Dieva joks edvards freimanis

Annotation Eduards Freimanis Dieva joks Eksistenciāla fantāzija LATVIEŠU TRIMDAS RAKSTNIEKU DARBI Eduards Freimanis dzimis 1921. g.

22. martā Kurmāles pagastā zemnieka ģimenē. 1941. g. absolvējis Kuldīgas ģimnāziju. 1942. g. devies strādāt uz Vāciju. Tur 1946. -1948. g. studējis pedagoģiju un filozofiju.

Pēc izceļošanas uz Kanādu 1948. g. studējis Albertas universitātē Edmontonā, kuru beidzis 1951. g. ar B.A. grādu minētajās zinātnēs. Strādājis par skolotāju Kanādas skolās.

Trimdā izdotas E.Freimaņa grāmatas: “Zemdegas” (dzeja, 1958.), “Baigās rotaļas” (īsproza, 1961.), “Dumpju dūdas” (dzeja, 1963.), “Apsēstie” (romāns, 1968.), “Ielas dārznieks” (dzeja, 1974.), “Divas pasaules” (romāns, 1978.), “Piedzīvojums Padomijā” (romāns, 1981.), “Nākotnes cilvēks” (romāns, 1984.), “Māte” (romāns, 1987.), “Priecīgais un Dieva joks” (īsro-māni, 1988.), “Likteņi” (īsproza, 1989.).

Mākslinieks Jānis Ozers A P G A D S < A R T A V A > 1990 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis © Eduards Freimanis, 1988

© Mākslinieciskais noformējums,"Atmoda", 1990 ©Izdevums, "Artava", 1990 MOTTO: Dzīve ir apsēsta ar ērmotībām un pretrunām.

Visas vērtības ir relatīvas, apstrīdamas, apšaubāmas. No tā izaug mūslaiku cilvēka eksistenciālais izmisums.

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

EDUARDS FREIMANIS DIEVA JOKS Eksistenciāla fantāzija .

1.

Argods Ārgailis zināja no pieredzes, ka sapņi piepildās. Redzēt sapni čūsku nozīmēja sastapšanos ar ļaunu cilvēku.

Bērns sapnī vēstīja nepatikšanas nomodā.

Jo netīrāks bija bērns, jo skaudrāki draudi. Peldēšana melnā, netīrā ūdenī apsolīja sasirgšanu. Jo riebīgāks ūdens, jo bīstamāka slimība. Jo tuvāk pamošanās brīdim redzēja sapni, jo drīzāk tas piepildījās. Novērst nevarēja nekā.

Kādu nakti Argods murgoja svīzdams: viņš bija iekritis vecā akā, kas līdz pusei piesūkusies ar smirdīgu rāvu.

Akas mute bija augstu, sienas līdzenas nebija cerības izglābties. Turoties virs

ūdens, Argods zināja, ka nāve viņu gaida izplestām rokām akas dibenā. Tas padarīja cīnīšanos bezjēdzīgu. Tad tāda bija nāve! Viņš vēl atminējās datumu divpadsmito augustu. Laiciņu pamocījies, viņš slīka, slīka un - pamodās pēdējās aizrīšanās brīdī. Viņš bija pārmocījies, izmisis, pārbijies.

Sapņa šausmu satracināts, Argods pielēca stāvus. Vai viņš vēl dzīvoja?

Nebija veļu pasaulē? Vēl nebija divpadsmitais augusts, bet piektais maijs?

Kāpēc viņš sapnī pieminēja to datumu?

Vai tas bija aizsaules vēstījums, ka viņš nomirs tanī dienā? Ja peldēšana duļķainā ūdenī nozīmēja slimību, tad noslīkšana taču vēstīja nāvi. Tā viņu pieveiks divpadsmitajā augustā! Tas likās skaidrs.

Viņam bija atlikuši tikai trīs mēneši, ko

dzīvot. Tikai! Tik drīz būs jāmirst!

Argods vairs negribēja gulēt. Bija bailes no miega. Nomodā viņš jutās drošāk. Vēl trīs mēneši un septiņas dienas!

Uzvilcis rīta svārkus, Argods izgāja pagalmā. Nakts bija vēsa, jo no tāles šurp plūda Kordiljeru sniegu elpa. Tomēr ābeles bija ietērpušās ziedu drēbēs. Jaunā zāle izdvesa dzīvinātāju smaržu. Bet nakts likās drūma kā satrūdējis ūdens. Līdz šim šādas naktis puisim bija piebērtas ar prieku. Viņam patika dejot jautru ļaužu pulkā; svētīt vienas nakts draudzības ar meitenēm, kas bija izslāpušas skūpstu, atļāvās glāstiem. Jaunību nedrīkstēja nonīkuļot.

Bet kā cilvēks varēja priecāties, ja viņam bija atlicis dzīvošanai tik īss laika cēliens? Kā aizvadīt šo laiku, lai būtu

vieglāk nomirt? Jātver no katras dienas iespējami daudz! Jādzīvo spraigi, jāpieredz tik daudz, kā garas dzīves aizvadītāji pieredz un izjūt gadu desmitos.

Nē, viņš vairs negulēs šonakt, jo nogulētās stundas ir pazaudētas. Ies kaut kur meklēt cilvēkus - līksmus, pārdrošus, alkatīgus.

Dzers dzīvi kā vīnu! Jāaizmirst nāves tuvums, nedrīkst domāt par sapnī redzēto netīro aku! Jāapreibst ar dzīvi!

Jāpasteidzas!

Rītu viņš vairs neies darbā. Kāda jēga strādāt un krāt dolārus? Labāk iztērēt iekrāto; atstāt tikai pietiekoši daudz bēru izdevumiem. Jā, Argods samaksās pats par kremēšanu, par sludinājumu avīze, par mācītāja dievvārdiem. Viņš nebūs diedelnieks pat pēc nāves; nebūs liekēdis, kas prasa atbalstu no pilsētas kases.

Nāves tuvumā jāaug, nevis jāpanīkst.

Argods bija vecpuisis ap trīsdesmit; melniem, viļņainiem matiem kā pērkona padebeši, slaidu augumu kā birztalas bērzam, ķiršu brūnām zīlītēm zem biezām uzacīm. Viņš zināja, ka bija skaistulis, ka sievietes viņu ievēroja, bet viņa dvēsele bija sausa un cieta - līdzīga nokaltušam paeglim. Vai kāda meitene viņu tomēr aizdedzinās un viņš uzliesmos? Paegļi deg ar strauju uguni, bet apdziest ātri. Lai! Tagad viņam gribējās liesmot vēl tikai trīs mēnešus; pēc tam nāks ai/.mūža miers.

Nekārosies vairs zemes* mīlestības - viņš klausīsies debesu simfonijas. Dzīvos ar Dievu, un viņa dvēsele gaidīs atdzimšanu kādā zīdainī.

Izgājis uz pilsētas galvenās ielas, Argods atrada neaizslēgtas durvis divās

celtnēs.Viena bija katoļa baznīca, otra Ūlavas smalkākais naktslokāls. Kurā ieiet? Baznīcā varēja sastapt Dievu, bet tā nesolīja prieku un aizraušanos. Varbūt gan kādam grēku nožēlotājam, īstam Dieva mīlētājam, bet Argods Dievu tikai atzina, nevis mīlēja. Naktslokālā mājoja velns, bet Argods zināja, ka tur varēja atrast vēlīgas meitenes, kas piedāvāja ātru mīlu un aizmiršanos. Pēc tām arī alka Argoda dvēsele, ko bija apņēmušas nāves jausmas.

Nedomāt, nedomāt nekā! Domas radīja drūmumu, lika pieminēt nāvi, ko Dievs bija viņam izraudzījis. Kāpēc?

Kāpēc Dievs bija netaisns? Argods nebija tāds nelietis, ka būtu jāsoda ar nāvi. Viņš nebija bez grēka, bet kurš cilvēks gan bija? Vai glāze degvīna bija noziegums, ja

nepalaidās plītēšanā? Vai puisim varēja pārmest nakti ar ielas staiguli, ja viņam neizdevās atrast nevienas sievietes, ko spētu patiesi iemīļot? Vai Dievs bija atdevis Argoda dvēseli velnam, kas lika puisietim dzīvot kā Donžuānam un Kazanovam? Nē, Argods nepaveda godīgas meitenes. Ielas staigules vilināja viņu, arvien vairāk un vairāk puisi sacietinādamas. Vai viņa pēdējie mēneši arī būs nožēlojami?

Naktslokālā Argods uzvedās kā vergu tirgotājs. Nekautrēdamies viņš aplūkoja jauno sieviešu augumus un sejas.

Blenza acīs. Gandrīz ikvienai tās bija bālas un mēmas. Tādām viņš negribēja atdot savas noskaitītās stundas un naktis.

Labāk tad kādai raganai, jo raganām ir personība. Tāpat kā velnam. Aklās un

mēmās sievietes neder ne Dievam, ne Sātanam. Cilvēkam vajag degt, lai viņš varētu veidot lielu dzīvi - lielu grēkā jeb svētumā.

Kāda meitene tomēr pievilka Argoda uzmanību. Viņa bija līgana kā kārkla klūga, sarkaniem matiem - līdzīga kļavai rudenī. Acīm bija ziedošu ūdeņu zilums.

Argods pastiepa viņai pretī savu mūrnieka darbā nocietināto roku. Viņai vaigos uzplauka kuplas dālijas smaids. Viņa pieņēma puiša aicinājumu. Nekas! Varbūt šī nakts neizčibēs nevērtīga? Varbūt šī būs tā meitene, ko viņš bija meklējis jau gadiem? Varbūt šo nakti varēs pieminēt aizmūža debesīs vai ellē? Tikko viņi iesāka deju, Argods gribēja pārliecināties, vai sarkanmates acis un vaigi nemelo.

Protams, viņš iesāka kā mūrnieks:

“Vēsa nakts,” viņš aizrādīja uz laika apstākļiem, piekļaudams meiteni sev cieši. Viņa smējās un pretojās partnerim: “Es neesmu krāsniņa, kas aizkurta.”

“Taču neesat ari ķirzaka,” Argods palaida jaunkundzi vaļīgāk. “Ķirzakas ir tās, kas meklē otra siltumu. Vai jūs esat zalktis, ka gribat pie manis sasildīties?

Ejiet mājās un ietinieties segās.”

“Neesmu zalktis - man sava siltuma gana. Bet jūs esat māsa saulei, kuras siltumu ikviens mirstīgais kāro. Jūs esat dzīvības devēja. Man vajag jūsu palīdzības - tagad gaužām vajag.”

“Nupat vaicājāt, vai neesmu ķirzaka.

Tas mani nesamulsināja. Vai tāpēc metaties uz glaimiem? Jūs neesat tīrs metāls - jūsos ir sārņi. Man derēs uzmanīties.”

Šī meitene nebija vientiesīga, bet pašapzinīga un lepna, kaut arī atnākusi uz naktslokālu. Dzintaru var atrast smiltīs, tāpat kā dimantu akmeņoglēs. Bija vērts viņai tuvoties, paciest viņas kritiku, viņas pamācības. Ja arī viņa bija ragana, ar viņu varēja pacelties debesīs. Tāpēc bija jāiet lēni un uzmanīgi. Argodam bija trīs mēneši laika.

“Kā jums vārds?” puisis prasīja, nosaukdams savējo.

“Minjona Herčeka. Vai varēsit atcerēties?”

“Domāju, ka varēšu. Minjona ir neparasts vārds. Tāds iegulstas atmiņā.

Ko jūs strādājat, ja drīkstu vaicāt?”

“Drīkstat jau, drīkstat. Nevajag tēlot augstmani un smalko, ja tāds neesat. Es studēju par zobārsti. Un ko jūs darāt?”

“Esmu mūrnieks, bet tagad gribu paņemt sev brīvdienas. Cilvēks nedzīvo no naudas raušanas vien - tā kaut kur lasīju. Gribu dzīvot, kamēr vēl esmu virs zemes.”

“Vai meklējat kādu, ar ko padarīt brīvdienas jo spridzīgas?”

Vai melot un izlikties godīgākam un vientiesīgākam, nekā viņš patiesībā bija?

Nebija vērts, jo šī studente nebija viegli apmānāma. Izraus no viņa patiesību veiklāk nekā zobu!

“Jā, es meklēju draudzeni. Kādu, kas lidotu līdzi uz Havaju, gribētu paceļot pa Eiropu. Vientuļi prieki ir pusprieki.”

“Patīkami, ka esat vaļsirdīgs. Nu varu tūlīt sacīt, ka neesmu jums piemērota.

Pirmkārt, negribu kavēt studijas. Otrkārt, negribu būt jūsu mīļākā. Es nenācu šeit

precinieka meklēt, bet papriecāties ļaužu pulkā. Pāris stundu nebūt studente, bet tikai Minjona Herčeka - meitene kā citas: apteksnes, aptīritājas, mašīnrakstītājas.

Kas gan ir zobārste? Amatniece - līdzīga šuvējām, kam nemaksā gluži tik dāsni. Ārstu profesijā ir vairāk smadzeņu nekā jebkurā citā. Tāpēc ārsti liek par to samaksāt. Jā, ārstiem atlīdzina ne tikai par viņu darbu, bet ari par viņu smadzenēm.

Viņi izmanto cilvēku bailes no sāpēm un nāves.” “Varbūt esmu jums par vienkāršu?

Mūrnieks, kam maksā tikai par viņa darbu.

Mūsu amatā nesaistās smadzenīgie, tomēr mūs atalgo ar gluži brangu dolāru. Bet saprotu, ka jūs, Minjona, tiecaties pēc kāda ārsta, advokāta vai vismaz inženiera.

Veca taisnība: tāda ar tādu.” “Nesnaikstos ne pēc viena. Jūs esat gluži interesants

mūrnieks, kaut ari samaitāts. Man patīk sastapt cilvēkus, kam ir rakstura šķautnes, gluži tāpat kā gardēži meklē neparastus ēdienus un dzērienus. Tā aizgaiņāju ikdienību.” “ Vai tad būsit ar mieru mani atkal satikt?”

“Tā taču izjauktu jūsu Havaju un Eiropas sapņus.”

"Vai jums nav sākušās vasaras brīvdienas?"

“Nē, tikai lekcijas pārtrauktas un pavasara eksāmeni pieveikti. Bet īstai mediķei katra diena ir studijas. Vienmēr ko lasīt medicīnā, psiholoģijā, ķīmijā, farmācijā. īsts ārsts nepelna zeltu tikai tāpēc, ka viņš ir smadzenīgs, bet ari tāpēc, ka viņa zināšanas bagātas.”

“Tomēr ari ārstiem vajag pārmaiņu,

atslogošanos, izvēdināšanos. Brīvdienas esot tikpat svarīgas kā darba dienas. “ “Paņemšu to visu, kad jutīšu vajadzību, bet ne kopā ar vīrieti, kam mīlestības bads. Jums vajag konkubīni.”

“Nevajag vis!” Argods iesaucās, jo bija aizkarts. “Ja jūs negribat ar mani draudzēties, tad jūs aizmirsīšu. Skaidrs: kas mūrnieks par draugu medicīnas studentei? Atvainojiet, lūdzu, ka biju pārdrošs un uzbāzīgs. Paldies par pamācību.”

“Viss ir kārtībā, Argod. Jūs neesat pirmais puisietis, ko atvēsinu. Vīrieša uzmācība ir dabas likums. Tāpēc tā jāsaprot un jāatvaino. Bet dabas likums ir ari sievietes atturība, kas līdzsvarā notur dzimstību un mirstību. Jums ari neklājas kļūt pūcīgam. Labāk pasmaidiet.” Tomēr

Argods palika iecirties: “Negribēju jūs izraudzīt par savu draugaļu, bet ceļa biedreni. Tomēr, ja jums mūrnieka sabiedrība nepatīk, tad meklēšu citu sievieti. Paldies par deju. Jūs esat dižena -pārāk cildena!”

It kā zinādama pareizo laiku, mūzika nākošajā brīdī pierima. Aizvedis Minjonu uz viņas vietu, Argods palocījās. To varēja uzskatīt par ironiju, jo kas gan šais dienās dāmām vairs locās? Stīvi viņš atgriezās savā kaktā. Piepūties lepnumā, spītībā, pašapziņā. Deju prieks bija saskābis.

Lai Minjona kārpās savās gudrībās kā vista atkritumu kaudzē. Skaists pums viņa bija: gaišu pieri, lielām acīm un sportistes augumu. Bet vai viņa vienīgā tāda? Viņš meklēs citu sievieti - kas nebūs

virpuļojoša gudribu burve, turpretī piemērota mūrniekam, kas nosapņojis savu nāves dienu. Tomēr Argoda sievietei jābūt patiesai un godīgai. Viņš neizniekos savas atlikušās dienas ar kādu pērkamu konkubīni. Bija jau izniekojis daudzus vērtīgus gadus. Tagad vairs to nedrīkstēja!

Jāmeklē piepildīt atvēlēto laiku ar cildenām attiecībām! Jāatgūst vismaz daļa no nokavētā!

Atjaunojās mūzika, bet Argodam bija pagaisusi patika dejot. Viņš vairs nekāroja pieskarties sievišķīgai mugurai un satvert savā ķepā sīkus pirkstiņus. Negribējās vairs domāt par Minjonu. Tomēr viņš novēroja, ka studentei pietuvojās kāds zēns, pastiepa roku un aizveda jaunkundzi uz deju. Kāpēc Argods vēl skatījās, kāpēc interesējās? Viņš taču gribēja padzīt no

galvas šo pašapzinīgo studenti, kas aiz liekulības taisījās vienkārša un pazemīga.

Cilvēkam dažkārt prasās pašam sevi sunīt.

To tagad darīja Argods.

Prātīgāk bija iet mājās! Kad atkal nobeidzās deja, Argods vingri pārsoļoja pāri zālei. Lai meitenes ievēro brašo puisi - viņa slaido augumu un platos plecus!

Viņš, lūk, pameta viņas visas! Ies mājās un iztiks pats ar sevi vien, kaut arī viņa atlikusī dzīve bija saīsinājusies par vienu nakti. Ai, vajadzēja, vajadzēja dzīvot!

Jāpūlas kaut ko atgūt dienā un nākošajā naktī. Katra stunda bija dārga.

Pārnācis dzīvoklī, Argods smagi domāja par šīs nakts vienīgo deju un iepazīto studenti. Par lepno, gudro Minjonu, kam vienal-dzlgs bija viņa tīģera augums, viņa sulīgais piedāvājums. O,

viņa izvērtēja puisi bez grūtībām! Nez, kur viņa dzīvoja? Kāpēc kavalierim vajadzēja tā iecirsties un daiļavu pamest? Vajadzēja gan sevi pieliekt un aicināt viņu atkal uz deju. Aizvien ir prātīgāk turēties pazemīgam. Varbūt tad gudriniece būtu atļāvusi savam dejas partnerim pavadīt viņu uz mājām? Tā viņš būtu uzzinājis, kur viņa dzīvoja. Bet varbūt varēja viņai piezvanīt? Argods meklēja Herčeka vārdu telefona grāmatā. Tādu uzvārdu bija kāds ducis. Ukraiņu vārds ukraiņu pilsētā. Ne tā kā latvieša Ārgaiļa vārds, kas laikam bija vienīgais visā kontinentā.

Tā kā pulkstenis rādīja tikai sesto stundu, Argods nolēma paciesties un sākt rīkoties pa īstam tikai pēc brokastīm. Drīz gan piezvanīja savam priekšstrādniekam, ka neparedzētu apstākļu dēļ spiests darbu

pārtraukt. Pēc tam puisis gausi mazgājās, sukājās, skuvās un gatavoja paēdienu. Vai tā varēja tērēt stundas cilvēks, kas iekritis akā un nekad no tās neizkļūs? Bei ko lai viņš darītu? Skrietu uz tuvāko kafejnīcu un uzsmaidītu kādai apkalpotājai? Nē, viņu vairs neinteresēja tādas meitenes. Diezgan bija noņēmies ar tām senāk. Tagad Argodam iztēlē rādījās Minjona - skaistā, atjautīgā studente. Viņš ieslēdza tāļredzi.

Rīta ziņas. Tās viņam bija vienaldzīgas.

Kari, varmācības, slepkavības. Tīrās muļķības! Lai kaujas tie, kas nezina savas nāves dienas. Ko zūdīties par tirgiem un saimniecību? Lai sūc eļļu, rok zeltu, pērk un pārdod tie, kam dzīve šķiet bezgalīga.

Argodam svarīga likās savas dzīves piepildīšana nākamajos tris mēnešos. Un to varēs tikai ar Minjonu! Vai tas nebija

trakums, kas uzbrucis pēkšņi? Varbūt nāves tuvumā cilvēks kļūst savāds?

Argods paņēma kādu grāmatu.

Romānelis par bālģīmju kaušanos ar indiāņiem. īsts atbiru vārījums - to pat apsēsts mūrnieks saprata.

Kā viņš tādas samazgas līdz šim bija strēbis? Vienaldzīgs, ka tā bija muļķīga laika izniekošana? Turpmāk viņš meklēs prātīgākas grāmatas. Tādas, ko lasīja Minjona. Par ārstniecību, psiholoģiju, filozofiju. Vai viņš spēs tās saprast?

Pacentīsies. Skolā Argodam mācības padevās viegli, bet viņam negribējās piespiesties. Vairāk saistīja meitenes, bumbu spēles un nauda. Tāpēc no viņa bija iznācis tikai mūrnieks. Bet tagad atlikušais laiks jāizmanto lietderīgi, taupīgi. Katra minūte jāpiepilda ar patiesu

vērtību. Tāpat kā bite ikvienu šūnu piepilda ar medu - spēcīgu saldumu zelta krāsā. Spraigai lasīšanai būs tāda vērtība.

Astoņos Argods sāka apzvanīt Herčekus. Minjonas neviens nepazina.

Laikam iebraucēja no laukiem, kas dzīvoja kaut kur pansijā. Tomēr Argods vēl nebija pievarēts. Viņš telefonēja universitātes kancelejai. Vai tur zināja Minjonas Herčekas adresi un tāļruņa numuru? Jā! Kāda sudrabaina balstiņa pasacīja ir vienu, ir otru. Lieliski! Argods saposās un brauca uz norādīto vietu.

Labāk aizbraukt, nekā zvanīt.

Bija skanīga un krāsaina sestā maija priekšpusdiena. Nākošās stundas solījās būt mundras - kaut tikai izdotos tās pa godam aizvadīt! Ja varētu kaut ko sasniegt, kaut kā sevi apmierināt. Viņš atradīs

Minjonu, lūgs pēc viņas draudzības; sacīs, ka samierināsies ar jebkādiem noteikumiem tuvības veidošanai un uzturēšanai. Solīsies iet atpakaļ ģimnāzijā, nobeigt to, lai varētu studēt. Varbūt pat medicīnu! Tie nebūs meli, ja viņš noklusēs par sagaidāmo nāvi divpadsmitajā augustā. Drusku mānīties Dievs atļaujot.

Nē, tie būs gan meli! Dievs tos nepiedos! Argods taču nepiedzīvos pat mācību gada sākumu. Ai, ai, kāpēc Pasaules Valdnieks negribēja ļaut Argodam dzīvot? Bet bija pagājusi tikai pusdiena, kopš nāves sapņa redzēšanas, un viņš jau sāka sacikstēt jaunu dzīves ceļu.

Liels spēks bija miršanas ziņai.

Sameklējis Minjonas namu, Argods piespieda zvana pogu. Iznāca resna sieva plānā, garā kleitā kā naktskreklā. Puisim

uzradās nepatika, bet viņš to nopurināja.

Jārunā laipni, lai kaut ko panāktu. Tāpēc viņš sacīja mīkstu labdienu, pasmaidīja un vaicāja pēc Herčeka jaunkundzes.

“Viņa šeit vairs nedzīvo,“ resnā šļupstēja.

“Vai zināt viņas jauno adresi?”

“Nē - viņa aizbrauca mājās uz Saskačevanu.”

“Minjona dzīvo atkal Olavā. Sastapu viņu vakar.”

“Jums studente interesē? Kāpēc nepavaicājāt viņas adresi?”

Resnā bija ne tikai neglīta, bet arī zobgalīga. Nebija vērts ar viņu ilgāk runāt. Ardievas nepateicis, Argods gāja projām. Sarūgtināts iesēdās spēkratos.

Mierināja sevi un pūlējās domāt sakarīgi.

Kā lai atrod Minjonu Ulavas namu

biezoknī? Jeb neapceļojamā Saskačevanas prērijā? Varēja vienīgi cerēt sastapt viņu atkal Trokadē-ro naktsklubā. Ja ne nākošo, tad kādu citu nakti viņa tur ielidos. Bet varbūt nebija vērts pūlēties: Minjona tikpat nepieņems viņu par savu draugu!

Argods bija izrunājies aplam, apvainojis viņu. Un naktslokāls taču nebija īstā vieta, kur izniekot laiku, kad nāve jau snaicījās tuvumā! Bet kā pavadīt atlikušo šodienu?

To nedrīkstēja, nedrīkstēja aizlaist vieglā garā, jo laikam bija briljantu vērtība!

Viņš aizbrauks uz Ūlavas mākslas galeriju. Tanī nekad nebija iegājis, kaut gan dzīvoja šai pilsētā jau duci gadu.

Argodam māksla bija interesējusi maz. Tā bija tāla, mūrniekam sveša pasaules daļa.

Bija gan viņš pāris reižu aizbraucis uz teātra izrādēm pilsētas auditorijā, tomēr

maz bija ieguvis no gudrajām sarunām uz skatuves. Vie-nlgi krāsainie masu skati bija patikuši. Argods priecājās par jaunlai-cīgo ģitāru mūziku, bet to varēja pilnīgāk izbaudīt kādā deju zālē nekā auditorijā. Tagad viņš salāpīs savu atpalicību!

Iegājis mākslas galerijā, Argods sastapa bārdainu, garmatainu uzraugu, kas pasniedza savu vizītkarti. Gleznotājs Vincents Unga Viņš pagrūda pretī sievišķīgu rociņu, kas ar savu spiedienu tomēr apliecināja vīrišķību. Vārdi bira no mākslinieka kā zirņi no pārplēsta maisa.

Ungas doma bija skaidra: priecīgi viņš pavadītu apmeklētāju pa telpām, pastāstītu par gleznām un palīdzētu izšķirties par pirkumu. Izšķirties par ko? Pirkumu?

Argods nebija domājis kādu gleznu

iegādāties. Bet varbūt varētu atbalstīt mākslu ar dažiem dolāriem, ja gadītos kāds skaists un palētāks darinājums?

Sekojot Ungam pa izstāžu zālēm, Argodā rūga aizvien sūrāka vilšanās.

Gandrīz visas gleznas rādīja abstrakto mākslu. Ierāmētie krāsu plankumi un režģi puisi nepavisam neaizkustināja. Pavadonis veltīja darbiem cildinātāju dzeju, tomēr tā pielēja Argodu ar īgnumu. Pastaigājušies krietnu pusstundu, viņi nonāca pie gleznām, ko varēja sapirkties. Unga paslavēja vienu, otru, trešo. Tomēr bija taupīgs ar atzinībām. Beidzot mākslinieks nozīmīgi apstājās pie plaša, gaiša audekla, kam šķērsām pāri bija samētāti gaisīgi krāsu plankumi. Vai mākslas darbs nebija nobeigts, jeb audekls tīši izšķiests?

Bet Unga nu sāka vīt krāsainas vārdu

vērpetes: “Šis ir izcilākais darbs izstādē.

Vasarsvētku simfonija! Teicama toņu saskaņa. Pārreāla gaisotne. Līdzīgi skaņām krāsas šeit izplūst telpā. Klusumu atgādina baltais krāsojums, kas aizņem gleznas lielāko daļu. Vasarsvētku simfonijas skaņas ir kā krāsu toņi tumšāki, gaišāki, spēcīgāki, bālāki.

Gaismās un ēnās jāiedziļinās, lai pilnīgi aptvertu to mijiedarbi un skaistumu.

Gleznas cena ir tikai tūkstoš piecsimt dolāru. Pieņemam ari kredīta kartes. Šāda darba īpašnieks var patiesi būt lepns. Tas ir arī teicams naudas ieguldījums, jo vērtīgas gleznas neatlaidīgi ceļas cenā.

Visiem zināms, ka par van Goga, Sezana un Rembranta darbiem tagad maksā miljonus. Ir tad tos neiespējami nopirkt.

Pēc gadiem jūs arī kļūsit bagātnieks kā Vasarsvētku simfonijas īpašnieks. Jau ritu cena būs augstāka.”

“Kas to simfoniju uzgleznojis?”

Argods paspēja pavaicāt. “Vincents Unga.”

“Jūs pats?”

“Patiesi tā.”

Ak tāpēc Unga to atzina par izcilāko darbu izstādē!

“Es gleznu nepirkšu!” mūrnieks meta kā ar ķieģeli. “Tūlīt braukšu mājās un padomāšu par mākslu krietnu laiku!” “Šeit vēl ir daži citi darbi, kas slavējami,” Unga steidzās runāt. “Izcili gan, bet man neviens neinteresē.”

Mūrnieka gaitā Argods pameta muzeju. Vai mākslinieks Vincents Unga makšķerēja muļķus? Puisis atzina, ka no

mākslas saprot pavisam maz, tomēr Vasarsvētku simfonija viņam rādījās kā nekaunīgas niekošanās sekas. Balti nokrāsots gultas palags, izraibināts ar dažiem nesakarīgiem plankumiem. Kaut ko tādu Argods varēja radīt ar dažādu krāsu javu un ķelli. Nevajadzēja gadiem noņemties pa mākslas skolu. Sašutums kā grants bija mūrniekam sabiris krūtīs un grauza.

Tāda saniekota pēcpusdiena! Labāk būtu pasēdējis kādā parkā un pavērojis, kā sarkankrūtīši medī tārpus. Tomēr lieka skatīšanās uz purniem arī būtu laika izniekošana. Vērts būtu lidot uz Eiropu un apstaigāt slavenas gleznu galerijas pasaules kultūras centros. Bet viņam negribējās ceļot bez Minjonas. Tādu sievieti kā viņu Argods traki kāroja iegūt

par savu. Bez ģimenes aizsākšanas pat krietna amatnieka dzīvei trūka piepildījuma. Dievs bija radījis ikvienu ļautiņu tādu, lai tas tiektos pēc līdzgaitnieka. Ja kādam tas bija vienaldzīgi, tad viņš bija garīgi vai miesīgi nepadevies. Un pēcnācējus vajadzēja radīt un mīlēt. Arī Argods vēlējās pēcnācējus. Savā patmīlībā viņš nebija par tiem parūpējies agrāk, nebija mērķtiecīgi meklējis dzīves dalībnieci, kas viņam būtu devusi bērnus. Nu viņš vairs neredzēs zemes gaitās savu Argodu Ārgaili jaunāko, bet aizmūžā viņš to sastaps. Būs viņa tēvs, un dēls viņu cienīs.

Protams, Minjonu vīrs mīlēs ir šeit, ir viņā saulē.

Argods izdomāja, ko darīt: viņš brauks uz Saskačevanu un meklēs tur

Minjonas Herčekas ģimeni. Ceļos no pagasta uz pagastu un taujās pēc visiem Herčekiem. Ielīdīs pilsētu kancelejās un vaicās neatlaidīgi. Minjonas vecākiem pienācās būt ļaudīm, kam piederēja turīga lauksaimniecība vai vismaz māja pilsētā.

Plikadīdām nevarēja būt tāda meita kā Minjona.

Bet viņa droši vien atnāks atkal uz Trokadēro naktsklubu! Ja to izdejoja vienreiz, tad izdejos arī otrreiz. Varbūt jau nākošo nedēļu. Bija neauglīgi aizlaist nakti pēc nakts izpriecas pagrimumā, bet mūrniekam bija vērtīgs mērķis. Un dienas viņš izlietos, cik vien lietderīgi jaudās. Jā, jā! Bet kāda īsti bija lietderīga laika izlietošana? Senāk viņš par to nedomāja.

Tikai strādāja, gulēja, ēda un pameklēja kādu izpriecu. Ari par tukšumu galvā

nekad nezūdījās. Tagad gudrošana, prātošana, apdomāšanās likās svarīga.

Katra diena, katra nakts, pat katra stunda bija jāizplāno, jāizvērtē. Varbūt trīs mēneši vērtīgas dzīves varēs drusku atsvērt trīsdesmit gadu veģetēšanas. Būs grūti aiziet, ja nebūs nekā sasniedzis.

Turpmāk Argods izdomāja, ka viņam vajag sastapt Ulavas gudrās galvas. Ja ar gleznotāju Ungu viņam nebija laimējies, tad tas nenozīmēja, ka citi mākslinieki, rakstnieki un filozofi ir tādi paši ērmi. Bet kā sameklēt un sastapt viņus? Argods nezināja vārda nevienam dižgaram.

Minjona varētu palīdzēt, bet viņa bija pagaisusi kā pienenes pūka vējā. Pie kā lai griežas tagad?

Pēkšņi puisim uzzibsnīja atjauta: ikvienam taču palīdzēja mācītāji. Tiem

bija pienākums mīlēt visas pasaules ļautiņus. Vienalga, cik kurš sagrēkojies!

Argods nepiederēja nevienai draudzei, jo viņam nenāca prātā iet baznīcā. Viņš nebija bezdievis, bet viņu garlaikoja sprediķi, kas bija pārāk apgaroti. Lūgsnu un pātaru skaitīšana mocīja ar savu vienmuļību. Vispār savos trīsdesmit spēka gados puisis nekad nebija sajutis vajadzību tuvoties Dievam. Nekad viņš nebija sāpīgi slimojis, nekad nebija šaustīts negadījumā, nekad nebija sūrstējusi viņa dvēsele. Nu tikai pirmo reizi viņam ievajadzējās sastapt mācītāju.

Vismaz Dieva cilvēks varēja Argodam būt palīdzīgs. Ja vajadzēs, grēcinieks samaksās nodevu.

Bet pie kura mācītāja iet? Droši vien tie bija dažādi izpalīdzības spējās, tāpat

kā nevienādi bija skolotāji, ārsti un žēlsirdīgās māsas. Bija vienkārši jāpaļaujas uz laimi. Ies pie tā garīdznieka, kas dzīvoja pie lepnās ķieģeļu baznīcas deviņdesmit sestajā ielā. Argods nezināja mācītāja vārda, tāpēc nevarēja piezvanīt un pavaicāt, kad draudzes ganam būtu vaļa parunāties ar vienkāršu pasaules dubļu bridēju. Bet paisis zināja, ka mācītājs dzīvoja tai namā: bija reiz piedalījies kāda Jrauga laulāšanas izdarībās un tad ievērojis, pa kurām namdurvīm izčāpoja svētais vīrs. Tā nu palīdzības meklētājs paļausies uz laimi. Brauks šovakar, tūlīt pēc vakariņām. Apkopsies rūpīgi, uzģērbs tumšo uzvalku, lai mācītājs saprastu, ka viņam darīšana ar kārtīgu, nopietnu puisi.

Septiņos Argods piezvanīja pie gaišās mājas durvīm līdzās trīsstāvu

baznīcai. Pēc laiciņa iznāca īss, drukns, iereibis tētuks ar sarkaniem, gaļīgiem vaigiem un strupu degunu kā bieti. Šī seja bija kaut kur redzēta. Bet kur? Ak jā!

Kādā karikatūrā pie šāda viepļa bija piezīmēts cūkas ķermenis. Vai šis bija mācītājs?

“Ko vēlaties?” vepris urkšķēja.

“Meklēju šīs baznīcas mācītāju,” Argods norādīja uz dievnamu.

“Pie velna! Atkal viens tāds nezinātājs!” cūcietis iekviecās. “Vienmēr kāds mani traucē! Šeit dzīvo velns!

Mācītājs dzīvo tur - viņpus ielai. Sveiki!”

Un vepris ietuntuļoja atpakaļ namā. īstā mācītāja māja bija paslēpusies aiz pelēcīgām eglēm, kas neielaida vakara sauli ne pagalmā, ne dārzā. Tumši ķieģeļi veidoja sienas; logiem bija nodrupusi

krāsa. Uzradās drūma sajūta. Vai mācītājs arī būs drūms, ar apēnotu, apdrupušu smaidu? Lai kā - Argods nebēga, bet piezvanīja. Šoreiz iznāca sieviete: neuzposusies, ar liesu, bālu seju, matiem kā tīreļa kūlu, tievām putna kājām, izvalkātām rokām ur nopietnām acīm. Viņa nelikās runīga skatījās pienācējā vienaldzīgi. Ar tādu ikdienas cilvēku saruna būs ļengana.

“Vai es varētu sastapt mācītāju?” puisis vaicāja vainīgā balsī.

“Lūdzu.” Sieviete gāja pa priekšu.

Drīz apstājās pie lakotām durvīm, ko vecums bija pārkrāsojis gandrīz melnas.

Viņa piedauzīja uzmācīgi. Vai mācītājs bija pakurls?

Durvis atvēra varena auguma vīrs tumšpelēkās *drēbēs ar melnu mācītāja

uzkrūti un baltu apkaklīti. Varbūt pirms gadu desmitiem viņš bija lauzies un spēlējis basketbolu, bet tagad bija aptaukojies un novecojis. Viņam bija plata piere un lūpas it kā uzpampušas. Mati gaiši un garo gadu izretināti. Balss dūca dobja un spēcīga, kad viņš vaicāja: “Kas jums nospiež dvēseli?”

“Gribu iestāties jūsu draudzē.”

“Vai pašlaik piederat kādai citai?”

“Nē, nevienai.”

“Hā, hā! Tātad esat noklīdusi avs, kas meklē ganāmpulku. Priecājos līdz sirds dziļumiem. Kāpiet iekšpusē, pierakstīšu jūs. Mans vārds ir Elmārs Enuacs. Šeit mana kundze Betija.”

Mācītājs pasniedza gurdenu roku, kas aiz bezdarbības bija kļuvusi mīksta kā aknas. Nekas - viņš rādījās patīkami

biedrisks; nelikās nemaz svēts.

Darba istabā mācītājs pasniedza Argodam aptaujas lapu. Kamēr topošais draudzes loceklis atbildēja uz jautājumiem, grēcinieku gans šķirstīja kādu mēnešrakstu. Kad puisis nolika rakstuli, dižvīrs jautāja: “Vai gribat samaksāt baznīcas nodevu tūlīt? Tas būtu prātīgi, jo vēlāk aizmirsīsies, un mums būs jāsūta atgādinājums. Vai dosiet arī kādu nieku misiones darbam? Debesu valstībai vajag naudas.”

“Vai ar simts karalienēm pietiks?”

“Būs diezgan - pagaidām. Atvēlēsim misionei divdesmit. Āfrikā bērni strauji vairojas, bet vēl straujāk apmirst. Labi?”

“Protams, ka labi.”

“Ar naudu, jeb ar bērniem?”

Vai mācītājs jokojās jeb zobojās?

Argods samulsa.

“Jums par to jāapdomājas. Man patīk prātīgi cilvēki.”

Nu gan laikam gudrinieks apsmēja krietno mūrnieku! Bet pēdējam neklājās saskaisties, kad debesu lietas kārtojamas.

Un Argods klusēja kā labi audzināts.

Pasniedza zobgalim naudu.

Cienīgtēvs izrakstīja kvīti. Tad ievaicājās gluži lādzīgi: “Vai jūs kaut kas nospiež, ja pēkšņi meklējat mācītāju?”

Kā lai dūšīgs puisis sāk stāstīt par uzglūnētāju nāvi? Par cenšanos adikušos mēnešus piepildīt ar lietderību un vērtību?

Varbūt šis mācītājs - kas atgādināja lopu uzpircēju - apsmies ari Argoda ticību duļķainajam sapnim? Liks to aizmirst, jo sapņu tulkošana esot pesteļošana. Ieteiks

jau ritu atgriezties pie topošajiem mūriem, jo Ar-gods bija piedzimis, uzaudzis ķellei un ķieģeļiem.

“Nē, mani nenomāc nekas,” mūrnieks atbildēja uzmanīgi. “Gribēju tikai darīt savu pienākumu - kļūt draudzes loceklis un atbalstīt debesu valstību. Man daudz nenožēlotu grēku.”

“Tas lieliski... Nevis, ka jums daudz grēku, bet ka gribat tos nožēlot,” mācītājs pasmaidīja. “Es nedzīšos jūs tūlīt piepildīt ar karstu dievbijību. Iepazīsimies, saradīsim, sadzīvosimies. Jūs atnāksit uz baznīcu parīt. Bet rītvakar aizbrauksim uz Kanādas meistarsa-cīksti boksā. Jums sports interesē, vai ne? Esat spēka gados un dūšīga auguma. Es kādreiz spēlēju basketbolu Kanādas valsts vienībā. Kādas jūsu sporta mīlestības?”

“Pusaudža gados slidoju un spēru kājbumbu,” Argods noziņoja, pārsteigts par mācītāja pagriezienu sarunā. Dieva vīrs, kas priecājas par boksu! Varbūt ari Dievs ir sportists?

“Man basketbols darīja daudz laba,” mācītājs turpināja ar pārliecību. “Miesīgi un garīgi. Pasargāja no mīkstuma, uzturēja muskuļus vingrus. Tomēr vēl svarīgāk bija, ka pa studiju laiku apbraukāju Savienotās Valstis un Meksiku. Redzēju Eiropu. Tomēr uzvaras allaž izpalika, tāpēc man pietrūka pacietības trenēties.

Sakrājās arī gadi. Tagad esmu kļuvis resns un uzcītīgs skatītājs. Vai rītu nāksit man līdzi uz sacīksd? Sports jāatbalsta tāpat kā baznīca.”

“Aiziešu,” Argods apsolījās, kaut gan necienīja boksa mežonību. Bet kā lai

atsaka savam draudzes ganam?

“Piebrauciet rit atkal septiņos.

Sacīkstē jāierodas laikus, lai dabū pieklājīgas biļetes. Jūs to gan zināt?”

O, tik daudz puisis patiesi zināja.

Bija gana stāvējis rindās pie biļešu lodziņiem, drūzmējies arēnu gaiteņos. Šķiroties mācītājs uzsita Argodam pa plecu, kā parasti dara uzņēmumu starpnieki pēc izdevīgi noslēgta darījuma.

Enuacs bija sekmīgs veikalnieks atjautīgs darbinieks - tā Kunga uzņēmumā.

Tāpēc Argodam nebija žēl savu simts karalieņu. Sīknauda vien, ja ar to varēja tikpat kā iepirkties debesīs!

Tikai uz ielas jaunais draudzes loceklis atminējās, ka bija aizmirsis pavaicāt mācītājam par tiem Ūlavas kultūras gariem, kas būtu ar mieru

parunāties ar mūrnieku. Bet nekas! Gan to panāks vēlāk, kad būs ar Dieva cilvēku ciešāk sapazinies. Jāsāk ar sportu - šo milzīgi svarīgo dzīves daļu. Pēc tam jāpāriet uz mazāk ievērojamām nodarbībām.

Paskatījies pulkstenī, puisis sprieda, ka ir atlikusi vēl gara stunda, pirms atvērs Trokadēro. Prāts viņam stāstīja, ka šonakt viņš Minjonu dejas telpā nesastaps. Viņa taču neies izklaidēties katru nakti? Tomēr satraukums neļāva Argodam palikt mājās.

Ja nu viņa tomēr atnāk! Jaunas studentes varēja būt pārgalvīgas. Sevišķi pavasarī pēc izturētiem eksāmeniem. Vai būtu iespējams, ka viņa meklētu sastapt Argodu? Mūrnieku, kas nekautrējās piesieties medicīnas studentei? Bet vai izcilām sievietēm dažkārt nepatika

pārgalvīgi vīrieši?

Pagaidām Argods piestāja pie pilsētas bibliotēkas. Jāieskatās grāmatu bagātībās. Varbūt varēs pameklēt dažus sacerējumus, ko lasa kultūras cilvēki?

Kaut ko vērtīgāku par tām avīžu papīra brošūrām, ko bija šķirstījis līdz šim. Kaut ko zinātnisku? Ai, ai, kādas gudrības viņš varēs sagrābties trīs mēnešos? Jeb varbūt sasniegs kādu apskaidrību mākslās? Ar glezniecību viņš jau bija sastapies šodien.

Hā, hā! Meklēt padziļinājumu literatūras izpratnē? Kādas literatūras?

Bija tūkstošiem autoru un miljoniem grāmatu. Tas bija tāds milzu kalns, kurā pat drusku ierakties viņš nepaspēs. Tikai dažas prātīgas grāmatas pataps izlasīt, tas viss. Un vai viņš zināja kādu krietnu darbu, ar ko derētu iesākt? Pamatskolā

bija lasījis tikai bērnu grāmatas. Pa to īso laiciņu ģimnāzijā rakstniecība bija aizlidojusi pāri un garām kā mākoņi. Vai viņš atminējās kādu autoru vai grāmatu?

Viņš paurbās pa atmiņu. Ā, bija tāds diždarbs “Vējiem līdzi”. Tie esot pamatīgi vēji! Vēsturiski! Tas nekas, ka pūš pa Ameriku, nevis Kanādu. Piegājis pie kādas darbinieces, Argods prasīja pēc šī sējuma.

“Vai jums ir kartotēkas numurs?” tā noprasīja.

“Nē.”

“Nu tad dabūjiet!”

“Kur?” “Kartotēkā! Vai jūs pirmo reizi bibliotēkā?”

Puisis nu sašuta pats par sevi.

Nožēlojams tālumnieks bija Argods

Ārgailis! Tāpēc viņš šaustīja sevi ar atklātību: “Līdz šim lasīju tikai tādas grāmateles, ko var nopirkt vecu žurnālu veikalos par dolāru ducī. Nevajadzēja nekā zināt.”

“Kā tad uz reizi iedomājāties uz bibliotēku nākt?”

“Iegribējās kaut ko nobriedušāku pirms nāves...”

“Tas ir lieliski! Nu - nevis, ka par nāvi domājat, bet ka bibliotēkā ienācāt.

Tāpēc es jums palīdzēšu.”

Darbiniece bija jauna - bez laulības gredzena pirkstā. Viņa aizveda Argodu pie kartiņu kataloga. Paskaidroja, pamācīja, kā atrast numuru meklējamai grāmatai.

Puisis klausījās uzmanīgi un priecājās, ka kaut ko iemācās.

Iedevusi Argodam pamatīgo romānu par vēsturiskajiem vējiem, meitene parādīja viņam lasāmtelpas.

Tur varot pavadīt vēl pusstundu grāmatīgā gaisotnē līdz bibliotēkas slēgšanai. Puisis pateicās un acīm noglāstīja jaunkundzes seju un augumu. Viņa bija izstīdzējusi, tievām kājām kā dzērve. Vaigi un nopietnās - gandrīz bēdīgās - acis rādīja, ka viņa nebija vairs pusaudze. Bet viņa nekad nenobriedīs. Līdz vecumam paliks zēnīga, un vīrieši viņu neiekāros. Nelīdzēs izpalīdzīgā daba, nelīdzēs pūderis un lūpu krāsa, nelīdzēs matu kopšana. Žēl - bet arī Argods nevarēja viņai palīdzēt. Tomēr viņa jau tagad bija sasniegusi raženu dzīvi grāmatu un izskolotu lasītāju vidē.

Mūrnieks tādu dzīvošanu bija palaidis garām, un nu bija par vēlu to noķert.

Pasēdējis brīdi lasītavā, puisis aizbrauca uz apstādījumiem pie pilsētas valdes nama. Skaistuma krūmiņi bija saplaukuši; šais dienās sprāga pumpuri blīgznām un bērziem. Argods apsēdās uz sola blakus spuldzei un turpināja lasīt.

Nevedās. Lappuses likās vienmuļas, garlaicīgas. Varbūt ielasīsies? Bet pienāca apnikums, pirms viņš bija sagremojis ievadu. Vai tāda bija izcilā literatūra? Un šī taču bija izslavēta par saistošu grāmatu! Jāpiespiežas lasīt tālāk.

Varbūt rit pa dienu? Būs izgulējies, atpūties; galva strādās veiksmīgāk.

Pašlaik jāmēģina nezūdīties!

Jā - tagad uz naktsklubu!

Bet Minjonas tur viņš neatrada. Par to nebija pārsteigts, tomēr maza sāpīte kā spraužamadata iedūrās krūtīs. Viņš vēl

pameklēs citās vietās, kur naktīs varēja dejot.

Braucot no viena kluba uz otru, viņš samaksāja visur ieeju, bet Minjonas neatrada. Protams, šonakt viņa atpūtās. Ja ies, tad ies kaut kur nākošo nakti. Argods atkal skries uz riņķi, savu apjūsmoto meiteni meklēdams. Vai tā bija prātīga, vērtīga stundu aizvadīšana? Vai labāk nepalaist mākoņos sapni par Minjonu un nemeklēt citu jaunavu? Bet, tā domādams, viņš tūlīt atskārta, ka citas meitenes viņam neinteresēs, jo iedomās ziedēja Minjonas tēls. Viņa bija ieņēmusi Argoda dzīvē princeses vietu. Caurmēra vīrietis spēj pieķerties vienā laikā tikai vienai sievietei.

Bija uzplaucis septītā maija rīts, kad Argods posās iet gulēt. Sīki līņāja, tomēr

dienai bija svinīgs skaistums. Vai viņš gulēs atkal līdz pusdienai kā sliņķis, kā mietpilsonis, kā stulbenis? Pēcpusdienā lasīs biezo grāmatu tāpēc, ka tā skaitījās vērtīga literatūra? Veselu nedēļu tā paņems dienu labākās stundas, jo lasīšanai būs vēža gaita. Domas bieži aizklīdīs sāņus, un dažas lappuses būs jāpārlasa otrreiz. Kā skolas dienās, kad mācījās uzdevumus. Jeb braukt tikai uz priekšu, nebēdājot, vai ko satvers jeb nē? Bet tā būtu sevis mānīšana, iemērotā laika izniekošana, sevis pamešana stulbeņa pakāpē. Nē - tagad jāpiespiežas dzīvot viedīgi!

Argods būtu sācis cīnīties ar “Vējiem” tūlīt, tomēr gluži bez gulēšanas cilvēks taču nevarēja dzīvot, kaut ari gana izgulēsies kapā, kā veci ļaudis mēdza

pamācīt. Ielīdis starp vēsiem, mīlīgiem palagiem, puisis aizvēra acis. Vīzijā atkal parādījās Minjonas tēls - skaists, kairinošs, vēlīgs. Viņš baudīja šo vīziju, bet tā viņu arī uztrauca, kaitināja. Kāpēc viņam bija jāapmierinās tikai ar iedomu tēlu? Kāpēc viņš nevarēja to satvert īstenībā? Kāpēc Dievs viņam nenovēlēja laimi pirms aizsaukšanas viņsaulē? Jeb Pasaules Valdnieks gribēja viņu mocīt un pārbaudīt virs zemes, lai viņš jo pilnīgāk novērtētu mūžīgo dzīvošanu? Bija neiespējami izdibināt Dieva nolūkus, bet nezināšana esot cilvēkam lāsts.

Tā kaujoties ar nemieru, Argodam asinis sāka riņķot aizvien straujāk un kļuva karsti. Nometis segu, viņš piecēlās.

Piegāja pie loga, piespieda pieri rasainajai rūtij. Skatījās laukā, kur lietus

pilieni šūpojās telefona vados.

Noraudājies rīts, tomēr skaista bija pasaule! Pie-rimsies lietus, saule sabradās mākoņus. Viņu šaustīs stari kā šķēpi. Jā ievainos! Viņam sāpēs, jo šis bija pēdējais pavasaris. Jeb viņa velis izbaudīs ari nākošo pavasari - un tā bezgalīgi daudzus šūpodamies vītola vai kļavas galotnē? Laikam gan! Par dvēseles nemirstību viņš bija dzirdējis iesvētības mācībā. Tai vajadzēja būt taisnībai, jo tā bija ierakstīts Bībelē. Drausmīga būtu nāve, ja nesekotu aizkapa dzīve. Laime, ka Argods to zināja.

Tomēr puisim bija žēl zemes prieku!

Tāpēc viņš tagad nespēja gulēt. Saģērbies viņš iesēdās spēkratos un brauca bez mērķa. Tomēr mērķi vajadzēja izdomāt.

Citādi šāda kulšanās apkārt kļūs

nejēdzība, ko nevarēs attaisnot.

Jāmeklē cilvēki! Ne tādi kā Unga un Enuacs, bet vienkārši, sirsnīgi radījumi, kas nav piezīdušies pārgudrības veikalu pasaulē. Kur tādus atrast? Braukdams Argods skatījās apkārt. Pūlējās ieraudzīt kaut ko neparastu. Pa starpām brīnījās par bezmiegu pēdējās pāris naktīs.

Puisis braukāja riņķu riņķus.

Apturēja spēkratus, izkāpa, staigāja šurpu turpu apjukušu prātu. Vai viņš nebija kļuvis mēnessērdzīgs? Bet nakts taču bija nomākusies ar smīlājošu lietu. Jeb varbūt viņš murgoja? Lai atgrieztos īstenībā, viņš iečāpoja kādā snaudulīgā kafejnīcā. Likās: tanī klaiņoja tikai daži spoki. Ar tiem negribējās pat parunāties.

Ne ēdis, ne dzēris Argods atgriezās uz ielas. Tuvumā gadījās panīcis,

neapdzīvots nams. Viņš apsēdās uz priekšdurvju kāpnēm. Pamazām viņu nomierināja nogurums. Rāmi un dziļi elpojot, puisis sagaršoja pavasara dvingu mitrajā gaisā, ko radīja jauno lapu skābenās sulas, samirkušie ielas putekļi un rūgstošā zeme puķu dobēs.

Uzradās patīkama sajūta; viņš aizvēra acis.

Nemanot viņš aizmiga, nemanot pamodās. Pārsteigts redzēja, ka pilsēta bija saņēmusi ritu. Bet, kā jau lietainā sestdienā, ietves bija patukšas. Garām pagāja avīžu iznēsātājs, neveikli pievilkdams klibu kāju. Kāds noplucis diedelnieks nesa uz muguras un krūtīm smagas zīmes, vēstot, ka tuvējā lētu preču veikalā todien varēja iepirkties par sevišķi nolaistām cenām. Pārējie gājēji

bija tādas ikdienības apkopti, ka nebija vērts tos novērot.

Argods pieslējās stāvus un soļoja uz spēkratiem. Brauks mājup. Ko citu?

Padomās, ko vērtīgu varētu šodien aizsākt.

Bet pa mazu gabalu viņš ieraudzīja publisko tirgu. O, tanī mutuļoja dzīvība!

Tur varēja sastapt lauku ļaudis, kas vienkārši prātā un gausi valodā. Tur Argods ieies iepirkties pie viena, otra un trešā galda. Pie reizes parunāsies - kā gadīsies.

Tirgū zemnieku bija maz, bet savus ražojumus piedāvāja dārznieki. Siltumnīcu puķes, tomāti, gurķi, salāti, redīsi. Aiz galdiem rēni smaidīja māmuļas - tik rāmas kā paēdušas gotaļas. Dažām blakus stāvēja viņu meitas. Tām no acīm varēja nolasīt, kuras bija precējušās un kuras vēl

jaunkundzes. Pielaulātās skatījās droši, cerētājas kautrīgi... un pēc mirkļa nolaida acis. Vienu no šīm meitenēm Argo-dam derētu izraudzīt par sievu pāris mēnešu garajai laulības dzīvei un viņa bērna radīšanai. Tomēr, tiklīdz viņš tā aizdomājās, tā Minjona atgādināja sevi.

Jā, atkal Minjona! Vai viņa maz bija Dieva izredzēta Argodam? Varbūt velna uzlaista ragana? Burve, kas viņam sagrozījusi prātu, satracinājusi sirdi? Rītu viņš ies baznīcā, metīsies ceļos altāra priekšā, un varbūt Dievs viņam pavēstīs atbildi. Bet, ja Minjona būs nelabā sūtīta, vai tad viņš spēs viņas tēlu izmest no savām iedomām? Vai spēs atkratīties no apburtības?

Argods padomāja spraigi. Nē - to viņš nespēs. Vai tad viņš aizies ellē vadīt

savu aizmūžu? Ai, ai, kas viņam pasacīs atbildi? Dievu tā nevar izvaicāt kā darba biedru vai kaimiņu. Nepalīdzēs arī mācītājs Enuacs, kas bija krokodils, pierijies ar baznīcas saimniecību un pasaulīgo dzīvi. Vai maz bija vērts uz viņa dievkalpojumu iet? Vai nemeklēt citu mācītāju? Tādu, kas bokserus nestāda blakus Dievam? Bet būtu nekrietni tik aši lauzt solījumus. Velti pamest simts dolāru!

Tā prātodams, Argods bija nonācis pašā tirgus viducī. Pasveicinājis kādu dārznieka māmuļu, puisis nopirka trīs gurķus.

“Kā tos sagatavot visgaršīgākus?” viņš vaicāja sarunas labad.

“Ar krējumu, viegli ieskābušu.

Neklausieties, ko iesaka pārcilvēcī-gie veikali. Tie ļautiņiem iemāna visādas

vielas - samākslotas, sagandētas. Nekas nestāv blakus īstam krējumam! Bet vai tad jums nav kundzes, kas to zina? Tāds izskatīgs vīrietis taču nav vecpuisis?” māmuļa pasmaidīja šķelmīgi.

“Vecpuisis gan.,.”

“Patiesi? Kas jūs pievaldīja aizvest kādu meiteni pie altāra? Ja pavisam aizkavēsities, vēlāk būs gaužām grūti.

Tikušām jaunkundzēm nepatīk nodzīvojušies vecpuiši. Sievas meklēšana ir nopietns darbs un - pienākums.”

Argods nesacīja nekā vairāk. Šīs dārznieces galva bija pilna blēņu. Vai viņa savā mūžā nebija diezgan galojusies?

Nu steidzās atgūt nokavēto? Jeb viņa bija viena no tām, kam pat nomirstot vēl patīk lakstošanās valodas? Tādu pircējs nebija iedomājies lādzīgo māmuļu. Nekas,

parunāsies ar citu. Un Argods noskatīja kādu sirmuli ar sa-krunkājušos seju. Tādā vecumā cilvēkam nebūs pārgudrības prātā.

Piegājis pie viņas galda, puisis, pasveicinājis prātīgi, prasīja pusduci neļķu...

“Lūdzu, lūdzu.” Vecā bija mundra.

“Vai sievai, līgavai jeb mīlulei?”

“Sev pašam.”

“Tad esat dzejnieks jeb gleznotājs.

Citi netērētos par ziediem.” “Esmu mūrnieks.”

“Neparasts gadījums. Mūrnieki sestdienās parasti meklē degvīnu, desas, cigārus un sievietes. Jūs esat uz puķēm. Ja jums tās patīk, tad neesat pareizā amatā.

Pārskolojieties par lauksaimnieku vai dārznieku. Tad būsit kopā ar ziediem pļavās vai siltumnīcās. Vai jūsu tēvs bija

zemnieks?”

“Nē, viņš strādāja pilsētas kanalizācijā. Pērn viņu nosita sirdstrieka.

Nomiršana ir neparasta izdarība. Dažreiz sarežģīta.”

“Kāpēc neparasta, sarežģīta. Nāve dažkārt nožņaudz pēkšņi, negaidot.”

“Tas nav taisnība! Ja ne citādi - to var nosapņot!”

Večiņa iesmējās. Laikam domāja, ka jauneklis joko. Tāpēc turpināja atkal prātīgi: “Smagām lietām nepiestāv vieglas valodas. Bet kā ar jūsu māti? Vai bija lauku ļaužu?”

“Nē, ari pilsētniece. Strādāja par viesu apkalpotāju.”

“Man tuvāk sirdij laucinieki.

Pilsētnieki to vien zina, kā skriet uz sporta

spēlēm, skatīties tāļredzi un dauzīties pa krogiem.”

“Visi nav tādi. Daži pilsētnieki tiecas pēc garigām lietām.” “Nešaubos: jums gaišas domas galvā, ja pērkat puķes.”

Vai stāstīt večiņai, ka viņš bija zūdošas dzīves apguvējs? Bet vai viņa saprastu Argoda valodu? Neticētu, ka kāds var tik droši nosapņot sava mūža pēdējo dienu. Varbūt lāga māmuļa iedomātos, ka viņš ir vājprātīgs vai vismaz jocīgs? Viņa bija vienkārša dzīvās radības mīļotāja, bet viņai nepatika pilsētnieki. Aizspriedumaina, kaut ari sirsnīga. Nē, labāk viņš apklusis.

Saņēmis ietītās puķes, Argods nodomāja braukt mājās. Ar dārzniecēm nekādas derīgas valodas neiznāca. Un

kādu dziļu prātīgumu viņš varēja sagaidīt?

Tirgū bija jātirgojas, nevis dziļas pārrunas jāattīsta. Bet pēkšņi viņa skats atdūrās kādas jaunas tirgotājas gaišo matu kodeļā.

Vai viņa bija skaista? Argods piegāja jaunavai tuvāk. Viņa nevarēja būt precējusies dāma! Pārāk meitenīga! Puisis likās aplūkojam izstādītās preces, tomēr slepus šķielēja uz zeltmati. Nē - skaista viņa nebija, bet veselīga. Seja apaļīga, pazema piere, piebrieduši vaigi. Plata mugura, spēcīgi gumi. Viņa aptaukosies nedaudz gados. Bet Argodam interesēja, kādas valodas varētu ar viņu aizķert.Vai viņa būs atjautīga par spīti zemajai pierei?

Tas jānoskaidro!

Argods piesoļoja meitenei klāt sprauni un pasacīja modru labrītu. Viņa saņēma sveicienu, tomēr nelikās

ievērojam, ka pietuvojies izlases vīrietis.

Vienaldzīga un stulba kā uzbarota zoss?

Puisis jau gribēja turpināt ceļu, bet, kaut kādas dziņas urdīts, pameta tirgonei piemērotu jautājumu: “Kāds tirgus šodien?”

Meitene uzziedēja smaidā: “Bēdīga diena, tomēr cilvēki iepērkas. Meklē gardumus svētdienai. Ko varu jums piedāvāt? Redīsiņus, salātiņus? Jeb kādu mīkstu cāli? Vakar kauti un plūkti. Svaigi!

Augstākā labuma gaļa: sātīga, bet bez taukiem. Pasteidzieties kādu pāriti paķert, kamēr mums krājumā. Drīz pietrūks, un paliksit tukšā. Bez cāļa cepeša nav īstas svētdienas. Vieglāk var iztikt bez baznīcas.”

Rau, Argods nu bija ieskandinājis pareizo stīgu! Ar tirgotāju jā-runā par

tirgu. Uzpušķotas pārgudrības ikdienā parasti drīz sasūkalo-jas. Dziļdomīgais parādās muļķīgs.

“Jūs esat dūšīga veikalniece,” Argods apslēpa nepatiku. “Bet es iznācu tikai cilvēkus paskatīties.

Tie interesantāki par cāļiem - sevišķi, ja vieni vēl dzīvi, turpretī otri jau noplūkti.”

“Cilvēkus te nepārdod!” dūšīgā nocirta strupi.

Nekas, viņa bija atjautīgāka nekā izlikās. Bet Argods jutās kā zaudētājs spēlē, un viņš kļuva tikpat piemācies kā debesis. Atkal apklusis, viņš gāja tālāk.

Neskatījās vairs ne cilvēkos, ne ražojumos. Vēl izmeta līkumu ap preču galdiem, tad devās atpakaļ pie spēkratiem.

Atkal viņam neveicās piepildīt dienu ar vērtīgu saturu. Ikdienība bija lietuvēns,

kas stingri turējās parastā cilvēka mugurā.

Ja tuvumā pienāca pāragra nāve, tad cilvēks mēģināja nokratīt ikdienību. Bet, ai, cik tas bija grūti! Līda virsū viena vilšanās pēc otras. Neveiksmes grūda sprunguļus starp kājām. Cilvēks parasti dzīvoja ikdienišķo ļautiņu mežā. Dižgari bija aizceļojuši uz savu pasauli, turējās savā sa-iedrībā. Ja neesi piedzimis ar izcilām smadzenēm, talantu kādā mākslā vai apgarotu personību, tad tevi žņaudz Dieva nolikums, ka jādzīvo dubļainā ikdienības būdā. Daudzi to neiztur nogrimst kaut kādā dūkstī.

Ielīdis aiz stūres, Argods pablenza uz biezo romānu, ko bija paņēmis līdzi spēkratos. Vai nebija atrodamas vērtīgas grāmatas, kas bija saistošākas? Bet “Vējiem līdzi” esot vienreizējs

sacerējums. Tāpēc pārstrādāts lieliskā filmā. To Argods bija reiz noskatījies un atradis gluži satraucošu. Varenie kauju un mīlestības skati reizēm aizrāva elpu.

Turpretī bezkrāsainās grāmatas lapas bija pati vienmuļība. Lasīt melnos vārdus bija gudra vientuļnieka darbs - tāda rāmuļa, kam pasaule likās par strauju, draudīgu, uzmācīgu. Tomēr Argods negribēja nomirt, neizlasījis dažas dižas grāmatas.

Tad viņš būtu atzinis savu garīgo nespēku, savu atpalicību. Kaut arī aizkavējies, viņš tomēr sasniegs augstu dzīves līmeni.

Puisis brauca atpakaļ uz bibliotēku.

Sameklēs to dzērvi, kas vakar iemācīja, kā atrast grāmatu numurus. Kaut arī izskatā viņa nebija padevusies, meitene bija patīkama. Varbūt viņa bija maza personībi-ņa, kas spēj raudzīties pāri

ikdienībai? Derētu ar viņu ciešāk iepazīties, lai varētu parunāties par gudru ļaužu grāmatām. Tā vēl paspētu daudz ko iemācīties. Ne, ne - bez viņas palīdzības Argods neliks nekur milzīgajos grāmatu džungļos!

Pēc brīža puisis jau staigāja pa bibliotēkas zālēm, meklēdams savu vakardienas labvēli. Driz viņš pamanīja zeltaino galviņu un tievo augumu kādas telpas otrā galā. Mūrnieka sirds salēcās un pārgāja riksī. Viņš steidzās pie savas palīdzes. Kas par to, ka parādījās smieklīgs?

“Es jūs meklēju! Labrīt!” Argods sauca, meiteni sasniedzis.

“Atvainojiet, jums jāpagaida,” viņa atbildēja nepaskatīdamās.

Pagaidīt viņš varēja. Labprāt. Ja tikai

dzērvīte bija ar mieru vēlāk viņu uzklausīt, dot dažu padomu, palīdzēt!

Pagājis nomaļus, Argods novēroja jauko cilvēciņu. Viņa runājās ar kādu sirmu kungu brillēs. Aiz stikliem puisis nevarēja saskatīt viņa acis, bet tās - droši vien -bija nopietnas. Kungs bija pamaza auguma, bet rūpīgi apkopies un gaumīgi ģērbies.

Galvas augšdaļa viņam bija lodveidīga, bet smakrs smails un sievišķīgs. Vai tāds izskatījās augstas kultūras cilvēks? Vai tāds saistīja dzērvīti? Bet ko Argods varēja darīt, ka viņam nebija varens pakausis, bet spēcīgs žods? Un mūrnieka amats taču nebija nievājams. Kristus esot bijis namdaris.

Varbūt jāmēģina iepazīties ar šo kungu? Pavaicās par viņu dzēr-vītei. Viņa zinās, kāda lielgalvim nostāja. Varbūt

varēs viņus savest kopā? Pa gabalu likās - viņš nebija iedomīgs.

Ko nu visu laiku uz vienu vien vietu blenzīs? Un Argods palaida skatu apkārt telpai. Cilvēki bija izkaisīti reti kā paegļi norā. Pāris pie kartīšu katalogiem, cits saņēma grāmatas, kāds runājās ar omi bibliotēkas darbinieci. Visi nopietni, bet ne drūmi. Miers visu sejās, gaitā, roku kustībās. Tādu garīgumu Argods vēlējās ari sevī izaudzināt. Ne vientiesīgu sastingumu, bet gudrības noskaņu. Tad aizsaule viņam būs piemērota vieta. Citādi neiederēsies turienes pulkā.

Pēc krietna brīža dižgalvis sirsnīgi atsveicinājās - it kā tencinot -un aizgāja.

Domīgu seju - laikam vēl iepriekšējās sarunas noskaņā -meitene nāca pie

Argoda. Atturīgi pasmaidīja. Puisis gluži izkusa šādas labvēlības siltumā.

“Vai Mičelas romānu jau izlasījāt?” mazā vaicāja ar tikko manāmu smiekliņu balsī. Argods sadurstījās kā skolas zēns, kas nebija izmācījies uzdoto. Bet viņš saprata, ka jārunā godīgi un atklāti.

“Tā grāmata man par smagu un garlaicīgu.”

“Tā? Tanī taču skaidros teikumos notēloti īsteni cilvēki un viņu dzīve. Vai tādi sacerējumi jūs nesaista? Bet es zinu, ko jums došu: O. Henri stāstus! Tanīs āķīgākas notikšanas. Vairāk kumēdiņu man liekas. Atsevišķie gabaliņi īsi, un katrā kāda derīga doma. Daudzreiz rakstnieks to pauž kā jokodamies. Vai esat to amerikāni jau lasījis?”

“Neatminos. Varbūt pirms gadiem

skolā. Autorus neielāgoju. Tomēr nešaubos, ka jūs man dosit kaut ko piemērotu.”

“Veselīgu un vieglu kā pusaudzim!”

Meitene atkal pasmaidīja -šoreiz ķircinoši. “Kaut arī esat vīra gados, lasīšanā vēl neesat pilngadīgs. Tā kā šoreiz zināt autora vārdu, nevis grāmatas nosaukumu, tad jums jāiet pie autoru kataloga un jāmeklē O. Henri.”

Viņa aizveda nezinīgo grāmatu apguvēju pie norādītā kataloga, un viņš sameklēja vajadzīgo numuru. Saņemot grāmatu, viņš sacīja: “Patiktos zināt jūsu vārdu. Vai to man uzticēsit?”

“Protams: Debija Džonsone.”

Argoda vārdu Debija bija pierakstījusi iepriekšējā vakarā, grāmatu izsniedzot. Puisi pārsteidza, ka viņa to

izrunāja pavisam veikli. Varbūt bija mācījusies baltiešu valodas?

Laikam tāpēc neanglī ieplūda jo spēcīgāks jūsmas vilnis, un viņš vaicāja neapdomājies - rešņu balsi kā aizkusis: “Vai drīkstu jūs aicināt uz vakariņām?”

Debijas plānie vaigi iekrāsojās un kļuva skaistāki. Viņai viegli ietrīsējās lūpas, tomēr viņa atbildēja mierīgi: “Jūs steidzaties parādīt draudzību.

Vai tikpat ātri jūsu draudzība ari izčākst?

Drusku jums palīdzot, nedomāju par diezin kādu sirsnību. Tomēr uz vakariņām ar jums aiziešu.”

Viņš pierakstīja Debijas adresi, pavārstīja vēl dažus pieklājības teikumus, vienojās par vakariņu laiku. Garām valodām nebija vaļas, jo bibliotekāri

dzina darbs. Argodam arī maz bija sakāmā; viņu slāpēja mūrnieka mazvērtības sajūta. Izejot no bibliotēkas, jauneklim likās, ka viņš kļuvis neuzticīgs Minjonai. Vai dzērvīte puisi jau sasaistījusi? Varbūt valdzināja kā cilvēks, bet ne kā sieviete. Nebija taču viņam pienākums atlīdzināt jaunkundzei par palīdzību bibliotēkā. Viņa darīja savu darbu - nekā vairāk. Bet Debija uzmundrināja - kā jau grāmatu cilvēks, kas varēja daudz darīt, lai ienestu Argoda dzīvē visādas bagātības. Turklāt: nesaistīja viņu ar Minjonu nekādi pienākumi. Viņš bija brīvs puisietis, kam tiesība sastapties ar jebkuru sievieti.

Protams, Minjonu viņš turpinās meklēt.

Citādi nevarēja -bija jāmeklē. Ar Minjonu viņš būtu aizrautīgs - pat laimīgs -, gaidot

ļaunā sapņa piepildīšanos.

O. Henri stāsti bija Argodam pa gaumei. Pāris stundu pagulējis, viņš aizvadīja pārējo pēcpusdienas daļu, lasīdams un priecādamies par sirsnību, ar kādu autors zīmēja savus paklīdušos cilvēkus. Pats O. Henri nebija cilvēks bez vainas. Argods izlasīja grāmatai pievienotajā biogrāfijā, ka autors aizlaidis trīs gadus cietumā par naudas noblēdīšanu. Pašam vajadzēja būt grēcīgam, lai pilnīgi saprastu pakritušos.

Pašam jābūt ieslēgtam, lai iemīlētu nosodītos. Tikai īsti Dieva cilvēki mīl grēcīgos un nelietīgos, paši būdami bez vainas. Argods zināja mīlēt tikai sievietes, bet ne līdzcilvēkus.

Norunātajā laikā puisis piestāja savu Plimutu pie mācītāja mājas. Cienīgais

viņu gaidīja, pāršķirstīdams rītdienai uzrakstīto sprediķi. Viņš bija savās amata drēbēs. Tikai kājas viņam bija basas.

Lielas, spalvainas, platas pēdas!

Pamanīdams ciemiņa izbrīnu, mācītājs paskaidroja: “Esmu tā pieradis pie sava darba ietērpa, ka no tā šķiros, tikai gulēt ejot.

Pat krogā parādos savā mācītāja uzvalkā.

Lai ļautiņi iepleš acis -man vienalga.

Traktieris ir valdības atzīta un ļaužu iecienīta uzturēšanās vieta. Kas var aizliegt mācītājam tur pasēdēt? Un es negribu slēpties. Izdzeru pāris ķipīšu alus - kas par to? Kristus un viņa mācekļi dzēra vīnu. Mūsu laikos to dodam pie altāra. Kamēr Dieva bērns nepiegāžas, kļūdams pārgudrs un pārvarens, viņš nav nosodāms par garīgu raudzējumu

iebaudīšanu.”

Savus vārdus uzsvērdams, mācītājs atnesa vīna pudeli, piepildīja glāzes un pieskandināja. Skābenais malks abus atspirdzināja.

“Ievērot mērenību dzeršanā ir tikums,’’Argods prātoja. “Parasti turos robežās, tomēr gadās, ka paslīd kāja. Tad pakrītu kādā kaktā. Glāzes draugi mani aizvien pārved mājās, ievelk dzīvoklī un apgulda. Rītā moca ne tikai paģiras, bet vēl vairāk vainas apziņa, ka esmu bijis lopisks.”

“Nebēdājiet, ja kādreiz ieslīdat tumsā. Grēks apskaidro; izkliedē patmīlību un iedomību. Tie netikumi padara ikdienas svētuli nepatīkamu padara to pretīgāku par grēcinieku. Arī vairums svēto ir tikai svētuļi. Tāpēc

mācītājam neklājas rādīties sevišķi šķīstam. Draudzei nepatīk liekuļi.”

Uz stadionu viņi brauca Argoda spēkratos. Mācītājs sēdēja izlaidies un vēroja cilvēkus uz ietnes. Kad reiz pretī nāca pievilcīga meitene, dižvīrs saknosījās un sprediķoja: “Kad krietns laulenis ierauga kairinošu sievieti, viņš allaž nožēlo, ka ir precējies. Tas ir dabas likums, ko Dievs apstiprinājis. Tā kā šī te, melnmate, liek man atcerēties izraudzītu ģimnāzisti, kad reiz strādāju par vingrošanas skolotāju.

Viņa bija skolniece, es skolotājs, bet viņa vienmēr mani uzkurbulēja. Biju mācītājs, kas gaidīja uzrodamies kādu brīvu draudzi. Man bija arī sieva. Citādi būtu meklējis Viktorijas draudzību un nebūtu atturējies no grēka. Pietika man

savaldības, lai neizpostītu laulību.”

“Es esmu tik grēcīgs, ka kautrējos Dievam tuvoties,” Argods atzinās. “Bet kā lai neprecējies vīrietis neieslīd grēkā?

Kur vien eju, uzbrūk - visur viļinātājas.”

“Vīrišķības parādīšana nav grēks. Ja visi ļautiņi pārvarētu dabas nolikto kārtību un dzīvotu šķīsti, tad pasaule pārvērstos par trako-namu.

Tāpēc vīrietim jāapmierina sava un sievietes iekāre. Tas nodrošina dvēseles mieru. Rada saskaņu starp garīgo un miesīgo cilvēku.”

“Jūs esat patīkams mācītājs, jo nenosodāt.”

“Mācītājam nav tiesības nopelt Dieva radību. Zinādams, ka bez-grēka pasaule būtu absurds veidojums, tas Kungs ielaidis zemes dzīvē arī grēku. Tas liek cilvēkam cīnīties un censties. Cīņā ir

cilvēka lielums. Ja nebūtu cīņas, ļautiņš kļūtu vienaldzīgs, sakaltis savā labestības apziņā. Pilnību sasniegušais cilvēks kļūtu iedomīgs patmīlis, reizē ar to kļūdams grēcīgs. Tāpēc Dievs neļauj nevienam pilnīgi nomazgāt savu grēcību. Pat mūki kas pūlas sevi pārvarēt - grēko ik dienas; ja ne citādi, tad bezdievīgās domās. Jo svētāki viņi kļūst šķietami, jo skaudrāk viņiem jācīnās ar iedomību un patmīlību.

Vienīgi Dieva Dēls bija pilnīgi bez grēka.

Bet Visuvarenais ir nolēmis otru tādu neradīt.”

Argods nezināja, kā sarunu turpināt.

Viņš saprata mācītāja atziņas, bet kā lai mūrnieks papildina šādu sprediķi? Viņam pat neuzradās neviens jautājums. Bridi viņus nomāca klusēšana, tad priekšā parādījās stadions. Novietojuši uzticīgo

skrējēju Plimutn pastaigas attālumā, viņi kopā ar pūli kājoja uz izpriecas vietu.

Argods pabrīnījās, cik daudz ļaužu straumē bija sieviešu - pat vecas dāmas uzkopušās sārtas un saģērbušās uzbāzīgās vai kliedzošās drēbēs.

“Lūk, kāds laipns, mierīgs, gaišs vakars pēc asarainas dienas,” mācītājs aizsāka jaunu vārsmu. ‘Tāds kļūst grēcinieks - ari Dieva radība - pēc šķīstīšanās baznīcā. Tāpēc uz svētnīcu der aiziet ikvienam, lai uzturētu sevī līdzsvaru starp labo un ļauno, starp grēku un piedošanu. Un grēkot der piesardzīgi - ar mēru. Citādi cilvēks kļūst riebīgs.”

“Es rit aizbraukšu paklausīties jūsu sprediķi, noskaitīt lūgšanas.” “Par to jūs paslavēšu. Man patīk, ja sanāk daudz baznīcēnu. Tad jūtos vērtīgs, atzīts,

cienīts. Ja baznīca tukša, tad liekas, ka draudze mani novērtē par ģeķi, stulbeni, niekalbi.”

“Tāds nav neviens mācītājs” “Ir gan tādi! Manuprāt, ikviens kļūst jaunlaiku varizejs, ja nespēj iziet no savas patības, nespēj dzīvot saskaņā ar citiem cilvēkiem, neprot parādīt atsaucību viņu bēdās, viņu cīņās pēc labestības. Pat nedalās ar kaimiņiem viņu tieksmēs, aizrautībās un sīkajos grēciņos. Cilvēkam vajag būt īpatnim - ar savu personības krāsu un šķautni tomēr sadraudzīgam, sabiedriskam.

Spurainos, indīgos, aizspriedumainos Svētais Pēteris debesīs nelaidīs, lai cik uzcītīgi tie gājuši baznīcā!”

Pie ieejas bija vairākas kases, tā ka rindas neveidojās. Argods piedāvājās

nopirkt mācītājam ieeju, bet viņš to noraidīja.

Atraduši savas vietas mirdzošajā sporta templī, viņi skatījās apkārt kā bērni. Spuldžu gaisma radīja tādu pat labsajūtu kā saule. Tāpēc Enuacs smaidīja nepārtraukti; diezin kāpēc siekalaini laizījās? Beidzot uzsita Argodam pa celi un izplūda: “Pasauli apgaismo aizvien spožāk.

Tas izkliedē nakšu drūmumu. Ja lielpilsētas atstātu tumšas, nejauceņi vairāk mocītos ar ļaunām domām. Policija nevarētu savaldīt briesmoņus, jo mūsdienu cilvēks dzīvo spraigi - ir gaišos, ir tumšos darbos. Daudz mēs dzirdam par noziegumiem. Tie vairojoties, padarot dzīvošanu bīstamu. Mazāk mēs dzirdam, kā pieaug labdarība. Aizvien vairāk

gaismas ļaužu dāvina savas dzīves vai daļu no tām, palīdzot citiem. Sur tur avīzēs varam atrast dažas rindas par kādu sevišķi cildenu darbu, bet tūkstoši un tūkstoši ikdienas labdaru paliek neievēroti. Ziņotāji it kā tīksminās ar katru noziegumu, ko var iegrūst lasītājiem acīs. Ļaundari maksājot avīžniekiem par virsstundām.”

“Nebiju par to domājis.” Argods atzina.

Mācītājs nepaspēja turpināt savu izklāstu, jo stadions saviļņojās sajūsmā.

Arēnā ieskrēja Kanādas boksa karalis izcili noaudzis spēka vīrs valdonīgu sejas izteiksmi. Viņš pacēla cimdotās dūres, sveicinādams skatītājus, kas atsaucās ar jo trakāku trokšņošanu. Mācītājs arī sita plaukstas, pielēca kājās un ūjavoja.

Turēdamies citiem līdzīgs, mūrnieks sekoja izskolotajam kristietim, tomēr nespēja sajūsmināties līdz kliegšanas pakāpei. Drīz uz platformas uzlēca ari izaicinātājs -nēģeris sīkiem, sprogainiem matiem, ciniķa smīnu sejā. Arī viņš sveicināja maksātājus, ari viņam uzgavilēja, tomēr vieglāk nekā baltajam varonim. Kā jau zemas klases ļautiņš mūrnieks aizvien vēlēja sekmes tiem, ko mazāk cildināja.

Sekoja cīņa. Rupja, izlīdzināta, asiņaina. Mācītājs apjūsmoja katru dūres triecienu, runāja nepārtraukti, slavēdams balto un nopeldams melno. Argods atvāza muti un blenza klusēdams; iedzīvojās spēka mitriķu kautiņā. Mācītājā viņš neklausījās. Saīdzis vēlējās, lai satrakotie norimtu.

Vai šādas mežonības apbrīnošana nozīmēja dzīves bagātināšanu? Vai baznīcas vīram šāda izklaidēšanās bija vajadzīga atelpai no gudro un svēto grāmatu studēšanas? Nē, priesteris bija ikdienišķs cilvēks; mazliet gudrāks par caurmēru, jo prata dziļdomīgi runāt. Un viņa valoda arī Argodu garīgi pamodināja; mūrnieks mācījās darbināt smadzenes. Jā, ar mācītāju derēja satikties. Nevis viņa svētuma dēļ - jo svēts viņš nelikās nemaz bet aiz ziņkārības par viņa īpatnajiem uzskatiem. Žēl, ka Elmārs Enuacs savas gudrības nebija uzrakstījis grāmatā - tad Argods to izlasītu. Bet bija taču simtiem citu domātāju, kam grāmatas snauda bibliotēku plauktos. Jāaprunājas par tām ar Debiju; viņa gan zinās, kas ieteicams. Ar Debiju

derēs satikties, līdz atradīs Minjonu.

Uzvara liecās uz baltā boksera pusi, kas mācītāju jo vairāk ielīksmoja.

Melnajam asiņoja uzacis. Dzīvības sula tecēja viņam acīs un traucēja redzēšanu.

To izmantoja baltais un dzinās ievainot uzacis jo dziļāk. Noguris un aizkusis, melnais vairs nespēja pienācīgi aizstāvēties. Lai paglābtos, bieži apkampa pretinieku. Tiesnesis kaušļus atšķīra, un melnais atkal sāpīgi cieta. Pūlis gaidīja melnā saļimšanu, bet tas izmisīgi un pārgalvīgi mēģināja iesist baltajam tā, lai kaušanās pēkšņi beigtos ar zaudētāja uzvaru.

Pienāca vienpadsmitais raunds. Pēc punktiem baltais bija tālu priekšā melnajam - to pat nezinīgs skatītājs varēja apjēgt. Argods pievaldīja mēli, lai pēkšņi

nesaķildotos ar savu draudzīgo mācītāju.

Tomēr mūrnieks - gandrīz kā nodevējs cerēja, ka gadīsies brīnums. Tad viņš apslēpti smiesies!

Pēkšņi brīnums izlēca visu priekšā uz platformas! Baltais saļodzījās un krita!

Augšpēdu, kā nāvīgi ievainots! Melnais trīcēja, atgāzies pret virvēm, un kampa pēc dvašas. Bija tā pārmocījies - un laikam ari pārsteigts ka pat nesmaidīja.

Tiesnesis pielēca pie gulētāja un sāka skaitīt. Argods pielieca galvu, lai kaimiņi neredzētu, kā viņš ņirdza.

“Bobis tikai paslīdēja!” kliedza Enuacs klusumā, kas bija pēkšņi uzkritis stadionam. Liekulis glūnēja caur pieri. Vai baltais vēl uzstīvēsies stāvus? Nē, viņš bija pieveikts - ar vienu trāpīgu sitienu, kas bija izšauts tik zibenīgi, ka Argods to

nebija pat redzējis. Tiesnesis noskaitīja līdz desmit, bet zaudētājs gulēja kā apraudams. Pienāca divi vīri - laikam ārsts un treneris. Pēc minūtes sakautais karalis rausās kājās. Slābans, nokaunējies un nokronēts. Mācītājs runāja sašutis: ‘Tā bija nekrietna laime. Vājākais uzvarēja!

Mums tagad melns čempions. Bet nākošā cīņa būs taisnīga. īstais spēkonis atgūs savu kroni. Šādai netaisnībai Dievs neļaus atkārtoties. To es teikšu rīt no kanceles!”

Pasludinādams uzvaru, tiesnesis pacēla melnā dūri. Tas bija kaut cik atguvies un stāvēja, atņirdzis biezās lūpas.

Saskrēja preses ļaudis un filmēja jaunatrasto varoni no visām pusēm.

Zaudētāju neievēroja, kaut arī tas bija balts.

“Brauksim mājās,” skolotais vīrs

sacīja stulbi, nespēdams apslēpt sarūgtinājuma. “Jāizguļas, jāatpūšas kā nākas. Rīt man vienīgā darba diena nedēļā.”

“Jā, uz mājām gan,” Argods atbalsoja. Tai pašā laikā viņš domāja, ka tūlīt gulēt viņš neies vis. Pameklēs vēl Minjonu pa restorāniem un naktsklubiem, kaut gan nogurums gulēja plecos kā nasta.

“Izgulēsies kapā,“ mācīja senči.

Tomēr Minjonas viņš neatrada. Kad kokos sāka sasaukties putni, puisis atgriezās uz savām istabām. Piedzima sudrabots astotā maija rīts. Argods nevarēja padzīt smeldzi: cik vairs tādu rītu bija palicis viņa mūžā? “Bet nākošo pavasari es kā velis sēdēšu kāda koka galotnē un bezbēdīgi noraudzīšos rīta krāšņumā,” viņš sevi mierināja. Šķērsojis

ielu krustojumu pretī sarkanām ugunīm, viņš nobijās. Tomēr tūlīt mierināja sevi: “Nav vēl divpadsmitais augusts.

Pagaidām es varētu izdarīt dučiem braukšanas kļūdu, bet dzīvotu. Debesīs mana nāves diena ir iegrāmatota.”

2.

Pagulējis dažas stundas, Argods pamodās īsi pirms dievkalpojuma laika.

Paskatījās pa logu. Diena bija uzplaukusi par skaistu ziedu. Nedrīkstēja ne bridi vairs gulēt - bija jāsteidzas uz mācītāja Enuaca sprediķi. Tas būs interesants šaubu nebija.

Aši saposies, Argods izskrēja no mājas. Ielas bija dzīvas: spēkrati, autobusi, kājāmgājēji. Baloži laidelēja no vienas dzegas uz otru un dūdoja savas romances. Viss juku jukām.

Skatīdamies apkārt, puisis brauca pavirši. Tikko bija apgriezies ap kādu ielas stūri, tā izdzirda sirēnu. Garām

pašāvās policijas spēkrati un apstājās viņam priekšā. Izlēca divi zilsvārči. Aši pienāca pie Ar-goda vāģa un atrāva vaļā durvis.

“Lūdzu, pārsēžaties mūsu spēkratos,” viens teica likumīgā balsī. “Kāpēc?”

“Satiksmes noteikumu pārkāpums.”

“Nekā nepareiza nedarīju.”

“Paklausiet, tad pastāstīsim.”

Vai bija vērts ķīvēties? Apvainotais paklausīja.

“Vai jūs redzējāt to apstāšanās zīmi?” policists rādīja.

“Nē,” Argods atzinās.

“Tas jums maksās divdesmit dolāru.

Mācība būs pašam derīga. Turpmāk būsit acīgāks. Braucot kā akls, var dabūt galu.”

“Zinu, kad gals man pienāks. Neviens policists mani nepasargās.” “Bet varat

kādu citu nogalināt. Vai tas jums vienaldzīgi?”

Norātais neatbildēja. Policista pamācība bija vietā. Tāpat sods. Arī uz baznīcu steidzoties, bija jāsargās no likumiem. Kārtības sargs izrakstīja soda zīmi. Ko šais dienās nozīmēja daži papīra dolāri? Turpretī svarīga bija atbildība pret sabiedrību tādā diženā laikā, kad nepārtraukti sevi atgādināja mūžība.

Baznīcas gaisotne jaunekli nomierināja. Pacilāja telpas gaišums un tīrība, sienu maigā krējuma krāsa.

Degošās sveces uz altāra likās kā vienmēr dzīvā Dieva gaisma. Gavilēja ērģeles.

Iesoļoja mācītājs Enuacs melnā tērpā ar baltu krādziņu. Vai viņš bija tas pats cilvēks, kas pagājušo nakti bija trakojis stadionā? Varenais vīrs tagad šķita

cildens - gandrīz svētais -, kas drīkstēja runāties ar Dievu un pavēlēt ļaudīm dzīvot saskaņā ar Visuvarenā gribu. Mūrniekā uzdīga īgnums.

Nebūdams baznīcā gājējs, Argods nezināja dievkalpojuma kārtību. Izturējās kā neticīgais. Kamēr citi dziedāja, viņš aplūkoja dievnama izrotājumus: Jēzus statuju virs altāra, mākslinieciski veidoto kanceli, gleznas pie sienām, smagos sveču lukturus. Puisis saprata, ka viņam pienāktos pieskaņoties citiem, lai kļūtu pilnvērtīgs baznīcēns. Bet viņš nekad nebija dziedājis garīgas dziesmas.

Nezināja meldijas. Viņš apjēdza: baznīcas dziedāšanu vajadzēja iemācīties bērnībā pierast pie lūgšanām, lai tās kļūtu sirsnīgas, izjustas, iemīļotas. Kā trīsdesmit gadu vecs vīrs varēja uzreiz

kļūt Dieva bērns? Tomēr Argods nolēma, ka katru atlikušo svētdienu ies baznīcā, lai nomirtu Dieva apžēlots. Kas par to, ka viņa mācītājs blenza uz sievietēm un kā melnā apsēsts auroja par bokseriem?

Mācītājs Enuacs runāja skaļi un droši. Pacēla rokas, pavicināja un nolaida. Pacēla acis pret dievnama velvēm, blenza kā soģis baznīcēnos, kas bija puslīdz piepildījuši solus. Sprediķim viņš bija izrau-dzijis labvēlīgu tēmu: Dievs mīl pasaules ļaudis, tāpat kā vecāki mīl savus bērnus. Par mātes uzupurēšanos Enuacs runāja tik aizgrābjoši, ka dažas večiņas slaucīja acis. Argodam raudas nenāca. Savādi, ka viņš nespēja iedzīvoties sprediķī. Vai viņam bija bruņurupuča čaula, ko bija grūti iedragāt?

Mūrnieks nebija lāga domājis par vecāku

mīlestību. Kas tanī sevišķs? Tēva un mātes kopdzīvē radās bērni, kas bija audzināmi, aprūpējami, mācāmi. Protams, bija tuvība starp vecākiem un bērniem, jo viņi nebija svešnieki. Jaunie parasti mīlēja vecos, tāpat kā vecie loloja jaunos.

Tomēr Argodam laikam bija pagājis secen kaut kas svarīgs, ko derēs apgūt nākamajos trīs mēnešos. Jā, jā, viņš padomās par to, mēģinās iedziļināties šai lietā. Varbūt viņš varētu runāt par to ar mācītāju Enuacu?

Bet sprediķotājs visu pasacīja tagad no kanceles. Ko vairāk varēja prasīt no viņa? Rau, rau - tāpēc vajadzēja klausīties uzmanīgi! Jāmēģina iegaumēt katru vārdu!

Tomēr Argoda prāts rāvās sāņus -nost no taisnā ceļa kā neiebraukts zirgs. Atkal un atkal viņš pieķēra sevi izklaidībā. Te

iztēlē izauga Minjonas tēls, un puisis mirkli gremzās, ka nespēj atrast savu apbūrēju. Te viņu iztraucēja domas par Eiropas ceļojumu, ko viņš uzņemsies, tikko būs atradis savu lidojošo eņģeli. Te viņš atminējās Debiju un norunāto satikšanos ar viņu vakarā. Vai bibliotekāre viņu saistīja, jeb viņš gribēja tikai atmaksāt viņai par palīdzību?

Kad mācītājs nokāpa no kanceles, Argods jutās atvieglots. Bet cik ilgi?

Atkal draudze dziedāja, un puisis sunīja sevi par klusēšanu. Tomēr vēl sūrāk viņš mocījās pašpārmetumos, kad pienāca lūgšanas bridis. Argods nepavisam nejuta, ka viņam vajadzētu lūgties grēku piedošanas. Viņš taču nebija nekā nelietīga nodarījis! Dzīvojis, kā klājas krietnam pilsonim. Bijis neuzmanīgs

braucot? Tomēr tīši satiksmes noteikumus nebija nonievājis. Bija domās iekārojis Minjonu? Vai tas kāds noziegums? Dievs bija nolicis, ka vīrietim jātiecas pēc sievietes. Mācītājs Enuacs ari to apgalvoja.

Vai Argodam bija jālūdzas mūžīgās dzīvošanas? Kāpēc sevišķi jālūdzas? Ta viņam pienācās par pieņemamu uzvešanos. Mācītājs minēja tautu un tēvzemi. Kas par tām ko lūgt? Tauta dzīvoja, tēvzeme zaļoja. Bāriņi, slimie, cietēji? Lai viņi lūdz paši! Ja Dievs bija žēlīgs un labestīgs, tad Viņam pienācās nevainīgo ciešanas uzklausīt. Kāpēc ari citiem vajadzēja Mūžīgo Tēvu traucēt?

Pulcēties kopā tādā kā lūdzēju talkā? Bet varbūt - tomēr? Jā, par to Argods vēl padomās, kad būs viens un netraucēts.

Viņš negribēja būt aplams, netaisns. Dzīve bija pārāk īsa, lai atļautos kļūdas.

Argods gaidīja, kad mācītājs pieminēs arī balto bokseri. Varbūt aizlūgs par zaudētāju? Nē - Enuacs to piemirsa vai ari nolēma, ka baznīcā tomēr nebija vietas boksam.

Pēc dievkalpojuma baznīcēni sastājās pie durvīm divi rindās, starpā atstājot brīvu gaiteni. Pa to gāja mācītājs, spiezdams visiem rokas. Argods nostājās vienas rindas galā. Viņš nu bija pēdējais, ar ko draudzes gans sasveicinājās.

Pametis puisim dzīvespriecīgu skatu, dižgars aicināja: “Ienāc ģērbkambari, parunāsimies brīsniņu.”

Argods, protams, apsolījās un sekoja savam vadonim. Piebiedrojās vēl pāris

vīriešu, tā ka istabiņā viņi bija četri.

Mācītājs atkal vārstīja platu muti, peldēdams labsajūtā: “Man vēl divi bērni jānokrista. Jābrauc vecākiem līdzi uz mājām. Bet lai tie tētuki un mammeles pagaida, kamēr atpūtīšos. Vēl daudz laika līdz vakaram.”

“Jūs šodien runājāt vareni,” slavēja viens no svešajiem. Viņš bija ap četrdesmitiem, kūlas gaišiem matiem un nedabiski sārtu seju - it kā noplaucēts.

“Jā, dažas māmuļas apraudājās,” teica otrs - pazema auguma melnmatis ar buldoga degunu un acīm. “Kad sāksi rakstīt apsolīto grāmatu “No kā paliek slapjš”? Bezdievji to pirks aizgūtnēm, un tu kļūsi bagāts!”

“Netieku pāri pirmajai rindkopai!” mācītājs smējās.

Gaišmatis izvilka no kabatas degvīna pudeli. Izņēmis no skapīša četras glāzītes, mācītājs tās piepildīja.

“Der iestiprināties pēc platas spailes Tā Kunga tīrumā,” viņš runāja nopietns aiz pašapziņas. Tad iepazīstināja Argodu ar kūlas gaišo un darvas melno. Pirmo sauca Bili Robko, otru - Bobi Savilkopu.

Mūrnieks manīja, ka abi lepojās ar mācītāja sevišķo ievērību. Savil-kops bija iesirms aiz ausīm, tāpēc bija kļuvis lokanāks un pieglaudīgāks.

“Pastāsti, mācītāj, Argodam par savas grāmatas galveno domu,“ iztapīgi sacīja Bobis. “Tas viņu uzjautrinās pēc nopietnās dievlūg-šanas. Tev visādas valodas šķiltin pašķiļas.”

“Esmu līdzīgs bokserim!” sprediķotājs sauca, siekalām šķīstot.

“Savu uzbrukumu plānoju gājienos!

Baznīcēnu pulks ir mans pretinieks. Iesāku lēnām, stāstīdams par laiku un mūsu visu pūlēm pēc dienišķās maizes un pavalga.

Novēroju, kā ļautiņi klausās. Garlaikojas?

Gājiens zaudēts. Nekas - sāku otru gājienu: par Dieva gādību un žēlastību.

Skatos atkal. Mammeles jau mirkšķina acis? Paceļu balsi. Vaimanāju par mūsu grēkiem un saucu, ka mums vajag tos nožēlot. Lāga baznīcēni nav nekādi velna apsēsti grēcinieki, tomēr es pavēlu viņiem sevi par tādiem atzīt. Saucu, ka ikviens ir ļaunuma sagandēts, ko sagaida Sātana uzvārītais piķa katls. Lai visi lūdzas, nožēlo, raud!

Triecu vārdos spēku, pārliecību, daiļrunību. Nu redzu: mammeles raud gan!

Jaunās nebēdnes vēl turas. Trešais gājiens

ir mans ar pārliecinošu punktu pārsvaru.

Ceturtais gājiens ir pēdējais - man vajag pretinieku pavisam satriekt! Esmu pats tā aizgrābts par saviem vārdiem, ka balss man dreb. Kliedzu par kristīgo mocekļiem Romas arēnā, Jeruzālemes ielās, Staļina vergu nometnēs. Saucu savus Dieva lūdzējus nožēlot grēkus, it kā viņi būtu vainīgi cietēju liktenī. Atkal pārlaižu draudzei acis. Mammeles nu raud atņemdamās, jaunavas slepus slauka acis, visāda vecuma vīri rij asaras. Esmu grēku nožē-lotājus uzveicis, šaustījis, satriecis!

Visi guļ man pie kājām! Tomēr viņi slavēs mani, jo esmu devis tiem iespēju cildeni izraudāties. Ikviens ir pazemots un tāpēc domā, ka ir svētīts. Pazemībā ir diženums.

Pats es zinu, ka esmu paveicis īstu kristiešu darbu, pakalpojis saviem

līdzcilvēkiem, palīdzējis viņiem pietuvoties Dievam. Nu tu zini, Argod, no kā rodas slapjums - no drosmīga, pašaizliedzīga mācītāja uzbrukuma draudzei. Patiesībā - ja to godīgi aprakstītu grāmatā, tad mani padzītu.”

Pēc tādas runas Dieva vīrs bija izslāpis. Tāpēc viņš atkal piepildīja glāzītes. Bils ar Bobi smaidīja iztapīgi, kaut arī vientiesīgi. Mācītājs smīnēja kā runcis, kas noķēris peli. Argods brīnījās.

Vai jaunlaiku draudzē iederējās mācītājs, kas uzdrošinājās ņirgt par visu -draudzi, pats sevi un pat par Dievu? Vai Enuacs nebija Lucifers, kas ieguvis mācītāja tiesības? Ne, ne! Viņš darīja cilvēkiem labu, tikai viņa kalpošanas veids bija neparasts - tam bija piejaukta nekaunība.

Vai tā viņš atvairīja vienmuļību; saskaņu,

kas lēta un sekla? Raiba gan bija Dieva pasaule!

Izmetis otru un trešo glāzīti, mācītājs nosprieda: “Nu mammeles diezgan gaidījušas.

Jābrauc nokristīt viņu mazbērni. Atkal vajadzēs drošu atvēzienu un platu muti.

Bil, paldies par pudeli!” Nekādu aizspriedumu nemocīts, svētais cilvēks iebāza pusizdzerto ieguvumu kabatā zem talāra. Argodam gribējās smieties: tas bija lielisks gājiens!

Pašapzinīgi kā krietni vīri viņi iznāca no baznīcas. Mācītājs devās uz kādu varenu Linkolnu, kas gaidīja uz savu viesi pacietīgi un pazemīgi. Pēdējais ielīda milzenī ar piemērotu svinīgumu sejā un aizšūpojās pa ielu.

Pārējie tris pudeles draugi

atsveicinājās vēsi un aizbrauca katrs uz savu pusi. Par šodienu bija ko padomāt, bet mūrnieks nezināja, kā domāšanu iesākt. Pagaidām bija arī jābrauc platām acīm: satiksmes ugunis prasīja bijāšanu.

Varbūt pat pilnīgāku nekā Dievs, kas nebija sīkumains?

Pamazām mūrnieka neskolotajā galvā uznira daži jautājumi. Vai no ņirdzīgā sludinātāja varēja mācīties vērienīgu dzīvošanu? No mācītāja, kas ģērbkambari dzēra degvīnu? Nē, Argods sev draugos vēlējās vienkāršākas dvēseles. Tādu labdabi, kas, Dievu lūgdams, nesmīn; svētīdams nedomā blēņas. Bet kur tādu atrast? Mēģināt citu mācītāju? Pāriet katoļu ticībā? O, kā vajadzēja kāda, kam padomu paprasīt! Vai Debija varētu palīdzēt? Viņa bija gudra un turklāt

lādzīga. Gleznotājs Vincents Unga bija muldoņa, kas medīja vientiešus, lai pārdotu tiem savus gaisīgos murgojumus.

Jeb mācītājs Enuacs spēja ari runāt bez nekaunīgas pārgudrības? Laikam ne! Un kāds sarunu biedrs mācītājam varēja būt mūrnieks ar nepabeigtu vidusskolu?

Nebūdams skaidrībā par to, cik lietderīgi aizvadījis rīta cēlienu, Argods pēcpusdienā piespiedās cītīgi lasīt. O, Henri lika padomāt, kaut ari stāstīja par cilvēkiem, ko citi uzskatīja par sabiedrības at-krišņām. Vai par ņirdzēju mācītāju nevarēja rakstīt līdzīgus stāstus?

Piemēram: viņu pēc nāves gribēja pie sevis raut ir Dievs, ir velns! Bet Dievs taču uzvarēja, jo mācītājs Enuacs nebija ļauns. Viņš darīja cilvēkiem labu, kaut ari pats kā cūcietis muļļājās pa bļenzi.

Par spīti stingrajam lasīšanas nodomam Argods pēc pāris desmit lappusēm bija noguris. Nu jā - viņš nebija lasītāja ķirmis. Piespiesties vēl? Protams!

Bija jāpiespiežas, ja gribēja izsūkt kādu gudrības lāsi. Ja gribēja justies apmierināts divpadsmitajā augustā, ka gluži visu mūžu nebija vis izniekojis.

Izmocījis vēl desmit lappušu, Argods tomēr nometa grāmatu. Viņa prāts nepieņēma vairāk atziņu. Viņš bija sašutis par sevi. Pārmeta Dievam, ka tas radījis viņu ar mūrnieka smadzenēm. “Bet visi taču nevarēja būt mācītāji, zinātnieki, mākslinieki, ārsti un advokāti!” viņš sevi pamācīja. Tāda sabiedrība nejaudātu pastāvēt virs zemes - varbūt bija iespējama tikai debesīs. Bet vai mūrnieka dvēsele aizmūžā spēs pacelties augstākā

plāksnē? Diezin vis, vai Dievam mūrnieks bija tikpat lolojams kā filozofs, zinātnieks vai mācītājs? Lai kā pa mākoņiem plivinājās prātotāji, lai cik dziļi rokas zinātnieki, lai kādus jautājumus grēcinieku galvās uzdiedzēja draudžu gani - mūrnieks bija tikai mūrnieks! Šādas paša domas Argodu uztrauca.

Vēl pagājušo nedēļu viņš ar gudrošanu maz noņēmās un jutās kā taurenis puķu dārzā. Lai domā smadzeņotie, izskolotie!

Viņš labāk izklaidēsies! Vispirms saviekša spēcīgu launadzi un ēda to lieliem kumosiem. Sameklēja skapītī pusizdzertu degvīna pudeli un sagatavoja sev dzērienu. Jāiztukšo atlikums; tad jāatteicas no alkohola. Laikam noreibums sagandēja garu, kaut gan mācītājs uzsvēra, ka ari Kristus bija dzēris. Kā to visu

izprast?

Kaut kā aizvadījis atlikušo pēcpusdienas daļu, Argods devās pie Debijas. Braukdams lēnām, viņš priecājās par pavasara zaļo tērpu. Debija dzīvoja pilsētas nomalē, kur mājas bija retas, un starp tām snauda pirmatnēja prērija. Lai arī Argods visu mūžu bija dzīvojis pilsētā, lauki viņu pievilka ar savu plašumu un mieru. Ziema prērijā bija bīstama: dziļajā sniegā varēja nostigt spēkrati; tad sals varēja nokaut, pirms ieradās palīdzība. Ja aptrūka degvielas, arī motors nestrādāja un nesildīja. Bet pavasarī prērija atplauka kā zaļa debesu valstība. Varēja apturēt spēkratus ceļmalā un ļaut acīm atpūsties. O, pēc vakariņām viņš paaicinās Debiju izbraukt viņam līdzi ārpus pilsētas un paskrieties pa klajumu.

Viņa taču nebūs akla - priecāsies par dabas brīnumiem! Meitenei derēs ieelpot dziļi dzīvinātāju pavasara gaisu.

Kas Debijai trūka augumā, to viņa puslīdz atguva ar glītām drēbēm. Viņa saņēma Argodu, tērpusies zilganpelēkā kleitā, kas bija paltaina un, viņai kustoties, plīvoja kā dejā. Zem kleitas viņa bija uzģērbusi baltu blūzi garām piedurknēm, kas mirdzēja aiz tīrības. Kājās jaunkundzei bija mazas, melnas kurpītes ar pazemu papēdi, kas ļāva viņai kustēties ar balerīnas vieglumu. Atkal Argods sūrojās: kaut viņai būtu skaistāks augums! Ne tik zēnīgs, ne tāds kā askētam!

Viņi aizbrauca uz Skandināvu centru, kas bija izslavēts par savu smalko smorgasbordu. Vieglā mūzika bija pavasarīga un glāstīja dvēseles. Ziedi

vāzēs vedināja ikvienu justies kā svētkos.

Savādi, ka viņu valodas bija gausas, līdz Argods iedomājās drošu un atjautīgu jautājumu: “Sakiet, Debij, kas jums visvairāk interesē?”

Meitenei par atbildi nebija jādomā: “Politika - starptautiskā ķīvēšanās. Tā ir spraiga spēle ar milzīgu nozīmi.”

Tāda atbilde Argodu pārsteidza. Viņš domāja, ka par politiku lasīja un spriedelēja vīri ar baltām galvām.

Sievietes saistīja modes, sīkā sabiedrība, filmu ļaudis. Kad puisis to pasacīja, Debija smējās jo skaļi: “Mani, protams, saista dažādas grāmatas, bet visvairāk tās, kas noņemas ar vadoņu strīdiem. Pašlaik it nemierīgi burbuļo Tālie Austrumi. Ķīnas Mao ir aizgājis, milzīgajā tautā plaukst

trauksmaini uzskati, intereses. Masas meklē jaunus ceļus. Pūķu zeme allaž bija kareivīga, bet pēdējā laikā liekas, ka tā kļuvusi jo nevaldāmāka. Vai esat lasījuši avīzes un klausījušies ziņu pārraidījumus?

Jeb jūs pasaules notikumi nesakustina?”

“Manam prātam tuvāka mūsu pašu Ulavas dzīve. Drusku saista ari notikšanas citur Kanādā. Man neliekas svarīgi, ko dara ķīnieši. Laikam ir smalki lasīt par pasaules raibumiem. Diemžēl jāatzīstas, ka man trūkst ir zināšanu, ir intereses.

Neviens nav aizkūris manī vēlēšanos skatīties tālumā.”

“Varbūt es to izdarīšu...”

‘Tas būtu lieliski!”

“Ja tā, tad klausieties! Notikumi Ķīnā ir nozīmīgi visai pasaulei. Ikviena valsts ir nobažījusies par Ķīnu. Vai tiešām

nezināt, ka šoziem Ķīna uzbruka Vjetnamai? Vēlāk ziņoja, ka ķīnieši to zemi atstāj, tomēr drīz atkal vēstīja, ka viņi uzbrukumu turpina. Padomju Savienība uztraucās - pieprasīja ķīniešiem izvākt savus karavīrus no ieņemtajiem apgabaliem...”

“Kaut ko tādu dzirdēju, bet viss šķita pārāk samudžināts.” “Mēģināšu jūs apgaismot! Pasaule gaidīja, kas notiks tālāk. Ko darīs amerikāņi? Vai savaldīsies un neiejauksies? Varbūt atbalstīs Ķīnu?

Jā, amerikāņi bija prātīgi - nesūtīja uz Tālajiem Austrumiem ne karavīrus, ne ieročus. Tad arī padomieši nomierinājās. Ķīnieši uzsver, ka sodījuši vjetnamiešus par pārkāpumiem, bet es nezinu, kas tie par nodarījumiem. Vai kāds vēsturnieks izpētīs šo jautājumu godīgi un vispusīgi,

ļaudams pasaulei uzzināt atklājumus?”

“Cik būs tādu, kas gribēs zināt šo vai to?”

“Masām viss būs vienalga, bet patiesība būs svarīga vēsturniekiem un politiķiem. Protams, Padomijas tautas nekad neuzzinās īstu taisnību, jo valdības propaganda aizstāvēs vjetnamiešus. Ir nožēlojami, kā pasaule sagandē patiesību, kā apģērbj to par klaunu. Bet kā es varu dzīties pēc taisnības - vienkārša bibliotekāre, piesieta pie ikdienas, pie grāmatu plauktiem? Grāmatas izdalot, nav laika tās lasīt. Tomēr patiesības bads mani moca. Meli, nepatiesība uzkarsē dusmas.”

“Es tomēr palieku auksts,” Argods atzinās skumīgi. “Ķīna un Vjetnama ir pasaules otrā pusē. Lai viņi plēšas; kāda

mums daļa?” “Patiesība ir vērtība, kas ikvienam jāmeklē, jāaizstāv. Kas tā būs par cilvēci, kas nebūs godīga? Pazemoti jutīsies visi brīvie ļaudis. Bel notikumi dzen viens otru tik strauji, ka vēsturniekiem grūti tikt tiem iidzi.

Politiķiem neiespējami visu izlasīt. Tā arī es esmu atstāta apjukumā. Tomēr man gribas pūlēties, meklēt, pētīt. Vismaz ikdiena kļūst spriganāka.”

“Vai kaušļi pa Vjetnamu vēl plūcas?”

“Nē, Ķīnas un Vjetnamas karš kaut kā izbeidzās. Uzniris jauns starptautisks notikums: Ēģipte un Izraēla parakstījušas miera līgumu. Šai pasākumā Savienotās Valstis pierādījušas savas diplomātiskās spējas. Prezidentam Kārteram pienākas Nobela miera prēmija. Nu -miers parasti ir cildināms, tomēr mēs īsti nezinām, vai

šis miers būs pastāvīgs Vidējos Austrumos. Vairākas citas arābu valstis sākušas kūdīšanu pret Ēģipti, apvainojot to nodevībā. Kam taisnība? Vai Ēģiptei jeb tās nopēlājiem? Tā kā Kanāda ir Amerikai draugos, tad mūs baro ar Ēģiptei labvēlīgām ziņām. Tomēr es gribētu lasīt un lasīt -izpētīt abu pušu viedokļus.

Gribētu saprast un izvērtēt visus, kas veidojuši šo politisko notikumu. Cik tanī īstas labestības, cik viltības. Vairums tautu allaž slimo ar naidu.”

Argods joprojām rādījās vienaldzīgs, saplacis: “Tad jau vairāk mani interesē drīzās vēlēšanas Kanādā. Kas uzvarēs Trudo vai Klarks? Tas ir tāpat kā zīlēt, kas izkaros Stenlija kausu hokejā. Vai atkal Monreāla, kā parasts pēdējos gados?

Vismaz nav jāgremžas, ka esi aprobežots.”

“Hokejs ir maznozīmīgs! Tikai spēle, kaut gan kanādieši par to gražojas vairāk nekā par pasaules svarīgajiem notikumiem.

Tas pierāda ļaužu bērnišķību.”

‘Tāds esmu arī es!” mūrnieks atzinās sūri.

Bibliotekāre to nelikās dzirdam.

Viņas tonis nepārmainījās: “Šais vēlēšanās kanādieši ir strupceļā.

Balsotājiem jāizšķiras starp divi nederīgiem vadoņiem. Trudo ir ciniķis, kas nebēdā par savas valsts bezdarbniekiem un inflāciju. Klarks neliekas diezgan spējīgs,lai vadītu valsti.

Arī politiskās pieredzes viņam trūkst. Ja uzvarēs Trudo, viņš turpinās valdīt kā varmāka, nebēdādams par savas tautas labklājību. Ja virsroku iegūs Klarks,

Trudo sabiedrosies ar sociālistu partiju un drīz gāzīs valdību. Tātad nekas prātīgs nav gaidāms ne vienā, ne otrā gadījumā.

Tomēr Kanādas ļautiņš nevar darīt nekā.

Jeb varbūt var? Es vēlētos veidot kādu studiju grupu, kas meklētu izeju no šī strupceļa.”

“Par ko jūs balsosit?”

“Par Klarku. Trudo cinisms mani piesmējis. Tomēr sūrāk nekā par Kanādas vēlēšanām gremžos par ķīviņu starp Ķīnu un Padomiju. Es vēlos, lai Sarkanā Ķīna sāk kauties ar krievu komunistiem. Šāds karš būtu svētīgāks pat par pasaules mieru, jo ieguvējas būtu demokrātijas.

Zaudētāji būtu abi komunisma milzeņi, jo tie nolaistu viens otram asinis. Savienotās Valstis varētu atpūsties no bruņošanās sacīkstes. Arī Kanādā ieguvējas būtu

armija, saimniecība un kultūra.” Beidzot Argodā uzdīga interese: “Kas uzvarētu Ķīna jeb Pado-mija? Jūs visu paredzat skaidri.”

Spožām acīm Debija pavērās Argodā. Viņa bija atradusi klausītāju, kas droši vien negadījās katru dienu. Puiša jautājums iekarsēja gudrinieci jo vairāk.

Viņa atbildēja bez domāšanas. Patiesi pasaules politikā viņa jutās droša: “Kaut arī Padomija ir pamatīgāk apbruņota par Ķīnu, pēdējā karu uzvarētu, jo ķīnieši ir ciešāk saliedēta tauta.

Dažādās padomju tautas ir atēdušās komunismu. Zem pātagas krājušas naidu jau gadu desmitus. Arī savienības ideju nevar vairs iebarot masām. Gruzīni, kirgīzi, baškīri un citas tautas sapņo kļūt neatkarīgas. Disidentu kustība ir utis lāča

kažokā. Karavīros būs daudz tādu, kas neredzēs jēgas ciest un mirt par padomju lietu. Ja viņus dzītu uzbrukumā ar varu, viņi padotos gūstā. Ieroči - lai cik modemi - paši vien nespēj kauties. Tiem vajag apkalpes. Valda veca patiesība: ja karavīrs necīnās no sirds, viņš neuzvar, lai kā būtu apbruņots.”

“Vai jūs paredzat diženu nākotni Amerikai?”

"Nepavisam ne! Varmākas nākotni paredzu sarkanajiem - uz laiku. Ķīniešu komunisms pārņems Āziju un Āfriku, kaut arī pašlaik krievi ir tie, kas visur uzkūda nemierus. Krievi uzcels komunismu, bet ķīnieši visus apvienos. Komunizēšanās spēli redzam šodien Irānā. Šahs ir aizbēdzis. Amerikāņu atbalstītais vadonis cīnās pret krievu izperināto. Tā kā

komunisti ir kauslīgāki par kapitālistiem, Irānā uzvarēs sarkanie.”

“Vai amerikāņi drīkstēs to pieļaut?”

“Nedrīkstēs sākt arī Trešo pasaules karu. Protams, nostiprināšanās Vidējos Austrumos būs nozīmīgs boļševiku panākums, kam sekos citi panākumi.

Vispirms nelieši atraus Rietumiem arābu naftu. Ja ari sarkanie visžēlīgi pārdos Rietumiem savas bagātības, pēdējiem būs jātirgojas uz komunistu noteikumiem. Kad boļševiki būs ierāpušies sedlos, viņi jās visu pasauli pēc savas patikas. Mēs vēl piedzīvosim, ka visa Lalīņamerika nogrims sarkanajos plūdos. Varbūt nav tālu dienas, kad padosies Ziemeļamerika.

Bet reizē ar mūsu kontinenta sabrukumu, sāksies ari velna varas sairšana.

Totalitārās varas ir kauslīgas. Kad nebūs

vairs demokrātiju, ko drupināt, sarkanie visur un no tiesas sāks plūkties savā starpā. Radīsies tāds komunisma novirzienu mudžeklis, ko neviens diktators nespēs atrisināt.”

“Tad varēsim smieties, kad mošķis sitīs mošķi!” pieaugušais vīrs jūsmoja kā bērns. Viņš nejaudāja novērtēt meitenes nopietnību.

Viņa neievēroja mūrnieka starpsaucienu. Turpināja pārliecinoši, lietišķi: ‘Tā kā mūsu laikos notikumi ķer strauji cits citu, nebūs jāgaida ilgi, līdz uzradīsies jaunas politiskās mācības. Tās aizvien sapulcina piekritēju pulkus, kas gavilēdami un trakodami uzupurējas par svaigiem ideāliem.

Atkal nāks organizēšanās, nemieri, kari. Jaunas iekārtas, jauni vadoņi, jauni sasniegumi un

kļūdas. Bet par to mums nav ko gudrot, jo būsim droši vien jau debesu aizsardzībā, kad pienāks tie laiki.”

“Es tad noteikti būšu paslēpies zārkā jeb pelnu tvertnē.”

“Noteikti? Pavisam drošs nevarat būt! Varbūt dzīvosit vēl simt gadu, un notikumi augs strauji!”

“Es nosapņoju, ka nomiršu divpadsmitajā augustā.”

“Ko nu niekus pļāpājat! Nosapņot nevar nekā. Sapņi ir tikai murgu paveids.

Nekas vairāk. Ticēšana sapņiem saglabājusies no viduslaiku misticisma.

Māņi, vientiesība. Jūs taču esat šodienas cilvēks? Nekļūstiet jocīgs.”

“Mūrnieks ir mūrnieks - ne šodienīgs, ne senlaicīgs. Bet kā es varu sapņiem neticēt, ja tie reižu reizēm devuši

man noteiktas vēstis, kas piepildījušās.

Jums interesē politika, mani saista sapņi.

Es nestrīdos jums pretī politikas gudrībās, bet jūs man neiestāstīsit nekā par sapņiem!”

“Gribu jums tikai palīdzēt izgaisināt jūsu baismas.”

“Nosapņoju mātes nāvi. Viņa bija uzkāpusi augstā, apledojušā kalnā.

Paslīdot kājai, viņa nogāzās no kraujas bezdibenī. Sapnī redzēju viņu asinīm noplūdušu un nomirušu, guļot uz akmeņiem. Nosapņoju arī tēva nāvi: viņam uzbruka izbadējies vilku bars un viņu saplosīja. Abi šie sapņi piepildījās pāris mēnešos. Es vienmēr nosapņoju savas nepatikšanas vai slimības. Sapņi mani nekad nemāna, jo ap mums dzīvo veļu pulki, kas dod ziņas ticīgajiem. Ticu

Dievam, kaut gan viņu netraucēju ar lūgšanām. Veļi ir starpnieki starp Dievu un cilvēkiem. Visuvarenais pamāca veļus, kādus sapņus mums sūtīt.” “Jums īpatna ticēšana. Nešaubaties par aizmūža dzīvi?”

‘Ticu tai noteikti. Nebūtu vērts dzīvot, ja nebūtu mūsu mūžam turpinājuma pēc bērēm. Tikai garīgajā veidā, protams.

Zemes gaitas ir tikai ceļojums pa pasauli.

Pārbaude, ka esam diezgan vērtīgi, lai Dievs mums dotu savu mieru aizmūžā.”

“Jūs taču esat uzcītīgs domātājs savā novadā!”

“Nē - to man izskaidroja kāds sirms grāmatu lasītājs. Daudz gudrību viņš man stāstīja, bet es atminos tikai šo to. Ja viņš nebūtu nomiris, es tagad zinātu, kā runāt jo gudrāk. Lai kā, mācījos no viņa, ka jāciena arī tas, ko nevaram izskaidrot.”

“Un ko Dievs dara ar tiem, kas pierādās nederīgi un ļauni? Vai jūs ticat īstai ellei, kur grēcinieki deg karstā piķī?” “Ļaunos Dievs atdzemdina dzīvniekos. Jo dziļāk pagrimst kāda dvēsele, jo zemākā dzīvniekā tā atdzimst.

Tāpēc baidos par sevi: trīsdesmit gadu esmu dzīvojis kā vērsis āboliņa laukā.

Tagad bīstos no Dieva sprieduma. Varbūt Viņš manu dvēseli negribēs atdzemdināt kādā zīdainī? Varbūt atdos to velnam?

Varbūt pats iedzīs mani kādā lācī vai ēzelī? Tāpēc gribu glābt, ja vēl kas glābjams.”

“Jūsu vecais draugs savu pārliecību bija ieguvis no austrumu tautu grāmatām.

Vai jūs pats arī esat pastaigājis tais gara novados? Austrumu ļaužu reliģiskās filozofijas ir saistošas, bet vairums

kristiešu atrod tanīs aplamības.”

“Neesmu lasījis nekā. Neesmu nekad filozofējis.”

Viņi bija paēduši un atstāja restorānu. Pietuvojusies rietam, saule apveltīja pilsētu ar zeltainu rotu.

Paslavējuši vakara skaistumu, viņi vienojās aizbraukt uz Bordena parku.

“Paskatīsimies, kā rotaļājas bērni,” Debija sacīja. “Kaut arī nedomāju, ka kādreiz apvīrošos, man mazuļi patīk.

Sajūsmina viņu prieks, sirsnība, aizrautība. Viņus nav vēl apstrādājuši sabiedriskās dzīves noteikumi, tāpēc viņi jūtas brīvi. Ai, kā es vēlos būt līdzīga pirmskolas knauķītei! Tomēr es to vairs nespēju, jo mani saindējusi pieaudzība.

Varbūt kādreiz, kad būšu pavisam veca, man atkal vienaldzīgi kļūs sabiedriskie

priekšraksti. Pirms nomiršanas kļūšu atraisīta, brīva kā bērns. Varbūt. Bet, ja mani samals spēkratu vai lidmašīnas negadījums, tad man otra bērnība būs aizliegta. Laikam nebūs ari izdevība smieties un gavilēt, vērojot pašas mazuļu rotaļas, blēņas, nebēdnības.”

Argods iedomājās, ka Debija varētu aizspert sāņus sabiedrības aizspriedumus un kļūt māte ari neprecējusies. Tomēr viņš saprata, ka neklājas dot tādu padomu. Lai cik prātīga bija Debija, viņa tomēr apvainotos. Varbūt kādreiz lūgs viņu kļūt Argoda bērnu mātei, ja nesasniedzama paliks Minjona? Bet tad ar Debiju vajadzēs cieši sadraudzēties, vajadzēs viņu iemīļot. Vai viņam tas paveiktos?

Iemīļošana nebija ar gribu vai prātu nokārtojama. Nebija viņā ne stariņa

jūsmas, kas viņu saistītu pie Debijas dzērves, kas studēja pasaules politiku, bet neticēja sapņiem. Meiteni varēja cienīt, pat apbrīnot. Viņa varētu būt māsa, bet ne mīlule vai sieva. Ne, ne - lai viņa paliek ar savu dzīvi viena.

Bordena parkā viņi atlaidās uz segas un skatījās cilvēkos. Nozīmīgas valodas vairs neveicās. Saulei norietot, no tuvējās upes atlīgoja vēsi miglas vāli. Argods pamanīja, ka Debijai kļuva salti. Viņš piedāvāja meitenei savus svārkus, kaut gan nebija drošs, ka tas pieklājīgi. Bet viņa to uztvēra kā joku. Pasmējās pat valšķīgi un sacīja: “Brauksim labāk mājās. Man rītu darba diena. Sagaidīs atkal tūkstošiem mīļu grāmatu visas lasītāju apglāstāmas.”

Argods, protams, pievienojās. Šķiroties viņi viens otram pateicās par vērtīgo vakaru. Viss norisa kā nākas, kā pieklājas. Pavaicāta, Debija bija ar mieru atkal satikties.

Mājās braukdams, Argods atzina, ka šī diena bijusi rosinoša, bagāta. Bet ko ritdien? Varēs lasīt. Tomēr to spēs tikai pāris stundu. Kaut viņš jaudātu pieslēgties kādai zinātnei; sāktu kaut ko studēt! Bet ko, kādu zinātnes novadu? Nekad gudrības nebija viņu sevišķi pievilkušas. Kur lai pēkšņi izrauj mācīšanās prieku? Vai ceļošana ne-mundrinātu vairāk? Nē, viņš negribēja nekur braukt bez Minjonas! Jā, jā, viņa bija jāmeklē un jāatrod. Tas bija svarīgāk par visu!

3.

Pirmdien, devītajā maijā, Argods piecēlās nemierīgs. Kā būs pavadīt dienu, lai vakarā negribētos to nožēlot? Senāk viņš brīvdienā aizbrauca uz krogu, sūca alu un blenza sievietēs. Tagad to nedrīkstēja. Bija jāgādā, lai viņš drīz neatdzimtu kādā stulbā dzīvniekā. Jāglābj, kas vēl glābjams! Bet ko vērtīgu varēja darīt mūrnieks - tādā jaunbagātnieku, mantraušu pilsētā kā Olava? Braukt pie mācītāja Enuaca? Jeb uz mākslas galeriju?

Uz bibliotēku pie Debijas? Mācītāju taču nevarēja ik dienas vārdzināt ar savu ciemošanos. Tā būtu nepieklājība, ko pat mūrniekam nevarētu piedot. Mākslas galerija Argodu tīri vai atbaidīja. Tur

izstādītie darbi šķita muļķīgi. Varbūt gadīsies atkal kāds mākslinieks, kas uzmāksies ar savu darbu. Ari pie Debijas neklājās skriet rītā un vakarā. Viņa sāktu domāt, ka paziņa iemīlējies vai jocīgs. Ja ari viņai puiša sabiedrošanās patiktu, viņš negribēja uzpotēt aplamas ilūzijas. Tomēr vienatnē ar grāmatu nīkstot, viņš iegūtu vēl mazāk.

Bija jāmeklē atkal kāds cilvēks! Bet kur lai atrod kādu vērtīgu vaļinieku pirmdienas rītā? Rakstnieki bīdīja rakstuļus, nolīduši kur kurais. Zinātnieki pētīja un eksperimentēja laboratorijās.

Gleznotāji triepās savās darbnīcās. Ārsti glāba slimniekus vienu pēc otra trakā steigā. Kas būtu ar mieru atdot savas stundas kādam mūrniekam? Pilsēta bija ļaužu pilna, tomēr Argodu vārdzināja

vientulība. Viņš atminējās kaut kur dzirdētu stāstu, ka kāds gudrs grieķis reiz staigājis dienas laikā ar aizdegtu lākturi pa ielām, meklēdams cilvēku. Vai ari Argodam būs jāņem lākturis rokā?

Bet nelaime nebija tā, ka Olavā trūka cilvēku! Nē - Argods gadu gadiem bija dzīvojis tikai kā mūrnieks ar ķelli rokā!

Nebija meklējis cilvēkus - gaišus ļaudis, kas zinātu atvērt vārtus uz krāsainiem, skanīgiem, interesantiem pasaules novadiem.

Bet nu viņš gan meklēs! O, arī pati meklēšana būs vērtīga! Pūlēšanās, cenšanās taču bija augstāka par vienaldzīgu negribēšanu. Jocīgo grieķi pieminēja par viņa meklēšanu, nevaicājot, vai viņš kādu īstu cilvēku atrada jeb ne.

Ari Argods meklēs - ne gluži ar vējlukturi

rokā -, bet staigās riņķu riņķos, skatīsies, runāsies.

Nākošajā brīdī spoža doma viņu sagrāba kā saules stars: viņš brauks uz augstskolas nometni! Staigās pa ietnēm, novēros cilvēkus. Sveicinās un vaicās pēc universitātes bibliotēkas. Varbūt gadīsies kāds students vai profesors, kas ies uz bibliotēku un aizvedīs Argodu sev līdzi.

Ejot varēs aprunāties - uztvert kādu svaigu gudrību. Gan jau pie augstskolas ēkām atradīs vēl kaut ko, kas būs interesēšanās vērts.

Puisis tā sajūsminājās par savu iedomu, ka skriešus aizskrēja pie spēkratiem, iedarbināja motoru, izlīkumoja uz ielas un devās uz augstskolas nometni. To bija vērts pamatīgi apskatīt. Reti viņš bija tur

iegriezies, jo kā mūrniekam viņam universitāte derdzās. Nepieejama, tāla gluži vai naidīga - tā likās cilvēkam bez nobeigtas ģimnāzijas.

Tagad viņš skatījās redzīgākām acīm.

Kas par varenām celtnēm! Augstskolas slimnīca. Blakus medicīnas pētniecības centrs. Tanī strādāja Kanādas gudrās galvas. Ko ar tādiem ļaudīm varēja runāt neskolots mūrnieks? Viņi to neielaidīs savā valstībā, nestāstīs par saviem pētījumiem. Tā būtu laika un spēka izšķiešana, kas nedotu nekā derīga.

Argods rāmi brauca tālāk.

Lauksaimniecības augstceltne. Tā laikam bija patukša, kopš studenti bija brīvdienās. Varbūt daži profesori tur kaut ko darīja, bet viņus nenācās traucēt. Jeb tomēr? Ari profesori bija tikai cilvēki.

Varbūt kāds no viņiem pastāstītu par savu darbu? Bet vai mūrniekam viņu pētniecība interesēja? Kā īstam pilsētniekam Argodam lauksaimniecība bija sveša. Un parasti cilvēkam neinteresē svešas lietas.

Tomēr tas nebija attaisnojums. Viņam pienācās paplašināt savu pasauli! Bez kavēšanās jāpabīda attālāk tās sienas, kas ieslēdza kā aizgaldā viņa prātu. Ai, ai līdz šim viņu patiesībā nebija aizkustinājis nekas.

Tāpēc nedrīkstēja vairs minstināties -nokavētais bija jāatgūst!

Atstājis spēkratus ielas malā, Argods mēģināja iekļūt celtnē. Galvenā ieeja bija aizslēgta, bet sānu durvis viņš atrada vaļā.

Plats, tīrs gaitenis vedināja viņu tālāk svešajā ēkā. Gabalu pagājis, viņš atrada atvērtas durvis. Pabāza caur tām galvu kā ziņkārīgs kaķis. Ieraudzīja galdus,

apkrautus ar būriem. Pie viena stāvēja vīrs baltā virssvārcī. Sadzirdējis Argoda soļus, viņš atskatījās. Viņa seja bija jautājuma zīme. Puisis sadurstījās: nezināja, ko sacīt.

“Vai jūs kādu meklējat?” vīrs jautāja laipni, bet lietišķi.

Argods manīja draudzību druknā, mazliet iesirmā zinātnieka balsī un skatā.

Laikam viss viņa spēcīgais augums izstaroja cilvēcību. Puisis bija atradis draugu! Dažos mirkļos tas kļuva tik tuvs, it kā pazītos ar viņu kopš bērnības. Tāds pārsteigums!

“Es neko...” Argods tomēr stostījās.

Tad attapās: “Interesējos par lauksaimniecību... Meklēju aprunāties...”

“Gribat studēt?”

“Varbūt nākošo gadu.”

’’Jums interesē mūsu zinātniskais darbs?”

“Jā.”

“Man maz laika, tomēr pavadāšu jūs pa savu pētniecības lauku. Nāciet vien tuvāk. Es strādāju ar grauzējiem.”

Argods piegāja pie būra. Tanī sēdēja goferu pāris. Zinātnieks, roku sniedzot, nosauca savu vārdu: “Profesors Mičels.”

“Argods Ārgailis.”

“Kas jūs visvairāk pievelk laukos?

Taču ne grauzēji?”

Ciemiņš padomāja: “Augi - puķes.”

“Tās ir tīrāki radījumi par manējiem.

Bet, ja esat pie manis iekūlies, tad parādīšu jums savus lopiņus un pastāstīšu, kā mēģinām tos apkarot.”

Nu profesors rādīja būrus ar pelēm, žurkām, goferiem, čipman-kiem un

trušiem. Vairums bija rūpīgi kopti, bet bija arī pusdzīvi in-žu upuri. Daži bija apstrādāti ar gāzēm un mira mocekļu nāvē.

Nepatīkams likās profesora Mičela darba novads. Labi, ka viņš bija saprātīgs un drīz aizveda Argodu uz universitātes siltumnīcu.

Tur ciemiņu saņēma profesora Raudsepa asistents Valčuks. Tas bija jauns murkšķis, dzīvespriecīgs, ar gaļīgu seju, mazām cūkas acīm un piebriedušu vēderiņu. Viņš dzīvoja kā pasaku dievs savā puķu un augu valstībā. Puķu audzētāji parasti ir līksmi ļaudis. Arī Argodu siltumnīcas priecināja: acis noreiba ziedos, nomierinājās vārpaugos un dārzājos.

“Visi šie augi atrodami Kanādā,” Valčuks burbuļoja. “Dažādā bagātībā,

dažādās provincēs un dažādos platuma grādos. Kad izbraucam tīrumos vai prērijā, pamanām tikai nedaudzus. Tad mums liekas, ka šai zemē maz augu. Bet zinātnieks skatās ar asāku aci. Un viņš pamana augus, ko lajs neievēro. Nav man jāstāsta, ka botāniķa darbs uzmundrina, pat sajūsmina. Siltumnīca ir maza debesu valstība virs zemes, un botāniķis dzīvo kā Dieva izredzētais.

No visiem lauksaimniecības novadiem botānika ir vispievilcīgākā. Zoologiem jābradā pa kūtīm, jānoņemas ar untumainiem dzīvniekiem, kas daudz netīrāki par augiem.

Kad būsit izņēmuši lauksaimniecības pamata kursus, ar prieku sagaidīšu jūs botānikas nodaļā. Un tagad es jums visu izrādīšu."

Viņi ceļoja no vienas siltumnīcas

otrā. Argods runāja maz - viņam nebija, ko sacīt. Kā lai samedī vārdus, ar ko aprakstīt savu prieku par krāšņumu? Un viņš pat nepaspēja papūlēties, jo Valčukam vārdi ritēja kā zirņi: “Šai mazajā ziedu valstībā ļautiņš var izbēgt no ziemas. Piecelies ledainā janvāra rītā, bet zini, ka tūlīt pēc brokastīm varēsi dzīvot it kā tropu zemē.

Silta, krāšņa un smaržīga vide. Pat draudzīgāka nekā karstajās zemēs, kur jābaidās no čūskām un skorpioniem.

Siltumnīcās nav nekā, kas maitātu cilvēka labsajūtu. Tāpēc es vienmēr suminu to dienu, kad izšķīros kļūt botāniķis. Klusībā brīnos, kāpēc tik maz jauniešu izraugās šo patiesi ziedaino novadu. Vairums dzenas uz ārstniecību, tieslietām, būvēšanu.

Naudas dēļ! Bet man varētu solīt

Leiputriju, un es tomēr neatstātu savu debesu dārzu!”

Argods nostaigāja pa siltumnīcām krietnu stundu. Žēl, ka nevarēja šeit atkal atgriezties. Bet nedrīkstēja taču kļūt uzbāzīgs. Ciemiņa pašapziņu maitāja arī vajadzība melot par studēšanu. Viņš par to ir domāt nevarēja! Pat ģimnāzijā viņš nekad vairs nemācīsies, jo viņa zemes ceļi izbeigsies pirms skolas gada sākuma.

Tomēr, ja viņš atkal atdzimtu par cilvēku, tad gan dzītos pēc gudrībām. Nobeigtu ģimnāziju un studētu botāniku. Ziemās dzīvotu pa siltumnīcām, vasarās apceļotu pasauli, meklēdams retus augus. Sakrātu naudu un uzceltu pats savas siltumnīcas īstas stikla pilis -, kurās audzētu visu zemju lepnākās puķes. Un Argods sev nosolījās, ka atlikušos trīs mēnešus viņš

būs puķu un ziedošo koku mīļotājs. Ies uz bibliotēku un meklēs botānikas grāmatas.

Lasīs tās un vismaz bildēs skatīs zemes raibumus. Apbraukās kaimiņu augstskolas un aizvadīs pa līksmai stundai katrā ziedu pasaulītē. Aizlidos uz Viktoriju. Tā esot puķu pilsēta ar slaveniem krāšņumu dārziem. Tomēr, pirms atradīs Minjonu, pavizināsies tepat pa Ūlavu un papriecāsies par pavasara plaukumu apstādījumos un dārzos. Nopirks puķes podos, izrotās ar tām savu dzīvokli. Kops un lolos tās kā svētumu, vēros to augšanu, priecāsies par katru ziedu, zaru un lapu.

Viņš bija atradis kaut ko patiesi vērtīgu: skaistuma pasauli, ko agrāk nebija pazinis.

Cik pelēku dzīvi bija vadījis!

Pēcpusdienā Argods aizbrauca uz bibliotēku. Meklēja Debiju, jo viņa bija

runīga, lādzīga, sirsnīga. Gribēja viņai pavēstīt par savu atradumu. Vajadzēja kādu, kas viņam priecātos līdzi. Pagaidām Minjona nevarēja tā būt. Diemžēl! Pēc laiciņa viņš Debiju atrada. “Šorīt atklāju krāsainu pasauli!” puisis sacīja jūsmīgi.

“Kas tā?”

“Botānika! Ziedu valstība!”

“Apsveicu. Puķēm ir tikpat dzīva valoda kā mūzikai - par to man nav šaubu.

Tomēr mani vairāk saista cilvēki un viņu problēmas. Cilvēki ir augstākas būtnes nekā puķes. Tāpēc interese par ļaudīm svarīgāka nekā interese par puķēm.”

“Mans prāts par vienkāršu cilvēku mezglojumiem. Tāpēc jūtos atpalicis, vientiesīgs. Un cilvēki ir prasīgi. Dažkārt nespēju viņiem izdabāt. Tad ierauju galvu

plecos un manos pazust. Turpretī puķes sniedz prieku, neprasot nekā pretī. Ļaudis liek baidīties no dusmām, naida, savtības, greizsirdības, ļaunuma. Puķes aplaimo ikvienu, kas ir redzīgs.”

“Līksmība jums atraisījusi valodu.

Sasparojusi domāšanu. Jūs paceļaties augstu pāri mūrnieka līmenim.”

“Jā, pēdējās dienās esmu tāds kā uzkurbulēts...” Šo piezīmi Debija īsti neievēroja.

Viņa turpināja savu domu: “Bet kā cilvēks var aizrauties ar puķēm, priecāties par tām, aizmirstot ikdienu? Sarežģījumi apsēduši pasauli kā vilkači. Cilvēce dzīvo naidā un bailēs - bailēs no Trešā pasaules kara. Es paredzu, ka arī Kanādu iegrūdīs šai karā, un mēs lāgā nezināsim, par ko asiņosim.”

“Es dzīvošu ar puķēm - ar visu zaļo un raibo pasauli! Tāpēc, lūdzu, sameklējiet man vienkāršu, skaidru botānikas grāmatu, lai kļūstu gudrāks ziedu draugs.”

“Puķu draugam veselīga dzīve,” Debija sacīja izlīdzinādama. “Jūs audzēsit puķes vēl daudz gaišu gadu.”

Pamirkšķinājusi labestīgu aci, viņa piegāja pie kataloga. Palūkoja vienu kartiņu, otru, trešo. Tad aizgāja pēc grāmatas. Atnesa brīnišķīgu sējumu ar puķēm un ziedošiem krūmiem uz vāka.

Argods uzsmaidīja ir grāmatai, ir nesējai.

Nu tik viņš skatīsies bildes un lasīs! “Šī domāta iesācējiem,” meitene pasniedza sējumu. “Tādiem, kas ņem bioloģijas kursu ģimnāzijā. Redziet, cik daudz krāsainu bilžu. Lasāmviela līdzīga

stāstiem. Daudz augu ģeogrāfijas, kas jums interesēs.”

Argods pateicās un apvaicājās, kad Debija vēlētos iet atkal ar viņu vakariņās.

Ai, viņa gan nezināja, kad būs vaļas.

Vienu otru vakaru viņa gribēja padzīvot pa mājām, izlasīt žurnālus un jaunākās grāmatas. Bija arī klubu sanāksmes vēsture, politika, bibliotēkas zinības.

Varbūt nākošo mēnesi, kad būs siltāks.

Varēs kādu svētdienu izbraukt slaidu loku un papriecāties par dabu. Debijai gaužam patika prērijas plašums un brīvība.

Puisis samierinājās. Jaunkundze bija sirsnīga būtne, bet ne iemīļojama. Viņš ieteica pats sev turēties no viņas pa gabaliņu, jo viņa mērķis bija Minjona skaistā, diženā, lepnā studente. Ja iegūs viņu, tad nomirt būs viegli.

Mājās pārradies, Argods atvēra botānikas grāmatu ar kārigu prieku. Bet viņš pievīlās. Jau pirmā lappuse viņu atvēsināja ar savu auksto, sauso valodu.

Svešvārdi, latīņu nosaukumi. Nekā no stāstu gaisotnes. Debija mānījās!

Ai, ai, mūrniekam trūka vajadzīgo pamata zināšanu! Ja viņš būtu ģimnāzijā, varētu paprasīt palīdzību skolotājam.

Pamatskolā Argods bija mācījies par augiem pavisam vienkāršas zināšanas: sulas riņķošanu, ziedēšanu, augļu nogatavošanos. Viss bija ikdienišķos vārdos. Ja tāda būtu valoda šai grāmatā, viņš to lasītu kā rotaļādamies. Žēl, ka ģimnāzijā bija aizsācis mācīties ķīmiju, nevis bioloģiju.

Bet ko darīt tagad? Argods berzēja savu sakrunkoto pieri. Drīz tomēr

izdomāja: meklēs vārdu nozīmi vārdnīcā.

Tāda grāmatele viņam bija saglabājusies no skolas laikiem. Zaļa, notaukota, zīdpapīra lapām. Dažus pārgudros vārdus tā mūrniekam izskaidroja. Citiem pat skaidrošana nepalīdzēja - tie bija un palika pārgudri līdz nekaunībai. Nē, tāda botānikas mācīšanās nožņaudza garu!

Pastūmis grāmatu nostāk, Argods blenza uz kādu bildi - acis nepamirkšķinādams kā čūska. Pēc laiciņa pašķīra lapu un skatījās uz kādas puķes šķērsgriezumu. Tāds sakropļots augs! Viņam neinteresēja puse no zieda! Viņš gribēja papriecāties par veselu, krāšņu dabas rotu! Tādu, kas smaržoja, kaut arī bija tikai zīmējums!

Argods spēcīgi papurināja galvu, it kā padzīdams vilšanos. Tad sāka šķirt lapas steidzīgi, meklēdams

iepriecinājumu. Tikai šur tur viņš atrada fotogrāfijas, kas bija krāsās. Pie tām pakavējās brīžus.

Melnbaltās bildes viņu kaitināja.

Kāpēc grāmatas izdevēji bija tik sīksti, ka nenovēlēja lasītājiem krāsu prieka?

Pārmaiņu deva nodaļa par augu ģeogrāfiju. Nu skati rādīja augu valsti tundrā, taigā, prērijā, Kordiljeru kalnos, dažādās vietās Eiropā, Austrālijā, tuksnešos un džungļos. Puisis atkal mēģināja lasīt. O, tāda pat zinātniska valoda salmu sausumā. Skaidrs: Argods nebija grāmatu cilvēks. Bēdīgi! Tomēr viņam bija jāmēģina uzlabot savu dzīves veidu arī bez cītīgas un gudras lasīšanas.

Ja Argodam būtu vairāk laika un naudas, viņš nopirktu māju pilsētas nomalē ar pāris akriem zemes un uzceltu

siltumnīcu. Apceļotu tuvas un tālas vietas, vākdams ziedošus augus savai paradīzei.

Bet tagad varēja tikai papriecāties par to, ko ieraudzīja brīvā dabā tepat Ūlavas apkaimē. Varēja tos arī fotografēt un piebāzt albumus ar bildēm. Viņš priecāsies par puķēm tāpat, kā vairums vīriešu priecājas par sievietēm. Rīt pat viņš izbrauks ārpus pilsētas un meklēs pavasara ziedus. Bet šonakt viņš atkal apstaigās izpriecu vietas, meklējot Minjonu. Viņa dotu nepieciešamo spēku.

Viņas neatradis, Argods atgriezās mājās kā nopērts suns. Negāja gulēt, bet sēdēja aizvērtām acīm. Domāja tik sparīgi, cik vien atļāva smadzenes. Pēc laika uzdzirkstīja doma, ka rītu viņš ies meklēt kādu Ūlavas rakstnieku. Tas taču būs ideju cilvēks. Sarunai ar viņu

vajadzētu būt uzmundrinātājam piedzīvojumam. Argods vaicās viņam, kā rakstīt stāstus - līdzīgus tiem, ko bija sacerējis O. Henri. Vai rakstniekam pienācās būt sevišķi gudram? Viņam taču nevajadzēja noņemties ar grūtiem svešvārdiem. O. Henri stāstīja ikdienas valodā par cilvēkiem, kādus gadījās sastapt visvisur. Ja vajadzēs, Argods ies ļaudīs skatīsies, sarunāsies, noklausīsies. Ies bieži uz bibliotēku, palūgs Debijai rosinātājas grāmatas, lai mācītos no citiem, kā rakstīt.

Vakaros sēdēs apstādījumos un izdomās, ko likt uz loksnes nākošajā dienā. Daudz viņš nepaveiks trīs mēnešos, tomēr tas būs izcili pavadīts laiks. Varbūt nākošajā dzīvē viņš kļūs īsts rakstnieks.

Bet vispirms Argodam bija jāizguļas,

jāatpūšas, lai galva būtu skaidra un gars možs. Pēc tam jāaiziet pie mācītāja Enuaca. Viņam pazīstami simtiem ļaužu.

Varbūt viņš pazīs ari kādu rakstnieku.

Apmierināts par izcilo iedomu, Argods ielīda gultā. Miegs atvēlās kā silts gaisa vilnis un uzkavējās pie gulētāja garas stundas.

4.

“Tev varens mērķis,” Enuacs runāja nākošajā dienā, nosēdinājis Argodu pie pusdienu galda. “Negribu tevi atrunāt, ja tici, ka rakstīšana ir tavs svarīgais darbs.

Katrā ziņā tev vajag pamēģināt, jo citādi nebūs miera. Ieteicu tev tūlīt neiegrābues romānā, bet iesākt ar pa-stāstiem. Ja tev tuvs šķiet O.Henri, lasi un pārlasi viņa darbus. Sākumā nebaidies viņu atdarināt.

Kad ievingrināsies, izvirposi pats savu stilu. Rakstnieks aug visu mūžu, ir tad nomirst neizaudzis.”

“Vai jūs pazīstat kādu autoru Ulavā?”

“Tuvu nepazīstu neviena, tomēr zinu pāris vārdu. Esmu lasījis dažus viņu

darbus. Viens ir Jūdžins Tonifs. Viņš raksta atjautīgus gabaliņus par ikdienas notikumiem. Nekāda slavenība viņš nav.

Kanādai vispār nav neviena īsti izcila rakstnieka, nav savas literatūras vēstures.

Bet vienu grāmatu Tonifs ir izdevis. Ja gribi iet pie viņa ciemos, tad tev vispirms jāizlasa viņa stāstu sakopojums. Dabūsi to bibliotēkā. Vēl labāk būtu grāmatu nopirkt. Tad tu varētu uzstāties kā nobriedis viņa cienītājs. Otrs Ūlavas rakstnieks ir Ēriks Blusonovičs. Viņam vairākas grāmatas, un viņš ir slavenāks.

Sacer romānus. Viens izpelnījās skaļas atsauksmes - to lasīja visā kontinentā.

Profesoru Blusonoviču pieveicis vecums: pēdējos gados nav nekā publicējis. Tā kā viņš ir dižvīrs, tad pagaidām atturies viņu traucēt. Varēsi vēlāk - kad arī būsi

slavens. Brauc pie Tonifa. Gribi viņam piezvanīt?”

“Tā gan atjautīga doma!”

“Nu jā, lai nepārsteidz gara darbinieku ar nenomazgātu muti vai pat aizrāvušos ar darbu. Vienmēr der piemeldēties, ja gribi iet ciemos.”

“Es jums nepiezvanīju...”

“Tas nekas. Es allaž pieņemu no gaisa nokritušus viesus. Tāds man darba līgums. Bet vispirms paēdies un padzeries! Zini: rakstnieka mūžam daudz garlaicīgu stundu. Tad ir prātīgi kādu bridi aizkavēties virtuvē. Jāturas krietni koptam, lai var spraigi domāt.”

Tomēr Argodam vairs nekāroja ne ēdiens, ne dzēriens. Viņš satiks īstu, dzīvu rakstnieku! Tādu, kas iespiež savus darbus žurnālos! Izdevis grāmatu! Dūšīgs puisis.

Ārgailis prasīs meistaram, kā jāraksta, lai kļūtu slavens. Kāpēc gan mūrniekam rakstīšana neveiktos? O.Henri ari bija tikai bankas zirneklis. Blēdīgs turklāt! Ārgailis trīs mēnešos uzrakstīs duci stāstu, ko pēc viņa nāves izdos grāmatā. Lieliski būt slavenam šaisaulē, bet jo iespaidīgāks ir piemineklis pēc nāves. Viņu pieminēs Kanādas rakstniecības vēsturē, kad to kādreiz sastādīs. Pāragri aizgājis autors varbūt sauks izcilu?

Pieveicis pamatīgas pusdienas, mācītājs sameklēja rakstnieka Tonifa tālruņa numuru. Sirdij dauzoties, Argods piezvanīja. Atbildēja rāma - gluži vai nomiegojusies - balss. Nosaucis savu vārdu, traucētājs vaicāja, vai viņš varētu apciemot autoru. Neattapās viņu pagodināt par cienījamo.

“Vai esmu jūs kādreiz sastapis?”

Tonifs brīnījās. “Neatminos.” “Satikušies vēl neesam, bet kāroju ar jums iepazīties.”

“Tas mani pagodina. Vai jums patīk mani stāsti?” “Ļoti aizkustina,” Argods atguvās melot.

“Paldies. Diemžēl, šodiena man aizpildīta. Jāpaveic stāsts un jānosūta “Zemnieku taurētājam”,” autors bija lādzīgi atklāts. “Bet varat atbraukt rit pēc pusdienas. Papļāpāsim. Vai esat kaut ko publicējis? Sekoju Kanādas rakstniecībai cieši. Jūsu vārda neesmu manījis.”

“Nē, tikai nesen iesāku rakstīt,” Argods atkal mānījās varonīgi.

Nedrīkstēja taču autoram atklāt, ka rakstīšanas iedoma uzdīgusi tikai pirms dažām stundām. Gan Dievs piedos melus

par cildenu mērķi.

“Jā, mums, rakstniekiem, jāturas kopā. Jāpalīdzas savstarpēji. Jāizmainās atziņām. Jābiedrojas, lai dzīve būtu radoša.”

“Jāsatiekas gan,” mūrnieks paspēja pievienoties. Ko lai vēl būtu sacījis?

Nekas gudrs neiešāvās prātā.

“Nu tad uz sapazīšanos rītu divos.”

“Paldiesiņ,” Argods nošļupstēja, pirms autors pakāra klausuli.

“Nu man jāskrien dabūt Tonifa grāmatu!” puisis sacīja aizgūtnēm. “Jālasa tā visu pievakari un rit līdz braukšanai pie dižgara. Tas būs smagāk, nekā mūrēt bezdibeni. Bet paredzu, ka rakstīšana man padosies veiklāk nekā lasīšana. Man patīk strādāt ar rokām.”

“Man otrādi,” mācītājs atzinās. “Es

tikko sprediķus jaudāju uzmu-džināt. Bet vai tu esi kādreiz jau kaut ko rakstījis? Un jāuzpūš būs blēņas, atjautības vai gudrības, citādi tevi neiespiedīs. Vajagot talanta.” ’Talanta?” Argods neatcerējās dzirdējis šī vārda. “Ko nozīmē talants?

Vai to var nopirkt?”

“Nopirkt to nevar. Dievs dod par brīvu saviem izredzētajiem. Talants ir īpaša, neparasta spēja.”

“Vai tad rakstīšanai vajag sevišķas Dieva dotas dāvanas? Nepietiek ar rakstuli, papīru un pilnu sirdi?”

“O, nevar iztikt bez dāvanām. Daudzi izmocās kaut ko lieti sacerēt, tomēr tikai nedaudziem tas izdodas. Citiem trūkst talanta. Tie piedzīvo vilšanos un sarūgtinājumu. Tev, draugs, ari jābūt

gatavam uz neveiksmēm.”

“Varbūt man ir vajadzīgās spējas.

Jāraksta, jāpārliecinās.”

‘Tā ir pareiza nostāja. Neatmaksājas būt mazdūšīgam. Bet neveiksmes neder ņemt pie sirds. Ja viens pasākums nepaveicas, vajag tūlīt meklēt kaut ko citu - griezties jaunā virzienā. Es tā rīkojos: kad neizdevās kļūt par algotu sportistu, kļuvu mācītājs. Tas ir vispār kanādiešu un amerikāņu rakstura stiprums, kas neļauj viņiem pagurt. Tāpēc šīs tautas tikušas tik tālu. Tu arī uzrāpsies augstu.”

O, o, ko Argods vēl pļāpāja, kad bija jāsteidzas? Viņš pameta atvadām ar roku, skrēja un brauca!

Bibliotēkā viņš pats vien sameklēja Tonifa grāmatu, jo Debijas nekur nemanīja. Vai nu viņai bija brīvdiena vai

kafijas pārtraukums. Patiesībā tā bija labi, jo pašlaik puisis varēja runāt tikai par rakstīšanu. Un viņā gruzdēja un dūmoja bažas par savām spējām. Vismaz mācītājs Enuacs nebija smīnējis par mūrnieka iedomu. Tomēr varēja ari manīt, ka izskolotais cilvēks bija kritisks. Vai tikai Argods netē-mēja par augstu? Vai viņam būs tāds talants, ka pietiks ar zemu skolu?

Tomēr bija jāmēģina! Ja viņš neuzdrošinātos, aizkapa dzīvē viņš sev nepiedotu mazdūšību. Dievs palīdzēja visiem, kas skaisti iedrošinājās. To izteiku Argods bija kaut kur dzirdējis.

Jūdžina Tonifa grāmatu varēja lasīt kā pasaku. Stāsti bija visumā par jaunu ļaužu aizrautībām: satikšanos, sapazīšanos, samīlēšanos, saprecēšanos.

Vienu pļāpājumu no otra atšķīra sīki

starpgadījumi. Vismaz grāmatā viss bija vienkāršs, lēti saprotams un patīkams.

Klizmas allaž izkārtojās bez lielām sāpēm; stāstu beigas bija laimīgas. Nu, tādus gabaliņus ari Argods spētu izdomāt.

Varbūt varētu aprakstīt dažus savus piedzīvojumus.

Tad daudz svīst nevajadzētu -pastāstītu tikai, kā notikumi ķēruši viens otru.

Pret vakaru Argodam lasīšana tomēr apnika. Viņš īsti nezināja, kas viņam stāstos vairs nepatika, bet tie sāka garlaikot. Vai pārmaiņas pēc pašam kaut ko neuzrakstīt? Bet ko? Pastāstīs kādu dēku. Varbūt savu draudzēšanos ar kafejnīcas meiteni Jordisu? Veselu mēnesi mūrnieks meņģējās ar šo savu mīluli, līdz viņas vieni ieņēma cita draiskule Aurora. Tādas atmiņas kairināja.

Uzasinājis zīmuli un sameklējis vēstuļu papīru, puisis apsēdās stingri pie virtuves galda. Kā lai iesāk rakstīt?

Vispirms jāizdomā stāsta virsraksts. Mazs romāns? Iemīlēšanās? Jordisa un Aurora?

Neviens nelikās tāds, kas uzbikstītu kāri lasīt. Varbūt vispirms stāstu uzrakstīt, un to nokristīt pēc tam? Jā, tā gan! Tas bija atjautīgi. Bet kā nu aizsākt? Pirmais teikums laikam bija visgrūtākais.

Mūrnieks pūta un stenēja, it kā nestu spaini ar cementa javu uz celtnes desmito stāvu. Pēc laiciņa izdomāja, ka vispirms aprakstīs laiku un dabu. Atvieglots viņš uzvija pirmo teikumu: “Bija skaista maija diena.” Turpinājums padevās vieglāk.

Argods rakstīja par sauli, debesīm, mākoņiem, ziedošiem ceriņiem, zāles augšanu un koku lapošanu. Iznāca gluži

bagāta rindkopa. Pēc tam viņš drosmīgi mērās uz notikumiem. Vēstīja visu skaidri un tieši. Kāda jēga virpuļot uz riņķi, prātot, stiept stāstu garumā?

Jā - mūrnieks Ričards aizbrauc uz kafejnīcu vakariņās. Sastop apteksni Jordisu. Aprunājas. Abi sasmaidās.

Norunā iet kopā uz kino pēc kafejnīcas slēgšanas. Un tā tālāk un tā joprojām.

Argods iesila, un teikums vērpās pēc teikuma. Tomēr ar bažām viņš atskārta, ka stāsts skrēja pret beigām gaužam ātri.

Sanāks tikai nedaudz lappušu. Pat īsie Tonifa stāsteļi bija garāki. Bet ko lai vairāk saka par ikdienišķām notikšanām?

Nekas! Viņš paņems savu sacerējumu līdzi pie meistara. Gan grāmatas autors zinās padomu. Tomēr pārlieku pazemīgs iesācējs nebūs vis.

Gadu gadiem Argods bija rakstījis tikai paretas vēstules. Skolā nebija attīstījis rakstīšanas mākslu tālāk par rindkopu. Bet tovakar viņš paveica divi lappuses. Nobažījies ielīda gultā.

Nevarēja aizmigt. Guļamistaba likās piesutusi. Negribot bija jāpārmaļ uzrakstītais un vēl rakstāmais. Jo vairāk viņš domāja, jo vairāk svīda. Beidzot izgāja uz balkona. Nakts bija skaidra un vēsa. Kā vīnu viņš dzēra svaigo gaisu.

Pamazām nabags nomierinājās un atgriezās zem segām. Vajadzēja kaut cik atpūsties, lai spētu priekšpusdienā nobeigt stāstu. O, rakstīšana nebija jokošanās!

Līdz pusdienām viņš stāstu nobeidza gan. Par virsrakstu vairs nedomāja daudz.

Uzlika pirmo, kas ieskrēja prātā: “Mūrnieka mīlestības stāsts”. Autors

apjēdza, ka liess un īss bija šis rakstījums - četras lappuses skolnieka stīvajā veidojumā. Ja tās iespiestu grāmatā, iznāktu tikai pāris. Cik stāstu vajadzētu, lai piepildītu sējumu? Pietrūks paša piedzīvojumu, bet izdoma diezin vai daudz ko dzemdinās. Bet par to sūrosies vēlāk. Tagad jādzird, ko sacīs atzītais autors.

Rakstnieks Tonifs ieveda ciemiņu savā bibliotēkas istabā. Tur gar visām sienām bija plaukti pieblīvēti ar grāmatām, žurnāliem un aktu vākiem. Vai šis cilvēks visu šo bagātību bija izlasījis?

Gribēja vēl pieveikt? Vai citādi neveicas rakstīt?

Logs bija vaļā. No ielas ieplūda dažādas smaržas: degvielu, putekļu, zāles, plaukstošo koku. Iebrāzās ari trokšņi -

visvairāk no spēkratiem. Vai iela rakstnieku netraucēja? Argodu katrs sīkums aizskāra. Vai Tonifu nekaitināja tāļredzi , kas bija ieslēgts un runāja uzmācīgi?

Sasveicinājušies un apsēdušies, literāti jutās neērti. Par ko lai aprunājas divi svešnieki? Argods lūkojās uz atvērto logu un žilbinošo tāļ-redzi. To pamanīja Tonifs, pielēca kājās un vaicāja iztapīgi: “Vai trokšņi jūs traucē?”

“Jā,” ciemiņš atzinās.

Namatēvs aizvēra logu, izslēdza tāļredzi. Tad paskaidroja: “Es dzīvoju līdzi pasaules trokšņiem, krāsām un smaržām. Tā noasinās mana uztvere, kas nāk par labu rakstīšanai.

Radīšana tagad mans maizes darbs, tāpēc saceru kaut ko katru dienu. Drīz iznāks

mana otrā grāmata.”

Pa to laiku Argods vēroja, kāds izskatās dzīvs rakstnieks. Viņš bija kalsens un garš - pat pārāk liess un pārāk garš. Vaigi iekrituši, kakls dzīslains. Mati pelēki, šķidri un taukaini. Acis nemierīgas -plakstiņi nemitīgi mirkšķinājās. Piere apaļa; zilas dzīslas līkumoja pāri deniņiem. Visumā rakstnieks bija liesais sugas suns kurts.

Kad Argods joprojām turējās mēms, Tonifs aizpildīja klusumu: “Mums jāaudzina Kanādas literatūra. Nedrīkstam pieļaut, lai tāļredži pilnīgi pārņem kultūras dzīvi. Ir jau krāsu kastēm sava vieta, tomēr rakstniecība nedrīkst panīkt.

Tādā pusmiljona pilsētā kā Ūlava ir tikai divi pazīstami rakstnieki - profesors Blusonovičs un es. Varbūt jūs arī esat ceļā

uz slavas kalniem, bet līdz šim neesmu dzirdējis rakstnieka Argoda Ārgaiļa vārda. Kur jūs esat publicējies? Vai pie amerikāņiem? Viņi dod treknākus dolārus.”

Uzdurts uz tiešiem jautājumiem, Argods runāja: “Neesmu vēl nekur iespiests. Tikai nesen aizsāku rakstīšanu. Paņēmu līdzi savu pēdējo stāstu. Neesmu to rādījis nevienam. Vai jūs, lūdzu, tās lapas izlasīsit un pasacīsit, cik mans sacerējums derīgs... vai nederīgs?”

To sacīdams, Argods izvilka no kabatas savu mūrnieka mīlestību. Lapas, nabadzītes, bija saburzījušās. Tonifs palūkojās uz tām ziņ-kārigi; saņēma labprāt.

“Nav sevišķi garš,” viņš atzina. “To

var izlasīt tūlīt. īsāks par parastajiem pastās tiem. Ko var notēlot tādā īsumā?”

Rakstnieks sāka lasīt, un iesācējs vēroja viņu platām acīm. Vai meistara seja neapmācās? Nē, nebija tik ļauni: kurta plānajos vaigos ielīda smaids. Bet drīz viņš stāstu bija izlasījis, un nometa to uz galda. Skatīdamies sāņus, viņš ievilka garu gaisa malku. Tad runāja nežēlīgi: “Jūs patiesi esat iesācējs. Vai zināt, ko nozīmē tēlošana? Jūs apbār-stat maija vakaru ar klišejām, bet tas vienīgais, kas drusku uzbužināts. Tam seko notikumu uzskaite - ziņojums. Pieminētie cilvēki ir pirmatnīgi: viņi nekā ne jūt, ne domā, ne runā. Lai cik ikdienišķs ir mīlestības trīsstūris, tas kaut kā jāatdzīvina, lai lasītājam pamostos interese. Un valodai vajag sprēgāt kā ugunskuram. Jūs pasakat

visu tik bālā, novalkātā izteiksmē, ka lasītājam apniks pat īsais gabaliņš. Lūdzu atvainojiet manu atklāto valodu, bet jūs rakstāt kā pamatskol-nieks. Vai jūsu ģimnāzijas skolotājs nepamācīja, kā rakstīt saistošu domrakstu? Tad nu gan viņš savu algu nenopelnīja. Jums jāsāk vingrināties, kā sakomponēt drusku atjautīgu, vienkāršu teikumu.” “Ģimnāzijas skolotājs manus domrakstus slavēja,” Argods meloja, sašutumu valdīdams. “Un jūsu stāsteļi nav nemaz labāki. Visi vienādi - garlaicīgi. Izlasīju jūsu grāmatu nepatika nemaz. Jums nav talanta - tas viss!” “Piedodiet, ka esmu jūs apvainojis.

Bet es runāju godīgi. Ja neticat, aiznesiet savu rakstījumu kādam redaktoram, kritiķim vai profesoram. Esmu drošs, ka visi sacīs to pašu.”

Argods slējās stāvus, sagrāba savas lapas un teica kaulainu sveiki. Kāda jēga būtu vēl kaut minūti kavēties pieslānītajā bibliotēkā? Šis prātvēders nepamācīja, nepalīdzēja ar padomu, bet nopēla. Ar rupju kustību iegrūda savu ciemiņu dūņainā mārkā. Nonievātais ies pie profesora Blusonoviča, kas bija uzrakstījis - droši vien - biezākas grāmatas nekā Tonifa vienīgā.

Blusonovičs būs inteliģentāks, saprātīgāks - kā jau audzinātājs kas paradis dot padomus. Dižā rakstnieka aizrādījumus varēs iegaumēt.

Kā pa murgiem sasniedzis mājas, Argods paķēra Tonifa ražojumu un traucās uz bibliotēku. Šos stāsteļus viņš vairs nelasīs! Būtu iesviedis grāmateli mēslu tvertnē, bet negribēja saķīvēties ar

bibliotēku, kur strādāja arī Debija.

Cilvēkam, kas dzīvoja sava mūža pēdējos trīs mēnešus, neklājās neviena ienīst.

Diemžēl Argods juta briestam pret Tonifu melnu ienaida augoni. Diezin, vai šis trums jebkad uztrūks? Augs vēl aizmūžā ko par to sacīs Dievs?

Varbūt Tonifam skauda, ka Argods rakstīja labāk par viņu, un tāpēc gribēja ciemiņu pazemot? Tāds mazcilvēks!

Bibliotēkā puisis iemeta Tonifa grāmatu atdodamo sējumu lūkā, paņēma vienu Blusonoviča izdevumu, pasveicināja Debiju un atgriezās mājās.

Jākārto satikšanās ar profesoru! Ja ne tieši nākošajā dienā, tad mazliet vēlāk. Pa starpām izlasīs Blusonoviča romānu un uzrakstīs kādu izstieptāku stāstu, ko nolikt priekšā profesoram.

Galvenais:

jānomierinās; jāuzņem pirmais sitiens kā akmenim, ko grūti sadragāt. Un jāmācās no piedzīvojuma. Bet ko Argods varēja mācīties? Ka stāstā jātēlo? Kā to darīja?

Sameklējis telefona grāmatā profesora numuru, Argods piezvanīja. Vai cienījamais rakstnieks varētu noziedot iesācējam Ārgailim kādu pusstundu sava dārgā laika?

“Kāda vajadzība? Vai jūs esat students?” profesors vaicāja čiepstošā vecuļa balstiņā, kas Argodā uzkūdīja aizspriedumu.

Piespiesti skaļā mūrnieka balsī puisis noziņoja savu mērķi.

Profesoram bija gatava pamācība: “Sūtiet savus darbus kādam izdevējam. Jā, papūlaties iekļūt kādā žurnālā; pēc tam otrā un trešā, pamazām iegūstot ievērību.

Lai uzlabotu savu stilu, studējiet citu rakstnieku grāmatas - sevišķi stila meistaru - piemēram, Oskara Vailda. Bet pienāciet parīt vakarā - sacīsim, pulksten septiņos. Būs man prieks parunāties ar spējīgu jaunekli, kas tiecas pēc panākumiem.”

Nākošās divi dienas Argods lasīja, rakstīja, grauza nagus un zūdījās.

Blusonoviča romāns stāstīja par senlaiku izlaidīgām sievietēm - tas bija viss, ko Argods varēja saprast. Dažādu izvirtību apraksti kairināja puiša iztēli. Bet daudz kas grāmatā bija svešs un nesaprotams.

Lasītājs atzina, ka viņam trūka skolas, bet nu bija par vēlu tai ziņā sev daudzko palīdzēt. Aizmūžā būs jādzīvo kā neaptēstam mūrniekam. Vai tāds varēja cerēt uz izdevīgu atdzimšanu?

Savu jauno stāstu Argods atkal iesāka ar dabas aprakstu. Pārmaiņas pēc viņš šoreiz izraudzīja ziemu. Pieminēja kupenas, salu, slidenus ceļus, aizsnigušas egles. Pēc tam viņš vērpa notikumu par divi mežiniekiem, kas abi iekāro nometnes pavāra palīdzi - eņģelīgo meiteni Elenoru.

Daglasam palaimējas sagūstīt Elenoras labvēlību, par ko viņa sāņcensis Kīss gandrīz pakaras aiz greizsirdības.

Izmantodams izdevību, Kīss uzgāž Daglasam virsū koku, kas laimīgo nogalina. Elenora tomēr atsakās Kīsu precēt. Mīlas mokās pazaudējis prātu, atraidītais ielec āliņģī. Tas taču bija stāsts kā nākas! Par to gudrs cilvēks nesmiesies un nesūtīs autoru uz skolu!

Argods stiepa stāstu garumā. Stāstīja par pelēkiem sīkumiem; atkārtoja sarunas,

kam bija maz jēgas. Sagudroja kaut kādas patiesības par mīlestību, greizsirdību, ļaunprātību, sirdssāpēm. Palīdzēja arī tas, ka stāstā varēja savirknēt vairāk izdarību.

Sanāca desmit lappušu.

Kas varēja noliegt, ka viņš bija spēris platu soli uz priekšu? Varbūt Tonifa vārdu birumā bija ari kāds taisnības nieks... Argoda naids pielaidās. Bija daudz kas jāpacieš, ja gribēja trīs mēnešos salāpīt dzīvi.

Norunātajā laikā uz minūti iesācējs ieradās pie vecmeistara.

Blusonovičs bija filozofijas profesors. Pēc nomērīta ievada viņš ievaicājās, kas bija Argoda iecienītākais prātotājs? Tā ko ciemiņš nebija sagaidījis!

Kaut viņš būtu zinājis vismaz viena filozofa vārdu! Profesors, kas bija pasīks,

sačervelējies rūķis, pavērtu muti gaidīja norit atbildi. Ieplēta acis. Laikam bija tāļredzīgs. Likās: viņš tomēr saskatīja Argoda apjukumu.

“Vai jūs neesat studējis kultūras vēsturi?” vecis pasmaidīja.

“Nē, neesmu bijis universitātē,” mūrnieks atzinās varonīgi.

“Mūsdienu rakstniekam tā nepieciešama.”

“Domāju rakstīt un studēt.”

“To var. Prātīgāk tomēr vispirms pamatīgi sagatavoties rakstnieka darbam.

Citādi var iznākt, ka vēlāk pašam kauns par saviem pirmajiem sacerējumiem. Vai esat lasījis angļu dzejnieka Džona Miltona dzīves stāstu? Viņš maģistra grādu uzskatīja dzejniekam par nepieciešamu.

Tāda pat skola vajadzīga stāstu

rakstītājam. Un jūs zināt, ka Miltons bija viens no angļu dižajiem, vai ne?”

Argods neatminējās agrāk dzirdējis Miltona vārda, tomēr viņš pienācīgi māja ar galvu. Līdz šim Blusonovičs šķitās patīkams -nebija tik uzbrucīgs kā Tonifs.

Vai viņš nebija labdabīgs tēvocis, ko varēs paaicināt teikt bērēs atvadu runu?

Bet runīgais profesors turpināja: “Ja sapratu pareizi, jūs nācāt pie manis prasīt padomu un vērtējumu. Vai jums līdzi kāds darbs, kurā varētu ielūkoties?”

“Ir,” Ar gods teica un cēla priekšā manuskriptu.

“Kāds jums trekns, smags rokraksts!

Jūs laikam strādājat lēni un apdomīgi, uzmanīgi veidojot katru burtu.

Rakstāmmašīnu neņemat palīgā, kaut esat jaunu ļaužu?”

“Nē, bet mācos uzsist burtus.”

“Tas nekā nemaitā. Šekspīrs visas savas lugas uzrakstīja ar roku. Atskaitot Miltona palīdzējumus, kas ari bija rokrakstā.”

To pasacījis, izskolotais pievērsās manuskriptam. Lasot viņa seja kļuva aizvien nopietnāka, bet pēkšņi nopietnība pārvērtās par smīnu. Tad viņš nometa lapas uz galda un sāka vaimanāt: “Jaunais cilvēk, jums jāmācās paši pamati! Pareizrakstības kļūdas mudž, teikumos slima gramatika! Vai jūs nobeidzāt ģimnāziju? Ja tā, tad gribas raudāt! Skolotāji nav darījuši savu darbu, bet bīdījuši jūs nesagatavotu no klases uz klasi. Atkal aplami iztulkota pedagoģijas filozofija!”

Nē, Blusonovičs nebija cilvēcīgāks

par Tonifu! Varbūt pat vairāk noziedējis savā nīgrumā? Gudrāks, slīpētāks; vairāk piedzīvojis. Tāpēc saziedējis sīkstāks; varbūt pat ļaunāks?

“Es ģimnāziju nepabeidzu,” mūrnieks atzinās - šoreiz gļēvi. *To var redzēt. Un tagad gribat kļūt rakstnieks? No tāda, kas nevar izrāpties cauri ģimnāzijai, autors gan neiznāks.

Ejiet atpakaļ uz skolu, iemācieties ciešami rakstīt, pastudējiet rakstniecības teoriju.

Palūdziet savu skolotāju, lai pamāca jūs, kā sacerēt pastāstus. Saprotat?” “Jā, profesora kungs...” Argods bija samalts un pazemīgs.

Tomēr sīkais vecis vēl nevarēja pierimties: “Šīs jūsu samazgas liek pat cūkai ņirgt! Tāds miglas vāls, kurā no literatūras nav ne atblāzmas. Ziņojums kā

avīzē! Neveikla notikumu uzskaite. Es negribu būt jūsu mājskolotājs. Aizmirstiet laurus uz dažiem gadiem, līdz iegūstat rakstniekam nepieciešamos pamatus. So mēģinājumu ieteicu iznīcināt, jo tas ir apsmiekls rakstītājam, kas sapņo par panākumiem!”

Puisis paņēma savas lapas. Uzmilza sašutums. Tas sajaucās ar dusmām un apvainojumu, aizžņaugdams viņam balsi.

Viņš izgāja pat neatskatījies. Lai cik satraukts, viņš tomēr apjēdza, ka nupat izbeidzās viņa mēģinājums kļūt par rakstnieku. Vēl varēja iet pie Debijas, tomēr Argodam kaut kādi negribējās viņai rādīt savus darbus.

Kas viņu atturēja? Atziņa, ka viņam trūka rakstniekam nepieciešamās skolas?

Debija zināja par robiem Argoda garīgajā

attīstībā, nespēju lasīt pat taisni uzrakstītus romānus - tādus kā “Vējiem līdzi”. Jā, Debija smīnētu, tikko viņš ieminētos par savu nodomu rakstīt stāstus.

Varbūt viņš tiešām bija pārvērtējis savas spējas. Viņa talantiņš bija tāds pasīciņš.

Laikam Tonifs un Blusonovičs runāja taisnību, nopeldami Argoda darbus.

Atguvies no apvainojuma, puisis nolēma aizmest rakstīšanas iedomu aizmirstībā.

Viņš izdomāja arī, ko darīt turpmāk: brauks uz Saskačevanu un meklēs Minjonu pa visām pilsētām, ciemiem un pagastiem.

Tad viņu vairs netirdīs rakstīšanas neveiksme.

Tikai pāris stundu viņš pagulēja jautrā miegā, tad satraukts izlēca no gultas un saposās ceļam. Paņēma līdzi savu labāko uzvalku, vairākus kreklus, lāpstu

un foto aparātu. Viņš uzņems bildēs retus, neredzētus augus, izraks tos, pārstādīs podiņos un sakrās bagažniekā. Daudz augu nevarēs mājās pārvest, jo cik tad bagāžniekā bija telpas? Un vēlāk nedrīkstēs taču pārvērst dzīvokli par siltumnīcu. Galvenokārt viņš audzēs puķes - ir maigas, ir lepnas - sarkaniem, ziliem un dzelteniem ziediem. Saskačevanas prērijas laumiņas! Vienaldzīgi būs latīniskie nosaukumi, liekas zinātniskās gudrības. Tikai skaistums būs nozīmīgs.

5.

Saskačevanā Argods aizvadīja deviņpadsmit dienu. Atrada dažus Herčekus, bet nevienam nebija meita vārdā Minjona. Jeb vecāki - ātri aptvēruši situāciju - nekaunīgi meloja, savu meitu noliegdami? Ziedus meklējot, Argods allaž apturēja spēkratus ceļmalā un pastaigājās pa pļavām vai kviešu lauku nomalēm. Tomēr ziedu bija maz un vienmēr vieni un tie paši. Vairāk varēja iegūt zemnieku sētās, ja gadījās vēlīgas namamātes, kas gribēja izrādīties ar savu bagātību un dāsnumu. Argods pierakstīja puķu vārdus, tomēr vēlāk neatminējās, kurš vārds piederēja kurai puķei, atskaitot

pavisam pazīstamās.

Kādu pēcpusdienu viņš aizbrauca uz Saskačevanas universitāti. Izbraukājis nometnes ceļus un ielas, Argods atrada siltumnīcas. Viņam uzplūda priecīgs satraukums.

Droši viņš piegāja pie pirmās mirdzošās stikla mājas un pamēģināja atvērt durvis. Tās nebija noslēgtas. Ko nu citu - gāja iekšā. Viņu saņēma mitrs, sutīgs, smaržīgs gaiss. Tropiska vide.

Diendienā to būtu grūti izturēt. Nekā ļauna nedomādams, Argods sāka priecāties par ziediem. Bet viņš bija tikko iedzīvojies krāšņumā, kad piesējās sažuvis vecis kā spoks. Tam bija gari, nekopti mati un dzīslainas, knubuļainas rokas.

“Kur jūs te gadījāties?” mūznis ieķērcās.

Argods sadurstījās, tad attapās: “Meklēju kādu, kas izrādītu siltumnīcu.

Mani aizkustina viss, kas dzīvo ziedēdams.”

“Kas jūs te atveda?”

“Neviens. Atbraucu pats.”

“Vai jums ir atļauja?”

“Nezināju, ka tāda vajadzīga.”

“Domājat, ka te var nākt un iet ikviens, kā iegribas?”

“Piedodiet. Neesmu no šejienes.

Iebraucu no Ūlavas. Man interesē augi un cilvēki. Gribu studēt lauksaimniecību.”

Vecis atrāva vaļā durvis: “Esmu siltumnīcas sargs! Man neinteresē, ko gribat studēt! Ejiet ārā un nenāciet atpakaļ!”

Sis ērms bija neparasta būtne universitātes vidē. Ar viņu nebija ko

tielēties. Tāpēc, neizdvesis vairāk ne skaņas, Argods gāja laukā. Iet meklēt atļauju? Kas zina, kur to dabūt? Varbūt lauksaimniecības augstceltnē? Bet kur tā bija? Vajadzēja pavaicāt vecim. Lai bija cik nedraudzīgs, atbilde viņam būtu jādod.

Līst vēlreiz viņa sutu pirtī? Nē, tāda naidīga spoka tuvumā Argods tikpat nespētu priecāties par ziediem. Tad labāk vēlreiz aizies uz augstskolas siltumnīcām Olavā. Ja viņš dzīvotu garu mūžu, tad studētu botāniku vai vismaz kļūtu dārznieks. Bet tagad bija lieki domāt par gariem gadiem zem šīs saules.

Tāpat kā visur ciemos un pilsētās Argods nu lūkojās pēc tuvākās tāļruņa būdiņas, kur grāmatā varēja atrast visus šejienes Herčekus. Drīz atrada būdiņu, grāmatu, Herčeku adreses.

Bija stunda pēc vakariņām. Cilvēki paspējuši paēst un nomierināties pēc satraukumiem darbā. Labvēlīgs laiks sadzīvei.

Puisis neatzina telefonu, ja varēja citādi izkārtoties. Ja viņš zvanītu, atbildētu varbūt Minjonas māte, kas svešniekam neatzītos, ka viņai meita ar tādu vārdu. Drošāk bija piebraukt pie visiem Herče-kiem. Kad ģimenei parādīsies izcili ģērbies, dūšīgs vīrietis, tad māte un tēvs būs vēlīgāki. Runās vairāk, saprotošāk. Un grūtāk viņiem būs melot, acīs skatoties.

Visādus Herčekus Argods sastapa tovakar. Nākošajā dienā gan tikai mātes, jo tēvi bija darbos. Bija lādzīgas vai pārgudras ukraiņu sievas, pat īgnas un naidīgas, kas skaidri parādīja, ka ar

svešnieku nēbija draugos. Ja viena no pēdējām būtu Minjonas māte, tad visa meklēšana būtu veltīga. Bet Minjonas māmu)a taču būs gaišs cilvēks, ja viņai bija meita, kas studēja zobus? Protams, mūrnieks parādīja sevi, cik vien kulturālu iespēja. Runāja mīkstā balsī, savilka seju smaidā, atvainojās par traucēšanu.

Argodam šķita, ka viņš kļuva apgarotāks.

Zem spiediena ļautiņš aši pārmainās.

Pēc deviņpadsmit dienām visas Saskačevanas pilsētas un ciemi bija izokšķerēti, visas Herčeku saimniecības apciemotas. Šī bija reti apdzīvota pasaules daļa, tāpēc ilgāk nebija ko noņemties. Bija pārlaistas saulainas un lietainas dienas, braukāts pa šosejām un dubļu ceļiem, kas slapjā laikā mocīja spēkratus līdz nāvei. Iztērējās nauda,

saburzījās dārgas drānas uzvalks. Bet kas par sīkumiem bēdās! Nopirks citu uzvalku, jo pirms nāves der šo to izšķiest. Vienīgā bēda: Minjonas viņš neatrada. Vai tas bija Dieva nolikums? Bet kāpēc Dievs savu bērnu sodītu tik bargi? Vai nebija diezgan, ka Viņš aizsauks Argodu no šīs pasaules vislabākajā vecumā? Jeb tā bija Dieva žēlastība, ka Viņš neliks Argodam mocīties ar vecuma nevarību un slimībām? Dzīve aizsaulē taču bija laimīgāka nekā virs zemes. Debesu novados visi iemītnieki būs draudzīgi, laipni, piemīlīgi. Un tur būs puķes, puķes bezgalīgi puķu lauki, ko neapsargās nekādi mošķi!

Braukdams mājup, Argods izdomāja, ka ies atkal uz Ūlavas mākslas galeriju un šoreiz meklēs sev glezniecības skolotāju.

Nu droši vien Unga nebūs vairs dežūrējošais viltnieks. Varbūt viņa atvietotājs būs mazāk slīpēts - Argods varēs ar viņu prātīgi aprunāties; palūgt, lai pamāca, kā gleznot puķes. Puisis gan nezināja, vai viņam bija pienācīgo spēju gleznošanā. Vai vajadzēja talanta tāpat kā rakstniecībā? Skolā viņš bija zīmējis dabas skatiņus un saņēmis teicamas atzīmes. Bet audzinātāja uzteica ari citus darinājumus. Vai viņa maz no mākslas kaut ko sajēdza? Spējas varēja atklāt un novērtēt tikai īsts gleznotājs. Tāpēc tāds jāsadabū!

Sasniedzis savu dzīvokli, Argods jutās nomocījies. īsās naktis svešajās viesnīcās nebija viņu pienācīgi atpūtinājušas, turpretī garās dienas sakrājušas nogurumu. Iekritis gultā, viņš

tūlīt aizmiga. Gulēja kā debesīs. Sapnī redzēja Minjonu staigājam puķu laukā.

Ziedēja tulpes, lauvmutītes, narcises.

Meitene saplūca ziedus, nopina vainagu, ko uzlika Argodam galvā.

“Vai tu gribi būt mana līgava?” mūrnieks aizgrābtībā vaicāja pliekani.

Skatījās viņai acīs, izstiepa rokas.

“Jā,” Minjona koķetēja.

Tad Argods skūpstīja savu mīluli un pamodās.

Viņš zināja, ka mīlestība sapnī vēsta nedienu. Kas viņam varētu gadīties?

Darbā viņš negāja. Ķieģelis nevarēja uzkrist uz kājas un ievainot. Stalažas nevarēja sagāzties. Priekšniekam neradās izdevības atlaist Argodu no darba. Vienīgi klizma ar spēkratiem bija iespējama.

Lai no tās izvairītos, puisis braukāja

pa pilsētu autobusā. Skaidrs, ka nekas ļauns viņam nelēcās. Diena bija ziedoša, tomēr Argods bija nobažījies: nelaime varēja būt pavisam neiedomājama, neparedzama.

Bet taču ne gleznu galerijā? Droši viņš soļoja iekšā. Apstājies pirmajā zālē, skatījās visapkārt. Ieraudzīja īstu raganu sēdām pie galda. Piegāja klāt. Viņa bija pusmūža briedumā, piedauzīgi apgleznotu seju, izteiksmīgi biezām lūpām, milzīgu matu kamolu uz pakauša, miglainām - it kā dziļdomīgām - acīm un muskuļotām kājām, ko jo sevišķi izcēla šaurā, īsā kleita. Uz slotas no elles atlidojusi spīgana!

Viņa sniedza puisietim pretī platu plaukstu un droši blenza acīs. Pat tāds mūrnieks kā Argods sadurstījās.

“Ariāna Enābule,” viņa čukstēja rešņi. “Pedagoģe Fanabas mākslas skolā.

Gleznoju portretus - ar izcilām sekmēm.”

Vīrietis juta sirdi atbalsojamies deniņos. Sieviete... baudkāra, bez šaubām.

Un viņš bija jauns, spēcīgs, izskatīgs puisis! Viņš paspieda Enābules roku droši, vēlēdams labu rītu un pasacīdams savu vārdu. Mākslinieces tvēriens bija muskuļots.

“Atnācāt pielūgt mākslu?”

“Esmu šeit bijis jau senāk,” Argods padzina samulsumu. “Esmu redzējis gleznas. Bet interesētu jūsu darbi.”

“Aizgrābjoši! Nāciet līdzi parādīšu.”

Viņi izgāja cauri vienai zālei un otrai. Trešajā varenā spīgana apstājās. Ar atvēzienu izstiepa roku un norādīja uz

darbiem pie kreisās sienas: “Visa šī māksla ir manējā. Izstādīta skatīšanai un pirkšanai. Salīdzinot ar vērtību, cenas ir pazemīgas.”

Argods šīs gleznas atminējās no iepriekšējā apciemojuma.

Tādus darinājumus nevarēja vis lēti aizmirst.

Dažas plašas abstrakcijas; pāris skatu raksturoja Fanabu. Tomēr visciešāk Argodu piesaistīja pusducis vīriešu gumu gleznojumi. Tikai ķermeņa vidusdaļa no mugurpuses, sāniem un priekšas. Pa divi skatiem no katra redzes punkta. Rožainos, dzeltenos un baltos toņos. Kamēr mūrnieks iedziļinājās mākslā, Enābule runāja jūsmīgi: “Es esmu speciāliste vīriešu gurnos.

Vienīgā tāda māksliniece pasaulē. Vai uztverat gleznu svaigumu un spēku?”

“Uztveru gan - vareni gumi...” puisis atzina.

“Noņēmos daudz ar plikņiem, līdz kļuvu meistare.”

“Jums pievilcīgi gleznojumi...”

Argods vērtēja.

“Man prieks par jūsu gaumi,” Enābule bija sabiedriski veikla. “Sākumā gleznoju plikņus pilnā augumā, bet vēlāk atzinu, ka rosi-nošāk ir pievērsties tikai vienai ķermeņa daļai. Mani visvairāk pievilka gumu apvidus ar savu spēku un vīrišķību. Tagad mana plikņu māksla sastopama vismaz simt Ūlavas un Fanabas patriciešu mājās. Vai jūs ari vienu audeklu? Sie seši aizies nākošajās pāris dienās.” “Būs jāpaņem,” Argods padevās gļēvi.

“Kuri jūs visdziļāk aizkustina?

Baltie, rožainie jeb dzeltenīgie?” “Nevaru uzreiz izšķirties.”

“Tad paņemiet vienu no katra toņa.

Atsevišķo cena ir piecsimt dolāru, bet, ja nopērkat trīs, tad atdošu visus par divpadsmit simti. Tas ir gadījuma pirkums. Bet tā kā esat mākslas mīļotājs, tad gribu būt pretimnācīga.”

“Trīs gan nevarēšu...” Argods vairījās.

“Vismaz ņemiet divus! Atdošu par deviņi simti!”

“Ne, ne - varu atļauties tikai vienu.” “Žēl. Tomēr es saprotu: mākslas pielūdzēji dažkārt nav turīgi. Kurus jums iesaiņot? Vai ņemsit līda jeb aizsūtīt ar taksometru? Vai maksāsit skaidrā naudā? Čeki rada sarežģījumus... Bet nedomājiet, ka jums neuzticos.” “Nenēsāju pus tūkstoti

kabatā.”

“Tas nekas. Būs tikai vispirms jāaizbrauc uz banku.”

“Jā, jā - pasteigšos!”

Pircējs nu pūlējās izraudzīties dārgumu. Skatījās ieplestām acīm. Baltās gleznas likās mironīgas, dzeltenās it kā no salmiem veidotas. Viņš izšķīrās par rožaino.

“Jūs paņemsit iespaidīgāko darbu no manas izstādes!” māksliniece trokšņoja.* “Sirds sāpēs, to raujot no sienas! Tomēr es gavilēju, jo šis meistardarbs kā brīnums atdzīvinās jūsu gleznu klāstu. Ko vēl varu darīt jūsu laimības labā?”

“Iemāciet mani gleznot puķes.”

“Puķes?”

“Jā, esmu ziedu mīļotājs.”

“Puķes nezied manā laukā, tomēr

varu jūs paskolot. Tomēr vispirms jums jāapsolas būt manam modelim, kad radīšu savu nākošo gumu atklāsmi.”

‘To var!” Argods atsaucās braši.

“Kad varat ierasties uz pirmo stāvēšanu? Šovakar?”

“Vakari man aizņemti, bet esmu brīvs pēcpusdienās.”

“Tumsas stundās jāgrēko?” Enābule piemiedz aci.

“Nē, man tikai kāds cilvēks jāmeklē.”

“Kā būtu piecos? Seit mana vizītkarte.”

“Tā ir godīga dienas stunda.”

“Norunāts! Es jūs gaidīšu.”

Argods aizskrēja uz banku, atveda piecus simtniekus. Tos saņēmusi, māksliniece palīdzēja iesaiņot gleznu.

Šķiroties noglāstīja puiša plecu ar apbrīnojami vieglu roku.

Mākslas īpašums radīja apmulsumu, ko Argods lēti nevarēja izklaidēt.

Nejēdza, kā sagramstīt kādu prātīgu domu.

Pamazām viņš tomēr aizķēra tvirtu jautājumu: vai ielaišanās ar Enābuli pavisam ne-sagandēs viņa dzīvi? Ja viņš nepretosies, gleznotāja aizvedīs viņu pa slidenu teku. Kā gļēvulis viņš ieslīdēs grēkā. Veselīgam, spēcīgam puisietim allaž grūti pretoties kārdinājumam. Viņa pagājušās nakts sapnis steidzīgi piepildījās! Vai viņam pietiks spēka salauzt šo aizsākto draudzību? Kā saglabāsies Minjonai?

Kā muļķis viņš bija nopircis dullu gleznu par piecsimt dolāriem! Kur bija pačibējis viņa prāts? Jēdzīgāk būtu

noziedot to naudu kādai labdarības iestādei. Puķu gleznošana? No tās nekā neiegūs, jo skolotājai puķes nesaistījās ar vīriešu gurniem. Diezin, vai viņa vispār prata uztriept puķes? Abstrakciju gleznošanai taču nekādas prasmes nevajadzēja! Klāja tikai krāsas - šļakatu, šļakatu! Lieta ar puisiešu gurniem bija pavisam savāda... Vai viņam aizmest vējos visus cildenās dzīvošanas mērķus un padoties kurtizānes apskāvieniem? Tad viņš nevarēs cerēt, ka kādreiz atdzims par kaut ko diženāku kā gaili, kuili vai vērsi.

Nē, viņš uz gleznošanas stundu pie Enābules neies! Kad viņas nebija vairs tuvumā, Argods jutās dūšīgāks. Un dūša auga augumā! Viņš gan bija stingrs mūrnieki; - pat visaugstākās stalažas viņu nenobaidīja; mālos nekad nepasl idēja

kāja!

Viņš vienkārši aizmirsīs gleamotāju!

Viedīgāk bija lauzt solījumu, nekā kļūt par izvirtuli dzīves pēdējās nedēļās. Vai nevest raganai atpakaļ gleznu; nesacīt, ka viņiS apdomājies un nauda vajadzīga citur? To vajadzētu darīt, bet tas būtu gaužam grūts brauciens. Traki pārmaksāts par muļķību! Kā par t«o izskaidrosies ar Dievu?

Varbūt šo aplamību varēja salāpīt, noziedojot otrus piecus simtus Salkanajam krustam? Jā, to vajadzēja darīt, kaut arī žēl bija naudas. Bet kāda jēga bija taupībai? Jāpatur tikai tik daudz, lai varētu bez nabadzības izdzīvot atlikušos pārfts mēnešus. Viņš bija krājis naudu mājai, bet to vairs nevajadzēs pirkt. Argods ticēja, ka ar naudu varēja pielabināties Dievam.

Tāpēc dievbijīgie maksāja baznīcas nodevas.

Aizvedis čeku Sarkanajam krustam, grēcinieks atguva pašapziņu. Vai Dievs nevarēja Argodam atlīdzināt par labdarību un ļaut viņam atrast Minjonu? Jeb Visvarenais gribēja Argodu pārbaudīt?

Noārdēt, nocietināt kā vērtīgu tēraudu?

Dieva prātu dažkārt nevarēja izdibināt, bet puisis neredzēja nekā nosodāma savā meklēšanā.

Pēcpusdienā viņš laistīja un kopa puķes, ko bija salicis rindiņās uz balkona.

Atplūda apmierinātības sajūta. Prieks iedziedājās kā cīrulis. Tomēr, vai hebūtu svētīgāk, ja viņš savu laiku ziedotu cilvēkiem?

Kropliem, slimiem, nelaimīgiem? Argods nebija ne ārsts, ne slimnieku kopējs. Bet vai viņš nevarēja

darīt kaut ko vairāk, kā tikai ziedot naudu?

Kam to varētu pajautāt? Protams, mācītājam Enuacam! Mācītāji ejot apraudzīt neveselos mājās un slimnīcās.

Aprunājoties, iepriecinot. Kur varēja pieteikties šādam darbam?

Puisis pameta puķu kopšanu un devās pie mācītāja. Viņš nekļūs gleznotājs, bet labdaris. Vismaz pāris pēdējos mēnešus viņš dzīvos kā Dieva bērns. Labdarība apveltījot ar prieku un laimi, jo cilvēks tad iet roku rokā ar Dievu. Cilvēkam jārnīl Dievs, lai būtu labdaris.

Mācītāju Enuacu ciemiņš atrada strādājam lapenē. Plašu galdu tur rotāja raibas pastmarkas, aploksnes un albumi.

“Tāda niekošanās ir līdzīga rotaļai,” Argods iedomājās. Kāpēc nebija interesējies par pastmarkām pats?

Pēc sasveicināšanās mācītājs ievaicājās: “Vai tu arī krāji šīs vērtības? Šāds darbiņš izklaidē, nomierina.”

“Nē, nekad neienāca prātā to iesākt.

Vēstules saņemu reti, jo man maz draugu ārpus Ūlavas. Paul esmu gauss rakstītājs.”

“Nav jābūt vēstuļotājam, lai kļūtu pastmarku krājējs. Pastmarkas var mainīt, pirkt un pārdot. Jāsameklē tikai citi tādā pat novadā. Olavā varēsi atrast pāris simtu. Vismaz es zinu tik daudz. Ir ari trīs pastmarku veikali. Precīza kolekcija ir bagātība, vērta tūkstošiem dolāru. Un kur vēl priecīgā nodarbība! Garlaicība nelien virsū nekad. Ja jūties nospiests, un nekas nepatīk, vari parakņāties pa pastmarkām.

Aizmirstas nepatikšanas, izgaist grūtsirdība. Beidzot: noņemšanās ar pastmarkām ir pasaules ģeogrāfijas

studēšana. Saņemot kādu neredzētu mārku, rodas ziņkārība palasīties par to zemi, no kuras mazais papīrītis atlidojis. Tad tveru enciklopēdiju rokā - skatos un mācos.

Svešā pastmarka kļūst nozīmīga, iegūst vērtību paša uztverē. Gribas meklēt vēl citas pastmarkas no šīs zemes; gribas atvēlēt šai zemei pienācīgu vietu kādā albumā. Tu saproti - vai ne - ka mārku krāšana ir īsti kulturāla nodarbība.”

“Nokavēto vēl var noķert,” Argods sprieda. “Jāatrod tikai veikali un jāsāk iepirkties. Vai jūs man iedosit adreses?”

“Saprotams. Aizbraukšu tev līdzi, lai nav lieki jāmaldās. Filatēlisti man ir draugi - interešu biedri. Palīdzam viens otram.”

“Taisnību sakot, nācu pie jums painteresēties par labdarības iespējām.

Vai jūs varētu man arī šai lietā dot padomu?”

“Ar patiesu prieku! Zinu, ka Urtūzas nervu slimnīca meklē apmeklētājus saviem garīgi slimajiem. Piezvanīšu uz turieni un ieteikšu tevi. Aizbrauksim turp, un es iepazīstināšu tevi. Pie reizes apciemosim filatēlistu veikalus un dažus manus pastmarku draugus. Šī pasaule ir pārbagāta vērtīgām iespējām. Jā - gandrīz piemirsu - kā tev veicas ar rakstīšanu?

Satiki Tonifu un Blusonoviču? Ko gudreļi teica?”

“Rakstīšanu atmetu,” Argods norūca.

“Vispirms būtu jāskolojas.” Mācītājs sapratās un turpmāk vairs neaizskāra ciemiņa sāpi.

Viņi aizsāka ceļu. Vispirms uz slimnīcu. Tā bija desmit jūdžu ārpus

pilsētas, bet Argods par to nebēdāja. Bija patīkami pašūpoties spēkratos, pamielot acis leknajos tīrumos, papriecāties par līksmajiem putniem un apmierinātiem vēršu bariem. Vai viņu dvēseles pārdzinis cilvēkos?

Urtūzas nervu slimnīca bija līdzīga ciemam. Daudzas dažādas ēkas aizņēma pūrvietām lielu laukumu. Pa starpām bija zā)āji, apstādījumi un dārzi. Viss plauka, ziedēja, zaļoja un smaržoja. Maza debesu valstība, kurā bija iegājuši garā nabagie.

Apciemodams savus nākotnes paziņas, Argods ari pabūs šai valstībā. Un Dievs ievēros viņa darbu. Pierakstīs viņam nopelnu mūžības grāmatā. Varbūt Dievs viņam novēlēs būt ārstam nākamajā dzīvē?

Jeb rakstniekam? Gleznotājam?

Slimnīcas atpūtas telpā viņi sastapa

dažas māsas un viņu palīdzes. Mācītājs paskaidroja savu un Argoda ierašanās iemeslu. Virsmāsa gadījās tuvumā un bija runīga: “Reti gadās, ka jauni, dūšīgi puiši nāk mums par palīgiem. Biežāk piesakās pusmūža sievietes. Vientules, kas pašas ir nervu slimnieces, tikai vieglākā pakāpē.

Kaut ari viņas grib kalpot, viņām tomēr bailes no viena slimnieku tipa pašnāvnieka, kas izglābts. Pašnāvnieki esot velna apsēsti, un no velna ir bailes ikvienam caurmēra cilvēkam.” “Man nebūtu bailes,” Argods sacīja mierīgi.

“Kas no pašnāvības izglābts, to Dievs ir atpestījis,” domāja mācītājs.

“Vispār īstam kristietim nav ko baidīties no velna. Grēka alkas pavada mūs ik bridi. Pastāvīgi ar tām jācīnās.”

Pagājuši tālāk atpūtas zālēs, viņi sastapa slimniekus. Māsu skolas praktikantes spēlēja ar dažiem dambreti vai kārtis. Citi blenza tāļre-dzī. Vēl citi laiski pļāpāja vai nīkuļoja.

“Mūsu problēmu slimnieki ir tie, kas turas savrūpu. Tie gremžas, nīgrojas vai tiesā sevi,” sacīja virsmāsa. “Ciemiņam jāprot viņiem tuvoties ar vienkāršu draudzību. Neuzkrītoši, it kā garāmejot.

Jāuzsāk sarunas un jāļauj, lai viņi tad pļāpā. Jo valodīgāki viņi kļūst, jo ātrāki izveseļojas. Nervu slimnieks parasti ir līdzīgs aizsprostotai upei. Viņā sakrājies milzīgs, bīstams spēks. Lai to atslogotu, jāatrauj slūžas. Runāšana ir tā straume, kas izplūst, atslogodama spiedienu. Ja jūs gribat dziļāk izprast slimniekus, jums jālasa grāmatas. Psiholoģija, socioloģija,

pat filozofija. Kāda jums skola?”

“Vidusskola,” Argods izgrūda un nākošajā mirklī rāja sevi par melošanu.

Bet nē! Viņš tikai nebija ģimnāziju nobeidzis...

“Tad jūs lasīsit bez grūtībām. Iedošu jums grāmatu sarakstu. Jūs taču pazīstat Ūlavas pilsētas bibliotēku?”

“Jā, esmu tur bijis vairākkārt,” Argods atbildēja viegli.

“Patīk lasīt?”

“Ja nav pārāk smaga grāmata.”

“Sarakstā pasvītrošu tās, kas raiti lasās. Iesākumam. Vēlāk - kad būsit iedzīvojies psiholoģijas pasaulē - varēsit lasīt visas pēc kārtas. Varbūt jums šis zinātnes novads tā iepatiksies, ka aiziesit to studēt augstskolā.”

Argods nesacīja nekā, tikai pamāja

ar galvu. Vai viņš bija iekūlies purvā, kur uzglūnēja akači? Bet, ja tagad bēgs atpakaļ, viņš kļūs smieklīgs. Mēģinās lasīt. Aprunāsies ar pašnāvniekiem. Ja īsti nevarēs izprast ne vienu, ne otru, tad pārtrauks apmeklēšanu. Sī taču bija brīvprātīga uzņemšanās. Un tālu vairs nebija divpadsmitais augusts.

Kad viņi izgāja atkal gaitenī, virsmāsa aicināja ciemiņus uz septiņpadsmito istabu. Vispirms gan paskaidroja: “Mičs Džespersons mocās ar melnu nospiestību. Pirms divi nedēļām viņš nespēka brīdī sarijies visādas zāles, ko atradis mājās: aspirīnu, valiumu, tranksenīnu, tofnarilu un melarilu. Sieva atradusi viņu nesamaņā. Izsaukusi ātro palīdzību, un Mičs aizrauts uz slimnīcu.

Iztīrītas iekšas, tomēr viņš vienpadsmit dienu gulējis kā sieksta. Pamodināts šad tad, bet gara darbība viņā nav manīta.

Divpad-litajā dienā mirlis pats piecēlies.

Pārsteigts skatījies apkārt, nesaozdams, kur atrodas. Par nemaņas dienām nav atminējies nekā. Pē-jais, ko atcerējies, bijusi zāļu ieņemšana.Pēc tam - nemaņa kā nā-s tvans. Bet tagad viņš mocās ar baigāku nospiestību nekā senāk, v, Argod, vajadzēs būt pacietīgam ar viņu; nelaimīgais jāizklaidē savu dzīvespriecīgo, bet rāmo valodu.

Nedrīkstēsi nekad pasmī-t par viņa nesakarīgo un dažkārt nejēdzīgo kunkstēšanu. Atkal un zī tev būs viņam jāstāsta, ka katra diena ir vērtīga un skaista, ka tam nav iemesla justies nospiestam. Skaidrosi, ka drīz viņu izlai-i

no slimnīcas. Tad viņš varēs atkal dzīvot kopā ar savu ģimeni, ādāt pierasto darbu, svētdienās varēs izbraukt uz ezermalu un bau-vasaru... Draugs, tas būs smags, bet svētīgs darbs.”

Visu to pastāstījusi, virsmāsa atvēra septiņpadsmitās istabas -vis. Gultā sēdēja drukns plikgalvis uzrautu degunu, izbālējušām, jņainām acīm, apaļu pieri un lielu pakausi. Viņš asaroja, bet saņē-s; noslaucīja ar delnām acis. Manāmi nokaunējies un dusmīgs, iš piegāja pie loga.

“Kā jūties, Mič?” virsmāsa vaicāja piesardzīgi. “Ārā sudrabaina na. Vai gribi iziet pastaigāties? Kustības izklaidē uzlabo asins ķošanu.”

Slimais it kā saņēmās, kļuva sparīgāks; tomēr runāja kunkstēdams: an

negribas nekā redzēt. Manī tāda nojauta, ka tuvojas nežēlīga aime. Manī viss vibrē un trīc... drūmās sajūtās. Ietu gulēt ... bet aru aizmigt Vārtīšanās nomodā nekā nepalīdz...”

“Atvedu tev draugu, Mič,” platā, spēcīgā virsmāsa turpināja ndri. “Argods viņa vārds. Viņš jūtas vientulīgs un grib ar tevi iināt laiku. Tu tak papļāpāsi ar viņu?

Tas ari tev darīs labu. Izdēs, parādīs dzīvi no saules puses. Tu taču gribi cilvēkam palīdzēt?”

“Es gribu tikt mājās...” Miča balss trīcēja aiz izmisuma. “Vienīgais cilvēks, kas var dot glābiņu, ir mana sieva. Nē, arī bēmu tuvums man nepalīdz. Negribu pie sevis neviena svešnieka. Šis puisis nevar darīt man nekā laba. Teikšu patiesību: nespēju kļūt vesels, normāls - sev pašam

un citiem paciešams. Lūdzu, pametiet mani vienu...”

Virsmāsa turpināja līdzjūtīgi: “Mēs visi saprotam tevi, draugs Mič. Tev nav iemesla būt drūmam, nelaimīgam. Tev sava māja, krietni bērni, jauka sieva.”

Pēkšņi mācītājam uzradās padoms: “Tev vajag aiziet uz kino vai futbola spēli.

Varēsi pasmieties un paaurot. Radīsies gaiša sajūta un možs gars!”

Mičs kļuva arī īgns: “Kino ir muļķības.

Izdzīve un trakošana.

Noziedzības! Šķebeni jociņi, kas neizsauc smieklus, bet sašutumu. Tāda mūsu kultūra? Kļūst jo drūmāk, kad tanī ieskatās. Futbols patīk stulbeņiem!

Legalizēta, cildināta brutālība. Spēka mitriķu lopiska laušanās. Es gribu mieru, atpūtu, atpestīšanu. Izskalot indi no sirds.“

Virsmāsai nepietrūka sakāmā: “Gan viss noskaidrosies, Mič. Tu kļūsti spraunāks dienu no dienas. Ārsts vēl negrib laist tevi mājās, lai nepārved sev līdzi atlikušo drūmumu. Tas nospiestu tavu kundzi un bērnus. Tu taču gribi, lai viņi vienmēr būtu priecīgi, lai viņiem nebūtu grūti tevis dēļ.”

‘Tāda muļķīga noņemšanās,” Argods domāja. Mičs bija līdzīgs untumainam bērnam, kas noliedza, atgrūda katru palīdzību. Kā mūrnieks tiks galā ar šo vīru? Gribējās uzsaukt viņam skarbi, lai viņš nemuld, bet turas kā pieaudzis puisietis. Vai Mičs maz pelnīja palīdzību?

Vai pļāpāšana ar viņu nozīmēja darit Dievam patīkamu darbu? Argods atzina palīdzību tādam, kas nevarēja pastaigāt, bija akls, slimoja ar vēzi vai diloni. Nē,

Argodam šeit nebija ko palīdzēt; Mičs nebija īstais slimnieks. Ļāvuši šim gļēvulim noindēties, ja viņš to vēlējās!

Pametuši Miču, viņi iegāja māsu kancelejā.

“Nu, kāda tev liekas palīdzēšana Mičam?” virsmāsa vaicāja. “Nevarēšu,” Argods atbildēja strupi. “Viņš izkūkojis jēgu.”

“Tāpēc viņš ir slimnīcā,” virsmāsa steidzās paskaidrot. “Gara slimnieki grūtāk paciešami nekā fiziski slimie. Bet jo grūtāks kāds darbs, jo tas dāsnāk atalgots. To Dievs apsolījis. Un Viņš gan zina, kā cilvēka pūliņus atlīdzināt.”

“Neesmu spējīgs, neesmu diezgan izturīgs. Mičs mani sakaitinās pirmajā dienā. Gribu strādāt ar vēža slimniekiem, jo varu saprast viņu sāpes, turpretī kā

ērmošanās man šķiet Miča drūmums un aplamā valoda. Tās ir izkurtējuša cilvēka iedomas. Viņu vajadzētu pielikt pie pamatīga darba. Nejēdzīgas nojautas padara ļautiņu smieklīgu.” “Labi, mēs tevi atbrīvosim,” virsmāsa apslēpa savu vilšanos. “Novērtējam tavu cenšanos un ticam, ka pakalposi citā slimnīcā.”

Sēžoties spēkratos, mācītājs gudroja; “Tāds Mičs var iedzīt veselu cilvēku vājprātā. Es nepeļu tevi, ka atteicies ar viņu noņemties. Laikam citi slimie nav jēdzīgāki, ja māsa mūs tālāk neveda. Kam tev vispār sapīties ar trakiem? Un par pliku velti! Lai pūlas tie, kam par to maksā. Tu vari vērtīgi dzīvot arī patīkamākā veidā. Es apvienoju derīgo ar izpriecu un turos saulains. Tā man nav domstarpību ne ar Dievu, ne savu

sirdsapziņu. Nevienam neder apkrauties ar darbu, kas pāri spēkam. Citādi seko tikai nedienas.”

Viņi apstājās pie pastmarku veikala.

Iegājuši iekšā, atrada sirmu, bet mundru tētuku, Vjačcslavu Zelofu.

Bez pastmarkām viņš tirgojās ar žurnāliem, pīpēm un piemiņas niekiem.

Apmeklētājiem ienākot, viņš sēdēja sakņupis pie plaša, novalkāta rakstāmgalda un ar palielināmo stiklu pētīja markas. Acīmredzot, viņš bija augstas klases pastmarku cilvēks.

Piņķerīgajam darbam, kas, bez šaubām, bija arī viņa izprieca, Vjačeslavs atdeva visu savu uzticīgo sirdi. Sasveicinoties viņa seja sačokurojās sirsnīgā smaidā.

Viņš neviltoti priecājās sastapt ir mācītāju Enuacu, ir jauno paziņu Ārgaili. Sirmulis

neliekuļoja, kad piedāvājās palīdzēt iesācējam visādos veidos.

Zelofs bija runīgs: “Es sāku krāt pastmarkas pusaudža gados, un nesen nosvinēju piecdesmit gadu jubileju šai darbā. Uz simtgadu jubileju vēl jāgaida daudz gadu, bet laiks paiet. Ielūdzu jūs jau tagad uz svinībām.”

Mācītājs pasmaidīja taupīgi: “Vai parādīsi Argodam savu pastmarku bibliotēku, uz savu simtgadi gaidīdams?”

Vjačeslavs turpināja jūsmot: “Rādīšu, rādīdams ar skaļu prieku!

Piecdesmit gados sakrājušās bagātības, kaš mani padarītu par naudīgu vīru, ja gribētu tās pārdot. Tomēr es labprātāk dzīvoju pieticīgi, nekā aizlaižu svešumā savus krāsainos papīrišus. Esmu līdzīgs skopulim, kas nespēj tērēt savu naudu.

Tāpēc esmu ikdienas cilvēks un debesis nekāroju. Dievs būs atradis sev svētākus debesu mārku kārtotājus. Vismaz es viņus neapskaužu.”

Viņi iegāja blakus telpā, kur visas sienas aizņēma plaukti, piekrauti krāsainiem, dārgiem albumiem. Argods palūkojās uz dažu mugurām; Paragvaja, Peru, Rodēzija, Savienotās Valstis.

Skaidrs: Vjačeslavam bija pastmarkas no visām pasaules zemēm. Varbūt lielākā vienas personas kolekcija Kanādā.

Uzminējis Argoda domas, nama tēvs teica: ‘Te ir visas pasaules ģeogrāfija un pēdējā gadsimta vēsture.”

Viņš paņēma zeltītu albumu ar sarkanu kļavlapu uz muguras. Sirmgalvja kustības pauda cienību un lepnumu. “Šeit Kanādas pagātne.

Konfederācijas laika pastmarkas. Tās, kas izdotas ministru prezidenta Lorieja laikā.

Makkenzija Kinga valdības i/devumi. St. Larā un Dīfenbeikera markas. Kanādai esmu atvēlējis sešus albumus. Pēdējais vēl patukšs - tanī tikai pastmarkas, sākot ar Vienpadsmito kopvālsts olimpiādi.

Mūsējā ir viena no tām valstīm, kas iepriecina filatēlistus, jo aizvien izdod jaunas markas. Veltījumus saviem putniem, zvēriem, augiem; rāda slavenas gleznu reprodukcijas; piemin diženas personības. Pastmarkas priecīgās krāsās, iespiestas uz pirmklasīga papīra. Vai jūs esat iesācējs, Argod? Noņemsities ar markām tikai vaļas brīžos? Jeb jūs esat bagātu ļaužu?”

“Atvēlēšu pastmarkām tikai reižu reizei pa stundai,” Argods sacīja neveikli,

jo nebija vēl izdomājis, kā izrīkosies.

“Tad ieteicu jums saistīties tikai ar vienu vai divām zemēm. Varbūt izvēlaties Kanādu un Savienotās Valstis. Es noņemos ar visu pasauli, bet neskaitu stundas visas septiņas dienas nedēļā. Man sakari ar pastmarku skudrām visos zemeslodes novados. Saņemu no viņiem sūtījumus un norēķinos Kanādas vērtībās.

Ja cilvēks var kādā darbā nogrimt pilnīgi, tad strādāšana kļūst izprieca, bauda, aizraušanās. Vecums nepadara par gausu, ļenganu krupi.”

Apmainīdamies sīkiem vārdiem, Enuacs ar Zelofu nokārtoja nu pāris darījumu. Argodam bija vaļas paprātot: “Labi, ja cilvēkam ir tikai viena aizrautīga kaislība, un tikai viena. Es vēl meklējos. Apgrābstu grāmatas, gleznas,

rakstāmpapīru, puķes, baznīcu, slimnīcu.

Kaut ari man gaužam maz laika, esmu tā sadalījies, ka netieku uz priekšu nevienā virzienā. Visur gadās šķēršļi - ir mana nespēja, ir citu mestie sprunguļi pa kājām.

Vai pastmarku krāšana padarīja dzīvi vērtīgu? Vai Dievam patika mārku krājēji?

Ja varēja tā aizrauties, kā aizrāvās Vjačeslavs Zelofs, tad arī filatēlists varēja dzīvot augstmaņa mūžu. Turpretī es esmu tikai iesācējs. Nenobriedis, vientiesīgs, vēss. Man niekošanās ar pastmarkām būs tikai dārgu stundu izšķiešana. Nenobrieduša meklēšana, kā izlīst no ikdienības. Es būšu tikai aizsācis pirmo albumu, kad klāt būs divpadsmitais augusts. Manus īpašumus pievāks valsts arī manu niecīgo pastmarku krājumiņu un Enābules gleznu. Visu pārdos ūtrupē.

Markas nosolīs kāds krājējs par pāris dolāriem. Enābules gumu mākslu pievāks kāds ņirga. Spēkratus ļaudis novērtēs nopietnāk.”

Nebūdams skaidrībā, vai viņam filatēlista noņemšanās interesēs, Argods nopirka albumu un visas ejošās Kanādas pastmarkas.

Vjačes-lavs apsolījās palīdzēt ar padomu un sakariem, kad viņam pagadīsies brīvi brīži. Puisis jau tagad sāka justies kā parādnieks.

Tad viņi atgriezās veikalā, ko apkalpoja sārtvaidze ar ziņkārīgām acīm.

Argods iegādājās starptautisku žurnālu, lai salasītu dažas gudrības kripatas par pasaules politiskajiem gājieniem.

Gribēsies parādīties zinīgam, kad nākošo reizi sastaps Debiju. Atkal uzmācās vecais jautājums, kaitinādams kā iekaisis

zobs: vai šāda maldīšanās pa jebkādu svešu, neaptveramu novadu apzeltīja dzīvi? Padarīja viņu zinīgāku - tas tiesa.

Bet vai zinīgais cilvēks vienmēr bija krietns? Viņš varēja būt apglumējis patmīlis; varēja būt negodīgs, pat ļauns.

Ari Hitlers un Staļins aizrāvās ar politiku.

Pat vairāk - bija baigi tautu vadoņi, kas izvirpoja negantas nelietības.

Vedot mācītāju mājās, Argods ievaicājās: “Sakiet, kā cilvēks var iegūt diženumu?”

‘To nevar viegli atbildēt, un pavisam grūti to sasniegt. Domāju, ka nerimstoši jādzenas ievest lielumu ikdienā. Cilvēks ir tāds, kādu dzīvi viņš vada, un cilvēks izaudzina savu dzīvi saskaņā ar paša viedumu. Tātad jācenšas divējādi: jāveido

sava personība un jādara tādi uzdevumi, kas cilvēku paceļ pāri dubļiem un tumsai.

Bet tu, Argod, nebēdā - tava personība ir kā nākas.”

“Personība? Man tās nemaz nav! Jūs, lūk, runājat, lai man iztaptu. Un ko darīt ļautiņam, ja viņam trūkst personības? Kā attīstīt kaut ko, ja nav ne sēklas, ne dīgļa?

Kuram mūrniekam gan ir personība?”

“Ikvienā cilvēkā ir personības aizmetnis.

Vienā lielāks, otrā mazāks pumpurs.

Cilvēks ar pavisam sīku pumpuru var arī to diedzēt. Izkūņosies lapiņas, kaut ari biklas un vārgas. Tomēr Dievs novērtē savējā cenšanos. Ne ikviens spēj kalpot sabiedrībai kā zinātnieks, ārsts vai prātnieks. Tomēr gluži pelēks cilvēķelis var kalpot citiem pavisam vienkāršā veidā. Tev, Argod, bija veselīga doma,

kad piedāvājies apciemot un iepriecināt slimniekus. Atvieglināsi viņiem slimnīcas dienu smagumu. Labieša dzīve ir tik liela, cik augstu viņš pakāpjas, izpalīdzot citiem. Arī mūrnieks kāpj pret debesīm, celdams būdas vai daudzstāvjus.”

“Ne, ne - es jaudāju kalpot tikai sev pašu iepriecināt, pašu apmierināt, pašu aplaimot. Šaubos, vai spēju uzmundrināt kādu slimnieku. Ko lai saku svešam vārgulim,kura sāpes un bēdas nesaista mani nemaz? Kur lai sagrābstu vajadzīgo interesi? Es ieslīgšu pats nospiestībā, pirms slimnieks atžirgs. Viņam iznāks palīdzēt man.” ‘Tu esi uz pareiza ceļa, ja apzinies savu nespēku.”

“Tas izklausās kā ačgārnība.”

“Sevis izvērtēšana ir pamats, uz kā nostāties - pamats, uz kā mūrnieks var celt

savu pili. Iedomīgie neapzinās savas nespējas, tāpēc tiem aizliegta savas personības audzināšana. Viņi ir kā peldētāji, kam pazuduši droši krasti. Ātrāk vai vēlāk viņi nogrimst paštaisnībā un savtībā. Paši vien viņi nespēs izglābties, ja nelūgsies Dieva palīdzības. Turpretī tu meklē palīdzību debesīs, un tāpēc tu izglābsies.

Nešaubies par to! Sapurinies - kļūsti mundrs!”

Bridi Argods sēdēja klusu un padomāja. Tad sacīja droši: ‘Tātad atbilde ir kalpošana. Lieki lasīt grāmatas, lieki vākt puķes, lieki mācīties gleznot. Jākļūst par labdari, lai cik kraupaina mana personība!”

‘Tas pareizi. Bet arī daža cita prātīga nodarbība nav atmetama. Visa vērtīga

pūlēšanās audzina cilvēku dižāku: viņš kļūst priecīga, alkstoša personība.”

“O, es allaž esmu pēc kaut kā izalcies!”

“Jā, jā - kārodams pieaugt, ļautiņš skaudri sajūt savu niecīgumu, kļūst pazemīgs, saprātīgs. Tādi mums vajadzīgi, lai sabiedrība veidotos labestīga. Stulbi pašapzinīgie iztop sev vien! Apmāna sevi, ka ir laimīgi, bet patiesībā īstas laimes nekad neatrod.”

“Ei, man nav vairs vaļas gari meklēties...”

Mācītājs neļāvās traucēties: ‘Tāpēc saku - mācies gleznot, pastaigājies pa Dieva radīto puķu pasauli. Lasi grāmatas un meklē tanīs kaut vai blēņas, jo visas šīs nodarbības pacilās tevi dažādos veidos.

Tad tu būsi laimīgs.”

Sai brīdī Argodam prātā ielēca spraigs jautājums: “Vai paaugstinu jeb pazeminu sevi, ja mīlu kādu sievieti? Vai šāda jūsma padara mani par patmīli jeb kalpotāju?” “īsta mīlestība aicina kalpot.

Mīlētājam kalpošana ir prieks.” Tāda atbilde lika puisim aizdomāties, un viņš apklusa.

Drīz viņi apstājās pie mācītāja mājas. Enuacs izkāpa un vingrā solī iegāja koku ēnā. Argods aši izšķīrās nebraukt mājup. Ko viņš tur darītu? Sāktu iekārtot savu pastmarku albumu? Tas būtu sīks darbiņš - droši vien garlaicīgs ko varētu paspēt pa kādu vaļas bridi. Citas vēlēšanās spieda smagāk. Nedeva miera.

Pašlaik saule aizslīdēja aiz kādas baznīcas smailes. Zeltainais vakars kļuva

smeldzīgs. Puisis nolēma braukt uz Princeses Elizabetes slimnīcu. Tur māsas strādāja trīs maiņās; tur varēja pastāstīt savu vēlēšanos katrā laikā. Skaidrs: tieši naktīs slimnieki gaidīja kādu, ar ko parunāties. Tie cietēji, kas nevarēja gulēt, tāpat kā dažkārt Argods pats.

Iegājis slimnīcā, viņš apstājās pie tuvākās kancelejas. Ieies tepat, pasacīs savu mērķi.

Virsmāsa bija aizņemta, bet viena no palīdzēm nomērīja Argodu 10 galvas līdz kājām. Neuzticība pazibēja viņas acīs. Vai svešnieks ziņai likās aizdomīgs?

Pazemīgi puisis pastāstīja savu vēlēšanos.

“Mums apmeklētāju vairāk nekā vajadzīgs. Kāpēc jūs - jauns un ;pēcīgs vīrs - gribat noņemties ar slimniekiem?”

māsa brīnījās. ‘Vai esat bezdarbnieks?”

Argodam derdzās stāstīt par sevi visu un atklāti. Ja viņam bija āubago apmeklēšanas atļauja, tad viņš labāk meklēs kādu labdarības ;spēju citur. Reizē kalpot un lūgties bija par daudz.

“Neparedzēju, ka mani iztaujās,” viņš sacīja dobji.

“Piedodiet, bet mums gadās sastapties ar visādiem ļaudīm.”

“Tad iešu citur! “ viņš sparīgi apgriezās un devās uz durvīm.

Viņš ies uz indiāņu slimnīcu! Tā nebūs tik lepna - tur viņa piedā-āšanos pratīs novērtēt. Rītdien. Šonakt atkal apstaigās pilsētas priecu vietas un meklēs Minjonu. Neticami, ka viņas nekur nevarēja trast. Kaut nebijis vasaras brīvlaiks augstskolā! Sapnis piepildīsies

3lamā laikā.

Jo vairāk Argods domāja par savu izredzēto, jo diženāka viņa idījās.

Minjona bija kairinoša kā dzīve - kā pielūdzama dzīve -, ko viņš steidzās apgūt. Vai viņš nekad neatradīs šo apsapņoto skaistuli un līdz ar to savas laimes debesis? Uzdot nedrīkstēja, jo tad viņu pieveiktu izmisums par tuvo mūža galu. Jāmeklē, jāpūlas, jācenšas! Caurām dienām, caurām naktīm. Tikai tad viņš jaudās turēties garīgā līdzsvarā.

Jāaizbrauc atkal pie mācītāja Enuaca, jo viņš bija ar mieru palīdzēt. Savāds cilvēks, bet viņš stāvēja pāri ikdienai.

6.

“Es tev parādīšu elli,” teica mācītājs.

“To der redzēt, lai novērtētu, cik labdabīga ir dzīve Dieva pasaulē.”

“Elli zemes virsū? Pazemē taču nespējam nolaisties!”

“Saprotams, ka tepat virszemes Olavā. Pazemes nav, tāpat kā nav no baļķiem izbūvētas debesu valstības.”

“Jā, jā - to es apjēdzu gan - ir bez augstas skološanas.”

“Ir tikai Dieva svētība jeb lāsts. Bet nu brauc uz deviņdesmit septīto ielu. Tur velnu un raganu ka biezs.”

“O, es saprotu: tas ir Ulavas klaidoņu apvidus. Gan zinām, ka tur

dzertuves rindām, bet netālu no tām policijas augststāvis. Bet kāpēc mums jābrauc turp?”

“Tur ir darba lauks ikvienam, kas grib būt kaut kas vairāk nekā tikai derīgs pilsonis. Un tu taču visādi pūlies ierakstīt savu vārdu Dieva zelta grāmatā. Rādīšu tev vēl vienu izdevību. Ticu, ka tev ir stipra māga.”

Viņi brauca pa Lielo avēniju cauri pilsētas centram. Sasnieguši izraudzīto ielu, viņi nogriezās pa kreisi. Paskrēja garām bēdīgu, nolaistu graustu ierindai.

Veikali, darbnīcas, restorāni. Šo apvidu sauca par ķīniešu pilsētu. Visur uzraksti viņējo valodā. Pa retam ari angliski. Uz ietnēm sīki aziāti - vairums sirmuļi.

Jauniešu nemanīja. Tie laikam bija aizklīduši uz pievilcīgākām pilsētas

daļām. Argods zināja: ķīniešu skaits Olavā aši pieauga. Varbūt pēc simt gadiem Kanāda būs ķīniešu zeme, un baltie - zemas klases pilsoņi?

“Apstājies šeit!” Enuacs pēkšņi iesaucās. “Esam pie elles namdurvīm. Re, kur pati elle, ko šejienieši sauc maigākā vārdā.”

“Par zvēru dārcu! Esmu šeit bijis... neesmu vairs bērns...” “Skaties!” mācītājs izstiepa roku pret nosūbējušu namu. Tam pie sāniem bija piesprausta varena zeltīta vizītkarte kā lepns izsmiekls: Jaunā Ūlavas viesnīca.

“Esmu dzirdējis to pieminam, bet nekad neesmu tanī dzēris,” Argods paskaidroja, it kā būtu pieķerts nedarbā.

“Patiesībā es allaž izvairos no deviņdesmit septītās ielas.”

“Jā, tā ir bīstama, jo mūsu pilsēta ir elles centrs. Vai lasīji, ka noziedzībās Olava tagad ir otrā vietā Kanādā - tūlīt aiz Vankūveras. Esam ļaundaru midzenī. Lūk, tāpēc šeit visvairāk darba tiem, kas grib palīdzēt nabagiem, pagrimušiem, nelaimīgiem. Šeit simtiem tādu nožēlojamo, kas pašu spēkiem vien vairs vairs nespēj atgriezties veselīgā dzīvē.

Paši viņi domā, ka labošanās neiespējama, tāpēc pārstājuši pūlēties.

Neceriba, neticība, izmisums ir viņu lāsts.”

“Ko es viņiem varu līdzēt?”

‘Tev jāuzņemas iekšmisiones darbs.

Es nezinu, vai tu spēj būt rakstnieks jeb botānikas students. Vai jaudāsi iemācīties gleznot puķes jeb kļūt atspaids slimniekiem. Bet droši zinu, ka varēsi

palīdzēt klaidoņiem, žūpām un ļaundariem.”

“Vai viņi mani neapstrādās? Par to gana lasīts.”

Mācītājs likās piezīmi nedzirdējis: “Ja kāds ir nogrimis zaņķī, tad nevajaga smalkus labvēlības vārdus.

Par smalkjūtību viņi ņirdz, sirsnības nesaprot.

Rupjība viņiem tuvāka nekā pieklājība.

Viņi kļūst neuzticīgi, ja runā gudri. Domā, ka gribi plātīties; parādīt savu pārākumu.

No savas netīrās aizdurves skatoties, viņi ienīst visus krietnos un sekmīgos. Tāpat arī galīgi pagrimušais cilvēks nav tikai vienaldzīgs pret Dievu, bet Viņu pat ienīst. Savā uzvedībā tu nedrīksti nostāties augstu pāri grēciniekiem. Nē, tev jānokāpj tik zemu savā izpratnē, lai vari pasniegt viņiem roku. Tā arī nevaru palīdzēt

viņiem baznīcā, jo no dievnama viņi bēg.

Tev jāsastop viņi šai ellē, ko sauc par Jauno Ūlavas viesnīcu. Darba drēbēs ģērbies, tu aizsāksi ar viņiem sarunas pie alus galdiņiem. Sadzersi ar nejauceņiem un kļūsi draugs. Mierīgi noklausīsies viņu rupjības. Sacīsi arī savu sakāmo. Ne jau zinātni un mākslu apcerēsit...” to es nevarētu, jo pats nekā nezinu...” bet pļāpāsi ar viņiem par vienkāršu darba dzīvi. Uzzināsi, vai bez dzeršanas un noziedzībām ir vēl kaut kas viņiem interesants. Dažreiz der pavedināt viņus, lai pastāsta par savu bērnību. Ja viņi reiz sāk runāt, tad parasti izpauž daudz. Jābūt pacietīgam un jāklausās viņu valodā, kas apgānīta lamu vārdiem. Ja to spēsi, viņi drīz sauks tevi par draugu un gudreli.

Priecāsies tevi atkal sastapt. Pamazām

varēsi sākt savu dvēseļu labotāju darbu.

Aizvedīsi žūpu uz kino, un viņš tonakt nesēdēs krogā. Protams, nevarēsi viņu vest tūlīt uz operas filmu. Viņš iedomātos, ka tu viņu turi par sajukušu. Aizvedīsi viņu uz futbola spēli, vai boksa kauju...” “... ā, jūs mani arī vedāt skatīties boksu!”

‘Tovakar nedomāju par dvēseļu ķirurģiju, bet tikai par vientuļnieku, kas nepieder nevienai draudzei. Nederēja tūlīt runāt par grē-Iciem un pestīšanu, elli un debesu valstību. Gudroju: varbūt viņš ir izcils jauneklis, kaut arī neiet baznīcā...

Jā, draugs, nepārsteidzies tu arī, aicinot steigšus kādu no kroga uz baznīcu. Sargies parādīties galvas tiesu lielāks par jebkuru sīkcilvēku. Iedod pat dzērājam degvīna malku, kad viņam sāk trīcēt rokas. Tad

viņš vairs nejutīsies kā irkļa zirgs, kas grib lēkt pār streņģēm. Tev vajadzēs daudz vienkārša, veselīga prāta un veca tēva redzēšanas.”

“Jūs ari man ieteiksit studēt psiholoģiju?”

“Tā būtu gaužam derīga nodarbība.

Gudra lasīšana apaugļotu tavu prātu, kas visumā padevies gluži gaišs. Grāmatās atradīsi padomus, kā pietuvoties cilvēkiem. Ir slimiem, ir veseliem.”

“Es esmu mūrnieks - es saprotu tikai ķieģeļu un javas psiholoģiju. Cita nekā neiemācīšos!”

“Nieki! Tu katru dienu kaut ko iemācies!”

“Nē, nē! Diemžēl, iznāk atkal tā, ka neesmu pietiekoši smadzeņots, lai atrastu

vārtus uz pilnvērtīgas dzīves ziedošajām ganībām. Tās pienākas sugas vēršiem, kas staigājuši pa augstskolas āboliņa laukiem.

Es esmu mūrnieka lops, un mūrnieks būšu savā nākošajā dzīvē, ja Dievs būs žēlīgs.

Bet esmu dzēris un uzdzīvojis. Tāpēc tagad bailes, ka atgriezīšos virs zemes kā izlaidīgs bērns. Uzaugšu par pastulbu pusaudzi; mūžu aizlaidīšu kā nekur nederīgs žūpa un klaidonis. Jūs man lieciet nest kravu, ko nevaru pacelt.”

“Par atdzimšanu nezūdies, Argod. Tu esi centies, pūlējies, tiecies. Esi darijis tik daudz, cik iespējis...” “... nedomāju vis! Kad nemūrēju, tad nīku vai pļēguroju!” “Vienalga nestrīdēšos... Tomēr tagad ieej šai dzertuvē un sāc savu darbu. Pašlaik ne tu, ne es zinu, cik daudz tu jaudāsi paveikt.

Sekmes redzēsim vēlāk.”

“Varbūt neveiksmes vien rādīsies...”

“Priekšlaikus gremzties par sakāvi ir gļēvulība! Esmu atklājis, ka tavā mūrnieka galvā ir apbrīnojami daudz sajēgas.

Varbūt tavā mūrnieka sirdī ir vairāk labestības nekā dažā psihologā vai mācītājā. Ej un dari, ko spēji! Tas būs diezgan, ja nespēcīgi neskatīsies atpakaļ!”

Viņi atstāja spēkratus kaut cik drošā vietā.

Mācītājs pavadīja Argodu līdz dzertuves durvīm, paspieda puiša roku un platiem sportista soļiem aizgāja uz autobusa piestātni.

Kāpēc Enuacs nepiebiedrojās savam māceklim pestīšanas darbā? Varbūt pats bija gļēvs? Nu -Argods domās par to citreiz.

Paskatoties uz kroga durvīm, dvēseļu

glābējam uzplūda riebums: šinī mūžņu celtnē ziepju laikam nepazina. Vai kalpotāji šeit nebija slimi aiz laiskuma?

Vai kroga pārzinis bija akls? Bet nekas!

Ar spēcīgu pagrūdienu Argods atvēra durvis un iekāpa eliē. Pretī plūda alus, sviedru un sasutušu drēbju dvaka. Puisī iegailējās nīgrums, kas spēcināja.

Telpa bija dzērāju pārpilna. “Kaut tik pieblīvētas būtu baznīcas,” Argods iedomājās. Tomēr kādā kaktā viņš atrada pie galdiņa brīvu Icrēslu. Atsēdās pabailīgs. Viņam pretī spīdēja divi acu pāri - asaraini un nedraudzīgi. Viens pāris piederēja jaunam puisietim ar aptaukojušos seju, nesukātiem pelnu krāsas matiem un neattīstījušos zodu. Otrs piederēja pusmūža indiānietei ar siekalainu muti un netīrām rokām. Argods

labprātāk būtu tūlīt manījies projām, bet viņš taču bi-ja nācis darīt svarīgu darbu.

“Vai jūs netraucēju?” viņš tomēr vaicāja pieklājīgi.

“Kā nu ne,” indiāniete runāja skaidru valodu. “Bet, ja izmaksāsi nums katram dubultmēru, tad ļausim šeit pabūt.”

Ko citu darīt, kā paklausīt? Argods bija dzēris naktslokālos un iažos krogos, bet zvēru dārzā jeb ellē, ausīm dzirdot, bija īpatni liku-ni. “Glābējam jānolaižas pie glābjamā,” bija sacījis mācītājs Enuics. Jānolaižas! Un Argods pasauca dubultmērus nākamajiem draudiem un arī pats sev.

Nu bija kaut kas jāsaka, jāpavedina pāris uz runāšanu, jāizmet Iraudzības makšķere. Bet ko piemērotu lai saka šiem dzēroņiem,

šiem pirmcilvēkiem?

Pēkšņi pienācējs iedomājās, ka derēja iepazīties.

“Mani sauc Argodu Ārgaili,” viņš pastiepa pret puisieti roku. “Esmu mūrnieks, bet šolaiku atpūšos.”

“Mans vārds ir Jonatāns,” puisietis satvēra Argoda plaukstu negribīgi. “Es strādāju gadījuma darbus bankās.”

“Ileāna,” nočiepstējās indiāniete, blenzdama Ārgaiļa sejā ar nekaunīgu ziņkārību. “Neesmu tevi šeit redzējusi.

Laikam iemaldījies mūsu pulkā netīši? Vai esi drošs, ka šī tev piemērota valstība?

Zvēru dārzs! Bet tev laikam dolāri plēš kabatu, un neesi skops. Ar tādiem naudas maisiem esam draugi. Vismaz līdz sakaujamies.”

“Vai nevari man izmest pāris dolāru pusdienām?” Jonatāns kļuva uzbāzīgs bez

ievada. “Es sākšu strādāt nākošo pirmdienu. Tad atdošu ar uzviju.”

Laikam te draudzība bija jānopērk burtiski. Tomēr pieklājās būt pacietīgam.

Izvilcis maku, Argods rakņājās pēc divi dolāra zīmēm. Viņš jutās kā nejēga.

Jonatāns glūnēja uz maku kā vanags uz peli. ‘Tu neesi tukšinieks,” viņš sprieda. “Vari aizdot piecnieku. Kas šodien var paēst par divi dolāriem? Un Ileāna arī izsalkusi. “ Argods iedeva prasīto. Pakrūtē sakāpa īgnums: Jonatāns bija nekauņa un izspiedējs! Ar tādu rāpuli Argods negribēja celt draudzību. Paies ilgs laiks, līdz šis paklīdenis kļūs cilvēcīgs. Cik naudas tas neizmaksās Argodam! Lai tāds negantelis dzīvo kā lops, nomirst kā lops un atdzimst par lopu! Viņš to bija pelnījis!

Labdaris meklēs citu dzērāju: nelaimīgu, sabradātu klaidoni ar atsaucīgu sirdi.

Tādu, ko tēloja OHenri savos stāstos.

Tūlīt atgrūdies no galdiņa, Argods pielēca kājās.

“Kur tu steidzies?” Ileāna smīnēja nicīgi.

“Paldies par aizdevumu,” Jonatāns sacīja vienaldzīgi.

Kaut kur dzērāju pūlī Argods atrada citu brīvu vietu. Galdiņš bija paredzēts tikai divi sēdētājiem. Pienācēju saņēma pusmūža vīrs, itin pilsonīgi kopts un inteliģentu acu pāri. Arī viņa krekls bija tīrs. Šī satikšanās solījās būt interesanta.

“Reti smalks dzīvnieks zvēru dārzā,“ Argods iedomājās. Patīkamais cilvēks pamanīja pienācēju un sacīja it pavēloši: “Apsēdies te! Vieta briva! Man gribas ar

kādu parunāties. Tu izskaties prātīgs. Ne tāds kā tie iedzimtie. Izmaksāšu tev krūzi alus. Jeb vēlies viskiju?” Ā, šis nebija uz ubagošanu. Veikli Argods apsēdās. Aicinātājs turēja vārdu un tūEt pasauca sev un Argodam dzērienu.

Viņi iepazinās: apaļīgais pusmūža svešnieks saucās Roijs. Bez lieka ievada viņš sāka stāstīt savu bēdu: “Tāda neganti karsta diena. Atradu sievieti, saņēmu istabu Alberta viesnīcā.

Gribēju būt vīrišķīgs ar sievieti, bet tādā karstumā nespēju. Tāds kauns! Varbūt biju arī par daudz sadzēries. Sieviete mani apsmēja, paturēja naudu un aizgāja.

Sašutumā ienācu zvēru dārzā pielie-ties.”

Un mīkstmiesis izšļāca lamu vārdus kā samazgas, kas nemaz nesaskanēja ar viņa kopto izskatu. Beidzot viņš pierimās

un ievaicājās cilvēcīgāk: “Bet kā tu šeit gadījies? Neizskaties pēc zvēra savā dārzā.” “Gribējās pārmaiņas.

Jāieraugās slavenajā viesnīcā.”

“Patīkami, ka sastapu tevi. Diena kaut kā jānonīkst. Vakarā braucu atpakaļ uz Makmerija eļļas laukiem. Nesen nopirku jaunus kravas spēkratus.

Sešdesmit četri tūkstoši cenā! Iemaksāju trešdaļu, pārējo aizņēmos. Šorīt iebraucu darbnīcā, lai uzkrāso manu vārdu uz kabīnes.”

“Ak tā? Tad jūs esat vīrs ne pa jokam.”

“O, jā! Šis mans trešais kravinieks.

Pēmziem nodibināju uzņēmumu: Roija Vagūna transports.

Divi reizes nobankrotēju, bet trešo iet kā pa sviestu.

Abi vecie dromedāri pelna smagu dolāru.

Jaunajam parakstīts līgums. Bagātība ienāk žūkšņiem vien, žūkšņiem vien.

Iepirku māju Makmerijā; nožmiedzu Kreisiem ņujorkieti. Atstāju to gan mājās, jo dzērājam braukt nav prātīgi.

Iedomājies, kas man būtu par postu, ja es pazaudētu braukšanas atļauju.”

Argods klausījās spraigi. Šad tad pasacīja jā, jā un pamāja ar galvu. Bet vai šis darbīgais vīrs bija tāds, kas jāatgriež uz taisnā ceļa? Viņam pamācības un stiprinājuma nevajadzēja. Netiklis viņš bija un dzērājs arī, bet ne izmisis vai nelaimīgs. Viņš pamācītu Ar-godu, nevis puisi uzklausītu. Morāles sprediķi droši vien apsmietu.

‘Tu, Roij, esi vērsis ar dūšu un uzņēmību,” dvēseļu glābējs paslavēja.

“Tu kalnus pārvadāsi savos kraviniekos.”

Atzinība parāva jo plašāk sabiedrības prezidenta valodas slūžas. Nu Argods vairs nepatapa iemest straumē ne vārda.

“Esmu bijis drosmīgs no bērnu dienām. Skolā nenobijos ne no viena dauzoņas. Kāvos pat ar tiem, kas bija augstākās klasēs. Nepinkšķēju, ja kāds mani pieveica, bet nozvērējos atriebties, kad būšu pieaudzis. Ar trīspadsmit gadiem uzspļāvu tēva sētai un atklaiņoju uz Olavu.

Tā kā biju dūšīgs augumā, meloju, ka man jau sešpadsmit. Sadabūju trauku mazgātāja amatu kādā kafejnīcā. Pārtiku no tā, kas atstāts uz šķīvjiem; istabai, apģērbam un cigaretēm naudu nopelnīju. Nopirku no kāda klaidoņa viltotu dzimšanas apliecību un pieteicos armijā. Pēc apmācības

stundām kāvos boksa ringā. Biju zvērīgs sitējs, un mani bija grūti noguldīt.”

“Jā, jā - Kanādā cildina visāda veida sportisku kaušanos.”

“Kad varēju pieteikties Korejas karam, biju pavisam priecīgs. Sak, izbeigsies vienmuļā kazarmju dzīve.

Frontē kāvos ar komunistiem kā mazais velniņš. Mani apbalvoja un paaugstināja.

Karam beidzoties, biju virsseržants.

Tomēr kazarmās negribēju atgriezties.

Turpmāk veicu Olavā šādus tādus darbeļus. Garus cēlienus sēdēju šai pašā zvēru dārzā, piedzēros un dauzījos. Man kā divkāršam provinces boksa čempionam krogā pretinieku nebija. Purināju piedzērušos indiāņus kā salmu kūļus.

Vienreiz kautiņš izbeidzās ar mēbeļu un trauku dauzīšanu.

Policija mani

apcietināja un iebāza krātiņā. Tiesa bija mežonīga. Man piesprieda mēnesi sēdēt un par postījumu noskaitīt viesnīcai astoņpadsmit simt karalieņu...” “...jūs gan velna puika...” mūrnieks bijīgi blisināja acis.

“O, tas atvēsināja mani tikai uz laiciņu! Drīz atkopu veco tikumu. Kāds indiānis sabakstīja mani plecā. Izārstējos un meklēju atspēlēties. Tad gadījās, ka man uzbruka vesels pusducis. Viens iegāza ar mietu pa galvu. Pakritu - ko citu darīt tādā reizē? Cits mošķis ar govspuiša zābakiem sabradāja man roku. No tā laika man pirksti ir kroplīgi. Redzi - grūti savīstīt dūri, ja gadās kāds nejaucenis pa kājām.”

Roijs pacēla roku, lai Argods nešaubās. Jā, mazais pirkstiņš bija līks,

divi vidējie rādījās stīvi. Pār delnu bija sarkanas rētas. Roka neglīta; likās ļauna. “Žēl,” Argods teica aiz pieklājības.

“Nav grūti vadīt kravinieku?” “Nē, braucu kā Lucifers! Ja īkšķis un rādītājs veseli, tad braucu svilpodams. Tomēr tiesa beidzot atradināja mani no kaušanās. Savā pēdējā kroga karā aizsūtīju vienu balto un divus indiāņus uz slimnīcu ar lauztiem kauliem!”

“Tas nu gan nav nieka darbs.“ “Es riču raču nespēlēju! Bet dabūju nosēdēt apaļu gadu un samaksāt piectūkstoš dolāru. Tik daudz nopelnīt varēju tikai ziemeļos. Gadu svīdu zelta raktuvēs. Urbjoties akmeņos, nolēmu, ka dzert un kauties neatmaksājas. Prātīgāk bija aizsākt kādu uzņēmumu. Bet kur izraut naudu iesākumam? Izgudroju apciemot

vecākus un izdiņģēt no tēva palīdzību.

Vecāki mani vairs nepazina, tomēr gaužam priecājās, kad uzdevos par pazudušo dēlu.

Tēvs izņēma no bankas simt grandiozos, un es uzcirtu savu transporta uzņēmumu.

Bet valsts saimniecība bija saslimusi, tāpēc nobankrotēju. Pēc pāris gadiem tēvs pārdeva vienu dzīvokļu namu, un mēs mēģinājām kopīgi. Atkal melnais mūs parāva!” “Brīnums, ka tēvs jūs mīlēja vairāk nekā savu namu...”

“Vecim jāturas kā tēvam, ja dēlu palaidis pasaulē. Lai kā, šoreiz esmu uzbraucis kalnā. Divi kravinieki uz ceļa visu laiku, jaunajam līgums uz veselu gadu!”

“Kāpēc jūs dzerat, ja viss veicas tik spoži?”

“Sava prieka pēc. Nevar taču dzīvot

kā mūks.”

“Es ari dzēru, bet atmetu šo netikumu.”

“Kaut kāda netikuma ikvienam vajag, citādi viņš kļūst svētulīgs. Nav nekā riebīgāka par ideālo cilvēku, kas savu krietnumu apzinās. Nes to kā kroni galvā, līdz kļūst smieklīgs!”

Argods iekaisa: “Tā tikai dzēroņa izrunāšanās!”

“Ausīm dzirdot, mums uzskati dalās.

Bet bokseri neder saukt par dzēroni!”

Roijs teica asi. “Uz redzēšanos!”

Tā bija skaidra pavēle, ka Argodam jāaiziet.

“Es pieteicu kam dzeršanai!

Uzbrukšu žūpām!”

Puisis piecēlās. Aplaida skatu dzertuvei. Baudkārie stulbeņi! Cilvēces

samazgas! Kāpēc Dievs nemeta zibeni un nesatrieca šo sumpurņu pūli? Atpestīšanas viņiem vajadzēja? Sapratēju palīdzības?

Nieki! Pērienu viņi pelnīja! Kā izlaidušies pašpuikas! Šodien pat Argods uzsāks karu pret dzēroņiem!

Nesaudzīgu izrēķināšanos! Ja Dievs bija lēnprātīgs, tad Argods tāds nebūs! Viņš nevedinās žūpas laboties pēc Enuaca padoma, bet pārmācīs velna lopus! Gluži cilvēcīgā veidā. Baznīcas nekā nespēja to pierādīja katra diena!

Nikns un sašutis Argods pameta krogu. Tūlīt viņš sāks strādāt, lai sapulcinātu pretdzērāju armiju. Tās karavīri uzskatīs par ienaidnieku ikvienu žūpu. Izrēķināsies ar to tāpat kā kaujas laukā. Pretalkoholiķu rotas iebruks krogos, pārmācīs dzērājus, sadauzīs

galdus un krēslus. Dzertuves ir elles zemes virsū, krodzinieki ir velni, kas jāsoda Dieva vārdā. Valdība atļāva krogus, tātad valdība nebija paklausāma.

Lēnprātīgās metodes nespēja savaldīt žūpību. Tāpēc tās jāatmet! Dzēro-ņas baidīsies tikai no spēka un varas. Rungas viņiem! Pātagas, cietumus! Vajāšanu bez žēlastības!

Bet kā lai savāc pretdzērāju armiju?

Enuacs nepalīdzēs, jo viņš neatzīst varu kā līdzekli jebkādas elles izpostīšanai. Arī citi mācītāji bija piebarojušies ar lēnprātības biezputru - kļuvuši gļēvi un nevarīgi kā krupji. Jāiespiež daži tūkstoši uzsaukuma lapu - jāizdala tās pilsētā!

Jāsasauc atturībnieku sanāksme! Vispirms gan jāsameklē sapulcei telpas. Tā domās trakodams, Argods sasniedza savus

spēkratus. Viņš ieslīga draudzīgajā sēdeklī. Pamanīja, ka pār pilsētu gulēja spoža jūnija diena. Tā bija vēsturiska, jo šai dienā mūrniekam Ar-godam Ārgailim piedzima ideja par pretdzērāju armijas vervēšanu. Vai viņš to spēs? Kāpēc ne?

Kristus bija namdaris, bet kļuva kristiānisma tēvs. Argodam bija cildens mērķis, un Dievs viņam palīdzēs. Dažās nedēļās viņš paveiks vairāk nekā citi daudzos gados. Viņā viļņoja tāda aizrautība, kādu senāk nekad nebija jutis.

Vilcināties nedrīkstēja, jo katra stunda bija dārga!

Jāsteidzas sameklēt rekrūtēšanas zāli. Bet kur?

Sparīgi berzējot pakausi, Argods izspieda iedomu, ka piemērotu telpu viņš varētu atrast Imkā. Viņš steidzās turpu.

Sirds kņudēja dižena darba jūsmā. Lai

pačib pastmarkas un puķes, gleznošana un slimnieku priecināšana! Tagad viņš darbosies sparīgi un pavisam lietišķi.

Kāpēc izpaliktu panākumi? Vai Ulavā bija mazums cilvēku, kam žūpība bija apriebusies? Tie saprata, ka dzeršana kūdīja uz noziegumiem, kas savukārt pildīja cietumus. Ļaunums kā izsalcis, milzīgs mežonis grauza valsts un pašvaldību budžetus. Ne jau visi atbalstītāji atzīs asu varu žūpības iznīdēšanā, tomēr būs diezgan tādu, kas priecāsies par vietēju karu.

Imkā Argods sameklēja pārzini un vaicāja pēc kādas zāles. Padzirdējis par pretdzērāju pulkiem, prātīgais cilvēks ieteica atturībniekam braukt uz Pestīšanas armiju. Tā jau strādāja žūpības pievaldīšanā.

“Kāpēc dalīt spēkus? Stiprāks būs kopējs uzbrukums,” tā pārzinis.

“Pestīšanas armija pūlas gadu gadiem, tomēr nav nekā panākusi. Viņi nezina, ko darīt, kā rīkoties. Negribu kļūt kusls rūķītis, kas padodas priekšnieku aplamām pavēlēm. Kā lai pieslienos armijai, kas savu nespēju jau pierādījusi?

Vēlāk pestītāji nāks pie mums. Tad es runāšu kā ģenerālis!”

“Kādi īsti būs jūsu gājieni?”

Argods sadurstījās. Vai ņemties stāstīt? Caurmēra ierēdnis baidījās no kaujām. Derēja būt piesardzīgam - nesacīt nekā.

“Par metodēm runāsim, kad organizācija būs uz kājām,” Argods sacīja slīpēti. “Pagaidām man prātā tikai mērķi: dzeršanas iznīdēšana, noziedznieku

izmācīšana, dvēseļu salāpīšana. Vai tas nav labi diezgan?”

“Esat laikam drošs, ka būsit spožs ģenerālis? Vai esat studējis sabiedriskās zinības, tieslietas, teoloģiju vai vismaz pedagoģiju? Vai protat sadzīvot ar visādiem ļautiņiem?”

“Kāpēc studijas tik svarīgas? Vai vienīgi diplomētie spēj rīkoties? Šis būs tautas pasākums, kurā arī vienkāršam cilvēkam balss skanēs sparīgi. Visi būs ģenerāļi!”

“Jums diža galva un varenas domas,” pārzinis secināja smaidīdams. “Kad gribat zāli?”

Argods pakasīja aizausi un tūlīt sacīja prātīgi: “Pēcnākošo svētdienu. Viss ir pamatīgi jānokārto.”

‘Tas ir astotajā jūlijā. Pēcpusdienā?”

“Pēcpusdienā gan.”

“Vai esat ierēķinājis, ka vasaras svētdienās ļaudis brauc zaļumos? Ar svarīgām izdarībām neder steigties.

Ieteicu pagaidīt rudeni. Jums mūžs vēl nav pusē.”

“Rudenī jau būšu zem velēnām.”

“Nomiris? Kā to zināt?”

‘Tas mans noslēpums.”

“Vai vērts tādu milzu darbu aizsākt, ja esat nodomājis drīz mirt? Es jūsu vietā pasteigtos padzīvot slaidi.”

“Nē - man jāpasteidzas pa savam veidam. Jāizveido armija, jāsadabū vadoņi, kas gribēs un spēs kauju turpmāk vadīt. Svarīgākais ir pirmais uzbrukums.”

“Vai jūs neesat Dons Kihots?” pārzinis kļuva jo šaubīgāks.

Argods bija dzirdējis, ka Dons Kihots esot cīnījies ar vēja dzirnavām.

Esot bijis prātu izkūkojis bruņinieks.

Tāpēc mūrnieks uztraucās par tādu salīdzinājumu.

“Es neesmu traks!” viņš iesaucās. Kā dūmu mutulis viņā uzvēlās īgnums pret šo ierēdni, kam vienaldzīga, liekas, bija žūpības apkarošana. Un Argods saslējās: “Vai jums kā Imkas cilvēkam neiet pie sirds mans darbs?”

“Iet gan, bet šaubos, vai esat īstais vīrs ģenerāļa pakāpei.”

“To drīz redzēsim,” Argods teica auksti. “Iesim apskatīt, kādu zāli varat piedāvāt. Rīt atbraukšu samaksāt.”

Viņi vienojās viegli, jo Argods daudz netielējās. Viņi izšķīrās puslīdz draudzīgi - bija pienācīgi viens omi

novērtējuši.

Nākošais darbs: Ārgailis pasūtināja afišas, kuru saturu palīdzēja sastādīt spiestuves vadītājs.

Pēc tam dižais darbonis nokārtoja ar Ulavas laikrakstu pasākuma sludināšanu. Šais laikos bez preses nekā nevarēja.

Puiša naudas krājums ievērojami noplaka, bet viņš bija pārliecināts, ka pretžūpības karotāji viņam palīdzēs ar dolāriem.

Sekojošajā dienā Argods noalgoja duci zēnu, kas viņam izlipināja afišas pa visu pilsētu. Viņš uzdeva savu telefona numuru, lai ieinteresētie varētu piezvanīt savam topošajam vadonim. Sarunas iemetīs dzirkstis gaidīšanas ikdienā. Varēs arī palūgt, lai ikviens atbalstītājs pastāsta saviem draugiem par pretžūpu armijas

veidošanu. Jāstrādā ar visu jaudu, jāizmanto iespējas! Laiks bija dārgs!

Tomēr dienas likās rāmas kā paēdušas govis. Varenais mērķis aizēnoja visu citu pasaulē. Vienīgi Minjonas meklēšana vēl likās nozīmīga. Ja Argods atrastu savu izredzēto, tad varētu arī viņu piesaistīt pretdzeršanas darbam. Viņa redzētu, ka Argods bija diženāks nekā patmīlīgs izpriecu meklētājs kādā grēku peklē. Minjona būtu pārsteigta, tomēr saprastu, ka arī mūrnieks varēja būt izcilu darbu veicējs. Pareizi novērtējusi Argodu, viņa pieķertos savam cildinātājam. Tam pēdējās dienas būtu laimīgas ne tikai Minjonas dēļ,-bet arī apziņā, ka padarījis neaizmirstamu pienākumu, kas augdams atbrīvos pasauli no pagrimšanas.

Pūlēdamies padarīt auglīgas

vienmuļās gaidīšanas dienas, Argods turējās pie mājas. Vai nepiezvanīs kāds, kas gribēs runāt par sapulci un dzeršanas lāstu? Kaut ari censonis vairs neticēja savām rakstītāja spējām, viņš sacerēja uzrunu lielajai sapulcei. Vadonis stāstīs par savu mērķi droši un noteikti. Neslēps ari ceļu uz mērķi. Paredzamā gaita būs pārgalvīga: dzērāju padzīšana no krogiem ar dūrēm un sitamiem. Arī Kristus atzina varu, kad padzina no tempļa naudas mijējus. Skaidrs, ka daļa klausītāju neatzīs Argoda cīņas veida. Daži tūlīt pametīs sapulci. Bet par tādiem gļēvuļiem nebija ko bēdāt. Nozīmīgie būs drosmīgie, kaut varbūt tie būs mazākumā. Arī Kristum bija tikai divpadsmit mācekļu. Svarīga bija katra atsevišķā cilvēka vērtība: drosme un griba cīnīties uz nebēdu.

7.

Daudzi sapņi nav nozīmīgi. Tos cilvēks aizmirst pamostoties. Bet šad tad gadās tādi, kas ne tikai iezīžas atmiņā, bet liek sapņotājam par tiem ilgi domāt.

Argodam kādu nakti gadījās sapņot par skaistuli, kurā viņš iemīlējās un kas apbrīnoja ari viņu. Sapni bija grūti atstāstīt; tas bija saraustīts, neskaidrs, mazjēdzīgs. Tomēr mīlestība apgaroja Argodu vēl pēc atmošanās. Jā, sapnī viņš redzēja meiteni uz putekļaina ceļa. Viņa bija kropla - trūka vienas kājas. Tomēr viņa bija pievilcīga. Tāpēc Argods nabadzīti iemīlēja, tikko ieraudzīja. Sapnī viņš bija pusaudzis, un jauna bija arī meitene. Viņš pabrauca viņai garām uz

divriteņa, kamēr viņa kliboja uz priekšu pa lauku ceļu. Pa gabaliņu zēns apgrieza divriteni un pagaidīja meiteni. Tad viņi aprunājās - valodas bija nesakarīgas kā dažkārt sapnī. Tomēr viens bija skaidrs: meitene mīlēja arī Argodu. Viņi runāja par kāzām, un jau-nekle bija ar mieru savam mīlulim atdoties. Tad viņš pamodās - vēl mīlestības jūsmā. Pēc tam visu dienu puisis dzīvoja sapņa gaisotnē, noteikti zinādams, ka mīlestības sapņi vēstīja nepatikšanas. Apgarotība sajaucās ar bailēm.

Nojautas piepildījās aiznākošajā dienā. Pie Argoda ieradās divi slepenie no karaliskās jātnieku policijas. Viņi bija padzirdējuši, ka Ārgailis taisoties dibināt kaujniecisku organizāciju. Vai tas bija taisnība? Ciemiņi lūdza paskaidrot.

“Jā,” Argods apstiprināja it lepni. “Žūpību un noziedzības nevar savaldīt ar mācītāju sprediķiem. To pierādījuši gadu simteņi, pat tūkstoši. Jāsāk kari, kaut vai asiņaini.”

“Mērķis neattaisno līdzekļus,” viens policists piemēroja izvalkātu izteiku. “Ja jūs iebruksit krogā ar rungu, tad pats kļūsit noziedznieks. Mēs jūs atvēsināsim aiz restēm. Jūsu armija pačibēs.”

“Tad jau karavīru var saukt par slepkavu.”

“Karavīrs paklausa valdības pavēlei.”

“Lai tad valdība sāk iztīrīt krogus.”

“Krogs un kaujas lauks ir divas dažādas vietas. Ja jūs gribai vilkt paralēles, tad atkārtošu sirmo taisnību, ka

tās nekā nepierāda. Katrs jautājums jāatbild atsevišķi.“ “Dzeršanu atbalsta visi tie naudīgie un varenie, kas no tās var izzīst sev labumu. Krodzinieki un brūveri top bagāti; valsts grābj nodokļus maisiem.

Kundziņiem vienalga, ka stulbeņi un paklīdeņi nogrimst postā.”

“Ja nepielietos krogos, darītu to mājās. Ciestu tikai valsts saimniecība.

Labāk, ka dzērāji pilda valsts kasi. Lai cik smirdīgs kāds dolārs, to var izlietot svētītam mērķim.”

“Es gan esmu lasījis, ka nopelnītā nauda aiziet cietumu uzturēšanai. Aiz atslēgām sēž žūpas un klaidoņi. Iztīrīt vajag mūsu valsti - šo cūku kūti! Ar drošu griezienu atbrīvot tautu no augoņa! Mans pienākums ir aizsākt karu, un es to darīšu!

Nebaidīšos no jūsu draudiem!” “Neesam atnākuši jums draudēt. Mums tikai jāpaziņo, ka jūs un jūsu palīgus sodīs par jebkādu varmācību.”

“Mēs nolīdīsim pagrīdē.”

“Jūs pievāks, tikko pirmo reizi uzstāsities.”

“Saņemsim netaisno sodu izslietām galvām. Kristu pat pienagloja krustā! Man dienas saskaitītas šā vai tā...”

“Jūs taču nesalīdzināsit sevi ar Kristu?”

“Viņš ir mans Vadonis.”

“Domājiet savas domas; mums policijas pienākumi zināmi.”

Kārtības sargi aizgāja.

Noliektu galvu Argods apdomāja jaunradušos stāvokli. Dižajā sanāksmē viņš nedrīkstēja runāt atklāti. Jāizvairās

pieminēt uzbrukumus dzertuvēm. Bez šaubām, sapulcē iezagsies slepenpolicisti.

Ne tie, kas atnāca šodien, bet sveši.

Varbūt viņi drīkstēs Argodu tūlīt apcietināt par ļaužu kūdīšanu uz dumpi?

Nu - ja arī viņu uzreizi nepievāks, tad jo uzmanīgāk novēros. Pat izsekos! Nē, Argodam bija jāsalasa vajadzīgās ziņas par ieinteresētiem un jārunā ar katru divatā. Bet slepenie iejauksies pulkā, un Argods, noturēdams viņus par draugiem, atklās viltniekiem savus plānus.

Kā no tā izsargāties? Jānoskaidro ikviena palīga darba vieta un jāapciemo Viņš ikdienas gaitās. Vai policisti sameklēs fiktīvu darbu ārpus sava nama?

Pēkšņi Argods atminējās savu sapņa meiteni. Vai viņa nebija Dieva sūtīts gars, kas brīdināja Argodu uzmanīties? Jeb viņa

bija Minjona vai Debija? Minjona gan ne, jo viņa bija Argodu, droši vien, aizmirsusi. Drīzāk jau Debija, kaut arī viņa nebija skaista. Bet viņai bija labestīga dvēsele, un sapņos meitenes parasti ir skaistas. Dievs vien zina, kāpēc sapņa daiļava bija kliba. Varbūt, lai puisietim viņas iežēlotos?

Lai kā, jāaizbrauc pie Debijas, jāaprunājas. Jāpastāsta par savu pārdrošo plānu. Varbūt viņa draugu pat atbalstīs?

Kļūs armijas rakstvede? Palīdzēs izvērtēt labvēļus un atklāt spiegus. Jā, policisti!

Viņi stiprināja veco, apsūbējušo kārtību.

Un Argodam atmiņā uzspurdza sen lasīts stāsts par Lielo franču revolūciju. Arī tad policija un valdnieka armija uzbruka nemierniekiem. Par to reiz stāstīja arī Argoda vēstures skolotājs un cildināja

dumpiniekus. Priecājās par taisno ļaužu uzvaru. Tāpat tagad revolucionāri panāks savu, kaut viņu vadonis šo uzvaru vairs nepiedzīvos šai pasaulē. Tomēr viņš kā velis uzgavilēs uzvarētājiem un priecāsies kopā ar viņiem. Grāmatās par viņu rakstīs garas nodaļas.

Bibliotēkā Argods apsēdās pie lasāmgalda un novēroja Debiju. Viņa darbam piesaistīja sirdi. Darīja ne tikai nepieciešamo, bet atbalstīja ikvienu grāmatu meklētāju ar papildus uzmanību.

Palīdzēja priecīgi, ja kāds apjuka vai apmaldījās. Tāda labdarība nodrošināja dvēselei debesis un atdzimšanu saulainā dzīvē. Debija vairs nebūs bibliotēkas darbiniece, bet dižciltīga dāma: prezidenta kundze, apbrīnota māksliniece vai karaliene. Varbūt tautas vadone, jo

viņu saistīja politika? Nākotnē sievietēm aizvien plašāk pavērsies visi vārti. Par to runāja gudrinieki tāļredžu raidījumos.

Bet ko Argods varēja sacīt pats par sevi? Ne viņš prata, ne spēja palīdzēt. Ne slimniekiem, ne dzērājiem. Pat ne gleznotājai ar modelēšanu un draudzību.

Nu viņš traucās aizsākt dumpi, bet vai to spēs? Tas taču būs varens pasākums!

Pamanījis, ka Debijai gadījies brīvs brīdis, Argods uzlēca kājās. Piesteidzās pie viņas, sveicināja un sacīja: “Vai drīkstu jūs šovakar apciemot? Man kaut kas svarīgs pārrunājams.”

“Gribēju braukt pie profesora Ervinga, bet varu to atlikt. Viņš man tāds draugs, ka nebaidos iet un nākt pie viņa kā iedomājos. Bet ko jums tik spiedīgu kārojas pavaicāt?

Jūs liekaties

uzkurbulējies, pacilāts, apgarots...”

“Vai pamanījāt pilsētā uzsaukumus un avīzē sludinājumu par pretžūpu biedrības dibināšanu? Tas ir mans darbs, mans mērķis! Vai es varētu ari jūs šai darbā ieviļināt? Jūs spētu milzumu palīdzēt! Jūsu talantus grūti pat izmērot!”

“Tas gan ir rosinošs priekšlikums!

Un cildens!”

Debija nu minēja jau pastāvošos iestādījumus, kas apkaroja nesātīgu dzeršanu, bet Argods tos visus nopēla. Tie taču nespēja nekā sasniegt! Viņa armija, lūk, būs uzņēmīgāka un drošāka savās izdarībās. Pat nevaldāma! Nerunās, bet skaldīs!

“Skaldīs drošāki?”

Debija pabrīnījās. Tūlīt pamanīja, ka kādam

grāmatu draugam vajadzēja palīdzības, tāpēc iesaucās: “Nāciet šovakar septiņos, Argod!”

Tad viņa aizlidoja, ka sārtā kleita noplīvoja.

“Rādījās aizkustināta,” puisis domāja apmierināts.

Argods sameklēja kādu grāmatu par Lielo franču revolūciju un brauca mājup.

Tādā zaļi sudrabainā vasaras dienā būtu patīkami dzert no dzīves prieku, bet puisis nosprieda, ka baudas padara cilvēku sīku.

Jāturas pārākam par dzīvniekiem. Runcis kāro tikai lakt krējumu un gozēties saulē.

Vērsis laužas tikai pēc treknām ganībām un miesīgas mīlestības. Ērzelis un suns ir tikpat lopiski, kaut gan cilvēki tiem uzkāruši nepatīkamus pienākumus. īstam cilvēkam jāpakāpjas pāri baudām, jo

ļautiņš ir Dieva bērns.

Bet vai tad dzīvnieki ir velna bērni?

Nē - arī tos rada un vada Dievs, bet tie nav pēc Viņa līdzības. Tāpēc dzīvnieki neatšķir laba no ļauna; tiem nav sirdsapziņas, un viņu prāts ir mazs. Tomēr cilvēkam neklājas nopelt savus zemākos radus.

Pietika maldīties pa domu brikšņiem!

Bija jālasa par Franču revolūciju! Kas tas būs par vadoni, kas nezināja ne vēstures, ne ģeogrāfijas? Un Argods saņēmās, kā skolas uzdevumu mācoties. Pirmās lappuses viņš izlasīja stulbi, bet jo tālāk dzinās grāmatā, jo dzīvākas likās rindkopas. Nodaļa par Bastīlijas ieņemšanu trakoja kā dēku romāns, un Argods aizmirsa skatīties pulkstenī. Vai arī viņš kļūs cietumnieks līdzīgi Bastīlijas

mocekļiem?

Arī viņš neklausīs apglumējušos likumus, vērdamies iecerētā apgaismības pasaulē. Nekas! Ilgi viņam nebūs cietumā jānīkst, jo Dievs viņu atbrīvos divpadsmitajā augustā. Kā? Tas bija Dieva noslēpums, tāpēc Argodam neklājās par to prātot. Viņu sagaidīja sešas grūtas nedēļas. Mierinājumu vismaz deva apziņa, ka viņš nevadīja sēnalu dienas. Vai tas nebija svarīgākais cilvēcīgā dzīvē? Nevis dzīves vieglums nosaka mūža vērtību, bet gan laimes sajūta miršanas brīdī. Vislaimīgākie ir tie, kas mirst cildenā cīņā.

Aizvēris grāmatu, Argods pabaroja puķes. Lai zied daiļavas - tās bija daļa no viņa līdzšinējās jūsmas. Tās atgādināja braucienu uz Saskačevanu, kad viņš meklēja Minjonu. O, savu iecerēto meiteni

viņš vēl meklēja - meklēs, līdz atradīs!

Jeb viņš aizies veļos, viņas neatradis? Bet aizmūžā viņi satiksies - par to viņš nešaubījās -, jo aizsaulē ikviens sastop savus mīļos.

Varbūt Minjona atsauksies, kad dzirdēs Argodu pieminam tāļre-dzī.

Ziņotāji viņu nopels kā noziedznieku, kas kopā ar citiem pārgalvīgiem vīriem iebrucis Jaunajā Ūlavas viesnīcā un to izdauzījis. Tomēr Minjona, droši vien, sapratīs Argoda mērķi un viņa varmācību attaisnos... Varbūt nāks pat apciemot varoni cietumā? Un drūmajā namā - savā Bastīlijā - viņš būs laimīgs kā allaž karotāji, kas cieš par diženu mērķi.

Vakarā Debija viņu pacienāja ar cāļa cepeti un vīnu, bet Argods bija kritisks.

Savādi, ka meitene dažreiz drusku

pasmaidīja.

“Mēs te mielojamies kā bagātnieki,” puisis runāja kā aizsmacis, “nebēdājot, ka daudzās mājās bērniem jāiztiek bez vakariņām. Tēvs -nabaga žūpa - nodzer visu naudu, ko māte nopelna. Alkohols ir pasaules lielākais lāsts, bet to parasti noklusē.”

“Jāuzlabo pretdzeršanas izglītība skolās, skautos, gaidās, vasaras nometnēs un baznīcu pulciņos,” Debija domāja.

“Tas nedod vajadzīgās sekmes. Tā ir ubagošana pie jauniešu nenobriedušās jēgas. Pārgalvīgais jaunietis grib saukt par savu visu to, ko vecāki un audzinātāji nopeļ. Vienīgais ceļš - nesaudzīgs uzbrukums dzēronībai! Bez žēlastības, bez aizspriedumiem, bez bailēm! Man dūša'nesaplaks!”

“Nesaudzīgu uzbrukumu? Ko jūs īsti domājat?” “īstā karā cīņa ir uz dzīvību un nāvi.

Tāpat ari žūpībai jāuzbrūk, nedomājot par savu labumu un drošību. Uzbrucējiem jābūt gataviem šļacīt uz visām pusēm savas un ienaidnieku asinis!”

“Jūs esat neprātīgs! Gribat sākt dumpi, nemierus!”

“Kas cits atlicis? Valdība nedara nekā dzēronības savaldīšanai! Vai jūs to neredzat? Mūsu valdība sapraulājusies kā nogāzies, appie-pējis koks. Tāpat kā Francijā pirms Lielās revolūcijas. Tur uzradās pārgalvīgi, bezbailīgi dumpinieki, kas izkaroja tautai labākas dienas. Tāpat kā ozols izaug no sīkas zīles, tāpat arī revolūcija sākas no viena cilvēka! Es būšu tas vīrs! Man atlicis maz laika, tāpēc

jārikojas strauji!”

“Argod, jūs runājat neparasti aizrautīgi, apbrīnojami gudri. It kā jūs būtu smalki izglītots. Jūsos ieplūdis jauns spēks. Gribat ierakstīt savu vārdu pasaules vēsturē. Esmu pārsteigta, izbrīnījusies. Man gribas smīnēt, tomēr cildinu jūs kā Donu Kihotu.”

“Par slavu es nedomāju. Bet Dievs man atsūtījis vēsti, ka esmu izraudzīts par Viņa darba veicēju. Es nedrīkstu atteikties!”

“Vai jūs neesat iedomīgs? Liekas, esat palasījis kādu grāmatu par revolūcijām, un nu jūtaties paskolots dumpja lietās. Diemžēl, jums trūks atbalsta. Mūsu sabiedrībā maz tādu, kas ir pilnīgi atturībnieki. Varbūt viens no desmit. Un nedzērāji parasti ir prātīgi,

miermīlīgi ļaudis. Tāpēc jūsu pasākumam nebūs panākumu,, varbūt vienīgi daži kaušļi jums piebiedrosies, bet nesanāks nozīmīga cīņas grupa.” Argods kļuva domīgs. Debija bija prātīgs cilvēks, ko vērts uzklausīt. Tomēr dažu viņas iebildumu dēļ viņš nepārtrauks savu darbu. Ikviens līdums ar sviedriem jāizcērt, un katrs drosmīgs iesākums ir šaubu apsēsts. Aši nobīstas tikai gļēvie!

“Iešu uz Pestīšanas armiju. Varbūt tur atradīšu atbalstu.”

“Varat iet, bet nešaubos, ka viņi būs atturīgi. Tai armijai ir pašai savi nodomi un savi ceļi. Pestītāji kustas apdomīgi un stingri ievēro likumus. Ja arī kāds viņu darbinieks ieietu jūsu pulkā, viņam būtu izskaidrošanās ar saviem virsniekiem.

Viņu pamācītu; ja vajadzētu, arī rātu vai

pat pārmācītu.”

Atkal Debija runāja nobriedušu valodu. Bet Argodā vēl dzīvoja vīrišķīgs mūrnieks, tāpēc viņš kļuva spītīgs, iecirtīgs. Kāpēc gudriniece apbēra viņa jūsmu ar sniegu?

“Ja krietnie ļaudis mani neatbalstīs, paļaušos uz neliešiem. Lai kaušļi pārmāca žūpas! Izdzīšu velnu ar Belcebulu!”

“Ai, ai, vai tas ņems labu galu? Jūs būsit pazeminājis sevi līdz noziedznieku līmenim. Jūs savāžos policija un tiesa.

Varmācība briedina ļaunumu. Neticu, ka Dievs jūs izraudzījis šādam darbam.

Kristiešu Dievs pauž mīlestību un lēnprātību, nevis dusmas un kaušanos. Vai tikai ragainis nav jūs sakūdījis?”

“Bet ko tad man būs darīt?”

“Atmetiet savu nodomu.”

“Uz sapulci man jāiet. Būs sanākuši ļaudis. Tos nedrīkst piemānīt. Darbu esmu aizsācis - tas jāturpina. Vai jūs arī neatbrauktu man līdzi?”

“Ko es tur darīšu?” Debija iesmējās.

“Negribu iet kauties pa krogiem.”

“Būsit mana rakstvede. Izdalīsit pieteikšanās lapas, palīdzēsit tās izpildīt.

Uzrakstīsit piezīmes par sapulces gaitu.

Tā esmu redzējis darām mūrnieku sanāksmēs. Varbūt mūsu rīkošanās tomēr būs svarīgs notikums.”

“Nē, Argod, es nevaru jūs atbalstīt, jo nespēju atzīt tādus gājienus. Kas jūs iegrūdis tādā murgainā skrējienā? Vai jūs nesapņojat garu, slimīgu sapni? Dažiem tā paiet visa dzīve. Kaut es varētu jūs pamodināt, jo man jūs žēl. Jūs izmisīgi dzenaties iegūt lielumu savai dzīvei -

steidzīgi to satvert - it kā jums būtu atlicis pavisam maz dienu zem mūsu saules.”

Puisis nokāra galvu. Viņš bija cerējis uz Debiju - šo palīdzīgo sievieti ar gaišo prātu. Kur atrast viņai vietnieci? Kaut varētu sameklēt Minjonu! Viņa bija iespaidīgāka, pārgalvīgāka, drošāka. Vai tiešām bija? Argods bija redzējis Minjonu tikai īsu laiciņu, tikai drusku ar viņu parunājies. Tik aši nevarēja cilvēku pienācīgi iepazīt. Viss Minjonai pierakstītais bija iedomāts.

Redzēdama, ka ciemiņš sadrūmis, Debija aizķēra citas valodas. Stāstīja par profesoru Ervingu, kas bija senseno kultūru pētnieks. Viņš gatavojās ceļot uz Vidējiem Austrumiem un vākt materiālus savai nākošajai grāmatai. Aicinot Debiju lidot līdzi. Bet viņai nedodot

atvaļinājuma. Vai Argodam neinteresēja senlaiku kultūras? Ja vēl ne, tad interesi varēja viegli izaudzināt.

Ne, ne! Viņš taču par tālām vietām maz ko zināja. Aizvēsturei nebija nekādas nozīmes ikdienišķa mūrnieka dzīvē. Skolā Argods drusku lasīja par Sveici, Austriju un Norvēģiju, bet tas viss aši aizmirsās.

Kāpēc rakņāties pa diezin kādām pasaules malām un apsūbējušām vēstures grāmatām, ja tepat šodienas Kanādā bija gana, ko cīnīties?

“Vai jūs zināšanas neatrodat par vērtību?” Debija vaicāja āķīgi.

“Atrodu jau atrodu, bet man tagad trūkst laika. Ko es pusotra mēnešos varu vairs iemācīties? Ja kaut drusku paveiksies uzbrukums dzērājiem, tad būs nesagrābjami daudz darba. Tikko patapšu

puķes apkopt, kaut gan neredzu vairs daudz jēgas to mīļošanā. Būs jāsteidzas, jāpiespiežas tikt cauri grāmatai par Franču revolūciju. Tā ir bieza, grūta grāmata, kas lēni lasās. Tomēr tā revolūcija mani aizkustina, jo es arī gribu kļūt dumpinieks.

Vai jūs varat man par to dižo notikumu pastāstīt, jo klausīties ir vieglāk nekā lasīt?”

O, jā - Debija zināja daudz par dūšīgajiem francūžiem. Par Parīzes teroru, par jakobīņiem, par Robespjēru un Dantonu, par Mariju Antuaneti un karali Ludviķi Sešpadsmito, par naidu, atriebību un galvu nociršanu. Dārgi bija jāmaksā par progresu. Vai Argods to pienācīgi apjēdza?

To noklausoties, dumpinieks.skaidroja:

“Mēs neviena nekausim un nekārsim.

Padzīsim tikai no dzertuvēm. Pašus krogus gan izdauzīsim, lai vēderainiem krodziniekiem tie jātur slēgti pa pārbūves laiku. Un, kad krogus atkal atvērs, sapostīsim tos par jaunu.”

Brīdi Debija nesacīja nekā. Skaidrs: viņai dumpošanās valoda nepatika. Labi, Argods apvaicājās par jaunākajiem notikumiem politikā. Vai draudzene vēl studēja Ķīnas un Vjetnamas karu?

Protams! Nākošo ziemu viņa raksies pa vēsturi un politiskajām zinībām Ulavas augstskolā.

“Kāda jums vajadzība vēl studēt?

Jums jau grāds bibliotēkas zinībās. Un šis darbs jums patīk. Jūs dāsni atalgo par priecīgām dienām. Mūrnieki nepelna daudz vairāk. Bet kāda viņiem svīšana!

Kāda atbildība, lai sienas nesagrūst!”

Debijai bija gatavas vairākas gudras klišejas: “Cilvēkam jāmācās cauru mūžu. Tā viņš sevi uzlabo; kļūst vērtīgāks, pilnīgāks. Ja nerāpsies uz priekšu, slīdēsi atpakaļ.”

“Nesaprotu vis, kā politisko zinību studijas var uzlabot ļautiņu,” Argods brīnījās. “Kalpošana Dievam gan palīdz.”

“Dievs devis cilvēkam zinātni, lai viņš to cienītu; lai viņš to apgūtu, cik vien spēj.

Mācīšanās ir kalpošana Visvarenajam. Studējot ikviens kļūst cilvēcīgāks. Viņš padara vērtīgāku savu dzīvošanu, un Dievam tas patīk. Debesu Valdniekam var kalpot daždažādos veidos.” “Bet ko lai dara tāds temulis, kas mācības nevar pieveikt? Kas savus gadus

aizlaidis darbā nolīkušu muguru? Kam vairs nav laika gari domāt?”

“Tas lai atbalsta tos, kam ir laiks un spējas.”

“Kā?”

“Ja ne citādi, tad ar aukstu, cietu naudu.”

“Labi, es jums iedošu simt karalieņu - vairāk nevaru izgāzt.”

‘Tā es nedomāju! Man naudas pietiek. Bet jūs varat ziedot kādam fondam, kas palīdz nabadzības nomocītiem studentiem. Jeb kādam pētniecības institūtam, lai vairojas atklājumi. Dolārus var dāvāt uz visām pusēm!”

“Nezinu neviena fonda, neviena institūta.”

“Aizbrauciet rit uz universitātes

galveno kanceleju. Tur jums iedos jardu garu sarakstu.”

“Nezināju, ka nauda ir līdzeklis, ar ko kalpot Dievam,” Argods prātoja. “Tad jau jāmetas uz naudas raušanu, ko gluži labi spēju. Sevišķi, ja piespiežos!”

“Pareizi! Ejiet atpakaļ mūrēt. Jums raženi maksā par katru minūti. Naudu, kas atliek, nestūķējiet bankā, bet atdodiet pasaules posta padzīšanai. Par tādu dzīvi būs grūti atrast vērtīgāku. Ne jau smalkās izdarības vien ir cildenas. Arī mūrēt var diženi.”

“Bet man atlikušas tikai dažas nedēļas! Pat mūrnieks nevar tik steidzīgi nekā prātīga nopelnīt. No ziedošanas nieki vien iznāks. To izdevību esmu palaidis vējā. Tagad jāmetas uz spēcīgāku darbību.” “Kāpēc allaž runājat, it kā

šovasar nāks pastardiena?” Šoreiz Argods izstāstīja savu sapni.

“Nieki!” Debija smējās. “Es sapņiem neticu!”

“Sapņi ir Dieva vēstis. Tos tikai jāprot izskaidrot. Jāzeps bija Dieva vīrs, un viņš ticēja sapņiem. Dievs viņam deva gudrību sapņus izprast. Man ari ir šī spēja.”

“Vai jūs bieži lasāt bībeli?”

“Diemžēl vairs nē. Kad tēvs bija dzīvs, viņš lasīja katru svētdienu. Lika man klausīties. Runāja ar māti par Dieva vārdu. Tad daudz ko noklausījos un iemācījos. Vēlāk kļuvu tik grēcīgs, ka baidījos Dievam tuvoties. Tāpēc tagad nezinu, kā atkal salabt ar Debesu Tēvu.”

“Atgriežaties pie Bībeles. Lasiet to, kaut arī visu nesaprotat. Svētie raksti

iedarbosies uz jums ar mistisku spēku un jūs apskaidros. Tā ir vienkārša psiholoģija - ikviena pieķeršanās taču suģestē. To var saprast pat neticīgais.”

“Būs gan jāpacenšas.”

“Tas būs prātīgāk, nekā kauties pa krogiem. Savādi, ka jūs - dievticīgs būdams - Bībeli tomēr nelasāt. Es runāju par Dievu daudz taupīgāk, tomēr Bībeli šad tad palasos. Saistoša grāmata ar vēsturisku nozīmi.”

“Neticu, ka lasīšana var būt vērtīgāka par cīnīšanos.”

“Varbūt nav vērtīgāka dažos gadījumos. Tomēr tā atnestu vairāk miera nekā kaušanās.”

Argods it kā atplauka: “Jā, jā - miera nav, kad kaujas.”

“Un jūsu cīņa pačibēs bez pēdām.

Ticiet man!”

Domstarpība tomēr radīja klusumu nepatīkamu kā aukstu miglu. Lai to izkliedētu. Debija atnesa augļus un vīnu.

Paņēmis bumbieri, Argods vīnu atraidīja.

Kā Debija varēja domāt, ka viņš dzers jaunais pretžūpības pravietis? Viņa sadurstījās, tomēr ieņēma malku. Šai mirklī pamira viņu draudzība.

Puisis paskatījās pulkstenī par zīmi, ka grib doties projām. Debija viņu neatrunāja. Stīvi viņi atvadījās.

Argods atkal apbraukāja naktslokālus, meklēdams Minjonu. Pats drusku brīnījās par savu apsēstību. Bet vai brīnums, ka ļautiņš kļuva savāds, kad viegli varēja saskaitīt atlikušās dienas?

8.

Svētdien, astotajā jūlijā, Argods pamodās kā elektrizēts. ŠI bija viņa dzīves varenākā diena: viņš ieviļņos kustību, kas padarīs Ar-godu Ārgaili par kristietības atjaunotāju. Tā kā viņš cīnīsies droši un cildeni, tad Dievs neliegs viņam savu atbalstu. Varonis jutās cienīgs noskaitīt tēvreizi un izlasīt Bībelē pāris lappušu. Varbūt Dievs nu palīdzēs jo labprātāk?

Automātiski Argods apkopās un saģērbās. Pavērās pa logu: ārā prātīgi līņāja. Vasaras auglības lietus nodrošināja bagātīgu ražu. Vai lietus gādās arī par lielu ļaužu pulku sanāksmē? Jā! Daudzi

neaizskries zaļumos, bet paliks tepat pilsētā. Tad gribēs dienu godam pavadīt un aizies uz pretdzērāju armijas dibināšanu. Lietus uzsū-tīšana pierādīja, ka Dievs atbalstīja Argoda darbu.

Viena lieta tomēr uzvandīja Argodam bažas: viņam nebija neviena palīga pirmajā sanāksmē. Viens viņš stāvēs sveša pulka priekšā. Vai gadīsies kāda sieviete - jeb vīrietis -, kas atsauksies vadoņa aicinājumam un uzņemsies rakstveža pienākumus? Kaut viņam būtu kāds paskolots draugs, kas prastu veikli vadīt sapulci! Bet pasaulē bija tikai auksti īstenības un mierīgas sadzīves cilvēki kā Debija. Visi rāpoja pa zemi kā krupji laiski un miegaini!

Nekad Argods nebija uzrunājis pūli.

Bija tikai redzējis, kā mūrnieku

arodbiedrības priekšnieks bija vadījis savu sapulci. Druknais bārdainis runāja droši un gludeni - aizvien atsaucās uz likumiem un noteikumiem.

Prata nomierināt iekarsušos un uzmundrināt gausos.

Vai Argods to spēs? Bija jāpaļaujas uz Dieva palīdzību. Ari Jēzus un viņa mācekļi bija vienkārši cilvēki, bet Dievs viņiem deva vajadzīgo gudrību. Svarīgāka par augstu izglītību bija dziļa ticība un pārliecība. Tā ari Argods runās vienkārši un skaidri kā uz brāļiem un māsām. Visi viņu sapratīs, neviens nekā vairāk nevēlēsies. Visi būs priecīgi palīdzēt.

Saprazdams, ka Dievs no viņa gaida kalpošanu, Argods priekšpusdienā aizbiauca uz baznīcu. Dziesmas, lūgšanas un sprediķis viņu aizkustināja. Vai tas

nebija skaidrs pierādījums, ka viņš bija pietuvojies Dievam, ka nu dzīvoja debesu gaismā?

Pēc dievkalpojuma Argods iegāja ģērbkambari.

Atsveicinājies no baznīcēniem, tur ienāca arī mācītājs Enuacs. Viņš bija viens - viņu nepavadīja ne Bobis, ne Bils, ne kāds cits piesējies draugs. Argods par to priecājās un tūlīt uzrunāja cienīgtēvu: “Mācītāj, vai jūs nenāksit uz manu sapulci? Varbūt būsit mans rakstvedis?”

Enuacs nepriecājās par šo uzaicinājumu, tāpēc kļuva uzmanīgs: “Tātad tu gribi turpināt savu trako izdarību? Man sinode neļaus sapīties ar tādu organizāciju, kas atbalstīs varmācību.

Tāpēc nevaru būt tavs sekretārs. Nedrīkstu pat sanāksmē ierasties. Ceru, ka tavi

interešu biedri atrunās tevi no dauzonības Dieva vārdā. Draugs, tu esi mazliet sašķobījies.”

Atkal Argods aizrādīja uz Kristus uzbrukumu naudas mijējiem un uz Krusta kariem, par ko bija dzirdējis. Mācītājs lēnprātīgi skaidroja, ka viņš pats nelīdzinās Kristum un Krusta karotāji nedauzīja krogus. Diemžēl mūrniekam trūka zināšanu un mācītāja lokanās mēles, tāpēc topošais ģenerālis jaudāja tikai stostīties. Sarūgtināts viņš tikko savaldījās nepasacīt izskolotajam kaut ko sīvu un indīgu. Nē, tagad Argods drīkstēja runāt tikai cildenu valodu, jo panesībā nebija vairs mūrnieks, bet tautas vadonis.

Bet vai bija vērts iet baznīcā klausīties gļēvu un bailīgu mācītāju?

Tomēr - vai Dievs nesodīs par šādu iespītēšanos?

Viņi izšķīrās vēsi, bet pieklājīgi kā smalki sabiedribas cilvēki. Mācītājs pārbrauca mājās uz garšīgām pusdienām, Argods devās uz sapulces zāli.

Bija jāpārbauda, vai telpa izslaucīta, vai diezgan daudz krēslu sarindoti, vai vietā runātāja pults un rakstāmgalds.

Labāk pasteigties nekā nokavēties.

Krēslu bija par maz! Saliktas tikai piecas rindas, katrā pa desmit. Ko apkalpotājs domāja? Vai Ulavā tik maz cilvēku, kam interesē pretdzeršanas kustība? Un kur tas sliņķis bija pagaisis?

Atslēdzis durvis un aizzadzies gulēt?

Cerams, ka Dievs viņam piedos šo nolaidību.

Nekas - Argods atrada blakus telpā

krēslu kaudzi, norāva svārkus un nepilnā stundā pieblīvēja krēsliem visu zāli.

Vēlīniem atnācējiem varbūt būs jāstāv gaiteņos? Bet ko vadonis varēja līdzēt, ja lielā telpa tomēr bija tik maza?

Pārdesmit minūšu pirms sanāksmes sākuma Argods jau kļuva nepacietīgs.

Neviens nenāca. Nu, vēl laika bija diezgan. Ļaudis allaž kavējās! Par vēlu atlīdīs pat daudzi augstvērtīgie un izcilie.

Tūļāties bija cilvēciski.

Tomēr ar katru aizvadīto minūti Argods kļuva satrauktāks. Vai gan visi brāzīsies šurp pēdējā brīdī? Tad būs drūzmēšanās pie durvīm, mēteļu telpā un zālē. Un tie, kas pavisam nokavēsies, traucēs sapulci. Vai gausuļi derēs dumpim?

Pēdējās minūtēs ieklunkuroja pāris

duču pabēdīga izskata ļaužu: garmataini puisieši izbālējušās darba biksēs un viņu draudzenes -spīdīgiem viepļiem kā indiānietes. Tiesa: bija arī daži tikuši ģērbušies, nobrieduši vīri, bet tie skatījās apkārt iztrūkušies. Pāris pat pačibēja, pirms citi apsēdās.

Kur bija pagaisuši diženie ūlavieši?

Vai viņiem neinteresēja dzēro-nības pievaldīšana? Dzīves uzbīdīšana uz līdzenākām sliedēm? Jeb Olavā visi sūca un tempa - krogos, naktslokālos, mājās?

Vai šī pilsēta bija tik pagrimusi, ka tās glābšana nebija vairs iespējama? Argoda jūsma saplaka, savīta. Bridi vēl pagaidījis, viņš nostājās pie pults sakauts karotājs pirms cīņas sākuma.

Jāsaka kaut kas...

Slābanā noskaņā nekas lāga neveicas

- nepavisam ne runa. Nomurkšķējis, ka viņam vajag rakstveža, Argods lūdza kādu pieteikties. Lūdza vienu reizi, otru, trešo.

Neviens neatsaucās. Viņš vērās acīs sanākušo bariņam. Visi novērsās kā nokaunējušies. Ko nu? Tad viņš sapurinājās pārdrošībā: pameta pulti, piegāja pie tuvākās sēdētājas, uzlika viņai roku uz pleca, skatījās acīs kā nopērts kucēns un teica: “Jūs nedrīkstat atsacīties, kad es jūs lūdzu.”

Viņa bija pavisam jauna, tāpēc izbijās: “Es nezinu, kā jāraksta protokols.

Rau, te mana māsīca - viņa to varētu.

Vecāka un izskolota...”

“Negribu vis saistīties, pirms man nav skaidrība par jūsu iestādījumu,”

māsīca atsaucās dzedrā balsī. “Vai jums nav kāda draudzene vai paziņa? Gribat pasākumu paveikt pavisam viens?”

“Meklēju tikai tagad sev sabiedrotos,” Argods vēkšķēja spīvi aiz izmisuma. “Vēl esmu pavisam viens, bet drīz man būs tūkstošiem draugu. Lūdzu, nāciet palīgā!”

“Būs vien jāpalīdz jums - nabaga velnam...”

Argodam derdzās neganteņa pieminēšana, tomēr viņš nesacīja nekā. Šai stāvoklī viņš nedrīkstēja neviena nonievāt.

Palīdze apsēdās pie rakstāmgalda; vadonis nostājās atkal pie pults. Bet tikko viņš aizsāka runāt par jaunās sabrālības mērķi, kad kāds trakulīgi atrāva vaļā durvis. Uz priekšu brāzās divi piedzēruši klaidoņi - spēka

dūšoņi jaunekļu gados. Bīstami dauzoņas!

Viens tūlīt sāka bļaustīties: “Mēs būsim balsti pretžūpu biedrībai! Mēs zinām, kā ar dzēroņiem kauties! Kam gāžam, tas veļas!”

Otrs izkauca rindu nekaunības vārdu un tad lielījās: “Mēs divi vien iztīrīsim ikvienu elli!

Visi mošķi pa pagaldēm! Pirms policija atbrauks, asinis līs spaiņiem!”

Kamēr otrs atvilka elpu, runāja atkal pirmais: “Bet cik tu mums maksāsi, tu, plukatu kundziņ ar šlipsi? Jeb tu ceri, ka par velti strādāsim? Esam profesionāļi!”

Tas bija par traku! Argods iekarsa strauji: “Vācieties ārā, sumpurņi! Saukšu policiju!”

Otrs klaidonis sāka smieties: “Šī ir publiska sanāksme! Tu mūs ārā neizdzīsi!”

Pirmais vilkacis taisījās nikns: “Netarkšķi, klabata! Mēs tevi publiski izrāmīsim!”

Argods savaldījās. Jā, derēja uzmanīties. Nevarēja taču tūlīt uzsākt kautiņu. Tad darbs būtu sagrauts jau pirms iesākuma.

Dusmas un sašutums jānožņaudz. Tāpēc viņš runāja padevīgi: “Lūdzu apsēdieties. Mums jāievēl organizācijas valde.”

Pirmais klaidonis tūlīt gavilēja.^ “Mani par priekšnieku! Esmu Ulavas veiklākais kaulu lauzējs!” “Mani par kasieri!” otrs atsaucās. “Man nauda vienmēr pielīp!” Argods nu aptvēra stāvokli: klaidoņi bija iebrukuši sapulci

izjaukt.

Varbūt viņus bija uzpircis kāds mafijas nelietis, kam interesēja, lai ūlavieši žūpotu? Jāsauc policija palīgā!

Vadonis pieskrēja pie tāļruņa aparāta, paķēra klausuli, sāka uzgriezt numuru. Klaidoņi tūliņ saprata Argoda nolūku. Ļaunumā spīdošām acīm viņi nāca uz priekšu.

“Policiju nesauc, ja tev veselība mīļa!” pirmais norēcās.

Otrs pielēca Argodam klāt pavisam tuvu un šņāca: “Mēs tevi nositīsim kā slimu žurku!

Kar klausuli uz āķa un taisies prom, kamēr vēl vari redzēt un paiet!”

Argods apjēdza, ka vienam kauties pret diviem nebija vērts. Nedzērāju gļēvuļi diezin vai nāktu palīgā. Tāpēc

puisis uzkāra klausuli, nolieca galvu, runāja rāmi: “Lūdzu apsēdieties jeb ejiet savu ceļu. Ļaujiet turpināt sapulci.” Pirmais nejaucenis nu sāka smieties gārguļodams: “Mēs dienas kārtības pirmo punktu jau pateicām: visiem tūlīt jāiet mājās!

Steigšus! Lai negadās paklupt!”

Otrs pievienojās: “Labāk rikšiem nekā rāpus!”

Pirmais tagad nostājās pie pults un ņirdza: “Es - kā jaunais pretdzērāju priekšnieks - paziņoju, ka visiem nupat jāsteidzas mājās. Nākošo sanāksmi sasauksim deviņus gadus pēc tuvākajiem grēku plūdiem!”

Krietnā tauta kavējās. Daži laikam jutās apvainoti, ka divi nekauņas gribēja

izjaukt sanāksmi. Trīs cienījami tēvu dēli sagāja kopā, klusu aprunājās, nometa svārkus, izcēla pieres un tuvojās neģēļiem. Tie tikai savilka uzacis.

“Tepat pirmais darba gājiens,” viens cildenais nostājās klaidoņu priekšā sakniebtām dūrēm. “Jums pašiem tūlīt jāpazūd!”

‘Tu, kuņas dēls, mums nekā nepavēlēsi!” neganteņi sāka riet viens caur otru. “Ja tev dūša, sit pirmais!

Tad matīsi, kas notiks tālāk! Mēs divi piemizosim duci tādus kā tevi!”

Nedzērušais vairs nenocietās un pagrūda piedzērušo: “Ārā!”

Vairāk baltrocis nepaspēja pasacīt, jo klaidoņa dūre ķēra viņa deniņus.

Ievainotais neapdomādamies gāzās garšļaukus. Ar knaukšķi viņa pakausis

atsitās pret grīdu. Dūru sumpurņi palēcās uz priekšu, gatavi nokārtot uzskatu dažādības ar pārējiem divi drošuļiem. Tie atkāpās mīkstām kājām.

Bet tad no satraukto ļaužu pulka izskrēja divi neuzkrītoši jaunekļi, piesteidzās pie kaušļiem, kas stāvēja smīnēdami. Izrāvuši savus žetonus, jaunekļi uzdevās par policistiem.

“Mieru!” viens teica skarbi. “Kas neuzvedīsies, to saķēdēsim!” “Mēs esam rāmi kā eņģeļi,” viens varmāka sacīja laipni. “Šis te iesita man. Aizstāvēdamies pagrūdu nelgu.”

“Tāds ļenganais,” otrs gudrinieks nekautrējās smieties, “tūlīt likās gar zemi.

Laikam piedzēris - neturas stāvus!”

“Mēs visu redzējām un dzirdējām,” otrs policists sacīja pavirši. Pagriezies

pret ļaužu pulciņu, viņš turpināja: “Ieteicu jums visiem braukt mājup.

Tā kā sanāksmē uzradušās nekārtības, tad ieteicam Ārgaiļa kungam sapulci slēgt.

Izdarība nav pienācīgi izkārtota. Esam saņēmuši kaitīgas ziņas. Pasākums jāizmeklē, jānovērš sarežģījumi.”

Argods nekā lāga nesaprata. Stāvēja apjucis un uztraucies. Beidzot aplaizīja lūpas un vaicāja vientiesīgi: “Vai policija man pavēl sapulci slēgt?”

“Gribat to vēl turpināt?” brīnījās viens kārtībnieks.

“Vai neapjēdzat, ka jūsu bariņš grib manīties mājās?” otrs slepenais likās pārsteigts jo vairāk.

“Gribat piedzīvot pamatīgu izkaušanos? Patiks, ja pašam kāds

notecinās sulu? Šī sapulce jau pārāk ieilgusi!”

Pa to laiku apdullinātais bija uzslējies stāvus un, muļķīgi smaidīdams, blenza visapkārt. Tad visi trīs baltie drošuļi uzvilka svārkus un pazuda klusi.

“Brauciet mums līdzi uz policijas namu,” viens kārtībnieks aicināja Argodu.

“Derēs aprunāties ar mūsu seržantu.”

Tas zināja par Ārgaili vairāk, nekā puisis būtu domājis. Pāris jātnieku policijas izmeklētāji bija pētījuši Argoda pagātni. Atklājuši, ka mūrnieku meistaram nebija nekādas pieredzes sabiedriskā darbā. Viņš bija krietns pilsonis - cēla izturīgas, taisnas sienas. Sodīts tikai pāris reižu par satiksmes noteikumu neievērošanu. Kāds policists -tēlodams Argoda labvēli - apciemojis cīnītāju,

noskaidrodams viņa pārgalvīgos mērķus un varmācīgos līdzekļus. Policija sapratusi, ka jāuzmana iecerētās pretžūpības armijas dibināšana. Jārikojas stingri, tikko pamanīs nesavaldības izverdumus.

Par šodien redzēto policisti uzrakstīs ziņojumu. Līdz ar to sabrā-lība būs nokauta pirms piedzimšanas. Nobeigumā seržants pamācīja, ka žūpību drīkst apkarot tikai ar miera līdzekļiem, nevis ar kaušanos. Lai Argods iestājoties Pestīšanas armijā. Tad viņš varēšot likt lietā savu aizrautību dažādos misijas darbos. Tikai bezprātis grib bez apdoma lēkt ellē un sākt kauju ar tūkstoš piedzērušiem velniem!

“Pestīšanas armija ir kliba ķēve, ar ko velti pūlēties uzart tīrumu,” Argods

sacīja sašutis, piecēlās un aizdrasēja.

Seržants viņu neaizkavēja - tikai pasmīnēja.

Atgriezies mājās, neveiksminieks nespēja norimties savā ādā. Vai Dievs bija nolēmis Argodam nomirt kā mazam ļautiņam? Vai viņam -kā allaž mūrniekam - nebija iespējams pakāpties augstāk par pute-putekļainu ikdienu?

Uzdot pūles nedrīkstēja, jo divpadsmitais augusts zagās virsū līdzīgi sumpurnim. Vismaz pūles Dievs novērtēs.

Bet ko lai mēģina tālāk? Glezniecība un botānikas studijas nederēja, jo iztērējās pārāk daudz laika un nevarēja aši nopelnīt Dieva atzinību ar labdarību. Jā, jā - arī mācītājs Enuacs atkārtoti apgalvoja, ka Dievs visvairāk priecājas, ja grēcinieks palīdz saviem bēdu brāļiem. Cildeni darbi

slimnīcās un krogos Argodam nebija pa spēkam: viņam trūka gudrības, pacietības un savaldības. Palīdzētu smalku grāmatu lasīšana, bet viņš nespēja saprast un atminēties nevienas lappuses. Argods bija mūrnieks ar muskuļiem, nevis prātvēderigs tintes laizītājs. Lasīšanas prasmi un gudrības varēja iegūt varbūt pa simt mēnešiem vai desmit gadiem. Kas gan varēja no ģimnāzijas otrās klases pārslēgties uz universitāti? Nepavisam ne, ja starpā bija daudzi mūmiecības gadi. Un varbūt viņš nekad nespētu pieveikt augstskolas grāmatas, jo Dievs viņam laikam bija atvēlējis mazāk smadzeņu?

Debija gan sacīja, ka viņš runājot gaužām gudri.

Bet vai viņš tomēr nevarētu piesieties pie misiones darba, kā bija

ieteicis policijas seržants? Iestātos Pestīšanas armijā, kaut gan bija to nonievājis? Jā! Cita nekā viņš nevarēja izdomāt, tāpēc jāmēģina šī iespēja.

Argods brauca uz Pestīšanas armijas templi. Iegājis viņš vaicāja pēc kāda virsnieka.

Uzraugs piespieda zvana pogu.

Pēc brīža atnāca smagnējs pusmūža vīrs, īsiem, bet koptiem pelnu krāsas matiem, uz priekšu izbīdītu zodu, mierīgu seju un draudzīga suņa acīm. Pēc karotāja viņš neizskatījās - drīzāk pēc lauku skolotāja. Viņi sasveicinājās atturīgi; Pestīšanas armijas karavīrs nepasmaidīja.

Ari Argods nemanīja nekā, par ko priecāties. Kā nolakots sabiedrības cilvēks pestītājs vaicāja, ko viņš varētu palīdzēt. Viņš tomēr bija laipns. Tāpēc

ienācējs atmiekšķējās: “Gribu kļūt misionārs,” viņš teica gaiši.

“Tas lielisks nodoms. Nāciet līdzi izpildīt lapu.”

Viņi iegāja vienkāršā telpā ar nosūbējušu rakstāmgaldu un pāris krēsliem. Argods saņēma plašu papīra loksni. Jautājumi kā melni tārpi rindojās viens par otru uzbāzīgāki. Sākumā nekas: vārds, uzvārds, dzimšanas datums un vieta, sociālās apdrošināšanas numurs.

Tālāk izglītība: kāda pamatskola, vidusskola, augstskola? Argodam kļuva karsti, kad vajadzēja atzīties, ka nepabeigta palikusi vidusskolas otrā klase. Vēl sūrāki bija jautājumi par interesēm un vaļas laika nodarbībām. Bet nekas! Puisis uzrakstīja, ka viņš pūlas

uzlabot savu dzīvi. Viņš arī kopa puķes un kārtoja pastmarkas. Vai nebija drusku par lielīgu sacīts? Bet nedrīkstēja taču atzīties, ka viņu pievilka kāršu spēles, dejas zāles un naktsklubi. Ne, ne! Nu jau divi mēnešus viņš dauzījās apkārt pa naktīm, tikai Minjonu meklēdams. Un kārtis viņš vairs nespēlēja. Tiešām centās sakopot diezgan intereses, lai iedzīvotos glezniecībā un botānikā. Puķes viņš patiesi mīļoja. Viņš taču nerakstīja aptaujā melus?

Lapas beigās bija viegls jautājums.

Kāds bija topošā jaunkareivja amats vai profesija? “Mūrnieks,” Argods ierakstīja drošu roku. Atvieglots viņš nodeva atbildes virsniekam.

Tas ar asu aci pārlasīja uzrakstīto.

Tikai nonācis pie lapas beigām, viņš

pasmaidīja kā zaķis - tikko samanāmi.

“Ak jūs esat mūrnieks. Lieliski! Uz rudens pusi sāksim celt piebūvi savam namam. Tad varēsit ziedot savu laiku un prasmi. Dievs jums stāvēs blakus un palīdzēs.”

Mūrēšana būs Argoda uzlabotā dzīve! Uz rudens pusi - pēc divpadsmitā augusta! O, nē! Tad viņš jau varēs mūrēt jaunus stāvus debesu valstībai! Par to pāragri domāt...

“Ko es darīšu, pirms sākšu mūrēt?”

“Varēsit iepazīties ar mūsu darbu mērķiem, līdzekļiem.”

“Tas viss?”

“Varēsit satikties ar mūsu ļaudīm; kopīgi studēt Bībeli.”

“Ko dod Bībeles gremošana? Vai no tā kādam rodas labums? Mums jāmeklē

ceļi, kā varam kādam palīdzēt.”

Pestīšanas armijas vīrs nolūkojās Argodā izbrīnījies. Šis mūrnieks runāja āķīgu valodu. Tomēr Bībeles studijas nedrīkstēja nonievāt.

“Bībele ir Dieva grāmata. Tā apskaidro dvēseli - nomazgā no tās grēka sārņus. Ja ikviens lasītu Bībeli - katru dienu vismaz drusku -, visi kļūtu Dieva bērni. Drīz visa cilvēce kļūtu diženāka. To tu, draugs, neesi pamatīgi izdomājis.”

“Nekad visa cilvēce Bībeli nelasīs.

Par lasīšanu pāri stāv darbošanās. Ko vāla ļautiņa labestība, ja viņš nepalīdz grūtdienim?”

“Jūs domājat pareizi; īsta kalpošana Dievam ir mērķtiecīga darbība - citu glābšana miesīgi un garīgi. Kas citus glābs, izglābs pats sevis. Bet bez Bībeles

dažkārt pietrūkst spēka.”

“Vai es varu pieteikties ārmisiones darbam? Braukšu uz Āfriku strādāt kādā misionāru pulkā. Reiz sastapu vecu mūrnieku, kas divpadsmit gadu bija nodzīvojis Āfrikas džungļos. Viņš bija patīkams sirmgalvis - izpalīdzīgs, saticīgs, līksms. Viņš stāstīja, ka nekas nedodot tik saulainu sajūtu kā misiones darbs. Tieši tā viņš teica; saulainu sajūtu. Un man ir jāpasteidzas - atlicis pavisam maz laika!”

“Pierakstīšu jūs, kā vēlaties. Mēs jūs atbalstīsim, jo rādāties gaišām smadzenēm. He - mūrēšana nenozīmē atpalicību.”

“Gadās, ka spēcīgs pagrieziens ikdienā iemāca domāt.”

“Bet jums būs jāpagaida: nākošā misionāru grupa lidos uz Āfriku tikai pēc

piecām nedēļām.”

“Tas par vēlu!”

“Neesat nepacietīgs. Patiesībā jums pārāk maz laika, lai sagatavotos. Būs jāapgūst zināšanas sanitāra darbam, jāiekaļ pāris simt teikumu nēģeru valodā, jāsagatavo sevi garīgi. Tomēr ticu, ka varēsim apstrādāt jūs kā vērtīgu lietas koku un pārlēkt pāri laika noteikumiem.”

“Tencinu... pateicos...” Argods pa starpām šļupstēja.

“Misiones darbs ir grūts, pat bīstams,” pestīšanas virsnieks iesila savā sprediķī. “Jums jābūt īstam Dieva kalpam: pacietīgam, savaldīgam, lēnprātīgam.

Tālajos džungļos dzīvojot, jāprot iegūt spēku lūgšanās. Vai jūs spējat lūgt Dievu padevīgi un ticīgi pat pārbaudījuma brīžos? Dažreiz paiet gadi, līdz izaug tāds

spēks. Starplaikā bieži draud izmisums.”

Argods sadurstījās: “Patiesībā neesmu nekad Dieva tā īsti lūdzis.

Neradās vajadzības. Lūgšana likās kā lieka spēle.”

“Tad jums vajag nolaisties dziļās apcerēs un Dieva vārda studijās. Jūs nekļūsit apgarotāks cilvēks, ja nepratīsit izlūgties Dieva palīdzības. Tikai apskaidrotam misionāram iespējams veikt cildenus pienākumus. Tikai īsts Dieva tīruma arājs ir diezgan stiprs, pacietīgs,gudrs.” “Ā, tāpēc es nespēju palīdzēt slimiem un žūpām. Tāpēc biju nepacietīgs, nerunīgs, īgns.

Man jāskolojas dievbijībā!”

“Jā, jums vēl krietnu laiku jāaug, līdz būsit īsteni stiprs, līdz jaudāsit raženi

strādāt ar pirmatnīgiem ļaudīm. Kā jūs tiksit galā ar svešiem āfrikāņiem, ja jums grūtības ar savējiem - kanādiešiem?”

Jā, jā - Argodam vēl viņdien pietrūka sakāmā. Sarunas ar dzīvē piemeklētajiem likās neiespējamas. Viņu sauca gudru, bet vai tā nebija lēta glaimošana? Vai viņš nesvārstījās starp prātvēderīgiem un vientiesīgiem brīžiem? Savādi... Vai uzplūdus un apsīkumu radīja tuvās nāves baigums?

Kad puisis nekā neatbildēja, Pestīšanas armijas karavīrs laikam uzminēja ciemiņa domas. Dieva vīrs turpināja sprediķi: “Jums jāmācās, jāskolojas, jākrāj atziņas. Vienmēr, visur! Ir savā istabā, ir baznīcā, ir darba vietā. Vispirms iesit līdzi citiem un vērosit viņus strādājam.

Klausīsities viņu runās. Lasīsit smagus sējumus par ētiku un reliģiju; piedalīsities sarunu grupās. Pamazām no jums nokritīs ikdienišķības čaula - jūs kļūsit redzīgs, jūtīgs, izpratīgs. Dažreiz paiet gadu desmiti, līdz sasniedz debesis virs zemes.

Bet jums nav ne jāgaida, ne jāvilcinās varat sākt strādāt pie sevis jau šodien.

Nepārtraukti pūlēties! Vai jums mājās ir Bībele jeb cita kāda reliģiska grāmata?”

“Nav,” Argods atzinās.

“Tad paņemiet šo. Brauciet mājās un vēl šovakar palasiet to pāris stundu.

Pārdomājiet katru teikumu. Nesteidzieties.

Laika jums pietiek, kaut arī rādāties steidzīgs. Mums visiem gara mūžība priekšā. Galvenais: tiecieties pēc miera.

Meklējiet dziļumu, augstumu; atraisieties no zemiskūma žņaugiem. Ja to varēsit, tad

mācēsit arī runāt. Sāciet ar Jauno Derību tā ir saistoša un viegli lasās.”

Tovakar Argods runājās ar Lielo grāmatu. Neveicās - kā parasti ar lasāmu vielu. Tomēr viņš izturēja divi stundas, jo saprata, ka tas bija vienīgais glābiņš. Kā lai citādi sasniedz kaut ko, kas bija patiesi vērtīgs? Censonis piespiedās - it kā uz pavēli - kaut ko domāt, bet ar varu nespēja notvert neviena pavediena. Ne, ne - domas nebija uzla sāmas kā sēnes vai ogas. Tās, liekas, atlaidās, kad pašas gribēja. Dažreiz pat uzbāzīgi.

Ai, ai - Bībeles teikumi likās sausi, smagi, vienmuļi. Tos varēja burtot, tomēr prātā neaizķērās nekas.

Argods iedomājās, ka vajadzētu palūgt Dievam palīdzību, bet kā lai uzreiz

metas ceļos un sāk skaitīt lūgšanu? Nekad to nebija darījis. Baznīcā salika rokas un klusēja. Kā apstulbis vai pamiris. Vai tagad vismaz vienmuļi noskaitīt tēvreizi?

Bet ko tas dotu? Baznīcā mācītājs skaitīja pašsacerētu lūgsnu, un Argods to noklausījās vienaldzīgi. Nē, viņš nepavisam neprata Dievu lūgt. Pat ne tagad - zinot, ka pēc dažām nedēļām viņam būs jāatbild Visuvarenā jautājumi.

Ko tad vienaldzīgais teiks, ko atbildēs?

Cīnoties kā laisks skolnieks ar uzdevumu, Argods nemanīja Dieva pietuvošanos vai sava spēka pieaugumu.

Uzradās sašutums par sevi un... par Dievu.

Vai grēcinieks bija sists ar galīgu aptumsumu? Vai velns kā krauklis bija ietaisījis viņā lizdu un nelaida iekšā Dieva Garu? Un kāpēc Dievs viņam

nepalīdzēja? Vai tas bija taisnīgi, visgudri, tēvišķīgi? Visuvarenais taču iespēja iztīrīt Argoda dvēseli un padarīt gaišu viņa galvu. Vai Dievs ar viņu jokojās kā ar nelgu?

Ja topošais misionārs atrastu savu medicīnas studenti, tad tā viņu atpestītu ar savu gudrību, dzīvesprieku un mīlestību!

Argods ticēja, ka aizrautību ar Minjonu viņam novēlējis pats Dievs. Izpildot Mūžīgā Tēva nolikumu, Minjona iemīlētu arī Argodu. Bet kāpēc Dievs neļāva viņam savu līgavu atrast - tāpat kā sasniegt diženu zemes gaitu noslēgumu, ko viņš alka kā atpestīšanu no nāves izmisuma.

Laikam Dievs gribēja viņu pārbaudīt, noārdēt?

9.

Kādu nakti, Minjonu meklēdams, Argods atrada gleznotāju Enābuli. Viņa bija tik priecīga, puisi ieraugot, ka viņu gandrīz nožņaudza. Tad, satvērusi draugu aiz rokas, māksliniece pavilka viņu tumšā kaktā pie galdiņa ar vīna glāzi. Pasauca apteksni un bez vaicāšanas pasūtināja dzērienu arī Argodam. Tāda darīšana iegrūda puisi strupceļā, bet viņš sapurinājās un teica: “Atvainojiet, bet es vīna nedzeru.”

“Ko tad, Argod? Rudzi, viskiju vai vodku?”

“Nekā reibinoša.”

“Kafiju? Ar to ļautiņš nevar sasniegt apgarotību.”

“Nevēlos nekādas apgarotības. Pirms dažām dienām pierakstījos Pestīšanas armijā. Gribu kļūt misionārs - ielaist sauli savā iekšienē. Tur daudz pelējuma sakrājies.”

“Vīns pelēšanas neveicina. Rūdzis tās sēnītes nomaitā. Kad būsi dezinficēts, sāksi dziedāt. Jautri labieši patīk gan Dievam, gan kaimiņiem. Dzērieni pasaulē ir ar Debesu Tēva ziņu.”

“Vai tikai velns tos nav raudzējis?”

“Velna brāļi ir tie, kas negausīgi plītē, kas žūpodami nodzen sevi lopu stāvoklī. Degvīnu pierijušies mošķi kaujas, trako, izvaro un laupa. Visu, kas pasaulē derīgs, var arī sagandēt. Pat kalpošanu Dievam un baznīcā iešanu. Vai neesi novērojis svētuļus, kas dievnamā meklē uzbudinājumu, aizmiršanos?”

“Es - ja baznīcā ieplivinos - apkārt vis neskatos.”

“Nu - tad es tev pastāstīšu! Ir tādi, kas trako pat pie altāra! Tie nelūdz Dievu, bet ielaiž baznīcā Sātanu. Ari vēsture gana stāsta par slepkavošanu un mocīšanu Dieva vārdā. Tāpēc es saku: mērenība Dievam ir patīkama. Tu, Argod, šobrīd rādies nopietns, pat drūms. Vai tu cīnies jau dzīvs iekļūt Dieva valstībā? Arī tā ir dievbijības pārspīlēšana. Turies priecīgs un pacenties būt laimīgs, tad tu Debesu Tēvam patiksi. Dzēri ar mēru, mīlē sievieti ar mēru... Vai tomēr nepasūtināt tev glāzi sparīgāka dzēriena? Mani iepriecinot, jo gribu redzēt tevi jūsmīgu, jautru, pacilātu. Lūdzu!”

Viņa satvēra Argoda plecu un raudzījās acīs kā padevīga kuce. Kā puisis

vairs vārēja tiepties? Viņa stingrība sabruka. Prātā uzzibsnīja ari mācītāja Enuaca padoms, ka, labošanas darbu iesākot, jā-nolaižas grēcīgās personas līmenī. Un vai gleznotāja Enābule nebija labojama? Māksliniece, kas specializējās vīriešu ķermeņa vidus daļas gleznošanā?

Sieviete, kas virsū līda, runādama kā priesteriene?

“Lai iet! Padošos jums par prieku!”

“Mēs nosvinēsim šo nakti līksmāk nekā saulgriežu svētkus! Atzīšos: man patīk dūšīgi, vīrišķīgi puiši. Tāpēc aicinu viņus savās mājās, gleznoju viņus.

Mākslinieki - runči - glezno sievietes; tāpēc māksliniecēm - mīlulēm - pienākas gleznot vīriešus. Jūs varbūt b-rinaties, ka naktsklubā sastopat mani vienu. Saprotiet: mani pievilcības gadi aizlidojuši. Esmu

strupceļā - mani aizkustina jaunekļi, bet es viņiem liekos novītusi. Vecie buki dzenā šķistas kaziņas. Piedodiet, draugs, ka esmu tik atklāta, bet vīns man uzmundrinājis mēli.”

“Ko par piedošanu runāt?! Jūsu priekšnesums mani kutināt kutina. Tādas dvēseles kā jūs nemūžam nenoveco!”

“Paldies par glaimu. Neticu tam, bet tas saldina saskābumu.Kad padzersimies, tu man brauksi līdz uz darbnīcu. Es tevi gleznošu! Nebaidies - es tev nekā ļauna nedarīšu. Pasapņošu tikai par savām pavasarības dienām, kad kairināju puisiešus un dažreiz grēkoju. Bet Dievs man tos pārkāpumus piedevis, jo Viņš nav aizspriedumains.” Argodam nebija, ko vaicāt, nebija, ko sacīt. Māksliniece bija pateikusi visu šim gadījumam piemēroto.

Sajuzdamies muļķīgs, viņš pasūca atnesto viskiju. Hē, šī madonna bija ragana!

Augumā padevusies pēc boksera.

Nekautrējās atzīties, ka kāroja vīriešus.

Viegla šī nakts nebūs. Kā varētu no viņas paglābties un palikt uzticīgs Minjonai?

Bet pēkšņi viņš attapās, saņēmās un noziņoja kā seržants: “Piedodiet - man darīšanas pilsētā!”

“Ko nu mānies! Kas tev gadījies nakts vidū? Tu neesi zaglis vai kramplauzis, kas strādā tumsā. Gribi tikai aizbēgt - tāpat kā citi svaigie un izskatīgie.

Bet tu pelnies grēku, to darīdams.

Vieniniekiem jāturas kopā, jāsaprotas, jādraudzējas. Tu nedrīksti aizbēgt, atstādams mani vientulībā! Tā tu atdosi mani velnam, un pats kļūsi ragaiņa kalpotājs. Nenoniecini manu draudzību;

esi kavalieris, bruņinieks un džentlmenis.

Nopelnīsi labu atzīmi debesīs.”

Atkal Argods sāka domāt, ka mākslinieces runā bija veselīga jēga.

Viņam nenācās darīt gauži šai vientulei. Ja viņš nespēja nekā paveikt pie slimniekiem un žūpām, tad tagad viņam bija izdevība kaut ko sasniegt. Nepieklājās šo dūšoni nopelt - viņa nebija kurtizāne, bet ļaužu pamesta. Pats Dievs taču vadīja ikviena gaitas. Vai tikai baznīcā, tikai taisnos ceļos?

Vai naktsklubos Viņš neieskatījās?” “Norunāts - es jums šonakt pozēšu,” Argods teica vienkārši.

Māksliniece Enābule nu aizrāvās ar puiša cildināšanu, vērās viņā glāžainām, iereibušām acīm, spaidīja viņa roku, glāstīja plecus. Argods pagura no šādas sirsnības.

Nonākuši darbnīcā, viņi ieturēja pusnakts vakariņas. Kaut arī Argods tielējās, māksliniece pierunāja viņu izdzert otru degvīna devu. Iereibumā puisim aizmirsās cildenais dzīves mērķis, Minjona, Bībele un darbs Pestīšanas armijā. Viņš pozēja gleznotājai, kas strādāja ar trakulīgu paviršību, kļuva aizvien kairinošāka.

Nākošajā rītā Argodu nevārdzināja miesīgas, bet garīgas paģiras. Kā viņš varēja sapņot par Minjonu, ja bija kritis grēkā ar Enābuli? Kā viņš - tāds izvirtulis - drīkstēs vairs tuvoties Dievam? Vēl nesen viņš vareni grasījās uzbrukt dzērājiem, bet drīz pēc tam pielējās pats!

Tomēr viņš nedrīkstēja pārtraukt dzīšanos pēc diženas dzīves, kad aiziešana bija tik tuvu. Nejēgdams, ko cita darīt, Argods

paķēra Bībeli un sāka to aizgūtnēm lasīt.

Bet savaldīt nekaunīgās domas bija neiespējami: aizvien atdzīvojās ainas no pagājušās nakts. Bez šaubām velns bija ieperinājies grēciniekā, un tagad bija grūti melno padzīt. Sakostiem zobiem un smagi dvašodams, Argods urbās teikumos, cerēdams atrast kaut kādu pestīšanu.

Vismaz braucot uz atpestīto dvēseļu mītni, nejauceni izklaidēja rīta cildenums.

Vasara bija nobriedusi - krāšņa un karsta.

Apstādījumos gozējās asteres un lauvmutītes. Koku lapas mirdzēja saulē.

Baloži dūdoja aizsmakušas romances.

Gājēju sejās snauda pašapziņa jeb draiskuļoja prieks. Tikai reti kāds rādījās sadrūmis vai neapmierināts.

Tāda bija ari Pestīšanas armijas gaisotne - mierīga, pašapmierināta. Vai tur

bija kāds, kas degtu sasniegt kaut kādu atjaunošanos vai atpestīšanu? Vai bija maz vērts šīs armijas mītnēs kavēties?

Visapkārt sveši labdabji, ar kuriem bija grūti izrunāties. Virsnieki apsprieda tikai savas programmas un ikdienas darbību.

Tiem nebija vērts stāstīt, cik sūri grēciniekam koda sirdsapziņa. Skaidrs: viņi ieteiktu tikai lūgšanas un Bībeli.

Turpretī Argodam gribējās runāties šaustīt pašam sevi. Kur to varēja?

Protams, ne pie gleznotājas Enābules!

Viņai pašai vajadzēja palīdzības, ko tikai pa daļai spēja dot māksla. Pēc pagājušās nakts pozēšanas modelis bija apsolījies atgriezties atkal šonakt, jo viņa gumu gleznojums bija tikko aizsākts. Bet māksliniece viņu atkal ieviļinātu grēkā.

Ai, ai, kā tādās reizēs raksturs nepalīdzēja

nemaz.

Pēc laiciņa Argodam uzdegās galvā gaiša doma, un viņš neievērots izzagās no telpām.

Puisis brauca pie mācītāja Enuaca.

Ar viņu varēja izrunāties vaļīgi. Viņš nekrāva cietus, smagus jautājumus kā ķieģeļus. Viņam atradās īstie vārdi īstajā reizē. Mācītāja atbildes nebija plika nosodīšana, bet glābšana.

Draudzes ganu Argods atrada sētā pļaujam mauru. Apklusinājis motoru, Enuacs aicināja ciemiņu apsēsties egļu paēnā. Tad viņš paskatījās Argodā cieši un vaicāja: “Vai kas nelāgs gadījies? Tev tāds noraizējies vaigs.”

Grēcinieks nu neslēpa nekā. Izstāstīja visu par pagājušo nakti. “Esmu vārtījies

grēkā līdzīgi ruksim bļenzē. Kā lai izpērku savu nespēku, jo padarīto nevar pārvērst par nedarītu,” Argods nobeidza savu bikti.

Mācītājs pabrīnījās par puiša vārdu svaigumu. Paslavēja izteiksmes bagātību it kā kaut ko svarīgu. Tad pasmaidīja: “Tu darīji pareizi, pavadīdams nakti pie mākslinieces. Tu ne tikai saīsināji viņas vientulību, bet ļāvi viņai ticēt savai jaunībai un skaistumam. Tas stiprinās viņas pašapziņu, lai dzīvotu raženi krietnu laiku. Tu neesi grēkojis - palīdzēdams.”

“Vai viņas sirdsapziņa nekliegs kā izmisusi?”

“Kaut ari viņa ir māksliniece, tomēr netiek vaļā no izlaidenes alkām. Vai viņa jūtas vainīga, ja Dievs viņu tādu radījis?

Vai tā nav Dieva griba, ka visi cilvēki ir grēcīgi? Dažs rupjāks grēkotājs, cits

labdabīgāks. Bet cildenums spēj pastāvēt tikai tāpēc, ka to līdzsvaro zemiskums. Tā tas ir pasaulē, - tā katra atsevišķa cilvēka dzīvē. Protams, viens liecas vairāk uz labo, otrs uz ļauno - nav divu pavisam vienādu radījumu.”

“Vai jūs attaisnojat grēkošanu? Jums savāda valoda.”

“Auksta, cieta nosodīšana maz ko palīdz. Svētīgāka ir izpratne, līdzcietība.

Savā iedabā cilvēks nav nelietis, jo viņš allaž tiecas pēc Dieva tuvuma un žēlastības. Bet tikai tāpēc Dievs mums vajadzīgs, ka dienu dienā grēkojam domās, vārdos un darbos. Taisnam nav ko nožēlot, šķīstam nevajag Dieva glābšanas.

Ja tāds cilvēks būtu iespējams, tad viņam sveši būtu debesu un elles jēdzieni.

Debesis pastāv tikai tāpēc, ka ir elle;

Dievs nodrošina velna eksistenci. Nevis absolūts svētums Dievam vajadzīgs, bet cilvēka lielums - viņa tiekšanās sevi uzlabot -, kas izaug no nemitīgas grēku nožēlas.”

“Tad jau Enābule garīgi sakaltīs, ja nenožēlos savu izvirtību?” “Nebūs tik ļauni - Debesu Tēvs gādās par viņu. Kaut ari esmu mācītājs, es nespēju visu izskaidrot. Mani apsēdušas pretrunas, kas nepārtraukti moca. Vienīgi Dievs visu zina un izprot. Es tikai apjēdzu, ka bez grēka nav nožēlas, tāpēc smaga nožēla nāk no smaga grēka. Tas ir cilvēku liktenis: noziegties un nožēlot. Vājību apsēstus Dievs laidis pasaulē savus bērnus. Bet nolādēti ir tikai tic, kas grēko bez nožēlas.

Izņēmums bija vienīgi Jēzus Kristus cilvēks un reizē Dieva Dēls, kas,

dzīvodams bez grēka, tomēr pielūdzis savu Debesu Tēvu.”

“Jūs domājat, mācītāj, ka man joprojām atvērtas durvis uz Paradīzi?”

“Jā, uz Dievu un debesu valstību. Arī uz pilnīgāku dzīvi, ko tu vadi jau tagad. Un nākošo nakti ej atkal pie mākslinieces. Esi viņas vīrs, līdz atrodi Minjonu. Baznīcas laulība ir tikai izdarība, kas nav nepieciešama nobriedušiem cilvēkiem.

Pūlim tā vajadzīga, jo novērš pagrimšanu ļaužu attiecībās. Minjonai tu nebūsi neuzticīgs, jo neesi viņas vēl apprecējis.

Varbūt nekad nekļūsi viņas vīrs, tāpat kā nekad nesasniegsi pilnīgu svētumu vai pat cildenumu.”

“Vai man nākošo nakti pienāktos gleznotāju bildināt?”

‘Tā būtu tagad lieka spēle. Kad viņa

tevi savaldzināja, tad paņēma tevi par savu vīru. To viņai pasaki, lai viņa zina, ka tu savu sadzīvi ar viņu domā nopietni. Šādās reizēs nevienam neklājas niekoties, kaut gan daudzi to dara pat pie altāra.“ “Bet es viņas nemīlu! Vai nav grēks iet laulībā bez mīlestības?” “Miljoniem cilvēku to dara katru dienu. Cilvēks ir radīts tā, lai viņš dzenas pēc pretējā dzimuma. Laimīgs ir tas, kam dzimuma dzīvi cēlu padara mīlestība, tomēr vairums ļautiņu dzīvo pat laulībā bez īstas mīlestības. Dievs ir visvarens - Viņš visu nosaka. Tāpēc skaidrs, ka tāda ir Pasaules Valdnieka griba: vieniem Viņš dāvina mīlestību, citiem liek vadīt kopdzīvi bez tās. Tā varbūt tu un māksliniece iemīlēsit viens otru, apzinoties, ka esat nabaga pamesti cilvēki, kas viens otru atraduši,

kas grib darīt viens otram labu. Varbūt viņa jau atradusi tevī savas dzīves atjaunotāju, tikai negrib tev to stāstīt, domādama, ka tu tikpat viņai neticēsi.

Varbūt negrib parādies meitenīga.”

“Pagājušo nakti viņa šļupstēja, ka mani mīlot, bet es to uztvēru kā iereibušas kurtizānes mānīšanos. Vai man vajadzēja viņai ticēt? Man bailes kļūt vientiesīgam.”

“Ari kurtizānēm ir jūtas - dažkārt īstākas, nekā to gribam atzīt. Ej un palīdzi viņai, iemīli viņu - ja to spēji, atturi viņu no izdzīves ar citiem vīriešiem, un Dievs tevi svētīs. Tā tu pacelsi viņu augstākā cilvēcības plāksnē. Gribēju, lai tu sasniedz tādu panākumu, kad aicināju tevi uz misijas darbu dzertuvē. Dievs tagad uzklausījis mūsu vēlēšanos. Apbrīnojami, kā Viņš dažkārt uzklausa, sadarbojas un

palīdz.”

Argods jutās atvieglots. Viņš brauks pie gleznotājas - dzīvos ar viņu. Tā paveiks diženu darbu, nevis grēkos.

Savādi: dažas izrīcības varēja iztulkot vienādi vai otrādi. Vai nu viņš paveiks savu pirmo cildeno pakalpojumu?

Morālisti domātu citādi, bet Argods ticēs savam brīvdomātājam mācītājam. Lai kā, māksliniece bija skolota sieviete un palīdzēs arī savam gultas laulenim drusku paskoloties. Palīdzēs viņam atrast dažādas labdarības iespējas. Vai nebūtu svētīgi kopā ar viņu lasīt Bībeli, mācīties nēģeru valodu un studēt psiholoģiju?

Pateicies par padomu, Argods pastāstīja mācītājam par savu pieteikšanos ārmisiones darbam. Žēl, ka censonis tālāk par gatavošanos netiks, bet varbūt varēs

būt misionārs savā nākošajā dzīvē.

Mācītājs bija pārliecināts, ka Dievs Argods vēlēšanos ievēros, jo puisis patiesi centās šos pēdējos mēnešus.

“Kā redzi, Argod, Debesu Tēvs tevi sevišķi izraudzījis dižcilvēka nākotnei, ļaudams tev jau tagad tai gatavoties. Tā nav Dieva nežēlība, bet īsta labvēlība, ka viņš liek tev aiziet tik jaunam un tik drīz.

Citādi tu būtu tikai mūrējis, nekad nepadomādams par savu dienu vērtību. Tu būtu turpinājis veģetēt kā vientiesis iedzert vakaros un vārtīties netiklībā pa naktīm. Tagad tava gulēšana būs tikumīgāka -hā, hā!”

Mācītājs ienesa vīnu, un viņi to pasūca, protams, ar mēru. Runāja vienkāršas valodas. Tomēr tās pacilāja.

O, nākotne uzausīs debesu gaismā! Bet

atkal Argodam nežēlīgi iedūra zināšana, ka atlikušas ko dzīvot tikai dažas nedēļas.

Lielums cieši saistījās ar sāpēm. Dūšonis sakoda zobus un pukstēja.

Pēcpusdienā Pestīšanas armijas pārrunu klasē Argods bija runīgāks nekā parasti. Viņš stāstīja gari par savu puķu aizrautību. Pat plašāka bija viņa mīlestība: viņam patīkot sēt un audzēt visu, kas vien uzdīga un zaļoja. Vēlāk vērot, kā riešas ziedi un pietūkst augļi.

Prieks bija redzēt, kā cukura zirnis izdzina virszemē pirmās lapas, kā tām sekoja citas, kā augs kļuva valdonīgs un tiecās sasniegt mājas pažobeli. Tad nāca burvīga ziedēšana, kas pieviļināja labdabīgus kukaiņus. Cukura zirnis nevar būt ražīgs, ja tas aug vienatnē. Tam vaja-ga citu cukura zirņu. Drusku skumīgi redzēt, kā

novīst un nobirst ziedlapas, bet gribas uzsvilpot, vērojot, kā dienu dienā briest pākstis. Sākumā sīkas un plānas, vēlāk apaļas un smagas. Vasara aizslīdēja kā pa līksmu, sudrabainu straumi.

Ar apmierinājumu varēja izlobīt sēklas un uzglabāt podiņos nākamajam pavasarim.

Ziemu var pārlaist viegli, zinot, ka saule kāpj kāpdama debesīs. Drīz Dievs atkal parādīs savu izdomu visādos dabas raibumos.

“Sēklu uzglabāšana un audzināšana pierāda dvēseļu atdzimšanu,” pamācīja sarunu vadītāja. “Visā dabā dzīvo augšanas un nogatavo-šanās likumi. Tiem jāpastāv ari cilvēkos. Tāpat kā sēklas ari mūsu dvēseles uzglabājas nākošajam mūžam - uzdīgšanai, pieaugšanai, nobriešanai un augļu radīšanai. Ticīgajam

par to nav šaubu.”

To dzirdot visa grupa kļuva līksma.

Kas gan dod cilvēkam vairāk prieka nekā pierādījums par dvēseļu nemirstību? Nāve ir drūmākais biedēklis, kas visu mūžu nomāc neticīgo. Vai nāve ir visa beigas, nebūtība? Jeb tikai pāriešana citā dzīvē?

Lāga ļaudis smaidīja vientiesīgi, bet laimīgi.

“Neticīgie dzīvo un mirst izmisumā un bailēs,” turpināja vadītāja. “Tomēr arī Dievam ticētāji dažkārt nav pārliecināti par mūžīgo dzīvošanu. Aukstas šaubas tinas ap viņiem kā glodenes, sagandēdamas dzīves prieku. Tomēr Dievs ir uzsūtījis šīs šaubas ar gudru ziņu: lai vārguļi turētos pie dzīvības un radītu pēcnācējus, nevis ilgotos kapu; sevišķi, ja katru dienu jāperas pa ērkšķu mežu.”

Kad grupa izklīda, audzinātājs Rods Bragovs pienāca pie Argoda: “Man ari patīk puķes. Zinu vietu, kur tās var atrast neskaitāmā bagātībā un dažādībā. Ne tā, kā apstādījumos, kur ar vienu šķirni apklāj veselu pūrvietu. Ziedu tur tūkstošiem, tomēr vienmuļība nosmacē izbrīnu.”

“Domājat dārzniecību?”

“Dārzniecībā jāpērk. īpašnieks negrib, ka lieki staigā apkārt. Brauciet līdzi - aizvedīšu.”

Argods ielīda Roda Bragova spēkratos un ziņkārīgi gaidīja, kur viņu vedīs. Pēc desmit minūtēm viņi bija ārpus pilsētas.

“Vai brauksim pie kāda zemnieka?” puisis ievaicājās.

“Būs zemnieki, amatnieki, tirgotāji visādi ļaudis,” Rods smējās par

līdzbraucēja ziņkārību. “Pacieties - drīz būsim galā.”

Nogriezušies no šosejas, viņi šūpojās pa mazāku, bet uzkoptu ceļu. No apvāršņa iznira dažādiem kokiem apaudzis uzkalns.

Tūlīt arī Rods apturēja spēkratus un izkāpa. Argods skatījās izbrīnījies: viņi bija pie kapsētas. Vai Rods palaida negaumīgu joku? Tas likās neticami! “Šī ir neparasta mirušo pilsēta,” vedējs skandēja. “Parasti kapi ir nekopti.

Tikai piemineklis vai krusts norāda uz nomirušā atdusas vietu. Bet šie kapi pieder vienai vien tautai - vāciešiem. Viņi vēl kapus kopj un izdaiļo. Uz kopiņām sapulcinātas puķu izlases. Celiņu malās un brīvajos nostūros visādi košuma krūmi. Es šurp nebraucu botāniku studēt, bet pabaudīt skaistumu un nomirušajiem

atļauto mieru. Paņemu līdzi kādu grāmatu.

Drusku lasu, bet vairāk atslogoju nervus nomierinos. Apsēžos uz kāda sola, aizveru acis un domāju kaut ko priecīgu. Dažreiz piemirstu pat domāt un nosēžu stundu pilnīgā mierā. Ir apbrīnojami, cik ātri kapsētā paiet laiks - puse dienas kā nemanot. Pēc tam jūtos desmit gadu jaunāks. Pieceļos; apstaigāju teicami apstādītos un apkoptos kapus. Prieks atver man acis, uzmundrina prātu. Esmu kā purns mākoņos - it kā apskaidrots!”

“Stiprināšanās mirušo pasaulē?”

“Kāpēc ne? Aizgājis ir raganu, vilkaču un spoku laikmets. Reliģiju pasaulē esam sasnieguši apgaismību.

Tagad dzīvojam draudzībā ar mirušajiem ar viņu dvēselēm. No aizgājušajiem radīsies turpmākās paaudzes: mūsu bērni

un mazbērni. Mēs ari aiziesim, bet viņi dzīvos un vēlēs mums labu. Tāpēc man patīk viesoties pie veļiem un izbaudīt viņu mieru. Bet šeit ir jānāk vienam. Pārvedīšu tevi tagad mājās: rītu atbrauc paša vien vadīts. Nemēģini te atrast gudrību un jūtu dzirkstis. Tad tev neatdarīsies mirušo valstība. Ierodies šeit meklēt aizmiršanos un apskaidrību - saskari ar aizgājušo un vēl nedzimušo dvēselēm. Reiz ari tu būsi nomirušais un vēl nedzimušais. Arī tev tad patiks dzīvie ciemiņi. “ “Bet vai tas nav savtīgi izniekots laiks?”

“Nav vis, Argod. Cilvēkam vispirms jāizkopj pašam sevi - tikai tad viņš spēj patiesi palīdzēt citiem. Dārzniekam pašam jāizaug, tikai tad viņš spēj būt sekmīgs puķu kopējs. Misionāram pašam jāiemīl

Dieva miers, tikai tad viņš varēs palīdzēt citiem aizsniegt šo mieru.” “Es nekad neiemācīšos runāt tik veikli un gudri kā jūs,” Argods atzina. “Diezin vai no manis iznāks derīgs misionārs.”

“Visiem nav jābūt runātājiem. Tikpat svarīgi ir mūrnieki, kalēji, namdari un arāji. Audzini un kultivē sevi, tad atraisīsies valoda. Tad varēsi runāties ar saviem tuviniekiem. Drīz viņi savukārt mācīs savus radus. Labestība izplatīsies kā skaņu viļņi arvien tālāk un tālāk. Visā pasaulē augs saskaņa. Tavai dzīvei būs vērtība - patiesa, īstena.”

10.

Argods sēdēja sakņupis un domāja.

Vai viņam pienācās pārtraukt Minjonas meklēšanu un samierināties ar mākslinieci Enābuli? Vai bija prātīgi aizmirst Debiju, kas gribēja pamācīt viņu pasaules gudribās? Trīs sievietes; katra viņam kaut ko nozīmēja. Nebija pareizi jebkuru no viņām pamest.

Pie gleznotājas - ko viņš tagad sauca pirmajā vārdā par Arianu -viņš bija pavadījis iepriekšējo vakaru. Pēc tam kā neuzticīgs suns skrēja pa nakti no viena naktskluba uz otru, meklēdams Minjonu.

Vai tā nebija liekulība? Viņš dzīvo ar vienu sievieti, bet sapņo par otru!

Tomēr tāda bija Argoda pēdējo nedēļu dzīve: viņš tiecās pēc diženuma kā pēc Minjonas, bet nespēja atbrīvoties no savām vājībām kā no Arianas un kāroja palīdzību no gudrības kā no Debijas.

Mācītājs Enuacs norādīja, ka viss notiek saskaņā ar Dieva gribu. Draudzes gans bija Dieva lēmumu tulks - vērtīgs palīgs Argodam.

Jāaiziet uz bibliotēku, jāaprunājas ar Debiju. Varbūt viņa atradīs kādu padomu, kā padarīt mūrnieka dzīvi zinātniskāku?

Viņu nespēja saistīt ne grāmata par Franču revolūciju, ne arī par botāniku. O. Hen-ri stāsti mazliet sakustināja, bet vai tie palīdzēja pakāpties pāri mūmiecībai?

Arianai bija simtiem sējumu par glezniecību, bet tie visi bija pārgudri - tik pieblīvēti smagiem teikumiem, ka Argods

varēja tanīs nosmakt kā neizbrienamos dūmos. Arianas klātienē viņš izlikās lasām ieteiktās grāmatas, bet patiesībā tikai stulbi lūkojās lapās. Tā bija muļķīga māžošanās, bet ko neskolotais ļautiņš varēja darīt? Kā varēja, kūņojās uz priekšu.

Pēc brīža viņš iečāpoja bibliotēkā.

Sastapa Debiju.

“Vai jums ir kāda grāmata par gleznām, kas man būtu piemērota?”

Argods vaicāja pazemīgs un norūpējies.

‘Tādu būs grūti atrast. Grāmatu pieaugušam cilvēkam, bet tik vienkāršos vārdos, ka bērns to spētu lasīt un saprast.”

“Es negribu būt zinātnieks. Patiesību atzīstot, saprotu, ka zinātnieks nespēju kļūt. Bet tas arī nav vajadzīgs, jo zinātnieks nestāv debesīm tuvāk kā kurš

katrs sīkmanis. To iemācījos Pestīšanas armijā. Tur iemāca domāt.” “Šoreiz nevaru pievienoties Pestīšanas armijas gudrībai. Zinātnieks strādā cilvēces labklājībai. Kas kalpo cilvēcei, tas kalpo Dievam. Ikviena atziņa jāaplūko vispusīgi.”

“Mans skolotājs teica, ka ir zinātnieki, kas kalpo postam. Izgudro arvien briesmīgākus ieročus, ar ko nogalināt, iznīcināt.”

“Tie ir diktatoru upuri. Komunisms grib pārņemt pasauli, tāpēc tas bruņojas sabiedrībā ar velnu. Citām valstīm ari jāsajožas, lai justos drošas. Nevis zinātnieki, bet komunisms ir vainojams.

Patiesībā zinātnieki strādā tautu brīvībai.

Un mēs nedrīkstam nosodīt arī padomju zinātniekus, jo tie ir komunisma vergi.

Zinātne jāpadara cilvēcīga.”

“Esmu dzirdējis, ka zinātnes atklājumi nedara cilvēci laimīgāku.” ‘Tās ir pārgudreļu pļāpas. Veselais ir laimīgāks par slimo: sasniegumi medicīnā remdē ciešanas.”

“Bet ļautiņi mirst tāpat kā senāk.

Mirst sāpēs. Daudzi aiziet jauni. Vai nav vienalga, cik garu mūžu kurš nodzīvo?”

“To neviens man neiestāstīs, ka pirmatnējais cilvēks, ko vārdzināja bads, sals un slimības, bija tikpat laimīgs kā šodienietis. Un rit-dienas sabiedrība būs vēl laimīgāka, jo zinātnieki pārvarēs vēl atlikušos pilnīgās labklājības šķēršļus. Pat zinātnieki, kas pētī mākslas, dara cilvēcei labu: viņi palīdz saprast un izbaudīt mākslu, palīdz radītājiem meklēšanas gaitās, palīdz bagātināt cilvēces garu.”

Argods nespēja domu kūleņus turpināt, jo pretniece bija veiklāka un gudrāka runātāja. Viņš arī apjauda, ka riešanās varēja sabojāt viņu draudzību. Tāpēc viņš ievaicājās rāmi: “Kad jūs izbrauksit savā pētniecības ceļojumā?”

“Augustā.”

“Tas vēlu diezgan. Tad es būšu pietiekoši izglītojies.”

‘Tik ātri? Ikvienam jāmācās visu mūžu.”

‘Tas būs mans mūžs...”

Debija pavērās puisī izbrīnījusies.

Tad laikam atminējās viņa sapni pasmējās un atmeta ar roku.

“Pagaidiet tepat - es jums atnesīšu kaut ko derīgu.”

Pēc minūtes viņa atgriezās ar skaistu

grāmatu. “Šeit ir krāsaini apgaismojumi mākslas amatieriem.

Iesācējiem.

Vienkārši un skaidri norādījumi par tehniku un saskaņu. Nekādas liekvārdības, prātošanas. Daudz ilustrāciju, kas palīdzēs saprašanā un iepriecinās aci.”

Pateicies par sarunu un grāmatu, Argods pameta bibliotēku. Ejot šķirstīja sējumu. Pretī smaidīja bildes kā raibi ziedi. Viņš pat apstājās uz ietnes un palasīja drusku. Cildens iespiedums trekniem burtiem uz biezām lapām.

Vienkārša, tieša valoda. Mūrnieks jutās drošs -gluži kā uz stalažām.

Nu tikai steigties pie Arianas, kopīgi lasīt un pielietot gudrības! Viņa palīdzēs, pamācīs. Bija daudz apsolījusi, bet laiks aizvien aizskrēja pļāpās, vīna dzeršanā un

rotaļās. Jā, vīnu Argods tagad dzēra apaļiem malkiem, jo mācītājs Enuacs atkal bija pamācījis nolaisties līdz Arianas līmenim un pēc tam roku rokā sākt augšupeju. Kā šo augšupeju aizsākt, Argodam nebija skaidrs. Nekā nevarēja izdomāt. Pagaidām Ariana bija vadītāja un mācītāja. Argods - kā jaunāks un mazāk skolots - bija paklausītājs un sekotājs. Vai viņš paspēs kādu pārmaiņu sasniegt, pirms pienāks divpadsmitais augusts? Likās neticami. Tomēr nevarēja taču bezspēcīgi saļimt?

Jā! Šodien viņš sagrābs sareni vai gleznotāja nazi! Ariana gan zinās, kā viņam iesākt! Viņa pavērs savam mīlulim durvis, lai viņš iestaigātu mākslas valstībā. Kas par varoņa sajūtu, stāvot pie jaunas dzīves sliekšņa, kaut arī atlicis

tikai viens mēnesis! Bet arī viņa nāve būs jaunas dzīves sākums. Tādas dzīves, kurā piepildīsies viņa šodienas ieceres: būt gleznotājam, botāniķim, misionāram.

Pie Arianas viņš diemžēl pievīlās.

Māksliniece bija iereibusi un negribēja domāt par darbu. Mūrnieks turējās mierīgs. “Šis ir mūsu saldais mēnesis, Argod!” Ariana sauca. “Mēs esam atraduši viens otru! Tagad tikai priecāties un mīlēties!”

“Priecāties var arī, darot kaut ko derīgu,” puisis teica un bija apmierināts, ka izdevies prātīgs teikums. Varbūt pēdējie divi mēneši -kopš viņš bija vingrinājies domāt dziļumā - bija padarījuši viņu gudrāku?

“Darbs ir svīšana - nekas vairāk! Pat

patīkamākās pūles nevar sacensties ar izpriecu. Līksmosim, draugs, kamēr to spējam!”

“Vai vīna dzeršana ir kāda izprieca?” Argods gudroja. “Saldumu mutei apgāna noreibums, kas padara dzēroni muļķīgu. Pēc dumjas nakts nāk paģirains rīts, kad nīkoņa nožēlo dzeršanu.

Es runāju no piedzīvojumiem.”

“Tu runā kā mācītājs vai Pestīšanas armijas leitnants,” Ariana saskāba. “Esi varen pieņēmies atjautībā. Tev gaiša galva kā mērkaķim, ja tik aši skolojies!

Bet ar tādiem uzskatiem tu būsi savāds mākslinieks, jo šī cilts mīl vīnu un noreibumu neuzskata par muļķīgu. Tad saki, ko tu īsti gribi? Iet uz operu? Jeb uz baznīcu? Varbūt prātvēderot par nāvi un atdzimšanu? Gribi, lai palīdzu tev

nomirt?” Argods sadurstījās: mīlniece viņu izzoboja. Hei - viņš pieķersies pie operas! Par šo mūzikas spēli viņš bija dzirdējis senāk. Izglītoti pilsoņi operu cienot. Arī viņam derēja to paklausīties.

To spēlējot eņģeļi debesīs.

“Norunāts, brauksim kaut vai uz operu,” viņš noteica.

“Vasaras vidū tev operas neredzēt.

Vienīgais, kas vasaras vakaros var iepriecināt kārtīgas ausis, ir brīvdabas simfoniskais orķestris. Būdams mūzikas mīļotājs, tu taču esi to klausījies?”

“Jā, šad tad mēdzu uz to aizbraukt,” Argods meloja.

Ariana atkal sacukurojās: “Lieliski, draudziņ, metīsimies šovakar uz mūzikas baudīšanu. Nogrimsim kultūras dzelmēs, lai tava dvēsele gavilē! Hā, hā, mans

nakšu auneli!”

“Starplaikā gribētu izlūgties no tevis pirmo gleznošanas stundu.” “Ak tieši šovakar tev uznākusi nepārvaramā triepšanās kāre? Neko sacīt, Argod - tu esi izslāpis kultūras vairāk nekā es esmu izslāpusi vīna. Bet es neesmu sajaukusi krāsas, ne uzasinājusi zīmuļus. Nav uzpurināta pienācīga garīgā noskaņa.”

“Kas tev ko purināties? Tu glezno; es skatīšos, ko un kā tu dari, un knosīšos tev pakaļ. Nedomāju, ka triepšanās ir grūta māksla.”

“Tā būs gleznieciska mēdīšanās.

Mani tā nemācīja.”

“Tu studēji un mācījies gadiem. Man jāprot gleznot divi nedēļās.” ‘Tas ir neiespējami!”

“Manuprāt, abstrakcijas var uztriept

bez mācīšanās. Bet es negribu mērkaķoties - gribu gleznot puķes. Ar to manam mūžam pietiks. Vai tu spēji noņemties ari ar puķēm jeb tikai ar gurniem?” “Puķes var gleznot gandrīz tāpat kā abstrakcijas: rožlapām triepj sarkanus plankumus, lapām zaļus, apakšā pakrāso zilu trauku. Lai viss būtu kā nākas, vienā pusē uzziež pelēku ēnu.”

“Vai tāds mākslojums izskatīsies pēc rozēm?”

“Runā kā bērns! Modemā glezniecība nedzenas pēc dabas atdarināšanas. Tam nolūkam mums ir krāsainā fotogrāfija.

Svarīgāks taču ir krāsu prieks! Dabiskās rozes ikviens ir redzējis. Ja vēl grib par tām papriecāties, var pasūtināt klēpi no puķu veikala. Vēl labāk - var audzināt dārzā vai podā. Gleznotājs nav dārznieks.

Mākslinieks rada tādus ziedu attēlus, kādus neviens nav ne redzējis, ne izsapņojis. Gleznotāja mērķis ir parādīt nekur neredzētu skaistumu. Apgarotu, dievišķīgu brīnumu!”

“Lieliski!” Argods tēloja sajūsmu.

“Māci mani radīt šo nekur neredzēto brīnumu! Kad būšu dažu stundu darījis tā, kā tu dari, sākšu triepties uz savu roku. Jo vairāk gleznošu, jo labāk iemanīšos.

Darbs radot meistaru. Gleznošana nav mūrēšana, kur nevar šā vai tā. Gleznot var šā vai tā. Gleznot var kaut kā - kad tik iznāk kaut kas nekur neredzēts. Es gan gribētu, lai vēlāk - kad roka būs saradusi ar otu - es prastu uzgleznot neļķes, kas izskatītos pēc neļķēm un lilijas, ko varētu pazīt. Citādi iznāktu tāda puķu apsmiešana. Man iedzeltu sirdsapziņa.”

“Ceru, ka tu pamazām atmetīsi savus mūmieciskos uzskatus par glezniecību,” Ariana nu teica ar rūgtu, sašutušu muti.

“Bet ja tu tik karsts uz strādāšanu, tad grābsim rokās sarenes. Esmu ziņkārīga, kā tev veiksies!”

Novietojies māksliniecei blakus, Argods bija gatavs atdarināt.

“Pirmais triepiens,” Ariana skaitīja un uzlika sarkanu plankumu audekla vidū.

Māceklis noskatījās un uzlika tādu pat platu punktu. “Otrs triepiens,” meistariene paziņoja un radīja trīsstūrainu laukumu.

‘Tā pirmā ziedlapa,” viņa paskaidroja.

Argods iekoda mēli zobos un centās. Viņa trīsstūris iznāca pareizāks nekā Arianas.

Puisis bija apmierināts, gandriz priecīgs.

“Gan ies,” viņš nokunkstējās.

“Brīvāk, drošāk! Ne tik stīvi!”

Ariana tomēr kritizēja. “Šī nav ģeometriska zīmēšana. Vienu strauju triepienu - lai iznāk kā iznākdams! Rozes arī ir kā nu kura! Liec, lai tavs zieds dzīvo!”

Turpmāk viņi strādāja, maz runādami. Ariana reizēm izgrūda pa aizrādījumam, uz ko Argodam nebija ko iebilst. Beidzot gleznotāja nometa otu, piepildīja glāzes, pasniedza vienu Argodam: “Ja tu kaulēsies ar dzeršanu, es tevi nemācīšu!”

Nu puisiedm bija jāieņem pa malkam. Arī dzeršanu varēja atdarināt, tāpat kā triepšanos pa audeklu. Jo vairāk viņi dzēra, jo brīvāki kļuva. Vai vīna piejaukšana krāsām atsedza gleznošanas noslēpumu? Māceklis vairs nedomāja

daudz.

Pusotra stundās viņi nobeidza darbus. Savādi, ka tie tikai mazliet atgādināja viens otru. Arianas veikums bija paviršības paraugs, Ar-goda bija rūpīgāk veidots. Viņu neapmierināja ne viens, ne otrs. Uz audekliem bija krāsu muļļājumi - maz līdzības puķēm. Vīna apstulbināts, Argods tikai norūcās par neveiksmi.

“Pirmais slīcēns jākucina,” māceklis mēģināja būt drusku atjautīgs. ‘Tai izteicienā nav jēgas!”

‘Tāpat kā mūsu gleznās. Bet to ķēpāšanos, ko tu dēvē par gleznošanu, esmu jau iemācījies. Rīt varēšu strādāt uz savu roku. Žēl gan par svētdienas biksēm, ko esmu samaitājis. Bet kas ir nieka bikses pret diženo gleznošanas māku!”

“Pāris plankumu uz ceļiem tikai pierāda, ka tev ir spējas. Tāpēc nav jāskrien uz mājām pārģērbties. Brīvdabas koncertā neviens uz otra biksēm neskatās.

Brauksim tūlīt pēc vakariņām.”

Argods atļāva Arianai ņemt savus spēkratus un ļāva viņai sēdēt pie stūres.

Viņš, lūk, negribēja atzīties, ka melojis, un nemaz nezināja, kur mūzikas māksla apmetas pa vasarām. Braucot viņi bažījās, ka neuznāk negaiss, jo pēc sutīgās dienas pār mežiem auga mākoņu milži.

Gaidot uz koncerta sākšanos, Ariana galojās ar pāris paziņām, ko sastapa pie estrādes. Kungi glaimoja bezjēdzīgi.

“Vai tāda bija skoloto labiešu sadzīve?” mūrnieks brīnījās. “Valoda tikpat apglumējusi kā jēlie javas jaucēju joki un nemitīgā lamāšanās. Skolas

mežonību neiznīcina, tikai izsmalcina.”

Koncerts bļāva, gaudoja, rīstījās.

Komponistu vārdi Argodam bija sveši zināja vienīgi Elvisu Presliju. Valdīja ģitāras, bet tām palīdzēja trompetes, saksofoni, klarnetes un bungas. Nu, tādu mūziku Argods varēja paklausīties mājās, ja iedarbināja radio vai gramofonu.

Tomēr tas nekasj Viņš iepazinās ar Arianas muzikālo gaumi. Tā saskanēja ar viņas sasniegumiem glezniecībā. Kaut arī Argods bija mūrnieks, viņam bija sava daļa jēgas, ko kanādieši sauc par zirga prātu. Tāpēc uzradās daži jautājumi Vai māksliniece padarīs sava mīlnieka pēdējās dienas vērtīgākas? Vai par to nebija smagi jāšaubās? Vai mācītāja Enuaca nostāja pret Arianu nebija slimīga? Bet kas spēs Argodam

patiesi palīdzēt? Droši vien Minjona to varētu. Bet kur viņu atrast? Ai, cik grūti mazam cilvēkam bija paaugties! Tomēr kaut kas bija jādara, nepārtraukti jāpūlas, jo pati cenšanās arī nozīmējot kaut ko diženu. Vēl pāris nedēļu, un visas cīņas būs galā. Jāsaņemas, jāiztur!

Tāpēc viņš norunāja sastapties ar Arianu rītdien pievakarē, lai atkal kopīgi gleznotu puķes. Atvadījies no gleznotājas, Argods kā parasti devās sirot pa restorāniem un deju zālēm, meklējot Minjonu. Par spīti nesekmībai šo meklēšanu viņš nepārtrauks līdz pat divpadsmitajam augustam!

Bet nākošajā rītā Argods bija slims.

Sāpēja krūtis, un galva džinkstēja. Tās nevarēja būt paģiras. Smagums galvā varbūt, bet sāpes krūtīs bija svešas. Viņš

svīda tik pārmērīgi, ka gulta bija purvs. Ja izlīda no segām, uzklupa drebuļi. Drudzis?

Slims nevarēja iet uz Pestīšanas armiju, kaut gan viņš zināja, ka no šīs slimības nemirs agrāk par divpadsmito augustu.

Protams, tad viņš kaut kādā veidā nomirs šā vai tā. Tomēr derēja aši izveseļoties, jo nepatīkami būtu novārguļot savas dzīves pēdējās nedēļas. Ārsts atrada plaušu karsoni bīstamā pakāpē. Nevilcinādamies ne stundas, viņš ielika Argodu slimnīcā. Nu puisis bija slimnieks, kas gaidīja apraudzītājus.

Tomēr lipīgo slimību nodaļā ciemiņus nepielaida. Labi, ka Ariana atsūtīja grāmatas par glezniecību un puķēm.

Pestīšanas armija atlidināja līdzjūtības kartiņu. Tāpat Enuacs, apsolīdamies atbraukt.

Argods tomēr nejutās gaužām savārdzis. Zāles atņēma karsoni un uzbruka baciļiem. Slimnieks gribēja mācīties, bet drīz pagaisa lasīšanas prieks. Vai viņam jāzin, kādas puķes zied Amazones džungļos un Spānijas kalnu nogāzēs? Kāda nozīme bija studēt dažādos glezniecības materiālus un triepšanās paņēmienus, ja viņš moderno ziedu gleznošanu bija iemācījies pusotrās stundās. Un metodi viņš pats bija iedomājies. Atdarināšanas metodi! Vai nevienam māksliniekam nebija ienācis prātā šis ceļš?

Ko ļautiņš varēja darīt slimnīcā, ja pat ārpusē bija maz vērtīgu nodarbību?

Argods piezvanīja Rodam Bragovam uz Pestīšanas armiju. Vai gudrajam virsniekam bija kāds padoms? Pat

slimniekam jādzīvo strauji, ja tik maz laika atlicis!

O, Rodam atbildes nebija jāmeklē: draudzējies ar istabas biedriem, cik vien spēki atļauj. Dodi citiem prieku!

Nevaimanā par sevi, nelaisties ar asarām!

Tas prieks, ko citiem dāvināsi, pielips arī tev pašam. Prieks palīdzēs izveseļoties ir citiem, ir Argodam. Dievs vienmēr dara visu pareizi: šo slimību Viņš uzsūtīja grēciniekam, lai tas iesāktu to labdarības darbu, ko nespēja, kamēr bija vesels. Cik bieži cilvēkam bija jāpiedzīvo ciešanas, lai paveiktu kaut ko diženu!

Slimības novājināts un rūpju apēnots, Argods piečāpoja pie kaimiņa gultas. Kaut kas jāsaka! Ko stāvēs kā stulbenis?

“Cik ilgi esat slimnīcā?” pienācējs izspieda.

Uzrunātais pagriezās pret vaicātāju.

Virs iekritušajiem vaigiem viņa piere rādījās dzeltena, dzīslaina - kā mironim.

Acis dziļos dobumos spīdēja drudzī.

Deguns sažuvis - ar nedabīgi platām nāsīm. Zods un vaigi ģindeņa pelēkumā; kakls kā saburzīts papīrs.

“Tris nedēļas,” vecis čiepstēja. “Bet es vēl dzīvošu. Kad tikšu pāri karsonim, iešu uz vēža klīniku. Slimumu izgriezīs.”

“Jums vēzis?”

“Vai citādi ietu uz vēža ārstēšanu?” vārgulis bija sašutis par muļķīgo jautājumu. “Par plaušu baciļiem es smejos.”

“Es atvainojos,” Argods nezināja, ko citu sacīt.

“Ko nu lieki pļāpā? Tev slima galva... Bet tas ir sirsnīgi, ka atnāci

aprunāties. Tie pārējie divi guļ kā nelabā apsēsti: visu dienu nesaka ne vārda, lāga nepakustas; apraud savu nevarību. Laikam viņiem smadzenes apkaļķojušās un nerada vairs veselīgas domas. Ja arī viņi izveseļosies, tad tālāk par ēšanu un gulēšanu netiks - dzīvos kā āpši alā. Bet kāds tev vārds - lai ērtāka saruna?”

Argods nosauca savējo.

“Mani sauc Fredi Novicki. Biju dzelzceļnieks. Četrdesmit gadu. Tad sāku iekasēt pensiju. Visi tie četrdesmit bija spraunas gaitas. Jaunībā strādāju bez bēdām. Pārpilns spēka raku granti, viļāju sliedes. Garastāvoklis nekad nenoslīdēja zem nulles. Kad sāku sirmot, mani paaugstināja par uzraugu. Nu tik bija dzīve! Pieskatīju simt vīru līnijas labošanas darbos. Satiku teicami ar

visiem. Zini: jāpasaka tikai labdabīgs vārds īstajā reizē. Tev, Argod, arī Dievs atvēlēs garu un raženu mūžu, jo nebaidies parunāties.”

“Nedzīvošu vis ilgi!” Argods uzsvēra.

“Kāpēc ne?”

“Nosapņoju.”

“Sapņi ir tīrie nieki. Es par tiem pasmīnu. Tie nāk no viņpasaules, par ko mums nav atļauts kaut ko zināt. Tie ir reizēm ērmoti, baigi vai smieklīgi. Kāda jēga tos tulkot?”

“Mani sapņi vienmēr piepildās.”

“Vienmēr? Vai esi Jāzeps - ar pārcilvēcīgām spējām?”

“Nav jābūt Jāzepam. Un šis sapnis bija tik skaidrs un noteikts, ka šaubu nevar būt.”

To pasacījis, Argods atstāstīja savu sapni.

“Es tam tomēr neticu!” Fredis sacīja spīvi. ‘Tas būtu baigi, ja es zinātu savu nāves dienu. Es ne ar ko vairs nerēķinātos.

Izmisumā sāktu žūpot un spēlēt uz naudu.

Nāves dienā ļaunais parautu mani ellē.

Dievs man bijis žēlīgs, tādu sapni nesūtīdams. Bet ar tevi Viņš tikai jokojas.

Pasmej ies!”

Nu Argods izskaidroja savu nostāju un apmierinājumu, ka drīz varēs atdzimt par vērtīgāku cilvēku nekā mūrnieku gudrāku, atjautīgāku, tikumīgāku. Nākotne rādījās apzeltīta.

Fredis iesmējās: ‘Tev viss norit pēc pareiza plāna. Bet kas vainas mūrniekam?

Apzinīgs ķieģeļu sasaistltājs. Gādā, lai citi paglābtos no klimata bardzības. Es

nemetu acis uz kaut kādu izcilu nākotni. Ja Dievs man atļaus atdzimt, tad gribētu atkal būt dzelzceļnieks. Darbs saistošs un svarīgs. Es būtu atkal draugs simt vīriem.

Tā tāda dzīve kā debesīs.”

“Jums viegli: varat dzīvot bez bažām un nomirt apmierināts. Ticu, ka Debesu Tēvs uzklausīs jūsu vēlēšanos un to izpildīs. Turpretī man jādzenas, pat slimnīcā vārgstot. Katru dienu, katru stundu es pūlos, cenšos. Tikai tāpēc nācu ar jums parunāties, ka man pienākas darīt kaut ko diženu.”

“Tātad tu nenāci pie manis no brīvas gribas, bet tāpēc, ka kāroji būt labu labiņais Dieva acīs? Tātad esmu tev tikai kruķis, uz kā atspiezdamies, gribi pakāpt dažus soļus uz augšu? Tomēr es tevi nenosodu: gandrīz ikviens tiecas izmantot

otru savā labā. Pat līgavainis, kas solās visādi kalpot savai mīlulei, patiesībā prec viņu savas paša laimes sasniegšanai. Es nedusmojos: tu man nekā nepatīkama nenodari. Un tagad gribu tevi izmantot: vai tu spēlē šahu?”

“Nē.”

“Nu jā - šahs nenozīmē labdarību.

Parasti to spēlē tie, kas grib parādīt savu smadzeņu asumu. Nav daudz tādu, kas spēkojas aiz tīras draudzības - lai nebūtu jāžūpo vai jārunā nieki. Vairums cīnītāju jūtas pacilāti, ja uzvar. Pēc uzvarām dzenas visi izcilie spēlētāji. Tomēr zaudēšana ir uzvaras vecākā māsa, kas palīdz nepatmīlim sacementēt draudzību.

Tāpēc es nesuminu pasaules meistarus, turpretī patīkams šķiet smaidīgais zaudētājs. Tevi mācot, es nebaudīšu savu

pārākumu.”

“Labi, ierādiet man to dižciltīgo spēli. Pierādīšu, ka nesaskābšu par zaudējumiem. Pēc tam aicināsim pie galdiņiem savus divus istabas biedrus...” “...un nebēdāsim nemaz, ja viņi būs īgni zaudētāji. Patiesi vēlēsimies, lai viņi aši iemācītos mūs pieveikt - un mēs paši par šo vēlēšanos nelepotos. Protams, mēs netēlotu zaudētājus, bet cīnītos apzinīgi.”

“Bet vai vēzis jūs negraiza nežēlīgi?

Kā varat tik mierīgi pļāpāt? Rādāties tik mundrs? Pat pasmieties spējat!”

“Mūsu medicīna aizdzen sāpes. Lai slavēta zinātne!” Atminēdamies savu neseno sarunu ar Debiju, Argods nesacīja nekā par zinātnes velnišķību. Ausīm dzirdot, zinātne bija labdare, ja citi to slavināja.

“Vai jūs sāksit mani tūlīt mācīt? Vai jums spēle pa rokai?”

“Vai tas vēl jājautā?”

Fredis izņēma no sava skapīša skaistu brūnu spēli, sāka kraut cīnītājus uz kvadrātiem un skaidrot viņu ceļus. Pēc laiciņa viņi jau spēlēja. Nekas - bija interesanta, kaut vienpusīga kauja.

Pāris stundu aizlidoja kā bezdelīgas.

Māsas palīdze bija saprātīga un nesūtīja spēlētājus uz dusu. Turpretī virsmāsa bija stingrāka: “Šovakaram pietiks. Jums jāievēro gultas noteikumi.”

“Nu gan zinu, ko darīt, kad pieveikšu karsoņa bacili,” Argods runāja jūsmīgi.

“Iešu uz slimnīcām mācīt šaha spēli. Rau, kā slimība man palīdzēja. Dzīve ir pārpilna ačgārnībām!” Šai brīdī viņš jutās pavisam vesels.

“Saspēlēsim atkal rītdien, vai ne?”

Fredis vaicāja. “Un, kad abi satiksimies aiz mākoņiem, tad tik varēsim izspēlēties!”

Nākošajā dienā Fredis turpināja Argodu skolot. Puisim veicās itin labi, tomēr viņš zūdījās par savu neatjautību.

Kāpēc viņš nevarēja izgudrot asākus uzbrukumus? Kāpēc viņa aizstāvēšanās bija tik gaudena? Turpretī vecis bija pacietīgs un pierunāja savu draugu mācīšanos turpināt. Visi nevarot būt meistari. Argods varēs mācīt citus, ja arī pats nebūs veiksmīgs. Kad pamati apgūti, ikviens cītīgs skolnieks pats meklēs, kā turpmāk attīstīties.

Tad kādā brīdī Fredis sāka runāt spraigi: “Man jātiek ārā no slimnīcas, pirms Ādams atgriezīsies no

Saskačevanas! Viņam vajadzēs manas palīdzības! Citādi būs postā!”

“Kas tas par Ādamu?”

“Viņš ir nervu slimnieks. Garīgi atpalicis! Neprot runāt ar policistiem un ārstiem. Tāpēc neviens viņam nepalīdz.

Es tev izstāstīšu visu par nelaimīgo. Ja mani ilgi turēs vēža klīnikā, varbūt tu varēsi par viņu gādāt?”

“Skaidrs, ka varēšu! Tas man būs ieguvums - atpestīšana!”

‘Tad nu klausies! Ādamam ir divdesmit divi gadi; viņš ir pasīka auguma; gadījuma darbu meklētājs. Dažus mēnešus dzīvojām abi vienā namā. Tā kā savā mūžā esmu sastapis tūkstošiem cilvēku, ar kuriem vajadzējis sadzīvot, tad cilvēku novērošana mani saista vairāk nekā grāmatas. Ādams dzīvoja man blakus

- sastapu viņu ik dienas. Viņš cēlās rītos agri. Gāja uz biroju, kur izdalīja tai dienai gadījuma darbus. Bieži viņš palika tukšā atgriezās mājās sašutis. Ja ari darbs gadījās, Ādams nopelnīja maz: pusi no izmaksas paturēja sagādes aģentūra. Reiz mēneša sākumā draugs samaksāja istabas īri, bet nāca pie manis lūgt naudu pārtikai.

Iedevu viņam desmit dolārus un ieteicu iet uz Labklājības ministriju pēc palīdzības.

Negribīgi viņš paklausīja. Pārnācis mājās, stāstīja, ka viņa lūgums noraidīts. Ierēdnis ieteicis neatlaidīgāk papūlēties ar darba meklēšanu. Ādams saskaitās. Viņš bija gana meklējis, bet vienmēr noraidīts.

“Visur meklē spēko-ņus! Tādus, kas kaut ko prot!” vientiesis kauca kā asiņu izslāpis un iedrāzās savā istabā.

Manī uzviļņoja bažas, jo puiša acīs

saskatīju trakumu.

Baigā nojauta piepildījās, jo pēc brīža dzirdēju dauzīšanos Ādama istabā.

Plīsa trauki un stikli. Lūza mēbeles.

Pieskrēju pie kaimiņa durvīm, bet tās bija aizbultētas. Saucu, lai laiž mani iekšā.

Varbūt viņš mani nedzirdēja - kļuvis kurls aiz vājprāta? Pēc pāris minūtēm nabags izskrēja no istabas. Acīs traka suņa gaile.

Aizdrāzās diezin kur.”

“Vai nevarējāt viņu saturēt? Savaldīt mazo?”

“Biju pārbijies - kā apstulbis.”

“Jā, varbūt pareizāk ar trakiem necīnīties.”

“Tā kā durvis draugs pameta vaļā, tad palūkojos, kas nodarīts istabā. Tur bija postaža: salauztas mēbeles, izdauzīts logs, saplēsti priekškari un drēbes. Sienas

nošķaidītas ēdiena atliekām. Pasaucu namsaimnieku. Tas lamājās un zvērēja sūdzēt neganteni tiesā. Aizrādīju, ka Ādamam vajadzēja ārstu, nevis tiesu, bet saimnieks jo vairāk saskaitās. “Es viņam parādītu pastardienu!” kliedza sārtais resnulis. “Cietumā tādus! Citādi posts mums visiem!”

“Aptvēru, ka jāmeklē, kur Ādams palicis. Ja viņš bija vājprātīgs -iegāzies postīšanas trakumā -, tad viņu drīz sagūstīs policija. Tas nebūtu ļaunākais.

Patiesībā glābiņš šādam slimniekam.

Gāju uz iecirkni. Izstāstīju par nelaimi dežūrējošam uzraugam. Policists klausījās žāvādamies un beidzot teica, ka sajukušo slimnīcas visas pārpildītas.

Lūdzu, lai paziņo man, ja policijai gadītos saķerties ar bēguli.

Pēc dažām stundām saņēmu policijas vēsti: Ādams apcietināts par logu dauzīšanu. Steidzos aizstāvēt nabaga draugu. Panācu, ka policija pieaicināja savu speciālistu pārbaudīt Ādama prāta līdzsvaru. Tomēr ārsts atzina, ka puisis ir tikai nejaucenis, kam jēga kā nākas. Zilbikši piepildīja dažas lapas, noteica tiesas dienu un palaida slimnieku brīvībā. Kaut viņš būtu paturēts apcietinājumā! Būtu paēdis un zem jumta! Bija ziema. Ādamam trūka siltu drēbju un pienācīgu apavu. Tāda birokrātija cilvēcības zemē!

Traks un izmisis puisis atnāca pie manis. Paēdināju viņu, iedevu siltu apakšveļu un dažus dolāru desmitus. Būtu paturējis Ādamu pie sevi&j bet to neļāva namsaimnieks, kas gānīja vientiesi par

drausmīgu nelieti. Bija jau aizsācis sūdzību par Ādama postījumiem. Kur lai cilvēks ar sašķobījušos prātu atrod pajumti? Visur prasīja atsauksmes no iepriekšējiem namsaimniekiem. Pēķoja, kur un ko jauneklis strādājis. Izstaigājām pilsētu krustām šķērsām bet nekā nesasniedzām, Vakarā Ādams aizgāja pārgulēt bezpajumtnieku mītnē. Naktī viņš saķīvējās ar kādu klaidoni, kas sīkpuisi piekāva. Atkūlies pie manis nakts vidū ar sadauzītu seju, cietušais solījās aizdedzināt kādu māju, lai pie liesmām apsildītos. Cik spēju, atrunāju Ādamu no šīs izdarības. “Braukšu uz Saskačevanu!” puisis sauca. ‘Tur vairāk darbu, mazāk ļaunuma!”

Piemirsis namsaimnieka draudus, pūlējos pierunāt izmisušo palikt pie

manis. Solījos viņam palīdzēt visādos veidos. Tomēr Ādams bēgšus aizbēga.

Nezinu, kā viņš aizceļoja, kurā pilsētā apmetās, ko tagad dara. Varbūt arī tur izdarījis kaut ko aplamu un ir apcietināts.

Tomēr esmu pārliecināts, ka viņš reiz atgriezīsies un meklēs glābiņu.”

“Brīnos, ka mūsu dienās tādā zemē kā Kanādā kāds var iekrist bezizejā,” Argods atzinās. “Žēl, ka no vājprātības nevar nomirt. Tā būtu izeja.”

“Ja Ādamu atrastu, darītu, ko spētu, viņa paglābšanai. Saviem spēkiem vien viņš neieaugs mūsu dzīvē - vientiesim vajag palīga. Kaut varētu savest jūs abus kopā, jo pats esmu vecs un slims. Vismaz pagaidām...”

“Kā to varētu izkārtot?” jauneklis ņurdēja un iedarbināja savu domāšanas

aparātu. “Beidzot uzrastos tā labdarīšanas iespēja, pēc kuras tā tiecos. Bet laiks sarucis, Saskačevana tāla, un Ādams svešs. Nav viegli tikt pie diženo darbu iespējām. Vai Dievam iebildumi, ka nepalīdz?”

“Es iedomājos izeju!” Fredis iesaucās pēc brīža. “Tev jāpāriet dzīvot manā istabā! Man to vairs nevajadzēs, jo, kā izsprukšu no vēža klīnikas, tā pārcelšos uz Vankūveru. Kad Ādams meklēs mani, viņš atradīs tevi, un tu darīsi manu pienākumu. Viss nokārtosies gludeni -kā parasti.”

Argods nu kļuva spridzīgs: “Man aši jātiek no slimnīcas laukā, jo vientiesis var atgriezties kuru katru dienu. Bet vai man būs vaļas visu laiku mājās sēdēt un gaidīt Ādamu?”

“Viņš nāks reižu reizēm, līdz tevi sastaps. Cilvēki izmisumā ir neatlaidīgi, uzņēmīgi, pilni verdoša spēka.”

“Tātad man jāpacenšas. Ja no tiesas grib, var slimību žigli padzīt!”

11.

Mūsu laikos plaušu karsonis nav bīstama slimība, ka piesietu savārgušo pie gultas nedēļām un dažkārt novestu kapos.

Tā arī Argodu izlaida no slimnīcas jau pēc trim dienām. Fredis piezvanīja savam namsaimniekam un uzdeva istabu, reizē ieteikdams par īrnieku Argodu. Pēdējais pameta savu vecpuiša mājokli un saspiedās dzīvot vienā istabā.

Vai viņš sagaidīs Ādamu ciemos, kā bija apgalvojis Fredis? Reti kas dzīvē piepildījās kā iecerēts. Sevišķi, ja laiks bija skaudīgi iemērīts. Varbūt bēgulis jau nīka kādā Saskačevanas cietumā? Kā to varētu noskaidrot?

Jāiet uz policiju. Kārtībnieki zināja, ko noķēra un nosodīja.

Iecirknī viņu saņēma birokrātisms kā salts, noglumējis gliemezis. Kāpēc Argods prašņāja par Ādamu? Policija sargāja likumus pašu pilsētā, nevis skaidroja, kas pūst kurā Saskačevanas cietumā. Beidzot kāds sirms seržants ieteica labdarim veikt samariešu darbus tepat mājās. Lai viņš aprunājoties ar Pestīšanas armiju. Lai cilvēcības mīļotājs brauc apciemot ieslodzītos netālajā Sesenas cietumā. Lai ieved noziedzniekiem Bībeles un dziesmu grāmatas, lai kopīgi skaita pātarus un runā par godīgu, šķīstu dzīvošanu.

O - par Pestīšanas armijas darbu Argods jau zināja. Pateicies zil-bikšu tēvocim par lieko padomu, puisis vizinājās mājup. Domāja: cik grūti bija

iesaistīties cilvēcības darbā! Vienkāršam ļautiņam tas bija gandrīz neiespējami.

Vajadzēja augstas skolas un sevišķu spēju.

Kroga ļaudis bija elles radījumi. Tie ņirdza, tikko pamanīja, ka Argods gribēja viņus vest pie pestīšanas. Viņiem vajadzēja glābējus ar rāmāku garu un stingrāku pacietību nekā Argodam.

Vai ar cietumniekiem nebūs tāpat?

Vismaz viņi nebūs piedzēruši un būs savaldīti. Bet ko lai labdaris viņiem saka?

Mācītājs viņš nebija; dievkalpojumu neprata novadīt. To viņam arī noliegs, lai viņš nemaisītos mācītāja uzdevumos.

Jāpavaicā, ko īsti varētu palīdzēt ideālists ar mūrnieka izglītību! Jāizprašņā paši cietumnieki un Pestīšanas armijas gudreļi. Kā pakalpot tiem, kam draudzība bija svešs jēdziens?

Tā izdomājies, Argods brauca uz Sesenas cietumu. Sastapa sardzes virsnieku. Tas noskatīja svešnieku no deguna līdz kurpēm un atsauca kādu spēkoni ar platām plaukstām. Tas aizdomīgo pārmeklēja.

Tātad cilvēcīgajam neuzticējās. Kāpēc tāds dvēselības trūkums? Tomēr Argods turējās mierīgs, jo saprata pārmeklēšanas iemeslus. Draudzīgi viņš atbildēja simt jautājumu, nozvērējās, parakstījās un gāja apciemot kādu ieslodzīto.

‘Tas ir trīsdesmit gadus vecs laupītājs, kas izcieš sodu kā sūrs ciniķis.

Viņu neviens neapmeklē. Vientuļnieks Joahims Dupris,” pastāstīja kāds uzraugs.

“Kā jums klājas?” Argods vaicāja ikdienišķi, ieejot cellē.

“Slikti.”

“Kāpēc?”

“Ko prasi kā muļķis? Esmu cietumā.”

“Ar ko varu jums palīdzēt?”

“Atnes man vīli. Tā noderēs logu restēm.”

“Tādu darba rīku neļaus ienest.”

“Ko tad murkšķi par palīdzēšanu?”

“Vai varu jums atnest ko ēdamu? Jeb trūkst naudas smēķiem?” “Nauda ikvienam noder. Vai ir piecdesmitnieks?”

“Tik daudz nav klāt.

Ir divdesmitnieks.”

“Dod to pašu. Bet nākošo reizi esi dāsnāks. Piecdesmitniekam ir koši sarkana krāsa. Tas man patīk.”

Argods pasniedza zaļgano papīrīti.

Joahims pat nepateicās.

“Vai gribat kādu grāmatu? Varbūt Bībeli.”

“Dieva rakstus izdala mācītāji.

Tādas gudrības man sakarsē smadzenes.

Rodas galvas sāpes. Hā, hā! Dievu sūtu pie velna pārskolo-ties. Tagad Debesu Valdnieks uz vienu roku ar tiem, kas zog un laupa visādos veidos - kā vien likums to atļauj. Palīdz bagātniekiem! Izskolo izmantotājus! Varenie blēži grābj naudu abām rokām, bet, kad nabags grib kādu nieku paķert, tad ieslēdz to cietumā. Velns turas kopā ar nabagiem un bezdarbniekiem - tiem, kam jāsvīst par sīknaudu un jāēd no atkritumu mucām. Ja tu esi dievišķīgs, tad mēs varam tikai badīties. Klausies: tu liecies tāds kā sprediķotājs. Tāpēc es tevi ienīstu, tu drebulīgais trusi! Un tas man ir atļauts!”

Argodam pietrūka sakāmā. Tad atminējās Pestīšanas leitnanta pamācību,

ka vajagot ļaut, lai žūpa vai noziedznieks runā un runā -lai izvēdina savu sirdi.

Tāpēc Argods reizē dusmojās un priecājās. Viņš taču bija kļuvis sekmīgāks nekā senāk: pacietīgāks, savaldīgāks, saprotošāks. Tomēr, kad cietumnieks apklusa, ciemiņš minstinājās, nezinādams, kā vērpt sarunu tālāk. Taču pēc brīža viņš attapās: “Vai jums ir radi?” / “Mana sieva ir ikviena ielas staigule.

Par citiem piederīgiem neinteresējos. Bet kāda tev daļa par manu ģimeni? Tā ir uzbāšanās manai personīgajai dzīvei!

Vispār tu man lien virsū kā uts. Ko tev vajag no manis? Es graužos cauri savam sodam un neesmu nevienam norēķinus parādā. Ej labāk uz klosteri un sargi savu dvēseli, bet liec mierā krietnu laupītāju!”

To pasacījis, Joahims Dupris pagrieza Argodam muguru. Ciemiņš saprata, ka neklājas mājinieku ilgāk traucēt.

Atgriezies pie sarga, labdaris neslēpa savu vilšanos. Šāds ļaundaris nebija ne glābjams, ne pestījams.

Turpretī vecīgajam sargam bija citāda doma: “Ja noziedznieki būtu mīksti, mums cietumu nevajadzētu. Ar baznīcām pietiktu. Kāda noārdēta cietumnieka padarīšana par goda vīru ir sasniegums, kas prasa ilgu un pacietīgu darbu. Pat daļa mācītāju un Pestīšanas armijas darboņu nekāpj augstāk, nenolaižas dziļāk par priekšā rakstīto pienākumu. Apmierinās ar cermonijām. Daudzi ir atslābuši, jo nekas tā nenogurdina kā nesekmība. Labdariem dažkārt pietiek ar vienu tādu sarunu, kāda

bija jums ar Dupri, lai izdzēstu diždarbp alkas. Jūs taču zināt, ka mūsu dienās sargi var visas cietumnieku sarunas noklausīties? Vai arī jūs līdzcietības vietā īgnumā novērsīsities no šī nejauceņa? Jeb jūs esat cietāka metala un atgriezīsities pie Dupra nākošo nedēļu? Tam būtu izšķīrēja nozīme.”

“Atgriezīšos!” Argods atbildēja noteikti.

“Gaidīsim. Varbūt jūs būsit viens no sekmīgajiem.”

Skrapšķēja atslēgas; klabēdami vērās nežēlīgi vārti. Visu šo ciemošanās laiku baigums kā krauklis bija lidinājies ap Argodu. Kādu atdzimšanu varēja gaidīt no mūžņiem, kam bija moku gadi jāpavada šādā nospiestībā? Sabiedrība bija slima, ja tā joprojām radīja tūkstošiem, pat

miljoniem cietumnieku. Bet kāda bija izeja? Vai vispār bija?

Sagumis Argods gaja uz spekratiem.

Vismaz domāt viņš bija iemācījies pa šiem mēnešiem. Garīgi piedzīvojis vairāk, mācījies vairāk, nekā iepriekš pa gadu desmitiem.

Puiša smago noskaņu izklaidēja draudzene Enābule, kuras krāsainajā dzīvoklī viņš aizvadīja dažas nākošās stundas. Viņi maz sprieda par mākslu, jo mājas mātei sāka manāmi apnikt drauga klusēšana, ko pa retam sakustināja viņa vientiesīgie jautājumi. Cik pacietīgu gadu vajadzēs, lai mūrnieku pāraudzinātu par mākslinieku? Arī Argods bija noguris no gleznošanas runām un šaubījās, vai noņemšanās ar dūšīgo dāmu bija Dievam patīkami pavadīts laiks.

Likās skaidrs, ka Argods nespēja pacelt Enābuli augstākā tikumības pakāpē.

Nevis mūrnieks vilka mākslinieci uz augšu, bet māksliniece vilka mūrnieku uz leju.

To atzinis, Argods ar jo lielāku skubu meklēja Minjonu.

12.

Atsteidzās augusta sākums. Argods bija atklājis, ka slimnīcās viņš varēja darīt labu.

Olavā bija četras slimnīcas. Katrai viņš ziedoja divi stundas nedēļā. Mācīja šaha spēli tiem slimniekiem, kas to neprata. Smējās par zaudēšanu spēles pratējiem.

Argodam atraisījās mēle. Tā spēļu pārtraukumos viņš raiti pļāpāja ar ikvienu.

Visi runāja par savām bēdām un cerībām.

Tie, kas necerēja izveseļoties, sarunas allaž savija ar jautājumiem par Dievu un aizkapa dzīvi. Argods zināja maz. Parasti viņš klausījās slimniekos un pats mācījās.

Domāja aizvien asāk; aizvien biežāk sapinās pretrunās. Tad meklēja palīdzību Pestīšanas armijā vai pie mācītāja Enuaca. Gadījās, ka arī izskolotajiem pietrūka atbilžu. Tad Argods meklēja gudrību Bībelē, atzīdams, ka ticība bija vienīgais ceļš, kas ejams nezinātājam.

Atklāja, ka kapsētas mierā jo sevišķi veicās Bībeles studijas.

Par spīti neveiksmēm Argods turpināja braukt uz Sesenas cietumu.

Gadījās, ka kāds cietumnieks viņu izsmēja. Cits plātījās ar atjautību, mēģinādams pierādīt, ka apciemotājs ir muļķis. Vēl cits pūlējās iepotēt Argodā ļaunumu. Gadījās pat, ka kāds sumpurnis gribēja pierādīt, ka ir krietnāks vīrs nekā jebkurš labdaris. Ciemiņš nestrīdējās pretī - pievienojās. Tagad skaidri saprata, ka

tikai vientieši strīdas nevajadzīgi.

Tā kā Argods varēja viegli saskaitīt savas atlikušās dienas, tad bija kļuvis mierīgs, pacietīgs, lēnprātīgs. Cietumnieki taču bija Dieva šaustīti garīgi slimnieki, kaut arī daudzi bija gudrāki un atjautīgāki par Argodu.

“Prāta varenība nepietuvina debesīm, un cilvēka vērtību nenosaka gudrība,” tā mūrnieku pamācīja Pestīšanas armijas skolotāji.

Ap to pašu laiku Argodam uzradās pirmās sekmes iekšmisiones darbā. Viņš panāca, ka kāds slepkava, kas bija ieslodzīts uz mūžu, pieņēma Jēzu Kristu par savu vadoni. Atzinis un nožēlojis savus grēkus, Ādolfs Vemickis sāka palīdzēt Argodam viņa darbā. Tā kā Ādolfs pats bija nosodīts, tad citi

noziedznieki uzklausīja viņu draudzīgākām ausīm nekā brīvo vīru. Pēdējais bija labu labiņais -tātad nepatīkams. Ādolfs stāstīja pārliecinoši par to viegluma sajūtu, ko nelaimīgais iegūst, ja viņš lūdz Dieva atbalstu.

Gandrīz katru dienu Ādolfam radās kāds draugs, kas pievienojās ticīgajiem.

Argods nu smaidīja nepārtraukti. Beidzot viņš bija sasniedzis kaut ko - iztaisnojis grēcinieku, uzlaidis viņu uz debesu valstības ceļa. Un ap šo vienu atgriezto saradās ticīgo pulks. Ne tikai ļaunums ir lipīgs - arī labdarība pāriet no viena cilvēka uz otru.

Tad atgriezās Ādams. Par uzbrukumu kādai sievietei viņš bija nodzīvojis trīs mēnešus cietumā. Argods viņu saņēma kā draugu: stāstīja par Fredi un palīdzēja

sameklēt istabu. Vēža slimnieks tuvojās savām pēdējām dienām. Laikam tāpēc viņa vārdi radīja spēcīgu atbalsi Ādamā.

Bijušais nervu slimnieks un cietumnieks aizbrauca Argodam līdzi uz Pestīšanas armiju. Tur vientiesis aši izšķīrās arī mācīties par misionāru. Argods bija pārliecināts, ka saskare diendienā ar Dievu atdos Ādamam garīgo līdzsvaru.

Beidzot ikdienišķais ļautiņš Argods Ārgalis varēja samierināties, ka bija sasniedzis diženu dzīvi un varēja bez bažām ieiet aizmūžā.

Divpadsmitajā augustā bija paredzēta viņa izlidošana uz misionāru nometni Āfrikā.

Vairīdamies no nāves, viņš varēja atteikties lidot un ieslēgties savā istabā.

Bet tā būtu sacelšanās pret Dieva lēmumu.

Un Argods bija sagatavojies aiziet. Kā priecīgu piedzīvojumu viņš gaidīja savas dzīves lielāko pārmaiņu. Bija pat nepacietīgs.

Pēdējā dienā pirms aizceļošanas jaunais misionārs aizbrauca uz bibliotēku atvadīties no Debijas. Viņa bija aizkustināta par Argoda garīgo nobriedumu un bezbailību. Pēdējo pāris mēnešu studijas, pārdomas un sarunas bija mūrnieku padarījušas ievērojami veiklāku valodā. Tas pierādīja, ka cilvēks ātri aug piemērotā garigā augsnē. “Žēl, ka patiesībā nevarēšu strādāt misiones pasaulē,” viņš teica Debijai.

“Bet Dievam padomā ir kaut kas vērtīgāks.”

“Ja es nebūtu bibliotekāre, nebūtu apburta ar politiku un arheoloģiju, tad

kļūtu misionāre. Tā ir visnesavtīgākā kalpošana.”

“Jūs varat savām interesēm pievienot vēl vienu: iekšmisiones darbu. Dažādu vajadzību pietiek tepat mūsu pilsētā.

Slimnīcas, krogi pilni cilvēku, kam nepieciešama palīdzība. Ja darbs jums nedod daudz brīva laika, tad ziedojiet vismaz pāris stundu dienā.”

“Pat mūrnieks, ko aizdedzinājusi dievišķīga dzirksts, spēj parādīt jaunus, gaišus ceļus. Var izskolotam likt domāt par dziļiem jautājumiem, kas senāk bija aizmirsti, vienaldzīgi. Par to jums pateicos. Pat vairāk: meklēšu dzīvē vēl nepamanītas, jaunas garīgās augšanas iespējas. Sai ziņā robežu taču nav!”

“Paldies jums, ka palīdzējāt, kad vajadzēja vadītājas. Patiesībā jūs jau esat

misionāre. Bet nu jāaizbrauc atvadīties no mācītāja Enuaca. Vēl derēs paklausīties kādu viņa gudrību, lai cik ačgārna tā būtu.” “Uz redzēšanos,” Debija sniedza viņam roku.

“Uz redzēšanos aizsaulē.”

Mācītāju Argods atrada apmiglojam košuma krūmus. Apsēdies ar ciemiņu ēnā zem eglēm, namatēvs runāja: “Neticu tavai nāvei jau rītu. Dievs tevi izjokoja, bet Savam cildenajam mērķim par labu. Viņš tevi pāraudzināja par Savu darba veicēju. Kāpēc lai Viņš tagad tev neļautu vairs strādāt?”

“Vai Dievs mānīsies un mainīs Savu nodomu? Viņš zinās, kā vadīt manu dvēseli: no mūža aizmūžā un no turienes atpakaļ zemes dzīvē. Tas taču skaidrs!”

“Ko tu zini par Dieva nodomiem?

Esi tikai saklausījies, izlasījis dažus sīkumus. Varbūt šis tas atklāsies rit vai vēlāk.”

“Vienalga! Dievs zinās, ko ar mani darīt. Man pašam nav ko zūdīties. Manam darbam radušies turpinātāji. Sesenas cietumā tagad ir sekotāji Visuvarenā mācībām. Tie gaida atbrīvošanu, lai kļūtu varenu darbu darītāji. Un es ticu, ka varēšu strādāt ari aizsaulē, no turienes vedinādams cilvēkus uz labu.”

“Tu stiprini ari manu ticību un rosini mani vairāk strādāt. Es daru savu mācītāja pienākumu - bet tikai tādā mērā> cik nepieciešams. Tavai piemiņai par godu kļūšu uzņēmīgāks. Pārņemšu tavu darbu Sesenas cietumā. Ziedošu vairāk stundu slimniekiem, pūlēšos atgriezt krietnā dzīvē žūpas un ielu staigules. Tu pierādīji, ka

draudzes gans var mācīties arī no mūrnieka. Ikviens no ikviena var mācīties.” ‘Tomēr vispirms jūs palīdzējāt man. Tikai tāpēc es sāku augt.”

“Vēl nesen tu nāci pie manis padomu lūgt - tas tiesa. Bet tagad tu vari man palīdzēt. Redzu, cik daudz Dievs var paveikt pie cilvēka pāris mēnešos.

Cilvēkā Viņš visskaidrāk parāda Savu varenību.” Argodam laika bija maz. Viņi atsveicinājās kā vienvērtīgi vīri.

Pestīšanas armijas telpās Argods sagatavojās rītdienai.

Varbūt viņam pienācās atvadīties arī no mākslinieces Enābules, bet pēdējās dienās viņi bija kļuvuši sveši ļaudis.

Labāk aizmirst šo sievieti, kā aizmirst mazvērtīgu mūža daļu. Viņa nozīmēja misionāra neveiksmi; nespēju izvest kādu

gaismā. Nolaišanās viņas tumsā bija aplamība. Ari mācītājs varēja maldīties.

Pievakarē Pestīšanas armijas kapelā bija jūsmīgs dievkalpojums -pēdējā stiprināšanās jaunajiem misionāriem. Viņi apsolījās nākošos piecus gadus strādāt svešā pasaules malā, tālu no radiem un draugiem, lai vairotu pasaulē labestību, mīlestību, dievbijību. Argods bija mierīgs, pat laimīgs.

Tonakt viņš atrada Minjonu - diženā katedrālē, kur viņa bija iegājusi noskaitīt lūgšanu. Neparasta sagadīšanās. Argodu bija aizkustinājusi katedrāles mūzika un gaisma. Priecīgs viņš atvēra durvis un ieraudzīja meiteni.Viņa sasveicinājās ar puisi kā ar senu paziņu. Nebija ne smīnīga, ne lepna.

“Es tevi meklēju visu šo laiku,”

Minjona atzinās.

“Es tevi arī.”

“Zini, es neeju vairs dejot pa naktsklubiem. Vai tu vēl mūrē?”

“Nē, esmu kļuvis misionārs.”

“Lieliski! Pastāsti par misiones darbu! Kad izstudēšu, pārcelšos uz kādu nabadzīgu zemi, kur trūkst ārstu. Gribu darīt kaut ko īsti svētīgu, nedomājot par bagātību.” *** Nākošajā rītā Argods piecēlās pacilāts. Aizgājis uz kapelu, viņš brīdi sarunājās ar Dievu.

Vēlāk viņš mierīgi iekāpa milzīgā gaisa kuģī, kas devās pāri Kanādai, pāri Atlantijas okeānam uz Eiropu. No turienes mazākā lidmašīnā aizšūpojās uz Centrālo Āfriku.

“Šis mans pēdējais ceļojums,” Argods reižu reizēm iedomājās. “Vai gadīsies nelaime gaisā jeb nolaižoties?

Kaut neietu bojā cilvēki, kas nav sagatavojušies aizmūžam. Jeb varbūt Dievs bija brīdinājis ikvienu?”

Tomēr nekādas nelaimes negadījās.

Noguruši, bet itin laimīgi misionāri sasniedza jauno dzīves vietu.

Argoda sapnis nepiepildījās.

Dievs bija viņu piejokojis.

Pagāja laiks, līdz Argods varēja pasmieties.

Un viņš nodzīvoja garu, svētītu misionāra mūžu kopā ar Minjonu.

1979.-1981.-1984.-1987.

DIEVA JOKS īsromān» Par izdevumu atbild Vladis Spāre.

Redaktore Lienīte Medne.

Mākslinieciskais redaktors Zigurds Zuze.

Tehniskais redaktors Vilnis Kreilis.

Korektors Juris Zvirgzdiņš. Izdevums salikts ar datoru Macintosh.

Programmētājs Uldis Straujums. Datora operatore Dzidra Medne. Эдуарде Фрейманис Шутка Бога Роман Художник Янис Озере Рига „Артава" 1990 На латышском языке Nodots salikšanai 05.04.90.

Parakstīts iespiešanai 27.06.90. Ofseta papīrs. Formāts 70x108/32. Taims garnitūra. Ofsetiespiedums. 6,0 fiz. iespiedi.; 8,4 uzsk. iespiedi.; 7,0 izdevn.

I.; Metiens 15000 eks. Pasūt. Nr. 1213.

Cena 3,50 rbļ. Apgāds "Artava", 226400, PDP, Rīgā, Kr. Barona ielā 12. Iespiests 1. tipogrāfijā, 226081, Rīgā, Balasta dambī 3.