mednieka aizrautības pilnā balsī

sauc jaunais Ansgars.

- … skrambas uz abiem sāniem, tēv komtūr, it kā zirgs būtu neganti skubināts piešiem, asiņu krevele vēl pavisam mīksta! Bez tam mugura sajāta sviedros, rau, spalva salipusi blīva kā garoza…

Markuss Veide jau labu brīdi stāvēja sastindzis kā aploka miets, plati pavēris mīksto muti. Viņa zirgu, viņa lepnumu, kura mugurā viņš nupat taisījās izjāt pilnu riņķi visaplīk dārziem un ganībām, lai pavingrinātos gaidāmajiem maija svētkiem, šo​nakt jādelējis laupītājs?

Kamēr Ansgars ar Gervaldu vēl kavējās pie bērā zirga blakus galīgi satriektajam Markusam Veidem, kamēr komtūrs par kaut ko sačukstējās ar Rīzenfelzas Konrādu, vecajam Eberhardam drūmi klusējot, bet Arno Beršovs svīda saltus sviedrus, pirmāk atpalikušais pilsētnieku bariņš jau bija pienācis teju klāt. Amatnieku, zeļļu, kalpu un kapļiem bruņojušos sieviešu vidū netrūka arī pa turīgākam vindovietim no tirgotāju aprindām. Tur bija divu labības spīķeru īpašnieks Velcerts, ādu un vilnas uzpircējs Zēbrigs, kā arī ziņkārības dzītais Didrihs Donstakens ar Tomasu. Arī viņi bija dzirdējuši Videntāles Ansgara vārdus un labi redzēja gan jaunā Veides dusmās piesarkušos vaigus, gan zirgu gana apjukumā un bailēs saverkšķīto ģīmi. Tomass uz brīdi pat piemirsa Raidu un savas bažas, ganāmpulka vidū acīm meklē​dams ābolaino ķēvīti.

- Ir, ir, ar mūsu zirgiem viss kārtībā, dēls - Donstakenam acīmredzot rūpēja tas pats, kas viņa māsasdēlam. - Rau, jaunā ķēve un viņā malā mans lielais sirmis. Bet kas gan īsti noticis ar mūsu drauga Veides dēla zirgu?

Didriha Donstakena skanīgā balss sasniedza arī bruņinieku ausis, un Beršovs atskatījās gandrīz pret paša gribu. Viņa skatiens, auksts un lipīgs kā no alas izlīdis rupucis, uz brīdi piezīdās staltā, druknā vīra stāvam un tam līdzās stāvošajam slaidajam, gaišmatainajam jauneklim. Tomasa izbrīnā ieplestās acis sadūrās ar bruņinieka salto skatu, un puisis neviļus nodre- binājās,- tik naidpilnu un valdonīgu cilvēku viņš vēl nekad ne​bija sastapis.

- Pietiek, brāli Ansgar! To, ko vajadzēja, esam uzzinājuši, tagad seglos un uz priekšu,- tajā brīdī uzsauca Rēmekes Kristiāns. Ansgars ar Gervaldu ielēca seglos, un jātnieku kopa sakustējās.

Maz ko sapratušie pilsētnieki palika turpat, un Markuss Veide no jauna atsāka savu žēlošanos un draudus, kam nu bija vairāk krietni atsaucīgāku klausītāju. Tomass gandrīz neklausījās pilsētas kapteiņa vaimanās, viņa prātus nodarbināja balti tērpto konventa brāļu ceļamērķis. Šķiet, mūsu bruņinieki nolēmuši doties uz Paseksteni,- gluži kā noklausījies māsasdēla domas, nomurmināja Didrihs, berzēdams neskūto zodu,- patiešām, savādas lietas notiek, mūsu prātam neizprotamas… vai tas gan varētu būt, ka kūri, Dievs sargi, sadomājuši iebrukt pilsētā, kur tak viņi var brīvi ienākt jebkurā dienas stundā…

Kas tas par vīru, tēvoc? - Tomass čukstus jautāja, rādīdams uz pēdējā strauji attālinošās jātnieka plato muguru.

Vai es zinu? - Donstakens paraustīja apaļos plecus. - Kāds no konventa brāļiem, es viņu vārdus nezinu. Vienīgais, ko pazīstu, ir labdzimtais Konrāds Reinholds, konventa šefers, kurš gādā par ordeņa kuģu pārvadājumiem, reiz mēs kopā kuģojām uz Lībeku… Labi, Tomas, dēls, dosimies nu mājās, nav ko laiku nelietā šķiest, darbi gaida.

Un Tomass, kaut arī trauksmainā nemierā pukstošu sirdi, bija spiests paklausīt.

Jātnieki bija tikko šķērsojuši Dienvidu Videmes pieteku, kur ūdeņi jau tiktāl noskrējuši, ka zirgus varēja bez bažām laist pāri, neizmantojot tiltu. Ceļš sametās līkumā; labajā pusē govju ganāmpulks sparīgi plūca svaigo, mīksto zāli, bet kreisajā koši zaļoja neliela bērzu saaudzē, kam cauri spraucās prāvas egles.

- Kāds jāj pretī,- pēkšņi ierunājās ieročnesējs Frīberts.

Komtūrs pacēla roku, dodams pārējiem zīmi apstāties un ievērot klusumu. Tik tiešām, no bērzu

piesegtā ceļa puses kļuva dzirdama patāla, apslāpēta dipoņa, kāda rodas, riksī ejošu zirgu pakaviem triecoties pret nomīdītu zemi.

Vismaz ducis jātnieku,- galvu piešķiebis, ieklausījās Eberhards. - Nē, vairāk, es teiktu, divi duči…

Divi duči jātnieku? - Konrāds neizpratnē papurināja galvu. - Vai tu nekļūdies, brāli? Kas gan tie varētu būt?

-To mēs tūdaļ redzēsim,- Rēmekes Kristiāns mierīgi atbildē​ja un paskubināja zirgu.

Godātais tēv komtūr, tas var būt bīstami,- Frīberts bažīgi uzlūkoja savu kungu, kam pie jostas bija tikai neliels dūcis. - Mēs esam gandrīz neapbruņoti…

-Atskaitot mani! - brālis Arno Beršovs iespieda zirgan sānos piešus un pēc mirkļa jau atradās pulciņa priekšgalā. - Lūk, divi zobiņi, šķēps un stops ar bultām! Tā kā man ir bruņukrekls, vai atļausiet stāties jums priekšā, lai uzbrukuma gadījumā aizsar​gātu?

Par kādu uzbrukumu tu runā, brāli Beršov? - Rēmekes Kristiāns neizpratnē uzlūkoja drūmo livonieti. - Mēs taču nejājam karā, bet atrodamies paši savā novadā, miermīlīgu, kristīgu ļaužu vidū…

Viņš nepaspēja izrunāt vārdu līdz galam, kad, dipoņai pieņemoties skaļumā, tai pievienojās griezīgs brēciens, kas varēja nākt tikai no galēji saniknota cilvēka rīkles. „Tiesu! Tiesu!", pirmējam kliedzienam kūru valodā atsaucās vairākas vīru bal​sis.

To dzirdot, Beršovs, atiezies kā satracināts mežakuilis, spērās uz priekšu, tverdams sava ieročnesēja sniegto zobiņu, bet komtūra roka viņu apturēja ar tādu spēku, ka bruņinieks teju sašķiebās seglos.

- Mieru, brāli Beršov! - Kristiānā balsī skanēja pavēle, kam nebija iespējams nepakļauties. Ieročus pie malas, un sekojiet man! Ja man uzticētajā novadā kāds prasa tiesu, tad viņš to da​būs!

To teicis un izveicīgi vadīdams zirgu, viņš izrāvās pulciņa priekšgalā. Tikko ceļu vairs neaizsedza pavasara vējā ņirbošo bērzu zaru pīnes, skatienam pavērās draudīga aina - gandrīz trīs desmiti jātnieku, turēdamies ciešā virtenē cits aiz cita, atradās vairs tikai bultas šāviena attālumā.

Pašā priekšā auļoja plecīgs, ķēžu bruņukreklā tērpies jauns vīrs, kam zem senlaiku bruņuce- pures vējš pluinīja rudu matu pinkas; zirgu viņš vadīja ar kreiso roku, bet labajā satvertais zobins gaisā rakstīja draudīgus lokus, asmenim laistoties spožajā saules gaismā. Rudajam cieši aiz muguras turējās divi vecāki vīri; vienam, augumā sīkākam, galvu sedza apmalota ādas ķivere, otram - īstam milzim zem apsēja vilnīja iesirmu matu kūlis. Lai gan ieraudzītā vai gluži apstulbināts, komtūrs iesirmajā, staltajā vīrā uzreiz sazīmēja savu tuvāko vasali, labdzimto kalēju Vareķi, pēc tam arī kūru trapas vadoni - Vareķa kaimiņa Uļģa dēlu Dauģeru, kura seju pārvarīgs niknums bija pārvērtis vai līdz nepazīšanai. Ieraudzījis tieši priekšā nelielo bruņinieku grupiņu, Dauģers no jauna ieaurojās, pieliecās zemāk un stiepin metās pretim vīriem baltajos apmetņos. Konventa brāļu zirgi satrūkās, Ansgara straujais kumeļš gandrīz nometa savu jātnieku, kurš kā apstulbis blenza niknajā kūru vīrā, kas aulekšoja viņiem tieši virsū.

Mieru! - Rēmekes Kristiāns iekliedzās. - Mieru, ļaudis! Vareke, tu mans draugs un vasali, savaldi savu jauno kaimiņu, pirms nav noticis nelabojamais! Nesāc kara, neteikdams iemes​la!

- Dauģer, stājies! Dauģer, pagaidi! - gandrīz vienlaikus iesaucās Vareķis un Raida, kas spītīgi lauzās cauri priekšā sastā​jušo vīru pūlim.

- Ko gaidīt? - Dauģers sirdīgi bļāva pretī, tomēr pievilka iemauktus, un viņa dižais melnis, pakaļkājās sliedamies, iekrā- cās, šķaidot no laužņiem putas. - Ko vēl gaidīt? Kamēr mūs visus sacirtīs, kā manu māti un māsu? Atbildi, tu, lielais kungs no akmeņu sētas,- viņš pastiepa pirkstu uz komtūra pusi,- kurš atņēma manai mātei dzīvību, kurš māsu par kropli padarīja, aizdedzināja klēti un

visu mūsu dzimtas sudrabu aiznesa!? Vai nu dod atbildi, kā vīram klājas, vai velc laukā zobiņu, lai tas atbild!

Ko tu uzdrīksties, tu… - Eberhards saslējās seglos. Viņa rētainā seja aizvainojumā tumši piesarka. - Atjēdzies, tu runā ar savu zemes kungu!

Es pats sev esmu zemes kungs! - Dauģers atcirta, no sava melnā rumaka un garā auguma augstumiem lepni noskatīda​mies pavecajā bruņiniekā.

- Pagaidiet! Brāli Eberhard, brīdi paklusē… - komtūrs pamāja ar tikko jaušami drebošu roku. Mēs nedrīkstam kliegt cits uz citu kā neldzīgi ļautiņi. Dauģer, nolaid zobiņu, tu redzi, ka jūsu ir trīstik vairāk nekā mūsu, un godavīriem nav pieņemts, ka trīs vienu kauj… Ja jūs dzenat pēdas dedzinātājam un laupītājam, tad ziniet, ka mēs esam jūsu pusē, devāmies tieši pie jums, lai uzzinātu, kas īsti izgājušonakt notika.

Kamēr brāļi Konrāds un Eberhards bažīgi virzījās tuvāk kom- tūram, Vareķis iebikstīja savam ramakam sānos un lēni piejāja blakus Dauģeram, kurš niknā neziņā grieza zobus; viņam sekoja arī Uļģis un Raida.

Vareke, tu, kam uzticos vairāk par visiem, saki, vai es tev jelkad esmu melojis? - Kristiānā balss viegli notrīsēja kā uzvilkta stopa stiegra. Viņš nenolaida acis no pretī stāvošā vīra sejas tāpat kā toreiz, pirms desmit gadiem, un arī tas tikpat cieši raudzījās viņā.

- To es nevaru apgalvot, Rēmeķi,- pēc pagara mirkļa kalējs atbildēja, gausi veldams vārdus. Lai vai kā, es tevi allaž turēju par goda vīru, bet tik ļauni darbi prasa atmaksu!

-Tiesu, tiesu! - Dauģers atkal iekliedzās, acīm liesmojot, un viņam aiz muguras atsaucās savas desmit griezīga niknuma pilnas balsis. Antra kliedza skaļāk par vīriem, notraušot dusmu asaras no sasarkušajiem vaigiem.

Es jau teicu brāļiem,- ja man uzticētajā novadā kāds prasa tiesu, tad viņš to arī dabūs,Rēmekes Kristiāns atkārtoja skaļāk.

Vēlu gan tu tiesu soli, lielais kungs - Dauģers ņirgājās,- neba mana tēva sēta pirmā, kur izliets kūru asins un laupīts kūru sudrabs! Arvai nezināji? Arvai no savas akmeņu pils iznāc tikai, lai pārraudzītu, cik tev mūsu bāliņsētas nodevās labumu sanesušas? Arvai nepajauti, ka pērn, rau, Poša sētu tāpat sire- nieks apsērta, ka dēlam pleca dzīslu pārcirta, lai vairs nav zo​biņa turētājs?

Brāli Kristian, kam tu ļauj šim negantniekam mest tev sejā tik ļaunus vārdus? - Eberhards sašutumā elsa. - Tā taču nepie​klājas!

- Tas ir negods,- noburkšķēja ieročnesis Frīberts, bet komtū​ra mājiens viņus apklusināja.

-Tu, Dauģer, prasi, vai nezināju, un tev, Vareke, mutē tas pats jautājums! Bet es prasu jums, mūsu labdzimtie vasaļi, vai kāds no jums, kolīdz par pirmo ļaundarību dzirdēja, nāca pie manis ar šo ziņu? Ja tā būtu bijis, varbūt jau sen kopīgiem spēkiem būtu laupītāju un slepkavu notvēruši un sodījuši! Nu, atbildiet man!

Vareķis asi pacirta galvu uz Dauģera pusi.

- Viņam taisnība.

- Nav vis! - jaunais vīrs iesaucās, bet jau bez pirmējā spara.

- Ja viņi taisās par zemes kungiem, tad…

- Tad lai tagad atbild! - Uļģis spalgi iebrēcās, un zobins viņa sīkajā, kaulainajā saujā paslējās gaisā it kā pats no sevis.

Lielākā daļa kūru piekrītoši atsaucās, un bruņinieki, izņemot komtūru un citiem aiz muguras palikušo Beršovu, sāka zaudēt savaldīšanos un kliedza pretī. Balsu ņudzeklī jukjūkām jaucās kūru un vācenieku valodas. Raida uzlūkoja tēvu gluži izmisusi, bet tas skatījās Rēmekes Kristiānām tieši acīs, it kā gribēdams no tām nolasīt, kas tagad būtu darāms. Nespēdama sagaidīt, viņa gandrīz neapzināti

piebikstīja savam dūlajam sānos, lai tuvotos komtūram, lai pati jautātu… bet tad satraukto acu skatiens pēkšņi atdūrās naidpilnos, dzelteni zaļos plēsoņas redzokļos. Brālis Arno Beršovs stīvi blenza uz meiteni, paslējies pāri Rīzenfelzas Konrāda plecam, un viņa nodrebēja kā stirna, kas cauri meža biezoknim sajutusi vilka tuvumu.

It kā lai atbalstītu Uļģi un Dauģeru, no kuršu pūļa izspiedās Gaiķis, Antra un Lūsiņš, viņiem sekoja arī Birtens. Vīru dzinkļi bija makstīs, bet Antra turēja īso šķēpu mešanas gatavībā.

-Vareke, es tevi lūdzu, nomierini savus ļaudis, tu taču saproti, ka, vicinot zobiņus un kliedzot viens uz otru, mēs pie taisnības nenonāksim! - komtūrs sauca, un Vareķis, muti sakniebdams, piekrītoši pamāja. Abi sakustējās, lai jātu viens otram pretī, jo saprata, ka kuru katru brīdi gaisā uzvirmojušais naids ņems pārsvaru pār saprašanu, un zobiņi, šķēpi un citi dzinkļi, kuros vēl tikai līksmi laistījās saules stari, var zaudēt šo spozmi kūpošās asinīs. Gan Kristiāns, gan Vareķis pastiepa rokas, lai sadotu tās miera sveicienā, bet jauneklīgās dusmās aizsvēlies Ansgars, neredzēdams komtūra, tikai kalēja roku ceļamies, saskatīja šajā kustībā draudu un izrāva no makstīm Gervalda turēto zobiņu, gatavs aizstāvēt sava konventa tēvu. Savukārt Antra un Gaiķis nolēma, ka jaunais bruņinieks gatavojas uzbrukt Vareķim. Kamēr Gaiķis vēl taustījās bultnesī pēc bultas, līdz neprātam satrauktā un pie visām miesām drebošā Antra atvēzēja šķēpu un meta. Pamanījuši saulē nozibam šķēpgala plienu, gan kūri, gan bruņinieki iekliedzās nelabās balsīs, un nākamajā mirklī Rēmekes Kristiāns ievaidēdamies saķēra kreiso sānu. Vareķis apsviedās, gandrīz paklupinādams zirgu.

Kurš? - viņš ierēcās kā satracināts lācis. - Kurš to izdarīja? Kuram, es prasu, kuram te prātiņš tiktāl izklīdis, ka roka nezina, ko dara?

Antra aizklāja acis ar plaukstām un skaļi ieraudājās, kā no rīta pie Veldas mirušajām miesām stāvēdama. Uļģis noplātīja rokas, Dauģers smagi nošņācās neziņā, ko nu pasākt. Gaiķis aizstāvēdams uzlika roku uz Antras pleca, bet Raldas skatiens kā klijāna tramdīta bezdelīga Šaudījās no komtūra bālā vaiga un asiņainajiem pirkstiem pie tēva dūgi savilktās pieres, tad - Dauģera mulsās, nosvīdušās sejas un apstājās pie vaimanājošās meitenes, ko Gaiķis velti pūlējās mierināt.

Dauģer, Uļģi, aizvāciet to īsgalvi mergu… īstenā grumšina cēlāja… - Vareķis sauca pārvarīgā sašutumā un bažās par to, kas tagad varētu notikt, un raizēdamies, cik nopietnu brūci Kristiānām iecirtis Antras šķēps. Skaita ziņā spēku samērs joprojām bija kūru pusē, taču citādi to bija sajaucis tieši viņu trapas ļaužs, kaut arī nejēgas skuķe… padarījusi nosodāmu kauna darbu, uzbrūkot vīram, kurš sniedz roku miera sveicienam.

-Tūlīt tu samaksāsi! - viņam aiz muguras nodārdēja Eberharda balss. Vecais bruņinieks, tāpat Ansgars, Frīberts un Gervalds lauzās uz priekšu, bet Konrāds nolēca no zirga, lai apskatītu komtūra ievainojumu. Neviens no viņiem nepamanīja livonieša Beršova gandarījuma pilno smīnu.

Atpakaļ, brāļi! Ne soli tālāk! - sāpīgi dvašu caur zobiem vilkdams, pavēlēja Rēmekes Kristiāns. Uzrunātie negribīgi paklausīja, kaut paklusām kurnēdami. Komtūrs atlaida plaukstu no kreisā sāna, Konrāds uzmanīgi atbrīvoja viņa tunikā ieķērušos šķēpu un, audumu ieplēsis, aplūkoja, pēc tam piesardzīgi aptaustīja vainu.

- Nav nekas,- viņš atviegloti nopūtās. - Asmens tikai pārcirtis ādu pašos sānos sprīža tiesu no sirds, brūce ātri sadzīs.

Komtūrs mazliet nepacietīgi pamāja, tad, asiņaino plaukstu pastiepis, aicināja Vareķi tuvāk.

- Es piedodu tai meitenei un neprasīšu asins maksu, jo jūtu līdzi viņas ģimenes bēdām, pasaki to viņiem un… - viņš drusku saviebās,- mums jāaprunājas. Pasaki saviem ļaudīm, lai sūta kalpus prom, lai… lai sētu vecākie kāpj no zirgiem… mums jā​runā, saproti?

-Es saprotu,-Vareķis atteica, jūtami atvieglots, ka Antras neprātība nav nodarījusi lielāku

ļaunumu. - Bet vai tavi ļaudis…?

- Es galvoju par katru no viņiem,- komtūrs stingri uzlūkoja klusējošos livoniešus, kuru sejās vīdēja neizpratne un satraukums. - Mūsu apspriedē piedalīsies tikai pilntiesīgie brāļi, ieročneši paies tālāk. Frībert! Savāc visus ieročus un saliec kaudzē tur zem tā koka,- viņš parādīja uz jaunu ozolu mazas pļaviņas malā.

Vareķis pagriezās un tuvojās savējiem, paužot komtūra priekšlikumu. Dauģers, vairs ne vārda neiebilzdams, pamāja tēvam, paaicināja tuvāk Kampi un Lūsiņu. Raida piejāja Antrai, kas nu bija pieklususi, tik pa mirklim gari ieelsojās.

- Tu tūdaļ ar kalpiem un ārsētniekiem dosies atpakaļ, pateiksi Lušei, ko izdarīji… ka tēvs komtūrs ievainots. Pati paliksi Na- ruti uzmanīt, bet Lušei iedod zirgu. Lai viņa ņem pinteni ar zālēm, ka var asinis apturēt, sienamās drānas un mudīgi steidzas šurp, dzirdi! Nekavējies!

Antra, acis nepaceldama, paklausīja; mulsi sačukstēdamies, viņai sekoja arī citi, bet pārpalikušie Kampis, Posis, Lūsiņš, Uļģis, Dauģers, Birtens un Vareķis nokāpa no zirgiem un sakrāva savus dzinkļus zem tā paša ozola, tikai otrā pusē. Raida kā pēdējā uzlika kaudzei pa virsu savu īso zobiņu un vieglo stopu, tad steidzās pie komtūra, kurš, kā citiem piemēru rādīdams, bija piesēdis zem kuplas liepas. Zemu slīgstošie zari meta tīkamu ēnu, viņš atslēja muguru pret stumbru, ar labo roku uzmanīgi pieturot murskulī savilkto tunikas drānu pie pušuma, kas vairs nedega svelošā sāpē, tikai sūrstēja un tvinka. Ieraudzījis meite​ni tuvojamies, viņš iedrošinoši pasmaidīja.

Tēv komtūr,- Raida notupās uz ceļiem viņa priekšā. Dzel- maino acu skropstās mirdzēja asara. - Ļauj palūkot… Lūdzams, paļauj,- viņa maigi uzstāja, un ievainotais vīrs paklausīja, atklājot sānā zem pārplēstajām drānām plaukstas platuma garu, seklu brūci robainām malām, kur asins jau pamazām recēja. Meitene dziļi ievilka elpu, un mutes kaktiņos atplauka atvieglojuma smaidsievainojums patiesi nebija bīstams.

- Man tik ļoti žēl… Antra pārsteidzās, viņai… bet es vēlēju atgādāt šurp manu tēvmāsiņu, tu jau zini, Luše palīdzēs sadziedēt tavu vainu. Tam tā nevajadzēja notikt, tāpat posta pietiek… Tu dzirdēji, kaimiņu sētā briesmīga nelaime! Dauģers jau teica,- viņa māte pagalam, sirenieka zobiņa sacirsta, jaunmāsiņa Narute zirga pārjāta, tomēr būs dzīvotāja… Sirenieks pielika klētij uguni… ak, tēvs, sudraba dēļ…

- Es zinu, es visu sapratu, Raida… Būs labi, zinu, ka brūce nav bīstama, un es taču esmu vecs karotājs… Labi, tagad piesē​di maliņā, mēs, vīri, nu raudzīsim tikt pie taisnības.

Raida pamāja, piecēlās un atglauda no vaigiem vēja sajaukto matu šķipsnas. Pagaidījusi, kamēr divpadsmit vīri apsēžas zālē, veidojot riņķi - vienā pusē bruņinieku baltie apmetņi, otrā - kūru brūnie kara svārki,- viņa piemetās blakus bārkstainam paparžu pudurim gabaliņu tālāk, lai pa tēva un Birtena plecu atstarpu varētu vērot visu notiekošo. Meitene no skropstu apak​šas pa kārtai piesardzīgi uzlūkoja livoniešus; brālis Konrāds bija gluži mierīgs, un, sastopot Raldas skatienu, viņa zeltbrū- nās acis draudzīgi uzdzirkstīja, arī vecais bruņinieks ar rētaino seju likās pārvarējis sašutumu. Pats jaunākais, tas, kurš pirmāk bija izrāvis zobiņu, tagad, acis piemiedzis, gandrīz bezrūpīgi košļāja zāles stiebriņu… Tālāk viņa neskatījās,- kaut arī Raldai drosmes netrūka, Beršova klātbūtne kā allaž uzdvesa baiļumu. Kāpēc,- viņa nezināja un nesaprata, bet ar visām maņām juta naidpilnu domu un ļauna, draudīga spēka klātbūtni. Apziņas dzīlēs brīžiem uztrīsuļoja vārdā nesaucama jausma, riebīga kā puvekļiem pilna dūksts… Meitene nodrebinājās, neviļus uzlikdama roku krūtīm, kur zem cietās vēršādas un krekla gulēja mazais krustiņš, un, mēmi kustinot lūpas, piesauca Vakarzemes Dievu, žēlīgo Kristu un drošības dēļ aiī labo Laimu… lai sarga, lai pagalbē… Liepas žūžojošā lapotnē vīteroja sarkanrīklīte, kaut kur tālāk atsaucās žube, padebešos gavilēja cīruļi, saules stari silti glāstīja zemi, svaigās paparžlapas reibīgi smaržoja, un zemes daiļuma atmaidzinātie Raldas prāti mirklī

aiztraucās prom no vietas, kur vēl nupat Antras šķēps sārtojās komtūra Kristiānā asinīs, kur vīru pulks viens pret otru rēktin rēca kā zvēri un kāds viņu dzēla dzeltenām vilka acīm… Tomass, viņa smaids, glāstošās rokas, mīkstie mati… kur viņš pašbrīd? Kad viņa to redzēs? Kad viņš jās uz viņas tēva sētu derībās?.. …runā tu, Dauģer, ja reiz stājies savu ļaužu priekšgalā! - domu sapņaino klīdumu pārrāva Rēmekes Kristiānā balss.

- Runāšu ar! - Dauģers uzsita prāvo dūri uz ceļgala. - Izgāju- šonakt bargais nelaiks uztraucis manu māti no miega, un viņai šķities, ka sētsvidā itin kā zirgs iezviedzas. Gribējusi celties un iet raudzīt, abas ar Naruti gulēja labajā klētī… piepeši turpat blakus guļai kāds uzšķīlis uguni…

- Vai to stāstīja tava māsa, Dauģer? Ja tevi pareizi sapratu, tad māte vairs neko pastāstīt nevarēja…

-Tu mani saprati pareizi, lielais kungs,-jaunais vīrs nikni sacirta zobus. - Māte nav paspējusi ne iekliegties, kad tas… tas… Ar zobiņu! Divreiz šķērsu pāri kaklam un krūtīm. Māsa no pārbīļa zaudējusi dvašu un valodu, redzējusi, kā sirenieks atrauj tīnes un vāceles, kā saber kulē mūsu sudrabu…

- Vai tava māsa redzēja viņa seju? - komtūrs prašņāja tālāk.

- Māsa pie sienas gulēja, bailēs pieplakusi… laikam šis ij ne- paģida. Viņa samanījusi tik to, ka sirenieka acis zvērojušas ne​labās ugunīs kā vilkam…

Raida piespieda abas rokas krūtīm, lai remdētu straujo sirds pukstēšanu… Tik briesmīgs bij tas, ko Dauģers teica! īeprātojot Naruti, kam acu priekšā nokauta pašas māte, viņai pār miesu pārskrēja ledaina šalka; meitene neviļus pārvilka plaukstu kaistošajam vaigam un pamanīja, ka arī nīstamais livonietis Beršovs norauš sviedrus no pieres un padegunes. Kaut kas,- viņa pati īsti nesaprata, kas īsti,- redzētajā likās neparasts; likās, nevis siltā lapu mēneša diena, bet citāds karstums izspiedis valgmi uz mūžīgā drūmē savilktā ģīmja. Vai patiesi šis naidīgais, cietais vīrs pārdzīvoja Veldas nāvi un Narutes ciešanas? Arī komtūra un citu brāļu nopietnajās sejās bija žēluma vaibsti, pat vecā, rētainā vīra ģīmī jautās līdzcietības ēna, tak neviens no tiem nesvīda kā pirts speltē… Raida palieca galvu sānis, nu jau tīši ar pašu acs kaktiņu vērodama Beršova seju, un, kad prāvais, rūsganiem matiem apaugušais delms, bruņukreklam klusām nožvadzot, noslīdēja klēpī, vīra skatienā vīdēja baiļpilns nejaukums… kā lamatās iekritušam zvēram. Raida to pazina, pati bija medību gaitās redzējusi, kā pretī veras bedrē iekritis vilks, kad pār to paceļas mednieka nesaudzīgais šķēps - bailēs un mežonīgā naidā vienlaikus. Cik dīvi un neparasti redzēt zvēra trauksmi cilvēka acīs!

-… tad sirenieks pielicis uguni tāšu vācelei un uzmetis vilnas tīnei, pats meties laukā, bet māsa nākusi pie atmaņas, spējusi atkal kustināt locekļus un rāvusi māti laukā no dūmiem, cerot, ka tā vēl pie dzīvības. Ārpus sliekšņa tiekot, kliegusi, cik rīkle tur, un tobrīd viņš… tas svešais ļaunsirdis triecis… manai māsiņai… virsū zirgu,- Dauģers izelsa, pie katra vārda bliezdams pa ceļgalu ar tādu spēku, ka stiprā miesa zem varenās dūres vai nodunēja.

-Narute vēl pavisam jauniņa, tikai sešpadesmitā vasara,-Uļģis, aizsmacis no pirmītējās kliegšanas, papildināja dēla teikto. - Arī Veida bija stipra un vesela sieva, būtum dzīvojusi un dzīvojusi. Vēl pieskaiti nodedzināto klēti un nolaupīto sudrabu. Liec klāt arī mūsu kaimiņa, raug, Poša sakropļoto dēlu…

- Tāpat klēts pagalam un sudrabs prom,- Posis nīgri pakratīja kailo galvu ar retām, sirmām matu pinkām. Pārējie kūri drūmi pamāja, un Uļģis turpināja.

- Tad nu saki, lielais kungs, vai mēs varam par tādiem kauna darbiem tiesu prasīt?

- Jā gan,- Rēmekes Kristiāns, visu laiku spraigi sekojis teiktajam, svinīgi apstiprināja. -To jūs varat, un to jūs dabūsiet. Arī mani brāļi tam piekrīt. Vai nē? Brāli Konrād?

- Es uzskatu, ka Daugeram un viņa labdzimtajam tēvam, tāpat Posim ar saimi, ir tiesības prasīt no vainīgā asins maksu un iz​pirkšanu,- kā skaldīt noskaldīja jautātais, acīm dzedri zibsnījot.

- Brāli Ansgar?

Piekrītu ikvienam vārdam, ko nupat sacīja mūsu godājamais tēvs un ari brālis Konrāds,jaunekļa balss saviļņojumā nodrebēja.

- Brāli Eberhard?

Laupītājs jānotver un jāpakar koka zarā kā kašķains suns! - roka, kam trūka divu pirkstu, izdarīja tādu kustību, it kā uzmestu liepas zarā cilpu. Kūri uzņēma viņa sacīto ar skaļu piekrišanu, jo tieši tādu sodu par dedzināšanu un sudraba zādzību paredzēja arī Kursas valsts senās tiesības.

Lai viņš karājas, kamēr sakalst kā āda,- Dauģers paslēja gaisā dūri.

- Brāli Beršov? - komtūrs turpināja.

Es piekrītu,- bruņinieka skarbā balss likās iesprūstam rīklē, un viņš iekāsējās, tad skaļāk atkārtoja. - Piekrītu.

Un tagad, kad visi vienprātīgi esam lēmuši, ka mūsu kūru vasaļiem nodarīta skaužama netaisnība, par ko tiks spriesta barga un nesaudzīga tiesa, mēs vēlētos dzirdēt ikvienu pazīmi, ko katrs nojums pagājušajā naktī paspējis ielāgot.

Es pats to zvēru neredzēju,-īgni noņurdēja Dauģers,- tāpat arī tēvs.

Dzirdēju Naruti kliedzam un skrēju pagalmā, bet tas jau bija paspējis tikt laukā pa vārtiem.

Uzreiz redzēju klētī uguni, bet tik pēc laiciņa atradu viņas abas guļam… - Uļģis bēdīgi papurināja galvu.

Kurš no jums redzēja laupītāju savām acīm? - Rēmekes Kristiānā skatiens pārslīdēja septiņiem kūru vīriem, apstājoties pie Vareķa. - Vai tu, Vareke?

Tik tiešām, es viņu redzēju, cik vien tumsā un lietū varēja saraudzīt, tāpat visi mani ļaudis, kas jājām kaimiņus pagalbēt. Lāpa man gan bij, bet tādā nelaikā no tās maz labuma, ģīmi neatpazīšu.

Sirenieks jāja bīstamā ātrumā…

Viņš nesās kā prātā izklīdis,- negaidot ierunājās Birtens un uzlūkoja brāli. Tas pamāja, un Birtens turpināja. - Labs zirgs ar garu soli. Droši, ka no Uļģa pirkts. Šim minējumam Dauģers atbildēja ar paklusu, bet negantu urstienu.

Zirgu mēs atradām,- ierunājās Rīzenfelzas Konrāds. - Tas pieder Vindovas kapteinim, rātskunga Veides dēlam… taču ne jau viņš šonakt jāja savu zirgu,- redzot kūrus spēji saskatāmies, bruņinieks steidzīgi piebilda un atstāstīja visu, kas pirms stun​das notika pie ganību aploka žoga.

Ko vēl jūs varat teikt? - komtūrs uzbilda kūru vīrus, kas klusēja, katrs savā prātā pārlikdami dzirdēto.

Tik tiešām tiesa, Rēmeķi, tas nevarēja būt pilsētas ļaužs, bet gan tāds, kurš pieradis diendienā sēdēt seglos un arī tumsā jūtas droši,- kalējs pagriezās un uzbilda meitu. - Raida, runā tu!

Arī tu viņu redzēji!

Vienpadsmit vīru acis pievērsās meitenei, kas zibošām acīm sekoja visam runātajam.

Divpadsmitais blenza sāņus.

Viņš bija ietinies apmetnī ar lielu kapuci, jo no vaiga neko nevarēja redzēt. Apmetnis nebija ne melns, ne balts, drīzāk pelēks, gaišāks nekā zirga spalva,- Raida pārliecināti teica. - Un tas bija garš apmetnis, ne tāds, kādu mūsļauži valkā.

Vai redzējāt, uz kuru pusi viņš aizjāja? - prasīja brālis Eberhards, uz Raidu neskatoties,no visām kūru paražām viņam visvai​rāk derdzās sievu un meitu kareivība un tiesība līdzrunāt vīriem.

Varu teikt tik to, ka uz pilsētas pusi, jo pēc tam, kad viņu sastapām pusceļ uz Uļģa sētu, vairs netikām manījuši,- Vareķis atteica.

Pilsētas sargs, kas naktī stāvējis Ģertrūdes vārtu tornī, apgalvoja, ka laupītājs, ko viņi tur dēvē par spoku jātnieku, pie vārtiem nogriezies pa labi,- domīgi sacīja komtūrs, drusku viebdamies smeldzošās rētas dēļ. - Uz to pusi ir ganības, tālāk dārzi un…

Jūsu akmeņu pils arī ir uz to pašu pusi,- Dauģers pārbaudoši uzskatīja Kristiānu. - Vēl tālāk uz vakariem aiz lielā mūra - Kazu ciems, jūsu dreļļu būdas. Ko teiksi, lielais kungs?

Teikšu, ka jāsim arī uz turieni un meklēsim pakaļ. Tikai to domu gan, Dauģer, izmet no prāta, ka kāds no maniem ļaudīm pilī tavu sētu laupījis un māti nokāvis,- komtūra balss tonis ne​pieļāva iebildumus.

- Kā tu vari būt par to drošs?

- Tāpat kā tu vari atbildēt par katru no savējiem.

Kamēr vīri atkal mijās uzdzalkstošiem skatieniem, Raida paslepen vēroja bruņinieku Beršovu, kurš šajā dienā izturējās tik neparasti, kā vēl nekad. Tad,- vai viņai tik šķita, vai pa- tieši - pie komtūra pēdējiem vārdiem naidīgais livonietis dziļi uzelpoja, kā smagu nastu no sevis noveldams, tomēr joprojām necēla acis uz augšu, kā pazaudējis savu ierasto augstprātīgo stāju. Savāds kņudinošs nemiers iemetās meitenei pakrūtē, vai​gi sasvēla sārti, pakausim pārskrēja durstīgas tirpas. Itin kā vēja šalka čukstētu ausī vēsti, ko viņa nevar saprast un iztulkot… Raida apskaitās par neizprotamajām iedomām un spīvi papurināja galvu. Tomēr acis no Beršova nenolaida, un tas, kā jaušams, to samanīja. Bruņinieka un meitenes skatieni sastapās, un pirmo reizi viņa nenovērsās, lūkojās tam taisni virsū, bez bailēm gremdējoties vīra dzeltenzaļajos redzokļos. Kādu mirkli stīvi blenzis meitenei pretī, Beršovs pirmais novērsa skatu un sāka knibināties ap savām plaukstām.

Bruņinieka dvēselē plosījās briesmīga auka, un krūtīs brižam aptrūkās vietas dvašai. Lai to noslēptu, Arno Beršovam nācās saņemt visus spēkus, cik vien spēja sevī rast, tāpēc dažs vārds no apkārt runātā paslīdēja garām, tomēr arī ar pārējo pietika, lai sajustu dzelzcimdotu, nepielūdzamu roku žņaudzam ciet rīkli. Viņš pirmo reizi dzirdēja citus skaļi runājam par savām nakts- gaitām, un nekad iepriekš nebija pieļāvis, ka livoniešu attieksme varētu būt tik briesmīgi nosodoša. Tas bija pārkāpums, jā, patiesi, vienīgi pārkāpums, tomēr viņa ieroču brāļi Kristū, nenieka nezinādami, tagad dēvēja Altenvaldes Arno Beršova darbus par noziegumiem… lai gan viss, ko viņš nakts un negaisa aizsegā tika darījis, vērsās tikai pret nepakļāvīgiem pagāniem, grēka pārpilniem, necienīgiem ļautiņiem, kuru dzīvesveids, pat izskats un izturēšanās bija apvainojums svētajai, Dieva iedibinātajai kārtībai, un par to viņš, Kristus vārdā iesvētīts bruņinieks, tos sodīja, jo bija devis solījumu dzīvot nabadzībā un paklausībā… un šķīstībā… un visus savus gadus to svēti turējis, bet… Acu priekšā satumsa, un bruņinieka dvēseles acis šai tumsā saskatīja lādīti, smaga sudraba pilnu… Ausīs ieskanējās dobjā šķinda, kad krājumā iebira saktas, gredzeni un par visu vairāk garenie ozeriņi, kad sirdi apņēma slepena, bet tamdēļ vēl jo lielāka tīksme… Vai patiesi viņš būtu grēkojis? Pastrādājis noziegumu, nāves grēku, pārkāpis Dieva baušļus? Nē, tas nav iespējams, jo kas gan ir dažu nevērtīgu ļautiņu, būtībā zemes tārpu, dzīvības, salīdzinot ar… ar visu to, ko viņš, labdzimts bruņinieks, paveicis lielākai Dieva godībai - ad maiorem Dei gloriam… Tad ko gan viņa brāļi tur runā! Par kādu asins maksu un izpirkšanu? Labi, lai būtu tēvs Kristiāns ar viņa vispārzināmo vājību pret kristītajiem pagāniem, lai šis nejēga puišelis Ansgars… bet vecais Eberhards? Sīkstais, daudz pieredzējušais karotājs, kuru viņš allaž cienījis un godājis! Pakārt kokā kā kašķainu suni?… Viņu, Altenvaldes barona jaunāko dēlu? Dieva vārdā, tie šobrīd nezina, ko runā… kā apmāti, kazi, patiesi apburti, novārdoti, nozintēti? Kūri to spētu, senzināms, ka viņi ir burvji un viņu sievas… un meitas - raganas,vai gan bez paša nelabā palīdzības šiem gandrīz vai izdevās viņu notvert…? Un tā… tā skuķe, kuroņu princese, kā noņēmusies blenž viņam tie​ši virsū, nemaz nebīdamās… Bij viņam pagājušonakt jaust, ka tieši Vareķa meita gadījusies ceļā, tad šī tagad gulētu blakām sacirstajai vecenei, un abu dvēseles jau

sviltu ellē, bet viņš kļūtu brīvs no sava vajātāja, briesmīgā sievieškārtas lietuvēna, jo tieši viņas dēļ… viņas dēļ… Pēkšņi bruņinieka prāti sajuka tik briesmīgi, ka labu brīdi viņš ieplestām acīm raudzījās apkārt, nespēdams apjēgt, kas īsti notiek.

Tobrīd komtūrs lika visiem kūru vīriem pie sirds turpmāk dzīvot vaļā acīm un ausīm, pētīgi uzbilst ikvienu svešinieku, kurš tuvojas sētām, naktīs atstāt kādu no ļaužiem nomodā sardzē un par visu vairāk - turēt gatavībā kā zirgus, tā dzinkļus.

- Kamēr laupītāju nenotversim, es lūdzu katru dienu sūtīt pie manis ziņnesi, lai būtu pārliecināts, ka Pasekstenē visi sveiki un veseli. To pašu teikšu arī Vindovas rātei, lai mudina visu triju vārtu sargus naktīs nesnaust un modri turēt acis un ausis vaļā, bet pilsētas gvardes kapteinim būt gatavam negantnieka gūstīšanai. Nešaubos, ka tādā reizē Markuss Veide būs sparīgāks nekā jebkad - sava zirga dēļ,- komtūrs pavīpsnāja.

Viņam pēdējos vārdus sakot, visi saklausīja pakavu dipoņu, un pēc brīža sasēdušajiem vīriem pierikšoja salna ķēve, kam seglos sēdēja Luše nobrukušā vīkalē. Viņa izskatījās pārguruši, acis apņēma loki, ko vēl tumšākus darīja ap galvu cieti apsietais baltais linauts. Vareķis ar Birtenu piecēlās un palīdzēja māsai nokāpt no zirga; Birtens atsēja seglu priekšā nostiprināto groziņu. Luše pastīvi atliecās un braucīja sāpošo muguru, nelaipniem skatiem mērodama apakš liepas sasēdušos livoniešus, un devās tieši pie komtūra.

- Redz, lielais kungs, mēs atkal satiekamies,- pavecā sieviete kuršu mēlē uzbilda pret koka stumbru atzvilušo vīru. - Tavi ļaudis mūs kauj, bet mums jādziedē tavas vātis.

- Tu kļūdies, labā sieviņ, tie nav mani ļaudis, kas dara tādu postu,- Rēmekes Kristiāns iebilda, kamēr, pārējiem noskatoties, Luše ar mazu dūčeli pārgrieza šķēpa saplēsto tuniku un kreklu, atsegdama brūci. - Pati labi zini, kura roka man šo brūci iecirta, tāpat to, ka netaisos to ar ļaunu atmaksāt.

Es tavā vietā par savējiem gan tik droši nerunātu,- viņa nomurmināja tikko dzirdami, darbodamās ap ievainojumu ar samērcētu drānas gabalu. - Arvai dien' un nakti katram klātu stāvi?

Arvai sirdī vari ielūkot? - Viņa nicīgi nošņācās. - Nieks vien ir no tā Antras cirtuma, lielais kungs, ne salīdzināt ar Uļģa Veidu un Dauģera jaunmāsiņu, sadzīs, ka i nemanīsi. Raida! Nāc šu! - Luše uzsauca brāļameitai, kas kavējās gabaliņu tālāk, un, kad tā paklausīja, pamāja uz groza pusi. - Kavinš brūci apmazgāju, saberz, rau, pelēnes un ķeraines, tās pa ceļam pieplūcu… zaļas būs labāk par kaltētām… atpakaļ seglos kāpdama, vai visus kauliņus samežģīju… berz pirkstos, piestas man nav līdzi.

Raida notupās blakus, izcēla no groziņa zāļu vīkšķīti un sāka pa lapai, pa stiebram knaibīt un berzt, kamēr zāle sāka sulot, nokrāsojot meitenes pirkstus zaļganus. Viņai piepalīdzot, Luše veikli uztriepa zaļo putriņu apmazgātajai brūcei un nosaitēja to garām, mīksti izbrucinātām linauta strēmelēm.

- Tad ko, solīji atrast sirenieku? - viņa noprasīja, pēdējo mezglu siedama un komtūram tieši acīs skatīdamās.

- Visi kopā meklēsim, kamēr atradīsim, esi droša, labā sieviņ, no soda viņš neizbēgs, un paldies tev,- Rēmekes Kristiāns lēni piecēlās. Viņa sāns vairs nesāpēja, it kā nekā nebūtu bijis.

XI SAULRIETA SĀRTS VINDAS KRASTĀ

Skaties, tomas, kada te bagātība! - lepni teica Didrihs Donstakens un plaši ieplēta rokas, kā gribēdams aptvert visus saiņus, ķīpas un mucas, kas, kārtīgi sakrautas, rindojās gar spīķera sienām. Raug, visaugstākā labuma ogles, mazgāta vilna, lūšu, caunu un vāveru ādiņas! Tās es šoziem iemainīju no ku​riem, gan tepat Pasekstenē, gan viņpus Vindai.

Un ko tu devi viņiem pretī? - jautāja Tomass, gaužām apmulsis no visa, ko tēvocis viņam rādīja un stāstīja jau kopš agra rīta.

Sāli, dzelzi un bronzu,- tēvocis atbildēja un priecīgi uzplīkšķināja sev pa apaļajiem stilbiem. - Viņi ir ellīgi kāri uz bronzu, tu pat iedomāties nevari! Nekur nebiju redzējis ļaudis tik ļoti greznojamies ar bronzas rotām, kā to dara šejienieši. Tas pats kalējs Vareke… Kaļ visvisādas sprādzes, saspraudes, gredzenus, aproces, bet viņu sievas svētku reizēs sakrauj sev virsū četras, piecas, pat vairāk mārciņas rotu…

Tomass varēja gan iedomāties. Vai tad viņš nebija redzējis Raldas greznumu, vai pats savām rokām nebija taisījis vaļā un ciet viņas jostas sprādzi…?

Tad nu rīt pošam mielastu,- Didrihs turpināja. Viņš apsēdās uz vienas no mīkstajām, audeklā iesietajām ādu ķīpām un laipni uzlūkoja māsasdēlu. - Es jau aizsūtīju pakaļ cepeša jēram.

Būs arī žāvēts speķis, bet rit agri dabūsim svaigas zivis, olas un sviestu. Godātais Kerstancijs apsolīja lielu krūku franku vīna, labs alus man ir pašam. Ko teiksi, dēls?

- Tas… - Tomass īsti nezināja, ko atbildēt,- tas būs lieliski, tēvoc, patiešām. Un… kad kuģim

jādodas ceļā?

- Nepacietīgs esi? Ilgojies pēc vecākiem, ko? - Didrihs Don- stakens paliecās uz jaunekļa pusi un laipni uzsita viņam uz pleca. - Vēl kāds laiciņš jau paies, kazi, nedēļa vai vairāk, kamēr iekraus visu, kā klājas, un iestāsies labs ceļavējš.

Tomass viegli iekoda lūpā. Lai nu kā, bet pēc vecākiem viņš nepavisam nebija noilgojies, kaut gan ar māti būtu priecīgs satikties, varbūt arī ar tēvu… Taču šī tikšanās vēl varēja pagaidīt, jo vispirms… Puisis viegli nosvīda, sirds krūtīs salēcās. Viņš saprata, ka labāks brīdis runāšanai ar tēvoci tuvākajā laikā diez vai atradīsies, tāpēc tūdaļ pat jāsaņemas un jāsaka… Prātodams, kā uzsākt svarīgo sarunu, viņš ļāva skatienam aizklīst no krēslainā spīķera kaktiem uz plaši atvērtajām durvīm, kur kauslīgu zvirbuļu bariņš pērnajā kūlā meklēja nez kad izbirušus labības graudus.

- Tēvoc, man tev kas sakāms! - Tomass apņēmīgi ierunājās un juta, ka nosarkst pār visu seju. Tu zini, ka man šoziem pa​lika divdesmit viens gads…

Kā gan nē, protams, zinu,- Donstakens omulīgi smaidīja, labpatikā uzlūkodams savu jauno, glīto radinieku. - Tu esi gluži pieaudzis vīrietis, vari piekopt amatu, pelnīt naudu, dot pilsoņa zvērestu, vari precēties un…

- Jā gan! - Svinīgais vārds izspurdza pār lūpām kā nevaldāms putns, kā viens no aušīgajiem zvirbuļiem. - Tieši to es gribu darīt!

- Ko tieši?

Tu jau pats teici, tēvoc, ka es varu precēties,- Tomass drusku apjuka, bet tad no jauna sasparojās. Galu galā viņa vēlmē nav nekā apkaunojoša.

Ak tad tā? Mūsu mazais Tomass patiesi grib ņemt sievu? - Didrihs Donstakens līksmi iesmējās. - Tas nu gan ir jaunums, lai Dievs svētī! Tad tu gribi, lai mēs ar tavu tanti Johannu tepat Vindovā sameklējam tev kādu mīlīgu jaunavu, ko?

- Nē, tēvoc, nevajag meklēt, es… Es jau esmu vienu meiteni uzrunājis, viņa…

Pie svētā Nikolausa bārdas! Ko tu saki, dēls? - tēvoča acis kļuva apaļas kā naudiņas. - Tu esi uzrunājis kādu jaunavu? Pa kuru laiku tu to paspēji, ja kopš tavas ierašanās šeit nav ne mēnesis apritējis? Pag, pag… patiesi… tu taču te pazudi caurām dienām, ak, tu, rakaris tāds! Stāsti nu, kas viņa ir?

Tomass dziļi ievilka elpu.

- Tā ir labdzimtā kūru kalēja Varekes meita Raida.

Didrihs Donstakens satrūkās tā, ka zaudēja līdzsvaru, bezmaz atkrizdams augšpēdu. Kamēr viņš izķepurojās no mīkstajiem ādu saiņiem, pagāja labs brītiņš.

Beidzot tēvocis atkal sēdēja stabili un, mudīgi pārkrustījies, uzlūkoja Tomasu gandrīz izbī​lī.

Man neliekas, ka tava izvēle ir prātīga, Tomas,- Donstakens, vairākkārt aplaizījis lūpas, nomurmināja.

Kāpēc? - viņš spītīgi saslējās, nez kāpēc uz brīdi juzdamies pārāks par tēvoci.

Tāpēc, ka… Tomas, tie ir pavisam citādi ļaudis, ne tādi kā mēs. Viņi gan ir kristīti, tomēr…

Kāpēc tu saki - tomēr? Es pats par Dieva darbiem zināju mazāk, nekā šī kūru jaunava.

Vai tu zini, ka viņai kristībās blakus stāvējis pats Vindovas komtūrs Kristiāns? Ka viņa ir tā aizbildniecībā? -jauneklis steidzīgi bēra vārdus, ar gandarījumu redzēdams tēvoča acis plešamies aizvien platākas.

Kā gan man tādas lietas zināt,- Donstakens, gauži pārsteigts, novilka. - Bet kā tu to uzzināji?

Raida pati man teica. Un tā sacīja arī livoniešu pusbrālis… Stefans,- atcerēdamies kļūmo

braucienu pāri Vindai, Tomass drusku sastomījās. - Un viņa ir tik skaista, tik cēla… Vai tu esi kādreiz redzējis Varekes meitu?

Laikam jau nē, domāju, nav gadījies, kaut arī tajā sētā esmu bijis. Zinu tik to, ka kalēja dzimta ir lepni, ne visai saticīgi ļau​dis, bet runā, ka arī diezgan turīgi…

Lepni tāpēc, ka viņu cilts nāk no pēdējā kūru ķēniņa… bet Raida ir arī laipna un labi audzināta,- Tomass spēra laukā, gatavs visādiem veidiem aizstāvēt savas tiesības bildināt un precēt iemīlēto meiteni.

No ķēniņa, saki? Kalējs no ķēniņa cilts? Kaut kas tāds laikam var atgadīties tikai šeit, Kursā… ej nu saproti šos ļaudis. Paskat tik, kādos rados mūsu Tomass mērķē! - Donstakens pamazām atguvās no pārsteiguma. - Tomēr padomā, dēls, ko par šīm precībām teiks tavi vecāki,- mana mīļā māsa un tavs godājamais tēvs?

- Tēvoc, viņi ir tur… - Tomass nenoteikti pamāja ar roku uz spīķera vaļējo durvju pusi, aiz kuras bija Ūdens vārti, tālāk upe, bet vēl tālāk - bezgalīgā jūra. - Tā ir pavisam cita pasaule, cita dzīve, tur viss ir citādi - pilsēta, cilvēki, viņu domas… Viss izmērīts, saskaitīts, sadalīts sīkos gabaliņos. Liela pilsēta, lieli nami, bet pasaule pavisam maza. Šeit viss ir otrādi. Sākumā es nevarēju pierast, man gandrīz vai bija bail. Tēvoc, es taču neko nezināju! Par to, cik liela pasaule, cik tāli ir ceļi, cik dažādi cilvēki… cik skaists ir pavasaris! Tieši šeit, jo vecajās mājās Lībekā pavasaris man nozīmēja tikai to, ka tēvs vairs neļauj kurināt kamīnu un es varu vilkt plānākas drēbes. Bet šeit! Visas šīs pļavas, meži, koki, puķes… putni, kas dzied kā eņģeļi, un daudzie lopi ganībās, skaistie zirgi…

Mani vecāki neko tādu nav redzējuši, viņi tādu dzīvi nepazīst, bet es gribu tieši tādu! Un es gribu precēt Raidu, dzīvot ar viņu šeit… Lai mums viss būtu tāpat, kā tev ar tanti Johannu!

Didrihs Donstakens jutās bezgala aizkustināts, it īpaši par māsasdēla pēdējiem vārdiem. Arī tas, ka puisis tik dedzīgi slavēja mazo pilsētiņu, kuru viņš bija izraudzījis par savu mājas- vietu, Donstakenam patika. Galu galā, ja labi apdomā, Tomass nebūtu ne tuvu pirmais vindovietis, kurš sameklējis sievu kūru saimēs. Viņš pats zina dažu labu māju, kur pavardu kurina kūru sieva, un nekas - pāris dzīvo kā daždien kristīgi ļaudis! Raug, par piemēru, muciniekam Torkildam izaudzis tīri ražens dēls, ko dzemdējusi kūriete… nē, tās vārdu viņš nespēj atcerēties ne sitams; varena sieva, pati labas vāts apjomā un, kā runāja, ienesusi Torkilda namā ne vien krietnu pūru, bet ari mantojumu no pirmā vīra, kas šo, vēl gluži jaunu, atstājis atraitnēs. Jaunu, glītu, izdevīgi precamu meitu pilsētiņā izsenis bijis gaužām maz, jo lielākā daļa no tiem, kuri te ierodas tirgoties, piekopt amatus un apmesties uz dzīvi, ir vienpatņi vīri. Turklāt māsasdēla izvēle, ja labi apdomā, nepavisam nav peļama - labdzimta, ietekmīga un turīga vīra meita! Šāda radniecība ari viņam dotu savu labumu, un, ja patiesi šī kūru meitene ir paša Vindovas komtūra aizbilstamā… saki nu viens!

- Bet vai viņa būs ar mieru nākt pie tevis?

Būs! - Tomass juta kā smagu nastu, veselu ogļu mucu krāvumu sev no pleciem nometis.

Tēvocis nestrīdas, neaizliedz, tēvocis atzīst viņa izvēli. - Viņa gaida, kad mēs jāsim… kā pie viņiem saka, derībās…

- Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka man jādodas uz viņas sētu kopā ar cienījamiem cilvēkiem, kuri manā vārdā lūgs kalēju Vareki dot viņa meitu man par sievu.

Patiesi, tā pieklājas gan. Sevišķi, ja tu saki, ka viņa… tad patiesi tava iecerētā ir kūru ķēniņa pēctece?

- Jā gan, septītajā paaudzē!

Tomas, mīļais dēls,- tēvocis iesmējās savus parastos, dārdošos smieklus,- tad jau tu dabūsi par sievu ne vairāk, ne ma​zāk, kā kūru princesi!

Tā gan iznāk,- viņš jutās lepns. Sirds trakā dauzīšanās bija pierimusi, tagad tā pukstēja līksmi un spēcīgi, dzenot jaunas un karstas asinis viņa spriegajās dzīslās. Pasaule, ko Tomass bija redzējis un iepazinis, tagad šķita brīnumaināka nekā jebkad, kā pasakains dārzs, ko mīļais Dievs iekārtojis tieši viņam.

Un ko par to saka meitenes tēvs? - Donstakens uzmanīgi vēroja puisi tā, it kā pirmoreiz ieraudzījis.

To gan es vēl nezinu,-r- Tomass atbildēja vienkārši, taču tir​gotājam gan lieta tik vienkārša nelikās.

-Tomēr to tev vajadzētu uzzināt, citādi… Galu galā, dēls, mēs vēl neesam noskaidrojuši, kāda indeve bija piemeklējusi mūsu kūru kaimiņus, ka tie naktī gatavojušies iebrukt pilsētā. Vai tu jau esi aizmirsis brēku, kas šorīt sacēlās? Kas zina… es taču tev sacīju, ka šie ļaudis ir savādāki nekā mēs,galu galā dzīvoju šeit jau piekto gadu,- un, ja reiz par to runājam… tev jāatzīst, ka viņu sievas un meitas gan tērpjas ne tā, kā pieņemts tajā zemē, no kurienes mēs ar tevi nākam… zirgos sēž kā vīri, nēsā pie jostas dunci… stāsta, viņas pat protot burt… - tēvoča balsī atkal ievijās bažpilna noskaņa.

Raida tērpjas ļoti piedienīgi un grezni,- jauneklis dedzīgi attrauca. - Tik smalkas, gludenas drānas… Manai mātei nebija labāku, arī citām Lībekas kundzenēm nē. Rokas un kājas viņa patiesi neslēpj, arī lakatus un aubes nenēsā, bet viņai ir tik skaisti mati… Un viņa taču ir kristīta, tāpat visa viņu saime, par kādu buršanos tu runā! Zāles gan pazīst… Raida stāstīja, ka viņas tēvmāsa pašu komtūru no bezmaz nāvīgas kaites izdzie​dējusi, un tas nepavisam nav grēks!

- Bet… bet… - Didrihs Donstakens steidzīgi meklēja vēl kādu zemūdens akmeni, kam varētu uzdurties māsasdēla precību kuģis, kuru viņam, nav ko slēpt, tīri labi patiktos redzēt stalti aizburājam. - Bet saki man, Tomas, kā tad jūs abi saprotaties, tu tak, man domāt, nebūsi paspējis ielauzties kūru mēlē, kas man šķiet gaužām grūti runājama… pats kādus vārdus saprotu, tik izteikt grūti.

- Viņa prot vācmēli, tēvoc! Gaužām labi prot, runā kā dziedā​dama, tik gudri un skaisti…

-Tad jau tas ir tīrais brīnums no vienas lauku jaunavas,- Donstakens jūsmīgi uzblieza ar plaukstām pa apaļīgajiem, pelēkbrū- nās zeķēs iežmaugtajiem stilbiem. - To gan tev saku, Tomas, tādu sievu būs grūti grožos novaldīt, tik daudz prāta sievišķim nekad nav nācis par labu… Es allažiņ esmu teicis, ka…

- Tēvoc, atļauj, es aizjāšu… Pateikšu, ka tu man neliedz… ka mēs…

Labāk noskaidro, ko viņas tēvs domā! Ja reiz jādodas turp, kā tu saki, ar cienījamiem pilsoņiem, kā to prasa gods un paražas, tad man negribētos piedzīvot… klau, tad jau es šajā lietā varētu uzbilst godājamo Kerstanciju… turīgāka un cienījamāka vīra par viņu pilsētā neatrast… kā tev šķiet?

- Dari, kā vēlies, tēvoc, tu vislabāk zināsi, kā pieklājas,- Tomass jau bija pietrūcies kājās, gatavs nākamajā mirklī mesties uz zirgu ganībām, apseglot ābolaini un traukties uz Paseksteni tā, ka vējš svilpo gar ausīm.

- Lai notiek! Jāj, tikai… Tomas!

- Ko, tēvoc?

Pajautā tai jaunavai… vārdu sakot, noskaidro par pagājušo nakti - Donstakens apmierināti nokrekŠķējās, apcerēdams, ka tādā kārtā viņš izrādīsies pats pirmais vīrs visā Vindovas pilsētā, kurš tiks pie ziņām par kūru rīcības patieso cēloni un mērķi… pat godājamais Kerstancijs nezinās, arī kungs birģermeistars Vormss nē…

Kamēr tirgotājs Donstakens vēl kavējās patīkamās pārdomās, Tomass jau steidzās pa līkumotajām taciņām, kas veidoja īstu labirintu ap pilsētas malā krustām šķērsām sabūvētajiem

spīķeriem, pagrabiem un nojumēm. Ticis ārā uz platākā Ūdens ceļa, jauneklis metās skriešus, ar vienu roku pieturot uz galvas cepurīti, tad nepacietīgi norāva to pavisam un iebāza azotē starp atpogāto žiponu un sasvīdušo kreklu. Pretī viņam brauca divi pajūgi, vezumi bija piekrauti ar augstiem groziem, līdz malām pilniem melni spīdīgu ogļu. Pajūgiem ceļu dodams, Tomass spēji atlēca malā, gandrīz ietriekdamies ar muguru kādas mā- jeles sienā. Ogļu vezumiem pakaļ skrēja ļoti liels un pinkains suns ar izkārtu mēli; otrajos ratos sēdošais vedējs pikti atvēzējās ar pātagu, taču suns manīgi izvairījās un, skaļi elsojot, attupās gandrīz vai uz Tomasa kājām. Šķita, ka kustonis smejas. Tas izskatījās tik jocīgi, ka arī jauneklis iesmējās un draudzīgi pamirkšķināja pinkainim ar aci. Tikko soļa attālumā no viņa apavu smailajiem purngaliem garām paripoja pēdējā pajūga smagi apkaltais ritenis, Tomass atkal metās skriet. Viņš izjoņoja šķērsām cauri pilsētas laukumam, veikli pārlēkdams pāri zemē saliktajiem spārkokiem un kaļķu kastēm, un palēnināja gaitu tikai tad, kad priekšā ieraudzīja līdz galam vaļā stāvošos, ar kārtīm atstutētos Ģertrūdes vārtus. Viņam palaimējās, jo kāds braucējs tieši tobrīd pie siena un malkas tirgus akas dzirdīja savu zirgu; Tomass piesteidzās klāt un palūdza ieliet viņam saujās. Noskalojis seju un mitrām plaukstām nobraucījis apģērbam pieķērušos gružus, viņš steidzās tālāk.

Zirgu gans Jonass neizskatījās labi,- viens vaigs bija pietū- cis un drusku sārtāks par otru. Viņš klusējot uzklausīja Tomasa prasību - atvest kungam Donstakenam piederošo ābolaino ķēvi un apseglot, kā pienākas, ar tam pašam Donstakenam piederošajām zirglietām, kas glabājas ganību būdā,- taču kustējās tik lēni, ka tad, kad ābolaine bija gatava izjājienam, saule jau bija ieslīgusi vakarpusē, bet Tomass aiz nepacietības kļuvis gandrīz traks. Tik traks, ka, ticis seglos, viņš nemeta līkumu, lai, kā pieklājas, izjātu pa aploka vārtiņiem, bet lika ķēvei ar lēcienu pārvarēt aploka kārtis, pats gandrīz pārlidodams pāri zirga kaklam. Redzēdams tādu neprāta pārgalvību, gans pārkrustījās un nomurmināja kaut ko, kas varēja nozīmēt tiklab lūgsnu, kā lādēšanos.

Beidzot vējš līksmi šalca gar ausīm, kā Tomass jau vairākas stundas bija no sirds ilgojies. Ābolaines aulēkši bija viegli, kā kad arī skaistais lopiņš būtu nocieties pēc strauja izjājiena. Viņa priekšā cits pēc cita atvijās slaiki, lēzeni ceļa līkumi, zem pakaviem nodunēja tiltiņa baļķi. Līdztekus lielceļam līkumoja arī Dienvidu Vidcme ar meldros un niedrēs ieaugušiem krastiem, kur dažādās balsīs trokšņoja ūdensputni. Ņirbošā straumīte va- karsaules staros zaigoja kā kūstošs sudrabs un zelts.

Strau jais jājiens dīvainā kārtā atvēsināja Tomasa nepacietību, un, kad no Goldingenes lielceļa vajadzēja nogriezties pa kreisi, uz Paseksteni, viņš ļāva ābolainei no aulēkšiem pāriet mērenā riksī.

Tik vienkārši vis nevarēja traukties iekšā Vareķa sētā, jauneklis prātoja,- pirmāk jāsastop Raida viena pati. Taču kā to izdarīt… ne jau vienmēr varēja tā paveikties, kā vakar, kad viņš pirmoreiz atrada ceļu uz šejieni un Raida, viņa tuvošanos sajutusi, iznāca vārtos pretim. Klejodams savu domu sajauktajos ceļos, viņš nemaz nemanīja, ka gudrais lopiņš pārgājis uz soļiem, un atģidās tikai tad, kad aiz jaunu liepu audzītes pavērās paprāvs klajums, aiz tā sēta ar jau pazīstamajiem vārtiem, taču tie bija ciet. Nedzirdēja arī cilvēku balsis, tikai meža putnu treļļus, pīļu pēkšķēšanu un kaut kur viņpus augstā baļķu žoga - paklusu, laipnīgu govs mūdēšanu. Tāds klusums uzdzina mulsu, un, klajumu tā arī nešķērsojis, jauneklis turpināja palēnām virzīties tālāk pa ceļu, kas aizvijās pa vidu starp dārgam paklājam līdzīgu zaļojošu zelmeni un cieši pīta žoga apņemtu pļavas malu. Dzeltenpelēkajā, stīgrajā mālā vīdēja neskaitāmas pakavu pēdas, it kā šajā dienā pa to būtu vairākkārt jāts abos virzienos.

Piepeši Tomasam sametās gaužām nemierīgi ap sirdi; tas, kas pirms maza brīža bija licies drošs, pamatīgs un nesatricināms, pēkšņi šķita gaistošs un trausls kā pārziedējušo pieneņu pūkas, ko virs pļavas liegi nesa lēns, vakarīgs vējiņš. Vēl vakar, patiesi, gandrīz šajā pašā stundā viņš kopā ar Raidu gulēja zem baltām lietavām jūras krastā, piedzīvodams vislielāko, visskaistāko sava jaunā

mūža brīnumu… bet šodien visapkārt tik savādi… tuksnesīgi… tikai puķes ceļmalās zied tikpat krāšņi… Minstinādamies pēkšņi uzbangojušā neziņā, Tomass jau teju griezās atpakaļ, gatavs klaudzināt pie kalēja vārtiem, kad viņa dzirde uztvēra neparastas skaņas - tālu dziedāšanu, kas vienlaikus gan biedēja ar sāpīgu, gandrīz mežonīgu skarbumu, gan valdzināja tikpat spēcīgi kā bērnībā dzirdētie psalmi un korāļi, ko klostera kapelā dziedāja mūki. Viņš paplikšķināja ābolaines kaklu, mudinādams uz priekšu. Ar katru soli dziedāšana pieņēmās skaļumā; nu varēja dzirdēt, ka to pavada lēna, dobja bungu rībināšana. Dziedāja daudz cilvēku - vīru balsīm cauri jaucās arī sieviešu, tad dziesma pārtrūka un kaut kas… vai kāds… iekaucās, ievaimanājās, skarbi iebrēcās… Tomass sastinga. Skaņa bija tik žēla, it kā nezināmā būtne ciestu neizsakāmas sāpes… Augstais Dievs, visužēlīgā Jaunava Marija, kas tur notiek! Vai tur kādu kauj? Dzīvnieku? Vai pat cilvēku?! Vai tiešām upmalas kūri piekopj tādus nedzirdēti baisus rituālus? Ķēve tramīgi saskurināja ausis, bet Tomasa miesai pārskrēja šermuļi, viņam gribējās bēgt prom, aizspiežot ausis, lai nedzirdētu drausminoši žēlās, gandriz vai citpasaulīgās skaņas, tomēr jauneklis pārvarēja pieauguša vīrieša necienīgās bailes, nolēca no zirga, ieveda ābolaini maigi šalcošajā liepājā un savilka grožus mezglā ap zemu noslīgušu zaru, bet pats apņēmīgi devās uz to pusi, no kurienes skanēja balsis. Pa brīžam slēpdamies aiz krūmiem, kas bija pilni baltu, apdullinoši smaržojošu ziedu ķekariem, viņš nogāja labu gabalu, sekodams skaņas virzienam - atkal jau dziedāja- cik noprotams, uz upes pusi. Taka zem kājām pazuda, un Tomass iebrida kuplā zālē, kas sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem. Zāle bija agras vakara rasas pilna, bet viņš gandrīz nejuta samirkstam apavus un zeķes. Pēkšņi jauneklis apstājās kā zibens ķerts; īsu mirkli viņam likās, ka ir nomaldījies un pagriezies uz nepareizo pusi,- priekšā kaut kas sarkani liesmoja kā jūrā grimstoša saule, bet, aši pagriezies atpakaļ, Tomass pārliecinājās, ka saule joprojām ir viņam aiz muguras, taču priekšā deg milzīgs ugunssārts, ko ielenkuši vairāki desmiti cilvēku un lēnām kustas izdziedāto vārdu ritmā. Bungas nebija redzamas, taču to smagnējā, dobjā rīboņa pieņēmās spēkā, pārspējot sārtā krauto bluķu sprakšķēšanu. Tad dziesma atkal apklusa, un no jauna pāri pļavai plūda baisās, vaimanām līdzīgās skaņas, tomēr šoreiz Tomass vairs nesatrūkās, jo saprata, ka tās rada treju vīru pūstas dīvaini garas, pret debesīm paceltas taures.

Baiļu vietā stājās ziņkārība; jauneklim ļoti gribējās aplūkot notiekošo tuvāk, taču viņš neparko nevēlējās, ka milzu ugunskuru apstājušie ļaudis viņu ierauga. Kā par spīti tuvumā nebija neviena krūma, tāpēc Tomass nometās uz vēdera zālē un, nelikdamies zinis par vēso rasu, lēnām pielīda tik tuvu, cik uzdrīk​stējās, nebīstoties tikt atklāts.

Taures apklusa, atsākās dziedāšana. Šoreiz nesaprotamos vārdus skandēja tikai sievietes, un Tomasam likās, ka cauri citām viņš saklausījis arī Raldas balsi. Viņš vai acis izskatīja, pūlēdamies cauri uguns karstumā trīsuļojošajam gaisam daudzo krāšņi tērpto sieviešu vidū saskatīt savu mīļoto meiteni. Beidzot jauneklis ieraudzīja meklēto; Raida stāvēja starp liela auguma pavecu sievieti, kam galva bija cieši nosieta ar baltu autu, un pusaugu meiteni tumšiem, gludi saglaustiem matiem, ietinušos spilgti svītrotā seģenē. Raldas pieri apņēma vainagam līdzīga galvasrota, kaklu apvija spoži riņķi, bet no pleciem smagi slīgstošā villaine mirgoja kā dzirksteļu pilna. Rokas viņa bija saņēmusi zem krūtīm, bet acis cieši raudzījās ugunī. Uz brīdi novērsis skatu no meitenes - tik svešādas un tik vilinošas, Tomass pamanīja, ka sārta liesmas sāk noplakt, bet gailošu ogļu klātā uzkalniņa vidū sajaušams kaut kas tumšāks, prāvs, iegarens murskulis… viņš nespēja saprast, kas īsti, taču mugurai atkal pārslīdēja šermuļu tirpiņas. Patiesi baismīgs, varbūt pat nežēlīgs rituāls… ko gan kūri dedzināja tik milzīgā ugunī šajā sārtajā vakara stundā? Un ja nu tas ugunī… ja tas ir… cilvēks? Nejaukie nostāsti par mežonīgajiem, asinskārajiem kūru pagāniem, par burvjiem un raganām uzpeldēja jaunekļa apziņā kā no elles izslīdējuši rēgi. Atkal uzmācās vēlēšanās bēgt, tomēr Tomass sakoda zobus, palika uz vietas un vēroja. Tīstoklis ugunī gulēja pavisam nekustīgi, neraustījās un nespārdījās… tātad dzīvs tas

nevarēja būt. Lai vai kā, viņš neaizies no šejienes tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai saprastu, ko pie dīvainā ugunskura dara kūri un viņu vidū arī Raida - jaunava, kam viņš nevilcinādamies atdevis savu sirdi un sapņus, ap kuru vijās visas viņa cerības uz laimi. Palikdams pie šīs apņemšanās, Tomass sāka uzmanīgāk vērot vīrus un jaunekļus, sievas un meitenes, kas lēnām kā dejā virzījās apkārt gailošo ogļu kaudzei. Viņu sejas bija skumjas; kāda vecāka sieviete ar mazliet kumpu muguru ik pa brīdim norausa no grumbainajiem vaigiem asaras; liela auguma jauns vīrietis ar bieziem, tumšrudiem matiem un tādu pašu bārdu aplika roku sīkāka un vecāka, arī rudmataina vīra pleciem… varbūt tas bija jaunā milža tēvs? Uz brīdi iestājās klusums, un caur ogļu sprakšķiem atskanēja žēlabainas raudas.

Tomasa acis uzmeklēja raudātāju - slaida un tieviņa, tumšzilas sedzenes apņemtiem pleciem, smagu vainagu galvā, viņa pie- plaka rudmatainajam milzim pie pleca. Raida uzlūkoja meiteni žēluma pilnām acīm un kaut ko pačukstēja vecākam, staltam vīram ar gariem, pelēksirmiem matiem un skarbu vaigu. Vīra brūno kamzoli apjoza skaisti apkalta josta, pie kuras cilpā karājās liels nazis un kaut kas līdzīgs ragam. Lai gan nenācās viegli sazīmēt līdzību Raldas jaunajā, svaigajā un vīra iesirmas bārdas apaugušajā sejā, Tomass nešaubījās, ka tas ir meitenes tēvs - tas pats labdzimtais kalējs Vareke, no kura labvēlības tagad atkarīga viņa cerību piepildīšanās. Neviens no šiem ļaudīm neizskatījās pēc tāda, kurš spētu piekopt velnišķus rituālus, gluži otrādi, un, kaut arī Tomass joprojām neizprata to, kas notika viņa acu priekšā, sirdī modās līdzjūtība pret šo cilvēku nezinā- mājām bēdām.

Rudmatainais vīrs kaut ko uzsauca, un tūdaļ viņam klāt pietecēja jauns puisis ar padusē iespiestu ādas maisu. Ar vienu roku atraisījis maisa galu, nesējs ietecināja pretī pastieptajā dzeram- ragā kaut kādu dzērienu. Rudais izdzēra raga saturu un ar asu kustību iešļāca pēdējās lāses ugunī. Pēc tam dzērienu tādos pašos ragos piedāvāja arī pārējiem, un visi rīkojās tāpat - kā ziedodami pēdējo dziras malku ugunij… vai tam, kurš tajā dega…

Valga smilgas skara pieskārās jaunekļa lūpām, ko satraukums bija izkaltējis sausas. Par varītēm nāca šķavas, un Tomass ieplaka ar seju zālē, lai sevi nenodotu. Klusām šņaukājoties un sprauslājot, viņš piepeši aptvēra, kas īsti notiek pārsimts soļu tālāk - tās bija bēres! Kūri apraudāja kādu mirušo un atvadījās no tā pēc savām dīvainajām paražām… Kāpēc gan viņi mirušos sadedzina, nevis aprok zemē, kā to dara visi kristīgi ļaudis? Un kā tad pastardienā? Vai tad varēs augšāmcelties no pelniem?

Tomass neziņā rauca pieri, tā ir nespēdams saprast, vai kristītie kūri augšāmcelsies savādāk nekā viņa tautieši… Vai varbūt pelni ir tas pats, kas pīšļi, par ko tālās Lībekas kapsētas zemē pārvērtušies viņa mazie brālīši?…

Saule slīdēja aizvien zemāk, pāri pļavai nogūla maiga krēsla. Tomasa drānas savilga aizvien mitrākas, taču viņš pacietīgi gulēja un gaidīja, pats īsti nesaprazdams, ko. Sārts upmalā pamazām izdega dzirksteļodams un sprakšķēdams, rūgtenie dūmi reizumis atvilnīja līdz viņam, un Tomass vairījās tos ieelpot, iespiežot seju valgajā, smaržīgajā zālē. Kaut kur netālu griezīgi ieķērcās kāds putns, un jauneklis strauji pacēla galvu. Lielākā daļa ļaužu, kas līdz tam ielenca bēru sārtu plašā lokā, bija pagājuši sānis; pie ugunsvietas palika tikai daži. Viena grupa palēnām devās gar upi uz augšu, bet Raida kopā ar tēvu, sievieti baltajā galvas autā, vairākiem jauniem vīriem un pāris meitenēm nāca pāri pļavai. Tomass sastinga neziņā - kur viņam palikt? Taču, piesardzīgi lūrot caur zāles stiebriem, viņš aplēsa, ka kalēja saime turas vairāk pa kreisi un viņu, visticamāk, nepamanīs. Tā arī notika.

Tikko nācēji bija pietiekamā attālumā, Tomass pusrāpus, pustupus kumuroja uz pļavmalu, pāris lēcienos sasniedza balto, smaržīgo ziedu pilnos krūmus un, aiz tiem slēpdamies, ātri panāca gājējus.

Vīrieši gāja pa priekšu, aiz viņiem vecā sieviete ar Raidu, bet gājienu noslēdza divas vienkāršāk tērptas meitenes, pēc visa spriežot, kalpones. Tomass izmisīgi kodīja lūpas, prātojot, kā lai dara Raldai zināmu savu klātbūtni, turklāt pārējiem nemanot. Kaut viņa paskatītos atpakaļ… kaut sajustu Tomasa klātbūtni… Varbūt vienīgi…, jauneklis noliecās un paķēra no zemes nolūzuša, sausa zara

gabalu. Ja labi nomērķētu, varbūt izdotos trāpīt Raldai, viņa atskatītos un… Taču nē, abas meitenes Raidu gandrīz pilnīgi aizsedza. Tomass jau zaudēja pēdējo cerību, kad tās abas pēkšņi iebrida zālē, lai noplūktu nez kādas puķes. Viņš pabīdīja sāņus smaržīgos zarus, sasprindzināja visu savu izmaņu un meta… un patiesi trāpīja Raldai tieši mugurā. Viņa zibenīgi apsviedās apkārt, rotām nošķindot, un pamanīja ievu zarotnē pazūdam Tomasa galvu un plecus,- par to viņš bija pārliecināts, jo meitene uzmeta ātru ska​tienu abām puķu plūcējām, tad sāka iet gausāk, aizvien vairāk atpaliekot no pārējiem.

Zem puiša kājām ar paskatu knikšķi lūza kāds pērnajās lapās ieslēpies zars. Viņš aizturēja elpu un gandrīz iesmējās, redzēdams, ka Raida, atpakaļ nepagriezdamās, pārmetoši nogroza galvu.

Bīdamies sacelt vēl lielāku troksni, Tomass nolēma nogaidīt. Vareķa saime nozuda no viņa redzesloka, neziņā pagāja īss brītiņš, tad aiz jauno liepu zariem parādījās Raldas smuidrais stāvs.

Acīmredzot viņa bija atdevusi kādam nest smago, tumšo sedzeni, tāpēc varēja tecēt viegli kā putns.

Aši pārlūkojusi apkārtni, Raida steidzās tieši turp, kur, apreibis rūgtensaldajā smaržā, krūmos slēpās Tomass, un pēc mirkļa gandrīz iekrita viņa nepacietīgajās rokās.

- Kā tu te gadījies? - viņa smaidīdama taujāja, glaudot puiša plecus, vaigus un mīkstos matus. Ak vai, tu taču esi pavisam slapjš… Tomas, kā tev nāca prātā mani šeit gaidīt?

Es biju tur… - viņš pamāja uz pļavas pusi. - Redzēju tevi un daudz citu… un lielo ugunssārtu…

Tur? - meitenes dzelmainās acis iepletās izbrīnā. - Bet kā tad mēs…? Ā, tavas drānas ir mitras… Tu gulēji zālē? Kāpēc?

- Neuzdrīkstējos tuvoties, nesapratu, kas notiek, ko jūs darāt…

Vadījām kaimiņu māti Veidu Aizsaulē pēc tēvtēvu paražas,- tā gribēja Dauģers, Veldas dēls. Viņu pagājšnakt nogalināja si- renieks, sacirta ar zobiņu meitas acu priekšā… nolaupīja daudz sudraba, pēc tam pielaida klētij uguni. Nu Veida ir pie Dieviņa… sārta dūmi cēlās tieši stāvus, tas nozīmē, ka viņas dvēsele ir tīra un atpestīta,- Raida aizgūtnēm stāstīja, un viņas skropstas valgi iemirdzējās. - Ak, vai, Tomas, bija īsta šausmu nakts… Mēs pāri sētai redzējām, ka Ujģa un Dauģera sētā ugunsgrēks, jājām palīgos un pa ceļam sastapām sirenieku, nezinādami, ka tas ir viņš… Tad arī kaimiņi jāja pretī, visi kopā dzinām pēdas līdz pašai pilsētai, tomēr nesadzinām…

Tad tāpēc,- Tomass atviegloti pavīpsnāja,- pilsētā sacēlās briesmīgs tracis! Tas nelga sargs, nudien!

- Sargs? Ģertrūdes vārtu sargs šorīt izkliedza pa visu pilsētu, ka jūs naktī esot gribējuši uzbrukt Vindovai…

Uzbrukt Vindovai? - Raida caur asarām pasmaidīja. - Tad ta nolokāms īsgalvs!

Ko tas nozīmē? - Tomass apskāva meiteni ciešāk. Sirds bija kļuvusi tik līksma un viegla kā pūka.

Tas nozīmē - traks un muļķis. Bet tu man nepateici, kā tu te atgadījies?

Es… es meklēju tevi! Visu dienu tik ļoti pēc tevis ilgojos, neizsakāmi… Raida, mans tēvocis zina, es viņam visu izstāstīju, viņš piekrīt, ka es tevi bildinu… Un tavs tēvs? Tu viņam teici?

Teicu. - Meitene atlieca galvu, lai ielūkotos puiša tumši zilajās, nepacietīga satraukuma pilnajās acīs.

-Un…?

- Viņš neteica nē.

Es nesaprotu, mīļā… - Tomass strauji samirkšķināja acis. - Vai viņš piekrita?

Kā gan tēvam uzreiz piekrist laist mani pie tevis, ja viņš pat nav tevi redzējis? Teicu jau,tev jānāk mūsu sētā kā goda vīram kopā ar tavējiem un jāprasa mani, kā pie cildeniem ļaudīm

pieņemts.

Es nākšu, nākšu… tikai saki, kad? Vai rīt var? - priekā, ka atkal tur meiteni savos apskāvienos, Tomass pavisam aizmirsa par tēvoča rīkoto mielastu, kam jau kauts trekns jērs, ko pare​dzēts apslacīt ar konsula Kerstancija sarkanvīnu.

Rīt nevar. Rīt kopā ar kaimiņiem bedīsim zemē un pieminēsim Veidu. Nāciet parīt pēc pusdienas,- viņa nočukstēja un viegli pietvīka.

Tomass dedzīgi pieglauda sev Raldas piekļāvīgo augumu un juta, cik aumaļaini strauji zem krekla mīkstā auduma sitas viņas sirds.

- Man jāiet, Tomas, es nevaru ilgi kavēties, citādi tēvs liks mani meklēt,- Raida nomurmināja.

- Pēc visa notikušā viņš ir pagalam satraukts un noraizējies.

- Es nespēju tevi izlaist no rokām,- Tomass čukstēja, piespiedis lūpas meitenes matiem, kur saldena zāļu smarža jaucās kopā ar dūmu rūgtenumu. - Pēc tam, kad vakar… nevaru dzīvot bez tevis… gribu būt kopā un dalīties ar tevi visā… Raida… mīļā…

Arī es nevaru bez tevis… - meitene tiecās viņam pretī, viņas mute kā sārts rozes zieds tuvojās Tomasa lūpām. Aizrautīgā tvīksmē viņi dzēra viens otra svelmīgo elpu tik ilgi, kamēr abiem saļodzījās kājas. Tomass juta, ka acis aizmiglo sarkanīgs šķidrauts kā saulrieta mākonis, viņa nepacietīgās rokas meklēja spraigā auguma siltumu.

-Tomas… mums abiem tagad jāiet… klausi mani, ja vien negribi tikties ar manu tēvu jau šovakar,- pēdējos vārdus viņa pateica mazliet šķelmīgi, lai ātrāk atbrīvotos no kaislīgo jūtu mulsuma.

Ak vai… tiešām, tev taisnība,- jauneklis negribīgi izlaida Raidu no rokām. - Tātad mēs varam parīt ierasties tavā namā? Vai tavs tēvs… vai viņš mūs nepadzīs? Kas man jādara, kas jāsaka, lai viņš piekristu?

- Padzīt… Kas tev prātā? Mans tēvs ir goda ļaužu un zina, kas pieklājas… Ja gribi, lai viņš tev atdod manu roku, nebaidies ne no kā, runā un izturies kā īsts vīrs! - viņa jau spraucās laukā no smaržīgā krūmāja,- Tomass tā arī nepaspēja pajautāt, kā to sauc. - Steidzies, tautiet, citādi aizslēgs pilsētas vārtus, saule jau nogājusi.

Tikai tagad Tomass pamanīja dziļā krēslā grimstošo apkārtni. Pa gabaliņu sekodams un neizlaizdams no acīm Raldas stalto augumu, līdz tas pazuda sētas vārtos, Tomass aši cilpoja uz lie​pāju, kur viņu pārgaidījusies ābolaine nepacietīgi grudzināja.

Didriha Donstakena goda mielasts izdevās lieliski. Jau priekšpusdienā virs pavarda oglēm iesmā ceptais, ar timiānu un majorānu ieberzētais jēra cepetis smaržoja tik gardi, ka pat Tomass, kurš iepriekšējās dienās, mīlestības sapņu un alku pārņemts, bieži aizmirsa paēst, gaisu ošņādams, kāri rija siekalas. Agrā rītā ķertās zivis - līdakas un asarus - tante Johanna bija izsautējusi tīrā sviestā, pievienojot šķipsnu garšzālīšu un pat dažus dārgos melno piparu graudus, ko rūpīgi glabāja mazā izvirpota akmens vācelītē garšvielu lādītes pašā dibenā. Pītā groziņā dzisa ducis tikko novārītu, svaigi dētu olu, uz grebta koka paplātes gozējās prāvs gabals iesārta speķa un pārgriezts kviešu maizes klaips, bet galda galā uz paliktņa gulēja neliela alus muciņa. Tante Johanna, pavarda karstuma un steigas nosārtinātiem vaigiem, glīti izkārtoja nospodrinātus alvas biķerus un jaunos šķīvjus,- tāds greznums uz tirgotāja Donstakena galda bija pirmoreiz,- parasti putru un vim visi tris ēdēji smēla no vienas bļodas. Taču Didrihs bija pārliecināts, ka viņa sekmīgie darījumi un līdz šim ne reizi nepievīlusī nojauta - cik un ko iepirkt, lai varētu pārdot ar peļņu - jau pirms laba laika pavērusi viņam ceļu uz jaunu, krietni augstāku un cienījamāku vietu gan Vindovas, gan citu Hanzas austrumpilsētu tirgoņu sabiedrībā. Lai tajā ne vien noturētos, bet arī kāptu augstāk, bez liekas vilcināšanās jāatmet sīktirgotāja pieticīgais dzīvesveids un bez kautrības jārāda sava pārticība, kas tik par nieka tiesu atpaliek no Kerstancija Lūde- mana, Ludviga Veides, Kaspera Pozinga un Hinrika

Vormsa plašās rocības. Vai tad Pozinga senči nebija tikai kristīti prūšu pagāni no laukiem? Tāpat,vai kunga Vormsa tēvs savulaik nesāka kā vienkāršs tirgotāja māceklis? Nevienam no Vindovas pilsoņiem tas nebija noslēpums, un varbūt tieši tamdēļ pēc vecā birģermeistara Langes nāves tie mīļu prātu ievēlēja Vormsu birģermeistara amatā! Jo tas, kurš paša spēkiem ticis pie turības, allaž stāv kā apbrīnas vērts piemērs un mudinājums cīsties ari pārējiem. To visu labi apsvēris, Didrihs Donstakens nolēma, ka mājā nepieciešamas labklājību vēstošas pārmaiņas, tāpēc arī bija lūdzis sievu apklāt galdu ar viņas visskaistāko pūra galdautu, kas, gludeni norullēts, spīdēja vien. Un cik lieliski uz šī baltuma izcēlās plānie, ziliem un sarkaniem ornamentiem apgleznotie māla šķīvji, nemaz nerunājot par smagajiem biķeriem un skaisto paplāti!

- Tu par daudz nopūlies, mana mīļā Johanna! - viņš uzsauca, ērti ierīkojies uz sievas drēbju lādes starp kupli uzbužināto gultu un vaļējo trauku skapi, kur sarkanīgi vizēja nospodrināti kapara trauki. - Turīga tirgotāja sievai nepiedien rītos celties ar pirmo gaismiņu un vienai pašai aprūpēt visu māju. Es gribu, lai tu pieņem kalponi, kas padara grūtākos darbus - nes malku un ūdeni, spodrina traukus, mazgā un lāpa drēbes, tad tavas jaukās rociņas nekļūs raupjas. Vai man nav taisnība?

Johanna uz mirklīti nostāja rosīties, uzlūkoja vīru dievinošām acīm un nomurmināja kaut ko, kas izklausījās pēc „labprāt… visu… tevis dēļ, mīļais vīrs…", tad smaidīdama pārlūkoja galdu, apmierināti pamāja un, pie jostas piekārtajam atslēgu saišķim maigi šķindot, devās pie pašas lielākās lādes. Brīdi parakņājusies, viņa izcēla laukā trejus spilvenus, izšūtus ar vilnu un zīdu, un no divu krāsu aitādas gabaliņiem sašūtu garenu segu. Ādas segu Johanna pārklāja solam, kura virsmu ēdēju sēžamvietas bija notrinuši gaiši spīdīgu, bet spilvenus rūpīgi novietoja uz krēslu sēdekļiem.

Tomass, kurš kopš atgriešanās no rīta mesas nekur nespēja atrast mieru, skraidīdams gan iekšā, gan ārā, beidzot piemetās uz trijkāju ķeblīša pavarda malā un, tāpat kā tēvocis, vēroja tantes rosīšanos. Jauneklis zināja, ka krāšņos spilvenus un mīkstās ādas segas tante Johanna šuvusi pati, vēl dzīvodama sava tēva kažocnieka namā, un pēc apprecēšanās ar tēvoci Did- rihu atvedusi līdzi uz Vindovu. Lielajā lādē bija ari citas vērtīgas lietas - pavisam jauns vatēts apsegs ar zaļa zīda apšūtām malām, pusducis smalku palagu un brīnumskaista sienas sega, kurā ieausti vai izšūti dažādi putni un zvēri. Pārmaiņus uzlūkodams gan tēvoci, gan tanti Johannu, Tomass aizprātojās, kāda gan izskatīsies viņa un Raldas māja… ko viņš jutīs, kad, tāpat kā tagad tēvocis Didrihs uz tanti, varēs noraudzīties, kā Raida spodrina traukus, gatavo ēdienu, klāj gultu… viņiem abiem… Pēdējā doma sadzina vaigos asinis un lika saldām tirpiņām pār​skriet no pakauša līdz kāju pirkstiem.

Gaidot viesus, Didrihs ar Tomasu bija uzposušies. Tomass ietērpās savā vislabākajā tumši sarkanajā smalkvilnas žiponā, kura piedurknēm māte bija likusi piešūt dzeltenīgu stikla podziņu rindas, kas sniedzās no aprocēm līdz elkoņiem. Gaišbrūnās zeķes bija pavisam jaunas, ne reizi nevalkātas un piegūla kājām tik glīti, ka Tomass laiku pa laikam it kā nejauši pastiepa sānis gan vienu, gan otru garo stilbu, lai patīksminātos. Arī mīkstā cūkādas josta, ko viņš nēsāja sprīdi zem vidukļa, atbilstoši zināmajiem modes priekšrakstiem, bija jauna un nenobružāta. Turklāt šorit pirms iešanas uz baznīcu Tomass, cītīgi blenžot mazā, apaļiski izliektā spogulītī, pirmo reizi bija pāršķīris savos matos celiņu pa vidu… Pie šīs pēdējās pārmaiņas māsasdēla ārienē bija vainīgs tēvocis Didrihs. Kad Tomass iepriekšējā vakarā, gluži aizelsies, atnesa vēsti, ka jau aiznākamajā dienā viņiem jādodas pie kalēja slēgt derības, viņš uzreiz manīja, ka tēvocis paspējis visu izstāstīt tantei Johanai; laipnā sieviete izskatījās īpaši aizkustināta, mātišķi noglāstīja jaunekļa galvu, bet tēvocis piebilda kaut ko par ātri skrejošajiem gadiem un vēl, ka ar pāri pierei nosukātajiem matiem māsasdēls joprojām izskatoties pēc maza, mīļa puisēna…

Agrāk tik sirsnīga valoda viņam varbūt pat ietu pie sirds, taču tagad viss bija mainījies. Vai tad Raida neteica - runā un izturies kā vīrs? Tamdēļ kalēja Varekes acīs viņš nedrīkst izskatīties kā mazs

puisēns, bet gan pieaudzis, apņēmīgs un uzticams vīrs, tāds, kurš ir skaistās, lepnās meitas cienīgs.

Tomass uzmanīgi pabružāja zodu,- nē, par īstu bārdu to vēl nevarēja saukt, tad jau labāk rīt palūgt tēvoča bārdas nazi un noskūt seju pavisam gludu. Gribētos gan zināt,- viņš nodomāja ar vieglu nemieru,- vai Raldai labāk patīk skūti vaigi, vai arī kupla bārda… tāda kā vakar upmalā redzētajiem kūru vīriešiem?

Kad pa nama dienvidpuses atslēģoto logu tieši pār galdu noslīga plats saules staru kūlis, Didrihs Donstakens saausījās - ar klusu, žēlīgu čīkstu vērās vārtiņi - un devās pretī lūgtajiem vie​siem. Pirmais ieradās Ludvigs Veide kopā ar savu dēlu Marku- su. Jaunais Veide bija krāšņi saposies; gaišzilā žipona augšējās pogas atpogātas tiktāl, lai būtu redzams smalkais krekls, tam visam pāri - kastaņruda kotarda ar atlocītām piedurknēm, kas atklāja sudraba podziņas pie žipona aprocēm. Tā kā laiks bija visai silts, pilsētas kapteinis Markuss lepnajā tērpā svīda vienā svīšanā. Viņa tēvs - Ziemeļu zvaigznes īpašnieks, arī veiksmīgs koku tirgonis - bija ietērpies daudz vienkāršāk kā jau praktisks vīrs, kas labāk krāj sudrabu makā, nevis sev mugurā. Četri vīrieši cienīgi sasveicinājās. Kungs Veide atzinīgi noskatīja bagātīgo galdu un novēlēja čaklajai, prasmīgajai saimniecei Dieva svētību un labu veselību. Markuss, kurš šodien izskatījās krietni laipnāks nekā vakar pie zirgaploka, ziņkārīgi pētīja Tomasu. Ciemiņš uzreiz novērtēja, ka gaišmatainais puisis ir vairākus gadus jaunāks par viņu pašu, tomēr tas, ka Tomass ir turīga Lībekas tirgoņa dēls un pavisam nesen atbraucis no Hanzas galvaspilsētas, iedvesa zināmu respektu. Markuss uzrunāja Tomasu, kā pašam likās, izmeklēti smalki,- sak, arī mēs šeit, tālajā austrumzemē Livonijā, pazīstam drēbi… Markusa tēvs vēlīgi klanīja galvu,- varēja noprast, ka Ludvigam Veidem tīri labi patiktu, ja abi jaunieši atrastu kopīgu valodu, kazi, pat iedraudzētos. Pazīšanās ar Donstakena Lībekas svaiņa dēlu visādā ziņā varētu nākt par labu veikala lietām, sprieda vecākais Veide, kurš gan neko nezināja par nedienām, kas piemeklējušas jaunekļa tēvu… jo nepatīkamu lietu noklusēšana savukārt pie​derējās pie Donstakena veikala lietu vešanas paņēmieniem.

Markuss bija tikko paspējis pastāstīt Tomasam par savu atbildīgo pilsoņu gvardes kapteiņa amatu un palielīties ar savu jāšanas māku, kad ieradās otrs viesis - godājamais kungs konsuls Kerstancijs Lūdemans, kuram sekoja pusauga zēns kalpotājs, nesdams paprāvu māla krūku ar rūpīgi aizvaskotu kaklu. Lai gan rātskungam pašam pietiktu spēka tādas vai pat vairāku krūku nešanai, cienīgāk izskatījās, ja to darīja kalps, un cienīgs izskats Kerstancijam bija rūpējis allažiņ.

To, ka viņš ir pats bagātākais Vindovas pilsonis, zināja visi; īsti skaidrs nebija vienīgi tas, kādā veidā melnīgsnējais flāms pie tādas turības ticis. Savu pirmo noliktavu Vindas krastā Ker- stancijs Lūdemans bija uzslējis jau pirms gadiem piecpadsmit vai pat vairāk, kad nelielā tirgotāju apmetne livoniešu pils pakājē tikko bija sākusi prasīt ordeņa piekrišanu dot tai pilsētas tiesības. Sākumā apmetnes ļaudis uzskatīja sprigano, meln- acaino jaunekli par kāda Rietumu tirgotāja pārstāvi, taču drīz vien tas lepni paziņoja, ka pārstāv tikai pats sevi. Kerstancija darbības tempi un vēriens pārsteidza; pēc noslēgtas vienošanās ar Vindovas konventu viņš, kamēr citi vēl kaulējās par cenām, pamanījās nopirkt turpat veselu kuģa kravu ogļu, vairākas mucas ar augstākā labuma sveķiem, tāpat taukus, vasku un medu, nesmādējot pat cūku sarus un jēlādas… vārdu sakot, darbojās tik daudzpusīgi un pašpārliecināti, ka pārējie negribot izjuta bi​jību. Pāris gadus vēlāk Kerstancijam piederēja veselas trīs noliktavas un vairāki izturīgi rati ar spēcīgiem zirgiem, un tad viņš izdarīja to, ko pirms viņa nebija uzdrošinājies neviens,- vēlā rudenī, tikko sals sastindzināja zemi un uzkrita pirmais sniegs, sarīkoja veselu preču vezumu karavānu un devās uz bīskapa pilsētu Rīgu… Nākamajā vasarā jaunais Kerstancijs no tās pašas Rīgas pārveda sievu Doroteju - ne vairs pirmā svaiguma, tomēr joprojām glītu meitieti. Vindoviešiem vai mēles nodila, mēļojot par flāma dīvainajām precībām, paklīda pat

tādas baumas, ka Kerstancijs esot Doroteju aizvedis slepeni, kopā ar krietnu mai- šeli viņas tēva sudraba…

Kas zina, cik tur bija taisnības, cik nē, taču konsula Kerstancija Lūdemana veiksmes zvaigzne arī pēc pusotra gadu desmita nebija norietējusi, tieši otrādi, pieņēmusies spožumā, un Vindovā nebija tāda nama, kura saimnieks nelepotos, redzēdams melnbār- daino, izmeklēti tērpušos tirgoni kāpjam pāri slieksnim.

An Didriha Donstakena sirds līksmi sila, sniedzot viesim pretī abas rokas. Novēlējis svētību namam, kungs Kerstancijs iznesīgi atlaidās viņam piedāvātajā goda vietā un pēc saimnieka uzaicinājuma labprāt noskaitīja galda lūgšanu. Johanna, pāri rituļos saņemtajām bizēm uzsegusi iestīvinātu, mežģīnēm rotātu lakatiņu, aprūpēja viesus, pasniedzot roku skalojamo ūdeni un dvieļus, un Didrihs klusībā nosūkstījās, ka doma par kalpones pieņemšanu viņam nav ienākusi prātā agrāk,daudz cienījamāk taču izskatī​tos, ka nama kundze sēž pie galda blakus savam vīram!

Viesi ēda, dzēra un slavēja. Ludvigs Veide grieza jau ceturto jēra cepeša šķēli, bet Kerstancijs Lūdemans tīksmīgi šmakstināja, izbaudot sviestā sautēto asaru garšu. Arī abi jaunekļi ieturējās dūšīgi, un Tomass pamatīgi pieēdās, tā atlīdzinādams savam vairākas dienas gandrīz vai novārtā atstātajam vēderam. Kad no cepeša un sautējuma pāri bija palikuši tikai kauli un asakas, trīs vīrieši ķērās pie darījumu apspriešanas. Ludvigam Veidem visvairāk rūpēja tas, vai Donstakenam un Lūdemanam spīķeros uzkrāts gana preču, lai divatā piepildītu Ziemeļu zvaigznes - paša prāvākā un ietilpīgākā kuģa, kāds līdz šim uzbūvēts Kursas piekrastē, tilpnes un vai peļņa gaidāma pietiekami liela, lai Veide saņemtu sev pienākošos daļu. Jo nepavisam neatmaksājoties,- kuģīpašnieks aizrādīja,pavasara pirmajā braucienā doties ar pustukšām kravas telpām.

- Par to tu vari būt mierigs, godātais Ludvig! - ar vienu mutes pusi kraukšķinādams desertam galdā liktos lobītos riekstus, pārliecinoši sacīja Kerstancijs. - Tici man, ja es drusku piespiestos, tad man vienam pašam būtu pa spēkam piekraut tavu lielisko kuģi, taču, tā kā godātais Didrihs jau pirms lielā gavēņa mani uzbilda par kompanjonu, tad es ar Dieva palīgu izplānoju šai vasarai veselus trīs braucienus. Šoreiz, kā mēs jau vienojāmies, dosimies līdz Ķīlei, tad atpakaļceļā piestāsim Lībekā, varbūt ari Rostokā, no turienes uz Gotlandi un - uz Vindovu.

Vai patiesi tu, godātais Kerstancij, arī pats domā doties ceļā ar Ziemeļu zvaigzni? apprasījās Donstakens. Šī doma viņam patika, jo tādā gadījumā nepieredzējušajam Tomasam blakus at​radīsies vīrs ar īsto ķērienu un nekādām viltībām nesamulsināmu prātu.

Tik tiešām, mans draugs, es nolēmu atkal reiz pašūpoties uz klāja, turklāt, ja kuģis ir tik lielisks kā godātā Ludviga Ziemeļu zvaigzne, tāds brauciens noteikti nāks par labu arī manas mīļotās kundzes veselībai,- Kerstancijs iemeta mutē sauju rozīņu, uzdzerdams vīnu.

- Tavs lēmums iepriecina manu sirdi,- Donstakens pacēla alus kausu un pamāja uz samulsušā Tomasa pusi,-jo mans māsasdēls Tomass šī brauciena laikā varēs baudīt tavu sabiedrību un iemācīties daudz noderiga.

- O, tad tavs tēvocis nolēmis tevi sūtīt tik tālā un atbildīgā braucienā?- Markuss neticīgi uzlūkoja otru jaunekli. - Apskaužami… Redzēsi tik daudz zemju un pilsētu… Es arī labprāt, tikai…

- Tev, mans dēls, šeitan ir tik daudz pienākumu, ko neviens cits nespēs veikt,- bija redzams, ka vecais Veide ar savu dēlu neizsakāmi lepojas, un tas, atcerēdamies savu amatu, nodzēsa no sejas nožēlas vaibstu un cienīgi pamāja.

Kad viss svarigākais bija izrunāts, Donstakens nāca klajā ar satriecošo stāstu par aizviņnakts laupīšanu, dedzināšanu un asinsdarbu Pasekstenē, pēc kā upmalas kūri raudzījuši sadzīt neģēlim pēdas, diemžēl nesekmīgi. Ļaundara meklēšana tad arī novedusi dzinējus līdz pilsētas vārtiem, un,stāstītājs gandarīti nokrem- šķināja,- ne par kādu uzbrukumu vai iebrukumu nevarot būt ne runas. Šo

izsmeļošo un neapstrīdamo ziņu avotu Donstakens gan izgudrēm noklusēja, lai ari kā trīs kungi tiecās to izzināt.

Sarunas turpinājās līdz pavēlam launaga laikam, kad Johanna piedāvāja viesiem mīksti izsutinātu miežu putru ar grauzdētu speķi, ko noskaloja ar pēdējiem alus malkiem. Donstakens staroja,- galīgā vienošanās bija noslēgta un ar rokasspiedieniem apstiprināta. Tad viesi sāka atvadīties, bet tēvocis Didrihs, atce​rējies nākamajā dienā veicamo pienākumu, lūdza Kerstanciju brītiņu uzkavēties.

Tomasa satraukums, kas mielasta laikā bija gandriz pierimis, atgriezās ar jaunu sparu, un, gaidot, kamēr aiz abiem Veidēm aizvērsies durvis un sētas vārtiņi, viņš nepacietīgi košļāja nagus. Kad tēvocis Kerstancijam Lūdemanam atklāja māsasdēla nodomu un lūdza tirgoni pagodināt viņu ģimeni, kļūstot par Tomasa precinieku un slēdzamo derību liecinieku, vīra biezās uzacis pārsteigumā saspurojās. Viņš apvērtēja Tomasu ar daudz lielāku interesi, nekā pirms tam.

- Tātad tu esi nolēmis ņemt par sievu kūru jaunavu? - viņš uzrunāja jaunekli. - Vai esi labi pārdomājis?

Tomass, mazliet apreibis no mielasta laikā tukšotajiem alus kausiem, dedzīgi pamāja. Vai tad kopš brīža, kad viņš ieraudzī​ja Raidu, bijis iespējams domāt par ko citu?

- Un kas ir viņas tēvs? Kādu pūru šī jaunava atnesīs sev līdzi? - Kerstancijs turpināja tincināt jaunekli.

- Par viņas pūru es neko nezinu,- Tomass nomurmināja, bet tēvocis viņu pārtrauca.

- Godātais Kerstancij, mans māsadēls uzrunājis upmalnieku kalēja Varekes vienīgo meitu; tiek runāts, ka Varekes dzimta nākot no pēdējā kūru ķēniņa…

Ak… tāpēc tev, draugs Didrih, tik labi zināms par upmalnieku likstām un nodomiem! Kerstancijs atjautīgi piemiedza aci. - Tad tu saki,- ķēniņa? Pat ja tā ir, augsta izcelšanās vēl nenozīmē turību, un par to vien prātīgs cilvēks nedos nenieka. Taču Vareki es pazīstu, tas ir varens vīrs, kā mūsu literāti saka - artifex magnum, prot gan lepoties, gan labumu krāt,- paspīdējis ar latīņu mēles zinībām, Kerstancijs domīgi bakstīja zobus ar īkšķa nagu. - Ja atmiņa mani nevij, tad viņa meitu esmu redzējis. Stalta jaunava ar grēcīgi skaistiem matiem, visa vienās rotās. Jānudien! Drosme, apņēmība un jaunības karstā asins… tas man patīk. Lai notiek, Tomas, būšu tavs derību liecinieks. Bet vai esi padomājis par pienācīgām dāvanām?

- Neesmu gan, - Tomass tīri vai izmisa, ieraudzīdams vēl vienu šķērsli nepacietīgi gaidītajā derību ceļā.

- Nomierinies, mans dēls, ļauj mums ar tavu tanti par to parūpēties,- Donstakens metās starpā. Viņa man…

Sievu ņemt,- tā ir nopietna lieta,- Kerstancijs aizrādīja. - Pie tādiem ļaudīm jājot, nedrīkst palikt kaunā, jādomā par pašu nama un visas tirgotāju ģildes godu. Šķiet, es zinu, kas būtu darāms… man tieši patlaban… Norunāts, tad rītdien pēc pusdienas būšu klāt.

XII LĪBEKAS MARCIPĀNS UN LAMEĶA KAUSI

Vēl neviena nakts tomasam nebija bijusi tik gara kā šī, kura viņu šķīra no rītdienas, kas izlems visu turpmāko dzīvi. Viņš vārtījās guļvietā, nerazdams ne kripatas miega, katrs sīkākais mājas troksnītis, peles skrapstināšanās zem grīdas, tāls naktsputna kliedziens, nakts vēja šūpoto zaru trīšanās gar ēkas sienu lika tramīgi saspringt. Likās, ka nakts velkas bezgalīgi; Vindovā taču nebija neviena torņa ar pulksteni un stundu zvaniem; to skaņas Tomasa dzimtajā Lībekā gan dienu, gan nakti šķietami virzīja laiku uz priekšu. Nebija pat naktssarga, kura saucieni palīdzēja ar bezmiegu sirgstošajiem uzzināt, cik stundu vēl viņus šķir no rīta gaismas. Vindovā vispār nebija gandrīz neviena laikrāža, vienīgi mazais smilšu pulkstenis, ko sev priekšā uz kanceles malas, uzsākot svētrunu, nolika Svētā Nikolausa baznīcas priesteris… Domādams par pulksteņiem un to varu pār cilvēkiem nepieejamo laiku, jauneklis atcerējās arī uz kuģa redzēto smilšu pulksteni, ko visu laiku uzraudzīja sardzes vīrs.

Ikreiz, kad no augšējās daļas apakšējā iebira pēdējais smilšu grauds, viņš apgrieza pulksteni otrādi un no- šķindināja zvanu. Pēc astoņiem zvaniem sardze mainījās, un viss sākās no gala…

Grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem, Tomass notrauca apsegu zemē. Vēsais gaiss tīkami apņēma sakarsušo ķermeni, tomēr pēc brīža viņam sāka salt. Stiepjot roku pēc segas, jauneklis saklausīja netālu, daudzbalsīgu un nesaskanīgu gaiļu dziedāšanu. Nu, protams,- viņš nodomāja,- tur, kur vēl nav ierīkoti pulksteņi, cilvēkus modina gailis… tāpat, kā teikts Svētajos Rakstos… Kamdēļ gaiļi tā dara? Kā viņi zina, kad jādzied? Laikam jau Dievs tā nolicis, iedevis tādu zināšanu… Kāpēc

gan tik liela gudrība dota nieka putnam, bet ne cilvēkam? Varbūt Dievam nepatīk, ka cilvēki viņa radīto laiku sa​graiza šķēlēs un salauž drupačās kā maizes klaipu? Šī doma Tomasu atkal samulsināja, un viņš, uz muguras atgūlies un plaukstas zem pakauša palicis, atsāka vaļējām acīm sapņot par Raidu, meitenes zili dzelmaino acu skatienu, viņas smaržīgajiem matiem, zīžainajiem plakstiņiem un skurbino- šajām lūpām - sārtām kā rožu ziedlapas, saldām kā rožūdenī jaukts marcipāns. Šie sapņi tā sabangoja jutekļus, ka nepacietīgā sirds plēsa krūtis vai pušu.

Tā tas turpinājās stundu pēc stundas, un tad, kad Tomass beidzot mazajā lodziņā manīja debesis kļūstam balsnākas, viņš gluži nopietni bažījās, vai tikai rīta gaidās nav nosirmojis. Tikko bēniņu istabiņā kļuva tik gaišs, ka varēja saskatīt pats savus pirkstus, Tomass izvilka no pagalvja apakšas divas mazas lietiņas, ko viņam iepriekšējā vakarā, sirsnīgi skūpstot uz abiem vaigiem, bija iedevusi tante Johanna,- ieapaļu sudraba saktu, kur zem pieclapaina rozes zieda bija attēlotas divas sadotas rokas, un sudraba gredzentiņu ar tumšzaļu aci. Šī actiņa bija tik skaistā krāsā, it kā tajā būtu sakopots viss plaukstošās zemes zaļums… Raldai noteikti patiks, Tomass domāja, un kaut kas viņa krūtīs liegi notrīsēja, it kā zem krekla iespraucies taurenis. Cik gan laba ir tante Johanna, atdodama viņam skaistās rotaslietiņas, kas ilgus gadus glabājušās viņas lādītē! Tomass vēl un vēlreiz jūsmīgi aplūkoja gan saktu, gan gredzenu, brīžiem drusku kaunēdamies - kā gan viņš varēja aizmirst, ka, derības slēdzot, līgavai jāpasniedz dāvana… Un, pat ja būtu atcerējies,- viņam taču vēl nav savas naudas, pat ne nieka feniņa! Jauneklis nomierinājās tikai tad, kad bija stingri apņēmies pēc gaidāmā brauciena ar tēvoča precēm no savas pirmās peļņas nopirkt tantei cienīgu pateicības velti.

Ja no upes cēlušos miglu virs pilsētas kaut cik pagaisināja pavardu dūmi, tad Pasekstenē tā netraucēti tina baltā, valgi pūkainā autā visas ēkas, sētas, upmalas ganības un koku pudurus līdz pat galotnēm. Govju gans Guntiņš, tievs pusaugu zēns, tīri vai raudāja, nespēdams salūkot savu uzraugāmo lopiņu pulku un pieraudzīt, vai kāda govs neaizklīst no citām, kazi, vēl iespruks lekni sazēlušajā labībā. Viņš vairākkārt iepūta āžragā, cerēdams, ka pazīstamās skaņas liks ragainēm turēties kopāk, un jau kuro reizi, uz pirkstiem skaitīdams, cil​poja ganāmpulkam apkārt.

Gana āžraga skarbā skaņa, ko citkārt Vareķa sētā varēja tik tikko saklausīt, uztrauca Raidu no trusla nomiedža. Meitene saslējās sēdus, atglaužot no vaigiem un kakla garos, kā ūdens pār pleciem līstošos matus. Šajā naktī viņa bija dzirdējusi dziedam gan pirmos, gan otros un trešos gaiļus, pa brīsniņam iekrītot miegā, tad atkal trūkstoties augšā.

Nu ilgi gaidītais rīts ir pienācis, kaut arī klētī vēl bieza krēsla, tik vien sīks, palsens gaismas plankumiņš iespraucies pa lodziņa vērtni. Meitene atmeta apsegu un nolaida kājas uz grī​das. Viņa bija viena; Madža un Elmede bez viņas jau aiztecējušas rīta solī, izslaukušas govis, sanesušas ūdeni…

Luše droši vien kur pavardu, bet tēvs… Raida ieklausījās,- kalvē viss vēl bija kluss, tātad tēvs nav uzsācis parastos darbus.

Tas ir labi,- viņa domāja, izklaidīgi tinot ap pirkstu matu šķipsnu. Tātad tēvs nolēmis īsteni pa godam sagaidīt Tomasu un viņa ļaudis, neļaut vakar pirtī mazgātajai miesai no jauna apkvēpt ēzes kvēpos un dūmos.

Lai gan Vareķis nebija teicis neviena pikta vārda, kad viņa tam pavēstīja par šodien gaidāmajiem viesiem, kā kad būtu atmetis sākotnējo nepatiku par meitas nodomu iziet pie pilsētas vācenieku jaunekļa, Raldas sirdi tomēr palaikam tirdīja bažas,- vai tēvam viņas iecerētais patiks, vai Tomass atradīs piekrišanu viņa prasīgajās acīs? Un kā gan tie abi savā starpā sapratīsies, ja Tomass kūru mēlē nezina vairāk par desmit vārdiem? Drosmes Tomasam gan netrūkst, tāpat kā tēvam spīts… ak vai,- Raida nopūtās, bet pēc brīža atkal laimīgi pasmaidīja. Pašas miesa likās tik viegla, it kā tai būtu pieauguši spārni.

„Tas no Lušes pirts zālītēm", viņa sprieda. Tiešām tiesa, arī tēvmāsiņa Luše sākumā gana dzedri uzņēma brāļameitas vēsti par gaidāmajiem preciniekiem no dižās sētas. Bāli zilganās acis, izgurdinājuma tumšo riņķu apņemtas, pētīja viņu no galvas līdz kājām, kā gribēdamas salūkot… Raida pietvīka, jo labi zināja, ko. Pēcāk, kad abas no sirds izrunājās divatā, Luše uzlika patīkami pārsteigtajai brāļameitai uz pleca savu smago, visādos darbos veicīgo roku un vieglītēm saspieda, tā paužot piekrišanu. Vēlāk vakarā, kad pēc Veldas bedībām vīrieši pērās pirtī, Luše lika Raldai attaisīt visas tīnes un vāceles, lai izvēlētos derību dienai pašas krāšņākās drānas un smagākās rotas. „Atmini, kas tu esi", tēvmāsiņas balsī skarbumu nomainīja lepna vēlība. „Atmini savus tēvtēvus un viņu godību! Ja reiz Laima tev likusi ceļu pie sveštautieša, jo vairāk tu nedrīksti palikt kaunā! Cel laukā gan mantotās, gan jaunās rotas, ņem pašu graznāko! Lai tavi precinieki lūko tavu dižumu un iegā​dā, kādu ļaužu tu esi!"

Vēlāk pirtiņā, kur pēc vīru pēršanās gars bija kļuvis maigs un pieglaudens, kamēr Raida berza savu miesu ar šķidri austā drāniņā iesietām auzu klijām, Luše jauca podos dažādas zālītes, kas izplatīja zemajā, sutīgajā telpā saldskurbas smaržas. Madža un Elmede kāri snaikstīja degunus, bet Luše viņas pastūma nost, sacīdama, ka tādām lietām viņu laiks vēl neesot pienācis, lai papriekš sagaidot kādu uzbilstam. „Ilgi jau nebūs jāgaida", vecākā sieviete pasmīkņāja, „abas esat noaugušas mīkstas kā paipalas… gan jau rāsies arī mednieki."

Kad Raldas krāšņie mati bija izmazgāti ar rudzu maizes uz- lievi un olas dzeltenumu, Luše tos skaloja pirmāk ar sīpolmi- zu un apiņu vārījumu, pēc - ar bērzu sulām, tad sapina vaļīgās pīnēs, lai vēlāk izžuvuši tie viļņotos. Pēc tam tēvmāsiņa iedeva Raldai mazu vācelīti ar medu, sajauktu ar smalki saberztām zālītēm un aizjūras sāli, lika kāpt uz lāviņas un ieziest visu miesu. Tikko tas bija padarīts, Luše sameta tādu garu, ka Raldai aizrāvās dvaša, bet Elmede ar Madžu spiedza kā kutinātas un gāza sev uz galvām salto ūdeni veseliem ķipjiem. Izdarījusi pēc Lušes prāta, Raida atlaidās uz lāvas, sajūtot, kā smaržīgais maisījums iesūcas iztvīkušajā ādā. Tikai tad, kad, pie- šaunot mēles galu delnai, vairs nejuta ne salduma, ne sāļuma, tēvmāsiņa ļāva viņai kāpt zemē, lai mīlīgi izpērtu ar slotiņu, kāmī sasietas jauno bērzu, vītolu, lazdas un citas lapas, pēc tam, klusītēm zem deguna bubinādama, vairākkārt aplaistīja meitenes krāšņo augumu ar brūnganu, pēc kalmju saknēm un raudenēm smaržojošu ūdeni. „Kā tu, Lušiņ, vari zināt tādas daiļuma zintis?", Madža taujāja, gaisu kārīgi ošņādama un sētas kunga meitu uzlūkodama ar mazu skaudībiņu. „Arvai savlaik jauna merga nebiju? Arvai mana māte mani tāpat derībām neposa, kad Truknis nolūkoja un uzrunāja?", Luše atlieca kārno muguru, atsēdās uz lāviņas malas un braucīja dzīslainos ceļgalus. „Būsit reiz klusu, īsgalves!", viņa pusdusmīgi, pussmiedama uzšāva ķiķinošajai Elmedei pa brūngano, apaļīgo dibenu, bet tā nevarēja un nevarēja rimties - sirmā, bargā Luše, kam mugurā kumpa un saplakušās krūtis noļumušas līdz nabai, reiz bijusi jauna merga? Kas tam ticēs!

Patumsiņā iznākusi no pirtiņas, Raida jutās gluži apskurbusi; ķermenis šķita viegls un karsts kā liesma. Tikko sajuzdama savas kājas, viņa aizkļuva līdz guļvietai klētī un ieslīga snaudā, kas gan nebija tik cieša, kā Luše bija vēlējusi, jo sirds trauksmīgi cīkstējās miegam pretī.

Meitene uzvilka svaigu kreklu, aplika un sasēja brunči un basām kājām izgāja sētā. Visapkārt joprojām peldēja miglas vāli, bet cauri tiem jau vīdēja koku galotnes un jumtgalu krusti. Tātad būs skaidra diena, saulīte apspīdēs Tomasa ceļu uz šejieni… Viņa savija matus grīstē, atsvieda pār plecu un noliecās pie ūdens kubla blakus akai. No spulgās virsmas pretī raudzījās pašas vaigs, zeltaini sārts pret miglas balsnumu. Raida iesmēla riekšās ūdeni un izskaloja acis. Viņa jutās neparasti,- dziļš mulsums mijās ar nevaldāmu gaviļu prieku, kvēlas alkas pēc Tomasa tuvuma - ar bijīgu pateicību Dievam, kas ļāvis viņiem satikties… un visam pa vidu iejaucās trīsuļojošas bažas par tēva lēmumu,

kad izšķirošais brīdis būs pienācis.

Namā virs pavarda virda liels katls, garaiņi smaržoja pēc taukas gaļas. Arī maizes krāsns bija karsta… kādā gan agrumā cēlusies Luše, ja vakarā pat mīkla nebija iejauta! Raida pie sevis pasmaidīja,- laikam jau tēvs licis post mielastu, svarīgos viesus ne par joku gaidīdams.

Istabā Luše sagaidīja brāļameitu ar rītišķi - salda krējuma aizdarīts biezpiens, novārītas iepriekšējās dienas dējuma olas, labi nobriedusi maize un svaigas paniņas.

- Kur tēvs? - Raida prasīja, kāri kozdama riecienā.

- Vīru klētī, abi ar brāli. Kraun tīnē kara svārkus un ceļ laukā goda drānas,- ne smieklam tavus preciniekus saņemt. Neba nezināms, ka daudzi no tiem tur, pilsētā, domā mūs nelgas, no meža pamukušus zaļu sēņu un jēlas gaļas ēdējus,- Luše šķībi nosmīkņāja, atklājot mutes kreisajā pusē melnu robu izlūzušā zoba vietā.

Tā nu gluži nav, Lušiņ,- Raida mīļi teica, pilna pateicības par tēvmāsiņas atbalstu un zintējumu. Meitene nojauta, ka Luše bija cītīgi aizbildusi viņu tēvam, līdzot pārvarēt tam vilšanos par meitas vīra izvēli. Galu galā, pirms daudziem gadiem, kad Raldas vēl pasaulē nebija, Luše pati ar spītu un nelaužamu iecirtību bija panākusi savējo - vectēva Budava un vecmātes Betbas - piekrišanu viņai iziet pie dreļļa dēla Trukņa, ražena un dedzīga puiša… tik Dievs nebija lēmis, un Laima likusi ilgu kopādzīvošanu,- stāstu beidzot, tēvmāsiņa bija grūši nopūtusies. Kā caur biezu miglas priekškaru Raida atcerējās savus bērna gadus meža sētā, kad saime vēl bija kupla… mātes mīļumu un daiļo vaigu… un pēdējo tur aizvadīto baiso vasaru, kas izplēnēja kā neskaitāmi bēru sārti… Meitene papurināja galvu, lai padzītu atmiņu rēgus.

- Jatils ar Dairi aizjāja uz pilsētu,- Luše ieminējās. - Tavs tēvs teica - sētā nav alus. Vēlēja gādāt arī aizjūras sarkano dzērienu…

- Vīnu? - Raida pabrīnījās. Viņa zināja, ka tēvam šis dzē​riens nav pa garšai; kalējam labāk tika tumši norūdzis alus vai nostāvējies miestiņš, kas spēra kausa malai pāri dzeltenas putas.

- Tak jau tā paša sētas goda dēļ,- Luše atkal pasmīnēja un, sirmo aizausi kasīdama, negaidīti atzinās - Man gan tā sarkanā sula labi iet pie dūšas, kauču reti dabonama. Abas meitas, to padzirdušas, staigā apkārt laizīdamās vien. Aiztrencu izkult vīriem kreklus un pie viena saraut kalmes, pēc nāks slaucīt istabu.

Abas pasmējās.

- Kā Narutei? - Raida pajautāja, pēdējās maizes rieciena drupatas saujā vākdama.

Vainas labi dzīst. Kā jau jauna miesa. Grib celties, bet to gan liedzu - tās pašas sasistās galvas dēļ, citādi vēlāk reiboņi zvaigīsies nerimdami. Lai vēl paliek cisās pāris dienas, kazi, visas trīs, tad apraudzīšu. Varbūt varēs skriet…

- Es arī rit aiztecēšu paraudzīt.

Par savām derībām stāstīsi? - Luše noprasīja. - Ka nesaņem ļaunā, tu zini, Dauģera dēļ.

Dažās valodās jūs jau bijāt kopā sadoti…

- Valodas bez darbiem ir kā vējš,- papūš, papūš un pieklust,- Raida saknieba lūpas, tad cēlās no galda un pateicās.

- Tagad ej nost no plāna, lai sētā tevis neredzētu! Kas darāms, padarīs bez tevis. Izmazgā rasā acis un paliec klētī, izsu​kā matus, kā nākas, pielaiko drānas un palēnām posies.

Meitene pamāja. Patiesi, tā pieklājās; precinieki atjādami nedrīkstēja saderamo meitu redzēt, kavinš tās tēvs nebija de​vis savu piekrišanu.

Tomasam agrīnā mise aizslīdēja garām dzirdei, tik tikko aizķerot dvēseli. Viņš gan metās ceļos, gan cēlās kājās, gan murmināja lūgsnas īstajos brīžos, taču īsti atjēdzās tikai tad, kad, sekojot tantei un tēvocim, devās ārā no baznīciņas, pie durvīm steidzīgi iemērcis pirkstus svētajā ūdenī. Visi trīs

bija tikuši vien pusceļā līdz mājām, kad tēvocis Didrihs pagriezās atpakaļ.

- Tomas, dēls, redzu, ka tu nevari rimties savā ādā. Labāk tūdaļ pat steidzies uz ganībām un atved mūsu zirgus. Tikai pieraugi, lai tie būtu nosukāti, kā pieklājas, un liec Jonasam apseglot. Mūsu draugs Kerstaneijs noteikti ieradīsies jāšus, un nepavisam neizskatīsies piedienīgi, ja līdz ganībām mēs ar tevi iesim viņam blakus kājām kā tādi kalpi.

Iepriecināts par saņemto uzdevumu, Tomass nadzīgi cilpoja uz Ģertrūdes vārtiem un tālāk pa Goldingenes lielceļu. Gans Jonass padevīgi uzklausīja Donstakena rīkojumu un nekavēdamies ķērās pie darba. Lai gan vīra rokas kustējās gana knaši, Tomass nenocietās, paķēra otru skrāpi un pats ķērās pie savas ābolaines sukāšanas. Kad, spriežot pēc saules, līdz pusdienai nebija palicis vairāk par stundu, Tomass, lepni sēdēdams jaunos, glītos seglos un sirmo ērzeli pavadā vezdams, piejāja tēvoča mājas vārtiņiem. Pagalmā iztecēja tante Johanna un smaidīdama pamāja jauneklim uz ūdens pielietu vara bļodu,- sak, nomazgā rokām pieķērušos zirga sviedru smaku.

Vēlāk, ietērpies savā sarkanajā žiponā, Tomass rūpīgāk nekā jebkad ievēra zeķu siksniņas žipona padrēbē iedarināta- jos caurumiņos, nostiepdams tā, lai zeķēs nebūtu ne mazāko grumbiņu un lai to augšmalas glīti nosegtu īso bikšu galus. Viņš vēl spodrināja jostas sprādzi ar piedurkni, kad ārpusē nogrudzināja kāds svešs zirgs, kam tūlīt atsaucās ābolaine un tēvoča sirmais ērzelis. „Tas ir konsuls Kerstaneijs! Jau klāt!", Tomass salēcās. Viņš vēlreiz aptaustīja jostai uzvērto maciņu, pārbaudīja, vai gre​dzens un sakta ir savā vietā, paķēra cepurīti un metās laukā.

Kerstaneijs Lūdemans stāvēja iekšpusē pie vārtiņiem lepni paslietu bārdu, vienu roku iespiedis sānos, atmetot sānis vijolīšu zilā apmetņa malu tā, ka kļuva redzama bālzila padrēbē. Godājamā konsula kotarda bija zīžaini pelēka kā baloža krūts un aizdarīta sarkanām pogām. Visu šo greznumu vēl papildināja pērlēm rotāta sprādze, kas saturēja garā apmetņa stūrus uz labā pleca, un pērļu piespraude pie mīkstās, tumšzilās cepures. Sava precinieka greznuma pārsteigtais Tomass uzreiz pat neattapa sasveicināties, tikai pēc brīža paklanījās. Arī Didrihs Donstakens, uzposies savās krāšņākajās drānās, pauda viesim visdziļāko sajūsmu.

- Uzņemot tavu uzaicinājumu kā pagodinājumu,- manierīgi teica Kerstaneijs - es nolēmu arī no savas puses parūpēties par velti cēlajai jaunavai, ko izredzējis tavs māsasdēls. Tā kā es pēc manas mīļotās sievas Dorotejas lūguma ikreiz lieku vest no Rietumiem izmeklētus saldumus, manā namā šīs man​tas netrūkst. Laimīgā kārtā no iepriekšējā veduma saglabājies, lūk, kas!

Strupā, melnām spalvām apaugusī roka veikli atraisīja baltā drānā iesietu nastiņu, kas izrādījās no zeltainiem salmiem pīta apaļa vācele. Donstakens un Tomass pastiepa kaklus, lai tajā ieskatītos, un no redzētā abi apstulba. Vācelē ieguldīto kārumu jauneklis pazina, lai gan to baudīt viņam bija laimējies labi ja divas vai trīs reizes; tēvs uzskatīja, ka tas maksā pārāk dārgi, lai ar tik smalkiem saldumiem mielotos biežāk.

Marcipāns! - Didrihs Donstakens sasita plaukstas. - Johanna, nāc paskaties, cik brīnišķīgs marcipāns!

Tik tiešām, mans draugs,- pašapmierināti atsaucās Kerstaneijs Lūdemans, pakāpdamies sānis, lai arī Johanna dabūtu redzēt šo brīnumu. - Tas ir visīstākais, vissmalkākais Lībekas meistaru gatavots marcipāns no atlasītām saldajām un rūgta​jām mandelēm, taisīts pēc mana īpaša pasūtījuma.

Bet te taču… te būs vai… - Donstakens acīm vai aprija vācelē rūpīgi ieguldīto marcipāna veidojumu - groziņu ar bāli sārtām rozītēm, kurās bija ietupināti spilgti dzelteni putniņi.

Vesela mārciņa, godātais Didrih! - Kerstaneijs laipni paskaidroja. - Turklāt tas iejaukts Damaskas rožūdenī, vari man ticēt.

- Patiesi… pie svētā Nikolausa bārdas! - Donstakens nespēja rimties. - Vesela mārciņa Lībekas marcipāna… pēc īpaša pasūtījuma… tas taču ir neaptverami, ak, pateicos, mans draugs

Kerstancij, par labvēlību, ko tu izrādi manam māsasdēlam, tas ir, visam mūsu namam! Tomas, es zvēru, ka tu būsi pirmais no mūsu dzimtas, kurš devies pie līgavas ar tādu velti!

Tomass neskaidri nomurmināja pateicības vārdus, jo vēl arvien nespēja atģisties no pārsteiguma. Viņš zināja gan,- tāda derību dāvana piederējās augstākās kārtas ģimenēm, baroniem un grāfiem, pat firstiem… Pats reiz bija baudījis gabaliņu - tik mazu, ka tas izkusa mutē vienā mirklī kad kāds augstmanis slēdza laulības pie Lībekas katedrāles durvīm un kora zēniem, kuru vidū bija arī Tomass, žēlīgi tika piedāvāts salds vīns un marcipāna kūkas kumosiņi.

Ko tu tā brīnies un elso, manu zēn,- apmierināts par atstāto iespaidu, Kerstaneijs laipni papliķēja jaunekļa plecu. - Mēs gan zinām, kas pieklājas, ja izredzētā jaunava nāk no senas ķēniņu dzimtas.

- Ķēniņu vai nē, bet esmu gatavs derēt uz maisu sudraba un savu galvu piedevām, ka tādus saldumus nav baudījis neviens no šejeniešiem, kaut tas būtu pats dižciltīgākais kūrs,- iesaucās Didrihs Donstakens, bet Johanna, piekrītoši mādama, pat norausa no vaiga asaru.

Kad salmu vācelē ieguldītais dārgums bija gana apbrīnots un vācele atkal rūpīgi iesieta baltajā drāniņā, trīs vīrieši kāpa seglos; Didrihs un Kerstaneijs to darīja, pakāpjoties uz tieši šim nolūkam pie vārtiem ieraktā stabiņa, bet Tomasa vingra​jām, garajām kājām nekāds atbalsts nebija vajadzīgs.

Lepni seglotie zirgi ar jātniekiem svētku drānās jau pa ceļam uz Ģertrūdes vārtiem pievilka pilsētnieku uzmanību kā magnēts. Neviens nespēja saprast, uz kurieni, tik cēli saposušies, dodas divi no turīgākajiem Vindovas pilsoņiem - apsviedīgais Didrihs Donstakens un pats konsuls Kerstaneijs kopā ar glīto, nez kāpēc gaužām piesarkušo Donstakena jauno radinieku. Daži, paši ziņkārīgākie, teciņus snāja līdz pat vārtiem un, iespējams, būtu sekojuši arī tālāk, ja vien jātnieki nepaskubinā- tu zirgus.

-Nu mūsu laipnajiem līdzpilsoņiem būs par ko lauzīt galvas vairākas dienas,- nosmējās Kerstaneijs, un Didrihs svarīgi pa​māja.

Ceļš uz Paseksteni, kas Tomasam iepriekš bija licies diezgan tāls, šoreiz šķita sarucis pavisam īss. Sākumā viņš bija piedalījies abu vecāko kungu sarunā, taču, jo tuvāk nāca Pa- sekstene, jo klusāks jauneklis kļuva, un, kad aiz jauno liepu audzes kļuva redzami Vareķa sētas vārti, Tomasa sirds sitās pašā kaklā un tik stipri, ka rīkle nespēja izdvest ne skaņu.

Augstie baļķu vārti šoreiz bija viesmīlīgi atvērti līdz galam, un trīs jātnieki tiem tuvojās lēnā un cienīgā riksī. Tomasa skatiens brīdi pakavējās pie kalves čukurā uzspraustā zirga galvaskausa, tad vienā acumirklī aptecēja samtaini zaļo pagalmu, ko vairākos virzienos šķērsoja tīri noslaucītas takas; gandrīz pašā pagalma vidū bija aka ar pamatīgu smeļamo kāsi, blakus akai - vairāki ar ūdeni pielieti koka trauki. Tūlīt aiz vārtiem pa kreisi atradās kalve,- no pavērtajām durvīm pretī dvesa sīva, atdzisušu kvēpu smaka. Tā bija vienīgā ēka ar kārniņu jumtu. Visas pārējās bija apjumtas ar biezu niedru slāni, vietām apaugušu samtainām sūnām. Pelēkajās sienās bija izcirsti mazi, plēves aizvilkti lodziņi, bet durvis gandrīz pazuda smagnējo jumtu mestajā ēnā. Starp kalvi un māju zarus zemu lieca pāris pārziedējušas ābeles, bet gabaliņu no namdurvīm krāšņi zaļoja spožlapains rožu krūms, riešot sārtenus pumpurus. Pagalma labajā pusē bija gara zemu ēku rinda; tās galā aiz klūgu sētiņas kašājās raibu vistu bars. Neviena cilvēka nemanīja, taču Tomasam likās, ka viņu paslepen vēro vairāku acu pāri. Nezin, kurā no daudzajām ēkām atrodas Raida? Vai viņa dzirdēja zirgus piejājam?

- Ā, rau, ari kalpotājs,- paklusu iesaucās Donstakens, kurš Vareķa sētu pazina, jo vismaz pāris reizes, dažādu vajadzību dzīts, bija iegriezies kalvē.

Tiešām, jauneklis, varbūt drusku jaunāks par Tomasu, tuvojās viesiem, aicinot tos nokāpt no zirgiem, ko tūdaļ rūpīgi piesēja pie šādam nolūkam īpaši ierīkotiem stabiem kalves priekšā. Tūlīt pavērās kādas durvis zemo ēku rindā, un pagalmā iztecēja jauniņa meitene paīsā bruncī un strīpainā

seģenē, brūnganu, apaļu seju un pakausī atsietiem tumšiem matiem. Tomass viņu pazina,- tā pati, kura aizvakar kopā ar Raidu atgriezās no dīvainās bēru ceremonijas upmalā. Meitene no liela kubla iesmēla spainī ūdeni un pienesa Kerstancija zirgam. Baidīdamies, ka viņa krāšņais rumaks neiedzer saltu un nesaslimst, tirgotājs iegremdēja spainī plaukstu un apmierināti pamāja - kā redzams, viņi bija gaidīti; ūdens bija silts, kopš rīta turēts saulē.

Es ceru, ka tā nav tevis iecerētā jaunava,- Donstakens nomurmināja, kamēr tumšmatainā meitene steidzās pēc otra spaiņa, lai padzirdītu nākamo zirgu.

- Nav gan, tā ir kalpone,- viņš nepacietīgi atčukstēja un nā​kamajā mirklī sastinga.

No ēkas aiz ābelēm bija iznācis stalts vīrs, gandrīz galvas tiesu garāks par tēvoci Didrihu un teju pussprīdi - arī par Ker- stanciju Lūdemanu. Viņa seja bija brūna kā ēzes ugunī cepināta, acu kaktiņos dziļas grumbas. Vaigus un zodu slēpa bieza, rūsgana bārda, ne tik pilna sirmuma kā garo matu šķipsnas. Platos plecus un krūtis cieši apņēma bronzas vijumiem piecil- pots kamzolis neparastā zilganmēļā krāsā. Krekla stūrus zem bārdas kopā turēja prāva sudraba sakta, arī platā josta bija izšķērdīgi rotāta sudraba plāksnītēm. Pie jostas savītās važiņās karājās iespaidīgs dūcis ar grieztu kaula spalu un ar sudrabu apkalts dzeramrags, bet pāri kamzoļa priekšai šūpojās ādas pīnē iekārts briesmīgi liels kāda dzīvnieka, iespējams, lāča, nags… Šī vīra - Tomass bez teikšanas zināja, ka tas ir sētas kungs, labdzimtais kalējs Vareke - vēsi zilganās acis no uzacu apakšas vērtējoši uzlūkoja viesus, visilgāk kavējoties pie Tomasa. Skatiens nebija draudzīgs, taču arī ne bargs, tomēr tik pētošs, ka jauneklim šķita - Raldas tēvs redz ne vien viņa seju un apģērbu, bet arī domas. „Es nedrīkstu no viņa baidīties", Tomass sev atgādināja un, lai cik grūti arī tas nācās, izturēja kalēja pētīgo skatienu, pat nepamirkšķinājis.

Esat sveikti manā sētā,- Vareķis beidzot sacīja kūru mēlē, tad, tikko manāmi pasmīnējis, atkārtoja šos vārdus viesiem saprotamā valodā un nāca tuvāk.

Kerstaneijs cienīgi paklanījās, pirms tam padevis balto sai​nīti Tomasam.

- Esi sveiks, kungs Vareke,- viņš teica, sniegdams kalējam roku, kuru tas satvēra savā labajā, uzliekot kreiso abām sadotajām pa virsu,- tas nozīmēja miera sveicienu, labvēlīgu nama kunga pretimnākšanu viesim.

Lai tev miers un svētība, Kerstanei,- kalējs atņēma, tad pievērsās Donstakenam, ar kuru sasveicinājās tādiem pašiem vārdiem, nosaukdams šo viesi kūru vīzē par Didriķi.

- Šis ir mans radinieks, godājama Lībekas tirgoņa dēls Tomass,- tēvocis Didrihs uzlika roku jaunekļa plecam.

Un arī Tomasa roka pazuda starp Vareķa prāvajām ķetnām. Abi - jaunais vāczemnieks un vecais kūrs - vēlreiz mērojās ilgiem, ciešiem skatieniem. Tomass juta, cik tvirta un asa ir kalēja plauksta, un vēlējās, lai paša delna nebūtu tik balta un mīksta. Beidzot kalējs nokrekšķējās, vēlreiz atkārtoja miera un svētības vēlējumu, tad palaida jaunekļa roku vaļā.

Kungs Vareke, mēs esam ieradušies tavā sētā, lai uzbil- stu… - Donstakens iesāka, taču Vareķis viņu pārtrauca ar spēkpilnās rokas mājienu.

- Ja esat atjājuši manā sētā, tad nāciet istabā pie goda galda. Par svarīgām lietām nerunā, pagalmā stāvēdami.

Vedinādams viesus līdzi, Vareķis pārkāpa nama slieksni. Donstakens pastūma Tomasu sev pa priekšu. Jaunekli pārņēma tāds satraukums, ka viņš tikko pamanīja prāvo, ogļu pilno pavardu nama klona viducī, virs tā kāsī pakārtu dzelzs katlu, no kura pret pavērto dūmlūku cēlās sātīgi garaiņi, pelēcīgas drānas pārsegtu koka muldu un citas neredzētas mantas. Pār otru augsto slieksni pārkāpuši, viesi nonāca plašā istabā ar pazemiem griestiem un dēļu grīdu, viscaur nokaisītu nez kādiem

gaišzaļiem, smalki sakapātiem smaržīgiem stiebriem, un mirkli saminstinājās, nezinot, vai pēc kūru paražām tiem drīkst kāpt virsū, vai nē. Pēc spilgtās saules pielietā pagalma gan Tomasam, gan abiem tirgotājiem istaba šķita gandrīz tumša,- gaisma ietika tikai pa mazu lodziņu un pavērtajām durvīm.

Tikko acis aprada, viņi ieraudzīja plāna vidū balti noberztu galdu, aiz kura sēdēja vēl viens vīrs ar šaurās spraudziņās sa- miegtām acīm, drusku tumšākiem un mazāk nosirmojušiem matiem nekā Vareķim, un paveca, stalta sieva, kuras seja pret balto, ap galvu un zodu apņemto autu šķita brūngana kā sens kokgriezums pie baznīcas sienas.

- Sēdiet, godājamie viesi! - Vareķis pamāja uz platu solu, un pats ieņēma vietu blakus sievietei galda pretējā pusē.

Mazliet neveikli visi trīs pilsētnieki pārkāpa solam un apsēdās. Kerstaneijs nolika savu balto sainīti blakus elkonim, tad saņēma plaukstas kopā un gatavojās teikt savu sakāmo.

- Dikti steidzīgs ir šis kungs ar melno bārdu un grazno kare- ļu saktu pie cepures,- nomurdēja Luše. Birtens pamāja māsai, tad ieaurojās tā, ka trīs viesi gandrīz palēcās.

- Jatil, kur alus muca un vīna strucis?

Turiet miera, Didriķi, Kerstanci un arī tu, jaunekli! - ciemiņu satrūkšanos remdēdams, Vareķis pasmīkņāja. - Mans brālis runā maz, bet rīkle šim skaļa. Pie mums pieņemts vispirms tukšot dzēriena kausu, kad saimnieki un viesi viens otru pagodina.

Donstakens atviegloti atvilka elpu un zem galda papliķēja Tomasa ceļgalu, bet tam izbīlis jau bija pārgājis. Pašam par lieliem brīnumiem viņš šķitās sapratis Raldas tēvabrāļa saucienu, un, kad istabā steigšus ieklupa jauns vīrs pelēkā vilnas svārkā, padusē iemiedzis mazu mučeli, gandarīti pasmaidīja. Vīrietim sekoja abas iepriekšējā vakarā redzētās meitenes - gan tā, kura pirmāk pagalmā dzirdīja zirgus, gan miesās ražena gaišmate. Tā ar pušķī sasietajiem, tumšajiem matiem un apaļo, smaidīgo vaigu uzlika galdā lēzenu bļodu ar brūngani apgozātu, sagrieztu sieru, bet gaišmatainā, kaklarotas piekariem šķindot, turpat novietoja lielu, pītu vāceli un vīna krūku. Jatils izrāva muČelei svīķi un ķērās pie spundes. Kalējs izcēla no vāceles apkaltu dzeramo ragu, ļāva tam pietecēt tumša, putaina alus un pasniedza Kerstancijam kā pirmajam, nekļūdīgi jauzdams, ka melnbārdim gaidāmajā sarunā uzticēta galvenā loma.

Abi tirgoņi samija skatienus, pilnus mulsas un vilšanās,- tādiem viesiem kalējs ceļ galdā tikai mučeli alus un nieka sieru? Turklāt galds nav apklāts, tāpat arī soli nesegti… Vai patiesi viņš jau iepriekš lēmis noraidīt derību piedāvājumu? Atzinis Didrihu un Kerstanciju par necienīgiem preciniekiem? Vai varbūt nav pa prātam līgavainis? Un viņi vēl nesuši ciemaku- kulim dārgo Lībekas marcipānu!

No šī mēmā dialoga nenieka nemanījis, Tomass nepacietīgi gaidīja Raldas parādīšanos un pazagšus vēroja galda pretējā pusē sēdošos meitenes radus, cenšoties saprast, kādi ir šie ļaudis, kuri, ja Dievs dos, turpmāk būs arī viņa tuvinieki. Liela auguma, tas viens, taču arī Tomass bija labi padevies garumā, tāpēc vismaz šajā ziņā Raldas tēvs nevarēja uz viņu skatīties no augšas. Lepni, jā, arī tas… un, šķiet, ne visai runīgi; katrā ziņā vismaz šimbrīžam Tomass nespēja iedomāties, ka Vareķis, tāpat viņa brālis, prastu tik izveicīgi tērzēt kā tēvocis Didrihs, nemaz nerunājot par godājamo Kerstanciju un citiem tēvoča paziņām…

Puisis atģidās, kad tēvocis viņam iebikstīja sānos elkoni, un ieraudzīja sev pretī pastieptu dzeramragu; biezas putas kā dzeltenīgs mākonītis slīga pāri spīdīgajam apkalumam un tecēja uz Vareķa pirkstu stūrainajiem krumšļiem. Tomass drus​ku piesarka un steidzīgi pagrāba sniegto.

Man, brāl, ielej sarkano sulu,- skaļi teica sieva baltajā galvas autā, un, pirms vēl kalējs paspēja pieķerties krūkai, Tomass atkal gandrīz nešaubīgi zināja, ko viņa vēlas. Tātad tā bija Raldas tēvamāsa, zinīgā zāļu sieva, kas prata dziedēt dažādas vainas… Lielas, dzīslainas plaukstas, vīrišķīgi

plati delmi zem linu krekla krokām, ko apņem dzeltena metāla aproces… tāda paša metāla dubultriņķis ap kaklu,- laikam ļoti smags, Tomass nodomāja, un tobrīd viņa nemierīgais skatiens sastapās ar sievietes acīm. Tās bija gaiši zilganas kā mierīga ūdens virsma, vītuma skartie plaksti viegli piemiegti; likās, acu kaktiņos pavīd tāds kā smaids, katrā ziņā tas bija draudzīgs vaibsts, un jauneklis izjuta pēkšņu atvieglojumu.

Istabā iestājās trauksmīgs klusums. Vareķa un Birtena nogaidošie skatieni liecināja, ka tagad pirmais vārds jāsaka viesiem. To sapratis, Kerstaneijs pieslējās stāvus visā savā krāšņumā, svarīgi nokremšļojās un, dzeramragu izstieptā rokā turēdams, teica: - Labdzimtais kungs Vareke, lai Dievs svētī tavu dzimtu un tavu namu! Lai godāti tavi cildenie senči, lai tavi pēcteči dzī​vo labklājībā un veselībā. Esi sveiks! Kayle\ Tik smalki izteikties prata vienīgi Kerstaneijs Lūdemans, un Didrihs Donstakens nespēja slēpt gandarījuma smaidu. Laikam arī Vareķim ciemiņa pagodinošie vārdi patika, kaut arī pēdējais vārds bija nevis kūru, bet prūšu sveiciens, vienalga, viņš to saprata,- vīra spurīgās uzacis izlīdzinājās, acis iespī- dējās. Cienīgi pamājis, Vareķis pirmais cēla pilno ragu pie lūpām, un pārējie sekoja sētas kunga piemēram. Tā kā dzeramragu uz galda nolikt nevarēja, nācās izdzert sausu. Luše iztukšoja savējo ar acīmredzamu patiku un nosusināja muti aiz jostas aizspraustajā dvielī. Vareķis un Birtens notrausa bārdā palikušās putas tāpat ar roku. Neviens neteica ne vārda, kamēr Vareķis nebija no jauna piepildījis visus sešus ragus.

- Godātais Kerstanci, godātais Didriķi un arī tu, jaunekli, kam vārdā Tomass! Es sveicinu jūs savā namā un pie sava galda, lai ik kumoss un dzēriena malks stiprina jūs miesā un garā un lai ikviens jūsu labais darbs par patikšanu Dievam nes augļus un svētību jūsu namiem no paaudzes paaudzē! - to norunājis, Vareķis pacēla savu dzeramragu pret griestiem, tad pielika pie lūpām un, sagaidījis, kamēr pārējie izdara to pašu, lēni iztukšoja.

Abi tirgotāji apmierināti nokrekšķinājās - lai nu kā ar trūcīgo cienastu, taču alus bija labs, un runāt Vareke arī prata, savukārt Tomass izbrīnā vai sastinga - tik smalku izteikšanos no skarbā kalēja viņš nebija gaidījis.

Didrihs pastiepa roku pēc siera šķēles un iecirta zobus dzeltenajā riecienā ar tīkamu dūmu smaržu. Arī pārējie iekoda. Izņemot Tomasu, kurš apzinājās,- kamēr nebūs pateikts galvenais, kāpēc viņi šeit ieradušies, katrs kumoss spriedīsies rīklē. Laikam to sajutis, Kerstaneijs Lūdemans ievilka elpu,- pagodināšana bija beigusies, nu jārunā par lietu.

Kungs Vareke! Mēs priecājamies par labvēlību, ar kādu tu mūs šodien uzņēmi, jo uzskatām to par ķīlu sadraudzības un, ļoti iespējams, vēl tuvākām saitēm, kas ar Dieva žēlastību turpmāk varētu saistīt tavu godājamo dzimtu ar mana drauga Didriha Donstakena ne mazāk godājamo ģimeni. Raugi, mana drauga Didriha māsasdēls Tomass,- kā redzi, skaisti noaudzis, veselīgs, dievbijīgs un asa prāta jauneklis,- ir gaužām aizgrābts no tavas meitas cēluma, skaistuma un visiem labajiem tikumiem un lolo pret viņu vismaigākās mīlestības jūtas. Tāpēc es, minētā Didriha un viņa māsasdēla Tomasa vārdā, lūdzu tevi piekrist šī jaunekļa un tavas meitas saderēšanai precībām, lai tādējādi divas šķīstas un mīlošas sirdis taptu vieno​tas Dieva svētītām saitēm!

Kamēr Kerstaneijs virknēja vārdus, tik mirdzošus kā pērles viņa rotās, Tomass tvīka aizvien tumšāk. Piere un padegune norasoja sviedriem, kas teju teju draudēja nopilēt uz galda. Viņš juta kalēja skatienu, saņēmās, atmeta galvu un atklāti ieskatījās tam acīs - tāpat kā pirms brīža pagalmā. „Jā gan, es mīlu tavu meitu un zinu, ka viņa mīl mani! Jā gan, es vēlos viņu par savu sievu, lai viņa piederētu man un es viņai tik ilgi, kamēr vien dzīvosim! Es zinu, ka tu mani mērī un sver tāpat kā tēvocis Didrihs sver vilnu un vasku, bet es tev pierādīšu, ka esmu tavas meitas cienīgs un neviens viņu nespēs mīlēt un godāt vairāk nekā es" - pauda jaunekļa acis. Nedomājot par to, cik smalki vai

nesmalki tas izskatās, viņš noslaucīja sviedrus piedurknē un gaidīja, ko nu sacīs Vareķis.

- Man tīkami dzirdēt, Kerstanci, ka tu, tāpat godātais Didri- ķis un viņa māsasdēls, tik augstu vērtē manas vienīgās meitas Raldas tikumu un daiļumu. Neliegšos, man allaž prātā stāvējis izdot meitu vīram no mūsu pašu tautas, taču kūriem nav pieņemts uzspiest meitenei vīru, kas viņas sirdij nemīlē. Es ticu, ka Tomass patiešām ir gan veselīgs, gan dievbijīgs un prātīgs, un manas acis redz viņa glīto vaigu. Tik saki man, Kerstanci, un arī tu, Didriķi,- vai šis jauneklis ir arī prasmīgs darbos?

Vai viņš spēs uzcelt un aprūpēt namu, kur manai meitai ieiet par saimnieci? Vai viņam pietiks sudraba un citas mantas, lai uzturētu saimi? Pirms es to nezinu, nevaru derībām piekrist.

Visu laiku, kamēr Vareķis runāja, Birtens un Luše svarīgi klanīja galvas. Didrihs nepacietīgi sagrozījās, Kerstaneijs uzmanīgi klausījās, bet Tomass juta sirdi sašļūkam papēžos un sāpīgi iekoda lūpā.

Godātais Vareķi, ikviens tavs vārds ir taisnīgs un patiesīgs,- Kerstaneijs izgudrēm lika pretī. - Tieši tā piederas jau​tāt tik cildenas jaunavas tēvam. Un es tev teikšu,- lai tavas sirdsbažas rimst un mitējas. Raugi, pēc nedēļas, vēlākais, divām, kuģis, piekrauts manām un mana drauga Didriha precēm, uzsāks tālu braucienu, kas mums nesīs peļņu un pārticību, bet Tomass kopā ar mani dosies šajā braucienā kā sava tēvoča pilntiesīgs pārstāvis. Es tev neslēpšu, ka tas būs viņa pirmais brauciens, bet mēs esam pārliecināti, ka šis jauneklis lieliski tiks galā ar viņam uzticētajiem pienākumiem, tādējādi ieliekot pamatu savai nākamajai turībai, ko - mēs esam pārliecināti, tik tiešām kā Kristus ir mūsu Kungs - viņš mīlestībā dalīs ar tavu meitu.

- Skaisti tu runā, Kerstanci,- Vareķis pavīpsnāja. - Tad jau iznāk,- kamēr tavs aizbilstamais maldīsies svešās zemēs, mana meita paliks viena gan namā un sētā, gan rūpēs un ilgošanās! Jaunām asinīm tas neder! Vīra pagalvis gultā nedrīkst atdzist, to es tev saku!

- Nē, nepavisam! - Tumši pietvīkušais Tomass, tādas iebildes dzirdēdams, pavisam aizmirsa, ka viņam jāklusē tik ilgi, kamēr Vareķis būs teicis gala vārdu. Sirds atkal bija atgriezusies krūtīs un sitās tik skaļi, ka puksti atbalsojās miklajos deniņos. - Šo vienu reizi es braukšu, jo mans tēvocis tā vēlas, un es viņam apsolīju. Bet citkārt es palikšu tepat… pilsētā… es uzcelšu namu ar vairākām istabām… Es gribu, esmu nolēmis lūgt tēvocim iemācīt man tirgošanās amatu, un pats došos uz kūru sētas slēgt godīgus darījumus, lai katrs dabū tās preces, kas viņam vajadzīgas. Jo man te patīk… šī zeme… mare un danga… un cilvēki, ko esmu sastapis, - jauneklis satraukumā pat nemanīja, ka jauc kopā vācu un kūru vārdus, līdz aizelsies apklusa. Šo kaismīgo runu klausoties, Vareķa uzacis brīnā bija saskrējušas vai puspierē, Luše, kā smieklu slēpdama, aizlika mutei priekšā roku. Tēvocis Didrihs smaidīja pār visu seju, tikai Kerstaneijs un Birtens izskatījās neapmierināti. Pirms vēl melnbārdainais hanzietis paspēja bilst kaut vārdu, ierunājās Birtens.

- Tas puika izskatās dikti jauniņš! Arvai tāds pratīs tikt pie mantas, kad Raldas pūru dui zirgi nepavilks?

- Tirdzniecība ir ļoti ienesīga nodarbošanās. Mūsu Hanzas tirgotāju namos netrūkst nenieka,ne maizes, ne gaļas, ne skaistu drānu, ne citu labumu,- Kerstaneijs, arī drusku piemirsis cēlas uzvedības noteikumus, uzcirta dūri galdā. - Lūk! - Viņš ar plašu žestu izgrūda galda vidū savu balto sainīti, atraisīja un izcēla gaismā brīnišķo saldumu ar visām sārtajām rozēm un dzeltenajiem putniņiem. Marcipāns iesmaržoja tieši triju kūru degunos. Kamēr Vareķis un Luše vēl piesardzīgi ošņāja gaisu, Birtens sarauca pieri, pieliecās un apostīja kārumu tuvāk, tad izrāva no jostas makstiņas pamatīgu dūci un no vienas malas nošķēla krietnu kanci. Kerstaneijs iekšķīgi ievaimanājās,- lai Dievs žēlīgs, šie kūri tomēr ir gatavie mežoņi… vai tad tā kāds ēd Lībekas marcipānu?! To taču pieklājās atlauzt pa mazam kumosiņam, atkniebt ar sudraba vai pat ziloņkaula karotīti, bet nekādā gadījumā

negriezt ar raupju dzelzs nazi!

Birtena žokļi, kas sākumā kustējās knaši, kā cietu maizi pār- maldami, pēkšņi pierima, un vīra sejā parādījās milzīgs pārsteigums, kas pārgāja varen platā smaidā kā mazam bērnam, kas pirmoreiz ielaizījis medu.

- Rauj Jods ar visām parpalām… - Birtens noelsās. - Teic, Kerstanci, kas tas par rausi? Visu saldaiš kā pašas Laimas maizīte, ak tavu jaukumu mutē!

Tik neviltota sajūsma atmaidzināja Kerstancija sirdi un apdzēsa pirmāk uzvilnījušo sašutumu.

Viņš labi saprata kalēja brāļa teikto, kaut arī tas jauca valodas kā senlaikos pie Bābe​les torņa.

Draugs, ja tu negriezīsi, bet atlauzīsi pa gabaliņam, tad garšos vēl labāk,- un pats parādīja, kā tas darāms.

- Tā kā būtu rieksti un atkal tā kā nebūtu… kazi, aizjūras medus… varen gards,- uzteica Luše, lēnām košļādama. - Tad tu saki, puiš,- zintniece pamirkšķināja Tomasam,- ja dabūsi manu brāļameitu, tad dienišķi mielosi viņu ar šo Laimas mai​zīti?

Tomass pasmaidīja. Droši vien viņš to darīs, kad būs kļuvis tikpat turīgs kā Kerstaneijs, bet līdz tam viņiem ar Raidu arī skūpsti būs saldi… visas pasaules marcipānu viņš būtu gatavs atdot, lai tikai meitene tagad ienāktu istabā un pastieptu vi​ņam pretī rokas…

- Šim cienastam salduma patiesi netrūkst… - marcipāna ro- zīte bija atmaidzinājusi arī Vareķa skarbo vaigu; kalējs pasmaidīja un cītīgi nolaizīja pie pirkstiem pielipušās drupati- ņas. - Vienu gan es tev vēl prasīšu, jaunekli, un gribu, lai tu man atbildi pats, jo to, cik lunkana un medaina Kerstancim mēle, es zinu. Pēc tam teikšu savu vārdu. Raug, mana meita, kā pēc mūsu tautas paražām pieņemts labiešu dzimtās, ir skolota visās kara mākslās, prot gan stopu valdīt un šautras mest, gan zobiņu godam cilāt, bet kā ar tevi pašu? Vai nestundā stā​sies Raldai blaku, vai slēpsies aiz viņas muguras?

- Teikšu tev taisnību. - Tomasa balss vairs netrīcēja. - Nekā no tā, ko tu minēji, es neprotu.

Lībekā, kur uzaugu, tirgoņu dēliem tādas lietas nemācīja. Arī jāt es nepratu, tikai pirms dažām nedēļām, šeit atbraucis, pirmo reizi kāpu zirga mugurā…

Taču tagad, godājamais Vareke, viņš jāj lieliski, kā jauns karavīrs,- mudīgi iestarpināja Donstakens, un Vareķis iecietī​gi pamāja.

- Ja spēju iemācīties jāt, tad iepratīšos ari kara mākslās, to zinu droši un nekad neslēpšos aiz sievas muguras, zvēru tev! - Tomass saviļņots nobeidza.

-Tava atbilde man iet pie dūšas. Krietns vīrs nekad necenšas to, kas nepatīkams, izlocīt sev par labu,- Vareķis ar cietajiem nagiem atknieba vēl vienu kripatu marcipāna un ielika mutē.

Atkal iestājās klusums, tad Luše paklusām ierunājās.

Tā zīme, kas viņam vaigā, izskatās Laimas likta. Acis kā vizbuļi, pats augumā padevies, cepure siju slauka; balss gan trīc, bet dūša kā miets,- man rādās, brāl, būs īstais vīrs.

- Hmm,- kalējs noņurdēja un paskatījās uz brāļa pusi, taču tas, acis tīksmi pievēris, zīžļāja dzeltenā putniņa galvu. Trīs pilsētnieki nepacietīgi gaidīja, ko galu galā Vareķis sacīs. Tomass cieši sakrampēja pirkstus, lai tie nedrebētu. Dziļajā klusumā varēja saklausīt, kā ārā bubina zirgi un saulgozī džinkst mušas. Likās, visa sēta aizturējusi elpu tāpat kā Tomass un droši vien kaut kur tuvumā, bet neredzama, arī Raida.

Tad Vareķis ļāva varenajām plaukstām noslīgt uz galda virsmas. Viņš paliecās uz māsas pusi un pačukstēja tai dažus vārdus ausī. Luše tūdaļ cēlās un gāja, taču paspēja pamāt Tomasam ar galvu,gandrīz nemanāmi, tomēr jauneklis saprata, un viņa sirds uzgavilēja kā maija cīrulis.

Lai notiek tā! Tu dabūsi manu meitu, bet solu, ka turēšu tevi pie katra vārda, ko šeit solīji, mums visiem dzirdot. Tu zini, kādu ļaužu meitu ievedīsi savā namā, un viņas pūrs nebūs mazāks par tikumu un skaistumu.

Un vēlreiz Tomasa jauneklīgā delna pazuda Vareķa plaukstā. Kamēr visi mainījās svinīgiem rokasspiedieniem, pagalmā sacēlās kņada,- kaut kas rībēja, krakšķēja, dunēja un būkšķēja, pirmējo klusumu pārtrauca līksmas un steidzīgas jaunas balsis. Pametis skatu atpakaļ, apmierinātais Donstakens pamanīja namiņā iesteidzamies abas meitenes. Gaišmate iespieda padusē ar audeklu apklāto muldu, bet mazā, tumsnējā gludgalvīte stenēdama nocēla no kāša osaino grāpi un izstiepa sētā.

Birtens izkliboja viņai pakaļ.

- Kungs Vareke, un kad mēs varēsim skatīt vaigā mūsu Tomasa saderēto līgavu? - pēc brītiņa apjautājās Kerstaneijs Lūdemans.

- Pie derību mielasta galda, kā piederas,- atteica Vareķis, smīkņādams bārdā.

Ak, tad šis vēl nebija īstais mielasts? Kerstaneijs un Donstakens saskatījās patīkami pārsteigti.

Pagāja kādi mirkļi, kas Tomasam šķita vai puse mūžības, un istabas durvīs atkal iestājās Luše. Viņas baltais galvasauts bija drusku atšļucis pakausī, bet brūngano vaigu galos svila sārtums.

- Lūdzami, tagad visi uz pagalmu, lai saules gaismā labāk saskatām, cik diži abi jaunie sader kopā.

Kerstaneijs, Didrihs un Tomass kā pēdējais cits aiz cita atkal kāpa pāri augstajiem sliekšņiem un, ieraudzījuši pārmaiņas pagalmā, palika stāvam kā nolēmēti. Zaļajā zālītē bija nolikts sudrabaini balta linauta klāts galds, kas vai lūza no neredzētiem, kārdinošiem cienastiem. Blakām milzīgai kapara bļodai ar briežgaļas gabaliem, sasautētiem kopā ar žāvētu speķi, sīpoliem un sinepju sēklām, lēzenā koka šķīvī kā malkas pagales bija sakrautas šķaidītos lakšos ietaisītas kūpinātas vimbas, tik taukas, ka spīdēja kā zelts. Citā bļodā smaržoja spīķos cepta sivēngaļa, bet uz koka paplātes gozējās vesela virtene brū- ninātu sloku. Pītas vāceles malām pāri vēlās dillēm aplipuši, sarkani vēži ar varenām ļipām. Pa starpām saliktas cibas ar sviestu un kaņepju grūdeni, podiņi ar mērcētām brūklenēm un pīlādžogām. Smagi rupjmaizes kukuļi gulēja galda galos kā laukakmeņi, tiem apkārt smalko miltu rauši ar kaltētu, medū iejauktu mežābolu virsiņām. Visam pa vidu lepojās garens trauks, ko sedza smags dzelzs vāks. Abpus galdam noliktos solus un sēdekļus klāja krāšņas lūšu un lāču ādas.

- Tas nu gan ir cienasts! - daudzpieredzējušais Kerstaneijs bijīgi ievilka elpu.

- Neko tādu es neesmu redzējis pat mūsu ģildes dzīrēs,- Donstakens atčukstēja.

Taču Tomass, krāšņajam mielastam veltījis vien īsu mirkli, lūkojās apkārt pēc Raldas, tomēr viņas joprojām nebija. Sētā gan pulcējās visa Vareķa saime - Jatils, kalves puisis Dairis un jaunais māceklis, kurš pirmāk piesēja viesu zirgus, tāpat tumsnējā pusaudze Elmede un dūšīgā Madža. Luše uzmeta pārsteigtajiem vāceniekiem smīnīgu skatu un aicināja sēsties. Kamēr Birtens cēla pāri solam stīvo kāju, Vareķis bija kaut kur pazudis.

- Sēdiet, sēdiet, ciemiņi, goda vietās, kalpi nāks pēdējie,- Luše atkārtoja.

Vērtējoši pārlaidis plaukstu spīdīgajai lūšādai, Kerstaneijs pirmais paklausīja aicinājumam.

Kad Tomass dzīrās viņam sekot, Luše saņēma viņa piedurkni.

- Tu nē, tev vieta, rau, še! - viņa nosēdināja jaunekli pašā galda vidū uz īpaši skaisti posta soliņa - pāri varenai lāčādai vēl bija uzklāta mīksta sega, izausta baltām, zaļām un sārtru- dām skujiņām. - Sēdi un gaidi līgavu… lūko, viņa jau nāk!

Vēl nepaspējis apsēsties, Tomass uztraucās stāvus. Pretī- stāvošās klēts durvis nu bija vaļā, un no lievenēm nokāpa Vareķis, pie rokas vezdams meitu. Kad abi nācēji iznira no grieztiem stabiem balstītās pārjumtes mestās ēnas, saules stari ieskāva Raldas stalto augumu, liekot tam uzvizuļot, iemirdzē​ties un zaigot tādā krāšņumā, ka Tomasam apžilba acis, bet tēvocis Didrihs nostenējās vien.

Lepni izslietajai galvai ar vaļējiem matiem, kas smagi vilnīja pāri pleciem, uzklāts plāna vakarzemju auduma lakatiņš, kura maliņa maigi apēnoja pieri, tam pāri dzeltena metāla vijumiem, plāksnītēm, baltvizošām pērlēm un sarkaniem dzīpariem izrakstīts vainags; abpus deniņiem un pāri

pakausim slīga smalkas važiņu un spirālīšu pīnes. Meitenes plecus apņēma sedzene, tumšmēļa un dzirkstoša kā jūra zvaigžņotā naktī, bet zem tās - otra, plānāka vīkale no dzeltenbaltas vilnas, raibu dzīparu izšūtām malām. Uz katra pleca pa varenai sudraba saktai, bet zemāk uz krūtīm - vairākas mazākas bronzas un sudraba, gan leišos, gan prūšos kaldinātas saktas ar uzvērtiem gredzentiņiem, piekariem un tumšsarkaniem pušķiem. Arī smalkā krekla stūri bija sasprausti ar saktu, ko gan tikko varēja pamanīt zem trejkārši vītās kaklarotas. Gan mēļās sedzenes, gan sarkanā brunča malās ņirbēja un skanēja sīki bronzas ka- reklīši; bruncis bija tikvien garš, lai varētu labi redzēt stingri uztīto sietavu dzīparotās maliņas un greznas smailpurnu kurpītes. Roku delmus apņēma izrakstītas aproces.

Ap smuidro vidukli, zem villaiņu stūriem tikko samanāma, krāšņa josta, pilni pirksti gredzenu…

Taču, lai cik apžilbinošs būtu meitenes tērps, Tomasa acis redzēja tikai viņas seju — laimē smaidošu, starojošu kā pava​saris, maigu kā ziedi, ar tik dzelmainām acīm kā visdziļākie atvari.

- Tā patiesi ir skaistule,- viņš dzirdēja sev aiz muguras tēvoci čukstam Kerstancijam. - Kā gan viņa spēj to visu panest! Laime, ka mūsu sievas neprasa sevi apkraut ar tādu lērumu rotu… lai Dievs žēlīgs manam māsasdēlam un visai mūsu dzimtai. Ak vai, ko gan par tādām pārmērībām sacītu mans godājamais svainis…

Labuma nekad nevar būt par daudz,- bārdā noducināja uzrunātais. - Skaista līgava,- tas ir labi, bet skaista un bagāta - kā mēs to šeitan redzam - ir simtkārt labāk. Un, ja viņas tēvs savās rokās tur vai visu upmalas kopienu, tad… Redz, ko nozīmē doties precībās ar Lībekas marcipānu padusē!

Es taču teicu!

Tikmēr Vareķis bija pievedis Raidu Tomasam un, joprojām turēdams meitenes labo roku savējā, iesaucās: -Nāc šurp, Didriķi! Tu esi Tomasa rads, tev tagad jābūt klāt roku sadošanā.

Piesteidzies Donstakens paņēma Tomasa labo roku savējā, tāpat kā Vareķis - meitas delnu, un abi vīri salika jauniešu rokas kopā.

- Runā nu! - kalējs viegli iebukņīja puisim sānos.

Raida, vai tu solies būt mana saderētā līgava, līdz es ar Dieva palīgu varēšu tevi ievest savā namā kā sievu? - balsij aizķeroties izkaltušajā rīklē, Tomass jautāja.

- Es apsolos,- Raida skaņi atbildēja.

Tad Luše pastiepās pāri brāļa plecam un apsēja sadotajām rokām raibiem rakstiem izaustu jostu, pēc tam, abiem plaukstas uz pleciem likdama, vēlēja apsēsties.

Tagad mēs dzersim uz saderēto veselību un viņu derības stiprumu,- likās, ka arī Vareķim kaklā saskrējis kamols. Viņš nokāsējās un iesaucās: - Luše! Nes šurpum Lameķa kausus!

Kamēr Raida un Tomass, pazagšus saskatīdamies, cieši spieda sadotās un ar jostu sasietās rokas, Luše naigi kā jauna meita aiztecēja uz klēti un pēc mirkļa atgriezās, nesdama paprāvu, apkaltu šķirstiņu, ko padeva brālim. Kalējs atvēra vāku un citu pēc cita izcēla dīvainus, senlaicīgus, sešām šķautnēm grieztus kausus no melna ozolkoka, rotātus sarežģītiem rakstiem no perlamutra un dzintara plāksnītēm, un nespodrām pērlēm; kausu augšmalas bija apkaltas ar plānām sudraba sloksnēm. Šādu godību skatot, uz brīdi mēmi kļuva ne vien abi tirgotāji, bet arī visa Vareķa saime.

Atskaitot Birtenu un Lūši, dārgos Lameķa kausus agrāk nebija redzējis neviens, pat Raida nē.

Kā gan citādi,- pēdējo reizi greznie dzcramtrauki redzēja dienasgaismu pirms daudziem gadiem, kad Vareķis apņēma Ari- ti, tālajās meža mājās. Sens nostāsts pauda, ka dzelzs apkaltais šķirstiņš ķēniņa Lameķa jaunībā ņemts kā kara laupījums no gotu leimaņa dižlaivas, kas pa Vindu pārdroši ielaidusies pārāk tālu kūru zemēs, bet kausus griezis un izrakstījis kāds vakarzemju vaņģinieks no ozola bluķa, kas paaudzēm ilgi gulējis upes dzelmē. Ielīksmots par cēlo darbu, Lameķis atlaidis

vaņģinieku brīvē…

Kalēja drošā roka piepildīja kausus līdz malām un pasniedza abiem jaunajiem, pēc tam viesiem un mājiniekiem,- kalpotājiem tāds gods nepienācās. Jatils ar Dairi atāķēja no jostām dzeramragus, Madža un Elmede pastiepa pretī liepkoka kausiņus. Visi uzsauca veselību kunga meitai un viņas izredzēta​jam, tad cēla traukus pie lūpām.

- Man liekas, ka es sapņoju,- Tomass pačukstēja Raldai.

- Šeit viss ir tik svešatni… un tik skaisti… Un tu… tu esi vis​skaistākā…

Viņa neatbildēja, bet ielūkojās jauneklim acīs tā, ka viņš apreiba vairāk, nekā spētu reibināt visstiprākais alus un vissaldākais vīns. Vainaga piekariņi meta žilbus atspulgus uz meitenes samtainajiem vaigiem un rozes ziedam līdzīgās mutes, valgas pēc tikko baudītā dzēriena.

- Es vēlos tev pasniegt derību dāvanas,- atcerējies sava ma​ciņa saturu, Tomass pusbalsī teica.

- Arī man ir derību dāvana tev,- Raldas balss atkal bija tik maiga kā ūbelei. Viņa uzsmaidīja Tomasam, tad pasauca. - Lušiņ, tu sasēji, tu arī atraisi, lai varam apveltīt viens otru ar dāvanām.

Beidzot pienāca brīdis, par kuru Tomass bija sapņojis kopš iepriekšējā vakara. Gredzentiņš ar mirdzīgi zaļo aci uzslīdēja Raldas pirkstam tik viegli, it kā tieši viņai darināts, bet, vēlēdamies piespraust meitenes drānām saktu, Tomass apmulsa - rotu bija tik daudz, ka nevarēja atrast brīvu vietu. Raida pacēla smago kaklarotu, atsegdama krekla priekšu, un jaunek​ļa uztraukumā trīcošie pirksti beidzot iedabūja saktas adatu izgriezuma malās.

To vērodams, Didrihs Donstakens nespēja savaldīt asaras,- tik aizkustinoši savā mīlā un skaistumā bija abi jaunie cilvēki, kaut auguši tik atšķirīgās pasaulēs,- ak, lai visvarenais Dievs svētī un žēlīgā Jaunava pasargā! Un viņš jau domās sāka apcerēt brīdi, kad Tomasa daiļo līgavu ieraudzīs viņa mīļā Jo​hanna…

Abas meitas ziņkārīgi stiepa degunus tuvāk, lai labāk saskatītu Raldas derību dāvanas. Vareķis iecietīgi pamāja,- šajā reizē ar tādām bija gana. Arī Lušei Tomasa velte patika tīri labi… sakta gan varēja būt smagāka, toties glīši darināta, un zaļā acs gredzelī brīnum koša. Birtens gan mazāk skatījās uz brāļameitu, viņa acis vairāk pievilka gaļas bļodas un saldo raušu kaudzes. Kerstaneijs viņu pilnīgi saprata,- grēka būšana sakraut viesiem priekšā tādas cieņas un likt gaidīt…

Tad Raida izvilka visu laiku zem villaines slēpto velti Tomasam - mīksti izmītu briežādas jostu, ko pati bija izšuvusi ar sarkaniem dzīpariem un sīkām pērlītēm, un apjoza to virs viņa paša jostas cieši ap vidu - pēc kūru paražas.

Divkārt apjozts, tas tev turēs divus mūžus,-jestri iesaucās nebēdīgais Jatils, un, visiem iesmejoties, Tomass piekļāva ne​pacietīgās lūpas Raldas vaigam.

Lūgtum, viesi un saime, mielojieties,- Vareķis pavēzēja roku virs galda. Neviens nelikās lūgties. Birtens izcēla milzīgu briežgaļas klanci, taukiem pilot uz apakšā pašautas rupjmaizes šķēles, Kerstaneijs aplaizīdamies tvēra vimbu, Donstakens pagrāba sloku, bet Jatils ar Dairi ķērās pie brūni sago- zātās sivēngaļas. Madža pietecēja abiem tirgotājiem, dodama katram pa balinātam dvielim.

- Spraud aiz jostas, ciema kungs, ka nepamaitā smalko svār​ku,- viņa smiedamās ieteica.

Iekams kāds paspēja pajautāt, ko slēpj smagais dzelzs vāks, Luše to nocēla un pabīdīja trauku saderinātajiem. Tā saturs bija tik dīvains, ka Donstakens gandrīz aizrijās ar slokas kauliņu, bet Tomass ieplēta acis. Krējumainas sulas apņemtas, tur gulēja tādas kā milzīgas, brūnganas plaukstas ar strupiem, apcirstiem pirkstiem… Ja viņš nejustos tik laimīgs, šis ēdiens noteikti uzdzītu šermuļus.

Savukārt Raida, ieskatījusies trau​kā, līksmi sasita plaukstas.

Kas tas ir? - jauneklis mulsi jautāja. Arī tēvoča un Ker- stancija sejās bija lasāms tāds pats jautājums.

Tās ir lāča ķepas! - Vareķis paskaidroja, paceldams kaklā pakārto briesmīgo nagu. Varens gardums, labiešu un ķēniņu maltīte. Lai jaunie mielojas pirmie, tad arī citi varēs pabaudīt.

Lāci mans brālis nomedīja agri pavasarī. Lejas ļaudis sūrojās, ka negantnieks izlaupījis pārziemojušo bišu auļus, bet Birtens ir nadzīgs šautru metējs…

Man divreiz nav jāsaka,- lielījās pieminētais, iežmiedzis dūrē brieža ribas gabalu.

Saki, draugs, vai tu bieži medī lāčus? - gribēja zināt Kerstaneijs, iztēlē jau skatīdams pie savas gultas noklātu krāšņu lāčādu.

Cik bieži vajag! - Birtens turpināja dižoties. - Raug, akmeņu pils kungi allažiņ mudina izkaut plēsoņas… sit saujā, Kerstanci! Tu man gardo Laimas maizīti, es tev lāča ādu ar visām ķepām, Luše nokūpinās, pēcāk izsutinās - pirkstus norisi ar visiem gredzeļiem!

Kerstaneijs Lūdemans knaši galvā aplēsa,- tik branga lāčāda kā tā, kas uzklāta saderēto beņķim, noteikti ir tikpat vērta, cik marcipāna ritulītis. Un ja nu ņemt drusku mazāku, no neatlasītām mandelēm… arī rožūdens var būt lētākas šķirnes… vai nu šim miesās brangajam klibiķim būs tik smalka garša… darījums rādās tīri izdevīgs.

Lai notiek, sit saujā! - Kerstaneijs pastiepa roku. - Kad atgriezīšos no brauciena, ko pirmāk minēju,- būs!

Un abi samija krampīgu rokasspiedienu, katrs būdams pār​liecināts, ka šādā maiņā būs ieguvējs.

Tikmēr Tomass, Raldas mudināts, saņēmās un atplēsa gaba​liņu tumšās, šķiedrainās gaļas.

Garda gan! - viņa sejā bija tāds pats pārsteigums, kā pir​māk Birtenam, marcipānu baudot.

- Tad mielojies! - Raida atteica pilnu muti. Viņai pašai uz mēles tobrīd kusa lieliskais Lībekas marcipāns, bet sirdī dziedāja visi pavasara putni,- viņa ir saderēta Tomasam, tēvs un Luše atzinuši viņas izredzēto par gana labu, Tomasa tēvocis skatās tik mīļi kā uz meitu… Laikam no tiesas pati Laimas māte uzsmaidījusi… vai varbūt viņas pašas māmulīte no Aizsaules aizlikusi mīļajam Dieviņam labu vārdu?

Derību mielasts kļuva aizvien līksmāks, gardie ēdieni un dzērieni iesildīja gan saimes, gan viesu prātus. Jatils un Luše, Madžai piebalsojot, uzvilka pa draišķīgai derību dziesmai, ne- piemirsdami nedz precinieka kareļu saktu pie cepures, nedz melno bārdu. Savu tiesu dabūja arī Didriha Donstakena sarkanie vaigi un pat Tomasa pagarais deguns. Dairis sadabūja mazu katlabundziņu un, to starp ceļgaliem iemiedzis, līksmi apstrādāja ar kalēja darbā rūdītajām plaukstām.

Tu, Didriķi, teici, ka tavs radagabals dosies uz Vācas tirgiem ar šejienes precēm,- kad dziedāšana uz brīdi pieklusa, Vareķis uzbilda jau krietni iesilušo Donstakenu.

Uzrunātais piekrītoši pamāja, sivēna taukus no pirkstiem laizīdams.

Raug, manās klētīs iekrājies ap trīsceturtdaļlasta tīrītu graudu. Ja tavā kuģī pietiek vietas un Tomass mācēs prasīt pareizu maksu, tad lai tā nāk līdzi Raldas pūram, vai saprati?

Donstakena acis iespīdējās. Te varēja sanākt labs darījums, uz kādu viņš allaž cerēja.

- Vietas pietiks, un vari man ticēt, godājamais Vareke, ja vien es pazīstu savu māsasdēlu,- un esmu pārliecināts, ka tiešām pazīstu, jo tam prāts un izmaņa aug ne dienām, bet stundām,- tad viņš pieliks visus spēkus, lai tavu labību iztirgotu par pašu labāko cenu. Sit saujā!

Tikai viena būtne nelīksmoja citiem līdzi,-jauniņā Elmede nemanot bija nolīdusi aiz klēts stūra un, brunči uzrāvusi, slaucīja pilošo degunu krekla pierieteklī. Asaras tecēja tecēdamas un neparko negribēja rimties,- bārenēs palikusī meitene pūlējās norīt skaudības kamolu un jo žēli raudāja par to, ka viņas derību mielastā nebūs ne lāča ķepu un briežgaļas, ne sarkanā vīna un aizjūras kārumu… neviens neklās solus ar zvēru ādām un rakstītām segām, neliks galdā Lameķa kausus… un viņai nebūs ne smaga vainaga un sudraba saktu, ne greznu kurpju, bet par visu vairāk - tādas zvaigžņotām dzirkstīm izaustas se- dzenes, kas mirdz un laistās laimīgās Raldas plecos.

XIII PIEKŪNA MEDĪJUMS

Vindovas konventa jaunakais bmņinieks Ansgars no Vi- dentāles visiem spēkiem centās pārvarēt dusmas, labi zinādams, ka šāda negantība, ja vien nevēršas pret Jēzus Kristus un svētās ticības noliedzējiem, ir liels grēks. Viņš atsēdās uz koka margām, kas no iekšpuses apjoza pils aizsargmūra augšdaļu, un nepacietīgi parāva tunikas apmali tā, lai tā neberztu nosvīdušo kaklu, pēc tam apņēmīgi uzrotīja piedurknes. To darot, Ansgara skatiens krita uz zilganā audekla zeķēm, kas no rīta vēl bija tīras un spodras, bet tagad viscaur notraipītas putekļiem un putnu mēsliem. Atvilcis elpu un drusku nomierinājies, viņš atkal pievērsās savas nešpetnās jutoņas iemeslam - jaunajam piekūnam Salkani, kurš, žvadzinādams važiņu, mīņājās uz laktas, nesekmīgi pūlēdamies nokratīt no galvas cepurīti, kas saulaino dienu putnam pārvērta par nakti. Viens važiņas gals bija apmests laktiņai, bet otrs ar smalki izkaltu apaļu slēdzi apņēma Šalka dzeltenzvīņoto un as- nagaino kāju. To, cik asi šie nagi, nemaz nerunājot par knābi, Ansgars šajā priekšpusdienā bija izbaudījis pārpārēm,-jaunekļa labajā rokā vīdēja neskaitāmas skrambas.

Medību piekūnus Ansgars mīlēja kopš bērnības, kas aizritēja viņa vectēva Kārļa Falkena muižā Videntālē. Tieši tāpēc, nonācis Vindovas konventā, nokalpojis divarpus gadus kā ieročnesis, viņš pēc ieģērbšanas pilntiesīga bruņinieka kārtā ar prieku un patiku uzņēmās atbildību par piekūniem. Tobrīd to bija tikai trīs, taču gada laikā cēlo putnu skaits pieauga divtik, turklāt tie bija apmācīti labāk nekā jebkad agrāk, sagādājot Vindovas livoniešiem milzu gandarījumu putnu medībās. Pirms mēneša pāris

labāko piekūnu tika nosūtīti mestram Robiņam [6] uz vendeni, bet ansgars jau bija paspējis tikt pie jauna - pērnā perējuma putna, ko negantās dabas dēļ nosauca par Šalku. Tāpat kā trīs iepriekšējos, arī šo notvēra kūru puisis Raits no Lūsiņa saimes. Piekūns bija tik prāvs un skaisti noaudzis, ka brālis Konrāds bez tielēšanās samaksāja veiksmīgajam putnuķērim veselu ozeriņu, savukārt jaunais bruņinieks bez kavēšanās uzsāka Šalka apmācību, taču atšķirībā no citiem šis neparko nevēlējās pakļauties dīdīšanai.

Ansgars atkal uzvilka kreisajā rokā biezo cimdu, ar labo veikli nomauca piekūnam no galvas cepurīti, tad pietuvināja kreiso delmu laktiņai tik tuvu, lai putns varētu pārkāpt uz tā. Kā par brīnumu šoreiz Šalks paklausīja uzreiz un šķietamā padevībā nomirkšķināja dzeltenīgo aci. Jauneklis apmierināti paklakšķināja mēli un izvilka no ādas tarbiņas kapātas gaļas kumosu, ko Šalks kāri aprija un stiepa resno, balti iemaloto kaklu pēc nākamā. Ansgars nolēma riskēt; visu laiku paturot acīs Šalka āķveidīgo knābi, viņš zibenīgi attaisīja ķēdītes slēdzi uz putna kājas un pasvieda piekūnu gaisā.

Nošvīkstēja smailie spārni, un Šalks šāvās pret debesīm kā bulta. Domās pārmetis krustu, Ansgars iesvilpās un papurināja gaisā vēl vienu paprāvu asiņainas gaļas gabalu. Piekūns apmeta loku un tikpat strauji šāvās lejup, kur jauneklis jau stiepa tam pretī kreiso - cimdoto roku. Viņš tikko paspēja atraut pirkstus,- tik zibenīgs bija Šalka knābja cirtiens gaļas kumosā.

Ansgars atviegloti nopūtās, jo tik labi nešpetnelis Šalks uzvedās pirmoreiz. Protams, tas bija tikai pirmais solis piekūna dīdīšanas norisē. Pēc tam, kad putns pieradināts uz svilpienu nekavējoties atgriezties pie mednieka, gaisā laiž baložus… Vindovas konventa pils baložu būdā bija vairāk nekā pieci desmiti putnu; daļa no tiem bija paredzēta bruņinieku svētdienas maltītēm, bet otrai daļai piekrita neapskaužamais uzdevums kļūt par apmācāmo piekūnu pirmajiem medījumiem. Kamēr piekūns iemācās atgādāt nomedīto putnu savam saimniekam, savus trīs baložus vai pat vairāk tas saplosa un aprij lidojumā, pat nenolaidies uz zemes.

Taču līdz brīdim, kad Ansgars dos rīkojumu kādam no kalpiem palaist gaisā balodi, Salkam vēl bija ejams garš ceļš. Jauneklis piesardzīgi pabužināja Šalka pērļpelēko pakausi un nolēma mācību atkārtot vēlreiz, lai tā iegultu putna atmiņā. Viņš pacēla kreiso roku - Šalks bija diezgan smags, augumā teju prāvāks par vārnu - un, iesaukdamies: augšā! - pasvieda putnu gaisā tāpat kā pirmoreiz.

Un, tāpat kā pirmoreiz, zibenīgi kā izšauta bulta tas traucās pretī zilajām debesīm. Ansgars jau bija izņēmis no tarbi- ņas nākamo gaļas kumosu, kad pēkšņi, kur gadījusies, kur ne, no torņa puses parādījās meža dūja. Nelabu nejauzdams, blāvi pelēkais putns laidās uz rietumu pusi. Ansgars steigšus iesvilpās, taču Šalks jau bija dūju pamanījis un, spārnus piekļāvis, no saviem augstumiem metās tai virsū, spalgi izkliegdams savu kī-kī-kī. Arī dūja pamanīja plēsēju un, pūloties izbēgt no nenovēršamās nāves, savicināja spārnus straujāk, mainīja virzienu un laidās tieši uz pils pusi. Šalks jau pastiepa kājas ar ieplestajiem nagiem, bet dūja par mata tiesu izvairījās un iespruka zem jumta malas, tieši vienā no šaujamlūkām. Piekūns apmeta asu līkumu un, spārnus piekļāvis, ieslīdēja dūjai pakaļ.

Sākumā Ansgars bez liela satraukuma, pat ar zināmu interesi vēroja gaisā notiekošo,- kā uzvedīsies Šalks, pirmoreiz sastapies ar medījumu, jau būdams cik necik pieradināts. Taču, kad abi putni pazuda šaujamlūkā, viņš saprata, ka ar tādām pūlēm iemācītais var aiziet vējā,- ari pats Šalks varēja aizbēgt…

- Gervald! Gerva-ald! - jauneklis iesaucās, bet tajā pat brīdī atcerējās, ka viņa uzticamā ieročneša un palīga pilī pašlaik nav,- šorīt pēc brāļa Eberharda lūguma viņš to palaida līdzi vecajam bruņiniekam, kurš konventa saimniecības lietās devās uz Hasa- vas [7] muižu. bija jātiek galā pašam, tāpēc Ansgars pāris lēcienos pievarēja stāvās kāpnītes un, ko kājas nes, joza uz ieeju pils iekšpagalmā, veikli izvairīdamies no pretīnākošā brāļa Gotlība, kurš satrūcināts atlēca sānis.

Vajadzēja vien nedaudz mirkļu, lai uzaulekšotu līdz pirmajai galerijai, pēc tam līdz bēniņu durtiņām.

Piepūlē elsodams pēc trakā skrējiena, Ansgars aizrāva tās atkal ciet. Ienākušam no spilgtās saules gaismas pielietā pagalma uzreiz bija grūti pierast pie pažobeļu krēslas, tāpēc jaunais bruņinieks palika stāvam un uzmanīgi ieklausījās, vai kaut kur nešvīkst spārni, vai paklusām neņirkst piekūna knābja plosītā dūjas miesa un spalvas? Nekas nebija dzirdams, un Ansgars devās tālāk - uz pils dienvidu korpusa bēniņiem, jo tieši tās puses šaujamlūkā bija ieskrējuši abi - gan medījums, gan mednieks. Viņš apgāja stūri, zemu pieliekdamies, lai neatsistu galvu pret skursteņa izliekumu, un topašbrīd saklausīja klusu troksnīti. Nu jau acis bija apradušas, un jaunais bruņinieks pamanīja pa šau- jamlūkām iespraukušajos saules staros virmojam vieglu putekļu mākonīti. Viņš piegāja tuvāk un ieraudzīja meklēto,- spraugā, ko veidoja spāru balsts un pret to atsliets vecs arbaletu statnis, kam pāri karājās noputējis ādas maiss, vīdēja Šalka strupā aste un nolaisto spārnu gali.

-Ak, tu, sasodītais negandeli,-Ansgars nomurmināja, pavilka augstāk skrējiena laikā nošļukušo biezo cimdu, steidzīgi apvīstī- ja neaizsargāto labo roku ar tunikas malu un parāva maisu nost. Šalks pacēla asiņaino, spalvām aplipušo knābi no dūjas saplosītā ķermenīša un uzlūkoja traucētāju ar nelabi dzalkstošu aci, sak, nenāc par tuvu! Taču jauneklis bez baiļu sagrāba piekūna rumpi un iespieda labajā padusē, ar kreiso roku saudzīgi, bet gana stingri turēdams draudīgo knābi tālāk no savas sejas.

Atvieglojumā par to, ka Šalka patvarība beigusies tik laimīgi, Ansgars gandrīz nepamanīja pelēku, murskulī savīstītu drānu, ko kāds bija iebāzis starp balsta stabu un arbaletu statni. Drēbes gabala krāsa ļoti atgādināja pelēko brāļu apmetņus… Ansgars uzmanīgi pārlika Šalku kreisajā padusē un aptaustīja atradumu. Tā virspusē vīdēja apkaltušu dūņu traipi, bet paritinot vaļā, roka sajuta mitrumu, un nāsīs iesitās pelējuma smārds. Šalks sāka spārdīties, un viņa garie, asie nagi cauri tunikas audumam ieurbās Ansgara sānos, bet knābis nozibēja tikai pussprīdi no acs. Te vairs nebija ko kavēties,- nodomāja jaunais bruņinieks un steidzās lejup. Galerijā netālu no komtūra istabas durvīm stāvēja pats Rēmekes Kristiāns un par kaut ko klusām sprieda ar Konrādu no Rīzenfelzas. Pēdējais domīgi māja ar galvu, kā piekrizdams.

Dzirdot jaunekļa soļus, abi vecākie bruņinieki pagrie​zās uz viņa pusi.

Kas tad nu, brāli Ansgar? - Konrāds pasmaidīja. - Vai taviem aizbilstamajiem ar sētu par maz, ka tu tos nēsā apkārt pa pili?

Nē, brāli Konrād, taču Šalka dīdīšanas laikā negaidot uzradās meža dūja un, no viņa bēgdama, ieskrēja bēniņos, bet Šalks tai pakaļ… un es viņu noķēru,- Ansgars stāstīja, visu laiku domādams par pelēko apmetni, kam nekādā gadījumā un nekādos apstākļos nevajadzētu atrasties tur, kur vieta paredzēta tikai arba​letu statņiem, stopiem un bultu saišķiem. Šalks izbrēca īsu kī-kī un mēģināja izrauties. Viņu valdīdams, Ansgars izlēma.

-Tēv komtūr, es gribētu jums ko teikt… kaut ko parādīt… tikai man papriekš jāaizgādā Šalks uz sprostu. Vai pēc brītiņa jūs vēl būsiet šeit, es gribēju teikt - vai nebūsiet aizņemts?

Vai tev man sakāms kas svarīgs? - komtūrs uzlūkoja jaunekļa piesarkušo vaigu un satraukumā zibošās acis.

Es nezinu… varbūt, ka tas… Tēvs, jūs taču pieteicāt mums būt vērīgiem un uzmanīgiem, jo…

Labi, brāli Ansgar, aiznes piekūnu un steidzies atpakaļ. Pagaidi- viņš uzsauca jauneklim, kurš jau bija pagriezies iešanai. - Vai tavs sakāmais domāts tikai man, vai arī brālis Konrāds var būt klāt?

Es ne… tas ir, jā, katrā ziņā,-Ansgars samulsa, tad atkal saņēmās un klusāk piebilda. Tēv komtūr, es domāju, ka pirms es atgriežos un parādu jums… Lūdzu pielūkojiet, lai neviens neiet bēniņos!

Videntāles Ansgars aizsteidzās, bet abi galerijā palikušie bruņi​nieki strauji saskatījās.

Ko viņš varētu būt uzgājis, kā tu domā, brāli Kristian? - Kon​rāds ieminējās. * -Nav ne jausmas,- komtūrs atbildēja. -Taču, kaut arī ļoti jauns, mūsu brālis Ansgars ir ārkārtīgi vērīgs un attapīgs, mēs paši gluži nesen bijām tam liecinieki. Tādēļ, brāli Konrād, paklausīsim viņa lūgumam un parūpēsimies, lai pirms viņa atgriešanās neviens bēniņos neiekļūst. Es palikšu šeit, bet tu dodies uz dormitoriju pie otrām kapnem un gaidi, kamēr tevi pasaukšu.

Bruņinieks Arno Beršovs no Altenvaldes, atslējies pret malkas grēdu un rokas uz krūtīm sakrustojis, sekoja līdzi, kā divi kalpi valsta smilšu un linsēklu mucu, kur kopā ar diviem citiem atradās arī viņa pītais bruņukrekls. Bez šī smagā ietērpa livonietis nekad nejutās ērti un droši, un stunda, kas bija jāpavada ģērbtam tikai kreklā, tunikā un apmetnī, šķita bezgalīga. Patiesībā važiņu pinums nepavisam nebija tik aprūsējis, lai tam būtu nepieciešama pamatīga tīrīšana, tomēr pietika ar pāris nelieliem plankumiņiem, lai Beršovs pieprasītu nekavējošu bruņutērpa apstrādi,- viņa ie​ročiem, tāpat visām bruņu sastāvdaļām allaž bija jābūt pilnīgā kārtībā un jāmirdz kā sudrabam.

Piekūna Salka spalgais kliedziens kī-kī-kī lika Beršovam pagriezt galvu, tūlīt atskanēja ari Ansgara svilpiens, liecinot, ka jaunākais konventa brālis aizrautīgi ņemas ar putnu-mednieku dīdīšanu. Nīgri pavīpsnājis, brālis Beršovs atkal pievērsās kalpiem, kuri viņaprāt kustējās pārāk lēni un laiski - tā jau spodrināšana varēja ievilkties vēl ilgāk. Pēkšņi viņš saklausīja ašus soļus, un tūdaļ pat aiz ēkas stūra parādījās Videntāles Ansgars, sarkani pietvīcis un, pēc visa spriežot, dusmīgs vai satraukts. Kāds,- laikam brālis Gotlībs - ne visai laipni apjautājās, kur jauneklis tā skrien, vecākos brāļus vai no kājām gāzdams, bet Ansgars pazu​da pils iekšpagalmā, neatbildējis ne vārda.

Nez kāpēc Arno Beršova rūdītajam ķermenim pārskrēja tāda kā salta dvesma. Iespējams tādēļ, ka kopš tās dienas, kad agrā rītā pilī ieradās Vindovas birģermeistars Vormss, bet pēcpusdienā viņi jāja uz kūru Paseksteni, Beršovs šo puišeli nevarēja ciest ne acu galā. Tieši Ansgars pievērsa komtūra uzmanību lietām un apstākļiem, kam bija jāpaliek nemanītiem, tieši viņš no piešu atstātajām skrambām uz Veides dēla zirga sāniem nolasīja iepriekšējās nakts jājienu kā no grāmatas… un beigu beigās neviens cits kā Ansgars gandrīz izraisīja bruņotu sadursmi ar kūru pagānu baru… tikai gandrīz, jo šim jauniķim nepietika dūšas likt lietā jau izvilktu zobiņu. Kaut jel tās kūru skuķes šķēps būtu ķēris Ansga- ru un nevis sānā, bet tieši krūšu vidū!

Beršovs jau vēra muti, lai uzkliegtu mucas valstītajiem, dienaszagļiem kalpiem, lai pavēlētu kustēties veiklāk, naskāk, knašāk, kad saltā dvesma pēkšņi pārvērtās par ledainu dūri, kas iebelza viņam tieši pa deniņiem. Uz kurieni gan puišelis aizjoza tādā ātrumā? Viņš taču nekādā gadījumā nebūtu atstājis dārgo piekūnu bez uzraudzības! Ja reiz Ansgars tik briesmīgi steidzās, ka gandrīz notrieca no kājām brāli Gotlību un pat neatvainojās, kaut citkārt vienmēr uzsvēris savu smalko audzināšanu, tad noteikti kas atgadījies… Beršovs pameta vietu, kur bija nostāvējis turpat stundu, un milzu soļiem devās uz piekūnu sprostu pusi. Tie atradās augstu virs zemes, gandrīz vienā līmenī ar aizsargmūra galerijas margām; pa stāvām redeļkāpnītēm varēja nokļūt uz paplatas laipas, kas sniedzās visas sprostu rindas garumā. Pavisam bija septiņi sprosti; četras klūgu pinuma durtiņas bija ciet, pārējās tris vaļā… Patlaban pilī bija pieci piekūni, tātad… tātad viens no tiem ir izbēdzis, un Ansgars aizsteidzies to gūstīt. Bet… uz kurieni? Beršovs pagrieza sprostiem muguru, un viņa skatiens atdūrās šaujamlūkās, kas melnēja jumta malas ēnā.

Dievs, esi man žēlīgs! Arno Beršovs iekunkstējās caur sakostiem zobiem. Tas draņķa putns ir iesprucis bēniņos! Un tieši šajā bēniņu pusē viņš noslēpa… un aizmirsa… - tas viss nebeidzamo satraukumu dēļ - viņš aizmirsa apmetni, kurā bija tinies tonakt, kad… Saltā dūre nu pārvērtās par ledainu stīpu, kas sažņaudza bruņinieka pieri un pakausi kā neģēlīgs tirdīšanas rīks.

Nē, nē, nē, nevar būt, ka Ansgars uzies to lupatu! Puika skatīsies tikai pēc sava piekūna, bet tāds

putns taču nestaigās pa grīdu, bet šaudīsies pažobelēs kā apsvilis. Viss būs labi, neko šis neatradīs, nekas ļauns nenotiks, viss paliks pa vecam. Neviens neat​radīs Beršova sudrabu, neviens neuzzinās, ka kūru sētās sirojis tieši viņš… Tikko Ansgars atgriezīsies pagalmā, Beršovs dosies uz pils kapelu un desmit reizes noskaitīs Ave Maria, vēl desmit Pater Noster… un steidzīgi nožēlos grēkus, apsolīs Krustā sistajam nekad vairs nedoties siru gaitās… jo apakšūdens slēptuvē, til- pīgajā lādītē jau sakrājies tik daudz, ka viņa nodomātajai turpmākajai dzīvei pilnīgi pietiek. Jā gan, Arno Beršovs lauzīs solījumu, slepšus aizejot no ordeņa, taču ari šo grēku var izpirkt!

Un sadrūmušais livonietis atgriezās vecajā vietā. Brītiņu vēlāk, pūlēdamies novaldīt padusē iespiesto saniknoto piekūnu, viņiem garām aizsteidzās Videntāles Ansgars. Bruņukreklu spodrinātāji pa tam bija beiguši darbu un ar prāvām zirgastru otām tīrīja dzelzs pinumam pieķērušos smilšu un linsēklu maisījumu. Brālis Beršovs paķēra savu važiņkreklu un, apkārt neskatīdamies, kāpa uz dormitoriju, lai to apģērbtu.

Tikko iegājis dormitorijā, kur šajā diennakts stundā nevienam nebija ļauts atrasties,- izņemot saslimušos, taču visi brāļi bruņinieki pašbrīd bija veseli,- Beršovs ieraudzīja Rīzenfelzas Konrādu.

Brālis šefers stāvēja pie sienā iebūvētajām kāpnēm uz bēniņiem, it kā kaut ko vai kādu gaidīdams.

Abi bruņinieki saskatījās, un abu acīs bija viens un tas pats jautājums. Beršovs neizturēja pirmais.

- Ienācu tikai uzģērbt savu bruņukreklu, ko tikko nospodrināja,-viņš atraisīja balto apmetni un, važiņu pinumu rokā turēdams, nenolaida vaicājošo skatienu no Konrāda, taču tas tikai pamāja ar galvu un neko neatbildēja. Arno Beršova pirksti noraustījās tik stipri, ka žvadzošais krekls izslīdēja un nokrita uz kādas guļasvietas,- spriežot pēc nelīdzenā klājuma, tā varēja būt neveikļa brāļa Gotlība gulta. Tomēr livonietis saņēmās, pārvilka tunikas kapuci īsi apcirptajiem rūsganajiem matiem, uzmauca bruņukreklu, uzreiz sajuzdamies drošāk, aplika apmetni un, kā ierasts, apvīstīja kapuces nokareno galu ap galvu. Pa to laiku brālis Konrāds turpināja stāvēt kāpņu galā, pat nepakustēdamies un neskatīdamies uz Beršova pusi. Tā arī neuzdrīkstējies pajautāt šādas izturēšanās iemeslu, viņš izgāja un, sirdij neganti dauzoties, gāja uz kapelu, lai atvieglotu agrāk nepazītu baiļu nospiesto dvēseli.

Kapelā bija patumšs, dega tikai viena svece un divas eļļas lampiņas,- viena zem krucifiksa, otra zem Jaunavas Marijas tēla. Arno Beršovs atāķēja no jostas rožukroņi, smagi noslīga ceļos Dievmātes priekšā un sāka murmināt Ave Maria… Viņš jau bija atkārtojis lūgšanu trīs reizes un uzsāka ceturto, kad pēkšņi izkrāsotā tēla lēnprātīgie vaibsti krēslā it kā izplūda un to vietā viņam pretī raudzījās dzelmainas, skadras acis ziedošā meitenes sejā. Vareķa meita… nolādēts! Beršovs iekunkstējās,nupat viņš bija apgrēkojies vēlreiz, lādēdamies kapelā pie Dievmātes kājām. Mea culpa, mea maxima… Orapro nobis, peccatoribus… gratia piena[8]… - lūgšanas sajuka kopā neaprakstāmā, neprātīgā vārdu haosā. Likās, tas dzeļ viņa galvā no iekšpuses kā satracināts meža bišu spiets, un Beršovs sāka dauzīt pieri pret akmens plākšņu grīdu, lai padzītu drausmīgās džinkstētājas. Triecieni viņu apdullināja, taču sāpes nedaudz nomierināja prātu tiktāl, ka livonietis varēja atsākt Ave Maria; elsainie čuksti atbalsojās griestu velvēs - it kā kāda neredzama būtne atkārtotu katru viņa teikto vārdu.

Tas ir kāda mūsu pusbrāļa apmetnis, nav ne mazāko šaubu,- atritinājis saburzīto pelēko drānas gabalu, sacīja brālis Konrāds.

Komtūrs Rēmekes Kristiāns, Rīzenfelzas Konrāds un Ansgars no Videntāles stāvēja pils bēniņos tik tuvu gaismas pielietajai šaujamlūkai, ka komtūram un slaikajam Ansgaram nācās pieliekt galvas, lai neatdurtos jumtā.

- Un tās ir dūņu pēdas… - komtūrs paberza audumu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Pirkstu gali pārklājās ar tumšu putekļu kārtu. - Ak, vai, brāļi… Ja to šeit noslēpis kāds no mūsu brāļiem,-jo ne​viens svešinieks taču te nevar būt spēris kāju,- tas nozīmē, ka…

Brāli Kristian, es domāju, ka mums nevajag šeit ilgāk kavēties, bet atrast vietu, kur mēs varam apskatīt apmetni rūpīgāk, varbūt atradīsim kaut ko, kas norādīs uz tā valkātāju,- apņēmīgi noteica Konrāds. Komtūrs pamāja, un visi trīs vīri klusēdami de​vās uz izeju.

Neviena netraucēti, viņi iegāja komtūra istabā. Rēmekes Kristiāns nocēla no pults lūgšanu grāmatu un pamāja Konrādam, kurš nevilcinādamies izklāja bēniņos atrasto apmetni uz pults virsmas.

Tas patiesi bija pelēkā brāļa apmetnis no parupja un asa vilnas auduma, piegriezts iegarena trijstūra formā, pie kakla aizdarāms ar divām kaula pogām, ar garu, galvai pāri pārmaucamu kapuci.

Abi vecākie vīrieši drūmi pētīja apģērba gabalu, domādami vienu un to pašu domu - vai tiešām kūru sētu laupītājs, neģēlīgais slepkavnieks mīt tepat, ar viņiem zem viena jumta, aptraipīdams svētīto Livonijas ordeni? Savukārt Ansgars, pārliecies pāri pultij, vērīgām acīm pārtecēja katru apmetņa ieloci un vīlīti, katru sīkā​ko drānas stūrīti.

- Godātie brāļi… tēv komtūr, paskatieties! - jaunekļa saskrambātais pirksts rādīja uz iegarenu, tumšāku plankumu apmetņa priekšā gandrīz pie pašas malas. Zem tā bija vairāki sīki, rūsgani punkti. Tās varētu būt asinis. Tikai nav paspējušas iekalst… var​būt mazgātas…?

Vai arī apmetņa valkātājs bijis stiprā lietū,- zīmīgi nobeidza Konrāds. - Brāli Kristian, domāju, tagad mums jānoskaidro, kuram šis apmetnis pieder. Tas nebūs grūti. Brāli Ansgar, ej un sa​meklē mūsu brāli Kunibertu! Tikai ne ar vienu…

- Es klusēšu,-jauneklis saprotoši pamāja un aizsteidzās.

Livonietis Kuniberts no Ulzenas bija atbildīgs par visu konventa brāļu apģērbiem un gultas veļu, tāpēc dažkārt mīlēja pale​poties, saukdams sevi par trapīru - noliktavas pārzini. Druknais, apaļsejīgais brālis, uzklausījis stāstu par Ansgara atradumu bēniņos un tam sekojošo komtūra jautājumu, vienā mirklī zaudēja ierasto līksmo omu. Vaigi, kas allaž spīdēja labsajūtā, pieplaka žokļiem un it kā savīta.

Neteikdams ne vārda, viņš lietišķi ap- vērtēja apmetņa garumu, platumu, apdilumu, kaut ko pie sevis noņurdēja, tad nometa drānas gabalu uz pults.

- Brāļi, varu jums pateikt pavisam droši,- tāda garuma apmetņi pieder tikai diviem mūsu pusbrāļiem. Viens ir Anno, otrs ir Ma- riušs. Ja atļaujat, es tūdaļ pārliecināšos, kurš ir šī apmetņa īpaš​nieks. Vai drīkstu to ņemt līdzi?

- Ņem, tikai… - Rēmekes Kristiāns nespēja dabūt pār lūpām vārdu „paslēp". Slēpšanās un noslēpumi ordeņa brāļu starpā vi​ņam likās tīrā zaimošana.

Kuniberta vaigi ieplaka vēl vairāk. Strupi pamājis, viņš netīk- smīgi pagrūda prāvo vīstokli zem savas tunikas un izgāja pa durvīm. Komtūrs pamāja Konrādam un Ansgaram; visi trīs devās brāļa Kuniberta pēdās.

Pelēksvārci Anno viņi uzgāja ātri,- tas bija ieplēties seglu darbnīcas zemajās durvīs, sameties kūkumā un nosodoši kratīja īsi apcirpto galvu.

Panāc šuip, brāli Anno,- Kuniberta balsī nebija ne unces laip​nības.

Godātais brāli, es… - Anno joprojām nespēja atvērst skatu no tā, kas notika darbnīcā, un pikti izgrūda,- Viņi labo manus seglus ar puvušiem diegiem, kur tas redzēts!

Nāc šurp! - tas bija Konrāds, bet Ansgars, vārdus netērēdams, sagrāba Anno vaļīgi atkārušos tuniku un atrāva no durvīm.

- Parādi savus apmetņus! - Kuniberts pieprasīja.

Tie… tie man guļamtelpā, lādē,- garais kumpmuguris bailīgi izstostīja.

- Tad ejam uz turieni!

Pelēko brāļu guļvietas atradās iegarenā pirmā stāva telpā, staip produktu noliktavām un lielo virtuvi. Pēc Kazimira pazušanas viņi bija palikuši tikai četri - Stefans, Anno, Mariušs un Johan- ness, pēdējais bija konventa pavārs.

Anno izrāvās no Ansgara tvēriena, nometās tupus uz grīdas un no kastei līdzīgās gultas apakšas izvilka melni krāsotu lādi.

- Taisi vaļā,- Kuniberts iešņācās.

Anno paklausīja, bet vai nu no pārbīļa, vai arī tīrās spīts kustējās tik lēni, ka Ansgars pagrūda viņu sānis un, vienā rāvienā apvāzis lādi otrādi, izkratīja tās saturu uz segas. Kaudzē gulēja krekls, divi pāri apakšbikšu ar jostasvietā ievērtām pakulu auklām, galīgi noskrandusi tunika, rupja, melna audekla zeķes un divi apmetņi… Kuniberts paķēra apmetņus, atritināja, lai pārlie​cinātos, ka to garums atbilst Anno augumam, tad nometa pārējā kaudzē.

- Paldies, brāli Anno, vari likt visu atpakaļ lādē.

Be-et kas… kāpēc… - Anno stostījās, taču viņam neviens neatbildēja, vienīgi Ansgars uzmeta svelošu skatienu.

Un nemēģini kādam par šo stāstīt, citādi izbarošu tavas ausis piekūniem,- viņš noskaldīja.

Atliek tikai br… Mariušs,- Konrāds nočukstēja slāpētā nik​numā.

- Brāli Anno, vai tu mums nepateiktu, kur patlaban atrodas brālis Mariušs? - Rēmekes Kristiāns savaldīgi jautāja.

-Nezinu- jautātais izgrūda tādā kā ļaunā priekā, bet, kad Ansgars paspēra soli tuvāk, steigšus nomurkšķēja,- viņš teitan nav gulējis jau vairākas naktis. Prasiet Stefanam, tie abi kaut ko pe​rina… Četri bruņinieki saskatījās pilnīgā apstulbumā. Lai nu kuru varētu, kaut ar sāpēs lūstošu sirdi, turēt aizdomās, taču nejau Stefanu, kurš savu padevību un uzticību Livonijas ordenim bija paudis turpat divdesmit gadus! Ne jau Stefanu, kam komtūra griba un vārds bija svēts kā evaņģēlijs!.. Stefans noslēdzis sazvērestību ar Mariušu, Stefans - laupītāja un slepkavas līdzdalībnieks?

- Es atsakos tam ticēt,- brūni cirtaino galvu kratīdams, noteica Rīzenfelzas Konrāds.

- Es arī,- atsaucās Ansgars. - Šis Anno ir… viņu vajadzētu… - un jaunā bruņinieka pirksti tik cieši savilkās dūrē, it kā gribētu iz​spiest sulu no kādas zināmas pelēksvārča Anno ķermeņa daļas.

Stefans noteikti ir staļļos,- ieminējās Kuniberts, un viņarti bija taisnība; Stefans tiešām uzraudzīja steliņģu durvju nomaiņu, pārbaudot katru kalpa iedzīto naglu - vai nav palicis asums, kam uzgrūžoties zirgi varētu sevi savainot.

Brāli Stefan,- kupraino vīru uzrunāja komtūrs. - Varbūt tu zini, kur mēs varētu atrast mūsu pusbrāli Mariušu un arī to, kāpēc viņš nenakšņo savā gultā?

Stefana padevīgajā skatienā iezagās neizpratne.

Protams, zinu, godātais tēv komtūr! Mariušs ir slims. Viņš jau veselu nedēļu mokās ar briesmīgām muguras sāpēm, tāpēc mēs ar brāli Johannesu iekārtojām viņam guļu virtuvē pie pavarda. Kad piespiežas karstajiem krāsns akmeņiem, viņam kļūst vieglāk. Es nezināju, ka tam vajadzīga tava atļauja, piedod, ka negribēdams esmu turējis tevi neziņā.

- Mariušs ir slims? - brālis Kuniberts ieplēta acis gluži apaļas. - Bet kāpēc viņš neprasīja zāles? Mums taču ir ierīvējamā ziede un dažādas uzlieves…

- Brālis Mariušs ir gaužām pacietīgs un paļaujas uz Dieva žēlastību, negribēdams uzplīties ar savām niecīgajām vainām,- Stefans paskaidroja,- bet, ja tagad, to zinādams, tu iedotu kādu drusku ziedes, domāju, viņš to ar prieku un pateicību pieņemtu.

Un… brāli Stefan, vai tavuprāt Mariušs būtu varējis, teiksim, pirms divām vai trim dienām kāpt zirga mugurā un kaut kur iz​jāt? - Konrāds ieminējās diezgan nedroši.

Viņš? Izjāt? - kuprainis drūmīgi pasmējās. - Brāli, viņš pat sevis pēc nevar aiziet, ja kāds nepalīdz uzrausties kājās. Piedo​diet manu ziņkārību, bet kāpēc…

Tu visu uzzināsi, Stefan,- komtūrs bija izlēmis. - Nāc tagad mums līdzi pie nelaimīgā Mariuša. Ir jāpārliecinās…

Godātais tēv komtūr,- Stefana balsī bija izmisums. - Tici man, Mariušs nekur nav jājis un neko ļaunu darījis, un mugura viņam sāka sāpēt pēc pēdējā brauciena uz mežu pēc malkas, kad, ņergas kalpam līdzēdams, viens pats cēla baļķa resgali.

- Es tev ticu, bet tagad ejam!

Un vīru pulciņš, skaitā jau pieaudzis līdz pieciem, devās atpakaļ uz pili. Virtuvē viss bija tieši tā, kā Stefans bija aprakstījis. Lielais pavards kūrās gaišās liesmās, virdinādams kāsī iekārtajā katlā launaga putru, bet tam blakus uz pavirši saslietas lažiņas un salmu maisa gulēja brālis Mariušs, sarāvies kā krampis. Ieraudzījis četrus bruņiniekus, to vidū pašu komtūru, slimais pūlējās tikt sēdus, bet, sāpēs zobus griezdams, atkrita atpakaļ.

Paliec vien guļam brāli,- redzēdams vīra ciešanas, Kuniberts atmaiga. - Rau, man jāpārskata brāļu apģērbs, vai viss nepieciešamais ir paredzētajā daudzumā un labumā, tādēļ mēs gribētu ielūkoties arī tavā drēbju lādītē. Kur tā ir?

-Tā… mana lāde palika tur… guļamtelpā. Es tikai nevaru…

Neraizējies, brālis Stefans atnesīs,- Kuniberts pamāja Stefanam, kurš steigā izlumpačoja pa durvīm un pēc nedaudz mirkļiem atgriezās, stiepdams lādi - tieši tādu pašu kā pirms maza laiciņa redzētā Anno lāde, tikai mazāk apskrambātu.

Mariuša apģērba gabali bija tīrāki un kārtīgāki nekā Anno drānas. Taču lādē bija tikai viens apmetnis…

Un kur ir tavs otrs apmetnis, brāli Mariuš? - Kuniberts prasīja, visiem spēkiem cenšoties saglabāt mieru.

Mariušs neatbildēja, bet iztrūcinātiem skatiem mēroja gan apkārt apstājušos bruņiniekus, gan savu lādi, no kuras, viņam nezi​not, pazudis viens no vērtīgākajiem apģērba gabaliem.

- Es nezinu! To… to kāds būs paņēmis… kurš gan… un kāpēc? Mans labais apmetnis, tas bija gandrīz jauns, tik silts un labs,- un pa nelaimīgā vīra iekritušajiem vaigiem sāka ritēt asaras, pazuzdamas pelēcīgos, retos bārdas rugājos.

Rēmekes Kristiāns deva zīmi Kunibertam, un tas izvilka no tunikas apakšas dūņām notriepto apmetni.

- Vai tas ir tavs, brāli Mariuš?

Mans… tas ir mans, jānudien! - dzīslainie pirksti pastiepās un apčamdīja drānu. - Mans, dārgie brāļi, lai jums pateicība, rau, skaistās pogas, ko pats piešuvu,- viena gaišāka, otra tumšāka… tikai… tas ir netīrs… kā gan mans apmetnis varēja kļūt tik netīrs, es taču to tik rūpīgi glabāju…

-Neraizējies, brāli, es to likšu izmazgāt, izrullēt gludu un atdošu to tev tieši rokās,- Kuniberts papliķēja slimajam plecu. - Un likšu atnest zāles tavai slimajai mugurai, lai tev, ar Dieva palīgu, kļūtu labāk.

Pieci vīri atkal mēroja kāpnes augšup, kur Rēmekes Kristiāns klusēdams pavēra durvis uz savu istabu. Stefans, kurš no visiem zināja vismazāk, uzlūkoja bruņiniekus mēmā jautājumā. Visilgāk viņa skatiens kavējās pie komtūra sadrūmušās sejas, kur vecā rēta likās iezīmējusies dziļāk nekā citkārt, bet deniņos trauksmīgi pulsēja dzīsla.

-Nav šaubu, ka, Mariušam nemanot, kāds ir piesavinājies viņa apmetni un… - Kristiāns sakoda zobus,- …un tajā ietērpies, lai dotos ļaunās gaitās. Tā kā šo apgānīto drēbju gabalu atrada mūsu jaunākais brālis Ansgars, tad es lūgšu viņu pašu atklāt visu, ko esam runājuši, brālim Stefanam, jo viņš allaž ir bijis uzticams mūsu svētā ordeņa kalps. Bet tu, brāli Konrād, ej un palūko, vai mūsu brālis Eberhards jau atgriezies no Hasavas; ja ir, lūdz viņu šurp…

- Tikai viņu? - Konrāds piesardzīgi pajautāja.

- Dari, kā teicu,- komtūrs rūgti pasmīnēja un pamāja Ansga- ram.

Kamēr jaunais bruņinieks vēlreiz atkārtoja stāstījumu par piekūna Šalka pirmo medījumu bēniņos pamukušo dūju - un zem arbaletu statņa atrasto apmetni, Stefana smagais žoklis kustējās, it kā viļātu pa muti sevišķi sīkstu kumosu. Viņa brūnā, grābeklim līdzīgā delna pasniedzās pēc saņurcītā apmetņa un pacēla tā malu gandrīz pie pašām acīm.

- Dubļi vai dūņas un asinis,- vecais vīrs noņurdēja.

Arī mēs nonācām pie tāda paša secinājuma,- piekrītoši pamāja Ulzenas Kuniberts, bet komtūrs, visu laiku uzmanīgi vēro​jis Stefana vaibstus, uzlika vecajam uz pleca roku.

Brāli Stefan, varbūt es maldos, taču man jau labu laiku šķiet, ka tu vēlies kaut ko teikt, tikai nespēj saņemties… Ja tā ir, tad, zvēru, pienācis īstais brīdis atklāt visu, kas nodarbinājis tavas do​mas un licis raizēties vienatnē.

Stefana galva iešļuka plecos vēl dziļāk, it kā mēģinātu paslēpties greizajā kuprī. Pārējie nepacietīgi gaidīja, un uz brīdi iestājās dziļš klusums, tikai no āra atplūda draiski spiedzieni un Johan- nesa dusmīgā rāšanās,- šķiet, lejā, mazajā sakņudārziņā pavārs trenkāja par kaut ko nogrēkojušos zēnu Olafu.

- Lūdzams, runā, brāli! Tu taču saproti, kas te likts uz spēles! komtūrs beidzot iesaucās. - Tik daudz asiņainu kauna darbu mūsu pašu novadā, kaimiņos aplaupīti un apkauti bīskapa ļaudis. Mūsu kūru vasaļiem prātā necienīgas aizdomas pret ordeni, bet pēc tā, kas vēl pirms dažām dienām noticis Pasekstenē, grūti viņiem ko pārmest… - viņš neviļus pieķēra roku kreisajam sānam, kur šautras cirstā brūce jau bija labi apdzijusi.

Brāli Stefan, ja tu ko zini, tad neklusē! - ari Ansgars neno​cietās.

Stefans saknieba plānās lūpas tā, ka mute pārvērtās par zilganu svītru, aizbāza labo roku aiz jostas un labu brīdi tur taustījās, līdz beidzot izvilka sīciņu vīstoklīti. Atritinājis audekla skrandiņu, viņš nolika uz komtūra lasāmpults plānu, ieapaļu sudraba plēks​ni.

- Izskatās pēc atcirtņa no kūru ozeriņa,- Kuniberts novērtēja.

Kur tu to dabūji? - Rēmekes Kristiāns apvaldīti prasīja, atceroties kūru sūdzības par nolaupīto sudrabu.

- Es to pacēlu zirgu stallī,- Stefana balsī skanēja vainas apziņa.

Tas bija iebradāts pakaišos, tik tikko pamanīju… Pacēlu… ne jau sev gribēju paturēt, nepavisam… tikai… man bija bail…

No kā? Par ko? - gandrīz vienā balsī iesaucās Ansgars un Kuniberts.

Vai tad es, necienīgais, drīkstēju paust savas aizdomas par kādu no konventa labdzimtajiem bruņiniekiem? - šķita, ka kup​rainais vīrs tūlīt apraudāsies.

Kuru no mums tu turēji aizdomās? - komtūrs pieliecās tuvāk, un viņa acis neviļus uzliesmoja dusmās.

Ne jau no jums, godātais tēv komtūr, ne jau no tiem, kuri šeit… ak, kāds kauns un grēks, lai visužēlīgā Dievmāte pasargā… - un brālis Stefans aizsedza seju ar tunikas piedurkni. Pār viņa bārdaino zodu tiešām noripoja asara.

Kuru tad? - komtūrs turpināja nesaudzīgi tirdīt izmisušo pe- lēksvārci. - Brāli Eberhardu?

Brāli Gotlību? Brāli Beršovu?

Joprojām aizsedzis seju ar notraipīto piedurkni, Stefans izmi​sīgi pamāja.

Kuru īsti? - Rēmekes Kristiāns iekliedzās. - Gotlību vai Ber​šovu?

- Br… brāli Beršovu,- Stefans izstostīja.

Trīs pārējie saskatījās pilnīgā apjukumā, Kuniberts steigšus pārkrustījās. Tas taču nebija iespējams! Arno Beršovs? Tik aug​stas kārtas cilvēks, tik uzticīgs ordenim!

Tas ir nāvīgs apvainojums, vai tu to apzinies, brāli Stefan? Ja tev… ja tu tā domā, tad

paskaidro, kāpēc tev pret viņu radušās tik briesmīgas aizdomas?

-Tāpēc, ka… - Stefans neviļus nožagojās. - Es viņu ik pa laikam redzēju nākam staļļos, kad tur nebija neviena zirga un viņam pēc manas saprašanas tur nepavisam nebija ko darīt… arī tajā reizē, kad atradu… - viņš pameta galvu uz pulti, kur gulēja sudraba plēksne. - Viņš… viņš iznāca no staļļa un sūtīja mani salabot sili… teica, ka tā ieplīsusi, bet nekāda plīsuma nebija, es labi apskatījos no visām pusēm… un tad ieraudzīju šo… Bet vēl pirms tam… kad viņš mani uzbilda, es dzirdēju… pats savām ausīm dzirdēju, ka br… Beršova drānās kaut kas nošķind…

Un tas ir viss? - Rēmekes Kristiāns aprauti noprasīja. - Vai tev šķiet, ka ar to ir gana, lai uzkrautu mūsu brālim tādu apvai​nojumu?

Godātais tēv komtūr,- vecais ar mokām izteica,- tu man jautāji, es tev atbildēju. Vai par to esmu pelnījis tavas dusmas, ka pildīju tevis paša pavēli?

Stefanam taisnība, brāli Kristian,- samierinoši noteica Kuniberts. - Ļauj viņam tagad iet, bet mums vajadzētu…

Tas vēl nav viss,- Stefans pacēla acis, kurās gailēja sūrs aizvainojums. - Kāpēc brālis Beršovs liek tik bieži spodrināt savu bruņukreklu? Jūs labi zināt, ka diendienā valkātas ķēžu bruņas neaprūs. Rūsa parādās tikai tad, ja tās tikušas lietū vai citādi iekļuvušas ūdenī, raugi, un tas sirojums Pasekstenē, par ko visi runā, bija tonakt, kad pērkona negaiss ar lietu…

Ansgars un Kuniberts saskatījās. Komtūrs saknieba lūpas.

Labi, brāli Stefan, tagad ej un piedod manu ātrsirdību. Tik tiešām tu to nebiji pelnījis,Kristiāns atvainodamies pamāja.

Kuprainais vīrs sērīgi pakratīja galvu un izkumuroja pa durvīm. Tikko viņš bija laukā, atgriezās Rīzenfelzas Konrāds.

Brāļa Eberharda vēl nav. Domāju, viņš… Kas noticis, brāļi? - Konrāds pameta acis uz apmetni, tad aizvien pieaugošā satraukumā uzlūkoja visus pārējos. Ulzenas Kuniberts nikni berzēja apaļo pazodi, Ansgars izskatījās gaužām satrūcies, bet Rēmekes Kristiānā seja bija satumsusi kā lietus mākonis. - Vai Stefans pateica ko tādu, kas…?

Viņš ir nelāgās domās par mūsu brāli Arno Beršovu,- pēc mokoša klusuma brīža pateica komtūrs un īsos vārdos paskaidroja, kā​pēc.

Konrāds atslējās pret sienu un, viegli piemiedzis plakstus, paska​tījās Kristiānām acīs.

-Vai tad tev, brāli, nebija līdzīgas domas? Neba bez nolūka tu man liki aicināt šurp vienīgi brāli Eberhardu… bet nebildi ne vārda par Gotlību un Beršovu.

Diemžēl mūsu brālis Gotlībs nekad nav izcēlies ar patiku domāt un iedziļināties lietās, kas nav saistītas ar cīkstiņiem un ēšanu. Kas attiecas uz brāli Beršovu, tad…

Viņš sendienis ienīst kūrus, un to tu, brāli Kristian, labi zini,- Rīzenfelzas Konrāds iesaucās. - Kaut arī vārdos to nekad atklāti nav paudis, bet ne jau vārdi vien atklāj to, kas slēpjas dvēselē, un kurš gan nezina, pie kā var novest ilgi slēpts naids?

- Tomēr viņš allaž cītīgi pildījis mūsu ordeņa priekšrakstus un manas pavēles,- izklausījās, ka Rēmekes Kristiāns pūlas attais​not Arno Beršovu vispirms savās paša acīs.

Pēdējās dienās esmu manījis, ka viņš sācis paust asu nepatiku arī pret brāli Ansgaru,ierunājās Kuniberts. - Un diez vai kļūdīšos, apgalvojot, ka tas sākās kopš brīža, kad brālis Ansgars konventā pirmais ieminējās par to, ko, iespējams, bija redzējis mūsu pazudušais brālis Kazimirs, varu likt galvu ķīlā.

Visu laiku klusējušais Ansgars nobālēja,- nebija saprotams, no aizvainojuma vai dusmām.

- Ja reiz Stefans pieminēja brāļa Beršova biežos nācienus uz zirgu stalli un tur pakaišos atrasto

sudraba gabalu, tad lai atceramies, ka īsi pirms pazušanas arī brālis Kazimirs pāris naktis uzturējās staļļos slimā lopiņa dēļ,- skarbi noteica Konrāds. - Kas zina, vai nelaimīgais Kazimirs nekļuva par liecinieku…

Komtūrs saguma savā krēslā, kā kad visi spēki būtu viņu pametuši. Vfra deniņos vētraini pulsēja dzīsla, bet rēta bālajā vaigā dega tik sarkana, kā tikko cirsta.

- Lai Dievs mums žēlīgs, brāļi, ja tas tiešām tā,- viņš nomurmināja, stīvi skatīdamies uz sīko sudraba gabaliņu. - Pēc tam, kad bijām apskatījuši apmetni, es pieļāvu, ka… biju gandiīz pārliecināts,-ja reiz kāds patiesi… tad šis ļaundaris nāk no pelēko brāļu vai kalpu vidus, taču viss, ko līdz šim esam uzzinājuši, liecina, ka vīrs, kurš darījis tik neģēlīgus darbus, ir apveltīts gan ar izmaņu un viltu, gan drosmi, kāda kalpiem nepiemīt.

Godātais tēv komtūr,- Ansgars ierunājās, un viņa pelēkās acis atkal uzzibsnīja kā piekūnam, kurš padebešos samanījis medījumu. - Ja patiesi to darījis brālis Beršovs, tad kur gan viņš licis sudrabu? Pēc tik daudzām laupīšanas gaitām, kā tu minēji, jābūt veselai kaudzei sudraba. Kur mūsu pilī to var noslēpt tā, lai neviens neatrastu?

Pārējie saskatījās. Jaunajam bruņiniekam bija taisnība. Ja patiesi sirenieks mīt šeit pat Vindovas konventa pilī,- tad kur viņš nobēdzinājis salaupīto? Konrāds neziņā paraustīja plecus, Ku​niberts paklusām nošņaukājās, bet komtūra acis atkal pievērsās sudraba plēksnei.

- Labi, brāļi,- pēc pagara klusuma brīža Rēmekes Kristiāns izslējās. - Es došos uz kapelu gremdēties lūgšanās, lai mūsu Kungs Jēzus un svētā Dievmāte palīdz mums rast risinājumu un uzved grēcinieka dvēseli uz nožēlas un atgriešanās ceļa. Es lūdzu arī jūs, kuriem patlaban nav neatliekamu pienākumu, sekot manam piemēram un, kamēr neatradīsim neapstrīdamus pierādījumus brāļa Beršova… vai kāda cita vainai, klusēt par visu, kas uz šo lietu attiecas. Tiksimies pie vakariņu galda.

Noslīdzis ceļos pils kapelā, tieši tajā pašā vietā, kur pirms pāris stundām Ave un Pater Noster bija drudžaini skaitījis Arno Beršovs, komtūrs Kristiāns saņēma rokas. Kamēr lūpas čukstēja lūg​šanas vārdus, galvā rosījās izmisuma pilnas domas.

Rēmekes Kristiāns ar nožēlu apzinājās, ka kārtība Vindovas konventā nebūt nav tik stingra, kā to prasīja Livonijas ordeņa priekšraksti, vārds vārdā aizgūti no lielā Vācu ordeņa regulas. Jau daudzus gadu desmitus brāļi netika modināti uz vigīliju - pirmsausmas dievlūgšanu, tāpat arī dienas gaitā nenotika kādreiz obligātās lūgšanas ik pa trim stundām. Tas vienkārši nebija iespējams, ņemot vērā, ka iesvētīto brāļu bruņinieku skaits Vindovas konventā bija uz pusi mazāks nekā tam pienāktos būt, bet pienākumu nasta ordeņa labklājības celšanai un uzturēšanai bija milzīga. Zemju uzraudzība, nodevu ievākšana un uzskaitīšana, uzglabāšana, pārpalikumu tirdzniecība, ieroču un bruņu iegāde un aprūpe, pils un citu būvju, kā arī ceļu, tiltu un pārceltuvju drošība un uzturēšana kārtībā… bez tam vēl dienišķie, neatliekamie vingrinājumi cīņu mākslās un pārējie pienākumi prasīja milzumu laika, tāpēc visi brāļi bruņinieki, pelēkie brāļi un kalpi uz kopīgām lūgšanām kapelā sanāca kopā tikai trīs reizes dienā - uz rīta misi, pirms pusdienām un uz vesperēm jeb vakarlūgšanu. Lūgšanu pirms miega katram brālim bija ļauts skaitīt individuāli - nometoties ceļos pie savas guļvietas. Visiem gan bija likts pie sirds ikreiz, kad iegadās brīvs brīdis, netērēt to izklaidēm vai tukšām pļāpām, bet gan veltīt citkārt nepaspētajām lūgšanām. Priesteris Detlofs savukārt atgādināja par dienišķas grēksūdzes nepieciešamību, ko gan centās ievērot visi, taču ordeņa pirmsākumos pieprasītā disciplīna vai šaustīšanās ar pātagu piektdienu vakaros bija atmesta pilnībā… To nebija pieprasījuši agrākie Vindovas komtūri, un to neprasīja arī Rēmekes Kristiāns. …Tāpat ari brāļu uzraudzība naktīs vairs nebija tāda kā senlaikos, kad komtūrs vai kāds cits no brāļiem, kam bija uzticēts šis pienākums, katru nakti pat vairākas reizes pārbaudīja, vai dormitorijā deg eļļas lampiņa, vai visi brāļi atrodas savās

guļvietās, vai viņu apģērbs ir kārtībā un vai rokas atrodas virs segām. Tagad neskaitāmie dienas darbi un vingrinājumi ar ieročiem paņēma tik daudz spēku, ka nedaudzās miega stundas starp nakts lūgšanu un celšanos netika traucētas, un mazajā lodziņā, pa kuru no galerijas varēja ielūkoties dormitorijā, komtūrs nebija raudzījies jau gadiem ilgi. Taču vajadzēja… ak, vai, kā vajadzēja! „Kungs, sodi mani par šo nolaidību, bet novērs negodu no mūsu ordeņa! Kungs, esmu gatavs pieņemt tavu nežēlastību, jo tā ir mana vaina, es neesmu pietiekami uzcītīgi izpildījis savu pienākumu, neesmu uzraudzījis savus brāļus, un tamdēļ viens no viņiem ir kritis par upuri mantkāres un alkatības grēkam… un citiem grēkiem… pārkāpis baušļus… lauzis savu zvērestu… Kungs Jēzu Kristu, dari man zināmu savu gribu, māci, kā man tagad rīkoties, lai noņemtu šo asiņaino traipu no mūsu ordeņa baltā apmetņa…"

Rēmekes Kristiāns lūdzās ilgi, gandrīz nemanīdams, kā kapelā ienāk citi brāļi, noslīgst ceļos, pēc lūgšanas pieceļas un klusu iziet, neuzdrošinādamies viņu traucēt. Tikai tad, kad zvans sauca uz vakariņām, komtūrs stīvi piecēlās - no ilgās tupēšanas uz ceļiem smeldza mugura un kāju locītavas un devās uz ēdamtelpu, lūgšanas spēcināts un nelokāmi apņēmies nākamajā nedēļā pēc pilsētas rātes rīkotajiem maija svētkiem atrisināt samilzušo grēka un negoda kamolu.

Kad galda lūgšana bija noskaitīta, brāļi ķērās pie piektdienas vakara maltītes - lēcu biezeņa, ceptas līdakas gabaliem un rupjas kviešu maizes riecieniem, piedzerot paplānu alu. Brālis Gotlībs kā allaž rija lieliem kumosiem, elkoņus uz abām pusēm ieplētis, it kā kāds taisītos iegrābt viņa bļodā ar savu karoti, un palaikam izspļaudams uz grīdas mutē iekļuvušu asaku. Ari Kuniberts un Ansgars nevarēja sūdzēties par ēstgribas trūkumu; savukārt Arno Beršovs kustināja spēcīgos žokļus, apkārt neskatīdamies un domās nogrimis, tāpēc nemanīja, ka komtūra un brāļa Konrāda karotes cilājas pavisam gausi un tie, tāpat Ansgars un Kuniberts, šad tad pamet uz viņa pusi drūmu šaubu pilnus skatienus. Vakariņas bija jau pusē, kad priestera Detlofa monotono svēto pamācību lasījumu pārtrauca brāļa Eberharda ierašanās. Vecais bruņinieks atvainojās par nokavēšanos, steidzīgi noskaitīja lūgsnu un ķērās pie ēšanas. Bija redzams, ka viņam ir kas sakāms, tāpēc Detlofs ātri nobēra atlikušās rindas un arī pats sēdās pie galda, lai uzklau​sītu jaunumus.

Brāli Kristian, esmu visu nokārtojis,- apmierinājis pirmo izsalkumu, sacīja Adelsbergas Eberhards. - Mūsu muižā darbi rit noteiktajā kārtībā, un jaunie kalpi pilī ieradīsies, vēlākais, pēc trim dienām. Vienam no viņiem ir ģimene, tam atdosim ziemā mirušā Kanča būdu, pārējiem sameklēsim palikšanas vietas, kā pieklājas. Atceļā es izmetu līkumu, lai, kā tu ieteici, apraudzītu mūsu vasaļus Pasekstenē un pie viena atgādinātu par rīt paredzamo zirgu apkalšanu. Tur viss ir mierīgi, jaunu uzbrukumu nav bijis. Ievērojot tavu padomu, katrā sētā ik nakti paliek nomodā pa sargam.

- Paldies Dievam, šķiet, šie ļaudis ir nomierinājušies,- komtūrs pamāja. - Jācer, visi veseli, un arī no varmākas cietusī meitene atveseļojas?

- Liekas, ka tā,- bruņinieks noklepojās un piebilda. - Varekes sētā jaunumi…

- Kādi? - Rēmekes Kristiāns nemierīgi gaidīja turpinājumu. - Vai kas atgadījies?

Nekā slikta. Rādās, ka Vareke saderējis savu meitu kādam vācu jauneklim no pilsētas… domāju, ka tu gribēsi to zināt.

- Tiešām? - komtūrs bija pārsteigts un arī iepriecināts. - Kurš gan ir šis laimīgais jaunais cilvēks? Ar ko gan viņš izpelnījies tādu Varekes labvēlību un jaunavas patikšanu?

- To gan nezinu,- Eberhards noņurdēja. Viņam nepatika sarunas par sievietēm, un šādu valodu vecais bija uzņēmis tikai tāpēc, ka zināja komtūra draudzīgo attieksmi pret labdzimto kūru kalēju. Jauneklis esot kāda mūsu pilsētas tirgotāja radinieks, šeit dzīvo pavisam nesen.

Tā gan ir laba ziņa, paldies, brāli Eberhard,- komtūrs pirmo reizi šajā dienā pasmaidīja. Mūsu kungs Kristus ir mudinājis ļaudis dzīvot saticībā un sadraudzībā, tāpēc jaunas radniecības

saites starp mūsu kūru vasaļiem un Vindovas pilsoņiem ir visādi atbalstāmas un veicināmas. Starp citu, brāļi, mums vajadzētu pārrunāt, kā katrs no mums gatavs palīdzēt pilsoņu rīkotajos maija svētkos. Paraža prasa, lai mēs…

Kamēr Ansgars, Konrāds, Kuniberts, tāpat komtūrs ar Eberhar- du apsprieda gaidāmo maija svētku norisi un to, ciktāl tajā ļauj iesaistīties konventa īsteno brāļu cieņa, bet Gotlībs nesatricināmi turpināja ēšanu, Arno Beršovs jutās tā, it kā naidnieka roka dzelžu cimdā būtu sagrābusi viņa iekšas, nežēlīgi raudama un plosīdama tās gabalos. Varekes meita saderēta… kuroņu princesi izdod pie vīra… kaut kāda nožēlojama plukatas pilsētnieka… noslienājušās puišeļa… un tie abi varēs nodoties grēcīgai miesas- kārei, kas viņam mūžmūžos liegta… Livonieša iztēle mokošās ainās uzbūra meitenes smuidro augumu, zeltaino kaklu, kailos delmus, stingrās krūtis zem piekļāvīgā ģērba… viņas pārdrošās acis, neķītri daiļo muti un…

Koka karotes kāts Beršova stiegrainajos pirkstos sabirza kā ap- gruzdis skals. Viņš nometa šķēpeles uz galda un pamanīja, ka pārējie uz tām noskatās derdzīgā neizpratnē.

Laikam brālis Johanness pārcenties ar karošu kaltēšanu,- Beršovs izmocīja šķību smīnu un piecēlās. - Lai pateicība mūsu Kungam par to, ko viņš mums devis, āmen.

- Āmen,- pārējie atbalsoja, tad turpināja ēst un sarunāties, bet Arno Beršovs steidzās laukā no refektorija, lai sāpes, ko sagādāja dzelžotie nagi, plosīdami viņa iekšas, bet visvairāk - nocietināto sirdi, neizlauztos uz āru kā zvēra rēciens.

Izskrējis iekšpagalmā, viņš, smagi elsojot, apstājās, tad, visu piesardzību aizmirsis, uzlēkšoja pa kāpnēm, atgrūda bēniņu durvis un milzu soļiem metās uz zināmo vietu. Palsajā krēslā jau pa gabalu bija redzams, ka arbaletu statnis vairs neatrodas iepriekšējā vietā, arī maiss vāļājas zemē. Tomēr, nespēdams ticēt tam, ko rādīja paša acis, bruņinieks nometās ceļos un nesakarīgi grābstījās pa putekļaino grīdu.

Apmetņa nebija. Kāds,- visticamāk, Ansgars - to bija atradis un aiznesis. Kur gan puišelis to licis? Noslēpis? Atdevis? Kam? Un topašbrīd Beršovs atcerējās brāli Konrādu stāvam dormitorijā pie bēniņu kāpnēm ar neizdibināmu sejas izteiksmi… Tātad zinā​ja arī Konrāds, bet, ja zināja viņš, tad komtūram tas vairs noteikti nebija noslēpums. Bruņinieka prātā savērpās velnišķīgs juceklis - nīstamā kuroņu skuķe un tās nezināmais līgavainis, neprātīgais nakts jājiens caur šņācošām lietus šaltīm, sudraba gabalu tīkamā šķinda zemūdens alā, brāļa Ansgara asās piekūna acis un neciešami līksmā balss… tas viss jaucās, griezās un virpuļoja kā ūdens vērpete tumšā atvarā, raujot viņu līdzi drausmīgā, murgainā peklē, kur gaidīja nāves grēku izpirkšana verdoša piķa katlā. Auksti sviedri nolāsoja livonieša izliekto pieri un vareno vērša kaklu, aiztecēja pāri mugurai zem bruņukrekla un sāka svilināt muskuļus kā pātagas cirtieni. Atkal uzkrita nāves bailes,- vēl ļaunākas, nekā pirmāk kapelā. Drebēdams kā drudzī, viņš smagi elsa un šajā brīdī bija gatavs mesties ceļos brāļu apsūdzības priekšā un atzīties visā, atdot savu zobiņu pārlaušanai un saņemt pelnīto sodu… Mirkļi ritēja, visapkārt valdīja dziļš klusums, bija dzirdama tikai dienas saulē sasilušo spāru knikšķēšana.

Neviens nenāca, lai uzklausītu Arno Beršova atzīšanos. Tātad… lai arī Mariuša apmetnis bija atrasts, vēl arvien neviens neko nezināja par viņa paša gaitām nakts un lietus aizsegā…

Sviedri pamazām nožuva. Baiļu brīdis bija pagājis, elpa atgriezās krūtīs, un bruņinieks pielēca kājās gandrīz tikpat vingri kā allaž. „Apmetnis? Maza bēda! Ja meklēs pakaļ, tad uzzinās, ka tas pieder kaulukambarim Mariušam. Šis, protams, liegsies, zvērēs, ka nekur nav jājis… bet kurš gan ticēs zemas izcelsmes ļauža zvērestam… Taču godājamu cilvēku, kā redzams, pats Dievs sargā… kā līdz šim… un turpmāk… Tomēr ir jādodas prom, jo ātrāk, jo labāk, vilcināties vairs nedrīkst. Vairs nekādu domu par to nolādēto skuķi, tāpat viņa reiz nonāks ellē…"

Un, ieejot kapelā uz vakarlūgšanu, Arno Beršova vaibstos bija iegūlis parastais, bezkaislīgi

dr큰mais miers.

XIV ZVAIGŽŅOTĀ SEDZENE LIETŪ UN ASINĪS

Romas, Tomas, piespied piešus! - viena balsi sauca Didrihs Donstakens, sasvīdušajā plaukstā spiezdams sievas delnu, un viņiem blakus - nepacietībā trisošā Raida; pat parasti klusā Johanna bija pacēlusi balsi, redzot, ka ceļa līkumā parādījušās jātnieku pulciņa priekšgalā sajaušams vīra māsasdēla tumšsarkanais žipons un gaišā galva.

Viņš tak ir pats pirmais! - Donstakens gavilēja un lepni pameta skatienu atpakaļ, kur sēdēja Kerstaneijs Lūdemans un viņa lepnā, bālā kundze ar muslīna plīvurā satīstītu galvu. Drusku tālāk, lūpas kodīdams, mīņājās arī Ludvigs Veide, pūloties salūkot starp jājējiem savu Markusu. Raida, meit, lūko labi uzmanīgi, tev gaišas acis! Vai ir tā, kā man rādās - mūsu To​mass ir pirmais?

Viņš jāj plecu pie pleca… ak, kurš gan ir viņam blakus? Redzu, nu atpazinu,- tas ir Dauģera ārsētnieks Akots… rau, viņi visu laiku mijas, viens otru apdzīdami…

Tas otrs… tas no jūsējiem? - Donstakens staipīja kaklu. - Nu es arī redzu, bērā zirgā, ak, tavu traku jājēju, ka vien kaklu nenolauž… Tomas, piespied! Vai redzi, Johanna? Tomas! Ātrāk, dēls!

Nu jau jātnieki bija tik tuvu, ka ikviens varēja saskatīt pirmo trijnieku: Tomass un Akots, kuri viens otram nepiekāpās ne par soli, un tikai zirga auguma tiesu aiz viņiem labības tirgoņa Velcerta dēls Matiass. Vecais Veide velti pūlējās salūkot viņu vidū sava Markusa zaļo kamzoli un sarūgtināts nošņaukājās, kaut ko murminādams par dēla pēkšņo sasirgšanu, taču viņa balsi apslāpēja zirgu pakavu

dipoņa un apkārtējo skaļā ūjināša- na. Raldas tumši mēļās, izrakstītās sedzenes kareklīši šķindēja un skanēja kā iztraucētu putnu bars,- aizmirsusi savas kārtas cieņu, meitene priekā palēcās, jo pēdējā brīdī Tomasa ābolaine izrāvās uz priekšu,- gan pavisam nedaudz, bet ar to pietika, lai viņas saderētais kļūtu par uzvarētāju maija svētku pirmajā sacīkstē - riņķa jājienā pa pilsētas zemju robežām.

Jājiens bija sācies pie Govju tilta, tālāk nogriežoties uz jūrmalas ceļu, visaplīk pilsētas pļavām līdz Goldingenes lielceļam un pa to atpakaļ līdz zirgaploka stūrim, kur raibā barā gaidīja svētku svinētāji, sastājušies puslokā abpus nelielam, diezgan pavirši būvētam paaugstinājumam, virs kura bija uzslieta balta, lentēm izrotāta audekla nojume. Uz paaugstinājuma ādām un segām klātos solos sēdēja Vindovas birģermeistars Hinriks Vormss ar savu laulāto draudzeni, Kerstaneijs Lūdemans ar savējo, tāpat komtūrs Rēmekes Kristiāns un vēl daži livoniešu konventa brāļi, kas pēc tradīcijas allaž ieņēma goda viesu un tiesnešu vietas. Maija svētkos, ko pēc agrāko gadu paražas Vindovā rīkoja pirmajā svētdienā pēc Debesbraukšanas dienas, tika noliktas malā visas nebūšanas, pat pēdējā laika briesmīgie notikumi uz brīdi šķita piemirsti.

Jāšanas sacīkstē bija pieteikušies piecpadsmit jaunekļi. Viens no viņiem - seglinieka zellis Gerkus - tika noraidīts, jo tā zirgu atzina par slikti apkaltu. Labās pakaļkājas pakavs varot kuru katru brīdi atrauties un trāpīt aizmugurē jājošajam,- svarīgi atzina Ludvigs Veide, un Vindovas konventa bruņinieks Adels- bergas Eberhards, pieaicināts kā goda tiesnesis, viņam pilnīgi piekrita. Pārējo četrpadsmit vidū bija tikai divi kūri - Akots un Lūsiņa dēls Roģis. Roģim nepaveicās jau pašā sākumā,- ganību ceļa galā viņa kumeļam paslīdēja kāja, un tūlīt tam virsū uztriecās zirgs, kuru jāja ar briesmīgām iesnām apsirgušais Mar- kuss Veide, kam tieši tobrīd piemetās negantas šķavas. Puņķus piedurknē slaucīdams, asarojošām acīm, Markuss labu brīdi neredzēja nenieka, pats tikai par brīnumu noturēdamies seglos. Turpretī Roģis palika karājamies paklupušā zirga kaklā un tika tam atpakaļ mugurā tikai tad, kad visi citi jau bija garām. Lūsi- ņa dēlam tomēr izdevās apdzīt gan savas neveiksmes vaininieku Veidi jaunāko, gan vēl trīs pilsētniekus, tomēr par uzvarētāja godu vairs nebija ko sapņot. Arī vecais Veide dusmās nospļāvās, kad no dēla vēl nebija ne vēsts, bet Donstakena radiniekam jau apkārt saskrēja vesels bars, viņu vidū arī Pasekstenes kalēja Varekes saimes ļauži,- tas puika taču izdarījies pavisam traki, precēdams pēc kūru meitas, un Donstakens arī nebija gudrs, tādas būšanas pieļaudams. Tomēr, raug, pats godājamais Kerstaneijs ne vien atzinis šo derību par labu, bet, runā, pat uzstājies precinieka lomā ar Lībekas marcipāna rituli padusē… ko te sacīt, ko domāt, kā redzams, pasaules lietu kārtība iet uz galu. Kāds brīnums, ka viņa puisēns, pats pilsētas gvardes kapteinis, lielajā zirgu skrējienā palicis pēdējais! Vecais vēlreiz aizskarti nošņaukājās un devās mierināt nupat piejājušo, kaunā palikušo Markusu…

Pa to laiku lepnumā starojošais Tomass devās saņemt savu balvu no pilsētas birģermeistara rokām,- kungs Vormss viņam svinīgi pasniedza bārkstīm rotātu seglu segu, kuras stūrī viņa kundze pati savām rokām izšuvusi Vindovas ģerboni un tagad laipnīgi māja ar mežģīņota lakata apņemto galvu. Bariņš ziediem rotājušos jaunavu, jūsmīgi sačukstēdamās, raidīja maigus skatienus svētku pirmajam uzvarētājam, taču viņu jūsmai auksta ūdens šalti uzgāza strauji izplatījusies ziņa, ka glītajam jauneklim jau esot līgava - rau, tā, rotām apkrāvusies kūru skaistule, kalēja meita! Lai Jaunava Marija un visi svētie pasargā,- kurš godīgs cilvēks gan nezin, ka kalējiem palaikam mēdz būt sakari ar pašu nelabo, bet kūru sievas pieprot visādas zintis,- laikam ar to palīdzību arī nabaga jauneklis savaņģots!

- Es lepojos ar tevi,- Raida pačukstēja, nenieka nebēdādama par daža laba skaudīgajiem skatieniem, kas mēroja gan viņu pašu, gan Tomasu. Pietika arī citu, kas laipni māja un plaukšķināja rokām.

Joprojām aizelsies, jauneklis nejaudāja atbildēt, tikai laimīgi smaidīja, pamezdams acis uz to

pusi, kur pirmīt manīja vīdam Vareķa stalto stāvu. Nu reiz Raldas tēvam arī jāatzīst, ka meitas izredzētais nav par nieku ņemams. Tomēr Vareķis bija pazudis no redzesloka, toties Tomasa roku negaidīti satvēra trešais labākais jātnieks - Matiass Velcerts, plecīgs, gaišmatains jauneklis ar strupu degunu un draudzīgu smaidu.

Uzskatu par godu sveicināt tevi, Tomas, kā uzvarētāj u,- viņš sauca tik skaļi, ka to dzirdēja visi apkārtējie. - Prieks, ka esi pievienojies mūsu pulkam!

- Ko daudz brīnēties, ka ābolaine pienāca pirmā, ja tik vien svara ko nest, kā sienāzis mugurā,aiz muguras skābi nosmējās Akots. Kazi, puisim gremza ne vien tas, ka pilsētnieku rīkotajā sacīkstē viņš, kūrs, palicis tikai otrais, bet arī vēsts, ka kalēja meita solījusies iziet par sievu nevis pie viņa trapas kunga Dau- ģera, kā jau pasen dzirdēja runājam, bet pie šī izstīdzējušā vā- cenieka, kurš - un vajadzēja arī tā sagadīties - jāja ar Dauģera sētā audzēto ķēvi! Tomass Akota sacīto nesaprata, toties Raida gan. Tāda necienīga izrunāšanās par vīru, kurš godīgā cīņā izrādījies stiprāks, viņai derdzās; pagriezusi galvu uz viņa pusi, meitene uzmeta Akotam tik saltu skatienu, ka tas jutās kā ūdenī iemests un žigli kopās prom pie savējiem, kuru vidū gan nebija pašu sētas kungu, atveldzēt jājienā izkaltušo kaklu ar krietnu alus guldzienu.

Nāc, dēls, pielaikosim tavai ābolainei jauno segu,- tēvocis Didrihs paņēma Tomasu zem rokas un veda uz aploka malu, kur citu vidū pie kārtiņas piesieta mīņājās dūšīgā ķēvīte. Bija atraisīta tikai pirmā seglu siksna, kad klāt piesteidzās Jatils ar stopu uz pleca.

- Tas tev izdevās vareni! - viņš priecīgi teica. - Nu, vai būs dūša sacensties arī putna šaušanā?

Tomass šaubīdamies nogrozīja galvu. Tiesa gan, visas pēdējās dienas viņš vairāk bija dzīvojies pa Paseksteni, nekā tēvoča namu. Tā kā derību mielasta laikā jauneklis bija ieminējies, ka gribētu piedalīties gaidāmajos svētkos un cīkstēties citiem līdzi, ko tēvocis Didrihs dedzīgi atbalstīja, Jatils ar Vareķa ziņu un atvēli bija ņēmis jauno pilsētnieku savā mācībā. Lai gan īso šķēpu - šautru - mešanā viņš netika līdzi Birtenam, toties stopa šaušanā vismaz starp kūriem viņam līdzinieku nebija. Upmalas pļavā Jatils iedzina pamatīgu mietu, kam galā uzsēja uz pusēm pārliektu salmu kūli, un mācība sākās. „Turi stopu, raug, tā", viņš ielika Tomasam rokā pasmago šaujamrīku, kura loku no pātjūras pliena bija kalis Vareķis, bet stiegru no taura cīpslām vijis Jatils pats. „Rokai jābūt stingrai, bet nekrampē dzīslas pārlieku, citādi tā trīcēs. Tagad liec kāju kāpslī… ņem āķi un atvelc stiegru… ciešāk, vēl… Iesēdini bul​tu… " Tomass saņēma stopu kreisajā rokā, atbalstīja pret plecu, tad pēc Jatila atvēlēs piespieda kāsīti vai gaili, kas atbrīvoja savilkto stiegai… un gaužām izbrīnījās par bultas dīvaino skrējienu nepavisam ne uz to pusi, kur viņš gribēja trāpīt. Jatils pacietīgi sāka mācību no gala, skaidrodams katras šaujamrika daļas nozīmi, un, kā rotaļādamies, pāris mirkļos no treju duču soļu attāluma ietrieca salmu kūlī piecas bultas. Tomass centās tā, ka pēc stundas mugurā iemetās stīvums, bet pirkstu gali svil- tin svila, un, kārtējo reizi saskrambāto pirkstu iegrūdis mutē, nopriecājās, ka Raldas nav klāt,ko gan viņa teiktu par tādu neveiklību! Taču Jatils drošināja, ka ar pirmo reizi pie prasmes stopšaušanā netikt, papriekš jāieprotas saskaņot to, ko redz acs, ar to, ko dara roka. Vienalga, vēlāk Tomass uz Raldas jautājumu - kā veicies stopa šaušanā - tikai skumīgi pakratīja galvu. Skumjas gan pārgāja tāpat kā muguras sāpes un pirkstu sūrstēšana, kad saderinātie - Tomass ābolaines, Raida sava dūlā mugurā - devās garākā izjājienā pa Goldingenes lielceļu, un meitene viņam ierādīja dažu labu stiķi, kas viņasprāt noteikti noderēs, lai apsteigtu pārējos sacensoņus; pēcgalā abi it kā nejauši iemaldījās krūmājā, kas bija kā piebērts ar spēcīgi smaržojošiem ziedķekariem; tagad Tomass zināja, ka šos krūmus sauc par ievām. Glāstot meitenes vēja sajauktos un baltu ziedlapiņu piebirušos matus, skūpstot lūpas, kas rūgtenajā smaržā šķita vēl jo saldākas, Tomass jutās spējīgs tikt galā ar visgrūtākajiem pārbaudījumiem un nākamajā dienā ķērās pie stopa tādā apņēmībā, ka Jatils viņu

brīdināja - tik spēcīgi raujot, var sagandēt stiegru. Beigu beigās no diviem dučiem šāvienu mērķī trāpīja veseli seši…

- Es mēģināšu,- Tomass beidzot izlēma. - Vai ari šodien ļausi man šaut no savējā?

- Kāpēc gan nē? - Jatils atsmēja. - Tikai pēc tam, kad būšu šāvis pats.

Pie putna - ērmīga veidojuma no krāsotiem salmiem ar galvas daļā iesietu sarkanas drānas strēmeli - jau pulcējās krietns bariņš jaunekļu. Daži mērija attālumu soļos no putna līdz vietai, kur bija jāstājas šāvējam, un dedzīgi strīdējās ar Markusu Veidi, kurš nu vairs nebija sacensoņa, bet tiesneša lomā. Daži apgalvoja, ka attālums esot lielāks par noteiktajiem trīsdesmit soļiem, un Markuss, ik pēc brīža šķaudīdams puņķus un slienas uz visām pusēm, vairs nejaudāja atspēkoties, tāpēc griezās pēc atbalsta pie livonieša Konrāda no Rīzenfelzas, kurš kā goda tiesnesis bija solījies vērtēt stopšāvjus. Bruņinieks, brūnajām acīm dzirkstot smieklos par pilsētas kapteiņa vārgo dūšu, ķērās pie bultas ceļa pārmērīšanas; iznākums bija par pusotras olekts tiesu īsāks, nekā Markusa iemērītais. Tas izraisīja skaļu jautrību apkārtējos,- daži sprieda, ka pilsētas kapteiņa solis esot garāks par paša kājām, citi apšaubīja viņa prasmi saskaitīt trīs reizes pa desmit un ieteica aut nost zeķes, lai ņemtu talkā kāju pirkstus.

- Labam strēlniekam nieka olekts neko nenozīmē! Padomā tik - trīsdesmit soļi, tad ta tālums,piesarcis un dusmīgs, aiz​žņaugtā deguna balsī purpināja jaunais Veide. - Būtu pieci des​miti…

Tik daudz tu, kaptein, nemaz nevari saskaitīt, pirkstu pietrūks,- kāds sauca no pūļa, un Markuss velti pūlējās saskatīt neslavas cēlēju.

Beidzot visi nomierinājās, un sacīkste varēja sākties. Lai uzjundītu cīņas prieku un patiku censties, bruņinieks Konrāds izšāva piecas bultas no sava smagā arbaleta. Cita pēc citas tās šņakstēdamas ieurbās salmu putna galvā pirksta tiesu zem sar​kanās sekstes.

- Veiksmi visiem! - sveicinādams sacensoņus ar paceltu ieroci, uzsauca Rīzenfelzas Konrāds un atkāpās, pielaižot pie mēr- ķēšanas vietas Matiasu Velcertu, kuram aiz muguras nepacietī​gi mīdījās Akots, par varītēm noņēmies pierādīt savu pārākumu un drošo roku. Tomēr arī šoreiz viņam tas neizdevās, jo par labāko stopšāvi beigās atzina Jatilu, kura piecas bultas ietriecās putnā ne sliktāk par bruņinieka Konrāda šautajām. Tomasam izdevās trīs šāvieni no pieciem, ar ko jauneklis bija caurcaurēm apmierināts,- ko gan varēja vairāk vēlēties pēc dažu dienu vingrināšanās! Tāpat domāja ari Didrihs Donstakens, mīļi pliķēdams māsasdēla plecu, kamēr uzvarētājs Jatils, padusē iespiedis kā balvu iegūto izpušķoto bultnesi, dūšīgi spieda savam māceklim roku.

Gaidot nākamo sacensību - sišanos ar nūjām,- pilsētnieki, tāpat kūri no Pasekstenes un tālākas apkārtnes spirdzinājās no līdzpaņemtajām alus kannām un maizes groziņiem. Arī tante Johanna atvāza savu grozu, taču Raida aicināja Tomasu kopā ar viņa radiem pievienoties Vareķa saimei, kas bija sasēdusies aploka malā, neliela lazdu krūma paēnā. Drusku sakautrējusies, Johanna piekrita un pievienoja savu cienastu - vāceli ar kviešu miltu krēpeļkūkām un vārītu treknas gaļas gabalu - kūru maizes klaipam, kūpinātu zivju grozam, kaudzītei vārītu olu un prāvai alus kannai. Biklā ziņkārē uzlūkodama svešādos, nesaprotamā mēlē runājošos ļaudis, visilgāk kavējoties pie grezni tērptās jaunavas - Tomasa izredzētās, viņa piespiedās vīra mīkstajam plecam; savukārt Donstakens pēc derību mielasta šajā barā jutās kā zivs ūdenī. Kūru vīri atkabināja no jostām dzeramragus, sievietes cilāja liepkoka kausiņus. Gan nebija ne Birtena, ne Lušes; Vareķa brālis mājās auklēja piepampušo žokli,- kalējs rīta agrumā bija izcēlis neganti sasāpējušo dzerokli ar knaiblēm, savukārt Luše palika, lai mazinātu Birtena ciešanas ar zālīšu sautējumiem. Madža, baltu sietavu notītās kājas glīši zālītē izstiepusi, gozējās blakus Jatilam, bet Elmedes acis sprikstēja uz visām pusēm, meklējot līksmo strupdeguni jaunekli gaišajiem, matiem, kurš, viņai pirmāk nejauši uzskrējis virsū, atvainodamies

uzbilda tik jauki un paklanījās kā tādai kunga meitai. Kad nu varētu ar viņu atkal satikties, meitene cerīgi prātoja,- varbūt vēlāk, kad sāksies riņķa deja, kazi, arī rotaļas, ja vien neuznāks nelaiks… rau, vakarpusē spiežas tumši padebeši, kaut patlaban saulīte karsē kā pirtī.

Vareķis ar vāji slēptu lepnumu uzlūkoja sev apkārt sasēdušo pulciņu, kura vidū bija abi pirmējo sacīkšu uzvarētāji, atzinīgi pamāja Tomasam un pasniedza puisim prāvu dzeramragu; alus putas plūda pāri tā malām, kairi čaukstēdamas.

To tu paturi un pēcāk kar pie jostas, kā vīram pieklājas! - Raldas tēva balsī parastā skarbuma vietā bija jaušams siltums. - Rādās, tu spēj vairāk, nekā sākumā viedu! Esi sveiks, Tomas, un tu, Jatil! Godam parādījāt sevi cīkstiņā! Sveiks arī tu, Didriķi, un tava nama saimniece! - viņš cēla dzeramtrauku pie lūpām un iztukšoja, tad ar izveicīgu kustību izpurināja no tā pēdējās piles. Pārējie vīri sekoja Vareķa piemēram un ķērās pie uzkošanas. Raida smaidīdama saskatījās ar Tomasa tanti Johan- nu, kas jutās aizkustināta, redzot virs meitenes krūtīm krekla priekšā starp citām spīdam arī mazo derību saktu ar rozi un sadotajām rokām.

- Skat, tur tūdaļ sāksies nākamā sacīkste,- iesaucās Elmede, kam acis joprojām grozījās riņķī kā spoles. - Rau, viņi lej gara​jam baļķim virsū ūdeni! Kamdēļ tā?

- Lai tas būtu glumāks un uz tā būtu grūtāk noturēties,- at​meta jatils.

- Iesi vēl cīsties? - Madža glaimīgi taujāja, Jatilam nolobītu olu saujā spiezdama.

-Neiešu gan, kam man savas labās drānas dubļos vazāt,-jaunais vīrs nosmējās un iebāza olu mutē. - Labāk pavērties, kā citi ņemas.

Vieta nūju cīkstiņam jau bija sagatavota,- uz diviem klucē- niem uzguldīts resns, mizots baļķis, dūšīgi apliets ar ūdeni, kas, notecējis no koka, krājās samīdītajā zālē spožās lāmās. Patlaban sāka izlozēt pretinieku pārus; jaunekļi, kuru vidū bija arī pa padzīvojušākam vīram, pielāgoja tvērienam piecas olektis garas nūjas, kam abi gali aptīti ar vilnainām ādas strēmelēm. Vilnainās ādas uz nūjām tina tamdēļ, lai trāpot neizsistu zobus vai acis un neuzplēstu brūces. Dažus, kam tinumi bija tik pa​virši, ka strēmeļu gali nokarājās, pastūma malā un lika savest savus čīkstina rīkus kārtībā.

Pirmais pāris uz baļķa noturējās tikai īsu brītiņu; pāris sitienus pārmijuši, tie nogāzās katrs savā pusē, ka nošļakstēja vien. Nākamais pāris cīnījās ilgāk, mielojot viens otru ar ne visai trāpīgiem belzieniem, kamēr druknākajam paslīdēja kāja, un viņš nevis novēlās no baļķa, bet ar milzu sparu uzkrita tam virsū jāteniski. Atskanēja griezīgs sāpju brēciens, bet publika vai plīsa no smiekliem. Arī brālis Kuniberts, kurš palīdzēja uzraudzīt šo sacīksti, nenoturējās, lai gan par varītēm pūlējās savilkt apaļo seju žēlīgā vaibstā.

- Tam nu vīra būšana ir pagalam,- Jatils auroja, pliķēdams sev pa ceļgaliem,- ak, tavu negantu grumšinu!

Tomass pavīpsnāja, priecādamies, ka jau aizlaikus izlēmis nūju cīkstiņā nepiedalīties; arī tēvocis Didrihs viņam piekrita,- tādas lietas derot tikai zeļļiem un kalpiem, ne tirgotāju dēliem.

Kājstarpi sadauzījušo aizdabūja prom, un sacīkste turpinājās. Daži nevis sitās, kā pienācās, bet, nūju vidus kopā saspieduši, pūsdami un stenēdami, stīvējās kā āži. Tādiem lika nekavējoties pašķirties un cīnīties pēc noteikumiem, bet nepaklausīgākajiem bruņinieks Kuniberts pamatīgi iešķīla ar nūju pa muguru par lieliem priekiem skatītājiem.

Pēc laiciņa Elmede paslējās augstāk,- meitene ieraudzīja to, kuru tik ilgi bija skatiem meklējusi.

Smaidīgais, plecīgais gaišmatis Matiass Velcerts stājās pretī ne mazāk dūšīgam pretiniekam - puisim, kurš izcēlās ne vien ar plecu platumu, bet arī ar neparasti līkām kājām. Pēdējo sagaidīja ar varenu ulināšanu un roku plaukšķināšanu, taču līkkājis - gotu mucinieka Torkilda un kūrietes Dievlīksmas vienīgais dēls un mantinieks Rasmuss -pie tā jau bija pieradis un nelikās ne zinis, jo bija pārliecināts par savu uzvaru. Māte bija puisi samācījusi noauties basam,- tā uz baļķa mazāk slīdēšot, un šis

padoms attaisnojās. Rasmusa milzīgās, plakanās pēdas ar spalvainajiem pirkstiem bija kā piezīdušās glumajam kokam, un citādi izveicīgākais pretinieks nekā nevarēja izkustināt mucinieka dēlu no vietas, kamēr puiša rokas ar nūju, kuras katram galam bija aptīta vesela aitāda, gāja pa gaisu kā dzirnavu spārni. Abi ņēmās sēkdami un viens otru visādi kacinādami; nūjas sasitoties krakšķēja vien; gan Matiass, gan Rasmuss jau bija pa pāris reizēm ar vienu kāju nošļūkuši dubļos, bet, kamēr vien otra kāja bija uz baļķa, eīkstiņš varēja turpināties. Beidzot Matiass izstrādāja tādu stiķi,- veikli pie- tupās un trieca savējo pret pretinieka nūju ne vien ar roku, bet visa atsperīgā rumpja sparu. Rasmuss tika atsists atpakaļ par pāris soļiem un nu kārstījās pavisam mazu gabaliņu no baļķa gala, dubļainās pēdas nesamanīgi šļūkāja pa slapjo koku…

- ležmaudz mucu kājstarpī, būs kur atsēst! - kāds iesaucās; šī spalgā balss piederēja konventa audzēknim un jaunākajam kalpotājam Olafam, kurš bija uzrāpies uz aploka kārtīm, lai nepalaistu garām ne mazāko sīkumu. Skatītāji smējās locīdamies, bet tai pašā brīdī Rasmuss zaudēja līdzsvaru un zvēlās atpakaļ, nošķaidot tuvāk stāvošos ar sadubļoto ūdeni. Tūliņ cauri pūlim, liekot lietā dūres un elkoņus, izlauzās raženā Dievlīksma, ro​tām šķindot, nikni saviebtu seju.

- Vai pautiņi veseli, dēls? - nelikdamās ne zinis par apkārtējo smiekliem, viņa sauca jau pa gabalu un, pārliecinājusies, ka ar dēla vīrišķību viss kārtībā, aizstūma savu Rasmusu prom, pūlim sajūsmā aurojot.

Sacīkste turpinājās. No visiem tiem, kuriem bija izdevies nogrūst savu pretinieku no baļķa, izlozēja jaunus pārus, lai pašu pēdējo atzītu par uzvarētāju. Elmede bija piecēlusies un virzījās aizvien tālāk no Vareķa trapas, kamēr pamazītēm nonāca pie pašas cīkstiņa vietas. Skuķes acis līksmi spridzēja,- Matiass bija pamanījis viņu stāvam pūlī, jautri pamirkšķinājis un pat pamājis ar roku. Ja Raldas saderētais pieveica pārējos jāšanā, tad šim brangajam puisim jākļūst par labāko nūju cīkstoni,- prātoja Elmede, un, ja viņi abi… ja šis to vēlāk uzbildīs, kā pieklājas, varbūt pat vedīs dejot, tad viņa nemaz nepaliks iepakaļ Raldai. Visiem spēkiem pūloties parādīt Matiasam, cik ļoti viņa dzīvo tam līdzi, Elmede nu dīdījās tikai dažus soļus no baļķa. Tik tiešām, Matiasam izdevās nogāzt pēdējo sāncensi, taču tas novēlās tā, ka nu jau pagalam samīcīto dubļu šļakatas trāpīja tieši Elmedei krūtīs; viņas dzeltenīgās sedzenes priekšu noklāja brūngani, lipīgi traipi. Meitene gandrīz apraudājās,- tā bija viņas vienīgā glītā sedzene, ar ko ļaudīs palepoties… Aiz kauna svilstošiem vaigiem Elmede teciņus metās atpakaļ, censdamās noraust dubļus un ar plaukstām aizklāt netīrās vietas.

Rau, kā iziet jaunām mergām, kas savas ačeles zibina pārāk tuvu cīkstoņiem! - Vareķis aprāja Elmedi, kas bēdīgi aplūkoja noņemto dubļaino rotu. Madža sašķieba lūpas, bet Raldai kļuva no sirds žēl meitenes, kas vēl nupat bija tā līksmojusi, tā priecājusies par gaidāmo riņķa deju. Ilgi nedomādama, viņa attaisīja savu lielo krūšu saktu, noņēma tumšmēļo, bronzas cilpiņām izausto sedzeni un uzmeta to Elmedei plecos.

Ai, māsiņ, ko tu… - Elmedes balsī žēlums jaucās kopā ar neticīgu prieku. - Tā tak tava graznākā…

- Man vēl ir otra,- Raida smiedamās papurināja apakšējās - plānās, balinātās villaines stūrus, ko rotāja sarkanzili pušķi.

- Ar divām bija gaužām karsti. Spraud vien ciet, lai vari pulkā rotāt! Arvai tur ir kāds, kam tu no tiesas gribi patikt? - viņa pajautāja Elmedei pie auss, un tā nosarkusi atmāja.

Redzot meitas rīcību, Vareķis nogrozīja galvu, bet nekā neteica,- Raldai allaž bijis savs prāts un lemšana, ja reiz grib putināt savu pūru aplamniecei, tā viņas pašas lieta. Madža sašķieba lūpas vēl vairāk,- nicīgi vai skaudīgi, grūti saprast. Donstakenu pāris saskatījās neizpratnē,- kamdēļ gan Tomasa līgava dod savu rotu vienkāršai jaunavai, pēc visa spriežot, kalponei? Toties Tomasam bija

vienalga,- zilā vai baltā sedzenē, vai vispār bez tās,- Raida tā vai tā bija pati skaistākā no visām meitenēm, cik vien viņu šeit bija sapulcējies, un viņš dedzīgi paspieda lī​gavas roku.

Saule, ieslīgusi pēcpusdienā, svelmēja aizvien tveicīgāk, un no dienvidvakariem tai virsū spiedās biezi, blīvi padebešu blāķi. Vecākie ļaudis sprieda, ka atkal gaidāms negaiss; dažs labs palēnām devās uz pilsētas vārtu pusi, taču jauniešiem slēpšanās no draudošā lietus nerūpēja, jo pie izpušķotā maija kociņa jau skanēja vilinošas dūdu skaņas, aicinot dejot. Kad Tomass, Raidu pie rokas turēdams, tiecās piebiedroties pārējiem, tēvocis Didrihs nolēma doties mājup, savukārt Johanna klusītēm piekodināja,- sākoties negaisam, abiem saderinātajiem jāsteidzas pie viņiem, lai paslēptos no barguma un pavakariņotu. Vareķis brīdi svārstījās, tad piekrita, tikai lika Dairim parūpēties par Raldas zirgu.

Iestājusies dejotāju riņķī, Raida pamanīja Elmedi cieši turamies pie spēcīga, gaišmataina puiša nūju čīkstina uzvarētāja - rokas. Šķita, ka jauniņā meitene aizmirsusi visu pasauli - tik lepna un laimīga viņa izskatījās greznajā, mēļajā sedzenē, pat kustējās daudz cēlāk nekā citkārt. Tikmēr dūdu līksmais skanējums, Tomasa tuvums un viņa plaukstas mulsinošais siltums jau pēc brīža lika Raldai aizmirst visu citu - gan Elmedi, gan tuvojošos negaisu, gan joprojām neatrastā sirotāja kaimiņsētai nodarīto postu, pat drīzo šķiršanos - pēc divām dienām Tomass kāps uz kuģa, lai dotos tālā ceļojumā uz Vakarzemi…

- Pateicamies par maltīti un laipno uzņemšanu,- Rēmekes Kristiāns atbīdīja solu un piecēlās no galda. Viņa piemēram sekoja arī pārējie bruņinieki - Adelsbergas Eberhards, Rīzenfelzas Konrāds, Kuniberts Ulzens un Arno Beršovs. Brālim Gotlībam bija pavēlēts palikt pilī, lai ar lūgsnām izpirktu pārliekas rijības grēku,- iepriekšējā vakarā viņš viens pats bija notiesājis pusi no visu bruņinieku maltītei izsutinātajām cūku kājiņām. Savukārt Ansgaru no Videntāles bija ielencis pulciņš pilsētas jaunekļu, kas aizrautīgi klausījās jaunā bruņinieka stāstījumu par piekūnu ķeršanu un apmācīšanu medībām.

Piecēlās arī birģermeistars - kungs Hinriks Vormss un, cienīgi paklanīdamies, no savas puses pateicās konventa brāļiem par līdzdalību un atbalstu svētku rīkošanā. Komtūra ieročnesis Frīberts jau pieveda savam senjoram zirgu; rindā aiz viņa, turot pārējo brāļu zirgus pie iemauktiem, tuvojās vairāki citi konven​ta kalpi.

Bruņinieks Beršovs seglos ielēca pēdējais. Tikai Dievs zināja, ar kādām pūlēm viņš ilgas stundas bija pacietis necienīgo ērmo- šanos pakaļ īstām cīņām un izlaidīgo līksmību, kam šajā svētdienā nodevās Vindovas ļautiņi juku jukām ar iedomīgajiem kūriem un ar komtūra atļauju arī konventa kalpi no Kazu ciema, kas vēl arvien bija kā aplipuši Vencela divričos atvilktajai alus mučelei. Kā allaž viņš bija pakļāvies Rēmekes Kristiānā norādījumiem un pamācībām uzturēt piedienīgas un miermīlīgas attiecības ar visiem, it īpaši svētku reizē, taču padevība bija tikai ārēja bruņinieka krūtīs virda īsta pekle. Gan rīta misē pils kapelā bija lūdzies stiprinājumu dvēselei, piesaukdams Jaunavu Mariju un viņas krustā sisto Dēlu, gan vērsies pie svētā Geor​ga un svētā Miķeja - bruņinieku aizbildņiem un sargātājiem, taču ar tādām pūlēm izlūgtais miers pagaisa kā nebijis, kad viņš ieraudzīja grezni tērpto Vareķa meitu blakus slaikam, gaišmatainam jauneklim vācu drānās. Tie abi bija saķērušies rokās un turējās kopā kā salipuši, kamēr puisis ielēca ābolaina zirga seglos un aizrikšoja uz Govju tilta pusi, lai piedalītos jāšanas sacīkstē. Lai gan bruņinieks bija solījies pieskatīt, vai sacensoņi izjāj līkumu līdz galam un nesaīsina veicamo ceļu, norādītajā vietā viņš palika pavisam neilgi, tad atgriezās, iejuka pūlī un nostājās Raldai aiz muguras tik tuvu, cik vien bija iespējams, nepievēršot sev lieku uzmanību. Glūnīgo lūša acu skatiens piezīdās meitenes kuplajiem matiem; zem vizuļaina vainaga tie vilnīja pāri tumšzilganai sedzenei, kas saules staros dzirkstīja kā nosēta bronzas pinumu zvaigznēm un dzeltenām krellītēm, bet sarkanīgie brunči plīvoja ap slaidajiem

stilbiem gluži kā dejā. Beršovs dzirdēja sedzenes piekaru līksmo džinkstēšanu, dzirdēja viņu saucam līgavaiņa vārdu, pēcāk kļūdams par lieci​nieku šī Tomasa uzvarai un abu nekaunīgajam apskāvienam.

Arno Beršovs svīda kā pirtī, bruņukrekls smagi gūlās uz viņa varenajiem kamiešiem, pie jostas piekārtais zobins teju svilināja sānu. Sviedri tecēja pār pieri un sūrstēja acīs, kas nespēja atlaisties no kalēja meitas auguma; lai slēptu tās no apkārtējā pūļa, bruņinieks pārvilka pāri pierei kapuci un, redzot Vareķa saimi kopā ar meitu, tās līgavaini un, pēc visa spriežot, līgavaiņa radiem atsēžamies krūmu paēnā, devās uz paaugstinājuma pusi. Tur, zem baltās nojumes, bruņiniekiem un Vindovas rātskungiem kalpotāji piedāvāja uzkodas un atspirdzinājumus - alu un saltu ūdeni ar ievārījumu.

Beršovs pievienojās komtūram un brālim Konrādam, kuri, kā likās, bija teicamā noskaņojumā, jo laipni tērzēja ar Hinriku Vormsu un vēl dažiem rātskungiem. Izdzēris kausu alus, lai atveldzētu naidā un iekārē degošās iekšas, un likdams tukšo trauku atpakaļ uz galda, bruņinieks Beršovs sajuta kāda ciešo skatienu. Roka nodrebēja, un kauss apgāzās. Viņš pacēla sūrstošās acis un sastapās ar Rēmekes Kristiānā skatu - neparasti vēsu, atsvešinātu, tajā varēja sajaust pat neticības pilnu riebumu. Vai varbūt viņam tikai tā likās? Beršovs ātri uzlūkoja Konrādu, bet tas strauji pagrieza muguru, turpinot iesākto sarunu ar tirgotāju Veidi.

Atkal auksta šalka notērpoja pār spēcīgā vīra miesām. Vai patiesi viņi zina? Ja zina, tad kāpēc neko nedara? Varbūt… varbūt komtūrs jau nosūtījis vēstuli ordeņa mestram Robiņam no Elces, prasīdams padomu, ko iesākt ar ļauni apgrēkojušos brāli, un tagad gaida atbildi? Tomēr nē, nav dzirdēts, ka kāds no konventa kalpiem būtu devies ceļā uz Vendeni, tātad vismaz pagaidām… Beršovs dziļi ieelpoja,- viņš bija izlēmis. Šonakt viņš bēgs; tikko sāks svīst gaisma, viņš dosies uz pils kapelu izlūgties žēlastību priekšāstāvošajam ceļojumam un tad nemanīti nozudīs kurinātavas tumsā, pēc tam zemūdens ejā, kur gaida lāde, līdz malām pilna ar sudrabu - viņa taisnīgais laupījums! Sudrabu sabērs ādas somā, ko noslēps zem apmetņa, un vēl pirms saullēkta viņš jau seglos meža šķūnītī slēpto zirgu.

Ceļu uz bīskapa pilsētu Rīgu Beršovs zina labi, un aiz Rīgas mūriem viņš būs pilnīgā drošībā… kopš seniem laikiem Rīgas domkapi- tula un Livonijas ordeņa starpā valda visai saspīlētas attiecības, bez tam, stāsta, rīdzinieki esot nopostījuši livoniešu pili… tamdēļ pat tādā gadījumā, ja patiesi Vindovas konvents sadzītu viņa pēdas, no izdošanas ordeņa tiesai nav ko bīties. Turklāt Beršovs Rīgā neuzturēsies ilgi, vien tikdaudz dienu, kamēr atradīs labu kuģi un uzticamu kapteini, kas par sauju sudraba nogādās viņu dzimtenes krastā… Šī apņemšanās iedrošināja, un bruņinieks mierīgi apsēdās uz mīkstā sola blakus brālim Kunibertam, cieši nolēmis tur palikt līdz brīdim, kad komtūrs dos zīmi visiem atgriezties pilī. Gan laiku pa laikam Beršovs tālumā manīja zilo, dzirkstošo sedzeni pavīdam dejotāju pulkā, taču saknieba lūpas un piespieda sevi novērsties. īsi pirms svinīgās atsveicināšanās saule bija pazudusi zem tumšo mākoņu blīvas, gaiss kļuva lipīgs, asi smaržoja svētku svinētāju, sacensoņu un dejotāju samītā zāle. Pāri aplokam šaudījās bezdelīgas, tumšie spārni palaikam nošvīkstēja turpat virs ļaužu galvām un zirgu mugurām; viens no pārgalvīgajiem putniem gandrīz aizķēra seglos sēdošā Arno Beršova kapuces malu, un viņš nikni atvēzējās, tomēr bezdelīga bija žiglāka. Bruņinieku rinda sakustējās, un tai pašā mirklī rupjām, smagām lāsēm sāka līt lietus. Dūdas apklusa, un pēdējie dejotāji spiegdami izklīda uz visām pusēm,vieni joņoja ārā uz ceļa, lai pēc iespējas ātrāk iespruktu pilsētas vārtos, daži iespiedās Svētā Georga kapelas šaurajās durtiņās, vēl citi mēģināja rast patvērumu aploka malās augošajos krūmu puduros.

Beršova mute pastiepās ļaunā smīnā - cauri lietus biezajam plīvuram pēdējo vidū viņš bija pamanījis arī tumšzilo sedzeni un sarkanīgo brunču malu… ak vai, tavu nožēlojamu godību - kuroņu princese sprūk krūmos kā palaidnīga ganu skuķe, bet puisis - laikam jau šās līgavainis - klāj abiem pāri galvām savu steigā norauto kamzoli. Neviļus pagausinājis jājienu, viņš pūlējās saskatīt, ko tie abi lapu

aizsegā dara? Šķita, ka puisis grib aizvilkt skuķi uz pilsētas vārtu pusi, taču tā raujas uz pretējo… skat, patiesi izrāvās… izlien cauri aploka kārtīm, lec pāri upītei un nu skrien kā prātu zaudējusi pa Goldingenes ceļu… redzams, lakstodamās aizklīdusi no savējiem, lai varētu brīdi ilgāk, nevienam nere​dzot, nodoties neķītrībām…

Beršovs atjēdzās, ka lietus izmērcējis viņa drānas līdz pēdējai vīlei, ka viņa rokas savilkušas zirga iemauktus tik cieši, ka lopiņš atliecis galvu un krākdams kāpjas atpakaļ. Pēkšņi tum​šie padebeši, koku zaļums un slapjais ceļš atplaiksnīja baismā, zili baltā gaismā, žuburots zibens šāvās lejup kā taisnā Dieva bulta, ar kādām Viņš satriec neticīgos. Nodārdēja apdullinošs grāviens, un Beršova zirgs bailēs skaņi iezviedzās.

Bruņiniekam šķita, ka zibens iešķīlies arī viņa izmocītajā, saplosītajā dvēselē,- lūk, īstais brīdis, kas gaidīts gadiem! Lūk, izredzētais mirklis, kad atriebties kūru raganai par visu, ko viņa nodarījusi Arno Beršovam no Altenvaldes! Par briesmīgajiem kārdinājumiem šķīstības solījuma sasaistītajai miesai, par murgainajiem sapņiem, kas ik nakti svieda elles ugunīs, par to, ka viņas dēļ Beršovs bija spiests atņemt dzīvību nejēgam Kazimiram, par kūru pagānu viltus kristību… par lepnības grēku… galu galā par to, ka šī skuķe vispār uzdrošinās dzīvot Dieva pasaulē un ļaunā stundā krustojusi Beršova ceļu, kļūdama par viņa lie​tuvēnu…

Sirdī iesvēla salta uguns. Viņš atlaida iemauktus un iespieda zirgam sānos piešus, skubinādams uz to pusi, kur lietus sega jau bija paslēpusi bēgles stāvu. Ceļš bija tuksnesīgi tukšs, pelēk- mirdzošās šaltis sakūla mālainās grambas netīrās putās, gāzās pār bruņinieka piesarkušo seju, triecās piemiegtajās, dzeltenīgi zvērojošajās acīs. Viņš tai atmaksās par visu - arī par nožēloja​majām bailēm, ko viņam vajadzēja pārciest šī paša ceļa malā un kas tā arī nebija rimušās līdz pat šai dienai…

Saņēmis iemauktu siksnas kreisajā rokā, Beršovs izvilka no jostas cilpas zobiņu. Cik labi, ka viņš to paņēmis līdzi, savu iesvētīto ieroci, kas jau izdzēsis dažu labu necienīgu dzīvību; nu Vareķa meitas asinis nomazgās visus iepriekšējos grēkus…

Lietus gāza arvien negantāk, un Beršovs trieca zirgu neprātīgos auļos. Viņš bija sasniedzis ceļa līkumu - to pašu, kur viņi toreiz sastapās ar nikno kūru pulku - un pavisam tuvu priekšā ieraudzīja skrejošo meiteni. Izmirkušie svārki lipa pie kājām, sedzenes malu tā bija uzrāvusi pāri galvai. Laikam jau izdzir- dusi pakavu dunoņu sev aiz muguras, bēgle pasita galvu atpakaļ. Seju aizsedza slapjo matu šķipsnas. Ieraudzījusi jātnieku ar labajā rokā paceltu zobiņu, skuķe īsi iebrēcās un metās sāņus, klupdama un slīdēdama slapjajā zālē. „Mēģina paglābties krūmos…", Beršovs saprata. Patiesi, biezajām lazdu un alkšņu saaudzēm zirgam cauri netikt, arī viņš - bruņās un platajā apmetnī - netiks čūkslājam cauri tik veikli kā šī pa laukiem un mežiem klīst pieradusī skuķe. Viņš iecirta piešus sānos elsojošajam zirgam, un tas pāris lēcienos pievarēja garu zāli noaugušo joslu, kas vēl šķīra jātnieku no pārbijušās bēgles, sasvērās seglos uz labo pusi, augstu atvāza zobiņu un cirta ar milzu spēku, tēmēdams vietā, kur kakls saiet ar plecu. Lūstošu kaulu krakšķis, spalgs sāpju brēciens, kas pārgāja klusā gārgoņā, un meitenes ķermenis raustīdamies izstiepās slapjajā zālē. Bronzas zvaigznēm izrakstītā sedzene, lietū samirkusi gandrīz melna, pie kakla krāsojās kūpošās asinīs. Asiņu palts strauji izplūda arī zālē, kur tumšo sarkanumu atšķaidīja lietus šļāces.

Arno Beršovs sēdēja seglos un lūkojās uz zemē gulošo, mirstošo vai jau mirušo augumu pie sava zirga kājām un nejuta pilnīgi neko. Nedz gaviles, nedz nožēlu. Vienīgi kāda vienaldzīga balss paša galvā pauda izbrīnu, cik neticami sīka un strupa nāves skavās izskatās kalēja citkārt tik staltā meita.

Bruņinieks mēģināja rast gandarījumu, iztēlojoties, kā sātans aizrauj pagānietes dvēseli uz elli, taču gaidītā tīksme nenāca. Nebija nekā, vienīgi viņš pats zirgā, kas sprauslāja, saodis svaigu asiņu smaku, nekustīgais ķermenis asiņainajā zālē, lietus pērto lapu šalkoņa un tālu, neredzamu vārnu griezīgās

ķērkas…

Gandrīz neapzinādamies, ko dara, bruņinieks Beršovs noslaucīja asinīm aplipušo asmeni alkšņa slapjajās lapās, ielika jostas cilpā un pagrieza zirgu atpakaļ. Ticis uz ceļa, viņš lopiņu vairs netrenca aulēkšos, bet ļāva tam uzņemt raitu riksi. Nepagāja ilgs laiks, kad jātnieks Šķērsoja smilšainās lāmās palojošo, pilnīgi tukšo siena un malkas tirgus laukumu un nogriezās pa kreisi, ilgodamies tikai pēc viena - noģērbt izmirkušās drānas, nomest saldējošo bruņukreklu un pēc tam nokrist ceļos kapelā pie žēlīgās Dievmātes kājām,-jācer, ka pēc lietuvēna izdeldē​šanas viņa beidzot atalgos to ar svētlaimi.

XV KRUSTAKMEŅU NOSLĒPUMS

Ralda, mosties! - Luše satvēra brāļameitas plecu un nesaudzīgi sapurināja tā, ka apsega noslīdēja gandrīz līdz gulē​tājas jostasvietai. -Ver jel acis vaļā, klausies!

Meitene sakustējās, atmetās uz muguras, viņas plaksti notrīcēja, lūpas viegli savilkās jaukā pirmsnomoda sapnī.

Raida! - Lušes uzbudinātā, gandrīz vai dusmīgā balss ielauzās sapņojumā. Meitenes acis strauji atvērās, un dažus mirkļus neizpratnes pilnais skatiens maldījās palsas krēslas apņemtajos klētiņas griestos.

- Lušiņ? Kas… Kas atgadījies? - Raida uzvilka apsegu kaila​jām krūtīm un paslējās sēdus.

Tu zini, kur palikusi Elmede? - vecākā sieviete kā pēkšņā pagurumā atzvila muguru pie durvju aplodas.

-Nezinu gan… Arvai viņa… - Raida paskatījās klēts dziļumā, kur balsnīja abu meitu tukšās, pārsegtās guļvietas. - Es pārjāju līdz ar tumsu, Tomasa tēvocis uzstāja, lai pagaidām, kamēr lietus rimstas… Aiztaisīju vārtus, atsegloju dūlo un tūdaļ pat nācu gulēt, neviena nemodināju… i nemanīju, vai Elmede savā gul​tā.

Vakar saime pārjāja jau pirms tam, kad sākās nelaiks. Tavs tēvs teica, ka esi kopā ar savu Tomasu, ka viņš tevi atgādās mājās… kad taujāju pēc Elmedes, visi nosprieda, ka šī palikusi pie

tevis. Arvai nebij tā?

- Nebij gan,- Raida atglauda matus no sejas pārdomādama. - Es viņu pēdējoreiz redzēju dejojam aplokā. Elmede bija kopā ar kādu puisi no pilsētas, tas viņai bija gaužām iepaticies, laipnīgs un glīts no vaiga… Tad sāka līt, un mēs ar Tomasu skrējām uz pilsētu tāpat kā citi, bet Elmedi vairs nemanīju… Tad viņas nav? - Raida satrūkusies uzlūkoja Lūši.

Tā saknieba lūpas un noraidoši papurināja galvu.

- Nav sētā. Neviens to īsgalvi nav redzējis ne vakar, ne šorīt. Madža saka - nav arī nakšņojusi, guļa neaiztikta, kā vakar klāta. Arvai patiesi gājusi gulēt pie tā puiša? Nu kauna, kauna tādai! Skaties, Vareķis patrieks no sētas, lai tad iet arī… Dzirdi?

Tiešām, aiz puspievērtajām klētsdurvīm bija dzirdama Vareķa dusmīgā rāšanās, noblākšķēja niknumā pasperts spaņģis vai kubls. Jatils iebilda pretī, saukdams, ka nevarot padulnām mergām par aukli izstāvēt, pēc brīsniņa atskanēja arī Madžas asarainā balss. Luše vēl brīdi pastāvēja, tad atmeta ar roku un izgāja sētā. Raida vairs negaidīja, bet lēca kājās un aši saģērbās. Sasējusi brunči, viņa, suku nemeklēdama, tāpat saglauda matus un steidzās laukā no klēts.

Bija paagrs rīts, saule vēl slēpās vēja trenkātos bālganos padebešu vālos, tomēr varēja jaust, ka lietus vairs nebūs,- zāle pilna rasas, un bezdelīgas atkal lidoja augstu, līksmi vidžinādamas, taču Vareķa sētā no līksmības nebija ne vēsts. Madža bija atkritusi uz soliņa pie akas un slaucīja acis vaļējā krekla piedurknē, pietvīkusī seja saviebta aizvainojumā. Vareķis stāvēja viņas priekšā un, kā redzams, velti gaidīja atbildi uz savu prasījumu. Jatila mugura pazuda smēdē, un pēc brīža tur sāka dārdēt dzelži. No istabas žāvādamies izslāja Birtens, viens vaigs gan vēl resnāks par otru, bet citādi gluži žirgts.

- Kas tur ko traci celt vienas aplamas mergas dēļ,- viņš nosmējās. - Gan jau atskries teciņus, kad puišam sāni atdzisīs un pašai ar' vairs nesvils.

- Ne goda tādai! - Vareķis nīgri urstēja. - Prātam vēl sīkaļa, piecpadesmitā vasara tikai, viņa pie puiša gulēs, nupat ieraudzī​ta. Svilst tādai! Luše, ja tu viņu neslānīsi, tad pats ņemšu biezo jostu, ka vai āda atlūp! Tu, Raida, kam devi šai savu grazno sedzeni, kam ļāvi rotāties, kā viņas kārtai nepieklājas?

- Nejau ļaunu domāju,- meitene taisnojās. - Pats redzēji, kā Elmcdei vakar izgāja, arvai ļaut dubļainai staigāt, arvai vienā kreklā kā nabagu ganumeitai, lai pilsētas ļaužiem ko niecināt?

Vareķis izgrūda niknu smieklu, gribēja it kā vēl ko sacīt, bet aprāvās un nozuda smēdē. Vēlreiz nožāvājies, Birtens saraustīja paslaunes uz augšu un sekoja brālim. Brīdi vēlāk sāka šņākt plēšas un skarbi dunēt smagie veseri.

Es tak viņai vakar teicu… - Madža šņukstēja, beržot ar piedurkni jau tā sarkanās acis. Teicu, ka nepieklājas tā puisim acīs lēkt, ka jāgaida, kamēr pats uzbilst… Šai pašai zirga nedeva, Dairim aiz muguras uzsēdināja, tamdēļ cieši piekodināju turēties kopā ar saimi, lai tāpat mājā tiktu.

Kazi, visādi ļauži var uz ceļa gadīties, alu pārmēr sadzērušies… arvai tas ļaundaris, kas Uļģa Veidu nokāva un Naruti pārjāja,- nav tak notverts un savaņģots!

Raida juta kailos delmus pārklājamies ar zosādu. Patiesi,- tēvs ar Lūši spriež, ka Elmede aizdauzījusies ar pilsētas pui​si, bet ja nu tā nemaz nav? Ja nu meitenei tiešām gadījies kas ļauns? Viņa izlēmīgi pagriezās pret klusējošo Lūši.

- Jāšu uz pilsētu. Tomass zinās, kas tas par puisi, ar ko Elmede vakar bija kopā. Sameklēsim un pajautāsim, tad būs skaidrība, arvai Elmedei bāriena vajag, arvai pagalbēt. Madža, liec, lai Dairis apseglo dūlo, es iešu saģērbties.

Lai gan joprojām dusmu pilns, Vareķis tomēr neiebilda meitas jājienam uz pilsētu, tikai vēlēja

ņemt līdzi stopu un bultnesi, tāpat uzdabāt katra kaut notālēm redzama svešinieka. Piejožot sānam īso dūci, bez kura nekad nespēra ne soļa ārpus sētas, Raida pamāja, parāva uz augšu pelēko pusvilnas brunči, veikli ielēca seglos un izjāja pa vārtiem.

Vēja trenkātie padebeši pamazām izklīda, un, tikko jātniece nogriezās uz Goldingenes lielceļa, viņas labajam vaigam maigi pieskārās silti saules stari. Aiz muguras palika Pasekstenes ganības, ceļš visā garumā, ciktāl skatiens sniedza, bija tukšs. Raida paskubināja zirgu un pēc stundas ceturkšņa jau tuvojās apžogotajām pilsētas pļavām, kur zaigā zaļumā kā izbārstītas zelta pogas vizuļoja pieneņu ziedi. Viņa ļāva zirgam iet lēnāk un palūkoja, vai baltās sietavas nav nošļakstītas dubļiem. Pilsētas govju gans sēdēja uz aploka kārts un kacināja savu suni; ieraudzījis skaisto meiteni zirga mugurā, viņš to pasveicināja; Raida laipni atņēma sveicienu. Pie Svētā Georga kapelas tupēja vientuļš ceļinieks, atspiedis muguru pret sienu, un sildījās saulītē; tirgus laukumā, kā allaž, slējās malkas un žagaru vezumi.

Iejājusi pa Ģērdu vai Ģertrūdes vārtiem, Raida vadīja dūlo pa jau pazīstamo ceļu uz tirgotāja Donstakena namu. Mazajā pagalmiņā tante Johanna, atbraucījusi piedurknes, spodrināja vara traukus ar pelnu un smilšu maisījumu. Meitene pabrīnījās- vai tiešām Tomasa tantei jādara tik netīri darbi, taču neko neteica, tikai goddevīgi pasveicināja kluso, piemīlīgo sievieti un nekavēdamās atklāja rūpes, kas viņu atvedušas uz pilsētu tik agrā stundā. Izdzirdusi par Elmedes pazušanu, Johanna pārmeta krustu, piesaucot Svēto Jaunavu sargāt noklīdušo, tad pamāja un steidzās istabā saukt Tomasu, kurš kopā ar tēvoci nupat beidza brokastot, lai dotos uz noliktavām un ostu uzraudzīt pēdējo preču iekraušanu Ziemeļu zvaigznē.

Ieraudzījis līgavu, Tomass no prieka pietvīka; arī meitenes acis, par spīti pirmējam satraukumam, līksmi iemirdzējās. Abi sadevās rokās un, nestāvējusi turpat blakus tante, Tomass būtu apskāvis mīļoto, cik spēka, taču pagaidām aprobežojās ar to, ka iečukstēja tai ausī, cik ļoti paspējis pēc viņas noilgoties kopš iepriekšējā vakara un cik grūti licies sagaidīt šovakar norunāto tikšanos.

Raida maigi atvairīja roku, kas tā vien tiecās apvīt viņas vidukli, un vēlreiz izstāstīja, ka no pilsētas svētkiem joprojām nav atgriezusies viņu sētas meita, pusaudze Elmede, tā pati, kam viņa vakar aizdevusi savu sedzeni. Tomass neizpratnē samirkšķināja acis.

- Kur gan viņa varēja palikt… un vēl tādā lietū? - viņš minē​ja.

Mans tēvs un arī pārējie pieļauj, ka viņa aizgājusi līdzi… - Raida drusku samulsa, jo pagalmiņā bija iznācis arī tēvocis Didrihs,- …ka Elmede pagājšnakt palikusi kopā ar to jaunekli, kurš viņu vakar veda dejot.

- Kurš tas bija, dēls? - Donstakens prasīja. - Kāds viņš iz​skatījās?

- Vidēja auguma, gaišmatains… - Raida iesāka, bet Tomass pēkšņi atcerējās.

- Tas ir Matiass, kurš jāšanas sacīkstē palika trešais, bet uz​varēja nūju cīkstiņā.

- Velcerta dēls? - Donstakens iesaucās. - Zinu! Viņi dzīvo tepat netālu. Es aizvedīšu!

Raida apmeta dūlā grožu cilpu ap sētas stabiņu, nomauca no pleca bultnesi un pārmeta tā siksnu seglu lokam, Johannai mulsi noskatoties,- tā nekad nebija redzējusi meitenes nēsājam ieročus, turklāt Tomasa līgavai pie jostas karājās ari pamatīgs dūcis…

Labības tirgotāju Velcertu un tā dēlu Matiasu viņi atrada nevis mājās, bet ostmalas spīķerī, kur jaunais pārskaitīja, bet vecākais pierakstīja atlikušo miežu un kviešu maisu daudzumu. Runāšanu uzņēmās Didrihs Donstakens pats, sevī izspriedis, ka labdzimtai jaunavai nepieklājas vārdos paust tik nepatīkamas aizdomas par kalpones uzvešanos. Uzklausījis viņa jautājumu, Matiass teju apstulba.

- Nepavisam, kungs Donstaken, man ne prātā nebija tik nepiedienīgas domas. Tik tiešām, es uzlūkoju šo piemīlīgo meite​ni, uzaicināju viņu uz deju…

- Un kas notika pēc tam, kad sāka līt? - tēvocis Didrihs tincināja jaunekli, izliekoties nemanām

viņa tēva saīgušo seju.

- Visi traucās meklēt patvērumu,- Matiass skaidroja. - Es apsedzu meiteni ar savu kamzoli, mēs gribējām paslēpties zem krūma aploka malā, tomēr lija pārāk stipri, tāpēc teicu, ka labāk būtu patverties Georga kapelā, vismaz jumts virs galvas. Taču viņa sāka raudāt, ka dabūšot bārienu no sētas kunga par kavēšanos un arī aizdoto sedzeni slapjumā samaitājusi, izrāvās un aizskrēja tik ātri, ka… Viņa pazudusi? Lai Dievs apžēlo, kā tad tā?

Donstakens apjukumā atskatījās uz Tomasu un Raidu, kas bija palikuši stāvam spīķera vaļējos vārtos, un neziņā paraustīja plecus. Matiasa teiktajam nebija ko iebilst; jautāt puiša tēvam, vai patiesi dēls sev līdzi iepriekšējā vakarā nav atvedis svešu meiteni, būtu augstākajā mērā nepieklājīgi… Ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, nekavējoties apstiprināja arī vecākais Velcerts, ātri pārvarējis neapmierinātību un aptvēris stāvokļa nopietnību,- galu galā vēl tik pirms nieka nedēļas visa pilsēta viļņojās satraukumā par spoku jātnieka un saniknoto kūru pulka parādīšanos Ģertrūdes vārtu priekšā!

Vēlāk gan atklājās, ka kūriem nav bijis nodoma darīt skādi vindoviešiem, bet gan viņu pašu sētas smagi cietušas no nezināma laupītāja, pie tam šī vēsts bija nākusi ar paša godājamā Donstakena un viņa māsasdēla, kurš, izrādās, saderinājies ar kūru jaunavu, starpniecību…

- Tu saki, viņa… Elmede aizskrēja prom? - Tomass nolēma piedalīties mīklainā atgadījuma noskaidrošanā. - Uz kuru pusi viņa devās?

- Nudien, īsti nesapratu… - Matiass noplātīja rokas. - Izlīda cauri aploka kārtīm uz ceļa, bet, kur palika pēc tam, nevarēju saskatīt, lija tik stipri, sāka zibeņot… pats skrēju uz kapelu un nogaidīju, kamēr lielākais bargums pāries.

Vēl pāris vārdus pārmijuši, Tomass, Donstakens un Raida atvadījās. Notikušais šķita aizvien dīvaināks. Raida uzlūkoja Tomasu, un viņas acis bija satraukuma pilnas.

Es baidos, ka Elmedei atgadījies kaut kas slikts,- meitene klusu teica. - Visus šos gadus, kamēr viņa mīt mūsu sētā, nekad nekas tāds nav noticis, viņa vienmēr turējusies pie mājām, nekur nav gājusi viena pati, tikvien uz ganībām vai pļavu…

- Varbūt aptaujāt pilsētas ļaudis? - ieminējās Didrihs Donstakens. - Kazi, kāds ievērojis svešu meiteni krāšņā sedzenē?

Cita padoma nezinādama, Raida piekrita, un viņi pa šaurajām, līkumotajām ieliņām atgriezās pilsētas ļaužainākajā vietā - būvlaukumā, kur topošajam rātsnamam jau bija uzslietas spāres.

Donstakens nekavēdamies uzbilda būvmeistaru Valteru Brigensu.

- Ko es varu jums līdzēt? - Brigensa redzīgā acs ne visai laipni uzlūkoja dūšīgo tirgotāju, jaunekli un meiteni. - Mani ļaudis aizņemti darbos un apkārt neskatās.

Tas nu bija pārāk stingri teikts. Tomass manīja, ka koku tēšamie cirvji un namdaru veseri sākuši klaudzēt klusāk un retāk, bet tuvākstāvošie darbinieki tā vien spicē ausis uz viņu pusi.

- Par to neviens nešaubās, kungs Brigens, taču var gadīties, ka kāds no viņiem gluži nejauši ieraudzījis jauniņu, neliela auguma meiteni ar greznu, tumšzilu sedzeni plecos,- Donstakens pamirkšķināja. - Jaunu vīru acis tādas lietas palaikam pamana pat bez apkārt skatīšanās.

- Lai notiek,- meistars negribīgi piekrita. - Prasiet, tikai laiku lieki nekavējiet!

Skaļi iesaucies, Brigenss saaicināja darbiniekus kopā, bet pats atgāja sāņus, negribēdams piedalīties gaidāmajā iztaujāšanā. Didrihs Donstakens, kurš lieliski pazina ne vien savas preces un tirdzniecības noslēpumus, bet arī vindoviešu iedabu, pačukstēja Tomasam un Raldai: viņš esot gatavs derēt uz veselu mārku, ka pēc stundas ceturkšņa būvlaukumā saskries vismaz puse pilsētas iedzīvotāju.

Tā arī notika. Drīz vien apkārt tirgotājam un abiem jauniešiem drūzmējās vesels pūlis, un ziņa par svētku beigās pazudušo kalēja Vareķa sētas meitu bija visu mutēs. Neviens gan neko nevarēja

pateikt, ja arī atcerējās, tad tikai to, ka tāda meitene vakar dejojusi ap maija koku Velcerta dēlam pie rokas. Kad Brigensa nepacietība par darbu kavēšanu pārauga dusmās, Donstakens palūdza: ja nu vēlāk top zināms, ka kāds manījis vai padzirdējis jel ko par pilsētā un tās apkārtnē redzētu tumšmatainu meiteni grezni rakstītā sedzenē, lai steidzas ar šo ziņu uz viņa namu. Taču tirgotājs, Tomass un Raida vēl nebija tikuši līdz vārtiņiem, kad viņus jau panāca labības un sāls svērēja sieva.

Gaužām aizelsusies, pakausī atšļukušu aubi, drusku šļupstēdama trūkstošo zobu dēļ, tā pastāstīja, ka no paša rīta viņa vedusi savu vīru - tas iepriekšējā vakarā izdzēris tik daudz alus, ka līdz pat saullēktam nav spējis atskurbt - uz ostmalu, lai svaigā gaisā atģistos, pirms svaru būdā ierodas tirgotāju kungi. Izdabūjusi pa Ūdens vārtiem, atsēdinājusi pie Vencela žoga, pati piemetusies blakām, lai izbārtu vīru par tā rijības grēku un neremdināmo kāri pēc alus. Tā sēžot, pamanījusi Vindas otrā krastā, krūmainē lokāmies sievieti un vīrieti; pa tik lielu gabalu gan nav saskatījusi sejas, bet sieviete bijusi jauna, gariem, tumšiem matiem, vīrietis gan pavecs, ar sirmu galvu. Kur abi pēcgalā palikuši, svērēja sieva nezināja-raug, atnākuši tirgotāju kungi, pats godājamais Kerstancijs ar saviem ļaudīm, un sadevuši viņas vīram pamatī​gas drūkstis, nācies taisnoties un lūgties…

Donstakens pateicās sievai un ielika tai netīrajā saujā sīku naudas gabalu. Tomass ar Raidu mulsi saskatījās. Elmede Vin​das viņā krastā? Kā viņa tur nokļuvusi? Kamdēļ?

- Nepavisam nav zināms, meit, vai tā patiesi bijusi jūsu kalpone,- tēvocis Didrihs teica, kaut arī bez īstas pārliecības.

Nav gan,- Raida piekrita,- taču varētu būt… Man jādabū laiva,- brīdi padomājusi, viņa apņēmīgi teica. - Elmede mums nav vienkārša kalpone, bet pieņemta labu ļaužu bārene, kas mani visu laiku kā vecāko māsu godājusi, un es nevaru palikt neziņā par viņas likteni. Dabūšu laivu… kaut vai no pils tēviem; lūgšu tēvam komtūram, lai Stefans pārceļ pāri upei…

- Nevajag, lai Stefans…! - Tomass iesaucās. - Es arī varu, es pats pratīšu! Tēvoc, tu tak vari dabūt laivu!

Didrihs Donstakens nokāsējās. Protams, laivu dabūt viņš varēja; pie Ūdens vārtiem sarga uzraudzībā allaž bija divas vai trīs pilsētai piederošas laivas, ko par maksu izīrēja kuģiniekiem un tirgotājiem ļaužu un preču izcelšanai krastā. Kerstancijam Lūdemanam, Kasperam Pozingim un vēl dažiem piederēja pašiem savējās; arī viņam vienā no noliktavām glabājās neliela plakandibcna laiviņa, taču tā bija bojāta. Tieši šovasar Don​stakens bija nolēmis likt būvēt jaunu…

Labi, Tomas, es mēģināšu. Dosimies pie Kerstancija, kā dzirdējām, viņš ir ostmalā, kur vajadzēja… - viņš nokremšļo- jās vēlreiz,- kur jau labu laiku vajadzēja atrasties arī mums ar tevi.

- Es varu arī pati… - Raida iesāka, taču Tomass vienā balsī ar tēvoci viņu pārtrauca; jaunai meitenei, saderētai līgavai, turklāt tik skaistai un cildenai, vienai pašai klīst pa Vindas otru krastu nekādi nav pieļaujams,- kas zina, ko katrreiz slēpj krūmu pu​duri un aizaugušās drupas…

Lai notiek,- Donstakens bija izlēmis. - Mūsu preču iekraušanu pagaidām uzraudzīšu pats.

Tomas, tu brauksi kopā ar Rai​du, bet laivu palienēsim no godājamā Kerstancija.

Tad man vajag manu stopu un bultnesi! - Raldas balsī atgriezās pirmītējā apņēmība. Nedzinklotai, tas ir, nebruņotai - pēc tā, kas notika Dauģera sētā, un Elmedes pazušanas - tēvs man nekur neļauj doties, un viņam ir taisnība. Žēl, ka nepaņē​mu līdzi arī vieglo zobiņu…

Didrihs Donstakens izbrīnā pašūpoja galvu,- kā gan šie kūru dižcilši audzina savas meitas… tomēr neko neteica. Kamēr Tomass un Raida iegriezās pagalmā pēc stopa un bultneša, tirgotājs nadzīgi kājoja atpakaļ uz ostmalu, kur jau pa gabalu vīdēja Kerstancija raženais, spilgtās drānās tērptais stāvs. Amata biedrs labprāt piekrita izlīdzēt, un, kad abi jaunieši tuvojās Vindas krastam, laiva jau bija sarīkota braucienam un viegli līgojās lēzenajos vilnīšos, ko bija sacēlusi cita - precēm smagi piekrauta laiva, kas nupat atīrās no steķa, lai dotos uz vareno Ziemeļu zvaigzni, stingri

noenkurotu apmēram ceturtdaļkabeļ- tauvas attālumā no krasta.

- Šis ir kuģis, ar kuru tu dosies ceļā? - meitene čukstus vaicāja, un Tomass pa pusei lepni, pa pusei skumīgi pamāja.

Skaistulis, vai nē? - Donstakens tomēr bija dzirdējis. - Tik lielus līdz šim būvēja tikai Vakarzemēs: astoņdesmit pēdu garš un divdesmit pēdu plats! Var iekraut gandrīz simts lāstu*! Tas ir jau gandrīz piekrauts,-viņš rādīja uz kuģa priekšgalu, kur pie virvju tītavām, ar kurām preču maisus un ķīpas nolaida rūmēs, locījās puskaili kuģa ļaudis. Tītavu rats griezīgi čīkstēja, un tam spalgi atsaucās kaijas, kas šaudījās pār upes ņirbošo līmeni, lū​kojot pēc sīkām zivtelēm.

Kamēr pirmā preču laiva tuvojās kuģim, jau bija gandrīz piekrauta nākamā. Kerstaneijs Lūdemans pikti izbāra krāvēju, kurš viņaprāt nebija pareizi novietojis pēdējos saiņus. Izdzirdis virs galvas plīkšķam audumu, Tomass atskatījās,- virs Ūdens vārtu torņa plīvoja drusku apskretis zils karogs.

- Kam tas, tēvoc? - viņš prasīja.

- Tu nezināji? - Donstakens brīnījās. - Tādu allaž paceļ dienu pirms kuģa iziešanas jūrā, lai ikviens, kam sūtāma kāda ziņa uz va- karzemēm, paspētu to nodot kapteinim. Bet nu gan pasteidzieties, lai nestāvētu šiem ceļā! Ar Dieva palīgu, un esiet piesardzīgi!

Tomass un Raida iekāpa laivā; jauneklis satvēra airus. To rokturi bija saulē sasiluši un gludi, bet nepieradušās delnas drīz vien sāka svilt. Viņš pūlējās atcerēties, kā to darīja kuprainais Stefans… toreiz skatoties likās, ka iršanās ir pati vieglākā lieta pasaulē, taču izrādījās, ka arī šeit vajadzīga prasme…

- Nemērc airus tik dziļi,- Raida klusu pamācīja. - Cel un gremdē ūdenī abus vienlaicīgi, atsperies dūšīgi ar abām kājām, nesteidzies, airē lēnām, kamēr iemanīsies.

Citkārt Tomass būtu sakaunējies par paša nemākulību, taču pēdējās nedēļās viņš bija daudz ko apguvis, tostarp arī pacietību, neatlaidību un atziņu, ka nemācēšana nav nekāds kauns; jākaunas tam, kurš negrib mācīties, bet allažiņ izliekas visu zinām. Gan vairākas reizes airu lāpstiņu mestās šļakatas trāpīja Raldas apģērbu un seju, taču meitene smiedamās notrausa vēsās lāses, apgalvodama, ka viņam veicas aizvien labāk. Kad viņi bija tikuši līdz Vindas vidum, Tomasa plaukstas nevis svila, bet dega kā ugunīs,- šķietami gludie rokturi bija uzberzuši pamatīgas tulznas, kas nu plīsa pušu. Pūlēdamies neviebties, jauneklis turpināja cilāt airus un, lai nebūtu jādomā par sāpošajām rokām, pievērsa skatu Raldas slaidajām potītēm baltās sietavās un zābaciņiem no smalkas teļādas; to virspusē bija iegriezti rombveida robiņi, bet ar sarkaniem dzīpariem apdarinātās malas savilktas kopā spožām bronzas sprādzītēm… tiem ne​bija tik smailu purngalu kā vācļaužu un paša Tomasa apaviem, taču tie, vienalga, bija ļoti glīti… Skatiens slīdēja augstāk - pāri gaišpelēkā brunča malai, apšūtai ar sīciņām alvas rozītēm, pakavējās pie klēpī saliktajām rokām, sakrokotajiem piedurkņu galiem zem trejkāršām aprocēm un slaidajiem, gredzenotajiem pirkstiem… vienā gredzenā zaigoja brīnumaini zaļa acs.

Sirdij pāršalca neizmērojama laimes sajūta. Reiz - tas likās tik sen - viņš bija sapņojis par zīdā tērptu princesi ar trauslām rociņām lilijziedu baltumā un Austrumzemju plīvuru piesegtiem zelta matiem.

Tagad viņa acis skata meiteni, kuras tvirtais augums nepazīst zīdu, tās brūnos matus jauc vējš, bet ādu devīgi zeltījusi pavasara saule… tik pārpilnu dzīvības spēka un līksmes, ka arī viņš, Tomass, tai blakus pārtapis gluži citā cilvēkā - spēcīgā, izlēmīgā, dedzīgā vīrā, kurš vien ar pūlēm atceras bālo jaunekli, kurš dienām ilgi, garlaicības mākts, skaitīja baložus uz Lībekas namu jumtiem.

Tomass pacēla galvu un ielūkojās smaidošajās acīs; brūngani sārtajos vaigos bija ievilkušās jaukas bedrītes. Raldas smaida uzmundrināts, viņš aizmirsa sāpes, pārvarēja atlikušo attālumu, un drīz vien laiviņas priekšgals ieslīdēja krasta niedrēs. Abi izkāpa, pavilka laivu augstāk un drusku mulsi saskatījās. Raida satvēra Tomasa roku, pagrieza ar delnu uz augšu un līdzjūtīgi papurināja

galvu.

Tas ātri sadzīs, es tev palīdzēšu,- to teikusi, viņa pielieca galvu, pagājās dažus soļus pa zālaino krastmalu un drīz atrada meklēto - prāvas tumšzaļas lapas ar gareniskām dzīsliņām. Norāvusi arī dažas pagaras smilgas, Raida uzlika lapas Tomasa kaistošajām plaukstām un apsēja ar smilgām.

- Tās dziedē? - viņš brīnījās.

- Dziedē gan, tu redzēsi.

Raida paņēma stopu, Tomass uzmeta plecā bultnesi, un abi naski uzkāpa pa krasta nolaideno malu līdz pirmajām krūmu saaudzēm, aiz kurām vīdēja priežu brangie cekuli. Raida ātri uzgāja tikko sajaušamu taciņu un uzmanīgi aplūkoja abās pusēs biezi saaugušo rasoto zāli.

- Te šorīt neviens nav gājis,- viņa atlieca muguru. - Skaties, stiebri pilni nenotrauktas rasas.

Patiesi, cik vien skatiens sniedza, zāle un puķes vizuļoja ne​skartās rasas lāsēs.

- Paiesim gabaliņu tālāk,- Tomass pamāja uz priekšu. - Ja svērējs ar sievu sēdējuši netālu no Ūdens vārtiem un, kā viņa teica, meitene ar veco vīru atradušies gandnz pretī…

Raida pamāja. Nebēdājot par apavos birstošajām rasas lāsēm, abi soļoja uz jūras pusi, kur starp koku galotnēm vīdēja gotu baznīcas gala sienas trijstūris ar ērgļa ligzdu, kas izskatījās pēc spuraina, melna kamola.

Vai atceries…? - Tomasam bija jānoklepojas. - Toreiz, kad mēs te bijām pirmoreiz… liekas, tas bija tik sen… Es pat iedomāties nespēju, ka… - viņš noklepojās vēlreiz, atminēdamies viņu pirmā brauciena pāri upei kļūmo noslēgumu, kas vēl tagad lika sejai iesvelties kauna sārtumā.

- Kā gan neatcerēties,- arī Raldas balsi slāpēja mulsums. - Lai gan tu toreiz izturējies kā…

Vienalga, kaut caur dusmām un sāpēm, tomēr kļuvi manai sirdij mīļš.

Patiesi? Jau todien? - Par spīti tulznām, kas klāja plaukstas, Tomass gaviļaini apkampa meiteni un pieglauda sev, gandrīz piemirsis, kādēļ viņi atrodas šajā vietā, ar kādu domu atīrušies pārupē.

Rimsties, Tomas, viņā krastā visu var redzēt,- Raida atvai- rījās, taču Tomass iededzies neatlaidās.

- Tad iesim uz turieni,- viņš rādīja uz drupām. - Tur neviens neko neredzēs.

- Mums papriekš jāmēģina atrast Elmedi,- viņa atgādināja,- vai vismaz noskaidrot, kas tie par cilvēkiem, kurus redzējusi svērēja sieva.

Un Tomass nopūzdamies sekoja meitenei pa tikko jaušamo taciņu, kas sliecās uz augšu un ievijās krūmājā. Kad abi nonāca iepretī Ūdens vārtiem, viņš pirmais pamanīja, ka labajā pusē, kur gulēja pirms nez cik gadiem nolūzuša koka stumbrs, rasa ir notraukta un samīņātajā zālē nobirušas maizes drupačas, kam apkārt tekalēja skudras. Labāk ieskatoties, atklājās, ka piemītās zāles sliede tiecas uz baznīcas mūru pusi. Abi saskatījās un gandrīz skriešus devās pa nepārprotamajām pēdām. Tās uzveda viņus lēzenajā paugurā, kur koku starpā pacēlās apdrupušās akmeņu sienas, un aprāvās tieši pie durvju ailas, kas veda neuzceltajā tornī un tālāk - pa pusei aizgruvušajā, krūmiem, zāli un sūnu aizaugušajā baznīcas jomā. Iekšpusē bubināja klusas balsis, zem kāda soļiem nočirkstēja ķieģeļu drumslas.

Tomass pagrāba zemē gulošu, paresnu priedes zara gabalu, kas varēja noderēt kā ierocis,-ja nu rastos tāda nepieciešamība. Piesardzīgi ceļot kājas pāri sliekšņa akmeņiem, jauneklis un cieši aiz viņa Raida devās lūkot.

Uz sausas zāles klēpja, atspiedies pret paprāvu nastiņu, sēdēja sirmgalvis, ietinies tumšā nekrāsotas vilnas apmetnī, viņa galvu pa daļai sedza pakausī atšļukusi kapuce. Kupla, balta bārda tik ļoti aizsedza seju, ka no tās bija saskatāms tikai deguns un vaigu gali, pat acis bija tikko redzamas zem sirmo uzacu grīstēm. Apmetnis apslēpa visu veča ķermeni, atskaitot uz apsūnojuša mūra gabala

uzcelto kāju. Liels bija atsegts; izskatījās, ka tajā ir brūce, ap kuru darbojās trūcīgi ģērbta jauna sieviete. Pinkainie, melnie mati nokarājās gandrīz līdz ievainojumam. Nepārstādama murmināt, viņa iespļāva saujā zaļu masu un uzmanīgi uztriepa to brūcei.

Tā nav Elmede,- no pārsteiguma atģidies Tomass paskaļi teica, un, pirms Raida paspēja atbildēt, vecis un sieviete strauji pagrieza galvas uz viņu pusi. Sievietes rokā pēkšņi, it kā ne no kurienes uzradās īss, smags dūcis. Tomass satrūkās un stingrāk satvēra savu priedcszara milnu, taču Raida jau bija uzvilkusi stopu un aši izcēla no bultneša bultu.

Mums nebija prātā jums uzbrukt,- bultu gropē likdama, viņa skarbi uzsauca kūru valodā un pacēla ieroci pie pleca. - Kāpēc tu draudi ar dūci?

Sieviete, kā redzams, nesaprata un izgrūda dažus vārdus, kuru skaņā no miermīlības nebija ne vēsts. Tomēr likās, ka sirmgalvis gan sapratis teikto, jo deva zīmi savai pavadonei dūci noslēpt. Tā negribīgi paklausīja, savukārt Raida nolaida stopu, gan paturēdama bultu uz stiegras.

Vecais vīrs sāka runāt lauzītā kūru mēlē, no kuras Tomass nespēja uztvert ne vārda. Pēc mirkļa Raida viegli nopūtās, ielika bultu atpakaļ bultnesī un atbrīvoja stiegru.

- Ko viņš saka? - jauneklis čukstus prasīja.

- Pagaidi, tūdaļ pateikšu,- meitene atčukstēja un piegāja abiem svešajiem tuvāk. Sirmgalvis joprojām runāja, bet sieviete atsāka apkopt ievainojumu, beigās nosēja kāju ar pelēcīga audekla strē​melēm. Raida klausījās, brīžam piekrītoši mādama ar galvu.

Tad vecais piecēlās, piesardzīgi balstoties uz ievainotās kājas, taču varēja noprast, ka brūce nav ne bīstama, ne tik sāpīga, lai sirmgalvis nespētu paiet. Sieviete paņēma nastu, ar ierastu kustību uzvēla mugurā, un tie abi nāca laukā. Tomass un Raida atkāpās no durvju ailas, palaižot viņus garām.

- Kas par ļaudīm? - jauneklis nepacietīgi jautāja.

- Tas ir pazīstamais līvu dziednieks un reģis Hanko, bet sieviete - viņa meita,- Raida sacīja. Viņi visu laiku ceļo no vienas vietas uz otru, dziedina cilvēkus un lopus, no tā arī pārtiek. Reizēm Hanko arī reģo… pēkšņi saskata to, kas būs nākotnē vai bijis pagātnē… Viņš teica, ka bēguši no pašas Goldingenes, jo turienes livoniešu konventa komtūrs gribējis viņus ieslodzīt un sodīt, domādams, ka viņi uzsūtījuši ordeņa brāļiem nelabu vēdera kaiti un citas nelaimes. Gājuši tikai pa naktīm, bet dienā slēpušies krūmos. Pagājšnakt nonākuši pie Vindovas sienām, nogaidījuši, kad sāk svīst gaisma, un palūguši kādam vīram ar laivu pārvest pāri Vindai, lai tālāk dotos uz ziemeļpusi pie savē​jiem. Krastā paēduši maizi, padzēruši ūdeni, bet, augšā kāpjot, Hanko pakritis un pārdūris kāju uz sausa zara šķēpeles…

Meitene apklusa un nopūtās,- steidzīgais brauciens pāri upei izrādījās gluži lieks. Taču ziņkārību apmierinājušais Tomass tā vis nedomāja.

- Tad jau tagad mēs varam te kādu brīdi pakavēties divatā,- viņš šķelmīgi teica. - Kas zina, vai pirms manas aizbraukšanas tāda iespēja vēl radīsies…

Raida pietvīka.

- Un kā tad ar Elmedi? Es taču solījos viņu sameklēt…

Paspēsim… - Tomass nometa smago zaru, nopurināja no plaukstām lapu apsējus, apķēra meitenes vidukli un vilka viņu iekšpusē. - Kādreiz… senos, senos laikos… es tev šeit nodarīju pāri, bet tagad gribu šai pašā vietā tevi samīļot…

Domādama par drīzo šķiršanos uz tik ilgu laiku, Raida nespēja un arī negribēja viņam atteikt.

Stops izslīdēja no rokām, un tās cieši apvijās ap jaunekļa kaklu. Abi noslīga zaļajā sūnu paklājā, kas vēl slīga biezā ēnā, jo saule bija sasniegusi tikai devīto stundu.

Mīlestības apskāvienos mirkļi aizlidoja nemanot; tik grūti bija atraisīt rokas, atraut lūpas, kaut abi saprata, ka tas jādara, jāpa​met šī dīvainas burvības apdvestā vieta un jāatgriežas pilsētā.

Rudenī mums abiem būs sava māja, un mēs vairs nešķirsimies ne uz mirkliTomass čukstēja kaislībā izkaltušām lūpām, ar šiem vārdiem mierinādams gan sevi, gan meiteni, kas cieši kļāvās pie viņa sirds.

Viņa pamāja, censdamās valdīt asaras, kas dedzināja pievēr​tos plakstus.

- Vai gribi, es tev atvedīšu Lībekas marcipānu? - jauneklis jautāja, atspiezdamies uz elkoņa.

- Labāk jau neved,- Raida pēkšņi iesmējās. - No tā paliek cauri zobi. Tēvocim Birtenam tava precinieka nestais marcipāns izdeldēja dzeroklī tādu caurumu, ka tēvam nācās ņemt knaibles… tāpēc vakardienas svētki viņam gāja secen.

Arī Tomass iesmējās, bet smieklus pārtrauca skarbas ērgļa klaigas. Milzu plēsējputns bija pametis ligzdu un sāka riņķot gaisā, celdamies arvien augstāk. Brēciena iztrūcinātie jaunieši neviļus uzrāvās sēdus un nākamajā mirklī saklausīja dīvainu skaņu. Tas vairs nebija ērgļa kliedziens, bet skarba, griezīga šņirkstēšana, it kā tepat, dažu soļu attālumā kāds maltu dzelzs gabalu starp dzirnakmeņiem.

Bruņinieks Arno Beršovs iegāja krēslainajā kapelā, kur pils ļaudis pulcējās uz rīta misi, niknumā griezdams zobus. Viņa nodomātais plāns par bēgšanu no Vindovas konventa nakts aizsegā bija pilnīgi un neglābjami sabrucis. Iepriekšējā vakarā tūlīt pēc atgriešanās, kamēr pārējie dzīvi apsprieda svētku norisi un notikumus, viņam bija izdevies nemanot paņemt no ieroču kambara savu bruņucepuri, dzelzs cimdus un vēl dažus bruņu piederumus, kopā ar zobiņu aiznest uz kurinātavu un noslēpt aiz malkas grēdām un žagaru saišķiem. Baltais vilnas apmetnis ar melno Livonijas ordeņa krustu tika izkārts žūšanai galerijā netālu no dormitorijā durvīm kopā ar citu brāļu mitrajām drānām, tātad atradās turpat pa tvērienam. Viņš pats, pārģērbies sausās drēbēs, klusēdams pavakariņoja, acu nepaceldams, lai nejauši nesaskatītos ar komtūru vai kādu citu brāli bruņinieku, ēda, pat nejusdams ēdiena garšu, ilgi un daudz dzēra, jo rīkle šķita kā smiltīm un pelniem piekaisīta, pēc tam iegāja kapelā uz vakarlūgšanu. Aina ar asinīm noplūstošo, mirstošo meiteni caur lietus priekškaru aizvien no jauna uznira viņa acu priekšā, taču Beršovs joprojām nejuta neko - ne nožēlu, ne gandarījumu. Nejuta arī to spēkpilno pārliecību, kas agrāk pēc lūgšanām allaž ielija viņa dvēselē kā dievišķs balzams.

Kad priesteris Detlofs noteica pēdējo āmen, Beršovs nesteidzās piecelties kopā ar citiem, izmisīgā nepacietībā vēl arvien gaidīdams mierinošo at- veldzi, kam pēc tik sirsnīgas un padevīgas lūgšanas katrā ziņā vajadzēja nākt un nolaisties pār viņu - īsteno Kristus bruņinieku, pagānu un viltus kristiešu nesaudzīgo deldētāju…

Tomēr atveldze nenāca, tikai salti drebuļi, strauji pieņemoties spēkā, tecēja pa muguru augšup un lejup, palaikam iedurdamies pakausī un liekot īsi apcirptajiem matiem saslieties stāvu. Bruņinieks cieši vērās Jaunavas Marijas sejā, ko no apakšas apmirdzēja eļļas lampa, un cerēja… pats vairs īsti nesaprazdams, ko; tad pēkšņa vējpūta ielauzās kapelas vaļējās durvīs un sašūpoja rāmo liesmu.

Savāda gaismas spēle pārvērta Dievmātes maigo vaigu briesmīgā sāpju vaibstā, likās, ka tumšsārta ēna pārlīst tās kaklam kā asiņu straume… Kliedziens pamira Beršova kaklā, un viņš sāka klepot, nespēdams atgūties no smacējošās sajūtas teju līdz gulētiešanai.

Brāļi aizmiga ātri, vienīgi Gotlībs pa miegam ņurdēja, it kā ar kādu strīdēdamies. Karsts smagums spieda Arno Beršova acis, saltie drebuļi joprojām nemitējās, sirds dauzījās dobji kā veseris, tomēr viņš piespieda sevi gulēt mierīgi un krāt spēkus priekšāstāvošam ceļojumam, kam vajadzētu sākties - tā viņš bija izlēmis - otrajā nakts stundā, kad pārējiem miegs būs vissaldākais.

Mazā lampiņa dega mierīgi, neraustīdamās un ne- sprakšķēdama. Mirkļus skaitot, laiks ritēja neiedomājami lēni. Izņemot brāļa Eberharda klusos krācienus, nebija dzirdams pat mazākais troksnītis, un Beršovs juta, ka īstais brīdis ir klāt. Bruņinieks pastiepa roku, lai nosviestu segu… bet pēkšņi pamanīja, ka dormitorija lodziņš uz galeriju lēni veras vaļā. Kamēr vien viņš kalpoja

Vindovas konventā, tas ne reizi nebija noticis! Caur pievērto plakstu šķirbiņu, elpu aizturējis, Beršovs vēroja lodziņu, kur neredzama gaismekļa palsnumā pavīdēja ēnu apņemtas acis komtūra sejā.

Pagāja labs laiciņš, kamēr tā pazuda, un lodziņš lēni, bez skaņas aizvērās. „Jāpagaida", kā vajāts putns galvā šaudījās drudžaina doma, Jāpagaida, kamēr brālis Kristiāns atgriezīsies savā istabā, un tad…", taču spējš drudža vilnis uzbangoja pāri visam ķermenim, bruņinieks noplūda sviedriem un, pašam nemanot, iekrita murgainā miegā… no kura atjēdzās tikai tad, kad dormitorijā logos jau paloja rīta gaisma un brāļi posās uz rīta misi.

Viņam bija piemeties karsonis, tas vairs nebija noliedzams. Seja kvēloja, acis asaroja, sirds joprojām sita smagi, un elpa aizdusaini sprūda krūtīs. Arno Beršovs tādam sasirgumam gandrīz nespēja ticēt. Neskaitāmas reizes viņš bija mircis lietū, bridis saltā ūdenī līdz padusēm, zirga mugurā cīnījies cauri vētrai un pat, būdams ievainots, gulējis kūstošā sniegā - toreiz, kad viņu sagūstīja maskavīti, taču nekad nebija saķēris ne mazāko drudzi, pat ne iesnas. Un tagad, kad kavēties vairs nedrīkstēja ne mirkli, jo kuru katru brīdi līdz konventam varēja atnākt vēsts par krūmainē atrasto Varekes meitas līķi… tik izšķirošā brīdī viņu piemeklējusi tāda nestunda! „Citādi nav, pirms nāves tā paspējusi mani nolādēt…" Sirdī atkal uzbangoja negants naids, kas savādā kārtā palīdzēja pārvarēt nejauko reiboni. Viņš apģērbās, uzmauca bruņukreklu, aplika apmetni, sajozās un devās uz kapelu, trīcēdams nevis dēļ drudža, kā pats domāja, bet negantās, nepārvaramās dusmās uz kūru skuķi, kas pat pēc nāves turpināja viņu vajāt. Mise paslīdēja garām kā neskaidra džinkstoņa ausīs; priesteris Detlofs runāja kaut ko par grēku nožēlu un atgriešanos uz patiesības ceļa, taču viņa teiktais nesasniedza Beršova apziņu. Citiem iepakaļ viņš iegāja refektorijā, kur kalpotājs cēla galdā pienā vārītu miežu putru. Šķita, ka iepriekšējā vakara dzīvespriecīgā noskaņa pagaisusi; visi brāļi, atskaitot Gotlību, šķita sadrūmuši, bet komtūrs pat galvu nepacēla.

Brokastis bija gandrīz galā, kad Rēmekes Kristiāns paziņoja, ka pēc stundas ceturkšņa konventam jāpulcējas zālē, lai apspriestu svarīgu jautājumu. Iespējams, Beršovs vēl būtu šaubījies par gaidāmās apspriedes saturu, taču nejauši, gandrīz pret savu gribu ielūkojies pretīsēdošā Videntā- les Ansgara zibošajās acīs, tajās izlasīja, ka viņa tumšie darbi, ja nu izņemot pašu pēdējo, nevienam brālim vairs nav noslēpums. Spēji novērsies, viņš sastapās ar komtūra skatienu, un tas bija briesmīgs… tā varēja skatīties tikai uz spitālīgo…

Drudža plosītajā ķermenī uzvirdušais izmisums pastiprināja pēdējo nedēļu bailes, tomēr dzelzs griba kārtējo reizi uzvarēja. Beršovs nokāpa pa trepēm, piestāja iepretī virtuves durvīm un uzsauca brālim Johannesam, lai tas viņam ielej krūzi silta ūdens apsāpušā kakla skalošanai. Tieši tobrīd pie vārtiem sacēlās skaļa kņada, kāds sauca, ka viņam tūlīt, nekavējoties jārunā ar godājamo tēvu komtūru svarīgā lietā. Kamēr komtūram pakaļ sūtītais zēns Olafs lēkšoja augšā pa kāpnēm, Beršovs ieslīdēja ēnā zem galerijas un pazuda kurinātavas durvīs. Viņš nepamanīja, ka no augšas katrai viņa kustībai seko līdzi Rīzenfelzas Konrāds un jaunais Ansgars, un uz pēdējā mājienu no dormitorija durvju aizsega iznāk brālis Kuniberts. Visi trīs nu steidzās lejup, cik ātri vien spēdami, bet, kamēr viņi pieveica kāpnes un šķērsoja pils iekšpagalma stūri, Arno Beršovs jau bija paķēris iepriekšējā vakarā noslēptās lietas, uzspiedis zināmajam akmenim un parāvis resno dzelzs skavu. Viņš klupšus ieklupa sienā pavērtajā caurumā, izrāva tam cauri savu nastu un, kā allaž, pagrieza sviru, lai siena atkal aizvērtos. Nedaudzās kustības likās izsmēlušas visus vīra spēkus; bruņinieks uzgūla saltajam mūrim, lai atgūtu elpu, un tikai tagad atcerējās, ka aizmirsis aizdarīt kurinātavas durvis no iekšpuses.

Arī lampu viņš nebija paņēmis, taču par to Beršovs raizējās mazāk,- neba pirmoreiz dosies apakšūdens gaitā bez gaismas… Viņš iedabūja jostas cilpā zobiņu un iespieda padusē bruņucepuri ar žvadzošajiem cimdiem, tad aklā tumsā, ar ļodzīgām kājām taustīdams stāvos, šauros pakāpienus, noku- muroja lejā. Kad dunēšana deniņos mazliet pierima un pieklusa džinkstoņa ausīs, bruņinieks

izvilka uz krūtīm zem krekla glabāto atslēgu, sataustīja slēdzenes vietu un iebāza atslēgu caurumā.

Nekad agrāk atslēgas pagriešana nebija prasījusi tik daudz pūļu, tomēr galu galā viņš paveica arī to, kaut sviedri dedzināja ādu kā sārms. Lai gan trauksmes sajūta steidzināja doties ātrāk uz priekšu, kur Vindas otrā krastā viņu gaidīja ceļš uz bagāta, brīva vīra dzīvi, Arno Beršovs piespieda sevi uzkavēties un izdarīt to, ko viņš līdz šim nebija danjis - aizslēgt zemūdens ejas durtiņas ciet, tā nodrošinoties pret ļoti apšaubāmo varbūtību, ka Vindovas livoniešiem izdosies atvērt kurinātavas sienu, un sēkdams devās uz priekšu. Šoreiz gājiens likās bezgalīgs. Der​dzīgi smirdošas piles pakšķēja uz noliektā pakauša un varenā skausta, atsaucot jutekļu atmiņā trūdu smaku ordeņa kapličas kriptā.

Vienubrīd Beršovam likās, ka jau pagājis garām savai sudraba krātuvei, un viņš niknumā ierēcās kā zvērs,- šeit, kur neviens nedzirdēja, dusmām varēja ļaut pilnu vaļu, nebīstoties sevi nodot. Neziņā mīņādamies šļakstošajā ejā,- doties atpakaļ vai tomēr turpināt ceļu - viņš nikni grābstīja miklo sienu… un tai pašā mirklī uztaustīja pazīstamo iedobumu, lādes vāka stūraino apveidu. Tātad tomēr Dievs viņu nav pametis! Bruņinieks dziļi ieelpoja, satvēra lādīti un iespieda otrā padusē. Nu varēja virzīties uz priekšu tikai sāniski, taču tas bija pavisam sīks apgrūtinājums, salīdzinot ar milzīgo atvieglojuma sajūtu. Sviedri pārstāja plūst, un, ja zemā eja neliktu sagumt, viņš būtu izslē- jies varenajā augumā un elpotu ar pilnu krūti kā agrāk… viņš - Dieva svētītais un Svētās Jaunavas izredzētais bruņinieks Arno Beršovs no Altenvaldes!

Atlikušo ejas gabalu viņš nogāja ātri; tik ātri, ka gandrīz ieskrēja ar pieri apkaltajās durvīs. Lai varētu ievietot atslēgu atverē, Beršovs ļāva bruņucepurei nokrist zemē un pārlika lādīti kreisajā padusē. Vēl divi duči pakāpienu… smagi celdams samirkušās kājas, viņš virzījās uz augšu un pēdējo reizi, atvadām - pārvilka roku akmenī kaltajam Livonijas ordeņa krustam. Turpmāk nāksies izvairīties no katra šī krusta nesēja, jo ordenī viņa vārds būs nolādēts, ak, šie aklie! Atlikuši pēdējie pakāpieni; Beršovs sataustīja akmeņu starpā iemūrēto resno, aprūsējušo stieni un vilka uz savu pusi… beidzot siena šņirkstēdama pavērās, un viņa krūtis piepildījās ar brīnumaini svaigu, pēc skujām, sveķiem un jaunām lapām smaržojošu gaisu. Tagad jānoliek lāde un vēlreiz jādodas lejup, lai paņemtu tur atstāto bruņucepuri un pārējās lietas. Taču pēkšņi uzplaiksnījusī pieredzējuša karavīra nojauta vēstīja, ka tuvumā atrodas kāda sveša, iespējams, naidīgi noskaņota būtne. Patiesi, cauri skuju un lapu šalkai gruvekļiem pilnajā baznīcas jomā varēja saklau​sīt strauju elpu un aprautus čukstus.

Lai kas tur arī nebūtu, viņam no tā nav jābīstas,- Arno Beršovs bija pārliecināts. Sudraba pārpilno lādīti vēl arvien kreisajā padusē iemiedzis, viņš izvilka zobiņu un spērās uz apdrupušās ailas pusi. Saule jau bija pacēlusies tik augstu, ka tās staru kūļi slīga pāri dienvidu sienai, un šajos gaismas plūdos aizbēgušais livonietis ieraudzīja stāvam smuidru jaunekli pusatpogātā žipo- nā, gaišiem, sajauktiem matiem. Beršovs tikko paspēja atģist, ka to, kurš tagad stāv viņa priekšā, viņš iepriekšējā dienā redzējis pie sāniem nīstajai Varekes meitai, kad jauneklim blakus gaismas lokā parādījās arī sievietes stāvs…

Viņš to pazina! Sejas ovālu kā Jaunavai Marijai apņem kupli mati riekstu kodolu brūnumā, dzelmaini zilgas acis, mute kā pusplaucis rozes zieds… balta krekla krūtis laistās sudrabā, virs tām satrauktā elpā cilājas spožs krustiņš…

- Tu?! - no Beršova krūtīm izlauzās nāvīgi ievainota, apdulluša plēsoņas rēciens. - Nē, tā neesi tu, ragana, tas ir tavs no elles izlauzies rēgs! Atkāpies, sātan, ej atpakaļ tur, kur es tevi aizsūtīju! Ja nē… es tevi pārcirtīšu vēlreiz… tāpat kā vakar… cirtīšu vēl un vēlreiz, kamēr tu izgaisīsi uz mūžiem…

Un, pacēlis zobiņu, viņš neprātā metās virsū abiem jauniešiem, kuri, ieraugot no nez kurienes parādījušos satrakoto bruņinieku, palika stāvam kā pārakmeņoti. Straujajā kustībā Ber- šovam no paduses izšļuka smagā lāde, krizdama atsprāga vaļā, un vesela kaudze sudraba šķindot sabira sūnā.

Beršovs brīsniņu saminstinājās, taču ar to pietika, lai Tomasa izbīlī drebošā roka paspētu sagrābt resno priedes zaru,- gan visai vārgu ieroci pret uzbrucēja tērauda zobiņu, to viņš apzinājās jo skaidri un tūliņ pat zibsnīgā acumirklī atcerējās, kur redzējis šo vīru baltajā li- voniešu ordeņa apmetnī,- uz Goldingenes lielceļa blakus zirg- aplokam todien, kad visu pilsētu bija pārņēmis satraukums… Arī toreiz bruņinieka valdonīgie vaibsti pauda naidpilnu nicinājumu, bet tagad tas izskatījās pēc prātu zaudējuša vai nelabā apsēsta, izkliedza gandrīz nesaprotamus, zaimojošus vārdus un, visbriesmīgākais, nez kāpēc draud nogalināt viņa mīļoto… „Vai tu nestundā stāsies Raldai blaku, vai slēpsies aiz viņas muguras…?" - ausīs ieskanējās Vareķa balss. Slēpties? Nemūžam! Viņš cīnīsies, aizstāvēdams Raidu, kā nu spēs un pratīs, kaut vai kailām rokām, un, ja vajadzēs, arī mirs, lai paglābtu viņu no šī ārprātīgā cilvēka…

Tomass saņēma dūšu un stingrāk satvēra mezglaini sarepējušo koka gabalu, gatavs atsist uzbrukumu,- un tas nāca bez kavēšanās! Smagais tērauds Beršova rokā uzzibēja kā liesma un iecirtās zarā kā mežinieka cirvis. Trieciens bija tik stiprs, ka jauneklis gandrīz pakrita, tomēr paspēja atlēkt atpakaļ un saglabāt līdzsvaru. Beršovs soli atkāpās un izplūda ņirdzīgos stniek- los- šis noslienājies puišelis, vārgulis pilsētnieciņš iedomājies stāties pretī viņa, kaujās rūdīta bruņinieka, zobiņam ar sausas malkas pagali! Kaut kāda tirgoņa atvase, pagānu skuķes sānu sildītājs iedrošinās stāties ceļā pašam Altenvaldes barona dēlam un traucēt viņam piepildīt savu augsto, svēto misiju? Nost! Viņš atvēzējās vēlreiz un neatturami gāzās uz priekšu.

Raida, bēdz! - Tomass neatskatījies iekliedzās, būdams pārliecināts, ka nākamais trieciens sašķaidīs jau aizcirsto zaru šķēpelēs, bet aiznākamais pāršķels viņa miesu.

Zobiņa asmens pārlauza pretī pacelto zaru uz pusēm, un nu jauneklis stāvēja pretī apbruņotajam vīram tukšām rokām, skatoties nāvei acīs ar vienu vienīgu domu - kaut tikai Raldai izdotos paglābties…

- Pie malas, Tomas! - Raldas maigo ūbeles balsi nevarēja ne pazīt, tā skanēja kā tikko rūdīts tērauds. Pirms vēl Beršova zobins paspēja krist trešo reizi, aiz Tomasa pleca nostrinkšķēja stopa stiegra, un Vareķa kaltais bultas uzgalis cauri bruņukrekla pinumam dziļi ieurbās uzbrucēja labajā plecā.

Arno Beršovs iekaucās kā aizdurts vilks un kāpās atpakaļ. Acu priekšā sagriezās un aizvirpuļoja sarkani apļi, kājas saļodzījās. Uzticamais zobins pēkšņi kļuva tik smags, ka pirksti to vairs nespēja noturēt, un iešļuka zālē blakus sudraba kaudzei. Viņš jutās kā apmaldījies murgainā sapnī. Rau, pretī stāv Varekes meita ar stopu rokā, tikko ietriekusi viņa plecā bultu, it kā viņš to nebūtu nokāvis, it kā pats savām ausīm nebūtu dzirdējis krakšķam viņas kaulus un redzējis asinis mutuļojam no pārcirstā kakla…

-Tad tas biji tu, neģēli, nevainīgu cilvēku slepkava, dedzinā- tāj un sveša sudraba kārotāji - līdz Beršova brūkošajai apziņai nonāca saltā nicinājumā trīsošā meitenes balss. - Es jau agrāk viedu, ka neviens cits tas nevar būt. Vilkacis, ne bruņinieks! Tas biji tu, kas nonāvēja Veidu, tāpat daudzus citus… un tu, kā jaušu, vakar nokāvi arī nabaga Elmedi, mani domādams… par ko? Tu nes uz krūtīm krustu kā Dieva vīrs, bet esi nicināms gļēvulis, ne godīga vīra zobiņa cirtiena cienīgs,- Dievs debesīs redz visu, un tu noslīksi savu upuru asinīs!

Tad tas ir viņš? - Tomass milzīgā satraukumā iekliedzās. - Tas, ko pilsētā sauc par spoku jātnieku - viņš? Ordeņa bruņinieks - sieviešu slepkava un sudraba zaglis? Un viņš gribēja nogalināt tevi?!

Nevaldāma niknuma pārņemtais Tomass paraudzījās apkārt, meklēdams pēc smagākas rungas, kaut vai akmeņa, ar ko izdzēst nelieša dzīvību; Raida saprata viņa nodomu un, uzlikusi jaunu bultu uz stiegras, noraidoši papurināja galvu.

- Es būtu varējusi viņu nošaut beigtu, bet nobendēto saimes prasa tiesu. Tāda ir mūsu paraža, tāds ir likums, un viņam no tā neizbēgt.

Taču, kamēr meitene bija pievērsusies Tomasam, likās - kāda sātaniska vara atdevusi Beršovam daļu bijušā spēka. Viņš uzslējās kājās, sagrāba nokritušo zobiņu kreisajā rokā kā šķēpu un svieda, dzeltenzaļajām acīm dzalkstot nāvīgā naidā. Smaile trāpīja Tomasam krūtīs, un jauneklis iekliedzās, taču pēc mir​kļa saprata, ka ievainojums ir niecīgs - tikai ieplēsums ādā, ko sārtoja pāris asiņu piles.

- Kur viņš palika? - Raida iesaucās, aši pārliecinājusies, ka mīļotajam nav noticis nekas ļauns.

Tik tiešām, Arno Beršovs bija pazudis. Arī zemē nokritušās lādes vairs nebija, sūnās gulēja vien daži gredzeni un pāris sak​tu, bet pie Tomasa kājām mētājās asinīm notraipītais zobens.

Tomass un Raida, neizlaizdama no rokas šaušanai gatavo stopu, traucās uz durvju aiļu. Tomēr arī tur no bruņinieka-slepka- vas nebija ne vēsts, taču atkal bija dzirdama dīvainā šņirkstoņa, kā akmenim pret dzelzi beržoties.

- Tas ir šeit! - Tomass pielēca pie senā torņa sienas upes pusē un piespieda tai ausi. - Te jābūt kādai ejai… kā gan citādi viņš būtu varējis tik nemanāmi uzrasties un atkal nozust…

- Ejai? Šeit? - pēc pārdzīvotā saviļņojuma Raldai vēl trīcēja balss. - Tā taču ir siena, biezs akmens mūris, tik sen uzcelts…

- Citādi nevar būt… Vai nu viņš pazudis slepenā ejā, vai arī,- Tomass nodrebēja un pārmeta krustu,- viņš kalpo sātanam un spēj kļūt neredzams. Tomēr nē… mēs taču dzirdējām… Atceries?

Pirmīt un vēl nupat…

Raida pamāja, un abi sāka piesardzīgi taustīt vēso sienu, meklēdami kaut sīkāko šķirbiņu vai tikko manāmu plaisu pirms daudziem gadsimtiem cieši samūrēto akmeņu starpās. Pēkšņi Tomasa tulznainā un nobrāztā plauksta uzdūrās tumšam pacil- nim, kas atradās tuvu pie zemes.

Iedod savu nazi,- viņš uzsauca. Raida notupās jauneklim cieši blakus un pasniedza prasīto.

Uzsitot ar asmeni pacilnim, tas nošķindēja kā dzelzs pret dzelzi.

- To var saņemt rokā… - Tomass klusu iestenējās, jo aprūsējušais metāls bija norāvis gabalu atplīsušās ādas, tomēr satvē​ra stingrāk, mēģināja pagrozīt uz vienu vai otru pusi, taču, par spīti visiem pūliņiem, pacilnis, kas izrādījās saliekta tērauda stieņa gals, nekustējās. Tomass aizelsies atkrita sēdus un neziņā uzlūkoja meiteni.

- Un tomēr viņš pazuda tieši šeit! - viņš no jauna tvēra spītīgo stieni, atspērās ar abām kājām pret sienu un vilka ar tādu sparu, ka acīs sametās tumšs.

Piepeši stienis padevās kādu puspēdu uz priekšu, siena nošņirkstēja, un šķietami viengabalainajā mūrī pavērās iegarens caurums ar akmens pakāpieniem, kas pazuda tumsā.

-Ai… - Raida izdvesa izbīļa pilnā gandarījumā. - Patiesi… tev bija taisnība… Tomas, un ja nu viņš vēl joprojām ir tur?

Abi aizturēja elpu un ieklausījās. No tumšās ejas augšup kāpa nejauks miklums, smirdošs kā plēsoņas elpa, taču nebija dzir​dama neviena skaņa.

Pat ja tā… - Tomass nočukstēja. - Viņš jānotver par katru cenu. Tādi briesmu darbi, neģēlīgi grēki… Pagaidi, Raida, bet uz kurieni gan ved šī eja? Ārpusē uzreiz sākas nogāze, bet tālāk - upe…

Es nezinu, Tomas… Nekad neesmu dzirdējusi par tādām lietām. Kā gan mēs viņu notversim? Tur taču ir tumšs, neko nevar redzēt…

Mazliet gaismas tur tomēr iekļūst,-jaunekļa acis cieši vērās dziļumā. Tad viņš apņēmīgi izslējās. - Man ir tavs nazis, es iešu pa priekšu. Tu paliec man aiz muguras un turi bultu uz stiegras… tev taču nav bail?

- Es viņa nebaidos,- meitene paslēja zodu. - Labi, ej!

Kājām uzmanīgi meklējot pakāpienus, viņi laidās uz leju. Jo zemāk abi nokāpa, jo vairāk sabiezēja tumsa; beidzot vismaz divdesmit pēdu dziļumā nokāpušā Tomasa turētā naža smaile atdūrās pret neredzamu šķērsli. Viņš pastiepa otru roku un piesardzīgi aptaustīja to.

Te ir siena vai durvis,- Tomasa balss dobji atbalsojās. - Laikam gan tomēr durvis… es jūtu tādu kā aplodu… un pašā augšā kaut kas līdzīgs atslēgas caurumam… Viņš aizbēdzis cauri tām, viņš ir prom! Ej atpakaļ, Raida!

No meitenes krūtīm izlauzās vilšanās nopūta. Viņa nolaida stopu un sāka atmuguriski virzīties uz augšu, ar brīvo roku balstīdamās pret noglumējušo ķieģeļu sienu. Apmēram kāpņu vidū Raida pēkšņi sajuta zem savas plaukstas savādu izcilni. Viņa apstājās un aptaustīja,- likās, ka tas ir no akmens izkalts krusts. Tobrīd Tomass, arī kāpdamies atpakaļ, uzgrūdās meite​nei, un abi pakrita.

- Tu nesasities?

-Tomas, te ir vēl kaut kas, paraugi! - Raida tumsā sameklēja viņa roku un uzlika uz dīvainā akmens veidojuma.

Tas ir krusts,- Tomass pēc mirkļa teica. - Tāds kā ordeņa krusts, ar platiem galiem. Vai patiesi šī eja piederētu livoniešu brāļiem un ar viņu ziņu…

- Tam es neticu,- viņas balsī bija nesatricināma pārliecība.

- Tomas, pamēģini, varbūt to var pakustināt tāpat kā augšā… varbūt tas atver apakšējās durvis?

Gan neticēdams tādai iespējamībai, tomēr paklausot Raldas lūgumam, Tomass uzķepurojās kājās un abām rokām aptvēra akmens krusta līmeniskā šķērša galus. Pirkstu gali iegūla pa- dziļās gropēs, it kā paredzētās tieši šādam nolūkam, mēģināja pagriezt pa kreisi, tomēr krusts nepadevās. Tomass skaļi ierāva dvašu caur sakostiem zobiem,- pusjēlās plaukstas mežonīgi sāpēja,- un atkārtoja to pašu uz labo pusi. Kaut kas nokrakšķēja, krusts it kā pastūmās uz āru, un nu Tomass varēja to pagriezt gandrīz vai bez pūlēm.

- Kaut kas notika, tikai es nezinu, kas īsti,- viņš mulsi nočukstēja, un tūlīt pat kāpņu apakšā atskanēja apslāpēta, steidzīga guldzēšana, it kā pa milzu mucai izrautas tapas caurumu sāktu tecēt šķidruma strūkla, burbuļodama un nikni šņākdama kā ve​sels odžu bars.

-Tur gāžas ūdens! Raida, ātrāk augšā! - Tomass kliedza, raudams apjukušo meiteni pa neredzamajiem pakāpieniem atpa​kaļ, pretī gaismai un drošībai.

Tikuši laukā no briesmīgās ejas, abi, rokās saķērušies, izskrēja no baznīcas drupām un apstājās tikai Vindas krasta lēzenajā nogāzē. Upē notika kaut kas neparasts. Likās, ka zem ņirbošā līmeņa pēkšņi izveidojusies milzīga krāce, mutuļojošs putu vāls, kas stiepjas līdz pretējai malai un atduras ordeņa pils pakājē. Ik pa brīdim vālā savērpās strauji riņķojoši virpuļi, kā kad dzelmē būtu atvērušies slēpti atvari, kas tagad kāri ierauj sevī visu laiku rāmi plūdušo straumi. Neticamo skatu pavadīja zema, draudīga rūkoņa kā zemūdens pērkondārdi…

Kad livoniešu brāļi Konrāds, Ansgars un Kuniberts, sekojot Arno Beršovam, par kura vainu vairs nebija šaubu - tā, kā viņš šajā rītā, varēja izskatīties tikai grēkos grimis noziedznieks, kuru vēl dzīvās miesās jau laiza elles ugunis,- ieskrēja kuri- nātavā, tur vairs neviena nebija. Par to viņi pārliecinājās, pēc labākās sirdsapziņas pārmeklējuši katru kaktu, katru tumšāko stūri, pārcilājuši visus žagaru saiņus un steigā sagāzuši kārtīgi sakrautās malkas grēdas.

Varbūt viņu parāvis velns? - gluži nopietni ieminējās brālis Kuniberts, atkritis uz žagaru saišķa un slaucīdams no apaļās, satraukumā pietvīkušās sejas sviedrus.

Pēc tādiem kauna darbiem tas nebūtu nekāds brīnums,- drūmi noburkšķēja Rīzenfelzas Konrāds,- tikai es šaubos, vai sātans vēlētos izdarīt pakalpojumu mūsu svētajam ordenim, atbrīvojot

mūs no nepieciešamības viņu notvert un tiesāt pēc taisnības un likuma. - Kā tu domā, brāli Ansgar?

- Es domāju, brāļi, ka mums nepieciešams vairāk gaismas,- atbildēja jauneklis, stāvēdams pie pašas ziemeļu sienas. - Pat tad, ja Beršovu būtu parāvis velns, diez vai viņš būtu ņēmis līdzi arī viņa apmetni - uz tā taču ir krusts!

Konrāds nīgri iesmējās un notrausa bārdā ieķērušos zirnekļ- tīklu.

Tu pieļauj, ka no šejienes,- brālis Kuniberts pavicināja rokas,- var izzust bez pēdām?

Tavuprāt br… Beršovs spēj iet cauri sienām?

Ansgars neatbildēja, bet skriešus metās uz kurinātavas durvīm un pēc brīža atgriezās, nesdams pašu lielāko eļļas lampu, kādu vien ātrumā bija izdevies sameklēt.

- Brāli, tu patiesi pieļauj, ka no šejienes ir vēl kāda izeja? - Konrāds pārprasīja.

Mēs taču redzējām viņu pazūdam kurinātavas durvīs,-jauneklis nepacietīgi atgādināja. Tomēr šeit neviena nav, tātad mums jāatrod, pa kurieni viņš tika laukā.

Abi vecākie saskatījās un devās pie jaunekļa, kurš, degošo lampu turēdams augstu paceltā rokā, uzmanīgi vērās visapkārt.

Puspagrabā ierīkotās kurinātavas sienas gandrīz viscaur bija mūrētas no akmeņiem, ko klāja gadu desmitiem krājusies zir- nekļtīklu, putekļu, sīku skaidiņu, arī kvēpu kārta. Sapratuši, ko īsti meklē Ansgars, Konrāds un Kuniberts sasprindzināti sekoja lampas mestajam gaismas kūlim, līdz tas skāra ziemeļu sienas vidusdaļu.

Lūk! Skat! Rau! - visi trīs iesaucās gandrīz vienā balsī. Gandrīz apaļš akmens Ansgara galvas augstumā no visiem citiem atšķīrās ar to, ka uz tā nemanīja ne putekļus, ne zirnekļu tīklus, bet, ciešāk ielūkojoties, uz raupjās virsmas varēja samanīt melnus nospiedumus, it kā kāda roka tur būtu izsmērējusi kvēpu plēnes. Gandrīz tai pašā mirklī brālis Konrāds atklāja sienā drusku zemāk iedarinātu dzelzs skavu.

- Vai patiesi aiz šīs sienas sākas slepena eja? - viņš apjucis nomurmināja. - Ja tā, tad kā to varēja zināt br… Beršovs, un kādēļ to nezināja neviens cits?

Trīs vīri sāka izmēģināt dažādas darbības ar skavu un akmeni, drudžaini mijoties domām, kad kurinātavā iesteidzās komtūrs. Viņam sekoja brālis Eberhards, bet aiz tā durvīs vīdēja Stefana šķībais stāvs. Rēmekes Kristiānā seja bija bāla kā linaudekls, rēta milža tumšā sarkanumā.

- Brāļi, man jums jāpastāsta… - viņa balss aizlūza. Komtūrs atspiedās uz Eberharda pleca, saņēmās un turpināja. - Notikusi vēl viena ļaundarība. Vakar vakarā netālu no Goldingenes ceļa nogalināta jauna meitene… no Varekes sētas.

- Tā taču nebūs Varekes meita! - iesaucās Rīzenfelzas Kon​rāds. - Lai Dievs žēlīgs…

Nē, tā nav Raida,- Kristiāns papurināja galvu. - Taču šī meitene bija apsegusies ar viņas sedzeni, un es sliecos domāt, ka slepkava gribējis nonāvēt tieši mūsu aizbilstamo Raidu… Viņu atrada pirms stundas vai mazliet vairāk… pilsētas govju gana suns meties tvarstīt vāveri vai kādu citu kustoni… gans izdzirdējis gaudošanu un… Brāļi, ko mums tagad darīt? Jūs solījāt sekot… kur viņš ir? Pienācis laiks atbildēt par šausmīgajiem grēkiem un…

Viņš ienāca šeit un pazuda,- īsi atteica Konrāds. - Taču mūsu brālis Ansgars uzgāja vietu, kur varētu atrasties nevienam citam nezināma izeja no pils. Ja tas ir tā, tad tas izskaidro visu… patiešām visu!

- Lūk, šeit, tēv komtūr! - Ansgars pacēla lampu augstāk un norādīja uz akmeni un skavu. - Tikai mēs vēl neesam sapratuši, kā jārīkojas, lai…

Parādiet man,- ierunājās visu laiku klusējušais, neparasti drūmais Adelsbergas Eberhards. Es tādas lietas esmu redzē​jis… Lietuvā… aplenkumā reiz… - Viņš ar visu spēku atspieda abas rokas pret akmeni. - Paveiciet kāds skavu… stiprāk…

Un iegarens akmeņu mūra gabals neredzamās virās pēkšņi pavērās uz āru, gandrīz notriecot no kājām izbrīnā sastingušo brāli Kunibertu.

Atnesiet lāpas! - iekliedzās Rēmekes Kristiāns. Viņa acīs pēkšņi uzliesmoja nevaldāms niknums. Tas, kas vakar bija noticis ar nelaimīgo meiteni, pirms tam - ar Daugera māti un māsu, un citiem nevainīgiem cilvēkiem, vienā mirklī iesvēla atmiņā viņa pirms daudziem gadiem nobendētās māsas un nomocīto vecāku ciešanas, paša bezpalīdzīgo izmisumu, nespējot varmākām atdarīt. Nu pienācis laiks atriebt! Atriebt neizmērojamo postu, pievilto uzticību un aptraipīto ordeņa godu!

Atriebt ne​kavējoties un bez žēlastības!

Stefans un Konrāds aizelsušies piesteidzās ar trim lāpām. Li- vonieši iespiedās šaurajā ejas atverē un lāpu sarkanajā gaismā redzēja stāvus akmens pakāpienus, kas lejāk izgaisa tumsā.

Laidiet mani pa priekšu! - komtūrs pastūma malā Konrādu un Eberhardu un, pacēlis lāpu augstāk, devās lejup. Viņam sekoja brālis Konrāds, aiz tā - Ansgars, Eberhards un pārējie. Kamēr Stefans vēl tikai spraucās sienas caurumā, komtūrs jau stāvēja pašā apakšā zemu, apkaltu durvju priekšā. Viņš tās pa​grūda, pēc tam spēcīgi iespēra ar kāju, taču durvis turējās kā iemūrētas.

Steidziet uz darbnīcām, gādājiet cirvjus, laužņus,- komtūrs, galvu atpakaļ pagriezis, iekliedzās. - Sameklējiet labi izturīgu baļķi! Mēs atvērsim šīs durvis, izlauzīsim, sašķaidīsim gabalos, bet atriebsim ordeņa godu un notversim slepkavu un laupītāju!

Stefans ar Kunibertu jau kāpās atpakaļ, lai izpildītu komtū- ra pavēli, bet tobrīd Ansgars sašķieba lāpu, lai pāri Konrāda un Rēmekes Kristiānā pleciem salūkotu noslēpumainās durvis. Lāpas liesma gandrīz skāra sienu, un jauneklis ieraudzīja meis​tarīgi izkaltu akmens krustu.

- Tēv komtūr, paskaties uz šo! - viņš sauca. - Brāli Konrād, paturi lāpu, es gribu to apraudzīt… tam malās iestrādātas rievas, tas… tas griežas!… Varbūt…

Tas notika tieši tajā pašā mirklī, kad Vindas pretējā krastā, necaurredzamā tumsā tādu pašu akmens krustu pagrieza Tomass.

Rēmekes Kristiāns sajuta, ka pamats zem viņa kājām viegli nodreb, un dzirdēja - pavisam tuvu, otrpus noslēgtajām dur- telēm - spēcīgu šļakstu, it kā milzu akmens no liela augstuma būtu iekritis dziļā ūdenī. Tūlīt cauri neredzamām spraugām sāka spiesties ūdens. Kā apstulbis viņš skatījās šļācēs, kas lāpas sarkanīgajā gaismā atgādināja plūstošas asinis. Tikai tad, kad ūdens jau bija apņēmis viņa kājas virs potītēm un turpināja strauji celties, komtūrs rāvās atpakaļ.

- Ārā, visi ārā no šejienes, ātri, citādi noslīksim!

Eberhards paklupa, Ansgars palīdzēja vecajam bruņiniekam piecelties, vēl neaptverdams, ka plūdi kāpņu apakšā ir viņa paša rīcības sekas. Brālis Konrāds satvēra komtūru zem padusēm un vilka uz augšu, bet ūdens turpināja gāzties aizvien spēcīgāk, dobjie šļaksti aiz apkaltajām durvīm - vairs nebija šaubu, ka tās vedušas uz tikai Arno Beršovam zināmu slepenu eju Vindas gultnē - aizvien skaļāki un draudīgāki…

Beidzot visi bija izkļuvuši atpakaļ krēslainajā kurinātavā. Eberhards cīnījās pēc elpas, Stefans pakrita uz žagaru saišķa, Konrāds likās zaudējis valodu, bet komtūrs degošām acīm, abas rokas uz sāpīgi pukstošās sirds spiezdams, skriešus metās laukā no kurinātavas un pagalma, uz mirkli piestājot pie pils- mūra ziemeļaustrumu sargtorņa uzejas. Ansgars steidzās viņa pēdās un palīdzēja elsojošajam Kristiānām tikt augšā pa stāva​jām kāpnēm.

- Lūk! - komtūrs pēdējiem spēkiem izgrūda, rādot uz baltās putās mutuļojošu ūdens valni.

Pēkšņi tas it kā iegruva… vērpetes pasvieda gaisā tumšus koka gabalus… pēc tam ierāva atpakaļ, un tie griezdamies pazuda dziļumā.

Un tad spilgtajā pusdienas saules gaismā virs tumšā, saduļķotā ūdens virmojuma parādījās kaut kas balts… Tas paplivinājās virspusē, uz mirkli nogrima, tad atkal parādījās, bet jau lejāk,

virmojošas straumes nests.

- Kas tas varētu būt, tēvs? - aizžņaugtā čukstā jautāja Ansgars, bet, pirms vēl komtūrs aplaizīja izkaltušās lūpas, lai atbil​dētu, jauneklis saprata. - Tas ir viņa apmetnis… tātad viņš ir…

Lai slavēts mūsu Kungs, kurš neļāva nelietim izbēgt no soda, un es ticu, ka viņš noslīka nevis ūdenī, bet paša izlietajās nevainīgo asinīs,- Rēmekes Kristiāns uzlika drebošo roku uz jaunekļa stiegrainā, stiprā pleca.

- Sunim suņa nāve… - tā bija Eberharda balss. Vecais bruņinieks smagi elsoja un atspiedās pret mūra uzrobu. - Tā eja… tagad es saprotu, gadījies… poļu zemēs un Lietuvā… Krusts, kuru tu, brāli Ansgar, pagriezi, ir tā sauktais pēdējais trieciens… Ja ejā, kas domāta izkļūšanai no pils aplenkuma vai… vai uzbrukuma laikā… ja tajā iekļūst ienaidnieks, tad eju sagrauj ar īpašas ierīces palīdzību… iznīcina kopā ar ienaidniekiem…

- Tad tas neapšaubāmi bijis Dieva prāts, kas lika brālim Ans- garam pieķerties pie mūsu svētā krusta, tā aizraidot nāvē neģēli, kurš to apkaunojis,- noteica Konrāds un svinīgi pārkrustījās.

Bruņinieki labu brīdi stāvēja klusēdami, tad ierunājās Ans​gars.

- Brāļi… -jaunais bruņinieks pacēla roku virs acīm. - Skatieties, otrā krastā stāv kāda meitene un jauneklis… Tā… patiešām, tā ir kalēja meita, un viņai blakus puisis, kurš vakar uzvarēja jāšanas sacīkstē… Ko viņi tur… Vai patiesi…?

- Dieva ceļi ir neizdibināmi, un mūsu mīļās Svētās Jaunavas žēlastība neizmērojama,- komtūrs mēģināja pasmaidīt. - Kāpsim lejā, brāļi. Lai Stefans tūdaļ pat dodas pāri Vindai un atved Raidu ar viņas līgavaini pie manis. Es tikmēr iešu kapelā aizlūgt… par nevainīgo upuru… un grēcinieku dvēselēm…

Ziemeļu zvaigzne rāmi gulēja Vindas līgano viļņu gultā, krādama spēkus tālajam ceļojumam.

Kamēr kuģa ļaudis steidzīgi rosījās, gatavodamies pacelt buras, Tomass stāvēja, cieši piespiedies klāja apmalei, un raudzījās pāri ūdens joslai, kas viņu šķīra no zemes, no zaļā Vindas krasta, no pilsētas pelēksnējā žoga, kam pāri slējās salmu un dakstiņu jumti… no mazajām ieliņām, ko gan vairs nevarēja saskatīt, bet kuru putekļi vēl lipa pie viņa apaviem, no darba trokšņiem rātsnama būvlaukumā un sievietēm, kas kā katru rītu steidzas uz pilsētas aku pēc ūdens… no tēvoča Didriha mājas, kur uz galda palikusi viņa steigā ēsto brokastu bļodiņa un maizes dona, un baznīciņas, kur kopā ar citiem aizbraucējiem viņš šorīt metās ceļos pie dievgalda.

Lūk, labajā pusē stalti slejas Livonijas ordeņa pils, kur aizva​kar viņus ar Raidu uzņēma konventa bruņinieki - satriekti par sava bijušā biedra noziegumiem un saviļņoti par abu izglābšanos. Kad viņi izstāstīja, kas bija noticis baznīcas drupās, kā Tomass ar sausu zaru rokā stājies pretī Arno Beršova neprātīgā naidā celtajam zobiņam, komtūrs Kristiāns un vēl daži šausmās ievaidējās, pārējie kratīja galvas… lai Dievs žēlīgs, jo šo negodā kritušo, kauna nāvē mirušo bruņinieku gadiem ilgi pelnīti uzskatīja par pašu spēcīgāko un izveicīgāko cīnītāju! Tomass steidzās skaidrot, ka nejau viņš pieveicis Beršovu, to paveikusi Raldas trāpīgā bulta… un pamanīja pār komtūra rētas izvagoto vaigu noritam asaru, bet pats vecākais bruņinieks, to dzirdējis, noklepojās tādā kā mulsā… Tad komtūrs čukstus pārmija dažus vārdus ar brāļiem, viens no viņiem izgāja un pēc brīža atgriezās, nesdams zobiņu.

-Ņem, jaunekli,-brūnacainais bruņinieks Konrāds pasniedza ieroci Tomasam. - Tu esi cienīgs to nēsāt, jo esi pierādījis patiesu drosmi, vīra dūšu un godīgumu. Tavi vecāki un tuvinieki var lepoties ar tevi, bet visvairāk, esmu pārliecināts, ar tevi lepojas tava līgava, kas ir tevis cienīga un kuras cienīgs esi tu.

Un tad Vindovas konventa bruņinieki piecēlās no garā galda, uz kura spīdēja no pārupes atvestā, kūriem nolaupītā sudraba sauja, un sveicināja viņu kā karavīru, bet komtūrs Rēmekes Kristiāns

apkampa un svētīja abus…

Vēlāk, izgājuši no pils, kur vārtu priekšā bija nomests Beršova apkaunotais un pārlaušanai nolemtais zobens, neizsakāmi saviļņoti, katrai miesas cīpsliņai joprojām drebot no pārdzīvotā, Tomass un Raida steidzās uz ostmalu, kur Didrihs Donstakens neziņā un bažās bija teju pamiris un, kad uzzināja, kas šajās pāris stundās noticis ar māsasdēlu un viņa līgavu, sāka raudāt kā mazs bērns.

Pēc gandrīz neticamā stāsta par neģēlīgā bruņinieka noziegumiem, pēdējo uzbrukumu baznīcas drupās un šausmīgo galu Vindas dzelmē, redzēdami Tomasa asiņainiem jēlumiem klātās plaukstas un pušumu krūtīs, gan Kerstaneijs, gan Ludvigs Veide, par Donstakenu pat nerunājot, nolēma, ka Ziemeļu zvaigzne vēl vienu dienu paliks krastā, lai jauneklis apdziedētu savas brūces un atgūtos no baigā satricinājuma… …Tomass pavērsa plaukstas uz augšu,- agrāk tik gludā āda bija sacietējusi un gandrīz pavisam vesela. To paveica Lušes brīnumainās zālītes pēc tam, kad viņi beidzot bija tikuši līdz Pasekstenei… kalēja sētai, kur zaļajā pagalmā gulēja nelaimīgās Elmedes stingais ķermenis, bet Vareķis gaidīdams stāvēja vārtos kā akmenī cirsts tēls. Ieraudzījis meitu sveiku un veselu, viņš satvēra to rokās un bezgala ilgi nelaida vaļā. Caur šņukstiem un atvieglojuma asarām Raida atklāja tēvam visu, kas bija noticis šajā saulainajā priekšpusdienā. Vareķis beidzot atlaida meitu un pievērsās Tomasam, vienā skatienā ietverot gan asiņu traipu uz krūtīm un savainotās plaukstas, gan aiz jostas aizsprausto karavīra zobiņu.

- Negribu tev darīt vēl vairāk sāpju, spiezdams tavu roku,- viņš sacīja,- lai gan vēl nevienam neesmu vēlējies tik ļoti spiest roku pateicībā kā šobrīd tev. Tāpēc saukšu tevi vārdā, kas ir tikpat daudz vērts, cik mans, kūru ķēniņa pēcteča, rokasspiediens. Tu esi drosmīgs vīrs, mans dēls… …Tik šaura šī ņirbošā ūdens josla, kuras otrā pusē blakus tēvocim Didriham un tantei Johannai stāv Raida, Vareķis, Luše, Jatils un daudzi citi labi, mīļi un vēl mīļāki cilvēki, taču tā pletīsies aizvien platāka un platāka, kamēr Ziemeļu zvaigzne nonāks pelēki zaļganajā, Šķietami bezgalīgajā ūdens klajumā, virs kura apvāzta milzīga, zilgani vēsa debesu bļoda… Un viss šis tālums, daudzu dienu un nedēļu bezgalība viņu šķirs no Raldas, kura vēl ir tik tuvu, ka viņš spēj saskatīt meitenes dzelmainās acis, sārtos, pietūkušos plakstiņus, kas zem viņa lūpām bija maigi kā zīds, par spīti rūgtajām asarām, ko izlēja Raida, redzot nabaga Elmedes nedzīvo augumiņu un nāvīgo brūci kaklā…

Rau, tēvocis Didrihs apliek roku ap Raldas pleciem kā mierinādams… Viņš nesaprot, ka Raidu nevajag mierināt, Raida ir stipra un droša, viņa neelso kā tante Johanna, seju lakatā slēpdama, un neraud skaļi kā citas sievas, kas šorīt pavada vīrus un dēlus ceļā ar Ziemeļu zvaigzni. Raida vienkārši skatās uz Toma​su, viņu skatieni saplūst tik cieši kā lūpas skūpstā. „Es drīz atgriezīšos, mīļā, es atgriezīšos rudens pusē, kad ābeles tava tēva sētā būs briestošu augļu pilnas. Šajā pilsētā, ko esmu iemīlējis gandrīz tikpat stipri kā tevi, es uzcelšu māju mums abiem un mūsu nākamajiem bērniem. Tas būs drīz, Raida, mīļā, jo laiks, ko Dievs mums dāvājis, nevis šķir, bet vie​no…"

Neskumsti, meit, pēc nedēļām desmit mēs šeit pat sagaidīsim mūsu Tomasu mājās,- tobrīd teica Didrihs Donstakens. - Tu varēsi lepoties ar viņu…

- Es jau tagad lepojos, tēvoc Didrih,— meitene vienkārši at​bildēja.

- Tas ir īpašs kuģis, ar ko mūsu Tomass dodas ceļā! - Donstakens jūsmīgi turpināja. - Tas ir mūsu pašu, vindoviešu, pir​mais lielais kuģis! Un arī ļaudis ir mūsējie - gan pilsētnieki, gan kūri…

- Es zinu, tēvoc,- Raida joprojām skatījās Tomasam acīs. Viņam aiz muguras lēni un cienīgi lejup slīga bura, ko tūlīt sāka plakšķināt mundrs austrumu vējš.

Ziemeļu zvaigzne sakustējās un lēni slīdēja uz Vindas vidu, kur to apņēma straume un sāka nest aizvien straujāk. Baltā bura ruka mazāka un mazāka, kamēr izskatījās kā lidojumā izplests kaijas

spārns, kas māj atvadu sveicienu nule modušās pilsētai.

Mazzināmo un kursisko vārdu tulkojums aprinkt - apņemt, ieskaut aptrušot - apjumt ar niedrām apzvaigījums - reibonis, nelaba sajūta arerīksts, ararīksts - varavīksne arvā, arvai - vai, jeb, jeb arī begarbs - negodīgs, slepens dangs (a)-debesis daug - daudz dižs liels, varens dubens - dibens, apakša dūgt - plosīties, trakot dui - divi dūls - tumšs, tumšbrūns dzira - mežs dzinklis - ierocis dzinklot - apbruņoties gozēt (gozāt) - cept gredzelis - gredzens grumšins - kautiņš izklīds, īsgalvs - traks, sajucis karele, karile - pērle kavinš - kamēr klenst - lādēt laicāt - turēt, uzturēt laips - tievs, slaids laksis - meža sīpols launads - D vējš Icdžinģe - pakavs mags - mazs mare - jūra marmale - jūrmala mete - gads nerim(s)ts - nemierīgs nīca - apakša, leja, nīcam - lejā pagalbe - palīdzība, pagalbēt - palīdzēt, iet talkā pants - katla kāsis, arī locītava paslaunes - bikses pintenis - mazs, pīts groziņš pliens (pleinis) metāls, tērauds ramule, rāmule - kumelīte sarns - rags šķīda (šķīda) - vairogs slauns - augšstilbs soma - āda, ādas maiss spanģis - spainis spanga - spodrināta, gluda, spīdīga virsma spīķis - koka iesms

stalgs - stingrs, spēcīgs, stalts, arī - izvēlīgs, lepns trapa - bars, pulks, pulciņš trukns - viltīgs, slīpēts, rūdīts truši - meldri turāt, turēt - būt (kā vācu haben, angļu to have) urst - rūkt, ņurdēt uzdabāt - uzmanīties, piesargāties vaidi - karš vārgs - vergs, kalps, pakļautais vidus, vids - robeža, starpa

Vēsturnieka komentārs Viduslaiku Ventspils un romāns cērt zibens marmalē Līdz pat pēdējam laikam viduslaiku Ventspili mēs neesam lāgā atklājuši. Protams, teorētiski ir zināma tās pastāvēšana, un par to nepārprotami stāsta nedaudzie dokumenti par Ventspils pirmajiem gadsimtiem. Viens no svarīgākajiem vēsta par Livo​nijas ordeņa pils uzcelšanu.

Mēs nevaram pateikt, kurā gadā pils uzcelta, zinām tikai to, ka 1290. gada 10. augustā (Svētā Laurentija dienā) Vācu ordeņa mestrs Livonijā Halts noteicis ienākumus Kuldīgas un Ventspils pilīm.

Tā kā runa ir par svarīgu lietu, jādomā, ka Ventspils pils ne pārāk sen atpakaļ jau uzcelta. Būtu nekorekti apgalvot, ka tas noticis tieši 1290. gadā, var vienīgi teikt, ka pils pieminēta 1290. gada dokumentā kā gatava celtne, kurā jau mīt Ventspils komtūrs. Tāpat nekorekti būtu paziņot, ka 1290. gada dokuments ir senākais, kurā Ventspils pils pieminēta. Zināms tikai tas, ka minētais ir senākais zināmais dokuments.

Taču jārunā ne vien par pili, bet arī par pilsētu. Šeit pirmsākumu iezīmē cits dokuments,- 1298. gada 16. augustā Vācu ordeņa mestrs Livonijā Gotfrīds no Rogas nodevis Kurzemes bīskapijas domkapitula rīcībā Ventspils draudzes baznīcu.

Mūs interesē fakts, ka Ventspilī atrodas draudzes baznīca. Jo, ja ir draudze, ir iedzīvotāji, ja ir iedzīvotāji, ir pati pilsēta. Ja vēl ne īsta pilsēta, tad vismaz miests, un minētā baznīca diez vai bijusi lepnāka celtne par koka būvi, taču par tās atrašanās vietu ir diezgan droši minējumi. Tas varētu būt bijis kvartāls iepretī pilij starp pašreizējām Jāņa, Nabagu, Kuģinieku un Pils ielām. Jau diezgan sen vismaz kopš 20. gadsimta 30. gadiem - ir ziņas par šo teritoriju kā senāku apbedījumu atrašanas vietu.

Tagad kapsētas pastāvēšanu šajā kvartālā apstiprinājuši arheoloģiskie izrakumi, kuru gaitā tur no 1989. līdz 2002. gadam atklāti 120 apbedījumi, no kuriem senākie izdarīti 15. gadsimta pirmajā pusē, taču jāņem vērā, ka daļa apbedījumu atrodas zem mūsdienu apbūves, daļa izpostīta, izdarot vēlākus apbedījumus.

Par senākajiem pilsētas tiesību pieminējumiem ziņas ir diezgan trūcīgas. Senākais zināmais dokuments šajā sakarā ir Ventspils pilsētas privilēģiju apstiprinājums, ko devis Volters fon Pletenbergs, Livonijas ordeņa mestrs no 1494. līdz 1535. gadam. Dokuments datēts ar 1495. gada 31. martu un tajā teikts, ka mīļajiem un uzticamajiem Ventspils birģermeistaram un rātskungiem, un visai sabiedrībai tiek apstiprinātas viņu senās privilēģijas un brīvības, kas tapušas dotas no iepriekšējiem Livonijas ordeņa mestriem, bet pirms kādiem gadiem sadegušas. Tālāk aprakstītas Ventspils pilsētas robežas, pieminot dažādas tolaik iezīmīgas vietas: komtūra lauku, komtūra ganību vārtus un cūku aploku, kas Šodien, protams, nav identificējami, tomēr minēti arī drošāki orientieri: Kuldīgas ceļš, Viduma upīte. Tulkot šīs zīmes nav īpašas vajadzības, jo ir zināms 1819. gada Ventspils robežu plāns, izstrādāts sakarā ar Ventspils apriņķa veidošanu cariskās Krievijas Kurzemes guberņas ietvaros, kas notika tieši 1819. gadā, un šajā plānā parādīta arī minētā senā robeža, kas ietver daudz lielāku teritoriju, nekā 1819. gadā dotā.

Ja kā pilsētai piederošu (bez apbūvētās daļas, kas 18. gadsimtā sakrīt ar tagadējo Vecpilsētu) jaunās robežas piešķīra vien teritoriju starp Kuldīgas ceļu un tagadējo Saules ielu uz dienvidiem, ietverot ari pašreizējo lidlauku, tad senāk pilsētai piederējusi daudz garāka Ventas krastmalas daļa,no Jāņa ielas līdz pat Sarkanmuižas dambja galam kopā ar visiem Sarkanmuižas laukiem un vēl krietns zemes gabals dienvidu pusē, patālu aiz lidlauka.

1495. gada privilēģijā minētas vēl divas iezīmīgas vietas: divi koki, kuros iegrieztas pilsētas ģerboņa zīmes - krusts un rags. Viens no kokiem bijis ozols un atradies vietā, kur Kuldīgas ceļš krusto

Viduma upi. Otrs koks ir priede Garajā kalnā, kur iet ceļš, saukts Zerspenscher damm, acīmredzot, Cerspe- nes (Cirpstenes) ceļš. Visticamāk minēta vieta, ko tagad sauc par Krustkalnu, kas patlaban izveidots par slēpošanas kalnu (saukts Lemberga hūte).

Kad Ventspils dabūjusi pilsētas tiesības, nav zināms, jo to oriģināls nav saglabājies, iespējams, tas gājis bojā ugunsgrēkā. Tās netieši pieminētas kādā 1378. gada dokumentā, ar kuru dotas pilsētas tiesības miestam, kas izaudzis pie Aizputes pils; ventspilniekiem šis dokuments nozīmīgs tādēļ, ka tā rakstītājs, nebūdams slinks, ir piebildis: tādas tiesības, kādas jau dotas Kuldīgai un Ventspilij. Tātad var konstatēt, ka 1378. gadā Ventspilij pilsētai tiesības jau bija, un tas ir pirmais zināmais Ventspils pilsētas tiesību pieminējums. To, ka pati tiesību došana notikusi kādu laiku iepriekš, var netieši secināt no Ventspils pilsētas zīmogiem, kuri redzami uz senākiem dokumentiem. Latvijā tādi nav saglabājušies, bet par laimi viens otrs atrodams citu Eiropas pilsētu arhīvos, kur tos jau 19. gadsimtā uzgāja Baltijas vācu vēsturnieki. Lībekas pilsētas arhīvā tādi pavisam esot pieci, datēti ar 1368. un 1369. gadu.

Diemžēl gandrīz nekas nav zināms par pašiem senajiem ventspilniekiem. Kā viņus sauca, no kurienes tie nāca, cik lielā mērā komplektējās arī no vietējiem iedzīvotājiem, kuriem palaimējās izsisties cilvēkos un pārvācoties. Toreiz vietējam iedzīvotājam karjera bez tautības maiņas nebija iespējama. Skaidrs ir tas, ka Ventspils pirmo iedzīvotāju kodols nācis no vācu zemēm, droši vien arī no citām Eiropas vietām. Kopš 16. gadsimta jau neapstrīdamo Ventspils pilsoņu vārdi ir daudzmaz zināmi, jo tie reģistrēti Ventspils Pilsētas grāmatā, aizsāktā 1542. gadā.

Vienmēr šķitis interesanti, kāda loma Ventspils iedzīvotāju sastāva veidošanā bijusi vietējiem iedzīvotājiem. Ja par vēlākajiem gadsimtiem skaidrs, ka arvien vairāk nodalās vācu dzimuma ļaudis (pie kuriem pieskaitāmi arī visi citi, kuri nav vietējie) no nevāciem - tikai un vienīgi vietējiem latviešiem (kuršiem) un lībiešiem, tad pirmsākumos šī robeža, iespējams, nebija tik strikta, un kuršu sievas apņemšana 14. vai 15. gadsimtā nedraudēja ar to, ka vīram netiks pilsoņa tiesības, kā tas vērojams 17.gadsimtā.

Ordeņlaika Ventspils apdzīvotības pēdas konstatēja Ostas ielā, veicot arheoloģiskos izrakumus tagadējā Naftas biznesa centra teritorijā 2000. un 2001. gadā, bet pēdējo gadu arheoloģiskās uzraudzības darbos (kopš 2005. gada par tiem jāpateicas muzeja arheologam, Dr. hist. profesoram Armandam Vijupam) konstatēts, ka ordeņlaika kultūrslānis nav atrodams ne ap tagadējo Tirgus laukumu, ne Rātslaukumu. Tāpat līdz 2009. gada vasarai meklējumi uz dienvidiem no Pils ielas nedeva nekādus rezultātus,- urbumi izbeidzās baltu smilšu slāņos bez kādām apdzīvotības pēdām.

Tomēr viduslaiku pilsētai kaut kur bija jābūt, un, kad 2009. gada vasarā sākās būvdarbi Ventspils latviešu biedrības nama apkaimē, Armands Vijups organizēja izpētes rakumu blakus namam. Pētnieki raka un raka… un tad, kad cerību jau gandrīz vairs nebija, izsīka arī ap pusotru metru dziļā balto smilšu kārta zem 17.-20. gadsimta kultūrslāņa un… atklājās iespējamais ordeņlaika pilsētas iedzīvotāju sadzīvotais kultūrslānis. Vienkārši iepriekš bija meklēts par seklu…

Jau sen bija zināms, ka ordeņlaika pilsētnieki un paši ordeņa kalpi bija tik cītīgi izcirtuši piejūras mežu, ka palaiduši vaļā baltās ceļojošās smiltis, un tās aizputināja daļu pilsētnieku namu,par to iedzīvotāji žēlojās hercogistes laikos, bet, ka smilšu slānis sakrājies tik biezs, tas mums nebija ienācis prātā.

Tagad, 2010. gada vasarā, notiek divas lietas. Armands Vijups veic arheoloģiskos izrakumus blakus Latviešu biedrības namam - nākamajam Ventspils Jaunrades namam, un rakstniece Laimdota Sēle ir pabeigusi savu romānu Cērt zibens marmalē par ordeņlaika Ventspili.

Arheologs par izrakumiem uzraksta atskaiti, pirmavotu turpmākajiem pētniekiem, bet Laimdota radījusi savas iztēles ainas par dzīvi un notikumiem Ventspils pilsētas pastāvēšanas pirmajā

gadsimtā. No trūcīgajiem faktiem par šo vēstures posmu, no viņas pašas pētījumiem par laikmeta sadzīvi, no rakstnieces iztēles un gribas to visu izpaust pirmkārt jau ventspilniekiem ir tapis šis romāns.

Laimdota Sēle ir romantiska autore, un arī viņas stāsts par laikmetu, kas varētu atbilst 14. gadsimta beigām vai 14. un 15. gadsimtu mijai, ir romantisma pilns. Varoņi ir cildeni bruņinieki un dēmoniski ļaundari, daiļas jaunavas un kuršu zāļu sievas, bet turpat arī daudz laikmetam atbilstošu reāliju un trāpīgu detaļu. Manā izpratnē atzinīgi vērtējama romāna valoda. Viss tas, ko Laimdota Sēle meklējusi un atradusi gan kuršu valodas fiksēju- mos, gan senprūšu valodas vārdnīcās, ir caurcaurēm organiski ievijies senum senā Pasiekstes ciema ļaužu valodā. Pasiekste (romānā saukta Pasekstene) ir vismaz divtūkstoš gadus apdzī​vota vieta Ventas līkumā netālu no Ventspils.

Vēsturnieks par šo un to varētu šaubīties. Bet lai nu vēsturnieki raksta savas sausās atskaites un piekopj savu zinātni. Rakstnieks ir brīvs savā iztēlē, pats rada savus varoņus, un tiem dots lielais virsuzdevums - modināt mūsu interesi par šo seno pilsētu.

Ingrīda Strumfa 2010. gada jūlijā.

[1] goldingen - kuldīgas senais nosaukums (šeit un turpmāk autora piezīmes).

[2] vinda - ventas senākais nosaukums.

[3] austrumu jūra (ostsee) - baltijas jūras nosaukums vācu valodā.

[4] wyndo, wyndow - ventspils senais nosaukums.

[5] wenden - cēsu senais nosaukums. Cēsis atradās Livonijas ordeņa mestra re​zidence.

[6] robins no elces (robin von eltz) - livonijas ordeņa mestrs 1385—1389. g.

[7] hasava, hassau - užavas vāciskais nosaukums.

[8] mea culpa, mea maxima… ora pro nobis, peccatoribus… gratia piena Mana vaina, mana vislielākā… Lūdz par mums, grēciniekiem… žēlastības pilnā (latīņu vai.).

[8] 1 lāsts - apmeram 2 bruto reģistra tonnas.