Civilizacijas bojaejas noslepumi - Viktors Ivanovs

Annotation

Dažādu autoru darbus apkopojis Viktors Ivanovs Civilizācijas bojāejas noslēpumi APLIS No krievu valodas tulkojusi Skaidrīte Bērziņa Mākslinieks Vilnis Lapiņš Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis © "Izdevniecība Aplis", 2000 © S. Bērziņa, tulk. latv. vai., 2000 © V. Lapiņš, mākslin. noform., 2000 Civilizāciju maiņas, to bojāeja notika dažādu iemeslu dēļ. Šī grāmata stāsta par bijušajām civilizācijām, kas sen, sen valdījušas uz Zemes, bijušas varenas un bagātas. Par viņu augsti attīstīto kultūru liecina līdz mūsu dienām saglabājušies arheoloģiskie pieminekļi, kā arī senie rokraksti.

Lasītājam būs interesanti izlasīt par - Lieldienu salu statujām, - ēģiptiešu piramīdām, - indiāņu, inku, maiju un acteku kultūrām, - grēku plūdiem, - akmens viesiem no debesīm, - dzīvi apraktajiem, civilizāciju kosmiskajām saitēm civilizāciju nākotni Saturs Uzraksts nekopetentajiem…………………………………………. 7 I dala AUGSTO ZINĪBU UZSKAITĪJUMS 1. nodaļa Grēku plūdi………………………………………………………………. 14 2. nodaļa Akmens viesi no debesīm………………………………………… 20 3. nodaļa Pa katastrofu pēdām………………………………………………..

29 4. nodaļa Aizlaiku hronikas…………………………………………………….. 34 5. nodaļa Civilizāciju zaudētās zināšanas………………………………. 46 II daļa TUR, KUR SĀKAS VĒSTURE 6. nodaļ Zemes un debess skavās………………………………………….. 64 7. nodaļa Civilizāciju šūpulis…………………………………………………… 82 8. nodaļa Jaunās Atlantīdas……………………………………………………. 95 9. nodaļa Bojā gājušo pilsētu un salu noslēpums………………….

114 10. nodaļa Arktikas noslēpumi……………………………………………….. 140 11. nodaļa Eiropas pirmās civilizācijas…………………………………… 149 III daļa ATKLĀJUMI UN NOSLĒPUMU ATKLĀJĒJI 12. nodaļa Dzīvi apraktie………………………………………………………… 164 13. nodaļa Krāmera atklātā pasaule……………………………………… 175 14. nodaļa Piramīdas un torņi………………………………………………… 195 15. nodaļa Statujas un mīti……………………………………………………… 212 16. nodaļa Par ko klusē Buda………………………………………………….. 227 17. nodaļa Doktora Kabreras noslēpums………………………………… 240 IV daļa JAUNĀ PASAULE - JAUNAIS LAIK 18. nodaļa Jaunās pasaules katastrofa…………………………………… 250 19. nodaļa Lieliskiejnaiji^………………………………………………………… 261 20. nodaļa Nežēlīgie acteki……………………………………………………… 278 21. nodala Cēlsirdīgie inki……………………………………………………….. 298 22. nodaļa Okeānijā aizkavētie………………………………………………. 309 23. nodaļa Lieldienu salas mīkla…………………………………………….. 327 V daļa PRĀTA ARGUMENTI 24. nodaļa Civilizāciju kosmiskās saknes……………………………….. 342 25. nodaļa Svešinieku radītais…………………………………………………. 353 26. nodaļa Civilizāciju nākotne………………………………………………. 369 uzraksts kompetentajiem-veltīgi secinājumi…

378

Civilizācijas bojāejas noslēpumi Uzraksts nekompetentajiem I dala 1. nodaļa 2. nodaļa

3. nodaļa 4. nodaļa 5. nodaļa II dala 6. nodaļa 7. nodaļa 8. nodaļa 9. nodaļa 10. nodaļa 11. nodaļa III daļa 12. nodaļa 13. nodaļa 14. nodaļa 15. nodaļa 16. nodaļa 17. nodaļa IV daļa 18. nodaļa 19. nodaļa 20. nodaļa 21. nodaļa 22. nodaļa 23. nodaļa V daļa 24. nodaļa 25. nodaļa 26. nodaļa CIVILIZĀCIJĀS BOJĀEJĀS NOSLĒPUMI

Civilizācijas bojāejas noslēpumi

Uzraksts nekompetentajiem Katrs iedomājas sava garīgā apvāršņa robežu par pasaules malu.

A. Šopenhauers Daudz kas no tā, ko cilvēki jau zina par savu vēsturi, nav apšaubāms. Viss pārējais - runas, baumas, neparasti žurnālistu pētījumi un zinātnieku minējumi - laikam gan ir mums neizdibināmās vēsturiskās patiesības uzplaiksnījumi.

"Vēsture ir dzīves skolotāja," mēdza teikt mūsu senči. Tāda tā ir un paliks vienmēr, tomēr tai daudzu gadsimtu laikā tā arī nav izdevies iemācīt cilvēkiem dzīvot saticībā un garīgā saskaņā. Vēl aizvien mēs bieži rīkojamies pretēji veselajam saprātam, tādējādi kavējot (vai veicinot?) sava laika dabisko ritējumu.

Lai uz šo mūžseno jautājumu atbildi sniedz ģeniālie filozofi un noslēpumainie lamas. Tagad mums nepietiek laika par to padomāt. Mēs cenšamies interesantāk un dauiļzveidīgāk nodzīvot savu jau tā tik īso dzīvi, neizšķiežot laiku pusizdzisušu uzrakstu lasīšanai.

Lai viss paliek, kā ir. Mēs pagaidām neesam spējīgi un tiesīgi izmantot kaut vai 50 procentus no mums dotajām iespējām. Mēs vēl neesam burvji, mēs vēl tikai mācāmies.

Pārmaiņas mūsu civilizācijā un tās noriets ir tikpat neizbēgams kā iepriekšējo civilizāciju gals. Šie procesi, tāpat kā daudzas mūsu slimības, noris uz vispārējās gara tumsības fona, kam raksturīga cilvēku vienaldzība pret savu vadoņu rīcību. Tā visa rezultāts ir gadsimtiem ilgi krāto garīgo un kultūras vērtību zaudēšana, totalitāro režīmu šausmas, rūpnieciskās un ekoloģiskās katastrofas un, visbeidzot, globālās kataklizmas. Līdz šim izeja no šāda strupceļa allaž bijusi viena - vecās civilizācijas bojāeja un jaunas civilizācijas rašanās.

Kā apgalvo prātnieki un dvēseļu dziednieki astrologi, pasaules harmoniskās transformācijas process tomēr nav beidzies, taču tā noslēgums nav aiz kalniem. Šodien vienīgais mierinājums mums var būt gaidāmās būtiskās pārmaiņas cilvēkā, sākot ar 2012. gadu, kad iestāsies Ūdensvīra laikmets. Šo gadu bija izskaitļojuši jau Galaktikas sūtņi - varenie maiji, kuri dzīvoja harmonijā ar Visumu un tik pēkšņi nozuda no Zemes.

Tātad pamats optimismam ir. Mēs vēl varam kļūt par lielu pārmaiņu lieciniekiem, taču, lai būtu gatavi šim mirklim, nepieciešams atgādināt labi aizmirstus, bet neizdomātus notikumus, salīdzinājumā ar kuriem slavenā Spīlberga Indiānas Džounsa piedzīvojumi šķiet tikai labsirdīga, naiva pasaciņa, kas domāta tīņiem.

Kopš 1982. gada cilvēce dzīvo Lielās Planētu parādes laikmetā. Šī astronomiskā parādība notiek reizi 500 gados, un to pavada globālas pārmaiņas visās Zemes dzīves jomās. Astrologi apgalvo, ka reizi 2100 gados (vēl viens cikls) notiek pakāpeniska Zemes ass pārbīde par vienu zodiaka zīmi uz priekšu.

Arī patlaban kosmiskā pulksteņa rādītāji no Zivju zīmes virzās uz Ūdensvīra zīmi.

Mūsu ikdienas dzīvē tas nozīmē nolikumu ātru nomaiņu un jaunu situāciju rašanos Zemes dabā, kā arī politikā, ekonomikā, kultūrā un citās svarīgās mūsu dzīves jomās. Cilvēka apziņa pacelsies vēl par vienu vijumu augstāk savas attīstības spirālē. [1] Grūti pierast pie apstākļiem, kas strauji mainās, tāpēc iestājas mierīgas eksistences krīze. Pašlaik mums vēl nav skaidrs, kas notiks tālāk. Kad cilvēki ir apmierināti ar dzīvi, viņi mazāk interesējas par savu nākotni, neskrien pie zīlniecēm un pareģiem. Tā ir bijis visā cilvēku dzimuma pastāvēšanas laikā, bet periodu, kad "zeme vēl bija silta un pa to staigāja mamuti", vērā neņemsim.

Svētās grāmatas un svētie raksti, senie mīti, arheoloģisko izrakumu liecības - lūk, uz ko jābalstās, lai radītu reālu pagātnes ainu.

Mēs zinām, ka visā Zemes pastāvēšanas vēsturē ir vairākkārt nobīdījušies tās magnētiskie un ģeogrāfiskie poli, mainījies planētas klimats un izskats. Kā lai citādi izskaidro pārogļojušās koksnes atliekas un bagātīgas augu valsts 200-250 miljonus gadu vecus nospiedumus Antarktīdas reģionā vai

akmeņogļu iegulas Spicbergcnā un aiz Ziemeļu Polārā loka? Kas īsti noticis pirms miljoniem gadu, kā veidojušies kontinenti, kā dzimušas un aizgājušas bojā daudzas dzīvo organismu sugas - tas interesē zinātniekus un speciālistus. Vēl intriģējošāk ir uzzināt, kad īsti šajā patiesi dievišķajā procesā iejaucās saprātīgā būtne - cilvēks (Ilomo sapiens). Viņš kļuva par to grandiozo norišu aculiecinieku un apzinīgu reportieri, kuras, spriežot pēc daudzajām sakritībām, patiešām ir notikušas.

Lai savā iztēlē uzburtu ticamas civilizāciju bojāejas vēstures ainas, ir zināmā mērā jāriskē. Jāizdara drosmīgi pieņēmumi, jāmeklē un jāapgāž pierādījumi, pa daudzu, bieži vien pretrunīgu faktu un aprakstu grūto ceļu lēnām tuvojoties vēsturiskajai patiesībai. Būt lētticīgam vai skeptiķim attiecībā uz to, kas no gadsimtu dzīlēm līdz mums nonācis no mūsu ne mazāk zinātkārajiem priekštečiem, - nozīmē palikt savā paša vēstures un likteņa bērnībā. Tur, kur beidzas pagātnes liecību meklējumi, beidzas arī pasaules atklāšana un izdziest nākotnes gaisma.

Veidojot šo grāmatu, kurā izmantoti plašai publikai vairāk vai mazāk pazīstamu autoru (ļarbi, netika izvirzīts uzdevums klasiski izklāstīt ar Zemes civilizāciju bojāeju saistītos notikumus. It īpaši tāpēc, ka divdesmit viena pagātnē aizgājusī civilizācija (Arnolds Dž. Toinbijs) netika pilnīgi izdzēsta no Zemes virsas.

Grāmatā ir izklāstīta virkne interesantu epizožu no civilizāciju un mums gandrīz nezināmu procivilizāciju vēstures, bet šīs ci​vilizācijas ir pašreizējās, uz Zemes mītošās cilvēku sabiedrības pamats.

Tās ne tikai gāja bojā Zemes un kosmisko katastrofu rezultātā, bet līdzīgi cilvēkam "mierīgi" aizvadīja sev atvēlēto laiku no piedzimšanas līdz nāves stundai.

Nepretendējot uz pilnību temata izklāstā, par vienu no galvenajiem grāmatas uzdevumiem esam izvirzījuši atbilstību sērijas "Atklājumi un sensācijas" nosaukumam.

Dažkārt, atteikdamies no tradicionālā aizraujošu faktu izklāsta, mēs centāmies pasargāt lasītāju no maldīga uzskata, ka Visums ir nedzīvs. Šis priekšstats izveidojies pašreizējā pasaules uzskata ietekmē, kurš ir pamatā arī mūsu mantas kultam, militārismam, antropocentrismam un patriarhātam. Tāpēc, kā redzams grāmatas pirmajā daļā, visu (bez izņēmuma) civilizāciju mītu un leģendu pamatā ir viens pirmsākums: Zeme, Saule, Galaktika, Visums - viss ir dzīvs un saprātīgs.

Tāpēc ir gandrīz neiespējami nedomāt par dzīves norisēm un civilizācijas bojāeju. Spriežot pēc jaunākajiem pētījumiem filozofijas, fizikas un medicīnas jomā, jāsecina, ka maz ir to, kas šo tematu ir aplūkojuši no planetārā saprāta viedokļa.

Līdz mums nonākusi informācija, kuru nekompetents cilvēks nav spējīgs izprast, bet kura šifrētā veidā glabājas svētajās grāmatās, acteku un maiju kalendāros, priesteru slepenajās zināšanās. Jūtot civilizācijas postošo ietekmi uz cilvēci, mūsu senči gadsimtiem ilgi prata slēpt "bīstamās zināšanas". Tā, piemēram, šaujampulvera recepte Ķīnā un Indijā bija zināma jau astoņdesmitajos gados pēc Kristus dzimšanas, kaut arī oficiāli tā atklāšana tiek saistīta ar 1330. gadu, kad Bertolds Švarcs sajauca kopā sēru, salpetri un ogli. To pašu var teikt arī par acteku un maiju izgudroto riteni, kuru viņi izmantoja tikai bērnu rotaļlietās: viņi neprata arī pieradināt nastu nesējus dzīvniekus, tomēr tas šīm tautām netraucēja sasniegt civilizācijas virsotnes pakāpjveida piramīdu celšanā, matemātiskajos un astronomiskajos aprēķinos, augsti attīstītā hieroglifu rakstā utt. Lasot šo grāmatu, jūs sastapsieties arī ar citiem augstu saprātu apliecinošiem piemēriem, bet pagaidām pāriesim pie faktiem un noslēpumu atminējumiem.

I dala AUGSTO ZINĪBU UZSKAITĪJUMS

1. nodaļa Grēku plūdi [2] Lai atsauktu no nebūtības tās milzu katastrofas ainas, kuru visā pasaulē sauc par Grēku plūdiem un kura vienlaicīgi un visur piemeklēja gandrīz visas tajos laikos (apmēram pirms 10 000 gadu) dzīvojošās civilizācijas, pievērsīsimies pirmavotiem. Tas, kurš nebūs slinks un ielūkosies tabulā, pēc tam droši vien varēs paspīdēt ar savām zināšanām vien nedaudziem cilvēkiem zināmajā vēstu​res posmā.

No acteku kodeksa un senās Babilonijas attēliem ņemtajos zīmējumos iemūžināts pēc savas nozīmes grandiozs notikums. Līdzīgas liecības atrodamas birmiešu hronikās un to tautu leģendās, kuras apdzīvo Klusā okeāna salas. Tajās tiek stāstīts par kādu noslēpumainu cilvēku, kas bijis no galvas līdz kājām tērpies melnā un skumjā balsī vēstījis ļaudīm par gaidāmo nelaimi. Arī indiešu dievs Višnu esot brīdinājis savu draudzi par draudošajām nepie​redzētajām pārmaiņām.

Visās leģendās bez izņēmuma var atrast milzum daudz interesantu sakritību, kas ļauj izdarīt vairāk vai mazāk pamatotus secinājumus.

Uz Šumeras civilizācijas māla plāksnītēm lasāms šāds teksts, kura nosaukums ir "Fragmenti no drausmīgo notikumu apraksta": "No rīta sākās lietusgāze, bet naktī es pats savām acīm redzēju maizes lietu… uz negaisu bija baisi skatīties…"

Arī Bībelē vēstīts: "…tieši tanī dienā pārplūda lielo dzelmju avoti, un atvērās debesu logi. Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis."

Līdzīga informācija atrodama vairāk nekā 100 Amerikas indiāņu cilšu mītos. Piemēram, seno meksikāņu tekstā lasām: "Debesis pietuvojās zemei, un vienā dienā viss aizgāja bojā. Pat kalni nozuda, zem ūdens mutuļoja… viss vārījās ar milzu troksni, un no dzīlēm augšup cēlās kalni sarkanā krāsā…"

Kiču cilts indiāņu (mūsdienu gvatemaliešu senču) priesteru glabātajā eposā "Popol-Vuh" mēs lasām: "Tika izsaukti grēku plūdi. Zemes seja satumsa, un sāka līt melns lietus… Ļaudis izmisumā bēga… Viņi centās uzrāpties uz namu jumtiem, bet tie nometa viņus zemē… meklēja glābiņu alās un grotās, bet tika tur aprakti…"

Brazīlijas Amazones indiāņu leģendas vēstī: "Zemi bija pārklājis ūdens.' Visu apņēma tumsa un lietusgāze nemitējās. Cilvēki skrēja, nezinādami, kur patverties, rāpās visaugstākajos kokos un kalnos…"

Tāds pats brīdinājums par gaidāmo katastrofu sastopams arī acteku eposā: "Nebrūvē vairs vīnu no agaves, bet sāc dobt lielas cipreses stumbru un iekāp tanī, kad Tozontli mēnesī ūdens sasniegs debesis."

Babiloniešu eposā dievs Ea brīdina valdnieku: "Nojauc savu māju un tās vietā uzbūvē kuģi.

Nerūpējies par savu mantu, priecājies, ja izglābsi savu dzīvību. Bet paņem kuģī sev līdzi dažādas dzīvas radības."

Grieķu eposā: "Vieni meklēja augstākus pakalnus, otri sēdās laivās un airēja tur, kur vēl nesen bija aruši, citi ņēma nost zivis no gobu galotnēm."

Tas tiek pieminēts arī āriešu svētajā grāmatā "Avesta" (domāta Irānas un Indijas teritorija): "Ūdens uz zemes itin visur bija cilvēka augumā."

Visos vēstījumos par plūdiem teikts, ka izglābušies ir divi cilvēki: vīrietis un sieviete - cilvēku cilts turpinātāji. Bībelē tas ir Noa un viņa sieva, bet eposos šā pāra vārdi ir citādi. Glābjoties viņi visi ņem līdzi dažādus dzīvniekus - no katras radības pa pārim, bet, kad plūdu ūdeņi sāk kristies, izceļas kalna vai pakalna virsotnē, kas pirmā parādās virs ūdens.

Tālāk līdzības turpinās. Sauszemes meklējumos dramatisko notikumu varoņi izlaiž no saviem šķirstiem putnus, lai uzzinātu, vai kaut kur tuvumā neatrodas zeme. Un vēl: kad plūdu ūdeņi sāk kristies, debesīs parādās varavīksne, it kā būtu nolijis tikai maigs vasaras lietus.

Sakritību uzskaitījumu varētu turpināt, bet vai nav tā kā par daudz līdzību tādam satraucošam

vēstījumam, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet esam pasaka? Tas viss nozīmē tikai vienu: mūsu tālo senču leģendu un mītu pamatā bijuši reāli notikumi, kurus viņi glabājuši savā atmiņā.

Garajā aprakstīto notikumu virknē visticamākais šķiet fakts, ka, jo tālāk uz austrumiem no Atlantijas centrālās daļas, jo ūdeņu līmenis ir zemāks un plūdi mazāki. Seno Persijas irāņu leģendās teikts, ka ūdens līmenis sasniedzis cilvēka augumu. Dienvid- austrumāzijā, precīzāk, Ķīnā, piekrastes ūdeņi bija pārklājuši tikai šauru sauszemes strēli, bet vēlāk atkāpušies pavisam.

Dabiski, ja vienā no mūsu "māla lodītes" reģioniem intensīvu un plašu ģeoprocesu rezultātā bija radies milzīgs paisuma vilnis, kas sniedzies līdz kalnu virsotnēm, tad planētas citas daļas piekrastē bija iespējams stiprs bēgums. Šādu pārmaiņu cēloņi varēja būt dažādi. Tām par pirmcēloni, izņemot vietēja rakstura kataklizmas, varēja būt, piemēram, kosmiska katastrofa Zemes tuvumā vai Planētu parāde, taču visdrīzāk - gan viens, gan otrs. Bet par to runāsim nākamajā nodaļā.

Tagad nevienam vairs nav noslēpums, ka "jaunās" Zemes veidošanos pavadīja ne tikai Grēku plūdu traģēdijas, bet arī visas elles šausmas: zemestrīces, vulkānu izvirdumi, ugunsgrēki, pelnu lietusgāzes, negaisi, taifūni un viesuļi ar tiem sekojošo pēkšņo tveici vai nežēlīgo salu. Dabai tik raksturīgās izpausmes savā ceļā noslauka un aprij visu dzīvo. Atliek tikai minēt, cik tolaik dzīvojušo civilizāciju dārgumu, kultūras un gara bagātību pilnīgi apraka, sadedzināja un noslīcināja viltīgā stihija. Cik cilvēku upuru tika ziedots tiem, kuriem viņi tā ticēja un kuru dēļ dzīvoja neaprakstāmās bailēs no dievu soda, lūdzās un pārvērtās pīšļos.

Lai gan vissenāko un seno civilizāciju reliģijām raksturīga daudzdievība, no Bībeles, indiāņu un babiloniešu avotiem ir droši zināms: dievi, kas bija pārliecināti, ka visi cilvēki aizgājuši bojā, esot stipri noskaitušies, kad pēkšņi pēc laimīgi izglābušos ļaužu kurto ugunskuru dūmiem viņiem nācies secināt, ka cilvēku cilts iznīcināšana nav izdevusies, tomēr vēlāk viņi iežēlojušies par to.

Tādējādi Zemes evolūcijas vēsturei bija lemts turpināties mūžīgi.

Lai kaut aptuveni aplēstu cilvēku upuru skaitu, minēsim dažus skaitļus, pamatojoties uz datiem par Zemes iedzīvotāju skaitu dažādos vēstures posmos. Cilvēcei visai mierīgajos gados (1947- 1970), pēc Smitsona (ASV) institūta Katastrofu nodaļas aprēķiniem, bojā gājuši: taifūnos un viesuļos - 760 000 cilvēku, zemestrīcēs - 190 000, plūdos - 180 000 cilvēku, negaisu laikā - 20 000, cunarni laikā - 15 000 cilvēku, vulkānu izvirdumos-7000, pēkšņi uznākušā sausuma dēļ - 5000 cilvēku, pēkšņā sala dēļ - 3000, zem lavīnām-3000 cilvēku un pat lietusgāzēs - 1000 cilvēku. Un tas viss - tikai nepilna ceturtdaļgadsimta laikā! Būs pareizāk, ja minēto iemeslu dēļ bojā gājušos cilvēkus mēs saskaitīsim kopā, jo viens no šādiem cēloņiem parasti izraisa nākamo katastrofu.

Uz laiku atliksim malā senākās liecības par Grēku plūdiem un atgriezīsimies mūsdienās, lai skaidri apjaustu, cik postoša cilvēku civilizācijai var izrādīties stihija. "Gigantisks vilnis ostā"- tā tiek tulkots japāņu vārds "cunarni". Cik tādu viļņu varēja būt visas cilvēces vēsturē, ja tikai vāji cunarni, kuru augstums nepārsniedz piecus metrus, gandrīz ik gadu laupa dzīvību desmitiem un sim​tiem cilvēku?

Cunarni viļņi rodas zemestrīču vai kādu citu pēkšņu jūras dibena reljefa izmaiņu rezultātā. Atklātā jūrā šādi viļņi nesasniedz pat metra augstumu un ir pilnīgi nekaitīgi. Bet, tuvojoties piekrastei, tie kļūst milzīgi - jo stāvāks krasts, jo augstāki viļņi. Ūdens kalns, kura augstums var sasniegt 60 metrus, bet garums - 100 līdz 600 kilometrus, savu spēku parāda piekrastē. Vispirms kilometriem tālu atgrūzdamies no krasta, tas atsedz jūras dibenu, bet pēc tam, pieņemdamies spēkā, atgriežas un dažās minūtēs ar ātrumu 90 km/st uz mūžīgiem laikiem noslauka no Zemes virsas jebkādas cilvēces pastāvēšanu apliecinošas pēdas. Nedrīkst aizmirst, ka 80procenti Zemes iedzīvotāju mīt kontinentu piekrastēs, uz salām. gar upēm un to ietekām līd zās dzv ības avotam - ūdenim, kas aizņem 70 procentus no Zemes virsmas.

Minēsim dažas šausmīgas katastrofas, ko izraisīja milzu viļņi.

1883. gadā naktī no 26. augusta uz 27. augustu Zunda šaurumā starp Javas un Sumatras salu uz kādas 33 kvadrātkilometrus lielas salas sākās Krakatau vulkāna izvirdums. Pēc pusstundas 40 metrus augsti

viļņi gāzās pār salu piekrasti un savā ceļā noslaucīja 300 pilsētas un ciemus, kā rezultātā noslīka 36 000 cilvēku.

1896. gada 15. jūnijā Japānas austrumu piekrasti piemeklēja līdzīga nelaime: 27 000 cilvēku aizgāja bojā un 100 000 māju tika aizskalots triju cunami viļņu postošās darbības rezultātā. Havaju salās 1946. gada 1. aprīlī no cunami aizgāja bojā 150 cilvēku, kaut arī zemūdens zemestrīces epicentrs atradās 3600 kilometru attālumā uz ziemeļiem no salām. Viļņi, brāžoties ar ātrumu 80 km/st, četrarpus stundu laikā sasniedza Honolulu - arhipelāga galvaspilsētu. Pat Čīlē, kas atrodas 14 000 kilometru attālumā no zemestrīces epicentra, ūdens līmenis pacēlās par 1,6 metriem. Šīs parādības var uzskatīt par sava veida Grēku plūdiem miniatūrā.

Ieklausoties dzīves galvenā skolotāja, proti, vēstures mācībās, milzīgajās nelaimēs cietušo pēctečiem pēc gadu tūkstošiem Zeme joprojām šķiet nedroša un neaizsargāta jaunu plūdu priekšnojautās.

Par lielās katastrofas atkārtošanos un pat par katastrofu cikliskumu rakstīts Talmūdā, uz to norādīja Babilonijā atrastie teksti, indiešu svētās grāmatas "Purānas", Bībele un maiju raksti. Satraucošās gaidas lika Āzijā un Eiropā izkliedētajai āriešu tautai, kuras pirmdzimtene bija Urāli, savās svētajās himnās lūgt dievus "stingri turēt Zemi".

Bet kad tieši notiks kārtējā stihiskā nelaime, kas būs pielīdzināma pasaules galam, varēja zināt tikai tie, kas uzmanīgi vēroja dabas norises un cītīgi urbās senajos rakstos, salīdzināja un analizēja. Seno laiku vēstures censonis romietis Cenzoriuss (III gs. pirms Kristus) aprēķināja, kā vēlāk redzēsit, ļoti interesantu skaitli. Viņš raksta, ka pēc katriem 21 600 gadiem uz Zemes notiek Visuma mēroga kataklizmas. Uz ko balstījās viņa apsvērumi, nav zināms, tikai, ja atceraties, Tamāras Globas astroloģiskajā rokasgrāmatā pazibēja skaitlis 2160 gadi. Kas tas ir - pavirša drukas kļūda vienā no mūsdienu avotiem vai kārtējais cikls, kas dalās ar 2160 bez atlikuma? Mums tas nav svarīgi, mēs turpinām dzīvot, it kā mūsu gaišzilā "Visuma pērle" būtu spējīga mūžam nosargāt cilvēces mieru. Dzīvojam, pat nenojauzdami, ka daudzu notikušo katastrofu cēlonis meklējams ārpus Zemes. Simt mūža gadi salīdzinājumā ar 21 000 gadiem nav nekas. Bet kurš var būt drošs, ka tieši viņa dzīves laikā Zemi nepiemeklēs lielā katastrofa?

Protams, grūti atlikt malā sadzīves problēmas un aptvert, ka mūsu planēta ir iegājusi pilnbrieda periodā, ka ar tās raksturu ir jārēķinās, bet debesu noslēpumi, kurus kādreiz zināja tikai izredzētie, pieejami arī mums. Ja jūsos ir kaut daļiņa "tās" Apziņas, tad sagatavojiet to gaidāmajām pārmaiņām un cienīgi sagaidiet divdesmit pirmo gadsimtu.

2. nodaļa Akmens viesi no debesīm Kādā no vecajiem angļu žurnāla "Discovery" numuriem varam izlasīt: "Tādi ķermeņi var iznīcināt veselu civilizāciju vai nodarīt tai zaudējumus." Par kādiem ķermeņiem ir runa? Dažādās zemeslodes vietās var atrast mazākas vai lielākas pēdas, kas liecina par Zemes virsmas liktenīgo saduršanos ar ķermeņiem, kuri nākuši no kosmosa dzīlēm. Lai izvērtētu šādu sadursmju spēku un sekas, izmantosim zinātnieku bezkaislīgos aprēķinus - droši vien pareizu, bet mūs maz satraucošu skaitļu progresiju. Un iznāk, ka gadījumā, ja uz Zemes nokristu ciets debesu ķermenis (piemēram, meteorīts, asteroīds, planētas šķemba), kura rādiuss ir 65 metri, tas spētu iznīcināt visu dzīvo 20 kvadrātkilometru rādiusā. Šāda nelaime ir iespējama vidēji reizi 22 000 gadu (atkal pazīstams skaitlis!). Tālāk vēl trakāk: pilsēta ar diviem miljoniem iedzīvotāju un 160 kvadrātkilometru lielu teritoriju tiktu, burtiski, ietriekta Zemes garozā, ja tai virsū uzkristu 130 metrus liels kosmisks "akmentiņš". Nebaidieties, tāds trāpījums iespējams reizi 120 000 gadu. Daudz sliktāk būs, ja pusi no zemeslodes "noslaucīs" maziņš asteroīds, kura rādiuss ir 17 kilometri. Bet tas var notikt tikai reizi 4,4 miljardos gadu! "Cik labi!" nodomāja ikviens no mums, "ka lieli meteorīti un asteroīdi nonāk Zemes pievilkšanas zonā tik reti." Un tomēr mēmie akmens viesi atlido līdz mums. Un lai nedod Dievs kļūt par šādas tikšanās aculiecinieku!

Mūsu planētas dzīvais organisms savas pastāvēšanas miljardu gadu laikā ir pārcietis daudz šādu sadursmju. Bet šajā, kosmosa mērogos rēķinot, neilgajā laika posmā daudzas rētas, kas klāja sauszemes virsmu, jau pazudušas, paslēpušās Zemes dzīlēs, tās izdeldējis ūdens un vējš. Tāpat izzudušas veselas ļaužu ciltis, bet līdz ar tām nebūtībā aizgājuši kultūras un zinātnes augļi, par kuriem mēs, iespējams, nekad neuzzināsim.

Laiks, sauszemes un jūras dibena tektoniskie pārveidojumi uz mūžiem noslēpuši no cilvēku acīm ne tikai notikušo traģēdiju pierādījumus, bet arī augstākā saprāta sasniegumu pēdas. Tas, kas vēl saglabājies, mums atgādina, cik bezspēcīga ir cilvēce Visuma spēku priekšā.

Viss neizprotamais, kas uzradās no neizpētītā izplatījuma dzīlēm, īpaši stipri satrauca cilvēku prātus un izsauca milzum daudz minējumu un pieņēmumu. Turpināsim lasīt A. Gorbovska rakstīto.

Saules sistēmā rotē vesels asteroīdu gredzens - visai lieli debess ķermeņi, kas kādreiz bijuši saliedēti un veidojuši planētu ar 5900 kilometru diametru - tātad nedaudz lielāku par Merkuru. Ērta un pat skaista versija par šo kosmisko bluķu rašanos ir leģenda par Faetontu. Faetonts - tā kāda grieķu mītos sastopama jauna varoņa vārdā tika nosaukta kādreiz eksistējusī planēta. Jauneklis esot pierunājis savu tēvu Hēliju (grieķu mitoloģijā - Saules dievs), lai atļauj viņam pabraukāties debesu ratos.

Nepieredzējušais Faetonts nespējis novaldīt ugunīgos saules ratus un pārāk pietuvojies Zemei, pakļaujot to neizturamai svelmei un iznīcības draudiem. Bargais Zevs par tādu vieglprātību raidījis uz viņu zibeni, un dzīvību zaudējušais jauneklis nokritis uz Zemes. Mēs vēl uzzināsim, cik cieša var būt saikne starp mītiem un reāliem notikumiem. Iespējams, ka arī leģenda par Faetontu nav nekas cits kā seno grieķu romantisks skatījums uz Zemes un milzīga meteorīta sadursmi - viņiem taču tik ļoti patika savās leģendās un mītos tēlaini aprakstīt patiesus notikumus.

Atlūzas, kas radās planētas kosmiskās katastrofas rezultātā, atlidoja līdz Zemei, bet galvenā to masa, kas mums zināma kā asteroīdu gredzens, turpina savu mūžīgo rotēšanu ap Sauli, it kā atgādinādama par nākamo sadursmju draudiem.

Debess ķermeņu un Zemes sadursmju apliecinājumu ir ne mazums. Var atrast veselu virkni vēstījumu, sākot ar Platona pierakstiem: "Spīdekļi, kas kustas debesīs… novirzās no sava ceļa un pēc lieliem starplaikiem ar spēcīgu uguni iznīcina visu, kas ir uz Zemes." Indiešu leģendas vēstī, ka pēc Grēku plūdiem debesīs uzlēca septiņas saules, bet pēc tam viena no tām "aprija" citas. Ugunīgais ķermenis, kas

parādījās pie horizonta austrumos, aptumšoja Saules gaismu un tad iegāzās okeānā (Sibillas pareģojumu 5. grāmata). Pēc plūdiem briesmīgi "mākoņi" sadalījās gabalos un krita uz Zemi, nodarot milzīgus postījumus, - tā vēstī senās īru leģendas.

Varētu vēl turpināt mūsu tālo senču aprakstīto cieto "debess atnācēju" un Zemes sadursmju piemērus, bet pievērsīsimies mums tuvākiem notikumiem. Niķeļdzelzs, kā arī akmens viesi, kā jau minēts, ar milzīgu ātrumu (līdz 70 km/st) ielaužas Zemes atmo​sfērā un atstāj dziļas brūces Zemes cietajā virsmā.

Pats lielākais krāteris, kura diametrs ir 40 kilometri, atrodas Dienvidāfrikā. Agrāk šo milzīgo kausu uzskatīja par izdzisuša vulkāna krāteri, bet detalizētāka izpēte liecina, ka šai vietā apmēram pirms 250 miljoniem gadu notikusi meteorīta sadursme ar Ze​mi. Pietuvojies Zemes virsmai, meteorīts uzsprāga ar 10 reizes lielāku spēku nekā pati jaudīgākā ūdeņraža bumba. Cilvēces vēsture nevar atcerēties šo katastrofu, bet, kad šādas sadursmes notiek cilvēku acu priekšā, tās tiek iemūžinātas leģendās un mītos, kuri tiek nodoti no paaudzes paaudzei. Vai atceraties filmu "Atmiņas par nākotni", kurā izvirzītas dažādas versijas par to, ka mūsu planētu ir apmeklējuši atnācēji no citurienes, tostarp tiek pieminēts arī Dievs, kas ugunīga staba veidolā nolaidies navahu cilts indiāņu apdzīvotajā ielejā un iznīcinājis visu tur esošo. Tur tagad atrodas meteorīta krāteris. Tā dziļums ir vairāk nekā 100 metru, bet dia​metrs - gandrīz 1,5 kilometri.

Uz ziemeļiem no Ulmas pilsētas Vācijā atrodas milzīgs meteorīta krāteris - Ziemeļu pēda, kura diametrs lielāks par 30 kilometriem. Iežu ģeoloģiskā analīze parādīja, ka notikušais attiecināms uz laika posmu pirms 15 miljoniem gadu. Ja šī sadursme notiktu mūsdienās, no Štutgartes, Nirnbergas un Ulmas, iespējams, pāri nepaliktu pat drupas, bet skaņas vilnis izsistu logu stiklus visā Viduseiropā.

Krītot uz Zemi, daļa meteorīta sadeg atmosfērā. Saduroties ar Zemi, meteorīts sagrauj tās garozas virsējo akmens slāni. Meteorīts acumirklī iztvaiko, izraisot spēcīgu sprādzienu. Sprādziena rezultātā gruntī izveidojas dziļš, apaļš krāteris.

Aptuveni pirms 25 tūkstošiem gadu, kad jau varēja eksistēt saprātīgi aculiecinieki, mūsdienu Arizonas (AS V) teritorijā nokrita miljoniem tonnu smags meteorīts, kura diametrs bija 150 metri. Tā radās Velna kanjons, kas šobrīd veido 174 metrus lielu padziļinājumu ar 1300 metru platu krāteri. Cits, mūsu vecvectēviem zināmais "Tunguskas meteorīts" nokrita Sibīrijā 1908. gada 30. jūlijā, un tā radītais gaisa vilnis sasniedza Lielbritāniju un 30 kilometru rādiusā nogāza visus kokus.

1868. gadā Varšavas tuvumā nolija … akmeņu lietus. Akmens "lāses" svēra pat 10 kilogramus, un to bija ne mazāk par simts tūkstošiem. Dažkārt mazie kosmosa viesi tiešā trāpījumā ir uzkrituši cilvēku mājokļiem. 1847. gadā Bohēmijā (Vācijā) meteorīts uzgāzās virsū mājai un, izgājis cauri jumtam, iekrita gultā, kurā gulēja trīs bērni. Par laimi, viņi visi palika dzīvi un pat nepaguva nobīties. Bet, ja kāds meteorīts, kura diametrs būtu dažus metrus liels un krišanas ātrums 70 km/st, uzkristu kādai pilsētiņai, tad pil​nīgi droši var apgalvot, ka pirms savas bojāejas neko neapjēdzošie cilvēki pat nepagūtu nobīties. Laikā no 1790. gada līdz 1854. ga​dam reģistrēti 27 meteorītu trāpījumi mājām. Jaunāku datu pa​gaidām nav.

Par īstas katastrofas priekšvēstnesi var uzskatīt pamatīga meteorīta ielaušanos Pensilvānijas gaisa telpā 1938. gada 24. jūnijā, taču tas laimīgā kārtā nepaguva pieskarties Zemei ar savu nāvējošo skūpstu.

Meteorīts uzsprāga jau pie pašas Zemes, kā lietus nolīdams tālu no naksnīgās Pitsburgas un pārbiedēdams guļošos iedzīvotājus ar apdullinošu sprādzienu (viņi nosprieduši, ka eksplodējušas šaujampulvera noliktavas). Ja meteorīts būtu ielauzies atmosfērā nedaudz citādā leņķī, pilsēta būtu pārvērtusies par kapu 500 tūkstošiem cilvēku.

Laikam gan pietiks uzskaitīt ne tikai atsevišķu civilizāciju, bet arī visas Zemes iespējamās bojāejas gadījumus. Labāk atgriezīsimies pie senatnes leģendām un viedajiem tekstiem, lai noskaidrotu, cik lielā mērā aprakstītās parādības ir savstarpēji saistītas.

Kā jau teikts, laikā, kad seno pasauli pārsteidza plūdi, vienā Zemes vietā bija vērojams milzīgs paisuma vilnis (Amerikā, Atlantijā), bet tajā pašā laikā citos apgabalos (Ķīnā, Persijā) ūdens līmenis bija pacēlies cilvēka augumā. Traģiskie notikumi, kas skāra toreizējo cilvēci, pēc visām redzamajām pazīmēm spriežot, bija saistīti ar plūdu laikā notiekošo vulkānisko darbību, kalnu veidošanos un zemestrīcēm.

Tāpēc ļoti iespējams, ka šādas kataklizmas patiesībā bija kaut kāda planetāra mēroga globāla cēloņa sekas.

Piemēram, ja Cererai līdzīgs asteroīds ar 770 kilometru diametru pietuvotos Zemei tādā attālumā, kas atbilstu sešiem Ce- reras rādiusiem, tas izraisītu plašu paisuma vilni, kas būtu desmitiem reižu lielāks par vidēju cunami. Spēcīgi uzliesmojumi uz Saules spēj palēnināt Zemes griešanos par 0,85 milisekundēm diennaktī. Tiesa, Zeme pēc tam atgūst zaudēto laiku ar paātrinātu griešanos, bet, ja 150 miljardu kilometru attālumā notiekošais spēj "piebremzēt" planētas griešanos, ko tad teikt par katastrofam, kuras norisinājās Zemei tuvākās orbītās? Pat tad, ja Zemes pievilkšanas zonā nonāktu vienīgi garām lidojošas komētas aste, sekas būtu drausmīgas. Pietiek atcerēties nesen novēroto komētu "HeilaBopa". Lūk, kādu informāciju var atrast maiju eposā "Čilam- Balarn", kura galvenais tēls ir kaut kāda "milzu čūska", tik līdzīga astainai komētai: "Lija uguns lietus… zeme pārklājās ar pelniem, akmeņi un koki bija sadragāti. No gaisa nokrita Milzu Čūska… Debesis līdz ar Milzu Čūsku nogāzās uz zemi un applūdināja to."

Pastāv ne mazāk dramatiska un pārliecinoša hipotēze par to, kā nebūt ne mūžsenais Zemes pavadonis Mēness nonācis Zemes pievilkšanas zonā. Pēc vācu astronoma Hesterkorna aprēķiniem (bet viņš nav vienīgais, kas tā uzskata), Mēness uzreiz pēc savas rašanās (tas notika gandrīz vienlaikus ar pirmatnējo Zemi) rotējis orbītā, kas atradusies ļoti tuvu Zemes orbītai - apmēram divu Zemes diametru attālumā.

Milzīgs kosmisks ķermenis, aizlidodams tuvu garām Mēnesim, novirzījis to no sākotnējās orbītas, un tā Mēness nonācis Zemes pievilkšanas spēka varā. Paisuma vilnis uz Zemes tobrīd varēja sasniegt simtiem metru. It kā apstiprinot šo hipotēzi, daudzas senās leģendas stāsta, ka Mēness esot parādījies tūlīt pēc plūdiem. Proti, Mēness nonākšana Zemes pievilkšanas spēka ietekmē esot izraisījusi milzīgu paisuma vilni, zemestrīces un vulkānu izvirdumus. Zeme ieslīgusi tumsā, bet, kad tumsa izklīdusi (par to runāsim vēlāk), Zemes debesīs parādījies jauns spīdeklis - Mēness.

Dienvidāfrikas bušmeņi savos mītos par katastrofam stāsta, ka līdz plūdiem Mēness debesīs neesot bijis. Arī maiju hronikas par Mēnesi neko nevēstī, viņu naksnīgās debesis apspīdējusi Venera. Saskaņā ar Grieķijas dienvidu piekrastes iedzīvotāju arkādiešu leģendām Mēness parādījies pēc katastrofas, tāpēc se​nie hellēņi saukuši arkādiešus par "pirmsmēness" tautu.

Izpētījis Alcksandrijas bibliotēkā pieejamos senākos rokrak​stus (tolaik tie vēl nebija aizgājuši bojā), bibliotēkas galvenais uzraugs Apollonijs Rodietis III gadsimtā pirms Kristus rakstīja, ka kādreiz Zemes debesīs Mēness nav bijis. Žēl, ka šie rokraksti ir gājuši bojā un nav nonākuši līdz mums.

Bet ģeologi, pētot paisumus un bēgumus, ir secinājuši, ka tos izraisošais cēlonis eksistē jau miljoniem gadu. Tātad nevaram apgalvot, ka postošais vilnis radās tāpēc, ka Mēness bīstami pietuvojies Zemei. Pilnīgi iespējams, ka bija arī kāds cits, mūsu laikabiedriem nezināms pavadonis, kas varēja kļūt par eksplozijas upuri, saduroties ar kādu citu debess ķermeni Zemes tuvumā. Ar to varētu izskaidrot kādas viendabīgas vielas milzīgos daudzumus, kas meteorītu putekļu un baltu pelnu veidā vienādā biezumā atrodama Klusā okeāna dibenā, Dienvidamerikā un citos Zemes reģionos. Niķeļa lielais daudzums jūras nogulās arī ir saistīts ar meteorītu atlūzu plūsmu. Antarktikas ledus bruņās, izdarot 1,5 kilometru dziļu urbumu, tika atklātas vulkānisko pelnu pēdas, kuru vecums ir no 8 līdz 12 tūkstošiem gadu.

Hipotēzes ir un paliek hipotēzes, bet minētie fakti un senču liecības ir daiļrunīgas. Pastāvīgas nezināmā gaidas, neskaidrs priekšstats par Zemes katastrofu ārpuszemes cēloņiem lika pašiem izglītotākajiem dažādu civilizāciju pārstāvjiem domāt, ka plūdi notikuši tāpēc, ka Dievs izmainījis divu zvaigžņu atrašanās vietu zvaigznājā Talmuds. Cienījamais senatnes vēsturnieks romietis Terencijs Varrons rakstīja, ka Venera esot izmainījusi savu krāsu, izmērus, formu, izskatu un kursu, kas nekad nav noticis ne pirms, ne pēc plūdiem.

Cilvēki, kuri bija izdzīvojuši, tika pakļauti vēl vienam pārbaudījumam - Grēku plūdus nomainīja briesmīgs aukstums. "Iestājās milzīgs sals, Saule nebija redzama," vēsta indiāņu kiču cilts eposs "PopolVuh". No senās Meksikas un Venecuēlas mītiem uzzinām, ka jūra šajā periodā pārklājusies ar ledu, bet

Amazones tropos mītošās ciltis piedzīvojušas briesmīgi garu ziemu. Cilvēki, kas nebija pieraduši pie tik straujas klimata maiņas, nebija gatavi ilgstošam salam un tāpēc izmira veselām ciltīm.

Seno āriešu (āriju) reliģiskajā piemineklī "Avesta" jautājumu un atbilžu formā izklāstīti uzskati par cilvēka harmonisko dabu un doti sabiedrības dzīvei noderīgi postulāti. Turpat dievi brīdina ārie- šus par tuvojošos aukstumu: "Pār zemi nāks postošas ziemas, tās atnesīs sev līdz negantu salu… 14 pirkstu dziļu sniegu." Ņemot vērā to, ka briesmīgās nelaimes, kas piemeklēja Zemi, nāca līdz ar vulkānu aktīvu darbību un kalnu veidošanās procesu, jāsecina, ka visa mūsu planēta tolaik cieta no milzīgā vulkānisko pelnu un putekļu daudzuma izsviešanas atmosfērā - tie absorbēja un izkliedēja Zemi apspīdošās saules starus. No paradīzes izdzītais Ādams iesaucās: "Mana grēka dēļ atkal nodzisa dienas gaismeklis un pasaule atkal pārvērtās haosā" (Talmūds. "Izraidīšana no paradīzes"). Lūk, vēl daži senču epiteti no to dienu atmiņām: "nakšu miriādes", "visdziļākā tumsa", "necaurredzama tumsa". Ir aprēķināts, ka tad, ja atmosfērā izsmidzinātu tikai vienu simtseptiņ- desmitceturto daļu kubikkilometra putekļu, Saules gaismas un siltuma intensitāte samazinātos par 20 procentiem. Piemēram, vulkāna izvirdums Aļaskā kaut arī nedaudz, bet samazināja visas Zemes gaisa temperatūru. Ko tad lai saka par vulkānu vispārēju aktīvu darbību un tādu kalnu masīvu rašanos kā Andi un Himalaji?

Jebkura cietu vai šķidru masu pārvietošanās uz Zemes, ja tā saistīta ar gigantisku paisuma vilni, tektonisko plātņu pārvietošanos un kalnu veidošanos, var izmainīt, "nobīdīt" Zemes griešanās asi.

Planētas līdzsvara zudumu izraisa izmaiņas tās maksimālajā inercē. Tad Zeme, it kā sašūpodamās, pārvieto par dažiem grādiem savas griešanās asi, izraisīdama ģeogrāfiskā un magnētiskā pola nobīdi.

Zinātniski pierādīts, ka savas pastāvēšanas vēsturē mūsu planēta ir vairākkārt mainījusi polu atrašanās vietu. Ir aprēķināts, ka Zemes ass svārstības notiek ik pēc 21 000 gadu (pazīstams skaitlis), bet Zemes ass slīpums mainās ik pēc 40 000 gadu. Tātad globālas klimata pārmaiņas varēja notikt tāpēc, ka mainījās Zemes nolieces leņķis pret tās orbītas plakni, kā rezultātā mainījās arī leņķis, kādā Saules stari krita uz Zemi, un tas izraisīja krasu temperatūras pazemināšanos attiecīgajos reģionos, kur iepriekš bija šalkuši biezi, dažādu dzīvnieku un zvēru pārpilni meži. Tā radās nedzīvs ledus tuksnesis, gaisa temperatūra gadu no gada kritās, bet ledus segas biezums nokrišņu rezultātā aizvien palielinājās, pamazām uz mūžīgiem laikiem iekaļot ledus zārkā visu dzīvo.

Augu, dzīvnieku un cilvēku atliekas mūžīgā sasaluma un ledāju slānī nav zaudējušas savu kādreizējo izskatu. Tā, piemēram, arheologu 1847. gada atradumi liecina, ka Kalnu Altaja mūžīgajā sasalumā saglabājušās pat sakšu ciltīm, skitiem raksturīgās te​tovējumu, apģērbu un tepiķu krāsas.

3. nodaļa Pa katastrofu pedam Mītos, kodeksos un dažādos tekstos paustie senču priekšstati par notikumiem, kas norisinājušies uz Zemes, ir vairāk nekā nopietni un nebūt nav sliktāk pamatoti ar novērojumiem un analīzi kā mūsdienu priekšstati. Tas ir filozofijas evolūcijas jautājums un pasaules evolūcijas filozofija.

Mēs tikai izdarām vēsturisku ekskursu, aplūkojot faktus, kuri mums palīdz izsekot civilizāciju bojāeju dažādos laikos. Tie diez vai ietilptu vienā grāmatā, ja kāds tos gribētu apkopot un izdot kaut vai tikai saraksta veidā.

Iespējams, ka daudzās liecības par postošo katastrofu ir tikai dažādā laikā un dažādos planētas reģionos notikušo katastrofu virkne. Tāpēc katrai civilizācijai, kas pastāvējusi uz Zemes, ir savi plūdi, savs no debesīm nogāzies ugunīgs ķermenis vai draudoša zemestrīce un vulkāna izvirdums. Diez vai būtu prātīgi par to strīdēties. Labāk turpināsim izklāstīt A. Gorbovska savāktos faktus, kuri var uzvedināt uz daudz pareizākiem secinājumiem.

Apmēram 1450. gadā pirms Kristus Atlantijas okeāna ūdeņi ielauzās Vidusjūrā,.kuras līmenis bija daudz zemāks. Zem ūdens nonāca daudzas zemes, galvenokārt Egejas jūras salas. Kamēr Atlantijas ūdeņi nebija iekļuvuši gandrīz noslēgtajā Vidusjūrā, kā apgalvo Plīnijs, pastāvējusi sauszeme, kas savienojusi Kipru ar Āziju.

"Asaru vārti" - tā tulkojumā skan Bābelmandeba šauruma nosaukums; šis šaurums atdala Āfriku no Āzijas. "Asaru vārti" - tās ir atmiņas par milzīgu zemestrīci un tektonisko plātņu pārbīdi, kā rezultātā radās Sarkanā jūra. Šādu Zemes virsmas kustību laikā gāja bojā milzum daudz cilvēku. Pie jau minētajiem jaunās vēstures katastrofu upuriem var pieskaitīt arī 12 000 cilvēku bojāeju 1915. gadā kādā no Indonēzijas provincēm notikušā vulkāna izvirduma laikā. 1775. gadā slavenajā Lisabonas zemestrīcē sešu minūšu laikā dzīvību zaudēja 60 tūkstoši cilvēku. Tajā pašā dienā un stundā Marokā (Āfrikā) atvērās zemes dzīles un milzīgā plaisā iegāzās pilsēta ar 10 000 iedzīvotāju, bet pēc tam zeme atkal sakļāvās. Vai tas neatgādina 1989. gadā Spitakā (Armēnijā) notikušo zemestrīci?

Drausmīgu, no debesīm nākošu troksni reiz izdzirda Marti- nikas salas iedzīvotāji un ieraudzīja, kā no apdzisušā vulkāna tuvākās virsotnes virzās no zemes dzīlēm izlauzies nokaitētu gāzu mākonis, kas nogāzās pār pilsētu. Gandrīz vienā mirklī aizgāja bojā 30 000 cilvēku, izņemot vienu brīnumainā kārtā izglābušos cietumnieku, kas bija notiesāts uz nāvi un atradās pieķēdēts aiz biezām akmens sienām nāvinieku kamerā.

Kā pareizi atzīmējis zinātnieks un rakstnieks A. Gorbovskis savā grāmatā "Vissenākās vēstures mīklas", ziņas par vietējām kataklizmām bieži vien "uzslāņojas" atmiņām par pasaules mēroga katastrofu, kas iznīcināja augsti attīstītas civilizācijas, tāpēc grūti noskaidrot, kad īsti notika vispasaules katastrofa.

Cenzdamies atbildēt uz šo jautājumu, A. Gorbovskis piedāvā interesantus prātojumus, kuri ar savu loģiku un redzesloku piesaista lasītājus.

Akadēmiķis V. Obručevs un J. Hāgemeisters ir izvirzījuši hipotēzi, ka pēdējā leduslaikmeta beigas ziemeļu puslodē ir tieši saistītas ar kādas sauszemes nogrimšanu Atlantijas okeānā. Tas ļāva siltajai Golfa straumei plūst uz ziemeļiem, kā rezultātā Eiropā un Grenlandē beidzās sasaluma laikmets.

Laiku pa laikam pētnieku rokās nonāk dažāda veida atradumi, kuri apstiprina pieņēmumu, ka kādreiz Atlantijas okeānā patiešām bijusi sauszeme. Tā zviedru žurnālā "Imer" bija publicēts raksts par zinātnieka P. Kolbes atklājumu. Ņemdams provi no Atlantijas okeāna dibena 3600 metru dziļumā, viņš izcēla tādu ūdensaugu atliekas, kuri spēj augt tikai saldūdenī. Šī atraduma vienīgais iespējamais izskaidrojums-šajā vietā kādreiz bijusi sauszeme.

1898. gadā franču kuģa komanda, kas veica zem Atlantijas okeāna ūdeņiem ievilktā kabeļa remontu, nejauši izcēla vulkāniskas izcelsmes klints gabalu. Par atradumu ieinteresējās zinātnieki. Izrādījās, ka šāda stiklveida lava varēja izveidoties tikai atmosfēras spiediena rezultātā. Šī lava tiek datēta ar 13. gadu tūkstoti pirms Kristus, bet leduslaikmeta beigas Eiropā, kā zināms, attiecina uz 10. tūkstošgadi pirms Kristus. Tātad katastrofiskā Atlantijas sauszemes nogrimšana varēja notikt laika posmā starp šiem di​viem gadu tūkstošiem. Šie skaitļi pilnībā atbilst tam Atlantīdas nogrimšanas laikam, kuru min Platons, - 9570. gads pirms Kristus, tātad - 10. gadu tūkstotis.

Pēc daudzu pētnieku domām, tieši tajā pašā laikā, tas ir, ap 10 000. gadu pirms Kristus, pasaulē notikušas vēl vienas klimatis​kās pārmaiņas - strauja mitruma palielināšanās.

Niagāras ūdenskritums sastāv no veselas akmens pakāpienu virknes, kuri jau ilgu laiku ir pakļauti krītošā ūdens spiedienam. Kad viens no šiem pakāpieniem tiek izskalots, ūdens krīt uz nākamo utt. Ir izdevies noteikt Niagāras ūdenskrituma izveidošanās laiku: tas radies šajā reģionā notikušo straujo ģeoloģisko pārbīžu rezultātā 8. - 13. gadu tūkstotī pirms Kristus.

Pazīstamais meksikāņu zinātnieks Garsija Pajona Kordiljēros 5700 m augstumā zem biezas ledus segas uzgāja divu būdu atliekas. Mājas ieskaujošais gliemežvāku klājiens, kā arī citas jūras darbības pēdas liecinājušas par to, ka kādreiz būdas atradušās jūras krastā. Aprēķini parāda, ka šī reģiona pacelšanās notikusi pirms vairāk nekā 10 000 gadu.

Nobela prēmijas laureāts V. Libijs apgalvo, ka, izmantojot radioaktīvās datēšanas metodi, izdevies atklāt interesantas parādības Amerikas kontinentā. "Apmēram pirms 10 400 gadiem," raksta I -ibijs, "cilvēka pēdas pēkšņi izzūd…" Līdz šim iegūtie fakti liecinot par to, ka tieši šajā robežlaikā bijis kaut kāds pārrāvums norišu secībā. "Šo parādību," atzīst V. Libijs savā rakstā, kas 1962. gadā publicēts krājumā "Zinātne un cilvēce"*, "grūti izskaidrot, ja ņem vērā, ka pēdējā ledus laikmetā lielu daļu Amerikas kontinenta ledus neklāja.

Vissenākās cilvēka pēdas Skandināvijas pussalā un Anglijā arī ir apmēram 10 400 gadus vecas, ko nevar teikt par Eiropas dienvidiem. Piemēram, zīmējumi Lasko alā Francijas centrālajā daļā, vienā no visinteresantākajām pirmatnējo cilvēku apmetnēm, datēti ar daudzvēlāķu\ laiku - tie radušies apmēram pirms 15 000 gadu."

Izbrīna tas, ka šis pārtraukums novērojams visur vienā un tajā pašā laikā: Amerikas kontinentā, Eiropā un visbeidzot Centrālāzijā. Kurdistānas kalnos atrodas slavenā Šandidaras ala, kuras kultūrslāņi ir tāda kā nepārtraukta cilvēces vēstures hronika 100 000 gadu garumā. Viens slānis seko otram, viens laikmets nomaina otru, līdz pie tās pašas laika robežas - 10 000 gadu pirms Kristus - vērojams pēkšņs pārtraukums.

Cilvēku pēdas pazūd, it kā ala un tās apkaime pēkšņi būtu izmirusi. Acīmredzot tā arī noticis.

Kultūrslāņu vietā parādās citas pēdas: ūdeņu saskaloti nogulumiežu slāņi, kuri liecina par to, ka ala, kas atrodas 750 metrus virs jūras līmeņa, bijusi applūdināta. Uzieti akmeņi, kas nogāzušies no griestiem, šajā apkaimē notikušu negantu zemestrīču liecinieki. Tikai piecus gadu tūkstošus pēc pārtraukuma kultūrslānis sācis augt - sākumā lēnām, pēc tam aizv: :n intensīvāk.

Zemes iedzīvotāju skaits saskaņā ar demogrāfiskajiem datiem mūsu ēras sākumā bijis no 200 līdz 250 miljoniem cilvēku. Bet tie paši demogrāfu aprēķini liecina, ka 8800. - 8600. gadā pirms Kristus cilvēku skaits bijis ap astoņiem miljoniem. Laikā no 11 800. gada līdz 11 600. gadam pirms Kristus sākusies strauja cilvēku skaita samazināšanās, kas turpinājusies apmēram divus gadsimtus. Pēc tam tā pamazām palēninājusies, cilvēku skaits stabilizējies, bet, sākot ar 8800. - 8600. gadu pirms Kristus, tas atkal sācis aizvien straujāk pieaugt un turpina palielināties līdz pat mūsdienām. īpaši pārsteidzoši un svarīgi ir tas, ka arī pilnīgi citi dati, kas iegūti no citām zinātnes jomām, liecina tieši par to pašu laiku.

Tā indiešu lunāri solārajā kalendārā par atskaites punktu ir ņemts 11 652. gads pirms Kristus. Maiju

kalendārs sastāvēja no 2760 gadus gariem cikliem. Ja, zinot viena cikla beigas, parēķinām atpakaļ pagātnē, nonākam pie 11 653. gada pirms Kristus.

Spriežot pēc tā, ka cilvēku skaita samazināšanās pēc katastrofas turpinājusies vēl apmēram divus gadsimtus, var secināt, ka tie acīmredzot bijuši gadi, kad satrakotā stihija lēnām atgriezusies savā gultnē: vulkāni aprimuši, zemestrīces kļuvušas retākas, vulkāniskie putekļi un pelni, kas agrāk piepildīja atmosfēru, nosēdušies. Caur biezo miglas plīvuru jau varējusi izlauzties Saule. Acīmredzot šis kataklizmas beigu brīdis, kā uzskata H. Be- lamijs, kļuvis par atskaites punktu divu citu sistēmu kalendāriem - asīriešu un ēģiptiešu kalendāram. Ēģiptiešu Saules cikls ilga 1460 gadus. Ir zināms viena šāda cikla beigu laiks - 1322. gads pirms Kristus. Ja, sākot ar šo gadu, rēķinām atpakaļ, nonākam pie 11 542. gada pirms Kristus.

Asīriešu kalendārs sastāvēja no Mēness cikliem, kuru garums bija pilnīgi citāds, - katrs ilga 1805 gadus. Viena cikla beigu datums ne tuvu nelīdzinās ēģiptiešu kalendāra datumam - tas ir 712. gads pirms Kristus. Un tomēr - parēķinot ciklus atpakaļ pagātnē, mēs negaidīti nonākam pie tā paša punkta - 11 542. gada!

Skaidrot šo sakritību tikai ar nejaušību nevar, jo šāda nejauša sakritība ir pārāk neticama. Atliek pieņemt, ka abiem kalendāriem par sākuma punktu kalpojis kāds viens notikums. Mūsuprāt, tas varēja būt saistīts ar katastrofu. Tādējādi abus šos datumus - 11 650. (II 652. vai 11 653.) gadu pirms Kristus un 11 542. gadu pirms Kristus - var uzskatīt par katastrofas sākuma un beigu robežu. 2.4i 33

4. nodaļa Aizlaiku hronikas Noskaidrojot Zemes civilizāciju pirmsākumus, atkal pievērsīsimies senlaiku gudrajo hronikām, ziņas no kurām prasmīgi apkopotas tajā pašā A. Gorbovska grāmatā "Vissenākās vēstures mīklas".

Lai gan vēsturnieku rīcībā ir visai daudz seno tekstu un manuskriptu, mēs tomēr ļoti maz zinām par cilvēces vissenāko vēsturi. Tas varētu būt arī tāpēc, ka mēs ne vienmēr zem ārēji tradicionālās mitoloģiskās formas protam saskatīt reālu vēstures faktu.

Tā, piemēram, cilvēks, kas senajā tekstā izlasījis, ka tādā un tādā gadā debesīs parādījies ugunīgs pūķis, nonāk trejādas izvēles priekšā: a) saprast šo informāciju burtiski (šāda uztvere raksturīga bērniem); b) pasludināt to par izdomu no sākuma līdz galam (vis​vieglākais ceļš, tāpēc dara vismazāk goda); c) pacensties zem mitoloģiskā un reliģiozā aizsega sameklēt pašu faktu, kas kalpojis par pamatu informācijai: komē​tas, bolīda… parādīšanās (īstu zinātnieku un pētnieku cienīgs ceļš).

Tā, piemēram, mūsu gadsimta sākumā zinātnieki uzskatīja, ka cilvēks Amerikā parādījās pirms 4000 gadu, vēlāk - ka pirms 10 000 gadu un visbeidzot - ka pirms 40 000 gadu, bet amerikāņu arheologs Kārters min citu laiku - pirms 100 000 gadu. Šāda vēstures pagarināšanas tendence - tās aiziešana aizvien dziļāk pagātnē - vērojama, arī pētot atsevišķas civilizācijas.

Saskaņā ar tagad valdošo priekšstatu pirmās civilizācijas Centrālamerikā pastāvēja pirmajos gadsimtos pēc Kristus. Tomēr ir ziņas, kuras var uztvert kā liecību tam, ka kāda civilizācija šajā teritorijā pastāvējusi daudz agrāk.

Netālu no Meksikas ir pakāpjveida piramīda, kuras lielāko daļu bija aprakusi lava. Pretēji arheologu vairākuma domām, ģeologi, vadoties pēc lavas senuma, apgalvo, ka šī celtne varētu būt celta ap 5. gadu tūkstoti pirms Kristus. Tātad piramīda uzbūvēta laikā, kad, kā pieņemts uzskatīt, tik augsti attīstīta civilizācija šajā teritorijā vēl nemaz nevarēja pastāvēt. Ģeologu konstatēto piramīdas celšanas laiku apstiprina arheologa B. Kamingsa veiktie izrakumi. Ticis cauri vairākiem vulkāniskajiem slāņiem, viņš nonāca pie piramīdas pamatnes, kas, pēc zinātnieka domām, attiecināma uz 5. gadu tūkstoša vidu pirms Kristus. Ar radioaktīvās datēšanas metodi konstatēts, ka cilvēki šo piramīdu pametuši jau 2160. gadā pirms Kristus.

Ja pieņem, ka pakāpjveida piramīda patiešām attiecināma uz tik senu laiku, tad saprātīga cilvēka dzīvošanas laiks šajā reģionā tiek atvirzīts vēl senākā pagātnē.

Iespējams, par netiešu liecību tam, ka šajā reģionā jau visai sen ir pastāvējusi kāda civilizācija, var kalpot uz Centrālamerikā atrastas stēlas attēlotais gadskaitlis, kas atbilst 12 042. gadam pirms Kristus.

Ir atrasti uzraksti ar vēl senāku datējumu.

Vēl vairāk - tagad arheologu rīcībā ir neapgāžami pierādījumi ne tikai par cilvēka klātbūtni šajās vietās, bet arī par viņa darbību, un šīs materiālās pēdas aizved 40 tūkstošus gadu senā pagātnē.

Tas nozīmē, ka mūsu aprakstītās katastrofas laikā šajā reģionā jau vajadzēja būt zināmam kultūras attīstības līmenim. Cik augsts tas varēja būt? Šādu jautājumu varētu uzdot arī par Ēģiptes, Šumeras un Dienvidamerikas civilizācijām.

Sakarā ar vispārpieņemto viedokli valstu izveidošanās Nīlas ielejā attiecināma uz 4. gadu tūkstoti pirms Kristus. Bet kā tādā gadījumā būtu jāsaprot Hērodota un viņa laikabiedru dīvainais apgalvojums, ka ēģiptiešu rakstveida avoti, kas tolaik vēl bija saglabājušies, vēstīja par 17 tūkstošus gadu senu pagātni?

Vēl senāku laiku min ēģiptiešu priesteris Manetons (IV gs. pirms Kristus), kas sarakstījis Ēģiptes vēsturi.

Viņš savu hronoloģiju sāk ar 30 627. gadu pirms Kristus.

Bizantijas vēsturnieks Snelliuss vēstī par pierakstiem, kas dēvēti par "Senajām hronikām", kuras Ēģiptes priesteri esot rakstījuši 38 525 gadus. Bet grieķu vēsturnieks Diogens Lāertietis, kas dzīvoja III gadsimtā, apgalvoja, ka ēģiptiešu priesteri glabājot pierakstus, kuri stāsta par 48 863 gadus senu pagātni vēl pirms Maķedonijas Aleksandra laika. Šādi paziņojumi attiecas uz periodu, kad saskaņā ar tagad valdošajiem priekšstatiem uz Zemes vēl nepastāvēja ne tikai rakstība, bet nedzīvoja arī civilizēts cilvēks. Protams, pret tiem jāizturas pietiekami piesardzīgi, bet tas nebūt nenozīmē pilnīgu to neievērošanu vai ignorēšanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka virkne no pagātnes līdz mums nonākušo vēstījumu ir apstiprinājušies. Tā, piemēram, daudzi ar Ēģipti saistīti fakti, ko viņi tik uzstājīgi minējuši, attiecas uz laiku, kad šajā reģionā vispār, kā tika uzskatīts, vēl nedzīvoja cilvēks. Bet 1969. gadā Nīlas ielejā tika atklāti akmens darbarīki, kas liecina, ka cilvēks tur bijis jau pirms 70 tūkstošiem gadu. Tādējādi apgalvojumi par kādas civilizācijas pastāvēšanu senatnē šajā reģionā bez netiešām senču liecībām ieguva tiešu materiālu apstiprinājumu. Runa ir par minētā reģiona apdzīvošanu tālā pagātnē, pirms iespējamās katastrofas.

Tiavanako pilsētas drupās Andos tika atrasts dīvains kalendārs, kurā gads sastāvēja tikai no 290 dienām. Tagad šī pilsēta atrodas kalnos 4000 metru augstumā, un šis augstums nav piemērots cilvēkiem dzīvošanai. Taču lielas ostas paliekas, jūras gliemežnīcas, lidojošo zivju attēli un jūras dzīvnieku skeleti liecina, ka šī pilsēta kādreiz atradusies diezgan tuvu jūrai, bet daži uzskata, ka pat jūras līmenī.

Taču Andu pacelšanās laiku ģeologi attiecina uz terciāro periodu, tas ir, uz laiku, kad Zemes virsū saskaņā ar zinātnes atziņām cilvēka vēl nebija. Šīs pilsētas tuvumā atrodas TUikakas ezers (pasaulē visaugstāk esošais kalnu ezers). Kad nesen tā dibenā nolaidās pētnieki, viņi astoņu metru dziļumā atrada būvju atliekas, no milzīgiem akmens bluķiem veidotas sienas. Šīs sienas stiepjas paralēli viena otrai gar bruģētu ielu vairāk nekā kilometra garumā.

Profesors Rubens Veļa no Tiavanako arheoloģijas institūta domā, ka ezera dibenā atrastās drupas ir "piekrastes templis, kur notikusi svarīgu personu apbedīšana". Kā šīs drupas varēja nonākt ezera dibenā?

Pētnieki saista šo faktu ar šeit notikušo kalnu veidošanās procesu, kas varēja norisināties periodā, kad uz Zemes, kā pie​ņemts uzskatīt, cilvēks vēl nedzīvoja.

Ja iepriekš izteiktie pieņēmumi ir pareizi, tad tie beidzot ļauj izskaidrot veselu virkni atradumu, kuriem citādi nevarēja rast nekādu racionālu izskaidrojumu.

Ir ziņas, ka vēl XVI gadsimtā Peru sudraba raktuvēs spāņi uzgājuši dīvainu priekšmetu - gandrīz 18 centimetrus garu dzelzs naglu. Par to, cik tūkstošus gadu tā nogulējusi zemes dzīlēs, varēja nojaust pēc tā, ka naglas lielākā daļa bija stingri iecementējusies akmens iezī. Peru vicckaralis Francisko de Toledo esot ilgi turējis šo atradumu savā kabinetā, un viņam paticis to rādīt kā lielu kuriozu.

Ir vesela virkne paziņojumu par līdzīgiem atradumiem. Tā, piemēram, Austrālijā ogļu slāņos tika atrasts dzelzs meteorīts. Varēja redzēt, ka tas ir apstrādāts. Meteorītu atrada terciārajos slāņos, un tas nozīmē, ka "saprātīgas" rokas to varēja būt apstrādājušas pirms 30 miljoniem gadu. Žurnāls "Proceedings of ihe Society of Antiquities of Scotland" ("Skotijas Senās Vēstures Biedrības Paziņojumi") rakstīja par metāla priekšmeta atra​šanu akmeņogļu slānī Skotijas teritorijā.

Vēl viens no šāda veida paziņojumiem: 1891. gadā akmeņogļu gabalā atrasta zelta ķēdīte.

Vairums vēsturnieku pret šādiem paziņojumiem izturas skeptiski. Acīmredzot jānogaida, kad šāda veida atradumi tiks izdarīti tā saucamā "tīrā eksperimenta" laikā, tas ir, apstākļos, kas izslēdz jebkādas neprecizitātes iespēju. Šāds atturīgums un piesardzība izskaidrojama ne tikai ar to, ka zinātnē bijis ne mazums pārsteidzīgi izdarītu secinājumu, kļūdu un pat viltojumu, bet arī ar cilvēka domāšanas inertumu. No zināmas aizspriedumainības savos uzskatos nav pasargāti pat cilvēces paši gaišākie prāti. Reiz ģeniālajam fiziķim Albertam Einšteinam kāds pajautājis, vai viņš ticot tam, ka tuvākajos gadsimtos cilvēkiem izdosies apgūt atoma kodola enerģiju.

-Nē, tas ir pilnīgi izslēgts! - ne brīdi nešaubīdamies, atbildējis zinātnieks.

Bet jau pēc 10 gadiem tika uzspridzināta pirmā atombumba.

Ja atradumiem, kurus mēs pieminējām, tiks atrasts apstiprinājums, tad saprāta pastāvēšanas laiks uz mūsu planētas atvir​zīsies daudz senākā pagātnē, nekā mēs esam raduši domāt.

Par labu tam, ka cilvēks kā suga eksistē uz mūsu planētas daudz ilgāk, nekā pierasts uzskatīt, liecina arī pēdējos gadu des​mitos izdarītie atklājumi.

Tā, piemēram, 1969. gadā starptautiska arheoloģiskā ekspedīcija (tās sastāvā bija beļģu, franču un amerikāņu pētnieki) izdarīja jaunu atklājumu Etiopijas dienvidos. Šis atradums atvirzīja cilvēka parādīšanās laiku vēl tālāk - līdz četriem miljoniem gadu.

Tādējādi vēstures periods, pareizāk - cilvēka pirmsvēstures periods izrādījās divtik garš. Līdz ar to iespēja, ka uz Zemes ir pastāvējušas agrīnas, mums nezināmas civilizācijas, ko apstiprina virkne senu un mūsdienās izdarītu atklājumu, kurus var uzskatīt par šīs pastāvēšanas apliecinātājiem, iegūst vēl vienu argumentu - cilvēka eksistēšanas ilgumu.

Uz to, ka laika periodā pirms katastrofas pastāvēja kaut kādas civilizācijas ar augstām zināšanām, norāda daudzie vēstījumi par centieniem glābt kaut kādas zināšanas, jūtot nelaimes tuvošanos.

Pazīstamais arābu zinātnieks Abū Balkhi (IX -X gs.) rakstīja, ka pirms plūdiem gudrajie, paredzēdami katastrofu, "uzcēla Lejasēģiptē daudz akmens piramīdu, lai tajās paglābtos no tuvojošās bojāejas. Divas no šīm piramīdām bija lielākas par citām - 400 olektis augstas un tikpat platas un garas.

Tās bija celtas no slīpētiem marmora bluķiem, kas bija novietoti tik cieši cits pie cita, ka salaiduma vietas bija tikko redzamas." Šo piramīdu iekšienē, kā vēstīja Abū Balkhi, bija uzrakstīta dažāda informācija par tām pārsteidzošajām zināšanām, kuras gudrajie gribēja saglabāt.

Cits arābu vēsturnieks Masūdī, balstīdamies uz avotiem, kas nonākuši līdz mums, rakstīja: "Surīds, viens no valdniekiem, kas dzīvoja līdz plūdiem, uzcēla divas lielas piramīdas un pavēlēja priesteriem paslēpt tajās viņu pierakstītās zināšanas un to, ko viņi sasnieguši dažādos mākslas veidos un dažādās zinātnes nozarēs, lai tādā kārtā tas viss tiktu saglabāts tiem, kuri vēlāk spēs to saprast. Viņš pierakstīja arī zvaigžņu stāvokli, to ciklus…"

Senās Ēģiptes vēsturnieks Manetons ziņo par svarīgas zināšanas saturošiem tekstiem, kurus, katastrofai tuvojoties, sagatavojusi kāda pusleģendāra personība - gudrais vārdā Tots. Vēlāk Tots kā zināšanu dievs, kas dāvājis cilvēkiem rakstību, tika iekļauts ēģiptiešu dievu panteonā. Šie teksti, kurus, pēc Manetona vārdiem, "Tots, pirmais Hermejs, uzrakstījis ar svētajām zīmēm svētajā valodā, pēc plūdiem tikuši pārtulkoti…(teksta izlaidums)… un uzrakstīti ar hieroglifiem".

Seno laiku vēsturnieks un zinātnieks Josefs Flāvijs rakstīja par viedajiem, kuri "izgudrojuši zinātni par debess ķermeņiem un to uzbūvi". Viņi jau iepriekš esot brīdināti par draudošo katastrofu un bojāeju "daļēji no uguns spēka, daļēji no milzīga ūdens daudzuma". "Lai viņu izgudrojumi netiktu aizmirsti un neaizietu bojā, pirms ar tiem nebūs iepazinušies cilvēki, viņi uzcēla divus stabus - vienu no ķieģeļiem, otru no akmens - un uzrakstīja uz tiem vēstījumus par savu izgudrojumu. Tas tika darīts ar tādu aprēķinu, lai gadījumā, ja ķieģeļu stabs plūdos aizietu bojā, akmens stabs saglabātos neskarts un dotu cilvēkiem iespēju iepazīties ar uzrakstu." Pēc Flāvija vārdiem, akmens stabs viņa laikā, proti, I gadsimtā, vēl stāvējis.

Sengrieķu zinātnieks Strabons vēstī par kaut kādiem tekstiem, kas uzrakstīti pirms plūdiem un viņa laikā bija saglabājušies Pire- neju pussalā. Ķeltu priesteri - druīdi - atsaucās uz "Ferilla grāmatām" hronikām, kas arī it kā sarakstītas pirms plūdiem. Indiešu svētajās grāmatās "Agnipurānā" un "Bhāgavatapurānā" arī tiek runāts par zinību grāmatām "Vēdām", kuras esot izdevies izglābt katastrofas laikā.

Par to, ka cilvēki katastrofas priekšvakarā centušies saglabāt pierakstus par saviem sasniegumiem, stāsta arī Babilonijas vēsturnieks un priesteris Bēross (III gs. pirms Kristus). Kad valdnieks Ksisutross, raksta Bēross, ticis brīdināts par gaidāmajiem plūdiem, viņš pavēlējis pierakstīt "visu lietu sākuma, norises un nobeiguma vēsturi un ierakt šo vēsturi Saules pilsētā Siparā". Pēc plūdiem Ksisutross un viņa

līdzgaitnieki "Siparā atrakuši grāmatas un uzrakstījuši vēl daudz jaunu grāmatu, uzbūvējuši jaunus tempļus un no jauna uzcēluši Bābeli".

Uz māla plāksnītes ar šumeru ķīļu raksta zīmēm kāds valdnieks vēstī, ka viņam patīkot lasīt tekstus, "kuri sarakstīti pirms plūdiem".

Iespējams, ka kāda zināšanu daļa katastrofas laikā saglabājās un pēc tam nonāca pie tiem, kas izglābās.

"Ak, Solon! Solon!" Solonam teikuši ēģiptiešu priesteri. "Jūs, grieķi, gluži kā bērni neko nezināt par senajiem laikiem. Tev nekas nav zināms par sirmās senatnes zināšanām." Priesteri pavēstījuši Solonam, ka pēc katastrofas, kas iznīcinājusi jūru un upju piekrastes iedzīvotājus, izglābušies tikai "paši primitīvākie un neizglī​totākie", "gani un lopkopji", kuri tobrīd atradušies kalnos.

Ja arī atsevišķiem kādreiz augsti civilizētās tautas pārstāvjiem izdevās izglābties katastrofas laikā, tad vairums no viņiem izrādījās bezspēcīgi, nonākot naidīgu stihiju vai mežonīgu cilšu varā.

Pat mūsu laikam tuvākā vēsturē zināmi daudzi zināšanu daļējas zaudēšanas gadījumi. XIV - XV gadsimtā Ziemeļamerikā bija normaņu apmetnes. Šie pārceļotāji prata kausēt un apstrādāt metālus. Bet tad, kad viņu saikne ar dzimteni pārtrūka un viņus asimilēja apkārtējās ciltis, kuru attīstības līmenis bijis daudz zemāks, normaņi savas zināšanas neatgriežami zaudēja. Šajā reģionā no jauna iestājās akmens laikmets.

Tiavanako pilsētā Andos kādreiz dzīvoja tauta, kas ļoti labi pārzināja astronomiju un pētīja debess spīdekļu kustību. Ir ziņas par to, ka spāņu konkistadori atrada tur uz dažām milzu statujām līdz pustonnai smagus lietus sudraba rotājumus. Tomēr pašā pilsētā iedzīvotāju nebija. Tuvējās ciltis mitinājās niedru būdās, un tām nebija nekāda priekšstata par mctāllicšanu un astronomiju. Uzturā šie ļaudis lietoja galvenokārt ūdensaugu sakneņus.

Vai cits piemērs. Kādreiz maori bija liela tauta - prasmīgi Klusā okeāna kuģotāji. Bet, apmetušies Jaunzēlandē, šie jūrasbraucēji aizvien vairāk pameta novārtā savu māku, līdz viņu mazbērni un mazmazbērni to jau bija pilnīgi aizmirsuši.

Kā zināms, maiji nemaz nepazina riteni. Izrādās, šī atziņa tomēr nav īsti pareiza. Izrakumos ir atrastas dīvainas rotaļlietas - rati ar četriem riteņiem no apdedzināta māla. Bet tās varēja būt tikai atmiņas no tiem laikiem, kad tur pazina gan riteņus, gan ratus. Arī šīs zināšanas, tāpat kā daudzas citas, pieder pie zaudētajām.

Miglainas atmiņas par kaut kādām zināšanām, kas zaudētas pēc katastrofas, nonākušas līdz mums dažādos tekstos. "Popol-Vuh" vēstī, ka pirmajiem cilvēkiem "bija lielas zināšanas visās jomās, kādas ir pasaulē. Kad viņi lūkojās apkārt, tad redzēja visu uzreiz un vēroja no augšas līdz lejai: no debess juma līdz zemes dzīlēm. Viņi redzēja pat tās lietas, ko slēpa dziļa tumsa. Viņi redzēja uzreiz visu pasauli, pat nemēģinādami izkustēties no vietas. Viņi to redzēja no tās vietas, kur atradās. Milzīga bija viņu gudrība.

Bet dievi sāka kurnēt: "Vai tad arī viņiem jākļūst par dievībām?… Vai tad viņiem jākļūst mums līdzīgiem?…" Un tad greizsirdīgie dievi atņēma cilvēkiem viņu augstās zināšanas un spējas."

Vēstījumi par katastrofas rezultātā zudušām kaut kādām augstām zināšanām līdz mums nonākuši simboliskā, tradicionāli šifrētā veidā.

"Viņš sakāva savus ienaidniekus," vēstī kāds ēģiptiešu teksts, "un baudīja viņu zināšanas." Vārdu "baudīt" ar nozīmi "izzināt" mēs atrodam arī Bībelē. Tur tiek runāts par kādu simbolisku koku, kura augļus "baudot", cilvēki varēja kļūt tādi "kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns", - tātad iegūt augstākās zināšanas. Un tad, kad, pārkāpjot aizliegumu, Ādams un Ieva nobaudīja no šā koka, Dievs, līdzīgi seno meksikāņu dieviem, sadusmojās: "Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns.

Bet ko tas tagad neizstiepj savu roku un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!"

Gudrības koku kā sava veida simbolu mēs sastopam pie visdažādākajām tautām: gan senajā Babilonijā, gan pie actekiem. IfiL-folklorā stāstīts par Tomasu, kurš ieguvis gaišreģa spējas,

nobaudīdams šā koka augli. Tieši zem koka pār Budu nākusi atklāsme, kad viņam pēkšņi pavērusies esības augstākā jēga un augstākā gudrība. Atbilstoši indiešu tradīcijai dievs Višnu arī bieži tiek attēlots zem koka, zem tā sauktā "kosmiskā koka", kura augļi simbolizē augstākās zināšanas, pagātnes un nākotnes zināšanu.

Japānā šajā lomā ir apelsīnu koks, Ķīnā - kasija, Tuvajos Austrumos - sikomore, druīdiem - ozols utt.

Bet ir kāda raksturīga iezīme: ar gudrības koku ikreiz ir saistīts kāds katastrofas simbols - čūska, ūdens vai pūķis. Citiem vārdiem runājot, katrā ziņā ir trīs simboli: čūska (drakons), ūdens un koks. Tā gailu ticējumos par svēto koku, kura augļi dāvājot pārcilvēciskas zināšanas un gudrību, teikts, ka ceļu uz to aizšķērsojot pūķis, kas dzīvojot ezerā. Gluži tāpat grieķu mītos pūķis Ladons sargā Zeva koku, kurā aug zelta augļi. Lai iegūtu šos augļus, Hērakls nogalina pūķi. Tieši tāpat rīkojās arī seno ēģiptiešu varonis Nanefcrkaptahs, kas nonāvēja "nemirstīgo čūsku" - maģisko zinību grāmatas sargu. Šis attēls atrasts Šumerā.

Atbilstoši budisma tradīcijai Indijā un Ķīnā tiek uzskatīts, ka Nāgas čūskas, kas simbolizē plūdus, "lielo ūdeni", arī dzīvojot ezerā un aizšķērsojot ceļu, kas vedis pie svētā koka. Šī koka augļus nobaudījušais uzreiz ieguvis "pārdabisku redzi", un "viņam atklā​joties visa pagātne".

Nav izņēmums arī pagānisko slāvu leģendas: uz Bujana salas dzīvojot ugunīgā čūska Harafena. Tā sargājot burvju akmeni - alatīru, kurā koncentrēta visa gudrība un maģiskās zināšanas. Šis akmens atrodoties zem ozola.

Tieši tāpat Senajā Meksikā ceļu uz svēto kaktusu, kas aug ezera krastā, aizšķērsojot ūdeņu un plūdu dievs Tlatloks, kas dzīvo​jot ezerā.

Tā it visur čūska ir plūdu, katastrofas simbols un it kā aizšķērso ceļu, kas ved uz zināšanu simbolu svēto izziņas koku. Iespējams, ka ar šo simboliku ir saistīts arī tas, ka acteki savu pazaudēto pirmdzimteni Tamoanmanu apzīmēja ar nolauztu koku.

Taču, kā mēs jau pārliecinājāmies, no seno autoru (Abū Balkhi, Manetona, Josefa Flāvija, Strabona u.c.) vēstījumiem izriet, ka daļu zināšanu tomēr izdevās izglābt. Uz vispārējās mežonības un barbarisma fona par šo zināšanu glabātājiem acīmredzot bija kļuvušas ierobežotas, noslēgtas ļaužu grupas. Britu salās tie bija druīdi, Indijā - bramini jeb brahmaņi, Ēģiptē - tie, kurus mēs nosacīti saucam par priesteriem.

Vēlāk, kad tur izveidojās valsts, viņi patiešām veidoja priesteru slāni, kas nostiprināja savu varu, iz​mantojot monopoltiesības uz zināšanām.

Daudzus tūkstošus gadu no paaudzes paaudzē izredzētie nodeva tālāk senās zināšanas, kas tika glabātas lielā slepenībā. Kādā no svētnīcām ēģiptiešu priesteri esot parādījuši Hērodotam to augstāko priesteru statujas, kuri bija secīgi nomainījuši cits citu templī. To skaits bija - 341. Nav grūti aplēst, ka, lai statuju skaits sasniegtu šādu skaitli, priesterībai tur vajadzēja pastāvēt ne mazāk kā 10 000 gadu, citiem vārdiem runājot, tai bija jāizveidojas drīz pēc katastrofas.

Nav grūti iedomāties, ka šādas seno zināšanu glabātāju grupas centās paātrināt cilvēces lēno evolūcijas procesu, nododot cilvēkiem tās praktiskās zināšanas, kuras viņi spēja uztvert. Tam par pierādījumu kalpo daudzās tautās saglabājušās atmiņas par kaut kādiem nezin no kurienes atnākušajiem apgaismotājiem, kuri atnesuši tām zināšanas.

Pirmām kārtām prātā nāk slavenais Prometejs, kas iemācījis cilvēkiem lietot uguni. Taču Prometejs nebija vienīgais, kas atnesa viņiem augstās zināšanas. Dienvidamerikā pirmais inks - leģendārais Manko Kapaks esot ieradies no aizjūras zemēm un iemācījis vietējām ciltīm zemkopību un amatus. Bet dievs Bočika ieradies no austrumiem bārdaina sirmgalvja izskatā un atnesis cilvēkiem kalendāru. Icamna (Jukatanā) vai Same (Dienvidamerikā), kas tāpat esot ieradies no austrumiem, iemācījis nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību, kā arī būvēt tiltus un cirst kokus. Saskaņā ar leģendām viņš atnesis arī rakstību.

Bet visiem pieminētajiem apgaismotājiem pāri stāv meksikāņu eposa varonis Kecalkoatls, kas

atnācis no austrumiem un atnesis sev līdzi zināšanas metalurģijā un lauksaimniecībā…

Informāciju par šādiem varoņiem - apgaismotājiem, kas atnesuši cilvēkiem dažādas praktiskās zināšanas, mēs atrodam arī Dienvidāzijas un Priekšāzijas tautu leģendās. Babilonijas vēsturnieks Bēross, apveltīdams ar fantastiskām īpašībām kādu būtni vārdā Oanness, rakstīja, ka tā periodiski parādījusies cilvēkiem un pavēstījusi viņiem daudz noderīgu ziņu. Pēc Bērosa vārdiem, Oanness iemācījis cilvēkiem "saprast rakstību un dažādas mākslas. Viņš tiem iemācījis celt pilsētas un būvēt tempļus, sastādīt likumus un izskaidrojis ģeometrijas zinību pamatus."

Dažas interesantas detaļas. Oanness esot ieradies no aizjūras zemēm un nav varējis ēst to barību, ko uzturā lietojuši pārējie Šumeras iedzīvotāji, un runājis valodā, kuru neviens neesot zinājis.

Agrīnās kristietības apokrifa "Enoha grāmatā" arī ir ziņas par kaut kādām būtnēm, kuras atnesušas ļaudīm zināšanas. Šo pierakstu autors sauc tās par eņģeļiem. "Azazels iemācīja cilvēkiem izgatavot zobenus, nažus, vairogus un bruņas, kā arī redzēt to, kas notiek viņiem aiz muguras, Barakeals - novērot zvaigznes, Ko- kabels - saskatīt zīmīgas parādības, Tcmpels iemācīja novērot zvaigznes un Asradels Mēness kustību."

Lieldienu salas iedzīvotāji stāsta par savu lielo dievu - apgaismotāju Makemake, kas viņiem iemācījis lietot zvejas tīklus. Makemake bijis okeāna dibenā nogrimušo Motn-Mario-Hivas salu karalis.

Mums nav jābrīnās par to, ka šie, iespējams, reāli dzīvojušie cilvēki tika iecelti dievu kārtā. Vēsturē ir zināmi šādi varoņi - apgaismotāju dievināšanas fakti. Tā, piemēram, jūrasbraucējs Kadins, kas atvedis uz Grieķiju rakstību, tika oficiāli iecelts dievu kārtā.

Katrā gadījumā ziņas par dažādiem atnācējiem - apgaismotājiem jeb zināšanu nesējiem atrodamas itin visur. Pie šā temata mēs vēl atgriezīsimies.

5. nodaļa Civilizāciju zaudētas zinašanas Uz domām par augstām zināšanām, kuras saglabājušās pēc katastrofas, uzvedina arī daži fakti, kas attiecas uz pirmajām mums zināmajām civilizācijām. Arī tos vienkop savācis un apstrādājis A. Gorbovskis.

Maiji nav lietojuši riteni, nav izgudrojuši podnieka ripu, nepazina dzelzi, toties spēja ar apbrīnojamu precizitāti noteikt debess ķermeņu riņķošanas periodus.

Sakarā ar Gregora kalendāru Zeme apriņķo ap Sauli 365, 242 500 diennaktīs. Maiji uzskatīja, ka šis periods ilgst 365, 242 129 diennaktis. Mūsdienās ar visprecīzāko astronomisko ierīču palīdzību izdevies noteikt, ka gada ilgums ir 365,242 198 diennaktis.

Tātad līdz pat pēdējam laikam maiju noteiktais skaitlis bija visprecīzākais, lai gan viņiem nebija ne teleskopu, ne citu ierīču un aparatūras!

Mēness mēneša ilgums maijiem bija aprēķināts ar precizitāti līdz četrām tūkstošdaļām dienas garuma.

Tikpat pēkšņi augstas zināšanas astronomijā parādījās arī Šumerā.

Mēness aprites laiks tur bija aprēķināts ar precizitāti līdz četrām desmitdaļām sekundes. Gada garums bija 365 dienas 6 stundas un 11 minūtes, un tas tikai par 3 minūtēm atšķiras no mūsdienās noteiktā, bet tas izdarīts, ievērojot visprecīzākos zinātnes datus. Turklāt vēl nav zināms, vai tā patiešām ir kļūda vai tāds ir bijis gada garums tajā laikā, kad tika izdarīti aprēķini.

Bet kas tad īsti veica šos aprēķinus un kad?

Mēs to nezinām.

Gluži tāpat mums nav zināms, no kādiem avotiem grieķu astronoms Hiparhs, kas dzīvoja pirms diviem tūkstošiem gadu, varēja pasmelt ziņas par Mēness orbītu, kuru viņš zināja ar precizitāti līdz grāda simtdaļai.

Acīmredzot augsto zināšanu saknes meklējamas ļoti tālā pagātnē.

Patiesi - uz vienas no Šumeras māla plāksnītēm blakus Mēnesim ir attēlotas divas Dvīņu zvaigznāja zvaigznes: Alfa un Beta. Spriežot pēc to izvietojuma, tāda aina varēja būt vērojama pirms sešiem tūkstošiem gadu.

Diogens Lāertietis apgalvoja, ka ēģiptiešiem bijuši 373 Saules un 832 Mēness aptumsumu apraksti.

Aprēķini parāda, ka šāds aptumsumu skaits iespējams ne mazāk kā 10 000 gadu garā laika posmā. Daži astronomijas vēsturnieki attiecina novērojumu sākuma laiku uz vēl senāku pagātni - uz 15 000 gadu pirms Kristus, citiem vārdiem runājot, - uz pirmskatastrofas periodu. Ir ziņas, kas liecina, ka šādi novērojumi sākti vēl senāk.

Mūsdienās pavasara ekvinokcijas periodā Saule atrodas Zivju zvaigznājā. Pirms diviem tūkstošiem gadu tā atradās Auna zvaigznājā, bet vēl agrāk, agrīnās Šumeras periodā - Dvīņu zvaigznājā. Zvaigžņu jums, lēni kustoties, pilnu ciklu veic 25 920 gados. Šo skaitli mēs varam atrast virknē šumeru tekstu.

Starp astronomiskajiem faktiem, kas neizskaidrojamā veidā cilvēkiem bija zināmi pirms to atklāšanas daudz vēlākā laikā, minams vēl viens.

XVIII gadsimtā dzīvoja cilvēks, kas mums vairāk pazīstams kā grāmatas "Gulivera ceļojumi" autors Džonatans Svifts. Šis cilvēks ļoti interesējās par senajām mācībām, senlaiku grāmatām un rokrakstiem.

Vai tikai ne tur viņš pasmēlās ziņas par diviem Marsa pavadoņiem vēl ilgi pirms tam, kad tika izgudroti pietiekami jaudīgi teleskopi, ar kuru palīdzību bija iespējams ieraudzīt Saules sistēmas planētu pavadoņus?

Tikai 156 gadus pēc tam, kad par tiem jau bija rakstījis Svifts, astronomi atklāja šos pavadoņus,

turklāt Svifta sniegtās ziņas par pavadoņu dabu un to griešanās laiku ir ļoti tuvas īstenībai.

XVI un XVII gadsimtā Eiropas zinātne ilgstošas attīstības rezultātā nonāca pie svarīgiem kosmoloģiskiem secinājumiem. Zinātniskā patiesība ar grūtībām lauza sev ceļu. Pilsētu laukumos itin bieži liesmoja inkvizīcijas sārti. 1600. gada 17. februārī pēc astoņus gadus ilga ieslodzījuma tika sadedzināts Džordāno Bruno. Viņš tika sodīts ar nāvi tikai par to, ka atļāvās izteikt domu par Visuma bezgalību un par daudzu Zemei līdzīgu apdzīvotu pasauļu pastāvēšanu.

Bet tūkstošiem gadu pirms viņa šo pašu ideju (turklāt nevis kā hipotēzi, bet gan kā neapstrīdamu patiesību) pauda piramīdu teksti, Senās Indijas un Tibetas svētās grāmatas. Vienā no pašiem agrīnākajiem piramīdu tekstiem ir izteikta ideja par kosmosa bezgalību. Bet senajā sanskrita grāmatā "Višnupurānā" tieši pateikts, ka mūsu Zeme ir tikai viena no tūkstošiem un miljoniem lai līdzīgu apdzīvotu pasauļu, kas atrodas Visuma telpā. Kādā tibetiešu tekstā rakstīts, ka "Visumā ir tik daudz pasauļu, ka pat pats Buda nespēj tās saskaitīt". Saskaņā ar budistu tradīciju "katru no šīm pasaulēm ieskauj gaišzila gaisa jeb ētera apvalks".

Kā ziņo arheologs Dž. A. Masons, priekšstats par to, ka uz tālajām zvaigznēm dzīvo cilvēkiem līdzīgas būtnes, pastāvējis jau Senajā Peru. Pēc viņa domām, šis uzskats radās vēl pirmsinku periodā.

Skaidrs, ka nejau no savas ikdienas prakses un ne no savam sabiedrības attīstības līmenim atbilstošajām zināšanām senči ieguva šo informāciju. Tās avots, visticamāk, meklējams ārpus mums zināmo civilizāciju ietvariem.

Cita faktu grupa liecina par ļoti agri un tikpat neizskaidrojami parādījušos priekšstatu par Zemes formu.

1633. gadā "Spīdzināšanas zālē" svētās inkvizīcijas locekļi apsūdzēja sirmgalvi Galileju par apgalvojumu, ka Zeme ir lode, kas griežas ap Sauli.

Savā laikā šāda pati apsūdzība tika izvirzīta arī Kolumbam. Un viņš varēja pateikties liktenim, ka dzīvs izkļuva no tribunāla rokām. Šis tribunāls sastāvēja no toreizējās Salamankas universitātes "gaišākajiem prātiem", un tā mērķis bija sodīt katru, kas kaut vai netieši uzdrīkstējās apgalvot, ka Zemei ir lodes forma.

Un atkal mēs ar izbrīnu konstatējam, ka šīs pašas astronomiskās patiesības, līdz kurām zinātniskā doma izlauzās ar tādām pūlēm un upuriem, jau pašā cilvēces vēstures rītausmā bija iemūžinātas Indijas, Ēģiptes un Amerikas svētajos tekstos.

Bet, lūk, kas teikts "Kabalā" (grāmatā "Zogar"): "Visa apdzīvotā Zeme griežas pa apli. Vieni tās iedzīvotāji atrodas apakšā, citi - augšā. Tajā laikā, kad vienā Zemes daļā ir nakts, citā ir diena, bet, kad vienā Zemes daļā ļaudis redz saullēktu, citā nolaižas krēsla." Turklāt "Kabala" atsaucas uz kaut kādām senām grā​matām.

Vai ne no šiem pašiem avotiem savas zināšanas pasmēlās arī Platons, kad runāja par Zemi kā par apaļu ķermeni, kura grie​šanās izraisa dienas un nakts maiņu?

Arī acteki acīmredzot zināja par planētu kustību un to lodveida formu. Viņi attēloja planētas apaļu priekšmetu vai bumbu veidā, ar kurām spēlējās dievi.

Nav nekāds brīnums, ka virkne vēlāku atklājumu Eiropas astronomijā tika izdarīta nevis debesīs, bet gan … senajos manuskriptos. Tā, piemēram, Koperniks, kas tiek uzskatīts par autoru idejai, ka Zeme griežas ap Sauli, priekšvārdā saviem darbiem, kurus adresēja Romas pāvestam, rakstīja, ka Zemes kustības ideju viņš esot aizguvis no senajiem autoriem.

Iespējams, ka tie bija līdz mums nonākušie sacerējumi, kurus VII gadsimtā lasīja pazīstamais armēņu zinātnieks A. Širakaci. Viņš rakstīja par Zemes lodveida formu, salīdzinādams to ar olu, kuras dzeltenums esot pati Zeme, bet baltums - to ieskaujošā at​mosfēra.

Zināšanas par Zemes un citu debess ķermeņu lodveida formu, ko senči mantojuši no kāda tālā pagātnē eksistējuša avota, tika, kā mēs zinām, nozaudētas un aizmirstas. Acīmredzot šādi zaudējumi bija neizbēgami: šīs zināšanas pārlieku apsteidza cilvēku priekšstatu vispārējo līmeni.

To var ilustrēt ar šādu piemēru. Tikai mūsdienās zinātne ir nonākusi pie atzinuma par matērijas nezūdamību un mūžīgumu. Bija nepieciešami neskaitāmi daudzu pētnieku paaudžu eksperimenti, teorētiski un filozofiski vispārinājumi, lai mūsdienu zinātne beidzot nonāktu pie secinājuma, kas mūsu senčiem, kā izrādās, bija zināms jau ilgi pirms mūsu ēras sākuma. Lasām Diodoru Sicī- lieti: "Haldieši apgalvo, ka pasaules matērija ir mūžīga un, tā kā tā nekad nav radusies, tad nekad arī nepakļaujas iznīcināšanai."

Tikpat neizskaidrojami, pēkšņi un visaptveroši ir daži citi mūsu senču kosmoloģiskie priekšstati.

Tāds, piemēram, ir priekšstats par pašu sākotnējo mūsu planētas stāvokli, pirms uz tās parādījās dzīvība.

Pagāniskie slāvi uzskatīja, ka kādreiz bijusi tikai jūra, no kuras pēc tam radusies Zeme. Tāds pats priekšstats par pirmatnējiem ūdeņiem, kas kādreiz piepildījuši pasauli, ir arī Sibīrijas tautām.

"Rigvēdā" (Indija) arī tiek runāts par to, ka pasaule radusies no ūdens, "no milzu ūdens, kas piepildīja Visumu". Ķīniešu rokraksti apgalvo, ka pašā sākumā Zemi klājis ūdens.

Visos ēģiptiešu tekstos arī tiek stāstīts par pirmatnējo okeānu, kurš klājis pasauli un no kura vēlāk radusies dzīvība.

Bet Bībele? Arī tā apgalvo, ka līdz dzīvības izcelsmei Zemi klāja ūdens. "Un sacīja Dievs: "Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas ir zem izplatījuma, lai sausa zeme tiktu redzama."M Šāds priekšstats pastāvēja arī abu Amerikas daļu indiāņu vidū. Svētajā grāmatā "Popol-Vuh" lasām: "Nebija ne cilvēka, ne dzīvnieka, ne putnu, ne zivju, ne krabju, ne koku, ne akmeņu, ne alu, ne aizu, ne zāļu, nebija arī mežu; bija tikai debesis. Zemes virsma tad vēl neparādījās. Bija tikai auksta jūra un milzīgi debesu plašumi."

Līdzīgs priekšstats par mūsu planētas pirmatnējo izskatu bija arī šumeriem, asīriešiem, maijiem, polinēziešiem, hetiem un senajiem peruāņiem. Maz ticams, ka tik vienota kosmoloģiska koncepcija varēja rasties dažādās Zemes malās pati no sevis. Vairāk ticams šķiet pieņēmums, kas attiecināms arī uz citām zināšanām, ka šie priekšstati ir nākuši no kāda viena avota.

Tam par labu bez jau iepriekš minētajiem faktiem liecina arī daudzās un ne mazāk dīvainās sakritības, kas saistītas ar kalen​dāru.

Tuvajos Austrumos, Senajā Ēģiptē un Indijā gads tika dalīts 12 mēnešos. Bet kāpēc līdzīgs dalījums pastāvēja arī Atlantijas otrā pusē, pat Dienvidamerikā?

Izpētot sīkāk, analoģija izrādās vēl pilnīgāka.

Maiju gads sastāvēja no 360 dienām, pie kurām tika pieskaitītas vēl piecas nelaimīgās jeb vārdā nenosauktās dienas. Šo piecu dienu laikā netika ievēroti nekādi likumi, drīkstēja neatdot parādus, krāpties utt. Tieši tāda pati ieraža pastāvēja Senajā Ēģiptē, Babilonijā un tālāk uz Austrumiem - Indijā.

Vēl vairāk - Eiropā un Senajā Peru jaunais gads sākās vienā un tajā pašā laikā - septembrī.

Tagad mēs redzam, ka augsto zināšanu un analoģiju uz​skaitījums pastāvīgi sakrīt.

Lūk, kā, piemēram, Bībelē vēstīts par dažādu valodu rašanos: "Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās… Un tie teica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi."

Un tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, viena valoda tiem visiem. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tic nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu!" Tāpēc tās vietas vārds tiek saukts Bābele, jo tur tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu."

Agrīnāks avots (Babilonijas priestera un vēsturnieka Bērosa pieraksti) par šo notikumu vēstī tā: "Stāsta, ka pirmie cilvēki, kļuvuši uzpūtīgi sava spēka un varenības dēļ, sākuši nicināt dievus un uzskatīt sevi par pārākiem. Viņi uzcēluši augstu torni tajā vietā, kur tagad atrodas Babilona. Šis tornis jau ietiecies augstu debesīs, kad pēkšņi vēji nākuši talkā dieviem un nogāzuši būvi tās cēlājiem tieši virsū.

Drupas ieguvušas nosaukumu "Bābele". Līdz tam laikam cilvēki runājuši vienā valodā, bet dievi tos

piespieduši runāt dažādās izloksnēs."

Bet, lūk, kā šo pašu teiksmu traktē viena no tolteku leģendām (Meksikā): "Kad pēc plūdiem nedaudzi cilvēki bija izglābušies un kad viņi jau bija paguvuši savairoties, viņi uzcēla milzīgu torni… Bet tad valodas pēkšņi sajaucās, viņi vairs nespēja saprast viens otru un devās dzīvot uz dažādām zemes malām."

Daudzām Amerikas tautām ir līdzīgi mīti. Arī šā torņa nosaukums ir identisks. Jūdi to sauca par Ba Bel (no šejienes - Bābele), kas tulkojumā nozīmē "Dieva Vārti". Vairākās Amerikā sastopamajās leģendās šis tornis saucas tieši tāpat: "Dieva Vārti".

Apgalvojums, ka kādreiz visi cilvēki runājuši vienā valodā, sastopams ne tikai Amerikas un Tuvo Austrumu svētajos tekstos. Šo domu mēs atrodam arī agrīnajos indiešu un budisma tekstos, Senajā Ēģiptē. Šajā gadījumā nav svarīga šā vēstījuma patiesuma pakāpe, turklāt, pastāvot mūsdienu zināšanu līmenim, tā nav pārbaudāma. Šajā gadījumā mums svarīgi uzsvērt sakritības šajos vēstījumos.

Acīmredzot šīs pārsteidzošās analoģijas nevar skaidrot ar gluži vienkāršu sakritību. Pazīstamais vācu pētnieks A. Humbolts šajā sakarā rakstīja: "Man šķiet skaidrs, ka pieminekļi, laika skaitīšanas metodes, kosmogonijas metodes un daudzi Amerikas mīti, kas ir pārsteidzoši analoģiski tām idejām, kuras nāk no Austrumāzijas, norāda uz seniem sakariem un nav kopēju apstākļu rezultāts, kādos atradās visas nācijas civilizācijas rītausmā."

Zināmu sakaru pastāvēšana starp ļoti tāliem pasaules reģioniem vissenākajos laikos patiešām kļūst aizvien acīm redzamāka. Šie kontakti stīdz no Dienvidaustrumāzijas pāri Klusajam okeānam uz Amerikas piekrasti, no Eiropas krastiem - uz Jukatanu, no Indijas - uz Ziemeļameriku un Dienvidameriku. Tieši ar šiem agrīnajiem kontaktiem izskaidrojamas pārsteidzošās to augsto zināšanu un priekšstatu analoģijas, kuras mēs atrodam tautām, ko citu no citas šķīra desmitiem tūkstošu kilometru. Taču šie kontakti liecina vienīgi par priekšstatu migrāciju un ideju kustību, bet nenorāda uz šo ideju un priekšstatu pirmavotu.

Zinātne uzkrāj aizvien vairāk ziņu un faktu par pagātni, līdz ar to ideja par kādas procivilizācijas pastāvēšanu iegūst aizvien jau​nus apstiprinājumus.

"Arheoloģija un etnogrāfija pēdējā pusgadsimta laikā," konstatē viens no mūsdienu pētniekiem, "ir noskaidrojušas, ka Vecās Pasaules senās civilizācijas - Ēģiptes, Mezopotāmijas, Krētas un Grieķijas, Indijas un Ķīnas civilizācija - radušās uz kopēja pamata un ka šī rašanās vienotība izskaidro šo civilizāciju formu vienotību un mitoloģisko un rituālo struktūru vienotību."

Atzīmējot dažu viduslaiku navigācijas karšu augsto precizitāti un to savstarpējo līdzību, vairāki pētnieki ir izteikuši domu, ka visas kartes nav nekas cits kā kāda sena, līdz mums nenonākuša oriģināla kopijas. Uz dažām no šādām kartēm redzamas visai precīzas to zemju un kontinentu aprises, kuri vēl bija jāatklāj un kuri arī tika atklāti pēc dažiem gadsimtiem. Paši šo karšu autori atzīst, ka esot tās zīmējuši, kopējot kādas senas kartes, kas glabājušās Aleksandrijas bibliotēkā un attiecināmas uz Maķedonijas Aleksandra laiku.

Tā turka Hadži Ahmeda 1559. gada kartē iezīmētas Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinentu aprises un krasta līnija, par veseliem diviem gadsimtiem apsteidzot šajās vietās nonākušos ceļotājus un kartogrāfus.

Pēc padomju orientālistu L. Gumiļova un B. Kuzņecova domām, ziņas par Ameriku var atrast tibetiešu tekstos, kuri datē​jami ar 2. gadu tūkstoti pirms Kristus.

Ir Antarktīdas karte, ko 1532. gadā izgatavojis Orontijs Fi- nauss. Vismaz divi ar to saistītie apstākļi neiekļaujas vispārpie​ņemto skaidrojumu kanonos.

Pirmkārt, Orontija Finausa kartē Antarktīdas kontūras ir visai līdzīgas tām, kādas redzam mūsdienu kartē. Tam nav izskaidrojuma, jo ir zināms, ka kuģošana uz Antarktīdu un tās krasta līnijas iezīmēšana kartē notika daudz vēlāk, tikai XIX gadsimtā.

Otrkārt, salīdzinot šo karti ar mūsdienu karti, mēs tajā redzam iezīmētas upes un dziļus ijordus, kuros tās ietek. Ne upju, ne fjordu mūsdienu Antarktīdā nav. Toties tieši tajās vietās, kurās kartē atzīmētas upes, tagad atrodas okeānā lēnām slīdoši ledāji. Šis fakts iespējamo kartes sastādīšanas laiku atvirza tālā

pagātnē, kad ledāju vietā varēja būt upes. Kad īsti tas varēja būt? Katrā ziņā ne vēlāk kā četrus gadu tūkstošus pirms Kristus, kad Antarktīdas le​dus vairogs pilnīgi pārklāja kontinentu.

Cita liecība. Ir zināma Ptolemaja karte, kurā Ziemeļeiropu klāj kaut kādas baltas zonas. Saskaņā ar mūsdienās rekonstruētā pēdējā apledojuma gaitu šo zonu kontūras atbilst tiem apgabaliem, kur bija saglabājušās ledāja atliekas. Ja tas ir tā, tad Ptolemaja kartē attēlotā aina attiecas uz periodu, kas nav vēlāks par 8. gadu tūkstoti pirms Kristus.

Pie faktiem, kuri saistīti ar ļoti tālu pagātni, acīmredzot pieskaitāmas arī senču neizskaidrojami augstās zināšanas matemātikas jomā, bet tas, cik mums zināms, nevarēja būt viņu pašu praktiskās darbības rezultāts. Jēdziens "miljons" Eiropas matemātikā ienāca tikai XI gadsimtā. Tomēr tas nebija svešs senajiem ēģiptiešiem, kuri izmantoja pat speciāla zīmi tā apzīmēšanai.

Skaitlis "7t" matemātikas vēsturē pazīstams kā "Ludolfa skaitlis", tādējādi godinot XVII gadsimta holandiešu zinātnieku, kas atklāja riņķa līnijas garuma un tās diametra savstarpējo attiecību. Bet Maskavā A. Puškina Tēlotājas mākslas muzejā glabājas ēģiptiešu papiruss, no kura secināms, ka arī skaitlis "7t" senajiem ēģiptiešiem bija labi pazīstams.

Taču izrādās, ka vēl pirms ēģiptiešiem šis skaitlis bija zināms Šumerā, tāpat kā teorēma, kuru tikai pēc tūkstoš gadiem atklāja Pitagors. Senās Šumeras zinātnieki, priesteri un zinību glabātāji ir risinājuši sarežģītus algebriskus uzdevumus, kvadrātvienādojumus ar vairākiem nezināmajiem, sarežģītus uzdevumus ar procentu aprēķināšanu un pat uzdevumus, kuri iziet ārpus algebras ietvariem. Viņi nodevās šim darbam laikā, kad visapkārt valdīja mežonīgums un barbarisms. Viņi rakstīja ar koka irbulīšiem uz valga māla, un tas, ko viņi darīja, stipri apsteidza gan apkārtējās dzīves praktiskās vajadzības, gan arī viņu laikmeta vispārējo zināšanu līmeni. Mēs atkal redzam pēkšņi it kā nezin no kurienes radušās augstas zināšanas, bet šādu līmeni cilvēce sasniedza tikai pēc tūkstošiem gadu. Ievērības vērts ir kaut vai tas, ka starp Šumerā atrastajiem ķīļu raksta tekstiem atrodama matemātiskā rinda, kuras gala rezultāts ir izteikts ar skaitli 195 955 200 000 000. Tas ir skaitlis, ar kuru, pēc speciālistu domām, Eiropas zinātne vēl neprata operēt pat Dekarta un Leibnica laikos.

Mēs jau pieminējām dažus apgaismotājus, kuri atnesa zināšanas pašos attālākajos pasaules reģionos dzīvojošajiem. Vai šajā apstāklī neslēpjas Eiropas bronzas laikmeta dīvaino iezīmju atminējums? Kā zināms, bronza ir vara un alvas sakausējums. Pats par sevi saprotams, ka vara un alvas izmantošanai būtu jānotiek pirms to sakausējuma, tas ir, bronzas, izmantošanas. Cilvēkiem būtu vajadzējis tūkstošiem gadu lietot vara izstrādājumus, lai atklātu, ka, pievienojot varam vienu desmitdaļu alvas, var iegūt pārsteidzoši izturīgu sakausējumu.

Taču Eiropā vara laikmeta praktiski nav bijis, arī izstrādājumi no vara ir liels retums, bet bronzas izstrādājumi tur parādījās pēk​šņi un strauji izplatījās itin visur.

Nav izskaidrojams arī tas, ka jau paši pirmie bronzas izstrādājumi, pēc pētnieku domām, apliecina izgatavotāju augsto meistarību, proti, nav redzams, ka cilvēki būtu pakāpeniski apguvuši šo mākslu. Tā parādās uzreiz augstā līmenī, bez jebkādiem iepriek​šējiem posmiem.

Kā atzīst lielākais Amerikas tautu kultūras pētnieks Pols Ri- vē, kaut kas līdzīgs vērojams arī Meksikas teritorijā. Bronzas ražošana tur parādījās uzreiz attīstītā formā ar daudziem sarežģītiem tehnoloģiskiem paņēmieniem. Iepriekšējas attīstības posmi tāpat nav konstatēti. Tikpat pārsteidzošs piemērs ir dzelzs liešana. Starp pirmajiem dzelzs izmantošanas gadījumiem un formu liešanas prasmi būtu jāpaiet veselam laikmetam, 2 - 2,5 tūkstošiem gadu. Bet Dienvidaustrumāzijā tā parādās uzreiz, it kā no ārienes ienesta.

Vai šie fakti neliecina par to, ka cilvēki nc vienmēr paši apguva metālu liešanas un apstrādes mākslu, bet dažkārt to saņēma jau gatavā veidā? Ir vēl citi fakti, kas apstiprina šo hipotēzi.

Viens no tiem ir visā Eiropas teritorijā arheoloģiskajos izrakumos atrasto visdažādāko bronzas priekšmetu un ieroču apbrīnojamā savstarpējā līdzība. Izstrādājumi tik ļoti kopē cits citu, ka, pēc daudzu pētnieku domām, rodas iespaids, ka tie ir nākuši no vienas darbnīcas.

Par apliecinājumu tam, ka bronzas liešanas māksla nākusi no ārienes, nevis radusies ikdienas prakses un nejaušu atklājumu rezultātā, kalpo fakts, ka Ēģiptes, tāpat kā Mezopotāmijas civilizācijai, kas bija visvairāk attīstītas un tiek uzskatītas par pionie- rēm bronzas izstrādājumu lietošanā, pašām nav bijis nepieciešamo izejvielu. No Ēģiptes un Mezopotāmijas devās ekspedīcijas uz pašām attālākajām zemēm: pēc alvas - uz Kaukāzu vai Pireneju pussalu, kur atradās vistuvākās alvas atradnes. Vēl tālāk uz zie​meļiem bija ar alvu bagātās Britu salas, kuras feniķieši tā arī dē​vēja par Alvas salām.

Iespējams, ka informācija par bronzu bija daļa no saglabātajām zināšanām, kas ilgu laiku bija noslēgtu grupu monopols. Ne velti Eiropā un citās teritorijās metālu liešana un apstrāde ilgu laiku tika uzskatīta par slepeno zināšanu jomu - maģiju. Tā, piemēram, saskaņā ar senslāvu priekšstatiem kalējs parasti tika uzskatīts par burvi - cilvēku, kura rīcībā ir slepenas zināšanas.

Pazīstamais arheologs Dž. A. Masons, atsaukdamies uz precīzu analīzi, stāsta, ka Peru augstienē viņš esot atradis senas platīna rotaslietas. Bet platīns, kā zināms, kūst tikai 1730° temperatūrā, tātad tā kausēšanai bija nepieciešama tehnoloģija, kas tuva mūsdienu tehnoloģijai.

Vēl nesen par elektrības ēras sākumu bija pieņemts uzskatīt 1786. gadu, kad Luidži Galvāni pārsteidza pasauli ar saviem slavenajiem eksperimentiem. Daži arheoloģiskie atradumi tomēr liek to apšaubīt. Veicot izrakumus Tigras krastos, arheologi antīkās pilsētas Seleikijas drupās atrada nelielus, apmēram 10 centimetrus augstus glazētus māla traukus. Tajos bija metāla serdeņi un aizlodēti vara cilindri, kurus, pēc visa spriežot, saēdusi skābe. Tas nebija pirmais šāda veida atradums, un tika izteikta doma, ka šie neizprotamie trauki varētu būt savdabīgi galvaniskie elementi.

Kad pēc pamatīgas izpētes pētnieki mēģināja atjaunot šos elementus to pirmatnējā veidā, tie deva strāvu!!!

Vai šis atklājums sevī neslēpj izskaidrojumu šumeru juvelieru prasmei pārklāt sudraba izstrādājumus ar plānu zelta kārtiņu? Taču tādā gadījumā ir jāpieļauj, ka jau tad, cilvēces kultūras rītausmā, bija pazīstama galvanostēģija. Cita seno šumeru juveliermākslas izskaidrojuma mums nav. Šis pieņēmums, lai cik neticams tas likās vakar, šodien, kā redzam, ir guvis arheoloģisku apstiprinājumu.

Pieminēšanas vērts ir vēl kāds fakts, kuru tāpat ļoti ilgi nevarēja izskaidrot. Ķīnā atrodas slavenā karavadoņa Džou Džu (265 - 316) kapenes. Kad tika veikta dažu šajās kapenēs esošo ornamentu elementu spektrālā analīze, rezultāts izrādījās tik negaidīts, ka šī analīze tika atkārtota vairākas reizes. Bet kļūdas nebija. Ornaments patiešām bija veidots no sakausējuma, kura sastāvā bija 10 procenti vara, 5 procenti magnija un 85 procenti alumīnija. Visneticamākais saistās tieši ar alumīniju. Pirmais alumīnijs, kā zināms, tika iegūts tikai 1808. gadā, izmantojot elektrolīzi. Elektrolīze vēl joprojām ir galvenais alumīnija iegūšanas paņēmiens. Tātad mums ir jāpieņem viens no diviem iespējamiem skaidrojumiem: vai nu pirms 1600 gadiem bija zināms kāds cits alumīnija iegūšanas veids, vai arī jau tad kāda ierobežota cilvēku grupa zināja par elektrolīzi. Par pēdējā varianta iespējamību liecina jau pieminētie jaunākie atklājumi, kas parāda, ka jau Šumerā tika lietoti "galva​niskie elementi".

Eiropas zinātne vakcīnu pret bakām atklāja tikai pašās XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimta sākumā. Kā izrādās, arī tā senčiem bija labi zināma. Lūk, kā potēšana pret bakām aprakstīta kādā no senajām sanskrita grāmatām "Saktaija Grantham": "Paņemiet uz naža gala strutu perēkļa saturu, ievadiet to cilvēka rokā un sajauciet ar viņa asinīm. Sāksies drudzis, bet slimība pāries ļoti viegli, neradot briesmas."

Daudzas tālā pagātnē iegūtās medicīniskās zināšanas, kas saglabājušās ar alķīmiju un maģiju saistītajos tekstos, kā arī tā sauk​to atpalikušo cilšu vidū, mūsdienu medicīna vēl joprojām nav atklājusi.

Irokēzu, eskimosu un Jaunzēlandes maoru vidū ir izplatīta šāda paraža: kad piedzimst bērns, mātes jaunas un darbaspējīgas sievietes - jaundzimušo nebaro pašas, bet parasti tūlīt nodod vecmāmiņu rokās. Šamanis, kas veic cilts ārsta funkcijas, pagatavo kaut kādu dziru, pēc kuras iebaudīšanas padzīvojušām un pat vecām sievietēm pēkšņi parādās piens.

Var minēt citu piemēru - par "aizmiršanās dzērienu". Ir zināms, ka pēc stipra nervu satricinājuma vai

slimības cilvēks var pilnīgi zaudēt atmiņu. Tad viņš vairs neatceras ne savu vārdu, ne pagātni un nepazīst savus tuviniekus. Šo parādību mūsdienu zinātne vēl tikai pēta. Bet, spriežot pēc daudzām ziņām, pagātnē tā bija labi pazīstama. Runa ir par alķīmiķu radīto "aizmiršanās dzērienu", kas izraisīja pilnīgu atmiņas zudumu. Šī dzēriena recepte nozaudēta viduslaikos.

Var nosaukt virkni sarežģītu seno būvju, kuru uzcelšanai bija nepieciešamas pamatīgas inženierzināšanas un kuras vēl aizvien ir un paliek neatkārtojamas.

Mēs jau runājām par Tiavanako - pilsētu Andos. Tā uzcelta no milzīgiem akmens blokiem. Atsevišķu bloku svars sasniedz 200 tonnas. Turklāt tuvākās šādu iežu iegulas atrodas piecu kilometru attālumā no pilsētas.

Kā šādus bluķus tik lielā attālumā varēja pārvietot cilvēki, ku​ri nepazina riteni?

Tiavanako nav vienīgā vieta uz zemeslodes, kur uzbūvētas līdzīgas celtnes. Baalbekas pilsētas drupās (tagadējās Sīrijas teritorijā) ir būve, kuras atsevišķu monolītu svars sasniedz 1200 tonnas. Indijā līdz pat šim laikam paceļas Surjas templis, tā sauktā "Melnā pagoda". Šo 75 metrus augsto templi kā jumts vainago rūpīgi apstrādāta vairāk nekā 2000 tonnas smaga akmens plāksne! Kā apgalvo speciālisti, mūsdienu celtniecības tehnika nav spējīga pārvietot šādus smagumus ne vien vertikālā, bet arī horizontālā virzienā. Šā jumta svars desmit reizes pārsniedz mūsdienās izmantojamo visjaudīgāko ceļamkrānu iespējas.

Viens no septiņiem pasaules brīnumiem, par kuriem rakstīja senči, bija Aleksandnjus bāka. Tā tika uzcelta pēc Ptolemaja II Filadelfa pavēles (III gs. pirms Kristus). Bāka bija milzīga būve no baltā marmora, un tā slējās virs jūras gaišzilajiem ūdeņiem 150 - 200 metru augstumā. Milzīgs grozāms spogulis atstaroja gaismu, un bākas ugunis~Bija redzamas desmifienrkilometru attālumā.

Daudz leģendu klīda par šo bāku. Arābi, kas VII gadsimtā iekaroja Ēģipti, stāstīja, ka tās sfērisko spoguli bijis iespējams sagriezt tādā leņķī, ka tas savācis saules starus kūlī un spējis aizdedzināt jūrā esošos kuģus. Faras salas (uz kuras atradās Alek- sandrijas bāka) nosaukums ir ienācis visās Eiropas tautu valodās un tagad nozīmē vienkārši "bāka". Mēs nekad neuzzinātu šīs dīvainās būves arhitekta vārdu, ja nebijusi viņa apķērība un pārdrošība. Kad bākas celtniecība tuvojusies beigām, faraons esot pavēlējis uz vienas no akmens plāksnēm iegravēt uzrakstu: VALDNIEKS PTOLEMAJS - GLĀBĒJIEM DIEVIEM JŪRASBRAUCĒJU LABĀ Šis rīkojums izpildīts. Faraons apskatījis bāku, uzrakstu un juties ļoti apmierināts - tagad viņu, Ptolemaju, ļaudis atcerēsies un godinās daudzus gadsimtus.

Taču aizritēja gadi, uzraksts saplaisāja un sabirza. Izrādījās, ka arhitekts to bija iekalis nevis marmorā, bet gan sastingušā kaļķī, pārklātā ar marmora putekļiem. Nu parādījās zem uzraksta paslēptie lepnie un pārgalvīgie vārdi: SOSTRĀTS NO KNIDAS PILSĒTAS DEKSIPLIĀNA DĒLS - DIEVIEM GLĀBĒJ JŪRASBRAUCĒJU LABĀ Tomēr jāpastāsta arī tas, kā šī milzīgā būve pārstāja eksistēt (piemērs tam, kā politisku intrigu dēļ aiziet bojā civilizācijas pieminekļi). Aleksandrijas osta bija lielākā un sjigrākā Konstan- tinopolcs sāncense. īpašu Aleksandrijas priekšrocību nodrošināja tieši šī bāka. Izmēģinājies visādus cīņas veidus, kristiešu imperators Konstantinopolē beidzot izšķīrās par tīri bizantisku viltību. Viņš nosūtīja uz kalifa Alī Valīda galmu savu sūtni. Pirms aizbraukšanas sūtnis saņēma mutiskas un pilnīgi slepenas instrukcijas no paša imperatora.

Drīz pēc ierašanās kalifa galmā sūtnis ar uzpirktu personu palīdzību sāka izplatīt baumas par to, ka bākas pamatnē faraoni esot ierakuši milzīgus dārgumus. Baumas nonāca te viena, te otra augsti stāvoša ierēdņa ausīs, un katrs tās steidzās pačukstēt kalifam. Kalifs ilgi cietās, tomēr beigu beigās pavēlēja bāku nojaukt.

Sākās darbi. Bāka bija nojaukta gandrīz līdz pusei, kad kalifam radās aizdomas par meliem. Tad viņš pavēlēja torni atjaunot, bet tas izrādījās neiespējami. Nevarēja atrast nevienu speciālistu, kas spētu

veikt nepieciešamos aprēķinus. Piedevām vēl milzīgo spoguli nejauši nogāza, un tas sašķīda sīkās lauskās. Kopš tā laika nekas vairs kuģiem nenorādīja ceļu uz ostu.

Tādā pusizjauktā veidā bāka nostāvēja līdz XIV gadsimtam, kad to galīgi sagrāva zemestrīce.

Nevienam tā arī neizdevās to atjaunot, jo cilvēku rīcībā vairs nebija tādu zināšanu kā kādreiz pagātnē.

Saskaņā ar ziņām, kas nonākušas līdz mums, bāka esot bijusi sešdesmitstāvu nama augstumā! Tikai mūsu gadsimtā cilvēce uzkrāja pietiekamu pieredzi inženierzinātnē, lai spētu uzcelt līdzīgas būves. Taču tagad šādu debesskrāpju celtniecībā tiek izmantoti tērauda karkasi, proti, ēkas skelets, bet Aleksandrijas bākas celšanas laikā to nebija.

To augsto zināšanu uzskaitījumu, kādas bija mūsu senčiem, varētu vēl turpināt.

Tas, ka lielākoties šo zināšanu parādīšanās nav iespējams izskaidrot, liek domāt, ka patiesībā tās ir vēl pirms katastrofas uzkrāto zināšanu atliekas. Šo katastrofu Ēģiptes tradīcija dēvēja par "cilvēces iznīcināšanu".

Kur tad būtu meklējams šīs iespējamās procivilizācijas šūpulis? Laiks un stihijas ir darījušas visu, lai mēs šodien nespētu atbildēt uz šo jautājumu. Bet vai par to būtu jābrīnās, ja pat daudz tuvāki vēsturiskie notikumi reizēm tiek aizmirsti un zināšanas par tiem nozaudētas. Bieži vien no veselām tautām un valstīm nekas nepaliek pāri, izņemot kādā senajā tekstā nejauši pieminētu vārdu.

II dala TUR, KUR SĀKAS VĒSTURE

6. nodaļa Zemes un debess skavas [3] 1987. gada jūnija beigās, vasaras saulgriežu laikā, divi pusaudži atklāja pilsētu, pareizāk sakot, divus koncentriskus apļus uz zemes. Tie bija dīvaini zemes vaļņi, kas pēc formas atgādināja milzīgu riteni ar rumbu un spieķiem. Zēni paziņoja par šo atklājumu arheologu ekspedīcijai, un zinātnieki, apskatījuši zemes vaļņus, nā​ca pie atzinuma, ka tie ir senas pilsētas pamati.

Tā tika atklāta Arkaima^pilsēta - templis - observatorija. Dicnvidurālu stepē pie divu gandrīz izsusējušu upīšu Karagankas un Utjagankas satekas atradās pilsēta - rēgs. Neredzams un brīnumains veidojums, kas naktīs mirdz āriešu tautas - šīs tempļa pilsētas saimnieku - kādreizējās slavas atspulgos.

Tā parādījās pasaulē cilvēkiem vajadzīgā brīdī - āriešu kultūras atdzimšanas sākumposmā un bija kā gaisma, kas nāca cauri gadu tūkstošu tumsai.

Aizejot no svētās vietas, ārieši nodedzināja savu Templi - observatoriju, lai neviens nevarētu to zaimot un izdzēst no atmiņas. Labākie cilvēki noslēpa Debesu Tempļa pēdas, atstādami mums - saviem pēcnācējiem - norādes par savas atgriešanās laiku.

Pilsēta bija dusējusi aizmirstībā piecus tūkstošus gadu, līdz pienāca pirmo atgādinājumu laiks.

Indiešu magi un priesteri norādīja Žozefam Delilam, pazīstamajam franču astronomam, reālo āriešu dzimtenes atrašanās vietu, no kuras ārieši izklīda pa visu Zemi. Pilsēta-observatorija. Dižciltīgo zeme - ĀRJĀVARTA. Pilsētas meklējumiem pēc norādītajām koordinātām Delils ziedoja daudzus gadus. Staigāja tai garām, staigāja pa to, bet tā arī neatrada. Zinātnieku aprindās šis Delila dzīves posms tika uzskatīts par viņam "nepiedienīgu biogrāfijas daļu", bet Delilam pašam šķita, ka tieši kopš tā brīža, kad viņu bija pārņēmusi āriešu - Debess Bērnu - zemes meklēšanas ideja, īstā dzīve tikai sākās. Liktenis viņu vadāja riņķī un apkārt, jo "vēl nebija pienācis laiks".

Pilsētu viņš tā arī neatrada, bet atstāja piezīmes un dienasgrāmatas, kas apliecināja tās atrašanās vietu un misiju. Pilsētu meklēja ne tikai Delils, bet arī Pēteris I un Katrīna. Kazakiem tā bija svēta slepena vieta pagājušajā gadsimtā, zvaigžņotās debess karte - ARKAIMA. Nosaukumu pilsēta ieguva, pateicoties savai ģeogrāfiskās atrašanās vietai Arkaimas kalnu grēdas tuvumā. Vecajās pagājušajā gadsimtā zīmētajās kazaku kartes visa ieleja, kurā atradās pilsēta, atzīmēta ar Arkaimas vārdu.

Pilsētas neatlaidīgā meklēšana izskaidrojama ar tās misiju. Arkaima - Jimas Arka. Jima bija pirmais āriešu valdnieks, kas dzīvoja "zelta laikmetā", kad ļaunums vēl nebija paguvis pārņemt cilvēku prātus.

"Ar" nozīmē "debesis", bet "ka" ir pamazinājuma piedēklis vai piedēklis, kas apzīmē piederību, tātad vārdu "arka" varētu tulkot kā "mazās debesis", bet pilnu pilsētas nosaukumu kā "Valdnieka Jimas Debesis". Un šīs "debesis" atgādina milzīgu horoskopu. kas uzbūvēts uz Zemes. Tas sastāv no Zodiaka zīmēm un 28 dalījumiem (Mēness stāvvietām) - Saules un Mēness lēktu un rietu punktiem. Zvaigznes, zvaigznāji, planētu stāvoklis evolūcijas sākumā, nākamā Pestītāja piedzimšanas laiks, laiks, kad ārieši atgriezīsies pie saviem pirmsākumiem, - periods, kad pienāks tumsas un melu beigas šajā pasaulē, ausīs gaisma, sāksies "lēkts", ūdensvīra Laikmets.

Un tā nav vienkārši informācija - tā ir burtiska norāde uz ieiešanu jaunā civilizācijas evolūcijas fazē, uz pacelšanos par vienu spirāles vijumu augstāk, kad viss kvalitatīvi mainīsies neatkarīgi no tā, vai cilvēki to vēlas vai ne. Tiek norādīts precīzs laiks, kad notiks šī ieiešana pēdējā vijuma fazē, kad mūsdienu cilvēce nonāks savā "finiša taisnē". Tas ir 1981. gads. Tā ir nonākšana uz atspertiltiņa pirms karmiskā lēciena nākotnē vai uz Planētu pa​rādes sliekšņa.

Ahuramazda (Ormazds, āriešu galvenais dievs) un svētie satikušies ar valdnieku Jimu un labākajiem cilvēkiem, "zelta gad​simtam" beidzoties.

Ahuramazda vēstījis, ka pienācis laiks, kad uzbrukšot Postītājs, jo tuvojoties viņa laiks un Tumsas Vara: "Nāks stiprs, nežēlīgs sals. Fizisko pasauli iznīcinās ziemas. Tur, kur pašlaik redzamas neskaitāmu lopu pēdas un leknas pļa​vas, visu noslīcinās milzu ūdens pēc sniega kušanas.

Lai izglābtos no plūdiem, ir jāuzceļ Varu (iežogojums), kur "savākt sēklas un labākos no dzīvniekiem, lopiem, cilvēkiem, augiem, suņiem, putniem un ugunīm. Varu jāpadara par cilvēku mītni un lopu aploku. Pāri tiltiem priekšdaļā jāienes tūkstoš cilvēku sēklas, vidusdaļā - sešsimt, aizmugurē trīssimt." (Kopumā tūkstoš deviņsimt cilvēku. Arheologi aprēķināja, ka Arkaimā varēja satilpt divi tūkstoši cilvēku.)

"Tur nedrīkst būt ne strīdu, ne neticības, ne nabadzības, ne mānīšanās, ne punduru, ne kupraiņu, ne kropļu, ne izpuvušu zobu, ne miesas pārmērību, ne arī kādu citu kauna traipu, ko Angromaņju kā kauna zīmi uzliek cilvēkiem." Tā Ahuramazda noteica valdnieka Jimas Varu - uz zemes uzceltā Debesu aplokalikumu.

Arkaima ir Jimas valdnieka Varu līdziniece un āriešu dzimšanas vieta. Tā kļuva par prototipu Bībeles Noasa šķirstam.

Taču Arkaima varēja kļūt par mūsdienu Arktīdu, to gaidīja āriešu pirmdzimtcncs liktenis: naidīgi noskaņotā Ūdenssaimniecī- bas ministrija daudzus gadus karoja ar arheologiem, cenzdamās panākt, lai tiktu īstenots lēmums par pilsētas un visas ielejas appludināšanu, bet senā pilsēta atradās tieši ieplānotās ūdenskrātuves dibenā… 1991. gadā tika pieņemts lēmums par rezervāta ierīkošanu šajā zonā, bet drīz vien cīņa atsākās, un vēl joprojām pilsētai draud briesmas tikt applūdinātai…

Senatnē ārieši no savas pirmdzimtenes (Arktīdas), kas nogrima Ziemeļu Ledus okeānā, aizgāja pāri Urāliem (to agrākais nosaukums - Hiperboreju kalni) tālu pasaulē. Tagad Urāli no jauna pulcinās āriešus un kļūs par viņu garīgās koncentrēšanās vietu.

Senie ārieši atnāca uz Urāliem, kur pēc Arktīdas bojāejas projicējās Lielā Lāča ietekme. Pārgājuši Urālu kalnus un atstājuši aiz sevis nemanāmas savu apmetņu pēdas, viņi apmetās Dien- vidurālu stepēs, "Pilsētu zemē" - Ariana Vedža ("āriešu plašumos") pie brīnišķīgās upes Daiti. Šeit zemes vidusdaļā pie Rifeju kalniem (sens Urālu nosaukums) viņi nodibināja tempļu pilsētas, kas tika celtas pēc zvaigžņotās debess un Zodiaka principa. Viņi izveidoja piecpadsmit āriešu koka atzarus - piecpadsmit tautas, kas izklīda pa visu indoeiropiešu teritoriju, ar savu kultūru aptverot gandrīz visu ziemeļu puslodi. Viņi meklējami ne tikai Irānā, Persijā, Indijā vai Ķīnā, jo ārieši apmetās uz dzīvi daudzās zemeslodes vietās, kopā ar visu sev raksturīgo atnesot arī mācību par zvaigznēm, nedalāmību un veselību. Visur, kur vien ārieši parādījās, viņi atnesa kultūru, labestību un uzplaukumu.

Ugunskrusts ir viens no āriešu simboliem. Tā nozīme: Saule, evolūcijas un vienlaikus gan personiskā, gan pasaules mēroga attīstības princips. Dienvidurālu stepēs pēc ugunskrusta un zelta griezuma principa uzceltā Arkaima pildīja gan pilsētas, gan tempļa un observatorijas funkcijas. No turienes, no Zemes centra, kas atradās uz Eiropas un Āzijas robežas, āriešu ciltis izklīda pa visu pasauli.

Urāli ir Pasaules centrs. To atrašanās vieta ir Zemes centrs. To funkcija ir vienlaikus gan savienot, gan nošķirt. Starpsiena starp Zemes labo un kreiso smadzeņu puslodi, starp Saules (Eiropa) un Mēness (Āzija) pasaules pusēm. Parādību, kad Saule savienojas ar Mēnesi, astroloģijā dēvē par jaunu mēnesi.

Saule personificē Garu, Mēness - Dvēseli. Gars un Dvēsele, saplūstot vienā veselumā, veido visu jauno evolūcijai un attīstībai. Urāli ir šādas apvienošanas fiziskais, materiālais iemiesojums uz Zemes. Tā ir vieta, kur pasaules abas (Saules un Mēness) puses veicinājušas ugunskrusta centrbēdzes spēka reālu iemiesošanos un tālāku izplatīšanos ne tikai attiecībā uz āriešu tautu, bet arī uz dzimstošajām idejām, notikumiem un parādībām. Āriešu galvenais kalns (Hara Berezaiti) līdzinās "gaišredzības punam". Tas ir Čeka kalns Urālos. Šis izaugums uz cilvēka galvas ir atbildīgs par fiziskajām funkcijām. Mūsdienu "postīšanas ģēnijs"

pacentās pilnībā samaitāt Urālus ar radioaktīvajiem atkritumiem un to izraisītajām ģenētiskajām mutācijām. Čejabinskas rajonā radiācijas noplūde, kas pielīdzināma desmit Černobiļām, ir pilnīgi aizmirsta. Svēto teritoriju apgānīšana ir nāves grēks. Vai nedaudzi no mūsdienu zinātniekiem varēja iedomāties, ka tur- šajos izmocītajos, saplosītajos novados - kādreiz tik bagātos ar augiem, dzīvniekiem, mežiem, putniem un zivīm - tiks atklātas pilsētas? Un nevis vienkārši "mežoņu" apmetnes, bet cilšu apmetnes ar ļoti augstām kultūras tradīcijām. Tas pilnīgi apgāza zinātnieku izdomāto vēsturi. Sākot ar sešdesmito gadu beigām un septiņdesmitajos gados, kad tuvo​jās Planētu parāde, notikumi attīstījās paši no sevis, lēnām pie- ņemdamies spēkā.

Septiņdesmitajos gados Sintaštas upē tika atrasts apbedījums ar bronzas traukiem, ieročiem un rotaslietām. Pēc dažiem gadiem netālu no šī apbedījuma atklāja Sintaštas pilskalnu ar māju atliekām un divām aizsardzības nolūkos celtām būvju līnijām. Tā bija "pirmā bezdelīga", pa pusei applūdinātā patiesība.

Tāds pats liktenis draudēja Arkaimai - pilsētai, kas Urālos bija kļuvusi par "piedauzības akmeni".

Tā ir pilsēta, kas pagātnē bija neredzama, mūsdienās ir iemantojusi skandalozu slavu, bet nākotnē būs āriešu rases tradīciju simbols. "Pagātnes sala" ir pacēlusies no nebūtības, kaisīdama sen aizgājušās civilizācijas noslēpumu pērles. Tādas civilizāciju "atmiņu salas" paceļas virs​pusē reizi tūkstošos gadu. Šī sala sagrāva vēsturiskās koncepcijas, no "aizmirstības okeāna" sev līdzi izceldama veselu gūzmu līdzīgu "salu": pēc Arkaimas - zvaigžņotās debess principa būvētas pilsētas sāka vienlaicīgi atklāt Baltijā, Ziemeļos, Pečoros, Sibīrijā, Austrumos, Krimā, Kaukāzā. Šie senatnes pieminekļi - "Pilsētu savienība" parādīja, ka to atgriešanās cilvēku pasaulē ir likumsakarīga. (Par to mēs vēl runāsim.) Kopā ar Arkaimu tās tuvumā līdz 1991. gadam atklāja vēl 21 arheoloģisko objektu, kuri pēc sava izvietojuma (pat kilometros) bija saistīti ar Arkaimu. Neraugoties uz objekta unikālumu, kas saprotams arheologiem, parasts iedzīvotājs nebūs sajūsmā par izrakumu ārējo izskatu, ja nu vienīgi šokēts, ka nonācis klajā laukā, nevis cerētajā pilī ar zelta kaudzēm. Tas tad arī ir Arkaimas - neredzamās pilsētas - noslēpums, kas atklājas nejau katram, nejau katru pieņem, bet dažkārt ir ļoti viltīgs. Tas ir indikators, kas nezinātājam var izraisīt neprognozējamas sekas. Dažiem šajā pilsētā izkrīt mati. Daudzām šeit dzīvojošām meitenēm pēkšņi sākas laktācija. Naktīs gadās novērot no zemes nākošu starojumu, neparastus neredzētus efektus.

Apkārtējo ciemu iedzīvotāji zina stāstīt par šai vietai raksturīgām neparastām parādībām un brīnumiem.

Pēkšņā debesu mir- dzēŠana liek cilvēkiem domāt par mūžību. Šādas neparastas parādības pievelk cilvēku gluži kā mežoni, kas pirmoreiz ieraudzījis spuldzīti. Tie, kas ir drosmīgāki, cenšas vadīt elektrības spēku.

Arkaima ir kļuvusi par to "ilgu zemi", kur nāk noliekt galvu, kur izsīkstošo upju ūdeņos rīko kolektīvas dzemdības; par lūgšanu un meditācijas vietu, par vietu, kur daži sevi pasludina par pasaules un cilvēces valdniekiem. Par laimi, "Dievmātes" un "pasaules glābēji" ātri pagurst no Arkaimas neatsaucības un skatītāju trū​kuma.

Bet vieta patiešām ir neparasta.

Neapstrīdams apliecinājums tam, ka Arkaimas izcelsme saistīta ar zvaigznēm, ir tās koordinātas: ziemeļu platums - 52°39' un austrumu garums - 60°. Šīs koordinātas norāda uz Arkaimas globālo nozīmi Visumā: šādos Zemeslodes punktos, kas izkaisīti pa visu 52. paralēli, priesteri aptuveni vienā un tajā pašā laika periodā (āriešu kultūras uzplaukuma gados) bija uzcēluši pilsētas - observatorijas. Šie punkti ir unikāli tāpēc, ka Zeme nebūt nav absolūta lode. Tajās Zemes vietās, kur tās reālā forma krustojas ar iedomāto pareizo formu, dabai, telpai, zemei un tās lauka enerģijai ir neordināras īpašības. Magnētiskais lauks, zemes un debess enerģijas iedarbība šeit ir neparasta, bieži vien pat iznīcinoša, ja neizprot tās struktūru un nezina, kā ar to apieties. Šeit Zeme saskaras ar Debesīm. Skaisti… taču no šīs informācijas nevaja​dzētu norobežoties.

"Zināšanas par pasaules uzbūvi ir nepieciešamas, lai tās izmantotu radīšanas mērķim."

Senajie zināja. Viņi zināja, KAS jāceļ šajās vietās, kur saskaras reālā telpa ar astrālo, atverot logu

uz citu pasauli. Kā izmantot šo struktūru Arian Vendžā - Arkaimā? Paldies Dievam, to zina tikai iesvaidītie - āriešu ticības Skolotāji. Tāpēc daudzie cilvēki, ekstrasensi, pasaules glābēji un tamlīdzīgi ļaudis, kas savulaik bariem metās uz turieni, nebija spējīgi neko sabojāt šajā struktūrā. Nepārvaldot likumus, kā arī nepārzinot rituālus, kuri izmaina un vada notikumu gaitu, nav iespējams neko "radīt".

Galvenā tempļu pilsētu sūtība ir sargāt pasauli, uzturēt auglību un uzplaukumu, kā arī cīnīties pret ļaunumu: sausumu, slimībām, nomācošiem notikumiem. Āriešu priesteri bija dziednieki, magi.

Dziedniecība, kuras mērķis ir apkārtējās pasaules veseluma un harmonijas atjaunošana, ir āriešu rases pamatmācība. Maģija ir attīrīšanās, zinātne par zvaigznēm.

Attīrītāji, ārsti un zoroastriešu magi no paaudzes paaudzē nēsā viena veida apģērbu. Iegājuši Uguns templī Indijā, jūs ierau- dzīsit baltās drānās tērpušos priesterus. Baltā krāsa ir tīrības simbols - medicīna.

Balts halāts, baltas bikses, balta cepurīte galvā. Uz sejas padans - apsējs no gofrēta materiāla, kas aizsedz muti un degunu, lai ar savu elpu neapgānītu uguni. Uguns ir tīra, un tīram kā fiziski, tā garīgi ir jābūt arī cilvēkam, kas veic rituālus. Atharvavēdu ārsti bija dzimtas labākie vīrieši. Cilvēkam, kas bija gatavs uzņemties ārsta misiju, bija jānodzīvo pasaulē līdz 40 gadiem, jāuzaudzina sev maiņa, parasti - četri dēli, lai krietnākajam no viņiem nodotu tālāk mācības likumus. No mutes - mutē. Pēc 40 gadiem ārsts kļuva par pasaulīgo "mūku", kas ievēroja rituālo tīrību un atturību dzimumdzīvē. Ārsti gatavoja "zelta pulverīšus", kas sastāvēja no 108 komponentiem: minerāliem, augiem, dažreiz no organiskām vielām. To visu vāca un gatavoja noteiktā laikā, speciālā vietā (arī Zemes enerģijai bija noteikta loma). Pulverītis tika gatavots nevis pret kādām konkrētām slimībām, bet gan speciāli kādam konkrētam cilvēkam. Ārsts sastādīja horoskopu, izvēlējās ārstēšanas un zāļu izgatavošanas laiku, izmeklēja slimnieku, pievēršot uzmanību viņa ādas, acu, matu krāsai un plankumiem uz ķermeņa. Pēc šādā izmeklēšanā gūtajiem secinājumiem tika gatavoti pulverīši, kas spē​ja izdziedināt trijās dienās. īpaša attīrītāju grupa - dabas dziednieki - veica pašu grūtāko darbu - cīnījās pret dēmoniem (daiviem). Šie dziednieki bija klejojošie magi. Viņi nekur nedrīkstēja uzkavēties ilgāk par trim dienām.

Viņu uzdevums bija atbrīvot no ļaunajiem gariem apdzīvotas vietas vai noteiktu apkārtni. Likumi, ko diktēja nežēlīgā cīņa pret ļaunumu, lika viņiem pārvietoties laikā un telpā. Ļoti reti viņi apmetās kādā teritorijā, izveidojot nometni.

Magi attīrīja zemi, ūdeni, gaisu, aizdzina sausumu, novērsa zemestrīces un plūdus, harmonizēja dabas spēkus, visur atstādami savus "sargus". Ar viņiem kopā bija suņi, kam tika atvēlēta īpaša loma: suns āriešicm bija ārējais sargs. Suņa uzdevums bija sargāt apkārtni un saimniekus ne tikai no cilvēkiem, bet arī no dēmoniem, sajust no neredzamās, neizpaustās pasaules nākošās briesmas.

Suņi tika speciāli apmācīti, un tie patiešām prata pildīt savu dabisko funkciju. Atcerieties kaut vai Aleksandra Puškina "Pasaku par mirušo cara meitu un septiņiem spēkavīriem". Suns šajā pasakā ir visvērīgākais tēls, jo nelaiž ļauno burvi pār slieksni un cenšas nepieļaut, lai cara meita iekostu saindētajā ābolā.

Cilvēkiem, kas nav spējīgi saskatīt citu realitāti, šīs izjūtas notrulinās, tādēļ viņiem ir nepieciešams suns. Avestā visi gari, kuri aizsargāja noteiktas teritorijas vai dabas parādības un speciāli par tām rūpējās, tika dēvēti par suņiem. Ezis, piemēram, tika pielīdzināts Saulei: tāpat kā ezis ar savām adatām, tā ari Saule ar saviem stariem sadur Tumsu, to iznīcinot. Ezis ir Ahuramazda Suns, proti, viņa garīgās Kosmiskās Uguns, Likuma, Pasaules Kārtības sargs. Bebrs tika uzskatīts par ūdenskrātuvju Suni. Magi uzskatīja, ka Bebra Dvēsele - upes sarga gars - sava spēka ziņā pielīdzināma simt taisnprātīgu vīriešu un simt taisnprātīgu sieviešu dvēselēm. Bet kur jūs mūsdienās esat vienkopus redzējuši veselu simtu taisn​prātīgu cilvēku? Ar ko mēs spēsim kompensēt postu, ko dabai nodarījuši "pasaules saimnieki"?

Iznīcināt kādu teritoriju ir ļoti viegli: pietiek ar vienu ķīmisko kombinātu, lai teritorijas sargātājgars nomirtu vai dotos projām. Tā rezultātā aiziet bojā gan teritorija, gan ezers, mežs, upe. To atjaunot ir ļoti grūti. Klejojošie magi veica smagu darbu: cīnījās pret agresīvo ļaunumu, šķīstīja no apgānīšanas, atjaunoja veselumu, izpildīja da​bas sistēmu līdzsvara atjaunošanas misiju. Tādi bija attīrītāji.

Magi, kas veica rituālus tempļos, dzīvoja uz vietas. Viņi sargāja dzimtas uguni un ar rituālu palīdzību uzturēja pasaulē kārtību. Bieži vien galvenā loma dzimtas, nācijas un cilts uguns uzturēšanā bija sievietēm. Viņas veica galveno priesteru funkcijas.

Uguns garīgais tēls - Svētais Gars - Arta jeb Patiesība - Avestā bija sieviešu dzimtes, tāpēc sievietes priesterienes, tāpat kā vīrieši, pildīja galvenos priesteru pienākumus. Uguns priesterienes…

Labākās no labākajām bija Gara pirmā principa - Uguns - sargātājas.

Lūk, ko stāsta Tamāra Globa no savas personiskās pieredzes: "Reiz kā dāvanu es saņēmu "maģisko kristālu" - kristāliņu, kurš, kā man teica, atradies kāda priestera apbedījumā. "Paskatīsimies - kam un kādā laikā tas piederējis?" es nodomāju.

Jau tad, kad paņēmu to rokās, ap mani iemirdzējās gaisma, brīžiem bija vērojami tās uzliesmojumi.

Drīz pēc tam es devos pie miera un gadu gaitā satumsnējušo kristāliņu paliku zem spilvena. Un, vēl nepaguvusi iemigt, sāku virpuļot izplatījumā. Es cēlos augšup pa spirāli, attālinoties no Zemes, un šī kustība bija neizskaidrojama: Skaņu Ugunskrusts. Tajā skanēja kāda sievietes, pēc tam vīrieša balss, tad tām pievienojās vēl kādas sievietes balss. Aprakstīt to nav iespējams. Es cēlos aizvien augstāk debesīs, sajūtot, kā atšķetinās skaņa, bet balsis aizvien vēl skanēja un skanēja…

Arheologi, noklausījušies manu stāstījumu par Ugunskrustu, teica: "Apbedījumā patiešām atradās divas sievietes un viens vīrietis. Un vispār sieviešu priesterieņu apbedījumu ir ļoti daudz." Cilvēki, kam ir kāda saikne ar senatni, ir neparasti ļaudis. Viņu vidū ir ļoti maz "zemes racēju". Daudzi no viņiem apzinās sava darba neparastumu."

No arheologu atmiņām: "Kad mēs atveram apbedījumus un kurgānus, mēs jau zinām, ka tūdaļ sāksies vētra. Novācam visus papīrus, lietas, kas var aizlidot. Bet… darbs. Pēc tam sākas vētra."

Un viņiem ir taisnība: ievērojot speciālas ceremonijas, kapenēs un kurgānos tika apbedīti galvenokārt labākie cilvēki - tie, kuru garam bija jāpaliek piesaistītam attiecīgajai teritorijai un jāsargā gan apkārtne, gan cilvēki. Tie bija valdnieki, priesteri. Daudzās reliģijās taisnīga valdnieka tēls un viņa augšāmcelšanās gai​das ir saistītas ar ilgām pēc tautas atdzimšanas un taisnīguma atjaunošanas.

Apbedījumu aizskaršana ir svētuma zaimošana.

Starp citu, karojošā materiālisma laikmetā, rotaļādamies ar zemes un garīgās dabas enerģijām, ļaudis patiešām līdzinās me​žoņiem.

Ugunskrusts. Šī zīme ir iekļauta Arkaimas struktūrā. Ugunskrusta zīme ir galvenais simbols, kas raksturīgs visam Urālu ste​pēs atrastajam.

Jau paši Arkaimas atradumi ir neparasti. To simbolika liecina par slāvu un senās Krievzemes saikni ar āriešu rasi. Arkaimā un tuvējos pilskalnos atrasti podi un krūkas ar dažāda tipa ugunskrustiem, statuetes. Piemēram, "Vīrs, kas lūkojas debesīs" - zvaigžņu skaitītājs dievlūdzēja pozā, jogs; vai arī figūra - fails, spēka personificējums. Metāla, bronzas, vara priekšmeti. Krāsnis, kurās kausēts metāls un kuras kalpoja rituālām vajadzībām. Šajās krāsnīs, kas bija savienotas ar dziļām akām, tika sasniegta ļoti augsta temperatūra jau pirms četrarpus tūkstošiem gadu.

Arkaimas pētnieks Konstantīns Bistrušins, izklājis savas shēmas, pastāstīja: "Tas ir arheoloģisko izrakumu plāns. Darbi tiek veikti steigā, barbariski, jo nākamās ūdenskrātuves aizsprosts jau gandrīz uz​celts. Bet pēc izrakumiem, kā zināms, paliek tikai rasējumi un kolekcijas.

Applūdinot Arkaimu, mēs iznīcināsim pašu cilvēces kultūras hromosomu. Šā vandalisma akta priekšā nobāl bibliotēkas sadedzināšana Aleksandrijā, ikonoborcu kustība Bizantijā, boļševiku karojošais ateisms Krievijā. Mēs sagraujam Senās Pasaules brīnumaino pasaku. Nesodīts noziegums demoralizē lieciniekus.

Pašlabuma meklēšana, zaimi, auksts cinisms, nekrietnība, nodevība un meli ir tik pierasti un kļuvuši par dzīves banalitātes galvenajiem atribūtiem. Oficialais zinātnes spriedums ir šads: Arkaimas pilskalns ir bronzas laikmeta (XVII-XVI gs. pirms Kristus) civilizācijas piemineklis.

No Tamāras Globas atmiņām:

"Tagad, kad uzkrāti pētījumu rezultāti, var runāt par "Pilsētu— Valsti", pamatojoties uz šajā apkārtnē atrastajiem pieminekļiem. Tie atrodas teritorijā starp divām upēm - Urālu un Tobolu, to augštecē, kā arī septiņu upju, Urālas un Tobolas pieteku, baseinos. Pie Urālas upes un Karagankas satekas atrodas kalns ar sep​tiņām virsotnēm, bet tā nogāzē tek septiņi avoti.

Arkaimas apkaimē atklāto pilsētu formas ir taisnstūris (kvadrāts), aplis un ovāls. Ir tieši septiņas formas konstrukcijas.

Urālu meridiāns iet galvenokārt pa 60. austrumu garuma grādu, un to varētu pielīdzināt starpsieniņai starp galvas labo un krei​so puslodi, kad tā pavērsta uz ziemeļiem. Šis meridiāns iet tieši pa vidu Pilsētai Valstij. Ģeogrāfiskais dalījums (septiņās daļās) un skaitļu "3", "4", "7" un "21" izcelšana ir cieši saistīta ar āriešu tradīciju.

Atcerieties, Avestā ir teikts: "Pirmo labāko no vietām - Arianu Veiju uz Labās upes Dantjē - radīju es, Ahuramzda." Tā ir Urālas upe, kas vēl pirms simts gadiem sajūsmināja daudzpieredzējušos ceļotājus.

Romas vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons mūsu ēras sākumā sauca šo upi par Daksi. Tā ir teiksmaina ģeogrāfija. Āriešu zeme ir leģenda, un tā pieder mums. Tās vecums ir 47 gadsimti."

K. Bistrušins turpina stāstījumu: "Mani uz to pamudināja angļu Stonhendža (senā pilsēta— observatorija Britānijā). Tā man palīdzēja. Aplūkojot Arkaimas aerofotogrāfijas un arheoloģiskos plānus, kļūst acīm redzama tās neparastā konstrukcija un oriģinālā arhitektūra, bet nav acīm re​dzama tās jēga."

Pirmo Arkaimas uzņēmumu no gaisa izdarīja militārpersonas un, tāpat kā daudzus līdzīgus objektus, 1956. gadā iezīmēja to kartē. Tad fotoattēlos varēja saskatīt trīs Arkaimas apļus. Tagad, astoņdesmitajos gados izdarītajos fotouzņēmumos redzami tikai divi.

Neskarto zemju apgūšana. Arkaima nenoturējās: vēl nepaguvusi cilvēkiem "atklāties", tā sāka strauji "aiziet", pareizāk, to cenšas "aizvest". Tomēr arī tādā izskatā tās misija un viedība ir skaidra tādiem cilvēkiem kā profesionālā atšifrētāja Ija Bataņina un Konstantīns Bistrušins.

- Pirmajā acu uzmetienā Arkaima šķiet tikai līdzena vieta stepē. No gaisa lūkojoties - divi koncentriski apļi - vaļņi. Tas, ka šeit ir observatorija, man ir acīm redzama patiesība, - saka Konstantīns Bistrušins. - Tomēr tas vēl ir jāpierāda, bet tagad nevienam nav daļas gar seniem galvaskausiem un satrunējušiem kauliem.

Pilsēta šķita dīvaina jau tāpēc vien, ka tā bija tīra un tukša. Varētu teikt, ka tur valdīja tāda rituāla tīrība. Tikai pazīstot āriešu kultūru un zinot to, kāda bija viņu attieksme pret dabu, kā viņi uzturēja tās tīrību, zinot, kā viņi cēla no smiltīm un koka - no materiāliem, kas nesagandē zemi, bet saplūst ar to dabiski, kā no tās nākuši, - zinot to visu, var saprast apmetņu tīrību, to šķietamo tukšumu un formas pilnību, var iedomāties, kāds bija viņu ģeo​metrijas zināšanu, kā arī pasaules uzbūves izpratnes līmenis.

Arheoloģiskā pieminekļa ģeometrija ir pati pilnība. Tā kā drupas labi saglabājušās, vairumu detaļu ir iespējams izmērīt precīzi līdz centimetram, līdz katra loka minūtei. Detaļu un šā noslēpuma izzināšanas atslēgu deva Stonhendža, kas atrodas ziemeļu platuma 51°39\ Abi veidojumi - gan Stonhendža, gan Arkaima - ir ģeometriski apļi, bet Obri Stonhendžas iedobuma apļa rādiuss līdz centimetram sakrīt ar Arkaimas iekšējā apļa rādiusu. Pilnīgi sakrīt galvenās asis un virkne sīkāku detaļu. Es rēķināju, domāju, vēroju: ja sakritības nav nejaušas, tad Arkaima ir observatorija. Meklējumi turpinājās mazliet vairāk par gadu: no 1990. gada līdz 1991. gadam, āra darbiem piemērotās sezonās. Tas man izdevās tāpēc, ka Stonhendžā jau bija izstrādāta arheoastronomiskā metodika. Es to droši liku lietā ari Dienvidurālos, kā tas jau bija darīts Dienvid​anglijā, jo vieni un tie paši astronomiskie notikumi abās vietās no​ris ar četru stundu starpību.

Meklējumi vainagojās ar panākumiem. Observatorija tika atklāta uz šā veidojuma iekšējā apļa sienām un uz tā horizonta. Turklāt uz horizonta ir saglabājušies ne vairāk kā trīsdesmit astoņi ģeodēziski un astronomiski objekti, kas saistīti ar Arkaimu.

Konstrukcija ir sarežģīta, tā ietver sevī maksimāli iespējamo to astronomisko notikumu skaitu, kas

interesēja senos astronomus: tic bija astoņpadsmit Saules un Mēness lēkti un rieti ekvinokcijas un saulgriežu laikā. Arkaimas uzbūve viņiem ļāva noteikt arī Saules un Mēness aptumsumus. Astronomisko parādību noteikšanas precizitāte ir bijusi augsta, jo tas bija nepieciešams kalendāra sastādīšanai un rituālu veikšanai. Arkaimas horizonta iespējas ir unikālas: uz tā izvietoti objekti, kurus vienu no otra šķir 1,5 līdz 35 kilometri. Arkaimas konstrukcija palīdz izstrādāt šāda tipa observatoriju teoriju un visbeidzot arī atšifrēt daudzas Stonhen​džas mīklas. Āriešu realitātes šeit sastopamas it visā. Visvairāk pazīstamā āriešu zīme ugunskrusts redzama ne tikai uz māla traukiem, saimniecības priekšmetiem un bronzas izstrādājumiem. Atrasts arī no akmeņiem sakrauts ugunskrusts, un, kas ir īpaši svarīgi, tā jēga ir pamatā Arkaimas ģeometriskajai konstrukcijai. Tas ir Arkaimas apļa "zelta griezums". Ugunskrusts apbrīnojami efektīvi simbolizē "zelta griezumu". Turklāt simbolika nepieciešama projektē​šanas un celtniecības operāciju veikšanai.

"Zelta griezums" plašākā nozīmē dod iespēju izprast Pasaules harmonisko uzbūvi, bez tā nav iespējams piekļūt Galaktikas, Saules sistēmas, mūsu Planētas, Dzīvības un Saprāta dziļākajiem noslēpumiem.

Amerikāņu astronoms Džeralds Hokinss jau sešdesmito gadu vidū pierādīja, ka Stonhendža ir Pasaules senākā observatorija, ka Britu salās sirmā senatnē pastāvējusi augsta astronomiskā kultūra, lieliski attīstīta akmens celtniecības industrija ar sarežģītiem ģeometrijas elementiem. Tolaik ar klasiskām arheoloģijas metodēm - tāpat kā senajās Mikēnās (Grieķijā) - tika noteikts Ston- hendžas vecums: XVII XVI gs. pirms Kristus.

Bet Britānijā, tāpat kā Krievijā, Stonhendža nebūt nav vientuļa: tā ietilpst milzīgajā "megalītiskajā kultūrā", kuras ģeometrisko un astronomisko izpēti turpināja anglis Aleksandrs Toms. Viņš veltīja šim darbam visu savu dzīvi un sasniedza izcilus rezultātus, atklājot pasaulei seno astrologu, matemātiķu, ģeometru un arhi​tektu augstāko kultūru.

Tad pirmoreiz tik spilgti izpaudās cilvēku civilizācijas garigums kā daudz svarīgāka vērtība par visu sadzīvisko, merkantilo un mantisko.

Arheologi par visu spriež tikai pēc priekšmetiskiem atradumiem, tāpēc viņi ilgi neatzina doktora Toma darbu rezultātus.

Bet vēstures zinātni satricināja radiooglckļa revolūcija. Tika iegūti precīzi dati, kas apliecināja, ka visa megalītiskā kultūra ir daudz senāka, nekā tika uzskatīts, tā attiecas uz 3. gadu tūkstoti pirms Kristus un ir senāka pat par Ēģiptes piramīdām. Tādējādi Vidusjūras austrumdaļas rajona civilizāciju ietekme uz Eiropas ziemeļrietumu reģionu nešķiet tik odioza. Stonhendža ir panākusi savu neatkarību gan vēsturē, gan kultūrā, un "difūzija" tai vairs nedraud. Tagad Arkaima turpina šo cīņu par izdzīvošanu.

Posmā starp ziemeļu platuma 51. un 53. grādu atrodas objekti, kas senatnē bija ne mazāk nozīmīgi par Arkaimu, kaut arī mūsdienās nav tik pazīstami. Piemēram, arheologu aprindās labi zināmais kurgāns "Aržans", kas atrodas tieši uz ziemeļu platuma 52. grāda Altajā, Jeņisejas augštecē. Tas tiek datēts ar VIII gs. pirms Kristus un veidots pēc tiem pašiem principiem kā Arkaima un Stonhendža. Un tas nebūt nav pēdējais šāda veida objekts. Šādu objektu atkārtošanās norāda uz to planetāro raksturu.

Džeralds Hokinss, Aleksandrs Toms, Konstantīns Bistrušins… Cik daudzi fanātiķi - šā vārda labākajā nozīmē - ir dāvājuši pa​saulei nepieciešamo Patiesību.

Viss, par ko jūs tikko lasījāt un ko mums pavēstīja Tamāra Globa, varbūt arī skan nedaudz fantastiski, bet, atgriežoties pie daudz pārliecinošākiem faktiem, mēs tā vai citādi pievērsīsim uzmanību āriešu civilizācijas garīgās pasaules lomai un tās ietek​mei uz visu indoeiropiešu pasauli.

Atklājot vienu āriešu kultūras noslēpumu, mēs nenovēršami nonākam pie cita. Tā, piemēram, tagadējās Turkmenistānas galējos austrumos ir atrastas tempļa atliekas (tā sauktais "Togoloks-2"), kas atgādina cietoksni, kura perimetrs ir 140 x 100 metri. Tagad ir konstatēts (jau minētajā V. Sarianidi rakstā), ka Murgabas upes senās deltas baseinā 2. gadu tūkstoša sākumā pirms Kristus pastāvēja Marguša

(vai arī - Margiāna, Murgaša, Maršana) - valsts, kas pieminēta seno irāņu tekstos. Šīs zemes slava aizsniegusi pat mūsdienu Irānas, Afganistānas un Indijas teritoriju. Pastāv uzskats, ka tieši šeit bijusi "Avestas" sastādītāja Zoroastras (un viņa mācības) dzimtene. Baltais plankums vēsturē ir izzudis, pateicoties Turkmenistānas atradumiem, kas liecina, ka tur senatnē pastāvējusi augsta kultūra. Tieši tur atrasta: "āriešu triāde" - miniatūras, dobas kolonniņas (kulta vajadzībām, lietojot reibinošo dzērienu soma haoma, kura sastāvā bija narkotiskā viela - efed- rīns), rituālie trauki ar skulpturālām figūriņām to augšdaļā un amuleti ar kompozīcijām par tēmu "Dzīvinošā spēka nolaupīšana". Nav nejaušība, ka Indijā pastāvošās mūsdienu zoroastriešu kopienas rīko ekspedīcijas uz Irānas dienvidaustrumiem, uz Kermanas pil​sētas apkaimi, kur milzīgā daudzumā aug efedrīnu saturošā efedra inhermedia.

Kā tagad kļūst skaidrs, indoāriešu ciltis sākumā dzīvoja vienā kopīgā pirmdzimtenē (Urālos), bet 2. gadu tūkstotī pirms Kristus sadalījās divos atzaros: viens no tiem palika Irānā, bet otrs pārcēlās uz Indas upes ieleju. Par to liecina galvenie Avestas un Rig- vēdas tekstu sižeti un abu avotu valodas un dievību līdzība. Tomēr lingvisti uzskata, ka āriešu valoda ir tuvāka indiešu, nevis irāņu grupas valodām. Tāpēc rodas jautājums: vai tikai šajā valodā nav runājuši arī ārieši, kuri nonāca Indijas subkontinentā, vai arī bija pilnīgi cits āriešu migrācijas vilnis? Pagaidām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, taču izklāstītie fakti liekas ļoti ticami un tuvi patiesībai.

Lai modinātu lasītājos "vēsturisko apziņu", atļausimies izdarīt šādu secinājumu. Senirāņu svētajā uguns pielūdzēju parsu grāmatā "Avesta" un pašā garākajā un interesantākajā (no visām grāmatām, ko sauc par "Vēdām") seno hinduistu grāmatā "Rigvēda" sastopami vārdi, kas ir pārsteidzoši līdzīgi gandrīz visās Eiropas tautu valodās, ieskaitot krievu valodu un pat tālās Islandes un Skandināvijas valodas. Tas liecina ne tikai par valodu seno radniecību, bet arī par to, ka visai indoeiropiešu civilizācijai ir bijusi viena pirmdzimtene, no kuras ciltis izklīda (pārcēlās labākas dzīves meklējumos un iekaroja jaunu dzīves telpu) līdz pat Indijas okeānam un apmetās arī tagadējās Eiropas teritorijā. Indoeiropiešu valodu izpēte liecina, ka šīs ciltis pazina zemkopību un lopkopību (vērojamas valodas sakritības mājlopu, graudaugu un aramzemes nosaukumos), tomēr joprojām ir grūti noteikt šīs jau mūsu gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados atklātās kultūras "precīzu adresi". Arheologi un lingvisti uzkrājuši faktus, kas apstiprina, ka tās teritorija varēja plesties no Mazāzijas līdz Indijai, pēdējo ie​skaitot.

Apkopojot daudzu pētnieku minējumus, varētu atzīt, ka indoeiropiešu civilizācijas rašanās epicentrs bija seno āriešu ciltis Urālos. Mēs zinām, ka tieši āriešu ciltis pārvietojās, bieži vien karodamas, pa visu Eiropu, Mazāziju un Indostānu, ne tikai pakļaudamas "mežoņus", bet arī pārņemdamas galvenos elementus no augstajām kultūrām, kuras tām gadījās ceļā, piemēram, senajā Indijā.

Tā pamazām āriešu rase asimilējās, likumsakarīgi izklīzdama pa pasauli no tās vietas, kur robežojas Eiropa un Āzija. Ar to arī izskaidrojama tādu jaunu cilšu, tautu un civilizāciju veidošanās, kuras gan šķir lieli attālumi, bet kurām ir savi "slāņi" vēsturē un zināmas līdzības kultūrā, valodā un cilvēku ārējā izskatā. Varbūt tieši ar to ir saistīta lielā tautu staigāšana un rodama atbilde uz jautājumu par āriešu pazušanu no savas vēsturiskās dzimtenes - Urāliem, varbūt tieši tad aizsākās indoeiropiešu procivilizācijas vēsture, izraisot Eirāzijas kontinenta rietumu un dienvidrietumu da- jas civilizāciju veidošanos un nomaiņu. Diemžēl mūsdienu zinātne pagaidām to nespēj pietiekami droši pamatot, jo nevienu no vēsturiskajos slāņos atrastajām kultūrām nevar tieši sasaistīt ar indoeiropiešiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka runa ir par tiem laikiem, kad, iespējams, vēl nebija rakstības.

Minētais piemērs vēlreiz pierāda, ka civilizāciju vēstures izpēte nav vienkārši faktu meklēšana un to salīdzināšana. Civilizāciju likteņi drīzāk gan ir saistīti (līdztekus Zemi piemeklējušajām katastrofam, kariem un tautu pārceļošanai) ar kaut ko grandiozāku un mūsu pārlieku zemajam apziņas līmenim nepieejamu. Bet par to - nākamajā nodaļā.

7. nodaļa Civilizāciju šupulis [4] Mcžonīgums, barbariskums, civilizācija - tās ir trīs galvenās saprātīgu cilvēku evolūcijas pakāpes.

Ieiešanu civilizācijas fazē raksturo tas, ka izveidojas tiesiska valsts ar centralizētu pārvaldes formu.

Cilvēkus tajā vieno (un arī šķir) ražošana, zemkopība, iedalījums šķirās, reliģija, kultūra, birokrātijas aparāts un, protams, armija.

Pastāv divi galvenie civilizāciju veidošanās varianti, kurus, ja ir vēlēšanās, var klasificēt pēc to tehniskās attīstības līmeņa, bet šajā grāmatā tāds mērķis nav izvirzīts.

Jebkurš vidējo klašu paraugskolēns zinās pateikt, ka visu civilizāciju centri ir bijušas pilsētas un apmetnes, kas parasti izveidojās lielu upju krastos, vietās, kur bija auglīgāka augsne, kā arī gar jūras piekrasti, jo tur bija kuģniecībai un tirdzniecībai izdevīgi apstākļi. Tur, kur bija zemkopībai labvēlīgas dūņainas upju palienes, silts klimats un regulāra apūdeņošana, arī zemkopji kļuva sociāli patstāvīgāki.

Viņi apvienojās lielās kopienās (ciemos un pilsētās), lai veiksmīgāk valdītu pār lielo upju ūdeņu stihiju.

Tās ciltis, kas nodarbojās ar apūdeņojamo zemju zemkopību, šim nolūkam izmantojot mazo upju, strautu un mākslīgo ūdenskrātuvju ūdeņus, bija norobežojušās un nolemtas konservācijai savas mazās cilts ietvaros. Cīņa ar stihiju neprasīja lielus pūliņus, vajadzēja tikai izdzīvot. Tas neizbēgami noveda vai nu pie bojāejas, vai nu pie degradācijas, apstājoties attīstībai. Pat mūsdienās Amazones, Indijas un Āfrikas džungļos dzīvo ciltis, kuru sabiedriskā iekārta palikusi pirmatnējā, tas ir, "alu" līmenī. Šādu stāvokli civilizētas sabiedrības attīstībā sauc par ģeogrāfisko determinismu, un to var kritizēt, cik uziet. Sak, kur tad paliek personības loma, augsta sabiedriskā apziņa, tehniskās attīstības līmenis vai vēl labāk - "šķiriskā pieeja"? Atbilde ir viena: lai kā pūlētos, kokvilnu un kukurūzu mērenajā klimata joslā iespējams izaudzēt tikai siltumnīcās, taču iegūtā raža būtu ļoti dārga un niecīga. Daudz vieglāk būtu ievest kokvilnu no dienvidiem, iemainot to pret zvērādām vai kokmateriāliem. Dabas resursu (akmens, metālu, koksnes) trūkums starp Tigras un Eifratas upēm (Mezopotāmijā) pastāvīgi skubināja Šumeras, vēlāk arī Babilonijas un Asīrijas civilizācijas uz plašu un tālu tirdzniecību veselus 25 gadsimtus.

Apvienojoties Augšēģiptei ar Lejasēģipti Nīlas ielejā apmēram 3000. gadā pirms Kristus, kā arī apvienojoties sīkajām valstiņām un ciltīm, kas šajā teritorijā dzīvoja ne mazāk kā tūkstoš gadus, tika likti pamati civilizācijas attīstībai Ēģiptē. Šī civilizācija ' pastāvēja veselus 26 - 27 gadsimtus, līdz pat 332. gadam pirms Kristus, kad to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Šajā laikā cita citu nomainīja 30 faraonu dinastijas un radās neticami daudzas kultūras.

Ar Feniķiju saistās cits civilizācijas tapšanas veids, ko min A. Potupa savā grāmatā. Pateicoties lieliskajiem dabas apstākļiem, irigācija tur nebija vajadzīga. Piejūras ziemeļu nokalnēs bagātīgi auga Libānas ciedri lielisks materiāls kuģu būvēšanai. Tur varenu civilizētu lielvalstu teritorijā, kas bija radušās, pateicoties apūdeņojamajai zemkopībai (Ēģiptē, Mezopotāmijā, Ķīnā), izveidojās ostu tipa pijsētv alstis, Galvenā cilvēku nodarbošanās bija kuģu būve, kuģniecība un tirdzniecība. Lai paplašinātu tirdznie​ciskos sakarus, feniķieši apguva jūras ceļus, bet, lai veiksmīgāk aizsargātos pret ārējo ienaidnieku, pilsētas apvienojās. Šo pilsētu vidū sevišķi izcēlās Tīra, kas bija kļuvusi par Feniķijas centru. Apmēram 2. gadu tūkstoša vidū pirms Kristus, kad Krētas civilizācija zaudēja savu varenību, feniķieši kļuva par pilntiesīgiem Vidusjūras saimniekiem. Pateicoties tam, ka feniķieši prata no jūras moluskiem iegūt purpursarkano krāsu, Tīras tirgoņi uzkrāja milzu bagātības.

Feniķiešiem piederēja tādas piekrastes kolonijas kā Kar- tāga un spāņu Kadisa. Pat pēc Ēģiptes iebrukuma austrumu ze Līdzīgā veidā attīstījās Krētas-ua Ģrieķijas ci vilizācijas, liekot pamatus Eiropas impēriju un valstu

attīstībai.

Ir zināmi arī citi civilizāciju attīstības ceļi. Tā, piemēra m,.het u civilizācija izveidojās, pateicoties lielam daudzumam viegli pieejamu metālu rūdu. P astāv arī civilizāciju rašanās jauktie varianti. Svarīgi ir tas, ka cilvēki, kaut arī dažādā ceļā, bija iemācījušies saražot ievērojamu daudzumu liekas produkcijas, tādējādi padarot sarežģītākas savstarpējās attiecības un padarot grūtāku sabiedrības progresīvo attīstību kopumā.

Tagad spēji novirzīsimies no tradicionālā izklāsta un pievērsīsimies citam tematam, kas mums palīdzēs sakārtot mūsu priekš​status par visu cilvēces civilizāciju vēsturi kopumā.

XVII gadsimtā kāda zinātnieku - mūku grupa no jezuītu ordeņa ķērās pie senā ķīniešu manuskripta "Udzin" izpētes. Enerģiski iesākuši šo darbu, izpētījuši un atšifrējuši hieroglifu nozīmes, mūki nemaz nenojauta, kāda traģēdija viņus sagaida. Daži talantīgie jaunie zinātnieki sajuka prātā pēc iedziļināšanās "Udzin" gudrībās. Mūku rietumniecisko domāšanas līmeni gluži vienkārši nomāca ķīniešu traktāta zinību neaptveramā sistēma. Beigu beigās ordenis bija spiests atteikties no šā pasākuma un pat aizliegt tālāku "Udzin" izpēti. Droši vien tik šokējoša ķīniešu manuskripta iedarbība bija saistīta ar kādām patiešām kosmoloģiska mēroga un kosmiska dziļuma slepenām zināšanām.

Minētais apokrifs dod zināmu skaidrību par filozofijas doktora, mākslinieka, dzejnieka, vēsturnieka un kosmiskās harmonijas pazinēja Hosē Argeljesa darbiem. Pētot maiju civilizāciju vairāk nekā 30 gadus, viņš izdarīja apvērsumu speciālistu priekšstatos ne tikai par vēsturi, bet arī par mākslu un filozofiju.

Daudzi mūsdienu darbi, kuros izklāstīta kosmogoniskā koncepcija par pasaules uzbūvi un evolūciju, mūs par to pārliecina. Tikai nedaudziem zināms, ka cilvēces vēsturi lielā mērā ietekmē Galaktikas starojums (2102. gadā šā starojuma ietekme Zemi skars visspēcīgāk). Vairāk zināms tas, ka katrs cilvēks spēj pieslēgties pie šā starojuma ener- goinformatīvā lauka un tādējādi atmodināt sevī dziļāko saprātu. [5] Acīmredzot senie cilvēki bija izglītoti šajā jomā un šifrētā veidā prata glabāt savus noslēpumus svētajās grāmatās un citos kultūras pieminekļos. Lai pārliecinātos par senču zināšanām, atgriezīsimies pie Hosē Argeljesa un viņa grāmatas "Maiju faktors".

Lūk, ko viņš raksta: "Informācijas plūsma starp planētas ķermeni, piemēram, Zemi, un Galaktikas kodolu tiek uzturēta, pateicoties Saules aktivitātei, kas izpaužas Saules plankumu veidā. Gan Saule, gan mūsu planēta izmanto vienu un to pašu Galaktikas informācijas banku. Tiklīdz zvaigzne, piemēram, Saule, sāk savu evolūciju, tajā fiksējas Galaktikas kods. Tiklīdz planēta, tāda kā mūsu Zeme, sasniedz rezonanses aktivizāciju, Galaktikas informācijas plūsma, kas izlaužas kā Saules plankumi, fiksē galvenās attīstības programmas planētas atmiņā, kas atrodas ārējā elektromagnētiskajā apvalkā.

Tā nu mēs esam nonākuši līdz jautājumam par tādas saprātīgas planētas struktūru, kura tiek uzskatīta par dzīvu organismu. Tādējādi mēs attīstām hipotēzi "Geja", ko izvirzīja Džeimss Lov- loks, ka Zeme patiešām ir saprātīga evolucionējoša būtne. Protams, faktiski visas aizvēsturiskās, tas ir, pirmstehnoloģiskās tautas apzinājās šo faktu. Visā ilgajā vēstures periodā pasaules tautas vienoja pārliecība, ka Zeme ir svētums.

Mēs varam teikt, ka ilgu laiku valdīja kopēja pārliecība, ka Zeme kā organisms ir svētums. Cits jautājums, vai ļaudīm bija kādas sākotnējas kolektīvas zināšanas par to vai ari viņiem bija globāls priekšstats par Zemi, kāds ir mums, pateicoties mūsu smagnējajai, bet visu pārņemošajai kosmiskajai tehnoloģijai. Atmetot malā argumentus par labu tam, ka S.tonhendžas, Gīzas Lielās piramīdas un Teotivakanas piramīdu celtniekiem bija kopīgas zināšanas, uzskatīsim par izejas punktu vismaz to, ka kopējās rezonanses iespaidā pastāvēja kaut kāda "vispārējā" zinātne.

Lūk, nejaušas sakritības piemēri: zizlis ar "bumbām" Saules un taisnās tiesas dieva rokās Mezopotāmijā ir "radies" Ēģiptē, kur tas simbolizēja pastāvību un stabilitāti. Vēl viens piemērs: akrobātu tēma raksturīga gan Krētas, gan Ēģiptes mākslai.

Uzskicējuši tādu perspektīvu, iztēlosimies visu, kas saistīts ar maijiem, Lielā cikla - Galaktikas

sinhronizējoša stara veidā. Atgriezīsimies 5000 gadu senā pagātnē un aprakstīsim kādu divdabīgu situāciju. Mēs varam palūkoties uz visu gan no Zemes iedzīvotāju, gan no Galaktikas navigatoru-maiju viedokļa. Sākumā palūkosimies uz situāciju no Zemes.

Pēc pēdējā leduslaikmeta - vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu - mūsu planētai sākās jauns Saules periods. Visdažādākajās vietās, it sevišķi Dienvidamerikā, ir atrodamas kāda agrīnāka cikla pēdas. Šie daudz senāko ciklu priekšposteņi paliek apslēpti, nepamanāmi, jaunajā ciklā neiekļauti. Sešu gadu tūkstošu laikā zemkopības eksperimenti sāka dot jūtamākus rezultātus dažādās Indijas, Tuvo Austrumu un Ziemeļamerikas ielejās. Galaktikas informācija, kas tiek nodota ar Saules starpniecību, piepilda zemkopju tautu mentālos laukus. Neskaidras atmiņas par daudz agrākiem cikliem, citiem laikiem, citiem eksistences līmeņiem sajaucas ar Saules pielūgšanu. Gan domās, gan jūtās iestājas briedums. Nupat, nupat sāksies vēl viens civilizācijas cikls.

Tajā pašā laikā maiju zvaigžņu priekšposteņos nepaliek nepamanīts nekas no tā, kas notiek uz Zemes.

Tiek nosūtīta ziņa, ka vēl viena planēta tuvojas sava ēteriskā ķermeņa aktivizēšanai. Galaktikas saprāta Lielās apvienības kolektīvo pūliņu rezultātā sinhronizējošais stars fokusējas uz Sauli un tās planētu sistēmu, īpaši saasinot uzmanību uz trešās planētas - Zemes - orbītu. Vajadzīgajā brīdī ar mūsu planētai vēl nepieredzētu kolektīvo, mentālo spriedzi stars aktivizēsies, un sāksies Lielais cikls. (Ja jums jau apnicis lasīt vai jūs smaidāt, lasot šīs rindas, tad pacentieties nodzīvot vēl kādus 20 gadus, lai pārliecinātos par to patiesīgumu.)

Sadalījis Lielo ciklu 13_periodos (ciklos, "baktunos"), kas atbilst galvenajiem notikumiem uz Zemes, Hosē Argeljess ar maiju galaktiskā kalendāra palīdzību periodizē visu senāko un jaunāko Zemes civilizāciju vēsturi uz vispārējā planētu evolūciju procesa fona.

0. cikls. Zvaigžņu sēja (3113. - 2718. g. pirms Kristus) Zemes ieiešana Galaktikas sinhronizējošajā starā. Galaktikas līgas "zvaigžņu raidījumu" pārraidīšana visām planētas tautām. 3100. gads pirms Kristus - Augšēģiptes un Lejasēģiptcs apvienošanās. 3000. gads pirms Kristus - Šumeras attīstība. 2800. gads pirms Kristus - Stonhendžas celtniecības sākums.

1. cikls. Piramīdas (2718. - 2324. g. pirnis Kristus) 2700. - 2600. g. pirms Kristus - Heopsa piramīdasjizcelšana GīzIL Ēģiptē, iezīmē planētas ēteriskā lauka nostiprināšanos. Šumeras civilizācijas, Akadas un Ūras attīstīšanās un bronzas laikmeta sākums.

Harapas (Indijā) civilizācijas sakums. Zemkopju nometnieku dzīvesveida sākums, Ķīna, Mezoamerika, Andi.

2. cikls. Ritenis (2324. - 1930. g. pirms Kristus) Riteņa pilnīga ieviešana, transporta tehnoloģijas un cikliskās domāšanas sākums, rakstītu likumu kopojumi, Mezopotāmijas metal ur ģijas tehnoloģija. Sargons un pirmā Babilonijas impērija. Karadarbībā sā kas kauj as_r atu izmanto šana. Leģendāro impera​toru laikmets, Ķīna. Mīnoja ci vilizācij as rašanās

3. cikls. Svētā kalna cikls (1930. - 1536. g. pirms Kristus)

Vidējā un Jaunā impērija, Ēģipte, centra pārvietošana uz Rietumiem - uz Svēto kalnu Valdnieku ielejā iezīmē ēģiptiešu dinastiju valdīšanas iemūžināšanu un savas teritorijas aizsardzības pasludināšanu par civilizētas dzīves normu. Iekarotāju viļņi: heti, ārie​ši; Mīnoja un Indijas civilizāciju krišana.

4. cikls. Šanas mājas cikls (1536. - 1141. g. pirms Kristus) Šanas diņast ijas nodibināšana Ķīnā. Doktrīnas "iņ un jan" formulēšana, attīstīta bronzas metalurģija un ķīniešu civilizācijas modelis. Vēdiskās ci vilizācijas sā kums. Indi ja . Čavinu civilizācijas rašanās, Andi un olmeki, Mezoamerika. Ehnatons Ēģiptē, īlijs un Mozus Izraēlā, hetu valsts apvienošanās.

5. cikls. Imperatora zīmoga cikls (1141. - 747. g. pirms Kristus) Babiloniešu un asīriešu dinastijas. Dzelzs ieroči un kara mašīnas. Mikēnu grieķu uzplaukums Vidusjūras reģionā, Trojas izlaupīšana. Džou dinastija Ķīnā, "Udzin" rašanās. Olmeku kultūras izplatīšanās visā Mezoamcrikā. Kavalērijas izmantošana karadarbībā; impērijas militāras pārvaldes modelis nn dinastiju varas pārmantošana uz planētas kļūst par civilizētas dzīves normu.

6. cikls. Macibas par pratu cikls (747. - 353. g. pirms Kristus) Galaktikas maiju pirmā viļņa periods Mezoamerikā. j ersijas impēlija^ilozofiska, individuālistiska domāšanas veida rašanās un agrīnākā - kolektīvās domāšanas veida - izspiešana. Pjta gors, Sokrāts, Platons, Aristotelis Grieķijā; sešas vēdiskās domāšanas skolas,MahāvīraimBūdaIndijā; Laodzi, Konlucijs,DžuandziĶīnā. Montealbanas celtniecība Meksikā. Maiju kalendārās sistēmas sākumstadija.

7. cikls. Iesvaidītā cikls (353. g. pirms kristus - 41. g. pēc kristus) Helļēņu civilizācija, Aleksandrs Lielais; R omas uzp laukums. Ro mas impērijas sākums; ķelti Eiropā, attīstīta dz.elzsjjietalurģija; imperatora Ciņa Šihuandi veiktā karojošo Ķīnas valstiņu saliedēšana, Haņu dina stijas sākums. Lie lais Ķīnas mūris; budisma kā kosmopolītiskas reliģijas izplatīšanās no Indijas uz Centrālāziju. Jēzus Kristus, Tuvo Austrumu gnostiskās reliģijas; olmcku iz​kliedēšanās un Teotivakanas dibināšana.

8. cikls. Sarkanā un Melna Valdnieka cikls (41. g. - 435. g.)

Piramīdu pilsētas - Teotivakanas pabeigšana, mezoame- rikāniskās kultūras veidošanās, Valdnieki pār Sarkano un Melno, Kecalkoatla pirmā mācība. Moče, Naska, Tiavanako Andos. Lieldienu sala; Rietumāfrikas valstu rašanās; Romas impērijas iz- plešanās un krišanaJ kristietības rašanās; Haņu dinastijas sabru​kums, budisma izplatīšanās Ķīnā un Dienvidaustrumāzijā.

9. cikls. Maiju cikls (435. g. - 830. g.)

Galaktisko maiju otrais apmeklējums. Pakals Votans no Pa- lenkes un maiju kultūras uzplaukums; Muhame ds un islama r aš- šanās romas katolicisms Rietumeiropā; hinduisma rašanās Indijā; budisma izplatīšanās Tibctā, Korejā, Japānā; Tanu dinastija Kīnā, Valstu veid ošanā s Dienvidaustrumāzijā un Indonēzijā (Borobudurs Javā). Tiavanako uzplaukums Andos; polinēziešu civilizācija Okeānija. Nigērijas civilizācijas agrīnais uzplaukums.

10. cikls. Svēto karu cikls (830. g. - 1224. g.)

Klasiskās maiju un Centrālamerikas civilizāciju krišana, Ke- calkoatls un tolteku uzplaukums. Čančanas čimu civilizācija, Andi. Nigērijas uzplaukums. Islama uzplaukums un izplatīšanās, tā konfrontācijai ar kristīgo civilizāciju kru sta ka ri. Tibetas civilizācijas rašanās. Sunu dinastija, drukājamā mašīna, šaujampulveris Ķīnā. Khmeru dinastija Dieirvidaustrumāzijā. Lielā Zimbabve Austrumāfrikā.

11. cikls. Svētās sēklas cikls (1224. g. - 1618. g. ) Islama izplatīšanās indijā, Dienvi daustrumāzijā un Ri etum- āfriķā. Tibetas izolācija. Turku, mongoļu uzplaukums, Ķīnas iekarošana. Japānas izolācija. Zimbabves uzplaukums Austrumāfrikā.

Kristiešu civilizācijas maksimālais uzplaukums Austrumeiropā. Reformācija un k ristīg ās. baznīcas sašķelšan ās. Eiropiešu civiļizācjjas izpļatīšanās un tās triumfs inku un acteku impēriju iekarošanā.

Eiropieši uzsāk kolonizāciju, svētā pasaules uzskata noriet s ( apslēptā sēkla).

12. cikls. Matērijas transformācijas cikls (1618. g. - 2012. g.)

Zinātniskā materiālisma rašanās un triumfs, eiropieši iekaro pasauli; rūpnieciskā revolūcija, demokrātiskās revolūcijas Amerikā un Eiropā. Āfrikas, Latīņamerikas, Āzijas kolonizācija. Japānas industrializācija. Kārlis Markss un komunisma rašanās; komunistiskā revolūcija Krievijā un Ķīnā.

Pirmais un Otrais pasaules karš AtomBumba un kodolēra; cilvēka iziešana kosmosā. Trešās pasaules spēka uzplaukums, islama valstis Meksikā un Indijā. Globāls terorisms un tehnoloģiskās civilizācijas sabrukums. Zemes attīrīšanās un globālas atdzimšanas noslēguma ēra. Informācijas gadsimts un kristālsaules tehnoloģija. Galaktiskā sin​hronizācija.

Prātot par Lielo ciklu, Galaktikas staru un par to abu ietekmi uz cilvēces vēstures gaitu var, cik uziet.

Par to jau ir sarakstīts milzum daudz grāmatu. Piekritīsit taču, ka šāds, kaut arī sašutumu izraisošs, skatījums tomēr spēj izskaidrot daudzas vēstures mīklas. Bet sagaidīsim 2012. gadu. Šajā īsajā pārskatā, kas pamatos raksturo trīspadsmit ciklu galvenos notikumus, mēs varam novērot aktivitātes pieaugumu un izplatīšanos, to, kā pieaug milzīgs vilnis, kas savu maksimumu sasniedz trīspadsmitajā - Matērijas transformācijas ciklā. Tas, kas mums šķiet esam vēstures process - Lielais cikls - , patiesībā ir planetārs process, noteikta stadija Zemes apzinātā izaugsmē, planētas ēteriskā ķermeņa radīšanā. Šajos visu aptverošajos planetārajos centienos cilvēki ir jūtīgi atmosfēras aparāti, ko Galaktika izmanto procesā, kura mērķis ir planētas "materiālā lauka" transformācija. Šīs transformācijas uzdevums ir pacelt vispārējo planētas lauku daudz augstākā, daudz harmoniskākā rezonanses frekvences līmenī.

Tādējādi tiek radīts planētas ēteriskais lauks, apzināti veidots Zemes ēteriskais apvalks. (Labi, ka strīds par to, kas ir primārs - matērija vai saprāts, vēl nav beidzies.) Lūk, kas tiek domāts, runājot par Lielo

ciklu kā galaktikas sinhronizācijas staru 5125 gadu garumā.

Lai izprastu to, ka vēsture ir galaktikas mērogā sinhronizēta planētas ēteriskā ķermeņa izveide, nepieciešams izprast, kāda loma ir mūsu planētai kā lielā organisma - Saules sistēmas - sastāvdaļai.

Saules sistēma ir autonoms organisms, kura plāno apvalku jeb formu veidojošo lauku sauc par heliokosmu.

Katrus 11,3 gadus heliokosms izplešas, bet pēc tam nākamos 11,3 gadus - saraujas. Šos ieelpas un izelpas ciklus sauc par he- liopauzi, kuras pilna kustība notiek apmēram 23^gadu laikā.

Pastāv pilnīga atbilstība starp Saules sistēmas ieelpas un izelpas heliopauzi un divkāršo Saules plankumu kustību aktivitāti. To nosaka divējādi "plankumi": viens - negatīvs, otrs - pozitīvs, tie savstarpēji iedarbojas no Saules virskārtas rajoniem, kuri atrodas 30 grādus uz ziemeļiem un dienvidiem no Saules ekvatora. Apmēram katros 11,3 gados divi plankumi satiekas uz ekvatora un uzsāk šo procesu 30 platuma grādus uz ziemeļiem un dienvidiem no ekvatora.

Ar heliopauzi saistītais pilnais Saules plankumu cikls aprit, kā jau teikts, apmēram 23 gados. Citiem vārdiem sakot, formu veidojošā Saules lauka elpošanas cikls ilgst apmēram 23 gadus.

Acīmredzot Saules plankumi, kuru aktivitāte izraisa lielas perturbācijas Zemes radioviļņos un biomagnētiskajā laukā kopu​mā, ir cieši saistīti ar Saules elpošanas procesu.

Slavenais psihiatrs akadēmiķis Kornetovs ievēroja, ka augstas Saules aktivitātes gados cilvēki vairāk saslimst ar šizofrēniju. Veselus 110 gadus Maskavas mediķi novēroja jaundzimušos, jo viņi ir vispiemērotākie objekti salīdzināšanai. Izrādījās, ka augstas Saules aktivitātes gados dzimst visai mazi un vārgi bērni, turklāt tādi viņi paliek visu mūžu. Par Saules aktivitātes ietekmi uz cilvēces likteņiem kopumā ir rakstījis slavenais L. Čiževskis grāmatā "Saules vētru atbalsis uz Zemes".

Ja mēs paraugāmies uz Saules sistēmu kā kolosālu organismu, kura ķermenis- heliokosms - ietver sevī planētu orbītas, tad kāda varētu būt planētu loma Saules ķermeņa iekšienē un kā savukārt Saules elpošanas process iedarbojas uz planētām?

Aplūkojot šos jautājumus, mums ir jāņem vērā vēl viens svarīgs un mainīgs apstāklis. Ja Zeme ir apzinīgi evolucionējošs organisms, tad ko var teikt par Sauli, ap kuru tā riņķo pa savu orbītu? Neilgas pārdomas aizved mūs pie neizbēgama secinājuma, ka Saulei arī piemīt saprāts - taču milzīgs un mūsu prātam ne​aptverams.

Un tomēr mūsu senčiem Ēģiptes un Meksikas, Peru un Mezopotāmijas civilizācijās par to bija kaut kas zināms, un ar šīm zināšanām ir saistīts tā saucamais Saules pielūgšanas kults. He- liopauzes aktivitāte un divkāršie Saules plankumi vedina domāt, ka Saules saprātam ir enerģētiska procesa daba. Balstoties uz sen​dienās un mūsdienās uzkrātajām zināšanām, mēs varam izvirzīt šādu hipotēzi.

Centrālās zvaigznes koordinēts (centrālā zvaigzne nepārtraukti kontrolē Galaktikas informāciju ar savu divkāršo raidītājuztvē- rēju cikliskās pulsācijas palīdzību), Saules ķermenis veidojas kā smalku viļņu sērija, un šie viļņi atbilst desmit planētu orbītām. Kā intuitīvi nojauta Keplers, planētu orbītas harmonē cita ar citu. Tā tika atklāts asteroīdu gredzens starp Marsa un Jupitera orbītām - Urāns, kas rotē orbītā aiz Saturna, un, visbeidzot, Neptūns un Plutons aiz Urāna orbītas. Šajā Saules lauka aprakstā svarīga loma ir harmoniskam viļņu paternam, kuru rada planētu orbītas, rotējot ap Sauli. Bet kas tad ir pašas planētas?

Saule ir centrālais koordinējošais saprāts Saules laukā, bet planētas ir harmoniski žiroskopi, kuru uzdevums ir uzturēt rezo​nanses frekvenci, ko nosaka planētas orbīta. Tā patiešām var raksturot, piemēram, Zemi, kas griežas ap savu asi.

Kaut arī heliokosms - pilns Saules ķermenis - ir pašregulējoša sistēma, tomēr vienlaikus tas ir arī milzīgajam Galaktikas laukam pakārtota sistēma. Tāpēc ieelpu nosaka kosmiskie ritmi - Galaktikas frekvences, kas tiek kontrolētas no Galaktikas kodola tieši un/vai ar citas saprātīgas zvaigžņu sistēmas starpniecību. Saules ķermeņa izelpa ir pārveidotas enerģijas/informācijas plūsmas, kuras atgriežas atpakaļ Galaktikas kodolā. Planētas ir orbitāli harmoniski žiroskopi, kas apstrādā enerģijas/informācijas

plūsmu, ku​ra nāk no Galaktikas kodola un atgriežas tajā atpakaļ.

Ja visu izklāstīto pieņem par patiesību (jo zināšanu ir par maz) un vēl no citām grāmatām bagātina savas zināšanas par šo tematu, tad daudz kas cilvēces vēsturē un mūsu personiskajā dzīvē kļūst saprotamāks vai vismaz ir izskaidrojams. Bet tā jau ir pavisam cita joma. Labāk atgriezīsimies pie civilizācijām, kuru tapšanas un attīstības vēsturi tik estētiski un tik dumpīgi pasniedzis Hosē Argeljess.

8. nodaļa Jaunas Atlantidas* Pabeiguši lasīt A. Gorbovski, pievērsīsimies jaunam tematam, kas saistīts ar zudušo civilizāciju noslēpumiem: "Kāpēc okeānu, kas šķir Veco Pasauli no Jaunās, sauc par Atlantijas okeānu? Vieni apgalvo, ka tas nosaukts leģendāro Atlantu vārdā, kuri it kā "tur debesis savās akmens rokās" tieši šā okeāna krastā. Citi saka, ka par godu Atlantīdai - salai, kas aiz​vēsturiskos laikos nogrimusi tā dzīlēs.

Jau daudzus gadsimtus zinātnieki meklē kādreiz diženās civilizācijas - Atlantīdas valsts - pēdas, bet pagaidām meklējumi nav vainagojušies ar panākumiem. Tiek minētas visdažādākās šīs leģendārās valsts koordinātas: Azoru un Kanāriju salas, Zaļā raga salas, Madeiras sala un Tenerifes sala.

Meklēt šīs varbūtējās civilizācijas šūpuli ir grūti jau tāpēc vien, ka gadu tūkstošos, kas mūs šķir no tās iespējamās pastāvēšanas laika, daudzi sauszemes posmi ir nogrimuši okeānu un jūru dzīlēs. Atmiņas par šādām zudušām, pēc visa spriežot, milzīgām teritorijām, cilvēce saglabājusi, piemēram, attiecībā uz Atlantijas reģionu. Par kaut kādu sauszemi Atlantijas okeānā rakstīja Platons. Pēc viņa vārdiem, šī milzīgā sala "iegrima zemestrīces laikā, atstādama aiz sevis neizbrienamas dūņas. Tas kavē kuģotājiem nokļūt atklātā jūrā, tāpēc viņi tālāk nevar tikt.1 " Turklāt Platons atsaucas uz grieķu filozofu Solonu, kas šo informāciju esot ieguvis no Ēģiptes priesteriem sava Ēģiptes apmeklējuma laikā.

Solons bija pazīstams kā gudrākais no septiņiem gudrajiem, kā lielais Atēnu likumdevējs (viņš dzīvoja ap 600. gadu pirms Kristus). Reiz Solons ceļojis pa Ēģipti. Tur viņu ļoti saviļņojis kāda veca priestera stāstījums par seno un jau aizmirsto Atēnu vēsturi. Leģenda ir šāda: "Par daudziem, izciliem un brīnumainiem notikumiem jūsu valstī ir stāstīts mūsu hronikās, bet viens no tiem ar savu cildenumu un varonību izceļas pārējo vidū, jo šajās hronikās tiek vēstīts par milzu spēku, kas nenovēršami apdraudēja visu Eiropu un kam jūsu pilsēta darīja galu. Šis spēks nāca no Atlantijas okeāna puses, jo tolaik okeānā jau peldēja kuģi, un tad tur vēl bija sala, kas atradās pretī jūras šaurumam, kuru jūs saucat par Her- ' kulesa stabiem (senais Gibraltāra jūras šauruma nosaukums). Sala bija lielāka par Lībiju (Ziemeļāfrikā) un Āziju, kopā ņemtām. Pa to varēja nokļūt uz citām salām, un no šīs salas varēja šķērsot visu kontinentu, kas ieskāva šo okeānu, tāpēc ka jūra pie Herkulesa stabiem ir tikai līcis ar šauru ieeju, bet tieši tas otrs ir īstā jūra, un to ieskaujošo sauszemi pamatoti var saukt par kontinentu. Atlantīdas salā bija milzīga un brīnišķīga valsts, kurai piederēja visa šī sala un vēl vairākas citas salas, kā arī daži kontinenta novadi.

Vēl bez tiem tā bija sev pakļāvusi daļu Lībijas šaipus Herkulesa stabiem līdz pat Ēģiptei, kā arī daļu Eiropas līdz pašai Tirēnijai (tas ir, Etrū- rijai, Itālijas apgabalam). Šis milzīgais apvienojies spēks gribēja vienā triecienā pakļaut mūsu un jūsu valsti, un visu zemi, kas bija šaipus līcim; un tad, Solon, tava valsts iemirdzējās savas tikumības un varenības pārākumā pār visu cilvēci, jo tā apsteidza visus drosmē un ka- ramākslā un atradās hellēņu priekšgalā. Un tad, kad citi no tās novērsās, tai neatlika nekas cits kā paļauties tikai uz saviem spēkiem, un, pārvarējusi vislielākās briesmas, tava valsts satrieca uzbrucējus un svinēja uzvaru pār viņiem, tādējādi pasargādama no verdzības visus vēl nepakļautos un dāsni dāvādama brīvību tiem, kas dzīvoja Herkulesa stabu apkaimē.

Bet vēlāk sākās milzīgi plūdi un spēcīgas zemestrīces, veselu dienu un nakti nepārtraukti gāza lietus, un visus jūsu karavīrus aprija zeme, un tādā pašā veidā nozuda, nogrima jūrā arī Atlantīdas sala. Lūk, kāpēc jūra tajā vietā nav kuģojama un caurskatāma, jo ceļā nākas sastapties ar milzīgu daudzumu dūņu, kas radušās, salai nogrimstot."

Grieķu filozofs Krantors no Solu pilsētas (310. g. pirms Kristus), kas piederēja pie pirmās platoniķu akadēmijas, Ēģiptes apmeklējuma laikā redzējis kolonnu, uz kuras bijusi uzrakstīta milzīgas Atlantijas

okeānā nogrimušas salas vēsture.

Virkne mūsdienu pētnieku saista sauszemes nogrimšanu Atlantijas okeānā ar kādu kataklizmu, kas, iespējams, saistīta ar tiem katastrofālajiem notikumiem, par kuriem ir stāstīts šajā grāmatā. Acīmredzot jau vēsturei zināmajos laikos Atlantijas reģionā pakāpeniski nogrimušas kādreizējās sauszemes atliekas.

To apstiprina arī tas, ka daudzi senie vēsturnieki un ģeogrāfi piemin ne tikai vienu salu, bet vēl dažas apjomīgas salas - Kronosu, Po- seidoniju un vairākas citas salas, kas atradās uz austrumiem no Herkulesa stabiem un tāpat pakāpeniski nogrima okeānā.

Ziņas par kaut kādām jūras dzelmē nogrimušām zemēm atrodam arī Klusā okeāna tautu vēstījumos.

Tā, piemēram, to salu iedzīvotāju leģendās, kuras atradās uz dienvidrietumiem no Jaunzēlandes, vēstīts, ka okeāns senatnē esot aprijis Ka-houpo-o- Kanes zemes (tulkojumā - dieva Kanes ķermenis). Polinēziešu mītos bieži tiek pieminēta kaut kāda "Milzu zeme". Lieldienu salas iedzīvotāji stāsta par okeānā nogrimušajām Motu-Mario-Hivas zemēm. Šo informāciju apstiprina arheoloģiskie atklājumi. Ponapes salas tuvumā (Karolīnu salās), piemēram, atrastas kādas lielas, pa pusei jūrā iegrimušas pilsētas drupas. Tāpat kā Atlantijas okeānā, sauszemes nogrimšana arī Klusajā okeānā notikusi acīmredzot il​gā laika posmā.

Ir ziņas par kādu Indijas okeānā nozudušu sauszemi. Antīko 4-4i 97 autoru darbos var izlasīt par zemes strēli, kas reiz savienojusi Indiju un Āfriku. Plīnijs rakstīja par lielu salu Indijas okeānā uz dienvidiem no ekvatora. Par sauszemes atliekām Indijas okeānā savos darbos vēl viduslaikos rakstījuši arābu vēsturnieki.

Pēdējo gadu atradumi apstiprina šīs liecības. Vairāki valodnieki konstatējuši Dienvidindijas un Austrumāfrikas dravīdu valodu līdzību. Arī šo reģionu flora un fauna liecina, ka tur reiz bijuši lieli sauszemes apgabali. Madagaskarā mīt desmit lemūru sugas, kuras, izņemot Āfriku, sastopamas vienīgi Indijā.

Taču, kā zināms, lemūri neprot peldēt un tātad nevarēja šķērsot okeānu. Madagaskarā sastopamās 26 augu sugas atrodamas vēl tikai vienā pasaules daļā - Dienvidāzijā, bet neaug Madagas- karai daudz tuvākajā Āfrikā. Savukārt deviņi citi Madagaskarai raksturīgie augi sastopami tikai Polinēzijā, kas atrodas tūkstošiem kilometru lielā attālumā.

Neskaidras atmiņas par sauszemi Indijas okeānā, par leģendāro Lcmūriju var atrast arī Dienvidindijas tautu vēsturiskajās tradīcijās. "Tamilahams jeb tamilu dzimtene," vēstī viens no indiešu vēsturniekiem, "tālā pagātnē atradās lielas Navalamas salas dienviddaļā, kura bija viena no pirmajām zemēm, kas parādījās pie ekvatora. Tajā ietilpa ari Lemūrija - šis bojā gājušais kontinents, kas bija cilvēces civilizācijas šūpulis."

Nav pietiekami daudz ziņu, lai apgalvotu, ka šī varbūtējā civilizācija atradās tieši šajā reģionā, nevis Atlantijas vai Klusajā okeānā ar tajā nogrimušo sauszemi, neatšifrētajiem uzrakstiem, dīvainajām statujām un ne mazāk dīvainajiem mītiem, pie kuriem mēs vēl atgriezīsimies.

Reiz, noliecies pār ģeogrāfijas atlantu, vācu ģeofiziķis Alfrēds Vēgeners izdarīja izcilu atklājumu: Dienvidamerikas astrumu krastus un Āfrikas rietumu krastus iespējams savienot tikpat precIzi kā bērnu spēles "puzzle" savstarpēji saderīgos attēla gabaliņus.

Vēlāk izrādījās, ka abu kontinentu krastiem, kurus vienu no otra šķir tūkstošiem kilometru, ir līdzīga ģeoloģiskā uzbūve un līdzīgas dzīvības formas.

Tā radās "kontinentu pārvietošanās" teorija, kas izklāstīta 1912. gadā izdotajā grāmatā "Okeānu un kontinentu rašanās". Vēgeners apgalvoja, ka kontinentu granīta plātnes un okeānu bazalta dibens neveido Zemes vienlaidu apvalku. Tās it kā peldot, līdzīgi milzīgiem plostiem, uz staigniem iežiem, un šo kustību izraisot Zemes griešanās spēks.

Pēc 40 gadiem mēs uzzinājām, ka Vēgeneram bija taisnība. Zemes garoza patiešām sastāv no 20 mazām un lielām plātnēm jeb platformām, kuru atrašanās vieta uz planētas pastāvīgi mainās. Tektonisko plātņu biezums ir no 60 līdz 100 kilometriem, un tās kā ļedājy peld pa staigno Zemes magmas virsmu, te

nolaižoties, te pace]oties. Vietās, kur tās cita ar citu saskaras un grūdienveidīgi saduras, Zemes garoza ielūst, un tas izraisa zemestrīces. Lūzumu vietās no tektoniskajām plātnēm var nošķelties "gabali", izveidojot salas. Tā, piemēram, ir radušās Japāņu salas. Šāds ievads nav nejaušs. Pirms ķeramies pie mūsu laikiem tuvāko zudušo civilizāciju apraksta, pievērsīsimies to augsto civilizāciju mīklām, kuras Vecajā un Jaunajā Pasaulē pastāvēja daudz senāk. Kā, piemēram, varēja rasties senā dravīdu civilizācija, no kuras izveidojās Indostānas civilizācija un kura sekmēja šumeru-babiloniešu civilizācijas attīstību? Kādēļ Kanāriju salās dzīvo liela auguma zilacaini un blondi cilvēki, kuriem nav bijis ne​kāda sakara ar vikingiem vai eiropiešiem? Šie fakti ir pamatā hipotēzēm, ka starp kontinentiem bijuši salu un sauszemes veidoti "tilti", kas senatnē savienoja Āziju, Ameriku un Austrāliju, bet tie nogrimuši okeānā laikos, kurus vēl (jau) atceras civilizēti cilvēki.

Par to un par nogrimušām, cilvēku apdzīvotām zemēm stāstīsim, izmantojot fragmentus no šajā jomā pazīstamā zinātnieka un rakstnieka Aleksandra Kondratova grāmatas "Atlantīdas meklē​jiet šelfa".

Gandrīz neticami, ka kādreiz Indijas, Klusā un Atlantijas okeāna plašumos atradās lieli sauszemes masīvi, ko apdzīvoja cilvēki, kas radīja senās civilizācijas. Kaut arī niecīga, tomēr pastāv iespēja, ka patiesi ir eksistējusi gan Paciffda, gan Lemūrija, gan Atlantīda.

Visticamāk, ka pirmatnējo cilvēku izvietošanos uz Zemes atviegloja "sauszemes tilti" un, izmantojot šos "tiltus", tika apdzīvotas daudzas salas un pat kontinenti. Tomēr tiešu pierādījumu tam nav, tāpēc Beringiju, Melanezīdu un citas zemes, kuras tagad atrodas zem ūdens, daudzi zinātnieki nodod ģeologu un okeanogrāfu kompetencē, uzskatīdami, ka tās nekādā veidā nav ietekmējušas cilvēces izvietojumu uz Zemes. Šajā ziņā mēs esam dažādas ticamības pakāpes hipotēžu varā.

Nevienam, pat visskeptiskāk noskaņotam pētniekam, nav šaubu, ka jūru, līču un okeānu piekrastes, kā arī upju grīvu ūdeņos slēpjas seno apmetņu un pilsētu drupas. Katrs gads nes jaunus atklājumus, zemūdens arheologi atklāj un pēta aizvien jaunas cilvēka klātbūtnes pēdas tādās vielās, kurām mūsdienās pāri klājas ūdens.

Pagaidīsim, ko parādīs zemūdens pētījumi. Bet, nepieminot nerimstošos strīdus un satriecošās hipotēzes par šo tematu, mēs nespēsim izprast faktus, no kuriem gluži kā no ķieģelīšiem var uzbūvēt veselu namu.

1520. gada novembra beigās trīs kuģi, kas bija palikuši pāri no Magelāna flotiles, izgāja cauri šauram un bīstamam jūras šauru​mam un nokļuva līdz tam nezināmos ūdeņos. Kaut kur tālu dienvidrietumos atradās garšvielu salas - Magelāna ekspedīcijas mērķis. Divus mēnešus kuģi peldēja svešajos ūdeņos, bet krastu nekur tā arī nemanīja. Okeāns bija apbrīnojami kluss un mierīgs, un tāpēc to nosauca par Mierīgo jeb Kluso okeānu. Tā šo okeānu, kas ir vislielākais uz zemeslodes, sauc arī tagad.

Uz ziemeļiem no ekvatora milzīgā okeāna plašumos ir dažas nelielas salas. Pirmie eiropieši tās apmeklēja XVIII gadsimta sākumā, bet neatrada tur neko citu kā vien nabadzīgu veģetāciju. Likās, neviens un nekad nav dzīvojis uz šīm nožēlojamajām sauszemes strēmelēm, bet tā bija tikai šķietamība.

Uz salām auga kokospalmas, bet tās tur varēja nokļūt tikai ar cilvēku palīdzību. Tika atrastas arī citas, daudz pārliecinošākas cilvēka klātbūtnes pēdas. Lieldienu salā ir no koraļļu plātnēm sastāvošas taisnstūrveida platformas. Uz citas šīs pašas ekvatoriālās grupas salas - uz Maldenas atrasts arī pussagruvis templis, kas pēc formas atgādina Dienvidamerikas iedzīvotāju senās piramīdas.

Kas radījis šīs platformas un templi, ja visapkārt simtiem kilometru rādiusā bango okeāns? Kā nezināmie celtnieki varēja būvēt savas celtnes, ja ekvatoram tuvējās salās nav pat saldūdens? Vai tikai senās drupas nav tas, kas palicis pāri no noslēpumainās kultūras, kura nogrimusi Lielā okeāna viļņos kopā ar auglīgām zemēm, kas reiz barojušas tūkstošiem ļaužu? Varbūt Maldenas sala, tāpat kā Lieldienu sala, bija vienīgi svētnīca, vieta, kurp svētkos devās kādas milzīgas valsts iedzīvotāji, bet pati šī valsts jau sen atdusas zem Klusā okeāna viļņiem? Šīs izzudušās civilizācijas centrs, pēc Brauna domām, atradās tālu rietumos, Ponapes salas rajonā.

Uz šīs mazās saliņas vēl pagājušajā gadsimtā tika atklātas ciklopiskas dnipas. Būvju bazalta sienu biezums sasniedza sešus metrus. 25 tonnas smagas plāksnes bija paceltas gandrīz 20 metru augstumā! Tik kolosāls darbs varēja būt pa spēkam tikai vairākiem tūkstošiem labi organizētu strādnieku. Tātad valstī, kas spēja uzcelt tik gigantiskas būves, būtu jāapdzīvo vairākiem simtiem tūkstošu iedzīvotāju… laikā, kad 2000 kilometru rādiusā dzīvo tikai un vienīgi 50 tūkstoši uz salām un saliņām apmetušos cilvēku, bet šīs salas citu no citas šķir simtiem jūdžu liels attālums. Turklāt viņu vidū neatrastos pat 2000 cilvēku, kuri spētu veikt smago celtnieka darbu.

Tajā pašā Okeānijas rietumdaļā, uz Tinianas salas, ir saglabājušās monumentālu celtņu atliekas: savdabīga, no divās rindās izvietotām četrus metrus augstām akmens kolonnām veidota aleja. Kādiem mērķiem kalpoja šīs kolonnas: vai tās bija rotājoši elementi vai nesošie balsti? Un kura tauta ir cēlusi šos milzīgos namus? Mūsdienās Tinianas iedzīvotāji taču mitinās mazās, no niedrēm vai koka celtās būdiņās.

Makmillans Brauns minēja arī citus arheoloģiska, etnogrāfiska, antropoloģiska rakstura faktus par tādu lielu sauszemes masīvu vai atsevišķu salu un arhipelāgu atrašanos Klusajā okeānā, kurus tagad klāj ūdens. Visi šie fakti tā arī paliks kaili fakti, ja tos neapstiprinās citu zinātņu, pirmām kārtām dabaszinātņu - ģeoloģijas, zooģeogrāfijas, okeanogrāfijas - izdarītie pētījumi.

Hipotēzi par sauszemes tiltu, kas savienojis Veco un Jauno Pasauli Beringa jūras rajonā, tālāk attīstīja XIX gadsimta zinātnieki, pirmām kārtām paleontologi, zoologi un botāniķi, uzsverot Vecās un Jaunās pasaules floras un faunas līdzību.

Pasaules okeāna līmenis vislielākās apledošanas periodā - pirms 15-18 tūkstošiem gadu- bija par 135 metriem zemāks nekā pašreizējais tā līmenis. Tas nozīmē, ka tolaik Čukotkas un Beringa — jūras šelfa vietā, nemaz nerunājot par Beringa jūras šaurumu, atradās milzīga valsts Beringija kas pusotra tūkstoša kilometru garā joslā stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem un savienoja Eirāziju ar Ameriku.

Tomēr speciālistu vidū nav vienprātības par to, kāda īsti bija šī nogrimusī zeme.

Beringa jūras šauruma dibenā izdevās atklāt applūdinātus pakalnus, ielejas un pat noteikt sena ezera kontūras. Tas orientēts no ziemeļiem uz dienvidiem un ietilpis veselā sazarotu upju un strautu sistēmā, kas veidoja Aļaskas pussalā esošās Houpas upes turpinājumu. Zemūdens pauguri un applūdinātas upju ielejas atras​tas arī Čukotkas jūras dibenā.

Ilgu laiku Beringija kalpoja par tiltu, pa kuru nolika faunas un floras apmaiņa starp Veco un Jauno Pasauli. Tā uzskatīja jau XVIII gadsimta pētnieki, bet mūsdienās ir atrasts desmitiem pierādījumu, kas apstiprina hipotēzi par"Beringijas tiltu". Piemēram, grizli lāči dzīvo Ziemeļamerikā no Aļaskas līdz Meksikai. Paleontologu pētījumi pierādīja, ka šo lāču senči kādreiz mituši Eirāzijā un tikai pēdējā apledojuma laikā parādījušies Aļaskā, acīmredzot nokļūdami tur, šķērsojot Beringiju. Pēc tam kad bija izkusis milzu ledājs, kas viņiem aizšķērsoja ceļu no Aļaskas uz tālākajiem Amerikas reģioniem, "Amerikas" grizli devušies uz kontinenta dienvidiem. Bet Ziemeļamerika, gluži pretēji, bija "Āzijas" kamieļa dzimtene. Kamieļu atliekas tika atrastas Jaunajā Pasaulē tādos slāņos, kuru vecums, pēc speciālistu aplēsēm, ir vairāki desmiti miljonu gadu. Eirāzijā kamieļi parādījās tikai kvartārajā periodā, bet Ziemeļameļrikā tie izmira, kaut arī iepriekš tur mita vairāk nekā trīsdesmit dažādu šo dzīvnieku sugu.

Gan Ame rikā, g an Vecajā Pasaulē dzīvoja dažādi snuķaino dzīvnieku pārstāvjī mamuti, mastodonti, zīloņi, bet viņu dzimtene ir Afrika un arī šiem gigantiem par tiltu, lai nokļūtu uz Jauno Pasauli kalpoja Beringija Lai cik pārliecinoši bija zinātnieku argumenti, viņiem tomēr nekādi neizdevās pierādīt to, ka Beringija bijusi "tilts" ne vien augiem un dzīvniekiem, bet arī senlaiku kolumbiem. Tam bija nepieciešami arheoloģiski pierādījumi, un pēdējos gados tie arī ir atrasti. Sākumā Ziemeļamerikas teritorijā, bet pēc tam Sibīrijā un Tālajos Austrumos izdevās atrast akmens darbarīkus, apbedījumus un pirmatnējo cilvēku apmetnes. Tas viss tiek datēts ar Beringijas pastāvēšanas laiku, proti, - ar pēdējā apledojuma laikmetu.

Un starp šīm kultūrām, kuras šķir Beringa jūras šaurums, neapšaubāmi pastāv līdzība. Acīmredzot senlaiku kolumbi bija nevis jūrasbraucēji, bet gan ceļotāji, kuri kā "tiltu" no Vecās Pasaules uz Jauno

Pasauli izmantoja tagad jau nogrimušo Beringijas zemi. Tomēr galīgi tas tiks pierādīts tikai tajā gadījumā, ja Čukotkas un Beringa jūras dibenā, pirmām kārtām jau seklā Beringa jūras līča ūdeņos tiks atrastas cilvēka eksistēšanas pēdas, kultūras pieminekļi, līdzīgi Ziemeļaustrumāzijas, Tālo Austrumu, Ziemeļamerikas kultūras pieminekļiem.

Ohotskas jūras kontinentālais dibens, kam ir bijušās sauszemes reljefa pazīmes, nogrimis viena un pat pusotra kilometra dziļumā.

Beringijas bojāeja varēja notikt arī Pasaules okeāna līmeņa paaugstināšanās rezultātā pēc leduslaikmeta izbeigšanās, kā arī iegrimstot Zemes garozai. Ohotija acīmredzot iegrima lielā dziļumā kopā ar milzīgu kontinenta garozas bloku. Ohotijas teritorija samazinājās pakāpeniski, un cilvēka eksistēšanas laikmetā atsevišķi tās posmi kalpojuši, tāpat kā Beringija, par "tiltu" augu un dzīvnieku, kā arī pinnatnējo cilvēku pārceļošanai. Turklāt, pakļaujot analīzei to zemju floru, kuras apskalo Ohotskas jūra, secināts, ka sauszemes saikne starp tām pārtrūkusi tikai pēc pēdējā apledojuma izbeigšanās, tātad pirms 10-12 tūkstošiem gadu. Pāri Ohotijas zemei notika daudzu dzīvnieku, arī mamutu, pārceļošana.

Mamutēna Dimas mūmija, kuras atrašana izvērtās par vienu no mūsu gadsimta lielākajām sensācijām zinātnē, tika atrasta netālu 110 Ohotskas jūras. Leduslaikmeta "mamutu faunas" pēdas un pirmām kārtām jau pašu mamutu pēdas tika atrastas Kamčatkas pussalā, rajonā no Penžinas grīvlīča līdz Kamčatkas upei, kuras vārdā nosaukta ari pati pussala. Mamuta atliekas tika atrastas arī Kamčatkas rietumos, gandrīz līdzās Ohotskas jūrai.

Mamuti varēja nonākt pussalā pa sauszemi - nekā pārsteidzoša tur nav, bet nokļūt līdz pussalai peldus šie giganti nespēja. Ja jau viņu atliekas tiek atrastas Ohotskas jūras salās, tad tas nozīmē, ka nogrimusī Ohotija reiz kā tilts savienoja salas ar kontinentu. Mamutu kauli tika atrasti uz salas, kura pirms vairākiem desmitiem gadu tūkstošu, pēdējā apledojuma laikmetā, pateicoties Ohotijai, bija pussala.

Turklāt šie kauli atrasti ne tikai zemē, bet arī zem ūdens, piemēram, 40 metru dziļumā Anivas līča dibenā Korsako- vas pilsētas tuvumā. 1955. gadā japāņu ģeologs M. Minato Japānas ģeoloģijas un ģeogrāfijas žurnālā ziņoja par mamuta atlieku atrašanu Hokaido salā, kura kādreiz bija daļa no Ohotijas un tātad savienota ar kontinentu.

Dabiski, ka šiem dzīvniekiem pa pēdām salās nonāca arī to mednieki - paleolīta laikmeta cilvēki.

Viņu kultūras pēdas atrastas ne tikai Ohotskas jūras kontinentālajā piekrastē, bet arī Kuriļu salās, Sahalīnā, Hokaido salā. Starp citu, Japānas arhipelāga salas sāka apdzīvot, ne tikai pārejot pāri "Ohotskas jūras Atlantīdai" Ohotijai, bet arī pāri "Japāņu jūras Atlantīdai" - nogrimušajai sauszemei Niponīdai, kas tā lika nosaukta par godu Japānas se​najam nosaukumam "Nipona".

Japānu no Eirāzijas atdalošo Tatāru un Cusimas šaurumu dibenā Zemes garozas biezums sasniedz trīsdesmit kilometrus, tā​tad tā ir kontinenta garozas biezumā.

Par senatnē notikušo sauszemes nogrimšanu Japāņu jūrā liecina arī applūdinātās ielejas. Seno upju gultnes atklātas pat 700 metru dziļumā! Tas nozīmē, ka šeit, tāpat kā Ohotskas jūras reģionā, notikusi pamatīgu Zemes garozas bloku nosēšanās.

Niponīdas, tāpat kā Ohotijas, bojāeja notika ne tikai un ne tik daudz Pasaules okeāna līmeņa paaugstināšanās dēļ, cik tektonisko procesu rezultātā šajā nemierīgajā reģionā. Japāņu jūras dibenā atrastas drošas pazīmes, kas liecina, ka atsevišķas Niponīdas daļas nonākušas zem ūdens Zemes garozas straujas iebrukšanas, tātad - katastrofu - rezultātā. Līdzīgas katastrofas notiek arī mūsdienās, viena no briesmīgākajām 1923. gadā Sagami līcī ne tikai nodarīja kolosālus zaudējumus Tokijai un Jokohamai, bet arī būtiski izmai​nīja apvidus reljefu. Jūras dibens vietām iegrima vairāk par 1300 metriem. Krasta tuvumā vairāk nekā 100 metru dziļumā nogrima zemes gabals, kura garums bija apmēram 13 jūras jūdzes un platums - 2 līdz 3 jūras jūdzes. Arī 1964. gadā Niigatā notikusī zemestrīce nodarīja ievērojamus zaudējumus Japāņu jūras piekrastes joslai apmēram 200 kilometru garumā. Nelielā Avasimas saliņa pacēlās par 80-160 centimetriem, bet tās ziemeļrietumu daļa, gluži pretēji, iegrima. Šaurumā, kas atdala salu no sauszemes, izveidojās jauns zemūdens kanjons. Apmēram 15 tūkstoši Niigatas namu nonāca zem

ūdens. Japāņu pētnieks Imamura min neskaitāmus piemērus tam, kā pagājušā gadsimta laikā zemestrīces un vulkānu izvirdumi izmainīja Japānas salu krastu aprises.

Pēdējā apledojuma laikmetā Amūra tecēja pāri tagad nogrimušajai Ohotijas teritorijai, bet vēl senāk varenā upe vēla savus viļņus arī pāri Niponīdas zemēm, kas sāka iegrimt pirms Ohotijas. Japāņu zooģeogrāfs Nišimura savam rakstam "Japāņu jūras rašanās, spriežot pēc tās faunas" pievienojis virkni karšu, kurās parādītas Japāņu jūras konfigurācijas izmaiņas leduslaikmetā. Japānas arhipelāga salas te savienojušās, te nošķīrušās cita no citas, Hokaido salu un Sahalīnu savienojis sauszemes "tilts", bet Japānas dienvidu salas bijušas savienotas ar Korejas pussalu. Dzeltenās jūras dibenā atrasti plaši smilšu lauki, kurus gandrīz nav skārušas krasta bangas. Tātad lielas sauszemes teritorijas, kas savienoja Koreju un Japānu, tika applūdinātas ļoti strauji un "tilts" nozuda zem ūdens samērā īsā laikā. Savukārt ziemeļos sauszemes saikne ar Sahalīnu, kontinentu un japāņu salu Hokaido te radusies, te zudusi dažādās pēdējā apledojuma fāzēs. Un tieši šajā laika posmā uz Japānas arhipelāgu varēja pārceļot senie Austrumāzijas un Piejūras iedzīvotāji.

Visticamāk, ka pārceļošana uz Japānas salām notika gan no Sahalīnas, gan no Korejas pussalas puses, tātad - gan šķērsojot Ohotiju, gan Niponīdu. Kā uzskata lielākā daļa pētnieku, Japānas senākie iedzīvotāji bija aini - apbrīnojama, mūsdienās gandrīz pilnībā izmirusi tauta, kas sevī apvienoja visu triju cilvēces "lielo rasu"- eiropcīdās, mongoloīdās un negroīdās rases - iezīmes. Ainu savdabība ir tik liela, ka viņus dažreiz dēvē par atsevišķu "mazo rasi"-kuriļiem.

"Nav tautas, par kuru tik īsa laika sprīdī būtu izteikti tik dažādi un pat pretēji viedokļi (par tās rašanos vai cilšu radniecību ar citām tautām) kā par ainiem," rakstīja akadēmiķis L. Šrenks - viens no pirmajiem šīs mīklainās tautas pētniekiem. Ainu materiālās kultūras pamatpazīmes (ziemeļu klimatam nepiemērotais apģērbs, pārvietošanās līdzekļi, ieroči utt.), ainu tēlotājas mākslas motīvi sasaucas ar Indonēzijas un Okeānijas tautu sadzīvi un kultūru. Ainu "dienvidu adresi" apstiprina arī japāņu antropoloģiskie pētījumi: ainiem tuvāki par visiem pārējiem japāņiem izrādījās nevis Ho​kaido ziemeļdaļā dzīvojošie japāņi (kur līdz mūsdienām saglabājušies pēdējie tīrasiņu aini), bet gan Uzlecošās Saules zemes pašos dienvidos - no Kjusju salas līdz Taivanai - ķēdītes veidā izvietotā Rukju salu arhipelāga japāņi. Ainu senču pārcelšanās no dienvidiem uz ziemeļiem izskaidrojama ar vēl vienas nogrimušas ze​mes - Sundas - pastāvēšanu.

Amerikāņu pētnieks E. Morze 1877. gadā sava brauciena laikā no Jokohamas uz Tokiju atklāja Oomori apvidū senu apmetni, ko ieskāva veselas kaudzes gliemežvāku, ko saskaņā ar leģendām esot atstājuši tur reiz dzīvojušie cilvēki - milži. Kopā ar japāņiem veicot izrakumus, Morze uzgāja šķēpu un bultu akmens uzgaļus, tāpat arī akmens nažus un kasīkļus, brīnišķīgus māla traukus, ko rotāja virvju nospiedumi, tā saukto japāņu Dzjomona keramiku. Tādējādi vairāk nekā pirms gadsimta aizsākās brīnišķīgās, Dzjomona nosaukumu ieguvušās akmens laikmeta kultūras izpēte. Plašāk pazīstamas ir tās māla skulptūras - "dogu", kā arī podnieku izstrādājumi. Pēdējā laikā atrasti Dzjomona keramikas paraugi, ku​ru vecums pārsniedz 12 tūkstošus gadu, - tātad tie ir pasaulē visvecākie māla trauki!

Dzjomona kultūru sākotnēji saistīja ar ainu senčiem. Tagad ir skaidrs, ka šīs kultūras saiknes stīdz gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem - no Piejūras un Pieamūras līdz Indonēzijas salām. Seno ainu ģeogrāfisko nosaukumu ķēdīte stiepjas no Kuriļiem un Sa- halīnas - pāri Japānas salu arhipelāgam - tālu uz dienvidiem, uz Indonēziju. Ainu spirālveida ornamentam paralēles atrodamas arī Austrālijas un Okeānijas tautu ornamentos. Pieamūras seno iedzīvotāju akmeņos cirstās maskas ir apbrīnojami līdzīgas Austrālijas aborigēnu un daudzu Okeānijas salu iedzīvotāju mākslas pieminekļiem. Uz dienvidiem ved arī ainu mitoloģiskie priekšstati.

Sundas kontinents ir tā zona, kur notika protoaustraloīdu un viņu kultūras veidošanās. Daži pētnieki uzskata, ka no turienes cēlušies arī aini, kuri pēc Sundas, Niponīdas un Ohotijas applūšanas nonākuši pilnīgā izolācijā Japānas arhipelāga salās, Sahalīnā un Kuriļu salās un tādējādi saglabājuši Āzijas kontinentā izzudušo seno antropoloģisko tipu.

Austrāliju apskalojošo ūdeņu šelfa milzīgie plašumi, pati Austrālija, Jaungvineja, Tasmanija, daudzās to tuvumā esošās salas un saliņas pēdējā apledojuma laikmetā izveidoja vienu veselumu "Austrālijas Atlantīdu" jeb Sahulu.

Kad eiropieši atklāja Austrāliju, kļuva skaidrs, ka bez Vecās Pasaules, Eirāzijas, Āfrikas, Jaunās Pasaules un Amerikas ir vēl viens cilvēku apdzīvots kontinents, kura iemītnieki nelīdzinās ne Vecās, ne Jaunās Pasaules iedzīvotājiem. Radās jautājums: kas tad īsti ir Austrālijas aborigēni un kādā veidā viņi nonākuši Austrālijā, ja kuģošana viņiem ir sveša? 1819.- 1821. gada krievu antarktiskās ekspedīcijas dalībnieks I. Simonovs izteica hipotēzi, ka Austrālijas aborigēni varētu būt izceļotāju - no kādas Indijā viszemākās kastas nākušo ļaužu - pēcteči. Roberts Ficrojs, slavenā kuģa "Beagle" kapteinis, domāja, ka austrālieši ir afrikāņu pēcteči. Tika izvirzīta hipotēze, ka austrālieši vispār neesot ne no kurienes nākuši, bet esot "preadamīti", kas parādījušies neatkarīgi no trim pārējām rasēm: baltās, dzeltenās un melnās.

Tika izteikts pat pieņēmums, ka viņi esot "pirmcilvēki", ka cilvēce radusies tieši Austrālijas kontinentā un no turienes cilvēki izklīduši pa visu Zemi. Virkne pētnieku saistīja austrāliešu izcelsmi ar nogrimušajiem kontinentiem: ar Pacifīdu - "Klusā okeāna Atlantīdu" vai arī ar Lemūriju - "Indijas okeāna Atlantīdu" (par tām mēs vēl runāsim.).

Mūsdienās par šīm hipotēzēm ir tikai vēsturiska interese, taču arī daudzām no tām ir savs racionālais kodols. Pēc antropologu vairākuma domām, tieši Austrālijas aborigēni, būdami izolēti savā kontinentā, vairāk nekā citas rases saglabājuši vissenākajiem cilvēkiem raksturīgās iezīmes.

Uz nogrimušās Sundas zemes un tai tuvējās Dicnvidāfrikas un Dicnvidaustrumāfrikas teritorijās notika protoaustraloīdu - ainu senču, vēdu, austrāliešu un daudzu citu tautu veidošanās; šiem cilvēkiem bija tumša ādas krāsa, taču viņi atšķīrās no negroīdiem - afrikāņiem. No šejienes protoaustraloīdi devās ne tikai uz ziemeļiem (ainu priekšteči), bet arī uz dienvidiem un sāka apdzīvot Sahulas kontinentu, pirmām kārtām tā ziemeļdaļu, no kuras mūsdienās palikusi pāri tikai Jaungvinejas sala. Cilvēka klātbūtnes pēdas uz šīs salas aizved daudzu gadsimteņu dzīlēs, vairāk nekā 25 tūkstošu gadu senā pagātnē, bet nav šaubu, ka šeit tiks uzieti arī daudz senāki atradumi: Austrālijas zemē taču ir atklātas pirmatnējo cilvēku apmetnes, kuru vecums ir apmēram 30 tūkstoši gadu. Bet minēsim vēl dažus interesantus faktus.

Izolētas mazu tautu un pat "mazu rasu" ļaužu grupas parasti veidojas grūti pieejamos zemeslodes apvidos: augstu kalnos un necaurejamos mežos un džungļos, tuksnešos un salās. Pētniekiem nerodas jautājums, kā šie izolētie cilvēki nonākuši mežos, kalnos vai tuksnešos, bet ar saliniekiem tā lieta nav tik vienkārša. Lai nokļūtu līdz salai, jātiek pāri plašiem ūdeņiem.

Indijas okeānā ir Andamanu salas. To pamatiedzīvotājiem, kuru gandrīz vairs nav, raksturīga melnīgsnēja ādas krāsa, ļoti mazs augums, akmens laikmeta kultūra un primitīva kuģošanas tehnika.

Andamanieši runā tādā valodā, kurai nav līdzīgas nekur citur pasaulē. Neraugoties uz "pigmejisko" augumu, viņiem nav nekā kopēja ne ar Ccntrālāfrikas pigmejiem, ne ar Malakas, Filipīnu salu, Jaungvinejas un Jaunhebridu salu negrītiem. Pēc dažu pētnieku domām, andamanieši ir Indostānas vissenāko iedzīvotāju pēcteči.

Paši andamanieši uzskata, ka viņi ieradušies savā zemē ļoti sen, vēl pirms lielajiem plūdiem.

Sākotnēji Andamanu arhipelāga salas veidojušas vienu veselumu. Dieva Pulugu dusmas (arī: Bi- liku - sezonālo musonu postošo spēku personifikācija andama- niešu mitoloģijā) esot izraisījušas plūdus, kuros bojā aizgājis milzum daudz Andamanu salās dzīvojušo cilvēku. Lielā sala sadalījusies Andamanu salu ķēdītē, kādu to pazīstam mūsdienās, un cilvēki tikuši izšķirti, - lūk, kāpēc atsevišķu salu iedzīvotāji runā savdabīgi un viņiem ir atšķirīgas ieražas.

Andamanieši veido savrupu "mazo rasi" australoīdu rases iekšienē. Lai panāktu tādu savrupstāvokli, viņiem bija jāatdalās no australoīdu kopējā stumbra ļoti sen (pirms daudziem tūkstošiem gadu).

Lai izveidotos lokāla rase, nepieciešams ilgs laiks. Bet, lai nokļūtu salās, salinieku senčiem, kuri

nepazina pat primitīvu jūrasbraukšanu, būtu bijis jāizmanto "šelfa ceļi", sauszemes tilti un to atzarojumi izzudušo salu un saliņu veidā. Pa "šelfa ceļu" no Indijas Šrilankas salā nokļuva vēdi, kuri vēl šobaltdien dzīvo akmens laikmeta apstākļos un, tāpat kā Austrālijas aborigēni, ir tipiski australoīdu rases pārstāvji.

Arī pats Austrālijas kontinents ar tā iedzīvotājiem pēc Sahulas un Sundas izzušanas pārvērties milzīgā salā un kļuvis par ģenētisko izolatoru.

Acīmredzot tieši šī kompleksā pieeja, visdažādāko zinātņu apvienošana dos iespēju beidzot atrisināt Kanāriju salu pamatiedzīvotāju huanču mīklu. Viņi tiek uzskatīti par Kromaņonas cilvēka pēctečiem, atlantu ganiem utt. "Šelfa ceļš" atveda huanču senčus uz viņu salām (kaut arī šeit nebija vienlaidus sauszemes tilta), bet pēc tam, kad Pasaules okeāna līmenis paaugstinājās, viņi nonāca pilnīgā izolācijā no ārpasaules, un tas noveda pie "Kanāriju mazās rases" izveidošanās - liela auguma zilacainiem blondīnicm, kuriem nav ne mazākā sakara ne ar vikingiem, ne ar kādiem citiem eiropeīdu rases pārstāvjiem.

Pa "šelfa ceļu" - pāri Beringijai un Ohotijai - Jaunajā Pasaulē ieradās paši senākie Amerikas iedzīvotāji. Pēc Ohotskas jūras un Beringa jūras "Atlantīdas" nogrimšanas arī viņi nonāca izolācijā… Zemūdens izrakumos vēl jāatklāj ne tikai Amerikas indiāņu izcelsmes noslēpums, bet arī citi pirmskolumba Jaunās Pasaules augsto civilizāciju noslēpumi.

"Atnācēju meklējumi" - tā varētu nosaukt aizraujošo stāstu par visdažādākajām "adresēm" un hipotēzēm, kas izvirzītas, cenšoties atrisināt Amerikas pamatiedzīvotāju un tās augsto civilizāciju izcelsmes mīklu. Kas tikai nav figurējis indiāņu iespējamo senču sarakstā! Senie ēģiptieši un ne mazāk senie šumeri, Divupes iedzīvotāji, Atlantijas piekrastes iedzīvotāji, baski, kā arī milzīgā Birāzijas superkontinenta pretējā malā dzīvojošie japāņi; jūrasbraucēji feniķieši un klejotāji huņņi; Ziemeļamerikas berberi un Mazāzijas senie heti; romieši un khmeri, skiti un Krētas salas iedzīvotāji; Rietumeiropas ķelti un Indostānas iedzīvotāji; izraēlieši un Rietumāfrikas piekrastē dzīvojošā mandingo tauta; persieši un ķīnieši; "nogāžu mongoļi" un "Sibīrijas samojedi"; no ahajiešu ieņemtās Trojas izbēgušie etruski un Okeānijas salu iedzīvotāji. C Spānietis Enriko Martiness pēc Baltijas apmeklēšanas XVII gadsimtā secināja, ka Rīgas apkaimes iedzīvotāji esot apbrīnojami līdzīgi Amerikas indiāņiem", tāpēc indiāņu dzimteni vajagot meklēt Baltijā. Pēc trim gadsimtiem amerikānis Herolds Gledvins izdeva grāmatu, kurā tikpat "pamatoti" apgalvo, ka pirmskolumba Amerikas augstajām civilizācijām par savu izcelsmi jāpateicas Maķedonijas Aleksandra flotei.

Ne reizi vien ir mēģināts pierādīt, ka Jaunās Pasaules cilvēki cēlušies no kaut kādas specifiskas Amerikas pērtiķu sugas (kaut arī Amerikā nav atrastas viņu atliekas), ka Jaunās Pasaules civilizācijas ir senākas par Vecās Pasaules civilizācijām un ka par pirmskolumba Amerikas kultūras apbrīnojamajiem sasniegumiem būtu jāpateicas nevis indiāņiem, bet gan atnācējiem no kosmosa vai nogrimušo kontinentu Atlantīdas, Pacifīdas, Andijas, Mū, Arakinēzijas… - iedzīvotājiem. Tas viss tomēr ir tikai un vienīgi hipotēzes, spekulatīvi pieņēmumi, dažreiz - vistīrākā fantāzija. Bet milzīgs iegūto faktu klāsts liecina par to, ka "pirmatnējie kolumbi" ieradās Jaunajā Pasaulē no Āzijas, nokļūstot Amerikā pāri tagad jau nogrimušajai Beringijai.

Pēc ilgiem strīdiem antropologi vienojās, ka indiāņi ir tāda ļoti savdabīgas mongoloīdu rases pārstāvji, kura ļoti sen nošķīrusies no kopējā celma jau tajos laikos, kad pēc Beringijas šķērsošanas un pēc tās bojāejas nonāca pilnīgā izolācijā. Tā mūsdienu indiāņu priekšteči kļuva par saliniekiem, līdzīgi tasmāniešiem, andamaniešiem, austrāliešiem un huančiem.

Amerikas kontinenta aprises pirms 30 tūkstošiem gadu stipri atšķīrās no tagadējās, jo plaši šelfa reģioni, kuri tagad ieskauj Jaunās Pasaules zemes, tolaik bija sauszeme. Milzīgi ledāji aizšķērsoja ceļu senlaiku kolumbiem, un viņi acīmredzot virzījās uz priekšu gar Amerikas Klusā okeāna piekrasti, kas tagad kļuvusi par seklu šelfu. Uz Santarosas salas, 70 kilometrus no Dienvidkalifornijas piekrastes, tika atrasta paleolīta laika ļaužu apmetne, kuras vecums varētu būt 30 tūkstoši gadu. Senatnē šeit mitušie

cilvēki vākuši moluskus un medījuši pundurmamutus (augumā mazākus par diviem metriem). Acīmredzot gan cilvēki, gan mamuti bija nokļuvuši Santarosā pa sauszemi, kas tagad ir šelfs.

Zemūdens pētījumu laikā no jūras dibena netālu no Laholjas kanjona tika izcelts liels daudzums graudu beržamo ierīču, kuras indiāņi sauc par "metates" un lieto kopš sirmas senatnes. Arī ASV austrumu piekrastē, kuru ieskauj šelfa strēle, zem ūdens atrasti mamutu un mastodontu kauli, kuru vecums ir vairāki tūkstoši gadu. Meksikas līča dibenā atklātas nogrimušas salas.

Acīmredzot, šķērsojot šelfu un virkni salu, kas tagad atrodas zem ūdens, sirmā senatnē cilvēki nokļuva Antiļu salās (vienlaidus tilts starp tām un kontinentu, ja tāds vispār ir bijis, acīmrddzot nogrimis ūdenī jau ilgi pirms cilvēka parādīšanās Jaunajā Pasaulē). Tādā pašā veidā pirmie cilvēki nokļuva arī Bahamu salās.

Zemūdens arheologiem Amerikas šelfa paveras plašs darbalauks, lai meklētu ne tikai paleoindiāņu pēdas, bet arī augstu kultūras attīstības pakāpi sasnieguša cilvēka darbības pēdas. Jo "šelfu ceļus", bijušo sauszemi, aprija ne tikai lēnā ledāju kušana. Vairākos Jaunās Pasaules reģionos Zemes garoza vēl šobaltdien ir aktīva un liek sevi manīt ar briesmīgām zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Mūsu gadsimta sākumā Martinikas salā aizgāja bojā Senpjēras pilsēta (kura tika dēvēta par "Rietumindijas Mazo Parīzi") - to iznīcināja vulkāna izvirdums. Bet pirms 300 gadiem cita nelaime - zemestrīce Jamaikā iznīcināja "pirātu Babiloniju" - ostas pilsētu Portrojalu, kuru aprija Kārību jūras ūdeņi.

9. nodaļa Boja gājušo pilsētu un salu noslēpums Mēs jau zinām, ka SantorinaSvulkāna konusa sprādziena rezultātā tika iznīcināta ne vien salas lielākā daļa un apraktas pelnos tās ziedošās pilsētas, bet arī nodarīti milzīgi zaudējumi apkārtējām valstīm un salām - Krētai, kontinentālajai Grieķijai un Mazāzijai, Palestīnai un, iespējams, pat Ēģiptei. Sprādziens izraisīja gigantiskus cunami viļņus un zemestrīces, bieza pelnu kārta iznīcināja sējumus un padarīja augsni neauglīgu uz daudziem gadiem. Vislielākie zaudējumi tika nodarīti Krētas salai. Pār tās piekrasti gāzās cunami viļņi, laukus pārklāja vairākus metrus biezs pelnu slānis, bet brāzmainas lietusgāzes ieskaloja šos pelnus augsnē. Acīmredzot tieši Santorina katastrofālais izvirdums bija nāvējošs trieciens milzīgajai jūras lielvalstij Krētai un galvenais tās bojāejas cēlonis. Pie šī grandiozā notikuma mēs vēl atgriezīsimies.

Psiras salā, kas atrodas Merabelas līcī, kurš iestiepjas Krētas salā, grieķu arheologi atklāja Mīnoja laikmeta apbedījumus, kas datēti ar 2. gadu tūkstoti pirms Kristus. Lai izpētītu Psiru apskalojošos ūdeņus, tika pieaicināts Žaks Ivs Kusto ar viņa slaveno kuģi "Kalipso". Sākumā ekspedīcija atrada dažādu laikmetu keramiku, pēc tam no jūras dibena izcēla brīnišķīgu kausu, bet vēlāk arheologi - ūdenslīdēji uzdūrās veselai keramikas izstrādājumu grēdai, kas stiepās gandrīz 100 metru garumā, 8 līdz 30 metru dziļumā veidojot milzīgu slīpu sienu, kura pēc saviem apveidiem atgādināja jūras ķemmītes gliemežvāku.

Simtiem tūkstošu vāžu, trauku, krūžu, tašu, kausu un amforu gulēja jūras dibenā!

"Peldēdams šurp turp gar milzīgajām iegulām, es ievēroju, ka desmitiem nelielu pakalniņu (tie tad arī piešķir visam kompleksam jūras ķemmītes gliemežvāka izskatu) atgādina vairāku kuģu avārijas pēdas.

Iztēlojieties enkuru izmetušus kuģus: tie atrodas cieši līdzās cits citam kā sardīnes konservu kārbā un no augšas līdz apakšai piekrauti ar traukiem, kuros tolaik pārvadāja eļļu, vīnu, garšvielas, graudus. Un tad pēkšņi visi šie kuģi vienlaikus noiet dibenā. Ūdens un jūras iemītnieku iedarbības rezultātā koks ir sapuvis, toties krava sacementējusies un saglabājusi kuģu korpusu apveidus," stāsta Kusto. "Vienīgais notikušā izskaidrojums, kas nāk prātā, ir katastrofāli plūdi, kuru laikā jūra vispirms tā atkāpās no krasta līnijas, ka kuģi nosēdās uz atsegtā jūras dibena, bet pēc tam ūdeņi atgriezās gigantiska trakojoša viļņa veidā, kas aprija visu un visus. Šāda veida parādības japāņi sauc par cunami. Iespējams, ka Psira un Krētas lielākā daļa kļuva tieši par šāda mēroga plūdu upuriem, bet tam visam vēl nepieciešami pierādījumi."

Jo pamatīgāk "Kalipso" akvanauti izpētīja Psiras apkārtni, jo skaidrāka viņiem kļuva "dabas lielās katastrofas - zemestrīces un cunami - aina". Zem ūdens tika atrasti lieliski saglabājušies mūri; 30 - 35 metru dziļumā zem neliela sanesu slāņa atklāja celtniecības blokus no tēsta akmens. "Ne ar jūras līmeņa celšanos, ne ar kuģu neiedomājamo bojāeju nevar izskaidrot, kādēļ šie bloki atrodas tik tālu jūrā," šajā sakarībā piezīmē Kusto. "Plašā teritorijā izmētātie akmeņi, tā vien šķiet, ar kolosālu spēku tika izmesti jūrā no piekrastes pilsētas."

Dījas salā, kas atrodas 12 kilometru attālumā no Krētas krastiem, arheologi ūdenslīdēji atklāja milzum daudz interesantu Mī- noja laikmeta atradumu (sala ir daudz senāka par Grieķiju un Mikēnām), kā arī perpendikulāri pret krastu stāvošas zemūdens platformas siluetu. Iespējams, ka tā nogrimusi pēc Santorina izraisītās katastrofas. Tiesa, Krētas sala ne reizi vien ir cietusi no briesmīgām katastrofām. Tā, piemēram, 1700. gadā pirms Kristus zemestrīce sagrāva daudzas pilis uz salas, ieskaitot augstākā valdnieka rezidenci Knosās pilsētā, un šādu stihisku nelaimju rezultātā atsevišķas Krētas daļas patiešām varēja nonākt zem ūdens.

Angļu pētnieki veica zemūdens izrakumus Hcrsonēsas ostā, kas atradās Krētas ziemeļu krastā, bet tagad atdusas Egejas jūras dibenā. Ostu bija cēluši mīnojieši pirms daudziem tūkstošiem gadu, pēc tam tā kļuva par grieķu ostu, bet vēlāk nonāca romiešu rokās. Pēc stipras zemūdens zemestrīces, kas notika

apmēram pirms 25 gadsimtiem, vieni Krētas apgabali pacēlās, bet citi iegrima ūdenī. Falasarnas osta tika nogriezta no jūras, bet Hcrsonēsas osta nogrima tās ūdeņos. Arheologi ūdenslīdēji pamatīgi izpētīja Hersonēsas ostas uzbūvi, tās piestātnes un molus, oriģinālos zivju igvā- tus - klintī izcirstos baseinus, kur senie zvejnieki uzglabāja savus lomus (baseini bija aprīkoti ar speciālām ietaisēm svaiga ūdens padevei un notecei).

Aigīnas salā, Sarionas līcī, kurš atdala salu no Atikas, 300 metru attālumā no krasta vēl var saskatīt aizsargmūrus, kam pāri klājas jūra. Līdzīga aina vērojama arī pie kontinentālās Grieķijas krastiem. Senās Korintas ostas moli nogrima apmēram triju metru dziļumā. Applūdinātas kapličas un kapuvietas atklātas slavenās Atēnu ostas Pīrejas rajonā. Ūdenī nogrima arī varenie, divus metrus biezie Hifionas aizsargmūri, kā arī ne mazāk senās pilsētas Ka- lidonas mūri Korintas līča krastā, bet IV - V gadsimtā celtās bazilikas drupas dus Kenhīrā, Ehionas līča piekrastē.

Tas viss notika vai nu jūras līmeņa celšanās, vai Zemes virskārtas pakāpeniskas iegrimšanas rezultātā. Ne tikai uz salām, bet arī kontinentālās Hellādas zemē atrastas to katastrofu pēdas, kuru laikā jūra aprija veselas pilsētas. 1958. gadā Grieķijas piekrastē netālu no Kataklonas pilsētas notika kas pilnīgi negaidīts: jūras dibenā tika atklātas kolonnu, skulptūru un keramikas atliekas. Kādreiz šajā vietā atradās antīkā pilsēta Feja, un, spriežot pēc celtņu drupām, jūra to aprija vienā rāvienā stipras zemestrīces laikā. Korintas līcī pie Pcloponēsas pussalas krastiem jau 1950. gadā tika atklātas kaut kādu antīko celtņu drupas, bet pētījumi tika pārtraukti "biezā, pastāvīgā kustībā esošā dūņu slāņa dēļ". Izpēti atsāka franču akvalangisti 1962. gadā; viņi gribēja atrast divu antīko pilsētu - Helikas un Buras drupas (par abu pilsētu bojāeju 373. gadā pirms Kristus ziņo tādi antīkie autori kā Strabons un Sicīlijas Diodors).

Savā "Ģeogrāfijā" Slrabons atsaucas uz Helikas katastrofas laikabiedra Hēraklīda Ontieša liecību.

Hēraklīds vēstī: "Katastrofa notika naktī, un, neraugoties uz to, ka pilsēta atradās 12 stadiju (vairāk nekā divi kilometri) attālumā no jūras, visu šo teritoriju kopā ar pilsētu pārklāja viļņi. Pat diviem tūkstošiem cilvēku, kurus ahajieši nosūtīja uz nelaimes vietu, nebija pa spēkam savākt līķus." Heliku aprija viļņi.

Būras pilsēta, kas atradās vēl tālāk no jūras, arī tika sagrauta: acīmredzot milzīgs cunami paisuma vilnis nogāzās arī pār to. Katrā gadījumā vispamatīgākais vēstījums par 373. gadā pirms Kristus notikušo katastrofu ir atrodams Sicīlijas Diodora "Vēsturiskajā bibliotēkā", un tajā teikts, ka applūdinātas tika di​vas pilsētas: gan Hclika, gan Būra.

Lūk, kā Diodors apraksta Helikas un Būras bojāeju "Vēsturiskās bibliotēkas" ceturtajā daļā. Arhonta Asteja laikā, kas saskaņā ar mūsu laika skaitīšanu valdīja 373. gadā pirms Kristus, "Peloponēsā notika grandiozas zemestrīces un neticama zemju un pilsētu applūdināšana; tādas stihiskas nelaimes grieķu pilsētas līdz tam nekad nebija piemeklējušas… Nelaime sākās naktī. Zemestrīce bija tik stipra, ka visas mājas tika sagrautas, bet cilvēkiem gan tumsas, gan neticamo apstākļu pēkšņuma dēļ nebija lemts rast glābiņu. Lielākā daļa aizgāja bojā zem namu drupām. Kad uzausa diena, nedaudzie izglābušies izrausās no drupām cerībā, ka viņiem ir izdevies izsargāties no nelaimes, bet tad pēkšņi pār viņiem nāca milzīga, vēl neiedomājamāka nelaime: jūra stipri satrakojās, pacēlās milzu vilnis un aizrāva viņus visus sev līdzi viņi pazuda no zemes virsas kopā ar tēvzemi. Šajā nelaimē cieta divas Ahajas pilsētas - Helika un Būra, no kurām Helika bija visievērojamākā Ahajas pilsēta."

Par šo katastrofu stāsta gan Seneka savā traktātā par dabu, gan Aristotelis "Meteoroloģikā", gan arī viņa brāļadēls Kallistens - vēsturnieks un Maķedonijas Aleksandra karagājienu dalībnieks. Bet ievērojamais antīkās pasaules ģeogrāfs Eratostens speciāli esot atbraucis uz Ahaju, lai apskatītu katastrofas vietu un uzklausītu jūrnieku stāstus. Savās "Metamorfozēs" dzejnieks Ovīdijs bojā gājušajām pilsētām veltījis šādas rindas: "Ja meklē Heliku un Būru Ahajas pilsētas, - zem ūdens tu atradīsi tās; Jūrnieki arī šodien tev parādīs

Mirušās pilsētas šīs ar jūrā grimušām sienām."

Platonam nemaz nevajadzēja kaut ko dzirdēt par Santorina vulkānisko aktivitāti. Balkānai un Egeīdai netrūka savu stihisko nelaimju…

Adrijas jūras dibenā ir savas "atlantīdas" - nogrimušās zemes un pilsētas.

Tieši zemestrīce bija par cēloni tam, ka lielākā daļa Illīrijas antīkās pilsētas Epidauras nonāca zem ūdens. Tā nogrima Breno līcī, kas atrodas tajā pašā Adrijas jūras austrumu krastā, kur atrodas arī Tivatas līcis.

Illīrijas Epidauras vietā, kuru pilnīgi iznīcināja barbaru ciltis VI gadsimtā, radās maza pilsētiņa Cavtata. Vēl 1876. gadā ievērojamais angļu arheologs Arturs Evanss, tolaik vēl pavisam jauni- ņais pētnieks, ceļodams pa Balkāniem, piezīmēja, ka nelielajā Ti- hajas līcī Cavtatas tuvumā "skaidri redzamas droši vien sauszemes nogrimšanas rezultātā jūras ūdeņu klātu romiešu celtņu sienas". 1947. gadā šajā līcī tika atrastas sena mūra drupas, bet kādā no mūra nišām - senlaicīgas monētas. Taču īsti zemūdens arheoloģiskie pētījumi tur tika uzsākti tikai sešdesmitajos gados. Darbus vadīja austrālietis Teds Falkons-Bārkers.

Jūras dibenā tika atrastas amforas, grieķu un romiešu monētas, greznumlietas, sadzīves priekšmeti un, kas ir pats svarīgākais, - arī namu sienas un pamati. Zem ūdens tika detalizēti izmērītas visas celtnes un sastādīts nogrimušās pilsētas daļas plāns: pilsētas ārējās sienas stiepās 50 metru attālumā no krasta un 15 metru dziļumā. "Kopumā mums izdevās atrast vienpadsmit sienas. Šur un tur tās balstījās uz tumšpelēka māla pamatnes, ko tikai vietumis sedza plāns smilšu slānis," stāsta Falkons-Bārkers grāmatā "1600 gadu zem ūdens". "Cita mūsu grupa pētīja jūras dibenu netālu no tās vietas, kur mēs izrakām pašu pirmo izmēģinājuma tranšeju. Viņi ari atrada trīs kādreizējā nama sienas. Viena no tām bija vērsta no austrumiem uz rietumiem, toties divas pārējās - no ziemeļiem uz dienvidiem. Pētījumu reģionam paplašinoties, kļuva aizvien skaidrāks, ka visu šo teritoriju kādreiz klāja cieši cits pie cita uzcelti nami un apbūve sākās uzreiz aiz pilsētas vārtiem."

Uz sauszemes arheologi jau sen bija atklājuši Illīrijas Epidauras vareno akveduktu, seno romiešu laika kapsētu, amfiteātra, piršu, darbnīcu un citu celtņu drupas. Zemūdens izrakumos noskaidrojās, ka lielākā pilsētas daļa atrodas nevis uz sauszemes, bet gan zem ūdens. Izdevās noteikt arī datumu, kad notika katastrofa un Illīrijas Epidaura nonāca Breno līča dibenā. Anonīms viduslaiku hronists ziņo par brīnumu, ko paveica svētais lllarions: "Šajā gadā drīzumā pēc Jūliāna Atkritēja (Juliānus Apostata) nāves visā pasaulē notika zemestrīce. Jūra izgāja no krastiem, it kā mūsu Dievs tēvs atkal būtu uzsūtījis plūdus, un viss sagriezās ar kājām gaisā, uz haosa pusi, kas taču ir bijis visa sākumu sākums. Jūra izmeta krastā kuģus un izsvaidīja tos pa klintīm. Epidauras iedzīvotāji, to ieraugot, nobijās no viļņu spēka un bažījās, ka ūdens kalni nogrūs pār krastu un sagraus pilsētu. Tā ari notika, un viņi tajā noskatījās, milzu baiļu pārņemti. Tad viņi iegāja svētā vīra mājā un atveda viņu uz krastu, kā bija darījuši ikreiz, kad uzsāka karu."

Svētais lllarions "trīsreiz uzzīmēja krasta smiltīs krustu un pastiepa rokas uz jūras pusi, un visi, kas to redzēja, priekā un izbrīnā sastinga, jo jūra apstājās viņam pie kājām un sāka vārīties, it kā skaistos pati uz saviem krastiem, bet pēc tam lēnām atkāpās un noklusa. Ar to viņš kļuva slavens Epidauras pilsētā, kā ari visur citur šajā zemē, kur viņa slava iet no paaudzes paaudzē, un šis stāsts joprojām dzīvo ļaužu atmiņās."

Ja atmetam malā svētā Illariona brīnumdarbus, tad runa varētu būt par visai reāliem notikumiem.

Jūliāns Atkritējs ir reāla persona, viņš nomira 363. gadā. Bet senajā hronikā teikts, ka 365. gadā "drīz pēc Jūliāna Atkritēja nāves", lllīrijā, Itālijā un Vācijā notika stipra zemestrīce. Iespējams, ka tieši šīs zemestrīces laikā Illīrijas Epidaura tika applūdināta.

Bet pilsētas Adrijas jūras dibenā nogrimst ne tikai stipru zemestrīču rezultātā. To bojāejas cēlonis var būt arī lēna, taču nenovēršana sauszemes iegrimšana līdz ar pilsētu uz tās. Starp​tautiskā sabiedrība ccļ trauksmi par to, ka "Adrijas pērle" Venēcija - viena no krāšņākajām pasaules pilsētām - grimst aizvien

dziļāk ūdenī. Turklāt to pastāvīgi apdraud plūdi.

Ja nekavējoties nekas netiks darīts Venēcijas labā, to var piemeklēt citu Venēcijas līča dibenā nogrimušo pilsētu liktenis, kādu piedzīvoja, piemēram, tās priekštece Metamauko pilsēta, kuras tradīciju, arhitektūras un tirdzniecības tiešā mantiniece ir "Adrijas pērle".

Ziņas par Metamauko tās vislielākā uzplaukuma periodā pēc Romas impērijas sabrukuma var atrast agrīno viduslaiku hronikās. Metamauko mūros meklēja glābiņu Padānas bīskaps, bēgdams kopā ar savu draudzi no "Dieva sodības" - huņņu valdnieka Atilas karapulkiem. Metamauko, tāpat kā vēlāk Venēciju, pārvaldīja do- dži. Tāpat kā Venēcijas Republikā, arī tur tika vērptas intrigas, izraisījās strīdi un notika sazvērestības. To izmantodams, franku karalis Pipins īsais (Pippinus Brevis) ieņēma Metamauko un tik stipri izpostīja šo pilsētvalsti, ka tā vairs nespēja atgūties. Pilsētas iedzīvotāji pārcēlās uz Rialto salu: tā sākās Venēcijas - "Jaunās Metamauko" - un beidzās īstās Metamauko - "Vecās Venēcijas" - vēsture.

Jūra joprojām neatlaidīgi uzbrūk Venēcijas līča krastiem un pakāpeniski aprij pilsētas namus. Vēl tikai pagājušajā gadsimtā zvejnieki skaidrā laikā varēja saskatīt lagūnas dibenā applūdinātos namus.

Statuju un citu vērtību meklējumos nirēji nolaidās jūras dibenā, un dažkārt pat ar zvejnieku tīkliem no līča dibena tika izcelti dažādi priekšmeti. Tagad Metamauko izlaupīšanai darīts gals, un nogrimušo pilsētu pēta arheologi. īpašu interesi piesaista tas vēstures viduslaiku periods, kuru dēvē par "tumšo", - tas ir laika posms starp antīkās pasaules norietu un viduslaiku kultūras uzplaukumu.

Venēcijas līča dibenā netālu no Po upes ietekas arheologiem palaimējās atrast vēl divu applūdinātu pilsētu drupas. Tiesa, no vienas nekas vairs nav palicis pāri, izņemot ostas drupas - antīkajā periodā celtu akmens sienu. Toties otra atrastā pilsēta ir slavenā osta Spina, ko cēluši "romiešu skolotāji" - etruski.

Metamauko varētu tēlaini un pelnīti saukt par "Venēcijas māti", bet Spinu - par "Venēcijas vecomāti", jo Spinā, tāpat kā Venēcijā, kā valsts pārvaldes forma pastāvēja republika. Tūkstoš gadu pirms "dodžu pilsētas" dzimšanas Spinu dēvēja par "Adrijas karalieni".

Etruski izzuda no zemes virsas, aiznesdami sev līdzi savas kultūras un valodas izcelsmes noslēpumu, bet viņu valodai nav līdzīgas visā pasaulē. Gadsimteņu tumsā izgaisa arī Spina. Pirms apmēram diviem tūkstošiem gadu dzīvojušais Strabons rakstīja, ka Spina esot pārvērtusies senpilsētā, taču kādreiz tā bijusi ļoti ievērojama pilsēta un no grieķu liecībām varot secināt, ka tieši Spinas iedzīvotāji "iekaroja jūru".

Neraugoties uz vairākus gadsimtus ilgušajiem senās "Adrijas karalienes" meklējumiem, tās drupas tā arī nevienam nebija izdevies atrast. Daudzus zinātniekus sāka mākt šaubas, vai Spina vispār ir reāli eksistējusi, varbūt šo pilsētu pieminējušie Plīnijs un Strabons gluži vienkārši noticējuši leģendām, bet patiesībā Spina bijusi nomaļa mazpilsēta? Un tikai 1956. gadā itāliešu arheologam Nereo Alljēri izdevās atminēt Spinas mīklu. Izrādījās, ka Spinu klāj Po upes deltas ūdeņi un dūņas.

Tomēr pat netīrā purva rāva nespēja no zemūdens arheologiem noslēpt bojā gājušo pilsētu. Pēc Spinas atklāšanas sākās izrakumi, kas joprojām turpinās. Arheologiem nākas sūri grūti cīnīties ar ūdeni, kas sūcas izrakumos pat pēc purvu nosusināšanas Po upes ielejā. No ūdens un dubļiem ir izcelti vairāki tūkstoši antīko meistaru apgleznotu vāžu un podu, izpētīta Spinas nekropole.

Venēcijas līča dibenā dus vēl viena pazudusī pilsēta -Bibiona, kurā, kā apgalvo hronisti, paslēptas Atilas bagātības. "Dieva sodības" vadīti, huņņu karapulki izlaupīja daudzas Centrāleiropas un Rietumeiropas pilsētas. Neilgi pirms savas nāves Atila pavēlējis aprakt salaupītās bagātības Bibionā savā Adrijas piekrastes rezidencē. Huņņu vadoņa pavēle tika izpildīta, bet pēc tam, kā vēsta leģendas, viļņi aprija pilsētu - tā nogrima jūras dibenā.

Itāliešu arheologs profesors Fontāni uzsāka pamatīgu pazudušās pilsētas meklēšanu, izsekojot Atilas ceļu no Ravennas līdz Adrijas krastiem. Izmetis loku uz ziemeļiem pie Venēcijas līča krastiem, šis ceļš aprāvās. Bet pie Taljamento upes grīvas tas ieveda tieši lagūnā. Acīmredzot šeit arī bija jāmeklē Bibiona.

Fontāni ievēroja, ka Taljamento tuvumā dzīvojošo zvejnieku mājas būvētas no akmeņiem, kas izcelti no lagūnas dibena. Zvejnieki tur bija atraduši lagūnas dibenā ari senas monētas. Tās izpētījis, Fontāni konstatēja, ka monētas kaltas V gadsimta vidū, huņņu karagājiena laikā. Meklējumi zem ūdens vainagojās

panākumiem: kilometru no Taljamento upes grīvas ūdeņos tika atrastas kāpnes un torņu mūri, ēkas, apbedījumu urnas, mājsaimniecības priekšmeti un monētas. Nogrimušais cietoksnis, bez šaubām, bija leģendārā Bibiona. Jāpiebilst, ka Atilas dārgumus joprojām nav izdevies atrast. Varbūt ziņas par tiem ir gluži vienkārši izdomātas?

"Adrijas atlantīdu" meklējumi vēl nebūt nav beigušies. . Tur, kur Adriju no Jonijas jūras atdala Apenīnu pussalas "zābaka piesis", skalojas Taranto līča ūdeņi, bet šī līča dibenā atrodas viena no Vidusjūras "kuģu kapsētām". 1962. gadā, veicot šā plašā līča aerofotografešanu, tā dibenā tika konstatēti kaut kādu ģeometriski precīzu objektu apveidi - visticamāk, nogrimušas pilsētas aprises. Kā domā virkne zinātnieku, tā varētu būt sibarītu dzimtene Sibara^ kas bija slavena ar savu greznību un bagātību. Pēc antīko autoru liecībām, Sibarīda bija visbagātākā no visām pilsētām, ko grieķi jebkad uzcēluši savā dzimtenē un svešumā. Sibarīdi tērpās zīda drānās, rotājās ar zeltu un vīnu dzēra "kā ūdeni", pa īpašiem "vīna vadiem" piegādādami no vīna darītavām tieši mājās. Sibarīdā bija aizliegti trokšņus radoši amati un gaiļu turēšana, lai netraucētu iedzīvotāju mieru. Tieši tur tika izgudrots… naktspods un kulinārijas recepšu patentu sistēma. Bet pats vārds "sibarīts" mūsdienās kļuvis par sinonīmu izlutinātībai un pārliekai greznībai.

Leģendas vēsta, ka grieķu kolonistu dibināto Sibaridu esot appludinājusi upe, kuru aizdambējuši sibarītu ienaidnieki. Acīmredzot leģendārā Sibarīda ir Taranto līcī atrastā zemūdens pilsēta. Tomēr nav izslēgta iespēja, ka jūras dibenā atrodas nevis Sibarīda, bet gan kāda cita antīkās pasaules pilsēta, kaut vai tāpēc, ka Taranto līča piekrastē amerikāņu hidrologs un ģeologs D. Reikss atrada vēl vienas pilsētas drupas, un arī šī pilsēta varētu būt Sibarīda. Apmēram pirms divarpus tūkstošiem gadu šajā reģionā iegrima zeme. Līdzenuma piekrastes daļa - par trim metriem, bet pilsēta zem ūdens nenonāca, to tikai pārklāja sanesas un smiltis. Mūsdienās tā jau ir četrus piecus metrus zem jūras līmeņa.

Tātad vertikālo un horizontālo Zemes kustību procesi ilgst tūkstošiem un pat miljoniem gadu.

Kontinentālo plātņu dreifešanu pavada zemestrīces, kas savukārt noved pie atsevišķu Adrijas krastos esošu sauszemes posmu iegrimšanas, kā rezultātā zem ūdens var nonākt arī citas pilsētas - līdzīgi Illīrijas Epidaurai. Tātad "Adrijas atlantīdu" bojāeja notiek ne tikai Pasaules okeāna līmeņa celšanās dēļ vai Zemes garozas lēnas iegrimšanas rezultātā, bet gan šo Zemes kustību dēļ, un tas agri vai vēlu novedīs pie tā, ka Adrijas jūra pārstās eksistēt.

Sauszemes iegrimšana (līdz ar celtnēm), tāpat arī tās pacelšanās notiek dažādās Atlantijas piekrastes vietās: Francijā, Ziemeļjūras piekrastē, ASV un Kanādas Atlantijas okeāna piekrastē. Bet Holandei tā ir īsta katastrofa: piekrastes iedzīvotāji ir spiesti būvēt milzu aizsprostus, lai pasargātu savu zemi no plūdiem.

Zemes garoza var grimt un celties. Pasaules okeāna līmenis nu jau vairākus gadu tūkstošus paaugstinās ledāju kušanas rezultātā, gadu no gada aizvien vairāk uzbrūkot sauszemei. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka 10-12 tūkstošu gadu laikā, kopš beidzies pēdējais apledojuma periods, Pasaules okeāna līmenis ir cēlies par vairākiem desmitiem metru. Tātad visai liela jūru un okeānu piekrastes joslu daļa, kas kartēs iezīmēta zilganbālā krāsā (ar tādu apzīmē no 0 līdz 200 metru dziļumu, tātad šelfa zonu), kādreiz, iespējams, bija sauszeme!

Jūra uzbrūk sauszemei. Pilsētas nonāk zem ūdens, tās nogrimst jūrā. Neapoles līča piekrastē pirms apmēram 2000 gadu atradās visslavenākais antīkais kūrorts Bajas (Bāiae). Tur atpūtās, ārstējās un galvenokārt izklaidējās romiešu patricieši un bagātnieki. Senais kūrorts jau daudzus gadus ir arheoloģisko izrakumu objekts. To gaitā atklātas šīs "antīkās Nīkajas" (Nīcaea) monumentālās drupas. Pat 10 metru dziļumā arheologi tur atrada Romas arhitektūrai raksturīgas celtnes, kas būvētas no plakaniem, rūpīgi apdedzinātiem ķieģeļiem, par saistvielu izmantojot kaļķu maisījumu.

Dažu seno apmetņu drupas Provansas saulainajā piekrastē atrodas daudz mazākā dziļumā: no viena līdz diviem trim, dažreiz pieciem metriem. Tā sauktās "līdz jostasvietai ūdenī" iegrimušās pilsētas, kas daļēji palikušas uz sauszemes, atrastas ne tikai Francijas dienvidos vai Lībijas Vidusjūras piekrastē

(arheologi ūdenslīdēji atrada ne vien slaveno Apolloniju, bet arī seno ostu zemūdens turpinājumu Ptolemaīdu un Taufīru). Vēl vairāk šādu pusapplū- dinātu pilsētu ir Grieķijas piekrastē. Senās ostas Korintas moli ir iegrimuši ūdenī vairāk nekā triju metru dziļumā. Citas antīkās ostas Pirēnas reģionā atrastas applūdinātas kapenes un kapi. Zem ūdens nonākuši varenie, divus metrus biezie senās Hifionas aizsargmūri, kā ari ne mazāk senās Kalidonas pilsētas sienas Korintas līča krastā.

Līdzīga aina vērojama Egejas arhipelāga reģionā. Zem ūdens nonākuši senie apbedījumi Mēlas (Mēļos) salā. Gandrīz divmet- rīgs ūdens slānis sedz kapenes, kas izcirstas Krētas salas dienvidu galā; 200 metrus no Aigīnas salas krasta var saskatīt aizsargmūrus, ko pārklājusi jūra. Senās celtnes ir aprijuši Adrijas jūras ūdeņi pie Itālijas un Dienvidslāvijas Dalmatijas (Dalmatia) krastiem. Tā, piemēram, 2,5 metrus dziļi ūdeņi apskalo senās romiešu ostas Os- tijas piestātņu mūrus.

"Cēzarej a- tā par godu Romas imperatoram tika nosaukta pilsēta Palestīnas piekrastē, kas kļuva par Jūdejas valsts galvaspilsētu un Romas vietvalža rezidenci. Cēzareja bija ne tikai galvaspilsēta, bet arī osta. Pilsētas celtnes šur tur ir saglabājušās līdz mūsdienām, bet ostas būvēm pāri skalojas Vidusjūras ūdeņi. Cēzarejas ostā varēja vienlaikus ienākt pat simts kuģi, tā sacentās pat ar "Hellādas jūras vārtiem", kā tika dēvēta ostas pilsēta Pīrejas. Nav brīnums, ka arheologi, izdarot izrakumus uz sauszemes, veltīja uzmanību arī Cēzarejas daļām, kas atrodas jūras dibenā. 1957. gadā tur veica pētījumus amerikāņu ekspedīcija. Tā bija apgādāta ne tikai ar akvalangiem, ūdenslīdēju aprīkojumu un kompresoriem, bet arī ar jahtu "Jūras Nirējs", uz kuras klāja bija viss zemūdens arheoloģiskajiem pētījumiem nepieciešamais.

Amerikāņi sastādīja detalizētu nogrimušās ostas karti, uzgāja jūras dibenā akmens sienas un kolonnas. Visu meklējumu vainagojums bija kolosālas statujas atrašana: acīmredzot kādreiz tā stāvēja pie ieejas ostā. Un tomēr šis atradums šķiet mazsvarīgs salīdzinājumā ar to, ko pēc četriem gadiem palaimējās atklāt itāliešu arheologiem ūdenslīdējiem, kuri strādāja kopā ar Izraēlas zinātniekiem. Viņiem izdevās atrast senas bibliotēkas drupas un, pats galvenais, pieminekļa postamentu, uz kura vēl varēja izlasīt vārdus: "…tius Pilatus". Nav grūti iedomāties, ka tas ir Jūdejā valdošā Romas vietvalža Poncija Pilāta vārds, jo viņa rezidence atradās tieši Cēzarejas pilsētā!

Vēl viena Eiropas viduslaiku pilsēta ir Pomorjes slāvu celtā Jumna Pomorjes slāvu teritorija aptvēra tagadējo Pomerāniju un pat daļu Jitlandes pussalas). Mēģinājumi atrast Jumnu uz sauszemes nav vainagojušies panākumiem, un vairums speciālistu domā, ka slāvu osta būtu jāmeklē Baltijas jūras dibenā - tur, kur jūra daļēji applūdinājusi Uzedomas salu un Odras upes piekrasti. Par "Urbe Venetorum" "venetu pilsētu" - 1714. gadā ziņoja viens no izcilākajiem viduslaiku hronistiem Brēmenes Ādams. Šis apzinīgais hronists raksturo Jumnu kā Eiropas lielāko pilsētu. Ostas reidā stāvēja slāvu, sakšu, skandināvu un pat Bizantijas (grieķu) kuģi, bet pie ieejas ostā pirmoreiz Eiropas ziemeļos kuģošanas atvieglošanai tika uzstādītas bākas.

Iespējams, ka tieši šī slāvu osta kalpojusi par prototipu leģendārajai pilsētai Venetai, kas aizgājusi bojā jūras ūdeņos. Leģendas vēsta, ka Venetu iznīcinājusi pēkšņa katastrofa: stipri vēji no jūras sadzinuši spēcīgus viļņus, kas, gāzdamies pār pilsētu, to applūdinājuši. Patiešām - Baltijā līdzīgas nelaimes, ko dēvē par vētras paisumiem, ir diezgan bieža parādība (pietiek atcerēties kaut vai ar vētras paisumu saistītos Pēterburgas plūdus). Tā ka Venetas, pareizāk sakot, slāvu ostas Jumnas bojāeja, no okeanoloģijas viedokļa, ir pilnīgi iespējama. Tomēr ilgu laiku vēsturnieki uzskatīja, ka Veneta ir nevis Jumna, bet gan poļu pilsēta, kas mūsdienās pazīstama kā Volina, bet viduslaikos saukta par Julinu. Tikai jaunākie pētījumi pārliecinoši pierādīja, ka Julinai nav ne mazākā sakara ar leģendāro Venetu. Šīs pilsētas izrakumos netika atrastas ne senās ostas atliekas, ne arī kādi citi pierādījumi, kas liecinātu, ka tur notikusi tirdzniecība ar aizjūras zemēm, ar ko Jumna bija tik ļoti slavena. Tā aizgāja bojā XI vai XII gadsimta beigās. Bet Julinā līdz pat 1188. gadam bija Pomerānijas bīskapa rezidence, un arī mūsdienās tā ir pazīstama ar nosaukumu Volina Sāgās par seno vikingu gaitām ir pieminēta vēl viena slavena pilsēta Joma jeb Jomsborga Vikingi šo pilsētu nodibināja Odras upes grīvā, un viņiem tā nozīmēja to pašu ko Zaporožjes kazakiem Seča: Jomā

tika līdzīgās daļās sadalītas karagājienos iegūtās bagātības, un ne sievietes, ne bērni, ne sirmgalvji šajā dalīšanā nedrīkstēja piedalīties. Pēc tam Joma nonāca vendu jeb venetu pakļautībā. Tā bija viena no slāvu ciltīm, kas viduslaikos apdzīvoja Baltijas piekrasti līdz pat Jitlandes pussalai.

"Kad Magnuss uzzināja šos jaunumus, viņš sapulcināja Dānijā daudz karakuģu un vasarā devās uz Vendu zemi kopā ar visu savu karapulku, un tas bija milzu karaspēks," vēstīts "Sāgā par Magnusu Labsirdīgo" - Norvēģijas valdnieku. "Kad konigs Magnuss ieradās Vendu zemē, viņš devās uz Jomsborgu un ieņēma to, nokāva milzums ļaužu, aizdedzināja cietoksni, visu apkārtni pakļāva izlaupīšanai. Skalds Arnors to aprakstījis šādi: "Tu ar uguni pārgāji zemēm, Valdniek. Necerēja uz glābiņu nožēlojamā Tauta. Aiz Jomas debesīs uzvijās Dūmu vērpetes, karu mīlētāj. Pagāni trīcēja bailēs, Nenosargāja viņus pat cietokšņu Mūri. Tu, tautas bieds, Liki visiem tiem trūkties." " Atrast vendu un vikingu Jomsborgu līdz šim nav izdevies. Iespējams, ka tās drupas klāj Baltijas jūras ūdeņi.

Par to, ka vikingu leģendārās pilsētas patiešām pastāvējušas, un par to, ka to pēdas visticamāk meklējamas zem ūdens, liecina izrakumi Hedebijā, Jitlandes pussalā. Šī pussala un tai piegulošās salas atdala Baltijas jūru no Ziemeļjūras, un Hedebija pirms tūkstoš gadiem pildīja tās pašas funkcijas, kādas tagad ir Ķīles kanālam: tā bija centrs, kur krustojās Baltijas jūras un Ziemeļjūras kuģuceļi. Vēl iepriekšējā gadsimta beigās vēsturnieks Sofuss Millers izteica pieņēmumu, ka viduslaikos, kad Ķīles kanāla vēl nebija, sakari starp Baltijas jūru un Ziemeļjūru īstenoti šādā veidā: no Baltijas jūras kuģi brauca pa Šlejas upi līdz Vēzenoras ezeram un no turienes pa 17-18 kilometru garu sauszemes joslu lika pārvilkti uz Trones upi, pa kuru jau varēja brīvi peldēt uz Ziemeļjūru. Tur, kur Šlejas upe ietek Vēzenoras ezerā, reiz atradās Hedebija - "pagānu pilsēta", kas nereti pieminēta senajās sāgās un bija lielākā Ziemeļeiropas osta, tāda kā "viduslaiku Hamburga".

XX gadsimtā vikingu pilsētā tika uzsākti izrakumi, kuru laikā spīdoši pierādījās Millera pieņēmumu pareizība: mūsdienu Šlēs- vigas-Holštcinas provincē Vācijā patiešām tika atklāta liela pilsēta, ko ieskāva varens vairāk nekā desmit metrus augsts aiz​sargmūris. Tālākie izrakumi turpinājās jau zem ūdens.

Meklējumi sākās ar mērījumiem, kas tika izdarīti ar vienkāršu loti, vēlāk to nomainīja eholote un speciāli konstruēts "dziļūdens teleskops" - apmēram trīs metrus gara dzelzs caurule, ar kuras palīdzību varēja mākslīgi izgaismot grunti. No jūras dibena tika izceltas trauku lauskas, dzīvnieku un cilvēku kauli, šķēpu uzgaļi un monētas, svina lietņi un māla kausu lauskas, no kuriem kādreiz dzēruši vikingi. Sāgas vēsta, ka Hedebiju esot triecienā ieņēmis un nodedzinājis norvēģu konigs Haralds Bargais. Patiešām vispirms uz sauszemes, bet pēc tam zem ūdens tika atrastas ugunsgrēka pēdas, bet ezera dibenā - cilvēka skelets ar caursistu galvaskausu zem acs dobuma. Tas varēja būt viens no Hedebijas aizstāvēšanās kaujas dalībniekiem.

Zem ūdens arheologi atrada daudz citu pie cita gruntī iedzītu pāļu. Tas acīmredzot bija ostas stiprinājums, vēl jo vairāk tāpēc, ka netālu, arī zem ūdens, tika atrastas nogrimuša vikingu kuģa atliekas.

Kuģis bija gājis bojā Hedebijas ieņemšanas laikā - par to liecināja ugunsgrēka pēdas uz tā.

"Hedebijas pilsēta, kas gandrīz trīs gadsimtus (no VIII gadsimta līdz XI gadsimtam) bija tāda kā Eiropas Šanhaja un vai pati nozīmīgākā tirdzniecības galvaspilsēta Ziemeļeiropā, vēl atklās savus noslēpumus un pārsteigs savus pētniekus," rakstīja vācu žurnālisti G. Linde un E. Bretšneiders savā 1964. gadā publicētajā grāmatā "No gadsimtu un ūdeņu dzīlēm". Tā arī notika: jau 1979. gada beigās Hedebijas atrašanās vietā zem ūdens tika iegūts ap 2 500 000 dažāda veida atradumu. Lai tos saglabātu, tauvas un ādas izstrādājumi tika sasaldēti līdz 40° temperatūrai pēc Celsija, savukārt kaula un raga priekšmeti ievietoti vakuumā, bet koka priekšmeti - iekonservēti ūdens vannā. Pēc restaurācijas un īpašas apstrādes tos izstādīja Hedebijas muzejā, un par tā īstu rotu kļuva no jūras dibena izceltais vikingu kuģis. Ķeltu leģendas stāsta par jūras dzelmē nogrimušo karaļa Artura galvaspilsētu Avallonu. Cita ķeltu leģenda vēsta par Leonesas pili, kas uzcelta tādu paša nosaukuma salā. Sala atradās Anglijas galējos

dienvidrietumos, starp Kornvolas pussalu un Sili saliņām. Pilsētu aprija viļņi, un tikai vienam cilvēkam izdevies izglābties, zirga mugurā nokļūstot līdz krastam. Ar šo leģendu sasaucas bre- toņu mīts. Šī tauta dzīvoja Bretaņas pussalā - "iepretī" sev radniecīgajiem Lielbritānijas salas ķeltu iedzīvotājiem (skotiem, va- līciešiem, īriem). Leģenda sfāsta par īsas salu, kur atradās karaļa Gralona galvaspilsēta. Jūra apdraudēja gan pilsētu, gan salu, un pēc Gralona pavēles uzcelts augsts valnis un ierīkotas slūžas. Kādā nelaimīgā naktī, kad plosījās vētra un slūžu vārti neuzmanības dēļ atstāti vaļā, pilsēta applūdināta.

Izglābties izdevies tikai pašam taisnajam karalim Gralonam, kurš zirga mugurā paguvis sasniegt kontinentu. Ļoti iespējams, ka leģendas par īsu un Lionesu, bet varbūt arī par karaļa Artura Avallonu atspoguļo vienu un to pašu notikumu: pilsētas katastrofālu bojāeju jūras viļņos. Bet vai patiešām ir iespējama tik strauja sauszemes iegrimšana līdz ar visiem to 5-4. 129 apdzīvojošajiem cilvēkiem? Patiesi - Pasaules okeāns uzbrūk krastiem, zemes virsējās kārtas iegrimst, taču tas notiek daudzu gadsimtu laikā un runa ir tikai par dažiem centimetriem vai milimetriem gadā. Vai tikai Venetas un citu pilsētu pēkšņā un straujā bojāeja nav fantāzijas auglis? Gan zinātne par Zemi, gan zinātne par okeānu, gan zinātne par cilvēku saka: nē, nav!

Jau vairākus tūkstošus gadu Ziemeļjūra neatlaidīgi uzbrūk Nī derlandes krastie m; ūdens līmenis ceļas, bet Zemes garoza šeit pakāpeniski pazeminās. Jau sirmā senatnē ļaudis uzsāka cīņu ar ūdeni, celdami aizsprostus, dambjus, molus, slūžas. Ūdeņiem atkarotās zemes pastāvīgi apdraud plūdi: pietiek izsist caurumu aizsprostā, lai pa to ieplūstošais ūdens pārplūdinātu laukus, ciemus un pilsētas. Holandes vēsturē šādas katastrofas notikušas ne reizi vien. īpaši tā cieta XIII - XIV gadsimtā, kad jūra atšķēla no Holandes teritorijas lielu sauszemes gabalu, šīs katastrofas laikā izveidojās Zeiderzē līcis, bet citas kontinenta daļas pārvērtās par salām. Vienlaikus nogrima tūkstošiem ciemu un Rungoldas pilsēta - viena no lielākajām Ziemeļjūras ostām. Rungolda aizgāja bojā vienas dienas laikā - 1362. gada 13. janvārī.

Daudz agrāk - 865. gadā - jūrā nogrima viduslaikos ne mazāk pazīstamā Reinas grīvā celtā osta Dorestada līdz ar tās apkaimē esošajiem ciemiem un apdzīvotajām vietām. Šo nelaimi izraisīja šausmīga vētra - pāri zemienei, kur atradās Dorestada, gāzās milzīgi viļņi. XIII gadsimta vidū, pārrāvuši aizsprostu, Ziemeļjūras ūdeņi apraka Nalegi un Ensu un vairākas citas pilsētas. XVI gadsimtā notikušajos plūdos applūda Holandes lielākā daļa, arī Amsterdama un Roterdama. Kā zināms, tās nekļuva par zemūdens pilsētām, tomēr plašu sauszemes joslu pārklāja jūra. Katastrofa nodarīja Holandei miljoniem guldeņu lielus zaudējumus un laupīja dzīvību 400 tūkstošiem cilvēku.

Jau mūsu laikos - 1953. gadā naktī uz 1. februāri - vētra sagrāva aizsprostus un dambjus un pār Holandi novēlās deviņus metrus augsta ūdens siena, applūdinot sauszemi pat 60 kilometru attālumā no krasta. Atkal ūdeņi iznīcināja simtiem ciemu, applū​dināja Roterdamu un virkni citu pilsētu.

Holande, kuru iedzīvotāji saviem spēkiem ir atkarojuši jūrai, šajā ziņā ir unikāla. Taču ūdeņi var pēkšņi ielauzties ne tikai tajās teritorijās, kuras atrodas zemāk par jūras līmeni, - pilsētām draud bojāeja ne vien no plūdiem, bet arī no citas, daudz briesmīgākas katastrofas - zemestrīces.

1755. gada 1. novembrī Portugāles galvaspilsēta Lisabona svinēja Visu Svēto dienu. Pēkšņi pilsētas iedzīvotāji sajuta zemes svārstības. Tās nomainīja pazemes grūdieni, sākumā bieži, pēc tam - aizvien retāki, toties daudz spēcīgāki. Zemes virskārta sakustējās, un, saceldamas putekļu mākoņus, sagruva baznīcas, pilis, daudzstāvu nami. No divdesmit tūkstošiem ēku vesela nepalika neviena. Pilsētas laukumus klāja sabrukušo namu drupas. Dzīvi palikušie lisabonieši metās uz piestātni jūras krastā, kas bija uzcelta samērā nesen un bija izturējusi pirmo triecienu, tāpēc šķita esam drošs patvērums.

Divdesmit minūtēs pēc pirmās ofensīvas sekoja otrā. Šoreiz piestātne neizturēja - tā sāka lēnām nosēsties, līdz nogrima ūdenī. Cilvēki, kuri tajā bija meklējuši glābiņu, tā ari pazuda bez pēdām. Tūlīt pēc tam vairākus metrus augsta mutuļojoša ūdens siena nogāzās pār to, kas vēl bija palicis pāri no Lisabonas, savā ceļā aizmēzdama pilnīgi visu. Ar veco Lisabonu nu bija cauri, bet uz tās drupām izauga jauna pilsēta. Lisabonas zemestrīcē nogrima piestātne, bet tajā pašā laikā no jūras dibena pacēlās klints, kas

iz​mainīja visas Portugāles piekrastes aprises.

Zemestrīces radītie gigantiskie viļņi ap 1. novembra dienas- vidu sasniedza Anglijas krastus, bet šīs pašas šausmīgās dienas pievakarē, šķērsojuši Atlantiju, nogāzās pār Rietumindijas salām.

Vēlāk Rietumindijas iedzīvotājus piemeklēja ne mazāk briesmīga katastrofa par Lisabonas zemestrīci: Lisabonā ūdeņi bija aprijuši tikai piestātni, bet Rietumindijā bezdibenī iegāzās vesela pilsēta - Jamaikas galvaspilsēta Portrojāla. Šajā angļu tirdzniecības centrā, kas uzcelts Jaunajā Pasaulē, patvērumu bija atraduši dažāda rūdījuma avantūristi un pirāti. Pilsēta atradās uz šauras smilšu strēles netālu no Kingstonas - mūsdienu Jamaikas galvaspilsētas. Henrijs Morgans, kapteinis Kids un citi "rūdītie" pirāti bija cieši saistīti ar Portrojālu. Anglijas varas iestādes pat bija iecēlušas Morganu par Jamaikas gubernatoru. Ne velti Portrojāla visā pasaulē bija iemantojusi visnetikumīgākās un cietsirdīgākās pilsētas-"pirātu Babilonas" slavu. Gubernators pirāts Henrijs Morgans nomira 1688. gadā, bet četrus gadus pēc viņa nāves - 1692. gada 7. jūnijā - Jamaikas galvaspilsētu pēkšņi piemeklēja katastrofa. Pilsētu satricināja pazemes grūdieni.

No jūras tuvojās milzīgs vilnis. Dziļas plaisas pavērās zem cilvēku kājām un aprija viņus. Dažu minūšu laikā "pirātu Babilona" pilnīgi pazuda zem ūdens.

Portrojālas nogrimšana dzelmē notika ātri, bet līgani. Tagad rāmā laikā cauri seklajiem ūdeņiem vēl var saskatīt namu drupas, dažviet arī pilnīgi neskartas ēkas.

Bet tagad atkal atgriezīsimies austrumu puslodē, lai uzzinātu slaveno "Alvas salu" un "Dzintara salas" noslēpumus.

Baltijas ostā Rostokā zemes darbu laikā tika atrasts sens apbedījums un neolīta laikmeta apmetne.

Iespējams, ka Baltijas šelfa vajadzētu meklēt arī leģendārās Dzintara salas, Venetas, Jumnas un Jomsborgas pēdas.

Senajās Vidusjūras valstīs dzintara izstrādājumi tika augstu vērtēti. Dzintaru ieveda no tālienes - no ziemeļvalstīm: no Baltijas piekrastes un Ziemeļjūras dienvidu krastiem, no Ņevas grīvas līdz pat Elbas grīvai.

Spriežot pēc antīkajiem avotiem, "Dzintara sala" atradās vienas dienas attālumā no Hridanas upes.

Bet šāds nosaukums senatnē varēja būt gan Ņcvai, gan Elbai, gan Reinai, gan arī Vislai. Daži senie ģeogrāfi uzskatīja, ka šī upe tek leģendārajā hiperboriešu zemē, bet citi identificēja to gan ar Po, gan Ronu. Sicīlijas Diodors, kurš dzīvoja I gadsimtā pirms Kristus, Dzintara salu iedomājās esam "tieši ziemeļos no Skitijas, okeānā aiz Gallijas" un aprakstīja to šādi: "Viļņi izmet salas krastā lielu daudzumu tā sauktā dzintara, kas vairs nekur citur uz Zemes nav sastopams. Dzintaru šajā salā uzlasa, un tad iedzīvotāji to nogādā uz kontinentu, bet no turienes ved tālāk uz mūsu novadiem."

Kur īsti atradās šī sala? Ar to tika identificēta gan vāciešu Helholande, gan zviedru Bornholma, gan igauņu Sāremā (Sām- sala) un vēl daudzas citas Baltijas jūras un Ziemeļjūras salas. Bet mūsdienās uz šīm salām vai nu nav dzintara, vai arī tās atrodas lielā attālumā no ūdeņiem bagātās antīkās Ēridanas upes grīvas - mūsdienu Ņevas, Vislas, Reinas, Elbas. Daudzi pētnieki uzskata, ka, runādami par Dzintara salu, antīkie autori gluži vienkārši tā dēvējuši visu tolaik ar dzintaru slaveno Baltijas piekrasti kopumā. Tomēr jāatzīst, ka senie autori runā tieši par salu, kura turklāt pakļauta paisumiem un bēgumiem, bet tie Baltijā nav novēroti. Visticamāk, ka ar Ēridanu senie ģeogrāfi domāja Elbu, jo tās grīva irtik plaša, ka to patiešām var pielīdzināt jūras līcim. Pitejs- viens no lielākajiem senatnes ceļotājiem, kas dzīvoja IV gadsimtā pirms Kristus, - rakstīja, ka Dzintara sala atrodoties vienas dienas braucienā ar buru kuģi no Metuonisas jūras sēkļa un ka šīs salas krastā viļņi izmetot dzintaru, kuru iedzīvotāji izmantojot malkas vietā par kurināmo un pārdodot kaimiņos dzīvojošajiem teitoņiem. Elbas grīvu ar plašo sēkli pilnīgi varēja nosaukt par "Metuonisas jūru". Vācu pētnieks Bekers šajā sakarībā rakstīja: "Nav šaubu, ka IV gadsimtā pirms Kristus Ziemeļjūras piekrastes Ģermānijas daļā bija tikai viens līcis, un tas varēja būt vienīgi Elbas grīva. Ģeoloģiskajos izrakumos ceļā iegūtie dati apstiprina, ka starp Holšteinas un Hannoveres augstienēm līdz pat Lauenburgas teritorijai, kur senatnē Elba ietecēja jūrā, 18 jūdžu platumā

reiz pletās jūras līcis, kas pazuda tikai XIII gadsimtā. Mūsdienās Elbas grīvas platums sasniedz 15 kilometrus, bet upes lejtecē atrodas bagātīgas dzintara atradnes, lai gan ar brūnogļu piejaukumu. Pēc Otrā pasaules kara vienā no vācu rūpnīcām ar dzintara un brūn​ogļu sajaukumu pat esot kurināti katli!

Raugoties mūsdienu kartē, redzams, ka vienīgā sala, kas varēja atrasties vienas dienas braucienā ar buru kuģi no Elbas grīvas, ir Helholande - plaša un ļoti sekla sēkļa ieskauts zemes gabaliņš. Viduslaikos un Jaunajos laikos viļņu iedarbības rezultātā Helholande nogrimusi zemāk par jūras līmeni: XI gadsimtā tās platība bija aptuveni 100 kvadrātkilometri, bet tagad - tikai 0,6 kvadrātkilometri. Helholandes tuvumā vācu pētniekam Jirgenam Špa- nutam izdevās atrast senu būvju drupas, kuras viņš pasludināja par Platona Atlantīdas atliekām. Bet varbūt tās ir "dzintara Atlantīdas" atliekas?

Tomēr jāatzīst, ka Helholande (ne senā, ne arī mūsdienu) nevarēja būt ievērojams dzintara ieguves avots, jo ģeologi uzskata, ka dzintars saistās ar terciārā perioda nogulumiežiem, kuru Hel- holandē nav un nekad nav bijis. Senos dokumentos tiek pieminēta Zīdštrandes - "Dienvidkrasta" - sala. Vēl XIII gadsimta sākumā tā atradās līdzās kontinentam, bet pirms pusotra gadu tūkstoša esot bijusi savienota ar sauszemi, jo Elbas grīvas reģions, tāpat kā visa Ziemeļjūras dienvidu piekraste, pēdējo divu tūkstošu gadu laikā pakāpeniski iegrimst. Bet Pitejs raksta, ka līdz Dzintara salai jābrauc veselu dienu. Lūk, kāpēc daudzi pētnieki, arī profesors Rihards Henings, kas ir lielākā autoritāte tiem, kuri nodarbojas ar vēstures un ģeogrāfijas izpēti, uzskata, ka ne Helholandi, ne Zīdštrandi nevar identificēt ar antīko autoru pieminēto Dzintara salu. Salu šobrīd klājot Ziemeļjūras ūdeņi. Henings uzskata, ka tā atradās starp Helholandi un Zīdštrandi. "Mūsdienu zinātne nezina nevienu tai piemērotu nosaukumu," raksta Henings savā kapitālajā pētījumā "Nezināmās zemes". "Tāpēc būtu lietderīgi saglabāt tās seno nosaukumu - Abalusa… Šī senās Dzintara salas lokali​zācija pagaidām būtu uzskatāma par visticamāko un visdrošāko."

Dzintara salu antīkie autori sauca dažādi: Abalusa, Abalcija, Bazīlija, Baunonija, Glēsarija. Pēdējo nosaukumu varētu tulkot kā "viena no dzintara salām", jo tas ir nevis īpašvārds, bet gan epitets, jo senie ģermāņi sauca dzintaru par"gles". Baunonija nozīmē "Pupu sala", proti, sala, kurai ir pupas forma.

Bazanija-"Valdnieka", tas ir, "neatkarīgā", "valdnieka pārvaldītā". Vārds "Abalus" un no tā atvasinātais nosaukums "Abalcija" visdrīzāk ir ķeltu izcelsmes. Iespējams, ka ar to saistīta leģenda par Avallonu, kuru pārvaldījis karalis Arturs un kura nogrimusi jūrā. Par to mēs jau runājām. Ķeltu leģendas vēsta arī par citām nogrimušajām salām: īsu un Lionesu, no kurām pēdējā atradās starp Kornvolas pussalas galējo punktu un Sili saliņām, kas atrodas uz dienvidrietumiem no pussalas. Uz Lionesas salas bijusi liela pilsēta, kura katastrofas laikā nogrimusi, bet izglābties izdevies tikai vienam cilvēkam. Iespējams, ka šai leģendai patiešām ir savs racionālais kodols. Spēcīgās krasta bangas nenovēršami iznīcina šā reģiona piekrastes daļas. Tikai vēsturiskajā laikā vien Anglijas dienvidrietumu galējais punkts Kornvolas pussala zaudēja apmēram 600 ku- bikkilometrus sauszemes. Ūdens ir aprijis Kornvolas senās alvas atradnes. Viduslaiku avotos lasāms par Danvičas pilsētu, kura pastāvēja pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. XI gadsimta dokumentos atrodama piezīme par to, ka virkni zemju, kas piederēja šai pilsētai, nevar aplikt ar nodokļiem, jo tās aprijusi jūra. Vēlākos manuskriptos teikts, ka ūdens esot applūdinājis Danvičas klosteri, veco ostu, dievnamus, ceļu, rātsnamu un vienā reizē aprijis 400 ēkas. Līdz XVI gadsimtam no pilsētas bija palicis pāri mazāk par ceturto daļu. Jūras dibenā bija nonācis mežs, kas auga divu kilometru attālumā no pilsētas. Tā dažu gadsimtu laikā Danviča no senatnīgas pilsētas pārvērtās par sīku ciemu. Arī daudzās citās vietās Anglijas dienvidrietumu piekrastē atrod applūdinātus me​žus, apmetnes un cilvēku skeletus.

Gudvina sēkļi pie Padekalē jūras šauruma, kas šķir Angliju no kontinenta, divu pēdējo gadsimtu laikā atņēma dzīvību 50 tūkstošiem cilvēku, aprija simtiem kuģu, kuru kopējā vērtība pārsniedz pusmiljardu dolāru. Pirms tūkstoš gadiem sēkļu vietā esot bijusi apdzīvota sala Lomea. Leģendas stāsta, ka sala gājusi bojā plūdos. Salas valdnieks grāfs Gudvins esot izraisījis dievu dusmas, un plūdu viļņi ieskalojuši jūrā gan grēcīgo grāfu, gan viņa pili, gan visu salu. Pastāv arī cita, vairāk ticama Lomeas bojāejas versija: to jau izsenis apdraudējuši jūras ūdeņi, kas nemitīgi izskalojuši krastus. Taču dambja

vietā, kura celtniecībai draudze savākusi daudz naudas, Heistingsas pilsētā, kurai Lomea piederēja, uzcelts zvanu tornis… un tad salu aprijusi jūra. Čārlzam Laielam - vienam no mūsdienu ģeoloģijas pamatlicējiem - izdevies ne tikai atrast pierādījumus otrajai versijai, bet arī noteikt precīzu salas bojāejas laiku - tas ir 1099. gads.

Uz dienvidiem no leģendārajām salām un no Anglijas pilnīgi reālās ūdeņos nogrimušās dienvidrietumu piekrastes kādreiz atradās ļoti slavenās Kasiterīdas jeb Alvas salas, par kurām savulaik ir rakstījuši daudzi antīkie ģeogrāfi un kuras tik neveiksmīgi tiek meklētas mūsdienu ģeogrāfiskajās kartēs vēl šobaltdien. Pilnīgi iespējams, ka Ziemeļjūras šelfa zemūdens arheologiem jāmeklē ne tikai Dzintara sala, Avallona, Lionesa un Lomea, bet arī no​slēpumainās Kasiterīdas.

Plīnijs rakstīja, ka Midakrīts bijis pirmais, kas atvedis alvu no Kasiterīdām. Vēsturnieki uzskata, ka "Midakrīts" ir feniķiešu vārda "Melkarts" pārveidojums un ka ar šo ziņu Plīnijs darot zināmu tikai to, ka Alvas salas pirmajiem izdevies sasniegt feniķiešu jūrasbraucējiem. Strabona "Ģeogrāfijā" mēs atrodam visai detalizētu Kasiterīdu aprakstu, kas izveidots pēc Romas pārvaldnieka Spānijā Pūblija Krasa vārdiem. Viņš šīs salas apmeklējis 95. - 93. gadā pirms Kristus. Strabons raksta: "Ir desmit Kasiterīdu salas, un tās atrodas cita citas tuvumā atklātā jūrā uz ziemeļiem no artabriem piederošās ostas. Viena no tām ir tuksnešaina, bet uz citām dzīvo cilvēki, kuri nēsā melnus apmetņus un ap krūtīm pārsietus hitonus līdz potītēm. Viņi staigā ar koka nūjām rokās gluži kā atriebības dievietes no traģēdijām un dzīvo kā klejotāji, lielākoties pārtiekot no saviem ganāmpulkiem. Viņiem pieder alvas un svina atradnes. Šos metālus un lopu ādas viņi iemaina pret māla traukiem, sāli un vara izstrādājumiem. Agrāk ar viņiem tirgojās tikai feniķieši… tomēr pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem arī romiešiem izdevās atklāt šo jūrasceļu. Pēc tam kad Pūblijs Krass bija ieradies pie viņiem un redzējis, ka metāli tiek iegūti nelielā dziļumā un ļaudis tur ir miermīlīgi, viņš nekavējoties par to paziņoja visiem, kas vēlējās ar šiem cilvēkiem tirgoties, kaut arī šī jūra ir platāka par to, kas šķir Britāniju no kontinenta."

Tādējādi bez Spānijas un Britānijas, kuras tika uzskatītas par "alvas Eldorado", senajai pasaulei bija arī trešais centrs - Kasiterīdas. Pēc profesora Heninga domām, šā trešā centra vispār nav bijis, jo Kasiterīdas neesot nekas cits kā Britānijas salu nosaukums kopā ar Vesanas salu, kas atrodas Francijai piederošās Bretaņas pussalas tuvumā. Citi pētnieki tikpat kategoriskā tonī apgalvo, ka tikko citētā Strabona paziņojuma pamatā "nav nekas cits kā Spānijas galējos ziemeļrietumos esošo alvas atradņu atklāšana un sagrābšana Krasa vadībā". Trešie domā, ka par īstajām Kasiterīdām uzskatāmas nelielas salas, kas atradās netālu no Spānijas krastiem starp Minjo upes grīvu un Finisterres zemesragu. Savukārt ceturtie uzskata, ka Kasiterīdas ir Sili saliņas Anglijas galējos dienvidrietumos. Piektie pārceļ Kasiterīdas tālu uz rietumiem - atklātā okeānā, identificējot tās ar Azoru arhipelāgu. Visbeidzot pastāv arī uzskats, ka tās ir tikai un vienīgi leģendas par lielām alvas atradnēm Rietumeiropā, no kurienes alva ar neskaitāmu starpnieku palīdzību nonāca Vidusjūras zemju austrumdaļā. Turklāt tirgotāju starpnieki bija ieinteresēti turēt no​slēpumā vietu, no kuras tika izvesta alva. .

Taču Azoru salās alvas nekad nav bijis, tātad, šī Kasiterīdu "adrese" ir pilnīgi nepareiza. To pašu var teikt arī par Sili salām pie Britānijas un saliņām Spānijas piekrastē. Arī pati Spānija-milzīga pussala - neatbilst desmit saliņu aprakstam, gluži tāpat kā Britu salas, jo tas pats Strabons savā "Ģeogrāfijā" tieši norāda, ka Herkulesa stabu jeb Gibraltāra šauruma viņā pusē atrodas "Ga- diru, Kasiterīdu un Britānijas salas", turklāt vēl pievieno atsevišķu detalizētu Britānijas salu aprakstu.

"Romieši iepirka alvu Spānijas ziemeļrietumos. Viņu aprakstos figurējošās "Alvas salas" atrodas aiz šīs Spānijas daļas, un tām raksturīgas dažas interesantas īpatnības, kuras neļauj tās sajaukt ar Britāniju," raksta profesors Dž. Tomsons savā "Senās ģeogrāfijas vēsturē". "Neviena no patiešām eksistējošām salu grupām neatbilst šiem aprakstiem…" Vai tas nenozīmē, ka noslēpumainās Kasiterīdas atrodas turpat, kur Dzintara sala, - jūras dibenā? Alvas salas, tāpat kā Dzintara salu, bija apmeklējis Pi- tejs, tāpēc par to pastāvēšanu tolaik nav jāšaubās. Plīnijs un Ptolemajs - divi antīkās pasaules ievērojamākie zinātnieki apliecina, ka Kasiterīdas atradās apmēram 100 kilometrus uz rietumiem no Pireneju pussalas

ziemeļrietumu galējā punkta. Mūsdienās šajā reģionā nekādu salu nav, taču, pētot jūras dibenu, tur tika atklāti sekli sēkļi.

1958. gada okeanogrāfiskā ekspedīcija, kas ar kuģi "Dis- coverv -2" pētīja Galisijas sēkļa reljefu Spānijas galējos ziemeļrietumos, apmēram 400 jūras asu dziļumā atklāja plakanu zemūdens virsotni.

Sēklis varēja būt liels sauszemes bloks, kas nogrimis vairāku simtu metru dziļumā nomātu rezultātā, līdzīgi tam, kā radušās riftu ielejas Austrumāfrikā.

"Iegrimšana, protams, varēja notikt arī vēsturiskajā laikā," rakstīja angļu okeanologs G. Geskels, "tomēr okeāna dibena lieliskās fotogrāfijas neliecina pārcilvēku darbības pēdām šajā vietā,jo paņemtajos paraugos nav atrasts ne celtniecības akmens, ne senu māla trauku lauskas". Franču pētnieki S. Žitēns un Ledanuā uzskata, ka Kasiterīdas varēja atrasties Lielā un Mazā Sāls sēkļa tuvumā (tie ir uz dienvidiem no Īrijas un uz rietumiem no Finis- terres zemesraga) starp 48. un 49. ziemeļu platuma grādu un starp 8. un 10. rietumu garuma grādu. Pirmā sēkļa dziļums ir 65 metri, bet otra - tikai apmēram 20 metri. Kasiterīdas varēja nemaz nebūt Atlantijā, bet gan Lamanša šaurumā un pat Ziemeļjūrā, jo šī jūra patiesībā ir nepārtraukts šelfs.

10. nodaļa Arktikas noslēpumi No augstā Flīģeļa zemesraga, kas Franča Jozefa Zemē ir vistālākais ziemeļu punkts, austriešu polārpētnieks Jūliuss Paiers 1875. gada 11. aprīlī ieraudzīja tālē zilgojam kādas salas kalnus. Viņš nosauca salu par Pētermaņa Zemi, tādējādi godinot lielā ģeogrāfa, sava drauga un skolotāja piemiņu. Uz ziemeļrietumiem no Rūdolfa salas Paiers iezīmēja kartē vēl vienas salas - Karaļa Oskara Zemes kontūras. Tomēr nevienam pēc Paiera vairs tā arī nav izdevies uziet ne Pētermaņa Zemi, ne Karaļa Oskara Zemi. Tāds pats liktenis piemeklēja arī Eskimosa Takupuka Zemi, kuru viņš ieraudzīja uz ziemeļrietumiem no Aļaskas piekrastes, Brcdlija Zemi un Krekera Zemi, kas tika atzīmētas kartē uz ziemeļiem no Kanādas Arktiskā arhipelāga salām, kā arī Zemnieces salu Vrangeļa salas reģionā un Džilisa Zemi - "lielu salu uz ziemeļiem no Špicbergenas, tā baloja tālē līdzīgi ziemeļu sāgas brīnumainajām pilīm". Visdrīzāk tās bija mirāžas, nevis reālas salas okeānā. Taču ziņojumus par Andrcjeva Zemi un Saņņikova Zemi nekādi nevar uzskatīt par redzes apmānu vai mirāžas augli.

1763. gadā pārbaudīt informāciju par salām, kuras atrastas uz ziemeļiem no Kolimas upes ietekas un kuras klājot neskaitāmas lāču pēdas, turklāt uz tām atrodoties cietoksnis, ko "cēluši nezināmi ļaudis", tika nosūtīts seržants Stepans Andrejevs. Viņš patiešām sasniedza salas, kuras vēlāk tika nosauktas par Lāču salām, un secināja, ka tās nav apdzīvotas, lai gan visur uzdūrās cilvēku atstātām pēdām. Tur bija zemē ieraktas jurtas, sabrukušas zemnīcas un pat cietoksnis, ko cēla "ar milzīgiem pūliņiem…ne krievu ļaudis, bet kādi citi, un, kas tieši, to nav iespējams uzzināt".

Vienā no Lāču salām, kura atrodas vistālāk uz austrumiem, Andrejevs un viņa ceļabiedri uzkāpa kalna virsotnē un lūkojās uz visām pusēm. "Dienvidpusē redzams akmens, kurš, pēc mūsu apsvērumiem, ir tas pats Kolimas akmens, bet pa kreisi, uz austrumu pusi, tikko saredzama kaut kāda zilgme, varbūt nosaukt to par mellumu: kas tas ir- zeme vai'jūra, par to sīkāk ziņot nevaru."

Nākamajā gadā Andrejevs piecu kazaku pavadībā atkal devās uz Lāču salām un, uzkāpis Četru stabu salas kalna virsotnē, skaidrā saulainā dienā ieraudzīja to pašu "zilgmi" vai "mellumu". Tad viņš kopā ar saviem ļaudīm devās uz "ieraudzīto vietu". Pēc sešas diennaktis ilgā kamanu brauciena pa aizsalušo jūru viņi ieraudzīja "salu, nebūt ne mazu. Kalni un meži tur nebija manāmi, sala bija zema, viens gals - uz austrumiem, otrs - uz rietumiem, garumā tā varētu būt apmēram kādas septiņdesmit verstis". Andrejevs un viņa pavadoņi devās uz salas rietumu galu un pēc tam ziņoja: "Kad līdz tai bija palikušas kādas 20 verstis, uzdūrāmies uz svaigām pēdām, ko lielā daudzumā bija atstājuši brieži un nezināmu cilvēku kamanas, tāpēc, būdami mazā skaitā, atgrie​zāmies Kolimā."

Iepazinies ar Andrejeva pārskatu, apakšpulkvedis F. Plenis- nirs nolēma noskaidrot jautājumu par lielo salu, kas stiepjas no Jeņisejas ietekas līdz Kolimas ietekai, un sastādīja karti. Tajā tika iezīmētas Lāču salas, Andrejeva Zeme uz austrumiem no tām, fantastiskas mežiem klātas Amerikas kontinenta zemes kontūras, kā arī Kitigena (Tikigena) Zeme, uz kuras dzīvo "briežu cilvēki hrohaj", kā Plenisniram ziņoja čukčs Daurkins. Lai nodibinātu kontaktus ar "briežu cilvēkiem" un aprakstītu Andrejeva Zemi, 1769. gada pavasarī turp suņu pajūgos devās trīs praporščiki ģeodēzisti: I. Ļeontjevs, I. Lisovs un A. Puškarevs.

Sākumā viņi izdarīja mērījumus, lai iezīmētu kartē Lāču salas, jo seržants Andrejevs, "neko neapjēgdams zinātnē, nevarēja izskaidrot, kādām tām būtu jāizskatās kartē". No Lāču salas, kas atradās vistālāk austrumos, viņi devās meklēt Andrejeva Zemi… un, suņu pajūgos nobraukuši pa ledu 300 kilometrus, nekādu zemi tā arī neatrada.

Taču ģeodēzisti savos meklējumos vadījās pēc Plenisnira neprecīzās kartes un meklēja Andrejeva zemi ziemeļaustrumu virzienā, lai gan viņiem to vajadzēja meklēt ziemeļrietumos. 1785. gadā Gavriils Saričevs, pētot Sibīrijas ziemeļaustrumu piekrasti, ierakstīja kuģa žurnālā, ka tad, kad kuģis stāvējis pie

Baranova Akmens, apstākļi liecināja par to, ka netālu jābūt sauszemei: "Domu par to, ka ziemeļos ir liela sauszeme, apstiprināja ari stiprais dienvidrietumu vējš, kas nežēlīgi pūta 22. jūnijā un vēl divas diennaktis. Tas bija tik spēcīgs, ka būtu aiznesis ledāju tālu uz ziemeļiem, ja vien kaut kas to nekavētu.

Taču mēs nākamajā dienā ieraudzījām ledus klātu jūru. Kapteinis Šmeļovs man pastāstīja, ka no čukčiem dzirdējis par kādu kontinentālu zemi, kas atrodoties ziemeļu virzienā netālu no Šelagas raga un esot apdzīvota, un to, ka Šelagas čukči ziemā vienā diennaktī aizbraucot turp pa ledu briežu kamanās."

Tomēr atrast šo apdzīvoto zemi neizdevās, tāpat kā M. He- denštroniam, kas pētīja salas starp Ļenas un Kolimas grīvu, neizdevās atrast zemi Baranova Akmens rajonā. "Kad bijām nobraukuši 150 verstis," ziņoja Hedenštroms, "savā ceļā sākām sastapt zemes blāķus uz ledājiem. Šī zeme bija pavisam citāda nekā Sibīrijas kontinentālā krasta kraujas. Tā pilnībā līdzinājās Jaunsibīrijas Zemei, kaut gan lielais attālums līdz tai neļauj domāt, ka šie ledāji būtu virzījušies gar Jaunsibīrijas krastiem un norāvuši no tiem šos zemes blāķus. 1. maijā mēs redzējām uz ziemeļaustrumiem lidojošu zosu baru un balto ūpi. Ziemeļos cēlās mākoņi. Jūras dziļums, ko es mērīju plaisās, pastāvīgi samazinājās. Tas viss liecināja par zemes tuvumu. Bet drīzumā mēs sastapāmies ar nepārvaramiem šķēršļiem, kuri neļāva mums turpināt ceļu."

Hedenštromam ceļu aizsprostoja ledus blāķi un lāsmeņi, un viņš bija spiests griezties atpakaļ, lai gan pārliecība par zemes tuvumu bija tik liela, ka Hedenštroms pat iezīmēja kartē Andrejeva Zemi.

1820. gadā, "lai aprakstītu krastus, sākot ar Kolimas grīvu, uz austrumiem no Šelagskas raga un atklātu no tā uz ziemeļiem esošo apdzīvoto zemi, kas, pēc čukču nostāstiem, atrodas nelielā attālumā", tika izveidota ekspedīcija, kuru komandēja divi flotes leitnanti F. Vrangelis un P. Anžū. Atrast Andrejeva Zemi viņiem neizdevās, un tomēr tajā pašā 1823. gadā, kad ekspedīcija bija pabeigta, žurnālā "Sibīrijas Vēstnesis" bija lasāma publikācija, no kuras varēja secināt, ka šo zemi bez Andrejeva redzējuši arī citi cilvēki. "Citas ziņas liecina, ka uz šīs zemes dzīvo cilvēki, kas to dēvē par Tikigenu, bet paši ir pazīstami kā hrohaji, un ir divas šo cilvēku ciltis. Vieni ir bārdaini un līdzīgi krieviem, bet otri līdzinās čukčiem.

Bilingsa ekspedīcijas dalībnieki sotņiks Kobeļevs un tulks Daurkins apstiprināja Andrejeva sniegto aprakstu un pat iesnie​dza viņu redzētās zemes aprises."

Taču Andrejeva Zemes meklējumi izrādījās veltīgi gan pagājušajā, gan arī šajā gadsimtā. Ne ledlauži, ne lidmašīnas, no kurām tika veikti novērojumi, to nekādi nespēja atrast. Ne mazāk dīvaina ir vēl vienas salas - Saņņikova Zemes - nozušana.

1805. gada vasarā, būdams Koteļnijas salā, Saņņikovs ziemeļos no tās redzēja nezināmas zemes augstus kalnus. Nākamajā gadā viņš no "Augstā raga" pamanīja vēl vienu zemi, pareizāk sakot, "zilgmi", kas liecināja par to, ka kaut kur ziemeļaustrumos jābūt zemei. Kad 1810. gadā Hedenštroms atbrauca, lai aprakstītu Jaunsibīrijas arhipelāga salas, Saņņikovs viņam pavēstīja, ka no Koteļnijas salas Ziemeļrietumu krasta "apmēram 70 verstu attālumā esot redzami augsti akmens kalni". Zilgmi, kas pilnīgi atgādināja attālu zemi, redzēja arī pats Hedenštroms, stāvēdams uz Jaunsibīrijas salas Akmens raga.

Hedenštroms pa ledāju devās uz šo zemi, bet milzīgs lāsmenis viņam neļāva to sasniegt. Raudzīdamies ar tālskati, viņš varēja saskatīt tikai "baltu, daudzu strautu izvagotu krauju". Taču nākamajā dienā noskaidrojās, ka tā ir nevis zeme, bet gan "ļoti augstu ledāju grēda".

Lai pārbaudītu Saņņikova sniegtās ziņas, tika nosūtīta ekspedīcija leitnanta (vēlāk admirāļa) Pētera Anžū vadībā. Divu gadu laikā (no 1821. gada līdz 1823. gadam) Anžū vadītā ekspedīcija aprakstīja Sibīrijas piekrasti starp Oļcnekas un Indigirkas upēm, kā ari Jaunsibīrijas arhipelāgu. Pats Anžū ziemā suņu pajūgā nobrauca ap 10 tūkstošiem kilometru, bet vasarā zirgos vai laivās veica vairāk nekā četrus tūkstošus kilometru. Viņš atklāja nelielo Figūriņas salu un Koteļnijas salas ziemeļu krastu, bet nevienu zemi uz ziemeļiem no šīs salas tā arī neieraudzīja. Tad Anžū pa ledu devās uz ziemeļrietumiem un nobrauca vairāk nekā 40 verstis, līdz ceļu viņam aizšķērsoja tas pats milzīgais lāsmenis, kas savulaik izjauca Saņņikova un Hedenštroma nodomus.

Zeme joprojām nebija redzama, un Anžū secināja, ka Saņņikovs redzējis tikai "zemei līdzīgu miglu".

Toties no radejeva salas ziemeļrietumu raga Pēteris Anžū, tāpat kā Saņņikovs, ieraudzīja zilgmi, "kas

pilnībā līdzinājās tālumā vīdošai zemei". Skaidri varēja saskatīt arī briežu pēdas, kas veda šīs zilgmes virzienā. Bet arī šajā reizē pētnieku ieceres izjauca lāsmenis.

1881. gadā, sešdesmit gadus pēc Anžū ekspedīcijas, starp ledājiem dreifejošā amerikāņu kuģa "Žanete" apkalpe atklāja trīs salas ziemeļaustrumos no Jaunsibīrijas arhipelāga un nosauca tās par Henrietas salu, Žanetes salu un Beneta? salu.

1885. gadā uz Jaunsibīrijas salām devās zinātniskā ekspedīcija, kuras sastāvā bija talantīgais krievu zinātnieks Eduards Tolls.

1900. gada 21. jūnijā no Vasilija salas 17. līnijas ceļā devās kuģis "Zarja", uz kura klāja atradās 19 cilvēki ar trim gadiem paredzētu pārtikas krājumu. "Ekspedīcija, kuru tik ilgi esmu gatavojis, ir sākusies!" tajā dienā savā dienasgrāmatā ieraksta Tolls. "Sākusies? Vai tad tas ir piemērots vārds? Kad tad īsti bija sākums? Vai tas bija 1886. gadā, kad redzēju Saņņikova Zemi, vai 1893. gadā, kad, atrazdamies Jaunsibīrijā uz Koteļnijas salas un sapņo-dams par Saņņikova Zemi, biju gatavs ļauties savai vēlmei un sasniegt šo zemi suņu pajūgā? Vai par sākumu uzskatama mana plāna publicēšana 1896. gadā vai ari mans no kuģa "Jermaks" lielkņazam Konstantīnam nosūtītais ziņojums? Kad tad īsti bija sākums?"

1900. gada rudenī kuģis "Zarja" bija spiests pārziemot pie Taimiras krastiem. Savā dienasgrāmatā Tolls vairākkārt pārmeta Anžū to, ka viņš pa briežu pēdām nogājis tikai desmit jūdzes. Acīmredzot šīs pēdas veda no Fadejeva salas uz ziemeļiem (tiesa, vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka ziemeļbrieži ledājos meklējot sāli, nevis dodoties uz nezināmo zemi). Tikai 1901. gada augustā kuģis "Zarja" varēja uzņemt kursu uz Jaunsibīrijas salām, bet, nokļuvis gandrīz līdz 80. ziemeļu platuma grādam, necaurejamo ledāju dēļ bija spiests pagriezties uz dienvidiem. "Seklais ūdens liecina par zemes tuvumu," rakstīja Tolls dienasgrāmatā, "bet tā joprojām nav redzama." Migla bija tik bieza, ka "varēja desmit reizes pabraukt garām Saņņikova Zemei un to nepamanīt", jo likās, "ka kāds ļauns ziemeļu burvis mūs kaitinātu".

Ekspedīcija atkal bija spiesta pārziemot, šoreiz - Koteļnijas salā. Agrā pavasarī, kad "Zarja" vēl atradās ledus gūstā, trīs ekspedīcijas dalībnieki devās uz Jaunsibīrijas salu, bet no tās 1902. gada decembrī atgriezās uz kontinenta. Tolls kopā ar astronomu Zebergu un diviem rūpniekiem devās kājām pa ledāju no Koteļnijas salas uz Fadejeva salu. No tās viņi nokļuva līdz Jaunsibīrijas salas Augstajam ragam un visbeidzot uz laiku apmetās Bcnetļ< salā. Bija paredzēts, ka rudenī, kad jūra būs brīva no ledus, kuģis "Zarja" pie šīs salas uz​ņems uz sava klāja Tollu un viņa ceļabiedrus.

Leitnantam F. Matisenam, kurš bija pārņēmis kuģa "Zarja" komandēšanu, Tolls, dodoties prom, atstāja detalizētu instrukciju: "Kas attiecas uz maniem norādījumiem sakarā ar Jums doto uzdevumu uzņemt mani un manus ceļabiedrus uz klāja pie Be- netatf salas, vēl tikai gribētu atgādināt Jums jau zināmo noteikumu, ka jums vienmēr jācenšas saglabāt kuģa brīvas pārvietošanās iespējas to ieskaujošajos ledājos, jo, zaudējot kuģa brīvas manevrēšanas spējas, Jūs līdz ar to zaudētu arī iespēju izpildīt šo uzdevumu. Galējo laika robežu, kad Jūs drīkstat pārtraukt savus tālākos pūliņus uzņemt mani uz kuģa pie Benetas salas, noteiks tas brīdis, kad "Zarja" būs izlietojusi visu degvielas krājumu un būs palikušas tikai 15 tonnas ogļu." Grupa, kas pētīja Jaunsibīrijas salu, atgriezās kontinentā 1902. gada decembrī. Bet nākamā - 1903. gada pavasarī tika uzsākta Tolla un viņa ceļabiedru meklēšana.

Glābēji uzgāja Tolla un viņa ceļabiedru pārziemošanas vietu. Zinātņu akadēmijas prezidentam adresētajā zīmītē Tolls apraksta Benetal salas ģeoloģiju, tās faunu un floru, un putnus, kas lidoja pāri salai no ziemeļiem uz dienvidiem: "Miglas dēļ zeme, no kuras lidoja šie putni, nebija redzama, tāpat kā iepriekšējās navigācijas laikā nebija redzama Saņņikova Zeme."

Pēdējais ieraksts vēstīja: "Šodien dodamies uz dienvidiem. Pārtikas krājumu mums pietiks 14-20 dienām. Visi esam veseli. Pāvela Kepena līcis.

26.X 1902 .

8.XI E.Tolls" Kopš tā laika nevienam nav izdevies uziet pazudušās ekspedīcijas pēdas… Tāpat kā Saņņikova

Zemi, kuras meklējumi drošsirdīgajam krievu pētniekam un trijiem vina pavadoņiem maksājadzīvību, .

1941. gada martāslavetiaislidotājs polārpētnieks I. Čerevičnijs 74. ziemeļu platuma grādā Austrumsibīrijas jūrā uzgāja salu ar viļņotu virsmu un skaidri saskatāmām upju gultnēm. Tā bija veidota nevis no klintīm, bet gan no ledus.

1945. gadā lidotājs A. Titlovs un stūrmanis V. Akuratovs, nelielā augstumā pārlidodami tādu okeāna reģionu, kuru pirms viņiem neviens nebija pārlidojis, pamanīja kalnu ar trim virsotnēm - salu, kura, kā vēlāk izrādījās, patiesībā bija milzīgs aisbergs - 30 kilometrus garš un 25 kilometrus plats, ļoti līdzīgs "īstai" zemei.

Lūk, ko stāstīja V. Akuratovs par šīs "salas" atklāšanu žurnāla "Vokrug Svēta" 1954. gada 6. numura lappusēs: "Saulainā marta naktī mēs atgriezāmies no ziemeļiem. Apmēram 700 kilometrus no Vrangeļa salas mūsu uzmanību pēkšņi piesaistīja nezināmas zemes kontūras. Tur, tālu dienvidos, jau bija dziļa nakts. Uz tumšās, gandrīz melnās horizonta dienviddaļas fona ļoti skaidri izcēlās milzīga, pauguraina sala, ko apspīdēja pusnakts saules stari." Nolaisties uz šīs salas dziļā sniega dēļ lidmašīna nevarēja. No gaisa tika noteiktas salas koordinātas - 76. ziemeļu platuma grāds, 165. rietumu garuma grāds. Tika sastādīts akts par jaunas zemes at​klāšanu, to parakstīja visi apkalpes locekļi un zinātnieki, kas atra​dās lidmašīnā.

"Pēc diviem mēnešiem mums uzdeva apstiprināt šīs salas esamību, bet mēs to norādītajā vietā vairs neatradām. Tikai pēc gada tā tika atrasta jau krietni tālāk uz ziemeļrietumiem. Noskaidrojās, ka tas bija milzīgs aisbergs, kas dreifeja no Kanādas arhipelāga krastiem gar Vrangeļa salu tajā vietā, kur mēs to ieraudzījām un noturējām par salu," stāstīja Akuratovs. "Līdzība ar īstu salu patiešām bija pārsteidzoša.

Uz aisberga varēja skaidri saskatīt aizsalušas upju gultnes, laukā no sniega rēgojās klintis, un tikai tā stāvie krasti bija pavisam apledojuši, bet arī tie līdzinājās Franča Jozefa Zemes krastiem." Šo aisbergu amerikāņu lidotāji, kuri tāpat bija to novērojuši no gaisa, nosauca par "T-l" (saīsinājums no angļu vārda "target" - "mērķis"). Ļoti iespējams, ka vesela virkne "slēgto zemju" patiesībā ir tādas gigantiskas salas - aisbergi. Tomēr Saņņikova Zemes mīkla, tāpat kā Andrejeva Zemes mīkla, visdrīzāk ir saistīta ar citu parādību, nevis ar ledus salu dreifešanu Arktikas baseina centrālajā daļā, tālu no šelfa zonas. 1947. gadā profesors V. Stefanovs II Vissavienības ģeogrāfu kongresā izvirzīja hipotēzi par to, ka Saņņikova Zeme un Andrejeva Zeme ir nevis mirāžas auglis vai aisbergi - salas, bet gan pavisam reālas zemes, kuras neizdodas atrast tikai tāpēc, ka tās…ir izkusušas, jo sastāvējušas no fosilā ledus. Pēdējie atklājumi Arktikā pārliecinoši pierāda, ka šāds noslēpumaino salu izskaidrojums ir pamatots. Arktisko jūru šelfa ir ne tikai īstas, no kontinentālo iežu akmens monolītiem veidotas salas, ne tikai salas - aisbergi, bet vēl viens savdabīgs salu veids - pēdējā apledojuma laikā Ziemeļu Ledus okeānu klājušā ledus atlūzas. Šīs atlūzas klāj no kontinenta un šelfa sausvēju sanestā augsne, jo, kā zināms, tolaik šelfs vēl bija sauszeme.

11. nodaļa Eiropas pirmās civilizācijās Pazīstamais zinātnieks Mihails Budiko, grāmatā "Ceļojumi laikā" komentējot mīklainos vēsturiskos notikumus, kas saistīti ar Eiropas civilizāciju rašanos un bojāeju, veido patiesu senās pasaules vēstures ainu. Ilgi pastāvēja uzskats, ka pirmā Eiropas civilizācija radusies Griekijā augot un attīstoties nelielām valstīm, kuras savu uzplaukumu sasniedza V gadsimtā pirms Kristus.

Pagājušā gadsimta pēdējā ceturksnī šis pieņēmums tika apgāzts. Jauni arheoloģiskie pētījumi parādīja, ka ir pastāvējušas daudz senākas Eiropas civijizāc ijas un t ās attiecināmas uz 2 un 3. gadu tūkstoti pirms Kristus. XI X gad simta septiņdesmito gadu beigās par īstu sensāciju izvērtās H. Slīmaņa veiktie izrakumi - viņš atklāja brīnišķīgus Mikēnu laikmeta pieminekļus. Kā pierādīja šie izrakumi un arī turpmākie pētījumi (pie tiem mēs vēl atgriezīsimies), , 2. gadu tūkstotī pirms Kristus kontinentālajā Grieķijā pastāvēja vergturu valstis, kuras apdzīvoja viena no senākajām grieķu ciltīm - ahaji. Šajās valstīs, kas radās XVI - XV gadsimtā pirms Kristus, augstu attīstību guva bronzas laikmeta kultūra Tā laika pilsētās valdniekiem tika celtas monumentālas pilis,bet turīgākie pilsoņi dzīvoja no akmens būvētos namos. Valdnieku plašajās kupolveida kapenēs tika atrasti daudzi mākslas darbi, ari dažādas zelta rotaslietas un senu kultu priekšmeti.

Tikpat negaidīts bija atklājums, ko 1900. gadā izdarīja A. Evanss, - viņš atrada kultūras pieminekļus, kas pieder pie daudz senākās Mīnoja kultūras, kuras centrs bija Krētas sala. Šī kultūra, kas arī attiecināma uz bronzas laikmetu, pastāvēja 3. un 2. gadu tūkstotī pirms Kristus, turklāt augstāko uzplaukumu sasniedza 2. gadu tūkstoša pirmās puses beigās. Savā ziņā senās Mīnoja kultūras sasniegumi bija pat pārāki par daudz vēlākās Mikēnu kultūras sasniegumiemļSevišķi pārsteidzoši izrādījās arhitektu, mākslinieku un skulptoru sasniegumi senās Krētas uzplaukuma laikā^Mīnoja valstu valdnieki dzīvoja lielās pilīs, kas vienlaikus kalpoja arī par reliģisko kultu centriem. Mīnoja civilizācijas pēdas tika atrastas ne tikai Krētā, bet arī vairākās citās Vidusjūras salās un dažos kontinenta reģionos.

Mīnoja un Mikēnu kultūras pieminekļu atklāšana uzskatāmi parādīja, ka iegūtā informācija par senās pasaules vēsturi vēl aizvien ir ļoti nepilnīga. Kaut arī mūsu gadsimtā veiktie arheoloģiskie pētījumi ir vainagojušies ar visai nozīmīgiem atklājumiem, kas izgaismo senās vēstures tumšās lappuses, ļoti iespējams, ka paši spilgtākie šīs vēstures notikumi mums joprojām nav zināmi.

Tā kā ir saglabājies ļoti daudz vēsturisku apcerējumu, Senās Grieķijas leģendu un mītu, vajadzēja papūlēties un sameklēt tajos jelkādas ziņas par civilizācijām, kas pastāvēja ilgi pirms grieķu kultūras uzplaukuma - 1. gadu tūkstotī pirms Kristus. Kā izrādījās, šādu informāciju atrast nemaz nav tik viegli.

Salīdzinājumā ar vēsturiskajiem materiāliem mutvārdu tradīcijā literārie darbi, mīti un leģendas saglabājas daudz ilgāk. Nav šaubu, ka Homēra poēmās, kas tika uzrakstītas VIII gadsimtā pirms Kristus, atspoguļotas Mikēnu laikmeta leģendas, kas vairākus gadsimtus tika nodotas no paaudzes paaudzei mutvārdos.

Grūtāk ir atrast leģendas, kuras glabātu atmiņas par daudz senāko Mīnoja kultūru. Ļoti iespējams, ka pie šāda veida leģendām pieskaitāma teiksma par feniķiešu valdnieka meitas Eiropas nolaupīšanu. Lūk, īss tās saturs: pie Eiropas ieradās Senās Grieķijas augstākais dievs Zevs balta vērša izskatā un pārveda meiteni savā mugurā pāri Vidusjūrai uz Krētu. Uz šīs salas piedzima Eiropas un Zeva dēli Mīnojs un Radamantijs, kuri vēlāk kļuva par Krētas salas iedzīvotāju ciltstēviem un valdniekiem.

Leģenda par Eiropas nolaupīšanu antīkajā pasaulē bija plaši pazīstama, daudzi ievērojami tā laika mākslinieki attēloja šīs nolaupīšanas ainas. Tās sižets bija populārs ari XX gadsimtā, to izmantoja izcilais krievu gleznotājs Serovs.

Leģenda par Eiropu ļauj izteikt pieņēmumu, ka Eiropas civilizācija radās Krētas salā, ka Krētas

valdnieks vissenākajos laikos bija Mīnojs, kā arī to, ka vērsim seno Krētas iedzīvotāju priekšstatos bija īpaša vieta. Šos pieņēmumus apstiprina mūsdienu pētījumi, parādot, ka mītos, kas mutvārdu formā izplatījās no paaudzes paaudzē daudzus gadus, ietverta patiesa informācija par pagātni.

Pirmajam Krētas un daudzu Egejas jūras salu valdniekam Mīnojam piederējusi liela kara flote, kas veiksmīgi cīnījās pret pirātiem. Pēc deviņiem valdīšanas gadiem Mīnojs devies uz svēto alu, kur no sava tēva Zeva saņēmis likumus, kurus turpmākās valdīšanas gados ieviesis savā valstī. Tika uzskatīts, ka viedais un taisnīgais valdnieks Mīnojs un viņa brālis Radamantijs pēc nāves kļuvuši par tiesnešiem aizkapa valstībā.

Līdzās šai leģendai Atikā bija populārs mīts, kurā Mīnojs tika attēlots kā nežēlīgs tirāns. Viņš uzlicis grieķiem par pienākumu ik pēc desmit gadiem sūtīt uz Krētu septiņus jaunekļus un septiņas jaunavas, lai viņus atdotu apēšanai Labirintā dzīvojošajam briesmonim Mīnotauram, kuram esot bijis cilvēka ķermenis, bet vērša galva. Par Labirintu dēvēta valdnieka Mīnoja slavenā meistara Daidala celtā milzīgā ēka, kaš sastāvējusi no neskaitāmām virszemes un pazemes istabām un pārejām, kuru sarežģītais izvietojums padarījis izkļūšanu no šā nama gandrīz neiespējamu. Lai izbeigtu cilvēku upurēšanu, grieķu varonis Tēsējs pieteicies kopā ar nāvei nolemtajiem jauniešiem doties uz Krētu, kur ar Mīnoja meitas Ariadnes palīdzību viņam izdevies Mīnotauru nogalināt. Lai novērstu pretrunas abās šajās leģendās, vēlāk dzīvojošie grieķu autori nāca pie atzinuma, ka īstenībā bijuši divi Krētas valdnieki un abu vārds bijis Mīnojs.

Milzīga loma priekšstatu veidošanā par Mīnoja valsti ir Evan- sa aizsāktajiem arheoloģiskajiem pētījumiem (pie tiem mēs vēl atgriezīsimies). Šo pētījumu rezultātā tika konstatēts, ka jau sirmā senatnē Mīnoja valsts valdnieki cēla pilis, krietni vien apsteidzot līdzīga veida celtņu būvi Eiropas kontinentā.

Pirmās pilis Krētas salā^uzceļtas XXII gadsimtā pirms Kristus, bet XVIII -XVII gadsimtā daudza agrīnākos laikos celtās pilis jau bija sagrautas. Iespaidīgākās pilis Kretas salā dižojās laikā no 1700. līdz 1450. gadam pirms Kristus, turklāt iespējams, ka pašai lielākajai pilij (Knosā) bija pieci stāvi.

Pilis rotāja savdabīgas, uz augšu paplatinātas, ar izcilu mākslinieku freskām un reljefiem rotātas kolonnas. No akmeņiem un ķieģeļiem celtajiem Krētas iedzīvotāju namiem bieži vien bija divi trīs stāvi.

Laukumus pilsētās klāja bruģis, un bija ierīkots ūdens​vads.

Mīnoja kultūras uzplaukuma laikā tika radīti savā pilnībā apbrīnojami keramikas izstrādājumi: vāzes un citi trauki, rotāti ar jūras dzīvnieku attēliem un dažādiem ornamentiem, senās Krētas dieviešu skulptūras, kā arī mākslas priekšmeti no zelta un dārgakmeņiem, ieskaitot zīmogus ar smalkiem zīmējumiem un uzrakstiem. Uz freskām un skulptūrām bieži attēloti vērši, tie, bez ^ šaubām, bija savdabīga reliģiska kulta objekts.

Sevišķi neparastas ir freskas, kurās attēloti akrobātu (kā vīriešu, tā sieviešu) lēcieni pāri joņojošiem vēršiem. Arī šādas ainas Acīmredzot bija saistītas ar vērša kultu.

Uzmanību piesaista tik sirmai senatnei neraķsturīgi sieviešu tērpi - garas kleitas, kuras atgādina XIX gadsimta beigu modi, ar uzsvērtu vidukļa līniju un dziļu dekoltē. Ne mazāk sarežģītas bijušas arī sieviešu frizūras, kas tāpat līdzinās mūsdienu modernajām frizūrām. Tādos pašos tērpos attēlotas arī Mīnoja laika dievietes, bieži vien ar čūskām vai citiem dzīvniekiem rokās. Acīmredzot senās Krētas panteonā bija vairākas dievietes un, iespē​jams, tikai viens dievs.

Lielās grūtības Mīnoja kultūras materiālo pieminekļu izprašanā saistītas ar to, ka daudzi uzraksti, kas saglabājušies no tiem laikiem, joprojām nav atšifrēti. Sākumā (XXI - XVII gadsimtā ļ pirms Kristus) Mīnoja laika rakstībā tika izmantoti hieroglifi, bet vēlāk (no XVII līdz XIV gadsimtam pirms Kristus) lineārais zilbju raksts. To izdevās atšifrēt angļu zinātniekiem, kuri noskaidroja, ka teksts uzrakstīts vienā no grieķu valodas senajiem dialektiem. Neveiksmes daudz agrīnāku uzrakstu atšifrēšanā tiek skaidrotas ar to, ka šos uzrakstus atstājusi tauta, kuras valoda nepieder pie indoeiropiešu valodām.

Uzraksti, kas attiecas uz Mīnoja valsts pagrimuma laikmetu, izrādījās galvenokārt saimnieciska rakstura dokumenti, no kuriem var secināt, ka Krētā pastāvējusi labi attīstīta vergturu valsts, kurā

izmantota sarežģīta dažādu valsts noliktavās nonākušo produktu uzskaites sistēma. Pēc satura līdzīgi dokumenti tika atrasti Mikēnu kultūras centros, kas liek domāt, ka Mīnoja valsti tās pastāvēšanas pēdējā laikmetā varēja būt okupējis kontinentālās Grieķijas Mikēnu valstu karaspēks. Kā zināms, nedaudz vēlāk tādā pašā veidā beidzās Homēra aprakstītās Trojas valsts neatkarīgā pastāvēšana.

Uz Mīnoja laikmeta zīmogiem attēloti gan buru, gan airu kuģi, bet uz kādas freskas atainota veselas flotes došanās jūrā. Ļoti raķsturīgi ir tas, ka Mīnoja valsts uzplaukuma laikā pilsētām nav ne aizsargmūr u, ne ari kādu citu nocietinājumu. Tas skaidri parāda, ka uzsalām izvietoto valsti droši sargāja varena flote.

Tas ka Mīnoja laika pilī ir troņa zāles, apstiprina leģendu par senās Krētas valdniekiem, turklāt ļoti iespējams, ka vārds "Mīnojs" bija valdnieka tituls, nevis vārds (kā Senajā Ēģiptē vārds "faraons") vai arī personas vārds, kas vienlaikus bija arī tituls (kā, piemēram, Cēzars Romas impērijā). Šāds pieņēmums atbilst grieķu minēju​mam par to, ka Krētas vēsturē ir bijuši vairāki Mīnoji.

Pilnīgi iespējams, ka Mīnoja valsts savas varenības laikos saņēma meslus no pakļautajām tautām. Šādu nodevu veidā varbūt tika pieprasīts arī noteikts skaits jaunu cilvēku, kurus izmantoja freskās attēloto ārkārtīgi bīstamo, ar vērša kultu saistīto rituālu veikšanai. Šo meslu ievākšana izbeidzās pēc tam, kad Krētu iekaroja Mikēnu grieķi. Šāds pieņēmums padara saprotamu leģendu par Tēsēju un Mīnotauru, kā arī Platona izklāstīto leģendu par Atlan​tīdas iedzīvotāju karu ar grieķiem.

Vārds "labirints", kas līdz mūsdienām saglabājies daudzu Eiropas tautu valodās, droši vien bija Mīnoja piļu nosaukums Senās Grieķijas iedzīvotājiem, kuri nekad agrāk nebija redzējuši tik milzīgas un sarežģītas celtnes, un viņiem tās patiešām varēja atgādināt bīstamus slazdus, no kuriem nav atrodama izeja. Dažās Mazāzijas tautu valodās vārds "labirints" nozīmējis "divkāršās āvas nams". Ļoti iespējams, ka tāda pati nozīme šim vārdam bija arī Krētas salas iedzīvotāju valodā, jo divkāršā āva viņiem bija sva​rīgākais reliģiskais simbols, un tas bieži sastopams Senās Krētas svētnīcās.

Kaut arī no sirmās senatnes, kad uzplauka Mīnoja civilizācija, saglabājusies tikai niecīgi maza tā laika būvju, mākslas priekšmetu un saimniecības izstrādājumu daļa, atrastais skaidri liecina, ka Mīn oja kul tūrasattīstības līmenis ir ārkārtīugi augsts. Šādu pašu iespaidu šī kultūra droši vien atstāja arī uz tolaik mazāk civilizētajiem grieķiem, kuri nonāca saskarē ar Mīnoja valsti. Pastāv hipotēze, ka atmiņas par kontaktiem ar šo valsti ir saglabājušās grieķu leģendās par Svētlaimīgajām salām jeb Elisiju (Ēlysium dieva izredzēts mājoklis, kas tiek pielīdzināts paradīzei zemes virsū).

Visai nesen lielu uzmanību piesaistīja Santorinas salas izpēte. Antīkajos laikos to dēvēja par Fēru.

Sala atrodas netālu no Krētas - tās šķir apmēram 100 kilometri. Noskaidrojās, ka šī sala, pareizāk sakot, trīs nelielas saliņas ir paliekas no daudz lielākas salas, kas tika nopostīta 2. gadu tūkstoša vidū pirms Kristus grandioza vulkāna izvirduma laikā. Lielu interesi izraisīja Santorinā zem pelnu un pumeka slāņa atrastie Mīnoja kultūras pieminekļi. Šos labi saglabājušos pieminekļus nereti dēvē par bronzas laikmeta Pompejiem. To vidū ir akmens celtņu drupas, apgleznotas keramikas lauskas, fresku fragmenti, kurās attēloti cilvēki un dzīvnieki. Tieši Santorinā atrada jau pieminēto fresku, kurā redzama no ostas jūrā izejoša flote.

Nav šaubu, ka Santorina bija svarīgs Mīnoja civilizācijas centrs, lai gan noskaidrot šā centra nozīmi ir diezgan grūti, jo senās salas lielāko daļu iznīcināja vulkāna izvirdums, bet pāri palikušo nelielo daļu arheologi vēl nav pietiekami izpētījuši.

Tika izvirzīta hipotēze, ka Santorina uzskatāma par Mīnoja kultūras šūpuli ("senā galvaspilsēta", par kuru stāsta Platons), un tās bojāeja atspoguļota leģendā par Atlantīdu. Atstājot atklātu jautājumu par to, vai Santorina patiešām bija mīnojiešu "senā galvaspilsēta", jāatzīst, ka ļoti ticama šķiet doma, ka sprādzien- veida izvirdums 1500. gadā pirms Kristus noveda Vidusjūras valsts iedzīvotājus pie bēdīgām sekām un nevarēja būt pilnībā aizmirsts pat daudzus gadsimtus pēc katastrofas.

Parasti šāda izvirduma laikā dažu un pat desmitiem kilometru rādiusā aizlido pumeka gabali, bieži vien visai pamatīgi, bet daudz lielākā attālumā - pat simtiem kilometru - tiek izmesti vulkāniskie pelni,

kas dažkārt veido pat metriem biezu slāni. īpaši tālu vēji aiznes zemākajā stratosfērā (10-20 km) nonākušās putekļu daļiņas, kā arī sēru saturošā aerosola pilienus, kuru raksturīgais izmērs ir mikrona desmitdaļas. Šīs daļiņas nedaudzu mēnešu laikā tiek iznēsātas pa visu zemeslodi, turklāt tās saglabājas atmosfērā līdz trim gadiem. Tā kā šādas daļiņas pavājina zemākajos atmosfēras slāņos nokļūstošo saules radiāciju, krītas gaisa temperatūra zemes virsmas tuvumā, īpaši tas jūtams vidējos un augstos platuma grādos.

Sevišķi spēcīgu jūras piekrastes tuvumā notiekošu izvirdumu laikā rodas sprādziena spēka izraisītas milzīgas okeāna virsmas līmeņa svārstības, kā rezultātā veidojas desmitiem metru augsti viļņi tajos okeāna reģionos, kuri atrodas vistuvāk vulkānam. Mazāk augsti viļņi izplatās pa visu Pasaules okeānu un piekrastes rajonos var izraisīt īslaicīgus plūdus, kuri bieži vien noved pie piekrastes iedzīvotāju bojāejas okeāna ūdeņos. Tas viss mums jau zināms no iepriekšējām nodaļām.

Atgriežoties pie Santorinas salas vulkāna izvirduma, reāls šķiet pieņēmums, ka tas ir bijis spēcīgākais no visiem pēdējos gadu tūkstošos notikušajiem sprādzienveida izvirdumiem. Ir pamats domāt, ka Santorina izvirdums bija vairākkārt stiprāks par Kraka- tau izvirdumu (kuru mēs attiecīgajā nodaļā jau pieminējām). Uz šādu atzinumu vedina abu izvirdumu radīto Zemes garozas iedobumu izmēru salīdzinājums. Liekas ticami, ka izvirdums manāmi iespaidoja globālo klimatu, tomēr tas visai maz ietekmēja reģionus, kas atradās tālāk no vulkāna, jo apgabali vidējos un augstajos platuma grādos (kur klimata svārstības bija vislielākās) 2. gadu tūkstotī pirms Kristus bija visai maz apdzīvoti.

Daudz smagākas Santorina izvirduma sekas skāra Vidusjūras austrumdaļu. Jebkādu dzīvu būtņu eksistence šajā salā pēc vulkāna izvirduma vairs nebija iespējama. Ir zināms, ka Krakatau salā pēc vulkāna izvirduma nepalika ne augu, ne dzīvnieku. Pēc Santorinas vulkāna izvirduma dzīvajai dabai ļoti nelabvēlīgas apkārtējās vides pārmaiņas, jādomā, notika simtiem kilometru rādiusā. Galvenā nelaime acīmredzot bija milzīgais daudzums pelnu, kas izveidoja desmitiem metru biezu slāni. Šīs zonas piekrastes reģionos izcēlās milzīgi plūdi, un uz neilgu laiku ūdeņi applūdināja milzīgas teritorijas. Turklāt tā laika pilsētu iedzīvotājiem lielus zaudējumus nodarīja vulkānu izvirdumu pastāvīgās pavadones zemestrīces, sa​graudamas ēkas un citas būves.

Arheoloģiskie pētījumi parādīja, ka attiecīgajos Santorinas salas zemes slāņos zem desmitiem metru biezās pelnu un pumeka kārtas saglabājušās nedaudzu cilvēku skeletu atliekas. Tas nozīmē, ka izvirduma process attīstījies samērā lēni, tāpēc iedzīvotāji paguva savlaicīgi pamest salu. Krētā tā paša laikmeta slāņos tika atrastas vulkānisko pelnu nogulas, turklāt tik daudz, ka pelni pēc nogulsnēšanās varēja pilnīgi iznīcināt lauksaimniecības augus un līdz ar to arī kārtējo ražu.

Nav šaubu, ka otrs iemesls ļaužu bojāejai Krētas piekrastes rajonos bija milzīgie plūdi (kā jau tika stāstīts attiecīgajā nodaļā). Tikpat milzīgām nelaimēm vajadzēja piemeklēt arī Santorinai tuvākos kontinentālās Grieķijas reģionus, taču tālākos šīs zemes reģionos dzīvā daba cieta daudz mazāk nekā Krētā. Vēl mazāk izvirduma sekas skāra Ēģipti, kas atrodas krietni tālāk no Santorinas. Tur tomēr ir saglabājusies informācija par pilnīgu saules gaismas pazušanu uz kādu laiku, šis fakts vēlāk rada atspoguļojumu Bībelē ("Ēģiptes tumsa").

Mūsdienu arheoloģiskie izrakumi liek secināt, ka Santorina izvirdums notika aptuveni 1500. gadā pirms Kristus. 1 450 ._gadā pirms Kristus i Krēt u iekaroja kontinentālās Grieķijas ahaji, kas piederēja pie Mikēnu kultūras. Šķiet, ka Mikēnu pilsētu iedzīvotāji, kas no vulkāna izvirduma sekām bija mazāk cietuši, izmantoja izdevību, lai sagrābtu Krētas teritoriju, kad valstī iestājās panīkuma periods un tā nespēja atvairīt uzbrukumu. — Mīnoja valsts sagrāves vispārējā aina daudzējādā ziņā līdzinās Atlantīdas bojāejai, kādu to apraksta Platons, lai gan ne visas Platona vēstījuma detaļas ir apstiprinājušās. Tā, piemēram, nogrima nevis galvenā Atlantīdas sala, bet gan izmēru ziņā mazākā, kuru apdzīvoja mīnojieši, bet galveno salu tikai neilgu laiku klāja plūdu ūdeņi. Grieķi uzvarēja mīnojiešu karaspēku nevis pirms dabas katastrofas, bet gan pēc tās. Šādas neprecizitātes ir pilnīgi dabiskas vēstījumā, kuru dažādi cilvēki gadu tūkstošu gaitā

daudzkārt pārrakstīja un pārstāstīja, līdz tas nonāca pie Platona.

Eiropas tautu kultūras attīstības agrīnajai vēsturei ir diezgan paradoksālas iezīmes. Acīmredzot viennozīmīgi izvērtēt augstāko kultūras līmeni, kāds tika sasniegts dažādos vēstures laikmetos, ir ļoti grūti, jo kultūras jēdzienu veido tik daudzi komponenti. Tomēr nevar noliegt, ka, sākot ar grieķu civilizācijas uzplaukuma laiku 1. gadu tūkstoša pirmajā pusē pirms Kristus, daudzu būtisku kultūras komponentu līmenis nemitīgi kritās: sākumā - pārejas laikā no grieķu polišu uzplaukuma līdz Romas impērijas ziedu laikiem, bet pēc tam - pārejas periodā uz agrīnajiem viduslaikiem. Šī tendence mainījās tikai Renesanses laikmetā, tas ir - apmēram divus tūkstošus gadu pēc "grieķu brīnuma" izveidošanās.

Rodas jautājums: vai patiešām tā laika kultūras sasniegumi, kad, kā izteicās franču rakstnieks Renāns, notika "grieķu brīnums", uzskatāmi par augstāko Eiropas agrīnās kultūras virsotni? Atceroties iepriekš teikto, nav izslēgts, ka daži no zudušajiem Mikēnu laika sasniegumiem bija pārāki par pirmās tūkstošgades vidus pirms Kristus "brīnumu", bet atsevišķi Mīnoja civilizācijas sasniegumi - augstāki par Mikēnu laikmeta sasniegumiem.

Ja šie pieņēmumi ir pareizi, tad kūtu jāsecina, ka Eiropas civilizācijas attīstības procesa agrīnās stadijas neatbilst vienkāršajai koncepcijai par kultūras sasniegumu nepārtrauktu attīstību, vēsturiskajiem laikmetiem mainoties.

Kā zināms no antīkās pasaules vēstures, Senās Grieķijas un Senās Romas kultūras neattīstījās neatkarīgi viena no otras Griekijas valstis krietni agrāk sa s n i ed za c ivilizācijas virsotnes, kādas vien iespējams sasniegt vergturu sabiedrībai, un to sasniegumi ļoti ietekmēja daudzas senatnes tautas, ieskaitot nelielo senitā ļu cilti, kura pē c tam kļu va par Romas republikas, bet vēlāk - par plašās Romas impē rijas kodolu.

Romas impērijas kultūra ļoti lielā mērā attīstījās grieķu paraugu ietekmē. Grieķu valodu pārvaldīja daudzi izglītotie romieši, tā tika plaši lietota filozofijas, literatūras un mākslas jautājumu apspriešanā.

Romas tēlotājas mākslā tika pārņemti daudzi grieķu sasniegumi, tomēr pašu izcilāko Grieķijas skulptoru un mākslinieku darbu augstais līmenis tā arī netika sasniegts. Arī grieķu filozofu, , dramaturgu un dzejnieku ietekme uz romiešu kultūru bija milzīga.

Neapšaubāmi, ka galvenie pasaules vēstures notikumi risinās atbilstoši sociālās attīstības likumiem.

Tomēr šo pašu likumu ietvaros iespējams īstenot vairākus politiskās vēstures variantus, ja pastāv atsevišķi tos veicinoši faktori, tādi kā, piemēram, izcilu karavadoņu vai valstsvīru darbība. Šāda iespējamība, kas būtiski izmainītu vēstures procesu, nav īpaši liela, tomēr pilnīgi to izslēgt nevar. Ņemot vērā šo varbūtību, uzdosim jautājumu: vai tas, ka pastāvēja divi iepriekš minētie avoti, kas noteica antīko tautu ietekmi uz Eiropas valstu kultūras attīstību, patiešām bija neizbēgams fakts? Šo jautājumu var formulēt konkrētāk: cik lielā merā Romas impērijas rašanos var uzskatīt par likumsakarību, kas noteica otra antīkās kultūras avota izveidošanos, kurš tāpat ietekmēja Eiropas civilizācijas attīstību?

Vārdu "Gr ieķija" nekad nav lietojuši šīs zemes iedzīvotāji, jo viņi nekad sevi nav saukuši par grieķiem. No antīkajiem laikiem līdz mūsdienām viņi sevi sauc par hellēņiem, bet savu zemi - par Hellā du. He llēņu priekšteči bija tautas, kuras 3. un 2. gadu tūkstotī pirms Kristus radīja Mīnoja un Mikēnu kultūru. Šo kultūru savstarpējā saistība un to pagrimuma cēloņi joprojām nav pietiekami izzināti. Var tikai konstatēt, ka šo kultūru līmenis tolaik bija ļoti augsts un tas ietekmēja Hellādas civilizācijas nepieredzētu uzplaukumu pirmā gadu tūkstoša vidū pirms Kristus. Šajā laikā izcilus sasniegumus guva hellēņu filozofi, drama​turgi, dzejnieki, arhitekti, tēlnieki un gleznotāji.

Hellēņu politiskā vēsture daudzējādā ziņā bija savdabīga. Grieķu kultūras uzplaukuma laikmetā viņi neapvienojās vienā valstī un tikai kara draudu gadījumā nodibināja ne visai stabilas militāras savienības, kurās ietilpa patstāvīgās pilsētas (polisas), no kurām daudzas bija lieli kultūras centri.

Sausā klimata un augsnes erozijas dēļ Hellāda nevarēja nodrošināt ar lauksaimniecības produktiem

kaut cik lielāku iedzīvotāju skaitu. Jau VIII gadsimtā pirms Kristus hellēņi sāka pārcelties uz citām valstīm un iesaistījās Babilonijas un Ēģiptes valdnieku algotņu karaspēkā. Tad arī sāka veidoties daudzās grieķu kolonijas, kas V gadsimtā pirms Kristus jau bija sastopamas no Melnās jūras piekrastes līdz pat Vidusjūras rietumu piekrastei. Gandrīz visu grieķu koloniju raksturīga iezīme bija tā, ka tās atradās jūru krastos un kļuva par tirdzniecības faktorijām, kas nodrošināja Hellādas komerciālos sakarus ar daudzām tolaik mazāk attīstītām valstīm. Šādas kolonijas parasti izveidojās un attīstījās mierīgā ceļā, jo no tām guva labumu gan hellēņi, gan vietējie iedzīvotāji.

Grieķu kolonijām lielākoties bija nenozīmīga ietekme uz vietējo iedzīvotāju kultūru, taču vairākos reģionos, kur civilizācijas attīstības līmenis bija tuvāks kolonistu dzīvesveidam, radās šo teritoriju hellēnizācijai nepieciešamie apstākļi. Šajos reģionos izveidojās valstis, kur vietējie iedzīvotāji saplūda ar kolonistiem un runāja grieķu valodā. Tāda valsts bija Dienvidslāvija (kuru dēvēja par Lielo Grieķiju), daļa Sicīlijas, vairākas teritorijas Mazāzijā. Taču bija arī valstis, kas hellēņu kultūrai tuvinājās bez grieķu kolonistu starpniecības. Šajā ziņā īpaši atzīmējama Maķedonija. Antīkie maķedonieši (atšķirībā no mūsdienu slāvu tautas ar tādu pašu nosaukumu) bija hellēņiem radniecīga tauta, taču kultūras ziņā mazāk attīstīta. Daudzi Maķedonijas valdnieki centās apgūt grieķu kultūras sasniegumus un tajā pašā laikā ar savu lieliski organizēto armiju palīdzību tiecās panākt kontroli pār tuvējām grieķu valstīm.

Maķedonijas valdnieks Aleksandrs III bijis viens no neparastākajiem valstsvīriem pasaules vēsturē.

Pietiekami pieminēt kaut vai to, ka vairāk nekā divus gadu tūkstošus pēc viņa īsās dzīves noslēguma daudzās Tuvo un Tālo Austrumu valstīs joprojām ir saglabājušās leģendas par viņa varoņdarbiem. Kā liecina Nikolajs Gogolis, dziļā Krievijas provincē XIX gadsimta sākumā pat neizglītotais pilsētas galva lieliski zinājis, ka Maķedonijas Aleksandrs bija varonis, un smējies par to, ka vietējais skolotājs, stāstot par izcilā karavadoņa varoņdarbiem, nespēj iztikt bez krēslu laušanas.

Maķedonijas Aleksandra kā vēsturē nozīmīga valstsvīra savdabība meklējama ne jau viņa spējā visai īsā laikā izveidot pasaules mēroga impēriju. Kā zināms, šī impērjj a izrādīiā s efemera un sabruka dr īz pēc viņa nāves. Š ajā ziņā Aleksandra valsts bija līdzīga citu iekarotāju nestabilajām impērijām, bet pavisam citāds liktenis bija viņa centieniem plaši izplatīt grieķu civilizācijas sasniegumus valstīs, kuras salīdzinājumā ar Hellādu IV gadsimtā pirms Kristus bija mazāk attīstītas kā sociālajā, tā arī kultūras jomā. Dibinādams pilsētas, kuras bieži vien tika nosauktas par sandrijām, un veidodams grieķu maķedoniešu karaspēka priekšposteņus milzīgajā Persijas, Ēģiptes, Indijas valstu teritorijā, Aleksandrs stipri ietekmēja šo valstu tālāko attīstību. Šīs ietekmes rezultāti bieži vien saglabājās gadsimtiem, dažreiz - pat gadu tūkstošiem ilgi (kā, piemēram, Ēģiptes Aleksandrijā). No Aleksandra sabrukušās impērijas radušās hellēniskās valstis bija daudz progresīvāki veidojumi salīdzinājumā ar agrāk šajās teritorijās pastāvējušajām austrumu despotijām. Jaunajās valstīs sākās ekonomisks uzplaukums, pieauga preču ražošana, paplašinājās tirdzniecība. Paralēli tam strauji attīstījās hellēniskā kultūra, kas sevī apvienoja grieķu civilizācijas augstos sasniegumus ar hellēnisma orbītā iekļauto tautu savdabīgajām tradīcijām. — Vēsturnieki bieži vien uzskata, ka hellēnisko valstu attīstība izbeidzās I gadsimtā pirms Kristus, kad Romas impērija bija pakļāvusi lielāko daļu šo zemju, tomēr, raugoties uz hellēnismu daudz plašāk, ir pamats arī pašu Romas impēriju uzskatīt par hellēnisku valsti.

Romas impērijas sabrukuma process bija ilgs un sarežģīts.

Vēsture māca, ka visas varenās impērijas ir lemtas sabrukumam, pagrimumam un bojaejai.

Degradēšanās piemēri nav tālu jāmeklē, pietiek atcerēties visas deģenerējušās personības no u Romas valdnieku vidus pēc Jūlija Cēzara un viedā Augusta (kuri nodibināja stabilu valsti uz Itālijas "zābaka"), tāpat to, kā demo- ralizējās greznībā slīgstošā aristokrātija un tiešā nozīmē pārēdušies augstākie ierēdņi (kuri neizcēlās ar novatorismu valsts darbā), kā arī kristietības ideoloģijas nespēju pretoties postošajiem ģermāņu cilšu uzbrukumiem.

Izvērtējot Maķedonijas Aleksandra neilgās darbības sekas, jāuzsver viņa galvenais nopelns - pareizs

tā laika pasaules attīstības tendences novērtējums, jo, ievērojot to, viņš guva izcilus rezultātus antīkās sabiedrības sociālā un kultūras progresa paātrināšanā. Ja jau Aleksandra darbība tik ļoti ietekmēja hellēnisma izplatīšanos, tad citos - vēl labvēlīgākos apstākļos šī ietekme va​rēja būt vēl lielāka.

Kaut arī antīkās Hellādas kultūras ietekme uz apkārtējām zemēm sāka izpausties ilgi pirms Maķedonijas Aleksandra laikmeta, tomēr tieši viņa laikmets kļuva par sākumu procesam, kurā hellēnisms pārvērtās par ideoloģiju, ko pieņēma daudzas valstis. Šīs ideoloģijas uzplaukums ilga vairākus gadsimtus, bet būtiskākās tās sastāvdaļas visās Eiropas valstīs saglabājās daudz ilgāk, turklāt dažas no tām - pat līdz mūsdienām.

III daļa ATKLĀJUMI UN NOSLĒPUMU ATKLĀJĒJI

12. nodaļa Eiropas pirmās civilizācijās Lasot grāmatas par tālām zemēm un notikumiem, kuru pēdas izzūd gadsimtu tumsā, mēs pakāpeniski nonākam pie atziņas, ka tās nebūt nav kāda cilvēka fantāzijas radītas pasakas un leģendas. Mūsu priekšā ir skaitļi, datumi un to personu vārdi, kas veidoja vēsturi, šo cilvēku raksturi un dramatiskie likteņu samezglojumi.

Mēs uzzinām, kā šie ļaudis ģērbās, ko ēda, kādas bija viņu mājas, matu sakārtojums, spēles, skolas.

Uzzinām, ko viņi pielūdza, kā arī to, kā aizgāja bojā veselas tautas un civilizācijas. No kurienes šī hronoloģiskā precizitāte un ziņas, kuru pietiek tūkstošiem grāmatu, simtiem muzeju, kinofilmu un lugu?

Lūk, Romas antikvāra Jandolo spilgtās atmiņas par to, kā viņš, vēl būdams mazs zēns, kopā ar tēvu piedalījās sena ctrusku sar- kofaga atvēršanā: "Nebija viegli nostumt vāku. Beidzot tas padevās, saslējās vertikāli un pēc tam smagi nokrita uz otru pusi. Un tad notika tas, kas līdz pašai nāvei man būs acu priekšā: es ieraudzīju jaunu karavīru pilnā apbruņojumā - bruņucepurē, ar šķēpu un vairogu. Šķita, ka nāve nav viņu skārusi. Viņš gulēja izstiepies, un varēja nodomāt, ka ir tikko guldīts kapā. Bet šī vīzija ilga tikai pāris sekunžu. Tad tā pagaisa - kā lāpu gaismas izkliedēta. Bruņucepure aizripoja pa labi, apaļais vairogs iespiedās bruņās, kas sedza krūtis. No saskarsmes ar gaisu gadsimtiem ilgi netraucētais ķermenis pēkšņi pārvērtās pīšļos, un tikai puteklīši, kas lāpu gaismā likās zeltaini, vēl dejoja gaisā."

Vajadzēja tikai iejaukties mierīgajā laika plūdumā, pārceļoties pagātnē, lai vienā mirklī seno notikumu aculiecinieks pārvērstos mēmos pīšļos. Tā tas ir noticis ne reizi vien, un pagātnes atklāšanā nākotnes vārdā slēpjas dziļi simboliska jēga. Tā ir tieša pamācība visām nākamajām paaudzēm par izzināšanas lielumu un tās svētumu. Tieši senās leģendas un mīti liek runāt mēmajiem vēstures lieciniekiem no nezināmu valodu alegorijām un sarežģītībām, no senajiem rokrakstiem, kuru atšifrēšana dažkārt ilgst pat gadu desmitiem, palīdzot izlobīt patiesos nolikumus.

Miglainas ziņas un spilgtas detaļas, romantiski, noslēpumaini un elpu aizraujoši piedzīvojumi nebūt nav vienkārši pagātnes atribūti. Aiz tā visa stāv veselas nebūtībā aizgājušas kultūras un tautas. Tas viss ir vēstures pētnieku, arheologu un seno rokrakstu atšifrē- tāju piņķerīgā un pedantiskā darba lauks.

Ik gadu 9. decembrī lielākajos arheoloģijas zinātnes centros tiek atzīmēta Vinkelmaņa diena. Johans Joahims Vinkelmanis bija vācu mākslas zinātnieks, kas pievērsās antīkajai mākslai un 1764. gadā sarakstīja "Senatnes mākslas vēsturi", tādējādi likdams pamatus klasicisma estētikai un arheoloģijai.

Pateicoties viņam, mēs rakstām savu vēsturi un mācāmies izzināt dzīves likumus, un tas nebūt nav pārspīlējums.

Vinkelmanis tika nogalināts vienā no Triestas viesnīcām 1768. gada 8. jūlijā - piecdesmit pirmajā dzīves gadā. Slepkavību izdarīja itāliešu noziedznieks ar slepkavam pavisam nepiemērotu vārdu Arhandželo, kas itāļu valodā nozīmē "ercenģelis". Noziedznieks bija cerējis gūt bagātu laupījumu, nospriezdams, ka labi ģērbtajam cilvēkam ar aristokrāta manierēm ir zelts, taču kļūdījās. Zinātnieks tobrīd strādāja pie sava rakstāmgalda, kad saņēma sešus nāvējošus dūrienus ar nazi. Pateicoties spēcīgajai miesas būvei, smagi ievainotais Vinkelmanis vēl spēja nodzīvot dažas stundas. Kad šis izcilais cilvēks jau bija miris, uz viņa rakstāmgalda atrada papīra lapiņu. Pēdējā piepūlē uz tās uzrakstītais vārds bija: "Tātad…" Viņa pūliņi nebija veltīgi.

1763. gadā Vinkelmanis, būdams Romas un tās apkaimes visu antikvitāšu galvenais glabātājs, ķērās pie Vezuva izvirduma laikā bojā gājušo seno Romas pilsētu Ilerkulānas un Pompeju zinātniskās izpētes.

Viņa galvenais pētījums "Senatnes mākslas vēsture" liecina par zinātnisku pieeju traģisko notikumu izpētei. Pirms viņa izrakumi tika izdarīti bez jebkāda plāna, slepeni, ar nolūku iedzīvoties bagātībā,

iegūstot savā īpašumā senās skulptūras un statujas. Un ja nu pēkšņi zem dzelzs lāpstas iemirdzas zelts?

Izglītoto neprašu sajūsma, vēlēšanās pārsteigt citus, barbariskā rakāšanās bez jebkādas sistēmas, meklējot statujas, zeltu un rotaslietas, bija gan Burbonu Kārļa (abu Sicīliju karaļa), gan arī visādu blēžu un avantūristu interešu mērķis un dzinulis, 1738. gadā uzsākot izrakumus. Tāda pieeja kaitēja bojā gājušo lavas sastindzināto un pelnu aprakto - pilsētu izpētei. Šādiem cilvēkiem par īstu izpēti, pēc Vinkelmaņa domām, bija tikpat maz sajēgas, "kā Mēnesim par vēžiem". Vinkelmaņa panākumi un garīdznieka Pjadži prasme atritināt un lasīt notikumu vietā atrastos pārogļojušos papirusus, vārdu sakot, pamatīga kultūras pieminekļu izpēte kalpoja par at​slēgu seno civilizāciju bagātību krātuves atvēršanai.

Mēs nekad nevarētu lasīt nākamos fragmentus no slavenā vācu rakstnieka Kurta Cerama un poļu rakstnieka Zenona Ko- sidovska grāmatām, ja nebūtu bijis Vinkelmaņa nopelnu, neskai- r arheoloģisko atklājumu un pagātnes vēstījumu. ..Neapoles līča krastā valdīja saulains augusts. No jūras pūta spirgts vējš… Gar krastu un arī Vezuva pakājē starp vīnogulājiem un dārziem baloja Romas senatoru un jātnieku kārtas (ordo eques- ter) villas.

Nedaudz tālāk sārtoja varenu mūru ieskautās Pompeju pilsētas jumti. Pilsēta zumēt zumēja kā bišu strops.

Gar šaurajiem, augstajiem trotuāriem bija izvietojušies traktieri un krogi, iebraucamās vietas, amatnieku darbnīcas un veikaliņi ar visdažādāka​jām precēm.

Pompeji bija samēra neliela pilsētiņa, kurā dzīvoja tikai 20 tūkstoši cilvēku, bet visā Itālijā tā bija kļuvusi slavena ar savām bagātībām un senajām tradīcijām, kā arī ar maigo klimatu un gleznaino dabu.

Tā patiešām bija veca pilsēta, kas varēja lepoties ar savu vēsturi. Jau 1000 gadus pirms Kristus dorieši bija izspieduši coliešu un joniešu ciltis, un, pametušas Grieķiju, tās apmetās Melnās jūras un Vidusjūras krastos. Tādējādi grieķi, galvenokārt tirgotāji, bija nonākuši Neapoles līča piekrastē. Viņi atnesa sev līdzi augsti attīstītu kultūru un viegli sajaucās ar vietējām osku ciltīm, uzspiežot tām savu valodu. Līča piekrastē izauga Neapole, bet nedaudz tā​lāk - Herkulāna un Pompeji. Šīs pilsētas vispirms ieņēma etruski, vēlāk - pelasgi, pēc tam - samnīti. Pēc samnītu kariem, kuri risinājās no 343. gada līdz 290. gadam pirms Kristus, Pompeju pilsēta līdz ar Kampāniju nonāca romiešu varā. Taču tikai I gadsimtā pirms Kristus pilsētas tika galīgi romanizētas, kaut arī grieķu kultūra un grieķu valoda tur, tāpat kā visā Itālijā, turpināja pastāvēt līdzās romiešu valodai un kultūrai.

Pompeju iedzīvotāji ātri samierinājās ar savu jauno stāvokli, jo saprata, ka viņu rokās nonāks liela daļa no peļņas, ko nesīs tirdzniecība ar milzu lielvalsti. Sarnas upes grīvā uzceltajā pilsētā tika uzbūvēta neliela jūras osta un nodibināti tirdznieciskie sakari ar Austrumiem, īpaši ar Ēģipti, no kurienes tika ievestas delikateses un visdažādākās greznumlietas, izdabājot kara laikā par bagātniekiem kļuvušajiem Romas patriciešiem.

Pompeji nevarēja dižoties ar solīdu manufaktūru rūpniecību, tur pastāvēja tikai sīkas darbnīcas, toties tika ražots slavens vīns, kas arī tagad tiek uzskatīts par vienu no labākajiem itāliešu vīniem. No vietējā bazalta tika izgatavoti dzirnakmeņi, bet, pats galvenais, kā ēdienu piedeva tika gatavota speciāla mērce no skumbrijām, murēnām un tunčiem ar dažādu sakņu piejaukumu, pēc kuras bija milzīgs pieprasījums visā Itālijā.

Tomēr galvenais Pompeju labklājības avots bija pilsētas ģeogrāfiskais stāvoklis un lieliskais klimats. Līča piekrastē romieši cēla savas villas un vasaras pilis. Pakāpeniski šī parastā pilsēta pārtapa pasakainā marmora un bronzas valstībā. Radās monumentāli tempļi, pieminekļi, amfiteātris 20 tūkstošiem skatītāju, drāmas teātris, segtais muzikālais teātris "Odeons", trīs termas (pirtis), kā arī lielisks ūdensvads, kas piegādāja ūdeni bagāto ro​miešu namiem.

Izcilais jurists, orators un rakstnieks Cicerons piemin savu šajā pilsētā uzcelto villu, kuru viņš dēvēja par Pompejonu. Pat imperatoru ģimenes vasaras mēnešus pavadīja Pompeju pilīs. Ar to saistīts kāds traģisks notikums, kas aprakstīts vienā no hronikām: 21. gadā pēc Kristus trīspadsmitgadīgais Drūzs, nākamā imperatora Klaudija dēls, vaļodamies metis gaisā bumbieri un pēc tam ķēris to ar muti. Pēkšņi bumbieris iestrēdzis viņam rīklē tik dziļi, ka puisēns nosmacis, pirms kāds paguvis viņam palīdzēt.

Četrus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Pompejiem, apmēram pusceļā uz Neapoli, atradās neliela zvejnieku pilsētiņa Her- kulāna. Tirdzniecība tur nebija attīstījusies sliktās satiksmes dēļ. Herkulānas iedzīvotāji nodarbojās tikai ar labības audzēšanu un zvejniecību. No pilsētas pavērās brīnišķīgs skats uz jūru, bet dzidrais gaiss šķita esam dziedniecisks nektārs. Nav nekāds brīnums, ka šo kluso nostūri tālu no Pompeju un Neapoles burzmas sev par atpūtas vietu bija izraudzījušies daudzi turīgi romieši.

Herkulānas tuvumā, it īpaši Augusta valdīšanas laikā, kā sēnes pēc lietus bija izaugušas diženas patrīciešu villas un pat pilis, kurās atradās ne mazums lielisku mākslas darbu. Starp tām ar saviem izmēriem un bagātību, brīnišķīgajām zālēm un uz jūru vedošajām marmora terasēm īpaši izcēlās Jūlija Cēzara znota Lūcija Kalpurnija Pīsona - Cicerona slavenā pretinieka un Epikūra kvēlā pielūdzēja - krāšņā pils.

Laika gaitā pieticīgā pilsētiņa pārvērtās par īstu Romas arhitektūras pērli. Gandrīz visās sabiedriskajās ēkās bija mozaīku grīdas, freskām klātas sienas un ar alabastra portikiem rotātas fasādes.

Gar 2500 skatītājiem paredzētā teātra puslokā celto sienu bija izvietotas imperatora ģimenes locekļu un pilsētas ievērojamāko pilsoņu bronzas statujas, bet skatuvi noslēdzošās, no krāsainām marmora plāksnēm veidotās sienas neskaitāmajās nišās atradās marmora un bronzas bistes. Ielas bija bruģētas, pilsētā darbojās svina cauruļu ūdensvads, kā arī grezni iekārtotas pirtis.

Pāri visam pacēlās Vezuva asais konuss. No Pompeju freskām var secināt, ka tajos laikos Vezuvam vēl nebija vaļēja krātera. Vulkāna nogāzēs ganījās aitas, pletās vīnadārzi un greznojās bagātnieku villas.

Vezuvs klusēja no neatminamiem laikiem, un ļaudis jau bija paguvuši aizmirst, ka zaļumos slīgstošais kalns patie​sībā ir draudīgs vulkāns.

63. gada 5. februāra dienasvidū Kampānijā negaidot sākās zemestrīce. Pēkšņie, spēcīgie grūdieni dažām sabiedriskajām ēkām nodarīja nopietnus bojājumus bet Jupitera templis un Apollona templis pārvērtās gruvešos. bija sabojāts ūdensvads, un pilsētniekiem nācās izmantot vecās akas, kas atradās uz ielām.

Bet arī tad nevienam pat prātā neienāca, ka katastrofas vaininieks ir Vezuvs. Vulkānā uzkrājušās gāzes un tvaiki meklēja iz​eju, bet tiem vēl nepietika spēka sprādzienam.

Pienāca neaizmirstamā 79. gada 24. augusta diena. Debesis bija zilas un skaidras, bet cilvēki - nesteidzīgi un bezbēdīgi. Nekas neliecināja par nelaimes tuvošanos.

Vienos dienā, kad iedzīvotāji sēdās pie pusdienu galda, negaidot atskanēja šausmīga, apdullinoša dārdoņa un nami sagrīļojās kā apreibuši. No Vezuva virsotnes debesīs uzšāvās liesmas un pacēlās melni dūmu mākoņi. No krātera rīkles gāzās pelni un sīki pumeka akmeņi. Tie pilnīgi aizsedza sauli, un tikai vulkāna rūs​ganā uguns nedaudz izgaismoja tumsas klāto zemi.

Aizvien pieaugot spēkā, pār Pompejiem sāka birt akmeņu krusa, un dažu akmeņu svars sasniedza pat sešus kilogramus.

Nedzīvi putni krita no debesīm, unjūras viļņi izskaloja krastā mirušas zivis. Cilvēkus un dzīvniekus pārņēma neaprakstāma panika: katram rūpēja tikai viņa paša glābiņš. Pa tumšajām ielām joņoja zirgu un mūļu pajūgi. Vīrieši, sievietes un bērni ar spilveniem uz galvas satraukti skraidīja pa šaurajām, biezu sēra izgarojumu pilnajām ieliņām.

Daļa pompejiešu meklēja glābiņu ārpus pilsētas sienām. Daudziem likās, ka vulkāniskais lietus drīz pāries, un viņi paslēpās tuvāko namu pagrabos, tādējādi par savu vieglprātību samaksājot ar dzīvību.

Pelni un akmeņi gāzās pār pilsētu nemitīgi. Ielās un laukumos izveidojās vairākus metrus augsti uzbērumi - staigni un nepārejami. Tie, kam nebija izdevies laikus pamest pilsētu, stiga sanesās un mira no akmeņu belzieniem, drudžaini spiezdami sev klāt pašu dārgāko iedzīvi. Citi nemaz nepaguva izkļūt no namu drupām, jo tie cits pēc cita sagruva zem pelnu un akmeņu smaguma. Tā aizgāja bojā vairāk nekā divi tūkstoši Pompeju iedzīvotāju - desmitā daļa no visiem.

Neviens nevarēja paredzēt katastrofas apmērus. Vulkāniskais lietus turpinājās vēl divas dienas, pār

pilsētu klājās elles tumsa, un vienīgi virs Vezuva krātera plandījās sarkanas liesmas. Tikai 27. augustā cauri pelnu viesuļiem, kuri joprojām trakoja, pamazām sāka lauzties saule. Bet Pompeji un Herkulāna jau bija pilnīgi apraktas zem 15 metrus biezā pelnu un akmeņu slāņa, tikai vietumis no līķauta vēl rēgojās kāda kolonna vai augstāka nama jumts. Vezuvs bija uzmetis briesmīgu vulkānisko pārklāju visam apyidum 18 kilometru rādiusā, bet vēji sirmos pelnus bija aiznesuši līdz Romai un pat līdz Āfrikas piekrastei, Sicīlijai un Ēģiptei.

Pilnīgi citādi stihiskā nelaime izvērtās Herkulānā. Četru kilometru attālumā no pilsētas esošajās nogāzēs sašķēlās zeme. No plaisas, kas līdzinājās milzīgai brūcei, plūda laukā lipīgas dūņas: jūras ūdens, pelnu un sīku akmeņu sajaukums. Vulkāna pakājē izveidojās spēcīga dubļu straume 15 metru augstumā.

Nenovēršami, kaut ari ne pārāk ātri šī pelnu un akmeņu upe aprija tempļus, namus, brīnišķīgās villas, marmora kolonnas, sabiedriskās ēkas, amfiteātra sienas. Saules iedarbībā dūņas strauji sacietēja, pārvērzdamās akmenī.

Atšķirībā no pompejiešiem Herkulānas iedzīvotāji laikus pamanīja viņiem draudošās briesmas un saprata, ka vienīgais viņu glābiņš ir bēgšana. Neviens pat necenties glābt savu mantu vai slēpties pagrabos, tāpēc, neskaitot dažus nelaimīgos, kuri vārguma vai miesas bojājumu dēļ nespēja izkļūt no pilsētas, visi pārējie Herkulānas iedzīvotāji izglābās no katastrofas. Precīzas ziņas par notikumu gaitu nonāca līdz mums, pateicoties ievērojamajam Ro​mas vēsturniekam Tacitam.

Lūk, kā Plīnijs Jaunākais, Romas flotes virspavēlnieka brāļadēls, apraksta to, kas notika ar viņu pašu: "Jau vairākas dienas bija jūtama zemestrīce, bet no tās neviens nebaidījās, jo Kampānijā tā bija parasta parādība. Tomēr liktenīgajā naktī zemestrīces stiprums pieauga tiktāl, ka likās: viss ne tikai kustas, bet pat gāžas apkārt. Māte ieskrēja manā guļamistabā, bet es tieši tobrīd grasījos celties, lai viņu uzmodinātu, ja viņa gadījumā guļ… Visapkārt drebēja nami: mēs atradāmies klajā vietā, bet pilnīgā tumsā, un bija briesmīgi bail, ka tic sabruks. Tad beidzot mēs nolēmām bēgt laukā no pilsētas. Mums sekoja satriektu ļaužu pūlis, kuri dod priekšroku citu pieņemtam lēmumam. Šausmu pārņemts, tas mūsu lēmumu uztvēra kā veselā saprāta izpausmi. Izgājuši no pilsētas, mēs apstājāmies. Ceļā ar mums atgadījās daudz neparasta un šausmīga. Pajūgus, ko bijām pavēlējuši sūtīt pa priekšu, uz pilnīgi līdzenas vietas mētāja no vieniem sāniem uz otriem, kaut arī tie tika stutēti ar akmeņiem. Mēs redzējām, kā jūra it kā ierāvās pati sevī un kā drebošā zeme to atgrūda no sevis. Krasts nepārprotami virzījās uz priekšu, un daudzi jūras dzīvnieki iestrēga sausajās smiltīs. Otrā pusē šausmīgā melnā negaisa mākonī uzliesmoja un pārskrēja ugunīgi zigzagi, un to pāršķēla milzīgiem zibeņiem līdzīgas liesmu mēles…

Atskatījies es ieraudzīju, ka mums nāk virsū bieza tumsa, kas nelīdzinājās tai, kāda parasti ir bezmēness vai mākoņainās naktīs, tā bija līdzīga tumsai, kāda ir slēgtā telpā, kad visas ugunis izdzēstas.

Bija dzirdamas sieviešu vaimanas, bērnu spiedzieni un vīriešu klaigas: vieni sauca vecākus, otri - bērnus, bet treši - sievas vai vīrus, pūlēdamies atpazīt viņu balsis vispārējā klaigu jūklī. Vieni jau apraudāja savu bojāeju, bet citi - savu tuvinieku nāvi. Daži, šausmu pārņemti, izlūdzās sev nāvi. Daudzi stiepa lūdzošas rokas pretim dieviem, bet vairums apgalvoja, ka dievu vairs neesot un ka pasaulei pienākusi tās pēdējā mūžīgā nakts.

Kampānijas liktenis dziļi ietekmēja visu Itālijas sabiedrību. Imperators Tits izveidoja senāta komisiju palīdzības sniegšanai nelaimīgajiem Vezuva upuriem un ari pats ieradās katastrofas vietā, lai pārliecinātos par tās apmēriem.

Pompeju apmeklējuma laikā Tits pavēlēja izvest no pilsētas visu iespējamo, it īpaši dievu un imperatoru statujas, kuras izdevās atrakt. Tika noplēsts pat marmors no kolonnām un atikām, kas vēl rēgojās virspusē. Namu iemītnieki raka tuneļus uz savām istabām, lai iznestu vērtīgākās lietas. Šo meklējumu pēdas - sienās izlauztos caurumus - vēl joprojām var redzēt pilsētas drupās.

Bet Herkulānā viss notika pilnīgi citādi. Piecpadsmit metrus biezās vulkāniskās bruņas, cietas kā

akmens, padarīja glābšanas darbus pilnīgi neiespējamus. Turklāt laika gaitā piekalnē ir izveidojies Resinas ciems, un tas vēl vairāk apgrūtināja arheoloģiskos meklējumus. Tādēļ pilnīgi droši var teikt, ka neatraktajās Herkulānas vietās arheologa lāpstas vai kapļa gaidās vēl guļ neizmērojamas romiešu un grieķu kultūras bagātības.

Līdz arheoloģisko izrakumu uzsākšanai bija zināms tikai pats divu pilsētu bojāejas fakts Vezuva izvirduma laikā. Tagad šis traģiskais notikums pakāpeniski atklājās aizvien skaidrāk, un antīko rakstnieku vērtējumi par to ieguva miesu un asinis. Aizvien acīm redzamāki kļuva katastrofas šausminošie apmēri un tās pēkšņums: ikdienas dzīve tika pārtraukta tik spēji, ka cepeškrāsnīs palika cūku cepeši, bet krāsnīs maize.

Zem dzelzs lāpstas triecieniem atklājās veselu ģimeņu bojāejas ainas un briesmīgas cilvēku drāmas.

Dažas mātes tika atrastas ar bērniem uz rokām: cenzdamās glābt savus lolojumus, mātes vīstījušas viņus drānas gabalos un tā arī kopā ar bērniem aizgājušas bojā. Dažiem vīriešiem un sievietēm bija izdevies paķert līdzi savas dārglietas un aizskriet līdz vārtiem, bet tur viņus pārsteidza akmeņu krusa, un viņi miruši, žņaugdami rokās savas dārglietas un naudu. Uz savas mājas sliekšņa nāve pārsteigusi divas meitenes, kuras pārāk vilcinājušās ar bēgšanu, bet pēc tam jau bijis par vēlu. Pie Herkulesa vārtiem bojā gājušo cilvēku ķermeņi gulēja gandrīz vai krustām šķērsām. Smagā iedzīve, ko viņi bija paņēmuši sev līdzi, izrādījās nepanesama. Vienā no istabām tika atrakts kādas sievietes un viņas suņa skelets. Pēc uzmanīgas izpētes varēja izdarīt secinājumus par tur notikušo traģēdiju. Patiesi - kāpēc suņa skelets bija saglabājies pilnībā, bet sievietes mirstīgās atliekas izsvaidītas pa visu istabu? Kas tās Varēja tā izmētāt?

Varbūt suns, kurā bads bija pamodinājis vilka iedabu? Varbūt suns attālināja savu bojāeju, uzbrukdams savai saimniecei un saplosīdams viņu gabalos? Netālu citā namā liktenīgie notikumi bija pārtraukuši bēru mielastu. Maltītes dalībnieki pēc septiņpadsmit gadsimtiem tā arī tika atrasti guļam ap galdu - viņi bija kļuvuši par viesiem paši savās bērēs.

Kādā citā vietā nāve bija pārsteigusi septiņus bērnus, kuri, neko nenojauzdami, bija istabā spēlējušies. Vēl citā vietā - trīsdesmit četrus cilvēkus un kazu, kura droši vien, zvaniņu izmisīgi šķindinot, bija metusies meklēt glābiņu cilvēku mājokļa mānīgajā drošībā. Tiem, kas bija pārāk vilcinājušies ar bēgšanu, nelīdzēja ne drosme, ne piesardzība, ne spēks. Tika atrasts kāda vīrieša skelets; šis vīrietis pēc savas miesas būves patiešām varēja līdzināties Herkulesam, bet pat viņš nebija spējis aizsargāt ne savu sievu, ne četrpadsmitgadīgo meitu, aiz kurām bija skrējis, - visi trīs tā arī palikuši guļam uz ceļa. Tiesa, vīrietis pēdējiem spēkiem vēl acīmredzot bija centies piecelties, bet tad, indīgo gāzu apdullināts, lēnām noslīdzis zemē, apgriezies uz muguras un sastindzis. Šo vīrieti apbērušie sastingušie pelni bija saglabājuši viņa ķermeņa atveidu. Šajā formā ielejuši ģipsi, zinātnieki ieguva bojā gājušā pompejieša skulptūru.

Nav grūti iztēloties, kāds troksnis, kāda dārdoņa atskanēja no apbērtās mājas, kad tur pamestais vai no citiem atpalikušais nelaimīgais bija pēkšņi aptvēris, ka ne pa logiem, ne durvīm iziet vairs nav iespējams. Viņš centās izlauzties caur sienu un, neradis iespēju glābties tur, ķērās pie citas sienas, bet, kad arī caur tajā izsisto caurumu viņam virsū gāzās straume, pagurumā un bezspē​kā noslīga uz grīdas.

Nami, Izīdas templis, amfiteātris - viss bija saglabājies neskarts. Kancelejās vēl gulēja vaska tāfelītes, bibliotēkās-papirusa tīstokļi, pirtīs - strigilas (kasīkļi). Viesnīcās uz galdiem vēl stāvēja trauki, turpat - pēdējo apmeklētāju steigā nomestā nauda. Uz krogu sienām saglabājušies mīlas dzejolīši, uz villu sienām - freskas, kas, pēc Venuti vērtējuma, bija "gleznākas par Rafaēla radītajām".

Vēsture ir par daudz ko pateicīga Pompejiem un Herkulānai - klasiskajiem Senās Romas civilizācijas paraugiem. Romas impērijas mantojuma ietekme uz mūsdienu civilizāciju patiešām ir milzīga - vēl joprojām lielākā daļa civilizēto valstu runā valodās kuras radušās no latī ņu valod as tā sauktajās romāņu valodās. Tas attiecas uz Itāliju, Spāniju, Portugālī Franciju, Rumāniju Šveici, Centrālamerikas un Latīņamerikas valstīm utt. Vēl plašāku izpla​tību ir guvis latīņu alfabēts.

Tātad mēs uzzinājām, ko trijās dienās spēja nodarīt stihija tādiem civilizācijas paraugiem kā

Herkulﾄ］a un Pompeji.

13. nodaļa Kramera atklata pasaule Visiem, kas interesējas par cilvēces pagātni!

Semjuels Noa Krāmers ir Krievijā dzimušais amerikāņu profesors, kas ilgus gadus veltīja smagām arheoloģiskām ekspedīcijām un urķīgajam Senās Šumeras civilizācijas izpētes darbam. Pateicoties viņa pētījumiem, tika atdzīvināta šumeru vēsture un parādīta šumeru kultūras ietekme uz cilvēku civilizācijas attīstību. Šumeru kultūra mums atstājusi mantojumā tik milzīgu daudzumu rakstveida liecību kā neviena cita senā kultūra. Lasot fragmentus no S. Krāmera grāmatas "Vēsture sākas Šumerā", kurā apkopots bagātīgs faktu klāsts, mēs iepazīsim daudzas senās Šumeras dzīves puses, lai uzzinātu, cik augsti attīstīta bija šumeru civilizācija un tātad arī tai sekojošās Tigras un Eifratas Starpupē pastāvējušās civilizācijas.

Krāmera grāmatas fragmenti parāda, kādas bija šumeru skolas un izglītība, medicīna un justīcija, lauk​saimniecība, ētika un seno šumeru gudrība kopumā. Šumeru skola ("e-duba " - "plāksnīšu nams") radās saistībā ar rakstības parādīšanos, ar to pašu ķīļu rakstu, kura izgudrošana un pilnveidošana tiek uzskatīta par pašu nozīmīgāko Šumeras ieguldījumu cilvēces vēsturē. Šumeru skolas sasniedza savu uzplaukumu 3. gadu tūkstoša otrajā pusē pirms Kristus. Ir atrasts desmitiem tūkstošu šā perioda māla plāksnīšu, un nav ne mazāko šaubu, ka simtiem tūkstošu analoģisku tekstu vēl glabājas zemē, gaidot savus pētniekus. Vairumu plāksnīšu klāj administratīva un saimnieciska satura teksti. Tos pētot, var soli pa solim izsekot senās Šumeras ekonomiskās dzīves gaitai. No plāksnītēm mēs uzzinām, ka profesionālo rakst​vežu skaits tajos laikos sasniedza vairākus tūkstošus.

Sākumā mācību mērķi šumeru skolās bija tīri profesionāli, proti, skolas sagatavoja valsts saimnieciskajai dzīvei, galvenokārt pilīm un tempļiem nepieciešamos rakstvežus. Tas bija skolu centrālais uzdevums visā Šumeras pastāvēšanas laikā. Skolu tīklam un skolu mācību programmām paplašinoties, skolas pakāpeniski kļuva par šumeru kultūras un zinību centriem, jo sagatavoja universālus "zinātniekus" - speciālistus visās tajā laikā pastāvošajās zinātnes jomās: teoloģijā, botānikā, zooloģijā, mineraloģijā, ģeogrāfijā, matemātikā, gramatikā un valodniecībā, turklāt nereti šie zinātnieki ar savu izpētes darbu bagātināja sava laikmeta zināšanas.

Un, visbeidzot, atšķirībā no mūsdienu mācību iestādēm šumeru skolas vienlaikus bija arī savdabīgi literārie centri, kur ne tikai studēja un pārrakstīja pagātnes literāros pieminekļus, bet radīja arī jaunus daiļdarbus.

Lielākā daļa šo skolu beidzēju parasti strādāja par rakstvežiem ilīs un tempļos vai arī bagātu un dižciltīgu cilvēku saimniecībās, et noteikta daļa veltīja savu dzīvi zinātnei un pasniedzēju darbam. Tāpat kā mūsdienu profesori, daudzi no šiem senajiem zinātniekiem pelnīja sev iztiku, strādādami par pasniedzējiem, savu brīvo laiku veltot pētnieciskajam un literārajam darbam. Šumeru skolas sākotnēji radās tempļu paspārnē, bet ar laiku acīmredzot no tiem nošķīrās, un to programmas kļuva gluži laicī​gas. Tāpēc skolotāja darbs, visticamāk, tika apmaksāts no skolēnu nodevām.

Protams, Šumerā nebija ne vispārējās, ne obligātās izglītības. Vairums skolēnu nāca no bagātām un turīgām ģimenēm, jo trūcīgajiem nebija viegli atrast laiku un naudu ilgstošām mācībām. ^ Uz tūkstošiem publicēto saimnieciska un administratīva satura plāksnīšu, kuras tiek datētas apmēram ar 2000. gadu pirms Kristus, atrodam ap piecsimt rakstvežu vārdus. Lai izvairītos no pārpratumiem, daudzi no viņiem līdzās savam vārdam minēja arī sava tēva vārdu un nodarbošanos. Visi šie rakstveži, protams, mācījās skolās, bet viņu tēvi bija valdnieki, "pilsētas tēvi", sūtņi, tempļu pārvaldnieki, karavadoņi, kuģu kapteiņi, augstākie nodokļu ierēdņi, uzraugi, arhīvu glabātāji, darbuzņēmēji. Citiem vārdiem sakot, rakstvežu tēvi nāca no turīgo pilsētnieku vidus. Interesanti, ka nevienā no dokumentiem nav sastopams nevienas pašas

sie​vietes - rakstvedes vārds: acīmredzot šumeru skolās mācījās vienīgi zēni.

No tām pašām skolu plāksnītēm ir iegūta plaša informācija par skolu programmām, un tas senajā vēsturē patiešām ir unikāls fakts. Zinātnieku rīcībā ir pirmavoti - skolēnu aprakstītās plāksnītes, sākot ar "pirmklasnieku" ķeburiem un beidzot ar "absolventu" darbiem, kuri ir tik pilnīgi, ka tos ar grūtībām var atšķirt no pasniedzēju rakstītajiem.

No plāksnītēm var secināt, ka mācību kurss īstenots pēc divām galvenajām programmām. Pirmā bijusi ar noslieci uz zinātni un tehniku, bet otrā - uz li teratūru lai attīstītu jaunrades spējas. Šumeras pedagogi sastādīja arī dažādas matemātikas tabulas un izstrādāja uzdevumu krājumus, katru no tiem papildinādami ar atrisinājumiem un atbildēm.

Runājot par lingvistiku, vispirms nepieciešams uzsvērt, ka, spriežot pēc daudzajām plāksnītēm, īpaša uzm anība pie vērsta gramatikai. Uz daudzām šādām plāksnītēm redzami gari stabiņi ar sarežģītām lietvārdu un darbības vārdu formām utt. Tas liecina, ka šumeru gramatika bija labi izstrādāta. Vēlāk, 3. gadu tūkstoša pēdējā ceturksnī pirms Kristus, kad Akadas semīti pakāpeniski iekaroja Šumeru, pedagogi sastādīja arī pirmās mums zināmās "vārdnīcas". Iekarotāji-semīti pārņēma ne tikai šumeru rakstību, bet arī augstu vērtēja Senās Šumeras literatūru: saglabāja un studēja tās pieminekļus, un turpināja atdarināt šumerus pat tad, kad viņu valoda jau bija kļuvusi par mirušu valodu Tāpēc arī radās nepieciešamība pēc "vārdnīcām", kurās būtu atrodams šumeru vārdu un izteicienu tulkojums akadiešu valodā. Lūk, fragmenti no šumeru plāksnītēm: "Kad pasaule bija radīta un Šumeras valsts un Ūras pilsētas likteņi izlemti, Ans un Enlils, divas galvenās šumeru dievības, iecēla par Ūras valdnieku Mēness dievu Nannu. Viņš savukārt iecēla ŪruNammu par savu vietvaldi un Šumeras un Ūras pārvaldnieku. Pirmie jaunā pārvaldnieka soļi bija saistīti ar valsts politiskās drošības un militārās aizsardzības nodrošināšanu. Viņš uzskatīja par nepieciešamu uzsākt karu pret kaimiņos esošo pilsētvalsti Lagašu, kas sāka attīstīties uz Ūras rēķina. Viņš uzvarēja Lagašas valdnieku Namhani un nolēma viņu nāvei, bet pēc tam, balstoties uz "valdošās pilsētas Nannas varenību", atjaunoja Ūras robežas.

Tagad pienāca laiks ķerties pie iekšējām lietām un veikt sociālas un ētiskas reformas. Ūrs-Nammu atcēla no amatiem krāpniekus un kukuļņēmējus jeb, kā viņus sauc senais rakstvedis, "izspiedējus", kuri bija atņēmuši pilsoņiem vēršus, aitas un ēzeļus. Viņš ieviesa taisnīgu mēru un svaru sistēmu. Viņš parūpējās par to, lai "bārenis nekļūtu par bagātnieka upuri", bet "atraitne - par varenā upuri". " Kaut ari teksta nobeiguma daļa uz plāksnītes nav saglabājusies, tajā acīmredzot runāts par to, ka tālāk minētie likumi tika pieņemti taisnīguma un visu pilsoņu labklājības vārdā.

Pašu likumu izklāsts acīmredzot dots plāksnītes otrā pusē, bet teksts ir tik stipri cietis, ka tikai piecu likumu saturs ir atjaunots vairāk vai mazāk ticamā pakāpē. Pirmais likums nosaka apsūdzētajiem "pārbaudījumu ar ūdeni", bet otrajā ir runa par verga atdošanu atpakaļ saimniekam. Trīs pārējie likumi, kas izklāstīti visai neskaidri, ir ārkārtīgi svarīgi sabiedrisko attiecību un ētisko normu attīstībā. Tie parāda, ka vairāk nekā 2000 gadus pirms Kristus valdījušais likums "aci pret aci, zobu pret zobu" (viens no Bībeles pamatlikumiem, tātad pastāvēja ari daudz velak) Šumera aizstats ar daudz humānāku likumu, kurā miesas soda vietā ieviests nau​das sods.

Likums un taisnīga tiesa bija pamatjēdzieni gan seno šumeru teorijā, gan praksē: uz tiem balstījās visa Šumeras sabiedriskā un ekonomiskā dzīve. XIX gadsimtā arheologi atklāja tūkstošiem māla plāksnīšu ar visdažādākajiem juridiskajiem tekstiem: līgumiem, testamentiem, vekseļiem, kvītīm, tiesas lēmumiem. Senajā Šumerā vecāko grupu audzēkņi veltīja daudz laika likumu studēšanai un cītīgi apguva sarežģītās un specifiskās juridiskās formulas, kā arī pārrakstīja likumu un to tiesas lēmumu kopojumus, kuri bija kļuvuši par juridiskiem precedentiem.

Tā, piemēram, ap 1850. gadu pirms Kristus Šumeras valstī tika izdarīta kāda slepkavība. Trīs cilvēki: bārddzinis, dārznieks un vēl viens vīrietis, kura nodarbošanās nav norādīta, nogalināja tempļa ierēdni vārdā Lū-Inanna. Nezināmu iemeslu dēļ noziedznieki pēc tam pavēstīja ierēdņa sievai Nin-Dadu,

ka viņas vīrs nogalināts. Lai cik dīvaini tas liktos, sieviete uzskatīja par labāku to noklusēt un neko neziņoja varas iestādēm.

Tomēr taisnajai tiesai nekas nepaslīdēja nepamanīts arī tajos tālajos laikos, vismaz tik augsti civilizētā valstī kā Šumera ne. Par noziegumu kļuva zināms valdniekam Ūram-Ninurtem, kura rezidence atradās īsinās pilsētā, un viņš pavēlēja Nipūras pilsoņu sapulcei, kas pildīja augstākās tiesas funkcijas, tikt skaidrībā par šo lietu. Sapulcē uzstājās desmit cilvēki un pieprasīja, lai apsūdzētajiem tiktu piespriests nāves sods. Turklāt viņi pastāvēja uz to, ka nāves sods jāpiespriež ne tikai slepkavām, bet arī nogalinātā sievai. Acīmredzot viņi uzskatīja, ka sievas uzvedība pielīdzināma līdzdalībai jau pastrādātā noziegumā, jo, uzzinājusi par slepkavību, viņa bija izvēlējusies klusuciešanu.

Tomēr divi sapulces locekļi nostājās apsūdzētās pusē un pierādīja, ka sieva nav piedalījusies slepkavībā un tātad nav pel​nījusi sodu.

Pārējie sapulces locekļi piekrita aizstāvības argumentiem un paziņoja, ka nogalinātā sievai bija pamats ciest klusu, jo viņas vīrs, kā varot noprast, nav pildījis savu vīra pienākumu - nav nodrošinājis savu sievu ar visu nepieciešamo. Tiesas spriedums beidzas ar vārdiem: "Pietiek ar to cilvēku sodīšanu, kuri patiešām no​galināja." Tādējādi tika sodīti tikai trīs vīrieši.

Pēdējā laikā ir atrasti arī citi interesanti Šumeras dokumenti, kuri neattiecas uz jurisprudenci. 1954. gadā tika publicēts labāk saprotamo fragmentu tulkojums, to vidū kāds ar medicīnu saistīts teksts, kas patiesībā uzskatāms par pirmo recepšu krājumu - pasaulē pjfino farmakopejas g rāma tu-^ 'Ārsta profesija Šumerā parādījās jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus. Tā, piemēram, ārsts Lulū praktizēja Ūrā (Bībelē pieminēto haldiešu Ūrā) apmēram 2700. gadā pirms Kristus. Tomēr vairums līdz mūsu laika 1954. gadam zināmo Mezopotāmijas medicīnisko tekstu tiek datēti ar 1. gadu tūkstoti pirms Kristus un galvenokārt satur buramvārdu formulas, nevis īsti medicīniskus padomus. Tādēļ tagad pārtulkotā plāksnīte ir divtik interesanta. Pirmkārt, tā attiecināma uz 3. gadu tūkstoša pēdējo ceturksni pirms Kristus, otrkārt, tajā ir dotas receptes, kurām nav nekāda sakara ar maģiju vai buršanu.

1889. gadā Pensilvānijas universitāte uz Irāku nosūtīja arheoloģisko ekspedīciju, kura veica izrakumus Nipūrā (apmēram 160 kilometrus uz dienvidiem no Bagdādes). Kā vēlāk noskaidrojās, Nipūra bija šumeru rcliģiskais un kultūras centrs. Nākamajos desmit gados ekspedīcijai izdevās atrast tūkstošiem māla plāksnīšu un to fragmentu, kas attiecināmas uz 3. gadu tūkstoša pirmo pusi pirms Kristus līdz pat mūsu ēras sākumam. Plāksnītes a ptver pra ktiski visu šumeru civiļizādjas attīstības periodu, tās vēsta par valsts politisko un sociālo dzīvi, ekonomiku un valsts iekārtu, reliģiju un mitoloģiju, likumiem un literatūru, izglītības sistēmu un valodu. Tajās ir atspoguļoti pat zinātnes (ja tā var nosaukt šumeru zināšanas) un tehnikas sasniegumi. Starp atrastajām plāksnītēm daudzas ir veltītas matemātikai un metroloģijai (mācībai par svara un mēra vienībām). Atrasts pat "zemkopja kalendārs" un augu, dzīvnieku un minerālu nosaukumu leksikogrāfiskā klasifikācija. Tomēr par vienu no svarīgākajiem Nipūrā atrastajiem "zinātniskajiem" dokumentiem, bez šaubām, uzskatāma 9,5 x 16 centimetrus liela māla plāksnīte šumeru valodā ar 15 receptēm. Spriežot pēc izmēriem un glīti uzrakstītajām zīmēm, plāksnīte tika aizpildīta Akadas Sargonu dinastijas valdīšanas beigās, tas ir, saskaņā ar pēdējiem hronoloģiskajiem pētījumiem apmēram 2300. gadā pirms Kristus. Šis šumeru dokuments neapšaubāmi ir vissenākā farmokopeja cilvēces vēsturē.

Tātad dokumentā ir 15 receptes. Tās var iedalīt trijās grupās atbilstoši attiecīgā līdzekļa lietošanas paņēmienam: sautējošas kompreses (pavisam 8), iekšķīgi lietojami līdzekļi (3) un, visbeidzot, kaut kas līdzīgs kompresēm (4). Piemēra pēc var citēt astoto recepti. "Saberzt koka… saknes… un sauso upes asfaltu; iejaukt alū, ieberzēt ar eļļu (un) piesiet kā sautējošu kompresi."

Ar 3. gadu tūkstoti datējamais atradums - māla plāksnīte ar medicīniska satura tekstu - bija īsts pārsteigums pat ķīļu raksta speciālistiem. Loģiskāk būtu bijis cerēt uz kādu lauksaimniecības, nevis medicīnas "rokasgrāmatu", jo šumeru ekonomikas un viņu dzīves labklājības pamats bija tieši lauksaimniecība. Tā bija augsti attīstīta nozare jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus, tomēr vienīgais mums

zināmais "zemkopja kalendārs" tiek datēts tikai ar 2. gadu tūkstoti pirms Kristus.

Visievērojamākie šumeru sasniegumi tehnikas jomā ir saistīti ar lauksaimniecību un irigāciju.

Sarežģītas kanālu, aizsprostu, dīķu un ūdenskrātuvju sistēmas izveidošanai ir nepieciešama augsta inženieru meistarība un zināšanas. Lai veiktu zemes mērīšanas darbus un sagatavotu darba plānu, bija nepieciešami nivelierin- strumenti un mērinstrumenti, rasējumi un kartes Pēc visa spriežot, šumeru zemkopība pakāpeniski izvērtās par sarežģītu saimniecības nozari, kas prasīja lielu rūpību, uzcītību un prasmi. Tāpēc nav brīnums, ka šumeru skolotāji sastādīja "zemkopja kalendāru", lai ar dažādiem padomiem palīdzētu zemkopjiem visos darbos, sākot ar lauku applūdināšanu maijā un jūnijā un beidzot ar graudu vētīšanu, kuri nobrieda nākamā gada aprīlī un maijā.

"Kalendārā" sniegtās pamācības attiecas uz visiem svarīgākajiem lauku un citiem darbiem, kas zemkopim veicami labas ražas iegūšanai.

Uz vienas no plāksnītēm lasāms: "Pēc tam kad jaunie asni būs izlauzušies cauri zemes (virskārtai), zemkopim jāveltī lūgšana dievietei Ninkilimai - lauku peļu un citu kaitēkļu aizbildnei, lai tie nesabojā asnus. Tāpat zemkopim jāatgaiņā no lauka putni. Kad mieži izdzīs asnus un nolīdzināsies ar vagas zemāko šauro daļu, būs pienācis laiks tos aplaistīt. Kad mieži "stāvēs augstu līdzīgi (salmu) masām laivas vidū", būs pienācis laiks otrreizējai laistīšanai. Trešo reizi zemkopim jālaista "karaliskie" mieži - tas ir, pilnu garumu sasniegušie mieži. Ja zemkopis pamana, ka mitrie miežu graudi sāk sārtoties, tad tas liecina par bīstamas slimības (samana) parādīšanos, kura var iznīcināt visu ražu. Ja mieži ir labā stāvoklī, zemkopim tie jālaista ceturto reizi - tā viņš palielinās ražu apmēram par desmit procentiem. " Teksts beidzas ar rindām, kurās teikts, ka padomi nāca no svarīga šumeru panteona dieva Ninurtas, kas gādāja par lauku auglību, mājlopu vairošanos un zvejnieku lomiem. Viens no Ninurtas epitetiem bija "Enlila zemkopis". Šā unikālā lauksaimniecības dokumenta autors, neraugoties uz viņa apgalvojumiem, pats tomēr nebija zemkopis. Skaidri redzams, ka to uzrakstījis viens no šumeru skolas pasniedzējiem - ummija.

"Kalendārs" bija rakstīts pedagoģiskos nolūkos un droši vien paredzēts skolas audzēkņu, pirmām kārtām labāk sagatavoto audzēkņu apmācīšanai, lai pamatīgi iepazīstinātu viņus ar zem​kopības mākslu.

Un vēl viens piemērs. Uz kādas plāksnītes uzrakstīts mīts "Inanna un Šukalituda jeb dārznieka nāvīgais grēks" par to, ka dieviete, vēlēdamās atmaksāt viņu aizskārušajam cilvēkam, pārvērta visus zemes ūdeņus asinīs. Šis asiņu jūras temats senajā literatūrā nekur citur, izņemot Bībeli, nav sastopams.

Otras šā mīta savdabīgās detaļas atšifrējums ir saistīts ar "aizsargstādījumu" tehniku: acīmredzot mītā ir mēģināts izskaidrot šādu stādījumu rašanos. Katrā gadījumā no šā mīta varam secināt, ka koku stādīšana augu pasargāšanai no vēja un saules Šumerā bija pazīstama un izplatīta jau pirms tūkstoš gadiem.

Lūk, īss mīta pārstāsts.

Reiz dzīvoja dārznieks Šukalituda. Viņš bijis labs dārznieks, čakls un pieredzējis, bet visi viņa pūliņi bija veltīgi. Viņš rūpīgi laistīja augus, tomēr viņa dārzs nokalta. Nežēlīgi vēji nemitīgi noklāja viņa seju ar "kalnu putekļiem". Neraugoties uz visiem viņa pūliņiem, augi gāja bojā. Tad viņš pavērsa skatienu uz debesīm, izpētīja zīmes un apguva dievu likumus. Tāda veidā iemantojis jaunu gudrību, dārznieks iestādīja savā dārzā koku "sarbatu" (kas tas īsti bijis par koku, pagaidām nav izdevies noskaidrot).

Sarbatu koka lielā ēna sargāja dārzu no ausmas līdz rietam. Tā rezultātā visas dārzā augošās kultūras sāka dot Šukalitudam brīnišķīgu ražu.

Tālāk mīts vēsta par to, kā Šukalituda aizvainoja dievieti Inan- nu un kā dieviete viņam atriebās.

Reiz Šukalitudas pasakaini skaistajā dārzā nokļuvusi dieviete Inanna un nogūlusies koka paēnā. Šukalituda viņu izvarojis, bet pazemotā un saniknotā Inanna nevarējusi noskaidrot, kas viņu apkaunojis.

Tāpēc viņa sodījusi visus šumerus, uzsūtot zemei trīs sodības: pārvēršot upju un avotu ūdeņus asinīs, uzsūtot postošas viesuļvētras, bet trešās sodības būtību grūti izprast nesalasāmā teksta dēļ. Tomēr Inannai tā arī neesot izdevies atrast savu ap- kaunotāju.

Tagad pāriesim no tīri materiālās sfēras uz garīgo sfēru - no tehnikas uz filozofiju. Šumeri neradīja filozofiju šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē. Viņiem nekad nebija ienācis prātā, ka lietu īstā daba vai cilvēka priekšstati par lietām var tikt apšaubīti, tāpēc viņiem bija sveša tāda filozofijas nozare kā izziņas teorija.

Un tomēr šumeri prātoja un izsacīja atziņas par Visuma dabu, galvenokārt par tā rašanos un uzbūvi, par Visuma likumiem. Ir pamats uzskatīt, ka jau 3. gadu tūkstotī pirms Kristus Šumerā bija domātāji un pedagogi, kuri centās rast atbildi uz šādiem jautājumiem un šajā nolūkā izstrādāja savu kosmoloģiju un teoloģiju. Viņu radīto uzskatu sistēma izrādījās tik pārliecinoša, ka to bez ierunām pieņēma vairums Tuvo Austrumu valstu. Ņemot par pamatu priekšstatus, kuri viņiem likās acīm redzami un neapstrīdami, šumeru domātāji veidoja savu kosmogoniju. Par visa sākumu, pēc viņu domām, uzskatāms pirmatnējais okeāns. Spriežot pēc dažiem datiem, var izteikt hipotēzi, ka šumeri uzskatīja šo okeānu par sava veida pirmcēloni, "pirmo virzošo spēku", neaizdomājoties līdz tam, kas tad laikā un telpā bija pirms okeāna. Šajā pirmatnējā okeānā kaut kādā veidā radās debess jums un plakana zeme, kuras vienu no otra šķīra kustīga un visam cauri plūstoša "atmosfēra". Pēc tam no atmosfēras tika radīti gaismu izstarojoši ķermeņi: saule, mēness, planētas un zvaigznes. Tad pēc debess atdalīšanās no zemes un gaismu nesošo astrālo ķermeņu rašanās parādījās augi, dzīvnieki un visbeidzot arī cilvēks.

Bet kas tad radīja Visumu un kas liek tam riņķot dienu pēc dienas, gadu pēc gada, daudzu neskaitāmu gadu tūkstošu garumā? Cik mums zināms no senajiem rakstveida avotiem, šumeru teologi nešaubījās par to, ka pastāv vesels panteons dzīvu, cilvēkiem līdzīgu, bet nemirstīgu un pārcilvēciskiem spēkiem apveltītu būtņu, kuras vada Visuma gaitu saskaņā ar stingra plānu atbilstoši nesatricināmiem likumiem.

Katra no šīm antropomorfajām, bet pārdabiskajām būtnēm atbild par noteiktu Visuma daļu un darbojas atbilstoši stingri noteiktiem likumiem. Vienai uzticēts sekot zemei, otrai - debesīm, pārējām - kā nu kurai - jūrai, gaisam, kādam no lielajiem debess ķermeņiem (saulei, mēnesim, noteiktai planētai utt.). Šumeru panteonā bija dievības, kuras valdīja pār viesuļiem, vētrām un vējiem atmosfērā; pār upēm, kalniem un līdzenumiem uz zemes.

Bija īpašas katras pilsētas, valsts, dambja, kanāla, katra lauka un katras saimniecības dievības un pat savi dieviņi tādiem darbarīkiem kā kaplis, arkls, forma ķieģeļa izgatavošanai. Šumeras domātājiem, kuri bija vairāk nobrieduši un spējīgi pamatīgāk iedziļināties, piemita pietiekami liels intelekts, lai loģiski un konsekventi spriestu par jebkuru problēmu, arī par Visuma rašanos un uzbūvi. Bet viņu klupšanas akmens bijis zinātnisku datu trūkums. Turklāt trūka arī tāda neaizvietojama intelektuāla ieroča kā definēšanas un vispārināšanas metode. Visbeidzot, šumeri praktiski neņēma vērā augšanas un attīstības faktoru, jo viņiem bija pilnīgi svešs mums tik pašsaprotamais evolūcijas jēdziens. Šumeras domātāji nav radījuši precīzu filozofijas mācību. Viņiem nebija arī skaidras morāles principu jeb baušļu sistēmas. Šumeriem nebija īpašo ētisko normu kopuma, tāpēc visas ziņas par viņu ētiku un morāli nākas meklēt dažādos Senās Šumeras literārajos tekstos. Šumeras dom ātāji, spriežot pēc viņu pasaules uzskata, ne īpaši ticēja cilvēkam un viņa misijai. Viņi bija cieši pārliecināti, ka cilvēks ir veidots no māla un vispār ir dievu radīts, lai gādātu tiem ēdienu un dzērienu, lai celtu tempļus, kā arī visādi citādi tiem kalpotu, bet dievi varētu bez rūpēm nodarboties ar savām dievišķajām lietām. Dzīve saskaņā ar šādu pasaules uzskatu ir ļoti nenoteikta un negaidītu briesmu pilna, jo cilvēks nespēj iepriekš paredzēt savu likteni, kuru viņam lēma dievi savā neizzināmajā visgudrībā. Bet, kad cilvēks nomirst, viņa bezmiesīgais gars nolaižas tumšajā un drūmajā pazemes valstībā, kur turpinās viņa nožēlojamā eksistence, kas ir tikai bāla laicīgās dzīves atblāzma. Šumerus nekad nav uztraukuši sarežģītā gribas brīvības problēma, viena no morāles pamatproblēmām, kura visvairāk nodarbina Rietumu filozofu prātus. Pilnīgi pārliecināti par to, ka dievi radīja cilvēku tikai savam labumam, Šumeras domātāji atzina cilvēka pakārtoto lomu tikpat akli kā

dievišķos norādījumus par to, ka cilvēku liktenis noslēdzas ar nāvi, toties dievu liktenis ir nemirstība (tātad principā mirt nav ne slikti, ne briesmīgi). Šumeri uzskatīja, ka visas viņu cildenās morālās īpašības un tikumi, kas, protams, ir veidojušies lēnās un grūtās evolūcijas gaitā, balstoties uz Šumeras sabiedriskās un kultūras attīstības pieredzi, ir dievu dāvana.

Pēc viņu domām, visu noteica dievi, bet cilvēks tikai izpildīja dievu gribu.

Spriežot pēc tekstiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, šumeri augstu vērtēja patiesību un labsirdību, likumu un kārtību, taisnīgumu un brīvību, tikumību un atklātību, līdzjūtību un žēlsirdību. Un, gluži dabiski, viņi necieta melus un ļaunumu, nelikumības un nekārtības, netaisnīgumu un apspiešanu, netikumus un izlaidību, cietsirdību un nepiekāpību. Valdnieki pastāvīgi dižojās ar to, ka iedibinājuši valstī kārtību un likumību, aizstāvējuši vājo pret stipro, nabago pret bagāto un izskauduši ļaunumu un vardarbību. Unikālā dokumentā XXIV gadsimtā pirms Kristus dzīvojušais Lagašas valdnieks Urukagina lepni paziņo, ka viņš esot atjaunojis tiesiskumu un brīvību daudzcietušajiem pilsoņiem, izrēķinājies ar negausī​gajiem un cietsirdīgajiem ierēdņiem, izskaudis netaisnību un spai​dus, aizstāvējis bāreņus.

Ilgu laiku valdīja uzskats, ka bibliskā Līdzību Grāmata ir senākais parunu un sakāmvārdu krājums cilvēces vēsturē. Kad pirms apmēram pusotra simta gadu tika atklāta Senās Ēģiptes civilizācija, izrādījās, ka eksistē ēģiptiešu parunu un sakāmvārdu kopojumi, kas ir daudz senāki par senebreju sakāmvārdiem un parunām. Tomēr arī šie krājumi nav paši pirmie rakstveidā fiksētie cilvēku aforismi un izteikumi. Šumeru parunu un sakāmvārdu apkopojumi ir vairākus gadsimtus vecāki gandrīz par visiem - ja ne pilnīgi visiem - zināmajiem Ēģiptes krājumiem.

Viena no raksturīgākajām parunu pazīmēm ir to vispārcilvēciskais raksturs. Ja jūs kādreiz sāksit šaubīties par cilvēku dzimuma vienotību, visu tautu un rasu kopību, pievērsieties parunām un sakāmvārdiem, tautas aforismiem un izteikumiem! Parunas un sakāmvārdi labāk par visiem citiem literārajiem žanriem uzlauž katras sabiedrības kultūras un sadzīves noslāņojumu radītās bruņas, atsedzot galveno un kopīgo, kas raksturīgs visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, kur un kad viņi dzīvoja vai dzīvo. Šumeru sakāmvārdi un parunas pierakstītas pirms vairāk nekā trīsarpus tūkstošiem gadu, bet daudz kas no tā droši vien radies krietni agrāk un nodots no paaudzes paaudzē mutvārdos.

Lūk, piemēram, "čīkstulis", kas visās savās neveiksmēs vaino likteni un nepārstāj žēloties: "Esmu piedzimis nelaimīgā dienā!"

Lūk, cilvēki, kuri mūžam meklē attaisnojumu savai rīcībai, kaut arī viss liecina pret viņiem. Par tādiem šumeri mēdza teikt: "Nesagulējusi stāvoklī nepaliksi, Nepaēdis resns nekļūsi!"

Par bezpalīdzīgiem neveiksminiekiem šumeri teica: "Iemet tevi ūdenī - ūdens sasmaks, Ielaid tevi dārzā - visi augļi sapūs."

Tāpat kā mūsu laikabiedri, arī šumeri mocījās šaubās par to, kā labāk izrīkoties ar savu mantu. Tas radis atspoguļojumu šādā izteicienā: "Tik un tā reiz nomirsim - ņemsim un visu notērēsim!

Bet jādzīvo vēl ilgi-ņemsim un krāsim!" Šī doma pausta arī citādi: "Varbūt agrie mieži padosies - kas to lai zina? Varbūt vēlīnie mieži padosies - kas to lai zina?" Šumerā, protams, bija arī nabagi, kuri nezināja, kā savilkt galus kopā. Par viņiem sacerētas šādas ļoti izteiksmīgas, no pretstatiem veidotas rindas: "Nabagam labāk nomirt nekā dzīvot: Ja viņam ir maize, tad nav sāls, Ja ir sāls, tad nav maizes, Ja ir gaļa, tad nav jēra, Ja ir jērs, tad nav gaļas."

Arī šumeru nabagiem bieži nācās pārtikt no saviem niecīgajiem ietaupījumiem, un to apliecina

sakāmvārds: "Nabags savu sudrabu apēd". Bet, kad ietaupījumi bija beigušies, viņiem nācās griezties pie senajiem augļotājiem-mūsdienu lombardu īpašnieku priekštečiem. No tā cēlās paruna: "Nabags aizņemas - rūpes uzņemas". Tā stipri atgādina mūsdienu angļu sakāmvārdu "Money borrowed is soon sorrowed" (aizlienēta nauda drīz jānožēlo).

Visumā Šumeras nabagi acīmredzot ir bijuši padevīgi un pazemīgi. Nav nevienas norādes, kas liecinātu par to, ka viņi būtu apzināti sacēlušies pret valdošo bagātnieku šķiru. Un tomēr ir saglabājusies paruna, kura, ja vien tā pareizi pārtulkota, liecina par šķiras apziņas mošanos: "Ne visas nabagu ģimenes ir vienādi padevīgas!"

Kas attiecas uz ātri sakaitināmām, mūžam neapmierinātām sievām, kuras pašas īsti nezina, ko grib, tad viņas, līdzīgi mūsdienu sievietēm, jau tajos senajos laikos meklēja atvieglojumu pie dažādiem dziedniekiem. Uz to norāda šāda paruna (ja vien tulkojums ir pareizs): "Nemierīga sieviete mājās Bēdām pievieno arī slimību."

Nav nekā pārsteidzoša, ka ari Šumeras vīrieši dažkārt nožē​lojuši precības kā pārsteidzīgu soli: "Laime ir precības, Bet, ja apdomā, - šķiršanās."

Kas attiecas uz sievasmāti, tad senatnē viņa acīmredzot bija daudz saticīgāka nekā mūsdienās.

Vismaz šumeru tekstos līdz šim nav uzieta neviena anekdote par ļaunu sievasmāti. Toties šumeru vedeklu reputācija bija, atklāti sakot, neapskaužama. To apliecina epigramma, kurā tiek uzskaitīts viss, kas vīrietim labs, un otrādi: "Krūze tuksnesī - dzīvība vīrietim, Apavi - vīrieša acuraugs, Sieva - vīrieša nākotne, Dēls - vīrieša patvērums, Meita - vīrieša glābiņš, Bet vedekla - vīrieša lāsts!" Šumeri augstu vērtēja draudzību. Bet, kā angļi teic: "Blood is thicker than water" (burtiski: "asinis ir biezākas par ūdeni") - vai krievu sakāmvārds: "Svoj svojemu poņevoļe brat" ("savs savējam gribot negribot brālis" jeb, citiem vārdiem, "rads radam tuvāks"). Šumerā teica apmēram to pašu: "Draudzība ilgst dienu, Radniecība - mūžību."

Bet nu atgriezīsimies pie Grēku plūdiem.

Pirmavots Babilonijas, tāpat arī Bībeles mītam par plūdiem meklējams Šumerā.

Citēsim praktiski visu šā mīta saglabājušos tekstu ar visām tā neskaidrībām un grūti atrisināmajām mīklām. Tas labi ilustrē grūtības, kādas nākas pārvarēt asiriologiem, bet vienlaikus rada nojausmu par brīnumainiem atklājumiem, kādus viņiem drīzumā vēl tikai lemts izdarīt.

Laika zoba neskartajā fragmentā darbība sākas ar brīdi, kad kāda no dievībām vēršas pie citiem dieviem, acīmredzot solīdama glābt cilvēku dzimumu no bojāejas, lai cilvēki no jauna varētu celt pilsētas un tempļus dieviem.

Pēc tam seko trīs rindiņas, kuras grūti sasaistīt ar tekstu. Visticamāk, ka tajās aprakstīts, ko tieši veic šī dievība, lai izpildītu savu solījumu.

Nākamajās četrās rindās stāstīts par cilvēka, dzīvnieku un augu radīšanu. Viss šis fragments ir šāds: "Cilvēku dzimums… tā bojāeja…

Manis radītais…dievietei Nintu…patiešām es atgriezīšu.

Es atgriezīšu cilvēkus viņu zemēs, Lai tiek celtas viņu pilsētas, Viņu bēdas lai tiek kliedētas. Ķieģeļi pilsētu svētajās vietās lai tiešām tiek ielikti.

Svētajā vietā… lai notiek Ceremonijas, varenās Būtības lai ir pilnīgas!

Zemi lai ūdens aprasina, labklājība lai svētī."

Pēc tam mēs uzzinām, ka valdnieka vara nākusi no augšas un ka tad nodibinātas piecas pilsētas.

"Visām tām pilsētām deva viņš vārdus, un par galvaspilsētām tās nosauca. Mazās upītes viņš

pavēlēja iztīrīt, izrakt kanālus un ievilkt ūdeni…" Šajā vietā tekstā atkal trūkst apmēram 37 rindiņu, kurās acīmredzot runāts galvenokārt par dievu lēmumu uzsūtīt zemei plūdus un iznīcināt cilvēku dzimumu. Kad teksts atkal kļūst pietiekami skaidrs, mēs redzam, ka daži dievi ir neapmierināti un apbēdināti par tik nežēlīgu lēmumu. Pēc tam uz skatuves parādās Ziusudra - šumeru prototips Bībelē pieminētajam Noam. Viņš raksturots kā ticīgs un dievbijīgs valdnieks, kas visās lietās rīkojies pēc sapņos un pareģojumos dotajiem dievu norādījumiem. Cik noprotams, tajā brīdī, kad Zisudra stāv pie kaut kādas sienas, dievišķa balss viņam pavēsta dievu lēmumu: pār zemi brāzīsies plūdi, lai "iznīcinātu cilvēku dzimuma sēklu" (tas ir diezgan garš fragments, tāpēc netiks šeit citēts).

Tālāk tekstā acīmredzot ir doti tieši norādījumi Ziusudram uzbūvēt milzu kuģi un tādējādi izglābties no bojāejas. Bet šos padomus nevar izlasīt, jo šajā vietā poēmā atkal trūkst apmēram 40 rindu. Kad teksts kļūst salasāms, var secināt, ka plūdi jau ir sākušies. Tie trako septiņas dienas un septiņas naktis.

Astotajā dienā parādās saules dievs Utu un lej pār zemi savu dārgo gaismu. Ziusudra padevīgi noslīgst viņa priekšā un ziedo vi​ņam upurus.

Visu bojā gājušo civilizāciju rakstu pieminekļos mēs varam atrast ziņas par plūdiem un "viņu Noām".

Plūdi ir un paliek plūdi, bet šumeru valsts nonāca postā un vēlāk to iekaroja semītu ciltis varenā Akadas Sargona vadībā. Taču šo likumsakarīgo beigu priekšvakarā Šumeras valsts iekšienē notika kari un plosījās domāt nespējīgais Ierēdnis. Uz to, ka mūsu pasaulē gandrīz nekas nav mainījies, norāda S. Krāmers, stāstot par Šumeru.

Pilsētvalstij Lagašai, kas atradās uz dienvidiem no Šumeras, sākot ar 2500. gadu pirms Kristus, bija galvenā loma politiskajā un militārajā dzīvē. Šeit valdīja enerģiskā Ūrnanšes dinastija, kuras pārstāvjiem (išaku) izdevās iegūt varu pār visu Šumeru. Taču La- gašas zvaigzne norietēja Urukaginas - šīs dinastijas astotā valdnieka - laikā. Pirms tam Lagaša nemitīgi karoja ar citu pilsēt- valsti - Ummu, kuras valdnieki arī pretendēja uz kundzību Šumerā. Tomēr mēs neieslīgsim ar šiem kariem saistītajās detaļās, tajos guva mainīgus panākumus abas puses, bet šie kari graujoši ietekmēja visu šumeru civilizāciju. Labāk pievērsīsimies šumeru "sociālajām revolūcijām", kuru laikā tika pasludināta "brīvība" no ierēdņu patva|as (vārds "brīvība" šumeru plāksnītēs bija atrodams tieši sociālajā kontekstā), un, kā zināms, arī šīs revolūcijas uzska​tāmas par vēl vienu nozīmīgu šumeru valsts sabrukuma cēloni.

Nežēlīgo karu un visu ar tiem saistīto postošo seku rezultātā Lagašas pilsoņi zaudēja savu politisko un ekonomisko brīvību. Lai sapulcinātu un apbruņotu karapulkus, pilsētas valdnieki uzskatīja par nepieciešamu ierobežot savu pavalstnieku tiesības, maksimāli palielināt nodokļus un pat piesavināties tempļu īpašumus. Kamēr valsts karoja, viņi neizjūta gandrīz nekādu pretdarbību. Bet, reiz sagrābusi pārvaldes grožus savās rokās, galma kliķe vairs nevēlējās izlaist tos no rokām arī miera laikā, lai nezaudētu daudzās privilēģijas. Patiesi senie ierēdņi iemanījās atrast tādus ienākumu avotus, par kuriem viņus varētu apskaust pat viņu mūsdienu kolēģi. Atskaitījumi valsts kasē, nodokļi un nodevas Lagašā sasniedza neredzētus apmērus.

Lūk, ko par notikumiem, kuru aculiecinieks viņš bija, stāsta pirms četrarpus gadu tūkstošiem Lagašā dzīvojušais vēsturnieks: "Laivinieku pārraugs piesavinājās laivas. Ganāmpulku pārraugs piesavinājās liellopus un sīklopus.

Zivsaimniecību pārraugs piesavinājās zivis. Kad Lagašas iedzīvotājs atveda uz pili nocirpšanai aitu, viņam bija jāmaksā pieci šekeļi (ja aita bija balta). Ja vīrs šķīrās no sievas, išaku saņēma piecus šekeļus, bet viņa vezīrs - vienu šekeli. Kad smaržvielu tirgotājs salika smaržvielu iesvaidī- šanai, išaku saņēma piecus šekeļus, viņa vezīrs - vienu šekeli, bet pils pārvaldnieks - vēl vienu. Kas attiecas uz templi un tā īpašumu, išaku pievāca visu. Dieva vērši apara išaku sīpollaukus. Išaku sīpolu un gurķu lauki aizņēma labākos dieva zemes gabalus."

Viscienījamākie tempļa kalpotāji, pirmām kārtām "sanga", bija spiesti atdot išaku lielu daudzumu

savu ēzeļu, vēršu un graudu.

Pat nāve neglāba pilsētniekus no nodokļiem un nodevām. Kad nelaiķis tika atnests uz kapsētu apbedīšanai, tur jau priekšā gaidīja neskaitāmi ierēdņi un viņu rokaspuiši, lai izkrāptu no aizgājēja piederīgajiem pēc iespējas vairāk miežu, maizes, alus un visādu sadzīves priekšmetu.

"Visā valstī no vienas malas līdz otrai," ar rūgtumu piebilst stāstītājs, "itin visur bija nodokļu iekasētāji." Nav nekāds brinums, ka, pastāvot šādai kārtībai, valdošā kliķe varēja dzīvot pārpilnībā.

Valdnieku zemes un īpašumi veidoja milzīgas muižas.

"Lagaša bija nonākusi šādā bēdīgā stāvoklī," stāsta vēsturnieks, "kad pie varas nāca jauns un dievbijīgs valdnieks Urukagina, kas izmocītajiem pilsoņiem atdeva atpakaļ viņu tiesības un brīvību. Viņš atcēla laivinieku pārraugus. Viņš atcēla liellopu un sīklopu pārraugus. Viņš atcēla zivsaimniecību pārraugus. Viņš atcēla sudraba ievācējus, kas iekasēja maksu par balto aitu cirpšanu. Kad vīrs šķīrās no sievas, ne išaku, ne viņa vezīrs vairs nesaņēma nekā. Kad smaržvielu tirgotājs salika smaržvielas iesvaidīšanai, ne išaku, ne viņa vezīrs, ne arī pārvaldnieks vairs nedabūja neko. Kad nelaiķi nesa uz kapsētu, nodevu ievācēji saņēma daudz mazāku viņa īpašuma daļu, dažreiz krietni mazāk par pusi. Nu arī tempļu īpašumi kļuva neaizskarami. Un visā valstī, no vienas malas līdz otrai,", apgalvo stāstītājs, "nepalika neviena nodokļu piedzinēja." Urukagina "atzina Lagašas pilsoņu brīvību".

Turklāt Urukagina atbrīvoja pilsētu no augļotājiem, zagļiem un slepkavām. Piemēram, "ja nabaga dēls uztaisīs zivju igvātu, neviens tagad vairs nenozags viņa zivis". Neviens bagāts ierēdnis vairs neiedrošināsies ielauzties "kāda nabaga mātes" dārzā, kratīt augļu kokus un aiznest augļus, kā tas bija agrāk. Urukagina esot noslēdzis īpašu vienošanos ar Lagašas dievu Ningirsu, lai bāreņi un atraitnes vairs neciestu no "vareno" patvaļas".

Nav zināms, cik efektīvas bija šīs reformas un cik lielā mērā tās palīdzēja Lagašai cīņā ar Ummu par varu. Diemžēl šie pasākumi 7.4i 193 nespēja atdot Lagašai bijušo varenību un nenodrošināja tās uzvaru.

Urukagina un viņa reformas drīz vien tika aizmirstas. Līdzīgi vairumam reformatoru, viņš acīmredzot nāca pārāk vēlu un paguva paveikt pārāk maz. Urukagina valdīja mazāk par desmit gadiem. Pēc tam viņu un viņa pilsētu uzvarēja godkārīgais Ummas valdnieks Lugalzagisi, kas, gan uz īsu laiku, spēja pakļaut sev visu Šumeru un kaimiņvalstis, līdz to iekaroja Akada.

14. nodaļa Piramīdas un torņi Varētu likties - kas gan izglītotam cilvēkam vēl būtu palicis neizdibināts par Ēģiptes un Babilonijas civilizāciju? Simtiem sējumu, kuros apkopoti pētījumu rezultāti un cilvēku likteņu apraksti, mums atklāj šo civilizāciju noslēpumus. Tūkstošiem ekspedīciju, ko sarīkoja īsti zinātnieki - pētnieki, arheologi, valodnieki, un neskaitāmās dēkas, kurās devās vienkārši avantūristi, piedzīvojumu, dārgumu un mantas meklētāji (svēto relikviju postītāji), ļāva pēctečiem rakstīt šo civilizāciju vēsturi. Taču pat mūsdienās tā vēl aizvien nav pabeigta.

PIRAMĪDAS Tagad par četriem gadu tūkstošiem pārcelsimies atpakaļ uz senās pasaules maizes klēti - Nīlas ieleju, kas vēlākos laikos lika ciest badu visai Romai.

"Augšup no Nīlas [6] plūda plata straume kailu vergu - ar gaišu ādu un melni, ar pieplacinātu degunu un biezām lūpām, noskūtiem matiem. Viņi oda pēc bojātas eļļas un sviedriem, pēc rutkiem, sīpoliem un ķiplokiem (kā ziņo Hērodots, tikai par Heopsa piramīdas cēlēju uzturu vien bija izdoti, pārrēķinot mūsdienu naudā, septiņi miljoni marku); brēkdami un vaidēdami zem uzraugu pātagu cirtieniem, tie lēnām vilkās pa pulētām granīta plāksnēm klāto ceļu, kas stiepās no Nīlas līdz pat būvlaukumam, stenēdami aiz sāpēm, jo plecos griezās virves kā naži, un visiem spēkiem raudami uz priekšu milzīgas slieces, kas lēnām virzījās pa veltņiem, pilnas ar akmeņiem, no kuriem ikviens apjomā pārsniedza kubikmetru. Tā, viņiem vaidot, viņiem kliedzot, viņiem mirstot, auga piramīda. Auga divdesmit gadus, un visu šo gadu laikā ikreiz, kad Nīla izvēla savus dūņainos ūdeņus pār krastiem un tika pārtraukti visi lauku darbi, uzraugi atkal sadzina simtiem tūkstošu vergu, lai celtu tālāk kapenes, kas nesa vārdu "Ehet Hufu" - "Heopsa apvārsnis". Piramīda auga. Ar cilvēku spēku tika piegādāti un sablīvēti cits citam virsū 2 300 000 akmens bluķu. Katra no piramīdas malām bija 230 metrus gara. Galu galā tās smaile slējās 146 metru augstumā. Viena vienīgā faraona kaps ir gandrīz tikpat augsts kā Ķelnes Doms, augstāks par Sv. Stefana katedrāli Vīnē un daudz augstāks par Sv. Pētera katedrāli Romā. Neraugoties uz to, ka šī katedrāle ir lielākais kristiešu templis pasaulē, to varētu ērti ievietot ēģiptieša kapenē pat kopā ar Londonas Sv. Pāvila katedrāli. No Nīlas abos krastos izlauztajiem granīta un kaļķakmens bluķiem celtās būves kopējā kubatura sasniedz 2 521 000 kvadrātmetru, un tās pamatlaukums aizņem turpat vai 54 300 kvadrātmetru."

Pirms tik grandiozas būves celtniecības vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku - mākslinieki, arhitekti, akmeņkaļi un amatnieki - veica priekšdarbus, kuri ilga gandrīz desmit gadus. Viens no septiņiem pasaules brīnumiem - Heopsa piramīda - sver apmēram 6 400 000 tonnu. Lai piramīda neiegrimtu zemē, uz plato izciļņa tuksneša vidū, uz dienvidiem no Kairas un septiņus kilometrus uz rietumiem no Gīzas ciemata, senie inženieri bija izraudzījuši klinšainu laukumu, kurš spētu izturēt piramīdu svaru. Kopumā uz Gīzas plato jeb Valdnieku ielejā atrodas 67 piramīdas, kas pakāpe​niski atklāj savus noslēpumus un vēsta par Ēģiptes civilizācijas dzīvi.

Senās Ēģiptes vēsture pirmām kārtām ir tās atklājēju vēsture. "Ēģiptes hieroglifu noburtais maniaks" - tā Cerams nosaucis ģeniālo francūzi Žanu Fransuā Šampolionu (1790-1832), kas cilvēcei atklāja ēģiptiešu papirusu izlasīšanas formulu. Tam viņš veltīja visu savu dzīvi -īsu un smagu, ko vainagoja fantastisks laimes mirklis, kad viņam atklājās patiesība un piepildījās šķietami nepiepildāmais sapnis.

Ēģiptes noslēpumu izdibināšanas pirmsākumos piedalījās arī Napoleons 1 un barons - zīmētājs Domeniks Vivāns Denons, kas 1802. gadā publicēja savu "Ceļojumu pa Augšēģipti un Lejasēģipti".

Pateicoties viņa grāmatai, pasaule uzzināja par tai gluži svešu civilizāciju - ne mazāk noslēpumainu un senu kā Grieķijas civi​lizācija. Par tās pastāvēšanu pirms tam zināja tikai daži ceļotāji.

Milzīgi atklājumi ēģiptoloģijā ir saistīti arī ar itālieša Belconi vārdu. Viņš kolekcionēja Ēģiptes relikvijas un starp sev līdzīgiem izcēlās ar to, ka uzlauza valdnieku kapeņu kameras ar mūru graujamajām ierīcēm. Belconi atrada lielā Ramzesa priekšgājēja, libāniešu, sīriešu un hetu uzvarētāja Seti I kapenes.

Nevar nepieminēt arī vācieti Rihardu Lcpsiusu, Ēģiptes vēstures sistematizētāju. Viņš atrada vairāk nekā trīsdesmit līdz tam nezināmu piramīdu pēdas un atliekas un apzināto piramīdu skaitu palielināja līdz 67, kā arī atklāja līdz tam nepazīstamu kapu veidu, tā saucamās "mastabas", kurās tika apbedīti Senās valsts augstmaņi.

1850. gadā Ogists Mariets ieradās Kairā no Francijas nelielā komandējumā un gluži kā apsēsts aizrāvās ar izrakumiem un izpēti. Uz visiem laikiem palicis Ēģiptē, viņš kļuva par tās senlietu glabātāju, kā arī par Sfinksu alejas un svēto vēršu Apisu kapeņu atklājēju.

Pateicoties viņam, mēs uzzinām par ēģiptiešu neparastajiem kultiem. Lūk, ko vēsta fragments no Cerama grāmatas: "Ēģiptiešu dievi visai vēlu ieguva cilvēku izskatu. Saskaņā ar seno ēģiptiešu reliģisko apziņu tie bija iemiesoti zīmēs, augos un dzīvniekos. Dieviete Hatora mita sikomorē vai dateļpalmā, dievu Nefertumu godināja kā lotosa ziedu, dievieti Neitu simbolizēja vairogs ar divām krustiski pienaglotās bultām. Bet vispirmām kārtām dievības parādījas zvēru un putnu izskatā. Dievs Hnums bija auns, Hors - vanags, Tots - ibiss, Suhoss - krokodils, Būbastijas pilsētas dieviete - kaķis, bet Buto pilsētas dieviete - čūska. Līdz ar šiem dieviem dzīvnieku izskatā godāja arī pašu dzīvnieku, ja tas izcēlās ar kādu īpašu pazīmi. Un vispazīstamākais, kam gods tika parādīts tik krāšņā veidā, kādā vien jebkad kāds dzīvnieks ticis godāts, bija Apiss, Memfisas svētais vērsis, kuru ēģiptieši uzskatīja par "dieva Ptaha kalpu". Šā svētā dzīvnieka uzturēšanās vieta bija templis, to aprūpēja priesteri. Kad vērsis nobeidzās, to svinīgā ceremonijā iebalzamēja un apbedīja, un tā vietu ieņēma cits, kuram bija tādas pašas ārējās pazīmes kā priekšgājējam.

Radās kapsētas, kas bija dievu un valdnieku cienīgas. Pie tādām dzīvnieku kapsētām pieder kaķu kapi Būbastijā un Benihasanā, krokodilu kapi Ombosā, ibisu kapi Ašmunenā un aunu kapsēta Elefantīnā. Šie visā Ēģiptē izplatītie lokālie kulti vēstures gaitā neskaitāmas reizes bija mainījušies, reizēm spilgti uzliesmodami, reizēm savukārt izgaisdami uz vairākiem gadsimtiem.

Netālu no Serapejas Mariets atklāja galminieka un bagāta zemes īpašnieka Ti kapu… Kaps bija mūžsens: tas bija jau gatavs, kad 2600. gadā pirms Kristus faraoni Heopss, Hefrens un Mikerins nule bija uzcēluši savas piramīdas. Līdz tam neviens piemineklis nebija sniedzis tik reālu priekšstatu par ēģiptiešu dzīvi kā šis kaps. Tas, ko Mariets te ieraudzīja mirdzam pretī zālēs un gaiteņos, tālu pārspēja visu, kas līdz tam bija atrasts ikdienas dzīves detalizēta tēlojuma restaurēšanai. Bagātais Ti kungs bija no sirds papūlējies, lai arī pēc nāves viņa rīcībā būtu viss, patiešām pilnīgi viss, kas bijis pie rokas dzīves laikā.

Taču stipri stilizētie lineārie, tomēr vienmēr sīki detalizētie sienu zīmējumi un ciļņi nebūt neatspoguļoja tikai bagātnieka dīko dzīvi vien. Redzam linu apstrādāšanas procesu, redzam pļāvējus pļaujam, ēzeļu dzinējus, kūlējus, labības vētīšanu; redzam visu kuģu būves procesu - tādu, kāds tas bija pirms četrarpus tūkstošiem gadu; zaru apciršanu, dēļu apstrādāšanu, darbošanos ar tesli, zveltni un kaltu, kuri bija nevis no dzelzs, bet gan no vara. Attēlos skaidri saskatāmi dažādi amatnieku darbarīki, to vidū iespējams izšķirt zāģi, cirvi un pat urbi. Redzam zelta kausētājus un uzzinām, kā tolaik uzpūta zelta kausējamā krāsnī augstu temperatūru; mūsu acu priekšā ir tēlnieki un akmeņkaļi un savu darbu dara ādu apstrādātāji. Bet mēs vēl un vēl vērojam arī, cik liela vara dota tādam ierēdnim, kāds bijis Ti kungs.

Ciema vecākie tiek dzīti uz viņa māju norēķinu sniegšanai; sardzes vīri velk tos pa zemi, brutāli žņaudz tiem kaklu. Redzam bezgalīgas rindas zemnieču, kas nes viņam dāvanas, kalpus, kuri dzen upurdzīvniekus un turpat arī tos nokauj (tas attēlots tik detalizēti, ka mēs uzzinām, ar kādiem veikliem paņēmieniem vērši

tika kauti pirms četrdesmit pieciem gadsimtiem). Kā Ti kungs dzīvojis, var pavērot tik labi, it kā paslepen lūkotos pa viņa nama logu: Ti kungs pie galda, Ti kungs ar savu sievu, ar ģimeni. Var aplūkot, kā Ti kungs ķer putnus, ceļo kopā ar ģimeni pa Nīlas deltu vai brauc cauri niedru brikšņiem. Tas, starp citu, ir viens no visskaistākajiem zīmējumiem: pilnā augumā stāvēdams, Ti brauc laivā, bet izmocītie airētāji saliekušies no sparīgās airēšanas. Augstu briksnājā laidelējas putni, ūdenī ap laivu mudžēt mudž zivis un cita Nīlas dzīlē mītošā dzīvā radība. Viena laiva peld priekšgalā, tās apkalpe ir medību drudža pārņemta: laivā sēdošie jau nomērķējuši harpūnas, lai ietriektu tās slapjajās, spī​dīgajās nīlzirgu mugurās."

Anglis Flinderss Pītrijs ir labākais faraonu noslēpumu vācējs un interpretētājs. Viņa zinātniskais mantojums apkopots 90 sējumos. Tieši Pītrijs atraka Ramzesa templi un grieķu kolonnu Nau- krati.

Veselus 46 gadus viņš ziedoja izrakumiem Ēģiptē, burtiski, "izlobīdams" tās kultūru. Pilnīgu Pītrija atradumu sarakstu vienā grāmatā pat nevarētu ietilpināt. Bet nu atgriezīsimies pie piramī​dām un Cerama.

Kas spieda faraonus pārvērst savas kapenes par cietoksni ar slepenām ieejām, šķietamām durvīm un pazemes gaiteņiem, kuri atdūrās granīta sienās? Kas lika Heopsam sablīvēt virs sava sar- kofaga veselu kalnu - divarpus miljonus kubikmetru kaļķakmeņu?

Piramīdu celšanas jēga kļūst saprotama, ja ielūkojamies seno ēģiptiešu reliģisko uzskatu īpatnībās.

Ne viņu mitoloģijā (ēģiptiešu dievu skaits nav pārskatāms), bet tai priekšstatā, kas bija viņu reliģijas pamatā, proti, ka cilvēks pēc nāves turpina savu dzīves ceļu mūžības valstībā. Šai "aizsaulē", zemes un debess pretmetā, mīt mirušie, ja viņiem - un tas ir pats galvenais - dots līdzi viss, kas nepieciešams eksistencei. Ar eksistencei nepieciešamo saprata absolūti visu, ko mirušais bija lietojis, dzīvs būdams: stabilu mājokli, uzturu, lai apmierinātu izsalkumu un slāpes, kalpus, vergus, ierēdņus un visus pirmās nepieciešamības priekšmetus. Bet vispirmām kārtām vajadzēja saglabāt ķermeni, tas bija pilnībā jānodrošina pret jebkuru postošu ietekmi. Tikai tad dvēsele (ēģiptiešu valodā "Ba"), kas pēc nāves brīvi lidinājās apkārt, spēja jebkurā laikā atrast tai piederīgo ķermeni, tieši tāpat kā miesas sargātājs gars "Ka", kurš personificēja dzīvības spēku, kas piedzimst līdz ar miesu, taču, tai mirstot, pēc ēģiptiešu uzskatiem, neiznīkst un jo​projām turpina dzīvot, lai aizsaulē nodrošinātu mirušo ar nepie​ciešamo spēku. Šie priekšstati tad arī izraisīja divējādas sekas: mirušos mumificēja (mumificēšana bija raksturīga gan inkiem, maoriem, ivarosiem un dažām citām tautām, lai gan nesalīdzināmi mazāk izkoptā veidā, un viņiem cēla cietokšņiem līdzīgas kapenes, kam vajadzēja aizsargāt tajā paslēpto mūmiju no jebkura ienaidnieka, no jebkuras pārdrošas izdarības un miera traucējumiem.

Tūkstošiem dzīvo tika upurēts, lai viens mirušais aizsaulē varētu baudīt mūžīgu mieru un mūžīgu dzīvošanu. Faraons, kas lika celt sev kapenes desmit, piecpadsmit, divdesmit gadus, sagrāva tautas spēku, ne tikai pats iekrita parādos, bet atstāja tos mantojumā saviem bērniem un bērnubērniem. Viņš turpināja tukšot valsts kasi vēl ilgi pēc savas nāves, jo viņa "Ka" prasīja aizvien jaunus upurus, pastāvīgus reliģiskos rituālus.

Ticības spēks noslāpēja prāta balsi gan politikas, gan morāles jomā. Faraonu piramīdas (un tikai faraonu, jo mazāk dižciltīgi cilvēki apmierinājās ar kapa vietu tā saucamajā mastabā vai arī klinšu kapenē, bet cilvēks no tautas - smiltīs) bija neierobežoti sakāpināta egocentrisma auglis, kas mūsdienu cilvēkam ir svešs. Piramīdas nekalpoja kā milzīgās kristiešu celtnes - dievnami un katedrāles -, paredzētas kādai noteiktai dievbijīgo ticīgo kopienai; tās nebija kā babiloniešu torņi - zikurāti vispirmām kārtām dievu mītnes un vienlaikus vispārīga svētvieta. Piramīdas bija paredzētas tikai vienam cilvēkam - faraonam, viņa mirušajam ķermenim, viņa dvē​selei un viņa "Ka".

Visai drīz šādu milzīgu piramīdu būve apsīka un vēlāk vispār tika pārtraukta, lai gan tolaik valdošie faraoni nebija mazāk vareni par Heopsu, Hefrenu vai Mikerinu.

Tautas dvēseles "atmodu" vienmēr pavadīja centieni radīt monumentālas, augstas celtnes, kas ietiecas debesīs. Paraugoties uz mūs interesējošo problēmu no šā viedokļa, par spīti neapšaubāmajām atšķirībām nav grūti saskatīt noteiktu sakarību starp Ēģiptes piramīdām un Babilonijas zikurātiem vai romāņu gotikas stilā celtajām katedrālēm Rietumos. Visi šie pieminekļi saistāmi ar kādas konkrētas

civilizācijas sākotni un attiecas uz tiem laikiem, kad monumentālas celtnes tika būvētas ar patiešām pārcilvēcisku spēku. Tā, piemēram, agrīnās gotikas stilā celtās katedrāles bija tik milzīgas, ka nereti šādu templi nevarēja piepildīt pat visi attie​cīgās pilsētas iedzīvotāji.

Piramīdas tika celtas ar muskuļu spēku. Klintīs izurbtos caurumos iedzina ķīļus un laistīja ar ūdeni, līdz tie piebrieda: tā Mokatamas kalnos ieguva piramīdu celtniecībai nepieciešamos akmens bluķus.

Uz veltņiem un sliecēm šie akmens milzeņi tika nogādāti paredzētajā vietā. Piramīda pakāpeniski, kārtu pa kārtai, cēlās augšup. Seno celtnieku darba kvalitāte bija tik augsta, ka, Pītrija vārdiem runājot, vertikālo un horizontālo līniju nesakritība nepārsniedz pat īkšķa platumu. Akmeņi tika tik cieši piedzīti cits pie cita, ka starp tiem, kā jau pirms astoņsimt gadiem ar apbrīnu atzīmēja arābu rakstnieks Abdellatifs, pat adatu neiespraudīsi.

Piramīdas stāvēs vēl ilgi. Heopsa piramīdai nodrupusi tikai virsotne, kā rezultātā izveidojies desmit kvadrātmetrus liels laukumiņš un gandrīz pilnīgi nolobījies gludais dekoratīvais apšuvums, kas darināts no lieliskā Mokatamas kaļķakmens, atsedzot blīvo, iedzelteno vietējo kaļķakmeni - piramīdu celtniecības galveno materiālu. Tomēr piramīda stāv, un tai līdzās stāv citas. Bet kur gan palikuši paši faraoni, kas tajās cerēja atrast drošību, neapdraudētu mājvietu patvērumu saviem mirušajiem ķermeņiem un viņu "Ka"?

Tieši šeit faraonu augstprātība noveda pie pelnītās traģēdijas. Tiem, kuri atdusējās nevis akmens cietokšņos, bet zemes mastabās vai vienkāršos smiltīs izraktos kapos, ir paveicies daudz vairāk nekā viņu valdniekiem: daudzi no šiem apbedījumiem nenonāca laupītāju redzeslokā. Turpretī Heopsa granīta sarkofags ir izlaupīts un tukšs, un mēs pat nezinām, kopš kura laika. Kad Belconi 1818. gadā atrada Hefrena sarkofagu, viņš konstatēja, ka tā vāks ir salauzts un pats sarkofags gandrīz līdz malām piepildīts ar šķembām. Arī Mikerina bagātīgi rotātajam bazalta sarkofagam jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados trūka vāka, bet koka sarkofaga daļas mētājās citā telpā kopā ar faraona mūmijas fragmentiem. Šis sarkofags kopā ar kuģi, kas to veda uz Angliju, nogrima jūrā pie Spānijas krastiem.

Vai piramīdas faraonus patiešām aizsargāja? Diemžēl ne. Dzīve parādīja, ka piramīdu izmēri ne tikai neatbaidīja laupītājus, bet - gluži pretēji - tos pievilka: akmeņi it kā sargāja, bet piramīdu izmēri vilināt vilināja, it kā apliecinot: "Mums patiešām ir ko slēpt." Un laupītāji ķērās pie darba. Demolēšana aizsākās senos laikos un turpinās vēl šobaltdien.

Bet tas jau ir cits stāsts, no kura atrauties ir visai grūti.

Jau minēto pētnieku nopelni, viņu titāniskais darbs un ticība panākumiem, kā arī daudzu pētnieku paaudžu pūliņi palīdz mums šodien, lasot Ceramu, saskatīt notikumu saistību un iepazīt Nīlas ielejas civilizācijas vēsturi ļoti saīsinātā veidā.

Par labāko Ēģiptes vēstures grāmatu joprojām tiek uzskatīta amerikāņu vēsturnieka Dž. Bresteda sarakstītā "Ēģiptes vēsture". Ēģipte ir upes kultūras zeme. Pēc pirmo politisko apvienību izveidošanās Nīlas deltā radās Ziemeļu valsts, bet starp Memfisu I (Kairu) un pirmo Nīlas krāci - Dienvidu valsts. Ar šo abu valstu apvienošanos apmēram 2900. gadā pirms Kristus 1. dinastijas pamatlicēja valdnieka Mencsa (Mina) laikā patiesībā ari sākās 1 Ēģiptes kā centralizētas valsts vēsture. Ēģiptiešiem bija savsjcalendārs, un viņi to lietoja kopš sirmas senatnes, lai laikus aprēķinātu Nīlas iziešanu no krastiem, no kuras bija atkarīga visas valsts pastāvēšana. Tas bija vienīgais kaut cik lietojamais senatnes kalendārs. Šis kalendārs noderēja par pamatu 46. gadā pirms Kristus Romā sastādītajam Jūlija kalendāram, kuru no romiešiem pārņēma Rietumi un tikai 1582. gadā nomainīja ar tā saukto Gregora kalendāru. Ēģiptes vēstures sākumperioda datējumā iespējamas kļūdas, dažkārt pat līdz gadsimtam. Agrīnā laikmeta datēšanā un periodizācijā līdz pat Jaunās valsts vēsturei mēs balstāmies uz vācu ēģiptologa Georga Štcindorfa secinājumiem. ' Senā valsts (2900. - 2270. g. pirms Kristus) ir 1.-6. dinastijas valdīšanas laikmets. Šajā laikā parādās pirmie civilizācijas iedīgļi ar tās pirmajiem likumiem, reliģiju,

rakstību un pirmās "literārās valodas" veidošanos. Tas ir Gīzas piramīdu cēlāju, 4. dinastijas valdnieku Heopsa (Hufu), Hefrena (Hafra) un Mikerina (Menkaura) laiks.

Pirmais pārejas periods (2270.-2100. g. pirms Kristus) sākas pēc Senās valsts katastrofiskā sabrukuma (Memfisā vēl saglabājas šķietama valsts) un, iespējams, ir pārejas periods uz sava veida feodālismu. Šai periodā nomainījās četras dinastijas un apmēram 30 valdnieki.

Vidējās valsts (2100. - 1700. g. pirms Kristus) dibinātāji bija Tēbu valdnieki, kuri gāza Hērakleopoles valdniekus un atkal apvienoja valsti. Šis ir kultūras ziedu laiks, četru Amenemhetu un triju Sesostrisu (Senusertu) valdīšanas laiks, kad tika radīti daudzi izcili arhitektūras pieminekļi.

Otrajā pārejas periodā (1700. - 1555. g. pirms Kristus) Ēģiptē valda hiksi. Hiksu ("valdnieki gani") klejotājciltis ielaužas Ēģiptes teritorijā, iekaro to un notur savās rokās veselu gadsimtu, līdz viņus galu galā atkal padzen Tēbu valdnieki. Agrāk uzskatīja, ka hiksu padzīšana bijusi pamatā Bībeles leģendai par Izraēla bērnu aiziešanu no Ēģiptes. Tagad šī hipotēze atzīta par nepareizu.

Jaunā valsts (1555.-1090. g. pirms Kristus) - politiskās varas vislielākās nostiprināšanās laiks, "cēzarisko" faraonu laikmets. Tutmoss III iekaro Āziju un apliek ar nodevām pakļautās tautas, svešzemju bagātības straumēm plūst uz Ēģipti. Vēršas plašumā greznu celtņu būve. Amenhotcps III nodibina sakarus ar Babilonijas un Asīrijas valdniekiem. Viņa pēcnācējs Amenofiss (Amen- hoteps) IV (slavenā Nofretete bija viņa sieva) bija liels reliģijas reformators: līdzšinējā dieva Amona kulta vietā viņš ievieš saules dieva Atona kultu un kopš tā laika sāk saukties par Ehnatonu. Tuksneša smiltājos viņš nodibina jaunu galvaspilsētu: Tēbas nomaina Telamarna. Jaunā reliģija tomēr nepārdzīvoja savu radītāju - tā izsīka pilsoņu karos. Amenhotepa znota Tutanhamona laikā valdnieku rezidence tika atkal pārcelta uz Tēbām.

Bet savu vislielāko politjsko uzplaukurnu Ēģipte sasniedza 19. dinastijas valdnieku laikā. Ramzess II, saukts par Lielo, valdīja trīsdesmit sešus gadus. Viņa varenības pieminekļi ir monumentālās, pareizāk, kolosālās celtnes Abū Simbelā, Kārnākā, Luksorā, Abidosā, Memfisā.

Pēc viņa nāves iestājas anarhijas periods. Ramzess III, kura valdīšana ilga divdesmit vienu gadu, atkal iedibina valstī mieru un kārtību. Pēc tam Ēģipte nonāk Amona priesteru varā.

Trešais pārejas periods (1090. - 712. g. pirms Kristus) bija panākumu un neveiksmju, uzplaukuma un pagrimuma periods. No šā perioda valdniekiem interesi izraisa Jeruzalemes iekarotājs un Zālamana tempļa izlaupītājs Šešonks I. 24. dinastijas laikā visa Ēģipte uz laiku nonāk etiopiešu varā.

Vēlais periods (712. - 525. g. pirms Kristus) - Ēģipti iekaro asīrieši Asarhadona vadībā. Izdodas vēlreiz apvienot Ēģipti (bet bez Etiopijas). Sakari ar Grieķiju atdzīvina tirdzniecību un kultūru. Pēdējo no šīs dinastijas valdniekiem - Psametihu III - pie Pelusijas uzvar Persijas valdnieks Kambīss: Ēģipte kļūst par Persijas provinci. Ar 525. gadu pirms Kristus Senās Ēģiptes vēsture - Ēģiptes civilizācijas vēsture izbeidzas.

Persiešu kundzība (525. - 332. g. pirms Kristus) nostiprinās Kambīsa, Dārija I, Histaspa un Kserksa I laikā, bet Dārija II laikā tā sabrūk. Ēģiptes kultūra šai periodā dzīvo ar tradīcijām: valsts kļūst par "stiprāku tautu laupījumu".

Grieķu - romiešu kundzība ( 332. g. pirms Kristus - 638. g. pēc Kristus). 332. gadā Maķedonijas Aleksandrs iekaro Ēģipti un nodibina Aleksandriju, kas kļūst par hellēnistiskās kultūras centru.

Aleksandra impērija sairst, Ptolemaja III laikā Ēģipte no jauna atgūst savu politisko neatkarību. Nākamie divi gadsimti līdz pat Kristus dzimšanai paiet nemitīgos Ptolemaju dinastiskos strīdos. Ēģipte nonāk aizvien lielākā Romas ietekmē. Vēlāko cēzaru laikā saglabājas tikai šķietama valsts nacionālā neatkarība, īstenībā Ēģipte tiek pārvērsta par Romas provinci, ekspluatējamu koloniju, Romas impērijas maizes klēti.

Kristietība Ēģiptē izplatās agri. Ar 640. gadu pēc Kristus Ēģipte nonāk pilnīgā arābu lielvalsts atkarībā, vēlāk - Osmaņu impērijas varā un Eiropas vēsturē parādās tikai Napoleona karagājiena laikā.

TORŅI Tigras un Eifratas deltā dzīvojušās noslēpumainās "melngalvju" tautas (mums pazīstami kā šumeri) civilizāciju barbarisko Akadas semītu cilšu uzbrukumi vairāku gadsimtu laikā bija noveduši līdz pilnīgam panīkumam un bojāejai. Auglīgajā šumeru kultūras augsnē izauga un uzplauka vēl viena - Babilonijas civilizācija, kurā pastāvēja divas valsts valodas - šumeru (priesteru un juristu valoda) un semītu valoda.

Sākumā valdīja šumeri, pēc tam no Mazāzijas austrumdaļas iebrukušie akadieši un heti, vēlāk - kasīti no Irānas un visbeidzot - no Divupes auglīgajām zemēm iebruku- \ šie asīrieši.

Par asīriešu zvērībām stāstīts Bībelē, arī par Bābeles torņa un brīnum skaistās Nīnives uzcelšanu un ebreju septiņdesmit gadus ilgo gūstu, par valdnieku Nebukadnecaru, par dieva sodu, kas nāca pār "lielo netikli" Asīriju - Babiloniju, un par dieva dusmu kausiem, kurus septiņi eņģeļi izlējuši pār zemēm pie Eifratas.

626. gadā pirms Kristus Dienvidbabilonijas haldiešu cilts vadonis Nabopalasars sacēlās pret asīriešiem un milzīgā Asīrijas valsts tika sadalīta starp haldiešiem un viņu sabiedrotajiem mēdiešiem.

Karā tika pilnīgi iznīcināti asīriešu kultūras centri - Nīnive un Ašūra. Dienvidasīrija un Rietumasīrija līdz ar Mezopotā- miju, Sīriju un Palestīnu kļuva par Jaunbabilonijas valsti, bet visa pārējā teritorija nonāca mēdiešu rokās. 605. gadā pirms Kristus Nabopalasars nomira un troni ieņēma viņa dēls - slavenais Nebukadnecars II, kas paplašināja Babilonijas teritoriju un pārvērta savu valsti par vienu no tā laika spēcīgākajām impērijām, bet galvaspilsētu Babilonu - par vienu no varenākajām pasaules pilsētām. Šī nelielā atkāpe bija nepieciešama, lai pievērstu uzmanību vēl vienas zudušās civilizācijas veidošanās pirmsākumiem un nonāk​tu pie šīs grāmatas galvenā temata.

Ar Babilonijas civilizāciju saistīti daudzi slaveni tās atklājēju vārdi. Pakavēsimies pie viena no viņiem, kas Babilonijas atklāšanas vēsturē, šķiet, ir vispazīstamākais. Tas ir vācu arheologs, arhitekts un mākslas zinātnieks Roberts Koldevejs, kas savu mūžu no 43 gadu vecuma veltīja Babilonijas noslēpumu atminēšanai. Tieši viņš uzgāja vienu no pasaules brīnumiem - leģendārās valdnieces Semiramīdas gaisa dārzus un atraka Etemenanki ("Zemes un debess pamatakmeni") - Bābeles torni, pareizāk - tā pamatus.

Sākot ar 1899. gada martu, Koldevejs ik dienu pavadīja izrakumos (vairāk nekā 15 gadus no vietas) vietās, kur kultūrslāņi atradās zem 12-14 metrus bieza zemes un šķembu slāņa.

Cerams rakstīja: "Koldevejs atraka septiņus metrus biezu jēlķieģeļu sienu.

Apmēram 12 metrus no tās slējās otrs apdedzinātu ķieģeļu mūris, septiņus metrus astoņdesmit centimetrus biezs, bet pēc tā trīs metrus trīsdesmit centimetrus biezais grāvja mūris. Senatnē tā priekšā droši vien bija grāvis, kuru piepildīja ar ūdeni, ja pilsētai draudēja briesmas no ārpuses.

Mūru starpa savā laikā acīmredzot bija piepildīta ar zemi, laikam līdz ārējā mūra augšai. Te patiesi bija diezgan vietas četrjūgam! Uz mūra bija sargtorņi, pa vienam apmēram ik pēc 50 metriem. Pēc Koldeveja aprēķina, uz iekšējā mūra bijuši 360 torņi, tādējādi liekas pilnīgi ticams torņu skaits, kādu min Ktēsijs ārējam mūrim, proti, 250. Šis Koldeveja atraktais mūris ir vislielākais pilsētas nocietinājums, kādu pasaule jebkad redzējusi. Spriežot pēc mūra, Babilona bijusi lielākā pilsēta visos Austrumos, daudz lielāka pat par Nlnivi. Ja pilsētas jēdzienu uztveram viduslaiku nozīmē, proti, kā "ar mūri apjoztu apdzīvotu vietu", tad Babilona līdz pat mūsdienām palikusi pati lielākā no visām pilsētām, kāda jelkad pasaulē pastāvējusi.

Nebukadnecars rakstīja: " "Es liku uzcelt varenu mūri Babilonai austrumu pusē. Es iz- raku grāvi un tā nogāzes nostiprināju ar asfaltu un apdedzinātiem ķieģeļiem. Varenu mūri, augstu kā kalns, es uzcēlu grāvja malā; mūrī ierīkoju platus vārtus ar vērtnēm no ciedru koka un apsitu tās ar vara plāksnēm. Lai ienaidnieks, kam ļauns nodoms prātā, neapdraudētu Babilonu no sāniem, es liku tur plūst vareniem ūdeņiem, kas viļņoja līdzīgi jūrai. Tikt pāri tiem bija tikpat grūti kā īstai jūrai. Lai ūdeņi nevarētu ielauzties pilsētā, es krastā uzbēru

zemes valni un nostiprināju to ar krasta mūri, kas bija celts no apdedzinātiem ķieģeļiem. Es pamatīgi nostiprināju bastionus un pārvērtu \Babilonas pilsētu par cietoksni."

Tajos laikos tam patiešām bija jābūt neieņemamam cietoksnim! Bet vai Babilona tomēr nelika iekarota? Ticamāks šķiet pie​ņēmums, ka to sagrāba no iekšienes.

Koldevejs patiesi bija atradis Nebukadnccara Babilonu. Tieši Nebukadnecars, kuru pravietis Daniēls dēvēja par "ķēniņu ķēniņu" un "zelta galvu", bija uzsācis pilsētas monumentālo jauncelsmi. Viņa laikā tika uzsākta Emaha un Esagilas, tāpat arī Ninurtas svētnīcas un Ištaras tempļa (Merkesā) pārbūve.

Viņš atjaunoja Arahtu kanāla sienu un uzcēla pirmo akmens tiltu pār Eifratu, tāpat arī- Libilhigalla kanālu, izbūvēja pilsētas dienvidu daļu ar tās pilīm, izrotāja Ištaras vārtus ar krāsainiem dzīvnieku reljefiem no gla​zētiem ķieģeļiem.

Bābeles tornis!

Celtne, par kuru Pirmajā Mozus grāmatā teikts: "Un teica cits uz citu: iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim ar uguni." Jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs. Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa zemi."

Koldevejam izdevās atklāt tikai un vienīgi milzīgus pamatus. Bet uzrakstos bija pieminēti vairāki torņi. Tornis, par kuru vēsta Bībele (tas acīmredzot patiešām bijis), droši vien tika sagrauts vēl pirms Hammurapi valdīšanas laika bet tā vietā uzcelts cits - par piemiņu pirmajam. Nabopalasars bija teicis: "Tai laikā Marduks man pavēlēja uzcelt Bābeles torni, kas jau pirms manis bija sācis brukt, tā pamatu nostiprināt uz pazemes valstības krūtīm, bet smaili vērst pret debesīm." Viņa dēls Nebukadnecars piemetināja: "Es pieliku savu roku, uzceldams Etemcnanki smaili tā, lai tā varētu sacensties ar debesīm."

Bābeles tornis pacēlās gigantisku terašu veidā. Hērodots rakstīja, ka to veidojuši astoņi cits uz cita novietoti torņi, katrs nākamais bija mazāks par iepriekšējo, līdz beidzot uz paša mazākā augstu pār zemi pacēlies templis (patiesībā torņi bija septiņi).

Tornis uzcelts Sahnas līdzenumā, bet "Sahna" burtiski nozīmē "panna".

Koldevejs rakstīja: "Torņa pamatu platums sasniedza deviņdesmit metrus, un torņa augstums bija deviņdesmit metri. Trīsdesmit trīs metrus augsts bija pirmais stāvs, astoņpadsmit metrus - otrais, pa sešiem metriem - trešais, ceturtais, piektais un sestais, bet Babilonas dieva Marduka ar zeltu klātais un gaišziliem glazētiem ķieģeļiem izrotātais templis, kas, tālu mirdzēdams, sveicināja ceļiniekus, bija piecpadsmit metrus augsts.

Torņa kolosālo masīvu Vecās Derības ebreji uzskatīja par cilvēk u aug stprātības iemiesojumu. Tas izaicinoši slējās starp lepnajām priesteru pilīm, milzīgajām noliktavām un neskaitāmām citām ēkām. Tā baltajām sienām, bronzas vārtiem, draudīgajiem cietokšņa mūriem ar portāliem un veselu torņu mežu droši vien vajadzēja radīt spēka, varenības un bagātības iespaidu. Visā Babilonijas valstī bija grūti atrast kaut ko tam līdzīgu."

Cerams: "Katrai lielākajai Babilonijas pilsētai bija savs zi- kurāts, bet neviens no tiem nevarēja sacensties ar Bābeles torni. Tas uzcelts no 85 miljoniem ķieģeļu Kā kolosāls milzenis tas lepni slējās pāri visai apkārtnei. Tāpat kā Ēģiptes piramīdas, arī "Bābeles torni" cēla uzraugu pletņu šaustītie vergi. Taču kāda atšķirība bija: piramīdu cēla viens valdnieks savas bieži vien īsās dzīves laikā, viņš to cēla tikai sev pašam, savai mūmijai, savam "Ka", bet Bābeles tornis tika celts vairāku valdnieku paaudžu laikā: to, ko bija aizsācis vectēvs, turpināja mazdēli. Ēģiptiešu piramīdas sagruva vai tās izpostīja laupītāji, un neviens tās neatjaunoja, nemaz nerunājot par to piepildīšanu ar jauniem dārgumiem. Babiloniešu zikurāts, sagruvis un vairākkārt nopostīts, tika uzcelts no jauna un no jauna arī izrotāts. Tas arī saprotams, jo valdnieki, pēc kuru pavēles zikurāti tika celti, cēla tos nevis sev, bet gan

visiem. Zikurāts bija tautas svētnīca, tā bija vieta, kur saplūda tūkstošiem cilvēku, lai pielūgtu savu augstāko dievu Marduku. Aina droši vien bija patiesi iespaidīga, kad ļaužu pūļi plūda no "lejas tempļa", kur Marduka statujas priekšā bija upurējuši. (Ja ticam, Hērodotam, Marduka statuja bija veidota no tīra zelta un svēra vairāk par 23 700 kilogramiem). Pēc tam ļaudis kāpa uz augšu pa Bābeles torņa milzīgajām kāpnēm uz otro stāvu, kas atradās trīsdesmit īņetru augstumā no zemes, bet priesteri tajā pašā laikā pa iekšējām kāpnēm steidzās uz trešo stāvu, lai tad pa slepenām ejām nokļūtu Marduka svētnīcā - pašā torņa virsotnē. Svētnīcas tumši zili un violeti vāpētie ķieģeļi zilgmaini zaigoja. Hērodots svētnīcu redzēja 458. gadā pirms Kristus, tātad apmēram simts piecdesmit gadu pēc zikurāta uzcelšanas; tolaik tas, bez šaubām, vēl bija labā stāvoklī. Atšķirībā no "lejas tempļa" šeit nebija statuju, vispār nebija nekā, izņemot zvilni un apzeltītu galdu. Tautai šī svētnīca nebija pieejama, jo šeit parādījās pats Marduks, kuru vienkāršs mirstīgais nedrīkstēja nesodīts skatīt vaigā.

Kīrs, kas ieņēma Babilonu pēc Nebukadnecara nāves, bija pirmais iekarotājs, kurš pilsētu nenopostīja. Viņu pārsteidza Ete- menanki grandiozie izmēri, un viņš lika izgatavot sev kapa pieminekli miniatūra zikurāta - maza "Bābeles torņa" veidā.

Un tomēr tornis tika vēlreiz nopostīts: Persijas valdnieks Kserkss atstāja aiz sevis tikai drupas, kuras savā ceļā uz Indiju redzēja Maķedonijas Aleksandrs. Un arī viņu pārsteidza kolosālās drupas, arī viņš stāvēja to priekšā kā noburts. Pēc viņa pavēles desmit tūkstoši cilvēku, bet vēlāk arī viss karaspēks divus mēnešus vāca torņa drupas un gruvešus, Strabons šajā sakarā min 600 000 dienas algu izmaksai.

Ap vecās un jaunās ēras miju, partiešu kundzības laikā, sākās pakāpenisks Babilonas sabrukums, celtnes cita pēc citas sagruva. Sasanīdu valdīšanas laikā (226. - 636. g. pēc Kristus) tur, kur kādreiz pacēlās lepnas pilis, bija palikuši vairs tikai atsevišķi nami, ; bet arābu viduslaikos čurnēja tikai dažas būdas. Šodien skatiens klīst pāri Koldeveja atmodinātajai Babilonai, pāri drupām, spožiem fragmentiem, savdabīgās, savā neatkārtojamībā vienīgās bagātības paliekām. Un neviļus prātā nāk pravieša Jeremijas vārdi: "Tur mājos tuksneša zvēri, šakāļi un strausi, tā nebūs vairs apdzīvota ne mūžam, tur iedzīvotāju vairs nebūs uz radu radiem."

Patiešām, septiņdesmit jūdu verdzības gadi (vēsturnieki apgalvo, ka Nebukadnecars sagūstītos jūdus izkalpinājis Babilonas celtniecības darbos) Jeruzelemes izpostītājiem 587. gadā pirms Kristus nepagāja nesodīti, un apliecinājumu tam rodam Bībeles lāstos.

15. nodaļa Statujas un miti Viss, ko izglītotā cilvēce zina par aizmirstajām un zudušajām civilizācijām, ir iegūts, pateicoties pacietīgi veiktiem izrakumiem un arhitektonisko celtņu, keramikas, rotaslietu, mākslas darbu un rakstu pieminekļu izpētei. Ir vēl kāds fenomens, kas palīdz atjaunot Zemes iemītnieku atmiņas: kopējas pazīmes dažādu civilizāciju kultūras mantojumā, kā arī senču zināšanu kopība - neatkarīgi no tā, kādā laikā un kur viņi dzīvojuši. Droši vien to nosaka kosmoloģiska rakstura cēloņi, un to pirmsākumi meklējami saprātīgajā Visumā (par to jau tika minēts nodaļā "Civilizāciju šūpulis"). Šķiet, vairumam no mums tas tagad ir grūti aptverams. Paldies Dievam, jo dzīve bez noslēpumiem un aizraujošā mīklu minēšanas procesa gluži vienkārši būtu garlaicīga.

Tātad runāsim par civilizāciju, par kuru kaut ko zina vai ir dzirdējis gandrīz ikviens, pie tās atstātā mantojuma atkal un atkal atgriežas visa pasaules zinātne un literatūra, bet šīs civilizācijas izpētes gaitā gūtā pieredze ir klasisks mūsu izglītotības minimuma paraugs. Hellēņu civilizāciju atklāšana - tas ir ne tikai lielas arheoloģijas sākums un sengaidīta tikšanās ar pagātni, bet arī antīkās pasaules mīklu atminēšanas ēras sākums, tās pasaules, kura kādreiz pastāvēja Vidusjūras reģionā un kļuva par visu Eiropas civilizāciju pamatu. Šīs pagātnes atklāšana ir saistīta ar diviem savulaik ļoti ievērojamiem cilvēkiem: Heinrihu Šlīmani un Arturu Evansu.

Arheologi ir vēstures pētnieki, toties rakstnieki, kas seko viņiem pa pēdām, padara vēsturi dzīvu, krāsainu. Kaut arī tā reizēm tiek nedaudz izskaistināta un izraisa kritiķu neapmierinātību (ja kritiķi beidzot būtu ar visu apmierināti, tad viņiem būtu jāpamet savs darbs), galvenais tomēr ir nenonākt līdz absurdam un nenodarboties ar falsifikāciju. Pie rakstniekiem, kurus interesē vēsture, pieskaitāms Kurts Valters Cerams (īstajā uzvārdā Mareks) ar savu slaveno grāmatu "Dievi, kapenes un zinātnieki", kas krievu valodā pirmoreiz iznāca 1960. gadā (latviešu valodā izdota 1982. gadā).

Pie tā, ko un kā Cerams uzrakstījis, diez vai ir nepieciešams vēl piestrādāt, jo viss lieliski sabalsojas ar mūsu grāmatā valdošo noskaņu. Tāpēc šajā un nākamajā nodaļā izmantoti viņa grāmatas fragmenti un tās varoņu citāti, un šie varoņi, cerams, saistīs jūsu uzmanību.

Sāksim lasīt Ceramu ar paša Heinriha Šlīmaņa - antīko mītu pirmatklājēja - citātu: "Kad es 1832. gadā desmit gadu vecumā tēvam kā Ziemassvētku dāvanu pasniedzu sacerējumu par galvenajiem Trojas kara notikumiem - Odiseja un Agamemnona piedzīvojumiem, es pats vēl nenojautu, ka pēc trīsdesmit sešiem gadiem nodošu atklātībai apjomīgu darbu par to pašu tematu pēc tam, kad man būs uzsmaidījusi laime paša acīm skatīt vietas, kur reiz notikusi karadarbība, un redzēt to varoņu dzimteni, kuru vārdus Homērs pada​rījis nemirstīgus."

Trūcīga mācītāja dēls, māceklis sīkpreču tirgotavā, kantora darbinieks (bet arī astoņu valodu pratējs), viņš vispirms kļuva par veikalnieku, lai galvu reibinošā augšupejā sasniegtu oficiāli atzīta lieltirgotāja stāvokli un nonāktu pat karaļa galmā. Nauda un bagātība viņam pavēra īsāko ceļu uz panākumiem.

Pielietojot pilnīgi jaunu, paša izstrādātu metodi, viņš divarpus gadu laikā apguva angļu, franču, holandiešu, spāņu, portugāļu un itāliešu valodu.

1846. gadā Šlīmanis, apguvis arī krievu valodu, aizbrauca uz Pēterburgu kā savas firmas aģents. Pēc gada viņš nodibināja pats savu tirdzniecības namu. Tas viss viņam prasīja ne mazumu laika un ne mazumu pūļu… "Tikai 1854. gadā man izdevās iemācīties zviedru un poļu valodu." Viņš daudz ceļoja, 1850. gadā apmeklēja Ziemeļameriku. Kalifomijas piekrastes pievienošana Amerikas Savienotajām Valstīm viņam deva tiesības iegūt Ziemeļamerikas pavalstniecību. Zelta drudzis viņu aizrāva tāpat kā daudzus citus. Lai veiktu operācijas ar zeltu, viņš nodibināja banku. Prezidents viņu pagodināja ar pieņemšanu. Bet arī šajos

gados, tāpat kā vienmēr, viņu savos valgos turēja senais jaunības sapnis - kādudien skatīt tās tālās vietas, kur reiz dzīvoja un savus lielos varoņdarbus veica Homēra varoņi, un nodoties šo vietu pamatīgai pētīšanai.

1856. gadā viņš sāka mācīties jaungrieķu valodu un apguva to sešu nedēļu laikā. Trijos nākamajos mēnešos viņš veiksmīgi tika galā ar visām Homēra heksametra grūtībām, bet tas viņam prasīja kolosālu spēka patēriņu. "Es studēju Platonu ar tādu aprēķinu, ka gadījumā, ja viņš tuvāko sešu nedēļu laikā saņemtu no manis vēs​tuli, viņam vajadzētu to saprast."

Viss, kas notika pēc tam, līdzinās brīnumam. Kad un kur pasaules vēsturē vienīgi entuziasms ir aizvedis pie panākumiem? Paruna par to, ka panākumus nosaka zināšanas, šajā gadījumā ne visai der kaut vai tāpēc, ka apgalvojums par to, ka Šlīmanis jau savas zinātniskās darbības pirmajos gados bijis lietpratējs zinātniskās arheoloģijas jomā, ir visai strīdīgs. Un tomēr veiksme viņu pavadīja kā nevienu citu.

Izšķirošā loma bija antīko autoru liecībām, nevis Šlīmaņa laika zinātnieku teorijām. Vai tad Hērodots nerakstīja, ka Kserkss apmeklējis Jaunīliju (pilsētu, kuras vietā kādreiz atradās leģendārā Troja jeb īlija), apskatījis "Priama Pergamas" (Homēra Trojas cietoksnis, kā arī valdnieka Priama templis un pils) drupas un zie​dojis īlijas Minervai tūkstoš vēršu?

Kā liecina Ksenofonts, tāpat rīkojies arī lakedaimonu karavadonis Mindars un, kā savukārt liecina Arriāns, - arī Aleksandrs Lielais, kas turklāt vēl paņēmis līdzi Trojas ieročus un pavēlējis savai apsardzei kauju laikā nest tos viņam pa priekšu kā talismanu. Vai tad Jaunīlijas labā daudz nepaveica ari Cēzars, pirmkārt, jau tāpēc, ka Aleksandrs bija viņa apbrīnas objekts, otrkārt, tāpēc, ka viņam, kā pašam likās, bija ticami pierādījumi savai radniecībai ar īlijiešiem (Troja bija Aineja dzimtene, un tieši no viņa Gajs Jūlijs Cēzars sāka savus ciltsrakstus).

Vai tad viņi visi būtu tikai fantazējuši, noticējuši kļūdainām laikabiedru ziņām?

1869. gadā Šlīmanis apprecēja daiļo grieķieti Sofiju Engas- tromenu, kas turpmāk bija kopā ar savu dzīvesbiedru gan smagajā darbā, gan visās likstās.

Izrakumi tika uzsākti 1870. gada aprīlī; 1871. gadā Šlīmanis tiem veltīja divus mēnešus, bet abos nākamajos gados - pa četr- arpus mēnešiem. Viņa rīcībā bija ap simt strādnieku. Šlīmanis strādāja kā apsēsts, nepazīdams miega un atpūtas, un nekas viņu nespēja atturēt no šā darba: ne viltīgā un bīstamā malārija, ne hronisks laba dzeramā ūdens trūkums, ne iestāžu neizdarīgums, ne neticība, ko neslēpa visas pasaules zinātnieki, kuri viņu saukāja gan par nelgu, gan vēl ļaunāk. īlijas augstākajā vietā, kā vēstīja Homērs, savulaik pacēlās Atēnas templis, ap to Poseidons un Apollons bija uzcēluši Perga- inas mūrus. Tātad templi vajadzēja meklēt Hisarlika pakalna vidusdaļā.

Turpat vajadzēja atrasties arī dievu celtajam mūrim. Veicot izrakumus pakalna virsotnē, Šlīmanis uzdūrās mūra drupām. Tur viņš atrada ieročus un sadzīves priekšmetus, rotaslietas un vāzes - neapstrīdamus pierādījumus tam, ka šajā vietā bija bagāta pilsēta. Bet viņš uzgāja arī ko citu, un tad Heinriha Šlīmaņa vārds pirmoreiz izskanēja visā pasaulē: zem Jaunīlijas drupām viņš atrada vēl citas drupas, zem tām - vēl vienas. Pakalns līdzinājās milzu sīpolam, no kura bija jānoloba slānis pēc slāņa. Un ikviens no šiem slāņiem, domājams, attiecās uz citu laikposmu. Tautas te bija izzudušas, pilsētas plaukušas un gājušas bojā, trakojis zobens un plosījusies uguns, viena civilizācija nomainījusi otru - un ikreiz mirušās pilsētas vietā izaugusi dzīva pilsēta.

Katra izrakumu diena nesa kādu pārsteigumu. Šlīmanis uzsāka savus izrakumus, lai atrastu Homēra apdziedāto Troju, bet visai īsā laikā viņš un viņa palīgi atrada ne mazāk kā septiņas izzudušās pilsētas, nedaudz vēlāk - vēl divas, tātad - deviņus logus uz pagātni, par kuru pastāvēšanu līdz tam nekas nebija zināms un pat nojausts!

Bet kura no šīm deviņām pilsētām bijusi Homēra Troja, varoņu un heroisko cīņu viela? Bija skaidrs, ka zemākais slānis attiecināms uz vissenākajiem laikiem un ir pats vecākais - tik sens, ka tā apdzīvotāji vēl nav pazinuši metālus, bet augšējais slānis acīmredzot bija pats jaunākais. Tātad tas slēpj sevī liecības

par Jaunīliju, kurā Kserkss un Aleksandrs bija upurējuši dieviem. Šlīmanis turpināja izrakumus. Otrā un trešā slāņu apakšdaļā viņš atrada ugunsgrēka pēdas, varenu vaļņu un milzu vārtu atliekas. Nešaubīdamies viņš nosprieda, ka tieši šie vaļņi reiz ieskāvuši Priama pili un ka tieši šie vārti ir slavenie Rietumu vārti.

No zinātnes viedokļa spriežot, viņš bija atklājis nenovērtējamus dārgumus. No visa tā, ko viņš aizsūtīja uz dzimteni un nodeva speciālistu vērtējumam, pakāpeniski aizvien skaidrāk veidojās vispusīgas tālā laikmeta dzīves ainas, iezīmējot veselas tautas vaibstus.

Tas bija Heinriha Šlīmaņa triumfs, bet vienlaikus tas bija arī Homēra triumfs. Tas, ko uzskatīja par pasakām un mītiem, par senā dziesminieka iztēles augli, izrādījās, ir reāli pastāvējis. Tas nu bija pierādīts, un pāri pasaulei nošalca sajūsmas vilnis.

1873. gada 15. jūlijs orientējoši tika pasludināts par izrakumu pēdējo dienu. Bet tieši tās priekšvakarā Šlīmanis atklāja to, kas vainagoja visu viņa darbu, izraisot sajūsmu visā pasaulē.

Apmēram 28 pēdu dziļumā tika atrakti tie paši mūri, kurus Šlīmanis uzskatīja par Priama pili ieskāvušajiem mūriem. Pēkšņi Šlīmaņa skatienu piesaistīja kāds priekšmets. Vērīgāk to aplūkojis, viņš kļuva tik satraukts, ka tālāk jau rīkojās, it kā kāda neredzama spēka vadīts. Lūk, ko viņš raksta: "Milzīgā steigā, sasprindzinot visus spēkus un riskējot ar dzīvību, jo lielais cietokšņa mūris, zem kura man vajadzēja rakties, varēja kuru katru mirkli sabrukt pār mani, es ar liela naža palīdzību atraku dārgumus. Taču, redzot tik daudz lietu, no kurām ikviena bija ārkārtīgi vērtīga, es kļuvu pārdrošs un nedomāju par briesmām."

Blāvi mirdzēja ziloņkauls, šķindēja zelts…

Valdnieka Priama dārgumi! Dārglietas, kas bija piederējušas vienam no varenākajiem sirmās senatnes valdniekiem, asinīm un asarām slacītas, dieviem līdzīgo cilvēku rotaslietas, kas trīs tūkstošus gadu bija gulējušas apraktas zemes klēpī zem septiņu izzu- dušo valstu mūriem, izceltas jaunas dienas gaismā!" Šlīmanis ne mirkli nešaubījās, ka atradis tieši šos dārgumus. Tikai īsi pirms viņa nāves tika pierādīts, ka sajūsmas skurbumā viņš bija maldījies, jo Troja neatradās ne otrajā un ne trešajā slānī, bet gan sestajā slānī no apakšas, un ka Šlīmaņa atrastie dārgumi patiesībā bija piederējuši valdniekam, kurš dzīvojis tūkstoš gadu pirms Priama.

Arheoloģijas jomā Šlīmanis sasniedza trīs virsotnes. "Valdnieka Priama dārgumi" bija pirmā, bet par otro bija lemts kļūt Mikēnu valdnieku kapeņu atklāšanai.

Viens no cildenākajiem un reizē drūmākajiem Grieķijas vēstures cēlieniem, tumšu kaislību pilns, ir Mikēnu Pelopīdu valdīšanas laiks, stāsts par Agamemnona atgriešanos un nāvi.

Deviņus gadus Agamemnons bija stāvējis pie Trojas vārtiem, bet Aigists pa tam velti nezaudējis laiku: "Daudz ko mēs pārcietām sirdī, kad devāmies niknajās kaujās, Tikmēr mierīgu prātu viņš sēdēja daudzzirgu Argā, Pavezdams Atrcīda sievu ar viltu un saldajiem glaimiem " [7] Aigists nolika sargu, lai tas viņu brīdinātu par Klitaimnēstras laulātā drauga atgriešanos, un turēja gatavībā bruņotus vīrus. Tad ielūdza Agamemnonu uz dzīrēm, bet "prātā turēdams nodomu ļaunu", nogalināja viņu "pie mielasta galda kā vērsi pie siles". Neizglābās arī neviens no Agamemnona draugiem, neviens no tiem, kas ieradās kopā ar viņu. Pagāja astoņi gari gadi, līdz Orests, Agamemnona dēls, atrieba tēvu, izrēķinādamies ar savu māti Klitaimnēstru un tēva slepkavu Aigistu.

Bet Mikēnas bija ne tikai asiņainā dūmakā tītas. Troja, kā var secināt no Homēra aprakstiem, bija ļoti bagāta pilsēta, taču Mikēnas - vēl bagātākas par to. Homērs pastāvīgi šo pilsētu dēvē par "zelta Mikēnām". Un, "valdnieka Priama dārgumu" savaldzināts, Šlīmanis ķērās pie jaunu dārgumu meklējumiem un, ko tu neteiksi, arī atrada tos!

Mikēnas ir pusceļā starp Argosu un Korintas zemes šaurumu. Raugoties uz kādreizējo valdnieka rezidenci no rietumiem, visupirms acīm paveras vienas vienīgas drupas - varenu mūru paliekas, aiz kurām

aizvien stāvāk paceļas Eibeja. Tātad Mikēnas pat nevajadzēja īpaši meklēt - to atrašanās vieta bija skaidri redzama.

Daži antīkie rakstnieki uzskatīja, ka tieši šeit - šajā apvidū atrodas Agamemnona un kopā ar viņu nogalināto draugu kapenes. Pilsētas atrašanās vieta nu bija noskaidrota, taču to nevarēja teikt par kapiem.

Un, kā Šlīmanis bija atradis Troju, neuzklausīdams nevienu no skeptiskajiem zinātniekiem, bet sekodams vienīgi Homēram, tā arī šoreiz viņš par pamatu ņēma kādu vietu Pausanija vēstījumā, kas viņam palīdzēja, kā pētnieks pats domāja, atrast Agamemnona kapu, bet pēc tam - vēl deviņus kapus, no kuriem pieci bija šaht- veida kapi cietokšņa iekšpusē. Tajos gulēja piecpadsmit apdegušu cilvēku mirstīgās atliekas, "burtiski apbērtas ar dārglietām un zeltu", bet pārējie četri kapi ar lieliski saglabājušos reljefu bija attiecināmi uz nākamo gadsimtu. Tiem bija kupola forma, un tie atradās ārpus cietokšņa mūriem. Ar 1876. gada 6. decembri ir datēts Šlīmaņa ieraksts par pirmā kapa atklāšanu. Šlīmanis nešaubījās par savu taisnību, un Grieķijas karalim steidzami tika nosūtīta telegramma: "Ar milzīgu prieku ziņoju Jūsu Majestātei, ka man izdevies atklāt kapus, kuros apbedīti Agamemnons, Kasandra, Eirimenons un viņu draugi, kurus mielasta laikā nogalināja Kli- taimnēstra un viņas mīļākais Aigists."

Diemžēl arī šoreiz Šlīmanis kļūdījās. Jā, viņš bija atklājis valdnieku apbedījumus, taču tie bija nevis Agamemnona un viņa draugu kapi, bet gan acīmredzot vairāk nekā četrsimt gadu senāki apbedījumi. Taču Šlīmanis to nezināja.

Bet vai tam bija kāda nozīme? Svarīgi bija tas, ka Šlīmanis bija spēris vēl vienu soli ceļā uz aizmirstībā nogrimušu pasauli, ka atkal bija pierādījis Homēra sniegto ziņu patiesīgumu un atradis dārgumus (kā zinātniskā, tā materiālā nozīmē), kas ļauj mums ieskatīties tā laika kultūrā, kura ir visas Eiropas civilizācijas pamatā. Šlīmanis patiešām bija atradis milzīgas bagātības, un viņam bija taisnība, ka "visiem pasaules muzejiem kopā nepieder pat ne piektā daļa to vērtības".

Pirmajā kapā Šlīmanis saskaitīja piecpadsmit zelta diadēmas - piecas uz katra no mirušajiem. Tur bija arī zelta lauru vainagi un rotājumi ugunskrusta veidā.

Citā kapā, kurā bija apbedītas tris sievietes, viņš savāca vairāk nekā 700 zelta plāksnīšu ar lieliskiem ornamentiem dažādu zvēru, medūzu, astoņkāju veidā. Turpat bija arī zelta rotaslietas ar karojošu cīnītāju, lauvu un citu zvēru attēliem, kā arī lauvu, grifu un guļošu briežu formā veidotas greznumlietas, rotas, kas attēlo sievietes ar baložiem…Vienam no mirušajiem galvā bija zelta kronis no 36 lapiņām - tas vainagoja gandrīz pilnīgi pīšļos sairušu galvaskausu. Līdzās gulēja vēl viena lieliska zelta diadēma, pie kuras bija pielipušas cilvēka galvaskausa atliekas. Šlīmanis atrada vēl piecas zelta diadēmas līdz ar zelta stiepli, ar kuru tās droši vien bija piestiprinātas pie galvas, kā arī neskaitāmu daudzumu zelta rotaslietu ar ugunskrustiem, rozetēm un spirālēm; matu spraudes, rotas no kalnu kristāla, atlūzas no ahāta izstrādājumiem un lēcveida gemmas no sardoniksa un ametista. Viņš atrada apzeltītas sudraba āvas ar kalnu kristāla rokturiem, zelta kausus un lādītes, kā arī alabastra izstrādājumus. Bet vissvarīgākais atradums bija zelta maskas un krūšu plāksnes, kurām atbilstoši senajām tradīcijām bija jāaizsargā kronētie nelaiķi no jebkādas ārējās iedarbības.

Jau pēc dažām stundām mirušo galvas pārvērtās putekļos, bet maigi mirdzošās zelta maskas saglabāja to formu. Katras sejas vaibsti bija pilnīgi individuāli, "bez šaubām, katra maska bija mirušā portrets". Šlīmanis atrada zīmoggredzenus ar brīnišķīgām kamejām, rokassprādzes, tiāras un jostas, 110 zelta ziedus, 68 zelta pogas bez ornamenta un 118 zelta pogas ar grieztiem ornamentiem, nākamajā kapu apraksta lappusē viņš piemin vēl 130 zelta pogas, aiznākamajās-tempļa zelta modeli, zelta astoņkāji…

Bet beigsim šo uzskaitījumu, jo Šlīmaņa pierakstos tas aizņem 206 lielformāta lapas. Un tas viss bija zelts, zelts, zelts…

1876. gadā, būdams 54 gadus vecs, Šlīmanis ķērās pie izrakumiem Mikēnās. 1878. - 1879. gadā viņš ar ārsta Virhova atbalstu otrreiz veica izrakumus Trojā. 1880. gadā viņš Orhomenā (tā ir trešā pilsēta,

kurai Homērs pievieno epitetu "zelta") atklāja valdnieka Mida dārgumu krātuvi. Bet 1882. gadā Šlīmanis no jauna, nu jau trešo reizi, veica izrakumus Trojā un pēc diviem gadiem uzsāka izrakumus Tīrintā, kas ir Šlīmaņa trešā "virsotne" arheoloģijā.

Un atkal jau pazīstamā aina: Tīrintas cietokšņa mūris bija atsegts, to pat neklāja zemes slānis.

Ugunsgrēks bija pārvērtis tā akmeņus kaļķos, bet māla saistvielu - visīstākajos ķieģeļos: arheologi uzskatīja, ka šis mūris ir kādas viduslaiku celtnes paliekas, bet Šlīmanis arī šoreiz uzticējās senajiem autoriem.

Tīrinta tika uzskatīta par Hērakla dzimteni. Ciklopiskos mūrus jau antīkajos laikos uzskatīja par īstu brīnumu: Pausanijs tos pielīdzināja piramīdām. Saskaņā ar leģendu Proits - teiksmainais Tīrintas valdnieks - esot pieaicinājis septiņus ciklopus, kas viņam uzcēluši šos mūrus.

Izrakumu laikā Šlīmanis uzdūrās senas pils mūriem, kuri pēc saviem izmēriem pārspēja visu jebkad redzēto un sniedza lielisku priekšstatu gan par seno tautu, kas bija tos cēlusi, gan par valdniekiem, kuri šajā pilī bija dzīvojuši.

Pilsēta pacēlās uz kaļķakmens klints kā forts: tās mūri bija saslieti no divus līdz trīs metrus gariem, vienu metru augstiem un metru bieziem blokiem. Pilsētas lejasdaļā, kur kādreiz atradās saimniecības ēkas un zirgu staļļi, mūru biezums sasniedza septiņus astoņus metrus; augšējā daļā, kur mita valdnieks, vienpadsmit metrus, bet augstums - sešpadsmit metrus.

Pasaulei atklājās īsta Homēra apdziedāta pils ar zālēm un kolonādēm, ar lielisku megaronu, ātriju un propilejiem. Šeit vēl bija sazīmējama kādreizējā pirts telpa, kurā par grīdu kalpoja 20 tonnas smaga viengabalaina kaļķakmens plāksne un kur Homēra varoņi, iespējams, mazgājušies un iezieduši sevi ar smaržīgām ziedēm. Šeit pētnieka acīm pavērās ainas, kādas mums uzbur "Odiseja" par Odiseja, "daudzpraša gudrā", atgriešanos, par Pēnelopes tīkotāju dzīrēm un asinspirti lielajā zālē.

Vēl lielāku interesi izraisīja keramika un sienu gleznojumi. Jau pašā sākumā Šlīmanim bija skaidrs, ka Tīrintā atrastā keramika - visas šīs vāzes un māla trauki - ir radniecīga tai keramikai, ko viņš bija atradis Mikēnās.

Visas pils telpas bija izbalsinātas, bet sienas rotāja apgleznotas frizēs, kas gluži kā dzeltenzila josta aizvijās cilvēka augumā.

Viens no šiem sienas gleznojumiem likās sevišķi interesants: uz gaišzila fona bija attēlots milzīgs vērsis. Trakumā izvelbtās, apaļās acis un stāvus saceltā aste liecināja par dzīvnieka mežonīgo niknumu.

Bet vērša mugurā pie viena raga turējās jātnieks - pussēdošā, pusdejojošā pozā.

Doma par izrakumiem Krētā, it īpaši pie Knosās, neatstāja Šlīmani līdz mūža galam. Gadu pirms nāves viņš rakstīja: "Man gribētos savu mūža darbu beigt ar nozīmīgu pasākumu: atrakt Krētas salā seno Knosās valdnieku pili, kuru, kā man šķiet, es uzgāju pirms trim gadiem."

Tomēr īstenot šo ieceri viņam nebija lemts. Šlīmanis nomira Neapolē 1890. gadā Ziemassvētku pirmajā dienā, tā arī nepaguvis atrast atslēgu tām problēmām, kuras savu pētījumu laikā pats bija izvirzījis.

Viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Atēnām. Pie viņa šķirsta stāvēja Grieķijas karalis un kroņprincis, diplomātisko aprindu pārstāvji, Grieķijas ministri, visu vietējo zinātnisko institūtu vadītāji.

Homēra krūšutēla priekšā viņi pateicās hellēņu draugam, cilvēkam, kurš bija padarījis Grieķijas vēsturi par tūkstoš gadiem bagātāku. Pie zārka stāvēja arī viņa sieva un bērni - Andromahe un Agamemnons…

Bet cilvēku, kuram bija lemts gandrīz pilnīgi noslēgt to loku, kura neskaidrās aprises drīzāk uzminēja, nekā saskatīja Šlīmanis, sauca Arturs Evanss. Viņš piedzima 1851. gadā, tātad, Šlīmanim šķiroties no dzīves, viņš bija 39 gadus vecs.

Evanss bija anglis no galvas līdz papēžiem un pilnīgs pretstats Šlīmanim. Viņš bija ieguvis izglītību Oksfordā un Getingenē. Aizrāvies ar hieroglifu atšifrēšanu, viņš atklāja sev nepazīstamas zīmes, un tās viņu aizveda uz Krētu, kur 1900. gadā viņš ķērās pie izrakumiem.

Evanss gāja pa leģendu un mītu pēdām - tieši tāpat kā Šlīmanis. Viņš atraka pilis un dārgumus - tieši

tāpat kā Šlīmanis.

Iedurdams lāpstu Krētas zemē, viņš uzsāka salas noslēpumu izzināšanu.

Milzīgais kalnu loks, kura ārmalā atrodas Krēta, stiepjas no Grieķijas pāri Egejas jūrai līdz Mazāzijai.

Ar Mikēnās un Tīrintā atklātajiem priekšmetiem no dažādām tālām zemēm Šlīmanis jau bija pierādījis, ka Egejas jūra nekad nav bijusi nepārvarama barjera starp kontinentiem. Savukārt Evansam bija lemts Krētā atklāt Āfrikas ziloņkaulu un Ēģiptes statujas. Kopīgās saimnieciskās un ekonomiskās intereses vienoja Egejas jūras salas ar abām metropolēm. Metropole šajā gadījumā nebija tikai cietzeme, kontinents - ļoti drīz tika pierādīts, ka īstā metropole (no kuras nāca visu radošo ieceru iedīgļi) bija viena no salām, proti, Krēta.

Kā vēstī teika, pats Zevs, "Lielās Mātes" Rejas un Krona dēls, dzimis šajā salā - Diktēs alā.

Leģendārais valdnieks Mīnojs, Zeva dēls, viens no varenākajiem un slavenākajiem valdniekiem, dzīvojis un valdījis šajā salā.

Arturs Evanss sāka izrakumus Knosās tuvumā. Antīko laiku mūrus sedza tikai plāna zemes kārta. Jau pēc dažu stundu darba tika gūti pirmie rezultāti, bet pēc divām nedēļām Evanss jau pārsteigts stāvēja pie seno celtņu drupām, kuras aizņēma astoņus akrus lielu laukumu, bet gadu gaitā no zemes izauga pilsdrupas, kuru kopīgā platība bija divarpus hektāri.

Pēc savaplānojuma Knosās pils atgādināja Tīrintas un Mi​kēnu pilis. Tās radniecība ar šīm pilīm bija skaidri redzama, lai gan ārēji bija lielas atšķirības. Knosās pils varenība, greznība un skaistums nepārprotami pierādīja, ka Tīrinta un Mikēnas senatnē varēja būt tikai otršķirīgas pilsētas, koloniju galvaspilsētas un tāla province.

Ap centrālo pagalmu - milzīgu taisnstūri - pacēlās celtnes ar spārniem visos virzienos, sienas bija būvētas no dobiem ķieģeļiem, ēku lēzenos jumtus balstīja kolonnas. Bet telpas, gaiteņi un zāles dažādos stāvos bija izkārtotas tik neizprotamā secībā, ka katram pils apmeklētājam pavērās tik daudz iespēju apmaldīties un apjukt, ka viņa prātā gribot negribot varēja iešauties doma par labirintu.

Tā varēja ienākt prātā pat tādam apmeklētājam, kurš nekad mūžā nebija dzirdējis leģendu pārvaldnieku Mīnoju un Daidala uzcelto labirintu - visu nākamo labirintu prototipu.

Evanss, ne mirkli nešaubīdamies, pavēstīja pasaulei, ka tā ir Zeva dēla Mīnoja (Ariadnes un Faidras tēva, labirinta un draus​mīgā cilvēkvērša Mīnotaura saimnieka) pils.

Evanss šeit atklāja īstus brīnumus. Tauta, kura te bija dzīvojusi (Šlīmanis atrada tās koloniju pēdas) un par kuru līdz tam nekas nebija zināms, ja neņem vērā leģendās pavēstīto, kā izrādījās, bija slīgusi greznībā un baudkārē un, iespējams, savas attīstības augstākajā pakāpē jau bija nonākusi līdz tai sibarītiskajai dekadencei, kas slēpj sevī kultūras pagrimuma un regresa iedīgļus. Atliek secināt, ka tikai augsts ekonomiskais uzplaukums varēja novest pie šādas deģenerēšanās. Tāpat kā mūsdienās, arī tolaik Krēta bija vīna un olīveļļas ražotāja. Tā bija tirdzniecības, precīzāk, jūras tirdzniecības centrs. Un tas, kas pēc Evansa pirmajiem izrakumiem pārsteidza visu pasauli, proti, atklājumam, ka bagātākajai senatnes pilij nebija ne vaļņu, ne nocietinājumu, drīz vien radās izskaidrojums: preču noliktavām, tāpat kā komercdarbībai kopumā, bija nepieciešama daudz varenāka aizsardzība par cietokšņa mūriem. Un šādu aizsardzību nodrošināja varenā flote, kas valdīja visā jūrā.

Evanss Krētā atrada daudzus svešas izcelsmes priekšmetus, arī keramikas izstrādājumus, kas bija nākuši no Ēģiptes un bija precīzi datējami, ar konkrētu dinastiju valdīšanas periodiem. Par šīs kultūras uzplaukuma laiku Evanss uzskatīja pārejas posmu no vidējā Mīnoja perioda uz vēlo Mīnoja periodu (apmēram 1600. gads pirms Kristus), proti, uz aptuveno valdnieka Mīnoja - šīs flotes dibinātāja un jūras valdnieka - dzīves un valdīšanas laiku. Tieši tad vispārējā labklājība jau bija sākusi pāraugt greznībā, bet skaistums bija pārvērties par kultu. Tā laika freskās attēlotie jaunekļi klejo pa pļavām, plūc krokusus un liek tos vāzēs, bet meitenes bradā pa liliju laukiem.

Civilizācija dzīvoja savas izviršanas priekšvakarā, neremdināmi tvīkdama pēc greznības.

Glezniecībā, kurā agrāk tika ievērotas noteiktas normas, tagad valdīja tīksmināšanās par krāsām, dzīvojamās telpas vairs netika uztvertas tikai kā mājoklis - tām vajadzēja priecēt acis. Pat apģērbs kalpoja vienīgi par izsmal​cinātības un gaumes individualitātes apliecināšanas līdzekli.

Vai tāpēc jābrīnās, ka Evanss savu atradumu raksturošanai lietoja terminu "modernisms". Patiesi Knosās pilī, kas pēc saviem apmēriem neatpalika no Bekingemas pils, darbojās ūdens novadīšanas ierīces, lieliskas pirtis, ventilācija, uzsūces bedres un netīrumu šahtas. Paralēles ar mūsdienām var atrast, arī aplūkojot tā laika cilvēku attēlus, kas ļauj izdarīt secinājumus par viņu manierēm, apģērbu un modi.

Jau vidējā Mīnoja perioda sākumā sievietes nēsāja augstas, smailas cepures un garas kleitas ar jostu, dziļu dekoltē un augstu ņieburu.

Tagad šis senais tērps bija ieguvis visai smalku un izmeklētu izskatu. Parasta kleita bija pārtapusi par korseti ar piedurknēm un cieši piegulēja augumam, izceļot tā formas un atkailinot krūtis - bet nu jau jutekliskas koķetērijas dēļ. Kleitas bija garas, ar volā- niem, sulīgās un spilgtās krāsās, dažos audumu rakstos attēloti krokusi, kas it kā izaug no kalnu ainavas nosacītības. Virs tērpa nēsāja tīru priekšautu.

Galvā dāmas lika augstu mici. Mūsdienu sieviešu modei raksturīgi īsi apgriezti mati, tādējādi atdarinot vīriešu frizūras, bet Krētas sievietes bija supermodemas, jo viņu mati bija apgriezti tieši tāpat kā vīriešiem!

Tādas mēs redzam Krētas sievietes senajos zīmējumos: lūk, viņas dzīvi tērzē, sēdēdamas nepiespiestās pozās, un viņu skatienos un sejas izteiksmē patiesi jaušams īsti parīzisks šarms. Šķiet neticami, ka šīs dāmas dzīvoja pirms vairākiem tūkstošiem gadu! Tas ienāk prātā tikai tad, kad aplūkojam vīriešus, jo viņu vienīgais apģērba gabals bija gurnu apsējs.

Nav īstas skaidrības ne tikai par Krētā kādreiz dzīvojušās tautas izcelsmi vai tās rakstības rašanos, bet arī par Krētas valsts galu. Pārdrošu teoriju par to ir saradies pārpārēm. Evanss atzina pils izpostīšanā trīs skaidri saskatāmas stadijas: divreiz tā tikusi atkal uzcelta, bet trešajā reizē no tās pāri palikuši tikai gruveši.

Ja retrospektīvi paraudzīsimies uz tā laika vēsturi, nav grūti iztēloties no ziemeļiem, no Donavas zemēm (bet varbūt arī no Dienvidkrievijas) iebrukušās klejotāju ordas: kā tās ielauzās Grieķijas teritorijā, kā nopostīja Mikēnas un Tīrintu…

Barbaru cilšu un tautu iebrukumi, kļūstot aizvien biežāki, beigu beigās patiešām varēja novest pie civilizācijas sabrukuma. Nedaudz vēlāk redzam jaunas ordas, šoreiz tie ir dorieši, kas padzen ahajiešus, lai gan paši daudz mazākā mērā nekā pēdējie spēja nest jelkādu kultūru: ahajieši vēl bija laupītāji, kas visu salaupīto spēja pārņemt savā "īpašumā" un bija cienīgi rast vietu Homēra dziedājumos, turpretī dorieši bija tikai un vienīgi laupītāji, un ar viņu iebrukumu aizsākās pilnīgi jauna nodaļa Grieķijas vēsturē.

Arturs Evanss savā laikā zināja (un tagad arī mēs zinām no grāmatas iepriekšējām nodaļām), ka Mīnoja pils nopostīšana un Krētas civilizācijas bojāeja bija saistīta ar Santorinas vulkāna izvirdumu, briesmīgu zemestrīci, cunami un sauszemes nogrimšanu Vidusjūras dzelmē.

16. nodaļa Par ko klusē Buda Aleksandra Kosidovska grāmatā "Triju okeānu noslēpums" mēs atrodam interesantas ziņas par kādreiz dzīvojušo protoindiešu civilizāciju.

Siltajos ūdeņos, kas apskalo Ceilonu, Trinkomali pilsētas tuvumā akvalangisti uzgāja nogrimušus pieminekļus, kas attiecas uz "dažādām civilizācijām, sākot no vissenākajām un beidzot ar mūsu pašu", kā raksta zemūdens sporta zinātnieks un rakstnieks Artūrs Klārks savā grāmatā "Taprobanas rifi". Pilnīgi iespējams, ka arheologi zem ūdens atradīs arī protoindiešu civilizācijas galvaspilsētu. Pašlaik zinātnieku rīcībā ir informācija par apmēram 100 pilsētām un apmetnēm, kas saistītas ar Indostānas vissenāko kultūru. Pašas lielākās no tām - Mohendžodaro ("mirušo atdusas pakalns") un Harapa - atrodas Indas upes krastos, turklāt šīs pilsētas viena no otras ne ar ko neatpaliek. Vai tas vien nenozīmē, ka īstā galvaspilsēta nav atrasta? Un ka tā jāmeklē nevis uz sauszemes, bet gan zem ūdens?

Gar Indas deltu stiepjas ļoti plata seklūdens josla - šelfs ar lielu terasi apmēram 100 metru dziļumā.

Terases platums ir gandrīz tāds pats kā pašas Indas milzīgās deltas platums. Šelfu pārdala zemūdens kanjons - acīmredzot Indas upe kādreiz bijusi ievērojami platāka nekā patlaban. Bet tagad šī teritorija atrodas zem ūdens. Nogrimt okeāna dibenā tā varēja ļoti īsā laikā, piemēram, zemestrīces rezultātā. Tādas parādības šai rajonā jau novērotas. Tā 1819. gada zemestrīces laikā Indas grīvā zemāk par okeāna līmeni nogrima diezgan liela platība, kas pēc saviem izmēriem neatpaliek no Kerčas pussalas. 8* 227 Par katastrofam, kas piemeklējušas Indas ielejas zemes, ziņo arī antīkie autori. Senais ģeogrāfs Strabons savā "Ģeogrāfijā" atsaucas uz Aristobula liecību, kurš saka, ka "sūtīts ar kaut kādu uzdevumu, redzējis zemi ar vairāk nekā tūkstoš pilsētām kopā ar ciematiem, ko iedzīvotāji pametuši tāpēc, ka Inda, atstājusi savu iepriekšējo gultni un pagriezusies pa kreisi citā, daudz dziļākā gultnē, strauji tek, gāzdamās lejup līdzīgi kataraktam". Pēc vairākiem gadsimtiem Aristobula liecības apstiprināja zinātnieki. Turklāt izšķirošo vārdu sacīja nevis arheologi, bet gan hidroloģiskā ekspedīcija ar amerikāņu pētnieku D. Reiksu priekšgalā.

Reiksam izdevās konstatēt, ka 140 kilometrus uz dienvidiem no Mohcndžodaro atradies gigantiskas zemestrīces centrs. Šī zemestrīce līdz nepazīšanai izmainījusi Indas ielejas tuvējos reģionus. Kalnu iežu katastrofisks sabrukums bloķējis vareno Indu, un upe sākusi tecēt pretējā virzienā. Dubļu straumes pārvērtušas Indas ūdeņus seklā, purvainā ezerā, kas pārplūdinājis ieleju. Daudzus ciematus Mohendžodaro tuvumā aprakusi vairākus metrus bieza smilšu un dūņu kārta. Mohendžodaro tikusi applūdināta piecas reizes, bet pilsēta aizvien no jauna atdzimusi no krāsmatām. Pēc zinātnieku domām, katrs dubļu jūras uzbrukums ildzis apmēram simts gadu. Par protoindiešu cīņu ar dabas stihijām liecina nesen atrastais akmens dambis, kas ir vairāk nekā 10 metrus augsts un 20 metrus plats. Tieši dabas katastrofas, kā domā Pakistānas arheologi un Pensilvānijas universitātes (ASV) zinātnieki, bijušas protoindiešu civilizācijas bojāejas cēlonis: atdevuši visus spēkus cīņai ar dabas stihiju, protoindieši vairs nespēja pretoties klejotāju āriešu (āriju) spiedienam, viņu kultūra sāka pagrimt un aizgāja bojā.

Indiešu arheologi Katjavaras pussalā, netālu no mūsdienu Bombcjas, atklāja pasaulē vissenākās ostas Lothalas drupas. Pilsētas apbūve pārsteidzoši atgādina Mohendžodaro apbūvi, lai gan Lothala ir daudz mazāka. Iespējams, ka, izdarot pētījumus zem ūdens, Indijas okeāna dibenā izdosies atklāt "lielo Mohendžodaro"- protoindiešu civilizācijas galvaspilsētu, kas kādreiz bija uzcelta jūras krastā, turklāt pēc tiem pašiem principiem kā Mohendžodaro (tas ir, labi izplānota, ar platām ielām, kanalizācijas sistēmu utt.), tikai daudz lielāka.

Protoindiešu civilizācijas izcelsme, kā mēs jau teicām, joprojām nav skaidra - mēs nezinām, kad un kur tā radusies un ar kādu zemāku kultūru saistīta. Daudz hipotēžu un strīdu izraisa ne tikai noslēpumainās

civilizācijas rašanās, bet arī bojāeja. Kad un kādēļ šī civilizācija gājusi bojā? Kā mums jau zināms, amerikāņu ģeologs Reikss un viņa domubiedri uzskata, ka bojāejas cēlonis bija grandioza katastrofa. Pēc citu zinātnieku domām, par cēloni uzskatāms irigācijas sistēmas sabrukums un augsnes noplicināšana.

Trešie domā, ka protoindiešu civilizāciju no zemes virsas noslaucīja kareivīgo klejotāju āriešu uzbrukums. Ceturtie meklē bojāejas cēloņus nevis "ārpusē", bet gan iekšienē - Mohendžodaro un citu pilsētu pagrimšana un bojāeja sakņojusies pašā verdzības sistēmā, tās neizdziedināmajās vainās. Kura no hipotēzēm ir pareiza - to rādīs turpmākie pētījumi, to skaitā arī zemūdens arheoloģijā. Indiešu teikas vēsta par nogrimušām pilsētām un tempļiem, un to, cik šajās teikās patiesības, būs jāpārbauda zinātniekiem, kas apbruņoti ar akvalangu.

Dvāraka - tā sauca vienu no Senās Indijas septiņām svētajām pilsētām. Kā teikts leģendās, tā atradusies tagadējā Bombejas štata teritorijā un nogrimusi okeāna dzīlēs septiņas dienas pēc Krišnas, lielā dieva Višnu iemiesojuma, nāves. Bengālijas līča krastā, 80 kilometrus uz dienvidiem no Madrasas, atrodas sena dravīdu osta Mahābalipurāma. Jau pirms diviem tūkstošiem gadu tā bija slavena kā milzīga jūras osta, kurā izmeta enkurus kuģi no visas pasaules. Monolīti, alas, no granīta bluķiem celti tempļi, skulptūras, ko ģeniālie indiešu meistari izcirtuši granīta nogāzēs, padarījuši Mahābalipurāmu slavenu ar zelta burtiem ierakstījuši tās vārdu pasaules mākslas vēsturē. Pašā Bengālijas līča krastā atrodas viens no ievērojamākajiem Mahābalipurāmas tempļiem. Jau daudzus gadsimtus viļņi uzbrūk šim templim, apberot ar smiltīm un izpostot tam apkārt esošās celtnes. Leģendas apgalvo, ka kādreiz šim templim kaimiņos bijuši vēl seši tempļi, bet tos aprijuši viļņi…

Vai leģendās un teikās vēstītajam tiks atrasts apstiprinājums? Vai zemūdens arheoloģiskajos pētījumos tiks atklāti jauni senin- diešu kultūras pieminekļi? Vai varbūt pētniekiem palaimēsies atrast vēl senākas - protoindiešu civilizācijas pēdas? Un - kas zina? - varbūt Indijas okeāna dibenā slēpjas vēl senākas kultūras pēdas - tās, kura pastāvējusi pirms protoindiešu kultūras?

Lai kāds arī būtu cēlonis (vai cēloņu kopums), kas izraisīja protoindiešu kultūras bojāeju, mūsdienu vēsturniekam ir skaidrs, ka daudzus šīs ļoti senās civilizācijas sasniegumus pārņēma tās mantotāji kareivīgās klejotāju āriešu ciltis, kuras parādījās Indo- stānā 2. gadu tūkstoša vidū pirms Kristus. Jāmin kaut vai kviešu, miežu, zirņu, linu, kokvilnas audzēšana; podniecība; dateļpalmu kultivēšana; kanalizācijas sistēmas izveidošana un pilsētceltnie- cības principi; kupraino Indijas vēršu zebu un ziloņu pieradināšana; zemkopības un kuģu būves pamati. Pilnīgi dabiski ka ārieii daudz aizguva no_protoindiešiem garīgās dzīves jomā. Decimālskaitļu sistēma bija izgudrota Indijā. Taču tās atklāšanas gods pieder protoindiešiem, nevis āriešiem, jo protoindiešu tirgotāji un matemātiķi to lietoja jau vairākus desmitus gadsimtu pirms āriešu cilšu iebrukuma Indostānā. Neapšaubāmi protoindiešu reliģija un mitoloģija ietekmēja arī iekarotāju āriešu reliģiju.

Patiesībā nebija nemaz tik vienkārši. Pirmais "āriešu" Indijas vēstures posms aizritēja, neierobežoti valdot priesteriem brahmaņiem, kuri sevi bija pasludinājuši par "dzīvajiem dieviem" un tādējādi ieguvuši lielāku varu nekā visi vietvalži un pat visvarenākie valdnieki. Tomēr slepus turpināja pastāvēt pakļauto tautu ticējumi. Un, kad VI gadsimtā pirms Kristus Indiju skāra smaga garīgā krīze, šie ticējumi uzpeldēja virspusē un kļuva par triju jaunu reliģiju - budisma, hinduisma un džainisma - pamatu.

"Rigvēdā" minēti daudzi dievi, kas personificē vēja, ūdens, uguns, negaisa, mākoņu, sausuma stihiju utt. Pēc tam brahmaņi pasludināja Brahmu par augstāko dievību un visa esošā radītāju. Hinduismā Brahma parādās tikai kā bezpersoniska sākotne, de- miurgs, bet pirmajā plānā iznāk Višnu un Šiva.

Turklāt Šiva, kuru īpaši godā Dienvidindijas dravīdi, tiek pasludināts par "dievu, kas aprijis visu Visumu", "spīdekli, kuru nespēja izzināt Brahma un Višnu, par "dievu dievu", par "Pirmo", par "Vēdu radītāju" (hinduistu svēto grāmatu autoru), par "nemirstīgo dievu valdnieku" utt. Viņš tiek pretstatīts visiem svēto Vēdu milzīgā panteona dieviem un dēvēts par "savrup stāvošo". Šivas kults ir "uzsūcis sevī" daudz seno kultu, kas pastāvēja Indostānas pamatiedzīvotāju vidū, iekams ieradās klejotāju āriešu ciltis, kuras radīja Vēdu himnas un dievus. Bet izrakumi protoindiešu

pilsētās parādīja, ka taisnība ir Šivas pielūdzējiem, kas uzskatīja savu dievu par "senāku nekā Vēdas", jo protoindieši pie​lūdza dievību, kas neapšaubāmi bija hinduistu dieva Šivas pro​totips!

Pēc pētnieku domām, gandrīz vai visinteresantākais attēls uz protoindiešu zīmogiem ir "grupas portrets", kurā iemūžināta dzīvnieku ielenkta daudzsejaina dievība. Tā sēž tronī, savilkusi kājas( zem sevis vienā no asānām (indiešu jogas pozām), bet tas nozīmē, ka jogu Indijā praktizēja jau ilgi pirms Patandžali jogu mācības "tēva" un ka epitets "Jogešvara" - "Jogu vadonis", ar kuru Šivas piekritēji apveltīja savu dievu, ir pamatots! Dievības rokas grezno sprādzes, galvā uzlikta dīvaina vēdekļveidīga galvassega, ko vainago bifeļa ragi. Dievību ielenc zilonis, tīģeriene, divas antilopes, degunradzis un bifelis.

Ne mazāk vārdu hinduismā ir Šivas sievai, kas skaitās šā visur esošā dieva sievišķais īemiesojums Viņu godina visdažādākajās Indijas vietās un visdažādākajās hipostāzēs, sākot ar cēlo skaistuli Umu ("gaišo") un beidzot ar nikno postītāju Kālī ("melno", "dusmīgo"), kuru grezno no cilvēku galvaskausiem darināta kaklarota un vainags. Šīs "Mahā Devī" (Lielās Dievietes) kults sakņojas dziļā senatnē, matriarhāta laikos. Un tas bija izplatīts protoindiešu vidū, par ko liecina attēli uz zīmogiem, kuri atrasti Mohendžodaro un citās pilsētās. Acīmredzot laulātais pāris - "Protošiva" un "Lielā Dieviete" - tika uzskatīts par protoindiešu panteona augstākajām dievībām. To apstiprina arī protoindiešu hicroglifisko uzrakstu analīze.

Protoindiešu teksti, kas saglabājušies līdz mūsu dienām', ir ārkārtīgi trūcīgi. Bet ļoti iespējams, ka daudzas protoindiešu mīklas izdosies atrisināt, izpētot citus rakstu avotus - Tantras tekstus.

Vārds "tantra" burtiski nozīmē "audums", "pinums", auduma pamatne". Indijā atrastie Tantras simboli un zīmējumi attiecas jau uz paleolīta laikiem. Pilnīgi iespējams, ka Tantras mācību bija attīstījuši un sistematizējuši protoindiešu priesteri. Daudzas protoindiešu un Tantras zīmes un simboli ir identiski. Šiva un viņa aulātā draudzene "Lielā Dieviete" ir augstākās dievības arī Tantras piekritējiem, gluži tāpat viņus acīmredzot godāja arī protoin- dieši. Tantras teksti tiek uzskatīti par "senākiem nekā Vēdas", tic, kā teikts Tantras mācībā, ir nākuši no lielā Šivas "galvenās" mutes, tāpēc tic ir "Piektā Vēda". Āriešu priesteri brahmaņi pielūdza četras Vēdu grāmatas kā dievus. "Piektajai Vēdai" ir nevis āriska, bet vairāk gan protoindiska izcelsme.

Diemžēl līdz mums nav nonākuši Tantras teksti, kas bija sastopami Indijā. Daudzi gājuši zudumā vai saglabājušies tikai daļēji. Nopictnus zaudējumus "Tantras bibliotēkai" nodarīja a rī mu- sulmaņi, kas iekaroja Ziemeļindiju un Centrālindiju, lai cik paradoksāli tas būtu atslēga indiešu tantrismam (un, iespējams, arī protoindiešu noslēpumiem) jāmeklē ārpus Indijas - Himalajos, Tibetā un Centrālāzijā, jo tieši tur "budiskā ietērpā" saglabājies milzīgs daudzums tibetiešu valodā pārtulkotu indiešu tantristu sa​cerējumu. Spriediet paši: līdz mums nonākuši daži desmiti sanskritā uzrakstītu Tantras tekstu, bet budistu kanonā "Tandžūrā", kas uzrakstīts sanskritā un saglabājies tibetiešu tulkojumā, ir tūkstoš Tantras tekstu, par kuru autoru tiek uzskatīts Buda. Bet to Tantras tekstu skaits, kuri "Tandžūrā" komentē Būdas mācību, pārsniedz trīs tūkstošus, turklāt "Tandžūras" autoru lielum lielā daļa ir in​diešu tantristi.

Ne ticīgie - budisti, ne neticīgie - dažādu pasaules valstu zinātnieki līdz šim nav spējuši vienoties par to, kāda īsti bijusi leģendārā Būdas Šākjamuni sākotnējā mācība: vai tā bija tīri reliģiska vai morāli ētiska, vai Buda ir vēsturiska personība (kā musulmaņu Muhameds) vai mitoloģiska būtne (līdzīgi seno ēģiptiešu Ozīrisam). Dažus gadsimtus pēc Būdas nāves budisms sašķēlās trijās mācībās: trijos "ratos", trijos ceļos, pa kuriem ejot cilvēks varot atbrīvoties no ciešanām un sasniegt pilnīgu svētlaimi - nirvānu.

"Mazie rati" jeb hīnajāna izplatījās Dienvidaustrumāzijas zemēs - pie šā budisma veida turas daudzi miljoni Birmas, Laosas, Kambodžas, Taizemes, Ceilonas un Dienvidvjetnamas iedzīvotāju. "Lieli rati" mahājāna- sākumā izplatījās Vidusāzijā (arheologi tur atklāja budistu tempļu drupas), bet vēlāk arī Ķīnā, Japānā, KorejsL Nepālā, Tibetā, Mongolijā, Burjati jā, Kalmikijā. Jau 1. gadu tūkstou -ļ pēc Kristus no šiem "ratiem" atdalījās vadžrajāna ("dimanta ratiT) jeb "Tantras rati", kuras sludinātāji, tā sauktie "sikhi",

rādīja pašu' īsāko - "zibenīgo" ceļu, kā sasniegt nirvānu.

Budistu tantrisms ir radies Indijā, bet pēc tam, kad lielu lndo- stānas daļu bija iekarojuši musulmaņi, visi trīs "Būdas rati" atstāja savu dzimteni, un tagad budisma pieminekļi Indijā ir kļuvuši par arheoloģisku izrakumu objektiem. Tomēr līdz pat mūsdienām pētniekiem ir iespēja studēt tantras tradīcijas un mācību "dabiskajos rezervātos" - Sikimā un Butānā, kas atrodas Himalajos. Jau VIII gadsimtā indiešu gudrais Padma Sambhava atnesa tantras mācību uz Himalajiem. Bet līdz pat mūsu gadsimta sešdesmito gadu vidum pasaulei nebija zināmas ar tantrismu saistītās lieliskās gleznas, skulptūras un filozofiskie sacerējumi, kas radās tālās un grūti pieejamās vietās.

Tādējādi jāsecina, ka tradicionālais uzskats par senindiešu civilizāciju kā vienotu veselumu ir nepareizs. Indiešu kultūras saknes meklējamas Indas jeb Harapas civilizācijā, kas bija saistīta ar pirmsāriešu kultūrām, kuras pirms āriešu iekarotāju un indoāriešu ienākšanas jau bija paguvušas pārdzīvot vairākus savas evolūcijas posmus.

Bagātajā Senās Indijas rakstu pieminekļu mantojumā ir ļoti grūti saskatīt parādības, kas liecina tieši par protovēdiskās (pirmsāriešu) civilizācijas pastāvēšanu, - tik cieši savijušās tur dzīvojošo tradīcijas.

Tāpēc līdz XX gadsimta sākumam Indijas civilizācijas rašanās tika saistīta ar indoāriešu cilšu ienākšanu.

Tikai pirmie arheoloģiskie izrakumi Indostānā sākumā iedragāja, bet pēc tam pilnīgi apgāza tradicionālos uzskatus. Tagad ar pilnu pārliecību var teikt, ka Harapas civilizācija pastāvēja jau ilgi pirms "Rigvēdas" radītāju - āriešu ienākšanas šajā zemē.

Fragmenti no G. Bonharta-Levina grāmatas "Senindiešu civilizācija. Filozofija, zinātne, reliģija" [8] sniedz mums nepiecieša​mās ziņas par šo aizmirsto "Senās Indijas civilizāciju".

Kultūra, kuras visspilgtākā sastāvdaļa bija Harapa, izveidojās, pamatojoties uz vietējām valsts ziemeļdaļas un tās kaimiņos esošo reģionu tradīcijām. Šī kultūra pastāvēja daudzus gadsimtus un pārdzīvoja vairākus attīstības posmus. Zinātnieki dažādi datē tās vēstures sākumperiodu, bet, neapšaubāmi, agrīnie šīs kultūras slāņi attiecināmi uz 3. gadu tūkstoti pirms Kristus. Pilsētu centri uzturēja ciešus sakarus ar Mezopotāmiju, Centrālāziju un Vidusāziju, Indijas dienvidu apgabaliem. Augstu attīstības pakāpi sasniedza amatniecība un tēlotāja māksla (tās pieminekļi vēl aizvien mūs pārsteidz ar savu izsmalcinātību), radās rakstība Diemžēl tā joprojām nav atšifrēta, taču nesenie atkJājūmrļāvuši konstatēt, ka Harapas iedzīvotāji rakstīja no labās puses uz kreiso. Līdz galam nav izšķirts jautājums par viņu valodu. Tagad vairums zinātnieku fuzskata, ka tā ir bijusi viena no dravldu- valodām ( precīzāk, protodravīdu). Uzraksti - kad tie beidzot tiks izlasīti - dos iespēju uzzināt daudz jauna par šo tik interesanto laikmetu, bet pagaidām galvenais mūsu priekšstatu avots ir materiālās kultūras un tēlotājas mākslas pieminekļi.

Mēs jau zinām, ka Indas civilizācijas galvenie centri Harapa unMohendžodāro bija lielas, pēc stingra plāna celtas pilsētas (Mo- hendžodaro aizņēma divarpus kvadrātkilometrus lielu platību, un tajā dzīvoja ne mazāk par 100 tūkstošiem cilvēku). Abu pilsētu galvenās ielas sasniedza 10 metru platumu un bija paralēlas, nami tika celti galvenokārt no jēlķieģeļiem un bija divus vai trīs stāvus augsti. Bez dzīvojamām mājām pilsētās bija arī sabiedriskās ēkas: tempļi, klētis graudu un citu produktu uzglabāšanai, darbojās ūdensvads un kanalizācija.

Par sabiedrības sociālekonomisko struktūru zināmā mērā liecina atšķirība starp dzīvojamām mājām un apbedījumiem, tas, ka bija īpaša citadele, kur acīmredzot atradās varas iestādes un arī valdnieka mītne. Iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, amatniecību un tirdzniecību, audzēja kviešus, miežus, pākšaugus un kokvilnu. Jaunie izrakumi Kalibangānā (Radžastānā) liecina par to, ka harapieši lietoja arklu. Lauksaimniecībā un amatniecībā plaši tika izmantoti metāli, pirmām kārtām bronza un varš.

Pagaidām trūkst tiešu liecību par Indas civilizācijas ticējumiem, tomēr var apgalvot, ka bija attīstīts dievietes-mātes kults (atrastas no terakotas veidotas sieviešu figūriņas), kā arī dzīvnieku un koku kulti, kas saistīti ar totēmiskajiem priekšstatiem. Iedzīvotāji pielūdza arī uguni un ūdeni. Kalibangānā atrastas altāru paliekas, bet

Mohendžodaro - milzīgs baseins, kuram, pēc zinātnieku domām, bija sakrāla (svēta) nozīme. īpaši interesants zinātniskais materiāls ir attēli uz zīmogiem.

Harapas civilizācija izglītības areāla ziņā bija viena no vislielākajām Senajos Austrumos - tā apdzīvoja teritoriju, kas stiepās 1600 kilometrus no rietumiem uz austrumiem un 1250 kilometrus no ziemeļiem uz dienvidiem.

Tādēļ varam uzskatīt, ka agrīnās vēdiešu ciltis, kontaktējoties ar vietējiem iedzīvotājiem, nevarēja izvairīties no šīs daudz augstāku attīstības pakāpi sasniegušās civilizācijas ietekmes.

Arheoloģijas materiāli liecina, ka harapieši devās dažādos virzienos: gan uz Indijas centrālo daļu Dekānu, gan uz austru​miem, spēcīgi ietekmējot vietējās kultūras.

Lai kādi arī būtu Indas civilizācijas galveno centru pagrimuma cēloņi, lai cik nenozīmīgs pēc saviem apmēriem būtu šo centru iedzīvotāju un agrīno vēdiešu cilšu tiešo kontaktu areāls, diezin vai vajadzētu izdarīt secinājumu, ka šo cilšu ieplūšanas laikā Harapas apdzīvotās vietas bija pilnīgi pārstājušas pastāvēt, bet šīs kultūras bagātās tradīcijas - izzudušas bez pēdām. Tas, ka mūsu zināšanas šajā jomā ir nepietiekamas, izskaidrojams ar šīs kultūras atstāto pieminekļu nepietiekamu izpēti un zinātnieku paviršo attiek​smi pret šo jautājumu.

Tā kā Harapas "uzraksti" vēl nav izlasīti, ir ļoti grūti konstatēt daudzas, tieši Harapai raksturīgās īpatnības vēlāko laikmetu Senās Indijas kultūrā, tomēr zināmu pēctecību var saskatīt pat ar mūsu pašreizējām zināšanām.

Protoindiešu mitoloģiskie un kosmogrāfiskie priekšstati un tiem atbilstošā ikonogrāfiskā sistēma, tiesa gan, pārveidotā izskatā, "ieplūda" vēlākajās reliģiskajās mācībās, pirmām kārtām hinduismā, kā arī budismā un džainismā. To mēs jau pieminējām šīs nodaļas sākumā.

Bet pievērsīsim uzmanību tam, ka uz daudziem protoindiešu zīmogiem attēlots, kā notikusi ar svētku un rituālajām ceremoni jām saistītā ziedošana dieviem, svētajiem dzīvniekiem un augiem. Vieni priesteri tur rokās rituālos kausus, reizēm viņi ir nometušies ceļos tronī sēdoša cita priestera, valdnieka vai "no debesīm nolai​dušās dievības" priekšā. Uz viena no zīmogiem attēlots altāris.

Kalibangānā, citadeles dienviddaļā, indiešu arheologi atklāja no jēlķieģeļiem būvētas platformas, uz kurām kādreiz atradās altāri. Turpat tika atrasti arī trauki ar pelnu paliekām, kā ari tera- kotas izstrādājumi, kas acīmredzot kalpoja par kulta ziedojumu dievībām. Nav ne mazāko šaubu, ka šīs būves tika izmantotas rituālām ceremonijām. Droši vien tur notika nevis individuāli riti, bet gan krāšņas ceremonijas ar priesteru piedalīšanos.

Indoāriešu reliģiskās ceremonijas sākumperiodā, kad viņi apmetās Indijā, nebija saistītas ar lielu altāru un tempļu kompleksu celšanu. Tempļus sāka būvēt pēcvēdu laikmetā, it sevišķi hinduisma veidošanās periodā, ko varētu izskaidrot ar vietējo pirmsāriešu' laika ticējumu ietekmi.

Jau sen zinātnieku uzmanību saista uz zīmogiem attēlotais tā sauktais ragainias dievs kas sēž tronī vai uz zemes. Savdabīga ir viņa poza kājas ir it kā piespiestas pie ķermeņa, pēdas sakļautas - tipiska jogas asāna. Dievības galvu rotā divi ragi, bet starp tiem ir koks. Dievību ielenc tīģeris, degunradzis, zilonis un zebu. Uz viena no zīmogiem attēlotajai dievībai uz galvas ir divi izaugumi. Ir labi zināms, ka hinduismā Šiva bieži parādās kā Pašupati - lopu aizbildnis, dabas valdnieks - un tiek attēlots ar trim sejām. Viņu pielūdz arī kā joginu valdnieku. Līdzība starp ragaino dievu un hinduisma Šivu ir tik liela, ka diez vai ir iespējams noliegt "Hara​pas prototipa" ietekmi.

Kā apgalvo virkne Indijas zinātnieku, Harapas un vispār pirmsāriešu tradīcijas ietekme izpaudās tādējādi, ka indoārieši sāka attēlot dievus "cilvēka izskatā", tāpat kā visos ar askētismu saistītajos priekšstatos. Pamatojoties uz vissenākajiem tekstiem un lingvistiskajiem pētījumiem, var secināt, ka indoārieši (un indoirāņi) nepraktizēja askētismu un tam acīmredzot ir vietējā izcelsme (Protošivas jogas poza ir viena no liecībām par šādas prakses pastāvēšanu Harapas laikmetā).

Iespējams, ka uz protoindiešu civilizāciju attiecināmi tādi vēlāk plašu izplatību guvušie kulti kā, piemēram, mātes-dievietes kults, kas irīpaši attīstīts hinduismā un izpaužas augstāko dieviešu, čūsku,

svēto augu (piemēram, budismā tik populārā ašvathi koka) un dzīvnieku pielūgšanā. Ir izteikta hipotēze, ka uz Harapas zīmogiem tik bieži sastopamais degunradzis varētu būt Višnas - meža kuiļa, tas ir, višnuisma galvenā dieva, hipostāze.

Sākumā indoārieši nebūvēja lielas celtnes (viņu dzīvesveids bija pilnīgi citāds), toties Harapai monumentālā arhitektūra bija ļoti raksturīga, un laikam gan celtniecības paņēmieni, kas tika izmantoti, būvējot pilsētas un ciemus Gangas ielejā, tika izstrādāti šo seno tradīciju ietekmē. Pētnieki uzskata, ka Harapas kultūra iespaidoja arī pašu "otrreizējās" urbanizācijas procesu, kas it kā atdzima pēc daudziem gadsimtiem, bet jau citos vēsturiskajos apstākļos.

Viena no vissarežģītākajām problēmām, kas saistās ar pētāmās civilizācijas vēsturi, ir šīs civilizācijas "bojāejas" problēma, lai gan pareizāk būtu runāt par Indas seno centru pamestību, jo citos tās reģionos apmetnes turpināja pastāvēt vēl ilgi. Saskaņā ar tradicionālo viedokli šīs kultūras norietu izraisīja tieši "āriešu iebrukums", indoāriešu valodā runājošo cilšu ieplūšana. Tomēr jauni izrakumi pārliecinoši parādīja, ka "norieta periods" ievilkās laika ziņā un dažādos reģionos noritēja atšķirīgi. Nav izslēgts, ka daži faktori noveda pie pilsētu centru novājināšanās (perifērija mazāk izjuta to ietekmi).

Zinātnieki min, piemēram, klimatiskos apstākļus - augšņu sasāļošanos, plūdus, tektoniskos procesus, bet diezin vai šīs parādības varēja kļūt par visas milzīgās civilizācijas likteņa noteicējām. Jāuzsver kas cits: Harapas kultūras vēlīnajā periodā Indas galvenajos centros tika novērotas nopietnas pārmaiņas gan pilsētceltniecībā, gan materiālajā kultūrā: pasliktinājās keramikas kvalitāte, pavājinājās municipālā kontrole, tika atstātas novārtā sabiedriskās celtnes. Pagrimums bija vērojams arī tirdzniecībā, īpaši ārējā. Tas viss acīmredzot atspoguļoja dziļu iekšējo krīzi, iespē-i jams, ka to pastiprināja dažas katastrofu sekas (piemēram, mai​nījās Indas upes gultne).

Spriežot pēc izrakumiem, šajā grūtajā juku laikā Indas pilsētās atsevišķu nelielu grupu veidā sāka iekļūt svešzemnieki - izce ļ otāji no Belu džistānas. Iespējams, ka ienācēji paātrināja dažu lielo pilsētu (piemēram, Harapas un Mohendžodaro) pagrimšanu, taču maz ticams, ka viņi varēja būtiski ietekmēt daudzu apdzīvoto viet likteni: pagrimums vērojams arī citos reģionos, kur to nekādi nevar saistīt ar svešzemnieku ienākšanu. Rangpūrā un Lothalā izdarīto izrakumu laikā veikto oglekļa analīžu rezultāti parādīja, ka pirmās pagrimuma pazīmes vērojamas Lothalā - svarīgā jūras tirdzniecības centrā - jau XIX gadsimtā pirms Kristus, bet īpaši tās stiprinājās XVIII - XVII gadsimtā pirms Kristus, kad pārtrūka tiešie sakari ar Indas pilsētām.

Zinātniekiem ir jānoskaidro Harapas civilizācijas bojāejas īstie cēloņi, bet jau tagad var apgalvot, ka indoāriešu ienākšana ne​bija izšķirošais sabrukuma cēlonis.

17. nodaļa Doktora Kabreras noslēpums Visu, kas izraisa lielu interesi, kā arī šaubas un pat sašutumu, mēs esam izmantojuši, veidojot šo grāmatu. Ja tas, ko mēs tagad pastāstīsim, nav falsifikācija, tad runa būs par lielāko atklājumu, ko J. Zubrickis pieminējis savā rakstā, kas publicēts grāmatā "Noslēpumainais, aizmirstais, neticamais…" [9] un ko pārstāstījis grā​matas "Izzudušo civilizāciju mīti" sastādītājs V. Vardugins. Lūk, ko raksta Zubrickis: "Tagad mēs vairs nesteidzamies pasludināt neandertāliešus par mūsdienu tipa cilvēku priekštečiem, jo ir daudzas neandertāliešu varietātes. Mēs runāsim par diviem pamattipiem: vēlīnajiem jeb "klasiskajiem" un agrīnajiem neandertāliešiem. Lūk, kas šķiet dīvains. Agrīnie neandertālieši, dabiski, ir daudz primitīvāki, tomēr viņos var atrast daudz vairāk mūsdienu cilvēka iezīmju salīdzinājumā ar vēlīnajiem jeb "klasiskajiem" neandertāliešiem. Tāpēc lielākā daļa arheologu uzskata, ka mūsdienu cilvēks ir cēlies no agrīnā tipa neandertāliešiem, bet Mustjē ku ltūru ra dījušie vēlīnie neandertālieši bijušistrup ceļa atzarojums un izzuduši n o Zemes virsmas apmēram pirms 40 50 tūkstošiem gadu Šī dīvainā parādība liek izdarīt vienkāršu secinājumu: nevis mūsu tiešie priekšteči, bet gan mūsu priekšteču radinieki - cilvēces blakusatzarojums - savā laikā bija apveltīti ar augstāku saprātu. Ja tas ir tā, tad nav grūti piekrist pieņēmumam, ka kāds cits atzars, cita neandertāliešu varietāte būtu varējusi vēl vairāk sasniegt kā ražošanas spēku, tā arī cilvēku sabiedrības vispārējā attīstībā.

Acīmredzot tieši tā arī noticis, ja balstāmies uz peruāņu zinātnieka Havjēra Kabreras savākto materiālu. Klusā okeāna Peru piekraste jau sen figurē arheoloģijas rokasgrāmatās, un šim reģionam tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Tieši tur tika atklāts desmitiem seno kultūru avotu, no kurām mūs šķir ne vien gadsimti, bet gadu tūkstoši un pat desmitiem tūkstošu gadu. Tur, piekrastē vai tās apkaimē, sākot ar 11. gadu tūkstoti pirms Kristus, uzplauka brīnišķīgās Čavinas, Parakasas, Naskas, Močikas u c. civilizācij as. B et kāds tam sakars ar neandertāliešiem? Visas šīs kulturas un civilizācijas taču ir radījis Homo sapiens - musdienu tipa cilvēks, inku priekštecis. Kāds tam sakars ar neandertāliešiem, ja cilvēki atnāca uz Amerikas kontinentu no iekšienes, vēlā paleolīta laikā, kad neandertālieši jau bija neatgriezeniski pārvērtušies par izrakteņiem? Vēl jo vairāk tāpēc, ka Amer ika acīmre dzot ne kad nav bijusi cilv;ēces pirmdzimtenes teritorija. Amerikas kontinentā nekad nav bijis un arī tagad nav cilvēkveidīgo pērtiķu.

Tas, ka cilvēkveidīgo pērtiķu tur nav, šķiet, tiešām atbilst patiesībai, lai gan vēl joprojām Orinoko un Amazones baseina džungļu bezgalīgajos plašumos vēl ir ļoti daudz neizpētītu teritoriju jeb "balto plankumu"… Bet kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka cilvēkveidīgo pērtiķu Amerikā nav bijis arī pagātnē? Kāpēc atskan tik kategorisks apgalvojums, ka Amerikas teritorija nav bijusi cilvēka pirmdzimtene? Kāpēc tad to nav apstiprinājuši arheoloģiskie atklājumi? Amerikā veikto arheoloģisko pētījumu apjoms ir absolūti nesamērojams ar tās teritoriju. To gluži vienkārši ir bijis ļoti maz, lai uzdrīkstētos izdarīt nopietnus secinājumus par to, ka šajā kontinentā nav bijis cilvēkveidīgo pērtiķu cilvēka senāko priekš​teču vai kaut kāda cilvēces strupceļa atzaru.

Jāpiebilst, ka polemika par šo jautājumu nenorit abstrakti, kā mēs to attēlojām. Strīdu padara konkrētāku pilnīgi reāli arheoloģiskie atklājumi - dažāda lieluma akmeņi (metra un vairāk garumā un diametrā) ar zīmējumiem uz tiem.

Pēc doktora Kabreras domām, šie akmeņi tika salikti stingri noteiktā secībā un veidoja savdabīgu gigantisku zinātnisko bibliotēku vai, pareizāk sakot, kādas milzīgas un ļoti senas civilizācijas litotēku.

Litotēka atrodas uz dienvidiem no peruāņu pilsētas Ikas, Klusā okeāna piekrastē. Tektoniskie procesi, jūras vētras un viesuļi, visbeidzot, cilvēka darbība novedusi pie tā, ka "grāmatas", tas ir, "bibliotēkas" akmeņi ir nonākuši zem zemes, turklāt visai izkliedēti. Kopš litotēkas izveidošanas taču ir pagājis daudz,

ārkārtīgi daudz gadu. Bet vai nav atrodama kāda norāde, kas palīdzētu mums precīzāk noteikt, cik tad ūdeņu aiztecējis kopš tā laika? Fotogrāfs iemūžinājis akmeni ar zirga un jātnieka attēlu. Tomēr atcerēsimies, ka zirgs tika ievests Amerikā tikai pēc tam, kad Kolumbs atklāja šo kontinentu. Savukārt Amerik as zir ga variants izmira pirms 150- 200 tūkstošiem gadu. Pirms 150 tūkstošiem gadu! Bet homo sapiens, mūsdienu cilvēks (tā sauktais Kromaņonas cilvēks) parādījās tikai pirms 40 tūkstošiem gadu.

Kas gan varētu būt šis jātnieks?

Uz cita akmens bluķa nav grūti saskatīt cilvēku ziloņa mugurā. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka šis akmens ir ļoti sens, jo Amerikas zilonis nozuda no zemes virsas apmēram vienā laikā ar zirgu. Interesi modina vēl divi zīmējumi: cilvēks altikamilusa mugurā - cilvēks un dinozaurs! Dzīvnieku attēli neapstrīdami liecina par to, ka tie zīmēti pirms vēlā paleolīta laikmeta. Starp citu, par to liecina arī pašu cilvēku ārējais izskats. Acīs krīt nesamērīgi lielā galva. Tās proporcija pret pārējo ķermeni ir 1:3, bet mūsdienu cilvēkam - 1:7 vai 1:6. Aplūkojot attēlotā cilvēka figūras aprises, kļūst aizvien skaidrāks, ka Kabreram ir taisnība: šie cilvēki nav mūsu senči. Vēlīnā neandertālieša galva, kā to apliecina arheoloģiskie pētījumi, attiecībā pret visu ķermeni bija daudz lielāka nekā mūsdienu cilvēkam. Doktors Kabrera pievērsa lielu uzmanību arī uz akmens attēloto būtņu roku uzbūvei. īkšķis tam izvietots nevis atstatus no pārējiem pirkstiem, bet gandrīz tāpat kā cilvēk- veidīgajiem pērtiķiem. īpaši skaidri tas saskatāms uz akmens bluķa, kas ieguvis nosaukumu "Skolotājs un skolēni". Šajā attēlā, skaidrojot skolēniem kaut kāda aparāta uzbūvi, skolotājs kā rādītājpirkstu izmanto īkšķi. Arī uz citiem akmens bluķiem var saska​tīt šo "pērtiķveidīgo" rokas uzbūvi.

Vai tas saskan ar arheoloģiskajiem faktiem? Kopumā - jā; neandertālieša īkšķis, tiesa gan, ir pretstatīts pārējiem pirkstiem, tomēr daudz mazākā mērā nekā mūsdienu tipa cilvēkam. Viena no neandertāliešu galvaskausa uzbūves īpatnībām ir zema, slīpa piere. Šādu zemu pieri mēs redzam itin visos zīmējumos, kas atrasti uz akmens bluķiem, tai raksturīgs arī slīpums, bet ne vienmēr. Tātad, ja uz šiem akmeņiem patiešām ir attēloti neandertālieši, tad tie nav tie neandertālieši, kuru atliekas atrastas Lašapelosenā vai Spi. Tas ir īpašs atzarojums, kas kaut kādu iemeslu dēļ strauji attīstījies. Nosacīti nosauksim šo atzaru par "saprātīgo neandertālieti". Šā atzara evolūcija, kā to rāda daudzie zīmējumi uz akmeņiem, balstījusies uz dzīvnieku pasaules enerģijas plašu pielietojumu. No jebkura elementāra arheoloģijas kursa ir labi zināms, ka neandertālieši bija lieliski mednieki, kas prata ievilināt slazdos pat gigantus mamutus un biezspalvainos degunradžus. Bet no dzīvnieku medībām līdz viņu piejaucēšanai un padarīšanai par mājdzīvniekiem ir tikai viens solis. Varbūt tieši zirgu piejaucēšana (padarīšana par mājlopiem), kā arī ziloņu, lidojošo zvīņnešu pieradināšana (ir atrasti akmeņi ar šādiem attēliem!) bija pamatā relatīvi straujajam darba ražīguma pieaugumam, kas veicināja zinātnes un mākslas uzplaukumu.

Nevajag baidīties no šiem vārdiem. Jau pats šādas litotēkas izveidošanas fakts ļauj lietot šos terminus, runājot par "saprātīgā neandertālieša" darbību. Jau tagad, pateicoties doktora Kabreras pūliņiem, ir savākts vairāk par 15 tūkstošiem šādu akmeņu - gravīru ar ārkārtīgi interesantiem attēliem. Zemes dzīlēs, pēc viņa domām, slēpjas vēl apmēram 200 - 300 tūkstoši. Jau šis fakts vien liecina, ka pastāvēja vesela mākslinieku - gravieru armija, kas akmens ekspozīcijās iemūžināja dažnedažādas ainas, izpildot neandertāliešu "ģeogrāfu", "biologu", "etnogrāfu" un "mediķu" pasūtījumus. Neslēpsim - mēs ilgi šaubījāmies, vai minētās profesijas likt pēdiņās. Katrā ziņā attiecībā uz mediķiem mēs to izdarījām veltīgi. Pat bez iztēles palīdzības var izsekot uz akmeņiem attēlotajai sirds pārstādīšanas operācijai.

Samērā jaunam cilvēkam ārsts atver krūškurvi. Asistents tur rokās instrumentu komplektu. Pēc tam uzsvērti neproporcionāli attēlota tikko izņemtā sirds, kas sagatavota pārstādīšanai. Nākamais sižets slimās sirds izņemšana no veca cilvēka krūškurvja (stilizēti attēlotas grumbas uz sejas), tam seko jauna cilvēka veselās sirds pārstādīšana gados vecajam cilvēkam. Nākamajā akmenī attēlots padzīvojušais pacients jau ar pārstādītiem orgāniem un ar tikko aizšūtu brūci. Viņš, kā redzams, ir ļoti smagā stāvoklī: viņa rīklē ievadītas divas caurulītes, kas savienotas ar mākslīgās elpināšanas sūkni. Operācijas apraksts vai varbūt akmenī iemūžinātais mācību līdzeklis būtu nepilnīgs bez noslēdzošajiem ķirurģiskajiem

sižetiem. Tie ir iegravēti citos akmens bluķos. Izoperētais pakāpeniski pāriet uz patstāvīgu elpošanu (viena no caurulītēm ir pazudusi), ārsts ar ordinārā stetoskopa palīdzību pārbauda pārstādītās sirds darbību. Un pašās beigās asistents noņem atlikušās ierīces - un pacients jau elpo pats. Operācija ir pabeigta. Skaidrs, ka tad, kad sirds tiek izņemta, apstājas asinsrite un acumirklī iestājas nāve. Lai tas nenotiktu, vecā cilvēka asinsrites sistēmai ir pieslēgta cita sirds, šoreiz tā ir grūtniece, kas ar savām asinīm operācijas laikā apgādā vecā vīra organismu.

Pats par sevi saprotams, ka veikt šādas operācijas spēja vienīgi tādi cilvēki, kuri lieliski pārzināja cilvēka fizioloģiju un anatomiju (starp citu, ļoti precīzi tiek parādīta iekšējo orgānu uzbūve un izvietojums), pazina reanimāciju, sanitāriju un kuru rīcībā bija lie​liski medicīniskie instrumenti.

Doktors Kabrera uzskata, ka uz akmeņiem attēlotās būtnes atstājušas pēc sevis arī citus augstu kultūras līmeni apliecinošus pieminekļus. Pie tiem pieskaitāmas Naskas ielejas slavenās joslas, kuras no zemes ir slikti saskatāmas, toties no lidmašīnas redzamas ļoti labi. Kā apgalvo doktors Kabrera, nekā pārsteidzoša tur nav, jo "saprātīgie neandertālieši" bija piejaucējuši lidojošos zvīņnešus un izmantoja tos kā lidaparātus. Šīs pašas saprātīgās būtnes, kā uzskata peruāņu zinātnieks, ir radījušas arī daudz senākās Saksavamanas, Maču Pikču, Tiavanako un citu ciklopisko celtņu daļas. Tas nenācās grūti, jo viņu rīcībā bija ziloņu un lidojošo zvīņnešu vilcējspēks. Akmenī cirstās "Olmeku galvas" Meksikā arī esot viņu pūliņu auglis, tāpat kā Lieldienu salas akmens statujas. Ārkārtīgi interesants ir jautājums par šīs civilizācijas sabiedrisko iekārtu. Tiešu liecību par to nav, bet atgriezīsimies pie sirds pārstādīšanas operācijas. Jaunajam cilvēkam - pārstādāmās sirds donoram nav acīm redzamu ievainojamu. Sirds tiek izņemta dzīvam un veselam cilvēkam. Visdrīzāk tas ir vergs, kura dzīvība tiek upurēta saimnieka labā, jo viņš, ļoti iespējams, ieņem augstu stāvokli sabiedrībā.

Dažās akmens gravīrās attēlotas medību ainas, kuras aplūkojot nerodas ne mazāko šaubu par medību dalībnieku sociālo nevienlīdzību. Turklāt šo nevienlīdzību diktējusi rasu piederība. Cilvēki ar negroīdiem raksturīgiem sejas vaibstiem vienmēr ir izrīkotāju un vadītāju lomā. Tātad mūsu priekšā ir vai nu sociālās šķirās jau sašķēlusies sabiedrība, vai arī sabiedrība, kas tuvojas šai sašķeltībai. Bet tas nozīmē, ka varam runāt ne tikai par lielu zemeslodes daļu apdzīvojušās neandertāliešu civilizācijas kultūru, bet arī par tās sociālo iekārtu. Varbūt tā ir Atlantīdas civilizācija, par kuru neskaidras atmiņas bija saglabājuši Senās Ēģiptes priesteri un pasaulei tās darīja zināmas Platons? Vispār, ja pieminam Atlantīdu, ir nepieciešamas dažas piebildes un precizējumi. Uz akmeņiem iemūžinātās mūsu planētas seno laiku ģeogrāfiskajās kartēs Atlantīda patiešām tiek attēlota kā viens no apdzīvotajiem kontinentiem, kur pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija. Tomēr apjomīgas Atlantīdas teritorijas ir aizsvītrotas, kas, pēc doktora Kabreras domām, norāda, pirmkārt, uz to, ka tās kļuvušas par nepiemērotām saprātīgu būtņu dzīvei un darbībai, un, otrkārt, uz … kataklizmas tuvošanos!

Neandertāliešu civilizācijas spēka un gudrības pamatā ir tās organiskā vienotība ar dabu, īpaši ar dzīvnieku pasauli, tās prasme meistarīgi un mērķtiecīgi izmantot šīs pasaules savstarpējās saiknes un lietas. Bet šajā pašā apstāklī meklējams arī šīs civilizācijas vājums, jo vienīgais enerģijas avots tolaik acīmredzot bija dzīvnieku vai paša cilvēka muskuļu spēks. Bet enerģija ir katras civilizācijas pastāvēšanas nepieciešams nosacījums. Atņemiet jebkurai, pat visaugstāk attīstītajai sabiedrībai tās enerģijas avotus - un šī sabiedrība tūlīt sabruks. Kārtējais apledojums, kas noveda pie straujas klimata maiņas uz Zemes, atņēma saprātīgajiem neandertāliešiem viņu enerģētisko bāzi. Dzīvnieku pasaule, kuru viņi pazina pirms leduslaikmeta un kuru bija tik pilnīgi apguvuši, sāka strauji mainīties: izmira tradicionālie lielie dzīvnieki, nebija vairs enerģētisko avotu un resursu. Iestājās lielās civilizācijas agonija. Savas enerģētiskās iespējas zaudējušie neandertālieši tā arī nespēja pielāgoties pasaulei, kas bija kļuvusi citāda un tik nežēlīgi apgājusies ar viņiem. Nožēlojamas viņu atliekas izklīda pa zemi, nonāca arī Amerikas kontinentā, bet, kad leduslaikmets bija beidzies, uz Zemes valdīja jau citas cilvēku rases.

"Klasiskie neandertālieši", bet vēlāk kromaņonieši - "saprātīgās būtnes" - pabeidza lielās tautas

atlieku izzušanas procesu, retumis iekļaujot tās savos baros, ordās, bet vēlāk - ģintīs un ciltīs. Saplūstot ar jaunajiem Zemes valdniekiem, "saprātīgie neandertālieši" dalījās savās miglainajās atmiņās par spožo pagātni, tādējādi reizēm stimulējot jaunu, pārsteidzoši ātru zināšanu un prasmju, reizēm arī ieražu attīstību, kas savukārt līdz nepazīšanai izkropļoja senās tautas augstos sasniegumus. Amerikas kontinentā ši:; process noslēdzās vēlāk nekā citās pasaules daļās, jo Homo sapieris tur nokļuva samērā vēlu.

Vai tikai atmiņas par neandertāliešu sirds pārstādīšanas operācijām un vergu ziedotajām sirdīm pasaules vareno labā nav pamatā tam, ka dažu indiāņu cilšu vidū radās ieraža izraut sirdi dzīvam cilvēkam un ziedot to dieviem? Vai ar atmiņām par neandertāliešu zirgiem nav izskaidrojams fakts, ka inku Korikancas pilī kā lielākais dārgums tika glabāta zirga aste? Vai tieši ar šīm atmiņām nav izskaidrojama Inka Atavalpas lielā zinātkāre un interese par spāņu zirgiem, kā arī pārsteidzošais ātrums, ar kādu Inks Manko Kapaks un viņa līdzgaitnieki, kas uzsāka svēto atbrīvošanās cīņu pret spāņiem, sāka izmantot iebrucējiem at​ņemtos zirgus? Un inku apbrīnojamā ķirurģija?

Un, protams, bez jebkādām jautājuma zīmēm var norādīt uz lielo līdzību starp attēliem uz neandertāliešu akmeņiem un sla​venajiem Parakasas audumiem (V gs. pirms Kristus - V gs. pēc Kristus).

Tādējādi, kā uzskata doktors Kabrera, vēl ilgi pirms "Kro- maņonas vēstures", pirms Homo sapiens vēstures, uz Zemes jau bija risinājusies cita saprātīgo būtņu tipa vēsture.

Doktora Kabreras kolekcijas materiāli ir modinājuši ne vien milzīgu interesi, bet arī daudz šaubu.

Un pirmām kārtām rodas jautājums par to, vai atradumi nav falsificēti. Nav vārdam vietas - pats doktors Kabrera, kas ir augsti kulturāls un reti godīgs cilvēks ar cildeniem ideāliem un augstiem principiem, atrodas ārpus jebkurām aizdomām. Bet vai viņš pats nav kļuvis par falsifikāciju upuri? Tas vēl ir jānoskaidro, nevis vienkārši jāatgaiņājas no faktiem tikai tāpēc, ka tic neatbilst mūsu ierastajiem priekšstatiem. Diemžēl vērojama zināma negatīva attieksme pret doktora Kabreras darbu. Nesen kāda kompetenta persona, piemēram, izteica savu viedokli (un pat ar savu parakstu oficiālā dokumentā to apstiprināja), ka Kabreras savāktie akmeņi esot mūsdienu pakaļdarinājums, jo seno peruāņu rīcībā neesot bijis instrumentu, ar kuru palīdzību viņi būtu varējuši iemūžināt minētos attēlus. Šāds atzinums stipri atgādina kāda pazīstama literārā varoņa sentenci: "Tas nevar būt tāpēc, ka tas nekad nevar būt." Vai var spriest par to, kādi darbarīki bija vai nebija mums absolūti svešas civilizācijas (vai kultūras) rīcībā, ja mēs par to neko īsti nezinām?

Tagad pāriesim pie vēl viena delikāta jautājuma. Hipotēzi, ka noslēpumainā civilizācija radusies no viena neandertāliešu atzara, nav izteicis peruāņu zinātnieks, kaut arī tā balstīta uz viņa savāktajiem materiāliem. Šo hipotēzi ir izvirzījis Zubrickis - šajā nodaļā pārstāstītā raksta autors. Pats Kabrera uzskata, ka civilizācijas sākotne saistīta ar kosmiskajiem atnācējiem, kuri pārcēlušies uz Zemi un "cilvēciskojuši" lemūrus, tā teikt, "apskaidrojuši prātu" daļai lemūru. Turklāt par civilizācijas bojāejas cēloni viņš uzskata nevis "enerģētisko badu", bet gan neuzmanīgu un pārlieku plašu tvaika enerģijas izmantošanu, kas galu galā noveda pie tā, ka planētu ieskāva biezs mākoņu slānis, izraisīdams tā saukto siltumnīcas efektu un strauju Saules enerģijas plūsmas samazināšanos. Līdzīgu hipotēzi ir izvirzījis arījau iepriekšējās nodaļās pieminētais profe​sors M. Budiko.

Starp citu, šīs domstarpības nav iespaidojušas galveno pieņēmumu par saprātīgu būtņu civilizācijas pastāvēšanu uz Zemes jau vissenākajos laikos.

Vēsturnieku, arheologu un sociologu pienākums ir palīdzēt peruāņu zinātniekam rūpīgi un pamatīgi izpētīt paša savākto ma​teriālu. Bet par viesiem no kosmosa tiks runāts grāmatas pēdējā nodaļā.

IV daļa JAUNĀ PASAULE JAUNAIS LAIKS

18. nodaļa Jaunas pasaules katastrofa Pabeidzot lasīt Z. Kosidovska grāmatu "Kad Saule bija dievs", minēsim vēl vienu interesantu gadījumu.

Acteku Teskoko pilsētvalsts valdnieki bija dedzīgi mākslas atbalstītāji, viņu galms izvērtās par kultūras dzīves centru. Viens no šīs dinastijas valdniekiem kļuva slavens kā liels tautas dzejnieks, kum dziļi cienīja visi acteki. Šī karaļa dzimtas tiešs pēctecis bija virsaitis Ihtlilhočitls, ļoti apdāvināts cilvēks, kas ātri iemācījās spāņu valodu un prata to tik labi, ka Meksikas gubernators iecēla viņu L. tulka un sekretāra amatā.

Ihtlilhočitls sarakstīja spāņu valodā plašu savas zemes vēsturi. Tajā viņš pastastija par tautām kas pirms acteku ierašanās Meksikā cēlušas milzīgas pilsētas ar daudzām jo daudzām bezgala augstām piramīdām.

Taču spāņi tam neticēja, domādami, ka acteku virsaitis stāsta pasakas. Visā Meksikā taču nebija palicis ne miņas no kādreiz it kā bagāto pilsētu drupām. Tiesa, francūzis Dezirē Šarnejs, klejodams pa šo zemi un noslēptus dārgumus meklēdams, Tula- dealendo miestiņa Idalgas štata apkaimē uzgāja piramīdas atliekas, taču spāņi vēl arī tad nespēja iedomāties, ka tās varētu būt tolteku galvaspilsētas - Tulas (Tollanas) drupas, par kuru ar tādu pārliecību vēstīja acteku virsaitis.

Stāvoklis mainījās tikai 1940. gadā, kad meksikāņu arheologi ķērās pie sistemātiskiem izrakumiem tolteku senās apmetnes vietā. Noskaidrojās, ka 80 kilometru attālumā no Mehiko pilsētas biežņā zem augsnes kārtas slēpjas varenas drupas. Tur tika atrastas divas lielas piramīdas, kas bija veltītas Saules un Mēness dievam, daudz skulptūru un plakanciļņu, kolonnu, kā arī plaši sazarots terakotas ūdensvads.

Tomēr par visinteresantāko atradumu uzskatāms sporta stadions ar akmens soliem; tas liecina, ka bumbas spēle bijusi tradicionāla kaislība pilnīgi visām Centrālamerikas indiāņu ciltīm.

Uz acteku vēsturnieku tagad sāka raudzīties citām acīm; katra, pat vissīkākā autora informācija šķita ticama. No viņa mēs, starp citu, uzzinām, ka jolte kļjavu galvaspilsētu uzcēluši 648. gadā, bet pametuši nezināmu iemeslu dēļ 1051. gadā. ToltekLpazi- nuši rakstību un matemātiku, sastādījuši kalendāru, izmantojot par pamatu Mēness apgriezienus ap Zemi, un bijuši lieliski celtnieki. Viņu reliģija un likumdošana izcēlās ar cilvēcību, bet karaļi tika daudzināti par savu gudrību. Tolteki acīmredzot krustošanās ceļā audzējuši kokvilnu vairākās dabiskās krāsās.

Tolteku otro galvaspilsētu meksikāņu arheologi atklāja taga- dējā'Sanhuanas štata teritorijā. Tā saukusies par Teotivakanu un, spriežot pēc drupām, aizņēmusi apmēram 12 kvadrātkilometru lie​lu platību.

Tur pusotra desmita greznu, ar plakanciļņiem un freskām rotātu piļu vidū pacēlušās vairākas milzīgas piramīdas. Uz Saules un Mēness piramīdām, kā apgalvoja Ihtlilhočitls, bijušas no pulētām zelta plāksnēm darinātas emblēmas, kas spoži mirdzējušas gan dienu, gan nakti, noderot ceļiniekiem par savdabīgām bākām.

Tāpat kā visās pārējās indiāņu pilsētās, arī Teotivakanā dominējošais galvenais dekoratīvais motīvs bija spārnota čūska- baltā bārdainā dieva-simboļs. Taču tur sastopami arī citi ļoti oriģināli sižeti.

Daudzās freskās attēlota Lietus dieva dzīve, arī paradīze, kādu to iedomājušies tolteki: mirušie līksmi un priecīgi norā spēlē bumbu.

Saules piramīdas pakājē stiepās tā dēvētais Nāves ceļš. Tā abās pusēs atrastas neskaitāmas kapenes ar mirušo atliekam, mozaīkas maskām, groteskām terakotas galviņām un bagātīgi izrotātu māla trauku lauskām.

Teotivakana tika pamesta X vai XI gadsimtā pēc Kristus. Aiziešanas iemesls bija tas, ka tolteki iznīcināja visus mežus un pēc tam zeme tika pilnīgi noplicināta; to apliecina senpilsētas tuvākā apkaimē

vēl šodien kailie pauguri. Tolteki pārcēlās uz Juka- , tanu un saplūda ar vietējām maiju ciltīm.

Tlakolulas ielejā, 30 kilometrus uz dienvidaustrumiem no meksikāņu pilsētas Oahakas, zem bieza zemes slāņa arheologi atrada sapoteku galvaspilsētas Mitlas drupas. To pazinuši jau acteki un nosaukuši šīs drupas par "Sēru vietu". Bez piramīdām un pilīm, kas parasti sastopamas indiāņu pilsētās, īpašu uzmanību izpelnās slavenā Kolonnu zāle ar gigantiskiem, falliskiem stabiem.

1831. gadā meksikāņu arheologs Alfonso Kaso izdarīja sensacionālu atklājumu. Veicot izrakumus Montealbanā ("Montē Alban" - "Baltais Kalns") Oahakas štatā, viņš uzdūrās milzīgai, noslēpumainai pilsētai, par kuru daudzi arheologi domā, ka tā ir bijusi sapoteku senā galvaspilsēta, vecāka par Mitlu. Šeit lielā platībā no vienas vietas redzamas drupas - milzu tempļi un akmens plāksnes ar hieroglifiem un plakanciļņos attēlotiem dieviem, sta​tujas un ārkārtīgi skaisti keramikas izstrādājumi.

Taču Montealbana kļuvusi slavena galvenokārt tur atrasto dārglietu dēļ. Daudzajos senajos kapos atdusējās skeleti, kas bija bagātīgi izrotāti ar greznumlietām no brīnišķīgi noslīpēta kalnu kristāla, zelta, jašmas, pērlēm, dzintara, koraļļiem, obsidiāna, perlamutra un jaguāru zobiem. Starp kaklarotām, piespraudēm, s auskariem, brošām, diadēmām, rokassprādzēm un gredzeniem tur tika atrastas arī zelta tabakdozes, daudzkrāsaini spalvu vēdekļi un zelta maskas ar droši vien precīzi atveidotiem mirušo sejas vaib​stiem. Ir ziņas, ka sapotekus no šīs pilsētas XII gadsimtā padzina 1 tolteki.

No arheologu pētījumiem zināms, ka jau vairākus gadsimtus pirms Kristus Centrālameriku apdzīvojušas lielas un augsti attīstītas tautas, ka to vēsturē bijis neparasti daudz traģisku notikumu un katastrofu.

1942. gadā arheologs A. Verils Panamā atrada tā saucamā "koklē" kultūras drupas. 1400 kvadrātkilometru liela platība bija vārda pilnā nozīmē nosēta ar kapiem, statujām, tempļiem, bet galvenokārt - ar keramikas lauskām pilnīgi neticamā daudzumā, tāpat ar darbarīku un sadzīves priekšmetu atliekām.

Visbrīnumainākais arheoloģiskais piemineklis tur ir "Tūkstoš dievu templis", kas atrodas starp divām upēm un aizņem 100 akru lielu platību. Simtiem statuju un milzīgu bazalta kolonnu, kas no augšas līdz apakšai pārklātas ar daudzkrāsainiem plakanciļņiem un hieroglifiem, veido pareizu četrstūri.

Kolonnām ir visdažādākā forma: tās ir kvadrātveida, apaļas, astoņstūrainas un eliptiskas.

Visas statujas raugās uz austrumiem. Tajās attēloti ne tikai cilvēki, putni, rāpuļi un visi Panamā sastopamie dzīvnieki. Cilvēki atveidoti kaili, tiem ir kaklarotas un dīvainas galvassegas.

Ainas, ko ar kaltu akmenī veidojuši nezināmie tēlnieki, iedveš šausmas. Piemēram, kādā skulptūrā redzami "Siāmas dvīņi" ar kopā saaugušu muguru. Kādā citā jaguārs tur ķepu uz zemē nogāzta vīrieša ķermeņa vai plosa zīdaini. Ļoti bieži skulptūrās attēloti cienīgi vīri, kas ar roku glauda garas, sprogainas bārdas.

Tuvākās akmeņlauztuves, kur pilsētas iedzīvotāji ieguva būvmateriālus, atradās upes otrā krastā, vairāk nekā 10 kilometru attālumā. Pat mūsdienās nebūtu viegls uzdevums nogādāt šos milzu bluķus tempļa celtniecības vietā, kur nu vēl tajos tālajos, senajos laikos, kad droši vien vispār nebija it nekādu mehānisku transportlīdzekļu un visu šo darbu veica cilvēki tikai ar savu fizisko spēku. Tikt galā ar šo gigantisko uzdevumu varēja vienīgi plašas cilvēku masas saliedētos, saskaņotos pūliņos. "Tūkstoš dievu templī" ieguldīts jau organizētas un vēsturiskajā attīstībā diezgan tālu aizgājušas sabiedrības daudzu paaudžu darbs.

Kolonnu pakājē stāvēja labi aptēsti un noslīpēti bluķi no dzidra porfīra vai dzeltenas un sarkanas jašmas. Uz tiem atrodamas cilvēku kaulu un zobu drumslas, pa pusei sajaukušās ar pārakmeņota, pārogļota koka gabaliem, kas dod pamatu secinājumam, ka tie bijuši altāri, uz kuriem dieviem upurēti cilvēki.

Zeme tempļa apkārtnē ir neauglīga un apstrādāšanai nederīga. Rodas jautājums: kā gan šeit varēja dzīvot cilvēki? Atbildēt nav nemaz tik grūti: kādreiz zeme tur bijusi auglīga, un tikai pelni no netālā Gvakamaijo vulkāna Kordiljēru pakājē pārvērta to par tuksnesi.

Vulkāna krāteris līdz pat šai dienai rēgojas saārdīts, kails un nokvēpis, tā dzīlēs atskan dobja dārdoņa; ārā plūst garaiņu mutuļi un karsts ūdens, bet apkārtnē - itin visu pārscdzis vulkāna putekļu auts.

Vasarā šis apvidus ir viens vienīgs saulē izkveldēts tuksnesis, bet lietus periodā - neizbrienams dūksnājs.

Vairāki apstākļi liek domāt, ka Panamā atrodamās drupas radušās ļoti senos laikos. Celtnes sedz no viena līdz trim metriem biezs zemes slānis. Meksikāņu arheologi ar sarežģītām aplēsēm noskaidrojuši, ka, lai izveidotos slānis viena metra biezumā, jāpa​iet ne mazāk kā 1200 gadiem.

No tā izriet, ka iedzīvotāji Panamas pilsētu galīgi pametuši ap VII gadsimtu, bet daži tās rajoni, ko sedz trīs metrus bieza zemes kārta, atstāti 1700 gadus pirms Kristus. Šī pilsēta, kad pienāca tās pēdējās dienas, neapšaubāmi jau bija bezgala veca. Arī tad, ja vienlaikus būtu nodarbināti tūkstoš, pat desmit tūkstoši strādnieku, milzīgo bluķu transportēšana un sakraušana nekādi nevarēja būt tikai dažu paaudžu pūliņu rezultāts.

Kādudien arheologus pārņēma neaprakstāms satraukums. Neticēdami savām acīm, viņi uz kāda no neskaitāmajiem plakanciļņiem ieraudzīja tik skaidri saskatāmu ziloņa attēlu, ka par misēkli nevarēja būt ne runas. Ziloņi gan kādreiz dzīvojuši Centrālamerikā, taču tie izmiruši apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu. Netālu no Teotivakanas atrodas Tepehpanas pilsētiņa. 1947. gadā tur atrasti indiāņu mednieka kauli kopā ar ziloņa kauliem. Pētījumi liecināja, ka šie atradumi attiecināmi uz 15. gadu tūkstoti pirms Kristus.

Bet kā lai izskaidro, ka Panamas senie iedzīvotāji pazinuši ziloni? Ir tikai viena alternatīva: vai nu pilsēta pastāvējusi jau 10 tūkstošus gadu pirms Kristus ēras, vai arī tās iedzīvotāji nodibinājuši tiešus sakarus ar tālām Austrumu zemēm pa jūras ceļu.

Par šo tautu mēs zinām pavisam maz. Ir skaidrs vienīgi tas, ka tā bijusi miermīlīga tauta, jo izrakumos atrasts ļoti maz ieroču, ka tās kultūra bijusi pārsteidzoši līdzīga maiju kultūrai, ka tā pielūgusi sauli un tāpat kā visas pārējās Centrālamerikas un Dienvidamerikas tautas ticējusi "spalvotai čūskai".

Spriežot pēc plakanciļņiem, vīrieši bijuši stalti, muskuļoti, ar apaļām galvām un pēc rases pazīmēm atšķīrušies no Amerikas indiāņiem.

Kāda katastrofa uzbrukusi šai strauji plaukstošajai, vitālajai kultūrai un iznīcinājusi to? Uz šo jautājumu mums ir pavisam noteikta atbilde. To sniedz pašas drupas, daiļrunīgi vēstījot par traģisko notikumu gaitu.

Milzīgas kolonnas, kas izmētātas un salauzītas kā sērkociņi, gigantiskie akmens bluķi, kurus it kā milžu rokas sadragājušas un izsvaidījušas tālu no pjedestāliem, apgāztās statujas, kas guļ augšpēdus, dziļās krokās sacilātā zeme, vulkānisko pelnu slāņi - vai tas viss neliecina par spēcīgu zemestrīci?

Nav grūti iztēloties, kas toreiz noticis. Gvakamaijo vulkāns, kas paceļas desmit kilometru attālumā, reiz, pamodies no gadsimtu miega, ierēcās un izspļāva ugunīgu strūklu. Zeme salīgojās. Pārbiedētie iedzīvotāji, kas bija palikuši dzīvi pēc pirmā pazemes grūdiena, kā neprātīgi metās uz templi, lai ar neskaitāmiem upu​riem iežēlinātu sadusmotos dievus. Bet dievi viņu lūgšanas neuz​klausīja. Zeme joprojām drebēja un līgojās kā sabangotas jūras virsma, vulkāns dunēja un dārdēja, apberot apkārtni ar balti nokaitētiem pelniem. Ļaudis, kurus nesašķaidīja klinšu bluķi un nenoindēja izgarojumi, iebēga tālu džungļos un sajaucās ar mežonīgajām indiāņu ciltīm. Plašajā Panamas zemē, kur tūkstošiem gadu bija kūsājusi talantīgas tautas rosīgā dzīve, iestājās kapa klusums.

Būtībā mēs vēl ļoti maz zinām par tautām, kas apdzīvoja Centrālamerikas un Dienvidamerikas plašumus pirms balto cilvēku ierašanās. Šo tautu vēsture vēl aizvien tīta noslēpumainības plīvurā. Mēs neko nezinām par šo talantīgo tautu izcelšanos, nav zināms, kādi bijuši to sabiedriskās un kultūras dzīves aizsākumi, un pagai​dām arī nespējam noskaidrot pat to bojāejas cēloņus un apstākļus.

Kultūras slāņi neko nestāsta par šo civilizāciju pakāpenisko evolūciju, par to izaugsmi un attīstību daudzu gadsimtu laikā un uzplaukuma noslēpumu. Maiju rakstība pieder pie cilvēces apbrīnojamākajiem sasniegumiem; tā varēja būt vienīgi daudzu gadsimtu laikā norisušas evolūcijas rezultāts. Taču uzrakstos nav šīs evolūcijas pēdu. To pašu var sacīt par daudziem citiem indiāņu tautu sasniegumiem, piemēram, astronomijā, matemātikā, mākslā un celtniecībā.

Skaidrs ir tikai viens: Amerikas kontinenta tautas bija radniecīgas cita citai kā rases, tā arī kultūra^ziņā. Tām bija daudz kopīga gan paražās, gan reliģijā. Visi indiāņi cēla tempļus uz piramīdveidīgām, gigantiskām pamatnēm, pielūdza Sauli un Mēnesi un ticēja mītam par balto, bārdaino dievu, kura simbols bija "spalvotā čūska". Tāpat viņiem bija kopīgi, ļoti īpatnēji māņticīgi aizspriedumi, kas nav sastopami nekur citur pasaulē. Tā, piemēram, viņi dzīvoja pastāvīgās fatālās bailēs no pasaules gala, kam vajadzēja pienākt kāda piecdesmit divu gadu cikla beigās. Indiāņu hronikās, kalendāra aprēķinos, leģendās un pareģojumos liela vieta ierādīta skaitlim "13", ko viņi uzskatīja par svētu un laimīgu.

Kā to parādījuši arheoloģiskie izrakumi Palenkes un citu pilsētu drupās, visas senās tautas Meksikā pazinušas un pielūgušas krusta zīmi. Šo tautu reliģijā sastopami arī tādi rituāli, kas atgādina kristiešu grēksūdzi, grēku piedošanu, zīdaiņu kristīšanu un kaut ko līdzīgu dievgaldam, - viņi rituālā kārtā ēduši no kukurūzas miltiem salipinātas elku figūriņas. Šīs tautas daudzās nozarēs bija sasniegušas augstu līmeni, to​mēr nespēja nonākt līdz domai par riteņa un podnieka virpas izmantošanu, nepieradināja nevienu nastu nesēju dzīvnieku (izņemot Andu kalnu indiāņus, kas bija piejaucējuši lamu). Indiāņi meistarīgi apstrādāja varu, zeltu un sudrabu, taču neatklāja dzelzi, kas šķiet jo dīvaināk tādēļ, ka pat visprimitīvākās Āfrikas nēģeru ciltis bija iemācījušās to kausēt. Šo attīstīto civilizāciju pēkšņa paradīšanās izskaidrojama tikai ar to, ka indiāņi nav bijuši Amerikas kontinenta pamatiedzīvotāji, bet gan nokļuvuši tur kā ienācēji jau ar samērā augstu savas rases kultūras attīstības pakāpi. Bet no kurienes viņi varēja ierasties?

Zinātnieki izvirza trīs hipotēzes. Nezināmas klejotāju ciltis, medībās vajājot zvērus, šķērsojušas visu Sibīriju un reiz pārsteigtas apstājušās pie Beringa jūras šauruma. Tas ir tikai 50 kilometrus plats, tādēļ saulainās dienās pretējā pusē skaidri iezīmējas Aļaskas krasts. Redzot nepazīstamo zemi, kas vilināja ar savu noslēpu​mainību, medniekus pārņēma nepārvarama vēlēšanās par katru cenu tur nokļūt.

Brauciens ar laivām pāri jūras šaurumam tajos laikos nebija tik grūts kā mūsdienās. Ūdens līmenis tad bija ievērojami zemāks, tāpēc tagadējās Aleutu salas stiepās garā virtenē, savienojot abus kontinentus.

Viens no argumentiem, kas runā par labu šim pieņēmumam, ir tas, ka daudzu indiāņu vaibsti liecina par viņu mongolisko izcelsmi (tomēr neapgāžami pierādījumi tam, ka Amerikas senās civilizācijas attīstījās Vecās Pasaules tautu pārcelšanās rezultātā, pagai​dām nav atrasti).

Cita zinātnieku grupa uzskata, ka indiāņi Amerikas kontinentā ieradušies no Okeānijas vai kāda cita arhipelāga, kura šobrīd vairs nav. Taču vai indiāņi būtu spējuši kaut cik lielākā skaitā bez zaudējumiem pārvarēt milzīgos jūras plašumus ar primitīviem, no palmu stumbriem sameistarotiem un ar vīteņaugu virvēm sastip​rinātiem plostiem? Šīs hipotēzes piekritēji atbild šādi: jā, tas patiešām bija iespējams, jo ir jau pierādīts, ka Lieldienu sala ir atliekas no milzīga arhipelāga, kas samērā nesen nogrimis Klusā okeāna dzelmē. Šis arhipelāgs stiepās ievērojamā attālumā uz Amerikas kontinenta pusi, turklāt arī vēji Klusajā okeānā visbiežāk pūš tajā pašā virzienā; tāpēc vajadzēja tikai ļauties tiem, lai, burājot no salas uz salu, galu galā sasniegtu Amerikas krastus.

Daži atklājumi diezgan pārliecinoši runā par labu šai hipotēzei. Ir konstatēts, ka vairāki desmiti vārdu Amerikas cilšu valodās ne tikai skanējuma ziņā līdzīgi Okeānijas dialektu vārdiem, bet tiem ir arī identiska nozīme. Savus pierādījumus sniegusi arī arheoloģija: Kalifornijas aizvēsturiskajās kapenēs atrasti cirvīši, kuri darināti no akmens, kas sastopams vienīgi Klusā okeāna salās. Visbeidzot jāpiemin etnogrāfu novērojumi, un proti, ka ar ādas krāsu, sejas vaibstiem un daudzām citām rases pazīmēm dažas indiāņu ciltis ļoti atgādina Okeānijas iezemiešus.

Tomēr tuvāk patiesībai, šķiet, ir viedoklis, kuru pārstāv trešā zinātnieku grupa, kas nesaskata nekādas pretrunas starp divām iepriekš minētajām hipotēzēm. Viņi apgalvo, ka jau pati rasu tipu dažādība indiāņu vidū norāda uz to, ka indiāņu cilšu migrācija notikusi pa abiem minētajiem ceļiem: gan pāri Beringa jūras šauru​mam, gan no Okeānijas salām.

Pilnīgi citās domās ir tic zinātnieki, kuri apgalvo, ka indiāņi ieradušies no austrumiem, tas ir, kolonizējuši Amerikas kontinentu, bet pēc tam ar primitīviem plostiem pārbraukuši pāri Klusajam okeānam un apmetušies uz dzīvi Okeānijas salās. Pie šīs zinātnieku grupas pieder norvēģu etnogrāfs Tūrs Heijerdāls.

Gribēdams pierādīt šāda jūras ceļojuma iespējamību, viņš uzbūvēja no baisas koku stumbriem plostu un kopā ar vairākiem biedriem pārbrauca pāri Klusajam okeānam. Viņa grāmata "Ceļojums ar "Kon Tiki"" iekaroja plašu popularitāti visā pasaulē.

Pasaules prese sniegusi ļoti interesantas ziņas par kādu Tūra Heijerdāla arheoloģisku atklājumu.

Cenzdamies rast iespējami pārliecinošākus pierādījumus par labu savai hipotēzei, Heijerdāls devās uz Lieldienu salu, kas slavena ar to, ka tur atrodas desmitiem gigantisku akmens statuju, kuras pirms daudziem gadsimtiem ra​dījusi tauta, kuras vairs nav.

Vulkāna Rano Raraku nogāzēs norvēģis atklāja milzīgas akmens skulptūras. Tie ir cilvēku tēli, kuriem uz krūtīm redzami kuģi ar paceltām burām. Citi ornamenti uz šīm statujām stila un veidojuma ziņā pārsteidzoši atgādina Peru inku mākslu. Bez tam kalnos atrastas arī mūru ieskautas terases, kādas sastopamas arī inku zemē augstu Andu kalnu nogāzēs. Šim atklājumam irsvarīga nozīme, jo tas liecina, ka inki senos laikos kolonizējuši lieldienu salu tomēr šis fakts neatrisina problēmu par indiāņu izcelšanos: to var izmantot par argumentu, lai pierādītu kā pirmo, tā arī otro no minētajām migrācijas hipotēzēm.

Arī par laiku, kad indiāņi ieradās Amerikas kontinentā, pastāv dažādi uzskati. Neapstrīdams ir tikai tas, ka "koklē" kultūras pilsēta Panamā pastāvējusi jau divus tūkstošus gadu pirms Kristus. Par sensāciju kļuva tur atrastais bareljefs ar ziloņa attēlu: tas diezgan pārliecinoši varētu liecināt, ka jau desmit tūkstoš gadu pirms Kristus, tas ir, tajos laikos, kad Amerikā dzīvoja ziloņi, cilvēki tur cēluši pilsētas. Šo laiku zināmā mērā palīdzēja precizēt piramīda, kuru atrada Mehiko dienvidu nomalē starp neskaitāmiem apdrupušiem bazalta bluķiem un sacietējušas lavas gabaliem. Arī šo piramīdu kopā ar ciematu, kas pletās tai apkārt, piemeklējusi stihiska nelaime. Tuvējie, tagad jau apdzisušie vulkāni Ahusko un Hitli kādu dienu izvirda uguni un applūdināja visu apkārtni ar desmit metrus biezu lavas kārtu.

Arheologi, vēlēdamies noskaidrot, kad notikusi katastrofa, griezās pēc palīdzības pie ģeologiem, kas, pamatojoties uz sastingušās lavas analīzēm, konstatēja, ka tas nolicis gandrīz pirms astoņiem tūkstošiem gadu.

Ja viņu aprēķini ir zinātniski pareizi (daži ģeologi tos apšauba), tad mēs šeit esam sastapušies ar visvecāko kultūru pasaulē, daudz senāku par Mezopotāmijas un Ēģiptes kultūrām.

19. nodaļa Lieliskie maiji Iepriekšējās nodaļās tika runāts par to, ka civilizāciju raša​nās, bojāejas vai pagrimuma vēsture - tā ir ari bieži vien uz dažādiem pretrunīgiem faktiem balstītu hipotēžu vēsture. Tāpēc šajā grāmatas daļā mēs izmantosim tiešo aculiecinieku, kā arī vissenāko Amerikas civilizāciju bojāejas liecinieku un pētnieku sniegtās ziņas. Kādēļ "vissenāko" - arī to mēs uzzināsim, bet hipotēžu izvirzīšanu atstāsim jūsu pašu ziņā.

Runājot par Jauno Pasauli, mums neapšaubāmi jāatgriežas pie spāņu iielo iekarojumu laikiem, kad sadūrās divas civilizācijas: postošā, viltīgā un alkatīgā Vecās Pasaules civilizācija un naivā, cietsirdīgā, bet cildenā indiāņu civilizācija. Šajā aspektā šo divu civilizāciju pārstāvju - Kortesa un Montesumas tikšanās bija simboliska un abpusēji nozīmīga. Tā laika notikumu aculieciniekiem pavērās iespēja pārliecināties, ka maiju un acteku kultūra (Centrālamerikā) bija tik neparasta un augsti attīstīta (maiju kalendārs bija daudz pilnīgāks par eiropiešu kalendāru), ka radās hipotēze par daudz senāku kultūru pastāvēšanu šajā zemē. Ģeologi, kas pētīja vulkāna lavu netālu no Mehiko, konstatēja, ka Kui- kuilko piramīdu cēlusī civilizācija ir 8000 gadu veca. Tātad Jaunā Pasaule ir vecāka par šumeru civilizāciju un nebūt nav jaunāka par Veco Pasauli. Pie tā mēs nemitīgi atgriezīsimies izklāsta gaitā, bet tagad pievērsīsimies aculiecinieku stāstītajam.

1549. gadā karalis nosūtīja spāņu garīdznieku un vēsturnieku Djego de Landu (1524-1579) kā misionāru uz Jukatanu (Meksikā). Kā Spānijas troņa paklausīgs kalps viņš cītīgi ieviesa inkvizīciju un publiskos autodafe dedzināja vērtīgākos indiāņu kultūras pieminekļus - maiju manuskriptus. Tomēr pirms sadedzināšanas viņš tos pamatīgi izstudēja, un tā rezultātā pēc svētā Djego savāktajiem materiāliem tapa grāmata "Ziņojumi par lietām Juka- tanā, 1566"-viens no galvenajiem avotiem par maiju civilizāciju (pareizāk-jau acteku pakļauto maiju civilizāciju). Palasīsim fragmentus no šīs scnspāņu valodā uzrakstītās grāmatas, kuru 1955. gadā krievu valodā pārtulkojis Jurijs Knozorovs.

"Daži Jukatanas vecie vīri pastāstīja to, ko dzirdējuši no saviem senčiem: viņu zemē apmetusies tauta, kas nākusi no austrumiem, tauta, kuru no iznīcināšanas pasargājis dievs, atvērdams tai divpadsmit ceļus pāri jūrai. Ja tas atbilstu patiesībai, tad būtu jāuzskata, ka visi Indijas iedzīvotāji ir cēlušies no ebrejiem, bet, lai šķērsotu Magelāna jūras šaurumu, viņiem būtu vajadzējis virzīties vairāk nekā divus tūkstošus līgu attālumā izretinātiem pa zemi, kur pašlaik valda Spānija.

Jukatanas indiāņi ir labi veidoti cilvēki, liela auguma, ātri un ļoti stipri, bet parasti līkkājaini, jo bērnībā mātes viņus pārnēsā no vienas vietas uz otru, jāteniski uzsēdinājušas sev uz guma. Viņi uzskata, ka šķielēšana ir smalka padarīšana, un mātes viņos to veido mākslīgi, vēl maziem esot, piekārdamas pie matiem sveķu bumbiņu, kas tiek nolaista starp uzacīm acu augstumā. Tā kā šī bumbiņa, nemitīgi šūpodamās, kustas, viņi drīz vien sāk šķielēt. Galva un piere viņiem jau no bērnības ir saplacināta, un to arī panāk mātes. Viņu ausis tiek caurdurtas auskaru nēsāšanai un ir stipri sagraizītas upurēšanas ceremonijās. Viņi nenēsā bārdu un stāsta, ka mātes viņiem jau bērnībā piededzinot seju ar karstiem lupatu apsējiem, lai neaugtu apmatojums. Tagad gan viņi nēsā bār​du, bet tā ir ļoti asa kā zirga astri.

Viņu matu sakārtojums ir tāds pats kā sievietēm: galvvidū viņi izdedzina tādu kā lielu tonzūru, tāpēc [mati] zemāk no [tās] aug gari, bet tajā pašā laikā tonzūras matiņi paliek īsi. Matus viņi pin un pīni apvij ap galvu, mugurpusē atstājot pušķītim līdzīgu astīti.

Viņi ir labu aromātu cienītāji, tāpēc prot meistarīgi un oriģināli kārtot puķu un smaržzāļu pušķus. Šiem ļaudīm bija paradums nokrāsot ķermeni un seju sarkanā krāsā; tas viņiem piešķīra visai muļķīgu izskatu, taču saskaņā ar viņu priekšstatiem bija ļoti skaisti.

Par apģērbu viņiem kalpoja gara auduma strēmele rokas platumā; tā vienlaikus bija gan bikses, gan zeķes. Viņi aptina to sev vairākkārt ap vidukli tā, ka viens gals nokarājās priekšpusē, otrs - mugurpusē. Šā

apsēja galus viņu sievas rūpīgi izgreznoja ar spalvām. Viņi nēsāja garus kvadrātveidīgus apmetņus, sasietus ap pleciem; valkāja niedru vai rupji apstrādātas briežādas sandales. Tas arī bija viss viņu apģērbs.

Galvenais viņu uzturs ir kukurūza, no kuras tiek gatavoti dažā​di ēdieni un dzērieni.

Kukurūzu viņi arī vāra, samaļ, atšķaida ar ūdeni, un, kad tam piejauc klāt nedaudz indiāņu piparu vai kakao, iznāk ļoti at​spirdzinošs dzēriens.

No kukurūzas un samalta kakao svētku reizei tiek gatavotas īpašas ļoti garšīgas putas svinībām. No kakao viņi iegūst sviestu, kas atgādina no govs piena iegūto. No šā sviesta un kukurūzas tiek gatavots cits dzēriens - arī garšīgs un augstvērtīgs. No samaltas kukurūzas viņi gatavo vēl vienu dzērienu, kas tāpat ir ļoti atspirdzinošs un gards.

Viņi cep dažāda veida maizi - labu un veselīgu, bet to nav labi ēst atdzisušu. Tāpēc indiānietes cep maizi divreiz dienā. Neizdodas [no kukurūzas] sagatavot miltus, kurus varētu sajaukt tāpat kā kviešu miltus, un, ja dažreiz mēģina izcept maizi tā, kā tiek cepta kviešu maize, nekas no tā neiznāk.

Viņi sautē dārzeņus un lielu savvaļas dzīvnieku gaļu, kā arī gan savvaļas putnu, gan mājputnu (to ir neskaitāmi daudz) gaļu un zivis, kuru arī ir daudz. Tādējādi viņiem ir labs uzturs, sevišķi pēc tam, kad viņi sāka audzēt no Kastīlijas ievestās cūkas.

No rītiem viņi dzer siltu dzērienu ar pipariem, kā jau tika teikts, bet pa dienu - citus, aukstus dzērienus, toties naktī ēd sautētu gaļu. Ja nav gaļas, viņi gatavo piparu un dārzeņu mērces. Viņu vīrieši nemēdz ēst kopā ar sievietēm; viņi ēd atsevišķi uz zemes vai labākajā gadījumā galda vietā izmanto mašu. Ēd daudz, kad ir [ēdiens]. Kad nav ko ēst, ļoti labi panes izsalkumu un iztiek ar mazumiņu. Pēc ēšanas viņi mazgā rokas un muti.

No medus un ūdens viņi taisa vīnu, pievienojot kāda koka sakni, kas speciāli šim nolūkam tiek audzēts; no tās vīns kļūst stiprāks, bet ļoti smirdīgs. Viņi ēd, [izklaidējoties] ar dejām un izrādēm, sēž pa pāriem vai pa četriem. Pēc vīna baudīšanas tie, kuriem nereiba, atnesa lielas krūkas un dzēra, līdz sākās strīdi. Tad sievietēm savi piedzērušie vīri bija jāved mājās. Viņi notrieca orģijās to, ko nopelnīja, daudzas dienas tirgojoties.

Viņi tetovēja savu ķermeni, un, jo vairāk [tetovēja], jo drosmīgāki un drošsirdīgāki skaitījās, jo tetovēšana sagādā lielas mokas.

Indiāņu amatnieki bija podnieki un namdari, kuri daudz nopelnīja, izgatavojot elkus no māla un koka neskaitāmo gavēņu un ceremoniju vajadzībam. Bija ari ķirurgi vai, pareizak sakot, burvji, kuri ārstēja ar zālītēm un dažādām maģiskām izdarībām. Bija arī citu arodu pratēji.

Tirdzniecība ir nodarbošanās, kas šajā zemē īpaši izplatīta. Viņi veda uz Ulua un tarasku zemi sāli, audumus un vergus, iemainot to visu pret kakao un akmentiņiem, kas viņiem kalpoja monētu vietā. Par tiem viņi parasti pirka vergus un atkal citus akmentiņus - krāsainus un skaistus, kurus senjori nēsāja svētkos kā dārglietas. Vēl viņi kā monētas un dārglietas lietoja sarkanu gliemežvāku izstrādājumus. Tos viņi nēsāja pītos maciņos. Tirgū viņi tirgojās ar visām lietām, kādas vien šajā zemē bija. Viņi pārdeva uz kredīta, aizdeva un maksāja godīgi, bez augļošanas.

Viņi bija galvenokārt zemkopji un nodarbojās ar kukurūzas, kā arī citu sējumu novākšanu. To visu viņi uzglabāja ļoti ērtos pagrabos un klētīs, lai attiecīgā laikā pārdotu. Mūļus un vēršus viņiem aizvietoja cilvēki.

Gandarījuma sniegšanu par pāridarījumiem piesprieda vaininieka dzīvesvietas senjors. Bet tas bija iegansts un līdzeklis lielu nesaskaņu radīšanai. Ja [vaininieks] bija no tās pašas apmetnes, lietu izšķīra tiesnesis, kas darbojās kā vidutājs. Viņš konstatēja zaudējumus un noteica gandarījumu par tiem. Ja [vaininieks] nebija spējīgs atlīdzināt [zaudējumus], viņam palīdzēja radinieki un draugi. Parasti tika atlīdzināts par netīšu slepkavību vai arī, piemēram, gadījumā, ja kāda iemesla dēļ sieva vai vīrs bija pakārušies, kā arī par mājas vai muižas, bišu stropu vai kukurūzas sējumu tīšu aizdedzināšanu.

Gandarījums par citām ļaunprātīgi nodarītām pā​restībām vienmēr tika gūts asiņainos kautiņos.

Jukatanieši ir ļoti dāsni un viesmīlīgi - visi viņu mājā ienākušie tiks pabaroti un padzirdīti ar to, kas tobrīd ir pie rokas: dienā - ar dzērienu, naktī - ar viņu ēdieniem. Ja viņiem nekā nav, tad izlīdz kaimiņi.

Senatnē viņi esot precējušies 20 gadu vecumā, tagad - [vecumā] no 12 līdz 13 gadiem. Tāpēc arī šķiras daudz vieglāk, jo precas bez mīlestības, vēl nepazīdami laulības dzīvi un nezinādami laulāto pienākumus. Ja tēvi nespēj pierunāt dēlus atgriezties pie sievām, tad paši meklē tiem aizvien jaunas.

Tikpat viegli savas sievas pamet arī tie vīrieši, kuriem nav bērnu, nebaidīdamies, ka citi paņems tās sev par sievām vai ka tās vēlāk atgriezīsies pie viņiem. Un tomēr viņi ir ļoti greizsirdīgi un nespēj mierīgi paciest savu sievu neuzticību.

Jukatanieši, protams, zināja, kad viņi rīkojās nepareizi, un, tā kā viņi ticēja, ka sliktie darbi un grēki nes viņiem nāvi, slimības un ciešanas, viņiem bija paradums izsūdzēt grēkus, un tas pastāvēja viņu vidū jau pirms [kristietības ieviešanas]. Kad slimības vai kāda cita iemesla dēļ viņiem draudēja nāve, viņi izsūdzēja grēkus, bet nevērības gadījumā attiecīgam cilvēkam par to atgādināja tuvākie radinieki vai draugi. Tad viņi publiski atzinās savos grēkos: ja tur bija priesteris, tad viņam, ja nebija - tad tēviem un mātēm, sievas izsūdzēja grēkus vīriem, vīri - sievām.

Viņi parasti nožēloja tādus grēkus kā zādzība, slepkavība, miesas apgrēcība un nepatiesa liecība.

Gavēņi, kurus viņi galvenokārt ievēroja, bija šādi: [atturēšanās] no sāls, sautējot gaļu, un no pipariem (kas viņiem bija īpaši grūti), tāpat pirms visiem saviem svētkiem viņi atturējās arī no sievietēm.

Viņiem bija milzums elku un savdabīgi krāšņu tempļu, bet viņu senjoriem, priesteriem un augstmaņiem bez kopējiem tempļiem bija lūgšanu telpas un elki pašu mājās - savām privātajām lūgšanām un upurēšanām. Pret Čičenicas aku viņi juta tādu pašu bijību, kādu mēs jūtam pret svētceļojumu vietāmJeruzalemi un Romu.

Lielākie elku pielūdzēji viņu vidū bija priesteri, čilani, burvji un zintnieki, čaki un nakoni. Priesteru pienākums bija nodarboties ar zinātnēm un mācīt citus, ziņot par briesmām, kā arī par līdzekļiem pret tām, atklāt un noslēgt svētku pasākumus, vadīt upurēšanas un svētku ceremonijas. Čilanu uzdevums bija dot padomus, kā cīnīties pret dēmoniem. Čilani bija tik lielā cieņā, ka tika nēsāti uz pleciem. Burvji un zintnieki ārstēja, nolaižot asinis sāpošajā ķermeņa daļā. Pirms pareģošanas, savu pienākumu veikšanas vai citos gadījumos viņi lozēja. Čaki ir četri veci cilvēki, kuri aizvien tiek ievēlēti no jauna - palīgos priesterim, lai viņi labāk un pilnīgāk varētu novadīt svētkus. Nakoni ir divas amatpersonas. Viens pastāvīgs un maz godājams, jo tieši viņa pienākums ir pāršķelt krūtis upurim. Otrs tika ievēlēts uz trim gadiem karu un atsevišķu svētku vadīšanai un paudīja vispārēju cieņu. —Dažos gadījumos viņi upurēja paši savas asinis, sagraizot ausis /lēverlēveros, un tā arī [kā upurzīmi] tās atstāja. Citreiz viņi caurdūra vaigus vai apakšlūpu vai iegrieza kādā no sava ķermeņa daļām, vai arī no sāniem caurdūra mēli un, ciezdami briesmīgas sāpes, izvēra tai cauri salmu. Vai arī sagraizīja sev miesu un atstāja to nesakoptu tāpat kā ausis.

Citos gadījumos viņi veica netiklas un nožēlojamas upurēšanas ceremonijas. Tie, kas tajās piedalījās, sanāca templī, kur, nostājušies vienā rindā, izdūra savos dzimumlocekļos - šķērsām no sāniem - vairākus caurumus. Pēc tam caur tiem izvēra iespējami vairāk auklu, kā rezultātā viņi bija sasieti un savērti kopā. Tad ar visu šo dzimumlocekļu asinīm viņi nozieda dēmona statuju. Tas, kurš spēja paveikt vairāk, tika uzskaitīts par visdrošsirdīgāko.

Svētkos tika upurēti dzīvnieki, bet nelaimju vai briesmu gadījumā priesteri vai čilani lika upurēt cilvēkus. Tad iesaistījās visi, lai nopirktu vergus, vai arī kāds savā dievbijībā atdeva upurēšanai savus bērnus, kuri tad nu tika ļoti lutināti līdz viņu [upurēšanas] svētku dienai, kā arī ļoti sargāti, lai viņi neaizbēgtu vai nekristu kādā miesas grēkā.

Kad pienāca noteiktā diena, viņi sapulcējās tempļa pagalmā. Ja kādu bija nolemts upurēt, nonāvējot ar bultām, kas raidītas ar loku, upuri izģērba kailu un iezieda ar zilu krāsu, [un galvā uzlika] galvasrotu.

Tuvodamies dēmonam, visi ar lokiem un bultām bruņotie ļaudis kopā ar upuri svinīgi dejoja apkārt stabam, tad uz tā uzcēla un piesēja upuri, joprojām dejodami un visu laiku skatīdamies uz viņu. Pēc tam

augšā uzkāpa nešķīstais priesteris, apģērbts un ar bultu, un neatkarīgi no tā, vai viņa priekšā bija sieviete vai vīrietis, ievainoja to grēcīgajās krūtīs, lai parādītos asinis, nokāpa zemē un ar asinīm iezieda dēmona seju, dodot noteiktu zīmi dejojošajiem. Tad viņi pēc kārtas raidīja uz upuri bultas, straujā dejas solī virzoties tam garām. Upura sirds jau bija iezīmēta ar baltu zīmi, tādējādi viņa krūtis kļuva par mērķi, kas tagad no bultām [izskatījās] kā sariem klātas.

Ja bija paredzēts upurim izraut sirdi, viņš tika ievests pagalmā ļoti svinīgi, ļaužu pavadībā, noziests ar zilu krāsu un ar greznu galvassegu rotāts. Tad viņu pieveda pie apaļa paaugstinājuma, kas kalpoja par upurēšanas vietu. Priesteris un viņa kalpotāji nozieda šo akmeni zilā krāsā un dzina ārā dēmonu, lai attīrītu templi. Čaki satvēra nelaimīgo upuri, un visi četri, saņēmuši viņu aiz rokām un kājām, lielā steigā izplāja uz šā akmens, tā ka viņš tika burtiski pārliekts uz pusēm. Tad nakons - bende pienāca ar akmens nazi un prasmīgi un nežēlīgi ietrieca to starp upura kreisā sāna ribām, tieši zem krūšu galiņa, tūdaļ pat piepalīdzēdams nazim ar roku. Roka kā satrakots tīģeris sagrāba sirdi un izrāva to dzīvu no miesām. Pēc tam, ielicis to traukā, viņš to pasniedza priesterim, kas straujiem soļiem devās pie elkiem un iezieda to sejas ar šīm siltajām asinīm.

Citos gadījumos upurēšana notika uz akmens, kas atradās tempļa kāpņu galā. Tad mirušais ķermenis tika nomests tā, lai tas noveltos lejā pa pakāpieniem. Apakšā viņu satvēra kalpotāji un nomauca tam visu ādu, izņemot kājas un rokas, un priesteris, noģērbies kails, ietinās šajā ādā. Pārējie dejoja kopā ar viņu.

Viņi uzskatīja to par ārkārtīgi svinīgu lielu. šos kopīgi upurētos cilvēkus viņiem bija paradums apbedīt tempļa pagalmā vai arī apēst, sadalot starp tiem, kuri to bija pelnījuši, un starp senjoriem, bet rokas, kājas un galva pienācās priesterim un kalpotājiem. Šos upurus viņi uzskatīja par svētajiem. Ja tic bija karā sagūstītie vergi, senjoram tika viņu kauli, kurus tas rituālo deju laikā vicināja kā uzvaru apliecinošas trofejas.

Citreiz viņi dzīvus cilvēkus meta Čičenicas akā, būdami pārliecināti, ka trešajā dienā upuri no tās iznāks, lai gan neviens nekad tā arī neparādījās. Šie ļaudis ārkārtīgi baidījās no nāves, un tas bija jaušams visās viņu dieviem veltītajās lūgšanu ceremonijās, kuras tika rīkotas tikai un vienīgi cerībā, ka viņiem tiks dāvāta veselība, dzīvība un ēdiens.

Kad kāds nomira, vajadzēja redzēt, kā viņi žēlo un apraud savu nelaiķi: šīs bēdas bija vispārējas. Dienā viņi apraudāja savus aizgājējus, bet naktī tik sērīgi un skaļi vaimanāja, ka sirds skumjās sažņaudzās. Viņi staigāja apbrīnojami bēdīgi vairākas dienas. Atturējās un gavēja, pieminot mirušo, itīpaši, ja bija miris vīrs vai sieva, un teica, ka nelaiķi aiznesis sātans, jo uzskatīja, ka no viņa nāk viss ļaunais, itīpaši nāve.

Mirušos viņi ietina līķautā un piestūķēja tiem muti ar samaltu kukurūzu, lai viņsaulē viņiem būtu ko ēst un ko dzert; to viņi saucaļ par "koiju". Mirušajiem līdzi ielika arī dažus akmentiņus, kurus viņi lieto monētu vietā, lai citā dzīvē aizgājējiem netrūktu ēdamā. Viņi apbedīja [mirušos] savu māju iekšpusē vai aiz tām, ieliekot kapā līdzi vairākus savus elkus. Ja nelaiķis dzīvē bija priesteris, tad ielika dažas grāmatas, ja burvis - viņa burvju akmeņus un piederumus. Parasti viņi pēc nelaiķa apbedīšanas pameta mājas neapdzīvotas. Citādi bija, ja mājā dzīvoja daudz cilvēku, tad mazinājās bailes, kādas viņos izraisīja mironis.

Kad nomira senjori vai citi ļoti dižciltīgi cilvēki, viņu ķermeņi tika sadedzināti, pelni sabērti lielos traukos un virs tiem uzcelti tempļi.

Senās Kokomu dzimtas senjoriem nocirta galvu, kad viņi nomira, to izvārīja un atbrīvoja no miesas.

Pēc tam nozāģēja pakauša daļu, atstājot tikai priekšdaļu ar žokļiem un zobiem, šīs galvaskausu puses tika noklātas ar īpašiem sveķiem tā, lai panāktu līdzību ar mirušo vaibstiem, kādi tiem bija, [dzīviem esot].

Viņi tās turēja kopā ar pelniem pildītām statujām, lai pēc tam ar vislielāko godu un cieņu apraktu savu māju lūgšanu telpā kopā ar elkiem. ' Šī tauta vienmēr ir ticējusi dvēseles nemirstībai vairāk par daudzām citām tautām, jo uzskatīja, ka dzīve, kurā pēc nāves nonāks dvēseles, kas atbrīvojušās no ķermeņa, būs daudz labāka. Šī nākamā dzīve, viņi teica, dalās sliktajā un labajā dzīvē, smagajā un atpūtas pilnajā.

Sliktā un smagā dzīve lemta grēciniekiem, labā un patīka​mā-tiem, kas bijuši labi un godīgi.

Viņi tic, ka abas šīs dzīves (gan labā, gan sliktā) nebeidzas, jo dvēsele nemirst."

Spāņa stāstījums ir spilgts un droši vien arī patiess. Tomēr tas ir skats no malas un, iespējams, nedaudz augstprātīgs. Pievēr​sīsimies daudz objektīvākiem uzskatiem un liecībām.

Maiju valsllijrjajķ^iiāk nekā simt pilsētu, un tās izdaiļoja lieliski tilpti, pilis un skulptūras.

DiemžeTno maiju manuskriptiem saglabājās tikai trīs, tomēr līdz mums ir nonācis ne mazums uzrakstu un zīmējumu, kuri vēsta par noslēpumainās tautas dzīvi un vēsturi un kuri savā laikā rotāja viņu tempļus un pilis.

Sajūsmu izraisa maiju kultūras vērtības, taču to pašu nevar teikt par viņu upurēšanas rituāliem. Ļaunuma iemiesojums - Čičenicas aka, kurā gadsimtiem ilgi tika mesti upurētie cilvēki un dārglietas, bija kļuvusi par avantūristu un dārgumu meklētāju iedzīvošanās avotu, bet tas jau ir cits stāsts. Šodien mēs varam vienīgi brīnīties par pašu upuru drošsirdību un lielo ticību, svinīgi un labprātīgi dodoties nāvē.

Kas tas varētu būt? Zema kultūra vai sabiedrības augsta pašorganizācija? Par to mēs vēl runāsim.

Tas, ko mēs izlasījām de Landas piezīmēs, visdrīzāk attiecas uz daudz senāko maiju pēctečiem.

Viņus iekar oja ac teki kuru valsts konkistadoru uzbrukuma laikā Jukatanā XVI gadsimta sākumdaļā jau bija tuvu sabrukumarn Acteki bija pilnīgi iznīcīhājuši maiju kultūru. Tāpēc, lai gūtu priekšstatu par daudz senāko un augstāk attīstīto maiju civilizāciju, atkal atšķirsim mums jau pazīstamo Zenona Kosidovska grāmatu "Kad Saule bija Dievs". Nav šaubu, ka Kosidovskis, tāpat kā Cerams, bija īsts meistars vēstures faktu literārās apstrādes jomā. Zinātnieki tos parasti izklāsta precīzi, bet skopi. Un sāksim no tās vietas, kur de Landa beidz aprakstīt upurēšanas ainas pie Čičenicas, lai ar lieliskā vēsturisko hroniku interpretētāja Z. Kosidovska palīdzību varētu ielūkoties vēl sirmā​kā senatnē.

"1855. gadā divdesmit piecus gadus vecais Edvards Herberts Tomsons nonāca Čičenicā, maiju lielākajā un varenākajā pilsētā, par kuru klīda visfantastiskākās leģendas.

Gaismai svīstot, Tomsons izlēca no guļamvietas un, iedzēris dažus malkus kafijas, tūlīt devās uz piramīdām. Uzrāpies pirmajā, kas pagadījās tuvāk, viņš ilgi nolūkojās drupu panorāmā, kas pletās viņa acu priekšā. Tompsons ar sasprindzinātu uzmanību paskatījās tālē. No viņa krūtīm izlauzās prieka sauciens - starp kokiem kā spogulītis ievizējās neliels apaļš dīķis. — "Svētais ezers - lietus dieva templis," viņš pačukstēja mek​sikānim, savam pavadonim.

Ezers izskatījās loti drūms, un nebija brīnums, ka vietējie iedzīvotāji baidījās tam tuvoties. Būtībā tas bija baismīgs bezdibenis - ar ūdeni piepildīta dziļa bedre. Tā krastus veidoja stāvas, apmēram 20 metrus augstas klinšu sienas. Melnā ūdens virsmu klāja ūdensaugi, lapas un peldoši pussatrūdējušu koku stumbri.

Tompsons iegremdēja loti un pārliecinājās, ka dīķis ir apmēram 25 metrus dziļš.

Rūpīgi izpētījis ezera krastu, Tompsons apsēdās uz akmens un vēlreiz apsvēra savas ekspedīcijas uzdevumu. Viņš izvilka no kabatas grāmatiņu ar arhibīskapa Djego de Landas piezīmēm un jau nez kuro reizi izlasīja: "Ja šajā zemē kādreiz bijis zelts, tad lielākā daļa no tā laikam gan guļ Čičenicas ezera dibenā."

Maiji atšķirībā no actekiem saviem daudzajiem dieviņiem parasti upurēja vienīgi ziedus un augļus, un tikai tad, kad iestājās ilgstošs sausums un vajadzēja iežēlināt sadusmoto lietus dievu Čakmoolu, kurš, pēc seniem ticējumiem, dzīvojot ezera dibenā, priesteri tam upurēja pašu skaistāko meiteni par līgavu. Ļaudis deva viņai līdzi bagātu pūru: meta ūdenī dārglietas un dažādus sadzīves priekšmetus.

Ezera diametrs bija apmēram 70 metri, tāpēc nevarēja būt ne runas par visa ezera dibena pārmeklēšanu. Tomsons ar šīm grūtībām tika galā ļoti atjautīgi. Resnu koka stumbru, kas pēc saviem apveidiem atgādināja cilvēka figūru, viņš meta ūdenī tik ilgi, līdz viņam izdevās noteikt vietu, kur, visticamāk, krita dzīvie upuri. Šajā vietā viņš lika lietā speciāli šiem meklējumiem pagatavoto kausu.

Sākumā kauss izcēla virspusē dūņas darvas melnumā, satrunējušus kokus, bet reiz pat kopā saķērušos jaguāra un stirnas kaulus - meža traģēdijas mēmos lieciniekus. Nežēlīgi svilināja saule; krastā auga dūņu un dažādu drazu kaudzes, kas izplatīja neciešamu smirdoņu. Tā darbs turpinājās dienu no dienas, nedodot

nekādus rezultātus. Taču beidzot parādījās pirmais nedrošais panākumu vēstnesis: dūņās zinātnieks pamanīja kaut kādas bāli dzeltenas sveķainas masas gabaliņus. Kad tos sakarsēja virs uguns, visapkārt izplatījās salkans, reibinošs aromāts. Tompsonam nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir vīraks, ko priesteri lietoja upurēšanas ceremonijā.

Drīz vien kā no pārpilnības raga sāka birt visdažādākie atradumi. Katrs kausa smēliens cēla dienas gaismā ko jaunu: rotaslietas, vāzes, šķēpus, nažus un no obsidiāna un jašmas darinātus traukus. Dc Landas piezīmēs teikto galīgi apstiprināja no ezera dibena izvilktais jaunas meitenes skelets.

Tālākos meklējumus jaunais zinātnieks nolēma veikt, izmantojot ūdenslīdēja skafandru. Savas izjūtas un piedzīvojumus zem ūdens viņš aprakstījis tik krāsaini un ar tādu dramatisku spriedzi, ka labāk dot vārdu viņam pašam: "Kad es spēru kāju uz kāpņu pirmā šķērskoka," viņš rakstīja savās atmiņās, "puiši, kas strādāja sūkņa apkalpes brigādē, pēc kārtas nāca klāt un ar sērīgu izskatu spieda man roku. Nebija grūti uzminēt viņu domas: viņi atvadījās no manis uz visiem laikiem, neticēdami, ka atgriezīšos dzīvs. Nolaidis kāpnes, es nogrimu kā ar svinu piebāzts maiss, atstādams aiz sevis sidrabainu burbuļu virteni.

Gaisma kļuva vispirms dzeltena, pēc tam zaļa, tad sarkanīgi melna, un beidzot es ieslīgu pilnīgā elles tumsā. Pieaugot spiedienam, sajutu ausīs asas sāpes. Bija patīkami apzināties, ka esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas dzīvs nolaidies šajā vietā un dzīvs to arī atstās. Man blakus parādījās ūdenslīdējs grieķis, mēs paspie​dām viens otram roku.

Mūsu strādnieki tic, ka "svētā ezera" drūmajās dzīlēs mājo milzu čūskas un briesmoņi. Abi ar ūdenslīdēju grieķi, vākdami senlaiku priekšmetus, reiz tā aizrāvāmies ar darbu, ka aizmirsām ierasto piesardzību.

Meklējumu rezultāti bija sensacionāli un visā pilnībā apstiprināja, ka maiji ezerā metuši jaunas meitenes. Virspusē tika izcelts tūkstošiem visdažādāko priekšmetu: krelles, rokassprādzes, no jašmas darināti trauki un elku statuetes, zelta vairogi ar sižetiskiem plakanciļņiem, naži un lieliski nopulēti obsidiāna spoguļi, bet galvenais - jaunu sieviešu galvaskausi."

Beidzot maiju vēsture sāka atklāt savus noslēpumus.

1947. gadā arheoloģiskā ekspedīcija, veicot pētījumus Meksikā Čjapasas un Bonampakas štatos, atklāja 11 tempļus, kas uzcelti pirmajos gadsimtos pēc Kristus. Uz to sienām bija redzami ar dzeltenu, sarkanu, brūnu, zaļu un gaišzilu krāsu uzgleznoti karavīru, priesteru un karaļu attēli.

Maiju celtniecības raksturīgākā īpatnība bija tā, ka ēkas tika būvētas uz mākslīgām akmens platformām nošķeltas piramīdas veidā. Tempļu un piļu sienas parasti bija ļoti biezas, tās klāja griezumiem rotātas akmens plāksnes. Celtnēs varēja nokļūt pa neparasti šaurām un zemām ieejām. Telpu velvēm bija smailu, pagarinātu arku forma, kāda raksturīga vienīgi maiju arhitektūrai. Un vispār šīs ēkas atgādinātu zemus cietokšņus, ja to sienas no augšas līdz apakšai nerotātu figurāli plakanciļņi. Tajos attēlotas cilvēku un dzīvnieku galvas, briesmīgas čūskas un elki, kas atgādina viduslaiku baznīcu himēras.

Plakanciļņu stils, lai gan izteiksmīgs un zīmējumā precīzs, ir neapšaubāmi grotesks, it kā tēli būtu dzīvi iznākuši no murgainiem sapņiem.

Maiju pilsētu drupās sastopamas celtnes ar tik mazām ieejām un telpām, it kā tās būtu paredzētas pigmejiem. Visplašāk pazīstamā no šādām ēkām ir tā sauktais Punduru nams. Ticams šķiet pieņēmums, ka maiji šos namus būvēja gariem vai kādām citām mitoloģiskām būtnēm, kurām viņi vēlējās dot pajumti. Čičenica bija pārāka par citām maiju pilsētām ar arhitektūras krāšņumu, skulptūru bagātību, krāsaino fresku skaistumu, bet galvenokārt ar saviem apmēriem: tā aizņem gandrīz trīsarpus kvadrātkilometru lielu platību.

Aptuveni pilsētas centrā, it kā mākoņos ietiekdamās, augšup slejas milzīga apaļa celtne. Tā ir maiju kādreizējā astronomiskā observatorija. Tās logi ir orientēti uz noteiktiem zvaigznājiem. Tomēr visinteresantākais ir stadions. Jāteic, ka maiji bija kaislīgi bumbas spēles cienītāji. Stadionā redzam milzīgu, plakanciļņiem rotātu sienu un karnīzi, kas izlocījusies gluži kā čūska. Pie sienas horizontāli

piestiprināts akmens aplis, kura rādiuss sasniedz pus​otru metru. Šajā stadionā Čičenicas iedzīvotāji noskatījušies dažādu komandu sīvās sacensības, slēguši derības, sajūsmināti sveikuši savus mīluļus un apbēruši ar paļām un nievām tos, kas bija pievīluši viņu cerības.

No hronikās teiktā izriet, ka zaudētāju komandas dalībniekiem skatītāju acu priekšā vajadzējis izģērbties gluži kailiem un atdot savas drēbes uzvarētājiem.

Jukatanas ziemeļdaļā netālu viena no otras atrodas divas citas maiju pilsētas - Ušmala un Maijapana, kas arhitektūras un māk​slas pieminekļu bagātības ziņā gandrīz neatpaliek no Čičenicas.

Starp kalniem un Meksikas Čjapasas štata mūžamežiem balti atmirdz maiju senā svētā pilsēta, ko tagad sauc par Palenki - pēc tuvākā indiāņu ciematiņa nosaukuma. Ja ievēro to apstākli, ka daļā, kas celta no akmeņiem, bija reliģiskais centrs, kur dzīvoja tikai priesteri un aristokrāti, bet visi pārējie iedzīvotāji mitinājās kleķa" būdās, no kurām, protams, nav palicis ne miņas, jāsecina, ka uzplaukuma periodā pilsētā dzīvoja ap 100 tūkstoši iedzīvotāju. Šis vienā vietā savākto, cits uz cita sakrauto, rūpīgi aptēsto, attēliem klāto akmens bluķu milzīgais daudzums atstāj neizdzēšamu iespaidu. Pietiek pateikt kaut vai to, ka tur saglabājušās 18 krāšņas pilis un tempļi, kā arī 22 citas celtnes, to skaitā augsts tornis astronomiskajiem novērojumiem. Visas šīs ēkas uzbūvētas uz pama​tiem, kam ir piramīdas forma.

Arheologi uzskatīja, ka maiju piramīdas atšķirībā no ēģiptiešu piramīdām neesot izmantotas kā valdnieku kapenes, bet kalpojušas tikai par tempļu un piļu mākslīgiem pamatiem. Taču arheologs Aldens Mezons ievēroja "Uzrakstu tempļa" grīdā Palenkē kādu plāksni ar spraugām. Kad to pacēla, atklājās šauras, akmens šķembām aizbērtas kāpnes, kas veda piramīdā. Četrus gadus turpinājās rūpīgs darbs, līdz beidzot arheologi nokļuva mazā kambarītī ar lielu akmens sarkofāgu, kurā atrada piecu jaunu indiāņu divu meiteņu un triju jaunekļu kaulus. Daudzie jo daudzie no jašmas izgatavotie rotājumi lika domāt, ka jaunie cilvēki droši vien ir no aristokrātiskām dzimtām cēlušies reliģiska rituāla upuri. Pa trīsstūrveida ieeju, ko aizsedza vairākas tonnas smags akmens bluķis, pētnieki nokļuva plašā zālē. Tā pārsteidza ar kristāliskajiem stalaktītiem, kas nokarājās no griestiem, un stalagmītiem, kuri slējās no grīdas kā adatu mežs.

Zāles vidū stāvēja smags akmens sarkofags, kurā atrada kāda valdnieka vai augsta priestera mirstīgās atliekas. Nelaiķis bija apbērts ar zaļas jašmas greznumlietām, bet viņa seju sedza maska, kas bija darināta mozaīkas veidā no jašmas plāksnītēm. Tērpa audums bija pilnīgi satrunējis.

Sarkofāgu greznoja sižetiski ornamenti un hieroglifi, pēc kuriem Mezons noteica datumu: 603. gada 27. janvāris…

Palenke bija maiju vecās impērijas pilsēta. Jāzina, ka arheologi iedala maiju vēSTOn divošlielos^periodos: vecajā un jaunajā impērijā. Senie maiji apdzīvoja Jukatanas pussalas dienviddaļu, bet mūsdienu maiji - Hondurasu, Gvatcmalu un Čjapasu un Tavasko štatus Meksikā. Tas notika laika periodā no X gadsimta pirms Kristus līdz VI gadsimtam pēc Kristus. Vecā impērija sasniedza ziedu laikus pirmajos gadsimtos pēc Kristus. Ap 610. gadu pēc Kristus maiju valstī notika pasaules vēsturē kaut kas nepieredzēts. Kādu rītu iedzīvotāji pēkšņi ieraka zemē savu mantu un uz visiem laikiem atstāja pilsētas ar to lieliskajām ielām un laukumiem, : tempļiem un pilīm, bet paši Jukatanas ziemeļdaļā uzbūvēja jaunas pilsētas - Čičenicu, Maijapanu un Ušmalu.

Tiklīdz zinātnieki pārliecinājās par šā notikuma vēsturisko ticamību, no visām debess pusēm kā no pārpilnības raga sāka birt dažnedažādas teorijas, kas centās izskaidrot dīvaino faktu, minot par tā iespējamo cēloni gan iekarotāju uzbrukumu, gan briesmīgu stihisku nelaimi, gan globālas klimata izmaiņas.

Taču šīs maiju mīklas atminējums izrādījās pavisam prozaisks.

Aristokrātijas uzpūtība, atpalicība un atrautība no tautas masu dzīves noveda pie tā, ka apstājās sabiedrības attīstība. Sevišķi skaidri tas atspoguļojās lauksaimniecībā, kur zemes apstrādāšanas metodes bija ārkārtīgi primitīvas. Pietiek pateikt kaut vai to, ka maiji nepazina pat arklu.

Lai izaudzētu kukurūzu, zemkopis izdedzināja džungļos klaju vietu un šādā veidā iegūtajā lauciņā ar

noasinātu mietu izdoba zemē bedrītes, kurās iemeta graudus. Kad augsne vienā tīrumā noplicinājās un pārstāja dot ražu, viņš pārgāja uz citu vietu, jo maiji neprata mēslot zemi. Atstātie lauki no jauna aizauga un kļuva par džungļiem, un tos varēja atkal apstrādāt tikai pēc daudziem gadiem.

Meklējot auglīgu zemi, zemnieki aizgāja aizvien dziļāk un dziļāk džungļos, līdz ar to attālinādamies no pilsētām, kuras viņiem vajadzēja uzturēt. Pilsētniekiem dzīvot kļuva aizvien grūtāk, un beigu beigās viņu mājās ienāca bads. Milzīgas platības bija pārvērtušās par nederīgām zemēm, un tauta saprata, ka vienīgais glābiņš ir emigrācija. Tajā laikā, kad ziemeļos radās jauna impērija, senās pilsētas Vašaktuna, Tikala, Naranho, Kopana un Palenke nozuda džungļu biezoknī, kas vairāk nekā tūkstoš gadus pasargāja vecās impērijas drupas no cilvēku acīm. f» No XVI - XVIII gadsimtā maiju valodā latīņu burtiem uzrakstītajām hronikām (Čilam Balama grāmatām) mēs uzzinām, ka Ziemeļjukatanā pastāvējuši trīs galvenie politiskie centri - pilsēt- valstis Maijapana, Čičenica un Ušmala. Maijapanas valdnieki bijuši priesteri ar karali priekšgalā; viņi uzskatījuši sevi par baltā dieva Kukulkana tiešiem pēctečiem un tālab nēsājuši mākslīgas bārdas. Turpretī Čičenicā un Ušmalā valdīja karavīri - militārās aristokrātijas kastu vadoņi.

1000. gadā minētās pilsētas apvienojās federācijā, bet jau ap 1200. gadu starp tām izcēlās karš.

Maijapanas armijas virspavēlnieks Hunaks Kels, izmantodams algotņus no tolteku cilts, ieņēma un nopostīja Čičenicu, bet tās valdniekus aizveda sev līdzi kā ķīlniekus. 1441. gadā sagrābtajās pilsētās uzliesmoja sacelšanās. Dumpinieku karaspēks, kura virspavēlnieks bija Ušmalas valdnieks no Šiu dinastijas, pārvērta Maijapanu par gruvešu kaudzi. Pēc šiem notikumiem sašķeltā un novājinātā maiju valsts kļuva par vieglu laupījumu actekiem.

Kad ieradās spāņi, senās maiju kultūras vairs nebija. Lielo arhitektu, mākslinieku un astronomu pēcteči bija pārvērtušies par vājām, pusmežonīgām ciltīm, kas runāja dažādos dialektos, atšķīrās cita no citas ar apģērbu un paražām un par savu kopīgo slaveno vēsturi bija saglabājušas vienīgi miglainas atmiņas. Tiesa, viņiem bija palikusi vecā reliģija, taču visai izkropļotā formā. Tieši tādus viņus iepazina de Landa.

Arī jaunās impērijas pilsētas pamazām nogrima džungļu biezoknī gluži kā jūras dzelmē, un neviens vairs tās neatcerējās. Tikai dažas indiāņu ciltis šo pilsētu drupās rīkoja slepenas reliģis​kas ceremonijas.

20. nodaļa Nežēlīgie acteki Spāņu iekarojumu vēslure Amerikā, indiāņu lielo civilizāciju bojāejas noslēpums liek mums no jauna pievērsties Cerama un Kosidovska grāmatām, kurās spilgti aprakstīti tā laika grandiozie notikumi un kuras izceļas ar vēstures materiālu, aprakstu, kā arī aculiecinieku pierakstu talantīgu literāro apstrādi.

Ernans Kortess, paputējuša spāņu muižnieka dēls no Es- ' tremaduras, jaunības dienās bija vieglprātis un liels brunču mednieks. Ar dzīrēm tādu pašu dīkdieņu sabiedrībā, tračiem un slepenām mīlas dēkām viņš beigu beigās tā nokaitināja godprātīgos pilsoņus, ka, glābjoties no pilsētas kārtības sargu dusmām, viņam nācās doties tālos ceļojumos. Tas bija 1504. gads; kopš Kolumba pirmās ekspedīcijas nebija pagājuši pat 12 gadi. Par An- tiļu salu zelta krājumiem klīda tādas leģendas, ka no tām varēja apreibt ne tikai karstgalvīgais Kortess, bet pat visvecākais un cienījamākais Spānijas iedzīvotājs.

Kortess devās jūras braucienā un izkāpa krastā Santodomin- go salā. 1511. gadā viņš kopā ar Velaskesu sadomāja iekarot Kubu, kur iemantoja ne tikai interesantu atgadījumu stāstītāja, bet arī nežēlīga kolonizatora slavu.

Pēc salas sagrābšanas Velaskess kļuva par tās gubernatoru, bet Kortess ieguva savā īpašumā daudz zemju un zelta raktuves. Drīz vien viņš jau bija sarausis pamatīgu bagātību. "Dievs vien zina, cik indiāņu dzīvību maksāja šī bagātība," rakstīja XVI gad​simta spāņu hronists Bartolomē de Laskasass.

1518. gadā Huans dc Grihalva izpētīja Jukatanas pussalas ziemeļu un rietumu krastu. No vietējām indiāņu ciltīm viņš uzzināja, ka kontinenta vidienē atrodoties varenā, biezi apdzīvotā un ar zeltu bagātā acteku valsts.

Gubernators Vclaskess nolēma nosūtīt uz turieni militāru ekspedīciju, un Kortess apsolījis segt daļu izdevumu, ar aizkulišu intrigām galu galā panāca to, ka viņu iecēla par tās vadītāju.

Kubas ostas pilsētiņā Santjago jaunizceptais armādas admirālis sagatavoja sešus kuģus un savervēja trīssimt karavīru, bet tad Velaskess nožēloja savu pārsteidzīgi pieņemto lēmumu un rīkojumu atsauca.

Pazīdams Kortesa spītīgo un pārgalvīgo raksturu, gubernators uzlēca zirgā un aizauļoja uz ostu, lai pats per​soniski atceltu no amata ekspedīcijas vadītāju.

Taču viņa ierašanās brīdī Kortess steigšus pacēla buras un izgāja jūrā, lai gan ekspedīcija vēl nebija sagatavota ceļojumam: trūka kuģu, kareivju, bet, pats galvenais, - pārtikas. Sarāvis saites ar varas pārstāvi, Kortess sāka sirot pa jūru kā pirāts, lai apgā​dātu sevi ar visu nepieciešamo.

Makakas ostā Kubā viņš konfiscēja visus pārtikas krājumus, netaupīdams pat karaļa muižas.

Trinidadā Kortess sagrāba tikko no Spānijas pienākušo tirdzniecības kuģi ar visu kravu.

Citā Kubas ostā - Sanantonio - armāda galu galā pabeidza sagatavošanās darbus un 1519. gada februārī izgāja atklātā jūrā Jukatanas virzienā. Tajā ietilpa 11 kuģi, uz kuriem bija 110 matroži, 566 kareivji un 200 indiāņi - nesēji. Šīs mazās armijas galvenais spēks bija kavalērija ar 11 zirgiem, bet pirmām kārtām - artilērija: 10 smagie un 4 vieglie bronzas lielgabali. Kājnieki bija apbruņoti ar lokiem, pīķiem, zobeniem, 32 arbaletiem un 14 arkebūzām.

Flotile izmeta enkuru Jukatanā, Tarasko upes grīvā, jo tās gultne bija par seklu kuģošanai. Paņēmis līdzi daļu apkalpes, Kortess laivās devās uz upes augšteci, lai sasniegtu tarasku galvaspilsētu, kur, pēc Grihalvas stāstītā, spāņi agrāk uzņemti visai draudzīgi.

Taču Kortesu sagaidīja nepatīkams pārsteigums: no upes krastiem, kur mangrovju koku un liānu biezokņos slēpās simtiem laivu ar indiāņiem, sāka lidot bultas un akmeņi. Drīz vien spāņu laivas sadūrās ar indiāņu pirogām. Karavīri lēca ūdenī, kur turpi​nāja sīvo cīniņu.

Pēc kāda laika spāņiem izdevās nokļūt krastā, no kurienes viņi sāka šaut ar arkebūzām. Nepazīstamo ieroču dārdoņa nobai​dīja indiāņus. Viņi bēga kur kurais, un Kortess ieņēma viņu galvaspilsētu.

Tā sākās konkistas vēsture, kas pārtrauca Amerikas civilizācijas attīstību. Viens no pirmajiem vēsturniekiem, kas pievērsās Amerikas izzudušo civilizāciju izpētei, bija Viljams Preskots - akls zinātnieks no Ņujorkas, 1843. gadā izdotā darba "Meksikas iekarošana" autors. Šī grāmata, kas apliecina patiešām īsta mākslinieka talantu, kļuva par pasaules mēroga sensāciju. Gandrīz piecdesmit gadus vecais aklais rakstnieks no Manhetenas nomales dāvāja cilvēcei acteku un maiju dzīves patiesu aprakstu, bet pēc tam arī "Peru iekarošanas vēsturi", kurā parādīja, kā spāņu konkistadors Pizarro sagrāva Peru inku valsti.

Gandrīz 300 gadus cilvēki neko nebija zinājuši par varenu impēriju pastāvēšanu un bojāeju Amerikas kontinentā. No nebūtības uzpeldēja pašu acteku un maiju manuskripti, indiāņu tautu vēsture, ko spāņu valodā bija uzrakstījis talantīgais acteku valdnieku pēctecis virsaitis Ihtlilhočitls, spāņu misionāru un iekarotāju līdzgaitnieku Diasa, Tor- kemadas, mums jau pazīstamā de Landas un citu autoru raksti un interesantās liecības. Tas bija stimuls, kas vaicināja seno relikviju izrakumu atsākšanu Meksikā un Peru.

Uzradās arī avantūristi un indiāņu zelta meklētāji. Vēsture atkal bija sākusi runāt, papildinādama cilvēku zināšanu krājumu, bet vienlaikus arī uzku​rinādama gan ilgas pēc ceļojumiem, gan iedzīvošanās kāri.

Turpinādami Kosidovska grāmatas lasīšanu, mēs sīki ne- pakavēsimies pie notikumiem, kas saistīti ar spāņu un indiāņu karu.

Par konkistadoru ekspedīcijām ir sarakstīts daudz grāmatu un uzņemts ne mazums kinofilmu.

Pieskarsimies šīs epopejas mazāk zināmajām pusēm, lai, piemēram, atbildētu uz jautājumu: kāpēc kareivīgie acteki nespēja pievārēt saujiņu atnācēju no aizjūras zemēm?

Pie visa vainojams acteku dievs Kecalkoatls. Acteki viņu iztēlojās kā balto cilvēku ar sprogainu bārdu, kaut gan viņiem pašiem bārda neauga. Leģenda vēstīja, ka baltais dievs ieradies no "zemes, kur uzlec saule", spārnotā kuģī (paši acteki buras nepazina) un izkāpis krastā tieši tajā vietā, kur savu nometni bija ierīkojis Kortess. Baltais dievs iemācījis indiāņiem amatus un labas ieražas, devis viņiem gudrus likumus un reliģiju, kā arī nodibinājis valsti, kurā audzēja dažādas krāsas kokvilnu un kukurūzas vālītes brie​da cilvēka augumā.

Paveicis savu misiju, baltais dievs atgriezies tur, no kurienes ieradies. Par viņa nozušanu indiāņiem bija vairākas leģendas.

Bet visās leģendās pilnīgi sakrita vēstījums par pašu galveno: baltais dievs pareģojis, ka no aizjūras ieradīšoties balti iekarotāji, kuri pakļaušot visas indiāņu ciltis un gāzīšot viņu dievus, aizstājot tos ar svešzemju dievu. Šo leģendu ietekmē acteki viegli noticēja, ka piepildās senais pravietojums. Baltie atnācēji viņiem likās būtnes no citas pasaules. Tic valdīja pār pērkonu un zibeni (arkebūzas un lielgabali) un bija savai varai pakļāvuši neredzētus četrkājainus briesmoņus (zirgus), bet taraskus par spīti indiāņu milzīgajam skaitliskajam pārsvaram sakāvuši gluži kā ar brīnumainas bur​vestības palīdzību.

Ir saglabājušies rakstveida avoti, no kuriem neapstrīdami izriet, ka tieši ticība baltā dieva atnākšanai bija viens no cēloņiem, kāpēc spāņiem tik viegli izdevās uzveikt actekus un Peru inkus. Tieši šī ticība laupīja viņiem cīņas sparu un uzdvesa grūtsirdību- Montesumas vadītajai kara padomei. Acteku valdnieks nevis apvienoja visus spēkus, lai vienotā triecienā sakautu nekaunīgo iebrucēju saujiņu, bet gan nolēma uzsākt sarunas. Viņš nosūtīja vēstnešus, kuriem ar dāsnām veltēm vajadzēja pielabināt bargos svešzemniekus.

Par šādām veltēm konkistadori nebija pat sapņojuši, un tās nepavisam neiedvesa viņos bijību, kā Montesuma bija cerējis, bet, gluži otrādi, uzkurināja neremdināmu alkatību. Tālāk situācija veidojās par labu Kortesam un viņa rīkļurāvējiem. Pēc asiņainām kaujām viņa pusē bija pārnākušas totonaku un tlakskaliešu ciltis, kas pusgadsimtu bija cīnījušās pret alkatīgajiem actekiem. Ciešot sakāvi pēc sakāves, acteki beidzot pret tlakskaliešiem bija pielietojuši ekonomiskās blokādes taktiku un nogriezuši pat sāls piegādi. Tlakskalieši bija tiktāl atradinājušies no sāls, ka pat spāņu valdīšanas laikā vairākas šo indiāņu paaudzes joprojām to nelietoja.

1519. gada 8. novembrī spāņu konkistadori sasniedza acteku impērijas sirdi - galvaspilsētu Tenočtitlanu ("Kaktusu klinti") jeb "Rietumu Venēciju", kā iekarotāji to uzreiz nosauca - tik skaista un

varena bija šī lielā pilsēta, kurā dzīvoja 300 tūkstoši iedzīvotāju (Londonā tolaik dzīvoja tikai 200 tūkstoši). Teskoko ezera krastos bija arī citas savā starpā savienotas pilsētas, kuras ieskāva no tēstiem akmeņiem celtas mūra sienas. Visu ezera apkaimē esošo pilsētu iedzīvotāju kopskaits bija apmēram trīs miljoni cilvēku!

Pēc nedēļas Kortess jau sāka perināt plānus, kā veiksmīgāk iekarot šo valsti un sagrābt tās bagātības.

No pieredzes viņš zināja, ka indiāņi krīt panikā un pārtrauc cīņu, tiklīdz tiek nonāvēts vai saņemts gūstā viņu vadonis. Tāpēc viņš nolēma spert ārkārtīgi pārdrošu soli - sagūstīt Montcsumu un, rīkojoties viņa vārdā, sa​grābt varu savās rokās.

Drīz vien kāds atgadījums Kortesam lieliski noderēja sazvērestības organizēšanai: viens no acteku provinču gubernatoriem bija nogalinājis vairākus sagūstītos spāņus.

Zaudējis kauju, viņš atzinās, ka esot to darījis, izpildot Mon- tesumas norādījumu. Tad Kortess ar vairākiem rīkļurāvējiem ielauzās pilī, apvainoja valdnieku nodevībā un, visam galmam vaimanājot un raudot, aizveda viņu uz savu nometni. Kortess pats iekala acteku valdnieku važās uz vairākām stundām, bet pa to laiku laukumā uz sārta tika sadedzināts nelaimīgais gubernators.

Valdnieka padevība un iedzīvotāju pasivitāte noveda pie tā, ka konkistadori kļuva pavisam pārdroši.

Drīz vien spāņi piespieda Motesumu nodot viņiem visu acteku dārgumu krātuvi, paskaidrojot, ka tā būšot nodeva Spānijas karalim. Taču nekaunības kalngals bija kāda tempļa pārbūvēšana par katoļu baznīcu, kad spāņu algotņi visas pilsētas iedzīvotāju acu priekšā nogrūda acteku dieva statuju pa piramīdas kāpnēm.

1520. gada maijā, proti, sešus mēnešus pēc tam, kad Kortess \bija ieradies galvaspilsētā, no Verakrusas pienāca satraucoša vēsts. Tur bija izcēlies krastā spāņu korpuss ar Narvaesu priekšgalā; to i sūtīja Kubas gubernators Velaskess, lai sagūstītu Kortesu un ) atņemtu viņam laupījumu.

Kortess atstāja savā vietā par komandieri Alvarado, bet pats, ne mirkli nevilcinoties, ar 233 kareivjiem devās pretī jaunajam ienaidniekam. Narvaess bija iegājis totonaku galvaspilsētā un nocietinājies tur piramīdas virsotnē. Taču viņš bija neizlēmīgs un. neapdāvināts virsnieks. Nakts aizsegā, tropiskās vētras un lietusgāzes laikā Kortesa karaspēks piezagās pie piramīdas un pēkšņā triecienā ieņēma pretinieka pozīcijas. Narvaess tika smagi ievainots, bet viņa karavīri - 1200 kājnieku un 100 kavalēristu nolika ieročus. Kortess, neskopodamies ar dāvanām un apsolīdams bagātīgu laupījumu, pārvilināja tos savā pusē, tādējādi papildinot un nostiprinot savu armiju.

Tiklīdz viņš bija ticis galā ar šiem sarežģījumiem, atauļoja Alvarado ziņnesis ar nelaimes vēsti: Tenočtitlanā bija uzliesmojusi sacelšanās. Satracinātie iedzīvotāji bija sadzinuši spāņus viņu mītnēs un nogriezuši ceļus pārtikas piegādei. Kuru katru brīdi indiāņi varēja pāriet uzbrukumā un nogalināt aplenktos.

Kas tad īsti bija noticis? Sakarā ar svinībām par godu kara dievam pilsētas laukumā pie piramīdas bija sapulcējušies 600 ievērojamākie acteku augstmaņi, lai piedalītos tradicionālajā rituālā - himnu dziedāšanā un reliģiskajos gājienos. Izpildot Alvarado rīkojumu, konkistadori uzbrukuši neapbruņotajiem actekiem un nonāvējuši tos līdz beidzamajam vīram. Pēc tam norāvuši no līķiem dārglietas. Šī ļaundarība nekādi netika izprovocēta, zvērības iemesls bija viszemiskākā slepkavošanas un laupīšanas kāre.

Kortess straujā pārgājienā steidzās palīgā aplenktajiem un 24. jūnijā ienāca pilsētā. Tukšajās ielās un laukumos valdīja draudīgs klusums. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ neviens pat nemēģināja aizkavēt abu armiju apvienošanos.

Bet, tiklīdz Kortess paguva aizvērt aiz sevis vārtus, pilsētā atskanēja draudīgi izsaucieni. Pēc mirkļa cietokšņa mūriem kā viesuļvētra tuvojās neskaitāmi līdz zobiem apbruņotu indiāņu pulki. Tuvējās ielas, māju jumti un pat piramīda bija sētin nosēta ar vīriešiem, sievietēm un bērniem. Uz aplenktajiem vispirms nobira akmeņu krusa, bet pēc tam acteku karavīri lielā nekārtībā, grūstīdami cits citu, metās uz mūriem, nepievēršot uzmanību tam, ka lielgabalu un arkebūzu zalves izrauj milzu robus viņu rindās.

Spāņi necieta kaut cik nopietnus zaudējumus, tomēr uzbrucēju niknums iedvesa viņiem bailes.

Kortess atkal un atkal raidīja pēkšņos triecienos kavalēristus un kājniekus, taču būtībā tie bija veltīgi

pūliņi. Kad indiāņus mīdīja ar zirgiem un kapāja ar zobeniem, viņi atkāpās, taču pēc brīža atgriezās atkal.

Abām rokām viņi ieķērās zirgu krēpēs, rāva jātniekus ārā no segliem, bet tos, kurus izdevās sagūstīt dzīvus, nekavējoties aizveda pie kara dieva altāra un nodūra. Kanālos un ezera ūdeņos mudžēt mudžēja piro- gas ar karavīriem. Uz dambjiem acteki izjauca tiltus un cēla barikādes, nogriezdami spāņiem atkāpšanās ceļu. Kortess, juzdams savu bezspēcību, plosījās kā negudrs, pēc tam pavēlēja nodedzināt māju pēc mājas, kvartālu pēc kvartāla, un drīz vien pilsēta pārvērtās par uguns jūru.

Beigu beigās Kortess saprata, ka vienīgā iespēja palikt dzīvam ir noslēgt pamieru un atstāt pilsētu.

Viņš vērsās pie Mon- tesumas ar lūgumu palīdzēt viņam šajā lietā. Acteku valdnieks, vai nu vēlēdamies paglābt pilsētu no galīgas iznīcināšanas, vai arī zaudējis prātu no bailēm, neatteicās kļūt par starpnieku.

Uzvilcis mugurā visgreznāko valdnieka tērpu, viņš parādījās uz cietokšņa mūra un svinīgā balsī pavēlēja savai tautai pārtraukt cīņu. Taču dumpinieki jau bija zaudējuši jebkādu cieņu pret Montesumu.

Laukumu pāršalca vienprātīga sašutuma vētra, atskanēja apvainojoši saucieni. Montesumu apmētāja ar akmeņiem. Viens no tiem trāpīja viņam tieši pa pieri, un nāvīgi ievainotais valdnieks saļima.

Savas dzīves pēdējos mirkļus Montcsuma pavadīja vientulībā un izmisumā. Viņš rāva nost apsējus, atteicās no ēdiena, ar nepacietību un ilgām gaidīdams nāvi. Montesumas līķi spāņi izdeva actekiem, un viņi to noslēpa tik labi, ka tas nav atrasts līdz pat mūsu dienām.

Tiklīdz pienāca tumšās bezmēness naktis, Kortess nolēma slepeni izkļūt no slazda. Tā kā indiāņi nemēdza miegā iegrimušajā pilsētā norīkot sargposteņus, šāds nodoms varēja vainagoties ar panākumiem.

Pa iepriekš sagatavotu pārnesamu tiltu spāņi un viņu sabiedrotie indiāņi jau bija tikuši pāri pirmajam kanālam, kas šķērsoja dambi, un patlaban tuvojās otrajam, kad pēkšņi kāda indiāniete, neraugoties uz vēlo nakts stundu, tumsā viņus pamanīja un sacēla trauksmi.

Iedzīvotāji uztrūkās no miega un metās bēgļiem pakaļ. Uz dambja saskrēja karavīru pūļi, ezerā parādījās pirogas - un sākās nikna kauja. Iekarotāju kolonna, kas bija izstiepusies garumā, nokļuva zem bultu un nāvējošās akmeņu krusas. Acteku karavīri, pirogās braukdami, gāza spāņus ūdenī un sagūstīja dzīvus, lai upu​rētu saviem dieviem.

Iebrucēji izmisīgi aizstāvējās, taču kritušo un ievainoto skaits auga baismīgā ātrumā. No pilnīgas sakāves viņus paglāba kava- lērijas iznīcinošie triecieni un lielgabalu zalves, kas sašķaidīja piro- gas un noslaucīja indiāņus no šaurā dambja. Izmantodami acteku acumirklīgu apjukumu, spāņi metās ūdenī, lai peldus nokļūtu līdz krastam, kur viņi varēja daudz brīvāk manevrēt. Pēc šīs kaujas no Kortesa karaspēka bija palicis pāri nožēlojams asinīm noplūdušu, noskrandušu un izvārgušu salašņu pūlis. Spāņi bija zaudējuši gandrīz trešo daļu kareivju, bet tlakskalicši - vairāk par pieciem tūkstošiem vīru. Starp tiem, kas pēc kaujas palika dzīvi, nebija neviena, kam nebūtu vieglāka vai smagāka ievainojuma. Bija zaudēti visi lielgabali un arkebūzas, daudz arbaletu un lielākā daļa zirgu. Ezera dibenā nogrima arī viss acteku zelts, kuru spāņi pirms kaujas bija sadalījuši savā starpā un gribējuši iznest no pilsētas.

Pēc tam Kortess devās uz tlakskaliešu galvaspilsētu. Savu sabiedroto teritorijā 1520. gada novembrī viņš guva vēl vienu uz​varu pār actekiem, un šoreiz tā bija vislielākā un vissmagākā kauja.

Tajā laikā acteku vidū uzliesmoja melno baku epidēmija; šo slimību iekarotāji bija ievazājuši no Eiropas. Tūkstošiem indiāņu kļuva par tās upuriem, arī sacelšanās vadonis Montesumas brālis Kvitlavaks. Kaut arī viņa pēctecis Kvautemoks (pēc citiem avotiem - Kvautimosins) izsludināja tautas svēto karu, cenzdamies pārvilināt savā pusē tlakskaliešus, atsevišķas pilsētas un ciltis, cita citu apsteidzot, sūtīja Kortesam savas lojalitātes apliecinājumus, līdz ar to parakstot nāves spriedumu gan sev, gan saviem tautiešiem. Šķita, ka liktenis ir Kortesam labvēlīgs. No malu malām sāka pienākt gluži negaidīti papildspēki.

Verakrusas ostā noenkurojās ar šaujamieročiem un munīciju bagātīgi piekrauts kuģis, kuru no Kubas bija atsūtījis Vclaskess.

Tā rezultātā Kortesa armija kļuva varenāka nekā jebkad agrāk, tajā ietilpa 818 kājnieki (118 no tiem bija apbruņoti ar ar- baletiem un arkebūzām), 110 kavalēristi, 75 tūkstoši tlakskaliešu karavīru, trīs

smagie lielgabali no dzelzs un 15 vieglie - no bronzas, tā saucamie falkoneti.

Kortess nebija aizmirsis, kādas nepatikšanas konkistadoriem bija sagādājusi acteku pirogu flotile, tāpēc nolēma likt tai pretī savu paša floti. Viņš pavēlēja uzbūvēt 13 buru brigantīnas, izlietojot sadedzinātās armādas takelāžu, buras un dzelzs daļas.

Drīz vien acteku dumpinieki saņēma briesmīgu triecienu: sabiedrotā un brāļu pilsēta Teskoko, kas atradās tā paša ezera krastā iepretim Tenočtitlanai, dinastisku intrigu rezultātā piedāvāja Kortesam savienību un uzaicināja viņu pie sevis. Tā nodevība pašā acteku valsts iekšienē deva iespēju konkistadoriem iegūt bāzi tur​pat blakus tās galvaspilsētai.

Smago brigantīnu pārvietošana 100 kilometru attālumā 110 tlakskaliešu galvaspilsētas pāri augsto kalnu pārejām ir vēsturē nepieredzēts notikums. To paveica tūkstošiem tlakskaliešu nesēju 20 tūkstoš tlakskaliešu karotāju apsardzībā.

Vairākus mēnešus Kortess centās ieslēgt Tenočtitlanu blokādes lokā: viņa ļaudis ieņēma tuvējās pilsētiņas un ciematus, izpostīja akveduktu un pārtrauca ūdens piegādi pilsētai. Gatavodamies triecienam, Kortess sadalīja savu armiju trijās operatīvās grupās, kurām vajadzēja vienlaikus forsēt trīs dambjus, kas savienoja pil​sētu ar sauszemi.

Bet Kvautemoks bija noorganizējis labi pārdomātu aizsardzību. Viņš nostiprināja dambjus ar ierakumiem, barikādēm un dziļiem grāvjiem, kurus no flangiem aizsargāja milzum daudz pirogu ar karavīriem.

Kortess izdarīja uzbrukumu pēc uzbrukuma, taču viņa iekarotāji, akmeņu un bultu krusas sagaidīti, ikreiz bija spiesti atkāpties, nosējot dambjus ar līķiem. Taču drīz vien stāvoklis mainījās par labu konkistadoriem: no Teskoko pienāca brigantīnu flotile.

Kad pēkšņi parādījās milzīgās laivas ar baltajām burām, galvu reibinošā ātrumā slīdot pa ezera virsmu, indiāņus pārņēma izbrīns un šausmas. Brigantīnas kā vēja spārniem traucās pretī indiāņu nedrošajām laiviņām, nepārtraukti apšaudot tās ar falkonetiem un arkebūzām. Ezers tūdaļ pārklājās ar līķiem un sadragātu pirogu atliekām.

Acteku flotiles sakāve atsedza uz dambjiem uzcelto barikāžu flangus un aizmuguri. Tiesa, no visām pusēm ielenktie acteku karavīri aizstāvējās ar nepieredzētu bezbailību, taču nespēja atvairīt uzbrukumus un gāja bojā. Kortess citu pēc citas sagrāba barikādes, nenovēršami virzīdamies gar dambjiem uz galvaspilsētu.

Nojumtiem, no piramīdu virsotnēm - no visām pusēm - vīrieši, sievietes un bērni apmētāja viņus ar akmeņiem un bultām. Uzbrucējiem nācās steigšus atkāpties, atstājot aiz sevis cilvēku un zirgu līķus.

Nespēdams salauzt acteku tautas pretestību, Kortess pavēlēja aizdedzināt pilsētu un atiet uz dambju vidusdaļu. Ugunsgrēks pārvērta mājas par degošām lāpām, no kurām uz visām pusēm lidoja miljoniem dzirksteļu. Varonīgajiem iedzīvotājiem šķita, ka pienācis pasaules gals. Grīļodamies aiz bada un pārguruma, viņi kā rēgi klīda pa pilsētu un gar kanāliem, kas bija pilni līķiem. Piramīdu virsotnēs priesteri drūmās balsīs piesauca dievus, skanēja kara bungu dobjā rīboņa.

Kādu nakti spāņiem izdevās sagūstīt sacelšanās vadoni Kvau- temoku, kad viņš mēģināja pirogā izkļūt no aplenktās pilsētas. Kortess uzņēma viņu, parādot pienācīgu godu, un apgalvoja, ka arī turpmāk izturēšoties ar cieņu pret viņa karalisko kārtu. Kvaute- moks lūdza Kortesu, lai tas ļauj iedzīvotājiem atstāt pilsētu un apmesties apkārtējos ciemos. Rītausmā no kūpošajām krāsmatām iznira pilsētas iemītnieki, kas vēl bija palikuši dzīvi. 70 tūkstoši nomocītu vīriešu, sieviešu un bērnu trīs dienas un naktis gurdi vilkās garām dambjiem. Viņus gaidīja ilgi un smagi klejojumi.

Blokāde bija ilgusi trīs mēnešus. Pavisam bija gājis bojā no 120 līdz 240 tūkstošiem acteku.

Tlakskalieši bija zaudējuši 30 tūkstošus karavīru. Un tikai spāņi guva šo uzvaru, ciešot niecīgus zaudējumus. Tātad viss kara smagums bija gūlies uz indiāņu cilšu pleciem, kaut gan labumu no tā guva vienīgi baltie svešzemnieki.

Ieņēmuši pilsētu, konkistadori nekavējoties sāka meklēt ezerā nogrimušos Montesumas dārgumus.

Nirēji pārbaudīja ezera un kanālu dibenu, karavīri izvandīja pilsētā malu malas, taču izdevās atrast tikai piekto daļu no Spānijas karalim paredzētajiem dār​gumiem.

Un tad Kortess izdarīja neģēlību, kas uz laiku laikiem aptraipīja viņa vārdu (no morāles viedokļa visa Kortesa darbība bija viena vienīga nelietība un negods - red.). Lauzdams paša doto vārdu, viņš lika spīdzināt Kvautemoku, lai tas pateiktu, kur noslēptas bagātības. Bet vīrišķīgais indiāņu virsaitis nebija salaužams un klusēja. Pēc vairākiem gadiem Kortess pavēlēja Kvautemoku pakārt it kā par tautas musināšanu uz dumpi.

Acteku bagātību atliekas Kortess aizsūtīja uz Spāniju, taču tās tur nenokļuva. 1522. gada 15. maijā rakstītajā vēstulē kuģa kapteinis ziņoja, ka viņam uzbrucis korsārs - Francijas karaļa algotnis. Tā nejaušībai labpatika izspēlēt ļaunu joku, ka Montesumas zelts, kas bija paredzēts Kārlim V, nonāca viņa niknākā ienaidnieka Franciska I rokās.

Tiklīdz bija izcīnīta uzvara, spāņi ķērās pie galvaspilsētas sistemātiskas sagraušanas. Ar piļu un tempļu gruvešiem aizbēra kanālus, piramīdas nolīdzināja ar zemi un Tenočtitlanas vietā uzbūvēja pilsētu, ko nosauca par Mehiko. Tur, kur piramīdas virsotnē kādreiz pacēlās kara dieva templis, tagad atrodas katedrāle, bet uz Montesumas pils drupām lepni slejas Spānijas gubernatora kādreizējā rezidence.

Nepagāja ne pieci gadi - un acteku galvaspilsēta - ar visiem tās tēlniecības un arhitektūras dārgumiem tika aprakta zem spāņu jaunajām celtnēm tik pamatīgi, ka no tās nepalika ne miņas.

Spāņi īstenoja savus acteku valsts iekarošanas un izlaupīšanas plānus. Intrigu, sīvu kauju, sazvērestību, indiāņu vadoņu slepkavību, Tenočtitlanas aplenkuma un barbariskās sagraušanas rezultātā tika iznīcināta viena no viseksotiskākajām tā laika civilizācijām. 10.4i 289 Taču sakāves cēloņi meklējami arī apstāklī, ka sašķēlās pati indiāņu sabiedrība. Šajā gadījumā gluži kā uz delnas redzamas visas cilvēcei līdz pat mūsdienām piemītošās pretrunas.

Piebildīsim tikai, ka acteki guva virsroku pār citām indiāņu ciltīm sava kareivīguma dēļ, kas visiem iedvesa bailes, taču galvenokārt viņi varēja par to pateikties savas sabiedrības organizētībai un dzelzs disciplīnai, kas atgādināja krustnešu disciplīnu. Vīrieši, izņemot priesterus, dzīvoja kopās, kas bija sadalītas vairākās pakāpēs un atšķīrās cita no citas gan ar īpašām atšķirības zīmēm, gan ar tērpiem un apbruņojumu. Pašā augstākajā pakāpē ietilpa aristokrātiskas izcelsmes karavīri, bet pat viņu rindās pastāvēja vairāki rangi. Acteku kara kodekss bijis ārkārtīgi bargs: par pašu niecīgāko pārkāpumu draudēja nāvessods.

Acteki ar katru dienupastiprināja poļitiskos un ekonomiskos s paidus . Paverdzinātās ciltis~kā, piemēram, totanaki, apsveica Kortesu kā savu sabiedroto un atbrīvotāju, citas ciltis, kas sākumā bija sīvi pretojušās, kā tas notika ar tlakskaliešiem, beigu beigās kļuva par kvēliem spāņu atbalstītājiem un cīņai pret kopīgo ienaidnieku nodeva Kortesa rīcībā milzīgus karapulkus. Laika gaitā acteki nonāca izolācijā un skaitliskā mazākumā. Kortess izdarīja to, ko nekad nebūtu spējuši izdarīt paši pakļautie indiāņi: viņš apvienoja indiāņu ciltis. Kortesa uzvara būtībā bija indiāņu uzvara pār indiāņiem.

Par vēl vienu nebūt ne mazsvarīgu, bet varbūt pat izšķirošu acteku - "cilvēku siržu rijēju" - impērijas bojāejas faktoru uzskatāma viņu drausmīgā asinskārā reliģija, kuras rituāli prasīja neskaitāmus cilvēku upurus, tādējādi sagraujot valsti no iekšienes.

Actekiem bija tik daudz dievu, ka to uzskaitījums vien aizņemtu veselu nodaļu. Starp šīm bezgala daudzajām dievībām mēs jau pazīstam Kecalkoatlu, kuram, neraugoties uz viņa labsirdību, arī upurēja cilvēkus. Acteki augstu godāja Saules dievu un tā sievu - Mēness dievieti. Saullēktu priesteri sagaidīja ar psalmu dziedāšanu un asiņainiem upuriem. Saules aptumsumu uzskatīja par lielāko nelaimi: tad tempļos, vēstot trauksmi, pūta taures un rībināja bungas, bet ļaudis skaļi vaimanāja un ar nagiem plosīja sev lūpas.

Par visaugstāko dievu tika uzskatīts Saules dievs - visas dzīvības avots, taču acteki galvenokārt pielūdza kara dievu Ui- cilopočtli. Godinot viņu un upurējot viņam, acteki apmierināja savus asinskāros instinktus. Šis pretīgais dievs, tikko nācis pasaulē, tūlīt aptraipīja rokas ar savas paša dzimtas asinīm, nocērtot galvu saviem brāļiem un vienīgajai māsai. Arī viņa māte - riebīga būtne ar miroņa galvaskausu

un vanaga nagiem - visos uzdzina šaušalas.

Cilvēkus acte ki upurē ja šādi. Četri priesteri, izkrāsojušies ar melnu krāsu un tērpušies melnās drānās, satvēra upurējamo jaunekli aiz kājām un rokām un izplāja uz upurakmens. Piektais priesteris, ģērbies purpursarkanā tērpā, ar asu obsidiāna dunci pāršķēla viņam krūškurvi un ar roku izrāva sirdi, kuru pēc tam nosvieda pie dieva statujas kājām. Acteki piekopa arī rituālo kanibālismu: sirdi apēda priesteri, bet pa piramīdas kāpnēm lejā nogrūsto ķermeni aristokrātisko ģimeņu piederīgie aiznesa uz mājām un apēda svētku maltītes laikā.

Tā kā actekiem gadā bija ne tikai 18 galvenie svētki, kas nereti ilga vairākas dienas, bet arī jebkura cīta diena tāpat bija veltīta kādam dievam, cilvēku asinis tempļos lija nepārtraukti.

Visinteresantākie bija svētki par godu dievam Teskatlipokam. Jau gadu iepriekš tika izraudzīls upuris- - stalts jauneklis bez fizis- kiem defektiem. Izredzētais saņēma dieva apģērbu, vārdu un visus tā atribūtus. Ļaudis viņu godināja kā Teskatlipoku zemes virsū. Visu sagatavošanās periodu izredzētais dzīvoja greznībā un nepārtrauktā līksmē; viņu pastāvīgi aicināja uz dzīrēm aristokrātu namos. Pēdējā mēnesī viņam par sievām tika dotas četras jau​navas.

Svētku dienā jaunekli palankīnā svinīgi aiznesa uz templi, kur priesteri viņu nonāvēja jau iepriekš aprakstītajā veidā.

Auglības dievietei upurēja jaunu meiteni. Notrieptai ar sarkanu un dzeltenu krāsu, kas simbolizēja kukurūzu, viņai bija jāno​dejo krāšņas rituālās dejas, bet pēc tam jāmirst uz upuraltāra.

Acteku reliģijā pastāvēja pat īpašs cilvēku upuru aizstāvis - dieviņš Hipc. Viņam par godu priesteri dzīviem jaunekļiem novilka . ādu, kurā ietērpās paši un valkāja to 20 dienas. Pat valdnieks nēsāja ādu, kas bija nogriezta no jaunekļa pēdām un plaukstām.

Mežonības kalngals bija ar uguns dievu saistītais rituāls. Šā dieva templī priesteri sakūra milzīgu sārtu, pēc tam izģērba ka- ragūstckņus kailus un sasietus meta ugunī. Nenogaidījuši upura nāvi, priesteri ar ķekšiem izvilka tos no liesmām, cēla sev uz muguras un dejoja rituālo deju ap sārtu. Tikai pēc tam priesteri šos ne​laimīgos nodūra uz upurakmens.

Acteku reliģija nesaudzēja pat bērnus. Sausuma laikā, lai iežēlinātu lietus dievu, priesteri svinīgi nogalināja zēnus un meitenes. No trūcīgajiem vecākiem nopirktos zīdaiņus ietērpa svētku drēbītēs, izrotāja ar ziediem un šūpuļos aiznesa uz templi. Rituālo ceremoniju nobeigumā viņus nodūra ar dunčiem.

Tiklīdz parādījās pirmie kukurūzas asni, bērnus nonāvēja citādā veidā: viņiem nogrieza galvu, bet ķermeni kā relikvijas noglabāja kalnu alās. Kukurūzas nobriešanas periodā priesteri nopirka čet​rus bērnus piecu līdz sešu gadu vecumā un ieslodzīja pagrabā, nolemjot viņus bada nāvei.

Savdabīga tradīcija bija arī cīņa bez asinsizliešanas, ko acteki un tlakskalieši ik gadus sarīkoja kādā noteiktā vietā. Tad karavīri nelietoja ieročus un cīnījās cits ar citu kā atlēti - kailām rokām, cenšoties saņemt pretinieku gūstā. Pēc tam gūstekņus būros aizveda uz saviem tempļiem un tur upurēja dieviem.

Kāda cita ieraža atgādina Romas gladiatoru cīņas. Gūstekni ar garu virvi piesēja pie smaga akmens bluķa. Viņam rokās iedeva tik niecīgu vairogu un kaujas vāli, ka ar tiem bija ļoti grūti aizstāvēties. Kaujā pret viņu devās normāli apbruņots acteks.

Piesietajam un gandrīz neapbruņotajam gūsteknim nebija nekādu izredžu uzvarēt šajā cīņā, taču, ja viņam tomēr izdevās citu pēc cita pieveikt sešus pretiniekus, turklāt pašam neiegūstot ne mazāko skrambiņu, tad viņam tika dāvāta brīvība.

Precīzi nav zināms, cik cilvēkus ik gadus upurēja acteku valstī. Zinātnieki lēš, ka apmēram 20 līdz 30 tūkstošus. Iespējams, ka šie skaitļi ir pārspīlēti, taču nav ne mazāko šaubu, ka upuru skaits bija visai liels. Par to, starp citu, liecina noliktavas ar desmitiem tūkstošu galvaskausu, ko konkistadori atrada visās acteku pilsētās, bet it īpaši jau pieminētajā Tenočtitlanas ēkā, kur Bernals Diass bija saskaitījis 136 tūkstošus galvaskausu.

Acteku valstij pastāvīgi vajadzēja rūpēties par to, lai sagādātu nesātīgajiem dieviem upurus. īpaša karavīru grupa tvarstīja gūstekņus un piegādāja tos tempļiem. Ne vienu vien karu acteki uzsāka, lai iegūtu

upurēšanai nepieciešamos gūstekņus.

Kad Montesumam reiz jautāts, kāpēc viņš pieciešot tik tuvu kaimiņos neatkarīgo tlakskaliešu valsti, viņš bez vilcināšanās atbildējis: "Lai tā man piegādātu dieviem upurējamos cilvēkus."

Kad 1486. gadā Tenočtitlanā notika kara dieva tempļa svinīga iesvētīšana, tika nogalināti 20 tūkstoši gūstekņu, bet Montesuma, atzīmējot savu kronēšanu, pavēlēja nogalināt 12 tūkstošus karavīru. Nav grūti iztēloties, kāda atmosfēra valdīja Meksikā pirms spāņu iebrukuma.

Vēsture liecina, ka cilvēku upurēšanu tik lielā skaitā acteki ieviesuši tikai XIV gadsimta sākumā, tātad tajā laikposmā, kad cilts kopienas iziršana jau bija noticis fakts un bija izveidojies valdošais slānis ar karali priekšgalā. Šis slānis seno rituālu, bez šaubām, izmantoja kā terora līdzekli, lai aizsargātu iegūtās pri​vilēģijas.

Ikvienu, kas iedrošinājās protestēt, sagaidīja nāve uz kara dieva upurakmens. Jau priesteru ārējais izskats vien laupīja ļaudīm jebkādu vēlēšanos pretoties. Ģērbušies melnos un purpursarkanos tērpos, ar tādā pašā krāsā notrieptām sejām un gariem, pinkainiem matiem, salipušiem no cilvēku asiņu recekļiem, viņi atgādināja šaušalīgus, alkatīgus dēmonus, kam svešas jebkādas cilvēciskas jūtas.

Kā uzzinām no konkistadoru ziņojumiem, reliģiskajos svētkos Čolulā un Tenočtitlanā piedalījās galvenokārt aristokrātisko dzimtu piederīgie, turpretī tauta pret viņu dievu un tempļu apgānīšanu izturējusies visai vienaldzīgi. Tāpēc var droši apgalvot, ka acteku reliģija bija vienīgi acteku aristokrātijas reliģija.

Tautas masu noskaņojums bija gluži pretējs tam, ko pārstāvēja reliģiskais kults un drūmie priesteri.

Vienkāršais indiānis neatkarīgi no piederības tai vai citai ciltij bija viesmīlīgs, labsirdīgs un čakls kā skudra. Viņš ar aizrautību un pat ar zināmu bezrūpību nodevās dzīves priekiem, labprāt piedalījās spēlēs, tautas svētkos un masu dejās, viņam patika mierīgās un krāšņās reliģiskās ceremonijas, kurās piedalījās daudz ļaužu, skanēja dziesmas un kurās dieviem upurēja ziedus un augļus.

Kaut arī indiāņi pēc rakstura bija bezrūpīgi, nepieciešamības gadījumā viņi parādīja neparastu vīrišķību un drosmi. Viņi drošsirdīgi cīnījās pret briesmīgajiem un neizprotamajiem svešzemniekiem, ar kara vālēm nogalinot viņu zirgus un bezbailīgi ejot triecienā pretī konkistadoru lielgabalu ugunij.

Indiāņu tauta šajā traģiskajā cīņā neaptraipīja savu godu. Iznīcības bezdibenī to ierāva par mežoņiem pārvērtušos tumsonīgu un stulbu augstmaņu un priesteru nelielais slānis, kura rīcība briesmu brīdī pielīdzināma īstai nodevībai.

Kāds tad ir acteku civilizācijas mantojums?

Pastāvēdama savrupā kontinentā, acteku kultūra nevarēja izmantot citu tautu pieredzi. No tā izriet savāda, dažbrīd pat grūti izskaidrojama disproporcija tās attīstībā.

Acteki bija lieliski celtnieki, sasnieguši augstu meistarību tēlniecībā, lietišķajā mākslā, aušanā, zelta izstrādājumu izgatavošanā (kaut arī šo prasmi daļēji bija mantojuši no saviem priekšgājējiem - maijiem un toltekiem), viņi bija izveidojuši savu rakstību un precīzu astronomisko novērojumu rezultātā sastādījuši kalendāru - vārdu sakot, radījuši bagātīgu, īsti savdabīgu kultūru, kas liecina par augstu garīgās attīstības pakāpi un radošajām spējām.

Tāpēc jo vairāk mūs pārsteidz un izbrīna tas, ka acteki (nemaz jau nerunājot par viņu mežonīgajiem reliģiskajiem rituāliem) nebija pieradinājuši nevienu nastu nesēju dzīvnieku, bet pats galvenais - nebija izgudrojuši riteni un podnieka virpu. Viņu metalurģija līdz pat beidzamajam laikam tā arī palika iedīgļa stadijā: acteki neiemācījās kausēt bronzu, bet varu kala, iepriekš nesakarsējot. Viņi nepazina arī dzelzi, instrumenti un ieroči viņiem bija ļoti primitīvi: dunči tika izgatavoti no obsidiāna, adatas - no agaves ērkšķiem, bet bultu un šķēpu uzgaļi - no kaula vai krama.

Interesanti bija arī acteku priekšstati par akmeņu un metālu vērtību. Augstāk par visu viņi vērtēja jašmu, tālāk sekoja varš, pēc tam sudrabs un visbeidzot zelts. No vara acteki kala mazus zvaniņus, ko izmantoja naudas vietā. Sudrabs Meksikā bija sastopams daudz retāk par zeltu, tāpēc no tā izgatavoja tikai dekoratīvus priekšmetus un rotaslietas.

Mozaīkas mākslā neviens visā pasaulē nav varējis pārspēt actekus. Meksikas un ASV muzejos apskatāmi daudzi eksponāti, kas parāda acteku amatnieku izsmalcināto māksliniecisko gaumi un ne ar ko nesalīdzināmo meistarību. Starp daudzajiem priekšmetiem, kurus rotā mozaīka no tirkīziem, dažādiem metāliem, perlamutra, dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem, sevišķi izceļas brīnišķīgais vairogs, kas glabājas Indiāņu kultūras muzejā Ņujorkā. Šo vairogu klāj sarežģīts, no 15 tūkstošiem tirkīza gabaliņu veidots ornaments.

Skulptūras no bruņurupuča bruņām, koka, kaula un akmens liecina par to, ka meistarīgie acteku skulptori prata strādāt ar jebkuru materiālu. Muzejos aplūkojamas cilvēku, dzīvnieku un elku statuetes no kalnu kristāla. Tās visas, pat vismazākās, ir lieliski izveidotas un noslīpētas. Acteku meistari apstrādāja ne tikai kalnu kristālu, bet arījašmu, ahātus, topāzus, safīrus, ametistus un visus pārējos Meksikā sastopamos dārgakmeņus. Daži veidojumi ir tik mazi, ka nav līdz galam saprotams, kā tos varēja izgatavot bez lupas palīdzības.

Taču visvairāk daudzināti ir acteku juvelieri. Nesakarsējot metālu, viņi prata izkalt tūkstošiem mākslas priekšmetu, kam bija ļoti sarežģīta un izsmalcināta forma, kā arī izrotāja ar zeltu un sudrabu no akmens darinātos dievu tēlus, vārdu sakot, radīja juveliermākslas šedevrus. Šo priekšmetu lielum lielā daļa diemžēl gāja bojā acteku sacelšanās laikā vai arī nokļuva Meksikas līča dibenā kopā ar nogrimušajiem kuģiem, vai arī tika pārkausēta zelta un sudraba stieņos.

Zinātnē acteki nevarēja lepoties ar īpašiem sasniegumiem. Viņu matemātika nepacēlās pāri elementāru aritmētisku darbību ietvariem, turklāt skaitīšanas sistēmas pamatā viņiem bija skaitlis 20.

Acteku gadā bija 18 mēneši, ar 20 dienām katrā, kas rezultātā deva tikai 360 dienas. Tāpēc, lai kalendāru saskaņotu ar Saules gadu, viņi katram gadam pievienoja vēl piecas dienas, kad nestrādāja, bet katrā ceturtajā gadā piemeta klāt vēl vienu - garā gada dienu, tādējādi panākot, ka kalendārs pilnībā saskanēja ar periodu, kādā Zeme apriņķo ap Sauli.

Ar medicīnu nodarbojās vienīgi priesteri, un tā balstījās galvenokārt uz maģiskām izdarībām, tomēr dažas slimības ārstēja ar dziedniecības augiem, kompresēm un tvaika vannām. Veica arī ķirurģiskas operācijas: priesteri salika kopā lauztus kaulus, izdarīja ķeizargriezienu un galvaskausa trepanāciju. Ārkārtīgi interesanta bija acteku likumdošana. Tā, piemēram, žūpošana tika uzskatīta par vienu no smagākajiem noziegumiem, par ko sodīja ar nāvi. Ja ģimenes galva piedzērās, tad ģimenes ) locekļiem bija tiesības viņu nosist ar kaujas vāli tajā pašā vietā, kur žūpa tika atrasts nesamaņā. Piedzerties drīkstēja tikai vīrieši, kas bija pārsnieguši 70 gadu vecumu, kā arī visi pārējie vīrieši dažu reliģisko svētku laikā.

Par zādzību, it īpaši par kukurūzas zagšanu no tīruma, tāpat draudēja nāvessods (zagli nomētāja ar akmeņiem) vai - dažos gadījumos - mūža ieslodzījums. Taču ceļinieki drīkstēja ņemt no lauka tik daudz kukurūzas, cik viņiem vajadzēja izsalkuma remdēšanai. Ar nāvi sodīja arī burvjus un laulības pārkāpējus, bet apmelotājiem nogrieza lūpas un ausis.

Līdzās šīm barbariski stingrajām tiesību normām pastāvēja arī humānāki likumi. Tā, piemēram, bērns, kas piedzimis no brīvā pilsoņa sakara ar verdzeni, bija brīvs, un tēvam vajadzēja to ņemt audzināšanā. Izbēdzis vergs, ja viņam izdevās patverties karaļa pilī, tūlīt pat ieguva brīvību.

Pati vērtīgākā velte, ko pasaule saņēma ja ne arī no pašiem actekiem, tad katrā ziņā ar viņu starpniecību no Centrālamerikas indiāņu tautām, ir visdažādākie kultūraugi, kuru augļus mēs bieži lietojam uzturā, nemaz nezinot, ņo kurienes tie nākuši. Daudzo dārzeņu un citu augu vidū vispirms jāmin kukurūza, vaniļa, kakao, melones, ananasi, zaļie un sarkanie pipari, dažādas pupiņu šķirnes, kā arī tabaka.

Kaut vai tikai par šīm lauksaimniecības kultūrām vien mēs uz laiku laikiem būsim pateicību parādā actekiem un pārējām indiāņu tautām.

21. nodaļa Cēlsirdīgie inki Atcerēsimies zināmu, bet aizmirstu civilizāciju, kas daudzus gadsimtus attīstījās visai lielā izolācijā sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Andu indiāņu unikālā dzīvesvieta, dabas un pārtikas resursu bagātība, ilgais laiks, kas aizritēja bez kariem ar svešzemju iebrucējiem, sabiedrības augstais organizētības līmenis sekmēja to, ka tur XVI gadsimta sākumā (pirms paša konkistadoru iebrukuma) iedzīvotāju skaits bija sasniedzis gandrīz 10 miljonus. Minēto apstākļu rezultātā Andu indiāņ u cilšu apvienība p ārtapa superlielval stī Inku imgērijā ar tai vien_raksturīgām iezīmēm Jurija Berezkina pētījums "Inki. Impērijas vēsturiskā pieredze" ir satura ziņā dziļš, faktiem bagāts un zinātnisks īstenības atspoguļojums. Šī nodaļa veidota no viņa grāmatas fragmentiem. Tie citēti bez izmaiņām, tikai nedaudz literāri apstrādāti un atklāj mums daudzus šīs kādreiz tik varenās civilizācijas noslēpumus.

Tagad izsekosim tam, kā milzīgā impērija, kura stiepās tūkstošiem kilometru garumā un kurā bija stingra, centralizēta pārvalde, varēja sabrukt no spāņu konkistadoru saujiņas triecieniem. Mums jau zināms, ka konkistadori galvenokārt bija nelabojami rīkļurāvēji un kriminālnoziedznieki, piedzīvojumu un dārgumu meklētāji. Berezkins par to raksta: "1531. gadā Fransisko Pizarro devās no Panamas uz Peru iekarot inku zemi, par kuras bagātību valodas bija aizklīdušas līdz pat Centrālamerikai. Konkistadori izcēlās krastā ekvatora tuvumā un tad vairākus mēnešus pavadīja ceļā uz Tumbesu - inku ostu pašos valsts ziemeļos, pie mūsdienu Ekvadoras un Peru robežas. Vēl trīs mēnešus Pizarro pavadīja šīs pilsētas apkaimē, vākdams ziņas par valsti, kuru bija apņēmies iekarot. Jaunumi izrādījās labvēlīgi: Peru tikko bija beidzies karš starp virsaišiem Atavalpu un Hvaskaru - diviem pretendentiem uz inku troni. Atavalpa bija uzvarējis un atradās ar savu armiju kalnos Kahamarkas tuvumā, apmēram 500 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Tumbesas. Ar 62 jātniekiem un 102 kājniekiem Pizarro 1532. gada novembrī sasniedza Atavalpas mītni un, ievilinājis virsaiti lamatās, saņēma viņu gūstā. Šajā cīņā krita divi tūkstoši indiāņu, bet spāņi nekādus zaudējumus necieta. Kā vēsta leģenda, vienīgi pats Pizarro tika viegli ievainots. No Atavalpas saņemtais milzīgais izpirkums zeltā tomēr netraucēja spāņiem piespriest virsaitim nāvessodu. Atavalpa tika apsūdzēts Hvaskara slepkavībā (mums jau pazīstams gājiens). Gandrīz bez kaujām nonākuši līdz Peru galvaspilsētai Kusko, konkistadori, ievērojot visas attiecīgās ceremonijas, iecēla tronī Hvaskara jaunāko brāli Manko Kapaku. Tas drīz vien organizēja sacelšanos, bet, nespēdams atkarot Kusko, atkāpās ar saviem piekritējiem uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas, kur grūti pieejamā kalnu apvidū izveidoja tā saukto Jauno inku valsti. Pēdējo tās valdnieku spāņi sodīja ar nāvi 1572. gadā. Šajā laikā valsts iedzīvotāju skaits bija samazinājies par vairākiem miljoniem: pamatiedzīvotāji izmira galvenokārt no eiropiešu ievazātajām slimībām, bet lielākā daļa spāņu, kas piedalījās Peru iekarošanā, mira vardarbīgā nāvē savstarpējos cīniņos.

Konkista ar visām tās nežēlībām un noziegumiem uzskatāma par Amerikas atklāšanas tiešajām sekām. Jaunās Pasaules izolācijai, kas bija ilgusi tūkstošiem gadu, agri vai vēlu vajadzēja beigties. Bija pienācis globālu starptautisku sakaru nodibināšanas laiks. Kuģošana pāri okeānam pavēra Rietumeiropai iespēju izkļūt no bīstamās krīzes. Eiropai, kas bija saskārusies ar osmaņu iebrukuma briesmām, bija ļoti nepieciešams zelts, kas aizplūda uz Austrumiem apmaiņā pret garšvielām. Bez zelta nebija iespējams izveidot armiju un uzbūvēt varenu floti. Ja Kortess un Pizarro būtu nokavējuši par piecpadsmit gadiem, Rietumu civilizācijai varbūt vispār būtu gājis secen tas uzplaukums, kādu tā piedzīvoja nākamajos gadsimtos. Taču indiāņiem šī civilizāciju sastapšanās bija liktenīga. Bet, ja uzskatām, ka konkista bija neizbēgama, tad jāpadomā par to, ka gadījumā, ja spāņu iekarojumi būtu notikuši piecdesmit gadus agrāk,

to sekas Meksikai un Peru būtu bijušas vēl traģiskākas. XV gadsimtā un XVI gadsimta sākumā šo valstu tautas piedzīvoja savu vissaspringtāko un lieliskiem panākumiem vainagoto attīstības periodu.

Pirms pieciem tūkstošiem gadu vietējie indiāņi nostājās uz maģistrālā ceļa, kas aizveda viņus līdz civilizācijas virsotnēm. Ciltis sāka retāk mainīt apmešanās vietu, mednieki un augu vācēji, kas to audzēšanai veltīja tikai nelielu sava laika daļu, kļuva par īstiem zemkopjiem. Nometnieku kultūras veidošanos Klusā okeāna piekrastē veicināja bagātīgo zivju resursu apgūšana, bet kalnos - lamu un alpaku picradināšana. Pirms trim, bet vietumis pat pirms četriem tūkstošiem gadu dažos Peru rajonos jau bija uzceltas varenas piramīdas kā aizvien pieaugošās bagātības un celtnieku kolektīvā darba prasmes apliecinājums. Skaitliski aizvien lielākiem un sarežģītākiem laužu kolektīviem bija nepieciešama aizvien profesionālāka vadība.

Kristus ēras pirmajos gadsimtos Centrālajos Andos rodas īstas f valstis. Pieaug to valdnieku varenība. Pirms apmēram tūkstoš gadiem gandrīz pilnīgi tiek pārtraukta monumentālo tempļu platformu būve. To vietā tiek celtas aizvien apjomīgākas administratoru rezidences. Vienas valstis iet bojā, to vietā rodas citas. Reizēm plašus apgabalus piemeklē lejupslīde. Tomēr visos savas evolū​cijas līkločos peruāņu civilizācija attīstās tajā pašā virzienā kā citas senās sabiedrības, piemēram, Tuvie Austrumi vai Ķīna: valstu un tautu savstarpējā cīņa noslēdzas ar visu to zemju, kurām raksturīgi dabas ainavas noteikti apstākļi, apvienošanu vienā milzīgā politiskā organismā - impērijā.

Inku impērija nav izņēmums. Taču atšķirībā no maijiem un pat no actekiem inki vēstures arēnā parādās ļoti vēlu - tikai simt gadus pirms spāņu iebrukuma.

Ar vārdu "inks" tā tiešajā nozīmē jāsaprot tikai valsts galvaspilsētas aristokrātija - mazas etniskas grupas pēcteči, kas XV gadsimta sākumā dzīvoja Peru dienviddaļā - Kusko.

Pats vārds "inks" kādreiz acīmredzot nozīmēja "karavīrs", "karavadonis", "varonīgs un dižciltīgs vīrs", tāpēc loģiska šķiet pāreja uz šā vārda pēdējo svarīgo nozīmi - "vadītājs", "valdnieks". Ar vārds "inki" jāsaprot veselas tautas vai tikai valdošās sociālās grupas nosaukums, tad "inks" (vienskaitlī) nozīmē "inku valsts galva". Savelkot kopā būtiskāko no vairākām Berezkina grāmatas nodaļām, var konstatēt galvenās un, mūsuprāt, noteicošās inku impērijas iezīmes, kuru dēļ tā stipri atšķīrās no citām civilizācijām. Tās ir • regulāra, stingra inku valsts "administratīvi komandējošā sistēma", kas kontrolēja ražošanu, produktu apmaiņu un sadali gluži kā kara komunisma laikā. Valdošajai aristokrātijai (1603. gadā bija apmēram 567 šā ranga pārstāvji) piederēja nevis darba rezultāti, bet vienīgi ražotāju dar​baspēks; • informācijas glabāšana un nodošana ar kipu - krāsainu samezglotu aukliņu - palīdzību. Mezglu raksts parāda, kāds bezdibenis pastāvēja starp vietējo un Eiropas kultūru, taču to nevar teikt par actekiem, kuri lietoja piktogrāfisko rakstu, bet pēc konkistas viegli pārgāja uz rakstību ar latīņu alfa​bēta burtiem; • inku pilsētās pilnīgi nebija tirgu. Iedzīvotāji visu nepieciešamo saņēma valsts noliktavās; • pēc inkiem nav palikuši tādi mākslas un arhitektūras pie​ minekļi kā pēc maijiem vai actekiem. Toties, prasmīgi liekot lietā senču tehnisko mantojumu un ieviešot labi pārdomātu administrēšanu un sarežģītu birokrātisku kontroles sistēmu, inki spēja apvienot vienā valstī daudzas peruāņu un bolī- viešu ciltis, kuru vadoņi mēdza piepildīt ienaidnieku izbāzeņus ar pelniem vai salmiem un dzert kukurūzas alu no cilvēku galvaskausiem; • senās karavānu takas inki līdz I gadsimtam pēc Kristus bija pārvērtuši par labiekārtotiem ceļiem ar cietu segumu 30 tūkstošus kilometru kopgarumā. Ceļi kalpoja pasta, informācijas un nelielu kravu piegādei, izmantojot ziņnešus (časkus), jo jātnieku viņiem nebija. Uz ceļiem bija ierīkoti posteņi. Lai nodotu stafeti no viena posteņa nākamajam postenim, časki dienā noskrēja līdz 240 kilometriem, viņu vidējais ātrums bija apmēram 20 kilometri stundā; • inki būvēja apūdeņošanas kanālus daudzu kilometru garumā.

Nevar nepieminēt arī Dienvidamerikas rietumu reģionos

valdošos dažādos klimatiskos un ģeogrāfiskos apstākļus, kas lielā mērā noteica inku civilizācijas unikālo raksturu. Andu kalnos, kas šķērso tropu joslu, cilvēks var dzīvot un strādāt pat četrarpus kilometru augstumā. Tauantinsuju ("četnis pasaules malas" - tā inki dēvēja savu valsti) impērijā, kuru no rietumiem norobežoja okeāns ar auksto Humbolta straumi, bet no austrumiem - Ama-

zones tropu meži, bija gan tundras stepe (puna), gan QAlpu ganību pļavas (paramo), gan īsti tuksneši un apūdeņotas kalnu ielejas, gan lauki ar gandrīz vai intensīvu zemkopību, gan pasaulē visaugstāk kalnos esošais Titikakas ezers - lielākā saldūdens krātuve, gan, visbeidzot, bagātākās zivju vietas mūsdienu Peru piekrastē.Zivju tur bija tik daudz, ka ar tām pat mēsloja laukus."

Attēlā redzama tipiska seno inku apmetne (2. gadu tūkstotis pirms Kristus Lagalgadas reģionā), kas atradās "kalnu pārejas punktā" 1000 metrus virs jūras līmeņa, savienojot īsāko ceļu starp jūras piekrasti, kas piegādāja zivis un ūdensaugus, un impērijas austrumos esošo Maranjonas upes ieleju, kas nodrošināja piekrastes iedzīvotājus ar kartupeļiem un kaltētu gaļu.

Attēlā redzams visai pamatīgas inku pilsētnieka (kaanča) muižas modelis - tā tika atrasta inku galvaspilsētas Kusko apkaimē. Atgriežoties pie Berezkina teksta, citēsim: "No mītu un leģendu miglas inki parādās ap 1438. gadu, kad viņi uzvarēja kaimiņtautu - čankus. Šīs uzvaras kaldinātājs - Kusko galvenā valdnieka dēls Inks Virakoča - pārņēma varu un līdz ar to iemantoja arī Pačakuti vārdu.

Pats atbildīgākais un prātīgākais Pačakuti lēmums bija parei​zas iekarošanas stratēģijas izvēle.

XV gadsimta vidū inki iejaucās starp aimaru virsaitijām notiekošajā cīņā un visai viegli pakļāva sev reģionu ap Titikakas ezeru. Viņu galvenais sāncensis šeit bija Koljas cilšu apvienība, kas tieši Pačakuti armijas uzbrukuma priekšvakarā cieta sakāvi cīņā ar citu aimaru protovalsti Lupaku.

Titikakas ezera krastos inku rokās nonāca milzīgi lamu un alpaku ganāmpulki (pēc dažām ziņām simtiem tūkstošu lopu). Tas bija izcils panākums. Nu Kusko armijām vairs netrūka ne pārvietošanās līdzekļu, ne apģērba un pārtikas. Nav visai skaidrs, kam no aimariem šie ganāmpulki bija piederējuši: kopienas locekļiem, dižciltīgajiem, augstākajiem virsaišiem vai arī katras šīs grupas īpašumā bija daļa šo ganāmpulku. Pačakuti paziņoja, ka dzīvnieki ir valdnieka īpašums. Tas bija viņa pirmais nozīmīgākais ieguldījums impērijas ekonomikas veidošanā, jo ekonomisko resursu izmantošana bija valdnieka privilēģija. Lai rastu savai rīcībai virsvadības ideoloģisku attaisnojumu un nostiprinātos Bolīvijas

plakankalnē, inki uz salām Titikakas ezera vidū uzcēla greznus tempļus.

Kamēr Pačakuti karoja Titikakas ezera dienvidrietumu krastos, viņam izauga pēctecis - Tupaks Jupanki.

Attiecības starp Pačakuti un Tupaku Jupanki acīmredzot bijušas visai saspīlētas, varbūt pat naidīgas, tomēr lielajā ziemeļu karagājienā abi karavadoņi - kā vecais, tā jaunais - darbojās vienoti. Šā karagājiena laikā inku valsts pilnīgi nostiprināja savu impērijas statusu, cenzdamās apvienot visas senās Peru oikumenes.

Piekrastes Čimoras valsts valdnieks Minčansamans, saņēmis ziņas par inku ekspansiju Titikakas ezera tuvumā esošajā plakankalnē, arī uzsāka savu īpašumu paplašināšanu: to robežas gandrīz sasniedza mūsdienu Limu, tomēr viņš necentās tās paplašināt kalnu virzienā. Savukārt Tupaks Jupanki nesteidzās nokāpt piekrastē. Viņa armija iebruka kalnu Ekvadorā, kur tai nācās mokoši cīnīties ar vietējām ciltīm.

Tur, kur mūsdienās atrodas Kuenkas pilsēta, tika nodibināta jauna pilsēta Tomebamba, kas kļuva par tādu kā impērijas otro galvaspilsētu. Pačakuti mazdēla Hvaijna- Kapaka laikā tā daļēji piekāpās vēl tālāk uz ziemeļiem esošajai Kito. Inki mēģināja uzbrukt Ekvadoras piejūras līdzenumam, bet karstā, purvainā zeme izrādījās nepiemērota pie kalnu gaisa picradušajiem cilvēkiem. Turklāt tur mītošie daudzie iedzīvotāji aktīvi pretojās iekarotājiem. Turpmāk Ekvadoras piekrastes virsaitijas sūtīja inkiem neregulārus meslus, bet savu neatkarību pamatos saglabāja. Ja arī Kusko valdnieki izdarīja spiedienu uz viņiem, tad visdrīzāk no jūras, nevis no sauszemes puses.

Lēmums par uzbrukumu Čimorai tika pieņemts XV gadsimta sešdesmito gadu beigās vai septiņdesmito gadu sākumā. Leģendās pieminēti dažādi karadarbības sīkumi, bet tos pagaidām vēl nav izdevies pārbaudīt. Tā vai citādi uzvarēja inki, jo viņi bija neno​liedzami pārāki pār šo piekrastes valsti ar gadsimtiem ilgo vēsturi.

Karš ar inkiem Čimorai beidzās ar samērā godpilnu mieru, taču pēc sacelšanās šī valsts tika pilnīgi sagrauta. Minčansamanu un kvalificētos amatniekus aizveda uz Kusko. Tā kā Čimorai joprojām bija liela autoritāte, inkiem bija izdevīgāk simboliski saglabāt vietējo dinastiju, nobīdot malā to atzaru, kas bija saistīts ar sacelšanos. Tā Čimora zaudēja visus īpašumus aiz Močes robežām, un arī ielejā tika izvietoti inku posteņi. Čančanas (Čimoras galvaspilsētas) nominālie valdnieki turpināja dzīvot pustukšajā pilsētā.

Apkārtējie zemnieki vairs nebaidījās izlauzt kolonāžu koka stabus savām vajadzībām un iekārtot sakņu dārzus piļu kompleksu pagalmos, kuros agrāk viņi pat nesapņoja ienākt.

Pēc konkistas spāņi nekur citur Amerikā vairs neatrada tādus dārgumus kā Čimoras valdnieku un augstmaņu kapenēs, kuras viņi negausīgi izlaupīja.

XVII gadsimtā piekrastes indiāņi asimilējās spāņvalodīgajā vidē, bet jaunie ieceļotāji no viņiem pārmantoja daudzas saimniekošanas iemaņas. Senais ienaids starp piekrastes un kalnu iedzīvotājiem ir saglabājies Peru līdz pat mūsdienām, tikai mainījušās tā izpausmes.

Nepakavējoties pie inku sociālās struktūras, administrēšanas un "ekonomiskās" sistēmas, kas darbojās vienīgi valsts aparāta, augstāko ierēdņu, aristokrātijas un armijas interesēs, pievērsīsimies ļoti savdabīgajam un šermuļus uzdzenošajam Lielās upu​rēšanas rituālam, tā sauktajam "kapak huču".

Lūk, ko par to raksta Berezkins: "Reizi četros gados, kā arī lielu nelaimju laikā (piemēram, savstarpējo karu gadījumā) pa visu valsti tika meklēti apmēram desmit gadus veci bērni, kuriem nebija nekādu fizisku defektu. Viņi tika sūtīti uz Kusko no visām četrām impērijas malām vai arī no kādas konkrētas apkaimes, kuras iedzīvotājiem steidzami bija nepieciešama dievišķo spēku palīdzība. Kandidāta izvēle, protams, bija pilnībā atkarīga no bērna vecāku un radinieku sabiedriskā stāvokļa, jo piedalīšanās šajā rituālā nodrošināja visu apkārtējo ļaužu cieņu vairākās paaudzēs. Bērnus upurēja Korikančā vai ārpilsētas svētnīcā Vanakauri, bet, ja inks vēlējās īpaši pagodināt upura sūtītājus, viņš šo upuri nosūtīja atpakaļ - upurēšanai uz vietas. Tā, piemēram, Ajakučo apkaimes Okrosas ciemata virsaitis nosūtīja uz Kusko savu desmitgadīgo meitu, lai

viņa tiktu upurēta Saulei. Kā balvu par to, ka viņas tēvs organizēja svarīga apūdeņošanas kanāla ierīkošanu, meitenei galvaspilsētā parādīja ne tikai visaugstāko godu, bet arī nosūtīja viņu atpakaļ.

Dzimtā ciemata tuvumā kalna virsotnē tika izveidots šahtveida kaps, kurā Saules izredzēto iemūrēja kopā ar traukiem un rotaslietām. Pa iemūrētu vara caurulīti - "usnu"- nelaimīgo simboliski dzirdināja ar ūdeni.

Vēlāk upurētā meitene tika pielīdzināta dievībai, kurai par godu lauksaimniecības sezonas sākumā un beigās notika īpašas ccrcmonijas. Viņas jaunākie brāļi un arī viņu pēcteči kļuva par jaunā orākula priesteriem, kuri pēc tam falcetā pareģoja iemūrētās vārdā. Meitenes tēvs tika iecelts par visu apkārtējo kuraku (inku ciematu virsaišu) vadoni.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Argentīnas un Čīles pierobežas tuksnešainajos kalnu rajonos tika atklāti neparasti apbedījumi, kas acīmredzot saistīti ar "kapak huču" rituālu. Elplo- mo kalna virsotnē (5430 m virs jūras līmeņa) tika atrasts sasalis apmēram 8-9 gadus veca sēdoša zēna līķis, bet Eltoro virsotnē (6300 m) - 15-18 gadus veca jaunekļa līķis. Kopā ar cilvēku mirstīgajām atliekām atrastie priekšmeti, rotaslietas un greznās vilnas drānas liecina, ka atradumi datējami ar inku impērijas laiku.

Turpat kalnu virsotnēs netālu no šiem kapiem atradās arī senas akmens celtnes - acīmredzot svētnīcas.

Pēc medicīniskās izpētes rezultātiem spriežot, zēns ievietots kapā, vēl dzīvs būdams, narkotiskā vai alkoholiskā reibuma stāvoklī. Kalna virsotnē viņš kāpis pats un ceļā apsaldējis pirkstu galus. Bet jauneklis pēdējā brīdī nogalināts ar sitienu pa pakausi. Abiem upuriem bija pareizi vaibsti un nebija nekādu fizisku trūkumu. Spriežot pēc apģērba, zēni nebija Andu dienviddaļas iedzīvotāji, drīzāk gan nāca no mitmakiem - Bolīvijas vai Peru dienviddaļas ieceļotājiem.

Lielās upurēšanas laikā tika radīta simboliska saikne starp galvaspilsētu un provinci, ar upurējamā bērna starpniecību it kā pāivietojot enerģiju, nemateriālu substanci, auglību veicinošu spēku.

Abstrahējoties no šā greznā un nežēlīgā reliģiskā akta ārējiem atribūtiem, varam secināt, ka tas ir klasiskais varas nodošanas princips, uz kura balstās jebkuras impērijas celtne: vispirms - no provincēm uz galvaspilsētu, pēc tam - no augstākā valdnieka vietējam administratoram."

Tādējādi mēs varējām pārliecināties, ka šīs Andu civilizācijas "vienreizīgumu" noteica dabas apstākļi un vietējais etnoss. Viss ar cilvēku attiecībām un inku impērijas bojāeju saistītais ir raksturīgs un likumsakarīgs arī Eiropas (Roma), Āfrikas (Ēģipte) un Āzijas (Babilonija, Ķīna) civilizācijām.

Atkal citēsim Berezkinu: "Valstis un tautas, kas atrodas vienas impērijas teritorijā, turas kopā ne tik daudz tāpēc, ka to nosaka viņu vienādās ekonomiskās intereses, cik bruņota spēka vai tā pielietošanas draudu dēļ. Saimniecisko un kultūras sakaru rašanās un paplašināšanās starp atsevišķām nākamās impērijas daļām var būt svarīgs faktors, kas sekmē impērijas tālāku veidošanos, taču pēc impērisko struktūru nostiprināšanās kontakti starp iepriekš neatkarīgajām valstīm, kas tagad ir provinces, kļūst citādi, pieņemot pilnīgi noteiktu, tieši šai impērijai raksturīgu formu. Šī forma ir piramīdveidīga hierarhija: galvaspilsēta vienmēr uzspiež sevi provincēm kā obligātu starpnieci. Tas ļauj centram stingri kontrolēt politisko un saimniecisko dzīvi, atsavināt sev par labu ievērojamas bagātības un veiksmīgi cīnīties ar separātismu, iedzīvinot slaveno, Romā noslīpēto principu: "Skaldi un valdi!" Cik tas viss pazīstams!

"Impērijas propaganda aktīvi veido pagātnes tēlu, tomēr vairumā gadījumu tajā atrodams arī kāds graudiņš patiesības. Tā inki, nodibinājuši savu varu Andos, radīja iespēju izmantot tos rezervju resursus, kurus nevarēja apgūt nelielo valstu un cilšu savstarpējo karu laikā. Tāpēc, analizējot tālāk dažādas impērijām raksturīgas negatīvas iezīmes, tomēr neaizmirsīsim arī šo sistēmu pozitīvās īpašības-citādi pati impērisku valstu rašanās un ilgā pastāvēšana izskatīsies pēc vēsturiska paradoksa."

Tagad par inku mantojumu uzskatāma "Tupaka Amaru revolucionārā kustība", kas tā nosaukta kečvu 1572. gada sacelšanās vadītāju Tupaka Amaru I un Tupaka Amaru II vārdā, kuri sevi pasludināja par Jaunajiem Inkiem - imperatoriem. Šī kustība cīnījās par Inku valsts atjaunošanu un indiāņu zemnieku kultūras vērtību saglabāšanu, radot valdības iestādēm milzīgas problēmas un, kā mēs zinām, izraisot nevainīgu asiņu izliešanu.

Pieliksim punktu inku impērijas bojāejas cēloņu apskatam ar citātu no indiāņu dzīves pētnieces I. Samarkinas darba "Kopiena Peru": "Milzīgā valsts, kuru kopā saturēja iekarošanas karagājienu ieroču spēks, sašķēlās daļās. Dumpjos, kas tik bieži izcēlās Hvaij- na-Kapaka valdīšanas laikā, tika izpostīti novadi, sagrauta ekonomiskā sistēma. Pieaugot pakļauto tautu cīņai pret inku kundzību, iestājās sabiedrības politiskā krīze, kas spilgti izpaudās Hvaskara un Atavalpas savstarpējās nesaskaņās. …Visa varas autoritāte un spēks, valsts soģa acs bija vērsta uz iedzīvotāju piesaistīšanu kopienai, dzīvesvietai. Bet šie pasākumi vairs nespēja apturēt bēgļu straumi, kas veidoja vērā ņemamu neražojošo iedzīvotāju armiju. Klaidonība kļuva par nopietnu sociālu ļaunumu un pastāvīgu drau​du varai. Un tas viss pilnā mērā izpaudās, kad iebruka spāņi." Šis citāts pilnīgi vai daļēji atspoguļo arī to impēriju un civilizāciju patieso bojāejas patieso ainu, par kurām jau runājām.

22. nodaļa Okeānijā aizkavetie [10] Pirms sava pirmā ceļojuma uz Tongas salām (Polinēzijā) čehu rakstnieks un ceļotājs Miloslavs Stingls, kas labi iepazinis kādreiz Amerikas kontinentā dzīvojušās indiāņu civilizācijas, iztēlojās Ton- gu kā salas ar primitīvām, no palmu lapām un šķelta bambusa cel​tām būdām.

Bet tur viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika aizrauties elpai: visīstākās piramīdas! Tās bija pakāpjveida akmens celtnes, kas, gluži tāpat kā slavenās Ēģiptes piramīdas Gīzā, savās akmens dzīlēs glabāja Tongas valdnieku kapenes. Šīs karaļu kapenes vietējie iedzīvotāji sauc par "langi", kas tongiešu valodā nozīmē "debesis".

Tongas bijušajā galvaspilsētā ' Muā valdnieku apbedījumu vietās ir atrastas vairākas šādas - gan lielas, gan mazas - kapenes, un katrai no tām ir savs nosaukums.

Varenajās akmens langi atdusas senās Tongas mirušie valdnieki. (Vienkāršie ļaudis tika apbedīti pavisam citādi. Dž. Deivid- sone atklāja divus kurgānus, kuri attiecas uz to pašu seno laikmetu, kad Muā tika celtas piramīdas, un katrā no šiem kurgāniem atrada ne mazāk kā simt skeletu atliekas; visi šie cilvēki bija ap​bedīti kopā gluži kā brāļu kapos.)

Taču mums tagad nav svarīgi, ka vieni - vienkāršie ļaudis - kapos tika samesti kaudzēm, bet citi dižciltīgie - apbedīti katrs atsevišķi greznās kapenēs - piramīdās. Šobrīd mūs interesē nevis sabiedrības šķiriskais noslāņojums, kura rezultātā tika celtas tādas lieliskas piramīdas, bet tikai un vienīgi pašas piramīdas, kurām, kā varētu likties, nav nekā kopēja ar Okeāniju. Piramīdas, kas ir līdzīgas tām, kuras uzceltas ļoti tālu no šīs vietas pilnīgi citās planētas daļās: Senajā Ēģiptē un Senajā Amerikā. Turklāt abos šajos reģionos tieši piramīdas vairāk nekā jebkas cits vienmēr ir bijušas un joprojām paliek to augsto kultūru simbols, kuras tās radījušas.

Piramīda - šis pakāpjveida akmens brīnums - patiesi nozīmē kaut ko vairāk nekā savdabīga arhitektūras forma. Tā patiešām ir augstas kultūras simbols. Pats vārds "piramīda" zināmā mērā ir sinonīms jēdzienam "augsta kultūra".

Bet kas, kur un kad ir dzirdējis par piramīdām Muā, Lapagā? Diemžēl tās ir piemeklējis tāds pats liktenis kā visu polinēziešu kultūru. Kāds, protams, ir dzirdējis arī par to… Tomēr mūsu zināšanas par tik pārsteidzošo senās Polinēzijas iedzīvotāju kultūru ir pārāk virspusējas un parasti ļoti neprecīzas. Jā, polinēziešu kul​tūra mums ir pazīstama, bet vienlaikus - gandrīz pilnīgi sveša.

Polinēziju tradicionāli dēvē par "mūsu planētas paradīzi". Bet Polinēzijas salu nevainojamais skaistums, kas pievelk un aizrauj katru, kurš tās ierauga, reizēm traucē pamanīt pašus polinēziešus, tos, kuriem šī paradīze ir mājas, kuriem ir prioritāras tiesības ne tikai apdzīvot šo "Dienvidjūru paradīzi", bet arī būt tās īstajiem saimniekiem.

Tur, kur ekvatoriālā bezvēju josla robežojas ar apgabaliem, kuros iekļūst pasāti, ļoti bieži veidojas Klusā okeāna taifūni. Tie pastāvīgi apdraud Tuamotu, Samoa un arī Tongas arhipelāgu. Gadu no gada daudzas šo arhipelāgu salas kļūst par briesmīgu viesuļvētru upuriem, un ikreiz šīs viesuļvētras nodara milzīgu postu (kā, piemēram, taifūns, kas 1982. gadā plosījās "Piramīdu salās", Ton​gas karalistē).

Citi Polinēzijas apgabali, it sevišķi Havaju salas, nereti cieš no 1 cunami. Gigantiskie cunami viļņi aizmēž no piekrastes visu, kas gadās tiem ceļā. Un diemžēl itin bieži nes nāvi daudziem cilvēkiem.

Toties tad, kad zemūdens vulkāns nav sacēlis milzīgus viļņus t un kad ūdens virsma nebango taifūna ietekmē, okeāns - Moana - patiešām ir rāms un draudzīgs. Šis Klusais okeāns vienmēr ir bijis un paliek polinēziešu īstā dzimtene.

Klusā okeāna vulkānu neparastā aktivitāte radīja pirmo no trim galvenajiem Polinēzijas salu tipiem to, kuru mēs visbiežāk dēvējam par "augsto salu" tipu ar līķiem. Parasti tās ir bazalta salas. Polinēzijas

pirmatklājējiem, kuri uz tām raudzījās no okeāna - Moanas virsmas, tās patiešām varēja likties augstas.

Katra no šīm salām it kā izaug tieši no okeāna virsmas (piekrastes zemā josla tur bieži vien ir ļoti šaura) un ir vairākus tūkstošus metru augsta. Visaugstākās no Polinēzijas salām ir Havaju salas ar vulkāniskajiem kalniem.

Ar vulkānisko darbību, kuras rezultātā izveidojās Polinēzijas augstās salas, nākas sastapties vēl šobaltdien. Havaju salā nepaiet ne gads bez vietējā vulkāna Kilauea aktivitātēm, kas izpaužas vai nu spēcīgu grūdienu, vai arī lielisku, līdz sarkankvēlei nokaitētu lavas strūklu veidā. Arī augstais Maunaloa bieži atgādina par sevi. Vulkāniskās darbības izpausmes joprojām vērojamas Rietu​mu Samoa.

Zinātnieki uzskata, ka Okeānijas salas pacēlās no Klusā okeāna ūdeņiem ne visai sen: viena daļa - kā zemūdens vulkānu intensīvās darbības sekas, otra - tikpat intensīvas koraļļu "darbī​bas" rezultātā.

Zinātnieki arī apgalvo, ka polinēzieši, kuri, no antropoloģiskā viedokļa vērtējot, visvairāk atgādina mongoloīdus, kā patstāvīga etniska grupa izveidojās Ķīnas dienvidaustrumos. Neolīta laikmetā tur esot likti arī savdabīgās polinēziešu kultūras pamati.

No Ķīnas (visticamāk - pāri Indoķīnai, Indonēzijai, Jaun- gvinejai un Melanēzijas salu virknei) nākamie polinēzieši pakāpeniski nonāca līdz Okeānijai. Turklāt pirmā sauszeme, kuru viņi pirms 3300 gadiem sāka apdzīvot Klusajā okeānā, bija Tongas arhipelāga salas. Drīz pēc tam viņi apmetās arī Samoa arhipelāgā. Tādi īsumā ir zinātnieku secinājumi. Bet tie, kas Polinēzijas pagātni-iedomājas pilnīgi citādu, savas šaubas saista jau ar salu pasaules rašanos, pat ar pašu apzīmējumu - "salu pasaule". "Vai šeit vienmēr ir bijušas salas?" jautā tie, kas šaubās. Varbūt arī Klusajā okeānā kādreiz ir bijis "Polinēzijas kontinents", kaut kas lī​dzīgs Atlantīdai?

Hipotētiskajam Klusā okeāna kontinentam, kuru neviens tā arī nav redzējis savām acīm, nebija nosaukuma. Un tomēr dažādi "krusttēvi" ir izdomājuši tam veselu virkni nosaukumu, reizēm pat ļoti kuriozu, bet, tā kā tas atradies Klusajā okeānā, galu galā gluži likumsakarīgi pārsvaru guva nosaukums "Pacifīda" - pēc analo​ģijas ar "Atlantīdu", kas it kā pastāvējusi Atlantijas okeānā.

Hipotēzei par "Klusā okeāna Atlantīdu" jeb "Pacifīdu" bija ne mazums aizstāvju un piekritēju.

Minēsim kaut vai divus: augstāko "Klusā okeāna kontinenta zinātnes" priesteri profesoru Mak- millanu Braunu un izcilo polinēziešu kultūras pazinēju, polinēziešu mītu vācēju misionāru Morenhoutui.

Tam, ka Polinēzijas salas, tāpat kā visas Klusā okeāna salas, ir kādas milzīgas katastrofas laikā nogrimušas sauszemes paliekas, ticēja arī lielākais Klusā okeāna pētnieks eiropietis Džeimss Kuks un viņa ceļabiedrs - izcilais dabas pētnieks profesors For- sters, kā arī viens no visslavenākajiem jūrasbraucējiem, kas jebkad vagojis Klusā okeāna plašumus, - francūzis Žils Sebastjēns Dimons d'Irvils un daudzi citi.

Pacifīdas problēmām profesors Brauns veltīja arī savu fundamentālo literāro darbu. Jau pašā tā sākumā viņš salīdzināja Klusā okeāna tagadējo stāvokli ar savā fantāzijā uzburtu ainu, kurā viņa dzimtā pilsēta Londona ir nonākusi zem ūdens. Iztēlojieties, ka no visas lieliskās britu galvaspilsētas virs ūdens rēgojas tikai Vestminsteras abatijas torņi. Tātad - tikai daži punkti milzīgajā ūdens klaidā… Toties kādas kultūras un mākslas bagātības pazudušas zem tā! Tieši tādu Makmillans Brauns iedomājās Kluso okeānu.

Pēc viņa domām, tas, kas saglabājies no Pacifīdas uz salām, daiļrunīgi liecina par okeāna dibenā nogrimušā kontinenta augsto kultūru!

Divi punkti Klusajā okeānā saistīja Brauna uzmanību visvairāk. Pirmais, protams, ir Lieldienu sala patiesi svēta vieta katram arheoloģisko un etnogrāfisko noslēpumu meklētājam. Gigantiskajās statujās, kuras atrodas uz šīs salas (par tām mēs vēl runāsim sīkāk, tiesa gan, citā aspektā), britu profesors saskatīja izzudušās polinēziešu, pareizāk sakot, "Pacifīdas" rases pārstāvju portretus. Tie bija statujās attēlotajiem līdzīgi cilvēki: stipri, liela auguma, ar atļukušām ausu ļipiņām, izvirzītiem zodiem, šaurām lūpām un iekritušām acīm.

Viņiem esot bijusi arī neparasti nobriedusi kultūra, jo no visām Okeānijas salām tikai Lieldienu salā saglabājusies savdabīga, joprojām neatšifrēta rakstība (un tas patiešām atbilst patiesībai). Saglabājušās

arī apbrīnojamas leģendas par seno pagātni un valdniekiem, kuri tur valdījuši. Tieši pirmajā no visiem lielajiem Lieldienu salas valdniekiem, kuru sauca Hotu Matua, daži Pacifīdas piekritēji saskatīja arī pirmo visa Klusā okeāna kontinenta valdnieku.

Ja jau saruna ievirzījusies par hipotētiskā nogrimušā kontinenta dižciltīgajiem valdniekiem, jāatgādina, ka Makmillans Brauns Lieldienu salu uzskatīja par lielu "Pacifīdas karaļu" mauzoleju, jo, pēc viņa domām, tieši tur mūžīgu mieru bija iemantojuši Klusā okeāna dzīlēs nogrimušā kontinenta valdnieki.

Bet kur tad bija viņu rezidence dzīves laikā? Arī uz šo jautājumu Makmillans Brauns atbild nešauboties Nanmatolā (tas ir otrais viņu interesējošais punkts).

Nanmatola, kas diemžēl plašākai sabiedrībai nav zināma, ir viens no visfantastiskākajiem pasaulē reāli eksistējošiem arheo​loģiskajiem pieminekļiem.

Kas tad ir Nanmatola? Tās ir deviņdesmit divas mākslīgi radītas saliņas Mikronēzijas salas Ponape krastu tuvumā. Nezināmi celtnieki, kuru izcelsmi mums grūti noteikt, uzbūvējuši tur desmitiem ēku no akmens astoņskaldņu "baļķiem". Šajā mākslīgo salu "pilsētā", kurā atrodas pilis, svētnīcas, cietokšņi un mazi rituāli baseini (tur ir pat neliels pazemes cietums), tāpat kā Venēcijā ielu vietā ir kanāli.

Nanmatola - šis mākslīgais arhipelāgs Klusā okeāna ziemeļos - ir kaut kas tik neticams, ka šķiet - tas tur nokļuvis no citas pasaules. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tieši tur Makmillans Brauns iedomājās esam Klusā okeāna kontinenta valdnieku galvaspilsētu.

Mīklainās mākslīgās saliņas, kuru radīšanai droši vien bija nepieciešama lieliska darba organizācija un centralizēta vara, tāpat kā fakts, ka Lieldienu salā pastāvēja rakstība, ir neapšaubāms apliecinājums tam, ka runa ir par vienu no lielākajiem cilvēku civilizācijas sasniegumiem. Milzīgās statujas šajā salā un diženās akmens svētnīcas no Marķīza salām līdz Tongai radīja Braunā pārliecību, ka esam saskārušies ar kādas augstas kultūras atliekām. Kontinents, kurā radusies šī augstā kultūra, pēc profesora domām, drausmīgas katastrofas laikā nogrimis Klusā okeāna dzelmē un to neviens nekad vairs neredzēs…

Bet mākslīgā salu "pilsēta" Nanmatola, hieroglifu raksts Lieldienu salā, akmens svētnīcas daudzos Polinēzijas arhipelāgos, gigantiskās statujas Rapanujas salā utt. - tic taču ir reāli fakti.

Vēl viens zinātnieks, kas mēģināja pierādīt Pacifīdas pastāvēšanu, bija visas pasaules mītu pārzinātājs Luijs Žakolio. Šis franču profesors, savdabīgi iztulkodams sanskrita tekstus, ar kuriem bija iepazinies, apceļojot Indiju, nāca pie secinājuma, ka vietās, kur tagad Klusajā okeānā atrodas Polinēzijas "trijstūris", sensenos laikos bijis kontinents, kas senajos indiešu tekstos dēvēts par "Rutasu".

Bet par Pacifīdas meklētāju otrās paaudzes klasiķi, ja tā drīkst izteikties, tiek uzskatīts lielo fantastu paaudzes pārstāvis amerikānis Džeimss Čārčvords. Viņš "nogrimušo" Klusā okeāna kontinentu nosauca par Lemūriju, bet tā iemītniekus, kuri it kā esot dzīvojuši attiecīgajā zemeslodes vēstures ērā, - par lemūriem. Grāmatā "Nogrimušais kontinents Mū"("Mū"-vārda "Lemūrija" saīsinājums amerikāņu manierē) Džeimss Čārčvords apgalvo, ka Indijā kāds no vietējiem mūkiem vai priesteriem viņam iedevis iz​lasīt plāksnītes, uz kurām bijusi sīki aprakstīta kontinenta "Mū" vēsture, tā hronika.

No "Mū zemes indiešu hronikām" un citiem tikpat mīklainiem rakstu avotiem (kurus bez Čārčvorda neviens nekad vairs nav redzējis, piemēram, divdesmit piecus tūkstošus it kā Meksikā atrasto akmens plāksnīšu) šis dīvainais "pētnieks" uzzinājis, ka Klusā okeāna kontinentu Mū apdzīvojuši sešdesmit četri miljoni skaistu cilvēku ar gaišu olīvkrāsas ādu, tumšām acīm un bieziem melniem matiem. Čārčvords uz plāksnītēm izlasījis, ka "lemūru" kontinents atradies starp Havaju salām ziemeļos, Mikronēzijas Marianas salām dienvidos, Melanēzijas Fidži rietumos un Lieldienu salu austrumos. Un visu šo kontinentu pārvaldījis viens vienīgs patvarīgs impera​tors, kura tituls bijis "Ra".

Saskaņā ar šīm "ziņām" Pacifīdā, tas ir, Mū valstī, piedzimis pirmais planētas cilvēks. Tur arī radusies pirmā lielā visas cilvēces civilizācija, par kuras pēdējām, jau mazāk vērtīgām atskaņām uzskatāma Ēģipte, Grieķija, Indija un Senā Izraēla. Bet Jaunajā Pasaulē Mū kultūras nesēji un turpinātāji bijuši lieliskie maiji.

Visā pasaulē izklīdusī mū cilts neesot bijusi vienīgā, kas apdzīvojusi Pacifīdu. Čārčvords apgalvo,

ka Klusā okeāna kontinentā dzīvojuši arī "dzelteni cilvēki" un melnādainie, bet kā vieni, tā otri vienīgi padevīgi kalpojuši "baltajiem", tas ir, "īstajiem lemūriem" ar gaišu olīvkrāsas ādu. Tātad saskaņā ar Džeimsa Čārčvorda priekšstatiem tā bijusi īsti rasistiska pasaule. Turklāt šis kontinents varējis lepoties ne tikai ar skaistiem cilvēkiem, brīnišķīgām dabas ainavām un nobriedušu garīgo kultūra, bet arī ar ārkārtīgi attīstītu tehniku: tā, piemēram, jau pirms vairākiem desmitiem tūkstošiem gadu pasaules nogrimušajā daļā radīts vispilnīgākais maģistrālo ceļu tīkls!

Bez Džeimsa Čārčvorda viņa fantastisko versiju par Klusā okeāna kontinenta pastāvēšanu aizstāvēja vēl kāda, taisnību sakot, ļoti savdabīga un pat kurioza sludinātāja. Tā bija Helēna Blavatska, sieviete, kas Rietumu pasaules vēsturē ienāca kā pazīstamās, kādreiz visai plaši izplatītās Teozofu biedrības dibinātāja.

Par Blavatskas skolotāju kļuva franču profesors Žakolio, cilvēks, kas seno indiešu tekstos atradis pierādījumus par kādreizējā Polinēzijas kontinenta pastāvēšanu. Blavatskai viņš bija liela autoritāte, un arī viņa savas intereses vērsa tajā pašā virzienā. Arī viņa devās uz Indiju "pētīt" senos sanskrita tekstus.

Pamatojoties uz it kā reāli eksistējušās "Dzian Grāmatas" analīzi (tās kopiju, uzrakstītu uz palmu lapām, viņai it kā esot palaimējies izlasīt), Blavatska vēlāk publicēja savu fundamentālo (apjoma dēļ) literāro darbu, kas daiļrunīgi tika nosaukts par "Slepeno doktrīnu" (Slepeno mācību).

Mācības par izzudušajiem kontinentiem, kas jo plaši sazēla XIX gadsimtā, sevišķi enerģiski sevi pieteica XX gadsimtā, daudzus gadus pēc tam, kad no dzīves jau bija šķīrusies gan Helēna Blavatska un viņas skolotājs Luijs Žakolio, gan profesors Brauns un Džeimss Čārčvords.

Pat nacisti mācībā par izzudušo kontinentu valdošās rases izcilajām īpašībām atrada analoģiju ar saviem uzskatiem. Trešās impērijas fašisma ideoloģijas klasiķis Alfrēds Rozenbergs savā galvenajā darbā "Divdesmitā gadsimta mīts" pavēstīja, ka pievienojas šīm idejām. Vienīgi izzudušos kontinentus (Rozenbergs ar tiem domāja galvenokārt Atlantīdu) viņš, kā jau īsts ziemeļniecisko uzskatu paudējs, pārcēla uz ziemeļiem, bet valdošo superrasi iden​tificēja ar āriešiem.

Nogrimušie kontinenti tika iekļauti oficialajā nacistu ideoloģijā. Šo' 'pasaules daļu" izpētei, kā ari to tradīciju propagandai Trešajā impērijā tika radīts pat speciāls fonds ar nosaukumu "Deutsche Ahnenerben" ("Vācu ciltstēvu mantinieki"). Izzudušā kontinenta, izzudušās civilizācijas un izzudušās valdošās rases tematam tika veltītas arī nacistu mākslinieku izstādes.

Bet no impērijas, kas sabruka tikai pirms dažiem gadu desmitiem, atkal atgriezīsimies pie impērijas, kas gāja bojā pirms 12 tūkstošiem gadu, turklāt nevis no uguns vai zobena, bet no ūdens. Kādudien lielisko, augsti civilizēto "visu kultūru pirmmāti"- Klusajā okeānā esošo Mū kontinentu - kā pērkons no skaidrām debesīm piemeklējusi briesmīga katastrofa. Pēc diviem drausmīgiem grūdieniem viss kontinents līdz ar lielāko daļu iedzīvotāju nogrimis okeānā. Par laimi, daļa iedzīvotāju laikus atstāja Mū, un, tieši pateicoties viņiem, lieliskā civilizācija nonāca Āzijā un Amerikā.

Starp citu, pēc Cārčvorda domām, arī paši polinēzieši kā le- mūru pēcteči un viņu tiešie mantinieki dzīvojot tajā apgabalā, kur kādreiz "atradās" bojā gājušais kontinents. Pēc sava skaistā kontinenta bojāejas viņi palikuši uz nedaudzajiem sauszemes gabaliem, kas pacēlušies virs ūdens (tagadējie Polinēzijas arhipelāgi). Sākumā plūdos cietušo Mū iedzīvotāju Polinēzijā bijis tik daudz, ka, lai izdzīvotu, viņiem neatlicis nekas cits kā kļūt par kanibāliem.

Un tad Klusā okeāna "trijstūrī", pēc Čārčvorda domām, "iestājās lielā pagrimuma laiks". Fantastiski civilizētie "lemūri" pārvērtušies par mežoņiem polinēziešiem, pat kanibāliem. Jā, runa ir par polinēziešiem. Un par tiem, kuri tic, ka Klusā okeāna pasaulē, kur tagad "peld" Polinēzijas salas, kādreiz bijis liels kontinents, kas drausmīgas dabas katastrofas rezultātā ticis applūdināts gluži kā Bībelē aprakstītajos Grēku plūdos.

Bet nu pievērsīsimies pašiem polinēziešiem, viņu mītiem un leģendām, lai noskaidrotu, vai tic neglabā atmiņas par šādām kataklizmām.

Deviņdesmit deviņos gadījumos no simta - neglabā. Un tomēr Polinēzijā tika atrasti folkloras teksti,

kuri patiešām stāsta par šādiem Klusajā okeānā notikušajiem "plūdiem".

Tā, piemēram, Fidži iedzīvotājiem - Polinēzijas melanēzie- šiem - ir leģendas par plūdiem. Bet pašiem polinēziešiem? Vēstījums par plūdiem, par drausmīgu dabas katastrofu, kas iznīcinājusi zemi okeāna vidū, pierakstīts Polinēzijā, Tuamotu arhipelāga Hao atolā. Mīta teksts ir tik interesants, ka ir vērts to citēt: "Paklausieties stāstu par Hao salas senajiem iedzīvotājiem. Sākumā bija trīs dievi - Vatea (Atea) Nuku, Tane (Kane) un Tangaroa. Vatea radīja debesis un zemi, un visu, kas ir uz tām. Vatea radīja plakanu zemi, Tane to pacēla, bet Tangaroa to turēja. Tā bija Havaiki.

Kad zeme bija radīta, Tangaroa radīja vīru, kuram deva vārdu Tiki, un sievieti, kuru nosauca par Hinu. Hina tika radīta no Tiki ribas. Tiki un Hina dzīvoja kopā un laida pasaulē bērnus.

Cilvēki šajā zemē darīja ļaunu, un Vatea sadusmojās uz viņiem. Viņš pavēlēja kādam vīram vārdā Rata uzbūvēt laivu un paslēpties tajā. Laivai vajadzēja kalpot par patvērumu Ratam, viņa sievai, tāpat arī viņu dēliem un vedeklām.

Debesis izvirda lietu, un zemi pārplūdināja ūdens. Vateas dusmas salauza debess jumu, augstu pacēla vēju un lietu, līdz zeme tika iznīcināta un pārklāta ar jūru. Rata, viņa sieva un trīs dēli ar savām sievām paglābās laivā un iznāca no tās tikai tad, kad viļņi bija noplakuši, un tas notika pēc sešiem simtiem periodu. Viņi bija glābti, bet līdz ar viņiem arī zvēri un putni, viss dzīvais, kas staigā pa zemi vai lido gaisā."

Grūti spriest, cik tuvs "oriģinālam" ir Tuamotu arhipelāga atolā pierakstītais vēstījums. Tiem, kas lasījuši Bībeli, tas droši vien atgā​dina Vecajā Derībā stāstīto par Grēku plūdiem.

Arī citās Okeānijas daļās zinātnieki ir dzirdējuši par kādu senatnē notikušu dabas katastrofu, kuras laikā zemi applūdinājis ūdens. Tas rada virkni jautājumu, no kuriem gandrīz katrs izraisa pretjautājumu.

Arī šajā gadījumā tā vien gribas pajautāt: kā Hao atola iedzīvotāji var atcerēties hipotētisko katastrofu, kas (ja tā patiešām ir bijusi, bet tas vēl nav pierādīts) notikusi tajos laikos, kad ne tikai šo atolu, bet arī visus pārējos Tuamotu atolus, tāpat kā visu Polinēziju, cilvēks vēl nebija apguvis un polinēziešu sencis (ļoti tāls viņu tālo senču sencis) dzīvoja desmitiem tūkstošu kilometru attālumā no Tuamotu ūdeņiem, kaut kur Ķīnas dienvidos?

Ja jau esam sākuši runāt par polinēziešu mītiem, tad pa​mēģināsim noskaidrot, vai tajos nav pieminēts arī hipotētiskais kontinents, kuru piemeklējuši tikpat hipotētiski plūdi.

Lielum lielākajā daļā polinēziešu mītu ne par kādu Klusajā okeānā nogrimušu kontinentu netiek runāts. Tomēr ievērojamo polinēziešu senlietu vācēju misionāru Morenhoutu, kas viens no pirmajiem sāka pierakstīt Okeānijas mītus (bet pēc viņa vēl virkni citu Pacifīdas teorijas piekritēju, kuriem bija iespēja iepazīties ar viņa pierakstiem), tieši no šā aspekta ieinteresēja leģenda par dieva Kanes Saules tīklu. Pacifīdas piekritēji skaidro, ka tā havajieši tēlaini saukuši kontinentu, kas it kā aizņēmis lielu platību tagadējā Klusajā okeānā.

Reiz dieva Kanes Saules tīklu piemeklējusi briesmīga nelaime, vēsts par kuru apslēpta arī šīs vairs neeksistējošās zemes jaunajā nosaukumā. No tiem laikiem šo zemi, pareizāk sakot, virs tās sakļāvušos okeānu, sākuši saukt par "Jūru, kas gāza valdnieku". Saskaņā ar šo leģendu Klusais okeāns applūdinājis Saules tīkla kontinentu, bet pašu valdnieku ierāvis bezgalīgos dziļumos. Senajā Havaiki ir radušās ne tikai leģendas, bet arī dziesma, parei​zāk sakot, "poētisks stāsts" par šo traģēdiju.

Folkloras vācēji atrada līdzīgu leģendu arī vienā no Polinēzijas vismīklainākajām vietām - Rapanujā jeb Lieldienu salā. Leģenda vēsta par milzi vārdā Uoke (Uvoke). Reiz Uoke sadusmojies uz pasauli un cilvēci un nolēmis tos sodīt ar savu milzīgo kaujas vali, kura slēpies viss viņa spēks. Uoke sācis sist ar vāli pa zemi, kura kādreiz stiepusies no apvāršņa līdz apvārsnim. Šo briesmīgo sitienu rezultātā no sauszemes atlūzis gabals pēc gabala un nogrimis Klusā okeāna ūdeņos, līdz Rapanujas salas iedzīvotājs Te Ohiro ar savām burvestībām apturējis milža vāli.

Polinēzijas folklorā ir ļoti maz leģendu, kas tik "konkrēti" stāstītu par kādas lielas salas vai

kontinenta bojāeju. To ir nesalīdzināmi mazāk nekā vispār stāstu par plūdiem. Tieši tāpēc folkloristiem, etnogrāfiem un polinēziešu kultūras pazinējiem tie ir rūpīgi jāizpēta un jāizanalizē, lai kļūtu skaidrs, kas šajos tekstos saglabājies no polinēziešu sākotnējiem mītiem, bet kas uzskatāms tikai par atskaņām no Bībeles tekstiem, kurus tik cītīgi izplatīja misionāri. Var gadīties, ka tās ir tikai polinēziešu atbildes uz zinātnieku uzmācīgajiem jautājumiem, kad viņi tik ļoti "vēlējās dzirdēt tieši to, ko galu galā arī dzirdēja".

Jo ne reizi vien iezemiešu tautu un cilšu pārstāvji ir atbildējuši uz šādiem jautājumiem tieši tā, kā to vēlēju​šies zinātnieki, lai gluži vienkārši "atkratītos no svešzemniekiem".

Bet nu ir pienācis laiks atgriezties no mītiem - tiešā un pār​nestā nozīmē - pie realitātes.

Tagad hidroģeologi un okeanogrāfi jau diezgan labi izpētījuši Klusā okeāna dibenu, taču nekad un nekur viņiem nav izdevies atrast nogrimušu pasaules daļu pēdas. Bet, tā kā vēl gluži nesen, it īpaši sākot ar 1960. gadu, tur tika veikta okeanogrāfiskā izpēte, tad, balstoties uz tās rezultātiem, var ar pilnu atbildību teikt, ka Pacifīda Klusajā okeānā nekad nav eksistējusi.

Tomēr, meklējot atbildes uz tik satraucošiem jautājumiem, mums, kā tas bieži gadās, nākas pārliecināties, ka "nav dūmu bez uguns". Hidroģeologi, kuri vienprātīgi noraida hipotēzi par "Klusā okeāna Atlantīdas" pastāvēšanu ģeoloģiski ne visai senos laikos, uzskata, ka kādreiz Klusajā okeānā ir bijis daudz vairāk salu nekā tagad, bet tās bijušas neapdzīvotas.

Leģenda par Havaiki (seno salu) tā arī nesniedz atbildi uz jautājumu, no kurienes Okeānijā ieradās cilvēki, no kuras vietas viņi sāka savu lielo ceļojumu, tā tikai visai aptuveni norāda vir​zienu - rietumus; ja paraugāmies ar iezemiešu acīm, tad jāsecina, ka tas ir norādījums uz Āziju.

Mēs jau zinām, ka mūsdienu zinātne, balstoties uz jaunākajiem sasniegumiem, par polinēziešu pirmdzimteni uzskata Dien- vidaustrumķīnu. Pirms pusgadsimta Te Rangi Hiroa nāca pie secinājuma, ka viskonkrētākās polinēziešu pēdas meklējamas Indonēzijā: salīdzinājumā ar attālumiem, kādus polinēzieši bez grūtībām pārvarēja savu ceļojumu laikā, tā patiešām atrodas ļoti tuvu Ķīnas dienvidaustrumu daļai.

Tomēr daudzas no "prorietumu teorijām", kuru autori meklēja polinēziešu pirmdzimteni Āzijā, ir balstītas nevis uz arheoloģijas, vēsturiskās lingvistikas vai citu zinātnes nozaru datiem par Klusā okeāna reģiona pagātni, bet gan uz vienkāršām sakritībām, analoģijām, kas allaž ir ļoti vilinošas un acīs krītošas, bet parasti gan neko nepierāda.

Tā, piemēram: vārds "rietumi" (debess puses apzīmējuma nozīmē) Jaunzēlandes maoru valodā skan kā "uru", un tas tika uztverts kā apstiprinājums tam, ka maoru senči kādreiz dzīvoja Šumeras metropolē slavenajā Oras pilsētā - un ka tātad polinē​zieši pēc izcelsmes esot šumeri.

Nereti polinēzieši tika uzskatīti par vēl vienas lielas kultūras radītāju pēctečiem, un ari šī kultūra atradās kaut kur "rietumos", proti, Senajā Ēģiptē. Saskaņā ar šo versiju "paradīzes valdnieki" esot seno ēģiptiešu pēcteči Dienvidu okeānā.

Uz to, ka polinēzieši cēlušies no senajiem ēģiptiešiem, it kā norādot virkne neskaidru "sakritību" un faktu. Vai gigantiskās statujas Lieldienu salā neatgādinot Augšēģiptes slavenās skulptūras?! Vai Lieldienu salas hieroglifu raksts neesot atbalss no Senās Ēģiptes hieroglifu raksta sistēmas? Un kā ir ar mumifikāciju, kas Polinēzijā izplatīta gluži tāpat kā Ēģiptē?

Polinēziešu valodās sauli ļoti bieži sauc par Ra. Un kā šis cilvēkam tik svarīgais dievs tiek dēvēts Ēģiptē? Arī par Ra, rei​zēm - par Amonu Ra. Taču pēc pamatīgākas izpētes izrādās, ka visām tik vilinošajām polinēziešu un ēģiptiešu līdzībām nav nekā kopīga ar nopietno zinātni.

Izcilais havajiešu folkloras vācējs Ābrahams Fornanders "paradīzes valdniekos" saskatīja "āriešus", kuri, pēc viņa pārliecības, esot pārcēlušies uz Okeāniju no Persijas un Indijas ziemeļiem. Pierādījumus savai idejai Fornanders meklēja polinēziešu valodās. Visai erudītais pētnieks Mīlmanis uzskatīja, ka polinēziešu senči kā etniska grupa izveidojusies Indijā, jo senie dravīdi dzīvojuši tur "juku jukām kopā ar āriešu lopkopjiem". Lielās budistu ekspansijas laikā, kad valdīja slavenais valdnieks Ašoka un viņa pēcteči, šie ļau​dis pakāpeniski izstumti no Indijas.

Visas šīs versijas ir diezgan fantastiskas un vairāk atgādina skaistas pasakas, nevis reālus faktus. Un tomēr… reāli pastāv Polinēzijas kultūra un polinēzieši. Kā viņi tur nokļuva? No kurienes ieradās?

Vai polinēziešu senči nav atnākuši no Amerikas? Paraugoties kartē, var likties, ka patiešām nekas nerunā pretī versijai par viņu amerikānisko izcelsmi. Dažas Polinēzijas salas, piemēram, Havaju salas vai Lieldienu sala, ir tieši "vērstas ar seju pret Ameriku". Polinēzieši, kuru fantastiskās jūrasbraucēju spējas tagad neviens vairs neapšauba, patiesi varēja pārvarēt arī attālumu starp Ameriku un tai tuvāko Klusā okeāna arhipelāgu.

Tā kā teorētiski šāda iespēja pastāv, nav nekāds brīnums, ka itin drīz pēc tam, kad eiropieši bija pilnīgi apguvuši Kluso okeānu, spāņu misionārs Žoskins de Sunjiga pirmoreiz kategoriskā tonī paziņoja, ka Okeānijas iedzīvotāji esot cēlušies no Jaunās Pasaules un ka tie patiesībā esot Amerikas indiāņi. Lai pierādītu savu versiju, Sunjiga centās sameklēt sakritības indiāņu un Filipīnu salu iedzīvotāju valodās.

(Filipīnu salās viņš veica savu dievam tīkamo misiju.)

Spāņu misionārs formulēja teoriju par Okeānijas iedzīvotāju amerikānisko, tas ir, indiānisko izcelsmi. Komentējot viņa spriedumus, jāpiebilst, ka filipīnieši vispār nav polinēzieši un nemaz netiek pieskaitīti pie Okeānijas iedzīvotājiem. Taču viens fakts nerada ne mazākās šaubas: svētais tēvs Sunjiga ir īstais tēvs teo​rijai par polinēziešu indiānisko izcelsmi.

Arī teorija par to, ka Amerikas indiāņi cēlušies no ebrejiem, nav nekas jauns. Pie tās piekritējiem pieskaitāmi daudzi īsti Amerikas vēstures un kultūras pētnieki, piemēram, izcilais angļu zinātnieks lords Kingsborovs. Viņš un desmitiem citu pētnieku savu versiju pamatoja ar Bībeles vēstījumu par desmit senās Pa- lestīnas ebreju cilšu pazušanu.

Tika izteikts ne mazums visdažādāko atzinumu par "Dienvid- jūru valdnieku" amerikānisko izcelsmi.

Pēc dažādiem teorētiskiem strīdiem un spriedelējumiem pēkšņi sekoja konkrēta darbība, kuras mērķis bija eksperimentāli pārbaudīt šo teoriju.

Protams, runa ir par "Kon-Tiki" jūras braucienu. Droši vien ikviens var nosaukt šīs drosmīgās idejas autora Tūra Heijerdāla vārdu. Viņš un viņa plosts polinēziešu īstās pirmdzimtenes meklējumos ienesa vairāk jaunu impulsu nekā viss pārējais šajā virzienā līdz tam paveiktais.

Pirmām kārtām Heijerdāls noliedz versiju par to, ka polinē​ziešu kultūra būtu nākusi no rietumiem (no "rietumiem" polinēziešu izpratnē). Savus uzskatus viņš formulē šādi: "Rietumos dzīvoja tikai mežonīgas un pirmatnējas Austrālijas un Melanēzijas tautas, attāli negroīdu radinieki, bet aiz viņiem atradās Indonēzija un Āzijas piekraste, kur neolīta periods, pēc visa spriežot, bija beidzies daudz agrāk nekā jebkur citur pasaulē." Šīm "mežonīgajām un pirmatnējām tautām" Tūrs Heijerdāls pretstata unikālu "balto dievu" rasi, kura dzīvojusi Peru teritorijā vēl pirms inku valdīšanas. Tieši "baltie dievi", pēc "Kon-Tiki" autora domām, bija tie, kas Dienvidamerikā uzbūvēja varenās celtnes pirmskolumba pilsētās un milzīgās Tiavanako statujas.

Viņš uzskata, ka "balto" pārceļotāju gaitas Lieldienu salā nebeidzās. Daudzi no viņiem devās uz rietumiem un ziemeļrietumiem. Viņi sasniedza Marķīza salas, pēc tam - Biedrības salas un visbeidzot Polinēzijas galējos rietumus. Vēlāk uz Polinēziju devies otrais izceļotāju vilnis - šoreiz no Kanādas rietumu piekras​tes - ziemeļu virzienā, pāri Klusajam okeānam.

Pēc tam šie primitīvie atnācēji no Ziemeļamerikas, pēc norvēģu ceļotāja domām, esot sajaukušies ar vairāk attīstītajiem izceļotājiem no Dienvidamerikas, un tā rezultātā arī radusies Polinēzijas kultūra un īstie polinēzieši.

Tomēr drosmīgā un vīrišķīgā norvēģa argumentus laika gaitā apgāza virkne pierādījumu no dažādām zinātnes jomām. Taču tagad neiedziļināsimies sīkumos, kas varētu mūs novirzīt no temata, bet izdarīsim secinājumus.

Tātad polinēziešu pirmdzimtene atradās Ķīnas dienvidrietumos; no rasu viedokļa polinēzieši ir mongoloīdi, precīzāk - mongoloīdi ar negroīdiem un kaukāziešiem raksturīgo pazīmju piejaukumu; viņi

pameta savu sākotnējo dzimteni apmēram pirms četriem tūkstošiem gadu un ilgu klejojumu rezultātā pāri Indoķīnai, Indonēzijai, Jaungvinejai un virknei Melanēzijas salu aptuveni pirms trīs tūkstoš divsimt gadiem sasniedza Polinēzijas "trijstūri", kur vispirms apmetās Tongas arhipelāgā, bet drīz pēc tam Samoa arhipelāgā. Šīs versijas pamatā ir neapstrīdami, zinātniski pierādīti fakti. Ļoti daudzi zinātnieki, fantasti un parasti sapņotāji iztēlojās "Dien- vidjūru valdnieku" pagātni pilnīgi citādu. Tiklīdz iepazīstamies ar dažiem no šiem uzskatiem, tā kļūst acīm redzama to nepamatotība.

Toties citi uzskati, piemēram, Heijerdāla pamatīgi izstrādātā teorija, ir pelnījusi daudz nopietnāku uzmanību un modina uzticību.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs teorijas radītājs un aizstāvis ar savu jūrasbraucēja prasmi un pārgalvīgo drosmi ir izpelnījies vispārēju apbrīnu. Un tomēr - kā mēdza teikt senie romieši: "Platons man ir draugs, tomēr patiesība dārgāka!"

Lai nu kā, bet strīds joprojām nav izšķirts. Tāpēc šo nodaļu beigsim neitrālā noskaņā, pievēršoties civilizāciju vēsturiskās attīstības pētniekam britu teorētiķim A. Toinbijam. Viņa darbs "Vēstures pētīšana" ir visai oriģināls un patiess.

Polinēziešus (tāpat arī eskimosus, klejotājus) Toinbijs pieskaita pie tā sauktajām "aizkavētajām civilizācijām", kuru attīstību un pagrimumu veicināja centieni visiem spēkiem pārvarēt dabas apstākļus (okeānus, ledājus un tuksnešu plašumus) un mainīt sociālo dzīvesveidu iekarotā civilizētā mazākuma vidū.

Lūk, ko raksta Toinbijs: "Aizkavētās civilizācijas atšķirībā no primitīvajām sabiedrībām faktiski ir "tautas, kurām nav vēstures". Nekustīgums ir to pastāvīgais stāvoklis, kamēr vien tās dzīvo. Tās nonākušas šādā stāvoklī, vēlēdamās turpināt kustību, bet ir spiestas palikt savā neapskaužamajā stāvoklī tāpēc, ka katrs mēģinājums izmainīt situāciju tām nozīmē bojāeju. Galu galā tās aiziet bojā vai nu tāpēc, ka tomēr uzdrošinājušās sākt kustību, vai arī tāpēc, ka sastingušas neērtā pozā un kļuvušas stīvas. Šāds vispārējais stāvoklis līdz ar stipru spriedzi vērojams dažādos vēstures piemēros un dažādos vēsturiskos apstākļos.

Piemēram, polinēzieši izdarīja savu izrāvienu, cenšoties pārvarēt grūtības ceļojumā pāri okeānam.

Tālajos jūras braucienos viņi prasmīgi izmantoja trauslās atklātās kanoe. Sods, kas tam sekoja, viltības un spēka ziņā pilnīgi atbilda Klusā okeāna dabai. Tā milzīgos plašumus var pārvarēt, bet tas nav izdarāms bez nāves briesmām. Šī pastāvīgā neizturamā spriedze turpinājās līdz tam brīdim, kamēr apbrīnojami drosmīgie un pārgalvīgie jūrasbraucēji neizlēma okeāna pievārēšanu nomainīt pret drošu un bezrūpīgu dzīvi neapdzīvotā salā, bet katra no šādām salām taču ir kā paradīze zemes virsū. Dzīve pamira, tomēr kāda dzīvības dzirksts vēl mājoja viņos, līdz galu galā uzradās rietumu jūrasbraucēji un sāka viņus iznīcināt, kā arktiskie mednieki iznīcina valzirgus, bet prēriju mednieki - bizonus."

K.ā piemēru var minēt Osmaņu impērijas sabrukumu, ko izraisīja stipro klejotāju osmaņu dzīve iekarotā un novājinātā, taču daudz civilizētākā nometnieku tautu mazākuma vidū, kuras bija augstāk attīstītas par pašiem osmaņiem.

23. nodaļa Lieldienu salas mikla "Mēmie noslēpumu glabātāji. Lieldienu salas mīklas" - tādu virsrakstu savai grāmatai devis R. Krendeļovs. Fragmenti no šīs grāmatas pakāpeniski atklās Lieldienu salas noslēpumus mūsu grāmatas lappusēs, tomēr šīs nodaļas beigas solās būt negaidītas.

Holandiešu admirālis Jākobs Rogevēns atklāja salu 1722. gada 5. aprīlī - kristiešu Lieldienās. "Tā kā mēs to pamanījām svinīgajā Tā Kunga Augšāmcelšanās dienā, tad nosaucām to par Eas- ter - Island (Lieldienu salu)," stāsta Rogevēna ceļabiedrs Kārlis Bērcnss.

Daži zinātnieki uzskata, ka, iespējams, Lieldienu salas iedzīvotāji, kas bija izolēti no citām tautām un zemēm, vispār nekādi nebija nosaukuši savu dzimteni un nosaukumi bijuši tikai atseviš​ķām salas daļām.

Kas tad bija tic, kuri pirmie apmetās uz salas? Polinēzieši? Vai varbūt pirms viņiem bija vēl kāda cita tauta? Vai uz Lieldienu salas dzīvoja viena vai divas rases? Šis jautājums radās ļoti sen - jau kopš salas atklāšanas laikiem. Admirālis ievēroja, ka salas iedzīvotājiem ir brūna ādas krāsa, kas atgādina spāņiem raksturīgu nokrāsu, bet viņu vidū bija arī cilvēki ar daudz tumšāku ādas krāsu, daži pilnīgi balti, citi - ar sarkanīgu nokrāsu, it kā būtu saulē stipri apdeguši.

Viens no saliniekiem, kas uzkāpa uz Rogevēna kuģa, bija, pēc Bērensa vārdiem, "pilnīgi balts cilvēks".

"Rogevēna ieraksts par to, ka tur dzīvo visādu nokrāsu iedzīvotāji, joprojām ir spēkā. Viņi paši redzēja šo atšķirību, un, kad mēs centāmies noskaidrot ģenealoģijas, viņi bija gatavi to piedēvēt saviem visattālākajiem radiem," apliecināja angļu pētniece Raut- ledža divus gadsimtus pēc salas atklāšanas.

Pēdējais īstais karalis jeb virsaitis, kā stāstīja, bijis baltais cilvēks… Ir pilnīgi skaidrs, ka mums darīšana ar jauktu rasi.

Pirmās ziņas par Lieldienu salu, tās iedzīvotājiem un apbrīnojamo kultūru mēs atrodam admirāļa Rogevēna piezīmēs un seržanta Bērensa grāmatā "Rūdītais dienvidnieks". Lūk, ko rakstīja Bērenss: "Iezemiešiem, pēc visa spriežot, nebija nekādu ieroču, un, kā man šķiet, viņi it visā paļāvās uz saviem dieviem un elkiem, kuru atveidi lielā daudzumā stāvēja krastā un kurus pielūdzot viņi krita pie zemes. Šie elki bija izcirsti no akmens un izskatījās pēc cilvēkiem ar garām ausīm un kroni galvā. Tie bija patiešām ļoti meistarīgi veidoti, par ko mēs nebeidzām vien brīnīties."

Tomēr brīnīšanās nevilkās ilgi: "… mēs izņēmām kādu akmens gabalu un ieraudzījām, ka statujas veidotas no māla. Māla plākšņu starpas bija ļoti blīvi un akurāti piepildītas ar maziem, gludiem laukakmeņiem, bet visam bija piešķirta cilvēka forma," savā kuģa žurnālā rakstīja Jākobs Rogevēns.

Tomēr admirālis Rogevēns maldījās. Patiesībā vieglums, ar kādu akmens gabals tika izņemts no statujas, liecināja tikai par statujas senumu. Tā, tāpat kā visas citas gigantiskās statujas uz salas, bija veidota nevis no māla, bet gan no akmens. Par to pārliecinājās nākamā ekspedīcija, kas otrreiz atklāja Lieldienu salu 1770. gadā. Kapteinis Gonsaless un viņa ceļabiedri izdarīja arī otru ne mazāk pārsteidzošu atklājumu. Kad pēc senas tradīcijas Gonsaless paziņoja par salas pievienošanu Spānijas īpašumiem, vir​saiši dokumenta apakšā uzvilka senlaicīgas simboliskas zīmes. Tātad uz salas pastāvēja sava rakstība.

Pēc četriem gadiem salu apmeklēja Džeimss Kuks, veikdams otro ceļojumu apkārt pasaulei. Salu izpētīja Kuka virsnieki, vācu zinātnieks Reinholds Forstcrs un mākslinieks Viljams Hodžess, kas daudz ko arī uzzīmēja. Viņi konstatēja, ka daudzas skulptūras ir nogāztas un sasistas, bet iedzīvotāju skaits, pēc viņu aplēsēm, sarucis līdz 600 - 700 cilvēkiem. Radās iespaids, ka sala pārcietusi kādu katastrofu, pēc kuras nekādi nespēj atgūties.

1786. gadā kapteiņa Žana Fransuā Laperūza kuģi veselu diennakti nostāvēja reidā pie salas.

Komanda izkaisīja pa visu salu dažādas sēklas, izcēla krastā kazas un mājputnus (sēklas neuzdīga, bet kazas un putnus salinieki apēda). Laperūza ekspedīcijas sastāvā bija arī profesionāls mākslinieks Djušē

de Vapsī, kas atstājis mums lieliskus zīmējumus no dabas. Pēc Laperūza domām, Lieldienu salas pieminekļi radīti, pēc visa spriežot, ļoti tālā senatnē. Droši vien tie uzstādīti kapsētā, jo visapkārt mētājas daudz cilvēku kaulu. Nav ne mazāko šaubu, ka tolaik pastāvošā šīs tautas pārvaldes forma bija izlīdzinājusi visas šķiras un kārtas: viņu vidū nebija tik ietekmīga vadoņa, kam par godu cilvēki ar milzīgu spēka patēriņu veidotu statujas. Agrāko kolosu vietā tagad no akmeņu krāvumiem būvēja nelielas piramīdas un to virsotnes nokrāsoja ar kaut ko kaļķim līdzīgu. Šādi mauzoleji, ko dažu stundu laikā var uzcelt viens cilvēks, visbiežāk sastopami piekrastē.

1804. gada aprīlī pie salas piestāja kapteiņa J. Ļisjanska vadītais krievu kuģis "Ņeva". Tas četras diennaktis dreifēja vētrainajā jūrā, nevarēdams piestāt krastā. Tikai piektajā dienā jūrniekiem leitnanta M. Povališina vadībā izdevās nokļūt uz salas. Kapteiņa J. Ļisjanska piezīmēs sīki aprakstīti klinšainie krasti, divi nelielie līči, piekrastes grunts, kā arī pati sala un tās iemītnieki. Kapteinis fiksējis statuju skaitu, atzīmējis to izvietojumu un precīzu atrašanās vietu. Viņš aprakstījis arī salinieku neparastos mitekļus - tie līdzinājušies "laivām, kas apgrieztas ar dibenu uz augšu", tajos, pēc viņa aplēsēm, varēja satilpt ap četrdesmit cilvēku. Bet vispār tolaik uz salas bijis ap 1500 iedzīvotāju.

Krievu kuģa vizīte bija pēdējais XIX gadsimta sākumā notikušais miermīlīgais Lieldienu salas apmeklējums. Pēc tam sākās pirātu sirojumi, kuru mērķis bija "dzīvā darbaspēka" iegūšana, vardarbība un laupīšana. Šo neģēlīgo kampaņu 1805. gadā uzsāka amerikāņu šonera "Nensija" kapteinis, kas ieradās Lieldienu salā, lai ar varu aizvestu sev līdzi strādniekus roņu medībām. Pilnīgi saprotams, ka pēc tādas "vizītes" salas iemītnieki citus neaicinātos ciemiņus sagaidīja ar akmeņu un lāstu krusu.

1862. gadā Lieldienu sala pārdzīvoja briesmīgu triecienu. Astoņi peruāņu kuģi, izcēluši krastā desantu, saņēma gūstā gandrīz visus salas vīriešus un pārdeva verdzībā: gvano iegūšanai Čingas salās Dienvidamerikas piekrastē. Naids pret peruāņiem pēc šā iebrukuma bijis tik milzīgs, ka salinieki pat tagad, pēc vairāk nekā 120 gadiem, nav aizmirsuši viņu briesmu darbus.

Tepano Žosāns, Taiti bīskaps, vērsās pie Francijas konsula Peru ar protestu pret šādu nedzirdētu pirātisku vardarbību. Savu protestu iesniedza arī Lielbritānijas valdība. Šie pasākumi bija iedarbīgi: vergu tirgotāji palaida saliniekus brīvībā, taču no sagūstītajiem tūkstoš vīriem dzīvi bija palikuši tikai apmēram simt salinieki. Mājupceļā viņiem vēl uzbruka baku epidēmija, kā rezultātā Lieldienu salā atgriezās vienīgi 15 izmocīti un slimi cilvēki.

Līdz ar viņu ierašanos salā tika ievazāta baku epidēmija. Slimībai par upuri krita sievietes un bērni, sirmgalvji un vīri, kuri bija paguvuši izglābties no peruāņu gūsta, paslēpjoties alās. Aizgāja aizsaulē leģendārā virsaiša Hotu Matua pēdējais mantinieks, tāpat arī hieroglifu raksta - maori rongorongo, seno ticējumu un tra​dīciju zinātāji. Sala pārvērtās kapsētā.

Drīz pēc peruāņu iebrukuma Lieldienu salā ieradās pirmais misionārs - brālis Eižens Eiro, kas "sākumā bija vienkāršs me​hāniķis, bet vēlāk kļuva par dieva kalpu un guva panākumus Kris​tus vārdā", - tā rakstīts uz Lieldienu salā apbedītā Eiro kapa plāksnes. Eiženam Eiro bez īpašām pūlēm izdevās nokristīt "pagānus"- saujiņu kailu, demoralizētu, atmiņas par pagātni zaudējušu cilvēku. Kristietības pieņemšana galīgi iedragāja senās tradīcijas un pārcirta saikni ar seno kultūru, kas daudzus gadsimtus bija pastāvējusi Lieldienu salā.

Kristiānismam pievērstie salinieki tikko bija atguvušies pēc vergu tirgotāju uzbrukuma un baku epidēmijas, kad pār viņu galvām nāca jauna nelaime: franču avantūrists Ditru Bornjē pasludināja sevi par salas valdnieku un uzsāka tur lopu audzēšanu. Salā valdošo miermīlīgo gaisotni izjauca šāvieni un patvaļa. Misionāri sacēla trauksmi. Draudzes glābšanas nolūkos ieradās kuģis, lai pārceltu saliniekus uz Mangarevu. Un visi Lieldienu salas iedzīvotāji bija ar mieru pamest dzimteni! Bornjē tikai ar varu izdevās paturēt uz salas 111 cilvēkus. Pirms eiropiešu parādīšanās tur dzīvoja vairāki tūkstoši; dažādi pētnieki min atšķirīgus skaitļus no 2 līdz 20 tūkstošiem. Pēc tam kad Ditru Bornjē nogalināja viņa paša cil​vēki, misionāri pamazām atgriezās salā kopā ar daudziem tās pamatiedzīvotājiem.

1888. gadā kapteinis Polikarpo Toro pievienoja nelaimīgo salu Čīles īpašumiem. Sākumā uz tās

izveidoja labošanas darbu koloniju, bet pēc tam visa sala tika atdota ekspluatācijā kādai lopkopības firmai.

Nekur citur Polinēzijā iezemieši nav izjutuši tādu cietsirdību pret sevi kā Lieldienu salā. Tāpēc nav brīnums, ka vietējā kultūra tika tik stipri sagrauta.

Jau mūsu gadsimtā Lieldienu sala divas reizes piedzīvoja okeāna viļņu - cunami uzbrukumu. 1922. gadā Čīlē notikušajās zemestrīces rezultātā milzīgs vilnis vēlās pāri Lieldienu salas krastiem, sagraudams celtnes Tangaroas līcī un izmētādams uz visām pusēm statujas. 1960. gada 22. maijā Čīlē notika zemestrīce Valdivijas rajonā. Krasta līnija pārvietojās 1500 kilometru garumā. Sacēlās gigantisks vilnis un ar ātrumu, kas sasniedza gandrīz 1000 kilometru stundā, vēlās pāri visam Klusajam okeānam. Pēc trīsarpus stundām tas pārbrāzās pāri Lieldienu salai un sasniedza Ton- gariki līci. Visa Hotuiti ieleja bija atkritumu, jūras zāļu un dubļu pilna, bet statuju atlūzas iezīmēja to līniju, līdz kurai bija aizvēlies vilnis.

Tongariki līcis atkal bija sapostīts, itīpaši tā labais spārns.

Izvirdumi, zemestrīces, cunami un citas nelaimes ne reizi vien ir piemeklējušas šo salu, turklāt daudzas tajā laikā, kad sala jau bija apdzīvota. Šīs stihijas izraisītās nelaimes, protams, tika skaidrotas nevis no mūsdienu zinātnes viedokļa, bet gan atbilstoši akmens laikmeta cilvēku domāšanas līmenim. Tā dzima mīti par salas radīšanu.

Tagad atliksim malā romantiku un palūkosimies, kā satraucošās hipotēzes "atdzesē" zinātnieka aukstā loģika. Viņa vārds ir Dž. Daimonds. Turpmāk līdz pašām nodaļas beigām tiks citēti fragmenti no viņa apjomīgā raksta par Lieldienu salas civilizācijas bojāeju.

"Savulaik plaukstošu civilizāciju bojāejas cēlonis ir viens no vēstures vissatraucošākajiem noslēpumiem, bet no visām bojā gājušajām senajām kultūrām Lieldienu salas civilizācija, iespējams, ir pati mīklainākā. Šī tikai 165 kvadrātkilometrus lielā sala ir viena no savrupākajām apdzīvotajām salām.

Tā atrodas Klusajā o keān ā apmēram 3500 kilometrus uz rietumiem no Dienvidamerikas kon tinenta.

Salai raksturīgs subtropu klimats un auglīga vulkāniskā augsne. Tā varētu būt īsts paradīzes stūrītis.

Kāpēc gan tagad tas ir tikai tuksnešains sauszemes pleķītis, uz kura dzīvo tikai daži simti cilvēku, ja, spriežot pēc gigantiskajām akmens statujām, kādreiz šeit ir pastāvējusi visai attīstīta civilizācija? Šis sauszemes gabaliņš tā pirmatklājējam kapteinim Jākobam Rogevēnam vairāk atgādināja tuksnesi nekā paradīzi: "No liela attāluma sala sākumā mums likās smilšaina, bet izrādījās, ka tas, ko mēs noturējām par smiltīm, īstenībā bija sažuvusi zāle, siens vai kādi citi saulē izdeguši augi. Vispārējais tuksnešainais skats radīja pilnīgas nabadzības un neauglības iespaidu."

Salu klāja zāle, nebija neviena paša koka un krūma, kas būtu augstāks par trim metriem. Tagad botāniķi Lieldienu salā atrod tikai 47 augu sugas, kas nav ievestas; pārsvarā tur aug papardes un grīslis.

Tur ir tikai nelieli divu sugu koki un divu sugu krūmi. Tāda flora salas iedzīvotājiem nevarēja būt labs kurināmā avots. Uz salas bija sastopami vienīgi kukaiņi - nebija ne ķirzaku, ne sikspārņu, ne putnu, pat ne gliemežu un kailgliemežu. No mājput​niem un mājlopiem bija vienīgi vistas.

Eiropieši, kuri apmeklēja salu XVIII gadsimtā - XIX gadsimta sākumā, izteica pieņēmumu, ka uz salas dzīvo apmēram 2000 cilvēku. Kā konstatēja kapteinis Kuks, uz neilgu laiku piestādams krastā 1774. gadā, salas iedzīvotāji bija polinēziešu izcelsmes (Ku- ku pavadošais taitietis varēja ar viņiem sarunāties). Kaut gan polinēzieši tiek pelnīti uzskatīti par prasmīgiem jūrasbraucējiem, Lieldienu salas iedzīvotāji Rogevēnam pretī devās vienīgi peldus vai ļoti trauslās kanoe tipa laiviņās. Pirmatklājējs rakstīja: "Viņu laivas sastāvēja no liela daudzuma plānu līstīšu un stumbriņu, ko kopā saturēja izmanīgi sasieti savīti diegi… Tā kā viņiem nebija drīvēšanas un blīvēšanas iemaņu un it īpaši tam nepieciešamo materiālu, lai aizbāztu daudzās spraugas, viņu laiviņas stipri tek un airētāji pusi laika patērē ūdens izsmelšanai." Trīs metrus garajās kanoe varēja iekāpt ne vairāk par diviem cilvēkiem, bet visā salā bija tikai trīs vai četras šādas laiviņas.

Ar tik nedrošiem kuģošanas līdzekļiem salas iedzīvotāji nevarēja aizkļūt līdz citām salām un zvejot zivis selgā. Salinieki dzīvoja pilnīgi izolēti no apkārtējās pasaules un nezināja, vai kaut kur citur arī mīt

cilvēki. Vēlāk tika atrasti šīs izolētības apstiprinājumi: uz salas nebija neviena priekšmeta, ko nebūtu atveduši pirmie pārceļotāji vai vēlāk šeit piestājušie eiropieši. Tāpat arī citā pasaules malā netika atrasts neviens salai raksturīgs izstrādājums. Tomēr salas iedzīvotāji glabāja atmiņas par to, ka viņu senči kādreiz esot apmeklējuši neapdzīvoto rifu saliņu Salaigomesu 260 jūras jūdžu attālumā no viņu salas (tā ir Lieldienu salai vistuvākā sauszeme).

Lieldienu sala ir slavena ar savām milzīgajām akmens statujām. Vairāk nekā divi simti šādu akmens tēlu kādreiz stāvējuši krastmalā uz masīvām akmens platformām. Ir atrasts arī ne mazāk par septiņiem simtiem citu statuju, kas palikušas dažādās izgatavošanas stadijās un mētājas akmeņlauztuvēs vai gar senajiem ceļiem, kas ved no šīm akmeņlauztuvēm uz okeāna krastu. Lielākā daļa statuju izcirsta vienā akmeņlauztuvē, un no turienes tās vēlāk pārvietotas uz okeāna pusi pat 10 kilometru lielā attālumā. Bet tās taču svērušas pat līdz 82 tonnām un bijušas apmēram 10 metrus augstas. Postamentu garums sasniedz 150 metrus, augstums - vairāk nekā trīs metrus; un akmens plāksnes, no kurām salikti postamenti, sver apmēram 10 tonnas. "Šie akmens tēli mūs pārsteidza, jo mēs nekādi nespējām saprast," rakstīja Rogevēns, "kādā veidā šī tauta, kuras rīcībā nav bijis ne resnu un izturīgu baļķu, lai izgatavotu jebkādas mašīnas, ne izturīgu tauvu, tomēr spēja pacelt šīs statujas."

Statujas liecina, ka kādreiz ir pastāvējusi pavisam cita sabiedrība nekā tā, kuru Rogevēns sastapa uz salas. Pirmkārt, lai radītu tādas skulptūru rindas, salas iedzīvotāju skaitam bija jābūt daudz lielākam par diviem tūkstošiem. Otrkārt, to varēja paveikt vienīgi augsti organizēta sabiedrība. Salas resursi ir stipri izkaisīti: labākie akmeņi tika iegūti ziemeļaustrumos, sarkanie "kroņu" akmeņi, kas vainago dažas statujas, - dienvidrietumos, bet skulptoru darbarīki tika izgatavoti galvenokārt no salas ziemeļrietumos iegūtā akmens. Visauglīgākās augsnes bija dienvidos un austrumos, bet labākās zvejas vietas - pie ziemeļu un rietumu krastiem. Visu šo resursu iegūšanai un sadalīšanai bija nepieciešama augsti attīstīta sociālā organizācija. Kā tā varēja rasties šajā tuksnešainajā salā un kā​pēc izzuda?

Daudzi eiropieši uzskatīja, ka polinēzieši ar savu "zemo" kultūru nevarēja radīt tādus pieminekļus.

Sešdesmitajos gados šveiciešu rakstnieks Ērihs fon Dēnikens, kas kvēli ticēja, ka Zemi reiz apmeklējuši citu planētu kosmonauti, pat izteica pieņēmumu, ka Lieldienu salas statujas ir citplanētiešu radītas.

Viņš ignorēja daudzus faktus, kas apliecina, ka Lieldienu salas iedzīvotāji ir tipiski polinēzieši, nevis citplanētieši, ka viņu kultūra, statujas ieskaitot, izaugusi no polinēziešu kultūras. Ka salinieki runāja polinēziešu valodā, to saprata jau Kuks. Viņi runājuši austrumpolinēziešu dialektā, kas radniecīgs havajiešu un marķīziešu dialektam. Spriežot pēc dažām vārdu krājumā notikušajām izmaiņām, šis dialekts radies ap 400. gadu pēc Kristus. Arī lieldie- niešu makšķerāķi un akmens skrāpji atgādināja Marķīza salās izplatītos. Pirms dažiem gadiem divpadsmit Lieldienu salā atrastajiem skeletiem izdarītā DNK analīze apstiprināja to radniecību ar Polinēziju. Salā tika audzētas polinēziešiem tipiskas kultūras: banāni, taro, batātes, cukurniedres.

Kas tad īsti bija noticis uz salas, kad to sāka apdzīvot cilvēki? Atbildi uz šo jautājumu sniedz jaunākie arheologu un paleontologu pētījumi.

Radioūdeņraža analīze apliecināja, ka pirmās cilvēka darbības pēdas parādījās uz salas ap 400. 700. gadu, un tas saskan ar lingvistu atzinumiem par lieldienicšu valodas rašanās laiku. Statujas visaktīvāk izgatavotas laika posmā no 1200. gada līdz 1500. gadam, vēlāk tās gandrīz vairs nav veidotas.

Pēc arheoloģiskajiem atradumiem var spriest par iedzīvotāju skaitu: visizplatītākais atzinums ir tāds, ka viņu bijis septiņi tūkstoši, kaut arī daži pētnieki min citu skaitli - 20 tūkstošus, un tas, zinot salas apmērus un tās augšņu auglību, nemaz neliekas neiespējami.

Ar tagadējo salas iedzīvotāju palīdzību ir izdarīti arheoloģiski eksperimenti, lai noteiktu, kā varēja izcirst un pārvest šīs akmens statujas. Izrādījās, ka gada laikā apmēram divdesmit cilvēki, lietojot tikai akmens kaltus, var izgatavot pat vislielāko no salā atrastajām skulptūrām. Ja vien bija pietiekams daudzums baļķu un tauvu, no vairākiem simtiem cilvēku sastāvoša brigāde varēja šīs statujas uzlikt uz koka šļūcēm un aizvilkt tās pa koka "sliedēm" vai baļķu veltņiem līdz noteiktai vietai, bet

pēc tam ar baļķu un sviru palīdzību pacelt vertikālā stāvoklī. Tauvas varēja savīt no neliela vietējā koka pau-pau lūku šķiedrām (šis koks ir radniecīgs liepai, no kuras pie mums tiek izgatavoti lūki). Mūsdienās pau-pau uz salas sastopams ļoti reti, bet vienas statujas pārvešanai būtu nepieciešami vairāki simti metru tauvas. Varbūt agrāk šeit koku bija pietiekami?

Atbildi uz šo jautājumu sniedzpalinoloģija - botānikas nozare kas pēta seno augu putekšņus nogulu slāņos purvu un dīķu dibenā. Katra slāņa vecumu var noteikt ar radioūdeņraža analīzes palīdzību. Pētot šajos slāņos atrastos putekšņus ar mikroskopu, var uzzināt, kādi augi šeit ziedējuši iepriekšējos gadsimtos. Šos pētīju​mus nesen veica jaunzēlandietis Džons Flendlijs un angliete Sāra Kinga.

Izrādījās, ka kādreiz Lieldienu sala izskatījusies pilnīgi citāda. Polinēziešu parādīšanās sākumposmā salu klājis varens subtropu mežs ar dažādām koku, krūmu un zālaugu sugām. Šeit auguši arī pau-pau un toromi ro koki, no kuriem iegūta lieliska malka. Šajā mežā dominējusi īpaša palmu suga, kuras tagad uz salas vispār vairs nav. Zemākie slāņi/burtīski^ pieblīvēti ar tās putekšņiem. Šī palma ir radniecīga tagad Amerikas kontinentā augošajai Čīles vīna p almai, k uras augstums sasniedz 25 metrus, bet diametrs - 180 centimetrus. Čīles iedzīvotāji izmanto uzturā tās riekstus, bet no sulas iegūst cukuru, sīrupu, mākslīgo medu un vīnu. Garie palmu stumbri bez zariem varēja lieliski noderēt lielu okeāna pirogu būvei un statuju pārvadāšanai. No kā tad vēl varēja pārtikt salas iedzīvotāji? Nesen amerikāņu arheologa Dcivida Stedmena izdarītie izrakumi parādīja, ka salas dzīvnieku valsts bijusi tikpat daudzveidīga kā augu valsts.

Stedmens izpētīja tā sauktās virtuves kaudzes, kas izveidojušās medījumu un lomu sadales, pagatavošanas un ēšanas vietās. Deviņdesmit procentus no šādu Polinēzijā atrasto kaudžu satura veido zivju asakas, bet ūdeņi ap Lieldienu salu nebūt nav bagāti ar zivīm. Laika posmā no 900. gada līdz 1300. gadam zivju asaku daudzums ēdienu paliekās samazinājās līdz ceturtdaļai, toties delfīnu kaulu bija vairāk par trešdaļu (Polinēzijā - mazāk par vienu procentu). Lieldienu salas iedzīvotāji medīja delfīnus ar harpūnām, bet šeit sastopamā delfīnu suga dzīvo tālu no krastiem. Tātad lieldieniešiem bija tādas laivas, kurās viņi varēja doties okeānā.

Stedmens konstatēja, ka bez delfīniem pirmie iedzīvotāji ēduši arī jūras putnus. Atkritumu kaudzēs tika atrasti albatrosu, fregašu, sultānvistiņu, ledus vētrasputnu, parasto vētrasputnu un citu putnu kauli. Uz salas ligzdoja ne mazāk kā 25 sugu putni, iespējams, ka tur bija vislielākais putnu bazārs visā Klusajā okeānā.

Uzturā lietoti arī meža putni: papagaiļi, pūces, dzērves u.c. Kolonisti nesmādēja arī žurkas, ko paši acīmredzot nejauši bija atveduši sev līdzi no Polinēzijas. Šķiet, ka piekrastē dzīvoja un vairojās arī roņi, kuri tāpat tika lietoti uzturā.

Tātad apmēram pirms 1600 gadiem, izkāpuši krastā pēc ilgās kuģošanas, polinēzieši tur atrada neskartu paradīzi, kurā bija viss normālai dzīvošanai nepieciešamais. Bet kas tad notika vēlāk?

Putekšņi liecināja, ka jau četrus gadsimtus pēc cilvēku izkāpšanas krastā mežu iznīcināšana bija aizgājusi par tālu. Nogulās parādījās kokogles, kas liecina par mežu dedzināšanu, bet palmu un citu koku putekšņu daudzums sāka samazināties, līdz to gandrīz pilnīgi nomainīja zālaugu putekšņi. Drīz pēc 1400. gada palmas iznīka pilnībā-un ne tikai tāpēc, ka cilvēki tās bija izcirtuši, bet arī žurku dēļ, kuras neļāva tām vairoties. Salas alās atrasts desmitiem žurku sagrauztu palmu riekstu. Tika izcirsti arī pau-pau koki, tā ka beigu beigās vairs nebija materiāla tauvu izgatavošanai. Kad ieradās Tūrs Heijerdāls (1947. gadā), uz salas bija palicis viens vienīgs pusnokaltis toromiro koks, bet tagad nav arī tā. Par laimi, vairākos pasaules botāniskajos dārzos vēl ir saglabājušies šīs sugas eksemplāri.

XV gadsimtā aizgāja bojā arī pats mežs. Ļaudis cirta kokus malkai, pirogu būvei, statuju un namu celšanai, bet varbūt vienkārši tāpat, lai attīrītu vietu saviem tīrumiem. Acīmredzot izzuda arī vietējie putni, kas iznēsāja putekšņus un augu sēklas. Aizgāja bojā ne tikai mežs, bet izmira arī lielākā daļa meža augu un dzīvnieku.

Apmēram ar 1500. gadu no virtuves atkritumu kaudzēm pazuda delfīnu kauli: vairs nebija materiālu

lielo pirogu būvei, tāpēc zuda iespēja medīt ar harpūnām. Bija pilnīgi iznīcināta vairāk nekā puse no Lieldienu salā ligzdojošajām jūras putnu kolonijām.

Lai saglabātu savā ēdienkartē gaļu, licldienieši sāka pastiprināti audzēt vistas, kuru līdz tam nebija daudz. Virtuves kaudzēs nereti sāka parādīties arī cilvēku kauli. Mutvārdu leģendas stāsta par kanibālismu. Pārtika, kāda vēl bija dabūjama, tika gatavota uz ugunskuriem, par kurināmo izmantojot izspiestas cukurniedres, zāli un grīsli, jo nekā cita vairs nebija.

Saliekot visus šos faktus kopā, veidojas ticama sabiedrības sabrukuma un izmiršanas kopaina.

Dažus gadsimtus pēc ierašanās salā pirmo salas iemītnieku pēcteči sāka uz platformām celt milzīgas akmens statujas, kuras stila ziņā ir līdzīgas viņu polinēziešu senču skulptūrām, tikai mazākas pēc izmēriem. Gadu gaitā statujas un to postamenti kļuva aizvien lielāki, uz monumentu galvām parādījās desmittonnīgās "cepures" no sarkana akmens. Acīmredzot starp ģimenēm vai klaniem notika klusa sacensība par to, kurš uzcels lielāku skulptūru, lai tādējādi apliecinātu savu bagātību un varenību.

Pakāpeniski atklājās, ka, iedzīvotāju skaitam pieaugot, mežs tiek nopostīts ātrāk, nekā tas spēj atjaunoties. Un drīz vien saliniekiem sāka trūkt ne tikai koksnes un tauvu, bet arī ūdens, jo lietus ūdens, ko mežs vairs nespēja aizturēt, ātri satecēja okeānā. Izsīka avoti un strauti. No pārtikas resursiem faktiski palika vie​nīgi zālaugu saknītes, vistas un… cilvēki.

Sala vairs nespēja uzturēt virsaišus, ierēdņus un priesterus, kas bija nepieciešami, lai funkcionētu sarežģīta sabiedrība. Dzīvajos palikušie salinieki pirmajiem atnācējiem no Eiropas pastāstīja, ka centralizētu valdību nomainījusi atsevišķu sīku klanu vadoņu haotiska valdīšana. Visbeidzot virsvadību sagrāba karavīru kasta, kuras rokās bija spēks (salu vēl joprojām klāj šķēpu akmens uzgaļi un dunči, kas saglabājušies no XVII - XVIII gadsimtu cīņām). Ap 1700. gadu sāka strauji samazināties iedzīvotāju skaits vispirms līdz vienai ceturtdaļai no sākotnējā daudzuma, tad - līdz vienai desmitdaļai. Cilvēki pārvācās uz dzīvi alās, jo vairs nebija baļķu veco būdu remontam un jaunu celšanai. Ap 1770. gadu klani, kas cīnījās savā starpā, sāka gāzt no postamentiem konkurentu uzceltās statujas, un 1864. gadā tika nogāzts pēdējais monuments.

Neviļus rodas jautājums: kāpēc šie cilvēki, kuri acīmredzot nebūt nebija muļķi, nepameta skatienu apkārt un neaptvēra, ka cērt zaru, uz kura paši sēž? Kāpēc viņi neko nemainīja savā rīcībā? Par ko viņi domāja, nocirzdami pēdējo palmu?

Taču katastrofa neiestājās vienā dienā, tā piezagās klāt nemanāmi. Mežs nepazuda pēkšņi, bet pamazām saruka gadu gaitā. Varbūt kāds no saliniekiem brīdināja pārējos, ka drīz vien no lielajiem kokiem un arī no paša meža vairs nekas pāri nepaliks, bet sabiedrība, aizrāvusies ar milzīgo, par prestiža lietu kļuvušo statuju būvi, vairs nespēja apstāties. Šajā procesā bija savijušās gan valdnieku un viņu kalpu, gan priesteai un profesionālu tēlnieku, gan meža cirtēju intereses. Pārāk daudziem būtu jāzaudē iztikas līdzekļi, ja tiktu pārtraukta statuju akmeņu ciršana, pārvešana un uzstādīšana. Turklāt šķita, ka mežs nemaz nevar sarukt: jā, katru gadu tiek izcirsti prāvi gabali, bet ik gadus taču dažādu iemeslu dēļ tiek pamesti vecie tīrumi, kuros drīz vien sakuplo jaunaudze. Pamanīt draudošās pārmaiņas varēja tikai sirmgalvji, kuri atminējās, kāda sala izskatījās pirms vairākiem gadu desmitiem. Var gadīties, ka viņu stāstītajam jaunā paaudze droši vien vairs īpaši neticēja.

Mežā palmu kļuva aizvien mazāk, bet paaugu nograuza žurkas, ja vien tai vispār izdevās izlauzties zemes virspusē. Un pati pēdējā nocirstā palma diez vai bija derīga baļķiem vai pirogai.

Tā arī aizgāja bojā augsti attīstītā Lieldienu salas civilizācija. Bet vai šī sala nav miniatūrs mūsu planētas modelis? Arī mūsu iedzīvotāju skaits pieaug, bet dzīvei nepieciešamo dabas resursu krājumi sarūk. Arī mēs ļoti bieži būvējam gigantiskas celtnes un īstenojam projektus, kas galvenokārt domāti miglas pūšanai acīs. Ja cilvēce turpinās attīstīties tādā pašā garā, jau mūsu bērniem būs lemts piedzīvot laikus, kad okeānos vairs nebūs zivju, zemes dzīļu bagātības būs izsīkušas, meži - iznīkuši, bet auglīgās augsnes - noplicinātas. Tikai mums diemžēl nav kur pārcelties, jo tuvumā nav dzīvošanai piemērotu "salu".

Taču ir viena, toties ļoti svarīga atšķirība starp mūsu lielo civilizāciju un salinieku mazo civilizāciju. Visa Lieldienu salas iemītnieku "informācijas banka" satilpa uz koka plāksnītēm iemūžinātās lūgšanās un leģendās, jo zinātnes kā tādas viņiem nebija, bet mūsdienu cilvēces rīcībā ir bibliotēkas, arhīvi un zinātniskie institūti. Arī zināšanu līmenis par to, kā funkcionē mehānismi, kas ļauj mums dzīvot uz Zemes, ir pietiekams. Vai tiešām mums nepietiks prāta nesalauzt šos mehānismus? Vai tiešām Lieldienu sa​las civilizācijas bojāeja mums nebūs gana laba mācība?

V daļa PRĀTA ARGUMENTI

24. nodaļa Civilizāciju kosmiskas saknes Iespējams, ka ārpuszemes civilizāciju pārstāvju parādīšanās uz Zemes un izgaišana ir stāsts par to, kā patiesībā nemaz nav bijis. Lai neaizvainotu kosmisko viesu teorijas piekritējus, bet lai neradītu arī priekšlaicīgu satraukumu parastajos Zemes iedzīvotājos, pie kuriem piederam arī mēs paši, pievērsīsimies to cilvēku darbiem, kuri šo problēmu ir pamatīgi izpētījuši.

"Seno astronautu pēdas?" - tā saucas starptautiskā paleo- vizitoloģijas problēmām veltītā žurnāla redkolēģijas locekļa Jurija Morozova brošūra. Tās autors par noslēpumaino "atnācēju" tēmu ir publicējis vairāk nekā desmit rakstus. Tomēr fragmentu izvēli no J. Morozova publikācijām divās nākamajās nodaļās nevajadzētu uzskatīt par mēģinājumu izdarīt noliedzošu vai apstiprinošu slēdzienu "atnācēju lietā". Simtiem grāmatu ir veltīts hipotēzēm par šo tematu, bet neviena no tām nedod atbildi uz jautājumu, kas vis​vairāk nodarbina cilvēku civilizāciju.

Diez vai kāds tagad aizraujas ar Saviņjēna Sirano de Bcržeraka . romāna "Cita pasaule jeb valstis un impērijas uz Mēness" lasīšanu. Tas ir rets gadījums literatūras vēsturē: tagad šo romānu lasīt ir daudz interesantāk nekā tā publicēšanas laikā. Tajā ir stāstīts par Visuma bezgalību un dažādu brīnumu īstajiem cēloņiem, kas sakņojas materiālajā pasaulē, par psihoterapiju un gaismas korpuskulām, par daudzpakāpju raķetes dzinējiem lidojumam uz Mēnesi… Īpaši interesanti lasīt, kā Saules iedzīvotājs stāsta, ka viņš un viņa draugi ne reizi vien apmeklējuši Zemi: "Jūs, bez šaubām, esat dzirdējuši par mums, jo tieši mūs taču dēvē par orākuliem, nimfām, gariem, fejām, vampīriem, rūķiem, najādām, inkubiem, spokiem, ēnām un rēgiem…" Pats stāstītājs dēmona izskatā iedvesis idejas Sokratam, ticies ar Kampanellu un doktoru Faustu. Beigu beigās kosmiskie viesi noskaitušies par cilvēku tumsonību un pametuši Zemi.

Diemžēl šī versija nebija izteikta zinātniskā traktātā. Tad mēs to gluži pamatoti varētu nosaukt par "atnācēju hipotēzes" pirmo variantu. Pat Sirano de Beržeraka izglītoto laikabiedru vidū tā varētu izraisīt stipru rezonansi. Bet autora izraudzītais literārais žanrs noskaņoja uz romantisku uztveri. Talantīgā Sirano lieliskās ap​jausmas uz mūžiem tika pieskaitītas pie "visīstākajām fantāzijas rotaļām".

Uz jautājumu par paleovizīti jau līdz mūsu gadsimta sākumam tika noformulētas šādas atbildes: 1) nekāda apmeklējuma nav bijis, jo tam nav nekādu ap​stiprinājumu; 2) apmeklējumu nevar noliegt, kaut arī līdz šim nekādas tā pēdas nav atrastas, tomēr nākotnē varbūt tās atradīs; 3) apmeklējums ir bijis, un tā pierādījumi atrodami mums zināmajos vēsturiskajos avotos - vajag tikai nedaudz citādāk tajos ielūkoties.

Augstie un reizēm mīklainie seno kultūru sasniegumi vedināja domāt, ka uz Zemes kosmiskie viesi ir bijuši. Arī populārajā literatūrā sāka klīst versija par leģendārās Atlantīdas civilizācijas kosmiskajām saknēm. Pēc 1947. gada uzliesmoja interese par nezināmiem lidojošajiem objektiem, kurus visi pēkšņi bija gatavi uzskatīt parcitplanētiešu lidaparātiem, un tas rosināja meklēt liecības par līdzīgiem objektiem senatnē.

Tā kā mums nav iespējas izskatīt visus šīs idejas attīstības ceļus, pakavēsimies tikai pie viena aspekta - četrdesmito un piecdesmito gadu mijā paleovizītes temats sāka parādīties zinātnieku fantastiskajos sacerējumos.

Lūk, interesants un neparasts gadījums. 1951. gadā iznāca romāns "Mēness impērija", kuru it kā sarakstījis kāds Manfrēds Langrēnuss. Saskaņā ar grāmatas sižetu visu cilvēku dzimumu radījusi kāda varena ārpuszemes civilizācija. Jāatzīst, ka zinātniskās fantastikas jomā šis motīvs nebija nekāda atklāsme. Apslēptā jēga meklējuma kur citur. Ar pseidonīmu "Manfrēds Langrēnuss romānu bija izdevis pazīstamais zinātnieks, Austrijas Kosmisko pētījumu biedrības sekretārs Frīdrihs Hehts. Viņa kolēģi to

zināja, un romāns, kā driz vien kļuva skaidrs, viņos modināja ne tikai literāru interesi vien. Zinātnieki tūdaļ ņēmās kritizēt šo darbu.

Pēc trim gadiem Rictumvācijas žurnālā "Kosmonautik" parādījās neliels raķešu un kosmiskās tehnikas speciālistes Irēnas Zengeres-Bredas raksts. Autore iesāk savu eseju ar atzīšanos: kopš tā laika, kad Langrēnusa romānā izlasījusi ideju par ārpuszemes civilizācijas iejaukšanos Zemes vēsturē, viņu nepametot neprātīga doma: ja nu tā tomēr ir patiesība? Tāpēc nav izslēgts, ka mīti par dieviem, kas dzīvo debesīs, par eņģeļiem un valkīrām, kas nolaižas no debesīm, un, visbeidzot, neskaitāmie folkloras sižeti par paša cilvēka lidojumiem varētu būt saistīti ar citplanētiešu vizīti. Zengere-Brcda uzsver, ka mūsdienu pētnieki jau pārliecinoši pierādījuši: folkloras sižetiem un tēliem bijis reāls pamats. Šo "reāliju" noslēpumi tā arī netika atklāti. Un tomēr zinātnieku pasaulē klīstošā ideja par atnācējiem no kosmosa sāka iegūt pamatotas hipotēzes apveidus.

Pavisam revolucionāri zinātnisko domu un cilvēci kopumā ietekmēja Zemes iedzīvotāju drosmīgā rīcība, sperot pirmo soli kosmosā. Zemei tuvākās kosmiskās telpas apgūšana, straujais kosmonautikas un raķešu būves progress, to bezgalīgās (kā daudziem toreiz gribējās ticēt) perspektīvas - tas viss, pārējo nemaz neskaitot, radīja nopietnu pamatu pieņēmumiem, ka vairāk attīstītās ārpuszemes civilizācijas jau sen varēja nonākt līdz starp​zvaigžņu ekspedīcijām.

Sešdesmito gadu sākumā, kad tika apstrādāti rezultāti, kas bija gūti eksperimentos, kuru mērķis bija uztvert signālus no kosmosa, no zinātnieku vidus atskanēja aicinājums veikt meklējumus pilnīgi citā virzienā - cilvēces vēsturē. Šo ideju izteica matemātiķis M. Agrests.

Pētot iespēju, ka citu pasauļu sūtņi vairākkārt apmeklējuši Zemi, Agrests aicināja meklēt viņu vizītes pierādījumus mītos, leģendās, rakstveida un materiālās kultūras pieminekļos. Viņš pievērsa uzmanību galvenokārt ar Tuvajiem Austrumiem un to kaimiņreģioniem saistītajiem faktiem: Bībeles tekstiem par debess būtņu nonākšanu uz Zemes; gigantiskajai akmens terasei, ko sa- zin kas un sazin kādam mērķim uzcēlis Baalbekā, Libānā; "kosmonauta" attēlam uz Tasilinadžera klintīm Ziemeļāfrikā utt. Pieļaudams iespēju, ka šie fakti varētu būt paleovizītes apliecinājumi, Agrests nemitīgi uzsvēra, ka viss viņa rakstā teiktais ir tikai hi​potēze, kas rūpīgi jāpārbauda.

Hipotēzes par citplanēticšu vizīti izskanēja cita pēc citas. Ari amerikāņu astrofiziķis Kārlis Sagāns savā rakstā, kas tika publicēts 1963. gada maijā, attīstīja šo pašu domu. Viņš kritizēja tolaik izplatīto uzskatu, ka radiosakari ir visefektīvākais Visumā dzīvojošo civilizāciju savstarpējas sazināšanās līdzeklis. Sakariem supcrlie- los attālumos ir daudz trūkumu: savstarpējas saprašanās grūtības, atbildes ilgā gaidīšana (reizēm desmitiem un pat simtiem gadu) un tā tālāk. Tāpēc iespējams tikai viens kontaktēšanās veids - starpzvaigžņu ekspedīcija un tiešs kontakts ar nezināmo civilizāciju uz tās dzimtās planētas.

Tālāk Sagāns savu hipotēzi pamato ar šādu pārspriedumu. Attīstīdamās kultūras un tehnikas jomā, mūsu cilvēce tās "vecākajiem brāļiem" no kosmosa likusies aizvien interesantāka un "pētnieciska rakstura vizītes uz mūsu planētu" kļuvušas aizvien biežākas. Attiecībā uz šādu apmeklējumu pierādījumiem zinātnieks bija ārkārtīgi piesardzīgs. Senās Babilonijas rakstos ir stāstīts par dīvainām būtnēm, kas likušas pamatus šumeru civilizācijai. Nav izslēgts, raksta Sagāns, ka šie skolotāji bijuši citplanētieši, tomēr patiesības noskaidrošanai nepieciešami īpaši pētījumi. Atkal bija vajadzīgi neapgāžami pierādījumi.

Praksē šādas pēdas jāmeklē un to ticamības pakāpe jānosaka cilvēkiem, kas profesionāli pēta Zemes pagātni. Taču arheologu, ģeologu, ģeofiziķu un citu šā profila speciālistu vidū Agresta un Sagāna "aicinājums" vajadzīgo atbalstu neguva. Tam bija gaužām vienkāršs iemesls. Minētās zinātnes nozares vienmēr ir nodarbojušās tikai ar Zemei raksturīgajām parādībām, un pat kosmiskās ēras sākums nespēja satricināt šo zinātnes nozaru koncentrēšanos tikai uz "pašmāju" jautājumiem. Tādējādi izveidojās paradoksāla situācija: paleovizītes problēma bija formulēta, tās zinātniskā aktualitāte - nenoliedzama, taču nebija neviena, kas varētu pētīt šo problēmu konkrētā vēsturiskā aspektā.

Tā rezultātā atnācēju temats nokļuva diletantu rokās. Kosmosa viesu pēdu meklēšana likās esam tāda nodarbošanās, kas ir pa spēkam katram, kurš vien vēlas to darīt. Parādījās riskantas, pat avantūristiskas hipotēzes.

"Atnācēju teorijas" radītāju un propagandētāju vidū īpašus panākumus guva slavenais šveicietis Ērihs fon Dēnikens. Katra viņa jaunā grāmata automātiski kļūst par bestselleru, uz viņa lekcijām ir grūti iekļūt, pēc viņa grāmatām ir uzņemtas vairākas populāras filmas (pietiek pieminēt kaut vai "Atmiņas par nākotni").

Dēnikena propagandas būtība īsumā ir šāda.

Kosmosa civilizāciju sūtņi Zemi ir apmeklējuši vairākkārt. Savas pirmās vizītes laikā viņi uz mūsu planētas radījuši precīzu sevis pašu kopiju - saprātīgu cilvēku. Lai īstenotu šo mērķi, atnācēji no pērtiķu bara tolaik jau nošķīrušos humanoīdu iedzimtībā izdarījuši nepieciešamās izmaiņas. Kā tiek argumentēts šis visai drosmīgais apgalvojums? Ar atsaukšanos uz gēnu inženierijas perspektīvām, uz skandalozajām publikācijām par "mēģenēs radītiem bērniem" un mītiem par cilvēka dievišķo radīšanu. Tā, piemēram, "Ādama un Ievas patieso vēsturi" Dēnikcns izskaidro šādi: astronauti, kas ieradušies no kādas citas planētas (šeit autors atgādina, ka Bībeles vēstījumā par cilvēku dievišķo radīšanu jau no paša sākuma runa ir bijusi nevis par Dievu, bet par dieviem, "ciohimiem"), cilvēku radīšanu sākuši ar mākslīga vīrišķā īpatņa izveidi. Pēc tam no pirmās Zemes būtnes paņemta "šūnas struktūra", lai no tās izaudzētu pinno sievieti (šis apstāklis vēlāk transformējies motīvā par Ievas radīšanu no Ādama ribas). Vēlēdamies izolēt pirmos Zemes cilvēkus no kontaktiem ar apkārtējo pasauli, "dievi" viņus turējuši "rezervācijā", kas pirmo cilvēku atmiņā asociējusies ar zaudēto "paradīzi".

Lai gan šādā veidā radītajām Zemes būtnēm piemitis gan saprāts, gan runas spējas, citplanēticši tomēr uzskatījuši savu eksperimentu par neveiksmīgu. Otrās vizītes laikā viņiem nācies pat iznīcināt cilvēku lielāko daļu (lūk, kāpēc radušās leģendas par Grēku plūdiem!), bet pārējos izraisīt vēl vienu "mākslīgo mutāciju". Tikai no šā brīža, kā uzskata Dēnikcns, sācies jūtams cilvēces kultūras progress: radusies rakstība, matemātika, tehnika, māksla, morāle. Māņticīgajā savu radītāju un skolotāju pielūgsmē cilvēki tos sākuši godāt kā dievus un padarījuši par galvenajiem savu re​liģiju personāžiem.

Dēnikcns ir pārliecināts arī par to, ka visa turpmākā cilvēces attīstība tikusi īstenota un arī tiks īstenota pēc "dievu - astronautu plāna", ko viņi iekodējuši cilvēkos. Viņš uzskata, ka atklājumu, izgudrojumu un jaunu ideju autori tikai iedomājoties sevi par radītājiem, bet patiesībā, paši to neapzinādamies, viņi izsaucot no savas ģenētiskās atmiņas dzīlēm informāciju, ko mantojuši no dieviem.

Nav uzskatāms par nejaušību arī tas, ka nojausma par atnācējiem no kosmosa vienlaikus radusies daudzu cilvēku apziņā: tās parādīšanās droši vien bijusi ieprogrammēta jau cilvēka radī​šanas brīdī.

Robi Dēnikena minējumos ir tik acīm redzami, ka pat runāt par tiem kā par teoriju nav jēgas. Kārtējo reizi apstiprinājusies vecā patiesība: diletants spēj izteikt jaunas idejas un ieraudzīt ierastas lietas jaunā gaismā, pievērst uzmanību faktiem, kurus kaut kādu iemeslu dēļ zinātne nav līdz galam novērtējusi, taču kvalificēti izpētīt tos un uz šā pamata radīt stingri pamatotu hipotēzi viņam nav pa spēkam.

Neviena mitoloģija, neviena reliģija neiztiek bez priekšstatiem par daudz varenākām un gudrākām būtnēm nekā cilvēki. No tā var secināt, ka šie priekšstati ir radīti un kultivēti visos reģionos un visos laikmetos. Mēs taču nesāksim saistīt katras tautas rašanos uz mūsu planētas ar kārtējo no kosmosa ieradušos viesu ap​meklējumu!

Ir saglabājušies vēstījumi par mums zināmām būtnēm, kuras ieradušās no ārienes (vai arī dzimušas tepat, uz Zemes), dāvājušas cilvēkiem nepieciešamās zināšanas un sadzīves priekšmetus, bet pēc tam devušās prom (vai arī mirušas). Šis "kultūras varoņu" tips acīmredzot radies cilvēku sabiedrības iekšējo likumsakarību ietekmē. Izdomājumu loģika te ir pilnīgi skaidra: kā jebkurš jaunais dzimtas vai cilts

loceklis gūst priekšstatu par pasauli un tajā valdošajiem dzīves likumiem no vecāko locekļu pamācībām, tā arī pašiem pirmajiem cilvēkiem acīmredzot ir bijis savs Skolotājs. Tā, piemēram, Austrālijas aborigēnu mītos teikts, ka seno laiku kultūru varoņi iemācījuši cilvēkiem iegūt uguni berzes ceļā, lietot zemes uzirdināšanai nūju, bet koku ciršanai - akmens cirvi, gatavot ēdienu un dejot rituālās dejas…

Taisnību sakot, ir grūti iztēloties, ka šādas mācībstundas būtu snieguši citplanētieši. Vairāk attīstītu sabiedrību mitoloģijā varoņu - civilizētāju kultūras līmenis ir attiecīgi augstāks: viņi cilvēkiem iemāca audzēt labību, kalt, tirgoties, dāvā rakstību un kalendāru. Tomēr vienmēr runa ir par attiecīgajai cilvēces attīstības pakāpei atbilstošiem normāliem sasniegumiem, uz kuriem neatrodam "kosmiskās" izcelsmes zīmogu.

Starp citu, Kārlis Sagāns, apmēram tādu pašu apsvērumu vadīts, galu galā atteicās no domas par citplanētiešiem kā leģendārajiem šumeru civilizācijas radītājiem. Grāmatā "Kosmiskā saikne" (1973) viņš rakstīja: "Lai cik vilinoša būtu šī un tai līdzīgās leģendas, es tomēr nācu pie secinājuma, ka pierādīt kontaktus ar citplanētiešiem, ņemot par pamatu šādas leģendas, ir neiespējami. Pastāv pilnīgi apmierinoši alternatīvi izskaidrojumi."

Atliek vienīgi piebilst, ka saskaņā ar mītiem apgaismotāji ne tikai nolaidušies no debesīm, bet arī iznākuši no ūdens, no pazemes, no kokiem, klintīm, alām utt. Tikpat daudzveidīgas ir arī vietas, no kurām ieradušies leģendārie cilvēku senči vai kur mituši dievi (bet mitoloģijā viens un tas pats personāžs bieži vien sevī apvieno dievības, pirmsenča un kultūras varoņa īpašības). Tātad, pamatojoties uz mītiem, vienlīdz labi var pierādīt gan kosmiskās, gan zemūdens, gan pazemes, gan vēl kādas citas pilnīgi neiedomājamas civilizācijas realitāti. Citiem vārdiem runājot, nevienam no šādiem pieņēmumiem mitoloģija nevar būt ticams apstiprinājums, jo atbilstoši seno cilvēku priekšstatiem visas redzamās pasaules daļas bija apdzīvotas un cilvēku kontakti ar jebkuras sfēras iemītniekiem, vēl jo vairāk ar neatminamu senatni saistītie kontakti (kad "viss vēl bija iespējams") likās pilnīgi dabiski.

Tiesa, senajā pasaules ainā debesu sfēra tika īpaši izcelta. Kaut vai tajos pašos austrāliešu mītos, kas ir vieni no visarhaiskākajiem, tiek runāts par "kopējo tēvu", kas dzīvo debesīs. Mitoloģijas attīstības un reliģisko uzskatu veidošanās gaitā skaidri iezīmējās tendence par galveno uzskatīt tieši debesu dievu, bet dažreiz novietot debesīs arī visu panteonu. Daudzās valodās vārdiem "debesis" un "dievs" ir viena sakne. Kāpēc tā? Varbūt atšķirībā no ūdens, pazemes un citiem izdomātajiem gariem debesu (citu planētu) iemītnieki patiešām parādījās cilvēkiem un atstāja par sevi spilgtas un negaistošas atmiņas?

"Debesu izcelsmes" kritērijs starp izdomātajiem mitoloģiskās vēstures tēliem traucē saskatīt īstos atnācējus no kosmosa. Paliek vēl viena pazīme - "bioloģiskās atšķirības no cilvēkiem". Bet arī šajā aspektā situācija nevieš optimismu. Par materiālu fantastisko tēlu veidošanai kalpoja visa apkārtējā īstenība, tāpēc mītu, leģendu un teiksmu personāžiem piemīt cilvēku, dzīvnieku, reizēm pat augu un dabas parādību pazīmes visdažādākajās kombinācijās (tā, piemēram, daudziem dieviem ir uguns un pērkona atribūti, kurus "seno astronautu teorijas" piekritēji skaidro kā atmiņas par kosmosa viesu reaktīvajiem kuģiem). Senie cilvēki ticēja spārnotiem dieviem un dieviem ar zivs asti, dieviem ar daudzām rokām un trim acīm, punduriem un milžiem… Kā šajā "bioloģiski atšķirīgo" barā lai sazīmē tās būtnes, kuras mēs meklējam? Tas ir gandrīz ne​iespējami.

Kopumā problēmas būtību ļoti precīzi uztvēris K. Sagāns: lai kādu leģendāri mitoloģiskas nokrāsas vēstījumu varētu uzskatīt par paleovizītes apliecinājumu, "mums no leģendas jāiegūst kaut kas vairāk nekā vienkārši stāsts par tādas dīvainas būtnes parādīšanos, kura paveikusi brīnumdarbus un dzīvojusi debesīs".

Pilnīgi iespējams, ka atmiņas par astronautiem no citām planētām patiešām varētu būt iemūžinātas kādu pārdabisku būtņu tēlos. To apliecina kontakti, kas pastāvēja uz Zemes starp dažāda attīstības līmeņa kultūrām. Te var atsaukties uz papuasu stāstiem par Nikolaju Mikluho-Maklaju, uz neparasto vēsturisko faktu, kad acteki noturēja Kortesu par savu dievu Kecalkoatlu, kas atgriezies pie viņiem, kā arī uz slaveno "kargo kultu", kas radās Mclanēzijā pēc salas iedzīvotāju kontaktēšanās ar baltajiem cilvēkiem…

Tāpēc atnācēju portretam, kādu mēs izveidojām sākumā, nepieciešams piešķirt daudz konkrētākus vaibstus.

Kā ilustrāciju aplūkosim ļoti interesantu Austrālijas aborigēnu mītu, ko pierakstījusi Katrīna LangloPārkere. Tajā stāstīts par Dienvidu Krusta zvaigznāja rašanos.

Pašā laiku pirmsākumā debesu valdnieks radīja divus vīriešus un vienu sievieti un iemācīja viņus pārlikt no augiem. Kad iestājās sausums, pirmos cilvēkus piemeklēja bads. Viens no vīriešiem nosita somaino žurku. Viņš un sieviete sāka ēst dzīvnieka gaļu, bet otrs vīrietis, neraugoties uz pierunāšanu, pat nepieskārās neierastajam ēdienam, kaut arī bija ļoti izsalcis. Sastrīdējies ar biedriem, viņš "aizgāja uz saulrieta pusi". Tie, drīz vien pabeiguši maltīti, devās viņam pa pēdām.

"Nonākuši ielejas malā, viņi ieraudzīja savu biedru ielejas otrā pusē, pie upes. Viņi uzsauca tam, lai viņš apstājas, bet viņš nepievērsa abiem nekādu uzmanību un turpināja iet, līdz nonāca pie liela balta eikalipta. Tur viņš pēkšņi bez dzīvības nokrita zemē, bet viņam līdzās cilvēki ieraudzīja melnu būtni ar divām gailošām acīm. Tā uzrāva mironi kokā un iemeta dobumā.

Steigdamies pāri ielejai, cilvēki izdzirdēja tik apdullinošu pērkona grāvienu, ka pārsteigti nokrita zemē. Kājās piecēlušies, viņi ar izbrīnu noraudzījās, kā gigantiskais eikalipts, izrauts no zemes, joņo pa gaisu uz debess dienvidu pusi, un viņi ievēroja ugunīgās acis, kas gailēja no koka…

Beigās koks apstājās pie Varambula jeb Piena Ceļa, kas ved uz debesu dievu mītni. Pakāpeniski koks nozuda skatienam, bija redzamas tikai četras ugunīgas gailošas acis. Divas no tām bija nāves gara Jovi acis, bet otrs acu pāris piederēja pirmajam mirušajam cilvēkam." Langlo-Pārkere vēl piebilst: "Šīs valsts daļas ciltīm Dienvidu Krusts joprojām pazīstams kā Jarvan-du (baltā eikalipta vieta)…"

Iedomājieties: pa neapdzīvotu apvidu iet trīs cilvēki un pēkšņi ierauga tāiumā kaut ko augstu, taisnu un gaišu. "Lielais baltais eikalipts"… - kā gan citādi Austrālijas aborigēni varēja aprakstīt raķeti, kas sagatavota startam? Ļoti svarīga ir norāde uz krāsu, jo kosmisko raķešu korpuss patiešām tiek noklāts ar baltu krāsu - termoizolācijai. Viens no austrāliešiem, nonācis tuvu pie starta laukuma, vai nu no bada, vai bailēm zaudē samaņu, un apkalpes loceklis viņu pa lūku ("koka dobumu") ievelk savā kuģī. Raķete startē.

Atskan briesmīga dārdoņa, un redzams lidojošs koks (tēlainā apzīmējuma precizitāte šajā situācijā šķiet īpaši trāpīga, jo liesmu mēles raķetes lejasdaļā patiešām līdzinās varenām koka saknēm ).Tas viss nejaušajos skatītājos varēja radīt šoka stāvokli. Viņi, starp citu, ievēroja un vēlāk pastāstīja saviem ciltsbrāļiem par kādu, mūsuprāt, ļoti svarīgu detaļu: tālumā izgaisušās raķetes vietā debesīs parādījušies četri mirdzoši punkti, kas atgādinājuši četras spilgtās Dienvidu Krusta zvaigznes. Tieši tādu ainu vēroja arī kosmosa kuģu "Vostok", "Voshod" un "Sojuz" palaišanas aculiecinieki! Četras zvaigznes - tās ir četri atdalījušies, bet vēl strādājošie pēc tā sauktās paketes sistēmas veidotās nesējraķetes pirmās pakāpes dzinēji.

Mēģināsim restaurēt notikuma patieso ainu. Mīts bija zināms vēl mūsu gadsimta sākumā, un tāpēc vien nav nekādas jēgas censties to iztulkot kā uz Zemes radītās kosmiskās tehnikas palaišanu. Atliek otrs variants: šo mītu stāstījušo austrāliešu senči varēja būt citplanētiešu ekspedīcijas kuģa starta aculiecinieki. Bet diez vai citplanētieši būtu izmantojuši "paketi". Speciālisti jums apliecinās, ka šāda raķetes shēma, kas sevi attaisno pašreizējajā kosmonautikas attīstības fazē uz Zemes, būtu bijusi par primitīvu tādas civilizācijas tehniskajam līmenim, kura jau tolaik bija spējīga veikt starpzvaigžņu lidojumus. Bet, kā varētu likties, pašu pārliecinošāko momentu "eikalipta" un raķetes līdzībā - "četru zvaigžņu" motīvu - nākas atzīt par nejaušu sakritību, taču tas ļauj uzskatīt par nejaušībām arī citas, mazāk iespaidīgas paralēles.

25. nodaļa Svešinieku radītais "Atnācēju hipotēzes " piekritēji ir savākuši veselu kolekciju senu attēlu, kuros var viegli atpazīt mūsdienīgas lietas. Iepazīsi​mies ar dažiem faktiem no šīs ievērības cienīgās kolekcijas.

"Amerikas Zinātniskais Žurnāls" 1822. gadā publicēja paziņojumu par apbrīnojamu "kustīgo akmeni", kuru jūs varat aplūkot attēlā. Granīta puslode, kuras rādiuss ir ap pusotra metra, stāv uz plakana granīta "pjedestāla". Šis nezināma vecuma brīnums atrodas Ņujorkas štatā. Žurnāla korespondentu visvairāk ieinteresēja

veidojuma augšējās daļas precīzais balansējums: "To var nedaudz pašūpot ar roku, bet ar sviras palīdzību tā kustināma pavisam viegli; un tomēr sešiem cilvēkiem, darbojoties ar laužņiem, nebija pa spēkam nogāzt to no pjedestāla." Tagad visvairāk pārsteidz šīs konstrukcijas ārējais izskats. Ne pielikt, ne atņemt - radariekārtas vai radioteleskopa modelis, turklāt bezmaz vai "darbojas"!

Nākamajā attēlā redzamā figūra neizraisa ne mazāko šaubu: raķete! Atliek tikai piebilst, ka tās kontūra bija iekalta akmenī, kas sedza senu apbedījumu. To atrada japāņu ufologi Kjusju salas rietumu krastā.

Abi pārējie zīmējumi attiecas uz maiju kultūru. Kā domā zinātņu kandidāts V. Avinskis, kas nodarbojas ar ārpuszemes izcelsmes "seno tehnicismu" meklējumiem, attēlā varot saskatīt analoģiju ar mūsdienu lunomobili..Ielūkosimies vērīgāk: tāds pats silei līdzīgais korpuss, tāds pats paceļamais vāks (labajā pusē), uz kura novietota lunomobiļa saules baterija, bet kreisajā pusē redzami virsbūves elementi, kuri attāli asociējas ar smailvirziena antenu un pārējo izvirzīto aparatūru, kas atrodas tajā pašā vietā arī lunomobilī. Tikai riteņu vietā zem korpusa redzams kaut kas ne visai apaļš. Avinskis uzskata, ka tā varētu būt īpaša pakavveida iedziņa, kas attēlota "dažādās pārvietošanās procesa lazēs". Tātad "mūsu priekšā va- ētu būt viena no soļotāja modifikācijām".

Aplūkojot nākamo attēlu, kas ņemts no "Madrides manuskripta", bet tas ir viens no retajiem maiju raksta pieminekļiem, kas saglabājies, pēc Avinska ieteikuma pievērsīsim uzmanību tajā redzamā personāža ekipējumam. Rodas iespaids, ka viņam uz

galvas ir degoša spuldze, uz kuru no plecu somas stiepjas vads. Nu, vai tas nav īsts kalnraktuvju glābšanas dienesta darbinieks?

Tā ir tikai neliela daļiņa no attiecīgajiem ilustratīvajiem materiāliem. Ir savākts bagātīgs klinšu zīmējumu klāsts. Tajos attēlotas būtnes "skafandros", ar "ķiverēm" un dažādas konstrukcijas "antenām".

Senajos zīmējumos var ieraudzīt objektus, kas atgādina gan pirmo padomju pavadoni, gan kosmisko kapsulu "Ge- mini", gan "Veneras" nolaišanās aparātu, gan "Vikinga" nosēšanās pakāpi. Izrādās, ka "Apollona" mēness modulis stipri atgādina pasaku mājiņu uz vistas kājiņām. Bezjau pieminētā mūsu vērīgie laikabiedri senās tēlotāja mākslas darbos saskatīja "bumbas ar degauklu", "pistoles", "mikrofonu", "radiouztvērēju", "videomagnetofonu" un "magnetofonu", "augstsprieguma izolatoru", "rokas pulksteni", "skrituļslidas", "cilvēku ar stūri rokās" un "cilvēku ar tālskati" - visu nemaz nav iespējams uzskaitīt. Un dau​dzos gadījumos līdzība patiešām ir!

Apskatot katru šādu faktu atsevišķi, neviļus nonāc līdzību maģijas varā un tad rodas cerīgs jautājums: "Vai patiešām atnācēji?" Taču, jo vairāk šādu piemēru tiek uzkrāts, jo skaidrāk kļūst, ka šāda doma ir absurda. Nu nevarēja svešā civilizācija tik ļoti un pat tik sīkās detaļās būt līdzīga mūsējai, it sevišķi tāpēc, ka runa ir par civilizāciju, kas atrodas tālu no mums starpzvaigžņu telpā un kam savā zinātniski tehniskajā attīstībā būtu jābūt krietni vien mums priekšā.

Citēsim kādu savā laikā nenovērtētu darbu: "Ja atnācēji arī būtu bijuši, tad viņu tehnika (arī ārējais izskats) nevar līdzināties mūsējai: raķete nebūtu raķete, skafandrs nebūtu skafandrs, jo citādi viņi gluži vienkārši nebūtu pie mums atlidojuši… "Raķešu", "skafandru" utt. saskatīšana senajos alu gleznojumos, lai cik tas paradoksāli būtu, neliecina par labu atnācēju idejai, un šiem attēliem jāmeklē cits skaidrojums."

Dažos gadījumos cits skaidrojums ir viegli atrodams. Kaut vai milzenim ar riteņiem, kas attēlots uz asīriešu reljefa, jau sen ir at​rasta gluži pieņemama interpretācija. Tas ir tarāns, uz ko ne​pārprotami norāda zīmējumā attēlotais aplenktās pilsētas mūris, kas ar to tiek dragāts.

Kaut arī mēs nespējam uzminēt cik necik konkrētas cit- planētiešu civilizācijas pazīmes, tomēr mums ir visas tiesības gaidīt, ka tās klātbūtne uz Zemes būtu izpaudusies kādos kultūras fenomenos, kuri sava potenciāla ziņā stipri pārsniegtu Zemes senās kultūras. Kā pareizi piezīmēja filoloģijas zinātņu doktors I. Li- sēvičs, "būtībā jebkura nozīmīga anomālija uz senās pasaules fona var uzvedināt uz paleokontakta pēdām". Jautājums tikai viens: ko uzskatīt par anomālijām?

Kultūras vēsture ir pārpilna "neticamiem izgudrojumiem", apbrīnojamiem gara ražojumiem, idejām, kas krietni apsteigušas savu laiku. Par to jau tika runāts šīs grāmatas pirmajā daļā. Pietiek vēl atcerēties antīkās mācības par atomu un Zemes lodveida formu, kolonnu Deli pilsētā - praktiski no tīras dzelzs, cilvēka galvaskausa modeli, kas ir pati pilnība un ko, domājams, ir izgatavojuši maiji no kalnu kristāla gabala, tāpat arī I gadsimtā pirms Kristus radīto "skaitļojamo mašīnu", kas tika atrasta uz nogrimuša kuģa grieķu salas Andikitiras tuvumā …

Vai cilvēkiem bija pa spēkam šie un daudzi citi ne mazāk spoži sasniegumi - vieniem pašiem, bez palīdzības no malas? "Seno astronautu" piekritēji ir pārliecināti, ka ne, bet viņu oponenti aizvien pierāda pretējo, un reizēm tas viņiem izdodas ļoti pārliecinoši. Senatnes "neiedomājami augstās" zināšanas un tehniskie sasniegumi vairs neliekas tik pārsteidzoši, kad tos salīdzina ar laikmetam raksturīgo vispārējo kultūras līmeni un zinātnes un tehnikas attīstības iepriekšējiem posmiem uz Zemes.

Viss ir sarežģīts un sajaucies; robeža starp "iespējamo" un "neiespējamo" ir nenoteikta un pastāvīgi tiek pārskatīta atbilstoši tam, kā mēs padziļinām savus priekšstatus par seno pasauli. Tomēr strīdu par to vai citu faktu "anomāliju" cilvēces kultūras labad ir vērts papildināt ar citu jautājumu: vai šie fakti uzskatāmi par "atbilstošiem" kosmosa viesu zinātniski tehniskās attīstības līme​nim?

No šīm pozīcijām izvērtēsim dažus iespaidīgākos faktus, kuri tiek pieskaitīti pie "citplanētiešu kultūras mantojuma", piemēram, divus tūkstošus gadu vecas elektriskās baterijas, kas tika atrastas Irākā veiktajos izrakumos. Bez šaubām, atradums šķiet neticams, vēl jo grūtāk noticēt tam, ka senie galvanisko elementu radītāji līdz tiem aizdomājās paši. Un kā liekas tad, ja paraugās uz šo pašu bateriju konstrukciju kaut vai no mūsdienu tehnoloģijas viedokļa, nemaz nerunājot jau par nākotnes tehnoloģiju? Vara "čaulīte", kas bija pildīta ar nezināmu elektrolītu (ir izteikta doma, ka tā varētu būt etiķskābe vai citronskābe). "Čaulītē" ielikts rupjš dzelzs serdenis. Kā aizsargkorpuss un paliktnis izmantots māla trauks, kura kakliņš aizlipināts ar asfaltu… Cik primitīvi!

To pašu var teikt par senajām celtnēm, kas pārsteidz mūs ar savu masīvumu un akmeņu salikšanas prasmi. Lūk, dažas detaļas, kas izraisa pārdomas. Inku Saksavamanas cietokšņa mūri ir salikti no dažāda lieluma un nepareizas formas akmeņiem, kuri pārsteidzoši precīzi pielāgoti cits citam pēc mozaīkas principa. Ja paraugāmies uz Tiavanako, nākas konstatēt, ka daži bloki "sakabi- nāti" kopā vēl asprātīgākā veidā: viena akmens sānmalā izcirstā tapa blīvi iegulst otra bloka gropē. Tur akmens bloku sastiprināšanai tika izmantotas arī metāla skavas. Kāpēc gan augsti attīstītie atnācēji nav izmantojuši (vai nav iemācījuši Zemes iedzīvotājiem izmantot) daudz progresīvāku celtniecības metodi - unificētu bloku krāvumus, lietojot javu? Citus oponentus dara piesardzīgus jau pati materiāla izvēle- viesi no kosmosa nebūtu izmantojuši akmeņus". Trešie pievērš uzmanību tam, ka visas mīklainās celtnes atbilst vienīgi Zemes dzīves mērķiem: aizsardzībai - kā Saksavamanas cietoksnis, apbedīšanai - kā Ēģiptes piramīdas vai kultam - kā Baalbckas terase, kas kalpoja par pamatni Jupitera templim.

Pētot senču mīklainos "izrāvienus", teiksim, ķīmijas, matemātikas vai tehnikas jomā, mēs patiesībā vienīgi bagātinām savus priekšstatus par senatnes kultūrām, nevis mūsu zināšanas ķīmijā, matemātikā vai tehnikā. Visi šie mūsu senču sasniegumi, par kuru radītāju mēs esam gatavi uzskatīt ārpuszemes gudrību, mūsdienu zinātnei un tehnikai parasti ir jau noiets posms. Nekādi nesanāk atmiņas par nākotni, par mūs apsteigušu kultūru. Tāda ir atbilde attiecībā uz visām seno civilizāciju zaudētajām zināšanām.

Var, protams, sevi mierināt ar ārēji gluži ticamiem pieņēmumiem un ikreiz, kad par kosmosa viesu mantojumu uzskatītais mums liek vilties sava zemā līmeņa dēļ, novelt visu uz paviršajiem skolniekiem un atdarinātājiem. Līdz ar to mēs neviļus pazeminām šo zināšanu un prasmju "anomalitātes" pakāpi un atzīstam to principiālo tuvumu mūsu senču iespēju līmenim. Gandrīz visi šāda veida fakti (par visretākajiem izņēmumiem mēs parunāsim īpaši) nepārsniedz šo līmeni tiktāl, lai liktu domāt par to kosmisko izcelsmi, nevis rašanos uz Zemes.

Ja mākslīgi ārpuszemes izcelsmes priekšmeti tomēr ir saglabājušies, vai var garantēt, ka tie brīnumainā kārtā pasargāti no laika zoba graujošās darbības? Taču pat tad, ja šie priekšmeti palikuši neskarti visās dabas un cilvēces vēstures peripetijās, tie var glabāties kādā līdz šim neatklātā slēptuvē vai arī guļ zem vairākus metrus bieza zemes slāņa, vai, visbeidzot, dus jūras dzelmē. Ne velti amerikāņu radioastronoms Frenks Dreiks, kas arī uzskata, ka paleovizīti varēju pierādīt tikai "kāda ārpuszemes izcelsmes materiāla objekta" atrašana, nonāca pie secinājuma: "Speciāla šādu artefaktu meklēšana diez vai var būt veiksmīga un tātad arī ekonomiski attaisnota. Vienīgais, kas mums atliek, - vienmēr būt uzmanīgiem pret jebkuriem atklājumiem, kuri varētu būt šāds artefakts."

Pievērsīsimies ļoti interesantiem atradumiem, kurus pēc analoģijas ar abreviatūru NLO sauc par NIO - "nezināmie izraktie objekti". Runa būs par priekšmetiem, kuri, spriežot pēc ārējām pazīmēm, liekas mākslīgi radīti, bet ir atrasti daudzus miljonus un pat miljardus gadu vecos ģeoloģiskajos slāņos, citiem vārdiem sakot, nonākuši tur vēl pirms saprātīgā cilvēka parādīšanās uz Zemes.

Vispopulārākais NIO pārstāvis ir "Zalcburgas paralēlskaldnis". Starp citu, tā nosaukums nav visai

veiksmīgs. Par paralēlskaldni vai kubu šo objektu var dēvēt tikai nosacīti, turklāt to atrada nevis Zalcburgā (tur tas tikai kādu laiku glabājās vietējā muzejā), bet gan netālu no Austrijas pilsētiņas Feklabrukas. 1885. gada rudenī vietējās metāllietuves strādnieks, kurinot krāsni, pāršķēla brūnogļu gabalu. Tā iekšpusē atradās metāla priekšmets, kura dīvainā forma atgādināja dūnām piebāztu spilventiņu, tikai aso malu vietā tam bija pasekla, diezgan līdzena rieviņa, kas ie​skāva priekšmetu no visām pusēm.

Rūpnīcas īpašnieki nosūtīja dīvaino atradumu speciālistiem, un jau pēc pusgada kalnu inženieris Ādolfs Hurlts uzstājās Bonnā ar paziņojumu par pirmajiem izpētes rezultātiem. Viss it kā liecināja par to, ka noticis rets atklājums - atrasts dzelzs meteorīta izraktenis.

Pārliecinoši apgalvot, ka atradums ir meteorīts, traucēja tikai šī priekšmeta neparastā forma… Starp citu, daži dzelzs meteorīti, tā sauktie heksaedri jeb sešskaldņi, atmosfērā sadalās gabalos, kuriem to kristāliskās struktūras dēļ patiešām ir paralēlskaldņu forma. Taču šajā gadījumā no pāragriem spriedumiem lika atturēties priekšmetu ieskaujošā rieva, jo tā šķita pārāk "mākslīga". Šā iemesla dēļ daži eksperti pieļāva iespēju, ka meteorīts apstrādāts pēc tā nokrišanas, bet citi pat uzskatīja atradumu par cilvēka roku darbu.

Brūnogles (lignīts), kurās tika atrasts dzelzs gabals, bija atvestas no netālās šahtas un tika iegūtas no neogēna slāņa, turklāt šo nogulu apstākļi (to Hurlts speciāli pārbaudīja) nepieļāva iespēju, ka noslēpumainais priekšmets tur būtu varējis nonākt vēlākos laikmetos. Lignīta veidošanās laikā nekādas "cilvēka rokas" vēl nevarēja būt, un XIX gadsimta zinātnieki pat nepieļāva domu par saprātīgu būtņu eksistēšanu uz mūsu planētas tik sirmā senatnē.

Visi bija vienis prātis, ka pēc analīzes rezultātiem striktus secinājumus izdarīt ir pāragri un nepieciešams turpināt izpēti. Bet pēc tam notika neticamais - atradums tika aizmirsts… Pēc pirmajām publikācijām 1886. - 1888. gadā "dīvainais izraktenis - meteorīts" zinātniskās preses slejās vairs netika pieminēts.

Nekādu interesi neizraisīja arī 1919. gadā publicētā Čārlza Forta izvirzītā hipotēze, ka "paralēlskaldnis" patiesībā ir no tērauda (jau Hurlts bija konstatējis, ka objekts ir ciets kā tērauds) un to radījuši atnācēji no kosmosa. Tā bija saucēja balss tuksnesī. "Doktora Hurlta kubu" atcerējās tikai sešdesmito gadu sākumā, kad ideja par atnācējiem piesaistīja visas sabiedrības uzmanību. Atcerējās un… nespēja atrast pašu priekšmetu. Paklīda baumas, ka "Zalcburgas paralēlskaldnis" nozaudēts, bet skeptiķi melsa, ka patiesībā tas nekad neesot atrasts un sensāciju mīļotāji to gluži vienkārši izdomājuši.

Priekšmets tomēr bija un ir joprojām. Kā vēlāk noskaidrojās, kopš 1958. gada tas atrodas Feklaburgas novadpētniecības muzeja fondos. 1966. gadā muzeja direkcija, kuru bija sasniedzis sabiedrības intereses vilnis par mīklaino atradumu, nosūtīja "izrakteni - meteorītu" uz Vīni atkārtotai izpētei. Rezultāti izrādījās pil​nīgi negaidīti.

Galvenā dzelzs meteorītiem raksturīgā pazīme ir ne mazāk kā 4 procenti niķeļa tā sastāvā. Doktora Hurlta atskaitē bija teikts, ka atradums "satur nelielu niķeļa masu, bet kvantitatīvā analīze vēl nav izdarīta". Vīnes speciālistu veiktā ekspertīze konstatēja, ka pētāmajā dzelzs gabalā niķeļa vispār nav.

Kļuva skaidrs: tas nav nekāds meteorīts. Pēc dažām ķīmiskā sastāva īpatnībām speciālisti secināja, ka priekšmets izgatavots no čuguna un, iespējams, izmantots kā primitīvas šahtas vinčas pretsvars. Tādā gadījumā rieva bija paredzēta pretsvara apsiešanai ar auklu.

Tātad iznāk, ka mīkla, kas daudzus tik ilgi bija satraukusi, uzskatāma par atrisinātu un tās atrisinājums ir tik pārsteidzoši vienkāršs? Tomēr nesteigsimies ar optimistiskiem paziņojumiem.

Joprojām paliek diezgan daudz dīvainību un neatbilstību, sākot ar atšķirībām divu ķīmisko analīžu rezultātos un beidzot ar jautājumu: kāds labums šahtas paceļamajā iekārtā varēja būt no balasta, kura svars ir tikai 785 grami? Starp citu, tas ir tikai sīkums salīdzinājumā ar faktu, kas gluži vienkārši iznīcina jebkādus "utilitārus" skaidrojumus. Runa, protams, ir par atraduma vecumu. Mums nav nekāda pamata apšaubīt Hurlta ziņojuma patiesīgumu, bet domāt, ka neogēna periodā uz Zemes varēja pastāvēt kaut kādi metalurģijas aizmetņi, no mūsdienu zinātnes viedokļa ir absurds.

Gribot negribot jāatgriežas pie domas par ārpuszemes metalurģiju. Vīnes ekspertīzes rezultāti pilnīgi negaidīti nāca par labu .versijai, ka objekts ir saistīts ar paleovizīti (katrā ziņā tie neļauj atmest šo iespēju). Un tomēr… Vēlreiz vērīgi aplūkojot "Zalcburgas paralēlskaldņa" fotogrāfiju, ļoti grūti noticēt, ka neveiklais čuguna lietnis ir kādas augsti attīstītas ārpuszemes civilizācijas tehnoloģijas ražojums.

Diemžēl tāds pats "Ahilleja papēdis" ir arī daudziem citiem atradumiem, kuri pretendē uz "ārpuszemes artefakta" lomu. Nagla smilšakmenī; nagla kvarca gabalā; zelta pavediens akmenī, kas iegūts divarpus metru dziļumā; uzpirkstenis (iesaukts par "Ievas uzpirksteni") lignīta gabalā; pēc akmeņogļu sadedzināšanas pelnos atrastā karote; klints iezī atrastais dzelzs āmurs ar koka rokturi… Tikai tad, kad pārlūkojam mīklainos atradumus citu pēc cita, beidzot tā pa īstam pārņem šaubas par kosmosa viesu lomu to tapšanā: viss šis inventārs tomēr šķiet par nabadzīgu starpzvaig​žņu ceļotājiem…

Turklāt vairums NIO ir tik primitīvi, ka rodas aizdomas, vai vismaz daļu no tiem nav radījušas dabas spēku untumainās rotaļas.

Protams, visus NIO nevar attiecināt uz dabas kurioziem. Tādi atradumi kā jau pieminētais āmurs nepārprotami ir mākslīgi radīti priekšmeti. Principā nav izslēgts, ka tie ir sadzīves priekšmeti, kas brīnumainā kārtā nokļuvuši aizvēsturiskajos slāņos. Par tik neparastu gadījumu iespējamību liecina, piemēram, akmeņogļu gabalā atrastā ar 1397. gadu datētā monēta. Nevajag aizmirst arī mistifikācijas iespēju. Tā vai citādi, bet izšķirošais vārds par katru NIO sakāms speciālistiem. Mums atliek secināt, ka nevienā no minētajiem gadījumiem hipotēze par ārpuszemes mākslīgo objektu pagaidām negūst jūtamu pārsvaru pār citiem - mazāk eksotiskiem izskaidrojumiem.

Vai ir atrasti arī tādi priekšmeti, kuriem raksturīgas "citplanētu artefakta" īpašības, kādu nav ne dabas objektiem, ne cilvēka radītiem priekšmetiem?

Par pēdējā laika minisensāciju kļuvis paziņojums par metāla lodītēm, kuras Dienvidāfrikas šahtas "iVonderstone" strādnieki atrada pirofilīta - 2,8 miljardus gadu veca minerāla - iegulās. Lodītes ir manāmi saplacinātas, un tām apkārt vijas trīs līdzenas paralēlas renītes. Pats dīvainākais atklājās pēc tam, kad viena no lodītēm bija k]uvusi par muzeja eksponātu. Muzeja darbinieki konstatēja, ka šis zem stikla kupola noliktais sferoīds lēni griežas ap savu asi un pilnu apgriezienu veic 128 dienās. Presē parādījās kāda Johannesburgas Universitātes profesora ģeologa apjukuma pilns komentārs: "Man nav ne mazākā priekšstata, kas tas varētu būt. Es gluži vienkārši neesmu spējīgs to izskaidrot!"

Tomēr cerēsim, ka zinātnei izdosies uzminēt šo mīklu un noteikt, vai Dienvidāfrikā atrastās lodītes ir dabas vai sveša saprāta radītas. Diemžēl grūti ir lolot līdzīgas cerības attiecībā uz otru, ne mazāk interesantu lodīti, kas 1975. gadā tika atrasta Rietumukrainā.

To virspusē izcēla ekskavatora kauss kopā ar māliem no apmēram astoņus metrus dziļa karjera. Pēc formas lodīte bija nedaudz līdzīga olai (tās izmēri - 88x85 mm) un bija veidota no materiāla, kas pēc izskata atgādināja necaurspīdīgu un vienlaikus visai izturīgu stiklu: ekskavatorists ziņkārības pēc esot mēģinājis sasist šo priekšmetu pret ekskavatora kausu, taču tas nav izdevies. Savu neparasto atradumu viņš uzdāvināja vietējā muzeja direktora dēlam, bet pēc tam tas nonāca zinātnieku rokās. Lodītes izpētes rezultāti līdz šim nav publicēti, kaut arī par tiem ir liela interese.

Sākumā pētnieki izvirzīja hipotēzi par ārpuszemes artefaktu. Māla slānis, kurā tika atrasta lodīte, ir aptuveni 10 miljonus gadu vecs. Pēc izsārmošanās slāņa biezuma, kas bija izveidojies uz lodītes virsmas ilgstošas apkārtējās vides iedarbības rezultātā, zinātnieki noskaidroja, ka arī priekšmets bija apmēram 10 miljonus gadu vecs. No tā izriet loģisks secinājums, ka tas nekādi nevar būt cilvēka roku darbs, tātad ir mākslīgi radīts.

Rentgemizņēmums parādīja, ka lodītes iekšpusē ir īpatnējas formas kodols: turklāt nevis tukšs, bet piepildīts ar kaut kādu vielu. Jo tālāk, jo interesantāk. Lodītes un tās kodola leņķu un lineāro izmēru analīze lika secināt, ka nezināmais šā izstrādājuma "konstruktors" izmantojis nevis decimālo (desmitnieku) skaitīšanas sistēmu kā mēs, bet gan divdcsmitčetrinieku skaitīšanas sistēmu, kāda nav izmantota nevienā no mums zināmajām kultūrām. Pilnīgi negaidīti beidzās arī mēģinājumi noteikt kodola

blīvumu pēc lodītes smaguma centra. Aprēķini parādīja, ka blīvumu izsaka negatīvs skaitlis! Šo paradoksu var izskaidrot, vienīgi pieņemot, ka "lodīte ir antimatē- riju saturošas enerģijas rezerves glabātava" un acīmredzot palikusi uz Zemes pēc "citplanētu ekspedīcijas kuģa avārijas".

Nedē|u pēc pētījumu uzsākšanas priekšmeta īpašnieks kategoriski pieprasīja to atpaka], un no iecerētās tā pamatīgas izpētes programmas tika izpildīta tikai daļa. Tādējādi nav iespējams ne galīgi pierādīt objekta ārpuszemes izcelsmi, ne arī apgāzt šo versiju.

Kā redzam, gandrīz aiz visiem NIO velkas neskaidrības un nenoteiktības šlepe. Pat "Zalcburgas paralēlskaldnim", kuram tika veltīts daudz vairāk uzmanības nekā citiem šāda veida atradumiem, arī gadsimtu pēc tā atrašanas joprojām nav īsta izskaidrojuma un nepieciešama tālāka izpēte. Ko tad runāt par pārējiem NIO? Šos objektus allaž piemeklē dīvains liktenis: vairumā gadījumu tos atrod nespeciālisti, kuri bieži vien neizprot, kāda nozīme ir šo priekšmetu izpētei, tādēļ daudzi no tiem zinātnei un cilvēcei pazūd bez pēdām. Taču pat tad, ja negaidītā atklājuma autors ir zinātkārs cilvēks un informē zinātniekus par savu atradumu, tas nebūt nenozīmē, ka pašu objektu sagaida laimīgāks liktenis. Izraktās anomālijas ir zinātnei neērtas, Čārlzs Forts tās nosaucis par "nolādētajiem faktiem", jo tie vienmēr tiek atstumti malā, dodot priekšroku ieplānotajiem pētījumiem; to interpretācijai nav gatavu "acu" zinātnisko jēdzienu "tīklā"; tie nav arī jau zinātnē pastāvošo teorētisko koncepciju vēlams apliecinājums, gluži otrādi - tie apdraud šīs koncepcijas. Bet, ja fakti neiekļaujas teorijā, jo sliktāk pašiem faktiem.

1852. gada nogalē Skotijas Antikvāru biedrība saņēma sūtījumu, kurā atradās "ļoti dīvains dzelzs instruments". Pavadvēstulē Džons Bjūkenans rakstīja, ka priekšmets atrasts "pašā viducī" ogles gabalam, kas izrakts no būvbedres Glāzgovas apkaimē. Apskatījuši atradumu, mācītie vīri izteica pieņēmumu, ka "dzelzs instruments varētu būt fragments no urbja, kas salūzis, mēģinot iegūt ogles šajā rajonā". Vai šī interpretācija atbilda visiem lietas apstākļiem vai arī biedrības locekļi bija pieķērušies triviālai versijai, lai tikai netiktu apšaubīta aksioma par saprātīgas darbības neiespējamību uz Zemes ogļu veidošanās laikmetā? Tagad vairs nav iespējams pārbaudīt viņu izskaidrojuma pareizību: nav saglabājušās skices, nav arī šā "ļoti dīvainā" priekšmeta apraksta. Nav zināms arī tas, vai pats priekšmets ir saglabājies.

Tomēr tas vēl ir visai laimīgs gadījums. Par vairumu citu NIO vispār nav bijis ne zinātnisku publikāciju, ne ekspertu atzinumu. Tā, piemēram, tika saņemta ziņa, ka 1869. gadā Nevadas štatā laukšpata gabalā atrasta… piecus centimetrus gara metāla skrūve. Tas būtībā ir viss, ko mēs zinām par šo atradumu. Kas tagad var galvot, ka tā nebija tieši tā "citplanēticšu skrūvīte", kuru bargie kritiķi pieprasa kā izšķirošo paleovizītes pierādījumu?

Starp citu, tas, kas tika pastāstīts, gandrīz vai izdzēš cerību uz to, ka, tiklīdz tiks atrasta kāda "kosmiskas izcelsmes lietu krātuve", tā visiem viss tūlīt būs skaidrs.

Pie šādu faktu kategorijas, šķiet, būtu pieskaitāms "Ēģiptes planieris" (aplūkojams attēlā). No daudzajiem seno putnu attēliem šī koka figūriņa atšķiras pirmām kārtām ar astes formu - vertikālu

Ēģiptē atrastā planiera modelis ķīli, kuru nav iespējams nokopēt no putniem. Ēģiptiešu zinātnieks Halils Mesiha šajā priekšmetā pamatoti saskatīja planiera modeli. Bet tā vecums ir-vairāk nekā divi tūkstoši gadu… Šo priekšmetu atrada 1898. gadā, tā ka mistifikācija ir izslēgta. Vienīgā vaina ir tā, ka planierim nav horizontālo astes plākšņu, bet bez šiem plākšņiem lidojumā tas nebūtu stabils. Doktors Mesiha raksta: "Astes apakšējā daļa ir nolauzta. Pēc visa spriežot, uz tās bijusi piestiprināta augstuma stūre." Bet kā lai to pierāda?

Varbūt situācija nedaudz noskaidrosies, kad Ēģiptē atrastais planieris tiks salīdzināts ar analoģiskiem atradumiem citās zemeslodes daļās. Uzreiz prātā nāk "Kolumbijas zelta lidmašīniņa". Tā tika nosaukts miniatūrs priekšmets, kas tiek datēts ar pirmā gadu tūkstoša vidu un kas, pēc visa spriežot, izmantots kā rotaslieta - kā piekariņš vai amulets (aplūkojams attēlā). Un šie darinājumi nav vienīgie.

Kopumā šādu priekšmetu ir vairāk par trīsdesmit, un

Kolumbijā atrastais lidmašīnas modelis tie atrasti ne tikai Kolumbijā, bet arī Kostarikā, Venecuēlā un Peru. To ārējais izskats variējas, bet visiem ir raksturīga lidmašīnas "principiālā shēma" ar horizontālajiem un vertikālajiem astes plākšņiem.

Ar šāda veida atradumu tehnisko interpretāciju spējīga konkurēt vienīgi bioloģiskā interpretācija.

Mākslinieki piešķīra saviem izstrādājumiem dzīvām būtnēm raksturīgo izskatu: tiem ir acis un labi saskatāma mute. Kas tad tajos ir attēlots? Pārskatot dažādus atzinumus, galu galā nākas piekrist biologa Aivena Sendersona domām, ka tās nevar pielīdzināt nevienam 110 mums zināmajiem dzīvnieku valsts pārstāvjiem.

Putni atmetami tā paša iemesla dēļ kā Ēģiptes planiera gadījumā - aste izvietota citādi. Piemērotāki prototipi šķiet lidojošās zivis un rajas. Tieši tām ir vajadzīgā "spārnu" (gigantiski izaugušu spuru) un vertikālās astes spuras kombinācija (dažām rajām muguras spuras atrodas astesdaļā). Vēl jo vairāk tāpēc, ka raju un "četrspārnu" lidojošo zivju vēdera spuru pāris atgādina zelta "lidmašīniņu" mazāko spārnu pāri.

To lieliski nodemonstrēja beļģu pētnieks Patriks Fcrens, publicēdams Ķīnā veikto izrakumu laikā atrastās rajas bronzas figūriņas fotogrāfiju: no augšas tā ļoti atgādina dažas Latīņamerikā uzietās figūriņas. Un tomēr… Latīņamerikas figūriņām astesdaļa pēc formas nav līdzīga ne lidojošo zivju, ne raju astei - tā ir tipiska lidmašīnām. Bet pati galvenā atšķirība, manuprāt, ir dziļais izgriezums figūriņas galvas aizmugurējā daļā - tas ir pilnīgi lieks un neizskaidrojams no bioloģiskā viedokļa, bet atrodas tieši tajā vietā, kur jābūt lidmašīnas kabīnei…

Tātad objekta pazīmes var labāk izskaidrot no tehniskā, nevis bioloģiskā viedokļa. Dažādu hipotēžu attiecībā uz to ir izteikts daudz. A. Jangs figūriņā saskatījis aerokosmiskas lidmašīnas modeli ar paceļamu priekšējo daļu, bet S. Grīnvuds - vienreizējas izmantošanas kravas aparātu, kas paredzēts, lai nolaistos uz ūdens, savukārt A. Sendersons - pat "subakvaplāna", tas ir, zemūdens lidmašīnas modeli. Protams, iespējami arī citi konstruktīvi "lasījumi", bet atstāsim tos speciālistu ziņā. Jāatzīst, ka ne tehniskā, ne arī bioloģiskā pieeja, kuru atmest tomēr būtu pāragri, nespēj pilnīgi izskaidrot atradumus, jo, izdarot analīzi, netiek ņemta vērā vēl viena - mākslas zinātnes pieeja. Lai kāds arī būtu figūriņu reālais prototips, mūsu priekšā ir tā mākslinieciskā koncepcija, kas izteikta ar tradicionālajiem tēlotājas mākslas līdzekļiem. Ja neņem vērā visus šos faktorus kopumā, nav iespējams restaurēt pašu prototipu.

Pienācis laiks tikt skaidrībā arī par senindiešu aprakstītajiem lidaparātiem (vimānām). Gandrīz katras tautas fantāzijā ir radušies stāsti pārcilvēku un dievu lidojumiem, tomēr vienīgi Indijas literatūrā atrodami detalizēti lidojošo mehānismu veidu un tipu apraksti, kā arī informācija par to konstrukciju un lidojuma raksturlielumiem, par materiālu, no kā tie izgatavoti, par to dzinējiem un degvielu… Turklāt šie apraksti neatgādina to lidaparātu projektus, kuri vēlāk, ap XVII gadsimtu, lielā daudzumā sāka parādīties Eiropā. Gluži pretēji - visu indiešu tradīciju caurstrāvo neiedragājama pārliecība, ka vimānas ir reāli

eksistējušas. Tiek minētas detaļas, kas pārsteidz ar savu reālumu. Kad no senindiešu avota uzzini, piemēram, to, ka vimānas riteņi atstāj sliedes uz zemes, tad šķiet, ka šādas detaļas varēja pavēstīt tikai tādi cilvēki, kas šos aparātus bija redzējuši savām acīm…

Līdz šim pienācīgi izanalizēt šo problēmu traucēja gan tas, ka vairums no tiem, kuri par to rakstīja, bija nekompetenti, gan arī tas, ka trūka drošas informācijas: tekstus sanskrita valodā saprot tikai nedaudzi, bet to tulkojumi ir ļoti fragmentāri. Situācija sāka mainīties uz labo pusi, kad iznāca sanskritologa D. Kandžilala monogrāfija "Vimānas Senajā Indijā". Profesors Kandžilals ir apkopojis tos senindiešu rakstu fragmentus, kuros tiek pieminēti lidaparāti, un, konsultējoties ar inženieriem, mēģinājis rekonstruēt galvenos vimānu tipus. Nu pienākusi kārta aviācijas un kosmiskās tehnikas speciālistiem: nepieciešams kvalificēts atzinums par šo konstrukciju spēju darboties un to pilnības pakāpi. Un te nu nevar neuzdot sakramentālo jautājumu: vai aplūkojamās tehnoloģijas līmenis ir pietiekami augsts, lai to varētu piedēvēt atnācējiem no kosmosa (kā to dara D. Kandžilals, pievienodamies populārajam viedoklim)?

Jāteic, ka daudzas detaļas - kaut vai koka plašā pielietošana vimānu būvē - liek apšaubīt šo versiju.

Protams, joprojām aktuāls ir sākotnējais jautājums par uzticēšanos senindiešu avotu ziņām. Pilnīgi pārliecināt par vaimānu eksistēšanu mūs varētu vienīgi attiecīgi arheoloģiskie atklājumi. Turklāt iztēloties atnācējus lidojam mūsu planētas atmosfērā planieros ir ļoti grūti, bet tas nenozīmē, ka viņi nebūtu varējuši uzdāvināt Zemes iedzīvotājiem pašu planiera principu un tā iz​gatavošanas noslēpumus. .

Dīvains motīvs atrodams daudzu pasaules tautu rakstos un folklorā. Vēstījuma detaļas atšķiras, bet kodols ir nemainīgs: varonis dodas uz citu pasauli (debesīs vai zem ūdens, uz elfu vai feju valstību, uz nemirstības salu utt.), pavada tur dažas stundas, dienas vai gadus, bet atgriezies vairs nepazīst dzimtās vietas un neatrod starp dzīvajiem savus radus. Tad noskaidrojas, ka viņa prombūtne ilgusi vairākus gadsimtus. Jau Zengere-Breda pievērsa uzmanību šā motīva dīvainajai sakritībai ar relativitātes teorijā pareģoto efek​tu, kas tika,nosaukts par "stundu paradoksu" vai "dvīņu paradoksu".

Folkloristi un literatūrvēsturnieki pagaidām nav devuši apmierinošu šā motīva izskaidrojumu un nav spējuši arī pamatot tā sasaukšanos ar relativitātes teorijas paredzējumiem. Lai noskaidrotu motīva pirmsākumus, nepieciešams veikt dažādās valodās sarakstīto vairāku simtu tekstu salīdzinošo analīzi, taču tas, kā jūs saprotat, ir darbietilpīgs un ilgs process. Bet jau tagad var konstatēt, ka šis motīvs izplatās galvenokārt Eirāzijā, un tas liek domāt, ka pastāvējis kāds vienots avots, kurš, iespējams, meklējams Austrumos. Šajā sakarā nevar nepieminēt dažus senindiešu priekšstatus. Tā, piemēram, viena Brahmas hinduisma augstākā dieva - dzīves diena tiek pielīdzināta 4 320 000 cilvēku gadiem, bet Tušitas debesu valstībā saskaņā ar budismu viena dievišķās dzīves diena pielīdzināma 4000 gadiem uz Zemes utt.

Protams, tādēļ viņi jau ir dievi, lai viņu esības aspekti būtu nesamērojami ar cilvēku dzīvi, bet… arī dievu valstībā nonākušajam cilvēkam laiks rit lēnāk (to ilustrē viens no "Višnupurānas" sižetiem). Tātad lietas būtība meklējama ne tik daudz pašu dievu izredzētībā, cik tās pasaules īpašībās, kuru viņi apdzīvo.

Par perspektīvāku virzienu augsti attīstītu civilizāciju meklējumos tiek uzskatīta tālā kosmosa novērošana un tā skaņu uztveršana.

Tagad zinātnieku uzskatos šajā jomā vērojamas nozīmīgas pārmaiņas. Tās saistītas ar to, ka daudzus gadus ilgušie no kosmosa pienākošo saprātīgu signālu un supercivilizāciju astroinženieriskās darbības redzamu izpausmju meklējumi nav vainagojušies ar panākumiem. Tas, protams, nedod pamatu secinājumam, ka mēs Visumā esam vientuļi. Var minēt daudzus izskaidrojumus: izpētīta tikai neliela Visuma objektu daļa, signālu uztveršana tika veikta ierobežotā frekvenču diapozonā, nav precīzu kritēriju, kā atšķirt mākslīgās kosmiskās parādības no dabiskajām utt. Neveiksmīgie eksperimenti tīri psiholoģiski ir iedragājuši daudzu speciālistu sākotnējo entuziasmu, un cerības atklāt augsti attīstītas civilizācijas ir mazinājušās. Šķiet, ka galvenais pesimistiskā noskaņojuma cēlonis ir pēdējos gados izstrādātā "Galaktikas kolonizācijas teorija". Visai vienkārši aprēķini parāda: ja kāda civilizācija būtu radusies kaut vai dažus desmitus miljonu gadu pirms mūsējās, un tas ir pilnīgi iespējams, tad ap šo laiku tā jau apdzīvotu visu Galak​tiku. Citiem vārdiem runājot, "viņi" jau sen būtu uz Zemes.

26. nodaļa Civilizāciju nākotne Mūsu sastādītās grāmatas par civilizāciju vēsturi un bojāeju noslēgumā atgriezīsimies pie A. Potupas darba "Visuma atklāšana - pagātne, tagadne un nākotne". Tātad mēs esam pārliecinājušies, ka pazīstamāko civilizāciju bojāeja ir saistīta ne tikai ar globālām dabas katastrofam, bet arī ar kariem, revolūcijām, vispārējo sociālo un ekonomisko sabrukumu, turklāt, kā parasti katru civilizāciju nomaina nākamā vairāk vai mazāk attīstīta civilizācija! Bet kas sagaida mūs, tagadējos Zemes iedzīvotājus, augsti tehnoloģiskas civilizācijas radītājus? Viens no atbildes variantiem atrodams A. Potupas grāmatā - nodaļā "Skatiens nākotnē".

Mūsu tehnoloģiski attīstītās civilizācijas dzīves ilguma novērtējums tomēr intriģē - tas skar mūs visus, jo mūsu šodienas dzīve ir atkarīga no tā, cik pārliecināti mēs esam par rītdienu.

Tātad, kā zināms, mēs atrodamies vairāk vai mazāk ātra pieauguma fāzē - gan iedzīvotāju un zinātnisko publikāciju skaita, gan enerģijas patēriņa un derīgo izrakteņu iegūšanas ziņā. Vispārējs pieaugums ir iespējams tikai vidē ar neierobežotiem krājumiem un mērogiem. Uz mūsu planētas, kuras krājumi ir ierobežoti, šim pieaugumam ir strauji jāpalēninās vai pat vispār jāizbeidzas jaunā gadu tūkstoša sākumā. Vairāku ļoti svarīgu resursu izsīkums uz planētas kolosālās pārapdzīvotības fona apdraud mums pazīstamā tehnoloģiskās civilizācijas veida pastāvēšanu ne visai tālā nākotnē. Vai tas nozīmē, ka tehnoloģiskā civilizācija, kas panākusi strauju attīstību, ekspluatējot planētas virsējos slāņus, pastāvēs vairs tikai dažus gadsimtus (trīs - piecus?) un pēc tam neizbēgami iestāsies stagnācija, pāreja uz primitīvām saimniekošanas formām vai, citiem vārdiem runājot, - būs jālej rūgtas asaras par Zemes mātes izsmeltajām dzīlēm?

Tūlīt pat jāatzīst, ka tāds mūsu tipa tehnoloģiskās civilizācijas dzīves ilgums šķiet pilnīgi reāls. Cits jautājums: kas to nomainīs?

Dzīvības vēsture uz Zemes zināmā mērā ir ekoloģisko katastrofu virkne. Kaut kad senatnē vulkānisms sagandēja pirmatnējo atmosfēru, un tas izraisīja strauju organiskās ķīmijas sarežģīšanos.

Piesātinātais "biobuljons" radīja pirmos primitīvos organismus - prokariotus, savukārt prokarioti, šķiet, izraisīja vislielāko ekoloģisko krīzi Zemes vēsturē, apmēram miljarda gadu laikā pilnībā likvidējot dzīvības ķīmiskajiem aizmetņiem labvēlīgos apstākļus. Acīmredzot prokarioti bija cītīgi pastrādājuši pie pirmatnējā "bio- buljona" likvidēšanas, bet to tālāko neapturamo attīstību droši vien sāka bremzēt barojošas vides trūkums. Turklāt tie pakāpeniski saindēja atmosfēru ar skābekli, kas, starp citu, ir visstiprākais oksidētājs - inde organismiem, kas nav pret to aizsargāti īpašā veidā. Tomēr prokariotu darbībai bija arī sava pozitīvā puse. Terciārās atmosfēras radīšana sagatavoja apstākļus, kuros varēja rasties lielākas un sarežģītākas šūnas, kas spējīgas uz oksidējošo metabolismu. Eikarioti lika pamatus šūnu specializācijai, bet vēlāk - arī vienīgi "saindētos" apstākļos dzīvotspējīgiem daudzšūnu organismiem ar sarežģītām funkcijām.

Ekoloģiskā krīze, kuras detaļas vēl nav pilnīgi skaidras, krīta perioda beigās darīja galu gigantisko rāpuļu vispārējai valstībai.

Pirms vairākiem desmitiem tūkstošiem gadu parādījās mūsu suga - Homo sapieris. Šīs saprātīgās būtnes lieliskā atjautība medību jomā pakāpeniski izjauca dabisko līdzsvaru: cilvēks pamatīgi iedragāja pats savu uztura līdzekļu bāzi, milzīgās teritorijās iznīcinādams lielos dzīvniekus. Cilšu izklīšana pa visu sauszemi, tas ir, vienkārša ekspansija attālināja katastrofu par dažiem gadu tūkstošiem, bet nenovērsa tās cēloņus. Senajās apmešanās vietās saprātīgo būtņu blīvums strauji pieauga, taču tām sāka trūkt barības resursu.

Apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu dažos pārapdzīvotajos apgabalos cilvēki atrada gluži labu izeju

no sarežģītā stāvokļa. Viņi sāka dedzināt mežus un noplicināt zemi, audzējot graudaugus un, kā tagad pieņemts teikt, negatīvi ietekmējot ekoloģisko līdzsvaru. Zemes noplicināšana ar monokultūrām, bet vēlāk arī ar lopu audzēšanu noveda pie daudzām nepatikšanām. Uzskatāms piemērs, kas parāda šādas rīcības sekas, ir gan Sahāras tuksnesis, kas kādreiz bija Āfrikas visauglīgākais apgabals, gan kazu nograuztā Vidusjūras apkaime…

Taču bija izeja, kas ļāva izkļūt arī no šīs krīzes situācijas. Dažos planētas reģionos tika atklāti zemes kultivēšanas paņēmieni, pirmām kārtām apūdeņošana, daudzlauku sistēma un elementārā selekcija. Bet tam visam bija nepieciešami lielas, labi organizētas cilvēku masas pūliņi, un tas veicināja jaunu sociālo formu - agrīno civilizāciju - rašanos.

Kā redzams, ekstensīvo medību, bet vēlāk arī ekstensīvās zemkopības izraisītajām ekoloģiskajām krīzēm bija ne tikai negatīvas sekas. Nozīmīgākais šo krīžu rezultāts ir zemkopju valstu, civilizāciju, augsti attīstītu sociālo kultūru rašanās, rakstības, filozo​fēšanas mākas un daudz kā cita attīstīšanās.

Minētā tipa sociālās struktūras - sauksim tās par "A" klases civilizācijām - arī nebija spējīgas tikt galā ar visām problēmām un sevī slēpa visai konkrētus nākamo krīžu iedīgļus. Tomēr uzskatīt tās par ekoloģiskajām krīzēm var tikai tādā gadījumā, ja ar jēdzienu "apkārtējā vide" saprot arī tādus sociālos faktorus kā, piemēram, mijiedarbību ar citām līdzīgām civilizācijām un iekšējo spriedzi.

"A" klases civilizācijas gluži labi bija apguvušas lauksaimniecības darbu intensīvās metodes, bet savā attieksmē pret tehniku bija visai ekstensīvas. Lielā mērā tieši šā iemesla dēļ ātri izaugušās Seno Austrumu un antīkās impērijas neglābjami sabruka. Tā, piemēram, Senajā Ēģiptē Vidējās valsts laikā iekšējā un ārējā līdzsvara uzturēšanai bija nepieciešams daudz augstāks enerģētiskais un transporta potenciāls. Kaut kas šajā virzienā patiešām tika darīts, piemēram, tika izgudrota ekipāža ar riteņiem, bet kopumā valsts tehniskās attīstības līmenis neatbilda tās mērogiem. Nebija izstrādātas metodes, kā vienu enerģijas veidu pārveidot citā, un pasākumi, kas prasīja lielu enerģijas patēriņu, tika veikti, galvenokārt izmantojot milzīgas vergu masas muskuļu spēku. Šāda veida "mašīnu" ne vienmēr izdevās turēt paklausībā. Arī sadursmēs ar ārējiem ienaidniekiem, kad rezultātu daudzējādā ziņā noteica apmēram vienādi primitīvi apbruņota karaspēka skaitliskais sastāvs, nereti nācās ciest katastrofālas sakāves.

Tāpēc "A" klases civilizācijas kultūras līmenis, neguvis izpausmi atbilstošā tehnikas līmenī, nenodrošināja šādu civilizāciju stabilitāti. Tā barbaru uzbrukumu rezultātā krita Romas impērija, tā mongoļu iekarotāju varā nonāca Ķīna. "A" klases civilizāciju vidējais pastāvēšanas ilgums ir diezgan liels - apmēram 1000 gadu. Par laimi, Zemes civilizācija neaprobežojās ar šādu civilizāciju kaleidoskopu.

Mūsu gadu tūkstoša otrajā pusē Eiropā izveidojās labvēlīgi apstākļi intensīvai tehniskajai attīstībai, un ap XVII - XVIII gadsimtu virkne valstu jau bija sasniegusi nākamo - tehnoloģisko civilizāciju fazi.

Laikmetu datēšana ir visai sarežģīta lieta. Tehnoloģiskā laikmeta robežu var nospraust, par atskaites punktu ņemot Džona Keja 1733. gadā izgudrotās aužamās stelles ar mehānisko atspoli vai Tomasa Severija 1698. gadā patentēto tvaika sūkni ūdens sūknēšanai no šahtām, vai, visbeidzot, Džeimsa Vata 1765. gadā izgudroto universālo tvaika mašīnu. Vārdu sakot, tehnoloģiskā laikmeta robeža sakrīt ar tā sauktās rūpnieciskās revolūcijas sākumu. XIX gadsimta laikā virkne Eiropas valstu, bet pēc tām arī dažas valstis citos kontinentos pārvarēja galvenās senatnē pastāvējušās ar transporta, enerģētikas un tehnoloģijas attīstību saistītās barjeras, tāpēc šīs valstis var pieskaitīt jau pie nākamās "B" klases civilizācijām. Intensīvā tehnika pavēra tām iespēju izvairīties no bīstamā sociāli ekonomiskā strupceļa.

XIX un XX gadsimta mijā "B" klases civilizācijas atkal nonāca sarežģītā situācijā. Bija nepieciešams jauns izrāviens tehnikas jomā. Tas tika izdarīts, pārejot uz zinātnes intensīvu attīstību.

Tehnisko atklājumu straumē bija grūti saskatīt atsevišķus sasniegumus, jo tūkstošiem veikto eksperimentu nebija teorētiskā pamatojuma. Var radīt tvaika dzinēju vēl ilgi pirms termodinamikas likumu atklāšanas, bet nav iedomājama lāzera izgudrošana, ja nav nc mazākā priekšstata par atomfiziku, vai kodolreaktora izgud​rošana - bez kodolteorijas apgūšanas.

Strauja zinātnes un visas tehniskās sfēras attīstības tempu intensificēšanās ne tikai palīdzēja atrisināt daudzas problēmas, bet arī izraisīja kārtējo ekoloģisko krīzi, un, meklējot izeju, acīmredzot radīsies jaunas, nu jau "C" klases civilizācijas. No šā viedokļa vērtējot, diez vai "B" klases civilizāciju pastāvēšanas ilgums būs lielāks par trim četriem gadsimtiem. Uz ko vajadzētu cerēt, lai nenonāktu līdz vispārējam sabrukumam un kultūras iznīcināšanai?

Draudošajai ekoloģiskajai krīzei ir savas īpatnības, kas to padara atšķirīgu no iepriekšējām cilvēka darbības izraisītajām krīzēm. Galvenā atšķirība, šķiet, irtās globālie apmēri. Mednieku cilts varēja izjaukt līdzsvaru savā areālā, aizvien sekmīgāk medījot, un pēc tam izmirt vai pāriet pie graudaugu audzēšanas, bet tas praktiski neietekmēja kaimiņciltis. Mežu izciršana, ko aizsāka pirmie zemkopji, skāra, protams, daudz lielākus apgabalus. Bet pusotra miljona tonnu DDT izsmidzināšana uz planētas virsmas noveda pie tā, ka visi Zemes iedzīvotāji ir saindēti ar šo pesticīdu, turklāt vairākkārt pārsniedzot pieļaujamo normu.

Arī 195 indīgie savienojumi, kas veidojas automobiļu transporta darbības rezultātā, sagandē visas planētas atmosfēru. Tā, piemēram, svina koncentrācija mūsdienu cilvēka skeletā gandrīz 100 reižu pārsniedz svina saturu, kāds konstatēts seno mednieku skeletos. Bet saindēšanās ar svinu taču izraisa smagas psihiskās degradācijas formas! Ogļskābās gāzes nonākšana atmosfērā (tā ik gadu pieaug par diviem procentiem!), sadedzinot milzīgu daudzumu organiskā kurināmā, draud pārvērst Zemi par milzīgu siltumnīcu. Ogļskābā gāze, laižot cauri atmosfērā uzkrājušos saules gaismu, var aizturēt Zemes izstaroto siltumu, tāpēc Zemes virsmas temperatūra pa​augstināsies, bet tas savukārt izraisīs polāro ledāju kušanu un grandiozus plūdus. Savu artavu biosferas bojāšanā ienes arī aviācija un kosmonautika - tās ne tikai izsmidzina atmosfērā tūkstošiem tonnu ultraaktīvu "ķīmisku draņķu", bet arī pastāvīgi izdedzina atmosfēras ozona slāni - vienīgo aizsargātāju pret ultravioleto saules izstarojumu. Nesen atklātais gigantiskais caurums ozona slānī virs dienvidu puslodes patiešām ir draudīga "debesu zīme". Vislielākā problēma ir radiācija, it īpaši ļaunums, ko nodara kodolieroču izmēģinājumi, kodolreaktoru nesakārtotās aizsargsistēmas un radioaktīvo atkritumu pavirša apbedīšana. Ceturtdaļgadsimtu ilgušo Zemes atmosfērā un tās virskārtā veikto kodolizmēģinājumu rezultātā radioaktīvais fons ir pieaudzis astoņas reizes. Bet vēl bīstamākas ir tiešās lokālās parādības: radioaktīvie nokrišņi virs apgabaliem, kuri atrodas tālu no izmēģinājumu vietām. Šo izmēģinājumu ietekmē radiācijas līmenis pieaug un var izraisīt leikēmijai līdzīgas slimības un neprognozējamas gēnu mutācijas. Černobiļas atomreaktora ceturtajā blokā notikušais sprādziens ir vislielākā tehniskā katastrofa cilvēces vēsturē un labākais piemērs tam, ko nozīmē globāla tehnogēnā pašnāvība.

Patiesībā biosferai kaitīgo faktoru ir daudz vairāk, nekā mēs šeit minējām, un svarīgi ir tas, ka daudzi no šiem faktoriem iedarbojas nevis lokāli, bet gan visas planētas mērogā. Turklāt lielāko daļu no tiem praktiski nav iespējams neitralizēt, nesašaurinot ražošanu.

Protams, ražošanas intensīva attīstība noved arī pie straujas dabas resursu samazināšanās. Jau XXI gadsimta sākumā daži no tiem būs pilnīgi izsmelti.

Vienlaikus turpinās demogrāfiskais sprādziens.

Uz draudīgo tendenču fona pavisam baismīgi izskatās "pieticīgā" summa - 250 tūkstoši dolāru apmēram tik daudz vienā sekundē pasaulē tiek iztērēts bruņošanās mērķiem. Masu iznīcināšanas līdzekļi, kuru pielietošana laikam gan novestu pie visu augstāko dzīvības formu izzušanas no Zemes virsas. Lai nokļūtu viņpasaulē, cilvēkam pietiek ar nelielu lodi - pat bez smaguma centra nobīdes, bet mūsdienu tehnoloģiskā civilizācija katram, pat zīdaiņus ieskaitot, pakalpīgi piedāvā kaut ko daudz efektīvāku, teiksim, ar vairākām tonnām trinitrotoluola pildītu bumbu vai šķipsniņu pulvera, ar kuru var noindēt milzīgu pilsētu vai pat veselu valsti…

Kādai tad jābūt "C" klases civilizācijai, lai tā spētu tikt galā ar šādām nestandarta problēmām?

No vēstures mums zināms, ka izmaiņas apkārtējā vidē pašas par sevi nav nedz kaitīgas, nedz svētīgas. Ekoloģiskā un pat sociālekoloģiskā nestabilitāte ir galvenais attīstības priekšnoteikums.

Eksistēšana evolūcijas strupceļā neatbilst ļaužu priekšstatiem par cilvēka cienīgu dzīvi. Cits jautājums ir

temps, kādā mēs iedarbojamies uz apkārtējo vidi. Tam, protams, nevajadzētu būt pārāk ātram, lai cilvēki pagūtu adaptēties, bet arī nc pārāk lēnam, lai nesāktos vispārējs bremzēšanās process.

"C" klases civilizāciju, kas būtu spējīga saplānot un īstenot savas attīstības optimālos tempus ciešā mijiedarbībā ar apkārtējo vidi, varētu nosaukt par autoevolūcijas civilizāciju. Šis nosaukums būtībā atspoguļo to, ka attiecīgajā attīstības līmenī ir nepieciešama evolūcijas procesa intensīva regulēšana visas planētas mērogā, bet iepriekšējo līmeņu civilizācijas to dara tikai ekstensīvi.

Varbūt mēs patiešām esam nonākuši līdz apkārtējās vides mainīšanas galējai robežai un būsim spiesti transformēt sevi kā sugu un mācīties atbilstoši tam pārveidot arī sociālos mehānismus visdažādākajos apjomos.

Kaut ari ar filtrēšanu un slēgtajiem cikliem ražošanā ir iespējams ievērojami samazināt gaisa saindēšanas tempus, atmosfērā notiekošās izmaiņas diezin vai izdosies pilnīgi apturēt. Arī mums nāksies kaut kādā mērā pielāgoties tām, izmantojot bioloģiskos līdzekļus. Diez vai ir panākama idille, kurā cilvēks, baudīdams materiālo un intelektuālo labumu pārpilnību, varēs arī pastaigāties neskartos paradīzes dārzos, kuros būs tas pats gaisa sastāvs, kāds bija Bībeles laikos.

Pirmajā pārejas periodā uz "C" klases līmeni mūsu civilizācijai neapšaubāmi būs no daudz kā jāatsakās, lai attīrītos no pārāk bīstamām mantotām slimībām. Neradot īpašu zaudējuma sajūtu, var atteikties no daudzu bezjēdzīgu priekšmetu ražošanas un pat no pārmērīga patēriņa vispār, veltot visus spēkus intelektuālās attīstības veicināšanai. Greznība neaprobežojas ar desmit personiskajām automašīnām vai lieku dzīvojamo platību. Sociālajā aspektā daudz bīstamākas ir citas greznības formas: valsts robežu paplašināšana un armijas, kuru skaitliskais sastāvs lēšams miljonos, militārajām vajadzībām atvēlētie miljardos rēķināmie budžeti un nežēlīgas sadursmes nacionālā diženuma ideju vai ticības simbolu vārdā.

Kad šīs barjeras būs pārvarētas vismaz tādā pakāpē, kādā tas šobrīd nepieciešams, var izvirzīt ļoti nopietnus biotehniskos uzdevumus. Neviens nav pārliecināts par to, ka mūsu suga patiešām ir evolūcijas virsotne. Jaunie ekoloģiskie apstākļi var diktēt saprātīgākas sugas veidošanos - tādas sugas, kas spēj daudz ātrāk adaptēties mainīgajos apstākļos, tai būs uzlabots metabolisms, papildu maņu orgāni utt.

Pilnīgi iespējams, ka tiks izmantota bioloģisko un mākslīgo mikroelektrono elementu simbiozes ideja.

Protams, jaunas sugas (vai jaunu sugu) rašanās novedīs arī pie tādu sociālo organismu tipu izveidošanās, kādi tagad nav pazīstami.

Nav izslēgts, ka mākslīgas sugas radīšana bioloģiskajā (bio- kibernētiskajā?) un sociālajā līmenī arī ir Homo sapiens augstākais mērķis. Iepriekš nevar zināt, kāda loma viņam tiktu atvēlēta "C" klases civilizācijā, bet tas nebūt nenozīmē, ka Homo "super- sapiens" katrā ziņā līdzīgi Frankenšteinam izrēķināsies ar savu radītāju. Visticamāk, ka pārveidosies paši "radītāji". Pēc visa spriežot, jauna civilizācijas varianta parādīšanās ir tikai pāris tuvāko gadsimtu jautājums.

Uzraksts kompetentajiem - veltīgi secinājumi Protams, tematu par aizmirstajām civilizācijām, mēģinot noskaidrot to bojāejas un sabrukuma cēloņus, varētu turpināt, sastādot vēl vienu ne mazāk apjomīgu grāmatu. Jo vairāk tāpēc, ka šajā grāmatā nav aprakstītas lielās Ķīnas civilizācijas valstis, unikālā un skarbā samuraju Japāna, eksotiskā un noslēpumainā Centrālā Āfrika, Dienvidāfrika un Ziemeļamerika, kā ari agrīno viduslaiku civilizācijas vikingi, ķelti, gaili un ģermāņi. Iespējams, ka pie šā temata mēs vēl atgriezīsimies kādā no nākamajām šīs sērijas grāmatām.

Tagad mēs zinām, ka veselu kultūru, valstu un civilizāciju bojāeja, sabrukums un izzušana no atmiņas ir grandiozu dabas katastrofu, neprātīgu karu, viltīgu slimību un epidēmiju, kā arī superlielvalstu impēriju bojāejas fenomena rezultāts. Bet šajā uzskaitījumā nepieciešams vēl viens interesants papildinājums, kas skar minēto parādību kritērijus un pirmcēloni (izņemot dabas katastrofas). Atkal lasām labāko speciālistu šajā jomā - mums pazīstamo A. Toinbiju: "Rūpīga analīze parādīja, ka nepastāv stingra sakarība starp sabiedrības spēju kontrolēt apkārtni un

civilizācijas lūzuma un sabrukuma procesiem. Gluži otrādi - ir pretējas liecības, kas runā par labu tam, ka, ja arī šāda saikne pastāv, tad tā ir sekojoša: jo vairāk nostiprinās vara pār apkārtni, jo vairāk tas veicina lūzuma un sabrukuma, nevis augšanas procesu. (Impēriju fenomens no Šumeras līdz Čīlei.)

Tas izpaužas iekšējo karu eskalācijā. Virkne karu noved pie lūzuma, kas, pakāpeniski pastiprinoties, pāriet sabrukumā. Izsekojot pa lejupejošu līkni aizlauztas civilizācijas ceļu, jāatceras Heraklīta teiktais: "Karš ir visu lielu māte." Postošā visu spēku koncentrēšana uz brāļu karu rada psihozi, kas ietekmē dažādus sabiedrības dzīves aspektus. Karš vienlaikus var stimulēt tehnikas attīstību, tātad - veicināt zināšanu padziļināšanu par materiālās pasaules likumiem. Tā kā cilvēces uzplaukuma līmeni parasti vērtē pēc varas un bagātības lieluma, bieži vien gadās tā, ka vēsturiskos civilizāciju traģiskā sabrukuma periodus vienkāršā tauta savā apziņā uztver kā pārsteidzoša uzplaukuma un ziedu laikus. Šie bēdīgie maldi var turpināties daudzus gadsimtus. Tomēr agri vai vēlu tas beidzas. Atklāsme nāk tad, kad nedziedināmi slimā sabiedrība uzsāk karu pati pret sevi. Šis karš aprij resursus, izsmeļ dzīvības spēkus, un sabiedrība sāk iznīcināt pati sevi.

Tādā kārtā aizvien pieaugošā vara, ar kuru Providence, labu vai ļaunu vēlēdama vai gluži vienkārši ironizēdama, apveltījusi sabiedrību, nenovēršami noved pie sabrukuma. Bet varbūt šī pašnāvnieciskā virzība uz sevis sagraušanu tikai lieku reizi pierāda kādu vēsturisku patiesību: par grēku nākas samaksāt ar dzīvību. Un tomēr civilizācijas sabrukuma cēlonis meklējams citur: domstarpībās un nevienprātībā, kas nāk no pašām sociālā ķermeņa dzīlēm, jo civilizāciju bojāejas un depresijas galvenais kritērijs un fundamentālais cēlonis ir iekšējs sprādziens, pēc kura sabiedrība zaudē savas pašnoteikšanās spējas.

Sociālās plaisas - šā sprādziena sekas - izvago aizlauztas sabiedrības ķermeni. Ir "vertikālās" plaisas starp teritoriāli sadalītām kopienām un "horizontālās" plaisas - šķirās sadalīto jaukto kopienu iekšienē.

"Vertikālās" šķelšanās gadījumā sabiedrība sadalās vairākās lokālās valstīs, un tas izraisa asiņainus savstarpējos karus. Šie kari nomoka sabiedrību tik ilgi, līdz viena no pretējām pusēm izšķirošā triecienā uzvar otru un nodibina stingru kārtību un vienpersonisku varu. Mēs jau redzējām, cik milzīga loma pasaules vēsturē ir katram šīs vertikālās šķelšanās gadījumam un cik daudz starpvalstu karu tās izraisa.

Patiešām - četrpadsmit gadījumos no sešpadsmit zināmajiem civilizāciju lūzuma gadījumiem tieši savstarpējo karu eskalācija bija šā lūzuma galvenais cēlonis. Tomēr jāpiebilst, ka vertikālā šķelšanās, iespējams, nav pati raksturīgākā nesaskaņu izpausme, kas noved pie civilizācijas sabrukuma. Jo tā dēvētā civilizētā valsts nav nekas vairāk kā primitīva cilts, kas apgādāta ar augsti attīstītu tehniku. Lai gan karš starp civilizētām valstīm ir daudz postošāks par karu starp primitīvas sabiedrības ciltīm, abos gadījumos tas ir vienlīdz pašnāvniecisks."

Neiztirzāsim sabiedrības "horizontālo" sašķelšanos pēc šķiru pazīmēm (piemēram, kristīgās baznīcas cīņu pret barbaru rituāliem Romas impērijas nomalēs). Toinbija vēstures filozofija ir par dziļu un zinātnisku, lai tai pievērstos mūsu grāmatā, taču diemžēl ne vienmēr.

CIVILIZĀCIJĀS BOJĀEJĀS NOSLĒPUMI

Formāts 84x108/32. 12 flz. iespiedi.; 20.16 uzsk. iespiedi. Tiipa* 2 000 3K3. 3aKa3 41.

Izdevniecība Aplis, Raunas ielā 44, Rīga, LV-1084 kbaaHMC 0cymecTiineH0 ripu y>iacrHH OOO «Hi/uvrc/ibCTBo ACT» Orne'iaiaHO c roTOBbix ,nHan03MTMB0B b OAO «Pbi6nHCKHir /Iom ne'iaTH» 152901, Pw6hhck, yji. HicanoBa, 8. * Nodaļā izmantota M. Stingla grāmata "Noslēpumaina Polinēzijā": M. CniHni "TaHHCTBennaj! n<wiHHe3HJi", M.,"HayKa", 1991 -224c.

[1] t. tjioga. pycckhfl actpojiorhmcckhh c6opiiHK. M:)/ļ "Eejibiii MC/iBCflb", 1993.-96 c.

[2] nodaļas teksts ņemts no grāmatas A.rop6oBCKHH "3ara,aKii apeBHCHiiieH HCTOpHH".

M.: 3naHMe, 1971. - 78 c.

[2] y. O. J1h66h - c6. "HayKa h «lejiOBcnecTBo", "3HaiiHc'\ 1962.

32 [3] noda|ā galvenokārt izmantoti Tamāras Globas raksti no krājuma "Tamāra" ("Тамара") un V. Sarianidi raksts "Kur dzimis Zoroastrs?" no krājuma "Гипотезы, прогнозы. Будущее науки". Международный ежегодник. Вып. 22. М.: Знание, 1989, 253-271.с, [4] noda|ā izmantoti fragmenti no Kurta Cerama grāmatas "Dievi, kapenes, zinātnieki": KypT B. KepaM "Boru, rpoGnHUti, yieiikic", M.:"HayKa", 1986.

2K - rf .

[5] s. lazarevs. "Kannasdiagnostika" (C.l I. JlaiapcB "/J(narnocTHKa KapMbi", Kh.1. CncrcMa n0.'ieB0H caMopcryjiHUHH, Cn6.:AO "C(ļ>epa". 1993).

[5] Šajā noda|ā izmantoti fragmenti no A. Kondratova grāmatām "Atlantija bez Atlantīdas" un "Triju okeānu noslēpums".

[6] Šeit un tālāk nodaļā izmantoti fragmenti no K.V. Cerama grāmatas "Dievi, kapenes un zinātnieki".

R., Zinātne, 1982.

195 [7] a. Ģiczena tulkojums.

[8] g. bonharts-levins "senindiešu civilizācija. filozofija, zinātne, reliģija". Г.М. Бонгардт-Левин. "Древнеиндийская цивилизация. Философия, наука, религия". М., изд. Наука, 1980.->333 с.

[9] zubricka raksts grāmatā "Noslēpumainais, aizmirstais, neticamais…": 3y6pHUKHH b kh.

"Taiinoe, 3a6i»iroe, HCBepojnnoe…". M.: Omecmo no HjyncHHK) tvimh h 3ara0K 3cm.ih. "Jlapre", 1991.

[10] nodaļā izmantota M. Stingla grāmata "Noslēpumaina Polinēzija": M. CTHHrji "TaHHCTBeHHaa 1 IojiHHe3HH", M.. "HayKa", 1991 - 224 c.