Daugava iet ledus silvija abele

Annotation

Silvija Ābele Daugavā iet ledus Apgāds DAUGAVA Apstākļos, ko saprotamu iemeslu dēļ nevar pilnībā atklāt, apgāds "Grāmatu Draugs" saņēmis dzimtenē dzīvojošas jaunas autores Silvijas Ābeles romānu "DAUGAVĀ IET LEDUS". Par autori nav daudz ziņu, un viņas vārds ir pseudonīms. Be romāns tik labi uzrakstīts un tik veiksmīgi tēlo Rīgas tagadējās jaunatnes dzīvi, ka apgāds nevilcinās to publicēt. Romāns pierāda, ka Latvijā tomēr vēl kaut arī klusībā strādā rakstnieki, kas saglabājuši garīgu neatkarību. Priekšvārda autors un redaktors Jānis Zālītis Mākslinieks Aldis Aleks Maketētāja Gundega Kārkliņa ISBN 9984-741-31-1 © Jānis Zālītis, priekšvārds, 2003 © Aldis Aleks, dizains, 2003 © Apgāds "Daugava", izdevums, 2003 Apgāds "Daugava", Arhitektu ielā 1, Rīgā, LV 1030.

Izdevējdarbības licence nr. 2-0944. Iespiesta un iesieta tipogrāfijā a/s "Preses nams", poligrāfijas grupā "Jāņa sēta", Balasta dambi 3, Rīgā, LV-1081. grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

ROMĀNS "TRIMDAS LIELAIS NOSLĒPUMS" Daugavā iet ledus!

MĒS BRAUCAM UZ JŪRMALU MŪSU DZĪVOKLIS GĀJIENS PA ĻEŅINA IELU MANS DRAUGS LAIMONIS ZUTIS AIZLIJUŠI SVĒTKI BOBREŅ PUIKAS UN tumsas meitenes MĀSIŅAS KĀJAS Uz rudens pusi MANA draudzene lilita TEĀTROS MĒS aizmirstam IKDIENU VIKTORS ATZĪSTAS DAŽI notikumi NOVEMBRI ES runĀju ar laimoni LAIMOŅA VEIKALLIETAS VAI drlz ies ledus?

SATURS Silvija Ābele Daugavā iet ledus

.

.

ROMĀNS "TRIMDAS LIELAIS NOSLĒPUMS" Oķiet, nevienam citam "Grāmatu Drauga" izdevumam Amerikā Helmārs Rudzitis nav atvēlējis tik plašu vietu lasītāju intrigas uzkurināšanai, sensacionalitātes un noslēpumainības akcentējumam.

Vēl nepublicēta romāna reklāmas kampaņa aizsākas viņa avīzē "I.aiks" 1960. gada 12. novembrī ar laikraksta pēdējās lappuses vidū "ielauztu" kvadrātu un mīklaini lakonisku tekstu "Silvija Ābele no Latvijas". Avīzes nākamajā, 16. novembra, numurā grūti nepievērst uzmanību trekni izceltam jautājumam: "Kas ir Silvija Ābele?" melnā bulta zem tā gluži vai brīdinošā kārtā liek mums pieņemt zināšanai, ka "Silvija Ābele ir jauna latviešu rakstniece, kas dzīvo Latvijā un kuras manuskripts, tāpat kā Pasternaka "Dr. Zivago", pa aplinkus ceļiem nonācis brīvajā pasaulē". Ja gribam ko konkrētāk, tad tālu nav jāmeklē: "Tas ir neparasts romāns, kuru lasīs, par kuru runās un strīdēsies. Par dzīvi Latvijā šodien ir rakstījuši vairāki trimdas rakstnieki, tagad mūsu rokās ir romāns, kas rakstīts pašā Latvijā, kurā dzīve Latvijā skatīta ne trimdas latviešu, bet jaunas latviešu sievietes acīm, kas pati pārdzīvo visu notiekošo. Romāna saturā autore ir iestrādājusi viena gada dramatiskos notikumus, lai šo romānu veltītu un nosūtītu savam tēvam kaut kur brīvajā pasaulē." Tepat arī vēstīts, ka "Silvijas Ābeles "Daugavā iet ledus" iznāks "Grāmatu Drauga" apgādā decembra pirmajās dienās un būs visdzīvāko pārrunu avots ilgam laikam". Tas vēl nav viss avīzes sludinājumu slejā apgāds Ziemsvētku pirkumam piedāvā "spožu latviešu oriģināldarbu izlasi": pirms Jāņa Klīdzēja romāna "Zilie kalni", Anšlava Eglīša "Homo novus" un latviešu tautas pasaku krājuma "Brīnumu spogulis" kā pati svarīgākā "Ziemsvētku programmas" ievadījumā izvērsti anotēta "Daugavā iet ledus" "sevišķi piemērota dāvināšanai ikvienam, jo šīs grāmatas saturs interesēs katru, arī tos, kas parasti grāmatas nelasa".

Līdzīgā toņkārtā romāna pieteikums turpinās gandrīz katrā nākamajā "Laika" numurā, īsumā rezumējot: "Apstākļos, ko saprotamu iemeslu dēļ nevar pilnībā atklāt, apgāds "Grāmatu Draugs" saņēmis dzimtenē dzīvojošas jaunas autores Silvijas Ābeles romānu "Daugavā iet ledus". Par autori nav daudz ziņu, un viņas vārds ir pseidonīms. Bet romāns tik labi uzrakstīts un tik veiksmīgi tēlo Rīgas tagadējās jaunatnes dzīvi, ka apgāds nevilcinās to publicēt. Romāns pierāda, ka Latvijā tomēr vēl kaut arī klusībā strādā rakstnieki, kas sagla​bājuši garīgu neatkarību."

Izdevējs tur doto vārdu "Daugavā iet ledus" pie Amerikas lasītājiem nonāk Ziemsvētku mēneša sākumā. ("Ar atpakaļejošu datumu" gan var konstatēt, ka sākotnējos "Grāmatu Drauga" plānos "īstajam" dzimtenes romānam vajadzējis apsteigt divus "neīstos" Anšlava Eglīša "Ilzi" un Aīdas Niedras "Septīto cilpu".) Nākas atzīt, ka ari reklāmas "augstā dziesma" šajā reizē nav palikusi bez tāla un plaša atbalsojuma: romāna lasītāju loks aptver visu trimdinieku pasauli, jau pēc četriem mēnešiem grāmatas metiens ir izpārdots un seko atkārtots izdevums, romāna saturs izsauc diskusijas un strīdus presē, literārajos sarīkojumos, politiska rakstura sanāksmēs, personiskās pārrunās un privātā sarakstē jo īpaši par sacerējuma tapšanas apstākļiem (Latvijā vai tomēr trimdā?), faktisko autoru (vai autoriem), arī iespējamām apgāda mahinācijām. Daudzviet atzīmēts, ka "Daugavā iet ledus" kļuvusi par visvairāk lasīto grāmatu. Piemēram, laikraksts "Latvija" Vācijā 1961. gada 25. martā konstatē: "Raksturīgi, ka visvairāk lasītā grāmata ASV bijusi Latvijā dzīvojošās rakstnieces Silvijas Ābeles "Daugavā iet ledus", kas mazāk ievērojama literārā ziņā, vairāk gan satura ziņā un varbūt uzskatāma par it kā garāku vēstuli no Latvijas. Šo grāmatu pirkuši arī tādi, kas citādi latviešu grāmatas nepērk."

Viedokļu konfrontāciju izraisa jau pirmie publiskie izteikumi romāna sakarā ELJA seminārā Vācijā 1960. gada decembra beigās un to atreferējums presē. Tiek izteiktas aizdomas, ka grāmata varētu būt maskēts icfiltrēšanās mēģinājums emigrācijas jaunatnē, lai izplatītu komunistu propagandu.

Šādu pieņēmumu aktualizē tābrīža notikumi ar bijušo Rīgas kinostudijas un televīzijas tehnisko darbinieku Jāni Mazulānu, kurš atklāj, ka tūristu grupas sastāvā nosūtīts uz Zviedriju, lai padomju drošības dienesta uzdevumā censtos uzņemt kontaktus turpmākai sadarbībai ar grāmatizdevēju Georgu Šieieru, "Kurzemes katla laika paziņu" dzejnieku Andreju Eglīti un citiem. Jānis Mazulāns sniedz savu vērtējumu arī Silvijas Ābeles grāmatai, atzīmējot, ka "tā tomēr nav visa dzimtenes dzīve", tomēr autore viņam šķiet "sieviete ar plašu dzīves gudrību, asu un vērīgu uztveri, salīdzinot ar saviem gadiem. Varam viņai pateikties ar labu, sirsnīgu vēlējumu, ka darbs, ko viņa veikusi, ziedojot savus brīvos brīžus dienās un naktīs, liekams blakus latviešu tautas vēsturiskām grāmatām, Deglava "Rīgai" u. c." ("Laiks", 1961, 29. martā) Bet recenziju virkni "Laikā" aizsāk (1961,21. janv.) aktīvais trim​das kritiķis Jānis Rudzītis, kurš, starp citu, pats ticis ieskaitīts "Daugavā iet ledus" eventuālo autoru pulkā un kurš netālā nākotnē kļūs visai kategorisks grāmatas noliedzējs, klasificējot to par "famozo falsifikācijas romānu". ("Arhīvs", VI sēj., 1966, 35. lpp.) Plašā apcerē "Reportāžas romāns par okupēto Latviju" J. Rudzītis pasvītro, ka romāna forma "šoreiz ir bijusi tikai līdzeklis, lai interesantāk pasniegtu līdz šim nebijušu sīku reportāžu par to, kā cilvēki dzīvo un, galvenais, iemācījušies dzīvot sarkanā krievu imperiālisma pārvaldītajā Rīgā, šad tad pieminot apstākļus kolhozos un rezonējot par iekārtas raksturu vispār".

Tomēr "pirms tam lai rūpīgi pārbaudām, cik pareiza Silvijas Ābeles politiskā "ideoloģija", vai viņa tiešām ir tik viszinīga, vai tās nav tikai viņas subjektīvās iedomas, dažkārt paviršums". Un J. Rudzlša "pārbaude" dara zināmu, ka faktoloģiskā puse daudzās detaļās neprecīza un apšaubāma; patiesi gan esot attēlots sāpīgais dzīvokļu jautājums Latvijas galvaspilsētā, ko līdzīgi raksturojis arī Zigmunds Skujiņš romānā "Kolumba mazdēli".

"Laika" komplektā, kas pieejams Nacionālajā bibliotēkā, kāda nezināma roka J. Rudzīša rakstam pievienojusi daudzas marginālijas ar jautājuma zīmi te fiksēti divi arī citviet bieži minēti "Daugavā iet ledus" autori: L. Zariņa un R Klāns. Lilija SkultāneLinde (Lilija Zariņa), ārste, medicīnas zinātņu doktore, Latviju atstāj 1957. gadā un no Austrumvācijas pāriet robežu uz Rietumberlīni, vēlāk emigrācijā viņa laiž klajā romānu par dzīvi padomju Latvijā "Sarkanā migla" (1968, Latvijā-2002); "Laikā" (1961, 15. aprīlī) publicēts arī viņas skatījums, secinot, ka Silvijai Ābelei "ir līdz šim vienīgā grāmata, kas tik patiesi rāda šodienas Latvijas seju". Ilmārs Bastjānis-Krasts memuāru grāmatā "Pašvēsture" (Rīga, 1998) bez komentāriem apgalvo, ka Silvija Ābele "ir ārstes Skultānes pseidonīms". Savukārt Pāvilam Klanam 1961. gadā "Grāmatu Draugā" (Latvijā 1992./1993. g. avīzē "Rīgas Balss") publicēts romāns "Rīga retour", ar apakšvirsrakstu "Apmeklējums dzimtenē" tajā atainots divu trimdas latviešu jauniešu tūrisma braucienā pieredzētais, reālās darbojošās personas toreizējie Minhenes universitātes studenti Valda Dreimane un Andris Kadeģis.

Drīz pēc I. Rudzīša vārdu ņem "Laika" redaktors Kārlis Rabācs, pirmām kārtām apkopojot lasītāju viedokļus un aizstāvot izdevēja pozīciju: "Ir dzirdēti izteikumi, ka grāmata, pretēji apgāda paskaidrojumam, nemaz neesot sacerēta okupētajā dzimtenē. Pēc vienas versijas, to sacerējis pazīstams latviešu rakstnieks Mičiganā, pēc citas versijas, tā radusies Kalifornijā. Eiropā, īpaši Zviedrijā, dažs ir drošs, ka "Daugavā iet ledus" sacerējuši kopīgi divi autori Vācijā, cits domā, ka tas ir nevis latviešu rakstnieka, bet publicista darbs Vācijā. (..) Grāmatas vērtējumos periodikā lasīti iztirzājumi, kas "Daugavā iet ledus" neaplūko kā daiļdarbu, bet kā publicistikas sacerējumu, ar tādām pretenzijām, kādu autorei, pēc grāmatas spriežot, nav bijis. Cildinot grāmatā iestrādāto tagadējās Rīgas ikdienas sīku jo sīku informatīvo materiālu, dažās vietās ir apšaubīta tā pareizība, šīs šaubas visvairāk dibinot uz tā materiāla, kas iegūts pa​domju publicējumos." ("Laiks", 1961, 28. janvārī) 1961. gada 5. februārī Čikāgā romāna apspriešanai tiek veltīts "Daugavas vanagu" apvienības un jaunatnes pulciņa rīkotais pārrunu vakars. Ar referātu uzstājas Austra Ozoliņa, oponē Oļģerts Cakars,

izsakās "kāda tautiete, kas pirms nepilna gada ieradusies ASV no Latvijas, kura nevēlas atklāt savu vārdu"; viņas spriedumi plašāk izklāstīti "Laikā" (1961, 22. februārī).

Zenta Mauriņa ("Laiks", 1961,22. martā) kā "pilnīgi neiespējamu" noraida minējumu, ka grāmatu rakstījusi profesionāla literāte, "kaut spējas viņai nenoliedzamas un autores godīgums simpātisks".

Savas pārdomas "Personības izdzisums" viņa noslēdz ar vārdiem: "Aizverot grāmatu, teicu: paldies autorei par latviskām skaņām, paldies izdevējam par grāmatu, kas lasītājus satrauc. Un lai slavēts Dievs, ka nav jādzīvo šai sasmakušā, alkohola tvaniem piesātinātā sprostā, kur cilvēkus neatlaidīgi un sistemātiski atcilvēko. Silvija Ābele manām dzimtenes ilgām uzlēja sērskābi. Kur nav personīgas brīvības, par cilvēcisku dzīvi nevar būt runas. Lielākas nekā atombumbas briesmas ir personības izdzisums. Vai tas mūs arī brīvajā pasaulē neapdraud?

Interesantu domu nedaudz vēlāk izsaka pulkvedis un literāts Ldvīns Mednis ("Laiks", 1962, 20. janvārī): "Tāds ļoti īpatnējs romāns bija arī Silvijas Ābeles "Daugavā iet ledus". Bija ļaudis, kas pārmeta, ka tur par maz apskatīts politiskais fons, par maz parādīti kara pārdzīvojumi, kaut gan šie pārmetumi rādīja, cik maz ir izprasta starpība starp vīriešu un sieviešu literāriem darbiem."

1962. gada pavasarī vairākos trimdas laikrakstos parādās informācija, ka "Daugavas vanagu" teātris Kanādā nolēmis iestudēt Kriša Sidara sagatavoto romāna dramatizējumu J. ļurševska režijā.

"Daugavā iet ledus" skatuvei piemērots "trīs cēlienos un četrās ainās, ar prologu, kam izmantots romāna ievads, un dramatizētājs tai devis simbolisku ietvaru sākumā un nobeigumā. Darbojas 9 personas, un darbība visu laiku risinās vienā telpā Rīgas komunāldzīvokļa istabā, atvieglojot skatuves tehniskās problēmas. Sieviešu lomu ir četras centrālā figūra Nora Skulme, viņas māte, vecā Jūle Nukša un Marta Trofimova. Vīriešu tēli: profesors Pavasars, kapteinis Leiba Mandelbaums, viņa audžudēls "bobreņpuika" Viktors, Boriss Kuzmičs Trofimovs un Noras līgavainis Laimonis Zutis. (..)

Domājot par trimdas ansambļa praktiskām iespējām, romāna darbība koncentrēta ierobežotā personāžā un nemainīgā skatuves ietērpā." ("Laiks", 1962,7. aprīlī) Tomēr, cik noprotams, uzvedums tā arī nav nonācis pie skatītājiem. Viens no iemesliem pirmajā acu uzmetienā varētu šķist visai attāls, proti, neatkarīgās Latvijas pēdējā ārlietu ministra Vilhelma Muntera personā. Padomju Savienības centrālajā laikrakstā "Izvestija" (1962, 8. aprīlī), tūlīt (10. aprīlī) arī Latvijas "Cīņā" iespiesta viņa vēstule "Latviešu tautas nākotne ir nodrošināta", kas izsauc visai asu reakciju trimdas sabiedrībā un kārtējo reizi arī atgādina būt maksimāli piesardzīgiem pret dzimtenes ziņu avotiem. V. Muntera "pāraugšanai" tiek vilktas paralēles ar Silvijas Ābeles šauri apolitisko padomju īstenības traktējumu, norādīts uz "abu autoru kopīgo ceļu", tādēļ "jābrīnās un jānosoda, ka Kanādas DV teātris ir meties Silvijas apkampienos. Vai tad nebūtu vēl labāk dramatizēt Muntera vēstuli, jo bij. ministrs gūs lielāku skaļumu nekā "piesmaržotā" anonīmi fiktīvā Silvija? Ja jau nu DV teātris gribēja rādīt kaut ko jaunu, vērtīgu cīņā pret Latvijas okupantiem, tad vajadzēja dramatizēt (..) Silvijas noklusētos tautas pretestības kustības izpaudumus dzimtenē." ("Latvija Amerikā", 1962,25. aprīlī) Bez uzmanības nepaliek ari trimdas vēsturnieku pieļāvums, ka "Daugavā iet ledus" būtu čekas inspirēts sacerējums.

Samērā klusu Silvijas Ābeles eksistenci piemin Latvijas pusē, vienīgi Ādolfs Talcis, bijušais komitejas "Par atgriešanos dzimtenē", tagad Latvijas un ārzemju kultūras sakaru biedrības darbinieks, padomju specdienestu finansētajā avīzē "Amerikas Latvietis" (1962, 26. maijā) paša uzdotajam jautājumam: "Kurš politikānis slēpjas zem Silvijas Ābeles pseidonīma?", sniedz visai "konkrētu" atbildi: "Latviešu iespiestais vārds piedzīvojis dažādus papīra smērētājus: Lappas Mārtiņus un Lapsingeru Jurus, I.apiņu-Mercus un Lapiņu Jāņus, Fallijus un Eldgastus, Edvīnus Medņus, Jāņus Rudzīšus un Aleksandrus Plensnerus. Tikai šāda tipa sēnalu ražotāji spējīgi sacerēt "sensacionālo"

savārstījumu no avīžu izgriezumiem, pamestu brūšu vēstulēm un svešumā aizldīdušo jumpravu no​stāstiem."

Romāna popularitātei tas gan nenieka nekaitē, seko vēl viens izdevums, paplašinās "aizdomās turēto" autoru loks: žurnālists un publicists Franks Gordons, Velta Toma, Ingrida Vīksna, arī pazīsta​mais prozaiķis un ražīgais tulkotājs Valdemārs Kārkliņš…

Pēc enciklopēdijas "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" (Rīga, 1992) izdošanas laikraksts "Literatūra un Māksla" rubrikā "Datu banka. Literāti" publicē virkni biogrāfiju, cerot uz lasītāju palīdzību to papildināšanā un precizēšanā. Raimonds Briedis raksta par Silviju Ābeli (1993, 19. februārī), tomēr nekādas jaunas ziņas (arī no Helmārā Rudzīša) iegūt neizdodas. Dažus gadus vēlāk presē izskan Gunāra Birkmaņa aicinājums atsaukties.

Tad pie darba ķeras "Laika" redaktore Astra Moora, taču sākumā arī viņas paziņojumi latviešu laikrakstos ārzemēs un "Lauku Avīzē" Latvijā paliek bez atbildes. 1999. gada 20. janvāra vēstulē viņa par saviem meklējumiem stāsta Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja nodaļas vadītājai Maijai Kalniņai, norādot, ka reālākais "Daugavā iet Iedus" sacerētājs varētu būt Valdemārs Kārkliņš.

Un ieskats muzeja fondos atrodamajās H. Rudzīša vēstulēs izgaisina jebkādas šaubas: grāmatas pamatā ir V. Kārkliņa meitas (no pirmās laulības) Rasmas veikums un viņas vēstules tēvam, rakstnieks tās literāri pilnveidojis un piešķīris vienota romāna formu. Apprecējusies ar vācieti Herkentrupu, Rasma atstāj Latviju izmantotā korespondence uz Ameriku ceļojusi no Vācijas. "Visu šo lietu es, saprotams, paturēšu pie sevis," teikts H. Rudzīša vēstulē V. Kārkliņam 1959. gada 24. jūlijā.

"Neviens nekā nezinās, tikai, ja manuskripti sāks nākt uz spiestuvi, tad jau redzēs, ka tie nāk no Tevis.

Būs jāizdomā kāds paticams stāsts, kādēļ tas tā, jo citādi drīz vien izies valodas, ka romānu raksta nevis kāda jauna latviešu rakstniece, bet pats Kārkliņš. Katrā ziņā Tavs piedāvājums ir ļoti interesants, būs vismaz kas jauns. Dzīve sāk palikt pārāk vienmuļa. Atlikt romāna publicēšanu uz to laiku, kad no Latvijas izkļūs Tava bij. kundze, nebūtu pareizi, jo diezin kad tas notiks." Piebildīsim ka vēlāk ticis domāts arī par grāmatas tulkošanu angļu valodā un "Daugavā iet ledus" turpinājumu, bet 1961. gada 16. janvārī H. Rudzīša vēstulē atzīmēti "visādi gudrinieki", kas jau iepriekš minēto romāna autoru skaitam piepulcē ari Jāni Veseli, Anšlavu Eglīti, Irmu Grebzdi un vēsturnieku Ādolfu Sildi.

Jāņa Liepiņa grāmata "Pretviļņi un bedres" (Stokholma, 2000, 66. Ipp.) laikam ir pirmā, kas plašākai atklātībai pavēsti romāna tapšanas aizkulises: ""Laika" redaktore Astra Moora mums ar Alki bilda, ka "Daugavā iet ledus" autors faktiski ir Valdemārs Kārkliņš un romāns rakstīts pēc meitas vēstulēm." Tūlīt pēc tam ("Laiks", 2000, 28. oktobrī), paklausot A. Mooras "ierosinājumam un mudinājumam", II. Rudzīša vārdā parādās publikācija "Noslēpums atklāts", kur cita starpā lasām: "Tas bija 50. gadu beigās Latvijai visdrūmākajos laikos. Toreiz, pamatojoties uz norunu starp Vāciju un Padomju Savienību, atļāva izbraukt Latvijā palikušajiem vāciešiem. Tā kā Rasma bija apprecējusies ar vācieti, tad arī viņa vīram līdzi nokļuva Vācijā. Romāns bija "antisovjetisks", tāpēc autores mātei un citiem radiem Latvijā varēja drīz būt nodrošinātas "brīvbiļetes uz Sibīriju". Sākumā romāns bija rakstīts kā manuskripts, un Valdemārs to krietni laboja. Romānu Rasma nobeidza, rakstot vēstules, ko V. Kārkliņš iestrādāja romānā. Tajā nav aprakstīta Rasmas Kārkliņas ģimene, stāstīts par viņas agrākajiem skolas draugiem un paziņām. Saprotams, ka mans solījums V. Kārkliņam vairs nebija spēkā, Latvijai atgūstot neatkarību."

Bet ceļavārdu noslēgumā romāna pirmizdevumam Latvijā gribētos likt rindas no kādas citas Valdemāram Kārkliņam adresētas vēstules. Redaktore un kritiķe Austra Tamuža 1962. gada 15. augustā dalās iespaidos par "Daugavā iet ledus" gaitām Austrālijā un, kaut arī tiešos vārdos to nepasaka, zemtekstā skaidri nojaušams, ka viņa ir sapratusi, kas tad ir romāna īstenais autors. Tikai šī

atziņa paliek it kā otrajā plānā, galvenais un būtiskākais dzimtenes tēlojums ir aizkustinājis un saviļņojis lasītāja sirdi, gluži tāpat kā daudzi citi iemīļota rakstnieka darbi: "Kāpēc man gribas ar Jums parunāties tagad, ir atkal grāmatas dēļ. Šorīt beidzu lasīt "Daugavā iet ledus". (..) Sākumā bija viss, kā sagaidīju: brauciens pa jūrmalu, komunālais dzīvoklis, vietas Rīgā. Izlasot Trofimova kundzes dzīves stāstu, viņas pilnīgās bezizejas tēlojumu, man acis atvērās kā tas sagatavots, kā tēlots un atrisināts, tā rakstīt var tikai liels mākslinieks, tā nekādā ziņā nav kāda jaunas iesācējas skuķes novērojumu reģistrējums vai pirmā grāmata. (..) Negribot un nezinot man sajaucās laiks piecus gadus atpakaļ, kad, tāpat gripu slimojot, lasīju "Vēstuli no dzimtenes". Tālāk es lasīju Jūsu grāmatu. Tādu to var uzrakstīt tikai viens cilvēks. Ja jau "Pēdas smiltīs" par svešu tuksnesi, kāpēc ne par paša dzimteni? No tā lielā, monumentālā, man tik tuvā un pazīstamā "Dieva zemes" cilvēku dvēseles tēlojuma, atdalījās "staigāšana pa Rīgu" ar ielu numuriem, veikaliem, vietām, notikumiem, atdalījās tā, kā naktssalnas traukā iesalis plāns ledus atdalās no trauka, to rokās paņemot un sasildot. Es nezinu, kāpēc tieši plāns ledus, bet tādu es "redzēju", un tad man palika liels prieks par to trauku, kuru turu rokās un nēsāju tāpat kā citas Jūsu grāmatas. (..) Tik pilnīgi to var tvert tikai no atstatuma, kā zemnieka dēls, skatoties pa vecmāmiņas lodziņu. Ja nu es esmu pareizi domājusi, tad būtu vēlēšanās zināt noslēpumu līdz galam vai tiešām kaut kas ir izvests, tas ir, tiešajās ziņās, arī tās nesenie atbraucēji var atmiņās uzrakstīt tepat, un par to, kā jādzīvo, lai tur varētu eksistēt, jau katram sirds pilna. Tikai nevienam šai kontinentā nav gadījies tik laimīga klausītāja, kas to varētu paņemt, izveidot, sakoncentrēt un atdot atpakaļ vēl atspoguļotu savā jūtīgajā sirdī. Vai daudzi šo atspoguļojumu pazinuši?"

Ar pateicību Maijai Kalniņai un Astrai Moorai par palīdzību romāna priekšvārda sagatavošanā JĀNIS ZĀLĪTIS, Dr. phil.

Daugavā iet ledus!

Laikraksti par to neraksta, radio neziņo, bet, tiklīdz ledus sakustas un sāk slīdēt lejup, to zina visa pilsēta. Rīgai ir kāda noslēpumaina saite ar Daugavu. Varbūt tādēļ, ka lielā upe pilsētas māte: no tās viļņainā, vējainā klēpja priekš septiņi simti gadiem izkāpuši Rīgas dibinātāji, mūki un bruņinieki, kas te uzcēluši cietoksni cīņai pret leišu, poļu un maskaviešu sirotājiem. Vēstures notikumi aiztecējuši līdzi platās straumes gausajiem viļņiem, bet pilsēta arvien vēl mīl savu sirmo māmuļu un dzird tās balsi pat miegā.

Piecus sešus mēnešus gadā upe guļ zem ledus un sniega. Tā ir klusa un šķiet ziemas miegā aizmigusi. Ledus sega ir pēdu bieza un stipra kā tilts. Doles un Kundziņsalas zvejnieki pa to brauc ragavās, un žibulētājiem grūti jāstrādā, kamēr izcērt caurumu, pa kuru ielaist auklu ar āķi. Tā ir smaga kā dzelzs bruņas, un, liekas, nepietiktu pat ar milža spēkiem, lai to nokratītu.

Bet upe ir dzīva, tikai aizmigusi. Kādā siltā un saulainā dienā, kad gaisā trīc pirmo cīruļu dziesmas un tālu atbalsojas mežazosu skarbie saucieni, tā mostas. Pavasara ūdeņi ir piepildījuši tās līčus un atvarus ar slepenu nemieru. Saule kausē sniegu krasta nogāzēs un pļavās. Un tad kādu nakti vai rītu, gaismai austot, notiek neticamais, bet slepeni gaidītais ledus sāk iet.

Strādnieki, kas dzīvo Pārdaugavā, to pamana pirmie. Ar tramvaju vai trolejbusu uz darbu braucot, tie uz tilta aiztur elpu un skatās: visa upe ir kā dzīva, lejup skrej varena ledus straume.

Aizelsušies, ar savādu satraukumu sejās viņi to pastāsta darbavietās. Nevajag ne radio, ne telegrāfa.

Paiet kādas desmit piec​padsmit minūtes, un visi to zina.

Daugavā iet ledus!

Tūliņ arī šai lieliskajai ainai rodas skatītāji. Vecas māmuļas un tēvi, uz veikalu ejot vai no tā nākot, pamet līkumu līdz upmalai, vezdami pie rokas bērnus, kas vēl neiet skolā, un skolnieki, uz mācībām aizbraucot, izkāpj tilta galā un brītiņu pakavējas skatīdamies, kaut arī būtu jāsaņem rājiens par stundas kavējumu. Elpu aizturējuši, savādu, vārdos nepasakāmu jūsmu krūtīs viņi stāv krastmalā un skatās. īsti liels skatītāju pūlis kļūst pievakarē, kad iestādēs un kantoros, darbnīcās un veikalos beidzas darbs. Ikviens, mājup ejot vai braucot, met līkumu un izkāpj kaut kur starp tiltiem, lai noskatītos neparastajā ainā. Reizēm visu krastmalu no dzelzceļa tilta līdz pat Gorkija ielas tilta galam pilda viens vienīgs, nepārtraukts ļaužu pūlis, kas, gan uz vietas stāvot, gan lēnām pastaigājoties, noskatās trakajā, baltajā ledus straumē. Šai skatā ir kaut kas tāds, kas aizkustina lielos un iepriecina mazos.

Rīdzinieki mīl Daugavas krastmalu pastaigām tā gandrīz vairāk iemīļota nekā pilsētas apstādījumi. Visvairāk ļaužu tur svētkos 7. novembrī un 1. maijā. Bet arī atpūtas dienās jaukā laikā krastmalu pilda staigātāju pulki. Tur ir jauki. Spirgtajā upes elpā nav grūti uz brīdi aizmirst ikdienas rūpes.

Skats ir zināms, pierasts, bet neaizmirstams. Rīdziniekiem to neapnīk redzēt atkal un atkal.

Visa krastmala brūni pelēkā granītā kalta. Tā guļ vējā un saulē mierīga, monumentāli skaista.

Vairākās vietās kāpnes iet uz leju līdz ūdenim. Pati augšmala nožogota ar melnu režģu sētu. Režģi ir metāla, veidoti latviskā rakstā. Visa krastmala asfaltēta, gar upes malu plata iela pastaigai. Tad nāk soliņi un aiz tiem laukums, kur siltā saule drīz liks zālītei zaļot un kur vēlāk, vasarā, ziedēs krūmi un puķes. Aiz tiem sākas satiksmes iela. Ēku pusē tai gar malu aug liepas, un tur atkal ir soliņi, līdz pat pilij. Kurš rīdzinieks gan tur kādreiz nav pasēdējis pusdienas ēnā vai vakara klusumā?

Komjaunatnes krastmalā tagad patīkami noskatīties, jo nu jau visur novāktas karalaika drupas un sagrauto ēku vietā paceļas jaunas. Dažām vidū jau sava vēsture, ko zina visi rīdzinieki. Ļeņina ielas

galā paceļas liela ēka, to cēla kā Partijas skolu. Bet kādam bija sajukuši rēķini. Ēka vēl nebija gatava, kad atklājās, ka Partijas skola drīkst būt tikai Maskavā. Jaunceltni atdeva augstskolai. Tā pabeidza darbus un pārcēla turp dažas nodaļas, izveidojot patstāvīgu mācību iestādi Rīgas Politehnisko institūtu. Šo lielo, kastei līdzīgo ēku rīdzinieki bieži redz, ar 6. trolejbusu braucot garām uz Pārdaugavu.

Aiz vienpusīgās ielas namiem neredzama, bet tuva pulsē steidzīgā, darbīgā, rūpju, baiļu un izsalkuma dzītā pilsētas dzīve, bet uz rietumiem gar lielās upes krastu brāžas baltie pavasara vēji un staigā saule.

Kā zeltene rakstītām jostām Daugava apjozusies četriem slaidiem tiltiem; tiem katram savs mazs stāsts. Dzelzs tilts ir jauns, celts pēc kara pilnīgi sagrautā vietā. No tā palikuši tikai daži neizlauzti balsti ūdenī. Jaunais tilts ir drusku pa kreisi no vecā, un no tā iet lejā kāpnes uz Zaķusalu ledus iešanas laikam. Tā vienīgā reize, kad pa dzelzs tiltu staigā kājnieki. Pārējā laikā pa to nedrīkst iet.

Dienām, naktīm pa to dun tikai vilcieni, un ap balstiem čalo un guldz upes viļņi.

Arī jaunais tilts pretī Ļeņina ielai ir vecāka, tagad izņemtā un aizvestā pontonu tilta mantinieks.

To piemeklēja nelaime. Priekš dažiem gadiem pēkšņa ledus iešana pavasarī izrāva vidējos pontonus, sarāva tramvaja sliedes. Pārdaugavieši vēl atceras dīvaino, drusku baigo skatu: pārrauto tiltu un aiznestos, malā izdzītos pontonus. Par laimi, tas notika agrā rītā, kad uz tilta nebija gājēju. Tāpēc neviens necieta. Jau tai pašā gadā sāk celt jaunu tiltu, vecajam blakus, tikai mazliet pa kreisi. Tas ir plats, zems, tramvaja sliedēm vidū. Pa to iet arī trolejbusa līnija. Gar malām to grezno augstas, īpatnas spuldzes, līdzīgas ielu laternām, šo tiltu vairs ārā neņem. Veco, izņemto, aizveda uz Kundziņsalu un uzstāda tur tas būs jaunais salas tilts.

Tālāk uz leju, pretī Gorkija ielai, pār Daugavas pelēkajiem viļņiem ēnu met Gorkija ielas tilts, kas otrā krastā iziet uz Kalnciema ielu. Tas ir lepnāks, augstām dzelzs margām, un pa to nebrauc tramvajs, bet tikai mašīnas. Aizpagājušajā gadā tam blakus, atkal drusku pa kreisi, uzcēla modernu, ļoti zemu un platu tiltu automašīnām un gājējiem. Pārdaugavas pusē abi savienojas ielā, kas iet garām Jēkaba ostai. Uz to pusi acis pametot, pretī māj skaista balta ēka Rīgas upju stacija. Rīga aug strauji, gandrīz katru gadu mezdama daļu vecās ādas. Varbūt arī Gorkija ielas tilts jau paredzēts nojaukšanai.

Kad ledus gabalu drūzma kļūst retāka, parādās ūdens. Tas ir kaļķaini pelēks vai mālaini iedzeltens pilns ar dūņainas gultnes un dubļaino krastu sārņiem. Tas ir tik steidzīgs, ka tam nav vaļas atspoguļot ne krastus, ne tiltus, ne debesis. Tas tikai krāc un puto, un skrej līksmē par ilgi gaidīto brīvību.

Un ļaudis stāv krastā un skatās, visu aizmirsuši, pavasarī​giem sapņiem acīs.

Upe ir ilgi gulējusi ziemas miegā, klusa un padevīga, gandrīz kā mirusi. Nu tā pamodusies un auļo. Ūdeņi, kas lauž ledu, ir nākuši no tālām vietām, krājušies platās pietekās un sīkos strautos. Tie nāk no Krustpils un Daugavpils, no Polockas un Vitebskas, no Veļižas un Rževas purviem, kur upe sākas. Tie ir gaidījuši pavasari zem biezas un smagas ledussegas; nu tas pienācis, ledus lūst, un ūdeņi dejo saulē. Tas ir skats, kas ielīksmo un aizkustina.

Malā stāvošo ļaužu sejās iezogas smaids it kā noklīdis gaismas stars. Nekas nav grozījies, viņus arvien vēl māc parastās rūpes un raizes. Jau pēc stundas, atgriežoties darbā vai dzīvoklī, turpināsies ikdiena kāda kuram, citam grūtāka, citam drusku vieglāka, visiem pelēka, necila un nemīlama. Un viņi domā par upi un savu dzīvi. Rūpēm, kas viņus māc, raizēm, kas tos moka, šķiet it kā tuvāk pienācis gals. Ja arī ne tuvāk tad šķiet vismaz ticams un iespējams. Varbūt ar dzīvi, šauro, grūto, pelēko dzīvi būs tāpat kā ar upi.

Viņi stāv Komjaunatnes krastmalā un skatās baltajā ledus straumē. Aiz muguras tiem ir pilsēta pelēkā miglā, fabriku dūmos, darbnīcu putekļos, ielu dubļos: viņu dzīve ar visām sīkajām rūpēm un

lielajām raizēm. Ar ikdienas pelēkumu un nākotnes neceribu. Bet pašreiz viņi to aizmirsuši. Viņu matus purina mitrs un svaigs vējš vējš no rietumiem un jūras. Viņu sejas ir gaišas pavasara debess atspīdumā. Viņu sirdīs rosās negaidīts prieks, necerēta līksme. Viņi uzsmaida paši sev un cits citam, it kā būtu noticis kas nozīmīgs un liels, un noraugās pelēkajos viļņos, kas skrej kā meža dzīvnieki,'izkļuvuši no sprosta, uz savām mugurām nesdami salauzto važu atliekas. Daugavā iet ledus!

MĒS BRAUCAM UZ JŪRMALU ir svētdiena. Laiks rādās labs. Par to man sevišķs prieks, jo tas nozimē, ka Jūrmalā būs jauki.

Piecēlāmies agri un pēc neilga brauciena šoreiz, kā par brīnumu, patukšā trolejbusā nokļuvām stacijā.

Braucām tikai abas ar māti. Dzintru atstājām mājās, jo, istabu meklējot, būs daudz jāstaigā un viņas vājās kājas to neizturētu. Dzintra raudāja, viņa tā mīl Jūrmalu. Bet tur neko nevarēja darīt. Un galu galā mēs brau​cam arī viņas dēļ.

Patiesībā ir jau par vēlu. Baidāmies, vai ko labu vairs atradīsim. Vajadzēja braukt daudz agrāk.

Citi istabu medībās dodas jau tūliņ pēc Jaungada. Kaut kā neiznāca vai nu nebija laika, vai pietrūka naudas. Šoreiz, tiklīdz saņēmu algu, atliku simt rubļu nost: tie jāpataupa iemaksai par istabu, lai tur vai kas. Māmiņa arī nolikusi simtu. Ar to vajadzētu pietikt. Tā nu braucam.

Bet, ja būtu domājušas, ka būsim vienīgās braucējas, tad gan būtu pievīlušās. Varbūt citi tāpat nokavējušies kā mēs? Stacija ļaužu pilna. Mums vispirms pāris stundu jāstāv rindā pie kases. Tas tāpēc, ka visu laiku biļetes nepārdod, lai visi nedrāztos vienā vilcienā. Vilcieni gan iet bieži, svētdienās pa desmit divpadsmit minūtēm reizi, bet ļaužu daudz un rodas ar katru brīdi vairāk. Tas jaukā, pavasarīgā laika iespaids. Ja brauktu lietainā, aukstā dienā, būtu tukšāks.

Kamēr tiekam līdz kasei, esam pagurušas. Sevišķi māmiņa vīna; stāvot kļūst nelabi. Un tieši viņai, nabadzītei, tik bieži iznāk stāvēt rindās man nekad nav laika. Esmu darbā, un Dzintru, protams, rindās nesūtām.

Neesam norunājušas, cik tālu braukt. Kad tieku pie lodziņa, saku uz labu laimi: divas līdz Pumpuriem. Pumpuros dzīvojām pagājušajā vasarā. Biļetes maksā 2,40 katram vienā virzienā. Kad esmu tās dabūjusi, skrienam augšā un mēģinām iekļūt vilcienā. Iet tikai elektriskie-nevien uz Jūrmalu, bet arī uz Vecākiem un Ogri.

Sākumā visi lepojās ar šiem elektriskajiem vilcieniem. Nu tie jau sen pierasti un apnikuši.

Vagoni zaļā krāsā, bez kupejām, cietiem sēdekļiem. Logu augšējā daļa nolaižama uz leju, bet to ne vienmēr var izdarīt, jo slēdzēji bieži sabojājušies pavisam primitīva ierīce. Vagoni gari, pāri par simt sēdvietu katrā, pa trim blakus un tagad vēl galos. Iekšpuse dzeltena ar brūnu, uz grīdas kaut kas līdzīgs linolejam. Abos galos pavisam parastas durvis, kas veras uz iekšu. Var pāriet no viena vagona otrā. Motorvagons pēc izskata neko neatšķiras no pārējiem. Ziemā, kad vilcieni iet reti, katrā tikai pa trim vagoniem. Vasarā vilcienus laiž bieži un pa sešiem vagoniem sastāvā. Tie būvēti tepat Rīgas vagonu rūpnīcā, kuras marka arī redzama katrā vagonā.

Stacijā ir divi pulksteņi viens parastais, otrs rāda, cikos aties nākamais vilciens. Tam blakus stikla kaste, it kā pakārta gaisā, ar spuldzi, kas apgaismo katru reizi vienu no trim uzrakstiem Dubulti, Sloka, Ķemeri. Tie rāda, cik tālu kurš vilciens iet. Ja ir garais sastāvs, jāskatās, kurā vagonā kāpj.

Dažiem vagoniem apakšā melnas kastītes ar miroņgalvai līdzīgu zīmējumu. Tas nozīmē, ka šais vagonos ellišķīgs troksnis. Citi klusāki. Mēs ar māmiņu tiekam tuvākajā vagonā. Iekāpjot vispirms ir tāds kā priekšnams, aiz tā bīdāmās durvis. Tad pasažieru telpa. Labierīcību nav. Vasaras svētdienās viss pirmais vagons ir pasažieriem ar bērniem. Bez tam katrā vagonā pie dažiem soliem uzraksti "Pasažieriem ar bērniem un invalīdiem". Publika, sevišķi pārpildītos vagonos, ķildīga, nepacietīga, neuzmanīga. Ļoti reti redz, ka kāds vīrietis pieceļas un atdod vietu sievietei. Tas vienkārši vairs nav modē. Parasti vīrieši, ar elkoņiem rīkodamies, pirmie ielaužas vagonā. Sievietes var stāvēt kājās.

Bet mums laimējas dabūjam vietas, turklāt vēl pie loga. Tātad braucam. Gar logu kā kinolentē risinās pazīstamie skati, kas tomēr mums nekad neapnīk. Daudz vietu, ko redzam, saistās ar patīkamām atmiņām.

— Līdz kurienei tu paņēmi biļetes? jautā māte.

- Līdz Pumpuriem, es saku un tikai tagad atceros, kur māte vienmēr grib izkāpt. Nu, nekas, biļetes no vienas Jūrmalas piestātnes līdz otrai nav dārgas. Saku: Ja vēlies, varam kāpt ārā jau Priedainē.

Liekas, ka mātei tas patīk. Viņa grib izkāpt Priedainē, lai redzētu mūsu veco dzīvokli. Kas tur ko skatīties, es tiešām nezinu.

Līdz Priedainei nav daudz ko redzēt. Gandrīz nekas nav mainījies. Priedainē izkāpjot, arī nekas sevišķs acīs neduras. Tikai māte kļuvusi dīvaini klusa. Man liekas, mums nebūtu lielu cerību atrast istabu. Es te arī negribētu dzīvot. Bet māte saka: Iesim paskatīties,un nogriežas pa pazīstamo ieliņu.

Eju līdzi. Te kaut kur jābūt mūsu vecajai vasarnīcai.

Vēl neesam tikušas tai klāt, kad nevilšus apstājos. Apstājas arī māte. Viņa māju droši vien labi pazīst arī tagadējā izskatā.

Skats ir briesmīgs.

Pēdējo vasaru mēs te dzīvojām 1944. gadā. Es no tās neko daudz neatceros man toreiz bija tikai septiņi gadi. Atmiņā palikuši jāņogu krūmi ar sulīgām ogām, ko vistas ēda, augstu palēkdamās. Un es arī, lai gan māte teica, ka nedrīkstot, jo krūmi piederēja saimniekam. Dārzs bija ēnains un skaists, ar lapeni, un tam visapkārt augsta, zaļi krāsota koka sēta. Celiņi bija apkaisīti oļiem un granti, vienmēr tīri nogrābstīti, un dobēs ziedēja puķes lieliem, spilgti sarkaniem ziediem tagad liekas, ka tās būs bijušas ģerānijas. Bērnības vasaras Jūrmalā man palikušas atmiņā galvenā kārtā ar to, ka dabūju saēsties daudz zemeņu. Vēl tagad mutē saskrej siekalas, iedomājoties, cik tās bija lielas, sulīgas un saldas!

Ak jā, un tad te mēs pēdējo reizi bijām kopā ar tēvu. Vakarā, no Rīgas pārbraucis, viņš reizēm pasēdēja pie manas gultas un palasīja pasakas, kamēr aizmigu. Droši vien māte, uz šejieni nākdama, atceras tēvu. Tikai viņa par to nerunā.

Sēta ir noplēsta, droši vien sadedzināta. Arī no paša dārza vairs nav ne vēsts tikai pelēka, netīra zeme un dažas priedes, drūmi noliekušas zarus pār cauro jumtu. Tas viss. Pati māja sen zaudējusi krāsu. Daudzi logi aizbāzti lupatām, aizsisti ar bre​zentu vai vienkārši papīru. Vaļējā veranda, uz kuras kādreiz spēlējos lietainās dienās, noplukuši, sapuvušu grīdu, apsista finiera gabaliem. Pa sētu, kur agrāk bija dārzs un ziedēja puķes, skraida un kaujas bars netīru bērnu. Tālāk dārzā, gluži noplucis, nogājušu krāsu stāv māmiņas lielais trīsdurvju drēbju skapis. No tā uzbūvēta "mazā mājiņa". Tagad to droši vien vairs nelieto, bet kādreiz tā, liekas, būs bijusi ļoti nepieciešama. Vai kāds brīnums toreiz cilvēki smējās, ka krievi bijuši ļoti neapmierināti ar "muļķīgajām mazgāšanās ierīcēm" Latvijā: kā pa​velkot aiz roktura, tā ūdens mudīgi aiztekot projām, nemaz nedabūjot kārtīgi nomazgāties.

Klāt nepiegājušas, mēs pagriežamies un nākam atpakaļ. Redzam, ka apkaimē daudz nopostītu māju un vasarnīcu. Viss nolaists, netīrs un tukšs. Kļūst skumji. Māte ir gluži apklususi un soļo, galvu nodūrusi. Droši vien viņu māc skumjas atmiņas vai domas…

Vietām tomēr ir arī labi uzturētas, glīti apkoptas mājas ar dārziem apkārt. Tūliņ var redzēt, ka tur dzīvo latvieši.

Istabu meklējot, mēs braucam no vienas stacijas uz otru. Apstaigājam vietas, kur esam iepriekšējās vasarās dzīvojušas, aprunājamies. Mums izsaka nožēlošanu, ka esam atnākušas par vēlu, un uzdod paziņu adreses varot pamēģināt tur un tur. Tā mēs izstaigājam gandrīz visu Jūrmalu. Dažreiz jau liekas, ka esam veltīgi atbraukušas un nekā nedabūsim. Tomēr diena ir jauka, silta, un mēs braucienu nenožēlojam. Ir tik labi atkal būt pie jūras un redzēt vecās, pazīstamās vietas.

Jūrmalā nav daudz kara pēdu. Nopostīta bija vienīgi Bulduru stacija. Tā uzcelta jauna un tīri glīta. Babītes stacijas ēkai bija sagrauts tikai viens gals drupas novāca, robu aizmūrēja ciet, un tā stāv

vēl tagad. Asaru un Slokas staciju ēkas arī glītas. Nezinu, kad tās celtas, padomju varas laikā vai agrāk. Pārējās vecas koka būdas, ko jau krietni apgrauzis laika zobs.

Man patīk Lielupe. Tā ir dzīva un rosīga vieta. Tiltam labajā pusē "Dinamo" jahtklubs vasarā te liela rosība, laivu ļoti daudz. Brauc arī ar ūdensslēpēm. Upes pusē nekā jauna, tās pašas vecās mājas, smilšainās ieliņas. Jūras pusē atpūtas nams armijas vīriem, milzīgi liels. Buļļu zvejnieku ciems pēdējos gados stipri cēlies zvejnieki tagad ir gandrīz vai pati turīgākā latviešu tautas daļa. Tomēr visumā no Lielupes paliek tāds iepe​lēks iespaids.

Bulduros jau vairāk dzīvības. Tur no vienas vietas atpūtas nami tāpat kā tālākās Jūrmalas pilsētiņās -, katrai arodbiedrībai gan Latvijas, gan Vissavienības mērogā. Ir puslīdz pieklājīgi veikali, kino, Jūrmalas milicija. Daudz glīti uzturētu māju, kur pa vasaru no Rīgas izbrauc bērnudārzi.

Te nav daudz pri​vātu vasarnīcu, un istabu dabūt mums nelaimējas.

Aizejam līdz jūrmalai paskatīties. Pludmale vēl tukša un izskatās ļoti vienmuļa ir tikai jūra un diezgan netīras kāpas. Daudz jaukāk nav arī vasarā. Daži soliņi, paretam kāds kiosks neizīrē ne krēslus, ne saulessargus.

Avotos arī klusi, bet patīkami. Te turīgāko, kārtīgāko žīdu rajons. Brīvu istabu vairs nav visas saņemtas vai aizrunātas. Dzintari un Majori jau tagad diezgan dzīvi. Vasarā te drūzma vairāk nekā skaļa. Bet te samērā ērti dzīvot, veikalu dēļ. Jomas ielā tie no vienas vietas, tikai ļoti vienveidīgu preci. Pārtikas gan var dabūt daudz, un tā ir dažāda. Darbojas "Lido", vecais "Baumanītis" un "Korso". Tiem, kam nauda, nav jāžēlojas par garlaicību. Mēs ar māti vai Dzintru Jūrmalā parasti gan varam aiziet tikai uz kino. To arī netrūkst Bulduros "Banga", Majoros "Dzintarkrasts", Dubultos "Vētra", Mellužos "Līgo". Arī Avotos priekš pāris gadiem atvēra jaunu nosaukums piemirsies.

Tālāk Dubulti, Jaundubulti un Pumpuri. Te ir īsta pionieru pilsētiņa no vienas vietas nometnes, gan tikai jūras pusē. Vasarā te pavisam īpatna pasaule no rīta līdz vakaram balsu čalu, dziesmu, tauru skaņas. Bērnu mīļotājiem te īstā vieta. Bet mēs atpūtas laikā cienām klusumu.

Labākas izredzes liekas Mellužos. Te liels tirgus, kur vasarā var visu dabūt. Un cenas zemākas kā Rīgā. Ir arī tīri godīgs koncertdārzs, ko gan nevar pielīdzināt Dzintariem. Bet pēdējos gados Mellužos vairs nav tik jauki kā agrāk. Uz katra soļa bufetes, pareizāk, krogi. Piedzērušo daudz katrā dienas stundā, gan krievi, gan latvieši. Lamāšanās parasti skan krievu valodā ari latvieši lieto krievu lamuvārdus, jo tie esot izteiksmīgāki.

Asari, Vaivari man diezgan sveši, jo tur nekad neesam dzīvojušas. Tālāk pavirši pazīstu Sloku netīra, nepatīkama strādnieku pilsētele. Visas Jūrmalas kopiespaidā ir kaut kas nevienāds, nesaderīgs, it kā nepabeigts. Ir patīkami, jauki un pavisam nepatīkami skati. Vasarā izskatās labāk, tad daudz puķu, arī zināma tīrība tiek uzturēta, sevišķi ap pionieru nometnēm. Tomēr viss liekas it kā savītis, apbružāts, noplucis. Liekas, tur nekā nevar darīt. Lielāko daļu māju krāso katru gadu, pavasarī staigājot redzam vīrus lokāmies ar pindzelēm un krāsu spaiņiem. Krāso gan sienas, gan sētas. Bet līdz rudenim krāsa izbalē vai lietus to noskalo, un var sākt atkal no jauna. Vēl arvien slaveni Jūrmalas zemeņu dārzi. To īpašnieki ir turīgi ļaudis. Esmu dzirdējusi, ka no viena paša dārza labos gados varot ieņemt līdz 50 000 rubļu bet, liekas, arī nodokļiem jābūt lieliem.

Tālāk par Mellužiem mums tomēr nav jābrauc pēc lielas staigāšanas, meklēšanas un skatīšanās beidzot atrodam istabu, kas mums abām liekas pieņemama. Arī cena nav dārga 1200 rubļu. Tā mūsu grūtais uzdevums beidzot šķiet veikts. Atliek tikai cerēt, ka nebūsim vīlušās. Risks arvien ir saņemt istabu pie sve​šiem cilvēkiem. Bet izvēle nav liela. Mums jāņem, ko varam dabūt.

Milzīgs ir ļaužu pulks, kas vasarā grib tikt prom ne tikai no pilsētas mūriem, bet no saviem komunālajiem dzīvokļiem. Svarīgs arī bērnu jautājums. Kādreiz, kā māte stāsta, pilsētnieki sūtījuši bērnus pie radiem laukos tagad to vairs nevar, tie gandrīz visi kolhoznieki. Ja kolhozs labs un bagāts

ir arī tādi -, tad tur ļaudis jau izlutināti, un, pie tiem ciemā braucot, jāņem līdzi visādi kukuļi. To nevar atļauties pilsētnieks, kam jādzīvo no algas. Ja kolhozs nabadzīgs, tad tur bērnus nevar sūtīt kolhozniekiem pašiem klājas grūti. Atliek mēģināt uz Jūrmalu. Labi tiem, kam tur pastāvīgi dzīvo radi vai kāds labs draugs. Tie dabū padomus, uz kā var paļauties. Kas atbrauc vēlāk un kam nav radu kā mums, atliek iet no mājas uz māju un cerēt uz labu laimi. Gandrīz visas mājas Jūrmalā vēl ir privātas, jo tām maza kvadratūra. Saimnieki, kam lieli dārzi, sabūvējuši visādas vasaras mājeles, ko arī izīrē.

Patiesībā privāti īrēt nedrīkst, saimniekam jāuzdod namu pārvaldei, cik izīrējamu istabu. Tās tad būtu pārvaldē jāpieprasa. Bet to neviens nedara, jo tad valsts paņemtu visu naudu un labuma nebūtu ne saimniekam, ne īrniekam. Ir jau izdoti visādi likumi, bet tie neko nav līdzējuši. Tagad notiek tā: saimnieks prasa, piemēram, 1000 rubļu par istabu, bet ar īrnieku norunā, ka finanšu nodaļai uzdos 300. Saimnieks tad nodokli maksā no uzdotās summas. Šķērslis ir pierakstīšanās. Visiem jābūt uz sezonu pierakstītiem bet, ja daudz cilvēku, nodoklis lielāks. Tāpēc saimnieki vairās no lielām ģimenēm. Nu, varētu vienkārši nepierakstītics bet šai lietai ir otra puse. Kas nav milicijā pierakstīts, nevar saņemt dzelzceļa karti. Un tā nepieciešama lielās cenas starpības dēļ. Piemēram, līdz Pumpuriem biļete vienai dienai maksā 4,80, mēneškarte 18 rubļu.

Tā ir liela starpība! Tāpēc strādājošiem, kas katru dienu brauc uz Rīgu darbā, gribot negribot jāpierakstās. Citi var dzīvot arī tāpat, kaut arī, ja milicija pieķer, ka dzīvo nepierakstīts, draud sods simts rubļu. Mēs sarunā​jām tā es būšu pierakstīta, jo man katru dienu jābrauc darbā, māsiņa vēl bērns, tā var pie manis dzīvot nepierakstīta, bet māte oficiāli brauks tikai ciemā. Tā darām katru vasaru un, par laimi, vēl nekad neesam iekritušas.

Trešais, pats lielākais risks, istabu īrējot, mājas saimnieks. To ir divas grupas vieni klusi, godīgi ļaudis, kam bail no milicijas un visiem varasvīriem, un otri bezkaunīgi ierāvēji. Ja gadās kāds no otrās grupas, tad ir ļaunāk, nekā kad istaba ne​maz nebūtu saņemta.

Mūsu istaba nav nekāda lepnā. Mēs jau arī nekā sevišķa nemeklējam tam mūsu maks par plānu.

Galvenais, tā nav pārāk maza viens no tiem kabūžiem, ko pelnītkārie saimnieki sabūvējuši visās pažobelēs. Tai ir divi logi un dažas mēbeles: gulta ar matraci, galds, pāris krēslu, kumode. Protams, bez virtuves lietošanas. Ūdens un labierīcības ārā. Pirms iemaksāšanas es saimniekam saku: Istabu meklēju tāpēc, ka gribu atpūtu, un varu ņemt, tikai ja jūs garantējat pilnīgu mieru un klusumu.

Saimnieks ir vīrs pusmūža gados, paresns, piemiegtām acīm un tādu kā taukainu smaidu.

- Pie mums jūs dzīvosiet kā Dieva ausī, viņš apliecina. Piepeši netālu no durvīm ieraugu bērnu ratiņus, un man rodas aizdomas.

- Kur tas bērns dzīvo? es jautāju.

- Tas? saimnieks atmet ar roku. Tur, pavisam otrā galā. To jūs ne redzēsiet, ne dzirdēsiet.

- Kas dzīvo šai galā, mūsu istabai blakus? prasu vēl.

Tur? viņš nevainīgi atbild. — Divi vecīši. Pensionāri. Tāpat kā jūs miera un klusuma mīlētāji.

Manas aizdomas ir aprimušas. Izvelku naudu un maksāju. Divus simtus redzot, saimniekam savelkas skāba seja.

- Es tikai tāpēc tik lēti atdodu, ka gribu visu uzreiz. Jātaisa piebūve, naudas vajag.

- Cik ilgi varat gaidīt?

- Vēlākais līdz pirmajam jūnijam jums jāsamaksā viss. Aprunājamies ar māti un nolemjam, ka naudu sagādāsim.

Istaba mums patīk, un nauda nu, jāmaksā tā kā tā, agrāk vai vēlāk.

Naudu saņemot, saimnieks patur manu roku savā mīkstajā ķepā, brītiņu nelaizdams vaļā.

- Gredzena nav? viņš saka, sīrupaini smaidīdams. Jaun​kundzīte neprecējusies?

- Skaidrs, ka neprecējusies, es saku, atvilkdama roku. Ja būtu precējusies, būtu kundzīte.

Viņa balsī un rokasspiedienā ir kaut kas lipīgs, un viņš skatās uz mani jocīgi piemiegtām acīm.

Bieži gadās, ka vecāki vīrieši man "taisās klāt". Reizēm tas nav pārāk nepatīkami, gandrīz tāds kā pagodinājums. Bet biežāk tas ir ļoti nepatīkami. Saprotams, visus atraidu citus strupi, citus laipnāk. Šis te izskatās muļķīgs, bet arī nekaunīgs.

- Māt, man tas vecais nepatīk, saku mātei, kad ejam uz staciju.

- Kāpēc? Likās laipns cilvēks, īri pagaidīja. Kas tev pret viņu?

- Nekas, tāpat.

Ir jau krēsla, kad stacijā tiekam vilcienā. Klabēdams, grabēdams vagons auļo vakarā un katrā pieturā vairāk pildās izbraucējiem, kas dodas atpakaļ uz pilsētu. Jūtu patīkamu nogurumu un, ja vagons tik ellišķīgi negrabētu un nekratītos, varbūt iesnaustos. Māmiņa pavisam sagurusi. Viņa nesūdzas, bet zinu, ka viņai sāp kājas. Viņa novilkusi kurpes un berzē ikrus pirkstiem. Viņai reimatisms. Naktī, kad uznāk sāpes, viņa bieži ne​var gulēt.

Priedainē piebrūk pilns vagons runīgu krievu. Droši vien bijuši ciemā pie radiem un pēc Jūrmalā pavadītas dienas brauc' atpakaļ uz pilsētu. Virieši pēc kārtas bučo pudeli, lai gan vilcienā dzert un trokšņot aizliegts. Māmiņa ilgi skatās pa logu ārā. Kad vilciens attālinās no apgaismotās stacijas ēkas, krēslā mirgo tikai retas ugunis vasarnīcu logos. Lielas un noslēpumainas pret ziemeļu debesīm slejas priedes.

Lai gan vagonā kņada un troksnis, mani nospiež mātes ilgā klusēšana.

- Māmiņ, ko tu domā? jautāju viņai.

Māte novēršas no loga kā nedarbā pieķerta.

- Neko, tāpat.

Es saku: Ja tu gribēji, mēs jau varējām meklēt istabu Priedainē. Varbūt būtu dabūjušas.

Māte izskatās gluži iztrūkusies. Nē, nē. To nu gan ne! Kas tur būtu par dzīvi? Visapkārt krievi.

Un tomēr es zinu, ka Priedainē viņu kaut kas pievelk. Kāpēc viņa man nestāsta, kas tas ir? Viņas seja nopietna un skumja, gandrīz pie asarām. Māmiņa neprot izlikties. Kaut kas viņu nospiež, un tam ir sakars ar Jūrmalu,sevišķi ar Priedaini.

Nu ja viņa pati nestāsta, kas tas ir, es viņai nekā nevaru palīdzēt.

Manas domas patīkamas, gandrīz jautras. Mums būs istaba! Šovasar atkal dzīvosim Jūrmalā! Jau iztēlojos, kā rītos priekš brokastīm, priekš braukšanas uz darbu skriešu jūrā peldēties, kā svētdienās sauļošos un katru dienu ēdīšu zemenes…

Drusku māc rūpes, kur ņemsim īresnaudu, kas jāsamaksā līdz jūnijam. Samaksāt jau varētu, bet tad nekam citam neat​liks, un es tā gribēju vasarai jaunu mēteli. Ja pietrūks…

Nu, tad aizņemšos no Laimoņa. Daži simti viņam nav nekas liels, un es viņam nekad neesmu prasījusi naudu. Protams, ka viņš izlīdzēs. Viņš arī priecāsies, ka varu vasaru dzīvot Jūrmalā.

Cerēsim, ka vasara būs jauka.

Vilciens dārdēdams ieskrej Rīgas stacijā. Esam mājās.

MŪSU DZĪVOKLIS diena mūsu komunālajā dzīvoklī sākas ar sociālistisku sacensību, kurš pirmais tiks vannasistabā. Tur nav ko smieties, tā ir pavisam nopietna lieta. Sacensība ir tik sīva, ka nereti sievietes lamājas un vīrieši vīsta dūres.

Pare​dzu, ka kādu dienu iznāks īsta kaušanās.

Uz ķildām dzīvoklī cenšos skatīties vienaldzīgi un sīkumiem vienkārši nepiegriežu vērību. Citādi nervi būtu pagalam dažu nedēļu laikā. Bet rīta sacensību nevar neievērot, jo pašai arī tanī jāpiedalās.

Liktos vienkārša lieta, ka tiem, kas strādā, jātiek pirmajiem. Bet nekā nebija! Kas pirmais ticis iekšā, nemaz netai​sās nākt ārā, itin kā spītēdams citiem.

Visļaunāk ir, ja mazajā istabiņā pirmais tiek resnais krievs. Viņš nekur nestrādā un varētu celties, kad strādājošie aizgājuši. Bet kas to deva! Kā par spīti, viņš augšā pats pirmais. Un, iekšā ticis, viņš ātrāk par pusstundu ārā nenāk. Velti saimniece iekšpusē pie durvīm piespraudusi uzrakstu latviešu un krievu valodā "Lūdzu, ilgāk par 10 minūtēm neaizņemt!" Ir cilvēki, kas domā, ka lūgumi uz viņiem neattiecas, tikai rīkojumi.

Man vakaros ilgi nenāk miegs. Lasu, klausos radio un bieži esmu augšā vēl, kad Dzintra un māmiņa jau aizmigušas. Rītos man grūti uzcelties. Tā gribas vēl pagulēt piecas minūtes, trīs, divas.

Kaut vai minūti vēl siltumā un mierā! Bet pulkstenis zvana nežēlīgā noteiktībā, un, pat ja izliekos, ka neesmu dzirdē​jusi, māte sauc: Noriņ! Pulkstenis nozvanīja! un cits nekas neatliek, kā celties.

Kad uzmetu rītakleitu un iznāku no istabas, sociālistiskā sacensība jau pilnā gaitā. Ir briesmīgi stāvēt rindā, kad jāsteidzas. Bet nekā nevar darīt ja nestāvēsi, kāds aizsteigsies priekšā. Pirmais pie durvīm ir kapteinis Leiba Mandelbaums. Viņš jau apģērbies un nomazgājies, bet arvien vēl nav ticis mazajā istabiņā. Kapteiņa lūpas viebjas, var redzēt, ka viņš noskaities. Nākamā esmu es. Aiz manis stāv profesors Pavasars, drusku neērti grozīdamies un balstīdamies pie sienas. Un aiz viņa, uz savām vārgajām kājām mīņādamās, gaida Dzintra. Viņai jāsteidzas uz skolu. Drīz rindā būs visi dzīvokļa īrnieki bet rinda nekustas uz priekšu. Tā ir pirmā, dienu sākot, visas mūsu dzīves simbols: cik vietās vēl būs jāstāv, kamēr diena būs galā?

- Kas tur iekšā? jautā nepacietīga balss man aiz muguras.

- Boriss Kuzmičs, kas cits.

- Ko viņš tur tik ilgi dara?

Par atbildi aizmugurē atskan īgni smiekli: Pajautājiet paši!

- Vajag pieklauvēt, vai nav apgūlies.

Kapteinim beidzot pietrūkst pacietības un viņš ar dūri pie​dauza pie durvīm.

- Izbeigt sabotāžu! viņš sauc. Atbrīvot vietu darbaļau​dīm un sarkanai armijai.

Atbildes nav. Durvis neatveras. Nevienam nav šaubu, ka krievs mums vienkārši spītē. Profesors atmet ar roku un aiziet.

Beidzot durvis atveras, un no istabiņas mierīgi, nesteigdamies, it kā nekas nebūtu noticis, iznāk Boriss Kuzmičs. Viņš tik resns, ka tikko var izspraukties starp stenderēm. Izlaistu kreklu pār nošļukušām biksēm, padusi kasīdams, viņš aizšļūc mums garām uz savu istabu. Mazā istabiņa pilna sliktas tabakas dū​miem, uz grīdas mētājas avīžu lapas. Kapteinis, iekšā ejot, aiz​spiež degunu.

- Krievu smaka,— viņš noņurd, aizvērdams durvis.

Nu rinda ātrāk virzās uz priekšu. Ķildīgas, nepacietīgas sieviešu balsis skan no virtuves. Droši vien arī māmiņa jau ir tur, vāra man un Dzintrai kafiju. Visu koridoru pilda kodīgā kerogaza smaka.

Kamēr sēžu pie brokastīm, zvana telefons. Ziva Mandelbauma, protams, pirmā pieskrej atbildēt.

Viņa nomirtu, ja nezi​nātu, kas kam zvana.

- Nora Ivanovna, pie telefona! viņa sauc, ātri pieklauvēdama pie mūsu durvīm. Jūsu jaunais cilvēks zvana.

Nora Ivanovna esmu es. Mans jaunais cilvēks ir Laimonis Ziva pazīst viņa balsi, jo Laimonis man zvana diezgan bieži. Pusizdzerto kafijas tasīti nolikusi, maizes kumosu mutē skrēju pie tālruņa.

Ko Laimonis teiks? Vai šodien redzēsimies?

Laimonis jautā, vai mēs esot bijušas Jūrmalā un vai saņēmušas istabu. Saku, ka jā, un viņš liekas iepriecināts. Mums nav laika ilgi runāt, man jāsteidzas darbā. Norunājam pēcpusdienā satikties Daugavmalā trolejbusa piestātnē. Laimonis dzīvo Pār​daugavā.

Mans rīta īgnums kā ar roku atņemts, un piepeši man ir labs garastāvoklis. Pat komunālais dzīvoklis vairs neliekas tik neērts, dzīve tik pelēka un cilvēki tik kašķīgi. Diena šķiet kļuvusi gaišāka.

Vakarā satikšu Laimoni! Kaut vakars nebūtu tik tālu.

Steidzies, Nora!

Uzrauju mēteli, paķeru somiņu, eju. Man nav tālu jāiet. 3. tramvajs pietur tepat Ļeņina un Pērnavas ielas stūrī. Bet jābrauc vismaz pusstundu. Fabrika, kur strādāju, atrodas Maskavas ielā netālu no Daugavpils ielas. Darbs sākas septiņos, un to nedrīkst nokavēt. Es aizeju pirmā, citi paliek.

Tiem vēl laika diezgan, jo darbs kantoros nesākas pirms astoņiem. Ziva Mandelbauma, Pavasara kundze, Jūle Nukša un resnais krievs paliek mājā visu dienu, jo nekur nestrādā. Māmiņa strādā mājās, viņa tikai brauc uz arteli pēc materiāla.

Ja manā dzīvē ir jauki brīži, tad parasti tie gadās kaut kur citur, ne dzīvoklī. Tomēr, ja gribu par savu dzīvi stāstīt, jāsāk ar komunālo dzīvokli. Tur paiet visvairāk laika, un tur ir ļaudis, ar ko esmu it kā kopā sasieta, vienalga, vai tas man patīk vai ne.

Dzīvojam Ļeņina ielā netālu no Gaisa tilta vecā trīsstāvu mūra mājā. Pavisam ir seši dzīvokļi, lieli, neērti un vecmodīgi. Mūsējais, nr. 5., atrodas trešajā stāvā un tam sešas istabas. Kādreiz te dzīvojusi viena pati ģimene. Pavasari; izklausās pēc joka. Ja viena ģimene varēja dzīvot sešistabu dzīvoklī, tad jau Rīgai vajadzēja būt tukšai! Mēs te dzīvojam četras ģimenes, divi vieninieki un divi bērni, kopā divpadsmit cilvēku, un tad arī neesam tik saspiesti kā daudz citos komunālos dzīvokļos: divām ģimenēm mūsu dzīvoklī ir pa divām istabām, un tikai mēs ar māti un māsiņu esam vienā istabā trīs.

Trešajā stāvā uzkāpuši, pie mums ciemā nākot, jūs apstāsieties pie durvīm un kāpņu telpas pustumsā mēģināsiet salasīt, kas rakstīts kartītēs. Citiem dzīvokļiem cik iedzīvotāju, tik zvanu.

Mūsējam tikai viens zvans un tam blakus rinda pastkaršu ar iedzīvotāju vārdiem un cikreiz katram jāzvana: prof. J. Pavasarszvanīt vienreiz, kapt. L. Mandelbaums divreiz, krieviski: B. K. Trofimovs trīs reizes, J. Nukša četras reizes, A. Skulme un N. Skulme (tās esam mēs ar māmiņu) vienreiz gari, vienreiz īsi. Ja nu jūs saburtosiet uzrakstu un piezvanīsiet vienreiz gari, vienreiz īsi -, jums nebūs ilgi jāgaida: durvis tūliņ atvērsies. Bet, ja cerēsiet ieraudzīt mani ar māti, pievilsieties. Durvju spraugā būs tumša, apaļa seja melniem, izspūrušiem matiem, plata, vaļēja, ūsaina mute ar diviem zelta zobiem apakšžoklī, līks, tumši sarkans deguns, apaļas, brūnas, ziņkārībā labu gabalu uz āru izspiedušās acis un koridora krēslā zūdošs strups, zems, apaļumā izplūdis augums Ziva Mandelbauma! Viņa būs "pār​klausījusies" un izskrējusi no istabas jūs ielaist.

Tas viņai gadās bieži. Mūsu zvanu tiešām varētu pārklausīties, tas skan līdzīgi viņas zvanam divas reizes. Bet viņa skrien ielaist arī, kad zvana Trofimovam un, sevišķi, ja nāk pie profesora. Tur nu vajadzētu būt puskurlam. Tāda viņa nemaz nav. Ziva ir slimīgi ziņkārīga sieviete. Viņai katrā ziņā jāzina, kas pie kura nāk un, ja iespējams, kādā nolūkā. Viņa neliekas mierā, kamēr nav to izodusi, un parasti viņai tas šādā vai tādā veidā arī izdodas. Viņa nekaunas arī klausīties aiz durvīm un skatīties

pa atslēgas caurumu. Riebīgi, bet nav tādas varas, kas viņu izmācītu.

Koridors ir kails un gandrīz tukšs. Neviens tur neatstāj nekā, ko var ienest istabā. Sienas izskatās tīras, bet tām nevar spiesties klāt, jo krāso. Ar grīdas tīrību kā kuru reizi. Dzīvokļa koptelpas tīrām visi pēc kārtas katrs pieaugušais savu nedēļu, bērnus neskaitot. Bet tīrīšanu katrs saprot pēc sava prāta. Dažs, kā māte vai Pavasara kundze, tīra visu, citi izmazgā tikai grīdu. Trofimova nedēļā, ja laiks gadās lietains, koridorā un virtuvē dubļus var ar lāpstu rakt. Un Ziva, lai gan kapteiņa sieva, nav daudz labāka. Viņai jau nav laika ar tik prastām lietām nodarboties.

Dzīvoklī ieejot, nāsīs sitas kerogaza smaka. Sevišķi stipra tā ir ēdienu vārīšanas laikā. Kcrogazi ir petrolejas plītiņas, pēc krievu parauga izgatavotas un Rīgā ļoti slavenas. Grūti gan par tiem ko labu teikt, izņemot to, ka ēdienu uz tiem var izvārīt. Tā kā petroleja slikta, vairākiem kerogaziem reizē darbojoties, smir​doņa dzīvoklī ir briesmīga.

Ar to esam nonākuši pie virtuves. Tā ir dzīvokļa nervu centrs, krustceles un karalauks. Gandrīz visu dienu, bet īpaši rītos un pēcpusdienā, tur skan trauku šķindoņa, paceltas balsis un nereti lamuvārdi gan latviešu, gan krievu valodā. Pavisam labsirdīgas, inteliģentas sievietes pārvēršas tirgussievās, tiklīdz gadās virtuvē uzkāpt otrai uz varžacīm. Un tas gadās pastāvīgi, jo virtuve maza un visas reizē netiek pie plīts.

Mūsu dzīvoklī nav gāzes, un tā mūsu lielā nelaime. Ar malku vārot, ir ķeza ķezas galā. Vienkārt, tikai veci cilvēki vēl atceras laikus, kad Rīgā varēja dabūt sausu malku. Tā, ko dabū tagad, ir dārga, zaļa un slapja kā ūdenī mērcēta vienalga, vai pērk steriem vai riņķiem. Pagrabā nežūst, malka jātur virtuvē, bet tur zūd, kaut arī skaita pagales. Plīti kurinot, ir liels kārdinājums iemest ugunī pa kādai pagalītei no kaimiņienes malkas. Sievietes drūzmējās virtuvē un skatījās cita citai uz pirkstiem.

Drūzmas dēļ bija jāieved stingra kārtība. Pavasara kundze sasauca apspriedi, sastādīja plānu un piesprauda pie sienas sarakstu, kādā laikā katra saimniece drīkst būt virtuvē. Neviens ar plānu nebija apmierināts. Vai nu neiekrita īstajā stundā, vai laiks bija par īsu. Kamēr ar slapjo malku izvārīja ēdienu, nozīmētais laiks bija pāri. Nākamā sieva bija klāt ar saviem traukiem un kliedza, lai taisās ka pazūd, bet, ja vilcinājās, vienkārši nogrūda traukus no plīts. Kad pastāvīgā plūkšanās apnika, nekas cits neatlika, kā pāriet uz kerogaziem. Katra saimniece iegādājās savu petrolejas plītiņu. Kari beidzās, smaka sākās. Tāda ir dzīve.

Nu, ar laiku pierod. Ja kādam rīdziniekam jautās, kā iet komunālā dzīvoklī, tas droši vien atbildēs: pirmie desmit gadi grūtāki, pēc tam pierod. Tik briesmīgi nav, kā izklausās. Cilvēki izdusmojas, izrājas, reizēm pat izplūcas, tad saprot, ka neko nepanāks. Tāpat vien jādzīvo. Tad jau labāk iztikt ar mieru. Un dzīvo. Ir taisnība, ka pie visa pierod vai gandrīz visa.

Sākumā dusmas, vēlāk pasmejas. Kad pierod, vārdi nesāp. Bet ir kāda lieta, pie kā nevar pierast arī desmit gados. Tā ir zagšana.

Rīgā pietiek paskatīties virtuvē, lai zinātu, vai dzīvoklī ir zaglis vai nav. Ja pieliekamā redzat produktus, kaktā malku, plauktos traukus, varat būt drošs, ka dzīvoklī valda saticība, uzticība, nekas nezūd. Ja virtuve tukša, tas nozīmē, ka dzīvoklī zog.

Mūsu dzīvoklī zog. Tā ir savāda, pagrūti izskaidrojama lieta dzīvošana kopā ar zagļiem. Nekā nevar atstāt ne koridorā, ne virtuvē, ne vannasistabā, ne bēniņos. Bet visu nevar sanest arī istabā.

Petroleja jāatstāj kerogazā, veļa jāžauj bēniņos. Tur katru reizi risks. Gadās, ka kāda saimniece grib aizdegt savu kerogazu, nekā petroleja izlieta! Tūliņ sākas skandāls, lamuvārdi lido šurp un turp, troksnis tāds, ka virtuvei kaļķi birst no sienām. Bet ko tas līdz? Petroleja plītiņā atpakaļ nerodas. Vai bēniņos izžauj veļu. Domāt, neviens neņems, valkāt taču nevar, jo tad īpašnieks redzētu. Un pārdošanai veļa par vecu. Un tomēr krekls pazūd. Jūs skaitāt gabalus, meklējat bet krekla vienkārši nav. Kāds no jūsu kaimiņiem to paņēmis. '

Es vēl atceros kādu ziemas vakaru, kad man nemaz nebija labs prāts. Tā bija darbadiena kā visas citas, bet pārnācu drusku agrāk. Nejutos labi un biju aizbildinājusies, ka iešu uz poliklīniku.

Dzīvoklī Jūle Nukša nāca pretī no virtuves, rokas priekšautā slaucīdama. Viņa laipni smaidīja tādām kā taukainām lūpām un apjautājās: - Jau mājās, Noras jaunkundz? Kā labi gāja darbā?

Neatceros, ko atbildēju. Es Jūli lāgā neieredzu un negribu ar viņu runāt. Viņa to zina, bet neliekas manot.

Istabā ieejot, Dzintra nāca pretī un teica tādā balsī kā bēdu sagrauzts liels cilvēks: - Noriņ, mums šodien nebūs gaļas pusdienās.

Kā tā? es jautāju izbrīnījusies. Māte dienu iepriekš bija dabūjusi glītu, cauraugušu cūkgaļas gabalu, un bijām norunā​jušas to šodien izvārīt ar kāpostiem.

Māte izstāstīja. Viņa uzlikusi katliņu virtuvē uz uguns un, kamēr kāposti vārījušies, ienākusi istabā šūt. Pēc kāda laika, kad virumam vajadzējis būt gatavam, viņa izgājusi virtuvē paskatīties, un kāposti gan vēl bijuši katliņā, bet gaļa ne.

Tovakar, kāpostus ar sausu maizi ēdot, man neizgāja no prāta Jūles Nukšas laipnais smaids un iztapīgie vārdi. Tanīs bija kaut kas tik taukains, kā kad viņa nupat būtu ielocījusi puskilo cūkgaļas.

Nemaz nešaubījos, ka tā tiešām viņai arī bija vēderā.

Tas jau ir vistrakākais ar šiem zagļiem dzīvoklī, ka tu, cilvēks, gluži skaidri zini, kas vainīgs, un tomēr nekā nevari padarīt. Nav jau nekādu pierādījumu. Atliek tikai nākamreiz labāk uzmanīties. Bet var sargāties, cik grib, zaglis vienmēr būs veiklāks un atradīs izdevību kaut ko nočiept. Un tad vēl ir tā: kamēr no viena zagļa sargājies, otrs tevi aiz muguras apstrādā. Cilvēka daba ir tiešām dīvaina.

Piemēram, mūsu dzīvoklī visi domā, ka zog Jūle Nukša. Bet es nemaz neesmu pārliecināta, ka ikreiz, kad kas pazūd, vainīga viņa. Labi zinot, ka vaina kritīs uz Jūli, arī citi palaiž nagus. Pat tādi, no kā to tiešām nevarētu sagaidīt.

Ar šo gadījumu man pietika. Biju iekrājusi drusku naudas jaunām kurpēm. Nākamā dienā nopirku elektrisko plītiņu, un tagad ēdienu vārām istabā. Virtuvē māte vairs tikpat kā neiet atskaitot reizes, kad kas cepams cepešu krāsnī, bet tas negadās bieži. Nu mums nekas vairs nezūd, un mātei neiznāk arī tik daudz domstarpību ar citām saimniecēm, kā tas bija, virtuvē vārot. Tikai mūsu istaba piekūp garaiņiem un dūmiem, katru gadu jāremontē, un tā arī nav tik vienkārša lieta.

Reizēm domāju: tā varētu darīt visi. Tad atkristu mūžīgās ķildas virtuvē un garnadžiem pietrūktu darba. Bet cilvēki labāk lamājas no rīta līdz vakaram vai plūcas tā, ka mati iet pa gaisu, nekā izdod lieku rubli.

Jā, cilvēki… Laba tiesa dzīves atkarājas no gadījuma, ar kādiem cilvēkiem mums jādzīvo kopā.

Darbu var mainīt, pat vīrs ar sievu var izšķirties vieglāk, nekā tikt vaļā no nepatīkama kaimiņa komunālā dzīvoklī. Parastais vidusmēra cilvēks no tā tiek vaļā tikai tai dienā, kad vienu vai otru aizved uz kapiem. Nav tādas lietas, ko rīdzinieks nedarītu, lai dabūtu atsevišķu divistabu dzīvoklīti, visus noziegumus ieskaitot. Bet vienkāršam mirstīgajam tas paliek neaizsniedzams sapnis.

Jāsamieri​nās un jāiztiek, kā ir.

Mūsu kaimiņi galu galā nav tik ļauni. Starp viņiem ir arī patīkami, simpātiski cilvēki. Jau sen esam kļuvuši kā viena ģimene. Komunālā dzīvoklī nav vietas ne privātai dzīvei, ne noslēpumiem: ko zina viens, to itin drīz zina visi. Durvīm ir acis, sienām ausis. Ja kāds runā pa telefonu, visi dzīvoklī apklust un klausās. Ja pie kāda atnāk ciemiņš, citiem jāzina, kas tas bijis un ko meklējis. Ja kāds savā istabā paceļ balsi, var būt drošs, ka aiz sienas un durvīm kāds klausās. Pat ja jūs tīšām grieztu citiem muguru un neinteresētos par viņu privātām lietām, kaimiņi jums pačukstēs visu jaunāko: nav tādas lietas, ko Ziva Mandelbauma nezinātu. Jūs nevarat mūždien staigāt aizbāztām ausīm! Un galu galā, kas

skar cilvēkus, ar ko dzīvojat kopā, skar arī jūs. Jūsu un kaimiņu dzīve nemanot saaugusi kopā.

Mūsu komunālais dzīvoklis ir skatuve, kur reizē risinās vairākas drāmas, komēdijas un pat traģēdijas. Nemanot un negri​bot arī es esmu kļuvusi par šī mazā, privātā teātra skatītāju.

Visvairāk dzīvoklī pašreiz runā par Pavasariem. Neviens nebūtu gaidījis, ka tieši viņi modinās tādu interesi. Bet nu iznācis, ka viņu dzīve kļuvusi par komēdiju un traģēdiju reizē.

Pavasari man patīk. Viņi ir inteliģentākie, laipnākie, pieklājīgākie no visiem mūsu kaimiņiem.

No Pavasariem neesmu dzirdējusi neviena skarba vārda, lai gan viņiem būtu iemesls justies vairāk sarūgtinātiem nekā jebkuram citam no mums. Kādreiz šis bijis viņu dzīvoklis, viņi te dzīvojuši vieni paši. Reizē ar tagadējo iekārtu un apdzīvojamās platības trūkumu Rīgā viņi dabūjuši mūs "uz kakla".

Nezinu, kā viņi jūtas, atcerēda​mies "vecos labos" laikus. Viņi par to nekad nerunā.

Viņiem arvien vēl ir abas labākās istabas dzīvoklī un līdz pat pēdējam laikam bija arī mazā istabiņa pie virtuves, kas agrāk saukta par "meitas istabu". Papildu platība viņiem piešķirta tāpēc, ka Pavasars profesors. Nezinu, kā viņi pratuši paturēt arī "meitas istabiņu". Esmu šad tad bijusi kundzes istabā. Tā ir tīra, glīti iekārtota vecām, labām mēbelēm. Plata, zema gulta, tualetes galdiņš ar spoguli, trīsdurvju magoņkoka drēbju skapis. Profesora darbistabā liels grāmatu skapis ar stikla durvīm, pilns iesietām grāmatām, kušete, pie loga skaists rakstāmgalds un tam blakus dziļš, brūns ādas sēdeklis.

Pavasaram vienīgajam dzīvoklī tepiķis uz grīdas. Kas attiecas uz mēbelēm un iekārtu, viņi arvien vēl dzīvo kā buržuji.

Tagad viņi ir divi vien. Paklusām runā, ka viņiem bijis dēls. Kur tas palicis, neviens skaidri nezina. Varbūt bijis virsnieks un kritis karā. Ziva domā, ka Pavasaru dēls esot dzīvs, tikai aizbēdzis uz ārzemēm. Diezin vai tas tiesa, jo vēstules no ārzemēm viņiem nekad nepienāk. Pavasariem pašiem neesmu jautājusi — iespējams arī, ka viņi neteiktu. Tās ir lietas, par ko labāk klusēt.

Pavasari ir klusi cilvēki, kaimiņu ķildās un tenkās nejaucas. Neviens nebūtu paredzējis, ka viņi paši kļūs par visdedzīgāko tenku iemeslu. Ar kundzi bijām gandrīz iedraudzējušās. Viņa ir ļoti izglītota sieviete, kādreiz bijusi diezgan redzama dāma. Viņu ari tagad neviens nesauc citādi kā par "kundzi". Viņa ģērbjas neuzkrītoši, bet labi, un ir ļoti tīrīga. Runājot viņa nekad nepaceļ balsi un vienatnē bieži nopūšas. Pavasara kundze ir izklaidīga un visu atstāj virtuvē, traukus, pat produktus.

Man liekas, viņu visbiežāk apzog, bet viņa reti par to sūdzas. Pamanījusi, ka atkal kaut kā trūkst, viņa tikai nopūšas. Viņa ir bāla, vāja un slimīga. Ļoti rūpējas par savu vīru.

Jānis Pavasars ir tik simpātisks, cik vien var būt vīrietis tuvu sešdesmitiem. Gara auguma, šauru, inteliģentu seju, sirmiem matiem un tumšākām ūsām. Viņš vienmēr labā garastāvoklī. Nekad neesmu viņu dzirdējusi sūdzamies, pat par sliktu laiku ne. Vai viņš patiesībā tik apmierināts ar dzīvi un pasauli, grūti teikt. Ziva Mandelbauma domā, ka viņš esot kluss dzērājs. Tas ir, nekad nepiedzeroties, bet nekad arī neesot gluži skaidrā.

Nēsājot plakanu pudeli kabatā un allaž ieņemot pa malkam. Sieva slepeni nesot tukšās šņabja pudeles lejā uz atkritumu tvertni. Nu, man liekas, ja cilvēks var dzert tik savaldīgi, tad tas nevienam nekaitē. Atskaitot varbūt viņu pašu.

Pavasari senāk bijuši turīgi cilvēki. Pats ir inženieris, un viņam agrāk piederējis kāds uzņēmums nezinu, kāds, laikam būvju. Pēc uzņēmuma nacionalizēšanas viņš tajā vairs negribējis darboties vai varbūt arī no tā izmests neviens skaidri nezina. Lai nu kā, viņš sācis strādāt par skolotāju tehnikumā un vēlāk ticis par mācību spēku Politehniskajā institūtā. Nezinu, vai viņš tur tiešām skaitās profesors vai tikai pasniedzējs, bet cienīgā izskata dēļ mēs visi viņu saucam par profesoru. Viņš pret to arī nekā neiebilst, un sieva pat izskatās glaimota. Katrā ziņā viņam kā institūta mācību spēkam ir laba alga.

Sievai nav jāstrādā, un viņi iztiek labi.

Nezinu, kādēļ tas tā, bet parasti veci cilvēki man derdzas. Ne jau tādēļ vien, ka tie veci, tas

nebūtu nekas. Bet vecumu vienmēr pavada riebīgas blakusparādības vecas sieviņas kļūst nevīžīgas, ķildīgas, pļāpīgas, skaudīgas, bezkaunīgas, zaglīgas vai pusē jukušas. Veci vīri ir netīri, viņiem smird elpa un drēbes, bieži viņi slinko un dzer. Tāpēc vienmēr esmu turējusi Pavasarus par paraugu, kādiem veciem cilvēkiem vajadzētu būt. Laipniem, atturīgiem, cienījamiem. Viņi man liekas kā relikvijas no kāda sen pagājuša laikmeta, kad bijuši cēli bruņinieki un elegantas galmadāmas. Es pati daudz nekā skaidri neatceros no buržuāziskās Latvijas laikiem. Bet, ja toreiz daudz cilvēku bijuši tādi kā Pavasari, dzīvei vajadzēja būt jaukai. Vienmēr domāju: ja mans tēvs vēl būtu dzīvs, viņš arī būtu tāds kā profesors Pavasars.

Neraugoties uz gadiem, profesors daudz strādā. Dienas lielāko daļu viņš ir institūtā.

Pēcpusdienā pārnāk ar pilnu portfeli un sēd pie papīriem, bieži līdz vēlai nakts stundai. Reizēm viņam vakaros nāk palīdzēt kāda studente. Nāk vienmēr viena un tā pati: nopietna jauna sieviete paplatu seju, nefrizētiem matiem, vienkāršām metāla brillēm uz deguna, nabadzīgi ģērbusies.

Kamēr viņi kabinetā strādā, Pavasara kundze virtuvē uzvāra un uz paplātes viņiem ienes tēju.

Tēju padzēruši, viņi strādā tālāk. Ap vienpadsmitiem, kad darbs galā, profesors izlaiž studenti pa durvīm. Viņa aiziet, kā nākusi, nopietna, brillēm uz acīm, vecām botēm kājās, saplīsušu lietussargu padusē.

Iad Pavasara kundze saslima. Viņa jau sen nebija vesela, mocījās ar skābām atraugām, gandrīz nekā nevarēja ēst, bieži dzēra sodu. Varbūt viņai jau sen vajadzēja iet pie ārsta. Bet viņa bija tik pacietīga, ka par sevi nemās nedomāja, tikai par saimniecību un vīru. Kādu dienu viņai sāka nākt tumšas asinis pa muti, un viņa paģība. Profesora nebija mājā. Mana māte pa tālruni izsauca ātrās palīdzības auto. Pavasara kundzi aizveda uz slimnīcu.

Pirmās dienas pagāja izmeklējot. Profesors viņu katru dienu apciemoja. Kādu vakaru viņš mums pateica, ka sievai atrasts kuņģa vēzis un nepieciešama operācija. To Pavasara kundzei drīz arī izdarīja.

Mēs ar māti bijām slimnīcā viņu apciemot liekas, divas vai trīs reizes. Viņa gulēja gultā tīra, kārtīga un ļoti vāja. Citādi viņa neizskatījās grūti slima, tikai seja bija bālāka nekā parasti. Kā jau tas bija viņas raksturā, Pavasara kundze arī slimnīcā ne par ko nesūdzējās. Tikai raizējās par vīru. Kā viņš iztiekot viens pats? Un lūdza mūs viņas prombūtnes laikā parūpēties par profesoru. Apmainīt gultai veļu, noslaucīt istabā putekļus un tamlīdzīgi. Viņa zināja, ka pusdienas vīrs ēda ārpus mājas, bet kā ar citām ēdienreizēm? Vai profesors nepaliekot bez brokastīm un vakariņām? Viņš taču esot tik nepraktisks, kā mazs bērns.

Māte solījās pieskatīt profesora saimniecību. Bet viņai nebija daudz ko darīt. Pavasars ātri vien pierada iztikt viens pats. Viņš nemaz nebija tik nevarīgs, kā kundze iedomājās.

Viņš tāpat gāja uz institūtu darbā, tāpat vakaros strādāja savā skaistajā kabinetā. Tā pati studente gandrīz katru vakaru nāca viņam palīdzēt. Tikai nu vairs nebija kundzes, kas uzvāra tēju. To profesors vārīja pats, uz brīdi iznācis virtuvē. Viņš pat nebija pārāk noskumis, satiekoties koridorā, pateica mums pa jokam, un reizēm viņa istabās varēja dzirdēt paklusus smieklus un radio mūziku.

Tad notika tas, ko mēs neviens negaidījām.

Kādu rītu, kad gāju darbā, Ziva Mandelbauma koridorā mani pavilka sāņus un čukstēja: - Aina Andrejevna palika pa nakti… Vai jūs zināt, Nora? Vēl ir te.

Es nesapratu.

- Kāda Aina Andrejevna?

- Nu, tā studente. Kas nāk pie profesora. Aina Bērziņa.

Un, pirkstu pie lūpām pielikusi, viņa skatījās uz Pavasara istabas durvīm. Vai jūs nekā neesat ievērojusi? Ivans Petrovičs ar Ainu Andrejevnu…

Man bija jāsteidzas darbā. Es tikai pamāju ar galvu, ka esmu sapratusi, un raisījos vaļā no mūsu pazīstamās tenkotājas.

Bet drīz mēs to ievērojām visi. Studente, pēcpusdienā atnākusi, vakaros negāja mājā, bet palika pa nakti pie profesora. Rītos viņi reizē cēlās un gāja uz institūtu. Viņa ne vien palīdzēja profesoram ar rakstudarbiem, bet gatavoja tam arī ēst, mazgāja veļu un darīja visu citu. Viņa bija pārnākusi pie mums dzīvot un nemaz neslēpa savas attiecības ar profesoru.

Pavasara kundzei izdarīja operāciju, bet viņai vēl ilgāku laiku bija jāpaliek slimnīcā. Profesors pie viņas gāja arvien retāk. Bija pavasaris un eksāmenu laiks. Viņam atlika maz vaļas. Mēs arī negājām. Bija neērta sajūta. Es nebūtu zinājusi, kā skatīties Pavasara kundzei acīs, kā ar viņu runāt, lai nepateiktu patiesību. Tad jau labāk neiet nemaz… Nezinu, vai viņa slimnīcā ko dabūja zināt par vīra dzīvesveidu vai ne. Citos apstākļos viņai nebūtu ilgi jāgaida: ja neviens cits, Ziva Mandelbauma aizskrietu pastāstīt. Bet es nezinu, vai viņa gāja. Varbūt arī viņai pietrūka dūšas. Pavasara kundze bija tik grūti slima. Mēs visi jutām viņai līdzi.

Atskaitot Pavasaru. Viņš, kā likās, par slimo sievu nemaz vairs nedomāja. Viņš bija pilnīgi pārvērties. Ne vien gadā, arī viņa dzīvē bija sācies jauns pavasaris. Pat svarīgajā eksāmenu laikā viņš nepiegrieza darbam tādu vērību kā agrāk. Guļamistabā bieži līdz vēlai naktij skanēja radio mūzika un smiekli, bet kabinetā viss bija klusu: Ziva zināja, viņas istaba bija blakus. Profesors bija nopircis jaunu, gaiši pelēku uzvalku un virskreklu. Nekad vēl viņš nebija piegriezis tādu vērību savai ārienei. Viņš skuvās katru dienu un izskatījās jaunāks, gandrīz elegants. Kaimiņus satiekot, viņš smaidīja un sveicināja, it kā nekas nebūtu noticis. It kā mēs nekā nezinātu.

Vēl lielāka pārmaiņa bija notikusi ar studenti. Tā bija pilnīgi pārvērtusies. Izplaukusi kā puķe pavasarī. Viņa vairs nestaigāja vecajās, noplukušajās drēbēs. Nebija grūti uzminēt, ka profesors tai palīdzējis iegādāties jaunas. Viņa valkāja gaišu kokvilnas kleitu ar puķu rakstiem, glīti pašūtu, un ar gaišām gumijas kurpēm kājās, ar savu jauno, Bulgārijā ražoto somiņu rokā izskatījās pavisam labi.

Veco ādu nometot, no viņas bija izkūņojies tīri glīts kukainis. Viņa bija gluži labi noaugusi, platiem gurniem, šauru vidu, mazām, augstām krūtīm. Matos Aina bija ielikusi ilgviļņus, un ar jauno frizūru viņas tumšā galva izskatījās ja ne gluži pievilcīga, tad vismaz interesanta. Viņa izskatījās arī jaunāka, kopš valkāja modernākas brilles. Caur tām viņa mums, garām e jot, uzmeta spītīgu vai vienaldzīgu, reizēm drusku izaicinošu skatu. Un vecā, saplīsušā lietussarga vietā viņai bija jauns lietusmētelis.

Nezinātājs Ainu varētu noturēt par jauku meiteni. Bet mēs pazinām Pavasara kundzi un visi bijām viņas pusē. Mēs šo bezkauņu nicinājām.

Visgrūtāk man bija saprast Pavasaru. Ārēji raugoties, viņš bija pārvērties tikai uz labo pusi.

Izskatījās jaunāks, dzīvespriecīgāks. Mums viņš visām patika, un grūti bija par viņu domāt ļaunu. Bet kā lai izskaidro viņa rīcību? Viņš taču nebija puika, kas nezināja, ko darīja. Viņa savādā izturēšanās nemaz nesaskanēja ar solīdā, cienījamā profesora Pavasara raksturu. Kas ar viņu bija noticis? Ko viņš domāja, tik vieglprātīgi dzīvodams? Kā viņš varēja tik nekrietni krāpt sievu, kas viņu tā mīlēja?

Nav šaubu, ka visvairāk šie jautājumi būs mocījuši mūsu dzīvokļa sirdsapziņu Mandelbauma kundzi. Beidzot viņa bija notvērusi profesoru vienatnē un izrunājusies.

Pavasars nemaz nemēģināja taisnoties.

- Vai tad jūs nezināt? viņš jautājis. Manas sievas slimība nav ārstējama. Viņai vēzis.

- Jūs vismaz varējāt pagaidīt.

Pavasars paraustīja plecus: Kāda tam nozīme? Es varētu dzīvot kā eņģelis debesīs, tas viņu neglābtu. Viņai nav atlicis vairāk par dažām nedēļām augstākais, pāris mēneši. Alma vairs nepārnāks no slimnīcas.

- Kaunieties tā runāt, pārmetuši Mandelbauma. Cerēsim, ka viņa pārnāks un dzīvos vēl ilgi. Ko

tad jūs darīsiet?

Pavasars atbildējis bez vilcināšanās, nenolaizdams acis: - Šķiršos.

Tā bija beigusies īsā un vaļsirdīgā saruna. Dzīvoklī, kad Ziva visu izstāstīja, Pavasara vārdi modināja pārsteigumu un sašutumu. Mēs neviens nesapratām, kā pieaudzis, prātīgs cilvēks varēja tā runāt un rīkoties.

Gandrīz trīs mēnešus slimnīcā nogulējusi, Pavasara kundze pārbrauca mājās. Operācija bija izdarīta, un viņa bija atspirgusi no slimības sekām, lai gan arvien vēl bija ļoti bāla un vāja. Visi dzīvoklī aizturētu elpu gaidījām, kas nu notiks. Vajadzēja sākties traģēdijai. Jā, tā arī sākās bet tā palika kaut kur dziļi apslēpta. Ārēji nekas sevišķs nenotika. Dzīve komunālajā dzīvoklī ritēja uz priekšu bez lielām pārmaiņām. Dzīvoklis tik pilns, ka pārmaiņām nav vietas. Traģēdijas prasa plašu skatuvi, telpu, pārmaiņas prasa vietu. Het vietas nav. Lai notiktu kas notikdams, ārēji viss paliek, kā bijis.

Pirmās naktīs, ko slimniece pavadīja mājās, studente pie profesora nepalika. Bija atkal kā senāk.

Viņa atnāca, pastrādāja profesora kabinetā, tad aizgāja. Mēs domājām, ka kundze varbūt vīra romānu ar sekretāri nemaz nedabūs zināt un viss pa​liks pa vecam.

Bet drīz Pavasara kundze zināja visu. Man nav jausmas, kas viņai to pateica. Droši vien kāds nenocietās Ziva, Trofimova kundze vai pat māte, kas bija ļoti noskaitusies par profesora rīcību.

Varbūt katra pateica pa vārdam, kamēr kundzei aina bija skaidra. Bet tikpat viegli iespējams, ka viņai visu pateica profesors pats. Lai kā, viņiem bija ilga un atklāta izrunāšanās par visu. Ar to sākās kundzes lēnā nāve.

Pēc sarunas ar viru viņa atkal saslima. Varbūt mazāk fiziski, vairāk garā. Vairāk dienu viņa palika savā istabā un nerādījās ārā. Ziva stāstīja, ka viņa sēžot pie loga un raudot. Studente atgriezās un apmetās pie mums uz palikšanu. Aizslēdza durvis starp abām istabām, kundze palika guļamistabā, jaunais pāris kabinetā. Viņi reizē gāja uz institūtu, reizē nāca mājās. Studente mūsu virtuvē gatavoja profesoram ēdienu, un naktīs viņi abi gulēja darbistabā uz kušetes, jo otras gultas tur nebija. Ar kundzi satiekoties, viņi gāja garām paceltām galvām. Kundze grieza viņiem ceļu, acis nodūrusi un klusēdama.

Ziva to nespēja noskatīties. Pavasara kundzi virtuvē satikusi, Ziva jautāja, kā viņa to varot noskatīties. Kāpēc nekā nedarot?

- Ko tad lai daru? profesora kundze atbildēja nopūz​damās.

- Es tai nekauņai izplēstu acis un izdzītu viņu no dzīvokļa,teica Ziva; tas izklausījās pavisam smieklīgi, jo vārgā Pavasara kundze nebūtu pretiniece jaunajai, spēcīgajai studentei, nemaz nerunājot par profesoru.

- Un jūs domājat tā dzīvot? jautāja Mandelbauma kundze. Vai jūs varat noskatīties, kā viņi… jūsu acu priekšā…

Viņš iesniedzis šķiršanos, — kundze klusu noteica. Aina pārnākusi šurp tāpēc, ka viņai neesot kur palikt. Nebūtu nekādas jēgas pretoties, jo viņš tik un tā dabūs šķiršanos. Bez tam, viņš saka, es tik un tā nedzīvošot ilgāk par dažiem mēnešiem.

Nezinu, kā mēs to būtu pārcietuši, ja tas būtu gadījies ar neinteliģentiem cilvēkiem, piemēram, Trofimoviem. Tad bez asinīm un kaulu laušanas neiztiktu. Mūsu dzīvoklis kļūtu par karalauku. Bet Pavasari bija inteliģenti cilvēki kāda šī inteliģence gan brīnumaina īpašība! Var darīt visu, var otru tikpat kā nogalināt, bet viss notiek klusu, pieklājīgi, bez neviena skaļa, rupja vārda… Tas ir apbrīnojami smalki bet man liekas, arī nedabiski. Kā sākumā nesapratu profesoru, tāpat vēlāk nesapratu kundzi. Viņi abi tomēr ir un paliek kā būtnes no citas, svešas pasaules.

Kā Pavasara kundze to var paciest, es nevaru iedomāties. Viņa dienas un nakts lielāko tiesu sēž savā istabā. Mūsu sienas tik plānas, ka gandrīz visu var dzirdēt cauri. Savā istabā viņa skaidri dzird visu, kas noris blakus, kur tagad dzīvo jaunais pāris. Viņa dzird vīra un studentes balsis, kad tie sarunājas, dzird viņu soļus jā, naktī tic pat nevar uz kušetes pagrozīties, kad viņa to aiz nodevīgās sienas nedzirdētu. Kā viņa to var paciest? Kāda ir viņas dzīve, ko viņa dara savās klusajās, vien​tuļajās dienās un nomoda naktīs?

Ja tās nav mokas, tad es nezinu, kas ir. Bet varbūt tas nav nekas vairāk kā komunālais dzīvoklis.

Tas mums dod pa​jumti, un mēs to nesam kā krustu…

Ja kādreiz naktīs nevaru aizmigt, un tas visbiežāk gadās, kad krieviem blakusistabā viesības, es bieži domāju par Pavasara kundzi. Man tad diezgan viegli iedomāties sevi viņas vietā. Reizēm man jābrīnās, ka viņa nesajūk prātā.

Nu, kaut kas savāds ar viņu tiešām noticis. Viņa kļuvusi dievbijīga. Tas sākās drīz pēc atgriešanās no slimnīcas. Ticīga viņa laikam bijusi vienmēr. Tas nebūtu nekas, vecāki ļaudis arvien vēl turas pie savas ticības un iet baznīcā. Neviens viņiem to neliedz. Ar Pavasara kundzi lieta ir pavisam cita. Viņa sapinusies ar kādu sektantu draudzi un īsā laikā tā pārvērtusies, ka viņu vairs nevar pazīt. Tā draudze Rīgā diezgan pazīstama. Nezinu, kur Pavasara kundze ar "brāļiem" satikusies, varbūt sludinātājs viņu slimnīcā apciemojis. Lai nu kā, tagad viņa no tiem vairs nav šķirama. Var jau būt, ka tas viss saprotams un viegli izskaidrojams. Dzīvē pievīlusies, vīra neuzticības sarūgtināta, nāves baiļu mākta, viņa meklē mierinājumu ticībā. Bet kā viņa nemana, cik rupji viņu krāpj un izmanto, to es nevaru saprast. Man liekas, jābūt aklam, lai to neredzētu.

Tā kā valsts mācītājus nealgo un draudzes neatbalsta, bet drīzāk vēl apliek nodokļiem, pilnīgi saprotams, ka mācītājiem jāpārtiek no ticīgo ziedojumiem. Mana māte uz svētkiem arī iet baznīcā, un es zinu, ka viņa nav skopa, kad jāziedo. Man nav nekādu iebildumu, ka cilvēki labprātīgi ziedo, cik un kam paši vēlas. Bet sektanti ar to neapmierinās. Kādu ticīgo vai, pareizāk, lētticīgo nagos dabūjuši, tie viņu tā apstrādā, ka sirds sāp noskatoties. Reizēm liekas, ka viņiem sevišķs talants uzost vientuļus, nelaimīgus, bēdu sagrauztus cilvēkus un tad tos apstrādāt, sevišķi vēl, ja tie nav gluži nabagi. Pavasara kundzei pēdas sadzinuši, viņi tai uzklupa kā vārnas.

Betlēmes brāļu draudze Rīgā ir viena no mazākām, bet pazīstamākām. Tas tāpēc, ka tai labs sludinātājs, šis "mācītājs" Krūmkoks zināmās aprindās gandrīz vai slavens. Viņš ir labs runātājs un izskatīgs vīrietis, tāpēc tam sevišķa piekrišana pie sievietēm gan vecām, gan arī jaunām. Kamēr saimniece vēl bija stiprāka, viņa vismaz reizi nedēļā gāja uz Betlēmes brāļu draudzes dievkalpojumiem, kur runāja sludinātājs Krūmkoks. Vēlāk, kad saimniece kļuva vājāka, Krūmkoks katru otro vai trešo svēt​dienu viņu apciemoja mājās, bet darbdienās rindām vien nāca māsas un brāļi.

Melnās drēbēs ģērbušies, svētulīgiem ģīmjiem viņi salasās Pavasara kundzes istabā, stundām sēd pie viņas gultas, gan Bībeli lasīdami, gan gaudulīgās balsīs garīgas dziesmas vilkdami, un pēc tam aiziet ar līkām padusēm. Viņi ņem visu, par naudu nemaz nerunājot, tās Pavasara kundzei sen vairs nav: vērtslietas, ēdienu, drēbes, apavus, pat mēbeles. Viņiem tik labi veicas, ka nabaga Pavasara kundzes istaba drīz būs tukša. Esmu pār​liecināta, ka agrāk viņi no tās neatstāsies.

Beigās viņi izdomāja "numuru", kas aizkaitināja mūs visus. Nevienam nepatika liekulīgās māsas un brāļus iekšā laist, labi zinot, kādā nolūkā tie nāca. Bet, kaut arī tie viņu izģērba kailu, galu galā tā Pavasara kundzes pašas darīšana; šī jaunā lieta bija pavisam kas cits, tā skāra mūs visus.

Draudzē gadījās kāda veca, dievbijīga māsa, kurai nebija, kur palikt. Brāļi nu bija uzoduši, ka Pavasara kundzei lielāka apdzīvojamā platība, nekā pēc likuma pienācās, un pierunāja viņu ņemt nelaimīgo, veco cilvēku pie sevis. Pavasara kundze viņu ari varēja uzņemt "meitas istabiņā", kur tai agrāk bija stāvējušas liekas mēbeles: no tām brāļi un māsas viņu bija paspējuši atsvabināt. Pavasara

kundze lūgumu neatraidīja, bet bija domīga. Beidzot sludinātājs Krūmkoks pats ieradās aizrunāt par nelaimīgo vecenīti. Vientuļajai vecenītei palīdzēt esot kristīga cilvēka pienākums. Brīvo platību Pavasara kundze tik un tā nepaturēšot drīz pielikšot klāt citu, varbūt nepatīkamāku iedzīvotāju.

Vecenīte saņemot pensiju un nevienam par nastu nebūšot. Sludinātājs prata aizkustināt. Pavasara kundzes šau​bas izzuda, un viņa apsolījās vecenīti pieņemt.

Tā kādu dienu pie mums ieradās Jūle Nukša, un tā mūsu dzīvoklim bija melnā diena.

Sākumā nekā ļauna nemanījām. Vecene bija diezgan gudra un uzmanījās. Pagāja vairākas nedēļas, kamēr iepazinām viņas īsto dabu. Tad tikai attapāmies, ko esam dabūjuši uz kakla. Vecene bija pats velns, kam trūka tikai astes un ragu.

Pirmkārt, Jūle Nukša nemaz nebija tik vientuļa, kā tika teikts, viņai bija radu diezgan. Tikai tiem viņa jau sen bija paspējusi apnikt ar savu nelāgo raksturu, tāpat kā brāļu draudzes locekļiem. Visiem bija novēlies slogs no krūtīm, kad Jūli bija pieņē​musi Pavasara kundze.

Jūle saņēma pensiju, bet no tās viņa ne kapeikas neizdeva. Vārda tiešā nozīmē viņa dzīvoja uz saimnieces rēķina, it kā tai būtu pienākums viņu uzturēt. Tiklīdz Pavasara kundze ķērās pie ēdiena gatavošanas, Jūle bija klāt un sēdēja tik ilgi, par izsalkumu žēlodamās, kamēr dabūja paēst. Ja Pavasara kundze slimoja, un tas atkal gadījās arvien biežāk, Jūle Nukša laipni piedāvājās viņai pataisīt ēdienu un, zināms, papriekš paēda pati. Pavasara kundzes gribasspēks bija izsīcis. Ar savu likteni samierinājusies, viņa nekā neteica. Jūlei par nelaimi, saimniecei pašai daudz nebija. Un viņa ēda kā cālis. Pagāja dienas, kad nemaz negribējās ēst. Bet Jūle par ēstgribas trūkumu nevarēja sūdzēties. Tāpēc viņa sāka zagt no citiem.

Mēs skaidri zinājām, ka vainīga viņa, jo agrāk mums dzīvoklī nekas nebija zudis atskaitot niekus, ko paņēma Mandelļiaumu audžudēls Viktors. Puika, lai gan garnadzis, bija labi paēdis, viņš ēdienu nebūtu zadzis. Bet nu mums arvien biežāk sāka trūkt produkti, ēdiens, malka, petroleja.

Jūles Nukšas istaba bija stratēģiski visizdevīgākajā pozīcijā. Viņai bija jāstaigā caur virtuvi, lai tiktu savā istabā. "Meitas istabiņā" sēžot, viņa juta, kad saimnieces bija virtuvē un kad tās uz brītiņu izgāja. Kā hameleons paslēptuvē sēdēdama, viņa izdevīgā mirklī izšāva garo mēli un kumoss bija mutē. Viņai nemaz nevajadzēja daudz laika pietika ar dažām minūtēm, lai pagrābtu sauju, piepildītu kabatu vai kaut ko ielaistu vēderā. Neviens nekā neredzēja. Uz viņu varēja skatīties, cik gribēja, viņa nekā cita nedarīja, kā sēdēja savā istabiņā un lasīja Bībeli. Vai skaitīja lūgšanas. Platais, grumbainais ģīmis viņai vienmēr bija svētulīgi nopietns, svēti vārdi vienmēr mutē. Droši vien priekš katras zagšanas viņa pārmeta krustu un noskaitīja lūgšanu, lai izdodas. Nevar žēloties, izdevās arī. Neviens viņu vēl nav pieķēris. Pat Zivai, kam acis kā spoles, pazuda desa no pannas, kamēr izgāja koridorā atbildēt pa tālruni, nezināja, kur palikusi. Neviens virtuvē nebija bijis, Jūle Nukša visu laiku sēdējusi savā istabā pie loga, lasīdama dziesmugrāmatu.

Nu jūs pazīstat trīs četrus mūsu komunālā dzīvokļa īrniekus Jāni un Almu Pavasarus, Ainu Bērziņu, Zivu Mandelbaumu, J Cii i Nukšu. Cik personu, tik mazu drāmu, klusu traģēdiju. Diezgan par ko runāt un tenkot. Kā jums patiktu pie mums dzīvot? Bet, pagaidiet, jūs vēl nepazīstat visus, tas tikai sākums. Jums vēl jāiepazīstas ar kapteini Leibu Mandelbaumu, viņa audžudēlu Viktoru, ar Trofnnovu pāri tas ir diezgan saistīgi. Un varbūt atļausiet kaut ko pastāstīt arī par mums pašām Dzintru, mani un māmiņu. Mums arī ir savas mazas drāmas un traģēdijas. Par mums arī runā citi.

GĀJIENS PA ĻEŅINA IELU I3arbu beigusi, kāpju tramvajā un braucu uz tilta galu, kur man norunāts satikties ar Laimoni.

Astotais tramvajs iet pa Maskavas ielu gar Centrālo kolhozu tirgu, pāri kanālam, garām dzelzceļa tilta galam, pāri 13. janvāra ielai, starp Daugavmalas apstādījumiem un namiem, tad pāri pār tiltu un tālāk uz Bāriņu un Margrietas ielu Pārdaugavā. Es izkāpju tilta gala piestātne un domāju: "Būs vai nebūs?

Būs vai nebūs?"

Tad piepeši redzu, ka viņš mani gaida, tikpat nepacietīgi apkārt skatīdamies. Abi reizē ieraugām viens otru un pasmaidām, un ar šo smaidu Rīga kļūst it kā gaišāka. Man aizmirstas rūpes un pāriet darbadienas nogurums. Es varu bez iemesla smieties. Cik labi, ka Laimonis atnācis!

Mēs sasveicināmies un uzlūkojam viens otru, it kā sen nebūtu redzējušies. Bet ir tikai trīs dienas, kopš neesam bijuši kopā. Ko viņš darījis? Vai pa šo laiku starp mums nav kas mainījies? To man gribas zināt, viņa sejā skatoties, un droši vien viņam tāpat, uzlūkojot mani. Nē, viss ir, kā bijis.

Laimoņa glītā, enerģiskā seja tikpat mierīga, pašapzinīga ja viņu nepazītu, varētu gandrīz teikt, vienaldzīga. Nē, tā nav vienaldzība viņš tikai negrib izrādīt, ka esmu viņam tik svarīga. Viņam liekas, ka tas ne​būtu vīrišķīgi. Tāpēc viņš izliekas bezbēdīgs. Bet es viņu pazīstu.

Es gan necenšos izlikties. Man vienalga, ko domā ļaudis. Kas man par tiem daļas? Man ir tik labi, Laimoni atkal redzot un zinot, ka nekas nav mainījies. Esmu tik līksma, ka varētu viņam apķerties ap kaklu. Es ieķeros viņa elkonī, un mēs lēnām soļojam uz pilsētas pusi.

- Ko darīsim? viņš jautā.

- Nezinu. Vai pusdienu esi paēdis?

- Jā. Un tu?

- Nē. Nupat gribēju braukt mājās pusdienā. Māte gaidīs. Nāc pie manis.

Laimonis nekā neatbild. Liekas, viņam nav iebildumu. Tas nozīmē, ka viņam nekur nav jāsteidzas, viss vakars brīvs un mēs varēsim visu vakaru būt kopā.

- Un zini ko? es saku. Iesim kājām.

- Ko, līdz Pērnavas ielai? Laimonis neticīgi paskatās mani.

- Kāpēc ne? Vakars tik iauks. Man gribas pastaigāties. Varē​sim parunāties.

Esmu liela staigātāja. Ja vien laiks nav pārāk nelāgs, man pilsētu izstaigāt nav nekas liels, kaut arī dzīvojam tālu no centra. Māte žēlojas, ka es plēšot kurpes kā pastnieks. Iemesls tas, ka man nepatīk Rīgas satiksme.

Tā ir briesmīgi raiba un nepastāvīga lieta. Tiem, kas vasaru pavadījuši Jūrmalā, rudenī, pilsētā iebraucot, labi jāapskatās, kādā satiksmes līdzeklī kāpj, citādi var gadīties, ka aizbrauc pavisam uz citu pusi nekā vēlas. Nekad nevar droši zināt, kur katrs tramvajs vai trolejbuss iet, jo bieži maina numurus, maršrutus un pieturas vietas. Tramvajs ir pats gausākais un nelāgākais satiksmes līdzeklis.

Tajā gandrīz vienmēr iznāk spiešanās. Dažreiz vēl ir redzami vecie vagoni, bet gan tikai nomalēs, piemēram, 10. līnijai, kas iet no Centrāltirgus uz Pārdaugavu. Pilsētas centrā iet jauni vagoni, dzeltenā un tumši sarkanā krāsā. Pats jaunākais ir nejēdzīgi garš vagons kad jākāpj ārā, nevar galu ar durvīm vien atrast. Tad vēl iet "garmoškas", divi vagoni, kas vidū savienoti ar tādu kā harmoniku.

Man liekas, tie izskatās vienkārši briesmīgi. Reiz man iznāca tādā braukt, un vagoni bija tik pilni, ka vajadzēja stāvēt vidū, kur tie savienojas. Grīda kustas, nav, kur pieturēties, likās, ka nolauzīšu kaklu!

Trolejbusi samērā ērti, mīkstiem, ar dermatīnu pārvilktiem sēdekļiem. Tikai viena nelaime trolejbusi silst no motora. Ziemā ar šo trūcīgo apkuri nepietiek, bet vasarā ir karsts kā pirtī. Pie logiem nemaz nevar sēdēt, jo sienas tuvumā deg kājas. Tāpat kā tramvaji, trolejbusi vienmēr ļoti

pārpildīti, sevišķi pirms un pēc darba, līdz deviņiem un pēc astoņpadsmitiem. Visvairāk pārslogota tieši 6. trolejbusa līnija, ar ko man jābrauc, pa Ļeņina ielu līdz Daugavmalai un tālāk uz Pārdaugavu. Tur bieži notiek nelaimes gadījumi saspiež kādu bērnu, kāds salauž roku vai kāju. Dzintras nelaimes gadījuma dēļ man trolejbuss saistās ar tik nelāgām atmiņām, ka labprāt tanī nekāpju.

Labāki ir autobusi, bet tie centram iet tikai cauri, uz nomalēm. To ir ļoti daudz, tikai lielākā tiesa stipri neērti. Reti gadās kāds jauns un moderns. Visos nejēdzīgi smird pēc benzīna, un, tā kā man no tā tūliņ paliek nelabi, tad no autobusiem bēgu. Lai gan satiksme pilsētā nav dārga, kājām ejot, iznāk arī ietaupījums. Autobusos ir tarifmaksa, 20 vai 30 kapeiku par noteiktu gabalu ja grib braukt tālāk, jāņem par attiecīgu maksu. Agrāk tarifmaksa bija arī trolejbusos piemēram, no stacijas līdz kino "Teika" maksāja 90 kapeiku, tarifa maiņa bija pie Vidzemes kolhozu tirgus un pie vefa. Pēdējos gados visos trolejbusos var braukt no gala līdz galam par 40 kapeikām, kāpēc tie tagad ir lētākais satiksmes līdzeklis. Biļešu cenas palētinājums notika tieši Jaungada naktī. Atceros to tik labi tāpēc, ka toreiz biju pie draugiem Jaungadu sagaidīt un uz rīta pusi abi ar Laimoni braucām mājās. Kasiere prasīja 90 kapeiku, un mēs sākām smieties vai viņa nezina, ka, sākot ar pusnakti, biļete maksā tikai 40 kapeikas? Kasiere taisnojās, ka viņa vēl strādājot pēc vecā tarifa, jaunais būšot tikai ar rīta maiņu.

Kā tad maiņas vidū varot tarifu grozīt?! Tas esot pavisam glups rīkojums… Laimonis zobojās, ka lieta tiešām esot pārāk sarežģīta sieviešu smadzenēm! Un mēs gandrīz sastrīdējāmies. Nūjā, bijām dzēruši labu Kaukāza vīnu.

Tramvajos par kasieriem strādā vīrieši, sievietes ļoti reti. Trolejbusos tikai sievietes. Vadītāji ir gan vīrieši, gan sievietes. Ir formas tērpi, bet tos reti valkā, jo tie neizskatīgi izsniedz gatavus, kāpēc tie, protams, nav pēc mēra. Mēteļi atgādina īstus zaldātu šineļus tos velk tikai ziemā, aukstā laikā. Trolejbusu kasieres man starp tām pāris skolas biedreņu parasti valkā tumšus ķiteļus: latvietes ar gaišu blūzīti vai tāpat piešūtu apkak​līti. I.ielās drūzmas dēļ drēbes drīz saburzās un noplīst.

Braukšana satiksmes līdzekļos nav patīkama arī cilvēku nelaipnības dēļ. Ja kāds ārzemnieks gribētu ar Rīgas iedzīvotājiem iepazīties no kreisās puses, es tam ieteiktu pilsētu krustām šķērsām izbraukāt tramvajos, autobusos un trolejbusos. Satiksmes līdzekļos ne no viena nav sevišķa laipnība jāgaida. Pieturas vietas parasti nemaz nenosauc vai, ja nosauc, tad par vēlu. Ziemā logi aizsaluši, nekā ārā neredz. No kasieres parasti dzird tikai: "Biļetes! Paiet uz priekšu! Sarūmējas ciešāk! Kas ir, ka nevar paiet tālāk!" Ja kāds ko aizrāda, dabū vēl pretī. Kādreiz jau kaut ko ieraksta arī avīzē, bet tas neko daudz nelabo. Sievietes ar maziem bērniem un invalīdi, tāpat acīm redzami nevarīgi, veci cilvēki var iekāpt pa priekšējām durvīm, kur parasti kāpj ārā; tas ir ērti tikai tiem, kas kāpj iekšā, jo nav jādrūzmējas pie otrām durvīm. Toties tie, kam nākamā pieturā jāizkāpj, netiek godīgi ārā.

Iekāpējam jālūdz, lai citi padod viņa naudu kasierei, un ne katrs to labprāt dara. Pie trolejbusu pieturām, ja ir daudz ļaužu, izveidojas rinda kas pienāk vēlāk, tam jāstājas galā. Bet ne jau vienmēr to ievēro. Pie tramvajiem rindu nav, uz tiem nekad nav ilgi jāgaida, tikai trīs līdz piecas minūtes.

Tādi ir iemesli, kas mani attur no Rīgas satiksmes līdzekļu pārāk biežas lietošanas, ja nav tieši jāsteidzas kā rītos uz darbu. Jā, un bez tiem ir vēl viens es mīlu Rīgas ielas. Man nekad neapnīk staigāt un skatīties. Satiksmē, ļaužu drūzmā, veikalu logos. Viss tik pierasts, pazīstams, ka liktos, tur nav nekā, ko redzēt. Un tomēr eju un skatos labprāt. Rīgas seja ir mūžam dzīva un jauna, ar visām grumbām un kārpām kā mīļas vecmāmiņas seja.

Ielas Rīgā ir vienmēr ļaužu pārpilnas, arī satiksme strauja, mašīnu daudz. Ļaudis ne vien steidzas darīšanās, bet arī tāpat, bez mērķa pa daļai varbūt, lai glābtos no "biezā gaisa" komunālajos dzīvokļos. Tāpat labā laikā parkos izbrauc ar bērnu ratiņiem, tantiņas ved pastaigāties sunīšus.

Brīnišķīgas ir pastaigas pa Rīgas apstādījumiem ziedu laikā. Tie ir vienmēr tīri un glīti kopti. Pie

retākiem kokiem plāksnītes ar nosaukumiem latviešu un latīņu valodā. Kanālā peld gulbji. Parku lielākā tiesa veci klāt nākuši tikai tādi glīti stūrīši kara laikā sagrauto namu vietā. Man liekas, Rīgu ar nolūku uztur tīru un skaistu, lai ar to varētu palepoties ārzemnieku priekšā. Iebraucēji no Krievijas saka, ka Rīga vakaros esot brīnišķīgi apgaismota. Arī tanī ziņā cenšas. Skolas ielā iekārtoja dienasgaismas spuldzes, bet rezultātā iela bija galīgi tumša, no visām pusēm nāca protesti, un tāpēc jaunievedumu drīz novāca. Galvenajās ielās šur tur redz neona uzrakstus, bet tie nav sevišķi izskatīgi.

Vēl neglītāki ir centra ielu krustojumos gaisā pakarinātie lielie bumbuļi, kas automātiski regulē satiksmi, dodot signālus oranžā, zaļā un sarkanā krāsā. Tie bieži bojājas vai pat vienkārši nogāžas uz ielas. Drošāki satiksmes kārtotāji ir miliči, kas vietām stāv stūros. Pastāv stingri noteikumi, kā pareizi jāšķērso ielas, un par nepareizu ielas pāriešanu pat draud sods pieci rubļi. Bet cilvēki tiešām ir ļoti neapzinīgi. Ja tuvumā redz milici, tad vēl uzmanās, ja miliča nav, skrien pāri, kur un kad ienāk prātā.

Arī šoferi neievēro noteikumus, sevišķi naktī, kad gājējiem no tiem jāpiesargās. Vismežonīgāk brauc takši, jo, ātrāk braucot, šoferi var vairāk nopelnīt.

Rokās saķērušies, par šādiem tādiem niekiem tērzēdami, mēs ar Laimoni ejam mājup pa Ļeņina ielu.

Tā ir mana mīļākā iela un, kā man liekas, arī Rīgas skaistākā. Kas varētu pateikt, cik reižu pa to esmu staigājusi gados, kopš tanī dzīvojam? Tūkstošiem un atkal tūkstošiem reižu… Un tomēr tā man nav apnikusi un nekad neapniks. Tā ir lepna un skaista iela, garākā Rīgā tā lidot lido cauri visai pilsētai, un šai lepnajā lidojumā ir kaut kas cildens, līksms, brīvs ne velti tā kādreiz saukta par Brīvības ielu. Tā sākas Daugavmalā pretī tiltam un stiepjas cauri Vecpilsētai, centram un ārpilsētai līdz pat Juglai. No Daugavmalas kājām mājās ejot, mēs izstaigājam visu tās galveno daļu, jo aiz Gaisa tilta vairs nekā ievērības cienīga nav. Es nekad neeju no mūsu mājas Ļeņina un Pērnavas ielu krustojumā staigāt uz Juglas pusi. Tikai uz pilsētu tas ir interesants gājiens. Pilsētas šķērsgriezums kā operācijā. Man gribētos uzzīmēt ainu, ko rāda šis slaidais griezums pil​sētas miesā.

Pašā Komunāru krastmalā pretī ielai ir laukums namu nav, drupas novāktas, iekārtoti zaļumi.

Pirmais lielais nams ir Politehniskais institūts, kur strādā profesors Pavasars. Nams ir liels, impozants, bet no ārpuses, kā gandrīz visi pēdējos gados celtie, līdzīgs kastei, bez stilistiska izveidojuma. Tad gabaliņš brīvs, un tālāk sākas iela. Institūts paliek kreisajā pusē ejam tālāk, kur jau sākas vecie nami. Labajā pusē pirmais vēl ir jauns, krietni liels, pusi pirmā stāva aizņem sporta veikals, kas ievērojams tikai ar to, ka tanī neko prātīgu nevar dabūt. Ir daži velosipēdi, piepūšamās gumijas laivas, sliktas bumbas, kāds triko krekls un daži sīkumi. Bet Laimonim interesē viss, kam sakars ar sportu, un viņš mani brītiņu notur pie pustukšā loga.

Jā, vispār veikalu logos nekā ievērojama nav ne šeit, ne citur. Iekārtojumus maina ne biežāk kā pāris reižu gadā. Preces logos izbalojušas, noputējušas nav ko redzēt. Vienīgie interesantie ir komisijas veikalu skatlogi, jo tur, kā no loga ko pārdod, tā jāliek cits priekšmets vietā. Citi veikali no logiem neko nepārdod. Šķūņu ielas stūrī kreisajā pusē esam pie tādas komisijas bodes bet tā ir bēdīgākā visā pilsētā.

Pretī manufaktūras veikals, kur pārdod zīda un vistras audumus. Tālāk pārtikas veikals, daži dzīvokļu nami, modes ateljē, un tad jau nāk Krievu Drāmas teātris, bijušā Tautas teātra telpās. Mazliet pārkārtots, visumā glītām un mājīgām telpām esmu tur pa reizei bijusi, bet ne bieži, tikai kad viesojies kāds ievērojams krievu aktieris. Gar ielas malu logos izrāžu reklāmas un fotogrāfijas.

Ielas kreisajā pusē aiz komisijas veikala nāk I. milicijas nodaļa, tad veikals "Bērnu pasaule".

Apavu nodaļa ar atsevišķu ieeju no ielas, ļoti maza, tumša un tukša. Ievērojama ar to, ka, durvis atverot, nāk stāvs pakāpiens uz augšu, uz kā vecāki bieži lauž kājas, bērni degunus. Apavu veikalus labi pazīstu visā pilsētā, jo esmu tos daudzkārt izstaigājusi, Dzintras sakropļotajām kājiņām

piemērotas kurpes meklējot. Nu, šinī nav cerību nekā prātīga dabūt. Pats "Bērnu pasaules" veikals ir blakus, ar diviem vai trim skatlogiem. Pirmajā rotaļlietas, otrajā gatavas drēbes. Rotaļlietu daudz, bet vairums ir koka "hlami": neglītās krāsās, neveikli, smagi. Lelles dārgas un visas izskatās pēc kolhozniecēm. Kādreiz nesen bija pārdošanā Vācijas lelles, bet ļoti dārgas 100-150 rubļu. Ari rotaļlietu veikalus Rīgā labi pārzinu, jo māsiņas slimības laikā gan pati meklēju viņai dāvanas, gan palīdzēju paziņām. Nopirkt ir viegli, grūti tikai atrast tur vajag laika un pacietības… Rotaļlietas veikalā kreisajā pusē, aiz letes plauktos. Ir saliekamās lietas un dažādas spēles, vairums krievu valodā. Labajā pusē bērnu zeķes, veļa, zīdaiņu pūriņi. Vidū kase, pašā dibenā kāpnes uz otro stāvu gatavo apģērbu nodaļu. Par to arī nav daudz ko stāstīt. Katrā ziņā bērnu šai vei​kalā apģērbt nevar.

Tālāk ir mazs biškopju veikaliņš un kāda pavisam maziņa manufaktūras bodīte. Tad jau esam pie Filharmonijas apstādījumiem. Līdz Vaļņu ielai šai, kreisajā, pusē, vēl ir pāris namu. Tur ir autobusu biļešu iepriekšpārdošanas kase, tad puspagrabā kāds gatavu apģērbu veikals un Vaļņu ielas stūrī saldumu veikals. Tam lieli logi, no grīdas gandrīz līdz griestiem no āra visu iekšā var skaidri redzēt, šai veikalā nav letes, tikai mazi galdiņi ar svariem un kase. Saldumu ļoti daudz, tie ir ļoti labi un nav arī pārāk dārgi. Ne velti "Laimas" šokolādes izstrādājumi saņēmuši godalgas pasaules izstādēs.

Ielas labajā pusē pēc Krievu Drāmas nāk medicīnas instrumentu aptieka. Tur man nav bijis nekādu darīšanu, nezinu, ko tur var dabūt. Logos pāris nepazīstamu medicīnisku rīku tas viss. Tālāk līdz pat Vaļņu ielai ir "Baltijas modes" ateljē logi, kuros katrā pāris manekenu. Nav nekā sevišķa, ko būtu vērts apskatīt, lai gan pavasaris tuvojas un būtu laiks izstādīt jaunus modeļus. Esmu šai ateljē dažas reizes bijusi. Pirmajā stāvā pieņemšanas un uzlaikošanas telpas, glīti iekārtotas. Pasūtījumu daudz, bieži no agra rīta stāv rindas, jo katru dienu pieņem tikai noteiktu skaitu pasūtījumu; šinī namā, kas uz Vaļņu ielas stūra, pirmajā stāvā ir Rīgas Modeļu nama filiāle pats Modeļu nams atrodas Kirova ielā starp Kr. Barona un Suvorova ielu. Tur var dabūt redzēt modes žurnālus un pasūtīt piegrieztnes, tāpat pirkt biļetes uz modeļu skatēm, kas notiek augšā zālē, trešajā stāvā. Zāle nav liela, bet glīta. Skates notiek nepārdienās pulksten piecpadsmitos, septiņpadsmitos, deviņpadsmitos.

Neteikšu, ka tās sevišķi interesantas, tomēr labi apmeklētas. Biļete maksā 3 rbļ.

Tai pašā namā atrodas dzimtsarakstu biroja arhīvs. Kādreizējā kino telpās agrāk bija MVD, respektīvi, čekas klubs, tad to pārcēla uz Veidenbauma ielu, un tagad atkal ir kino "Komjaunietis".

Vidū, kur bijusi strūklaka, ir tikai pamats, pašas strūklakas nav. Nu esam Vaļņu ielas stūrī, kur ir takšu stāvvieta, 'lanī gabaliņā, kas atliek līdz Padomju bulvārim, vasarā zied puķes, parasti sarkanās kallas.

Ziedu laukumu šķērso pāris celiņu.

Kreisajā pusē, Vaļņu ielas stūrī, liels juvelierveikals, no kura logiem vakaros visu vērtīgāko izņem. Tālāk nama augšstāvos dažādas sīkas iestādes, bet pirmajā rakstāmlietu veikaliņš, atkal ar bērnu nodaļu, kurā tas pats, kas "Bērnu pasaulē". Tad lielāks grāmatu veikals un bulvāra stūrī atkal rakstāmlietas, pastmar​kas, plakāti utt.

Nu esam pie Brīvības pieminekļa, vecā pulksteņa un avīžu kioska. Te ļaužu visvairāk un satiksme visstraujākā pilsētā. Citādi nav nekā, kas saistītu uzmanību, jo, kamēr vien atceros, te nekas nav mainījies. Kioskā no Ļeņina ielas puses ir ziņu birojs, kur var nodot arī dzīvokļu maiņas sludinājumus, ko izliek stikla vitrīnās dažās vietās. To mēs ar Laimoni arī esam izmēģinājuši.

Sludinājuma izlikšana vienai nedēļai maksā 3-6 rubļus. Par Brīvības pieminekli nav daudz ko teikt.

Tagad pie tā atkal var droši fotografēties, agrāk, Staļina laikā, cilvēki baidījās to darīt. Piemineklis stāv kā stāvējis, nav bojāts, un nav arī dzirdēts, ka to kādreiz būtu gribējuši nojaukt. Piemineklis stāv satiksmes vidū slaids un skaists, bet tāds kā apsūbējis un aizmirsts. Reti kāds, tam garām ejot, paceļ galvu un paskatās augšup.

Operas apstādījumi vienmēr glīti, strūklaka darbojas, kanāls tīrs. Tāpat kanāla malā viss glīti

apkopts, zāle gluda, vasarā visur ziedi. Celiņi gludi un tīri. Nu esam labajā pusē un ejam uz Merķeļa ielas pusi. Vispirms mums pa labi ir "Studentu virtuve" tur pēdējos gados nekādu pārmaiņu neesmu novērojusi. No stūra ieeja otrā stāva fotoateljē. Pirmajā stāvā no tās pašas ieejas ir lidostas biļešu kase un ziņu birojs. Turpat pietur lidostas autobuss. Par satiksmi ar lidostu esmu dzirdējusi anekdoti, kas var ari būt patiesība. Ja autobuss lidostā pārpildīts vai aizgājis un nav arī naudas, lai brauktu ar taksi, tad ar tramvaju un pilsētas autobusu līdz centram jābrauc vesela stunda. Kāda paziņa no Ventspils līdz Rīgai atlidojusi 45 minūtēs, bet no lid​ostas līdz dzīvoklim braukusi stundu!

Tālāk ir augļu un augļu konservu veikals, labi iekārtots. Tanī ir arī saldumu un garšvielu nodaļas. Tur diezgan bieži var ko labu dabūt apelsīnus, bulgāru augļu konservus, tīru vīnogu sulu u. tml. Tas ir viens no labākiem Rīgas veikaliem un ļoti iecienīts. Iepirkšanās kārtība nav visos veikalos vienāda. Šeit ir tā: apskati preci, "izsit" kasē čeku un tad pie pārdevējiem saņem pirkumu. Kasei jāsaka, kādā nodaļā gribi pirkt, pirmajā vai otrajā.

Nu esam pie dzērienu veikala ar mazu strūklaku logā. Par to daudz nezinu teikt Laimonis varbūt zinātu vairāk. Iekārtots tas ļoti gaumīgi. Tālāk puķu veikals, kura logi bieži un arī pašreiz gluži tukši, jo griezto ziedu Rīgā vienmēr trūkst. Lai tos dabūtu, jāiet īpatni aplinku ceļi-bet pie labas gribas ziedus dabūt var gandrīz vienmēr. Nākamā ir parfimērija, šis ir labākais no visiem Rīgas parfimērijas veikaliem: te bieži parādās ārzemju preces, tādēļ arī veikals ļoti iecienīts. Blakus ir neliels rūpniecības preču veikaliņš ar veļu, sīkumiem, rokassomām. Tanī ļoti nelaipnas pārdevējas. Beidzot no Merkeļa ielas stūra ieeja it kā mazā kafejnīcā, bet tai nav nosaukuma. Tur var apēst kādu maizīti, izdzert tasi kafijas, glāzi piena vai augļu sulas. Man tur patīk ļoti mājīgs stūrītis. Visu šo ielas gabalu aizņem dzīvokļi redzams tikai viens mazs uzraksts un tam, liekas, kāds sakars ar studentiem.

Ielas vidū vecā liepu aleja. Kreisajā pusē ir liels radioveikals un turpat blakus garantijas darbnīca, pie kuras vienmēr cilvēki. Radioveikala logos pāris radioaparātu un televizoru liela bagātība nav arī pašā veikalā. Tālāk nāk tālsarunu centrāle, kas dežurē diennakti, un tad Galvenais pasts. Apmeklētāju telpas pirmajā stāvā. Kad ieiet pa galvenajām durvīm, pa kreisi paku nodaļa.

Agrāk turpat bija arī starptautiskās pakas sākumā otrajā stāvā, kur steidzās priecīgie ārzemju paku saņēmēji. Pēc tam nodaļu pārcēla uz Juglu, un tagad tā ir Zirgu ielā. Pa labi no ieejas liela telpa, kuras vidū daži galdi un krēsli ar tintestraukiem un briesmīgiem spalvaskātiem. Apkārt lodziņi sākas ar telegrammu pieņemšanu, tālāk dažādi: vēstules, pastmarkas, maksājumi. Ir arī starptautiskais lodziņš. Te jānāk saņemt starptautiskos sūtījumus, ko pastnieki atnes atpakaļ, ja saņēmējs nav mājās.

Pie durvīm labajā pusē viena liela koka pastkaste uz grīdas parastām vēstulēm, otra, maza, pie sienas gaisa pastam. Tas arī viss. Pārējās nodaļas ir augšstāvos. Ir arī sūdzību nodaļa ar pāris darbiniecēm un juristu. No sūdzībām pasta darbinieki ļoti baidās, jo sakaru ministrs Aleksandrovs tās izskatot ļoti uzmanīgi un bargi. Par mazākajiem pārkāpumiem darbiniekus atlaiž, tādēļ visumā pasts strādā labi.

Reti kāds sūtījums ceļā pazūd. Protams, par to daļu, ko pievāc Drošības pārvalde, pasts nevar atbildēt.

Labajā pusē nu nāk Augstākā tiesa un Ministru Padome neesmu bijusi iekšā ne vienā, ne otrā -, bet kreisajā dārzs agrākā lielā smilšu laukuma vietā. Kādreiz tur notika dziesmu svētki, liekas, 1948. gadā es arī dziedāju, skolas korī; pēc tam sāka ierīkot dārzu. Stādīja jau lielus kokus, kas visumā labi ieauguši. Daudz puķu vasarā, strūklakas, soliņi atpūtai un — ļoti daudz baložu. Tiem ierīkotas barošanas vietas ar zemām sētiņām apkārt, un vienmēr kāds tiešām atnesis ko ēdamu. Muzeja pusē bērnu rotaļu laukumiņš ar nelielu baseinu. Ļeņina un Kirova ielas stūrī rožu dārziņš ar ceriņu krūmiem apkārt. Ielas vidū, kur beidzas liepu aleja un kādreiz senāk bijis apaļais kiosks, ir Ļeņina piemineklis. Pie tā vienmēr ziedi vai vainagi.

Kad ir kādi svētki, tos noliek pārstāvji no iestādēm vai skolām. Citā laikā nezinu, kas tos tur noliek.

Gadās tā: vakarā ej garām un redzi, kas tur ir, ziedi apvītuši, kādas dienas stāvējuši -, bet ej otrā rītā un brīnies: ziedi pavisam svaigi. Citādi nevar būt, ka tos pa nakti nolicis kāds, kam uzdots to darīt, droši vien par valsts līdzekļiem. Šad tad man gadījies Ļeņinam braukt garām agrā rītā jocīgi bija redzēt, kā strādnieki šo mazgāja ar slotām, pakāpušies uz trepēm. Bet vislabāk tomēr izskatās, kad kāds zvirbulis šim apsēdies uz galvas… Bieži esmu ievērojusi, ka cilvēki pasmīn, piemineklim garām ejot, tas tāpēc, ka atceras kādu anekdoti, ko par to stāsta. Nereti zobojas, ka Ļeņins rādot, uz kurieni lai krievi ejot atpakaļ, viņš pacēlis roku un rāda uz austrumiem. Aiz Kirova ielas nāk veikali, ko vislabāk pazīstu, jo tur bieži esmu iegriezusies. Vispirms visu ielas labās puses stūri aizņem "Tehniskā grāmatnīca", kurā ir arī neliela daiļliteratūras un ārzemju nodaļa. Tanī daudz bērnu grāmatu dažādās valodās un grāmatas par mākslu; šim veikalam divas ieejas, abas no Kirova ielas. Pēc tam Ļeņina ielā, laikam vecuvecās telpās, labi iekārtota aptieka šeit visdrošāk var dabūt vajadzīgās zāles, jo tā ir pašā pilsētas centrā un tādēļ tiek labāk apgādāta. Esmu te nezin cik reižu bijusi gan mātei, gan Dzintrai pēc zālēm. Ieejot pa kreisi, vispirms ir kase, tad lodziņš ziņu birojs. Tur var jautāt, kur kādas zāles var dabūt, ja šai aptiekā to pašreiz nav. Aptieka vaļā no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā, svētdienās ne vienmēr tad uz durvīm uzraksts, kura tuvākā aptieka strādā.

Tūliņ aiz aptiekas ir Vojentorga veikals. Pēc nosaukuma tas būtu armijas, bet par piederību armijai liecina tikai viena nodaļa pirmajā stāvā, kur pārdod virsnieku cepures un lietusmēteļus, kā arī dažādus uzplečus. Daži no šiem krāmiem ir arī logā pa labi no durvīm. Pārējās veikala nodaļās pirmajā stāvā somas un ādas izstrādājumi, manufaktūra un sieviešu cepures, otrajā stāvā gatavie apģērbi un apavi, šeit pārdod arī biļetes uz teātriem, Operu un cirku. Tās var nopirkt arī Universālveikalā protams, labākās biļetes pārdod teātru kasēs, šinī veikalā vienmēr daudz ļaužu, jo kādreiz te parādās viens no lielākajiem retumiem Rīgā katūna audumi glītās krāsās. Tad ir milzīgas rindas.

Nākamais ir neliels juvelierveikaliņš, kam ieeja no plašās vārtu telpas. Pretī ieeja bērnu fotoateljē. Mēs apstājamies un brīdi paskatāmies šeit logā ļoti jauki uzņēmumi, arī krāsainie; tā ir viena no labākajām foto darbnīcām pilsētā. Blakus "dāvanu" veikals. Logs daudz nesola pāris tautisku leļļu, kāds krāsainu lenšu pārsiets trauks, kāds drēbes gabals kartona kastītē. Veikalā pašā arī nav daudz mantu. Vispirms nedaudz nevērtīgu, bet dārgu rotu, kāda soma vakaram, kastītēs dvieļi, veļa, galdauti, blūzes utt. Mantas šais kastītēs pavisam muļķīgi sakopotas, piemēram, kāds dvielis un tautiska sakta vai galdauts un smaržu pudele. Tas viss pārsiets ar lenti, apskatīt nevar, un, kad aiznes mājās, izrādās, ka par pirmās šķiras cenu vienmēr ir iekšā trešās šķiras vai pat pavisam nederīga manta. Ja iesaiņots kāds trauks, tad noteikti ar bojājumu. Par to jau bezgala daudz rakstīts avīzēs, bet tas neko nelīdz. Tālāk maza tautisko sīkumu nodaļa ar vāzītēm, kokgriezumiem un kādu prievīti, bet pašā galā vīriešu nodaļa tāpat kastītēs virskrekli ar zeķēm vai kaklasaitēm, pa kādam kabatas portfelim. Visi zina, ka, "dāvanu" pērkot, tā iznāk dārgāk, nekā tie paši priekšmeti maksātu starpība ir par iesaiņojumu. Bet kādreiz ir jāpērk. Piemēram, tā varēja dabūt vienīgos modernos virskreklus, kas nāca no Ķīnas, ar cietinātām apkaklītēm. Laimonis vēl tagad valkā skaisto virskreklu, ko dabūju dāvanu veikalā un viņam dāvināju dzimša​nas dienā.

Nākamais veikals ir frizētava. Tagad tām vairs nav nosaukuma, ir tikai komunālās saimniecības uzņēmuma frizētava nr…, bet tautā saglabājušies vēl vecie šo, piemēram, sauc "Makss". Te strādā vēl dažas no vecajām frizierēm, bet citādi frizētava nav iecienīta, ļoti tumša, nemājīga. Lielajos logos katrā pa galvai, vairāk nekā. Frizētavās vēl saglabājusies vecā dzeramnaudu paraža, tāpat kā restorānos. Rīdzinieces kopj matus un bieži iet pie friziera sevišķi biroju un veikalu darbinieces, un no latvietēm šo paražu iemācījušās arī krievietes. Frizierēm, tāpat kā visur, ir plāns, no kura izpildes atkarīga alga. Parasti gan viņas par to daudz neraizējas savās darba lapās vienkārši ieraksta tik daudz

"galvu", cik vajag plāna izpildei. Parasti tās ir svešās apmeklētājas. Pastāvīgās maksā tieši frizierei, uz kasi neiet. Protams, friziere šo naudu bāž savā ka​batā un tā nopelna otru un trešo algu. Neviens pret šo kārtību iebildumus neceļ. Galu galā man ir vienalga, kā maksāju, un, ja maksāju tieši meistarei, viņa katrā ziņā strādā labāk un rūpīgāk. Bet arī tā parasts dot pāris rubļu vairāk, arī manikīrēm. Pie frizierēm nedrīkst iepriekš pierakstīties, ir "dzīvā rinda", bet to jau gan mēdz ievērot tikai krievietes.

Mūsu sievietes, kuras var atļauties frizēties, un tās, kurām tas nepieciešams darba dēļ, katra iet pie savas frizieres un mēdz izvēlēties tādu laiku, kad mazāk ļaužu, no rīta.

Nu esam garām lielajam stūra namam. Tā augšstāvos mīt Rīgas slavenības tas ir viens no labākajiem dzīvokļu namiem. Te dzīvo arī "Frīdiņa" Elfrīda Pakule, par kuru stāstīja, ka viņai tepat nama kāpnēs novilkts karakula kažoks.

Tālāk līdz Dzirnavu ielai vecie, mazie koka nameļi ar pārtikas, zeķu, trauku un dažādu sīkumu veikaliņiem. Tad no stūra ieeja parfimērijas veikalā, kas ziemā pārdod arī eglīšu rotājumus. Te arī smaržu automāts kaste, kurā jāiemet 15 kapeikas -, Laimonis iemet naudu un pietur mani pretī kastei.

Mēs smejamies un cīnāmies man nav ne mazākās patikas dabūt acīs mākoni vislētākās smaržas, kāda Rīgā dabūjama, es grūžu viņu pašu kastei pretī. Tieši cīņas vidū abi sākam smieties vēl skaļāk, jo pamanām, ka automāts nedarbojas, tas gadās bieži un smarža nemaz ārā nenāk.

Ielu stūrī avīžu kiosks, kādi redzami arī citur. Tie ir tie paši vecie, izskatās stipri noplukuši.

Vakaros pie tiem stāv garas rindas pēc "Rīgas Balss" tā iznāk abās valodās un ir vienīgā kaut cik interesantā avīze, kaut gan arī tā nav brīva no politikas. Bet "Rīgas Balsī" vismaz var izlasīt kaut ko no dienas notikumiem. Līdzīgi satīriskajiem žurnāliem "Dadzis" un krievu "Krokodils", "Rīgas Balsi" neļauj sūtīt uz ārzemēm. Ja šos izdevumus "māk lasīt", tie ir diezgan interesanti. Kioskos un veikalos tos ātri izķer, tiem ir liela piekrišana.

Kreisajā pusē, Kirova ielas stūrī ir vīriešu frizētava ar ieeju no Kirova ielas, tad neliels radioun elektrisko piederumu veikalstur ir ari visādi sīkumi un dažādas galdaun stāvlampas. Blakus neliels apavu veikaliņš, kurā parasti nekā prātīga nav, vispār Rīga ļoti nabadzīga apavu ziņā. Nākamais ir ēdienu veikals ar nelielu kafejnīcu un aluszāle, kurā esot arī automāts, bet tur nekad neesmu bijusi. Nu atkal nāk koka mājeles, kurās vesela rinda mazu bodīšu: fotodarbnīca, radio remontdarbnīca, mazs puķu veikaliņš, somu pārdotava, frizētava. Pēdējā viena no mazākajām centrā, bet ļoti glīti iekārtota, strādājot labas frizieres tur iet pāris manu paziņu. Vēl pogu veikals, un tad jau klāt Dzirnavu iela.

Pogu veikalā, pēc krievu sprieduma, varot dabūt visu, patiesībā pogu nav daudz, izvēle maza, krāsas tikai pamattoņi. Kad māte man bija uzadījusi zilu jaku, viņa tai pusgadu meklēja pieskaņotas pogas un tā arī neatrada. Vēl tur var dabūt die​gus, rāvējslēdzējus, adatas.

Lai gan Ļeņina iela ir viena no dzīvākajām, par tās veikaliem patiesībā nav daudz ko stāstīt, un tā tas ir visā pilsētā. Veikali visi vienādi, un, kad cilvēkam ko vajag, jāizstaigā visi pilsētā pēc kārtas, sak, varbūt kaut kur būs kas jauns. Parasti tās gan ir veltīgas cerības. Tādā staigāšanā ļaudis parasti dodas svētdienās, kad rūpniecības preču veikali strādā bez pārtraukuma līdz septiņpadsmitiem, slēgti ir pirmdienās, atskaitot dažus dežūrveikalus. Tā ir grūtākā diena pārdevējiem, jo visu dienu jāatbild tikai: "Nē!" un "Nav!", un "Nezinām, kad būs!". Un ļaužu tik daudz, ka pārdevēji nedabū pusdienas paēst.

Drusku tālāk labajā pusē ir antikvariāts, pie kura no rītiem stāv neliela rinda. To ļaužu, kas grib grāmatas pārdot, ir vienmēr vairāk nekā pircēju. Jāsaka gan, ka pircēju arī netrūkst, tikai grāmatas te ceno ļoti dārgi protams, vecās, pilsoniskās valdības laikā izdotās. Piemēram, "Mājturības leksikons", ja labi saglabāts, maksā 200 rubļu. Te ir arī pastmarku nodaļa. Aiz antikvariāta nāk "Ararats". Tas ir labākais vīnu veikals Rīgā, pieder armēņiem Erevānai. Ļoti jauks, mazs veikaliņš armēņu stilā, arī tirgojas šeit ilgus gadus tikai armēņi. Laimonis tur bieži iepērkas. Viņam nejauši gadījies iepazīties ar

vienu no veikala armēņiem un, kā mēdz teikt, radies "blats". Ari mēs ar māti esam pa reizei kādu pudeli nopirkušas manā dzimšanas dienā vai uz svētkiem. Ir tā, ja nāk kāds ciemiņš, ko grib labi uzņemt, un nevar uzlikt galdā nekā daudz un pārāk dārga, tad gribas likt vismaz ko labu. Tādās reizēs eju vai sūtu Laimoni pie armēņiem. Te pa kluso var dabūt "Kagoru" un "Malagu", tie ir dienvidu labākie saldie vīni, biezi, garšīgi, ne pārāk stipri 16 un 18 grādu. Pēdējā laikā "Kagoru" var dabūt brīvi, bet "Malaga" arvien vēl ir diezgan liels retums. Esmu nogaršojusi arī kādu jaunu šķirni "Ķiršu krēms" lieliski! Vēl kādreiz pie armēņiem laimējas dabūt ievārījumu "Aiva". Tas ir garšīgākais, ko jebkad esmu ēdusi.

Sekojošos koka namos atkal dažādi sīki veikaliņi tādu Rīgā ļoti daudz, un visos pārdod apmēram vienu un to pašu. Nekā prātīga tur nav. Ir tur arī kāds gatavo apģērbu veikals, ļoti tumšs un nepatīkams. Nākamā mūra ēkā atrodas kombināts "Māksla". Te kantoris un dažas darbnīcas, pārējās izmētātas pa visu Rīgu. "Māksla" gatavo dažādas piemiņas lietas, kā arī auž aizkarus, galdautus utt.

Viss tautiskā stilā un gaumē. Pirmajā stāvā vispirms ir cepuru veikals, tad nāk "Mākslas" veikals. Tas ļoti gaumīgi iekārtots, dabūt var ļoti daudz dažādu jauku mantiņu, bet tās visas ir vairāk nekā dārgas.

Kad gadās kādi lētāki tautiski audumi vai vilnas galvas lakatiņi, rindas ir milzīgas. Nākamais atkal vecs koka nams tajā kažokādu darbnīca ar pāris seskiem logā. Stūrī fotopiederumu veikals. Nu arī esam klāt Blaumaņa ielai ar mazo krievu baznīciņu, kura gandrīz vienmēr atvērta. Tai arī daudz apmeklētāju, jo krievi gandrīz visi iet baznīcā, gan jauni, gan veci, ne tā kā latvieši, no kuriem tikai retais vēl iet baznīcā. Svētkos katedrāle krieviem pārpildīta, iet arī virsnieki un Lieldienu naktī pat formās. Tam es nemaz neticēju, kamēr pati nebiju redzējusi. Reiz sadomājām iet Lieldienu naktī skatīties tad bija ne tikvien kā baznīca pārpildīta, bet visa Ļeņina iela, abas puses, aleja vidū un līdz pat Ministru Padomei ielas otrā pusē. Trolejbusi un mašīnas netika garām. Klāt bija arī milicija, bet neiejaucās. Pusnaktī sākās svētku gājiens ap baznīcu. Pēc tam, ap vieniem, cilvēki pamazām sāka izklīst.

Tas bija vienreizējs piedzīvojums nekā tamlīdzīga nebiju redzējusi. Drūzma Ļeņina ielas mazajā krievu baznīciņā un ap to ir parasts skats, par to neviens nebrīnās.

Aiz baznīciņas starp Blaumaņa un Lāčplēša ielu ir neliels bērnu laukums ar soliņiem un smilšu kasti. Bērnu te netrūkst, tāpat kā pavasarī un rudenī dubļu.

Ielas kreisajā pusē, Dzirnavu ielas stūrī, ir Telegrāfa centrāle. Turpat pirmajā stāvā, pa kreisi no ieejas, telegrammu pieņemšana starp citu, vienīgā vieta Rīgā, kur pieņem telegrammas uz ārzemēm.

Valsts svētkos un uz vēlēšanām apsveikumu telegrammas pieņem ārpus kārtas tās gan sūta tikai krievi.

Uz dažām lielākajām pilsētām var sūtīt fototelegrammas, tās nav dārgas 6 rubļi. Ir arī "mākslinieciskas" blankas ar pionieriem, kādu puķu pušķi briesmīgi bezgaumīgas. Reiz gadījās ieraudzīt glītu blanku ar bērnu zīmējumu zaķīšiem. Nosūtījām vienam mazulim dzimšanas dienā.

Vēlāk izrādījās, ka saņemta pavisam savādāka, jo tur, kur mūsu telegramma pienāca, blankas aptrūkušās. Tas nav nekas jauns gadās vēl labākas lietas: saturs galā bieži nokļūst nepareizs, tik kļūdains, ka nemaz nevar saprast.

Ir laiks, kad drūzma ielās vislielākā: cilvēki beiguši darbu un steidzas mājās. Katrā trolejbusa pieturas vietā drūzma, galvenokārt no izkāpējiem, kas, ārā tikuši, izklīst pa tuvākajiem dzīvokļu namiem. Ir arī tādi, kas, no tuvējām darbnīcām un kantoriem nākdami, gaida kārtu tikt trolejbusā, lai brauktu uz pilsētas no​malēm. Saule grimst aiz namiem, gaiss metas vēss, jūt rietumu vēju. Mēs neviļus sākam soļot ātrāk. Ļaužu pūlī visapkārt latviešu ir vairāk nekā krievu, bet dominē krievu valodas skaņas, jo krievi neprot klusu sarunāties viņi tikai kliedz, pat uz ielas. Nu pie tā jau pierasts neviens viņos neklausās.

Netālu no telegrāfa, vecajā koka namā ir kafejnīca "Flora". Laimonis mani ieved iekšā un pasūta

sev kafiju ar cepumiem, saldā ēdiena vietā. Es negribu pirms pusdienām sabojāt apetīti, tomēr paņemu pienu un mandeļu cepumu. Man "Florā" patīk un, ja vien ir laiks, nekad tai neeju garām. Tā ir ne gluži pirmajā, ne otrajā stāvā. Uzejot pa kāpnēm, pa labi ir ēdienu zāle, kur var gluži pieklājīgi paēst. Tā arī pašreiz pilna, tā ka nav vietas, kur apsēsties. Mēs esam iegājuši pa kreisi, kafejnīcā, kur šai laikā tukšāks. Telpas "Florā" gaumīgas, viss glīts un tīrs. Un šī ir viena no retajām kafejnīcām Rīgā, kur apkalpo laipni un ātri. Tas viens iemesls, kādēļ šeit var justies omulīgi. Ir vēl otrs te var dabūt garšīgākos mandeļu cepumus Rīgā. Pēc tiem liels pieprasījums. Arī es uz tiem esmu ļoti kāra.

"Florā" ir arī gandrīz labākās tortes labākas vēl ir tikai "Astorijā", Vaļņu ielā, pretī "Ainai".

Mani ar "Floru" vēl saista pavisam personīgas atmiņas. Te mēs bieži nācām ar Laimoni mūsu iepazīšanās pirmajā laikā. Cik reižu esam sēdējuši pie šī paša loga! Man gribas jautāt Laimonim vai atceries vēl? Protams, kā tad ne viņš droši vien teiktu. Bet nezin kādēļ man liekas, ka viņš to piemirsis. Vai varētu būt, ka viņš mūsu draudzības divu gadu laikā jau pār​vērties?

Kas par niekiem! Vai tad mēs atkal neesam šeit, savā vecajā vietā un vai viņš nebija tas, kas mani ieveda? Arī mandeļu cepums garšo tikpat labi.

- Nu man pusdienas vairs negaršos, es saku, kad iznākam ārā.

- Nekas, Laimonis pasmejas. Dod man, apēdīšu tavā vietā.

Ejam tālāk. Nu nāk nams, kur dzīvo Dr. Bieziņš, tas ārstē Dzintras kājas, esam labi paziņas; namam garām ejot, arvien tāda sajūta, ka vajadzētu iegriezties pie sirmā daktera. Nama pirmajā stāvā ir liels "Dinamo" sporta veikals. Te nu arī tiešām šo to var dabūt piemēram, sporta tērpus, kaut arī izvēle nav liela. Slēpes, dažādas sporta spēles jauniešiem.

Atkarībā no sezonas, šā veikala divus skatlogus reizēm pārkārto. Blakus ir "Laimas" saldumu veikals.

Tas laikam gan būs labākais Rīgā pat Universālveikalā nav tik liela izvēle. Veikaliņš te gan ļoti mazs, bet iepirkties patīkami, var visu dabūt, apkalpo labi un ātri. Nākamais liels apavu veikals, kam vidū zeķu nodaļa, un tad jau iztālēm var redzēt ļaužu drūzmu, kas spiežas ap skatlogu ar kino reklāmām.

Tur rāda arī kā kinolentē kadrus no filmām. Pie loga vienmēr daudz ziņkārīgo, kas ļoti traucē gājēju kustību. No garāmgājējiem vienmēr dzird asas piezīmes: "Atkal sastājušies tā, ka netiek garām!

Mazie bildīšu skatītāji!" u. tml.

Tā paša nama otrajā stāvā ir pilsētas bibliotēka ar nelielu lasītavu. Bibliotēka ir lielākā Rīgā.

Ko citur nevar atrast, te noteikti būs. Rīko arī pārrunu vakarus un tikšanos ar rakstniekiem. Nama augšējos stāvos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas daļa citas telpas atrodas Lāčplēša ielā un internāts Skolas ielā, kur agrāk bija visa šī skola. Tad atkal ejam garām dažādiem sīkiem veikaliņiem, kas ne ar ko nav ievērojami. Logi gandrīz tukši, par dekorējumu nevar būt runa piemēram, korsešu darbnīca iekārusi logā vienu korseti, tas viss! Lāčplēša ielas stūrī pie sienas reklāma te parasti var redzēt, kas tai dienā notiek milici​jas F. Dzeržinska klubā Veidenbauma ielā.

Lāčplēša ielas labajā stūrī ir liels pārtikas veikals ar piena, gastronomijas un dzērienu nodaļu.

Te, tāpat kā Universālveikalā, ir pasūtījumu nodaļa, kur varot, piemēram, uz nākamo dienu pasūtīt kādas desas, cukuru vai tml. Neesmu redzējusi, ka te kāds ko pasūtītu. Universālveikalā gan pasūta ļoti bieži, piemēram, tortes. Tālāk atkal vesela rinda sīku veikalu un darbnīcu, kas ne ar ko neatšķiras no iepriekšējām. Kāda karalaikā sagrauta nama vietā ir brīvs laukumiņš. Palicis tikai sētas nams, kura priekšā tagad mauriņš. Arī namu K. Marksa ielas stūrī sagrāva, bet tā vietā uzcelts jauns, liels. No paša stūra ir ieeja kultūrpreču veikalā ar foto, radio, skaņuplašu un sporta nodaļām; turpat blakus ir veļas veikals.

Kreisajā pusē vispirms maizes veikals bez pārdevēja vienīgais, kura logos parasti ir vairāk nekā viens maizes kukulis. Atceros, reiz bija no dažādiem cepumiem būvēta pasaku mājiņa. Seko koka mājeles, pavisam noplukušas kādreiz pārkrāso, ieliek kādu jaunu logu, bet tas kopskatu nelabo. Vienā

no šīm mājelēm pulksteņu labošanas darbnīca, kurā strādā arī viens no vecajiem Rīgas meistariem.

Tālāk līdz K. Marksa ielai nekā ievērības cienīga nav. Stūrī saldējuma būda. Tad nāk drusku labāks gabals. Labajā stūrī liels saldumu veikals, kurā arī "dāvanu" nodaļa, var dabūt, piemēram, celofānā vai kastītēs iesietu tasi ar šokolādes konfektēm vai dažas figūriņas kopā ar pudeli to sauc par dāvanu.

Drusku tālāk trikotāžas ateljē. Logi lieli, katrā kāds manekens triko kleitā. Sākumā, kad darbnīcu atvēra, te bija daudz ļaužu. Bet drīz sajūsma atdzisa. Izrādījās, ka pēc skata glītās kleitas pēc pirmās mazgāšanas zaudē formu un dažreiz pat krāsu. Nereti kleitas izstiepušās trīsreiz garākas. Tepat izšuj arī veļu, gatavo bērnu drēbes. Reiz, atceros, visa Rīga smējās par kādu jocīgu gadījumu, ko arī man gadījās redzēt. Eju vakarā pa Ļeņina ielu un redzu, ka logā apgāzies viens manekens: sievietes figūra ar galvu iekritusi atpakaļ veikalā, bet kājas viena gaisā, otra lejup noliekta vai pavisam atlūzusi.

Skats bija tiešām komisks, pie tam tas bija gadījies svētdienas vakarā, un pirmdienā ateljē slēgts.

Nezinu, cik ilgi šī saistošā dekorācija palika darbnīcas logā, bet laikam jau daudzi bija redzējuši, jo visur dzirdēja par to smejamies.

Tad nāk "Nica" ar mazu, atsevišķu saldumu veikaliņu. Pa vecam apmeklētāju ļoti daudz, vienalga, kurā dienas stundā. Nav gan vairs vecā pilsonisko laiku paraduma stundām sēdēt kafejnīcā un pļāpāt, bet daudz ir tādu, kas tāpat pa ceļam ieskrien uz brītiņu. Arī kafejnīcām ir savs plāns, kas jāizpilda. Jo vairāk apmeklētāju "iziet cauri", jo vairāk darbinieki nopelnīs…

Nākamais ir liels gaļas veikals te arī liela desu un gaļas konservu izvēle, šis ir viens no retajiem veikaliem, kur reizēm parādās putni pīles, zosis. Sevišķi zosis nav dārgas, un, ja tām ir kaut cik skats, ja nav galīgi zilas, tad rindas pie veikala neaprakstāmas. Tas ir tai namā, kur kādreiz bijusi Dzeņa ģimnāzija, tur arī tagad kāda skola, laikam krievu. Aiz gaļas veikala vārtu telpa un tālāk koncentrātu veikals. Tas ļoti iecienīts, jo te tiešām daudz ko var dabūt gan saldumus un dzērienus, gan dažādus ēdienu koncentrātus un konservus. Tāpat, ja Rīgā nav cukura, kas pēdējā laikā gan reti gadās, šeit to visdrīzāk var atrast, šai veikalā parasti pārdod arī dažādus importa pārtikas produktus tādēļ te vienmēr cilvēku ļoti daudz. Vēl tepat ir maza ēdienu nodaļa ar pāris galdiņiem: var paēst no koncentrātiem gatavotos ēdienus visādas biezputras, sakņu ēdienus utt. Ir lēti un kādreiz tīri labi.

'Iepat arī uz vietas maļ kafijas pupiņas. Nākamais mazs diētiskais veikaliņš viss bez sāls vai arī speciāli ga​tavots dažādiem slimniekiem. Pie attiecīgiem produktiem klāt uzraksti, kam kas domāts.

Fr. Engelsa, bijušās Stabu, ielas stūrī ir aptieka. Apkārtējo namu stāvus šeit visus aizņem dzīvokļi, iestāžu nav, paretam kāds mazs kantorītis. Tālāk līdz Sarkanarmijas ielai daži mazi veikaliņi un kāda darbnīca, to starpā speciāls tējas, kafijas un saldumu veikals. Tajā ir kāda gados vecāka pārdevēja ar apbrīnojamu atmiņu viņa zina visus savus kaut cik pastāvīgos pircējus un ko katrs pērk.

Tālāk ir kāda fabrika, starp Sarkanarmijas un Revolūcijas ielu labajā pusē māsu skola, vēl viens mazs "Mākslas" veikals, Revolūcijas ielas stūrī liels pārtikas veikals vairāk nekā sevišķa. Aiz Revolūcijas ielas atkal rinda mazu un lielu veikalu. Kreisajā ielas pusē vienu lielu namu aizņem Proletāriešu rajona izpildkomiteja, labajā vienā sētas mājā Muzikālās komēdijas teātris. Tad nāk dzīvokļu nami, pa kādam mazākam veikalam līdz pat Gaisa tiltam. Aiz vefa, Vairogu ielas stūrī, jauns nams ar lielu, skaistu pārtikas veikalu. Tālāk atkal vecās dzīvojamās mājas. Ir arī daži jauni nami.

Juglā jauno namu ļoti daudz, un tie gandrīz visi vienādi. Cilvēki kādreiz smējās, ka tā, uzceļot rindā kādas desmit mājas, vīrs, tumsā mājās nākdams, varot apmaldīties un ieiet pie cita sievas.

Te jāpiezīmē, ka, pa Ļeņina ielu staigājot, vairākās vietās der uzmanīties jāskatās, kur liek kāju, lai nepakluptu uz deguna. Pēdējos gados, kā Rīgā saka, ielu sākuši rakāt. Vispirms uzlauza asfaltu un ielika caurules centrālai apkurei no TEC termoelcktriskās centrāles. Tā ir kaut kur Ķīšezera krastā, redzējusi neesmu. Ar šo termoelektrisko centrāli tīrais negals. Tur nekā neveicas darbi. Solīja, ka tā došot siltumu un vienmēr karstu ūdeni visai pilsētai, bet tā vien liekas, ka no tā nekas neiznāks. Pāris

gados tik vien padarīts, kā ieliktas caurules līdz Jaunajai Ģertrūdes baznīcai neko tālāk nav tikuši. Kad sāka tās izmēģināt, izrādījās, ka dažās vietās iet cauri ūdens. Vajadzēja atkal lauzt asfaltu augšā un meklēt, kur vaina. Vārdu sakot, strādāja kā bez galvām nezin cik reižu pārtrauca satiksmi, iela mēnešiem nebija lietojama, bet labuma nekāda.

Strādnieki lielāko tiesu bija "talcinieki" no skolām un uzņēmumiem. Vairākās vietās vēl pavasarī rēgojās vaļējas bedres un smilšu kaudzes pie "Teikas", aiz vefa. Rudenī sētnieki no šīm kaudzēm vāca prom smiltis, ar ko ziemā kaisīt ietves. Pavasari vajadzēja vest smiltis klāt, ar ko aizbērt bedres.

Tā apmēram izskatās, kad strādā "pēc plāna".

Aiz vefa, Čiekurkalna pusē, pirms vairāk gadiem šī pati rūpnīca sāka būvēt kultūras pili. Dabūja zem jumta un tā stāv. Laikam jau pietrūcis līdzekļu vai uzņēmības, lai celtni novestu līdz galam.

Nesen jau sāka rīkoties uz kapitālremontu, jo sienas draud gāzties kopā.

Bet stāstot esmu pasteigusies uz priekšu tik tālu mums nemaz nav jāiet. Ļeņina un Pērnavas ielas stūrī esam pie mājas, kur dzīvoju. Mūsu pastaiga galā. Kājas drusku piekusušas, bet dienas darba nogurums izgaisis. Jūtos spirgti un labi.

Laimonis mani aptur pie namdurvīm.

- Zini, Nora, viņš drusku neveikli saka. Man ir divas kino biļetes. Uz jauno filmu, "Ainā".

- Jauki, es saku. Paēdīšu, pārģērbšos, un iesim.

- Zini ko,-viņš atbild, uz manu pusi neskatīdamies. Man šovakar nav nekādas patikas sēdēt kino. Paliksim labāk mājā. Tu varētu biļetes iedot mammai un māsai.

"Atkal," es nodomāju un zinu, ka patiesībā to jau gaidīju.

Mēs paliekam kāpņu telpā stāvot un brītiņu klusējam. Es saku: - Tad dod pats. Es… man neērti.

Laimonim savelkas uzacis un viegli iedrebas lūpa. Viņš ātri noskaišas, ja ko nedaru pēc viņa prāta.

- Kā tu negribi? tas skan tādā kā ērcīga bērna balsī. Tad jau saki skaidri, lai es zinu.

Man jāpadodas, kā vienmēr. Paņemu biļetes, un kāpjam augšā.

Mēs ieejam klusu, neceldami lielu troksni, un tomēr, jau durvīm veroties, mūsu ienākšana ir ievērota. Jūle Nukša stāv virtuves durvīs, nodūrusi acis un neskatīdamās uz mūsu pusi, bet nav šaubu, ka viņa mūs redz. Mandelbaumu durvis lēnām aizveras līdz šaurai spraugai, aiz kuras tikko var saskatīt spīdīgu melnu aci. Un gaiteņa galā stāv resnais Trofimovs. Viņš mūs gluži atklāti noskata no galvas līdz kājām, dziļi elpodams, ieplestu muti viņš atgādina izbrīnījušos vērsi pie jaunas sētas.

Ko viņi tā skatās? Mēs ar Laimoni nevienam nekā ļauna nedarām. Jā, man liekas, mēs vispār nekā ļauna nedarām. Nu, viņi jau arī mums nevēl ļaunu. Viņi tikai grib visu zināt un, ja iespējams, redzēt. Ko citu lai dara? Dzīve tik vienmuļīga un garlaicīga.

Māte šuj, Dzintra mācās. Istabā sasmacis gaiss ož pēc garaiņiem un sīpoliem. Māte baidās no caurvēja un tāpēc istabu nevēdina tik bieži, kā es gribu. Man kauns Laimoni vest mūsu istabā, jau iepriekš zinot, ka tā atkal būs nevedināta. Bet, liekas, viņš to nemaz nemana vai vismaz neizrāda.

Māte liek man ēdienu galdā kartupeļu biezputru ar speķa mērci. Viņa piedāvā arī Laimonim, un viņš drusku ēd pieklā​jības dēļ. Pēc staigāšanas man labi garšo.

Māt, es ēdot saku, it kā nejauši atcerējusies, Laimonis jums ar Dzintru atnesis kino biļetes.

Vai iesiet?

Dzintra tūliņ gatava gājēja. Viņa uzlec kājās un pateicīgi uzsmaida Laimonim. Māte ir domīga.

Man liekas, viņa drusku vilcinās ar atbildi.

Kad, šovakar?… Es gan nezinu. Gribēju pabeigt kleitu. Rit jānodod, un man vēl daudz darba.

Es neskatīdamās redzu, kā Laimonim savelkas lūpa. Cits to nemaz nepamanītu, bet es redzu. Viņš nekā nesaka.

Māt, tu par daudz strādā, es mēģinu pierunāt. — Atkal sāpēs mugura un kājas… Tev vajadzētu drusku atpūsties. Un Dzintra arī grib iet.

- Nu, tad jau iešu arī, māte noteic. Tu jau man esi tik laba meita. Tā atpūta derētu ari tev pašai.

Tā kā laika līdz seansa sākumam nav daudz, viņas uzvelk mēteļus un aiziet.

Mēs ar Laimoni paliekam vieni dzīvoklī.

Viņam taisnība es jau arī to gribu. Bet man neērti. Tā nav pirmā reize. To mēs jau esam darījuši katru nedēļu, visu ziemu. Kad vien Laimonim bijis brīvs vakars un viņš atnācis pie mums, esam gudrojuši kādu ieganstu, kā māti un Dzintru kaut kur aizsūtīt. Uz stundu, divām vai, vislabāk, uz visu vakaru. Lai mēs varētu palikt istabā divi vien. Man liekas, māte pie tā jau pieradusi un pati taisās projām, tiklīdz Laimonis atnāk.

Dzintra nekā nenojauš, viņa vēl par jaunu. Viņa laimīga, ka var tikt uz kino, teātri vai cirku. Bet māte… Man liekas neticami, ka māte nesaprot. Vai viņa nevilcinājās, kad ierunājos par biļetēm?

Iedomājoties, ka māte visu zina un pret savu gribu man paklausa tāpēc, ka es tā gribu -, to iedomājoties vien, es jūtu, ka nosarkstu līdz ausu galiem. Man ir tik neveikli, ka va​rētu zemē ielīst.

Bet Laimonim taisnība es arī to gribu.

Divas stundas mums nekā nevajag no pasaules mums pietiek vienam ar otru. Mēs nedzirdam, kas notiek aiz sienām komunālajā dzīvoklī. Ikdienas trokšņi ir apklusuši, šaurība un saspiestība atkāpusies. Pasaule liek mūs mierā, un mēs no tās nekā neprasām. Bet tās ir tikai pāris stundas un cik tās īsas! Drīz nāk atmoda.

Laimonis paliek, cik ilgi var, bet īsu brīdi pirms mātes un Dzintras pārnākšanas viņš aiziet.

Durvis atverot, redzu koridorā Zivu Mandelbaumu. Izskatās gandrīz, ka viņa vienaldzīgi ietu garām.

Un tomēr es pēkšņi zinu, ka viņa klausījusies aiz mūsu durvīm, tikai, mums ārā nākot, veikli atlēkusi nost. Un gar virtuves durvīm ar termoforu rokā grozās Jūle Nukša. Viņa paliek uz vietas un noskatās, kā mēs izejam ārā.

Rīt māmiņa dzirdēs, cik ilgi Laimonis pie manis palicis… Varbūt vēl šo un to, ko es pati nemaz nezinu. Neviens jau nedomā nekā ļauna, ak nē, viņi grib tikai tāpat parunāties. Piemēram, pajautāt māmiņai, ko viņa par to saka. Cik ilgi mēs tā dzīvosim, vai nebūtu laiks… Un tā tālāk. Un māmiņa vakarā sūdzēsies par galvas sāpēm un nevarēs strādāt…

Pavadu Laimoni lejā līdz namdurvīm. Tad atvadāmies. Un piepeši es vairs nevaru izturēt.

Nezinu, kas man uznāk, bet uzreiz jūtu, ka man par daudz. Apķēros Laimonim ap kaklu un šņukstu.

Mēs stāvam pie durvīm, gaitenī neviena nav.

- Kas tev noticis? Laimonis drusku nepacietīgi jautā. Viņam nepatīk asaras.

- Saki, kad mums būs dzīvoklis? es šņukstu. Kad varē​sim dzīvot kā cilvēki?

- Par ko tu uztraucies? Laimonis jautā.

Es nevaru izteikt, kā man riebjas… tas viss te… Ziņkārīgie skati no visiem stūriem un kaktiem… klausīšanās aiz durvīm… tenkas un mēļošana par mums…

Kas tev daļas gar svešiem cilvēkiem? Lai domā, ko grib. Manis dēļ viņi var ne vien klausīties aiz durvīm, bet arī skatīties pa atslēgas caurumu. Tas mani nemaz neuztrauc.

- Nav sveši vien. Māte arī… Vai tu domā, ka māte nesaprot?

Laimonis nepacietīgi sakustas.

- Un kad arī. Kas par to? Mēs abi esam pilngadīgi, vai ne?

Es neesmu izteikusi visu. Man vēl daudz kas uz sirds. Ilgi krājies, grūts, reizēm mazdūšības brīžos kļuvis jau neciešams. Brīžiem liekas, ka vajadzētu tikai

niecīgam pavedienam trūkt, lai tas viss spruktu vaļā un izplūstu pāri dambjiem, ko uzcēlusi griba un savaldīšanās. Bet es arvien vēl nespēju runāt. Jūtu tikai, ka kaut kas man žņaudz kaklu un krūtis, un aizraujas balss, un asaras birst pār vaigiem.

Tad Laimonis pasmejas un pievelk mani sev klāt, un saka: - Nora, vai tev nemaz nav prāta? Kas par tādiem niekiem raudās? Nebēdājies, viss būs labi.

Mēs dabūsim dzīvokli.

- Kad? - Drīz vien, Laimonis saka. Varbūt jau rudenī.

Un tad viņam taisnība! viss ir atkal labi. Esmu mierīga un gandrīz līksma. Kā lai nepriecātos?

Mums būs dzīvoklis! Es ticu Laimonim.

MANS DRAUGS LAIMONIS ZUTIS IC^zīvokli dabūt nav viegli, un tas maksā divdesmit piecus trīsdesmit tūkstošus rubļu, varbūt vairāk. Mēs ar māti tik daudz nesakrātu simt gados, tas mums mūžīgi var būt tikai neaizsniedzams sapnis. Bet ar Laimoni ir citādi viņš vienmēr izdara, ko saka. Es viņam ticu. Viņš jau vairākkārt pierādījis, ka uz viņu var paļauties. Un viņš labi pelna tik labi, ka varbūt pat divdesmit pieci tūkstoši viņam drīz nebūs nekas liels.

No vienas puses, Laimonis Zutis nav nekas sevišķs. Māte par viņu nav sajūsmināta un domā, ka es varētu dabūt labāku. Viņai milzīga cienība pret cilvēkiem ar augstāko izglītību. Viņa mani atdotu kuram katram dakterim, inženierim vai skolotājam ar augstskolas diplomu, nemaz neskatīdamās, kas par cilvēku. Viņa domā, ka visi izglītotie labāki cilvēki, laikam veclaiku šķiru aizspriedums.

Laimonis nav studējis, nav beidzis pat vidusskolu. Viņš nav ne augstā amatā, ne ievērojamā vietā, pat ne partijā. Un tomēr draudzenes mani viņa dēļ apskauž arī tās, kas precējušās ar žīdiem. Viņš ir cilvēks, kas prot dzīvot.

Viņš pamaza auguma gandrīz man par mazu, jo pati esmu slaida un tieva. Viņam mīksti, brūni mati, ko man patīk glaudīt, kad esam divi vien. Un zilas acis, gandrīz tādas pašas kā man, bet liekas, viņš ar tām pasauli redz citādāku nekā es. Es varu ilgi skatīties uz kādu lietu vai cilvēku un tomēr nekā neredzēt, bet viņam vajag tikai uzmest acis un viņš redz visu. Reizēm viņa skats tikai kutina, reizēm griež kā nazis. Mums daudz jautājumos domas dalās, bet es sen vairs nestrīdos, jo vienmēr izrādās, ka viņam taisnība. Laimonis vienmēr labā omā, vienmēr apmierināts ar sevi un pasauli varbūt tāpēc viņam ari viss izdodas. Viņš necieš, ka tam runā pretī, bet es to jau zinu un sargos viņu kaitināt. Mēs satiekam gluži labi jau divus gadus, kopš pazīstamies.

Vienmēr esmu domājusi, ka īstai mīlestībai jāsākas romantiski operā vai ballē, dzīvību glābjot, vai ar puķu pušķi, vai dzejoli. Droši vien mūsu laikos tā vairs nav, tikai vecos romānos, bet man liekas, ka tā vai tamlīdzīgi vajadzētu būt. Mūsu mīlestība sākās pavisam ikdienišķi ar maizes klaipu.

Nē, pareizāk, ar ābolu kūku. Laimonis man uzdāvināja ābolu kūku un teica, ka gribētu mani kādreiz satikt. Tā tas sākās. Tik vien​kārši un ikdienišķi, ka kauns stāstīt.

Tad Laimonis, protams, jau bija Rīgā. Patiesībā viņš ir kolhoznieks, uzaudzis "Ziemeļblāzmas" kolhozā Vidzemē. "Ziemeļblāzma" ir ap 35 km no Rīgas. Skolā Laimoņa sekmes bijušas mērenas, lai neteiktu vājas. Es to lāgā nesapratu, jo Laimonis taču ļoti apķērīgs, apdāvināts zēns. Vēlāk viņš man atzinās, ka skolu ienīdis kā veltīgi nosistu laiku, pat ilgojies, lai viņu izmet par nesekmību un jo ātrāk, jo labāk. Tomēr laukos viņš uzskatīts par spējīgu puisi, un kolhozā valde nolēmusi viņu sūtīt traktoristu kursos. Laimonis tam bijis ar rokām un kājām pretī viņš gribējis mācīties par šoferi.

Atšķirība liktos neliela, un parasti arī kursi daudz neatšķiras, bet kas par starpību tālākās gaitās!

Laimonis lepojās ar savu ātro izšķiršanos šai brīdī, ko viņš sauca par sava mūža svarīgākajām ceļa jūtīm, un labprāt mēdza par to stāstīt.

Ja būtu ieskaitīts par traktoristu, vēl tagad kultos pa kolhoza dubļiem, viņš teica. Man rūpēja tikai ātrāk tikt projām uz pilsētu un to vislabāk var ar auto!

Viņa nodomam palīgā nāca daži izdevīgi apstākļi. Agrāk kolhozu zemi apstrādāja MTS mašīnutraktoru stacijas, kas par to saņēma noteiktu atalgojumu, šī paša atalgojuma dēļ MTS darbinieki par kolhozu darbu neinteresējās nemaz, un kolhozu vadītāji tiem arī nevarēja dot nekādus rīkojumus.

Traktoristi un šoferi strādāja tik nolaidīgi, cik vien iespējams, un tomēr saņēma labas algas. Tad MTS likvidēja un mašīnas sadalīja kolhoziem, kas tās nopirka. Tām līdzi kolhozu darbā aizgāja arī traktoristi un šoferi vismaz lielākā daļa. Tie iestājās par biedriem kolhozos, tika norīkoti atsevišķu

brigadieru rīcībā un kļuva par īstiem kolhozniekiem. Bet ne visi par to priecājās! Traktoristi un kombainieri nekā nevarēja darīt, bet daļa smago mašīnu šoferu laidās projām. Tā atbrīvojās vietas, un "Ziemeļblāzmai" pietrūka dažu šoferu. Kad Laimonis tik dedzīgi vēlējās kļūt par autovadītāju, viņam to atļāva arī. Tiešām, no viņa iznāca labs šoferis.

Bet tas bija tikai sākums. Laimonim nenāca ne prātā apmierināties ar tik pieticīgu panākumu viņam jau bija gatavi lie​lāki plāni.

Laimonis bija dzirdējis, ka ļoti labi pelnot tie kolhozi, kas vedot Rīgas tirgos pārdot dārzkopības un piena produktus. Skaidrs, ka to zināja arī priekšsēdētājs. Bet neviens par to nopietni nebija domājis, jo "Ziemeļblāzma" bija patālu no pilsētas. Laimonis nelikās mierā, viņš ieteica pamēģināt un beidzot panāca savu. Kādu rītu smagajā mašīnā iekrāva dažas krējuma kannas, dažas kastes ar dārzājiem un maisus ar jaunajiem kar​tupeļiem, kas bija sevišķi labi padevušies, un Laimonis devās ceļā. Līdzi brauca krievs agronoms, kolhoza valdes priekšsēdētāja vietnieks, kas bija lāga vīrs un kā gandrīz visi krievi kolhozos liels žūpa.

Laimonis zināja, ka no šī brauciena izdošanās atkarājās viņa nākotne. Viņš nepalaida garām izdevību. Vidzemes kolhozu tirgū saticis pazīstamu šoferi, viņš ātri sarunāja vietu savu produktu pārdošanai kāda liela un iecienīta kolhoza stendā, kas pašreiz bija patukšs, un sāka tirgoties.

Redzēdams, ka Laimonim veicas labi, krievs, kas bija sūtīts tam par uzraugu, aizbildinājās ar privātām darīšanām un nozuda. Laimonis zināja, ka no kontroles nu vairs nebija jābaidās.

Viņam pienāca klāt pāris vīru, kam bija vedami "kreisie" būvmateriāli, un gribēja noīrēt viņa smago mašīnu. Laimonis tūliņ saprata, ka mašīnu pa tirgošanās laiku dīkā turēt būtu nesaimnieciski, to gluži labi varēja laist peļņā.

Kad otrā rītā krievs arvien vēl nerādījās, viņš izīrēja mašīnu vēlreiz. Produkti bija pārdoti un par visaugstākajām cenām. Laimonis nosprieda, ka pirmo reizi tik augstas cenas kolhoza priekšsēdētājam uzdot būtu negudri vēlāk tās varētu kristies un tad vainotu viņu. Tāpēc viņš nolēma uzdot mērenākas atskaitīja desmit procentus sev par savu darbu un uzņēmību. Kad vakarā nodzēries un netīrs ieradās kolhoza krievs, viņš gandrīz bija sprukās, jo mašīna vēl nebija atbraukta. Laimonis pateica, ka auto nodots remontā, kas sen bijis nepieciešams, bet ko kolhoza darbnīcā nevarēja izdarīt.

Par brīnumu, krievs ar paskaidrojumu bija pilnīgi apmierināts. Viņš izskatījās gluži priecīgs, ka varēja vēl atgriezties pilsētā pie draugiem.

Klizma ar auto Laimonim ierosināja jaunu ideju. Kad to atbrauca, viņš mašīnu tiešām ieveda kādā Rīgas darbnīcā, salaboja kādu sīkumu un, iespiedis veikalvedim saujā desmit rubļu, lika izrakstīt kolhozam rēķinu par simtu.

Atradis krievu nesamaņā piedzērušos un ievēlis mašīnā, Laimonis svilpodams brauca mājās un rēķināja. Procenti par produktiem, mašīnas īre, rēķina starpība par motora labošanu kopā sanāca četri simti astoņdesmit rubļu. Tā bija viņa pirmā kreisā peļņa. Laimonis bija apmierināts. Ļoti apmierināta ar izdevušos braucienu bija arī kolhoza valde. Laimoni nu sūtīja katru nedēļu un vēlāk pat biežāk.

Braucienos Laimonis nopelnīja otru un trešo algu. Varēja dzīvot. Bet drīz viņš atklāja, ka no skaistās peļņas, kamēr palika kolhozā, liela labuma nebija. Protams, viņš būtu varējis dzert. Bet Laimonis nebija dzērājs. Viņš būtu gribējis labi ģērbties, kulturāli dzīvot, iegādāties motociklu vai pat auto. Bet pietika, ka nopirka ārzemju parauga kurpes, kad kolhoznieki jau sāka čukstēt. Ja būtu iegādājies uzvalku, visi runātu, ka viņš zog produktu naudu. Nē, atlika tikai viens ceļš no kolhoza jātiek pro​jām. Viņš sāka klusībā strādāt, lai šo nodomu realizētu.

Nākamā pavasarī beidzot notika tas, ko Laimonis tik nepacietīgi gaidīja, visu ziemu spriedusi un projektējusi, valde nolēma, sākot ar pavasari, pastiprinātā mērā pāriet uz dārzniecību un

piensaimniecību, bet ražojumus pārdot pilsētā. "Ziemeļblāzma" atvēra pastāvīgu stendu Vidzemes kolhozu tirgū un par tā vadītāju iecēla Laimoni. Viņš dabūja atļauju apmesties Rīgā.

Nekur gan laikam nav tik lielas dažādības kā Latvijas laukos. Daļa kolhozu ļoti nolaisti, ļaudis tajos visu vainu uzkrauj iekārtai, ir slinki, nesaticīgi un dzīvo nabadzībā. Tur, kā saka, "viss iet uz putēšanu". Otra kolhozu daļa ir tādi, kur cilvēki sapratuši, ka neviens nekā mutē nelies, mannā no debesīm nebirs un ka jāķeras vien pie darba, ja grib dzīvot. Tur atradušies cilvēki, kas domā: lai jods rauj politiku, iekārtu mēs nevaram grozīt, bet tādēļ bojā arī neiesim! Tie saka tā pati mūsu zeme vien ir un zeme prasa godīgu darbu. Tādi jau kļuvuši turīgi viņu kolhozi iztālēm atšķiras ar garajām, baltajām kūtīm, veselām jauno dzīvojamo māju ielām centrā. Tur nekāds retums nav slaucējas, kam savs auto, un dārznieki, kam istabā klavieres vai televizors. Kolhoznieki, kas grib tikt "uz zaļa zara", meklē lielāka ienākuma avotus un vislabākais to starpā ir dārzāju un piena produktu pārdošana Rīgas tirgos. Paši bagātākie Latvijas kolhozi, kuru ienākumi sniedzas miljonos, ir Rīgas tuvumā.

Lielus ienākumus kolhoziem dod dārzkopība, kas tiem nereti ļoti labi nostādīta. Ja kolhozs atrodas Rīgas vai citas pilsētas tuvumā, tad par dārzeņiem un augļiem vien ieņem miljonu rubļu un vairāk. Tādiem kolhoziem ir savi stendi dārzeņu, reizēm arī piena un gaļas nodaļās, ar attiecīgiem uzrakstiem. Gandrīz katrā strādā kāds kolhoznieks, kas pats dzīvo pilsētā. Tas saņem preci, ko ieved ar kolhoza mašīnām, pārdod to, uztur kārtībā stendu tirgū, norēķinās par naudu ar kolhoza grāmatvedību.

Cenas kolhozu stendos nav stingri noteiktas tās vienmēr augstākas kā veikalos, bet prece parasti arī labāka. Nereti pirmajiem augļiem, ziemā olām un augļiem "uzskrūvē" divi vai trīs reizes augstākas cenas nekā valsts noteiktās, un tomēr cilvēki pērk. Ir namamātes, kuras zina, kur ko labāk pirkt, piemēram, kolhozam "Mārupe" labākais piens, kādu vispār Rīgā var dabūt, tam veselas mašīnu kravas izpērk no rīta pāris stundās. Citam kolhozam pirmās zemenes, citam garšīgākie skābie kāposti utt. Daudzas pircējas nemaz neievēro kolhoza nosaukumu, zina tikai, kurā paviljonā un kurā vietā tas tirgo, vai arī pazīst pārdevēju pēc skata un tikai tur vien iet pirkt. Ir pārdevējas, kas slavenas ar labām olām, citur atkal sevišķi labs medus vai krējums. Ja veikalos krējums maksā 12 rbļ. kg, tad tirgū 18-25 rbļ., toties to, kā saka, var griezt ar nazi. Citas pārdevējas gan parādās reti, bet ir ļoti gaidītas, jo atved kautus putnus vai, piemēram, uz Jaungadu zivis! Sākumā šos lauku ražojumus tik viegli nevarēja dabūt, bet nu jau kolhozi, atraduši izdevīgo ienākuma avotu, burtiski sacenšas savā starpā, kas pārdos labāku preci un vairāk ieņems. Tāpēc arī Laimonim nebija grūti pārliecināt savus valdes večus.

Vidzemes kolhozu tirgū Laimonis nostrādāja pusotra gada. Šai laikā viņš padarījis "Ziemeļblāzmas" stendu par vienu no labākiem un vairāk iecienītiem. Ja vien prece, ko piegādāja kolhozs, būtu labāka, viņa stends būtu kļuvis par pirmo visā tirgū. Bijuši savi pastāvīgie pircēji, kas vispirms nākuši pie viņa un tad tikai gājuši citur. Ka viņam bijusi piekrišana, to viegli varu iedomāties sevišķi jau pie sievietēm, un tās taču tirgos galvenās pircējas. Viņš prot runāt nopietni, sirsnīgi skatīdamies ar savām siltajām, tumši zilajām acīm. Viņš nemaz nepūlas iestāstīt un tomēr pārliecina, žēl, ka toreiz viņu nepazinu. Labprāt būtu paklausījusies, kā viņš pircējam tirgū iestāsta, cik labs un svaigs "Ziemeļblāzmas" krējums un cik miltaini jaunie kartupeļi! Droši vien es arī būtu kļuvusi viņa pastāvīgā pircēja.

Par to es tiešām arī kļuvu tikai tad viņš vairs nestrādāja kolhoza stendā, bet maiznīcā. Jā, pēc pusotra gada nostrādāšanas stendā Laimonis bija nolēmis mainīt darbu. Viņš jau jutās kā īsts pilsētnieks. Viņam pamazām sāka apnikt svērt biezpienu, laistīt pienu, locīties gar skābu kāpostu mucu un, galvenais, uzklausīt kolhoza priekšsēdētāja, agronoma muļķīgos aizrādī​jumus. Arī peļņa bija mazinājusies, jo kolhoza grāmatvedis izgudroja arvien sarežģītāku atskaites kārtību.

Tas Laimonim raksturīgi, ka viņš nekad nav bijis godkārīgs, nekad nav centies pēc augstām lietām. Man liekas, viņš ir tipisks tagadnes latviešu jaunietis tik tipisks, kāds vien var būt. Viņš kāro tikai pēc tā, ko var rokām aizsniegt, un to viņš arī dabū. Viņš dzīvo šai dienai un dzīvo labi. Dzirdējis no kāda paziņas, ka maiznīcā var brangi nopelnīt un darbs nav grūts, viņš izlietoja pirmo izdevību un tur dabūja vietu.

Katrs cits daudzmaz izveicīgs cilvēks būtu darījis to pašu. Visi cenšas pēc vietām, kur var kaut ko paņemt, zināms valstij. Pat ja darbs netīrs vai grūts, uz to neskatās; visi apskauž tos, kas tikuši šādās ienesīgās vietās. Tāda nelgas nav, kas to nosodītu.

Nevienam nav noslēpums, ka labi dzīvo visi, kas strādā pārtikas nozarē. Tur nemaz nevajag būt žīdam, lai labi pelnītu. Pēc darba tirgus stendā Laimonis bija pietiekami iepazinies ar pārtikas nozari, lai tanī justos kā mājās. Viņš vienkārši spēra soli tālāk.

Mēs iepazināmies tā. Reiz pažēlojos kādai paziņai, ka pietrūcis sviesta. Tas gadījās neizdevīgā reizē, kad arī veikalos sviesta nebija. Mana paziņa padomāja un tad atcerējās: "Aizej taču uz "Nākotni". Tur ir viens puisis, pamaza auguma, zilām acīm, glīts un ļoti laipns. No viņa vienmēr var dabūt sviestu."

Konditoreja un maizes ceptuve "Nākotne" ir tepat netālu, Tallinas ielā. Es aizgāju, lāgā neticēdama paziņai, ka ceptuvē dabūšu sviestu. Bet mēģināt jau varēja.

Veikalā bija pārdevējs, kas atgādināja paziņas aprakstu. Viņš bija pamaza auguma, tumšiem, cirtainiem matiem un jauku zēna smaidu. Bet no paša pirmā brīža es redzēju tikai viņa acis: tās bija vēl zilākas, gaišākas un lielākas, nekā no paziņas vār​diem varēja iedomāties.

Jā, lūdzu, viņš teica. Cik vēlaties puskilo vai kilo? Varat pie manis dabūt arī cukuru, ja veikalos pietrūkst. Bet to jums laikam nevajadzēs, jūsu dzīve droši vien tāpat diezgan salda… Ko, nav? Nu, tad brīnums…

Sāku pie viņa iet bieži, ne vien pēc sviesta un cukura, bet arī pēc maizes, kas "Nākotnei" bija ļoti laba. Mēs sapratāmies jau no pirmās reizes mums labi sakrita. Mani ieraugot, viņš jau smaidīja un nāca pretī. Iesvēris, ko vēlējos, viņš vienmēr jautāja, vai vēl ko negribu. Likās, nav lietas, ko viņš neprastu apgādāt, un cenas nebija dārgas, lielāko daļu tādas pašas kā veikalos.

Reiz viņš man jautāja, vai negribot svaigu ābolu kūku, un iedeva gabaliņu nogaršot. Kūka bija brīnišķīga, un es jautāju, cik tāda maksā. Viņš pateica cenu, un tā bija lētāka par parasto cenu. Es jautāju, kādiem veikaliem viņi tādus labumus cep, un viņš pasmiedamies atteica: Tos darbinieki cep paši sev.

Kad gribēju maksāt, viņš neņēma naudu, bet tikai jokojās.

Nākamreiz viņš mani uzaicināja vakarā uz kino, un, viņa smaidošajās acīs skatoties, nemaz nevarēja atteikties. Drīz mēs satikāmies gandrīz katru vakaru. Tā sākās mūsu pazīšanās, kas nemanot kļuva par mīlestību.

Laimonis man pavisam vaļsirdīgi izstāstīja, kā viņi maiznīcā strādājot. Viņš bija lepns uz savu ienesīgo vietu un godīgajiem darbabiedriem. Visi veikalā saprototies bez vārdiem, un neesot neviena nelieša, kas jauktu labo saskaņu. Tādā vietā esot tiešām prieks strādāt.

Galvenais ienākuma avots bija tas, ka 2. un 3. šķiras preci pārdeva par I. šķiras cenām un starpību bāza kabatā. Tā nebija nekāda māksla drusku bailes, un naudu rokā! Un, ja darbinieki paši turējās kopā, nebija arī ko baidīties. Patiesībā arī pircēji necieta, jo prece bija laba tikai artelim domātos aprēķinos tā bija cenota kā trešās vai otrās šķiras prece. Interesantākais bija, ka Laimonis neko tieši nepiesavinājās, bet tikai apmainīja produktus un cenas. Piemēram, viņš pirka margarīnu un ceptuvē to apmainīja pret sviestu. Kad margarīnu iecepa tortēs un kūkās, pats nelabais nevarēja noķert. Ieguvums bija tas, ka veikala darbinieki paši varēja ņemt sviestu, cik gribēja, par puscenu, un

vēl atlika diezgan, ko pārdot. Arī margarīna cepumi bija labu labie. Uz svētkiem un bieži arī tāpat no viņa varēja dabūt cepumus un kūkas par parasto veikala cenu vai lētāk, bet tādus, kādu parasti pārdošanā nekur nebija. Tie visi bija "kreisie", un par tiem ieņemto naudu ceptuves un veikala darbinieki brālīgi sadalīja savā starpā. No Laimoņa varēja dabūt arī rumu par puscenu parasti rums Rīgā ir ļoti dārgs. Viņi pirka lētus vīnus vai vienkāršo šņabi, ko likt pie tortēm, rumu paturēja paši un lielāko daļu aizlaida pa kreisi. Ja nu kāds kontrolieris iedomājās izdarīt cepumu analīzi, tad kaut kas no alkohola klāt bija; kas būtu varējis izpētīt rums vai cits? Ar visu to Rīgas konditoreju izstrādājumi ļoti labi un gardi.

Ir vēl ducis dažādu citu veidu, kā ceptuves darbinieki pelnās. Iespēju tādā veikalā bez gala, ja vien darbinieki paši satiek savā starpā un pieprot dubulto grāmatvedību. Veikali un darbnīcas, kur to neprot vai kur starp darbiniekiem ir kāds "vanckars", kas sūdzas, viegli atšķirami tur nekā prātīga nevar dabūt vai tie ir pat pavisam tukši.

Laimonim vienmēr nauda, un, kad vien kur ejam, viņš man izmaksā. Ir daža draudzene, kas mani tādēļ vien apskauž, klusībā varbūt gribētu man Laimoni atņemt. Bet man viņa devība vienaldzīga.

Manis dēļ viņš varētu būt tikpat nabags kā es. Man visvairāk patīk Laimoņa dzīvesprieks, viņa līdzsvarotā, vienmēr labā oma. Tik daudz cilvēku ir īgni, nospiesti, ķildīgi un nejauki. Visus kaut kas nospiež, visus grauž it kā neredzams tārps. Ar Laimoni kopā būt ir pārmaiņa un atvieglojums. Man liekas, ar viņu būtu viegli dzīvot ne vien mēnesi, gadus, bet visu mūžu. Nu jau labs laiks, kopš zinu, ka to darīšu. Mums tas no​runāts. Mums tikai vēl jādabū dzīvoklis.

Arī maiznīcā Laimonis nepalika ilgi. Tagad viņš peld vēl dziļākos ūdeņos. Kādu laiku viņš staigāja apkārt noslēpumains un daudz nerunāja. Es jau zināju, ka viņam kas svarīgs padomā. Un tad pienāca diena, kad viņš man atklāja savu jauno pa​nākumu.

Mēs sēdējām "Florā" savā parastajā vietā pie loga. Pēcpusdienas satiksmes pali Ļeņina ielā vēl nenorima, lai gan metās krēsla. Kafejnīca bija pilna, visapkārt čaloja balsis.

- Nora, Laimonis teica, ar rītdienu sāksies dzīve!

Es jau nopratu, kas nāks. Kur tu tagad strādāsi? es jautāju.

- Tu nekad neuzminētu. Labākajā vietā, kādu var iedomāties. Arteļa "Somdaris" nodaļā. Vai tu zini, ko tas nozīmē?

Nē. Nu, visiem zināms, ka rokassomiņas, ja vien tās kaut cik glītas, cilvēki izrauj plēsdamies. Artelis "Somdaris" atrodas Ļeņina ielā pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas un apvieno lielāku skaitu darbnīcu, kas ražo sievietēm rokassomiņas, portfeļus, ceļasomas un citus ādas un imitācijas izstrādājumus. Tas bija apmēram viss, ko zināju.

Laimonis sāka sirsnīgi smieties.

Tas bija viens no mūsu jaukākiem brīžiem. Drūzma kafejnīcā likās no mums atkāpusies un apklususi, gaisma kļuvusi krēslaina kā bērzu birzī vasaras dienā. Mēs sēdējām divi vien un runājām par savu nākotni. Laimonis bija pieliecies man tuvu. Viņš turēja manu roku zem galda un skatījās manī savām siltajām, zilajām acīm, un stāstīja. Kad vien domāju par mūsu abu nākotni, man prātā nāk šis jaukais brīdis un Laimoņa stāsts, kas bija tik pilns ar labākas nākotnes cerībām un solījumiem.

- Esmu diezgan ilgi nodzīvojis pilsētā, viņš teica, lai zinātu, uz kuru pusi jāstūrē, ja grib tikt uz zaļa zara. Maiznīca bija īsta sīkbodīte, tur man bija sasietas rokas. Laimīga bija tā diena, kad izdevās nopelnīt simts rubļu. Tas viss vairāk iespēju tur nav. Visu laiku, kopš tur strādāju, skatījos apkārt pēc labākām iespējām. Tu vari jautāt, kam gribi, visi tev apliecinās, ka tādu izdevību, kāda ir arteļos, nekur neatrast. Tās ir īstas zeltabedres, kur peļņas iespējas gandrīz neierobežotas. Tur notiek liela stila darījumi, ne tādi sīkumi kā maiznīcā ar sviesta apmaiņu pret margarīnu vai šņabja apmaiņu pret rumu, kur var taisīt augstākais 40 rubļu uz pudeles. Arteļi nodarbojas gan ar kreisā materiāla

izstrādāšanu un tālāk pārdošanu pazīstamos veikalos neoficiāli, bez pavadzīmēm -, gan ar izejvielu un ražojumu šķiru jaukšanu, tā dabūjot starpību cenās, kas ir trīsreiz lielāka par parasto peļņu, gan ar "mirušām dvēselēm" ievedot algu sarakstos dučiem strādnieku un citu darbinieku, kuru patiesībā nemaz nav, un sadalot viņu algu savā starpā. Viss tas artelī viegli iespējams, jābūt tikai labai grāmatvedībai un, ja tā kārtībā, pats velns nenoķers! Kārtība ir šāda. Izstrādes normas ar nolūku noliktas zemas, tādēļ amatnieki tās viegli var pārsniegt un nopelnīt otru, pat trešo algu. Bet, tā kā sarakstos lielas algas nevar rakstīt, jo tādā gadījumā tiktu pārskatītas un palielinātas normas, sarakstos ieved izdomātus vārdus un neesošo strādnieku algas sadala īstajiem darba veicējiem.

Zināms, krietnu nodevu no tādām algām ievāc priekšnieki, bez kuru ziņas pelnīšanās ar "mirušajām dvēselēm" nekad nevarētu notikt… Bet tas nekas, iznāk diezgan visiem. Iespēju artelī bezgalīgi daudz, un risks nav tik liels, kā varētu izlikties. Redzi, ja uzņēmumā kāds pelnās ar šķiru mainīšanu vai "kreiso" preci, citi to zina un zagli apskauž. Nenovīdība ir cilvēka dabā. Agri vai vēlu atrodas kāds skauģis, kas domā, ja nav man, lai nav arī tev, un nosūdz. Artelī ir pavisam citādi. Tur pelna visi, "kreiso" pusi pārdod kopīgi, peļņu dala savā starpā. Ja arteļa vadītājs un grāmatvedis savu lietu prot, vienkāršajam amatniekam iespēja nopelnīt vairāk, nekā viņš varētu, darbodamies uz savu roku, lai zagtu cik veikli zagdams. Tāpēc arteļos nodevības gadās ļoti reti. Visi ir pašu cilvēki, strādā kopīgi un turas pie principa: roka roku mazgā, abas baltas. Kurš ies zāģēt zaru, uz kā pats sēd? Un tie, kas strādā arteļos, labi zina, ka ienesīgākas vietas nekur nedabūs. Arteļos nepazīst citās darba vietās parasto ķildību, nenovīdību, mēlnesību un sūdzēšanos. Tur valda īsts biedriskums, partijnieki strādā roku rokā ar bezpartejiskiem, visus vieno kopīgas intereses. Tur ir prieks strādāt un censties.

- Vai tu droši zini, ka tiksi? es iejautājos.

- Pilnīgi droši, Laimonis apliecināja ar noslēpumainu smaidu. Tu vari iedomāties, ka ietikšana artelī nav viegla lieta kur nu vēl tik labā kā "Somdarī". Par pašu mazāko vietu, kur alga skaitās tikai daži simti rubļu mēnesī, jāmaksā pāris tūkstošu. Mana vieta daudz labāka, man prasīja četri. Esmu pārliecināts, ka tas vēl lēti un darījums izdevīgākais, ko savā mūžā esmu noslēdzis. Naudu saņem arteļa priekšsēdētājs, kadru daļas vadītājs un vēl pāris lielāku vīru katrs tūkstoti. Patiesībā tas četriem nav daudz, visi saka, ka godīgi prasīts. Kāda laime, ka nebiju pagājušā gada maiznīcas peļņu iztērējis, tikai tik daudz man bija iekrāts. Tūliņ samaksāju un jau rīt stāšos darbā.

- Nora, viņš čukstēja, spiezdams zem galda manu roku, - nu mēs beidzot dzīvosim!

Kafiju padzēruši, iznācām uz ielas. Krēslā kā slapjas spīdēja laternas un tālas reklāmas. Steiga šķita aprimusi, satiksme kļuvusi klusāka. Smidzināja sīks lietus. Bet mēs no tā visa daudz nemanījām.

Rokās saķērušies, soļojām uz trolejbusa pieturu. Laimoņa prieks, viņa drudžainais satraukums bija pielipis arī man. Bija tā, it kā būtu iedzēruši glāzi laba vīna.

- Es jau skaidri zinu, ko darīšu, pusē man, pusē pats sev teica Laimonis. Izmeklēšu vienu no arteļa darbnīcām mazu, bet labu. Ar uzticamiem, enerģiskiem amatniekiem. Tādiem, kas neraud par sliktiem laikiem, bet strādā. To tad pārņemšu savā ziņā. Dabūšu "kreiso" preci un labu, kaut arī man pēc tās būtu jābrauc uz Vāciju vai Bulgāriju. Un tad taisīsim portfeļus un tirgosim! Gaiši brūnos, ko visi pieprasa, un mapītes ar rāvējslēdzēju. Vai tu vari iedomāties, kā tie ies, Nora? Es tev saku, tā kaut kas Rīgā vēl nebūs piedzīvots! Un tad, meitenīt…

- Tad,-es teicu, mēs meklēsim dzīvokli. Jā, Laimoni?

- Dzīvokli, mēbeles un visu! jūsmīgi čukstēja Laimonis.

- Varbūt pat moskviču. Vai tu man tici?

Es ticu. Ja kādam tas izdosies, tas būs Laimonis. Es to sarunu tik labi atceros tāpēc, ka tā pārvērta mūsu dzīvi. Nu, varbūt nepārvērta tur ar solījumu vien nepietiktu -, bet deva tai jaunu

virzienu. Jaunu saturu un jēgu. Jā, es ticu, ka Laimonis drīz nopelnīs naudu, kas mums vajadzīga, lai iegūtu dzīvokli.

Tā Rīgā nav vienkārša lieta.

Oficiāli būtu tā jāiet uz rajona izpildu komitejas dzīvokļu daļu un jāstājas uzskaitē, tad jāgaida, kad iedos istabu. Bet pat tikt uzskaitē pieņemtam nav tik vienkārši, kur nu vēl dzīvokli sagaidīt. Pēc likuma katram pienāktos deviņi kvadrātmetri, ģimenei vēl četri kvadrātmetri vairāk. Bet patiesībā Rīga jau pielīdzināta Maskavai, kur platība tikai seši kvadrātmetri uz cilvēku. Arī tos, kam šo deviņu metru nav, vienmēr uzskaitē nepieņem. Tā mani nepieņem tādēļ, ka dzīvoju pie mātes, lai gan mūsu istabas platība 16,5 metru mums trim daudz par mazu. Dzintrai kā skolniecei no desmit gadiem vēl tiesības uz atsevišķu istabu, bet kas to dos! Arī māmiņai slimības dēļ nepieciešama atsevišķa telpa bet uz to nav nekādu cerību.

Protams, ir cilvēki, kurus uzņem uzskaitē jau pirmajā gājienā, un tie dzīvokli tiešām arī dabū.

Vai nu pamatīgi "jāiesmērē", ko katrs nevar, vai jābūt krievam, kurš atbraucis no tālienes. Tiem pietiek bezkaunības veselām dienām stāvēt dzīvokļu daļā, lamā​ties visprastākajiem vārdiem un kliegt, ka nav kur dzīvot. Ja arī milicija izsviež laukā, tāds pēc īsa brītiņa ir atpakaļ un bļauj tik ilgi, kamēr savu panāk. Dažs ar visām tiesībām gaida velti gadiem, dažs bez lielas vajadzības dabū pāris mēnešos. Vispār nekur nav tāda "bodīte" kā dzīvokļu daļā. Arī pierakstīties Rīgā ļoti grūti izņemot krievus. Liekas, tas tādēļ, ka milicijā vispār strādā maz latviešu un tie paši ir "uzticamie".

Ir otrs ceļš, kā tikt pie lielākas platības, var ar kādu mainīties. Istabām mainīties var tikai ar dzīvokļu daļas atļauju, un tas ļoti sarežģīti. Ja tādā maiņā kāds pāriet no mazākas platības uz lielāku, tūliņ mēģina pieķert, vai nav par to samaksāts. Parasti dara tā ja kādam lielāka kvadratūra par atļauto, tad, lai nenoņemtu kādu istabu, cilvēki meklē mainīt uz mazāku. Protams, lielākās platības ieguvējam jāpiemaksā. Maksā parasti 1000 rubļu par kvadrātmetru, bet nereti arī krietni vairāk tas ir atkarīgs no dzīvokļa ērtībām un rajona. Reizēm neliela, piecpadsmit līdz astoņpadsmit kvadrātmetru istaba maksā 25 000 rubļu. Pie tam darījums ir saistīts ar lielu risku, jo iekrišanas gadījumā kā dzīvokļa pircējs, tā pārdevējs var palikt bez dzīvokļa un dabūt vēl sēdēt. Pa lielākai daļai tomēr izdodas tikai nedrīkst aiz​mirst vīrus, kas šīs lietas kārto.

Trešais ceļš, kā iegūt dzīvokli, ir griezties pie māklera, kas nodarbojas ar dzīvokļu apgādāšanu.

Tas ir visdārgākais, bet ari visdrošākais. Man ar šiem mākleriem nav bijušas darīšanas ko līdzētu pie tāda iet, ja tik un tā nebūtu naudas, ko maksāt par starpniecību? Esmu tikai dzirdējusi, ka ar mākleru palīdzību dzīvokļus varot dabūt katrā laikā un pat izvēlēties rajonu. Viņi nekad neiekrīt tādēļ, ka tiem lieliski sakari iestādēs. No daudzajiem tūkstošiem, ko prasa mākleris, dzīvokļu daļu vadītāji droši vien dabū pusi.

Ja nu orderis uz dzīvokli vai istabu šādā vai tādā ceļā dabūts, tad atliek tikai ar namu pārvaldi noslēgt līgumu uz pieciem gadiem un var iet un dzīvot. Visām šīm neērtībām un grūtumiem līdzi nāk tā labā īpašība, ka dzīvoklis, ja tas reiz dabūts, ir samērā droša lieta neviens tevi no tā nevar izlikt. Tas notiek tikai retos gadījumos, uz milicijas rīkojumu vai tiesas lēmuma pamata. Citādi, ja vien kārto mēnešmaksas, kas nav augstas, un uztur telpas kārtībā, var dzīvot bez bēdām.

Mēs ar Laimoni jau zinām, ko meklēsim: pilnīgi atsevišķu divistabu dzīvoklīti vai istabu ar atsevišķu ieeju no kāpnēm. Zināms, ka tas maksā trīsdesmit līdz piecdesmit tūkstošu rubļu. Un zinām arī, ka tas apmēram tas pats, kas bērnam stiept rokas pēc zvaigznēm.

Bet mēs esam jauni, un neviens mums nevar aizliegt ticēt pat dzīvei un nākotnei.

SADZĪVE AR krieviem il Iciz vai divreiz mēnesī man darbā tik grūtas dienas, ka tikko varu izturēt. Sāp galva, acis krīt ciet aiz noguruma, nekas neveicas, un nevaru sagaidīt galu astoņām stundām. Tā kā tas arvien ir

nākamā dienā pēc algas izmaksas, nemaz nebrīnītos, ja darba biedrenes domātu, ka man paģiras.

Patiesībā tās arī ir paģiras, lai gan pati neesmu dzērusi ne piliena.

Katru algas dienu mūsu dzīvoklī notiek krievu balle. Tā kā Trofimovu istaba blakus mūsējai un sienas plānas, mēs skaidri dzirdam visu, kas notiek pie krieva. Bļaušana, kliegšana, smiekli, lamāšanās un dziedāšana turpinās cauru nakti, un otrā dienā man jāiet darbā negulējušai, nogurušai, gandrīz slimai. Bet es jau neesmu vienīgā citiem neklājas labāk, kaut arī viņi nedzīvo tieši blakus Trofimoviem. Krievu večerinku naktīs mūsu dzīvoklī neviens nevar gulēt.

Boriss Kuzmičs Trofimovs senāk bijis labā vietā. Tagad viņš nekur nestrādā, jo skaitās slims ar sirdi. Slimības dēļ viņš lielāko daļu guļ savā istabā uz dīvāna, žēlojas, vaid un liek sievai sevi apkalpot. Reizēm viņš tik nevarīgs, ka sieva tam pat podiņu pienes pie gultas. Citreiz atkal viņam nāk virsū lēkmes, jāsauc mājās ārsts, kaut vai nakts vidū. Tad Trofimovs vaid tik nožēlojami, ka liekas nupat būs gals klāt. Vispār viņš izturas kā cilvēks, kas jau piecus gadus nāvei parādā.

Bet ir mēnesī dienas, kad Boriss Kuzmičs pilnīgi pārvēršas. Tās ir viņa sievas algas dienas.

Trofimova sieva ir latviete, strādā kādā fabrikā par grāmatvedi. Viņa diezgan labi pelna, vīram no viņas algas pietiek. Sievas algas dienā, naudu dabūjis, Boriss Kuzmičs kā burvībā piepeši kļūst pilnīgi vesels. Milzīgi resnais augums, kas parasti stenot un pūšot valstās dīvānā vai gultā, uzreiz top apsviedīgs un vingrs. Resnās, lempīgās kājas, kas citām reizēm vai nu kailas rēgojas no segas apakšas gultas galā, vai noplīsušās rīta kurpēs šļūc pa koridora grīdu uz ateju vai virtuvi un atpakaļ, piepeši kļūst veiklas kā kazačoka dejotājam. Naudu no sievas dabūjis, viņš ir augšā kā vilciņš, paķer grozu, skrej uz veikaliem un tirgu un pērk, pērk, pērk ko tik ierauga no pārtikas: maizi, sviestu, olas, desas. Tad, mājās pārnācis, viņš rij kā badā bijis. Rij un skrej pirkt, un rij atkal, kamēr nauda cauri.

Tad viņš pāriet uz kāpostiem un griķu putru līdz nāka​mai algas dienai.

Reizēm viņam ar pieēšanos vien nepietiek viņš rīko balli saviem draugiem. Krievu balle stipri vien atšķiras no latviešu viesībām. Nav daudz jāpūlas, lai to sarīkotu. No krievu viedokļa skatoties, nebūtu nekādas jēgas rīkot viesības, ja tas prasītu pūles un rūpes. Viss ir ļoti asprātīgi vienkāršots.

Varu iedomāties, ka sākumā tas droši vien nebūs bijis Trofimova kundzes gaumē, viņa būs gribējusi viesības rīkot pēc latviešu paražām. Bet vīrs viņu būs ātri vien no tā atradinājis. Ticu, ka krievi pie latviešu gaumē klāta galda justos vienkārši neērti. Tas viņiem sabojātu visu prieku un omulību. Tā Trofimova kundze droši vien sen jau atmetusi ar roku, un vīrs balles rīko pa svojemu.

Viņš dara tā: salūdz baru ciemiņu, nopērk veselu kaudzi pusstopu tikai vienkāršo šņabi, nekā cita -, pāris kukuļu maizes, pāri žāvētu mencu un skābus gurķus vai arī siļķes. To visu vienkārši saliek uz galda, maizi tāpat blakus pudelēm, tikai zivis un gurķus vai nu uz kāda šķīvja, vai bļodā. Tur nav ne nažu, ne dakšu tikai tējas un alus glāzes vai vienkārši bleķa krūzītes. Krievi sanāk, sēžas pie galda, dzer no krūzītēm vai tējas glāzēm šņabi, grābj rokām mencas vai siļķes gabalus un gurķus, piekož maizi un priecājas. Sākumā vēl var atšķirt atsevišķas balsis un saprast, ko kurš saka, bet samērā drīz vien sajūk kopā. Notiek nepārtraukta bļaustīšanās un aurošana. Krievi neskaita par izdevušos tādu večeritiku, kad izdzerts mazāk par diviem puslitriem "uz galviņas". Parasti dzer, kamēr noveļas zem galda un paliek guļot.

Dziedāšana un bļaustīšanās turpinās pāri pusnaktij. Tad tie, kas vēl var paiet, atvadās un ģenģerēdami dodas mājās. Citi paliek guļot vai nu uz mēbelēm, vai vienkārši uz grīda's. Ap četriem rītā dzīvoklī beidzot iestājas klusums.

Nākamā rītā Trofimova kundze ceļas agri ja viņa vispār aizvērusi acis un lūko sakopt balles pēdas, kamēr kaimiņi vēl nav piecēlušies. Ne vien viņu istaba atgādina postažu, ir cietis viss dzīvoklis. No istabas nes ārā tukšās pudeles, šķīvjus ar zivju galvām un astēm, sasistas glāzes. Slauka un mazgā piebradātu, piespļaudītu, papirosu galiem piemētātu grīdu. Nereti gadās, ka viesi, kam

palicis nelabi, naktī meklējuši ceļu ārā, bet, nevarēdami svešā vietā atrast attiecīgo vietu vai vienkārši nepaspēdami līdz tai tikt, izvēmušies turpat gaitenī uz grīdas. Trofimova kundze mazgā un tīra, klusu ciezdama, pa reizei nopūzdamās. Boriss Kuzmičs, protams, guļ. Ja sieva viņam nākamā dienā ko pārmet, viņš nekā neatceras.

Nākamā dienā Boriss Kuzmičs ir slims. Viņš nemaz neceļas augšā, guļ un vaid. Sieva, ja nav svētdiena, aizbildinās un neiet darbā. Viņa skraida uz virtuvi gan pēc melnas kafijas, gan aukstām kompresēm. Sirdskaite, balles vakarā atkāpusies, atkal uzbrūk pilnā spēkā. Uz zemā dīvāna vārtīdamies, Boriss Kuzmičs spiež rokas pie mucai līdzīgā vēdera un spalvainajām krūtīm un sūdzas par elpas trūkumu, žņaudzējiem un dūrējiem, kas to galējot nost. Tas turpinās pāris dienu un nakšu, reizēm visu nedēļu. Pat naktīs viņš nevar gulēt, sūdzas par lēkmēm un bļauj pēc ārsta. Šais dienās Boriss Kuzmičs izskatās tik slims, ka liekas, laiks sagatavoties uz visļaunāko. Ir tikai viena lieta, kas liecina, ka vēl nav pavisam jāatmet cerības, pat grūtākajos brīžos, kad šķiet, ka vairs necelsies, resnais nekad īsti nezaudē ēstgribu. Stenēdams un vaidēdams, roku pie krūtīm spiezdams, viņš pa brīžiem vien izgrūž: "Marfa, tēju!… Marfa, man gribas ēst… Uztaisi kaut ko vieglu… Mannā putru ar sviestu… Olas ar speķi… Marfa! Man slikta dūša. Atnes pudeli alus!… Kas ir, vai kustēsies ar? Man slikti, es nevaru gaidīt."

Atspirdzis viņš rij atkal, kamēr vēl kas atlicis no sievas algas. Tad tā cauri. Nu sākas taupīšanas laiks. Bet krievs i nedomā sajozt vēderu. Viņš tikai pāriet uz vienkāršākiem ēdieniem. Nu katru dienu ēd sausus kartupeļus ar siļķi, skābus kāpostus bez aizdara vai griķu biezputru līdz nākamai algai. Arī pie tāda uztura viņš nemaz neizskatās nelaimīgs galu galā tas jau ir tas pats, ko viņš ēdis visu mūžu, pirms iebraukšanas Latvijā. Un, pro​tams, slimības laikā, viņš nekļūst vājāks, bet, drīzāk, vēl uzbarojas.

Savu tautiešu vidū Boriss Kuzmičs varbūt skaitās prātīgs cilvēks. Viņš taču bijis ierēdnis atbildīgā vietā, tātad gluži neaptēsts nevarētu būt. Mums gan viņš liekas neiedomājami dumjš un vientiesīgs. Esmu bieži starp krieviem satikusi inteliģentus, gudrus, ļoti pieklājīgus cilvēkus, bet tie visi vecāki ļaudis. Tiem vēl ir veco laiku kultūra. Arī starp jaunajiem ir laba tiesa tādu, kas nav ar pliku roku ņemami, labi strādnieki, tehniķi, speciālisti dažādās nozarēs. Bet dzīvē viņi uzvedas kā mucā auguši un pa spundi baroti. Es jau arī nevaru iedomāties, kāda bijusi viņu dzīve Krievijā, la to zinātu, varbūt nemaz nebrīnītos par to, kādi viņi izauguši.

Gandrīz viss, ko Boriss Kuzmičs novēro mūsu, latviešu, dzīvē, viņam šķiet neaprakstāmi brīnumi. Viņš nekad neko tādu nav redzējis un nesaprot, kāpēc tā jādara. Viņš nevar beigt brīnīties ' par mūsu viesībām. Kas nu tās vispār par viesībām mēs tik maz ko varam atļauties. Bet, ja kādreiz lūdzam pie sevis draugus, mēs gribam, lai viss būtu jauki. Boriss Kuzmičs tūliņ mana, ka kas gatavojas, un gaitenī vien dežurē skatīdamies.

Sevišķi viņš brīnās, kad Dzintrai atļaujam aicināt pie sevis kādu draudzeni un to uzņemam un pacienājam. Dzintra tad uzvedas kā liela jaunkundze, viņa tēlo mājasmāti, tīra istabu, klāj galdu, palīdz māmiņai gatavot ēdienus. To manot, Boriss Kuzmičs pabāž galvu durvīs un skatās, ieplētis acis kā vērsis pie jaunas sētas. Viņš nesaprot, kā var bērniem atļaut tā aušoties.

Viņam vēl lielāki brīnumi, kad pie mums sanāk vairāk viesu, tas parasti notiek svētkos, manā dzimšanas vai vārda dienā. Viņš stāv klāt un skatās, kā māte virtuvē gatavo ēdienus. Viņš zina, ka mūsu iztika diezgan trūcīga, parasti ēdam tikai vienu ēdienu, tikai ogu laikā un retumis svētdienās arī saldo. Bet, kad gaidām viesus, mums vienmēr trīs un beigās kafija ar cepumiem. Boriss Kuzmičs skatās muti vaļā. Viņš nevar saprast, kāpēc mēs savu labumu atgrūžam svešiem cilvēkiem. Uzliek galdā siļķi, gurķus un diezgan! Vai tad ciemos kāds iet izēsties visādus gardumus? Katram tak zināms, ka ciemos

iet piedzerties!… Un kas par jēgu likt galdā kaut kādu tur saldo vīniņu? Vērtīgākais dzēriens tas, no kā visātrāk paliek nelabi, un visiem zināms, ka tas ir vienkāršais šņabis. Viņš netiek gudrs, kas mēs esam, izšķērdīgās vai skopules; mēs viesus pacienājam tikai ar glāzi vīna, bet par ēdieniem izsviežam tik daudz naudas, ka varētu piekraut pilnu galdu degvīna pudelēm!

Vēl nesaprotamāka viņam mūsu dāvināšanas paraža. Viņš nevar beigt brīnīties ne vien par to, ka draudzenes Dzintrai dzimšanas dienā nes dāvanas, bet pat par to, ka mēs ar māti viņai kaut ko dāvinām, vai es mātei, vai māte man. Kāpēc tas jādara, un kas no tā par labumu? Tas vienkārši nelien viņa biezajā pakausī. Tā kaut ko novērojis, viņš staigā apkārt domīgs un gandrīz apjucis. Pats par sevi saprotams, ka viņš no saviem tautiešiem nevienas dāvanas nav saņēmis un arī nevienam nekā nav devis. Sievai viņš visā laulības laikā nav uzdāvinājis ne kabatas lakatiņa.

Bet kā visi krievi Latvijā viņš mācās. Tik daudz viņš sajēdz, ka latviešu dzīvesveids ir kaut kas labāks un latviešu paražas vērtas, ka tās atdarina. Tā viņi visi skatās, ko dara latvieši, un mēģina darīt tāpat.

Borisam Kuzmičam tā bija liela varonība. Bet viņš saņēmās un reiz spēra izšķirīgo soli. Kādu vakaru viņš notvēra Mandel​bauma kundzi virtuvē un sasarcis, nosvīdis stomīdamies izteica: - Biedrene Mandelbauma, aizdodiet trīsdesmit rubļu.

- Ko jūs ar tiem darīsiet? jautāja kapteiņa kundze.

- Gribu Marfai dāvināt rītakurpes, stomīdamies izteica krievs. Rīt viņai dzimšanas diena.

Tas Zivu Mandelbaumu tā pārsteidza, ka viņa apjukumā krievam naudu iedeva. Un resnais krievs sievai tiešām iedāvi​nāja rītakurpes!

Protams gan, Ziva savu naudu vēl līdz šai dienai nav re​dzējusi.

Bezgalīgi brīnumi viņam ir arī par latviešu sieviešu ģērbšanās mākslu. Ja vakaros apģērbjos, lai ietu uz teātri vai kādu izrī​kojumu, un gadās krievu satikt gaitenī, viņš paliek stāvot un nekust no vietas.

Muti vaļā viņš tikai skatās un skatās. Un, tā kā viņš ir ļoti resns, es netieku garām tā mēs abi stāvam.

- Nora Ivanovna, viņš beidzot iesaucas. Kur var dabūt tādas kleitas kā tā, kas jums mugurā?

- Nekur, es saku. Pati pašuvu.

Bet viņš tam netic. Apjucis, domīgs viņš paraujas pie sienas, palaiž mani garām un noskatās man pakal. Viņš domā, ka kleita pirkta kādā viņam nezināmā modes veikalā un ka tai jābūt milzīgi dārgai.

Kur es ņemu tik daudz naudas, viņam nav ne jausmas. Viņš zina, ka esmu vienkārša fabrikas strādniece. Droši vien viņš domā, ka man bagāts žīds mīļākais.

Bet ar brīnīšanos vien nepietiek. Krievi negrib samierināties ar to, ka latvieši pārāki. Viņiem vajag vismaz palielīties tur viņi tiešām meistari. Laikam taču Boriss Kuzmičs nebija varējis aizmirst mūsu sarunu vai manu kleitu. Drīz pēc tam viņš mani apturēja un teica: - Es sievai dāvināšu vēl skaistāku kleitu nekā jūsu.

Viņš tiešām divas dienas nostaigāja pa pilsētas modes veikaliem. Pārnāca, protams, tukšām rokām.

- Nu, vai kleitu dabūjāt? mēs viņam jautājām.

- Nekur nav tādas, kas man patīk, viņš noteica, saviebis lūpu. Kas jums te Rīgā par veikaliem.

Maskavā pavisam cita lieta! Kad braukšu uz Maskavu, atvedīšu Marfai tādu kleitu, kādas jūs neesat redzējušas. Viņai tikai vēl drusku jāgaida.

Par to mums vēl ilgi bija jāsmejas. Sieva uz kleitu, zināms, gaida vēl šodien.

Visvairāk mums riebjas krieva netīrība. No rītiem viņš var stundu tūļāties vannasistabā, bet, kad iznāk ārā, ir tikpat netīrs, kā iegājis. Bārda viņam reti kad noskūta, mati vienmēr savēlušies. Ja sieva nerūpētos par tīru veļu, viņš smirdētu pa gabalu.

Kamēr Martas nav mājā, viņš bieži darbojas virtuvē, vārīdams sev ko ēdamu. Tad uz grīdas

vienmēr paliek mizu kaudze un viss apkārt ir pielaistīts un noķēpāts. Mums dusmas, jo viņš neliekas ne zinis par tīrīšanu. Viņš ari neklausās, ja ko aizrāda. Beidzot mēs atradām līdzekli, kā resno pielikt pie darba.

Nezinu, vai Boriss Kuzmičs kādreiz bijis kolhoznieks vai ne, bet viņš briesmīgi necieš, ka viņu kāds tā nosauc. Tas viņam vislielākais apvainojums. Un mēs to izmantojam.

Kad vien ieraugām virtuvē netīrību, mēs latviski sakām viena otrai: Atkal tas kolhoznieks piemēslojis!

Tas palīdz! Boriss Kuzmičs izliekas, ka nesaprot latviski, bet acīmredzot saprot gan, ko tas nozīmē. Nevarēdams paciest, ka sauc par kolhoznieku, viņš ķeras pie slotas vai lupatas, un pēc brītiņa virtuvē ir kārtība.

Marta Trofimova ir bāla, vāja sieviete, kas visu pacieš klusē​dama.

Kāpēc viņa precējusies ar šo rupjo, neizglītoto krievu? Kāpēc latvietes vispār precas ar krieviem un diezgan bieži?

Tas ir garš stāsts, un jāsāk ar pirmajiem pēckara gadiem, ar krievu ienākšanu mūsu zemē.

Tūliņ pēc kara krievi sāka apmesties arvien lielākā skaitā. Pirmie, zināms, bija karavīri, ko pēc kara nelaida mājās, tāpat arī jauniesauktie, ko atsūta no citām republikām. Tie parasti neapmierināti, ka viņiem te jādzīvo. Otra ļoti liela grupa ir tie, kurus atsūtīja darbā tas ir, oficiāli patiesībā tas bieži tikai iemesls, un darbā viņu nemaz nevajag skaitās "speciālisti", bet no darba neko nesajēdz. Pie šīs grupas pieskaitāmi arī daudzie uz šejieni pārceltie partijas darbinieki. Trešā vislielākā grupa ir labas dzīves meklētāji. Tie uzkrituši Latvijai kā siseņu mākonis un arvien vēl nāk klāt nemaz nav zināms, vai šai sodībai kādreiz būs gals, lai gan iestādes pašas to visādi cenšas ierobežot.

Tie, kas Latvijā ierodas paši, meklēdami labu dzīvi, ir krievu tautas pašas padibenes blēži, zagļi, vienkārši noziedznieki. Viņu vidū bija arī tādi, ko iestādes pie mums sūtīja, no izpostītajiem bada apgabaliem, bet to ir mazāk. Tie, kas brauca paši, bija vatētās jakās fufaikās un vaļenkos, ar maišeļiem uz muguras kā pelēks, smirdošs palu vilnis viņi vēlās Latvijas malā visās stacijās, salīda visās spraugās gan pilsētā, gan pa nomalēm, gan arī laukos. Tad stāstīja, ka telegrāfā dienām, naktīm nodotas tikai viena satura telegrammas: "Brauc šurp, te ir brīnišķīgi." Un telegrammas atveda jaunus pauninieku pulkus, jaunus utaino barus.

Tā bija krievu īstā uzvara, patiesā mūsu zemes okupācija. Armija izgāja cauri pilsētām, aizbrauca pa lielceļiem, pazuda vai palika savās apmetnēs; izdarīja, kas tai bija darāms to starpā arī daudz briesmu darbu -, un sāka kaut ko citu, pagriezdama iedzīvotājiem un zemei muguru. Pat tie karavīri, kas palika dienestā Latvijā, kustējās it kā ārpus latviešu dzīves loka. Viņiem bija pašiem savi uzdevumi, savas intereses. Bet badīgo, labākas dzīves meklētāju bari atnāca uz dzīvi un, atraduši Latvijā gardu ēsmu, kādas tie savā zemē nebija redzējuši, salīda kā blaktis visās spraugās. Un drīz varēja redzēt, ka ar labu tie no šejienes neaizies. Latvija, tukšā, izpostītā Latvija, viņiem šķita zeme, kur piens un medus tek.

Es nekad neesmu bijusi Krievijā. Bet, redzot cilvēkus, kas no turienes nāk, var apmēram iedomāties, kā tur klājas. Tā ir zeme, kur valda bada likums. Un tas ir tikai viens ķer un rij! Nelūgtie iebrucēji, kam bija nauda, izpirka veikalus tukšus, bet tie, kam naudas nebija, zaga un laupīja. Tādas lietas agrāk Rīgā nekad nebija piedzīvotas, ka pat centra ielās cilvēkiem vakaros, mājās ejot, ne vien atņēma makus un pulksteņus, bet novilka arī drēbes un apavus, atstājetf puskailus. Ka tramvajos un autobusos iztukšoja kabatas vai ar žiletes asmenīti nogrieza rokassomiņas tā, ka rokturis vien palika rokā. Rīgā uzradās veselas laupītāju bandas, kas naktīs iztīrīja ne vien dzīvokļus, bet arī veikalus un noliktavas. Dažas no tām darbojās tik pārdroši un nekaunīgi, ka viņu pastrādātie darbi izklausījās kā anekdotes.

Ilgi runāja par to, kā izgāja mūsu paziņai Valijai Upeniecei. Kādu dienu pie viņas dzīvoklī ieradās divi vīrieši, krievi, un pateica, ka viņas vīru darbavietā apcietinājusi čeka. Viņi esot Kārļa Upenicka darbabiedri. Vīrs tos lūdzis paziņot notikušo sievai. Viņš teicis arī, lai Valija glābjot ko varot no mēbelēm un drēbēm, jo viņu apsūdzot valsts mantas izšķērdēšanā, tāpēc esot sagaidāms, ka visu iedzīvi konfiscēšot.

Valija Upeniece bija tik pārbijusies, ka nezināja, ko iesākt. Vīra darbabiedri izrādījās ļoti izpalīdzīgi cilvēki. Viņi pateica, ka tiem esot zināma vieta, kur mantas varot droši paslēpt.

Paredzēdami, ka nabaga sievietei nebūs transporta līdzekļu, viņi bija atbraukuši ar smago auto, kas jau gaidīja lejā. Valijai palīdzot, viņi ātri sakrāva mēbeles mašīnā, sameta tanī arī visas labākās drēbes un aizbrauca. Viņi steidzās, jo katru brīdi varēja ierasties čekisti. Mantas paglābusi, Upeniece skrēja uz MVD noskaidrot vīra likteni.

Tas viņai gan neizdevās bet mājās viņa atrada Kārli, no darba pārnākušu, virtuvē sēžot uz vienīgā atlikušā krēsla un brīnoties, ko sieva izdarījusi ar dzīvokļa iekārtu…

Varēja likties, ka viss šis noziedzību pieaugums vienkārši ir pēckara parādība kariem vienmēr seko posts, jukas un morāles pagrimums. Bet drīz mēs novērojām, ka krieviem šīs īpašības raksturā.

Viņu morāle bija pavisam citāda nekā mūsu. Godīgs cilvēks viņiem skaitījās tas, kas nav zagšanā pieķerts; noziedznieks tas, kas pieķerts un notiesāts. Pagāja gadi, kamēr latvieši saprata, ka tā vienīgā morāle, ar ko viņu iekārtā var dzīvot,un pamazām mācījās tai pielāgoties. Man liekas, tagad arī latvieši tajā jau tikuši diezgan tālu.

Kādreiz brīnījos par bargajiem sodiem, ko piespriež komunistu tiesas, par mazāko pārkāpumu, kas pat nav īsti pierādīts, pieci vai desmit gadu cietuma, desmit, divdesmit gadu izsūtījumā. Bet, ja pat no šiem sodiem neviens nebaidās un visi zog, kas notiktu ar valsts saimniecību, ja sodi būtu mīkstāki? Šais pirmajos krievu varas gados Rīgas rajonu izpildu komiteju dzīvokļu daļas ieguva smaku, kas tanīs nav izzudusi vēl tagad. Dzīvokļu daļu kantorus burtiski apsēda iebraucēji fufaikās, trānotos zābakos vai vīzēs, sviedrainos autos un kreklos. Bļaudami un lamādamies viņi uzmācās ierēdņiem ar prasībām pēc žilplošķades un, aizbildinoties, ka nav kur palikt, ar visām smirdošām paunām apmetās turpat dzīvokļu daļu gaiteņos uz naktsguļu. Nevar teikt, ka viņi vienmēr un visur būtu laipni uzņemti, nereti izsauca miličus, lai viņus izmestu ārā. Bet beigās viņi tomēr panāca savu un dzīvokļus dabūja.

Viņiem palīdzē​ja krievi, kas strādāja dzīvokļu daļās, un daudzos gadījumos paši latvieši.

Jā, latvieši krieviem sagādāja tik laipnu uzņemšanu, kādu tie droši vien negaidīja. Vēlāk to nožēloja, bet tad jau bija par vēlu. Pirmajos pēckara gados visi dzīvoja neizsakāmās bailēs. Baidījās, ka neatņem dzīvokli, nenolaupa mantu, jā, ļoti bieži baidījās par savu dzīvību. Iedomājās, ka būtu drošāk, ja dzīvoklī būtu kāds krievs. Un tā notika, ka latvieši taisni meklēja krievus, ko uzņemt pie sevis, saspiedās paši un atbrīvoja tiem labākās istabas mājās un dzīvokļos. Visādi meklēja draudzību ar krieviem, lai pasargātu savu ādu. Tā viņu salīda pilna Rīga, pilna Latvija.

Vēlāk dabūjām zināt, ka igauņi bijuši savādāki. Tur, Igaunijā, arī tagad vēl ir tikai tie krievi, kas tieši atsūtīti armijas daļās vai darbā. Jau sākumā, kad krievi sāka apmesties viņu pilsētās, igauņi naktīs viņus apsita veselām rindām. Tā bija mācība, ko krievi vēl tagad nav aizmirsuši. Viņi gan ir Igaunijā, tāpat kā visur, bet droši tur nejūtas un tāpēc ģimenes līdzi neved. Vispār krievu vidū valda uzskats, ka Igaunijā viņiem dzīves nav. Vēl tagad igauņi spītīgi atsakās runāt krieviski. Ja krievs viņu vei​kalos grib ko nopirkt, viņam jārunā igauniski vai vāciski, citādi pārdevēji nemaz neatbild.

Esmu arī pati reiz piedzīvojusi, ko nozīmē igauņu raksturs. Toreiz vēl gāju skolā. Mūsu skola brauca ekskursijā ar mašīnām. Maksāt ekskursijas dalībniekiem nekas nebija jāmaksā, tikai jāņem līdzi pašam savs ēdiens. Kad pateicu mātei, ka brauksim uz Igauniju, viņa man iedeva līdzi naudu, jo

runāja, ka Igaunijā varot dabūt sviestu. Tas bija 1948. gadā, kad Rīgā ar sviestu bija ļoti grūti.

Skaidrs, ka mēs neviens igauniski nepratām. Staigājot ieraudzījām, ka tirgū tiešām ir sviests, un gājām klāt prasīt. Bet uz krievu valodu neviena sieva neatbildēja, vienkārši neskatījās mums virsū. Tad mēģinājām vāciski un, lai gan vācu valodu pratām ļoti vāji, vairāk rādījām pirkstiem nekā runājām, mēs sviestu dabūjām!

Lielākās bailes, ko krievi latviešiem iedvesa pirmajā laikā pēc kara, pamazām pārgāja. Aprodot baiļu vietā stājās vienaldzība un pēc tam nicināšana. Tagad, pēdējos gados, jau var teikt, ka krievu Rīgā gan daudz, bet viņi nav tik ievērojami. Latvieši viņu priekšā vairs neklanās, un, no otras puses, krievi piemērojas apstākļiem un daudz ko mācās no mums. Latvieši tagad par nelūgtajiem kaimiņiem reizēm gan errojas, reizēm paklusām izlamājas, bet vairs neuztraucas. Tie, kas būtu jāsauc par lieliem vīriem, tādam mazam rīdziniekam ir sveši. Ar tiem viņam nav nekādu darīšanu. Bet tie krievi, ar ko bieži iznāk satikties, kuri strādā tādās vietās, kur darīšanas ar publiku, paši cenšas mācīties mūsu valodu. Tas gan viņiem veicas ļoti grūti, un reizēm ir jāsmejas par to, kā viņi nomokās ar latviešu izrunu. Viņiem ir visādi valodu pulciņi darbavietās, valodas māca arī televīzijā. Protams, starp Rīgas krieviem netrūkst arī tādu, kas nemaz nedomā mācīties latviski.

Tie krievi, kas nāk no kolhoziem vai cēlušies no vienkāršiem cilvēkiem, un to ir vairākums, tādi palikuši arī tagad. Tie nevienu neaiztiek, dzīvo klusi un ir priecīgi, ka tos no Rīgas nedzen atpakaļ uz Krieviju. Citādi ir ar virsnieku sievām tā ir atsevišķa suga.

Kad uz Rīgu sāka braukt krievietes, tad gan bija ko redzēt. Sākās ar to, ka virsnieki, kurus pēc kara atstāja Latvijā, aicināja ģimenes pie sevis. Pirmās sievas atbrauca tā, kā jau bija savās mājās staigājušas: raibos katūna brunčos, zābakiem kājās, fufaikās tās ir pēc segas parauga stepētas, vatētas jakas, pelēkas, pilnīgi bez formas, atgādina cietumnieku apģērbus -, un ap galvu viņām bija vasarā zīda šalles, bet ziemā pūkaini kazu vil​nas lakati lieli, tādi, kurus sēja ap galvu un stūrus, izvilktus caur padusēm, sasēja mezglā uz muguras. Citai līdzi bija tikai bērni, citai maiss, lakatā iesieta pauna vai finiera koferis. Vēlāk virsniekiem dūrās acis, kāda bija starpība apģērbā starp latviešu sievietēm, neskatoties uz to, ka mēs bijām visu zaudējuši, un viņu sievām, kas taču nāca no bagātās un varenās "plašās dzimtenes"; un viņi sāka rīkoties citādi. Kad gāja uz staciju sievu sagaidīt, viņi ņēma līdzi koferi ar jaunām kurpēm, mēteli un noteikti cepuri. Sagaidījuši atbraucēju, viņi to ar šīm mantām ievadīja sieviešu atejā un lika tur pārģērbties. Un tikai tad, pārģērbtu un uzpostu, veda Rīgā uz ielas.

No tā laika latvietēm ir radušies aizspriedumi pret cepurēm. )o tās krievenes, kas atbraukušas Rīgā, pārņēmis īsts cepuru trakums. Kā vien viņas tās nevalkā un kur tikai ar cepuri neiet, tas ir kas sevišķs par to varētu stāstīt neskaitāmas anekdotes. Ar vārdu sakot, ilgus gadus pēc tam latvietes nemaz vairs cepures nevalkāja, pilnīgi atstājot šo privilēģiju krievenēm, tikai pēdējos gados atkal ir sākušas pirkt, kad sāka parādīties šis tas jauns, Eiropas gaumē. Vasaru staigāja kailu galvu, ziemu ar svītrotajiem vilnas lakatiņiem, kurus gan tagad ir iemācījušās valkāt arī iebraucējas. Starp citu, šos lakatiņus ražo tikai "pa kluso" un tāpat arī pārdod. Lielāko tiesu tos var dabūt tirgos no sievām, kas ar tādu pārdošanu nodarbojas. Un drošākās tirgošanās vietas ir sieviešu atejas tirgū, jo tās miliči nekontrolē.

Tā ilgu laiku krievietes apģērbā stipri atšķīrās no latvietēm, jo arī pēc tam, kad bija novilkušas fufaikas un zābakus, viņas savas drēbes varēja nopirkt tikai gatavas vai pasūtīt valsts modes ateljē, kas visi šuva pēc viena parauga un visumā ļoti bezgaumīgi. Taču ar laiku arī viņas atradušas mūsu šuvējas un modes lapas un sākušas atdarināt latvietes. Pēdējos gados jau vairs pēc apģērba grūti pateikt, kura krieviete, kura ne. Viegli var kļūdīties. Savu darbu pārkārtojuši arī modes ateljē tā sauc šūšanas darbnīcas -, tā ka arī tur pirktās kleitas reizēm ir gluži glītas un gaumīgas.

Tikko Rīgā apsildījušas degunus, krievu virsnieku sievas sāka tos celt debesīs. Viņas mēdz

uzsvērt, ka Latvijā pirms viņām "nekas nav bijis" utt. Agrāk bija jāsakož zobi un jānoklausās klusējot.

Tagad katrs tādai lielībniecei dod pretī jāsaka, krievenes pēdējā laikā ir stipri apklusušas. Neviens vairs nebaidās krievietēm sadot pa degunu. Sevišķi grūti viņām gāja pēc Staļina nāves. Tad bija tāds sajukums, ka katrs runāja un darīja, ko gribēja. Iznāca rīkojums, ka iestādēs visai dokumentācijai jābūt republikas valodā un nevar strādāt tādi, kas šo valodu neprot. Tad krievu valodu iestādēs tikpat kā nekur nedzirdēja, bet bija jāsmejas klausoties, kā krieviņi mocījās ar latviešu valodu. Tad radās arī anekdote, kā kāds krievu students esot gribējis eksāmenā stāstīt latviski "mācās, mācās, kamēr sāka līt", bet pateicis: "Mācījās, mācījās, kamēr sāka pielīst." No valodnieciskā viedokļa nepareizi, bet no politiskā diezgan pareizi…

Vissliktāk krievi satiek ar žīdiem pareizāk sakot, nesatiek nemaz. Kas tam īsti par iemeslu, grūti pateikt. Vienkārt, žīdi nav komunisti un par politiku neliekas zinot, nodarbojas tikai ar savām šeftēm.

Otrkārt, žīdi labāk dzīvo, un tas krieviem nepatīk. Zog abi, bet labāk veicas žīdiem. Krievi biežāk iekrīt, bet, ja kādreiz pieķer žīdu, tas gandrīz vienmēr prot ar veselu ādu tikt cauri. Varbūt ir doti citi iemesli bez skaudības, es nezinu arī augstākajā politikā viss mainās. Žīdi turas atsevišķi, un krievi izvairās ar tiem kopā dzīvot. Ja kur saduras krievu un latviešu intereses, žīds arvien nostājas latviešu pusē, pret krieviem. Atceros šādu raksturīgu gadījumu. Biju iegājusi kādā mazā frizētavā Suvorova ielā, ko vadīja žīdiete. Tā gandrīz nemaz neprata latviski, jo pati bija iebraucēja no citurienes. Kamēr mani frizēja, ienāca kāda krievene ar černoburku uz kakla un, protams, runāja krieviski. Friziere šai atbild latviski. Vārds pa vārdam, kamēr izceļas īsts skandāls. Krieviete sauc pēc vadītājas un, kad tā iznāk, sūdzas, ka friziere ar viņu slikti apejoties. Bet viņa piedzīvo pārsteigumu! Vadītāja žīdiete briesmīgi nepareizā latviešu valodā vēl izlamā krievieti pašu un burtiski izsviež pa durvīm: te esot latviešu veikals, papriekš lai iemācoties latviski runāt un tad nākot frizēties! Un krievietei mute palika ciet.

Protams, tas bija sajukuma laikā pēc Staļina nāves. Toreiz krievi Rīgā vispār dzīvoja kā uz karstām oglēm, daudzi pat aizbrauca atpakaļ uz Krieviju. Kāda mana laba paziņa krieviete pavisam atklāti pateica, ka viņai mājās viss nepieciešamais stāvot sapakots gadījumam, ja vajadzētu bēgt.

Viņa teica: "Ja "kaut kas" notiks, latvieši sakārs krievus Rīgas liepās un liepu netrūkst, visiem vietas pietiks."

Nu, tas viss drīz noklusa, nevienu liepās neuzkāra, un atkal tāpat runāja krieviski. Bet, kā par brīnumu, viss beidzās bez kādām ļaunām sekām latviešiem. No tā laika tad sāka veidoties, ja tā varētu teikt, cilvēcīgākas attiecības starp latviešiem un krieviem. Tas laiks, kad bija jābaidās par savu galvu, bija garām, arī materiālā ziņā dzīves apstākļi sāka uzlaboties, un dzīve sāka ieiet tādās kā normālākās sliedēs.

Savādākas attiecības vienmēr ir bijušas bērniem. Tie ātri, nemanot iemācās valodas un, vecākiem darbā esot, ļoti bieži veselas dienas pavada kopā ar kaimiņu bērniem, vasarā pagalmos, ziemu parasti citi pie citiem mājās. Biežāk gan mūsu bērni viesojās pie krievēniem, jo latviešu mammas ne vienmēr laiž savos dzīvokļos svešus bērnus. Ja bērni kopā pagalmā, parasti dzird to valodu, kādā runā bērnu vairākums. Tad vēl viņi izgudrojuši vienu lietu, kas, jāsaka, ļoti izdevīga kā latviešu, tā krievu bērniem. Tie, kas jau iet skolā, ar saviem svešvalodas mājasdarbiem iet pie kaimiņiem krievēni palīdz latviešiem un otrādi. Iegūst abi.

Kā vienas, tā otras tautības vīrieši vienmēr bijuši klusāki, mazāk sagājušies. Darba vietās parasti neredz, ka krievi kāptu latviešiem uz galvas. Protams, gadās jau visādi cilvēki. Strīdi un domstarpības parasti gan rodas sieviešu vidū. Tāpat mājas dzīvē bieži vīrieši, kas dzīvo vienā dzīvoklī, viens otru gandrīz nepazīst labi, ja vienā vai otrā valodā pasaka labrīt. Sievietes ir vairāk kopā, gan saimniecībā, gan iepērkoties, veikalos un pagalmos un tad jau domstarpības neizpaliek.

Tomēr tas nav nekas raksturīgs tikai latviešu un krievu attiecībās tāpat jau ir ari latviešu pašu vidū.

Cilvēki pēdējos gados vispār kļuvuši ķildīgi un nesaticīgi. Nekādu politisku naidu tur atrast nevar, kaut arī pa reizei dzird tādus izteicienus kā "nolādētie krievi" vai "brauciet atpakaļ, no kurienes esat nākuši". Pēdējos gados krieviem vairs nav drosmes daudz ko sliktu sacīt par latviešiem un Latviju, jo nav ko atbildēt uz bieži uzdoto jautājumu: kādēļ viņi dzīvo Latvijā, kur taču "nekā nav" un dzīve tik "briesmīgi trūcīga", kādēļ paši sev sagādā tādas neērtības un nebrauc atpakaļ, kur ir viss un dzīve tik brīnišķīga. Pēc kara viņi varēja aizbildināties, ka atsūtīti darbā pret savu gribu, un tā arī bija, bet tagad viņiem vairs nav, ko atbildēt.

Lai cik dīvaini tas liktos, neraugoties uz krievu lielākās daļas acīmredzamo dumjību un atpalicību, ir tomēr lietas, ko no viņiem var mācīties, un laba latviešu daļa šais gados arī ir mācījusies. Viņi daudz labāk nekā mēs apguvuši lielo "mākslu", kā dzīvot komunistu iekārtā. Tas ir, ne vien saglabāt veselu ādu, bet arī gluži labi iztikt un iekārtoties. Tas droši vien tāpēc, ka viņi lielāko tiesu pajauni un savā mūžā neko citu nav redzējuši; viņi iekārtai pielāgojušies gluži dabiski un atraduši veidu, kā iztikt ar vismazāko berzi vai pat tikt cauri pavisam glumi. Šo krievu dzīvesskolu var vērot visur, kur viņi kopā ar latviešiem, pat tramvaju un trolejbusu piestātnēs. Tiklīdz redzams, ka pasažieru būs vairāk nekā vietu, krievi pacietīgi stājas rindā un gaida savu kārtu, kaut arī pāris vagonu jāpalaiž garām, kamēr tā pienāk. Latvietis turpretī par katru cenu centīsies aizlīst citiem priekšā un drūzmējoties laidīs ne vien elkoņus darbā, bet nereti arī izlamāsies.

Tādus skatus redzot, man reizēm kauns no krieviem. Latvieši nav iemācījušies rindās stāvēt un varbūt nekad arī neiemācīsies… Tāpat starpība novērojama veikalos. Ienāk latviete, kaut ko paprasa, bet, kad pārdevējs atbild, ka nav, tūliņ sāk kliegt un lamāties: "Nemelojiet! Es zinu gan, ka ir tikai zem letes, draugiem!" un tamlīdzīgi. Krievietes ir pavisam citādas. Viņas ienāk, pieklājīgi pajautā, ko nu kuru reizi grib pirkt, un, ja pārdevējs atbild, ka nav, brītiņu pagaida un tad izdevīgā brīdī aprunājas ar pārdevēju privāti. Viņas labi zina, ka labu preci pārdevējam nav nekādas intereses pārdot par oficiālo cenu, ka to var dabūt tikai, ja aprunājas un pasaka, ka ir ar mieru maksāt vairāk. Krievs to neuzskata par neliku​mību, bet saprot, ka citādi nemaz nevar būt.

Galvenā dzīves "māksla", ko no krieviem var mācīties, ir tā: ja gribi dzīvot, zodz. Un mācies zagt tā, lai nepieķer. Viņi arī ļoti reti iekrīt, jo visi strādā uz vienu roku, partijnieki kopā ar vien​kāršajiem padomju pilsoņiem. Tagad to diezgan labi iemācīju​šies arī latvieši.

Viens no ļaunumiem, ko atnesusi sadzīve ar krieviem, ir valodas kropļošana, kas gan nav plaši izplatīta, tomēr zināmās aprindās stipri manāma. Bobreņpuiku žargons ir stipri krievisks. Iereibuši vīrieši strīdoties un lamājoties lieto krievu izteicienus, jo tie ir "stiprāki". Bērni, kas rotaļājas kopā ar krievēniem, šad un tad jauc valodā krievu vārdus. Un iestādēs un fabrikās, kur latvieši strādā kopā ar krieviem, ir ieviesušās krieviskas uzrunas Anna Petrovna, Ella Martinovna; mani krievu darbabiedri sauc par Noru Ivanovnu, jo, pirmkārt, latviešu uzvārdus krieviem grūti izrunāt, ir jāsmejas, kad viņi Liepiņu sauc par "Lipinu", un, otrkārt, tā viņi paši uzrunā cits citu, tā ka mūs uzrunāt ar imja i otčestvo viņiem liekas dabiski. Tas nu nebūtu nekas. Bet ir pārspīlējumi, kur latvieši, darbā pie šīm uzrunām pieraduši, arī savā starpā cits citu uzrunā par Ēriku Karloviču, Pēteri Augustoviču un tamlīdzīgi. Tādu gadījumu gan nav daudz. Ļaunākas par valodu sajaukumu laikam gan būs jauktās laulības. Maz tādu mūsu vīriešu atskaitot diezgan lielu skaitu pašu jaunāko -, kas apprecējuši sveštautietes. Bet daudz mūsu sieviešu precējušās ar cittautiešiem, sevišķi krieviem un žīdiem, arī gruzīniem un armēņiem. Kāpēc? Iemesli dažādi svarīgākie laikam gan būs bijuši bailes, trūkums, materiāls aprēķins. Pirmajos gados pēc komunistu ienākšanas, lielo baiļu laikā, daudzas latvietes apprecējās ar krieviem, baidīdamās no aizvešanas. Un tiešām bija zināmi gadījumi, kad kādai ģimenei draudēja izsūtīšana, bet savlaicīgas precības ar kādu

krievu virsnieku izglāba ne vien sievu, bet visu viņas ģimeni. Pec precēšanās ar krievu tūliņ uzskatīja par "uzticamiem". Citas precējās, cerēdamas paturēt lielāku dzīvokli vai nekustamu īpašumu, tās gan pievīlās, un precības nekā nelīdzēja. Krievus tāpat sablīvēja atļau​tajā platībā.

Liels skaits krievu sievu vidū, protams, bija tādu, kas arī vācu laikā bija paviegli dzīvojušas un tagad tikai apmainīja vāciešus pret krieviem. Tā kā izdevīgāk bija precēties nekā iet tāpat, viņas arī apprecējās. Bet nevar visām latvietēm, kas precējušās ar krieviem, pārmest vieglprātību: bija daudz arī tādu, kas pie krieviem aizgāja tāpēc, ka nebija ko ēst. Krievu virsnieki savas ģimenes varēja labi apgādāt, un toreiz tas bija liels kārdinājums. Dažas latvietes, kam vīri bija pazuduši karā, apprecējās ar krieviem, lai glābtu bērnus no trūkuma.

Nezinu, vai varētu apgalvot, ka neviena latviete nav precējusies ar krievu aiz mīlestības, droši vien bija arī tādas. Bet pirmajā vietā gan vienmēr bija vajadzība vai aprēķins.

Sevišķi labi uz tādām puskrievu ģimenēm Rīgā neskatās, drīzāk nicina. Izņemot dažus retus gadījumus, kad tāds krievs labi iemācījies latviešu valodu, ir uzmanīgs ne vien pret sievu, bet visu ģimeni vārdu sakot, kurš gadu gaitā atzīts par pieņemamu. Jaukto ģimeņu bērni parasti tiek audzināti latviskā garā, tā ka pārkrievošanas briesmas nav gluži tik lielas, kā varētu likties. Gadās, ka tāds krieviņš arī pats pilnīgi pārvēršas, redzot sev blakus vienmēr tīru un kārtīgi ģērbušos sievu, tīru māju un klātu galdu. Tās ir lietas, ko pat mucā augušais un pa spundi barotais kolhoznieks nevar neredzēt.

Jā, viņi tās redz gluži labi… Viena lieta skaidra pēdējos gados krievi vairs nezina, ko darīt, lai tikai dabūtu sievu latvieti. Daudz krievu ar mieru katrā brīdī šķirties no savām dūņām un mašām, ja vien izredzes dabūt latvieti. Un, tā kā krieviem tomēr ir zināmas priekšrocības, latvietes ari bieži ar viņiem dzīvo. Atkal skaidrs, ka tas lielāko daļu notiek materiāla aprēķina dēļ.

Vēl trakāki uz latvietēm nekā parastie krievi ir armēņi un gruzīni. Tic piedevām vēl ļoti izskatīgi vīrieši, un daudzas latvietes viņos tiešām samīlas un aizbrauc tiem līdzi kā mana skolas biedrene Velta Ozoliņa. Viņa tikai pirms sešiem mēnešiem iepazinās ar gruzīnu, apprecējās un aizbrauca uz Kau​kāzu. Solījās rakstīt garas vēstules, bet esmu saņēmusi tikai kartīti ar kalnu skatu.

Tādas aizbraucējas arī šeit palikušie nenosoda, jo tagad ļoti turas pie vecā sakāmvārda: zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks kur labāk. Protams, visas šīs aizbraucējas ir jaunas sievietes vai pat tikko skolu beigušas meitenes.

Katrā ziņā starp jaunajiem Latvijā vairs ir maz tīru latviešu un bērni, liekas, drīz būs galīgs sajaukums.

Kā latvietes sadzīvo ar krievu vīriem? Bieži esmu domājusi, kā tas būtu dzīvot ar krievu.

Vienkārši tāpēc, ka arī man, sevišķi darbā, nācies cīnīties ar precību kāru krievu uzmācību kā visām jaunām latvietēm, kas nav klibas vai ar zaķalūpu. Es vēl varu iedomāties, ka vajadzības gadījumā varētu apprecēties ar žīdu. Bet ar krievu nē, to es nevaru.

Nezin cik reižu esmu domājusi, kā Marta Trofimova var dzīvot ar resno krievu. Bet arvien vēl nesaprotu. Un viņi taču dzīvo tepat mums blakus, acu priekšā. Mēs viņu dzīvi redzam kā uz delnas.

Viņi ir cilvēki, par kuriem divus nesaderīgākus nemaz nevar iedomāties. Nav saprotams, kas ir tas, kas viņus tur kopā. Un tomēr viņi dzīvo.

Marta Trofimova ir klusa sieviete, klusākā, kādu pazīstu. Paslaika, kaulaina, bālu seju, drusku iekritušām acīm, viņa iet un nāk, galvu nodūrusi, labdienu padod un atņem, acīs neskatīdamās.

Neesmu no viņas dzirdējusi neviena asa vārda. Viņas atturībā un klusēšanā ir kaut kas savāds, it kā naidīgs ja tā nebūtu, varētu teikt, ka viņa vislabākā kaimiņiene mūsu komunālajā dzīvoklī. Mēs visi domājam, ka viņa labs cilvēks, bet skaidri nezinām: ko var zināt par cilvēku, kas ne ar vienu nerunā, atbild pusvārdiem un tikai taisās projām, it kā bēgtu? Ja nav noteiktas vajadzības, viņa veseliem cēlieniem pat neiznāk no savas istabas.

Viņas klusēšana duras acīs vēl vairāk tādēļ, ka resnais krievs ir lielākais bļauris un trokšņotājs.

Pa telefonu viņš, tāpat kā visi krievi, nemaz neprot godīgi runāt, tikai pilnā kaklā kliegt. Kad Boriss Kuzmičs runā, vienmēr izklausās, ka viņš lamājas. Par viesībām nemaz nerunājot kad vien divi krievi kopā un pudele vidū, tad troksnis tāds, ka liekas māja sagāzīsies. Arī divatā ar sievu viņš runā tā, ka dzīvokli visi caur sienām var dzirdēt, un nereti pat vienatnē sarunājas ar sevi vai dzied. Tāpēc mēs visi zinām, ka viņš pastāvīgi sievai kaut ko pārmet un bieži viņu lamā sevišķi, kad piedzēries. Ja būtu ziņkārīga, sen būtu varējusi noklausīties, ko viņš īsti sievai pārmet un par ko viņi ķildojas nē, tas nav pareizi, par ķildošanos to nevar saukt, jo Marta nekad nerunā pretī -, bet pie tā jau ir pierasts, ka sen vairs viņā neklausos. Kāds jau droši vien klausās, piemēram, Ziva Man​delbauma.

Marta strādā kādā lielā rūpniecības uzņēmumā lāgā nezinu, par kasieri, rēķinvedi vai grāmatvedi. Viņa ir kārtīgākā darbiniece, kādu vien var iedomāties. Vienmēr laikā iziet uz darbu un, cik vien varu atcerēties, ne dienu nav kavējusi varbūt tikai vīra slimības dēļ. Viņa iet un nāk kā automāts, un, šķiet, tāda pati kā skaitļojamā mašīna vai kontrolkase ir arī darbā. Ir pilnīgi neiedomājami, ka viņas grāmatās vai rēķinos kaut kas varētu nesaskanēt. Laikam taču viņa labi pelna, jo citādi slinku vīru un sevi nevarētu uzturēt, bet, cik īsti, mums nevienam nav zināms. Ar savu kārtīgumu viņa iemantojusi visu kaimiņu un paziņu simpātijas. Bet tai pašā laikā viņā ir kaut kas savādi noslēpumains, vienaldzīgi auksts, kas nevienam neļauj viņai pieiet tuvumā. Varbūt viņa pelnījusi mūsu visu līdzjūtību. Bet liekas viņa to negrib un pati no tās izvairās. Mēs viņu arī liekam mierā.

Pareizāk, likām līdz kādai dienai, kad mums visiem bija par daudz. Mēs jau agrāk bijām novērojuši, ka resnais krievs viņu sit. No kroga pārnācis, viņš sievai uzbruka parastajiem pārmetumiem, kuros droši vien nebija ne tik daudz jēgas, cik melns aiz naga. Kā parasts, viņa klusēja.

Tad viņš to skaidri varēja dzirdēt caur plānajām sienām sāka sievu sist. Marta arī tad neizlaida ne skaņas. Viņa nekliedza un nevaidēja. Viņa nesauca palīgā. Bet mēs, ausi pie sienas piespieduši, skaidri dzirdējām krieva šņācošo elpu un sitienu troksni, kas skaļi atbalsojās klusumā. Tad Marta teica, un arī to bija dzirdējuši gandrīz visi dzī​voklī: Nesit man pa seju, es nevarēšu rīt iet darbā.

Ja viņa būtu saukusi, mēs visi būtu gājuši viņai palīgā. Bet mēs negājām toreiz. Kad tas pats atkārtojās trešo vai ceturto reizi un Marta arvien vēl nesūdzējās, dažiem no mums pietika. Kapteinis Mandelbaums izskrēja koridorā gluži sarkans. Žīdi krievus neieredz vēl vairāk nekā mēs, latvieši.

Man arvien licies, ka kapteinis nevar resno ieredzēt un tikai valdās, lai neceltu atklātu ķildu. Nu viņam bija par daudz.

Viņš atgrūda vaļā Trofimovu istabas durvis, kas nebija aizslēgtas, nemaz neklauvējis un negaidījis, lai aicina iekšā; un tad kļuva redzams, ko mēs visi patiesībā jau zinājām. Kreklos izmeties, atlocītām piedurknēm virs resnām, spalvainām rokām Boriss Kuzmičs bija iedzinis Martu istabas kaktā un šņākdams apstrādāja viņas galvu un plecus dūrēm.

Stāt! Mierā! piesarcis ķērca kapteinis. Viņš strādāja intendantūrā, kur tam, protams, reti gadījās komandēt kareivjus, tāpēc šī piepūle bija neierasta un viņu pašu varbūt uztrauca vairāk nekā apsaukto. Kas tās par nejēdzībām? Ja jūs tūliņ nepārtrauksiet šīs mežonības, es saukšu miliciju!

Krievs apsviedās pret traucētāju, viņa tuklā seja pietvīka zila, un vienu brīdi likās, ka viņš metīsies kapteinim virsū ar dūrēm. Bet Mandelbaums nenobijās. Viņš sagaidīja krieva uzbrukumu ar paceltu galvu, un šai mirklī mēs visi jutām pret viņu cienību. Boriss Kuzmičs niknumā savieba seju, pacēla dūres un jau atvēra muti, lai kliegtu uz ienācēju: "Ārā!" un nepaklausības gadījumā viņu piekautu. Bet tai pašā brīdī viņš ieraudzīja mūs citus, kas drūzmējās pie durvīm, acīmredzot visi kapteiņa pusē, un apstājās.

Dažus mirkļus viņi uzlūkoja viens otru kā dūru varoņi cirkā, uzbrukumam gatavi, uz priekšu

salīkuši. Tad notika kas negai​dīts tas pilnīgi mainīja stāvokli.

Krieva tuklā, taukainā, spīdīgā seja nodrebēja kā recējums, spēji nobālēja zaļgani dzeltenā sūkalu krāsā, acis aizvērās, un žoklis nokārās uz leju. Viņš piespieda roku pie sirds un sagrīļojās, izstiepdams otru roku atpakaļ, it kā meklējot atbalstu.

- Sirds!… Mana sirds… viņš šļupstēja, nespēkā saļimdams uz dīvāna. Projām! Jūs visi… jūs mani nogalināsiet!

Uz dīvāna izlaidies, viņš smagi elsa, spiezdams roku pie krūtīm: Marfa!… Zāles,ātri!… Aukstu ūdeni…

Mēs skatījāmies, kas notiks. Un Marta, kas bija ierāvusies istabas kaktā un aizlikusi rokas sejai priekšā, sargādamās no krieva dūrēm, Marta, kurai varbūt vēl zvanīja ausīs no saņemtiem sitieniem, it kā sarāvās, sakustējās un steidzās pie skapīša pēc zālēm. Pār vīru noliekusies, viņa to dzirdīja ar aukstu ūdeni un ar karotīti lēja tam mutē sirdszāles. Viņa pat nepagriezās uz mūsu pusi.

Brītiņu pastāvējis un noskatījies, kapteinis Mandelbaums paraustīja plecus un iznāca ārā. Kad Trofnnovu durvis aizvērās, mēs klusēdami atgriezāmies katrs savā istabā. Neviens nerunāja.

Kapteiņa iejaukšanās tomēr gluži bez panākumiem nepalika, jo no tās reizes krievs sievu vairs nesita. Mēs šad tad gan dzirdējām viņu lamājamies, bet trīsstāvainos vārdus nepavadīja sitienu troksnis. Es nezinu, vai dzīve Trofimovu istabā kļuva saticīgāka, bet tā kļuva klusāka. Un, tā kā viņi mūs daudz ne​traucēja, mēs arī par viņiem domājām mazāk.

Tas ir, līdz kādai dienai, kad dzirdējām Martu Trofimovu raudot. Skaidri nezinu, vai citi arī dzirdēja. Bet mana gulta tieši blakus viņas gultai, tikai plānā, šķirbainā, tapetēm aplīmētā siena starpā. Vakaros, kad vīrs aizgājis pie draugiem vai piedzēries krāc dīvānā, viņa raud. Klusu, gauži un ilgi. Tas izklausās tā, kā smilkst suns, kam kaut kas sāp. Muti lakatiņā vai spilvenā spiezdama, viņa raud, raud un nevar rimties. Tikai, šais sāpīgajās elsās klausoties, sāku nojaust, cik Marta vientulīga un nelaimīga. Un man liekas, es saprotu viņas klusēšanu viņa par lepnu, lai kādam atklātu savu nelaimi. Viņai kauns no latvie​šiem tās dēļ.

Tomēr vienu lietu arvien vēl nesaprotu: kādēļ viņa to cieš? Kādēļ arvien vēl dzīvo ar šo cilvēku? Šķirties pēdējā laikā vairs nav tik viegli kā agrāk ilgi jāgaida, vajag noteikta iemesla, un tas arī vairāk maksā. Bet, ja dzīve kopā kļuvusi nepaciešama, pāri arvien vēl var izšķirties. Zināms, grūtāk ir dabūt dzīvokli nereti gadās, ka arī šķirtie vēl gadiem dzīvo kopā dzīvokļa trūkuma dēļ. Bet Martai droši vien atrastos kāds radinieks, pie kā apmesties pirmajā laikā. Ļaunākā gadījumā mēs paši viņu varētu kādus mēnešus uzņemt pie sevis.

Kādēļ viņa nekā nedara? Mums nav nekādas daļas. Bet viņas postu tik skaidri dienu pēc dienas acu priekšā redzot, meklējam izskaidrojumu. Veltīgi! Vai viņai tik vājš raksturs, ka labāk iet bojā, nekā izstiepj roku pēc glābiņa? Vai viņa vīru, par spīti visam, arvien vēl mīl? Vai pasaulē var būt tik akla, tik nejēdzīga mīlestība? Mēs izdomājamies visādi, bet ne pie kādas skaidrības netiekam. Pat Ziva klusē arī viņa nezina.

Tad kādu vakaru es to dabūju zināt. Nekad neaizmirsīšu vakaru, kad viņa man izkratīja sirdi.

Laikam viņa ilgāk nebija varējusi izturēt vientulības slogu. Dzīvoklī bija neparasti klusu. Profesors Pavasars, ar Ainu paklusu sarunādamies, laboja studentu rakstudarbus. Almas Pavasares istabā bija drusku baigais slimnieces miers. Mandelbaumi, paēduši vakariņas, klausījās radio, bet viņi to vienmēr nogrieza tā, ka tas netraucēja kaimiņus. Viktors droši vien vēl nebija pārnācis, citādi viņi būtu gājuši gulēt. Virtuve bija tukša. Jūle savā istabā lasīja Bībeli. Māte ar Dzintru bija aizgājušas uz kino. Es sēdēju savā vecajā, izsēdētajā, izgulētajā tahtā un lāpīju zeķes. Neilgu brīdi iepriekš biju dzirdējusi Borisu Kuzmiču izejam no dzīvokļa. Bija jau pilnīgi satumsis. Arā lija lietus, ūdens lāses

vienmuļīgi grabi​nāja rūtis.

Biju aizdomājusies un nemanīju viņu ienākam. Piepeši Marta stāvēja manā priekšā bāla, vāja, mierīga kā vienmēr, tikai drusku apsarkušām acīm, kas rādīja, ka viņa atkal raudājusi. Pirmajā mirklī man likās, ka viņa ienākusi ko aizņemties un tikai neesmu dzirdējusi pieklauvējumu. Tad no viņas skatiena redzēju, ka Martai nevajadzēja ne sāls, ne sērkociņu, bet pavi​sam kā cita cilvēka.

Es viņu nogalināšu, viņa teica tik mierīgi, ka sejā nesakustējās ne vaibsts. Es to vairs nevaru izturēt.

Es jautāju: Kas noticis, Marta?

Viņa nedzirdēja, tikai runāja savu.

- Kā jums liekas, cik es dabūtu? Desmit gadus, piecpadsmit? Sakiet!

- Nerunājiet niekus, es teicu. Jūs nedabūsiet neko, jo jūs nekā neizdarīsiet.

Viņa nolieca galvu uz krūtīm un lēnām, lēnām apsēdās man blakus uz tahtas. Tā jau ir visa nelaime, viņa nopūtās. Es nekā nevaru izdarīt. Drīzāk aiziešu bojā nekā… Nu, varbūt viņu drīz ķers trieka. Kaut kam jānotiek, citādi sajukšu prātā.

- Ko tad Boriss Kuzmičs atkal izdarījis? jautāju vēlreiz.

Viņa iesmējās. Tie bija smiekli, kas piederējās Martai, bikli, klusi, gandrīz sāpīgi. Nekā… kā parasts… nekā.

Pagāja brītiņš, kamēr viņa saņēmās un sāka stāstīt. Bet tad vārdi ritēja kā pavasara strauts.

Varbūt gadiem viņa nebija ne ar vienu izrunājusies, izsūdzējusi, kas nospieda sirdi, nu viņa beidzot bija atnākusi pie manis to atvieglot. Tā es beidzot dzir​dēju šī savādā pāra dzīves mīklas atminējumu. Ārā cēlās vējš. Lietus lāses lidoja tumsā. Istabā dega tikai viena maza spuldzīte, pārsegta ar sarkanu lakatiņu. Griesti un kakti grima ēnā. Likās, ka mēs būtu divas vien krēslainā pasaulē.

Mums bija ģimenes māja Pārdaugavā, Marta iesāka. Nekāda lielā, bet drusku lielāka nekā parastās vienģimeņu mājiņas. Divi divistabu dzīvoklīši apakšā, divi augšā. Tēvs to tā bija izdomājis savām vecumdienām: viens dzīvoklis pašam ar māti, otrs man un divus izdotu to īre palīdzētu samaksāt nodokļus un remontus. Viņš bija pasta ierēdnis un varēja cerēt uz nelielu pensiju. Tā viņš gribēja nodrošināt savas un mātes vecumdienas. Māju viņš bija uzcēlis pats, tikai pie svarīgākajiem darbiem pa reizei saucot amatniekus palīgā. Viņš to būvēja ilgi liekas, kādus sešus vai septiņus gadus. Pasta ierēdnis maz varēja atlicināt no savas algas, būvmateriālus varēja iepirkt tikai pamazām. Tēvs necieta parādus, labāk atrāva sev visu ko, bet maksāja skaidrā. Mājai viņš atdeva katru brīvu brīdi. Viņš pie tās strādāja pēcpusdienās, no darba pārnācis, brīvdienās un svētdienās reizēm pat naktīs.

Kad māja beidzot nāca gatava, tie mums visiem bija svētki un sevišķi tēvam, kaimiņiene turpināja, kavēdamās atmiņās. Bet neviens nebūtu varējis paredzēt, ka priecīgās svinības izvērtīsies sērās. Māte jau ilgāku laiku bija slimojusi. Divas nedē​ļas pēc tam, kad ievilkāmies jaunajā mājā, viņa nomira. Tēvu viņas nāve satrieca un gandrīz pilnīgi pārvērta. Viņš kļuva grūtsirdīgs un sevī noslēdzies. Māju viņš mātei bija domājis it kā trīsdesmit gadus nokavētu kāzu dāvanu. Ilgus gadus viņi bija dzīvojuši trūcīgi un bezgalīgi pieticīgi, jo tēvs bija taupījis naudu savam sapnim. Varu iedomāties, ka šī lielā sapņa dēļ arī mātei būs bijis no daudz kā jāatsakās. Nemaz nav vārdos izsakāms, kas nabaga pasta ierēdnim bija jāziedo, lai īstenotu tik lielu nodomu. Varbūt tam pat bija kāds sakars ar mātes slimību viņa līdz pēdējam nesūdzējās, labāk pacieta sāpes, lai tikai tēvam nesagādātu rūpes, to viņam jau tā bija diezgan. Atceros, ka tēvs bieži teica: "Tagad mums jāpaciešas kad māja būs gatava, dzīvosim pavisam citādi!" Šo citādo, labāko dzīvi viņš mātei bija solījis visus ilgos gadus, un, kad mērķis bija sasniegts, kad māja tiešām bija gatava, māte nomira, ne divas nedēļas tajā nenodzīvojusi.

Gaiteni vērās kādas durvis, un Marta Trofimova apklusa, klausīdamās, vai nenāk vīrs. Bet tie bija viegli, ātri soļi Mandclbaumu audžudēls Viktors atgriezās no savām ielaspuikas gaitām. Viņa stāstīja tāiāk: Tā bija tēva lielākā vilšanās dzīvē. Viņš acīm redzami sabruka un kļuva vecs. Bet viņš arvien vēl kopa māju nu vairs ne mātei un sev, bet man. "Es ilgi nedzīvošu," viņš mēdza teikt. "Māja ir viss, ko varu tev atstāt, Mārtiņ. Tā tev paliks no manis un mātes." No tā laika māja manās acīs sāka iegūt citu vērtību. Kad tēvs to cēla, es, toreiz meitene skolas gados, mājas celšanu drīzāk sajutu kā slogu, sodību, kuras dēļ arī man liedza daudz ko, kas citām meitenēm bija pieejams. Nu, kad iedomājos, ka tēvs tajā ielicis mūža ilgas un sapņus, atdevis tai savus spēkus un katru paksi aplaistījis saviem sviedriem, bet māte tai gandrīz ziedojusi dzīvību… mūsu māja arī man sāka likties skaista ne tikai vienkārša ēka, paspārne, kur dzīvot, bet kaut kas vairāk, kas dzīvs un tuvs… Tad ienāca boļševiki jūs to varbūt neatceraties, es runāju par pirmo reizi, četrdesmitā gadā un māju taisījās nacionalizēt. Tēvs nekad nebija interesējies par politiku. Viņš būtu pacietis diezin kādas pārestības un spaidus, neteikdams ne vārda. Bet likums, kas tam draudēja atņemt māju, viņu padarīja kā traku.

No miermīlīga iedzīvotāja viņš pārvērtās asākajā dumpiniekā. Viņš vienkārši nevarēja saprast, ka valdība, kas teicās aizstāvot strādnieku intereses, ņēma viņam nost māju, ko pats savām rokām cēlis, saviem mūža ietaupījumiem samaksājis… Kā par nelaimi, mūsu māja bija drusku lielāka par noteikto ģimeņu māju normu tikai drusku, bet tomēr lielāka… Četrdesmit pirmā gada jūnijā tēvu izsūtīja, Marta sacīja nopūzdamās. Neviens to nebūtu paredzējis. Neviens nesaprata, kāpēc tas darīts. Tēvs, kā jau teicu, nekad nebija jaucies politikā. Visu mūžu viņš bija dzīvojis maza ierēdnīša trūcīgās dzīves šaurajās robežās. Viņu nevarēja pieskaitīt ne buržujiem, ne tautas ienaidniekiem. Un tomēr viņu aizveda… Es gan varēju iedomāties, kāpēc tas bija noticis. Bažās par mājas nacionalizācijas draudiem tēvs bija apstaigājis visas iestādes sūdzēdamies un protestēdams. Visur, kur vien gāja, un man liekas, viņš bija pat pie Ministru Padomes tēvs teica skaidri, ko domāja par iekārtu, kas viņam draudēja ar tādu pārestību, un likumiem, kas tam gribēja atņemt tādām pūlēm celto vecumdienu pajumti. Es bieži baidījos, ka viņu neapcietina par tik atklātu izrunāšanos. Nu beidzot tas tomēr bija noticis viņš bija izsūtīts kā jaunajai varai naidīgs elements…

Mani neaiztika. Šķiroties tēvs teica: "Sargi māju, Mārtiņ!" Es gan nezināju, kā to varētu nosargāt. Bet tad krievi atkāpās, ienāca vācieši, viss mainījās. Un māja man vēl kļuva liels atbalsts. Bija tā, it kā zaudētās mātes un tēva vietā viņa par mani gādātu. Bez apgādnieka palikusi, izdevu trīs lielākos dzīvokļus, sev paturēdama mazāko, un īre man palīdzēja iztikt, kamēr dabūju darbu.

Man likās savādi, kā šī bēdu nomāktā sieva stāstīja par sevi, tik mierīgi, kā par citu cilvēku.

Laikam viņa, bezmiega naktīs par savu likteni domājot, bija pieradusi uz to skatīties kā no malas.

Daļu no viņas stāsta turpinājuma es jau varēju paredzēt.

- Tas gan tā ilgi nepalika. Vāciešus padzina, atkal ienāca krievi. Pēc neilga laika atjaunoja komunistu noteikumus par nekustamiem īpašumiem un tēva mājai atkal draudēja nacionalizācija. Jūs jau zināt, kādās bailēs toreiz visi dzīvojām. Tad sāka runāt, ka sievas, kas precējušās ar krieviem, varēšot paturēt dzīvokļus un ģimenes mājas. Un tiešām, miliči meta līkumu dzīvokļiem, kur dzīvoja kāds krievs, vienalga, virsnieks vai civilists. Es… toreiz biju kā apmāta. Un tad vēl pienāca vēstule no tēva. Viņš bija dzīvs, rakstīja no kāda kolhoza Omskas tuvumā un izteica cerību, ka pēc dažiem gadiem tikšot atpakaļ. Un viņš apjautājās par māju… lai es pielūkojot, vai jumts neesot caurs un vai pagrabā nesūcoties mitrums. Fabrikā, kuras kantorī strādāju, par galveno grāmatvedi tūliņ pēc boļševiku varas atjaunošanās nāca krievs Boriss Kuzmičs. Viņš bija mans tiešais priekšnieks.

Neviens jau toreiz nebija drošs ne par vietu, ne brīvību. Un jūs zināt, cik traki krievi jau toreiz bija uz latvietēm. No meitenēm, kas strādāja mūsu kantorī, dažas jau gāja ar krieviem vienkārši tāpēc, lai

vajadzības gadījumā būtu kāds, kas aizstāv. Viņas nedomāja ar tiem precēties. Trofimovs bija cilvēks ar nopietniem uzskatiem. Es nevaru teikt, ka viņš kaut reizi būtu izmantojis priekšnieka stāvokli, kā to bieži darīja citi. Vispār viņš man toreiz likās pavisam citāds nekā krievu lielākā tiesa… Laikam redzēju to, ko pati klusībā gribēju redzēt, nosvērts, lietišķs, pieklājīgs. Iedzēris viņš varēja būt arī jautrs un sirsnīgs… Un es tik ļoti baidījos par māju… Laika nebija daudz… Ja gribēja ko darīt, tas bija jādara ātri… Ar vārdu sakot, kad Boriss man otru reizi jautāja, vai gribu būt viņa sieva, es teicu "jā".

Marta paskatījās man acīs kā taisnodamās, kā lūgdamās, lai viņu saprotu un pārāk nenosodu.

- Nudien, viņa teica, jūs neticēsiet, Nora… bet toreiz viss likās citādi, daudz, daudz labāk.

- Kā tad sākās jūsu nelaime? es iejautājos.

Grūti pateikt bet man šķiet, laikam gan ar to dienu, kad man atņēma māju. Jā, tomēr atņēma, kaut arī biju krieva sieva… Mums pat dzīvokli neatstāja, jo visu māju atbrīvoja kāda rajona kantora vajadzībām. Tā mēs atnācām šurp, pie jums… un no tā laika viss sāka iet uz ļauno pusi. Kad pazaudēju māju, tikai tad es… sapratu, ka biju precējusies mājas dēļ, līdz tam tas man tā nelikās. Un es ieraudzīju arī Borisu Kuzmiču, kāds viņš bija patiesībā. Rupjš dzērājs, krievs… un tik neglīts, resns. Drīz es vairs nesapratu, kā esmu varējusi tādu precēt, un domāju, tad jau labāk būtu pazaudēt desmit mājas. Var jau būt, ka no krievu viedokļa Boriss nav tik ļauns cilvēks… mērauklas visādas…

Bet es nudien viņā vairs neredzu it nekā laba. Es viņā redzu tikai cilvēka drēbēs apģērbtu cūku.

Marta brītiņu klusēja, iespiedusi seju baltās, vājās rokās. Un man arī nebija, ko teikt, jo apmēram tā es Borisu Kuzmiču iedo​mājos visu laiku.

- Vēl ļaunāk kļuva, kad viņš saslima, Marta teica. Un, kā tagad dzīvoju, to jūs redzat. Šī vakara vaļsirdības iedrošināta, izteicu jautājumu, kas mums visiem dzīvoklī nelika mieru.

- Sakiet, Trofimova, kā ir ar jūsu vīra slimību? Vai viņš patiesībā tik slims, ka nevar strādāt?

Mēs domājam, ka viņš tikai izliekas aiz slinkuma.

Marta atbildēja vilcinādamās: Es nezinu… grūti pateikt. Viņam nāk virsū lēkmes, bet vai es zinu, kas tās par lēkmēm.

Trūkst elpas, un žēlojas par dūrieniem sirdī… Ārsts atzīst, ka viņam ir augsts asinsspiediens un aizdusa… Vīrs domā, ka ārsts nesakot, cik viņa slimība bīstama. Jau kopš pirmās lēkmes viņš domā, ka drīz miršot. Ka viņam varbūt tikai dažus mēnešus atlicis dzīvot. Viņš izstājās no darba un katru dienu gaidīja nāvi bet tā vēl nenāk. Man viņš jāuz​tur, tāpēc ka esmu viņa sieva. Man jāgādā, lai viņam nekas netrūktu. Un ēstgriba viņam ļoti laba.

- Ja viņš var dzert kā ormanis un ēst kā zirgs, vai tad strādāt nevar?

Nezinu… Kad viņam uznāk lēkme, viņš ir nevarīgs kā bērns. Tad viņš var tikai gulēt un vaidēt. Kad nekas nekait, viņš mani lamā un sit, bet lēkmēs raud un sūdzas, ka es gribot viņu nogalināt… Tāda mana dzīve.

Marta mani uzlūkoja iekaisušām, no asarām apsarkušām acīm, laikam gaidīdama no manis līdzjūtību. Bet es vēl nesa​pratu.

- Jūs viņu uzturat, jūs viņu barojat un kopjat. Par ko viņš jūs lamā? Kāpēc viņš jūs sit?

Es nezinu, Marta atkārtoja. Viņš ir krievs. Krieva uzskati par laulību laikam citādi nekā mums. Viņš domā, ka sievai jāiedveš bailes, lai būtu paklausīga, tāpēc šad un tad jāiekauj, vienalga, ar iemeslu vai bez. Boriss ir ļoti aizdomīgs un pieķeras katram sīkumam… Man liekas, viņš baidās mani pazaudēt un negrib pielaist, ka viņa slimības laikā kļūstu patstāvīga. Es nekā nedrīkstu darīt uz savu galvu, katrā niekā man jāprasa viņam padoms un atļauja. Kamēr vēl bija vesels, viņš tik valdonīgs nebija, bet tagad man jābūt viņa verdzenei bez savas gribas. Ja ko neesmu izdarījusi pēc viņa prāta, viņš pārmet, ka es to darot par spīti, lai viņu ātrāk iedzītu kapā. Viņš bieži saka: "Es zinu,

ko tu domā! Zinu, ka tu gaidi manu nāvi. Bet es tev vēl parādīšu…" Un tad viņš mani sit tas ir, tagad, pēdējā laikā, pēc kapteiņa Mandelbauma iejaukšanās vairs nesit, bet žņaudz lai jūs nekā nedzirdētu…

Un galu galā tur nav ko brīnīties, jo viņam taisnība! Viss, pat ļaunākais, ko viņš par mani domā, ir taisnība! Kā es viņu ienīstu! Kā es gaidu viņa nāvi! Ko es neda​rītu, lai tiktu no viņa vaļā!

Tad es jautāju, kas bija jājautā, ko es nevarēju saprast un kas mani kaitināja visu laiku, kopš vēroju Trofimovu dzīvi: kāpēc viņa mocījās un nekā nedarīja, kāpēc nešķīrās? Un varbūt Marta bija pie manis nākusi, lai to pateiktu. Bet, kad nu tieši to jautāju, viņa it kā ierāvās sevī. Acīmredzot šo pēdējo slieksni viņai bija grūti pārkāpt.

Beidzot viņa saņēmās.

- Nu, kad esmu visu izstāstījusi, teikšu arī to. Es to neesmu teikusi nevienam cilvēkam un arī nedrīkstu teikt. Bet jūs, Nora… jūs esat laba… es gribu, lai jūs mani saprotat… Man liekas, es nosmakšu, ja nebūs neviena, ar ko parunāties. Tāpēc es jums to teikšu. Kad Boriss Kuzmičs saslima, es tiku viņa vietā par galveno rēķinvedi saprotams, ar viņa ieteikumu. Viņš pazina partijniekus un to izkārtoja. Es priecājos, jo tas bija labāks darbs ar lielāku algu. Sāku strādāt un drīz iemantoju direkcijas uzticību, jo novērsu daudz nekārtību fabrikas uzskaitēs. Ar algu mums tomēr nepietika. Boriss vairs nekā nepelnīja, bet izdevumi viņam nemazinājās viņš ēda un dzēra vēl vairāk, un bieži viņam radās visādas sevišķas iegribas. Drīz biju parādos, bez cerībām kādreiz no tiem izkulties. Tad Boriss Kuzmičs man parādīja ceļu, kā tikt uz zaļa zara. Tas bija pavisam vienkārši izlabot dažas uzskaites, dažus skaitļus, ko uzdeva veikalu un cehu vadītāji. Katra mēneša beigās tā radās skaidras naudas atlikums, ko varēja mierīgi iebāzt kabatā. Boriss man iemācīja, kā tas jādara,— viņš jau pats tur bija strādājis un visu labi zināja. Varbūt savā laikā pats bija darījis tāpat. Es sākumā negribēju, bet viņš teica, ka būtu muļķe, katrs cits manā vietā to darītu. Es zināju, ka tas taisnība ņem taču visi, kas vien tiek klāt. Tā es sāku zagt. Vēlāk nonāca līdz tam, ka mēs nemaz nebūtu varējuši iztikt, ja es to nedarītu. Boriss šņabī vien nodzēra vairāk nekā manu algu. Esmu to darījusi jau četrus gadus, Nora… Esmu valstij nozagusi tik lielas summas, ka pat bailes minēt. Boriss Kuzmičs mani skubina zagt arvien vairāk ja pārnesu mazāk, nekā sagaida, viņš neliek man mieru un visādi mani spīdzina, lai nākamreiz nesu vairāk. Jā, Nora… es labprāt no viņa aizietu, labprāt iesniegtu šķiršanās prasību. Es atdotu nezin ko, ja to varētu.

Bet viņš arī zina, ka to gribu. Viņš saka: Pamēģini tikai! Tai pašā dienā, kad tu ierosināsi šķiršanās lietu, prokuratūra saņems sīku ziņojumu par tavu darbību fabrikas grāmatvedībā. Ja tu gribi tikt no manis projām, tad tikai cietumā vai Sibīrijā! Sods par valsts apzagšanu ir piecpadsmit vai divdesmit gadu to neaizmirsti. Tu man neizbēgsi! Ne-iz-bēg-si, sterva!… Un es zinu, viņš to izdarītu. Noteikti izdarītu.

Stāstu beigusi, viņa sēž man iepretim, skatās manī tumšām, iekaisušām acīm un murmina, pirkstiem knibinādama tahtas pārsegu: - Ko lai daru, Nora… Sakiet man ko lai daru?

Man nav, ko atbildēt. Man gandrīz nepatīkami, ka viņa man to jautā jā, pat, ka viņa man to visu stāstījusi, tas ir, pirmajā brīdī. Domāju ko viņa prasa man, viņa taču vecāka par mani, pašai vajadzēja zināt, ko darīja. Tad… es nezinu. Kaut kas notiek ar mani, un es vairāk nekā neredzu kā tikai šīs nabaga sievietes nelaimi. Ko es darītu, ja būtu viņas vietā? Kāda balss man saka es tā nepalaistos. Es kaut ko darītu… Bet ko? Ko? Es nezinu. Tāpat kā viņa. Es arī klusēju, pirkstiem knibinādama brūno drēbi, ar ko pārklāta mana izgulētā tahta.

Sai klusumā piepeši atskan skaļš brīkšķis āra durvis veras ar tādu sparu, kā būtu izgāztas no virām. Nobūkšķ smagi soļi, kaut kas mīksts atsitas pret sienu, kaste gāžas, kaut kas izbirst uz grīdas.

- Viņš! Marta Trofimova čukst, bailēs saraudamās. Atkal pilnā… Es labāk iešu.

Boriss Kuzmičs ir tumsā koridorā izdegusi spuldze atradis savu istabu. Iekšā ticis, viņš redz, ka sievas nav istabā, un tūliņ sāk kliegt: Marfa! Marfa, kur tu esi?

Tad Marta ienāk, un skaņas, kas spiežas cauri sienai, kļūst citādas: īgnas, sapīkušas, bet klusākas. Es varu iedomāties, ko viņi runā. Boriss Kuzmičs negrib, ka sieva satiekas ar kaimiņienēm, draudzēšanās ar latviešiem viņam liekas kā sazvērestība pret viņu. Marta droši vien noliedz, ka bijusi pie manis. Viņa melo, ka bijusi virtuvē vai vannasistabā. Bet viņš netic. Viņš nojauš, ka sieva nesaka patiesību. Dusmās viņš to varbūt atkal žņaudz uzmanīgi, klusu, lai kaimiņi neiejauktos…

Lietus arvien vēl nepāriet. Neredzamas lāses, pavasara vēja mestas, sitas logā ar miegainu vienmuļību. Trokšņi un skaņas dzīvoklī pamazām norimst. Lietainās nakts šalkainais klusums apsedz visu. Cilvēki saraujas zem sava likteņa īsās, šaurās segas un laižas miegā, zinādami, ka arī to traucēs murgu lietuvēns.

Necili, pelēki cilvēki mīt mūsu komunālajā dzīvoklī. Tādi paši kā tūkstošos citu. Bet katrs nes krūtīs kādu slepenu rētu, katram sava traģēdija, kas citiem varbūt liekas niecīga, pat smieklīga, bet pašam liktenīga. Viena no tām man atklājusies šai stundā atklājusies visā asumā un nožēlojamā kailumā. Cik vēl tādu, ko nezinu, tepat blakus, aiz sienas, manu acu priekšā? Instinktīvi man gribas novērsties, aizspiest acis rokām, lai tās neredzētu. Bet zinu, ka tas nekā nelīdzētu, tās tomēr mani vajātu gan nomodā, gan miegā kā lietuvēns.

"Kādēļ Marta ar savu bēdu stāstu nāca pie manis un neviena cita?" domāju, klādama gultu. "Ko viņa cerēja? Es taču viņai nekā nevaru palīdzēt. Esmu tikpat nevarīga kā viņa varu tikai just līdzi."

Nu, varbūt viņa tikai tādēļ arī nākusi un vairāk nekā nav gribējusi. Likteņa nastu tik grūti nest vienam. Reizēm pārņem izmisums. Tad vajag kādu, kam atklāt sirdi, kaut arī tas nekā nespēj palīdzēt.

Kas mums vispār var palīdzēt?

Es gaidu māti un Dzintru mājās no kino. Gultu uzklājusi, eju gulēt. Rīt agri jāceļas.

Miegā mani moka drausmīgi murgi: plata, dusmās pietvīkusi seja, kas ļoti līdzinās Borisa Kuzmiča sejai, ir noliekusies pār mani, pēc sīpoliem un degvīna smirdoša elpa sitas man degunā.

Spalvainas rokas žņaudz man kaklu, rupja, aizsmakusi balss šņāc: "Tu man neizbēgsi! Ne-iz-bēg-si, sterva!"

Tad veras durvis, māte ar māsu ir pārnākušas, un es pamos​tos.

AIZLIJUŠI SVĒTKI Oodien divēji svētki 1. maijs visiem un otri, pavisam privāti mums ar Laimoni atsevišķi. Mums norunāts satikties pēcpusdienā pēc gājiena, un jau no rīta esmu nepacietīga. Nojauta man čukst, ka Laimonis pateiks ko sva​rīgu un labu. Kaut ko tādu, ko jau sen gaidu.

Pēdējā laikā man būtu iemesls par Laimoni sūdzēties. Ka viņš mani gandrīz aizmirsis. Vakaros esmu veltīgi gaidījusi, ka viņš zvanīs. Pati nevaru Laimonim piezvanīt, jo viņam Pārdaugavas dzīvoklī nav telefona. Esmu dusmojusies un gandrīz, gandrīz raudājusi. Bet klusībā arvien esmu zinājusi, ka nav iemesla uztraukties. Tāds viņš ir mans Laimonis! Pazūd nedēļām kā ūdenī iekritis un tad atnāk vai nu ar tik skaistu dāvanu, ka dusmas acumirklī pāriet, vai ar kādu jauku, jaunu ziņu, kas izpērk visu iepriekšējo nedēļu aizmāršību.

Tā, kad viņš vakar piezvanīja, lai norunātu satikšanos pēc tik ilga laika un tik nepacietīgas gaidīšanas, tūliņ zināju, ka gaidāms kas jauns un labs. To dzirdēju viņa balsī, lai gan vārdos viņš nekā neteica. Nu tam gatavojos kā uz svētkiem.

Ja nu gribu stāstīt par šīs dienas gaitu, man jāsāk ar valsts svētkiem. Vispirms pāris vārdu par svētkiem vispār, un tas zīmējas kā uz 1. maiju, tā 7. novembri: cilvēki uz tiem sen vairs neskatās ar naida jūtām, kā tas, liekas, bijis kādreiz, boļševiku varas pirmajā laikā. Varbūt dažam vecākam vīram vai sievai, kam neaizmirstamā atmiņā "vecie labie laiki", slepens rūgtums sirdī, bet viņi to neizrāda.

Viss lielais vairākums par svētkiem priecājas, tos gaida: sakarā ar svētkiem ir vairākas brīvas dienas, veikalos uz svētkiem arvien parādās labākas preces un izvēle ir lielāka nekā parasti. Darba vietās notiek lielas balles un citi sarīkojumi, strādniekiem izdala visādas prēmijas, teātros svētku laikā notiek labākās izrādes un tā tālāk. Restorāni svētkos tik pilni, ka tiem, kas tur grib pavadīt vakarus, galdiņi jāpasūta vairākas dienas iepriekš.

1. maija, tāpat kā 7. novembra, svētku norisē galvenais ir demonstrācijas un uguņošana Daugavmalā. Demonstrācijas pēdējos gadus notiek pilsētas centrā. Agrāk vajadzēja iet pāri Daugavai uz Uzvaras laukumu. Tas ir liels laukums, ko redzu no tramvaja, kad braucu uz Laimoņa dzīvokli Kalnciema ielā tur, kur, pārbraucot tiltam, viena tramvaja līnija aiziet pa labi, otra taisni uz Arkādiju.

Demonstrācijas notika plašajā laukumā, kas paliek vidū, kur tramvaja līnijas dalās. Nav skaidri zināms, kāpēc īsti demonstrācijas pārcēla uz Rīgu. Citi sacīja lai lielākai daļai ļaužu, kas tajās piedalās, nebūtu tik tālu jāiet. Citi — tādēļ, ka pēc kara celtajam Gorkija ielas tiltam esot tikai desmit gadu ekspluatācijas laiks, pa šo tiltu gājieni virzījās turp, pa pontonu tiltu pretī Ļeņina ielai atpakaļ.

Nedrošā tilta sagāšanās gājiena laikā būtu ne vien briesmīga katastrofa dalībniekiem, bet arī liels kauns valdībai.

Tagad tribīnes koka paaugstinājumus ar muguru pret pilsētu uzceļ Daugavmalā starp abiem šiem tiltiem. Gājienu kolonnas kārtojas vispirms pie darba vietām, tad katrs rajons sapulcējas vienā noteiktā vietā un no turienes noteiktā kārtībā virzās uz pašu centru. Apmēram Raiņa bulvārī visi jau ir pilnīgā kārtībā un dodas uz Drāmas teātri Gorkija ielā, iet garām pilij, griežas pa kreisi uz Komjaunatnes krastmalu, t. i., Daugavmalu, paiet garām tribīnēm un, uz pilsētas pusi atgriežoties, pamazām izklīst.

Svētku laikā, kad iet gājieni, pa ielām vispār nekas nebrauc. Galvenās ielas ir slēgtas armijas parādes laikā pat gājējiem. Ielas parasti noslēdz ar šķērsām sagrieztiem autobusiem un trolejbusiem.

Mašīnas nebrauc nekādas, tramvaji apstājas, gājēji netiek uz priekšu tā tas ir, kamēr demonstrācijas beidzas.

Parāde sākas desmitos rītā ar divdesmit šāvienu artilērijas zalvi. Vienpadsmitos sākas rajonu

gājieni. Pirmais iet tas rajons, kurš rūpnieciskā ziņā atzīts par labāko, un tā tālāk pēc kārtas. Pēc rajona vadības parasti iet skolas, tad labākie uzņēmumi un iestādes. Lai gan liela daļa pilsētas iedzīvotāju piedalās gājienā, daudz ir arī ļaužu, kas iet tos skatīties. Tās lielāko tiesu ir namamātes, vecāki cilvēki un bērni. Skatītāju visvairāk sapulcējas Gorkija ielā vispār un jo sevišķi pie Drāmas teātra, jo tur visiem jāiet garām. No malas skatoties, gājiens ir interesants it sevišķi teātri, skolas un arī uzņēmumi. Brauc dekorētas mašīnas, iet dažādos tautastērpos vārdu sakot, raibumu diezgan ko redzēt. Patiesībā šie skatītāju pulki ielu malās ir galvenais iemesls ielu slēgšanai citu nevaru iedomāties. Ja skatītāju pulkus neatturētu, gājienā nevarētu ieturēt nekādu kārtību. Bez tam slēgšana ir vienīgais līdzeklis, kā atturēt vieglās mašīnas un takšus, kas, neraugoties uz aizliegumu, nekaunīgi mēģina spraukties cauri drūzmai, vedot piedzērušos pasažierus no viena kroga uz otru.

Piedalīšanās gājienos ir obligāta, un cilvēki iet, nekā nedomādami, vienkārši tāpēc, ka jāiet. Bet droši var teikt, ka daudziem patīk iet gājienos un tie iet nepiespiesti, tā sakot, pašas iešanas dēļ.

Nekādu sevišķu nepatikšanu jau arī nav, ja neiet. Parasti ir tā ja grib sagādāt priekšniecībai nepatikšanas, tad neiet. Tādam vienkāršam mirstīgajam par izvairīšanos no iešanas gājienā nekas nedraud, bet "lielajiem" jāatbild vēl lielāko priekšā, ja viņu uzņēmumam vai iestādei bijis mazs gājiena dalībnieku skaits. Tiem, kas strādā fabrikās un citos lielos uzņēmumos, pavisam viegli izvairīties no gājieniem. Mēs, dažas meitenes, kas turamies uz vienu roku, parasti darījām tā: no rīta ieradāmies sapulcēšanās vietā, kur apmainījāmies apsveikumiem, pagrozījāmies galveno priekšnieku deguna priekšā un, lai tie mūs noteikti ievērotu, novēlējām tiem "s prazdņikom", tad stājāmies kolonnas pēdējās rindās pa seši, kā paredzēts un, kamēr aizgājām ar gājienu līdz Kirova dārzam, visas bijām pazudušas. Atceros, pagājušā gada 1. maijā mums vienā veikalā bija sarunāti apelsīni.

No gājiena aizlaidušās, norunātā vietā atkal salasījāmies kopā, dažas gājām pēc apelsīniem tūliņ, citas pagaidīja savu kārtu. To nu miliči nedrīkst manīt, ka kāds veikals svētkos pa kluso iztirgo deficīta preces. Tāpēc vajadzēja ļoti uzmanīties, bet, protams, viss izdevās labi, jo ļaužu tikpat kā nebija, visi aizgājuši vai nu gājienā, vai skatīties. Nu un tad, augļus dabūjušas, gājām mājās.

Mazu uzņēmumu darbiniekiem nav tik viegli. Tur jau tā maz, kas var gājienā piedalīties,-ja kāda trūktu, to tūliņ ievērotu. Mazos uzņēmumos vai nu attiecības ar direktoru ir labas, tad neviens darbinieks negribēs tam taisīt nepatikšanas, vai arī sliktas, tad baidīsies no direktora dusmām.

Iznākumā gājienos pro​centuāli vairāk piedalās mazo nekā lielo uzņēmumu darbinieki.

Tā kā mūsu fabrika tālāk no centra, sapulcējamies jau pusstundu agrāk. Laiks apmācies, izskatās pēc lietus. Vienu brīdi vilcinos, ko darīt iet līdz galam vai laisties kā parasti. Izšķiros par palikšanu gājienā, jo man līdz pēcpusdienai tik un tā nav ko darīt.

Drīz arī redzu, ka aizlaisties nebūtu ieteicams. Direktors garām vien staigā un noteikti būs mani ievērojis. Nikolajs Vasiļjevičs Suslovs ir patīkams cilvēks. Mēs esam labi draugi viņš mani vairākas reizes glābis no dažādām nepatikšanām. Skauģiem pat liekas, ka viņš mani par daudz ievēro.

Biedrenes jau mirkšķina acīm un smīn, tikai nekā nedrīkst teikt, lai mani neaizkaitinātu. Ir arī tādas, kas nekaunīgi tenko aiz muguras,varu iedomāties, ko tās par mani domā.

- Nuka, Noročka, būs jauki pastaigāt, vai ne? viņš saka, garām ejot man uzsmaidīdams. Ja tik neuznāktu lietus.

- Nerunājiet tā, biedri direktor, es atbildu. Man nav līdzi lietussarga. Ko darīsim, ja sāks līt?

- Uzdejosim! viņš smiedamies atmet.

Pulkstenis ir desmit, kad sākam virzīties uz norādīto vietu. Karaspēka parāde Daugavmalā jau sākusies. Bet iedzīvotāji no tās dzird tikai lielgabalu salūta šāvienus. Vismaz tie, kas piedalās demonstrācijās, karaspēka parādi nekad nedabū redzēt, jo tai laikā jārindojas kolonnās un jāgaida gājiena sākums. Nu, varu iedomāties, vismaz apmēram, kāda tā izskatās. Brauc bruņumašīnas ar

karavīriem, seko lidotāju, jūrnieku vienības, attiecīgo skolu audzēkņi… Pretī Daugavā noenkuroti vairāki karakuģi. Pāri lido gaisa spēku formācijas.

Ielas ap pilsētas centru pilnas ļaužu grupām, kas gaida kārtu gājienā. Cilvēku tik daudz, ka tādā drūzmā kārtību ieturēt liktos uzdevums bez cerībām. Bet demonstrāciju vadītājiem ir daudzu gadu prakse, viņi prot visu izrīkot diezgan tekoši. Zināms, ne bez apnicīgas gaidīšanas dalībnieku grupām dažādu ielu stūros. Visumā gājiens tomēr kārtojas un kustas diezgan gludi.

Jau dažas nedēļas pirms svētkiem uzņēmumos ir notikušas ražošanas sacensības. Saskaņā ar to rezultātiem rajoniem noteikta kārtība gājienā. Parasti skolas iet atsevišķi vai pat pa priekšu, bet šī kārtība mainās, tā ka, piemēram, šogad skolas ir kopā ar saviem rajoniem.

Viena īpatnība tā, ka pēc Staļina nāves gandrīz pilnīgi nozudušas tā saucamās "svētbildes", kas agrāk bija jānes gājienos, Ļeņina, Staļina un daudzu citu portreti. Tagad redz pa kādam Ļeņina portretam, pa kādam karogam un plakātam, bet vairāk nes ziedus un zaļumus, sevišķi 1. maijā. Brauc mašīnas, dekorētas ar to, kas nu kuram uzņēmumam raksturīgs. Sievietes iet tautastērpos, vīrieši labākajās drēbēs, krievietes katrā ziņā cepurēs.

Otra raksturība gājieniem un svētkiem vispār ir ārkārtīgi daudzie piedzērušie gan starp gājiena dalībniekiem, gan skatītājiem, gan visā pilsētā. Jau sapulcēšanās vietās daži ierodas iereibuši, un labai daļai kabatā ir līdzi pudele.

Beidzot mūsu grupa ierindota vispārīgā gājienā un sākam soļot uz centra pusi. Nu ir pēdējais laiks "laisties lapās" tiem, kas negrib iet līdz galam. Vēl ir viegli aizlaisties, bet, kad gājiens nonāk līdz Gorkija ielai un Raiņa bulvārim, tad nekāda laišanās vairs neiznāk. Tur ielu krustojumos, uz stūriem un gar ielu malām jau dežurē gan miliči baltos parādes cimdos, gan karavīru ķēdes ar sarkanām lentēm ap piedurknēm. Aizlaišanos no gājiena parasti izdara tā: kādā vietā, kur gājiens apstājas sastrēguma dēļ, iziet no rindas "nopirkt limonādi", kādus saldumus vai smēķi un atpakaļ neatnāk. Pēc tam, ja prasa, pasaka ak, kamēr es pirku to un to, gājiens bija sācis kustēties un es to vairs nepanācu. Bet parasti nekā neprasa. Uzstājīgi ir tikai tie vadītāji, kas paši partijnieki un rajonu komitejās tiek iepriekš nobrī​dināti, ka jārūpējas par visu darbinieku piedalīšanos.

Ievēroju, ka, Gorkija ielai tuvojoties, arī mūsu kolonna jau kļuvusi krietni īsāka.

Bet reizē arī jautrāka, tā ka aizlaidušos trūkumu nemana. Daži krievi paņēmuši līdzi garnioškas, citi pat akordeonus un, tiklīdz gājiens uz brīdi apstājas, tūliņ sāk spēlēt un dejot, pa starpām, protams, ievelkot pa malkam no pudeles. Pēc apmēram stundas vai pusotras jau ir daudz vietu, kur gājiens izvērties par vienkāršu bļaustīšanos un ālēšanos, kas šad tad beidzas pat ar izkaušanos.

Tur nu būtu darbs miličiem, bet "svētkos" taču neviens negrib domstarpību. Tā gan vispār ir veca patiesība, ka Rīgā, kur vajag, miliču nekad nav. Tiem pašiem nepatīk plēsties, un, kad tāds milicis kaut kur jūt kādu traci, viņš labāk pats pazūd.

Gājienā ejot, kārdinājums iemest ir liels. Pavasarī, 1. maijā, vēl nekas, bet rudenī, 7. novembrī, taču ir auksts, un iemesls nav tālu jāmeklē vairākas stundas pavadīt dažkārt vējā vai pat lietū nav ne viegli, ne patīkami. Tad nu daudzi iemet pa malkam gan gājēji, gan skatītāji. Pēdējie, protams, nav spiesti to darīt var iet mājās. Tad vēl jāsaka daudz gājēju vienkārši nejūtas kā svētkos, ja ir skaidrā, tāpēc kabatā pa dzidrā vai moskovskij pudelei. Kad nu tā labi ir iesildījušies, brašāk vedas arī dziedāšana un urrā! bļaušana pie tribīnēm. Tur arī miliči nekā nesaka. Vienīgi, ja kāds par daudz sāk ālēties, to aizsūta mājās. Lieki piebilst, ka pirmā un veiksmīgākā iemetēju grupa arvien mēdz būt latvieši, otrā krievi. Varbūt latviešiem tomēr vairāk vajag ietaisīt "svētku dūšu" krieviem sajūsma rodas pati no sevis. Es pati gan ne maija, bet novembra svētkos esmu pirms gājiena iedzērusi glāzi vīna, tas palīdz nesaaukstēties. Ja grib gājienā dzert, jāņem līdzi, jo demonstrāciju laikā veikali slēgti un nekā nevar dabūt. Ielu stūros tirgojas lavkas mazi galdiņi ar saldumiem un papirosiem. Kas labāk

zina, tas iet veikalos pa sētas durvīm un tāpat dabū, ko vēlas, arī pa kādai pudelei bet tur gan jābūt pazīstamiem.

Gar autoostu ejot, ievēroju, ka šogad kārtība pilsētā nav tik stingra kā citiem gadiem: gandrīz katrā stūrī redz pa "rūtainajam". Par "rūtainajiem" sauc taksīšus, tāpēc ka taksometriem, kas paši gan melni, gan pelēki, gan citas krāsās, gar augšmalu visapkārt uzkrāsota rūtaina lenta, lai tos varētu atšķirt no citām mašīnām. Parasti demonstrāciju laikā "rūtainajiem" aizliegts pa centra ielām braukt.

Tie tomēr ir visur, un, protams, katrā sēd pa piedzērušajam. Miliči visu redz, bet neko nedara.

Kas līdz šim vēl nav aizlaidies, tam nu vairs nav nekādu cerību tikt ārā no gājiena. Visur, kur vien skaties, ir kārtības sargi nelielas miliču vai karavīru grupiņas, parasti viens zemāks virsnieks un divi karavīri vai viens jūras virsnieks ar diviem jūrskolas audzēkņiem sarkanām lentēm ap rokām tie aiztur gājējus. Jo tālāk virzāmies, jo vairāk kārtības sargu, un Komjaunatnes krastmalā, tribīnei tuvojoties, tie jau stāv nepārtrauktā ķēdē gar malu, tā ka neviens vairs nevar iziet no gājiena, kas iet tribīnei garām noteiktā attālumā. Tas drošības dēļ, lai kāds "neuzspertu" lielos gaisā.

Vēl esam Gorkija ielā, kad sāk līt, un man jādomā par Dzintru. Man pašai lietusmētelis mugurā un no mitruma daudz nebaidos, bet raizējos par meiteni, kas viegli ģērbusies un droši vien izmirks līdz ādai. Tā jau nu ir tīrā kauna lieta, ka ari Dzintru ar viņas klibo kāju spiež iet gājienā. Bet viņas klases audzinātāja ir krieviete Petuhova, ļoti stingra, un par iztrūkšanu nedrīkst ne domāt noteikti slikti skatītos. Uz mācību gada beigām to neviens skolnieks nevar atļauties. Viņas skolai jābūt kaut kur netālu mums priekšā, bet gājiens tik garš, drūzma tik liela, ka redzēt nekā nevar. Es tikai eju, skatos, ka lietus gāž, un domāju par nabaga bērnu.

Vēlāk izrādījās, ka tik ļauni nav bijis. Dzintra pārnākusi krietni izmirkuši, bet pavisam labā omā.

Vēlāk viņa man pati stāstīja, kā gājis: Deviņos bija jābūt skolā. Katram uz apkaklītes kreisā pusē vajadzēja būt pa sarkanai rozetei. Es to pļecku nemaz nepiespraudu un jau domāju, ka Gailene kritīs virsū, bet bija tik aizņemta, ka nepamanīja. Gājienā vispār gāja tik jautri, ka lietus līšanu nemaz neievērojām. Bez garmoškām jau, protams, neiztika, kā parasti. Gandrīz visos ielu stūros varēja redzēt pa "rūtainajam" ar piedzērušiem, bet miliči nekā neteica. Slāvenes dūšīgi dziedāja. Pie autoostas uztrenējām balsis, un tad sākās kross.

Tu jau pazīsti manu klasesbiedreni Ņinu. Tā gribēja izrādīt baigo patriotismu un skrēja pa priekšu ar karogu rokās. Pret tribīnēm šī tā bļāva urrā, ka aiz uztraukuma paklupa un nolikās visā garumā dubļos.

Tad paķēra karogu un skrēja tālāk. Mēs ar Veltu no smiekliem vietām nevarējām paskriet un atpalikām. Gailene jau esot mums abām pievilkusi mīnusu, jo domājusi, ka esam aizbēgušas uz mājām. Kad vēlāk mūs ierau​dzīja, ar skābu seju iztaisīja mīnusus par krustiem…

Tā viņa runā, kā visi skolnieki drusku žargonā, ko nezinātājs nevar lāgā saprast. Krievietes viņas skolā nezin kādēļ sauc par "slāvenēm". Klases audzinātāju Petuhovu meitenes iesaukušas par Gaileni.

"Uztrenēt balsi" nozīmē vingrināties urrā kliegšanā. Pa īstam jākliedz, kad iet garām tribīnēm ar kungiem, bet, lai labāk skanētu, skolniekiem liek bļaut jau agrāk. Gājienā bieži rodas sastrēgumi, tad stāv uz vietas un drebinās lietū un vējā. Citur atkal paliek pārtraukumi. Tie jāpiepilda, pieskrienot klāt. Skolnieki tādus pieskrējienus sauc par "krosu".

Komjaunatnes krastmalā ir gājiena svinīgākais brīdis soļošana garām "lielo" tribīnei. Tad nu jāsoļo braši un jābļauj urrā, cik skaļi vien iespējams, citādi rajonu vai uzņēmumu vadītāji var dabūt piezīmes par nolaidību. Kas īsti ir "lielie" vīri, kas stāv tribīnēs? Par to neviens daudz nedomā kungi un diezgan. Armijas parādi pieņem kara apgabala vadītājs kāds ģenerālis vai pulkvedis. Ilgus gadus bija tāds Bagramjans pliku pakausi nezinu, Armēnijas latvietis vai Latvijas armēnis. Laikam pareizāk pēdējais. Tālāk darbaļaužu demonstrācijas "pieņem" tādi vīri kā partijas centrālkomitejas vadītāji, izpildkomitejas vadība un vēl kāds lielāks kas viņus zina. Pārējie, kādi divdesmit vai

trīsdesmit cilvēki, tur stāv vairāk tāpēc, ka kādam taču tur jābūt. Tie ir uzaicinātie izcilnieki no rūpnīcām visādi pirmrindnieki, kas tur ierodas ar speciālām caurlaidēm. Tiem, tāpat kā "lielajiem", ir tas gods vairākas stundas stāvēt saulē, lietū, vējā vai sniegā kāds nu kuru reizi gadās laiks -, smaidīt un mīlīgi vicināt ar roku garāmejošām darbaļaužu kolonnām.

Viens no "lielajiem" visu laiku stāv tribīnes vidū pie mikrofona un kliedz apsveikumus, ko dzird gan garāmgājēji, gan pa radio visi, kas klausās. Tādam bļāvējam jau pēc kādas stundas aizsmok balss, un to nomaina cits. Bieži pie mikrofona stāv reizē divi un brēc pēc kārtas abās valodās katrs savā. Piemēram, ja garām iet latviešu skola to viņi redz no uzraksta, ko nes katra skola, organizācija vai rūpnīca -, apsveic tikai latviski, piemēram: "Sveicam 1. vidusskolu!"; ja krievu skola tikai krieviski. Iet, piemēram, VEF: "Sveicam čaklos VEF strādniekus" abās valodās. Apsveiktie atbild ar skaļu urrā un iet tālāk. Nāk garām jaunas kolonnas, skan jauni apsveikumi un urrā kliedzieni, kamēr nodefilējis viss garais gājiens. Ar to arī demon​strācija faktiski cauri.

Laikam gan īpaši netiek domāts par to, kas stāvēs tribīnēs,krievi vai latvieši. Tie, kas sēž augstajos amatos, tur būs, vienalga, kādas tautības. Pārējos dabū tā: no izpildkomitejas CK nāk katram rajonam rajona partijas komitejai rīkojums: vienu vai vairāk cik vajag cilvēku uz tribīnes!

Rajons pieprasa, piemēram, vefam atkal partijas birojam vai arodbiedrībai labāko strādnieku vai strādnieci. Tur izšķir, kuru sūtīt, nozīmēto izsauc uz rajonu, izraksta caurlaidi, un tas viss. Kas tad nu tur gadās krievs vai latvietis -, nav svarīgi. Raugās gan uz to, lai salasītos dažādu profesiju ļaudis: kāds strādnieks, skolotājs, katrā ziņā kāds no vecajiem pagrīdniekiem, kāds kolhoznieks no laukiem.

Tad, kad to visu apraksta avīzēs, izrādās, ka visas galvenās nozares bijušas pārstāvētas. Pa reizei pie mikrofona palaiž arī kādu mākslinieku ar spēcīgāku balsi.

Cik iespaidīga tāda demonstrācija var būt jaukā laikā, tikpat necila tā ir sliktā. Šoreiz, lietum līstot, tā izskatās pavisam nožēlojama. Slapji kā žurkas darbaļaudis jož garām tribīnei, par spīti pavēlei, neskatīdamies uz tās pusi, un pat urrā kliedzieni neskan, kā vajadzētu. Daži krievi gan bauro kā vērši, bet visumā tāds kaķu koncerts vien iznāk.

Slapjie karogi nokarājas kā lupatas, plakātiem ātri noiet krāsa… Lielais šiška uz tribīnes jau tā nobļāvies, ka, mums garām ejot, tikai plāta muti un kaut ko murmina. Neviens arī viņā neklausās.

Kad esmu tikusi līdz vietai, kur gājiens sāk izklīst, lietus arvien nav pārgājis. Darba biedrenes atvadās, pasniegdamas slapjas rokas, un nozūd kur katra. Izskatās, ka palikšu viena uz visām pusēm skrejošu ļaužu vidū.

Piepeši klāt pienāk Suslovs un cenšas izskatīties tā, it kā būtu tur gadījies nejauši. Viņš ir salijis, sarāvies, bet apaļā seja, ierauta apkaklē, smaida gluži omulīgi.

- Nuka, Noročka, viņš saka, vai neapmeklēsim kādu vietu, kur nelīst uz galvas?

- Jā? es pasmejos. Un kā mēs tur tiksim?

- Ar taksi!

Viņš skatās apkārt, bet šai laikā, liekas, nav nekādu cerību dabūt taksi. Tie, kas stāvēja ielu stūros, gājienam garām paejot, sen jau aizbraukuši.

Te uzreiz kas tas? Vai direktors ir burvis, vai? Ap stūri pagriežas un taisni uz mūsu pusi brauc "rūtainais"! Suslovs enerģiski met tam ar roku un pat izlec uz ielas tam priekšā, lai to apturētu. Bet "rūtainais", līdz mums ticis, apstājas pats.

Un tad ievēroju, ka taksis nav tukšs. Acīmredzot tanī sēd kāds piedzērušais. Tad "piedzērušais" izkāpj ārā un smaidīdams nāk man klāt, un, paskat vien, tas nav neviens cits kā Laimonis. Nogaidījis gājiena beigas, viņš taksī braucis mani meklēt un tiešām tūliņ arī atradis drūzmā, kas atgādina sabadītu skudru pūzni! Tas tiešām izskatās pēc Laimoņa.

Direktors ir drusku apjucis. Es viņus iepazīstinu. Laimo​nis Zutis, es saku, mans draugs.

Suslova seja izskatās skāba. Zuķis, viņš atkārto. Tavs jaunais cilvēks, Noročka, vai ne?

- Apmēram, es vaļsirdīgi atbildu. Man liekas, neko nekait, ka viņš to zina. Man lāgā nepatīk uzmanība, ko piegriež šis. krievs, kam pašam sieva mājās, lai gan viņš mans priekšnieks un nevaru nepatiku izrādīt.

- Vai varam jūs kaut kur aizvest? jautā Laimonis direk​toram.

- Nē, paldies, Suslovs atbild. Braukšu ar troleju.

Direktora cieņu atguvis, viņš atvadās un šķietamā vienaldzībā aizsoļo uz trolejbusa piestātnes pusi.

Divi palikuši, mēs aizmirstam lietaino dienu, apnicīgo gājienu un valsts svētkus. Mums sākas pašiem savi svētki, un mēs zinām vai vismaz ceram, ka tie neaizlīs.

- Kur brauksim? es jautāju, iekāpdama mašīnā. Uz "Floru"?

Laimonis pakrata galvu. Būs par daudz pilns. Brauksim pie manis. Esmu viens. Mans pušelnieks izbraucis uz laukiem.

Laimonis dzīvo kopā ar studentu no kādas provinces pilsētas, laikam Siguldas, kas ļoti uzcītīgi mācās un vakaros parasti sēž mājās, tāpēc mēs pie viņa nevaram satikties. Nu uz svētkiem Laimoņa biedrs izbraucis pie vecākiem. "Rūtainais" ripo uz Kalnciema ielu.

Laimonis dzīvo koka mājas otrajā stāvā, ar logu uz ielu. Istaba ļoti šaura un gandrīz par mazu diviem pat pēc oficiālās platības normām. Nu, diviem "vecpuišiem" daudz telpas nevajag. Esmu te tikai pāris reižu bijusi un abas reizes mazo dzīvoklīti atradusi netīrītu, nevedinātu un briesmīgā nekārtībā; šoreiz, liekas, Laimonis istabiņu drusku sakārtojis, paredzot, ka es atbraukšu. Mēsli ir saslaucīti aizdurvē, vecie zābaki pasperti pagultē, un netīrais ūdens izliets no mutesbļodas, tā ka redzama tikai tumša svītra gar tās malām. Ir noticis diezgan nesekmīgs mēģinājums uzklāt gultas, un uz galda māla krūzē ir dzeltenas puķes. Tās arī laikam man par godu.

Istaba šogad laikam vēl nav vēdināta, un tā piesūkusies ar ļoti vīrišķīgu zābaku smēres, savalkātas veļas un tabakas dūmu smaku, kas nav gluži nepatīkama, vismaz man liekas labāka nekā pastāvīgā virtuves smaka mūsu bieži vēdinātajā, tīrajā istabā. Kas man pie Laimoņa visvairāk patīk, tēs ir daudzās grāmatas.

Grāmatām, žurnāliem un veciem laikrakstiem apkrauti galdiņi un logi, grāmatas ir plauktos, pagalvjos un pat pagultēs. Tikai laikam gan neviena no tām nav Laimoņa visas viņa istabasbiedra, studenta, šaubos pat, vai viņš kādu no tām lasījis. Laimonim pie gultas mazs radioaparāts, tanī viņš klausās populāru mūziku un sporta ziņas.

Gribu izlikties dusmīga un prasīt Laimonim, kur viņš bijis visu laiku, bet no tā nekas neiznāk.

Tiklīdz esmu istabā, viņš aizslēdz durvis un tad nāk mīlestība. Viņš pēc manis tā izsalcis, ka jābrīnās, kā viņš varējis tik ilgi bez manis nodzīvot. Bet tā ar viņu vienmēr… Viņš ir kā nerātns puika, un patiesībā tāds viņš man patīk.

Viņa gulta ir cieta, salūzušām atsperēm. Es domāju, kā viņš, nabags, te dzīvo, vientuļš un neapkopts, un man kļūst viņa žēl. Pēc kādas pusstundas, kad viņš, blakus gulēdams, aizsmēķē papirosu, zinu, ka nu būtu laiks izteikt ilgi krātos pārmetumus.

- Kur tu tik ilgi biji pazudis, es saku un pati jūtu, ka tas nemaz neizklausās pēc rājiena. Vai tev kādreiz neienāk prātā, ka man var gadīties kāds cits? Ja tu tik ilgi nerādies…

- Kurš, viņš saka, tas resnais krievs? Ha, ha!

- Nemaz nesmejies, es pūlos izlikties nopietna. Viņš ir viens no mūsu fabrikas direktoriem.

Laimonis vienā lēcienā ir augšā kā kaķis. Viņš pieskrien pie sava mazā rakstāmgalda un sāk kravāties pa atvilktnēm.

- Es arī būšu direktors, viņš līksmi iesaucas, un varbūt daudz ātrāk, nekā tu domā! Paskaties,

Nora. Paskaties!

Viņš ir izvilcis dažus ādas priekšmetus, un, tikko acis uzmetusi, es redzu, ka tiem jābūt ārzemju ražojumiem, tik skaistus Rīgā pavisam reti dabū redzēt. Ceļos un eju tos apskatīt. Laimonis man tos izrāda ar tādu lepnumu, it kā pats tos būtu taisījis. Tur ir divi portfeļi un divas rokassomiņas.

Neparasti un skaisti!

- Kur tu tādus dabūji? es jautāju.

- No Vācijas, Laimonis paskaidro. Viens paziņa brauca un atveda. Kā tev liekas, vai tādiem Rīgā būs piekrišana?

To viņš jautā tikai tāpat. Nav ne mazāko šaubu, ka tādus portfeļus, ja tie Rīgā parādītos, ar raušanu izrautu. Portfeļu jautājums jau sen ir sāpīgs. Pirmkārt, pēc tiem ārkārtīgi liels pieprasījums.

Katrs latvietis, kas strādā kādā birojā vai iestādē, grib staigāt ar portfeli, un pēdējos gados to noskatījušies arī krievi. "Stilīgie" meklē moderna parauga portfeļus, kas atšķiras no parastajiem, tā saucamās mapītes ar rāvējslēdzēju vienā malā vai, vēl labāk, apkārt divām vai trim malām tādus pavisam grūti dabūt. Vislielākais pieprasījums pēc portfeļiem nāk no augstskolām un skolām.

Imitācijas tik neizturīgas, tik ātri noplīst un bojājas, ka katrs skolnieks, nemaz nerunājot par sko​lotājiem, ilgojas pēc īsta ādas portfeļa.

Es pati visus skolas gadus izgāju ar lētu imitācijas portfeli, un ilgas pēc skaista, īsta ādas portfeļa nav rimušās vēl tagad. Uz skolas beigām mans vecais portfelis bija tik noplīsis, daudz vietās nogājušu krāsu, ka atgādināja noplukušu lupatu. Bez tam šiem lētajiem imitācijas portfeļiem vēl tā nelāgā īpašība, ka tiem pastāvīgi bojājas slēdzēji. Vai nu netaisās ciet, vai nevar dabūt vaļā. Atceros, ka reiz, tikko ierados klasē, drusku nokavējusies, mani izsauca skolotāja krieviete, kas bija ļoti stingra. Man bija jālasa priekšā mājasdarbs, un man tas arī bija gatavs, portfelī bet te uzreiz, kad vajadzēja, nevarēja portfeli attaisīt. Slēdzējs bija aizķēries un nenāca vaļā. Skolotāja mani bargi izrāja par nekārtību un lika sēsties. Tad ķērās pie sava portfeļa, lai izdalītu burtnīcas, un, paskat vien, viņas portfelis arī bija aizķēries! Viņa izpūlējās visādi, beidzot dusniās rāva un plēsa ar varu bet kā nenāca, tā nenāca vaļā! Un visa klase smējās, nebēdājot par krievietes dusmām.

Redzot Laimoņa skaistos portfeļus, man atkal mostas senās ilgas, un es domāju varbūt viņš vienu atdos man. Bet viņam droši vien kas cits padomā.

Kā tev liekas, cik par tādu varētu prasīt?

Tas ir lieks jautājums. Par tādiem portfeļiem un somiņām var prasīt gandrīz katru cenu tos izpirktu dažās dienās un vēl pietrūktu. Laimonis arī to zina.

Viņš sāk stāstīt savu plānu, ko es vispārīgos vilcienos jau zinu no mūsu agrākām sarunām.

Pēdējā laikā viņš ne par ko citu nerunā.

Viņš ir atradis ādas apstrādāšanas darbnīcu, kas noderīga viņa nolūkam. Tā atrodas Fr. Engelsa ielā netālu no Avotu ielas. Es to atceros tā ir maza darbnīca bez īpaša nosaukuma, tikai ar burtiem.

Starp citu, šie nosaukumu burti ir viena no nejēdzībām, kas Rīgā visvairāk duras acīs. Garākie tieši idiotiski. Piemēram, daļā veikalu pilsētas centrā apzīmēti ar RPIRPTU ej nu saproti, kas tas ir. Labi padomājot, jau izpētīt var. Tas nozīmē: Rīgas pilsētas I rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmums.

Tamlīdzīgi burti ir arī Laimoņa minētās darbnīcas nosaukumā, bet kas tos var atcerēties. Laimonis pastāsta, ka mazā darbnīca administratīvi esot pakļauta "Somdarim", bet darbojoties patstāvīgi. Tieši tāda, kādu viņš meklējis, ne par lielu, bet pietiekoši patstāvīga, lai priekšniecība pārāk bieži tajā nebāztu degunu. Viņš jau visu norunājis ar darbnīcas vadītāju. Atliekot tikai dabūt materiālu, vienoties par paraugiem un sākt strādāt.

Viņš pastāsta, ka labprāt gribētu taisīt arī skaistās sieviešu somiņas, bet tām pagaidām neesot ādas. Viņš dabūjis ādu skaistu, gaiši brūnu, ļoti labu tikai lielākajam portfelim. Bet ar to viņš arī

cerot vislabāk pelnīt. Paraugu izārdīšot šuvēs un atdarināšot uz inata gabalu pa gabalam, tā ka Laimoņa portfelis no ārzemju parauga gandrīz nebūšot atšķirams. Vienīgā atšķirība būšot slēdzējos, ko nevarot dabūt gluži tādus kā vācu portfelim. Pagaidām viņš ādu sarunājis apmēram simt portfeļiem, bet drīzumā cerot dabūt vairākiem simtiem. Pirmie portfeļi nākšot gatavi jau pēc nedēļas.

Pats par sevi saprotams, ka visi tikšot pārdoti "pa kreiso," t. i., zem rokas, par daudz augstāku cenu nekā noteiktā. Viņam jau tagad esot vairāk pieprasījumu nekā pirmajos mēnešos būšot gatavo portfeļu.

- Ko saka amatnieki darbnīcā?

Tie ir sajūsmināti, ka varēs vairāk nopelnīt. Es viņiem par "kreiso" darbu maksāšu pieklājīgi! Bet paliks vēl diezgan arī man pašam.

- Kas ir darbnīcas vadītājs?

Laimonis pasmejas.

- Zini, tur man gadījusies sevišķa laime. Darbnīcas vadītāja ir sieviete. Krieviete, vārdā Ņina Ļebeģeva. Tāda riebīga vecene, ka bailes virsū skatīties, bet nu tikai nepārsmejies liekas, man pie viņas piekrišana! Es viņu vienkārši tinu ap pirkstu. Piekrīt visam, ko es lieku priekšā, esam vienojušies visos punktos. Protams, viņa nav muļķe. Patiesībā laba veikalniece. Viņa jau uz šo lietu visvairāk nopelnīs pat vairāk nekā es. Un man viņas atbalsts ļoti vajadzīgs sevišķi tagad, sākumā. Kā partijniecei viņai vieglāk sagādāt materiālu. Tik labas šķirnes ādu es bez viņas palīdzības nekad nebūtu dabūjis. Nu, ko tu saki, vai man nav laime?

Mēs brītiņu klusējam, kamēr apdomāju, ko teikt par Laimoņa laimi. Beidzot es jautāju, ko Laimonis laikam gan nav gaidījis.

- Cik veca viņa īsti ir tā tava vecene?

- Ļebeģeva? Laimonis izbrīnījies paskatās manī. Vai es zinu. Četrdesmit pieci vai trīsdesmit astoņi, mazākais. Nu, kad es tev saku, baigā vecene. Ko tu prasi? Tu taču, viņš sāk sirsnīgi smieties, nebūsi uz viņu greizsirdīga? Es gan domāju, ka par manu gaumi būsi labākās domās.

Greizsirdīga? Nē, tāda nelga gan neesmu. Zinu, ka Laimoņa gaume daudz lietās slikta, piemēram, sieviešu apģērbu krāsās un musturos. Bet, kas zīmējas uz sievietēm pašām, nu tur viņš prot izvēlēties.

Meitenes, ko esmu manījusi viņa tuvumā, vienmēr bijušas ļoti glītas. No vienas puses, tas ir nepatīkami, bet, no otras, arī glaimo.

Nē, es zinu gan, ka man nav jābaidās no krievu "vecenes", kaut arī tai būtu tikai trīsdesmit pieci gadi. Jaunākas un glītākas nekā es pati man nav varējušas viņu atņemt. Bet kaut kas pavisam sīks, niecīgs, vārdos nepasakāms man šai lietā nepatīk. Tas ir kā spalis, skabardziņa, ko nevar ieraudzīt, bet tomēr jūt.

Stundas aizrit ātri. Laiks noskaidrojas un pievakarē atkal ir jauks. Māte ar Dzintru dosies skatīties uguņošanu Daugavmalā vienas, jo mums ar Laimoni vakarā norunāts iet uz kādu restorānu mēs gribam iesvētīt viņa pasākumu.

Līdz tam vēl laika diezgan. Es palīdzu Laimonim izvārīt pusdienu, un abi paēdam turpat viņa istabā. Šodien viņa dzīvoklī gandrīz neviena nav mājās, mēs nevienu netraucējam, un neviens mūs netraucē. Ir gandrīz tā, it kā mēs jau būtu paši savā jaunajā dzīvoklī, kas ar šo dienu atkal pievirzījies drusku tuvāk īstenībai un vairs neliekas tik neticams.

Mēs runājam un runājam. Man tik daudz ko Laimonim stāstīt, jo sen neesmu viņu satikusi. Bet liekas, viņš nemaz neklau​sās. Viņš tikai runā savu par darbnīcu, ādām un portfeļiem.

Kad esam paēduši manis gatavotās, pavisam vienkāršās pusdienas, nāk pārsteigums Laimonis no skapīša izņem cepumus un pudeli vīna. Pats par sevi saprotams, ka cepumi ir labākie, kādus Rīgā var dabūt, un vīns brīnišķīgais "Kagors". Dažās lietās mūsu gaume pilnīgi vienāda.

- Vai neiesāksim svinēšanu par agru? es jautāju, kad Laimonis pielej un paceļ glāzi. Jau tagad un vakarā atkal?

Laimonis nesaprot.

- Vakarā? viņš pārjautā.

- Nu, tu taču solījies vakarā mani vest uz restorānu.

Laimonis izskatās drusku apjucis.

- Kā, vai es tev neteicu? Šovakar nekas neiznāks. Man darīšanas… tas ir, ne tieši darīšanas, bet jābūt… Ļebeģeva… darbnīcas vadītāja, tu zini, es tev stāstīju, rīko mājas viesības valsts svētku gadījumā. Un es arī esmu ielūgts. Garlaicīga padarīšana, protams, bet iztrūkt nevaru. Būs visi "Somdara" vadītāji. Daži ievērojami veči, partijnieki un tā tālāk. Tu vari iedomāties, cik man svarīgi ar viņiem sapazīties, nodibināt, kā saka, personīgas attiecības.

Es brītiņu neko nesaku, un Laimonis domā, ka dusmojos.

Nora, viņš atsāk, ātri sapīkdams. Man jau arī žēl, ka tā iznāk, bet saproti, ka es tur nekā nevaru darīt. Tā ir izdevība, ko nevaru laist garām, ja gribu ko izdarīt… Es tur būšu pats jau​nākais, un patiesībā tas ir liels pagodinājums… Vecene noteikti apvainotos, ja es neaizietu. Un mēs jau tikpat labi varam saru​nāt citreiz, vai ne?

Es nekā nesaku. Pilnīgi saprotu, cik Laimonim šī lieta svarīga un ka patiesībā par tādu izdevību jāpriecājas ne vien Laimonim, mums abiem. Esmu tikai, cepumu ēdot, uzkodusi sīku zvirgzdiņu, un uzreiz man viss kumoss vairs negaršo.

- Cikos tev jāiet? jautāju Laimonim.

- Septiņos, viņš saka. Patiesībā būtu jau laiks. Viņa dzīvo otrā pilsētas malā, Biķerniekos. Vai tu dusmojies?

Biķerniekos tas jau man gandrīz kaimiņos.

Nē, protams, neesmu dusmīga, es tikai domāju, kur lai lieku lieko vakaru. Mājās iet nav nozīmes, māte ar Dzintru jau būs projām, un vienai šovakar negribas istabā sēdēt. Kaut arī bez iemesla, jūtos drusku skumji.

Tā iznāk, ka arī mani svētki aizlijuši.

Kad izejam ārā un redzu, cik vakars jauks, nolemju tomēr iet Daugavmalā skatīties uguņošanu, viena pati. Laimonis aizbrauc tālāk, es izkāpju. Mani drusku nomāc vientulības sajūta. Tas ir savādi, jo, Daugavmalā izkāpjot, iejūku tik biezā drūzmā, kāda tur redzama tikai divreiz gadā, abējos svētkos, un tad arī tikai labā laikā kā tagad.

Pūlis Komjaunatnes krastmalā tik blīvs, ka vietām grūti tikt cauri. Kopā saspiedušies, ļaudis stāv un gaida uguņošanas sākumu, it kā baidīdamies nokavēt pašus labākos skatus. Cik pelēka un vienmuļīga mūsu dzīve, ka tā vilina acumirklīgais raķešu mirdzums! Katrs grib gūt ko skaistu par velti kaut arī tikai mākslīgu vizuļu spožumu. Tāpēc, neviena nedzīta, šovakar Daugavmalā, šķiet, iznākusi visa Rīga. Komjaunatnes krastmala pilna vieglajām mašīnām.

Vēl brīdi jāgaida. Lēni dziest saules rieta blāzma. Drūzma pacietīgi gaida, mīņādamās uz vietas, jaukdamās aizsērējušas satiksmes mudžekļos. Beidzot ir tik tālu. No Pārdaugavas puses atdun divdesmit lielgabalu šāvienu salūts uguņošanas oficiālā sākuma zīme. Un tad gaisā cita pēc citas sāk šauties lielās un mazās raķetes. Tās paceļas no abiem Daugavas krastiem, debesīs virs upes bieži sajaukdamās kopā. Katru lielāku un krāšņāku uguns puķi, kas uzzied debesīs, pavada sajūsmas saucieni ska​tītāju pulkā. Sevišķi sajūsmināti ir bērni.

Man nav tās vientiesīgās sajūsmas, kas vajadzīga, lai priecātos par dzirkstelēm gaisā. Es skatos tikai tāpēc, ka nekā prātīgāka nav ko darīt un mājās iet vēl par agru. Domāju par Laimoni. Viņš tagad jau būs Biķerniekos pie savas "vecenes". Droši vien viņiem ies jautri. Klusībā vēlos, kaut viņam

izdotos, ko viņš nodomājis. No tā atkarājas tik daudz kas arī manā dzīvē. Mūsu cerības un ilgas… tās arī šaujas kā sarkanas raķetes tumšās debesīs.

Tai vietā, kur stāvu un pastaigājos, nav tik gaišs, ka skaidri redzētu sejas. Vairāk reižu man šķiet, ka drūzmā pamanu zināmus cilvēkus, bet, labāk ieskatoties, vienmēr izrādās, ka esmu pārskatījusies.

Reiz man liekas, ka turpat netālu stāv profesors Pavasars tas pats garais, kalsnais augums, tā pati domīgi pieliektā galva. Bet ko viņš te meklētu? Profesors ir savrupnieks, kas nemīl pūli. Grūti ticēt arī, ka viņu interesētu 1. maija ugu​ņošana uz Daugavas. Droši vien krēslā atkal esmu pārskatījusies.

- Labvakar, Noras jaunkundz, paklusa, mierīga balss saka man pie pleca. Vai jūs mani neredzat vai negribat pazīt?

- Kā tā?

Profesors pasmejas: Mēs jau labu brīdi stāvam gandrīz blakus, bet jūs nepaskatāties uz manu pusi.

- Man laikam vistas aklums krēslā nekā neredzu…

Esmu pārsteigta, ka tas tiešām viņš. Un, jāsaka, pārsteigums nav patīkams. Agrāk profesors Pavasars man likās ļoti simpātisks. Tagad, kopš dzīvo ar studenti, viņš man kļuvis drusku pretīgs. Nezinu, kā to izskaidrot, bet tā tomēr ir.

- Patiesību sakot, es jau arī necerēju jūs te satikt.

Profesors paceļ acis un paskatās man taisni sejā, it kā gribēdams lasīt vaibstos, ko neesmu teikusi vārdos.

- Kāpēc tā? viņš jautā. Jūs gribat teikt, ka esmu tādām izpriecām par vecu?

- Es nesaku, ka par vecu… Es tikai domāju, ka tādas lietas jūs nevarētu interesēt.

Jūs maldāties, Nora, profesors saka. Man interesē viss, kas notiek. Visa dzīve. Es vēl neesmu miris… Es pat neesmu tik vecs, kā jūs domājat.

- To nu zinu gan, man neviļus pasprūk, un, kad attopos, ka tā neesmu gribējusi teikt, ir jau par vēlu. Man nenāk ne prātā profesoram pārmest viņa dzīvesveidu.

- Saprotu, ko jūs gribat teikt, viņš man atbild, bet neturpina. Liekas, viņš kaut ko domā. Tad piepeši Pavasars saņem manu elkoni.

Skulmes jaunkundz, ja reiz esam satikušies, vai mēs nevarētu parunāties? Drusku, mazu brītiņu, ja neesat aizņemta, bet tā no sirds.

Tā kā nekā neatbildu un arī roku neatrauju, viņš jūtas iedro​šināts un turpina: - Jā? Bet ne šeit… drūzmā… Iesim kaut kur… kur klusāks. Varbūt institūtā, no augšstāva loga varētu arī labi redzēt…

Politehniskais institūts ir turpat klāt. Protams, tas ir tumšs un kluss. Tikai dažās telpās gaisma, bet profesors zina, kur iet. Uzkāpjam augšstāvā, un viņš mani ieved kādā zālē. Varbūt tā viņa darbistaba vai auditorija viņš man nesaka. Bet tūliņ redzu viņa nolūku no tukšās istabas pa logu lieliski redzama uguņošana Daugavas krastos un upes vidū noenkurotie, apgaismotie kuģi. Pavasars atver logu, mēs atspiežamies uz palodzes un skatāmies. Aina no augšas ir vēl krāšņāka nekā lejā, krastmalā.

- Vai jūs, Nora, arī mani nosodāt tāpat kā citi? piepeši jautā profesors.

- Tā, kā jūs esat izturējies, es saku, ko citu varat sa​gaidīt?

Nemaz negribas ielaisties garākā sarunā. Bet nu jūtu, ka manai atbildei tā sekos. Tas ir kaut kas stiprāks par manu gribu. Esmu tik daudz domājusi par profesoru un viņa sievu, tik daudz brīnījusies un dusmojusies tāpat kā visi mūsu dzīvoklī. Nu, kad viņš pats iesāk, es vienkārši nevaru klusēt.

Patiesībā viņš man izskaidrojumu parādā. Man tiesības zināt, kāpēc viņš, cilvēks, ko tik ļoti cienīju, sevi pārvērtis par nelieti.

Un, kad profesors sāk runāt, man liekas, ka viņš to ari grib attaisnoties manā un, kas zina, varbūt arī pats savā priekšā. Ir drusku savādi, ka mēs stāvam tumšajā istabā pie vaļēja loga, divi vientuļi drusku atstatu no lielā pūļa. Kā tas gadījies, ka mēs abi šovakar esam palikuši vieni? Jau gribu viņam to jautāt, bet nepagūstu. Tai vietā profesors jautā man: - Nora, vai jūs ticat, ka tagadējā iekārta mums atnesusi brīvību?

Es izvairos. O, es neinteresējos par politiku.

- Redziet, profesors turpina, nemaz neklausīdamies manā atbildē, esmu savā mūžā pieredzējis dažādas iekārtas un valdības. Gandrīz visas pavalstniekiem sola brīvību. Bet nezinu, vai ir un pat vai var būt tāda, kas to patiesībā arī dod. Brīvību nevar iedot. Jo, redzat, bieži ir tā, ka cilvēks nemaz negrib un nespēj būt brīvs… Es te nedomāju politisko un pilsonisko brīvību… domāju īsto, garīgo brīvību. Ko mums līdzētu ārējā brīvība, pat ja tā būtu? Iekšēji mēs bieži vien esam un gribam būt tikai vergi. Ieražu, tradīciju, morāles, aizspriedumu vergi. Mēs esam saistīti pie rokām un kājām. Ko palīdz runāt par brīvību? īsu brītiņu atvilcis elpu, viņš turpina: - Jūs jautāsiet, kāds tam sakars ar mani un manu nelietīgo izturēšanos, pareizi, jūs tā neteicāt, bet es zinu, ka jūs tā domājat, nelietīgo izturēšanos pret Almu. Redziet, es visu mūžu esmu dzīvojis verdzībā. Jūs tagad mani nosodāt tādēļ, ka gribu dažus gadus būt brīvs. Dažus gadus pirms nolaižos aklajā tumsā, kas mūs visus gaida.

"Laikam gan nav tāda nelieša, kas neprastu sev atrast vislabāko attaisnojumu," es domāju, skatīdamās lejā uz tumšo upi, kur atspoguļojas kuģu ugunis un raķetes. Daugavā ievests kāds lielāks karakuģis un vairāki mazāki. Tie noenkuroti upes vidū, izrotāti un apgaismoti. Dzird mūziku un raķešu laišanas troksni. Ļaužu masa lejā kustas lēni kā miegains skudru pūlis.

- Jums droši vien nebūs intereses par manu dzīvesstāstu, saka profesors Pavasars. Bet varbūt tomēr paklausieties. Varbūt arī jūs no tā varat kaut ko mācīties… Jūs tagad dzīvojat citā pasaulē.

Tagad katrs domā: ņem, ko vari, negaidi puteni. Toreiz, kad es augu, galvenā, vecāku ieaudzinātā, vispārības atzītā doma bija: centies un pacieties. Ilgi bija jāgaida, kamēr drīkstēja sākt īsto dzīvi.

Man liekas, ka esmu gaidījis un pacieties visu mūžu.

Gandrīz pret savu gribu jūtu, ka sāku pierast pie profesora mierīgās, vienmēr laipnās balss, kas tik līdzīga viņa pelēko acu skatam, tas arī visam slīd pāri, it kā glāstot, bez īgnuma un naida, zinot un saprotot. Viņš prot iespaidot. Varbūt man aizmirsīsies pat dusmas un nicināšana, ko pret viņu pēdējā laikā esmu jutusi, ja vēl ilgi viņā klausīšos.

Mans tēvs bija galdnieks, viņš turpina. Tas ir, ne gald​nieku meistars ar savu darbnīcu un zeļļiem, bet amatnieks. Būvgaldnieks, lika jaunbūvēm logus un durvis. Viņš esot bijis labs amatnieks, bet laikam taču vīram bija pietrūcis uzņēmības, lai tiktu dzīvē uz priekšu. Vai vienkārši nebija laimējies.

Viņš bija neapmierināts ar dzīvi un pasauli, bet zināja, ka tai dūri rādīt varēja tikai kabatā. Viņš domāja, ka visu mūžu cietis pārestību izglītības trūkuma dēļ. Pašam viņam vairs nebija, ko cerēt, tāpēc viņš visas cerības lika uz mani, vienīgo dēlu. Man vajadzēja dzīvē sasniegt to, ko viņš nebija varējis. Viņa ideāls bija būvinženieris, un par to nu man vajadzēja kļūt, lai tur vai kas. Es to arī izdarīju, lai gan viegli nebija. Tēvs palīdzēja, cik varēja, bet tas nebija daudz. Strādāju un mācījos.

Kamēr turīgu tēvu dēli studēja, dziedādami konventos pie alus kausiem, es staigāju salāpītiem elkoņiem, caurām pazolēm un tukšu vēderu. Cits manā vietā varbūt būtu kļuvis komunists, bet man tikai arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka nauda valda pasauli. Un, ka gudrs tas, kas prot tikt labā vietā un pie labas peļņas. Patiesībā, ja būtu klausījis savas sirdsbalsij, es laikam būtu kļuvis mākslinieks. Bet tas palika tikai nepiepildīts jaunības sapnis. Redzēdams, ka labi zīmēju, tēvs nolēma, ka man jākļūst arhitektam vai būvinženierim, un tā arī notika. Man tikai palika slepens

nemiers, it kā iekšēja kaite, ko visu mūžu neesmu varējis izārstēt. Tagad zinu, ka cilvēkam nemaz nav tik daudz jāraizējas par tā saucamo eksistenci. Galu galā dzīvo visi, un, kā, tas neatkarājas tik daudz no naudas, cik no dažām citām lietām… Bet toreiz biju kā panikā domāju, ja netikšu uz zaļa zara, būšu zaudējis savu dzīvi.

Vēl studijas nebeidzis, sāku strādāt Miglas būvbirojā par zīmētāju, vēlāk par inženieri. Mans nodoms nu bija pašam nodibināt būvbiroju. Bet to bez naudas vai sevišķas laimes nevarēja izdarīt vai arī man trūka vajadzīgās uzņēmības un drosmes. Man reizēm gadījās dzirdēt glaimus, ka esmu glīts puisis. Klusībā sapņoju, ka izdosies tikt pie sava uzņēmuma, apprecot direktora meitu. Tas sapnis beidzot arī piepildījās, tikai drusku citādi es nedabūju šefa meitu, bet sievu! Biju, čakli strādādams, ieguvis būvuzņēmēja simpātijas, un viņš mani šad tad uzaicināja pie sevis mājās Miglām bija vasarnīca Baltezerā. Tā iepazinos ar viņa sievu. Nevaru teikt, ka Alma Migla man būtu patikusi, bet es viņai centos glaimot, lai iztaptu šefam. Gadu vēlāk Migla piepeši mira ar trieku. Sieva viena netika galā ar uzņēmuma vadību un sauca mani palīgā. Tas gadījās arvien biežāk, un reizēm mēs līdz vēlai naktij sēdējām pie plāniem, projektiem un citiem papīriem… Sākumā man tāda doma nemaz neienāca prātā, bet kādu dienu nejauši pamanīju, ka darbabiedru izturēšanās pret mani mainījusies. Birojā mani jau turēja par nākamo šefu! Tad es arī sāku par to domāt. Man kļuva skaidrs, ka tāda izdevība neatkārtosies un es būtu muļķis, ja nedarītu to, ko ar steigu darītu katrs cits manā vietā. Pie tam atraitne man nemaz neslēpa savas simpātijas… īsi sakot, tiklīdz oficiālais sēru laiks bija pāri, mēs salaulājāmies.

Visi mani turēja par laimes lutekli, un, jādomā, daudzi apskauda, profesors turpina, skatīdamies vakara krēslā pāri lielajai, klusi plūstošai upei, kas liek domāt par laika nemanāmo tecējumu. Katrā ziņā Alma domāja, ka mani aplaimojusi un ka man par to jābūt mūžīgi pateicīgam. Liekas, sākumā es arī jutos kā lielo laimestu izvilcis. Mana dzīve ļoti pārvērtās ārēji. Nabaga students, kas vēl nesen bija staigājis nošķiebtiem papēžiem, nu varēja iegādāties vairākus jaunus uzvalkus, dzīvot sešistabu dzīvokli, pat braukt firmas automobilī. Pagāja zināms laiks, kamēr sāku visu redzēt skaidrāk. Pirmais, ko novēroju, bija tas, ka rūpes nebija mazinājušās, bet ar katru dienu vēl pieauga. Uzņēmums bija diezgan liels, bet, tikai grāmatās ieskatoties, atklājās, ka patiesībā tas bankrota priekšā. Varbūt rūpēs un raizēs Migla bija dabūjis sirdskaiti. Daudz netrūka, ka to dabūtu arī es. Zinu tikai, ka daudzus gadus man bija jācīnās kā ar deviņgalvainu pūķi, kamēr beidzot paputējušo firmu izvilku uz ceļa.

Reizēm man iešāvās prātā, ka Miglas atraitne par algu nekad nebūtu dabūjusi tik uzticīgu veikalvedi, kāds es viņai biju, turklāt vēl strādādams par velti, jo uzņēmums bieži neatmeta ne tik daudz peļņas kā inženiera algas tiesu. Bet es jau nestrādāju algas dēļ strādāju savai dzīvei un nākotnei. Protams, kopā ar Almu.

Profesors paklusām iesmējās, it kā ar humoru pāri gadu aizai atskatīdamies uz jauno inženieri un "firmas īpašnieku", kas tik vientiesīgi bija ticējis savai laimei.

- Jā, pagāja kāds laiks, kamēr attapos, ka lielo laimestu patiesībā varbūt nebiju izvilcis es, bet Alma. Bez manis viņai pēc vīra nāves nekas cits nebūtu atlicis kā uzņēmumu pārdot. Un nieku vien viņa būtu dabūjusi toreiz, krīzes laikā, ar tik lieliem parādiem. Viņa bija mani iejūguši kā zirgu ilksīs, zinādama, ka izvilkšu vezumu no purva, un tālāk par to neinteresējās. Kad žēlojos viņai par uzņēmuma grūtībām, viņa tikai smaidīja un teica: "Jāni, tu zini, ka es no tām lietām nekā nesaprotu, es pilnīgi paļaujos uz tevi!" Bet viņa bija gādīga sieva. Kad naktī nevarēju gulēt un karstu galvu rakos projektos un aprēķinos, viņa man pienesa melnu kafiju.

- Alma ir astoņus gadus vecāka par mani, profesors piebilst.

Un es viņu pārtraucu, drusku pārsteigta: Tiešām? To es nezināju.

Pavasars skumji pasmaida. Viņa smaids ir gaišāks par sejas ēnām.

-

Redziet nu, viņš saka, cik vāji jūs mani pazīstat. Nūjā… abi ar Almu esam veci… starpību vairs nemana. Bet, kad precējāmies, tā bija diezgan jūtama. Es tikai vēlāk sapratu, ka Alma manus jaunos gadus bija ņēmusi vērā, izvēloties mani par vīru. Migla bija pavecs, slimīgs, un tas radīja nedrošības sajūtu. Tāpēc otro vīru viņa izvēlējās jaunu. Pirmkārt, grūtajam darbam vajadzēja jaunības spēku, otrkārt, uz jaunu vīru varēja paļauties, ka tas kalpos visu mūžu.

Es jau teicu, ka jūs mani nepazīstat, Nora, profesors piebilst, bet jūs nepazīstat arī Almu… manu sievu. Kā jums liekas, kas ir viņas galvenā rakstura īpašība, rakstura pamats? Jūs nezināt. Tā ir nešaubīga pašpārliecība. Viņu nekad nav mocījušas šaubas. Viņa vienmēr zinājusi, kā jābūt, kas jādara. Alma cēlusies no Zemgales saimniekiem. Visa dzīve viņai liekas kā tāda liela, bagāta lauku saimniecība, kur tikai stingri un pareizi jāizrīko kalpi un viss būs labi. Pēc viņas domām, visam dzīvē sava noteikta vieta, savs paredzēts uzdevums. Sievai jāpilda savs baznīcā, virtuvē un gultā. Viņa nekad nav no tā atrāvusies. Tāpat savi pienākumi vīram pirmkārt jau gādāt par sievu, strādāt savā arodā, vadīt uzņēmumu. Kad pirmais vīrs nomira, viņa ņēma otru tādu, kas savam uzdevumam visādā ziņā bija piemērots. Laulības dzīve viņai ir līgums dzīves uzdevuma veikšanai. Ja es nebūtu savu uzdevumu veicis, piemēram, ja būtu palaidies dzeršanā vai kāršu spēlē, viņa no manis būtu šķīrusies un ņēmusi citu. Pat tagad, kad Alma palikusi viena, viņa atradusi, kam uzvelt visas rūpes, Dievam.

Viņa pielūgs Dievu, ies baznīcā un visam jābūt labi. Tāda viņa ir.

Minūti klusējis, profesors atgriežas pie dzīvesstāsta: Bija jāpaiet dažiem gadiem, kamēr sapratu, ka Alma saimniece dabūjusi čaklu puisi, kas pilda saimnieka vietu. Tā kā es savus uzdevumus veicu, viņa bija laba un gādīga sieva. Es nebiju nelaimīgs. Ko varēju žēloties, pats taču tā biju gribējis. Bet, kā jau teicu, pēc dažiem gadiem sāku arvien skaidrāk sajust, ka šī dzīve tomēr nebija tā, pēc kādas ilgojos. Tad domāju, kā būtu, ja es no Almas aizietu. Itin drīz pārliecinājos, ka to nekad neizdarīšu. Biju vergs, kas ilgojās pēc brīvības. Bet es nebiju tikai gudrās, praktiskās sievas vergs vien biju arī savas ērtās dzīves, pastāvošo paražu un morāles vergs. Teiksim īsi un skaidri cik Almas, tik arī savu vājību, sava gļēvuma vergs. Nu tas, ka pats biju pie savas nelaimes vainīgs, man to nepadarīja vieglāku… Važas, ko pats kalis, vēl smagākas nekā citu uzliktās… Tā pagāja gadi, un pamazām kļuvu sirms, un gandrīz jau biju aizmirsis ilgas pēc brīvības. Tad nāca karš un visas pēdējo gadu pārmaiņas.

Raķetes virs upes iedegas arvien retāk. Liekas, uguņošana drīz būs galā. Padzītā tumsa atgriežas no visām pusēm, ielenk​dama Daugavmalu. Ļaužu drūzma lejā šķiet klajāka un klusāka. Nejauši pēdējo raķešu atspīdumā paskatos profesora sejā. Un piepeši man tā liekas pārvērtusies. Matu sirmums krēslā nav redzams, grumbas vaigos un ap muti izzudušas. Garenā, kalsnā seja izskatās smalka, gaiša, gandrīz jauna. Viņš nu man atgādina agri nosirmojušu vīru ar jaunekļa acīm un sirdi. Vai tāds viņš ir patiesībā? Zēns, kas nav paguvis dzīvot, jo par daudz ātri, māņiem un iedomām pakaļ dzenoties, pagājis mūžs? Varbūt viņš nav tik ļauns, kā domāju. Varbūt katram cilvēkam sava taisnība, mūžīgā tiesneša nāves priekšā.

Pārmaiņas, jā, viņš atsāk, to nu bija diezgan manā dzīvē. Protams, pazaudējām uzņēmumu to nacionalizēja. Almai tas bija smags sitiens, ko viņa vēl nav pārcietusi. Tā bija pirmā briesmīgā, neticamā netaisnība viņas mūžā kaut kas tāds, kas iedragāja viņas pasaules uzskatu. No tā laika viņa arī sāka slimot. Es… nevaru teikt, ka zaudējums mani pārāk satrieca. Dīvainā kārtā, ko Alma arī nesaprata, jutos gandrīz atvieglots. Uzņēmumu nekad nebiju mīlējis, drīzāk slepeni ienīdis, jo tas man sagādāja tik daudz rūpju. Man klusībā bija jāsmejas par komisāriem, kas to ar tādu pašapziņu pārņēma. Pamēģiniet, es domāju, tad jūs redzēsiet, cik viegli tādam "izsūcējam" un "kapitālistam", pamēģiniet tikai! Es būtu varējis palikt uzņēmumā par inženieri, varbūt par tehnisko vadītāju, un Alma gribēja, lai tajā turos, cik ilgi varu. Es atteicos. Līdz pat šai dienai neesmu to nožēlojis. Es jau

sākumā paredzēju, kas būs. Nacionalizētie uzņēmumi putēs, un grēkāžus, protams, vispirms meklēs starp bijušiem īpašniekiem vai vadītājiem, kas palikuši darbā. Labāk vienkārši pagriezt muguru, aiziet un aizmirst. To es arī darīju. Pirmajos gados ļoti trūka skolotāju. Sāku strādāt par tehniskās zīmēšanas pasniedzēju tehnikumā. Vēlāk tiku par mācību spēku šeit, institūtā. Tālāko jūs jau zināt.

Zinu gan bet nesaprotu. Varbūt sāku nojaust, kā tas varējis notikt, bet arvien vēl neprotu izskaidrot. It kā to paredzē​dams, Pavasars turpina: Varbūt taisni tāpēc, ka pašam nav bijis īstas jaunības, vienmēr garā esmu dzīvojis līdzi jaunatnei. Vienmēr esmu domājis, ka saprotu jaunatni labāk nekā vecākā, tas ir, mana paaudze. Tagad jūs varat runāt, ar ko gribat, visi brīnās par mūslaiku jaunatni un neviens to nesaprot. Tagadējie jaunieši ir pārvērtušies līdz nepazīšanai. Tādi Latvijā nekad nav redzēti mēdz teikt, tie dzīvojot tā, it kā rīt būtu pastardiena. Jūs pati piederat pie jaunās paaudzes un tāpēc to droši vien neredzat. Bet mums, vecākajiem, tas duras acīs ik brīdi. Tagadējā jaunatne dzīvo kā drudzī. Kā kādā indīgā skurbumā. Liekas, jaunieši tagad negrib ne dienu zaudēt, ne mirkli gaidīt. Neviens, kā liekas, vairs nedomā par mērķi… pienākumu, uzdevumu dzīvē. Tikai par lielāku peļņu un vieglāku dzīvi. Par naudu, drēbēm, dzīvokli… Un daudzreiz par vēl primitīvākām lietām labi paēst, piedzerties, izgulēties… Jā, un mīlēt bet tikai vistrulākā, dzīvnieciskā veidā… Viņi lien no ādas ārā, bet tikai par taustāmiem labumiem… lišķē, lien, melo un zog… nekad nav redzēta tāda masu veida zagšana kā tagad… visur, kur vien kaut kam tiek klāt… Neviens to neuzskata par nosodāmu ja iekrīt un tiek notiesāts, tad to skaita par nelaimi un mācību, ka turpmāk jāuzmanās… bet nekad par brīdinājumu vairs tā nedarīt. Un tie nav kaut kādi spekulanti, pagrimuši elementi, kas to dara tādi bijuši un būs visos laikos, par to nebūtu ko brīnīties tie ir tieši labākie, spējīgākie jūsu vidū. Vai varat man pateikt, Nora, kāpēc tas tā ir?

Man gribas atbildēt, ka tas nav tiesa, ka labākie, spējīgākie gan tādi nav. Ka diezgan godīgu jauniešu, kas… Bet tad man ienāk prātā Laimonis, un es apraujos. Es nevaru iedomāties labāku, centīgāku jaunekli par viņu, un viņš noteikti ir godīgs pilnīgi neiespējami, ka viņš varētu melot vai krāpt -, bet, pro​tams, ja ir izdevība ko dabūt pa kluso vai aizlaist pa kreisi, viņš nevilcināsies to darīt.

Tāds nelga viņš nav… Un es saku drusku nedrošāk: - Nezinu… Tā jau dara visi, ne tikai jaunie vien.

Neklausīdamies manī, profesors domīgi turpina, skatīda​mies lejā, tumšajā pūlī: Esmu par to daudz domājis un… man liekas, zinu, kāpēc tā ir, kas ir šīs drudžainās pašlabuma kāres, šīs kaislīgās steigas īstais iemesls. Jaunā paaudze ir cilvēki, kam pagātnes nav un kam nākotne nolaupīta. Viņiem ir tikai tagadne, tikai pašreizējais acumirklis, kurā dzīvo un jūt, un var būt laimīgs… īstā dzīve viņiem atņemta ar varu, tādēļ viņi to cenšas ar viltu pa druskai atzagt atpakaļ.

Pa mirklim, pa kumosam… pa rublim un ka​peikai.

Un kā tad ir ar mani? profesors saka, skumji pasmiedamies.—Tā es jautāju, kad sapratu jauniešu kaislīgās dzīvotkāres īsto iemeslu. Ko lai es saku? Jums vismaz vēl atliek laiks gadi jums nav atņemti, lai cik pelēki. Bet man atlikušas tikai dienas! Es atskatījos uz savu dzīvi, un mani pārņēma šausmas, cik nelietīgi esmu to izšķiedis. Cik veltīgi pagājis laiks! Visus spēkus, visus labākos gadus biju atdevis uzņēmumam, kura vairs nebija. Biju kļuvis par skolotāju tehniskā priekšmetā, varbūt diezgan labs, bet tik nesvarīgs, ka slimības gadījumā mani varēja aizvietot kurš katrs cits tehniskais mācību spēks. Vai man bija jāsamierinās ar to, ka mana dzīve veltīgi izšķiesta, ka esmu vecs un pasaulei lieks?

- Ir kāda savāda lieta mūsu dzīvē, ko jūs droši vien nezināt, Nora, runā tālāk balss istabas krēslā, līdz kurai tikko sniedzas pūļa čalošana no lejas un raķešu sprādzienu tālā atbalss. Cilvēks ārēji kļūst vecs arī tad, ja savu dzīvi nav dzīvojis. Viņa sejā ievelkas grumbas, mati nosirmo, miesas

kaktos ieperinās slimības… Bet sirds paliek jauna! Viņš nespēj ticēt, ka dzīve pagājusi nedzīvota.

Manā mūžā nekad nav bijis tā, ko sauc par īstu mīlestību. Varbūt jums tas liksies smieklīgi, bet arvien esmu domājis, ka tā vēl nāks. Es to iedomājos jaunas meitenes izskatā, maigām rokām, ābolsaldu elpu un acīm, kas mirdz un silda kā mazas saulītes. Es to arvien esmu gaidījis atnākam ar ceriņu ziediem, ar pavasara vēju un agro dzērvju klaigām katru gadu, par spīti tam, ka ārēji arvien vairāk nosirmoju… Patiesību sakot, katrs gads paejot man it kā teica: nu viņai jānāk un drīz, jo laika vairs nav daudz! Nepacietībā es jau stiepu rokas tai pretī…

Piepeši krēslā notiek kas negaidīts pārsteigta es saraujos. Profesors saķēris abas manas rokas, pieliecies man klāt un de​dzīgi čukst: - Ko jūs teiktu, Nora, ja es atzītos, ka jūs esat mana ilgu meitene tā, kuru gaidu, pēc kuras slepeni ilgojos?

Esmu klausījusies Pavasara stāstā ar interesi, bet ne sevišķi uzmanīgi, jo domāju, ka viņš tikai cenšas attaisnot to, kam nekāda attaisnojuma nav. Pēdējie vārdi mani ķer kā sitiens tā kaut ko neesmu gaidījusi un ne sapņos nebūtu varējusi iedomāties. Viņš tak nerunā nopietni, es domāju, tas var būt tikai muļķīgs joks. Neapzinīgi raujos atpakaļ… Iztālēm profesors man arvien diezgan labi paticis, bet tik tuvu ir citādi. Viņa rokas ir kaulainas un aukstas, veca vīra rokas, to pieskāriens nav sevišķi patīkams. Viņam pieliecoties, jūtu viņa elpu sejā, un tā ir salkana, drusku ož kā sastāvējusi gaļa riebīga veca cilvēka elpa. Krēslā to nevar redzēt, bet skaidri iedomājos, ka starp viņa vaļīgajām, siekalainām veca vīra lūpām bālās smaganās spīd dzelteni, bojāti zobi. Mani piepeši pārņem paniskas bailes, ka viņš varbūt grib mani noskūpstīt. Acumirklī zinu ja viņš to mēģinās, es sitīšu, bet, ja turēs man rokas, spļaušu viņam sejā.

Bet notiek citādi. Pavasars palaiž mani vaļā, atkāpjas soli un sāk smieties. Viņš smejas klusi, rūgti, aizsmakušā balsī.

- Nu redzat! Jums nekas nav jāsaka. Es zinu… Jums riebjas mana elpa, jums nepatīkams pat manu roku pieskāriens! Es jums neesmu un nevaru būt nekas vairāk kā vecs vīrs varbūt gluži simpātisks, kamēr zina savu vietu un apmierinās ar savu lomu. Tāds, kas ar labu uzvešanos pelnījis žēlastības maizi. Bet kam nav nekādu tiesību uz īsto dzīvi un mīlestību. Tāds, kas patiesībā stāv ar vienu kāju kapā. Ja runāju par tiesībām uz dzīvi un mīlestību, tas jums liekas vienkārši smieklīgi. Vai ne?… Un ziniet, tā ir teikušas vai domājušas visas, kam esmu nedroši mēģinājis tuvoties… ar savām jūtām… savām dzīves slāpēm.

Viņš brīdi klusē, un arī man nav nekā, ko teikt. Lejā zem loga krastmala kļūst klajāka un klusāka.

Liekas, pēdējās raķetes izdegušas un nodzisušās noziedējušas kā papardes Jāņu naktī. Kad Pavasars pēc klusuma ierunājas, viņa balss atkal skan citādi spītīgi, gandrīz izaicinoši: - Un ja nu noticis brīnums. Ja neticamais piepildījies. Ja atradusies meitene, tāda, kādu esmu klusībā gaidījis, par ko esmu nomodā sapņojis… Meitene, kam es neliekos riebīgs, kas neraujas nost, jūtot manu roku pieskārienu un manu elpu. Meitene, kas saprot, ka man tiesības uz nokavēto dzīvi un mīlestību, un ir ar mieru tanī dalīties… Vai jūs domājat, Nora, ka man tā būtu jāatraida? Vai tiešām domājat, ka es no tās atteikšos? No pēdējās izdevības atgūt nokavēto, vēl dzīvot? Veceņu tenku, liekuļu morāles dēļ atteikšos no pēdējās laimes, pēdē​jiem ziediem pirms lielās salnas? Jūs esat nelga, ja jūs tā domā​jat. Es to nevaru, pat ja gribētu.

Un viņš turpina, neslēpdams kaislīgu, gavilējošu prieku, kas draud pārplēst viņa krūtis: - Nora, mana dzīve vienā dienā ir pārvērtusies. Aizbirušie avoti atvērusies un sākuši mutuļot, izžuvušie strauti plūst pāri malām kā palos. Es to neprotu izteikt vārdos, tur vajadzētu būt dzejniekam.

Jums liksies smieklīgi, ja teikšu, ka atkal esmu kļuvis jauns, bet tas ir tiesa! Pats vairs neticēju, ka tas varētu notikt, nu tas ir noticis. Saka, ka retos gados ābeles ziedot otrreiz, rudenī. Nezinu, vai tā ir, nekad to neesmu redzējis. Bet mana dzīve ir otrreiz izplaukusi ziedos, es jūtos kā tāda rudenī uzziedējusi ābele. Mans laiks vairs nevelkas kā notiesātais uz soda vietu. Es jūsmoju par katru jaunu dienu un zinu, ka tā man nesīs prieku. Darbs vairs nespiež manus plecus kā lieks slogs, tas ir ieguvis jēgu un kļuvis interesants. Jūs domājat, ka no tā visa atteikšos? Ka izdzēsīšu sava mūža jauno gaismu un atgriezīšos tumsā? Jūs domājat, ka būšu tāds nelga? Nekad! Es jums saku nekad!

Viņš gaida, lai kaut ko atbildu, bet es nezinu, ko teikt. Bei​dzot saku: - Esmu daudz par jaunu, lai jums dotu padomu. Bet man liekas, ja cilvēks nav viens… viņam jāapdomā arī, vai tas, kas pašam dara prieku, otram nesagādā ciešanas.

- Jūs redzat? profesors iesaucas. Tātad es tomēr esmu jauns! Tieši par to jau jaunība nekad nedomā par citu ciešanām. Tikai par savu prieku. Tāda taču ir visa tagadējā jaunatne. Vai ne? Mēs nupat par to runājām.

- Jūsu kundze grūti slima, es saku. Jūs varējāt pagaidīt, lai viņa nomirst, un tad…

- Vai tā nebūtu liekulība? viņš dedzīgi attrauc. Es tagad domāju, ka liekulība nežēlīgāka nekā patiesība… Nē, es nevarētu… pagaidīt, kā jūs iesakāt. Mēs ar Almu abi bijām nāvei nolemti-viņa miesīgi, es garīgi. Ja divi slīkst un vienam pasniedzas glābēja roka, viņam nav iemesla to atgrūst kaut arī otram jāiet bojā.

Tur man atkal nav ko atbildēt. Es saku: - Liekas, svētki beigušies. Jāiet mājās.

Bet viņš nekustas. Laikam vēl nav izteicis visu.

- Redziet, Nora, viņš atsāk, cilvēka dzīve nav kā lielceļš, bet kā strauta gultne. Neviens to nav plānojis, neviens nevar paredzēt, kādus līkumus tā metīs. Tai ir savi likumi, bet mēs tos nezinām…

Kad Aina atnāca pie manis, mums ne vienam, ne otram nebija ne jausmas, ka tā notiks. Es… pēc kaut kā ilgojos, bet klusībā. Nekad nebūtu spēris pirmo soli es jau zināju, cik tas veltīgi. Būtu simtreiz atteicies… jums taisnība, būtu gaidījis, lai Alma… Un varbūt viņas nāve arī nekā nebūtu grozījusi es būtu palicis tāds pats dzīves pievilts sapņotājs. Droši vien… Bet notika citādi. Tik vienkārši, ka jums tas liksies neticami. Un tomēr tā bija. Ziniet, Aina ir bārene. Abi vecāki gājuši bojā kara laikā. Viņu izaudzinājis krusttēvs, kolhoza agronoms, kaut kur Ziemeļu Vidzemē. Viņš tai arī palīdzēja studēt. Pagājušā ziemā krusttēvs nomira; meitenei tas bija smags sitiens. Pabalstam pietrūkstot, viņai bija jāpārtrauc studijas institūtā un jābrauc atpakaļ uz kolhozu, jo arī internātā viņu nepaturēja. Aina bija vārda tiešā nozīmē izmesta uz ielas. Viņa atnāca pie manis un visu izstāstīja. Alma toreiz tikko bija aizvesta uz slimnīcu. Istaba bija brīva. Es vienkārši teicu, lai nāk un pagaidām dzīvo pie mums. Es būtu necilvēks, ja to nebūtu darījis.

Nokārtoju arī institūtā, tā ka viņa varēja turpināt studijas. Es biju viņai pateicību parādā, viņa tik bieži bija palīdzējusi ar studentu darbiem. Tā Aina palika pie manis. Un tā tas notika, nekā nedomājot un nepare​dzot. Es nezinu, kā. Vienkārši notika. Viņa bija tik neizsakāmi laimīga un pateicīga kā kad es tai būtu izglābis dzīvību. Jā, tiešām reiz viņa izteicās, ka labāk būtu ielēkusi Daugavā nekā braukusi atpakaļ uz kolhozu. Un mēs… bijām divi vien dzīvokli.

Nu beidzot viņa stāsts ir galā. Nokāpjam lejā un atstājam tumšo māju. Atveram durvis un iznākam uz ielas. Vēl brīdi soļo​jam blakus uz trolejbusa pieturas pusi.

- Jūs klusējat, Nora? profesors jautā.

- Kāpēc jūs man to visu stāstāt? es jautāju.

Viņš izliekas pārsteigts. Kādēļ? Nu, es jau teicu. Gribēju zināt, vai jūs, patiesību zinot, arī mani nosodīsiet tāpat kā visi citi. Cerēju, ka vismaz jūs… kas esat jauna un pati mīlat… mani labāk

sapratīsiet. Bet… varbūt ne. Varbūt tikai gribēju ar jums dalīties savā lielajā pārdzīvojumā. Savā jaunajā laimē. Nu, vai tas nav brīnišķīgi? Kā jums liekas? Sakiet atklāti.

Nē, Pavasara kungs, es saku. Ja gribat dzirdēt atklāti, ko domāju, tad nē, man tas nemaz neliekas brīnišķīgi. Man tas liekas ikdienišķīgi, parasti un jūsu necienīgi. Un par visām lietām ļoti, ļoti nesvarīgi.

Viņš apstājas un krēslā uzlūko mani pārsteigts, kā neticē​dams. Tad viņš stomīgi jautā: - Kas tad… jums liekas… svarīgi?

Nezinu, kas mani dīda tā teikt. Vēlāk iedomājos, ka īsti pieklājīgi tas nebija. Profesors par savu vaļsirdību vien bija pelnījis, ka izturos pret viņu saudzīgāk. Bet es vienkārši saku, kas uz mēles: Svarīgi ir, piemēram, kā klājas jūsu kundzei. Viņa taču atkal slimnīcā, vai ne? Kā viņai iet uz labo pusi… vai ļauno? Jūs varētu gan viņu kādreiz apciemot.

Profesors noskatās manī savādām, skumjām acīm. Tad, ne vārda neteicis, pagriežas un aiziet atpakaļ. Jā, esam jau gandrīz pie troleja piestātnes, bet viņš pagriežas un aiziet uz otru pusi.

Drusku apjukusi, noskatos, kā viņš aizsoļo, pagara, kalsena, drusku salīkusi figūra. Brīžiem tā nozūd ēnās vai starp citiem gājējiem, tad atkal uz mirkli parādās arvien šaurāka, sīkāka, neskaidrāka.

Kur viņš iet?

Krastmala jau gandrīz tukša. Raķetes nodzisušās. Ļaudis ātri izklīst un dodas mājup. Mānīgo vizuļu svētki beigušies rīdzinieki var atgriezties ikdienas krēslainajā pelēkumā.

Klusa un melna gar akmenī kaltajiem krastiem plūst nak​snīgā upe.

Nāk trolejbuss. Piestātnē ir drūzma, durvīs liela spiešanās, bet tieku iekšā pēdējā mirklī.

Krievietes pļāpā, saspiesti bērni čīkst. Motors kauc, vilkdams smago kravu. Piedzēries vīrietis, mašīnai zvārojoties, gāžas man virsū un pūš sejā pēc degvīna smirdošu elpu. Tas viss tik pierasts, ka to gandrīz nemanu.

Braucu un domāju par satikšanos ar profesoru un mūsu savādo, tikko beigušos sarunu. Vajadzēja pajautāt, kā nākas, ka viņš šovakar viens kur tad viņa draudzene Aina. Es vēl lāgā nezinu, ko domāt par viņa stāstu. Tas ir savāds diezgan negaidīts. Katrā ziņā Pavasara dzīvi tas rāda citādi, nekā esmu to līdz šim iedomājusies. Varbūt viņam varētu pat just līdzi… ja nepazītu Almu Pavasaru. Tā, kā tas ir tagad, manas simpātijas tomēr paliek slimās sievas pusē tur es nekā nevaru darīt. Bet dīvaini tomēr ir, kā uz vienu un to pašu lietu var skatīties no tik dažādiem viedokļiem. Un, ja skatās no profesora viedokļa, viņam ir sava taisnība.

Mums katram tāds stāsts ar savu taisnību, savu laimi un nelaimi, savu komēdiju un traģēdiju…

Vai nav savādi, ka cilvēki ar saviem likteņa stāstiem nāk pie manis ne pie viena cita, tieši pie manis? Nesen vēl Trofimova kundze un tagad Pavasars. Kā katoļi pie biktstēva grēkus sūdzēt. Ko es viņiem varu palīdzēt?

Kad pārbraucu, māte ar Dzintru jau mājās. Māte nogurusi, māsiņai sāp kāja māte viņai gultā aplikusi kompresi. Bet viņas abas apmierinātas, ka labi varējušas redzēt uguņošanu.

BOBREŅ PUIKAS UN tumsas meitenes I^Jākamās dienās, ar profesoru satiekoties, ejam viens otram garām kā svešinieki. Viņš mani sveicina, vēsi palocīdams galvu, nepaceldams acis. Es atbildu pieklājīgi, bet vienaldzīgi, paiedama garām bez smaida. Vai esmu viņu apvainojusi? Varbūt. Nu, ja arī tā, es tur nekā nevaru darīt. Man drusku neērta sajūta, bet ne tāda, ka būtu jāatvainojas vai jā​lūdz piedošanu.

Tomēr šad un tad domāju par mūsu sarunu Pirmā maija vakarā sevišķi par to, ko viņš teica par tagadējo jaunatni. Man liekas, viņš ir diezgan labs novērotājs un arī dziļš domātājs viens no retajiem.

Iespējams, ka viņam taisnība. Varbūt ne par visu jaunatni, ne par to daļu, kurai piederam mēs ar Laimoni. Bet katrā ziņā par vienu daļu pašu jaunāko. Par bobreņpuikām un tumsas meitenēm. Tā tiešām ir jauna suga, kādas agrāk Rīgā nebija un ar ko tagad pilnas malas.

Viens no tādiem ir arī mūsu komunālā dzīvoklī Mandelbaumu Viktors. Ar to mums tīrais negals… Bet te būs vietā kāds vārds par šo sugu vispār.

Visumā nevar sūdzēties, ka Rīga nedroša. Pa centra ielām, kas labāk apgaismotas, var staigāt droši kā dienā, tā naktī. Tikai dažās zināmās vietās vientuļām sievietēm nav ieteicams rādīties vakaros, ja negrib sastapties ar uzmācīgiem vīriešiem. Un, kad jāiet pa tumšām priekšpilsētas ielām, nav gudri ņemt līdzi nau​du vai vērtslietas. Tur darbojas bobreņpuikas.

Ar huligānismu gadās sastapties visur. Tā ir dīvaina sērga, kurai nav ne īsta iemesla, ne izskaidrojuma. Liekas, to ievazājuši krievi, bet nu jau sen ar to apslimuši arī latvieši. Nav domājams, ka šai parādībai kādi politiski iemesli. Bet tā var arī būt it kā mēma spīts pret iekārtu, dūres rādīšana kabatā. Vismaz huligāni ir vienīgie, kas iedrošinās atklāti spītēt pastāvošās varas likumiem. Tā gan ir apšaubāma varonība.

Huligānisms mani visvairāk kaitina ar to, ka tam nav nekādas jēgas. Tas tieši spītē jēgai un saprātam. Kādu rītu, caur Kirova dārzu ejot, ievēroju, ka dažās dobēs norautas un izmīdītas puķes.

Kas tam par jēgu, ko ar to gribēts panākt? Rīdzinieki mīl savus skaistos apstādījumus un ar tiem lepojas. Pret huligāniem, kas tos posta, var just tikai riebumu. Retāk gadās, ka ar akmeņiem izsit veikalu logus, protams, naktī. Ar laupītkāri to grūti izskaidrot, jo logos nekā vērtīga nav. Un tomēr izsit. Tāpat reizēm dzīvojamo māju rūtis. Piepeši nošķind plīstošs stikls, pa logu ielido akmens un kaut kur jau gabalā nodip aizskrejoši soļi. Varbūt ari ņirdzīgi pusaudžu smiekli. Un cilvēks dzīvoklī vai nu skrej ārā un mēģina neliešus panākt kas ir veltīgas pūles, jo tie jau sen nozuduši tumsā -, vai lamādamies mēģina atce​rēties, kur un kad gadījies aizkaitināt rajona pusaudžus. Parasti viņš nekā tāda neatceras. Uzbrukums ir bez jēgas un iemesla.

Nereti gadās, ka nekaunīgi puikas aizskar garāmgājējus, sevišķi sievietes. To dara arī pieauguši, jauni vīrieši tie parasti ir iereibuši. Viņi ņirgājas, smejas, uzrunā nepieklājīgos vārdos, izsaka bezkaunīgus priekšlikumus. Lamuvārdus un bezkaunīgus izteicienus gan latviski, gan krieviski bieži dzird arī tramvajos, trolejbusos un autobusos. Tāds ieskurbis pasažieris šļupstēdams, tikko varēdams pārspļaut pār lūpu, ņemas pierādīt, kas viņš par varoni, un tad nu dabū visi, sākot ar konduktoru un beidzot ar Staļinu. Bieži tā ir tikai muļķīga lielība un bezkaunīga lamāšanās, bet reizēm dzird tik asprātīgas lietas, ka ilgi var smieties. Visumā tomēr piedzērušie ir ļoti nepatīkami, vienalga, ielās restorānos vai satiksmes līdzekļos.

Redz arī kaušanos. Tie, kas kaujas publiskās vietās, vienmēr ir piedzērušies. Parasti notiek tā: draugi aiziet uz krogu, iedzer, par kādu nieku sastrīdas un sāk kauties. Kroga apkalpotāji, viesiem palīdzot, kaušļus izmet ārā, un kautiņš turpinās uz ielas, kroga priekšā vai kādos vārtos, kamēr viens dabū tā, ka pietiek.

Vai arī iejaucas milicija un abus aizved. Kad dzērums izgulēts, vainīgie bieži paši vairs nezina, par ko kāvušies. Ir miers līdz nākamai reizei.

Ar huligānismu cīnās valsts, tiesa, milicija. Ir arī panākumi visumā jāsaka, pēdējā laikā šī sērga mazinājusies. Lai iegrožotu miera traucētājus, izdeva speciālu likumu par "sīko huligānismu".

Vainīgos soda tautas tiesas sēde divdesmit četru stundu laikā un parasti piespriež sodu no trim līdz piecpadsmit diennaktīm valsts darbā. Nodzen kailu galvu, izdod valsts uzturu un liek strādāt ielas tīrīt, būvdarbos, vārdu sakot, pēc iespējas grū​tāku, netīrāku un nepatīkamāku darbu.

Parasti šo sodu dabū pusaudži, tādi no sešpadsmit gadiem, kuri uz ielas vai citur sabiedriskā vietā trokšņojuši, lamājušies necenzētiem vārdiem, kādu aizskāruši, braukuši satiksmes līdzeklī bez biļetes, izsituši kādu logu vai darījuši vēl ko līdzīgu. Bet notiek arī neticamas lietas: starp aizturētiem, kā nesen vēl rakstīja avīzēs, gadās pazīstami un "ievērojami" vīri, kas, izrādās, dzērumā gulējuši tramvajā vai pateikuši kādu vārdu par daudz, ar alkoholā atmiekšķētu mēli izrunājušies par daudz "no sirds". Arī viņu lietas nonāk tiesā, bet tālāk vairs nav tik vienkārši. Bieži vien tiesnesis jau sācis lietu iztiesāt, kad tikai atklājas, kas īsti aiz apsūdzētā stāv. Iejaucas partijnieki, direktori, pat ministri. Nevar taču pieļaut, ka tādam "atbildīgajam", kas nejauši iekritis, nodzen kailu galvu, iedod slotu rokā un liek ielā mēslus slaucīt! Ja iekritušais tiešām liels vīrs, viņu arī izdodas paglābt. Bet daudz gadījumos nekas nelīdz tiesa piespriež sodu, un tas jāizcieš vien ir. Bieži tiešā ceļā no atskurbtuves dodas "darbos". Tā nu ir tik nepatīkama lieta, ka Rīga pēc šī likuma izdošanas kļuvusi manāmi klusāka un mierīgāka, sevišķi vakaros. Vajag tikai gadīties klāt milicim, dzēruma gadījumā pat bez lieciniekiem, lai miera traucētājs dabūtu pliku galvu un kādu nedēļu pastrādātu. Runā, ka šādos darbos nereti esot arī sievietes. Vēl ļaunāk, ja sods atkārtojas: ja kāds par līdzīgiem pārkāpumiem tiesāts vairākas reizes, tas jau drošs kandidāts izraidīšanai no pilsētas. 1 Visā šai akcijā, man liekas, izcilākā loma pieder atskurbtuvei. Bez tās lielu panākumu nebūtu. Tā ir īpatnēja iestāde, iekārtota pēc krievu parauga, bet itin labi noder arī latviešiem ar "karstām galvām". Sī iestāde ar uzrakstu uz durvīm abās valodās "Atskurbtuve" un "Otrezviķeļ" atrodas aiz Centrāltirgus, kur sākas noliktavas. Ēkai pirmajā stāvā ir vairāki logi ar baltiem aizkariņiem un restēm priekšā. Durvīs un to priekšā redz rīkojamies vīrus baltas ķiteļos. Pie ieejas nereti stāv milicijas mašīna tumši zila ar sarkanu svītru horizontāli apkārt, kas rīdziniekiem labi pazīstama un ko reizēm dēvē arī par "Melno Bertu". Ja milicija pamana kādu trokšņotāju vai kaut kur uz ielas atrod kādu galīgi apdzērušos, vai arī kāds ar labu neiet ārā no dzertuves, izsauc šos ratus un ar tiem tad vainīgo nogādā atskurbtuvē. Ja "Melnā Berta" aizņemta, milicim tiesības uz ielas apturēt arī katru valsts vieglo vai smago mašīnu, lai nogādātu dzērāju uz atskurbtuvi, tāpat, starp citu, arī nelaimes gadīju​mos, ja nav nepieciešama vai nav dabūjama ātrā palīdzība.

Atskurbtuvē "cietušo" vispirms izģērbjot, ja tas guļ vai nesamaņā, sastādot klātesošo priekšmetu sarakstu un tad bāžot zem aukstas dušas. Ja nevarot nostāvēt kājās vai neklausot ar labu, piesienot kaut kur. Duša atskurbtuvē neesot parastā, bet spēcīgas auksta ūdens strūklas nākot no visām pusēm.

Liekot dzert arī stipru kafiju un atsevišķos gadījumos dodot atskurbinātāju zāļu iešļircinājumus. Kad iereibušais atgūst samaņu, tam uzvelkot tīras drēbes un ielaižot aizrestotā istabā izgulēties. Tādu istabu atskurbtuvē ir vairākas. No rīta vai kad nu esot izgulējies, laižot uz mājām. Bet ne gluži par velti: par saviem pakalpojumiem atskurbtuve ņem atlīdzību pēc likumā noteiktas takses. Ja dzērājam nauda klāt, par laipno "apkalpošanu" tūliņ jāsamaksā 45 rubļi. Ja naudas nav, un, protams, parasti jau tās nav, sūta milici līdzi uz mājām. Ja arī sieva nemaksā vīra ietaisīto "rēķinu", piesūta darbavietai izpildrakstu un 45 rbļ. atvelk no algas par labu valstij.

Bet arī bez tā katra atskurbinātā darbavietai tiek ziņots, un, ja atskurbtuvē pavadīts darba laiks, to skaita par neattaisnojami kavētu. Ir gadījies avīzēs lasīt par tādiem, kas atskurbtuvē pavadot katru

sestdienu vai tur kārtīgi viesojoties algas dienās.

Jā, un notiek arī jocīgi gadījumi ar baigu pieskaņu. Reiz stāstīja skaidri nezinu, vai tiesa vai ne -, ka atskurbtuvē ne ar dušām, nedz iešļircinājumiem nevarējuši pamodināt kādu piedzērušo. Izsaukts ārsts, un tas konstatējis, ka "piedzērušais" jau vairāk stundu atpakaļ miris ar sirdstrieku… Bijis pakritis uz ielas, miliči nakts tumsā pievākuši un, kā parasts, nogādājuši uz atskurbtuvi, kur tas, protams, apstrādāts visiem parastajiem pa​ņēmieniem.

Nu, dzērāji vienmēr bijuši un laikam arī būs, lai kā tos censtos atskurbināt. Galu galā nelaime nav tik liela. Dzērājs nav ļauns tikai nepatīkams. Pavisam citādi ir ar Rīgas paklīdušajiem jauniešiem. Tie nav ārstējami ar aukstu dušu un melnu kafiju. Pat ne ar cietumu…

Jaunieši, kas beidz skolu, vienalga, vai tie aiziet studēt vai darbā, visi dalāmi divās grupās.

Vienā vairākums tie ir nopietni, centīgi. Bet otra grupa vārda tiešā nozīmē aiziet neceļos. Par tiem profesoram pilnīga taisnība. Pēc skolu stingrās kārtības izkļūstot, kā pašiem jauniešiem liekas, brīvībā, daļa meklē pēc iespējas vieglu dzīvi. Rodas prasība pēc naudas, un to, protams, mēģina iegūt ātrāk un vieglāk, nekā iespējams ar darbu. Nav teikts, ka jauniešiem, kas pieder pie šīs grupas, katrā ziņā jābūt no sliktām ģimenēm. Atceros kādu gadījumu no saviem skolas laikiem. Gandrīz reizē ar mani pamatskolu kā pirmais skolnieks beidza kāds zēns Harijs. Tas bija no tiešām labas ģimenes, jauks puisis. Skolā viņu labi ieredzēja gan biedri, gan skolotāji. Tagad skolās raksturīgi, ka bērni parasti nemīl tādus, kas mācībās iet priekšgalā, tie bieži vien fiziski vāji attīstīti, klusi. Harijs bija savādāks dzīvs, kustīgs, ļoti sabiedriska rakstura, saticīgs un draudzīgs, tiešām paraugzēns. Pēc septītās klases beigšanas viņu bez konkursa uzņēma tehnikumā, un viņš aizgāja no mūsu skolas ar vislabāko raksturojumu. Un tad…

Pēc pāris gadiem avīzēs uzreiz parādījās tiesas prāvas apraksti. Tajā tiesāja veselu jauniešu bandu, kas nodarbojusies ar zagšanu. Un Harijs mūsu krietnais, apdāvinātais Harijs izrādījās viens no bandas barvežiem! Viņa bijusī klases audzinātāja dabūja nervu sabrukumu, nemaz nerunājot par vecākiem. Harijs un otrs galvenais vainīgais dabūja piecus gadus cietumā. Dīvainākais, ka arī no tehnikuma, kur Harijs mācījās, nāca vislabākās atsauksmes. Puika bija dzīvojis divas dzīves vienu, atklāto, mājās un skolā, otru slepeni noziedznieka dzīvi. Patiesībai atklājoties, visi bija ārkārtīgi pārsteigti. Harijs nekad nebija cietis trūkumu, vienmēr bija labi apgādāts, apģērbts un paēdis labāk nekā daudzi citi viņa vecumā… Vienīgais norādījums uz to, kādos apstākļos zēns noklīdis no ceļa, varēja būt tas, ka vecāki abi strādāja un bieži bija aizņemti darbā arī vakaros. Viņi pat nezināja, kur dēls pavada laiku.

Kas ņemsies saskaitīt, cik tādu Hariju tagad Rīgā un visā Latvijā!

Viena daļa no tiem, kas pēc pamatskolas vairs tālāk nemācās, kļūst par tā saucamiem bobreņpuikām. Tā nosaukti tāpēc, ka valkā "bobrenes" pelēkas žokejcepures ar pogu galvvirsū. Tie ir agrāko laupītāju pēcteči, jo īsto laupītāju kas Rīgā strādāja pirmajos pēckara gados, uzbruka cilvēkiem, sevišķi sievietēm ielas vidū un atņēma visu, novelkot pat drēbes, kas mugurā,tagad vairs nav. Bobreņpuikas ir viņu cienīgi mantinieki, un no tiem baidās pat vēl vairāk, jo viņi nekautrējas aiztikt arī bērnus. Visbiežāk gadās, ka viņi tumšās ielās uzbrūk sievietēm un atņem somiņas, gredzenus, pulksteņus. Ir starp bobreņpuikām arī tādi veiklie, kas savus upurus izraugās deju vakaros un izrīkojumos. Dejojot iepazīstas ar kādu meiteni, piedāvājas to pavadīt uz mājām un tad izdevīgā vietā "laipni" atņem pulksteni vai kādu rotaslietu un palaiž. Lielākie meistari ar tādiem sīkumiem nenodarbojas tie iztīra veikalu kases pat pavisam atklāti, vakaros, kad maz cilvēku, protams, ne pilsētas centrā. Pēc kara tādu gadījumu bija daudz, tagad par tādiem dzird retāk.

Tā kā dzīvojam labi apgaismotā ielā un ne pārāk tālu no centra, man ar bobreņpuikām darīšanu nav bijis. Bet skaidri jau to nevar zināt. Reizēm viņus grūti pazīt. Reiz gadījās tāds piedzīvojums.

Biju no draudzenes dabūjusi fotoaparātu, jaukā rudens dienā gāju Dzintru pavadīt uz skolu un pie tās pašas reizes izdarīt kādu uzņēmumu. Meitene toreiz mācījās otrajā maiņā, es arī strādāju vakarā. Pie viņas skolas ir nelieli apstādījumi, tur es nofotografēju viņu, viņa mani, un gribējām jau šķirties, kad no tuvējā soliņa pieceļas jauns cilvēks un saka: "Atļaujiet, es uzņemšu jūs abas kopā." Ļoti laipni, vai ne? Bet es esmu uzmanīga pasaku paldies, un ejam projām, šis lēnām nāk nopakaļ. Lai tiktu vaļā no sekotāja, ieeju Dzintrai līdzi skolā.

Pēc brīža, ārā iznākot, skatos gaida. Klāt atkal, bet apbrīnojami pieklājīgs lūdz, vai drīkstot pavadīt. Nemaz uz manu atbildi neklausīdamies, nāk tikai līdzi un runā par šo un to. Domāju, nevar taču uz ielas strīdēties jāizdomā kāds iemesls, kā pieklājīgā veidā tikt no nevēlamā vaļā. Te uzreiz šis saka: "Jums ļoti skaists fotoaparātiņš." Tas man iesita kā pa pieri ak tā, ko tev vajag! Saprotu, ka mans laipnais pavadonis tikai tādēļ nāk līdzi, lai izdevīgā brīdī izrautu man aparātu un nozustu ap stūri. Bet ko lai daru, kā lai izbēgu? Pāri ielai kāds lielāks pārtikas veikals ieeju tur, domāju, varbūt gadīsies kāds kaimiņš vai paziņa, ar ko reizē iet mājā. Nekā! I'aziņas neviena, un vispār veikals gandrīz tukšs. Lieli logi, no iekšpuses var visu redzēt, kas uz ielas notiek. Skatos, mans pavadonis arvien vēl staigā turp un atpakaļ. Kā lai nu tieku mājās? Tomēr neērti kādam svešiniekam palīdzību lūgt. Veikalā arī nevaru necik ilgi palikt. Nu, domāju, kas būs, būs un eju ārā. Protams, mans pavado​nis tūliņ klāt un seko uz papēžiem.

Tuvojos kādam lielam namam un atceros, ka tajā dzīvo man pazīstama ģimene. Bet paziņas dzīvo ceturtā stāvā, liftā bez atslēgas netieku, un, ja kāpšu pa kāpnēm, sekotājam būs lieliska izdevība kāpņutelpā man uzbrukt. Te piepeši, garām iedama, ievēroju, ka nama pārvaldnieks iznācis ārā un atstājis lifta durvis vaļā. Tātad liftam jābūt lejā! Metos namdurvīs, ieskrienu liftā un, zibensātrumā aizrāvusi metāla durtiņas, piespiežu ceturtā stāva pogu. Augšā uzbraukusi, atstāju aparātiņu pie pa​ziņām un braucu atkal lejā.

Mans "pielūdzējs" vēl bija turpat pie durvīm, pacietīgi gaidīdams mani iznākam. Bet no "amiziera" nekas neiznāca. Ieraudzījis, ka man vairs nav fotoaparāta, "kavalieris" skābi pasmīnēja, pagriezās un aizgāja. Tā arī pazuda, piepeši aizmirsis visu karsto vēlēšanos iepazīties!

Un jāpiebilst vēl pēc izskata nemaz nebija tipisks bobreņpuika, labi ģērbies jauneklis ar gluži pieklājīgu valodu un uzve​šanos.

Starp citu, pulksteņi un fotoaparāti ir mantas, ko visbiežāk zog. Šī iemesla dēļ tos komisijas veikalos grūtāk nodot nekā citas mantas. Tur ienāk ziņas no milicijas par nozagtiem pulksteņiem un aparātiem ar sevišķām pazīmēm, kas jāaiztur, ja tādus piedāvā. Aizdomīgas mantas tomēr bieži nokļūst komisijas veikalos, tā ka īpašniekiem ir zināmas izredzes tās atgūt. Mantas pieņemot, veikals atzīmē vārdu un pases numuru, un, ja manta izrādās zagta, pienesējam jāpaskaidro, kur to ieguvis.

Nereti arī paši cietušie apstaigā komisijas veikalus, mēģinādami uzzīmēt savas pazudušās vai nozagtās mantas.

Atceros vēl otru gadījumu tikai tas nebija tik daudz ar mani pašu, cik ar Laimoni. Pagājušā rudenī kādu svētdienu bijām aizbraukuši uz Jūrmalu viesos pie paziņu ģimenes, kas tur dzīvo visu gadu. Rīta pusē braucām atpakaļ uz Rīgu, jo abiem vajadzēja būt darbā. Sezona bija beigusies, un tik vēlā vilcienā visā vagonā nebija neviena cilvēka. Laimonis bija iedzēris, miegains. Viņš iegāja iekšā, izlaidās solā pusguļus un sāka snaust. Es paliku priekštelpā "svaigā gaisā", jo man arī drusku reiba.

Vienā no nākamām piestātnēm pa otrām durvīm bija iekāpis kāds puisis. Nezinu, kā gadījās, nejauši pavēru durvis un paskatījos. Te uzreiz redzu, ka svešais pieliecies Laimonim klāt un mēģina novilkt rokas pulksteni tā lēnām un uzmanīgi, lai gulētājs nepamostas. Izskatījās, ka viņam tas arī būtu izdevies, jo Laimonis snauda un nemaz nekustējās. Es uzkliedzu, lai mostas, metos iekšā un sāku apstrādāt nekauņu ar lietussargu. Tad arī Laimonis uzlēca kājās, un par abiem mums izdevās

bobreņpuiku padzīt. Rīgā iebraucot, uzmeklēju milici, bet vainīgais jau bija paspējis izmukt. Taču dabūjis bija ne pa jokam, jo mans lietussargs izrādījās salūzis.

Pulksteņu, fotoaparātu, rokassomiņu un apģērba gabalu zagšana vai laupīšana ir bobreņpuiku galvenā nodarbošanās. Viņi tajā sasnieguši tik lielu veiklību, ka, piemēram, teātrī, kino, rindās stāvot vai tramvajā, trolejbusā, vilcienā spiežoties, cilvēks dažreiz nemaz nemana, ka apstrādāts.

Neraugoties uz likumiem, tiesām, sodiem un milicijas pūlēm, zagšanas sērga Rīgā arvien vēl diezgan izplatīta un tumsā pa vientuļām ielām nav ieteicams staigāt.

Palaidušies ne vien jaunie vīrieši, bet arī sievietes, sākot ar vecām sievām un beidzot ar pavisam jaunām meitenēm gandrīz skolas gados. Tikai sievietes, protams, nenodarbojas ar laupīšanu lai gan zog arī-, bet ar netiklību. Nekad gan laikam Rīgā nav tā zēlusi netiklība, kā tas bija pēckara gados. Un daudz labāk nav arī tagad. Ne sodi, ne vajāšanas tur nekā negroza. Liekas, vienkārši ir zināms skaits sieviešu, kam tāds dzīvesveids patīk. Varbūt esmu netaisna. Bet kā lai jūt viņām līdzi, zinot, ka katrs, kas grib, var dabūt godīgu darbu.

Rīgā katram rajonam esot sava "melnā iela", bet visas nezinu. Esmu ievērojusi, ka Pārdaugavā pie Arkādijas ir diezgan šaubīga vieta. Jau no veciem laikiem neslava nāk līdzi Maskavas ielai, un pēdējos gados tās raksturs nav daudz mainījies. Tāpat pazīstams netiklības perēklis ir mazās ieliņas pie Grīziņkalna. Tas ir arī daudzināts bobreņpuiku rajons. Centrā "slavenākā" ir Dzirnavu iela. Ne visā garumā, bet vidusdaļā, galvenā kārtā starp Kr. Barona un Suvorova ielu ir īsts "melnais rajons".

Nav apskaužami cilvēki, kam tur jādzīvo. Tur vakaros vienmēr var redzēt nejēdzīga izskata sievietes un dažāda vecuma vīriešus. Pērkamo sieviešu parastā "cena" esot 25 rbļ. tās ir galīgi paklīdušās, īstās ielasmeitas, kuras slikti ģērbušās, izspūrušiem matiem, vispār bēdīga izskata. Viņas ir arī ļoti uzbāzīgas un parasti piedzērušās. Bet ir arī tādas, kuras uz ielas ne ar ko neatšķiras no godīgām un ir pat ļoti gaumīgi ģērbušās, tām tad arī esot pavisam cita cena. Tiešām nezinu, kā vīrieši viņas pazīst.

Kādreiz bija tā, ka biļetes uz labākajām filmām varēja dabūt tikai kolektīvi, tad tās pieprasījām no darbavietas. Reizēm dabūjam biļetes un ejam no darba visi, citreiz, kā kurš, gan pēc darba beigām no fabrikas, cits, kuram brīvdiena, no mājām. Vienreiz man gadījās brīvdiena un gāju pretī vienai darbabiedrenei uz tramvaja pieturu Kr. Barona un Dzirnavu ielas stūrī pie bijušā "Almas" apavu veikala. Laika bija diezgan, un vakars jauks. Gāju pa Dzirnavu ielu no Suvorova ielas puses. Te uzreiz nāk pretī jauns vīrietis, paiet garām, bet pēc īsa mirkļa no muguras puses pienāk blakus un tā pavisam klusu un patiesībā pieklājīgi, bez kādas uzbāzības jautā: Cik? Es tā apstulbu, ka paliku stāvot un skatoties. Nespēju ne vārda pateikt. Viņš arī apstājās, ieskatījās labāk, tad nosarka kā uguns, neveikli atvainojās un aizgāja.

Tūliņ arī pretī nāca mana darbabiedrene. Viņa zobgalīgi jautāja, ko es tā savādi stāvot ietves vidū? Izstāstīju, un viņa sāka smieties. Cik es esot naiva un vispār, kāpēc tādā vietā vakara laikā staigājusi? Tad tikai īsti apjēdzu, ko svešais no manis bija gribējis.

Pēc tam ilgi pat dienā negāju pa Dzirnavu ielu.

Arī pie Vidzemes kolhozu tirgus vakaros var redzēt dažādas paklīdušas sievietes, lai gan turpat blakus ir milicijas nodaļa. Ja miliči kādu noķer, kaut kāds sods draudot, lai gan skaidri nezinu, kāds.

Vispār tādus, kam, kā mēdz teikt, "nemorāls dzīves veids", var uz pāris vai pat līdz pieciem gadiem izsūtīt no Rīgas uz laukiem. Par tādiem gadījumiem var lasīt avīzēs. Piemēram, ja nama iedzīvotājus bieži traucē kāds cilvēks, vienalga, dzērājs, kauslis, ielassieviete, tad pārējie kopā ar namu pārvaldi var nolemt to izsūtīt no pilsētas. Sasauc sapulci, nolemj, un rajona izpildu komiteja rūpējas par to, lai vainīgais aizbrauktu. Protams, tādā gadījumā aizbraucējam jāzaudē ne vien darbs, bet arī dzīvoklis, kas uz viņa vārda. Ja rīkojumam neklausa un nebrauc ar labu, nosūta meža darbos vai uz kādu kūdraspurvu. Lēmumu ieraksta dokumentos, un pat pēc nosacītā laika pavadīšanas laukos tādam nav

viegli pilsētā atgriezties.

Uz paklīdušajām sievietēm var skatīties ar nožēlošanu vai nicināšanu un, nejauši ielā satiekoties, ātri paiet garām ar sāņus pagrieztu galvu, ja tās svešas. Bet citādi ir, ja kāda no tām pagadās pazīstama. Tad kā sasmakuša pagraba elpa uzpūš dīvainas, bet tomēr cilvēcīgas traģēdijas dvesmu, un, ja arī steidzies tālāk, lai nebūtu jāskatās un jādomā, uz brīdi kļūst neomulīgi un gribas jautāt: kādēļ tas tā? Kādēļ?

Pazinu kādu sievieti, kas agrāk dzīvoja turpat mums kaimiņos. Viņa bija kādas diezgan lielas veļas mazgātavas vadītāja. Viņas pārziņā bija mašīnas un dažādas vērtības, prāvs uzņēmums ar kādām divdesmit strādniecēm. Vīrs bija pazudis kara laikā, meita apmēram manā vecumā gāja skolā; šīs sievietes rīcībā arvien bija uzņēmuma nauda, arī alga viņai bija liela un labs, atsevišķs dzīvoklis.

Tātad apstākļi brīnišķīgi. Taču kaut kas viņai bija noticis, iekšēji neviens laikam neuzminēs, kas īsti.

Sāka dzert un vest mājās vīriešus. Meitu tādās reizēs sūtīja projām no dzīvokļa. Meitene staigāja vienās asarās. Gāja pie kādas tantes pārgulēt un nereti dzīvoja pusbadā, jo dzīres pie mātes bieži turpinājās vairākas dienas un naktis. Svešie, kas pie tās nāca, pamazām iztīrīja dzīvokli tā, ka beidzot palikušas tikai pašas nepieciešamākās mēbeles, gulta, kāds krēsls un galds. Kad dzērāju izsvieda no darba, viņa kļuva par īstu ielassievieti. Meiteni kāda radiniece beidzot pavisam paņēma pie sevis.

Gādāja par to kā par savu bērnu, un viņai tomēr laimējās pabeigt vidusskolu. Es viņu diezgan labi atceros, lai gan viņa gāja citā skolā. Runāja, ka esot jauka, centīga meitene. Skolotāji zinājuši visu par viņas māti un dzīves apstākļiem un pēc skolas palīdzējuši viņai atrast labu darbu. Cik zinu, viņa vēl tagad dzīvo pie tās radinieces. Ja viņa kur ieraugot māti, bēgot no tās pa gabalu. Un viņai viegli izvairīties no tās: mātes pastaigu rajons ir labi zināms Dzirnavu iela…

Vēl bēdīgāks ir gadījums ar bijušo Operas baletdejotāju Mirdzu Kārkliņu. Laikam gan Rīgā nav neviena, kas par to nezinātu un nebūtu savā laikā runājis. Māte man stāstīja, ka Mirdza jau pirms kara bijusi pazīstama kā jauna, apdāvināta dejotāja.

Viņa apprecējusies ar mākslinieku Oļģertu Saldavu, kara laikā abi aizbēguši uz Vāciju. Liekas, ka jau tur viņa sākusi dzert. Kad pēc kara atgriezušies Rīgā, Saldavs šķīries un zēnu paturējis pie sevis. Mazais lielāko daļu dzīvojis pie Saldava tēva Slokā. Mirdza Kārkliņa pēc atgriešanās dzimtenē kādu laiku vēl dejoja, bet ne ilgi. Ar viņu strauji gāja uz leju.

Labi neatceros, vai tas bija 1950. vai 1951. gadā, kad pazīstama skolotāja man stāstīja šādu gadījumu. Mācību pārtraukuma laikā kāds no skolotājiem ievedis skolā svešu puišeli netīru, novārtījušos, sabristām kājām. Zēns bijis pamaza auguma, skaidri nezinu, cik vecs, acīm redzami apmaldījies. Sākuši iztaujāt izrādījies, ka Saldava dēls, atbraucis no Slokas, gribējis apciemot tēvu, bet nevarējis atrast. Gadījies, ka viens no skolotājiem Saldavu pazinis, mākslinieks toreiz strādāja Daiļamatniecības skolā, tūliņ piezvanījuši, un lieta ātri nokārtojusies. Tēvs bijis ļoti pārsteigts par dēla negaidīto ierašanos, bet dēls ļoti priecīgs. Vispirms puika iebāzts vannā, pēc tam noskaidrots, kas par lietu. Izrādījies, ka vectētiņš jau pārāk vecs, lai zēnu labi uzraudzītu, un tas kļuvis gluži patstāvīgs. Pēc šī gadījuma mākslinieks zēnu ņēmis pie sevis un paturējis Rīgā.

Viņš toreiz dzīvoja ar Operas solisti Veru Davidoni. Davidone bijusi ar mieru zēnu audzināt.

Bet par to uzzinājusi Mirdza un sākusi viņus apciemot, gan pa dienu skaidrā, gan vēlu vakaros neskaidrā un vīriešu pavadībā. Neviens no viņas apciemojumiem nebeidzies bez trača. Kad Saldavs bijis mājā, tas pratis viņu miermīlīgi izvadīt pa durvīm, bet Vera ar nelūgto viešņu netikusi galā.

Gadījies pat, ka Mirdza paņēmusi zēnu savās nakts gaitās līdzi.

Zēns pieauga, bet ar viņa māti arvien straujāk gāja uz leju. Esot kāda veca sieviņa, pie kuras viņa bieži iegriežoties. Tā stāsta, ka Mirdzu nevarot istabā atstāt vienu, tad vienmēr kas pazūdot. Tā sieviņa ir tāds cilvēks, kas nevienam nevar nekā atteikt, kur nu vēl tādam, kas acīm redzamā postā.

Reiz Mirdza ieradusies agri no rīta, vēl pirms brokastlaika, izvilkusi no somas prāvu gabalu taukuma un lūgusi, lai uzcepot, — neesot divas dienas nekā ēdusi. Kur dabūjusi gaļu? Nu, esot iepriekšējā vakarā pie tirgus iepazinusies ar kādu laucinieku un no tā lēti nopirkusi… Pusstops arī bijis līdzi.

Sieviņa uzcepusi gaļu, pa​ēdinājusi Mirdzu un ļāvusi izgulēties. Pēcpusdienā viņa atkal aizgājusi.

Ir drūmi viņu redzēt, ja gadās nejauši satikt uz ielas, kādā restorānā vai kafejnīcā. Noplukušās drēbēs ģērbusies, cauriem apaviem kājās, nesukātiem matiem, bālu seju, iekritušām, bet savādi kvēlošām acīm viņa iet, neskatīdamās apkārt, it kā sapnī, bieži manāmi grīļodamās… Un, ja viņa nav viena, tad vēl šau​bīgāku iespaidu atstāj sabiedrība, ar ko tā kopā.

Viņu redzot, visi domā: un viņa taču vēl ne pārāk sen dejoja Operā ar labiem panākumiem. Ja nebūtu paklīduši, droši vien dejotu vēl tagad, jo gados vēl nav tik veca… Šie gadījumi nav vienīgie, tādu varētu minēt garu virkni pārāk garu.

Un atkal uzmācas baigais jautājums: kādēļ tas tā? Kādēļ?

Nu, labi, tie tomēr vecāki cilvēki, viņu dzīve pieder pagātnei, citam laikam. Pieņemsim, kaut kas viņos ieplīsis, salūzis, kas vairs nav labojams, tādēļ tie nogājuši no ceļa, kādas iekšējas, neārstējamas kaites dēļ meklē mierinājumu alkoholā. Pieņem​sim, ka tā.

Bet kas tad ar jaunajiem? Kāpēc jaunajā paaudzē redz to pašu un vēl baigākos apmēros?

Bobreņpuikas nav vienīgie. Viņu cienīgas partneres ir tā sauktās "tumsas meitenes".

Tumsai metoties, dzīvība pilsētā savelkas ap dzertuvēm. To durvis gaišas un pievilina visus, kam kabatā deg rubļu žūkšņi. Kā jau kopš seniem laikiem, laba tiesa to starpā ir iebraucēji no laukiem un provinces pilsētām. Tie grib redzēt "Rīgu naktī" un brauc no kroga uz krogu. Jo tālāk brauc, jo miglainākas kļūst galvas, skaļākas balsis, uzņēmīgāks prāts un nedrošākas kājas.

Ielā dzertuvei blakus tumsā ņirb kustīgas ēnas. Grūti saskatīt, kas tās īsti ir: spīd degoša papirosa gals, spuldžu gaismā zib acis, balti, asi zobi kā žurkām, no alas pabāžot galvu. Ja tuvojas milicis, kustīgās, šaudīgās ēnas pazūd. Ja ielā dzīva kustība, tās pielien pavisam tuvu dzertuves durvīm, it kā kādu gaidot.

Viņas arī gaida iebraucēju no laukiem. Nogurušo uzdzīvotāju, kam apnicis cilāt glāzes. Un, kad tas parādās beidzot viņam taču jānāk ārā -, viņas tam ir klāt no visām pusēm un piesūcas kā dēles.

Nu tās vairs nebēg no gaismas, nu viņas var redzēt. Tās ir jaunas meitenes, skuķi skolas gados vai drusku vecākas, izlaidušās un paklīdušas līdz pēdējam. Viņas ķērc un spiedz, rupji lamājas un pašas bieži ir piedzērušās nepatīkamākie, riebīgākie radījumi jaunu sieviešu izskatā. Bet izraudzītie upuri tās droši vien redz pavisam citādas: viņu aizmiglotām acīm tās liekas daiļas laumiņas, kas tos maigi vilina apburtā mežā. Viņas tiem pielīp, veikli tos apvārdo un aizved līdzi uz kādu zināmu vietu.

Tur viņas tiem iztukšo kabatas ja tajās vēl kas atlicis.

"Tumsas meiteņu" nolūks īstenībā nav netiklība, lai gan par naudu viņas dara visu; viņas ir zagles, kas par upuriem izraugās iebraucējus. Viņas strādā ātri un veikli un piedzērušos aptīra vēl pamatīgāk nekā bobreņpuikas.

Tāda ir Rīgas "melnā puse". Laikam jau bez tās nav neviena lielāka pilsēta. Tai varētu pagriezt muguru un iet garām, sak, lai par to rūpējas milicija, ja būtu tik vien. Bet ir ļaunāk, daudz ļaunāk. Tā ir slimība, par ko var nedomāt un ko kādu laiku var pat noslēpt, bet kas tomēr iet uz priekšu. Kā vēzis, kas laidis kājas katrā ielā, katrā namā, jau gandrīz katrā dzīvokli.

Mūsu dzīvoklī tas skāris Mandelbaumu ģimeni.

Pat ja nejustu nekādu simpātiju pret žīdiem, šīs nelaimes dēļ vien Mandelbaumi jau būtu pelnījuši līdzjūtību. Mēs ar viņiem vienmēr esam labi satikuši. Viņi ir druska īpatni, drusku komiski un reizēm ar savu izturēšanos var kaitināt kā Ziva ar savu slimīgo ziņkārību un pļāpību. Bet galu galā tās ir cilvēcīgas īpašības un ne pašas ļaunākās. Reizēm nopukojamies, nosodāmies, bet daudz

neuztraucamies; tas ir tā, kā ģimenes locekļi paķīvējas savā starpā, bet nekad nenonāk līdz naidam.

Mandelbautnus simpātiskus dara vēl tas, ka viņi tik jocīgi. Jocīgi pat savā nelaimē, tā ka nekad nezini, raudāt par viņiem vai smieties.

Sākumā vairāk bija ko smieties. Mandelbaums ir maza auguma, paresns, tipisku ebreja degunu un vaibstiem, labsirdīgs, bet ātrs dusmās. Vienmēr iestājas par taisnību. Viņš kara laikā uzkalpojis līdz kapteiņa pakāpei un ar to ārkārtīgi lepojas. Ziva pret vīru jūt milzīgu cienību un uz vīra dienesta pakāpi tik lepna, kā kad tā piederētu viņai pašai. Vēl necik sen viņa vīru citādi nesauca, kā tikai par "kapteini" "kapteinis darīja to, kapteinis teica tā" katra vārda galā. Bet no tā mēs viņu izārstējām.

Mandelbaums nāk mājā no darba vienmēr vienā un tajā pašā laikā, pussešos. Tas ir ievērojams brīdis. Viņš zvana pie dur​vīm, Ziva skrien ielaist un, lai gan skaidri zina, kas nāks, skaļi jautā: - Kas tur ir?

Un Mandelbaums ārā skaļi atbild tā, ka visi dzīvoklī var dzirdēt: - Kapteinis!

Tad Ziva, lepnumā starodama, ielaiž vīru pa durvīm.

Tas atkārtojās katru dienu, kamēr sāka mūs kaitināt. Norunājām Zivu izjokot. Mātei pazīstams kāds vecs pulkvedis. Uzai​cinājām to ciemā un pamācījām, lai pie durvīm labi skaļi atbild: pulkvedis.

Viss notika, kā paredzējām. Dažas minūtes pirms pussešiem pie durvīm zvana, Ziva skrien ielaist un lepni jautā: Kas tur ir?

Bet ārā dobja, pērkonīgi skaļa balss atbild: - Pulkvedis!

Gluži apstulbusi, Ziva attaisa durvis, un tiešām tur stāv pulkvedis pilnā formas tērpā!

Iespaids bija tik spēcīgs, ka Ziva tikko spēja parunāt, tikko noturējās kājās. Protams, mēs pa durvju spraugām visu novē​rojām, ar mokām valdot smieklus.

Lieta tā, ka Ziva ārkārtīgi baidās no augstāku pakāpju virsniekiem majoriem, pulkvežiem.

Kapteinis Mandelbaums, kā jau armijas žīds, strādā intendantūrā kur gan citur? un, pats par sevi saprotams, ka bez "rebēm" tur neiztiek. Liekas, viņš jau dreb, tikko kāds lielāks paskatās uz viņa pusi.

Dzīvoklī Ziva savu vīru turēja par neapšaubāmi augstāko un ievērojamāko personu viņš taču bija Sarkanās armijas kapteinis! Atklājums, ka kādam no mums varētu būt attiecības un pat gluži draudzīgas ar dzīvu pulkvedi, nabaga Zivu tā satrieca, ka viņa to nekad neaizmirsa!

No tās reizes "kapteiņošanai" bija beigas. Vīrs pārvērtās par vienkāršu "Leibu," "Ļovu" vai "Ļovušku".

Ziva patiesībā labsirdīga sieviete. Tikai viņas draudzība bieži izpaužas grūti paciešamā veidā.

Liekas, arī savu slimīgo ziņkā​rību par kaimiņu dzīvi viņa attaisnotu ar draudzīgu interesi. Viņa nav arī skopa. Bet no tā, ko viņa dod, liela prieka nav.

Tā, piemēram, viņai ir paradums vismaz pāris reižu mēnesi vārīt galertu. To viņa vāra no govs kājām un tās iepērk vislētākās, kas parasti ir vai nu vecas, vai jau labi nostāvējušās. Vārīšana velkas ilgi, un tad neciešami smird ne vien virtuve, bet viss dzīvoklis. Galertu viņa vāra lielā katlā, vairāk, nekā pašas ģimene var noēst, un, kad gatavs, ielej katrai kaimiņienei pa šķīvim. Neviena negrib ņemt, bet Ziva uzspiež gandrīz ar varu, tā ka neveikli atteikties. Tā mēs ar māti arī dabūjam savu šķīvi.

Galerts garšo tik riebīgi, ka ēst to mēs ne viena, ne otra nevaram. Cits nekas neatliek, kā paslepeni iznest ārā, sētā, un atdot kādam sunim vai kaķim. Man liekas, tāpat dara arī citi izņemot, protams, resno krievu. Ja tam gadās "tukšais laiks", viņš galerta šķīvi izēd ar gardu muti un prasa vēl.

Tās tādas jocīgas vai pusjocīgas lietas. Nopietnāk kļūst, kad sāk runāt par Viktoru, viņu audžudēlu.

Mandelbaumiem pašiem bērnu nav, bet abi, kā jau žīdi, lieli bērnu draugi. Tāpēc pieņēmuši no

patversmes audžudēlu. Tad sākusies viņu nelaime.

Viktoram tagad pāri sešpadsmit gadiem, bet viņš ir neliela auguma un, pavirši skatoties, liekas mazs puika. Viņš ir lielākais melis un veiklākais zaglis, kādu jebkad esmu redzējusi.

Un, kāpēc tas tā, neviens nesaprot. Reti kāds bērns tik rūpīgi audzināts, tik labi apgādāts kā viņš.

Mandclbaumi viņu tiešām mīl un lutina kā savu bērnu. Tomēr tas nekā nav līdzējis. Man liekas, viņš pret audžuvecākiem jūt tikai nicināšanu un naidu. Laikam taču kaut kas iedzimts no īstajiem vecākiem, ko audzi​nāšana nav spējusi izravēt.

Neviens nezina, kas īsti bijuši viņa vecāki, arī Mandelbaumi ne. Droši vien pamests karalaiku bērns viens no daudzajiem, kas negribēti nākuši pasaulē un, šķiet, mūžam paliks nevajadzīgi un lieki.

Skaidri redzams, ka viņš nav ebreju tautības, bet, kas viņš īsti ir, grūti iedomāties. Viņam paplata seja šaurām, melnām acīm, mazs, plakans deguns un patumša ādas krāsa. Viņš pilnīgi skaidri un bez kjūdām runā kā krieviski, tā latviski.

Viņa seja nav neglīta, drīzāk varētu teikt, ka viņš diezgan glīts zēns. Bet tā ir savādi vienaldzīga un bez izteiksmes. Viņš ir kluss, sevī noslēdzies un vienmēr nopietns laikam nekad neesmu viņu dzirdējusi skaļi smejoties. Bet viņš ir ļoti kustīgs un gandrīz ne mirkli nestāv uz vietas. Vienmēr ar kaut ko aizņemts, tikai neviens skaidri nezina, ar ko. Tas nu pamazām sāk atklāties.

Skaidri nezinu, cik vecs puika bijis, kad Mandelbaumi to pieņēmuši. Katrā ziņā vēl mazs. F.s arī viņu atceros vēl mazu; tolaik daudz netiku viņu ievērojusi, jo pati biju meitenes gados. Viņš likās citāds nekā tagad nerātns, bet vientiesīgāks, kā jau bērns.

Ja tiesa, ka cilvēks pēc dabas labs un neviens ļauns nepiedzimst, tad jābūt kādam noteiktam brīdim, kādam noteiktam punktam, kur un kad Viktora ceļš pagriezies uz ļauno pusi. Nezinu, kad tas noticis, esmu par svešu. Bet atmiņā iespiedies kāds skats, ko redzēju priekš vairākiem gadiem; kad vien do​māju par Viktoru, tas man vienmēr nāk prātā.

Kā jau teicu, Viktors toreiz nebija ļauns, bet palaidnis gan, un gadījās viņam ar savām nerātnībām aizkaitināt audžutēvu. Parasti Mandelbaums bija ļoti pacietīgs un zēnu, tikai smaidīdams, pamācīja.

Bet nu viņš bija noskaities un paņēmis siksnu. Veikls kā vāvere, Viktors izskrēja koridorā, bet pie durvīm Mandelbaums viņu noķēra. Ar vienu roku aiz apkakles turēdams, viņš sāka to iesiksnot turpat uz vietas, nevilkdams atpakaļ istabā. Sacēlās tracis, ko dzirdējām visi, kas bijām dzīvoklī.

Pēkšņi puika spalgā balsī sāka kliegt: - Tu nedrīksti man sist! Tu neesi mans tēvs! Tev nav tiesību tu nedrīksti, nedrīksti! Tu neesi mans tēvs!

Un notika kas savāds kapteinis nolaida roku un palaida puiku vaļā. Viņš stāvēja kā sastindzis un tikai noskatījās, kā puika izskrēja pa durvīm ārā. Izskatījās gandrīz, ka pērienu dabūjis viņš pats un ne puika.

Pēc pāris stundām, kad par redzēto vairs nedomāju, atkal pārsteigums Ziva pieklauvēja un ienāca mūsu istabā. Nezinu, varbūt viņa nāca pie mātes, ar ko bija gandrīz sadraudzējušās. Bet māte bija kaut kur izgājusi. Mēs ar Dzintru bijām vienas mājās. Māsa uz grīdas rotaļājās ar lellēm un klucīšiem.

Zivai bija saraudātas acis un dīvaini sakritusi, sarāvusies seja. Rokas lauzīdama, teatrālām, drusku pārspīlētām kustībām, kā tas parasts viņas tautības sievietēm uztraukuma brīžos, viņa apsēdās man blakus uz tahtas un šņukstēdama izteica: - Noras jaunkundz… Viktors nav mūsu pašu bērns! Viņš tikai mums audžubērns.

Un viņa skatījās manī, it kā noziegumā atzinusies un pie​došanu gaidīdama.

Es nezināju, ko atbildēt. Pirmajā brīdī man bija grūti saprast, kāpēc viņa man to saka. Mēs visi

dzīvoklī to jau sen zinājām. Neviens vairs nebūtu atcerējies, kas to pateicis, kapteinis, kāds cits vai varbūt Ziva pati -, tas vienkārši visiem bija skaidrs. Nu izrādījās, ka Mandelbaumi to bija gribējuši noslēpt un audzināt zēnu, it kā tas būtu viņu pašu dēls. Zēnam bija mācīts saukt Zivu par māti un kapteini par tēvu, un viņš to visu laiku arī bija darījis.

Kādu laiku tas tā bija gājis, bet tad puika kaut kur bija dabūjis zināt patiesību. Un tā nu negaidot bija kļuvusi par mazu traģēdiju. " - Un viņš to zina, Ziva vaimanāja tālāk. Kāds ļauns cilvēks viņam to pateicis! Viņš mūs ienīst un pārmet mums, ka mēs esot viņu krāpuši. Bet mēs taču esam gribējuši tikai labu esam darījuši viņam tikai labu….

Tikai vēlāk sākām novērot, cik daudz patiesības bija mūsu nelaimīgās kaimiņienes žēlabās.

Mandelbaumiem ar puiku tiešām sākās īsts negals. Viktors bija sācis gluži bezprātīgi nīst savus audžuvecākus un, jo vecāks kļuva, jo nekrietnāk centās tiem spītēt. Kapteinis pat neiedrošinājās viņam vairs roku pielikt, lai nebūtu jāklausās asie pārmetumi, ko puika, visiem dzirdot, tam meta acīs.

Riebīgie žīdi! Viktors aizkaitināts ķērca savā spiedzošajā puikas balsī. Jūs mani gribējāt piekrāpt! Gribējāt mani izaudzināt par žīdu! Es neesmu žīds! Es neesmu jūsu dēls. Jūs man neesat nekas. Jūs man nevarat pavēlēt.

Un viņš varēja pat draudēt: - Es jums atriebšos, jūs redzēsiet! Jūs to nožēlosiet. Es pie jums nepalikšu, es aiziešu projām no jums, pavisam! Un ne​nākšu atpakaļ.

Varbūt arī būtu labāk, ja Mandelbaumi zēnu toreiz būtu laiduši projām, tas ir, nodevuši kādā audzināšanas iestādē. Bet Viktora vārdus, viņa šķietamo naidu nevarēja ņemt par pilnu, viņš jau vēl bija tikai bērns. Audžuvecāki acīmredzot cerēja, ka zēnam dusmas pāries un viņš samierināsies. Bez tam par kapteini skaidri nezinu teikt -, bet Ziva zēnu noteikti mīlēja un mīl vēl tagad, par spīti visam.

Tikai māte varētu tā mīlēt un tik daudz piedot, cik viņa Viktoram piedevusi.

Varēja cerēt, ka pieaugot puika kļūs prātīgāks. Viņš arī pārvērtās, vairs nelamāja audžuvecākus un ārēji likās ar stāvokli samierinājies. Varbūt viņš apzinājās, ka audžuvecāki par viņu gādāja labāk nekā daža cita ģimene par īstu dēlu. Bet, cik dziļi šī pārmaiņa sniedzās, grūti teikt. Trači dzīvoklī vairs nenotika, Ziva neķērca, kapteinis nepacēla ne balsi, ne roku. Bet sākās citas nelaimes.

No skolas sāka nākt dīvainas sūdzības. Viktora un arī citās klasēs skolniekiem zuda dažādas mantas naži, grāmatas, drēbju gabali, nauda. Vainīgo nekad nepieķēra, bet aizdomas nereti krita uz Viktoru. Viņš nekad neatzinās par vainīgu, pat ja izdarīja kratīšanu un zudušās mantas atrada nomestas zem viņa sola vai kādā vietā, kur viņš bija stāvējis. Parasti tās nemaz neatrada nozagtās lietas pazuda kā ūdenī iekritušas. Klases audzinātāji aicināja audžuvecākus uz skolu un nāca mājās runāt. Ziva raudāja un lauzīja rokas aiz uztraukuma, un sašutumā žēlojās visai pilsētai, ka viņas mīļais Viktors nepatiesi apvainots.

Dīvainā uzskatu sajukumā viņa iedomājās, ka Viktoru skolā neieredz un vajā tādēļ, ka viņš nāk no ebreju ģimenes, lai gan zēns nebija ne žīdu tautības, ne ticības. Viņa ne domās nepielaida, ka puika tiešām varētu būt vainīgs garnadzībā. Viņam taču viss tika dots, Viktoram nebija nekādas vajadzības zagt! Viņš varēja būt tikai nelaimīgu sagadījumu, skolasbiedru un skolotāju ļaunprātības upuris!

Puikam pieaugot, sūdzības no skolas pārstāja, bet to vietā sākās darīšanas ar miliciju. Sākot ar piecpadsmito gadu, Viktors vakaros arvien biežāk pazuda no mājas un bieži nepārnāca līdz pusnaktij.

Zivai viņš aizbildinājās, ka ejot pie draugiem mācīties. Ja kādreiz meklēja, viņš ne pie viena drauga nebija atrodams. Arvien biežāk gadījās, ka no milicijas rajona zvanīja vai ziņoja, lai nāk zēnam pakaļ. Tad arvien bija pratināšanas, izzi​ņas un garāka izrunāšanās.

Milicijas rajonu telpās ir tā sauktās bērnu istabas, kur patur noklīdušus bērnus, mazgadīgus

klaidoņus un aizdomās par noziegumiem aizturētus jauniešus. Ar šīm istabām kapteinis Mandelbaums un Ziva nu dabūja pamatīgi iepazīties. Viktors parasti bija aizturēts netālu no vietām, kur darbojušies bobreņpuikas, kur kāds bija piekauts un aplaupīts.

Protams, tas atkal varēja būt tikai nelaimīgs sagadījums. Viktoriņš bija nācis mājās no drauga, nejauši gadījies notikuma vietā, īstie vainīgie aizbēguši, bet viņš aizturēts. Viktors pats noliedza katrus sakarus ar bobreņpuikām, un, kad audžutēvs galvoja par viņu, miličiem nebija iemesla kapteiņa vārdam neticēt. Tā Viktors parasti tika cauri ar veselu ādu. Audžuvecākiem bija nepatikšanas, bet viņi tās atkal izskaidroja ar miliču naidu pret nabaga žīdu puiku.

Bet gadījumi vairojās. Visi dzīvoklī uz Viktoru jau skatījās aizdomīgi. Tikai Zivu nekas nespēja pārliecināt, ka Viktors varētu būt vainīgs. Tiešām reti kāda īstā māte krietnu dēlu tā mīlējusi kā audžumāte Ziva šo palaidni, kas nav pelnījis pat līdzjūtību. Ar kapteini ir citādi. Pēdējos gados viņš kļuvis do​mīgs un skatās uz Viktoru piesardzīgi. Bet arī viņš nekā nesaka un, ja vajag, Viktoru aizstāv.

Priekš dažiem mēnešiem nāca trieciens, kam vajadzēja pēkšņi un pilnīgi sadragāt Mandelbaumu mierīgo pārliecību. Kādu vakaru, jau pavēlu, ieradās miliči ar pavēli izkratīt Mandelbaumu dzīvokli.

Tas sacēla tādu uztraukumu, kāds pie mums vēl nebija pieredzēts. Visi nojauta, ka milicija nav nākusi bez iemesla, un paredzēja, ka Viktoru beidzot pieķers. No Mandelbaumu pārsteigtajām, apjukušajām, slepenu baiļu pilnajām sejām varēja spriest, ka klusībā arī viņi bija sagatavojušies uz visļaunāko.

Tikai Viktors bija pilnīgi mierīgs un noskatījās pieaugušo rīcībā klusēdams, spītīgi sakniebtām lūpām.

Gandrīz jau likās, ka kratīšanai nebūs nekādu panākumu. Tad, pašās beigās, Zivas gultā zem matrača atrada trīs aproču pulksteņus divus sieviešu, vienu vīriešu.

Ziva nobālēja un iekliegdamās atkrita dīvānā, spiezdama rokas pie acīm it kā negribētu atradumu redzēt.

Pat tad vēl Viktors vispirms mēģināja spītīgi liegties. Bet kapteiņa seja satumsa kā nakts un viņš uzbruka Viktoram ar tādu niknumu, ka likās, viņš zēnu nositīs.

Tad zēns stomīdamies atzinās, ka pulksteņus kāds paziņa viņam iedevis paglabāt.

- Kurš paziņa?

- Robis.

Vairāk Viktors nekā nezināja. Ne, kur Robis dzīvoja, ne, kāds tam uzvārds. Viņam arī nebija ne jausmas, kur Robis pulksteņus ņēmis un kāpēc tos devis viņam glabāšanā. Miliči izpūlējās visādi, bet vairāk nekā no viņa neizspieda. Viņš nebija ne izbijies, ne apmulsis. Tikai spītīgs, runāja mierīgi un it kā izaicinoši.

Viņam bija jāierodas tiesā, kur iztiesāja lietu pret dažiem bobreņpuikām, kas bija pieķerti pulksteņu laupīšanā. Bobreņpuikas nopratinot, bija uzpeldējis arī Viktora vārds. Bet arī tiesā no viņa neizdabūja vairāk, kā bija izdevies miličiem. Viktors palika pie sava un vairāk nekā nezināja.

Tiesā Viktoram, pēc mūsu ieskatiem, smaidīja neticama laime. Viņš samirkšķinājās acīm ar citiem bobreņpuikām, un neviens no apsūdzētiem neatzina, ka viņš piedalījies laupīšanā. Vēl vairāk, lielākā daļa Viktoru vispār nepazina. Skaidri bija redzams, ka viņi meloja, bet pierādījumu nebija.

Viktoram laimējās arī tajā ziņā, ka pie viņa atrastos pulksteņus nevarēja pierādīt par zagtu mantu.

Tiem neatradās īpašnieki. Un, ja nevarēja pierādīt, ka tie zagti, to glabāšana nebija arī nekāds noziegums.

Tā Viktors tiesā tika sveikā cauri un no tiesas aizgāja tikpat izaicinoši vienaldzīgs, kā bija ienācis; šis piedzīvojums, likās, viņā tikai nostiprināja pārliecību, ka viņš ir gudrāks nekā pieaugušie un ka tie viņam nekā nevar padarīt, miličus un tiesne​šus ieskaitot.

Tāds viņš tagad ir kluss, zaglīgs, ārēji pieklājīgs, bet viltīgs un ļoti bezkaunīgs. Man nav ne

mazāko šaubu, ka ģimene viņam tikai maska un aizsegs, aiz kā slēpjas pavisam citāda, audžuve​cākiem un mums, kaimiņiem, nezināma dzīve.

Viņš arvien vēl ir pamaza auguma un tāpēc izskatās jaunāks par saviem gadiem liekas, viņam vai nu jau ir, vai drīz būs pilni septiņpadsmit. Bet viņš ir plecīgs, stiprs un veikls. Kustas viegli un ātri, kā dejodams. Ja viņu neredz un dzird tikai viņa soļus, tad liekas, ka tur iet žigla, veikla meitene. Nav grūti uzminēt, ka Viktoram jābūt labam vingrotājam. Uz līdztekām viņš droši vien jūtas kā pērtiķis palmu zaros. Tāpat viņam jābūt lieliskam lēcējam un skrējējam, neraugoties uz mazo augumu. Un Ziva lielās, ka Viktors esot galda tenisa čempions savā skolā.

Tomēr visa viņa būtne izdveš kaut ko svešādu un nepatīkamu. Viņa sejas izteiksme neatgādina bērnu, bet pieaugušo. Pie tam stipri nesimpātisku pieaugušo. Viņa vaibsti ir savādi sastinguši vienaldzīgā nopietnībā un ar savu plakanību drusku atgādina mongoli vai pat ķīnieti, protams, tikai drusku. Reti kad viņu redz smaidot reizēm, kad citi neskatās, viņš gan savā nodabā par kaut ko zobgalīgi smīn. Neviens laikam neuzminētu, par ko.

Man nav ne mazāko šaubu: ja Viktors gribētu, viņš varētu mūs visus plikus apzagt. Jūle Nukša, salīdzinot ar viņu, ir neveikla kā zilonis, salīdzinot ar pērtiķi. Viktors ir tik izveicīgs un manīgs, ka viņam nekas nebūtu nosargājams. Viņš kustas kā ēna, te parādās, te pazūd, bez ziņas un trokšņa kā kaķis vai sikspārsnis tumsā. Atslēgas viņam vienkārši neeksistē viņš visas tās dabū vaļā dažos acumirkļos.

Bet viņš zina, ka zādzības dzīvoklī neatmaksājas. Ja kas pazūd istabās vai gaitenī, saceļas tāds tracis, ka pat viņam apnīk klausīties. Un galu galā Viktors zina, ka aizdomas var krist tikai uz viņu.

Tāpēc viņš mājās neko nezog. Droši mēs nekad neesam, bet vismaz pēdējā laikā nekas vērtīgs dzīvoklī nav zudis.

Es varu pabrīnīties, kā neviens dzīvoklī neredz, kas Viktors īsti ir. Visumā viņš ar kaimiņiem satiek tīri labi. Man liekas, cilvēki par daudz pavirši. Viktoru vienkārši uzskata par puiku un daudz neievēro. Nūjā, viņš ir palaidnis, bet kurš puika viņa vecumā nepalaiž pa stiķim? Profesors Pavasars, Viktoru satiekot, pat gluži draudzīgi ar viņu aprunājas, kā ar savu skolnieku. Resnais krievs viņu daudz neievēro, tāpat Marta Trofimova viņu laikam tur par gluži parastu, drusku izlaistu puiku. Jūle Nukša viņu laikam nemaz neatšķir no citiem bērniem mūsu mājā un ielā. Manai mātei pašai pārāk daudz rūpju, lai vēl domātu par kaimiņu bērniem. Viņa domā tikai par Dzintru un mani, jo es viņai arī vēl šķietu bērns.

Tā vienīgais cilvēks dzīvoklī, kas uz Viktoru skatās aizdomīgi, palieku es. Mani viņš nepievils, lai cik viltīgi izturētos un lai kā sargātos radīt aizdomas dzīvokļa kaimiņos. Es zinu, kas viņš par putnu.

Un, lai gan nekā viņam neesmu teikusi, lai gan ar viņu gandrīz neesmu runājusi, liekas, Viktors zina, ko par viņu domāju.

Arī viņš man nekā neteica, bet es visu laiku zināju, ka viņš mani ienīst. Ilgu laiku mēs gājām viens otram garām, griezām viens otram ceļu. Es cerēju, ka līdz atklātai sadursmei nekad nenonāks.

Bet šī cerība nepiepildījās.

Sadursme notika. Un tagad man ir atklāts, negants ienaid​nieks.

Tas iznāca tā. Kādu vakaru drusku izklaidīga ieeju vannasistabā. Man rokā dvielis un ziepes.

Laikam gan ievēroju, ka vannasistabā gaisma, bet likās, ka to kāds aizmirsis nogriezt. Durvis vaļā, tāpēc eju vien iekšā.

Bet vannasistaba nav tukša, tur ir Viktors. Jau gribu griezties atpakaļ, kad viņš ar kāju aizgrūž durvis ciet un pa pusei aizstājas tām priekša.

- Ā, Nora, viņš zobgalīgi saka. Nebēdz, nāc vien iekšā. Parunāsimies.

- Kas mums ko runāt, es atsaku. Nemuļķojies, laid mani ārā, ja vēl neesi nomazgājies.

Viņš stāv šaurajā ejā starp vannu un sienu un zobgalīgi noskatās uz mani. Pēkšņi man uzmācas skaidra un neatvairāma nojauta, ka viņam padomā kaut kas ļoti nepatīkams.

- Varbūt tev nav, viņš smīnēdams saka, bet man ir. Es tev jau sen gribu kaut ko teikt.

- Nu, ko? es prasu, pūlēdamās izlikties vienaldzīga.

Necel savu degunu tik augstu,-Viktors saka. Citādi, zini ko? Tu kritīsi un nolauzīsi. Viņš iesmiedamies piebilst: Un tā būtu žēl. Tāds tīri smuks deguns.

- Kas tev par daļu gar manu degunu, es pasmejos, bet man jau nāk dusmas, tāpēc smiekli lāgā negrib skanēt.

- Tu ar mani labāk ar labu, viņš turpina, draudoši skatīdamies caur piemiegtiem plakstiņiem šaurām, ļaunām acīm. — Citādi kaut kas var notikt. Kaut kas, kas tev nepatīk. Es… šo to zinu. Tu domā, ka nezinu bet es zinu.

- Tad jau labi, es atsaku vienaldzīgi, bet ar sausu rīkli.

- Es zinu, ko tu dari ar Laimoni Zuti savā istabā, kad mātes un māsas nav mājās. Vai gribi, lai es to visiem izstāstu?

Es nekā neatbildu, tikai skatos uz viņu un valdos. Man nav viegli savaldīties.

Viktors ņirgādamies smejas, bet paklusu, tā, ka ārpus vannasistabas nevar dzirdēt.

Laimonis Zutis nav nekas, viņš saka. Ļurba kolhoznieks. Es arī varu ar tevi izdarīt to pašu, ko viņš. Es esmu darī​jis ar Grīziņkalna meitenēm. Gribi, pamēģināsim?

Un viņš pieskaras man ātri un tik bezkaunīgi, ka man pa​zūd pēdējās savaldīšanās atliekas.

Es nezinu, ko tu vari, ko nevari, es iesaucos dusmās, un tas mani neinteresē. Bet es tev parādīšu, ko es varu, ne​kaunīgais puika!

Un ar visu spēku, cik vien manā rokā, es situ viņam pļauku pa vaigu. Sitiens ķer mērķi un ir tik stiprs, ka vaigs acumirklī pietvīkst tumši sarkans.

Pat mana pļauka Viktoru nesamulsina. Sārtums no kreisā vaiga ātri pāriet arī uz labo. Tad viņa seja lēnām nobālē. Plānās lūpas saviebjas, bet nedreb.

- Kā gribi, viņš saka. Man vienalga. Kā gribi. Es zinu vēl ko. Zinu, ka tava māte zog drēbi un diegus un strādā privāti. Atceries to.

Es saku: - Tev nepietika? Gribi vēl?

Un paceļu roku. Viņš pat nepakustas, tikai skatās un smīn.

- Tev ir glītas kurpes, viņš saka. Tiešām, ļoti glītas. Piesargies, ka nepazūd.

Acis piemiedzis, viņš skatās uz mani un smejas bez balss.

Tad viņš klusi kā kaķis izslīd no vannasistabas. Es palieku viena. Atgriežu krānu un mērcēju pietvīkušo seju aukstā ūdenī.

Paiet labs brīdis, kamēr nomierinos tik tālu, ka varu iet atpakaļ istabā pie mātes un māsas.

Tāds nekauņa, es domāju neskaitāmas reizes. Ko viņam no manis vajag? Kāpēc viņš man neliek mieru?

Par viņa draudiem neuztraucos. Tie ir kaķa lāsti, kas debesīs nekāpj. Zinu, ka viņš man nekā nevar padarīt.

Bet manas glītās kurpes kādā no nākamām naktīm pazūd.

Vakarā, gulēt ejot, es tās atstāju blakus tahtai zem krēsla, uz kā stāv manas drēbes. Istabas durvis mēs pa nakti turam aiz​slēgtas. Liktos, neviens iekšā nevar tikt.

Bet kādā rītā kurpju nav. Es labi zinu, kur tās palikušas. Bet nekā nevaru Viktoram padarīt.

MĀSIŅAS KĀJAS II ^aiks ir kļuvis silts un gandrīz jau vasarīgs, kad beidzot esam sataisījušās, lai brauktu uz Jūrmalu, kur mūs gaida noīrētā istaba.

Tā kā istabas iekārta mums trijām par trūcīgu vienai pat nav, kur gulēt -, jāņem līdzi daudz mantu, Dzintrai pat gultiņa. Nemaz nerunājot par drēbēm, virtuves piederumiem un visu citu. Sanāk laba kaudze, bet mantu pārvešana uz Jūrmalu nav tik vienkārša lieta, kā varētu likties.

Rīga pilna "rūtainajiem" un smagajām mašīnām, bet tās nevar izlietot, kā iedomājas. Taksīšiem, piemēram, ir stingri noteikumi, ko drīkst vest, ko ne. Piemēram, nedrīkst vest piedzērušos, bet, ja šo rīkojumu ievērotu visā pilnībā, taksīši vakaros un naktīs uz stūriem vien stāvētu. Tad jau pasažieru lielākā daļa ir pamatīgās "burās". Tāpēc ar noteikumu ievērošanu ir tā kāds kuru reizi gadās pats šoferis. Ja tas ir "līdzjutējs" (ne vien braucējam, bet arī savam naudasmakam), tad ved ne vien skaidros, bet arī pilnos. Nedrīkst vest, piemēram, malku bagāžniekā, bet, ja zina, kā, to arī var izdarīt.

Kā gan es varētu dabūt mājās malku, piemēram, Ziemsvētku pīrāgiem? Vai dzimšanas dienas kliņģerim? Mātei tādas lietas par smagu. Parasti, ja vajag malkas, mēs ar Dzintru ejam uz kolhozu tirgu, paskatāmies, vai ir uzvesti riņķi, un kādu nopērkam. Jāpiezīmē gan, ka tie parasti ir slapji, liekas, varētu kā veļu izgriezt.

Dzintra paliek pie nopirktās malkas, es eju meklēt taksi. Vienmēr jāskatās, kas sēd iekšā, un tad jātaisa smaidīgs ģīmis un laipni jāaprunājas. Parasti vest ar mieru ir vai nu kāds pavisam vientiesīgs vecāks krievclis, vai jauns latviešu puisis. Jauniem krieviem un cienīgāka skata latviešiem ir briesmīgi augstu deguni tie vienkārši neved. Kad nu kāds no laba prāta aizved, tad atkal jautājums, kā malku dabūt pa kāpnēm augšā dzīvoklī.

Nu, šoferim par vedumu maksājot, var iedot pāris rubļu vairāk un palūgt ja gadās lāga vīrs, uznes arī augšā. Ja ne, riņķis jāizjauc un jānes augšā pa kāpnēm, jo visu reizē uznest sievietei nav pa spēkam. Tā malkas pārvešana reizēm ir vesela raiba dēka.

Ar mantu vešanu uz Jūrmalu var iet vēl raibāk. Tur, zināms, vajadzīga smagā mašīna. Protams, to sarunāt var, jo visi šoferi grib nopelnīt. Bet tāda pelnīšanās ar valsts vai arteļu mašīnām noliegta, un laiks, kad vasarnieki dzenas uz Jūrmalu, autoinspekcijai ir īsts ražas laiks. Es vienmēr esmu mašīnu dabūjusi no fabrikas, kur strādāju, šoferi mani pazīst un brauc labprāt, ir pat ar mieru palīdzēt mantas iekraut un izkraut, ja tikai visu izkārtoju. Bet tas nav tik vienkārši.

Braucienam vajadzīga ceļazīme no tās iestādes vai uzņēmuma, kam mašīna pieder, bet, ja iestādei Jūrmalā tai laikā nav darīšanu, ceļazīmi nevar dabūt. Eju gan pie direktora, bet arī Suslovs nekā nevar vai negrib darīt. "Labprāt," viņš saka un izraksta caurlaidi, ka mašīna var agri no rīta izbraukt no fabrikas, lai tikai laikā tiekot atpakaļ uz darbu. "Bet, ja noķers," viņš piebilst, "es nekā nezinu, tieciet paši galā! Zīmi braucie​nam uz Jūrmalu nevaru dot."

Ir drusku drebēšana, bet tomēr izbraucam laimīgi. 1.aikam tik agri inspektori vēl guļ… Tā katrs vasarnieks, katrs šoferis mēģina kā varēdams. Ja noķer, arī tūliņ vēl nav pasaulei gals. Tādam inspektoram jāiedod 25 vai 50 rbļ., un pa lielākai daļai tiek cauri bez protokola. Patiesībā svarīgāk par protokolu ir, ka šoferim atņem talonu. Tas ir tā. Katram pilntiesīgam šoferim ir braukšanas tiesības un 3 taloni. Ja gadās kāds pārkāpums, inspektors atņem vienu talonu. Ja nu par trim pārkāpumiem atņemti visi trīs taloni pēc kārtas, tad šoferim tiesības pagalam un meklē nu citu darbu!

Sevišķi labs skaitās šoferis, kas brauc vairākus gadus ar pirmo talonu; ar otro arī vēl var braukt, bet, kad to atņem, tad jau viss karājas kā diega galā, jo uz trešā talona šoferiem inspektori skatās ļoti slikti.

Nu šoreiz vēl pārkravāšanās izdodas laimīgi, un kādā jaukā, saulainā rītā visas trīs esam savā vasaras mītnē.

Bet tur mūs sagaida pārsteigums pēc pārsteiguma un viens nelāgāks par otru…

Māmiņa par vasaru Jūrmalā vienmēr runā kā par kāzu ceļojumu. Viņai ar to saistās kaut kas romantisks droši vien no veciem laikiem. Es lāgā nevaru iedomāties, kas tas ir. Manā priekšstatā Jūrmala ne ar ko skaistu un romantisku nesaistās un jūsmot par to nevaru. Jā, daba ir jauka, un es mīlu jūrā peldēties. Tad vēl esmu liela zemeņu cienītāja, varu tās ēst bez sāta. Bet tas arī apmēram viss.

Pārējais, kas saistās ar vasarām Jūrmalā, ir izdevumi, neērtības, nepatikšanas, troksnis un netīrība.

Visnelāgāk ir, ja gadās slikts saimnieks, kas izgājis uz vasar​nieku izmantošanu. Un šoreiz, liekas, tieši tāda nagos esam kri​tušas.

Pēc trim nedēļām aina ir pilnīgi skaidra. Esam ieskrējušas tādā nelaimē, ka vairs nezinām, kā tikt ārā.

Jau mūs ieraudzījis, viņš uzstājas, lai samaksājam īres atlikumu, kā tikām solījušas. Man gan negribas visu uzreiz mak​sāt, jo tad esam pilnīgi saimnieka varā, bet viņš iestājas durvīs un bez naudas mūs nemaz nelaiž iekšā.

Drīz arī atklājas, ka viņš to nedara bez iemesla. Vasarnīcā, kur esam cerējušas atrast mieru un atpūtu, iet kā pa elli. Mēs esam ieradušās pašas pēdējās, citas istabas jau visas pilnas vasarniekiem.

Un kādi gan tur nav!

Atceros, ka, istabu saņemot, redzēju dārzā bērna ratiņus. Tas jau mani darīja aizdomīgu. Bet saimnieks glumi apliecināja, ka bērna vecāki dzīvos mājas otrā galā. Kas to deva! Bērna vecāki dzīvo tieši mums blakus, un bērns ratiņos brēc cauru dienu tieši zem mūsu loga.

Es izmēģinos ar labu. Pie bērna ratiņiem sēd sirma vecenīte ar adīkli klēpī. Sēž ceriņu krūma ēna un snauž. Es eju runāt. Tā un tā vai bērna ratiņus nevarētu aizbraukt citur, piemēram, tur, dārza otrā galā?

Vecenīte mīlīgi smaida. Otrā galā? Kāpēc? Nē, viņai tepat labi. Te ir ēna, saule nespiež pārāk.

Un te ir soliņš, kur apsēsties.

Istaba arī tuvu meita var pa logu pasaukt, ja vajag. Citur nebūtu tik ērti. Kāpēc iet projām no tik labas vietas?

Mazais brēc? Nūjā, mīlulītis tāds nemierīgs. Varbūt vēderiņš apsāpējies vai zobiņi nāk. Bet gan jau apklusīs un aizmigs. Tikai pacietību! Mums visiem vienādas tiesības dzīvot pasaulē, bērniņam tāpat.

Vecene smaida ar bezzobainu muti: vai ne? Var redzēt, ka viņa brēkuli tā mīl, ka manis dēļ to i nekustinās.

Galu galā, viņa piebilst, jaunkundzītei būtu laiks pierast. Ha, ha, ha! Gan jau drīz pašai būšot tāds mazs brēkulītis mīlulītis un tad domāšot citādi. Vai ne? Vai tas nevarētu gadīties?

Mans gājiens beidzas ar pilnīgu fiasko. Vecenīte nekustas, ratiņi paliek zem mūsu loga, un bērns brēc vienā brēkšanā. Mani nervi tikko vēl tur, un māmiņa arī šad tad nopūšas. Tikai Dzintra smejas par mums tai vienalga, jo vairāk trokšņa, jo jautrāk.

Jā, nonāku pat tik tālu, ka gaidu lietu cerībā, ka tad sasodīto brēķi vedīs istabā. Lietus uznāk arī, pēc pāris dienām. Bet tas nekā liela negroza. Ratiņus gan ievelk istabā, bet bļaušana turpinās — aiz plānās sienas.

Otrā pusē, gluži kā par spīti izmeklēti, kaimiņi vēl nelāgāki. Es vēl labi atceros, ka toreiz, kad istabu pieņēmām, saimnieks teica: divi vecīši, pensionāri mīl klusumu un mieru, tāpat kā jūs. Labi vecīši! Mums blakus pa kreisi dzīvo divi krievi, abi neprecējušies, kas pastāvīgi rīko balles. Gandrīz katru vakaru, bet sevišķi sestdienās un svētdienās, no pilsētas un citām vietām tepat Jūrmalā pie

viņiem bariem sarodas jauni un vecāki vīrieši ar meitām, galdā liek pudeles, un uzdzīve iet vaļā. Visi bļauj pilnā kaklā, un piedevām kaktā ķērc gramofons. Mežonīgus bļāvienus pārtrauc tikai piedzērušu balsu dziedāšana, kas drīzāk gan jāsauc par baurošanu, sieviešu ķērcieni un smiekli.

Esam paņēmušas līdzi radio. Kad bērns aiz loga sāk bļaut vai blakusistabā sākas troksnis, uzgriežu to uz visstiprāko. Bet tas arī daudz nelīdz. Skaņas jaucas tādā nejēdzīgā kakofonijā, ka jākļūst trakam, tajās klausoties…

Izmisumā eju pie saimnieka sūdzēties, lai gan nojauta man saka, ka panākumu nebūs.

Trokšņo? viņš, taukaini smaidīdams, brīnās. Kas? Kur? Nekā neesmu dzirdējis… Nu, saprotams, iedzer, uzdzied pa reizei… nav jau mūki. Tādēļ taču vasarā brauc uz Jūrmalu… Bet paklausieties… Kā tad ir ar jūsu radio? Kaimiņi sūdzas, ka jūs spēlējot par daudz skaļi. Ja jau tā cienāt mieru vai nevarētu nogriezt drusku klusāk?

Tas bija pirmo reizi. Pāris nedēļas vēlāk, nevarēdama izciest, gāju runāt atkal.

Saimnieks šoreiz pateica pavisam vaļsirdīgi: Ja jums te nepatīk, meklējiet taču citur privātu vasarnīcu!

Es jau sen nopratu, ka tas patiesībā viņa nolūks iekasēt visu īres naudu jau iepriekš un pēc tam padarīt dzīves apstākļus neciešamus, lai īrnieki labprātīgi aizietu un istabas varētu otrreiz izdot citiem. Droši vien viņš priecājas par krieviem, kas ar savu ālēšanos tik lieliski atbalsta viņa nolūku.

Vēlāk dabūjam zināt, ka krievi saimniekam labi draugi un ' viņš tos aicinot pie sevis katru gadu.

Kad saimnieks vēl sāk mūs krāpt ar elektrību, likdams maksāt trīsreiz vairāk nekā patērē​jam un spītīgi nelabodams bojājumus, viena īrniece, jauna sko​lotāja, neiztur un aiziet.

Tā ir pirmā diena, kad saimnieku redzu tiešām priecīgu.

Skolotājas istabu jau pēc pāris dienām saņem vecs vīrs pensionēts dzelzceļnieks. Mēs vērojam, cik ilgi viņš izturēs, jo istaba atrodas tieši blakus krieviem, tāpat kā mūsējā.

Bet vecais nesūdzas.

Kādu rītu pēc sevišķi trokšņainas nakts es viņam jautāju, priekšnamā satiekoties: - Kā labi gulējāt? Vai troksnis netraucēja?

Vecais apstājas, paskatās manī vaļēju muti.

- Ko-a? viņš saka.

- Vai dziedāšana jūs pagājušā naktī netraucēja?

Vecais pieliecas uz manu pusi, pieliek roku pie auss un saka: - Ko-a?

Nu tik es saprotu. Pilnīgi kurls! Nekā nav dzirdējis.

Mums citiem, kas varam dzirdēt, neklājas tik viegli. Vasarnīcā bez krieviem un brēcošā zīdaiņa vecākiem dzīvo vēl septiņi vai astoņi cilvēki. Mēs reizēm saejam kopā un apspriežamies. Visi ir tuvu izmisumam. Daži jau taisās aiziet labprātīgi. Citiem žēl samaksātās naudas, tic vēl grib nogaidīt.

Viena rūpju sagrauzta, īgna, sevī ierāvusies sieviete paklu​sām noņurd: ]a kādu vērts uzdot, tad šo nu gan…

Mūsu saimnieks būtu pelnījis mācību. Bet nevienam negribas darīties ar miliciju. Pašiem jau arī nav tīra sirdsapziņa katram dzīvo kāds nepierakstīts un tamlīdzīgi.

Tā paliek. Ciešam savu "vasaras atpūtu", zobus sakoduši.

Kā tas beidzās? Ja gribu pastāstīt, man drusku jāpasteidzas notikumiem priekšā. Jo tas notika uz rudens pusi, kad patie​sībā grūtākais jau bija pārciests.

Kādu dienu piepeši ieradās kontrolieris. Izkontrolēja istabas un, protams, atrada, ka daudz kas nesaskanēja ar uzdoto. Visi saņēmām paziņojumus ierasties dzīvokļu daļā uz pratināšanu. l.īdz šai dienai nezinu, vai kāds mūsu saimnieku tiešām bija nosūdzējis, vai kontrole gadījās

pilnīgi nejauši. Bet mēs, visi kā viens, norunājām teikt patiesību. Kaut arī pašiem tādēļ būtu sava daļa jācieš.

Saimnieks nu reiz izskatījās nobijies. Viņš pat apskrēja mūs visus un solījās krievus izlikt no dzīvokļa.

Neviens viņā neklausījās. Tas nāca drusku par vēlu!

Nopratināšanā visi pateicām, cik patiesībā maksājām par istabām.

Saimnieks vēlāk staigāja, uz mums neskatīdamies un ar mums nerunādams. Dzirdējām, ka viņam uzlikts tik liels nodoklis un sods, ka ar visām saņemtajām īres naudām nepieticis samaksai. Viņš nozvērējies "tādiem neliešiem" nemūžam vairs istabas neizdot…

Citādi vasara bija jauka, un, galvenais, man iznāca ilgāks atvaļinājums nekā gaidīju. Jau kārtējais atvaļinājums man iekrita ļoti labā laikā jūlija otrā pusē. Un tad, pavisam negaidot, da​būju slimības atvaļinājumu.

Tas sākās diezgan sāpīgi. Atvaļinājumam beidzoties, pirmdienas rītā braucu uz darbu.

Nostrādāju dienu. Bija darīšanas iekšpilsētā kādā veikalā. No tā ar trolejbusu braucu uz dzīvokli Pērnavas ielā, kur norunāta satikšanās ar Laimoni. Gandrīz jātic, ka mūsu ģimenē ir kaut kas liktenīgs ar trolejbusu. Pēc nelaimes ar Dzintru laikam esmu kļuvusi māņticīga. Pie Lielā pulksteņa trolejā iekāpjot, paklupu un sagrūdu kāju. Kāpslim bija atplīsis skārds, aiz kā man aizķērās zole, un es pati nezinu, kur klūpot iesprūda otra kāja.

Piepeši bija tik asas sāpes, ka tikai ar mokām ierāpos iekšā. Apsēžoties drusku pārgāja. Bet, ārā kāpjot, bija jākliedz. Izrāpos ārā lielām sviedru pilēm uz pieres. Stāvēju piestātnē un nezināju, kā tikt mājās. Kāju burtiski nevarēju likt pie zemes.

Kāds jauns cilvēks prasīja, vai nevarot palīdzēt. Man cits nekas neatlika, kā atzīties, ka nevaru paiet. Vai gribot, lai pasaucot taksi. Nē, es teicu, līdz mājām tikai nepilni simts soļi. Viņš man aplika roku ap vidu, es apliku viņam roku ap pleciem, un tā mēs, viens pie otra turēdamies, klibojām uz priekšu.

Tajā brīdī mani ieraudzīja Laimonis. Viņš bija drusku nokavējies un mani panāca pie mūsu mājas durvīm. Nezinu, ko viņš domāja, redzēdams mani tik aizdomīgā pozā ar citu vīrieti.

Viņš nekā neteica, acīmredzot tūliņ saprata, kas man vainas. Viņš mani atbalstīja no otras puses, un tā es tiku augšā un istabā. Kad apsēdos uz tahtas, noāvu kurpi un novilku zeķi, bija skaidrs, ka bez ārsta neiztikšu. Potīte bija stipri pietūkuši, un zem ādas liels zils plankums. Tātad asinsizplūdums un izmežģījums.

Laimonis dabūja taksi, un braucām uz poliklīniku. Man bija kaila kāja, jo ne zeķi, ne kurpi nevarēju uzvilkt.

Lai gan bija vēls, poliklīnikā tiku vēl laikā. Mani stumjamā krēslā aizveda uz rentgenu. Izdarīja uzņēmumu. Tad izrakstīja slimības lapu un teica, lai guļot un liekot kompreses.

Nu, pārbraucām mājā, un guļu arī. Piezvanu dzīvokļa saimniekam un pasaku mātei, tā un tā. Māte grib braukt tūliņ ar nākamo vilcienu. Es saku, ka nav nekādas steigas, varu pati iztikt. Viņa atbrauca nākamā ritā.

Pēc divām dienām bija daudz labāk. Uztūkums bija saplacis, sāpes pārgājušas. Vēl tikai zilums zem ādas. Man pat nebija uz poliklīniku jābrauc ar taksi, aizgāju no troleja kājām.

Pie ārsta iegājusi, saku, ka kāja labāka un varu iet darbā. Šis dabū manu rentgena uzņēmumu, papēti to pret gaismu un tā savādi paskatās manī.

- Par darbā iešanu nevar būt runa,-viņš saka,-jums lauzta kāja.

Es smejos un prasu: Kurā vietā?

- Nu, redziet, te, viņš parāda uzņēmumā.

Tur tiešām redzama savāda svītra. Bet man nāk smiekli, jo zinu, ka kājai vairs nekas nekait. Ja gribētu, varētu dejot.

Saku, ka man apnicis gulēt un gribu iet darbā ar visu lauzto kāju! Ārsts noskaišas ne pa jokam. Ja es negribot klausīt un ārstēt kāju mājās, viņš mani ielikšot slimnīcā. Ārsts izrakstīja biļetenu un nosūtīja mani uz komisiju. Es nu vairāk arī nekā neteicu, lai jau dara, ko grib.

Man piešķīra trīs nedēļas slimības atvaļinājuma.

Tā nu dzīvoju pa Jūrmalu, peldos un sauļojos, un lieliski atpūšos. Tā kā esmu fabrikā nostrādājusi jau vairākus gadus, man slimības laikā maksā 90 procentus algas tad jau slimot izdevīgāk, nekā strādāt.

Kā tas varēja gadīties? Nu noteikti bija samainīti rentgena uzņēmumi. Man reizēm gan nāca smiekli, gan kļuva tīri nelāgi ap dūšu, iedomājoties, kā ārsti, manas veselās kājas uzņēmumā skatīdamies, to otru dzina darbā ar tiešām lauztu kāju! Na​baga cilvēks.

Tādu gadījumu ir daudz tikai ne katrreiz tie beidzas tik patīkami kā man.

Pavisam citādi klājās Laimonim Zutim pagājušā ziemā. Viņš ir labs slēpotājs un reizēm pat piedalās sacīkstēs. Ziemā viņš ar dažiem citiem no savas arodbiedrības bija sacīkstēs, kas notika Cēsīs. Vēlu vakarā, pa tumsu ejot uz viesnīcu, paklupis un izgriezis potītē kāju. Naktī kāja tā satūkusi, ka tikko varējis atbraukt uz Rīgu. Nākamā dienā pēc darba viņš aizgājis pie ārsta. Tas izmeklējis un teicis, ka sastieptas dzīslas, lai tikai liekot kompreses un ejot darbā. Laimonis tā arī darījis un nostrādājis veselu nedēļu. Hs to nemaz nezināju, tikai brīnījos, ka viņš vairs nenāk ciemā pat ne uz Dzintras dzimšanas dienu.

Māsiņas dzimšanas dienu viņš tomēr nebija aizmirsis. Pievakarē atnāca tas students, ar ko viņš kopā dzīvo, atnesa Dzin​trai saldumu kārbu un pateica, ka Laimonis slims.

Otrā dienā eju viņu apciemot. Izrādās, viņš astoņas dienas licis ap kāju kompreses un gājis strādāt, bet tad vairs nav varējis sāpes paciest un gājis atkal pie ārsta, šoreiz gadījies cits, tas sūtījis uz rentgenu, un tad tikai atklājies, ka kāja lauzta.

Laimonis dusmās pateicis, ka pie tādiem lopu dakteriem uz slimnīcu neiešot. Kāja viņam ieģipsēta, un atļauts ārstēties mājās. Tik ātri tomēr nedzija Laimonis ar kāju nomocījās gandrīz divus mēnešus. Par laimi, nekas ļaunāks nenotika. Bet, ko nozīmē iet darbā ar lauztu kāju, to katrs var iedomāties.

Ir daudz gadījumu, kas, ja stāsta, izklausās tīri jocīgi bet ne tiem, kas tos piedzīvo. Ja sanāk kopā un sāk par slimošanu un ārstiem runāt, katram ir kaut kas tamlīdzīgs, ko pastāstīt. Man pašai diezgan dīvaini klājās priekš trim gadiem slimnīcā, kad operēja aklo zarnu.

Slimnīcā parasti ir laba kārtība, cik nu man gadījies redzēt. Ir tīrība, nopietnos gadījumos parasti arī nopietna pieeja no ārstu puses. Apkopj labi, ēdina vidēji. Ja nav grūti slims, tad var slimnīcā pagulēt parasti sliktāk nepaliks…

Sevišķi grūtos gadījumos var par maksu dabūt slimniekam savu māsu vai kopēju. Ārstiem nav daudz slimnieku. Bieži nodaļas sadalītas vairākiem ārstiem, katram viena lielāka vai vairākas mazas istabas, apmēram 10-20 slimnieku. Pēc operācijas nodaļas apmeklētājiem slēgtas uz vienu nedēļu, kārtība ļoti stingra. Slimnīcā guļot, novēroju, ka labākās māsas un kopējas diemžēl ir krievietes, izņemot pavisam vecās darbinieces, kam vēl ir "vecā skola". To atzīst visi. Krievietes ir vienkāršākas, laipnākas, līdzjūtīgākas pret slimniekiem, kaut ari reizēm strādā nemākulīgāk. Ko slimniekam dod laba māsa, kura pašu slim​nieku neredz, kura izskrien kā vējš nodaļas istabām?

Man uznāca sāpes, kad bijām Jūrmalā tovasar Dzintaros. Abas ar māti braucām uz slimnīcu

Rīgā. Man operāciju nozīmēja astoņos no rīta. Dzintra bija viena palikusi Jūrmalā. Pierunāju māmiņu, lai brauc mierīgi atpakaļ un piezvana pa tele​fonu, kā man iet.

Iznāca citādi. No rīta, kad vajadzēja mani operēt, ar ātro palīdzību ieveda divus autokatastrofā cietušos un man bija jāgaida līdz pēcpusdienai. Māte zvanījusi pēcpusdienā un vakarā otrreiz, bet viņai abas reizes pateikts, ka nodaļā tādas slimnieces nav. Protams, viņa domājusi, ka esmu jau auksta, un no rīta atkal braukusi uz Rīgu. Bet klāt man nelaiž, kā jau pēc operācijas, un vispār lai dienā nebija viesu diena. Māte beidzot tikusi pa vārtiem iekšā, bet nodaļā nav ielaista. Māte nu jau pilnīgi pārliecināta, ka esmu palikusi uz operāciju galda; viņu sūtījuši uz kantori, ja gribot par mani ko zināt! Tur tad beidzot satikusi kādu pazīstamu dakteri, jaunu cilvēku, ebreju tautības. Izrādījies, ka žīdiņš līdzjūtīgāks par visiem latviešiem. Apsolījies pa​līdzēt.

Es guļu, vēl miegaina no zālēm. Uzreiz istabā ienāk svešs ārsts un jautā: Vai te ir Nora Skulme?

Kad atbildu, ka esmu, viņš, ne vārda neteicis, iziet ārā. Iedod mātei baltu ķiteli un ielaiž viņu pie manis burtiski uz divām minūtēm. Tās laikam piederēja pie laimīgākajām mūžā! Viņai seja raustījās pussmieklos, pusasarāsaiz uztraukuma tikko varēja parunāt… Žīdu ārsts uzrakstīja slimnīcas galvenajam ārstam ziņojumu, un vēlāk dzirdēju, ka māsa, kas toreiz dežurējusi (protams, lat​viete!), par paviršību dabūjusi stingru rājienu. Bet mana nabaga māmiņa sirmus matus…

Tā iet bieži. Cilvēki kļuvuši nevērīgi, nelaipni, dažkārt ne​piedodami pavirši.

Viss, kas saistās ar ārstēšanos, gandrīz ir nepatīkamāks par pašu slimošanu. Kārtība un cilvēku "pretimnācība" tādas, ka vajag stipru nervu, lai to visu paciestu un vēl izārstētos.

Padomju Savienība ļoti lepojas, ka ļaudis ārstē bez maksas. Tā ir taisnība, bet kā viss pa daļai.

Nav jāmaksā par ārsta vizīti mājās, ja ārstu izsauc no poliklīnikas, tad nāk rajona ārsts. Ja izsauc kādu ārstu privāti, tam ir jāmaksā. Tāpat nav jāmaksā, ejot uz savu poliklīniku, pie zobārsta utt. Bet tām blakus pastāv tā sauktās maksas poliklīnikas. Ja grib, lai ārsts strādā uzmanīgāk un dod labākas zāles, jāiet tur. Parasti gan tur nekā labāka nav. Vienīgi iecienīta ir zobu poliklīnika, kur par 5 rbļ. labi izrauj zobu.

Ja saslimst un darbā vajadzīgs attaisnojums, kā arī, ja grib saņemt slimības naudu, jāizsauc ārsts.

Tas nāk mājās, ja temperatūra ir vismaz 37,5 grādu. Ja zemāka, pašam jāiet uz poliklīniku. Parasti pa telefonu pasaka augstāku temperatūru, un, kad atnāk ārsts, tas jau arī nekā nesaka. Biļetenu izraksta uz trim dienām, pēc tam jāsauc ārsts atkal. Gripas epidēmijas laikā deva uzreiz sešas dienas. Tad, ja vēl nav vesels, jāiet uz ārstu komisiju, kas vai nu sūta atpakaļ darbā, vai biļetenu pagarina. Parasti, komi​sijas garajās rindās gaidot, cilvēks paliek vēl slimāks.

Kad biļetens beidzies, jāiet pie ārsta to noslēgt un tad vēl poliklīnikas darbvedībā apzīmogot.

Pēc tam darbavietā jādod savam tiešajam priekšniekam un arodbiedrības priekšniekam parakstīt, tad darbavietas māsai vai ārstam piereģistrēt, pēc tam biļetens jānodod kadru daļā un tad beidzot pēc kādas nedēļas var gaidīt slimības naudu… Jā, lai izciestu visu, kas saistīts ar slimošanu, jābūt stiprai veselībai un labiem nerviem labā kārtībā.

Tomēr jāsaka, ka, saņemot līdz 90 procentiem algas, dažreiz slimot ir izdevīgāk nekā strādāt.

Tiem, kas nostrādājuši īsu laiku, gan maksā tikai 50 procentus. Ir arī citas priekšrocības. Caur darbavietām var saņemt ceļazīmes uz atpūtas namiem un sanatorijām. Vienīgi uz tuberkulozes sanatorijām ne, tās dod citur. Braukt var gan pašu mājās, gan uz citām republikām. Par ceļazīmēm maksā pilnu maksu vai 50 procentus, gadās arī, ka iedod bez maksas. Parasti, ja brauc kur tālāk, jāmaksā pašam.

Zāles kā sanatorijās, tā slimnīcās parasti ir par velti, tomēr gadās arī, ka jāpērk pašam. Tās parasti ir dārgākās zāles, kuras ārstniecības iestādes saņem pēc limita, citiem vārdiem, vienmēr par

maz. Kamēr gulēju slimnīcā pēc operācijas, man pāris reižu deva penicilīnu, pēc tam bija jāpērk pašai. Tā ir bieži.

Jūrmalā ir maksas poliklīnika bijušajā Majoru kūrmājā -, kas saucas Kūrorta poliklīnika. Tur var dabūt visu un ir labi ārsti, jo Jūrmalā taču sabrauc visādi lieli vīri no visām malām. Ja ir laba pazīšanās, var jau tikt iekšā arī vietējie.

Bez minētām iestādēm ir arī privātārsti, kas maksā valstij nodokli un drīkst pieņemt dzīvoklī.

Tos arī kontrolē Veselības aizsardzības ministrija. Jāsaka, ka pie viņiem vairāk iet "vecie" ļaudis tādi, kas sevišķi mīl uzsvērt savu latvietību, un tādi, kuriem vairāk naudas nekā saprašanas, bet patiesībā nekādas sevišķas vajadzības pēc ārsta nav. Šie privātie dakteri plēš bargu naudu 50-100 rubļu par vizīti, bet man tā vien liekas, ka liela labuma no viņiem nav. Tie parasti arī tirgojas ar ārzemju zālēm, prasa pasakainas cenas, un daži tika pieķerti, reto zāļu vietā pārdodot vienkāršas kaļķa tabletes. Viņi bieži uzpērk zāles no tiem, kas tās saņēmuši ārzemju pakās, un tad pārdod tālāk sa​viem pacientiem par spekulācijas cenām.

Viens no tādiem ļoti iecienītiem privātiem ārstiem ir kādreiz slavenais I.ūks. Tas bija notiesāts un izsūtīts Sibīrijā vairākus gadus liekas, no 1948. gada par "kaktu ārstēšanu". Viņš pats gatavo zāles, un tas ir aizliegts. Pirms izsūtīšanas viņš bija kādas manas draudzenes skolas ārsts. Tā stāstīja, ka esot reti brutāls un rupjš cilvēks. Meitenes pie viņa nebijušas dabūjamas iekšā ne ar kādiem līdzekļiem, viņa rupjību dēļ gājušas tikai pie skolas māsiņas. Ar meitenēm viņš izrunājies rupjos vārdos, bet zēnus nereti pat iekāvis. Beidzot viņu no skolas izsvieduši; drīz pēc tam nāca izsūtīšana.

Pirms dažiem gadiem Lūks atgriezās Rīgā. Sievai bija izdevies Mežaparkā saglabāt māju, un tā viņi tur dzīvo vēl tagad. Tikko viņš atgriezās no izsūtījuma, cilvēki atkal sāka pie viņa skriet. Sākumā nepieņēma, bet tad dabūja atļauju privātpraksei un tagad atkal dakterē vien tālāk. Nezinu, varbūt viņa dārgās "drapes" palīdz arī. Daudzi gan saka, viņš visiem dodot vienādu ūdentiņu. Katrā ziņā vecās tantes pie viņa skrien rindām vien.

Protams, ir arī vesela rinda labu ārstu, kas reti iecienīti. Ļoti daudz pacientu vienmēr ir populārajam bērnu ārstam Bieziņam. Slimnieki ne vien no visas Latvijas, bet arī Lietuvas, Igaunijas, Ļeņingradas un vēl tālākām vietām brauc pie Dr. Dobelnieka, kas strādā kaut kur Zemgalē, un tam gandrīz vai brīnumārsta slava, un tas ari esot lielisks, pašaizliedzīgs ārsts. Un mēs ar māti un māsiņu, kamēr vien dzīvosim, būsim pateicīgas gruzīnu ārstam Močabclli.

Mūsu lielā nelaime notika vasaras dienā, kamēr strādāju savā fabrikā Maskavas ielā. Māte ar Dzintru, man nezinot, bija iebraukušas no Jūrmalas. No darba pārbraukusi, dzīvoklī atradu māti priekšā, bet Dzintra viena pati bija aizgājusi pie kādas draudzenes. Viņa bija solījusies pēc pāris stundām būt atpakaļ. Māte bija iebraukusi ievārījumu dēļ, ko viņa katru gadu gādā ziemas mēnešiem.

Tos gatavot dzīvoklī ērtāk un parocīgāk nekā Jūrmalas istabiņā.

Pārbraukusi gāju viņai palīgā, un tā rāvāmies pa virtuvi, neskatīdamas pulkstenī. Vienu vai divas reizes māte ievaicājās: Kur tas meitēns tik ilgi paliek? Vajadzēja jau sen būt atpakaļ. Bet darba mums vēl bija daudz, un drīz atkal māsiņu piemirsām.

Tad bijām galā un uzreiz ievērojām, ka vakars klāt, bet meitenes arvien vēl nav. Māte sāka nopietni uztraukties. Bija jābrauc uz staciju, lai tiktu Dzintaros pirms tumsas. Bet meitene kā nenāca, tā nenāca.

Septiņos vakarā māte vairs neizturēja. Mēs jau sen būtu piezvanījušas, bet Dzintras draudzenes vecāku dzīvoklī nebija telefona. Norunājām, ka brauksim uz staciju un pa ceļam ieiesim draudzenes dzīvoklī un paņemsim meiteni. Mums abām ar māti bija nelāga nojauta, ka kaut kas nav kārtībā.

Dzintra parasti tā nedarīja, viņa vienmēr turēja vārdu ja solījās būt mājā tikos un tikos, tad arī bija.

Tāpēc mēs ar māmiņu jau nopietni raizē​jāmies, bet vēl par to nerunājām.

Iegājām pie draudzenes vecākiem Blaumaņa ielā. Tur par mūsu apmeklējumu brīnījās. Jā, Dzintra bijusi, bet nepalikusi ilgi. Apmēram stundu vai pusotras. Teikusi, ka māmiņa vēl tai pašā vakarā gribot braukt atpakaļ uz Jūrmalu, atvadījusies un aizgājusi.

Mēs jautājām, kad. Draudzenes māte teica, tā ap četriem.

Paskatījāmies pulkstenī. Bija pāri astoņiem. Tātad četras stundas, kopš Dzintra aizgājusi no draudzenes dzīvokļa. Kur viņa bija palikusi? Kas ar viņu noticis?

Draudzenes māte vēl pastāstīja, ka iedevusi Dzintrai mazu skalu groziņu ar ķiršogām, ko pārnest mājās man un māmiņai. Nedaudz, pāris sauju, bet ogas esot labas, saldas, no radu dārza Pārdaugavā.

To Dzintra, mājās ejot, paņēmusi līdzi.

Iznācām uz ielas pilnīgā neziņā. Bija tik vēls, ka man vairs nebija nozīmes uz Jūrmalu braukt, un māte bez Dzintras arī nebūtu braukusi. Varbūt meitene bija pārnākusi un gaidīja mūs dzīvoklī?

Iegāju kafejnīcā un piezvanīju. Ziva solījās paskatīties; varēja dzirdēt, kā viņa klauvēja pie mūsu istabas durvīm un sauca. Tad viņa teica, ka durvis esot ciet un neviens neatbildot.

Apjukumā, it kā cerēdamas atrast meitenes pēdas, gājām uz tuvāko trolejbusa pieturas vietu. Ko mēs varējām atrast, ja trolejbuss, ar ko Dzintra braukusi, kopš četrām stundām bija aizgājis un pēc tā tik daudz citu?

Un tomēr mēs kaut ko atradām. Māte ieskatījās, apstājās un pieliecās. Viņa bija kaut ko atradusi.

Tad es arī to ieraudzīju. Notekā ielas malā gulēja mazs skalu groziņš. Tajā vēl bija pāris tumšu ķiršogu. Citas sašķaidītas bija izbirušas apkārt dubļos.

Metās krēsla. Lietus gandrīz bija pārgājis, vēl tikai sīkas lāsītes skrēja pa vējam. Māte saslējās taisni, turēdama rokā mazo groziņu. Viņas seja bija bāla un acis ieplētušās apjukumā, bailēs, neziņā.

Tam jābūt Dzintras groziņam, viņa čukstēja. Kāpēc viņa to nometusi ar visām ogām? Kas te noticis?

Es iedomājos pieiet pie avīžu kioska un pajautāt, vai nav kas redzēts.

Kioskā sēdēja vecīga sieva un adīja.

Kas te bija? viņa atbildēja uz manu jautājumu. Liela drūzma un uztraukums. Trolejbuss sabrauca mazu meiteni. Tieši pie pieturas.

Māte arī bija pienākusi klāt un stāvēja man aiz muguras. Es jutu, ka, avīžu sievas vārdus dzirdot, viņa atbalstās uz laikrakstu galda malas.

- Kad tas bija? es jautāju.

- Apmēram… viņa apdomājās, ceturksni pēc četriem. Drūzma pieturā bija liela, jo sāka stipri līt. Es tikko varēju parunāt.

- Kā tas notika? Vai jūs… pareizi redzējāt? Vai tiešām viņu… ievainoja? Kas viņai notika?

- Drūzma bija liela. Lietus lija arvien stiprāk. Kad trolejs nāca, visi dzinās tam pretī. Meitene bija pašā priekšā. Kāds viņu pagrūda no muguras, un iela bija slidena… Viņa pakrita zem riteņiem.

Viņai nobrauca abas kājas.

Māte iekliedzās un pieķērās man pie rokas.

- Vai jūs droši zināt, ka… es stomījos. Vai viņu tiešām ievainoja? Kā meitene bija ģērbusies?

Kioska sieva atbildēja strupi, sašutusi, ka negribu viņai ticēt.

Pati savām acīm redzēju,-viņa taisnojās, kā viņu izvilka no mašīnas apakšas. Riteņi bija gājuši pāri abām kājām… Viņa bija nesamaņā aiz sāpēm un bailēm… Baltu blūzīti, tumši zilos brunčos. Gaišmataina desmit vai, lielākais, divpadsmit gadu veca, glīta meitenīte.

Man sirdi sažņaudza kā auksta dūre. Tā bija Dzintra.

- Kas ar viņu notika? es čukstēju.

- Viņu aizveda uz slimnīcu, teica kioska sieva. Ar ātro palīdzību kā tad citādi? Ļaudis vēl ilgi

negribēja izklīst, stā​vēja un runāja…

Tai brīdī es vēl nekā nespēju domāt. Stāvēju kā sapīta, nevarēju pakustināt ne rokas, ne kājas.

Pirmās domas, kas man iešāvās prātā, bija: viņa tomēr ir dzīva! Viņai sabrauktas kājas. No ievainojuma kājās nemirst. Viņa jāglābj.

Māte mani raustīja aiz piedurknes.

- Brauksim, viņa teica savādā, dobjā balsī. Meklēsim taksi. Brauksim…

- Uz kurieni? es jautāju.

Viņa nezināja atbildēt, tikai raustīja manu jaku.

- Kāpēc jūs man to prasāt? jautāja avīžniece. Vai jūs to meiteni pazīstat?

Vairs nezinu, vai un ko viņai atbildēju. Skrēju atpakaļ uz kafejnīcu, un māte man pakaļ. Pieklupu pie telefona. Mani pirksti drebēja, acis tikko redzēja caur asarām.

Es atradu ātrās palīdzības numurus. Es tos nekad neaiz​mirsīšu, lai cik ilgi dzīvotu, 03 un 70112.

Piezvanīju. Man atbildēja nogurusi, vienaldzīga balss. Dežurants vispirms domāja, ka gribu izsaukt mašīnu. Viņš jautāja, kas par nelaimi notikusi un kurā vietā. Pagāja brīdis, kamēr viņš saprata, ka gribu ziņas par kādu agrāk notikušu nelaimes gadījumu. To sapratis, viņš pavisam pazaudēja interesi.

Mēs te nekādas ziņas neizsniedzam. Jums jājautā ārstam, kas sniedza pirmo palīdzību.

Patiesību sakot, mēs nekā nezinām.

- Es tikai gribu zināt, uz kuru slimnīcu meiteni aizveda?

- Mašīna ir ceļā uz citām vietām, balss errīgi atmeta. Man vēl nav ienācis ziņojums. Piezvaniet vēlāk, vakarā.

Un viņš nolika trubiņu.

Mēs ar māti skrējām meklēt taksīti un sākām braukt. Es nezināju, kur īsti atrodas ātrā palīdzība, šoferis brauca uz labu laimi. Beidzot atradām kantori un tikām pie dežuranta. Es pat nezinu, vai tas bija tas pats cilvēks, ar ko biju runājusi. Telefonā viņa balss izklausījās pavisam citāda. Bet vienaldzīgs un noraidīgs viņš bija, tātad droši vien tas pats. Nekā noteikta viņš nezināja vai negribēja teikt.

Māte mani skubināja braukt tālāk… braukt, steigties, it kā no mums atkarātos Dzintras liktenis.

Pa telefonu runājot un taksī braucot, es biju drusku nomie​rinājusies un savaldījusies.

- Māmiņ, es teicu. Ātrā palīdzība ir izsaukta. Viņa aizvesta.

Tātad tagad viņa noteikti ir slimnīcā. Ārsts ir pie viņas. Darīts viss iespējamais tam nav nozīmes, vai mēs pašreiz esam klāt vai ne. Pacieties, lūdzu! Gan mēs viņu atradīsim.

Bet māte neklausījās un tikai uzlūkoja mani dīvainām, pēk​šņi iekritušām acīm.

Tai brīdī slimnīcas pagalmā iebrauca ātrās palīdzības mašīna. Es metos ārā tai pakaļ un saķēru šoferi burtiski aiz svārku stērbeles.

Laimīgā kārtā tas bija īstais. Jā, protams, viņš atcerējās nelaimi Ļeņina ielā. Meitene zem trolejbusa riteņiem, kā tad, pa​reizi. Divdesmit minūtes pēc sešpadsmitiem. Stipri lijis lietus.

- Vai meitene bija grūti ievainota? Šoferis raustīja plecus.

- Jā, likās gan. Grūti pateikt. Viņa bija dzīva. Vismaz man tā likās.

- Kur jūs viņu aizvedāt?

- Uz 3. slimnīcu Maskavas ielā.

- Paldies…

Mūsu taksis vēl gaida vārtu priekšā. Braucam tālāk uz 3. pilsētas slimnīcu Maskavas ielā. Māte izskatās tāda, ka jāšaubās, vai izturēs, kamēr tiksim galā. Mums liekas, ka taksis velkas kā vēzis,

drīzāk atpakaļ nekā uz priekšu.

Braucot es domāju, un man kļūst savādi, kaut ko atceroties. Ar tramvaju no darba mājā braucot, atceros, Maskavas ielas sākumā pretī nāca un garām paskrēja ātrās palīdzības mašīna. Es to dzirdēju, bet tikko redzēju caur logu, gar kuru ārpusē straumēm lija lietus ūdens. Tas bija tieši ap to laiku, kad varēja būt noticis nelaimes gadījums. Tātad mēs ar māsiņu ceļā bijām satikušās… Es to nemūžam nebūtu uzminējusi.

Mēs laikam izskatījāmies tādas, ko nevar atraidīt. Lai gan, protams, nebija ne viesu diena, ne stundas, mūs ielaida slim​nīcā. Mēs pat tikām līdz ķirurģijas nodaļai un uz brīdi satikām ārstu.

Izskatījās gandrīz, ka viņš būtu gaidījis. Mūsu ierašanās viņu nemaz nepārsteidza.

Tas bija jauns ārsts klusu valodu, nolaistām acīm, it kā izvairīgu skatienu. Viņš nebija pret mums nelaipns, bet arī nekā laba nepateica.

Jā, viņš operējis sabraukto meiteni. Nupat beidzis, operācija prasījusi ilgu laiku divarpus stundas.

Piedodiet, esmu drusku noguris, viņš nomurmināja, saņemdams tasi melnas kafijas, ko tam pasniedza māsa. Ko es jums varu pakalpot?

- Kāds ir viņas stāvoklis? Ārsts paraustīja vājus, nogurušus plecus.

- Viņas dzīvībai, cik var paredzēt, briesmas nedraud.

- Vai viņa varēs staigāt? Ārsts iedzēra malku melnās kafijas un atbildēja nesteidzīgi, it kā apdomādams, ko teikt.

Ja ievainojumi labi sadzīs, es ceru… jā, droši vien. Tas ir, ne kā vesels cilvēks. Bet, es domāju, viņa varēs nostāties uz kā​jām un kustēties.

- Vai tas nozīmē, ka viņa klibos?

- Ja jūs saprotat, ko es domāju… Tagadējā stāvoklī vēl nav iespējams visu skaidri paredzēt.

Viņas kājas ir ievērojamā mērā… cietušas.

- Sakropļotas? es drebošām lūpām jautāju.

Viņš lēnām pamāja ar galvu.

- Ja jūs saprotat, ko es domāju… tā varētu teikt. Tās ir lauztas vairākās vietās. Un kreisai, par nožēlošanu… gandrīz pilnīgi sadragāta pēda.

Iestājās klusums, kas ilga, man likās, pusmūžības. Pagāja laiks, kamēr aptvērām, ko nozīmēja tas, ko ārsts sacīja, šķita, viņam arī nebija, ko teikt.

Nu, viņš beidzot noteica, kad klusums sāka tapt neērts, es darīju, ko varēju… Lūzumi ir salikti… Sadragātā pēda aptuveni salāpīta. Tas ir, protams, iespēju robežās… Kā jau teicu, vēl visu nevar paredzēt.

Ieklepojies un iedzēris otru malku kafijas, viņš noslaucīja sviedrus no pieres un nobeidza: - Viens ir skaidrs jums jāapbruņojas ar lielu pacietību. Kājas sadzīs, bet tas prasīs ilgu laiku.

Cik ilgi? To grūti pateikt. Jārēķinās ar mēnešiem. Un tad pēc tam būs vajadzīgi pakāpeniski vingrinājumi… Nav nekāda iemesla atmest cerības. Ļaunāki gadījumi ir beigušies labvēlīgi… Bet, kā jau teicu, mums jābūt pacietīgiem.

Viņš runāja pieklājīgi, bet tik sausi teorētiskā vienaldzībā, it kā lasītu lekciju studentiem.

Acīmredzot viņam tas bija viens gadījums starp daudz citiem. Mums palika iespaids, ka viņš bija ļoti noguris un gribēja iet mājās.

Mēs ar māti klausījāmies, un mums gribējās kliegt. Vai viņš nejuta, ka mums te ir runa par visdārgāko pasaulē? Bet kā lai viņu pārliecinām, ka vienaldzība var būt noziegums? Mēs šo jauno vīrieti reizē ienīdām un tai pašā laikā būtu varējušas viņa priekšā krist ceļos.

- Vai mēs varētu viņu redzēt? Ārsts paraustīja plecus.

- Viņa guļ, pēc narkozes… Nu, bet ja katrā ziņā vēlaties…

Laikam viņš saprata, ka vieglāk padoties ka mēs tik un tā neliksimies mierā.

Mums iedeva ķiteļus, un māsa mūs pieveda pie kādas slim​nieku istabas durvīm.

Istabā dega elektrība, lai gan ārā vēl nebija satumsis. Gulta ar meiteni bija tieši pretī durvīm.

Mēs gulētāju varējām skaidri redzēt.

Mums nebija atļauts iet iekšā. Bet piepeši mēs atradāmies pie māsiņas gultas. Nemaz nezinu, kā tas notika. Es vēl tagad redzu, kā viņa gulēja uz baltā spilvena starp baltajiem palagiem, un to nekad neaizmirsīšu.

Sejiņa bija dzelteni bāla un it kā sarāvusies sīkāka. Mati pielipuši pie pieres un tumšāki, varbūt sasvīduši un salipuši. Mazajā sejiņā, kas mums tik pazīstama un mīļa, bija ievilkušies jauni, sāpīgi vaibsti. Mums bija jādomā, ko meitene pārcietusi, viena, mums klāt neesot. Agrāk, ja kas notika, ja kas kaitēja, vai nu māte, vai es vienmēr bijām klāt, palīdzējām, mierinājām.

Nu bija pienākusi pirmā reize viņas jaunajā mūžā, kad Dzintra viena pati bija sastapusies vaigu vaigā ar nelaimi un ciešanām… Nabaga meitene… viņa droši vien sauca māti un mani palīgā… raudāja un kliedza bailēs un sāpēs… un neviens viņai neatsaucās. Pirmo reizi dzīvē viņa viena bija sadūrusies ar nežēlīgo pa​sauli, un tā viņu bija sadragājusi.

Nabaga meitene gulēja, it kā pagurusi no šīs nevienādās cīņas.

Tad atgriezās māsa un klusi, bet noteikti mūs izvadīja ārā.

Gaitenī ievēroju, ka māte izmisumā drebēja pie visām miesām.

- Viņa mirst, māte čukstēja. Viņa izskatījās gluži kā bez dzīvības…

Lūkoju viņu mierināt: - Man likās, ka Dzintra izskatījās pavisam labi, tikai bāla. Bet pēc operācijas tas saprotams.

Viņa bija aizmigusi un elpoja ļoti mierīgi un kārtīgi… Rit viņa jutīsies daudz labāk.

Bet tas nekā nelīdzēja. Mātes sirds nebija piemānāma… Viņa tagad izjuta visas bailes, mokas un izmisumu, ko meitene bija izcietusi pagājušās stundās.

Mēs visu nakti nevarējām gulēt. Māte nevarēja nomierināties. Gan raudāja, gan runāja paklusā, izmisušā balsī. Viņa arvien vēl nesaprata, kā šī briesmīgā nelaime varējusi notikt un kāpēc tā piemeklējusi tieši mūsu mazo Dzintru, nevienu citu. Ar ko mēs bijām pelnījušas tik smagu likteņa sitienu?

Es lūkoju viņu mierināt. Ka nav vērts ļauties izmisumam, kamēr nav zināmi nelaimes apmēri.

Varbūt Dzintras kājas sadzīs un viņa pilnīgi izveseļosies. Vai ārsts neteica arī, ka nav jāzaudē cerības? Viņa ir dzīva, viņas ievainojumi neapdraud dzīvību, tas taču pagaidām galvenais, vai ne?

Nūjā, tā jau gan… Māte uz īsu brītiņu apklusa, bet pēc tam sāka no jauna, tumsā lauzīdama rokas un šņukstēdama: - Bet kā tas varēja notikt kā tas varēja notikt?

To mēs nākamās dienās uzzinājām visos sīkumos.

Narkozes miegu izgulējusi, Dzintra mums visu sīki izstāstīja. Patiesībā negadījums bija parastākais un ikdienišķākais, kādu vien var iedomāties. Nekas ļauns nebūtu noticis, ja nebūtu lijis lietus, ja iela nebūtu bijusi tik slapja un slidena. Viņa stāvējusi ielas malā un gaidījusi trolejbusu. I.ijis lietus arvien stiprāk. Viņa bijusi pašā priekšā. Ļaudis aiz muguras spieduši viņu uz priekšu, gandrīz nost no ietves. Tad lietus sācis gāzt straumēm. LIn tad nācis trolejs. Tas vēl nebijis apstājies, kad viņa dabūjusi piepešu

grūdienu mugurā tik stipru, ka nevarējusi noturēties, un nolēkusi no ietves uz ielas. Viņa bijusi ļoti tuvu virsū skrejošam trolejbusam, bet būtu varējusi no tā vēl izvairīties. Bet tai mirklī viņa uz slapjā ielas asfaltējuma paslīdējusi un pakritusi tieši zem troleja riteņiem. Viņai nebijis laika ne piecelties, ne parauties atpakaļ, kad riteņi jau bijuši pāri viņas kājām.

Mēs sīki jo sīki iztēlojāmies, kā tas noticis, un mūsu domas dalījās.

Māte teica, ka trolejbusa vadītājs nododams tiesai par neuzmanīgu braukšanu. Tāda paviršība viņai likās noziegums, liet Dzintra purināja galvu un teica, ka vadītājs neesot vainīgs, tas * viņu nemaz nevarējis redzēt. Viņa bijusi pārāk zemu, troleja sānos.

Man drīzāk likās, ka vainīgi tie, kas meiteni no mugurpuses pagrūduši. Bet, ja tos, kas drūzmējas un grūstās tramvaju, autobusu un trolejbusu pieturās, visus gribētu sodīt, puse rīdzinieku būtu jāsabāž cietumā. Ar nolūku jau neviens viņu nebija grūdis arī tas droši vien bija gadījies netīši.

Tā mums sākās grūtais Dzintras slimošanas gads. No ievainojuma un operācijas sāpēm meitene drīz šķita atspirgusi. Viņa gulēja gultā rāmi un bija nelaimīga tikai tāpēc, ka nevarēja kustēties. Abas kājas bija ieģipsētas, viņa tās nevarēja ne pacilāt.

Mēs gājām pie viņas uz slimnīcu, cik bieži vien laida klāt visās viesu stundās. Sākumā abas ar māti, vēlāk pārmaiņus. Kad es darba dēļ netiku, māte gāja katrā ziņā. Es pat dažas reizes kavēju darbu, par ko varēja celties nepatikšanas. Bet, kad izstāstīju direktoram par māsiņas nelaimi, viņš ņēma atbildību uz sevi un tiku sveikā cauri.

Laiks vilkās gausi. Māte domāja, ka Dzintrai visgausāk. Nezinu, vai tas bija tiesa. Māte viņai gādāja un nesa visādus našķus, ko vien varēja dabūt. Man aizdomas, ka no tiem paēda arī abas vecākās meitenes, kas gulēja tai pašā istabā. Reizēm man palika iespaids, ka Dzintra jau sāk iedzīvoties jaunajos apstākļos. Bērni tikātri pierod. Viņa lasīja grāmatas, ko tai nesām, ēda saldumus, rotaļājās un gulēja. Mēs teicām, ka viņa drīz būs vesela, un Dzintra mums ticēja.

Bet reizēm viņas mazajā sejiņā ieviesās raizes un bailes gluži kā lielam cilvēkam.

- Māmiņ, viņa jautāja, vai es nebūšu kliba? Māmiņ, saki ārstam, lai ārstē mani tā, ka nepalieku kliba. Es gribu dejot gribu būt dejotāja…

Mēs viņu mierinājām. Bet reizēm likās, ka īsti viņa mums netic.

Tā tas gāja kādu laiku. Mēs visas ticējām, ka kājas normāli dzīst un ka ģipša "zābakus" drīz varēs ņemt nost. Tad notika kas negaidīts. Meiteni sāka mocīt sāpes.

Viņa vairs nesmaidīja kā agrāk. Mēs visādiem līdzekļiem lūkojām viņu mierināt un izklaidēt.

Tas nekā nelīdzēja. Pat mums klātesot, viņas sejiņa savilkās un viņa, uz mums neklausīdamās, žēlojās par sāpēm kājās gan vienā, gan otrā. Visbiežāk tajā, kurai bija sakropļota pēda.

Teicām ārstam, domādamas, ka viņš varbūt bērna sūdzēšanos neņem vērā.

- ļā, es zinu, ārsts smaidīdams atbildēja. Viņai apnicis gulēt. Viņa grib, lai kājas ņem ārā no ģipša. Viņa pati man tā teica. Tāpēc viņa sūdzas… Galu galā tas ir saprotams. Bērnam nav viegli tik ilgi nogulēt mierā… Kājām nekas nekait.

Jautājām Dzintrai, vai viņa teikusi ārstam, ka tai apnicis gulēt un ka gribot, lai kājas atbrīvo no ieģipsējuma.

- Jā, teicu gan, meitene atzinās.

Un viņa atkal sāka čīkstēt, ka kājas sāpot… sāpot tā, ka ne​varot izturēt.

Mēs ticējām ārstam un izmisušas gudrojām, kā nomierināt nabaga bērnu, kas niķojas, no ilgās gulēšanas pazaudējis pa​cietību.

Piepeši kādu dienu Dzintrai strauji pacēlās temperatūra.

Nu beidzot ārsts atzina, ka būtu gan jātaisa kāja vaļā. Viņi noņēma ieģipsējumu, lai pārliecinātos, kā dzīst savainotā pēda.

Atklājās, ka visa kāja bija iekaisusi un jēlajā pēdā sākusies puve. Ārsts nezaudēja aukstasinību. Tikpat lietišķā, cik miegaini vienaldzīgā balsī viņš mums paziņoja, ka meitenes kājas diemžēl nedzīstot gluži tā, kā bijis paredzēts. Tās esot kļuvušas grūti kustināmas, jā, varētu pat teikt, pilnīgi nekustīgas. Esot iemesls šaubīties, vai paciente varēšot staigāt.

Ak jā, viņš piebilda, it kā atcerējies. Un tā pēda… ar to ir drusku ļaunāk… sākusies nelielā mērā gangrēna… Jā, nelaimīgā kārtā… Cits nekas neatliks, kā šo kāju amputēt. Bet raizēties nav iemesla… meitenes dzīvībai nekādas tiešas briesmas nedraud vismaz pagaidām…

Nav iespējams aprakstīt izmisumu, kas mūs pārņēma, dzirdot šo ziņu.

Mēs cauru nakti runājām, reižu reizēm abas raudādamas. Nu mums atklājās briesmīgā patiesība visā bardzībā. Nevīžīgais ārsts bija aizlaidis Dzintras kājas postā. Tās ne tikvien bija saaugušas nekustīgas, bet nelāgā iekaisuma dēļ meitenei viena pat bija jānoņem.

Dzintra kroplīte ar vienu kāju! Mēs to nemaz nevarējām iedomāties.

Nu mēs atjēdzāmies, ko sen vajadzēja darīt. Ja tas cilvēks, kas slimnīcā pildīja ārsta vietu, mūs ar savu miegaino mieru nebūtu hipnotizējis, iestāstot, ka mums jāapbruņojas ar pacietību, mēs jau sen to būtu darījušas.

Atcerējāmies, ka Dr. Bieziņš ir ortopēds, un aizgājām pie viņa. Viņš līdzjūtīgi noklausījās mūsu stāstā, bet, dzirdot, ka Dzintra jau atrodas slimnīcā un cita ārsta rīcībā, teica, ka nevarot iejaukties.

Viņš mums ieteica meiteni steidzīgi pārvest uz Ortopēdisko institūtu, kur esot labs ārsts. Mēs to arī mēģinājām, bet Dzintru no slimnīcas nelaida ārā. Mūs strupi noraidīja. Acīmredzot ārsts negribēja, ka institūtā dabū redzēt viņa "darba" sekas.

Palikām pilnīgā neziņā, ko darīt. Jutām, ka jādara kaut kas un steidzīgi, bet nezinājām, kas.

Māte bija tādā izmisumā, ka likās, to nepārcietīs. Ja nebūtu nākusi palīdzība, ja Dzintrai tiešām būtu amputēta kāja, bai​dos, vai viņa nebūtu sajukusi prātā.

Bet palīdzība nāca burtiski pašā pēdējā brīdī. Un no tādas puses, kur to nemaz negaidījām.

Dzintrai slimojot, vasara bija beigusies un pienācis skolas laiks. Skola jau kopš pāris nedēļām bija sākusies. Mēs savās bēdās un uztraukumā pavisam bijām piemirsušas skolai paziņot, ka Dzintra slima. Nu klases audzinātāja sāka interesēties, kur meitene palikusi. Tā togad bija latviete, veca, ļoti simpātiska skolotāja. Viņa mums piezvanīja, un mēs pateicām, kas ar Dzintru noticis.

Nākamās dienās slimnīcā sāka nākt gan Dzintras biedrenes, gan skolnieku delegācijas, gan skolotāji cits pēc cita. Kad atklājās, kāds Dzintras stāvoklis, kad meitenes dabūja zināt, ka viņai amputēs kāju, skati bija gluži aizkustinoši. Reiz piecas vai sešas meitenes sāka raudāt pie viņas gultas.

Vislielāko interesi izrādīja vecā skolotāja Lazdiņa kundze. Viņa tūliņ nojauta, ka šai lietā slēpās kas vairāk, un ātrāk neat​laidās, kamēr mēs ar māti tai nebijām visu izstāstījušas.

Tāda nolaidība! viņa sauca, piesarkusi un savilkusi savas nevarīgās dūres. Tā ir noziedzība! To tā nevar atstāt.

Skolā viņa bija apspriedusies ar direktori, un tā tūliņ viņai piekritusi. Nolēmušas zvanīt uz Veselības aizsardzības minis​triju.

Bet tur "nav laika" pieņemt…

Nu, ne direktori, ne veco Lazdiņa kundzi ar to nevarēja iebaidīt. Reiz šo lietu iesākušas, viņas to gribēja novest galā. Kad arī otrajam un trešajam pieprasījumam pa telefonu atbilde bija tā pati "nav laika", direktore nolēma ņemt palīgā bērnus. Viņas iesauca pie sevis dažas drošākās meitenes, Dzintras klasesbiedrenes, un iemācīja tām, kas jārunā. Tad "piekomandēja" tām palīgā vēl pāris meiteņu no Dzintras klases, un pati visas aiz​veda uz Veselības aizsardzības ministriju.

Meiteņu ierašanās ministrijā sacēla īstu furoru. Tāds skats tur laikam gan nekad vēl nebija redzēts! Tomēr ministri tik grūti pieejami, tik "aizņemti", ka arī tad vēl jautājums, vai viņas nebūtu noraidītas pie kāda mazāka gara.

Bet laikam atjautīgā direktore to jau bija paredzējusi. Bija nopirkti un meitenēm līdzi iedoti ziedi. Ministrijā iegājušas, viņas teica, ka gribot tos nodot pašai ministrei.

Tad nu tai beidzot tomēr atradās laiks.

Meitenes tika pie ministres, un, gandrīz necerot, tā izrādījās simpātiska sieviete. Viņa ar interesi noklausījās meiteņu stāstu par Dzintru. Meitenes stāstot visas raudājušas. Laikam taču tas aizkustinājis augstās amatpersonas sirdi.

Neraudiet, bērni, viņa beidzot teikusi. Es lūkošu jūsu draudzenei palīdzēt. Es tikai pašreiz nezinu, ko mēs tur varētu darīt… Nu vismaz mēs varam viņai aizvest šos ziedus.

Ministre paņēmusi tos pašus ziedus, ko meitenes tai atnesušas, un aicinājusi meitenes braukt līdzi uz slimnīcu. Viņa tās aizvedusi turp pati savā automobilī.

Slimnīcā par šo gadījumu ilgi runāja. Ārpus viesu stundām ieradušās dažas meitenes ar ziediem.

Un, tā kā noturētas par skolas delegāciju, tad arī ielaistas. Viņām līdzi iegājusi kāda vienkārši ģērbusies sieviete, ko māsa noturējusi par meiteņu skolotāju. Pie gultas apsēdusies, viņa mazo slimnieci sīki iztaujājusi. Sevišķi interesējusies, cik bieži nācis ārsts, un, kad dzirdējusi, ka tas pie viņas bijis tikai pāris reižu mēnesī, viņa to pierakstījusi, tāpat atbildes uz citiem jautājumiem.

Tad viņa piepeši piecēlusies, noglaudusi Dzintrai galvu un izgājusi no istabas. Pa koridoru viņa devusies uz slimnīcas kan​tori un prasījusi pēc direktora.

Viņai atbildēts, ka direktors aizņemts un pašreiz nevar pie​ņemt apmeklētājus.

Tomēr, lūdzu, pieteiciet mani, svešā sieviete sacījusi. Varbūt viņam būs laiks pieņemt veselības aizsardzības ministri.

Slimnīcas direktoru ministres negaidītā ierašanās tā pārstei​gusi, ka tas gandrīz zaudējis valodu.

Nekavējoties sasaukti kopā ārsti, pieprasīti rentgena uzņēmumi, slimības vēsture un citi dokumenti un visos sīkumos izmeklēta Dzintras lieta.

Pēc tam ministre kādu stundu tā kliegusi uz vainīgo ārstu un direktoru, draudēdama abus atlaist no vietām, ka tie vēlāk no kabineta iznākuši gluži bāli.

Rezultātā Dzintru jau tajā pašā dienā pārveda uz Ortopē​diskā institūta klīniku.

Bija arī pats pēdējais laiks.

Mēs bijām klāt, kad Dzintru tur izmeklēja. Tā kā viņa bija ministres sūtīta, meitenes ārstēšanu uzņēmās galvenais ķirurgs gruzīns Močabelli. No kabineta iznācis, viņš tikai noplātīja rokas un teica: - Rīt agri mēs viņu operēsim. Darīšu, ko varēšu. Es nekā nevaru apsolīt.

Mēs ar māti bēdās un raizēs jau bijām tik nogurušas, ka vienkārši padevāmies liktenim. Mums vairs nebija spēka ne ko da​rīt, ne gribēt.

Atkal pagāja bezmiega nakts. Nākamā diena man, par laimi, bija brīvdiena. Jau agri no rīta aizbraucām uz slimnīcu. Tā kā mūs iekšā nelaida, gaidījām koridorā. Sanitāri un māsiņas mums šad tad pastāstīja, kas notika.

Dzintru uz ratiņiem iestūma operāciju zālē. Mēs pirms operācijas pat nedabūjām ar viņu runāt.

Tad iegāja ārsti baltos virsvalkos un māsas. Močabelli mūs pazina un, garām ejot, laipni pamāja ar galvu. Sēdējām netālu no durvīm un gaidījām, skatī​damās sienas pulkstenī.

Pagāja stunda. Mums likās, ka operāciju istabā valdīja pil​nīgs klusums. Laiks vilkās kā vēzis.

Pagāja divas stundas. Nepacietība un bailes mūs žņaudza kā slogs. Durvis vēl arvien nevērās.

Aiz tām arvien vēl bija klusums.

I ris stundas… Mēs bijām vairs ne dzīvas, ne mirušas. Izmisušas minējām, kāpēc operācija

velkas tik ilgi. Vai Dzintrai amputēja kāju? Vai tā nebija samērā vienkārša lieta?

Bija pagājušas gandrīz četras stundas, kad ārsti beidzot iznāca no operāciju istabas. Viņi soļoja pa gaiteni, mierīgi sarunādamies savā starpā, Močabelli pa priekšu, otrs, jaunākais, drusku iepakaļ.

Viņiem aiz muguras sanitārs un kāda māsiņa stūma ratiņus, uz kā gulēja sīks, bērnišķīgs, līdz zodam apsegts ķermenis.

Mēs tikko pazinām, ka tā Dzintra. Viņas sejiņa izskatījās gandrīz pelēka, lūpiņās nebija ne asiņu lāses. Viņa vēl nebija pamodusies no narkozes.

Mēs skrējām līdzi galvenajam ārstam un mēģinājām viņu iztaujāt. Viņš paskatījās uz mums, it kā aizmirsis, kas mēs esam un ko gribam, tik tālu viņš, operācijas darbā iegrimis, bija aizgājis no ikdienas.

Es viņam jautāju, kā izdevusies operācija, patiesībā gribēdama zināt, vai kāja amputēta, bet nedrīkstēdama gandrīz māņticīgās bailēs to vārdos izteikt.

Klausīdamās Močabelli atbildē, es redzēju, ka viņa grumbaino pieri zem tumšajiem matiem klāja lielas sviedru lāses. Izskatījās kā ūdens piles, it kā viņš nupat būtu iznācis no dušas. Varbūt operāciju telpā bija ļoti silts.

Viņš pasmaidīja un teica: Būs labi man liekas, būs labi. Nebēdājieties.

Tikai vēlāk noskaidrojās, ka šais četrās stundās Močabelli bija veicis kaut ko brīnumam tuvu.

Viņš bija izlabojis nemākulīgā ķirurga kļūdas, atlauzis vaļā nepareizi saaugušos kaulus un salicis tos pareizi. Viņš bija iztīrījis pēdas brūces un bezgalīgā rūpībā gandrīz pilnīgi atjaunojis sadragāto pēdu…

Tas nebija viss. Pirmo panākumu iedrošināts, Močabelli operāciju atkārtoja vēl divas vai trīs reizes, lai savu darbu novestu līdz pilnībai. Viņš pat ņēma Dzintrai ādu no muguras un to pārstatīja ievainojuma vietās vārdu sakot, darīja visu, kas cilvēka spēkos, lai meitenes kājas tiešām salāpītu.

Dzintra nogulēja slimnīcā vairāk nekā gadu, bet rezultātā pārnāca mājā vesela. Abas kājas ir vienāda garuma, viņa staigā bez grūtībām. Viņai tikai pēdas bojājuma dēļ jāvalkā viena speciāli gatavota kurpe. Tikai stundām ilgi staigājot nogurusi, viņa drusku klibo. Parastos apstākļos nemaz nemana, ka viņas kājai kāda vaina.

Tas tiešām bija brīnumains panākums. Par to rakstīja avīzēs un runāja visa Rīga. Kādu laiku mēs bijām gandrīz vai slavenas, pat sveši cilvēki mūs apturēja, apjautājās, kā Dzintrai klājas, un piedāvājās palīdzēt.

Kaut arī panākumi bija lieliski, ne ārstam, ne mums tie nenāca viegli. Viņš mums kategoriski pateica, ka meitenei nepieciešamas tādas un tādas ārzemju zāles, un uzdeva mums tās sagādāt, nemaz neinteresēdamies, kā lai tās dabūjam. Tāpat viņš paziņoja, ka Dzintrai vajadzīgs speciāls uzturs. Mēs jau bijām iztērējušas pēdējo grasi, kas mums ar māti bija, un nezinājām, ko iesākt.

Mūsu bēdās un postā atkal palīgā nāca skola. Dzintra bija apdāvināta, jauka, visu iemīļota skolniece. Skolā nodibinājās speciāla komiteja, kurā piedalījās gan skolnieki, gan skolotāji, ar mērķi Dzintrai palīdzēt. Skola, skolotājiem un skolniekiem piedaloties, deva naudu zāļu iegādei un uzturam.

Dzintrai pirka augļus, augļu sulas un citus parakstītos pārtikas līdzekļus. Gandrīz katru dienu pie viņas brauca ciemos kāds no skolas gan skolotāji, gan skolnieki un, protams, ne jau tukšām rokām.

Veda gan sviestu, gan krējumu, gan gardas pašceptas maizītes, ko nu katrs varēja. Ļoti bieži gadījās, ka skolniekiem līdzi brauca viņu mātes. Iepazinušās ar Dzintru un mums, tās sacentās savā starpā, kā labāk apliecināt savas simpātijas un mums palīdzēt.

Grūti aprakstīt, kā visi, gan tuvinieki, gan gluži sveši cilvēki, Dzintrai un mums dzīvoja līdzi mūsu nelaimē. Savā ziņā tas bija ne vien bēdīgs, bet arī skaists, aizkustinošs pārdzīvojums it īpaši

tad, kad Dzintrai nekas ļauns vairs nedraudēja un viņa sāka atspirgt.

Mēs ar māti nekad neaizmirsīsim Dzintras dzimšanas dienu 23. februārī. Todien strādāju rīta maiņā, pēc darba vēl skrēju uz pilsētu pirkt dāvanu. Tāpēc pie Dzintras ierados pavēlu. Māte jau bija tur. Arī viņa bija atnesusi kādu mazu iepriecinājumu un uzklājusi galdiņu blakus gultai, tā ka izskatījās gandrīz kā dzimšanas dienas svinībās mājās. Ārā bija salta ziemas diena, pa logiem varēja redzēt biezām, baltām sniega cepurēm apsni​gušus kokus.

Tad atvērās durvis un ienāca dažas skolnieces Dzintras draudzenes un klasesbiedrenes. Viņas nesa rokās mēs gandrīz neticējām savām acīm lielus, skaistus, sārti baltu ziedošu ķiršu zarus!

Bija tiešām kā pasakā. Sniegainā ziemas diena aiz loga, un ziedošie ķiršu zari visapkārt Dzintras gultai! Es nezinu, vai kād​reiz savā mūžā vēl piedzīvošu tik skaistu, tik aizkustinošu brīdi…

Mēs ar māti nekā nebijām teikušas. Meitenes pašas bija uzzinājušas Dzintras dzimšanas dienu, pašas izdomājušas skaistāko pārsteigumu un to viņai sagādājušas. Jau labu laiku iepriekš viņas kopā ar skolotāju bija dabūjušas ķiršu zarus, tos izplaucējušas un bezgalīgā rūpībā uzziedinājušas, ar tādu aprēķinu, lai tie Dzintras dzimšanas dienā būtu pilnos ziedos. Nezinu, kas todien bija laimīgākas, Dzintra par šo skaisto pārsteigumu vai meitenes par to, ka viss tik labi izdevies. Varbūt mēs ar māti, redzot, cik mazā Dzintra bija laimīga! Vismaz todien viņa pilnīgi aizmirsa savu nelaimi un nezināmo nākotni…

Otrs tikpat brīnišķīgs brīdis pienāca vasarā, jau uz rudens pusi. To, mums nezinot, bija sagatavojis Močabelli. Dzintra tad jau bija noslimojusi vairāk nekā gadu. Gandrīz visu laiku, ar sāpēm, temperatūru mocīdamās, cita citai sekojošo, šķietami nebeidzamo operāciju nogurdināta, ģipsī kā moku siekstā ieslēgtām kājām gulēdama, meitene bija kļuvusi bāla, vāja tik nožēlojama, ka mums ar māti grūti bija uz viņu skatīties. Tikai pēdējās nedēļās, vispārīgajam stāvoklim uzlabojoties, viņa bija sākusi redzami atspirgt. Vaidziņi kļuva sārtāki, pilnīgāki mēs cerējām, ka viņa sāks drusku pieņemties svarā. Jau kopš dažām nedēļām viņas kājas bija izņemtas no ģipša. Nu tās ārstēja ar vannām, masāžu, visāda veida fizikālo terapiju.

"Atnāciet piektdien pusstundu pirms viesu laika," Moča​belli mums bija teicis.

Noteiktā laikā bijām klāt. Drīz arī ieradās ārsts. Viņš aptaustīja meitenes kājas, pasmaidīja un teica: - Nu, vai nepietiks lielai meitai tik ilgi gulēt? Ko? Es do​māju, ka būtu laiks celties un staigāt.

Un viņš pastiepa roku pretī, skubinādams meiteni celties augšā. Pirmajā brīdī Dzintra viņam neticēja. Tāpat kā mēs, viņa laikam domāja, ka laipnais dakteris joko. Tad viņā gandrīz acīmredzami modās līksma cerība. Tā kļuva arvien lielāka, arvien drošāka. Viņa piecēlās sēdus, nolaida kājas līdz grīdai. Bet viņai vēl pietrūka drosmes uz tām nostāties.

Dakteris viņu saņēma aiz rokas un smaidīdams teica: - Droši, droši! Rudens jau klāt, un mēs taču gribēsim iet skolā. Vai ne?

Un tad, ārstam pie rokas turēdamās, meitene spēra pirmos soļus. Varēja redzēt, ka kāja sāpēja; brīžiem viņai lūpa vilkās kā uz raudām. Bet griba staigāt un cerības, ka varēs, bija tik stipras, ka viņa vairs nepadevās vājumam un bailēm.

Vāja, sīka savā platajā kreklā, kailām kājām, pati uztraukta līdz pēdējam, Dzintra gāja! Un mēs ar māti būtu varējušas reizē raudāt un smieties aiz prieka. Šai brīdī mēs beidzot ticējām, ka māsiņa tiešām kļūs vesela…

Kopš Dzintras nelaimes pagājuši gandrīz trīs gadi. Grūtais, briesmīgais piedzīvojums ir pāri kā ļauni murgi. Pateicoties pašaizliedzīgajam gruzīnu ārstam, Dzintra nav kropla. Pulkā viņu nevar atšķirt no citām. Viņa piedalās vingrošanā, rotaļās un sporta spēlēs līdzi visām citām. Protams, viņa gan vairs nesapņo kļūt par dejotāju bet tā laikam viņai nav arī bijusi necik cieša apņemšanās. Jā,

skolā tik pilnīgi pierasts Dzintru pielīdzināt veselajiem bērniem, ka viņai pat liek iet gājienos; lai gan viņa varētu panākt, ka atbrīvo, Dzintra to nedara. Laikam taču lepojas, ka var visu to pašu, ko citi bērni.

Bet mēs ar māti nekad neaizmirsīsim, ko tajā grūtajā gadā pārcietām. Reizēm to dienu raizes un bailes mūs vēl moka murgos. Tāpēc mēs neapzinīgi Dzintru arvien vēl žēlojam gandrīz tā, it kā viņa būtu slima vai nevarīga, l.abākie, gardākie kumosi no mūsu šķīvjiem arvien pāriet uz Dzintras šķīvi.

Viņai pērkam un taupām augļus un saldumus. Esmu kārtu kārtām izstaigājusi visus Rīgas apavu veikalus un darbnīcas, meklējot viņai piemērotas kurpes.

Uz viņas kājām ir rētas vienai nelielas, otrai ar sakropļoto pēdu lielākas. Tāpēc Dzintra labprāt nestaigā kailām kājām, negrib iet peldēties. Un tomēr mēs viņas dēļ katru vasaru dzīvojam Jūrmalā.

Māte nav aizmirsusi ārsta vārdus, ka viņai vajadzīgs labs uzturs, atpūta un svaigs gaiss. Zināms, meiteni varētu nodot kādā pionieru kolonijā, tur viņa dabūtu visu to pašu. Bet māte nevar uz to saņemties. Kopš nelaimes gadījuma viņa ar mieru atteikties no visa, lai tikai būtu meitenes tuvumā.

Lai viņu neatstātu bez uzraudzības.

Pamazām arī man tas iegājis asinīs. Es arī īsti mierīga un laimīga nevaru justies, kad nezinu, kur ir un ko dara māsiņa.

Atskaitot darba dienas, mēs visas arī ejam kopā. Tāpēc mūsu vasaras vienmēr bijušas tik jaukas. Šī vasara ir citāda. Tā ir pirmā, kad nesteidzos uz Jūrmalu, tiklīdz tieku vaļā no darba.

Jāatzīstas, ka šovasar Dzintra man vairs nav pirmajā vietā.

Pirmajā vietā ir Laimonis.

Vasara pieder mums. Pilsētā iebraukusi, esmu viena dzīvoklī, un to mēs izmantojam. Gandrīz katru dienu kaut kur satiekamies un tad abi kopā nākam mājās pie mums. Tā kā māte ar māsu Jūrmalā, esam tā pieraduši, ka liekas, dzīvojam divi vien savā dzīvoklī.

Diezgan bieži Laimonis paliek pie manis pa nakti, un otrā rītā abi reizē ejam katrs savā darbā.

Reizēm es Laimonim gatavoju pusdienas mūsu istabā vai virtuvē. To darot, tiešām jūtos kā sieva, kas gatavo ēdienu, gaidīdama vīru mājā no darba. Man šīs iedomas patīk tā ir tik jauka rotaļa. Man tagad tik viegli iedomāties, kā būs, kad būsim precējušies, īstenībā vīrs un sieva.

Zinu, ka tas būs brīnišķīgi.

To vajadzētu just arī Laimonim. Esmu pārliecināta, ka viņš domā tāpat kā es. Reizēm man grūti saprast, kāpēc viņš mūsu sapni nepārvērš īstenībā, jau tagad, tūliņ.

Nu, protams, mums vispirms jādabū dzīvoklis. Es arī domāju, ka nebūtu nekādas jēgas precēties, ja nevaram dzīvot kopā savā kaktiņā. Tādēļ jāpaciešas vien ir. Cik gausi velkas laiks!

Pagaidām, kamēr tas nav iespējams īstenībā, mēs laulības dzīvi tēlojam rotaļā. Tā ir tik īstena, ka to nav grūti samainīt ar īstenību. Par to domājot, man reizēm iešaujas prātā, ka laulības dzīvei vienalga, īstenībā vai rotaļā dažkārt mēdz būt sekas.

Kas notiktu, ja tās gadītos arī mums?

Nu arī tas man nedara lielas raizes. Tas tikai rotaļu ātrāk pārvērstu īstenībā, un to jau es tieši gribu jo ātrāk, jo labāk.

Ziva skatās uz mums un smīn, kad vien koridorā satieka​mies…

Uz rudens pusi vasaras laiku, kad dzīvojam Jūrmalā, māte grib izmantot, lai izremontētu mūsu istabu. Tā nu ir lieta, kur bez galvassāpēm cauri netiek. Bet neremontēt arī nevar, jo ja telpas ilgāku laiku atstāj bez remonta, var izlikt no dzīvokļa. Un, tā kā mēs bieži vārām istabā uz elektriskās plītiņas, mūsu istabas sienas un griesti izskatās diezgan nokvēpuši. Pēc līguma, dzīvokļi jāremontē reizi pa trim gadiem, un retāk mēs arī nevaram to darīt, ja negribam dzīvot netīrībā un var​būt vēl iekulties nepatikšanās.

Kopējas telpas remontē namu pārvalde. Tā parasti sarunā kādu būvkantori. Bet reti kad lieta iet tik gludi, kā varētu vēlēties. Ļoti bieži gadās, ka darbus gan iesāk, bet itin drīz vai nu aptrūkst materiālu, vai arī strādniekus vienkārši aizsūta uz kādu citu vietu, kur steidzamāks darbs. Un tad var gaidīt līdz pirmdienai pēc pastardienas. Mūsu nama kāpņutelpā sāka krāsot griestus un sienas, tad nezināma iemesla dēļ darbu pārtrauca un atjaunoja tikai pēc diviem mēnešiem. Nu gan krāsošana pabeigta, bet varenie un briesmīgi aizņemtie meistari strādājuši tā, ka krāsa ne tik vien iet nost no sienām, bet, tikko nožuvusi, sāka birt nost arī no griestiem. Kāpnes mums tagad vienmēr izskatās kā apsnigušas un griesti kā bakurētām klāti.

Mums ar istabas krāsošanu izgāja vēl nelāgāk. Paredzēdama, ka vasarā krāsotājus būs grūti dabūt, māte artelī bija pierakstījusies jau agrā pavasarī. Vasarai sākoties, krāsotāji tad kādā jaukā dienā arī atnāca.

Viņi izmērīja istabas platību, aprēķināja darba ilgumu, krāsu cenas un pateica, ka darbs kopā ar materiālu maksāšot 600 rbļ.

Tā bija neiedomājama bezkaunība. Pēc takses, apmēram 15 kvadrātmetru telpas remonts griestu balsināšana, sienu un logu krāsošana nekādā ziņā nevar maksāt vairāk par 300, visaugstākais, 400 rub|iem. Skaidri redzams, ka meistars gri​bēja "iesist lieku kapeiku".

Varbūt mēs arī būtu maksājušas, ja būtu nauda. Bet tikko bijām samaksājušas dārgo Jūrmalas istabas īri, un naudas nebija. Taisni otrādi, kaudze parādu. Tāpēc māte uzstājās stingri. Viņa teica, ka par "uzrēķinu" nevar būt runa un ka maksāsim tikai pēc takses paredzēto cenu 300 rbļ. Viņa pat piedraudēja iet sūdzēties un lūgt, lai atsūta kādu kontrolieri, kas noteiktu, cik īsti par istabas remontu jāmaksā.

Parasti ar tādu nepiekāpību nekā nevar panākt. Vienīgā valoda, ko amatnieki saprot, ir rubļi. Bet šoreiz likās, ka mātes enerģiskā rīcība atstājusi iespaidu. Krāsotāji aprunājās savā starpā un pēc brītiņa ķērās pie darba. Viņi bija atbraukuši ar auto un visiem rīkiem. Laikam negribēja zaudēt laiku, meklējot citu darba vietu.

Viņi izkravāja savas lietas, iejauca balsināmos kaļķus un krāsu un sāka strādāt. Es aizgāju darbā un neredzēju, kas notika tālāk. Istabu atstāju vaļā. Viss vērtīgākais mums bija Jūrmalā. Palikušās mēbeles un grīda bija apklāta avīžu papīriem un vecām segām, lai nenotraipītos ar krāsu. No darba pārnākusi, atradu visu pusratā. Griesti bija puslīdz godīgi izbalsināti. Laikam vajadzēja vēl tikai nolīdzināt plankumainās vietas. Sienas bija sāktas, bet nokrāsotas tikai līdz pusei. Vārdu sakot, istabā izskatījās kā elles priekškambarī.

Un tāda tā ari palika līdz pat rudenim! Tā bija krāsotāju atriebība par to, ka atteicāmies maksāt nekaunīgo cenu, un par to, ka māte bija draudējusi iet sūdzēties Viņi vienkārši atstāja iesākto darbu pusdarītu, aizgāja strādāt citur un nelikās par mums vairs ne zinis.

Mēs neskaitāmas reizes zvanījām uz arteli. Māte gāja runāt. Nekas nelīdzēja. Vienīgais, ko viņa dzirdēja, bija tukši solījumi jā, jā, lai gaidot vien, gan jau drīz būšot. Un miglains mājiens, kas jādara,

ja grib lietu pasteidzināt… Bet nu arī mēs bijām iespītējušās. Nolēmām nemaksāt vairāk par oficiālo taksi nekādā ziņā, lai arī būtu jāgaida līdz Jaungadam.

Tāda nu bija istaba, kur satikāmies ar Laimoni un kur vasaras mēnešos viena saimniekoju. Mēs tajā bijām laimīgi tik un tā, lai kāda tā izskatījās citu acīm. Pēc dažām nedēļām bijām pieraduši un to nemaz neredzējām.

Beidzot, uz rudens pusi, krāsotāji tomēr atnāca. Citi, ne tie, kas darbu iesāka. Tas nebūtu nekas.

Bet arī krāsa viņiem bija citāda. Griesti balti, tur, saprotams, starpība nevar būt liela. Bet uz sienām to skaidri var redzēt. Pusotras pirmo meistaru krāsotās sienas ir bāli sārtas. Pārējās, otro meistaru krāsotās divarpus daudz tumšākā, gandrīz vai ķieģeļu krāsā. Tieši tāda vairs neesot dabūjama, un visu otrreiz pārkrāsot neatļaujot norma… Tādā istabā nu mums jādzīvo, ja negribam par visu maksāt otrreiz. Izskatās drusku neparasti, bet gandrīz interesanti. Mūsu sienas pirmajā brīdī uzjautrina katru ienācēju. Māte gan puko​jas katrreiz, kad uz nevienādajām sienām paskatās.

Nu mēs zinām, ka nākamreiz jāsakož zobi un jāmaksā vien, cik prasa. Ļaudis, sevišķi krievi, pie tādām lietām sen pieraduši, un šī kārtība nevienu nepārsteidz. Nav vērts nervus bojāt. Citādi varētu raizēties un kreņķēties bez gala. Vislabāk par tādām lietām derētu pasmieties. Žēl tikai, ka reti kad tik labs garastāvoklis, lai par cilvēku spītību un ļaunprātību smietos.

Un visi parasti ir nelāgā omā.

Esmu domājusi, kāpēc cilvēki kļuvuši tik īgni, kašķīgi, mūžam ar sevi un pasauli neapmierināti.

Zināms, daudz kas mūsu dzīvē nav tā, kā gribētos, bet vai kādreiz bijis labi visiem un vienmēr un vai kādreiz būs? Vecie, protams, vaino iekārtu. Bet man ir aizdomas, ka liela daļa nebūtu apmierināta arī tad, ja iekārta būtu cita. Viņi tad atrastu kādu citu iemeslu, par ko kašķēties. Kas zīmējas uz mani pašu, tad zinu gan, kas par iemeslu, ja man slikts garastāvoklis. Tur parasti vainīgs darbs.

Pēc pulksteņa man darbā paiet trešā daļa dzīves, bet pēc sajūtas daudz vairāk. Jo par darbu nevar nedomāt arī brīvajā laikā. Par to reizēm murgoju pat miegā. Tas ir tas, kas pamazām grauž manus citādi gluži labos nervus.

Strādāju Rozas Lukscmburgas vārdā nosauktajā apģērbu fabrikā Maskavas ielā, netālu no Daugavpils ielas. Tas ir viens no daudzajiem šāda veida uzņēmumiem savā nozarē, diezgan liels, bet ne lielākais. Ražo gatavus apģērbus ne vien pašu tirgum, bet arī sūtīšanai uz citām republikām.

Galvenā kārtā ražojam dažādus formas tērpus, gan vīriešu, bet vairāk parasti sieviešu. Darba mums vienmēr vairāk, nekā spējam veikt. Bet materiālu bieži pietrūkst, tāpēc ar plāna izpildīšanu neiet viegli, nemaz nerunājot par tā pārsniegšanu. Mēs laikam arī nekādi darba varoņi neesam…

Fabrika atrodas garā, pelēkā trīsstāvu ēkā, kas jau pa gabalu atdalās starp zemajiem, mazajiem Maskavas priekšpilsētas nameļiem. Ēka pati nav veca, bet ārkārtīgi pavirši, it kā bez galvas būvēta.

Darba telpās kārtīgi nedarbojas ne apkure, ne ventilācija, tā ka mēs ziemā lielāko daļu salstam, bet vasarā tikko neslāpstam nost. Tas arī viens no iemesliem, kāpēc darbs neveicas tā, kā vajadzētu. Bet ir vēl citi. Patiesību sakot, gandrīz neskaitāmi.

Vispirms, uzņēmumam ir briesmīgi uzpūsta vadība. Ne par velti par to dzen jokus žurnālos un smejas, ka reizēm vadītāju esot vairāk nekā strādnieku, mūsu uzņēmums noteikti ir viens no tādiem.

Mums ir galvenais direktors un tam trīs vietnieki. Tiem visiem, zināms, sekretāri un palīgi. Tad nāk dažādās noda​ļas, kam katrai savs vadītājs. Un tā joprojām, bez gala.

Pati galvenā ir kadru nodaļa, kurai ir vadītājs un viens vai vairāki inspektori, skatoties pēc tā, cik liels uzņēmums. Mums ir divi inspektori.

Ja kāds grib iestāties darbā, vispirms jāizpilda kadru anketa, jāpievieno divas fotogrāfijas, jāuzraksta biogrāfija un lūgums. Tad kadru nodaļa lemj, pieņemt vai ne. Ja pieņem, tad strādnieks dabū savu darba grāmatiņu, kura glabājas kadru nodaļā. Tāpat katram ir sava "personīgā lieta", kurā

ieraksta visus nopelnus un grēkus. Strādnieki ne no kā tā nebīstas, kā no kadru daļas nelabvēlības, jo tā var darba grāmatiņā un "personīgajā lietā" ierakstīt atzīmes, kas darba izredzes spēj sabojāt uz visiem laikiem.

Ja nelec priekšniecībai acīs, nekavē un necenšas pārāk bieži mainīt darbavietas, parasti ar kadru daļu daudz nepatikšanu neiznāk. Citādi ir ar plānu daļu tā ir pati idiotiskākā, un ar to diemžēl pastāvīgi jāsaduras. Tur sēd vadītājs un vesels bars citu, mazāku garu normētāji, ekonomisti, plānotāji un kas viņi visi tur nav. Katra cilvēku darba minūte un katra materiālu kripata tiek skaitīta, aprēķināta un plānota, bet pa lielākai daļai viss plānu daļas milzīgais darbs nekam neder. Kamēr vien atceros, mēs, strādnieces, ar savu plānu daļu esam bijušas mūžīgā karā.

Galvenā direktora vietnieki ir partijas vadītājs partorgs un galvenais inženieris. Par pēdējo jau esmu stāstījusi, tas ir omulīgais un labsirdīgais krievs Nikolajs Vasiļjevičs Suslovs, man vienmēr labvēlīgs. Partorgs ir padzīvojis ebrejs, kas pametis savas tautības sievu un dzīvo ar latvieti.

Tālāk, protams, nāk grāmatvedība, kantoris, tehniskās daļas. Visur vadītāji un vietnieki. Te vēl klāt jāskaita arodbiedrība, komjaunatnes komiteja un šis tas sīkāks. Es nemaz visas daļas un nodaļas nezinu uzskaitīt. Ļoti svarīga mūsu fabrikā ir galvenā kontroles daļa, kas saucas OTK otģel tehņičeskogo kontrolei. Tad vēl daudzos uzņēmumos, arī mūsējā, pie vadības skaitās materiālu sagādes daļa un eksperimentālais cehs. Tikai pēc tā nāk cehi ar vienkāršajiem mirstīgajiem strādniecēm un šuvējām.

Ja grib aprakstīt darba kārtību, tad jāsāk ar modeļiem jeb paraugiem. Tos dod vai nu kāds modeļu nams, vai iestādes, no kā nāk pasūtījumi formas tērpiem. Tie tiek pārstrādāti eksperimentālajā cehā, klāt nāk simtiem papīru ar dažādiem norādījumiem, papildinājumiem un aprēķiniem, un tad nu varētu sākties šūšanas darbs. Bet tik vienkārša lieta tomēr nav. Šuvējas iedalītas brigādēs, un katrai brigādei ir sava brigadiere. Tām nu ir pavisam neapskaužams darbs. Mūsu brigadiere ir pusmūža sieviete, slimīga un ļoti nervoza. Mums viņas žēl, bet arī dusmas uz viņu, kad nekas neiet, viņa taču ir tā, kas par visu atbildīga. Brigadierei diena sākas ar lielu skriešanu pa nodaļām, lai visām brigādes strādniecēm būtu darbs. Kad iedod jaunu modeli, kas jāgatavo, parasti tie ir ļoti vienmuļīgi un bezgaumīgi skolnieču kleitas, darba drēbes, ķiteļi -, bet gadās arī šis tas interesantāks sportistu tērpi ar burtu izšuvumiem utt. -, vispirms nāk sīki norādījumi no eksperimentālā ceha. Par laimi, tur visi iegrimuši savās teorijās un no darba praktiskās puses nekā nesajēdz. Tāpēc nav daudz jākaro, jo tur viņi tikai dod rīkojumus, bet daudz neskatās, kā tos izpilda. Šie norādījumi un aprēķini tomēr ir tādi, ka reizēm var pārsmieties. Piemēram, ir aprēķināts, cik metru diega iziet viena priekšmeta pašūšanai! Ja šujamais gabals lielāks, materiālu aprēķina gramos.

Kad aprēķins dabūts un apstiprināts, uz katra mēneša pirmo datumu plānu daļā jāsaņem limita karte.

Tās vajadzīgas visiem materiāliem drēbei, diegiem, pogām, adatām. Katra materiāla daudzums ļoti sīki aprēķināts pēc izstrādātā plāna. Ja gadās, ka līdz mēneša beigām ar to nepietiek, tad noteikti mēģina "piesiet lietu", ka materiāls nozagts.

Kad limita kartes dabūtas, tās vēl jāparaksta galvenajam inženierim, un par visu, kas attiecas uz mašīnām adatām, eļļu utt. -, galvenajam mehāniķim. Tie visi brēc, ka limits par lielu.

Kad kartes dabūtas, brigadiere iet uz noliktavu saņemt vajadzīgos materiālus. Tur ir lieli krājumi parasti viss tas, ko nevajag. Es vēl neesmu redzējusi tādas fabrikas noliktavas, kur būtu viss tas, ko vajag. Tāpēc laba brigadiere darbu mēdz izzināt vismaz kādu mēnesi uz priekšu un jau laikus pieprasīt un aizrunāt noliktavā visu vajadzīgo. Protams, tur jācīnās ar vadību, iznāk liela šķendēšanās, bet, ja negrib palikt bez darba, cits nekas neatliek. Un bieži ir tā, ka peļņas iespējas gandrīz pilnīgi atkarājas no brigadieres neatlaidības un pašaizliedzības. Brigādēs, kur slinka vai nolaidīga brigadiere, strādnieces nekā nevar nopelnīt.

Kad beidzot viss vajadzīgais materiāls sagādāts, varētu sākt strādāt. Bet tā būtu lielākā muļķība pasaulē. Pirmās dienas, katru jaunu darbu sākot, vajag "gulēt". Jo pēc dažām dienām nāk normētāji ar hronometru un speciālām normēšanas lapām. Uzņem laiku katrai vīlei, katram adatas dūrienam, katram āķim un pogcaurumam. Visu atzīmē. Galā saskaita minūtes un sekundes kopā un dabū laiku, ko dod viena apģērba gabala pašūšanai. Visas 480 darba dienas minūtes dala ar šo laiku un nosaka, cik dienā jāpadara.

Katram darba veidam ir sava kategorija, no 3. līdz 8. Pēdējo dabū ļoti reti, par sevišķi sarežģītu darbu, piemēram, krāsainu burtu vai emblēmu izšūšanu uz sportistu tērpiem. Mums parasti ir 5. vai 6. kategorija, reizēm arī zemāka. Katra kategorija dienā saņem noteiktu algu augstākā, 8., ir tuvu pie 30 rbļ. Mēs saņemam daudz mazāk. Ar to dzīvot nevar, tāpēc, darbu normējot, kaut kā ir "jāšmauc". Mēs normēšanas laikā parasti strādājam ļoti gausi, izgudrojam visādus papildu darbus, šujam tā, lai pietrūkst diegu. Laipns mehāniķis mums pat iemācīja pārstādīt adatu dūrienus un mainīt mašīnām motora apgrie​zienu skaitu. Tas ir svarīgi jo lēnāk iet mašīna, jo vairāk minūšu iegūstam.

Ja mēs varam uzšūt, piemēram, sešus priekšautus dienā, tad uzrādām ne vairāk kā trīs vai četrus.

Ja nu šādu normu apstiprina, tad pēc tās arī maksā, un neviens vairs pakaļ neskatās. Un tad nav grūti pārsniegt normu, strādājot pavisam mierīgā garā. Bet daudzmaz lielāka peļņa iespējama, tikai normu pārsniedzot. Ja visu mēnesi ir pastrādāts vairāk par no procentiem, saņem progresīvo apmaksu, t. i., it kā prēmiju.

No otras puses, pārāk lielu procentu arī nevar rādīt, lai neradītu aizdomas. I^eižu reizēm mūs mēģina ķert, pierādīt, ka mānāmies, bet, tā kā brigadiere ir mūsu pusē, parasti mums nekā nevar padarīt. Ja normēšanas lieta izdevusies labvēlīgi, tad darbs nav grūts. Normu paveicam dziedot un smejoties un, tā kā pārāk augstu to nedrīkst pārsniegt, lai neceltos aizdomas, pārējo laiku varam "gulēt".

Bet parasti neiet tik gludi. Ļoti bieži gadās, ka viss sagatavots darbam, bet uzreiz iznāk to pārtraukt. Visbiežāk pietrūkst kāda materiāla, un tad esam "tintē". Tāpat nereti gadās, ka laikā nesaņemam darbu no iepriekšējām nodaļām. Mūsu brigādei darbs nāk no piegriezēju ceha, un tam savukārt no drānu noliktavas vai krāsošanas daļas. Bieži gadās, ka auduma baķis nav viss vienādi nokrāsots vai tam kāda cita vaina. Pa reizei izrādās arī, ka audums šķībi noausts, piegriezējas nevar no tā piegriezt. Parasta lieta, ka to ierauga, kad jau par vēlu. Tādas kļūmes fabrikas darbā ir uz katra soļa.

Pagājušā ziemā mums bija tāds gadījums. Mūsu brigādei pie darbu nodošanas pazuda viena formas kleita, gatava. Jāmaksā nabaga brigadierei, kas par darbu nodošanu atbildīga. Izmeklējāmies visur, bet kleitu neatradām. Priekšniecībai lieta skaidra protams, kleita nozagta! Vēlāk noskaidrojām, kas ar kleitu noticis. Gatavās drēbes no mūsu darbnīcas ar trulīti caur pagraba gaiteni ved uz noliktavu sētas namā. Gaitenis ir tumšs un netīrs. Reiz tur izdara tīrīšanu un kādā kaktā atrod nokri​tušu kleitu.

Jauki! Bet nu izrādījās, ka pagrabā bijis slapjš klons un kleita galīgi samirkusi. Aizvedām uz ķīmisko tīrītavu, bet, kad saņēmām atpakaļ, kleita bija sarāvusies! Un tā sarāvusies, ka neatbilst pat vismazākajam mēram. To nevarēja izstiept nekādiem līdzekļiem. Sacēlās tāds tracis, ka likās, fabrikai nocelsies jumts. Beidzot kleitu kā nejauši bojātu norakstīja zaudējumos brigadierei nebija jāmaksā.

Tādas lietas rodas austuvēs. Jo, lūk, tur par materiālu taupīšanu maksā prēmijas. Ja audēja no noteikta diedziņu svara izauž vairāk drānas, kā paredzēts, viņa saņem lielāku algu, un to sauc par ekonomiju. Iznākumā vilnas audumiem pret gaismu var cauri redzēt. Izklausās kā pasaka, bet tā ir taisnība. Rīdzinieces to jau sen zina. Kad sieviete pērk gatavu kleitu, viņa ņem vienu vai divus

numurus lielāku, izmazgā un tikai tad velk mugurā. Neviens taču nevar pirkt kleitu dažām reizēm, lai pēc pirmās mazgāšanas tā kļūtu par mazu. Un, ja pērk drēbi, arī to vispirms izmazgā un tad tikai griež un šuj. To arī pati esmu da​rījusi. Kokvilnas drāna parasti ieraujas par 10-15 cm uz metru.

Ja darbā ir kādas nekārtības, var sūdzēties. Bet parasti tam nav nekādu panākumu. Par streikošanu parastajā nozīmē nav ko domāt tā būtu pretvalstiska rīcība un sabotāža, par ko draud sods. Un tomēr reizēm strādnieki streiko ja to tā var saukt. Mēs arī reiz "streikojām". Vienkārši nebija citas izejas un, ja padomā ar prātu, arvien var kaut ko tamlīdzīgu izgudrot.

Tas bija ziemā. Pašā aukstākajā laikā fabrikā sabojājās centrālā apkure. Sevišķi mūsu galā nesildīja nemaz. Solījās drīz salabot, bet laikam katliem trūka kādu daļu, un lieta ievilkās. Sākumā mēģinājām strādāt aukstās telpās, bet drīz redzējām, ka to nevar. No rītiem pagāja vismaz stunda, kamēr mašīnas iesila. Arī pašas nežēlīgi salām. Neko pastrādāt nebija iespējams.

Nu sākām slimot. Bet pēc dažām dienām bija jāatgriežas darbā, un tur nekas nebija mainījies.

Izvēlējām delegāciju un gājām pie direktora. Teicām, ka strādāt nevaram un iesim mājās. Dažām šuvējām mājās bija mašīnas. Teicām, lai izraksta caurlaidi", ka varam ņemt darbu līdzi uz mājām. Tā nebija pirmā reize. Kad bija daudz darba, dažreiz atļāva svētdienās strādāt mājās. Direktors atrunājās, ka šoreiz nevarot, esot gaidāma valsts kontrole. Mūsu brigadiere saka: Tad tikai neaizmirstiet aizvest to kontroli arī uz mūsu nodaļu, lai labi paskatās! Direktors apsolījās inženieriem dot sevišķi stingru rīkojumu apkures lietu nokārtot.

Tomēr nekas netika darīts. Nu, īsi sakot, vienu dienu vairs nevaram izciest un nolemjam iesim mājās! Aizslēdzām nodaļu, uzrakstījām ziņojumu kadru daļai, nodevām atslēgas un projām visas tieši darba laikā!

Protams, risks bija liels mūs visas varēja atlaist no darba, pat sodīt. Ar tādām lietām nav joki.

Bet tā strādāt arī nevarēja. Vēlāk citas strādnieces stāstīja, kāda brēka sacēlusies, kad fabrikā pamanīts, ka esam aizgājušas. Jau otrā dienā kurjers atskrēja pie mums, visām vainīgajām, mājās un teica, lai nākot darbā. Mūsu darbnīcas telpā ielikšot elektriskās krāsniņas!

Vakarā salasījāmies pie brigadieres un apspriedām ies, ko darīt. Vairākums bija par to, ka jāiet darbā, ja mūsu prasība ievērota. Nākamā rītā visas ieradāmies darbnīcā un tiešām -, telpā bija ielikti divi elektriskie sildītāji, katrā galā pa vienam, un bija ciešami silts, tā ka strādāt varēja. Lai nenorautu plāna izpildi, pastrādājām garākas stundas. Pēc tam neviens ne ar vārdu nav šo lietu pieminējis. Vārdu sakot, visiem bija redzams, ka mums taisnība. Bijām arī puslīdz drošas, ka mums nekā nedarīs, jo mūsu brigāde ļoti labi strādāja un, ja mūs atlaistu, nebūtu nekādu cerību izpildīt plānu. Bez tam, lai atlaistu visu brigādi, vajag nopietna iemesla. Tas aizietu līdz ministrijai, sāktos izmek​lēšana, un galu galā pa ādu dabūtu fabrikas vadība, nevis mēs.

Vēlāk gan dzirdējām, ka par šo lietu dabūjusi ciest viena no tehniķēm, kuras pārziņā atradās centrālā apkure. Viņa pēc tam visādi mēģināja atspēlēties mūsu brigadierei. Ir tāda riebīga krieviete, jauna un dumja. Viņa visiem spēkiem pūlējās mūs apmelot galvenajam inženierim. Protams, viņa daudz ko zināja, kā mēs strādājām, un varēja šo to pastāstīt.

Reiz brigadiere atnāca no kantora uztraukta, gandrīz asarām acīs. Inženieris nebija parakstījis kādu limitu acīmredzot krieviete samācījusi, ka prasām par daudz un uz priekšu. Tas nu varēja mums izjaukt visus aprēķinus. Man iekrita prātā, ka varbūt varu palīdzēt. Paņēmu limitu un gāju pie Suslova.

Viņš mani uzskata par labu strādnieci un vienmēr izturas labvēlīgi. Varbūt viņš domā ko vairāk, bet nekad nepieklājīgs nav kļuvis, tāpēc es arī nekā nesaku lai domā, ko grib…

Ieeju direktora kabinetā. Un kas par sagadījumu! Tur paš​reiz ir arī tehniķe, nejaukā krieviete.

- Nuka, Noročka, Suslovs jautā. Kas par lietu?

Parādu limitu. Izstāstu, ka tas noraidīts un ka tādēļ nevarēsim izpildīt plānu. Viņš tā savādi

paskatās uz tehniķi.

Es jau domāju, ka nav vērts klausīties uz… cilvēkiem, kas nekā nezina no šūšanas, saka Suslovs. Citreiz nāc tieši pie manis, Noročka. Es skatīšos, ka tu dabū visu, ko vajag.

Un viņš paraksta limitu. Tehniķe tik apjukusi, ka skatās manī muti vaļā.

Lieta tāda, ka krieviem paradums uzrunāt ar "tu" cilvēkus, kam grib izrādīt labvēlību un cienību.

Arī direktors mani tā mēdz saukt, lai gan mūsu starpā ir tikai paviršu paziņu priekšnieka un darbinieces attiecības. Bet es varu iedomāties, ko šī nodomāja, dzirdot, cik draudzīgi mani uzrunāja direktors!

No tā laika viņa mūsu brigadierei liek mieru. Bet es esmu ieguvusi lielāko skauģi un ienaidnieci.

Man nav šaubu, ka viņa tenko par mani un izplata visnelāgākās baumas. Mani viņa vispār vairs nepazīst un satiekoties nesveicina.

Zināms, ka no tā laika brigadiere mani ar dokumentiem vienmēr sūta pie direktora. Es vienmēr arī dabūju parakstu. Patiesības labā jāsaka, ka Suslovs no šūšanas lietām sajēdz varbūt vēl mazāk kā nopeltā tehniķe. Bet kā jau krievs viņš mīl plātīties, ka zina visu. Un man pilnīgi vienalga ja tikai dabūju parakstu.

Svarīgs fabrikā ir inventārs, ko uzņem katru mēnesi. Inventāra uzņemšanas nolūks ir konstatēt, cik un kas nozagts. Jo visi taču zog vai vismaz tiek turēti aizdomās.

Neskatoties uz to, ka, izejot no fabrikas, katrs tiek pārbaudīts, gandrīz vai izkratīts drēbes, kabatas, somas -, zog tik briesmīgi, ka taisni jābrīnās, kā to var. Var droši teikt, ka nevienā nozarē cilvēki tagad neparāda tādu veiklību, asprātību, uzņēmību un izdomas spējas kā zagšanā. Tāpēc jātaisa ikmēneša inventūras nodaļās, bet reizi pa trim mēnešiem arī noliktavās. Un jāsaka, tas arī neko nelīdz, kaut gan inventūra vienmēr sa​gādā rūpes un lieku darbu.

Mēs cehos, inventūrai tuvojoties, parasti jau iepriekš pārbaudām visus materiālus pēc saraksta un noregulējam, lai būtu tieši, cik jābūt, ne vairāk, ne mazāk. Tā jau iegājies, ka mūsu brigāde skaitās sevišķi godīga. Tas, protams, nozīmē tikai to, ka neviena mūsu strādniece nekad nav pieķerta zādzībā.

Sakarā ar to inventūras komisija parasti mums arī tikai pajautā, kas un cik jāieraksta aktos.

Citos cehos un noliktavās toties skaita pēdējo adatu un diega galu. Pārbauda katru kaktu un plauktu, vai nav kas palicis pāri, un bāž degunu katrā šķirbā, vai nav kas noslēpts. Strādniekiem un jo sevišķi brigadieriem tās ir īstas melnās dienas.

Vēl melnākas tās ir tiem, kurus pašus nozīmē inventāra komisijā. Man arī pāris reizes gadījusies šī nelaime. Tas tiešām ir nepatīkami. Pēdējo reizi piedalījos komisijā, kas kontrolēja gatavās produkcijas noliktavu. Tā ir pati lielākā, un tur visvai​rāk ne vien darba, bet arī nekārtību.

Par komisijas priekšsēdi bija iecelts kāds slinks žīds no plānu daļas. Tas par darbu gandrīz nemaz nelikās zinis un visu atbildību uzvēla mums. Pats vienmēr tikai gāja ārā ieelpot "svaigu gaisu", te jāpiemin, ka noliktavā gaiss tiešām tāds, ka grūti elpot. Mēs vai nu sēdējām un nekā nedarījām, vai gājām viņam līdzi. Inventūra ievilkās tik ilgi, ka beidzot direktors esot žīdu iesaucis pie sevis un pamatīgi izlamājis. Mums smiekli vien bija.

Atskaitot sapulces un runas, kas jāiet klausīties visiem, vai grib vai negrib, par politiku mūsu fabrikā neviens neinteresējas. Viss tas ir zināms, desmitreiz dzirdēts un sen apnicis. Vienīgā lieta, kas mūs skar tieši un par ko arī daudz runā, ir valsts aizņēmumi. Parasti tos kārto tā. Pēc 1. maija sastāda sarakstus, cik liela summa katram jāmaksā, atkarīgi no iepriekšējā gada vidējās izpeļņas. Kam tieša pamatalga, tam jāmaksā no trim ceturtdaļām līdz pilnai mēneša algai. Tātad sastāda sarakstus, liek visiem parakstīties un pēc tam 10 mēnešos pa daļām atvelk no algas. Divi pavasara mēneši paliek brīvi no atvilkumiem.

Jāsaka, ka bez trokšņa šīs parakstīšanās gan nenotiek. Vispirms ir sapulce, kurā vadība un

partijnieki slavē šo pasākumu un stāsta, cik labprāt savus "ietaupījumus" aizdodot valstij. Pēc tam tie partijnieki, kam veiklāka mēle, iet ar sarakstiem cehos. Bet nu vairs neiet tik gludi tur saceļas brēka.

Klusākie un bailīgākie parakstās bez kurnēšanas, bet, kam lielāka dūša, tie nereti paceļ balsi un mēģina panākt, lai samazina viņa aizdevuma summu.

Rēķinoties ar to, ka ne visi gribēs parakstīt un nesanāks plānotais jeb parasti no augšas jau gatavs piesūtītais skaitlis, katram uzliek pāris desmitu rubļu "pa virsu". Mūsu brigāde parasti izpelna vairāk nekā citas, tāpēc ka mums tik gādīga brigadiere. Tāpēc mums arī priekšā uzrakstīti milzu skaitļi. Bet mēs esam gudras. Kad nu partijniece ar sarakstu atnāk pie mums, mēs nekad nekliedzam un nelamājamies, bet vienkārši pieprasām tīru lapu, kur nekas priekšā nav uzrakstīts. Tad pašas attiecīgi ierakstām lapā mazākus skaitļus un parakstāmies. Zināms, par to nepriecājas. Kad vienreiz prasīja, kāpēc tā darām, atbildējām, ka skaitļu priekšā rakstīšana pēc likuma nav paredzēta mēs brīvprātīgi parakstām, cik gribam un varam dot.

Pēc tādas rīcības noteikti nākamā mēnesī tām strādniecēm, kas bija mazāk parakstījušas, mēģināja "iezāģēt". Deva sliktu normu, sliktāk atalgotu darbu utt.

Galu galā viņi mums tomēr nekā nevar padarīt. Mēs viņus apmānām dubulti ar normām un aizņēmuma skaitļiem. Ko lai dara — citādi nevarētu dzīvot.

Tad uzreiz avīzēs parādījās lieli raksti par to, ka kādas fabrikas strādnieki Krievijā šos ilggadīgos aizdevumus nolēmuši "dāvināt valstij". Jābūt īstam muļķim, lai ticētu, ka tas noticis no laba prāta. Noteikti nācis mājiens "no augšas". Tad nu mums visiem vajadzēja vienbalsīgi kliegt "urā" un nolemt to pašu. Par to atkal bija pilnas avīzes. Beidzot nāca valsts paziņojums, ka "uz darbaļaužu lūgumu" valdība pieņem visus tos aizdevumu miljonus un likvidē izdotās obligācijas. Līdz tam bija dažādas izlozes un vismaz cerība, lai cik niecīga, uz šīm obligācijām kādreiz vinnēt; man gan nav laimējies nu arī tas ir cauri.

Atceros, atnāk toreiz mūsu ceha priekšniece no rīta darbā un lamājas beidzamajiem vārdiem.

Saskaitījuši mājās ar vīru un dēliem, cik tūkstoši aiziet valsts dziļajā kabatā, un sarēķinā​juši, ka par to naudu varētu māju uzcelt! Viņa pati partijniece, bet kādreiz tiem arī sirds pilna…

Nu darbā, mums dzirdot, izlamājās, izkratīja sirdi. Bet pēc darba sapulcē klausāmies kliedz, cik labprāt ar savu naudu palīdzot celt komunismu… Tāda ir cilvēka daba.

Avīzēs gan tad rakstīja, ka šo naudu atkal izmaksāšot pēc 20 gadiem. Bet, ja tā diena pienāks līdzīga tagadējām, neviens ne​šaubās, ka no naudas atkal visiem vajadzēs labprātīgi atteikties.

Lielāku interesi vienmēr modina personīgās lietas. Darbā notiek bezgalīga, neizsmeļama tenkošana. Katrs domā, ka runā par citiem un par viņu ne. Bet, ja zinātu, ko par pašu stāsta, mati celtos stāvus. Sīki, sīki tiek pārrunāta katra izturēšanās, izteicieni, bet jo sevišķi dzīvesveids. Ja kādam rodas sarežģījumi mīlestības vai ģimenes lietās, tad tas ir vispateicīgākais tenku priekšmets.

Un jāsaka ir gadījumi, kas tiešām uz to vedināt vedina. Cilvēku dzīve ir raiba un citiem tik grūti izprotama…

Pēdējā gadā visvairāk tiek tenkots par partorgu Aleksi Kaganu un viņa ģimenes lietām. Kā jau vārds liecina, Kagans ir žīds, jāsaka, tik žīdisks, cik vien var būt. Pēc kara atbraucis no Krievijas kopā ar sievu, dēlu un meitu. Viņam tagad pāri piecdesmitiem, bet izskatā vēl pajauns. Runā, ka agrāk bijis vienkāršs drēbnieks. Iestājies partijā un ātri ticis uz augšu līdz drēbju fabrikas direktora vietnieka postenim.

Es vēl atceros, sākumā visi runāja, ka Kaganam esot skaista sieva. Tas bija izņēmums, jo parasti no Krievijas iebraukušās par skaistām gan nevarēja saukt. Vēlāk gadījās redzēt, un jāsaka, viņa nemaz neatgādināja žīdieti. Jau toreiz, pirmajā laikā, viņa bija pieklājīgi ģērbusies un vispār izskatījās ļoti labi, pat jaunāka par saviem gadiem. Meita turpretī bija atsitusies tēvā maza auguma, ļoti tumša un

stipri neglīta. Atceros, ka cilvēki, viņas kopā redzot, zobojās, ka māte skaistāka nekā meita. Nekādas pazīmes neliecināja, ka Kagans ar sievu nesatiktu. Gluži otrādi, likās, ka viņš priekšzīmīgs vīrs un gādīgs ģimenes galva.

Tad kantorī par mašīnrakstītāju atnāca Alma Zīle, un viss pārvērtās. To nu neviens nebūtu ievērojis. Pavisam neizskatīga sieviete un arī ne jauna, man liekas, tuvu četrdesmitiem. Viņa nav pat kārtīga darbiniece kas pazīst, saka, esot diezgan pavirša un noteikti ne no spējīgākām. Kaut kādām spējām viņai tomēr vajadzēja būt, jo viņa taisīja apbrīnojamu karjeru.

Itin drīz viņa pārgāja uz grāmatvedību, kur labākas algas, un tur sāka kāpt arvien augstāk. Nemaz nebūšu pārsteigta, ja viņa kādā jaukā dienā tiks par fabrikas galveno grāmatvedi, tālu no tā viņa nav jau tagad.

Noslēpums drīz atklājās Almai Zīlei bija iespaidīgs draugs. Neviens cits kā Aleksis Kagans.

Kāds gadījums vai kādas intereses viņus savedušas kopā, to pat viszinātājas tenku vāceles neprata uzminēt. Bet tā bija: Kagans ar Almu pastāvīgi bija kopā gan darbā, gan pēc darba. Viņi bija redzēti gan restorānos, gan teāt​ros un koncertos. Neviens to nevarēja saprast, jo Kagana sieva, kaut arī varbūt pāris gadus vecāka, izskatā bija daudz pārāka par mūsu Almu sevišķi pēdējos gados, kad žīdietes sākušas moderni ģērbties, un viņa pieder pie elegantākām.

Tad tas kādu dienu nāca kā zibens spēriens. Izplatījās ziņa, ka Kagans pametis sievu un pārgājis dzīvot pie latvietes.

Tas nav pirmais gadījums. Daudz žīdu Latvijā pametuši vecās sievas un apprecējušies ar latvietēm. Tam pavisam vienkāršs un viegli saprotams iemesls. Visas žīdietes, sevišķi tās, kas iebraukušas no Krievijas, kā stāsta, esot kārtīgas un izskatīgas tikai uz ārpusi. Mājās valdot netīrība, nekārtība, slinkums un nesaticība, kaut arī daudzām ir kalpones. Katrs žīds ir laimīgs, ja var dabūt latvieti. Viņiem sirds kāro pēc tīrīgas, kārtīgas, mierīgas dzīves, un to viņi cer iegūt ar latvietēm. Tā kā žīdu lielākai daļai naudas netrūkst neviens nestrādā tādā vietā, kur nevar ne zagt, ne spekulēt -, tad agri vai vēlu viņi kādu latvieti ari dabū.

Tas nu tā. Bet mēs domājām, ka ar Kaganu vajadzētu būt citādi. Viņa sieva, vismaz pēc mūsu ziņām spriežot, bija tiešām kārtīga. Ja šai trijstūrī kāds bija nevīžīgs un prasts, tad tā drīzāk bija Alma Zīle. Un tomēr partorgs viņu bija izvēlējies skaistās sievas vietā!

Drīz vien noskaidrojās, ka baumām pilnīgs pamats. Tā kā partorgs vairs mājās negāja, Kagana kundze nāca uz biroju ar viņu runāt. Kantora darbinieki bija par lieciniekiem aizkustinošām un uztraucošām scēnām. Kagans vienkārši atteicās ar viņu runāt. Viņa tomēr runāja kantora istabās, visiem dzirdot.

Sākumā viņa lūgšus lūdzās, lai vīrs nāk atpakaļ. Viņš strupi atteicās. Sieva izplūda asarās atkal turpat kantoristu acu priekšā. Beidzot Kagans viņu gandrīz ar varu izsviedis ārā.

Redzēdama, ka ar labu nekas nebūs panākams, sieva sāka sūdzēties. Viņa gāja pie galvenā direktora un uz partiju. Nedomāju, ka tas Kaganam nāca par labu. Direktors pilnīgi mainīja izturēšanos pret savu vietnieku sevišķi, kad dabūja zināt, ka Kagana rīcību nosoda arī partija.

Jā, ar partiju Kaganam no tā brīža sākās vislielākās nepatikšanas. Oficiāli ģimenes dzīve būtu katra biedra privāta lieta, bet īstenībā tā nemaz nav. Uz visām lietām, kas vien atgādina vaļīgu morāli vai vāju raksturu, partija skatās ļoti slikti. Lietu vēl ļaunāku padarīja tas, ka arī Kagana sieva bija partijniece un bērni kārtīgi komjaunieši. Viņas sūdzības partijā noklausījās ļoti nopietni. Man liekas, Kaganam nepalika aiztaupīts neviens pārbaudījums un pazemojums, kas biedram no "partijas līnijas" var nākt.

Viņam bija tik daudz nepatikšanu, ka cits viņa vietā būtu dabūjis sirmus matus. Viņa darbību pārbaudīja speciāls kontrolieris, un, ja būtu atrastas kaut mazākās nekārtības, viņš ne vietā, ne uz

brīvām kājām nebūtu palicis. Bet laikam nekā nopietna neatrada — lai gan mēs visi nojaušam, ka laba daļa fabrikas produkcijas aiziet "pa kreisi". Blēžiem laime un galu galā, ja visas nelikumības pieķertu un sodītu, cietumos nebūtu vietas, kur vainīgos ievietot.

Par spīti nepatikšanām, Kagans nepiekāpās. Sīkstā spītībā viņš atteicās atjaunot ģimenes dzīvi ar sievu un palika pie savas latvietes. No darba viņu gluži neizmeta. Viņš strādā vēl tagad, bet mēs visi zinām, ka viņa liktenis karājas kā diega galā. Pie pirmās iekrišanas viņam būs jāiet. Bet liekas, ka viņš par to nebēdā. Ārēji viņš izskatās gluži apmierināts, pat laimīgs. Viņš domā, ka cīņā uzvarējis, viņš taču ieguvis savu iecerēto.

Nesen Kagans dabūja šķiršanos un tagad likumīgi dzīvo laulībā ar Almu. Viņam jāmaksā bijušai sievai alimenti, bet, liekas, tas viņu neuztrauc.

Viņš ir gluži laimīgs ar savu latvieti…

Kagans droši vien nesaprastu, kāpēc par viņa privātām lielām interesējas un tenko visa fabrika.

Bet šā vai tā, tādas lietas nekad nepaliek privātas. Ar visu skaudību, kašķību, pārgudrību un aizspriedumiem, ar visām vājībām, kādas kuram ir, mēs te fabrikā esam kā liela ģimene, kas dzīvo līdzi katra locekļa prie​kiem un bēdām.

Katru dienu uzpeld kas jauns fabrikas divarpussimta strādnieču, darbinieku un vadītāju saimē. Šoferim Ivanovam autokatastrofā izsisti zobi… Protams, bijis piedzēries un neredzējis, kur brauc. Šuvējas Magone un Krasovska ģērbtuvē sākušas plūkties un plēsušās tā, ka palikušas gan gaišu, gan melnu matu šķipsnas uz grīdas… Visiem zināms, ka naida iemesls ir inženieris Meļņikovs, kuram, starp citu, nemaz nav matu uz galvas. Brigadierei Vilciņai piedzimis bezģimenes bērns… ]au otrs, un nevienam nav noslēpums, kas tā tēvs, krāsotāju meistars Sprancmanis, kam pašam mājās prāva ģimene. Direktora Vlasova dēls, students, aizturēts par trokšņošanu dzērumā un aizvests uz atskurbtuvi…

Tā ir mūsu politika, mūsu sabiedriskā dzīve. Pārrunas par to ir tik pamācošas. Nu, ja ne vairāk tās palīdz īsināt laiku.

Vasaras gan tāpat paiet ātri. Tā arī šī, gluži kā atvaļinājums. Dzīve uz divām pusēm galīgi sašķobījusi mūsu budžetu. Māte domā, ka esot diezgan pūtusies, un grib braukt atpakaļ uz pilsētu, lai atkal sāktu strādāt.

Bet līdz tam iegadās vēl trīs notikumi, kas atstāj iespaidu manās vasaras atmiņās. Viens ir priecīgs, otrs bēdīgs. Par trešo nezinu teikt, tas noskaidrosies tikai vēlāk.

Pirmkārt, pārbrauc mana draudzene Velta Ozoliņa. Jā, tā pati, kas priekš dažiem mēnešiem apprecējās ar gruzīnu un aizbrauca viņam līdzi uz Kaukāzu. Kādā jaukā dienā viņa atkal ir klāt mūsu fabrikas kantorī. Iet pie direktora un lūdz, lai pieņem viņu atpakaļ. Pieņēma arī, un tagad Velta atkal strādā mūsu brigādē, tikai pie citas mašīnas.

Tur nu bija liela mēļu trīšana, kamēr šo lietu noskaidroja visos sīkumos. Velta pati palīdzēja, visām paziņām un darba​biedrenēm plaši un labprāt stāstīdama savus piedzīvojumus.

Velta ir pasīka auguma gaišmate zilām acīm un strupu, drusku uzrautu deguntiņu. Liela sapņotāja un jūsmotāja. Skolas gados mēs ar viņu bieži kopā gājām gan uz teātriem, gan kino. Nezinu tāda laika, kad viņa nejūsmotu par kādu dziedoni, kādu teātra vai filmu aktieri. Dažos viņa vārda tiešā nozīmē iemīlējās līdz ausīm. Viņas istabas kakts atgādināja kino reklāmu visa siena bija nosprausta fotogrāfijām un žurnālu izgriezumiem. Viņai bija vesela kolekcija izrāžu programmu un uzņēmumu ar aktieru autogrāfiem. Protams, tā bija pilnīgi platoniska jūsmošana pa gabalu tuvumā viņa saviem ideāliem netika.

Pēc skolas viņa par aktieriem vairs tā nejūsmoja. Bet romantiskā liesma viņā nebija apdzisusi.

Viņu arvien vēl valdzināja viss svešais, savādais, skaistais. Nu viņa runāja par ceļošanu uz

brīnišķīgām, tālām zemēm. Bet nebija tikusi tālāk par kādu eks​kursiju uz Igauniju.

To visu zinot, es nemaz nebiju pārsteigta, kad kādu dienu viņa man atzinās, ka iepazinusies ar gruzīnu, iemīlējusies un braukšot tam līdzi uz Kaukāzu. Tas bija pilnīgi Veltas dabā. Tas nebūtu arī pirmais gadījums. To izdarījušas jau daudzas, jo gruzīni un armēņi ir kā traki uz jaunām latvietēm.

Latvijā viņu ir trīs grupas. Pirmkārt, starp karavīriem. Otrkārt, tie, kas uz šejieni atsūtīti darbā.

Tādu nav daudz, un laba daļa jau precējusies. Bet ir trešā grupa tie, ko saucam par "melnajiem".

Atpūtnieki un ekskursanti, kas katru vasaru lieliem bariem brauc uz Rīgu un Jūrmalu. Tiem parasti pilnas kabatas ar naudu, un, mūsu veikalos tikuši, viņi izrauj labākās preces "pa tīro". Viņu uzvešanās nav nekāda smalkā, viņi visumā izturas kā "mužiki", kas iebraukuši pilsētā. Nu bet gadās arī starp viņiem izņēmumi.

Velta ar savu nākamo iepazinās Jūrmalā, kur viņš pavadīja vasaras atpūtu. Tas bija jauns gruzīns. Viņa mani reiz iepazīstināja. Bija tiešām izskatīgs puisis. Neliela auguma, balts kā piens, kupliem, melniem matiem un lielām tumšām acīm. Viņu mīla sākās kā negaiss kalnos. Atpūtas laiku viņi bija kopā kā salipuši. Gruzīns ar melno galvu un Velta ar savu gaišo kopā izskatījās diezgan interesanti. Kad viņi gāja garām, ļaudis pagriezās un noskatījās tiem pakaļ. Dažs varbūt domāja: lūk, atkal viena lat​viešu meitene iet ar "melno". Bet varbūt arī vienkārši: lūk, kur skaists pārītis!

Velta man vēl paspēja pastāstīt, ka viņas nākamā ģimene esot vīnkopji. Pat mums zināms, ka tie lielāko tiesu turīgi ļaudis.

Viņa atkal jūsmoja kā skolas gados: dienvidi, kalni, vīns! Viņa sareģistrējās nn aizbrauca, solīdamās man rakstīt.

Es arī saņēmu vienu kartīti ar kalnu skatu. Un tas bija viss. Sešus mēnešus valdīja pilnīgs klusums. Protams, es domāju, ka Velta mūs visas aizmirsusi, un gaidīju, kad jaunā sieva atgūsies no savas lielās laimes…

Nu Velta atkal ir pie mums. Atkal vecajā vietā un darbā. Mīlestība kā pērkons sākusies, kā zibens beigusies.

Kas par vainu? Vai kalnus nerotāja sniegs, dienvidos nesil​dīja saule, vai nereibināja vīns?

Ak jā, kalni bijuši skaisti. Lai gan, zināms, no lejas skatoties, jaukāki nekā augšā. Ciemā ielas esot kā trepes, patiesību sakot, apnīkstoši mūžam kāpaļāt augšā lejā kā kazai un piekūstot kājas.

Neesot viegli, ja kas jānes. Dienvidu saule-jā, brīnišķīga. Bet vasarā par karstu, sevišķi, kad jāstrādā vīna dārzā. Vīns?… Ko nu par vīnu. To dzer vīrieši.

Tas jau izklausās aizdomīgi. Tad atklājas pats galvenais iemesls. Vīramāte!

- Tu nevari ne iedomāties, Velta saka un skatās mani ieplestām, izbrīna pilnām acīm. Kādas viņiem paražas! Galīgi atpalikuši. Pavisam tumši cilvēki… Tur vēl nav dzirdēts, ka sievietei arī var būt kādas tiesības. Tas ir, jaunai sievai. Visu noteic vīramāte. Vedeklai jāstrādā vīna dārzā, jāstrādā mājā un tad vēl šī jāapkalpo. Man pat vajadzēja vecenei atdot algu, ko nopelnīju. Vārdu sakot, īsta verdzība!

- Un ko tavs vīrs?

- Vīrs? Neko! Velta nopūšas. Parasti nemaz nav mājā. Dzer vīnu kopā ar citiem vīriem, kamēr sievas strādā… Mātei viņš nedrīkst ne vārdu runāt pretī, kad tā arī man rautu galvu nost. Tāda kārtība tur valda!

Nespēdama pret šo kārtību nekā iesākt, negribēdama zem vīramātes tupeles dzīvot, Velta izšķīrusies un braukusi mājās…

Vilšanās? Jā, protams. Vecākās strādnieces prātīgi māja ar galvu, murminādamas: to jau varēja paredzēt. Bet starp jaunāka​jām bija tādas, kas klausījās klusēdamas, ar savādu spožumu acīs.

Pārsteidzīgs būtu tas, kas mēģinātu pareģot, ko tās darītu, ja viņām atnāktu skaists svešinieks

melniem matiem, dedzīgām acīm un aicinātu uz dienvidiem, uz kalnu un vīna zemi…

Lai kā jūtas Velta pati, man prieks par viņas atgriešanos. Man tik maz tuvu draudzeņu, un ar Veltu vienmēr esam labi satikušas.

Otrs notikums ir skumjš. Kļavu lapām dzeltējot rudenīgi zeltainā saulē, ēnām stiepjoties pār vasaras tekām, kādu dienu dabūjām zināt, ka Pavasara kundze slimnīcā mirusi. Nē, tas nevienam nebija pārsteigums. Mēs visi zinājām, ka viņas kaite neārstējama. Un pēdējie apciemojumi liecināja, ka viņa kļūst arvien vājāka.

Nezinu, kas īsti šo ziņu atnesa. Man to pasaka Jūle Nukša, kad kādu dienu pārnāku no darba.

Viņai ir apsarkušas acis un uztūkuši maisiņi zem plakstiņiem tātad raudājusi. Tas izskatās pēc Jūles Nukšas! Šī liekule, visu laiku saimnieci krāpusi un apzagusi, protams, ir pirmā, kas raud par viņas nāvi! Un ļoti iespējams, ka viņai saimnieces tiešām žēl. Tik dīvaina cilvēka daba…

Jūle man pasaka arī, kad izvadīšana. Protams, visi iesim Pavasara kundzi pavadīt pēdējā gaitā no slimnīcas kapličas uz Matīsa kapiem. Līdz bērēm atliek vēl divas dienas, tā ka iznāk laiks atbraukt arī mātei.

Bēru dienas rītā tā ir svētdiena pirms iziešanas no mājām mūs visvairāk interesē jautājums: ko darīs Pavasars? Vai viņš arī nāks citiem līdzi sievu izvadīt? Var dzirdēt čukstus un sarunāšanos paklusās balsīs. Čukstētājas, kā liekas, pašas nav skaidrībā, kas profesoram būtu jādara, jānāk vai jāpaliek mājās.

Tad mēs redzam, ka profesors gatavs nākt. Viņš uzvilcis tumšu uzvalku, izskatās svinīgi nopietns, un viņam rokā ir pat kaut kāds puķu pušķis.

Visi reizē nokāpjam lejā pa kāpnēm. Bet tad notiek kaut kas negaidīts. Ārā izgājusi, Ziva Mandelbauma pagriežas atpakaļ, aizstājas profesoram Pavasaram ceļā un saka: - Jūs arī? Jūs, kas viņu tīšām iedzināt kapā? Kā jums nav kauna?

Mēs visi to dzirdam. Piepeši iestājas klusums. Visi ir apstājušies un klausās, ko Pavasars atbildēs.

Viņš ieklepojas, izskatās ļoti neveikls.

Neņemiet ļaunā, viņš it kā atvainodamies saka, paklusu, bet visi var dzirdēt. Redziet, es domāju, patiesībā ir pilnīgi vienalga. Jo viņa tik un tā vairs… nekā… Bet tur būs daži viņas radinieki… paziņas no veciem laikiem. To dēļ es gribēju viņi nezina…

Tālāk viņš netiek. Klusums ir kļuvis ļoti neveikls.

Ziva nekā neatbild. Tad viņa lēnām pagriežas tas izskatās, it kā viņa spītīgi pagrieztu profesoram muguru -, un mēs ejam.

Profesors arī nāk līdzi, nesdams rokā puķes.

Es domāju, vai Zivai taisnība vai ne. Nu tik daudz man skaidrs to nu gluži Pavasaram nevar pārmest, ka viņš sievu iedzinis kapā. Viņa taču nav mirusi pašnāvībā, bet ar vēzi. No otras puses, tā tomēr ir liela liekulība, ka profesors nāk likt nelaiķei sievai puķes uz kapa.

Un tad man iešaujas prātā, cik grūti spriest par otra cilvēka rīcību. Ko es zinu? Varbūt viņš patiesi nožēlo savu rīcību. Var​būt puķes… nāk no sirds. Kā es varu par viņu spriest, kamēr to nezinu?

Mēs ejam gandrīz blakus. Starp mums tikai ir parastais bezdibenis, kas vienmēr paliek divu cilvēku vidū…

Kapličā diezgan daudz ļaužu. Lai cik vientulīgi un klusu dzīvojusi, Pavasara kundze nav aizmirsta. Tur ir vesela rinda man svešu ļaužu, visi "bijušie". Gandrīz saistīgi vērot, ka dažs krietni nogājis, bet ir arī tādi, kam, pēc ārienes un uzstāšanās spriežot, klājas labi. Un tad tur, protams, lielā pulkā ir "brāļi un māsas". Tiem nu tiešām ir ko nožēlot.

Jau kapličā ceremonijas vadību pārņem sludinātājs Krūm​koks.

Gājiens klusu un neuzkrītoši šķērso pilsētu uz kapiem, kur jau gaida izrakts kaps. Mēs stāvam uz pirmajām dzeltenajām lapām, kas sabirušas celiņos, un klausāmies sludinātāja izvadī​šanas vārdos.

Man nāk prātā ar Pavasara kundzi kopā nodzīvotie gadi. Domāju par viņas mūžu, cik nu par to zinu. Ir tik savādi redzēt cilvēka dzīvi galā tiešām galā. Liekas, ka no visa pārdzīvotā nekas nav atlicis. Ne no prieka, ne laimes, ne ciešanām.

Smiltīm uz šķirsta vāka dunot, es domāju: tikpat labi varēja arī nedzīvot. Cik iegūts, tik zaudēts…

Vai tā nav visiem? Vai dzīve nav tik viltīga, ka vienmēr māk atņemt visu, lai ko mēs mūžā iegūtu?

Kad paceļu acis un paskatos apkārt, ceremonija beigusies. Jūle Nukša, "brāļi un māsas" stāv ap kapu un raud. Kaut kas mikls spīd arī profesora acīs. Tie nu ir Almas Pavasaras sirsnīgie izvadītāji!

Vai pasaule nav briesmīga? Vai tādas bilances dēļ vērts dzīvot?

"No zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek…" Ilgi šie vārdi atbalsojas manās mulsajās domās.

Kaprači ātri aizber vaļējo kapu…

Mājup ejot, pamanu, ka profesors soļo gandrīz man blakus. Acīmredzot viņš nav ilgi kavējies sarunās ar sievas radiem. Nemanīju pat, ka kāds no tiem būtu viņam izteicis līdzjūtību. Varbūt tie tomēr zinājuši vairāk, nekā viņš domāja.

Brītiņu soļojam klusēdami. Tad kaut kas mani skubināt sku​bina runāt… un es jautāju: - Nu… vai esat apmierināts? Vai tagad ir tā, kā gribējāt?

Man liekas, viņam nav spēka atbildēt tik asi, kā es patiesībā esmu pelnījusi.

Viņš pārlaiž plānu, baltu plaukstu pāri nosvīdušai pierei un klusā balsī saka: - Varbūt… jā… kādreiz tā domāju. Bet baidos, vai tas nenāk par vēlu. Šodien… pirmo reizi… jūtos vecs.

Vairāk mēs nerunājam.

Paiet pāris nedēļas. Dzīve rit tālāk parastās sliedēs. Tad notiek kāda maza pārmaiņa. Es to nekad nebūtu ievērojusi. Bet dzīvoklī ir acis, kas redz visu.

Nu likās pēc Almas Pavasaras nāves profesora un studentes mīlestībai nekas vairs nestāv ceļā.

Varēja paredzēt, ka viņi drīz salaulāsies. Bet varbūt vienam vai otram pārāk liela steiga tagad šķiet nepieklājīga. Steigties nav arī vajadzības, jo viņi jau tā kā tā, neviena netraucēti, dzīvo kopā. Galu galā tā nevar būt patīkama apziņa, ka diviem cilvēkiem par savu laimi jāpateicas trešā nāvei. Almas Pavasaras piemiņa vēl pārāk dzīva…

Kaimiņi tomēr saprot, ka ilgi viņi nenocietīsies. Interese ir pamodināta ko viņi darīs? Katrs solis tiek novērots, katrs vārds noklausīts. Tenkotājas gaida gardu kumosu, ko viļāt savās kārajās mutēs.

Viņas jūt katru brīdi kaut kam jānotiek, un div​kāršo uzmanību.

Kaut kas arī notiek. Bet savādi tas lāgā nesaskan ar to, kas gaidīts. Izskatās, ka katrs iekārtojas savā istabā. Studente ir izvēlējusies Almas Pavasaras bijušo istabu. Tā kā "brāļi un māsas" to izkravājuši gandrīz tukšu, viņa tur pārvieto dažas mēbeles un iekārtas lietas no profesora darbistabas: skapi, pāris krēslu, lampu, tepiķi un aizkarus. Nu, tas jau saprotams, ka sieviete grib iekārtoties mājīgāk. Vīrietim bieži vienalga, kā viņš dzīvo. Studentes istabā tagad izskatās ļoti ērti un mājīgi.

Profesora darbistaba palikusi gandrīz tukša, tur ir tikai tahta, rakstāmgalds un grāmatu plaukts. Nu kas par to? Viņš jau var iet guļamistabā pie draudzenes, kad beidz darbistabā strādāt.

Tad Ziva ievēro to savādo, neparasto, par ko tagad mūsu dzīvoklī tenko. Studente ir noslēgusi

durvis starp abām istabām.

Zinām, viņi iet viens pie otra tāpat kā līdz šim. Nekas neliekas mainījies. Viņi ir mīlīgi un dūdo kā baloži, sevišķi profesors. Bet durvis starp istabām ir ciet. Ziva saka, ka studente tām pat esot aizstūmusi skapi priekšā. Profesoram, ja grib savu dārgo apciemot, jāiet apkārt, pa durvīm no koridora.

Nu, vai nav vienalga, pa kurām durvīm staigā? Varbūt citur nebija, kur skapi likt, kā durvīm priekšā. Es vismaz tur neredzu nekā sevišķa. Bet Ziva domā citādi. Divas kopīgas istabas ir dzī​voklis, viņa saka, ģimenes dzīvoklis. Divas istabas ar atsevišķām ieejām no gaiteņa ir kas cits.

Kā jūs zināt, kas to tā grib? es pasmejos par Zivas aizdomām. Varbūt profesors pats.

Profesori mēdz būt savād​nieki. Varbūt viņš negrib, ka to traucē darbā.

Mandelbauma kundze domīgi pašūpo galvu.

- Nu gan jau redzēsim.

Lāgā nesaprotu, ko redzēsim. Mana interese arī nav liela.

Man ir citas lietas, par ko domāt. Sevišķi viena. Ja izrādīsies, ka ir tā, kā man liekas, tad tā ļoti svarīga. Pagaidām par to ne​vienam nekā neesmu teikusi.

Tas sākās tā.

Jau teicu, ka man nav daudz draudzeņu. Velta patiesībā arī tikai skolas un vēlāk darba biedrene.

Mēs gan labi satiekam. Viņa man stāsta visu, un es viņai labu tiesu. Bet tas arī viss. Kad viņa aizbrauca uz Kaukāzu, liela trūkuma nejutu. Viņa ir pavisam citāda rakstura nekā es.

Gandrīz tāpat ir ar citām skolas vai darba biedrenēm, ko reizēm saucu par draudzenēm. Bet viena ir izņēmums Lilita Zandersone. Arī viņu nevaru saukt par īstu draudzeni. Mēs esam tikai paziņas, kas viena otru labi ieredz un šad tad gandrīz nejauši satiekas. Un tomēr viņa ir kas sevišķs, atšķirīgs no visām citām, ko pazīstu un ar ko draudzējos. Kāpēc tā? Tas ir garš stāsts, man liekas arī interesants. Kādreiz to pastāstīšu, bet pagaidām lai paliek.

Pietiks, ja teikšu, ka Lilita ir sieviete, ko sirds dziļumos apbrīnoju un varbūt arī apskaužu. Viņa ir viss tas, kas es neesmu, un viņai ir viss, kā man nav. Vismaz man tā liekas. Viņa ir skaista tik skaista, ka vīrieši skatās viņai pakaļ, kad to satiek uz ielas. Gaišmataina kā saulpuķe, brīnišķīgām zilām acīm un bērnišķīgi sirsnīgu smaidu. Lai gan patiesībā viņa nemaz nav bērnišķīga, viņa tāda izskatās. Otrkārt, viņu apbrīno un apskauž visas sievietes, tāpēc ka Lilita tik eleganta, vienmēr moderni un ļoti gaumīgi ģērbusies. Pelēkajā, vienmulīgajā Rīgas ikdienā viņa ir kā magones zieds rudzu laukā. Tas droši vien ir galvenais iemesls, kāpēc viņu apbrīno un pat apskauž.

Neilgi pēc Pavasara kundzes bērēm kādu dienu sēdu "Florā", dzeru kafiju un graužu mandeļu cepumus, kas man tā garšo, ka par tiem vien nebūtu žēl izdot visu naudu. Esmu nogrimusi domās un diezgan nogurusi. Gandrīz satrūkstos, kad kāds pie​nāk klāt un uzliek vieglu roku man uz pleca.

Tā ir Lilita. Labu laiku neesam redzējušās. Aicinu viņu sēs​ties pie galdiņa vēl ir brīva vieta.

Nē, viņa nesēdīšoties. Neesot viena. Viņa pamāj uz galdiņu tālāk pie sienas, kur sēd kāds vīrietis tumšā uzvalkā. Krietni gados ar tādiem Lilita bieži satiekas, un tā ir viena īpašība, kas man pie viņas nepatīk.

Viņa ir smaidīga, apmierināta, eleganta kā vienmēr. Ģērbusies gaiši pelēkā ielas kostīmā ar mākslīgu vijolīšu pušķīti pie atloka un mazu, modernu tādas pašas krāsas cepuri galvā.

- Nora, vai tu man neteici, ka meklējot dzīvokli? viņa jautā.

Kā nu ne. To esmu teikusi visiem, droši vien viņai arī.

- Meklējam abi ar Laimoni. Tikai arvien vēl nevaram dabūt.

- Tas tips, viņa viegli pamāj ar galvu uz savu galdiņu, tas ir dzīvokļu mākleris. Viņš man nupat vienu piedāvā. Bet par mazu un par tālu no centra. Kamēr vēl neesmu nopirkusi autiņu, negribu tik

tālu no centra dzīvot. Tad ieraudzīju tevi un atce​rējos, ka tu arī meklē dzīvokli. Gribi parunāt?

Protams. Esmu priecīgi uztraukta un reizē arī noraizējusies. Cik tas maksās? Vai varēsim samaksāt?

Lilita mani pieved pie galdiņa un iepazīstina ar savu pavadoni. Viņa min manu, bet man nesaka viņa vārdu. Svešajam, uz mani skatoties, nepakustas ne vaibsts. Seja nopietna, kā uz "cūku kaušanu".

Man jau dūša papēžos.

- Vai tiesa, ka varat apgādāt dzīvokli? es jautāju.

- Tāda iespēja pastāv.

- Kādi noteikumi?

Svešais paskatās uz mani kā nesaprazdams.

- Parastie. Atslēgas pret naudu.

- Cik tas maksā?

Svešais paskatās uz mani, it kā zinādams, ka man kabatā trīsdesmit rubļu, ne vairāk un ne mazāk.

Ja mūs nebūtu iepa​zīstinājusi Lilita, viņš ar mani nemaz nerunātu.

- Ļoti lēti. Divdesmit četri tūkstoši.

Man uzplūst jauna cerība. Tas neizklausās pārāk daudz. Zināms, mēs ar māti to nekad nespētu sagādāt. Bet Laimonis bija runājis arī par lielākām summām. Varbūt divdesmit četri tūkstoši viņam nebūtu par daudz.

- Vai es varētu dzīvokli redzēt?

Manu atbildi dzirdot, svešajam acīmredzot mostas interese. Viņš it kā atdzīvojas. Laikam viņš mani jau sāk uzskatīt par no​pietnu klienti.

- Varam aizbraukt tūliņ, viņš saka. Mans auto gaida tepat lejā.

Esmu tik uztraukta, ka tikai uz ielas, pie svešā mašīnas stāvot, atceros, ka bez Laimoņa nav nozīmes braukt. Bet kārdinājums dzīvokli redzēt vismaz paskatīties! ir pārāk liels. Nodomāju, ka Laimonim varēšu visu izstāstīt vēlāk.

Lilitai nav laika, viņa līdzi nebrauc. Mēs ar svešo sēžamies taksī, kas tiešām viņu gaida netālu no kafejnīcas durvīm, un braucam.

Dabūjamais dzīvoklis ir Biķernieku ielā. To dzirdot, man straujāk iepukstas sirds. Tik tuvu mūsu tagadējām mājām! Es šo rajonu labi pazīstu. Klusā nomale man patīk.

Auto pietur, un mēs izkāpjam. Dzīvoklis atrodas pavecas mājas otrā stāvā. Tas ir tukšs, un to pašreiz remontē. Divas mazas, mazas istabiņas ar vēl mazāku virtuvīti. Šaurs un varbūt neērts. Bet man tas tūliņ iepatīkas. Tas ir pilnīgi atsevišķs un ar visām labierīcībām. Sienas un grīda izskatās diezgan nopluku​šas. Bet, kad izremontēs, būs labi.

Es tanī dzīvotu ar prieku. Kaut nu Laimonim patiktu!

Jautāju resnajam māklerim: - Kad jūs gribat galīgu atbildi? Man jāaprunājas ar piede​rīgajiem.

- Vēlākais parīt.

Atpakaļ braucot, viņš mani izlaiž Ļeņina un Pērnavas ielu stūrī, iepriekš uzdevis savu telefonu.

Esmu tik sajūsmināta, ka nevaru vien sagaidīt, kad Laimonis piezvanīs. Ir jau par vēlu zvanīt viņam uz darbnīcu, tur viņa vairs nebūs. Par laimi, drīz vien viņš arī piezvana.

Jautāju, vai viņš neatbrauktu pie manis.

Jā, viņš jau esot ceļā. Tikai drošības dēļ piezvanījis, vai es esot mājā.

Esmu tik nepacietīga, ka nevaru nosēdēt istabā. Uzmetu jaku uz pleciem un eju pretī uz troleja pieturas vietu.

Vakars ir jauks. Laiks ļoti skaidrs, gaisā jau var just rudenīgu vēsumu. Ar pirmo trolejbusu

Laimonis neatbrauc. Otrā arī viņa nav. Jau sāku uztraukties, ka viņš varbūt apdomājies un nebūs. Ar trešo viņš beidzot atbrauc.

Viņš ir drusku pārsteigts, mani ieraugot, bet nekā nesaka. Viņš mani paņem zem rokas, un soļojam uz māju pusi.

- Laimoni, es nevaru nociesties un tūliņ iesāku, vai tu vari divu dienu laikā dabūt divdesmit četrus tūkstošus rubļu?

Es zinu, ka viņam visu vasaru labi veicies ar portfeļiem. Viņš gan bieži sūdzas, ka nevarot dabūt tik daudz ādu, cik vajag. Bet man liekas, viņš tomēr būs labi pelnījis. Labākos portfeļus viņš pārdod par 250 rubļiem gabalā. Tur jābūt pieklājīgai peļņai arī viņam pašam.

- Divdesmit četrus tūkstošus? viņš izbrīnījies atkārto. Domāju gan jā, liekas varētu… Kas tad ir?

- Mēs varam dabūt dzīvokli, es iesaucos. Šodien Lilita mani iepazīstināja ar mākleri. Viņam ir brīvs dzīvoklis. Mēs to varam dabūt! Tūliņ, bez gaidīšanas. To pašreiz remontē. Maksā divdesmit četrus tūkstošus. Māklers teica, tas esot lēti.

Laimonis palaiž vaļā manu roku un sāk iet lēnāk.

- Pareizi? viņš saka. Tu nejoko?

- Nemaz, es apliecinu. Es jau biju apskatīt. Dzīvoklis ir mazs, bet man liekas…

Laimonis apstājas un aizsmēķē papirosu.

Man piepeši duras acīs, ka viņš nemaz neizskatās sajūsmināts.

- Tu biji apskatīt? viņš atkārto. Tu taču nebūsi neko noteiktu norunājusi?

- Nē. Kā es to varētu? Tev taču dzīvoklis ir jāredz.

Man liekas, ka viņš uzelpo it kā atvieglots.

- Pareizi, Laimonis pasmejas. Es gribētu gan redzēt. Un vispār, kas tas par mākleri? Uz dažiem nevar paļauties. Tu varbūt nezini, cik daudz blēdību notiek ar dzīvokļiem… Kā viņu sauc?

- Nezinu, es atzīstos. Viņš neteica.

- Redzi nu, Laimonis noteic.

Bet viņš uzdeva telefona numuru, es taisnojos. Un blēdību tur nekādu nav. Es redzēju dzīvokli. Un viņš pats teica: naudu pret atslēgām. Mums tikai jāsamaksā, tad varam tūliņ iet iekšā.

- Tik karstu putru mēs nestrēbsim, Laimonis nosaka. Vispirms jāapskatās un jāapdomājas. Ir vēl citi mākleri. Nav jāķer tūliņ pirmais piedāvājums.

- Tu taču nezini, es ietiepjos. Varbūt tev patiks. Tev vis​maz jāatnāk paskatīties.

Un es sāku sīki un jūsmīgi stāstīt, kāds ir mans atrastais dzīvoklis. Tikai uz beigām pamanu, ka apraksts Laimoni nemaz nesajūsmina. Ko tas nozīmē? Vai viņš neapmierināts, ka dzīvokli esmu atradusi es, ka tas nav viņa nopelns?

- Tik mazs? viņš beidzot saka, vakara krēslā izpūzdams smaržīgus dūmus. Ja tu gribi ņemt pie sevis māti un māsu, būs daudz par mazu.

- Nebūs! Tici man. Tu redzēsi, cik jauki un mājīgi es visu iekārtošu. Un bez tam labāk taču drusku mazāks nekā par lielu. Tad nav jābaidās, ka atņems vai pieliks klāt. Es nekad negribētu lielu dzīvokli.

Laimonis ir domīgs. Viņš soļo lēnām un smēķē, nekā ne​teikdams.

- Un kur tad tas tavs brīnišķīgais dzīvoklis atrodas? Kādā rajonā? viņš beidzot jautā.

- Netālu, es saku. Biķernieku ielā.

Laimonis neviļus apstājas.

Biķernieku? viņš atkārto. Un piepeši es nojaušu, ka tas viņam nepatīk… Ka viņš nepiekritīs… Ka no manām cerībām nekas neiznāks. Par tālu, viņš noteic, attapies un iedams tālāk.

Kamēr man nav auto, es tik tālu nedzīvošu. Dzīvokļus var dabūt arī pilsētā… Vismaz tuvāk centram.

Un galu galā kas par steigu? Mēs varam gaidīt.

Mēs esam pie namdurvīm. Man saskrej asaras acīs. Es nevaru un nevaru saprast, kāpēc Laimonis tik noraidīgs. It kā viņš dzīvokli nemaz negribētu. Vai varbūt viņam nav naudas? Bet nē tāds viņš nav. Tad viņš to atklāti pateiktu.

- Tu nezini, es saku balsī, kas lāgā negrib man klausīt.

- Mēs nevaram vis gaidīt. Mums nav tik daudz laika, kā tu domā. Es… tev vēl neesmu… visu pateikusi. Mums… ir gan steiga. Laimoni, mums… jāmeklē dzīvoklis drīz vien!

Viņš apstājas durvīs un paskatās man taisni sejā. Redzēdams, ka esmu nopietna tik daudz viņš mani pazīst, lai zinātu, ka tad, kad tāda izskatos un tā runāju, man var ticēt -, viņš nolaiž acis.

- Ko tu runā? viņš jautā, dzirdami norīdams siekalas.

- Vai tu ar to gribi teikt, ka tev…

- Jā, es saku.

- Cik ilgi? viņš jautā.

- Pusotra mēneša, es saku.

Viņš apdomājas.

- Tad tu vēl nekā skaidri nezini.

- Zinu gan, es saku. Drīz būs divi.

Laimonis klusē. Viņa poza ir izvairīga un vēsa. Tad viņš pa​rausta plecus.

- Gadīties jau varēja, viņš nosaka. Kā mēs šovasar dzīvojām… Nu, pasaule tādēļ bojā neies.

Bez tam tas nav ilgi. Vēl laika diezgan.

- Cik ilgi? es jautāju, mēģinādama slēpt, ko jūtu. Cik ilgi tu domā?

- Vismaz daži mēneši… Un vēl jau var izrādīties, ka tu par velti uztraucies.

Es nekā nesaku. Man tik pilna sirds, ka nevaru nekā izteikt.

Tad viņš beidzot kļūst maigs. Viņš apliek man roku ap pleciem, noskūpsta man mitros plakstus un saka: Nu nebēdājies, meitenlt. Gan viss būs labi. Mēs vēl dzī​vosim…

Visu vakaru viņš ir jauks un labs. Man tik ļoti slāpst maiguma, ka nedrīkstu ieminēties ne par ko, kas varētu viņu kaiti​nāt vai sabojāt viņa labo omu.

Domāju tā: nu esmu viņam visu pateikusi. Viņš nu pats zinās, kas jādara, viņam tas jāzina. Viņš par visu atbildīgs. Es taču nekā nevaru.

Bet arī pēc tam, kad esmu viņam pateikusi svarīgāko, Laimonis neizrāda ne mazākās intereses par dzīvokli. Viņš ir labs un saudzīgs pret mani un visādi mani mierina, gan vārdiem, gan glāstiem, bet par dzīvokli viņš pat neieminas.

Es zinu, ka no tā nekas neiznāks.

Nu, ja viņš tiešām tā grib, es jau vēl varu gaidīt. Ne ilgi, bet tomēr kādu laiku. Pāris mēnešus…

Tā beidzas mana vasara, ļa man jautātu, kāda tā bijusi, es nezinātu teikt. Jaukas bija brīvās nedēļas Mellužos ar visiem dzīvokļa un īres kariem. Vēl jaukākas dienas un vakari, ko vienatnē ar Laimoni pavadīju Rīgas dzīvoklī. Tikai nezinu, ko no tiem esmu guvusi, savu nākamo laimi vai…

MANA draudzene lilita JTVad pārbraucam no Jūrmalas pilsētā, Dzintrai drīz laiks sākt jaunu skolas gadu. Tur atkal ne vien viņai pašai, bet arī mums ar māti daudz rūpju. Par tām domājot, man uz laiku piemirstas pašas raizes.

Skolu dzīvē pašā pēdējā laikā daudz pārmaiņu, kas visas prasa izšķiršanos un pielāgošanos.

Gandrīz katru gadu ieved kādu jaunu noteikumu vai kaut ko pārkārto. Nemaz nav paredzams, kad un ar ko tas beigsies. Ja gribu par to pastāstīt, nemaz nezinu, no kā lai sāku.

Vidusskolās vēl nesen valdīja vecā kārtība, tikai pavasarī un rudenī skolniekiem bija jābrauc pāris nedēļas uz kolhoziem strādāt. Dzintra ar ārsta apliecību no šī pienākuma atbrīvota. Tagad dažas lielākās vidusskolas pārveidotas atvērtas speciālas klases: latviešu valodas, ķīmijas, dabas zinību u. tml. Tajās mazliet saīsināta pārējā programma un pastiprināti māca vienu priekšmetu. Dzintrai vislielākā interese par literatūru, tāpēc skolotāju sēdē viņa iedalīta valodu klasē. Tos, kas mācās vāji vai tikai vidēji, atstāj parastā tipa klasēs. Matemātikas klasē saīsināta valodu un vēstures mācība, valodniekiem matemātika. Speciālās klasēs savos priekšmetos liek pārbaudījumus katru gadu, mācī​bas beidzot rakstiski. Pārējiem eksāmeni ir tikai skolu beidzot.

Mēs ar māti priecājamies, ka Dzintra iedalīta speciālklasē. Taču ko vairāk iemācīsies. Skolotāji viņai loti stingri, tomēr Dzintru slavē viņa jau tagad zinot vairāk, nekā dažs vidusskolu beidzot, jo viņa daudz lasa un viņai brīnišķīga atmiņa. Mātei sevišķs prieks, ka meitene iemācās valodas; viņa saka, labs speciālists neiztikšot bez svešvalodām nevienā nozarē.

Bet tas nav viss. Nu atkal citi jaunumi. Speciālklases gan paliek, bet visiem skolniekiem jāiet divus mēnešus gadā fabrikā strādāt septembrī un jūnijā. Sakarā ar to skolas laiks pagarināts par pusotru mēnesi. Katrai skolai nozīmēti trīs uzņēmumi, kur sūtīt skolēnus strādāt. Tātad pat aroda izvēle nebūs liela. Es nebrīnītos, ja tuvākā nākotnē vidusskolas pavisam likvidēs. Pamācīs kādu arodu, un lai iet strādāt. Vēl tikai kaut kā jāaizpilda laiks līdz sešpadsmit gadu vecumam. Tagad jau pamatskola vairs nav 7, bet 8-gadīga nu un tad jau var iet un strādāt. Skolas piesaistītas dažreiz iestādēm, bet visvairāk fabrikām un darbnīcām. Man jādomā par tiem bērniem, kuriem sešas vai astoņas stundas jānostāv pie kādas virpas. Cik bērnu tur nesabojās veselību, un cik tur nenotiks nelaimes gadījumu! Taisni sirds sāp domājot. Dzintrai būtu jāiet darbā uz vefa elektrisko piederumu darbnīcām. Par laimi, māte tur pazīst kādu vadītāju solās viņai iekārtot vieglāku darbu.

Otrs jaunums tas, ka skolās ievesta pilnīga pašapkalpošanās. Tas nozīmē, ka apkopēju vairs nav.

Bērni paši tīra logus, mazgā un slauka grīdas, dara visus pārējos darbus. Atstāti vienīgi ku​rinātāji. Pie šīs kārtības pieradināja, vienā gadā atlaižot pusi apkalpotāju, otrā pārējos. Tagad bērni pēc kārtas mazgā un tīra savas klases, bet dežurējošā klase vienu nedēļu pēc kārtas pārējās skolas telpas.

Virtuvē gan ir saimnieces, bet visus darbus dara skolēni, pat iepērk produktus un sagatavo kurināmo.

Gandrīz visās skolās siltās pusdienas dod ēdnīcu trests, tikai retas skolas vēl no vecāku komitejas līdzekļiem algoja saimnie​ces, kas gatavoja ēdienus skolā. Arī tas 11u ir aizliegts.

Te jāpiemin, ka mēs ar māti esam apņēmušās darīt visu, lai Dzintra varētu studēt. Tam gan vēl laika diezgan. Bet, ja grib studēt, par to jāsāk domāt jau vidusskolā un tam jāsagatavojas, citādi nekas neiznāktu. Piemēram, ir noteikums, ka studēt var tikai tie, kas vismaz divus gadus nostrādājuši ražošanā. Citādi augstskolās neuzņem. Un priekšroka ir tiem, kas strādājuši ko līdzīgu. Ja kāds strādājis par pārdevēju, tas nevar iet studēt farmāciju, ja ir priekšā kāds cits, kurš šos divus gadus aptiekā mazgājis grīdu. Ar tik muļķīgiem noteikumiem mums jāsastopas ik uz soļa. Ne jau vienmēr un katrs var izvēlēties tādu darbu, kādu grib, kamēr vēl nav nekādas specialitātes. Bet dažs darbs var

kļūt nopietns šķērslis nākamās izglītības iegūšanai. Dzintra droši vien gribēs studēt pedagoģiju, bet, kas viņai tādā gadījumā skolas laikā jāstrādā, mēs nevaram izdomāt. Baidāmies, ka strādāšana fabrikā viņai var vēlāk būt par šķērsli. Bet nestrā​dāt arī nevar, jo tad netiek augstskolā.

Uzskati par studēšanu mainās. Vēl pirms dažiem gadiem visus, kas beidza vidusskolas un negāja tālāk studēt, tirdīja un mocīja: vai tad esot bijis vērts mācīties? Sevišķi ēda nost tos jauniešus, kuri pēc vidusskolas aizgāja strādāt kādā fabrikā, kā, piemēram, es pati. Par tādiem pat avīzēs rakstīja, piesauca vārdā un ķengāja beidzamiem vārdiem. Tagad taisni otrādi pēc vidusskolas beigšanas vislabākā griba nepalīdz tikt augstskolā, vispirms jāiet strādāt. Un drīz tie, kas nav speciālklasēs, varbūt nemaz netiks studēt.

Tas neatkarājas no skolotājiem. Dažādie stingrie un bieži pretrunīgie rīkojumi nāk no augšas. No Dzintras stāstiem un novērojumiem skolā labi zinām, ka viegli neklājās arī skolotājiem. Tiem, vienalga, cik vecs un cik liela darba pieredze, visiem jāapmeklē dažnedažādi kursi un "skolas", lektoriji un semināri, un visiem jāmācās. Nereti skolotājs zina visu labāk par tiem, kuri viņus māca.

Skolotāja darba diena nav normēta. Pēc darba klasē nāk sēdes, pedagogu padomes, priekšmetu komisijas, metodiskās apvienības, lekciju lasīšana vai klausīšanās, tehniskais minimums, skolotāju apvienības sanāksmes, politizglītība, "darbs" ar vecākiem, stundu plāni, mēnešu, ceturkšņu un gada plāni un atskaites, hospitēšana un beidzot ikdienas burtnīcu labošana… Bez tam vēlēšanu laikā skolotāji ir aģitatori, viņiem jāstaigā no dzīvokļa uz dzīvokli. Kāda Dzintras skolotāja, kura pasniedz latviešu valodu, saskaitījusi lai paveiktu visus darbus labi un savlaicīgi, nepieciešamas 26-28 stundas diennaktī. Miegu viņa nemaz nebija ieskaitījusi… Pie tam skolotāju algas ir smieklīgi zemas.

Vienīgais labums ir divarpusmēnešu ilgais apmaksātais atvaļinājums. Bet nu jau arī to droši vien saīsinās, jo skolas laiks taču tagad ir garāks. Ziemas tā sauktajā Jaungada brīvlaikā katru gadu notiek skolotāju konferences, un tā arī šai laikā skolotāji nedabū atpūsties.

Vēl var pieminēt kuriozus noteikumus, kas skolotājiem sagādājuši lielas nepatikšanas. Tā, piemēram, pēc kara visiem, kas bija beiguši skolotāju institūtu vācu okupācijas laikā, bija jāpārliek eksāmeni par visu institūta kursu. Tāpat neskaitījās derīgi vidusskolu diplomi. Gadījās pat tā, ka cilvēks pabeidzis augstskolu, jo sācis studēt vācu laikā, bet vidusskolu beidzis nav, jo apliecība izdota vācu laikā…

Skolēniem savukārt lielākā nelaime ir ar milzīgo grāmatu un burtnīcu skaitu, kas katru dienu jāņem līdzi uz skolu. Tas ir pamatīgs svars, kad bez parastām rakstāmlietām nāk vēl kādas 6-10 grāmatas un divtik burtnīcu. Katrā priekšmetā ir pāris grāmatu un krietns skaits burtnīcu. Ir, piemēram, matemātikā teorija un uzdevumu krājumi, valodās gramatikas un literatūras hrestomātijas.

Tās visas ir pamatīgi biezas. Skolēni nēsā portfeļus, mazās klasītēs mugursomas. Parasti pamatskolā nēsā ādas imitācijas portfeļus, kas ir glīti, bet nav izturīgi. Uz vidusskolas pusi jau katrs grib ādas portfeli. Nereti redz, ka jaunieši portfeli nes nevis aiz roktura, bet turot gar sāniem aiz apakšmalas.

Tā nav nekāda mode tas ir tādēļ, lai grāmatu smaguma dēļ netrūkst rokturi un vīles… Agrāk vairāk redzēja melnus un tumši brūnus portfeļus, pēdējos gados jau katrs grib gaišu. Katrs ļoti gribētu dabūt Vācijā ražotos, tie ir izskatīgi, ne pārāk dārgi un, galvenais, izturīgi. Pēdējo portfeli Dzintrai pirku par 170 rubļiem ādas, jo imitācijas ir tik ļoti neizturīgi, ka līdz tā paša skolas gada pavasarim jau izskatās briesmīgi kauns meiteni ar tādu laist uz skolu. Tas nav paviršas apiešanās dēļ. Tādi viņi ir visi. Ādas tomēr izturīgāki, kaut gan bieži arī prasti nostrādāti. Skolēni arī kļūst izvēlīgāki. Priekš dažiem gadiem vēl bija labs tāds portfelis, kādu varēja dabūt. Pēdējā laikā jau skolnieki sāk spriest, ka, lūk, pie melna ziemas mēteļa nepiestāv brūns portfelis. Nereti bērni iet uz skolu ar lepnākiem portfeļiem nekā veci, cienījami skolotāji, jo pēdējo algas ir mazas. Toties daudzu vecāku bērniem ir viss, ko vien tie vēlas dabūt.

Tā varētu likties nesvarīga lieta. Bet tikai tādam, kas nesaprot bērnus. Pelēkajā, vienmuļīgajā skolas ikdienā glītais portfelis ir vienīgais lepnums un vienīgā greznība. Tajā vieglāk nest grāmatas, pat ja tās smagas kā akmens. Nu mēs zinām, ka drīz Dzintra būs lepnākā meitene visā skolā: Laimonis solās viņai dzimšanas dienā dāvināt visskaistāko no saviem ražotajiem mo​dernajiem portfeļiem.

Negals ir ar mācību grāmatu iegādi. Jaunas nekad neiznāk laikā, un to nekad nav diezgan. Tādēļ jau augustā sākas grāmatu "medības". Un tomēr bieži vien 1. septembrī nav sagādātas visas vajadzīgās. Nav arī tā, ka gadiem no vietas būtu derīgas tās pašas grāmatas. Tās mūžīgi izdod jaunas un pārgrozītas. Nevar jaunākais bērns mācīties no vecākām grāmatām pēc pā​ris gadiem.

Nesen bija pat tāds gadījums, ka vairākās skolās ieveda valodu klases: no 8. klases pastiprināti mācīja vairākas svešvalodas. Dzintrai vajadzēja mācību grāmatu arī latīņu valodā. Un tad izrādījās, ka pēc kara tikai 1950. gadā izdots neliels skaits latīņu valodas mācības grāmatu vidusskolas beidzamai klasei. Tās, protams, sen vairs nav dabūjamas. Pēc pāris mēnešu "mācīšanās" pareizāk būtu teikt, mocīšanās klasē bija divas latīņu grāmatas, un tās pašas manai māsiņai vienkārši tādēļ, ka laimējās dabūt no kādas paziņas, kas studēja medicīnu un vidusskolā bija mācījusies latīniski.

Neviens nebija padomājis, ka, lai mācītu valodu, vispirms jāizdod grāmatas… Kancelejas darbinieki meklēja vecos skolēnu sarakstus ar adresēm, un bērni gāja prasīt, vai kādam no bijušiem skolēniem nav saglabājusies kāda grāmata. Kā tādos apstākļos lai strādā skolotāji un ko bērni iemācās, to grūti iedomāties…

Protams, par visām tādām ikdienas nebūšanām ir dusmas. Raksta par tām arī avīzēs. Bet parasti ar to arī ir diezgan. Neviens nemeklē pēc dziļākiem visu nejēdzību iemesliem. Atskaitot "bijušos", sen jau vairs nevaino iekārtu, kas patiesībā būtu vainojama, bet lamā nevērīgos, paviršos darbiniekus iestādēs. Ja arī kādreiz satiekas divi dažādu uzskatu cilvēki un viens saka, ka "agrāk skolas grāmatas bija vienmēr dabūjamas", tad otrs mierīgi atbild, ka tagad pieaudzis skolu un skolnieku skaits, un parasti vienmēr patur virsroku.

Skolu dzīvi un iekārtu ar agrākiem laikiem vispār grūti salīdzināt. Viss ir citādi. Rīgā gandrīz visas tagad ir vidusskolas, un tā arī tās sauc no l.-l 1. klasei. Paretam vēl atlikusi kāda tā sauktā septiņgadīgā skola, bet ne centrā. Skolas ir numurētas un daudzām ir kāds īpašs nosaukums. Tāpat ir arī vakarskolas, tās sauc, piemēram, Jāņa Raiņa vārdā nosauktā 8. strādnieku jaunatnes vakara vidusskola. Centrā ir, piemēram, Leona Paegles 1. vidusskola Raiņa bulvārī, turpat arī jau pieminētā vakarskola, 2. vidusskola pie Drāmas teātra, 3. vidusskola tai pretī kanāla malā, Natālijas Draudziņas 7. vidusskola K. Marksa ielā, jaunā 13. krievu vidusskola Sverdlova ielā, 49. vidusskola Gorkija ielā, Sporta ielas stūrī tā arī ir jauna ēka, uz kuru pārcēla agrāko valsts parauga pamatskolu no Skolas ielas. Pēdējā arī tagad esot daudzi vecie paraugskolas skolotāji, tāpēc to uzskata par labu. Ļeņina ielā centrā nav necik skolu; tūliņ pāri Gaisa tiltam pa kreisi ir 9. vidusskola. Sarkanarmijas ielā pie Tērbatas ielas ir 54. vidusskola, kur mācās mūsu Dzintra. Bijušās Dzeņa ģimnāzijas telpās Ļeņina ielā ir kāda neliela krievu skoliņa.

Skolas vispār ļoti pārpildītas, strādā divās maiņās mazās klases no pīkst. 14.00. Piemēram, 3. vidusskolā agrāko 400-500 vietā tagad ir 1300 skolēnu. Fr. Engelsa (Stabu) ielā tieši pie Ļeņina ielas ir Pedagoģiskā skola, kur sagatavo bērnudārzu audzinātājas, liekas, trīsgadīga. Ļeņina ielā netālu no Revolūcijas ielas ir 1. slimnīcas māsu skola. Sarkanarmijas ielā pie Ļeņina ielas ir kāda krievu skola. Tās ir mums tuvākās, tāpēc tās pieminu.

Rīgā jau sen vairs nav zēnu un meiteņu skolu, visas ir jauktas. Nav arī vairs kādreizējā Franču liceja. Telpas atdotas Pedagoģiskajam institūtam tā daļa ir Raiņa bulvārī pie stacijas. Tur Dzintrai būs jāpāriet, ja viņa tiešām gribēs kļūt par skolotāju. Tāpēc jau sākām interesēties par skolu. Franču licejs sadalīts pa vairākām Rīgas skolām, tāpat skolotāji. Tā, starp citu, radusies 11. Anrī Barbisa

vidusskola Miera ielā 62, pie Lie​lajiem kapiem, bijušās Vācu ģimnāzijas telpās.

Jau drīz pēc kara skolniekiem atkal stingri ieveda formas tērpus. Meitenēm ir tumši zilas kleitas ar baltām apkaklītēm, melnu priekšautu darbdienās un baltu svētku dienās. Sākumā pie baltā bija grūti pierast, likās, ka tas virtuves priekšauts, un skolnieces izskatījās gandrīz kā virtuvenes. Vēlāk aprada.

Zēniem agrāk bija melni uzvalki ar augsto apkaklīti. Tagad zēni valkā tumšu, parasti melnu uzvalku.

Pamatskolnieki mazās klases augsto apkaklīti ar baltu maliņu vai arī parastā piegriezuma uzvalku ar baltu kreklu un prievīti kaklasaites vietā. Vidusskolnieki valkā tumšu kreklu, parasti zilu, melnu vai pelēku, un nespilgtu kaklasaiti. Rūtotus un svītrotus kreklus skolās valkāt aizliegts. Kaklasaišu valkāšanas atļauja pirms dažiem gadiem, kad tā nāca, sacēla milzīgu sajūsmu. Jaunākajās klasēs praktiskuma dēļ drīkst valkāt tumšu kreklu ar baltu krādziņu. Liek gan valkāt pionieru kaklautu, bet to reti kāds dara. Nēsā tikai nozīmīti un kaklautu apliek svētkos.

Meitenēm noteikti jābūt baltai apkaklītei. Agrāk bija ar mežģīnēm, tagad tikai gludas. Lielākajās skolās obligāti prasa arī baltas aproces. Pavasarī un rudenī, kamēr laiks silts, var valkāt tumši zilus svārkus un vienkāršu baltu blūzi ar priekšautu. Ziemā, ja sevišķi auksts, var uzvilkt kādu adītu jaku vai džemperi. Drīkst valkāt, piemēram, zilus svārkus un zilu džemperi, ja tie daudz neatšķiras. Valkā prievīti vai tautisku saktu. Citas rotaslietas skolā noliegtas. Matos meitenēm tumši zilas, svētkos un sarīkojumos baltas, bet Ļeņina piemiņas dienā tumši sarkanas lentes. Daudzās skolās bija aizliegts griezt īsus matus. Tagad tos atļauj griezt. Nevar likt ilgviļņus, taisīt modernās "zirgastes" vai apgriezt matus uz pieres. Krievu skolās meitenes valkā tumši brūnas kleitas, parasti ar augsto apkaklīti un baltu maliņu.

Atļautā robežās vidusskolnieces mēģina formas tērpus "modernizēt" šuj kleitas ar trīsceturtdaļpiedurknēm, apkaklītes atvieto ar plānu baltu šallīti u. tml. Cik apstākļi atļauj, šuj vilnas vai tafta baltos priekšautus, svētkiem labāka auduma zilās kleitas. Kurpēm jābūt zemām. Aukstā laikā skolā neielaiž ar plānām zeķēm. Garās bikses, ja ar tām nāk uz skolu, jāatstāj gar​derobē.

Vingrošanas stundās daudzas skolas vēl pieturas pie agrākā tērpa baltā krekliņa un tumši zilām biksēm. Citas ievedušas viscaur melnus tērpus praktiskuma dēļ. Daža reta vidusskola atļauj tām meitenēm, kas līdztekus iet sporta skolās, valkāt šo skolu tērpus, ja tie nav spilgti. Kājās noteikti tumšas vingrošanas kurpītes un baltas īsās zeķes. Vingrošanas stundās matus drīkst sasiet "astēs", lai netraucē. Pavasarī un rudenī vingro ārā un drīkst valkāt garās sporta bikses ar blūzēm. Tic ir tā sauktie triko treniņtērpi tumšās krāsās.

Bez vidusskolām vēl ir daudz tehnikumu. Piemēram, pie vefa pašiem ir savs fabrikas tehnikums, kur vienmēr ļoti liels konkurss. Gorkija ielā ir Būvniecības tehnikums, arī bijušajā Galvenajā pastā ir kāds celtnieku tehnikums un jaunie jūrskolnieki, Iekšrīgā Kredīta un diskonta tehnikums, Kr. Barona ielā Kulinārijas skola; Suvorova ielā Tirdzniecības tehnikums utt. Tehnikumos maksā stipendijas, un mācības notiek studiju veidā. Audzēkņi klausās lekcijas, un divreiz gadā ir eksāmenu sesijas.

Bez augstākajām mācību iestādēm vēl ir mūzikas skolas. Dažas no tām ir vidusskolas, dažas no 1. klases, piemēram, pie Konservatorijas ir Emīla Dārziņa desmitgadīgā mūzikas skola, kurā ir arī horeogrāfijas klase, šīs skolas izņem parasto vidusskolas programmu un vēl savu speciālo. Pie katras rajona izpildkomitejas ir bērnu rajona mūzikas skolas, kas darbojas vakaros, parasti arodbiedrību klubu telpās. Mācības bez maksas.

Tāpat ir sporta skolas, kā rajonu, tā arī sporta biedrībām savas. Es arī esmu vienu tādu beigusi.

Tajās parasti ir vairākas sekcijas vingrošanas, ziemas sporta, boksa, akrobātikas, vieglatlētu u. c.

Trenē mācīti treneri noteiktā laikā katru nedēlu. Tur mācās bērni no 12-14 gadiem, kādus nu kurā sekcijā uzņem, un ir vairākas grupas iesācējiem un tālāk tikušiem. Sporta skolas nav jābeidz noteiktā laikā vai vecumā. Arī pieaugušie var tur vēl darboties vecākās grupās, ja vēlas. Laiku pa laikam

notiek pārbaudes sacīkstēs. Kas no iesācējiem dabū, piemēram, 3. sporta klasi, var trenēties uz 2. klasi. Ja dabū 1. un pēc tam meistarklasi, tad tāds skaitās sporta skolu beidzis. Sporta skolās diezgan grūti iekļūt, jo gribētāju daudz. Skolēniem vajadzīga rakstiska vecāku un skolas atļauja, kā arī regulāri jāiet pie sporta skolas ārsta uz pārbaudēm. Treniņi un inventāra lietošana par brīvu, sporta tērpi vienādi, par tiem audzēkņi maksā paši. Nodarbības bez iemesla kavēt nedrīkst. Kārtība ļoti stingra. Pēc treniņa jāiet zem siltas dušas utt. Uz sporta skolu var iet, kādā tērpā grib, tikai treniņu tērpi ir vienādi. Nodarbības pie viena trenera vienā laikā kādiem desmit dalībniekiem. Ir kopā visādas tautības. Runā tādā valodā, kāda vairākumā. Bieži ir arī tā, ka tas pats treneris viena treniņa laikā runā abās valodās, ja tas nepieciešams. Treniņus beidz visas grupas vienā zālē ar kopējiem vingrojumiem, un treneri tos vada katrs savu reizi tādā valodā, kādā paši runā. Visi saprot, un neviens neņem ļaunā. Grupās iedala nevis pēc vecuma, bet pēc spējām, un, lai varētu atšķirt, tās sauc trenera uzvārdā.

Pie visām šīm lietām kavējos tāpēc, ka tās man tuvas un sevišķi rudenī par tām bieži jādomā.

Dzintras skolas gaitas, viņas vajadzības un darīšanas, kaut arī liktos nesvarīgas, mums ar māti ir ļoti, ļoti svarīgas. Bieži esam jautājumu priekšā, ko mēs ar māti, divas sievietes, pat nezinām izšķirt.

Tādos brīžos man jādomā: kāpēc mēs esam vienas? Cik vienkārši, cik labi būtu, ja šos grūtos un svarīgos jautājumus izšķirtu tēvs… Bet par to nedrīkstu runāt. Tiklīdz ieminos par tēvu, māte apklust un kļūst tik savāda, ka vairāk nekā nedrīkstu teikt.

Pie sporta lietam gan kavējos aiz tīrās patikas. Bieži nožēloju, ka man nav nekāda talanta, pat nekādu īpašu dāvanu. Man patīk mākslas, bet gandrīz visas vienādi: teātris, mūzika, balets. Pat gleznu izstādes eju skatīties ar prieku. Bet visās mākslās palieku nomaļus, ja daudz jūsmīga skatītāja lomā.

Man ļoti patīk grāmatas. Cik atliek laika, lasu. To mums ar māti mājā liels plaukts viņa arī dedzīga lasītāja. Bet pati rakstīt nekad neesmu centusies. Kamdēļ lai to darītu? Rakstniece no manis tik un tā neiznāks.

Bet ir viena lieta, kam nododos ar visu sirdi, sports. Arī tur man nav nekādu izcilu spēju. Es labi vingroju, slēpoju un esmu puslīdz pieņemama peldētāja. Tas arī viss. Esmu piedalījusies dažās šaurāku apmēru sacensībās. Bet nekādus rekordus neesmu uzstādījusi un speciāli tiem arī netrenējos.

Sports man ir atpūta un tāda kā garīga duša.

Jā, es tīšām saku garīga, lai gan sportu parasti mēdz turēt par tīri fizisku darbību. Cik reižu neesmu ar pāris stundu sporta nodarbībām atguvusi garīgo līdzsvaru, kas dienas darbā, raizēs un nepatikšanās noslīdējis līdz nulles punktam! Reizēm man liekas, ka bez sporta dzīves slodzi nemaz nevarētu panest. Ja būtu vairāk brīva laika, esmu pārliecināta, ka es sportam nodotos vēl sirsnīgāk.

Un, ja Dzintrai nebūtu gadījusies lielā nelaime ar kājām, viņa tagad man jau būtu cītīga līdzgaitniece.

Tā, kā tas ir tagad, es tikai retu reizi varu izrauties no ikdienas pienākumiem un dažu stundu ziedot kādam sportam kas nu tai sezonā piemērotāks. Bet arī tas daudz palīdz. Pēc pāris stundām brīvā gaisā, brīvās kustībās esmu kā no jauna piedzimusi. Aizmirstas darba nogurums, rūpes, īgnums. Kad pārnāku vakarā mājās, atkal ir labi varu droši skatīties acīs rītdienai.

Rudens vispār ir rūpju laiks. Pirmā vietā, kā jau teicu, mums rūpes par Dzintru. Otrā vietā par apģērbu. Patiesībā tām lielākām vajadzētu būt pavasarī. Bet vasaras drēbes nav dārgas un, ja kaut kā pietrūkst, bez tā vieglāk iztikt. Rudenī ir citādi. Tad viena pēc otras nāk virsū nopietnas vajadzības.

Ja būtu daudz naudas, būtu vienkārši. Ar to mazumu, ko mēs ar māti nopelnām, vienmēr liela galvas lauzīšana, lai visas trīs būtu pieklājīgi apģērbušās.

Ar lepnumu varu teikt, ka tādas arī esam. Dzintrai daudz nevajag, viņa prot taupīt drēbes.

Lielākus izdevumus prasa tikai viņas apavi, kas vai nu jāpārtaisa, vai speciāli jāgatavo. Māte ir ļoti pieticīga un vienmēr saka, lai par viņu nerūpējos. Bet es zinu, ka viņai laba gaume un senāk viņa ļoti

glīti ģērbusies. Ja būtu iespējams, viņa to darītu arī šodien. Tagad viņa staigā vienkāršā, jau krietni izbalējušā ielas kostīmā, bet ziemā vecā, apvalkātā mētelī ar krietni nodilušu ādas apkakli. Viņa skatās tikai, lai mati būtu kārtībā, kājās glītas, tīras kurpes un veselas zeķes: pēc šim lietām, viņa vienmēr saka, kārtīgu sievieti varot atšķirt no nolaidīgas.

Par mani pašu nu, cilvēki domā, ka es ģērbjoties ļoti gaumīgi, pat eleganti, un daudzi nesaprot, kā es to varu ar mūsu mazajiem ienākumiem. Pat mūsu kaimiņiem dzīvoklī tā ir neuzminama mīkla.

Ziva Mandelbauma domā, ka mani kāds atbalsta, bet nevar uzminēt, kas. Laimonis, pēc viņas domām, par jaunu, lai būtu tik turīgs. Resnais krievs noteikti domā, ka man kāds bagāts žīds mīļākais fabrikas direktors vai kas.

Sievietes Rīgā tā izsalkušas pēc visa, kas glīts, gaumīgs un atšķiras no parastā, ka taisni virsū krīt, ja ar kaut ko tādu parādās uz ielas, teātrī vai kādā citā publiskā vietā. Tas ir tik apnicīgi, ka bieži sanāk dusmas. Sevišķi žīdietes un krievietes ir bezkaunīgas.

Ja ietērpā kas neparasts, bieži gadās, ka, pa ielu ejot, kāds apstājas un noskatās pakaļ vai vienkārši pienāk klāt un jautā, kur to vai citu var dabūt. Agrāk tikai smējos, bet tad man apnika, un tagad gadās, ka reizēm palieku tik nepieklājīga, ka pašai pēc tam kauns.

Reiz eju vasarā pa ielu, un man rokās balti neilona cimdiņi. Tie arvien vēl liels retums, no ārzemēm iesūtīta manta. Jau itin drīz divas jaunas sievietes aptur un jautā, kur tādus var dabūt.

Pieklājīgi atbildu, ka nezinu, jo tie man dāvināti. Te piepeši pieskrien viena veca, resna krievene un prasa: - Kur jūs tos cimdus ņēmāt?

Es atbildu īsi un skaidri: Nozagu. Šī ļoti pārsteigta. Kā tā?

- Nu, vienkārši, saku. Jūsu Ņinočka J.ondonā nozaga cepures, es tāpat nozagu cimdus. Šī palika ielas malā stāvot gluži kā mēma.

Vēl šodien nesaprotu, kā man ienāca prātā tik prasti atbildēt. Jau pēc dažiem soļiem bija kauns par sevi…

Citreiz man laimējās nopirkt Bulgārijā gatavotu somiņu. Bija lēta, tikai 85 rubļi, un tiešām ļoti skaita. Eju ar to pa ielu. Te uzreiz pienāk viena žīdiete, un atkal kur var dabūt?

Nekur nevar dabūt, es atsaku un eju tālāk.

Bet šī nāk līdzi un saka, maksāšot katru cenu, lai tik es pārdodot.

Vēlāk Laimonis zobojās, ka es "neprotot dzīvot". Kāpēc neesot varējusi noprasīt kādus divus vai trīs simtus pilnīgi iespējams, ka svešajai bijis naudas diezgan un būtu samaksājusi! Varbūt man tā arī vajadzēja darīt bet es tā neprotu.

Vistrakāk man gāja ar peldkostīmu. Biju pavisam nejauši dabūjusi Amerikas peldkostīmu, kas bija tik skaists un reizē arī tik neparasts, ka man vārda tiešā nozīmē bija bailes to vilkt mugurā.

Tomēr nenocietos, svētdienā uzvilku. Tovasar dzīvojām Dzintaros. Tā kā laiks bija jauks, pludmalē ļaužu netrūka.

Man bija jāsaņem visa drosme, lai parādītos ļaudīs savā jaunajā peldkostīmā. Tas ir gaiši sārts, gandrīz miesas krāsā un tik piekļāvīgs figūrai, ka pa nelielu gabalu es laikam gan izskatījos kaila.

Kas par furoru sacēlās, man liedagā parādoties, nemaz nevaru izstāstīt. Jau pēc īsa brīža cilvēku apkārt bija desmitiem. Ne vien vīrieši, kas būtu saprotams, bet arī sievietes. Visi līda klāt tik nekaunīgi, ka likās, tūliņ mēģinās kostīmu un mani pašu aptaustīt pirkstiem. Kur vien gāju, man vesela rinda nāca pakaļ, skatīdamies tā, ka likās, acis izsprāgs no pieres.

To redzot, Laimonis mani brīdināja, lai labāk neejot jūrā. Kāds mani pabāzīšot zem ūdens un tur atstāšot… protams, bez kostīma!

Ārzemju drēbes un dažādas citas mantas vairs nav tāds retums, tās ieplūst diezgan lielos vairumos un dabūjamas gan šur tur paslepus, gan gluži atklāti komisijas veikalos. Tomēr tās vienmēr izsauc interesi, apbrīnošanu un bieži vien skaudību. Katrs pie tām nevar tikt jau tādēļ vien, ka tās dārgas. No otras puses, kas grib būt moderns, labi ģērbies, tam katrā ziņā jādabū kaut kas no ārzemēm ievests.

Interesantākais tas, ka ļaudīm Rīgā nav nekādas jēgas par šīm ārzemju mantām vai tās tiešām glītas, vai varbūt pavisam bezgaumīgas. Par to nav jābaidās! Noteikti var vilkt mugurā, kādu ārzemju drēbju gabalu grib, visu uzskata par "modernu", un tos cilvēkus, kas kaut ko saņem no ārzemēm, te tur par paraugiem, kas jāatdarina. Pie tādiem viena otra paziņa skaita arī mani.

Kas man palīdz labi ģērbties? Kur dabūju vienu otru ārzemju ražojumu?

Protams, no Lilitas. Ja viņa nebūtu man draudzīga, nepadomātu par mani, kad gadās izdevība, es staigātu apkārt tikpat pelēka, tikpat necili ģērbusies kā citas fabrikas strādnieces. Esmu Lilitai daudz pateicības parādā un dažādā ziņā ņemu viņu par priekšzīmi, kaut arī ne gluži visās lietās. Esmu pārliecināta, ka Rīgā ir daudz jaunu sieviešu, kuras uz jautājumu, kādas viņas gribētu būt, bez vilcināšanās atbildētu: tādas kā Lilita Zandersone.

Bet jāsaka, daudz vairāk atrastos ļaužu, kas viņu "noliktu" kā pašu pēdējo un sauktu viņu nezin kā, tikai ne par labu priekšzīmi meitenēm un jaunām sievietēm.

Lilitu pazīst visa Rīga. Nu tas varbūt drusku pārspīlēts pareizāk, visas sievietes, kas vairāk vai mazāk interesējas par modes lietām. Viņa ir viena no modes noteicējām Rīgā. Nezinu otras sievietes, kas ģērbtos tik gaumīgi un moderni kā viņa.

Ziemā viņa parasti valkā vienu vai otru no saviem diviem kažokiem pelēko karakula vai melno kotika. Kā vienā, tā otrā viņa ar savu meitenīgo, šauro seju un kuplajiem, zeltainajiem matiem izskatās brīnišķīga. Viņai ir viselegantākās rokassomas, cimdi, kurpes un cepures. Viņa vienmēr izskatās tīra, svaiga un labi kopta pelēkajā, ikdienišķajā darbaļaužu drūzmā, kas pilda pilsētas ielas darbdienās, atgādina būtni no citas pasaules vai iebraucēju no kādas tālas, laimīgas zemes, kur sievietēm ne par ko citu nav jādomā kā par tērpiem un skaistuma kopšanu.

Un vēl kas viņai vienmēr ir nauda. Daudz naudas. Tik daudz, ka viņa, liekas, vienmēr var atļauties visu, ko iekāro tās sirds. Šis pēdējais vēl vairāk nekā viņas gaumīgā ģērbšanās ir iemesls, kāpēc viņu apskauž un par viņu tenko. Cilvēki jautā: kāpēc viņai ir viss tas, kā man nav? Un paši atbild: tur kaut kas slēpjas. Droši vien tas nav panākts godīgiem līdzekļiem.

Par Lilitu Zandersoni runā daudz ko. Kā jau parasts, viņai pārmet, ka tā dzīvojot ar daudziem vīriešiem un izvēloties tikai turīgus, kas tai palīdzot. Un tas nav noliedzams, ka viņa bieži redzama vīriešu sabiedrībā gan uz ielas, gan sarīkojumos, gan kafejnīcās.

Kādu laiku arī es pielaidu, ka tā varētu būt. Un kas par to? Lilita ir neprecējusies. Kas par to, ka viņai daudz draugu? Un galu galā, kas par to, ka viņa tos izmanto? Vai viņa kādai ģimenei atņēmusi maizes devēju, bērniem tēvu, sievai vīru? Nē. Viņa nekā ļauna nav darījusi vīrieši paši tā grib. Viņa vienkārši ir gudra sieviete. Sieviete, kas prot dzīvot.

Tā es domāju. Un klusībā vēlējos būt tāda kā viņa. Bet tūliņ arī apzinājos, ka tāda nekad nevarētu būt. Tas vienkārši nav manā dabā…

Kad ar Lilitu iepazinos tuvāk, uzskati par viņu bija stipri jāmaina. Tad tikai redzēju, cik savādi tas ir, visi viņu pazīst, visi par viņu tenko, bet neviens nezina patiesību.

Lilita ir maza modes ateljē vadītāja. Darbnīca atrodas šaurā Iekšrīgas ieliņā un no ārienes uzmanību saista tikai ar gaumīgāk iekārtotu logu. Tā padota kādam artelim, kā visas citas līdzīgas, bet patiesībā Lilita ar savām palīdzēm ir pavisam četras vai sešas šuvējas un pāris piegriezēju ir stipri

patstāvīgas. Patiesībā viņa jau sen iekārtojusi to, ko Laimonis tikai tagad organizē, patstāvīgu uzņēmumu, kas strādā savā labā, valstij tikai uz papīra.

Lilitas darbnīca izskatās neievērojama tikai no ārienes. Patiesībā tā ir galvenā modes noteicēja Rīgas naudīgajās aprindās. Viņai ir labākie modeļi, ārzemju modes žurnāli, vislabākie vietējie un lielā izvēlē ārzemju audumi. Pie viņas drēbes nāk pasūtīt naudīgākās žīdietes un krievietes, par latvietēm nemaz nerunājot. Pasūtītāju starpā notiek pastāvīga sacensība. Tās, kas grib, lai drēbes viņām piegrieztu Lilita pati, sola maksāt vairāk. Ja grib, lai pašuj ātrāk, ārpus kārtas, atkal jāmaksā.

Tā Lilitai dažu dienu ienāk pāris simtu dzeramnaudas vien. Protams, viņa daudz pelna arī uz audumiem un par darbu, jo veikalā, protams, ir dubultā grāmatvedība kā visur "mirušās dvēseles" ieskaitot.

Bet Lilitai ar to nepietiek. Viņa tirgojas visdažādākajām mantām, ko tai piegādā no visām pusēm, kaimiņu republikas un ārzemes ieskaitot. Esmu novērojusi, ka, piemēram, bulgāru somiņas viņa latvietēm dod par ļoti godīgu cenu, bet žīdietēm un krievietēm prasa divas un pat trīs reizes vairāk.

— Lai maksā vien, viņa smejas, rādīdama savus skaistos baltos zobus. Tām jau rubļu kā spaļu.

Man viņa ne par ko nav dārgi prasījusi. Citādi gan laikam ne neilona cimdus, ne kurpes, ne somiņu nebūtu varējusi nopirkt par peldkostīmu nemaz nerunājot. Tas vien pierāda, ka Lilita tāda ierāvēja nemaz nav, kā par viņu tenko. Vēlāk, kad iepazināmies tuvāk, pārliecinājos, ka viņa pavisam jauka, sir​snīga sieviete ar savam laikam diezgan raksturīgu, aizkustinošu dzīvesstāstu.

Mūsu pazīšanās sākās tā. Biju iegājusi viņas darbnīcā uz pielaikojumu. Kad jau gribu iet projām, viņa prasa, vai negribot iet uz kādu jaunu ārzemju filmu, viņai esot viena lieka biļete. Protams, biļetes uz jaunām ārzemju filmām arī ir tāda lieta, ko godīgā ceļā nevar dabūt. Skaidrs, ka tūliņ esmu ar mieru pirkt biļeti.

Izrādās, ka viņa darbu beigusi un iet mājās. Iznāk, ka uz kino aizejam kopā. Sākam runāt un rodas kādas necerētas simpātijas vienai pret otru. Tā gluži sveši cilvēki reizēm īsā laikā var kļūt labi draugi, šis vakars mums abām paliek patīkamā atmiņā.

Nākamreiz, kad dabū biļetes uz kādu grūtāk pieejamu izrādi viņai tās pienes pasūtītājas un pircējas, kam labi sakari -, Lilita man piezvana. Vakaros satiekamies un kopā kaut kur aizejam. Ne bieži, bet šad un tad.

Mums nav nekādu pienākumu vienai pret otru, pat nekādu kopīgu interešu. Bet mums ir vienāda gaume un vienādas domas dažos jautājumos. Mēs kopā jūtamies labi.

Pamazām saprotu, ka Lilita patiesībā ļoti vientuļa un noil​gojusies pēc cilvēcīga tuvuma. Jā, viņai daudz paziņu. Sievietes cienī viņu kā labu šuvēju un cenšas tai visādi pieglaimoties tāpēc, ka klusībā viņu apskauž. Vīrieši viņai līp klāt kā katrai skaistai sievietei. Bet īstu draudzeņu un draugu viņai nav.

To vietu viņa aizpilda, reižu reizēm satikdamās un patērzēdama ar tādiem nejaušiem paziņām kā mani.

Tad kādu vakaru nāk necerēts, bet klusībā jau gaidīts pārsteigums Lilita mani aicina pie sevis mājās. Aizeju pirmo reizi, un tā nepaliek pēdējā. Katru reizi palieku trīs četras stundas. Un tās ir savā ziņā jaukākās, ko pēdējos gados esmu pie​dzīvojusi.

Viņa dzīvo Emiļa Melngaiļa ielā, kur tā saiet kopā ar Hanzas ielu, netālu no Viestura dārza.

Lilitai ir ļoti mazs atsevišķs dzīvoklītis tieši tāds, kādu es vēlos savos sapņos. Ir gandrīz sāpīgi redzēt, ka viņai ir viss, par ko es varu tikai sapņot un ilgoties… Tas iekārtots tik brīnišķīgi skaisti, ka liekas, labāk nemaz vairs nevarētu. Bet viņai par mazu, viņa meklē lielāku.

Pie Lilitas es nekad nejūtos kā ciemā aizgājusi. Viņai ir sevišķa māksla panākt, lai viešņa varbūt arī viesis jūtas kā mājās. Mēs nesēžam uz dīvāna un negarlaikojamies. Mēs ejam mazajā, tīrajā un

glītajā virtuvē, vārām tēju un cepam un ēdam pankūkas. Tad mēs istabā nometām kurpes, ieritināmies mīkstos, dziļos krēslos, pļāpājam vai klausāmies radio. Sajūta ir tik ērta, miera pilna un patīkama.

Dzīvoklītis ar gaišajām tapetēm, skaistajiem aizkariem, mīkstajām mēbelēm un glīto Austrumu tepiķi uz grīdas ir kā silta ligzda, kur viegli aizmirst salu un vēju, raizes un rūpes ārpasaulē. Vismaz uz dažām stundām…

Bet Lilitas dzīvoklī mani sagaida arī daži pārsteigumi. Paiet laiks, kamēr no tiem attopos.

Pirmais ir zēns, gadus astoņus vai deviņus vecs. Glīts, tumšmatains puisītis, kas nāk man pretī un sniedz roku, droši skatīdamies manī zilām, spožām acīm.

- Egils, viņa saka, paklusu iesmiedamās par manu apjukumu. Mans dēls. Tu brīnies? Jā, redzi, kāds liels puisis. Jau iet skolā un labi mācās.

Tā kā Lilitai vīra nav un viņa nekad nav arī bijusi precējusies, dēla klātbūtne prasās pēc paskaidrojuma. Viņa to arī sniedz, vēlākos vakaros. Garā stāstā, kas pilns jauniem pārsteigumiem.

Neviens, kas Lilitu pazīst pavirši, nevar ne iedomāties, kāds viņas dzīvesstāsts. Es arī to nebūtu varējusi uzminēt. Man liekas, nav daudz cilvēku, kam viņa to stāstījusi. Pret visu pasauli vienaldzīga un iekšēji lepna, viņa labāk ļauj, lai par viņu domā, ko grib, nekā veltīgi taisnojas. Nebūtu arī brīnums, ka viņai tik un tā neticētu. Cilvēki ir bezgalīgi šaursirdīgi un aprobežoti.

Lilita ir kāda provinces rūpnieka un dzirnavnieka meita. Bērnībā augusi un dzīvojusi pārpilnībā un vecāku visādi lutināta. Tad nākušas pārmaiņas, un arī viņas dzīvē daudz kas kļuvis citādi. Tēvs izsūtīts, māte viena desmit gadus gādājusi par bērniem, reizēm sizdamās ar trūkumu. Tad tēvs atgriezies no izsūtījuma, un apstākļi atkal sākuši uzlaboties.

Brālis dabūjis vietu kādā uzņēmumā. Lilita beigusi provinces vidusskolu. Vecāki, ļoti taupīgi dzīvojot, cerējuši sagādāt līdzekļus viņas studijām. Viņa iestājusies augstskolā un pirmo gadu beigusi ļoti sekmīgi. Nākotne jau likusies cerību pilna. Tad piepeši un negaidot nākusi nelaime.

Vecāki zinājuši, ka dēls dzer un reizēm izlaidīgi dzīvo. Bet nenojautuši, ka lieta tik ļauna. Tad kādā revīzijā atklājies liels naudas iztrūkums kasē. Par vainīgo uzdots Lilitas brālis. Viņam draudējusi izsūtīšana vismaz uz desmit gadiem, ja nenokārtos iztrūkumu. Kontroles dēļ viņam nebijis iespējams to atmaksāt pa daļām. Nauda bijusi jāatdod visa uzreiz.

- Brālis atskrēja pie manis vēlu naktī,-stāstīja Lilita.-Viņš bija izmisumā, runāja nesakarīgi, pusē sajucis aiz bailēm. Zinot, cik tēvs stingrs, viņš vecākiem nekā nedrīkstēja teikt. Ko arī līdzētu teikšana? Vecākiem naudas nebija. Brāļa vienīgā cerība bija uz mani. Bet kā es viņu varēju glābt?

Iztrūkums bija 20 000 rubļu, un direktors brālim nedeva vairāk kā trīs dienas laika…

Lilita aprunājusies ar paziņām. Tie viņu aizveduši pie kāda augļotāja, kas pelnījies, aizdodams naudu uz augstiem procen​tiem. Bet kādas izredzes tik lielu summu dabūt bez kādas dro​šības?

Izredzes tomēr bijušas… Vecis smīnēdams noskatījis viņu no galvas līdz kājām, un laikam viņa tam iepatikusies. Viņš solījies naudu aizdot ja Lilita palikšot pie viņa līdz rītam.

Tas bijis pusmūža vīrs, vēderu kā maisu, kailu pakausi un līku degunu. Ne vārda neteikdama, Lilita pagriezusies un gri​bējusi iet ārā.

- Tad iedomājos, ka brālim draud desmit gadi Sibīrijā, viņa teica. Kas ir viena nakts, lai cik nejēdzīga, pret desmit gadiem moku? Sakodu zobus un paliku…

Brālis atdevis paņemto naudu un bijis brīvs.

Bet ar vienu "nejēdzīgo nakti" nepieticis. Augļotājs uzstājis, lai parāda daļu maksājumus nes viņa pati, un katrreiz to paturējis pie sevis. Acīmredzot vecis bijis skaistuma cienītājs! Un Lilita viņam patikusi jo dienas, jo vairāk.

- Kad man piedzima puisēns, vecāki mani padzina no mājām nemorālas dzīves dēļ. Viņiem ļoti stingri uzskati…

Tagad Lilita par to var pasmieties. Bet nav grūti iedomāties, kā viņai klājies toreiz studiju sākumā, bez līdzekļiem, ar bērnu uz rokas.

Viņa cerējusi, ka nu brālis palīdzēs. Bet tas pats kāvies ar parādiem un nepatikšanām. Pat viņas upurēšanās daudz nelīdzējusi. Toreiz gan ticis cauri sveikā, bet vēlāk atkal kritis kārdinājumā. Kad nekārtības nākamā revīzijā atklājušās, viņš gan nenodots tiesai, bet atlaists.

Lilita parausta plecus, to atceroties.

- Par to visu varu būt tikai pateicīga, viņa saka. Tas man mācīja, kā jādzīvo. Nepaļauties uz citiem nekā negaidīt no ci​tiem! Es atkal sakodu zobus un apņēmos izturēt. Un izturēju.

Protams, par studijām nevarēja būt ne runas. Lilita izstājās no augstskolas un meklēja darbu, kas nodrošinātu eksistenci un ļautu uzturēt bērnu. Bez tam pašai bija jāmaksā tūkstoši parāda, par ko nelietīgais brālis nelikās ne zinis. Viņa nesūdzē​jās un nebija arī, kam sūdzēties.

Viņa iestājās par mācekli kādā modes ateljē, un tas laimīgā kārtā gadījās viens no labākajiem.

Lilita ne vien ātri iemācījās praktisko darbu un sāka labi pelnīt, viņa beidza arī vakara arodskolu un gandrīz neticami īsā laikā ieguva visus vajadzīgos diplomus. Viņa būtu varējusi izvēlēties vadītājas vietu kādā no pašiem lielākajiem uzņēmumiem savā nozarē, jo tie visi meklēja enerģiskas meistares, kas prot celt ne vien darba ražību, bet arī veikala apgrozību, un to Lilita varēja, jo viņai jau toreiz bija liels skaits pazīstamu pasūtītāju.

Tāpēc visi, kas viņu pazina, bija ļoti pārsteigti, kad dabūja zināt, ka Zandersone pārgājusi uz pavisam mazu un nolaistu "bodīti" kādā šaurā Iekšrīgas ieliņā. Vēlāk aprada un par to vairs nedomāja. Mazais veikals kļuva iecienīts, adresi drīz zināja visas rīdzinieces, un ar to pietika. Man nebija jāsaka, kāpēc Lilita tā darījusi. To visu Laimonis man jau kārtu kārtām izskaidrojis. Tādā mazā uzņēmumā nav gandrīz nekādas kontroles, un, ja vien labi prot dubulto grāmatvedību, vadītājs tanī var rīkoties pilnīgi kā savā personīgā veikalā. Viņš var atrast gandrīz neskaitāmas peļņas iespējas, šīs mazās arteļu darbnīcas ir īstas zelta bedres. Un, tā kā ar valsti katram ir personīgi rēķini kas var aprēķināt, ko tā atņēmusi mums? -, tad tās apzagšanu un krāpšanu neviens par noziegumiem neuzskata.

Gluži otrādi, par lielāko panākumu, pēc kā katrs cenšas un ilgojas. Naudīgajiem šādu darbnīcu vai veikalu vadītājiem visi parāda lielāko cieņu un apbrīnošanu. Māksla tikai ir netikt pieķertiem, tiesātiem un sodītiem. Jāsaka, to viņi arī diezgan labi prot. Lai gan zināms, ka tas tiek praktizēts visur, kontroles pa​rasti visu atrod labākajā kārtībā. Ļaudis ir paspējuši pielāgoties tagadējiem apstākļiem un iekārtai un dzīvo.

Pārņēmusi mazo darbnīcu un veikalu savā rīcībā, Lilita sāka strādāt. Nepagāja ilgs laiks, kad visas sievietes Rīgā, kas vien interesējās par modes un apģērbu lietām, zināja, ka Zandersonei visgaumīgākie modeļi, visjaunākās ārzemju modeslapastās Rīgā arvien vēl liels, visu meklēts retums un viņa vislabāk šuj, kaut arī ir dārga. Drīz pasūtītājas pie viņas gaidīja rindā un cita citu pārsolīja.

Kad to vēl dabūja zināt un sāka skriet naudīgās žīdienes un krievietes, viņai darbnīca bija jāpaplašina un jāpalielina šuvēju skaits. Turīgajām sveštautietēm viņa plēsa tik nekaunīgas cenas, ka katra latviete būtu apvainojusies un aiz​gājusi. Bet tās maksāja nekurnēdamas un nāca atkal.

Jo drēbes, ko viņa laida ārā no savas darbnīcas, vienmēr bija ļoti gaumīgas un pirmklasīgi nostrādātas.

Tai laikā sākās Lilitas turība. Naudas viņai nu bija vairāk nekā vajadzēja vecais parāds, protams, sen atdots. Viņa iekārtoja savu dzīvi tik ērti un gaumīgi, cik vien Rīgas apstākļos iespējams.

Viņa brīnišķīgi ģērbās. Ja ziemā gājēju uzmanību saistīja viņas elegantie kažoki, vasarā viņa pārsteidza ar savām neparastajām, ārzemnieciski modernajām kleitām, cepurēm, kostīmiem un kurpēm.

Te jāpiezīmē, ka gandrīz katrs Rīgā gan cenšas gaumīgi un moderni ģērbties, bet tas saistīts ar

zināmu risku. Oficiālais uzskats ir, ka apzinīgam cilvēkam nav "jādzenas pēc lupatām". Ir iestādes, kur ļoti slikti skatās uz darbiniecēm, kas mēģina sekot modei, vienalga, kādā ziņā. Kāda paziņa, kas strādā ministrijā, man stāstīja, ka reiz sasējusi matus "zirgastē" un tūliņ izsaukta pie direktora. Tādā izskatā lai nemēģinot vēlreiz nākt darbā! Šī aiz dusmām otrā dienā sapinusi bizi un uzsējusi "copē" uz pakauša! Tāpat nav ieteicams šūt pārāk modernas drēbes, vasarā staigāt spilgtākas krāsas vai mustura kleitās. Nemaz nezinu, kas notiktu, ja kāda aizietu darbā kurpēs ar augstiem papēžiem! Vienīgās, ko atļauts valkāt trakākas par trakām, ir cepures. Nezinu, vai pasaulē vēl kur valkā tik bezgaumīgas cepures kā krie​vietes Rīgā…

Nu bet tām, kas nestrādā iestādēs vai kam priekšniecība iecietīga, neviens neliek šķēršļus moderni ģērbties un tās, kam netrūkst naudas, šo brīvību nevilcinās izmantot. Valkā ārzemju saiņos atsūtītās drēbes. Un vietējās šuvējas ātri vien iemācās tās noskatīties un atdarināt. Man liekas, ja vien būtu dabūjams materiāls, Rīga drīz būtu tikpat moderna kā Londona vai Parīze.

Lilita neapmierinās ar šūšanu vien. Domāju, ka ne mazāk viņa pelna ar tirdzniecību. Tur viņas peļņa ir pilnīgi neierobe​žota, jo ārzemju precēm nav nekādas noteiktas cenas.

Viens no labākajiem "veikaliem", kas Lilitai paveicās, bija ar svītrotiem vilnas lakatiņiem.

Kamēr krievietes staigāja ar trakajām cepurēm, latvietes, kā par spīti, cepures gandrīz nemaz nelika galvā. Toreiz sākās svītroto vilnas lakatiņu mode, kas nav pilnīgi pārgājusi vēl tagad. Piepeši visas sievietes gribēja šos glītos, gaumīgos lakatiņus, bet oficiāli tie nekur nebija dabūjami. Tikai "zem letes". Austuvju pasūtījumos tie nemaz nefigurēja, tā visa bija "kreisā" prece. Nav šaubu, ka austuvēs, kas ar šo spe​kulāciju nodarbojās, veikli cilvēki nopelnīja desmitiem tūkstošu.

Un, protams, visskaistākie, visgaumīgākie lakatiņi bija dabūjami pie Lilitas Zandersones!

Nezinu, kur viņa tos ņēma. To neviens arī neprasīja. Bet gribētājas nāca rindām, un viņa tos pārdeva simtiem, varbūt tūkstošiem gan pa gabalam, gan lie​lākās partijās sievām, kas lakatiņus pārdeva tālāk.

Visu šo panākumu dēļ es Lilitu apbrīnoju vairāk par visām paziņām sievietēm. Uz viņu paskatoties vien, nevar neapskaust. Bet ir vēl cits iemesls, kāpēc viņu apbrīnoju.

Tas ir viņas patstāvīgais dzīvesveids. Es to nedomāju materiālā ziņā daudz sieviešu labi pelna un ir patstāvīgas naudas un citās praktiskās lietās. Pat Marta Trofimova ir patstāvīga un vēl uztur vīru.

Es te domāju Lilitas pilnīgo garīgo neatkarību. Paliek tāds iespaids, ka vīriešiem par viņu nav nekādas varas. Salīdzinot ar viņu, citas sievietes ir naivas kā aitiņas.

Viņa satiekas ar daudziem vīriešiem. Tie viņai seko uz katra soļa. Neviens skaidri nezina, kādas Lilitai ar tiem attiecības. Viņa pret tiem bieži izturas draudzīgi, pat sirsnīgi. Tāpēc ļaudis iedomājas, ka viņai ar tiem intīmas attiecības. Hs nezinu, varbūt ir arī. Zinu tikai vienu vīriešiem par viņu nav nekādas noteikšanas. Ja viņai kāds patīk, viņa ar to ir laba. Ja ne, viņš var iet viņš Lilitai nav vajadzīgs.

Un šo viņas patstāvību es apbrīnoju. Es arī vēlētos tāda būt un, protams, skaidri zinu, ka nekad nebūšu…

Reiz es Lilitai jautāju, kā viņa šo, pēc manām domām, brī​nišķīgo neatkarību ieguvusi.

- Es to nevienai sievietei nenovēlu, viņa teica. Tu to uzskati par ieguvumu? Patiesībā tas ir liels zaudējums. Jā, esmu ieguvusi patstāvību, bet pazaudējusi kaut ko labāku un skaistāku ticību. Es neticu vīriešiem un laikam nekad vairs ne​spēšu ticēt.

To viņa paskaidroja sīkāk: Bērnībā nebija cilvēka, ko mīlētu un cienītu vairāk kā tēvu. Kamēr viņš bija Sibīrijā, māte par viņu vien raizējās, par viņu vien runāja. Man viņa tēls kļuva jo dienas jo cēlāks un pilnīgāks īsts vīrieša ideāls. Kad tēvs atgriezās, biju pārliecināta, ka man piešķirta lielākā laime pasaulē.

Vissirsnīgākās cerības un ilgas bija piepildījušās… Un tad tēvs mani nolādēja un padzina no mājām

bērna dēļ. Nemaz nejautājot, vai tas ir tiesa, ko runāja ļaudis. Nemaz neinteresējoties, kāpēc tas ar mani tā bija noti​cis… nepadomājot, vai patiesībā neesmu pelnījusi līdzjūtību vismaz taisnību.

Viņa mīlestības un žēlastības vietā sadūrās ar šaursirdību un cietsirdību. Tā bija pirmā dziļā vilšanās jaunās Lilitas dzīvē, un šo vilšanos viņai sagādāja cilvēks, ko viņa bija cienījusi un mīlējusi vairāk par visiem pašas tēvs.

Otru sitienu deva augļotājs, kas prasīja, lai viņa par aizdevumu maksā ar savu sievišķību. Tas bija svešs cilvēks, kas viņas domās un jūtās ielauzās nelūgts un negaidīts. Lilita viņam bija padevusies izmisumā, cerēdams to aizmirst kā nejaušu kritienu bedrē, ejot pa dubļainu ceļu, kā piepešu lietusgāzi, kas uznākusi klajā vietā, kad līdzi nav lietussarga un pajumte tālu. Kas vienkārši jāpārcieš, jāaizmirst un jādzīvo tālāk. Lilita bija to pārcietusi un dzīvoja tālāk. Bet tik vienkārši aizmirst viņa to nevarēja. Šī kārā, savtīgā svešinieka rupjā ielaušanās viņas jūtās visā kailumā Lilitai bija atklājusi kustoni, kas mīt katrā vīrietī, seklāk vai dziļāk apslēpts, šis piedzīvojums viņai parādīja, ka vīrietis patiesībā savas būtnes dziļumā ar sievieti grib remdēt tikai miesas izsalkumu.

Viss pārējais viņa attiecībās pret sievieti ir tikai izlikšanās, smalkāki vai rupjāki līdzekļi šī mērķa sa​sniegšanai.

Lilita zināja, ka visi vīrieši nav ne tik rupji, ne tik savtīgi kā ciniski atklātais augļotājs. Daudzi viņu starpā biji labi audzināti prata pieklājīgi uzvesties, izturēties pret sievietēm kā kavalieri. Tomēr aiz šīs ārējās, bieži jaukās un simpātiskās maskas slēpās tas pats kustonis tēviņš, kas meklēja mātīti.

Tas varēja slēpties, kā gribēja, Lilita jau iztālēm redzēja viņa riebīgo purnu. Viņa uzminēja vīriešu īstos nolūkus pat tad, kad viņi paši tos neapzinājās. Viņa nevainoja, neko nepārmeta. Lilita bija diezgan prātīga, lai zinātu, ka daba cilvēku tādu radījusi un ka visas pūles to "pārtaisīt" beigtos ar neveiksmi. Pēc zināma laika viņa ar to visu bija samierinājusies un mācījusies plūkt puķes, kas zied uz dzīves netīrumu kaudzes. Bet nekas viņai vairs nevarēja atdot meitenes ticību cēlajai, skaistajai mīlestībai. Viņa būtu gribējusi aizmirst piedzīvojumu ar varmācīgo veci, it kā tas nekad nebūtu noticis. Bet arī tas viņai bija liegts puisēns bija viņa dēls. Kā viņa varēja aizmirst sava bērna tēvu?

Tas un viss sāpīgais, netīrais, riebīgais nāca prātā, modās viņas atmiņās un jūtās, tiklīdz viņa paskatījās puisēna skaidrajās acīs, glītajā, mīļajā sejā…

Un tomēr arī šīs divas pieredzes, kas Lilitas dvēselē bija atstājušas tik dziļas pēdas, vēl nebija smagākais sitiens. To viņa saņēma no cilvēka, ko bija mīlējusi, kaut neapzinīgi, varbūt vēl vairāk nekā tēvu, no brāļa. Jo citādi viņa nebūtu tā labā uz​upurējusies, tik dziļi pazemodamās.

Viņa brāli bija izglābusi no tiesas un bargā soda. Tā kā brālim nebija stipras veselības, kas spētu paciest izsūtījuma grūtības, diezgan droši var teikt, ka Lilita viņam izglābusi dzīvību. Brāļa dēļ viņa bija uzņēmusies lielāko pazemojumu, ko sieviete var uzņemties. Viņa bija iemantojusi vecāku lāstus, kaunu un sabiedrības nosodījumu un piedevām vēl mātes rūpes. Tad, kad vajadzēja atmaksāt aizdevumu, viņa bija cerējusi, ka brālis pildīs savu pienākumu.

Viņš to nebija darījis. Reiz, termiņam tuvojoties, viņa bija gājusi pie tā pēc naudas. Viņa bija atradusi brāli pie pudelēm apkrauta galda ar puskailu, piedzērušos jaunu krievieti gultā. No sprukām ārā ticis, viņš turpināja agrāko dzīvesveidu, atļaudams māsai tikt galā ar saistībām, ko tā bija uzņēmusies.

Tas bija pēdējais piliens kausā, kas jau sen taisījās plūst pāri…

Visi šie smagie piedzīvojumi Lilitu nebija salauzuši. Gluži otrādi, reizēm likās, ka viņa no tiem guvusi tikai pieredzi rūgtu, bet vērtīgu. Viņai bija dzīvesziņa, kādu citas pat gara mūža galā nebija ieguvušas. Pārciestās sāpes bija pārvērtušās bruņās, kas tagad viņu sargāja no skarbās ārpasaules bultām un asmeņiem. Man liekas, viņa tagad ir tik stipra un patstāvīga, ka dzīve tai vairs nekā nevar padarīt. Un tā varbūt ir arī viņas pa​nākumu īstā atslēga.

Vai sievietei tādai jābūt? Es nezinu. Ļaudis par Lilitu nav labās domās. Liekas, īstu patstāvību pasaule vēl arvien sievietei nepiedod. Ja viņa pēc pārdzīvotā būtu kļuvusi satriekta, nožēlojama un nevarīga, viņai justu līdzi, varbūt pat palīdzētu. Tagad viņu apskauž, apmelo un nicina.

Nu, ne visi. Es viņu apbrīnoju un dažā ziņā gribētu ņemt par paraugu.

Piepeši man iešaujas prātā, ka var gadīties… jā, nav izslēgts, ka viņas dzīves gudrība man kļūst vajadzīga. Esmu delikātā stāvoklī gandrīz tādā pašā kā viņa. Ja Laimonis iekristu… pieņemsim tikai… Ja viņu apcietinātu un izsūtītu ko tad es darītu pēc deviņiem mēnešiem? Mans stāvoklis kļuvis tik nedrošs, viss var gadīties.

Bet nē man nav iemesla raizēties. Laimonis mani mīl. Viss būs labi. Man tikai drusku jāpaciešas.

Man jau vēl laiks… vis​maz dažas nedēļas.

Piepeši es gandrīz fiziski sajūtu, cik tas maz. Man pārskrien neomulīgas trīsas.

TEĀTROS MĒS aizmirstam IKDIENU ^Vkna no jaukākajām lietām rudeni ir jaunas sezonas sākums Operā un teātros. Tādēļ vien gaidu rudeni un zinu neesmu vienīgā. Nezinātājam būtu grūti iedomāties, kāda loma Operai un teātriem mūsu dzīvē.

Rīgas politisko vēsturi varbūt var uzrakstīt, nepieminot šis mākslas iestādes. Bet, ja rakstītu par to, ko tauta pārdzīvojusi, ko izcietusi un kas tai palīdzējis grūtākajos brīžos, tad skatuvēm būtu jāveltī plaša vieta tik plaša, ka daudz kas šķietami svarīgs pavisam piemirstos.

Grūtajos pēckara gados, kad rīdzinieku dzīve svārstījās starp bailēm, izmisumu un bezcerību, kad spēki draudēja izsīkt un miesa kauca badā, kad dienas atnesa tikai jaunas vilšanās un pazemojumus, bet naktis vārdos neizsakāmas baismas, teātri bija tie, kur ļaudis aizmirsa skarbo ikdienu, neziņu par nākotni un pat badu. Uz teātriem negāja, lai izklaidētos, patīkami pavadītu vakaru.

Tur gāja smelties spēkus, gūt mierinājumu un atjaunot ticību labajam, skaistajam dzīvē, kad šī ticība jau draudēja izsīkt.

Patiesībā arī tagad nav citādi. Teātri mums ir kā svētnīcas, kur ejam garīgi skaidroties un pacelties pāri sīkajai, pelēkajai, bieži nīstamai ikdienai. Tāpēc Rīgas publika tos tik ļoti mīl.

Piemēram Opera. Tur aiziet tā ir īsta svētku sajūta. Tā ir kā cita, labāka pasaule, vecajiem atmiņu avots, jaunajiem pārmaiņa pēc skarbās ikdienas. Tās sienās latvietis aizmirst visu svešo, kas ir ārpusē.

Ja gribu stāstīt par Rīgas teātriem, tad jāsāk ar mazu uzskaiti. Bez Operas, kas saucas Valsts Akadēmiskais operas un baleta teātris, vēl ir sen pazīstamais Valsts Akadēmiskais drāmas teātris Kronvalda bulvārī, Jāņa Raiņa Valsts Dailes teātris Lāčplēša ielā 25, Valsts Krievu drāmas teātris, Valsts Muzikālās komēdijas teātris Ļeņina ielā 96, Valsts Jaunatnes teātris Lāčplēša ielā 37, Valsts l.eļļu teātris, Rīgas Tautas teātris "Saulgrieži" Turgeņeva ielā 19 un Kultūras un atpūtas parkā. Un cirks.

Pirmajā vietā publikas cieņā un mīlestībā, protams, ir Opera. Tur darbojas iecienītie diriģenti Leonīds Vīgners, Edgars Tons, Kalniņš. Var droši teikt, ka Operā, tāpat kā teātros, vadošajās vietās ir latviešu mūziķi un mākslinieki. Operā, protams, "pēc plāna" repertuārā jābūt arī kam krieviskam un no padomju maisa. Bet šie "plāna gabali" vienmēr ātri jānoņem no skatuves, jo izrādēs zāles tukšas un līdz ar to nav plāna izpildei nepieciešamo ienākumu. Kopš teātri pārgājuši no valsts kases uz pašu saimniecību, propagandas gabali kļūst arvien retāki. Kamēr valsts finansēja, varēja spēlēt arī tukšai zālei. Tagad to vairs nevar.

Operā šos "jaunlaiku gabalus" nepavisam neiet skatīties. Kāda tad tur nu iznāk opera no "Tarasa Buļbas"? Vai balets par "dzīves augšupeju zvejnieku kolhozā" — kaut kas tāds reiz bija leišiem -, nosaukums piemirsies. Mūsu pašu ļaudis arī uztaisīja pāris tādus gabalus, piemēram, bija "opera" pēc Viļa Lāča romāna "Uz jauno krastu" arī neatminos, kā to skatuves "meistardarbu" sauca, liekas, tāpat kā romānu. Tur ir tāds saturs. Kādu lauku pagrīdes komunistu apcietina, sieva nomirst, un zēnu paņem bagāti saimnieki bezbērnu pāris. Pēc gadiem, četrdesmitajos, atrodas tēvs, satiekas ar dēlu laikam frontē un pēc kara tie kopā "ceļ jaunu dzīvi". Tur ir tādi numuri kā purva racēju un partizānu kori, ārijas ar lamāšanos utt. No tādiem uzvedumiem pilnīgi pietiek, ja tos kādreiz dzird pa radio. Citādi Opera ir tāda, kādai tai jābūt. Visas vecās, iemīļotās operas un baleti "Traviata", "Karmena", "Aīda", "Toska", "Hofmaņa stāsti", "Jevgeņijs Oņegins", "Gulbju ezers", "Žizele", "Doktors Aikāsāp", pat mūsu "Sprīdītis" bērnu opera. Vienmēr arī daudz koncertu. Es nevarētu uzskaitīt ne pusi no tā, kas redzēts garajos gados, kopš izmantoju katru izdevību aiziet uz Operu. Bieži uzved arī Rietumeiropas

labākos darbus, lai gan, protams, ne visus.

Bezgala skaista 1950. vai 1951. gadā bija Mildas Brehmanes-Štengeles atvadu izrāde, ar kuru viņa aizgāja no Operas, "Otello". Tagad viņa reizēm vēl dzied radio. Balss arī nav daudz mainījusies tikai, ja tā varētu teikt, kļuvusi vecāka.

No vecākās paaudzes dziedoņiem laikam daudz vairs nav atlikuši. Tos es pazīstu vājāk. Lēpe, Ozolītis, Plūksna, no sieviešu puses Volšteine, Ludiņa, Blumberga, baletā Anna Priede, vecā baletmeistare Tangijeva-Birzniece.

Veco mākslinieku pēc kara patukšās rindas ir pratuši aizpildīt jauni ļaudis. Tie visi nāk no Konservatorijas un Rīgas Horeogrāfijas skolas, kas abas ir pārpildītas. Tātad tikai retajam ir pa spēkam iekļūt Operā. No jaunajām māksliniecēm pirmajā vietā jāmin Žermēna Heine-Vāgnere. Veci ļaudis saka, ka tādu balsi agrāk mūsu Operā neatceroties dzirdējuši. Viņa sāka dziedāt Operā jau studiju gados un tagad neilgā laikā tikusi visās galvenajās lomās. Man liekas, vislabākās viņai ir Toska un Tatjana. Viņas labā puse ir arī tā, ka viņa uz skatuves lieliski spēlē, ne tikai dzied. Tiešām viņai ir viss, kas skatuvei vajadzīgs, balss, spēle, brīva izturēšanās, labs augums un izskats. Kad viņa sāka dziedāt, ļaudis runāja, ka tā būs otra Frīdiņa (Pakules iesauka), bet izrādījās, ka jaunā aizgāja daudz tālāk. Pakule, kā dzird, esot liela intrigante un tā nu sākusi Vāgneri "ēst". Bet, kad Vāgnere pabeidza studijas, viņa saņēmusi aicinājumu uz Maskavas Lielo teātri (tur laikam gan gluži kuru katru neaicina) un Operas vadītāji nobijušies, ka var Vāgneri pazaudēt. Galā Frīdiņai iznāca no Operas aiziet uz Filharmoniju tātad palikt tikai uz koncertiem. Vāgnere palika Rīgā. Nelīdzēja pat augsti sakari kā visiem zināms, Frīda taču ir komuniste ar lieliem kara nopelniem.

Kamēr biežāk satikos ar savu draudzenīti Veltu Ozoliņu, viņa man par mākslinieku dzīvi piestāstīja pilnas ausis. Aktieriem un dziedoņiem pakaļ skriedama, viņa kāri uztvēra visas ziņas un tenkas. Rezultātā es arī diezgan daudz zinu un jāatzīstas, esmu ar interesi klausījusies Veltas stāstos, jo māksli​nieku dzīve arī mani interesē.

Nu tad par "Frīdiņu". Par viņu melš, ka esot riebīga rakstura, iedomīga, nesaticīga un piedevām vēl ārkārtīgi skopa. Jau minēju, ka viņai kādu vakaru kāpņu telpā esot novilkts karakula kažoks.

Neviens skaidri nezina, vai tās tenkas vai patiesība. Bet kādu laiku Frīda pēc tam tiešām staigājusi vienkāršā mētelī. Sen zināma lieta, ka viņai pilnīgi trūkst gaumes un paškritikas. Koncertos viņa uzstājas tā ģērbusies, ka vienkārši nevar skatīties. Ar saviem milzīgajiem miesas apmēriem viņa jau tā atgādina ziloni. It kā to nezinādama, viņa valkā dziļi izgrieztas, ļoti šauras kleitas un bieži pūderējas, kā Rīgā saka, "sivēna krāsā". Ar viņas nedabiski blondajiem matiem kopā ņemot, skats tiešām atbaidošs. Pēc kara viņa apprecējās ar kādu jaunu dziedātāju Aleksandru Daškovu, kura tēvam Rīgā piederējuši nami un draudējusi aizvešana. Pieticis ar vienu Frīdas vārdu, lai vīra ģimeni paglābtu, vīra vecāki neaiztikti Rīgā dzīvo vēl šodien. Daškovs nav nekāds sevišķs dziedātājs, viņam vairāk palīdz labs skatuvisks izskats balss drīzāk skaļa nekā skaista. Un viņš savādi šķobās, reizēm liekas, ka viņam dziedot karsts kartupelis mutē… Bet citādi nekas. Kad viņš dzied "Baņutā" veco virsaiti, var tīri labi paklausīties. Tenko, ka Daškovs esot liels sieviešu draugs. Bieži esmu redzējusi abus Frīdiņu un Daškovu pastaigājoties ar mazu, baltu sunīti pa Esplanādi. Skats diezgan iespaidīgs vīrs glīts, stalts, liela auguma, Frīda izplūdusi, čāpo, gāzelēdamās kā nīlzirgs. Noteikti katrs otrais pretimnācējs pa​griežas atpakaļ, lai šos labi apskatītu…

Otrs ievērojamākais pāris Operā ir Arturs Frīnbergs un Regīna Māliņa. Frīnbergs uzstājies arī ārzemēs, bijis pat Savienotajās Valstīs. Frīnbergs uzpeldēja pēc kara, kad trūka jaunu dziedātāju.

Starp tiem, kas bija, viņš ātri izvirzījās pirmajā vietā, bet tikpat ātri "noziedēja". Iemesli? Tie visai Rīgas publikai labi zināmi: dzeršana, lielība, briesmīgs resnums un arī balss pazaudēšana. No tās patiesībā nekas vairs nav atlicis. Viņu neviens vairs negrib dzirdēt. Viņš tomēr no lomām vēl arvien

negrib atlaisties. Attiecības ar vadību un sabiedrību gandē arī viņa neciešamā uzvedība vienmēr spilgts, uzkrītošs, skaļš, sevišķi jau, kad iereibis.

Māliņa ir pavisam jauna, dzied labi, kaut ari balstiņa nav liela. Viņai vienkārši nav laimējies. Ja Operā nebūtu Vāgneres, Māliņa tiktu tālāk, bet tagad stipri paliek ēnā. Bez tam runā, ka viņa esot latgaliete. Varbūt ir arī tikai dziedot gan nekādas izloksnes nejūt.

Edgars Plūksna pieskaitāms vecajai paaudzei. Būs jau piecdesmitgadnieks, bet Operā vēl turas.

Tāds smieklīgs vīriņš maza auguma, pasīks, gaišiem matiem un acīm. Sīka arī balstiņa nu, varbūt ne tieši sīka, bet sievišķīga gan. Kad viņš koncertā dzied "Sīkos pirkstiņus", jāsmejas, gribi vai negribi.

Tomēr sievietēm viņš patīk. Un ne mazāk arī viņam sievietes pareizāk, jaunas meitenes. Pirms dažiem gadiem bija vesels skandāls par to, ka viņš esot pavedis kādu skolnieci. Nu jau tas pamazām sāk noklust un aizmirstas. Varbūt arī pats paliek rāmāks Plūk​snām taču ir sieva un jau pieaudzis dēls.

Savā ziņā pats "lielākais" mūsu Operā varētu būt Miķelis Fišers. Tas ir, kamēr runājam tikai par balsi. Bet laikam gan viņš pirmajā vietā nekad netiks savas politiskās nostājas dēļ. Tas ir cilvēks, kuru latvieši ļoti ciena tādēļ, ka viņš nedzied nevienā padomju operā. Arī vadībā to visi zina.

Pamazām tas jau kļuva uzkrītoši, jo šādi tādi mazāki gari saņēma visādus apbalvojumus un nosaukumus līdz ar to arī lielākas algas, bet Fišers ilgus gadus bija tikai solists. Ari tagad viņš dzied tikai klasiskās operās.

Priekš kāda laika mūsu Opera deva viesizrādes Krievijā. Rīgas avīzēs parādījās izvilkumi no krievu un ukraiņu laikrakstiem un visās kritikās pirmajā vietā bija minēts Fišers. Kādas slavasdziesmas viņam tur tika dziedātas, tas nemaz nav atkārtojams! Sevišķi izcēla viņa brīnišķīgo sniegumu Kavaradosi lomā. Starp citu, to atzinuši arī rīdzinieki, jo tajos vakaros, kad viņš dzied "Toskā", Operā visas vietas izpārdotas jau labu laiku iepriekš. Tiešām, kad viņš dzied "Nekad, nekad tā nemīlēju dzīvi…",liekas, nekā vairāk negribas ne dzirdēt, ne redzēt… Nu laikam bija nācis kāds norādījums "no augšas": pēc viesizrādēm Fišers iedziedāja dažas skaņuplates — tās pazuda no veikaliem pāris dienās un dabūja Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukumu. Runāja, ka Krievijā viņš burtiski uz rokām nēsāts.

Arī Rīgā viņu ļoti ciena kaut arī bez dziedoņa panākumiem viņam līdzi iet vēl arī kārtīga uzdzīvotāja slava. Fišers ir "šefs" kādas radio rūpnīcas vīru korim. Tādi šefi ir visi lielākie mākslinieki. Bet tie ir tikai padomdevēji vai skaitās vārda pēc. Turpretī Fišers savam korim tiešām darbojas līdzi dzied korim koncertos solo partijas. Koris pats ir labs, un Fišera piedalīšanās to darījusi gandrīz vai slavenu. Tas bieži ar koncertiem viesojas citās pilsētās, pat Igaunijā, un Fišers visur brauc līdzi, pie tam ne savā smilšu krāsas pobedā, bet kopējā autobusā. Izturoties pavisam vienkārši, ēdot portfelī līdzi paņemtas sviestmaizes. Kopā ar koristiem dziedot, kopā iemetot un kopā izguļot paģiras. Viesnīcas viņam gan neesot jāmeklē, jo katrā pilsētā pašam esot pa meitenei, kas labprāt piedāvājot naktsmājas… Kaut arī tas nav noslēpums, visur viņu sagaida ar lielāko sajūsmu un skaistākajiem ziediem. Viņam tikpat daudz cienītāju kā igaunim Georgam Otsam. Pēdējam ir spēcīgāka balss un mazāk gadu. Kad viņš atbrauc Rīgā, publika viņu saņem ar ovācijām. Bet Fišers tomēr paliek savējais.

Nūjā, vēl ir Pēteris Grāvelis. Par viņu daudz tenkoja skolnieces jau tad, kad vēl gāju vidusskolā.

Toreiz viņš vēl bija jauns mākslinieks, gandrīz iesācējs. Kā visi citi dziedātāji un mūziķi bieži uzstājās skolu koncertos. Ja pēc koncerta ir dejas, mākslinieki parasti paliek kādu stundu un palīksmo līdzi jaunatnei. Pat Daškovs un vecais Ķepītis pēc koncerta labprāt esot izgriezuši pa dancim ar meitenēm. Bet Grāveli sieva ne mirkli neat​stājusi vienu un pēc koncerta tūliņ aizvākusi mājās…

Vēlāk viņš izveidojās par diezgan uzpūtīgu dziedātāju karjeristu, kas līda visos propagandas gabalos. Tagad runā, ka viņš esot īsts Skarpija ne tikai uz skatuves, bet ari dzīvē. Cik tur taisnības,

nezinu teikt.

Vēl ir tāds Osips Petrovskis. Šis nu ir viens no retajiem dziedātājiem, ko vienkārši neciešu. Ne kādu personīgu iemeslu, bet balss dēļ. Tā patiesībā nebūtu peļama, bet augstākos toņos bieži "pārlūst" vai arī viņš vienkārši spiedz. Man tas iet caur kauliem tā, ka gribas aizspiest ausis. Nekādu izcilu lomu viņam arī nav. Runā, ka esot čigāna dēls. Gandrīz vai jābrīnās, kā tāds iekūlies Operā.

Visas sievietes, protams, apēno Heine-Vāgnere. Ar viņu grūti citām konkurēt vēl tāpēc, ka Vāgnerei ārkārtīgi plašs repertuārs. Nemaz nerunājot par operu lomām to arī daudz -, viņa burtiski katram koncertam gatavojot pilnīgi jaunu programmu un nekad neatkārtojoties. Viņa bieži dzied arī radio. Nekad viņai nav līdzi redzētas ne notis, ne teksts. Mākslinieki saka, ka viņai esot fenomenāla atmiņa. Kā tam visam pretī var stādīt Frīdiņu? Tai ir tikai dažas operu partijas, labi ja kāds ducis dziesmiņu… Un tas arī viss. Smejas, ka Frīdiņai paejot gadi, kamēr viņa iedabūjot galvā kādu jaunu tautasdziesmu. Tā nu viņa arī mūžam paliks latviešu publikas atmiņā ar savu bezgalīgi atkārtoto "Es meitiņa kā rozīte". Skaidrs, ka no sacensības ar Vāgneri nekas nevarēja iznākt. Kaut arī patiesības labā jāsaka, ka balss Frīdi​ņai vēl tagad ir tiešām skaista.

Tālāk jāpiemin Augustc Klinka. Liekas, tā arī viena no jaunākajām pēckara gājuma. Tīri glīts soprāniņš, pati arī glītiņa, bet nekā ievērojama pagaidām nav un laikam arī nebūs. Vēl tāda apdāvināta sācēja, kas daudz solot, ir Ārija Simsone.

Un tad Vera Davidone. Tā nu ir kas vairāk skaists soprāns, lai gan ne sevišķi spēcīgs. Mazāk viņa dzied operās nekā koncertos. Ļoti bieži uzstājas ar tautasdziesmām, arī kopā ar Arturu Vanagu un Edgaru Plūksnu, Davidonei ļoti dzidra un, ja tā var sacīt, latviska balss tieši piemērota tautasdziesmām. Arī pati patīkama izskata gaišmate. Priekšnesums viegls, neuzmācīgs, gaumīgs. Ļoti skaisti viņa izskatās un dzied "Hofmaņa stāstos" Olimpiju īsta lelle.

Par baletniekiem zinu mazāk. No vecākām dejotājām Anna Priede laikam vēl ilgi paliks nepārspēta. Tad Ozoliņš tāds nesmuks, briesmīgi garu seju -, bet kā viņš dejo! Es nevaru vien beigt jūsmot.

No jaunajiem pirmajā vietā būs Velta Vilciņa. Viņa piedalījās arī Lielā teātra viesizrādēs Londonā, un atsauksmes bija labas. Saka, ka viņai esot liela nākotne. Tā kā es no baleta teorētiski nekā nesaprotu, tad varu spriest tikai tīri subjektīvi patīk vai nepatīk. Vilciņa man noteikti patīk.

Aiz viņas nāk Ināra Gintere jauna, ļoti laba dejotāja, glīta izskatā un esot ļoti centīga. No vīriešiem spēcīgākais laikam būs Harijs Ritenbergs viņš uzstājas arī filmās. Saka, ka pēc ilgiem gadiem tāds esot pirmais mūsu Operā. Labs ir arī Uldis Žagata, bet tas pārāk jauns vēl atceros, kad viņš tikai sāka dejot. Vienu mūsu dejotāju, Māri Liepu, tomēr aizvilināja Maskava tur viņš esot izveidojies par reti labu dejotāju. Rīgā viņš nemaz netika redzēts. Vēl var pieminēt Cukanovu pāri vispār jauno bezgala daudz.

Skaistas izrādes, ko esmu redzējusi, ir "Pelnrušķīte", "Sarkanā magone", "Žizele", "Bahčisarajas strūklaka", bet pašas skaistākās laikam tomēr pasaka "Sārtais ziediņš" un "Esmeralda", ar saturu pēc "Parīzes Dievmātes katedrāles". "Sārto ziediņu" kā savu pirmo darbu iestudēja baletmeistars Jevgeņijs Čanga tas ir jauns, bet, pēc kritiķu atzinuma, ne mazāk apdā​vināts kā Tangijeva-Birzniece.

Es visvairāk jūsmoju par Operu, bet tur jaunu inscenējumu nav tik daudz, ka pietiktu visai ziemai. Daudz biežāk eju uz teātriem. Par tiem atkal būtu daudz ko stāstīt un jūsmot.

Pirmajā vietā, protams, jāmin Drāmas teātris kā vecākais un lielākais. Kā visās skatuvēs, arī te ļoti daudz jaunu spēku. Veco aktieru daudz nebūs atlicis. Arī "jaunie" dažkārt jau nostrādājuši savus desmit gadus. Ilgi strādāja Berta Rūmniece nu viņa jau kopš gadiem mirusi. Otrs vecākais laikam būs Alfrēds Amtmanis-Briedltis strādā kā režisors un, ja nemaldos, piedalās arī teātra mākslinieciskā vadībā blakus direktoram. Vecākā skatītāju paaudze iet skatīties Antu Klinti, Zani Katlapu, Visvaldi

Silenieku, Edgaru Zīli, Olgu Krūmiņu, Olgu Lejaskalni, Jāni Osi, Alfrēdu Videnieku, Kārli Sebri.

Jaunajai paaudzei tikpat labi pazīstami vārdi ir Lidija Freimane, Velta Līne, Helēna Romanova, Gunārs Cilinskis, Alfrēds Jaunušans, Kārlis Strāders, Jūlijs Bebrišs, Antra Liedskalniņa.

Patiesības labā jāsaka, ka Anta Klints vēl šodien ir viens no Drāmas teātra "stūrakmeņiem", ja viņa tādu apzīmējumu neņemtu ļaunā. Viņa arvien raksturlomās vēl nepārspēta savā teātrī, tāpat kā E. Bērziņa Dailē. Viena no Klints labākajām lomām ir Pindacīša "Skroderdienās Silmačos". Protams, lomu viņai bezgala daudz un cita par citu labāka. Antas Klints humors ir neizsīkstošs, tāpat kā viņas enerģija. Reti ir tādi vakari, kad viņa nebūtu uz skatuves. Ļoti laba viņa ir divās jaunās lugās. Viena no tām "Karavīra šinelis" ir taisīta kā īsts propagandas gabals, bet aktieri tukšo lugu iznes uz saviem pleciem, un tā ir tā iestudēta, ka cilvēki iet skatīties pat vairākas reizes. Rezultātā šī luga gadiem ilgi ir uz skatuves, kamēr citi propagandas gabali ātri pazūd. Klints tur spēlē tirgussievu, un zobgaļi jokojas, ka viņa tur esot īsti "savā lomā". Šā vai tā, viņa ir lieliska. Gluži pretēja loma viņai ir "Medūzas plostā". Tā arī ir jauna luga, saturā diezgan muļķīga, taču aktieri atkal no tās ir iztaisījuši labu izrādi. Anta Klints tēlo pavecu, bagātu namsaimnieci, kura iemīl un arī apprec jaunu gleznotāju.

Un tēlo tā, ka tiešām vērts redzēt. Žanis Katlaps vēl turas, un jāsaka labi turas mīlētāju lomās. Kaut tas pats Oskars Kļava "Zvejnieka dēlā" lielisks. Jau pieminētajā "Karavīra šinelī" viņam galvenā loma, un "Skroderdienās" viņš ir neaizmirstams Aleksis.

Jānis Osis Drāmas teātra skatuvē no vīriešiem ir vecākais un resnākais. Nesamērīgi izlaidies vēderā, bet arī tēlo tikai piemērotas lomas. Lielisks viņš ir P. Rozīša "Ceplī" lugā, kas veidota pēc tā paša autora romāna. Tur viņam galvenā loma. Arī Upīša romāna "Zaļā zeme" dramatizējumā, ar to pašu nosaukumu, Osis ir ievērojamā lomā Brīviņu lielgruntnieks. Nereti esmu dzirdējusi atsauksmes, ka tā esot viņa garās aktiera dar​bības labākā loma.

Otrs tāds pats stūrakmens kā Anta Klints Drāmas teātrim ir Edgars Zīle. Arī viņam ļoti plašs repertuārs. Nemaz nav iespējams Drāmas teātri iedomāties bez Zīles un viņa radītiem skatuves tēliem. Viņa brālis-sludinātājs "Zvejnieka dēlā", Sveķāmurs "Zaļajā zemē", Noras vīrs Ibsena "Leļļu namā" nevilšus nāk prātā, tiklīdz piemin Zīles vārdu, un tāpat neskaitāmas lomas vecākos iestudējumos. Zīle strādā arī kā režisors, tāpat kā Katlaps, un bieži iestudē raidlugas radio.

Olgas Krūmiņas lomas parasti ir pavieglas sievietes. Tās viņai padodas apbrīnojami, sevišķi jau turīgas, precību kāras meitas vai neuzticīgas sievas.

No jaunajiem vārdiem pirmajā vietā laikam gan būs Lidija Freimane. Viņa tēlo dramatiskas lomas. Tēlojums vienkāršs, sirsnīgs, ļoti iejūtīgs. Nav tajā nekā samākslota, ārišķīga. "Mērnieku laikos" viņa tēloja Lienu. Ārprāta skats bija kas sevišķs tur nepalika nekā neticama. "Zaļajā zemē" viņa tēlo kopā ar Zīli; nu tur var sacīt tikai tas ir jāredz! Neaizmirstama ir arī viņas Cepļa kundze "Ceplī". Velta Līne kādreiz stāvēja blakus Freimanei, bet tagad maz spēlē. Sevišķi apdāvināta viņa nav. Klīda baumas, ka viņa esot izvirzījusies, pateicoties Viļā Lāča draudzībai. Mana draudzene Veltiņa domā, ka tās gan esot tikai baumas. Viņa ir ārstējusies sanatorijās citi runā, ka viņu darbā traucējot tuberkuloze, un tas, man liekas, drīzāk var būt tiesa. Viena otra glīta viņas lomiņa palikusi atmiņā. Romanova laikam būs tikai raksturlomām, ar tām viņa sāka jau ar pirmajiem soļiem uz skatuves ar visādām Tomuļu mātēm.

Jūlijs Bebrišs bija labs Raiņa lugā "Jāzeps un viņa brāļi" galvenajā lomā. Kārlis Strāders ir zēnu lomu tēlotājs. "Skroderdienās" tēloja Alekša mazo brāli nu tas ir kas sevišķs! Daudz viņam palīdz arī balss īsts puika. Ļoti bieži viņu dzird pa radio bērnu raidījumos. Gunārs Cilinskis Drāmai būs jauns mīlētājs. Viņš uz skatuves ir tikai dažus gadus. Pagaidām tēlo jaunus, mazliet kautrīgus

iemīlējušos jaunekļus. Bet liekas, dienās viņš ies tālu.

Nu, tad Alfrēds Jaunušans. Nezinu, ar ko no vecākās paaudzes viņu varētu salīdzināt, varbūt ar Šmitu, kas tagad tēlo raksturlomas. Es labi neatceros, kāds Šmits bijis agrāk. Zinu tikai, kāds viņš ir tagad. Māte par viņu ļoti jūsmo. Jaunušans ir komiķis. Viņš neatkārtojas, netaisa lētus jokus publikas smīdināšanai, bet rada īstus tipus. Sevišķi labas viņam divas lomas spekulanta tips Augusts Pulvermahers "Karavīra šinelī" un drēbnieka puika Rūdis "Skroderdienās Silmačos". Tikai reiz esmu viņam dzirdējusi "normālu" balsi. Parasti skatuvē viņam ir tāda īpatnēja balss, var sacīt, ļoti komiska jau pati par sevi. Augstākos toņos tā nereti it kā "pārlūst" vienmēr īstā vietā. Ļoti bieži Jaunušans uzstājas radio literāros raidījumos, piemēram, viņš lieliski lasīja "Drošsirdīgā kareivja Sveika piedzīvojumus". Viņš esot ļoti spējīgs aktieris, jau strādā ari kā režisors un ir pasniedzējs Teātra institūtā. Ar skatuvisku izskatu gan viņš nevar lepoties vidējs augums, pašaura seja, kalsnējs -, nav piemērots varoņu lomām. Taču viņa izrādes vienmēr ir ļoti labi apmeklētas, lai kādā lugā arī viņš spēlētu. Tas ir aktieris, kas pat no sliktākās lomas iztaisīs labu.

Drāmas teātrī vēl turas arī Zandersons, bet tas, kopš tēloja Ļeņinu, vairs nav lielā cieņā.

Taisnību sakot, ļaunā to viņam daudz nevar ņemt kādam jau jāspēlē bija, un viņš pēc izskata bija piemērotāks nekā citi. Bet publikai ir savas domas.

Dailes teātrī arī vēl ir sava daļa "veco". Kopš pēdējām Filipsona izrādēm Uldis "Pūt, vējiņi!" nu jau daudz gadu pagājis. Palikusi ir Alma Ābele, Lilija Zvīgule, F.mīlija Bērziņa, Milda Klētniece, Lilita Bērziņa, I.uijsSmits, Hermanis Vazdiks, Arturs Dimiters.

No jaunajiem vārdiem sevišķi izceļamu Dailē gan nav daudz. Galvenie būs Vija Artmane Dimitera otrā puse un Harijs Liepiņš. Pārējie vesela rinda jaunu sieviešu un pāris vīriešu visi ir diezgan līdzīgi, un aktieru ar īpatnējiem vaibstiem, kas paliek atmiņā, viņu starpā nav.

Artmane ir ļoti jauka, jau pati glīta, skatuvisku ārieni. Spēle ļoti jūtīga, sirsnīga. Taču arī tādas lomas kā galvenā "Minhauzena precībās" viņai labi padodas. Starp citu, tai izrādē arī pats Minbauzens Harijs Liepiņš ir lielisks: straujš, enerģisks, varbūt tikai vēl drusku par jaunu.

Visumā Dailes teātris turas pie vecākā laika darbiem pie Raiņa un Aspazijas. Viena izrāde, kas rīdziniekos radīja lielu pārsteigumu, bija Aspazijas "Vaidelote." Ir jau arī pa kādam jaunam gabalam, tic parasti ir Gunāra Priedes ražojumi "Jaunākā brāļa vasara", "Normunda meitene".

Brīnišķīga ir Lilita Bērziņa, pagaidām vēl galvenajās lomās, bet jau gan domājot pāriet uz raksturlomām. Viņas skaistākie skatuves tēli, ko esmu redzējusi, ir Spīdola, Anna Karcņina, Marija Stjuarte. Parasti viņa spēlē kopā ar Almu Ābeli. Kon​trasts uz skatuves ir milzīgs, un tas abām palīdz.

Viens no skaistākajiem Dailes uzvedumiem ir "Uguns un nakts". Jau viens Šmita Kangars ir ko vērts, nemaz nerunājot par visu izrādi. Tāpat "Anna Kareņina", kur Lilita Bērziņa ir kopā ar Vazdiku un Dimiteru.

Lilija Žvīgule un Emīlija Bērziņa tēlo tikai raksturlomas saimnieces, vecas sievas. Starp citu, Bērziņa pēdējos gados mīl savu reizi "pacilāt glāzīti". Taču teātra darbā tas viņu netraucē tāpat kā Antu Klinti netraucē viņas "japončiki". Skaļas bezgala viņas abas jau ir katra par sevi, bet, ja kādreiz abas satiekas uz ielas vai kur braucot, tad tiek pārrunāti visādi teātra dzīves sīkumi pilnā balsī. Pēc tam visai Rīgai ir ko smiet. Abas viņas ir spilgtas, mazliet vecmodīgas, bet publikas ļoti iemīļotas.

Lie​kas, mūsu teātri bez viņām nemaz nevarētu iztikt. Un gadu taču abām ir daudz. Šie trīs ir mani mīļākie teātri. Uz tiem eju, kad vien varu. Protams, uz visiem jauniem uzvedumiem, bet arī uz jau redzētiem daudz ir tādu, ko varētu skatīties atkal un atkaļ, sevišķi Operā.

Ir Rīgā vēl citi teātri, bet tos ne sevišķi cienu, ne arī diezin cik labi pazīstu. Pa reizei jau gan esmu bijusi katrā.

Par Muzikālo komēdiju Ļeņina ielā 96 nekā prātīga nav ko stāstīt. Šis ir teātris, ko, jāatzīstas,

vienkārši neciešu. Tas ir tikai tāds "teātrītis" blakus mūsu lielajiem, īstajiem. Uzved operetes, muzikālas komēdijas. Nav tur arī nekādu labu spēku, jo operete vispār Rīgā nav lielā cieņā. Izrāda gan vecās jaukās operetes "Čigānu baronu", "Grāfu Luksemburgu", "Trejmeitiņas", "Havajas puķi", gan jaunākus darbus bezgala daudz kas ir uzvests, kas to visu var atcerēties. Bet, ja nav jēdzīgu aktieru, nekas no redzētā ilgi atmiņā nepaliek. Vienīgais, ko vērts pieminēt, ir Mārtiņš Vērdiņš.

Pēdējos gados uzpeldējis tāds Edgars Zveja. Viņam esot pāris labu lomu; es gan pie viņa nekā laba neatrodu un tā arī vairs neeju uz šo teātri. Zveja dzied arī pa radio. Viņam patīk tādas žēlīgas dziesmiņas par mīlestību tās viņš velk briesmīgi žēli un gari. Daudz sieviešu par viņu ir vislielākajā sajūsmā starp citu, kādu laiku viņam pakaļ skrēja arī mana draudzenīte Velta. Vispār izrādes Muzikālajā komēdijā ir bālas, pat bezgaumīgas, kostīmi pārāk spilgti, atstāj lētu iespaidu.

Dekorācijas arī nav labas. Nu, bet pa daļai tas viss jau ir gaumes lieta. Zinu cilvēkus, kas iet tikai Muzikālajā komēdijā un citos teātros ne.

Vēl ir Jaunatnes teātris. Tas nu laikam ir drusku labāks par Muzikālo. Bet tam ir diezgan bēdīgas, šauras telpas, kas arī atstāj sliktu iespaidu uz apmeklētājiem un stipri ierobežo teātra darbību. Jaunatnes teātris gatavo gan pasaku uzvedumus bērniem, gan arī šo to nopietnāku pusaudžu vecumam. No labākiem aktieriem te jāmin Elvīra Baldiņa un Tālivaldis Macijevskis, varbūt vēl pāris citu, kuru vārdi pašreiz neiekrīt prātā. Galvenais cilvēks, kas šo teātri balsta, ir Vera Singajevska. Tā ir pajauna aktrise, atnākusi uz Rīgu no kāda provinces teātra ja nemaldos, no Jelgavas un gluži neatkārtojami tēlo puikas. Arī balss viņai ir lieliska. Ja klausās viņu pa radio, pie vislabākās gribas nevar teikt, ka tur nerunā mazs puišelis. Spēle viņai tik brīva, nemākslota, ka viņu tiešām var apbrīnot. Arī augums šādām lomām piemērots pamaza, "strupa", kustīga kā ūdenszāle. Viņai līdzīga vēl ir tikai maskaviete Rina Zeļonaja, bet tā tomēr citāda piemēram, atšķiras ar to, ka uzstājas tikai radio un televīzijā un viņas "bērni" ir pavisam mazi, varbūt tā līdz piecu sešu gadu vecumam. Kad Rina Zeļonaja lasa bērnu dzejoļus, gribas teikt, ka tur tiešām runā kāds trīsgadīgs puika, l.ieki piebilst, ka bērni un jaunieši par viņām abām lielā sajūsmā un patīk viņas ari pieaugušiem.

Leļļu teātrī sen neesmu bijusi, bet agrāk esmu šad tad gā jusi līdzi Dzintrai un no tā laika arī vēl labi atceros. Par šo teātri var teikt tikai vislabāko. Lelles ir gaumīgi, atjautīgi pagatavotas, uzvedumi tiešām interesanti, un tos pavada jauka mūzika bērniem. Lielākā daļa uzvedumu jau gan tulkoti no krievu valodas. Bet pa kādam parādās arī pašmāju ražojumi. Uzveda, piemēram, "Zelta zirgu", nu, tas gan bija padevies diezgan vāji ne tik daudz kā luga, drīzāk kā kāda pamācība. Bet valda uzskats, ka bērniem jārāda ari tādi pamācoši gabali, kaut arī tie neizdo​das sevišķi interesanti.

Tā nu esmu savirknējusi garu vārdu un nosaukumu rindu teātru, lugu, aktieru. Mums tie nav vārdi vien. Tie saistās ar neaizmirstamiem pārdzīvojumiem un neizsmeļamām atmiņām. Katrs no tiem atgādina kādu mazu, jauku dēku, daudzi ne vienu vien, kad esam "aizbēguši no mājām" ar savu mīļāko sapni par labāku, skaistāku dzīvi. Cik daudzkārt mēs gan sarunās, gan klusā atcerē atgriežamies pie šiem jaukajiem piedzīvojumiem tas mums palīdz tikt pāri saltajam dzīves tukšumam, kas tik bieži sažņaudz sirdi tiklab vientulībā, kā svešā drūzmā… Tāpēc rīdzinieki tik kaislīgi mīl savus teātrus un māksliniekus, kas tur strādā. Tāpēc ar tādu vēlīgu interesi seko viņu darbam un pat personīgajai dzīvei. Arī tad, ja tur ir šis tas jocīgs, šis tas gandrīz piedauzīgs, mēs viņus nenosodām, bet tikai saprazdami pasmaidām: viņi ir mūsu lutekļi, mūsu mīluļi viņiem atļauts tas, ko mēs nekad nedrīkstētu.

Mēs dzīvojam viņiem līdzi un šais iedomās jūtamies tikpat drosmīgi un izdarīgi kā viņi.

Arī šoruden, tiklīdz sākās jaunās sezonas uzvedumi, es steidzos uz Operu. Tā mana mīļākā sapņu vieta vienalga, vai sēžu parterā vai trešajā balkonā. Pati Operas atmosfēra jau it kā apbur, it kā atbrīvo no visa drūmā, smagā. Ļaudis lielāko tiesu ģērbušies savās labākajās drēbēs. Sejas gaišas, bez rūpēm. Visu sirdis pilda līksmas gaidas.

Patiesībā ir vienalga, ko uzved. Mūzika arvien ir brīnišķīga, dziedātāji labi. Un kostīmi un dekorācijas kā pasakā. Kad Rīgā viesojās Stokholmas Karaliskā opera, ļaudis skrēja skatīties, domāja būs kas sevišķs. Bet kā pievīlās! Zviedri savos kostīmos un dekorācijās izskatījās kā lupatu lelles, salīdzinot ar mūsē​jiem. Pat izrādes bija ļoti viduvējas, lai neteiktu pavisam vājas.

Par pasakaino gaisotni mūsu Operā daudz pateicības pienākas dekoratoriem, no kuriem pats ievērojamākais laikam gan būs Arturs Lapiņš. Tādas dekorācijas kā nakts Venēcijā "Hofmaņa stāstos", kalnu aiza "Karmenā" vai bērzu birzs "Oņeginā" ir neatkārtojamas tās varētu rādīt visai pasaulei. Arī Operas nams, kas man no bērnības palicis atmiņā tāds kā apsūbējis, krāšņi uzposts iekštelpās pirms kāda laika izdarīja kapitālremontu. Pat ložas un balkona apmales dabūja jaunu samtu, un katrs eņģelītis-jaunu apzeltījumu.

Cik tālu esmu aizklīdusi nu tikai attopos. Es taču gribu stāstīt par savu dzīvi. Par māti, māsu, dzīvokļa kaimiņiem un Laimoni tiem cilvēkiem, kam ar manu šauro dzīvi tiešs sakars. Bet neviļus esmu aizmaldījusies pie Rīgas teātriem un to aktieriem. Kā tas varēja gadīties?

Tagad es to zinu. Teātris ir mūsu dzīves daļa. Skatuves māksla nav kaut kas neaizsniedzams, tikai no tāluma skatāms un baudāms tā mums ir kā dienišķā maize. Tikpat nepieciešama kā tā, ko pērkam maiznīcā, tikai garīga. Un, ja es stāstu par mūsu dzīves vienu pusi, tad jāstāsta arī par otru.

Aizmirstot Operu un teātrus, šo mūsu dzīvi parādītu tumšāku un kailāku, nekā tā patiesībā ir.

Dziedātāji un aktieri mums ir draugi, gandrīz vai ģimenes locekļi, kaut arī tos personīgi nepazīstam.

Tā varbūt, par viņiem stāstot, tomēr neesmu nekur tālu aizgājusi no savas šaurās, mazās dzīves tikai padarījusi to drusku plašāku, drusku gaišāku un pateikusi, kam par to esmu pateicību parādā.

Ir vēl kaut kas. Kādu vakaru, no Operas iznākot, sākās itin kā jauns cēliens manā dzīvē tas, kura dēļ es patiesībā rakstu visu šo stāstu.

Nekas sevišķs Operā nenotika. Izrāde bija skaista; es iznācu uz ielas vēl tās iespaidā, pa pusei kā sapnī, un lēnām soļoju uz tuvāko trolejbusa pieturas vietu Ļeņina ielā, pie Kolonādes kioska. Lija viegls lietus. Naksnīgā iela ar lapām uz bruģējuma un spožo, melno asfaltu atstāja rudenīgu iespaidu.

Cilvēki, no Operas nama iznākuši, ātri izklīda uz visām pusēm. Varbūt tāpēc, ka neapzinīgi soļoju lēnāk par citiem, es drīz paliku viena. Vējš pūta pretī, un man vēsumā pārskrēja vieglas trīsas..

Piepeši es jutos pamesta un vientuļa tik vientuļa kā lai​kam vēl nekad savā mūžā.

Tas mani pašu pārsteidza. Kas man bija noticis? Vai šo sajūtu radīja kontrasts starp gaišo zāli, pievilcīgo izrādi, skaisto mūziku un silto ļaužu drūzmu, ko nupat biju pametusi, un vēso, tumšo, mitro nakti, kurā biju iznākusi? Vai kas cits?

Un tad piepeši es zināju. Tādēļ, ka Laimonis nebija pie manis!

Nu uzreiz es sāku par to domāt citādi nekā līdz tam. Man gandrīz vienmēr uz teātri jāiet vienai.

Es gan katru reizi jautāju, vai viņš nenāks. Viņš parasti atbild nenoteikti varbūt, redzēs, kā būs. Es gaidu līdz pēdējai dienai. Tad viņš piezvana un aizbildinās, ka šoreiz nevarot. Vai, vēl biežāk, pavisam aizmirst piezvanīt un vienkārši neatnāk. Sevišķi sestdienas vakaros viņam nekad nav laika.

Viņš tik ļoti aizņemts ar savām veikallietām, ka teātris vai Opera viņam liekas veltīga laika nosišana.

Nūjā, es protu mierināties Laimonis maz interesējas par mākslu. Tai ziņā man viņu vajadzēs audzināt. Viņš jūsmo par sportu, domā par darba un veikala darīšanām. Cilvēks nevar visu uzreiz.

Viņam jādomā par praktiskām lietām, jāpelna nauda. Tas nav viņa paša, tas ir mūsu abu labā. Ja man būtu tik daudz darba un rūpju, es arī retajās brīvajās stundās būtu nogurusi un nekur negribētu iet.

Tā es mierinos. Bet nu šovakar man piepeši uzmācas šaubas. Vai tā ir? Piepeši man liekas, ka es tikai sevi mānu. Tā nav. Tur jābūt kam citam. Šai brīdī, šai vientulīgajā stundā viņam vajadzētu būt pie manis. Nē, tas nav tikai laika kavēklis. Viņam to vajadzēja zināt. Viņš nedrīkstēja mani tagad atstāt vienu. Tagad, kad dzīvoju it kā ātri iztekošā smilšu pulkstenī skatīdamās. Kad nēsāju viņa bērnu

un gaidu…

Attālinoties no gaišās Operas, es domāju par to un man pārskrej savādas trīsas. Man priekšā ir tumsa, un, lai gan labi zinu ceļu uz trolejbusa pieturu, tā mani savādi biedē.

Trolejbusā dīvainā jutoņa pamazām izgaist. Es domāju: nu varbūt tas tā ir sievietēm manā stāvoklī. Tām rodas pārspīlētas ilgas pēc līdzjūtības, tuvuma, cilvēcīga siltuma un mīlestības. Tas viss varbūt ir pilnīgi dabiski. Un par Laimoni nav vērts raizēties. Rīt viņš man droši vien pateiks, kas viņu aizkavējis, kāpēc nevarējis atnākt. Man nav nekāda iemesla raizēties.

Pērnavas ielas stūrī izkāpju un atceros, ka vēl neesmu dabūjusi šīsdienas avīzi. Paeju atpakaļ līdz tuvākajam kioskam. Protams, "Rīgas Balss" sen būtu izpirkta. Tas ir mūsu iecienītākais laikraksts, jo tur nav tikai politiski raksti un valdības rīkojumi vien, kas nevienam neinteresē, bet arī diezgan plašas vietējās ziņas. Šo avīzi, kas iznāk abās valodās, izpērk tik ātri, ka nebūtu nekādu cerību to dabūt, ja iznākšanas laikā negaidītu rindā. Bet kioskniece mums pazīstama un mums vienmēr pa​glabā mūsu numuru. Tāpēc to dabūju arī tagad.

Reizē ar mani pie kioska pienāk vēl trīs četri cilvēki un visi prasa "Rīgas Balsi". Kuras, protams, sen vairs nav. Ieraudzījuši, ka saņemu avīzes numuru, viņi sastājas man apkārt.

- Lūdzu, kāds vīrietis saka, vai varētu paskatīties? Tikai uz acumirkli.

Es iedodu avīzi un jautāju: - Kas tur ir tik sevišķs?

Viņš jau ir atšķīris laikrakstu un drudžaini meklē slejās. Citi spiežas klāt un skatās viņam pār plecu. Nu man arī pamostas ziņkārība. Par ko viņi tā interesējas? Jābūt notikušam kaut kam tādam, kas uztraucis visu pilsētu. Vai atkal kāds sputņiks uzšauts gaisā, vai?… Bet par tiem neviens vairs daudz neinte​resējas.

Es tikai gribēju izlasīt, vīrietis atsaka, par to slepkavību. Visa Rīga runā. Avīze visur izpirkta.

- Kādu slepkavību? es jautāju.

Neviens man neatbild.

Tad lasītājs pagriežas pret citiem un saka: Tā ir. Krievs. Arkādijs Jermolajevs tam jābūt krievam. Paldies!

Viņš atdod man avīzi un, ar saviem paziņām sarunādamies, aiziet.

Pieliecos pie kioska elektriskās spuldzes un meklēju rakstu, kas tā interesēja svešos. Jā, te jau ir… Diezgan plašs raksts par neciešamiem apmēriem, kādus pilsētā pieņēmis huligānisms. Kā piemērs minēts pusaudžu noziegums, ko nupat izmeklējot prokuratūra. Bobreņpuiku banda aplaupījusi un nogalinājusi Līvānu rajona kolhoza "Sarkanā zvaigzne" valdes priekšsēdētāju agronomu Arkādiju Jermolajevu. Milicija jau apcietinājusi vainīgos, kas visi noziegumā atzinušies. Bandas barvedis bijis kāds septiņpadsmit gadus vecs puika Viktors Mandelbaums.

VIKTORS ATZĪSTAS otikumiem, kas man jāstāsta tālāk, varbūt nav loģiska sakara. Vismaz ārēji tāds nav viegli saskatāms. Atskaitot to, ka tie nāk gandrīz vienā laidā, nepārtrauktā secībā un rada iespaidu, it kā tos vaļā būtu pasprūdījis kopīgs cēlonis, tie ir pilnīgi nesaistīgi un neatkarīgi. Un tomēr man ir savāda sajūta, ka kaut kādā dziļākā, prātam grūti pieejamā plāksnē tiem ir zināma sakarība. Mēs taču nezinām, kur īsti sakņojas tas, kas ar mums un ap mums notiek. Jo vairāk domājam, jo vairāk visas lietas saplūst kopā neatrisināmā režģī, cē​loņu un seku kamolā.

Ir jau vēls, bet, dzīvoklī ieejot, pa durvju spraugām redzu, ka Mandelbaumu istabā vēl gaišs; šoreiz es negaidu Zivu pie mums, es eju pie viņas. Pie durvīm stāvot, man piepeši iešaujas prātā, ka Ziva kopš dažām dienām nav manīta ne pie durvīm, nācējus ielaižot, ne virtuvē tenkojot. Cik savādi, ka tikai tagad ievēroju viņas iztrūkumu. Nezin kādēļ man bija radies iespaids, ka kaimiņiene saaukstējusies un tāpēc dzīvo pa savu istabu. Es jau kopš vairākām dienām neesmu manījusi arī Viktoru, bet tas nav nekas neparasts. Dienu viņš ir skolā, vakaros klejo apkārt ar saviem draugiem.

Viņa prombūtne nevienam nav dūrusies acīs. Patiesību sakot, mēs visi jūtamies labāk, kad viņa nav tuvumā.

Jā, Ziva ir slima. Viņa guļ gultā, ar kompresi uz pieres. Kapteinis sēd blakus vecā, izšķobītā pītā atzveltnes krēslā. Krēslam blakus uz grīdas avīzes numurs "Rīgas Balss" krievu valodā. Viņi abi izskatās dīvaini saguruši, iekritušām acīm, dziļām grumbām pelēkās, izbalējušās sejās kā cilvēki, kas divas trīs naktis nav gulējuši. Es iedomājos, ka tas varbūt tiesa droši vien viņi sirdēstos pēdējās naktis nav varējuši gulēt.

Vii tas tiesa, Mandelbauma kundze? es jautāju, rādī​dama uz avīzi.

Viņa ar žestu liek vīram padot man krēslu.

- Apsēdieties, Nora Ivanovna, Ziva saka vārgā balsī. Paldies, ka ienācāt. Man tik pilna sirds, gribas parunāties. Bet es nevaru ne pie viena iet… nevaru.

- Neuztraucies atkal, kapteinis saka. Tas nekā nelīdz. Esi mierīga un mēģini aizmigt.

Ziva bez cerības pakrata galvu.

Es nevaru gulēt. Jau trīs naktis neesmu acis aiztaisījusi. Galva tik smaga… kā ar svinu pielieta… Ak, man liekas, es neiz​turēšu. Ja tā turpināsies, es sajukšu prātā.

Es gribu celties un iet, lai viņu netraucētu. Bet Ziva pati mani aiztur. Viņa grib izkratīt sirdi. Es domāju varbūt tas viņai nāks par labu. Un man gribas zināt.

Tas bija priekš nedēļas… jā, sešām dienām, viņa iesāk. Svētdienas vakarā. Biju iegājusi vannasistabā izmazgāt kādu veļas gabalu. Visu vakaru Viktora nebija mājās, teicās ejot pie drauga mācīties. Kamēr biju vannasistabā, viņš pārnāca. Es vēl nebiju beigusi mazgāt kreklu, kad viņš piegrabināja pie vannasistabas durvīm. "Māt, laid mani iekšā," viņš teica. "Vēlāk varēsi mazgāties."

Es viņu ielaidu un pati atkāpos aiz durvīm. Domāju, ka viņš grib savās vajadzībās. Bet nē. Gribēdama durvis aizvērt, pa spraugu redzēju, ka viņš noliecas pie vannas krāna mazgāt rokas. Es būtu taisījusi durvis ciet un atstājusi viņu vienu, bet tai mirklī ievēroju vēl ko citu. Viņa rokas bija gluži sarkanas ar asinīm.

Ziva piespieda roku pie krūtīm, it kā tai trūktu elpas, un brītiņu atpūtās. Tad viņa turpināja vēl vājākā balsī.

- Es nobijos, jo domāju, ka Viktors sagriezis roku. Atgriezos vannasistabā. Gribēju redzēt, cik liels ievainojums un vai to nevajag pārsiet. Viktors, mani ieraugot, kļuva ļoti dusmīgs. "Nebāzies virsū," viņš teica, "l.iec mani mierā." "Bet tev roka pušu," es uzstāju. "Parādi, kas vainas tavai rokai!"

Viņš man pagrieza muguru un vēl nepacietīgāk uzsauca, lai ejot ārā. Rokai neesot nekādas vainas.

"Bet tās taču asinis?" es uztraukta saucu. "Parādi rokas, lai redzu. Vai tās nav asinis?" "Jā, jā," viņš noņurdēja. "Bet ne manas." Es paliku pilnīgi bez valodas. "Ne tavas? Kā tad?…" Viņš atmeta: "Suņa asinis. Uz ielas bija sabraukts suns… Mēs to nesām." Es varēju tikai skatīties, neko nespēdama domāt. Viktors, pie krāna noliecies, mazgāja rokas, ūdens lija vannā un krāsoja tās dibenu sarkanu.

Viktors bija mierīgs, man likās, drusku bālāks nekā parasti, bet pilnīgi mierīgs. Viņa izskaidrojums bija dabisks un vienkāršs kāpēc gan tā nevarēja būt? Kas par brīnumu, ka suns sabraukts, ka puikas to pacēluši un kaut kur nesuši? Bet savā sirdī, saprotiet, Nora Ivanovna, šeit, dziļi savā sirdī, es zināju, ka tā nav tais​nība. Ka tur ir kas cits un… briesmīgs.

Ziva brītiņu klusēja, aizvērusi acis. Dzīvoklī viss bija kluss, varēja caur sienu dzirdēt, kā resnais Trofimovs blakusistabā krāca. Vienu īsu mirkli es šai klusumā saklausīju kaut ko baigu bet tas droši vien bija žīdietes stāsta iespaidā.

Nu tikai pamanīju, ka māte klusu bija ienākusi Mandelbaumu istabā. Pie durvīm stāvēdama, viņa klausījās.

Tai naktī es nevarēju aizmigt, Ziva turpināja. Gulēju un klausījos, kā Viktors elpoja. Jūs jau zināt, viņš neguļ te, pie mums, bet otrā istabā uz dīvāna. Durvis bija vaļā. Viss likās mierīgi. Piepeši, tā ap vieniem vai pusdiviem, Viktors sāka kliegt: "Robi, dod nazi! Robi, nazi!" Es uzlēcu sēdus un klausījos, vai vēl kas sekos. Nē, tas bija viss. Viktora balss apklusa neskaidrā murmināšanā. Viņš smagi nopūtās, pagriezās uz otriem sāniem un atkal iegrima miegā. Bet es visa drebēju, kā kad kaila stāvētu ārā, salā un vējā. Tai brīdī es sapratu, ka puika man nav teicis patiesību. Ka tie par suni bijuši meli… Mani pārņēma neizsa​kāmas bailes. Tas bija savādi, jo es pati nezināju, no kā. Man tikai uzreiz radās dīvainas aizdomas. Es sāku atcerēties daudz dažādu gadījumu, kur Viktors bija kaut ko teicis, kaut ko apgalvojis un es tam biju ticējusi, nezinādama, vai tā bija patiesība vai ne… Ja nu tie visi būtu meli… Ja tas, ko viņš teica par sa​braukto suni, būtu meli…

Komprese noslīdēja Zivai no pieres. Viņa piespieda plaukstas pie acīm, it kā baidīdamās no gaismas.

- Kur Viktors ir tagad? es jautāju. Apcietināts?

Ziva pamāja ar galvu, bet nevarēja parunāt. Viņa tikai spieda rokas pie acīm un tikko redzami drebēja.

Nākamās dienās viņš gāja skolā, kā vienmēr, sievas vietā turpināja kapteinis. Es netiku ievērojis nekā neparasta. Tas, ko sieva stāstīja par asinīm, man nelikās nekas sevišķs. Puika varēja vai nu sagriezties pats, vai kaut kur notraipīties… Ja būtu notikusi kaušanās vai kas tamlīdzīgs, tad jau iejauktos milicija. Bet nekas nenotika, viss bija mierīgi.

Viņš aizdedzināja smēķi, kas bija apdzisis, un turpināja, izskatīdamies mierīgs. Uztraukumu nodeva tikai pirkstu neveik​lība uzraujot viņš nolauza sērkociņu.

Tad kādu vakaru Viktors nepārnāca no skolas. Tovakar viņam nekādas nodarbības pēc stundām nebija paredzētas. Zēns bieži mēdz vakaros iziet, bet viņš vienmēr pārnāk pusdienās. Kad nu Viktors nepārnāca, tas mums likās savādi. Bet mēs neuztraucāmies. Ar Viktoru reizēm mēdza gadīties pārsteigumi, kas vienmēr nokārtojās labvēlīgi. Tad no skolas piezvanīja pa telefonu un paziņoja, ka milicija Viktoru kopā ar diviem citiem puikām, stundām beidzoties, aizturējusi un aizvedusi. Uz kurieni? Skolotājs nezināja, bet domāja, ka uz vietējo nodaļu. Mēs aizskrējām turp aizelsušies.

Viktora nebija arī tur. Bet mēs tur dabūjām visu zināt. Vai vismaz, kas bija noticis tai dienā.

Lai gan kapteinis bija uztraukts, viņa nemiers bija citāds nekā sievas. To es, viņam runājot, ievēroju arvien skaidrāk. Ko viņš juta? Man likās, dusmas, varbūt arī nožēlu. Bet viņš nebija sa​triekts, kā sieva. Varēja gandrīz nojaust, ka viņš notikušo bija daļēji paredzējis.

Izrādās, ka vēlu svētdienas vakarā Maskavas priekšpilsētā nogalināts kāds iebraucējs no Latgales, kolhoza priekšsēdētājs vai kas tamlīdzīgs. Viņš atrasts nomaļā ieliņā nodurts ar prāvu kabatas nazi. Nazis atrasts nomests nozieguma vietā. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka laucinieks bijis vairākās tējnīcās un restorānos kopā ar trim vai četriem bobreņpuikām. Kādas tējnīcas viesu apkalpotājs vienu no jaunekļiem pazinis, tas bijis kāds Robis. Roberts Zvirbulis diezgan bieži redzēts tai apkaimē un sen turēts par aizdomīgu tipu. Ja tas tā nebūtu, apkalpotājs viņu nebūtu ievērojis. Citi jaunieši viņam bijuši sveši, bet, cik vērojams, piederējuši pie vienas bandas. Milicija Robi noķērusi stacijā, kad tas gribējis kāpt vilcienā uz Valmieru. Viņš pratināts, bet neatzinies noziegumā. Tomēr diezgan ātri noskaidrojies, ar ko Robis svētdienas vakarā bijis kopā. Kad apcietināti pārējie bandas dalībnieki, Viktoru ieskaitot, viens no zēniem pateicis, ka nazis piederot Robim. Redzot, ka uz viņu krīt aizdomas par slepkavību, Roberts Zvirbulis atzinies, ka nazis gan viņa, bet to lietojis Viktors, kas arī bijis nozieguma galvenais plānotājs un bandas barvedis. Mūsu Viktors! Vai jūs to varat iedomāties? Kaušļu un laupītāju bandas barvedis!

Es kapteinim neko neteicu, bet patiesībā to varēju gan iedomāties. Brītiņu apdomājusies, es atradu, ka Viktora audžuvecā​kiem vēl nebija iemesla krist izmisumā.

Es teicu: - Ja tikvien zināms, tad tas vēl neko lielu nenozīmē.

- Kā tā? kapteinis brīnījās.

- Nav nekādu pierādījumu, ka šis Robis… šis Zvirbulis saka patiesību. Tā kā nazis ir viņa, gluži dabiski sagaidāms, ka viņš mēģinās vainu novelt uz kādu citu. Atrast īsto vainīgo tiesai būs grūts uzdevums, jo puikas vainu noteikti vels cits uz citu. Arī tas nav jāņem par pilnu, ka Viktors tiešām bijis bandas vadītājs. Viņš tas nemaz nevarēja būt, vezdams samērā kārtīgu dzīvi, iedams skolā un katru nakti nākdams mājā, kaut arī pavēlu… Arī tējnīcas apkalpotāja izteicieni liecina, ka barvedis bijis jau minētais Robis. Vēl var noskaidroties, ka Viktors vainojams tikai kā vienkāršs līdzskrējējs vai varbūt pavisam bez vainas. Viņam ir tīri vai iedzimta nelaime gadīties klāt tur, kur nevajadzētu būt…

Gandrīz jau likās, ka mani vārdi, kuriem, starp citu, pati neticēju, uz nabaga uztrauktajiem audžuvecākiem atstājuši nomie​rinošu iespaidu. Tad piepeši ierunājās Ziva.

- Bet es redzēju asinis, viņa teica.-Tas bija tai pašā naktī.

Es redzēju. Viņa roka bija asiņaina līdz locītavai un arī krekla piedurkne… un plankumi uz svārkiem un biksēm… Es vēl tagad tos redzu acu priekšā. Tas bija svētdienas naktī.

Viņa bija gulējusi it kā sāpju sastingumā. Nu, kā piepeši pamodināta, Ziva uzlēca no gultas un sāka skraidīt pa istabu, lau​zīdama rokas un vaimanādama tā, kā to prot un var tikai ebrejiete.

Viņa turpināja vaimanāt: - Un, naktī murgojot, viņš sauca pēc naža! Viņš sauca Robi, lai tas dodot nazi!

Viņa skatījās uz mums plati ieplestām, šausmu pilnām acīm, it kā pati murgodama.

Mums nebija nekā, ko viņai atbildēt.

- Ej labāk gulēt, Ziva, teica viņas vīrs, kam pašam varēja redzēt dziļas noguruma pēdas sejā.

Tu esi nogurusi. Šonakt mēs nekā vairāk neizgudrosim. Rīts gudrāks nekā vakars.

Klusumā māte panāca uz priekšu un teica: - Mandelbauma kundze, es uzliešu zāļu tēju. Vai dzersit?

Jā, tēja varēja palīdzēt nomierināt Zivas uztrauktos nervus.

Mātei bija zāļu tējas dažādām kaitēm un vainām.

Māte iegāja mūsu istabā uzliet tēju. Es paliku pie kaimiņiem. Istabas bez Viktora izskatījās

savādi tukšas un klusas. Mēs kādu brīdi nerunājām. Es nevarēju aprast ar dīvaino sajūtu, ka šeit, mūsu istabai blakus, mūsu dzīvoklī, dzīvojis, gulējis un gājis slepkava.

Vai ir noskaidrots, es jautāju kapteinim, kādēļ viņi to darījuši? Es domāju, uzbrukuši kolhozniekam. Laupīšanas no​lūkā?

Kapteinis paraustīja salīkušu plecu.

- Taču laikam. Kāds cits iemesls varētu būt nogalināt svešu cilvēku?

Viņš apdomājās un piebilda: - Bet es nezinu. Nekas jau nav zināms, tiesa vēl priekšā. Neviens nezina, cik nogalinātajam bijis klāt naudas. Pie puikām lielākas naudas summas nav atrastas. Viktoram kabatās bija tikai daži rubļi. Varbūt viņi laupījumu kaut kur paslēpuši. Vai nav dabūjuši… Varbūt visa šī lieta ir kaut kāds briesmīgs pār​pratums.

Apklusumā gandrīz baigas ieskanējās Zivas vaimanas: Kāpēc viņš to darīja? Ko viņam vēl vajadzēja?… Viņam nekā netrūka… Mēs viņam devām visu: uzturu, drēbes, apavus labākus nekā citiem puikām… visu, pat kabatas naudu… Viņam nebija jāzog, varēja uzprasīt mums… Kāpēc? Kāpēc?… Par ko mums tāda nelaime?…

Tad ienāca māte ar karstu tēju.. Glāzi izdzērusi, Ziva atlaidās spilvenos un pēc dažām minūtēm aizmiga. Viņa bija tik nogurusi un izmocījusies, ka pietika ar silta šķidruma malku.

Kapteinis tikai mēmi palocīja galvu, kad iziedamas novēlē​jām viņam labu nakti.

Pēc stundas es guļu savā tahtā tumšā istabā un domāju. Kā tas iespējams, ka cilvēks, ar ko gadiem esat bijuši kopā, ko domājaties labi pazīstam, piepeši kļūst pilnīgi svešs, cits? Tas ir tā, it kā uz pazīstama ceļa, simtreiz mītas takas būtu parādījusies zemes plaisa, neredzēts bezdibenis, kam varat pieiet klāt, bet ne tikt pāri… Un jūs stāvat un brīnāties, kā tas tur gadījies…

Domādama es iemiegu un sapņoju par to pašu, un pēc īsa miega brīža pamostos, atkal domādama par to pašu. Man ir dīvaina sajūta, ka zinu Viktora mīklas atminējumu, bet esmu to aizmirsusi. Man ir tā, kā dzirdot pazīstamu mīklu, kad gribas teikt: es taču to zināju, kas tas bija? Pagaidiet, tūliņ atcerē​šos… Bet stundas paiet, un nevaru atcerēties.

Nākamās dienās mūsu dzīve ārēji rit kā parasti. Bet visi mēs esam it kā apmulsuši, it kā izbijušies. Mēs klausāmies durvju un telefona zvanā un saraujamies, to dzirdot. Mums katram ir savas darīšanas, savas rūpes un raizes, kā vienmēr. Bet tās uzreiz liekas it kā nozīmi pazaudējušas pat manas. Galvenās visiem tagad ir ziņas, ko dzirdam no Mandelbaumiem. Par Viktoru.

Reiz man ienāk prātā, cik tas savādi un varbūt pat drusku liktenīgi. Ziva vienmēr bijusi lielākā tenkotajā mūsu komunālā dzīvoklī. Nevienam nav varējis nokrist ne mats no galvas, lai viņa to nemanītu un neaprunātu. Trofimovs, rupjais krievs, reiz teica, ka visus caurumus pasaulē varot aizbāzt, tikai ne Zivas muti. Bet nu piepeši tā ir aizbāzta.

Ziva vairs netenko. Viņa nerunā nemaz pēc naksnīgās sarunas ar mani tovakar, kad pārnācu no Operas, viņa pat ar mani un māti vairs nav runājusi. Tagad, zinot, ka visiem iemesls runāt par viņu, Mandelbauma kundze klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi.

Visi viņu apstājuši jautājumiem. Viņa ar kapteini katru dienu iet uz miliciju, tiesu un citām iestādēm. Kad viņi pārnāk, visi grib zināt, kas no jauna. Sākumā, pirmajās dienās, viņa arī pastāsta šo un to. Tad uzreiz viņa paliek klusu un vairs ar mums pat nerunā.

Ziva nu atgādina vajātu, aploka kaktā iedzītu dzīvnieku. Viņa skatās uz mums pārmetošām, moku pilnām acīm, it kā mēs būtu vainīgi pie viņas nelaimes.

Un pats dīvainākais ir, ka es neesmu droša, vai kādā vārdos nepasakāmā, neminamā veidā tas tā arī nav.

Kaut arī Ziva nekā nestāstīja, mēs bez ziņām nepalikām. Par noziegumu runāja visa Rīga. Parasti

mūsu avīzes par tādām lietām daudz neraksta ja daudz, atzīmē, ka tāds pārkāpums noticis. Bet šoreiz ir citādi. Valdība ir noskaitusies uz ielas jaunatni. Bobreņpuiku noziegumi pieņēmuši tādus apmērus, ka to vairs nevar saukt par vienkāršu huligānismu. Katru nakti notiek zādzības un laupīšanas ne vien nomalēs, bet pat dzīvās centra ielās. Acīmredzot nolemts spert stingrus soļus šo nebūšanu novēršanai. Gadījums, kad bobreņpuikas nav apmierinājušies ar laupīšanu vien, bet izdarījuši slepkavību, nu tiek ņemts par piemēru visiem citiem presē minētiem un neminētiem. Šoreiz tam ne vien "Rīgas Balss", bet arī citas avīzes veltī neparasti lielu ievērību.

"Rīgas Balss" lietas izmeklēšanu un tālāko norisi apraksta visos sīkumos. Lai gan neesmu nevienā tiesas sēdē klāt bijusi, avīžu ziņojumus lasot, varu skaidri iedomāties, kā noris šīs sensacionālās lietas izmeklēšana un iztiesāšana.

Esmu izgriezusi tās vietas, kur tiek nopratināts Viktors. Es tās papildinu ar jauniem izgriezumiem un nākamiem avīžu numuriem. Kad lietu beidz iztiesāt, man ir gandrīz visas tās raksturīgākās ainas laikraksta atreferējumā, kas šoreiz izņē​muma kārtā ir diezgan dzīvs un iespaidīgs.

Es te norakstu dažas vietas, kas liekas raksturīgas, un papil​dinu ar kapteiņa stāstījumu. "Šodien ir viena no svarīgākajām dienām izmeklēšanā. Paredzēts nopratināt vienu no nožēlojamās drāmas galvenajām personām Viktoru Mandelbaumu. Vēl vairāk nekā iepriekšējie viņš pārstāv Rīgas paklīdušo jaunatni to jaunatnes daļu, kas, gan skaitā niecīga, tomēr ar savu atbildības trūkumu met ēnu uz apzinīgo, krietno un progresīvo jaunās paaudzes vairākumu. Tādēļ sabiedrība prasa, lai to jo drīzāk un pilnīgāk atmaskotu un lai vainīgie saņemtu taisnīgu un pelnītu sodu…

Divi miliči ieved apsūdzēto. Viņš nostājas tiesas galda priekšā. Uz viņu šai brīdī vēršas visu klātesošo skati.

Ievestais ir vidēja, gandrīz maza auguma zēns, plecīgs, kailu galvu, īsi apgrieztiem tumšiem matiem. Viņš ģērbies vidusskolnieka melnajā tērpā ar pelēki zilu virskreklu un vienkāršu, tumšu kaklasaiti. Apģērbs ir kārtīgs, tīrs, kurpes veselas un, liekas, nesen spodrinātas. Nekas viņa izskatā neliecina, ka mums te darīšana ar gados jaunu, bet jau rūdītu noziedznieku. Varbūt vienīgi sejas izteiksme. Tā drīzāk atgādina nobriedušu vīrieti nekā jaunekli. Viņš stāv spītīgi paceltu galvu un skatās nopratinātājam taisni acīs. Zemā piere un šaurās acis citādi diezgan glītajā sejā liecina par zemu attīstības pakāpi.

Vispirms nāk parastie jautājumi: vārds, uzvārds, kad dzimis utt. Apsūdzētais atbild ātri un noteikti, kā automāts.

Viktors Mandelbaums ir septiņpadsmit gadus vecs, mācās 54. vidusskolas priekšpēdējā klasē, vecāki nezināmi, kopš sestā dzīvības gada dzīvo pie audžuvecākiem Mandelbaumiem vidēji pārtikušos apstākļos. Uz jautājumu kādas tautības? apsūdzētais atbild ar noteiktu latvietis. Nav iepriekš sodīts.

Te milicis pārliecas pār galdu un pasniedz sekretāram kādu papīru. Tiesas izmeklētājs lūdz to nolasīt.

Tas ir vietējās milicijas nodaļas priekšnieka ziņojums, ka Viktors Mandelbaums gan nav tiesas sodīts, bet vairākas reizes bijis iejaukts milicijas izziņās un turēts aizdomās par dažādiem pārkāpumiem, visbiežāk sīkām zādzībām. Novērots, ka viņš bieži atradies tādu vietu tuvumā, kur darbojušās tā sauktās bobreņpuiku bandas.

"Kā tas nākas, ka līdz šim nekad neesat iekritis?" ironiski jautā tiesas izmeklētājs.

"Tāpēc, ka neesmu bijis vainīgs," mierīgi atbild apsūdzētais.

"Varbūt jums vienkārši bijusi neticama laime?"

Apsūdzētais neatbild.

"Sēdieties. Es gribu dzirdēt skolotāja atsauksmi."

Pieceļas Viktora klases audzinātājs. Tas ir vīrs pusmūža gados, gara auguma, kalsens, drusku uz priekšu salīcis, ar kailu gal​vas virsu, tuvredzīgs. Pēc parasto datu sniegšanas viņš liecina: "Viktoru Mandelbaumu pazīstu jau četrus gadus. Viņš ir sekmīgs mācībās, bet ne visos priekšmetos. Valodās, vēsturē un fiziskajā audzināšanā viņa sekmes parasti ļoti labas, matemātikā vidējas, fizikā un ķīmijā vājas. Vingrošanā un galda tenisā viņš ir viens no pirmajiem skolā. Vājākais punkts Viktoram ir uzvešanās. Viņš ir nesaticīgs un ātrs dusmās, tāpēc tam bieži izceļas sadursmes ar citiem puikām skolā. Ir bijuši kaušanās gadījumi. Vēl kas… Skolā diezgan bieži notikušas sīkas zādzības, un aizdomas parasti krīt uz Viktoru. Viņš gan nav tieši pieķerts zagšanā, bet skolotāji un skolnieki domā, ka viņam līp pie pirkstiem viss, kas nav piesiets. To visu kopā saņemot, atzīmes par uzvešanos viņam divos vai trīs pēdējos gados vien​mēr bijušas ar mīnusu."

"Ar ko Viktors Mandelbaums visvairāk biedrojās skolā un brīvajā laikā?"

Skolotājs padomā un atbild: "Cik esmu novērojis, skolā viņš parasti turas savrup no citiem. Tuvākie biedri ir līdzapsūdzētie Žanis Kleperis un Uldis Vārpainis. Ārpus skolas redzēts kopā ar tā saucamajiem bob​reņpuikām."

Tiesnesis paceļ no galda kādu priekšmetu un jautā skolotājam: "Vai esat Viktora Mandelbauma īpašumā redzējuši šo nazi?"

"Nē," atbild skolotājs.

"Sēdieties."

Tiesasvīri paklusām aprunājas savā starpā. Tad atkal izsauc apsūdzēto. Skolotājam garām ejot, Viktora sejā nesavelkas ne vaibsts. Viņš tikpat mierīgi panāk uz priekšu un apstājas brīvajā laukumā tiesas galda priekšā.

"Tagad pastāstiet man, ko darījāt tai svētdienā, kad notika noziegums."

"Nekā sevišķa."

"To mēs vēl nezinām. Cikos piecēlāties?"

Viktors apdomājas.

"Liekas, deviņos. Varbūt pusdeviņos," "Tālāk?"

"Līdz pusdienai biju mājās."

"Tas ir līdz cikiem?"

"Līdz pusdiviem vai diviem."

"Un tad?"

Viktors brītiņu klusē.

"Pirms trijiem man bija norunāts satikties ar Žani… Kle​peri. Rajona sporta skolā."

"Ko jūs darījāt, kad satikāties?"

"Kādu stundu spēlējām pingpongu."

"Cik ilgi? Līdz cikiem?"

"Nu… varbūt divas stundas. Līdz puspieciem vai pieciem."

"Ar ko sporta skolā satikāties?"

"Ar Uldi Vārpaini un… dažiem citiem. Pēc spēles mēs ar Žani un Uldi bijām kino."

"Kurā?" ""Komjaunietī", Ļeņina ielā 24."

"Cik ilgi bijāt kino?"

"Noteikti nezinu. Apmēram pusdeviņos vai deviņos iznācām ārā."

"Tālāk?"

"Kādu brīdi staigājām pa ielām. Kirova ielā pie kino "Rīga" satikām Robi Zvirbuli."

"Vai viņš bija viens?"

"Nē. Ar diviem citiem puikām, ko es nepazīstu." "Ko jūs darījāt?"

Viktors brīdi apdomājas. Tad turpina: "Vienam no svešajiem puikām bija šņabis. Mēs iedzērām."

"Uz ielas?"

"Jā. Pēc tam gājām uz kādu tējnīcu lekšrīgā. Tur viens no svešajiem puikām sāka runāt ar kādu kolhoznieku. Tas bija ma​nāmi iereibis."

"Par ko viņi runāja?" Viktors vilcinās.

"Kolhoznieks gribēja, lai viņu aizvedot uz… kādu vietu."

"Kādu vietu?"

"Pie sievietēm."

"Vai jūs zināt tādu vietu?"

"Nē… Bet svešais puika un Robis teica, ka zinot. Maskavas priekšpilsētā."

"Vai viņi patiesībā zināja?" jautā tiesnesis. Viktors parausta plecus. "Varbūt." "Vai kolhozniekam bija nauda?"

"Nezinu. Jādomā… Viņš solīja izmaksāt… ja aizvedīšot tur, kur viņš gribēja. Viņš iedeva Robim divdesmit rubļus." "Jūs redzējāt, cik viņam klāt naudas?" "Nē."

"Vai, no tējnīcas aizejot, viņš neizvilka maku un nemaksāja tēriņu?"

Viktors domā.

"Neatceros. Jādomā gan droši vien. Es neredzēju." "Vai tējnīcā vēl dzērāt?" "Nedaudz." "Cik glāzes?"

"Nedaudz," Viktors atkārto. "Man šņabis negaršo. Robis ar draugiem dzēra vairāk." "Cikos atstājāt tējnīcu?" "Skaidri nezinu. Neskatījāmies pulkstenī."

"Tālāk?"

"Kolhoznieks lāgā neturējās uz kājām un gribēja braukt ar taksi. Robis teica, ka neesot tālu. Mēs gājām kājām."

"Pa kādām ielām?"

"Sākumā pa Maskavas. Tālāk… neatceros."

"Jums bija nodoms ievest viņu kādā tumšā ielā un aplau​pīt?"

"Nē," atbild Viktors. "Mums nebija nekāda nodoma."

"Neliedzies!" bargi uzsauc nopratinātājs.

Viktors spītīgi klusē.

"Kas tālāk notika?"

"Kolhoznieks kļuva aizdomīgs. Viņš domāja, ka piemuļķots. Man liekas, viņam ar puikām izcēlās strīds. Viņi gāja pa priekšu. Es biju palicis iepakaļ. Tad kolhoznieks iekliedzās un puikas skrēja projām. Es arī bēgu. Es nepaskatījos atpakaļ, bet man likās, ka kolhoznieks palika guļot. Es kājām pārgāju mājās. Tas bija ap pusnakti. Vairāk neko nezinu."

"Nemelo!" dusmas valdīdams, iesaucas izmeklētājs. "Kas sadūra kolhoza vadītāju? Citi puikas liecina, ka tu!"

Viktors mierīgi atbild: Es nezinu.

Jautātājs viņam parāda lietisko pierādījumu kabatas nazi ar garu, smailu asmeni.

"Kam pieder šis nazis?"

"Nezinu."

"Vai tu to nekad neesi redzējis? Es tevi brīdinu, meli nelīdzēs. Saki taisnību, kam tu esi šo nazi redzējis?"

Viktors apdomājas un saka: "Apmēram tāds bija Robim. Robertam Zvirbulim. Bet nezinu, vai tas ir tas pats."

Tas bija viss. Ja arī Viktors bija vainīgs, nopratinātāji toreiz vēl nebija spējuši iedragāt viņa pašaizsardzības bruņas.

Nākamreiz viņu izsauca pēc trim dienām. Grūti pateikt, kas īsti starplaikā bija noticis. Nav pat zināms, vai viņš starplaikā bija pratināts, ne, kā šī pratināšana noritējusi. Tikai bija fakts, ka šoreiz viņš ieradās pilnīgi pārvērties. Kaut kas viņā bija sa​lūzis vai salauzts.

Tiesas izmeklētāja priekšā Viktors nostājās bāls, saguris, it kā reibonī, tikko turēdamies uz kājām. Viņš stāvēja, nodūris galvu, nepaceldams acis, un runājot viņam pierē izspiedās skaidri redzamas sviedru lāses. Bet lielāko daļu viņš vispār nerunāja, tikai spītīgi klusēja. Taču šai spītībā bija nomanāma savāda bezcerība.

Varbūt viņam jau bija pateikts, ka visi notikuma aculiecinieki liecina pret viņu. Ka visi draugi viņu nodevuši. Viņš arvien vēl neatzinās, bet, likās, pats vairs neticēja, ka izdosies tiesu pārliecināt par savu nevainību.

Izmeklētāja pirmais jautājums apsūdzētajam šodien ir īss un vienkāršs: "Vai atzīstaties par vainīgu?"

Viktors Mandelbaums neatbild, tikai viegli pakrata galvu.

"Tādā gadījumā man nekas cits neatliek, kā konfrontēt jūs ar aculieciniekiem."

Ieved otru apcietināto. Datus uzdodot, noskaidrojas, ka tas ir Uldis Vārpainis.

Uldim liecinieka vietā nostājoties, Viktors Mandelbaums paceļ galvu un paskatās viņam taisni sejā. Uldis Vārpainis nolaiž acis.

"Atgādinu, ka drīkstat teikt tikai patiesību," saka nopratinātājs. "Kas nogalināja kolhoza priekšsēdi?"

"Viktors Mandelbaums," atbild izsauktais zēns.

Tiesas izmeklētājs paceļ nazi, kas guļ viņam priekšā uz galda.

"Vai viņš to izdarīja ar šo nazi?"

"Jā."

Tiesā iestājas tāds klusums, ka varētu dzirdēt adatu uz grī​das nokrītam.

"Apsūdzētais!" saka tiesnesis. "Vai jūs vēl liedzaties?"

Viktors Mandelbaums paceļ galvu un ieskatās Uldim Vārpainim sejā. Bet tas nepaceļ acis.

Izmeklēšanas tiesnesis atkārto jautājumu, bet Viktors Man​delbaums neatbild.

"Ievest otru liecinieku."

Tas ir Žanis Kleperis. Atkārtojas tas pats, kas ar Uldi vārdu pa vārdam. Arī Žanis apliecina, ka redzējis Viktoru nogalinot laucinieku ar to pašu nazi. Izmeklēšanas tiesnesis atkārto jau​tājumu.

Un Viktors Mandelbaums atkal klusē.

Klātesošie nemierīgi sakustas. Apsūdzētā spītība viņiem lie​kas neciešama.

Tiesnesis liek ievest trešo aculiecinieku Robertu Zvirbuli. Visi klātesošie jūt, ka ar tā liecību jautājumam jāizšķiras. Trīs liecības pret sevi dzirdot, vainīgais taču vairs neiedrošinātos liegties. Bet viņš acīmredzot vēl cer, ka pēdējais izsauktais neliecinās viņam par ļaunu. Robis taču viņa draugs.

Viktors tam uzmet ilgu, lūdzošu, gandrīz izmisušu skatu. Liekas, viņš piepeši vairs nesaprot, kas noticis ar draugiem, kāpēc tie piepeši pret viņu.

Atkal parastie sākuma jautājumi: vārds, uzvārds… Tad ties​nesis jautā: "Vai jūs bijāt klāt kolhoza priekšnieka dzīves pēdējās piec​padsmit minūtēs?"

"Jā," vilcinādamies apliecina Robis.

"Stāstiet, kā viņš mira."

Roberts Zvirbulis, uz Viktoru neskatīdamies, dziļi ievelk elpu. Tad viņš iesāk.

"Kādā šķērsieliņā netālu no Maskavas ielas kolhoznieks kļuva nepacietīgs un gribēja griezties atpakaļ. Iznāca maza saķeršanās, jo mēs negribējām laist. Kolhoznieks bija iereibis un gatavs kauties.

Man liekas, viņš būtu izrāvies un aizbēdzis, bet Viktors viņam aizlika kāju priekšā. Viņš pakrita."

"Vai tas notika tumšā vietā?"

"Nē. Netālu no ielas laternas. Bija diezgan gaišs."

"Kas notika tālāk?"

"Kolhoznieks pakrita uz mutes, bet tūliņ apsviedās uz muguras. Viktors uzkrita viņam virsū un sauca mani, lai dodot nazi."

"Kā viņš teica?"

"Viņš sauca: dod nazi, Robi, nazi! Es iedevu, lai gan īsti nesapratu, ko viņš ar to grib darīt…

Tad redzēju, ka viņš ar to divas vai trīs reizes iedūra lauciniekam krūtīs."

"Vai jūs pēc tam nogalināto aplaupījāt?"

"Nē," atbild Robis. "Asinis redzot, mēs izbijāmies un me​tām ies bēgt."

"Kas palika pēdējais nozieguma vietā?"

"Viktors."

"Varat sēsties."

Lēnām, gandrīz svinīgi tiesas izmeklētājs pagriežas pret Viktoru Mandelbaumu.

"Tu dzirdēji viņu liecības," viņš saka. "Vai arī tagad tu vēl liedzies?"

Viktors klusē, nodūris galvu.

"Vienalga," tiesnesis saka. "Ar šīm liecībām pilnīgi pietiek, lai tevi notiesātu. Tava atzīšanās vairs nav vajadzīga. Bet tā būtu vainas mīkstinātājs apstāklis. Tādēļ jautāju pēdējo reizi: vai tu atzīsties par vainīgo kolhoza priekšsēdētāja nogalināšanā?"

Un tad beidzot nāk ilgi gaidītais. Viktors Mandelbaums šķiet atguvis senāko savaldību un aukstasinību. It kā tas nebūtu nekas sevišķs, viņš paceļ galvu un gandrīz vienaldzīgi atbild: "Jā."

Paiet brīdis pilnīgā klusumā. Pat izmeklētājam, liekas, pirmajā mirklī nav, ko teikt. Sekretārs protokolē apsūdzētā atzī​šanos. Tad izmeklētājs jautā: "Kādēļ tu to darīji?"

Viktors neatbild.

Tiesnesis turpina: "Tavi līdzdalībnieki liecina, ka jūs nogalināto neesot aplaupījuši. Arī pie viņa atrastās lietas pielaiž, ka nekā netrūkst. Viņš jums bija pilnīgi svešs cilvēks. Tava atzīšanās bez motīva nav pilnīga. Kādēļ tu to darīji? Kādēļ tu šo svešo cilvēku nogalināji?"

Bet nekas nelīdz. Viktors Mandelbaums neatbild. Tiesas izmeklētājs izpūlas visādi. Panākumu nav. Galvu nodūris, zobus sakodis, Viktors klusē, it kā nemaz nedzirdētu viņam uzdotos jautājumus.

Veltīgi izpūlējies, tiesnesis liek viņu aizvest."

Tā beidzas izmeklēšana un pienāk tiesas diena. Interese par slepkavības lietu pilsētā arvien nav norimusi. Par to runā visur, visi ar ziņkāri gaida, kāds vainīgajam būs sods.

Ziņas par izmeklēšanas gaitu nav pilnīgas. Grūti spriest, vai viss tiešām tā bijis. Uz avīžu ziņojumiem nevar paļauties. Iespējams, ka tie daudz ko noklusē. Kapteinis Mandelbaums šo to pastāsta, bet viņa skatījums personīgs.

Tiesas sēdes norise daudz labāk zināma. Te vairs nav baumu un minējumu. Kapteinis Mandelbaums, kas sēdē bija klāt tāpat kā Ziva, man visu izstāstīja, gandrīz vārdu pa vārdam.

Ievērojama bijusi prokurora runa. Lielākā tās daļa jau bija paredzama. Par asociāliem elementiem, iekārtas grāvējiem, sabotieriem, huligāniem, miera un kārtības traucētājiem, kas nu reiz sevi atmaskojuši. Kas jāsoda ar lielāko bardzību, citiem par mācību un biedinošu piemēru… Tas bija

tikai avīžu rakstu un dažādo vadītāju runu atkārtojums.

Bet prokurors ar to neapmierinājās. Viņa runā bija daļa, ko pilnībā nevarēja lasīt nevienā laikrakstā. Tā bija tā, kur viņš meklēja nozieguma motīvu. Viņš to arī domāja atradis, un tas bija tāds, kas tiesnešu acīs Viktora pārkāpumu nostādīja tik ļaunā gaismā, cik vien iespējams. Prokurors negribēja pielaist, ka vai​nīgo soda kā vienkāršu kriminālnoziedznieku.

"Visi apsūdzētie ir vai nu vienkārši huligāni, vai parasti zagļi un laupītāji," prokurors iesāk.

"Visi, atskaitot vienu Viktoru Mandelbaumu. Pavirši raugoties, var likties, ka arī viņš tāds pats kā viņa biedri. Viņš piedalījies tai pašā noziegumā. Viņš apcietināts ar tiem kopā. Var likties, ka viņš no tiem neatšķiras, ja daudz, ir viņu barvedis. Bet tas nav tiesa, šeit mums darīšana ar citu psiholoģiju, citiem motīviem, jā, pavisam citu noziegumu. Mēs esam izmeklēšanā noskaidrojuši, ka viņš nogalinājis svešu cilvēku, pilsētā iebraukušo kolhoza priekšsēdi. Tas neapšaubāmi pierādīts ar visiem lieciniekiem. Bet kāds ir šī mežonīgā nozieguma motīvs? Kādēļ Viktors Mandelbaums to darījis?"

Apkārt paskatījies, lai it kā pārliecinātos, vai visi klātesošie un tiesneši seko, prokurors turpina: "Tas ir svarīgi. Mēs nevaram pateikt, kādu sodu noziedz​nieks pelnījis, kamēr nezinām, kāds bijis pastrādātā nozieguma īstais motīvs. Neraugoties uz izmeklēšanā vairākkārt uzdotiem jautājumiem, apsūdzētais par to spītīgi klusē. Bet izmeklēšanā iegūtie materiāli mums tomēr dod noteiktu norādījumu. Arī paša apsūdzētā izteicieni mums atļauj spriest par to, kas bijuši slepkavības iemesli.

Ievērojiet, ka vairākas reizes, kad izmeklētājs apsūdzētajam jautā, kāda viņa tautība, Viktors Mandelbaums atbild: latvietis. Es gribu uz to aizrādīt. Tas ir ļoti svarīgi. Patiesībā šim apgalvojumam nav nekāda noteikta pamata. Viktora Mandelbauma dokumentos nav nekādu norādījumu par viņa tautību. Patversmē viņš nokļuvis kā atradenis. Nav norādījumu, kas bijuši viņa vecāki. No antropoloģiskā viedokļa, viņa galvas forma un vaibsti atstāj daļēji krievisku, daļēji mongoloīdu iespaidu. Viņš uzaudzis ebreju ģimenē, uzņēmis ebreju vides iespaidus. Es nezinu, kā tas noticis, bet jau no agras bērnības šis puika kaunējies no saviem audžuvecākiem. Viņš uzskatījis par lielāko apvainojumu, kad kāds to noturējis par ebreju bērnu. Skolā tas viņam kļuvis par psiholoģisku kompleksu. Bērni skolas gados ir nežēlīgi. Biedri Viktoru Mandelbaumu zobojuši, saukuši viņu par "žīdu puiku". Viktors to uzskatījis par lielāko apvainojumu. Skolnieki liecina, ka, tiklīdz kāds Viktoru nosaucis šai palamā, sākusies kaušanās. Skolotāju atzinums ir, ka Viktors Mandelbaums uzskatams par mazattīstītu zēnu, kaut cik redzamas sekmes viņam tikai valodās, kas izskaidrojams ar augšanu ģimenē, kur runā vairākas valodas. Patiesībā Viktors ir garīgi neattīstīts, afektēts savādnieks. Viņu nomoka un pat dara traku jau pieminētais mazvērtības komplekss. Tumšā, dziļā spītībā viņš grib būt citiem līdzīgs, pat par tiem pārāks. Lūdzu, ievērojiet to, jo te meklējama nozie​guma īstā sakne."

Atvilcis elpu, prokurors turpina paceltā balsī: "Par visām lietām viņš grib būt latvietis. Dziļi apziņā, varbūt zemapziņā viņš jūt, ka tas jāpierāda ar kādu darbu, kas patiesībā ir noziegums, bet ko viņš uzskata un kas citu zēnu acīs ir varoņdarbs. Jums visiem zināms, ka jauniešu aprindās vēl ir šovinistiski nacionālas atliekas niecīgas un neievērojamas, iznīkstošas, bet tomēr vēl atrodamas.

Nožēlojami, buržujisko elementu iedvesmoti, šovinisti mēģina musināt jauniešus pret lielo, draudzīgo, varonīgo krievu tautu, kam mēs esam tik daudz pateicības parādā… Šo nelietīgo šovinistu, sapuvušo buržuāzijas atlieku acīs varonis ir katrs, kas kaut kādā veidā uzstājas pret krievu tautu vai atsevišķiem krievu tautības pilsoņiem. Uz godīgajiem, apzinīgajiem jauniešiem šai reakcionārai kūdīšanai nav iespaida tie jau sen to atmaskojuši. Bet tādus nenosvērtus, garīgi neattīstītus indivīdus, kāds ir Viktors Mandel​baums, tā var samulsināt."

Skaļā, pārliecinošā tonī prokurors nobeidz: "Nē, nav jābrīnās, kāpēc Viktors savu upuri pameta neaplaupītu. laupīšana nebija viņa nolūks. Viņa nodoms bija kļūt par varoni citu puiku acīs un to viņš

gribēja panākt, nogalinot krievu tautības pilsoni. Kolhoza vadītājs Arkādijs Jermolajevs bija krievs.

Ar to Viktoram Mandelbaumam pietika. Tādēļ viņš to nogalināja! Godājamā tiesa! Mums jāvēršas visiem līdzekļiem pret huligānismu. Mums jāsper visbargākie soļi, lai izskaustu noziedzības, kurām nododas jauniešu viena neapzinīgā daļa. Par to nevienam nevar būt šaubu. Bet ar vēl lielāku bardzību un vēl daudz stingrākiem līdzekļiem mums jāvēršas pret nacionālā šovinisma atliekām, kad tās mēģina saindēt attiecības draudzīgo tautu starpā. Šī slepkavība ir reakcionārākais, melnākais noziegums, ko vien var iedomāties. Tam par upuri kritis nevainīgs cilvēks, spējīgs kolhoza vadītājs, kas ieradies pilsētā kārtot savus amata pienākumus. Slepkava, kas viņu nogalinājis, ir pielīdzināms trakam sunim, kas uzbrūk no aizmugures. Te nav vietas ne saudzībai, ne iecietībai pret apsūdzētā jaunību. Neviens sods nav par bargu šādām padibenēm, kas kā nezāles auglīgā druvā mums jāizravē no jaunatnes vidus, lai tās nespētu izplesties, jāizravē ar visām saknēm! Tāpēc es prasu apsūdzē​tajam augstāko soda mēru."

Tiesnesis dod apsūdzētajam pēdējo vārdu.

Viktors Mandelbaums pieceļas ļoti bāls un, uz prokuroru neskatīdamies, saka: "Tas nav tiesa. Es nemaz nezināju, vai kolhoznieks krievs vai latgalietis, kas runā krieviski."

"Kādēļ tad tu viņu nogalināji?" jautā tiesnesis.

Pilnīgā klusumā, kas iestājies tiesas zālē, klusu un it kā vienaldzīgi atskan Viktora Mandelbauma atbilde: "Es gribēju redzēt, kā cilvēks nomirst."

Un šie vārdi ir tie, kas rīdziniekiem palikuši atmiņā no šīs tiesas lietas. Tie mums visiem nāk prātā, kad vien iedomājamies par Viktoru…

Protams, tiesā uzstājās arī aizstāvis. Bet tiem tikai retos gadījumos piekrīt izšķirīga loma lietu gaitā.

Kā parasti līdzīgos gadījumos, aizstāvis aizrādīja uz Viktora jaunību un nenosvērto raksturu kā vainu mīkstinošiem apstākļiem. Viņš norādīja uz godīgajiem, kārtīgajiem audžuvecākiem, sevišķi audžutēvu, kas ir komandieris armijā, un lūdza paturēt prātā, ka tie ļoti pieķērušies Viktoram.

Galavārdā aizstāvis lūdza tiesu spriest līdzjūtīgi, lai neceļos noklīdušajam jauneklim neatņemtu iespēju turpmākajā dzīvē vēl laboties un kļūt par derīgu sabiedrības locekli.

Tā kā ne prokurors, ne tiesnesis nebija uzpirkti, aizstāvja runa palika bez iespaida.

Viktoram piesprieda piecpadsmit gadus spaidu darbos. Tiesas valodā tas skanēja tā: apsūdzētais sodīts ar brīvības atņem​šanu uz piecpadsmit gadiem.

Nu jau viņš projām. Tiesas dienu modinātā interese un uz​traukums sāk norimt.

Mūsu komunālā dzīvoklī viss rit tālāk parastajā ikdienas kārtībā, tikai bez Viktora. Nevienam savā mūžā neesmu apzinīgi ļaunu vēlējusi, bet, ja gribu būt pilnīgi vaļsirdīga, man jāsaka, ka jūtos atvieglota, kopš šī nekaunīgā žeņķa vairs nav dzīvoklī. Nekad neesmu gaidījusi, ka no viņa izaugs godīgs, kārtīgs cilvēks.

Es laikam gan esmu viena no pirmajām, kas šo lietu gandrīz jau aizmirsusi. Tikai, ja gadās vēlāk vakarā iet pa vietām, kur mēdz darboties bobreņpuikas, man pārskrien neomulīgas trīsas un iedomājos, cik tur, tumšos kaktos, vēl neglūn ielaspuiku, kam interesē redzēt, "kā tas ir, kad cilvēks nomirst…".

Pamazām arī Mandelbaumi liekas samierinājušies ar likteni. Ziva bija satriekta tikai īsu laiku.

Cilvēka dabā tomēr ir lielas atjaunošanās spējas tā ir ļoti elastīga. Tagad viņa jau atguvusi parasto ziņkārību un pat pļāpību. Viktora lietā viņai atkal ir savi nesatricināmi uzskati, kas tai palīdz visu vieglāk pārciest.

Protams, viņa tagad pārliecināta, ka viņas mīļais Viktors no​tiesāts netaisni un izsūtījumā cieš bez

vainas.

- Nekrietno draugu pulkā viņš bija vienīgais no ebreju ģimenes, viņa saka. Patiesībā vainīgi bija citi, bet vainu, protams, uzvēla žīdu zēnam. Arī tiesneši bija goju pusē…

Es uzdrošinos iebilst: - Bet Viktors taču atzinās.

Ziva sasit rokas.

- Ko tad viņš citu varēja darīt! Vai viņam vajadzēja ļaut, lai viņu cietumā nosit?

Viņa nopūšas: - Un pareizi darīja, ka atzinās. Piecpadsmit gadi tomēr labāk nekā nāve. Viņa dzīve vēl nav pagalam viņam būs tikai trīsdesmit divi gadi, kad tiks ārā. Un varbūt viņu par labu uzvešanos atlaidīs jau pēc desmit gadiem…

Viņa jau tagad sāk gaidīt audžudēlu mājās.

DAŽI notikumi NOVEMBRI Oeptītajā novembrī ir valsts svētki ar parādi, demonstrācijām, gājieniem, runām. Tas ir laiks, kad rīdzinieks, kopš 1. maija dzīvojis trulā vienaldzībā, uz brīdi iedomājas par politiku.

Patiesībā politiskie jautājumi ir tie, par ko Latvijā vismazāk domā. Ikdienišķās dzīves vajadzības, sīkās un lielās raizes vienmēr pirmajā vietā. Ja man jautātu, kāds Rīgā un Latvijā tagad vispār politiskais noskaņojums, būtu grūti pasacīt. Pirmkārt, cilvēkiem manos gados grūti zināt, ko domā vecākie ļaudis, jo par politiskiem jautājumiem neviens labprāt nerunā. Tas, ko es zinu un varu teikt, visumā attiecas tikai uz jaunatni. Protams, Latvijā ir ļaudis, kas atceras "vecos labos laikus", bet reti kāds par to runā. Tie pa lielākai daļai ir jau gados vecāki ļaudis, kas dzīvo noslēgti, atmiņās un savās četrās sienās.

Pati jaunākā paaudze "vecos labos laikus" nekad nav redzējusi un par tiem tikpat kā nekā nezina.

Tā būtu iedalāma divās daļās. Viena ir tā, kas vēl jūsmo par visu kreiso, saskata tur labākas nākotnes ķīlu, lasa ievadrakstus, klausās runās, bet vēl neprot paši vērtēt tiem apkārt notiekošo vārdu sakot, dzīvo aizvērtām acīm. Otra daļa laikam būtu visi tie, kam ir kādi "Amerikas onkuļi", radi vai paziņas ārzemēs, tie, kas savās ģimenēs dzird par citādu dzīvi nekā tā, ko dzīvojam mēs. Tie mēģina salīdzināt un nāk ar nebeidzamiem jautājumiem kāpēc tā un tā? Nekā vidēja nav, tikai šie divi novirzieni. Nevar arī apgalvot, ka šī otrā grupa būtu pastāvošai iekārtai apzinīgi naidīga. Tie ir jauni cilvēki, pa lielākai daļai visi vēl tikai vēro, salīdzina, meklē kaut ko interesantāku un aizraujošu visā svešajā un ārzemju dzīvi tur par grūti saprotamu, neredzētu brīnumu. Man liekas, arī šī apbrīnošana ir aplama, jo tie, kas jūsmo par ārzemēm, parasti iedomājas, ka "tur" visu iegūst bezgala viegli.

Patiesību sakot, tā domā ari daudzi no vecākās paaudzes. Pat tie, kas saņem vēstules no radiem ārzemēs, to vien lasa, ka "tur" visiem klājas lieliski, grūtību nav nekādu, viss "birst no gaisa" par brīvu, no kleitām sākot un ar mašīnām beidzot… Tāpēc jaunā paaudze nereti ir lielā sajūsmā par savu tālo radu apstākļiem un vispār dzīvi ārzemēs. Man gan liekas, ka šai sajūsmā laba daļa naivu iedomu.

Droši vien, ja aizbrauktu, arī tur atrastos maizei garoza…

Varētu likties, ka šīs divas jauniešu grupas pastāvīgā opozīcijā. Iekšēji tā varbūt arī ir, bet parasti neviens savas domas skaļi neizklāsta, tikai "savējo" vidū. Ja nu tomēr iznāk kādas domstarpības, īsti pārliecināt viens otru nevar un iznākums ir tas, ka katrs no savas puses otru nosauc par "muļķi" un ar to ir diezgan. Skeptiķi dažreiz vēl uzprasa jūsmotajiem: kāds tev no visa tā un tavas jūsmošanas labums? Tas viss par tālu un vispār nav priekš tevis… Un galu galā tā arī ir.

Jaunajiem dažreiz nāk prātā tādas ēverģēlīgas domas: ja nu tomēr reiz varētu izkļūt ārzemēs? Bet tad tūliņ paceļas jautājums un ko tad mēs tur darīsim? Kam mūsu tur vajag? Tādi jautājumi atvēsina pašus karstākos, jo uz tiem atbildēt neviens nevar… Kādreiz gan dzird dažu nopūšamies: ak, ja varētu kaut kā aizbēgt… Bet, ja sāk domāt, kā to izdarīt un ko tad tālāk iesāks, interese zūd. Nerodot atbildi uz šiem jautājumiem, neviens par to arī ilgi nedomā. Un man liekas, pat ja šodien katrs varētu brīvi no Latvijas aizbraukt, kur vien vēlas, reti kāds to izmantotu. Cilvēks padodas ieradumam. Galu galā katram te ir savs pamats zem kājām. Doties nezināmā dzīvē ir risks ne katrs to uzņemtos. Svešumā doties gluži dabiski būtu bailes mājas paliek mājas. Jūsmot, priecāties par to, ka ārzemniekiem brīnišķīga dzīve, to jā, bet, ja vajadzētu uzņemties kādu risku vai grūtības, lai sasniegtu to pašu, nē, tur nebūtu daudz gribē​tāju. Teiktu pietiek jau ar to, kas pārdzīvots.

Es te nerunāju par dažiem karstgalvjiem un laimes meklētājiem tādi atradīsies vienmēr un visur; un nerunāju arī par tiem, kam šķirtas ģimenes. Tie, protams, brauktu vai līdz pasaules galam, lai tikai vēlreiz satiktu savus mīļos.

Tic cilvēki, kas jau pirms kara bija pieauguši, līdzi jaunatnei arī ir pielāgojušies tagadējiem apstākļiem, svešajam dzīvesveidam, un, ja kāds jautā, kā visus šos garos gadus gājis, atbild ar pagrūtu humoru: pirmie desmit gadi grūtāki, pēc tam pierod! Tas ir ļoti raksturīgs vārds lielākajam ļaužu vairumam pierod… Mēs jau esam pie daudz, daudz kā pieraduši, uz daudz, daudz nepatīkamām lietām vairs neskatāmies ar naidu, bet biežāk jau ar nicināšanu. Un ko citu lai darītu? Neviens kailām rokām necelsies pretī varai, un, pat ja to darītu, neviens nenāktu palīgā.

Jā, nav liels pārspīlējums sacīt, ka latvieši vairumā savu likteni nes pacietīgi. Gan spārdās pretī krieviem, nicina tos, bieži izrāda atklātu nepatikšanu to tagad var arī darīt bez lielām bailēm no vajāšanām -, bet tomēr labi apzinās, ka pašiem nekas nevar līdzēt. Tai apziņā dzīvo savu šauro, praktisko dzīvi, mēģina katrs pēc iespējas labāk iekārtoties, lai beidzot pēc kara un pēckara bargajām dienām varētu "cilvēcīgi dzīvot". Tas varētu būt kaut kas līdzīgs tam, kā mazs skolas zeņķis, saņēmis bargu rājienu, aiz muguras skolotājam parāda mēli un paklu​sām turpina savas blēņas.

Ja ar kādu sāk runāt par politiku sak, ko tu domā? -, tad parasti nāk pie viena slēdziena: nevienu tāda maza zemīte ar viņas tautiņu neinteresē un, ja tā arī ir nelaimē, neviens to neglābs un nesāks karu, lai atbrīvotu. Tas ir radījis zināmu rūgtumu, bet arī ar to jau ir aprasts. Katrs arī apzinās, ka mūsu tauta par mazu un šodien pārāk nevarīga, lai patstāvīgi ko uzsāktu. Bez tam parasti domā: ja kāda valsts arī palīdzētu, tā to darītu tikai savtīgos nolūkos. Tāpat, kā tas jau reiz bija ar vāciešiem, tie gan uz laiku padzina krievus, bet paši uzmetās par kungiem. Var gadīties, ka, no vilka bēgot, uz lāci kristu… Cilvēki domā: ja jau pierasts, tad gan jau savu mūžu kaut kā nodzīvosim — nav jau vairs tik traki… Ka krievi nekad Latviju ar labu neatstās, tas katram skaidrs. Kara gadījumā viss varētu notikt, bet par visu vairāk cilvēki negrib jaunas asinsizliešanas. Tad jau labāk lai paliek tāpat… Dažs vēl piebilst: ļaunāk, kā bijis, vairs nevar būt, no kā tad vēl baidīties?

To arī katrs saprot, ka krievi pilnīgā izolācijā vairs ilgāk nevar noturēties, ka tiem jāsadarbojas ar pārējām zemēm, jāļauj cilvēkam arī šeit lielāka brīvība. Cilvēki apsveic katru valdības soli uz labāku pusi. Vārdu sakot, lai izbēgtu no visa rūgtā, smagā, ar ko tik pārpilna mūsu dzīve, cilvēki cenšas saskatīt nākotnē kaut ko labu, meklē kādu gaismas stariņu un, kad tādu kaut kur ierauga, tad, sevi un citus mierinot, saka: nu taču paliek tomēr labāk!

No otras puses, ja ārzemnieki pārāk nokritizē visu un visur redz tikai slikto, latvieši jūtas apvainoti. Tad saka: ko viņi iedomājas, vai mēs nekas neesam, vai mūsu darbam nav nekādas vērtības? Vai mēs tos garos gadus esam gulējuši? Un tas ir pareizi: ja šodien tādā apspiestībā un terorā, par spīli pārkrievošanai, mums vēl zeļ latviskais, tad tas liecina par latviešu drosmi un spītu pret okupantiem un nevar latviešus vairāk apvainot, kā sakot jums, salīdzinot ar ārzemēm, nekā nav…

Tā ir gadījies, ka bieži vien gaidīti ārzemju viesi sagādā tikai sarūgtinājumu. Tic ir pārāk lieli savā ādā un iedomībā pret mazo, apspiesto tautu un to par daudz nicina. Latvieši ir par daudz dabūjuši no krieviem ciest viņi negrib vēl klausīties apvainojumus no pārgudriem ārzemniekiem. Cik daudzi latvieši piespiesti iestājušies komjauniešos vai partijā, cik daudzi šo pašu partiju un amatus izmanto, lai darītu mūsu grūto dzīvīti labāku. Dzirdēt tādā gadījumā nepārdomātus nonicinājumus tas dažam ir par daudz. Ja tāds arī ar interesi ir klausījies ārzemju radio raidījumos, tad gadās, ka, nicinošas aplamības dzirdot, viņš no​spļaujas un vairs neklausās.

Varbūt kādreiz bijis laiks, kad gaidīja, ka amerikāņi atnesīs brīvību. Iagad nekādu palīdzību no ārzemēm vairs negaida. Ja daudz, varbūt kāds lauku onkulis vēl ierunājas: "Kad amerikāņi nāks…"

Bet tas skan apmēram tā, kā senos laikos: "Kad ar turkiem karoja…" Cilvēki drīzāk rūgti pasmejas un saka: nu droši vien notiks pēc Bībeles pareģojuma vispirms nāks pār visu pasauli sarkanie, tad dzeltenie un tad pasaules gals klāt kā likts! Citi atkal spriež ja tie "lielie" sāks ar atombumbām, tad jau akmens uz akmens nepaliks. No otras puses, komunistu pasakās arī neviens neklausās, nekādas

ilūzijas par skaistu nākotni nelolo. Dzīvo, kā ir, un par citu iekārtu nerunā… Katrs taču zina, ka par to pat sapņot būtu nereāli. Jā, protams, kādreiz labprāt tā gari novelk: ja varētu atsaukt vecos laikus…

Bet par to, kas varētu pašreizējā stāvoklī grozīties, labāk nedomā. Dzird gan reizēm ļaudis "pareģojam", ka "mūžīgi komunisti nevaldīs", bet, kā tad būs vai kas nāks viņu vietā, to neviens nezina pateikt…

Ja runā par politiku un tautas noskaņojumu, nevar nerunāt par partijniekiem, bet, ja grib runāt par partijniekiem, jāsāk no skolas sola. Ir atšķirība, vai runā par krievu vai latviešu partijniekiem. Krievu lielākā daļa uzskata par goda lietu būt partijā, vienalga, vai viņi pēc pārliecības komunisti vai ne. Ar latviešiem ir savādāk. Tur ir dažādas grupas. Daži bijuši partijā jau no pagrīdes laikiem. Tie tūliņ nosēdās siltās vietās ar labām algām. Citi, gados vecākie, partijā iestājušies tāpēc, ka, jau krieviem ienākot, tos sagaidīja ar sajūsmu. Ar jauno paaudzi komunis​tiem gluži tik viegli neiet.

Bērni skolā stājas pionieros ne tāpēc, ka tos kāds spiestu ar varu, nē, "piespiež" pavisam citādi.

Pionieriem visādi "savi" sarīkojumi, nodarbības, ekskursijas. Un katrs bērns tur labprāt grib piedalīties kaut ko redzēt, piedzīvot. Atpaliek tie, kuri slikti mācās un tādēļ netiek uzņemti.

Kad pienāk 14 gadi un pionieru vecums garām, labākos skolniekus pierunā iestāties komjaunatnē. Paši no laba prāta iet tie, kuri jau ģimenē uz to pusi ievirzīti, tāpat arī visenerģiskākie, straujākie jaunieši, kuri meklē izdevību kaut kur darboties. Klusos, priekšzīmīgos audzēkņus viegli iespaidot tie parasti pievienojas katram skolotāja ieteikumam. No skolas aizejot uz darba vietām, augstskolu, institūtiem, līdzi iet raksturojums no skolas. Pēc tā nākamie vadītāji redz, ar ko darīšana.

Te nu klusākie atpaliek, bet, kas kustīgāks, mīl darīt un rīkot, ātri tiek izvirzīti visādos vēlētos amatos un līdz ar to nāk tuvākā saskarē ar pieaugušajiem partijas, arodbiedrības vadītājiem. Nav nemaz ilgi jāgaida, kad nāk kāda neuzkrītoša saruna ar aicinājumu iestāties partijā. Bezpartejiskos kā dokumentos raksta b/p ilgāk liek mierā, no komjauniešiem jau grūtāk tikt vajā.

Studējošie bieži iestājas komjaunatnē, lai drošāk saņemtu stipendijas, tās piešķir katru pusgadu un izmaksā mēnesī noteiktu summu tiem, kas sekmīgi mācās. Sportisti ar biedrakarti nodrošina sev ārzemju ceļojumus. Dažs iestājas tāpēc, ka vienkārši negrib "saiet ragos" ar priekšniekiem, kas aicina iestāties. Tā vēlāk rodas pirmorganizāciju (tās ir grupas darbavietās, skolās utt.) tā sauktās mirušās dvēseles tādi biedri, kas nekā nedara, tikai maksā niecīgu biedra naudu. Par mirušajām dvēselēm sauc arī tos, kas aizgājuši no attiecīgās organizācijas, piemēram, mājsaimnieces. Tie ir kaut kur pieskaitīti, bet līdzi viņi nedarbojas. Tāpat arī pensionāri. Tādu ir daudz.

Protams, ir arī tādi, kas grib līst citiem priekšā, rīkot citus, tie sastājas partijā un pēc tam "taisa lielu muti". Gluži citādi ir partijnieki, kas strādā, piemēram, ar bērniem, slimnīcās u. tml. vietās. Tie izmanto savu biedrakarti un cenšas visur saviem audzēkņiem vai slimniekiem panākt dažādas priekšrocības un atvieglojumus. Visādas apgādes, zāļu, remontu u. c. lietas daudz vieglāk nokārtot, ja griežas pie partijas. Rajona komitejas bied​riem vienmēr nāk pretī, palīdz, sagādā, izkārto.

Nav jādomā, ka partijnieki vienmēr ir kādi izredzētie. Daudzos gadījumos viņi dabū ciest vairāk nepatikšanu nekā citi. Piemēra dēļ: ja kāds uzņēmums, skola, iestāde slikti strādā, parastam vadītājam nekas liels nebūs, bet, ja tas ir partijā, to "rajons" rajona komiteja ņem priekšā pamatīgi. Jāatbild par visu, vai pats ir vainīgs vai ne. Tāpat, ja partijas augstākie vadītāji atzīst par vajadzīgu kādu biedru kaut kur sūtīt darbā, nelīdz nekādas ierunas. Kad sūtīja uz "jaunajām zemēm" Sibīrijā un citur, citi varēja kaut kā atrunāties un tikt vaļā, bet komjauniešiem un partijniekiem jābrauc, gribi vai ne. Sūta mācīties jāiet, sūta strādāt jāstrādā, tāda partijas disciplīna. Par nekārtību, nolaidību dabū ierakstus partijnieka uzskaites kartītē rājienu, brīdinājumu. Tāds tad ir kompromitēts uz visiem laikiem.

To zinot, bezpartejiskie uz dažu partijnieku skatās vēl ar līdzjūtību ja tas nav ar visu sirdi partijas pusē. Mēdz sacīt kādam taču arī tur jābūt. Katrā ziņā latviešiem dzīve nebūtu labāka un

vieglāka, ja partijā būtu krievi vien. Un partija nemeklē sev biedrus starp kaut kādiem meklē izglītotus, kārtīgus cilvēkus. Tā nu ar gadiem ir iznācis, ka latviešu komunisti visumā vairs nav nekādi padibenes, kā tas kādreiz varbūt ir bijis. Zināms, izņēmumi ir arī tagad, tāpat kā visur.

Katrā ziņā kārtība partijā stingra un dzīve partijniekiem nereti tik salda nemaz nav, kā varētu likties. Kas tur iegājis, tas netiek likts mierā vairs ne mirkli apspriedes, sapulces, dažādi uzdevumi un pienākumi, kursi, semināri, atskaites un tā bez gala.

Tauta uz partijniekiem skatās dažādi. Ja partijnieks ir īsts, pārliecināts komunists, tad to vai nu daudz neievēro, cenšas no tāda izvairīties, vai arī izturas uzmanīgi, tā klātbūtnē nerunā visu, ko domā, kaut gan tam nav sevišķa iemesla. Nav vairs Staļina laiki tagad gandrīz pavisam droši var arī sacīt, ko domā. Cits jautājums būtu, ko panāktu ar tādu izrunāšanos parasti gan nekā. Ja turpretī attiecīgais partijnieks ir "pašu cilvēks", tad viņa piederība partijai vispār netiek ievērota. Izturas un runā tā, it kā viņš ne ar ko neatšķirtos no citiem.

Bieži gan ir tā, ka cilvēks, kuru tur par partijnieku, patiesībā tas nemaz nav un otrādi. Ārpus savas darbavietas neviens droši nevar zināt, kas ir partijā, kas ne, virsū nevienam nav rakstīts!

Patiesībā partijnieki daudzos gadījumos ir tikai "kalpojoši gari", kam nekādas lielas varas pašiem nav. Visi rīkojumi nāk no augšas. Par īstajiem "dižvīriem", kam pieder noteikšana, daudz nekā nezinām, un, ja man jautātu, es par tiem neko lielu nevarētu pastāstīt. No mums, vienkāršiem mirstīgajiem, viņi stāv tik tālu, ka mēs par viņiem pat nemaz nedomājam un neinteresējamies. Nezinu, vai daudz ir tādu, kas pret šiem mūsu likteņa noteicējiem jūt simpātijas. Drīzāk liekas, ka pret tiem jūt vārdos neizteiktu naidu. Bet, no otras puses, cilvēki domā: ja nu reiz tāda ir iekārta un tādos apstākļos jādzīvo, tad kādam jau jāsēž ari tajos krēslos. Un tad jau labāk, ka tur tup mūsu pašu "lāči", nekā atsūta krievus.

Te vēl jāpiebilst, ka pēc pēdējiem notikumiem, sākot ar Berklavu un beidzot ar Lāci, liekas, ka tādi īsti briesmoņi viņi laikam arī nebūs bijuši. Pirmkārt, arī viņi, par savu ādu baidīdamies, tikai kalpojuši īstajiem kungiem. Otrkārt, nevar apgalvot, ka viņi būtu gādājuši tikai par savu kabatu. Un, ja Vilim Lācim vispirms pārmeta nacionālismu un "sīku interešu" izvirzīšanu priekšā "valsts interesēm" nu tad laikam gluži par velti tas nebija. Ja Latvija tomēr drusku mazāk izlaupīta nekā citas republikas un ja no kopējā Krievijas "labuma" esam pēc kara dabūjuši varbūt tomēr drusku vairāk nekā citas tautas, tad tas galu galā ir šādu "lāču" nopelns. Vēl pēdējos gados gan ukraiņi, gan leiši, gan citas tautas brēca avīzēs, ka trūkstot mašīnu, fabriku iekārtas novecojušas, bet jaunas nevarot dabūt. Tās gan ir parastas parādības visur, kur valda komunistu "plānsaimniecība", bet Latvijā šie trūkumi tomēr mazāk jūtami nekā citās republikās: nāk iekšā veselas fabriku iekārtas, visādi rūpniecības piederumi, tāpat izejvielas gan no Krievijas, gan ārzemēm. Tas viss būtu "kristīgi un brālīgi" jāsadala starp visām republikām, bet, kā pat avīzēs raksta, Latvija vienmēr "izplēšot" vairāk, nekā pienāktos saņemt.

Pat auto skaits Latvijā procentuāli ir augstāks nekā citur, kur mašīnas gan var pasūtīt, bet ne sagaidīt.

Kādi tie "lielie" savos amatos, kādi personīgajā dzīvē, reti kāds zina. Gadās jau kādreiz tos redzēt arī kā visus mirstīgos, bez apsardzes. Piemēram, teātros, uz ielas. Vilis Lācis dzīvo komunālā dzīvoklī kopā ar kāda cita partijnieka ģimeni Kirova ielā, kaut kur Vīlandes vai Rūpniecības ielas stūrī. Viņu bieži var redzēt ejot pa Komunāru bulvāri vai caur dārzu no Centrālkomitejas uz māju pusdienās. Paziņas stāsta, ka kādreiz viņu ar sievu redzējuši veikalā iepērkoties, pēc piena ejot. Reiz pati redzēju viņu ejot uz veikalu, nesam tīkliņā tukšas piena pudeles. Vispār runā, ka Lācis ārēji vedot tīri vienkāršu dzīvi. Ļoti bieži viņš ilgus laika posmus pavada Maskavā, sevišķi, kad bija Tautību Padomes priekšsēdētājs. Laikrakstos tad nereti parādījās uzņēmumi no visādām sēdēm un ārzemju viesu pieņemšanām, ko pastāvīgi vadīja Lācis. Tad cilvēki smējās, sak, tos krieveļus jau nevar laist blamēties, jāstumj priekšā latvietis! Un tiešām, pēc stājas un izskata Lācis ne ar ko neatšķīrās no

ārzem​niekiem ko par krieveļiem gan nevar sacīt.

Kalnbērziņš laikam savādāks. Tas "cilvēkos" reti redzēts, izņemot oficiālās darīšanās. Runā, ka viņš dzīvojot namā, kas atrodas blakus bijušajam Franču licejam, tagad Pedagoģiskajam institūtam.

Reizēm, svētku laikā, tur ir gaiši logi, vairākas mašīnas pie vārtiem. Bet parasti gan izskatās, ka tur neviens nedzīvo. Kādreiz pazīstami studenti stāstīja, ka Kalnbērziņa meita ja nemaldos, no pirmās laulības studējot medicīnu pilnīgi bez tēva atbalsta. Iztiekot ar stipendiju un dzīvojot ja ne trūcīgi, tad loti vienkārši. Kāpēc tā kas to lai zina? Tēvs viņu reizēm apciemojis un painteresējies, kādas meitai sekmes.

Pavisam citādas sugas ir Kirhenšteins. To drīzāk var saukt par miermīlīgu večuku nekā par partijas dižvīru. Ja sākumā viņu kādu laiku visur stūma pa priekšu, tad laikam gan tāpēc, lai visai tai "valdīšanai" piedotu kaut cik cienīgāku skatu. Liekas, ka Kirhenšteins gan nebūs bijis nekāds darītājs vai noteicējs, drīzāk ticams, ka viņš visur bijis tikai vārda pēc. Raksturs viņam esot pavisam lādzīgs, varbūt pat vientiesīgs. Par viņu stāsta, ka viņam esot audžumeita, vārdā Tatjana, ko viņš dabūjis no ļaudīm, kas tajā pašā namā agrāk dzīvojuši, bet kara laikā aizbraukuši uz Vāciju. Vēlāk valdība viņam iedevusi māju Mežaparkā, ja nemaldos, Olava ielā. Kad Tatjana pieaugusi, viņš pieņēmis jaunu audžubērnu kādu puišeli no bērnunama. Večuks dzīvojot ļoti vienkārši, saimniecību viņam vadot viena sieviņa, kas rūpējusies arī par Taņu un vēlāk par pieņemto zēnu. Šī saimniece, tāpat kā citas, stāvējusi rindās pie veikaliem un reižu reizēm pat sūrojusies par naudas trūkumu! Profesors gan pelnot lielu algu, bet nekad neatstājot pietiekoši saimniecībai visu izdalot trūcīgiem studentiem un visādiem citiem, kas vien viņam palūdzot. Ksmu dzirdējusi pat anekdotisku nostāstu, ka viņam jau pirms izmaksas dienas esot gatavas aploksnes, kurās viņš sabāžot savu algu un sadalot to citiem aiz tīras labsirdības. Kas lai zina, varbūt viņu uz to skubina netīra sirdsapziņa… Viņš vēl ilgi strādāja Lauksaimniecības akadēmijā, lasīja lekcijas. Nu jau, liekas, večukam sen vajadzētu būt pensijā. Vecumā esot kļuvis ļoti kaprīzs vai pat bērna prātā. Droši vien viņš ne valdībai, ne partijai vairs nav vajadzīgs savu uzdevumu kā rek​lāma jau izpildījis.

Reizēm ļaudis tāpat patenko ari par jaunākiem "dižvīriem" tiem, kas uzpeldējuši pēdējos gados.

Patenko, pastāsta kādu anekdoti un apklust. Neviens nav īsti vērts, lai tam piegrieztu sevišķi lielu vērību. Vara, kas pār mums valda, ir tāda, kur atsevišķām personām lielas lomas nav. Ja nebūtu kādā vietā tas, būtu cits varbūt sliktāks. Un, pat ja gadītos pavisam labs, īsts "eņģelis", arī tas nekā nepanāktu partijas un Krievijas gribu tas negrozītu. Tāpēc cilvēki par mūsu "lielajiem" daudz neinteresējas. Daudzi pat nemaz nezina, kas pašreiz "valdības" priekšgalā. Svarīgas personas mūsu dzīvē gan ir priekšnieki un partorgi darba vietās.

7. novembra svētki arī šogad būtu pagājuši, neatstājot atmiņā nekādu citu pēdu kā tikai par gājienu un uguņošanu Daugavmalā. Bet gadās kāds notikums, kas man šo dienu liek atcerēties pilnīgi nejauši un negaidot.

Tāpat kā 1. maijā, piedalos gājienā, bet tikai sākumā. Raiņa bulvārim tuvojoties, "laižos lapās", jo laiks ir vēss un nepatīkams. Zināmu iemeslu dēļ es arī nemaz nejūtos labi. Vakarā abas ar Dzintru tomēr aizbraucam līdz Daugavmalai paskatī​ties uguņošanu.

Atpakaļ uz trolejbusa piestātni ejot, atceros, ka priekš sešiem mēnešiem tai pašā vietā un gandrīz tai pašā stundā satiku profesoru Pavasaru, un prātā mūsu toreizējā saruna. Iedomājos, kur tagad varētu būt profesors un vai viņš arī šodien domā un jūtas tāpat kā toreiz, kad tā jūsmoja par cilvēka brīvību un tie​sībām uz dzīvi, uz mīlestību.

Un tad piepeši es viņu ieraugu. Jā, gandrīz tanī pašā vietā. Varētu likties, ka viņš ari iet uz to pašu trolejbusa pieturas vietu, kur mēs. Bet redzu, ka viņš tai paiet garām, nemaz nepaskatīdamies uz

ļaužu pulciņu, kas gaida troleju. Viņš soļo lēni, galvu nodūris, un liekas, vispār nekā neredz.

Tā kā uz trolejbusu vēl jāgaida un liekas, ka pirmajā tik un tā netiksim iekšā, paeju dažus soļus profesoram pakaļ. Netālu no ielu stūra viņu panāku. Viņš vēl ir dažus soļus mums priekšā, kad lēni pagriežas un nāk mums pretī. Kad esam gandrīz bla​kus, es viņu sveicinu.

Krēslā nevaru noteikt, vai viņš skatās uz mani vai ne. Bet viņam vajadzētu mūs redzēt, jo viņa galva pagriezta uz mūsu pusi un tik pārāk tumšs te nav. Un tomēr profesors mūs neredzne mani, ne māsiņu. Viņš skatās uz mums kā tukšā gaisā, nekā, it nekā no apkārtnes nemanīdams.

- Labvakar, profesora kungs, es atkārtoju tik skaļi, ka viņš nevarētu nedzirdēt. Jūs arī uz māju pusi?

Viņš paiet mums garām, it kā mēs būtu koki ielas malā, it kā mana balss būtu vējš sakaltušās rudens lapās. Viņš pat nepaceļ acis uz manu pusi.

Es palieku stāvot ietves malā un apjukusi noskatos aizgājējā. Krēslā un vakara miglā viņš man šai brīdī atstāj gandrīz rēgainu iespaidu.

Kas profesoram noticis? Vai viņš slims?

Tie ir jautājumi, ko uzdodu kaimiņienei, kad, mājā pārnākusi, viņu satieku gaitenī. Ziva Mandelbauma paskatās uz vienu no profesora istabām bijušo guļamistabu. To, kur tagad iekārtojusies studente. Durvis ciet, bet zem tām spraugā spīd gaisma. Var dzirdēt klusu radiomūziku un paskaļas, nebēdīgas balsis.

Ziva pieliek pirkstu pie lūpām.

— Vai tad jūs nezināt? Nekā vēl neesat ievērojusi? Kur jūs dzīvojat, Nora Ivanovna! gandrīz pārmetoši noteic Ziva Man​delbauma.

Nē, es nekā neesmu ievērojusi un neko nezinu. Pēdējās nedēļās jau gan Ziva pati tik daudz pārdzīvojusi, ka liekas, apkārtnei nevarētu lielu vērību piegriezt. Bet nē tad jau tā nebūtu mūsu Ziva, ja viņai kas paiet garām nemanīts! Ar visu Viktora tiesāšanu, ar visām savām bēdām un izmisumu viņa paturējusi acīs, kas notiek pie kaimiņiem. Viņa, kā vienmēr, ievērojusi visu un zina visu.

- Nu, tā studente! Kā viņu sauca Bērziņa, Aina Andrejevna! kaimiņiene čukst, skatīdamās uz durvīm, kuru spraugā spīd gaisma. Viņa taču… atstājusi profesoru. Dzīvo ar vienu jaunu cilvēku, arī laikam studentu. Vai jūs varat iedomāties vēl lielāku bezkaunību? Tepat profesora acu priekšā! Viņš nāk pie tās katru vakaru un paliek līdz vēlai naktij reizēm pat līdz rītam. Un nabaga profesoram tas viss jāredz un jādzird!

Kaut kas Zivas vārdos mani pārsteidz. Tur ir kas tāds, ko no viņas nevarētu gaidīt, lai gan uzreiz nevaru pateikt, kas. Liekas, to jūt arī viņa pati. Tāpēc, drusku apjukusi, turpina: - Nūjā, pelnījis gan pēc tam, kā viņš izturējās pret nabaga slimo sievu. Pareizi… bet varbūt viņš nemaz nav tik vainīgs, kā mēs domājām. Vīrietim tik viegli sagrozīt galvu un ir sievietes, kas to prot. Tagad man dažreiz liekas, ka Pavasara kungs nemaz nezināja, ko darīja, viņš bija apstulbots un vienkārši akls. Šī sieviete tā ir patiešām nekaunīga persona! Vai jūs zināt, Nora Ivanovna, ko viņa man teica? Nu to jums vajadzēja dzir​dēt! Tas bija vēl vakar vai aizvakar. Redzu, profesors klauvē pie viņas durvīm. Tagad jau viņam jāiet apkārt tās durvis, kas starp abām istabām, aizsistas naglām un aizkrautas mēbelēm; iedomājieties tikai, pašam savā istabā jāiet apkārt pa koridoru! Kaut arī tā tagad pārrakstīta uz Bērziņas vārda… Nu, viņš klauvē, klauvē, bet neviens neatbild. Laikam taču studentes nav mājā. Profesors ieiet atpakaļ savā istabā. Bet pēc maza brītiņa Aina Andrejevna ienāk virtuvē pēc tējas ūdens. Tātad ir gan bijusi mājās! Es viņai saku: vai bijāt kur izgājusi? Nē, bijusi istabā, mācījusies. Es gan varu iedomāties, kas par mācīšanos, jo viena pati viņa noteikti nebija. Ap to laiku tas puisis vienmēr ir pie viņas. Saku: viens kungs klauvēja pie jūsu durvīm, bet jūs neatbildējāt. Kāds kungs? šī jautā, un es pasaku, ka Pavasars.

Studente ne pa jokam noskaišas. Es viņu tik niknu vēl nebiju redzējusi. Vai zināt, ko viņa man teica? Viņa teica: es gribu zināt, vai tas vecais man vienreiz liks mieru vai ne! Cik ilgi lai viņam vergoju par to istabu un tiem dažiem krāmiem? Vai man nemaz nav tiesības pašai uz savu dzīvi?…

Jūs saprotat, ko tas nozīmē? Ziva iesaucas pusčukstus, pusbalsī. Tas nozīmē, ka viņa jau toreiz, no paša sākuma… ka viņai nekad nekas cits nav bijis prātā… Un profesors, nabadziņš, ticējis, ka viņa, šī nekaunīgā persona… Lieta pavisam vienkārša kāpēc jāmaksā māklerim piecpadsmit tūkstoši par istabu, kad var atrast muļķi, kas…

Ziva ir tik uztraukta, ka viņai aizraujas balss un pinas vārdi.

- Un ko profesors? es iejautājos.

- Profesors? Neko! Viņš jau tāda jēra dvēsele… nevar pateikt ne vārda, tikai noskatās. Ja es būtu viņa vietā, es tai nekauņai gan parādītu! Es viņu… es viņai…

Ziva nepaspēj paskaidrot, ko īsti "viņai" padarītu. Uz citu domu pārlekdama, viņa nobeidz: - Nē, viņš nav tāds nelietis, kā man likās. Tikai vīrietis bez rakstura. Tāpēc viņš arī šai… šai nekrietnelei nekā nevar padarīt.

Mēs vēl brītiņu runājam par to pašu. Ziva visu laiku sodās par studentes nekaunību un grib zināt manas domas. Bet es nekā nedomāju vēl ne. Tas, ko Ziva stāsta, man liekas neticams. Pūlos sev iestāstīt, ka tur jābūt kādam pārpratumam. Un tomēr jau klusībā zinu, ka Zivai taisnība.

Mūsu saruna pārtrūkst, jo ienāk profesors. Laikam taču atbraucis vai nu ar to pašu, vai nākamo trolejbusu. Viņš lēni paiet garām uz savu istabu, uz mums nepaskatīdamies. Viņa seja ir bāla, acis iekritušas un gandrīz ciet. Viņš staigā it kā pusmiegā.

Viņam garām paejot, es saožu stipru alkohola smaku…

Novembra otrajā pusē ir mirušo piemiņas diena, tad mēs ar māti parasti ejam uz kapiem. Esmu vēl par jaunu, lai nodotos "kapu rituālam", par kādu vecākiem ļaudīm kļūst kapsētu apmeklēšana un piederīgo kapu kopšana. Mātei tomēr uz to jau ir zināmas tieksmes.

Atceros, agrāk viņa gāja uz Brāļu kapiem 18. novembrī. Tas viņai bija tāds kā svēts pienākums.

Viņa nopirka sarkanus un baltus ziedus un nolika tos vai nu pret Mātes Latvijas tēlu, vai uz kāda karavīra kapa. Reizēm viņa ņēma mūs ar Dzintru līdzi, reizēm ne. Man liekas, viņa uz Brāļu kapiem gāja ar bailēm. Es nezinu, kā tas bijis senāk, bet pēdējos gados tur nav ko baidīties. Uz kapiem var iet katrs, kas grib un kad grib, neviens ārā nedzen. Nav gan tur arī daudz gājēju izņemot Mirušo pie​miņas dienu. Tad, liekas, visa Rīga dodas uz kapiem.

Pēdējos pāris gados māte uz Brāļu kapiem vairs nav gājusi. Nezinu, kas tam par iemeslu. Tikai zinu, ka agrāk viņas gājieniem bija sakars ar tēvu. Tam, ka viņa tagad vairs neiet, arī vajadzētu būt sakarā ar tēvu, bet, kādā, to nevaru iedomāties. Māte tik daudz par to domā es zinu un jūtu, ka tā ir.

Bet viņa par to gandrīz nekad nerunā.

Iznāk tā, ka šoreiz uz kapiem ejam pavēlu. Ir miglains, salts vakars. Rudens lapas gar ielu malām ir samirkušas, nečab, bet šļakst. Gaiss smaržo pēc dūmiem, trūdiem un vēlām, vīstošām puķēm, kad tuvojamies kapu vārtiem. Kā vienmēr, uz kapiem ejot, man ir skumja, neērta sajūta gandrīz kā bērēs.

Pa vārtiem miglainajās kapsētas ejās iegriežoties, man nav ne jausmas, ka tur piedzīvošu vienu no priecīgākajiem brīžiem savā vēl īsajā mūžā.

- Kāpēc mēs nākam šurp? es iejautājos mātei. Kāpēc vairs neejam uz Brāļu kapiem? Nu tu tur kādus divus vai trīs gadus neesi bijusi.

- Te es esmu nākusi katru gadu, Mirušo piemiņas dienā, māte atbild. Tu taču zini. Pie tēva un mātes… Es gāju uz Brāļu kapiem arī… Tev taisnība, ka tagad vairs neeju.

Viņa atspiežas pie pazemas sētas, it kā atpūzdamās. Bet man ir nojauta, ka apstāšanās iemesls cits. To tūliņ arī dzirdu.

Noriņ, viņa atsāk, es jau sen gribu tev ko teikt. Tas ir apmēram tas pats, ko tu man jautā.

Redzi, es… nezinu, cik ilgi vēl dzīvošu. Man reizēm tādi dūrēji… mugurā un citur… ka tur jābūt kam nopietnam.

Lai mani labāk pārliecinātu, viņa piespiež roku pie muguras un žēli paskatās uz mani. Nu, tā ir veca lieta. Es zinu, ka viņa cieš sāpes, reizēm lielas. Bet zinu arī, ka viņas kaite nav bīstama. Ja būtu vēzis, kā viņa domā it sevišķi pēc Pavasara kundzes nāves, tad tas sen jau būtu attīstījies. Tas nav noticis, lai gan viņa domā, ka tas kuru katru brīdi var notikt. Viņai ir parastās muguras sāpes, kas moka tik daudz pusmūža sieviešu. Pa daļai tur vainīgi nervi, pa daļai, protams, arī šuvējas darbs, liecoties pie mašīnas un to minot. Bet, tā kā viņa grib man kaut ko stāstīt, tad es viņai šoreiz pretī nerunāju un necenšos mierināt kā citās reizēs.

- Uz Brāļu kapiem gāju pieminēt kādu cilvēku, par kuru domāju, ka viņš miris, māte saka. Es tur vairs neeju, tāpēc ka cilvēks, ko tur gāju pieminēt… ir dzīvs.

Man ir tā, it kā justu fizisku triecienu, it kā mani kāds pagrūstu. Mātes vārdi man pilnīgs pārsteigums, un tomēr kaut kur sirds dziļumos zinu, ka esmu to gaidījusi. Laikam māte un meita īsti nevar viena otrai nekā noslēpt.

- Vai tu runā par… tēvu? es jautāju gandrīz bez balss.

- Jā, māte saka.

Brītiņu ne viena, ne otra nevaram nekā izteikt.

Vai esi saņēmusi kādas ziņas? es jautāju, atvilkdama elpu, it kā būtu skriešus uzskrējusi kalnā. Kur viņš ir?

- Daudz es tev nevaru pateikt, māte nopūšas. Bet es do​māju, ka tev tas jāzina. Mana veselība… varbūt es vairs ilgi nedzīvošu… Es visu laiku domāju, ka tavs tēvs gājis bojā kara laikā. Es tev par viņu daudz neesmu stāstījusi. Man likās, labāk, ka tu daudz nezini. Tu būtu runājusi ar citiem bērniem, skolā… un tas tev varētu nākt par ļaunu. Jo, redzi, tavs tēvs… bija virsnieks armijā… kas cīnījās pret krieviem un komunistiem. Ja viņš būtu palicis Latvijā un sagūstīts viņš būtu tiesāts un izsūtīts… varbūt nošauts. Es būtu braukusi uz Vāciju vai Zviedriju, bet Dzintra bija maza un es pati slima… Un bez tam bija par vēlu. Laikam liktenis bija lēmis, ka mums jāpaliek dzimtenē.

Redzu, ka viņa daudz domājusi par šo nokavēto iespēju aizbēgt, bet laikam nākusi pie slēdziena, ka viņai vienai ar diviem bērniem tomēr labāk bijis palikt mājās. Viņa ātri turpina, lai nebūtu vairs pie tā jākavējas.

- Man visu šo laiku nebija ziņu par tēvu. Ilgi domāju, ka viņš kritis pēdējās cīņās. Bet priekš diviem gadiem saņēmu ne​noteiktas ziņas, kas liecina, ka viņš… varētu būt dzīvs.

- Kas tev to teica?

Rītiņa kundze, māte saka. Irma Rītiņa, kas pārbrauca no Vācijas, atceries? Viņa man tā garāmejot uzprasīja, kādas man esot ziņas no vīra, un, kad teicu, ka nav nekādu, likās pārsteigta. Viņa noteikti zinot, ka tētiņš 1945. gadā bijis kādā karavīru nometnē Ziemeļvācijā, netālu no Lībekas.

Viņas labi paziņas tētiņu redzējuši.

- Kur viņš palicis pēc tam? es jautāju ar aizturētu elpu.

- Nezinu, māte atbild. Skaidri nezinu. Rītiņu Irma domāja, ka viņi gandrīz visi vismaz lielākā daļa vēlāk aizceļo​juši tālāk.

- Uz kurieni?

- Kur nu katrs. Lielākā daļa uz Angliju, Kanādu. Un Austrāliju: Mūsu tētiņš vai nu Anglijā, vai kādā tālā, tālā zemē ja viņš vēl dzīvs.

Mēs atkal brīdi klusējām. Es domāju: ja varētu izvēlēties, es gribētu, kaut tētiņš būtu Anglijā.

Tas ir tuvāk. Bet tad apdomājos varbūt tālumā viņš jūtas drošāk. Kanādā vai Austrālijā tur viņu

nepanāks tie, kas grib viņu iznīcināt.

Migla ir izgaisusi. Krēslas vairs nav. Rudenīgo koku kailajos zaros plaukst lapas un veras ziedi… Es jūtos tā, it kā sēdētu uz rožaina mākoņa un tas mani celtu arvien augstāk, arvien augstāk mirdzošā gaisā, zeltainā rīta blāzmā. Tētis ir dzīvs! Tētis ir atradies…

Tad piepeši pār manu prieku nolaižas ēna… Nē, viss nav tik jauki un droši, kā pirmajā brīdī likās.

Kā tu domā, māmiņ, es saku, kāpēc viņš mums neraksta? Visus šos gadus… kaut vai kartīti būtu varējis atrakstīt.

Māte neatbild tūliņ.

- Vai viņš… mūs aizmirsis?

- Nē! māte papurina galvu. Tētiņš mūs nav aizmirsis. Es nezinu… kāpēc viņš mums neraksta.

Man liekas, viņš grib mūs sargāt. Viņš gribēja… palikt miris, lai mums nekaitētu. Viņš nevar zināt, kā te skatās uz… "tautas nodevēju" piederīgiem… Citādi es to nevaru izskaidrot..

Tas man arī liekas diezgan ticami. Tā viņš varētu gan domāt, būdams svešumā un domādams par to, kā mums te mājās jādzīvo. Bet man tomēr paliek sajūta, ka vismaz kādu dzīvības zīmi viņam vajadzēja dot.

Galu galā man ienāk prātā gluži neiespējama, bet arī jocīga doma māmiņa, nezinot, vai viņš dzīvs vai ne, un tik ilgu laiku, varēja otrreiz apprecēties un kas tad būtu? Vai viņš var paļauties, ko māmiņa darīs, vai paliks uzticīga, arī nezinot, vai viņš vispār vēl dzīvs?

Nu… laikam taču viņš zina, ka var gan uz to paļauties…

- Kāpēc tu man to agrāk neteici? es pārmetu mātei.

Viņa atbild nedroši, atkal drosmi pazaudējusi: - Ak, es taču nekā skaidri nezinu. Varbūt Rītiņa kundze tikai tā domā… Mums arvien vēl nav nekādu pierādījumu. Tu tagad domāsi par viņu… un ilgosies… Bet ir taču iespējams, ka tas tikai pārpratums un baumas.

Nē! Es jau zinu, ka nav. Tā ir patiesība! Tētis ir dzīvs! Pirmā ziņa atnākusi. Gan nāks arī citas.

Es to droši zinu! Nekas vairs neatņems man šo ticību.

Mēs atrodam vecāsmātes un vecātēva kapus, un māte steidzas tos uzkopt. Daudz nav, ko darīt, redzams, ka viņa ne pārāk sen te jau bijusi un kapus apkopusi. Tad jau metas tumšs, mēs uzliekam un aizdedzinām uz kapiem sveces.

Nu jau ar gaismu pielijuši visa plašā kapsēta. Cik tālu vien acis var redzēt, visur spīguļo sīkas uguntiņas sveces, spulgas, mazi lukturīši. Zem pelēkās rudens miglas tā ir gandrīz pasakaina aina, ar skumju, drūmu noskaņu un tomēr tas ir arī mīlestības apliecinājums. It kā noslēpumaina derība nāves un dzīvības starpā. It kā dzīvība gluži neiznīktu nāvē, it kā nāve nebūtu pilnīga iznīcība…

Ir tā, it kā aiz pelēkās ikdienas sliekšņa pēkšņi pavērusies mistērija. Mēs stāvam pie tās aizkustinātas un drusku samul​sušās.

Bet vakars ir vēss. Stundu pakavējušās, mēs, viegli drebēda​mas, pošamies mājup.

Māte ir pataupījusi ziedu pušķīti.

Aiznesīsim to saimniecei…

Jā, Almas Pavasaras kapam jābūt tepat netālu. Tikai miglā tikko neapmaldāmies. Viss izskatās citādi nekā dienā, un mēs tur neesam bijušas kopš bēru dienas.

Beidzot kapiņu atrodam. Domājam, ka tas būs gluži pamests un aizmirsts.

Bet nē pie tā ir kāds cilvēks. Tikai tuvāk pieejot, mēs miglā to pazīstam. Un arī tad mums labi jāieskatās, lai pārliecinātos, ka neesam maldījušās.

Profesors Pavasars ir apsēdies uz kapa kopas, un šī neparastā uzvešanās kapsētā laikam bija tā,

kas pirmā mums norādīja uz kaut ko savādu. Te jāpiezīmē, ka Almas Pavasaras kaps vēl bija tāds pats, kāds tas bija atstāts bēru dienā, vienkārša smilšu un velēnu kopiņa bez krusta, bez plāksnes vai citas piemiņas zīmes, tikai ar dažiem pussakaltušiem un dažiem svaigu puķu pušķiem galā. Tā kā zeme apkārt bija slapja un profesors, protams, bija uzmeties uz kopiņas kājgaļa pa pusei sēdus, pa pusei uz ceļgala, tad jāsaka, nekā sevišķa šai pozā nebija. Bet izskatījās tā, ka viņš uz kapa būtu nolaidies nespēkā un lielā nogurumā.

Mēs apstājāmies, nepiegājušas kapam klāt, bet tomēr tik tuvu, ka skaidri varējām redzēt profesora stāvu un pat seju. Varbūt tas bija nemierīgo spulgu un sveču liesmu atspīdums, kas jau​cās ar vakara krēslu viņa sejā, bet man tā likās tik satriekta, tādā bezcerībā sakritusi, ka atgādināja grūta slimnieka seju, jā, gan​drīz līdzinājās viņa nelaiķa sievas sejai grūtajās slimības pēdējās nedēļās.

Viņš sēdēja kailu galvu, turēdams cepuri klēpī, acis nodūris, salīcis kā vecs celms. Viņa seja bija neveselīgi pelēka un dziļu grumbu izvagota. Mēs stāvējām un pirmajā brīdī nezinājām, ko darīt, mums negribējās profesoru šai vietā un noskaņojumā traucēt. Bet bijām atnesušas ziedus, un tos tomēr vaja​dzēja uz kapa nolikt.

Es paliku stāvot piecus soļus no kapa, bet māte lēnām piegāja klāt un, profesoram viegli ar galvu pamājusi, noliecās pār kapa galu, uzlikdama atnesto ziedu pušķīti uz kopiņas. Tad viņa nolieca galvu un, dažus mirkļus klusējusi, pagriezās, lai ietu projām.

Profesors nepakustējās.

Viņš nepacēla galvu, nepaskatījās uz mūsu pusi. Likās, ka viņš mūsu tuvošanos, ziedu nolikšanu un atkāpšanos nemaz nebūtu manījis. Viņš palika sēdot kā sēdējis, drusku salīcis uz priekšu, tukšu seju, neizteiksmīgiem vaibstiem, kas vakara krēslā un vārgajā sveču gaismā šķita izplūduši. Pelnu pelēkie mati, ko vējš bija izjaucis, plānās šķipsnās krita viņam pār deniņiem un ausīm.

Lēnām, lēnām ar šauru, vāju roku viņš kasīja un bārstīja sa​lipušās, mitrās kapa smiltis.

Aizejot viņa izskats man iespiedās prātā kā lielāko skumju, dziļākā izmisuma aina. Man bija žēl nabaga profesora un bija grūti atstāt cilvēku vienu tādā pamestībā.

Es tovakar nezināju, cik drīz tur lemts nokļūt man pašai…

ES runĀju ar laimoni ]B)eidzot man bija jārunā. Gandrīz trīs mēnešus biju gaidījusi uz viņu. Trīs mēneši… Neskaidra nojauta man atgādina, ka tas viss, ko varu atļauties, ka ilgāk vairs ne dienu nedrīkstu gaidīt.

Iedomājoties vien, cik jau vēlu, mani reizēm pārņem izmisums un es sev skarbi pārmetu, ka esmu tik ilgi vilcinājusies. Nezin cik reižu esmu gribējusi runāt ar Laimoni. Bet ir tik grūti iesākt. Viņam taču jāzina pašam. Liekas neticami, ka viņš varētu aizmirst, ko reiz jau tam skaidros vārdos pateicu.

Nē, nedomāju, ka viņš aizmirsis. Bet viņš vienkārši izturas tā, it kā tas nebūtu svarīgi. To es nevaru saprast. Un tāpēc man cits nekas neatliek, kā saņemties un sākt no gala.

Laimonis nav mani aizmirsis. Jā, viņš ļoti aizņemts ar savām veikala darīšanām un daudz laika pavada gan savā darbnīcā, gan apstaigājot preču noņēmējus. Sestdienas vakaros un svētdienās viņu redzu pavisam reti patiesībā nekad. Bet vismaz vienu, bieži divus vakarus nedēļā viņš ir brīvs, tos mēs pavadām kopā, mūsu dzīvoklī. Un, kad atnāk, viņš arvien atnes kādu mazu, jauku dāvanu mātei, māsiņai vai man pašai un ir tikpat lādzīgs, tikpat mīļš kā vienmēr pat vēl laipnāks un saudzīgāks. Šī saudzība un sīkie uzmanības pierādījumi skaidri apliecina, ka viņš nav aizmirsis manu stāvokli, kaut arī tieši vārdos viņš to nekad nepiemin.

Tik tālu viss būtu jauki, un esmu apmierināta bet ar to taču nepietiek. Kad iedomājos vien, ka drīz jau trīs mēneši un mēs vēl nekā nedarām, Laimonis pat nekā nepiemin, es varu kļūt traka… Šoreiz viņš atnāk piektdienas pievakarē.

Viņš ir atnesis teātra biļetes, kā parasti mātei un māsai. Viņš aizbildinās ar nogurumu un saka, ka luga viņu sevišķi neinteresējot. Man, protams, arī jāpaliek mājā. Tā jau tas mums vienmēr… Māte ar māsiņu aiziet. Mēs paliekam dzīvoklī divi vien.

Viņa rokas sniedzas pēc manis maigā nepacietībā, tiklīdz durvis aizvērušās mātei un māsai aiz muguras. Bet nē šoreiz es gribu runāt. Bs zinu, ka tad, ja ļauju visam notikt pēc viņa prāta, vēlāk no runāšanas nekas neiznāk.

- Laimoni, es saku, es gaidu, ka tu man ko teiksi. Vai tev nekas nav sakāms?

Es sēdu tahtas galā, viņš atlaidies pusguļus tai šķērsām pāri, atspiedis pakausi pret sienu. Labo roku izstiepis, viņš plūkā man matus.

- Kā nu ne, viņš smejas. Bet tu jau to zini. Ka tevi mīlu.

- Lūdzu, nejokojies. Es runāju nopietni.

- Es arī. Tas ir tiesa.

- Laimoni, es atsāku, cik ilgi mēs vēl gaidīsim?

- Ko gaidīsim?

Es tikko valdu sapīkumu. Nepacietīgi atstumju viņa roku un sakārtoju matus.

- Neizliecies, lūdzu. Tu labi zini, par ko runāju.

Un beidzot arī viņš kļūst nopietns. Viņš pieceļas tahtā sēdus, atspiežas ar muguru pret sienu un uzliek kājas uz krēsla malas.

- Nu, pieņemsim, ka zinu… Kas tad ir? Vai kas jauns?

Esmu gandrīz izmisusi. Nesaprotu, kāpēc viņš mani moka.

- Jauns ir tas, ka ilgāk es… mēs vairs nevaram gaidīt. Drīz būs trīs mēneši.

Laimonis domīgi skatās manī. Man gandrīz liekas, ka viņš tiešām nesaprot, par ko runāju.

- Trīs? viņš atkārto. Un tad? Man liekas, parastais laiks taču ir deviņi, vai ne?

Nu es no tiesas sapīkstu. Vai viņš ar mani dzen jokus?

- Vai tu gribi, lai es kļūstu… te visiem par tenku iemeslu? Vai tu gribi, lai par mums visi runā?

- Nu, tas nebūtu nekas jauns, Laimonis atmet ar roku. Droši vien runā arī tāpat.

- Es nedomāju par sevi vien es runāju mātes un māsas dēļ. Neaizmirsti, ka drīz varēs redzēt.

Man liekas, māte… jau tagad uz mani skatās aizdomīgi.

Laimonis izvelk sudraba etviju un lēnām, mierīgi aizsmēķē papirosu.

Nu, viņš saka, vai liels brīnums, ja viņas būtu novērojušas, ka mēs mīlam viens otru? Un tāpat tie citi. Tā nav pārāk neparasta lieta pie diviem cilvēkiem mūsu gados.

- Laimoni, es saku klusu, tikko valdīdamās. Mēs drīz būsim trīs.

- Arī tā, viņš pasmejas, nav pārāk neparasta parādība.

Nu es tiešām vairs nesaprotu, ko viņš domā. Kāpēc viņš nerunā nopietni? Vai tas varētu būt, ka viņš to saka nopietni?

Es ar piespiešanos pasmejos un piespiežos viņam pie pleca.

Kaunies, es čukstu. Beidz mani ķircināt. Tu taču skaidri zini, ko gribu teikt. Kad mēs reģistrēsimies? Laimoni, es taču nevaru ilgāk gaidīt. Tas tev jāsaprot. Kad mums būs dzīvoklis?

Viņš atbild drusku izvairīgi, bet nu beidzot tomēr nopietni: Tas nekur neaizbēgs. Kaut kādu es neņemšu jābūt labam. Un tā īsti man nav bijis laika meklēt. Tieši tagad darba tik daudz un laika tik maz, ka nevaru ne domāt par tādām lietām. Arī nauda visa ieguldīta ādās. Man pat trūkst, būtu laimīgs, ja varētu kaut kur aizņemties… Neuztraucies, gan jau dabūsim. Bet vis​maz līdz Jaunam gadam tev vēl vajadzēs paciesties. Vai līdz pa​vasarim.

Man saskrej asaras acīs. Tā taču nevar būt viņa nopietnība?

- I.īdz Jaungadam vai pavasarim? Laimoni maijā man jau būs bērns!

- Tev būs bērns, Laimonis atkārto diezgan nepacietīgi. Jā! Jā! Tu jau to teici divas vai trīs reizes. Es neesmu kurls. Tev būs bērns un kas par to? Tu nebūsi pirmā. Pasaule tādēļ neies bojā. Ļauj man par visu rūpēties. Tev nekas vairāk nav jādara, kā jāizdomā bērnam vārds. Un jānopērk pudelīte.

Ko tu uztraucies?

Ilgi, ilgi es nevaru izteikt ne vārda. Man grūti aprast ar domu, ka viņš var par to tik vienaldzīgi runāt. Vai tādi visi vīrieši? Man iešaujas prātā vai arī tēvs tāpat izturējās pret māti, kad es… Nē… tas nevar būt.

Beidzot tik tālu nomierinos, ka varu izteikt: - Bet mēs taču… vismaz… reģistrēsimies?

Viņš paskatās manī, it kā pārklausījies.

- Tagad? Kamēr vēl nav dzīvokļa? Kamēr nevaram dzīvot kopā? Kāda tam būtu jēga?

- Jēga tā, es saku, ka manam bērnam vajadzīgs likumīgs tēvs. Un man vīrs.

Laimonis sāk sirsnīgi smieties.

- Bet tas jau tev ir! To tu vēl neesi pazaudējusi un, cerams, nepazaudēsi ari, ja mani kaut cik mīlēsi. Vai es tev neesmu bijis vīrs visu laiku divarpus gadus? Vai tā papīra strēmele mani padarīs citādu? Ko? Kur tad tu visu laiku biji, kāpēc to neprasīji? Visu laiku es tev biju labs diezgan bez kādiem papīriem un nu uzreiz vairs ne. Kas tā par birokrātiju?

Es skatos viņā platām, nekustīgām acīm.

- Tu prasi, lai mēs… dzīvojam neprecējušies? Tu negribi ar mani salaulāties?

Laimonis brītiņu paskatās manī pārsteigts, nopietns, tad atkal sāk skaļi smieties. Viņš smej labu brīdi gardi, kā kutināts. Tad viņš mani apskauj abām rokām skūpsta man muti un spiež mani sev klāt.

- Nu, vai tas nebūtu vienalga? Vai tas svarīgi, ja tikai mīlam viens otru?… Nē jel, muļķīt… nē!

Tā es nekad neesmu domājis. Protams, mēs reģistrēsimies, laulāsimies un precēsimies kā īsti pilsoņi… Bet vēlāk kad pienāks laiks. Kad dabūsim dzīvokli un iekārtosimies. Kāda steiga? Laika diezgan paspēsim visu.

Es arvien vēl nevaru izteikt ne vārda. Esmu zaudējusi valodu. Visu laiku man vēl bija cerība, ka Laimonis joko. Nu man rodas noteikta nojauta nē, pārliecība, ka tā tiešām ir viņa nopietnība.

Viņš uzlūko mani savām spožajām, laipnajām acīm, kas tā prot modināt uzticību, ka viņš katram var pārdot visu, ko vē​las, un saka: Esi pavisam mierīga un neraizējies ne par ko. Gan viss būs labi. Bet mums nav jāpārsteidzas.

Nekas ārkārtīgs nav noticis viss ir pavisam dabiski un vienkārši. Uz lietām vajag skatīties no praktiskās puses, citādi dzīve var sarežģīties tā, ka vairs nezini, kā atrisināt. Un praktisks ir tas, kas izdevīgāks. Kamēr mums nav dzīvokļa un nevaram dzīvot kopā, mums nav nekādas jēgas precēties to tev pašai vajadzētu saprast. Tu vari saņemt pabalstu. Par daļu naudas, ko dabūsi, tu vari salīgt māti par bērna kopēju. Viņa būs laimīga, ka nebūs vairs jāšuj, varēs atpūtināt muguru, kājas un paveseļoties. Bērna uzraudzīšana nebūs tik grūts darbs… Pabalsts, ko tu dabūsi, nav liels, bet mēs vēl neesam tik bagāti, ka varētu naudu mest zemē. Ja es to būtu darījis, man tagad nebūtu nekā no tā, kas man ir. Tagad izdot tik daudz naudas, cik vajag, lai dabūtu dzīvokli, būtu lielākais neprāts. Katrs rublis man vajadzīgs ādu un citu materiālu iepirkšanai, kontrolieru piekukuļošanai, preču izplatīšanai.

Varbūt man drīzumā būs jāpērk auto tas man palīdzētu pacelt apgrozību divkārtīgi. Pagaidām mēs nevaram izdot naudu par lietām, kas nav tieši vajadzīgas. Ja rodas izredzes ienākumus palielināt, mums tās jāizmanto. Mēs būtu muļķi, ja to nedarītu. Tev arī tas jādara ar to tu iegūsi pati un palīdzēsi arī man. Pēc kāda laika, kad varēsim to atļauties, nokārtosim visas šīs muļķīgās formalitātes. Noriņ, viņš nobeidz, saspiezdams man roku savos stingrajos, sārtajos pirkstos,-ja mēs gribam tikt uz priekšu, mums jādzīvo kā prātīgiem cilvēkiem, nevis sentimentāliem nelgām. Mums jābūt praktiskiem un jāizmet no galvas vecu laiku ro​mantiskās muļķības.

Aizvainota, klausīdamās tikko valdītā sašutumā, es tomēr zinu, ko Laimonis grib teikt. Tas nav nekas sevišķs, nekas ārkārtīgs. Tā ir diezgan parasta lieta, mūslaiku dzīves gudrība, ko atraduši daudzi jauni pāri.

Vispār jāsaka, ka ne uz ārlaulības bērniem, ne uz neprecētām mātēm vairs neskatās nosodoši.

Katra sieviete var no nevēlama bērna laikus atbrīvoties, un, ja tas nav darīts, tad tur nekā slikta neatrod, drīzāk gan uzskata par teicamu īpašību. Savā ziņā tas laikam krievu iespaids. Pie krieviem būt mātei ir goda lieta, vienalga, vai ir likumīgs tēvs vai ne. Ļoti bieži gadās, ka kādam šādu vai tādu iemeslu dēļ iepriekšējā laulība nav šķirta, jaunais pāris dzīvo kopā gadiem, bet nevar likumīgi sareģistrēties. Tādos gadījumos bērnus parasti ieraksta tēva pasē, līdz ar ko viņi dabū tēva vārdu. Tā nereti gadās, ka tēvam un bērniem ir viens uzvārds, mātei cits.

Neprecējušās sievietes ar bērniem sauc par vientuļajām mātēm. Tās saņem valsts pabalstu ikmēneša maksas veidā, un, ja bērnu nodod bērnu silītē, bet vēlāk, no trim gadiem, bērnudārzā, tad mātei par to nekas nav jāmaksā un savu pabalstu viņa saņem tāpat uz priekšu. Tas ir nenoliedzams fakts, ka vientuļai mātei bieži ar pabalstu ir vieglāk bērnus izaudzināt nekā precētai ģimenei, kur vīrs pelna tikai mazu aldziņu, bet mātei jādzīvo mājā un jākopj bērni.

Māte man vairākkārt stāstījusi par vienu kaimiņieni Priedainē. Es pati arī viņu pavirši pazinu.

Tā bija slaida, glīta sieviete gaišiem, iesarkaniem matiem un vasaras raibumiem nosētu seju, kas mūžīgi smaidīja, lai gan tik sevišķi labi viņai nemaz neklājās. Vācu okupācijas gados viņa bija dzīvojusi ar vācu virsnieku, no kura tai bija mazs Pēterītis. Krieviem ienākot, vācietis viņas acu priekšā nošāvās. Vera tomēr iztika gluži pieklājīgi, jo skaitījās vientuļa māte un saņēma pabalstu.

Krievu karavīri apmetās Jūrmalā, netālu no mums. Vera sāka saieties ar kādu no tiem un rezultātā pēc gada dabūja Miķellti. Nu pabalsts vēl palielinājās. Vera atbrauca uz Rīgu, nodeva zēnus vienu bērnu silītē, otru bērnudārzā un pati dabūja darbu kādā veikalā. Viņa ir ļoti uzņēmīga un vispār no tādiem cilvēkiem, par kuriem mēdz sacīt: ja pa durvīm izmet ārā, lien iekšā pa logu. Krievs viņai droši vien

palīdz, viņa pelna labu algu veikalā un saņem pabalstu kā vientuļā māte kas viņai nekaiš? Nesen dzirdējām, ka viņa Inčukalnā ceļot vasarnīcu. Tas ir pilnīgi iespējams, jo kā vientuļā māte viņa bez pabalsta arī visus materiālus un pat darbaspēku var dabūt ārpus kārtas un gandrīz par velti. Un Vera nav vienīgā tādu gadījumu ļoti daudz.

Kaut ko tamlīdzīgu Laimonim laikam liekas es arī varētu, kad viņš man ieteic dzīvot kā praktiskai sievietei, ne kā sentimentālai muļķei. Man būtu grūti pierādīt, ka viņam nav taisnība, savā ziņā kā vienmēr.

Vispār pēdējos gados to var saukt gandrīz vai par tādu kā modi dzīvot kopā neprecētiem.

Sievietes saņem vientuļo māšu pabalstus, nav jāmaksā arī pēdējā laikā uzliktais bezbērnu nodoklis un bez tam var taču būt katram sava istaba! Tātad nav noliedzams, ka šādai dzīvei ir zināmas priekšrocības un ērtības. Gluži nemanot, tas tā jaunākai paaudzei iegājies uz formālo un morālisko pusi neskatīties. Turklāt vēl Laimonim pilnīga taisnība, ka no tās reģistrēšanās nekā nav. Tā ir tikai sausa formalitāte pilnīgi bez kāda svinīguma, bez kādas romantikas un pēc tam nāk klapatas ar pases apmainīšanu un pierakstīšanu no jauna. Tikai izdevumi un jākavē darbs, kamēr iestādēs visu nokārto.

Ja nu kāds taisni grib to svinīgo un morālisko, tad iet un salaulājas baznīcā. Bet to jau nu dara diezgan reti, jo, vispirms, tādai baznīcas laulībai nav nekāda likumīga spēka, tā ir tikai pašiem par prieku un apmierinājumu un, otrkārt, prasa lielus izdevumus gan baznīcas un laulību nodoklis, gan maksa mācītājam -, un tad vēl vajag taču attiecīgas drēbes, jālūdz viesi, jārīko kāzu mielasts utt. Par to naudu, kas iziet, visas šīs romantiskās formalitātes kārtojot, jaunais pāris var iztikt mēnešiem tāpēc arī parasti izvēlas ikdienišķo, praktisko lepnā, svinīgā un formālā vietā.

Baznīcas ceremonija pati par sevi tikai reti kādu vēl interesē. Sevišķi tas jāsaka par pašu jaunāko paaudzi, skolas gados un tagadējās iekārtas laikā skolas beigušiem, kam nav ģimenē stingras reliģiskās audzināšanas, un jāatzīstas, es nezinu nevienas ģimenes, kur tāda būtu. Tāpēc baznīcas lietas un reliģija jauniešiem lielāko daļu svešas un šķiet liekas. Pazīstu kādu jaunu meiteni apmēram manos gados, kas kādu laiku strādāja mūsu fabrikā. Jau kopš skolas beigšanas visādas vecas tantes un onkuļi viņu burtiski ēda nost, ka viņa neiet iesvētīties. Tā kā draudzenes to nebija darījušas, viņa neredzēja nekādas vajadzības. Bet vecāki kopā ar tantēm un onkuļiem nelikās mierā. Radi no Amerikas atsūtīja visu vajadzīgo Stāti, un beidzot cits nekas neatlika, kā piekrist. Viņa ir ļoti jauka un saticīga, daudz draugu. Salūgusi bija visus uz iesvētībām, un tie atnākuši arī, bet tikai zobojās. Beigās mēs palikām divas vien. Pēc šī gadījuma draugu un draudzeņu lielākā daļa no viņas pilnīgi novērsās kur vien viņa parādījās, izsmēja par to, ka gājusi iesvētīties. Mums ar māti bija žēl noskatīties meitene dzīvoja vienās asarās. Mēs lūkojām viņai iestāstīt, ka iesvētīšanās nav nekāds kauns, ka es arī esmu iesvētīta, tikai nedaudz gadu agrāk, bet viņai par visu vairāk ķērās pie sirds skolasbiedru un bijušo draudzeņu zob​galības.

Tā nu ir cieņa pret vecajām tradīcijām vairs nav nekāda lielā. Un jāsaka, ikdienas dzīve arī neveicina turēšanos pie tām. Šo to agrāk ierastu atmetot, tagad viss liekas vienkāršāk un vieglāk.

Ikdienas dzīvē tas palīdz. Pie vecajām paražām turas tikai pavisam vecie un tie, kas pāri pusmūža gadiem, bet arī tie ne visi daudzi jau pielāgojušies jaunajam, ērtākam dzīvesveidam…

Es zinu arī, ka manas raizes par dzīvokli ir drusku pārspīlētas. Patiesībā to nevar prasīt, lai Laimonis dzīvokļa jautājumu nokārto tik īsā laikā. Tā būtu bezgalīga iedomība no manas puses. Kā tad iet citiem jauniešiem, kas atrodas mums līdzīgā stāvoklī?

Protams, ir ģimenes, kur bērni, jaunieši var skatīties nākotnē bez raizēm, jo līdzekļu ir diezgan, lai mācītos, beigtu studijas, un ari dzīvokļi ir pietiekoši lieli, lai visi varētu ērti dzīvot, jaunos pārus ieskaitot. Bet tādu Rīgā nav sevišķi daudz. Lielākā daļa, protams, sabāzti komunālo dzīvokļu istabās, un jaunajiem, kad tie pieaug, burtiski nav vietas. Satikties un draudzēties var vasarā uz ielas, parkos

vai kaut kur ārpus pilsētas zaļumos. Aukstā laikā iet uz kino vai dejām. Parasti tas arī ir viss. Reti kāds tik laimīgs kā mēs ar Laimoni, kas tomēr varam diezgan ērti satikties, tā ka visu šo laiku mūsu mīlestībai nekas nav stāvējis ceļā, atskaitot pavisam sīkas neērtības, kā pagaidīšanu, laika sarunāšanu, aizbraukšanu vienam pie otra.

Citiem jauniešiem mīlestība saistās ar veselu rindu gandrīz pilnīgi neatrisināmu problēmu. Viņi ne par ko citu nedomā kā vien par stūrīša dabūšanu, kur dzīvot, lai varētu apprecēties, bet visa šī galvas lauzīšana ļoti bieži ir veltīga.

Pazīstu divas jaunas ģimenes, kuras dzīvo vienā istabā jau vairākus gadus. Tas ir tipisks Rīgas jauniešu dzīves "romāns" ja to tā var saukt. Sākās ar to, ka no laukiem atnāca uz Rīgu divas kaimiņu meitenes, lai iestātos mājturības arodskolā. Tai skolā ir kopmītne, bet meitenes tur negribējušas dzīvot. Laimīgā kārtā dabūjušas noīrēt nelielu istabiņu no kāda veca pensionāra, kam bijušas plašākas telpas. Pēc kāda laika dzīvokļu daļa mākusies virsū, gribēdama lieko istabu ņemt nost kā lieku apdzīvojamo platību. Pensionārs tad nu istabu pārrakstījis abām meitenēm, baidīdamies, ka neieliek svešus un nepatīkamus īrnie​kus citiem vārdiem, krievus.

Meitenes beidza skolu un sāka strādāt ēdienu veikalā. Tur, starp citu, es ar tām arī iepazinos.

Pēc neilga laika viena darbā iepazinās ar kādu jaunekli un apprecējās. Tam pašam dzīvokļa nebija, jo tikko beidzis tehnikumu, dzīvoja pie vecākiem. Diezgan drīz pēc tam apprecējās arī otra meitene ar tā paša uzņēmuma kantoristu, tāpat jaunu cilvēku, kam nebija sava dzīvokļa. Nu cits nekas neatlika dzīvoja visi četri meiteņu istabā.

Tik tālu būtu labi, jo mīlētāju pāriem daudz telpas nevajag. Bet nu nāca sarežģījums pēc zināma laiciņa pirmajam pārim ģimenes pieaugums! Par laimi, tikai vienam, otram vēl ne… Bet stāvoklis nu jau kļuva kritisks. Ilgi tā vairs nevarēja dzīvot, kaut gan abi jaunie pāri satika apbrīnojami labi. Visi lika prātus kopā, lai atrisinātu grūto stāvokli, un nolēma pie tā ķerties kopīgiem spēkiem.

Vairākus gadus abas jaunās ģimenes krāja naudu, par ko nopirkt vienu istabu. Beidzot to arī dabūja burtiski pēdējā brīdī, jo arī otra ģimene nu jau gaidīja mantinieku. Tā kā jaunā istaba bija vienādi vajadzīga kā tam pārim, kas gribēja uz to pāriet dzīvot, tā otram, kas palika vecajā istabā, bet nu vieni, tad par to maksāja abas ģimenes. Varbūt visi to nebūtu darījuši, bet šie jaunieši saprata, ka, tikai vieni otriem palīdzot, abi pāri tiks ērtākos dzīves apstākļos.

Nu, kad istaba bija nopirkta, vispirms jaunajā vietā pierakstījās vīrs, pēc kāda laika sieva. Un tā pamazām viņi varēja sākt jaunu, cilvēcīgāku dzīvi. Tā kā jaunajā istabā ieejot, jaunajam pārim piedzima bērns, omulības viņiem netrūka un telpas ne​bija par daudz arī no likuma viedokļa.

Tādu gadījumu ir bezgala daudz. Bet ne katram pārim tik viegli sakrāt tūkstošus, ko maksā dzīvoklis, un ne vienmēr lai​mējas to īstajā laikā atrast un nopirkt.

Pazīstu vēl divus jauniešus zēns ir mans skolasbiedrs —, kuri vēl šodien nav apprecējušies, lai gan jau gadiem to labprāt vēlētos. Viņi sagājās ilgāku laiku, bet abi dzīvoja pie vecākiem ļoti šauros un saspiestos apstākļos. Protams, arī viņi gudroja, kā dabūt naudu, lai varētu nopirkt istabu un apprecēties. Abi strādāja, abi taupīja un krāja naudu. Bet tas tik ātri neveicās, jo algas bija mazas un vajadzēja daudzu tūkstošu. Puisim bija apnicis gaidīt. Viņš sācis kādas netīras lietas, kur cerēja ātrāk tikt pie naudas. Kādu laiku gājis labi, bet tad iekrita un lieta nonāca tiesā. Viņš dabūja trīs gadus apcietinājumā.

Meitene viņu vēl šodien gaida, tāpat pie vecākiem dzīvodama. Vai sagaidīs un vai pēc tam viņiem laimēsies, kas to lai zina.

Neraugoties uz līdzjūtību, mums bija lieli smiekli par to, kā izgāja manas draudzenes Veltas Ozoliņas brālim. Tagad Velta ar savu likteni jau samierinājusies un var smieties pat par savu neveiksmi priecīga, ka tikusi no skaistā Kaukāza mājās… Bet ar brāli Juri bija pavisam citāda lieta,

kas sākās jau agrāk.

Veltas jaunākais brālis Juris bija iesaukts karaklausībā un dienestu nokalpoja pilsētā. Viņam bija vecāki laukos, bet, tāpat kā māsa, viņš atpakaļ uz kolhozu pēc dienesta vairs negribēja braukt. Tas arī saprotams kurš to gribētu? Viņš cerēja uz māsas palīdzību, bet Velta pati dzīvoja ļoti šauri kopā ar draudzeni. un brāli pie sevis nevarēja ņemt. Tad nu nolēma meklēt brālim tādu darbu, kur vieniniekiem paredzēta kopmītne. Jurim turklāt bija tikai pamatskolas izglītība, un viņš meklēja izdevību mācīties tālāk. Tādu beidzot arī atrada milicijas skolu. Tai ir ieslavēti laba kopmītne, ir sava vidusskola, un to beigušie tūliņ dabū vietas milicijā. Tā viss likās nokārtojies, ka labāk nevar vēlēties, jo milicijas skolā Juri kā dienestu teicami beigušu uzņēma bez ierunām. Viss bija kārtībā. Juris apmetās kopmītnē, uzvilka formu un sāka mācīties.

Pie Veltas viņš nāca ciemā pa sestdienām un svētdienām bet arvien retāk. Atceros, ka reiz Velta pati man sūdzējās brālis palicis tik nevaļīgs, nemaz pie viņas vairs nenākot. Kādā sestdienā gan ienācis un pusstundu pasēdējis, bet arī tad reižu reizēm skrējis pie loga un skatījies lejā. Tad uzreiz paķēris cepuri un izskrējis ārā. Velta piegājusi pie loga un vēl paspējusi noskatīties, kā brālis aiziet gar stūri ar kādu jaunu sievieti, kas acīmredzot viņu gaidījusi lejā. Veltai tas bijis liels pārsteigums.

Viņas mazais Jurītis iet ar meiteni! Viņa smējusies gandrīz vai locī​damās…

Tik tālu viss būtu labi. Bet nu nāk neticams pārsteigums! Vēl pēc dažām nedēļām pie Veltas ieradusies kāda tante pēc skata, no laukiem un prasījusi pēc Zentas Ozoliņas. Vai te nedzīvojot Zenta Ozoliņa? "Nē, Velta!" viņa atbildējusi, domādama, ka lauciniece varbūt skaidri nezina viņas vārdu.

Nekā! Svešiniece bijusi ļoti noteikta, viņa teikusi, ka te jābūt Zentai Ozoliņai. Kad Velta teikusi, ka tādas nepazīstot, viņa jautājusi, vai nepazīstot arī Juri Ozoliņu. Ko svešā no viņas brāļa gribot, Velta jautājusi. Nu, tāpat apciemot, atbildējusi lauciniece. Juris Ozoliņš esot viņas znots!

Velta nu aicinājusi svešinieci iekšā un apņēmusies noskaidrot, kas par lietu. Viņai jau bijušas aizdomas, ka brāļa izturēšanās slēpj kaut ko aizdomīgu. Nu lieta atklājusies, un tur tiešām bijis papilnam pārsteigumu nabaga Veltai. Izrādījies, ka Juris kādā deju vakarā iepazinies ar meiteni, vārdā Zenta, kas bijusi no kolhoza. Tāpat kā viņš, Zenta Rīgā dzīvojusi kopmītnē kādā šūšanas skolā, kur mācījusies arodu. Satikušies ziemā deju vakaros, teātrī, kino, bet vasarā, protams, devušies izbraukumos uz Mežaparku un citur zaļumos. Kā tas gadījies, par to vēl "zinātnieki strīdoties", bet, īsi sakot, meitene drīz bijusi "labās cerībās"! Ko nu darīt? Cits nekas neatlicis, kā mudīgi sareģistrēties.

Tā abi, vēl arodskolas audzēkņi būdami, kļuvuši vīrs un sieva pavisam likumīgā kārtā lai gan neviens Ozoliņu ģimenē to nezinājis.

Jautājums nu bijis: ko darīt tālāk? Protams, jādzīvo bija tāpat atsevišķi kā līdz tam. Ar to vien, ka precējušies, kopmītņu iemītnieki nekādas priekšrocības neiegūst. Arī turpmāk jaunais pāris satikās tikai sestdienās vai svētdienās, aizgāja uz kino vai citur izklaidēties un vakarā atkal šķīrās. Juris nekā nestāstījis māsai par savu "ģimeni", jo bijis neērti domājis arī, ka Velta dusmosies par viņa un Zentas slepenajām izdarībām. Patiesībā Veltai gan drīzāk nāca smiekli, nevis dusmas. Bet pašam "jaunajam pārim" smiekli nenāca nemaz. Patiesībā, mēnešiem uz priekšu ejot, stāvoklis bija briesmīgs un ar katru nedēļu kļuva briesmīgāks.

Beidzot Juris sadūšojās un gāja pie milicijas skolas priekšnieka. Viņš tam vaļsirdīgi izstāstīja savas bēdas kādā bezizejas stāvoklī nokļuvis. Skolas direktors gadījās līdzjūtīgs, izpalīdzīgs cilvēks.

Viņš pieņēma Juri par skolas sētnieka izpalīgu un ar lielām pūlēm izgādāja tam istabu turpat skolas ēkā.

Veltai, kad viņa stāsta par brāli un svaini, arvien vēl nāk smiekli. Jurim un Zentai laulības dzīves sākums tiešām bijis sarežģīts kā gājiens pār plānu ledu. Nu, labs, kas labi beidzas! Tagad viņi

audzina jau divus dēlus un istaba, kas abus jauniešus darīja tik laimīgus, jau kļūst par šauru. Atkal jaunas gal​vassāpes, bet bez tām mūsu dzīve laikam gan nebūs nekad…

Tie būtu apmēram līdzīgi gadījumi, kādus katrs rīdzinieks zinātu stāstīt no savu paziņu dzīves.

Tomēr tā ir tikai viena puse. Lai cik savādi tas liktos, šai ainai ir arī otra laimīgāka puse.

Pavisam citādi bija ar kādu pazīstamu meiču Austru Freimani, kurai bija skaista istaba Rīgā; vecāki bagāti kolhoznieki no kāda kolhoza tepat Rīgas tuvumā bija viņai sapirkuši labu labās mēbeles un visu saimniecībai nepieciešamo. Austrai bija arī pieklājīgs darbs kādā iestādē un viss likās labākajā kārtībā, varētu dzīvot "kā Vecaucē, kur neviens mūs netraucē". Taču bija viena liela nelaime, kas Freimaņa jaunkundzei sarūgtināja dzīvi, viņa nevarēja atrast vīru.

Un tas bija gluži nesaprotami izskatā glīta meiča, tīrīga, apģērbā vienmēr kārtīga, arī darbā iecienīta, tikai viņai vienkārši neveicās. Nevarēja teikt, ka viņai trūktu izdevību. Šad un tad viņa sāka saieties ar puišiem gan no darba, gan tādiem, ar ko nejauši bija iepazinusies citur. Bet visi viņas "romāni" beidzās vienādi kurš puisis Austru apciemoja mājās, tas otrreiz pie viņas vairs nenāca un vispār izvairījās no satikšanās. Tā bija viena no lietām, ko grūti izskaidrot. Viena no tām, kas vīriešiem uzreiz saprotamas, bet sievietēm laikam mūžam paliks neizskaidrojamas. Tas vienkārši cilvēka dabā, ko nekas nespēj grozīt… Beidzot māte bija nākusi meitai palīgā.

Viens puisis pie meitas bija atnācis pāris reižu. Māte nu meitai stingri noprasījusi, ko tā ar "pielūdzēju" apciemojumos darījusi.

"Vai jūs bučojāties?"

"Jā," meita teikusi.

"Vai darījāt vēl ko vairāk?"

Meitai cits nekas neatlicis, kā atzīties, ka darījuši gan "drusku vairāk". Māte tūliņ sapratusi, ka izdevību garām laist nevar. Dažas nedēļas nogaidījusi, tad ņēmusies "brūtgānu" apvārdot un beidzot tam iestāstījusi, ka meita esot stāvoklī. Nabaga zēns laikam gadījies tāds vientiesīgāks, tas visu ņēmis par pilnu un noticējis arī, ka nesimpātiskā meita no viņa gaida bērnu. Viņš to ņēmis un apprecējis.

Jauki! Bet nu, kā par sodību, bērna kā nav, tā nav. Pagājuši jau pieci vai seši gadi vēl arvien no mātes stāvokļa ne vēsts! Protams, kad mātes blēdība atklājās, bija skandāls un asaras bez gala.

Jaunais vīrs bija tik pārskaities, ka gribēja pamest sievu un iet projām. Atkal iejaucās meitas vecāki un mēģināja visādi samierināt pat vieglo mašīnu uzdāvināja. Jaunais vīrs beidzot arī samierinājās, palika, un tā viņi dzīvo vēl tagad. Bet kas nu tā par dzīvi? Arī pati jaunā sieva par to nav priecīga, lai gan māte arvien vēl cer, ka puisis pieradīs un viss būs labi…

Tas tikai pierāda, ka ir gadījumi, kad dzīvokļa jautājumam jauniešu mīlestībā nav nekādas nozīmes.

Tomēr notiek ari tieši pretēji cilvēki bieži apprecas tikai tādēļ, lai būtu, kur dzīvot. Skaidrs, ka parasti tur ne kādas lai​mes, ne saticības nav. Bet kādreiz jau notiek arī brīnums.

Pirms dažiem gadiem nomira kāds redzams vīrs no Rīgas zinātnieku aprindām. Palika meita vienīgā divistabu dzīvoklī ar labu iekārtu, daudz vērtīgām grāmatām un tēva vieglo mašīnu. Esot bijusi pavisam viena, bez radiem un ļoti atturīgas dabas. Ar viņu iepazīstināts kāds jauns cilvēks, kuram nav bijis, kur dzīvot. Profesora meita šim gan ne sevišķi patikusi, bijusi arī dažus gadus vecāka, bet viņš lietu pārdomājis un teicis: ek, kas būs, būs jāmēģina tikt pie dzīvokļa. Sācis pie profesora meitas iet ciemos un pamazām tai "taisīties klāt". Meita bijusi priecīga, ka grūtajās dienās pēc tēva nāves viņai kāds palīdz un mēģina viņu draudzīgi izklaidēt, un tā viņi galu galā arī apprecējās. Jā, un tad noticis brīnums. Ar to dienu puisis arī pazudis visiem draugiem un paziņām.

Kad draugi pēc ilgāka laika šo uzmeklējuši, atraduši viņu neizsakāmi laimīgu un apmierinātu ar savu dzīvi. Teicis, ka nezinot, kā debesīm pateikties par tik brīnišķīgu sievu, kāda izrādījusies nepazīstamā

meiča. Ka pa​tiesībā apprecējies tikai dzīvokļa dēļ, to viņš vairs pat negribējis atcerēties…

Pat ja par tiem īpaši nedomātu, šie gadījumi man iespiedušies atmiņā. Tie iespaido manu apziņu, manas domas šais jautājumos. Un, ja klausos Laimoņa vārdos, es nevaru atbildēt tā, it kā šos gadījumus nezinātu, it kā man gar tiem nebūtu nekāda daļa. Ja arī nepiekristu Laimoņa domām, es zinu, ka Rīgā būtu simtiem, varbūt tūkstošiem jaunu sieviešu, kas tajās neatrastu nekā sevišķa, katrā ziņā nekā apvainojoša, piedauzīga. Tāda nu reiz ir dzīve, un mūsu spēkos nav to pārtaisīt pēc savas gaumes…

Bet es nevaru tam piekrist. Kaut kas manī saceļas tam pretī un atbild noteikti nē.

Es pati nezinu, kas tas ir. Es to ar prātu nevarētu attaisnot un izskaidrot. Ir tā, it kā kāda balss atskanētu, noteikti un skaidri pavēlot: tu nevari tā darīt. Kaut arī visi tā darītu, kaut visa Rīga tā dzīvotu, tu nē!

Es nenosodu cilvēkus, kas tā dara. Zinu, ka viņi citādi nevar. Zinu arī, ka mani neviens vai gandrīz neviens nenosodītu, ja es kļūtu vientuļā māte. Atskaitot, protams, māti. Pareizāk sakot, māte arī nenosodītu, bet viņa mani žēlotu, un tas būtu vēl ļaunāk… Nē, iemesls ir cits. Tas slēpjas manī pašā.

Jā, man būtu izdevīgi saņemt vientuļās mātes pabalstu. Ļoti izdevīgi! Mums vienmēr trūkst naudas. Lai sistos cauri, mātei no arteļa jāņem šūšanas darbi mājā. Viņai sāp mugura, vispār viņa bieži slimo. Strādādama savos gados ar savu vājo veselību, viņa uzupurējas manā un māsiņas labā. Ja es dabūtu vientuļās mātes pabalstu, māmiņai nebūtu jāstrādā. Viņa varētu atpūsties un veseļoties.

Bērna uzraudzīšana viņai nebūtu grūts darbs drīzāk patīkams pienākums. Kaut arī es nevarētu uzbūvēt vasarnīcu Inčukalnā, vientuļās mātes pabalsts mums lielā mērā būtu palīdzība. Nemaz nerunājot par to, ka Laimonis pat nedomā izvairīties no tēva pienākumiem, viņš solās par visu gādāt, un es zinu, ka uz viņa solījumiem var droši paļauties, vismaz naudas lietās.

Jā un tomēr tam visam nav nekādas nozīmes. Es skaidri zinu, ka nekad tam nepiekritīšu. Es nevaru sevi iedomāties vientuļās mātes lomā, lai cik tā būtu "izdevīga" materiālā ziņā. Liekas, neesmu arī tā audzināta. Vēl grūtāk to būtu panest māmiņai. Esmu pārliecināta, ka viņa manu godu vērtē daudz augstāk par visiem praktiskajiem labumiem. "Gods" varbūt vecmodīgs vārds, bet jēdziens pats nevar ne novecot, ne mainīties līdzi apstākļiem. Un tas ir viens no likumiem, kam māte visu mūžu dzīvojusi un dzīvos. Viņa manā vietā pat nedomātu, kas izdevīgi, kas neizdevīgi. Viņai pietiktu zināt, kas godīgi un kas negodīgi. Izvēlēties labprātīgi izvēlēties! vientuļās mātes stāvokli viņai katrā ziņā liktos "negodīgi".

Es nedrīkstu mātei pie vifcām nelaimēm vēl sagādāt kaunu par savu uzvešanos. Viņa visu laiku man tik akli, tik nešaubīgi ticējusi, pēdējos gados vienmēr pat bez ierunām klausījusi visam, ko esmu teikusi. Viņas sirds nepārciestu manu "kaunā krišanu". Vai tāda lai būtu viņas alga par manis audzināšanu, par visu, ko viņa manā labā darījusi? Nē, pat ja man pašai nebūtu iebildumu, mātes dēļ vien es tā nevarētu darīt.

Tad… piepeši es apzinos, ka arī tas vēl nav īstais iemesls, īstais iemesls… ir cits, pavisam neprātīgs. Tas ir jautājums: ko teiktu tēvs, ja to zinātu?

Mans tālais, neaizsniedzamais, gandrīz nezināmais un tomēr tik mīļais tētiņš… Ko viņš domātu par meitu, kas tā dzīvotu? Par meitu ar ārlaulības bērnu! Es domāju ja tas tiesa, ko māte stāsta, ja viņš tiešām dzīvs tad agri vai vēlu viņš to dabūs zināt. Un galu galā nav svarīgi, vai viņš zina vai ne, pietiek ar manu apziņu. Tēva acīs es vienmēr gribu būt skaidra, laba, godīga meitene.

Piepeši tālais, nezināmais tēvs ir kļuvis par tiesnesi manas dzīves augstākajā tiesā. Es pati viņu esmu iecēlusi un labprātīgi padevusies viņa likumam. Dzīve man liktos tukša un bez jēgas, ja šī likuma nebūtu; šis augstākais likums ir gods. Es to nevaru mīdīt kājām tēvam tas būtu dārgāks par

dzīvību. Viņš ir aizgājis svešumā, varbūt dzīvo trūkumā un postā, aizstāvēdams savu karavīra godu.

Es nezinu, vai tā ir, bet nu uzreiz man liekas, ka tam tā jābūt, citādi taču viņš nebūtu aizgājis no mums un savas zemes. Man jābūt viņa cienīgai rņeitai!

Jā, bet ak debess! ko tad lai daru? Laimonis skatās manī un smaida, bet es pazīstu šo smaidu tas nenozīmē piekāpību. Viņa jauno, skaisto acu skatiens ir ciets kā metāls. Viņš ir laipns un saudzīgs, lai tikai man atvieglotu padošanos. Viņš paredz, ka galā es darīšu tā, kā viņš vēlas, jo tā jau vienmēr beidzas mūsu strīdi.

Bet šoreiz būs citādi.

Vai tas tavs pēdējais vārds? es jautāju balsī, kas, man liekas, drusku dreb. Tu gribi, lai uzņemos tādu kaunu?

Laimoņa glītajā sejā savelkas diezgan nepatīkamas grum​bas. Viņš saka: - Es gan neredzu, kas tur par kaunu. Bez tam, es jau teicu, ka tas nebūs uz visiem laikiem…

Vēlāk mēs varēsim reģistrēties un dzīvot kopā.

- Kad? es strupi jautāju.

- Kad apstākļi ļaus, viņš tikpat strupi atbild.

- Varbūt pēc dažiem gadiem?

Viņš brītiņu klusē, tad spītīgi atbild: - Varbūt pēc dažiem gadiem. Rīga arī tad vēl būs tai pašā vecajā vietā.

- Es to nevaru es saku. Ja tu… man nepiekriti, tad mums bērna nevar būt.

Viņš paskatās uz mani vēsā ziņkārībā.

- Nevar būt?

- Tad man nekas cits neatliek, kā iet pie ārsta. Varbūt vēl nav par vēlu.

Laimonis brītiņu klusē, man sejā skatīdamies un domā​dams. Tad viņš parausta plecus: - Kā tu gribi. Tā arī ir izeja, lai gan es tevi uz to nespiežu… Es tikai nesaprotu vienu. Ja tu saki, ka nevarot bērnu audzināt kā vientuļā māte, tāpēc ka tas no morāliskā viedokļa esot negods, kas tad, pēc tavām domām, ir aborts? Vai no morāliskā viedokļa tas nav noziegums?

Es klausos viņa vārdos un mēģinu domāt, bet pēkšņi domas sajūk kopā sāpīgā, juceklīgā kamolā.

Es nezinu, ko teikt. Piepeši man acis pieplūst karstām asarām. Es noliecos zemu pār ceļiem un sāku gauži, gandrīz balsī raudāt.

Tā mūsu nopietnā saruna beidzas. Man vienkārši nav spēka vairāk strīdēties. I.aimonis domā, ka uzvarējis kā vienmēr. Viņš jau pārliecināts, ka esmu viņam padevusies un darīšu, kā viņš ieteic. Viņš mani apskauj, pievelk sev klāt, skūpsta un turpi​nājums ir tāds pats, kā vienmēr tādos gadījumos.

Vairāk mēs par to nerunājām.

Kad māte ar māsu pārnāk, Laimonis jau ir aizgājis; es guļu un lasu. Mātei nav ne jausmas par mazo drāmu, kas norisinā​jusies mūsu starpā.

Jā, Laimonis droši vien domā, ka viss būs tā, kā viņš grib. Bet, kad, viena palikusi, visu pārdomāju, man vēl skaidrāka kļūst mūsu uzskatu starpība. Laimonis mani savādi iespaido, viņam klātesot, es nevaru īsti skaidri domāt. Tagad, viena, sajūtu, ka nevaru un nekad nebūšu vientuļā māte.

Reizēm man pat liekas, ka drīzāk ietu nāvē, nekā kristu tādā kaunā. Tas izklausās baigi vecmodīgi, es zinu… Bet nudien, es citādi nevaru.

Nākamās dienās māte ierunājas, ka gribot uz nedēļu izbraukt, apciemot radus laukos. To viņa dara katru gadu un šogad nav pie tiem vēl bijusi. Viņas radi dzīvo Olainē.

Es tūliņ redzu, ka tā man vienīgā izdevība. Tai pašā dienā, kad māte aizbrauc uz laukiem, eju uz poliklīniku pie sieviešu ārsta. Grūti tikai pirmie soļi tālāk viss rit kā kuras katras vieglas saslimšanas gadījumā. Rindas. Gaidīšana. Formalitātes. Beidzot esmu pie ārsta sieviešu slimībās. Saruna ir

nepatīkama, bet īsa un lietišķa. Esmu neprecējusies, esmu stāvoklī, pašreiz es nevaru atļauties un negribu bērnu audzināt, ar to pietiek. Ārsts mani izmeklē, izraksta zīmi uz slimnīcu, man jāsamaksā 50 rubļu. Nākamā dienā jau esmu slimnīcā.

Tur man jāpaliek trīs dienas, pēc tam mani atlaiž mājās. Slimības lapā ierakstītas vēl trīs dienas ar mājas režīmu.

Mājā esmu pirms mātes pārbraukšanas. Dzintra nav manis trūkumu daudz jutusi promejot palūdzu Martu Trofimovu viņu pieskatīt. Ir nozagts šis tas no pārtikas. Citādi nekādu pārmaiņu nav.

Dzintra aizņemta mācībām un skolas lietām un daudz nekā nejautā. Māte, protams, dabūs zināt, ka esmu bijusi slimnīcā, un būs jautājumi. Gan jau kaut kā izmelošos. Zinu, ka māte jutīs, ka jautājumi man nepatīkami, viņa klusēs un vairāk nekā neteiks. Varbūt viņa noticēs, ka esmu bijusi uz vispārēju veselības pārbaudi. Viņa pati runā, ka gribot uz tādu iet…

Pirmdien atkal iešu darbā. Par nokavētām sešām dienām man būs attaisnojums, bet, cik zināms, par tām nesaņemšu sli​mības pabalstu.

Tas ir viss. Citādi dzīve ies tālāk savu gaitu bez pārmaiņām.

Dzīve ārpusē, jā. Bet manī pašā kaut kas ir pārvērties. Pa slimnīcas vārtiem es neiznāku tā pati, kas iegāju.

Tas, ko ārsts darīja, bija nepatīkami, bet ne pārāk sāpīgi. To varētu aizmirst, lai gan man radās cieša apņemšanās: vairāk to nekad nedarīšu nekad, lai notiek kas notikdams. Nē, tas nav tas. Ir vēl kas cits. Ārsts kaut ko ir izņēmis no manis, un tā vietā ir palicis tukšums. Ne miesīgi tādas nieka brūces drīz sadzīst, bet garīgi. Pa slimnīcas vārtiem ikdienas dzīvē iznākot, es sevī sajutu dīvainu, aukstu, briesmīgu tukšumu.

Man liekas, nebūtu pareizi apgalvot, ka nožēloju padarīto. Es nejūtos, it kā būtu izdarījusi kaut ko ļaunu vai pat noziedzīgu. Es tikai nezinu, vai esmu pareizi darījusi vai ne, arvien vēl nezinu. Bet jūtu, ka atkāpšanās vairs nav, ka sperts negro​zāms solis, un man bailes, ka tas varbūt nepareizs.

Piepeši es visu mūsu dzīvi redzu citādām acīm. Es vairs nezinu ne vien to, vai esmu pareizi darījusi, no bērna atbrīvodamās, es nezinu, vai manai dzīvei vispār kāda jēga. Tas ir, manai dzīvei ar Laimoni, mūsu nākotnes plāniem un cerībām. Kaut kas mūsu dzīvē nav pareizi. Tai ir kāds briesmīgs trūkums, kaut kas līdzīgs tukšumam, ko es tagad sajūtu. Šis tukšums ir kā žurku rijība, kā vilku izsalkums. Tas skubina plēst, raut, ķert, grābt zagt, laupīt, pat nokaut. Visur, kur raugos, ir viens un tas pats. Jūle Nukša sēd savā istabiņā un pa durvju spraugu skatās virtuvē, gaidīdama izdevību nozagt un aprīt maizes kumosu, piena lāsi, gaļas gabalu. Laimonis jā, ko gan citu viņš dara, ja ne to? apzog uzņēmumu, kurā strādā, vai valsti, vienalga, viņš ņem, kas tam nepieder, dzīdamies pēc vieglām dienām, labākas dzīves… Tāpat visi visi citi, ko vien pazīstu.

Visus grauž kāds slepens izsalkums, dzen kāds savāds nemiers tāpat kā mani. Tikai es nu to apzinos.

Es to jūtu kā saltu tukšumu sevī, man tas sāp.

Kāpēc tam tā jābūt? Kaut kas mūsu dzīvē, mūsu pelēkajā, šaurajā pasaulē ir nepareizi. Mēs slimojam, tikai paši nezinām, ar ko. Šī slimība arī mani jau sagrauzusi tik tālu, ka daru jaunu, domādama, ka tas labi; krītu noziegumā, bēgdama no kauna. Man metas baigi, iedomājoties šo vērtību, jēdzienu, vārdu un domu sajukumu. Kur tā var nokļūt? Cik tālu tā vēl var iet? Vai tas nav tas pats ceļš, pa kuru Viktors Mandelbaums nokļuva līdz slepkavībai? Cik tālu viņš man priekšā?

Es eju pa vakarīgu ielu, man aiz muguras ir krēsla, priekšā tumsa. Es nezinu, kurp ved mans ceļš. Šī savādā, saltā tukšuma sajūta sirdī…

Tad es ieraugu Laimoņa laipnās, gaišās acis. Tās raugās manī nešaubīgas un drošas. Un

pamazām izzūd dīvainā baiļu, nezi​ņas sajūta.

Viņš taču mani mīl. Man nav jāraizējas. Viņš vienmēr būs pie manis, ar savām laipnajām rokām mani atbalstīs dzīves lik​stās kā pa slidenu ietvi ejot.

To, ko esmu darījusi, esmu darījusi viņa dēļ. Viņš ir tik labs, arī man jānes kāds upuris mūsu nākamās laimes dēļ. Viņš mani vienmēr tik labi saprot, kaut arī es ne ikreiz saprotu viņu.

Mūsu dzīves tagad vēl ciešāk saistītas kopā.

LAIMOŅA VEIKALLIETAS E divām nedēļām savu nejauko pārdzīvojumu esmu jau gandrīz pilnīgi aizmirsusi. Dīvainā sajūta šķiet pārgājusi, atskaitot retus brīžus, kad naktīs pamostos un guļu nomodā, nevarēdama tik drīz aizmigt. Citādi dzīve ir atgriezusies vecajās sliedēs. Satiekos ar Laimoni, kaut pareti. Atkal kaļam nākotnes plānus. Liekas, uz šo izvairīgo fatamorgānu varbūt tomēr nebūs jāgaida gluži līdz vecumam… Jā, Laimonim sokas ar veikallietām, sevišķi tagad, gada dzīvākajā laikā, šķiet, ka viss būs labi.

Un tad kādā miglainā ziemas dienā viss sabrūk.

Ir tā, it kā plūdi iznestu tiltu, uz kā stāvu. It kā ledus ielūztu zem kājām. Dažas minūtes iepriekš viss vēl bija pa vecam, tad piepeši daži vārdi un viss sagāžas kā kāršu namiņš.

Ir sestdienas vakars. Laimonis jau vakar piezvanīja, ka viņam nebūšot laika pie manis atnākt.

Viņš minēja kaut ko par satikšanos ar kādu preču iepircēju, kas nākamās nedēļās braukšot uz Bulgāriju, viņš cerot sarunāt kādu darījumu ar rokassomiņām. Es nebiju pārsteigta, jo sestdienās un svētdienās tik sen neesmu viņu redzējusi, ka sāku jau pierast.

Meitene ir saaukstējusies, un māte grib vēl pāris stundas pastrādāt. Ap septiņiem viena pati aizbraucu uz pilsētu. Gribu paskatīties, kas kinoteātros. Varbūt tikšu uz kādu daudzmaz interesantu filmu.

Es neesmu no tiem, kas skrien uz katru jaunu filmu un jūsmo par kinoaktieriem, lai tie tēlo kā tēlodami. Bet labas filmas man arī patīk un, ja dzirdu, ka rāda kādu izdevušos, labprāt aizeju noskatīties. Kino pilsētā nav trūkums, bet, tā kā cilvēkiem vakaros nav ko darīt, tie vienmēr pilni.

Lielākā daļa tie paši vecie, bet ir arī jauni un, liekas, daļai mainīti nosaukumi. Pats skaistākais, protams, ir "Rīga" Kirova ielā pie Tērbatas ielas, kas agrāk saucies "Splendid Palace". Turpat blakus ir "Spartaks", kas rāda tikai īsfilmas, nepārtraukti. Otrs glītākais kino bija "Forums" Kirova un Skolas ielas stūrī to sauca par "Komjaunieti", vēlāk šo kino pārcēla vecajās "A. T." telpās, kur līdz tam bija MVD klubs, bet "Foruma" ēku pārņēma kinostudija. "Ainai" vēl vecais nosaukums un vieta Vaļņu ielā. Kr. Barona ielā pie Lāčplēša ielas ir "Daile"; "Palladium" pēc pārbūves darbojas vecajā vietā Suvorova ielā kara laikā tas bija izdedzis. "Palladium" ir moderni iekārtots, ar plato ekrānu. Agrākais "Kristai Palace" sagrauts un nav atjaunots. Ir vēl daži mazāki kino centrā un nomalēs. Mežaparkā ir "Uzvara", to uzcēla tieši mežā vasarā tur ļoti skaisti. "Teikai" vecais no​saukums un vecā vieta.

Kino biļešu cenas ir lētas, līdz 5 rbļ., "Spartakā" tikai 1 rublis. Vietas numurētas. Visos kino rindas sākas no ekrāna, vienīgi "Rīgā" no ieejas, t. i., no beigām. "Rīgā" 1.-3. rindā skaitās labākās, visvairāk iecienītās kino vietas pilsētā. Vecie kinoteātri ir uzturēti vēl vecajā stilā "Rīgā" pat visi amoriņi zeltītiem spārniem.

Interesanti vērot, kādas filmas visvairāk iet skatīties. Vienu laiku rīdzinieki kā traki skrēja uz visām ārzemju filmām, kas vien parādījās, meklēja ko sevišķu, neredzētu. Bet drīz vien atdzisa.

Dzirdēja piezīmes, ka lellēm līdzīgās aktrišu sejas un lētais saturs ātri apnīkot. Jāsaka, visvairāk cienī itāļu filmas mūzikas dēļ. Arī meksikāņu. Ļoti neinteresantas ir čehu un bulgāru filmas.

Rīdzinieki gan labprāt skatās vācu komēdijas. Tad vēl ļoti cienī somu filmas. Pēc kara jaunieši kā traki skrēja uz "Tarzānu", ko rādīja 4 sērijās. Tagad tam vairs nebūtu pie​krišanas.

Man personīgi ļoti patīk tādas filmas kā "Sarkanais un melnais", pēc Stendāla romāna, "Lēdija Hamiltone", "Otello" un līdzīgas. Arī koncertfilmas, kur galvenais skaista mūzika.

Mūžīgi pārpildīts ir "Spartaks", kad rāda ceļojumu filmas,tad pie kino stāv garas rindas.

Pašu latviešu ražotās filmas uzņem diezgan vēsi. Labākās bija "Nauris" un "Rita". Pirmā par vidusskolniekiem, ļoti jauka, un "Rita" par okupācijas laiku. Esmu redzējusi vēl citas: "Pēc vētras", "Cēloņi un sekas", "Rainis", "Kā gulbji balti padebeši iet" visumā vājas un nedzīvas. Daudzām krievu filmām publikā liela piekrišana. Lai arī dažās tīra propaganda, to vienkārši neievēro skatās māksliniekus, kas labi spēlē, un tehnisko izpildījumu, kas bieži ir lielisks. Sevišķi skaistas ir krāsu filmas. Cilvēki ir iemācījušies gandrīz vai nojaust, uz kuru filmu vērts iet, uz kuru ne. Ja kādā galvenais ir propaganda, to tūliņ dabū zināt un neviens neiet skatīties, tāpat uz dokumentālajām tāpēc tās gandrīz nemaz vairs nerāda, jo kinoteātri nevar pastāvēt bez ienākumiem. Vērojams, ka kinoteātri ļoti cenšas rādīt to, kas skatītājiem patīk. Ļoti labas ir tās filmas, kas uzņemtas pēc vēsturiskiem materiāliem par komponistu un mākslinieku dzīvi. Tāpat patīk tādas, kuru saturā dažādi ģimenes jautājumi. Labākā no tādām laikam gan būs ukraiņu "Marinas liktenis". No kriminālfilmām laba "Rumjanceva lieta". Esmu dzirdējusi, ka ļoti skaista esot "Lido dzērves", bet to nav gadījies redzēt. Tīri personiskā gaumē man ļoti patīk "Teiksma par Sibīrijas zemi". Tā gan ir melnbalta, bet ar skaistu mūziku. Saturs apmēram šāds. Jauns pianists pēc kara zaudējis spējas spēlēt un sarūgtināts aizbrauc tālu uz ziemeļiem, Sibīrijā. Tur, dzīvojot skarbajā apkārtnē un ziemas lielajā vientulībā, viņš sāk komponēt. Viņa dziesmas iepazīst vietējie, tās pamazām izplatās tautā. Vēlāk viņš raksta simfoniju ziemeļu zemei tā ir skumja, brīnišķīga mūzika. Pēc gadiem viņš atgriežas mājās kā liels komponists, starp citu ieguvis arī spējas spēlēt.

Protams, esmu redzējusi vēl daudz jauku filmu, bet man nu reiz tā nelaime aizmirst nosaukumus.

Varu gan droši teikt, ka Rīgas publika ļoti necieš un neiet skatīties ne ķīniešu, ne vjetnamiešu filmas, tāpat uzbeku, tadžiku u. c. Tās briesmīgi nemākulīgi uzņemtas, daudzos gadījumos pat smieklīgas.

Labākas jau ir armēņu un gruzīnu. Tās skatās gan ne satura, bet īpatnējās mūzikas un dabas skatu dēļ.

Gruzīniem arī puslīdz labas komēdijas, piemēram, "Spārīte".

Visiem ļoti patika "Kareivis Ivans Brovkins". Tā ir komēdija par jaunu zēnu neveiksminieku.

Redz kolhozu jauniešu dzīvi no komiskās puses. Tur tiešām ir ko smieties. Otrā daļa "Brovkins jaunajās zemēs" vairs nav tik laba. Pirmajā daļā Brovkins dzīvo kolhozā, un tad tiek iesaukts armijā.

Otrās daļas gaitas jau liekas mākslotas, sadomātas.

Dalītas domas publikai ir par "Malvu", kas ar latviešu aktrisi Dzidru Ritenbergu ieguvusi starptautisku godalgu. Filma uz​ņemta labi, tēlojums lielisks, bet saturs brutāls un nepatīkams.

No krievu aktieriem neviens nav sevišķi iemīļots, varbūt vienīgi Družņikovs tas arī "Teiksmā par Sibirijas zemi". Atšķirība no ārzemju filmām tā, ka nemeklē skaistuļus, bet labus aktierus. No ārzemniekiem, ko esmu redzējusi, man vislabāk patīk Žerārs Filips un īvs Montāns ar sievu Simonu Siņjorē.

Dzintrai līdzi esmu gājusi uz daudzām bērnu filmām. Bet tās ir tik sliktas, ka nevienu nav vērts pat pieminēt.

Neraugoties uz to, ka lugas un sevišķi filmas bieži piesātinātas ar kailu propagandu, tā ka nav nekādas patikas tās skatīties, jaunieši nedrīkst izrādes apmeklēt, kad un kā paši iedomājas. Visu kārto stingri noteikumi.

Jauniešu ikdienas dzīve Rīgā vispār ļoti vienmuļa un neinteresanta. Vecāko klašu vidusskolniekiem parasti pietiek ar skolas sarīkojumiem un kādu kolektīvu teātra apmeklējumu.

Tādiem jauniešiem naudas tikpat kā nav, tātad nevar būt runa par kādu iziešanu pa pāriem vai izpriecu meklēšanu. Protams, ir tādi, kurus vecāki var bagātīgi apgādāt ar naudu, bet tie tik reti izņēmumi, ka par tiem nav vērts runāt.

Skolnieku dzīvīte vispār ir bezgala ierobežota. Pat mums, lielajiem, šeit tas reizēm liekas

nožēlojami. Skolnieki nedrīkst bez skolas direktora rakstiskas atļaujas pat vecāku pavadībā darbdienās iet uz vakara izrādēm teātros. Grūti teikt, cik stingri pie šī noteikuma turas, bet vismaz reiz esmu redzējusi, ka teātrī pie ieejas aiztur kādu skolnieku. Tāpat vakaros nedrīkst iet uz kino te jau kontrolē pamatīgāk. Pie katras kinofilmas klāt rakstīts, vai jaunieši līdz 16 gadiem drīkst skatīties vai ne, un parasti ir rakstīts: "Bērniem līdz 16 gadiem skatīties aizliegts". Kādreiz taisni jābrīnās, kas tur būtu jāaizliedz, nevar saprast, pēc kā viņi vadās.

Skolu sarīkojumos drīkst ierasties tikai formas tērpos un nevar uzaicināt līdzi, ko grib. Veselu sensāciju sacēla 3. vidusskola ar savu jubilejas vakaru tad bija atļauts koncertā un sekojošā ballē ierasties citos tērpos, gan tikai tumšos. Tas bija pirmais gadījums pēc ilgiem gadiem… Skolu beidzot, izlaiduma klases meitenes drīkst vilkt baltas kleitas. Šie noteikumi un stingrība skolu audzēkņus visu mācību laiku patur it kā bērnu kārtā. Vecāki ir laimīgi, ka nav jāgādā nekādi svētku tērpi, tātad mazāk izdevumu. Vispār ar šādu kārtību gandrīz visi apmierināti, un paši skolnieki nevar pat iedomāties, ka varētu būt citādi. Kad nu tiek laukā no skolas studēt vai darbā, katrs uzreiz jūtas pieaudzis. Meitenēm pirmais darbs ir nogriezt bizes. Seko parastās izpriecas deju vakari arodbiedrību klu​bos, kino; arī restorāni ja gadās starp draugiem kāds naudīgāks.

Rīgā ir daudz pašdarbības klubu, visām arodbiedrībām. Tur speciālistu vadībā darbojas visādi pulciņi, rīko koncertus, izstādes un pāris reizes nedēļā "atpūtas vakarus". Tie parasti ir vienkārši deju vakari neizskatīgās, nemājīgās telpās ar iedzeršanu un izkaušanos beigās. Klubi nav domāti tikai savas arodbiedrības biedriem; tas attiecas arī uz pulciņu darbu. Uz vakariem var iet katrs, kas grib.

Samaksā 3 vai 5 rubļus par biļeti un dejo vesels. Ienākumi, atskaitot finanšu nodokli, paliek klubam.

Parasti spēlē kāds "džezs", kas sastāv no pianista, saksofonista, akordeonista un bundzinieka.

Darbdienu vakaros iztiek ar radiolu. Sevišķi cenšas dabūt ārzemju plates, kuras tad ieskaņo magnetofona lentēs. Plates grūti dabūt, tad nu mēģina ieskaņot kaut ko no ārzemju kinofilmām. Kad kaut kas jauns ir dabūts, tad jau to pāris mēnešus dzird visur, ieskaitot pat radio un kinoteātrus pirms filmas sākuma -, tāpat restorānos. Pēdējā laikā Rīgā atkal nākuši modē visādi veci "gaudu" gabali "Siboncja", "Vaterlo tilts", meksikāņu tautasdziesmas un līdzīgi. Tos spēlē visādi "džezi" un pašdarbnieki, un visi gaudo līdzi. Nereti izklausās kā bēru mūzika. Tā ir viena galējība otra vērojama "smalkākos" klubos un pirmās šķiras restorā​nos, tur spēlē kalipso, ča-ča-ča u. c.

Labākie deju vakari ir senākajā Ģildē, tagadējā Filharmonijā tur skaistākās telpas, labākā mūzika un pats galvenais pieklājīgāki apmeklētāji. Tur māca arī modernās Rietumu dejas. Protams, viss tiek ieturēts zināmās robežās. Ja vakara vadītājam kāds dejotājs vai pāris liekas nepieklājīgs, to vienkārši izraida no zāles. Dažus gadus pēc kara visur spēlēja svinga mūziku. Pavisam dīvaini bija gadījumi, kur tai izmantoja garīgo dziesmu meldijas. Trakākais, ka dažām Ziemassvētku dziesmām, piemēram, "Jūs, bērniņi, nāciet" svinga taktī bija itin laba piekrišana pie dejotājiem… Neesmu redzējusi, ka kāds būtu atteicies dejot tikai tāpēc, ka tā baznīcas meldija. Ļoti labi deju vakari bez Filharmonijas vēl ir vefa klubā (pie fabrikas), Autotransporta darbinieku klubā Tērbatas un Merķela ielas stūrī, Celtnieku klubā Sarkanarmijas ielā starp Ļeņina un Tērbatas ielu to sauc arī par Būvstrādnieku klubu, Medicīnas darbinieku klubā Ļeņina ielā starp Sarkanarmijas un Šarlotes ielām, TTT (tā apzīmē Tramvaju un trolejbusu trestu) Tallinas ielā un vēl dažos lielākos rūpnīcu klubos. Bēdīgāks jau ir, piemēram, Dzelzceļnieku klubs Suvorova un Pērses ielas stūrī.

Interesanti atpūtas vakari ir Mākslas darbinieku namā Vaļņu un Zirgu ielas stūrī, bet tur var tikt tikai ar pazīšanos, uz ielūgumiem. Esmu tur bijusi tikai reizi ar Lilitu Zandersoni. Pāris mēnešus pirms katrām vēlēšanām rosīgi darbojas vēlēšanu iecirkņu aģitpunkti, kuri arī lielāko tiesu ir ierīkoti klubos, skolās, lielākās iestādēs. Tur gandrīz katru vakaru notiek sarīkojumi īss politisks referāts, pēc

tam koncerts vai filma un tad dejas. Tur ir viss par brīvu, arī skolas atļauja nav vajadzīga. Bezgala grūti jaunāko paaudzi, t. i., pusaudžus noturēt mājās. Ja ir izziņots pazīstamu mākslinieku koncerts, protams, skrien gan mazie, gail lielie, tāpat visi iet, ja ir labas filmas. Tādēļ arī krieviņi var lielīties, ka aģitpunktu sarīkojumi ir pārpildīti. Ja grib dzirdēt un redzēt turklāt vēl par velti! kaut ko interesantu, var taču pusstundu paklausīties muļķības, kurām tik un tā ne​viens netic.

Restorānos brīvos vakarus gan var pavadīt tikai tie, kam daudz naudas. Pēcpusdienās tur ir tukšs, jo neviens neiet uz dārgām pusdienām vien. Iet tikai vakaros, veselas kompānijas, kas ārā bieži nāk "uz visām četrām". Ļoti bieži restorānos rīko visādus jubileju vakarus, kāzas utt. dzīvokļu šaurības dēļ. Reiz dzirdēju, ka vienam pavirši pazīstamam pārim šādas kāzas ar 24 viesiem izmaksājušas pāri par 3000 rubļu. Mūzika restorānos ir puslīdz pieklājīga. Starp spēlētājiem parasti ir kāds, kas dzied. Orķestra dalībniekiem vienādi apģērbi vairumā gaišas bikses un tumšas žaketes, retāk otrādi. Sarkandaugavā ir rajona kultūras nams, ja nemaldos, bijusī "Pavasara biedrība", kur spēlē sieviešu deju orķestris, laikam vienīgais Rīgā.

Lielākie restorāni ir "Astorija" Universālveikala augšstāvā, "Metropole" pie autoostas, Padomju bulvārī, "Rīga" Dzirnavu ielā starp Tērbatas un Ļeņina ielu, "Lira" Dzirnavu ielā starp Skolas un Gorkija ielu, "Vidzeme" Gorkija un Dzirnavu ielas stūrī. Vēl iecienīta ir "Maskava" Kirova ielā bijusī "Esplanāde" ar vasaras dārzu. Mazāks, bet pieklājīgs restorāns ir "Amūra" Audēju ielā, tur var dabūt visādus krieviskus ēdienus. Pats lielākais laikam būs "Rīgas viesnīca" pretī Operai, bet tur nekad neesmu iekšā bijusi. Var izbraukt arī uz kādu Maskavas priekšpilsētā vai uz "Sportu" Mežaparkā pie Zooloģiskā dārza.

Viss tas, protams, maksā naudu daudz naudas. Man reti gadījies iegriezties restorānos, bet pa reizei esmu bijusi ar Laimoni mūsu pazīšanās sākumā un ar Lilitu, parasti kādā kompānijā. Sākumā iet jautri, bet beidzas ar smagu piedzeršanos, sevišķi, ja kompānijā ir krievi, un ne vien vīriešiem, bet arī sievietēm. Tas ir iemesls, kas man liek no restorāniem atturēties, lai gan parasti to apmeklēšanu uzskata par retu izdevību. Uz "atpūtas vakariem" esmu gājusi diezgan bieži, sevišķi pirmajos pāris gados pēc skolas beigšanas priecīgajā "brīvības" sajūtā. Vēlāk apnika. Tagad, kā jau minēju, vislabāk eju uz Operu vai teātri. Ja ir kāda laba filma, tad, zināms, uz to arī. Tas ir viss.

Nevaru programmās atrast nevienu filmu, ko gribētos redzēt. Nu, domāju, kas ir, ir, iešu uz to pašu "Spartaku". Tur ir kāda ceļojumu filma, ko vēl neesmu redzējusi, par Lapzemi. Tai vajadzētu būt interesantai. Kirova ielas stūrī kāds aiz muguras mani sauc: - Nora! Noriņ, pagaidi!

Paskatos un esmu priecīgi pārsteigta. Tā ir mana skolasbiedrene Ilga Zolte, pirms kāda gada apprecējusies. Viņai tagad cits uzvārds, bet to esmu piemirsusi. Vienalga, mēs tik un tā saucamies vārdos.

- Uz kino? viņa jautā.

Es pamāju.

- Kuru?

- Nezinu. Nav nekā prātīga… Varbūt uz "Spartaku". Un tu?

Viņa neko. Nupat nākot no darba. Aicinu līdzi uz kino.

Nē, viņa šovakar nevarot vīrs gaidot mājā.

Tā par darbu man jauna ziņa, jo vēl nesen Ilga sēdēja mājā pie bērna. Viņas vīrs ir smagās mašīnas šoferis un strādā kādā metālrūpniecības uzņēmumā.

- Pastāsti, kā tev klājas, Ilga jautā, paņemdama mani zem rokas.

Es izvairos un jautāju pretī: - Tu teici, ka nākot no darba? Es nemaz nezināju, ka tu strādā. Pastāsti labāk tu, kā tev pa šo

laiku gājis.

- Lieliski! Ilga jūsmīgā balsī atbild. Pavisam labi un būs arvien labāk. Es dabūju darbu artelī.

Nu jau sešas nedēļas, kopš strādāju.

- Kādā artelī? es jautāju bez lielas intereses.

- "Somdarī".

- Tā? Ģertrūdes ielā?

Nē, viņa atbild. Vienā nodaļā. Tādā nieka darbnīcā ar veikaliņu Engelsa ielā netālu no Avotu ielas.

Man jāsavaldās, lai neapstātos un neiesauktos. Bet kaut kas mani brīdina neatklāt Ilgai, kāds man sakars ar viņas "nieka darbnīcu".

- Ko tu tur dari? es jautāju.

Strādāju pie šujamās mašīnas, šuju somiņām oderes. Pavisam vienkāršs darbs. Bet peļņa taisni lieliska, un būs vēl labāk.

- Kā tā? Esi pa draugam ar direktoru? es vedinu.

- Ko tu! Ilga smejas. Direktore ir sieviete. Kāda krieviete Ļebeģeva… Bet tā jau nekā… īstais vadītājs ir kāds latvietis, jauns puisis…

- Ahā, es ķircinos, ahā! Saprotu…

- Nekā tu nesaproti! smejas draudzene. Tādas lietas, kā tu iedomājies, viņam nenāk ne prātā vismaz romantiskos nolūkos ne. Laimonis Zutis…

Man arvien grūtāk nākas noturēties un nepateikt Ilgai patiesību. Bet, no otras puses, mani interesē, ko viņa teiks par Laimoni.

- Nu, nu?

- Laimonis Zutis ir cilvēks, kas ne par ko citu nedomā kā par naudu un tikai naudu. Viņš tik vien gudro kā jaunus paņēmienus, kā pelnīt. Patiesībā visa darbnīcas peļņa saiet viņa kabatā. Bet viņš nav muļķis visu nepatur sev. Viņš ļauj arī mums nopelnīt visiem, un ļoti labi! Es saņemu gandrīz divreiz tik daudz, cik šuvējas citās līdzīgās vietās, un, kā jau teicu, tas vēl nav viss. Kad dabūsim vairāk materiālu, sāksim strādāt pa īstam! Tad tik tu redzēsi.

Man patīkami kutina pakrūtē. Ir glaimojoši klausīties, ka citi cilvēki tā atsaucas par mana Laimoņa veiklību un sekmēm. Esmu lepna uz viņu.

- Vai jums nav bailes, ka vadītājs neiekrīt?

Ilga smejas.

- Var redzēt, ka tu viņu nepazīsti! Tas ir veiklākais, apķērīgākais zellis, kādu savā mūžā esmu redzējusi. Ja kāds cilvēks pelnījis, ka to sauc par Zuti, tad tas ir viņš un neviens cits. Tiešām mūsu Laimonis tas nu gan ir glums kā zutis!

- Kādreiz iekrīt paši veiklākie, es saku, ar pūlēm valdīdama smieklus. Gudram gudra nelaime, kā saka veca paruna.

- Viņš neiekritīs, droši apgalvo Ilga. Zutis nemaz nevar iekrist. Viņš nodrošinājies pret visu.

- Kā tā? es interesējos.

- Es tev jau teicu, ka darbnīcas atbildīgā vadītāja ir kāda krieviete. Ja kas nāktu gaismā, ciestu viņa, ne Laimonis. Saproti?

- Jā, es saku. Bet viņa var noskaisties un tavu Laimoni atlaist vai nodot.

- Ha-ha-ha! smejas Ilga. Tādas lietas ar mūsu Laimoni nevar notikt. Pret to viņš ir apbruņojies divun trīskārtīgi. Krieviete taču neatlaidīs savu sirdsdraugu un līgavaini!

Man liekas, ka esmu pārklausījusies.

- Ko tu saki, neveikli nomurminu.

- Tur jau ir tā lieta! Ilga smejas. Laimoņa stāvoklis drošāks par drošu. Ļebeģeva tā krieviete ir viņa mīļākā. Viņi visus veikalus taisa kopā un dala naudu uz pusēm. Roka roku mazgā… Ļebeģeva nemaz neslēpj, ka viņi jau tagad dzīvo kā vīrs un sieva.

Lūpas man pēkšņi ir kļuvušas sausas un it kā salipušas.

- Kā tu to zini? es ar pūlēm izsaku.

Mēs visi to zinām, Ilga stāsta. Meitenes visu novērojušas. Sestdienas vakarā viņi abi aizbrauc ar Ļebeģevas zilo pobedu pie viņas mājās un atgriežas pirmdienas rītā abi kopā. Sākumā par to čukstēja un zobojās. Tagad jau pierasts un ne​viens vairs nebrīnās… Pašreiz Zutis ari būs pie viņas.

Es eju pa ielu, bet nezinu, kur atrodos. Man ir tā, ka pasaule grieztos man apkārt lēnā karuseli.

Brīdi manas domas tik sajukušas, ka pat nezinu, ko Ilgai atbildēt. Tie taču meli, es domāju, viss meli no viena gala līdz otram. Bet kāda viņai vajadzība man melot? Viņai nav ne jausmas, ka Laimoni vispār pazīstu. Piepeši man liekas, ka esmu atradusi izskaidrojumu: tas nav mans Laimonis. Tam jābūt citam. Engelsa ielā droši vien ir divas darbnīcas. Tur strādā kāds cits ar līdzīgu vārdu un uzvārdu…

Tas taču var gadīties, vai ne?

- Tu tik klusa? Ilga saka, ieskatīdamās manī. Tevi droši vien nemaz neinteresē, ko es stāstu.

Tādas sīkas lietas…

- Nē, interesē gan, es piespiežos atbildēt. Ļoti interesē… Stāsti vēl. Kāda ir tā… vecene… tā jūsu arteļa vadītāja?

- Vecene… nu par veceni viņu īsti nevarētu saukt, Ilga atzīstas. Ir vēl diezgan dūšīgs sievišķis.

Tā starp trīsdesmit pieciem un četrdesmit gadiem būs. Bet, salīdzinot ar citām krievenēm, izskatās tīri labi. Tāda paresna, pamīksta… Atraitne bez bērniem. Vīrs bijis poļitruks, kritis vācu gūstā un pazudis droši vien nošauts. Partijniece, protams, esot ar sakariem "augstās aprindās"… Bet izturas diezgan vienkārši, un es nevaru teikt, ka gluži nesimpātiska. Mēs esam apmierināti varēja būt sliktāk. Bez tam Zutis jau viņu tur grožos mums nav daudz darīšanu. Zutis mums gādā darbu, kārto visas lietas ar priekš​niecību.

- Kur viņa dzīvo? es jautāju.

Ilga paskatās uz mani drusku pārsteigta.

- Kāpēc tev to vajag zināt? Tu taču viņu nepazīsti.

Attopos, ka esmu gandrīz sevi nodevusi, un steigā mēģinu izgudrot kādu attaisnojumu savam jautājumam. Ilgai tas izklau​sās diezgan ticams.

- Cik tu samaksāji par vietu? es jautāju.

Divus tūkstošus, viņa atbild. Patiesībā vēl neesmu samaksājusi. Katru mēnesi esmu apņēmusies maksāt simts rubļu. Pie mūsu peļņas tas nav daudz. Kāpēc tu tā jautā?

Redzi, es saku, pūlēdamās sakārtot liekos vārdus kaut cik loģiskā secībā, darbs formas apģērbu fabrikā man sen apnicis… Tas ir īsts vergu darbs, un peļņa… nu, tu jau vari iedomāties. Ja tu saki, ka jums tur tik labi, varbūt es arī varētu pamēģināt ietikt tādā artelī… kaut vai tai pašā "Somdarī"… Varbūt varētu jūsu darbnīcā šūt jau protu un citus darbus iemācītos.

- Zini, tā ir prātīga doma, Ilga tūliņ piekrīt. To tev vajadzētu pamēģināt. Zutis vēl nesen teica kad dabūšot lielāku izejvielu krājumu, vajadzēšot pieņemt vēl dažus strādniekus… Nūjā, tur tev jārunā vai nu ar Zuti, vai Ļebeģcvu… Viņa dzīvo Biķernieku ielā. Numuru neatceros, bet māju viegli atrast. Esmu tur gājusi garām. Neliela vienstāva mājiņa, tumši zaļa ar baltiem logiem un slēģiem. Es domāju ja tu grieztos pie vadītājas vai pie Zuša, lieta būtu darīta… to izkārtotu, viņiem sakari…

Ilga pasmejas.

Tikai neaizmirsti paņemt līdzi pāris tūkstošus rubļu. Ļebeģeva nekā nedarīs par velti, un Zutis jau ne tik!

Esam pie kino, un man pat liekas, ka Ilga būtu ar mieru nākt iekšā, lai varētu turpināt iesākto tenkošanu. Bet man par kino vairs nav ne mazākās intereses.

- Ceļojumu filmas es saku, gandrīz visas vienādas. Nav nekādas dažādības. Un Lapzemē daba tik vienmuļīga kas tur ko redzēt… brieži un roņi, vairāk nekā. Brieži un roņi…

Laikam taču manā izskatā un valodā ir kaut kas neparasts, kaut kas aizdomīgs. Ilga savādi noskatās manī, bet nekā nesaka. Es arī nerunāju.

Pēc brītiņa viņa piekodina piezvanīt, atvadās un aiziet uz trolejbusa pieturas pusi.

Es staigāju pa ielām. Nevar pateikt, cik ilgi. Katrā ziņā vairāk nekā stundu varbūt divas trīs, varbūt četras stundas.

Esmu gluži nosalusi. Sen satumsis agrs ziemas vakars. Reižu reizēm attopos dažās pilsētas vietās, ko pazīstu, bet nezinu, kā esmu tur nokļuvusi. Brīžiem staigāju un domāju gluži apzinīgi. Tad atkal viss nogrimst kā virpuļojošā miglā.

Ir sācis līt lietus, jaukdamies ar sniegu. Zeme pārklājas ar slapju, pelēku kārtu, kurā samirkst kurpes un salst kājas. Vaja​dzētu braukt mājās.

Bet es nevaru braukt mājās. Es nevaru pat dzīvot ar to, kas ir manī, ja neatrodu kādu veidu, kādu līdzekli, kā to nomierināt, apremdēt. Brīžiem man ir tā, ka jāmetas zem riteņiem, ka tikai tas varētu atnest atvieglojumu.

Es gribu domāt, bet arī to nespēju. Viss manī ir it kā sasalis, sarāvies dīvainos krampjos. Man jāiet, jāstaigā, jāgaida varbūt pāries. Citreiz atkal domas skrien tik drudžainā steigā un drūzmā, ka netieku līdzi.

Kaut jel varētu būt mierīga. Kaut varētu domāt aukstasi​nīgi.

Vairākas reizes man visā nopietnībā liekas, ka no Ilgas dzirdētais nevar būt īstenība. Ka pašu satikšanos ar Ilgu esmu vai nu izdomājusi, vai pagājušā naktī nosapņojusi un tagad atce​rējusies.

Bet tad atkal galva noskaidrojas, un es domāju puslīdz sakarīgi. Jā, tas var gan būt. Ilgas stāsts taču pilnīgi sakrīt ar to, ko Laimonis man stāstījis par savu darbu, tikai riebīgā, briesmīgā veidā to papildina. Vai Laimonis pats un vēl smiedamies man neteica, ka arteļa vadītāja esot viņā "ieķērusies" un viņš to "tinot ap pirkstu"? Kad man tas gandrīz, gandrīz jau likās aizdomīgi, viņš smējās vēl skaļāk un sauca: "Tu taču nebūsi uz tādu veceni greizsirdīga?" Kad jautāju, cik priekšniecei gadu, viņš atmeta ar roku: "Vai nav vienalga? Vecene, un diezgan!"

Pats galvenais, kas liecina, ka Ilga stāstījusi patiesību, tas par sestdienām un svētdienām. Jau sen esmu brīnījusies, kāpēc šais dienās Laimoni nekad neredzu. Vienmēr viņš ar kaut ko aizbildinās ar darīšanām, veikaliskām saiešanām, jā, nudien dažas reizes pat ar to, ka jāiet pie arteļa vadītājas! Pie manis viņš nedēļu nogalēs nav bijis jau no tā laika, kopš strādā artelī. Tas nav citādi izskaidrojams, kā tikai ar Ilgas stāstu. Var būt darīšanas brīvajā laikā, var būt satikšanās ar veikala draugiem bet ne katru sestdienu, katru svētdienu bez izņēmuma. Bez tam darīšanas mēdz beigties, kaut arī vēlu naktī.

Kaut arī vēlu, viņš var atnākt. Bet Laimonis nekad nav nācis.

Vai Ilga neteica, paklusu iesmiedamās: pašreiz viņam arī jābūt tur, pie viņas..

Piepeši es zinu, ko darīt. Es ilgāk vairs nemocīšos neziņā. Kam man jālauza galva un jāšaubās, ticēt Ilgai vai ne? Es taču varu aizbraukt turp un paskatīties. Ja viņa tur nebūs nu, tad viss būs tukšas tenkas un skaudīgu, varbūt greizsirdīgu sieviešu iz​domājums. Ja viņš tur būs…

Nu tad to redzēšu pati savām acīm.

Steidzos uz trolejbusu. Gaidu. Nenāk… Beidzot esmu iekšā, un braucam. Ilgi, liekas līdz pasaules galam. Logi aizsvīduši, piestātnes nevar pazīt. Konduktore snauž.

Beidzot esmu galā. Nu jāiet kājām. Liekas, ka sniegs te dziļāks nekā pilsētā. Krēslā iekāpju vienā, tad otrā peļķē un atkal sabrienu jau tā slapjās kājas. Lietus sitas sejā, mati līp pie pieres un lien

acīs…

Vai tālu būs jāiet? Skatos gan pa labi, gan pa kreisi. Iela ir apgaismota, bet spuldzes diezgan retas. Sākumā, Ļeņina ielas galā, nav nevienas mājas, kas līdzinātos Ilgas aprakstam. Varbūt būs otrā galā, pie meža?

Es jūtos tik nogurusi, ka tikko velku kājas.

Tad ieraugu kādu ģimenes mājiņu un uzreiz zinu, ka tā īstā. Sajūta gandrīz tāda, it kā tur jau kādreiz būtu bijusi. Netālu ir laterna, varu visu skaidri redzēt. Māja krāsota tumši zaļa, krēslā spīd balti logu rāmji, baltas palodzes un slēģi. Mājas priekšā piebraukts stāv auto jā, un tas ir tumši zils.

Sirds man dauzās krūtīs kā nevaldāma. Lēnām eju tuvāk. Divi logi gaiši. Bet no ielas nevar iekšā labi redzēt. Vārtiņi nav aizslēgti. Ieeju iekšā un uzmanīgi tuvojos vienam no gaišajiem logiem. Tā ir virtuve, bet iekšā neviena nav.

Otrs logs, cik noprotu, ir dzīvojamās istabas tur spuldze nedeg, bet vāja gaisma iespīd kaut kur no aizmugures. Nojauta man saka, ka tā nāk no guļamistabas.

Es apeju mājai apkārt, tumsā klupdama, uz kokiem un akmeņiem sāpīgi sasizdama celi. Logam kaut kas ir priekšā, kaut kas mani nelaiž klāt tumsā nevaru saskatīt, kas tas ir. Es rāpjos, spiežos, laužos caur krūmiem, beidzot esmu pie loga, kurā spīd gaisma. Tam priekšā aizkari, bet vidū diezgan plata sprauga, pa kuru var redzēt, kas iekšā notiek.

Visu laiku esmu bijusi uztraukta, visu laiku esmu svaidījusies kā drudzī. Savādā kārtā nu piepeši kļūstu pavisam mierīga. Zinu, ka nākamos mirkļos izšķirsies mana dzīve. Bet, liekas, ar to jau esmu samierinājusies. Liekas, jūtu tikai ziņkārību gribu tikai zināt.

Man pietiek ar vienu skatu pa logu, lai zinātu visu, ko gribu zināt.

Es neredzu nekā nepieklājīga. Neviens pāris tur nevalstās grēcīgos apkampienos. Skats ir ikdienišķs, parasts un gandrīz mietpilsonisks. Un tomēr tas izteic vairāk nekā filmiska kais​lību aina.

Laimonis ir aizmidzis. Viņš guļ platā gultā, kas tik pilna spilveniem, ka jāguļ gandrīz sēdus. Viņš tanīs iegrimis kā putās, apsedzies ar sarkanu dūnu segu. Acīmredzot tā ir krievietes gulta un acīmredzot krieviete ir ērtību mīļotāja. Pēc grūtās dzīves Krievijā viņa to šeit var atļauties. Viņa guļ pēļos, sedzas ar dūnu segām un valstās trīs spilvenos. Laimonis pie šīs mīkstās, siltās gultas jau sen pieradis. Guļot viņš izskatās glīts un gandrīz nevainīgs, sārtu seju, uzmestām lūpām, pār pieri noslīdējušu matu cirtu kā jauks, mazs zēns. Pie gultas galvgaļa ir pievilkts krēsls. Uz tā "Rīgas Balss" krievu izdevuma numurs un pelnutrauks ar vairākiem pusizsmēķētu papirosu galiem. Tā ir tik pazīstama aina, it kā es to redzētu savā istabā. Kad viņš pārguļ pie manis, manā tahtā, Laimonis arī pievelk krēslu ar pelnutrauku, un tajā drīz krājas nospiestu, pusē izsmēķētu papirosu gali…

Un es zinu: kad mēs esam beiguši mīlēties, viņš arī tāpat guļ sasilis, sārts, drusku noguris, miegains. Tad viņš ir norimis, maigs un jauks kā zēns tajos brīžos es viņu visvairāk mīlu un vēlos, kaut viņš tāds būtu vienmēr…

Vairāk neviena neredzu, un pirmajos mirkļos liekas, ka Laimonis istabā viens pats. Tikai pieliecoties tuvāk rūtij un ieska​toties aizkara spraugā no sāniem, ieraugu sievieti.

Viņa sēd pie spoguļa un darbojas ar matiem. Var redzēt, ka viņa bijusi vannā un mazgājusi arī galvu. Viņa sukā matus ar prāvu ķemmi un tin tos uz papīra saiviņām. Es viņu redzu iesāņus, vairāk no muguras puses, bet tomēr diezgan skaidri.

Tā ir pamaza auguma sieviete tumšiem, kupliem matiem, tipiska krieviete. Pasmagiem locekļiem, izplūdusi, bet nevarētu teikt, ka gluži neglīta. Lielākais pārsteigums man liekas tas, ka viņa nemaz neizskatās tik veca, kā iedomājos. Viņai var būt tuvu četrdesmit gadiem, bet seja vēl liekas diezgan glīta, un augums, lai gan drukns, labi uzglabājies. Savā vecumā viņu var saukt par diezgan pievilcīgu, tas ir, salīdzinot ar citām krievietēm. Vismaz viņa neizskatās pēc tādas, no kā vīrietim

būtu jābēg par gabalu. Iedoma, ka Laimonim varētu būt cita sieviete un vēl tāda kā šī, kas man agrāk būtu likusies neiespējama, nu vairs neliekas neticama. Es sāku aprast ar domu, ka vīrieši dzīvo ar visādām sievietēm, ne tikai jaunām un glītām vien.

Viņi nemaz neatgādina mīlnieku pāri, drīzāk pilsonisku vīru un sievu. Mīlestība, var redzēt, viņiem sen vairs nav neparasta dēka, bet pavisam ikdienišķa, parasta lieta. Sieva izmazgājusi matus un, rītakleitā pie spoguļa sēdēdama, tin tos saiviņās. Vīrs, vakariņas paēdis un avīzi izlasījis, licies gultā un aiz​midzis… Šī "pilsoniskā" skata iespaids uz mani ir diezgan savāds. Vēl brīdi iepriekš, Laimoni te atrodot, Ilgas stāstam apstiprinoties, es būtu varējusi trakot, uzbrukt Laimonim un viņa krievenei… Jā, plēst matus vai pat izdarīt sev nezin ko… Tagad nezinu… Mans izmisums, manas dusmas tādas pašas, es abus šos cilvē​kus ienīstu tāpat, bet… esmu mierīga. Jā, man liekas, tikpat mie​rīga kā viņi.

Un es zinu, ko darīt.

Uzmanīgi atkāpjos no loga, apeju apkārt mājas galam un dodos uz durvīm. Kāpēc gan ne? Es nemaz neesmu uztraukta. Es varu katram skatīties acīs. Kāpēc es nevarētu ieiet pie viņiem un izrunāties? Es necik tālu uz priekšu nedomāju. Domāju vienkārši: ko es te stāvu ārā, lietū un sniegā?

Varu taču iet iekšā.

Es piezvanu. Paiet brīdis, tad dzirdu vieglus soļus kāds nāk ielaist. Rītakurpēs tātad tā būs viņa.

Man vienalga.

- Kto tam?-jautā skanīga, padobja balss.

- Man jārunā ar biedru Laimoni Zuti, es krieviski saku.

- Es zinu, ka viņš ir te.

Brīdi klusums. Tad durvis atveras un sieviete aizdomīgi paskatās uz mani. Mans izskats dīvainā kārtā izklīdina viņas aiz​domas.

- Čto ņibuģ slučilos? viņa jautā, gandrīz noraizējusies.

- Vai kas noticis?

- Jā, es saku. Man ar viņu jārunā. Tūliņ.

- Pagaidiet.

Viņa ielaiž mani pa durvīm un pati aiziet pa koridoru. Kā jau man likās, viņai tiešām kājās rītakurpes un viņa ar roku satur rītaģērbu zem zoda. Man nav grūti uzminēt, ka viņa zem rītakleitas pilnīgi kaila, kā no vannas nākusi. Kailo kāju stilbi tukli, sārti un tīri.

Ar šo sievieti Laimonis dzīvo, es domāju, tāpat kā ar mani. Viņš to ir darījis vēl nesen, varbūt priekš stundas. Beigusi uztīt matus, viņa būtu gājusi pie viņa gultā.

Brīdi palieku priekšnamā. Dzirdu, kā Ļebeģeva guļamistabā modina Laimoni. Paiet brīdis. Tad Laimonis nāk. Viņš ir pār​steigts un drusku aizdomīgs. Tad viņš pabāž galvu durvīs un ierauga mani.

Nākamā mirklī viņa seja izskatās tā, it kā viņš būtu ierau​dzījis spoku.

- Nora? viņš saka. Tu?!… Ko tu te meklē? Kas noticis?…

Es nezinu, kāda izskatos. Bet varu iedomāties: pēc ilgās staigāšanas pa pilsētu salijusi, izspūrušiem matiem, bālu, kā kaļķos mazgātu seju.

- Nekas, es atbildu, cenzdamās izlikties mierīga. Nekas sevišķs. Gribēju tikai redzēt, kur tu pavadi sestdienas un svēt​dienas, kad neesi pie manis.

Viņš skatās manī piemiegtām acīm, kā saticis svešu, neredzētu dzīvnieku, par ko nav zināms, vai tas nekodīs, drusku pavērtu muti. Viņš ir kreklos, steigā uzrautām biksēm un kur​pēm kailās kājās.

- Ko tas nozīmē? viņš aizdomīgi jautā. Kā tu zināji, ka es… te?…

Es atbildu mierīgi un atklāti: Tas gadījās pavisam nejauši. Ilga ir mana skolasbiedrene. Sen nebijām redzējušās, bet…

šodien satikāmies. Viņa man pa​stāstīja… šo to ļoti interesantu, ko es… līdz šim nezināju, Dažus mirkļus Laimonis klusē. Bet drīz viņš attopas. Viņš saka: - Ā, saprotu. Nu es saprotu, ko tu domā… Paklausies, ko es tev teikšu. Ne šeit! Ne tagad un ne šeit. Saproti?… Ej un pagaidi mani trolejbusa pieturas vietā. Es tūliņ nākšu… vēlākais pēc piecpadsmit minūtēm. Ej, lūdzu! Netaisi skandālu šeit. No tā mums nevienam nebūs nekāda labuma tev arī ne.

Es vēsi pasmejos.

- Neesmu nākusi taisīt skandālu, es saku. Vari būt mierīgs. Gribēju tikai pārliecināties, vai tas taisnība, ko man stāstīja. Nu es to redzēju savām acīm. Vairāk man nekā nevajag pagaidām. Rīt padomāšu, kas man darāms, šai dienai man… pilnīgi pietiek.

- Labi, ej tagad, Laimonis apmierināti saka. F.si tik laba. Pagaidi mani pie trolejbusa. Es tūliņ nākšu.

- Vari ari nenākt, es mierīgi atbildu. Man no tevis nekā nevajag. Un tev no manis, cerams, arī ne.

Bet viņš jau ir iegājis istabā. Dzirdu, kā viņš labi tēlotā uztraukumā krieviski saka savai draudzenei: - No kolhoza. Kaut kas ar maniem vecākiem… man tūliņ jāiet…

Tad aizsitu durvis un esmu atkal uz ielas.

Lietus ir mitējies, bet pūš dzestrs, mitrs vējš. Liekas, ka vēsa, mitra tumsa sistos sejā ziemas nakts elpa. Tā veldzē manu karsto pieri, saldē rokas, kas man kailas, jo esmu kaut kur pazaudējusi cimdus. Zeme klāta ar dažu centimetru biezu mitra sniega kārtu. Vietām slīd, un, ielu pārejot, es tikko nepaklūpu.

Man vairs nav ne kādu domu, ne jūtu. Esmu tikai bezgala nogurusi. Zinu, ka esmu visu zaudējusi, ka visām manām ilgām un cerībām pienācis piepešs gals. Man vairs nav nākotnes. Nav cerību uz labāku dzīvi. Nav Laimoņa… Bet šovakar par to ne​varu domāt. Tas man par grūtu. Domāšu rīt…

Laimonis mani panāk trolejbusa pieturas vietā, kā solījies. Pat, ja trolejs nāktu, es nebūtu paspējusi aizbraukt. Bet tas ne​nāk, ir jau vēls.

Laimonis ir skrējis, viņš brīdi elš. Tad aizsmēķē papirosu. Mēs blakus soļojam uz pilsētas pusi.

- Kur tu iesi? viņš jautā. Kājām mājās?

Es pamāju ar galvu un klusēdama eju tālāk. Viņš mani saņem aiz elkoņa. Es atbrīvoju roku. Viņš pēc tās otrreiz vairs nesniedzas.

- Man gribētos zināt, ko tā mēlnese tev sastāstījusi, viņš drusku neveikli iesāk. Tā Ilga viņa ir liela pļāpa, nemaz nebrīnos…

- Laimoni, es taču pati redzu. Man ir acis pierē.

- Tu redzi, viņš iesaucas sapīcis. Bet tu nesaproti. Tu redzi… šo to… un iedomājies diezin ko.

- Kāpēc ne? es saku. Vai tad tas nav tiesa? Vai tu gribi man iestāstīt, ka tas, ko savām acīm redzu, nav tiesa?

Laimonis brītiņu klusē, drudžaini smēķēdams. Tad viņš no​sviež pusizsmēķēto papirosu uz ietves.

- Un kad arī, viņš saka, kad arī būtu tiesa. Tas vēl nekā nenozīmē. Kāds tam sakars ar mums, ar tevi? Tas taču uz tevi neattiecas. eS neatbildu. Nesaprotu, ko viņš ar to grib teikt.

- Darbs un veikali man ir viena lieta, Laimonis turpina, - tu un mūsu mīlestība otra. Tās ir divas atsevišķas lietas, ko es nejaucu kopā. Tu vari pilnīgi likt mierā manu darbu un visu, kas ar to sakarā.

- Laimoni, es gribu smieties, bet tas man lāgā neizdodas,

- priekš brīža, kad redzēju tevi pa logu… viņas guļamistabā… man nelikās, ka tu strādātu. Jeb varbūt tā tagad ir… tava darb​istaba?

- Nora, vai tu nesaproti, ka man tas jādara? Man nav citas izejas. Es tev jau teicu, ka vecene…

Viņa… uz mani metusi aci. Viņa ir mana priekšniece, no viņas viss atkarājas. Bez viņas ziņas un palīdzības es nevaru taisīt nevienu darījumu, ne rubļa nopelnīt. Man ar viņu jāiet uz vienu roku.

Citādi no maniem… no mūsu plāniem vispār nekas nevar iznākt.

- Aha, es saku. Saprotu. Tu apvieno derīgo ar patīkamo. Tas tiešām izskatās pēc tevis.

- Derīgo ar patīkamo? viņš iekliedzas, uz mirkli apstādamies. Ko tu tur runā par patīkamo? Vai tu gribi teikt, ka es pie Ņinas eju aiz patikas? Pie tās vecenes?! Ko tu iedomājies?

Man tas ir jādara, viņš turpina, vēl nevarēdams nomierināties. Ja gribu tikt uz priekšu ja gribu, lai viss izdodas, es citādi nevaru. Bet patīkami? Kas tur var būt patīkams? Tu taču nedomāsi, ka man ar viņu kāda… mīlestība?

- Naids jau nevarētu būt, es nosaku.

Laimonis brītiņu klausās, neticīgi klusēdams. Tad viņš saka: - Tiešām tu tā vari domāt? Tad tu esi… vienkārši traka! Mīlestība uz to krievu veceni? Kad man ir tāda meitene kā tu?

- Bija, es saku. Vairs nav. Nu tev vajadzēs palikt pie savas krievenes.

- Nora! viņš iesaucas. Tu taču nerunā nopietni.

- Tikpat nopietni kā tu. Varbūt nopietnāk.

- Bet, paklausies, Laimonis iekarst, es to neesmu darījis savā labā vien arī tavā. Vai tu man vari pārmest, ka esmu uzņēmies arī tik… riebīgu pienākumu? Tas ir darīts mūsu abu, mūsu nākotnes labā. Man ar šo veceni jāsatiek, citādi es nekā nevaru iesākt. Vai tu to nesaproti?

Man kaut kas iešaujas prātā, es jautāju: - Un tu domā to turpināt tāpat kā līdz šim, vai ne? Arī tagad, kad es to zinu?

Ko tad citu lai daru? viņš gandrīz izmisis iesaucas. Es taču savas veikallietas tikko esmu iesācis. Es nevaru tagad visu pamest. Un, ja gribu turpināt, man tas jādara. Viņa kļūtu aiz​domīga, ja es piepeši pārvērstos. Vai gribu vai negribu, man jāturpina apmēram tāpat kā līdz šim.

Es piepeši sāku smieties. Apzinos, ka mani smiekli skan ne​dabiski, gandrīz histēriski.

Un tu domā, es saku, ka es tā būšu ar mieru? Ka es tam piekritīšu? Tu… tiešām to iedomājies?

- Nora, viņš saka citādā balsī, it kā taisnodamies, gandrīz lūgdamies. Esi taču prātīga. Neprasi no manis lietas, kas nav iespējamas. Es tur nekā nevaru grozīt. Tev tas nemaz nebija jāzina tas tiešām nemaz neattiecas uz tevi. Ja tu to ņemtu nopietni, tā būtu liela kļūda un briesmīga muļķība. Tev nevajag šiem sīkumiem piegriezt vērību. Man šī lieta vēl daudz, daudz nepatīkamāka nekā tev, bet pagaidām jāpacieš, kā ir… Tas tā nebūs mūžīgi. Tu vari man ticēt, es pats gudroju, kā no šīs nelāgās lietas atkratīties. Es tikšu no krievenes vaļā dod tikai man laiku. Man tikai papriekšu jānopelna nauda labi daudz naudas. Tad es no viņas atbrīvošos. Vai nu pāriešu uz citu darbnīcu, vai tikšu šai pašā par vadītāju viņas vietā. Tad viņa man vairs nebūs vajadzīga un tas… beigsies pats no sevis.

- Bet saki, es zobgalīgi jautāju, ja nu viņa gribētu tevi precēt? Ko tad? Tu taču nevarētu atraidīt viņas bildinājumu, ko? Tas varētu kaitēt tavām naudas lietām? Vai tā nav?

- Nē, Laimonis atbild nopietni, viņš neliekas manot manu izsmieklu. To viņa gan gribēja jau pašā sākumā, bet no tām domām esmu viņu atradinājis. Viņa zina, ka es viņu neprecēšu. Es saku, ka vispār neatzīstu laulību.

- Tad tu nevarētu precēties arī ar mani, vai ne? es jautāju. Ja mēs apprecētos, viņa to ņemtu ļaunā, ko? Tā taču ir?

- Nūjā, pagaidām, Laimonis atzīstas. l'agaidām tā ir…

- Tagad es zinu, kāpēc tu negribēji ar mani reģistrēties, es kliedzu caur asarām. Tāpēc man bija jāiet pie ārsta… jāatbrī​vojas no bērna…

Es sāku iet ātrāk.

- Tas ir tikai uz laiku, tikai pagaidām, viņš taisnojas. Vēlāk mēs varēsim visu tikai tagad vēl ne… Tev tas jāsaprot… Un paklausies, ko es tev teikšu. Lai tu redzētu, ka es nemeloju… ka tiešām tā gribu… es iešu pie Ņinas retāk. Sākot ar nākamo nedēļu, es iešu pie viņas tikai sestdienās, bet svētdienas vakaros būšu pie tevis…

Es vairs nevaru klausīties. Man liekas, ka Sajukšu prātā, ja būs jādzird kaut viens teikums, viens Laimoņa teikts vārds. Sāku skriet. Mēs jau esam pāri Gaisa tiltam. Vējš sitas man sejā, lakatiņš noslīdējis uz pleciem, mētelis vaļā. Es skrēju, cik ātri varu, un nejūtu noguruma.

- Nora, viņš sauc man aiz muguras, arvien tālāk atpalikdams.Esi prātīga… pagaidi…

Bet es negaidu. Tikai manot, ka viņš man vairs neseko, sāku iet lēnāk.

Tad esmu pie mūsu mājas, atslēdzu namdurvis, ieskreju iekšā un aizslēdzu tās no iekšpuses.

Man ir sajūta, ka esmu izbēgusi lielai nelaimei… Pilnīgi neapzinīga sajūta bez domāšanas, bez loģiska izskaidrojuma. Es gribu būt viena. Nedzirdēt, neredzēt, nedomāt nekā, galvenais nedomāt…

Dzīvoklī uzskrējusi, ilgi elšu tumsā. Neuzgriežu elektrību. Man gribas paslēpties es nezinu, no kā. No Laimoņa, no pa​saules varbūt pašai no sevis.

Tad noauju kurpes, iežogos istabā, novelku mēteli un savelkos čokurā uz tahtas. Es drebu, man trīc visa miesa un klab zobi. Guļu neizģērbusies, uzvelku segu līdz kaklam, bet nevaru sasilt. Māte ar māsu jau guļ. Pulkstenis, liekas, pāri divpadsmitiem.

Blakusistabā pilnā spēkā iet "krievu balle". Resnais Trofimovs, kā jau sestdienā, uzdzīvo ar saviem draugiem. Skan bļāvieni, dziedāšana skaļās balsīs, sieviešu ķērcieni un smiekli. Kaut kas krītot būkšķ, šķind glāzes, gāžas krēsli… Troksnis ir skaļš, negants, bet brīžiem es to nemaz nedzirdu.

Ir tā, it kā es nemaz nebūtu te, bet kaut kur citur.

Esmu pagurusi un gauži bez spēka, bet miegs nenāk. Zinu, ka nakts paies nomodā. Domas drudžaini skraida, skraida… kā slazdā iekritušas peles.

Es domāju par Laimoni un to, ka esmu viņu zaudējusi. Patiesībā viņš man nekad nav piederējis citādi kā tikai iedomās. Cik maz cilvēks pazīst cilvēku! Pat mīlestība vienam nozīmē to, otram pavisam ko citu. Man mīlestība ir kaut kas augstāks par visu mērķis, kam dzīvot. Kas mīlestība Laimonim? Es pat to nezinu. Kāda ērtība, kas jāpielāgo, ko var pielāgot citām, svarīgākām dzīves vajadzībām, piemēram, naudas pelnīšanai, tikšanai uz priekšu.

Vai tas tik ļauni? Vīrietim galu galā par to jādomā, vai ne?

Tomēr ir ļauni. Dzīvei nav jēgas, ja nav nekā svēta, ja visu var aprēķināt un aprēķina naudā, mantā, labumos, panāku​mos. To Laimonis dara. To viņi visi dara… Šo svešo, rijīgo pasauli es jau sen pazīstu. Jau sen esmu ievērojusi, ka dzīvoju tās ielenkumā.

Tikai nezināju, ka arī Laimonis pie tās pieder, vienmēr esmu viņu turējusi par citādu, vienmēr domājusi, ka esam līdzīgi vai pat vienādi, šī nu man ir skarba pamošanās. Esmu palikusi viena…

Viņš aizgājis barā pie citiem. Pie tiem, kas man atgādina izsalkušu, rijīgu kustoņu baru.

Daļēji es to varu saprast. Mūsu dzīve ir tukša, kaila, mēs visi esam izsalkuši pēc kaut kā, kā mums nav. Bet manī ir savāda spīts, es domāju, ka mēs pazemojamies, ja tik pilnīgi padodamies šai kārei, šim izsalkumam. Kaut arī jābadojas, es domāju, ka jāmēģina tai pacelties pāri… Man liekas, es to varētu se​višķi, ja Laimonis palīdzētu. Nu man uz to vairs nav nekādu cerību.

Garā rindā viņi visi iet man garām šais bezmiega stundās. Pirmkārt jau mūsu pašu dzīvokļa kaimiņi.

Profesors Pavasars! Cik brīnišķīgos vārdos viņš mēģināja izteikt savas dzīves alkas. Gandrīz jau varēja viņam noticēt, ka tās ir kas cēls un labs sniegšanās pēc kaut kā skaistāka un tīrāka. Sevis piepildīšana, kā rakstnieki un domātāji kādreiz teikuši. Bet tā bija tikai rupja, miesīga kāre. Kails, fizisks izsalkums ne pēc daiļuma vai labuma, bet pēc instinktu apmierinājuma. Ja daudz aušīgas, neldzīgas ilgas pēc zudušās jaunības… Un šo trako iedomu, šīs siekalainās kāres dēļ viņš atgrūda īsto mīles​tību, ļāva tuvākajam cilvēkam aiziet bojā atstumtības, vientulī​bas skaudrajās sāpēs.

Kas tā par dīvainu apmātību? Kas tā par bīstamu sērgu? Vai tā izplatīta arī citur pasaulē vai tikai pie mums?

Ja profesors, inteliģents cilvēks, ar to saslimis tik smagā veidā, kā gan tai varētu pretoties vienkārši ļaudis?

Es domāju par Viktoru Mandelbaumu. Tas varbūt visspilgtākais, viskrasākais šīs sērgas piemērs. Viņš pat neapzinās, kādēļ to dara. Bet kaut kas, dziļi būtnē slēpts, viņu dzen un dīda. Viņš nezina, ko grib, bet viņam nav miera. Viņš ir kā suns, kurā pamazām attīstās trakumsērga… Viņš zog visu, ko ierauga, kas nav piesiets, vispirms mājās, tad, kad to nevar, skolā, ielās, svešās mājās — ir tā, it kā viņš, nevaldāma izsalkuma mocīts, kamptu un rītu visu, kam vien tiek klāt. Beidzot viņš aizrijas ierijis par daudz lielu kaulu… Savā ēsmas badā viņš ir kļuvis asinskārs kā meža zvērs…

Rinda ir gara viņi nāk cits pēc cita dīvainiem viepļiem seju vietā, kā ķekatnieki puteņa vakarā.

Viņu ģīmji atgādina dzīvniekus kāriem kāmju zobiem, asiem žurku nagiem, ar kaķu ņaudieniem un sesku smaku… Tur ir Jūle Nukša, kas kārām acīm, siekalas rīdama, skatās uz pannām un podiem virtuvē, gaidīdama brīdi, kad varēs ko izcelt no katliņa, izraut no bļodas vai šķīvja… Viņas izsalkums ir pats vienkāršākais pēc ēdiena, pēc maizes, gaļas. To arī visvieglāk apmierināt. Bet daudz no viņas neatšķiras arī citi.

Studente… Ainas Bērziņas izsalkums varbūt ir pats negantākais. Liekas, tajā nav nekā nosodāma. Viņa alkst pēc vienkāršām, pat teicamām lietām pēc iespējas palikt pilsētā un studēt, pēc minimālas iztikas un savas istabas. Kas varētu viņu par to nosodīt? Bet tā dēļ viņa ir ar mieru melot, izlikties, tēlot jūtas, kuru nav, liekuļot mīlestību, atņemt sievai vīru, uz nāvi nolemtai slimniecei pēdējo mierinājumu… un visu to darīt ar saltu izaicinājumu, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Cik negantam jābūt badam un izsalkumam viņā, ja viņa to varējusi!

Rinda stiepjas arvien garāka… Tajā ir resnais rīma un izēdājs Boriss Kuzmičs Trofimovs un pat viņa sieva bālā, baiļu sagrauztā Marta, kas zog valsts naudu, lai iztaptu savam brutālajam vīram…

Sludinātājs Krūmkoks un viņa ticības "brāļi un māsas", kas nāk ar Bībeli rokā un svētiem vārdiem uz lūpām, bet aiziet ar "līkām padusēm"… Bobreņpuikas un "tumsas meitenes"… Arvien vairāk kāru acu, asu zobu, garu pirkstu…

Un tagad rindas galā ir nostājies Laimonis, mans mīļais draugs! Viņš varbūt pārspēj visus citus manus paziņas, jo ir visgudrākais un apzinīgākais. Ko citi dara instinktīvi, varbūt reizēm pret savu gribu, to viņš ir sīki izdomājis, izveidojis sistēmā un metodē. Tai viņš pielāgojis visu savu dzīvi no pirmajiem soļiem pēc skolas līdz pat pēdējam apciemojumam pie Ņinas Ļebeģevas… Viss ir pakļauts vienam mērķim, vienai idejai, un šī "ideja" ir tas pats izsalkums pēc dzīves, tā pati žurkas kāre pēc ēsmas. Tai viņš ar mieru ziedot visu. Viņš tai neapdomājoties ziedojis mūsu mīlestību ziedotu varbūt arī mani pašu.

Tik tālu nu esmu nokļuvusi savā lētticībā. Vai kas to pateiks? varbūt arī to pašu aklo dzīves alku dzīta? Ālēdamies, smiedamies, grūstīdamies un streipuļodami Trofimovu viesi aiziet. Noklaudz durvis, troksnis attālinās uz kāpnēm, tad uz ielas. Dzīvoklī iestājas klusums. Blakusistabā dzird tikai klusas elsas Marta palikusi viena. Boriss Kuzmičs aizgā​jis draugiem līdzi uz krogu.

Es domāju par dzīvnieku baru, kas tāpat skrien caur dzīvi aklas kāres, badīga izsalkuma dzīti.

Kāpēc mēs visi tādi esam? Vai ne tāpēc, ka mums kas atņemts, kaut kas nolaupīts?… Varbūt mēs tādi nebūtu, ja dzīve būtu citāda brīva un laimīga. Varbūt tā, kas mūs dzen kā ar pātagu, ir mūsu nelaime, mūsu apspiestība… Kas to lai zina?

Pamazām iekritu tādā kā sastingumā, kā nesamaņā. Nezinu, vai to var saukt par miegu. Esmu ļoti pagurusi, ķermenis kliedz pēc atpūtas. Bet gars ir sasprindzināts neciešamā spraigumā, domas nenorimst, tās skrej un skrej riņķī vien, riņķī vien… Dzintra pie istabas otras sienas savā gultiņā mierīgi guļ, es pat nedzirdu viņas elpu. Māte neguļ tik klusu. Varbūt arī viņu kaut kas nospiež, moka dīvaini murgi. Viņa šad tad nopūšas. Es nebrīnītos, ja viņa būtu nomodā.

Piepeši man iešaujas prātā ak, viņa varbūt guļ nomodā un domā par mani un Laimoni. Es viņai nekā neesmu teikusi bet vai ir kas tāds, ko mātes sirds neuzmin, ko tai var noslēpt? Varbūt viņa zina vairāk, nekā man liekas.

Gausi velkas stundas. Es gribu domāt par Laimoni, par mums abiem, bet domas, tikko sniegdamās uz viņa pusi, atsitas kā pret sienu. Piepeši es atkal stāvu lietū un sniegā pie zaļās mājas loga. Laimonis guļ siltā, mīkstā, baltiem spilveniem piekrautā gultā. Viņš izskatās mierīgs un bezrūpīgs, viņa miegs ir salds, to netraucē ne murgi, ne raizes. Pelnutraukā gultas galvgalim blakus izkūp dziestošs papirosa gals. Tukla, mīksta, piekļāvīga sieviete rītakleitā sēd pie spoguļa un tin matus uz papīra saiviņām. Cik jauka, pilsoniska miera pilna ģimenes aina!…

Man ir tā, it kā es gulētu ar nazi krūtīs. Nē, es šonakt nevarēšu aizmigt. Lēnām aiz pelēkiem nomaļu namiem pilsētai klāt zogas rīts. Varbūt es to nekad nesagaidīšu. Kad tas atnāks, es būšu sajukusi prātā…

Laika izjūta ir zudusi. Es nezinu, cik pulkstenis. Ļaudis tumšajā dzīvoklī guļ miegā, kādu kurš pelnījis. Jūle Nukša droši vien mierīgi, jo vēders viņai pilns un sirdsapziņa nemoka varbūt drusku aizdusa. Nekas laikam nespētu traucēt mieru godīgam zaglim, kas guļ ar Bībeli pagalvī…

Pie Mandelbaumiem viss mierīgi gandrīz kā kapa klusums. Viņi domā par Viktoru, ja nav aizmiguši; ja guļ, viņi to redz sapņos. Noziegumu viņi tam jau sen piedevuši. Varbūt kapteinim šad tad uznāk drusku neomulīga sajūta. Bet Ziva pat savām acītn redzētās asinis aizmirsusi. Nekas viņu tā nebūtu pārliecinājis par audžudēla nevainību kā tiesā tam piespriestais sods. Viņa domā par saiņu sūtīšanu Viktoram un gaida viņu mājās.

Vissaldākais miegs droši vien ir studentei Ainai Bērziņai ar savu draugu, ja tas ir pie viņas.

Viņu miegu pilda jauniešu vese​līgais nogurums un piepildītās mīlestības saldums. Viņi ir pa​nākuši, ko vēlējušies, un guļ mierīgi, apmierināti, atpūzdamies nākamai jaunas un priecīgas dzīves dienai.

Viņiem nerādās nelāgi sapņi, viņus nemoka netīra sirdsapziņa. Viņiem ne prātā nenāk, kādi viņi nelieši.

Tikai ar plānu sienu no viņiem šķirts, guļ profesors Pavasars. Grūti ticēt, ka viņš varētu gulēt mierīgā, veselīgā miegā. Varbūt viņš vairs neklausās, kas notiek jauniešu istabā aiz sienas, tam viņš varbūt jau ticis pāri. Droši vien viņš samierinājies ar to, ka viņa dzīves vilciens aizgājis un viņš palicis viens aukstā, tukšā stacijā. Viņa istabā tumsai jābūt visbiezākajai, vissmagākajai. Viņam cits nekas neatliek, kā domāt par to tumsu, kur vientuļa, pievilta un atgrūsta iegājusi viņa sieva. Vaļā acīm gulēdams, viņš lēnām sagatavojas tai sekot…

Tāds ir mūsu dzīvokļa caurais miegs. Un šonakt es arī guļu tajā vaļējām acīm, klusā izmisumā gaidīdama rītu, no kā ne​gaidu neko labu, jo tas man vairs neko labu nevar atnest.

Nezinu, cik var būt pulkstenis, kad pie dzīvokļa ārējām durvīm atskan troksnis. Kāds grābstās gar rokturi, darbojas ar atslēgu, bet ilgi nevar atslēgt durvis. Beidzot tās atveras. Pret stenderēm atsizdamies, iestreipuļo kāds smags, neveikls stāvs.

Boriss Kuzmičs ir pārnācis. Dzīvokļa klusumā var dzirdēt viņa šļūcošos soļus, smago, aizsmakušo elpu. Arī neredzot, var iedomāties, kā viņš streipuļo pa koridoru uz istabas pusi. Viņš neuzgriež gaismu, jo domā, ka tāpat atradīs durvis. Vai arī neatrod slēdzi.

Beidzot viņš ir savā istabā. Smagā elpa kļūst klusāka. Roka grābstās gar sienu. Kaut kas noknikšķ viņš ir atradis ieslēdzēju un uzdedzis elektrību. Brītiņu ir klusums.

Un tad…

No Trofimova istabas atskan dobjš, aizsmacis, briesmīgs klie​dziens: Palīgā!… Nāciet… palīgā!…

Tas acumirklī pamodina visu dzīvokli. Izbijušies kaimiņi nakts drēbēs, sievietes, mēteļus plecos uzmetušas, izskrej gaitenī. Visi domā, ka resnajam krievam sirdstrieka, un pusē dusmojas par miega traucēšanu, pusē nožēlo nabaga Martu, kura nu droši vien kļūs atraitne.

Es neesmu aizmigusi, neesmu noģērbusies, tādēļ pirmā tieku pie Trofimova durvīm. Pirmā esmu viņu istabā.

Tā ir gaiša. Jā, kliedzējs ir resnais krievs. Bet viņš nav lēkmē pakritis uz grīdas, kā es gaidīju.

Viņš stāv, abām rokām atspiedies uz tukšām pudelēm un glāzēm apkrautā galda, un vaļēju muti, izbolītām acīm skatās uz logu.

Loga priekšā karājas Marta, viņa sieva.

Viņa ir pakārusies veļas auklā pie aizkaru stangas. Turpat blakus ir apgāzies krēsls, uz kā viņa bijusi pakāpusies. Viņa izska​tās klusa un ļoti gara, pārmetoša kā izsaucēja zīme.

Es nezin kāpēc iedomājos, ka cilvēkiem, kas pakārušies, ir izbāzta gara mēle un zila seja. Martai nekā tamlīdzīga nav. Viņa izskatās pelēki bāla, ar seju kā novītušu rudens puķi. Galva ir pieliekta uz vieniem sāniem, it kā viņa snaustu. Mute vaļā, bet mēle nav redzama.

Mandelbaums, istabā skatu pametis, izskrej gaitenī pie telefona saukt ātro palīdzību. Bet mēs zinām, ka tā nāks par vēlu. Marta droši vien mirusi jau kopš divām trim stundām.'

Tad es ievēroju Borisu Kuzmiču. Un vienu brīdi resnais krievs izskatās, it kā viņu tiešām tūliņ ķers trieka. Viņa spalvainās rokas dreb. Acis pieplūdušas asinīm. Uz lūpām siekalu pūslīši, kas atgādina putas. Man nāk prātā Martas stāsts par to, ka vīrs tai draudējis: tu man neizbēgsi nemaz nemēģini…

Tagad viņš skatās sievas garajā kaklā, bālajā sejā un pusbalsī šļupst: - Tomēr izbēga… izbēga gan, sterva!…

Tālākais man iegrimst kā miglā. Es jūtu, kas notiek, bet man notikumos nav īstas līdzdalības. Ir tā, it kā es būtu slima gultā un justu caur murgiem, kas ap mani notiek, bet tas viss it kā tecētu garām, mani tieši neskarot.

Atbrauc ātrās palīdzības vīri. Martu aizved, bet ārste saka, ka palīdzēt viņai vairs nav iespējams. Resnais krievs dabū zāles un, klusu lādēdamies, aiziet gulēt — izgulēt reiboni. Pēc brīža mēs caur sienu dzirdam, kā viņš balsī gaudulīgi kaut ko murmina un caur asarām lamājas. Varbūt tās ir bēdas krievu izpratnē.

Pelēks, vienaldzīgs aust rīts.

Tad beidzot es iegrimstu caurā, trauslā miegā un noguļu līdz pusdienai.

Pēc pusdienas piezvana Laimonis. Es neesmu ārā bijusi. Neesmu apzinīgi par to domājusi. Bet liekas, slepeni visu laiku esmu gaidījusi. Varbūt esmu pat cerējusi, ka viņš atnāks pie manis, kaut arī iespējams, ka pati viņu nelaistu iekšā. Bet viņš tikai piezvana.

Mūsu saruna ir īsa, un ar to mēs šķiramies. Man, jau klausuli noliekot, ir sajūta, ka tas uz visiem laikiem.

- Nora? viņš jautā, tiklīdz dzird manu balsi.

- Jā? es saku.

- Nu, vai tev… nav vēl pārgājis?

- Kas pārgājis?

- Tu taču zini… nelāgais garastāvoklis. Dusmas.

- Nē.

Laimonis izlikdamies nopūšas.

- Tad man vēl jāgaida… Nu, labi, pagaidīsim. Laika diezgan.

Saruna nevirzās tā, kā es gribētu. Esmu gaidījusi ko citu ne šo pārliecināto, gandrīz lielīgo pašapziņu. Ko esmu cerējusi? Ka viņš atvainosies, lūgs piedošanu? Tas nebūtu Laimoņa dabā…

Esmu izmisusi un tuvu asarām.

- Laimoni, tu runā, it kā es būtu vainīga. Ko tu gribi no manis? Ko lai daru?

- Neko, viņš saka. Tikai esi prātīga. Netaisi no mušām ziloņus. Un esi pacietīga vēl drusku.

Nebūs ilgi.

- To es nevaru, es tikko dzirdami čukstu. To es… nekad nevarētu.

Mēs brītiņu abi klusējam.

- Nu tad nekā nevar darīt, viņš saka, un es varu iedo​māties, kā viņš parausta plecus.

Piepeši es vairs nevaru savaldīties. Asaras man līst straumēm, es kožu lūpās un šņukstu gandrīz balsī.

- Laimoni, es stostos, mīļo Laimoni… atmet visu… aizej no arteļa… gan tu dabūsi citu, godīgu darbu, lai cik maza alga… dzīvosim un iztiksim… divi vien… mīļais Laimoni… brauksim projām no šejienes… uz laukiem… vai uz jaunajām zemēm… vienalga, kur… tikai projām… es tevi lūdzu!

Viņš brītiņu klausās klusēdams, it kā nesaprastu. Tad viņš atmet nepacietīgi, dusmās: - Uz kolhozu? Jaunajām zemēm?… Tu nezini, ko runā. To es nekad nedarīšu. Tagad, kad esmu sasniedzis visu, ko esmu gribējis gandrīz visu?… Nekad ar nē! Tur tu maldies. Ja tu tā domā, tad mums nav ko runāt.

- Laimoni, es saku klusi un skumji, tu kādreiz teici, ka mani mīlot. Es tev ticēju.

Kāds tanī sakars? viņš noskaities gandrīz kliedz. Protams, es tevi mīlu tāpat kā vienmēr.

Nevienu sievieti neesmu mīlējis un nekad nevarētu mīlēt tā kā tevi. Tas taču pavisam kas cits! Nejauc kopā tik dažādas lietas mīlestību un peļņu.

- Laimoni, es rūgti saku, man liekas, ka tev pašam tās galīgi sajukušas.

- Nerunā muļķības, viņš rupji atcērt. Un galu galā labāk neizliecies tik svēta. Par tevi pašu un tavu direktoru… kā viņu sauca… to Suslovu… arī runā. Es arī esmu šo to dzirdējis! Vai es tev esmu ko pārmetis? Neesmu teicis neviena vārda. Es zinu, ka tev tur nekas nopietns nevar būt… lai būtu kas būdams… es taču esmu to veci redzējis… un ar to man pietiek. Nebrūc arī tu man virsū ar muļķībām.

Ir tā, it kā es viņa pēdējos teikumus nemaz nedzirdētu.

- Laimoni… es tevi lūdzu, es saku, klausi man šoreiz… šo vienīgo reizi visā mūzā. Ja tu to nedarīsi, tad… mēs nekad vairs… tad starp mums viss pagalam.

- Cerēsim, ka ne, viņš atbild vēsi un drusku ironiski. Es piezvanīšu pēc kāda laika… Varbūt tad būsi nākusi pie prāta.

- Laimoni…

Viņš noliek klausāmo stobriņu.

Tas ir viss. Mūsu saruna galā.

Atkal visu nakti nevaru gulēt. Tikai uz rīta pusi iegrimstu caurā, murgu iztraucētā miegā. Nakts izmisumā man liekas, ka viss pagalam.

Bet pirmdienas rītā man rodas jauna drosme. Es vairs negribu padoties bez cīņas. Man ir ienācis prātā, ka arī manās rokās ir kāds ierocis, un to es gribu izlietot.

Es atceros Laimoņa vārdus: viņa par visu atbildīga. Labi, es domāju, tad lai atbild arī.

Es neeju darbā. Deviņos aizeju uz prokuratūru, kas atrodas bijušā pasta namā, autoostas pusē.

Dabūju caurlaidi pie izmeklētāja un, kad ielaiž pie pajauna cilvēka, kas izskatās pēc ebreja, bet skaidri runā latviski, izstāstu viņam visu. Viņš man iedod papīru un lūdz rakstīt ziņojumu.

Es paņemu spalvu un rakstu: "Man zināms, ka arteļa "Somdaris" darbnīcā un veikalā Fr. Engelsa ielā notiek sekojošās nelikumības…"

Ziņojumā es nosaucu tikai atbildīgās vadītājas Ņinas Ļebeģevas vārdu. Laimoni es ne reizes nepieminu.

VAI drlz ies ledus? drūmā ziema, kas, kā likās, nekad nebeigsies, reiz taču iet uz beigām. Ir marta sākums, un gaisā brīžiem jūt jau mitrākus vējus no Daugavas puses. Arī saule dažu dienu jau tik silta, ka mētelis kļūst par smagu.

Pēc novembra un decembra smagajiem pārdzīvojumiem ilgi nevarēju atkopties. Patiesībā līdz pat šim laikam esmu veģetējusi kā ziemas miegā. Esmu vesela, eju darbā, gandrīz ne dienas neesmu kavējusi. Bet tas arī viss. Sajūta bieži vai, pareizāk, vienmēr bijusi "uz nulles". Māte domā, ka esmu slima ar kādu slepenu, iekšķīgu kaiti, un skubina iet pie ārsta. Viņa nezina, ko esmu pārdzīvojusi, vismaz ne visu. Lai gan neesmu viņai klausījusi un gājusi uz izmeklēšanu, bieži esmu jutusies, it kā viņai būtu taisnība. Tikai pēdējā laikā šis tas sāk uzlaboties, starp citu, reizēm arī garastāvoklis.

Par to man jāpateicas Lilitai. Nebūtu domājusi, ka šī paviršā paziņa, šī patiesībā gandrīz svešā sieviete mani tik labi sapratīs un mācēs tā mierināt. Nesaprotu pat, kas viņai par interesi to darīt. Un tomēr viņa to dara.

Ziemā, kad gāju cauri vienai garīgai krīzei pēc otras, viņa mani šad un tad aicināja vai nu pie sevis ciemā, vai uz teātri. Sēdējām klusus vakarus viņas šaurajā, bet omulīgajā dzīvoklītī, dzērām kafiju ar liķieri, klausījāmies mūziku un pļāpājām. Viņai ir drusku pavirši, drusku ciniski, bet ļoti noderīgi uzskati par visām lietām, ar ko dzīvē iznāk nepatikšanas īpaši par vīriešiem un mīlestību.

Kaut arī es viņai īsti nepiekrītu, tērzēšana ar šo sekmīgo un dzīvesgudro sievieti manī stiprina dzīvotgribu un ticību sev. Viņa man vienmēr pūlas iestāstīt, ka es, ja vien gribot, varot panākt visu to pašu, ko viņa panākusi. Tas nomierina un iedrošina.

Nomierinājums un iedrošinājums man ari bija vajadzīgs. Kā jau minēju, nekas negāja tā, kā cerēju.

Pirmkārt jau tiesas lieta. Cik naivi es to biju iedomājusies! Ka prokuratūra ievadīs lietu, atklās nelikumības, apcietinās vadītāju Ļebeģevu, kas taču par visu atbildīga, un Laimonis paliks man… Ja būtu zinājusi, kā notiks patiesībā, ziņojumu nemaz nebūtu rakstījusi. Protams, tur nu nekā nevarēja darīt tas bija uzrakstīts un iesniegts.

Taču tam nebija ne tuvu tādu panākumu, kā cerēju. Iedomājos, ka mans atklājums Rīgā radīs veselu sensāciju. Atceros, kā bija toreiz, kad tiesāja Viktoru. Viņa lietu iztiesāja Augstākā tiesa, kas atrodas jaunceltās Tiesu pils labajā spārnā, tas ir, tai vietā, kur sanāk kopā Ļeņina un Tērbatas iela.

Tiesas laikā uz Tērbatas ielas pie nama gandrīz pastāvīgi drūzmējās ļoti daudz cilvēku. Ziņkārīgie gaidīja, kad uz tiesu vedīs apsūdzētos "bobreņpuikas", sevišķi jauneklīgo slepkavu. Par ielaspuikām visi interesējas, visi sašutuši, tāpēc lieta bija modinājusi milzīgu ievērību. Puspilsēta skrēja klausīties, dzīvoja līdzi visi drebinājās šausmās, kad dzirdēja Viktora atzīšanos, ka gribējis redzēt, "kā cilvēks nomirst"…

"Somdara" nodaļas lietu tur nemaz neiztiesāja. Izmeklētājs to nodeva vietējā rajona Tautas tiesai, kas ir daudz neievērojamāka iestāde. Par lietas gaitu parādījās kāds īss ziņojums avīzē, bet tādas lietas tik parastas, ka to neviens pat neievēroja.

Lielākā vilšanās man bija, ka izmeklēšana un lietas iztiesāšana ārkārtīgi ievilkās garumā.

Viktora Mandelbauma un citu jauno bandītu lietu iztiesāja ātri, dažās nedēļās. Šī patiesībā daudz vienkāršākā valsts apkrāpšanas lieta vilkās gandrīz bez​galīgi mēnešiem.

Tikai vēlāk, kad tas bija galā, es dabūju zināt, kā viss patiesībā norisinājies. Lielāko daļu man pastāstīja Ilga Zolte. Pats par sevi saprotams, ka viņa zināja visu, darbnīcas strādnieki tai laikā ne par ko citu neinteresējās, ne par ko citu nerunāja kā par negaidīto izmeklēšanu un tiesas lietu.

Es nezināju, ka visi, kas nodarbojās ar "kreisajām" lietām, gandrīz instinktīvi sagatavojās uz iekrišanu. Protams, viņi cerēja, ka neiekritīs, un bieži neiekrita arī, bet vienmēr viņi paturēja prātā, ko darīt, ja notiktu ļaunākais un kāds skauģis uzdotu viņu veikalus milicijai, partijai vai prokuratūrai.

Slepeni viņi jau sen bija pret visu nodrošinājušies.

Tās nebija tikai tukšas iedomas, ja Laimonis apgalvoja, ka Ņinai Ļebeģevai droša aizmugure un viņa uzņēmusies atbildību par visu, ko viņš darīja. Tas spilgti pierādījās "nelaimīgajā" iekrišanas gadījumā. Viņai bija sakari milicijā, partijā, prokuratūrā, pat tiesās. Tagad man liekas, ka viņa būtu varējusi panākt, lai manu sūdzību noklusē jau pašā sākumā. Jau nākamā dienā pēc mana ziņojuma iesniegšanas izmeklētājs bija uzpirkts, prokurors piekukuļots un lieta varēja nogrimt pilnīgā aizmirstībā. Tas tomēr ar nolūku netika darīts. Slepenā apspriedē bija nolemts sūdzību laist iztiesāšanā, lai šo lietu vairs nekad nevarētu pacelt no jauna. Bet iztiesāšanu bija paredzēts vest tā, lai neviens īstais vainīgais neciestu.

Tika laisti darbā labākie advokāti, partijas vīri izlietoja savu iespaidu, kur vien tas bija vajadzīgs, un, protams, netika tau​pīta nauda kā izmeklētājs, tā tiesneši bija uzpirkti jau pašā sākumā.

Es tiku nostādīta kā atstāta mīļākā, kas aiz greizsirdības iesniegusi ziņojumu, lai atriebtos savai sāncensei. Pats par sevi saprotams, ka ziņojums saturēja tikai tukšus izdomājumus un ļaunprātīgus apmelojumus…

Būtībā tiesa manu sūdzību noraidīja kā pilnīgi nepamatotu. Bet, izlietojot gadījumu un lai nodrošinātos pret turp​mākiem apmelojumiem, bija uzdots uzņēmumā izdarīt sīku revīziju. Šai revīzijā, kas bija pēkšņa un darbnīcu parstcidza nesagatavojušos, tomēr atklājās dažas nelikumības kaut arī ne tādas, kādas es biju uzskaitījusi savā ziņojumā. Atklājās neiegrāmatoti ādu krājumi, daži slepeni darījumi, zināmi norādījumi uz spekulāciju ar valsts mantu; tieša tās piesavināšanās nebija konstatēta, tikai paviršība un nolaidība rēķinvedībā. Jau pašā sākumā noskaidrojās, ka darbnīcas vadītāja, uzticamā partijniece Ļebeģeva, nevienā pārkāpumā nebija vainojama viņa vienkārši nezināja, ka daži darbinieki pielaiduši paviršības un nolaidības. Vaina krita uz grāmatvedi un tirdzniecības daļas vadītāju Laimoni Zuti. Tos tad arī apsūdzēja un tiesāja.

Tā nu ir tāda lieta, kas mani sākumā pārsteidza un pat satrieca. Tikai vēlāk gandrīz nejauši dabūju zināt patiesību. Un patiesība bija tā, ka grāmatvedis, kāds vecs dzērājs un zaglīgs krievs, no atbildības nekādā ziņā nevarēja izvairīties, un tad vēl artelis no viņa vispār gribēja atbrīvoties kā no nolaidīga un neuzticama cilvēka. Otrkārt, Laimonis Zutis daļu vainas bija uzņēmies labprātīgi, lai netraucētu savu un Ļebeģevas pasākumu darbību. Ja apcietināta būtu krieviete, darbnīcai būtu iecelts cits vadītājs un tas izjauktu visus "veikalus". Tāpēc Laimonis uzņēmās nelielu vainas daļu, lai lietu drīzāk un vieglāk pabeigtu.

Pēc ilgas vilcināšanās un pavisam nesteidzīgas izmeklēšanas tiesa paziņoja spriedumu: kā grāmatvedim, tā pārdošanas nodaļas vadītājam bija atņemta brīvība uz diviem gadiem, piedzenot no tiem valstij par labu paprāvu summu zaudējumu atlīdzības. Protams, no Laimoņa nekā nevarēja dabūt, jo viņam pat pašam savas gultas nebija. Ar krievieti būtu citādi, tai varēja atņemt māju un auto otrs iemesls, kāpēc vainu bija uzņēmies Laimonis.

Lasot, ka Ļebeģeva tikusi sveikā cauri, bet sodīts Laimonis, manās krūtīs cīnījās dalītas jūtas. Ls ienīdu Laimoni par negodīgu rīcību pret mani, par neuzticību par daudz ko, pat par pēdējiem, ciniskajiem vārdiem, ko viņš man bija teicis. Un tomēr es nebiju gribējusi viņu nodot tiesai un nebūtu vēlējusies, lai viņu soda. Nevaru teikt, ka man viņa bija žēl, bet es tomēr jutu sirdsapziņas pārmetumus. Viņš pats bija vainīgs, un es nekā nebiju darījusi ar nolūku viņam kaitēt. Tomēr es jutos diezgan savādi.

Vēlāk tas pārgāja. Pirmkārt, jau tāpēc, ka dabūju zināt, ko sākumā nezināju: uz darba nometni

aizbraucot, Laimonim bija zināms, ka viņu atbrīvos jau pēc gada, par to bija gādāts. Otrkārt, nometnē Ļebeģevas draugiem bija pazīstams vadītājs partijnieks, kam Laimonis tika silti rekomendēts. Trīs nedēļas vēlāk Ilga pastāstīja, ka Laimonis nometnē ticis par kantīnes vadītāju un Ņina viņam jau sūtot gan pārtikas, gan preču saiņus, ar ko tirgoties. To dzirdot, mana sirdsapziņa pamazām nomierinājās.

Ilga teica: "Tam glumajam zutim neviens nekā nepadarīs viņš tur, izsūtījumā, tikai atpūtīsies un vēl iepelnīs naudu!" un tā arī izskatījās. Par trūkumu pēc atgriešanās Laimonim arī nebija jāraizējas, jo Ņina viņa prombūtnes laikā turpināja veikalus ar "kreiso" preci, it kā nekas nebūtu noticis.

Kad viss bija pāri, es jutos kā grūtu slimību pārcietusi. Tukšuma sajūta manī bija kļuvusi vēl lielāka un sāpīgāka. Pilnīgās nevarības apziņa mani nospieda kā slogs, laupot pēdējo cerību un dzīvesprieku. Lietojot vecu veco izteicienu, es biju pārliecinājusies, ka pasaulē nav taisnības un ka nav vērts dzīvē censties pēc kaut kā skaidrāka, cēlāka, labāka. Ja kaut kas tāds pasaulē ari pastāv, es domāju, kaut kas taisnīgs, labs un cēls, tad tas ir tik tālu, ka mēs to nevaram aizsniegt un droši vien nekad ne​aizsniegsim.

Un tad, pavisam negaidot, notika kaut kas tāds, kas manī lika uzplaukt jaunai cerībai kā asnam ziemā zem sniega. Kaut kas pilnīgi necerēts, negaidīts un neiedomājams.

Tēvs man atrakstīja vēstuli.

Kopš saņemšanas dienas es to nēsāju līdzi somiņā. Tā ir īsa vēstule, un es tās saturu zinu no galvas. Uet, jo vairāk par to domāju, jo brīnišķīgākas, dažādākas cerības un solījumus tajā atrodu visus, protams, tādus, kas nav izteikti vārdos, bet ko man neviens neliedz iedomāties.

Tēva vēstule mani vārda tiešā nozīmē paglābusi no grūtsirdības un dzīves apnikuma. Pirms tās saņemšanas man gan nakts murgos, gan dienas nomoda sapņos arvien biežāk kā mūsu dzīves dabiskā un pat vienīgā izeja acu priekšā rēgojās pakārušās Martas Trofimovas pelēkbālā, kā novītušas puķes zieds uz sā​niem noslīdējusī galva… Tad pienāca vēstule, un viss kļuva citādi.

Tēvam nav ne jausmas, cik daudz ar šiem dažiem vārdiem viņš man palīdzējis. Un mātei arī māte tā pārvērtusies, ka viņu vairs nevar pazīt. Viņa pat par muguras sāpēm vairs tik bieži nesūdzas.

Un Dzintra nebeidz jautāt un brīnīties visa šī lieta ar tēva atrašanos viņai liekas grūti izprotams, noslēpu​mains brīnums…

Tēvs dzīvo Austrālijā. Man nav īsti skaidrs, kā viņš tur nokļuvis, laikam reizē ar citiem bēgļiem kara laikā -, bet man tas liekas jauki un romantiski. Jā, sākumā viņš bijis Ziemeļvācijā, gluži kā mātes paziņa Irma Rītiņa stāstījusi. Pēc tam aizceļojis tālāk. Viņam klājas labi. Viņš strādā kādā fermā par priekšstrādnieku. Viņa pārziņā esot lieli aitu bari vairāki tūkstoši. Tas man liekas brīnišķīgākais arods pasaule. Iedomājos tētiņu skaista zirga mugurā, platu cepuri galvā aitas ganot. Nezinu, vai viņš tiešām to dara, bet man patīk tā iedomāties.

Nav īsti skaidrs, kāpēc tētiņš tik ilgi klusējis. Ir drusku mīklains aizrādījums viņš domājis, ka rakstīšana no ārzemēm, vēstules no viņa varētu nākt mums par ļaunu. Māte saka, ka viņa to varot iedomāties, tas esot pilnīgi saprotams. Tādu vēstuļu dēļ dažs varbūt nokļuvis Sibīrijā… Katrā ziņā viņš gribējis tikai mūs sargāt. Vēlāk viņš rakstījis. Divas trīs reizes uz veco adresi Priedainē.

Protams, tie krievi, kas tur dzīvoja, mūs nepazina un nevarēja mums vēstules atsūtīt. Tās visas aizsūtītas atpakaļ vai palikušas pastā. Tad tēvs rakstījis kādai mūsu kopējai paziņai un tā beidzot sameklējusi mūsu tagadējo adresi. Tā mēs saņēmām tēva vēstuli un kā pirmo to, ko viņš rakstījis man!

Viņš raksta, ka es nu jau būšot izaugusi liela tik liela, ka būtu grūti pazīt. Viņš grib zināt, ko daru, un grib, lai pastāstu, kā mēs dzīvojam. Viņš saka, ka viņa sirds visu laiku bijusi un esot pie mums. Vai tas nav jauki? Tas taču ir gandrīz tā, it kā mēs atkal būtu kopā, kaut ari mūs šķir kilometru tūkstoši.

Tas ir galvenais iemesls, kas man pēc grūtajām dienām palīdzēja atgriezties dzīvē, galvenais, bet ne vienīgais. Otrs, kā jau minēju, ir Lilitas Zandersones draudzība. Šo sievieti tikai pamazām

mācos pazīt… Man liekas, viņa pārcietusi to pašu, ko es, tikai daudz vairāk, daudz smagāk un tagad, kad es arī kļūstu rūgtāka un gudrāka, mēs arvien vairāk tuvināmies viena otrai.

Viņa instinktīvi zina, ka man vajadzīgs garīgs atbalsts, un sniedz to bez prasīšanas. Tas ir tik jauki no viņas.

Vakar viņa man piezvanīja: Ko tu darīsi rītvakar? Nezini? Nu, tikai nesēdi mājā un neplūc matus par vecām bēdām… Tas tev neko nelīdzēs. Tev vajag drusku izkustēties, izvēdināt galvu. Vai neaiziesim uz koncertu Filharmonijā? Kāda pasūtītāja man atnesa biļetes.

No tādiem piedāvājumiem es vairs neatsakos. Ar viņu patīkami kaut kur aiziet. Katrs vakars, ko esmu pavadījusi ar viņu kopā, man pacilājis garastāvokli. Un tā šovakar atkal esam kopā.

Filharmonijā agrākajā Lielajā Ģildē ir kāda izslavēta ārzemnieka koncerts. Ļaužu kā jūra, valda svētku noskaņa. Dziedātājs, kas uzstājas, ir itālietis. Itālija gan nav necik tālu, no tās dziedoņi un mūziķi, tāpat sportisti pie mums ierodas diezgan bieži. Bet tomēr viņš atnes ārzemju gaisotni, svešādu un skaistu… Viņā skatoties, jūtos it kā tuvāka tālajam tēvam… Dziedājumā klausoties, pieķeru sevi domājot par Austrālijas saulainajiem klajumiem, pār kuriem klejo baltu aitu bari virs zemes un baltu mākoņu pulki zilās debesīs… Ļaudis ir ģērbušies svētku drēbēs bet arī svētku drēbes rīdziniekiem pelēkas, it kā noplukušas.

Sevišķi vīriešiem, un visiem apavi… Ir tikai viens izņēmums mana draudzene Lilita. Viņa sēd man blakus, un es lepojos ar viņu. Lilita ir kā ugunsputns tumšā mežā, kā Havajas puķe sakņudārzā.

Pēdējā laikā Lilita ģērbjas gandrīz tikai ārzemju drēbēs. Viņa pati saņem saiņus no radiem ārzemēs. Bez tam viņa mēdz staigāt pa komisijas veikaliem, kur viņas skatam nepaiet garām nekas tiešām jauks un moderns. Viņai daudz ko pienes arī pasūtītājas un spekulanti. Tā kā Lilitai naudas netrūkst, viņa vienmēr apģērbusies kā modes lapā. Šoreiz viņai mugurā neilona kleita, melna ar baltām iešuvēm un plīvuru ap vidu un svārkiem.

Tas ir tiešām kas neredzēts un skaists. Protams, kurpes viņai arī neredzētas, modernas, ar tieviem, augstiem papēžiem. Tādas te neviena sieviete nevalkā pat ballēs, par ikdienu nemaz nerunājot… Rīgā vispār tās vēl arvien ir retums. Viņas kleita ir pilnīgi bez piedurknēm, un pie tās viņa valkā garus cimdus gandrīz līdz elkoņiem, īsi sakot, kā princese pasakā. Man būtu neērti tik neparastā apģērbā vispār rādīties. Bet Lilitai tā piestāv. Viņa zināmā mērā arī reklamē savu veikalu. Viņu pazīst visur, kur vien viņa parādās. Ja viņa kur bijusi jaunā tērpā, kā šovakar, tad otrā dienā sievietes rindām vien skrien uz viņas darbnīcu un prasa, vai nevar kaut tādu pašu vai ko līdzīgu dabūt. Viņa arī pašuj, ja labi samaksā… Šovakar man liekas, ka sievietes vairāk skatās uz Lilitu nekā uz skatuvi, liet tas vēl nav viss pats labākais nāk, kad starpbrīdī izejam no zāles ārā un pēc starpbrīža kāpjam atpakaļ augšā. Ir jau trešais zvans, mēs steidzamies. Bet piepeši es ievēroju kaut ko savādu. Pieturu Lilitu aiz elkoņa un pačukstu: "Pagaidi!… Paskaties lejā!" Filharmonijā kāpnes ir grieztas; atpakaļ paskatoties, redzam, ka lejā, pusstāvu zemāk, stāv vesels pulks cilvēku un, galvas atgāzuši, skatās pētī Lilitas apakšsvārkus! Tie nu ir kaut kas sevišķs un Rīgā manā laikā neredzēti tik kupli un gaisīgi, un balti, kā uz leju apgriezts milzīgs pojenes zieds! Šis skats koncertā tiešām vesels apvērsums! Nešaubos, ka par to runā visas sievietes. Kad pēc koncerta nākam ārā no zāles, cilvēki pašķir ceļu un palaiž mūs cauri, noskatīda​mies pakaļ. Man ir neērti, bet Lilita tikai smejas. Viņa jūtas glaimota.

Vēl uz ielas iznākot, ļaudis sarunājas savā starpā. Turpat blakus pārdod jaunāko avīzes numuru tur, liekas, ir kāds sensacionāls paziņojums. Ļaudis paskatās laikrakstā "Ak, atkal kāds s…da sputņiks!" -, tad atmet ar roku un runā tālāk par Lilitas brīnišķīgajiem apakšsvārkiem! Tāda ir Rīgas publika…

Kad iznākam ārā, laiks ir silts, vējš svaigs un spirgts. Nezinu, kāpēc, bet mums abām reizē ienāk prātā iesim drusku pastai​gāties, ieelpot svaigu gaisu.

F.jam uz Daugavmalu.

Ielas ir tukšas, tramvaji un trolejbusi iet reti. Krastmalā izgājušas, bridi apstājamies. Nakts ir klusa un jauka. Daugava guļ kā aizmigusi zem baltās, biezās ledus segas.

Vējš dzen mākoņus no jūras. Kā noguruši putni tic lēni un mierīgi. Kas pateiks, no kurienes tic nāk un uz kurieni steidzas… Brīžiem no mākoņu aizsega parādās mēness ripa. Gaiša un spoža. Es noraugos tajā, un manas domas aizklīst tālumā.

Varbūt arī mans tētiņš Austrālijas fermā, joņodams stalta zirga mugurā un vākdams kopā nepārredzamos aitu pulkUs, novakarei krēslojot, skata to pašu mēness domīgu seju? Pag, kā tur bija?

Vai Austrālija atrodas zemeslodes otrā pusē? Nu, vienalga. Mēness taču ir tikai viens un allaž noraugās uz zemi ar vienu un to pašu pusi. Otra viņam esot tumša.

Mākoņi slīd. Nakts ir tik brīnišķa. Mēs esam te, Daugavas krastmalā, tikai abas ar draudzeni Lilitu vien. Mēs stāvam pie margām, ļaujam ies spirgtajam vējam un klusējam, katra savās domās nogrimusi.

Piepeši man ienāk prātā, ka atkal esmu nonākusi tai pašā vietā, kur sāku savu stāstu. Ir gandrīz tā, it kā mazs loks manā dzīvē būtu noslēdzies.

Somiņā man ir tēva vēstule. Tajā viņš mani lūdz, lai pastāstu par savu dzīvi. Piepeši man nobriest cieša apņemšanās es viņam aizsūtīšu visu, ko esmu šai gadā uzrakstījusi. Bieži pati lāgā nezināju, kāpēc to daru. Vienkārši gribējās izkratīt sirdi… Tagad pēkšņi ieraugu, ka tam ir sava jēga un nolūks, esmu savam mīļajam, tālajam tētiņam stāstījusi, kā dzīvoju, sūdzējusi vientulīgās sirds bēdas un neizteiktās sāpes.

Jā, es viņam aizsūtīšu šīs lapas. Viņam jāzina mūsu dzīve un tas, ko darām, šis ikdienas stāsts viņam paudīs, kā mums klājas, kāda ir mūsu pelēkā dzīvīte ar tās sīkajiem priekiem un lielajām bēdām… Gan atradīšu ceļu, kā to izdarīt. Ir cilvēki, kas dabū atļauju un izceļo uz ārzemēm. Jūrnieki no mūsu ostām bieži dodas tālu pasaulē. Lilita satiekas ar ārzemniekiem… Kāds no tiem paņems līdzi manas aprakstītās lapas, ko gribu sūtīt tēvam tālajā Austrālijā. Un, kad viņš tās lasīs, tad būs gandrīz tā, it kā viņš būtu pie mums.

Man pašai jāpaliek šeit. Man… nav ceļa cauri naktij un tumsai.

Mēs ar draudzeni klusēdamas stāvam krastmalā un skatāmies. Nakts ir klusa, debess tumša un smaga, kā akmens vāks. Lielā upe tek noslēpumainā klusumā zem biezās, smagās ledus segas. Mēs zinām, ka reiz tā modīsies, kad pavasara vēji salauzīs ziemas ledu. Bet vēl nav pienācis laiks.

Kad tas būs? Vai tu to zini, mīļais tēvs? Es sūtu tev sveicienu aiz gaišā apvāršņa.

SATURS Jānis Zālītis. Romāns "trimdas lielais noslēpums" 5 Mēs braucam uz Jūrmalu…………………………… 20 Mūsu dzīvoklis……………………………………… 30 Gājiens pa Ļeņina ielu……………………………… 49 Mans draugs L aimonis Zutis………………………… 73 Sadzīve ar krieviem…………………………………. 87 Aizlijuši svētki ……………………………………

Bobreņpuikas un tumsas meitenes …………………. 151 Māsiņas kājas………………………………………. 177 Uz rudens pusi…………………………………….. 209 Mana draudzene Lilita …………………………….. 239 Teātros mēs aizmirstam ikdienu ……………………. 263 Viktors atzīstas…………………………………….. 281 Daži notikumi novembri …………………………… 302 Es runāju ar Laimoni ………………………………. 321 Laimoņa veikallietas ……………………………….. 341 Vai drīz ies ledus? …………………………………. 372